Annotation

Gadsimtu noslēpumi - 8Sērija "Gadsimtu noslēpumi"Vai faraonu noslēpumi jebkad tiks izzināti visā pilnībā? Kāda saistība krievu caram Aleksandram I

ar Fjodoru Kuzmiču? Vai mēs visu zinām par J. Gagarinu un viņa ceļojumu kosmosā? Cik daudz kuģu uncilvēku dzīvību slēpj plašie pasaules okeāni? To visu un vēl daudz ko citu varēsiet izlasīt šajā grāmatā.

Par noslēpumiem tālā senatnē, starp pagātni un nākotni, kā arī par neticamo īstenibu lasītājuiepazīstina kārtējais "Gadsimtu noslēpumi" sējums. Lasīsim par aizmirstām ekspedīcijām, viltvāržiem undubultniekiem, un daudz ko citu…

2 0 0 0Tulkotāja Gunta Lapiņa Mākslinieks Vilnis LapiņšIzdevniecība Aplis, 2000 • tulkojums, G Lapiņa, 2000 Mākslinicciskais noformējums,V. Lapiņš, 2000SASTĀDĪTĀJA PRIEKŠVĀRDS"Gadsimtu noslēpumu " kārtējā sējumā iekļauti visdažādākie stāsti par noslēpumainajiem un vēl

neizzinātajiem notikumiem.Krievijas cara Aleksandra I pazušana un vienlaicīga vecā Fjodora Kuzmiča parādīšanās Sibīrijā ir

tikpat mīklaina kā vēl līdz šim slepenības plīvura klātā Filadelfijas eksperimenta detaļas, lai gan abus šosnotikumus šķir gadusimtenis.

Jurija Gagarina jubilejas sakarā parādījās milzum daudz rakstu, kuros atkal no jauna tiek apspriestaZemes pirmā kosmonauta traģiskā bojāeja liktenīgajā 1968. gada marta dienā… Uzklausījuši visusimprovizētā "apaļāgalda"dalībniekus, varam būt pārliecināti, ka pagātne gatavo mums vēl daudznoslēpumu…

"Klīstošo holandiešu" tēma ir mūžīga, jo mūžīga ir arī cilvēka tiekšanās uz jūru. Nav garantijas, kajebkurš kuģis, lai kur tas atrastos un lai kāds būtu tā maršruts, nekļūs par tādu pašu mūžīgo klejotāju. Par"klīstošajiem holandiešiem " taču pārvēršas ne tikai senlaiku burinieki un karavelas, bet arī tankkuģi unpasažieru laineri, un … zemūdenes!

Kara tēmu mēs nevaram apiet nevienā mūsu izdevuma sējumā, un šajā jomā mīklu ir daudz vairāknekā visā mūsu gadsimta vēsturē kopā. Ne tikai mīklu, bet arī netaisnību, nepelnīti aizmirstu varoņu unviņu varoņdarbu. Ļ. Vjatkina apraksts stāsta par padomju virsnieka artilērista Georgija Aleksanderaodiseju.

Kurš zina to, ka vācu cepelīni lidoja virs Krievijas teritorijas līdz pašai Astrahaņai? Šo

noslēpumaino faktu pēta kara vēsturnieks M. Pavlušenko…Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Gadsimtu noslēpumi - 8Senatnes noslēpumiVadims ČernobrovsĻevs Vjatkins, vēsturnieksStarp pagātni un nākotniPēteris KošelsA. Hersonovs-Udačins kosmobiologsVitālijs GolovačovsStaņislavs Averkovs,Jurijs Karašs, vēstures zinātņu kandidāts, sporta lidotājsMarina Popoviča,Neticamā īstenība N. NikolajevsNikolajs ČerkašinsĻevs VjatkinsLuijs FižjēKara trēnsDž. BrenuansSibīrijas zintnieksĻevs Vjatkins, vēsturnieksAizmirstās ekspedīcijasKapteinis OsērsŅikita KrivcovsVladimirs MalovsViltvārži un dubultniekiN. VasiļjevsAlēns DekoKlīstošais holandietisLourenss GrīnsR. MaršsRobērs DelakruāRobērs DelakruāRobērs DelakruāSaturs

Gadsimtu noslēpumi - 8

Senatnes noslēpumi

Vadims Černobrovs Pazudušā šķirsta meklējumos

Šķiet, tas būtu vienkārši izdarāms. Ir zināma vieta, kur šķirsts ar visas dzīvās radības pāriempēdējoreiz piestāja. Ararata kalns. Ej tikai un paskaties, vai kuģis tur atrodas. Taču ilgu laiku to izdarītnevarēja - uzkāpšana svētajā kalnā bija stingri aizliegta.

Tikai 1829. gadā šo aizliegumu pārkāpa francūzis Fridrihs Paro. Taču par plūdiem pirmāsuzkāpšanas laikā alpīnists domāja vismazāk. Toties pēc pusgadsimta sākās visīstākās sacensības par to,kurš pirmais atradīs Noasa šķirstu. 1876. gadā lords Braiss trīspadsmit tūkstošu pēdu (4,3 km) augstumāatrada 4 pēdas (1,3 m) garu apstrādāta baļķa gabalu un paņēma no tā paraugu. 1892. gadā arhidiakonsNurijs, viens no galvenajiem Haldeju baznīcas garīdzniekiem, kopā ar pieciem pavadoņiem netālu nokalna virsotnes beidzot ieraudzīja "lielu koka kuģi" (žurnāls "American Mechanic", 11.11.1892.)!

1856. gadā "trīs bezdievji ārzemnieki" Armēnijā nolīga trīs pavadoņus un devās ceļā, lai "noliegtubībeliskā šķirsta eksistenci". Tikai pēc gadu desmitiem viens no pavadoņiem, nāves gultā gulēdams,atzinās, ka "sev par lielu pārsteigumu, viņi ieraudzījuši šķirstu". Vispirms ceļotāji mēģinājuši to iznīcināt,taču tas nav izdevies, jo šķirsts bijis pārlieku liels. Tad viņi zvērējuši nevienam nestāstīt par savuatradumu un piespieduši arī pavadoņus dot šādu zvērestu… (žurnāls "Cristian Herald1975. gada augustā).

1916. gadā bezbailīgais krievu kara lidotājs V. Roskovickis ziņoja, ka no lidaparāta ievērojisArarata nogāzē (tolaik šis apvidus piederēja Krievijas impērijai) guļam milzīgu kuģi! Cara valdībassūtītā ekspedīcija nekavējoties (lai gan plosījās karš!) devās meklējumos. Vēlāk tās dalībnieki apgalvoja,ka mērķi sasnieguši, detalizēti nofotografējuši un izpētījuši… Acīmredzot tā bija pirmā un pēdējā oficiālāšķirsta meklētāju ekspedīcija. Diemžēl tās rezultāti tika bezcerīgi nozaudēti 1917. gadā Petrogradā, betLielā Ararata teritoriju sagrāba turku karaspēks…

1949. gada vasarā šķirsta meklējumos devās vienlaicīgi divas pētnieku grupas. Pirmā-četrimisionāri pensionētā Ziemeļkarolīnas doktora Smita vadībā kalna virsotnē ieraudzīja tikai neparastuparādību ("Mond", 1949. gada 24. septembrī). Toties otrā - franču ekspedīcija - paziņoja, ka ieraudzījusiNoasa šķirstu nevis Ararata kalnā, bet gan blakus esošajā Džubeldžudi virsotnē dienvidaustrumos noSevana ("France Suar1949. gada 31. augustā). Taisnību sakot, vietējās leģendas stāsta, ka šajā apkaimēbieži manīta parādība dubļiem klāts spoku kuģis. Tur arī divi turku žurnālisti vēlāk it ka redzējuši milzīgu(500 X 80 X 50 pēdas jeb 165 X 25 X 15 metri) kuģi ( vai varbūt spoku?) ar jūras dzīvnieku kauliem unblakus tam Noasa kapu. Taču pēc trim gadiem Rikera ekspedīcija neko tamlīdzīgu neatrada.

1953. gada aukstajā vasarā amerikāņu naftinieks Džordžs Džcfersons Grīns, pārlidojot šo teritorijuhelikopterā, no 30 m augstuma ieguva sešus diezgan skaidrus liela, pa pusei iežos iegrimuša kuģa unšļūdoņa attēlus. Grīnam neizdevās sarīkot ekspedīciju uz šo vietu, bet, kad viņš pēc deviņiem gadiemnomira, visi Grīna fotoattēlu oriģināli pazuda… Toties presē parādījās no kosmosa izdarīti fotouzņēmumiar skaidri saskatāmām kuģa aprisēm ("Dailv Telcgraph", 1965. gada 13. septembrī).

1955. g Lemānām Navaram izdevās ledū atrast senu kuģi un no ledus izvilkt L veida siju, kā arīvairākus apšuvuma dēļus.

Pēc četrpadsmit gadiem viņš ar amerikāņu organizācijas "Circle" atbalstu atkārtoja savu mēģinājumuun atveda vēl dažus dēļus. Amerikas Savienotajās Valstīs ar radioaktīvā oglekļa palīdzību tikanoskaidrots atrastā koka vecums - 1400 gadu, bet Bordo un Madridē pētnieki ieguva citu rezultātu - 5000gadu! (F. Navara. "Noasa šķirsts: es tam pieskāros", 1956, 1974.)

Viņam sekoja Džons Libijs no Sanfrancisko, kurš neilgi pimis tam bija sapnī redzējis precīzu šķirstaatrašanās vietu, un… neko nearada. Septiņdesmit gadus vecais "nabaga Libijs", kā viņu dēvēja žurnālisti,trīs gadu laikā kāpa kalnā septiņas reizes, vienreiz tik tikko paglābdamies no lāča nogrūstajiem akmeņiem.Ararata pakājē esošās viesnīcas īpašnieks Farhetins Kolans pavadīja vairākus desmitus veiksmīgu unneveiksmīgu ekspedīciju. Taču par rekordistu kļuva Erils Kamingss, kurš kopš 1961. gada Araratā kāpa31 reizi.

Viens no pēdējiem piecas reizes kalnā devās Toms Krotsers. Atgriezies ar trofeju - dēli, viņšpavēstīja preses pārstāvjiem: "Tur ir 70 tūkstoši tonnu šāda koka, lieku savu galvu ķīlā!" Un atkalradioaktīvā oglekļa analīze apstiprināja: dēļa vecums ir 4000 - 5000 gadu ("San-Francisko Eksaminer",1974. gada 29. jūnijā)!

Visu (vismaz oficiālo) ekspedīciju vēsture apraujas 1974. gadā, kad Turcijas valdība, izvietojotAraratā robežapsardzes novērošanas posteņus, slēdza šo rajonu jebkuriem apmeklējumiem. Tagad sakarāar starptautiskās situācijas uzlabošanos aizvien biežāk skan ierosinājums atcelt aizliegumu. Tajā pašālaikā kādus simt kilometrus no virsotnes turpinās Karabahas konflikts. Karš atkal aizšķērsojiszinātniekiem ceļu. Atliek cerēt, ka ledājos iekonservētais senais kuģis pētnieku gaidās nesabirzīsputekļos.

Pret to, ka reiz uz Zemes bijuši lieli plūdi, neviens principā neiebilst. Bet vai tiem bijis pasaulesmērogs, vai arī ūdeņi aptvēniši tikai dažus apgabalus? Cilvēces vēsturē milzīgi plūdi savulaik pārklājušidaudzas jūru vai lielu upju tuvumā esošas valstis, un tam pieticis ar ūdens līmeņa pacelšanos par 3-5 m,dažkārt par 10-20 metriem. Ja var ticēt Bībelei, tad pēc Lielajiem plūdiem no dzelmes pirmais parādījiesArarata kalns, tātad ūdens līmenis bijis paaugstinājies vismaz par 5165 metriem. No kurienes uz Zemesradies tik daudz "lieka" ūdens? Pat tad, ja būtu izkusuši visi ledāji (starp citu, to laiku hronikās lielasklimata izmaiņas nav pieminētas) un nolijuši visi iespējamie nokrišņi (?), ūdens līmenis nevarētupacelties par vairākiem kilometriem.

"Ja ūdens nevarēja pacelties tik augstu," paziņoja ticības aizstāvji, "tad vai nu sauszeme iegrimadzelmē, vai arī Noass patiesībā piestāja nevis pie Lielā Ararata (visaugstākās Mazāzijas virsotnes), betpie kāda cita zemāka kalna turpat blakus. Nosaukumi kopš tiem laikiem taču mainījušies…"

Kā uzskata zinātņu doktors I. Rezanovs, šajā rajonā nav nekādu jūras dibenam raksturīgu nogulumuslāņu, kas būtu jaunāki par 20 miljoniem gadu. Tuvākās jūras - Kaspijas un Melnā - pirms 10 tūkstošiemgadu applūdināja gandrīz visu Kaukāzu, taču līdz Lielā Ararata virsotnei ūdens netika.

Starp citu, Bībeles apraksts nav vienīgā liecība par plūdiem, kas notikuši pirms 5 tūkstošiem gadu.Vēl senāks asīriešu mīts, kas rakstīts uz māla plāksnītēm, stāsta parGilgamcšu, kas izglābies šķirstā kopāar dažādiem dzīvniekiem un pēc septiņas dienas ilgiem plūdiem un lietavām, stipra vēja dzīts, piestājispie Nicira kalna (augstums 400 metri) Mezopotāmijā. Stāstos par plūdiem sakrīt daudzas detajas: laiuzzinātu, vai ūdens plašumā parādījusies zeme, Noass vienreiz sūtījis izlūkos kraukli un divreiz balodi,Utnapištims - balodi un bezdelīgu. Līdzīgi ir arī šķirsta būvēšanas paņēmieni. Vai tas ir brīvs viena un tāpaša notikuma apraksts, stāsts par dažādiem lokāliem plūdiem vai vēsturisks apliecinājums patiešamnotikušai vispasaules katastrofai, par kuras tuvošanos un draudošajām briesmām neatkarīgi cits no citavienlaikus tika brīdināti (vai uzminēja, vai sajuta) vairāki dažādu tautu pārstāvji? Starp citu, līdzīgivēstījumi atrodami arī Amerikas, Āfrikas, Āzijas aborigēnu mitoloģijā.

Šajos nostāstos ir vēl viena kopīga detaļa. Leģendas vēstī, ka vecajos labajos laikos debesīs nebija… Mēness. Pirmsplūdu laikos dzīvojušie senči tā arī tiek dēvēti par "pirmsmēness cilvēkiem".

Varbūt tieši šeit meklējams vispasaules plūdu noslēpums? Mūsu planētas vienīgais pavadonis,pateicoties savai ievērojamajai masai, divreiz diennaktī sarīko uz Zemes nelielus plūdus - paisumus.Mēness ar lielāku spēku pievelk to Zemes virsmas punktu, kas atrodas tam vistuvāk, un šajā vietā rodasuzkalns. Augsne paceļas par pusmetru, okeāna līmenis - par metru, bet dažviet pat līdz 18 metriem (Fandilīcis Atlantijas okeānā). Lai gan mēs, cilvēki, esam pieraduši pie šīs ikdienišķās parādības, Saulessistēmā tā ir unikāla. Astronomi nezina nevienu citu salīdzinoši tik vieglu planētu, kurai būtu tik smagspavadonis. Zinātnieki spriež, ka pareizāk būtu Zemi un Mēnesi saukt nevis par planētu un pavadoni, betpar dubultplanētu. No kosmoloģijas viedok|a šādas sistēmas vienlaicīga rašanās nav iespējama, tātadMēness nav Zemes "brālis", bet gan, ja tā var izteikties, "laulātais draugs", kurš reiz ieradies pie iecerētāsno Kosmosa melnajām dzīlēm. Piemin pat Mēness izcelsmi: tas agrāk bijis Factona kodols. Reiz šī piektāplanēta sairusi, radot savā agrākajā orbītā asteroīdu spietu.

Kā zināms, Mēness attālinās no Zemes. Iedomājieties, ka savulaik tas spīdēja zemāk. Jo tuvākZemei, jo lielākiem bija jābūt Mēness radītā paisuma viļņiem un lēnākai šī spīdekļa šķietamajai kustībaipa debesjumu. Ja Mēness orbītas augstumu samazinātu desmitkārt, tieši tad tas kā heliostacionārspavadonis paliktu karājoties virs viena Zemes punkta. Šādā gadījumā paisuma viļņu augstums atklātāokeānā pārsniegtu 100 metrus. Maz.

"Nolaidīsim" Mēnesi vēl mazliet zemāk - un tas atkal ļoti lēni pārvietosies pa debesjumu, taču tagadnevis no austrumiem uz rietumiem, bet gan pretējā virzienā. Šādā gadījumā paisuma vilnis no rietumiem

gluži kā milzīgā piltuvē plūdīs uz Amerikas un Āfrikas austrumu piekrastēm, Baltiju, Vidusjūru.Visaugstākais vilnis varētu rasties, atduroties pret šķērsli Vidusjūras un Melnās jūras austrumu piekrastē.Tur daudzus kilometrus augsts gandrīz vienuviet sastindzis uzplūdu vilnis pārklātu Kaukāzu, pēc dažāmdienām sasniegtu Kaspiju un Arālu (vai tas nav šo izžūstošo iekšējo jūru rašanās cēlonis?). Vai vēljāpaskaidro, ka pirmā no ūdens dzīlēm Kaukāzā iznirtu tieši Ararata virsotne…

Atkarībā no Mēness augstuma šādi plūdi varētu ilgt no viena mēneša līdz gadam. Dažu gadu laikāgigantiskais uzplūdu vilnis veiktu pilnu apli apkārt zemeslodei, skarot visas valstis. Vārds vārdā kāBībeles stāstā. Vienīgā mīkla - kā Mēness spēja tik ātri tuvoties Zemei un pēc tam tikpat žigli attālināties?Varbūt tad, kad izzināsim, kādēļ Mēness joprojām lēni "bēg" no mums, izpratīsim arī tā straujopārvietošanos senatnē? Varbūt šī noslēpuma atminējums apledojuša kuģa izskatā guļ kalna virsotnē mumsvisiem deguna priekšā?

Ļevs Vjatkins, vēsturnieks Jokdari

Vēsture - tā ir atdzimšana.N. FjodorovsKrievu tautas atmiņas dzīlēs glabājas pārliecība, ka smiekli pagarina mūžu, un mēs līdz ar dižo

Rablē varam apgalvot, ka smiekli ir labāki par asarām… Roterdamas Erasms "Muļķības slavinājumā"vēstīja, ka pat dievi Olimpā nav varējuši iztikt bez jokiem, savu ākstu stiķiem un nerātnībām. Ambrozijasun nektāra iesildīti, tie ar baudu vērojuši āžkājaino satīru un Pāna smieklīgās izdarības, klausījušies viņuākstīgās dziesmas. Pat klibais Vulkāns ar saviem jokiem lika nemirstīgajiem Olimpa iemītniekiem nosirds smieties un uz laiku aizmirst ikdienas problēmas.

Acīmredzot pēc dievu parauga cilvēki drīz vien pārņēma to paradumu turēt savās mājās ākstus,neglīteņus un pundurus. Senajā Ēģiptē, Grieķijā, Romā, Bizantijā, Anglijā, Francijā un Krievijā kopšneatminamiem laikiem āksts bija trokšņaino līksmību neiztrūkstošs personāžs. Ja dzīrēs nebija nerra, tastika uzskatīts par sliktu zīmi mājas saimniekam…

Krievijā, sevišķi caru galmos, nerri bija īpaši cilvēki. Daudzi no viņiem, kā liecina vēsture, bijaizcilas, savdabīgas personības, un stāsti par tiem uz ilgu laiku saglabājušies tautas atmiņā. Viena nopirmajām vēsturē pieminētajām norādēm par krievu ākstiem atrodama 1068. gadā tapušajā "Aizgājušogadu stāstā", kur cita starpā teikts: "Redzam … nomīdītus spēļu plačus ar tādiem ļaužu pūļiem, kas samincits citu… bet baznīcas stāv tukšas."

Krievu āksts izcēlās uz dejotāju, burvju mākslinieku, akrobātu un lāču dresētāju fona. Viņa galvenāvērtība bija ne tik daudz prasme mēļot un jokot, cik māka izsmiet ļaunumu un melīgumu. Ākstam bijavienlīdz labi jāprot smīdināt tautu un jokoties ar caru. Pēc nerakstīta likuma cars nemēdza nerrus stingrisodīt. Tādēļ viņi, iejutušies "tēlā", drīkstēja gan atdarināt, gan izsmiet, gan būt diezgan pārdroši patattiecībās ar valdniekiem. Sarežģītākas attiecības ākstam bija ar cara galminiekiem, patmīļiem,augstprātīgajiem un ļaunatminīgajiem bajāriem un augstmaņiem.

Interesanti, ka pazīstamais teiciens "Pa ūsām tecēja, bet mutē netika" arī pieder ākstiem. Dzīru laikāāksti, kuri nepārtraukti uzjautrināja viesus, par savām asprātībām bieži vien saņēma sejā vīna šļācienus nosadusmoto un aizvainoto dzīrotāju kausiem. Nav brīnums, ka līksmību karstumā daži āksti bija slapji līdzādai. Bet pēc tam, stāstot par dzīrēm, viņi pilnīgi pamatoti varēja sacīt: "Arī es tur biju, medu, alu dzēru,pa ūsām tecēja, bet mutē nelika!" Neapšaubāms ir tas, ka nerri dāvinājuši tautai arī daudzus citusteicienus, jokus, ātrrunas tekstus un mīklas.

No senseniem laikiem Ziemassvētkos un Meteņos āksti mēdza ietīties izkultos zirnājos un uzlikt kādumasku. Bieži vien viņi vadāja līdzi lāci vai kazu un bija gaidīti viesi kāzās un citos tautas svētkos.

CARU JOKDARI

Krievu cariem bija daudz ākstu, taču par viņiem saglabājies maz ticamu ziņu. Tās baidījās pierakstīt,jo "rakstītais vārds nav iznīcināms".

Zināms, ka 1569. gadā cara Ivana Bargā galmā parādījās āksts Osips Nagla. Viņš bija kņazaPrijimkova-Rostovska vidējais dēls, tautā i/slavēts par jautru prātu un "sālītiem" jokiem, kuru dēļ tikaiesaukts pai Naglu. Ivans Bargais viņa talantu novērtēja pa savai modei un kopā ar aizliegumu nēsātieroci Osipam izsniedza mici ar piešūtām ēzeļa ausīm un sudraba zvārguļiem. Kad cars trīssimt strēļupavadībā brauca no vasaras pils uz Maskavu, procesijai pa priekšu uz liela vērša jāja zeltītā tērpā

ģērbtais jokdaris Osips Nagla. Taču šajā godā viņš nebija ilgi.Svešzemju viesu priekšā Ivans Bargais ieskurbis sāka dižoties, ka viņa Rjuriku dzimta esot cēlusies

no Romas imperatora ķeizara Augusta. Iespējams, ka neuzmanīgs joks par tik apšaubāmu radniecībuicsvēla cara netaisnās dusmas. Ir saglabājusies Pomc- rānijā dzimušā tulka Alberta Šlihtinga (viņš tikasaņemts gūstā pie Ozeriščes cietokšņa un septiņus gadus sabija pie Ivana Bargā) sīka rakstiska liecība parto, kā cars nogalināja savu jokdari.

"Tirāna galmā bija divi brāļi Gvozdevi. Viens bija galminieks, otrs bieži jokoja un uzjautrinājās piecara galda… Reiz, kad jokdaris bija pārlieku aizrāvies, tirāns lika viņam aiziet no galda, vienlaikuspavēlot atnest verdošu kāpostu zupu. Tad tirāns pasauca viņu sev tuvāk. Kad jokdaris bija pienācis unzemu paklanījies, tirāns izlēja karsto zupu viņam uz galvas. Tas sāpēs iekliedzās: "Dieva dēļ, apžēlojies,varenais valdniek!" - un metās bēgt. Tirāns Gvozdevu panāca, saķēra aiz rokas un ietrieca dunci mugurā.Tas ievainots pakrita. Viņu pacēla un iznesa pagalmā.

Tirāns, tiesa gan - par vēlu, tomēr sāka nožēlot izdarīto… un pasauca savu dziednieku, likdams tamuzsākt ārstēšanu. Gribēdams nelaimīgajam palīdzēt, ārsts to atrada jau mirušu. Atgriezies zālē, uz carajautājumu ārsts atbildēja: "Dievs tikai reizi ieliek cilvēkā dvēseli, un, ja tā viņu pametusi, neviens tonevar atsaukt atpakaļ."

Tirāns, atmetis ar roku, noteica: "Tad velns lai viņu parauj, ja negribēja atdzīvoties!"Osipu Naglu nomainīja jokdari brāļi Prozorovski, kuri uzjautrināja caru, cīkstoties ar milzīgu lāci.

Turklāt lācis, droši vien labi apmācīts, it kā aizstāvēja vienu no brāļiem, cīkstējās, stāvot uz pakaļkājām,koda vieglītēm, bet otra brāļa apģērbu saplēsa skrandās. Tad bajāru vai viesu "tiesa" cara un cituklātesošo smieklu pavadībā piesprieda uzvaru lācim…

Interesanti, ka krievu teiciens "шиворот на выворот" radies, pateicoties Ivanam Bargajam.Gribēdams pazemot kādu nogrēkojušos bajāni, cars uzsitis ar dūri pa galdu un licis kalpiem vainīgo"apģērbt ačgārni". Daudzas spēcīgas rokas satvērušas bajāru aiz tērpa atlokiem un ar stipru rāvienuapvērsušas viņa apģērbu ar kreiso pusi uz augšu, bet pēc tam smieklu un ūjināšanas pavadībā apvērstāsdrēbes uzvilktas uz nelaimīgā kailajām miesām. Tad apkaunoto bajāru uzsēdināja kliba zirga mugurā arseju uz astes pusi un tādā izskatā vadāja pa Maskavu. Varbūt šī iemesla dēļ krievu ļaudis vienmēr nokauna un negoda baidījušies vairāk nekā no nāves?

Laiks ritēja. Nomainījās cari, mainījās āksti, mainījās tikumi. Krievu cars Aleksejs Mihailovičsizrādīja lielu labvēlību savam jokdarim Ivanam Žirovojam-Zasekinam, kuru 1676. gadā iecēla muižniekukārtā. Āksts bija reti labsirdīgs, zināja daudz parunu un bija liels joku meistars. Arī Krievijaspārveidotājs Pēteris Pirmais mīlēja ākstus. Caram bērnībā uzdāvinātais punduris Jekims Volkovs, sauktspar Odu, pēc valdnieka vārdiem, strēļu dumpja laikā 1698. gadā izglābis viņam dzīvību, brīdinot pardraudošajām nāves briesmām. Bez tam jokdaris bieži deva vērtīgus padomus, jo bija saprātīgs un vērīgs.Pētera Pirmā galmā parasti uzturējās vēl 30 - 40 liliputu, kurus cars labprāt uzņēma savās istabās.Apģērbti atbilstoši modes prasībām, iepūderētās parūkās, pabaroti un aprūpēti, tie vienlaikus bija arīneaizsargāti un ļoti jocīgi. Dzīvi čivinādami, viņi ielenca caru. Pēteris, holandiešu pīpi pukšķinādams,paņēma kādu no viņiem klēpī un sāka vienkāršu sarunu. Grumbas cara sejā izlīdzinājās, un viņš pret pašagribu atmaiga…

Mūslaiku ārsti teiktu, ka āksti palīdzēja Pēterim mazināt pārliecīgo stresu, taču iāatzīmē, ka jokdaricara galmā pildīja vēl kādu svarīgu sociālo funkciju. Ar ākstu palīdzību valdnieks cīnījās pret krievutradicionālo noslēgtību pašu galma robežās, augstprātību un kukuļņemšanu gan sev tuvāko personu lokā,gan plašos krievzemiešu slāņos. Pateicoties jokdarim, cars daudzējādā ziņā pārvarēja krievu nepatikupret izglītošanos. Viņš apzinājās, ka neizdosies visu naidīgo pārvarēt ar tādām metodēm kā ukazuizdošana, nāšu izraušana un Sibīrijas trimda. Turpretī jokdara bilsts trāpīgs vārds var izdarīt ļoti daudz.

1700. gadā Pēteris sarīkoja kāzas savam ākstam Jakovam Turgeņevam, kuru apprecināja ar ķesterameitu. 1702. gadā notika āksta feofilakta Šanska kāzas, kurās tika izsmietas vecās paražas. Ivans

Romodanovskis skrandainās drēbēs tēloja "caru", "cariene" bija korpulentā Buturļina, bet "patriarhu "jeb"tēvu" tēloja skolotājs Ņikita Zotovs.

Kāzu svinību karstumā Pēteris, kurš jūras virsnieka formas tērpā atradās viesu vidū, kopā arjokdariem aktīvi piedalījās augstdzimušo bajāru bārdu apcirpšanā. "Kņaza - tēva" titulu un"visneprātīgākā, visākstīgākā un visapskurbušākā saieta" statūtus izdomāja pats cars, un iereibušaisZotovs tos nekādi nevarēja izrunāt.

"Kņazs - tēvs" izdeva jocīgus ukazus, sodīja un apžēloja. Ukazus parakstīja ar milzīgiem latīņuburtiem.

Joku skatos, kas ārkārtīgi uzjautrināja viesus, bieži vien piedalījās jokdare Anastasija Prozorovska(viņa vēlāk apprecējās ar kņazu Goļicinu). Viņa komiski tēloja viltīgu, skaļu un enerģisku sievišķi.Svinību karstumā viņa sāka uzmākties "kņazam - tēvam" ar lūgumu smelties gudrības no milzīgās Bībeles,kuru Zotovs vienmēr nēsāja līdzi un kurā palaikam ieskatījās.

Tā bija liela Bībelei līdzīga koka grāmata, kurā aiz dažām nesalasāma baznīcas teksta lapām bijanoglabātas blašķes ar ugunīgiem dzērieniem. Šī ap metru augstā "grāmata" glabājas Kremļa muzejāMaskavā.

"Kņazs - tēvs" lūgumu ļaut palasīt Bībeli noraidīja, aizbildinoties ar visneiedomājamākajiemiemesliem. Tajā pašā laikā viņš ņēma no "grāmatas" blašķi, iemalkoja no tās un pavēstīja klātesošajiem,ka "Dāvida psalms nav skaidrs", tad ķērās pie nākošajiem "psalmiem", līdz klātesošo smieklu pavadībānogāzās no kājām.

Ar dažādām viltībām jokdare Prozorovska ieguva "grāmatu", atrada blašķes ar "psalmiem" unnomēģināja to saturu, katru attiecīgi novērtējot un dažus "psalmus" par gudriem atzīstot. Tikmēr "kņazs -tēvs" nāca pie sajēgas, atklāja zudības un sāka tincināt klātesošos, kur "grāmata" palikusi. Viņš klausījāspadomus, kurās sētās to meklēt, tajā pašā laikā raksturodams daudzus bajārus un tirgoņus kā īstās ticībaspretiniekus utt., līdz atrada "grāmatu" pie Prozorovskas. Pēc īsa strīda abi salīga miera un, asprātībāssacenzdamies, ņēmās lasīt "grāmatu" divatā.

Jāteic, "kņaza - tēva" ukazos visbiežāk sodu saņēma Pēteris, kurš nekad nenoreiba un sanākšanāieņēma pašu zemāko amatu. Citiem tie bija daudz augstāki, Romodanovskis un Buturļins bija iecelti patpar "ģeneralisimusiem". Pēteris rakstīja "kņazam - tēvam": "Pēdējā vēstulē tu mani vaino par to, ka jūsuvaldnieku personas esmu citām nolicis blakus. Par to lūdzu piedošanu, jo mūsu kuģu brālībai činās mazasaprašana."

Un te nu mums jārunā par kādu ārkārtīgi svarīgu apstākli. Ar "smieklu filozofiju" un jokdaru atbalstuPēteris deva spēcīgu triecienu lokālpatriotismam, kas gadu simtiem bija līdz kroplībai izcēlis bajārudzimtu nozīmību, radot noslēgtu loku un ķīviņus par visu - sākot ar vietu pie galda līdz militāriemamatiem kara laikā.

Kņazs un bajārs Vasilijs Goļicins (1643-1714), kurš pārzināja rīkojumu izdošanu un baudījacarameitas Sofijas labvēlību, mēģināja vietmantniecības ļaunumu iznīdēt, taču guva tikai īslaicīgusrezultātus. Pēteris to zināja.

Interesanti, ka Fridrihs fon Bergholcs, Pētera laikmeta pētniekiem labi pazīstamo dienasgrāmatuautors, pirmais nojauta, ka "visneprātīgākais, visākstīgākais un visapskurbušākais saiets" nemaz tikneprātīgs nebija un ka Pēteri vadīja kāds tālāks mērķis. Vērtējot "apskurbušās kolēģijas" nozīmi, viņšrakstīja: "Tās dibināšanas ielik si ,, k.i run.i bija augsld/.inuišo personu vidū pārāk izplatītais dzeršanasnetikums, kuru viņš gribēja izsmiet un tajā pašā laikā atturēt pēdējos no apkaunojuma…"

Ar absurdām lokālpatriotisma izpausmēm izcēlās Buturlini, kuru dzimta bija pazīstama jau DmitrijaDonskoja un Aleksandra Ņevska laikā. Pats kašķīgākais bija Fjodors Buturļins, kurš dzīvoja caraAlekseja Mihailoviča laikā (par viņa izdarībām Pēteris nevarēja nezināt). Taču arī pārējie Buturļinidaudz neatpalika.

Tādēļ pilnīgi iespējams, kā uzskata daži vēsturnieki, ka "saietu" un "kolēģiju" Pēteris izdomāja un

veiksmīgi pielietoja kā līdzekli cīņai pret lokālpatriotismu un citām pagātnes paliekām, rādot kādreizslavenos, bet ķildīgos bajārus visnepievilcīgākā "muļķa" lomā. Sevišķi daudz tika pēdējam "kņazam -tēvam" Ivanam Buturļinam, kurš, pārmērībās nolaidies un uzblīdis, nomira 1723. gada 22. augustā.

Protams, daži no Pētera laikabiedriem nojauta, ka tiek izsmieti krievu tautas priekšā, un,aizbildinoties ar dažādiem iemesliem, sāka izvairīties no "neprātīgajiem saietiem".

Neparasts un neizprotams bija āksta - milzeņa Nikolaja Buržuā (Nikolā Buržoā) liktenis. Viņšaugumā pārsniedza pat pašu Pēteri, t.i., bija garāks par 2 metriem 8 centimetriem.

Pēteris iepazinās ar viņu sava otra garākā ārzemju ceļojuma (1716.-1717. g.) laikā Parīzē,acīmredzot apmeklējot Invalīdu namu, kur dzīvoja atvaļināti karavīri. Pēteris pagaršoja viņu ēdienu,izdzēra pasniegto vīna kausu, sita vīriem uz pleca un sauca visus par "kamerādiem".

Cars visur nēsāja līdzi piezīmju grāmatiņu un izdarīja tajā neskaitāmus ierakstus, no kuriem daļaradās Nikolā Buržoā ietekmē. Toreiz viņš nolīga krievu dienestā 50 cilvēkus, to skaitā gan varenofrancūzi, gan ģeogrāfu Delilu.

Pēteris neko nedarīja tāpat vien, un Buržoā viņam kaut kādam nolūkam bija vajadzīgs. Saskaņā arlīgumu francūzis tika iecelts par ākstu, un tas daudzus var maldināt par cara īstajiem mērķiem.

Pētera pilī Pēterburgā jau kalpoja līdzīgs milzis - serbs Gavrila Vladislavičs, kurš bija asu mēli,pārdrošs un apsargāja cara apartamentus. Kad Pēterburgā ieradās Buržoā, Gavrila Vladislavičs tūlīt tikanorīkots par muitas priekšnieku Mazkrievijā (viņa portrets ir Kustovas muižā), kur iedvesa šausmaskontrabandistiem.

Pēc Pētera lūguma Buržoā reizēm demonstrēja visiem savu pārcilvēcisko spēku - sasēja mezglākrāsns kruķi, salieca lauzni, iztaisnoja uzreiz divus pakavus… Pēc cara nāves Buržoā palika galmā līdzAnnas Joanovnas valdīšanas laikam, kad nomira no stipras saaukstēšanās. Savu milzīgo skeletu viņšnovēlēja kunstkamerai, kur to kopā ar dažādiem citiem dabas brīnumiem demonstrē vēl šobaltdien. NikolāBuržoā portrets atrodas Krievu muzejā.

JOKDARA BALAKIREVA MĪKLA

Līdz šim laikam slavenā jokdara Ivana Balakireva (1699- 1763) dzīvesstāsts nav nopietni izpētīts,nav saglabājies neviens viņa portrets. Pat šī cilvēka tēvvārds nav skaidri zināms.

Par Balakirevu stāstītas daudzas anekdotes, taču diemžēl lielākā da)a no tām parādījās 67 gadus pēcviņa nāves, kad 1830. gadā iznāca rakstnieka K. Poļevoja grāmata "Balakireva anekdošu krājums".Daudziem šajā grāmatā aprakstītajiem notikumiem ar galveno varoni nav nekāda sakara.

Lāča pakalpojumu izdarīja arī otra grāmata -1888. gadā Maskavā iznākušais "Precīzu ziņu krājumspar Pētera Lielā galma āksta Balakireva visai ievērojamo personību un dzīvi, ziņas arī par viņa dēlu unvisas viņa anekdotes". Grāmatā bija viss, ko vien var iedomāties, izņemot "precīzas ziņas" parBalakirevu.

Tā bija diezgan viduvēja kompilācija, kurā Balakirevam piedevēja mazliet uzlabotus nostāstus parākstiem, viņu izdarību aprakstus, liropas monarhu galma asprātības.

tādeļ jau kuro reizi gribas jautāt: "Kas tad bija jokdaris Balakirevs?"Vēsturniekiem ir zināms, ka Ivans Balakircvs dzimis 1699. gadā Kostromas muižnieka ģimenē. Pēc

tradīcijas 10 gadu vecumā viņu stādīja priekšā Pēterim un iedalīja Preobraženskas pulkā. Pēc īsassarunas Pēteris saprata, ka zēns ir skolots un apķērīgs, tādēļ lika viņam mācīties inženierzinības. 1703.gadā mazais Balakirevs zemnieku vidū un Hutinas klosterī bija jau labi pazīstams kā jauns un jautrsskrīveris, kurš pārzināja "dvēseļu naudas" ievākšanu. Vēsturnieks M. Scmjonovskis grāmatā "Monsuģimene" stāsta, ka jau toreiz viņa līksmība un asprātība bijušas neizsmeļamas un līdz ar attapību un runasmākslu Balakirevā atklājies jokdara talants.

Daži Krievijas vēstures speciālisti apgalvo, ka Ivanu Balakirevu par galma jokdari pieņēmis patsPēteris, kad jauneklis 20-21 gada vecumā kā muižnieka dēls tika iesaukts Preobraženskas pulkā. Tasnoticis neparastos apstākļos, ne agrāk par 1719. gadu.

Jaunais kareivis Balakircvs bija nolikts sardzē pie kanāla būves Katrīnas pils tuvumā. Karstumānomocīts, viņš nolēma izpeldēties. Tikko izģērbies un ielīdis ūdenī, viņš ieraudzīja, ka pa krastmalu arspieķi rokā platā solī nāk cars. Aptvēris, ka par patvaļīgu aiziešanu no posteņa draud pēriens līdz nāvei,jauneklis kā lode metās no ūdens laukā. Bargais cars nāca arvien tuvāk, nebija laika apģērbties. Tadkareivis Balakirevs uzlika galvā parūku un formas trīsstūreni, steigā pārmeta pār plecu patronsomu un,paņēmis šauteni, sastinga miera stājā. Pēteris bargi noprasīja, kas noticis. Kailais un slapjais Balakirevs,pat aci nepamirkšķinājis, atbildēja, ka esot "iepazinies ar posteni un pētījis situāciju upē". Dabas dotāhumora izjūta un gribasspēks panāca savu. Karavīrs Balakirevs uzjautrināja bargo caru. "Grēkot viegli,grūti grēkus nožēlot," viņš beidzot noteica. Ar spieķi norādījis uz krūmiem, kur karājās Balakirevamundieris, cars lika ātri apģērbties un sekot viņam līdzi uz pili.

Acīmredzot arī tur Balakirevs neapjuka un pēc tam, kad Pēteris, labā omā būdams, bija visuizstāstījis pārējiem, prata krietni uzjautrināt Katrīnu un Mcnšikovu ar asprātīgām atbildēm, tādēļ viņuatstāja galmā. Balakircvs pamanījās izcīnīt tiesības nēsāt mundieri, saņemt algu un tajā pašā laikāneieņemt nekādu amatu! Kaut arī viņš pildīja jokdara pienākumus, tā laika dokumentos liecību par šofaktu nav. Liekas, Pēteris vadījās pēc Homēra "Iliādas", kurā pats pirmais pieminētais jokdaris bijakaravīrs Fersits, un atstāja Balakirevam tādu pašu statusu.

Neapšaubāmi, ka "jokdarim mundieri", parādoties galmā, bija jāiztur savdabīgs "konkursaeksāmens" sacensībā ar jau "akreditētajiem" ākstiem. Tāds bija florencictis Antonio Pedrillo, kuršKrievijā ieradās gadsimta sākumā. Vai arī itālietis Jans Lakosta (d' Akosta), diezgan izglītots jokdaris,kurš prata vairākas valodas un kuram patika gudri un asprātīgi strīdēties ar Pēteri par reliģiskām tēmām.Šajās diskusijās viņš, izmantojot baznīcas kazuistiku un retoriku, parasti noveda savus spriedumus līdznegaidīti smieklīgam slēdzienam, kas Pēterim sevišķi patika. 1717. gadā, zaudējis strīdā ar cam, JansLakosta pieņēma pareizticību, taču izlūdzās sev tiesības saukties par "galveno jokdari". 1723. gadā viņamtika uzdāvināta nelielā, neapdzīvotā, mežonīgā Goglandes sala un "samojedu karaļa "tituls. Šī iemesla dēļLakosta sāka ierasties dzīrēs ar milzīgu, uz vienas auss nošķiebtu skārda kroni galvā.

Antonio Pedrillo bija neprašu un slaistu izrīkotājs. No ārzemēm atgriezušos jaunekļus Pēteris parastipats eksaminēja. Tos, kuri pārbaudi neizturēja, nosūtīja pie nerra uz "muļķu komandu". Pedrillo tūlītatrada viņiem darbu, norīkojot par zirgu puišu, ūdensvedēju un kurinātāju palīgiem.

Ļoti kolorīta personība bija arī jokdaris Jurijs Šahovskis. Grezni ģērbtajā galma burzmā viņš parastiparādījās, garā ķēdē vilkdams pa parketu milzīgu "monētu" - medaļu, kurai bija sava vēsture. Tā bijadomāta nodevējam Mazepam un saucās "Jūdasa medaļa". Diemžēl medaļa nav saglabājusies, bet irzināms, kā tā izskatījās. Tūlīt pēc Poltavas kaujas, kad Volkonskis trakos auļos vajāja zviedru karali KārliXII un Mazepu, Menšikovs pavēlēja nekavējoties izgatavot desmit mārciņas smagu sudraba medaļu, uz tāsattēlojot apsē pakārušos Jūdasu ar 30 sudraba grašiem un tukšu maisiņu koka pakājē. Medaļas otrā pusēbija jāiegravē trīskāršs lāsts. Tā, iekārta divas mārciņas smagā ķēdē, nekavējoties bija jānosūta uz kaujasvietu. Taču uzkārt medaļu Mazepam kaklā neiznāca. Visu pamests un utu apsēsts, viņš noindējās…

Jokdaris Šahovskis par pieņemamu cenu medaļu no Menšikova nopirka.Saglabājies nostāsts par jaunā Balakireva jokdarībām asamblejā Menšikova pilī. Balakirevs

negaidīti parādījās pašā mūzikas un deju karstumā, ģērbies garā bajāra kaftanā, klaudzošiem zābakiemkājās, ar piesietu pinkainu bārdu. Galvā viņam bija milzīga zvērādu cepure, kas nemitīgi slīdēja uz acīm.Līksmās dāmas un kavalieri aplenca Balakirevu un ņēmās ar viņu tērzēt. Balakirevs labsirdīgi jokoja,cienīgi staigāja pa spoži apgaismotajām zālēm, visu laiku lūkodamies uz lielajām durvīm, kurās vajadzējaparādīties Pēterim.

Beidzot Katrīnas un Menšikova pavadībā, izccldamics ar milzīgo augumu un aso, dzīvas domas

apgaroto skatienu, ienāca cars. Dāmas un kungi noslīga graciozā reveransā. Pēteris, viegli palocīdamsgalvu un pārmaiņus pagriezdams to pa labi un pa kreisi, gāja pa zāli un aicināja jauniešus turpināt dejas.Pēkšņi kā no zemes apakšas cara priekšā uzradās Balakircvs. Neveikli savēcinājis rokas, viņš metāsPēterim pie kājām. Uzreiz sapratis, kas par lietu, cars sarauca uzacis un iesaistījās improvizācijā. Sekojaskaļš jautājums: "Kam krīti pie kājām, vai ukazu nezini? Piecelties!"

"Ukazu zinu," jocīgā balsī atbildēja Balakirevs, "bet necelšos! Tu papriekšu pasaki, kāpēc tavi verginedrīkst ceļus locīt?"

"Es gribu redzēt krievzemiešus stāvam uz stingrām kājām, nevis uz ceļiem rāpojam!"Klātesošajiem par prieku dialogs turpinājās tādā pašā garā, kam, pēc Pētera un Balakireva domām,

vajadzēja sekmēt verdziskuma un citu netikumu izskaušanu valstī. Pēteris kritizēja bajāru garās bārdas,tērpus, cita starpā interesējās, vai nodoklis par bārdām valsts kasē iemaksāts. Balakirevs, uz ceļiemtupēdams, ņēmās uzskaitīt savus zaudējumus, kasīja pakausi un lēsa, kā viņam labāk likties zārkā - arbārdu vai bez tās? Pēteris atgādināja, ka ozolkoka zārku taisīšanu viņš aizliedzis, jo ozola dēļi vajadzīgikuģu būvei. Pēc šiem vārdiem Balakirevs paziņoja, ka nav savas tēvzemes ienaidnieks, veikli nometabiezo kažoku un zābakus, norāva lieko bārdu un pārtapa par brašu, līksmu kareivi. Pēteris, apmierinātismaidīdams, apskāva jokdari un uzrunāja klātesošos:

"Jaunam un brašam arī prieks biedros nāk, un caram tas tīkami!"Taču Balakircvam bija arī cita loma. Atdarinādams tautas balagāna tradīcijas, viņš aicinātās dzīrēs,

starp galdiem stāvēdams, izvilka no svārku stērbeles izkrāsotu koka lelli Dormidošu un kā parastivispirms uzrunāja Pēteri:

"Vareno valdniek! Ceļos krīt tavs zemākais, necienīgākais un nelietīgākais vergs, bajāra dēlsDormidoša, iesaukts par Tukšgalvi!"

"Lūgums neatbilst formai," Pēteris tūlīt atsaucās."Nav formas?" neviltoti brīnījās Balakircvs. "Bet rausis arī bez formas labs…""Tev taisnība," smiedamies piekrita cars. "Uzdziediet kaut ko!""Manu balsi kņazs Daņiličs atņēma. No viņa visi baidās, no manis lik;u zaldāts Balakirevs. Rīkle

bez balss gluži kā galva bez matiem un ari tad bieži gadās, ka balss kā cilvēkam, ragi kā āzim, bet prāts kāēzelim!"

cars, kuram tautas izteicieni un sakāmvārdi gāja pie sirds, ar žestu lika dzīrotajiem pieklust.Balakirevs lasīja rīmi par brašu jaunekli ai garu bizi. kurš sed valdnieka kancelejā pie papīru kalniem Piesāniem tam liks zobens, uz galda spalva, bet zem galda vesels spainis tintes..,

tālāk sekoja diezgan nepieklājīgs teksts ar "sālītu" humoru, kas pilnīgi atbilda tā laika tikumiem undāmas nemulsināja.

Kā var spriest pēc netiešām norādēm, kņazs Aleksandrs Mcnšikovs visai drīz sāka izjust nepatikupret Balakirevu. Būdams tuvs Pētera līdzgaitnieks, viņš caram daudz palīdzēja, bet tajā pašā laikā nadzīgizaga un visu mūžu cieta no pārmērīgas godkārības. 1718. gadā pilns viņa tituls bija līdz smieklīgumamlīdzīgs "kņaza - tēva" Buturļina ākstīgajam titulam. Protams, cara līdzgaitnieki, zinādami kņaza vājību,neliedza sev prieku patrīt par to mēles. Šajā ziņā nebija izņēmums arī Balakirevs, kurš izteica savu priekupar to, ka vismaz Visumu Daņiličs atstājis Dievam un ka vēl nevarot zināt, ar kādu titulu viņš stāšotiesVisvarenā priekšā…

Lišķīgie galminieki visas jokdara asprātības tūdaļ pārstāstīja caram. Mcnšikovs dusmojās un, reiznotvēris Balakirevu klusā pagalma stūrī, mēģināja viņu piekaut, taču jokdaris izrāvās un aizbēga.Menšikovs, dūri vicinādams, piedraudēja:

"Pagaidi vien, es tev pat zārkā visus kauliņus salauzīšu!"Balakircvs, pārdomājis notikušo, devās pie Pētera, kurš tobrīd pie darbgalda no ziloņkaula slīpēja

milzīgās pils lustras piekariņus. Caram nepatika, ja viņu traucēja, un, galvu nepacēlis, tas strupinoprasīja:

"Pietiek pūst, teic, kālab atnāci?""Apžēlojies, uzdāvini savu bozi!""Ņem, tikai kam tev tā vajadzīga?""Daņiličs solīja man pat zārkā kaulus salauzt. Es vēlēšu bozi ielikt man līdzās. Kazi, viņš nobīsies un

neaiztiks."Sapratis Balakireva mājienu, cars pasmējās. Viņš ne reizi vien par nelabojamo ieradumu ielaist roku

valsts kasē bija bclzis Mcnšikovam ar savu bozi. Un to visi zināja…

CARA UN JOKDARA TRAĢĒDIJA

Nejau visas 24 stundas diennaktī Balakirevs pavadīja jokdara lomā. Lielāko dienas daļu viņšizpildīja dažādus uzdevumus un dienēja galmā, bet pārējo laiku veltīja rūpēm par savu māju.

Te nu laiks pieminēt kādu Pētera īpatnību. Valsts lietās viņš augstu vērtēja izpildīgumu. Labipazīdams daudzu savu laikabiedru neapsviedību, patmīlību un slinkumu, kā arī apbrīnojamo prasmiattaisnoties un visam atrast objektīvus iemeslus, Pēteris deva vienkāršam un uzticamam virsniekam plašaspilnvaras kontrolēt cara rīkojumu izpildi. Tāds "kontrolieris" pārbaudīja pat feldmaršalu B. Scrcmetjevu.Bez šaubām, daudziem tas nepatika, taču neklausīt caru neviens neuzdrīkstējās. "Kontrolierim" bijatiesības, apejot visas instances, ziņot tieši caram par katru visniecīgāko atkāpšanos no viņa rīkojumiem.Arī Balakirevs kļuva par savdabīgu galma dienestnieku un augstmaņu, kā arī sardzes "uzraugu". N.Paņins, kurš labi pazina Balakirevu, sirmā vecumā rakstīja: "Viņa joki nekad nevienu neizsmēja, bet ganvēl vairāk raksturoja." Taču ironizēt Balakirevs pārstāja pēc tam, kad ar izgrieztām rokām bija karājiespie kāķa…

Bija 1724. gads. Balakirevs jau piekto gadu kalpoja galmā. Ar Pētera un krievzemiešu pūliņiemKrievijas ietekme un autoritāte Eiropas valstīs bija ievērojami pieaugusi.

Uz vēsturisko notikumu fona Balakireva dzīve bija diezgan bezrūpīga un pārtikusi. Būdamsapsviedīgs, asprātīgs un attapīgs, viņš ātri izvirzījās. Balakirevu savā aizbildniecībā ņēma carieneKatrīna, ktu.i nozīmēja viņu par kurjeru jeb sūtni, jo pēc senas tradīcijas i,ua un carienes pastā sūtījumusizvadāja jokdari jeb āksti,

Saglabajušas daudzas sveču gaismā rakstītas Pētera vēstules Katrīnai kas pauž maigumu un uzmanībupret sievu un bērniem. Meitas Annušku un Līziņu un dēlu Pēteri cars sauca mīļ- v.lidinos, bet tikkouzbūvētos kuģus dēvēja par "jaundzimušiem bērniem".

I tik. k.i tajos laikos rakstīja vēstules: "Katrīnīt, mans sirdsmīļotais draugs, lai Dievs dod priekudrīz, Jūs redzēt Pēterburgā…"

"Katimīl ieraudzīju Pēterpili ka skaistumā augošu bērnu, un sakņu dārzā (Vasaras dārzā)palīksmojām, tikai, istabās ieejot, gribas bēgt projām, bez Tevis visur tukšums…" Tālāk Pēteris dalāssavā priekā, paziņodams, ka galvaspilsētā ieradušies simt kuģi ar precēm.

Katrīna vīram atbildēja: "No sirds vēlos Jūs ātrāk ieraudzīt…" Pēdējoreiz Pēteris sievu nosauca parKatrīnīti 1724. gada 31. oktobrī, bet pēc tam uzzināja, ka cariene viņu krāpj. Kā jau pieviltiem vīriempieklājas, uzzināja to pats pēdējais. Un šajā skumjajā notikumā līdzdalīgs izrādījās jokdaris IvansBalakirevs.

MONSA LIETA

Balakirevs ātri pierada pie pārticīgas dzīves Katrīnas tuvumā, apguva rakstītus un nerakstītus galmauzvedības noteikumus. Pēteris, no savas puses jokdari iepazinis, ar labpatiku atklāja tā saprātīgumu un

pievilcīgo labsirdību. Cars nemitīgi saņēma sūdzības un lūgumrakstus, tic plūda neizsīkstošā straumē.Tikai divi cilvēki lūdza kaut ko citu, nevis savās interesēs. Tic bija sekretārs Aleksejs Makarovs unjokdaris Ivans Balakircvs. Jāpiebilst, ka šo cilvēku lūgumos Pēteris ieklausījās.

Reiz pie Balakireva pēc palīdzības griezās kāda trūcīga atraitne. Viņa sarūgtināta stāstīja, ka jau ilgiKolēģijā un Senātā lūdz karā ar zviedriem kritušo vīra un dēla pensijas. Sekretāri allaž attraukusi vienu unto pašu: "Atnāc rīt!"

Balakircvs iežēlojās par atraitni un apsolīja palīdzēt. Viņš lika tai ietērpties melnās drānās unierasties galmā. Nākamajā dienā atraitne atnāca. Iepriekš izpētījis, kurp Pēteris gatavojas doties, jokdarisaizveda atraitni uz turieni un, piespraudis viņai uz muguras zīmīti ar uzrakstu "Atnāc rīt!", nostādīja piedurvīm.

Drīz atbrauca Pēteris. Protams, viņš ievēroja atraitni ar dīvaino vēstījumu un noprasīja, ko tasnozīmē. Balakircvs atteica: "Atnāc rīt uz Senātu, kur uzzināsi, ka atraitne lūdz pensiju un dzird šos vārdusjau veselu gadu." Atraitne teikto apliecināja, to apstiprināja ari Senātā. Tad - par mācību visiembirokrātiem - Pēteris lika atdot atraitnei sekretāra algu. Tamlīdzīga rīcība bija raksturīga gan Pēterim, ganBalakirevam un uzskatāmi atspoguļoja cara darbības principus, kurus viņš pats īsi formulēja šādi:

"Man pienākums ir raudzīties, lai necienīgajam netaptu dots, bet cienījamajam netiktu atņemts. Jabūsi labs, tad ne tik daudz man kā tēvzemei un pats sev labu darīsi; ja būsi slikts - man nāksies atbildēt:Dievs jūsu visu vietā no manis prasīs, lai ļaunumam un muļķībai nebūtu ļauts kaitējumu nodarīt. Kalpogodīgi un patiesi: vispirms Dievs, bet līdz ar viņu ari es tevi neatstāsim."

Pēterburgā un Maskavā par Balakirevu klīda runas. Jokdaris izbrīnīts ievēroja, ka viņam piedēvēsvešus izteicienus un pastāstus. Drīz vien pret paša gribu viņš tika iesaistīts Katrīnas mīlas noslēpumosun, to apjautis, pats sev teica: "Ja velnam izdodas satvert tevi aiz viena matiņa, tad tu uz mūžu esipagalam!"

Bet viss sākās ar to, ka carienei iepatikās Pētera kādreizējās favorītes, vēlāk sūtņa Kaizcrlingasievas Annas Monsas brālis Villims, kurš no 1703. gada dienēja krievu annijā un bija piedalījiesvairākos cīniņos, arī kaujā pie Poltavas. Viņa izpildīgums piesaistīja Pētera uzmanību, un kādu laikuMonss kalpoja pie viņa par adjutantu. Pēc tam otra māsa Matrjona Balka, kura labi pazina Katrīnasraksturu un noslieces, iekārtoja brāli vieglā un ļoti izdevīgā darbā, kas deva krietnu "peļņu". Monss kļuvapar Katrīnas īpašumu pārvaldnieku un pēc viņas kronēšanas 1724. gadā tika iecelts par kambarkungu.Tolaik viņam bija 36 gadi. Monss bija izskatīgs, smaidīgs un pašpārliecināts. Katrīnai viņš ļoti patika.Kad Pēteris ilgstošos ceļojumos kārtoja valsts lietas, Villims Monss vienmēr atrada ieganstu ieietvaldnieces telpās. Ja viņš ilgāku laiku pilī neparādījās, Katrīna, garlaicībā nīkdama, sūtīja viņampārmetumu pilnas vēstules, stāstīja, kāds tērps viņai būs maskarādē, nolika satikšanās.

Balakirevs sameklēja Villimu virsnieku dzīres Preobraženskas vai Scmjorrova pulka kazarmās vaiarī ārzemnieku kompānijā kādā Miljonu ielas savrupmājā. Monss daudz dzēra un, atdarinādams tā laikajaunos dzejniekus, lasīja savus dzejoļus, labprāt uzklausīja klajus glaimus.

Kad Monss saņēma carienes vēstuli, viņa sejā kā atvērtā grāmatā varēja lasīt, kas sūtījumā rakstīts,un Balakirevs saprata, ka atrodas bezdibeņa malā un pret paša gribu ir kļuvis par Katrīnas mīlas intrigulīdzzinātāju.

26. aprīlī Balakirevs no Katrīnas rezidences Preobražcnskā aizveda Monsam uz Pokrovsku kārtējoslepeno sūtījumu. Kādā sarunā ar tapsētāja mācekli Suvorovu viņš pasūrojās par savu likteni. "Pat mutivaļā vērt baidos," satraukts teica Balakirevs, kurš acīmredzot zināja vēstules saturu.

Pēc jokdara paraduma viņš nevarēja atturēties no parunas: "Mīlestība, raugi, pavēles nepazīst uncaru par muļķi pataisa".

Taču Balakirevu satrieca ne tik daudz pati krāpšana, cik ar Katrīnas roku rakstīta kādas dzirasrecepte…

Tālāk notika tā. Sapratis, kas par lietu, un ar savu viszinību palielīties gribēdams, Suvorovs par

galma dzīvi pastāstīja pazīstamam tirgonim Jeršovam, bet tas - savam draugam Širjajevam. Pēdējaisnolēma, ka tik svarīgs noslēpums jāzina arī Pēterim. Viņš uzskricelēja vēstuli bez paraksta. 2. novembrīPēteris, bāls kā krīts, lasīja Širjajeva anonīmo vēstījumu. Kad slepenās kancelejas galva AndrejsUšakovs saņēma Pētera pavēli uzsākt izmeklēšanu un saprata, par ko ir runa, viņš vairākkārt pārmetakrustu un nekavējoties pasauca padotos…

Vēsturnieks M. Semjonovskis, pagājušajā gadsimtā pētīdams valsts arhīvus, atrada "Villima Monsalietu". Viņš rūpīgi izlasīja ilgus gadus pilnīgā slepenībā glabātos dokumentus un bija stipri pārsteigts parto, ka lietā iesaistīts slavenais jokdaris Balakirevs. 1862. gadā viņš izdeva grāmatu "Monsu dzimta", kurapēc tam ne reizi atkārtoti nav izdota. Publicētajos protokolos redzams, ka pratināšanā piedalījies patsPēteris.

Kad tika atvilkts Balakircvs, cars lika uzraut jokdari pie kāķa. Bridi karājies izgrieztās rokās, viņšatzinās, ka vedis Monsam vēstuli, bet, kas tajā rakstīts, nav zinājis. Suvorovs un citi bija runīgāki, unPēteris saprata, ka anonīmā vēstule nemelo.

Viņš domīgs atgriezās Ziemas pilī. Varbūt viņš toreiz prātoja par cilvēku melno nepateicību. Carsdeva Monsam visu: stāvokli sabiedrībā, bagātību… Kādēļ gan viņš izjauca ģimeni? Vai atriebās parmāsas Annas nelaimīgo mīlestību?

Pusdienās pie Katrīnas, kura vēl neko nenojauta, bija arī viņas uzaicinātais Monss. Kambarkungsuzvedās pašpārliecināti, daudz ēda, daudz runāja. Pēteris iecietīgi klausījās un vēroja viņu, it kā redzētupirmoreiz mūžā. Zinot cara ātro dabu, psihologi šādu reakciju nosauktu par paradoksālu. Tā notiekārkārtīga sasprindzinājuma mirkļos. Pēterim nenācās viegli apvaldīt negantās dusmas. Viņš lieliskisaprata: ja tagad nenovaldīsics, visi Eiropas galmi nosodīs viņu kā barbaru, kurš nespēj paļauties uzbezkaislīgas tiesas lēmumu. Turklāt Pēteris baidījās ar kādu neuzmanīgu vārdu atbaidīt savu karsti mīļotomeitu Annas un Lizavctas līgavaiņus.

Pusdienu noslēgumā Pēteris lika Monsam paskatīties pulkstenī. Izdzirdis, ka ir jau desmit, viņšnoteica: "Laiks izklīst!"-un piecēlās no galda.

Pārnācis mājās, Monss izģērbās un aizkūpināja pīpi. Pēkšņi viņa istabā straujā solī ienāca Ušakovs.Viņš paziņoja, ka Monss ir arestēts, un lika atdot zobenu un atslēgas. Visi Monsa dokumenti nekavējotiestika aizzīmogoti. Tad Ušakovs aizveda Monsu uz kazemātu. Sapratis, ka mīlas intriga ar ķeizarieni atklāta,Monss ļoti izbijās. Viņš atminējās, kā vēl nesen meklēja cara dēlu Alekseju, kā notika Gagarina unGļebova lietas izskatīšana, un varēja iedomāties, kas viņu gaida nākotnē.

Izmeklēšanā īpaša uzmanība tika pievērsta Monsa sarakstei un "zilganai vēstulei ar dziras recepti".Lietas galarezultāts tomēr nebija skaidrs, jo daudzu dokumentu arhīvā vairs nebija. Var spriest, ka

pēc Pētera pavēles Ušakovs vairs neizmeklēja mīlas dēku, bet pievērsās Villima Monsa valstiskajaidarbībai, un izrādījās, ka Monss ir varens kukuļņēmējs. Pratināšanā tika noskaidrots, ka pāris mēnešosviņš paņēma no Simbirskas tirgoņa persiešu ķēvīti, no svešzemju tirgotājas divus gabalus vissmalkākomežģīņu un 500 zelta gabalus, Piemaskavas zemnieks iedeva 400 rubļu. Ērzelis - aidinieks no kādalūdzēja "pazemībā dāvināts". Kāds ārzemju tirgonis dāvināja 100 pudeles un mucu vīna, kastiburgundieša, kasti šampanieša un citus labumus. Nariškins iedevis divas ķēves. Muižnieks Otjajcvs -"vccas draudzības vārdā" - divus suņus līdz ar mednieku - dzimtcilvēku. No cara meitas PraskovjasIvanovnas paņēma Oršas cicmu un nodevas piesavinājās. Izmantoja bijušo Voroņežas prokuroru Kutuzovudokumentu viltošanai. Paņēma no Soļeņņikova 400 rubļus un iekārtoja viņu par zirgu puisi utt.

Villims Monss nesmādēja neko. Atraitnes izņēma no ausīm auskarus, bet trūcīgi virsnieki atdevaviņam pēdējos grašus!

Saņemto kukuļu saraksts bija garš, ar to pietika barga sprieduma pieņemšanai. Tiesas galavārdāteikts: tā kā Monss ir vainīgs kukuļņemšanā un piesavinājies svešu mantu, viņam tiek piespriestsnāvessods, bet Monsa kustamais un nekustamais īpašums nododams imperatoram.

Arī šīs lietas līdzdalībniekiem piesprieda bargus sodus. Matrjonu Blanku pēra ar rīkstēm un izsūtīja

uz Toboļsku. Jegoru Stoļctovu sita ar rīkstēm un uz desmit gadiem nometināja Rogervikā. Pāžu Sokolovu(12 gadus vecs) tiesā nopēra un nodeva rekrūšos. Āksts un kambarsulainis Balakircvs tika caurivisvieglāk. Viņš saņēma desmit sitienus ar nūju un tika nometināts Rogervikā uz trim gadiem.

Spriedumu parakstīja I. Bahmetevs, A. Brcdihins, I. Ma- monovs, A. Ušakovs, I. Musins-Puškins, I.Buturļins un Jakovs Brjuss. Uz sprieduma malas Pēteris uzšņāpa: "Izpildīt atbilstoši spriedumam."

1724. gada 16. novembra desmitajā stundā Trīsvienības laukumā nāvessods tika izpildīts.Garīdznieks Naciuss teica Villimam Monsam pēdējos atvadu vārdus. Rokās sadevušies, viņi uzkāpa uzpaaugstinājuma, kur pie bluķa stāvēja bende. Monss ar bālām lūpām čukstēja pēdējo lūgšanu. Viņšgrīļojās. Nometās pie bendes bluķa uz ccļicm, Naciuss pārmeta viņam krustu un atkāpās, Monss, aptvērisgalvu rokām, nolika to uz bluķa.

Kad viss bija galā, galvu ar pusatvērtām acīm pacēla garas kārts galā. Ķermeni ar pīķiem uzsviedauz gludam baļķim piesista rata, kur to ātri pārklāja sniegs. Stāsta, ka nākamajā dienā Pēteris, braukdamskarietē kopā ar Katrīnu, licis kučierim iegriezties Trīsvienības laukumā. Pie ešafota kariete apstājās.Pēteris atvēra durtiņas un klusēdams raudzījās uz Monsa galvu. Arī Katrīna vērās uz kārts galu, izturējapārbaudījumu, nenodrebēja un neizplūda asarās…

24. novembrī Pēteris svinēja meitas Annas saderināšanos ar Holšteinas hercogu Kārli Fridrihu, kuruneieredzēja, bet nu vienā rāvienā paveica to, ko četrus gadus nevarēja saņemties izdarīt. Līdz šim brīdimviņš nebija devis nekādus norādījumus par troņa mantinieku vai mantinieci.

Pēc vēsturnieku domām, meitas sasteigtās kāzas bija rezultāts Pētera lēmumam gaidīt mantiniekus noAnnas, nevis no Elizabetes. Annas saderināšanās notika māsas vārda dienā. Bez šaubām, visā tajā bijajābūt savai loģikai. Novembrī Pēteris deva arī rīkojumu izdarīt visu Aleksandra Menšikova lietu revīziju,kas pēdējam neapšaubāmi bija slikta zīme. Ar skaļu titulu apveltītais Menšikovs dižciltību tā arīneieguva: ņēma to, kas viņam nepiederēja, labprāt ielaida roku valsts kasē. Jau 1711. gadā tika uzsāktaizmeklēšana, kura pašā tās sākumā atklāja, ka viņa gaišība piesavinājies labu tiesu valsts mantas. Tačuizmeklēšana toreiz tika pārtraukta tikpat pēkšņi kā sākusies. Uz neizpratnes pilnajiem jautājumiem partāda lēmuma iemeslu Pēteris ar dziļām skumjām atbildēja: "Viņš ir mans draugs…"

Bez šaubām, Pētera biežās prombūtnes laikā Menšikovs ar denilnciantu gādību bija lieliski informētspar Katrīnas mīlas intrigām un visu to no cara slēpa! Kāpēc? Vai raudzījās nākotnē un redzēja tronīKatrīnu, bet blakām - sevi, rīkotāju visās lietās? Menšikova klusēšanu Pēteris varēja uztvert vienīgi kānodevību un nekavējoties viņu no sevis attālināja.

Dižais Krievzemes pārveidotājs atradās cilvēciski ārkārtīgi smagā situācijā: Pēteri bija nodevušivisi - sieva, draugs, pat āksts! Savā dzīvē Pēteris augstu vērtēja īstu draudzību. 1717. gadā, atrazdamiesParīzē, viņš sarunā ar reģentu Orleānas Filipu pēkšņi pajautāja, vai tam ir draugi. Reģents atbildējaapstiprinoši un sāka uzskaitīt visus savus ministrus. Pēteris pašūpoja galvu un vīlies noteica: "Kas tie pardraugiem - tie ir kalpi!"

"Cilvēks ir laimīgs, ja atrod īstu draugu," - viņš bieži citēja iemī|oto grāmatu "Gudrības padomi"."Nav vērtīgākas lietas kā labs un prātīgs draugs. Viens draugs atsver visu pasaules zeltu un sudrabu!" Kadnomira Leforts, kuru viņš uzskatīja par draugu un kura nāvi apraudāja, par "uzticamu draugu" kļuvaMenšikovs.

Pētera traģēdija bija jo lielāka tālab, ka viņam bija atlicis dzīvot vairs tikai dažus mēnešus, bettroņmantnieks nebija iecelts, testaments - neuzrakstīts… Drīz vien Pēteris stipri savārga. Izsauktais ārstsBlūmcntāls bija ārkārtīgi noraizējies. Pēteris vēma žulti, rokas un kājas kļuva zilganas, brīžiem viņšlocījās sāpēs. 22. janvārī pie cara guļamistabas uzstādīja altāri. Kad Pēteris sauca princesi Annu, tomeklēja vairāk nekā stundu, lai gan viņa atradās pils telpās. Pēteris mira, bet blakus nebija neviena, kasuzliktu uz pieres kompresi, samitrinātu sakaltušās, sasprēgājušās lūpas, noslaucītu sviedrus…

Pēc senas paražas 26. janvārī no cietumiem izlaida visus bluķiniekus. 27. janvāri Pēteris nomira.Viņam blakus atrada tāfeli ar nepabeigtu testamentu: "Atstāt visu…"

Galminieki, kuriem pēdējā laika notikumi bija zināmi, ne mirkli nešaubījās, ka Menšikovam unKatrīnai cara nāve nāca tieši laikā. Turpretī tautā ziņa par Pētera aiziešanu "sacēla tādas vaimanas,kliedzienus un asarainas gaudas, ka tik milzīgas tautas šausmas nudien nemūžam nebija ne redzētas, nedzirdētas".

Pēc 40 dienām - 8. martā - notika bēres. Ļaužu sirdīs sāpīgi atbalsojās Feofana I'rokopoviča zemPetropavlovskas cietokšņa katedrāles dobjajām velvēm teiktie vārdi: "Krievzcmieši, ko mēs darām, koapglabājam? Pēteri Lielo apglabājam!"

PĒC PĒTERA

Tikko beidzās oficiālas sēras, Katrīnas pilī sākās bezgalīgas izpriecas un "maskarādes". ArMenšikova palīdzību tikusi Krievijas tronī, Katrīna attālinājās no valsts lietām un vienaldzīgi vērojacīniņu starp P. Tolstoju, A. Devijeru, A. Ostcrmanu un citiem Augstākās Padomes locekļiem ar visvarenoMcnšikovu priekšgalā.

Taču ākstu Balakirevu viņa neaizmirsa un tūdaļ sūtīja kurjeru ar ukazu par tā atbrīvošanu unatgriešanos galmā. Slepenās kancelejas izmeklēšanā samocītais Balakircvs bija nosirmojis. Uz kāķaizmežģītās locītavas nežēlīgi smcldza. Tagad viņš jokoja piesardzīgi un vairījās satikties ar Menšikovu.

Drīz Katrīna sasirga. Balakirevs redzēja, kā Mcnšikovs steidzas izrēķināties ar saviem pretiniekiem,kuri gribēja Krievijas tronī apsēdināt vienu no Pētera meitām, nevis viņa mazdēlu, pamatoti baidīdamiesno nākotnē iespējamās viņa atriebības par tēva - cara dēla Alekseja nāvi. Mcnšikovs, kā vienmērpārliekas godkāres grauzts, Katrīnas drīzās nāves priekšnojautās izšķīrās par pārdrošu avantūru. Viņšnolēma nodrošināt troni Pēterim II, apprecināt to ar savu meitu un tādējādi uz visiem laikiem saradoties arcaru dinastiju. Lai pēcteči zina, kā ņiprais Maskavas puišelis, karstu pīrādziņu pārdevējs, pratis paceltiestik augstu (lai gan lasīt Un rakstīt ta art nebija iemācījies)!

Balakireva acu priekšā norisinājās drāma, kādu nevar redzēt pat visļaunākajā sapnī. Grāfu PēteriTolstoju, kura gudro galvu cars Pēteris tik augstu vērtēja, Menšikovs kopā ar dēlu izsūtīja uz Solovkiemun, atņēmis visus titulus, sapūdēja cietumā. Grāfu Antonu Dcvijcru, kurš bija viņa miesīgās māsas Annasvīrs, nerēķinoties ar sievas asarām un vaimanām, izsūtīja uz Toboļsku Sibīrijā. Vēlāk izsūtīja arī māsu arčetriem bērniem. Izrēķinājās arī ar pārējiem "augstākajiem padomniekiem".

Balakirevs ilgi atcerējās lietaino un vējaino sestdienu - 1727. gada 6. maiju. Dienas pirmajā pusēSatversmes tiesa pilnā sastāvā klausījās izdomātās un neveiklās apsūdzības pret tiesājamajiem. Trijosparakstīja "sentences", tad, Menšikova nemitīgi dzīti, brauca ziņot mirstošajai valdniecei. Gultā guļošāKatrīna ar nespēcīgu roku parakstīja Menšikova pabīdīto rīkojumu, no kura šausmīgi baidījās (Menšikovspar viņu zināja visu!), bet vakara devītajā stundā cariene negaidīti ātri nomira. Pilī sākās juceklis. TačuMcnšikovu nodarbināja tikko sodīto personu nosūtīšana trimdā uz norādītajām vietām. Ja vien viņš zinātu,ka pašu gaida vēl rūgtāks liktenis!

ANNAS JOANOVNAS GALMĀ

Annas Joanovnas valdīšanas beigās 1739. gadā Ivanam Balakirevam bija 40 gadu, bet viņa joki bijamanāmi zaudējuši asumu un pārdrošību. Acīmredzot tam prātā bija cietums un izmežģītās locītavas. Viņajoki bija miermīlīgi un labsirdīgi.

Anna Joanovna, apveltīta ar "vīrišķīgu ķērienu", labi spēlēja biljardu, kas tolaik nāca modē, undievināja kāršu spēles. Vēl viņai patika no pils logiem ar musketi šaut baložus, vārnas un kovārņus.

Vakaros, bezdarbībā nīkdama, viņa aicināja bagātākos augstmaņus uz karšu spēli. Likmēs viņai bija

iepatikušies gredzeni, zelts. Neskaitāmu sveču gaismā spēlēja līdz vēlai naktij…Reiz, labā omā būdama, ķeizariene piedāvāja kāršu partiju Balakirevam. Ivans tūdaļ labprāt piekrita,

bet ar noteikumu, ka spēlēs tikai "intereses pēc", jo viņam, kā jau zaldātam, neklājas nēsāt zeltu unbriljantus.

Tika pieaicināti vēl divi partneri, un Balakirevs izskaidroja jaunos kāršu spēles noteikumus.Zaudētājam bija jānovelk kāds apģērba piederums: kamzolis, parūka, sprādze, kurpes utt. Ķeizarienei bijaļauts pēc pašas ieskatiem atpirkties ar maciņa saturu, kādu lenti vai tabakdozi.

Spēle sākās. Balakircvs izrādījās labs spēlmanis, un drīz vien abi pieaicinātie augstmaņi palikavienā apakšveļā, pat bez zeķēm. Ķeizariene Anna Joanovna smējās tā, ka viņas dobjie smiekli atbalsojāsvisā pilī.

Būdama ļoti apmierināta, viņa par īpašas labvēlības zīmi lika turpmāk Ivanam Balakirevam izsniegtēdienu no valdnieces virtuves…

Reiz ķeizariene stipri sadusmojās. Viņai bija ziņots, ka tauta nav apmierināta ar lielajiem nodokļiemun kurn.

"Veltīgi skaisties, valdniece - māmuļa," teica Balakircvs, "vajag taču tautai par savu naudu kāduprieciņu!"

Anna Joanovna pasmaidīja, taču aizejot atskatījās un padraudēja viņam ar pirkstu.Mazkustīgā un agri miesās izplūdusī ķeizariene, kas mīlēja labi paēst, pulcēja ap sevi lielu skaitu

(vairāk nekā piecdesmit!) jokdaru. Šis dīvainais un trokšņainais pālis ar savu bezjēdzīgo grūstīšanos padārgo parketu lika ārzemniekiem krietni pabrīnīties un nicīgi sakniebt lūpas. Svešzemniekus sevišķišokēja tas, ka ākstu vidū bija dižciltīgu ģimeņu pārstāvji, kuri valdnieces kaprīžu dēļ tika bez žēlastībaspazemoti.

Kņazs Goļicins-Kvasņiks, kņazs Ņikita Bolkonskis, grāfs Apraksins citu "muļķu" barā grūstījās arelkoņiem un vaikstīdamies mūzikas pavadībā dejoja cits ar citu menuetu.

Kņazs Mihails (ioļieins (1697 1775) iesaukts par Kvasņiku, kuru Pēteris I 1714. gadā kopā ar citiemjaunajiem muižniekiem nosūtīja uz ārzemēm, bija klausījies lekcijas Sorbonā, ieguvis spīdošu izglītību unakreditēts par sūtni Itālijā. Tur viņš iemīlējās glītā itālietē. Līgava, dedzīga katoliete, izvirzīja noteikumu:viņam kaut vai slepeni jāpāriet katoļticībā. Mīlestībā tvīkdams, Mihails Goļicins, lai arī šaubīdamies,tomēr piekrita. Kādu laiku viņš ar jauno sievu bija laimīgs, taču atradās skauģis, kas uzskricelēja sūdzībuuz Pēterburgu.

Uzzinājusi par kņaza grēku, Anna Joanovna aizsvilās dusmās, nekavējoties atsauca sūtni uzgalvaspilsētu un lika gudrajam kņazam ieņemt vietu "muļķu" vidū. Goļicins padevīgi pakļāvās.

Annas Joanovnas laika kavētājs visvarenais Bīrons galma jokdariem nepievērsa nekādu uzmanību,pilnībā būdams aizņemts ar zirgiem, kapitāla vairošanu un savas piederības senajai franču dzimtaiBīroniem "pierādīšanu". (Jaunībā viņš bija zirgu zaglis un saucās Bīrons.)

Trīsdesmito gadu vidū galmā bija apmēram četrdesmit jokdaru. Anna Joanovna pat ieviesajokdariem speciālu "Svētā Benedikta" ordeni, kuru, sarkanā lentītē iekārtu, nēsāja pogcaurumā. Dažkārtvaldniece sava prieka pēc nostādīja visus ākstus ierindā ar sejām pret sienu un lika grūstīties. Bijajāuzmin, kurš kuru pagrūda. Jokdarus pārņēma azarts, tie sāka kauties, skrāpēties, plēst cits citu aizmatiem, bet ķeizariene un viss galms vai mira no smiekliem.

īpašu Annas Joanovnas labvēlību baudīja jokdares kalmikiete Avdotja Bužeņinova, Māte - bezkāje,Darja Dolgaja, Akuļina Lobanova, Vecā Matrjona, Katrīna Kokša, Meiča Muižniece, bez tam arīpundurītes, tatārēni, kalmikieši, arābietes, persietes, mūķenes, visādas vecenes, ko sauca par sēdētājām,utt.

Parasti, tikko pamodusies, ķeizariene lika saukt jokdares, kurām vajadzēja bez apstājas pļāpāt unvaikstīties. Zem dūnu pēļa gulēdama un miegaini smaidīdama, ķeizariene klausījās viņu tarkšķēšanā.

Valsts arhīvā glabājas viņas pašrocīgi rakstītas vēstules ar norādījumu meklēt pa visu Krieviju

ļaudis, kas var tērgāt nenogurdami, un sūtīt tos uz galmu. Ķeizariene rakstīja uz Maskavu: "Pie atraitnesAvdotjas Zagrjažskas dzīvo viena meiča, sameklējiet to un sūtiet tūlīt šurp, tikai lai viņa nenobīstas,pasaki, ka ņemu to savā labvēlībā … savam priekam, jo stāsta, ka viņa daudz runājot."

Uz Pereslavļu nosūtītajā vēstulē teikts: "Sameklē starp meičām kādu, kas līdzinātos TatjanaiNovokščonovai, viņa, kā mēs jūtam, drīz nomirs, tad lai derētu viņas vietā; mūsu dabu tu zini, mēsieredzam tādas, kam ap četrdesmit gadu un tikpat runīgas kā NovokŠčonova vai kņazes Nastasja un AņisjaMeščerskas."

Būdama liela cepešu un šķiņķu cienītāja, Anna Joanovna ātri izplūda miesās, kļuva smagnēja unneveikla, pat dienā ilgi vāļājās gultā. Guļamistaba viņai bija gluži vai kabinets, kur notika apspriedes arministriem, tika lasīti dokumenti, parakstīti valstiski svarīgi ukazi…

Viņa nereti uzrunāja jokdares: "Vai esmu veca kļuvusi, Filatovna?" Atbilde bija klaji glaimīga: "Nedrusciņas, māmulīt, nav ne kripatas vecuma jūsu augstībā!" Ķeizariene turpināja: "Cik tad resna es esmu,droši vien kā Avdotja Ivanovna?" Viņai apgalvoja, ka Avdotja ir par to divreiz resnāka, un carieneapmierināta pavēlēja: "Nu, Filatovna, runā!"

Pateicoties jokdaru pļāpāšanai, ķeizariene zināja visas pilsētas tenkas un galma ļaužu intīmās dzīvessīkumus. Viņa bija lietas kursā arī par Maskavas tenkām un šī iemesla dēļ sarakstījās ar turienesģenerālgubernatoru S. Saltikovu, uzdodama viņam slepeni izzināt dažādu personu mājas dzīvi.

Reiz ķeizariene nolēma paklausīties Vasilija Tredjakovska dzejoļus, par ko viņš ar sarkasmurakstīja: "Uz ceļiem stāvēdams, lasīju viņas gaišībai dzeju un šīs lasīšanas beigās izpelnījos no viņasrokām visžēlīgu pliķi." Ar to ķeizarienes mīlestība pret literatūru beidzās…

1739. gadā Anna Joanovna sarīkoja slavenās jokdaru kāzasLedus pilī, kur viss, lielgabalus ieskaitot, bija darināts no ledus un ko visos sīkumos aprakstījuši

vēsturnieki. Par kņaza Goļicina līgavu ķeizariene izraudzīja savu jokdari kalmikieti JevdokijuBužeņinovu. Notika dīvainas, līdz šim neredzētas kāzas, par kurām Ivans Balakirevs pajokoja:"Padevīgam bērnam arī tādas kāzas piederas."

Nākamajā gadā Anna Joanovna nomira. Kņazs Goļicins nometa āksta mici un, paņēmis līdzi sievu -kalmakieti, aizbrauca uz dzimtas īpašumu Bratovščinu. Tālu projām no galma viņš nodevās savu dēluizglītošanai, mācīja tiem vēsturi, matemātiku, valodas un filozofiju, ko jau Sorbonā bija iecienījis.Rezultātā Krievija ieguva labus valstsvīrus…

Par Ivanu Balakirevu arhīvu dokumenti skopi pavēsta, ka reizi trīs četros gados viņam uz valstskases rēķina uzšūts Preobraženskas pulka mundieris un ka viņš pārzināja saimniecības lietas, saņēmagalma kalpotājiem domāto pārtiku, rosījās svētkos, rūpējās par savu bērnu audzināšanu un skološanu.Jaunie favorīti un laika kavētāji ar izbrīnu uzzināja, ka pieticīgais un necilais Ivans Balakircvs irslavenais Pētera jokdaris.

Jau ķeizarienes Elizabetes Pctrovnas laikā viņš iesniedza atvaļināšanas lūgumu un, saņēmis nelielupensiju, devās uz savu paputējušo muižu Kostromas guberņā, kur 1763. gadā 64 gadu vecumā nomira.

Pazīstamais komponists, pianists un diriģents Milijs Balakircvs, pēc dažu vēsturnieku domām,piederēja pie slavenā jokdara dzimtas, taču pats viņš par to nekādas ziņas nav atstājis…

Starp pagātni un nākotni Mihails Pavlušenko

Operācijas "Dzelzs krusts" krahs jeb NLO 1915. gadā1914. gada rudenī uz Pēterburgu atbraukušais angļu rakstnieks P. Gibons pavēstīja žurnāla "Ņiva"

korespondentam, ka viņa zemē, kaut gan līdz ar kara sākumu augstākās sabiedrības dzīve pieklususi, skandevīze: "Dzīvojiet tā, kā dzīvojāt pirms kara!" Dāmas nolēmušas nevalkāt sēni tērpus. Viņas nevēlējās arsavām bēdām nomākt tos, kuru tuvinieki karo frontē. Rūpnieki solīja saglabāt kara ai/gājušo strādniekudarba vietas. Angļu kareivjiem luļa pavēlēts sabiedroto valstīs neielaisties intīmās attiecībās, tadeļ.idisaglabājot draudzīgu pieklājību un pašcieņu. Valdība piasīja kolonijām, ko tās var darīt uzvaras labā.Indija, Kanāda, Austrālija, Dienvidamerika, Jaunzēlande un citas salas atbildēja: "Visu līdz pēdējamšiliņam un pēdējam vīram!" Vārdu sakot, Lielbritānija grasījās karot ilgi un apņēmīgi, tajā pašā laikāneizjūtot ne mazāko trūkumu.

Vācu cepelīni sagrāva britu ilūzijas. Pirmā pasaules kara laikā pilsētu bombardēšana kļuva parjaunumu ne tikai taktikā, bet arī kara stratēģijā. Tā radīja ekonomiskus zaudējumus un spēcīgi iedarbojāsuz iedzīvotāju psiholoģiju. Ienaidnieka bumbas taču krita tūkstošiem kilometru tālu no frontes līnijas!Žurnāls "Gaisa kuģotājs" 1914. gada 11. numurā rakstīja: "Vācu ccpclīnu biežās vizītes pieminētasdaudzu aculiecinieku stāstos, turklāt vairums no viņiem pienācīgi novērtē šo milzīgo gaisa kreiseru lielomorālo ietekmi uz karaspēku, sevišķi tad, ja lidotāji veic arī bombardēšanu. Taču pēdējā reti kad nodarabūtiskus zaudējumus." Apsteidzot notikumus, pateiksim, ka runas par ccpclīnu mazo efektivitāti bijaparasta dezinformācija, kuru kara laikā bieži izmantoja pretinieka maldināšanai. Tieši Lielbritānija pēcVācijas kapitulācijas pieprasīja visus dirižabļus nodot uzvarētājām valstīm, bet līdz galam neuzbūvētosccpelīnus iznīcināt.

Lūk, izraksts 110 angļu oficiālā ziņojuma par otro uzlidojumu salai 1915. gada 1. aprīlī: "Astoņosvakarā cepclīns (ZL 9) parādījās Ņūkāslas apkārtnē, metot bumbas uz Bleitas, Čepingtonas, Benlingtonas,l 'rcmlingtonas, Valscndasu.c. ogļu ieguves rajoniem. Pēc 35 minūtēm, veicis trīs kilometrus garumaršrutu, cepclīns aizlidoja. Pavisam nomestas 40 bumbas, gan sprāgstošās, gan degošās, rezultātāizcēlās ugunsgrēki un trīs cilvēki ievainoti. Pēc dažām ziņām, šis cepclīns pacēlies no Hclgolandes unkopumā nolidojis 1300 kilometrus."

Tādējādi jau 1915. gadācepelīni varēja nokļūt tālu ienaidnieka aizmugurē. Tic atrāva fronteiievērojamus spēkus un līdzekļus: zenītartilēriju, aviāciju, personālsastāvu. Bez tam cepelīni devās kaujaslidojumos jebkuros laika apstākļos - spēcīgā vējā, sniegputenī, dienā un naktī. Atcerēsimies, ka 1914.gadā sabiedrotajiem labākās lidmašīnas bija "vuazēni", bet vāciešiem - "albatrosi". Tās varēja pacelt nevairāk par 300 - 400 kilogramiem kravas, ieskaitot degvielu, ekipāžu un bumbas. Tikai kara beigās tikaradīti spēcīgi lidaparāti, kas bija piemēroti tāliem lidojumiem. Jāpiebilst, ka tie kara pēdējā posmāgandrīz nepārtraukti veica bombardēšanas reisus.

Šajā sakarā gribu pastāstīt kādu epizodi, kuru uzzināju no pirmavotiem. Angļi slepeni gatavojagrandiozu savu spēcīgo lidaparātu uzlidojumu Berlīnei ar nolūku to pilnīgi sagraut. Uzlidojums bijaparedzēts 1918. gada septembrī, un tikai pirmā pasaules kara beigas paglāba Vācijas galvaspilsētu noiznīcības.

Vilhelma 11 uztverē cepelīni, draudīgie gaisa vanagi, nebija tikai vienkārši stratēģiskie bumbvedējivai tāllidotāji izlūki, bet vairāk gan ķeizariskās Vācijas soda līdzeklis. Sevišķi nežēlīga Anglijasbombardēšana sakās 1915. gadā. Kā lasītājs jau zina, tieši 1915. gada 21. maijā dirižabļi deva pirmotriecienu Londonai. Oficiālā Berlīne paziņoja, ka tādā veidā vācieši atbild uz neitrālo valstu karoguaizsegā notiekošajiem angļu karakuģu uzbrukumiem.

Jāteic, ka jau 1915. gada 3. februārī "Frankfurtes Avīze" publicēja valdības paziņojumu par Anglijasgalīgo blokādi:

"1. Ūdeņi ap Lielbritāniju un Triju un Lamanšs tiek pasludināti par karadarbības zonu. No 18.februāra šajā zonā tiks aizturēti visi ienaidnieka tirdzniecības kuģi, bet to komandas un pasažieri - saņemtigūstā.

2. Arī neitrālajiem kuģiem, kuri atstās karadarbības zonu, draudēs briesmas, jo 31 .janvārī brituvaldība ļaunprātīgi izmantoja neitrālas valsts karogu un izdarīja plānotu uzbrukumu.

3. Kuģu pārvietošanās ziemeļu rajonos un Nīderlandes piekrastē ir apdraudēta."(Vpcliniem bi ja paredzēta svarīga loma Lielbritānijas blokādē, h / m.imi gadījumi, kad vācu

dirižabļi nolaidās ūdenī un pārmeklēja kuģus. 1917. gada 3. aprīlī L-33 ekipāža 90 kilometrus no krasta"karadarbības zonā" aizturēja norvēģu trismastnieku. Daļa cepelīna komandas pārsēdās uz kuģa unnogādāja to Hamburgā.

Taču Vācijas valdība acīmredzot nevēlējās aprobežoties tikai ar kuģu pārmeklēšanu. Un cepelīnidevās ceļā uz pretinieka valstu galvaspilsētām - Parīzi, Briseli, Londonu… Tiesa gan, vāciešiem šielidojumi nebija nekādas "pastaigas". 1916. gada 2. septembrī uz Londonu izlidoja sešpadsmit dirižabļi.Anglijas piekrasti sasniedza tikai četrpadsmit. Trīs no tiem pagriezās atpakaļ, deviņi nokļuva salasvidienē, taču mērķi nesasniedza, un tikai divi dirižabļi aizlidoja līdz Londonai. Turklāt viens (SL-11) vēltika aizdedzināts.

Cits piemērs. 1917. gada 19. oktobra naktī Angliju bombardēt devās vienpadsmit dirižabļi. Piecusno tiem vācieši zaudēja: L-44 atpakaļceļā notrieca francūži, L-45 degvielas trūkuma dēļ bija spiestsnolaisties (ekipāža sadedzināja dirižabli un nokļuva franču gūstā), arī artilērijas apšaudē cietušajam L -49 nācās piezemēties un padoties gūstā. Ieraudzījis L-49 darbību, L-50 komandieris nosprieda, ka atrodasVācijas teritorijā, un arī sāka nolaisties. Nolaišanās laikā notrūka viena no gondolām, un atvieglotaisdirižablis šāvās augšup. Komandieris un piecpadsmit komandas locekļi izglābās ar izpletņu palīdzību, betčetri kopā ar dirižabli gāja bojā Vidusjūras viļņos. L-55 cicta artilērijas apšaudē, taču līdz Vācijaiaizkļuva. Pēc nolaišanās to demontēja.

Viens no slavenākajiem jūras ccpclīnu komandieriem, kura navigācijas mākslu oficiālosLielbritānijas bombardēšanas aprakstos angļi ne reizi vien augstu novērtēja, bija Horsts fon Butlars. Viņšsavās atmiņās aprakstīja vienu no uzlidojumiem. Nodaļas virsraksts bija "Lidojums uz elli".

Dirižablis L-54 atgriezās no Anglijas pilsētu bombardēšanas. Jūrā sākās vētra un lietus. Ūdens nodirižabļa korpusa straumēm gāzās gondolā. No visām pusēm šķīda šļakatas. Ūdens lija aiz apkaklēm unpiedurknēs, karšu galds bija pilnīgi slapjš, fon Butlara kara dienasgrāmata, burtiski, aizpeldēja.

Pēkšņi dirižablis, spēcīgas vertikālas vēja brāzmas skarts, nodrebēja un sāka krist. Augstumssamazinājās par 500 metriem sekundē. Tad dirižablis atkal šāvās augšup. Tas atkārtojās vairākas reizes.Neskaitāmas zibens šautras veidoja ugunīgu sienu. Blakus dirižablim gluži kā bumba lejup aizbrāzāslodveida zibens. Gondolā kļuva gaišs kā dienā. Naksnīgās debesis atspīdēja gaišzaļā krāsā. Nākamajāmirklī dirižabli aprija tumsa. Tas peldēja caur violetu gaismu.

Un atkal debesis iegaismoja neskaitāmas zibens mēles un ugunīgi "polipi". Visapkārt pērkondārdi untūkstošiem uguņu. Un vidū - ar ūdeņradi pildīts gaisakuģis! Komandas locekļu acis bija apžilbinātas,dirižabli nežēlīgi dauzīja vēja brāzmas, taču tas čīkstot un drebot virzījās uz priekšu.

Komandieris saņēma novērotāju ziņojumus: "Deg ložmetēju mērķckļi!" Notika neparedzētais:ložmetēju mērķekļus tiešām apņēma gaišzilas liesmas, matrožu cepures gluži kā svēto nimbi ieskāvamirdzoši vainagi. Horsts fon Butlars izliecās caur iluminatoru un ieraudzīja, ka viss gaisakuģis izstaroelektrību. Tas līdzinājās milzīgam astrālam ķermenim. Komandieris atgriezās gondolā un paņēma cirkuli,lai veiktu maršruta aprēķinus, taču saņēma strāvas triecienu: arī cirkulis bija elektrizējies. Ārpusē iksekundi pašķīda neskaitāmas zibens šautras.

Butlars saprata, ka viņam jāizkļūst caur šo uguns sienu, un paziņoja motoristiem: "Ja kaut viens

motors pārstās darboties, mums visiem beigas." Vējš pieņēmās spēkā, tā brāzmas kļuva aizvienspēcīgākas. Dirižabļa korpuss čīkstēja un vaidēja. "Tā bija īsta elle," atcerējās L-54 komandieris. Tačudirižablim izdevās izlauzties caur vētru, un tas laimīgi nolaidās Nordholcā.

"Mūsu mazajā kazino," turpina savas atmiņas fon Butlars, "par šo lidojumu daudz runāja un strīdējās,vai ar ūdeņradi pildītam kuģim ir bīstami lidot cauri negaisam. Es teicu: "Jā." Mans skolotājs leitnantsŠtikcrs atbildēja: "Nē." Diemžēl man izrādījās taisnība. Pēc dažām dienām - 1915. gada 3. septembri esvēroju, kā pēc lidojuma nolaidās leitnanta Štikera komandētais L-10. Tas atradās apmēram 200 metruaugstumā. Saules radiācijas ietekmē kuģis bija kļuvis viegls, tādēļ komandierim, lai nolaistos, vajadzējaiegūt līdzsvaru un izpūst gāzi. Aptuveni kilometra augstumā parādījās neliels negaisa mākonis - tīraissīkums! Kuģis pagaisa mūsu skatienam šajā mākonī. Mēs stāvējām un gaidījām… Pēkšņi mākonis kļuvaugunīgi sarkans. Kas tur notika? No mākoņa atdalījās gara, krītoša lāpa. Neaprakstāmas šausmas. Mēsstāvējām klusēdami. Smaidīgais mākonītis bija iznīcinājis kuģi un tā komandu."

Vēl viens fon Butlara piedzīvotais gadījums atceļā pēc Anglijas bombardēšanas. Virs salas dirižablinežēlīgi apšaudīja zenītartilērija. Komandieris saņēma ziņojumu, ka no viena centrālā nodalījumaizplūdusi gāze. Kuģis vairs nespēja noturēties gaisā un bija spiests piezemēties. Butlars pareizi novērtējasituāciju un sāka aplēst, kurā vietā kuģis nokritīs. Cepclīns atradās tieši Ziemeļjūras vidū. Taču viņš vēlnebija pabeidzis aprēķinus, kad kuģa korpuss nokrakšķēja: tas varēja pārlūzt. Komandiera palīgs Šillerspajokoja: "Kapteiņa kungs! Kuru kuģa daļu jūs gribat komandēt pēc tam, kad mēs pārlūzīsim - priekšdaļuvai aizmuguri?"

Butlars nepaguva atbildēt, jo ar skaļu krakšķi pārplīsa viens no sastiprinājumiem. Komandierim unpalīgam pēkšņi prātā iešāvās viena doma: "Enkura tauva!" Ccpclīna priekšgalā atradās gara enkura tauva,kuru izmantoja piespiedu nolaišanās gadījumos. Vairs nebija laika nodot rīkojumus matrožiem, un Butlarsar Šilleru metās skriešus pa koridoru. Viņi satvēra tauvu un sāka to nostiept starp spraišļiem tukšo gāzesbalonu atrašanās vietā. Tādā veidā karkass tika nostiprināts. Ari šoreiz Butlaram izdevās smagi cietušodirižabli nogādāt bāzē.

Horsts fon Butlars pirmā pasaules kara gados komandēja sešus cepclīnus, veica daudzus kaujaslidojumus un ar godu izkļuva no viskritiskākajām situācijām. Uz viņa dirižabļa korpusa greznojāsaugstākais apbalvojums - ordenis, kurš vācu gaisa kara flotē bija piešķirts tikai nedaudziemvisizcilākajiem kara lidotājiem. Pilotāžas mākslu Butlars apguva uz "Hanzas". Viņš bija norīkotsdirižabļa Z-2 komandas sastāvā. 1913. gada 17. oktobrī neparedzēti apstākļi aizkavēja jauno lidotāju uzzemes, un Z-2 aizlidoja bez viņa. Tas arī izglāba Butlaru, jo todien dirižablis gaisā uzsprāga un visakomanda gāja bojā.

Butlars karoja arī Austrumu frontē. No 1916. gada 28. maija līdz 1917. gada 11. janvārim viņš kāLZ-62 (L-30) komandieris parādījās Krievijas debesīs.

Tātad vācu cepelīni bija pakļāvuši visas pretinieka valstu galvaspilsētas, izņemot Krieviju. Ķeizarabrālis admirālis princis Henrijs un Baltijas vācu llotcs komandieris sāka plānot dirižabļu uzlidojumuPetrogradai. 1915. gada vidū plāns bija gatavs un tam tika dots nosaukums "Operācija "Dzelzs krusts"".Krievijas galvaspilsētas bombardēšana tajā lika atzīta par "vitāli svarīgu".

Acīmredzot tādēļ, ka Vilhelms II bija iedomājies: vajag tikai pirmajām bumbām nokrist uz Pēterapilsētas - un Krievijas impērijas armija kapitulēs.

Plāns bija gatavs. Krievijas galvaspilsēta atradās tikai 500 kilometrus no frontes līnijas. Likās,pilsēta jau rokās. Taču 1915. gadā vāciešiem Austrumu frontē nebija dirižabļu, kuri spētu aizlidot līdzPetrogradai. Tādi parādījās tikai 1916. gadā un bijaīsti milzeņi. Tie varēja pacelt līdz 30 tonnām smagubumbu un nolidot vairākus tūkstošus kilometru. Gondolā atradās vieglais lielgabals un divi ložmetēji,viens ložmetējs atradās dirižabļa priekšgalā un viens vai divi apvalka augšdaļā. Tāds bruņojums devacepelīnam iespēju atkauties no vairākām lidmašīnām. Ir zināms gadījums, kad cepclīns aizstāvējās pretsešām angļu lidmašīnām.

Taču vācu uzbrukumu Petrogradai aizkavēja divi apstākļi: krievu zenītlielgabali un nelabvēlīgaislaiks. Lai dirižabļi sevi priekšlaikus neatklātu, lidojumam vajadzēja izmantot garās ziemas naktis. Laipagūtu bombardēt un veiksmīgi atgriezties bāzē, frontes līniju vajadzēja šķērsot dienā. To varētu izdarīt,ja debesis būtu apmākušās, taču mākoņu sadzenāšanai nepieciešams rietumu vējš. Krievijas Eiropas daļā,kā zināms, valda austrumu vēji, tādēļ pārsvarā ir skaidrs laiks. Turklāt lidot uz Petrogradu rietumu vējābūtu bīstami: 25 - 40 procenti dzinēju jaudas tiktu patērēti cīņā ar vēju un dirižabļi nespētu atgrieztiesmājās.

Bija arī tehniskas grūtības. Tajos laikos vēl nebija skābekļa aparātu. Lidotājus ārkārtīgi nogurdinājailgstošie lidojumi lielā augstumā, kur valdīja aukstums un trūka skābekļa. Gadījās, ka daļa komandas patzaudēja samaņu. Tā notika ar dirižabļa Z-44 komandu 1917. gada maijā. Sals un skābekļa trūkumspievārēja gandrīz visus lidotājus. Apstājās lidaparāta motori, un pāri Harvičai, kuru vajadzējabombardēt, vējš nesa dirižabli atklātā jūrā. Tikai pašā Ziemeļjūras vidū dažiem darbspējassaglabājušajiem pilotiem izdevās iedarbināt divus motorus. Z-44 komandai paveicās - tā laimīgi nokļuvamājās. Taču 1917. gada oktobrī stiprs vējš sadauzīja četrus lielā augstumā lidojošus vācu dirižabļus.Interesanti, ka zemākajos atmosfēras slāņos laiks toreiz bija lielisks.

Tātad bija jāsagatavo uzlidojums Petrogradai. Vispiemērotākais maršruts bija Somu līča piekrastesvirzienā. Laiku pa laikam tur sāka parādīties vācu cepelīni. Taču, kā 1916. gada 10.- 11. numurā rakstījažurnāls "Gaisa kuģošanas tehnika", dirižabļi sasniedza tikai ieeju somu līcī. Tālāk tos nelaida krievuartilēristi. Krasta lielgabaliem gandrīz 200 metrus garie "cigāri" bija lielisks mērķis. Piloti to labiapzinājās. Līdz ar pirmajiem šāvieniem dirižabļi griezās atpakaļ. Tādējādi vācu ccpclīnu uzlidojumsPetrogradai bija vēl bezcerīgāks nekā uzlidojums Londonai.

Lēmumu par dirižabļu uzlidojumu Petrogradai vajadzēja pieņemt Baltijas jūras dirižabļu divizionakomandierim Petcram Štrasseram. Viņš bija slavens cepelīnu pilots un drosmīgs virsnieks, kuru padotiemīlēja. Acīmredzot viņam nebija pa prātam politiskā spēle, kurā Pctrograda, cepelīni un to piloti atradāsķīlnieku lomās. Štrassers bija "Baltijas intermēdijas" atklāts pretinieks. Viņam pietika ar Londonasbombardēšanā zaudētajiem ccpelīniem… Taču bija karš, un pats ķeizars lika nomest bumbas uz Krievijasgalvaspilsētu. Šim nolūkam bija atsūtīti paši modernākie dirižabļi. Cik spēdams, Štrassers izvairījās no šīnodoma īstenošanas. Varbūt pat ne tādēļ, ka viņam bija žēl Ziemeļu Palmīras. Visticamāk, kapieredzējušais speciālists paredzēja operācijas iznākumu. Kad izvairīties vairs nebija iespējams,Štrassers mēģināja Petrogradas bombardēšanai paredzētos jaunos dirižabļus aizstāt ar nolietotiemlidaparātiem. Arī tas viņam neizdevās. Atlika vienīgi sūtīt dirižabļus uz nepakļāvīgo galvaspilsētu.

Tagad par diviziona komandiera pretinieku un sabiedroto kļuva laika apstākļi. Tikai pareiziizraudzīts uzlidojuma datums deva komandai cerības ne vien veiksmīgi izpildīt kaujas uzdevumu, bet arīizdzīvot. Beidzot Štrassers pārliecinājās, ka izdarīt negaidītu uzbrukumu Krievi jas galvaspilsētaipalīdzēs garās naktis. Operācija '"Dzelzs krusts" bija ieplānota 1916. gada 29. novembri. Taču izrādījās,ka dažas tehnikas detaļas plānā nebija paredzētas. Piemēram, lielā aukstumā sasala dirižabļu degviela.Operācija uz vienu mēnesi tika atlikta, lai varētu atrast pretlīdzekli. Tagad katrā izdevīgā gadījumādirižabļi lidoja uz Rēveli. Šo kaujas uzdevumu laikā tika risinātas arī zinātniski tehniskas problēmas.Izrādījās, ka degvielas sasalšanu nekādi nevar novērst.

P. Štrassers pavēlēja Martinam Ditriham gatavot dirižabli LZ-84 (L-38) lidojumam uz Pctrogradu.Šis dirižablis bija speciāli būvēts Rēveles un Petrogradas bombardēšanai. Tā tilpums bija 55 200kubikmetri, garums - 196,5 m, maksimālais diametrs - 23,93 metri. Tas varēja pacelt 32,5 tonnas kravas.Seši ātrumi nodrošināja ātrumu 103,3 kilometri stundā, dirižablis spēja pacelties 4100 metru augstumā unnolidot 7400 kilometrus. Cik ļoti tāda mašīna noderētu kravu pārvadāšanai grūti sasniedzamos reģionos!Taču 1916. gada 29. decembri cepclīns pacēlās no Zērapcnas (Kēnigsbcrgas tuvumā) un devās Krievijasgalvaspilsētas virzienā. Tam līdzi bija diennakts degvielas krājums un brīnišķīga vāciešu Jaungadadāvana petrogradiešiem - trīs tonnas bumbu.

Dirižablis izlauzās cauri mākoņu slānim un nokļuva 2800 metru augstumā. Inerces dzīts, tas pacēlāslīdz 3050 metru augstumam. Viegli ģērbtā komanda sāka aukstumā drebināties. Termometrs rādīja 8grādus zem nulles. Ar to pietika, lai sasaltu kompass. Turklāt izrādījās, ka cauruļvados sāk sastingt eļļa.Kapteiņleitnants Ditrihs lika mehāniķiem laiku pa laikam apgāzt otrādi 8 kilogramus smagās eļļastvertnes. Tas deva labu rezultātu, dirižablis virzījās uz priekšu. Taču radās jaunas nepatikšanas: aizsērējaaizdedzes sveces. Nācās tās visu laiku tīrīt, atrodoties ledaini aukstās, visiem vējiem pakļautās motoragondolās.

Ar biezu ledus slāni klātais gaisakuģis tik tikko kustējās. Neatlaidīgais Martins to spītīgi vadīja uzPetrogradu. Pulksten 21 viņš saprata, ka Krievijas galvaspilsētu sasniegt neizdosies, un pagriezās uzSāmsalu. Tur atradās liela krievu gaisa karabāze.Taču spožā ziemeļblāzma lika Ditriham šaubīties, vaiviņš lido pareizā virzienā. Blāzma bija tik tuvu, ka komandieris baidījās, vai tā neuzspridzinās apvalkāesošo ūdeņradi.

Pēc aprēķiniem iznāca, ka pulksten 1.22 dirižablim jāatrodas virs salas. Stūrmanis nespējakomandierim nekā palīdzēt, neviens nezināja, kas atrodas apakšā - zeme vai ūdens. Biezi mākoņi iekļuvapat gondolas iekšpusē.

Pulksten 2.21 Ditrilis atmeta domu par salas bombardēšanu. Viņš uzņēma kursu uz dienvidiem-dienvidrietumiem un steidzās mājup. Pēkšņi labajā pusē vidējais motors sāka gaudot. Izrādījās, ka viensno gultņiem nav izturējis lielo slodzi.

Motoru nācās apstādināt. Dirižablis vēl vairāk palēnināja gaitu, tam bija arvien grūtāk cīnīties arvēju. Taču brāzmas pieņēmās spēkā. Arī meteoroloģiskā prognoze nebija iepriecinoša: ziemeļrietumuvēji nesa sev līdzi nepastāvīgu laiku.

Tagad komandierim bija tikai viens uzdevums: ātrāk nogādāt lidaparātu līdz dzimtajam krastam.Dirižablis lidoja bez orientieriem. Kā par spīti vēja brāzmas to dauzīja un mētāja no vienas puses uz otru.Pulksten 4.45 radiatoros sasala ūdens. Motori apstājās. Pieredzējušais gaisa kuģotājs Ditrihs saprata, kadirižablis iekritīs jūrā. Viņš vēlējās tikai vienu: lai tas notiktu tuvāk krastam. Pārsalušic mehāniķi arstingiem pirkstiem darbojās motoru gandolās. Par laimi, pulksten septiņos motori sāka darboties.Iepriecinātais komandieris 300 metru augstumā cauri sniega vētrai vadīja dirižabli uz krastu. Katrskomandas loceklis sapņoja tikai par vienu: "Ātrāk mājup, mājup, mājup…"

Sniega kārta uz pārvalka kļuva arvien biezāka un biezāka, no dzenskrūves lāpstiņām krītošie ledusgabali gluži kā šāviņu šķembas brāzās garām komandiera gondolai un kuru katru mirkli varēja pārsist tāsapvalku. Lielākā daļa Ziemas pils bombardēšanai paredzēto bumbu tika izsviestas pāri bortam, matrožiizlēja pustonnu degvielas. Tas palēnināja dirižabļa kritienu lejup. Zem smagās sniega kārtas, kas klājastabili/atoius, dirižabļa pakaļgals iegrima ūdenī, kuģa priekšgals kā bāka slējās virs ūdens līmeņa.

Cepelīna ass un ūdens virsma veidoja 15 grādu leņķi, taču gaisakuģis tā vien tiecās izslietiesvertikāli. Ditrihs neapjuka. Viņš lika apturēt dzinējus un pārnest atlikušās bumbas (to bija 560 kilogrami)no kuģa pakaļgala uz priekšgalu. Kurš zina Arhimēda likumā izteiktos lidaparāta darbības principus, tassaprot, ka LZ-84 likteni tobrīd izšķīra minūtes un sekundes. Degvielu no aizmugures bākām ar rokassūkņiem pārsūknēja uz otru kuģa galu. Tikai tad dirižablis visā garumā nogūlās ūdenī. Tas notika pulksten10 no rīta. Vai var iedomāties, cik milzīga bija komandas fiziskā un emocionālā slodze?

Mazliet nomierinājies, Ditrihs sāka risināt nākamo problēmu: noteikt dirižabļa atrašanās vietu.Joprojām sniga. Tomēr tālumā varēja tikko jaušami samanīt krastu. Viss liecināja, ka dirižablis nokritisnetālu no Liepājas. Pusdienlaikā kļuva mazliet siltāks. Acīmredzot apvalkā esošās gāzes temperatūrapaaugstinājās, un cepclīns it kā atguva spēkus. Tas sāka enerģiski šūpoties. Ditrihs saprata, ka radusiesizdevība pacelties gaisā. Un LZ-84 atkal lidoja augšup. Tagad Ditrihs dzina un dzina dirižabli, kamērieraudzīja mūžzaļu mežu. Uz tā koku galotnēm viņš dirižabli nosēdināja.

Dažus komandas locekļus nosūtīja pēc palīdzības, pārējie centās dirižabli piesiet pie kokiem. Pēkšņistipra vēja brāzma izrāva lidaparātu no pilotu nogurušajām rokām un trieca pret kokiem. Dirižabļa

karkass pārlūza uz pusēm, kuģa priekšgals un aizmugure tika saplacināta. Taisni tad ieradās vairsnevajadzīgie palīgi. Taču tic atnesa pilotiem priecīgu vēsti: izrādījās, ka dirižablis nolaidies Kurzemē pieZiemupes. Agrāk šī teritorija piederēja krieviem, bet pašreiz to bija okupējuši vācieši.

1917. gada 31. janvārī Štrasseram nācās nosūtīt uz Pctrogradu vēl vienu dirižabli. Pagaidām navizdevies precīzi noskaidrot tā numuru. Pēc angļu ziņām, tas bijis LZ-80 (L-35), kuru komandējis HerbertsErlihs, turpretī vācieši apgalvo, ka tas bijis LZ-68 (LZ-98) leitnanta S. Lemana vadībā. Tomēr šībriesmīgā lidojuma norise ir zināma.

Jau pulksten 17 dirižablis atradās virs Liepājas. Pagaidām viss noritēja labi, un komandieris cerējanemanīts nokļūt līdz Vinavai, no kurienes līdz Somu līcim ar roku var aizsniegt. Stūrmanis ziņoja:"Mākoņu joslas virsējā mala atrodas mazliet virs 900 metru augstuma." Kuģis sāka pacelties, lai lidotuvirs mākoņiem. Taču izrādījās, ka mākoņi sniedzas līdz 2500 metru augstumam. Bet tādā augstumādirižabļa apvalks ātri apledoja. Ledus, kas pārklāja gaisakuģa astes daļu, lika lidaparāta priekšgalampacelties augšup. Pa gaiteni sāka ripot bumbas, kas kuru katru brīdi varēja uzsprāgt. Lidotāji gluži kāskudras gandrīz 100 metrus rāpās augšup, pārvietodami 50 kilogramus smagās bumbas. Tā dirižabļalīdzsvars tika atjaunots.

Pulksten 19 gaisakuģis beidzot izrāvās no mākoņu gūsta. Apkārt pletās skaidras, zvaigžņotas debesis.Bija ļoti auksts. Ziemeļrietumu vēja ātrums sasniedza 70 kilometrus stundā. Atlūzušie ledus gabalinepārtraukti bombardēja gondolas. Kāds no tiem sadauzīja degvielas līmeņa rādītājus. Ūdens radiatorossasala. Beidzās degvielas automātiskā padeve dzinējiem. Komandieris pavēlēja sūknēt degvielu ar rokassūkņiem, bet pats neatlaidīgi vadīja dirižabli uz Pctrogradu.

Aptuveni vienos naktī gaisa kuģotāji ieraudzīja pilsētas uguņus. Pēc aprēķiniem varēja spriest, ka tāir Baltijskas osta. Labs mērķis. Cepclīns devās turp. Drīz vien no vilinošā mērķa nācās atteikties:spēcīgajā vējā pārslogotais dirižablis varēja nokrist jūrā.

Pagriezies uz dienvidrietumiem, dirižablis virzījās gar piekrasti, vārda tiešākajā nozīmēspraukdamies cauri sniega aizsegam. Pretvējš bija tik stiprs, ka dirižablis stāvēja uz vietas, lai gan dzinējiStrādāja ar pilnu jaudu. Brāzmās svaidīja lidaparātu. Mainījis augstumu, komandieris sāka meklētceļavēju. 150 metru augstumā patiešām pūta dienvidaustrcnis. I'as bija gandrīz tieši tas, kas vajadzīgs, unkomandieris atguva garaspēku. Nomocījusies komanda neparko nevēlējās atteikties no Pctrogradasbombardēšanas. Taču skaļš brīkšķis liecināja, ka salūzusi labās puses dzinēja skrūve. Dirižablis pacēlāsmazliet augstāk un pēc iespējas ātrāk devās mājup. Pulksten 9.10 cepclīns veica piespiedu nolaišanossavā teritorijā. Tas bija atradies gaisā tieši 17 stundas. Vēlāk izrādījās, ka slikto laika apstākļu dēļdirižablis nebija varējis aizlidot pat pāri savas teritorijas robežām.

Kopš 1917. gada beigām vācu gaisa flote cieta smagus zaudējumus. Nordholcā sprādziens uz zemesiznīcināja uzreiz sešus dirižabļus. Tā iemesli joprojām nav noskaidroti. 1918. gada 5. augustā uz L-70gāja bojā leģendārais Peters Štrassers. Kur nu vairs domāt par jaunu Pctrogradas bombardēšanu!

Vācu dirižabļu būvniecība beidzās ar septiņu kaujasspējīgāko dirižabļu iznīcināšanu pašu spēkiem.Divpadsmit dirižabļi tika izjaukti, piecus nācās atdot Francijai un Itālijai, bet pa vienam izjauktamlidaparātam - Beļģijai un Japānai.

Vai vācieši mēģināja ar ccpclīniem lidot arī uz Krievijas vidieni? Tiešas atbildes uz šo jautājumunav, bombardēšanās radīti materiālie zaudējumi nav fiksēti. Tomēr no vācu Austrumu frontē lielākāsdirižabļu bāzes Zērapenā līdz, piemēram, Astrahaņai bija 2100 kilometru. Cepclīns varētu līdz turieneiaizlidot un atgriezties.

Tātad šādi lidojumi bija iespējami. Krievijas valsts kara vēstures arhīvā glabājas Pirmā pasauleskara laika ziņojumi, kuros attālu garnizonu komandieri informē priekšniecību par nenoskaidrotu lidaparātuparādīšanos.

"Slepeni Iekšlietu ministrijai no Penzas policijmeistara 1915. gada 2. oktobrī Nr. 29. Penza. Saņ. Nr.135 5.10.1915. Viņa augstībai Penzas garnizona priekšnieka kungam. Šajā datumā aptuveni pulksten trijos

dienā virs Penzas pilsētas atradās kāds lidaparāts. Tas pamanīts virs nometnes "Mandžūrijā", no kurienespārvietojās uz pilsētas centru, riņķoja virs Katedrāles laukuma, tad devās hipodroma virzienā un pazuda.Aparāts turējās ievērojamā augstumā, un nebija iespējams to apskatīt. Man ir tas gods par minēto ziņotJūsu augstībai. Policijmeistars."

Dīvaini: kara laikā gaišā dienas laikā lielas pilsētas centrā parādās lidaparāts, taču lidojuma lielāaugstuma dēļ to nevar identificēt. 1915. gadā tā nevarēja būt lidmašīna. Jau tolaik vācieši dažus savusdirižabļus ar speciālām metodēm (piemēram, atvieglojot konstrukciju) pārvērta par bumbvedējiem, kasvarēja lidot lielā augstumā. Esmu atradis ziņas, ka tādi lidaparāti varēja nomest bumbas 110 7000 - 8000metru augstuma, taču, zinot šādu dirižabļu radīšanas grūtības, nevaru nosaukt šī cepelīna tipu. Tomēr varunemaldīgi apgalvot, ka dirižablis L-70, kurš konstruēts un būvēts 1915. gadā, lidoja 6400 metru augstumā.Tāliem izlūklidojumiem piemērotā lidmašīna DN 10-A 1919. gadā pacēlās 5800 metru augstumā. Vispārtā laika cietie dirižabļi (t.i., vācu cepelīni un angļu "R") kopējās slodzes ziņā pārspēja aeroplānus 17reizes, lai gan to dzinēju jauda bija tikai 2,7 reizes lielāka nekā lidmašīnu motoru jauda.

Tātad iespējams, ka virs Penzas lidoja cepclīns. Kādēļ gan ne? Ir vispārzināms, ka vāciešiem patikanestandarta risinājumi. Piemēram, Lielā Tēvijas kara gados vācu diversanti tieši šajā apvidū ierīkojaslepenos lidlaukus.

Starp citu, tajā pašā mapē glabājas dokumenti, kuros esošās liecības par neticamiem atgadījumiemdroši vien tā arī paliks neatminētas. Tajos aculiecinieki apgalvo, ka 1915. gadā redzējuši ccpclīnuAstrahaņas guberņā. "Astrahaņas garnizona priekšnieks. 1915. gada 4. oktobrī. Nr 9200. Kazaņas karaapgabala štābs 1915. gada 10. oktobrī. Nr. 50 947/21 583. Kara apgabala komandierim. 27. septembriAstrahaņas gubernators saņēma kalmiku tautas pārrauga ziņojumu par to, ka 26. septembrī Kalmikijasstepē Kalmiku pārvaldes automašīnas šoferis sešas verstis no Astrahaņas dienā redzējis vadāmuaerostatu, līdzīgu "eepclīnam". Tajā pašā laikā cilā stepes rajonā no ciema, kas atrodas 150 verstuattālumā no Astrahaņas, saņemtas ziņas par naktī gaisā dzirdētu motoru troksni un redzētu prožektoragaismu. 28. septembra rītā Saviča kungs, kuram bija uzdots pārbaudīt baumas, ziņoja, ka šoferis OJeņevspulksten 11 lielā attālumā redzējis kaut ko dirižablim līdzīgu Beškulas stacijas tuvumā, 50 verstis noAstrahaņas. Pēc ziņojumiem var spriest, ka dirižablis atradies nelielā augstumā… bijis "cepclīnu" tipa unbojāts."

Šo baumu dēļ gubernators jau 27. septembrī lika sākt izmeklēšanu, un uz stepi tika nosūtītsAstrahaņas guberņas žandarmērijas pārvaldes priekšnieka palīgs rotmistrs Zvaigzne ar amatpersonu"komandu". Pulksten 11 vakarā viņi automašīnās izbrauca stepē. Meklējumi ilga līdz 1. oktobrim. Nedirižabli, ne tā nolaišanās pēdas neatrada. Visas amatpersonas un policija saņēma rīkojumu turpinātnovērošanu.

Lūk, izraksti no iedzīvotāju aptaujas protokoliem. Akmeņkaļu darbuzņēmējs Vasilijs Sokolovs, dzīvoAstrahaņā, personiskajā mājā ceturtajā Bakaldinas ielā: "Nojūdzis zirgu, iegāju istabā un kopā arsaimnieku dzēru tēju. Pēc tam - ap pusčetriem no rīta - izgāju pagalmā, iejūdzu zirgu un izbraucu no sētaslīdz ar saimnieku, kurš ari devās uz Mihailovskas sādžu. Pie vārtiem apstājos savas vajadzības pēc, unpēkšņi debesīs aiz Ikicohuras trakta pamanīju it kā zvaigzni. Tā sāka tuvoties, kļuva lielāka un izskatījāskā kvadrāts ar piecus veršokus garām malām. Zvaigzne strauji laidās lejup un tajā pašā laikā tuvojās, tasir, virzījās slīpi.

Pamanīju, ka aiz uguns iezīmējas brūna cigārveidīga figūra. Tuvojās rītausma, spīdēja mēness,debesīs mirdzēja zvaigznes. Laiks bija skaidrs. Neviena mākonīša. Zem cigārvcidīgās figūras ieraudzīju itkā piekarinātu laivu, reizes septiņas mazāku.

Pati figūra likās piecas sešas asis gara. Laivā manīju sešu cilvēku ēnas. Pieci sēdēja, viens stāvējavai vismaz atradās augstāk par pārējiem. Kustības nemanīju. Nekādu troksni nedzirdēju. Aprakstītāsparādības atradās nevis man virs galvas, bet priekšā - Harakusu virzienā. Attālumu pateikt nevaru,domāju, ka trīs verstis no manis, 40 - 45 grādu leņķī.

…Tad pēkšņi no figūras izšāvās gaismas stars, kā zibens apgaismojot zemi un mani apžilbinot. Tajāpašā laikā cigārvcida figūra pagriezās perpendikulāri pret iepriekšējo kustības virzienu ar priekšgalu pretAstrahaņu. Gaisma izbalēja un samazinājās. Pagrieziena laikā figūras aizmugurē griezās kaut kādas"lāpstiņas". Likās, ka beluga ūdenī kulsta asti, es to redzēju minūtes desmit. Tad figūra pagriezās unaizlidoja uz ziemeļiem, līdz izzuda skatienam." Jāsaka, ka "Kalmiku tautas pārvaldniekam" B. Krišto-fovičam V. Sokolovs tikai izsaka domu, ka tas varētu būt cepclīns. Aptaujā viņš liecināja, ka dirižabli navredzējis pat zīmējumos. Tajā pašā sakarā citā protokolā Ikicohurovskas Ulusa Kalmiku kņazs CcrensBadmajcvs: "Beškulas virzienā sešu septiņu verstu attālumā no manis parādījās melnu dūmu mutulis, kasātri cēlās augšup un sadalījās divās daļās: viena virzījās uz dienvidiem, otra uz rietumiem. Attālinoties nozemes, tās kļuva garenas un atgādināja laivas. Redzēju šīs laivas trīs četras minūtes. Sākumā tās bijaapaļas, tad acumirklī ieguva iegarenu formu.

Pēc 40 - 50 minūtēm atkal pilnīgi skaidri ieraudzīju "laivu" kreisajā pusē, augstu virs horizonta. Tāpazuda pēc pāris minūtēm. Tajā dienā bija stiprs vējš. Redzēju, kā "laiva" sāniski šūpojas… Abosgadījumos automašīna stāvēja tai kaut ko laboja." Aculiecinieks ar trim pavadoņiem brauca automašīnā.Līdzīgu ainu tajā pašā vietā bija redzējuši arī kalmiki, kuri dzina lopus uz Kalmiku tirgu.

Harakusas Ulusa pin valdes rakstvedis P. Durovs:"Pamanīju, ka uz Astrahaņas pusi virzās kaut kādi mākonīši, tic bija gareni un turējās atstatu viens no

otra. Pievērsu uzmanību tādēļ, ka tic gāja pretī vējam un pārējiem mākoņiem, bez tam mākoņi bijadūmakaini, bet šie divi melni… Mēs ar šoferi ievērojām, ka austrumu pusē no paugura paceļas kaut kādsmelns mākonis, - tas atradās četras piecas verstis no mums un tam bija cigāra forma. Melnā mākoņagarums bija četras piecas asis. Tas pacēlās šādi: vispirms horizontāli, tad lēca lejup, mākoņa priekšgalspaslējās augšup, pēc tam noliecās lejup un gandrīz vertikāli aizslīdēja aiz paugura."

Zināms, ka vācieši noliedz savu dirižabļu lidojumus Astrahaņas tuvumā. Skaidri zināms, ka arīkrievu dirižabļi Astrahaņas guberņā nekad nav lidojuši. Turklāt tie izskatījās pavisam citādi nekā vācuccpclīni. Aprakstītajā laikā kaujas spējīgie krievu lidaparāti atradās vai nu frontē, vai remontā.

Vai dažas detaļas liecinieku aptaujas protokolos jūs neizbrīnīja? Visi novērotāji atradās dažādāsstepes vietās, cits citu nepazina, taču redzēja vienu un to pašu.

Labi pārzinot dirižabļu konstrukciju, to labās un sliktās īpašības, es atzīmēju mīklainās īpatnības, kasgaisakuģiem nav raksturīgas.

1. Pārvēršanās no zvaigznes par kvadrātu (apli) un cigārvcida figūru.2. Salīdzinoši licis nolaišanās ātrums.3. Spēja mainīt garumu.4. Nav dzirdams motoru troksnis.5. Spēji, gandrīz 90 grādu pagriezieni gaisā.6. Dirižabļiem tiešām atliecas stūres, bet ne pakaļgals kā zivīm.7. Melnie dūmu mutuļi nav izplūdes gāzes. Jo vairāk tāpēc, ka tie spēj sadalīties divās vienādās

daļās un aizlidot uz dažādām pusēm. Turklāt mutuļi acumirklī iegūst cigāra formu.8. Dirižabļi nevar lēkāt augšup un lejup. Pat tad, ja mēģinātu to darīt, izlaižot gāzi vai nometot lielu

daudzumu balasta. Izlaižot gāzi, samazinās celtspēja un tātad arī cerība laimīgi atgriezties mājās. Balastugaisa kuģotāji vienmēr izlieto taupīgi. Pirmkārt, tas aizņem tikai 5% no kuģa svara, otrkārt, balasts garantēkuģa stabilitāti un sekmīgu nosēšanos.

9. Tolaik nebija ierīču, kas no attāluma varētu apstādināt automašīnas motoru.Visas minētās liecības ir ļoti līdzīgas mūsdienu NLO aprakstiem. Vienīgā atšķirība irtā, ka notikumi

risinājās 1915. gadā, aculieciniekiem nebija vajadzīga pašreklāma, bet dirižabļus un lidmašīnas viņinebija pat attēlos redzējuši, tātad nebija pamata izdomājumiem.

NLO ir reāls fenomens. Interesanti, ka NLO izskats par dažiem soļiem apsteidz zemes lidaparātuattīstību: senatnē - lidojošie paklāji, pēc tam - "klīstošie holandieši", vēlāk - NLO dirižabļu, bet 40. 50.

gados ātrgaitas lidmašīnu izskatā, tagad - lidojošie šķīvīši.

Pēteris Košels Veras Zasuličas šāviens

1878. gada janvāra rītā Vera Zasuliča iegāja Pēterburgas pilsētas galvas Trepova pieņemamajāistabā. Tur jau bija vairāki apmeklētāji.

- Vai pilsētas galva pieņem?- Pieņem, tūlīt nāks.Kāds, gluži kā tīšuprāt, precizēja:- Vai pats pieņem?Atbilde bija apstiprinoša.Adjutants pavadīja apmeklētājus uz citu telpu. Parādījās Trepovs. Kad viņš pienāca pie Zasuličas, tā

pasniedza sadomātu lūgumrakstu. Paskatījies dokumentā, Trcpovs pamāja ar galvu un pievērsāsnākamajam apmeklētājam. Un tad atskanēja šāviens. Šāva Zasuliča. Zem uzroča viņai bija revolveris.Sānā ievainotais Trcpovs nokrita.

Tā Vera Zasuliča k|uva par pirmo krievu teroristi.

KĀDĒĻ VIŅA ŠĀVA?

1876. gada decembrī biedrība "Zeme un brīvība" Pēterburgā pie Kazaņas katedrāles rīkojademonstrāciju. Sanāca neliels pulciņš studentu un inteliģences - apmēram 150 cilvēku. Demonstrantipacēla sarkano karogu, Georgijs Pļehanovs teica runu. Tad ieradās policija, atbīdīja demonstrantus nopublikas un aizveda uz iecirkni. Pļehanovs no aresta izvairījās, bet daudzus citus aizturēja. Viņu vidū bijaVeterinārijas institūta students Jcmcļjans, kuru pulciņos pazina pēc iesaukas Bogoļubovs. Kopā ar citiemarestētajiem viņu nodeva tiesai, kas piesprieda tiesību atņemšanu un 15 gadus katorgā.

Iepriekšējā ieslodzījuma vietu apmeklēja pilsētas galva Trcpovs. Tajā laikā Bogoļubovs kopā arcitiem ieslodzītajiem pastaigājās pagalmā. Cietuma noteikumos tas nebija atļauts. Trcpovs aizrādījauzraugam. Bogoļubovs, kuram neviens neko nejautāja, iejaucās sarunā. Trcpovu tas saniknoja. Turklātapcietinātais nenoņēma cepuri. Pilsētas galva viņam to norāva un niknumā pavēlēja Bogoļubovu sodīt ar25 rīkstēm.

Sociālistu aprindās ātri izplatījās baumas par šo atgadījumu, sprieda, ka Trcpovs jāsoda, ka tāduizrīcību nevar atstāt bez sekām.

Laiks ritēja, bet Trcpovs bija sveiks un vesels.Tiesneša lomu uzņēmās Zasuliča.

NIHILISTU EVAŅĢĒLIJS

Vera Zasuliča bija atvaļināta kapteiņa meita, no mātes puses - viena no agrākās muižniecības pēdējopārstāvju atvasēm. Viņas vectēvs ilgus gadus bija Gžatskas apriņķa muižniecības priekšnieks.

No Gžatskas apriņķa Veru atveda uz Maskavu un ievietoja privātā pansijā, kur sagatavojagalvenokārt guvernantes. Taču Verai šis darbs nepatika, un pēc pansijas viņa strādāja par miertiesnešarakstvedi Scrpuhovā, kur dzīvoja vairāk nekā gadu. Tad viņa kopā ar māti pārcēlās uz Pēterburgu uniestājās darbā grāmatu iesiešanas darbnīcā jeb, kā tolaik mēdza būt, artelī. Vienlaikus Zasuliča strādājapar skolotāju bezmaksas svētdienas skolā. Tādu galvaspilsētā bija daudz.

"Es sapņoju," viņa rakstīja, "par varoņdarbiem, par cīņu "mīlestības dižā mērķa dēļ bojāejošopulkā". Es kaislīgi tvēru no

dzejas tin dziesmām tādus vārdus kā "sadosimies drīzāk rokās un llīdzxkapa malai ienīdīsim dzimtāszemes lāstu". Alkatīgi lasīju Nekrasovu.Manās rokās nonāca Riļcjeva "Naļivaikas grēksūdze", kas kļuvapar manu lielāko svētumu: "man zināms - nāve gaida.to kas ", utt. "Ir laiks, ir veseli gadsimti, kad nekasnevar būt lieliskāks par ērkšķu kroņa alkām." Tas arī mani pievienoja bojāejošo pulkam". Neapšaubāmi,šī mīla bija līdzīga tai, kuru izjlitu pret Kristu, pirmo reizi lasot evaņģēliju. Es neesmu viņu nodevusi.Viņš ir pats labākais. Viņš un viņi ir pietiekami labi, lai pelnītu ērkšķu kroni, un es tos sameklēšu uncentīšos būt noderīga viņu cīņā. Ne jau līdzjūtība pret tautas ciešanām iesaistīja mani "bojāejošo pulkā".Nekādas dzimtbūšanas šausmas es nesaskatīju, taču pret nabagiem neviļus jutu rūgtu aizvainojumu, jo patisevi gandrīz ar lepnumu uzskatīju par vienu no viņiem. Un to, ka pagaidām… esmu bagāta, uzskatīju nevispar privilēģiju, bet par nelaimi."

MĪLESTĪBA LIETAS LABĀ

Vera Zasuliča iepazinās ar Ņečajcvu. Mazizglītotais, bet ar stipru gribu apveltītais jaunais cilvēksbija iecerējis sarīkot Krievijā sociālo revolūciju. Ja jau viņš spēja aptīt ap pirkstu Bakuņinu, tad sagrozītgalvu jaunai sievietei bija vieglāk par vieglu.

Reiz Vera palika pārnakšņot pie kādas labas Ņečajeva paziņas. Ņečajevs iegāja viņas istabā un sākastāstīt par savu nodomu sacelt lautas masas uz revolūciju. Zasuliča atcerējās: "Redzēju, ka viņš ir ļotinopietns, tā nebija pļāpāšana par revolūciju, ka viņš darīs un vai darīt - tā ir lielākā laime, par kādu esuzdrīkstos sapņot, bet viņš lāču runā, lai mani savervētu, citādi pat neiedomātos… Galvā virmojasatrauktas domas…

esmu jūs iemīlējis…tas bija vairāk nekā negaidīti. Kā rīkoties? Es neizjutu neko 65 vairāk par izbrīnu un neziņu, kā

atbildēt, lai neaizvainotu. Es it neko neizjutu un sāku staigāt pa istabu.- Man dārga jūsu labā attieksme, bet es jūs nemīlu, - beidzot atbildēju.- Par labo attieksmi jūs teicāt, lai mīkstinātu triecienu, vai ne?Es neatbildēju. Viņš paklanījās un aizgāja.No rīta pie patvāra mēs arŅečajevu satikāmies tā, it kā nekas nebūtu bijis.Nezināmu instinktu vadīta, es viņa vārdiem toreiz nenoticēju. Vēlāk pārliecinājos, ka instinkts nebija

mani pievīlis. Maigas attiecības, kurās neiztika bez mīlas vārdiem, viņam bija gan šajā laikā, gan vēlākārzemēs, gan Maskavā. Grūti noticēt, ka viņa uzsāktā dižā lieta, kurā varēja paļauties tikai uz sevi, atstājadvēselē vietu vairākām "mīlestībām" jeb brunču medībām. Droši vien lietas labad viņš ne reizi vienatzinās mīlestībā, kad uzskatīja to par nepieciešamu. Saskaņā ar katķisma bausli "revolucionārs ir nolemtscilvēks, viņam nav ne mīlestības, ne draudzības, nekādu prieku, izņemot revolucionāro degsmi.Revolucionāram nevar būt citas morāles, vienīgi tā, kas nāk lietai par labu.""

1878. gadā Vera Zasuliča šauj uz Trepovu.

"BRĪVDOMĪBAS NEKAUNĪGAIS TRIUMFS"

Veras Zasuličas tiesu gaidīja visas avīzes. Zālē atradās daudz žurnālistu. Dostojevskis, pielieciestuvāk blakussēdētājam, teica, ka šai meitenei sods nepienākas. "Vajadzētu pateikt: cj, tu esi brīva, vairāktā nedari… Šķiet, mums nav tāda juridiska formulējuma," piebilda rakstnieks, "bet ko var zināt varbūtviņu tagad pataisīs par varoni."

Nākamajam klasiķim izrādījās taisnība.Prokurora uzstāšanās bija ļoti vienkārša. "Ir taču acīm redzams," viņš teica, "ka nedrīkst uzņemties

tiesneša lomu un pēcsava prāta izrēķināties ar katru, kurš tev nepatīk. Zasuliča, nesagaidījusi izmeklēšanu Bogoļubova

lietā, pati sprieda tiesu un pati izpildīja spriedumu. Kas gan tie ir par cilvēkiem, kuri ar neētiskiemlīdzekļiem grib sasniegt cēlus mērķus?"

Aizstāvis balstījās uz iežēlināšanu. Iznāca, ka Zasuličas apmātībā, divu gadu cietumsodā un patšaušanā uz Trepovu vainojama sabiedrība. "Kas viņai bija Bogoļubovs?" izsaucās aizstāvis. "Neradinieks, ne draugs, ne paziņa, viņa to nekad nebija redzējusi un nepazina. Bet vai tad tādēļ, lai izjustusašutumu par cilvēka morālu pazemošanu un nepatiku pret apkaunojošu ņirgāšanos par neaizsargātu būtni,jābūt māsai, sievai, mīļākajai?"

Pēc aizstāvja runas Zasuliča izplūda asarās. Visdrīzāk viņai kļuva žēl sevis - advokāta runa bijapārlieku aizkustinoša. "Viņas galviņa," rakstīja kāds žurnālists, kurš atradās zālē, "noslīgst uz rokām, un,slēpdama seju aiz saņurcītā kabatlakatiņa, meiča cenšas apslāpēt elsas, taču kalsnie pleci viņu nodod. Arīzālē dzirdami šņuksti. Arī es notraucu asaras, atskatos uz zālē sēdošajiem un daudzu acīs redzu miklumu."

Zvērināto tiesa, kuras sastāvā bija parasti pilsoņi - kalpotāji, ierēdņi un tirgotāji, attaisnoja VeruZasuliču, tādējādi radot vienos milzīgu sajūsmu, bet citos - nepatiku.

Kāds aculiecinieks atcerējās:"Veras Zasuličas attaisnošana notika gluži kā murgainā sapnī… Neviens neaptvēra, kā

patvaldnicciskās impērijas tiesas zālē varēja notikt tāda ņirgāšanās par valsts augstākajiem kalpiem un tiknekaunīga brīvdomības uzvara, tajā pašā laikā visi klusēja letarģiskā sastingumā un neviens nedrīkstējaskaļi protestēt… Savā starpā daži krievu cilvēki sprieda: ja valdnieks par tik klaju tiesasrcvolucionārisma izpausmi atceltu spriedumu un visus tiesas locekļus padzītu, turklāt izrādītu šo stingrībunekavējoties un publiski, tad, visticamāk, brīvdomības izplatība uzreiz tiktu apturēta. Veras Zasuličasskumjā un liktenīgā attaisnošana daiļrunīgi liecināja par toreizējās sabiedrības raksturu un noskaņām. 3 »67

Nepārspīlējot vani apgalvot, ka tādu cilvēku, kuros šis šausmīgais tiesas pārkāpums radīja dziļusašutumu, tolaik Pēterburgā nebija daudz, mēs bijām mazākumā, turklāt jāteic, ka augstākajā ierēdniecībāno Senāta līdz Valsts domei attaisnojošais spriedums tika uzņemts gan ar skaļu sajūsmu, gan ar klusuatbalstu, taču visi izjuta līdzcietību. Atceros, kā personas, kuras vēlāk Aleksandra III laikā par šoattaisnošanu izteica skaļu sašutumu, galīgi aizmirsa, ka 1878. gadā mazdūšīgi bija pievienojušās tiemamatvīriem, kuri, padzirdējuši par Zasuličas attaisnošanu, savU ģimeņu lokā un klubos uzdrīkstējās saukt"urā!" un pacelt glāzes par taisnīguma uzvaru."

VAROŅU EPILOGS

Bet ko tad darīja Trepovs un Bogoļubovs? 75 gadus vecais pilsētas galva apmeklētājiem teica, ka irpateicīgs Dievam par Zasuličas attaisnošanu un nevēl viņai ļaunu. Taču Trcpovs tūlīt pat jautāja, kādēļtiesa ar savu lēmumu viņu tik stipri apvainojusi. Pēc Zasuličas tiesas Trepovs iesniedza atlūgumu. Tā arīncizpratis jaunās vēsmas, pēc desmit gadiem viņš nomira.

Bogoļubovs katorgas cietumā sajuka prātā, trakoja. Viņš nomira Kazaņas cietuma psihiatriskajāslimnīcā.

Aleksandrs II nolēma atcelt tiesas spriedumu Zasuličas lietā. Taču viņa, pārģērbusies par zcmnicci,ceturtās klases vagonā jau bija ceļā uz Vāciju.

Kā tas mēdz būt, šo notikumu apvij dažādas leģendas. Klīda runas, ka Zasuličai palīdz cara brālislielkņazs Nikolajs: viņš tai esot iedevis naudu, rudu parūku un, pārģērbtu vīrieša drēbēs, nogādājis

ārzemēs.No Vācijas Zasuliča pārcēlās uz Žcnēvu. Tur Pļehanovs, Aksclrods, Ignatovs un Deičs nodibināja

pirmo marksistisko sociāldemokrātisko grupu, ko nosauca par "Darba atbrīvošanu".Tagad Zasuliča dievināja marksismu tikpat dedzīgi, cik agrāk Ņečajeva idejas.Viņa kļuva viegli uzbudināma. Sākusi runāt, Zasuliča arvien vairāk un vairāk paaugstināja balsi, it kā

sarunas biedrs būtu kurls vai atrastos simt soļu attālumā. Beigās viņa, rokas vicinādama, sāka pat kliegt.Viņu arvien biežāk pārņēma grūtsirdība. Zasuliča stundām staigāja pa istabu klusēdama.

Viņu labi raksturoja Maļinovska: "Verai gribējās šaut uz Trepoviem katru dienu vai vismaz reizinedēļā. Tā kā tas nebija iespējams, viņa mocījās."

Zasuliča bija laikraksta "Iskra" redkolēģijas locekle. Pēc KSDSP sašķelšanās pievienojāsmeņševikiem. 1914. gada pasaules kara laikā atbalstīja aizsardzības taktiku, 1917. gadā bija Pļchanovagrupas locekle un oktobra apvērsuma pretiniece.

Viņa rakstīja par Ruso un Voltēru, par teroru un I Internacionāles vēsturi.Lai kur arī Zasuliča dzīvoja, viņa pārsteidza dzīvokļu saimnieces. Tādu nevīžu viņas vēl nebija

redzējušas. Būdama pilnīgi vienaldzīga pret ērtībām, Zasuliča dažkārt tā nolaida savu dzīvokli, ka patdaudz pieredzējuši revolucionāri bija pārsteigti.

1905. gada revolūcija deva viņai iespēju atgriezties Krievijā. M. Froļenko rakstīja par sastapšanosar Zasuliču 1912. gadā:

"Aina, ko, atvēris viņas istabas durvis, ieraudzīju, uzreiz atsauca atmiņā pagātni. Vera ar grāmaturokā sēž pie visvisādām lietām apkrauta galda, uz palodzēm un otra galda mantas, tējkannas, šķīvji arēdiena atliekām, netīras glāzes, kaktā sakrauta netīrā veļa vai kaut kādi krāmi, gulta nav saklāta. Vārdusakot, Vera palikusi sev uzticīga."

1918.-1919. gada ziemā istabā izcēlās ugunsgrēks. Zasuliča zaudēja pajumti un iemīļoto kaķi. 70gadus vecā, nevienam nevajadzīgā sieviete sēdēja uz kāpnēm un raudāja. Divas māsas, kas dzīvoja tajāpašā pagalmā, paņēma viņu pie sevis, taču Zasuliču jau bija pārņēmis plaušu karsonis-un pirmā krievuteroriste nomira.

A. Hersonovs-Udačins kosmobiologs Jurija Gagarina astroloģiskais portrets

1961. gada aprīļa rītā viņš ienāca visas mūsu planētas ļaužu dzivē. Liels paldies viņam par laimi,ko izjuta miljoniem cilvēku! taču pēc septiņiem gadiem tādā pašā pavasara dienā viņš atnesa mumsneizsakāmas bēdas…

Kāds bija Jurijs Gagarins? Tajos gados viņa pievilcība un neatvairāmais smaids bija gluži kā PSRSvizītkarte. Viņu visur mīlēja un līdz ar Gagarinu sāka mīlēt arī viņa tautu.

Par Gagarinu uzrakstīts daudz rakstu un grāmatu, kinosižetiem izlietots Kilnmeliiem kinolentes, betvai, liekot roku uz sirds, varam apgalvot, ka labi pazinām šo cilvēku? Daudziem, pat tuviem paziņāmGagarins tā arī palika mīkla. Viņa šķietamā vienkāršība bi|a ļoti sarežģīta…

Atslēgu Jurija Gagarina horoskopa sastādīšanai man palīdzēja atrast kosmonauta māte. Savā grāmatā"Stāsts par dēlu" viņa rakstīja: "Pagāja 8. marta diena un vakars, pienāca nakts. Es gaidīju dēliņu, patvārdu viņam biju izdomājusi. Un viņš piedzima…" Šī informācija kļuva par Jurija Gagarina horoskopasākumpunktu.

Tātad - Jurijs Gagarins nāca pasaulē 1934. gada 9. marta pirmajās stundās. Precizējot dzimšanaslaiku, noskaidrots: pulksten sešos un sešās minūtēs. Viņa dzimšanas vieta ir labi zināma - Smoļcnskasapgabala Gžatskas pilsēta, kuru vēlāk pārdēvēja par Gagarinu.

Ūdensvīra zīmē dzimušais Gagarins bija otrās dekādes Zivs. kas noteica viņa raksturīgākās īpašības:līdzcietību, pašuzupurēšanos, nervozitāti, atteikšanos progresa vārdā. Gagarina raksturu ietekmējaklasiskā debess ķermeņu trijotne: Jupiters, Saturns un Mēness.

Dzimšanas brīdis deva Gagarinam "spēju nest pasaulē saskaņu un skaistumu, patīkamo unlīdzsvaroto uzvedību, lielisku augumu". Šie apstākļi "veicināja viņa karjeru". Taču viņa dzimšanas brīdisnoteica arī negatīvas īpašības: "nevēlēšanos upurēt savu brīvību, iespējamu neprātu, bijušo drauguskaudību".

Svarīgi, ka Juriju Gagarinu var uzskatīt par "īstu Zivi", tas ir, cilvēku, kurā Zivij raksturīgās īpašībasir spilgti izteiktas. Šī "vienkāršā" cilvēka rakstura daudzpusība un sarežģītība uzreiz pievērš uzmanību.Viņa rakstura "māja" (pirmā māja) ir milzīga un atrodas uzreiz piecu (!) debess ķermeņu - Veneras,Saturna, Merkura, Saules un Marsa ietekmē. Šajā rindā uzskaitītajā secībā planētu ietekme mazinās, tādēļpašas nozīmīgākās ir Venera un Saturns.

Kāda ir Jurija Gagarina Venera? Tieši tai pateicoties, viņš ir laipns un draudzīgs pret visiem, taču nepersoniskajā aspektā. Partnera izvēlē viņam svarīgs ir garīgums. Sabiedriskums radīja viņa plašo paziņuloku. Viņš spēja viegli sadraudzēties un iemīlēties. Saturns savukārt nosaka Gagarina spēju koncentrēties,godkārības izpausmes, labu telpas izjūtu, noslieci uz ģeometriju un matemātiķa spējas. Viņš droši uzņemasatbildību, izceļas ar nopietnību un pašcieņu, izturību darbā. Apbrīnojama ir norāde uz to, ka "Gagarinsvar iegūt atzinību sakarā ar sensacionālu zinātnisku atklājumu vai jauniem tehnikas sasniegumiem (!)".

Merkurs apveltī Gagarinu ar dzīvu iztēli, intuīciju un tclepā- tiskām spējām, spēju viegli pakļautiessvešai ietekmei un secinājumus izdarīt intuitīvi, nevis loģiskas domāšanas ceļā. Gagarins ir zinātkārs,attapīgs, atrodas pastāvīgā kustībā.

No Saules viņam ir pašapziņa, uzņēmība, individualitāte un dzīvības spēks. Viņam ir augstasreģenerācijas spējas, kas palīdz pārvarēt slimības. Gagarinam ir nepieciešams justies kā svarīgai unatzītai personībai, taču iespējamas arī lepnības, pārliekas ccn- tības, nepamatotu ambīciju un varaskāresizpausmes. Gagarins ir ārkārtīgi uzņēmīgs, jūtīgs pret citiem cilvēkiem, kas viņam var radīt vilšanos ungrūtības personiskajā dzīvē. Interesanta ir norāde, ka Gagarinu var apdraudēt astrālas būtnes un maldinošigarīgie spēki.

Marsa ietekmē Gagarinam ir spēcīgs augums, attīstīta muskulatūra, mīlestība pret sportu un dažādiemnorūdīšanās veidiem, kas rada viņa vīrišķīgumu. Viņam bīstamas "agresivitātes izpausmes un ļaunumauzkrāšanās". Kosmobioloģija paredz, ka ar prāta un pašdisciplīnas palīdzību viņš var sasniegt milzīgukarjeru. Vēl interesanta iezīme: Marsa ietekme pieļauj, ka Gagarins varētu tikt ievainots galvā. Tasatbilda patiesībai - virs labās uzacs viņam bija pārgalvīgas autobraukšanas rezultātā iegūta rēta.

Manuprāt, viens no lidotāja Jurija Gagarina bojāejas galvenajiem cēloņiem ietverts viņa Marsaīpatnībās - tas nosaka viņa "pārsteidzīgumu un emocionālo impulsivitāti, kas var noniecināt drošībastehniku un ietekmēt veselību". Tagad mēs jau zinām, ka tās atņēma pašu dzīvību! Tāds ir kosmobioloģijasverdikts.

Izpētīsim arī Gagarina Mēness īpatnības, jo tuvākais Zemes pavadonis vienmēr prasa izpēti.Tas norāda Gagarina tiekšanos uz lieliem mērķiem, ceļojumiem, pieķeršanos tradīcijām, spēcīgas

alkas pēc draudzības un kolektīvisma, draudzīguma ģimenē, nepatiku pret vientulību.… Zināms, ka dažas dienas pirms bojāejas Gagarins pielika daudz pūļu, lai dzīvoklī Zvaigžņu

pilsētiņā sapulcētu visus tuviniekus. Viņš uzstājīgi aicināja pat tos, kuri dažādu iemeslu dēļ uz šo tikšanosnevarēja atbraukt. Ar lielām pūlēm viņam izdevās pierunāt Maskavas ārstus palaist no slimnīcas sievuValentīnu. Tikšanās notika 23. martā. Tuvinieki pabija pie Gagarina tikai divas dienas. Tas atgādinājaatvadas…

20. martā viņš veica divus kontrollidojumus. Un tad pienāca 1968. gada 27. marts. Pulksten 10.19mācību lidmašīna aiznes Juriju Gagarinu un viņa instruktoru V. Serjoginu debesīs. Viņiem atlicis dzīvotdivpadsmit minūtes.

GAGARINA BOJĀEJAS NOSLĒPUMA APGLABĀŠANA "UZ KARSTĀM PĒDĀM"

Visa pasaule atzīmē gadskārtas kopš pasaulē pirmā cilvēka lidojuma kosmosā. Taču Jurija Gagarinaun viņa instruktora V. Serjogina bojāeja pirms 28 gadiem 1968. gada 28. martā treniņ- lidojuma laikājoprojām nav noskaidrota.

Pēdējās dienās avīzes publicēja "jubilejas" rakstus, kuros it kā tiek atklāta patiesība. Nav iespējamsapstrīdēt katru apšaubāmu spriedumu, taču principiāli apgalvojumi tomēr jāprecizē. Protams, daudzajiemizdomājumiem labu augsni rada tas, ka valsts komisija, kura izmeklēja aviokatastrofas cēloņus, tā arīnenoskaidroja, kādēļ divu pieredzējušu pilotu vadītā lidmašīna pēkšņi zaudēja vadību, radiosakarus arzemi un nogāzās.

Vaina nav meklējama apstāklī, ka MiG-15 nebija uzstādīta "melnā kaste". Daudzi speciālisti, arkuriem runāju šī raksta sagatavošanas laikā, sprieda, ka ideoloģisku apsvērumu un resoru interešu dēļvalsts komisija apzināti izvairījās no patieso katastrofas cēloņu atklāšanas.

Lai cik zaimojoši tas skan, klīst baumas, ka lidotāji esot bijuši iereibuši. Pirms lidojuma J. Gagarinsun V. Serjogins izgāja divkāršu medicīnisko pārbaudi, pēc bojāejas viņu mirstīgās atliekas rūpīgipārbaudīja vairāku iestāžu speciālisti. Netika atklātas ne mazākās alkohola vai citas vielas pazīmes. Taspats attiecas arī uz Vangas pareģojumiem un televīzijas komentētāja Balašova spriedumiem par to, kaGagarins palicis dzīvs.

Šajā lidojumā bija daudz paviršību un neizdaribu. Katra atsevišķi tās nevarēja izraisīt katastrofu,taču kopumā liecināja par ārkārtīgu vadības nolaidību. Lidmašīnai MiG-15, ar kuru V. Serjoginam un J.Gagarinam vajadzēja doties treniņlidojumā, bija piecpadsmit gadu. Mašīna divreiz bija kapitāliremontēta, motors - pat četras reizes. Turklāt lidmašīnai bija piekarinātas divas 260 litru tilpuma

bākas ar degvielu, kas trīskārt samazināja pieļaujamo pārslodzi un krasi pasliktināja aerodinamiskāsslodzes. Tas ir principiāli svarīgi. Ne pirms, ne pēc katastrofas šāda veida lidmašīnu lidošanas īpatnībasnav pētītas. Neviens pat nepapūlējās modelēt Gagarina pēdējā lidojumā radušos situāciju.

Laika apstākļi izrādījās daudz sliktāki, nekā paredzēja meteoroloģiskais dienests, un V. Serjoginsnolēma maksimāli samazināt J. Gagarinam veicamo uzdevumu. 60 sekundes pirms katastrofas lidojumsnoritēja pilnīgi mierīgi. Pēkšņi lidmašīna zaudēja vadību. Ekspertīze atklāja, ka lidotājiem pietrūka dažassekundes un tikai 150 metru augstuma, lai izvairītos no sadursmes ar zemi, turpretī meteoroloģiskādienesta kļūda mākoņu joslas zemākās robežas noteikšanā sasniedza 400 metrus.

Kādēļ lidotāji neizmantoja katapultu? Acīmredzot tam bija divi iemesli. Kļūdījās ne vien sinoptiķi,bet arī, kā liecināja ekspertīze, augstuma mērītājs. Kosmonautu vienības veterāni man ' pastāstīja vēl parvienu iemeslu. Saskaņā ar instrukciju pirmais MiG-15 drīkst atstāt instruktors. Nav šaubu, ka PadomjuSavienības Varonis kara lidotājs V. Serjogins lika Gagarinam katapul- tēties pirmajam. Un neviensnešaubās, ka Gagarins atteicās izpildīt šo komandiera pavēli. Lēmuma pieņemšanai viņiem bija atvēlētastikai 15 sekundes…

Vēl viens jautājums: kāpēc lidotāji netika galā ar "grīstē" iekļuvušo lidmašīnu? Runā, ka labiempilotiem tā esot nieka lieta. Turpretī pēdējā laika lielāko aviokatastrofu analīze rāda, ka pat labākajiempilotiem tas ne vienmēr izdodas. Viens no autoritatīvākajiem kosmonautiem un lidotājiem izmēģinātājiem- Padomju Savienības Varonis Igors Volks norāda, ka "grīste" prasa speciālu sagatavotību un ka 4000metru augstumā, kā tas bija šajā gadījumā, parasti tiek pieņemts lēmums katapultētics.

Taču galvenais jautājums paliek: kādēļ tehniskā kārtībā esoša lidmašīna nokļuva "grīstē"? Kādēļkabīne bija dehermetizēta? Putns, gaisa zonde, balons? Kareivju apakšvienība vairākas dienas

pārmeklēja apkārtni, taču neatrada nekādus šīs versijas apstiprinājumus. Valsts komisija atstāja šojautājumu bez atbildes.

Lidotājs kosmonauts A. Ļeonovs ir pārliecināts, ka MiG-15 lidojuma zonā atradās kāda citalidmašīna. Turpat netālu - Kiržačas tuvumā - V. Bikovskis, A. Ļeonovs un citi kosmonauti trenējāsizpletņlēkšanā. Katastrofas brīdī viņi dzirdēja sprādzienu, bet pēc sekundes - blīkšķi, kāds rodas,lidmašīnai pārvarot skaņas barjeru. Vēlāk vietējie kolhoznieki precīzi aprakstīja virsskaņas Su-15, kaslidojusi avārijas zonā. Šo versiju netieši apstiprināja arī Čkalovas aerodroma dispečers, kurš vēl divasminūtes pēc katastrofas savā lokatorā redzējis, kā viņam tobrīd likās, Gagarina lidmašīnu. A. Ļeonovs arkonkrētiem piemēriem un aprēķiniem pierāda šādas avārijas teorētisko iespējamību, un viņa viedokliatbalsta arī aviācijas ģenerālleitnants akadēmiķis Bclocerkovskis.

Pretrunīgi vērtējumi šajā jautājumā sasniedz rekordskaitu. Gaisa kara spēku drošības dienestanodaļas priekšnieks un valsts komisijas loceklis I. Rubcovs apstrīd Ļeonova versiju: tāda lidmašīnalidojumu zonā vispār neesot atradusies. Padomju Savienības Varonis Nopelniem bagātais lidotājskosmonauts V. Meņickis apgalvo, ka lidmašīna tomēr bijusi, bet Gagarina lidmašīnai bīstamā attālumānav atradusies. I. Volks piebilst, ka šī lidmašīna piederējusi Suhoja firmai un pacēlusies no Žukovasaerodroma Piemaskavā. PSRS nopelniem bagātais lidotājs izmēģinātājs veterāns P. Kazmins lūdzapateikt, ka kāda cita institūta līdzdalība avārijā ir murgs, un ieteica neiejaukties izmeklēšanā, kurā līdzpatiesībai nenokļūt.

Lai cik absurdi tas būtu, bet vēl līdz šim nav izpētīts, kā MiG-15 varēja iekļūt "grīstē". Eksperimentinetika rīkoti', slēdzieni pamatojās uz pieredzi, kas gūta līdzīgās situācijās citās lidmašīnās. Piemēram,lidojumu izmēģinājumu centra priekšnieka vietnieks I klases inženieris izmēģinātājs V. Arhipovs atceras,ka, lidojot ar smago Tu-16, viņš, iekļūstot "grīstē", zaudējis 400 metrus augstuma. Kā tad varēja klātiesvieglajai MiG-15?

I. Volks ir pārliecināts, ka valsts komisija neizteica nopietnus secinājumus, baidoties iejauktiespolitikā. A. Ļeonovs piebilst, ka versiju par virsskaņas lidmašīnas ielaušanos Gagarina lidojuma zonāuzskatīja par labāku noklusēt, jo citādi atklātos, ka debesīs virs Maskavas valda haoss un drošībasnoteikumi tiek rupji pārkāpti.

Gagarina bojāejas noslēpums bez kavēšanās tika apglabāts. Gadu gaitā arvien pārliecinošākapstiprinās I. Volka skumjā piebilde: planētas pirmā kosmonauta bojāejas ainu diez vai izdosies restaurēt.

Arī šodien tiek apspriesta tikai viena versija par Gagarina lidmašīnas iekļūšanu virsskaņas iznīcinātājaradītajā gaisa plūsmā. Versija nav neapstrīdama, bet nevienas citas nav…

Vitālijs Golovačovs Vai tiesa, ka Gagarins kosmosā gandrīz gāja bojā?

IZRĀDĀS, KA MĒS NEZINĀM VISU PAR PIRMĀ KOSMONAUTA LIDOJUMU

Nesen klausītāju uzmanību piesaistīja sensacionāls radiostacijas "Amerikas Balss" paziņojums:"Pirmais cilvēka lidojums kosmosā, iespējams, nav noritējis tik gludi, kā par to stāsta vēstures

grāmatas. Avīze "Nev York Times''' raksta, ka padomju kosmonauts Jurijs Gagarins sava vēsturiskālidojuma laikā 1961. gada aprīlī gandrīz gāja bojā. Pēc avīzes ziņām to apliecina dokumenti, kurusKrievija gatavojas drīzumā pārdot izsolē. Dokumenti apstiprina, ka, ieejot blīvajos atmosfēras slāņos,kosmosa kuģis "Vostok-1" uz laiku zaudējis vadību. PSRS vienmēr apgalvojusi, ka pirmais lidojumsnoritējis nevainojami. Speciālisti spriež: ja patiesība par visām J. Gagarina lidojuma epizodēm būtunekavējoties izpausta, tā ietekmētu kosmosa iekarošanas turpmāko gaitu."

Skaidrs, ka šī radiopārraide nevarēja palikt bez ievērības. Jo vairāk tāpēc, ka 16. martā Ņujorkātiešām notika Sotbija izsole, kurā bija izstādīts kosmonautu sagatavošanas centra pirmā priekšniekaJevgeņija Karpova piezīmju oriģināls. Lūk, kādēļ ar jaunu spēku uzvilnījusi interese par Jurija Gagarinavēsturisko lidojumu! Vai tiešām kuģis zaudēja vadību? Vai vispār orbītā notika kaut kas tāds, ko dziļāslepenībā plašākai sabiedrībai neizpauda?

Dažas oficiālas Krievijas amatpersonas steidzīgi paziņoja, ka nekādu noslēpumu nav un visasbaumas ir parasta avīžu "pīle". Bet kas tad tik sevišķs atrodams pulkveža Karpova piezīmēs?

Visdrīzāk runa ir par situāciju vienā no Gagarina lidojuma noslēguma posmiem. Ziņas par topatiešām vairāk nekā trīs gadu desmitus tika glabātas dziļākajā slepenībā. Tikai pirms pāris gadiem šiemateriāli tika publicēti nevienam nezināma speciāla žurnāla "Acro" pirmajā numurā (redakcija paguvaizdot vēl vienu numuru un pārtrauca savu darbību). Joprojām ne Krievijā, ne ārzemēs nav zināms šī"pilnīgi slepenā" dokumenta N2 … pilns teksts.

Tātad manā priekšā guļ "Biedra J. Gagarina ziņojums pēc lidojuma kosmosā Valsts komisijas sēdē1961. gada 13. aprīlī". Pirmā kosmonauta ziņojums tika ierakstīts magnetofona lentē, pēc tam izlikts uzpapīra un iedots Gagarinam parakstīt. Pat tagad, kad kosmosā pabijuši desmitiem cilvēku, šo ziņojumulasīt ir ļoti interesanti. Tēlaina valoda, spilgtas un precīzas detaļas un - pats galvenais - daudz līdz šimnezināmu faktu. Lūk, ko, piemēram, stāstīja Jurijs Gagarins:

"… Izdarīju ierakstus kuģa žurnālā, gatavoju ziņojumus, strādāju ar telegrāfa atslēgu. Ēzdams dzēruarī ūdeni. Palaidu vaļā planšeti, un tā kopā ar zīmuli lidinājās manā priekšā. Kad vajadzēja rakstīt kārtējoziņojumu un es paņēmu planšeti, zīmuļa tur vairs nebija. Aizlidojis. Austiņa pie zīmuļa bija piestiprinātaar skrūvīti, un to acīmredzot vajadzēja vai nu stingrāk pieskrūvēt, vai nostiprināt ar līmi. Skrūve izkrita,un zīmulis aizlidoja. Saritināju kuģa žurnālu un ieliku kabatā, tik un tā taču nebija ar ko rakstīt…"

Pats interesantākais, kura dēļ, iespējams, šis ziņojums tika glabāts slepenībā, attiecas uz lidojumapēdējo posmu. Kosmosa kuģis "Vostok", kā zināms, sastāvēja no divām daļām - nolaišanās aparāta, kurākatapultējamā krēslā atradās pilots, un aparātu nodalījuma ar bremzēšanas iekārtām. Kad dzinējs bijadarbojies paredzēto laiku un "Vostok", palēninot gaitu, pārgāja nolaišanās trajektorijā, kuģim vajadzējasadalīties: nolaišanās aparātam (lodei ar 2,3 metru diametru) bija jāatvirzās no aparātu nodalījuma untālāk patstāvīgi jālido uz Zemi. Tieši tad arī notika pirmā "aizķeršanās". Gagarins par to stāstīja:

"Jutu, ka sāk darboties bremzēšanas iekārta. Bija jūtamas vieglas konstrukcijas trīsas un troksnis.Atzīmēju iekārtas ieslēgšanās bridi. Pirms tam laika mērītāja bultiņa atradās uz nulles. Bremzēšanasiekārta strādāja labi. Tā ieslēdzās strauji… Bremzēšanas iekārtas darbība ilga precīzi 40 sekundes. Šajā

laikā notika sekojošais. Tikko iekārta ieslēdzās, bija jūtams straujš grūdiens. Kuģis sāka ļoti straujigriezties ap savām asīm. Zeme zibēja augšup un lejup, pa labi un pa kreisi. Gluži kā kordebaletā: galva -kājas, galva - kājas lielā ātrumā. Te redzu Āfriku (tas viss notika virs Āfrikas), te horizontu, te debesis.Tikko paguvu aizsegties no saules, lai gaisma nekristu acīs. Pagriezu kājas pret iluminatoru, taču aizkaruncatvilku. Man pašam bija interesanti uzzināt, kas notiek. Gaidīju atdalīšanos. Atdalīšanās nenotiek.Zināju, ka tam saskaņā ar aprēķiniem jānotiek 10-12 sekundes pēc bremzēšanas iekārtas ieslēgšanās.Ieslēdzoties iekārtai, visas pultis apdzisa. Pēc manas izjūtas bija pagājis vairāk laika, nekā vajadzīgs,taču atdalīšanās nenotika. Uzraksts "Nolaišanās-1" nenodzicst. Uzraksts "Sagatavoties katapultēšanai"neiedegas. Atdalīšanās nenotiek.

Tad pultīs sāka iedegties uguntiņas, vispirms trešās komandas lodziņā. Kustīgais indekss stāv uznulles. Atdalīšanās joprojām nenotiek. "Kordebalets" turpinās. Nolēmu, ka te kaut kas nav kārtībā. Pēcpulksteņa uzņēmu laiku. Pagāja divas minūtes, bet atdalīšanās joprojām nav. Paziņoju pa KV sakarukanālu, ka bremzēšanas iekārta nedarbojas normāli. Aplēsu, ka tomēr tikšu lejā normāli, jo līdz PadomjuSavienībai ir ap 6000 kilometru un vēl Padomju Savienība būs kādus astoņus tūkstošus. Tātad kaut kurlīdz Tālajiem Austrumiem nolaidīšos. Tādēļ traci nesacēlu. Pa KV kanālu ziņoju, ka atdalīšanās navnotikusi. Nospriedu, ka avārijas situācijas nav. Noraidīju komandu "VN 4", kas nozīmēja "viss normāli".Ieraudzīju Āfrikas ziemeļu krastu, Vidusjūru. Viss bija skaidri saskatāms. Kuģis tikmēr turpināja griezties.Atdalīšanās notika tikai pulksten 10.35, nevis 10.25, kā biju gaidījis, tas ir, apmēram 10 minūtes pēcbremzēšanas iekārtas darbības izbeigšanās…"

Tā notika Jurija Gagarina atgriešanās uz Zemes. Tagad pamēģināsim atbildēt uz jautājumu: cikbīstama bija situācija? Jāteic, ķa, sagatavojot pirmo cilvēka lidojumu kosmosā, konstruktori centāsparedzēt pat visneiespējamākās situācijas. Kuģa trase bija izraudzīta tā, lai gadījumā, ja neiedarbotosbremzēšanas iekārta vai pat visas ierīces pārstātu darboties, kuģis pats pēc 7-10 diennaktīm pārietunolaišanās trajektorijā. Kabīnē atradās šim laikam pietiekami pārtikas un ūdens krājumi.

Pirms Gagarina vēl neviens nebija kosmosā pacēlies, tādēļ bija grūti simtprocentīgi prognozēt, kālidojums ietekmēs cilvēku (lai gan dzīvnieki orbitālo reisu laikā lieliski pārcieta gan pārslodzes, ganbezsvara stāvokli). Taču konstruktoriem bija uzdevums: pat ja kosmonauts zaudēs samaņu, viņamneskartam jāatgriežas uz Zemes. Sergeja Koroļova konstruktoru birojā radītā tehnika deva iespēju toīstenot.

Tādēļ kuģa sadalīšanās aizkavēšanās un tā desmit minūtes ilgā "kūleņošana" neapdraudēja JurijaGagarina dzīvību. Jo vairāk tāpēc, ka "Vostok" virzījās uz Zemi pa paredzēto trajektoriju.

Zināmas grūtības varētu rasties vēlāk, ja, kuģim nokļūstot blīvajos atmosfēras slāņos, sadalīšanāstomēr nenotiktu. Pirmkārt, lielās masas dēļ mainītos nolaišanās trajektorija. Otrkārt, nevarētu izmantotnolaišanās aparāta galveno izpletni, jo tā konteineru aizsegtu neatdalījies iekārtu nodalījums. Bet arī tadkuģis neatrastos bezizejas situācijā. Programmā bija paredzēts, ka septiņu kilometru augstumā kosmonautskatapultēsies (kopā ar krēslu un neaizskaramo rezervju krājumu) un pēc tam lēnām nolaidīsies ar izpletni.

Par laimi, ārkārtas situācijas neradās. Kuģa sadalīšanās aizkavēšanās par desmit minūtēm JurijaGagarina lidojumu neietekmēja. Arī viņš pats paniku necēla, ziņoja Zemei, ka "viss normāli" (izturības unvīrišķības viņam netrūka).

Sakarā ar rietumu žurnālistu apgalvojumiem, ka "kuģis zaudēja vadību", jāteic, ka tam nekāda īpašāvadīšana nemaz nebija vajadzīga, jo visas darbības bija ieprogrammētas vadības sistēmā jau pirms startauz Zemes. Kabīnes atgriešanās notika saskaņā ar ballistiskās nolaišanās shēmu.

Galu galā - bija vai nebija sensācija? Pastāstīju visu, ko zinu, bet lasītājs lai spriež pats.

Staņislavs Averkovs, ZPA "Dienvidi" līdzstrādnieks, Dņepropetrovska "Briesmīgais noslēpums", ko savā grāmatā "Gagarins -kosmiskie meli?" atklāja ungāru publicists I. Nemēre

Uzreiz pateikšu, ka šī nobružātā "pīle" lido jau ilgi. Tās saturs: Jurijs Gagarins kosmosā nav bijis.Un 1961. gada 12. aprīlī vispār neviens nav izgājis orbītā. Kuģis "Vostok" startēja dažas dienas agrāk - 7.aprīlī. Un tā nosaukums bija "Rossija", nevis "Vostok". Kuģī atradās pazīstamā aviokonstruktora Iļjušinadēls Vladimirs. Nolaišanās bija smaga, un "pirmais kosmonauts" izskatījās nepievilcīgs. Tādu nedrīkstējarādīt pasaulei. Tad steidzīgi sameklēja simpātisku puisi ar proletārisku izcelsmi. Viņš tēloja varoņa lomu.

Šādiem mītiem varētu vienkārši nepievērst uzmanību - dīvainā kārtā tic vienmēr seko lieliematklājumiem. Jebkurā valstī. Nesen, piemēram, tika paziņots, ka arī amerikāņi uz Mēnesi nav lidojuši unvisas viņu pastaigas pa mūsu planētas pavadoni filmētas paviljonā. Minēti pat pierādījumi - nav redzamiaparāta nolaišanās saceltie putekļi un zvaigznes, toties saskatāma sija, kas nokarājas no griestiem… Vaitā nav sensācija? Tikai skandalozās slavas kārie autori nav rēķinājušies ar notikumu tiešo līdzdalībniekuizjūtām. Viņu aizvainojums laužas uz āru.

Dņcpropctrovskā dzīvo apmēram divdesmit cilvēki no tiem, kuri palaida kosmosa kuģi "Vostok" arJuriju Gagarinu orbītā. Ar daudziem izdevās parunāties pie Baikonuras veterānu Dņepro- petrovskassekcijas priekšsēdētāja vietnieka K. Hapsirokova.

Krims Hapsirokovs 1961. gadā bija kapteinis, pacelšanās iekārtu inženieris - izmēģinātājs startalaukumā, ko tolaik sauca par "vieninieku". Par "divnieku" Baikonurā dēvēja montāžas izmēģinājumukorpusu, kurā atradās aparatūra raķetes sagatavošanai, kā ari kazarmas, kopmītnes, veikali…

Pāvels Katajevs, atvaļināts pulkvedis, toreiz vadīja starta nodaļu.Marks Beļizins dienēja laboratorijā, kur izmēģināja dzinēju vadības sistēmas iekārtas.Vladimirs Jahontovs bija kapteinis, kuģa vadības radiolīnijas izmēģinājumu vecākais inženieris.Vladimirs Ņedobežkins bija kapteinis-telemctriskās komandas priekšnieks startā.Viņi atceras daudzus mums līdz šim nezināmus trīsdesmit gadus attālās pagātnes sīkumus. Sarunu

laikā atdzīvojās arī viņu personiskie iespaidi, kuri krājušies Baikonurā nostrādātā gada laikā.Kosmosa kuģu pacelšanās trase gāja virs mūsu laukuma. Uzzinājusi par gaidāmo lidojumu,

Dņepropctrovskas komanda no viesnīcas devās uz "mucu". Tā dēvēja dušu, kas atradās starp dzīvojamozonu un tuksnesi. Zem dušas mēs glābāmies no vasaras svelmes. No "mucas" pavērās brīnišķīgs skats uztuksnesi, kurā vīdēja starta konstrukcijas. Debesīs kā zvaigznīte uzšāvās raķete. Tās motoru rēkoņatricināja ausu bungādiņas. Skatienus no lāpas nenovērsuši, mēs kārtējam kosmonautam vēlējām laimīguceļu.

Taču tas bija krietni vēlāk pēc Gagarina lidojuma. Tāpat kā citiem padomju cilvēkiem, arī man šislidojums bija negaidīts.

Pašķirstīsim 1961. gada aprīlī iznākušās avīzes. Tajās ir daudz visdažādāko informāciju: BratskasHES celtnieki palielina betonēšanas ātrumu, sirsnīgā atmosfērā noritējušas PSRS Ministru Padomespriekšsēdētāja N. Hruščova un Ķīnas Tautas Republikas valdības delegācijas vadītāja sarunas, Harkovasrūpnīcā "Sirpis un āmurs" stājušās ierindā jaunas iekārtas…

Un pēkšņi, pāršķīruši lappusi, mēs atrodamies uz jauna laikmeta sliekšņa. Milzīgi virsraksti:"Padomju cilvēks kosmosā!", "Mūsu sabiedriskās iekārtas, mūsu zinātnes, mūsu tehnikas, mūsu vīrišķībaslielākā uzvara!". Zem tiem - TASS paziņojums:

"… Daudzpakāpju kosmiskās raķetes starts noritēja sekmīgi, pēc pirmā kosmiskā ātruma

sasniegšanas un atdalīšanās no nesējraķetes pēdējās pakāpes kosmosa kuģis-pavadonis uzsāka orbītābrīvu lidojumu apkārt Zemei… Kad kuģis bija veicis apli apkārt zemeslodei, saskaņā ar programmu tikaieslēgta bremzēšanas iekārta un kosmosa kuģis ar pilotu kosmonautu majoru Juriju Gagarinu sākanolaisties iepriekš paredzētajā Padomju Savienības rajonā."

Toreiz cilvēki šo satraucošo ziņu uzņēma ar lielu pacilātību. Tagad tā patiesi var radīt šaubas -paziņojumā taču nav nekā konkrēta, nav nevienas tehniskas detaļas.

Visās avīzēs publicēts Ņ. Hruščova un J. Gagarina sarunas teksts:"Ņ. Hruščovs: Sakiet, Jurij Alcksejcvič, - kā jūs jutāties kosmosā, kā noritēja pirmais kosmiskais

lidojums?J. Gagarins: Jutos labi. Lidojums noritēja ļoti veiksmīgi. Visa kuģa aparatūra darbojās precīzi.

Lidojuma laikā no liela augstuma redzēju Zemi. Varēja saskatīt jūras, kalnus, lielas pilsētas, upes, kuģus.Ņ. Hruščovs: Var teikt, ka jutāties labi?J. Gagarins: Jūs pareizi teicāt, kosmosa kuģī jutos labi kā mājās. Vēlreiz pateicos par sirsnīgajiem

apsveikumiem sakarā ar lidojuma sekmīgu pabeigšanu."Pat valdības galvas un pirmā kosmonauta telefona saruna noritēja pēc principa: nepateikt neko lieku.

Tā laika avīzēs un žurnālos veltīgi meklēsim kosmosa kuģa, raķetes starta un nolaišanās vietas attēlus, navarī fotogrāfiju, kurās būtu redzams Gagarins kosmosa kuģī.

Reiz bija publicēts dūmu mākoņos tītas raķetes attēls. Speciālisti paskatījās un konstatēja - nav īstā.Slavenā fotogrāfija ar skafandrā tērpto Gagarinu, izrādās, tapusi ārpus kosmosa kuģa.

Bet pie lifta izdarītajos fotouzņēmumos nevar redzēt, kas īsti ietērpies skafandrā.Iznāk tā, ka, sākumā pūšot miglu acīs, paši esam veicinājuši "pīļu" rašanos.- Vai jūs pirms lidojuma pazināt Gagarinu? - jautāju veterāniem.- Protams, pazinām, - man draudzīgi atbild. - Iepazināmies ar viņu 1960. gada rudenī.- Toreiz kosmodromā ieradās kosmonautu grupa ģenerāļa N. Kamaņina vadībā: J. Gagarins, H.

Titovs, A. Nikolajcvs, V. Bikovskis un citas vēl nepazīstamas nākamās "zvaigznes", - atceras V.Jahontovs, - viņiem parādīja "divnieku". Tur izmēģinātāji un lidotāji apsēdās lapenē. Izmēģinātājismēķēja.

- Bet nākamie kosmonauti?- Nē. Viņi elpoja tuksneša svaigo gaisu. Mūsu viesi bija tievi, kalsnēji.- Ko tur teikt, protams, Gagarins lidoja pirmais… Līdz tam bija lidojis tikai manekens, "Ivans

Ivanovičs". Lellei uzģērba skafandru, iesēdināja to kabīnē.- Pats redzēju "Ivanu Ivanoviču" kuģa kabīnē, - pasmaida K. Hapsirokovs, - varbūt viņa dēļ arī

radās baumas: manekenam bija cilvēka seja, visīstākais skafandrs. Jā, atceros. Pirms Gagarina lidoja divimanekeni. 1961. gada pavasarī kosmodromā ieradās kārtējās raķetes ar kuģi "Vostok". Saskaņā arprogrammu kopā ar konstruktoriem sākām vēl viena menekena lidojuma sagatavošanu. Tad atbraucaSegejs Koroļovs un deva norādījumu gatavoties cilvēka lidojumam kosmosā.

- Vai darba raksturs mainījās?- Protams. Katrs no mums desmitiem reižu pārbaudīja ikvienu savu darbību. Pirms tam konstruktori

varēja pieļaut nelielas atkāpes tehnoloģiskajā procesā. Tagad katru priekšlikumu izskatīja kompetentakomisija Koroļova vadībā. Raķetes sagatavošana ritēja nepārtraukti gandrīz visu diennakti. Maiņabeidzās

piecos no rīta, bet deviņos atkal ieslēdza izmēģinājumu aparatūru.Divas trīs diennaktis mēs nepametām laukumu. Gulējām blakus uz rakstāmgaldiem vai brīvajās

gultās pie draugiem kazarmās.- Valsts komisijas sēde notika 9. aprīlī, - turpina stāstīt V. Jahontovs.- Vai jūs pats tajā piedalījāties?- Piedalījos. Komisijas priekšsēdētājs bija K. Rudņevs. Taču faktiski sēdi vadīja Koroļovs.

- Kurš ierosināja pirmo lidojumu uzticēt Gagarinam?- Uzstājās kosmonautu vienības vadītājs N. Kamaņins, teica, ka vienībā valda uzskats: pirmajā

lidojumā sūtīt vecāko leitnantu Gagarinu. Koroļovs atbalstīja Kamaņinu, jo personīgi pazina vecākoleitnantu, un viņš atstāja labu iespaidu. Valsts komisija nolēma-pirmais lidos Gagarins. Par dublieriapstiprināja H.Titovu.

Raķeti ar kosmosa kuģi nogādāja uz starta un uzstādīja vertikāli. 11. aprīlī notika raķetes un kuģapilnīga kompleksā pārbaude. Rezultāti bija pozitīvi. 12. aprīlī pulksten piecos no rīta noslēdzās galīgāraķetes kompleksā pārbaude un kuģa izlases veida pārbaudes.

Biju liecinieks tam, kā 12. aprīlī Gagarinu pirms lidojuma instruēja raķešu karaspēka virspavēlnieksK. Moskaļenko.

- Bet kurš redzēja, kā Gagarins iekāpj kuģī?- Es neredzēju, - saka P. Katajcvs, - mūs ar Gagarinu iepazīstināja 11. aprīlī starta laukumā.

Stāvējām ierindā. Valsts komisijas priekšsēdētājs K. Rudņevs nosauca kosmonauta uzvārdu. Priekšāiznāca vecākais leitnants, teica, esot laimīgs, ka viņam uzticējuši lidot un ka attaisnošot uzticību. Atbildesvārdus sacīja starta komandas pārstāvji.

- 12. aprīlī skafandrā ietērpto Gagarinu instruēja virspavēlnieks, - atceras V. Jahontovs. - Es patstūlīt pēc Gagarina ierados starta laukumā un redzēju, kā viņš iekāpj liftā un kuģī. Viņu pavadīja SKB-1 unkosmisko lidojumu daļas pārstāvji, kuri arī aizvēra lūku.

- Kad Gagarins kāpa liftā, cs atrados netālu no palaišanas iekārtas, - saka K. Hapsirokovs. -Gagarins atradās piecu metru attālumā no manis. Es redzēju visu: kā viņš gāja uz liftu, kā iekāpa tajā.

- Pēc degvielas uzpildīšanas notika kosmonauta iekāpšana, - piebilst P. Katajcvs. - Mūsu vienībatajā laikā strādāja. Redzējām, kā Gagarins iekāpj kuģī. Mums savs darbs bija jābeidz piecas minūtespirms starta. Tajā laikā kuģa lūka bija aizvērta, balsti atvirzīti, raķete gatava startam.

- Vai bez jums varēja nomainīt kosmonautu?- Katrā gadījumā cs to zinātu. Pieņemsim, kosmonautam paliktu slikti. Lidot nedrīkst. Bet līdz

startam palikušas piecas minūtes. Starta komanda jau atrodas bunkurā. Bez tās kosmonautu nomainītnevar. Mūs izsauktu. Vajadzētu pacelt balstus, piebraukt pacēlājus, pacelt liftu, atvērt lūku. To visu mēsdarītu kopā ar SKB-1 izmēģinātājiem saskaņā ar speciālu uzdevumu. Nebija ne teorētiski, ne praktiskiiespējams nomainīt kosmonautu bez mums. Ar pilnu atbildību paziņoju: Gagarins atradās kuģī, viņš lidojakosmosā 1961. gada 12. aprīlī.

- Es dzirdēju visas sarunas ar Gagarinu,-turpina V. Jahontovs. Ncbja iespējams viņa balsi sajauktar citu. Bija rīkojums pastāvīgi sarunāties ar Gagarinu, lai viņš nejustos vientuļš. Citam citu nomainot, arviņu divas stundas runāja L. Voskresenskis, J. Karpovs, A. Kirilovs, H. Titovs un citi. īsi pirms raķetespalaišanas pie sarunu iekārtas piegāja Koroļovs, pajautāja:

"Kā jūties, Jura?""Labi."Galvenais konstruktors ne vienmēr izmantoja kodus "Ausma" un "Ciedrs". Viņš sāka skaidrot

Gagarinam, kas notiek starta laukumā."Jura, aizdedze ir ieslēgta. Starppakāpc (tas nozīmēja starp- pakāpi dzinēju jaudas pieaugšanā līdz

nominālajam režīmam)… Galvenā pakāpe… Pacelšanās (raķetes lidojuma sākums, tās izeja no spēkajoslas)."

"Braucam!" sajūsmināts izsaucās Gagarins."Laimīgu ceļu! Un atgriešanos uz Zemes!"Ticiet - kaut ko tādu nevar aizmirst!- Kā tad iznāk, - piktojās V. Ņcdobcžkins, - kāds cenšas man pierādīt, ka 12. aprīlī es starta

laukumā neesmu bijis - ja jau Gagarins nav lidojis. It kā mana komanda tur nebūtu dienām strādājusi.- Kad saņēmām paziņojumu par sekmīgu nolaišanos, mūs autobusā aizveda uz pilsētu. Tai vēl

nebija nosaukuma, - stāsta M. Berezins.- Vēlāk to sāka saukt par Zvaigžņu pilsētiņu. Pat plāksni ar tādunosaukumu ceļmalā uzstādīja.

- Kā man stāstīja, Kunajcvs esot apstiprinājis citu nosaukumu-Ļcņinska…- Šo nosaukumu lietoja, bet kartē tas neparādījās. - K. Hapsi- rokovs noplātīja rokas. - Mani bērni

vēl joprojām nevar citiem uz papīra parādīt savu dzimšanas vietu.- Mūsu autobuss apstājās centrālajā laukumā, - stāstījumu turpina M. Berezins, - izkāpām no tā,

darba spectērpos ģērbušies. Mums aizšķērsoja ceļu: "Kurp tad jūs kombinezonos? Valstī svētki, Gagarinspalaists kosmosā! Ejiet pa šķērsielām." Mājās tūlīt likos gultā. Tuvinieki baras: pa radio raida tādasziņas, bet tu nepievērs uzmanību. Atbildu: māt, cs trīs diennaktis neesmu gulējis…

Notikumu līdzdalībniekiem šaubu nav. Starp citu, arī amerikāņu eksperti nešaubās. Viens nopazīstamākajiem - F. Klāss - ne reizi vien paziņojis, ka ir pārliecināts par Gagarina lidojumu. Amerikāņuizlūkdienesta stacijām bija visas iespējas izsekot 12. aprīļa lidojumu.

Manuprāt, Baikonuras veterāniem vēl ne vienreiz vien nāksies "šaut pīles". Mīti ceļos, kamēr netikspublicēti Valsts komisijas sēdes protokoli, kuģa palaišanas žurnāli, fotoattēli, tas ir, dokumentālaslidojuma liecības. Pagaidām atklātībai tās nav nodotas.

Jurijs Karašs, vēstures zinātņu kandidāts, sporta lidotājs Varbūt tomēr diversija?

Jo, kas 1968. gada 27. martā norisinājās mākoņainajās Pic- maskavas debesīs, Gagarina bojāejaiveltīto publikāciju autori pamatoti nosauca par "milzīgu noslēpumu, kas kliedzoši prasa atminējumu".Šādu Gagarina un Serjogina bojāejas mīklas vērtējumu apstiprina vairāki fakti. Tie netika analizēti un,pēc visa spriežot, ekspertu komisijas locekļiem pat neradīja nekādus jautājumus.

Pirmais (pēc N. Kamaņina liecības). Gagarina lidmašīna pacēlās pulksten 10.19, pulksten 10.32sakari ar to pārtrūka, bet vēl pēc desmit minūtēm lidmašīnā beidzās degviela. Tātad Gagarins unScrjogins pacēlās gaisā ar degvielas krājumu, kura pietika … 23 minūtēm? Pat tad, ja lidojuma zonaatrodas aerodroma tuvumā, vajadzīgas piecas līdz desmit minūtes, lai tajā nokļūtu. Tikpat daudz laikaprasa atgriešanās lidlaukā. Uzdevuma izpildei parasti paredzētas vismaz divdesmit minūtes. Ja lidmašīnāpatiešām atradās minētais degvielas daudzums, tātad lidotāji jau no paša sākuma bija nolemti bojāejai?

Viena detaļa: ir ziņas par to, ka lokatori pavadīja lidmašīnu līdz pulksten 10.43, t.i., brīdim, kad bijajābeidzas degvielai. Rodas jautājums: kādā veidā tika noteikts spēka iekārtas darbības režīms katastrofasbrīdī? Ja tas noteikts pēc dzinēja vadības roktura stāvokļa, vai tas nozīmē, ka degviela lidmašīnā beidzāspēkšņi, kad lidojums noritēja pilnā gaitā (bet tieši tādā režīmā, pēc daudzu ekspertu domām, lidmašīnalidoja katastrofas brīdī)?

Nākamais pieņēmums zināmā mērā ir pretrunā ar iepriekšējo.ir zināms, ka Gagarins un Scrjogins zonā samazināja lidojuma programmu. Vai tādēļ, ka viņi atklāja

degvielas trūkumu (ko nezināmu iemeslu dēļ nevarēja izdarīt lidojuma sākumā)?Visbeidzot, kāds gandrīz fantastisks pieņēmums… Pēc Gagarina un Serjogina rokas pulksteņu un

divu lidmašīnas kabīnes pulksteņu rādītājiem noskaidrots, ka aviokatastrofa notika pulksten 10.31, t.i., 10minūtes agrāk, nekā to liecina radiolokācijas ziņas. Vai bija kāda iespēja pavirzīt pulksteņu rādītājus pardesmit minūtēm atpakaļ? Ar kabīnes laikrāžiem to varētu vienkārši izdarīt. Ar rokas pulksteņiem irsarežģītāk. Varbūt Gagarins un Scrjogins tos pirms lidojuma kaut kādu iemeslu dēļ vismaz uz īsu brīdinoņēma? Atcerēsimies, pats N. Kamaņins nenoliedza diversijas iespējamību. Varbūt tās rīkotāji (ja tādibija) gribēja novērst no sevis aizdomas, tādā veidā noslēpjot sakarību starp degvielas izbeigšanos unlidmašīnas nokrišanu.

Par katastrofas vietu un laiku. N. Kamaņina dienasgrāmatās apgalvots, ka brīdī, kad pārtrūka sakari,lidmašīna atradās trīsdesmit kilometrus no lidlauka, bet tā nokrita 64 kilometru attālumā. Rodas jautājums- cik precīzi noteikts pirmais lidmašīnas atrašanās punkts? Ja precīzi, tad versija, ka lidmašīna gāja bojā50 sekundes pēc pēdējā radioseansa (ko apliecina N. Kamaņins), ir noraidāma. Iznāk, ka 34 kilometrusMiG-15 vajadzēja nolidot nepilnā minūtē. Tādā gadījumā tās ātrumam bija jāsasniedz 2 500 kilometristundā. Tādu ātrumu, turklāt mazāk nekā 400 metru augstumā, lidmašīna neizturētu, nerunājot nemaz par to,ka ne dzinēji, ne aerodinamika tādu neļautu sasniegt.

Ja tomēr pieņemam, ka lidmašīna nokrita pulksten 10.42 - 10.44, tad iznāk, ka 34 kilometrus garajāposmā tās vidējais ātrums bija aptuveni 200 kilometri stundā, tas ir, tāds, kādā planētu lidaparāts arbojātu motoru. Tādā stāvoklī MiG-15 ir ļoti nestabila.

Par lidojuma virzienu. N. Kamaņins liecina, ka lidmašīna nokrita, virzoties uz dienvidrietumiem. Jatā bija iekļuvusi "grīstē'', lidmašīna varēja saskarties ar zemi jebkurā virzienā. Bet, ja dienvidrietumusuzskatām par īsto lidojuma kursu, rodas jautājums - vai šajā virzienā ir kāds netāls rezerves aerodroms?Vai Gagarins un Seijogins, kuri neapšaubāmi labi pārzināja lidojuma rajonu, varēja tur meklēt piespiedunolaišanās vietu? Vai varēja gadīties, ka lidotāji, zinādami par viņiem atlikušajām desmit minūtēm(degvielas trūkums, motoru apstāšanās), nepareizi aplēsa attālumu līdz pacelšanās aerodromam vai

nevarēja tur nokļūt meteoroloģisko apstākļu dēļ, tāpēc devās uz rezerves lidlauku vai piespiedunolaišanās vietu?

Ir vēl citi jautājumi. Bez šaubām, tos rada profesionālu zināšanu trūkums, ko grūti kompensēt tikai arpersonisko lidojumu četru gadu pieredzi centrālajā avioklubā. Tomēr atbildes uz tiem gribētos zināt.

Daudzi, kas pabija notikuma vietā (apakšpulkvedis V. Ščcr- bakovs, pulkvedis A. Peškovs), atzīmē,ka jutuši spēcīgu aviācijas benzīna smaku. Tas ir pretrunā ar versiju, ka lidmašīna nokritusi degvielastrūkuma dēļ. Tajā pašā laikā ekspertu komisija atzina, ka lidmašīna nokrītot uzsprāgusi. Vai varējagadīties tā, ka daļa degvielas tajā bridī neuzliesmoja, bet gan tika izsvaidīta katastrofas vietā? Un otrādi -vai spēcīgo degvielas smaku varēja radīt lidmašīnas daļas, kuras bija saskārušās ar benzīnu, to skaitāuzsprāgušās, bet tukšās degvielas tvertnes?

Tālāk A. Ļeonovs apgalvo, ka aviokatastrofas brīdī Gagarins ar kreiso roku turējies pie lidmašīnasvadības sviras. Gribētos precizēt, pie kuras - dzinēja vai elcronu un augstuma vadības sviras? Ja pieotrās, tad - kādēļ ar kreiso roku? Parasti MiG-15 pilota kreisā roka atrodas uz dzinēja vadības sviras, jotur izvietotas ari lidmašīnas sarunu iekārtas un radiosakaru pogas. Protams, lidojumā nav izslēgta rokupārvietošana kaut kādu vajadzīgu darbību laikā. Tad rodas jautājums - kādu? Ko mirklī pirms bojāejasGagarins centās izdarīt? Vai MiG-15 ir rokas degvielas sūknis? Piemēram, lidmašīnā JAK-15 tas ierīkotsvadības pults labajā pusē, tādējādi avārijas gadījumā lidotājam patiešām ar kreiso roku jātur vadībassvira, bet ar labo jāsūknē degviela.

Par radiosakariem. Nepārzinu MiG-15 uzbūvi, taču domāju, ka īpašos gadījumos, kad lidojuma laikāpārstāj darboties noteikti mezgli un agregāti, rīcības principi dažādu tipu lidmašīnās varētu būt līdzīgi.JAK-52, piemēram, ģeneratora apstāšanās gadījumā ieteicams atslēgt pēc iespējas vairāk elektroenerģijaspatērētāju ierīču, to skaitā arī radiosakaru tīkla automātiku, un ieslēgt to tikai radiokontaktu laikā.Gribētos zināt, vai pēc trieciena saglabājies panelis ar slēdžiem un vai tic atradušies parastajā stāvoklī.Un vēl - ja priekšējās kabīnes pilots kaut kādu iemeslu dēļ atslēdz radiosakarus, vai lidotājs otrajā kabīnēvar tos patstāvīgi atjaunot?

Vēl trīs jautājumi A. Ļconovam. No viņa vārdiem nav skaidri saprotams, kad viņš izdzirdissprādzienu gaisā - vai atrodoties lidmašīnā vai uz zemes. Skaidrību neievieš arī N. Kamaņina izteikums,ka pulksten 10.30 kosmonauti Ļeonovs, Bikovskis un Popovičs, atrodoties Kiržačas lidlaukā, dzirdējušigaisā sprādziena troksni.

Precizēšu jautājumu. Vai hidroakumulators (tieši tas tiek minēts kā viens no katastrofas cēloņiem)var uzsprāgt ar tādu spēku, ka troksnis būtu saklausāms lielā attālumā lidojošā rēcoša AN-2 iekšienē,turklāt cauri izpletņlēcējiem galvās esošajām aizsarg- cepurēm?

Iespējams, ka hidroakumulatora sprādziena detonācija izraisīja arī lidmašīnā esošās degvielassprādzienus, kuras dzirdēja kosmonauti. Taču tādā gadījumā tie bija pārāk spēcīgi, un kā gan tas saskan arN. Kamaņina apgalvojumu, ka lidmašīna, motors un visas iekārtas līdz triecienam pret zemi bija kārtībā?Ja vaina nav ne hidroakumulatorā, ne degvielā, ne pārejas uz virsskaņu radītajā vilnī, kāds tad varēja būtgaisā notikušā sprādziena cēlonis?

Otrais jautājums. A. Ļeonovs raksta: "Visus šos gadus mēs ne reizi vien esam atgriezušies piedomas: vai bija pareizas visas Gagarina un Serjogina darbības viņu pēdējā lidojumā? Atšķirībā noviņiem mums bija laiks pārdomām un aprēķiniem - gandrīz divdesmit gadu. Šodien pārliecinoši varamapgalvot: nevienu viņu darbību un lēmumu lidojuma pēdējā posmā mēs nespētu aizstāt ar citu, labāku…"

Vai tas nozīmē, ka Aleksejs Ļeonovs principiāli nepieļauj komandas katapultēšanos kā labāku izejuno situācijas un, ja tā, tad kādēļ?

Un, visbeidzot, trešais jautājums. Kādu tad īsti uzdevumu Gagarinam un Serjoginam vajadzējaizpildīt 27. martā? Vienā gadījumā A. Ļeonovs raksta, ka tie bija divi 30 minūtes ilgi lidojumi pa apli.Nepārzinu kara aviācijas specifiku, taču sportā 30 minūšu horizontāls lidojums (ja vien lidmašīna neriņķoap lidlauku) vairs nav aplis, bet maršruts. Citā reizē A. Ļeonovs norāda, ka pilotiem vajadzējis veikt

vienu lidojumu zonā un vienu pa apli. Pirmajā mirklī atšķirība neliekas būtiska, taču ir viena lieta, jalidmašīna nokrita horizontāla lidojuma laikā, un cita, ja tas notika, pildot kādu pilotāžas figūru. Pirmajāgadījumā vairāk iespējams, ka aviokatastrofas cēlonis meklējams pašā lidmašīnā, nevis pilotu rīcībā.Tiesa, varbūt A. Ļeonovs, runājot par "apļiem" un "zonu", domājis uzdevumu, ko Gagarinam vajadzējapatstāvīgi izpildīt ar MiG-17? Bet kā tad to saistīt ar P. Popoviča apgalvojumu, ka sakarā ar laikaapstākļiem bija nolemts Gagarina patstāvīgo lidojumu pārcelt uz nākamo dienu? Kas sastādīja lidojumuplānu tabulu?

Un pats pēdējais. Tas gan izklausās neticami un diez vai ir nopietnas attieksmes vērts. Tomēr… Kadjautāju savam vectēvam, pirmās klases lidotājam izmēģinātājam, vai viņš un citi piloti ticēja kaut kādāmzīmēm, vectēvs noteikti atbildēja - nē. Taču, kad painteresējos, vai viņi lidoja pirmdienās untrīspadsmitajos datumos, vectēvs, būdams ļoti godīgs cilvēks, smagi nopūtās un negribīgi atteica, ka …centušies nelidot. Kādēļ? - taujāju. Vectēvs viltīgi pasmīkņāja un f eica, ka zīmēm neesot ticējuši, bet…bijuši ticīgi cilvēki.

Bez šaubām, tas ir joks, un neviens pilots kaut kādām zīmēm 4-442 9 7 nopietni netic. Taču mūsuklubā tehniķi lidmašīnu ar 13. numuru jau nākamajā dienā pārvērta par 131., bet kluba priekšnieks uzlidlaukā parādījušos fotoaparātu skatījās kā uz kobru. (Es pat nerunāju par to, ka Amerikas jūras un gaisakara spēkos skaitlis 13 vispār neeksistē.) Taču tas neaizēno pilotu varonību un vīrišķību. Pastāvīgaatrašanās līdzās briesmām nepārvērš viņus par bezjūtīgām mašīnām. Tie ir cilvēki, kuriem viņu riskantajāprofesijā ļoti vajadzīga ticība veiksmei.

Es par to padomāju, raudzīdamies Gagarina pēdējo lidojumu grafikā. Viņš tos atsāka 13. martā.Protams, lidotāju skolās vai dienesta vietās neviens tādiem niekiem uzmanību nepievērš. Taču Gagarinsbija pirmais kosmonauts, kuru tik augstu vērtēja un centās pasargāt no visādām nejaušībām. ObjektīviGagarina lidojuma plānošana 13. datumā bija tikpat likumsakarīga cik jebkurā citā dienā. Taču nocilvēciskā un psiholoģiskā viedokļa, ņemot vērā aviācijas specifiku, tas rada zināmu neizpratni. Neviļusrodas jautājums: cik patiesa un atbildīga bija vēlēšanās Gagarinu pasargāt?

Marina Popoviča, lidotāja izmēģinātāja Gagarina pēdējais lidojums

Nopelniem bagātā sporta meistare, 101 pasaules rekorda autore, Žurnālistu savienības biedre,pirmās klases lidotāja izmēģinātāja, rezerves pulkvede Marina Popoviča ir arī sešu grāmatu, filmuscenāriju un teātra iestudējumu autore. Gandrīz visi tic veltīti vīrišķīgiem cilvēkiem, kuri saistīti araviāciju.

"Pārdzīvotais… Par to pastāstīt ir mans pienākums," saka M. Popoviča. "Blakām bija spilgtaspersonības. No astoņpadsmit izmēģinātājiem, kuri sāka reizē ar mani, dzīvi vairs tikai divi. Tāda irskaņas barjeras pārvarēšanas cena…"

"Jūsu grāmatā "Autogrāfs debesīs" ir nodaļas, kurās stāstīts arī par kosmonautiem, par JurijuGagarinu."

"Viņš pirmais pārvarēja Zemes pievilkšanās spēku. Un man gribējās pastāstīt, kādu viņu atceros.Gagarina tradīcijas ir kopā ar mums arī šodien. Mediķiem ir Hipokrata zvērests. Arī kosmonautiem irsavs rituāls. Dodoties lidojumā, viņi ieiet Gagarina kabinetā, kurš kļuvis par memoriālu, it kā gribētusaklausīt no Jurija sirsnīgus ceļavārdus… Divdesmit gadus viņa vairs nav ar mums. Zaudējuma rūgtums irnomācošs, taču neizsīkstošs ir lepnums par šo XX gadsimta leģendāro cilvēku. Uzdrošinos piedāvātlasītājiem arī savu stāstu par viņu.

Nomācies marta rīts. Slapjdraņķis. Drēgns, mitrs gaiss. Zem kājām šļakst kūstošais sniegs.Temperatūra nelutina: +5 - +7 grādi. Mākoņainība 8-10 balles, zemākā robeža aptuveni 1000 metru,dūmaka, tādēļ redzamība pasliktināta. "Ģenerāļa minimums" - par tādu laiku joko lidotāji. 4* 99

Rit parastā sagatavošanās lidojumam. Nekas nevēsta par traģēdiju, kas notiks pēc nepilnas stundasun satrieks visu pasauli.

Ari es tajā laikā atrados lidlaukā. Mums ar Leonīdu Tatar- čuku (helikopteru "asu") vajadzējanelielā augstumā (vienu līdz desmit metrus virs zemes) slēgtā kabīnē pārbaudīt augstum- mērītāju.

Aiz mācību un treniņu iznīcinātāja MiG-15 pamanīju automašīnu, bet pie pašas lidmašīnas stāvējaJurijs Gagarins. Gaišās biksēs, ādas jakā, ar aizpogātu aizsargcepuri galvā. Blakus atradās arī lidmašīnaMiG-17.

Kā vēlāk uzzināju, Gagarinam šajā dienā vajadzēja veikt piecus lidojumus: trīs kontroles (vienu zonāun divus pa apli) un divus patstāvīgus lidojumus ar MiG-17.

Pēc ilgā lidojumu pārtraukuma (gandrīz septiņus gadus) viņš izcīnīja atļauju lidot patstāvīgi. Unšodien šī iespēja būs, ja Vladimirs Scrjogins (Jurija tā laika komandieris) pārbaudīs viņa pilotēšanastehniku un atļaus trcniņlidojumus. Jura tajā laikā gatavojās savam otrajam kosmiskajam lidojumam, jaubija strādājis kā Vladimira Komarova dublicris, un tagad viņam bija jāpabeidz treniņi pirms jauna soļaccļā uz zvaigznēm…

No agra rīta Jura bija līksms, priecājās par gaidāmajiem lidojumiem, taču bija atturīgs: acīmredzot,tāpat kā visi lidotāji, baidījās, ka sajūsma var pārtapt* uzbudinājumā - un tad ārsts neļaus lidot. Taču nujau ārstu apskate bija aiz muguras. Gagarins, līksmi skriedams pa kāpnēm, pēkšņi izdzirda AdrijanaNikolajcva balsi: "Jura, ko tad tu, vai šodien patstāvīgi lidosi ar MiG-17? Tad no tevis pienākas!" Jurijsapstājās, pagriezās pret Adrijanu un, priecīgi smaidīdams, atbildēja: "Nesaki "hop", kamēr nebūšu vismazvienu patstāvīgo paveicis!" Iekāpa mašīnā un devās uz starta laukumu.

Ieraudzījis mūs ar Ļoņu, pamāja ar roku un pasmaidīja.Toreiz mēs, protams, pat iedomāties nevarējām, ka Jurijs atstāj mums (un ne tikai mums) savu

pēdējo smaidu.Beidzot visas lidmašīnas bija pacēlušās, un lidojumu vadītājs Boriss Jarošenko atļāva izbraukt uz

laukuma helikopteriem.Pirmais uz starta izbrauca Jevgeņijs Hrunovs (kosmonauts) ar instruktoru Nikolaju Kļimovu.Tad bija mūsu kārta. Klausījos sakarus. Ēterā skanēja Igora Markova balss, tad ierunājās Miša

Galkins, iznīcinātājs, kurš lidoja pa to pašu maršrutu, tikai lielākā augstumā. Izpildot uzdevumu, viņšperiodiski ziņoja par laika apstākļiem.

Pēc Galkina balss izdzirdu: "Esmu 625. Uzdevumu zonā izpildīju. Augstums 4200, kurss 320. Lūdzuatļauju piezemēties un iziet uz punktu."

Atbildei skanēja rīkojums:"Piezcmēšanos atļauju, ieņemiet 1000 uz trešo!" Tas nozīmēja: samazināt augstumu līdz 100 metriem

un doties uz nolaišanās lidlauku "lielās kārbas" trešā apgrieziena virzienā.Es vēl atrados stāvlaukumā un šo balsi atceros tādēļ, ka nodomāju: "Kaut nu šī lidmašīna netraucētu

mums pacelties un doties uzdevumā!"Tuvojoties startam, redzējām, ka Hrunova helikopters vēl atrodas uz zemes, bet ēterā sākās

nepārtraukti izsaukumi. Lidojuma vadītājs pēc lidmašīnas pazušanas no lokatora redzesloka satrauktābalsī atkārtoja: "625.! Ziņojiet, kur atrodaties! 625.! Atbildiet…"

Tad sekoja komanda: "Visiem pārtraukt sarunas! 315. un 275. (tie bijām mēs) iebraukt stāvvietās,izslēgt motorus! Uzturēt sakarus!" Un vēl: "Helikopteram 610 nekavējoties nolaisties, uzpildīt degvielu,gaidīt komandu!"

Vēl pēc kāda laika: "Visiem doties uz nolaišanos…"Tā 1968. gada 27. martā pulksten 11.31 virs lidlauka iestājās nomācošs klusums.Mēs jau zinājām, ka šodien sakaru signāls "625" pieder J. Gagarinam un V. Serjoginam un ka pirms

15 minūtēm lidmašīnai beigusies degviela. Un ka atgriešanās acīmredzot nebūs."625' klusēja…Pirmais meklēšanas helikopters, kurā atradās kara lidotājs Vasilijs Davidovs un Nikolajs Kļimovs,

stūrmanis Jurijs Šutovs, bortmehāniķis Vladimirs Lukins un ārsts Vitālijs Zavaļņuks, devās uz zonu, kurpārtrūka sakari ar "625".

Zonā virs laukiem un ceļiem, kur pie siena kaudzēm bija manāmi cilvēki, pie meža, kur rosījāskolhoznieki, helikopters nolaidās līdz viena metra augstumam virs zemes. Kļimovs izlēca no lidaparāta,līdz jostas vietai icstigdams kūstošajā sniegā. Slapjš līdz ādai, nosalis, taču ar cerību, ka ļaudis kaut kozina par pazudušo lidmašīnu, viņš brida pie cilvēkiem. Taču viss bija veltīgi. Neviens neko neparastunebija manījis.

Izlietojis degvielu, Davidovs ar lidmašīnas - retranslatora starpniecību paziņoja uz lidlauku, kaatgriežas. Nekādus rezultātus nedeva arī citu lidmašīnu un helikopteru veiktie meklējumi.

Laiks strauji pasliktinājās, mākoņu augstums samazinājās līdz 200 - 150 metriem. Laika apstākļu dēļatsevišķām lidmašīnām un helikopteriem pacelšanās tika aizliegta.

Aerodromā virmoja satrauktas gaidas, un katrs cerēja uz brīnumu, visi atradās savās vietās, neviensnegāja mājās, gaidīja…

Beidzot ēterā atskanēja paziņojums, ka vienam no helikopteriem traktoristi norādījuši lidmašīnasnokrišanas rajonu trīs kilometru attālumā no Novosclovas sādžas. Turp nekavējoties tika nosūtītshelikopters ar desanta grupu.

Pie lidojumu daļas priekšnieka vietnieka Ivana Dzjubas kabineta durvīm pulcējās lidotāji, stūrmaņi,tehniskais personāls, kas nebija nodarbināts meklēšanā. Kabinets pārvērtās par štābu.

Mēs dzirdējām lidojumu vadītāju, lidotāju un desanta grupas komandiera radiosakarus, IvanaDzjubas telefona sarunas…

Dedzīgi gribējām saklausīt paziņojumu par to, ka uz zemes atrasti izpletņi, "625" ir dzīvi, drīz būskopā ar mums…

Bet kabinetā, galvas nodūruši, nāca un gāja maršals S. Ru- denko, kosmonautu sagatavošanas centra

komandieris N. Kuzņe- covs, Scrjogina vietnieks S. Suhiņins, daļas stūrmanis V. Abrami- čevs,kosmonauti.

Tuvojās vakars. Mēs gaidījām jaunas ziņas. Ēterā bija dzirdams ziņojums, ka meklētāji nolaidušies600-700 metrus no lidotāju norādītās vietas. Pa dziļo sniegu aizbridusi līdz lidmašīnas kritiena radītajaibedrei. Tai apkārt - lidmašīnas atlūzas, sasalušas zemes pikas, nolauztas koku galotnes. Bedre pamazāmpiepildās ar kūstošo sniegu un gruntsūdeņiem.

Koka zaros atrasta lidotāja planšete, lidotāja jakas driska ar pusdienu taloniem, uz kuriem rakstītsGagarina uzvārds.

Cerība, ka Gagarins un Scrjogins ir dzīvi, pagaisa…Simtgadīgajā Vladimiras mežā nograndušā sprādziena atbalss kļuva par divu izcili vīrišķīgu cilvēku

nemirstības atbalsi. Viņi veltīja dzīvi augstajām debesīm. Dzimtenei. Jurija Gagarina dzīves pēdējoszvaigžņotajos mirkļos dalījās Vladimirs Serjogins, kurš kļuva par viņa debesu brāli."

Neticamā īstenība N. Nikolajevs

Filadelfijas eksperiments

Kurš gan kaut reizi mūžā nav sapņojis kļūt neredzams! Ar kādu neizprotamu aizrautību mēs sekojāmH. Velsa romāna "Neredzamais cilvēks" varoņa Grifina piedzīvojumiem un eksperimentiem! Būtneredzamam ir īpaši labi kara laikā. Var iztēloties apmulsumu, kādu pretiniekā rada nezināmu spēkuuzbrukums… Taču uz mirkli iedomāsimies, ka tas tiešām ir iespējams un kāds pa īstam ir atklājis iespējuuz noteiktu laiku padarīt neredzamu kādu platību. Pieļausim, ka šāds atklājums ir izdarīts īsi pirms Otrāpasaules kara vai tā laikā un tā autoriem izdevies piesaistīt sev militāristu uzmanību. Kur tādā gadījumānotiktu interesantās maskēšanās sistēmas ārkārtīgi slepenās programmas izmēģinājumi? Uz sauszemes?Pat tad, ja ierobežota teritorija ar visām celtnēm kļūtu neredzama, pretinieks, kurš zinātu šīs vietaskoordinātes, tik un tā varētu to bombardēt. Sauszemes objekti ir viegli aizsniedzams mērķis, nemaznerunājot par to, ka šeit neredzamībai būtu tikai aizsardzības funkcija.

Gaisā? Iespējams, bet maz ticams, ņemot vērā četrdesmito gadu elektronisko iekārtu apjomu unsvaru, kā arī lidmašīnu nelielo celtspēju. Tādējādi atliek tikai viena, šķiet, visām prasībām atbilstošaiespēja - kuģu maskēšana jūrā.

Mūsu turpmāko stāstu var vērtēt dažādi. Kāds to uzskatīs par fantastiku. Patiesi, kaut kam tādam grūtinoticēt. Taču citi tajā atradīs arī racionālo graudu: pārāk daudz detaļu, kuras apstiprina liecinieki, veidospēcīgu, loģisku sistēmu.

Īstenībā mēs par to visu vēl daudz ko nezinām. Nav zināms, cik tālu trīsdesmitajos - četrdesmitajosgados neredzamības pētījumos pavirzījās kā mūsu, tā aizrobežu laboratorijas, kaut gan eksperimentišajājomā notika…

Tātad tālāk aprakstītā Filadelfijas eksperimenta izzināšanā pēdējais punkts vēl nav pielikts.Tiesas procesā pret CIP iegūtie dokumenti liecina, ka tā kopš 1949. gada nodarbojas ar NLO

pētīšanu. CIP periodiski apgalvoja, ka NLO parādīšanās gadījumu pētīšana beigusies 1952. gadā. Tomērtiesas procesā iegūtie dokumenti 1000 lappušu apjomā liecina, ka visus šos gadus valdība mūs krāpusi.Vietējā NLO pētniecībaš grupa 500 cilvēku sastāvā bija apņēmusies vai nu apstiprināt, vai noliegt NLOesamību. Šīs grupas vadītājs V. Spoldings paziņoja: "Izskatot iegūtos dokumentus, mūsu grupa nonāca piepārliecības, ka NLO patiešām eksistē, bet ASV valdība izrādījās negodīga un attiecībā uz NLO realizēinformācijas pilnīgas slēpšanas politiku… Informācija tika nosūtīta CIP, Baltajam namam un Nacionālāsdrošības aģentūrai."

"Ncw York Times", 1979. gada 14. janvārī, Fīniksa, Arizona

PROLOGS

Darbības vieta - Koloradospringsas apkaime, kāds no 1970. gada klusajiem vakariem, vēls rudens.Divi piloti - Džcimss Dcviss no Merilcndas un Allens Hjūzs no Teksasas, paņēmuši līdzi fotoaparātu,devās pastaigā pa tuvējo memoriālo parku.

Gaiss bija maigs un patīkams, un, iestājoties krēslai, Hjūzs sāka fotografēt mēnesi. Devissbezmērķīgi klīda pa parku, pūlēdamies aizgainīt domas par ikdienas rūpēm tuvumā esošajā gaisa karabāzē, kur abi jau vairākus mēnešus dienēja.

Pēkšņi pie Devisa pienāca kāds no parka apmeklētājiem. Deviss jau agrāk bija to ievērojis - diezgannošņurcis neliela auguma plikgalvis, kurš klimta ap iepriekšējā kara cīnītāju piemiņas monumentu.

Sākumā Deviss, kurš ievēroja svešinieka izklaidīgo skatienu, nosprieda, ka viņam ir darīšana ardiedelnieku. Taču viņš kļūdījās. "Redzu, ka esat no gaisa kara spēkiem," teica svešinieks. "Nu kā, vaipatīk?" Deviss atbildēja, ka visumā varētu iztikt, ja vien nebūtu ikdienas dresūras. "Uzelpot nevar," viņšsacīja. Svešinieks piekrītoši pamāja ar galvu.

Viņi turpināja sarunu. "Ziniet," teica vīrietis, "cs taču kara laikā biju jūras virsnieks. Tikai viņi manitur ievilka kaut kādā avantūrā, bet pēc tam padzina. Pateica, ka es esot sajucis prātā." Viņš arrādītājpirkstu vieglītēm pieklauvēja pierei. "Tikai jūs neticiet, viss tā nolādētā eksperimenta dēļ. Esvienkārši neizturēju velnišķīgo slodzi. Par to arī mani izmeta." Vīrietis izņēma kabatas portfeli unparādīja nobružātu, acīmredzot sen jau nederīgu apliecību. "Redziet - jūras kara spēki."

Devisu tas ieinteresēja. "Eksperiments?" viņš pārjautāja. "Par kādu eksperimentu jūs runājat?"Atbilde nebija saprotama. "Neredzamība," teica vīrietis, "viņi gribēja kuģi padarīt neredzamu.

Iedomājieties, cik lielisks maskē- jums, ja viss izdotos! Starp citu, izdevās. Ar kuģi, es gribēju teikt. Betmēs, komanda… Ar mums kaut kas nesanāca. Mēs vienkārši neizturējām šī spēka lauka iedarbību."

Deviss nekādi nespēja saprast, par ko ir runa. "Par ko jūs stāstāt?" viņš jautāja. "Tas bijaeksperiments vai kaut kas tamlīdzīgs?"

"Elektroniskā maskēšanās," atbildēja vīrietis. "Tāds elektroniskās maskēšanās veids, kuru rada arpulsējošo spēka lauku palīdzību. Es nezinu, kādu enerģiju viņi pielietoja, taču jauda bija zvērīga. Mēs tonevarējām izturēt, neviens no mums. Kaut gan sekas bija katram citādas. Vieniem tikai acīs vissdubultojās, citi smējās un grīļojās kā piedzērušies, vēl kāds zaudēja samaņu.

Iedomājieties, daži pat apgalvoja, ka nokļuvuši citā pasaulē, kur redzējuši dīvainas būtnes unrunājuši ar tām. Kāds ari nomira. Vismaz es viņus vairāk neesmu redzējis. Bet mēs, tic, kuri izdzīvoja…Mūs vienkārši norakstīja. Kā psihiski nelīdzsvarotus un karadienestam nederīgus. īsāk sakot, atvaļināja,"svešinieks ar rūgtumu beidza savu stāstu.

Tikmēr Hjūzs, kurš dzirdēja dīvainās sarunas fragmentus, pienāca tuvāk un pievienojās runātājiem.Deviss iepazīstināja svešinieku ar savu dienesta biedru, un viņi paspieda viens otram roku.

Dcvisu pārņēma ziņkāre. "Tātad jūs uzskatāt, ka tikāt atvaļināti eksperimenta izgāšanās dēļ?""Tieši tā," atteica svešinieks, "tieši tā viņi izdarīja. Sākumā mūs, protama iieta, uz dažiem mēnešiem

izolēja - "atpūtā", kā viņi to nosauca. Un vēl, jādomā, tādēļ, lai iedzītu mūsu galvās, ka nekas tamlīdzīgsar mums nekad nav noticis. Vismaz beigās visus nozvērināja klusēt, lai gan, protams, tāpat nevienscilvēks šādām lietām nenoticētu, vai nav tiesa? Bet jūs-jūs tomēr esat no gaisa kara spēkiem? Vismaz jūsman ticat? Ticat manam stāstam?"

"Es pat nezinu, ko domāt," šaubīdamies teica Deviss. "Stāsts patiesi neticams. Kaut kāda fantastika.Nē, es tiešām nezinu."

"Jā, viss ir gudri izdomāts. Kurš gan noticēs trakajam, kura vājprāts ir oficiāli apstiprināts? Untomēr… Zvēru - tā ir patiesība."

Draugi saskatījās, un Hjūzs daudznozīmīgi izvalbīja acis. Taču svešinieks jau bija mainījis sarunastēmu un sāka aizrautīgi stāstīt par laika pareģošanu un Saules plankumiem.

Apmēram pēc stundas viņi atvadījās, un lidotāji devās uz bāzi. Ne Deviss, ne Hjūzs vairs nekadnesastapa dīvaino cilvēku, taču turpmākajos mēnešos viņi ne reizi vien pārsprieda tā fantastisko stāstu.Hjūzs, kurš parkā nedzirdēja sarunas sākumu, bija noskaņots skeptiski. Un tomēr abiem šķita, ka stāstābija kaut kas "tāds".

Pagāja daži gadi. un 1978. gada janvārī tolaik jau atvaļinātā Dcvisa rokās nonāca Čārlza Berlicagrāmata "Bermudu trīsstūris".

Cik liels bija viņa izbrīns, ieraugot, ka grāmatā pieminēts tā dēvētais Filadelfijas eksperiments! Tajābija stāstīts par konvoja mīnukuģi, kas kopā ar komandu Otrā pasaules kara laikā it kā padarīts neredzamsar kaut kādu spēka lauku palīdzību. Deviss tūlīt atcerējās toreizējo sarunu ar dīvaino svešiniekuKoloradospringsā un, dažas dienas padomājis, nolēma uzrakstīt vēstuli grāmatas autoram. Telefona

sarunā Deviss pastāstīja par savu dienesta biedru Hjūzu, izsakot nožēlu, ka kopš atvaļināšanas neko parviņu nezina. "Labi būtu viņu sameklēt," Deviss teica Berlicam, "viņš noteikti atceras to sarunu unapstiprinās manis stāstīto."

Pēc nedēļas Berlica līdzautoram Viljamam Mūram izdevās Hjūzu atrast. Tas apstiprināja Devisastāstīto un atminējās, ka kopā ar draugu parkā satikuši svešinieku, kuru vēlāk bieži pieminējuši pie aluskausa. Tiesa gan, toreizējās nakts sarunas saturu Hjūzs atcerējās visai miglaini.

"Vai viņš nerunāja par savu piedalīšanos kādā jūras kara spēku eksperimentālajā projektāFiladelfijā?" Mūrs pajautāja.

"Jā, laikam gan," pēc neilgām pārdomām atbildēja Hjūzs. "Viņš toreiz gvelza milzum daudz blēņu.Sīkumus neatceros, taču par kaut kādu eksperimentu viņš runāja. Godīgi sakot, es tam visam sevišķineticēju."

"Tātad neko sīkāk jūs neatminaties?""Nē, ser. Iespējams, Deviss zina vairāk nekā cs, galu galā viņš taču pirmais iesaistījās tajā sarunā.""Bet vai jūs pēdējā laikā esat kaut ko dzirdējis par Devisa kungu?""Nē, kopš atstāju dienestu gaisa kara spēkos, bet tas notika 1973. gada jūnijā.""Bet kādēļ cilvēks parkā uzticēja savu stāstu tieši jums?""Nav ne jausmas. Varbūt tāpēc, ka bijām formas tērpos? Šķiet, viņam vajadzēja izrunāties, novelt

smagumu no dvēseles.""Vai jums nav nekādu pieņēmumu par to, no kurienes bija šis cilvēks vai kur viņš dzivo?""Nē, viņš parādījās pēkšņi, bet pēc tam nemanāmi nozuda."Lūk, tāds atgadījums. Vai kaut kas tamlīdzīgs ir iespējams? Bez šaubām, neviens nesteidzas šādas

ziņas uzskatīt par nopietnām. Bet tomēr, tomēr… ASV vairāk nekā 20 gadus nepicklust baumas par to, kajūras kara spēkiem Otrā pasaules kara gados Filadelfijā dziļā slepenībā izdevies radīt milzīgu spēkalauku, kura ietekmē apjomīgs kara kuģis pazudis no redzesloka un, pēc dažām ziņām, tclcportācijas ccļāpāris sekundēs pārvietots uz Norfolku, bet pēc tam atgriezts atpakaļ.

Neticami? Laikam gan. Tomēr, apkopojot un analizējot visus materiālus, šis stāsts, iespējams, radīscitu iespaidu. Pamēģināsim to izdarīt kopā ar amerikāņu pētnieku Čārlzu Bcrlicu un Viljamu Mūru.

PIERĀDĪJUMS VAI VĀJPRĀTĪGĀ MURGI?

Filadelfijas eksperiments. Tā noslēpums sākas ar Morisa Kctčuma Džcsupa vārdu. Tas bija cilvēksar daudzpusīgām interesēm - astrofiziķis, matemātiķis, rakstnieks. Viņam gadījās nodarboties ar dažādāmproblēmām, taču Džesups nealka pēc sabiedrības atzinības. Četrdesmito gadu beigās - piecdesmito gadusākumā viņu ieinteresēja "lidojošo šķīvīšu" fenomens. Sākumā tā bija ziņkāre, bet vēlāk tīri profesionālainterese. Savācis zināmu ma-tcriālu daudzumu, viņš nolēma uzrakstīt par to grāmatu, kurai vajadzēja kļūtpar pirmo patiesi zinātnisko mēģinājumu atbildēt uz jautājumu: kas ir NLO? Pēc Džcsupa domām, NLOdzinējspēks pamatojās uz mums pagaidām nezināmu antigravitācijas principu.

1955. gadā iznākusi grāmata "Argumenti NLO labā" nekļuva par bestselleru, bet pēc tāspublicēšanas Džesups saņēma ārkārtīgi dīvainu sūtījumu. Tas pienāca kopā ar parastajām lasītājuvēstulēm, kuras izdevniecība regulāri nogādāja autoram.

Uz šīs īpašās vēstules bija Pcnsilvānijas zīmogs, tā ļoti dīvainā stilā bija uzrakstīta ar krāsainozīmuļu un tintes ķeburiem. Teikumu vidū pēkšņi parādījās ar lielajiem burtiem rakstīti vārdi, bija daudzortogrāfijas un stila kļūdu, bet pieturzīmes ņirbēja gluži kā uz labu laimi izsvaidītas. Daudzviet veseliteikumi bija pasvītroti ar dažādu krāsu līnijām.

Taču vēl lielāku izbrīnu radīja vēstules saturs. Tās autoru Džcsupa grāmatā bija ieinteresējušaslappuses par Ievitāciju, kuru, iespējams, pazinuši mūsu tālie senči. Pēc vēstules autora domām, levitācija

ne tikai pastāvēja, bet kādreiz uz Zemes bija "vispārpazīstams process". Vēstuli bija parakstījis "KarlossMigcls Aljcnde".

Džesups uzrakstīja noslēpumainajam senjoram Aljcndcmīsu atbildi, kurā lūdza sīkāku informāciju.Turpmākajos mēnešos atbilde nepienāca, un viņš pamazām sāka aizmirst šo atgadījumu.

1956. gada 13. janvārī, tieši gadu pēc grāmatas "Argumenti NLO labā" iznākšanas, Džesups - tagadjau būdams Maiami - saņēma Karlosa Migela Aljcndes nākamo vēstuli, kas šoreiz bija parakstīta ar"Karla M. Allena" vārdu. Dīvainais stils norādīja uz iepriekšējo vēstules nosūtītāju Pcnsilvānijā, lai ganšoreiz uz aploksnes bija Geinsvilas (Tcksasa) zīmogs. Teksts, kuru tālāk publicēsim, bija iespiests 1962.gadā ASV nelielā tirāžā izdotā brošūrā.

Karloss Migels AljendeŅūkesingtona, PensilvānijaMans dārgais doktor Džesup. Jūsu aicinājums masveidā iekustināt sabiedrības pārstāvjus un tādā

veidā radīt pietiekamu spiedienu uz attiecīgām iestādēm, lai tās izdotu likumu par dr. Alberta EinšteinaVienotā lauka teorijas (1925-1927) izpēti, vispār nav vajadzīgs. Jums droši vien būs interesanti uzzināt,ka jaukais doktors, iznīcinot savu darbu, vadījās nc tik daudz no matemātikas, cik humānisma viedokļa.

Vēlāk izdarīto aprēķinu rezultāts viņu šokēja. Tādēļ šodien mums "stāsta", ka šī teorija bijusi"nepabeigta".

Doktors B. Rasels apgalvo, ka tā bija pabeigta. Viņš arī uzskata, ka cilvēks tai nav nobriedis unnebūs tāds līdz trešā pasaules kara beigām. Tomēr doktora Franklina Rēno "rezultāti" tika pielietoti. Tasbija pilnīgs minētās teorijas pārrēķins no jebkāda veida ātras pielietošanas iespēju viedokļa, ja vien tāsvar realizēt īsā laikā. Turklāt tie bija labi "rezultāti", ciktāl tas attiecas uz teorētisko pārrēķinu un labufizisko "rezultātu". Un tomēr jūras kara spēki baidās šo rezultātu izmantot! Šis rezultāts bija un irpierādījums tam, ka līdz zināmai pakāpei Vienotā lauka teorija ir pareiza. Otrā pusē ieiet neuzdrošināsiesneviens cilvēks, kam piemīt veselais saprāts vai jelkāds prāts. Tiesa, šāda levitācijas forma tika īstenotatā, kā aprakstīts. Tā ir bieži novērojamā dažu metālu reakcija uz noteiktiem laukiem, kas atrodas apstrāvu, un tādēļ laukus izmanto šim nolūkam…

"Rezultāts" bija mīnukuģa un visas tā komandas pilnīga neredzamība (1943. gada oktobris).Magnētiskajam laukam bija rotējoša elipsoīda forma un tas stiepās 100 metrus (vairāk vai mazāk atkarībāno Mēness stāvokļa un platuma grādiem) abpus kuģiem. Visiem, kas atradās lauka iekšienē, varējasaskatīt tikai izplūdušas kontūras, taču viņi redzēja uz kuģa esošos cilvēkus, turklāt tā, it kā tic ietu vaistāvētu gaisā. Ārpus lauka esošie vispār neko neredzēja, izņemot kuģa korpusa nospiedumu ūdenī, - arnoteikumu, ka viņi atradās magnētiskajam laukam pietiekami tuvu, tomēr ārpus tā. Kādēļ cs jums to šodienstāstu? Ļoti vienkārši: ja gribat zaudēt prātu, izpētiet šo informāciju. Puse tā kuģa virsnieku un komandaspašlaik ir pilnīgi vājprātīgi. Dažus vēl joprojām tur attiecīgās iestādēs, kur tic saņem kvalificētumedicīnisku palīdzību, kad viņi vai nu "paceļas gaisā", kā paši to dēvē, vai "paceļas un iestrēgst". Šī"pacelšanās" - sekas pēc pārāk ilgas atrašanās magnētiskajā laukā - ar veselīgu ziņkāri apveltītiemjūrniekiem nemaz nav nepatīkama. Taču tā kļūst tāda, ja notiek "icstrēgšana". Tādā stāvoklī viņi nespējkustēties, ja vien viens vai divi biedri, k.is arī atrodas magnētiskajā laukā, ātri nepienāk un nepieskaras,jo citādi viņi "sasalst".

Ja cilvēks "sasalst", viņa stāvokli rūpīgi iezīmē un pēc tam magnētisko lauku atslēdz. Visi, izņemot"sasalušo", var atkal kustēties un priecāties parsavu materiālo ķermeni. Tadjaunākajam komandasloceklim jāiet turp, kur viņš var sataustīt "nosalušā" seju vai kailas, formas tērpa nesegtas ādas laukumu.Reizēm tas ilgsttikai stundu vai mazliet vairāk, dažkārt visu nakti un dienu, taču reiz cilvēka"atkausēšanai" vajadzēja sešus mēnešus.

Nācās konstruēt augstākajā mērā sarežģītu aparātu, lai atgrieztu "tikko sasalušos" un "stiprisasalušos". Parasti "stipri sasalušais" zaudē prātu, trako un gvelž muļķības, ja "sasalums" - pēc mūsulaika - ilgst vairāk nekā vienu dienu.

Es runāju par laiku, bet… "sasalušie " laiku neuztver citādi nekā mēs. Viņi atgādina krēslas cilvēkus,kuri dzīvo, elpo, dzird un jūt, taču tik daudz ko neuztver, ka eksistē gandrīz vai viņpasaulē. Tie laiku izjūtcitādi nekā Jūs vai es. Kā jau teicu, pirmā "stipri sasalušā" atgriešana ilga sešus mēnešus. Bez tam šimnolūkam vajadzīgā elektroniskā iekārta un speciālā piestātne kuģim izmaksāja vairāk nekā piecus miljonusdolāru. Ja ostā vai tās tuvumā ieraudzīsiet grupu jūrnieku, kas ar rokām apsedz kādu no saviem biedriemvai "gaisu", ātrāk ejiet turp un uzlieciet viņam arī savas plaukstas, jo tas ir nelaimīgākais cilvēks pasaulē.Neviens no viņiem negribētu otrreiz kļūt neredzams. Uzskatu, ka to nedrīkst turpināt, jo cilvēks vēl navnobriedis darbam ar spēka laukiem.

Lai aprakstītu sekas, kas jūtamas vēl desmitiem gadu pēc eksperimentiem ar spēka laukiem, šiecilvēki lieto tādus izteicienus kā "sastingt plūsmā", "iestigt sīrupā" vai "es aizslīdēju". Palicis ļoti maz notiem komandas locekļiem, kuri piedalījās "eksperimentā".. . Vairums zaudējuši prātu, kāds vienkāršipazuda "caur" dzīvokļa sienu sievas un bērna acu priekšā. Divi citi vēl "uzliesmoja", tas ir, viņi "sasala"un aizdegās, kad nesa mazos laivu kompasus; viens nesa kompasu un aizdegās, otrs steidzās klāt, lai"uzliktu roku", bet arī uzliesmoja. Viņi dega astoņpadsmit dienas. Ticība roku uzlikšanas metodei bijasagrauta, un sākās vispārējs ārprāts. Eksperiments kā tāds bija absolūti sekmīgs. Taču komandai tas bijaliktenīgs.

Pameklējiet Filadelfijas avīzēs nelielu rindkopu (lappuses augšpusē, avīzes pēdējā trešda]ā1944./46. gada pavasarī, rudenī vai ziemā, bet ne vasarā) - rakstiņu par jūrnieku ālēšanos pēc pirmāreisa. Viņi uzbruka krodziņam "Matrožu atpūta" ostas tuvumā, novezdami oficiantes līdz šokam unģībonim.

Pārbaudiet novērošanas kuģa "Andricw Firesct" (kompānija "Metsons", ostas pilsēta Norfolka.Kompānijai var būt tā reisa sardzes žurnāls, tas var arī atrasties pie krasta apsardzes) ekipāžu, pirmaisvirsnieks Mouslijs (kapteiņa vārdu precizēšu vēlāk, komandas saraksts ir kuģa žurnālā). Viens nokomandas locekļiem - Ričards Praiss - varētu atcerēties pārējo vārdus (krasta apsardzei ir ziņas parjūrniekiem, kuriem tika izsniegti "dokumenti"). Misteram Praisam 1943. gada oktobrī bija 18 vai 19 gadi.Viņš dzīvo vai toreiz dzīvoja savā vecajā dzimtas namā Roanokā, Virdžīnijā, mazā pilsētiņā ar mazutelefona grāmatu. Šie cilvēki ir aculiecinieki, cilvēki no komandas. Konelijs no Jaunanglijas (Bostonas?)arī varētu liecināt, bet es šaubos (iespējams, uzvārds rakstāms citādi). Viņš bija aculiecinieks. Lūdzu Jūsveikt šo mazo izmeklēšanu…

Dziļā cieņā Jūsu Karl. M. AilensP.S. Labprāt sniegšu papildu palīdzību, ja vien pateiksiet, kādu. (Z416175)Pēc dažām dienām pienāca papildinājums. Papildinājums vēstulei. (Šeit minētās informācijas

apstiprināšanai sazinieties ar kontradmirāli Rosonu Bcnctu. Jūras kara pētījumu šefs. Varbūt viņš Jumsbeidzot piedāvās darbu.)

Kā neitrālas un saprātīgas analīzes rezultātu gribu Jums un Jūsu personā zinātnei pavēstīt sekojošo.1. Jūras kara spēki (JKS) nezināja, ka cilvēki var kļūt neredzami arī tad, ja neatrodas uz kuģa, bet ir laukaietekmē. 2. JKS nezināja, ka cilvēki var nomirt lauka iedarbības kontrindikāeiju dēļ. 3. Bez tam viņijoprojām nezina, kāpēc tas notika. Es pats "jūtu", ka kaut kas ar laivas kompasu saistīts "izraisījaugunsgrēku". Man nav pierādījumu, bet arī JKS to nav. 4. Kas ir vēl sliktāk un nekad nav pieminēts: kadviens vai divi lauka iekšienē visiem saskatāmi cilvēki vienkārši aizgāja un nekas taustāms no viņiemnepalika pāri ne lauka darbības laikā, ne pēc tā izslēgšanas - kad viņi vienkārši pazuda, bailes pieauga. 5.Vēl sliktāk bija, kad viens it kā saskatāms cilvēks izgāja "cauri" savas mājas sienai un apkārtne tikapārmeklēta ar pārnēsājamā lauka ģeneratora palīdzību, bet nekādas pēdas netika atrastas.

Gribu arī atgādināt, ka izmēģinājumu kuģis pagaisa no sava doka Filadelfijā un pēc dažām minūtēmparādījās citā dokā pie Norfolkas, Ņūportņūsā, Portsmutā. Tur to skaidri redzēja un atpazina, bet tad tasatkal pazuda un pēc dažiem mirkļiem atgriezās savā dokā Filadelfijā. Par to bija rakstīts arī avīzēs, bet esneatceros, kur to lasīju un kad tas notika. Iespējams, vēlāku eksperimentu laikā. Varbūt 1946. gadā pēc

eksperimentu pārtraukšanas. Nevaru to precīzi apgalvot.JKS šis notikums radīja neērtības, jo atstāja tādu morāli graujošu iespaidu, ka kuģa normāla

ekspluatācija bija stipri apgrūtināta. Bez tam pēc šī atgadījuma izrādījās, ka nevar cerēt pat uz elementārukuģa ekspluatāciju.

Domāju, ja Jūs toreiz būtu strādājis kopā ar grupu, kas piedalījās projektā, un zinājis to, ko zināttagad, tad "uguns" nebūtu tik negaidīta un šausmīga mīkla. Vairāk nekā iespējams, ka neviens no šiematgadījumiem nenotiktu. Īstenībā tos varēja novērst, izmantojot piesardzīgāku programmu un rūpīgākizraugoties virsniekus un komandas locekļus. Taču tas nenotika. JKS vienkārši izmantoja pie rokasgadījušos cilvēku materiālu, maz rēķinoties - ja vispār rēķinājās - ar šī materiāla raksturiem unindividualitāti. Uzmanīgi, ļoti uzmanīgi izraugoties kuģi, virsniekus un komandu, rūpīgi tos apmācot unveltot pienācīgu vērību tādām rotaslietām kā gredzeni vai pulksteņi, kā ari atšķirības zīmēm un jostusprādzēm, it īpaši ar naglām apkaltiem zābakiem, es domāju, noteikti varētu diezgan sekmīgi izgaisināt apšo projektu valdošo baiļu pārpilno nezināšanu. JKS pārvaldes personāla dokumenti (jūrskoluaudzēkņiem) Norfolkā, Virdžīnijā, parādīs, kas bija norīkoti uz kuģa "Andriew Fircset" 1943. gadaseptembra beigās vai oktobrī. Labi atminos novērotāju, kas izmēģinājumu laikā stāvēja man līdzās. Viņšbija no Jaunanglijas, ar tumšpelēkiem cirtainiem matiem. Viņa vārdu esmu aizmirsis. Ļauju Jums izlemt,vai tas ir liela darba vērts, un rakstu cerībā, ka tas tiks izdarīts.

Dziļā cieņā Karls M. AilensStāsts, bez šaubām, bija neprātīgs, fantastisks, taču ieinteresēja Džesupu. Kaut gan 1964. gadā

iznākušajā grāmatā "Neredzamie apvāršņi" pētnieks Vinsents Hediss raksta, ka sākumā Džesups uzskatījato par kāda dīvaiņa joku.

Tomēr, pēc Hcdisa vārdiem, Džesups pieļāva iespēju, ka "vēstule ir pārspīlēts stāsts par reālunotikumu". Galu galā Otrā pasaules kara laikā notika daudz slepenu eksperimentu. 1943. gadā izdarītiepētījumi noveda pie atombumbas radīšanas. Impulsu tiem deva Einšteina vēstule prezidentam Rūzvcltam,bet slavenā zinātnieka Vienotā lauka teorija varētu kalpot par citu, ne mazāk veiksmīgu "eksperimentu"bāzi.

Bet, ja vēstule bija tikai izdomājums, kā izskaidrot tajā minēto detaļu pārpilnību - vārdus,ģeogrāfiskus punktus un notikumus? Diez vai kāds pat apmāts "jokdaris" pieliktu tik daudz pūliņu savastāsta izpušķošanai ar detaļām, kas varētu viņu atmaskot.

Doktors Džesups bija apmulsis. Viņš uzrakstīja "Allcnain" atbildi, uzsvērdams, cik ārkārtīgi svarīgibūtu nekavējoties saņemt jebkuru vēstules autora rīcībā esošu papildmateriālu.

Pagāja mēneši, bet atbildes nebija. Džesupu nodarbināja citas rūpes. Taču pēc pieciem mēnešiempienāca Allena kārtējais sūtījums - tikpat mīklains un grūti saprotams kā iepriekšējie. Publicējam to arsaīsinājumiem, kas nemaina kopējo saturu.

Karloss M. AljendeŅūkensingtona, PensilvānijaDārgais mister Džesup, tikko atgriezies no tāliem braucieniem, atradu Jūsu atklātni. Tā kā vēlaties,

lai atbildu "nekavējoties", krietni apsvēris, nolēmu to darīt. Tas, ko Jūs no manis gribat, ir līdzvērtīgspozitīvam pierādījumam, ko Jums varētu dot vienīgi "šī fenomena" radītājas iekārtas dublikāts. MisterDžesup, tādā veidā cs nekad nespētu ne tuvu apmierināt Jūsu vēlmes. Tādēļ, ka cs to neprastu. TurklātJūras militāro pētījumu nodaļa (tolaik pašreizējā JKS šefa Berka vadībā) nepieļautu… Redziet, šiseksperiments varēja notikt, pateicoties vienīgi Berka ziņkārei un uzstājībai. Tas pilnīgi izgāzās, bet viņaattieksme pret progresīviem un ultra- progresīviem pētījumiem padarīja viņu par to, kas viņš ir šodien. Jašo eksperimentu rezultātu smaka kādreiz izlauztos uz āru, Berku sistu krustā. Lai kā tas arī būtu, esmuievērojis, ka pēc reakcijas radīto zibšņu picrimšanas krustā sistie zināmā mērā kļūst par svētajiem. Jūsrakstāt, ka tas ir "ārkārtīgi svarīgi". Es ne tikai no visas sirds, bet pat dedzīgi esmu pārliecināts parpretējo. Tajā pašā laikā Jūsu idejas un zinātkāre man ir tuvas. Es personiski varētu Jums palīdzēt, taču

šim nolūkam mums būtu vajadzīgs hipnotizētājs, nātrija pentotāls, magnetofons un veikla mašīnrakstītāja,lai varētu iegūt kaut ko Jums tiešām vērtīgu.

Kā Jūs zināt, cilvēks hipnozes iespaidā nespēj melot, bet cilvēks, kurš atrodas hipnozes ietekmē un irsaņēmis arī"prctmelu poti", kā to dēvē sarunvalodā, vispār nav spējīgs melot. Turklāt manā atmiņā tādāveidā tiktu pamodināta spēja sīki atcerēties visas tās lietas, ko pašreizējā apziņa neatceras vispār vaiatminas slikti un nepārliecinoši, tādēļ hipnozes izmantošana dotu daudz lielāku labumu. Man rastos spējaatcerēties ne tikai pilnus vārdus, bet arī adreses un telefonus, un varbūt pat ārkārtīgi svarīgos to matrožunumurus, ar kuriem kopā devos jūrasbraucienos vai esmu tikai īslaicīgi saskāries.

Ceru, Jums ir saprotams, ka neveiksmīga bija nevis metālu un neorganisko vielu neredzamībasradīšana, bet gan tūkstošiem tonnu metāla acumirklīga pārvietošana kopā ar cilvēkiem. Lai gan pēdējaisefekts bija ilgstošu eksperimentu rezultāts, ko JKS aprakstīja kā neveiksmīgu, es uzskatu, ka tālākieizmēģinājumi gluži dabiski nonāktu līdz kontrolējamai ātrai milzīgu kravu pārvietošanai vajadzīgajā laikāuz vajadzīgo vietu. Radot lielu apmulsumu JKS, tas jau vienreiz negaidīti notika ar veselu kuģi un tākomandu. Kādā Filadelfijas dienas avīzē cs lasīju par to un arī par jūrniekiem, kuri bez atļaujas atstājasavu bāzi tajā laika sprīdī, kad bija neredzami. Narkohipnozes iespaidā cs varētu atklāt tās vai citasavīzes nosaukumu, datumu un lappuses.TVimuru. Tātad avīžu arhīvs dos vēl vairāk šo eksperimentuapstiprinošu liecību. Tādā veidā var sameklēt arī reportieri, kurš šos notikumus skeptiski aprakstīja unintervēja oficiantes, tā ka nu viņa un oficiantēm varētu iegūt liecības.

Rezultātā patiesība būs pārāk brīnumaina, pārāk fantastiska, lai to noklusētu. Labi pamatota,neapstrīdamiem pierādījumiem apliecināta patiesība. Es labprāt uzzinātu, kur pašlaik dzīvo šie matroži. Irzināms, ka tikai nedaudzi var nosaukt vārdus un adreses cilvēkiem, ar kuriem nekad nav iepazinušies vaikurus tikai redzējuši. Viņiem ir ļoti augsts PSI-faktors, kas spiediena vai spriedzes apstākļos varintcnsificēties un parasti pastiprinās lielu izbaiļu laikā. Tas var aktivizēties arī hipnozes iespaidā - tātadtas ir tikpat vienkārši kā lasīt uzziņu krājumu.

Pārbaudot reģistrācijas ierakstus aptiekās, slimnīcās, "ātrās palīdzības" stacijās vai cietumos, varētuprecīzi noskaidrot, kādi cilvēki uzbruka restorānam un kādi ir viņu dienesta numuri, tātad būtu iespējamsuzzināt, no kurienes viņi ir, un iespēju robežās arī to pašreizējās dzīves vietas.

Iespējams, ka JKS jau ir izmantojuši šo nelaimes gadījumu Jūsu NLO radīšanai. No visiemviedokļiem tas būtu loģisks nākamais solis. Kā domājat Jūs???

Dziļā cieņā Kāris AīlensNav grūti uzminēt, kādas domas pārņēma Džesupu, lasot šo vēstuli. Viens no diviem. Vai nu viņam

kā sniegs uz galvas uzkritis gadsimta svarīgākais notikums, vai arī kāds viņu smalki izjoko.Tikmēr notikumi turpinājās nc mazāk dīvaini.

NOSLĒPUMAINĀ BANDROLE

Ja notikums tā arī būtu beidzies, Džesups ar prieku uzskatītu šīs vēstules par kāda neprāša fantāzijasaugļiem. Pagaidām izskatījās, ka viņš tam visam sevišķi netie. Katrā ziņā doktors bija pārāk aizņemts arjaunas ekspedīcijas sagatavošanu uz Meksiku, lai medītu pasakas par izgaistošiem kuģiem un neredzamāmkomandām. Taču daži atgadījumi lika viņam pašos pamatos mainīt attieksmi pret notikušo.

Šī notikuma daļa acīmredzot sākās 1955. gada jūlija beigās - augusta sākumā, t.i., ja datums pareizs,tad vismaz dažus mēnešus pirms Aljendes pirmās vēstules nonākšanas Džesupa rokās. Katrā ziņā visssākās ar bandroli, kas bija adresēta "admirālim N. Fertam, Jūras militāro izmēģinājumu pārvaldespriekšniekam, Vašingtona - 25". Majors Darels L. Ritcrs, Jūras militāro izmēģinājumu pārvaldes (JIP)jūras kājnieku aeronavigācijas projektu nodaļas virsnieks, to atrada saņemto pasta sūtījumu vidū. Uzbrūna ietinamā papīra bija zīmogs "Semikola, Teksasa, 1955". Nebija ne nosūtītāja adreses, ne

pavadvēstules. Bandrolē atradās tikai M. Džesupa grāmata "Argumenti NLO labā" papīra vākos. KadRiters to atvēra, skatienam atklājās neskaitāmu ar roku rakstītu haotisku piezīmju izraibinātas lappuses unvismaz trīs krāsu līnijām pasvītrotas vietas. Piezīmes radīja iespaidu, ka to autoram ir plašas zināšanaspar NLO - to vēsturi, izcelsmi un dzinējspēku. Pati grāmata bija krietni nobružāta - acīmredzot kāds bijaar to ilgi strādājis.

Pētniekiem nav izdevies izzināt, vai anonīmais sūtījums ieinteresēja pašu Fcrtu. Toties majors Ritersto uztvēra kā vismaz uzmanības vērtu kuriozu. Katrā ziņā, pateicoties viņam, grāmata nenokļuvapapīrgrozā. Piezīmju lasīšana noteikti viņā izraisīja lielu izbrīnu. Tās bija veltītas galvenokārt kuģu,lidmašīnu un cilvēku mīklainai pazušanai - visvairāk noslēpumainā Bermudu trīsstūra rajonā. Piezīmesattiecās arī uz neparastām vētrām un mākoņiem, no gaisa krītošiem priekšmetiem, savādām zīmēm, kājunospiedumiem un tamlīdzīgām Džcsupa aprakstītām lietām.

Majors Riters droši vien zināja, ka militārās iestādes tolaik izrādīja īpašu interesi parantigravitācijas pētījumiem. Lai kā tas būtu, viņš saglabāja grāmatu. Un tieši no Ritera rokām pēc dažiemmēnešiem to saņēma divi JIP darbinieki, kuri ieinteresējās par šiem ķeburiem, - trešā ranga kapteinisDžordžs V. Huvcrs un pirmā ranga kapteinis Sidnejs Šerbijs. Savulaik abi piedalījās projektā"Avangards" (ASV pirmā mākslīgā pavadoņa projektēšanas darbu kodētais nosaukums) un interesējās parpētījumiem antigravitācijas jomā. Viens no viņiem uzrakstīja Džesupam vēstuli un uzaicināja doktoru uzVašingtonu, uz JIP, lai apspriestu grāmatu.

Džesups atbrauca. Viņam parādīja piezīmēm izraibināto grāmatu. "Kas varētu būt rakstītājs?" viņamjautāja.

Kā atceras viens no JIP darbiniekiem Vinsents Hediss, "lasot piezīmes, Morisa Džesupa sejā arviensamanāmāks kļuva samulsums, jo liela daļa komentāru attiecās uz lietām, par ko viņš bija dzirdējis, tačugrāmatā nebija pieminējis. Bez tam piezīmju autoram, pēc visa spriežot, bija ārkārtīgi plaša informācijapar "būtnēm no NLO", kosmiskajiem fenomeniem un daudzām citām lietām, kuras mēdza apspriest vienīgipsihiatri un mistikas cienītāji. Nebija svarīgi, vai tās īstenībā pastāv. Daudz būtiskākas bija sūtījumanezināmā autora apbrīnojamās zināšanas par šiem jautājumiem."

Džesups apjuka. Viņš droši vien sev jautāja, kādēļ JKS tā interesējas par garīgi slima cilvēka rakstudarbu. Viņam vēl nenāca ne prātā, ka starp šīm piezīmēm un "Karla Allena" vēstulēm pastāvēja tiešasaikne. Pēkšņi Džesups pamanīja piezīmi, kas attiecās uz 1943. gada projektu. Atkal - neredzamaiskuģis… Un Džesups atcerējās Aljendi! Jā, viņa rīcībā taču bija divas "komentētāja" vēstules. Viņš topavēstīja kapteinim Huvcram.

"Pateicos, Džesupa kungs," tcica Huvers. "Mums būtu svarīgi iegūt šīs vēstules." Huvers vēlreizuzsvēra savu lielo interesi par šo lietu un piebilda, ka ir jau parūpējies par grāmatas iespiešanu nelielāmetienā un izsniegšanu "ietekmīgiem cilvēkiem no priekšniecības". "Mēs gādāsim, lai arī jūs saņemtuvienu eksemplāru," viņš apsolīja Džesupam.

Jādomā, ka Džesups izpildīja Huvera lūgumu, jo pēc kāda laika vēstules parādījās nelielā tirāžāpublicētās Džesupa grāmatas ievadā, ko bija uzrakstījuši Huvers un Šerbijs.

Ir zināms, ka Džesups sakarā ar šo lietu pabija JIP vismaz trīs reizes.Huvers mēģināja atrast Aljendi pēc Džesupam adresētajās vēstulēs norādītās adreses. Veltīgi.

Aljende bija kā zemē iegrimis. Huvers atrada tukšu fermera māju un no kaimiņiem uzzināja, ka tur piepadzīvojuša laulātā pāra kādu laiku tiešām dzīvojis Karloss vai Karls, taču vēlāk aizbraucis. Arī mājassaimnieki pārcēlušies uz citurieni.

Taču atgriezīsimies pie Džesupa. 1958. gadā viņš faktiski pārtrauca profesionālo darbību, nolēmispelnīt iztiku, publicējot savus darbus. Lai gan ienākumi bija pieticīgi, tic ļāva būt neatkarīgam. Taču tasneglāba doktoru no depresijas. Turklāt situāciju sarežģīja arī autokatastrofa.

1959. gada aprīļa vidū, pārkāpis 59. mūža gada slieksni, Džesups nolēma pielikt pēdējo punktu.No ticamiem avotiem zināms, ka Džesups uzrakstīja vismaz divas atvadu vēstules saviem tuvākajiem

draugiem. 1959. gada 20. aprīlī pulksten 18.30 doktors Moriss K. Džesups tika atrasts vēl dzīvs savāautomašīnā netālu no viņa mājas Koralgeibesā. Ziņoja, ka viņš miris vai nu ceļā, vai tūlīt pēcnogādāšanas slimnīcā. Caur pusatvērtu logu savienojis automašīnas izpūtēju ar salonu, Džesups bijasaindējies ar ogļskābo gāzi.

Pēc dažiem gadiem pazīstamais zinātnieks un viens no Džesupa tuvākajiem draugiem AivensSandcrsons pirmais uzdrošinājās apgalvot, ka "Aljendes noslēpumainās liecības izraisīja virkni notikumu,kas galu galā noveda pie Džesupa nāves".

Viņa nāves noslēpumainie apstākļi lika pētniekiem nopietni pievērsties šai tēmai. Vai tā bijapašnāvība, kā likās pirmajā brīdī, vai arī viņš tika nogalināts, jo pārāk daudz zināja?

Par sākuma punktu kļuva Annas Heslingcres informācija no Maiami . Viņai kopā ar savu paziņupolicijas leitnantu bija izdevies piekļūt līķu apskates dokumentācijai Dcidas grāfistē, Floridā. Dokumentiliecināja, ka nāves brīdī Džesupa asinīs bijusi nāvējoša alkohola deva. Pēc Heslingcra kundzes vārdiem,Džesups tolaik regulāri lietoja zāles, kas kopā ar tik lielu alkohola daudzumu varēja izraisīt tūlītēju nāvivai atņemt spēju patstāvīgi kustēties. Viņš vienkārši nespētu pats iekāpt automašīnā, kur nu vēl nobrauktvairākus kilometrus līdz Kaunti- parkam, uzrakstīt paziņojumu par pašnāvību, piestiprināt automašīnasizpūtējam šļūteni, pievērt logu. Starp citu, pilnīga līķa sekcija tā arī netika izdarīta, kas pats par sevi jauir pašnāvības gadījumam neparasti.

Tikpat dīvains ir rakstnieka Džeimsa R. Vulfa liktenis. Viņš kādu laiku nodarbojās ar Aljcndcsmiklas atminēšanu. Vulfs sāka rakstīt par to grāmatu, bet, darbu nepabeidzis, pēkšņi pazuda.

KAS TAS BIJA?

Gadu gaitā interese par šo mīklu gan apdzisa, gan atkal iedegās, radās arvien jauni jautājumi. Ja JKSpatiešām - apzināti vai nejauši - izdevās radīt neredzamības vai pat teleportācijas (acumirklīgaspriekšmeta pārvietošanas no vienas vietas uz otru) efektu, vai šī eksperimenta rezultāti nevarētu izskaidrotdaudzos mīklainos notikumus un pazušanas gadījumus tā dēvētajā Bermudu trīsstūrī? Taču pats galvenaisjautājums: vai Aljcndes vēstules ir īstas? Te mēs saskatām trīs variantus. Pirmais: eksperiments ar kuģi,Aljcndc un viņa vēstules nav nekas vairāk kā krāpšana. Otrais: vēstules ir patiess stāsts par reālunotikumu. Trešais: tās ir pārspīlēts, sagrozīts un sensācijas radīšanai domāts stāsts par reālu notikumu.

Pirmā varianta izvēle nozīmē tālāku pētījumu pārtraukšanu bez pienācīgas esošā materiālapārbaudes. Otrajā un trešajā variantā nāksies analizēt faktus. Strādājot pie šīs tēmas, pētnieku sākotnējāattieksme pret to bija tāda pati kā Džesupam: "Notikums ir pārāk neticams, lai tam varētu ticēt." Taču -taisni apbrīnojami - jo vairāk tajā iedziļinās, jo dziļāk tas iesēžas atmiņā.

Tādēļ tomēr iedziļināsimies detaļās, pamēģināsim īsi rezumēt Aljendes vēstulēs esošo informāciju.1. Alberts Einšteins 1925. - 1927. gadā radīja Vienotā lauka teoriju, taču vēlāk to iznīcināja,

baidīdamies, ka vēl nenobrieduši cilvēce izmantos teoriju ļauniem nolūkiem. Pēc Aljendes vārdiem, tovar apstiprināt doktors B. Rasels.

2. Vienotā lauka teorijas koncepcija Otrā pasaules kara laikā tika pārbaudīta ASV jūras kara spēkos"no vispārējo un konkrēto pielietošanas iespēju viedokļa". Kāds doktors Franklins Rēno, kuru Aljendesauc par savu draugu, it kā ir saistīts ar šīs projekta stadijas rezultātiem.

3. Šie rezultāti tika izmantoti "mīnukuģa un tā komandas pilnīgai neredzamībai jūrā (1943. gadaoktobris)" , radot ap kuģi noteikta veida enerģētisko vai spēka lauku. Uz kuģa esošie cilvēki varēja citscitu saskatīt, taču novērotāji, kas atradās ārpus lauka, redzēja tikai kuģa korpusa nospiedumu ūdenī. Spēkalauka ietekme uz cilvēkiem, pēc Aljcndcs apgalvojuma, bija briesmīga.

4. Filadelfijas kuģubūvētavā eksperimentālajam kuģim ir speciāla piestātne.5. Kādā no Filadelfijas dienas avīzēm parādījās neliels rakstiņš. Tajā stāstīts par "jūrnieku

izdarībām pēc pirmā reisa", kad tic "uzbruka" bāram vai restorānam (iespējams, ka tā bija "Matrožuatpūta").

6. Aljcnde apgalvo, ka, atrazdamies uz kuģa "Andricw Fireset" klāja, 1943. gada oktobrī pats daļējiredzējis eksperimenta norisi. Pēc Aljendes vārdiem, uz klāja atradās un par eksperimenta lieciniekiemkļuva sekojoši cilvēki: pirmais virsnieks Mouslijs, Ričards Praiss, 18 vai 19 gadus vecs matrozis noRoanokas, Virdžīnijā; Konelijs no Jaunanglijas (varbūt no Bostonas).

7. JKS zinātniski pētniecisko darbu vadītājs kontradmirālis Rosons Bcncts varētu apliecināt, kaeksperiments patiešām notika.

8. Eksperimentālais kuģis mīklaini pazuda no sava Filadelfijas doka un parādījās Norfolkasapkaimē. Pēc tam tikpat ātri atgriezās Filadelfijā. Viss notika dažos mirkļos.

9. Aljcndc liek saprast, ka eksperimenta laikā Jūras militāro pētījumu pārvaldi vadīja "pašreizējais(vēstules rakstīšanas brīdī, t.i., 1956. gadā) JKS šefs Bcrks" un ka eksperiments notika, "pateicotiesBerka ziņkārei un uzstājībai".

10. Visbeidzot, Aljendc Džesupam par sevi paziņo sekojošus faktus: savu tirdzniecības flotesmatroža Z numuru (416175); to, ka sešus mēnešus dienējis uz "Andriew Fireset", raksturo sevi kā "savaveida dialektiķi" un "zvaigžņu skaitītāju", stāsta, ka bieži mēdz atrasties "ilgstošos izbraucienos".

Šo ziņu pārbaude bija gan bezgala darbietilpīga, gan ārkārtīgi interesanta. Bcrlicam un Mūram nācāssavākt papildu informāciju, apspriesties ar daudziem cilvēkiem.

Vai tiešām Filadelfijas eksperiments noritēja tā, kā to apraksta Aljende?Atcerēsimies viņa trešās vēstules pēdējās rindas: "Iespējams, ka JKS jau ir izmantojuši šo nelaimes

gadījumu NLO radīšanai. No visiem viedokļiem tas būtu loģisks nākamais solis.".Iespējams. Taču, pirms piedāvāsim iespējamās atbildes uz šo jautājumu, pievērsīsimies personībai,

kura, pēc visa spriežot, atrodas šā mīklainā notikuma centrā - senjoram Karlosam Migelam Aljcndem.

KAS JŪS ESAT, DOKTOR ALJENDE?

Neskatoties uz daudziem un ilgstošiem mēģinājumiem atminēt Aljcndes vēstuļu mīklu, nevienamneizdevās sameklēt pašu noslēpumaino senjoru. Situāciju vēl vairāk sarežģīja sešdesmitajos gadosparādījušies "viltus Aljendes", kuri bija gatavi par naudu pārdot savas "atmiņas". Par laimi, tiemneizdevās pierunāt nevienu pircēju. Berlics un Mūrs Aljcndes meklējumiem veltīja ļoti daudz laika.Neskaitāmu pilsētu un lauku rajonu telefonu grāmatu izpēte, iepazīšanās ar armijas, kara un tirdzniecībasflotes darbinieku personiskajām lietām, policijas protokolu, avīžu arhīvu un mirušo personu sarakstupārskatīšana, rakstniekiem un neparastu parādību pētniekiem adresētas vēstules - viss bija veltīgi. Unpēkšņi - atgadījums.

Pienāca atbilde no Dzima Lorcncena, kuram pētnieki uzrakstīja kā vienam no pirmajiem. Lorcnccnsbija Aerofenomenu pētniecības organizācijas direktors Tusonā, Arizonā. Viņš pavēstīja, ka 1969. gadāviņu žurnālā bijis raksts par Aljendi, pēc kura publicēšanas organizācijas valdē ieradies cilvēks, kas sevisaucis šajā vārdā. Lorcnccns pat atsūtīja fotogrāfiju, kurā Aljcndc bija iemūžināts intervijas laikā, tačuvairāk neko nevarēja paziņot, jo kopš tā laika par Aljendi neko nav dzirdējis un viņa adresi nezina. Pēcmēneša Mūrs griezās pie Lorcncena pavisam citā jautājumā. Pagāja vairākas nedēļas, un no Lorencenapienāca vēstule, kuras beigās cita starpā bija rakstīts, ka "šodien saņēmu vēstuli no K. A.", un tālāk sekojaadrese. Lai gan tā nebija paša Aljendes adrese, tās tomēr bija jaunas pēdas, kas aizveda Berlicu un Mūruuz … satikšanos.

Sarunās ar Aljendi noskaidrojās, ka no 1943. gada augusta līdz 1944. gada janvārim viņš dienējis uzkuģa "Andriew Fireset". Aljcndc zināja tikai mazliet vairāk par to, ko viņš jau bija aprakstījis savāsvēstulēs Džesupam. Viņš nebija nc zinātnieks, ne arī profesionāli sagatavots novērotājs, tikai vienkāršs

matrozis, kuram liktenis bija lēmis noteiktā laikā atrasties noteiktā vietā un kļūt par neizskaidrojamasparādības aculiecinieku. Vai viņš tiešām redzēja, kā kuģis pazuda? Pats Aljende apgalvoja - jā, redzēja.Kādā veidā tas tika panākts? Viņš nevarēja precīzi atbildēt, bet zināja, ka šim nolūkam tika izmantoti kautkādi spēka lauki. "Strādāja milzīgs statiskās elektrības daudzums." Vai viņš var pateikt kuģa nosaukumu?Jā, var. "Tas bija DE-173". Cik reižu viņš redzēja notiekošo? No kurienes smeltas ziņas par Einšteinu,Raselu un admirāli Benetu? "No draugiem augstākajos ešelonos, kuru vārdus nenosaukšu." AlbertsEinštcins, pēc Aljendes teiktā, piedalījies noteiktā eksperimenta stadijā. Aljende arī apgalvoja, kaiekraušanas dokā viņa acu priekšā kāds cilvēks kļuvis neredzams, tiesa gan, viņš neatcerējās ne datumu,ne to, kurā dokā tas notika.

Dosim vārdu pašam Aljendem (kādas sarunas ieraksts magnetofona lentē):"Tātad jūs gribat dzirdēt par Einšteina dižo eksperimentu, vai ne? Ziniet, es patiešām līdz elkonim

iebāzu roku viņa unikālajā spēka laukā, kas pretēji pulksteņa rādītāja kustības virzienam virmoja apnelielo izmēģinājumu kuģi DE-173. Es … sajutu šī spēka lauka spiedienu pret roku, kuru turēju laukadūcošajā strāvā.

Redzēju, kā gaiss ap kuģi… ļoti viegli, pakāpeniski… kļuva tumšāks nekā pārējais gaiss… Pēcdažām minūtēm ieraudzīju, ka paceļas zaļganas, pienam līdzīgas miglas mākonis. [1]

Domāju, ka to veidoja elementārdaļiņas. Redzēju, ka pēc tam DE-173 ātri kļuva neredzams. Jūrasūdenī bija skaidri saskatāms kuģa ķīļa nospiedums. Jā, šodien es drīkstu par to runāt, bet, no otras puses,kam gan tas tagad interesē? Pamēģināšu aprakstīt skaņu, ko, griežoties ap kuģi, radīja spēka lauks. Nu,sākumā bija tāda kā sanoņa, kas ātri pārvērtās… dūcošā šņākšanā, bet pēc tam pastiprinājās līdzmutuļojošai dārdoņai, kā bangojoša straume…

Ap lauku bija tīras elektrības apvalks. Šī strāva bija tik spēcīga, ka gandrīz izsita mani no līdzsvara.Ja mans ķermenis atrastos šī lauka iekšienē, es droši vien tiktu nosviests uz grīdas… uz mana kuģa klāja.Par laimi, viss mans ķermenis neatradās šajā spēka laukā, kad tas sasniedza maksimālo stiprumu unblīvumu - cs atkārtoju, blīvumu -, tāpēc mani nenogāza, taču roku spēka lauks izgrūda ārā.

Kāpēc es neelektrizējos, kad mana roka pieskārās šim… elektrības apvalkam? Laikam tāpēc, ka manbija garie matrožu gumijas zābaki un vējjaka.

Cilvēki no JIP līdz šai dienai nezina, kas toreiz notika. Viņi apgalvo, ka lauks bija "sagrozīts"."Tālāk Aljcndc stāsta par avīzes rakstu, ko lasījis, atrazdamies atvaļinājumā Filadelfijā. Tiesa, viņš

atzīst, ka mazliet piepušķojis stāstījumu par sekām, ko eksperiments atstājis uz matrožiem. Pēc Aljcndesvārdiem, viņš to darījis aiz bailēm, ka Džesups valdībā izcīnīs vienotā lauka teorijas izpētespaātrināšanu, tādēļ gribējis doktoru nobiedēt. Kā teica Aljende, viņš baidījies, ka tamlīdzīgu

pētījumu rezultāti nonāks sliktās rokās un radīs drausmīgas sekas.Bet kas tad bija tas dīvainais cilvēks, kurš 1970. gadā Koloradospringsas parkā sarunājās ar

pilotiem Devisu un Hjūzu? Tas nebija Aljcndc. Abi piloti apgalvoja, ka noteikti pazītu šo cilvēku, ja viento vēlreiz ieraudzītu, taču neviens no viņiem Aljcndes fotogrāfijā savu toreizējo sarunas biedruneatpazina. Kas tad viņš bija? Šis jautājums atklāj jaunus mīklas aspektus.

DARBOJOŠOS PERSONU LOKS

Aljcndcs vēstulēs pieminēti vairāku cilvēku vārdi: doktors Alberts Einšteins, doktors B. Rasels,mans draugs doktors Franklins Reno, pirmais virsnieks Mouslijs, komandas loceklis Ričards Praiss,komandas loceklis "Konelijs", kontradmirālis Rosons Bencts, JKS pašreizējais šefs Berks.

Divi pirmie vārdi ir visiem pazīstami. Doktors B. Rasels nav neviens cits kā slavenais rakstnieks,filozofs, humānists un pacifists Bertrans Rasels, kurš patiešām draudzējās ar Einšteinu. Trešo sarakstāminēto personu nebija tik viegli identificēt. Vajadzēja daudz laika un pūļu, lai noskaidrotu, ka Karloss

Aljende tiešām pazina absolūti reālu doktoru Franklinu Reno, kaut gan īstenībā šis vārds izrādījāspseidonīms.

Nākamās trīs personas, pēc Karlosa Aljcndes apgalvojuma, bija "Andriew Fireset" jūrnieki uneksperimenta aculiecinieki. Lai gan Arturs Mouslijs patiesi bija "Andrievv Fireset" pirmais virsnieks,mēģinājums no viņa iegūt informāciju par dienesta gaitām uz šī kuģa atdūrās pret klusēšanas sienu.

Vēl mazāk varam pastāstīt par Ričardu Praisu no Roanokas Virdžīnijā un "Koncliju" no Jaunanglijas.Neilga izmeklēšana atklāja, ka Praiss 1973. gadā miris. Kas attiecas uz"Koneliju" (viņa vārds bija Frcnksvai Pītcrs), tad lieki piebilst, ka Jaunanglijā ir milzums ļaužu ar tādu uzvārdu. Tā kā "Andrievv Fireset"komandas saraksti nav saglabājušies, ir grūti izzināt kaut ko par cilvēkiem, kuri dienēja uz kuģavienlaicīgi ar Aljendi. Tika noskaidroti vēl trīs iespējamo komandas locekļu vārdi, bet nevienu no viņiemtā arī nav izdevies sameklēt.

Kas attiecas uz admirāli Rosonu Benetu, kuru Aljende sauca par "JKS pētījumu vadītāju" un kuruiesaka Džesupam kā cilvēku, kas var apstiprināt viņa sniegto informāciju, tad sīkākā izpētē atklājāsārkārtīgi interesants apstāklis. Vispirms izbrīnu rada tas, ka, Džesupam saņemot Aljendes otro vēstuli(1956. gada 13. janvārī), Bencts tiešām vadīja JIP pārvaldi. Taču amatā viņš stājās tikai 1956. gada 1.janvārī, nomainot šajā postenī admirāli Frcdcriku R. Fertu (to pašu "admirāli N. Fcrtu", kuram Aljendepirms dažiem mēnešiem bija nosūtījis piezīmēm izraibināto Džesupa grāmatu). Taču Aljcndem vajadzējasavu vēstuli nosūtīt krietni agrāk, lai tā ar izdevēja starpniecību pa apkārtceļiem nonāktu Džcsupa rokās13. janvārī! Rodas jautājums: kā Aljende varēja zināt, ka Bencts kļuvis par JIP vadītāju Ferta vietā?

Ja Aljendes informācijas avots bija kāds no "augšas", tad vēstulē pieļauta nepatīkama kļūda. Iznāk,ka maldīgs ir viņa formulējums "JKS pašreizējais šefs Berks", kurš Filadelfijas eksperimenta laikāvadījis JIP. Lai gan kāds admirālis Arlijs A. Berks tiešām eksistēja, taču viņam ne kara laikā, ne pēc tamnebija nekāda sakara ar jūras militārajiem pētījumiem. 1943. gadā Berks komandēja mīnukuģu eskadruKlusajā okeānā un, kā var spriest, visu dienesta laiku pavadīja kā flotes virsnieks.

Tajā pašā laikā Aljendes sniegto raksturojumu var pilnībā attiecināt uz admirāli Haroldu Bouenu,kurš ne tikai vadīja JIP Filadelfijas eksperimenta laikā, bet Otrā pasaules kara gados bija arī neskaitāmuslepenu "ultraprogresīvu" projektu virzītājs. Aljende kļūdījās zināmas uzvārdu līdzības dēļ. Bet kāpēc tadinformācija par admirāli Benetu bija tik precīza, turpretī otrajā gadījumā - pilnīgi nepareiza? To varizskaidrot vienīgi ar vēlēšanos slēpt minētās personas īsto vārdu. 5* 131

Raksts, kuru 1962. gadā ar nosaukumu "M.K. Džesups, Aljendes vēstules un gravitācija" publicējapats Krebs, pēc visa spriežot, bija dzirksts visai turpmākajai diskusijai un vērtīgu materiālu avots katram,kurš vēlējās detalizēti izpētīt šo problēmu. Pirmoreiz tika publicētas ne vien Aljendes vēstules, betfaksimil- variantā arī vairākas Džesupa grāmatas "Argumenti NLO labā" lappuses ar Aljcndcs piezīmēm.

Rakstā dažos vārdos pastāstīts, ka pazīstamais fiziķis un gravitācijas pētnieks T. Taunscnds Braunsbijis saistīts ar neredzamības eksperimentu tad, kad vadījis kādu no Kuģniecības biroja nodaļām, un ka(pēc Krcba vārdiem) tieši viņš varētu būt šīs idejas autors. Patiesībā Brauns ar projektu bija gan saistīts,taču, kā mēs pārliecināsimies, nebija šīs idejas autors.

Nākamais pēc Kreba bija Grcjs Barkers, "lidojošo šķīvīšu" pētnieks un izdevējs Klarksburgā,Rietumvirdžīnijā. Balstoties uz Kreba datiem, kurus viņš papildināja ar saviem materiāliem, Barkers1963. gadā izdeva grāmatu "Doktora M.K. Džcsupa brīnumainais atgadījums", kas vēl šobaltdien ir vienano nozīmīgākajām publikācijām par Aljcndes vēstuļu tēmu.

Vēl kāda interesanta personība - doktors Dž. Mensons Va- lentains, okeanogrāfs, zoologs unarheologs, kurš no 1945. gada intensīvi pētīja notikumus Bermudu trīsstūrī un, kad Džesups dzīvojaFloridā, bija viņa tuvs draugs.

Džesups, kuru māca arvien dziļāka depresija un kuram bija vajadzīgs pateicīgs klausītājs, pēdējosmēnešos pirms nāves daudz laika pavadīja kopā ar Valentainu, kuram uzticēja daudzas domas. Viņamjautāja: "Kāpēc Džesups izdarīja pašnāvību?" Atbilde pārsteidza. "Ja tā bija pašnāvība," teica

Valentains, "tad droši vien vainojama depresija. JKS piedāvāja viņam nodarboties ar Filadelfijaseksperimentu vai citiem līdzīgiem projektiem, taču viņš atteicās - uztraucās par bīstamiemblakuscfektiem… Iespējams, ka viņu varēja glābt. Viņu atrada vēl dzīvu. Iespējams, ka viņam ļāvanomirt."

Valcntains atceras, ka Džesups stāstījis par dažām pārsteidzošām lietām, kuras uzzinājis sakarā ar šofantastisko projektu. Pēc viņa vārdiem, eksperiments īstenots, pielietojot magnētiskos ģeneratorus, tāsaucamos atmagnetotājus, kas darbojās rezonanses frekvencēs un tādā veidā radīja ap dokā stāvošo kuģibriesmīgu magnētisko lauku.

Pārsteidz, ka Valentaina paziņojums, kas balstās uz Džesupa informāciju, gandrīz pilnīgi sakrīt arAljcndcs sniegtajām ziņām par eksperimenta graujošajiem rezultātiem un ārkārtīgi smago iedarbību uzkuģa komandu.

"Kad sāka parādīties eksperimenta iedarbība," turpināja Valcntains, "vispirms pacēlāsnecaurredzama zaļa migla. Starp citu, arī Bermudu katastrofas dzīvi palikušie runāja par mirdzošu zaļumiglu. Drīz šī migla pārņēma visu kuģi, un tas kopā ar komandu sāka izgaist no dokā esošo cilvēkuredzesloka, līdz palika vienīgi nospiedums ūdenī."

Valcntainu palūdza pēc iespējas vienkāršāk izklāstīt šīs teorijas būtību. "Praktiski tā attiecas uzelektriskajiem un magnētiskajiem laukiem," viņš teica, "radot spolē elektrisko lauku, tiek radītsmagnētiskais lauks, abu lauku spēka līnijas atrodas taisnā leņķī viena pret otru. Tā kā telpai ir trīsdimensijas, jābūt vēl arī trešajam - visticamāk, gravitācijas laukam. Ieslēdzot elektromagnētiskosģeneratorus tādā secībā, ka rodas magnētiskā pulsācija, acīmredzot pēc rezonanses principa varētu radītšo trešo lauku. Džesups uzskatīja, ka JKS ar to saskārās nejauši."

Pieņemsim, ka šāds eksperiments bija plānots un tika izdarīti mēģinājumi to īstenot. Vai tam varējabūt kaut vai daļēji panākumi?

Alberta Einšteina noslēpums

Ja var ticēt Karlosa Aljendes un doktora Valentaina datiem, tad Filadelfijas eksperimenta projektapirmsākumi meklējami visai miglainā un ārkārtīgi sarežģītā teorijā, kuru radīja Alberts Einštcins un kurapazīstama kā Vienotā lauka teorija. Pirmajā vēstulē Džesupam Aljende raksta, ka Einšteins šo teorijupirmoreiz publicējis 1925.-1927. gadā, taču vēlāk "humānu apsvērumu dēļ" iznīcinājis. Viņš gannepaskaidro, kā šis termins būtu jāsaprot.

Alberts EinštEins patiešām 1925.-1927. gadā radīja savas vienotā lauka teorijas variantu. Rezultātiparādījās tā laika vācu zinātniskajos žurnālos. AljendEm ir taisnība, darbs tika atzīts par nepabeigtu.Zīmīgi, ka šī teorija atkal uzpeldēja tikai 1940. gadā, tas ir, pēc tam, kad Einštcins, pārliecināts pacifists,saprata, ka nacionālsociālisms jebkuros apstākļos un jebkuriem līdzekļiem ir jāiznīcina. Un pārsteidzoši -tieši 1940. gadā, šķiet, ASV JKS sāka strādāt pie projekta, kurš vēlāk varēja pārtapt par Filadelfijaseksperimentu…

Einšteins patiešām draudzējās ar BErtranu Raselu, sevišķi pēc Otrā pasaules kara, un biežiapsprieda ar viņu pacifisma problēmas. Abi izjuta riebumu pret nožēlas vērto cilvēka tieksmi izmantotzinātnes sasniegumus sevis iznīcināšanai, un abi atdeva cīņai par mieru lielu daļu sava spēka unpersonisko līdzekļu.

Būtu vilinoši noticēt, ka Einšteins pirms nāves dokumentus iznīcināja, taču šis fakts nav pierādīts.Vienīgais, kas skaidri zināms: Viljams Mūrs atceras 1955. gadā kādā lekciju zālē notikušo diskusiju, kurārunāts, ka Einšteins vairākus mēnešus pirms nāves sadedzinājis dažu labi izstrādātu teoriju dokumentus -tādēļ, ka cilvēce tām vēl nav nobriedusi un bez šīm teorijām dzīvos labāk.

1943. gadā, tas ir, tad, kad Aljende, pēc viņa vārdiem, kļuva par Filadelfijas eksperimenta

aculiecinieku, Alberts Einštcins bija JKS zinātniskais padomnieks. Administratīvās pārvaldes dokumentiSentluisā vēsta, ka Einštcins no 1943. gada 31. maija līdz 1944. gada 30. jūnijam bija zinātniskaislīdzstrādnieks Jflrlietu ministrijā Vašingtonā. Paša Einšteina komentāri šajā sakarā ir diezgan atturīgi, betinteresanti. 1943. gada jūlijā viņš rakstīja savam draugam Gustavam Baklijam: "Kamēr turpinās karš unes strādāju JKS labā, man negribētos nodarboties ar kaut ko citu." Augustā viņš atkal rakstīja Baklijam unstāstīja par ciešo saikni ar JKS zinātniski pētnieciskās darbības biroju. Tajā pašā mēnesī doktorsVancvars Bušs nosūtīja viņu kādas komitejas rīcībā, "kur sevišķi noderētu viņa speciālās zināšanas". Ne"komitejas" darbības joma, ne speciālo zināšanu specifika nekad netika izpaustas.

Doktors Oto Natans, finansu padomnieks un Einštcina testamenta izpildītājs, uz jautājumu parEinštcina saistību ar JKS deva negaidītu atbildi. "Einšteins," viņš pavēstīja, "1943. gadā bija JKSdirektīvā biroja padomnieks un beidza tur savu darbu, cik mums zināms, ilgi pirms kara beigām… Ja jūsinteresē detaļas, iesakām sazināties ar Jūrlietu ministriju Vašingtonā. Tā kā Einštcina darbs nepavisamnebija slepens, tur jums par viņa konsultatīvo darbību varētu sniegt precīzāku informāciju, ko mēsnevarējām iegūt, gatavojot publicēšanai atskaites ziņojumu." Lasītājs droši vien brīnās: ja reiz Einštcinadarbība "nepavisam nebija slepena", kādēļ gan JKS nebija gatavi sniegt sīkāku informāciju?

Liekas, ka Einštcins bija saistīts nc vien ar projekta matemātisko pamatojumu, bet arī ar pašueksperimentu. Pēc dažām ziņām, kad pirmais mēģinājums nebija izdevies, Jūrlietu ministrijas ierēdņiatveduši Einšteinu uz notikuma vietu, lai dzirdētu papildu ieteikumus pēc principa: "Tagad jūs pats visuesat redzējis, paskaidrojiet, kur mēs esam kļūdījušies!"

Kas ir vienotā lauka teorija? Kā paskaidro Berlics un Mūrs, teorijas pamatā ir mēģinājums ar vienuvienīgu vienādojumu matemātiski izteikt trīs fundamentālu universālu spēku - elektromagnētisma,gravitācijas un kodolenerģijas savstarpējo mijiedarbību. Zīmīgi, ka vienlaicīgi divu jaunuelementārdaļiņu atklāšana Ņujorkā un Kalifornijā 1974. gadā ļauj domāt, ka eksistē vēl ceturtaisuniversālais spēks, kas saistīts ar gravitāciju tāpat kā elektrība ar magnētismu. Ja pieļaujam līdzīgasteorijas pilnīgas izstrādāšanas iespēju, tad tās galīgajos vienādojumos jābūt ietvertiem arī gaismas unradioviļņiem, tīram magnētismam, rentgena stariem un pat pašai matērijai. Šīs problēmas ārkārtīgosarežģītību var apmēram iedomāties, ja atceras, ka Einšteins savas dzīves lielāko daļu veltīja līdzīgumērķu sasniegšanai un mūža nogalē bieži sūrojās, ka nepārvalda matemātiku tik labi, lai šādu uzdevumuvarētu atrisināt.

Daži pētnieki uzskata, ka arī desmitiem gadu pēc Einštcina nāves viņa mūža darba lielākā daļa patizcilākajiem zinātniekiem ir maz saprotama. Ja Filadelfijas eksperiments patiešām apstiprināja kādu viņateorētisko pieņēmumu, tad informācija par to ir tik pamatīgi nomaskēta, ka vēl šodien Einštcina vienotālauka teorija tiek uzskatīta vairāk par mērķi nekā par reālu teoriju. Turklāt neraugoties uz faktu, kaEinšteins nepilnus divus gadus pirms savas nāves pavēstīja par "neapšaubāmi pārliecinošiem"elektromagnētisma un gravitācijas savstarpējās sakarības matemātisko pierādījumu meklēšanasrezultātiem. Tas saskan ar Aljendes paziņojumu par Einšteina vienotā lauka teorijas pabeigšanu.

Lai cik interesanti ir teorētiskie atklājumi, patiesu uzmanību pievērš tikai uzskatāmi praktiskierezultāti. Vai tikai šādi rezultāti netika sasniegti jau toreiz, 1943. gadā, kad ASV JKS mēģināja izmantotdažus no minētajiem principiem, lai kuģi padarītu neredzamu vai pat tclcportētu, kā apgalvo Aljende? Vaiarī eksperiments kaut kādā veidā neizdevās un radīja liktenīgas sekas? Tādas, kas - ja var ticēt Devisa unHjūza Koloradospingsā dzirdētajam stāstam - varēja novest pat līdz kontaktiem ar citplanētu būtnēm?

Varbūt Aljendcm bija taisnība, kad viņš savas pēdējās Džesupam adresētās vēstules nobeigumānorādīja uz JKS slepeno eksperimentu iespējamo saistību ar NLO dzinējspēku? Vai varbūt tā bija tikaimirāža - viens no tiem "spoku kuģiem", kuri piepeši parādās jūras miglā un tikpat ātri pagaist? Atbildi uzšo jautājumu meklējam Valsts arhīvā Vašingtonā.

Tā nu iznāk - mūsu stāstā ir pārāk daudz "ja"… Un atkal… Ja Aljendes neparastais stāsts ir patiess,ja DE-173 tiešām bija neredzams un ja cilvēki no "Andricw Fireset" var apstiprināt eksperimenta

realitāti, tātad jābūt kādiem ar šiem kuģiem saistītiem dokumentiem. Arhīvs atklāja dažus faktus, betkādus?

Pirmkārt, izrādījās, ka acīmredzot eksistē divi kuģi ar nosaukumu "Andriew Fireset". Viens ir rūdasvedējs, kas laikam joprojām vago Klusā okeāna ūdeņus, taču mūs tas neinteresē, jo nodots ekspluatācijātikai pēc Otrā pasaules kara. Otrs ir karakuģis, kurš atbilst Aljendes sniegtajiem datiem.

Arhīva dokumenti ļāva noskaidrot sekojošo.Savu nosaukumu kuģis ieguva 1942. gada jūlijā par godu ASV Klusā okeāna flotes jūrnieku

arodbiedrības dibinātājam un ilggadējam priekšsēdētājam. Tā paša gada oktobrī kuģis ar numuru 491atstāja Ričmondas kuģubūvētavu Kalifornijā. Kā jau rakstīja Aljcndc, kuģis drīz vien tika iznomātsMctsona navigācijas kompānijai Sanfrancisko, kura to izmantoja četrus gadus. 1943. gada 13. augustā"Andriew Fireset" devās kārtējā reisā - šoreiz gar piekrasti uz Norfolkas un Ņūportņūsas ostām, kuruzņēma kravu braucienam pāri okeānam. No šī brīža kuģa vēsture mums šķiet sevišķi interesanta, joreisam nolīgtās komandas sastāvā bija jauns cilvēks, kurš tikko bija beidzis jūrskolu un kuģa ruļļos bijaierakstīts kā Karls M. Allens. Ļoti svarīgs ir fakts, ka viņš saņēma atļauju uzkāpt uz kuģa tikai Norfolkā, -tātad viņš veicis šo attālumu pa sauszemi, ceļā pārnakšņojot Filadelfijā. Norfolkas ostā viņš ieradās 16.augusta rītā pietiekami agri, lai pagūtu uzkāpt uz kuģa, pirms "Andricvv Fireset" pulksten 10.18 dosiesceļā. Tas bija kuģa trešais reiss konvoja sastāvā. Galamērķis bija Kasablanka.

4. oktobrī "Andrievv Fireset" atkal ierodas Ņūportņūsas dokā uz remontu un kravas iekraušanu unpaliek tur līdz 25. oktobrim. Tad tas dodas uz Ziemeļāfriku, un atkal komandas sarakstā atrodams KarlaM. Allcna vārds. 12. novembrī kuģis sasniedza Orānas ostu un līdz 1944. gada 17. janvārim nevienā noAmerikas ostām neatgriezās. Pēc dažām dienām Karls M. Allens atstāja "Andrievv Fireset". Tiekuzskatīts, ka viņš pārgāja uz citu kuģi - "Newton Bcckcr".

Kas attiecas uz konvoja mīnukuģi DE-173 jeb "Eldridge", tad tā vēsture, pēc oficiāliemdokumentiem spriežot, izskatās nevainojami. Kuģi sāka būvēt 1943. gada 22. februāri Ņūarkā. Tā garumsbija 102 metri, standarta tonnāža - 1249 tonnas, pilna tonnāža - 1520 tonnas. Apmēram pēc pieciemmēnešiem, 25. jūlijā, kuģi nolaida ūdenī. Oficiālā pieņemšanas ceremonija notika 1943. gada 27. augustāŅujorkas jūras ostā, un tā komandēšanu uzticēja kapteiņleitnantam Čarlzam R. Hamiltonam.

Sākumā "Eldridge" kuģoja Atlantijā un Vidusjūrā, bet pēc tam, veicot eskortēšanas un glābšanasoperācijas, tika nosūtīts uz Kluso okeānu, kur palika līdz kara beigām. Pēc atgriešanās Ņujorkā 1946.gada 17. jūnijā tā ekspluatācija tika pārtraukta, un līdz 1951. gada 15. janvārim kuģis atradās dokā, betpēc tam saskaņā ar savstarpēju vienošanos tika pārdots Grieķijai. Tur to pārdēvēja par "Leonu", un kuģisvēl varēja kādu laiku nokalpot.

Kuģa biogrāfija ir tik skaista un gluda, un it kā nav iemeslu to sīkāk pārbaudīt. Taču, no Aljendessniegtās informācijas viedokļa raugoties, "Eldridge" oficiālā vēsture sāk izskatīties pēc cauras lupatusegas.

Sāksim visu no gala. Pirmās aizdomas, ka oficiālajos dokumentos aprakstītais neatbilst patiesībai,radās tad, kad pētnieki mēģināja sadabūt abu kuģu žurnālus. Berlicu un Mūru gaidīja pārsteigumi.Izrādījās, ka "Eldridge" kuģa žurnālus par laiku no ekspluatācijā nodošanas brīža 1943. gada 27. augustalīdz 1943. gada I. decembrim "atrast un tātad arī nodot Jūsu rīcībā nav iespējams". "Andrievv Fireset"sardzes žurnāli saskaņā ar pavēli "no augšas" tika iznīcināti un tātad vienkārši vairs neeksistē.

Tā kā vienīgais mūs interesējošais laika posms atbilst Aljendes dienesta laikam uz "AndrievvFireset", tas ir, apmēram no 1943. gada 13. augusta līdz 1944. gada 30. janvārim, tad pētnieki mēģinājapievērst maksimālu uzmanību tieši šim periodam. Lūk, kas no tā iznāca.

No dokumentiem, kas līd/ pat šim laikam atrodas Metsona navigācijas kompānijas rīcībā, izriet, kašajā laika periodā "Andrievv Fireset" divreiz devies uz Zicmeļāfrikas krastiem: pirmais reiss sākāsl943.gada 13. augustā, kad "Andrievv Fireset" no Norfolkas gar piekrasti virzījās uz dienvidiem un no turienestālāk uz Āfriku, otrreiz kuģis devās ceļā no Linheivenroudsas Virdžīnijā (Norfolkas tuvumā) uz Orānu

Alžīrijā. Aljendem pirmais brauciens sākās ne ātrāk kā 16. augustā. Otrais reiss viņam beidzās dažasdienas pirms "Andrievv Fireset" ierašanās Hcmptonroudsā (t.i., pirms 1944. gada 17. janvāra).

Atbilstoši "Eldridge" oficiālajai vēsturei, kas aprakstīta Jūrlietu ministrijas dokumentos, kuģis tikanolaists ūdenī Ņūarkā 1943. gada 25. jūlijā un pieņemts ekspluatācijā 1943. gada

27. augustā Ņujorkas jūras ostā. Tā izlūkmisija sākās septembra sākumā Bcrmudu un Vestindijassalu rajonā un ilga līdz 1943. gada

28. decembrim. Tic paši dokumenti liecina, ka savu pirmo reisu pāri okeānam kuģis uzsāka 1944.gada 4. janvārī un nobeidza, 15. februārī ierodoties Ņujorkā.

Ja uzskatām šīs ziņas par patiesām, tad iznāk, ka šajā laikā mūs interesējošie kuģi viens otram navtuvojušies. Vienīgi jājautā, cik ticama ir šī informācija. Pirmās arhīvos atrastās ziņas vēl nesenā pagātnēbija slepenas, un šķiet, ka tās pilnībā diskreditē oficiālo versiju. Tas ir "Eldridge" komandiera 1943.gada 14. decembrī rakstītais ziņojums par operāciju pret zemūdenēm, kas notika 20. novembrīZicmcļatlantijā. Pēc oficiālām ziņām, "Eldridge" no 1943. gada septembra sākuma līdz decembra beigāmveica izlūkošanas misiju Bcrmudu rajonā, tā pirmais reiss pāri okeānam sākās 1944. gada 4. janvārī.Taču, pēc kuģa komandiera kapteiņleitnanta Č. R. Hamiltona operatīvā ziņojuma, "Eldridge" 1943. gada20. novembrī pulksten 13.30 pēc vietējā laika nometa septiņas dziļumbumbas uz iespējamo pretiniekazemūdeni,kā eskortkuģis konvoja UGS 23 sastāvā virzoties uz rietumiem, ASV virzienā. Ziņojumānorādītas "Eldridge" koordinātes - 34° 03' ziemeļu platuma un 08° 57' rietumu gamma, tas nozīmē, kakuģis atradās apmēram 200 jūdzes no Kasablankas un 3000 jūdžu attālumā no Bermudām!

Otra informācija: tajā pašā laikā, kad klāja sardzes žurnāli izrādījās neaizsniedzami, atradāsinženieru sardzes žurnāls. Tajā gan nav jautājuma noskaidrošanai nepieciešamās tiešās informācijas,toties ir minētas kuģa koordinātes strīdīgajos datumos. Šie un citi gandrīz vienlaicīgi atrastie dokumentiliecina, ka "Eldridge" 2. novembrī izgāja no Bruklinas, lai sapulcētu oktobra beigās viesuļvētrasizdzenātos konvoja UGS 22 kuģus. Tā bja tiešām vērtīga informācija, jo runa gāja par to pašu konvoju,kurš 25. novembrī izbrauca no Norfolkas un kura sastāvā bija "Andrievv Fireset". Pats interesantākais, ka"Andrievv Fireset" gāja konvoja pēdējā rindā, piedzenot atpalikušos, un tam bija jāredz DE-173. Bez tam"Eldridge" atrašanās 22. novembrī Kasablankas tuvumā norāda, ka "Eldridge" pavadīja "AndrievvFireset' un tā konvoju UGS 23 atpakaļceļā, kad notika sastapšanās ar minēto zemūdeni. Ja neizdotos atrastoperatīvo ziņojumu, ko Jūrlietu ministrija 34 gadus turēja slepenībā, šie fakti tā arī neieraudzītu dienasgaismu. Kad oficiālajā versijā atklājās tāda "kļūda", radās jautājumi arī par pārējām "kļūdām".

Tātad "Andrievv Fireset" un "Eldridge", pēc visa spriežot, satikās ceļā uz Āfriku. Jājautā, vai JKSizšķirtos par tik riskanta un pilnīgi slepena eksperimenta izdarīšanu vesela konvoja acu priekšā. Bez tamAljende uzstāj, ka eksperiments noticis Filadelfijas dokos un jūrā, tas ir, kontinenta piekrastē. Viņanorādītais laiks - oktobra beigas - sakrīt ar konvojēšanas operācijas norises laiku, taču pārējie datinesakrīt.

Pirmkārt, kad "Eldridge" pievienojās konvojam UGS 22, tas acīmredzot virzījās no Bruklinas, nevisno Filadelfijas. Kuģa dokumentos nekur nav pieminēts, ka "Eldridge" vispār būtu bijis Filadelfijā -izņemot laiku, kad Ņūarkā to būvēja. Aljende vēstīja, ka par eksperimenta sekām lasījis kādā noFiladelfijas dienas avīzēm. Taču Aljende (jeb Allens) 1943. gada oktobrī nemaz nc- atradās Filadelfijā.Taču viņš tur bija augustā-tolaik, kad "Eldridge" it kā Ņūarkā gaidīja rīkojumu doties uz pieņemšanasceremoniju Ņujorkā. Vēstulē viņš raksta, ka avīzes raksts parādījies rudenī vai ziemā, bet ne vasarā. Ja šodetaļu var uzskatīt par cilvēka atmiņas nepilnības rezultātu, tad viss pārējais iegūst noteiktu jēgu.

Kamēr šis pavediens šķetinājās, pētnieki saņēma vēstuli no kāda kuģa bijušā komandiera, kuršatminējās, ka "Eldridge" drīz pēc 1943. gada pirmās vētru sezonas tuvojās Bcrmudām jūlija beigās vaiaugusta sākumā. Tur tas neilgu laiku stāvēja noenkurojies blakus viņa komandētajam kuģim un atkal devāsjūrā.

Ko tur teikt - dīvaina rīcība, taču vēl neparastāk ir tas, ka minētais kuģis, ja vien tas bija "Eldridge",

parādījās pie Bcrmudām tikai dažas dienas pēc nolaišanas ūdenī Ņūarkā, tas ir, laikā, kad būvniecībasdarbi nemaz nevarēja būt pabeigti.

Tātad vai nu komandieris kļūdījās, vai… "Eldridge" Ņūarkā tika nolaists ūdenī pirms 25. jūlija.ASV JKS dokumenti tādu iespēju izslēdz. Bet ko par to saka grieķi?

Te atkal gaidīja jauns pārsteigums, jo, pēc grieķu dokumentiem (kurus tiem, dabiski, vajadzējasaņemt no amerikāņiem), "Eldridge" nolaišana ūdenī notika nevis 25. jūlijā, bet 25. jūnijā, tas ir, veselumēnesi agrāk! Vēl vairāk - dokumenti rāda, ka "Eldridge", kad tas 1951. gadā tika nodots Grieķijai,standarta tonnāža bija 1240 tonnas un pilna tonnāža - 1000 tonnas, kas atšķiras par 380 tonnām. Vai tikaipirms nodošanas Grieķijai no kuģa netika noņemtas elektroniskās iekārtas?

Tagad notikums pakāpeniski kļūst skaidrāks. "Eldridge" tika nolaists ūdenī nevis 1943. gada 25.jūlijā, bet gan 25. jūnijā un Ņūarkas - Filadelfijas rajonā bija pierakstīts līdz augustā notikušajaioficiālajai ekspluatācijā pieņemšanas ceremonijai, jūlija beigās - augusta sākumā tas atradās jūrā unsasniedza vismaz Bcrmudu salas, bet oficiālā versija par laika periodu līdz 1944. gada 4. janvārim drošivien ir viltota.

Apbruņojies ar šo materiālu, Viljams Mūrs griezās pie kādas autoritatīvas personas, kas arī agrākviņam bija izdarījusi nelielus pakalpojumus. Šis cilvēks, kuram dažu apstākļu dēļ jāsaglabā inkognito,kara laikā bija nodarbināts ASV radiolokācijas programmā, turklāt tādā amatā, ka gadījumā, ja eksistētuFiladelfijas eksperimentam līdzīgs projekts, viņš ar to neizbēgami būtu saistīts. Beigu beigās viņš piekritaatbildēt uz dažiem jautājumiem.

Jautājums: Pastāstiet, lūdzu, kādā veidā šim projektam varēja dabūt izmēģinājumu kuģi? 111943. gadā bija ļoti grūti dabūt kuģi eksperimentāliem mērķiem. Tūlīt pēc nodošanas ekspluatācijā

kuģus iekļāva operatīvajos plānos un bija gandrīz neiespējami tos izmantot eksperimentiem.Visvienkāršākais un praktiski vienīgais veids, kā to dabūt, bija - izmantot to īsu laika sprīdi starpnolaišanu ūdenī un pieņemšanu ekspluatācijā. Tas nekad nebija vienkārši un prasīja zināmu manevrēšanuaugstākajos ešelonos, taču bija reālija vien zinātniekiem izdevās pārliecināt augstu stāvošas personas parprojekta mērķtiecību un perspektīvām.

Jautājums: Ja ņem vērā, ka 1943. gada vidū projektā "Manhc- tena" tika sasniegts ievērojamsprogress un tas sāka aprīt lielu daļu militārajiem pētījumiem paredzēto līdzekļu, vai citiem slepenajiemaizsardzības projektiem 1943. gads nebija viskritiskākais?

- Jā, kaut kad 1943. gadā sākās manāmas pārmaiņas attieksmē pret kārtējiem projektiem un idejām.Tad jau bija saskatāmas kara beigas, tādēļ zinātniekiem izšķirošs bija jautājums: "Vai jūs sasniegsietrezultātus līdz kara beigām, lai tos vēl varētu izmantot?" Tiem, kuri par saviem projektiem nebija pilnīgipārliecināti, vajadzēja veikt steidzamus eksperimentus un izmēģinājumus, lai labāk varētu novērtēt topraktiskās pielietošanas iespējas. Maz- perspektīvos projektus atlika malā "uz vēlāku laiku".

Jautājums: Vai neatceraties, kā sākās šis projekts, kas aiz tā stāvēja un ko gribēja sasniegtgalarezultātā?

- Man nav ne mazākā priekšstata par šī projekta izcelsmi vai par tā uzsākšanu. Es biju ar to saistītstikai pašās beigās. Domāju, ka viņiem izdevās kaut kādā veidā Filadelfijā vai Ņūarkā uz neilgu laikudabūt kuģi, droši vien uz divām trim nedēļām, un man šķiet, ka viņi veica dažus izmēģinājumus gan upē(Delaverā. - Aut.), gan piekrastē - pirmām kārtām ar mērķi noskaidrot spēcīga magnētiskā lauka ietekmiuz lokācijas ierīcēm. Vairāk neko cs jums nevaru pateikt - vienkārši nezinu. Mans pieņēmums - csuzsveru, pieņēmums - ir tāds, ka visa uztvērējaparatūra bija novietota uz citiem kuģiem un piekrastē, laiizpētītu, kas, virzoties caur radioviļņiem un augstas un zemas frekvences radara viļņiem, notiek "otrāpusē". Neapšaubāmi, ka zinātniekiem vajadzēja novērot, kādu ietekmi šis lauks atstās uz redzamo gaismu.Taču uzskatu par augstākā mērā neticamiem tamlīdzīgus eksperimentus uz kuģa, kurš oficiāli pieņemtsekspluatācijā un apgādāts ar komandu.

Šīs informācijas lielākā vērtība ir norāde uz gandrīz precīzu Filadelfijas eksperimenta norises laiku

un vietu - iespējams, ka vismaz daļēji tas notika Filadelfijas - Nūarkas rajonā. Iespējams Aljende savusnovērojumus izdarīja tieši tad, nevis tiekoties otrreiz ar "Eldridge" novembrī.

doktora Rainharta atzīšanās

Tagad, kad novērtēta informācija, kas iegūta no saglabājušās kuģu dokumentācijas, jāpievēršas tamAljcndes vēstules punktam, kas, ja vien apstiprinātos, varētu dot visas mīklas atminējuma atslēgu. Lasītājsdroši vien atminas, ka Aljende savā otrajā vēstulē Džesupam apgalvoja: Einštcina vienotā lauka teorijabija ne tikai pabeigta 1925.-1927. gadā, bet Jūrlietu ministrija bija to arī rūpīgi pārskaitļojusi "no visuātras izmantošanas iespēju viedokļa… visīsākajā laikā". Ja Aljcndem var ticēt, tad tieši šīs matemātiskāsanalīzes rezultāti acīmredzot veidoja Filadelfijas eksperimenta teorētisko bāzi. Pilnīgi iespējams, kaAljende varēja paziņot Džesupam par kādu zinātnieku, kurš it kā piedalījies šajos aprēķinos.

Šo cilvēku Aljende sauc par doktoru Franklinu Reno un dēvē par "savu draugu".Ja varētu sameklēt šo doktoru Reno…Līdz šim nevienam tas nebija izdevies. Tādēļ nolēma: ja šo noslēpumaino cilvēku atrast nav

iespējams, tad viss stāsts nav nekas vairāk kā izdomājums.Un tomēr pēc vairākiem meklējumu gadiem noslēpumainā Reno personības mīklu izdevās

noskaidrot.Ziemeļaustrumu Pcnsilvānijā uz federālās šosejas Nr. 62 atrodas ceļa rādītājs "Franklina - 8, Reno -

3", kas norāda attālumu līdz šīm divām nelielajām pilsētiņām. Šis ccļa rādītājs tad arī pirms vairāk nekā30 gadiem iedvesmoja kādu augstākajā mērā reālu zinātnieku radīt sev efektīgu pseidonīmu.

Ja Franklins Reno ir pseidonīms, kas ir reālā persona? Kāds tai sakars ar Karlosu Migelu Aljendi?Vai tā varēja dot savu ieguldījumu šajā notikumā - un kādu?

Diemžēl notikums ir tik kutelīgs, ka uz šiem jautājumiem vēl šodien nevar pilnīgi atbildēt, un iemeslilasītājam drīz vien būs skaidri. Kaut gan cilvēka, kuru Aljende pazina kā doktoru Reno, vairs nav mūsuvidū - viņš nomira septiņdesmito gadu beigās -, vēl dzīvi esošie notikumu aculiecinieki Viljamam Mūram,vienam no pētniekiem, lika saglabāt pilnīgu anonimitāti. Mūrs nosacīti dēvē šo cilvēku par "doktoruRainhartu", vārdu ņemdams no nesen izdotās Filadelfijas eksperimenta bcletrizētās versijas.

Viņš bija dzimis mazliet agrāk nekā Moriss Džesups un pavisam citā valsts daļā. Nostrādājis dažusgadus ar spožiem rezultātiem kādā privātā zinātniskā iestādē un ieguvis doktora grādu, viņš trīsdesmitajosgados, depresijas laikā, bija spiests kopā ar daudziem citiem, Džesupu ieskaitot, strādāt Amerikasvaldības militāri zinātniskajās iestādēs. Diezgan ātri pavirzījies pa karjeras kāpnēm, kļuva par nodaļasvadītāju un, atrazdamies šajā postenī, saskārās ar projektu, kas, pēc visām pazīmēm spriežot, bijaFiladelfijas eksperimenta sākums.

Sapratis, ka zina vairāk, nekā vajadzīgs, viņš nolēma "nolaisties dibenā". Pārcēlies gandrīz vai uzotru kontinenta malu, viņš atteicās no spožās un daudzsološās karjeras, apmetās mazā, mājīgā bungalo,kļūdams par vientuļnieku.

Lūk, Viljama Mūra saruna ar noslēgto vīru pēc gandrīz gadu ilgas iepriekšējas sarakstes."Jums, bez šaubām, ir zināms," viņš iesāka, "ka jebkurš eksperiments sākas ar ideju, tad no tās rodas

piedāvājums, iespējams, ar jau izdarītiem aprēķiniem, pēc tam projekts un beidzot - eksperimenti.Sākumā ar tiem bija saistīts tikai ļoti neliels cilvēku skaits. Vairumam bija dažādi svarigi pienākumi, nokuriem vispinns vajadzēja atbrīvoties.

Vienotā lauka teorija," viņš turpināja, "tā arī nav pabeigta vēl šobaltdien. Manuprāt, nevienam navtiesību apgalvot, ka viņš to pilnīgi pārskaitļojis.

Atceros kara laikā notikušās konferences, kurās piedalījās jūras flotes virsnieki. Jūs interesējošāprojekta sakarā atminos, ka tas sākās daudz agrāk - jau 1939. vai 1940. gadā, kad Einšteins nodarbojās ar

teorētiskās fizikas idejas izstrādi, ko viņam piedāvāja cilvēki, kuri domāja par tās pielietošanu militāriemmērķiem. Šī piedāvājuma autori bija Einšteins un Ladcnburgs. Nezinu, kurš no viņiem jānosauc pirmais,taču atceros, ka profesors Rūdolfs Ladcnburgs un Einštcins bija pazīstami jau kopš 1908. gada, kopšŠveices laikiem. Ladcnburgs bija noslēgts, ārkārtīgi punktuāls cilvēks ar prūšu muižnieka manierēm, tačukolēģi viņu dziļi cienīja kā rāmu vientuļo domātāju un darbarūķi."

"Ladenburgs visu 1939. gada vasaru un rudeni nostrādāja Prinstonā pie eksperimentiemkodolreakciju jomā," atceras doktors Rainharts. "Manuprāt, es lasīju, ka viņš apsprieda šīs problēmas arEinšteinu. Katrā ziņā atceros, ka tas bija kaut kad 1940. gadā, bet piedāvājums, kuru cs saistu ar vēlākokuģa projektu, it kā bija rezultāts Ladenburga un Einšteina sarunai par magnētisko lauku izmantošanuaizsardzībai pret mīnām un torpēdām … un Einšteins pats uzrakstīja piedāvājumu … Einšteins unLadenburgs vienmēr bija priekšplānā, kad gāja runa par piedāvājumu iesniegšanu, taču svarīgu personutuvumā viņi centās palikt ēnā. Fon Neimans [2] bija kautrīga izskata cilvēks, kurš prata piesaistīt saviemprojektiem varas pārstāvju uzmanību.

Tieši Neimans runāja ar doktoru Albrehtu, manu šefu, par šo piedāvājumu, un kāds no viņiem varējasaņemt JKS pētniecības laboratorijas piekrišanu.

Reiz 1940. gada sākumā Albrehts astoņos no rīta ieradās savā birojā un ieraudzīja tur divus vai trīsapmeklētājus no NAPK (Nacionālā aizsardzības pētījumu komiteja), kuri viņu jau gaidīja.

Tas nebija nekas sevišķs, un cs tam nepievērsu lielu uzmanību. Tomēr ap pulksten pusdesmitiemkabinetā ielūkojās kapteinis Gibonss. Viņš pacēla pirkstu, kas nozīmēja uzaicinājumu iziet gaitenī, jokapteinis gribēja man kaut ko pavēstīt bez lieciniekiem. To atceros tādēļ, ka tieši tobrīd nodarbojos ardiezgan sarežģītu teorētisku problēmu un grasījos sazināties ar skaitļotājiem.

Sapratu, ka runa iet par kaut ko visai svarīgu, pārtraucu darbu un izgāju gaitenī. Gibonss pavadījamani uz šefa biroju, kur notika konference ar divu (vai tomēr trīs?) NAPK pārstāvju, Albrehta un fonNcimana piedalīšanos.

Kad es iegāju, viņi dedzīgi apsprieda to, kas vēlāk kļuva par jūs interesējošo projektu. Albrehtsacīmredzot uzskatīja, ka cs esmu vienīgais, kas pietiekami orientējas gravitācijā un relativitātes teorijā,lai bez liekiem jautājumiem varētu izdarīt viņiem neatliekami vajadzīgus matemātiskos aprēķinus.

Albrehta priekšā gulēja trīs papīra lapiņas, viena no tām bija aprakstīta tikai Einšteinam raksturīgajāsmalkajā, vijīgajā rokrakstā. Albrehts, sarunu nepārtraucot, padeva man lapiņas.Vicnlai- kus viņš devainstrukcijas par to, ko no manis vēlas. Uz vienas lapiņas bija viļņu starojuma vienādojums, bet kreisajāpusē - kaut kādi nepabeigti ķeburi. Bez tam viņš pabīdīja man diezgan sīku ziņojumu par militārajāmatmagnetizēšanas ierīcēm, un es ar zīmuli atzīmēju viņa norādītās vietas. Tad Albrehts teica, lai paskatos,kas, pēc manām domām, vajadzīgs 10 procentu gaismas izliekumam. Uz jautājumu, cik daudz laika mantiek dots, viņš atbildēja: "Nedaudz." Pēc tam turpināja sarunu ar klātesošajiem.

Tad," Rainharts turpināja, "diskusija pievērsās rezonanses principiem un tam, kā, izmantojot šosprincipus, radīt eksperimentam nepieciešamos intensīvos laukus. Es tā arī nesaņēmu īstu atbildi uzjautājumu, cik laika man ir, bet Albrehts jau deva zīmi iet un ķerties pie darba. Pa gaiteni atgriezos piekapteiņa Gibonsa un pavaicāju viņam: "Kā jūs domājat, kad Albrehts grib to visu saņemt?" Gibonss brīdipadomāja un sacīja: "Aizvedīšu jūs uz virsnieku klubu, tad jūsu rīcībā būs vēl arī pusdienlaiks, bet nevairāk. Tātad pulksten vienos vai divos, ne vēlāk."

Pēc visa spriežot, pusdienas beidzās ātri, jo pulksten 13.15 Gibonss atgriezās, bet mans darbs vēlritēja pilnā sparā. Paskaidroju, ka gribu uzrakstīt instrukciju un sagatavot mašīnraksta kopiju un ka tikšugalā līdz pulksten trijiem, ja vien viņš varēs līdz tam laikam aizkavēt pārējos. Gibonss atbildēja, ka tā tālieta neies un par kopiju nevar būt ne runas. Lai viss paliek tāds, kāds ir - ar zīmuli uzrakstīts. "Brīnumu,"cs tcicu, "viņi visu laiku grib brīnumu!… Klausieties, dodiet man vēl 25 minūtes, un cs paskatīšos, ko varizdarīt." Gibonsu tas nepārliecināja, bet kas cits atlika, ja viņš vēlējās saņemt rezultātu? Nācās piekrist.

Es tomēr sagatavoju divas tabulas un pāris paskaidrojošu teikumu. Kad mēs atgriezāmies pie

Albrehta, viņš ātri pārskatīja manu darbu un teica: "Jūs esat to izdarījis attiecībā uz lauka intensitātidažādos attālumos no kuģa sāniem, bet par priekšgalu un pakaļgalu, izskatās, esat piemirsis." Albrehtsvienmēr bija pedants. Nebiju ņēmis vērā šīs detaļas, jo precīzi nezināju, kas no manis vajadzīgs, un arīlaika tādam darbam bija par maz. Viss, ko varēju piedāvāt, bija vislielākā izliekuma punkti aiz kuģa bortatieši pretī šīm ierīcēm. Albrchtam," viņš domīgi turpināja, "bija vajadzīgi aprēķini spēka lauka pārbaudeiun tādai gaismas staru izliekšanai, lai rastos vēlamais mirāžas efekts. Zvēru pie Dieva, viņi neapjēdza,kas no tā var iznākt! Ja viņi to zinātu, tad lieta turpat arī būtu beigusies.

Tajā laikā projektu, manuprāt, virzīja NAPK un Ladenburgs vai fon Neimans. Viņi visu apsprieda arEinšteinu, un tas pat aplēsa vajadzīgās intensitātes sasniegšanas lielumus, pēc tam runāja ar fon Neimanupar to, ar kādām iekārtām varētu vislabāk nodemonstrēt praktiskā pielietojuma iespējas. Precīzineatceros, kad iesaistījās militāro pētījumu laboratorija, taču kapteinis Parsons, viens no tās vadošajiemspeciālistiem, bieži sarunājās ar Albrchtu, iespējams, ka runa bija arī par kuģa izmantošanu.

Vienīgās saglabājušās rakstiskās liecības par to man ir Albrehta vienādojumu fragmenti un dažasnelielas tabulas."

Mūrs jautāja Rainhartam: "Vai neatminaties, kāds bija projekta kodētais nosaukums?" Rainhartsbridi domāja. "Atcerieties," viņš teica, "ka Albrehts un Gibonss aizliedza sagatavot mašīnraksta kopijas,bet bija tikai ar zīmuli aprakstītas lapiņas. Manuprāt, es kādā no dokumentiem lietoju vārdu "novirze".Tāpat, atceros, kādas vēlākas apspriedes laikā es teicu, ka kuģi var padarīt neredzamu ar parasta dūmuaizsega palīdzību un ka nesaprotu, kāpēc jāpievēršas tik sarežģītai teorētiskai problēmai. Albrehts pāribrillēm paskatījās uz mani un sacīja, ka man ir rets talants novērst cilvēku uzmanību no tēmas. Manuprāt,kodēto nosaukumu izdomāja NAPK cilvēki. Manā atmiņā šajā sakarā saglabājies kaut kas līdzīgs"varavīksnei" vai "mirāžai".

Es piedalījos vēl vismaz vienā šai tēmai veltītā konferencē. Mēs mēģinājām paredzēt galvenosblakuscfektus , ko varētu radīt šāds eksperiments. Runa bija par "verdošu" ūdeni, apkārtējā gaisajonizāciju un pat par atomu "zetizēšanu", bet tolaik neviens nevarēja paredzēt starptelpu efektus vai masasnobīdes iespējamību. 1940. gadā zinātnieki tamlīdzīgas lietas pieskaitīja zinātniskai fantastikai. Slēdzienāuzrakstījām brīdinājumu, ka ar to visu jārēķinās un ka vispār šis pasākums prasa vislielāko piesardzību.

Atceros vēl dažas apspriedes par šo problēmu, taču detaļas jau ir visai neprecīzas. Taču ļoti labiatminos, ka vairākas nedēļas pēc tikšanās Albrehta birojā no mums pastāvīgi prasīja redzamās gaismasrezonanses frekvenču tabulas. Bieži vien tam nebija nekāda izskaidrojuma, taču, pēc visa spriežot,sakarība tomēr pastāvēja."

Rainharts nervozi paskatījās apkārt, it kā būtu pateicis ko lieku, taču sarunu turpināja."Starp citu, maketu izmēģinājumi varēja notikt Teilora maketu baseinā, bet varbūt arī ne, jo neesmu

pārliecināts, vai tur bija piemēroti apstākļi. Daļa darbu noritēja Anakostijabejā - tur notika vairākumsagrīno lokācijas darbu."

"Kā, jūsuprāt, viņi sadabūja kuģi šiem izmēģinājumiem?" jautāja Mūrs."Jautājums vietā. Es jau grasījos pastāstīt jums par kādu pieņēmumu. Kapteinim Parsonam [3] varētu

būt zināma loma projekta pārtapšanā par reālu eksperimentu ar kuģi, nevis ar maketu… Atceros, ka 1939.gadā kādā konferencē mana priekšniecība izteicās, ka neviens cits, izņemot Parsonu, nespētu iegūt noKuģniecības biroja atļauju jauno iekārtu izmēģināšanai reālos apstākļos uz kuģa… Tolaik Parsons vēlbija otrā ranga kapteinis un pats izcilākais no visiem Jūras kara akadēmijas absolventiem ar zinātnieka -eksperimentētāja statusu.

Jā, starp citu, par tirdzniecības kuģi, kuru izmantoja novērošanai… domāju, ka te neiztika bezadmirāļa Džerija Lenda, ASV Jūrlietu komisijas priekšnieka, palīdzības. Viņš bija diezgan nepiekāpīgs,taču nereti palīdzēja, sevišķi tad, kad JKS bija lūgumu noraidījuši. Bija daudz gadījumu, kad mumsizdevās no JK saņemt atļauju jaunu iekārtu izmēģināšanai uz tirdzniecības kuģiem par spīti JKSiebildumiem."

Pēc šīs sarunas V. Mūram vēl izdevās saņemt no Rainharta dažas vēstules, bet pēc tam doktorspēkšņi nomira. '

ĀRKĀRTĪGI DĀRGS DARBS

Tātad - vai bija iespējams praktiski pielietot tāda veida enerģijas un spēka laukus, kas pēc esošāsinformācijas tika izmantoti neredzamības radīšanai Filadelfijas eksperimenta laikā? Zināmu skaidrībušajā problēmā ievieš maz pazīstama, bet ārkārtīgi talantīga amerikāņu fiziķa un izgudrotāja TomasaTaunsenda Brauna dzīvesstāsts. Viņam, tāpat kā doktoram Rainhartam, projektā bija noteikta loma.

Viņš agri sāka interesēties par kosmiskajiem lidojumiem, kas tolaik, kad valdīja skeptiska attieksmepat pret brāļu Raitu gūtajiem panākumiem, tika uzskatīts par visīstāko fantastiku. Jaunības aizraušanās artajā laikā šķietami naivajām zināšanām par radio- un elektromagnētismu vēlāk lieti noderēja kā šozinātnes nozaru pamats. Reiz viņš kāda eksperimenta laikā ieguva Kūlidža caurulīti [4] , kas palīdzējanokļūt līdz brīnumainam atklājumam. Braunu interesēja ne tikai paši rentgena stari. Viņš gribēja izpētīt,vai Kūlidža caurulītes starojums nevar būt noderīgs.

Viņš izdarīja to, ko neviens tā laika zinātnieks vēl nebija pat iedomājies: nostiprināja Kūlidžacaurulīti uz jutīga balansētāja un sāka savas ierices izmēģinājumus. Taču, lai kā viņš grozīja aparātu uzvisām pusēm, nekādu izmērāmu rentgena staru ietekmi konstatēt nevarēja. Taču pēkšņi viņa uzmanībupiesaistīja pašas caurulītes dīvainā uzvedība: katru reizi, kad Brauns to ieslēdza, caurulīte sakustējās, itkā aparāts mēģinātu pavirzīties uz priekšu. Vajadzēja daudz laika un pūļu, lai to izskaidrotu.Jaunatklātajam fenomenam ar rentgena stariem nebija nekāda sakara - tas saistījās ar augsto spriegumu,kas tika izmantots starojuma radīšanai.

Brauns veica veselu eksperimentu sēriju, lai izpētītu jaunatklāto "spēku" dabu, un galu galā viņamizdevās konstruēt ierīci, ko nosauca par "gravitoru". Izgudrojums atgādināja parastu bakelīta kasti, taču,tikko to nolika uz svariem un pieslēdza pie enerģijas avota ar 100 kilovoltu spriegumu, ierīces svarsatkarībā no polaritātes palielinājās vai samazinājās par vienu procentu.

Brauns bija pārliecināts, ka atklājis jaunu elektrisko principu, taču nezināja, kā īsti to pielietot. Laigan par viņa darbu rakstīja vairākas avīzes, neviens no vadošajiem zinātniekiem neizrādīja interesi par šoizgudrojumu, un par to nav jābrīnās - tieši tolaik Brauns beidza vidusskolu.

1922. gadā viņš iestājās Kalifornijas tehnoloģiskajā institūtā Pasadcnā. Taču arī tur viņa darbiemneviens nepievērsa uzmanību.

Brauns nepadevās un 1923. gadā pārgāja uz Kcnionas koledžu Hambijerā, Ohaio, mācījās tur gadu,tad devās uz Dcnisona universitāti Grenvilā, arī Ohaio, kur fizikas nodaļā apguva elektroniku. Viņaskolotājs bija doktors Pauls Alfrēds Bīfelds, astronomijas un fizikas profesors un viens no astoņiemEinštcina kādreizējiem skolasbiedriem Šveicē.

Atšķirībā no saviem Pasadenas kolēģiem Bīfelds izrādīja lielu interesi par Brauna atklājumu, un abi- profesors un students - eksperimentēja ar uzlādētiem elektrības kondensatoriem un izstrādāja fizikasprincipu, kas pazīstams kā Bīfelda-Brauna efekts. Šī efekta pamatā bija uzlādēta elektrības kondensatoratieksme virzīties uz sava pozitīvā pola pusi - tā pati kustība, ko Brauns kādreiz novēroja savoseksperimentos ar Kūlidža caurulīti.

Pēc studiju pabeigšanas Brauns četrus gadus strādāja Ohaio Sveizija observatorijā, bet 1930. gadāvisu pameta un strādāja Vašingtonā jūras militāro pētījumu laboratorijā par lauku fizikas unspektroskopijas speciālistu.

Lai gan trīsdesmitajos gados Braunam nācās mainīt nodarbošanos, brīvajā laikā viņš turpinājafizikas pētījumus, galvenokārt Bīfclda Brauna efekta izstrādi. Laika gaitā gravitors tika vairākkārtpilnveidots.

1939. gadā Brauns kļuva par JKS atvaļināto leitnantu un tika norīkots par Jūrlietu biroja atbildīgospeciālistu pretmīnu magnētiskajos un akustiskajos pētījumos. Drīz pēc šī norīkojuma Brauns saskārās arprojektu, kas acīmredzot vēlāk noslēdzās ar Filadelfijas eksperimentu.

Nevar apgalvot, vai Brauns aktīvi piedalījās Filadelfijas eksperimentā, jo viņa zinātniskās komandasdarba lielākā daļa bija saistīta ar kuģu atmagnetizēšanai tuvām problēmām. Bez tam viņš, kā pats teica,"nodarbojās ar ārkārtīgi dārgiem dziļā vakuuma pētījumiem".

Katrā ziņā viņa darbu Jūrlietu birojā, kur Brauna rīcībā, kā noskaidrojās, bija 50 miljonizinātniskiem mērķiem paredzētu dolāru un ducis akadēmiski izglītotu līdzstrādnieku, varēja uzskatīt parpriekšzīmīgu. Tiesa, tas neturpinājās ilgi, jo šausmīgajā juceklī, kas sākās pēc Pīrlharboras, viņš jau otrāranga kapteiņa pakāpē tika pārcelts uz Norfolku, kur, turpinot pētniecisko darbu, vienlaikus vadīja JKSAtlantijas flotes radiolokācijas skolu. 1943. gada decembrī Braunu nosūtīja mājās atpūsties, bet drīz vienpēc mediķu pieprasījuma atvaļināja. Interesants ir vairāku pētnieku uzskats, ka Brauna slimība ir tiešisaisiīta ar Filadelfijas eksperimentu. 1944. gadā Brauns aizbrauca uz Havajām un turpināja pētījumus.

Tolaik viņš aizrāvās ar bieži novērotajiem NLO parādīšanās gadījumiem. Četrdesmitajospiecdesmitajos gados uzmanīgi sekodams militāristu un zinātnieku diskusijai, viņš pauda viedokli, kajautājumu par NLO dzinējspēku, iespējams, izdotos atrisināt ar vairāku valstu kopīgiem pūliņiem. Braunslika saprast, ka savos clektrogravitācijas pētījumos jau ir atradis atslēgu šīs problēmas atrisinājumam.

1952. gadā, pārbraucis uz Klīvlendu, viņš ieskicēja kādu projektu, ko nosauca par "Ziemas ostu"un pēc attiecīgas izstrādes cerēja piedāvāt militāristiem. Viņam izdevās palielināt gravitora celtspēju tiktālu, ka aparāts spēja pacelt kravu, kas svēra daudz vairāk nekā pats gravitors.

Brauns mēģināja savus rezultātus teorētiski pamatot ar vienotā lauka teorijas jēdzieniem. Viņš bijapārliecināts par uzskatāma gravitācijas un elektrības saskarsmes efekta pastāvēšanu. Gravitors tad arīdemonstrēja šo efektu.

Brauns konstruēja diskveida kondensatoru un, pastāvīgi pievadot dažāda sprieguma strāvu, novērojaBīfelda-Brauna efektu darbībā. Noteiktas konstrukcijas un strāvas sprieguma sakritības rezultātā diskipacēlās gaisā, klusi dūkdami un izstarodami zilganu elektrisko gaismu.

1953. gadā Braunam izdevās laboratorijā nodemonstrēt šāda scšdesmitcentimetrīga "gaisa diska"lidojumu pa apli sešu metru diametrā. Lidaparātu un centrālo mastu savienoja vads, pa kuru tika pievadītaelektriskā strāva ar 50 000 voltu spriegumu. Aparāta lidojuma ātrums sasniedza ap 51 metru sekundē (180kilometrus stundā).

Brauns strādāja gandrīz pārcilvēciskā apņēmībā un ar milzīgiem finanšu izdevumiem. Drīz vienviņam izdevās pārspēt pašam sevi. Nākamajā reizē viņš demonstrēja, kā pa apli 15 metru diametrā lidovesels disku (diametrs 90 cm) komplekts. Visam nekavējoties tika uzlikts slepenības zīmogs. Tomērvairums zinātnieku, kas piedalījās demonstrējumos, neslēpa savu skepsi un Brauna atklāto dzinējspēkupiedēvēja kaut kādam "elektriskajam vējam", kā paši to nosauca, lai gan tāda spēka radīšanai būtuvajadzīga īsta "elektriskā viesuļvētra". Tikai daži uzskatīja Bīfelda-Brauna efektu par kaut ko jaunu fizikā.

Brauns līdz pat beigām bija pārliecināts, ka, piesaistot Bīfelda- Brauna efekta izpētei nepieciešamoslīdzekļus, varētu sasniegt izrāvienu kosmisko aparātu pārvietošanas jomā, par citām pielietošanas sfērāmpat nerunājot. Protams, pētījumi izmaksā dārgi, bet vai tiešām finansu apsvērumi var radīt uzmanībasdeficītu? Varbūt pār to līdz šim laikam kiīt ar kuģi notikušā eksperimenta garā, greizā ēna?

atbildes nebūs

Vēlreiz pievērsīsimies jautājumam, vai tiešām, kā apgalvoja Aljende un liecina savāktā informācija,ASV JKS izmantoja DE- 173 elektroniskā maskējuma izmēģinājumos? Vai tiešām militārā zinātne šāduizmēģinājumu rezultātus izmantoja tālākiem jaunu enerģijas avotu pētījumiem?

To precīzi varētu pierādīt vienīgi tad, ja izdotos atrast un publicēt attiecīgos valdības dokumentus.Nezinot militārā projekta kodēto nosaukumu, tas ir grūti, pat neiespējami. Jebkurš tāds pieprasījumslabākajā gadījumā beidzās ar Jūras militāro izmēģinājumu pārvaldes standarta vēstuli, kurā visa šī lietatika pilnīgi noliegta. Attiecībā uz Filadelfijas eksperimentu pienāca atbilde: ne 1943. gadā, tic citā laikāneredzamības pētījumi nav notikuši.

Tikpat neveiksmīgs bija Č. Berlica mēģinājums apspriest šo tēmu ar "VARO Corporation"pārstāvjiem Hārlcndā, Teksasā. "Firma nav ieinteresēta šīs tēmas apspriešanā ne ar Jums, ne kādu citu," -tāda bija atbilde. Viņam paziņoja, ka "visas Jūsu vēstules, piepi asījumi un telefona zvani attiecībā uz šotēmu paliks bez atbildes".

Un tomēr izdevās sameklēt liecības, kas apstiprināja, ka trīsdesmito gadu beigās - četrdesmito gadusākumā ASV JKS

izrādīja lielu interesi par spēcīgu magnētisko lauku izmantošanu uz kuģiem - vismaz kā pretmīnulīdzekli. Lūk, grāmata "Magnēti. Fiziķa rokasgrāmata" (Kembridža, 1956). Tās autors, tagad jau nelaiķisFrensiss Biters, Masačūsctsas tehnoloģiskā institūta magnētisma pētniecības laboratorijas dibinātājs, kautarī pārlieku neiedziļinoties tehniskajās detaļās, tomēr veselu sava darba nodaļu veltījis kuģuatmagnetizēšanai kā aizsarglīdzeklim pret trīsdesmitajos gados izgudrotajām vācu magnētiskajām mīnām.

Pēc Bitera biogrāfu Č. Faulera un T. Erbera liecības, viņa pētījumu gaitā tika sīki izstrādāti pretmīnupasākumi, kuriem vajadzēja "padarīt kuģus vācu mīnām neredzamus". Skaidrs, ka "neredzamība" mīnāmun neredzamība cilvēka acīm ir ļoti dažādas lietas, tomēr jājautā - vai tieši Bitera pētījumi "magnētiskāsneredzamības" jomā nebija prologs absolūtas neredzamības sasniegšanas projektam?

Nav šaubu, ka šo agrīno eksperimentu laikā tika izmantoti salīdzinoši spēcīgi magnēti un magnētiskielauki. Biters "Magnētos" raksta, ka pats savām acīm "redzēju samērā lielu kuģi, kas bija aprīkots ardaudzas tonnas smagu spēcīgu magnētu. Tas bija magnēta serdenis gandrīz visa kuģa garumā. Strāvuražoja milzīgi ģeneratori."

Lai noskaidrotu, vai šie agrīnie eksperimenti tiešām bija daudzkārt sarežģītākā Filadelfijaseksperimenta priekšteči, Viljams Mūrs griezās pie kāda zinātnieka, kurš strādāja JKS atmagnetizēšanasjomā. Neilgi pirms tam Mūrs bija uzrakstījis nelielu šī zinātnieka dzīves aprakstu, kam bija jākļūst parkādam žurnālam paredzēta raksta sastāvdaļu. Mūrs piedāvāja viņam šo rakstu saskaņošanai, iepriekšiespraudis tajā speciāli sagatavotu rindkopu, lai noskaidrotu, vai zinātnieks kaut ko nezina par Aljendessavulaik aprakstīto eksperimentu. Lūk, kāds bija rindkopas saturs:

"Kara laikā viņš (vārds, uzvārds) gandrīz bez pārtraukuma strādāja … Nacionālajā aizsardzībaspētījumu komitejā. Strādājot pie viena no viņa projektiem, karakuģis (pēc eksperimentiem ar maketu) tikapakļauts intensīva elektromagnētiskā lauka iedarbībai ar mērķi uzskatāmi pārbaudīt lauka iespaidu uzmateriāliem objektiem. Lauku radīja kuģa atmagnetizētāji, izmantojot rezonanses principu. Vairākosziņojumos minēti sensacionāli rezultāti - vismaz viens informācijas avots apgalvo, ka eksperimentsradījis ekstremālu kuģa komandas fizisko reakciju, taču, neskatoties uz eksperimenta reālajiemrezultātiem, 1943. gadā darbs pie projekta tika pārtraukts."

Berlicam un Mūram bija svarīgi redzēt, kā šis cilvēks reaģēs uz rediģēšanai piedāvāto materiālu.Rezultāts bija pārsteidzošs. Kā varēja gaidīt, rediģēšanas gaitā radās daudz priekšlikumu, papildinājumu,svītrojumu, taču minētā rindkopa palika bez jelkādām izmaiņām vai komentāriem. Tam varēja būt tikaidivi izskaidrojumi: vai nu zinātnieks bija ļoti neuzmanīgs, vai arī informācija par eksperimentu atbildapatiesībai. Izrediģētajam rokrakstam pievienotā pavadvēstule lika noticēt otrajai iespējai: "Kas attiecasuz Jūsu raksta uzmetumu, tajā minētā informācija lielākoties ir absolūti korekta."

Bet kā tad ir ar eksperimenta sekām? Tieši šis Aljcndes stāsta aspekts daudziem lika uzskatīt viņavēstules par slimas iztēles augli. Citi savukārt ir pārliecināti, ka līdzīgi efekti tiešām bija un ka to radītāsbailes un apmulsums militāristiem lika pār šiem notikumiem nolaist slepenības aizsegu.

Neparastu informāciju šajā ziņā sniedza Patriks Mcisijs, konstruktors elektroniķis, kurš 1977. gada

vasarā strādāja Losan- dželosā. Ar kādu savu kolēģi, kuru viņš atceras tikai kā "Dzimu", Meisijs runājispar NLO un par to, cik daudz valdība šajā sakarā noklusē.

"Ar mani reiz atgadījās kaut kas ļoti dīvains," teica Dzims, "kad cs kara laikā dienēju JKS. Es toreiznodarbojos ar audio un videomateriālu kontroli, un 1945. gadā Vašingtonā man radās iespēja noskatītiesdaļu no filmas par kādu jūrā notikušu eksperimentu, ko rādīja JKS augstākajām amatpersonām. Atcerostikai atsevišķus filmas fragmentus, es taču pildīju dienesta pienākumus un nevarēju kā citi sēdēt unskatīties. Nezināju, par ko īsti ir filma, jo komentāru tajā nebija. Bet, atminos, runa bija par trim kuģiem.Rādīja, kā divi kuģi uzlādē ar kaut kādu enerģiju trešo, kas atradās starp tiem. Toreiz nodomāju, ka tie irradioviļņi, bet neko konkrētu pateikt nevaru, man, gluži dabiski, to neviens neatklāja. Pēc kāda laikavidējais - mīnukuģis - sāka pamazām izgaist caurspīdīgā miglā, kamēr no tā palika pāri tikai nospiedumsūdenī. Pēc tam kad lauku - vai kas nu tur bija - atslēdza, kuģis atkal parādījās. Tās laikam bija filmasbeigas, un nejauši dzirdēju, kā daži apsprieda redzēto. Vieni teica, ka lauks bijis ieslēgts pārāk ilgi un kaar to izskaidrojamas dažiem komandas locekļiem radušās problēmas. Kāds pieminēja gadījumu, kad viensno jūrniekiem it kā esot pagaisis, sēdēdams bārā pie glāzītes. Cits stāstīja, ka matroži "vēl tagad nav piepilna prāta un droši vien uz visiem laikiem". Bija arī runa par to, ka daži matroži vispār pazuduši.Turpmākā sarunas daļa noritēja pārāk tālu, lai es varētu to sadzirdēt."

Rodas jautājums: kāpēc šī filma, ja tāda patiešām eksistēja, tika rādīta 1945. gadā? Varbūt tāpēc, kavairāki kara laikā pārtrauktie projekti tika pārskatīti un apsvērtas iespējas tos atjaunot? Varbūt to skaitābija arī Filadelfijas eksperiments?

atgadījums safernu fermāKā jūs atceraties, prologā mēs stāstījām par nejaušu sastapšanos parkā Koloradospringsā, kas kļuva

par negaidītu Filadelfijas eksperimenta apliecinājumu. Bezkaislīgam pētniekam šis stāsts var likties visaiapšaubāms, jo tajā tika apgalvots, ka vairāki eksperimenta dalībnieki it kā pabijuši citā pasaulē unkontaktējušies ar kosmiskām būtnēm. Patiešām - vai tad var noticēt, ka ASV JKS, darbojoties ar spēkalaukiem un veicot izmēģinājumus radio- lokatīvas neredzamības radīšanā, nejauši atklājuši ceļu uz citāmpasaulēm un ka Amerikas valdība tā dēvētā Filadelfijas eksperimenta rezultātā nodibinājusi kontaktus arkādu Kosmosa civilizāciju? Ja nu tā tomēr būtu noticis, tas izskaidrotu oficiālo klusēšanu par daudzāmtēmām un pirmām kārtām par NLO. Bet kā to visu pierādīt?

Pienācis laiks atgriezties pie mums jau pazīstamā pētnieka un rakstnieka Džcimsa R. Vulfa. Lūk, kopastāstīja V. Mūrs:

"1978. gada februārī, dažus mēnešus pēc manas pēdējās tikšanās ar Vulfu, cs pirmoreiz izdzirdēju,ka Vulfs pazudis.

Tad sekoja virkne dīvainu notikumu. 1978. gada maijā piezvanīja sieviete, vārdā Mišela Alberti, kasstādījās priekšā kā Viloudcilas (Ontario, Kanādā), spiritisko pētījumu grupas līdzstrādniece. Viņapastāstīja, ka, nodarbojoties ar Filadelfijas eksperimenta problēmu, uzzinājusi par kādu Džeimsu R.Vulfu, kurš it kā esot par šo lietu labi informēts. Kad viņa pamēģinājusi Vulfu sameklēt, tad, dziļi vīlusies,uzzinājusi par viņa pazušanu. Tālākie meklējumi liecinājuši, ka Vulfa vairs nav starp dzīvajiem. Viņaiuzreiz radušās aizdomas par kārtējo pēkšņo nāves gadījumu.

Rodas divi jautājumi: kā un kādēļ izplatījās šīs baumas un kur tagad atrodas Vulfs? Sarunas laikāprasīju Mišelai Alberti, kas radījis viņas interesi par Filadelfijas eksperimentu. "Tā saistīta ar mūsupētījumiem šeit, Kanādā," viņa teica. Un pastāstīja:

"1975. gada 7. oktobra vēlā vakarā 27 gadus vecajam Brcis- bridžas ciemata, Ontario, galdniekamRobertam Safernam piezvanīja māsa, kura dzīvoja mazliet tālāk tajā pašā ielā. Viņa lūdza apskatīties,kādēļ tuvējā graudu glabātava izstaro tik dīvainu gaismu. Safcrns tūdaļ iesēdās automašīnā un aizbraucauz norādīto vietu. Neko neparastu nesaskatījis, viņš pagriezās atpakaļ, lai dotos pie māsas. Pēkšņi, sevpar lielu izbrīnu, viņš tieši sev priekšā uz šķembām klātā ccļa ieraudzīja tumšu, šķīvim līdzīgu objektutrīsarpus - četru metru diametrā. 'Es izbijos," viņš vēlāk stāstīja "Toronto Sun" reportierim, "tas atradās

man tieši priekšā, bez gaismas un bez jelkādām dzīvības pazīmēm." Viņa automašīna vēl nebija paguvusipilnīgi apstāties, kad objekts "vertikāli pacēlās gaisā un izgaisa".

Pēc Saferna vārdiem, tikko viņš pagriezis mašīnu mājupceļam, tieši tai priekšā izskrējusi dīvaina,apmēram 1,2 metrus gara cilvēka figūra ar neproporcionāli platiem pleciem, ģērbusies sudrabpelēkātērpā ar lodveida ķiveri galvā. Safcrns nospiedis bremzes, mašīna sasviedusics sāņus, un viņam tik tikkoizdevies izvairīties no sadursmes ar šo būtni, kas strauji metusies projām, aizskrējusi līdz ceļa malai,pārlēkusi pār sētu un lauka vidū izgaisusi. Saferna stāstījumā reportierim tas skanēja šādi: "Kad figūrapieskrēja pie sētas, tā ar roku atspiedās pret balstu un pārlēca pār žogu bez jelkādām pūlēm, it kā tainemaz nebūtu svara."

Šīs negaidītās tikšanās apstulbināts, Saferns beidzot attapās tiktāl, lai varētu doties mājup. Betpēkšņi ieraudzīja, ka NLO atgriežas un uz mirkli sastingst virs paša ceļa. Nākamajā mirklī tas apmeta lokuap augstsprieguma stabu un no jauna pagaisa, gluži kā svece paceldamies naksnīgajās debesīs.

Ne radiem, ne draugiem, ne žurnālistiem, ne speciālām komisijām, ne parastiem ziņkārīgajiem, kurivēlāk apmeklēja fermu, neizdevās Safernu pārliecināt par kaut ko citu.

Ja ar to notikums būtu beidzies, tas kļūtu vienīgi par kārtējo papildinājumu pēdējos gados pastāvīgipieaugošajā noslēpumainu un grūti pārbaudāmu atgadījumu sarakstā.

1976. gada 15. jūlijā, tas ir, apmēram deviņus mēnešus pēc notikuma Breisbridžā, Mišelas Albertikolēģis Harijs Tokarcs kopā ar kādu kinovīru nolēmuši apciemot Safernu ceribā noskaidrot kaut ko par1975. gada atgadījumu.

Ne Saferns, kuru Tokarcs raksturo kā cilvēku, "kas labi apdomā savus vārdus", ne viņa sieva-"tipiska provincietc, kas neslēpj savus uzskatus" - neizrādīja sevišķu interesi par NLO tēmu.

Kad beidzot Saferni bija noskaņoti par to parunāt, atklājās divi interesanti apstākļi. Pirmkārt, kāSaferns, tā viņa sieva uzskatīja sevi par pilnīgi informētiem šajā jautājumā, tajā pašā laikā neuzskatot topar īpaši svarīgu. Otrkārt, viņi līdz šim nc ar vienu nebija notikumu apsprieduši.

Lūk, fragments no presē publicētā Tokarca paziņojuma:"1975. gada 12. decembrī, kad Safernu mājā atkal pakāpeniski tika nodibināta agrākā kārtība,

Ontario provinces policijas pārvaldes mašīna nogādāja pie viņiem trīs cienīga izskata vīriešus. Tic bijaģērbušies pilnā formas tērpā, turēja rokās iespaidīgas ieteikuma vēstules un stādījās priekšā kā ASVGKS, ASV JKS slepenā dienesta un Kanādas armijas pārstāvji. Saferns, kuru sastapšanās ar NLO bijastipri satraukusi, apgalvo, ka laipnie kungi atklāti un nekavējoties atbildējuši uz visiem jautājumiem."Viņi atklāja kārtis" un atbildēja uz visiem "no kurienes? kas? kādēļ?". Ciemiņi lika saprast, ka ASV unKanādas valdībām jau kopš 1943. gada par NLO ir zināms pilnīgi viss un ka no tā laika viņi sadarbojasar citplanēticšiem.

Vēl vairāk - šie visziņi pat atvainojās par 7. oktobra incidentu, paziņojot, ka tā bijusi avārija,neparedzēts bojājums. Saferns izteicis pieņēmumu, ka runa acīmredzot ir par supcrslcpenu karalidmašīnu. Nē, viņi paziņojuši, tas bija funkcionāls defekts, kas lika šķīvim ar citplanēticšu komandupiezemēties Saferna īpašumos. Saferna kundze sākumā atteicās tam ticēt, bet tad viens no virsniekiemnosauca precīzu - līdz pat minūtei - nolaišanās laiku - detaļu, kas bija zināma vienīgi Saferniem. Vispārviņi esot trīsreiz novērojuši NLO parādīšanos, taču paziņojuši tikai par vienu gadījumu. Viszinošā trijotnenekavējoties uzskaitīja visu trīs notikumu datumus un laiku. Viņi bija apbruņojušies ar pilnīguinformācijas komplektu (NLO fotoattēlus ieskaitot) un vēlreiz uzsvēra, ka nolaišanās notika avārijas dēļun nekādos plānos nebija paredzēta…

… Tālāk mēs uzzinājām, ka atbraukušie virsnieki NLO komandas nesauca citādi kā tikai parhumanoīdiem. Pinnie kontakti acīmredzot tika nodibināti 1943. gadā, un kopš tā laika mūsu armija irinformēta par jebkuru citplanēticšu pārvietošanos pa mūsu planētu.

Pats Saferns apgalvo, ka viņam ir zināmas šo trīs cilvēku personības un ka tic nav bijuši blēži."Interesantas ir arī it kā no kāda eksperta iegūtās ziņas par to, ka ASV un Kanādas varas iestādes

pirms šīs decembra tikšanās pamatīgi pārbaudījušas Safernu fizisko un psiholoģisko stāvokli, acīmredzottādēļ, lai paredzētu viņu reakciju uz informāciju, kas tiem būs jāuzzina.

Heivardas, Kalifornijā, kodolfiziķis profesors Stens Frīdmans kā iemeslu citplanēticšu interesei parFiladelfijas eksperimentu minēja augstu elektromagnētiskās virsplūsmas koncentrāciju, kas radāseksperimenta laikā. Profesors Frīdmans pats pētīja vairākus citus gadījumus, kad NLO parādījās kānevēlama elektromagnētisko eksperimentu blakusreakcija. Pēc viņa teorijas, NLO, novērojot Zemi,izmanto funkcionālu elektromagnētisko karti, un, ja kaut kur parādās viņiem nesaprotami gaiši punkti vaiplankumi, tie, gluži dabiski, cenšas noskaidrot šo izmaiņu cēloni uz vietas.

Un tomēr 1943. gadā Filadelfijas jūras kuģu būvētavā notika kaut kas tāds, kas atstāja dziļas pēdasnostāstos, grāmatās, avīžu rakstos, dokumentos un ļaužu atmiņās.

Tas, protams, nebija pirmais gadījums, kad zinātnisks atklājums apsteidz savu laiku un no tā nākasatteikties neparedzētu blakusparādību dēļ vai vienkārši tāpēc, ka eksperiments zaudējis savu aktualitātisalīdzinājumā ar citām, daudz svarīgākām lietām (atombumbas radīšana).

Te nu vajadzētu ieklausīties pazīstamā Toronto universitātes fiziķa Džcimsa Molera viedoklī. Uzjautājumu, cik ticama ir Filadelfijas eksperimenta iespējamība, viņš atbildēja, ka kosmiskā unastrofizikālā līmenī šādi fenomeni ir vienmēr sastopami. Pēc Mofera vārdiem, darbs pie līdzīgāmproblēmām viņam ir gandrīz vai parasta lieta, lai gan tas norit milzīgas enerģijas un lielo astrofizikāloķermeņu izpētes jomā. "Tamlīdzīga fenomena pārcelšana uz Zemes līmeni mūsdienu apstākļos," viņšpaziņoja, "iziet ārpus šodien pastāvošo teoriju rāmjiem. Jāatceras, ka Einšteins, 1905. gadāpasludinādams savu relativitātes teoriju, darīja to attiecībā uz astrofizikālajā ziņā lieliem objektiem.Viņam vienkārši neienāca prātā, ka šī teorija varētu būt pielietojama atomu līmeņa procesos. Kadtrīsdesmitajos gados kontrolējamas kodolrcakcijas iespējamība kļuva acīm redzama, nācās atbildēt uzjautājumu: vai teorija pieļauj tādu iespēju? Izrādījās, ka pieļauj, un tas bija vēl viens pozitīvs arguments.Gluži tāpat varētu būt ar vienotā lauka teoriju. Tai taču varētu būt vēl citas, zinātnei pagaidām nezināmasiespējas.

Filadelfijas eksperimenta noslēpums pagaidām tā ari paliek neatklāts, turklāt galīgā atbilde varglabāties ASV jūras kara resora arhīva dzīlēs. Iespējams, ka tā ir vienkārši pasaka un tamlīdzīgseksperiments nekad nav noticis.

Tomēr, ņemot vērā lielo daudzumu materiālu, kurus no dažādiem cilvēkiem dažādos laikos izdeviessavākt, un pieļaujot, ka Filadelfijas eksperiments iepriekš aprakstītajā veidā nav noticis, jājautā: kas tadtālajā 1943. gada oktobrī tomēr notika Filadelfijas jūras kuģubūvētavas slepenajā zonā?

Visbeidzot. Pavisam nesen mūsu prese paziņoja, ka ASV GKS aviobāzē "Ncllis" Nevadas štatānotikusi publiska divu līdz šim superslepenībā turētu firmas "Lockhied" lidmašīnu demonstrācija. Tāsizgatavotas saskaņā ar "mazas redzamības tehnoloģijas" prasībām. Visa planiera virsbūve sastāv noneskaitāmiem elementiem, kas orientēti katrs savā virzienā. Tie ievērojami samazina atstarotāelektromagnētiskā starojuma daudzumu. Starp citu, valda uzskats, ka tieši šie klājumi kļuvuši par daudzu"Lockhied" rūpnīcas strādnieku neizskaidrojamas saslimstības cēloni.

Varbūt Filadelfijas eksperiments turpinās vēl šobaltdien?

Nikolajs Čerkašins Faraonu žēlastība

Par "faraonu atriebību" mēs visi esam daudz dzirdējuši. Jau septujdesmit gadus laikabiedru prātussatrauc šausminošais stāsts par Tutanhamona kapeņu atklājēju lordu Karnarvonu un viņa kolēģiem, kuriuzdrīkstējās iztraucēt faraona pēcnāves mieru un par to samaksāja ar savām dzīvībām. Nomira arīpārdrošā lorda sieva lēdija Karnarvona - viņai iekoda indīgs moskīts. Gāja bojā visi, kas jelkādā veidābija saskānišies ar Tutanhamona mūmiju, viņa sarkofagu, mantām…

Visu to atcerējos, stāvot pie bēdīgi slaveno kapeņu sliekšņa. Uz Valdnieku ieleju, vienmuļu klinšutuksnesi, kur zem zemes gluži kā metro stacija atrodas desmitiem apbedījumu, mēs no Kairas atbraucāmtrijatā: rakstnieks Scmjons Šurtakovs, mūsu vēstniecības darbinieks Sergejs un šo rindu autors.Atbraucām, lai, tāpat kā tūkstoši tūristu no visas pasaules, pieskartos ar prātu neaptveramai senatnei. Kadpienāca mūsu kārta ieiet Tutanhamona kapeņu pazemes gaitenī, es noņēmu cepuri. Kaut gan visi pārējiegalvassegas nenoņēma, man šķita nepieklājīgi ieiet pie aizgājušā, kaut arī tā būtu tūkstošgadīga mūmija, arapsegtu galvu. Es to izdarīju gandrīz neapzināti un mazliet pat nokaunējos: visa Eiropa faraona priekšācepures nenoņem, bet es - gluži kā no attālas sādžas atbraucis… Un tomēr Tutanhamona apbedīšanas zālēes iegāju, turot cepuri rokā. Par šo sīko epizodi stāstu tikai tādēļ, ka joprojām esmu pārliecināts: tieši šiscieņas pilnais žests izglāba man dzīvību…

Todien mums vajadzēja atgriezties Kairā, kas atradās 600 kilometru attālumā. Sergejs, meistarīgsšoferis, trieca savu "toijotu" tā, ka salonā visu laiku elektroniskais zvaniņš džinkstot brīdināja: mašīnabrauc bīstamā ātnimā-vairāk nekā simts kilometrus stundā. Tas ir vieglo lidmašīnu starta ātrums, unnevainojami līdzenā taisnā šosejas lente atgādināja pacelšanās joslu. Labajā pusē stiepās rudenīgāSarkanā jūra, pa kreisi - smilšu jūra.

Tā mēs, bez pūlēm apdzenot citas mašīnas, braucām kādu stundu. Kaut kur aiz Portsafagas sākāmapdzīt garu furgonu - kamieļu vedēju. Tuksneša laineris brāzās ar 100 kilometru ātrumu stundā, blakusesošā mikroautobusa šoferis piedeva gāzi līdz 140 kilometriem un tūdaļ, apsteidzis autofurgonu, iebraucalabajā rindā, atstājot mūs aci pret aci ar pretī drāžošos tūristu autobusu. Beigas! Šim īsajam vārdam bijajākļūst par mūsu pēdējo kopīgo domu. Acis aizvērdams, es paguvu nodomāt: cik neparasti ir beigt savudzīvi Sarkanās jūras krastā…

Izbraukt uz labo pusi, kā to paguva mikroautobuss, nebija nekādas iespējas: nolādētais autofurgonsbija pārāk garš, turklāt tā šoferis mūs neredzēja un ātrumu nesamazināja. Mesties pa kreisi un ielidotsmiltīs art nozīmēja drošu nāvi: tādā ātrumā mašīna sviestos gaisā ne vienu vien reizi, pārvēršotbraucējus par asiņainām kotletēm.

Pretī braucošā autobusa šoferis nebija gaidījis ieraudzīt sava radiatora priekšā vieglo automašīnu.Viņš laikam pat nepaguva nospriest bremžu pedāli. Viņa simt piecdesmit plus mūsu pusotra simta - kopātrieciens ar 300 kilometru ātrumu stundā. Kaulu un metāla jūklis…

Es aizmiedzu acis.Un tad pēkšņi kāds spēks mūs acumirklī pacēla gaisā, izrāva no pretī braucošā autobusa spārna

apakšas un pārcēla mūsu "toijotu" priekšā furgonam. Nekas cits mūs vairs nespētu glābt - vienīgi šisvisuvarenais spēks. Divus trīs kilometrus nobraucām aiz incrccs. Tad Sergejs apstājās ceļa malā unpaslēpa seju uz stūres noliktajās rokās.

-Atjēgsimies!Mēs ar Šurtakovu, ne mazāk satriekti, klusēdami rijām gaisu.- Varbūt izpeldēsimies? - es ierosināju. - Noņemsim stresu…- Ūdens auksts, - vārīgi atsaucās mūsu ceļvedis. - Kādi divdesmit grādi. Rudens taču…

- Cik, cik? - mēs pārjautājām.- Vēsākā par divdesmit diviem nepeldamies, - paskaidroja vēstniecības darbinieks. - Jums tas būs

pašā laikā, bet mēs te esam aklimatizējušies kā visi.Mēs ar Šurtakovu bez vārdiem nosviedām uzvalkus un metamies siltajos viļņos, ar kājām stiegot

dūņās. Gulējām uz muguras, raugoties zvaigznēs. Tad arī nodomāju: "Nejau velti cs noņēmu cepuriTutanhamona kapenēs. Laikam faraoni ne tikai atriebjas…"

Atgriezies Maskavā, uzzināju: izrādās, tajā pašā liktenīgajā dienā mana sieva, kas atradās citas -Baltijas jūras krastā, sajuta neizskaidrojamu nemieru un, nelāgu priekšnojautu mocīta, metās uz Dubultupareizticīgo baznīcu, nolika svecīti pie Dievmātes tēla un sāka lūgt viņu un manu nelaiķa vecmāmiņu, laitās pasargā mani no nelaimes. Kādas tieši, sieva nezināja, taču viņas lūgšana tika sadzirdēta un svecīte -pamanīta…

Kopš šī notikuma pagājuši vairāki gadi, bet es joprojām cenšos to izprast.Ēģipte ir noslēpumaina un mistiska zeme. Savu izskaidrojumu gaida ne tikai senās mīklas, bet arī

mūsdienu fenomeni. XXI gadsimta ēģiptologiem nāksies palauzīt galvu, piemēram, par šādu faktu: mūsugadsimta sešdesmitajos - septiņdesmitajos gados starp Ēģipti un krievu Lapzemi tika uzbūvēts slepenszemūdens kanāls, pa kuru ne mazums krievzemiešu nokļuva Svētās jaunavas glābšanās zemē. Šis kanāls irtikpat nosacīts, cik reāls, jo stiepās caur zemūdenēm, kuras peldēja no Kolas pussalas līčiem uzAlcksandriju. No varjaga pārtapt par ēģiptieti… Tās, skaidra lieta, nepeldēja tūrisma ceļojumos - ritēja"aukstais karš" un padomju zemūdenes uz kādu laiku atrada patvērumu Alcksandrijā. Ari cs tur biju un, kāvisi citi, no šiem Dieva svētītajiem krastiem pārvedu Nofretctcs skulptūriņu. Šīs daiļās ēģiptietes, bargāTutanhamona sievasmātes, tēls vēl šobaltdien, iemūžināts terakotā un papirusā, bronzā un tirkīzā, varā unkokā, rotā ziemeļu jūrnieku mājokļus. Šis Nofretctcs kults dīvainā kārtā iemājojis kalnainās tundras līčos,taču reliģiozu jūtu tajā ir vismazāk. Tas ir īpašs sievietes skaistuma pielūgsmes veids. Noslēpumaina unneaptverama skaistuma, kas izglāba ja ne visu pasauli, tad katrā ziņā tās zemūdenes, kuras no Polārā lokauz Alcksandriju devās pāri diviem okeāniem un pusducim jūru. Varbūt Tutanhamons saklausīja manupatieso "Ak!" un tādēļ p iedeva ielaušanos viņa pēcnāves mierā?

Ļevs Vjatkins Albērs Robida, kurš ielūkojās nākotnē

Šim māksliniekam, rakstniekam un fantastam bija apbrīnojams liktenis. Viņš nodzīvoja it kā vairākasdzīves, jo bija apveltīts ar daudziem brīnišķīgiem talantiem, bija mākslinieks un rakstnieks, prataielūkoties nākotnē un… to izsmiet. Viņa ģeniālie pareģojumi un zīmējumi mūs vēl šodien pārsteidz, untagad par viņu teiktu, ka Albēram Robidatn neapšaubāmi piemita ekstrasensa spējas. Izmantojot savaskolosālās darba spējas un plašās zināšanas, viņš uzrakstīja 54 grāmatas, kuras ilustrēja ar 55 tūkstošiemlielisku attēlu.

Albērs Robida piedzima 1848. gada 14. maijā Francijas dienvidos Kompjēnā. Viņš ļoti agri sākazīmēt. Jau pamatskolā Albērs varēja zibens ātrumā ar spalvu un zīmuli uzskicēt savu tuvinieku, skolotājuun klasesbiedru šaržus, skolas dzīves ainas, turklāt gandrīz vienmēr pēc atmiņas, un viņa zīmējumiem bijalieli panākumi. Reiz pie zēna pienāca skolas direktors un palūdza parādīt zīmējumus, uzmanīgi tosaplūkoja un teica, ka neiebildīs, ja Albēram ienāks prātā uzzīmēt viņa šaržu: "Kad jūs būsiet slavens, esrādīšu zīmējumu saviem mazbērniem, draugiem un mājiniekiem un atcerēšos jūs… Bet pagaidām gribu jūspielabināt ar šīm krāsām…"

1866. gadā 18 gadu vecumā Albērs debitēja karikatūrista statusā humoristiskā izdevumā "Jcurnalamusant" ("Aizraujošā avīze"), bet 23 gadu vecumā kļuva par greznā žurnāla "La vie parisienne"("Parīzes dzīve") redkolēģijas locekli. Tajā pašā laikā viņš sāka sadarboties ar Vīnes satīrisko žurnālu"Der Floh" ("Blusa") un "Philipon", kurā strādāja pasaulslavenais karikatūrists

Domjē un nc mazāk slavenais grāmatu ilustrators Gistavs Dorē.Parīzes žurnāli nemitīgi sūtīja viņu uz pašiem attālākajiem Francijas nostūriem, saņemot pretī

ceļojumu piezīmes, karikatūras un humora pilnus piedzīvojumu aprakstus. Viņš kājām izstaigāja gandrīzvisu Franciju, nesdams līdzi skiču bloknotu, karavīra mugursomu un milzīgu lietussargu, kas glāba nokarstajiem saules stariem un lietus. Viņš zīmēja Normandiju, aprakstīja Bretaņu un Provansu, pabijaTīringcnē.

Pa ceļam Robida vāca vēstures liecības, teikas, tautasdziesmas, jokus un zīmēja, zīmējanepagurdams. Reiz viņš uzskicēja nelielu grupu strādnieku, kuri bija nodarbināti jauna dzelzceļa būvē.Apmetušies uz gultņiem, viņi grasījās pusdienot. Kāds no strādniekiem, vīnu liedams, norādīja uz tālumādūmojošo lokomotīvi:

- Agrāk "lokomotīve" kājām bija vīns, bet tagad būs tvaiks!Šī piezīme Albēram likās ļoti nozīmīga, un drīz viņš uzzīmēja simbolisku attēlu: milzīgs, stiprās

bruņās tērpts bruņinieks ar garu šķēpu rokās, sēdēdams skaista un spēcīga zirga mugurā, negribīgiatkāpjas lokomotīves - tvaika laikmeta simbola priekšā!

1883. gadā Parīzē iznāca Robidas grāmata "Divdesmitais gadsimts", bet pēc dažiem gadiem -"Elektriskā dzīve". Drīz vien abas grāmatas tika iztulkotas krievu valodā, un tās ar lielu interesi lasīja arīkrievzemieši. Robidas grāmatas bija saistošas un pamācošas. Viņš ne tikai ielūkojās XX gadsimtā unaprakstīja "nākamā gadsimta tehniskos brīnumus", bet arī ar dziļām skumjām pavēstīja, ka mēs vēl daudznožēlosim, jo cilvēce, pēc Robidas domām, mēdz būt pārsteidzīga un apbrīnojami tuvredzīga. Šo domuviņš ilustrēja "Elektriskās dzīves" pašā pirmajā lappusē.

Sirmais cilvēka Ģēnijs, pielāgojis zemeslodi trīsriteņa pirmā riteņa vietā, nogāzis Ticību, Cerību unMīlestību, min pedāļus un drāžas laikā un telpā pa milzīgu spirāli. Zem attēla daudznozīmīgs paraksts:

"NEATSKATOTIES UZ PRIEKŠU!"Pāršķirstot šo grāmatu tagad, 1996. gadā, gluži neviļus jābrīnās par apbrīnojami precīzajiem

tehniskajiem paredzējumiem un gaidāmo XX gadsimta notikumu aprakstiem.

Robida sāk "Elektrisko dzīvi", aprakstot "briesmīgu katastrofu", kas notiek lieljaudas elektrostacijāar literu "N" (atomstacija?) pēc avārijas "milzīgā rezervuārā" (reaktorā?). Lūk, Albēra Robidas romānapirmās rindas:

"1955. gada 12. decembra pēcpusdienā kādas tā arī nenoskaidrotas nejaušības dēļ virs visasRietumeiropas sāka plosīties elektriskā vētra - tā dēvētais tornado. Radot lielas izmaiņas valsts unsabiedriskās dzīves pareizajā plūdumā, šī avārija atnesa sev līdzi daudz ko negaidītu…"

Lai gan elektrostaciju avāriju datumi atšķiras gandrīz par 30 gadiem, mūsdienu lasītājs neviļusiedomāsies par Černobiļas atomelektrostacijas katastrofu…

Robida diezgan pareizi spriež arī par mūsu sasniegumiem tehnikā un starpplanētu lidojumos."Elektrība kalpo par neizsīkstošu siltuma, gaismas un mehāniskā spēka avotu (XX gadsimtā

dzīvojošajiem. - Ļ.V.). Šī enerģija iekustina kā milzīgu skaitu kolosālu mašīnu miljonos rūpnīcu unfabriku, tā arī vissmalkākos mehānismus pilnveidotās fizikālajās iekārtās. Tā vienā mirklī pārraidacilvēka balss skaņu no zemes vienas malas uz otru, paver jaunus apvāršņus cilvēka redzei un nes pa gaisusavu pavēlnieku - būtni, kurai, šķiet, līdzīgi kāpuram bija lemts rāpot pa zemes virsu, gaidot pārtapšanupar tauriņu.

Elektriskā enerģija ir spēcīgs ražošanas līdzeklis, spožs gaismas avots, rupors, kurš noraida balsijebkurā attālumā uz zemes, jūrā un starppilsētu telpā (lai gan debess ķermeņu savstarpējo telefona sakaruiespēja vēl nav pietiekami attīstīta, tā acīmredzot tuvojas atrisinājumam), bez tam elektrība veic vēltūkstošiem dažādu citu pienākumu. Starp citu, tā cilvēka rokās kalpo arī par ieroci - nāvējošu un draudīguieroci kaujas laukos…

Galīga elektrības, šī noslēpumainā pasauļu dzinējspēka, pakļaušana ļāva cilvēkam mainīt šķietaminemainīgo, pārvietot mūžvecu lietu kārtību, pilnveidot jau radīto un pārtaisīt to, kam acīmredzot bijajāpaliek nekad nesasniedzamam…"

Cilvēks ir tikai cilvēks un, tāpat kā pirms tūkstošiem gadu, alkst pēc laimes. Grāmatā galvenais irstāsts par pārmaiņām, kas zinātnisku atklājumu ietekmē ar Parīzes un citu pilsētu iedzīvotājiem notiks pēc100 un vairāk gadiem.

Zinātniski fantastiskā romāna sižets vijas ap kādu jautru atgadījumu. Jauns francūzis inženieris ŽoržsLoriss iemīlējās apburošajā Estcllā Lakombā, un tas drīz vien izraisīja svarīgus notikumus.

Tas notika tā. Elektrostacijas avārijas un "elektroenerģijas rezervuāra" sprādziena laikā pilsētasmājās paši no sevis ieslēdzās "telcfonoskopi", to skaitā arīŽoržam Lorisam piederošais, un viņš pēkšņiekrānā ieraudzīja burvīgu francūzieti, kura sēdēja pie grāmatu kalna un gatavojās kārtējam eksāmenam, laiiegūtu inženiera grādu. Sarunas laikā Žoržs uzzināja, ka iedzimtā bikluma dēļ Estella vienmēr eksāmenosizkrīt. Žoržs kļuva par viņas skolotāju, iemīlējās un drīz vien skaistuli bildināja, tādējādi sarūgtinādamssavu tēvu, ievērojamo izgudrotāju, "visu zinātņu doktoru un profesoru" Filoksenu Lorisu.

Tas uzskatīja, ka dēls rīkojas vieglprātīgi, ka tā ir tikai īslaicīga aizraušanās un ka Žoržs ar Estclludrīz vien sastrīdēsies. Lai pasteidzinātu strīdu un "glābtu" dēlu, profesors pieliek jauniešiem uzraugu -savu sekretāru Silfatēnu, kurš izaudzēts mēģenē un kuram tādēļ ir daudz priekšrocību, ieskaitot ideālusgēnus, bet nav gandrīz nekādu cilvēcisko trūkumu.

Taču arī "ideālais Silfatēns" negaidīti iemīlas kādā aktrisē un aizmirst par saviem "sekretāra -ļaundara" pienākumiem. Uzzinājis par ieceres izgāšanos, profesors, izmantojot savu ietekmi valdībā,panāk Žorža iesaukšanu armijā, lai tas pārkvalificētos un piedalītos "lielos nacionālajos manevros", kurosFrancijas ģenerāļi izmēģina "ķīmiskā un medicīniskā (bakterioloģiskā. - Ļ. V.) kara" paņēmienus.

Taču Žoržs manevros parāda sevi no labākās puses un iegūst majora pakāpi. Tas tik ļoti satrauc tēvu,ka viņš savā "miasmu laboratorijā" nejauši sasit mēģeni ar ārkārtīgi bīstamām baktērijām. Parīzēacumirklī izceļas nepazīstamas - "XX gadsimta mērim" AIDS līdzīgas slimības epidēmija.

Tomēr visā šajā juceklī profesors nejauši izdara svarīgu zinātnisku atklājumu, kura rezultātā ātriiegūst glābjošu vakcīnu, un bīstamo epidēmiju izdodas uzvarēt. Nākamo paaudžu labklājības vārdā

valdība un parlaments nolemj vakcinēt tautu ar "visu zinātņu profesora Filoksena Lorisa nacionālajām unpatriotiskajām zālēm", kas viņu padara vēl slavenāku. Žoržs un Estella ir atkal kopā, bijušais "ļaundaris"Silfatēns apprec aktrisi, un Robidas zinātniski fantastiskais romāns beidzas ar kāzu ceļojumu pa Francijasdienvidiem "pēc senču modes lēnā gaitā ar diližansu". Un, kā raksta Albērs Robida, "mūsu varoņiembeidzot izdevās ieelpot svaigu gaisu, kas nebija piesārņots ar šausmīgo rūpnīcu un fabriku dūmiem, tevarēja ļaut smadzenēm un nerviem pilnīgi atpūsties, izjust atdzimšanas laimi un dzīvesprieku"!

Tāds īsumā ir romāna "Elektriskā dzīve" sižets.Taču lasītājus romānam tolaik piesaistīja pavisam kas cits. Apbūra un dedzīgu interesi izraisīja

Robidas ilustrācijas: milzīgi gaisa kuģi, gaisa ekipāžu un kabrioletu sacīkstes. Tur bija arī metro,telefonoskopa, fonogrāfa, ķīmisko lielgabalu, rotpēdu un zemūdens bruņukuģu attēli, vārdu sakot, visi XXgadsimta tehniskie brīnumi.

Gaisa kuģotājs Santoss Dimons bija sajūsmā par Robidas zīmējumiem un pēc tiem uzbūvēja vairākussavus "gaisa kabrioletus - diližansus", ar tiem piestāja tieši pie parīziešu balkoniem, devās vizītēs unnegaidīti parādījās ballēs un pieņemšanās. Pēc īsas runas par tehnisko progresu viņš magnēzijauzliesmojumu gaismā efektīgi aizgāja… caur logu.

Kā apgalvo Albērs Robida, 1955. gadā Parīze izskatīsies diezgan neparasta. Pilsētu ieskauselektrības vadu tīkls. Debesīs lidināsies "gaisa jahtas un kabrioleti", kas nolaidīsies uz māju jumtiem (šīiemesla dēļ namu stāvus skaitīs no augšas). Zem zemes un virs zemes stiepsies milzīgas "metro unclcktropncimatisko vilcienu caurules", kas ļaus cilvēkiem šķērsot Franciju ļoti īsā laikā.

Parīzieši dzīvos "stikla un mākslīgā granīta" mājās, kuru būvniecībā izmantos arī "ugunsdrošasplastmasas un alumīniju caurules". Desmit - divpadsmit metrus augstos namus celtnieki, sākot nopamatiem, atlies turpat uz vietas.

Katrā mājā neiztrūkstošs iekšējā interjera atribūts būs "telcfono- skops" (televizors un videotelefonsar ekrānu. - Ļ. V.), kas, vienkārši nospiežot podziņu, ļaus Parīzes iedzīvotājiem klausīties "tcleavīzcs"jaunumus, lietišķo reklāmu, lekcijas vai mūziku. "Tclefonoskops" dos iespēju "apciemot tuviniekus,neizejot no mājas". Virtuves nebūs vajadzīgas, jo varēs pusdienas pasūtīt pa "telcfonoskopu" vai pārtiktno "koncentrāta pilulām".

Ķīmijas zinātne sasniegs augstu attīstības līmeni un radīs plašu praktisko pielietojumutautsaimniecībā. Ar ķīmijas palīdzību atjaunos augsnes auglību. Sēklas apstrādās ar elektrību, lai uzlabotudīgtspēju un ražu.

Viņš stāsta arī par dažām fantastiskām lietām, kuras XIX gadsimta parīziešos radīja gan interesi, gansatraukumu. Piemēram, Robida pastāstīja, ka XX gadsimta cilvēkiem daudz ātrāk nolictosies nervusistēma un 45 gadus veciem francūžiem veselība būs kā septiņdesmitgadniekiem. Tādēļ "XX gadsimtadrudžainajā steigā" aktuāla kļūs organisma atjaunināšana. Novecojoša organisma atdzimšana notiksspeciālos aparātos zem īpašiem kupoliem, kurus Robida attēlo "Elektriskās dzīves" lappusēs.

Romāna sižetam risinoties, noskaidrojas, ka "lāga zēns inženieris un mediķis Silfatēns" nav nācis nomātes miesām, bet mākslīgi izaudzēts mēģenē!

Parīzē, kā pareģo Robida, izplatīsies "fotoglezniecība" uz māju sienām, turklāt fotosižeti visu laikumainīsies (tādi panno tagad patiešām ir radīti). Akvārijos peldēs "elektriskās zivtiņas", kuras nevarēsatšķirt no īstajām. Cilvēki iemācīsies viltot visu, sevišķi produktus, un pārdošanā visur būs mākslīgiatdarinājumi.

Jūru un okeānu dzelmēs siros "grūti notverami dažādu valstu zemūdens mīnukuģi". Šajā sakarāRobida sīki apraksta visu Francijas bruņoto spēku mācības ar bruņām klātu elektrisko bombardētāju(tanku) piedalīšanos. Cilvēce sāks apdzīvot plašo Antarktīdas kontinentu.

Taču Robida brīdina, ka XX gadsimta cilvēkiem daudzie tehnikas brīnumi un trakie ātrumi var līdznāvei apnikt!

"Drudžaini steidzīgā eksistēšana milzīgo rūpnīcu un fabriku dūmos liks cilvēkiem bēgt prom no

saviem sasniegumiem klusuma un svaiga gaisa meklējumos…""Cik brīnišķīgs mūsu pēctečiem liksies dzīvs zirgs, tas būs kaut kas pavisam jauns un interesants

cilvēkiem, kuri pieraduši lidot!" Sāksies nervu pārpūles ārstēšana ar klusumu pansionātos, kur skanēsīpaša mūzika un dziesmas, un cilvēki būs laimīgi, ka izrāvušies no piedūmotajām pilsētām, kur upespilnas ar sārņiem un dzeršanai gandrīz nederīgu ūdeni…"

Tā rakstīja Albērs Robida pirms 100 gadiem. Pieminēsim arī dažas citas viņa grāmatas: "Karš XXgadsimtā" (šajā karā viņš zaudēs divus dēlus), "Parīze gadsimtu mijā" (Parīzes vēsture attēlos),"Ceļojums uz desinieku zemi" (satīra par vācu militārismu), "Aizgājušo gadsimtu pulksteņi" (1899. gads,par atomkara sekām, izdots krieviski 1904. gadā). Pēdējā romānā Robida aprakstīja notikumus, kas,viņaprāt, sagaida cilvēci lielu un mazu valstu naidošanās un iedzīvošanās kāres dēļ.

XX gadsimtā daudzi tehniskie izgudrojumi, to skaitā "zirņa lieluma bumba, kas spēs sagraut veselupilsētu", ārkārtīgi nocietinās dažu politiķu sirdis, kas neizbēgami novedīs pie "lielas nelaimes" un "lielāmšausmām".

Šajā apbrīnojamajā zinātniski fantastiskajā romānā Robida apraksta cilvēci, kura, beidzot attapusiesno "lielajām šausmām", mēģina apvienoties, rada "Lielo padomi bez politiķiem aizsardzībai no pagātneskļūdām" un uzsāk jaunu laika skaitīšanu.

Viņš raksta: "Izglābusies un izdzīvojusī cilvēku dzimta beidzot pilnībā nāca pie prāta. Cilvēksizkļuva no Lielās nelaimes un sāka iet savu senču pēdās."

Viens no romāna varoņiem, kāds Robērs Lafokards, saka pravietiskus vārdus: "Komunisti, kuri rītiegūs varu, varbūt rupji un ne pārāk likumīgā ccļā sagraus veco iekārtu.

Visu valsts varu realizēs speciāla Centrālā Komiteja (!), un puse iedzīvotāju tiks ieslodzītacietumos…" (Paliek noslēpums, kā Robida uzminēja revolūcijas terminoloģiju, jo romāns taču uzrakstīts1899. gadā. - Ļ.V.)

Marija Uļjanova savās atmiņās raksta, ka viņu mājās bija "pazīstamā franču karikatūrista Robidas"grāmata ("Elektriskā dzīve". - Ļ.V), ko Volodjam patika pētīt. Vai tā uz Ļeņinu atstāja kaut kādu iespaidu?Pilnīgi iespējams, ka tādu pašu kā Marksa un Engelsa Komunistiskais manifests.

Robidas pareģojumi un zīmējumi lasītājus arī uzjautrināja. Sevišķi smīdināja fantastiskaisapgatvojums, ka XX gadsimta beigās Anglijas premjerministre būs… sieviete! Bet Krievijas revolūcijanotiks 1924. gadā pēc kara Eiropā.

Diemžēl romāns nav atkārtoti izdots. Žēl gan. Mūsdienu lasītājs katrā ziņā aizdomātos parsmieklīgajām fantāzijām, kas mūsu vētrainajā gadsimtā pēkšņi kļuvušas par realitāti.

Taču arī šajā grāmatā uzvar Robidas humors. Lai lasītāju galīgi nenobaidītu, viņš sāk stāstīt parlaika rituma pagriešanos atpakaļ. Ļaudīm pēkšņi sāk pazust sirmums, visi kļūst jaunāki, mundrāki un…cilvēki atkal sāk darīt muļķības.

Albēra Robidas romāns "Aizgājušo gadsimtu pulksteņi" beidzas ar šādiem vārdiem:"Katram laikmetam seko jauns, aiz katras paaudzes jau dzirdami nākošās soļi, kura parādīsies uz

skatuves, kad mūžības pulkstenis sitīs tās stundu."Albērs Robida nodzīvoja ilgu mūžu. Viņš strādāja līdz pēdējai stundai un, kā apgalvo draugi, kļuva

ļoti līdzīgs doktoram Faustam.Viņam bija lemts piedzīvot pirmo pasaules karu un iprīta pielietošanu pret francūžiem, ko reiz bija

aprakstījis fantastiskā romānā, viņš redzēja no dirižabļiem un lidmašīnām nomestu bumbu sagrautaspilsētas un daudzu citu savu pareģojumu piepildīšanos. Vienīgais, ko Robida nespēja paredzēt, bija divuviņa dēlu bojāeja tēva kādreiz aprakstītajā pasaules kara gaļas mašīnā.

Albērs Robida nomira 1926. gadā Ncvilā. Viņam uzcelts vienkāršs piemineklis, un viņu atceras,atkal no jauna pāršķirstot Robidas grāmatas ar smieklīgiem un jocīgiem zīmējumiem: vīriešu drēbēsģērbtas sievietes, bruņām klātu lokomotīvju cīņas uz sliedēm ar zvaigznēm (?), "gaisa kuģu un kabrioletu"kaujas debesīs, "teātra izrādes un telcavīzes mājas telefonoskopa ekrānā", fonogrāmatu bibliotēkas un

skaņu ierakstu veikalus, mēģenēs dzimušus cilvēkus un daudz ko citu "neticami fantastisku", betpravietisku.

Luijs Fižjē Anželika Kotēna - "elektriska meitene"

No grāmatas "BRĪNUMU VĒSTURE"

XiX gadsimta četrdesmitie gadi Francijā iezīmējās ar nepārtrauktu brīnumu virkni, rotējošiem unrunājošiem galdiņiem. 1846. gads šajā ziņā bija pirmais un bagātākais. Tas sākās ar Anželikas Kotēnas -"elektriskās meitenes" brīnumu, kuru diezgan nopietni pētīja Parīzes zinātnieki pēc tam, kad meiteni bijaizmeklējuši viņu provinces kolēģi. Francijas Zinātņu akadēmijai izdevās no Anželikas Kotēnas izdzītļaunos garus, ko lauku mācītājs nebija uzdrīkstējies.

Anželika Kotēna, četrpadsmitgadīga meitene, dzīvoja Buviņjī ciemā netālu no Perjēras (Ornasdepartamentā). Viņa bija neliela auguma un diezgan spēcīgas miesas būves, fiziski un garīgi apātiska, tiktikko spēja parunāt. Lūk, ko pastāstīja Ebēra kungs, dedzīgs magnētisma teorijas piekritējs, kurš savāmacīm novēroja neparastās parādības, kas pēkšņi sāka norisināties ap šo meiteni. Saņēmis vēsti parnotiekošajiem brīnumiem, viņš nekavējoties izbrauca no Montēnas, lai savāktu precīzas ziņas parAnželiku Kotēnu.

1846. gada 15. janvārī viņa kopā ar trim biedrenēm kā parasti adīja zīda diegu cimdus. Bija astoņivakarā, kad smagais vienkājainais ozolkoka galdiņš, uz kura gulēja Anželikas rokdarbs, sāka kustēties uzpārvietoties tā, ka to nebija iespējams noturēt. Izbiedētās meitenes spiegdamas aizskrēja uz visām pusēm,taču viņas nespēja pārliecināt sapulcējušos kaimiņus par notikušā realitāti. Tad liecinieku klātbūtnēmeitenes atsāka darbu. Viss bija mierīgi. Taču, līdzko Anžclika gribēja paņemt savu rokdarbu, galdiņšatkal sakustējās, salīgojās un beidzot apgāzās. Tajā pašā laikā tas it kā vilka meiteni sev klāt, bet , tikkoviņa pieskārās, galdiņš atlēca nost.

Šīs scēnas aculiecinieki ne mirkli nešaubījās, ka Anžclika ir noburta.Nakti viņa pavadīja mierīgi, bet no rīta atkal ķērās pie darba. Dīvainā parādība atkārtojās, sākumā

nedroši, taču starp pulksten astoņiem un deviņiem galdiņa kustības kļuva straujākas. Nācās nabagameiteni atšķirt no citām strādniecēm, jo galdiņš visām bija kopīgs un tas atkal apgāzās, neraugoties uzAnželikas pūlēm mēbeli noturēt. Viņas diegu šķeteri ar nagliņām piesita pie 75 kilogramus smagas lādes.Taču noslēpumainais spēks drīz vien pārvarēja arī šo šķērsli: smagā lāde vairākas reizes palēcās unpārvietojās, lai gan ar Anželiku to saistīja tikai smalks zīda pavediens.

No šī brīža ciemata iedzīvotāji vienā balsī apgalvoja, ka meitene ir nelabā apsēsta. Tika minētas patpersonas, kas viņai šo likstu uzsūtījušas. Nolēma Anželiku nogādāt klosterī, kur no viņas ļauno garuizdzītu.

Taču vietējais mācītājs, ļoti saprātīgs cilvēks, iebilda pret šo nodomu. Viņš gribēja vispirms patspārliecināties par brīnumainajām parādībām. Gluži dabiska vēlēšanās. Anželiku apsēdināja iepriekšējāstāvoklī, taču šoreiz noslēpumainais spēks sevi apliecināja vāji: galdiņš sakustējās, taču neapgāzās, totiesAnželikas krēsls atrāvās pretējā virzienā, šūpodamies tā, ka meitene knapi noturējās.

Pārliecinājies par brīnumainajiem notikumiem, mācītājs tomēr apšaubīja reliģiozās attīrīšanasefektivitāti, jo uzskatīja šo gadījumu nevis par garīgu, bet miesīgu slimību, kam vajadzīga medicīniskaiejaukšanās. Viņš nomierināja meitenes vecākus un izkliedēja ciematā valdošo paniku, izskaidrojot, kaslimība ir neapšaubāmi reta un varbūt pat nepazīstama, bet jebkurā gadījumā slimniece nekavējotiesjāparāda ārstam.

Nākamajā dienā, 17. janvārī, parādības atkārtojās un vēl vairāk: pēc nejaušas saskarsmes arAnželikas apģērbu malkas grozs, lāpstiņa un kamīna ogļu knaibles ielidoja kurtuvē, bet gruzdošās pagales

sadrupa; sukas, grāmatas un citi sīki priekšmeti strauji atrāvās nost, sevišķi pēc pieskaršanās svārkuapakšmalai.

Šķēres, kas ar lentu bija piesietas pie meitenes jostas, aizlidoja pa gaisu, turklāt lenta netika sarauta,un nebija saprotams, kā tā atraisījusies. Tas bija pats neticamākais no visiem novērotajiem efektiem, tačuto redzēja tikai divreiz, turklāt vienreiz tas notika mācītāja klātbūtnē.

Dienā šīs apbrīnojamās parādības gandrīz nemaz nenotika, taču vakaros atkārtojās noteiktā laikā.Varēja novērot nepazīstamā spēka iedarbību uz lietām bez tiešas saskarsmes ar Anželiku, kā arī viņasiespaidu uz citiem cilvēkiem: strādniece, kas sēdēja Anžclikai tieši pretī, piepeši sajuta spēcīgu spērienuzem ceļgala, lai gan meiteņu kurpju purngali pat ncsaskārās. Priekšmeti, kas iepriekšējā vakarā kustējāspēc Anželikas pieskāriena, tagad to pašu darīja jau no viņas apģērba tuvuma vien. Tāpat kā agrāk, šīsparādības pēkšņi norima, lai atkal atsāktos pēc trīsarpus dienām.

Trešdien, 21. janvārī, ap Anželiku viss sāka kustēties: viņa nevarēja pat apsēsties, jo krēsls, kuruturēja trīs spēcīgi vīri, zibenīgi aizlidoja tālu prom. Viņai nebija iespējams strādāt nevienu darbu: kadmeitene mēģināja šūt, adata dūrās pirkstos. Atlika vienīgi tupēt vai sēdēt istabas vidū uz grīdas.

Lai nomocīto meiteni ar kaut ko nodarbinātu, viņai iedeva pārlasīt groziņu ar sausām pupiņām. Tikkomeitene iebāza roku groziņā, pupiņas palēcās gaisā un sāka dancot, tā ka Anželikai nācās atteikties arī nošī darba.

Uz brīnumiem paskatīties saskrēja viss ciems.Netālās Mamcras pilsētiņas mediķi bija informēti par notiekošo, taču nevēlējās ierasties. Tad kāds

Faremona kungs, izglītots un apkaimē cienīts cilvēks, apņēmās aizvest Anželiku pie Mameras ārstiem.Taču tie uz norunāto tikšanos neieradās.

Tad meiteni aizveda pie vienas no pilsētas dāmām - Deviljēra kundzes, kur iepriekš aprakstītāsparādības turpinājās. Pēc stundas divi ārsti beidzot padevās Farcmona kunga lūgumam un pavēstīja, ka irar mieru Anželiku apskatīt.

Izmēģinājumi notika pie farmaceita Fromāža kunga, taču tic bija neveiksmīgi un šos mācītos vīrusnepārliecināja.

Farcmona kungs izdarīja vairākus eksperimentus, lai pierādītu savu hipotēzi par novēroto parādībusaistību ar elektrību. Viņš atstāja sīku savu novērojumu aprakstu uz ziņojumu par izmēģinājumiem, kas arAnželiku notika izglītotu un cienījamu Mameras un citu apkārtējo pilsētu iedzīvotāju klātbūtnē. Rakstiskasliecības atstāja arī citi šo seansu dalībnieki: inženieris no Mortaņas Olivjē kungs, doktors Vcržē, doktorsLcmonjē no Scnmorisas, doktors Bomons-Šardons un farmaceits Kojū kungs no Mortaņas.

Anželikas vecāki, nabadzīgi un aprobežoti ļautiņi, gribēja gūt kādu labumu no meitenes neparastajāmspējām, vadājot viņu no pilsētas uz pilsētu un rādot publikai. Pirmais seanss notika Mortaņā. Baumas parneparastās meitenes ierašanos pilsētiņā izplatījās vēja spārniem, tajā pašā vakarā uz viņu paskatītiesieradās vairāk nekā 150 cilvēku. Atšķirībā no Mameras ārstiem, kuri sākumā atteicās Anželiku Kotēnuizmeklēt, un Belesmas mediķiem, kuri uz seansu neieradās, kaut gan bija tikai kilometra attālumā,Mortaņas dakteri enerģiski ķērās pie "elektriskās meitenes" izmeklēšanas.

Tieši pēc viņu ieteikuma Anžcliias tuvinieki nolēma vest meiteni uz Parīzi pie Francijas akadēmijaslocekļiem. 11. februārī viņi ieradās galvaspilsētā. Jau pirmajās dienās viesnīcu, kurā Kotēni apmetās,apmeklēja daudzi zinātnieki. Anželiku parādīja akadēmijas zinātniskajam sekretāram Arago un doktoramTanšū, kurš 1846. gada februārī izdarīja ar meiteni izmēģinājumu sēriju divu stundu garumā.

17. februārī Zinātņu akadēmijā notikušā publiskā seansa laikā zinātniskais sekretārs Arago sniedzapaskaidrojumus par pārbaudījumiem, kādiem doktors Tanšū meiteni pakļāva, un nolasīja doktorapasniegto pārskatu, kura saturs pēc tam tika iekļauts speciālajā ziņojumā par šo seansu. Pārskatā bijarakstīts:

"Es divreiz novēroju elektrisko meiteni Anželiku Kotēnu.Krēsls, kuru cs no visa spēka turēju ar kāju un abām rokām, atlēca sāņus, kad viņa uz tā apsēdās.

Papīra strēmele, ko es liku sev uz pirksta, vairākkārt aizlidoja kā vēja pūsta.Diezgan smags vidēja lieluma pusdienu galds šūpojās un kustējās, pat nedaudz saskaroties ar

Anželikas apģērbu.Enerģija, ko izstaroja meitenes delna vai elkonis, lika ātri griezties vertikāli vai horizontāli noliktai

papīra ripiņai.Liela un smaga kušete, uz kuras es sēdēju, atsitās pret sienu, kad Anžclika gribēja apsēsties man

blakus. Krēsls, kuru turēja divi spēcīgi vīri un uz kura sēdekļa malas biju apmeties, izrāvās man noapakšas, kad Anžclika apsēdās uz brīvās malas.

Interesanti, ka ikreiz, kad krēsls tika atsviests malā, tas vilka sev līdzi meitenes apģērbu. Tas uzmirkli pielipa krēslam un tikai tad padevās atpakaļ. Divas plūškoka lodītes meitenes klātbūtnē tuvojāsviena otrai un atkal attālinājās.

Dienas gaitā Anželikas starojuma spēks mainījās. Starp septiņiem un deviņiem vakarā taspastiprinājās. Iespējams, tas notika pulksten sešos apēsto vakariņu ietekmē.

Starojums plūda tikai no viņas priekšpuses, no delnas un elkoņa izliekuma.Enerģiju izstaroja tikai ķermeņa kreisā puse, kreisā roka bija siltāka nekā labā, tā izstaroja maigu,

pulsējošu karstumu, tāpat kā visa ķermeņa kreisā puse strauju kustību laikā. Šī roka pastāvīgi trīsējaneparastā spriedzē. Svešas rokas pieskāriens spriedzi noņēma.

Novērojumu laikā meitenes pulss mainījās no 105 līdz 120 sitieniem minūtē un likās neritmisks.Kad viņu izolēja no zemes, apsēdinot uz krēsla tā, lai kājas neskartu grīdu, vai arī novietoja pēdas uz

cita cilvēka kājām, dīvainā parādība izbeidzās, tāpat notika, ja viņa apsēdās pati uz savām plaukstām.Meitenes elektriskās īpašības pazuda arī tad, ja zem viņas kājām atradās ievaskots parkets, gumijotsaudums vai stikla gabals. Paroksisma, tas ir, maksimālās elektriskās aktivitātes laikā meitene ar kreisoroku nevarēja piedurties nevienam priekšmetam, lai tūlīt neatrautu plaukstu kā no karstas plīts; kad viņasdrēbes pieskārās mēbelēm, dīvainais spēks tās pievilka, pārvietoja un apgāza. Atraujot roku, meitenecentās izvairīties no sāpēm, jo viņu sita elektriskie lādiņi: Anžclika žēlojās par dūrieniem delnā un elkoņalocītavā.

Reiz, neatradis pulsu viņas kreisajā rokā un mēģinādams to sataustīt deniņu artērijā, es uzliku roku uzviņas pakauša - meitene iekliegdamās atrāvās no manis. Daudzkārt pārliecinājos, ka tur, kur muskuļipiestiprināti galvaskausam, atrodas tik jutīgs punkts, ka meitene neļauj tam pieskarties, uz šo punktu it kātiek noraidītas visas viņas kreisās rokas sajūtas.

Šī bērna elektriskais starojums plūst nevienmērīgu viļņu veidā, tos pēc kārtas izstaro dažādasķermeņa daļas, turklāt viņas iegurņa līmenī enerģijas plūsmas ir visspēcīgākās un var apgāzt pat galdu.Lai kāds būtu šīs enerģijas raksturs, to var sajust kā gaisa plūsmu, kā saltu vēsmu. Es jutu vieglu vēsmiņupieskārāmies manai rokai, tik kā to būtu pūtušas lūpas.

Tik nevienmērīgu fluīdu izstarošanu var izskaidrot ar vairākiem apstākļiem: pirmkārt, ar meitenespastāvīgo sasprin- dzinātību, viņa visu laiku raudzījās apkārt bailēs no cilvēku vai lietu pieskāriena,otrkārt, ar viņas bailēm no spēka, kuru viņa pati izstaroja un kas grūda viņu projām no tuvākajiempriekšmetiem, treškārt, ar viņas noguruma un koncentrēšanās pakāpi.

Kad Anžclika neko nedomā vai kad viņas uzmanība ir izkliedēta, noslēpumainais spēks izpaužas arvislielāko intensitāti»

Kad viņa tuvināja pirkstus magnetizēta dzelzs stienīša ziemeļpolam, viņa sajuta stipru dūrienu,turpretī dienvidpols uz viņu nekā neiedarbojās. Kad stienīti nomainīja un viņa nezināja

katra pola atrašanās vietu, meitene spēja tos nekļūdīgi noteikt.Šai meitenei ir trīspadsmit gadi, viņa vēl nav sasniegusi dzimumbriedumu un, pēc mātes vārdiem,

nekas menstruācijai līdzīgs viņai vēl nav bijis. Meitene ir spēcīga un vesela.Viņas prāts ir vāji attīstīts, viņa visādā ziņā ir tas, ko sauc par "cictpauri", tomēr meitene prot lasīt

un rakstīt. Mājās viņa nodarbojas ar dāmu cimdu izgatavošanu. Pirmās neparastās parādības tika

novērotas pirms mēneša.Parīze, 1846. gada 15. februārī"Nolasījis šo tekstu, Arago pastāstīja, ko viņš pats redzējis, kad Anželikas vecāki atveda meiteni uz

observatoriju. Tic bija jau aprakstītajiem līdzīgi eksperimenti ar papīra lapu, galdu un krēslu.Arago ierosināja nodibināt komisiju visu šo parādību izpētīšanai. Zinātņu akadēmija iecēla tādu

komisiju sešu cilvēku sastāvā, pašu Arago ieskaitot.Komisija nākošajā dienā sapulcējās Botāniskajā dārzā, taču eksperimentu rezultāts nebija Anželikas

Kotēnas elektriskajām īpašībām labvēlīgs. Ar fizikālu iekārtu palīdzību pievērsusies meitenes ķermenīesošās elektrības izpētei, komisija maz uzmanības veltīja noslēpumainās enerģijas mehāniskajāmizpausmēm, tādām kā galdu un krēslu pārvietošanās, kas Ornas departamenta iedzīvotājus pārsteidzavisvairāk. Bet fizikālās ierīces Anželiku baidīja, un brīvu elektrību viņā neatklāja, tāpat kā mūslaikumašīnās vai elektriskajās zivīs, piemēram, elektriskajās rajās.

Tajā pašā laikā šīs primitīvās mehāniskās izpausmes ar katru dienu kļuva vājākas. Doktors Tanšū,kurš pirmajās dienās pēc Anželikas ierašanās Parīzē konstatēja to augstu intensitāti, ar izbrīnu atzīmēja topakāpenisku samazināšanos līdz pat galīgai izzušanai. Viņš nekavējās par to vēstulē informēt Zinātņuakadēmijas prezidentu, aizsteigdamies priekšā neizbēgamajiem neizpratnes pilnajiem jautājumiem.

Komisija pēc diviem eksperimentu seansiem ar Anželiku Kotēnu secināja, ka viņai nepiemīt nekādaspārdabiskas īpašības.

Taču autoritatīvās komisijas noliegums nevarēja apgāzt tūkstošiem cilvēku liecības, kurasapstiprināja Anželikas dzimtajā pusē - Omas departamentā - novērotās neparastās parādības. Pilnīgiizslēgts, ka meitene ar tik ierobežotām prāta spējam varētu blēdīties. Atliek domāt, ka nezināmāsenerģijas sākotnēji intensīvās izpausmes pakāpeniski apsīka, līdz izzuda pavisam.

Aizdomas parblēdīšanos varētu būt pamatotas, ja gadījums ar Anželiku Kotēnu būtu zinātnes vēsturēvienīgais, taču fiziologu darbos minēti daudzi līdzīgi fakti. Tic pierāda, ka dažām zivīm raksturīgāselektriskās īpašības patoloģijas veidā dažkārt uz zināmu laiku var parādīties arī cilvēkam.

Necitējot šos publicētos rakstus, pieminēsim tikai Pelujas (Šēras departaments) ārsta doktora Pinoliecību. Viņš līdzīgu stāvokli novēroja kādai Anželikas vecuma meitenei Aijī pilsētā (Endras un Luārasdepartamentā).

Šī trīspadsmit gadus vecā meitene, vārdā Onorīna Segīna, nāca no turīgas zemnieku ģimenes un tikanodota mācībā pie kādas Aijī veļas šuvējas. Reiz 1857. gada decembra sākumā, kad viņa kopā arsaimnieci strādāja, galds, pie kura abas sēdēja, pēkšņi bez jelkāda iemesla stipri nodrebēja. Izbiedētāssievietes atsprāga nost, taču galds sekoja Onorīnai, atkārtodams visas viņas kustības, beidzot tas atpalikaun apgāzās. Tas pats notika ar visiem priekšmetiem, kurus skāra Onorīnas apģērbs: krēsliem, galdiem,koka gultām utt. Šīs interesantās parādības daudzu liecinieku klātbūtnē diendienā atkārtojās divusmēnešus, līdz 1858. gada 10. februārī atbrauca doktors Pino un konstatēja sekojošus faktus.

Daba bija meiteni apveltījusi ar gaišu prātu, bet vecāki gādājuši par labu tikumisko audzināšanu.Doktora klātbūtnē viņa apsēdās uz krēsla, nolikusi sev priekšā otm krēslu; pieskardamās tam ar savusvārku malu, meitene pārvietoja to pa parketu. Pēc pusstundas viņas svārki piepūtās un pielipa pie tukšākrēsla atzveltnes. Krēsls sprakšķēdams sāka lēni griezties. Šķita, ka no šī brīža tas sāk izpildīt visasOnorīnas pavēles: griezdamies slīdēja pa grīdu, klaudzināja tik daudz reižu, cik tam prasīja, paslējās uzdivām kājām un tā balansēdams stāvēja, sita līdzi ritmu, kad Onorīna dziedāja, un beigu beigās ar blīkšķiapgāzās. Kad viņas kuplajiem svārkiem tuvināja roku, tic noplaka, bet pēc mirkļa no jauna piepūtās unpielipa pie krēsla tā, kā tas notiek ar elektrizētiem priekšmetiem.

Divas stundas ilgā seansa laikā meitenes rokas un kājas visu acu priekšā palika nekustīgas, tādējādiizslēdzot jebkuru blēdīšanās iespēju, turklāt doktors Pino un visi klātesošie ar pastiprinātu uzmanībusekoja Onorīnas kustībām.

Likās, ka šīs parādības rada ļoti stiprs spēks. Picpūtušos svārku audums kļuva tik stings, ka, iesitot

ar cictu priekšmetu, tas rezonēja kā kartons. Mēbeles turpināja pārvietoties arī tad, kad svārki tās vairsneskāra. Šo pēdējo parādību raksta autors gan neapstiprināja. Viņa klātbūtnē krēsls apstājās katru reizi,kad svārku un krēsla kontakts tika pārtraukts.

Lai varētu izprast šī mīklainā spēka dabu, doktors Pino izmantoja vienkāršu ierīci, kas sastāvēja nodivām zīda diegā iekārtām plūškoka lodītēm. Meitenes ķermeņa tuvumā tām vajadzēja elektrizēties unsavstarpēji pievilkties. Taču rezultāts bija negatīvs: Onorīnas svārku tuvumā lodītes palika nekustīgas, laigan smagais koka krēsls tajā pašā laikā pacēlās uz apgāzās. Svārku audums bija no kokvilnas un lina.

Sākumā noslēpumainais spēks parādījās pilnīgi spontāni, negaidīti, tā izpausmes bija nevilšas un tobiežums meitenei sagādāja neērtības. Pakāpeniski to daudzums un intensitāte samazinājās. Kad doktorsPino sāka šīs parādības izpēti, pievilkšanas efekts pēkšņi uz trīspadsmit dienām pazuda, un meiteneivajadzēja ilgi piepūlēt gribasspēku, lai to atjaunotu. Galu galā parādības pazuda pavisam, un kopš tā laikaar Onorīnu Segīnu nekas neparasts vairs nenotika.

Šie novērojumi lieku reizi apstiprina, ka gadījums ar Anželiku Kotēnu nebija blēdība: acīmredzotabu meiteņu organismi atradās kādā patoloģiskā stāvoklī, kas izzuda tikpat pēkšņi kā parādījies. Tādapieeja problēmai šķiet saprātīgāka nekā mēģinājumi novērotās parādības izskaidrot kā pārdabiskas vaiskepticisms un visa nesaprotamā pilnīga noliegšana.

Kara trēns

Dž. Brenuans Okultais reihs

Tulē

Labās mūsdienu kartēs Tulē atrast var diezgan viegli. Tā atrodas pie Grcnlandes austrumu krasta.Ģeogrāfijas mācību grāmata jums pastāstīs, ka amerikāņi šo vārdu deva vienai no savām polārajāmkarabāzēm. Taču tā nav tā pati Tulē, kas trīsdesmitajos gados satrauca nacionālsociālistiskās virsotnesprātus. Tā jau sen ir izgaisusi, ja vien vispār kādreiz ir eksistējusi.

Franču zinātnieks Robērs Ša rrū, kurš cilvēces vēstures pētīšanā pielietoja ncortodoksālas metodes,apgalvo, ka Tulē ir pastāvējusi. "Pilnīgi noteikti," viņš raksta grāmatā "Mīklainais nezināmais", "Tulēsala nav fantāzijas auglis. Ir pamats domāt, ka tā pazudusi pēc šausmīgas seismiskās katastrofas, kaspiemeklēja Zemi trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras." Lai cik dīvaini tas liktos, nav svarīgi, vai Šarrū irtaisnība. Tulē galvenā nozīme ir mīts par to, stāsts, kas ar savu iekšējo spēku uzbudina cilvēka apziņasdziļākos slāņus. Mums ir zināms, ka vairāki ieinteresēti cilvēki apvienojās kopīgai Tulē mīta izpētei.Viņu vidū bija arī nākamais fīrera tuvākais līdzstrādnieks Rūdolfs Hess. Ko tad viņi pētīja? Kāds mītsvarēja viņus tik ļoti aizraut?

Nacisma ezoteriskā aspekta lieliskie pazinēji Pauclss un Bcržjē, neskatoties uz viņu fundamentālopieeju problēmas risinājumam, skar šo jautājumu tikai garāmejot. Grāmatā "Maģijas rītausma" viņi īsipaziņo: "Leģenda par Tulē ir tikpat sena kā pati ģermāņu rase. Tajā stāstīts par kaut kur Galējos Ziemeļosizzudušu salu. Tulē, tāpat kā Atlantīda, tiek uzskatīta par izzudušas civilizācijas maģisko centru."Patiesībā mūsu planētas senās leģendas stāsta, ka Tulē pazuda daudz agrāk nekā mīklainā Atlantīda. StarpTulē un Atlantīdu var novilkt vēl vienu paralēli, ko Pauelss un Beržjc nav pamanījuši.

Senajos laikos Atlantīdu uzskatīja par kontinentu, kas bija mūsdienu Āzijas lielumā vai varbūt patlielāks par to. Tā pārdzīvojusi trīs katastrofālus ūdens plūdus, kuru rezultātā milzīgi sauszemes apgabaliun senās pilsētas ar miljoniem iedzīvotāju nogrimuši. Pēc otrās kataklizmas no varenā kontinenta pāripalikusi tikai neliela sala. Tieši par šo nožēlojamo atlieku, kas atradusies aiz Hērakla stabiem, rakstījaPlatons. Tomēr atmiņas par īsto Atlantīdu, jādomā, bija dzīvas, jo Platons savā "Kritijā" aprakstīja to kāzemi, kura ir "plašāka nekā Āzija un Lībija, kopā ņemot". Tajā pašā laikā viņš pastāvīgi atkārto, ka tā bijasala, nevis kontinents un ka varenā civilizācija tika pakļauta ar vienas pilsētas-Atēnu spēkiem.

Tāpat kā Platona Atlantīda, arī Tulē kādreiz bijusi milzīga kontinenta daļa. Tāpat kā Atlantīda, tākļuvusi par salu tad, kad šausmīga Zemes garozas nobīde atšķēlusi to no pārējās sauszemes. Tačuatšķirībā no Dižās Atlantīdas lielākā Tulē daļa nenogrima, bet gluži vienkārši atvirzījās. Tā pastāv vēlšobaltdien, bet sala, uz kuras atradās galvaspilsēta, pazuda ledainajos ūdeņos, aiznesot sev līdzi veselakontinenta vārdu.

Darvinam tikai daļēji bija taisnība: evolūciju nevar uzskatīt par vienkāršu aklas atlases rezultātu vaipāreju no primitīvā uz sarežģīto. Drīzāk par ēteriskā kondensāciju fiziskajā, sevišķi tās agrīnajās stadijās.

Nav taisnība arī mūsdienu arheologiem: cilvēces šūpulis nav Āfrika. Pīšļu pētīšana noved pienepareiza secinājuma kaut vai tāpēc vien, ka pirmajiem cilvēkiem gluži vienkārši nebija kaulu. Zinātniekuiztēle nespēj aptvert, cik sen cilvēce dzimusi: pirms 1,6 miljoniem gadu. Tā nebija cilvēce mumspierastajā nozīmē - cilvēce, kuru diezgan viegli varētu iztēloties. Pirmie cilvēki bija mākslīgas citplanētuizcelsmes enerģijas sabiezējumi. Tiem nebija miesas, un viņi nespēja domāt. Viņu radītāji - hogani - bijasaistīti ar Mēnesi.

Saskaņā ar Tibetas slepeno mācību tieši tā sākusies cilvēces vēsture. Senie un grūti saprotamie

manuskripti, ko tik saudzīgi glabā šīs senās un grūti sasniedzamās zemes galveno klosteru velves, pavernoslēpumainības aizsegu.

Pirmā bija nesaprātīgu ēnu rase. Diez vai šo mēģinājumu varēja nosaukt par sekmīgu. Radītāji bijasatraukušies. Viņu mērķis bija domājošu būtņu radīšana. Taču priekšā bija vēl tik daudz laika…

Pirmajiem cilvēkiem - ēnām nebija dzimtes. Viņiem nebija vairošanās instinkta. Un tomēr ticneapzināti vairojās: pumpu- rojotics kā koki vai daloties kā amēbas.

Hogani tikmēr turpināja selekciju.Otrā rase sākotnēji līdzinājās pirmajai. Taču bija sīkas atšķirības, kas izraisīja evolūciju. Lēnām,

miljoniem gadu laikā, otrās rases cilvēki ieguva ķermeņus. Kaut gan tie, bez šaubām, bija fiziski, tomēr netuvu nelīdzinājās mūsdienu cilvēka ķermenim. Tā laika cilvēki bija daudz lielāki nekā mēs - giganti, kurisastāvēja no miglas.

Uz Zemes nepazina nāvi. Pirmās rases ēteriskās būtnes absorbējās otrās rases pēctečos.Taču ļoti ilgā laikā attīstoties trešajai rasei, otrā izmira. Trešā perioda laikā cilvēka izskats ļoti

būtiski mainījās. Sākumā trešās rases pārstāvji, kurus joprojām būtu grūti nosaukt par cilvēkiem mūsuizpratnē, bija hermafrodīti. Tad notika dalīšanās un uz Zemes beidzot parādījās divu dažādu kārtu būtnes.

Tomēr ir svarīgi neaizmirst, ka pat šajā salīdzinoši vēlīnajā stadijā cilvēce joprojām neprata domāt.Šajā periodā, ja vien mēs pareizi interpretējam senos manuskriptus, radītāji atstāja cilvēci savā vaļā unpievērsās dzīvniekiem.

Šajā mūsu ilgās evolūcijas haotiskajā periodā nesaprātīgie trešās rases pārstāvji sapārojās armilzīgām dzīvnieku mātītēm, kā rezultātā radās monstri. Šie radījumi bija kurli, ar ncproporcionāliemķermeņiem, klāti ar biezu sarkanu spalvu. Tie pārvietojās četrrāpus. Tajā laikā, kad zinātnieki noņemas arveltīgiem "trūkstošā posma" meklējumiem un apgalvo, ka cilvēks cēlies no pērtiķa, ezoteriskās mācībasrunā gluži pretēji: cilvēkveidīgie pērtiķi ir cilvēka līnijas deģeneratīvais atzars.

Drīz vien pienāca laiks, kad hogani atkal pievērsās cilvēces attīstībai. Trešā rase evolucionēja parceturto, kas bija tuvāka mūsdienu cilvēcei. Snaudošais saprāts pamodās. Attīstījās apziņa un līdz ar to arīuzmanība. Cilvēks pilnīgoja savu pirmo un svarīgāko ieroci - valodu. Sadalīšanās dzimtēs tika pilnīgipabeigta. Laika gaitā neveiksmīgas krustošanās sliktākie eksemplāri, trešās rases vīriešu un dzīvniekunedabiskās savienības produkti pazuda no zemes virsas. Tie bija sarkanspalvainic cilvēkpērtiķi, kuri tikaireizēm nostājās uz divām pakaļējām ekstremitātēm. Bez k tam senie manuskripti vēl stāsta parcilvēkzvēriem ar sarkanām un zilām sejām. Viņiem nebija īstas valodas. Tie sazinājās ar rēkoņas un cituvienkāršu skaņu palīdzību gluži tāpat kā mūsdienu dzīvnieki,

Nevajag domāt, ka tas viss notiek idilliskajā Ēdenes dārzā vai pirmatnējos džungļos un savannās.Jau trešās rases laikmeta beigās, tikko parādījās apziņas iedīgļi, cilvēki ar savu dievišķo citplanēturadītāju palīdzību sāka būvēt pilsētas. Tā nebija nejaušība. Tā nebija citplanēticšu kaprīze. Notikaglobālas klimata izmaiņas. Līdz šim p laikam uz Zemes valdīja mūžīgs pavasaris. Nu sākās pārmaiņas,Parādījās gadalaiki, un cilvēce pirmo reizi saskārās ar aukstumu, Senie manuskripti stāsta: "Dievišķiekaraļi nolaidās no debesīm un ierādīja ļaudīm zinātnes un mākslas, jo cilvēks vairs nevarēja Ā dzīvot kāagrāk uz senču zemes, kas nu bija pārklāta ar baltu ledu…"

Tieši uz šīs "senču zemes", pirms vairākiem miljoniem gadu apledojušajā cilvēces šūpulī, dzimapirmā cariste - Tulē. Okultie avoti apgalvo, ka vismaz daļa šī gigantiskā kontinenta pārdzīvoja visaszemes vēsturē notikušās ģeoloģiskās katastrofas un līdz laika galam pārvarēs jebkuras kataklizmas."Polārā zvaigzne ar savu visredzīgo aci raugās uz šo zemi," saka cits senais avots, liekot saprast, ka Tulēatradās Arktikā.

Izskatās, ka Tulē ietvēra sevī otrās rases dzimteni Hipcrboreju, kura vēlāk pārvietojās uzdienvidaustrumiem un tagad pazīstama kā Ziemejāzija. Ziedošās zemes pārvēršanās par ledus bruņāmnenoritēja pakāpeniski un bez sāpēm. Tā notika okeāna platformu globālas pārvietošanās rezultātā. Taisekojošie ūdensplūdi iznīcināja lielāko otrās rases daļu. Trešās rases pārstāvji, kuri gan mūsu šodienas

izpratnē nedomāja, tomēr bija apveltīti ar spiritisku nojautu, kas mūsos jau sensenis atrofējusies. Šī spējakoncentrējās leģendārajā "trešajā acī", visu fizisko spēku avotā. Sākoties ceturtajai rasei, kuras pārstāvjiatgādināja mūslaiku cilvēkus, kaut gan salīdzinājumā ar mums bija milzeņi, šī spiritiskā nojauta sākaapdzist. Jau šīs rases evolūcijas perioda vidū trešā acs pamodās tikai mākslīgu stimulatoru ietekmē.

Trešā acs, kura kādreiz atradās pieres centrā, paaudzēm mainoties, pakāpeniski iegrima galvā. Kautgan reizēm transa stāvoklī vai vīziju laikā tā atvērās. Galu galā trešā acs pilnībā deģenerējās,saglabājoties vienīgi smadzeņu dziļumā maza dziedzera veidā.

Kad dzimtais kontinents kļuva dzīvošanai nepiemērots, mūsu senči pārcēlās uz Lemūriju, kas atradāspašreizējā Indijas okeāna un Austrālijas vietā un ietvēra daļu Āfrikas, Ccilonu un Sumatru. Tad viņinolūkoja Atlantīdu - pašu slavenāko no pazudušajiem kontinentiem. Lemūrijas varenās pilsētas bija celtasno akmeņiem un vulkāniskās lavas. Tās bija milzīgas ne tikai platības, bet arī atsevišķu celtņu apjomuziņā. Cilvēks, kaut gan sarucis apmēros, joprojām bija milzis un palika tāds visa "Atlantīdas perioda"laikā. Šāda veida arhitektūras paraugu var apskatīt augstu Andu kalnos Tiauanako noslēpumainajāsdrupās.

Zinātnieki paraduši stingri nošķirt cilvēces vēstures cvolu- 7-442 1 93 cionārās attīstības unģeogrāfiskās izplatības periodus. Patiesībā šie periodi mainījās pakāpeniski. Uz grandiozu, galvenokārtzemes griešanās ātruma samazināšanās radīto ģeoloģisko katastrofu fona attīstījās un gāja bojā subrases.Gigantiskas kataklizmas dažkārt aiznesa miljoniem dzīvību. Savas civilizācijas beigās Lemūrijasvadoņiem nācās meklēt patvērumu Šambalas salā, ko tolaik apskaloja ūdeņi, bet nu tā pārvērtusies parnoslēpumainu oāzi neauglīgajā Gobi tuksnesī. Lemūriešu deģeneratīvā atzara pārstāvji dzīvoja primitīvumeža mednieku un alu cilvēku dzīvi. Tomēr tieši no viņiem cēlās dzeltenzcltainS ceturtā rase, kuraspārstāvji dzīvoja Atlantīdā. Pašu Lemūriju drīz vien iznīcināja vulkāna izvirdums. Tas, kas agrāk bijamilzīgs viengabalains kontinents, sašķēlās vairākās milzīgās salās, kas laika gaitā no zemes virsaspazudušas.

Tomēr tās nav pagaisušas bez pēdām. Vēlāka laika vulkāniskās katastrofas pacēla dalu Lemūrijasvirs okeāna līmeņa. Šis sauszemes gabals, uz kura atrodas milzīgas noslēpumā tītas statujas, ir pazīstamskā Lieldienu sala.

Lemūriešu deģeneratīvā atzara pārstāvji, kaut arī nelielā un sarūkošā skaitā, tomēr joprojām eksistē.Tie ir Austrālijas pirmatnējie aborigēni.

Vissenākajos laikos arī Atlantīda bija Lemūrijas sastāvdaļa, taču cilvēces mīklainās vēstureskontekstā tā aplūkojama atsevišķi. Tās gigantiskie iemītnieki, lieliskie zeltādainās ceturtās rases pārstāvji,saskaņā ar ezoteriskajiem nostāstiem "savu grēku dēļ kļuva melni". Taču ne visi - daži garīgo vērtībunesēji joprojām bija apveltīti ar trešo aci, spēja pareģot un paglābties no ūdensplūdiem, kas iznīcinājaAtlantīdu piektās rases rītausmā.

Piektā rase - tā ir mums pazīstamā cilvēce. Tā sāka izplatīties jaunajā Eiropas kontinentā daudzagrāk, nekā Atlantīda nogrima ūdens dzīlēs pirms 850 tūkstošiem gadu, atstājot pēc sevis tikai Platonaaprakstīto salu.

Tāda ir mācība, ar kuru tika uzaudzināti "trešā reiha" līderi.Tai bija piejaukti Hansa Horbitera dīvainie priekšstati par to, ka Zemei pirms Mēness bijuši vēl trīs

pavadoņi. Katrs no tiem beigu beigās nokritis uz Zemes, radot neaptveramus postījumus.Horbiters uzskatīja, ka rases uzplaukums un izmiršana, gigantu parādīšanās un civilizācijas attīstība

bija saistīta ar Mēness aktivitātes cikliem. Ceturto - pašreizējo Mēnesi Zeme sagūstīja apmēram pirms 12000 gadu, un arī tam kādreiz nākotnē jānokrīt…

Tamlīdzīgas idejas, kas skar neaptveramus telpas un laika dziļumus, ir ļoti ietekmīgas. Cilvēkus arnoteikta tipa domāšanu tās gluži vienkārši var saindēt. Turklāt šīs idejas ir pietiekami plašas, lai varētuietvert sevī jebkuras uz maldīgiem faktiem un aizspriedumiem būvētas teorijas. Ezoteriskās mācības runāpar to, ka gudrā un varenā agrīno rasu elite pārcēlās uz dzīvi pazemē, lai paglābtos no katastrofas un

plūdiem. Varbūt nacistu priekšstatos šie gudrie domātāji un zintnieki asociējās ar Bulvera Litonafantāzijas radīto pazemes pārcilvēku rasi? Ja tas tā bija, tad viņi varēja pilnīgi nopietni uztvert Litonafantastisko ideju par to, ka šīs augsti attīstītās un varenās būtnes grasās drīz iznākt no alām zemes virsū,lai pārņemtu varu savās rokās. Tādā situācijā nacistiem likās dabiski mēģināt nodibināt ar viņiem slepenumaģisko savienību. Turklāt aizvēsturiskās attīstības ezoteriskā panorāma rada neskaitāmas iespējasizsekot jebkuru vēlamo ģenealoģiju, tādēļ nacisti varēja (un to arī darīja) tieši sevi uzskatīt par valdošāsrases pēctečiem. Tādā veidā viņu maģiskais reihs kļuva par līdzekli un pirmo pakāpienu ceļā uz bezgalīgiaugstu mērķi - pasaules kundzību, ko tiem nolēmis pats liktenis.

Pasaules karš kļuva neizbēgams - tā okultās saknes sniedzas izzudušajā Atlantīdā, Lcmūrijā, Tulē.Atriebība bija visas nacistu darbības attaisnojums, ja vien viņiem vispār bija vajadzīga pašattaisnošanās.

Galu galā viņi taču tikai palīdzēja evolūcijai…

draudīgie simboli

Berlīne, 1945. gads. Karš jau faktiski beidzies. Tikai Hitlera "dzelžainās gribas" neprātīgais spēksturpina pretoties sabiedroto uzbrukumam. Taču šī pretestība ir tikai agrākās varenības nožēlojama atlieka.Neuzvaramā vācu armija pārvērtusies par neapmācītu pusaudžu baru, kas kopā ar dažiem nomocītiem unizbiedētiem kareivjiem cīnās Berlīnes priekšpilsētās, lai uzbrukumu kaut cik aizkavētu. No tūkstošgadīgāvācu reiha palikušas tikai kūpošas krāsmatas. Krievu karavīri virzās pa drupām uz priekšu, ieņemot mājupēc mājas, ielu pēc ielas, lai apvienoties ar saviem amerikāņu un britu sabiedrotajiem. Vēl pirmsBerlīnes austrumu sektora ieņemšanas krievi uzdūrās kaut kam ļoti dīvainam: lielam skaitam tibetiešulīķu. Šo faktu pieminējuši Moriss Besijs, kā arī Pauclss un Beržjē, kuri apgalvo, ka bijis apmēramtūkstotis līķu. Tie bijuši ģērbti vācu formas tērpos, bet bez militārajām atšķirības zīmēm.

Pauclss un Beržjē raksta, ka 1926. gadā Berlīnē un Minhcnē tika nodibinātas nelielas tibetiešuzemnieku kopienas. Kāds no tibetiešu mūkiem izrādīja pastiprinātu interesi par pieaugošo nacistiskokustību un kļuva zināmā mērā slavens, precīzi pareģodams nacionālsociālistiskās partijas biedru iegūtovietu skaitu reihstāga vēlēšanās.

Ķīniešu karaspēks 1950. gadā okupēja Tibctu. Šodien tā ietilpst Ķīnas Tautas Republikas sastāvā.Tomēr daudzus gadsimtus pirms tam Tibcta bija mīklaina, mistiska zeme, planētas maģiskais ccntrs. LīdzJangliazbenda ekspedīcijas korpusa atnākšanai tās galvaspilsēta Lasa bija aizliegtā pilsēta, par kuru aizTibetas robežām klīda vienīgi baumas. Pat pēc tam, kad Janghazbends parakstīja Britānijas un Tibetastirdzniecības līgumu un izveda karaspēku, kalnu zemē pabijuši tikai daži ceļotāji. Arī uz Eiropupārcēlušos tibetiešu skaits bija ļoti niecīgs.

Tibetas reliģija ir budisms, taču, tāpat kā japāņu dzenbudisms, tibetiešu reliģija stipri atšķiras nooriģinālā indiešu budisma. Daudzi pētnieki, lai pasvītrotu Tibetas budisma atšķirības, dod priekšrokuvārdam "lamaisms". Valsts reliģiskā dzīve bija koncentrēta daudzos klosteros, kuri lielāko tiesu bijauzbūvēti gandrīz nesasniedzamos kalnu rajonos. Tautas attieksme pret reliģiju bija tāda, ka gandrīz katrstrešais kļuva par mūku. Valstī valdīja reliģiskā monarhija, acīmredzot pasaulē vienīgā, kur augstākaistituls tika mantots pēc rcinkarnācijas. Valsts galva bija dalailama, Tibetas aizbildņa Čenresi dievišķaisiemiesojums. Dalailamam bija gan pasaulīgais, gan garīgais Tibetas līderis. Šī cilvēka rokās bijakoncentrēta visa laicīgā un garīgā vara.

Kad dalailama nomira, nekavējoties sākās maģiskais pēcteča, precīzāk-jauna ķermeņa, meklēšanasrituāls. Kad zīmes norādīja uz iespējamo kandidātu, bērns tika pakļauts pārbaudījumiem. Viņam,piemēram, lika izvēlēties kādas no vairākām līdzīgām lūgšanu krellēm: vienas no tām piederēja bijušajamdalailamam. Ja zēns nekļūdīgi izraudzījās vecā valdnieka mantas, viņu atzina par īsto dieva iemiesojumuun nodeva audzināšanā Lasas klosterī.

Līdzās valsts reliģijai lamaisma - galvenokārt lauku rajonos - plauka arī tibetiešu sensenā reliģija -bon. Tās piekritēji izdarīja melnos rituālus un burvestības. Tajā pašā laikā, kad dievišķos lamas uzskatījapar garīgās gudrības iemiesojumu, bon kulta kalpi vienkāršās tautas vidū darbojās kā burvji.

Aiz visas šīs dievišķās fasādes pastāvēja īstenais tibetiešu okultisms - tumšs novirziens, kas ietvērasevī arī iespaidīgus tibetiešu jogas psihofiziskos treniņus un no svešzemniekiem rūpīgi slēptas valstsezoterisko tradīciju doktrīnas.

Tāda bija pārējai pasaulei maz pazīstamā zeme, kura vācu nacisma ideālu vārdā nosūtīja nāvēnelielu tibetiešu vienību. Taču kāds gan, izņemot jau pieminētās Berlīnes un Minhencs kopienas, Vācijaiar Tibctu varēja būt sakars? Ekonomiskās attiecības starp tām nepastāvēja. Atšķirībā no LielbritānijasVācija nepiekopa Āzijā imperiālistisko politiku. Vācijai un Tibctai nebija ne kopīgas valodas, ne līdzīgasreliģijas, ne saskarsmes punktu politikā. Šī saikne, šķiet, ir tikai okultisms. Vienkārši Tibeta ar savunoslēpumaino atmosfēru ļoti pievilka nacistu līderus un neapšaubāmi intriģēja ar nedaudzajām rietumupasaulē nokļuvušajām mācībām. Grupas "Tulē" un citu ezoterisko organizāciju locekļi, kas piedalījās"trešā reiha" radīšanā, ticēja cilvēces ezoteriskajai vēsturei. Cilvēces īstenā vēsture bija iemūžinātavienīgi Tibetas klosteru arhīvos.

Jau pagājušā gadsimta beigās interesantus faktus pat slepenajām tibetiešu mācībām Rietumiempavēstīja lieliskā krievu sieviete Helēna Blavatska, stāstot, kā smēiusies apgaismību tieši nodievišķajiem lamām. Blavatska apgalvoja, ka viņas "dievišķo skolotāju" rezidence atradusies grūtisasniedzamajos Himalajos.

Nav brīnums, ka nepacietīgie "pārcilvēki" gribēja par to uzzināt kaut ko vairāk. Pauelss un Beržjēstāsta, ka, tikko nacistiskajai kustībai radās pietiekoši daudz līdzekļu, ekspedīcijas uz Tibctu līdz pat1943. gadam sekoja cita citai."

Viens no uzskatāmākajiem apliecinājumiem nacistu interesei par Tibetu ir vissenākā unvismistiskākā okultā simbola - kāškrusta pieņemšana.

Kāškrusts (ugunskrusts, svastika), tāpat kā krusts un aplis, ir viens no senākajiem un izplatītākajiemcilvēces simboliem. Tā atveids atrodams uz seno grieķu keramikas paraugiem, kas radīti astotajāgadsimtā pirms mūsu ēras. To izmantoja Ēģiptē, Indijā, Ķīnā. Kāškrusta raksts redzams Ziemeļamerikasnavaho indiāņu rotājumos. To pazīst arī islama pasaulē. Pirmie kristiešu misionāri, ieraudzījuši kāškrustuuz indiešu dieva Višnu skulptūras galvas, nosauca to par "sātana zīmi". īstenībā kāškrusta pirmatnējānozīme bija gluži pretēja - tas simbolizēja sauli, tātad dzīvību. Budisti uzskata kāškrustu par "laimīgosimbolu apkopojumu, kam piemīt desmittūkstoš tikumu", par vienu no "65 mistiskajām figūrām, kassimbolizē dievišķā Būdas pēdas". Sanskritā vārds "svastika" apzīmē laimi un labklājību.

Viljams Šērors apgalvo, ka lēmumu par šī senā simbola atzīšanu pieņēma pats Hitlers: "1920. gadavasarā pār Hitleru, neveiksmīgu mākslinieku un lielisku propagandistu, nāca ģeniāla apgaismība. Viņšsaprata, ka viņa vadītajai nacistiskajai kustībai trūkst simbolu - karoga, emblēmas, kas izteiktu jaunāsorganizācijas mērķus un kalpotu kā ēsma masām, kurām, kā sprieda Hitlers, jāceļas cīņai zem efektīgakaroga."

Tālāk viņš raksta, ka pēc "ilgām pārdomām" un vairākiem neveiksmīgiem uzmetumiem Hitlers galugalā radīja nacisma karogu, kas drīz kļuva pazīstams visā Vācijā. Uz sarkana fona bija attēlots balts aplis.Apļa centrā atradās melna kāškrusta zīme.

Grāmatā "Mana cīņa" Hitlers par savu karogu raksta: "Tas - īstenais simbols! Sarkanā krāsasimbolizē kustības sociālo ideju, baltā - tās nacionālo ideju, bet kāškrusts - āriešu rases uzvarāmvainagoto cīņas misiju." Citiem vārdiem runājot, kāškrusts ir mītiska saikne starp Tulē ezoteriskopriekšvēsturi un nacistisko kustību. Šrēders piebilst: "Par to, kādēļ tieši kāškrusts kļuva par partijassimbolu, Hitlers nekad nerunāja…"

Īstenībā šī ideja radās dentistam Fridriham Kronām, kurš bija ģermāņu slepenā ordeņa biedrs.Tieši Krons uzzīmēja simbolu tādā veidā, kādā nacisti to turpmāk izmantoja - ar vienu būtisku

atšķirību no tradicionālā kāškrusta. Tieši šī atšķirība un Hitlera reakcija uz to liek mums saprast, ka"trešais reihs" nebija vienkārši maģiska, bet apzināti ar "melno grāmatu" saistīta sātaniska valsts.

Šī ideja nav jauna. Tā radās jau 1941. gadā, varbūt pat agrāk. Tomēr termins "sātaniska", kā arīapzīmējumi "dēmoniska" un "hipnotiska" Hitlera aprakstos tika lietoti tīri simboliski. Tajā pašā laikānopietni pētījumi liecināja, ka Hitlers un visa nacistiskās partijas elite uztvēra šos epitetus pilnīginopietni. Viņi patiešām ticēja, ka pielieto melnās, "sātaniskās" maģijas metodes.

Kā jau tika minēts, okultisti uzskata maģisko enerģiju par neitrālu. Pēc Madlēnas Montalbānasvārdiem, tā ir kā ūdens, kas var gan atdzīvināt, gan iznīcināt. Maģija zināmā mērā atgādina elektrību, kasapdraud cilvēku, ja tas nezina "maģiskās" izolēšanas metodes, kuras ļauj kontrolēt enerģijas izmantošanu.Taču pastāv vēl citi spēki, par kuriem tik daudz nerunā. Tie, pēc okultistu izteikumiem, pārstāv "pašuĻaunumu". Kabalisti to attēlo kā apgrieztu Dzīvības Koku - Zcfirotu - un saista ar I laosa valdniekuKlipotu. Tāpat kā neitrālos un labos spēkus var piesaukt, gudri manipulējot ar noteiktiem simboliem, ar"ačgārnu simbolu" radīšanu var pamodināt Haosa spēkus.

Vispazīstamākais šāda veida piemērs ir "melnā mise". Sātanisti uzskata katolisko misi par baltāsmaģijas svarīgāko ceremoniju. Viņi dažkārt pat vairāk nekā paši katoļi tic, ka upuris piesaista spēcīgasdievišķās enerģijas strāvas. Vienkārša loģika saka: ja kāds grib izmantot dievišķās enerģijas tiešopretstatu - sātanisko enerģiju, misei jānotiek ačgārnā veidā.

Tās norise ir uzsvērti zaimojoša: misei nepieciešamā "garīgā" stāvokļa iegūšanai tās dalībniekiemiesaka nevis gavēni, bet pārēšanos, nevainība tiek aizstāta ar miesaskāri. Baznīcas ceremonija pārvēršaspar orģiju. Altāra vietā kaila sieviete, visbiežāk netikle, krucifikss ir apgāzts un salauzts. Prostitūtasmakstī "apsvētīts" melnais rutks aizstāj maizi. Dievgaldniekiem vīna vietā - urīns. Un tā tālāk. Hitlerspiedzima katoliskā ģimenē un ir kristīts katoļu baznīcā. Šo faktu var uzskatīt par zināmā mērā simbolisku,ja atceramies, ka "hitlcrjugcnda" sapulces līdz nepieklājībai atgādina katolisko misu.

Lai cik interesanti tas būtu, pašlaik mēs nodarbojamies ar nedaudz citādu - ezoteriskāku pārvērtībuizpēti. Kā saules simbols kāškrusts attēlo arī saules kustību, var teikt, tas "griežas" pulksteņa rādītājakustības virzienā. Budisti uzskata, ka tādā veidā tas atnes laimi un pievelk "gaismas spēkus". DoktorsKrons kā okultists to labi zināja, un pirmajā variantā kāškrusts "griezās līdzi saulei". Taču Hitleruneinteresēja "gaismas spēki". Viņš lika pārveidot kāškrustu tā, lai tas ripotu pret sauli. Tādā izskatākāškrusts parādījās uz Vācijas karoga un nacistiskās partijas emblēmā, katram redzīgajam norādot uzokultā reiha sātanisko dabu.

8. septembrī Hitlers uz pāris dienām aizlidoja uz Ukrainu, lai mēģinātu apturēt frontes atkāpšanos.Taču nojausmas nedeva viņam mieru. Pēc Gebelsa vārdiem, fīreru pārņēma nesaprotams "manāmsnemiers". Hitlers uztraucās tik ļoti, ka tajā pašā dienā atgriezās savā mīnē Prūsijā. Tur viņš uzzināja, kaItālija parakstījusi miera līgumu ar sabiedrotajiem.

.Nekavējoties tika īstenoti attiecībā uz Itāliju pieņemtie plāni, un galvenokārt sabiedrotoneveiksmīgās darbības dēļ vācu karaspēks drīz vien sagrāba divas trešdaļas tās teritorijas, ieskaitotRomu. Hitlers, kurš parasti pret saviem sabiedrotajiem izturējās diezgan ciniski, līdz šim neizprotamuiemeslu dēļ šoreiz palika uzticīgs solījumam un metās glābt Musolīni. Taču nebija nemaz tik viegli viņusameklēt. Pēc tam kad militārā izlūkdienesta mēģinājumi bija neveiksmīgi, nacisti ķērās pie ezoteriskasmetodes.

1942. gadā okultā reiha maģiskās programmas ietvaros Berlīnē tika nodibināts Svārstu institūts.Svārstu pielietošanu pēta okultisma pseidozinātniskais atzars, ko sauc par radioniku jeb radioestētiku. Tāsavukārt radusies no senās apakšzemes ūdeņu meklēšanas pieredzes, ko uzkrājuši tautas zintnieki. Pēcnostāsta, ar maģiskām spējām apveltīts cilvēks var atrast apakšzemes akas un upes ar parasta lazdas žākļapalīdzību. Burvis satver to aiz diviem zariņiem un apstaigā pārmeklējamo teritoriju. Tur, kur atrodasavots, zariņš sāk vibrēt, dažkārt pat tik stipri, kas salūst. Daži burvji spēj tādā veidā sameklēt ne vienūdeni, bet arī metālus un pat naftas atradnes. Šo neparasto paņēmienu amerikāņu karavīri pielietoja

Vjetnamā, meklējot mīnas, kurās ne vienmēr bija metāls, tādēļ nebija iespējams tās atrast ar zinātniskāmmetodēm.

Neskaitāmas neloģiskas teorijas mēģināja izskaidrot šo parādību ar vibrāciju un nezināmu starojumu.Zinātnieki, kas atzina psiholoģisko faktoru, piedāvāja labāku izskaidrojumu: burvis pats neapzināti vadasavu instrumentu atkarībā no fiziskajām sajūtām.

Tas šķiet diezgan loģiski, ja atceramies, ka ģeologi bieži vien nekļūdīgi atrod apakšzemes krājumus,vadīdamies vienīgi no virspusējiem datiem. Taču visas šīs teorijas pašķīda kā ziepju burbuļi, kadatklājās, ka labam burvim nemaz nevajag redzēt vietu, kurā kaut kas jāmeklē: viņš var atrast ūdeni, metāluvai jebko citu ar maģiska instrumenta (parasti tas ir svārsts) un kartes palīdzību.

Vācijā valdošie okultisti šo metodi pazina. Taču viņi maldīgi uzskatīja, ka pretinieki to ne vien zina,bet arī pielieto militāriem mērķiem. Kad 1942. gadā Anglija sāka veiksmīgi nogremdēt vācu zemūdenes,kapteinis Hanss Rēders izteica pieņēmumu, ka britu Admiralitāte iesaistījusi zemūdeņu meklēšanā svārstuspeciālistu. Šo apgalvojumu pieņēma kā patiesu, un Rēdcram tika uzticēts vadīt Svārstu institūtu, kurāfiziķi un gaišreģi pilnīgā slepenībā pētīja Atlantijas okeāna karti, pūlēdamies izskaitļot britu konvojuatrašanās vietas. Tieši šajā institūtā nacisti griezās pēc palīdzības 1943. gadā, kad sākās fīrera drauga -bijušā dučes Musolīni - meklējumi. Eksperti nekavējoties ķērās pie darba un, pēc ģenerāļa Šcllenbergavārdiem, pareģoja, ka Musolīni atrodas Madlēnas salā, netālu no Sardīnijas ziemeļu krasta. Musolīnitiešām bija tur, lai gan drīz vien pārcēlās uz kontinentu un nokļuva SS rokās.

Daudz vieglāk ir piekrist domai, ka daži ļaudis, pat politiķi var sapīties pretrunās tiktāl, lai mūsukulturālajā gadsimtā sāktu kultivēt maģiju, nekā pieļaut, ka maģija gluži vienkārši bijanacionālsociālistiskā sātanisma sastāvdaļa. No kristietības viedokļa, kas saskata sātanu jebkurāpretiniekā, Hitlers neapšaubāmi bija sātanists. Tāds spriedums gan neko nepasaka par to, vai sātanspatiesībā eksistē. No otras puses, Hitleram nebija katrā ziņā jātic nelabā pastāvēšanai. Mēs jausecinājām, ka dažās viņa darbībās saskatāms maģisku treniņu rezultāts. Var spriest, ka šajās darbībāssaskatāms arī viņa treniņu sātaniskais raksturs. Turklāt, ja loģisks šķiet pieņēmums, ka tikai melnais magsuzņemsies pūles vajāt baltos okulistus, tad kādēļ gan neticēt, ka vienīgi sātanists var veltīt tik daudz laikaun enerģijas cīņai ar kristīgo baznīcu.

Atbildi uz jautājumu, vai Hitlers pats apzinājās savu sāta- nismu, diez vai izdosies atrast. Taču, jaatceramies, cik cītīgi viņš studēja czoteriskās mistērijas, un to, ka viņa vadītā kustība savā būtībā, kā mēsredzēsim, bija dziļi reliģioza, tādas aizdomas noraidīt nevar. Pāvests Pijs XII tās pauda 1945. gadā,aprakstot nacionālsociālismu kā kustību, kas "augstprātīgi novērsusies no Jēzus Kristus, Viņa mācības unViņa cilvēces grēku izpirkšanas misijas." Hitlers necieta garīdzniekus, lai gan viņam kā jebkuram katolimdroši vien tika mācīts, ka pāvests ir dieva vietnieks zemes virsū un dievišķo gaišo spēku iemiesojums.1933. gadā Hitlers liekulīgi pauda cerību uzlabot draudzīgās attiecības ar Svēto krēslu. Pēc desmitgadiem, tiekoties ar Musolīni, viņš atklāja savu īsto seju: "Es iešu taisnā ceļā uz Vatikānu. Jūs domājat -man bail no Vatikāna? No šiem salašņām?…"

Kopš nākšanas pie varas viņš nesaudzīgi cīnījās pret kristietību. Jau tajā pašā gadā tika atlaistaJauno katoļu līga. Tika aizliegta jebkādas katoliskās literatūras izdošana. Vēl pēc gada tika noslepkavotsorganizācijas "Katoliskā darbība" Vācijas nodaļas vadītājs.

Vēlākajos gados tika arestēti un iemesti cietumos tūkstošiem garīdznieku, mūku un katoliskāsbaznīcas garīgo līderu. Pāvests Pijs XII sāka runāt par "slepenu un atklātu fundamentālu ienaidu pretKristu un Viņa baznīcu". Protestanti nevērtēja Hitlera darbību daudz labāk. Kāds garīdznieks atsaucās par"trešā reiha " periodu kā par "tumsas gadiem" - šis apzīmējums varbūt ir daudz tuvāks patiesībai, nekāviņš pats iedomājās. Ticis galā ar katoļiem, gestapo pievērsās arī protestantu mācītājiem. 1937. gadā vienno tiem tika arestēti vairāk nekā septiņi simti. Lai gan divas trešdaļas Vācijas iedzīvotāju bija protestanti,Hitlers viņus augstu nevērtēja: "Tie ir sīki, nekur nederīgi ļautiņi, padevīgi kā suņi, tic sāk bailēs svīst,kad ar viņiem runā."

Nacistu attieksmi pret reliģiju uzskatāmi ilustrē Hitlera sekretāra Martina Bormana izteikumi 1941.gadā: "Nacionālsociālisms un kristietība ir nesamierināmi." Saskārušies ar šādiem faktiem, vēsturniekirunā par "jauno elkdievību" vai veco ģermāņu ticējumu atdzimšanu. Daudz godīgāk būtu Vācijā notiekošonosaukt par "XX gadsimta sātanisma" pirmsākumu.

Nav nekādu šaubu par nacistiskās kustības reliģiozo dabu. Partijas filozofs Alfrēds Rozcnbcrgs nevienreiz vien savos rakstos pieminēja nacionālsociālistisko baznīcu. Tekstā varēja atrast aicinājumuVācijā aizliegt Bībeli un ieteikumu "bez žēlastības iznīcināt svešo un naidīgo kristīgo baznīcu". Uz jaunāreiha baznīcu altāriem nedrīkst atrasties nekas cits kā vienīgi jaunā "svētā grāmata" - "Mcin Kampf".Altāra kreisajā pusē jābūt zobenam. Raksta "Nacionālsociālistiskā reiha baznīca" pēdējā rindkopā teikts:"Tās (baznīcas) dibināšanas dienā kristiešu krusts no visām baznīcām, katedrālēm un kapelām jānovāc unjānomaina ar vienīgo neuzvaramo simbolu - kāškrustu."

Kāškrusts, kas griežas pret sauli, ir Tumsas spēku simbols.

Sibīrijas zintnieks Dīvainā kārtā okultais reihs tiecas uz Tibctu. Šī nosliece neaprobežojas tikai ar kāškrusta adaptāciju

un kalnainās mīklu un maģijas zemes apjūsmošanu. Pirmsākumi vienai no "trešā reiha" pamatidejāmmeklējami Tibetas vēsturē. Tieši tur jaunā Hitlera skolotājs Karls Haushofcrs pirmoreiz sastapās arnacisma fetiša - pārcilvēka eksistences faktu.

Aptuveni 1880. gadā Tibetas galvaspilsētā Lasā ieradās jauns lama. Tolaik viņš simtiem citu mūkuvidū ne ar ko neizcēlās, ja nu vienīgi ar to, ka nebija tibetietis. Viņš bija dzimis Sibīrijas stepē austrumosno Baikāla. Viņš bija burjats un izskatījās kā aziāts, bet tajā pašā laikā bija Krievijas pavalstnieks. Tibctāviņu pazina kā Čomangu Lobzangu. Vēlāk, kļuvis slavens, viņš Lasā saucās par Khendečega, bet vēl vēlāk- Cannijs Khan-po. Divus pēdējos vārdus drīzāk var uzskatīt par tituliem. Lai radītu vēl lielāku jucekli,piebildīsim, ka viņš bija pazīstams arī kā Ngakuvang-doržē un Akohvans Daržilikovs. Krievijā viņusauca Hambro Akvans Doržijevs. Ar Doržijeva vārdu - tā ir tibetiešu vārda "pērkondārds" krievutranskripcija - viņš gadsimtu mijā kļuva plaši pazīstams politiķu aprindās.

Drīz pēc ierašanās Tibetā jaunais mūks iestājās Drcpungas klosterī - vienā no trīs ievērojamākajiemreliģiskajiem centriem, kas bija pazīstams ari kā politisku intrigu virtuve. Doržijevs, šķiet, diezgan ilgulaiku par politiku neinteresējās. Viņa talants izpaudās pavisam citā sfērā - pēc vairāku gadu studijām viņškļuva par metafizikas profesoru. Doržijevs tā arī varēja nomirt nezināms, kā tas nereti ar Tibetasprofesoriem mēdza būt. Taču liktenis dažkārt izrīkojas ļoti dīvaini.

1898. gadā skolotāji lika viņam doties atpakaļ uz Krieviju. Galvenais uzdevums bija ziedojumuvākšana budistu guberņās, kurās Lasu dievināja tāpat kā musulmaņi Meku. Viņš intensīvi apceļojaburjatus un galu galā piesaistīja Krievijas varas iestāžu uzmanību. Cara ministrus metafizika interesēja nevairāk kā viņu pēctečus komunistus. Taču viņiem bija laba politiskā nojauta. Spēcīga Krievijas ietekmeuz Lasu nāktu par labu impērijas konsolidācijai. Cars uzskatīja, ka viņam šis mērķis par katru ccnujāsasniedz. Tolaik Tibcta neatradās nevienā ietekmes sfērā, ja nu izņemot vienīgi Ķīnu. Taču Ķīna bijavāja valsts un ar to varēja nerēķināties. Simtiem gadu Tibetas valdnieki turējās pie stingras izolācijaspolitikas. Taču jebkurā izolācijā var atrast plaisu. Tieši Doržijcvā krievu ministri saskatīja šādu plaisu.Viņš nebija akls ierocis. Atgriezies Lasā ar daudzām Krievijas imperatora galma dāvanām, viņš bija pilnsapņēmības pakļaut Lasu cara politiskajām interesēm. Viņa argumenti uz toreizējo dalailamu atstāja lieluiespaidu. Tie bija visai pārliecinoši. Tibetas tradicionālā sabiedrotā

Ķīna bija zaudējusi ievērojamu militāro varenību un faktiski atradās pilnīgā angļu - ķeceru nācijas,kura ne mazākajā mērā necienīja budisma reliģiju, ietekmē. Turpretī Krievija bija reāls militārs spēks, un- vēl vairāk - Doržijevs runāja par paša imperatora Nikolaja iespējamo pievēršanos budismam.

Doržijevs par savu uzdevumu uzskatīja nevis Tibetas iekļaušanu krievu ietekmes sfērā, bet gantibetiešu reliģiskās domas izplatīšanu Krievijā.

Šī vilinošā perspektīva, bez šaubām, piesaistīja dalailamu. Taču, neskatoties uz viņa plašajāmiespējām, dalailamam nebija reālas varas. Šādu lēmumu pieņemšanai bija vajadzīga kabineta - Cong - dupiekrišana. Viņu atbalstīja premjerministrs, kurš britus ienīda tādēļ, ka pirms neilga laika Indijā kādsangļu karavīrs bija iegrūdis viņu strūklakā. Taču kabinetu ātri pārliecināt,kā izrādījās, nebija iespējams.

Jau 1893. gadā Lielbritānija noslēdza ar Ķīnu vienošanos par apšaubāmas robežas noteikšanu arTibctu un ierobežotu tirdzniecību tās dienvidu provincēs. Taču Ķīna nevarēja nodrošināt šī līgumaizpildi. Sākās Himalaju komēdija. Britu un ķīniešu pilnvarotie ieradās pie jaunās robežas, lai uzstādītudemarkācijas zīmes. Kad darbi bija pabeigti, tibetieši nogāza jaunos stabus un atjaunoja veco robežu. TadLielbritānija ierunājās par savām tiesībām un tirdzniecību. Lasa ieņēma austrumnieciski izvairīgupozīciju, sak, Tibcta par kaut kādu piekāpšanos tirdzniecības jomā neko nav dzirdējusi.

Taču Indijas vicckaralim lordam Kcrzonam tas nelikās smieklīgi. Lielā mērā pateicoties Doržijeva

personībai, par viņa politiskajām aktivitātēm drīz vien kļuva zināms tālu aiz Tibetas robežām. Viņš vēldivreiz aizbrauca uz Pēterburgu. 1901. gada beigās Doržijevs atveda uz Tibctu starpvalstu līgumaprojektu. Pēc tam kad kabinets kārtējo reizi pateica "nē", dalailama nolēma izprovocēt konfliktu ar BrituIndiju, kam, pēc viņa ieceres, vajadzēja Tibetas pusē piesaistīt krievu armiju.

Pamazām Tibctā parādījās krievu ieroči, galvenokārt šautenes. Tibetieši kalnainā Sikimasprotektorāta rajonā ielauzās Britu impērijas teritorijā. Tibetas muitas posteņi tika pārvietoti 15 kilometrustālāk Sikimas iekšienē. Bija pavēle britu pavalstniekus caur tiem nelaist. Doržijevs, zinādams, ka tasaizies līdz Kerzona ausīm, lielījās, ka 1904. gada pavasarī Lasā būs izvietots kazaku pulks. Doržijevs undalailama savu mērķi sasniedza - briti nevarēja palikt atbildi parādā. Hnatongas bāzē Sikimā sākāskaraspēka koncentrēšana. 1903. gada 12. decembrī tas pāri Dželopas kalnu pārejai sāka virzīties uzTibetu. Par lielu vilšanos abiem sazvērniekiem, Krievija neiejaucās.

FrEnsisa Janghazbenda vadītā britu militārā operācija noritēja tik sekmīgi, ka dalailamam 1904.gadā nācās pamest valsti. Kopā ar viņu uz Mongoliju aizbrauca arī Doržijevs. Likās, ka viņam vairsnekad nebūs kaut cik nozīmīgas lomas starptautiskajā politikā. Taču tas bija mānīgs iespaids. Pēc britukaraspēka izvešanas Doržijevs vairākkārt atgriezās Tibctā. Ir pieļaujams, ka laikā no 1903. līdz 1908.gadam viņu ne reizi vien apmeklēja Karls Haushofcrs, kurš kopā ar Teodoru Morelu, nākamo Hitlerapersonisko ārstu, kurš ar savām šarlatāniskajām zālēm daudz darīja fīrera veselības sagraušanā, lolojagrupas "Tulē" radīšanas plānus.

Grupa "Tulē", kas orientējās uz līdzīgām grupām Tibctā, pētīja senajā tibetiešu grāmatā "ŠtanciDzjan", kas bija Blavatskas "Slepenās doktrīnas" pamatakmens, okultās kosmoģenēzes pamatus. Hitlersun Himlers kļuva par "Tulē" biedriem jau grupas dibināšanas gadā. Viņus iesvētīja Morels. Vēlākpievienojās arī Gērings un Filozofs Rozcnbergs. Luijs Pauclss apgalvo, ka, pēc viņa rīcībā esošajāmziņām, grupas praktiskajā darbībā bija arī zīlēšana ar īpašas Tibetas ezoteriskās kāršu kavas palīdzību.Acīmredzot Hitleram, kā visiem pareģiem, šajā jomā piemita tīri labas spējas un viņš, pieņemotpolitiskus lēmumus, varēja izmantot šo metodi nākotnes paredzēšanai. Šī spēle, pēc Pauclsa vārdiem, tikapielietota sakaru uzturēšanai ar grupas noslēpumaino "skolotāju", kurš bija pazīstams kā Baiļu karalis.

Tomēr grupa bieži izmantoja arī daudz pasaulīgāku līdzekli - radioraidītāju, kas liecināja, kanoslēpumainais skolotājs reāli eksistēja kaut kur tepat uz Zemes. Varbūt Baiļu karalis bija neviens cits kāmetafizikas profesors lama Doržijevs? 1920. gadā, kad tika radīta grupa "Tulē", viņš bija atstājis Tibctuuz dzīvoja Francijā tik tuvu Vācijai, ka bez grūtībām varēja uzturēt īsviļņu sakarus. Ar jaunu vārdu viņšieguva starptautisku slavu. Tas kļuva labi pazīstams nc tikai okultisma studentiem, bet arī visiem tiem, kasinteresējās par psiholoģiju un citām zinātnēm.

Divdesmitā gadsimta izcilākā okultista Sergeja Gurdžijcva vārds patiesībā bija tikai lamasDoržijeva pseidonīms.

Gurdžijcva kosmoloģija ar tās koncentriskajiem apļiem un Mēness absorbētajām dvēselēm ir dziļisimboliska un grūti saprotama. Taču viņa darbi psiholoģijas jomā izraisa lielu interesi.

Viņa mācības pamatā ir pieņēmums, ka lielākā daļa cilvēku savu dzīvi pavada miegam līdzīgāstāvoklī. Lai gan mēs uzskatām, ka esam nomodā un spējam kontrolēt savu rīcību, īstenībā viss ir glužiotrādi. Lai ko mēs domātu, mūsu rīcību nenosaka mūsu domas: viss, kas ar mums notiek, ir tīra nejaušība.Mēs valdām pār savu dzīvi nc vairāk kā mehānismi. Mūža ritējumu ietekmē daudzi iemesli. Mūs varnomākt laika apstākļi, satraukt politiskā situācija. Lai kas mēs būtu un lai kur atrastos, mēs nekad neesamneatkarīgi, jo brīvība - tā ir brīvība būt pašam, bet vairums no mums pat nezina, kas viņi ir, nerunājotnemaz par to, kādiem tiem jābūt. No Gurdžijcva viedokļa raugoties, vārdiem "evolūcija" un "progress"attiecībā uz parasta cilvēka dzīvi nav nekādas jēgas. Kamēr cilvēks atrodas "miegā", reāls progress naviespējams.

Studentiem, kuri apmeklēja Gurdžijcva lekcijas psiholoģijā, bija iespēja piedalīties ne vienteorētiskajās, bet arī praktiskajās nodarbībās, kurās cilvēka "atmodināšanai" tika izpildīti dažādi fiziski

un psihospiritiski vingrinājumi. Gurdžijcvs uzskatīja, ka cilvēks visu mūžu "guļ" tikai tāpēc, ka nezina,kas viņš ii Citiem vārdiem, cilvēks neuztver sevi kā aktīvu dzīves līdzdalībnieku. Viņa uzmanība aizieraduma vienmēr pievērsta apkārtnei, tādēļ visas viņa reakcijas ir standarta atbilde uz ārējiemstimuliem. Lai pamostos, cilvēkam "jāatceras", kas viņš ir. "Pašapzināšanās ieradums" viņam sevījāattīsta tik lielā mērā, lai tas kļūtu par pastāvīgu, "automātisku" stāvokli.

Gurdžijcvs, kas bez Tibetas ezoteriskajām gudrībām bija apguvis arī sufisma noslēpumus, mīlējadomonstrēt savu mācekļu sasniegumus publiskās "baleta" izrādēs. Lūk, īss tāda 1924. gadā Ņujorkāizrādītā baleta apraksts:

"Tas atstāja fantastisku iespaidu. Katrs dejoja citādi. Orķestris atskaņoja dīvainu mūziku, kurādominēja bungu ritms… Gurdžijcvs vadīja dejotājus, ar signālu likdams tiem kustēties un pēkšņiapstāties. Dejotāji sastinga kā statujas. Likās, ka viņi atrodas hipnozes iespaidā… Mums tika teikts, kašāda deja ļauj maksimāli koncentrēties un tādēļ to praktizē austrumu domātāji… Šī deja palīdz izprastvisas organisma funkcijas, no kurām parastajā dzīvē cilvēks pazīst labi ja ceturto daļu. Piemēram, pēcGurdžijeva apgalvojuma, cilvēks, kurš apguvis šo zināmi, var regulēt asinsriti uz dziedzeru darbību tikpatviegli kā pamāt ar roku vai kustināt kāju."

GurdžijEva sistēmai piemita arī kāds mazāk pievilcīgs aspekts. Luijs PauElss, izpildīdams viņavingrinājumus, apstājās uz dzīvības un nāves robežas. Viena acs kļuva akla, un pats viņš tā novājēja, kabija nepieciešama ārstēšanās slimnīcā. Savā darbā "Gurdžijcva" viņš aprakstīja divas amerikāņumeitenes, kuras sevi noveda līdz tādam pašam stāvoklim: "Viņas bija ārkārtīgi novājējušas. Vienastāstīja, ka sajūt vēnu pulsāciju sažņaugšanos ap kaklu un sirdi. Asinis šajās miesās, šķiet, tik tikko ritēja.Sejas bija pelēkas, bet acis izskatījās nohipnotizētas. Viņas bija gatavas iegrimt nāves bezdibenī. Nāvepatiesībā jau bija pār viņām noliekusies un tās apbūrusi."

Neskatoties uz grūtībām un bīstamību, Gurdžijcva tehnika piesaistīja visu Eiropas izcilāko prātuuzmanību. To praktizēja Katrīna Mensfīlda un krievu filozofs P. Uspcnskis, operdziedone Žoržcta Leblānaun psihologs Moriss Nikols, kā arī Džoisa "Ulisa" pirmā izdevēja Margareta Andersone. Ar to aizrāvāsarī Arābijas Lourcnss, lai gan viņam tā arī neizdevās piespiest sevi uzsākt vingrinājumus, - viņš baidījās,ka stingra disciplīna ierobežos radošo brīvību.

Vai pats Gurdžijcvs bija tikpat interesants kā viņa mācība? Daži fakti liecina, ka viņam piemitaekstraordināras spējas. Runāja, piemēram, ka viņš varēja parādīties pie saviem sekotājiem Krievijā tajāpašā laikā, kad viņa ķermenis atradās citā vietā. Tādu parādību okultismā dēvē par ēterisko jeb astrāloprojekciju. Daudzi viņa skolnieki bija pārliecināti, ka profesoram pietiek ar vienu acu uzmetienu, laiuzzinātu viņu dziļākos noslēpumus. Daži interesanti fakti pēdējā apgalvojuma sakarā. Uspenskis, kuraliecībai var ticēt, stāstīja, ka viņam ar "Sibīrijas zintnieku" bijuši vairāki tclepātisku sakaru seansi, kurulaikā Uspenskis savā apziņā dzirdējis skolotāja balsi. Landau savu pirmo sarunu ar Gurdžijevu aprakstašādi: "Es sajutu kaut kādu gurdumu ķermeņa lejasdaļā, galvenokārt kājās. Sajūta ar katru sekundipastiprinājās. Pēc 20 - 30 sekundēm tā kļuva tik spēcīga, ka man sāka likties - es nespēšu piecelties uniziet no istabas." Tālāk Landau stāsta, ka nepakļaujas hipnozei un neuzskata sevi par viegli ietekmējamu.Iespējams, ka Gurdžijevs mēģināja pārbaudīt savas gaišreģa spējas. Tāda rīcība varētu izraisīt aprakstītāssajūtas.

Gurdžijevam piemita spēja apkārtējos ietekmēt ar savu gribasspēku. Kāda amerikāņu rakstniece toizjuta kopīgu pusdienu laikā vienā no Ņujorkas restorāniem. Gurdžijevs pēkšņi sāka nodarboties ar kādusavu ezoterisko vingrinājumu, par ko liecināja izmaiņas viņa elpošanas ritmā. Sieviete, kā stāstaaculiecinieki, kļuva balta kā krīts un gandrīz zaudēja samaņu. Vēlāk viņa teica, ka šķitis - Gurdžijcvaskatiens caururbj viņas "seksuālo centru", cs personiski to uztveru kā eifēmismu orgasma aprakstīšanai.

Gurdžijevam piemita vēl citas pārsteidzošas spējas. Viena no tām - viņa apbrīnojamais dzīvīgums.Daudzi no tiem, kas viņu pazina, apbrīnoja šī cilvēka neizsīkstošo enerģiju. Trīsdesmito gadu sākumā viņšiegādājās automašīnu un milzīgā ātrumā braukāja līdz brīdim, kad notika šādos gadījumos neizbēgamais -

smaga avārija. Viņu nogādāja slimnīcā kritiskā stāvoklī un bez samaņas. Viņam bija savainota seja unrokas, lauztas vairākas ribas, visu ķermeni klāja asinsizplūdumi. Ārstiem bija aizdomas par nopietnāmiekšējām traumām. Taču, nācis pie samaņas, Gurdžijevs atteicās nc tikai no rentgena apskates, bet arī noārstēšanās vispār. Viņš atstāja hospitāli un pats ņēmās sevi dziedēt, turklāt tik sekmīgi, ka mācekļi vienābalsī apgalvoja, ka profesors izskatās jaunāks nekā pirms avārijas. Šoks, liekas, bija viņa veselību tikainostiprinājis.

Kad notika avārija, viņš sen vairs nebija jauns. Starp citu, Gurdžijeva vecumu precīzi noteiktnevarēja. Pauclss apgalvo, ka 1949. gadā, kad Gurdžijevs nomira, viņam bija 83 gadi. No Gurdžijeva unLandau sarunas var spriest, ka 1933. gadā viņam bija vismaz septiņdesmit (Landau gan atzīmē, ka viņšneizskatījās vecāks par piecdesmit gadiem), tātad Gurdžijevs miris aptuveni 86 gadu vecumā. Īstenībāabas šīs versijas ir aplamas. Kad viņu 1898. gadā nosūtīja pie burjatiem vākt ziedojumus, viņam jau bija52 gadi. Tātad nāves dienā Gurdžijcvs bija 103 gadus vccs.

Viens no nacistiskās filozofijas pīlāriem bija "pārcilvēka" koncepcija. Tas nebija hipotētisks mērķis.Tāpat kā, neskatoties uz vairākuma zinātnieku viedokli, pārcilvēka attīstību nenosaka tikai selekcija.

Hitlers reiz teica Dancigas nacistu līderim Hermanim Raušningam, ka pārcilvēks ir realitāte un"dzīvo māsu vidū" un ka viņš esot ar to saticies. Iespējams, ka viņš domāja savu tikšanos ar Gurdžijevu.Ar okultistu, kuru daudzi uzskatīja par ļoti tuvu pārcilvēka ideālam. No laikabiedru nostāstiem ir zināms,ka apkārtējie visbiežāk no Gurdžijeva baidījās. Landau, aprakstīdams kādu no viņa sekotājiem, saka:"Nekad nebiju redzējis tik izbiedētas acis."

Kā uz pārcilvēku reaģēja Hitlers? "Es no viņa nobijos," fīrers pavēstīja Raušningam. Ļoti iespējams,ka Hitlera iedvesmotājs Baiļu karalis bija neviens cits kā Sibīrijas zintnieks Gurdžijevs.

OKULTAIS REIHS

Kāda bija dzīve okultajā reihā? Fīrera vērtējums mums jau zināms - viņš bija nepārprotami priecīgs,no turienes aizbraucot: "Nevar aprakstīt to atvieglojumu, ko izjūti, izbraucot no Vācijas." Sātaniskāsvalsts atmosfēra vismaz tiem, kuri nepakļāvās tās kārtībai, radīja spēku izsīkumu, spriedzi un depresiju.

Tieši tāda sātaniska valsts tajos gados bija Vācija. Par to vairs nav nekādu šaubu. Tādu iespaiduradīja visuresošā SS uniforma, kuras nekrofilais simbols bija cilvēka galvaskauss, kā arī nacistiskāsvirsotnes vārdi un darbi.

Pirmie, kas cieta pēc nacistu nākšanas pie varas, bija nevis ebreji, kā parasts uzskatīt, bet okultisti,sevišķi astrologi. Vēsturnieks Eliss Hou, kuram piekrīt daudzi citi speciālisti, uzskata, ka "par spītidaudzajām baumām, okultisti un vēl jo vairāk astrologi Hitleram nebija vajadzīgi". Mēs zinām, ka viņšbieži tikās ar okultistiem un nodarbojās ar okultiem treniņiem. No otras puses, nevar apstrīdēt faktu, kaHitlers cīnījās pret viņiem.

Pirmā norāde uz to datēta ar 1934. gadu, kad Berlīnes policijas šefs aizliedza visu veidu nākotnespareģošanu. Tūlīt pēc tam visā Vācijā notika okultās literatūras konfiskācija. Pavēle nāca no augšas. Šīakcija nebija, kā tas bieži mēdz būt, policijas patvaļas rezultāts, policijai pat nebija precīzu ziņu par to,kāda veida literatūra jāmeklē. Rezultātā daži sevišķi vērtīgi un reti sējumi saglabājās. Tad tika aizliegtaBlavatskas Teosofu biedrības Vācijas nodaļa. Un visbeidzot, par lielu brīnumu, pēc Austrijassagrābšanas tika aizliegta Ādolfa Lenca darbu publicēšana. Viņš bija Hitlera guru un savulaik nodibinājaordeni, kurš, pēc viņa vārdiem, bija nacistiskās kustības pirmā izpausme. Pats Jaunā tempļa ordenisaizgāja pagrīdē un drīz vien pārtrauca savu eksistenci. Līdzīgs liktenis piemeklēja frankmasonus un pat toģermāņu ordeni, kura pārstāvis radīja nacistiskās valsts simbolu.

Ja pats Hitlers bija okultists, kādēļ viņš uzsāka cīņu ar citiem okultistiem? Atbilde ir vienkārša:tādēļ, ka viņš bija okultists. Vajag tikai mazliet padomāt - un viss nostāsies savās vietās. Parasts politiķis

uzskata okultistus par nenormālajiem, kuri nekādā veidā valsti neapdraud un ir pārāk iegrimuši savāsjocīgajās idejās, lai interesētos vēl par kaut ko citu vai ietekmētu pārējos cilvēkus. Viņi kā absolūtibezjēdzīgu noraida jebkuru pieņēmumu par to, ka šo nenormālo mācības varētu būt reāls spēks. Parastampolitiķim domas, kuras es tam piedēvēju, īstenībā pat neienāks prātā: okultisms viņu interesē vismazāk,arī bez tā problēmu pietiek. Tieši tādēļ ncokultā vara okultistus neaizskar. Atsevišķus to apspiešanasfaktus var uzskatīt par nejaušību. Piemēram, komunistiskajā Ķīnā varas iestādes bieži lamā czoteriskāsmākslas, taču tikai tāpēc, ka uzskata tās par māņticību un baidās par valsts starptautisko reputāciju. ArīKrievijā okultistiem dažkārt nav klājies viegli, taču tā bija nevis cīņa ar maģijas praksi, bet ar slepenajāmbiedrībām kopumā. Atšķirībā no Vācijas nevienā no šīm komunistiskajām valstīm netika īstenotaplānveidīga un apzināta okultisma iznīcināšanas politika.

Hitlers bija patiesi ticīgs cilvēks. Viņš un daudzi viņa laikabiedri bija pārliecināti, ka reālā varaslēpjas miglainajā okultajā pasaulē. Nācis pie varas ar okulto metožu palīdzību, Hitlers nevēlējās, laiviņam rastos līdzvērtīgs sāncensis. Svarīgi izcelt divus jautājumus: 1) kāds okulto zinātņu novirziens tikavajāts visvairāk; 2) vai cīņa ar okultismu patiesībā nebija cīņa par nacistiskās partijas monopolu maģijaspielietošanā. Ja pēdējo pieņēmumu uzskatām par pareizu, tad nacistiskā Vācija attiecībā pret tiem, kurusuzskatīja par sevišķi bīstamiem, rīkojās ar tādām pašām metodēm kā jebkura mūsdienu valsts. Piemēram,Amerika, atbalstīdama privāto biznesu, neļauj tam darboties kodolbruņojuma sfērā. Britu valdība diez vaiatbalstīs privātus eksperimentus ar neiroparalītiskajām gāzēm.

Ir vērts abus jautājumus apskatīt sīkāk.Šajā sakarā mūsu redzeslokā parādās vēl viens austrietis. Rūdolfs Štainers ir dzimis Austrijas

teritorijā 1861. gadā. Kā daudzi eiti neparasti cilvēki, par kuriem mēs esam runājuši, viņš nāca pasaulēpierobežas rajonā, kas tagad pieder Dienvidslāvijai.

Štaineram bija lemts kļūt par ģēniju. Piemērotāku vārdu šī ekstraordinārā cilvēka raksturošanai būtugrūti atrast. Nc viņa izcelsmē, ne audzināšanā nekas nenorādīja uz viņa neparasto likteni. Tēvs bija necilsdzelzceļa ierēdnis. Bērnībā Štainers neieguva nekādu izglītību - tuvākajā apkaimē nebija iespējamsskoloties. Tomēr viņa prāta asums izpaudās ļoti agri. Viņš negribēja specializēties kādā noteiktā zinātnē.Vidusskolā viņš vienaudžiem stāstīja par mākslu, lai gan pats nodarbojās galvenokārt ar dabaszinībām. Šīneparastā interešu vienotība saglabājās visu studiju laiku Vīnes universitātē.

Lai gan biogrāfi nepagurdami meklē agrīnas norādes uz viņa interesi par ezoterismu, kas kļuva parvisas Štainera dzīves jēgu, diez vai tās izdosies atrast. 29 gadu vecumā, kad Štainers sāka strādāt Gētesarhīvā, šis neapšaubāmi neparastais cilvēks pieturējās pie gluži parastiem uzskatiem. Taču viņā jaubrieda jaunās dzīves iedīgļi, un 1897. gadā, pārcēlies uz Berlīni, kur strādāja literārā žurnāla izdošanā,Štainers sāka regulāri nodarboties ar meditāciju. 1899. gadā viņš saņēma piedāvājumu nolasīt lekcijuBlavatskas Tcozofu biedrībā. Šis piedāvājums kļuva par lūzuma punktu viņa dzīvē. Štainers ieinteresējāspar noslēpumainajām teozofijas mācībām, iestājās Teozofu biedrībā un Londonā tikās ar tās vadītājiem.Galu galā viņš kļuva par Vācijas nodaļas ģenerālsekretāru. Kaut gan 1909. gadā Štainers sakarus arteozofiem pārtrauca un nodibināja savu Antropozofisko biedrību (tās nosaukumā prāta ideja saistīta arcilvēka ideju), no viņa vēlākajiem darbiem redzams, ka Štainers nekad nav zaudējis simpātijas pretteozofijas idejām.

Arī viņa sasniegumi mākslā ir iespaidīgi. Viņš studēja arhitektūru un pats personīgi projektējaAntropozofiskās biedrības Šveices štāba mītni. Daži viņa arhitektūras elementi vēlāk tika vairākkārtatdarināti. Viņš apguva teātra mākslu un kādu laiku strādāja par režisoru, turklāt pats rakstīja lugas. Viņšnodarbojās ar tēlniecību un radīja jaunu mākslas veidu - eiritmiku, kas dažos aspektos atgādināja deju.Taču nevienu no viņa nodarbēm nevarēja nosaukt par nenopietnu. Par to liecina viņa mākslinieciskocentienu rezultāti.

Lai kā tas būtu, viņa zinātniskie sasniegumi ir daudz iespaidīgāki. Viņš radīja pilnīgi jaunuapmācības sistēmu: visā pasaulē vēl šobaltdien darbojas Štainera skolas. Viņa medicīniskās idejas

joprojām piesaista ārstu interesi. Atklādams minerālmēslu kaitīgo ietekmi uz cilvēka organismu, viņšpievērsa speciālistu uzmanību arī saviem darbiem par jaunām lauksaimniecības formām.

Taču Štainera galvenā nodarbošanās bija okultisms. Viņa pirmā skolotāja Blavatska bija tik lielāmērā pārliecināta par okulto zināšanu praktiskās pielietošanas bīstamību, ka vairums viņas sekotāju tā arīpalika tikai teorētiķi. Štainers tam nepiekrita. Viņa pirmajā grāmatā "Augstāko pasauļu zināšanas" bijaaprakstīti spiritiski vingrinājumi, kas sekmē cilvēka garīgo attīstību. Tāpat kā Blavatska, arī viņšnenoliedza praktiskā okultisma bīstamības iespēju, taču uzskatīja, ka augstas morāles attīstībai jāapsteidzezoterisko zināšanu apguve.

Štainera daudzpusīgās un bagātās biogrāfijas apbrīnojamie dati un viņa ģeniālās idejas veido tipiskubaltā maga - okultista, kurš savas zināšanas un varu izmanto vairāk citu, nekā savā labā, tēlu.

Viņš nomira 1925. gadā 64 gadu vecumā. Drīz vien Vācijā pie varas nāca nacisti. Bet jau pirms tam,lai gan, jādomā, viņiem bija arī daudz citu "darbu", nacisti sāka vajāt antropozofus, izjauca viņusanāksmes un sagādāja visas iespējamās nepatikšanas.

Kas ir baltā maga tradicionālais ienaidnieks? Tas, kurš kalpo citiem spēkiem…Mēs vēl atgriezīsimies pie hitleriskā okultisma sātaniskajiem aspektiem. Tagad lietderīgi aplūkot

dažas okultā reiha dzīves ainas.Pat ja prezidents Niksons aizbēgtu uz Ķīnu, bet Fidcls Kastro palūgtu politisko patvērumu

Lielbritānijā, mēs būtu mazāk šokēti nekā Vācijas līderi 1941. gada 10. maijā.Todien Hitlera senais līdzgaitnieks un otrais cilvēks nacionālsociālistiskajā partijā Rūdolfs Hess no

Augsburgas lidlauka vienatnē izlidoja Skotijas virzienā. Kurjers nodeva Hitleram Hcsa vēstuli. Jaunumsbija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Liecinieki stāstīja, ka viņš ilgi staigājis šurpu turpu pakabinetu, reizēm piesizdams sev pie pieres un atkārtodams, ka Hess acīmredzot zaudējis prātu. Vēstulessaturs tika uztverts kā Hcsa ārprāta apliecinājums. Tajā bija grūti kaut ko saprast. "Nepazīstu Hcsu," tcicaHitlers, "tas ir cits cilvēks. Jādomā, ka ar viņu noticis kaut kas nopietns - nervu sabrukums."

Ar Hcsu tiešām bija atgadījies kaut kas nopietns. Viņa skolotājs - maģijas profesors KarlsHaushofcrs- pastāstīja Hesam par savu vīziju. Minhenē gaišreģis bija redzējis Hesu auļojam pa Anglijaspakalniem, lai noslēgtu mieru starp divām nordiskajām valstīm.

Hitlers izsauca Gēringu un ilgi apspriedās, ko darīt tādā dīvainā un negaidītā situācijā. Lēmums bijadiezgan tipisks. Tika arestēts Vilhelms Mcscršmits, vācu aviobūves kompānijas galva, kam piederējaAugsburgas lidlauks, un citas Hcsam tuvas personas. To vidū bija arī okultists un astrologs Ernsts Šultc-Štrathauss. Lai gan viņš apgalvoja, ka neko nav zinājis par Hcsa plāniem, partijas "bosi" nolēma izdarītvēl vienu okultisma "tīrīšanu".

9. jūnijā gestapo visā Vācijā arestēja daudzus okultistus. To vidū bija Lanca un Štainera sekotāji,gaišreģi un pat dziednieki. Elliks Hou šo notikumu komentēja: "Gestapo galvenais uzdevums bijanoskaidrot, kurš astrologs varētu uzturēt kontaktus ar Hcsu. Maz ticams, ka meklēto astrologu atrada, drošivien tāda nemaz nebija."

Nav tiesa. Neskatoties uz Haushofera "viedo" sapni un savu ne mazāk brīnumaino ierašanos Skotijā,Hesam neizdevās samierināt Vāciju un Lielbritāniju. Atlikušo kara daļu viņš pavadīja cietumā.Nirnbcrgas procesā Hess paziņoja, ka 1940. gada beigās viens no viņa astrologiem pareģojis, ka viņamizdosies atnest mieru karojošām pusēm.

Šis dīvainais notikums ilustrē vienu dienu Vācijas dzīvē. Tādu bija ne mazums.1943. gadā notikušo lūzumu kara gaitā Itālija izjuta ātrāk nekā Vācija. Duče Benito Musolīni bija

nobijies, slims un vīlies. Viņa režīms bruka, un duče to redzēja. Viņš pastāvīgi baidījās no sabiedrotoiebrukuma, kas, pēc diezgan pamatota uzskata, varēja notikt kuru katru dienu. 7. aprīlī Hitlers tikās ar dučiZalcburgā un mēģināja savu itāļu sabiedroto uzmundrināt. Ar maģijas vai mesmerisma metodēm, taču viņšsavu panāca. Gēbelsa dienasgrāmatā rakstīts: "Kad Musolīni izkāpa no vilciena, viņš izskatījās kānevarīgs večuks. Aizbraucot bija ļoti mundrs un, šķita, gatavs uz jebkuriem varoņdarbiem."

Taču pēc neilga laika dučes optimisms izsīka. 19. jūnijā abi diktatori tikās vēlreiz. Situācija frontēsarvien vairāk pasliktinājās, un Musolīni bija tuvu panikai. Trīspadsmitā tikšanās ar Musolīni izrādījāsneveiksmīga Hitleram, kurš atklāja, ka vairs nespēj savu veco biedru nekādā veidā ietekmēt. Musolīnibija tādā stāvoklī, ka reizēm pazaudēja sarunas pavedienu. Atgriezies Romā, viņš ieraudzīja, ka līdz armilitāro situāciju pasliktinās arī politiskā. Dučem izdevās laimīgi izvairīties no tūlītējas krīzes, tačuļaunākais bija vēl priekšā.

25. jūnijā, pēc tam, kad pirmo reizi kopš 1939. gada tika sasaukts parlaments, Musolīni saņēmauzaicinājumu ierasties karaļa pilī. Karalis Vitorio Emanuēls viņam skarbi pateica: '"Šajā brīdī Itālijā jūsneieredz vairāk kā jebkuru citu." Pēc kāda laika itāļu visvairāk ienīsto cilvēku "ātrās palīdzības" karietēaizveda uz cietumu.

Uzzinājis pēdējos jaunumus no Itālijas, Hitlers ārdījās: "Kam vajadzīgs tāds parlaments? Ar ko,izņemot pļāpāšanu, viņi tur nodarbojas?" Vēsts par Musolīni arestu viņu satrieca. Taču drīz vien fīrersattapās un sāka apdomāt rīcības plānu šādā situācijā. Viņš pareizi sprieda, ka jaunā Itālijas Badoļovaldība vārdos gan pieturēsies pie savienības ar Vāciju, taču pie pirmās izdevības noslēgs separātu mieruar sabiedrotajiem. Hitlers neticēja nevienam itālim, izņemot duči. Viņš gribēja atgriezt Musolīni varu.Pieņēmis lēmumu, fīrers sāka gaidīt notikumu tālāko attīstību.

MELNAIS JEZUĪTS

1939. gads. Vcstfāle. Vēvelsburgas pils baronu zālē sapulcējušies trīspadsmit vīrieši. Visi vienādiģērbušies. Katram rokā kinžals. Viņi svinīgi sēž apkārt lielam apaļam galdam. Šī aina liek atcerētiesleģendāro karali Arturu. Krēsli ar augstajām atzveltnēm apsisti ar cūkādu. Katra krēsla aizmugurēpiestiprināta sudraba plāksnīte ar uzvārdu. Katram viesim pilī sagatavota sava istaba. Katra istabaiekārtota atbilstoši noteiktas valsts tradīcijām un attiecīgajam laikmetam - tā, lai patiktu tai vēsturiskajaipersonai, no kuras sanāksmes dalībnieks vēlas smelt iedvesmu.

Pēc tam kad visi trīspadsmit ir ieņēmuši vietas, viņi sava Dižā maģistra vadībā sāk meditāciju.Es, bez šaubām, aprakstu vienas okultisma piekritēju slepenās biedrības sanāksmi. Zem ēdamzāles

atrodas neliela telpa ar piecus metrus biezām sienām - "ordeņa vislielākais svētums", kā apgalvo HaincsHone. Istabas centrā ir dziļa, tumša šahta. Kāpnes ved lejup. Kāpņu galā - akmens vāze 12 pjedestāluielenkumā. Šī vāze paredzēta rituālam: ja kāds no ordeņa biedriem, izņemot Dižo maģistra, nomirs, viņaroku ādu sadedzinās šajā kausā un pēc tam urnā novietos uz kāda no paaugstinājumiem.

Pati pils, kurā notiek sanāksme, uzcelta septiņpadsmitajā gadsimtā sena cietokšņa vietā. Pils ārējosienu pamati veido trīsstūri. Cietoksni, kurš agrāk atradās šajā vietā, bija būvējuši romieši. Kopš huņņuiebrukuma tas piederēja sakšiem. Savu nosaukumu pils ieguva no bruņinieka - laupītāja Vēvela fonBurena, kurš bija viens no pirmajiem tās saimniekiem.

Slepenais ordenis, kas aizņēma pili nacistu laikā, nelīdzinājās citām ezoteriskajām biedrībām. Toveidoja okultā reiha vadoņi. Katrs "bruņinieks" bija arī SS obergrupenfirers (ģenerālis). Dižais maģistrsnebija neviens cits kā Heinrihs Himlcrs.

Ja neskaita pašu Hitleru, Himlcrs bija visdīvainākais no nacistu līderiem. Ģenerālis Guderiāns reizpiezīmēja, ka viņš ir līdzīgs citplanētietim. Cits novērotājs bija saskatījis "līdzību ar robotu". Patmistiskais partijas filozofs Rozenbergs nevarēja skatīties viņam tieši acīs. Taču bērna gados Himlcrānebija nekā dīvaina. Viņš piedzima Bavārijā parastā vidusslāņa ģimenē. Tēvs bija privātskolotājs - nepārāk veiksmīgs, taču arī nc nabadzīgs. Himlcram bija divi brāļi - vecākais un jaunākais. Neparasts bijavienīgi tas, ka viņa krusttēvs un vārda devējs bija princis Heinrihs fon Vitclsbahs. Ģimene bija katoliska,un arī pats Himlers, jādomā, bija ticīgs. Viņš reguiāri apmeklēja mises un uzskatīja, ka tās rosina garu.

Kā vairums vāciešu, viņš bija patriots, taču ne tāds fanātiķis, par kādu kļuva vēlāk. 1917. gadā 17

gadu vecumā Himlcrs iestājās dienestā sauszemes karaspēkā. Sliktās redzes dēļ (vajadzēja nēsāt brilles)viņu nepieņēma flotē, kur Himlers gribēja dienēt. Lai gan viņš bija karavīrs, Himlcram tā arī neiznācapiedalīties kaujās. Pirmais pasaules karš beidzās ātrāk nekā Himlcra apmācības laiks

Pabeidzis dienestu, Himlcrs pēc tēva ieteikuma sāka nodarboties ar lauksaimniecību, taču saslima artīfu un drīz vien bija spiests šo nodarbošanos pārtraukt. 1919. gadā viņš iestājās Minhcnes universitātē.Tieši togad parādījās pirmās plaisas viņa attiecībās ar baznīcu. Tas nebija nekas sevišķs - parastareakcija jaunam cilvēkam, kurš ieraudzījis atšķirību starp reliģijas mācību un ikdienas dzīvi.

Tajā laikā Himlers, pēc kāda drauga apraksta, bija "vienkāršs, labsirdīgs, normāls". Kas gan šoparasto, labsirdīgo, normālo cilvēku pārvērta par citplanēticti? Atbilde ir zināma - Hitlers.

Pirms viņu sastapšanās Himlers bija par sevi nepārliecināts, noslēgts, šaubu plosīts cilvēks. Pēctikšanās ar Hitleru viņš gluži vai zaudēja prātu. Nevis kā iemīlējies, bet kā cilvēks, kurš atradis savuDievu. Viņš uzskatīja Hitleru par visu laikmetu dižāko prātu. Viņa kabinetā pie sienas karājās nākamāfīrera portrets. Himlers bieži vien ar šo portretu klusītēm sarunājās.

Vai tā patiešām bija, kā uzskata daudzi vēsturnieki, vienkārša ckscentrisma izpausme? Vai, labākajāgadījumā, apliecinājums cieņai pret Hitleru? Tā liekas tikai pirmajā brīdī. Mūsu pētījumi liek nopietniizturēties pat pret vissmieklīgāko faktu. Sabiedrībā, par kuru mēs runājam, neparastas lietas ātri vienkļuva par normu.

Vizualizācijai, kā mēs jau pieminējām, ir svarīga loma psihes ezoteriskajos treniņos. Labākaivizualizācijai bieži vien izmanto dažādus priekšmetus. Kad pirms daudziem gadsimtiem ragana gribējanodarīt ļaunumu savam ienaidniekam, viņa pagatavoja lellīti, kas simbolizēja burvestību objektu. Jovairāk lellīte līdzinājās reālajam cilvēkam, jo iedarbīgāka bija burvestība. Pagatavojusi lelli, ragananoveda sevi ekstāzē un to "nogalināja". Iecienītākais "slepkavības" veids bija adatu ieduršana. Reālāmaģija gan notika raganas smadzenēs, nevis rokās. Lelle vienkārši palīdzēja radīt uzskatāmākuienaidnieka vizualizāciju. Adatas sekmēja ievainojumu vizuali-zēšanu. Dažās burvestību stadijās starpraganu un viņas upuri radās kaut kāda saikne. Upuris sāka sajust reālas sāpes…

Līdzīgu metodi, kaut arī daudz lielākā mērogā, kara beigās mēģināja pielietot arī Hitlers: no visiempaslēpies, viņš centās vizualizēt savu uzvaru. Okultisti apgalvo, ka ar šīs metodes palīdzību var nodibināttclepātiskus sakarus starp diviem cilvēkiem. Varbūt Hitlers to iemācīja arī savam pielūdzējam Himlcram?Fotogrāfija var izrādīties daudz noderīgāka vizualizācijai nekā lelle.

Nav zināms, vai kopš dzimšanas vai treniņu rezultātā, taču Himlers bija labs mēdijs. Viņš lielījās, kavarot izsaukt garus un ar tiem sarunāties. Viņš to nc tikai spēja, bet arī regulāri darīja. Kā daudzispiritisti, viņš uzskatīja, ka šādi kontakti palīdz pieņemt pareizus lēmumus. Tomēr viņa spējas bijadiezgan ierobežotas. Atšķirībā no mūslaiku mēdijiem, kuri mēģina nodibināt kontaktus ar nesen mirušiemcilvēkiem, Himlcrs spēja izsaukt tikai tālā senatnē mirušos. Katram, kas orientējas okultajās mākslās, tasšķiet dīvaini un liek domāt, ka Himlera, tāpat kā Hitlera spējas bija treniņu rezultāts, nevis iedzimtas.Mēdijs savos kontaktos ar gariem ir pasīvs. Ja Himlers patiešām bija medijs, tad viņam vajadzētu gaidīt,kad gars pats nodibinās ar viņu sakarus.

Himlers speciāli ieradās Kvedinburgā uz karaļa Heinriha I nāves tūkstošgadei veltīto ceremoniju unpie karaļa kapa godināja viņu ar fašistisko sveicienu. Tas bija sena drauga sveiciens: karaļa gars biežiapmeklēja Himlcru un nereti deva viņam vērtīgus padomus. Pienāca diena, kad Himlers sāka apgalvot, kair karaļa iemiesojums. Jautājums, kā gars var apciemot pats savu iemiesojumu, viņu neuztrauca.

Šis cilvēks 1929. gadā pārvērta pusmilitāro hitlerisko SS grupējumu par elitāru maģisku ordeni.SS (saīsinājums no vācu "Schutzstaffel" - "apsardzes vienība") radās četrus gadus pirms tam, kad

Himlers kļuva par tās vadītāju. Hitlers personīgi 1925. gada aprīlī pavēlēja Juliusara Šrekam radīt jaunugvardi štāba mītnes apsargāšanai. Sākumā tās sastāvā bija tikai astoņi cilvēki. Kopš pirmajām dienām apSS valdīja elitārisma gars: pēc noteikumiem gvardē nevarēja dienēt tenkotāji, dzērāji un citi grēcinieki.1927. gadā noteikumi kļuva vēl stingrāki. Sevišķa uzmanība tika veltīta dienesta izpildei un SS biedru

politiskajiem uzskatiem. Par jebkura pārkāpumu draudēja sods vai pat atvaļināšana. Gvardi regulāriapmeklēja partijas mītiņus, taču viņiem bija aizliegts iesaistīties diskusijās.

Himlers uzņēmās SS vadību 1929. gada aprīlī. Neskatoties uz ckscentrismu, viņš bija ļoti labsadministrators un ievēroja katra sīkumu. Kādu laiku pēc ierašanās SS štāba mītnē Minhcnē (tolaik tā bijatikai partijas štāba mītnes daļa), viņš uzdūrās vietējā partijas līdera rakstītam memorandam. Tajā bijarunāts par iespējamu nacionālsociālistiskā ordeņa radīšanu partijas ietvaros.

Šis priekšlikums Himlera dziļi ieinteresēja. Viņam nepiemita radošas spējas, trūka iztēles. Šis faktslielā mērā izskaidro to, kāpēc viņš pārvērtās par briesmoni. Ar vienu spalvas vilcienu nosūtīdams nāvētūkstošiem cilvēku (uz viņa sirdsapziņas ir miljoniem upura), Himlers aiz sausās statistikas nespējasaskatīt reālas dzīvības.

1941. gadā Strasburgas universitātes Anatomijas institūta direktors profesors Augusts Hirtsuzrakstīja Himlcram vēstuli, kurā sūrojās, ka, lai gan institūta kolekcijā ir pietiekoši daudz visu rasu undažādu tautu pārstāvju galvaskausu, ir diezgan maz ebreju galvaskausu. Viņš sprieda, ka karš austrumosvarētu aizpildīt šo robu, un ierosināja "boļševistiskos ebreju komisārus" sagūstīt dzīvus. Sākumā,viņaprāt, vajadzēja izdarīt rūpīgus gūstekņa galvas mērījumus (atcerēsimies ģermāņu ordeņa mācības),bet pēc tam viņu nogalināt tā, lai galvaskausu nesabojātu. Pēc tam ārstam - acīmredzot tam, kurš izdarīja"galvas mērījumus" un slepkavību, - vajadzēja atdalīt galvu no ķermeņa un hermētiski noslēgtā traukānosūtīt uz Strasburgas institūtu.

Jebkuru ar iztēli apveltītu cilvēku tāda neprātīga vēstule atbaidītu. Turpretī Himlers to uztvēranopietni uz izlasīja ar labpatiku. Hirts savus galvaskausus saņēma.

1941. gadā Himlers atļāva vēl kāda "ārsta" Sigizmunda Rašera eksperimentus. Rašers strādājaDahavas koncentrācijas nometnē. Viņa eksperimenti, kuru mērķis bija izpētīt augstkalnu ietekmi uzcilvēku, ietvēra sevī ieslodzīto nogalināšanu vakuuma kamerā, bet Vēlāk arī sasaldēšanu līdz nāvei. Tikapētītas arī līdz kritiskajai stadijai sasaldēto "atdzīvināšanas" metodes. Himlers izrādīja patiesu interesipar pēdējo eksperimentu un divreiz ieteica Rašenam atdzīvināšanas eksperimentos izmantot "dzīvosiltumu". Kaut gan sākumā pustrakais doktors pret šo ideju izturējās skeptiski, galu galā tā tika pieņemta.Pēc tam daži no sasaldēšanas seansos samaņu zaudējušajiem pamodās gultā kopā ar vienu vai pat divāmkailām sievietēm. Rašers vēlāk ziņoja, ka "dzīvais siltums" bijis mazāk efektīvs par karstu vannu, izņemottos gadījumus, kad notika dzimumakts.

Iespējams, ka Himlera interese par tamlīdzīgiem eksperimentiem radās pēc tikšanās ar Hitleru, kadviņš kļuva gluži vai ķerts uz ezoterismu. Bērnībā viņš aizrāvās ar botāniku. Savāca bagātīgu to augukolekciju, kurus uzskatīja par efektīvāku ārstniecības līdzekli nekā zāles un ķirurģiskās operācijas. Vēlākviņš izdeva pavēli, pēc kuras koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem vajadzēja vākt ārstniecības augus.

Viņa dīvainā aizraušanās ar pseidomedicīnu radīja sapratni sadistos, kuri veica pseidozinātniskuseksperimentus nometnēs. Ārsts un SS biedrs Ādolfs Pokornijs, saskatījis "spožas perspektīvas" tēzē, kaboļševikiem jāstrādā reiha labā, taču tie nedrīkst vairoties, uzrakstīja Himleram, ka viņam ir zināms, kā toizdarīt. Pēc viņa novērojumiem, par sterilizācijas līdzekli varētu izmantot Calladium seguinum.

Neskatoties uz acīm redzamiem pretēja viedokļa pierādījumiem, Himlcrs neuzskatīja sevi par ļaunucilvēku. Viņš nebija spējīgs uz varmācību, ar diezgan mīkstu raksturu, mīlēja dzīvniekus un bija pieklājīgs- no tiem ļaudīm, kuri nespēj vienmuļu sarunu atdzīvināt ar jautru joku. Viņš nespēja skaitļos saskatītdzīvus cilvēkus un bija nesaprašanā par to, kāpēc daudzi viņu uzskata par necilvēcīgu briesmoni. Šī mīklaHimlera satrauca daudzus gadus. Beigu beigās viņš vairs nemēģināja to atminēt un aprobežojās ar to, kadraugu lokā bieži jokoja pats par savu tēlu.

Būdams cilvēks bez iztēles, Himlers bez gatava modeļa nespēja radīt efektīvi darbojošos slepenoordeni. Par laimi, pa rokai bija tāds modelis - Jēzus biedrība.

Ortodoksālie katoļi varbūt būs satriekti, uzzinot, ka jezuītu ordenis ir atklāti funkcionējošammaģiskajam ordenim maksimāli tuvināta organizācija, bet jezuīti ļoti atgādina magus. Pat tālu no okultā

reiha neprātīgās intelektuālās atmosfēras šie divi apgalvojumi šķiet diezgan patiesi. Fakts, ka par tojoprojām tiek maz runāts, izskaidrojams ar rietumu novirziena okulto ordeņu praktizēto treniņu tipu.Parasts cilvēks, ja to vispār šādas problēmas interesē, labākajā gadījumā iedomājas maģiskos rituālus tā,kā tic aprakstīti "Makbetā". īstenībā, kā mēs redzējām, maģiskā treniņa pamatā ir sistemātiskavizualizācija, kas, pēc vairuma okultistu domām, var ievērojami paātrināt personisko evolūciju. Šaiticībai, kaut arī nedaudz citādā formā, pievienojas arī jezuīti. Tā realizēta pazīstamajos svētā Ignācija"garīgajos treniņos", kas ir jezuītu treniņu sistēmas pamatā.

SS ģenerālis Valters Šcllcnbergs atklāti runāja par to, ka Himlcrs izveidojis SS pēc Jēzus ordeņaprincipiem, lai gan viņu galvenokārt interesē ja jezuītu dzelžainā organizācija un absolūtas pakļāvībastradīcijas.

Heincs Hone savos SS vēstures pētījumos raksta: "Divu ordeņu līdzība ir pārsteidzoša: abi dodmilzīgas privilēģijas saviem biedriem, kuru rīcība nav apspriežama; abos ordeņos pastāv visstingrākiejaunu biedru uzņemšanas noteikumi, disciplīna balstās uz absolūtu bezierunu pakļaušanos maģistram -pāvestam vai fīreram.

Abu organizāciju vēsturē ir nc mazums paralēļu. XVII gadsimtā jezuīti uz Paragvajas indiāņu zemesnodibināja savu reliģisko valsti. Otrā pasaules kara laikā SS vadoņi sapņoja par savu valsti Burgundijā,aiz dižā vācu reiha robežām, ar savu valdību, armiju, administrāciju un diplomātisko misiju Berlīnē.

Pat abu ordeņu pārciestās krīzes ir līdzīgas. Jezuītiem vienmēr bija ienaidnieki katoļu baznīcaskalpotāju vidū, bet SS nacionālsociālistiskās partijas rindās. Jezuīti strīdējās par to, vai viņuordcninfjākļūst par kontrrcformācijas zobenu vai par mūku dievbijības paraugu. SS vadībā tā arīnenosprieda, kādai jābūt viņu organizācijai - nacionālsociālisma idejiskajam balstam vai valstspolicijai."

Hone uzskata, ka līdzīga bija arī abu ordeņu struktūra. Piemēram, Loijolas radītajā ordenī tā galvamir četri padomnieki, Himlcrs sekoja šim paraugam, kaut gan atsevišķos padomniekus drīz vien nomainījapret nodaļām.

Tādu līdzību nevar neievērot. Hitlers nereti Himleru sauca "mans Ignācijs Loijola". SS sāncenšu SA("Sturmabteilung" - "triecicnvicnība") līdera Karla Ernsta Viedoklis bija izteiksmīgāks un mazākglaimojošs. Viņš Himleru sauca par "melno jezuītu".

Ļevs Vjatkins, vēsturnieks Krupa superierocis jeb 30. baterijas nezināmaisvaroņdarbs

Vienā no daudzsēriju kinoepopejas "Lielais Tēvijas karš" filmām šī epizode aizņem dažas sekundes.Vispirms uz ekrāna pavīd padomju krasta aizsardzības torņa iekārta, kas apšauda pretinieku. Tad sekonacistu kinohronikas kadri: vērmahta kareivji rosās ap milzīgiem lielgabaliem, kuru īstie stobri gandrīzvertikāli slienas gaisā. Šāvieni… Un atkal padomju baterija. Priekšplānā - kalsns komandieris flotesšinelī ar kapteiņa uzšuvēm. Un atkal zalve…

Reti kurš zina, ka kinooperatori iemūžinājuši kapteini (majora pakāpi viņam piešķīra neilgi pirmsnāves) Georgiju Aleksandrai, krasta aizsardzības 30. baterijas komandieri.

Pārlapojiet rietumu memuāristu, sevišķi to, kuri 1941.-1942. gadā dienēja ģenerāļa Manšteina IIarmijā, darbus. Gandrīz visi sūrojās par neieņemamo "fortu", kas aizkavēja viņu ceļu uz Sevastopoli. Šisforts bija torņa baterija ar pieticīgo 30. numuru. Tieši tās komandieri izdarīja ievērojamas izmaiņasvērmahta plānos, uzsākot nepieredzētu dueli ar gigantisko Krupa lielgabalu.

Krievijas valsts Tretjakova galerijas "Repina zālē" var apskatīt ievērojamā komponista, "Varenāskopas" locekļa Cēzara Kiī (1835-1918) portretu. Taču tikai nedaudzi melomāni zina, ka ģenerālis C. Klībija arī diezgan pazīstams fortifikācijas speciālists. Pagājušā gadsimta beigās kara inženieri ar lieluinteresi sekoja viņa diskusijai presē ar vācu ģenerāli fon Zaueru, kurš uzskatīja, ka fortu celtniecībakļuvusi ļoti dārga, bet pilnīgi nevajadzīga.

"Ģenerālis fon Zauers domā, ka var dažās stundās apslāpēt cietokšņa artilērijas uguni un ar to jūtamimazināt cietokšņa aizstāvju cīņas sparu. Vai tas tā ir? - Kiī rakstīja savā grāmatā "Par pašreizējo riņķadanci ap fortifikācijām". Uzbrucējam lielgabali jāved simtiem verstu, turpretī visa cietokšņa artilērijaatrodas uz vietas. To pašu var teikt par apgādi. Uzbrucējs katru šāviņu ved no tālienes, aizsardzībāesošajam tas viss atrodas cietoksnī, kā arī netālu no frontes līnijas pret šāvieniem drošos pagrabos. Viņšjau iepriekš sagatavos apkārtni, labāk to izpētīs. Tas dos artilērijas pārsvaru un uzbrucēju padarīs līdzīguvezuma aizmugures ritenim, kas veltīgi cenšas panākt priekšējo…"

Strīds ar Zaueru tika pabeigts pēc pusgadsimta pie varonīgās Sevastopoles sienām.

"TRĪSDESMITĀS" DZIMŠANA

Torņveida artilērijas bateriju Sevastopoles jūras robežas aizsardzībai sāka būvēt Belbekas upesgrīvā 1912. gadā saskaņā ar Klī ieteikumiem. Viņš speciālā darbā bija izpētījis šīs pilsētas aizsardzībasīpatnības 1854.-1855. gadā un piedāvāja aizsargbūves visizdevīgāko pozīciju. Tā bija mazliet izliekta unar vienu malu uz jūru vērsta augstiene, kas nodrošināja lielgabalu lokveida aizsardzības iespēju. Līdz1914. gadam tika izraktas torņu būvbcdres un daži pagrabi, pēc tam baterijas celtniecību iekonservēja. No1914. līdz 1917. gadam Krievijas flote valdīja Melnajā jūrā un pretinieka kuģi tās bāzes tuvumāneuzdrīkstējās pat parādīties.

Divdesmito gadu beigās Melnās un Azovas jūras karaspēka vadība nolēma būvniecību pabeigt ungriezās pēc atbalsta pie aizsardzības tautas komisāra K. Vorošilova. Komisārs projektu atbalstīja, undarbi nekavējoties atsākās. Speciālisti taupīja katru rubli - celtniecībā plaši izmantoja daudzusmehānismus un detaļas, kas bija palikušas pāri no cara flotes smagajiem karakuģiem.

1933. gadā krasta aizsardzības baterija, kuras zalves spēks bija līdzvērtīgs līnijkuģa jaudai, stājāsierindā. Tai piešķīra trīsdesmito numuru, par komandieri iecēla Maskavas artilērijas skolas absolventu

kapteini Georgiju Aleksanderu, par komisāru - vecāko politvadītāju Jermilu Solovjovu.

PIRMAIS UZBRUKUMS SEVASTOPOLEI:1941. GADA 30. OKTOBRIS - 21. NOVEMBRIS

.1941. gads, ir sācies Lielais Tēvijas karš… Visās frontēs notika smagas kaujas, vācuvirspavēlniecība bija ieplānojusi Scvastopoli iekarot vienā rāvienā. Taču 1941. gada 1. novembrī tiešipulksten 12.40 pār fašistu mehanizētajām kolonnām pēkšņi nogranda nepieredzēti stipra artilērijas uguns.Tas bija jo vairāk negaidīti tādēļ, ka, pēc vācu izlūkdienesta ziņām, šajā virzienā atradās maz Sarkanāsarmijas daļu.

Centrālajā jūras kara arhīvā esošie koriģējošo posteņu ziņojumi liecina, cik metodiski un ar kāduniknu precizitāti Aleksandcra baterija diendienā iznīcināja pretinieka dzīvo spēku, tankus,bruņutransportierus un lielgabalus. Šis "trīsdesmitās"īpašais stils jūtams arī īsajos ierakstos "Baterijaskaujas darbības žurnālā".

"1941. gada 4. XI, pīkst. 14.55, pret uzbrūkošajiem kājniekiem un mīnmetēju bateriju izšauti 19šrapneļi. Baterija sagrauta, uzbrukums apturēts.

16.36. 6 šāviņi uz Koba-Džigas gravu (lidotāji tur ievēroja pretinieka tehnikas sakopojumu. - Ļ. V.).19.10. Sprostuguns pa Simferopoles - Bahčisarajas šoseju un dzelzceļu… 21 lādiņš. Izkliedēts

kājnieku bataljons (vērmahta bataljonā bija līdz 600 kareivju. - Ļ.V.).22.00. Seši fugasa šāviņi uz kājniekiem…"Ieradies Sevastopolē, Piejūras armijas komandieris ģenerālmajors I. Petrovs rūpīgi izpētīja

situāciju, novērtēja Aleksandcra divtorņu Četru lielgabalu baterijas ārkārtīgi izdevīgo atrašanās vietu, tās"karalisko" kalibru - 12 collas - 305 mm, spēju apšaudīt pretinieka kuģus un sauszemes vienības. Patelefonu sazinājies ar "trīsdesmito", Petrovs pieprasīja sīku ziņojumu.

- Kādi lādiņi ir jūsu rīcībā? - ģenerālis jautāja.- Fugasa, šķembu, šķembu - fugasa, bruņusitēji, betona sitēji, šrapneļi, aizdedzinošie, dūmu,

gaismas un… - Aleksanders mazliet pieklusa, - arī skrejlapas…

OTRAIS UZBRUKUMS SEVASTOPOLEI: 1941. GADA 17. DECEMBRIS - 1942. GADA 1.JANVĀRIS

Sevastopolē ir piemiņas vieta - Piejūras armijas komandpunkts, kas tagad pārvērsts par memoriālu.No šejienes daudzus mēnešus tika vadīta flotes galvenās bāzes aizsardzība. Betona velvju aizsardzībākauju norisi "diriģēja" Sevastopolcs aizsardzības rajona Melnās jūras flotes komandieris viceadmirālisF. Oktjabrskis, viņa vietnieks sauszemes aizsardzībā ģenerālmajors I. Petrovs. No šejienes nāca pavēlesarī Aleksandcra baterijai.

Mūsu stāsts ir tikai par 30. bateriju, tādēļ mēs esam spiesti atstāt ārpus tā daudzu Sevastopolcsaizsardzības dalībnieku varoņdarbus.

Otrais uzbrukums Sevastopolei sākās 17. decembra rītā pēc spēcīgas artilērijas apšaudes. PēcManšteina pavēles uzbrukumā devās piecas divīzijas. Pirmām kārtām hitlerieši tiecās ieņemt Aleksandcrabateriju, tādēļ Belbekas upes un Mekenzija kalnu rajonā noritēja sevišķi sīvas cīņas. Taču baterijas ejāsun komandpunktā kaujas troksnis bija tikko sadzirdams. Aleksanders, noliecies pār karti, izdarījanepieciešamos aprēķinus un nokomandēja: "Sagatavoties apšaudei!"

"Atkal parādījās vācu tanki, mēs saskaitījām divpadsmit, pagriezās uz mūsu pusi un, sastājušies 300metrus garā rindā, atklāja uguni pa mūsu komandpunktu, - atceras kauju dalībnieks

D. Piskunovs. - Situācija bija diezgan sarežģīta. Tad zeme mūsu priekšā nodrebēja un atskanēja

netāla spēcīga sprādziena troksnis. Izbāzis galvu no tranšejas, ieraudzīju, ka tur, kur tikko atradās tanks,vairs nekā nebija! Krita zemes pikas un kaut kādas atlūzas. Izrādījās, ka tiešā tēmējumā uz tankiem šāvaAlcksandera krasta baterija."

Nekur citur, izņemot Sevastopoli, kara gaitā izlietoto artilērijas lādiņu skaits nepārsniedza izlietotošauteņu un automātu daudzumu. Pārsteigtais ģenerālis Petrovs lika šos datus pārbaudīt, taču skaitļiizrādījās tādi paši: 49 tūkstoši lādiņu un 47 tūkstoši patronu. "Nc tikai cilvēku, bet arī tehnikas divcīņa,"konstatēja ģenerālis.

Jaunā - 1942. gada priekšvakarā Aleksanders pamanīja, ka samazinās šāvienu precizitāte unattālums. Bija nolictojušics stobri - nodilušas to kanālu vītnes, tādēļ šāviņi nestabili turējās trajektorijās.Kādā no līčiem slepenā vietā glabājās piecdesmit tonnas smagie rezerves stobri. Janvāra naktī tossadabūja, atveda uz bateriju un nomaskēja. Bet kā atjaunot bateriju, ja pretinieks atrodas tikai pusotra -divu kilometru attālumā? Pēc instrukcijas stobru nomaiņai ar autoceltņa palīdzību bija vajadzīgas 60diennaktis. Risinājumu ieteica artilērijas meistars S. Prokuda. Izmantojot garās ziemas naktis, artilēristiviņa vadībā gandrīz kailām rokām, izmantojot nelielu celtni un domkratus, 16 dienās nomainīja"trīsdesmitās" ieroču stobrus.

CĪŅĀ IESAISTĀS LIELGABALI - MONSTRI

1942. gads. Hitlers izsauca Manšteinu uz Berlīni, lai noklausītos viņa ziņojumu par ieilgušooperāciju "Storu zveja" - tā nacistu galvenajā mītnē dēvēja "zibenīgo" Sevastopoles ieņemšanas plānu.Manšteins divu uzbrukumu izgāšanos mēģināja attaisnot ar to, ka pieejas pilsētai ir labi nocietinātas unkrievu matroži karo ar neticamu fanātismu. Bez tam krieviem ir daudz artilērijas, tajā skaitā neieņemamsforts ar neredzēti liela kalibra lielgabaliem. Tieši tad uz Sevastopoli tika nosūtīti superlielgabali - divi"Kari" un viena "Dora". Kādi bija šie briesmoņi? Dosim vārdu "Sevastopoles dienasgrāmatas" autoramģenerālmajoram A. Kovtunam:

"No trīsdesmitās baterijas ziņo, ka uz viņiem šauj ar vēl neredzētiem lādiņiem. Trāpījuma vietāsaplaisājis trīs metrus biezs betons. Petrovs izsauc pie telefona baterijas komandieri Aleksanderu unpieprasa precīzākas ziņas.

Aleksanders stāsta, ka viens no šiem šāviņiem nav uzsprādzis. Taču ziņas par šāviņu rada neizpratni- garums apmēram divi metri, kalibrs 615 mm. Nevar būt! Aleksanders pieprasa atsūtīt kādu no štāba.Brauc izlūkdienesta priekšnieks Hariaškins. Pēc stundas viņš zvana, ka šāviņš ir tieši tāds, kā ziņojaAleksanders. Tagad ir skaidrs, par kādu ieroci runāja gūstekņi, - tā ir milzīga mortīra ar lielu šāviņucaursišanas spēju. No bataljona ziņo, ka atrastas vēl lielāka kalibra šāviņu šķembas.

Sūtām ģenerālštābam speciālu ziņojumu par to, ka vācu artilērija pielieto neredzēta kalibra šāviņus.Daži virsnieki un kareivji runā, ka redzējuši tos lidojumā, bet neviens nav domājis, ka tic izšauti nolielgabala, sprieduši, ka tas ir kaut kas lielai reaktīvajai mīnai līdzīgs. (Tic bija "Kārlu" šāviņi, jo"Doras" šāviņus to lielā ātruma dēļ lidojumā nevar saskatīt. - Ļ. V.) Lielgabali turpināja Aleksandcrabaterijas apšaudi.

Šodien atkal tāds šāviņš ncuzsprāga. Guļ tāds milzenis baterijas tuvumā, pārdrošnieki apsēžas uz tājāšus. Mūs interesē - cik šāvienus var izturēt tāda lielgabala stobrs? Jūras artilēristi, neapstrīdamispeciālisti, apgalvo - nc vairāk par 30 - 35, pēc tam stobrs jāmaina. Divās dienās izdarīti 16 šāvieni,tātad daudz vairs nav palicis."

Artilēristu profesionālā interese lika veikt aprēķinus un noskaidrot dažus "Kārlu" raksturojošuslielumus. Tas, ka šāviņi ir saskatāmi lidojumā, liecina par nelielu sākuma ātrumu, tātad tās ir īsstobrumortīras. Tic divās stundās izdara sešus - septiņus šāvienus. Visbeidzot, tic šauj citu bateriju ugunsaizsegā, slēpjoties aiz to šaušanas trokšņa. Tas tādēļ, lai būtu grūtāk lielgabalus atklāt.

Aplēsa aptuvenu vienas mortīras atrašanās vietu. Iznāca, ka tā novietota starp Bahčisarajas unSireņas stacijām. Ar flotes komandpunkta starpniecību lūdza lidotājus to precizēt - tādu milzeni taču grūtinoslēpt. Turklāt tam vajadzīga speciāla pozīcija (vēlāk noskaidrojās, ka, piemēram, "Dora" stāvēja uzčetrsliežu dzelzceļa Džankojas rajonā).

No "trīsdesmitās" bija labi saskatāma visa Sevastopolcs fronte, un Aleksanders organizējaizlūkošanu. Drīz vien otru "Kārlu" nodeva sevišķi spožie zibšņi šāvienu laikā un raksturīga, krācošaskaņa.

Starp "briesmoņiem" un Aleksandera bateriju sākās artilērijas duelis. Starp citu, bez "Kārliem" un"Doras" hitlerieši pievilka pie Sevastopoles vairākus smagos lielgabalus ar 11, 12, 14 collu kalibru.Šāviņi nepārtraukti vagoja "trīsdesmitās" pozīciju un krita uz pilsētas kvartāliem. Virs Sevastopolesklājās milzīgs dūmu un putekļu mākonis, un drīz vien pilsēta - skaistule - pārvērtās drupās.

trešais uzbrukums sevastopolei: 1942. gada 7. jūnijs - 4. jūlijs

Šis uzbrukums Sevastopolei bija sevišķi nežēlīgs. Satracinātie nacisti darīja visu, lai iekarotuMelnās jūras cietzemi. Tikai pret Aleksandera bateriju vien tika raidīti vairāki kājnieku pulki, neskaitotsapieru rotu, kura bija apgādāta ar liesmmetējiem un lādiņiem bruņutorņu spridzināšanai. Ienaidniekabumbvedēji katru dienu veica līdz 600 uzlidojumiem.

Artilērijas uguns bija tik blīva, ka ambrazūrās nepārtraukti ielidoja nokaitētas šķembas, izraisīdamasugunsgrēkus un ievainodamas cilvēkus. Šķembas ietriecās torņu pamatnes savienojumu vietās un iestrēga.Tumsai iestājoties, matroži šķembas izurbināja ar laužņiem.

Septītajā uzbrukuma dienā kāds "monstra" šāviņš trāpīja tieši tornī. Gāja bojā torņa apkalpe,komandieri smagi ievainoja. Taču apkalpi nomainīja, ieročus salaboja, un duelis turpinājās.

Jāatzīmē, ka drīz vien Aleksandera baterijas uguns stipri sabojāja "Kārlus", un tie tika aizvesti uzVāciju. Toties lidotāji atklāja "Doru" un straujā, bet jūtamā triecienā izsita no ierindas lielgabalaenergoapgādes vilcienus, apkalpes platformas un vagonus ar munīciju. Ģenerālmajors, kurš komandēja"Doras" apkalpi, uzskatīja par labāku pieprasīt steidzamu pārbāzēšanos ārpus Krimas…

Jā, Aleksandera baterija ar bruņutorņiem un pazemes būvēm tiešām varēja likties neieņemama.Gandrīz katru nakti Aleksanders ar Solovjovu apsprieda kauju peripetijas un veica pierakstus. Viņš labiapzinājās, ka baterijas kaujas pieredze ir vērtīga ne tikai aktīvai armijai, kas to var pārņemt, bet arī karavēsturei.

Pie Sevastopoles nacisti katru dienu zaudēja līdz 4500 karavīru - ievainotus vai nogalinātus. Tačuarī aizstāvju spēki saruka. Aleksandera bateriju piesedza jūras kājnieku bataljons un leitnanta Pjateckamīnmetēju baterija. Viņi, sevi nesaudzējot, pildīja ģenerāļa Petrova pavēli: "Sargāt bateriju!" Taču 12.jūnijā no baterijas bija palikusi nepilna rota. Daudz retākas rindas bija 90. strēlnieku pulkā, kurš cīnījās"trīsdesmitajai" kaimiņos.

Izsīka bagātīgie šāviņu krājumi. 17. jūnijā sākās jauna uzbrukumu sērija, kuru baterija atvairījasaviem spēkiem un mācību sagatavēm. Tad pārgāja uz tukšiem šāviņiem. Tuvojošos automātistus 3000grādus karsta pulvera gāzu strūkla, burtiski, noslaucīja no zemes virsas.

Stāvoklis kļuva kritisks. Personālsastāva sanāksmē tika nolemts nelielās grupās izlauzties kalnos, piepartizāniem. Dažiem tas izdevās. Pēc pāris dienām pretinieks apjoza bateriju ar ložmetēju ligzdām.Solovjovu, kurš vadīja vienu no pēdējām grupām, smagi ievainoja.

Aleksanders aizgāja pēdējais. Pazemes galerijās palika tikai ievainotie, kuri nespēja pārvietoties, unmedicīniskais personāls.

24. jūnijā komandieris atvadījās no politvadītāja un naktī caur ūdens noteku kopā ar nelielu kareivjugrupu izgāja pie Belbekas upes.

Pēc dažām dienām kāds vietējais iedzīvotājs viņu nodeva, un pēc spīdzināšanas Aleksanders tikanošauts Simferopoles cietumā.

Kad no Sevastopolcs bija aizgājuši pēdējie kuģi, baterijā vēl 19 dienas turpinājās pazemes kaujas.Nacisti ilgi nevarēja tur ieiet pat pēc ieejas durvju uzspridzināšanas. Sakropļotie jūrnieki sagaidīja viņusar automātu un šauteņu uguni. Kad vācieši ieņēma centrālo posteni, vecākais politvadītājs JermilsSolovjovs, nevēlēdamies nokļūt gūstā, nošāvās. Attālākajos kazemātos un šaurajās ejās ievainotieturpināja cīnīties gandrīz pilnīgā tumsā. Aicinājumi padoties un vilinošie solījumi palika bez atbildes…Tad hitlerieši sāka piepildīt ejas ar gāzi. Pazemē iestājās klusums…

Kopš Pirmā pasaules kara laikiem vācu smagās artilērijas speciālisti uzskatīja sevi parnepārspējamiem. Viņu lepnums bija superlielgabals "Kolosāls", kas pāri frontes līnijai apšaudīja Parīzi.

Lielā Tēvijas kara pašās beigās padomju virspavēlniecības rokās nonāca sevišķi slepeni "trešāreiha" arhīvi. Tur bija mums jau pazīstamo lielgabalu - "monstru" tehniskā dokumentācija un rasējumi, kāarī neīstenoti visvisādu "superieroču" projekti. Kāds gan bija pārsteigums, šo papīru vidū ieraugot…Aleksandcra baterijas aprakstus un rasējumus, ko bija sagatavojuši vācu speciālisti!

Tas bija visīstākais zinātniskais pētījums ar artilērijas sistēmas izturības, stobru nolietojumaaplēsēm, pulvera sastāva analīzi un citām specifiskām ziņām. Beigās bija pievienots secinājums, ka"krievu forts"MaksimsGorkijs-1" ir īstens kara inženiermākslas šedevrs" un tieši savu izcilo īpašību dēļvarēja vairāk nekā par pusgadu attālināt Sevastopolcs ieņemšanu.

Tā paši vācu speciālisti pielika punktu senajam strīdam staq) krievu fortifikatoru un inženieriģenerāli Cēzaru Kiī un vācu ģenerāli fon Zaueru.

NO KIĪ LIDZ ALEKSANDERAM

Šis apraksts par Krupa artilērijas briesmoņiem 1985. gadā bija publicēts žurnālā "Tehnika -jaunatnei" un izraisīja lielu lasītāju interesi.

Drīz vien autoram piezvanīja no PSRS Aizsardzības ministrijas un paziņoja: aprakstu lasījis arītoreizējais aizsardzības ministrs maršals G. Grcčko, viņš bijis izbrīnīts par to, ka nesen iznākušajādaudzsējumu Lielā Tēvijas kara vēsturē nav nc vārda par Krupa lielgabalu, ar kuru duelējās trīsdesmitābaterija, un lūdz ģenerālštāba darbiniekus sameklēt attiecīgos dokumentus. Diezgan drīz tos atrada. Tābija ar 1942. gada janvāri datēta vācu ģenerālštāba priekšnieka Haldcra pavēle par to, ka supcrlielgabals"Lielais Gustavs" (jeb "Dora") sevišķi piesardzīgi pilnīgā slepenībā (pēc izmēģināšanas poligonā)jānogādā frontē pie Sevastopoles. Tas tika paziņots maršalam Grečko.

Interesanti, ka līdzīgs lielgabals tika nogādāts Itālijā pilsētu un dzelzceļa mezglu apšaudei. Pēc karaamerikāņi to nosūtīja uz ASV Nacionālo muzeju, kura ekspozīcijā tas vēl tagad piesaista tūristuuzmanību…

Bez telefona zvaniem autors saņēma arī daudz vēstuļu no kara veterāniem - baterijas aizstāvjiem.Tās bija ļoti saturīgas un precizēja daudzas Sevastopoles aizsardzības detaļas.

Piemēram, kāds virsnieks no Baltkrievijas rakstīja, ka, spriežot pēc zīmējuma žurnālā, viņš Vācijānetālu no amerikāņu okupācijas zonas kādas stacijas dzelzceļa atzarā redzējis šauto "Doru" un patnofotografējies pie tās kopā ar citiem virsniekiem.

Kādai vēstulei bija liels virsraksts "No Kiī līdz Aleksandcram".To bija rakstījis kara inženieris celtnieks Nikolajs Buļkanovs, kurš būvēja trīsdesmito bateriju un

pazina to kā savus piecus pirkstus.Citēju viņa vēstuli ar nelieliem saīsinājumiem:"Ar interesi un, neslēpšu, satraukumu izlasīju b.Ļ. Vjatkina rakstu, bet uzskatu, ka nodaļai

""Trīsdesmitās" dzimšana" jāpievieno papildinājums ar virsrakstu "No C. Kiī līdz G. Aleksan- deram".

Patiešām, "trīsdesmito" (tā bateriju dēvēja jau projekta stadijā) sāka strauji būvēt pirms revolūcijas.No tā laika palikušas ne vien būvbcdrcs, bet arī apjomīgi betona masīvi. Tā ka padomju inženieriemnācās celtniecību nevis turpināt, bet sākt no nulles. Dokumenti, projekts, rasējumi un aprēķini bijaaizceļojuši pāri robežai. (To izdarīja vai nu vrangelieši, vai franču interventi). Tā ka projektēšanu uzsākaar būvju uzmērīšanu dabā.

Līdztekus veica mantojumā saņemtā betona kvalitātes pārbaudi. Atklājās, ka lielai daļai no tā bijaļoti slikta kvalitāte, blēži - darbuzņēmēji, jādomā, "taupīja" ne vien cementu, bet arī betonu. Piemēram,konstrukciju sienās bija iemūrētas tukšas cementa mucas (tajā laikā cementu pildīja koka mučelēs).

Protams, pēc celtniecības darbu atsākšanas no "liesā" betona un mākslīgajiem tukšumiem nepalika nemiņas…

Vai Cēzars Kiī varēja iedomāties, kādu "peldētspēju" šim sauszemes "līnijkuģim" radīs padomjuinženieri? Piemēram, lādiņi un šāviņi no pagrabiem uz torņiem un ieročiem tiks pacelti ar elektriskiemmehānismiem, ka energoapgādei būs trīs avoti - divi autonomi ārējie kabeļi un dīzeļstacija ar degvielaskrājumu cisternās - kazemātos avārijas gadījumam, ka būs divi ūdensvadi un ar liftu aprīkota artēziskāaka. Divi ventilācijas sistēmas režīmi papildināti ar trešo - pretķīmisko.

Sevastopoles kauju karstumā ienaidniekiem ar savu super- spēcīgo artilēriju izdevās sabojāt 75tonnas smago celtni, kas bija paslēpts klinšainā kalna mākslīgā aizā kopā ar celtņa sliežu posmukomplektu, un stobru nomaiņu nācās veikt ar "burlaku arteļa" metodēm. Nebūs lieki atgādmāt, kaartilēristu sadzīvei bija paredzēts viss iespējamais, sākot ar pārtikas krājumiem, elektrificētu kambīzi,lieliskiem medicīniskajiem instrumentiem apgādātu lazareti.

Jāteic, ka, ilustrējot Ļeva Vjatkina rakstu, mākslinieks piezīmējis tornim ne īsti periskopu, ne īstistereotālskati. Tas ir mazliet neprecīzi, jo torija apkalpes personāls savā ziņā bija "akls" un ieročunotēmēšana uz mērķi notika pēc pavēles no komandpunkta (KP), kas atradās tālu no baterijas. KPautonomu kazemātu ar bateriju savienoja desmitiem metru dziļumā klintī izcirsta un dzelzsbetonā ietērptaeja. KP apakšzemes daļu clektrolifts savienoja ar bruņām klāto baterijas komandiera virszemes "stūresmāju". Un tur nu viņa rīcībā bija sakaru līdzekļi, signalizācija, optiskās ierīces un to apkalpojošaispersonāls.

Vēl jāpasaka par šaušanas apmācībām neredzamiem jūras un sauszemes mērķiem, kas tika koriģētasno gaisa vai tāliem novērošanas punktiem. Aleksandera baterija vienmēr šāva tikai "teicami"!

Jā, tas patiešām bija "līnijkuģis"! Tam nebija stāvu, bet bija klāji. Nebija virtuves, bet bija kambīze.Kajīšu gan nebija, taču bija telpas, ko, kā jau cietoksnī pieklājas, sauca par kazemātiem. Baterijaskareivjiem bija jūrnieku formas tērpi, un, kā pienākas pēc kuģa estētikas prasībām, visas vara detaļasbaterijā spīdēja un laistījās.

"Trīsdesmitās" fenomenālo dzīvotspēju nevar vērtēt atrauti no visiem citiem Sevastopolesaizsardzības pasākumiem. Ar "trīsdesmito" sadarbojās citu bateriju tīkls (kā lai neatceras kapteiņaVorobjova varonīgo zenītbateriju!). Elektroenerģiju baterija saņēma no Inkermanas kalnos uzbūvētāsapakšzemes elektrostacijas, bet pazemes telefona kabeļi nodrošināja nepārtrauktus un drošus sakarus arflotes pavēlniecību. Ko tur runāt, "trīsdesmitā" bija liels solis uz priekšu!

Bet tagad mazliet par cilvēkiem, kuri periodā "no Kiī līdz Aleksanderam" bija saistīti ar bateriju.Celtniecības laikā tur pabija valsts aizsardzības tautas komisāra vietnieks S. Kamcņcvs, Melnās jūrasflotes komandieris I. Kožanovs un Sarkanās armijas inženieru karaspēka inspektors N. Petins…

Bez tam ar jaunceltni pastāvīgus sakarus uzturēja Kuibiševa vārdā nosauktā Kara inženieruakadēmija, kuras klausītāji bija ražošanas praksē visos būvniecības etapos.

"Trīsdesmito" cēla izglītoti, erudīti un inteliģenti kara inženieri, Kara inženieru akadēmijas audzēkņiN. Kosovičs, G. Kolokoļccvs, kā arī Prjaņišņikovs, Kiričcnko u.c. tehnoloģiskie vadītāji, sagādnieki unenerģētiķi. Viņu nopelns bija ne tikai ļoti atbildīgas celtniecības vadība, bet arī tas, ka viņi spēja ļoti īsālaikā apmācīt civilo profesiju speciālistus un padarīt tos par pirmklasīgiem fortifikatoriem. Tajos gados

šāda veida speciālistu bija ļoti, ļoti maz. Un visi šie darbu vadītāji, ekonomisti, tehnikumu un augstskoluabsolventi vajadzīgās zināšanas apguva uz vietas, un, jāteic, daudzi no viņiem vēlāk, kara gados, parādījasevi kā lieliskus fortifikācijas speciālistus.

Trīsdesmitās baterijas celtniecības vadītājs bija inženier- diencsta jaunākais speciālists padomjufortifikators Scmjons Smoļins. Viņš bija dzimis Vologdas pusē un, būdams armijā, ar izcilību pabeidzistehniskos kursus. Šeit, pie Sevastopoles, divdesmito gadu beigās atklājās viņa neparastais organizatora,racionalizatora un iejūtīga, stingra komandiera talants. Kad baterijas celtniecība bija pabeigta, Smoļinslūdza uzņemt viņu akadēmijā. Lekcijas klausījās, sēdēdams blakus tiem, kuri nesen bija praksē pie viņabaterijā, bet profesori neuzskatīja par apkaunojošu dažos speciālos jautājumos konsultēties ar viņu.Smoļina diplomdarbu valsts komisija atzina par zinātnisku darbu, un Smoļins saņēma norīkojumu darbāpar aizsardzības būvju galveno inženieri un vadītāju. Pašā kara sākumā viņš gāja bojā.

Atklāti sakot, raksts par trīsdesmito bateriju žurnālā "Tehnika -jaunatnei" un S. Smoļina piemiņa likaņemt spalvaskātu un uzrakstīt šo vēstuli.

Lielā Tēvijas kara un darba veterāns N. Buļkanovs"Lūk, tādu interesantu vēstuli viņš atsūtīja, pavēstīdams mazpazīstamus trīsdesmitās divīzijas vēstures

faktus, kuru nav pat speciālajā literatūrā…Bija arī citi pārsteigumi. Atklājās, ka Georgija Aleksandcra sieva, dēls un meita dzīvo Maskavā.

Aleksandrai Aleksejevnai nesen apritēja 88 gadi. Līdz šim laikam atceras karu, uzlidojumus, evakuācijuar meitu Tatjanu uz rokām. Dēls Nikolajs piedzima jau Maskavā, gaisa trauksmes laikā Kurskas metrostacijā 1941. gada 16. oktobrī.

Tatjana un Nikolajs pabeidza N. Baumaņa vārdā nosaukto tehnoloģisko institūtu. Abi ir tehniskozinātņu doktori, zinātnisko darbu autori.

Par godu vectēvam mazdēlu nosauca par Georgiju. Viņš nesen pabeidza Maskavas ValstsUniversitātes juridisko fakultāti.

Katru gadu trīsdesmitās baterijas komandējošais sastāvs aicina viņus uz Uzvaras dienas svinībāmSevastopolē. Nesen Aleksandcri saņēma varoņpilsētas Sevastopoles "Piemiņas grāmatu". Tajā teikts:

"Gcorgijs Aleksanders, dzim. 1909. gadā, Maskavā. Gvardes majors, kritis 1942. gada jūlijā.Apglabāts Sevastopolē, Ļubimovkas ciematā, 30. baterijas brāļu kapā."

Sevastopoles ziemeļu daļā ir Georgija Aleksandcra vārdā nosaukta iela. Tatjana Aleksandcradraudzējas ar Sevastopoles skolēniem un svētkos brauc pie viņiem ciemos.

Visbeidzot. Jāpiebilst, ka veterāni un skolnieki uzdod vienu jautājumu, uz kuru grūti atbildēt: "Kādēļleģendārās trīsdesmitās baterijas komandierim, kurš tik daudz darīja uzvaras labā, pēc nāves netikapiešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums?"

Šis jautājums neviļus nāk prātā katram, kas izlasa vai no citu stāstījuma uzzina par trīsdesmitāsbaterijas varoņdarbu. Arī es uzdodu šo jautājumu…

Aizmirstās ekspedīcijas

Kapteinis Osērs "Papagaiļu zemes" noslēpums jeb Honevils, viltvārdis pretpaša gribu

Pagāja gandrīz pieci gadi kopš tā laika, kad Vasko da Gaina, apbraucis ap Bartolomeu Diaša atklātozemesragu, atrada jaunu ceļu uz Indiju. Nav grūti iedomāties jūrnieku sajūsmu par šo atklājumu, kas tosatbrīvoja no milzīgajiem izdevumiem itāļu loču, arābu kamieļdzinēju un ebreju pārpircēju atalgošanai.Tas nozīme, ka Lisabona būs tieši saistīta ar Kalikatu (Kožikodi), bet Malabaras un Golkondas dārgumitiks izkrauti Dzeltenās jūras krastos. Panākumu ķīla bija starpnieku sliktā oma - viņi taču zaudēja gadsimtulaikā pierastās privilēģijas. Zemesragu, kuru Diašs nosauca par Visu Vētru ragu, karalis Huans pārdēvējapar Labās Cerības ragu un padarīja to par savas valsts nākotnes uzplaukuma simbolu.

Katru dienu Portugāles galvaspilsētas laukumos pulcējās visu tautību jūrasbraucēju, tirgotāju unbaņķieru pūļi, un katrs sapņoja piedalīties kādā pasākumā, tikpat vienkāršā kā tas, kas atvēra Vasko daGamam durvis uz nemirstību.

Viņu vidū bija Normandijas muižnieks Bino Polmjē de Honevils, kurš pēdējo braucienu laikā bijakļuvis slavens darījumu pasaulē un ieguvis veiksmīga jūrnieka reputāciju. Viņš uzmanīgi ievāca ziņas,krāja precīzus navigācijas un ekonomikas datus un plānoja pasākumu, par kuru neatlaidīgi centāsieinteresēt Francijas galmu; karalis Ludviķis XII neapdomīgi metās avantūrā, kas pārsniedza viņa iespējasun kuras mērķis bija ne vairāk un ne mazāk kā Konstantinopoles iekarošana ar tranzītu caur Itāliju, - tādēļviņš nebija noskaņots finansēt jūras braucienu, kura rezultāti karalim šķita ļoti tāli.

Taču Honcvilam savā provincē bija zināma autoritāte, Onflērā dzīvoja viņa vecāki un draugi, kambija gan solīdi īpašumi, gan tieksme uz komerciālu risku. Viņš stāstīja, ka var atvest kuģi, kas arpieredzējušu kapteini nosūtīts uz Garšvielu jūru, un pārliecināja viņus bez pūlēm. Nekavējoties tikanoslēgts līgums, un Honevils drīz vien savāca vajadzīgo naudas summu, lai nolīgtu nelielu kuģi ardaudzsološu nosaukumu "Cerība", jo tolaik modē bija teoloģiskie tikumi.

Komandā bija sešdesmit uzņēmīgi vīri - kareivji un jūrnieki, kuri bija nolīgti piekrastes dīkdieņu unpiedzīvojumu meklētāju pūlī un kurus vilināja neredzēti brīnumi un svešas zemes.

Jūrasbrauciena štābu veidoja divi franču loči, kuri mācēja rīkoties ar navigācijas ierīcēm, skrīveris,kuram bija jāapvieno kartogrāfa un zīmētāja pienākumi, un ķirurgs. Honevils no Lisabonas atveda arīdivus pieredzējušus portugāļus, kuri apgalvoja, ka zina ccļu, jo esot kuģojuši kopā ar Vasko da Gamu. Un,visbeidzot, štāba sastāvā bija arī divi Onflēras tirgotāji, kuri bija ieguldījuši savu kapitālu kuģaaprīkošanā un pārstāvēja kuģa īpašnieku intereses.

Jebkuram kuģim vienmēr bija jābūt gatavam uz nepatīkamām sadursmēm, kas tajos laikos jūrā biežiatgadījās, tādēļ "Cerība" bija apbruņota ar diviem bronzas lielgabaliem, diviem čuguna un sešiemvieglajiem lielgabaliem, musketēm un platiem šķēpiem, kā arī apgādāta ar pietiekošiem munīcijaskrājumiem. Komerckravā ietilpa vairākas tonnas metāla izstrādājumu, sīki Venēcijas stikla darinājumi,drapa, audekla, samta un flaneļa baķi, kas bij? paredzēti Indijas mierīgajiem iedzīvotājiem (mierīgus tosdarīs laipnība vai ieroči) kā civilizācijas dāvana.

Nelielais kuģis devās ceļā no Onflēras 1503. gada 24. jūnijā, kad Vasko da Gama tikko bijaizbraucis savā otrajā ceļojumā. Par "Cerības" braucienu ilgu laiku nebija precīzu ziņu: runāja, kaHoncvilu ceļā uz slaveno zemesragu pārsteigušas briesmīgas vētras, no kurām glābdamies viņš iekļuvispilnīgā bezvējā; ka viņa komandu piemeklējusi einga, bet ūdens krājumi izsīkuši, tad pēkšņi - kā brīnumu -dienvidos ieraudzījuši zemi. Kuģis izmetis enkuru plašā upes grīvā, kuras krastos dzīvojuši pilnīgi kailicilvēki un daudzkrāsaini papagaili. Honevils tur palicis sešus mēnešus, un, tā kā komanda atteikusiesturpināt ceļu uz Indiju, viņš devies atpakaļ uz Franciju, paņēmis līdzi jaunu "mežoni", vietējā vadoņa dēlu,

vārdā Esomeriks. Kuģis jau atradies Kotantēnas pussalas tuvumā, kad to sākuši vajāt pirāti, no kuriemvarējis paglābties, vienīgi virzot kuģi uz akmeņaino krastu.

Kapteinis iesniedza Ruānas karaliskajam prokuroram ziņojumu par savu ceļojumu, ko bija uzrakstījispēc atmiņas, jo kuģa žurnāli bija pazuduši avārijas laikā.

Honevila draugi un radi, gluži dabiski, atteicās finansēt otru tādu ekspedīciju, un iespējams, kaHonevils ar cieņu pārcēlās uz dzimtas muižu, lai nekad vairs par savu braucienu nerunātu. Nudien - vaitad ir vērts runāt par 120 tonnas smagu kuģīti, kas pēc divu gadu kuģošanas sašķīda pret krastu?

No lieliskā ceļojuma palika vienīgi ar pūlēm apkopotas atmiņas, kas tika nodiktētas tiesassekretāram. Arī šis dokuments laika gaitā atvirzījās ēnā, un stāstnieku izpušķotā teiksma par šopiedzīvojumu pamazām zaudēja ticamību.

Taču galvenais tomēr palika: franču jūrnieki ceļā uz Indiju dienvidos atklāja jaunu zemi un izkāpa turkrastā.

Klusēšana ilga 80 gadus. Kādā jaukā dienā Lapopelinjērs, vēsturnieks no Puatu, izcēla Honevilu unviņa "Cerību" no aizmirstības. "Neviens visā pasaulē nezina," viņš rakstīja savā darbā "Trīs pasauļcs","ka 70 gadus pirms Magelāna ceļojuma no Onflēras jūrasbraucienā devās tirdzniecības kuģis, kuršatkārtoja Vasko da Gamas ceļu, pirmais piestāja Austrālijas krastā un tirgojās ar šīs zemesiedzīvotājiem… Francūži atļāva spāņiem un portugāļiem piesavināties šī atklājuma godu."

Atkal radās interese un daudz jautājumu par Honcvila ceļojumu. Kur piestāja Onflēras tirgonis?Kurā Austrālijas daļā viņš tirgojās? Neviens to nezināja.

Spēlē iesaistījās ģeogrāfi: XVII gadsimta pirmajos gados Ortēliuss, flāmu gravieris Filipa II galmā,Mcrkatora [Gerharda Krēmera (1512-1594) latīniskais vārds] māceklis, kartogrāfs (galvenais darbs -Eiropas valstu karšu un aprakstu krājums, kurš iznāca 1595. gadā un tika nosaukts par "Atlasu") uzzīmējapasaules karti, kuras apakšējā daļā netālu no Ugunszcmes un uz dienvidiem no Āfrikas stiepās"Austrālijas Terra incognita", saukta par Papagaiļu zemi.

Gāja laiks. 150 gadus pēc "Cerības" jūrasbrauciena ceļojumi uz Austrāliju nāca modē. Magelāna,Dreika un Lcmēra kuģojumi parādīja antarktiskās pasaules esamību jaunā gaismā, un tuvojās laiks, kadEiropas valstis, sevišķi tās, kurām nebija ticis gabals no Amerikas pīrāga, sāka uztraukties par kundzībudienvidos. Un tad atskanēja balss, drīzāk ietekmīga nekā zinātniski pamatota, kas Francijas vārdāpieprasīja Austrālijas atklājēja godu atgriezt Honcvilam, kurš tur pabija agrāk nekā portugāļi. Tā bijaLizjē katedrāles kanoniķa un Dānijas karaļa pārstāvja Francijā abata Polmjē de Kurtona balss. Viņš bijaEsomcrika tiešs pēctecis, uzskatīja sevi par ļoti labu tālu jūrasbraucienu speciālistu, acīmredzot tāpēc, kaviņa sencis bija ieradies no dienvidiem. Taču mācītais kanoniķis nezināja, kur atrodas Papagaiļu zeme, nokuras cēlušies viņa senči.

Honevils, dabūjis poti pret jūrasbraucienicm, apmetās savā Normandijas muižā un, nevarēdamsatgriezt Esomcriku viņa tēvam, kā bija solījis, ķērās pie jaunā prinča izglītošanas. Iemācījis viņamkristīgās reliģijas pamatus, Honevils apprecināja viņu ar savu radinieci Suzannu Polmjē, solīda īpašumamantinieci Kotantēnā, un novēlēja viņam visu savu mantu. Tagad šīs dižciltīgās franču ģimenes un karaļaAroska (tā sauca austrāliešu valdnieku) pēctecis uzsāka cēlu kampaņu, lai atjaunotu sava senča godu unAntarktikas pirmatklājēja slavu. Viņš ar dažādu argumentu palīdzību centās pierādīt, ka Honevils devisFrancijai neapšaubāmas tiesības pārvaldīt jauno kontinentu, kas tagad saucās Trešā Pasaule. Bijapienācis laiks par to pavēstīt ārvalstu monarhiem un visām Eiropas galvaspilsētām.

Rakņādamies vecos ģimenes skapjos, Polmjē atrada tālā senča Normandijas admiralitātei adresētāziņojuma kopiju, kurā tas sniedza liecību par savu ceļojumu. Taču svētais tēvs pirmām kārtām rūpējās parto, lai Francijas karalis piekristu nosūtīt turp katoļu misiju, kura pievērstu kristietībai viņa "mežonīgos"radiniekus, vēsturiskā patiesība palika otrajā plānā. Plaši pārstāstīdams vērtīgā dokumenta saturu,pārlēkdams no vienas tēmas uz otru, viņš uzrakstīja augstākajā mērā fantastiskus memuārus,demonstrēdams drīzāk nekompetenci kā ļaunprātību tik vieglprātīgā notikumu traktējumā. Abatam Polmjē

bija plaši sakari, viņš parādīja savu sacerējumu monsenjoram Vinsentam dc Polam, misionāru galvam,kurš, par nelaimi, nomira ātrāk, nekā viņam radās iespēja pasniegt šo garadarbu pāvestam. Par toieinteresējās lietišķi ļaudis: kanoniķa rokraksts nonāca Kramuazī kunga - pazīstama Scnžaka ielas grāmatutirgotāja rokās. Šis cienījamais un tālredzīgais komersants, nevienam padomu neprasījis, pasteidzāsiespiest un izplatīt sacerējumu, kam bija tik augstu stāvošs aizbildnis, ar visām tā nepilnībām un kļūdām.Veikla reklāma veicināja sacerējuma izplatīšanos izglītotas publikas vidū, tam bija šāds virsraksts:"Ziņojums par kristīgās misijas dibināšanu Trešajā Pasaulē, citādi sauktā par "Dienvidu, Antarktisko unNezināmo Austrālijas Zemi", kuru sagatavojis un pāvestam Aleksandram VII veltījis garīdznieks, dzimisaustrālietis, Žans Polmjē de Kurtons." (Sekoja abreviatūra, kas tā laika garīdzniekiem bija parasta unnozīmēja "necienīgs garīdznieks", bet publika to lasīja kā "indiešu garīdznieks".) Šim ziņojumam bijazināma rezonanse literārajos un citos salonos.

Abats Polmjē izvairījās no prātojumiem par jūrniecības un ģeogrāfijas tēmām, jo neko no tāmnesaprata, un neminēja nekādus konkrētus datus par Honevila "Cerības" maršrutiem un zemēm, kurās viņšpiestāja, taču divpadsmit nodaļās labprāt dalījās ar lasītājiem savās domās par tām. Viņaprāt, PapagaiļuZeme atradās 68° dienvidu platumā starp 70.° un 75.° austrumu garumu, tas ir, pašreizējās Antarktīdaspiekrastē, daudz tālāk uz dienvidiem no vietas, kur vēlāk tika atklātas Kergclcna salas.

"Francūži," teikts ziņojumā," ir sevišķi ieinteresēti atgriezties šajā novadā, jo viņiem jānodemonstrēcitām valstīm savas tiesības uz prioritāti Austrālijas zemes atklāšanā."

Tādējādi jūrnieka laimes pamestā nabaga kuģinieka vārds atkal skanēja tautas mutē, izpušķots arpretenciozu Dicnvidindijas pirmatklājēja titulu, un ieņēma vietu starp Magclāna un Lcmēra vārdiem.Francijas karogs dienvidu jūrās sācis plīvot agrāk nekā spāņu un holandiešu karogi. Ludviķis XIV unKolbērs (1619-1683), no 1665. gada Francijas finansu ministrs (viņa ekonomiskā politika bijamerkantilisma paveids) ar prieku bija gatavi pakalpot Dievam, uzņemoties pūles sarīkot krusta gājienu,lai pievērstu "nabaga iezemiešu dvēseles" kristietībai… Tikai vajadzēja, lai kāds norādītu šīs PapagaiļuZemes atrašanās vietu.

To meklēja vēl divus gadsimtus. Honevils rakstīja, ka tā dēvētie indieši ir vienkārši ļaudis, mīllīksmu, bezdarbīgu dzīvi, pārtiek no medību un zvejas produktiem, savvaļas augiem un dažiem dārzeņiemun saknēm, ko audzē paši. Jaunieši staigā puskaili, "apģērbtie" nēsā priekšautus, kas sniedzas no gurniemlīdz ceļiem, un īsu, ar putnu spalvām rotātu masas vai zvērādu apmetni. Sieviešu tērpi ir garāki un rotātiar kaula vai gliemežvāku krellēm. Vīriešu greznumpriekšmets ir ierocis, precīzāk, ugunī apdedzināts kokaragainis, loks un bultas ar kaula uzgaļiem. Sievietes un meitenes staigā bez galvassegām, mati viņāmsacelti uz augšu un sasieti pušķī ar pītām spilgtas krāsas zāļu aukliņām. Turpretī vīriešiem ir gari, pārpleciem krītoši mati, kas uz galvas apņemti ar košām putnu spalvām rotātu lentu.

Gleznainais apraksts neliecina neko par šīs tautas atrašanās vietu uz globusa.Bet varbūt tomēr Lizjē kanoniķa imperiālistiskie nodomi nebija nemaz tik smieklīgi? Valstsvīri šai

idejai pieķērās. Ludviķa XV jūrlietu ministrs grāfs Morepā lika visās Normandijas admiralitāteskancelejās nopietni meklēt "Cerības" jūrasbraucicna atskaites oriģinālu. Kancelejas Morepā atbildēja:pēc ļoti senas tradīcijas šim dokumentam būtu jābūt, taču par tā likteni nekādu ziņu nav. Divarpusgadsimtu laikā daudzi dokumenti pazuduši, arhīvi "nekārtību" laikā izpostīti, un dokumenta atrašanās vietair noslēpumā tīta.

Samierinājās ar hipotēzēm, un tās bija pārdrošas. XVIII gadsimta sākumā kartogrāfi, paļaujoties uzkaraliskā inženiera Biona autoritāti, novietoja "Austrālijas jūru ragu" Atlantijas okeānā 250 jūdzes uzdienvidiem no Tristana da Kunjas salas. Franču Austrumindijas kompānija nosūtīja turp Būvē dc Lozjē,vienu no labākajiem kapteiņiem. Veltīgi. Būvē atrada tikai vulkānisku saliņu, kuru nosauca savā vārdā,bet kura, bez šaubām, bija neapdzīvota, un tā nebija Papagaiļu Zeme.

Pezidents de Bross 1756. gadā rakstīja:"Ļoti iespējams, ka Honevila zeme atrodas uz dienvidiem no Mazajām Moluku salām. Tas ir

Austrālijas ziemeļu piekrastē līdzās Timora salai. Šo zemi apdzīvoja krokodili, pērtiķi un skorpioni,nedaudzie cilvēki, kuri tur mitinājās, bija tik trūcīgi, ka ceļotāju tas satrieca. Tā laika ģeogrāfs Divālspiekrita Ortcliusa viedoklim, ka šī vieta atrodas dreifējošo ledāju rajonā. Kāds cits zinātnieks uzskatīja,ka tā ir holandieša van Fleminga 1696. gadā atklātā Amsterdamas sala. Tāpat domāja arī enciklopēdists:šī sala atrodas pusceļā starp Labās Cerības ragu un Austrāliju, un van Flemings pārliecinājās, ka tā irneapdzīvota. Bugenvils, Sjurvils, Kcrgclens un Marions viens pēc otra devās Papagaiļu Zemesmeklējumos. Abats Tercjs, kurš kā jūrlietu ministrijas valsts sekretārs parakstīja instrukcijas, koKcrgclens saņēma 1770. gadā, bija pārliecināts, ka dienvidos no Senpolas un Amsterdamas salām atrodasmilzīgs kontinents (no 45° dienvidu platuma līdz polam). "Acīmredzot," rakstīja abats Tercjs, "fakts, kade Honevila kungs 1504. gadā tur izkāpa krastā, uzskatāms par pierādītu." Kergclcns, būdamsdisciplinēts, taču skeptiski noskaņots cilvēks, šaubījās, vai šajos platuma grādos cilvēki var staigāt kaili.Viņš atrada lielu arhipelāgu, kur kuplā skaitā mitinājās roņi un pingvīni, taču, dabiski, nebija nevienapapagaiļa. Tajā pašā 1772. gadā Marions tālu uz dienvidiem no Madagaskaras atklāja dažas saliņas, piekurām nebija iespējams piestāt, un, lai neatgrieztos galīgi tukšām rokām, deva tām nosaukumus.

Tikmēr ģeogrāfi neatlaidīgi piepūlēja iztēli, katrs pēc sava prāta pārvietodami pa pasaules kartidienvidu zemesragu, ko sauca gan par Austrālijas Zemi, gan par Papagaiļu Zemi, gan par Honevila Zemi.To apsprieda vēl trīsccturtdaļgadsimtu, un galu galā nopietni ļaudis vienojās: labs uzturs, bezdarbīgadzīve, kāda, pēc Honevila vārdiem, indiešiem bija, - tas viss norādīja, ka viņš izcēlies krastāMadagaskarā … lai gan Madagaskaras iedzīvotāji nenēsā ap galvu putnu spalvas. Leons Gcrēns,cienījams rakstnieks - marīnists, vēl 1847. gadā rakstīja: "Lizjē kanoniķa pieminētās detaļas liek domāt,ka tā gluži vienkārši bija lielā Madagaskaras sala."

Neviena negaidītais atklājums tika izdarīts kādā jaukā tā paša 1847. gada dienā. Jūrlietu arhīvaglabātājs Pjērs Margrī brīnumainā kārtā atrada "Cerības" brauciena atskaites autentisku kopiju. Beidzotradās iespēja uzzināt Papagaiļu Zemes atrašanās vietu - zemes, par kuru strīdējās ģeogrāfi, kas tikauzskatīta par Francijas īpašumu, jo to atklāja jūrnieks no Onflēras.

Patiesība diemžēl izrādījās mazāk pievilcīga nekā leģenda. Honevila zemei ar Austrāliju bija vēlmazāks sakars, kā varēja domāt: dokuments nepārprotami norādīja uz Brazīliju, kur pirms dažiem gadiemnejaušības dēļ tāda paša piedzīvojuma rezultātā kā "Cerības" kapteinis krastā izcēlās Kabrafs. Taču abatsPolmjē, iedomu un reliģiskās ieceres vadīts, bez jelkādas šaubīšanās un apspriešanas vēlamo uzskatījapar īstenību, par ko vēlējās pārliecināt arī citus. Pēc gara pārtraukuma atkal pacēlās skatuves priekškars,atklādams trīs gadsimtus senus notikumus.

1503. gada Sv. Jāņa dienā Honevila kuģis no Onflēras devās uz Labās Cerības ragu. IebraukšanaLisabonā, Kanāriju Salu un Zaļā Raga ostās noritēja bez starpgadījumiem. Šķērsojot ekvatoru, komandalīksmojās un izklaidējās, vērojot strazda lieluma lidojošās zivis. Tad debesis pārklājās milzīgiemmelniem mākoņiem, un nejauks, bezgalīgs tropu lietus lija augām dienām, samērcēdams cilvēkus līdzpēdējai vīlītei un radīdams uz ādas pūžņojošas brūces. Daudzus mocīja jūras slimība, uzbmkumā devāscinga: pāri kuģa bortam nolaida sešus līķus, taču kuģis varonīgi peldēja tālāk.

Drīz pēc Visu Svēto dienas, kad bija jātuvojas Austrālijas vasarai, sals pieņēmās, bet kuģa ķīlisvagoja garas un biezas ūdenszāles, kādas agrāk bija redzētas Labās Cerības raga tuvumā. Jūrnieki kļuvajautrāki, uzskatot, ka atrodas uz pareizā ceļa. Taču loči nebija noskaņoti tik optimistiski, viņi raizējās, kaap kuģi neriņķo Labās Cerības ragam raksturīgie putni, kuri šajās vietās bija tik pierasti, ka tos dēvēja par"samta piedurknēm". Loči uzskatīja, ka kuģis apbraucis zemesragu tālu uz dienvidiem un ar toizskaidrojama arī neparasti zemā temperatūra.

īstenībā ūdenszāļu klājums liecināja, ka kuģis iegājis Tristana da Kunjas salas piekrastes ūdeņos -"Cerība" gan atradās iecerētajā platuma grādā, taču Atlantijas okeāna vidū. No šī brīža viss sāka ietačgārni: vēji un straumes nesa viņus uz tropiem, kuģis ar norautām burām vienmuļi dreifēja zem Mežāžazvaigznāja. Pūta tikai tie vēji, kas attālināja no Indijas, un trīs nedēļas pasāti pēc sava prāta dzenāja kuģi

pa Dienvidatlantiju. Turklāt nelaimīgais pirmais locis Kolīns Vasērs mira no saulesdūriena. No tās dienas"ceļš tika pazaudēts", kā rakstīts kuģa žurnālā. Nelielais burinieks peldēja pa vējam, taču nejau uzKalikatu.

Šī klaiņošana ilga divus mēnešus, līdz kādā janvāra sākuma rītausmā jūrnieki dienvidu pusēpamanīja putnus: tā bija cerīga zīme, kas nepievīla, tur patiešām atradās zeme, un piektajā dienā "Cerība"izmeta enkuru platā upes grīvā, kas normandiešiem atgādināja upes krastus Kānā - ja neņem vērāpuskailos šīs zemes iedzīvotājus un papagaiļiem pilnos kokus.

Kapteinis ar vienīgā palikušā loča palīdzību diezgan precīzi noteica kuģa atrašanās vietu: Brazīlijaspiekraste, mazliet nomaļus no tropu zonas, Sanfrancisko - del - Sulas Sanfrancisku upes grīva, kuraskrastos miermīlīgi dzīvoja karihosi indiāņi.

Honevils ar komandu tur uzturējās sešus mēnešus, juzdamies tik laimīgi, cik vien laimīgi var būtjūrnieki krastā un pavada laiku lauku apvidū, labojot kuģa korpusu, nostiprinot mastus, sakārtojotaprīkojumu, kā arī mainot stikla rotaslietas un metālizstrādājumus pret putnu spalvām un kokadarinājumiem, kuru brazīliskā izcelsme Eiropā jau kādu laiku bija zināma.

Prasmīgais kartogrāfs Nikolā Lcfevrs vaļasbrīžos zīmēja valsts karti, katrs darīja savu darbu un bijalieliskā noskaņojumā. Par godu Lieldienām sarīkoja lielus svētkus, galdnieki pagatavoja un apgleznoja 35pēdas augstu koka krustu, ko nesa un uzstādīja veselas procesijas pavadībā, piedaloties arī vietējamvaldniekam un viņa galmam. Jūrnieki dziedāja baznīcas himnas pārmaiņus ar galda dziesmām, betmusketu salūts papildināja neiedomājamo svētku kņadu. Krustā bija iegriezti pāvesta Aleksandra VI,karaļa Ludviķa XII un Francijas admirāļa Malē de Gravila vārdi, Nikolā Lcfevrs, būdams nc vien mācītsģeogrāfs, bet arī erudīts cilvēks, latīņu psalmos pieminēja Honcvilu un viņa jūrniekus, kuri franču kronimpievienojuši arī karihosi cilts zemes. XVI gadsimta sākumā nevienam pat prātā neienāca, ka eiropiešukuģis, ieraugot aizjūras krastu, varētu neizteikt impēriskas pretenzijas.

Seši mēneši viesmīlīgajā krastā apslāpēja kuģa komandas alkas pēc svešām zemēm. Baidoties nojauniem riskantiem piedzīvojumiem, jūrnieki neizrādīja nc mazāko sajūsmu par ceļojuma turpināšanu.Uzskatot, ka viņu personiskās lādes jau diezgan piebāztas ar Brazīlijas bagātībām, jūrnieki likaHoncvilam saprast, ka nevēlas turpināt ceļu uz Indiju.

1504. gada jūlija sākumā "Cerība", piekrauta ar 50 centneriem vērtīgu pārtikas produktu, uzņēmakursu uz Franciju. Apliecinot draudzīgu labvēlību, karalis Aroska ļāva savam dēlam Esomerikam,spēcīgam piecpadsmit gadus vecam zēnam, audzinātāja Namoa pavadībā doties līdzi baltajiem cilvēkiem.Honevils apsolīja, ka viņšLatgriezīsies līdz divdesmitajam mēnesim. Brazīlijas monarhs loloja cerību, kaviņa mantinieks no francūžiem iemācīsies izgatavot un pielietot "šaujamkokus", kas tam bija nepieciešamiienaidnieku iznīcināšanai.

Namoa jau pēc dažām dienām pieveica jūras slimība, tad pienāca ķirurga kārta. Tā kā kuģis ļoti lēnivirzījās uz austrumiem, Honevils nolēma atkal piestāt pie Amerikas krastiem, lai papildinātu dzeramāūdens krājumus - jūrā bija pagājuši četri mēneši. Šoreiz "Cerība"apstājās Portoseguro rajonā, kur dzīvojatopinambu cilts. Šie ļaudis staigāja gluži kaili, krāsoja savu ādu melnā krāsā un lūpu iegriezumā nēsājakrāsainus akmentiņus, kas skaitījās koķeta rotaslieta. Par nelaimi, viņi bija tikpat ļauni, cik viņu ciltsbrāļikarihosi labsirdīgi: "Cerības" airētājus krastā sagaidīja bultas, trīs tika nogalināti un četri ievainoti, viņuvidū Nikolā Lcfevrs, kurš drīz vien nomira. Honevils pret šiem indiāņiem nebija bargs: viņš sprieda, kapirmie kontakti ar spāniešiem atstājuši tik smagas un neaizmirstamas sekas, ka indiāņi tagad izjūt bailesun naidu pret visiem baltajiem.

"Cerība" atstāja naidīgo krastu un, cīnoties ar nelabvēlīgiem vējiem un nemierīgo jūru, atradapatvērumu 200 jūdzes tālāk lielā līcī, ko vēlāk nosauca par Visu Svēto līci jeb vienkārši par Baiju. Viņitrīs dienas kuģoja gar piekrasti, līdz atrada klusu vietu upes grīvā, kur, iezemiešus netraucējot, piekrāvakuģi ar vietējiem augļiem, kuru vērtība bija pietiekoši liela, lai segtu ceļojuma izdevumus.

Tad viņi no jauna devās ceļā, garāmbraucot izpētīja Fcrnandu di Noronjas salu, bez piedzīvojumiem

aizkļuva līdz Azoru salām, mazliet pakavējās pie Īrijas krastiem un 7. maijā - varat iedomāties, ar kādusatraukumu - tuvojās Gemsī salai.

Traģiskais fināls jau zināms: mazo kuģi, kurš 23 mēnešus bija i/turējis grūtus pārbaudījumus, piedzimtajiem krastiem sāka vajāt angļu pirāts, viens no tiem jūras sirotājiem, kas bez riska aplaupījagodīgus tirgoņus Francijas ūdeņos, nevis patstāvīgi devās tālos pārbraucienos laimi meklēt. "Cerība"drosmīgi aizstāvējās un no viņa izvairījās tādēļ vien, lai uzdurtos citam - šoreiz Lejasbretaņaskorsāram… Honevils, kurš necerēja palikt dzīvs nevienlīdzīgajā cīņā, nolēma kā pēdējo glābšanāsiespēju izmest kuģi krastā. Tas prasīja vēl piecpadsmit cilvēku dzīvības. "Cerība" sašķīda pret klintīm unar visu kravu pazuda zem ūdens, pirāti to nedabūja. No 60 cilvēku lielās kuģa komandas tikai 27 vīriizkāpa Francijas krastā.

Honevils, kuram, pateicoties dievbijīgā radinieka un tālredzīgā izdevēja pūliņiem, 150 gadus pēcviņa ceļojuma bija apsolīta nemirstība, zaudēja "Austrālijas zemes pirmatklājēja" titulu un uz visiemlaikiem ieņēma pieticīgu vietu neveiksmīgu jūrasbraucēju vidū.

Taisnības labad jāpiebilst, ka svešas slavas piesavināšanos viņš atstāja citiem. Būdams viltvārdispret paša gribu, viņš aizsāka franču jūrnieku ceļojumu virkni pa dienvidu jūrām Papagaiļu Zemesmeklējumos, kas ilga līdz XIX gadsimta vidum.

Ņikita Krivcovs Koloniālās vēstures epizode

"Cīniņš par Āfriku" ilga veselu vēstures periodu - XIX gadsimta pēdējo ceturksni. Tas noslēdzās arĀfrikas kontinenta sadalīšanu, kurā piedalījās gandrīz visas lielās Eiropas valstis. Anglija tiecās apjoztĀfriku ar savu īpašumu ķēdi no Kairas līdz Keiptaunai, Francija - no Dakāras līdz Džibuti, Portugāle - noLuandas līdz Lorensu - Markišai. Pēc misionāriem, tirgotājiem un bieži vien arī pēc karaspēka turp, kurbija labvēlīgāki apstākļi, devās Eiropas kolonisti.

Āfrikā nostiprināties mēģināja arī mazās valstis, turklāt pat tādas, kuras mūsdienās diez vai kādsuzskatīs par koloniālām lielvalstīm. Piemēram, XVII gadsimtā savas faktorijas un fortus Gvincjaspiekrastē uzbūvēja Dānija, Zviedrija, pat Brandenburga un Kurzeme. Runāsim par kādu interesantu un mazpazīstamu XIX gadsimta otrās puses koloniālās vēstures epizodi - norvēģu mēģinājumu radīt Āfrikā savupārccļotāju koloniju.

Misionāru kustības vērienīgumā XIX gadsimta Norvēģijai nebija neviena konkurenta valstīs ar tikpatmazu iedzīvotāju skaitu. Daudzos, pat visattālākajos planētas nostūros darbojās norvēģu luterāniskāsmisijas. To sevišķi sekmēja Norvēģijas misionāru biedrības (NMB) nodibināšana 1842. gadā Stavangerā.Jau pēc pāris gadiem tā nosūtīja uz Dienvidāfriku pirmo misionāra Hansu Šreideru, bet sešdesmitajosgados norvēģu misionāri aktīvi darbojās Zululendā un Natālā.

Kad 1865. gadā no Norvēģijas uz Zululendu tika sūtīta vesela misionāru grupa, NMB tāsnogādāšanai uz Dienvidāfriku nopirka kuģi "Elizers", kas pēc tam sāka regulāri nodarboties ar misionāruun kravu pārvadāšanu uz Natālas ostu Durbanu un atpakaļ.

Šrcidcra cparhijā ietilpa arī Madagaskara, un sešdesmito gadu beigās uz šo salu tika nosūtīti divinorvēģu misionāri. Kopš tā laika "Elizers" sāka apmeklēt arī Madagaskaru. Tieši tolaik, 1867. gadā, parkuģa kapteini tika iecelts Ludvigs Larscns, kuram turpmāk aprakstītajā notikumā būs gandrīz vai patisvarīgākā loma. Veicis ekspedīciju apkārt Madagaskarai, Larsens novērtēja, ka salai ir lielasekonomiskas iespējas, un pēc dažiem gadiem, aizgājis no NMB dienesta, nolēma patstāvīgi nodarbotiesar komerciju.

Tajā pašā laikā, septiņdesmitajos gados, Madagaskarā aktīvu darbību izvērsa arī norvēģu misionāri.1870. gadā tur tika nodibināta norvēģu misijas skola, kuru turpmākajos astoņpadsmit gados pabeidza 10000 skolēnu. Norvēģijas kuģi regulāri apmeklēja Madagaskaru, nogādājot turp misionārus un dažādaskravas. Informācija, kas piesaistīja salai norvēģu uzmanību, nāca galvenokārt no misionāra stacijas, tačuviņu darbības aktivizēšanā milzīga loma bija tieši Larscnam. 1869. gadā viņš, piemēram, piedalījāsZviedrijas - Norvēģijas konsulāta Madagaskarā atklāšanā.

1870. gadā Larsens kopā ar norvēģu misionāriem pētīja eiropiešiem maz pazīstamo rietumuMadagaskara un nolēma, ka tur var izveidot veselu tirdzniecības faktoriju tīklu, nosūtot tur jaunos norvēģukristiešus. Viņš cerēja šādā veidā ne vien gūt labu peļņu, bet arī palīdzēt NMB. 1872. gadā, atrazdamiesLondonā, Larsens prata ieinteresēt arī angļu firmu "Portcrs, Mjūirs un Longs", kura piekrita pasākumafinansēšanai un uzticēja norvēģu kapteinim nākamo kolonistu meklēšanu.

Larsens nopirka šoneri "Agnese", nolīga 24 cilvēkus no Rietumnorvēģijas (lielākoties no Bergenas,Stavangcras, Spinnas, Farsunnas un Sognas) un tajā pašā 1872. gadā ar viņiem devās uz Madagaskaru. Arto sākās norvēģu "koloniālā" epopeja.

Drīz vien norvēģi Madagaskarā nodibināja astoņas fak- torijas. Saskaņā ar līgumu kolonistiem bijajāstrādā Larscna un Londonas firmas labā trīs gadi, taču darba un sadzīves apstākļi izrādījās pārāk smagi.Norvēģi bija slikti sagatavoti dzīvei tropos. Madagaskaras centrālās varas iestādes salas rietumupiekrasti kontrolēja tikai formāli, un kolonistiem bieži iznāca sadursmes ar tur valdošajiem arābu vergu

tirgotājiem. Kā vainagojums visām nepatikšanām 1874. gadā no Londonas negaidīti pienāca ziņa, ka firma"Porters, Mjūirs un Longs" pārtrauc savu pastāvēšanu.

Daļa kolonistu palika Madagaskarā, taču vairums pār- ccļotāju tomēr atgriezās Norvēģijā. PatsLarsens iestājās dienestā kādā Keiptaunas firmā, atsāka tirdzniecību un 1876. gadā, nopircis tvaikoni,atgriezās Madagaskarā. Tiesa, arī šoreiz Larscnam un misionāriem, ar kuriem viņš kontaktējās,nepaveicās: rietumu piekrastes apgūšana bija tikko sākusies un attiecības ar tur dzīvojošo sakalavas tautubija ārkārtīgi nestabilas.

Un tomēr šīs neveiksmes neapdzēsa pēc jaunu zemju apgūšanas alkstošo norvēģu entuziasmu.Daži no divdesmit četriem "Agneses" ekspedīcijas dalībniekiem, atrodoties Madagaskarā, no angļu

karakuģa jūrniekiem bija dzirdējuši, ka kaut kur ziemeļrietumos no Madagaskaras atrodas mežiem klātasneapdzīvotas salas ar patīkamu klimatu. Jādomā, ka runa gāja par Aldabras atoliem, jo citu kaut cikievērojamu neapdzīvotu salu šajā Indijas okeāna daļā tolaik vairs nebija. Norvēģus Aldabrā interesējagalvenokārt lieliskie, pēc nostāstiem, kolonizācijas apstākļi. Tādēļ pirms Larsena ekspedīcijas galīgāsatlaišanas tās dalībnieki nolēma pēc atgriešanās Norvēģijā uzsākt jaunas ekspedīcijas - uz Aldabru -sagatavošanu. Tie, kas palika Madagaskarā, no savas puses apsolīja ievākt visas vajadzīgās ziņas un uzvietas veikt gaidāmās ekspedīcijas priekšdarbus.

Galvenie šī pasākuma iniciatori bija divi vīri no "Agneses" Bangs un Tobiasens, kuri, atgriezušiesdzimtenē, sāka propagandēt savu ieceri. Tā ziņas par Aldabru sasniedza arī pašu Norvēģiju.

Tās atrada dzirdīgas ausis, un drīz vien Bergenā sākās gatavošanā*» ekspedīcijām uz šīm, jādomā,bagātajām, bet vēl neapgūtajām zemēm, lai tās apdzīvotu un nodibinātu Indijas okeānā pie Āfrikaskrastiem nelielu koloniju, virs kuras plīvotu tolaik apvienotās Zviedrijas-Norvēģijas karalistes karogs.

Lai labāk saprastu, kā izdevās cilvēkus piesaistīt šhn fantastiskajam un riskantajam pasākumam,jāiedomājas tā laika situācija Norvēģijā.

Valsti bija pārņēmusi ilgstoša ekonomiskā krīze. Iedzīvotāju skaita pieaugums un proletarizācijaapsteidza industrijas attīstības tempus. Septiņdesmito gadu beigās - astoņdesmito gadu sākumā rūpnīcāsun fabrikās nodarbināto skaits pat samazinājās. Šajā visumā mazapdzīvotajā zemē bija darbarokupārpilnība. Jāatceras arī sešdesmito gadu beigās uzbrukusi neraža… Paši nabadzīgākie norvēģi atstājadzimteni un devās svešumā labākas dzīves meklējumos.

XIX gadsimta trīsdesmitajos gados sākusies emigrācija sešdesmitajos gados turpinājās vēl aktīvāk.Sevišķi daudz cilvēku atstāja valsti 1866. - 1873. gadā (ik gadu izbrauca vidēji 13 750 cilvēku), 1880. -1893. g. ik gadu izbrauca vidēji 18 200 cilvēku, bet no 1901. - 1910. g. izbrauca vidēji 19 000 cilvēkugadā. Tikai 1882. gadā vien emigrēja vairāk nekā 30 tūkstoši norvēģu. Emigrantu skaita ziņā EiropāNorvēģijai varēja līdzināties tikai Īrija.

Galvenā norvēģu plūsma virzījās uz ASV. Viņus turp vilināja lauksaimniecībai derīgas zemespārbagātība. Tas gandrīz vai hipnotizēja ļaudis, kuru acīs "odelsbondc" - zemnieks ar zemes mantošanastiesībām - bija brīva cilvēka ideāls un kuri ierobežoto auglīgās zemes daudzumu vienmēr bija uzskatījušipar galveno nacionālās attīstības bremzētājfaktoru. Taču norvēģi, "zelta drudža" pārņemti, brauca arī uzAustrāliju, Jaunzēlandi, Klusā okeāna salām un Latīņameriku. Brauca uz jebkuni pasaules malu, kur varējaart zemi, cirst mežus un nodoties zvejniecībai…

Pēc aptuvenām aplēsēm, no 1836. gada (emigrācijas sākums) līdz 1915. gadam no Norvēģijasizbrauca līdz 750 tūkstošiem cilvēku. 1910. gadā ASV vien mita 400 tūkstoši kādreizējo Norvēģijasiedzīvotāju un 900 tūkstoši norvēģu izcelsmes ASV pilsoņu, kuru vecāki bija norvēģi.

Tādēļ nav brīnums, ka Aldabras kolonizācijas plāni bez pūlēm piesaistīja lielu skaitu cilvēku, kautgan nc tikai nākamie emigranti, bet arī paši ekspedīcijas rīkotāji vēl skaidri nezināja, kurp viņi dosies!

Kas tikai neatsaucās uz aicinājumu piedalīties šajā pasākumā! Jo vairāk tāpēc, ka vienīgaisnoteikums bija piederība kristīgajai ticībai un gatavība to izplatīt apgūstamajā teritorijā: kolonizāciju bijaiecerēts veikt sadarbībā ar NMB. Kolonistiem vajadzēja būt čakliem darbarūķiem un pieredzējušiem

meža- cirtējiem, jo bija paredzēts līdztekus lauksaimniecības attīstīšanai uzsākt arī kokmateriālusagatavošanu, lai tos varētu pārdot Dienvidāfrikā britu kolonijā Natalā, kur par tiem labi maksāja.

Vajadzēja lielu naudu, lai varētu nopirkt kolonistu nogādāšanai uz Aldabru un vēlāk arī tirdzniecībaspārvadājumiem uz Dienvidāfriku un Madagaskaru nepieciešamos kuģus. Lieki piebilst, ka lielākā daļatopošo kolonistu bija nabagi. Tomēr viņiem izdevās savākt nelielu kapitālu, un 1879. gadā par 11 600norvēģu kronām nopirkt ceļojumam gandrīz jaunu kuģi "Debora".

Tā paša gada 19. jūlijā "Debora" ar 27 par 14 gadiem vecākiem pasažieriem, 13 bērniem un 16 vīrukomandu atstāja Bergenas ostu un devās tālā ceļā uz Dienvidaustrumāfrikas krastiem. Pieci nopieaugušajiem ceļotājiem bija "Agneses" ekspedīcijas veterāni.

Ceļojums bija grūts. Nelielais kuģis izrādījās par šauru. Bija grūtības arī ar pārtiku. "Deborai "uzbruka visas iespējamās jūrasbrauciena likstas. Taču ik sestdienu uz klāja notika reliģiskas ceremonijas.

17. oktobrī pēc trīs mēnešu ceļojuma "Debora" izmeta enkuru Tulearā (Tuliārā) Madagaskarasdienvidrietumu piekrastē. Tur kolonisti grasījās atvilkt elpu, saņemt vajadzīgo palīdzību un sīkākas ziņaspar Aldabru.

Tulearā kolonistus sagaidīja norvēģu misionāri. Viņi lūgšanā pateicās dievam par ceļotāju laimīguierašanos, kristīja divus brauciena laikā piedzimušos bērnus un iesvētīja divpadsmit pusaudžus. Bet pēctam kolonistus gaidīja vilšanās.

Ekspedīcijas turpināšanai nekas nebija sagatavots. Taču, galvenais, izrādījās, ka Aldabras sala, kasīstenībā ir atolu grupa, kolonizācijai nederēja. Tur bija vienīgi puskailas kaļķakmens klintis un gandrīznemaz nebija saldūdens. Turklāt pavisam negaidīti norvēģi uzzināja, ka jau kopš 1810. gada salas atrodaszem britu kroņa un ietilpst Maurīcijas kolonijas sastāvā. Ne tikai dabas apstākļi liedza kolonistiem turapmesties, nebija arī iespējams pasludināt Aldabru par Norvēģijas koloniju.

Divas nedēļas apsprieduši Tulearā saņemtās ziņas, norvēģi atmeta domu par došanos uz Aldabru.Ludvigs Larsens, kas tolaik atradās Tulearā, izteica vairākus priekšlikumus, kā atrisināt krīzi. Taču"Deboras" pasažieru domstarpības un vilšanās bija tik liela, ka tika nolemts ekspedīciju atlikt.

Lielākā daļa kolonistu atkal uzkāpa uz "Deboras" un devās uz Durbanu meklēt laimi Dienvidāfrikā.Izvēli ietekmēja tas, ka jau šurpceļā no Norvēģijas viņi Kciptaunā no pretimbraucoša vācu kuģakomandas bija uzzinājuši, ka angļu - zulu karš ir beidzies un Natālā atkal iestājies miers.

Madagaskarā palika tikai sešpadsmit cilvēki, kuri nolīga darbā pie Larscna un NMB. Viņu vidū bija"Agneses" ekspedīcijas dalībnieks Bangs, kura dēls Kristiāns vēlāk kļuva par Madagaskaras lielākāsostas pilsētas Tamatavcs (Tuamasinas) cienījamu iedzīvotāju un nomira tur 1931. gadā. Tikai daži no"Deboras" ceļotājiem galu galā atgriezās dzimtenē un beidza savu dzīvi kā Bergcncs ostas strādnieki.

Lielākā daļa Madagaskarā palikušo norvēģu sastapās ar grūtībām. Sakalavu cilts vadonis aizliedzatirdzniecību salas rietumu piekrastē, eiropiešiem nācās doties uz citu Madagaskaras nostūri vai pa"Deboras" pēdām ceļot uz Dienvidāfriku.

Interesants ir Ludviga Larsena tālākais liktenis. Arī viņam nācās aizbraukt no Tulearas, taču viņšbija sadraudzējies ar malgašu karalieni, un Larsenam tika uzticēta Madagaskaras augstmaņu dēluapmācīšana jūrlietās. 1882. gadā malgošu valdība iecēla Larsenu par kuģa "Antananarivu" kapteini unpiešķīra viņam admirāļa pakāpi. Madagaskaras karalistes dienestā viņš atradās līdz tam laikam, kad saluiekaroja Francija. Tad Larsens aizbrauca uz Durbanu, kur 1894. gadā mira, atstājis aizraujošasautobiogrāfiskas piezīmes, kuras tajā pašā gadā tika izdotas viņa dzimtenē.

Ar to arī stāstam par ekspedīciju uz Aldabru varētu pielikt punktu, ja vien šo notikumu ar mūsudienām nesaistītu divi pavedieni: emigrantu likteņi un to atspoguļojums literatūrā.

"Dcboras"kolonisti, kuri devās uz Dienvidāfriku, apmetās Natalā un 1880. gadā Durbanā pat atvērasavu Svētā Olava luterāņu baznīcu, kas joprojām darbojas. Tā Dienvidāfrikā radās norvēģu kopiena. Dažino "Deboras" pasažieriem, piemēram, Andersens, Ivcrsens un Heidalsviks, Natālā kļuva par diezganievērojamām personām.

Pēc organizatoru ieceres pa "Deboras" pēdām uz Aldabru vajadzēja doties vēl vienai kolonistugrupai. Tā kā apstākļi bija mainījušies, otrs kuģis no Norvēģijas devās taisnā ceļā uz Dienvidāfriku un1882. gadā nogādāja Natālā 233 emigrantus no Olesunnas. Koloniālās varas iestādes piešķīra viņiemzemi pašreizējās Portšcpstonas pilsētas rajonā.

1899. - 1902. gada angļu - būru kara laikā daži norvēģu kolonisti iestājās brīvprātīgajā skandālistukorpusā, kas cīnījās būru pusē un saņēma no būru ģenerāļa Kronjē īpašu pateicību par ieguldījumu uzvarāpār britiem pie Mahcrsfonteinas. Pēc 1910. gada iedzīvotāju skaitīšanas datiem, Dienvidāfrikā dzīvoja1600 Norvēģijā dzimušu cilvēku.

Ja neskaita tos norvēģu emigrantus, ko deviņdesmitajos gados pievilka "Zelta drudzis" Transvālā,tad vairumam norvēģu izcelsmes dienvidāfrikāņu ciltskoks sākas ar kolonistiem, kuri reiz devās uzAldabru.

"Deboras" ekspedīcija savulaik ieinteresēja nc tikai Norvēģijas iedzīvotājus. Šim pasākumam lieluuzmanību veltīja ietekmīgā vācu avīze "Bcrscnhalle". Divos lielos rakstos, kas parādījās pusgada laikā1879. gada jūlijā un 1880. gada janvārī, tika sīki aprakstīta ekspedīcijas sagatavošana un norise. Vācijaspastiprinātā interese par Austrumāfriku un Indijas okeāna baseinu tolaik nebija nejauša: tieši tad Vācijaieguva Tanganjiku un centās nostiprināties Komoru salās.

Lai gan "Deboras" ceļojums un ekspedīcijas liktenis Norvēģijas presē bija atspoguļots patiesi, lielāinterese par Norvēģijas koloniju radīšanu Āfrikas krastos, šķiet, kļuva par turpmākās kļūdu un pārpratumuvirknes cēloni. Ekspedīcijas sagatavošana un tās sākums bija aprakstīti tik sīki, ka Vācijā, jādomā, ar tāspašas "Barscnhallc" svētību sāka uzskatīt norvēģu kolonijas dibināšanu Aldabrā par notikušu faktu(norvēģu koloniju Aldabrā piemin R. Hartmans savā 1886. gadā Leipcigā iznākušajā grāmatā"Madagaskara un Seišeļu salas, Aldabra, Komoras un Maskarēnas").

Ar laiku šis ceļojums, tāpat kā daudzi citi romantikas oreola ieskautie notikumi, arvien vairākapauga ar leģendām. Amerikānis Džeimss Pārsons, izmantodams kāda cienījama vācu žurnāla publikāciju,aprakstīja nc vien "Deboras" ceļojumu, bet arī norvēģu izkāpšanu uz atola.

Pārsona grāmatas fragmenti ar nelielām izmaiņām 1967. gadā parādījās Seišeļa salu (to sastāvātagad ietilpst Aldabra) presē. Bet 1970. gadā angļu žurnālists Tonijs Bimišs, pabijis Aldabrā, patmēģināja tur sameklēt "pazudušās" norvēģu zvejnieku un mežcirtēju kolonijas pēdas, nez kādēļ vēlnodēvējot šos cilvēkus par "komunistiem". "Šķiet, viņi pazuduši bez pēdām. Kā beidzās viņu iecere - navzināms," viņš rakstīja savā grāmatā.

Tas arī ir viss, kas šodien zināms par norvēģu mēģinājumu apmesties Aldabrā, ko viņi tā arī nekadnesasniedza..

Vladimirs Malovs Selva pazudušais SAPŅOTĀJS FOSETS

Šī ceļotāja liktenis salīdzinājumā ar jebkuras citas pazudušas ekspedīcijas varoņu gaitām irvismīklainākais. Jau desmitiem gadu pētnieki cenšas atrast par to kaut niecīgākās ziņas, taču līdz šim vissbijis veltīgi. Atrast Foseta pēdas patiešām nav viegli: viņa pētījumu vieta bija viena no tām "pazudušajāmpasaulēm", ar kurām ir slavena Dienvidamerika un par kurām kādreiz klīda tik daudz leģendu.

"Divas dienas mēs braucām augšup pa platu upi, kuras ūdeņi bija tumši, bet tik caurspīdīgi, ka varējasaskatīt dibenu, - tādas ir puse Amazones pieteku, turpretī citās ūdens ir dūmakaini balts, jo viss atkarīgsno apvidus, kur tās tek: tur, kur ir augu izcelsmes trūdzeme, upēs ūdens ir caurspīdīgs, bet māla augsnēstas ir duļķains. Krāces gadījās ceļā divreiz, un abas reizes mēs tās apgājām pa krastu, pusjūdzi nesotvisas mantas ar rokām. Abos krastos stiepās mūžamežs, bet tam tikt cauri ir vieglāk nekā pārvarēt biezaskrūmu audzes, tādēļ bagāža mums sevišķas rūpes nesagādāja. Nekad neaizmirsīšu svinīgāsnoslēpumainības izjūtu, ko pārdzīvoju šajā mežā. īsts pilsētnieks nevar pat iedomāties tik diženus kokus,kas skatienam nesasniedzamā augstumā savij savas gotiskās zaru šautras zaļā jumolā, kuram cauri tikaidažviet izlaužas saules stars, uz mirkli zeltaini apspīdēdams svinīgo tumsu. Biezais, mīkstais pērno lapuklājiens klusināja mūsu soļu troksni. Mēs gājām tādā aizgrābtībā, kādu agrāk bijām izjutuši tikai zemVcstminstcras abatijas krēslainajām velvēm, un pat profesors Čclindžers pieklusināja savu dārdošo basulīdz čukstam. Atrazdamies šeit vienatnē, cs nekad neuzzinātu šo gigantisko koku nosaukumus, taču mūsuzinātņu vīri citu pēc cita rādīja mums ciedrus, milzīgas papeles un ļoti daudz citu koku - bagātību, kaspadarījusi šo kontinentu par galveno cilvēces apgādātāju ar augu valsts sniegtajām balvām, turpretīdzīvnieku valsts šeit ir ārkārtīgi nabadzīga.

Uz tumšajiem stumbriem kvēloja košas orhidejas un brīnumainas krāsas ķērpji, bet, kad nejaušssaules stars skāra zeltaino alamandu, taksonijas sarkanos ziedus vai tumšzilos ipomeju ķekarus, šķita, katā mēdz būt tikai pasaku valstībā. Viss dzīvais šajos snaudošajos mežos tiecas augšup, uz gaismu, jo tānozīmē dzīvību. Katrs, pat visvārgākais dzinums, rāpjas arvien augstāk un augstāk, vijoties ap stiprāko ungarāko brāļu stumbriem. Vītcņi šeit sasniedz fantastisku garumu. Augi, kuriem, pēc eiropiešu domām,nemaz nevajadzētu vīties, šeit gribot negribot apgūst šo mākslu, lai varētu izrauties no biezās krēslas.Redzēju, kā, piemēram, parasta nātre, jasmīns un pat palma, tiecoties uz gaismu, vijās ap ciedrustumbriem.

Lejā, zem varenajām zaļajām velvēm, nebija dzirdama ne skaņa, bet kaut kur augstu virs mūsugalvām nemitējās rosība. Tur saules staros gozējās vesela čūsku, pērtiķu, putnu un sliņķu pasaule, kuradroši vien ar izbrīnu vēroja sīkos cilvēciņus, kas tālu lejā lauzās caur krēslaino bezdibeni…"

Pazīstams citāts, vai ne? Katrā ziņā Artura Konana-Doila iemīļotā varoņa profesora Čelindžeravārds neļaus kļūdīties. Tā Dienvidamerikas mežonīgā daba aprakstīta pazīstamajā romānā "Zaudētāpasaule". Droši vien kaut ko līdzīgu varētu uzrakstīt arī pulkvedis Persijs Foscts, kura ceļš virzījās patādām pašām vietām.

Viņš patiešām rakstīja par saviem ceļojumiem. Tikai Foscta piezīmes nelīdzinājās romānam, tajāsnav Konanam-Doilam raksturīgās tēlainības. Taču tās ir līdzvērtīgas romānam par profesora Čelindžeraun viņa draugu piedzīvojumiem. Foscts rakstīja par reālajām "pazudušajām pasaulēm", līdz pats uz visiemlaikiem izgaisa vienā no tām.

Fosets - sapņotājs. Tā viņu ļoti bieži dēvēja. Sapņotājs? Jā, laikam gan tā var nosaukt cilvēku, kuršsapņoja Amazones džungļos atrast mūsu planētas senākās civilizācijas pēdas. Vēl viņu var dēvēt parkaravīru, topogrāfu, sportistu, ārkārtīgi zinātkāru cilvēku, nepagurstošu leģendu un dažādos arhīvosizmētātu ziņu vācēju… Bet pirmām kārtām par ceļotāju, ar kura pūliņiem tika būtiski precizēta vairāku

Dienvidamerikas vidienes apvidu karte.Taču stāstīsim par pulkvedi Persiju Fosetu visu pēc kārtas. Ceilona (tagad Šrilanka) bija pirmais jaunā angļa ceļojumu objekts. Viņš tur ieradās 1886. gadā pēc

kara artilērijas skolas beigšanas. Saņēmis norīkojumu uz Trinkomali pilsētu Ceilonā, Foscts tur pavadījagandrīz divdesmit gadus. Tur attīstījās viņa tieksmes, aizraušanās, mērķi. Viņš tik ļoti aizrāvās arburāšanu, ka pats konstruēja divas sacīkšu jahtas un saņēma patentu par jauna kuģubūves principaatklāšanu. Tā Fosets kļuva arī par izgudrotāju.

Šeit viņš palika par īstu pētnieku, tāpēc ka pierada iepazīt arvien jaunas vietas, Ceilonaspamatiedzīvotāju savdabīgās tradīcijas, ar interesi pētīja salas bagātās kultūrvēstures pieminekļus.

Bez tam viņš sāka sapņot par spožiem atklājumiem, tāliem ceļojumiem, par visu, kas iemieso sevīneatkarību, jo pats tajā laikā bija sasaistīts: armijas virsnieks, kurš izjuta dienesta rutīnas smagumu.

1906. gadā Fosctam radās iespēja kardināli mainīt savu dzīvi un sasniegt visu to, par ko viņš bijasapņojis - jaunus, spilgtus iespaidus, nepazīstamas takas, neatkarību. Bolīvijas valdība lūdzaLielbritānijas Karalisko ģeogrāfijas biedrību atsūtīt pieredzējušu kartogrāfu trīs valstu - Bolīvijas, Peruun Brazīlijas - kopējā robežpunkta precizēšanai. Iemesls? Tieši tur auga kaučuka koki, kas pēc kaučukavulkanizēšanas metodes atklāšanas kļuva par milzīgu bagātību. Bija precīzi jānosaka, kura šīs kaučuka"atradnes" daļa pieder Bolīvijai, kura - Peru, kura - Brazīlijai.

Izvēlējās pulkvedi Persiju Fosetu.Rajonā, kurp viņu norīkoja, līdz. šim gandrīz neviens pētnieks 267nebija spēris kāju. Daudz kas, piemēram, upes, kartē bija iezīmēts uz labu laimi, gandrīz nekas

nebija zināms par indiāņu ciltīm, kuras šeit dzīvoja jau kopš seniem laikiem.1906. - 1907. gadā, savas pirmās ekspedīcijas laikā, Fosets veica plaša rajona topogrāfisko izpēti

un nosprauda trasi dzelzceļa līnijai, kuru bija paredzēts būvēt starp diviem ciematiem, kā arī pirmoreiziezīmēja kartē Akri upes augšteci, atklāja un uzmērīja līdz šim nezināmu Akri pieteku Javerihu, izlūkojacitas upes - Abunanas - augšteci. Tic bija svarīgi ģeogrāfiskie atklājumi.

Foseta otrā ekspedīcija sākās 1908. gadā. Tad viņš precizēja Gvapores pietekas Vcrdī patiesoatrašanās vietu. Tas bija grūts ceļojums: upe izrādījās ārkārtīgi līkumaina, gājiens gar tās krastiemaizņēma vairāk laika, nekā bija paredzēts, izsīka pārtikas krājumi…

Droši vien nav vērts sīki aprakstīt šo un vēl piecus turpmākos Foseta ceļojumus pa Dienvidameriku.Tie bija cits citam līdzīgi. Kaut gan visi šie ceļojumi deva daudz vērtīgu ģeogrāfisko materiālu, patsPersijs Fosets uzskatīja tos par uvertīru savas dzīves galvenajai ekspedīcijai - Zemes vissenākāscivilizācijas meklējumiem.

1925. gadā Fosets devās savā pēdējā ceļojumā. Visu iepriekšējo pārgājienu laikā viņš bija izpētījisDienvidameriku, šo apbrīnojamo zemi, tik pamatīgi, ka uzskatīja to gandrīz par savu dzimteni. Fosetspabija pie daudzu cilšu indiāņiem, domāja par viņu sūro likteni, kas dzina tos arvien dziļāk un dziļākmūžamežos…

Un Fosets jo dedzīgāk aizrāvās ar leģendām par Brazīlijas džungļos pazudušajām senajām pilsētām.Viņš nešaubīdamies ticēja, ka necaurejamo mežu biezoknī atrodas Zemes pašas pirmās civilizācijas

pieminekļi. Civilizācijas, par kuru līdz šim nevienam nekas nav zināms."… Senatnē Amerikas pamatiedzīvotāju attīstības un kultūras līmenis ievērojami atšķīrās no

pašreizējā. Daudzu iemeslu dēļ šī civilizācija izvirta un izzuda, un Brazīlija ir tā zeme, kur vēl var meklēttās pēdas. Iespējams, ka mūsu līdz šim neizpētīto mežu dziļumos atrodas seno pilsētu drupas."

Tā rakstīja "kāds izcils brazīliešu zinātnieks". Kurš? Nez kādēļ Foscts, savās piezīmēs to citēdams,autora vārdu nenosauca. Kādēļ? Varbūt tādēļ, ka sapņotājs Fosets dažkārt neprata atšķirt īstenību noizdomas un ticēja tam, kam ļoti gribēja ticēt? Fantastikas caurvīto leģendu viņš uzskatīja par pietiekošireālu vēstures liecību. Nekompetentu cilvēku izteikumus pulkvedis varēja uztvert kā zinātniskusapgalvojumus. Var jau būt, ka šoreiz Foscts par "izcilu" nosauca kādu ar zinātni galīgi nesaistītu cilvēku

un neminēja viņa vārdu tādēļ, ka tas lasītājam tik un tā neko neizteiktu…Tiesa gan, Foseta savāktās leģendas un teikas par Brazīlijas teritorijā esošajām senajām pilsētām

toreiz varētu sagrozīt galvu pa( diezgan lielam skeptiķim. Tikai šodien, kad Dienvidamerikas kartēaizpildīti pēdējie baltie plankumi, Foseta dedzīgā vēlme meklēt senās civilizācijas pēdas var liktiesārkārtīgi naiva. Tikai mūsdienu pētījumi apliecinājuši, ka "Zudušajās pasaulēs" nav pilsētu, kuras varētuuzskatīt par pašām senākajām uz Zemes. Turpretī gadsimta sākumā ziņas par "zudušajām pasaulēm" bijatik skopas, ka varēja noticēt pilnīgi visam. Liekas, ka Foseta savāktās leģendas un liecības apstiprinahipotēzi, kas aizveda viņu pēdējā ceļojumā. Lūk, viena no liecībām, kurai Fosets nešaubīdamies ticēja.

Jau XVI gadsimtā portugāļi, Dienvidamerikas kolonizatori, ticēja, ka dziļi necaurejamos džungļoskaut kur pašreizējās Brazīlijas teritorijās ziemeļaustrumos atrodas neaptverami bagātas indiāņu sudrabaraktuves. Alkatības dzītas, ceļā devās vairākas konkistadoru ekspedīcijas. Lielākoties tās bez. pēdāmpazuda mūžamežos, bet, ja arī atgriezās, tad dzīvi palikušie pārgājiena dalībnieki vēl ilgi atminējāsindiāņu saindētās bultas, kas nelūgtos viesus sagaidīja uz nomaļām biezokņa takām…

Par vienu no šīm ekspedīcijām bija stāstīts senā dokumentā, ko Persijs Fosets atrada kādāRiodežanciro arhīvā. Portugāļu valodā nesalasāmā rokrakstā uzskribelētais dokuments bija vairākāsvietās saplēsts, un pat visus ekspedīcijas dalībnieku vārdus nebija iespējams saburtot. Taču arīsaglabājušās rakstu rindas radīja priekšstatu par to, kā 1743. gadā noritēja kārtējās sudraba rūdas raktuvjumeklējumu grupas ceļojums.

.. .Upes un purvi, knišļu nebeidzamie uzbrukumi, krasas laika maiņas - lūk, kas portugāļus sagaidījajau pirmajās ekspedīcijas dienās. Nastu nesēji dzīvnieki drīz vien gāja bojā, un cilvēkiem nācās visuaprīkojumu uzkraut saviem pleciem. Tomēr portugāļi ticēja savai laimes zvaigznei un devās arvien dziļākmežonīgās, pilnīgi nepazīstamās zemes iekšienē. Atšķirībā no citām ekspedīcijām šī bija gaužāmmazskaitlīga - tikai astoņpadsmit cilvēki. Varbūt tāpēc tai izdevās aiziet tālāk nekā pārējām. Lielāsapbruņotās vienības, kuras sev ceļu lauza ar ieroču spēku, ātri izretināja indiāņu naids un saindētās bultas.Pret mazo vienību, kura neuzdrīkstējās pielietot spēku, indiāņi izturējās diezgan miermīlīgi. Tie patpavadīja portugāļus no viena ciema līdz otram un norādīja tālāko ceļu. Dažkārt ceļotāji gāja uz labu laimi- cerībā, ka gan jau gadījums aizvedīs pie mērķa.

Šīs vienības klejojumi mežonīgās zemes biezokņos ilga veselus desmit gadus. Pienāca laiks, kadportugāļi nolēma atgriezties piekrastes ciemos, kur dzīvoja viņu tautieši. Bezgalīgajos meklējumos līdznāvei noguruši, viņi vairs neticēja raktuvju pastāvēšanai, šķita, ka tas ir tikai spokains mīts. Vīlušies unneveiksmes saniknotie cilvēki jau devās mājupceļā, kad viņus gaidīja brīnumains atklājums.

Nav grūti iedomāties, cik satraukti un uzmanīgi Fosets vēl un vēlreiz pārlasīja seno rokrakstu,piktodamies par autora neskaidro rokrakstu un skaizdamies uz nežēlīgo laika zobu, kas sabojājis tik daudzlappušu. Bija par ko dusmoties: rokrakstā taču bija ziņas par vienu no senajām pilsētām, kurasnepārtraukti nodarbināja pulkveža iztēli, un tā lappusēs norisinājās aizraujošs piedzīvojums…

Portugāļu vienība gāja pa vienmuļu purvainu līdzenumu, un pēkšņi priekšā parādījās robotas kalnuvirsotnes. Kad dārgumu meklētāji pienāca tuvāk, kalnu nogāzes it kā uzliesmoja: pēkšņi sāka līt, unslapjajās klintīs atspoguļojās vakara saule. Portugāļu acīm, kuras tik ilgi bija alkušas ieraudzīt bagātības,klintis šķita dārgakmeņiem nosētas. Piedevām virs kalniem izliecās varavīksne. Māņticīgie ļaudis touztvēra kā labvēlīgu zīmi: sens ticējums liecina, ka tur, kur varavīksne beidzas, var atrast apslēptu mantu.

Visi nometās ceļos. Zīme, protams, norādīja, ka viņi beidzot tuvojas sava ceļojuma mērķim.Tad saule norietēja, un pār zemi nolaidās nakts. Nogurušie, izsalkušie, novārgušie ļaudis gandrīz

nemaz negulēja, ar nepacietību gaidot rītausmu, lai dotos tālāk. Taču no rīta, sasnieguši kalnu piekāji, viņiieraudzīja, ka melnās, draudīgās klintis ir nepārejamas. Nebija nevienas taciņas, kas vestu augšup. Tačuvaravīksne bija atdūrusies otrpus kalniem, tātad augšupceļš bija jāatrod par katru cenu…

Viņi to atrada nejauši. Briedis, no šāviena bēgdams, pazuda aiz kādas klints. Tās plaisā portugāļi,par briedi galīgi aizmirsuši, pamanīja stāvu taku.

Aizas dibens nez kādēļ atgādināja senlaicīgu bruģi. Uz gludajām akmens sienām varēja saskatīt, kāvarbūt tikai šķita, kāda instrumenta atstātās pēdas. Kāpiens kalnā ilga vairākas stundas, un beidzotaizelsušies, līdz nāvei pagurušie cilvēki sasniedza virsotni.

Skatienam pavērās plašs līdzenums ar gaišzilām ezeru acīm, zaļu mežu puduriem un liela pilsēta.Tajā nebija manāmas nekādas dzīvības pazīmes: valdīja kapa klusums un debesīs nekāpa ne mazākā dūmustrūkliņa.

Vēl krietnu laiku portugāļi neuzdrīkstējās turpināt ceļu. Tikai pilnīgi droši pārliecinājušies, kapilsēta ir pamesta, ceļotāji lēni un uzmanīgi devās lejup pa nolaideno taku.

Tā veda pie trim arkām, kas atradās cita aiz citas un bija būvētas no milzīgām akmens plātnēm. Uzvislielākās arkas sienām bija iekaltas nesaprotamas zīmes - tic noteikti bija burti, bet kas gan tur bijarakstīts? Kādi vārdi sagaidīja ceļiniekus? Cilvēki klusēdami izgāja caur arkām un nokļuva uz ielas, koklāja akmens bluķis un kolonnu drupas. Abpus ielai esošās mājas bija celtas no lieliem akmens klučiem,to virsmas piegūla cita citai precīzi un blīvi bez saistvielām.

Jo tuvāk pilsētas centram, jo skaidrāk varēja saskatīt, ka tā ir nc tikai pamesta, bet arī stiprisabrukusi. Ceļā arvien biežāk gadījās drupas. Kāda gan katastrofa atnesa pilsētai tik daudz nelaimju? Cikgan ilgs laiks kopš tām dienām pagājis? Acīmredzot pilsēta bija gājusi bojā sen: cauri bruģa plāksnēmspraucās augi, dnipas gulēja spēcīgu koku zaru skavās. Veselajās mājās, kurās ceļinieki uzdrīkstējāsielūkoties, nebija nekādu sadzīves priekšmetu - mēbeles, paklāji, mašas, audumi acīmredzot jau sen bijapārvērtušies putekļos.

Redzētā nomākti, turēdamies cits aiz cita, portugāļi beidzot sasniedza plašu laukumu. Tā centrāslējās milzīga melna akmens kolonna ar skaista jaunekļa statuju. Viena jaunekļa roka bija atspiesta pretgurnu, otra norādīja uz ziemeļiem.

Šeit pat atradās sagrauta ccltnc, kas, spriežot pēc lieluma, kolonnām un platajām kāpnēm, bijapilsētas valdnieka pils. Virs tās ieejas portālā bija iekalta bezbārdaina vīrieša seja, kuru ieskāva lauruvainags. Zem attēla bija saglabājies kāds uzraksts, ko manuskripta autors nokopēja un pēc tam citēja vienāsava vēstījuma lappusē.

Šeit, pilsētas centrā, vairs nebija nc mazāko šaubu, ka to sagrāvusi zemestrīce. Zemes virsmā bijasaskatāmas neskaitāmas plaisas, turklāt dažas atgādināja bezdibeņus. Acīmredzot centrs sabruka dažosmirkļos: atvērusies zeme aprija daudzas mājas, bet milzīgās akmens plāksnes, kas krita no namu jumtiem,sagrāva visu pārējo. Jādomā, ka tikai brīnums saglabājis nedaudzās ēkas, lielākā daļa pilsētas, kas drošivien tika būvēta tūkstošiem gadu, pārvērtās drupu kaudzē…

Tālāk senais manuskripts stāsta, ka ceļinieki, pat nemēģi- 272nājuši sīkāk izpētīt pilsētu - tam gluži vienkārši pietrūka spēka -, sāka iet pa tuvējās upes krastu

cerībā, ka izdosies sasniegt kādu eiropiešu apgūtu teritoriju. Viņi aizgāja, lai ar labi apgādātu ekspedīcijuatgrieztos izpētīt pilsētu un paņemt bagātības, kurām vajadzēja būt zem drupām.

Nosoļojuši piecdesmit jūdzes, portugāļi nonāca pie milzīga ūdenskrituma un tur klintīs atradapamestas akmeņlauztuves. Visur mētājās bagātīgi sudraba rūdas gabali. Varbūt tieši šeit atradāsleģendārās sudraba raktuves, meklētas jau desmitiem gadu?

Ielāgojuši orientierus, lai varētu atgriezties, portugāļi pēc desmit gadus ilgiem klejojumiem atgriezāseiropiešu apdzīvotās teritorijās. Attapies pēc bezgalīgā un nogurdinošā ceļojuma, viens no pārgājienadalībniekiem uzrakstīja sīku ziņojumu par atrasto pilsētu un nosūtīja to vicekaralim donam Luisam-Pcrcgrinam-dc Karvaho-Mcnezesam-dc Ataīdam. Taču vicekaralis, Portugāles karaļa victvaldis,neuzskatīja par vajadzīgu rīkot ekspedīciju uz pamesto pilsētu. Vismaz par to nekas nav zināms. Senaisdokuments ilgus gadus nogulēja arhīva plauktā, līdz to atrada Foscts.

Fosets nešaubīdamies ticēja visam uzrakstītajam, bet cik patiess tas bija īstenībā? Pat īsā dokumentasatura pārstāstā var pamanīt vairākas pretrunas, kas liek apšaubīt aprakstīto notikumu realitāti. Piemēram:ja zemestrīce visvairāk bija izpostījusi pilsētas centru, tad kā tur varēja saglabāties melnā akmens

kolonna, turklāt, kā raksta autors, ar jaunekļa statuju galā?Visdrīzāk Foseta atrastajā manuskriptā pārstāstīta viena no leģendām, kuras aizrautīgi sacerēja paši

ieceļotāji no Eiropas, dedzīgi vēlēdamies, lai kaut kur Brazīlijas džungļos patiesi atrastos senas pilsētasar apslēptiem dārgumiem. Jāteic, ka šīs leģendas neradās no zila gaisa: tās pamatojās uz reālām ziņām parseno inku pilsētām. Viena no tādām, piemēram, bija Maču Pikču. Taču leģendās patiesības kripatas -tādas neapšaubāmi bija arī Foseta atrastajā rokrakstā - cieši savijās ar neskaitāmām fantastiskām detaļām.Galvenā detaļa nemainīgi bija viena: zelts, neaptverams daudzums zelta. Laika gaitā pašreizējāsBrazīlijas teritorijā esošajām leģendārajām pilsētām sāka piedēvēt neiedomājamu izcelsmi: tās sākauzskatīt par Zemes vissenākās civilizācijas vissenākajām pilsētām…

Persiju Fosetu interesēja nevis leģendārajās pilsētās paslēptās bagātības, bet gan zudušās zināšanas,ko viņš tur cerēja atrast. Viņš reiz rakstīja: "Mans mērķis bija atrast kultūru, kas bija senāka par inkukultūru, un man šķita, ka tās pēdas jāmeklē kaut kur tālu austrumos, vēl neizpētītos mežonīgos apvidos…Es nolēmu… pamēģināt izkliedēt krēslu, kas sedz šī kontinenta vēsturi. Biju pārliecināts, ka tieši turpaslēpti pagātnes diženie noslēpumi, kurus mūsdienu pasaule joprojām glabā…"

Viņš apkopoja līdzīgas leģendas par vairākām citām Brazīlijas džungļos pazudušajām pilsētām.Viena no tām stāstīja par tādu pašu statuju pilsētas laukumā, kāda bija aprakstīta Portugāles vicekaralimnosūtītajā rokrakstā - kāda brīnumaina sakritība… Bet kādēļ "aizvēsturiskās" civilizācijas pēdas jāmeklētieši Brazīlijā? Fosets sprieda: "Nevajadzētu noraidīt ideju par Atlantīdas saistību ar to sauszemes daļu,ko mēs tagad saucam par Brazīliju. Tāds pieļāvums neatkarīgi no zinātnes attieksmes pret to ļaujizskaidrot daudzas parādības, kas citādi paliks neatminētas." Sapņotājs Fosets, cilvēks, kurš dedzīgitiecās pēc visa noslēpumainā un mīklainā, arī te palika sev uzticīgs.

Taču, jo vairāk Persija Foseta acu priekšā tika izpostīti Dienvidamerikas vidienes džungļi, jo mazākatlika cerību, ka nezināmās senās pilsētas patiešām kaut kur eksistē. XX gadsimta divdesmitajos gadosbija palikusi tikai viena vieta, kurā varēja cerēt uz atradumu, - Brazīlijas Matugrosu štata ziemeļos. Tiešitai savu uzmanību pievērsa Fosets, gatavojoties pēdējai ekspedīcijai. Viņa ticība bija nesatricināma:"Manā rīcībā esošais materiāls liek gatavot jaunas ekspedīcijas… Zinot pareizo virzienu, ar labiemceļabiedriem labi organizēta ekspedīcija - esmu par to pilnīgi pārliecināts-var gūt panākumus… Esmugana daudz redzējis un zinu: lai ieraudzītu vēl vairāk, vajag riskēt. Kad atgriezīsimies no nākamāsekspedīcijas, mūsu stāsts satricinās pasauli!"

1925. gadā pulkvedim Fosetam apritēja 57 gadi. Varētu likties, ka laiks padomāt par atpūtu, parmājām. Taču cilvēks, sevišķi tāds sapņotājs kā Fosets, ir dīvaini iekārtots: tālu no mājātn viņš nemitīgiatceras dzimto pavardu, bet, tikko grūtais gājiens ir aiz muguras, arvien vairāk sāk vilināt vēl nestaigātastakas. Dzimtās mājas…

"Sākumā, kamēr izjutu prieku par tikšanos ar ģimeni," rakstīja Fosets, "tā man bija ideāla māja, betpēc mēneša vai diviem manu mieru sāka traucēt vīzijas - vēl neapgūtas vietas ar visām slimībām,nabadzību un mežonību sauca atpakaļ. Mani pārņēma vēlēšanās aizbraukt, tai pievienojās skumjas parjaunu šķiršanos no ģimenes un mājām, bet sirds dziļumos cs līksmoju par iespēju atkal aizbēgt no ikdienaseksistences. To labi saprata Kiplings - viņa dzeju caurstrāvo šīs izjūtas."

Un arī tagad, kad Foscts bija atgriezies Anglijā pēc sava septītā ceļojuma uz Dienvidameriku, viņuarvien spēcīgāk pārņēma alkas pēc jauna ccļa un jauniem piedzīvojumiem. Taču, laikam jau kļūdamsvecāks, viņš vairs negribēja pārraut visas saiknes ar mājām - astotajā ekspedīcijā Fosets paņēma līdzivecāko dēlu Džcku. Vai viņš bija tāds pats ceļotājs kā tēvs? Tas nav zināms, bet Persijam Fosetamizdevās viņu aizraut ar savu bezgalīgo ticību senajai zemes civilizācijai. Labāku ceļabiedru viņš nevarētuvēlēties: "Visiem, kas dosies man līdzi, jābūt lieliski trenētiem, bet tāds ir viens no tūkstoša, ne vairāk,"tēvs rakstīja. Tieši tāds - "viens no tūkstoša" - bija viņa dēls.

Spēcīgs, norūdīts jauns cilvēks, kuram tikko apritējuši divdesmit gadi un kuram fiziskā forma bijasvarīgāka par visu pārējo, lielisks sportists. Tomēr nevajag domāt, ka viņam nebija citu talantu: ja vien

skolā kāds mācību priekšmets Džeku ieinteresēja, viņš tā apguvē bez pūlēm apsteidza visus savusvienaudžus. Viņa spējas bija vispusīgas - tas apstiprinājās arī ekspedīcijas sagatavošanas gaitā. Džeksātri apguva portugāļu valodu, kuru viņam mācīja tēvs, un tikpat viegli iemācījās rīkoties ar topogrāfiskouzmērījumu instrumentiem. Turklāt viņam piemita mākslinieka talants, un Džcks pirms ekspedīcijasiemēģināja roku arī šajā jomā. Un visbeidzot viņš kā rotaļādamies kļuva par veģetārieti. Zinādams, kagrūtajā ceļojumā var iznākt sastapties ar badu, Persijs Fosets dēlu tam sagatavoja jau laikus.

Par trešo ekspedīcijas dalībnieku - pēc Foseta ieceres tai bija jābūt mazskaitlīgai - kļuva Džekaskolasbiedrs Relijs Raimels.

Foseta astotā Dienvidamerikas ceļojuma priekšvakarā radās finansiālas grūtības. Agrāk ģeogrāfiskospētījumus finansēja valsts iestādes, taču tagad nācās paļauties tikai uz sevi. Tomēr Foscts, kura vārds1925. gadā bija diezgan pazīstams, prata par savu jauno ideju ieinteresēt dažādas zinātniskās biedrības,turklāt Ziemeļamerikas laikrakstu asociācijai pārdeva tiesības publicēt visu informāciju, ko viņš sūtīs noceļojuma. Tagad Fosets bija ne vien pētnieks, bet arī vairāku amerikāņu avīžu speciālkorespondents, kurapienākums bija sūtīt redakcijām savas ekspedīcijas aprakstus. Varēja doties pretī nezināmajam.

Sākumā viņi pārvietojās pa labi izpētītām, apgūtām vietām. Ekspedīcija plānoja nokļūt "zudušajāpasaule" tikai aiz Kujabas pilsētas.

Par Foseta astotā ceļojuma sākumu saglabājušās diezgan daudzas liecības - tas sīki aprakstītsceļotāja jaunākajam dēlam Braianam Fosetam un Persija Foseta sievai sūtītajās vēstulēs. Tās rakstīja ganpats pulkvedis, gan Džeks. Lai varētu iedomāties, kā ceļotāji jutās pirmajās dienās, ieskatīsimies dažāsvēstulēs.

1925. gada 5. martā Džcks Foscts rakstīja no Kujabas: "Vakar mēs ar Rcliju izmēģinājām šautenes.Trāpa ļoti precīzi, taču izdod šausmīgu troksni…

Runā, ka, atstājuši Kujabu, mēs pēc dienas ilga gājiena caur krūmainu apvidu sasniegsim plato. Tadbūs zems krūmājs un zāle - un tā visu ceļu līdz Bakairi postenim. Aiz posteņa pčc divu dienu pārgājienamēs ieraudzīsim pirmo medījumu."

14. aprīlī pulkvedis Fosets dalās savā priekā:"Pēc šai zemei raksturīgās parastās aizkavēšanās mēs beidzot esam gatavi pēc dažām dienām doties

ceļā. Mēs ejam, būdami pārliecināti par panākumiem…Jūtamies lieliski. Ar mums kopā iet divi suņi, divi zirgi un astoņi mūļi. Nolīgām pavadoņus…Līdz mūsu atbraukšanai te valdīja briesmīgs karstums un lija lietus, bet nu kļūst vēsāks - tuvojas

sausuma sezona.… Nav nemaz tik sen, kad es pirmo reizi pievērsu uzmanību Matugrosu. Izglītotam brazīlietim kopā

ar armijas virsnieku tika uzdots iezīmēt kartē vienu no upēm. Indiāņi, kas strādāja kopā ar viņiem, stāstīja,ka kaut kur ziemeļos ir nezināma pilsēta, un apņēmās turp aizvest pētniekus, ja vien tos nebaida tikšanāsar briesmīgiem mežoņiem. Kā stāstīja indiāņi, pilsētā ir zemas mājas un daudz ielu, kas savstarpējikrustojas taisnā leņķī, tur esot arī dažas lielas ēkas un milzīga svētnīca, kurā atrodas no kalnu kristālaizcirsts apjomīgs disks.

Upē, kura tek caur pilsētai tuvējo mežu, ir liels ūdenskritums. Tā dārdoņa dzirdama tālā apkārtnē.Lejpus ūdenskritumam upe kļūst platāka un veido milzīgu ezeru, kura notece nav zināma. Mierīgajosūdeņos redzama balta akmens (varbūt kvarca vai kalnu kristāla) cilvēka figūra, kuru plūstošā straumešūpo šurpu turpu.

Tas atgādina 1753. gada pilsētu (t. i., to, kas bija aprakstīta Foseta atrastajā senajā portugāļumanuskriptā. - V. M. ), taču indiāņu norādītā vieta neatbilst maniem aprēķiniem…"

1925. gada 17. maijā Džeks Fosets rakstīja: "Šodien mēs nofotografējām vairākus mehinaku ciltsindiāņus, attēli, bez šaubām, tiks nosūtīti Ziemeļamerikas laikrakstu asociācijai. Vienā no tiem četriindiāņi ar lokiem un bultām stāv pie neliela strauta, kas tek džungļu tuvumā. Stāvu viņiem blakus, lainodemonstrētu mūsu augumu atšķirību. Viņi knapi sniedzas man līdz pleciem. Gitā attēlā indiāņi mērķē

bultas uz zivīm upē. Loki te lielāki nekā mums mājās Sitonā esošie, tie ir vairāk nekā septiņas pēdas gari,bet bultas - sešas pēdas, taču šī tauta ar spēku neizceļas - es viegli nostiepu loka stiegru līdz pat savaiausij."

1925. gada 20. maijā Persijs Fosets vēstulē stāsta par pirmajām grūtībām ekspedīcijas ceļā:"Mēs atkļuvām šurp (līdz Bakairi postenim. - V.M.) pēc dažām neparastām peripetijām, kas Džekam

un Rclijam radīja lielisku iespaidu par ceļošanas priekiem… Trīsreiz apmaldījāmies, bija nebeidzamasrūpes par mūļiem, kuri stiga šķidrajos dubļos, un ērces ēda tos nost… Reiz atgāju no viņiem tālu projāmun nevarēju tos vairs atrast. Kad griezos atpakaļ, mani pārsteidza nakts, un nācās gulēt zem klajas debessar segliem spilvena vietā, mani uzreiz pārklāja sīciņas ērcītcs…

Džekam ceļojums nāk par labu. Uztraucos par Reliju - vai viņš izturēs grūtāko ceļojuma posmu.Kamēr gājām pa taku, viņam viena kāja 110 ērču kodieniem uztūka un pārklājās ar čūlām…"

Visbeidzot (1925. gada 29. maijā Persijs Fosets ar kādu indiāni, kurš atgriežas civilizētajā pasaulē,nosūta vēl vienu vēstuli: "Ļoti grūti rakstīt, jo mušu mākoņi nedod mieru no rīta līdz vakaram un reizēmvēl arī visu nakti. Sevišķi nejaukas ir sīciņās, kniepadatas galviņas lielumā, gandriz nesaskatāmas, bet kožkā odi. To mākoņi gandrīz nemaz nesarūk. Mocības pastiprina miljoni bišu un citu kukaiņu, kas aplīp aprokām un padara traku. Pretodu cepures nepalīdz. Kas attiecas uz moskītu tīkliem, tad šis mēris tiem brīvitiek cauri!

Mēs ceram pēc dažām dienām izkļūt no šī rajona, bet pagaidām uz pāris dienām esam apmetušiesnometnē, lai sagatavotu atpakaļceļam indiāņus, kuri vairs nevar izturēt un ar nepacietību raujas mājup.Neesmu uz viņiem apvainojies. Mēs iesim tālāk ar astoņiem dzīvniekiem - trīs apseglotiem mūļiem,četriem nastu nesējiem un vadoni, kurš liks pārējiem turēties kopā. Ar Džeku viss kārtībā, viņš kļūst jodienas jo stiprāks, lai gan cieš 110 kukaiņiem. Pats esmu ērču un šo nolādēto knišļu sakosts. Relijs radabažas. Viena kāja puisim apsaitēta, taču par atgriešanos viņš pat dzirdēt negrib. Pagaidām mums pārtikaspietiek un nav vajadzības iet kājām, bet, cik ilgi tā turpināsies, - nezinu. Var gadīties, ka dzīvniekiemnebūs ko ēst. Diez vai pārcietīšu ceļojumu labāk nekā Džeks un Relijs, bet man jāiztur. Gadi ņem savutiesu, neskatoties uz visu aizrautību.

Pašlaik esam Beigtā Zirga nometnē, 11° 43' dienvidu platumā un 54° 35' rietumu garumā, kur man1920. gadā nosprāga zirgs. No tā palikuši pāri vienīgi balti kauli. Šeit var peldēties, tikai kukaiņi liek todarīt lielā steigā. Neskatoties uz to visu, gadalaiks ir brīnišķīgs. Naktīs ļoti auksti, no rīta dzestrs, kukaiņiun karstums sāk nomākt no pusdienlaika, un no tā brīža līdz sešiem vakarā ciešam visīstākās mocības.

… Nevajag baidīties no neveiksmes…"

Šī, aprakstītajām likstām par spīti, optimistiskā vēstule bija pēdējā vēsts no sapņotāja Persija Fosetaastotās ekspedīcijas. Pulkvedis Foscts kopā ar saviem jaunajiem ceļabiedriem bez pēdām pagaisanecaurejamos Brazīlijas mūžamežos.

Tas arī ir viss, ko var pastāstīt par Zemes senākās civilizācijas meklētāja pēdējo ceļojumu. Nevienano daudzajām turpmākajām valdības vai atsevišķu entuziastu rīkotajām ekspedīcijām nevarēja papildinātšo vēstījumu nc ar vienu ticamu faktu. Līdz pat šai dienai Brazīlijas mežos nav atrastas nekādas sapņotājaun ceļotāja Persija Foseta pēdas.

Laiku pa laikam izplatījās sensacionālas baumas par to, ka pats Fosets vai viņa ceļabiedri redzētikādā indiāņu ciematā, parādījās kāda pierakstīti Foseta stāsti par to, kas viņiem kavējis turpināt ceļu, -visbiežāk tiek minēta nokļūšana indiāņu gūstā. Diemžēl šādu baumu pārbaude katru reizi apstiprināja, kašiem stāstiem nav nekāda ticama pamatojuma. Cilvēku, kurš dedzīgi ticēja leģendām, tagad pašu apvijaleģendas, kurās patiesības kripatiņas saaudās ar fantāziju.

Vai viņa pēdas kādreiz tiks atrastas? Pats Fosets pēdējā ceļojuma priekšvakarā teica: "Ja mums

neizdosies atgriezties, es negribu, lai mūsu dēļ riskētu glābšanas grupas. Tas ir pārāk bīstami. Ja mēs arvisu savu pieredzi neko nesasniegsim, diez vai citiem paveiksies vairāk. Tas ir viens no iemesliem, kādēļcs precīzi nenorādu mūsu ceļu.

Vai mēs sasniegsim mērķi, vai atgriezīsimies mājās, vai noliksim tur savas galvas, viens ir skaidrs:Dienvidamerikas senā noslēpuma un, iespējams, aizvēsturiskas pasaules atslēga tiks atrasta tad, kad būssameklētas un zinātniskai izpētei atklātas šīs senās pilsētas. Ka tās pastāv - esmu pārliecināts…"

Viņš bija pēdējais no lieliskajiem dažādu laiku ceļotājiem, kuru pēdas pagaisušas. Viņš bijapēdējais no pazīstamajiem pētniekiem, kuri pazuda bez vēsts, no tiem, kuru liktenis satrauca un satrauksarvien jaunas paaudzes. Ticēsim: neskatoties uz visām līdzšinējām Foseta meklējumu neveiksmēm, reiztomēr pienāks diena, kad kaut kur - varbūt kādā indiāņu ciltī - atradīsies ceļotāja dienasgrāmata un citiviņa pēdējās ekspedīcijas materiāli, tad arī visos sīkumos varēs restaurēt viņa nepabeigtā ceļojumanorisi. Pagaidām nav apstrīdams tikai viens fakts: aizvēsturisko civilizāciju Foscts tā arī neatrada -mūsdienu pētījumi liecina, ka Brazīlijā tā nekad nav bijusi, - taču uz visiem laikiem ierakstīja savu vārduDienvidamerikas vidienes izpētes un ģeogrāfijas vēsturē.

Viltvārži un dubultnieki

N. Vasiļjevs Leģenda par Aleksandra I nāvi jeb Sibīrijas sirmgalvjaFjodora Kuzmiča noslēpums

Krievijas imperators Aleksandrs I nomira 1825. gada 19. novembrī Taganrogā. Tāds ir valdniekanāves oficiālais datums, kurš jau 165 gadus tiek pieminēts rakstos un visos Krievijas un ārzemju uzziņukrājumos un enciklopēdijās.

Taču ir zināms, ka šis datums ne reizi vien licis apšaubīts un pat kategoriski noliegts. Tautā radusiesleģenda "pagarinājusi" imperatora Aleksandra mūžu līdz 1864. gada janvārim un saistījusi to ar Sibīrijassirmgalvja Fjodora Kuzmiča vārdu. Šī sevišķas sirsnības caurvītā leģenda, kuru viena paaudze saudzīginodod otrai, stāsta, ka Taganrogā imperators nav miris, tur apglabāts pavisam cits cilvēks, bet patsAleksandrs I ilgi klejojis pa Krieviju, pēc tam gandrīz trīsdesmit gadus nodzīvojis Sibīrijā, saukdamiespar Fjodoru Kuzmiču.

Ilgus gadus daudzās žurnālu publikācijās, brošūrās un grāmatās vēsturnieki par pareizu atzina vienīgioficiālo Aleksandra I nāves datumu, kategoriski noliedza "izdomājumus" par imperatora un Sibīrijassirmgalvja identitāti, apstrīdēja pa Krieviju klīstošās aplamās un absurdās baumas. Jāpiebilst, ka tautasleģendas oponentu rīcībā bija bagāts piezīmju, dienasgrāmatu, atmiņu, vēstuļu un citu dokumentu arsenāls,kura autentiskums, viņuprāt, nebija apšaubāms.

Un tomēr atradās pētnieki (diemžēl tādu bija maz, ļoti maz!), kuri pieļāva leģendā aprakstītonotikumu realitāti. Piebildīsim, ka viņi izmantoja to pašu bagātīgo dokumentu arsenālu!

Kādēļ radās un izrādījās tik dzīvotspējīga leģenda par Sibīrijas sirmgalvi? Kur meklējamas tāssaknes? Kas to radīja? Bet ja nu stāsts pa Fjodoru Kuzmiču patiešām ir tikai vēsturiska leģenda, viena notām, kas pārvērta caradēlu Dmitriju par Grišku Otrcpjevu, Pēteri III - par Jcmeļjanu Pugačovu, betcarienes Elizabetes Petrovnas meitu - par "kņazi" Tarakanovu?

Jautājumi, jautājumi, jautājumi… Mēs mēģināsim uz tiem atbildēt. Taču sākumā mums, tāpat kācitiem pētniekiem, nāksies mazliet atkāpties vēsturē un pirmām kārtām pievērst uzmanību Aleksandra Ivaldīšanas pēdējiem gadiem.

Tropavas diplomātiskajā kongresā, kurš notika 1820. gada oktobrī - decembrī, Austrijas kanclersMctcrnihs, satiekoties ar Krievijas imperatoru, bija pārsteigts, cik ļoti pēdējais kopš 1813. gadaizmainījies.

- Vai tad jūs nesaprotat, kādēļ es vairs neesmu tāds kā agrāk?- ar vieglu ironiju atbildējaAleksandrs. - Pagājuši septiņi gadi. Tie man šķiet gadsimta garumā. Tagad cs neparko neizdarīšu to, koizdarīju astoņsimt trīspadsmitajā… - Imperators apklusa, viņa gaišzilās acis salti iemirdzējās. - Nejaujūs, kņaz, esat mainījies, bet cs. Jums nekas nav jānožēlo. Par sevi to nevaru teikt.

Aleksandram bija taisnība. Viņš tiešām bija mainījies un vairs nespēja ar saviem darbiem atgrieztiestajos laikos, kad viņš veica mērenas, tomēr liberālas un sabiedrības atbalstītas reformas… Lai gan arītad, ātri aizrāvies ar valsts pārkārtojumu projektiem, viņš pirmās neveiksmes priekšā nolaida rokas,zaudēja ticību uzsāktajam darbam un krievu tautai, jutās vīlies, ieslīga melanholijā.

Bet par nožēlu runājot…Aleksandra valdīšanas laiks Krievijā aizsākās ar traģisku lappusi - 1801. gada 11. martu, kad Pāvels

1 kļuva par muižnieku sazvērestības upuri.Ziņa par tēva nāvi Aleksandru satrieca. Kā apgalvo laikabiedri, viņš krita histērijā.- Man taču apsolīja, ka viņa dzīvībai briesmas nedraudēs! - viņš, apslāpēti elsodams, svaidījās pa

istabu un nevarēja atrast sev vietu.Grāfs Palēns, viens no Pāvela slepkavības organizētājiem un līdzdalībniekiem, ar pūlēm viņu

nomierināja. Kad Aleksandrs, nosaukdams sevi par tēva slepkavu, atteicās no troņa, sazvērnieki solījaviņam parādīt, kā straumēm līst visas cara dzimtas asinis…

Aleksandrs padevās.Nebūdams apveltīts ar sevišķu gribasspēku, viņš pakļāvās liktenim, nedomājot (vai cenšoties

nedomāt) par to, kādi pārbaudījumi gaida viņu nākotnē. Būdams Katrīnas II iemīļotais mazdēls, viņš tēvaGatčinas pilī valdošo kazarmu garu izjuta vismazāk - Aleksandrs uzturējās Katrīnas pilī ievērojamākovalstsvīru vidū (prātā gan no tā nepieņemdamais), klausījās nevis Gatčinas bungu rīboņu, bet diplomātuizsmalcinātās runas, skatījās nevis uz zaldātu ierindu, bet gan uz brīnišķīgiem aktieriem, kuri uz skatuvesrādīja jaukas ainas no jaunākajām franču lugām… Cara ģimenē visi - kā māte, tā sieva un brāļi arģimenēm - sauca Aleksandru par "mūsu eņģelīti", kura labsirdība un mīlestība pret tuvāko "navapšaubāma" (piezīmēsim, ka šis "eņģelis" Arakčejeva militāro apmetņu sakarā reiz izteicās tā: "Militārāsapmetnes būs, kaut vai tālab nāktos visu ceļu no Čudovas līdz Pēterburgai noklāt ar līķiem!").

Tātad Aleksandrs uzkāpa tronī. Viņa pirmā parādīšanās Ziemas pilī jaunā imperatora statusā, ja varticēt laikabiedriem, bija visai nožēlojama. "Viņš gāja lēni, ceļi it kā ļodzījās, mati bija izspūruši, acissaraudātas. Viņš raudzījās tieši uz priekšu, reizēm kā paklanīdamies nolieca galvu. Gaita un stājaatgādināja negaidīta likteņa trieciena nomāktu cilvēku. Likās, viņa seja pauž vienu domu: "Viņi visiizmantoja manu jaunību un pieredzes trūkumu, es tiku apkrāpts un nezināju, ka, izraudams scepteri nopatvaldnieka rokām, nolemju viņa dzīvību neizbēgamām briesmām." Aleksandra prātu nomāca vainasapziņa, bezgalīgi pašpārmetumi par to, ka viņš nebija pratis paredzēt traģisko iznākumu. "Stundām ilgi,"atcerējās viens no imperatora līdzgaitniekiem Ādams Čartorinskis, "viņš palika vientuļš un kluss, artukšumā vērstu šaudīgu skatienu un tādā stāvoklī atradās dienām ilgi, gandrīz nevienu nelaižot sevtuvumā." Depresija nonāca tik tālu, ka uz visiem padomnieka mierinājumiem viņš skumīgi atteica:

- Nē, viss, ko jūs sakāt, man ir neiespējams… Man jācieš, nekas nespēj remdēt manas dvēselesmokas…

Tolaik viņam bija 23 gadi.Tēvijas karš, kas beidzās ar Napoleona armijas pilnīgu sagrāvi un padzīšanu no Krievijas,

Aleksandra valdīšanas laikam apvija zināmu cildenuma oreolu. Taču tas neturpinājās ilgi. Entuziasma uncerību laiks pagāja. Iestājās drūmie reakcijas gadi. Par plašās Krievijas impērijas faktisko valdniekukļuva visvarenais favorīts Arakčejevs, nežēlīga politiska despotisma piekritējs. Viņš ziņoja imperatoramne tikai par militāro apmetņu iluzoro labklājību, bet arī tādus faktus, kas iedvesa šausmas. Kaut vaidetalizētais Čugujevas zemnieku 1819. gada jūnija - augusta sacelšanās nežēlīgās apspiešanas attēlojums!

Padevies tā laika Eiropā iecienītajam vispārējam misticismam, Aleksandrs meklēja mierinājumureliģijā. Viņš centīgi ievēroja visas baznīcas ceremonijas, lūgšanas deva dvēselei šķietamu mieru. Viņšteica grāfienei Sologubai:

- Garā paceldamies līdz Dievam, es atsakos no visām zemes baudām. Saucot palīgā Dievu, csiegūstu to dvēseles mieru, kuru nemainītu nc pret kādiem pasaulīgiem labumiem.

Tajā laikā viņš iepazinās ar arhimandrītu Fotiju.Tas bija rūdīts, cietsirdīgs nezvērs, kas apkaroja jebkuru brīvas domas izpausmi, viņš bija pazīstamā

XX gadsimta tumsības kalpa Iliodora priekštecis. Ieguvis nelielu izglītību, Fotijs 25 gadu vecumā kļuvapar mūku-garīdznieku. Viņa juceklīgie, nesaprotamie, toties aizrautīgie sprediķi piesaistīja daudzuscienītājus, kuru vidū izrādījās arī bagātā grāfiene Orlova česmenska, kurai turklāt bija plaši sakari.Pielūgdama mūka garīdznieka "svētumu", viņa nodeva Fotija rīcībā ievērojamus līdzekļus un nodrošinājaietekmi augstākajās aprindās. Afēristam pavērās plats ceļš…

Viņa slava aizskanēja līdz Aleksandram. Mistisku noskaņu pārņemtais imperators ieinteresējās parFotiju, uzaicināja to pie sevis uz pārrunām. Ja var ticēt Fotija piezīmēm (viņš atstāja "pēctečiem" savuautobiogrāfiju), mūka-gaiīdznieka vārdi atstājuši uz caru spēcīgu iespaidu. Cīnītājs par "svēto taisnību"runāja par tikumu pagrimšanu, par slepenām biedrībām un masoniem, kuri jāapkaro kā lielākais ļaunums,

par sazvērestībām un gaidāmās revolūcijas šausmām. Imperators it kā esot teicis:"Kungs, cik žēlīgs pret mani esi! Tu kā eņģeli no debesīm man atsūtīji savu svēto ar svarīgas

patiesības vēsti! Esi žēlīgs pret mani, esmu gatavs visu vērst par labu un tavu svēto gribu izpildīt!"Saruna nepalika bez sekām. Drīz vien tumsoņa kļuva par arhimandrītu - Novgorodas Jurjcvas

klostera priekšnieku, bet valdnieks izdeva rīkojumu, kas aizliedza visas slepenās biedrības un masonuložas. Visiem slepeno biedrību un masonu ložu biedriem vajadzēja zvērēt, ka viņi pārtrauks ķecerīgodarbību.

Bija 1825. gads.Imperators Aleksandrs I mīlēja ceļot. Viņam bija neatvairāma tieksme braukt, pārvietoties - varbūt

apstākļu maiņa un jauni iespaidi ienesa kaut kādu mieru satrauktajā dvēselē un uz laiku aizgainīja drūmāsdomas. Viņš izbraukāja visu Krieviju, pabija kaimiņvalstīs, un nu bija pienācis imperatora pēdējāceļojuma laiks.

1825. gada 1. septembrī viņš izbrauca no Pēterburgas uz Taganrogu. Sīkāk par cara izbraukšanu nogalvaspilsētas un uzturēšanos Taganrogā mēs pastāstīsim vēlāk, bet pagaidām tikai īsumā uzskaitīsim to,kas notika laikā no 1825. gada 1. septembra līdz 19. novembrim - Taganrogas drāmas dienai.

Imperators ieradās Taganrogā 13. septembrī. Drīz vien turp aizbrauca arī ķeizariene ElizabeteAlekscjevna. Pilsētā pie Azovas jūras Aleksandrs bija uzturējies nepilnu mēnesi - un atkal viņu saucaccļš! Cars devās vispirms uz Donas lejteci, pēc tam uz Krimu. Tur, Krimā, viņš saslima (pēc vienāmziņām - ar malāriju, pēc citām - ar vēdertīfu) un 5. novembrī atgriezās Taganrogā. Slimība ilga divasnedējas, un 1825. gada 19. novembrī kurjeri veda uz Pēterburgu vēsti par imperatora Aleksandra Ipāragro nāvi… Šī ziņa nonāca galvaspilsētā pēc astoņām dienām.

29. decembrī sēru procesija devās ceļā no Taganrogas uz ziemeļiem. Un līdzi tai - precīzāk, toapsteidzot - lidoja baumas. Pagaidām tikai baumas, līdz leģendai bija vēl tālu… Droši vien tā arīnevienam nekad neizdosies noskaidrot šo baumu izcelsmi. Taču tās radās, vairojās, izplatījās pa visuKrievzemi līdz pat nomaļākajām sādžām. Par ko cilvēki runāja? Par to, ka "notiek blēdība", ka valdnieksir dzīvs, bet zārkā ved cita cilvēka miesas…

Kara ministrijas kancelejas arhīvā kādreiz atradās interesants dokuments - galma cilvēka FjodoraFjodorova pierakstīto dažādu baumu krājums. Tur to bija vairāk nekā piecdesmit, katra ar savu kārtasnumuru. Šim unikālajam dokumentam bija samāksloti sarežģīts nosaukums: "Maskavas jaunumi jeb Jaunaspatiesas un aplamas baumas, kuru patiesīgums un maldīgums vēlāk noskaidrosies, bet tagad nc par vienunevaru galvot, taču nolēmu vaļasbrīdī pierakstīt…" Kā liecina krājums, baumu uzskaitīšana sākusies1825. gada 25. decembrī. Ievēro, dārgo lasītāj: 25. dcccmbrī… Bet zārku uz Pēterburgu sāka vest 29.decembrī… Iznāk, ka "patiesās un aplamās" baumas līdz Maskavai nokļuva ātrāk nekā sēru procesija. Kāzināms, zārks ar "nelaiķa imperatora" līķi Maskavā ieradās tikai 3. februārī.

Kādas baumas "vaļasbrīdī pierakstīja" galma cilvēks Fjodors Fjodorovs? Iepazīsimies ar dažām.Devītā: Valdnieks ir dzīvs, pārdots nebrīvē aiz robežām.Desmitā: Valdnieks ir dzīvs, viņš vieglā laiviņā aizbraucis jūrā.Vienpadsmitā: Valdnieka zārku ved kučieri, kuriem par vedumu samaksāts divpadsmit tūkstoši rubļu,

kas ir visai aizdomīgi.Maskavas policijmcistars Šuļgins un Maskavas ģenerālgubernators kņazs Goļicins ir šaubu pārņemti

par to.Divdesmitā: Vecais kņazs Jurijs Dolgorukovs pēc Aleksandra I svētlaimīgās nāves nevēlējās zvērēt

nevienam no jaunajiem valdniekiem (?), pirms savām acīm nebija redzējis nelaiķa imperatora līķi.Divdesmit ceturtā: Kad imperators brauca uz Taganrogu, viņu visu ceļu vajāja daudzi kungi, kas

gribēja valdnieku nogalinātu. Divi no tiem kādā ciemā viņu panāca, bet nokaut neuzdrīkstējās. Tādēļ tautaspriež, ka valdnieku Taganrogā nogalināja padevīgi necilvēki, tas ir, kungi ar dižciltīgām dvēselēm,lielākie nelieši pasaulē.

Trīsdesmit pirmā: Kad zārku veda caur Maskavu, tur bija un skatījās arī ķesteris no kādas sādžas,bet, pārbraucis mājās, uz zemnieku jautājumu, vai valdnieku redzējis, viņš atbildēja: "Nekāda valdniekanav, tur velnu veda, nevis valdnieku."

Trīsdesmit devītā: Kad valdnieks bija Taganrogā, pie viņa palātā atnāk daži zaldāti un prasa , kovaldnieks dara. Viņiem atbildēts, ka raksta, un tic aizgājuši, tāpat otrā dienā to pašu atbildi saņēmuši unaizgājuši. Tad ieradušies uz trešo nakti, viņiem atbildēts, ka valdnieks staigā pa istabām. Viens zaldātsaizgājis pie cara un teicis: "Šodien jūs nokaus, esiet gatavs." Tad valdnieks teicis zaldātam: "Vai gribitikt nokauts manā vietā?" Zaldāts sacījis: "Negribu nc vienu, ne otru." Bet valdnieks solījis: "Tu tiksiapglabāts manā vietā, bet tava dzimta saņems bagātīgu atalgojumu." Tam zaldāts piekritis. Viņš uzģērbiscara mundieri, bet valdnieku izlaidis pa logu, zaldātam uzbrukuši necilvēki un nokāvuši to valdniekavietā.

Četrdesmitā (trisdesmit devītās variants): Kad Aleksandrs bija Taganrogā un tur ritēja ElizabetesAlekscjevnas pils celtniecība, tad cars piebraucis pie pils no pagalma puses, sargkareivis viņu apturējisun teicis: "Nekāpiet pār šo slieksni, tur jūs nošaus no pistoles." Valdnieks sacījis: "Vai tu, zaldāt, gribimanā vietā mirt, tevi paglabās kā caru, bet visa tava dzimta tiks atalgota." Kareivis piekritis, bet carszaldāta mundieri nostājies postenī, bet zaldāts valdnieka šinelī un cepurē devies uz pili, seju ar šineļaatloku aizsedzis. Kā iegājis pirmajā istabā, tā pēkšņi uz viņu no pistoles izšāvuši, bet nav trāpījuši,zaldāts pagriezies, lai ietu atpakaļ, tad cits viņu cauršāvis, zaldātu aizstiepuši uz valdnieka sievas istabāmun pateikuši, ka valdnieks ir visai nevesels, bet pēc tam zaldāts nomiris kā valdnieks. Bet īstais valdnieksnometis šauteni no posteņa, aizbēdzis, nav zināms, uz kurieni, bet rakstījis Elizabetei Aleksejcvnai, lai tozaldātu apglabā kā viņu.

Bez šaubām, šīs baumas no Fjodora krājuma ir visīstākie izdomājumi, kas izraisa smaidu, bet faktspaliek fakts: tauta neticēja imperatora nāvei - un kaut kas šo pārliecību uzturēja! Bet par to vēlāk.

Pamazām runas par Aleksandra šķietamo nāvi pieklusa, ar gadiem šī tēma it kā izsīka, tomērsešdesmito gadu beigās - septiņdesmito gadu sākumā radās leģenda, ka par Dižo Svētīto dēvētā Sibīrijassinngalvja Fjodora Kuzmiča personā miris neviens cits kā Aleksandrs I. Šī leģenda ir pelnījusi vislielākouzmanību.

Atzīmēsim, ka publikācijas par Fjodoru Kuzmiču bija tik pārliecinošas, ka pievērsa paša Sinodesvirsprokurora, nesamierināma reakcionāra K. Pobedonosceva uzmanību, un viņš izsūtīja draudīgucirkulāru, kas pirmām kārtām visai garīdzniecībai aizliedza atbalstīt "aplamos izdomājumus parsirmgalvi".

Tikām tautas leģenda, kas ietvēra sevī "fantastiskus pieņēmumus un teiksmas" (pēc krievuvēsturnieka N.K. Šildera, fundamentālā četrsējumu darba "Imperators Aleksandrs I" autora, vārdiem),kļuva par diskusiju un pārrunu objektu. Tā aizrāva vēsturniekus, publicistus, pat kņazus, to skaitā NikolajaI mazdēlu lielkņazu Nikolaju MihailoviČu. Lielākā daļa tā laika sacerējumu autori noliedza Aleksandra Iun sirmgalvja Fjodora Kuzmiča identitāti. Tas ir saprotams: imperatora augšāmcelšanās šķita pārākneticama.

Bet toreiz, 1825. gada 19. novembrī, viņš nemaz nenomira! Šo viedokli pauda daži (ļoti nedaudzi)pētnieki. Ieskatīsimies sevišķi ticamā grāmatā "Majestātiskais mistiķis", ko Londonā 1907. gadāsarakstīja kņazs V. Barjatinskis un kas pēc pieciem gadiem iznāca Krievijā.

Mēģināsim atrast atbildes uz trim jautājumiem:Vai Aleksandrs I grasījās atstāt troni?Ja viņam bija tāds nolūks, vai viņš to īstenoja, atrazdamies Taganrogā, vai arī tur nomira, iecerēto

neīstenojis?Ja imperators nenomira, bet kā vienkāršs cilvēks atstāja Taganrogu, vai viņu var identificēt ar

Sibīrijas sirmgalvja Fjodora Kuzmiča personību?1817. gada rudenī Aleksandrs 1 brauca pa Krieviju. Viņš apmeklēja arī Kijevu. Pirms izbraukšanas

no Kijevas 8. septembrī, kad pusdienu laikā pie galda sarunas skāra dažādu kārtu cilvēku, arī monarhupienākumus, Aleksandrs noteiktā balsī piepeši paziņoja:

- Ja kādam ir gods atrasties priekšgalā tādai tautai kā mūsējā, viņam briesmu brīdī pirmajam jāiettām pretī. Viņam jāpaliek savā amatā tikai tik ilgi, cik to atļauj fiziskie spēki. Pēc to izsīkšanas viņamjāaiziet.

Imperatora adjutants A. Mihailovskis-Daņiļcvskis, kurš 1812. gada Tēvijas kara laikā bija M.Kutuzova virsadjutants, atcerējās: "Līdz ar šiem vārdiem imperatora sejā parādījās izteiksmīgs smaids."

Imperators turpināja:- Kas attiecas uz mani, pagaidām jūtos labi, bet pēc desmit vai piecpadsmit gadiem, kad man būs

piecdesmit…"Te," turpināja virsadjutants, "daži klātesošie pārtrauca imperatoru un, kā jau var iedomāties,

apgalvoja, ka arī sešdesmit gados viņš būs vesels un mundrs… Vai patiešām, es nodomāju, io* 291valdnieks glabā sirdī domu par atteikšanos no troņa, kā to reiz darīja Kārlis Piektais? Lai kā tas būtu,šiem Aleksandra vārdiem jāpaliek vēsturē."

Tolaik Aleksandram bija četrdesmit gadu un lieliska veselība. Pēc mēneša imperators iegriezāsMaskavā un piedalījās uzvarai 1812. gada Tēvijas karā veltītā pieminekļa - ansambļa pamatakmensielikšanā Zvirbuļu kalnos. Iepriekšējā dienā viņš sarunājās ar pieminekļa autoru akadēmiķi AleksandruVitbergu un cita starpā teica:

"Protams, cs nevaru cerēt, ka kaut ko ieraudzīšu." Tā arī notika. Nikolaja I valdīšanas laikā tempļaceltniecību pārtrauca, bet pašu Vitbergu izsūtīja uz Vjatku…

1819. gada vasarā Krasnoje Sclo notika lielkņaza Nikolaja Pavloviča komandētās 1. gvardeskājnieku divīzijas 2. brigādes ierindas skate. Pēc skates Aleksandrs pusdienoja pie brāļa. NikolajaPavloviča sievas Aleksandras Fjodorovnas, tolaik lielkņazcs, vēlāk ķeizarienes, piezīmēs ir šādasinteresantas rindas:

"Tas bija Krasnoje Sclo 1819. gada vasarā, kad reiz imperators Aleksandrs pēc pusdienāmmūsmājās apsēdās starp mums abiem un intīmas sarunas laikā pēkšņi mainīja toni, kļuva ļoti nopietns unsāka izteikties, ka ir ļoti apmierināts, kā brālis no rīta komandējis uzticēto karaspēka daļu, jo kādreizviņam nāksies uzņemties daudz lielāku atbildību, ka uzskata brāli par savu pēcteci un ka tas notiks daudzagrāk, nekā var iedomāties, vēl viņa dzīves laikā. Mēs sēdējām kā statujas ar aizvērtām mutēm un plašiatplestām acīm. Imperators turpināja: jūs esat pārsteigti, bet ziniet, ka mans brālis Konstantīns, kurš nekadnav interesējies par troni, ir stingrāk nekā jelkad apņēmies no tā oficiāli atteikties un nodot visas tiesībassavam brālim Nikolajam un viņa pēctečiem… Kas attiecas uz mani, esmu nolēmis nolikt savas pilnvarasun attālināties no pasaules. Eiropai vairāk nekā jebkad vajadzīgi jauni monarhi, es vairs neesmu tāds kāagrāk un uzskatu par savu pienākumu laikus aiziet… Pamanījis, ka mēs esam gatavi izplūst asarās, viņšcentās mūs nomierināt, uzmundrināt, teikdams, ka tas viss nenotiks uzreiz, līdz viņa nodoma īstenošanaipaies vēl gadi."

Šo nozīmīgo sarunu grāmatā "Imperatora Nikolaja Pavloviča uzkāpšana tronī" piemin arī barons M.Korfs. Viņš citē rindas no patvaldnieka Nikolaja I piezīmēm:

"Apvērsuma mirklis, kas jūs tik ļoti baida, viņš (Aleksandrs I. - N. V.) teica, vēl nav pienācis, līdztam paies varbūt desmit gadi, bet mans mērķis bija tikai savlaicīgi jūs pieradināt pie domas parneizmaināmo un neizbēgamo nākotni."

Tā paša gada rudenī, būdams Varšavā, Aleksandrs teica savam brālim Konstantīnam, Polijaskaralistes vietvaldim:

- Man tev jāpaziņo, brāl, ka gribu atteikties no troņa. Brīdinu tevi tādēļ, lai tu apsvērtu, kā rīkotiestādā gadījumā.

Konstantīns atbildēja:- Tad cs lūgšu jums otrā kambarkunga vietu. Kalpošu jums un, ja vajadzēs, zābakus tīrīšu. Tagad cs

to nevaru darīt, jo to uztvertu kā nelietību, bet, kad jūs vairs nebūsiet tronī, apliecināšu savu uzticību jumskā manam labdarim.

- Kad pienāks laiks atteikties no troņa, - teica Aleksandrs, - tad došu tev ziņu, un tu pats savasdomas uzrakstīsi māmuļai Marijai Fjodorovnai.

1825. gada pavasarī Aleksandrs atkal ieminējās par atteikšanos no troņa - šoreiz sarunā ar Orānasprinci, kurš bija ieradies Pēterburgā. Kā atzīmē vēsturnieks N. Šildcrs, princis šausminājās un centāsimperatoru atrunāt, taču tas palika pie savām domām. Vēsturnieks norāda arī uz Aleksandra dīvainoklusēšanu par Konstantīna Pavloviča atteikšanos no troņa.

Atteikšanās formāli notika 1822. gadā, kad, atrazdamies Pēterburgā, Konstantīns nosūtījaimperatoram vēstuli.

"Nejūtu sevī ne tās spējas, nc to spēku, ne to garu, lai jelkad tiktu celts godā, uz kuru man līdz ardzimšanu (Konstantīns bija Pāvela I otrais dēls. - N.V.) dotas tiesības, uzdrīkstos lūgt Jūsu ImperatoriskoAugstību nodot šīs tiesības tam, kuram tās pienākas pēc manis, un ar to pašu uz visiem laikiem nostiprinātmūsu valsts stabilitāti."

Tikai apmēram pēc trim nedēļām Aleksandrs atbildēja brālim ar īsu vēstuli:"Dārgais brāli. Ar pienācīgu uzmanību lasīju Jūsu vēstuli. Vienmēr esmu pratis cienīt Jūsu labestīgās

dvēseles cēlās jūtas, šī vēstule mani neizbrīnīja. Tā man apliecināja Jūsu patieso mīlestību pret valsti unrūpes par tās nesatricināmo mieru. Pēc Jūsu lūguma šo vēstuli parādīju mūsu dārgajai mātei. Viņa to lasījaar tādām pašām atzinības jūtām kā es. Mums abiem, cienot Jūsu norādītos iemeslus, atliek dot pilnīgubrīvību sekot Jūsu nemainīgajai izveici, lūdzot Dievu, lai viņš svētī tik cēla nodoma sekas."

- Ar to, - piezīmē N. Šilders, - lieta pagaidām apstājās. Tikai 1823. gadā imperators Aleksandrs,paredzēdams drīzu nāvi, vēlējās abu brāļu vienošanos nostiprināt ar likuma spēku.

Kā viņš to izdarīja?Nekā!Tikai pēc dažiem mēnešiem "tuvas nāves priekšnojautu pārņemtais" Aleksandrs lika metropolītam

Filarctam sagatavot manifestu par lielkņaza Nikolaja Mihailoviča iecelšanu troņmantnieka kārtā, ielika toaizzīmogotā aploksnē, uz kuras pašrocīgi uzrakstīja: "Glabāt Uspenskas katedrālē kopā ar valsts aktiemlīdz manam pieprasījumam, bet manas nāves gadījumā Maskavas eparhijas arhierejam un Maskavasģenerālgubernatoram atvērt to Uspenska katedrālē pirms jebkurām citām darbībām."

Filarets brīnījās par tādu noslēpumainību: kā saskaņot uzkāpšanu tronī, kas visticamāk notiksPēterburgā, ar manifestu, kurš slepenībā glabājas Maskavā? Pēc viņa uzstājīgā ierosinājuma tikasagatavotas trīs manifesta kopi jas, kuras nosūtīja uz Pēterburgu - uz Valsts domi, Sinodi un Senātu.

Daudzi pētnieki uzskata, ka Aleksandra rīcība šajā lietā bija ļoti mīklaina. Grāmatas "ImperatorsAleksandrs I un sirmgalvis Fjodors Kuzmičs" autors G. Vasilies diezgan skaidri liek saprast, kaimperators atradies tuvu prāta aptumsumam, un pamato savu viedokli ar laikabiedru apgalvojumiem, katolaik valdnieks atradies "gluži kā dvēseles aptumsumā", kuru Meternihs savās piezīmēs sauc par "dzīvespagurumu".

Tomēr var apgalvot, ka psihisku traucējumu (tādā nozīmē, kā uzskata G. Vasiličs) nebija. Par toliecina imperatora turpmākā darbība - līdz pat Taganrogas drāmai. Kas attiecas uz "dvēseles aptumsumu"un "dzīves pagurumu", tāpat arī aizraušanos ar arhimandrītu Fotiju, tad tas viss saderas ar imperatoradvēselē pakāpeniski briestošo misticisma ietekmē radušos nodomu attālināties no šīs pasaules.

Jāatzīmē, ka manifesta par Nikolaja Pavloviča iecelšanu troņmantnieka kārtā izsludināšana jau patipar sevi bija diezgan izšķirīgs solis. Aleksandrs, kurš neizcēlās ar stipru gribu, šaubījās. Viena lieta bijasarunas par atteikšanos no troņa radinieku un tuvu draugu lokā, bet pavisam kas cits - manifestapublicēšana, to viņš uztvēra kā prologu paša publiskai aiziešanai no troņa.

Pievērsīsim uzmanību rindām Nikolaja Pavloviča dzīvesbiedres ķeizarienes AleksandrasFjodorovnas dienasgrāmatā, kas tapušas 1826. gada 15. augustā kronēšanas laikā Maskavā: "Liekas,

vienmēr, redzot tautu, es atcerēšos, kā nelaiķa imperators, par savu atkāpšanos runādams, teica: "Kā espriecāšos, kad redzēšu jūs braucot man garām, un, atrazdamies pūlī, kliegšu jums "urā!"." "

Tātad - vai imperatoram Aleksandram bija nodoms atstāt troni un attālināties no sabiedrības?Uz šo jautājumu varam pārliecinoši atbildēt: jā, neapšaubāmi, viņš gribēja atteikties no troņa.Var uzskatīt, ka 1825. gada pavasarī un vasarā Aleksandrs izjuta tādu enerģijas pieplūdumu, kas ļāva

viņam īstenot savu nodomu aiziet no valsts lietām. Un viņš sāka rīkoties!1. septembrī viņš izbrauca no Pēterburgas uz Taganrogu.Aizbraukšana bija saistīta ar imperatora laulātās draudzenes Elizabetes Aleksejevnas veselību. Ārsti

uzstājīgi ieteica viņai ziemu pavadīt dienvidos. Neviens gan neieteica tieši Taganrogu, ārsti rekomendējaItāliju, Dicnvidfranciju vai - sliktākajā gadījumā - Krievijas dienvidus (piemēram, Krimu). Diez vai kādsārsts, par Krievijas dienvidiem runādams, iedomājās Azovas jūras piekrasti, kurā valdīja vēji, bet ziemā- sals un sniegputeņi. Acīmredzot Taganrogu izvēlējās pats imperators, kurš tur pabija jau 1818. gadamaijā.

Lai kā tas būtu, brauciens sākās, turklāt, kā atzīmē G. Vasiličs, "gluži ārkārtējos apstākļos".Tālajā ceļā Aleksandrs devās viens, bez svītas. Viņš atstāja savu Kamennijostrovas pili. Bija nakts.

Galvaspilsētas ielas bija tukšas. Uz Troickas tilta valdnieks pavēlēja kučierim Iļjam Baikojam apstāties,pārmeta krustu Petropavlovskas katedrāles virzienā un, par Ziemas pili un Ņevas krastmalu priecādamies,noteica:

- Cik skaists skats, cik brīnišķīga pils!"Varēja manīt," atcerējās kučieris, "ka šos vārdus viņš izteica ar dziļām jūtām un slēptu

priekšnojautu…"Piektajā stundā ekipāža piebrauca pie Aleksandra Ņevska klostera. Pie ieejas imperatoru sagaidīja

metropolīts Scrafims, arhimandrīti, mūki. Aleksandrs ar naģeni galvā, ģērbies šinelī un garos svārkos, bezzobena, steidzīgi izkāpa no ratiem, noskūpstīja krustu un, apslacīts ar svētīto ūdeni, saņēma metropolītasvētību. Pavēlējis aiz sevis aizslēgt vārtus, viņš devās uz katedrāli. Mūki dziedāja psalmu: "Žēlo, Dievs,cilvēkus savus." Iegājis katedrālē, valdnieks apstājās pie Aleksandra Ņevska svētbildes.

"Kad pienāca laiks dziedāt Svēto evaņģēliju," raksta vēsturnieks N. Šildcrs, "imperators,tuvodamies metropolītam, ar vārdiem: "Nolieciet man evaņģēliju uz galvas," - nometās zem evaņģēlija uzceļiem."

Pēc lūgšanas imperators noskūpstīja Aleksandra Ņevska svētbildi un paklanījās visiemklātesošajiem.

Metropolīts stādīja imperatoram priekšā "cienījamo tēvu Alekseju". Tas uzaicināja valdniekupagodināt ar apmeklējumu viņa pieticīgo celli.

Imperators ielūgumu pieņēma.Cellē Aleksandra skatienam atklājās nomācoša aina: grīda un visas sienas līdz pusei bija pārklātas

ar melnu audeklu. Kreisajā pusē pie sienas atradās krucifikss, pie pretējās sienas stāvēja garš, melns kokasols. Drūmo vientuļnieka mītni blāvi apgaismoja svētbilžu lampiņa. Mūks-askēts noslīga krucifiksapriekšā un, uzrunādams savu augsto viesi, teica:

-Valdniek, lūdzies.Aleksandrs trīsreiz zemu paklanījās, bet mūks, paņēmis krustu, svētīja imperatoru.Imperators pusbalsī jautāja metropolītam:- Vai šeit ir visa viņa manta? Kur viņš guļ? Es neredzu gultuMetropolīts atbildēja:- Viņš guļ uz grīdas šī krucifiksa priekšā.Mūks, šos vārdus izdzirdis, teica:- Nē, valdniek, man ir gulta. Iesim, es parādīšu.Viņš aizveda Aleksandru aiz šķērssienas. Tur, mazītiņā istabiņā, uz galda stāvēja melns zārks, kurā

atradās sveces un citi apbedīšanas piederumi.- Skaties, - bilda tēvs Aleksejs, - tā ir mana gulta. - Brīdi klusējis, piebilda: - Un ne tikai mana. Tā

ir mūsu visu gulta. Tajā mēs visi, valdniek, apgulsimies un dusēsim ilgi.Aleksandrs izgāja no celles.Kāpdams ratos, viņš pacēla asaru pilnās acis pret debesīm un, vēlreiz vērsdamies pie metropolīta un

mūkiem, teica: "Aizlūdziet par mani un manu sievu." Līdz pat vārtiem viņš brauca ar kailu galvu, biežiatskatījās, klanījās un, uz katedrāli raudzīdamies, meta krustus.

Izbraucot no Pēterburgas, Aleksandrs pavēlēja kučierim apstāties pie pilsētas vārtiem, piecēlāskājās un, pagriezies atpakaļ, domīgi raudzījās uz pilsētu, it kā atvadīdamies no tās. "Vai tās bija. skumjaspriekšnojautas, ko uzvēdīja tikšanās ar mūku, vai cieša apņemšanās vairs neatgriezties imperatora tronī -kurš var šo mīklu atminēt?" raksta vēsturnieks.

Te jāatgādina kāds visai interesants apstāklis. Stāstot par imperatora vizīti klosterī, ārzemjuvēsturnieki norāda, ka Aleksandrs pirms aizbraukšanas no Pēterburgas piedalījies piemiņasdievkalpojumā (gfyb[blf). Vēsturnieks N. Šildcrs šajā sakarā raksta, ka, nezinot pareizticīgodievkalpojumu norisi un jēgu, ceļā pavadīs šanas aizlūgums sajaukts ar piemiņas dievkalpojumu. Tačunevar nebrīnīties par to, ka profesors M. Bogdanovičs savā Aleksandra I dzīves aprakstā… apgalvo topašu, ko ārzemnieki!

Te jātiek skaidrībā: kas l. septembra vēlā naktī katedrālē piedalījās noslēpumainajā dievkalpojumā?Metropolīts, arhimandrīti, mūki. Nebija neviena no svītas (tā pievienojās imperatoram vēlāk, ceļā),neviena no laicīgās pasaules cilvēkiem - un vēl jo mazāk no ārzemniekiem, kuri varētu sajaukt ceļāpavadīšanas aizlūgumu ar piemiņas dievkalpojumu. Kaut gan, lai cik liels nesapraša pareizticīgo rituālosārzemnieks būtu, diez vai viņam ienāktu prātā, ka, valdnieku ceļā pavadot, notur piemiņas dievkalpojumu(mese dc morts), nevis aizlūgumu (Te Dcum).

Kas gan varēja ārzemniekiem un pareizticīgajam profesoram sniegt informāciju par to, ka notika tiešipiemiņas dievkalpojums, nevis aizlūgums? Protams, tikai klātesošie! Bet viņi visi taču bija pareizticīgāsbaznīcas pārstāvji un nevarēja sajaukt dievkalpojumus! Vai tad Bogdanovičs nebūtu labojis ārzemjukolēģu kļūdu, ja viņa rīcībā nebūtu ziņu, ka notika tieši piemiņas dievkalpojums? Visbeidzot, tas, kaAleksandrs, kurš bieži uz ilgu laiku aizbrauca no Pēterburgas un savas reliģiozitātes dēļ katrreiz pirmsdošanās ceļā kopā ar tuviniekiem piedalījās aizlūgumā, šoreiz ieradās klosteri vēlu naktī viens pats,turklāt lika aiz sevis aizslēgt vārtus - vai šis fakts nenorāda uz nakts notikumu īpašo nozīmību? Tas vedinauz dīvainām pārdomām. G. Vasiličam taisnība: aizbraukšana no Pēterburgas notika patiešām "pilnīgiārkārtējos apstākļos".

Aleksandrs ieradās Taganrogā 13. septembrī. Pēc desmit dienām tur ieradās arī ElizabeteAlckscjevna. Līdz ar ķeizarienes ierašanos pieticīgajā Taganrogas pilī sākās klusa, mierīga dzīve.

Tā turpinājās nepilnu mēnesi. Imperatoru atkal pārņēma viņam raksturīgās alkas pēc "vietas maiņas".11. oktobrī viņš aizbrauca uz Donas karaspēka zemi, kur uzturējās līdz 15. oktobrim, tad pēcNovorosijskas ģenerālgubernatora grāfa M. Voroncova ielūguma devās uz Krimu.

20. oktobrī ģcnerāladjutanta 1. Dibiča, galma ārsta J. Villijē, doktora D. Tarasova un ratu meistaraSolomkas pavadībā imperators izbrauca no Taganrogas uz Krimu. Pirmajās dienās viss noritējaveiksmīgi, Aleksandrs bija jautrs un runīgs. Apmeklēja Mariupoli, Simferopoli, Gurzufu, Ņikitas dārzu unOriandu.

Lūk, ko šai sakarā raksta N. Šildcrs: "Tur acīmredzot Aleksandrs atrada to Eiropas stūrīti, par kurukādreiz sapņoja un kurā gribēja apmesties uz visiem laikiem. Vispār kopš pārbraukšanas uz Taganrogušķita, ka valdniekā atkal atmodušies agrākie sapņi un nodomi nodoties tikai personīgajai dzīvei. "Es drīzpārcelšos uz Krimu," Aleksandrs runāja, "es dzīvošu kā godīgs cilvēks. Esmu nokalpojis 25 gadus, unzaldātu pēc tik ilga dienesta atvaļina…"

Pabijis Alupkā pie Voroncova, Aleksandrs aizgāja līdz Baidarai, no kurienes kopā ar Dibiču ratos

devās uz Balaklavu.No Balaklavas imperators aizbrauca līdz vietai, kur sākās ceļš uz J' .a klosteri. Tur viņš atkal sēdās

zirgam mugurā un, paņēmis līdzi feldjēgeru Godcfroā, palaidis svītu uz Sevastopoli, mundieri, bez šineļadevās uz klosteri. Tas notika 27. oktobrī sešos pēcpusdienā. Diena bija jauka un silta, bet pievakarē sākapūst vējš un laiks kļuva stipri vēsāks. N. Šilders apgalvo: "Nav šaubu, ka imperators Aleksandrssaaukstējās šīs neuzmanīgās izjādes laikā, tādējādi 27. oktobra nogurdinošie pārbraucicni kļuva parnāvējošās kaites cēloni."

Aprakstot imperatora braucienu uz Jura klosteri, vēsturnieks sapinas pretrunās. Viņš pats atklātiatzīstas: "Jāteic, ka stāstus par Aleksandra dzīves pēdējiem mēnešiem grūti saskaņot: uz katra soļasastopamas pretrunas, kaut kas līdz galam nepateikts, acīm redzamas neprecizitātes un pat aplamības."

īpašu uzmanību pievērsīsim apstāklim, ka tieši no šī datuma, 27. oktobra, ko uzskata parimperatoram liktenīgās saaukstēšanās dienu, pretrunas laikabiedru atmiņās kļūst ārkārtīgi asas. Piemēram,divi šīs dienas apraksti.

Cienījamā galma ķirurga D. Tarasova "Manas dzīves atmiņas" lasām:"Satumsa, un aukstais vējš pieņēmās spēkā, kļuva brāzmains, bet imperators joprojām neatgriezās

(no Jura klostera. - N. V.). Viņu gaidošie vietējie varasvīri un svīta sāka uztraukties, nezinot, ar koimperatora aizkavēšanos izskaidrot. Admirālis Greigs pavēlēja policijmeistaram ar lāpām steigtiesimperatoram pretī, lai apgaismotu viņam ceļu. Beidzot tieši astoņos valdnieks ieradās. Zālē pieņēmisadmirāli Grcigu un komandantu, Aleksandrs devās taisnā ceļā uz kabinetu, pavēlēja ātrāk pasniegt tēju,taču no pusdienām atteicās…"

Grāmatā "Aleksandra I dzīves pēdējās dienas", ko 1827. gadā izdeva Zaikins, rakstīts:"Vakarā, desmitajā stundā, lāpu gaismā ieradās (Aleksandrs. - N.V.) Sevastopolē, apmeklēja Dieva

svētnīcu un lāpu gaismā pieņēma jūras pulku parādi. Tad prasīja pusdienas, taču neko neēda, bet noņēmāsar rīkojumiem nākamajai dienai."

Lielāku pretrunu kā šajos divos ziņu avotos grūti iedomāties. Turklāt pirmais ir aculieciniekaatmiņas, otrais - oficiāls apraksts.

Kas notika turpmākajās dienās?Tarasovs tās sīki apraksta, pasvītrojot, ka valdnieks par jebkādiem veselības traucējumiem

nevienam nesūdzējās, viņš "likās pilnīgi vesels, bija jautrs" utt.Bet "Imperatora Aleksandra slimības vēsture un pēdējās dzīves dienas" (izdota franču valodā, autors

nezināms) apgalvo, ka "turpmākajās dienās slimība pasliktinājās". Starp citu, šis dokuments ir diezganmīklains: kas un kad to rakstīja? "Slimības vēstures" kopējais stils rada iespaidu, ka tās autors (pretējiārstu liecībām) speciāli cenšas pierādīt, ka valdnieks saaukstējās Sevastopolē.

"Slimības vēsture", bez šaubām, uzrakstīta pēc 19. novembra. Var droši teikt, ka tās autors nebijavaldnieka, bet gan viņa sievas svītas sastāvā un jebkurā gadījumā pilī nedzīvoja. Dokumenta beigāsraksturīgs teikums: "Es rakstu nevis sabiedrībai, bet sev un saviem draugiem." Tāds apgalvojumsnesaskan ar faktu, ka "Slimības vēsturi" atrada … valsts arhīvā. Tas drīzāk izskatās pēc memoranda, kasuzrakstīts pēc īpaša pasūtījuma un saskaņā ar "visticamākajām ziņām", kā norādīts virsrakstā, bet nekādāziņā nav "piezīmes sev un draugiem".

3. novembrī ceļā no Krimas uz Taganrogu Znamenskas sādžā netālu no Orchovas imperatorssagaidīja feldjēgcru Maskovu ar dokumentiem no Pēterburgas. Paņēmis papīrus, Aleksandrs pavēlējaMaskovam pavadīt viņu uz Taganrogu. Ceļā Maskova kučieris sāka trenkt zirgus, turklāt tā, ka pagriezienābraucējs izkrita no ratiem un, atsities ar galvu pret zemi, palika nekustīgi guļam. Imperators pavēlējadoktoram Tarasovam nekavējoties sniegt palīdzību cietušajam. Taču bija jau par vēlu. Maskovamtrieciens bija nāvējošs.

Uzklausījis ārsta ziņojumu par kurjera nāvi, imperators sarūgtināts teica:- Kāda nelaime, ļoti žēl šī cilvēka!

"Tajā pašā laikā," Tarasovs atmiņās raksta, "es nevarēju nepamanīt neparasto izteiksmi valdniekasejā, kuru daudzu gadu gaitā biju labi iepazinis, tajā varēja saskatīt kaut ko uzbudinātu un slimīgu, kasliecināja par drudža drebuļiem."

4. novembrī septiņos vakarā imperators ieradās Mariupolē. Desmitajā stundā viņš pasauca galmaārstu Villijē, kurš atrada valdnieku drudža lēkmē.

Tarasovs alzīmč: "Viilijč bija ārkārtīgi uztraucies par valdnieka stāvokli… un uzdrīkstējās iedotvaldniekam glāzi stipra punša ar rumu, apguldīja viņu gultā un pēc iespējas siltāk apsedza."

No rīta Villijē ierosināja imperatoram palikt Mariupolē, taču tas nepiekrita: viņš steidzās pielaulātās draudzenes, kura gaidīja vīru ierodamies 5. novembri, - tā bija norādīts iepriekš noteiktajāmaršrutā. 5. novembra rītā pēc drudža lēkmes viņš jutās vārgs un noguris. Desmitos no rīta slēgtā karietēar lāčādas pārsegu, ģērbies siltā šinelī, viņš izbrauca no Mariupoles. Taganrogā Aleksandrs ieradās 5.novembrī ap septiņiem vakarā.

No šī datuma savu dienasgrāmatu - žurnālu - sāk rakstīt kņazs P. Volkonskis.Paši svarīgākie dokumenti, kas attiecas uz Taganrogas drāmu un var apliecināt Aleksandra nāvi šajā

pilsētā, ir P. Volkonska dienasgrāmata, galma ārsta J. Villijē, doktora D. Tarasova un ķeizarienesElizabetes Alcksejcvnas piezīmes. Pārdomas izraisa "Slimības vēsture" (jau minētais tulkojums no frančuvalodas). Ja, pamatojoties uz šiem dokumentiem, secīgi aprakstītu katras dienas notikumus, tad nevarneievērot, ka tie vai nu papildina viens otru, vai ir pilnīgi pretrunīgi. Tieši šim apstāklim jāpievēršuzmanība.

Par nakti no 5. uz 6. novembri Villijē raksta: "Nakts pagāja nelāgi. Atteicās no zālēm. Viņš dzenmani izmisumā. Baidos, ka tādai ietiepībai var būt sliktas sekas."

Turpretī Elizabete Aleksejevna atzīmē: "Piektdienas rītā viņš atsūtīja man ziņu, ka nakti pavadījislabi." Tikpat pretrunīgu liecību Villijē vārdiem sniedz arī Volkonska pieraksti.

Aprakstot 6. novembri, Volkonskis nonāk pretrunās ar Villijē un Elizabeti, kuru liecības savukārt irsavstarpēji pretrunīgas. Volkonskis apgalvo, ka viņš kopā ar Villijē palicis pie valdnieka. Ķeizarieneraksta, ka Villijē bijis viens, tad atnākusi viņa un pierunājusi valdnieku iedzert zāles. Volkonskis ieradiesdaudz vēlāk. Villijē ne ķeizarienes, nc Volkonska klātbūtni nepiemin.

Ārsts savās īsajās piezīmēs varēja arī viņus nepieminēt I .iču būtu dīvaini, ja ķeizarieni nepieminētuVolkonskis savā dienasgrāmatā - oficiālā žurnālā, kurā atzīmētas visas Aleksandra tikšanās ar laulātodraudzeni. Nc mazāk dīvaini ir arī Elizabetes apgalvojumi, ka viņa palikusi pie imperatora divatā arVillijē, bet Volkonskis atnācis daudz vēlāk.

Kņaza un Elizabetes Alcksejevnas atmiņās atšķirīgi aprakstīts vēl kāds fakts. Volkonskis raksta, ka"zāles atstāja spēcīgu iespaidu un valdnieks jutās labāk, bija diezgan priecīgs, apmierināts ar zālēm…Ļāva pasaukt ķeizarieni, kura palika viena pati pie viņa augstības līdz pulksten četriem vakarā."

Turpretī ķeizariene apgalvo: "Mēs palikām vieni no pulksten četriem līdz septiņiem vakarā, kad viņšman sacīja, lai viņu atstāju, jo sākas zāļu iedarbība. Es teicu: "Vai cs jūs redzēšu?" "Jā, šovakar." Tā kāviņš vēl pēc deviņiem nebija mani aicinājis, liku pasaukt Villijē, kurš man tcica, ka zāles iedarbojušāslabi, valdnieks vēlāk aizmidzis un joprojām guļ. Villijē sāka priecīgi tērzēt, beigās cs liku viņam pateiktvaldniekam, ja viņš to pēc pamošanās redzēs, ka ir jau vēls un es eju gulēt."

10. novembrī Volkonskis savā dienasgrāmatā ierakstīja: "Valdnieks pavadīja nakti mierīgi, bet pretrītu kļuva sliktāk. Astoņos no rīta ieņēma sešas caurejas zāļu tabletes, bet pulksten vienpadsmitos, savuvajadzību pēc piecēlies no gultas, viņš krita ģībonī un zaudēja spēkus. Visu dienu turpinājās drudzis, pretvakaru sākās stipra svīšana un nemaņa, viņš gandrīz nemaz vairs nerunāja."

Šīs Volkonska rindas krasi atšķiras no Elizabetes stāstītā: viņa apgalvo, ka imperatoram dienā bijisnelāgi, bet pievakarē (tas ir, tad, kad, pēc Volkonska vārdiem, imperators krita "nemaņā" un "gandrīznemaz vairs nerunāja") "valdnieks, apmainījis veļu, sūtīja pēc manis, gulēja savā kabinetā uz dīvāna unizskatījās pārsteidzoši labi salīdzinājumā ar to, kā viņš izskatījās dienā."

Šīs rindas liecina, ka Volkonska apgalvojumi nav patiesi. Kas attiecas uz galma ārstu, tad 10.novembrī viņš raksta zīmīgas rindas: "Kopš astotā datuma ievēroju, ka viņu nodarbina un satrauc kaut kasvairāk nekā paša izveseļošanās."

Starp citu, "Slimības vēsturē" par šo dienu ir ziņas, kas pilnīgi nesaskan ar Volkonska un ķeizarienesvārdiem, toties zināmā mērā apstiprina Villijē apgalvojumu, ka valdnieks bija par kaut ko norūpējies:

"Nakts bija nelāga, bet desmitā novembra rītā stāvoklis uzlabojās. Runājot ar ārstiem, imperatorsizteicās: jārēķinās ar maniem nerviem, kas tāpat jau satraukti, bet zāles tos uzbudinās vēl vairāk."

Ķeizarienes 11. novembra piezīmes apstiprina imperatora veselības stāvokļa uzlabošanos unbeidzās tā: "Ap pieciem liku ataicināt Villijē un jautāju viņam, kāds ir stāvoklis. Villijē bija priecīgs,teica, ka viņam (imperatoram) ir drudzis, bet ka man pie viņa jāieiet, ka viņš vairs nav tādā stāvoklī kāvakar."

Atceries, lasītāj, šo datumu -11. novembri. Tieši šajā dienā ķeizarienes piezīmes apraujas!12. novembrī galma ārsts raksta sekojošas rindas, kas sākas ar dīvainu frāzi: "Kā atminos, šajā naktī

cs izrakstīju zāles nākošajam rītam, ja mums izdosies ar viltību pārliecināt viņu tās ieņemt. Tas ircietsirdīgi. Nav tādas cilvēka varas, kas spētu šo cilvēku padarīt saprātīgu. Esmu nelaimīgs!"

Liriskais izsauciens ("kā atminos") nav gluži saprotams, bet - Dievs ar to! Interesanti salīdzinātierakstu Volkonska dienasgrāmatā "Pret vakaru kļuva labāk" ar "Slimības vēstures" rindām: "Pievakarēdrudzis pastiprinājās tā, ka nevarēja negaidīt briesmas."

14. novembrī Volkonskis dienasgrāmatā raksta: "No rīta drudzis pierima, un viņa augstība izpildījavisu rīta tualeti un skuvās. Pusdienlaikā atkal sākās spēcīgs drudzis, un kakls aiz ausīm manāmi pietvīka,tāpēc Villijē kungs un Stofregens ieteica tur pielikt dēles, taču valdnieks par to pat dzirdēt negribēja. Ganārsti, gan ķeizariene un cs visādi pierunājām un lūdzām, taču viņš visus atraidīja, pat ar niknumu vēlējalikt mierā, jo nervi jau tāpat satraukti un vajadzētu censties tos nomierināt, nevis uztraukt ar tukšām runāmpar muļķīgām zālēm."

Villijē šai dienā rakstīja īsi, bet interesanti: "Viss ir ļoti slikti, lai gan viņš nemurgo. Gribēju ardzērienu viņam iedot a c c i d c m u r i a t i q u e, bet kā parasti tiku aizraidīts. "Ejiet projām." - Es sākuraudāt, un viņš, to ieraudzījis, teica: "Panācict šurp, mans dārgais draugs. Es ceru, ka jūs par to uz maninedusmojaties. Man ir savi iemesli."

4. novembrī deviņos vakarā valdnieks pirmoreiz lika pasaukt doktoru D. Tarasovu. Doktors raksta:"Jāteic, ka imperatora slimības laikā es līdz šim pilī nebiju bijis, bet par viņa augstības veselībasstāvokli sīki zināju pa daļai no baroneta Villijē, kurš, man šķiet, negribēja laist mani pie imperatora, padaļai no galma ārsta Stofregcna."

Interesanti, ka, sākot ar pirmo dienu, kad Tarasova piezīmes ieņem svarīgu vietu mūsu vēstījumā, tāsnonāk pretrunā ar Volkonska rakstīto. Kņazs raksta, ka bezsamaņa sākusies astoņos vakarā, Tarasovsapgalvo, ka tas noticis septiņos rītā, kad imperators gribējis skūties. Volkonskis raksta, ka uz ķeizarieneslūgumu pieņemt svēto vakarēdienu viņš atteicis: "Vai tad man draud briesmas?", ko ķeizariene noliegusi:"Nē." Tarasovs šo epizodi apraksta tā: Uz ierosinājumu pieņemt svēto vakarēdienu Aleksandrs atbildējaar pretjautājumu: "Kas jums teica, ka esmu tādā stāvoklī, kad man jau vajadzīgas šīs zāles?" - "Jūsu galmaārsts Villijē, " atbildēja ķeizariene.

15. novembrī Volkonskis rakstīja:"Drudzis ilga līdz četriem rītā. Sešos viņa augstībai kļuva sliktāk, par ko cs nekavējoties ziņoju

viņas augstībai, kura, atnākusi pie valdnieka, tūlīt atgādināja par garīdznieku, un tajā pašā laikā Villijēkungs pavēstīja valdniekam par viņam draudošajām briesmām. Viņa augstība lika pasaukt garīdznieku un,noklausījies grēksūdzes aizlūgumu, lika visiem iziet. Kad visi bija izgājuši, valdnieks izsūdzēja grēkus,bet pēc tam lika garīdzniekam saukt ķeizarieni, kurai līdzi atkal ienācu cs, ģenerāladjutants Dibičs, dakteriVillijē, Stofregens, Tarasovs un kambarkungi. Valdnieks atļāvās pievienoties svētajam Noslēpumam, arko viņa augstību apsveica. Garīdznieks lūdza valdnieku neatteikt mediķu palīdzību, ļaut pēc vietējās

paražas pielikt dēles. Lūgdams valdnieku nezaudēt laiku, garīdznieks ar krustu rokās nometās ceļos.Valdnieks teica: "Piecelieties!" - un, noskūpstījis garīdznieka krustu, sacīja, ka nekad nav izjutis lielākusvētlaimi kā pašlaik… Tā kā drudzis nerimās, bet, gluži otrādi, pieņēmās spēkā, ārsti ieteica dēles; viņaaugstība, kopš tā brīža neko nenoraidījis, lietoja visas pasniegtās zāles; sāka ar dēlēm, trisdesmit piecaspielika aiz ausīm abās pusēs, tas turpinājās diezgan ilgi un asinis tika izsūktas pietiekami daudz; drudzisgan mazinājās, bet nc uz ilgu laiku, un pret nakti atkal kļuva vēl sliktāk."

Volkonska žurnālu apstrīd doktora Tarasova piezīmes:"Visu nakti nosēdēju pie slimnieka un, novērodams viņa veselības stāvokli, pamanīju, ka imperators,

palaikam pamodies, aizvērtām acīm skaita lūgšanas un psalmus. 15. novembra rītā pussešos imperators,atvēris acis un ieraudzījis mani, prasīja: "Garīdznieks ir šeit?" Es tūdaļ paziņoju to baronam Dibičam,kņazam Volkonskim un baronetam Villijē, kuri visu nakti pavadīja pieņemšanas zālē blakus kabinetam.Kņazs Volkonskis par to ziņoja ķeizarienei, kura atsteidzās pie valdnieka. Visi iegāja kabinetā un apstājāspie durvīm. Nekavējoties tika atvests protohierejs Fcdotovs. Imperators, piepacēlies uz kreisās rokaselkoņa, sveicināja priesteri un lūdza viņa svētību, to saņēmis, noskūpstīja garīdznieka roku. Pēc tamstingri teica: "lis gribu izsūdzēt grēkus un iet pie dievgalda kā parasts kristīgais, nevis ka imperators."Tad sekoja stāsts par to, kā noritēja grēksūdze un ka garīdznieks lūdza valdnieku lietot zāles. Tarasovsturpina: "Vakarpuse imperatora veselības stāvoklis likās drusku labāks."

Baroncts Villijē tajā dienā uzrakstīja dažas rindas: "Cik bēdīga ir mana misija viņas augstībasķeizarienes klātbūtnē paziņot viņam par drīzu galu… " Nākošajā dienā, 16. novembrī, Villijē apstiprina,ka bijis ieradies Fedotovs un ka imperators ieņēma dažas zāles.

Te nevar nepieminēt kādu dīvainu faktu, kas apgāž visas iepriekš minētās liecības.1840. gada decembrī Pēterburgā ieradās angļu diplomāts lords Loftuss. Savās piezīmēs viņš raksta

par tikšanos ar Villijē un par to, ka Villijē kādam viņu kopējam draugam pastāstījis: kad imperatoramAleksandram ar viņa atļauju pieliktas dēles, valdnieks prasījis ķeizarienei un ārstam, vai nu tie irapmierināti. Abi to apliecinājuši, bet imperators pēkšņi norāvis dēles, kuras vienīgās varējušas glābt viņadzīvību. Villijē turklāt teicis Loftusam, ka Aleksandrs acīmredzot vēlējies nāvi un atteicies no visiemlīdzekļiem, kas to varētu novērst. Droši vien Villijē savam tautietim pastāstījis vēl kaut ko, jo lordsLoftuss secināja, ka Aleksandra nāve vienmēr paliks neizskaidrots noslēpums un dos vielu baumām, kaviņš ir noindēts, izdarījis pašnāvību vai nonāvēts.

Šī angļu diplomāta norāde ir visai interesanta: uzskaitot visas ar 19. novembra notikumiem saistītāsbaumas, viņš starp tām nepiemin imperatora pazušanu un citas personas apglabāšanu viņa vietā, lai gan šīversija tūlīt pēc Taganrogas drāmas izplatījās pa visu Krieviju.

"Nakts pagāja nelāgi un gandrīz nemaņā," 16. novembrī raksta Volkonskis. "Divos naktī palūdzacitronu saldējumu, no kura apēda tikai vienu karotīti, pēc tam visu dienu .viņam bija slikti, pret vakaru…drudzis nerimās. Valdniekam kļuva arvien sliktāk… viņš bija bez samaņas un neko nerunāja."

Ar šo īso Volkonska ierakstu pretrunā ir rindas no Tarasova piezīmēm:"Nakti valdnieks pavadīja mazliet mierīgāk. Dmdzis pierima; labi palīdzēja spāniešu vabolīšu

plāksteris (bcgfycrfz veirf) uz pakauša."Kas attiecas uz anonīmo "Slimības vēstures" autoru, kura vēstījumam raksturīga drūma noskaņa, viņš

atzīmē, ka "16.novembra rītā starp pulksten trim un četriem drudzis pieņēmās spēkā un tam sekoja visas nāves

pazīmes".17. novembrī Tarasovs atzīmē, ka "slimība sasniegusi visaugstāko pakāpi", bet ķeizariene tajā pašā

dienā rakstīja valdniecei atraitnei Marijai Fjodorovnai šādu vēstuli: "Man nebija spēka Jums uzrakstīt arvakardienas pastu. Šodien … imperatora veselības stāvoklis krasi uzlabojies. Jūs saņemat biļetenus.Tātad Jūs varējāt redzēt, kas ar mums notika vakar un vēl šajā naktī. Taču šodien pats Villijē saka, kamūsu dārgā slimnieka stāvoklis ir apmierinošs."

Taču Villijē apgalvo pavisam ko citu! Viņš raksta: "Jo tālāk, jo sliktāk. Skatieties slimības vēsturi.Kņazs pirmo reizi aizņēma manu gultu, lai būtu imperatoram tuvāk. Barons Dibičs atrodas lejā."

Pievērsiet uzmanību, lasītāj, ka Volkonskis "aizņem" galma ārsta gultu tieši tad, kad svarīgāka būtumediķa, nevis ģcncrāl- adjutanta klātbūtne!

18. novembrī Villijē raksta: "Nav ne mazākās cerības glābt manu dievināto pavēlnieku. Esbrīdināju ķeizarieni un kņazu Volkonski, un Dibiču, kuri atradās pirmais savā kabinetā, bet otrs piekambarkungiem."

Tad pienāca 19. novembra rīts!Volkonska žurnālā atrodam šādu ierakstu: "Valdnieks palika nemaņā līdz pašām beigām, pulksten

10.50 atskanēja pēdējā nopūta, ķeizariene aizvēra viņam acis un ar lakatu atsēja zodu, pēc tam aizgāja uzsavām telpām."

Doktors Tarasovs:"Rīts bija nomScies un drūms, laukums pils priekšā bija pārpildīts ar cilvēkiem, kuri no baznīcām

pēc aizlūgšanas par valdnieka izveseļošanos pūļiem nāca uz pili, lai uzzinātu par imperatora stāvokli.Valdnieks manāmi dzisa, bieži atvēra acis un pievērsa skatienu ķeizarienei un svētajam krucifiksam. Viņapēdējie skatieni bija tik maigi un pauda tik mierīgu un debešķīgu cerību, ka mūs, visus klātesošos, caurneremdināmām raudām skāra neizsakāma bijība. Viņa sejas izteiksmē nebija manāms nekas pasaulīgs,vien paradīzes svētlaime un ne zīmes no ciešanām. Elpas vilcieni kļuva arvien retāki un klusāki."

"Slimības vēsturē" lasām:"Ceturtdien, 19. novembrī, uz mūžiem sēru dienā, drudzis beidzās ar ilgu agoniju, vaidi liecināja par

slimnieka ciešanām, viņu raustīja pirmsnāves žagas. Elpošana kļuva arvien aprautāka, piecas reizes tāpilnīgi apstājās un atsākās. Bez ceturkšņa vienpadsmitos imperators izdarīja pēdējo izelpu, klātesotķeizarienei, kura viena pati, lūdzot Dievu, palika sava mirstošā laulātā drauga tuvumā. Viņa pie nedzīvāķermeņa palika apmēram stundu, tā bija viņa, kas aizvēra nelaiķim acis un muti."

No Villijē dienasgrāmatas:"Viņas augstība ķeizariene, kura visas šīs dienas pavadīja daudzas stundas kopā ar mani, viena pie

imperatora gultas palika tik ilgi, līdz šorīt bez desmit minūtēm vienpadsmitos pienāca beigas…"Vēl divas - doktora Dobcrta un kambarkunga Fjodorova - liecības.Doberts raksta: "Viņš mira mokošā nāvē. Cīņa ar nāvi - agonija - ilga gandrīz vienpadsmit stundas."Pēc kambarkunga Fjodorova vārdiem: "Viņa (ķeizariene. N.V.) pusotru diennakti atradās pie

imperatora, stundu pirms nāves valdnieks, atvēris acis un ieraudzījis sev līdzās dārgo ķeizarieni, baronuDibiču, kņazu Volkonski un citas personas, runāt nespēja, taču atmiņa viņam vēl bija, pakustināja roku,sauca ķeizarieni, kura piegāja pie viņa … Beidzot, pēc sava diženā laulātā drauga pēdējā elpas vilciena,pati savam dārgajam imperatoram aizvēra acis un, ar lakatu apsējusi viņam zodu, izplūda asarās un kritadziļā ģībonī. Viņu nekavējoties iznesa otrā istabā."

Dokumenti, kas attiecas uz Aleksandra I slimību un nāvi, tiek uzskatīti par īstiem, uz tiem atsaucasvisi pētnieki, pierādīdami, ka Aleksandra un sirmgalvja Fjodora Kuzmiča identitāte ir absurds.

- Tc ir ķeizarienes piezīmes, te ārstu atmiņas, kņaza Volkonska oficiālais žurnāls un "Slimībasvēsture" - vai tajos ncpictiek: pierādījumu? Vai var būt vēl kaut mazākās šaubas par valdnieka nāvi 19.novembrī Taganrogā?

Pirmajā mirklī šķiet, ka pētniekiem (bet viņu bija daudzi desmiti) taisnība. Kā var apstrīdētaculiecinieku liecības! Taču atļaujiet jautāt: kāpēc pazīstamais vēsturnieks N. Šildcrs, neapšaubāmilabākais imperatora Aleksandrai biogrāfijas zinātājs, savā pamatīgajā darbā "Imperators Aleksandrs I"pieļāva iespēju, ka valdnieks no Taganrogas pazudis un "pārtapis" par Sibīrijas vientuļnieku? Viņš tačunevarēja noticēt "romantiskai pasakai", viņam taču bija kaut kādi nopietni iemesli tā spriest?

Oficiālajā darbā Šilders, protams, nevarēja atklāti paust savu viedokli. Taču vairākās vietās viņšliek to saprast. Visskaidrākie mājieni atrodami pētījuma pēdējā, ceturtā sējuma piezīmēs un pielikumos.

No kurienes Šilders smēlās informāciju? No tiem pašiem dokumentiem, kas bija 1111 ir vēsturniekurīcībā. Vienkārši viņš tos rūpīgi un sīki izanalizējis.

Lielkņazs Nikolajs Mihailovičs savā grāmatā "Leģenda par Aleksandra I nāvi vientuļnieka FjodoraKuzmiča veidolā", citēdams mums pazīstamos dokumentus, raksta: "Gandrīz visi šie dokumenti patdetaļās līdzīgi apraksta valdnieka slimības gaitu un pašu nāvi…"

V. Barjatinskis savā pētījumā "Majestātiskais mistiķis" atzīmē, ka dižciltīgajam vēsturniekam bijusitaisnība, frāzes sākumā rakstot "gandrīz". Šo dokumentu liecības reti kad sakrīt, bet reizēm ir pat pilnīgiatšķirīgas. Pārlasiet dokumentus, kas attiecas uz liktenīgo 19. novembra ritu, un jūs nevarēsiet atbildēt uzneapšaubāmi svarīgiem jautājumiem:

Kā nomira Aleksandrs mierīgi vai mokoši, būdams pie samaņas vai nesamaņā?Kas nāves brīdī atradās pie viņa tikai ķeizariene vai vēl kāds cits?Kā ķeizariene izturējās pēc vīra nāves: bija mierīga un aizgāja pati, raudāja, paģība un tika iznesta

no istabas?"Ko gan, pamatojoties uz "neapstrīdamajiem" dokumentiem, var atbildēt uz šiem jautājumiem," jautā

V. Barjatinskis un atbild: "Nezinu, nezinu, nezinu…"Atgriezīsimies pie dokumentiem.Atcerēsimies datumu -11. novembri. Nav šaubu, ka todien notika kaut kas svarīgs. Kas - pagaidām

mēs to nezinām.11. novembrī ķeizariene raksta: "Ap pieciem liku ataicinjf Villijē un jautāju viņam, kāds ir stāvoklis.

Villijē bija priecīgs, teica, ka viņam (imperatoram) ir drudzis, bet ka man pie viņa jāieiet, ka viņš vairsnav tādā stāvoklī kā vakar."

Dīvaini. Tajā pašā dienā, kad Aleksandra veselībai briesmas vairs it kā nedraud, kad "Villijē bijapriecīgs", bet vakarā notika saruna ar laulāto draugu, Elizabete Alekscjcvna savai mātei Bādenesmarkgrāfienci raksta vēstuli, kurā ir šādas rindas: "Kur manas dzīves glābiņš? Kad jūs domājat, ka viss irlabi nokārtots un varat to baudīt, uzrodas negaidīts pārbaudījums, kas atņem jums iespēju izjustsvētlaimi…"

Kādēļ šajā dienā ķeizarienes piezīmes apraujas? Bet ja nu tām bija turpinājums? Tam noteikti bijajābūt!

Ķeizarienes piezīmes glabājās Viņa Majestātes personiskajā bibliotēkā, Nikolajs I bija tās lasījis,tas ir neapstrīdams. Taču, pēc kāda laikabiedra vārdiem, kuriem neticēt nav pamata, Nikolajam patika"iznīcināt daudz ko, kas attiecās uz brāli, un cita starpā ari visu ķeizarienes Marijas Fjodorovnasdienasgrāmatu." Varbūt viņš iznīcināja arī Elizabetes Aleksejevnas piezīmju turpinājumu?

Nikolajs I iznīcināja dokumentus, kas attiecās uz vecākā brāļa pēdējiem dzīves gadiem, ungalvenokārt tic bija personiski, intīmi ģimenes dokumenti. Tieši tādas bija arī Elizabetes Aleksejevnaspiezīmes. Tās tika iznīcinātas, jo saturēja kaut ko tādu, kas nākamajām paaudzēm nebija jāzina.

Ja šie spriedumi ir kļūdaini, prāto Barjatinskis, un Elizabete Aleksejcvna šajā dienā patiešāmpārtrauca piezīmju rakstīšanu, tad rodas jautājums: kāpēc? Gluži kā apburtā lokā!

Šo loku var pārraut tikai viens pieņēmums, bet drīzāk gan pārliecība: 11. novembra sarunā bija kautkas tik svarīgs, ka ķeizariene pārtrauca rakstīt, ja piezīmes tomēr turpinājās, Nikolajs I tās iznīcināja.

Tas vēl nav viss.Kņazs Volkonskis 9. novembrī savā žurnālā rakstīja, ka "imperators pavēlēja… ģencrāladjutantam

baronam Dibičam rakstīt uz Varšavu troņmantniekam (Konstantīnam), ka, atgriezdamies no Krimas drudzī,spiests palikt mājās, lai drudzis nepastiprinātos". Turpat kņazs piebildis: "Šis rīkojums Dibičam tika dotsnevis 9., bet 11. novembrī."

Kā šo piebildi izskaidrot? Nedrīkst aizmirst, ka Volkonska dienasgrāmata ir oficiāls dokuments.Viņš taču nevarēja kļūdīties par divām dienām, pieminot tik svarīgu rīkojumu kā valdnieka pavēli paziņottroņmantniekam par viņa slimību. Nē, tā nebija kļūda, Volkonskis nevarēja kļūdīties!

Viņš precizē: 11. novembrī. Kāpēc? Vai nu tāpēc, ka šis datums kaut kādu iemeslu dēļ sevišķi stipriiespiedies atmiņā, vai ari tāpēc, ka kņazam vajadzēja dienu, kurā valdnieks deva rīkojumu Dibičam,"pieskaņot" kādam zīmīgam datumam, lai vēlāk varētu saistīt ar citiem datumiem un dokumentiem - tiem,kas (vai vismaz to lielākā daļa) līdz mums ncnonāca.

Mums vēl nāksies parunāt par kņazu Volkonski kā vienu no galvenajiem Taganrogas drāmasdalībniekiem. Pagaidām aprobežosimies ar vienu pilnīgi neapstrīdamu laktu: Volkonska oficiālais žurnālstika uzrakstīts… vēlāk. Turklāt pēc īpašas pavēles. Tas datēts ar 1825. gada 7. decembri un nosūtīts uzPēterburgu valsts sekretāram G. Villamovam ar pavadvēstuli, kas sākas ar šādiem vārdiem:

"Žēlīgais ekselence Grigorij Ivanovič. Saņēmis no Sankt- pčtcrburgas Jūsu augstības 27. novembrarīkojumu un izpildot man paziņoto Viņas Majestātes ķeizarienes Marijas Fjodorovnas augsto gribu,steidzos nosūtīt sev personīgi apkopoto žurnālu par Dieva mierā dusošā nelaiķa valdnieka imperatoraAleksandra Pavloviča slimību, ko gribēju glabāt kā dārgāko piemiņu savai klātbūtnei mana dievinātāmonarha dzīves pēdējā mirklī pēc 29 gadus ilgas laimes atrasties viņa tuvumā. Šajā žurnālā viņasķeizariskā augstība ieraudzīs, ka 14. datumā nelaiķa valdnieks, šķita, nejutās apdraudēts un vispār mazrunāja, no tās pašas dienas viņa atmiņa sāka zust un viņš ar pūlēm izteica vārdus, prasīdams dzert vai kocitu…"

Šīs vēstules turpinājumu lasīsim vēlāk.Villamova vēstule bija nosūtīta no Pēterburgas 27. novembrī un nonāca Taganrogā ne ātrāk kā 6.

decembrī. Pat ārkārtēji sūtījumi nevarēja pārvarēt šo attālumu ātrāk kā deviņās desmit dienās, pat ziņa parvaldnieka nāvi nonāca galvaspilsētā tikai devītajā dienā - 27. novembrī, tas ir, tajā pašā dienā, kadVillamovs pēc ķeizarienes atraitnes Marijas Fjodorovnas rīkojuma nosūtīja Volkonskim savu vēstuli.

Kā tad iznāk? Marija Fjodorovna, kā zināms, gudrs un iejūtīgs cilvēks, saņem ziņu par dēla nāvi unbez kavēšanās , pat stundu nepavadījusi sērās, domā par to, ka būs vajadzīgs oficiāls Aleksandra slimībasun nāves apraksts, un liek valsts sekretāram to nekavējoties pieprasīt - no kā? Nc jau no ģcncrāladjutantaDibiča, nc no galma ārsta Villijē, kuri pēc sava dienesta stāvokļa ir tās personas, kurām pieprasījumspirmām kārtām būtu adresējams, bet gan no kņaza Volkonska, imperatora personiskā drauga!

Saņēmis Villamova vēstuli, Volkonskis apjūk, saprot Marijas Fjodorovnas pieprasījuma jēgu, uzātru roku, jaucot detaļas, uzraksta "oficiālo žurnālu", laika trūkuma dēļ nevarēdams savu liecību saskaņotar citu personu liecībām, nosūta to līdz ar pavadvēstuli.

"Teiks, ka tā ir fantastika," raksta V. Barjatinskis. "Nē. Kā gan citādi izskaidrot žurnālā redzamāspretrunas? Kā izskaidrot Marijas Fjodorovnas apbrīnojamo steigšanos saņemt oficiālu dokumentu? Kāvēlēšanos pēc iespējas ātrāk sīki izzināt dēla slimības norisi? Viņa taču saņēma biļetenus par Aleksandraveselības stāvokli. Volkonska žurnāls katrā ziņā ir uzrakstīts ar atpakaļejošu datumu, steigā un īpašuapstākļu ietekmē."

Bet pārējie dokumenti?Pirmajā vietā, bez šaubām, ir ķeizarienes Elizabetes Aleksejevnas piezīmes. Taču tās apraujas

mīklainajā 11. novembrī.Arī Villijē piezīmes rakstītas ar atpakaļejošu datumu, lai gan acīm redzami ir centieni pasniegt tās kā

dienasgrāmatu. Raksturīga ir 12. novembrī uzrakstītā frāze: "Kā atminos…"Doktora Tarasova atmiņas tapušas pēc daudziem gadiem un publicētas žurnālā "Krievijas Senatne"

tikai 1871.-1872. gadā, un, kā pareizi norāda vēsturnieks Šilders, "tajās visi datumi ir sajaukti unlabojami". Nevajag aizmirst arī to, ka Tarasovs, pēc paša vārdiem, pirmoreiz tika uzaicināts pieimperatora tikai 14. novembra vakarā. Daudzas viņa liecības nesakrīt ar pārējām - to var izskaidrot ar to,ka atmiņas tika uzrakstītas vairāk nekā pēc 40 gadiem. Taču grūti pieļaut, ka arī pēc gadu desmitiem viņšvarētu sagrozīt faktu, kas attiecas uz 19. novembri. Kā viņš varēja aizmirst valdnieka dzīves pēdējosmirkļus? Taču šo pēdējo minūšu aprakstā viņš nonāk pretrunā pat ar "Slimības vēstures" anonīmo autoru.

Nelaiķa mirstīgās atliekas atradās Taganrogas pilī no 19. novembra līdz 11. decembrim, kad tika

pārnestas uz Aleksandra klostera katedrāli un noliktas uz katafalka zem baldahīna, ko vainagojaimperatora kronis. Katedrālē rītos un vakaros notika piemiņas dievkalpojumi. Tur nelaiķa mirstīgāsatliekas atradās līdz 29. decembrim. Šajā dienā seru procesija devās no Taganrogas uz tālajiemziemeļiem, uz Pēterburgu.

Kas pēc liktenīgā 19. novembra rīta notika pašā Taganrogas pilī? Kādi dokumenti par tosaglabājušies?

Ieraksti kņaza Volkonska žurnālā beidzas valdnieka nāves dienā. Vēstulē valsts sekretāramVillamovam viņš neraksta neko sīkāk par to, kas pilī notika 19. novembrī pēc pulksten 10.50.

Viņa vēstules valsts sekretāram turpinājums:"… Kas attiecas uz sēru ceremoniju, man bija tas gods ziņot Jūsu ekselencei, ko esmu līdz šim

laikam izdarījis, vakar svina zārks ar līķi tika ievietots koka zārkā, kas apsists ar zeltu un rotāts arizšūtiem imperatora ģerboņiem, un uz tā paša katafalka novietots sēru zālē zem troņa. Šodien (tas ir, 7.decembrī) tika pārklāta purpura mantija un uzlikts imperatora zelta kronis. Kad tiks pabeigts katafalksgrieķu klostera baznīcā, tad līķi pārvedīs uz turieni, kur tas paliks līdz augstākajai atļaujai, kuru gaidu noSanktpētcrburgas saskaņā ar man no Varšavas nodoto Viņa Majestātes imperatora Konstantīna Pavloviča[5] 27. novembra pavēli. Man jāzina, vai "apstāvēšana" notiks Pēterburgā, lai gan, ja drīkstu izteikt savasdomas, to piedienētos līdz galam izdarīt šeit, jo, lai gan līķis ir iebalzamēts, šejienes mitrajā gaisā visaseja ir nomelnējusi un pat nelaiķa vaibsti pavisam izmainījušies, pēc kāda laika tie vēl vairāk cietīs, tādēļdomāju, ka Sanktpētcrburgā zārku atvērt nevajag, un tādēļ būtu lietderīgi izvadīt pavisam, par ko lūdzu Jūssaņemt augstāko atļauju un ar kurjeru atsūtīt. Viņas majestātes ķeizarienes atraitnes ElizabetesAleksejevnas veselība ir stipri viduvēja. Jau vairākas naktis pēc kārtas viņa pavada nelāgi un jūt krūtīskrampjus, ieņem Stofregena kunga izrakstītās zāles. Divreiz dienā piedalās piemiņas aizlūgumos.Frcilcnci Valujcvai un Stofregena kungam vēlēts pēc iespējas sīkāk ziņot par viņas majestātes veselību…

Jūsu ekselences padevīgais kalps kņazs Pēteris Volkonskis"Bet tā arī nav zināms, kas notika pilī pēc imperatora nāves. Vienīgā norāde: ķeizariene ik dienas

piedalījās piemiņas aizlūgumos. Vai tiešām nenotika nekas ievērības cienīgs, līdz vēstules nosūtīšanai 7.decembrī bija pagājis tik ilgs laiks!

Tas ir pirmais, kas Volkonska vēstulē šķiet dīvains. Otrais - uzstājība, ar kādu kņazs iesaka"apstāvēt līdz galam" nelaiķi Taganrogā, un šajā sakarā frāze: "Seja ir nomelnējusi un pat nelaiķa vaibstipavisam izmainījušies, pēc kāda laika tie cietīs vēl vairāk".

To, ka vaibsti "mainījušies", apstiprina arī citi dokumenti, bet tādu ziņu, ka "seja nomelnējusi" un ka"pēc kāda laika (tas ir, pārvedot līķi uz Pēterburgu) cietīs vēl vairāk", nav nevienās piezīmēs vai atmiņās.

Pievērsīsim uzmanību: Volkonskis, valdnieka uzticams draugs, uzstāj, lai zārku Taganrogā aiznaglotuun vairāk neatvērtu.

Galma ārsts Villijē 20. novembrī pierakstīja šādus vārdus: "Tikko viņa majestāte bija miris vai patagrāk, dažas personas pārliecinājās par stāvokli un īsā laikā dokumenti tika aizzīmogoti."

Maz - un daudz!"Dažas personas" jau pirms valdnieka nāves "pārliecinājās par stāvokli" un aizzīmogoja

dokumentus.Villijē attēlotā aina nemaz nelīdzinās tai, kuru apraksta doktors Tarasovs: "Visi augstmaņi un galma

ļaudis augu nakti stāvēja guļamistabā un gaidīja šīs scēnas beigas, kas tuvojās ar katru minūti.""Dažas personas" - šis apzīmējums liek domāt, ka nāves brīdī guļamistabā nebija neviena cita,

izņemot ķeizarieni, kā par to liecina "Slimības vēstures" autors un ko var secināt arī pēc paša Villijē 19.novembra piezīmēm un pēc kņaza Volkonska žurnāla, kas nerunā par liktenīgajā brīdī klātesošajām citāmpersonām, bet piemin vienīgi ķeizarieni, kas aizvērusi nelaiķim acis.

Un vēl: Villijē, kurš labi pazina visus galminiekus, lieto abstraktu apzīmējumu "dažas personas".Dīvaini, kādēļ viņš nenosauc to vārdus? Tie varētu būt Volkonskis un Dibičs - atbilstoši ieņemamajiem

amatiem. Un patiešām - Konstantīnam Pavlovičam adresētajā 19. novembrī rakstītajā Dibiča vēstulē varlasīt: "Kop,\ ar kņazu Volkonski mēs noslēpām imperatora dokumentus."

Bet kas notika ar ķeizarieni?20. novembrī viņa no pils aizbrauca uz Šihmatovu māju, kur palika līdz 29. novembrim, tad atgriezās

pilī. Sakarā ar viņas uzturēšanos pie Šihmatoviem jāatgādina par kāda šīs ģimenes locekļa divāmvēstulēm - mātei un brālim.

Tajās pēc citu personu stāstītā aprakstīta imperatora slimība un nāve, galvenajos vilcienos to satursatbilst pārējo dokumentu datiem. Tomēr ir arī kaut kas jauns.

"Astoņpadsmitajā rīta pusē kņazs Volkonskis atsūtīja pie mana znota ar lūgumu sagatavot lielasnelaimes gadījumam savu māju ķeizarienei, kuru viņi grasījās pārvest pie mums… Tajā brīdī no pilsatnāca mana sieviete ar ziņu, ka, paldies Visaugstākajam, mūsu valdniekam imperatoram kļuvis labāk, untagad paņēmuši šejienes štāba ārstu Aleksandroviču… tā kā viņš manā mājā kalpo jau divdesmit gadus unsevišķi drudzi brīnumainā kārtā ārstē…" Un vēl: "Žēlīgais Dievs līdz šim stiprina ķeizarieni, kuru lūdzapārcelties uz mūsu māju, kam viņa negribēja piekrist un teica kņazam Volkonskim: "Esmu pārliecināta, kadalāties ar mani bēdās, bet vai tiešām jūs domājat, ka mani pie vīra saistīja vienīgi kronis? Es lūdzu mūsnešķirt tik ilgi, cik ilgi vien iespējams." Pēc tam neviens vairs neuzdrīkstējās lūgt un viņa visu dienupalika viena savās istabās un bez lieciniekiem nepārtraukti gāja pie nelaiķa… Otrā dienā kņazs atkallūdza viņu pārbraukt uz mūsu māju, kaut vai uz dažām dienām, viņa piekrita un jau ceturto dienu ir piemums…"

Atstāsim paziņojamu par doktoru Aleksandroviču, kurš nav pieminēts nevienā dokumentā, kā arīVolkonskim adresēto divdomīgo ķeizarienes frāzi. Taču nevar nepievērst uzmanību dīvainajai norādei, ka18. novembra rītā, kad, spriežot pēc ieraksta Volkonska žurnālā, valdnieks mazliet atlaba, tas patsVolkonskis lūdz Šihmatovus sagatavot savu māju ķeizarienes uzņemšanai.

Atcerēsimies, ka naktī no 17. uz 18. novembri Volkonskis pirmoreiz aizņēma Villijē gultu, lai"atrastos tuvāk imperatoram".

Ir vēl citi dokumenti, kuru vidū pirmo vietu ieņem Elizabetes Aleksejevnas vēstules-mātei Bādenesmarkgrāfienei un ķeizarienei atraitnei Marijai Fjodorovnai. Nenogurdināsim lasītāju ar citātiem no šīmvēstulēm, pateiksim tikai, ka tajās paustas notikumam piedienīgas sēras un, protams, neko citu ķeizarieneuzrakstīt nevarēja. Var pievērst uzmanību tikai vienam teikumam 19. novembra vēstulē MarijaiFjodorovnai:

"Kamēr viņš paliek tc - arī cs palikšu, kad viņš aizbrauks - aizbraukšu arī cs, ja vien to uzskatīs pariespējamu." Ko ķeizariene ar to domāja? Kas "uzskatīs par iespējamu"? Diez vai runa ir par ārstiem, jo,ja Elizabete Alekscjevna par iespējamu šķērsli savai aizbraukšanai uzskatītu ārstu ieteikumus sakarā arveselības stāvokli, viņa droši vien rakstītu: "ja ārsti uzskatīs par iespējamu" vai, precīzāk, "ja atļaus mansveselības stāvoklis". Var secināt, ka ķeizariene runāja nevis par ārstiem, bet par kādu citu - vienu vaivairākām personām, no kuru rīkojuma bija atkarīga notikumu gaita pēc 19. novembra notikumiem.

Uz pirmajām Aleksandra pēcnāves dienām attiecas vēl divi dokumenti: Dibiča 19. novembraziņojums Konstantīnam Pavlo- vičam un tā paša datuma Akts par imperatora nāvi.

Dibičs ziņoja: "Man ir tas pienākums dziļās skumjās pavēstīt Jūsu ķeizariskajai augstībai (arī Dibičsnezināja par Konstantīna atteikšanos no troņa), ka Visaugstākajam labpatika pārtraukt mūsu valdniekaimperatora Aleksandra Pavloviča mūžu novembra deviņpadsmitajā dienā pulksten 10.50 pēc pusnaktsšeit, Taganrogas pilsētā. Man ir tas gods pievienot šajā skumjajā notikumā klātesošo ģenerāladjutantu ungalma ārstu parakstītu aktu."

Aktu par nāvi parakstīja Valsts padomes loceklis ģcncrālad- jutants kņazs Pēteris Volkonskis, Cialvcnā štāba priekšnieks ģcncrāl- adjutants barons Dibičs, slepenpadomnicks galma ārsts baronetsJakobs Villijē un īstenais vecākais padomnieks galma ārsts Konrāds

Stofrcgcns. Akts tika pārtulkots franču valodā, un zem franču teksta ir nevis četri, kā zem krievu

teksta, bet pieci paraksti: vēl arī ģcncrāladjutanta Čcrnišova paraksts. Tāda atšķirība rada izbrīnu unneviļus liek domāt, ka "ārzemēm" vajadzēja vairāk parakstu - lielākas ticamības labad…

Nākošais dokuments - protokols par līķa sekciju 20. novembri. Deviņu parakstu vidū ir arī doktoraTarasova paraksts. Tas neapšaubāmi ir viens no vissvarīgākajiem dokumentiem, ar kuru jārēķinās.

Šis protokols jāpapildina ar rindām no N. Šeniga atmiņām (viņš bija barona Dibiča dienestā). Runaiet par līķa balzamēšanu.

"21. datumā deviņos no rīta," raksta Šenigs, "pēc Dibiča pavēles es kā dienesta pakāpē augstākaisstarp biedriem devos piedalīties nelaiķa valdnieka līķa balzamēšanā. Iegājis kabinetā, ieraudzīju viņu jauizģērbtu uz galda, un četri garnizona feldšeri, izgriezuši mīkstās daļas, piebāza tās ar kaut kādām spirtānovārītām zālēm un aptina ar platām saitēm… Viņi ar to nodarbojās visu nakti, kopš tā laika, kad Villijēuzšķērda līķi un sastādīja protokolu.. . Izņemot minētās personas un sardzes kazaku virsnieku, nc tikaiistabā, bet visā pilī neviens nebija manāms. Ārsti sūdzējās, ka naktī visi izklīduši (!)…"

Varētu domāt, ka sekcijas protokols nekādas domstarpības neradīs. Taču viens apstāklis liek domāt,ka mums ii darīšana ar viltojumu.

Kā liecina Šenigs, protokolu sastādīja galma ārsts Villijē. Savukārt doktors Tarasovs raksta, ka todarīja viņš, Tarasovs.

Varbūt Šenigs kļūdījās, piedēvējot protokola rakstīšanu Villijē kā pakāpē augstākajam noklātesošajiem mediķiem? Varbūt. Taču tas nav galvenais. Tarasovs apgalvo, ka, lai gan rakstījisprotokolu, viņšto nav parakstījis. Tomēr zem protokola ir arī viņa paraksts (pēc skaita piektais!). Atmiņasrakstīdams, Tarasovs taču nevarēja aizmirst tik būtisku faktu kā protokola parakstīšanu! Tas ir izslēgts.Rodas jautājums: kā zem protokola parādījās Tarasova paraksts?

Tas, ka viņa paraksts bija nepieciešams, nav apšaubāms, jo medicīnas jomā Tarasovs pčc Villijēbija Aleksandram tuvākā persona un akts bez viņa paraksta izskatītos vairāk nekā dīvaini.

Un paraksts parādījās - bez viņa ziņas! Un Tarasovs, atmiņas rakstot, to nezināja, jo protokolaoriģināls jau sen gulēja arhīvā.

Rodas jautājums: kāpēc Tarasovs neparakstīja protokolu? Atteicās?Ir zināms, ka kņazs Volkonskis uzdeva viņam nelaiķa balzamēšanu, taču Tarasovs šo priekšlikumu

noraidīja, motivēdams ar "dēla jūtām un bijību pret imperatoru".Protams, šie iebildumi bija tikai aizsegs, kas slēpa īsto iemeslu - to pašu, kura dēļ viņš atteicās

parakstīt protokolu. Kāds bija šis iemesls? Tā ir grūti atminama mīkla, ja atzīstam Taganrogas drāmasoficiālo versiju. Bet par to vēlāk.

Kas bija rakstīts līķa sekcijas protokolā?Analizējot šo dokumentu, daudzi pētnieki secina, ka tika izdarīta tieši nelaiķa imperatora līķa

sekcija. Kas attiecas uz slimību, kas Aleksandru I noveda kapā, vienprātīgi tiek apgalvots, ka tas bijatipisks vēdertīfs.

Dosim vārdu grāmatas "Majestātiskais mistiķis" autoram V. Barjatinskim:"Kas attiecas uz mani, es, nebūdams medicīnas speciālists, J rīkojos sekojoši: protokola kopjas

nosūtīju pazīstamiem Krievijas medicīnas pasaules pārstāvjiem līdz ar pavadvēstuli: "Griežos pie Jumsar lielu lūgumu, kuru, cerams, neatteiksieties izpildīt. Pašlaik nodarbojos ar kādu vēsturisku pētījumu unmanās rokās citu starpā nonācis dokuments, kādas XIX gadsimta pirmajā pusē mirušas personas līķasekcijas akts, ar ko izskaidrojams šī dokumenta stils.

Esiet tik laipns, izlasiet šo protokolu… kā arī dažas piezīmes pie tā un uzrakstiet man bezkaislīguslēdzienu: kāds bija šī cilvēka nāves cēlonis (slimība vai nejaušība). Būšu Jums ārkārtīgi pateicīgs pardrīzu atbildi."

Piezīmēs bija norādīti iespējamie nāves cēloņi: 1 vēdertīfs, 2 smadzeņu satricinājums nelaimesgadījumā, 3/ malārija, 4/ cietsirdīga apiešanās (miesas sodi).

V. Barjatinskis saņēma četras neapšaubāmi interesantas atbildes.

Doktors N. Čigajevs:"Pamatojoties uz atsūtīto protokolu, var izdarīt visai apšaubāmus secinājumus. Pēc visa spriežot,

nāves cēlonis bija asinsizplūdums smadzenēs, bet vai tas ir slimības vai nelaimes gadījuma rezultāts - pēcprotokola nevar noskaidrot… Tīfs jāizslēdz, jo vēdertīfs parasti saistās ar izmaiņām liesā, zarnudziedzeru uztūkumu un čūlām. Arī malārija izraisa liesas palielināšanos… Mans slēdziens nav pilnīgs,taču citādi nemaz nevar būt, jo protokojs ir tālu no zinātniska apraksta un ļoti īss."

Doktors M. Manasejins:"Protokols nav sastādīts pēc zinātnes prasībām, tādēļ nāves cēloni noteikt nav iespējams. Vismazāk

tas varētu būt saistīts ar Jūsu norādītajiem iemesliem 1. un 3., jo 1/ vēdertīfa gadījumā jābūt izmaiņāmzarnās un liesā, 2/ malārijas - ievērojama liesas palielināšanās, tāpat kā novājēšana abos gadījumos, bette visur ir tauki; 2. un 4. gadījumā (tas ir, smadzeņu satricinājums, cietsirdīga apiešanās) raksturīgasvairāk vai mazāk manāmas pēdas, bet to nav…"

Ķirurgs doktors K. Dombrovskis:"Atvainojiet, ka mazliet aizkavējos ar atbildi, bet, lai varētu dot noteiktāku atbildi, man vajadzēja

parādīt protokolu patolog- anatomam. Protokolā sniegtās ziņas ir pārāk trūcīgas, lai varētu noteikt nāvescēloni. Pamatojoties uz orgānu aprakstu, var droši apgalvot vienīgi to, ka nāvi neizraisīja ne vēdertīfs, nemalārija. Dati par galvaskausu un smadzenēm ir pārāk nenozīmīgi, lai tajos varētu saskatīt nāves cēloni."

Ķirurgs doktors V. Gibonets:"… Pēc sekcijas protokola nekādi nevar pieļaut, ka nāves cēlonis ir tīfs vai malārija."Tātad, lai cik skopi ir sekcijas protokola dati, ar pilnu pārliecību var secināt, ka nāvi neizraisīja ne

vēdertīfs, ne malārija ("Krimas drudzis"). Tādējādi protokols pašos pamatos sagrauj ticību Taganrogasdrāmas oficiālajai versijai!

11. decembrī mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Aleksandra klostera katedrāli, kur tās palikaastoņpadsmit dienas. 29. decembrī skumjā procesija devās ceļā uz Pēterburgu pa maršrutu: Harkova -Kurska - Orla - Tula - Maskava - Pēterburga.

Ķeizariene Elizabete Alckscjcvna zārku nepavadīja, viņa palika Taganrogā līdz 1826. gada 21.aprīlim. Pirms sēru procesijas došanās ccļā ķeizariene teica doktoram Tarasovam:

- Es zinu, cik padevīgi un centīgi jūs kalpojāt imperatoram, un tādēļ nevienam citam, bet tieši jumsuzticu gādāt par nelaiķi. Pavadiet zārku līdz pašam kapam!

Procesijas vispārējā uzraudzība bija uzdota grāfam Orlovam- Davidovam. Tas nebija vieglsuzdevums. Tikko kļuva zināms par imperatora nāvi, pa visu Krieviju, kā jau rakstījām, pēkšņi izplatījāsbaumas, ka imperators nav miris, bet pazudis, ka zārkā ved nezināma cilvēka līķi. Kas veicināja šādubaumu izplatīšanos, grūti pateikt, taču fakts paliek fakts: baumu izplatība kļuva draudīga. Bija bail, katauta prasīs atvērt zārku, un grāfs Orlovs-Davidovs, kā atmiņās raksta Tarasovs, "visur ievēroja stingrukārtību un militāru disciplīnu".

3. februārī procesija ieradās Maskavā. No Podoļskas vārtiem līdz pilsētas centram abpus ceļamstāvēja karaspēks ar šautenēm! Zārku novietoja Arhangeļskas katedrālē, sanāca milzum daudz ļaužu. Tikaievēroti drošības pasākumi: deviņos vakarā Kremļa vārtus aizslēdza un pie katras ieejas stāvēja pielādētilielgabali. Visu nakti pa pilsētu maršēja militāras patruļas…

Oficiālā ziņojumā baronam Dibičam grāfs Orlovs-Davidovs pavēstīja, ka ceļā līdz Maskavai zārksnetika atvērts. Pirmoreiz to atvēra ceļā no Maskavas uz ziemeļiem - 7. februārī septiņos vukai a otrajānaktsmītnē Čašoškovas sādžā. Otrā apskate notika pirms izbraukšanas no Novgorodas. Trešā un pēdējā -Babino sādžā pēc imperatora Nikolaja I rīkojuma.

Galma ārsts Villijē šajā sakarā raksta: "Šodien, 26. februārī, septiņos pēc pusdienas izdarījuimperatora Aleksandra mirstīgo atlieku apskati. Atsedzis viņu līdz mundierim, es neatradu nc mazākāsķīmiskās sairšanas pēdas… Muskuļi bija stingri un cicti un saglabāja savu pirmatnējo formu un apjomu.Tādēļ uzdrīkstos apgalvot, ka līķis ir pilnīgi saglabājies, un mums par šo apmierinošo rezultātu jāpateicas

precīzai nepieciešamo aizsardzības pasākumu ievērošanai ceļojuma laikā."28. februārī procesija tuvojās Carskojc Sclo. To sagaidīja imperators Nikolajs I, lielkņazs Mihails

Pavlovičs, Prūsijas princis Vilhelms, Orānas princis, augstākie galminieki, garīdznieki un Carskojc Scloiedzīvotāji. Zārku novietoja pils baznīcā.

1. martā kņazs A. Goļicins izsauca pie sevis doktoru Tarasovu:- Vai var atvērt zārku un vai imperatora ģimene var atvadīties no nelaiķa?Tarasovs atbildēja apstiprinoši un apgalvoja, ka ar līķi viss kārtībā, tā ka zārku var pat atvērt

vispārējai apskatei. Savās atmiņās viņš raksta: "Pēc tam viņš teica, ka imperators man pavēlējis pulksten12 naktī grāfa Orlova-Davidova klātbūtnē akurāti atvērt zārku un sagatavot visu, lai imperatora ģimene,izņemot valdošo ķeizarieni, kura tolaik bija stāvoklī, varētu atvadīties no nelaiķa. Vienpadsmitos vakarāgarīdznieku un visus dežurantus no baznīcas izvadīja, pie durvīm nolika sardzi. Baznīcā palika: kņazsGoļicins grāfs Orlovs-Davidovs, es un nelaiķa imperatora kambarkungs Zavitajcvs. Pēc zārka atvēršanascs noņēmu aromātisko zāļu matraci, kas klāja visu nelaiķi, notīrīju mundieri, uz kura bija uzpilējušasdažas smaržvielu piles, apmainīju baltos cimdus imperatora rokām (iepriekšējie bija mazliet mainījušikrāsu), uzliku galvā kroni un noslaucīju seju, ķermenis bija pilnīgi neskarts un nebija li* 323 manāmas ncmazākās bojāšanās pazīmes. Pēc tam kņazs Goļicins, pavēlējis mums palikt baznīcā aiz aizslietņiem,steidzās ziņot imperatoram. Pēc dažām minūtēm visa imperatora ģimene, izņemot valdošo ķeizarieni, arbērniem pilnīgā klusumā ienāca baznīcā, un visi skūpstīja nelaiķa seju un rokas… Pēc imperatora ģimenesaiziešanas cs atkal pārklāju līķi ar aromātisko matraci un, noņēmis kroni, aizvēru zārku. Visi dežuranti unsargposteņi atkal tika ievesti baznīcā, un sākās Evaņģēlija lasīšana."

Neiedziļinoties jautājumā, cik labi Tarasovs no aizslietņa otras puses varēja novērot baznīcānotiekošo, atzīmēsim prūšu ģenerāļa fon Gcrlaha liecību, ko viņš pierakstīja pēc prinča Vilhelmavārdiem:

"Ķeizariene Marija Fjodorovna vairākkārt noskūpstīja nelaiķa roku un runāja: "Tas taču ir mansmīļotais dēls, mans dārgais Aleksandrs!" Viņa trīsreiz atgriezās pie zārka un piegāja pie nelaiķa."

5. martā līķi no Carskoje Selo aizveda uz Česmu, kur Tarasova uzraudzībā to pārvietoja citā zārkā,bet nākošajā dienā pārveda un novietoja Kazaņas katedrālē. Tur zārks atradās septiņas dienas, turklātimperators Nikolajs I aizliedza to atvērt "galvaspilsētas iedzīvotājiem", kā raksta Tarasovs, "šķiet,vienīgi tā iemesla dēļ, ka valdnieka sejas krāsa bija kļuvusi mazliet gaišbrūna."

Vēsturnieks N. Šilders šo Tarasova minējumu pretstata Volkonska vēstulē valsts sekretāramVillamovam rakstītajam: "jo, kaut gan līķis ir balzamēts, šejienes mitrajā gaisā seja ir nomelnējusi un patnelaiķa vaibsti mainījušies…"

1826. gada 13. martā norisinājās Taganrogas drāmas epilogs. Pulksten vienpadsmitos dienā spēcīgāputenī bēru gājiens no Kazaņas katedrāles devās uz Petropavlovskas cietoksni. Tajā pašā dienā notikaizvadīšanas dievkalpojums. Otrajā pēcpusdienas stundā lielgabalu zalves vēstīja pasaulei, ka valdnieksimperators guldīts zemes klēpī.

"Tātad," raksta V. Barjatinskis, "laiks apkopot visu iepriekš teikto un izdarīt secinājumus - kaut vaidivos no izvirzītajiem jautājumiem: vai Aleksandrs grasījās atteikties no troņa un, ja viņam tāds nodomsbija, vai viņš, atrazdamies Taganrogā, to īstenoja vai tiešām tur nomira?

Atbilde uz pirmo jautājumu grūtības nesagādā, un neviens to nekad nav apšaubījis. Kas attiecas uzotro jautājumu, tad pilnīgi bezkaislīgi, apsverot visus "par" un "pret", var atbildēt apstiprinoši: jā,imperators Aleksandrs I izmantoja savu atrašanos Taganrogā un vieglu kaiti, lai īstenotu savu plānu. Viņšnozuda, ļaudams apglabāt kāda sveša cilvēka līķi."

"Majestātiskā mistiķa" autors nosauc vairākus argumentus, kas ļāvuši viņam1. Pastāvīgās pretrunas, kas sastopamas visos ar Taganrogas drāmu saistītajos dokumentos, kaut

gan šiem dokumentiem būtu jāsakrīt vissīkākajās detaļās. Nevienā no tiem nav norādītas tik svarīgas ziņaskā imperatora nāves apstākļi, tās aculiecinieku skaits, ķeizarienes uzvedība u.c.

2. Pēc 11. novembra rakstīto ķeizarienes piezīmju nozušana. Šīs piezīmes neapšaubāmi tika rakstītasar atpakaļejošu datumu, uz ko norāda, piemēram, kaut vai tāds teikums: "Viņš paraudzījās ar tādu pašuskatienu, kādu es ievēroju vēlāk briesmīgajās minūtēs."

3. Viltotais doktora Tarasova paraksts zem līķa sekcijas protokola, jo nevar pieļaut domu, kaTarasovs melotu savās atmiņās, apgalvodams, ka protokolu nav parakstījis.

4. Ķeizarienes Marijas Fjodorovnas, imperatora Nikolaja I, kņaza Volkonska un Villamovadīvainais un nervozais noskaņojums un nc mazāk dīvainā rīcība, ar atpakaļejošu datumu steigā uzrakstītākņaza "oficiālā dienasgrāmata", Nikolaja I aizliegums atvērt zārku tautas apskatei Kazaņas katedrālē,Marijas Fjodorovnas nevietā atkārtotie izsaucieni: "Tas taču ir mans mīļotais dēls, mans dārgaisAleksandrs!" Kādēļ gan mātei pie sava dēla līķa vajadzētu atkārtot tādus vārdus, kas atgādina: "Tastiešām ir viņš!"?

5. Tūlīt pēc nāves izplatījušās baumas, ka "ved sveša cilvēka līķi". Kaut kāda iemesla dēļ tačutādas baumas radās! Turklāt tās ir neparastas baumas. Monarha nāve bieži rada dažādas runas unvisvisādus komentārus, taču tikai pēc Taganrogas drāmas radās tādas baumas. Un tās tautai šķita tikpatiesas, ka cilvēki gribēja ar varu atvērt zārku, bet valsts iestādēm - tik bīstamas, ka Maskavas Kremlīpie vārtiem vakaros nolika lielgabalus, bet naktī pa pilsētu staigāja patruļas.

6. Līķa sekcijas protokols. V. Barjatinskim atbildēja ne vien visā Krievijā, bet arī pasaulē pazīstamiārsti. Retā vienprātība, kādā viņi noliedza, ka nāves cēlonis varētu būt vēdertīfs vai malārija, pārliecina,ka Taganrogā notika pavisam cita cilvēka sekcija…

7. Paša imperatora rīcība, sākot ar izbraukšanu no Pēterburgas, atsevišķi viņa izteikumi unmājieni. Atcerēsimies vismaz dažus no tiem: "Es drīz pārcelšos uz Krimu un dzīvošu kā godīgs cilvēks.Esmu nokalpojis 25 gadus, un zaldātu pēc tik ilga dienesta atvaļina." 14. novembrī, atteikdamies nozālēm, Aleksandrs teica galma ārstam Villijē: "Ceru, ka nedusmojaties uz mani. Man ir savi iemesli."Tajā pašā dienā viņš lūdza garīdznieku: "Lūdzu uzklausīt nevis imperatora, bet vienkārša mirstīgāgrēksūdzi."

Vēl viens neparasts apstāklis. Pēc sarunas ar garīdznieku - bet tā notika vēl tad, kad "slimība" nekoļaunu nevēstīja - viņš visas četras turpmākās dienas ne reizi neizteica vēlēšanos redzēt garīdznieku, un tasnebija klāt arī imperatora "nāves brīdī". Tas nepavisam neizskatās pēc Aleksandra, kurš, ja vien patiešāmmirtu, bez šaubām, aicinātu pie sevis garīdznieku. Arī viņam tuvie cilvēki - ķeizariene un kņazsVolkonskis katrā ziņā sūtītu pēc garīdznieka kaut vai tāpēc, lai tas noturētu dvēseles aizlūgumu.

Gluži dabiski rodas ļoti būtisks un visai kutelīgs jautājums: ja imperators īstenoja savu nodomu unnozuda, kā viņš to izdarīja?

Lielkņazs Nikolajs Mihailovičs savā grāmatā "Leģenda par Aleksandra I nāvi" stāsta par viņaklātbūtnē notikušu sarunu starp vēsturnieku Šildcru un kādu personu, kuras vārdu lielkņazs nedrikstnosaukt. Šī persona, iebilstot pret "veselu sēriju Šildera mistisko mīklu", tcica: "Pieļauju, ka visi Jūsupieņēmumi sakara u Aleksandra nozušanu ir iespējami, izņemot vienu, pašu galveno, kas man liekasnepieņemams. Kā Jūs pieļaujat, ka bija iespējams apmainīt imperatora līķi?!" Citēdams šo frāzi, NikolajsMihailovičs piebilst: "Arī man pilnībā jāpievienojas šim viedoklim un jāteic, ka visai apšaubāma iriespēja apmainīt nelaiķi, ja šis nelaiķis ir Krievijas valdnieks!"

Tur jau tā lieta! Apmainīt vienkārša cilvēka līķi ir daudz sarežģītāk, gandrīz vai neiespējami: rodasmilzums juridisku, policejisku, medicīnisku un citu šķēršļu. Taču apmainīt imperatora līķi, ja viņš pats tovēlas, var bez vismazākajiem šķēršļiem. Aleksandram pietika informēt par savu nodomu trīs četraspersonas, kurām, savstarpēji sadalot līdzdalības pakāpi, vajadzēja tikai atrast piemērotu nelaiķi, ko ieliktzārkā imperatora vietā, un ar savu uzvedību likt pārējiem uzskatīt melus par patiesību un visbeidzot-klusēt.

Kaut kur tālajā Taganrogā, nelielā mājā, piedaloties maz- skaitlīgai svītai un kalpotājiem, kurulielākā daļa pat neatradās pilī, ievērojot vismaz elementārāko piesardzību, šī mistiskā drāma varēja

noritēt bez aizķeršanās, neradot nevienā vismazākās aizdomas. Taču tā acīmredzot netika nospēlētapietiekami uzmanīgi: vai nu kāds netika galā ar savu uzdevumu, vai arī izpļāpājās, vai arī kaut kasnenoritēja tik gludi, kā bija iecerēts. Radās aizdomas un izplatījās satraucošas baumas.

Kam imperators vatēja uzticēt savu noslēpumu un bez kuru personu palīdzības viņš nevarētu plānuīstenot? Tādas personas bija: ķeizariene Elizabete Alckscjevna, tuvākais valdnieka draugsģencrāladjutants kņazs Volkonskis un viens no mediķiem - vai nu galma ārsts Villijē, vai doktorsTarasovs, bet varbūt abi. Šo trīs četru personu līdzdalība bija nepieciešama!

Kas tieši vai netieši norāda uz viņu līdzdalību?Tātad pirmā no nosauktajām personām — Elizabete Alckscjevna.Lai aina būtu pilnīgi skaidra, nedaudz jāatskatās pagātnē.Kad pienāca laiks meklēt Aleksandram līgavu, Katrīna II izsauca uz Pēterburgu divas Bādenes

princeses Durlahas, kuru krustmāte bija Pāvela pirmā sieva. 1792. gada beigās princeses ieradāsPēterburgā un apmetās nelaiķa Potjomkina pilī. Viņas pieņēma Katrīna, notika līgavas lūkošanās.Aleksandram iepatikās vecākā princese, un 9. oktobrī ar tam laikam neparastu greznību svinēja kāzas…Aleksandram tolaik bija sešpadsmit, jaunajai sievai - piecpadsmit gadu. Liclkņaze bija brīnišķīga,eleganta, izcēlās ar tikumību, asu prātu un talantu, kā arī izsmalcinātu gaumi, kautrību, labsirdību unpadevību. Tā par laulāto draudzeni Elizabeti Aleksejcvnu atsaucās pats Aleksandrs, nākamais imperators.

Sākumā šķita, ka laulība būs laimīga. Taču Aleksandrs bija nepastāvīgs - viņš tiecās pēc citāmsievietēm, un nonāca pat tik tālu, ka jaunlaulātie dzīvoja atsevišķi. Lielkņazam bija neskaitāmas mīlasdēkas. Taču viņu apbūra viena sieviete, kurai viņš palika uzticīgs gandrīz līdz mūža galam. Tā bija viņajaunības drauga Dmitrija Nariškina sieva Marija Antonovna. Pirmoreiz viņu ieraudzījis, Aleksandrsiemīlējās - un nekavējoties guva uzvaru.

Viņu sakara rezultāts bija trīs bērni, visi, dabiski, saucās par Nariškiniem, lai gan pieviltais vīrs ļotilabi zināja, kas ir "viņa" bērnu tēvs… Vienu no meitām Sofju Aleksandrs ļoti mīlēja, vēlāk viņš to iecēlapar grāfieni. Viņa nomira agri - septiņpadsmit gadu vecumā, neilgi pirms kāzām ar grāfu AndrejuŠuvalovu.

Starp citu, Marija Antonovna krāpa nc vien vīru, bet arī mīļāko. To uzzinājis, Aleksandrs pārtraucaar viņu sakarus, un var tikai brīnīties par mīlestību un padevību, ar kādu Elizabete Aleksejevna pieņēmavieglprātīgo laulāto draugu, kurš bija licis viņai ciest. Taču bija jau par vēlu. Nekas, izņemot ārējopieklājību, viņus ar Aleksandru vairs nesaistīja. Katram bija sava dzīve, prieki un bēdas… Un pēkšņi pēcilggadējas atsvešināšanās norisinās Taganrogas idille… Grūti pateikt, vai no Aleksandra puses tā bijavēlēšanās atstāt sievas dvēselē labas atmiņas par sevi vai viņu vadīja tikai vēlēšanās vajadzīgajā brīdījust blakus uzticamu cilvēku, kuis "nenodos". Mīkla, kuras atminējumu laulātie draugi katrs savā laikāaiznesa līdzi kapā. Visticamāk, ka braucienā uz Taganrogu sava loma bija abiem apstākļiem. To apliecinagan imperatora rīcība, gan ķeizarienes vēstules.

Te atkal atmiņā nāk zīmīgais 11. novembris. Atcerēsimies: "Villijē bija priecīgs, viņš man teica, kaimperatoram ir drudzis, bet man pie viņa jāieiet, jo stāvoklis ir labāks nekā iepriekšējā dienā."

Laulātajiem draugiem bija gara saruna, kuras saturs nav zināms. Taču tajā pašā dienā ķeizarienerakstīja mātei, Bādencs markgrāfienci, satriecoši mīklainu vēstuli: "Kur manas dzīves glābiņš? Kad jūsdomājat, ka viss ir labi nokārtots un varat to baudīt, uzrodas negaidīts pārbaudījums, kas atņem jumsiespēju izjust svētlaimi…"

Miglaini, pesimisma pilni vārdi. Kas tas par "negaidītu pārbaudījumu"? Ne jau valdnieka vieglāsaslimšana (pēc oficiāliem datiem)!

Savāda šķiet viņas uzturēšanās Šihmatovu mājā, kur ķeizariene atradās no 20. līdz 29. novembrim. Japieņemam, ka viņu aizveda no pils tikai uz līķa sekcijas un balzamēšanas laiku, kādēļ viņa tur uzkavējāstik ilgi, ja abas šīs operācijas taču ilga tikai divas dienas? Ja viņa paliktu pie Šihmatoviem līdz II.decembrim, to varētu izskaidrot ar vēlēšanos atgriezties pilī pēc līķa pārvešanas uz katedrāli.

Visbeidzot, vēstulēs mātei un vīramātei viņa pauž vēlēšanos palikt Taganrogā, "kamēr viņš te paliks,bet, kad viņš aizbrauks, - aizbraukšu arī es". Kādēļ viņa nepavadīja līķi uz Pēterburgu, bet palikaTaganrogā vēl četrus mēnešus? Ir zināms, ka Elizabetes Aleksejevnas veselība tajās dienās bijaapmierinoša, viņa deva rīkojumus, brauca uz dievkalpojumiem, "viņas rokraksts kļuva stingrāks," kāatzīmēja Nikolajs I privātā vēstulē Volkonskim.

Protams, šos faktus nevar uzskatīt par pamatu kategoriskam apgalvojumam, ka Elizabete Alckscjevnabija laulātā drauga nozušanas līdzdalībniece. Tādu pierādījumu nav. Ja arī tādi bija, tos gluži vienkāršiiznīcināja. Tomēr var uzskatīt, ka ķeizariene zināja-un nevarēja nezināt! - Aleksandra noslēpumu.

Bet kņazs Volkonskis?Mēs jau zinām par viņa saraksti ar valsts sekretāru Villamovu, par uzstājīgo ieteikumu aiznaglot

zārku Taganrogā, par 18. novembra rīta vizīti Šihinatovu mājā pēc tam, kad viņš "pirmoreiz aizņēmaVillijē gultu, lai atrastos tuvāk imperatoram".

Vēl divi būtiski apstākļi. Ir zināms, ka kņazs atstāja bagātīgu dienasgrāmatu, piezīmju, dažādudokumentu arhīvu. Dala no tā, kurā nebija nekā interesanta, atradās Viņa Majestātes personiskajābibliotēkā, bet otra, lielākā daļa, pazuda bez pēdām, un, jādomā, to iznīcināja Nikolajs Pavlovičs.

Otrkārt. Interesi izraisa Volkonska sievas vēstules ķeizarienei Marijai Fjodorovnai. Tās, par laimi,saglabājušās, un vēsturnieks N. Šilders šīs vēstules publicējis sava darba "Imperators Aleksandrs 1"ceturtā sējuma pielikumā.

Kņaze Sofija Volkonska ieradās Taganrogā pēc 19. novembra - apmēram decembra vidū.26. decembra vēstulē viņa cita starpā raksta: "Ķermeņa aizsardzībai pielietotās skābes bija to

padarījušas galīgi tumšu. Acis manāmi iekritušas, deguna forma mainījusies visvairāk un kļuvusi mazlietlīdzīga ērgļa knābim."

Tas nepavisam neatbilst Tarasova piezīmēm, toties pilnīgi sakrīt ar paša Volkonska liecībām.29. decembra vēstulē (kad zārks jau bija pārvests uz katedrāli) kņazc konstatē, ka "ķeizariene

piedalījās pēdējā dievkalpojumā un bez citu atbalsta piegāja pie zārka", kas norāda uz ElizabetesAleksejevnas apmierinošo veselības stāvokli. Taču pati interesantākā un mīklainākā ir 31. decembravēstule Marijai Fjodorovnai. Lai piedod lasītājs, taču ir gluži nepieciešams citēt daļu no šīs vēstules.

"Es uzdrīkstos atkal ķerties pie spalvas, lai Jums, valdniece pavēstītu sīkākas ziņas, kuras uzzinājusava ceļojuma laika uzreiz izjutu nožēlu, ka Jūsu majestāte tās neuzzināja agrāk, tāpat ai i par visām citāmmana vīra iepriekšējām vēstulēm, un mana nožēla pieauga pēc visām jaunajām vēstīm, ko uzzināju, un pēctam, kad pārliecinājos, ka dažas imperatoram tuvas personas turēja aizdomās un slēpa kādu lietu, kurutikai mans vīrs varētu pamanīt drošāk nekā citi. Ar viņa uzticīgo sirdi, kas mīlēja imperatoru 29 gadus,arpilnīgu pašaizliedzību viņš mazāk kā jebkurš cits - vismaz es tā domāju - varēja kļūdīties sakarā ar viņabrīnišķīgajā dvēselē notiekošo. Labvēlība, ar kādu Jūs, majestāte, mani uzklausījāt kādas mana vīravēstules fragmenta sakarā, kuru toreizējo apstākļu iespaidā uzskatīju par labāku Jums pilnībā neparādīt, tālabestība, ar kādu Jūs man atbildējāt un kurai, neskatoties uz toreizējo situāciju, nekas nepaslīdēja garām,paliks manā atmiņā, kamēr vien būšu dzīva; un tādēļ tagad saku pati sev, ka nedrīkstu baidītiesiepazīstināt ar savām (t.i., manis saņemtajām vēstulēm) mūsu valdnieku māti, kura nepārmetīs man manulēmumu paziņot smagu vēsti, ko viņa varēs uzticēt tam, kurš varbūt uzskatīs par izdevīgu uzzinātpersonisku novērojumu par mūsu mīļotā imperatora dvēseles stāvokli. Man jāpiebilst, ka mans vīrs nezinaun nekad neuzzinās, ka rakstu šo vēstuli un nosūtu Jums, majestāte, viņa vēstules ar ziņām, kuras viņš Jumsnekad nepavēstīs. Taču mani mierina doma, ka tas, ko viņš redzēja un par ko šajā sakarā ir dziļipārliecināts, nezudīs; cs uzdrošinos Jums to uzticēt, un Jūs to izmantosiet, kā debesis, Jūsu gudrība unmūsu jaunā valdnieka pazīšana pateiks Jums priekšā. Lūdzu jūs, majestāte, saglabāt man šīs mana vīrapēdējās vēstules par nelaimi, kas mūs piemeklējusi, vai arī, ja Jūsu majestāte uzskatīs par labāku, tāsaizzīmogotas nodot manai mātei… Lūdzu Jūs, majestāte, saskatīt šajā vēstulē… manu cicņu pret Jūsutikumību, manu ticību Jūsu dvēseles spēkam un arī pārliecību, ka Jūs nekad nevienam neatklāsiet šīs

vēstules saturu."Ko tas viss nozīmē? Kādus jaunumus kņazc uzzināja? Kādas aizdomas slēpa Aleksandram tuvākās

personas? Kādas sava vīra vēstules kņazc Volkonska lasīja un pārsūtīja ķeizarienei Marijai Fjodorovnai?Kuram varēja būt izdevīgi zināt Volkonska personiskos novērojumus?

Viens nav apšaubāms: runa iet par kādu svarīgu noslēpumu, par kuru Volkonskis bija labāk informētsnekā citas imperatoram tuvas personas. Taču arī šīs personas kaut ko nojauta, un viņu aizdomas bi janepatīkams pārsteigums. Acīm redzams, ka noslēpumam bija intīms, nevis politisks raksturs un tam nebijanekāda sakara ar revolucionārām vai militārām sazvērestībām, jo pēdējā gadījumā galvenā visu zinošāpersona būtu nevis Volkonskis, bet barons Dibičs. Bez tam šis noslēpums katrā ziņā attiecas uz valdniekauzturēšanos Taganrogā: to var saprast pēc pašas kņazes Volkonskas vēstules - viņa raksta par vīravēstulēm, kuras saņēmusi no Taganrogas, par ziņām, kuras savākusi ceļā, par imperatoram tuvāmpersonām, kuras, jādomā, atradās Taganrogā.

Kāds gan, atrodoties Taganrogā, Aleksandram varēja būt noslēpums? Viss, kas saistās ar viņauzturēšanos šajā pilsētā, ir zināms. Mēs nezinām tikai vienu - viņa personisko sarunu ar ķeizarieni,Volkonski, Villijē un Tarasovu saturu. Tikai viņi ne vienreiz vien palika ar Aleksandru aci pret aci…

Kāda loma Aleksandra nozušanā varēja būt galma ārstam Villijē un doktoram Tarasovam?Viena no viņiem, bet varbūt abu iesaistīšana "lietā" bija ārkārtīgi nepiecicšama.Skotijā dzimušais mierīgais un atturīgais Villijē sevi nekādā veidā nenodeva, ja nu vienīgi to

izdarīja ar atpakaļejošo datumu uzrakstītā dienasgrāmata un viņa piekrišana palikt ēnā pēc līķa sekcijasprotokola parakstīšanas līdz pat tā nogādāšanai Babino. Saskaņā ar ieņemamo amatu Villijē bija jāspēlēvadošā loma notikumos pēc 20. novembra, taču neviens viņu nekur nepiemin, un pat mirstīgo atliekupārvešanas uzraudzību Elizabete Alckscjevna uzdod nevis Villijē, bet Tarasovam. Tas ir tik pārsteidzoši,ka varētu gandrīz nodomāt: Villijē pēc dramatiskajiem notikumiem pilī kaut kur pazudis. Tomēr viņšatradās Taganrogā, bet vēlāk pavadīja sēru procesiju līdz Pēterburgai.

Bet kāda bija doktora Tarasova loma? Dokumentāli zināms tikai sekojošais: Tarasovu ataicināja pieimperatora tikai 14. novembri, viņš atteicās secēt un balzamēt līķi, taču sastādīja sekcijas protokolu, kosavukārt atteicās parakstīt, kā rezultātā parādījās viņa paraksta viltojums; ķeizariene uzdeva Tarasovamuzmanīt līķi, pārvedot to uz ziemeļiem. Piebildīsim, ka viņš uzrakstījis atmiņas, kurās gandrīz visu laikunonāk pretrunās ar citu oficiālo dokumentu autoriem. Tās tika publicētas "Krievijas Senatnē" 1871.-1872. gadā - tieši tad, kad izplatījās baumas par Aleksandra un Fjodora Kuzmiča identitāti.

Var spriest, ka Tarasovam noslēpumu atklāja tikai pēdējā brīdi. Nebūdams tik aukstasinīgs unizturēts kā viņa skotu kolēģis, viņš, iespējams, "iecirtās" un pauda savu protestu, atteikdamies parakstītprotokolu un izdarīt balzamēšanu. Liekas, viņu "pierunāja", jo vairāk tāpēc, ka viņš tik un tā nekonevarēja izdarīt pret imperatora un tādu personu kā ķeizariene, Volkonskis un Villijē gribu. Lai Tarasovupilnīgi "pielabinātu", viņam uzticēja godpilnu uzdevumu - uzraudzīt nelaiķa mirstīgās atliekas, tādējādipiespiežot klusēt.

Tie visi ir tikai pieņēmumi…Bet, ja Aleksandrs palika dzīvs, kāda cilvēka mirstīgās atliekas tika apglabātas Petropavlovskas

cietoksnī? Otršķirīgs jautājums, bet tomēr, tomēr…Tik lielā pilsētā kā Taganroga nebūtu nemaz tik grūti sameklēt vairāk vai mazāk piemērotu nelaiķi -

ja vien imperators to gribēja. Meklējumi, jādomā, sākās 11. novembrī, kad notika imperatora pēdējāsaruna ar ķeizarieni, un beidzās 18. novembrī, kad Volkonskis "aizņēma" Villijē gultu, "lai atrastos tuvākimperatoram". Varam iedomāties šādu ainu: pārvācies tuvāk imperatoram, Volkonskis apspriež pēdējāsplāna detaļas, dodas uz Šihmatovu namu un vienojas par ķeizarienes pārcelšanos uz turieni. 19. novembrarītā Aleksandrs "nomira" vienīgi ķeizarienes klātbūtnē, tajā pašā laikā Volkonskis un Dibičs (kurš,protams, neko nezināja) aizzīmogo Aleksandra dokumentus. Svešais līķis, jādomā, tika atvests naktī no19. uz 20. novembri, bet varbūt arī agrāk. Starp citu, interesanti, ka v i s i oficiālie dokumenti klusē par

to, k as notika pilī 2.0. novembrī no pulksten vienpadsmitiem rītā līdz septiņiem vakarā.Attiecībā uz imperatora dubultnieku ir trīs pieņēmumi.Pirmais (visizplatītākais, bet vismazāk ticamais): Aleksandra vietā tika noguldīts feldjēgcra

Maskova līķis, viņš, kā zināms, nomira 3. novembrī, krītot no ekipāžas ceļā uz Taganrogu. LielkņazsNikolajs Mihailovičs sniedz šādas interesantas ziņas: "Sarunās nelaiķis Nikolajs Šilders ne reizi vienkavējās pie šī gadījuma (tas ir, feldjēgcra nāves) un pievērsa manu uzmanību Tarasova rakstam. Pēczināmiem pūliņiem… Šilderam izdevās sameklēt kādu Apolonu Kurbatovu, ķīmijas profesoruTehnoloģijas institūtā. Es personīgi uzaicināju profesoru pie sevis," raksta lielkņazs, "un, lūk, ko viņš manpastāstīja 1902. gadā, drīz pēc paša Šildera nāves. Kurbatovs pa mātes līniju bija feldjēgcra Maskovamazdēls, un viņu ģimenē valdīja nc īsti pārliecība, nc īsti pieņēmums, ka viņu vectēvs Maskovs irapglabāts Petropavlovskas cietoksnī imperatora Aleksandra vieta, ka šis nostāsts arī profesoram irzināms un ka Maskova bērni pieļāva tādu iespēju. Diemžēl visi Maskova bērni sen jau bija miruši, viņibija pieci, divi dēli un trīs meitas, tāpat dzīvo vidū nebija arī A. Kurbatova tēva Apolona Mitrofanoviča,kurš mira 1X57. gadā, un viņa sievas Aleksandras Nikolajevnas, dzimušas Maskovas, kura nomiradeviņdesmitajos gados. Pats profesors, toreiz jau padzīvojis cilvēks, nomira 1903. gadā. Citus Maskovadēlu un meitu pēctečus man neizdevās atrast. Katrā ziņā dīvaini, ka tamlīdzīgi nostāsti vispār varējapastāvēt un, pēc Kurbatova liecības, tika glabāti kā ģimenes noslēpums."

Lielkņazs Nikolajs Mihailovičs turpina:"Lcfortovas arhīvā Maskavā cs atradu nc vien Maskova formulāru, bet arī kapteiņa Mihailova 1825.

gada <">. novembri Taganrogā rakstītu sīku ziņojumu feldjēgeru korpusa komandierim majoramVasiļjcvam. Tas sakrīt ar Šildera stāstu… bet tur norādīta arī precīza vieta, kur Maskovs apglabāts, tiešitajā ciemā (Znamenskojc), kur ar viņu notika nelaime: "Novembra ceturtajā datumā atdots zemei tajā pašāciemā, klātesot feldšerim Velšem, kurš.bija atsūtīts pēc Viņa Ekselences Galvenā štāba priekšniekaģencrāladjutanta Dibiča pavēles no Orehovas plsētas."

Maskova ģimenei pēc imperatora rīkojuma tika piešķirta pilna alga, kādu viņš saņēma, dzīvsbūdams, bez tam vairākas reizes izsniegta summa parādu apmaksai, bet jaunākā meita Aleksandra (vēlākKurbatova) uz valsts rēķina tika sūtīta muižnieku dižciltīgo jaunavu skolā.

"Tātad," turpina lielkņazs, "nav nc mazāko Šaubu, ka Maskova līķis tika apglabāts nākamajā dienāpēc nelaimes gadījuma, tas ir, 4. novembrī, piecpadsmit dienas pirms valdnieka nāves."

Nostāsts, kuru glabā Maskova ģimene, ir zināmā mērā ticams, taču svarīgs arguments pretpieņēmumu, ka Aleksandra vietā tika apglabāts Maskovs, ir ilgais posms starp 4. un 19. novembri. Kāmirušā feldjēgcra līķi varēja saglabāt un slepeni nogādāt Taganrogā? Pārvest to varētu, bet glabāt divasnedēļas…

Saskaņā ar otro versiju Aleksandra vietā apglabāja kādu Taganrogas garnizona kareivi, kuram bijapiespriests miesas sods, ko viņš neizturēja. Šis pieņēmums ir apšaubāms, jo neatbilst līķa sekcijasprotokolam.

Trešais pieņēmums, kuru atbalsta vēsturnieks Šilders, apgalvo, ka tika apglabāts Semjonova pulkakaravīrs (vai feldfēbelis), kurš atradās Taganrogā un pēkšņi nomira, turklāt viņam bijusi zināma līdzība arAleksandru…

Skaidrs ir viens: tika apglabāts kāds, kas nomira dienu pirms 19. novembra un bija daudzmaz līdzīgsimperatoram, visdrīzāk…

maz līdzīgs, ja spriežam pēc kņazes Volkonskas vēstules (iekritušās acis, mazliet knābjveidīgsdeguns).

Varbūt kāda svarīga loma bija doktoram Alcksandrovičam, kurš nav pieminēts nekur citur, izņemotprivāto vēstuli no Šihmatovu ģimenes. Varbūt tieši viņš kā galvenais vietējais ārsts kādā no pilsētashospitāļiem sameklēja vajadzīgo nelaiķi…

Tātad "majestātiskā mistiķa" griba tika izpildīta un turēta lielākā vai mazākā slepenībā. Baumas

radās gandrīz jau pie neaizvērtā zārka, un karaspēks ar artilēriju apsargāja slikti slēpto noslēpumu sēruprocesijas ceļā no Taganrogas uz ziemeļiem.

1836. gada rudenī pie smēdes Krasnoufimskas (toreiz Pcrmas guberņa) nomalē apstājās jātnieks,kurš, no segliem neizkāpis, jautāja kalējam, vai var apkalt zirgu.

Kalējs uzmanīgi aplūkoja svešinieku, plecīgu, labi noaugušu vecu vīru, kas bija ģērbies vienkāršāszemnieka drānās, pievērsa uzmanību skaistajam, labi koptajam zirgam un atbildēja:

- Kālab gan ne? Var… - Un pajautāja, vai tālā ccļā labais cilvēks dodas, no kuras puses nāk un kāviņu godināt. Vecais vīrs atbildēja, ka dodas pasauli un labus ļaudis apskatīt, bet sauc viņu par FjodoruKuzmiču.

Pienāca daži pilsētnieki. Visi ar ziņkāri aplūkoja svešinieku, kurš gan bija vienkārši ģērbies, bet pēcizskata likās cienījams - un tādēļ aizdomīgs… Kāds - drošs paliek drošs - aizskrēja pēc gorodovoja. Unveco vīru aizveda uz iecirkni!

Tur viņš atkārtoja: ceļojot, nolēmis pasauli apskatīt, bet savus radurakstus neatminoties. FjodorsKuzmičs - un viss. Notika tiesa. Vecajam vīram par klaiņošanu piesprieda 20 pletnes cirtienus unnometināšanu tālajā Sibīrijā, l jodors Kuzmičs bez kurnēšanas pacieta miesas sodu un pa etapu devās uzTomskas guberņu.

Acīmredzot uz nopratināšanas laiku Krasnoufimskā jāattiecina zemnieces Fjoklas Korobeiņikovasstāsts, kuru viņa dzirdējusi no paša Fjodora Kuzmiča.

"… Sakarā ar kādu gadījumu tika dota ziņa imperatoram Nikolajam Pavlovičam, un pēc ViņaMajestātes rīkojuma tika atsūtīts lielkņazs Mihails Pavlovičs. Atbraucis pilsētā, viņš ieradās tieši cietumāun pirmo apmeklēja veco Fjodoru Kuzmiču, un stipri saskaitās uz priekšniekiem, gribēja viņus nodottiesai, bet vecais piemnāja lielkņazu visu aizmirst. Lūdza ari, lai viņam piespriež nometināšanu Sibīrijā,kas tika izpildīts."

Atzīmēsim, ka nekādu citu pierādījumu, kas apstiprinātu lielkņaza braucienu uz Urāliem, nav…… Ceļš bija ilgs. Pa sliktiem, dubļainiem, izdangātiem ceļiem Fjodors Kuzmičs gāja uz

nometināšanas vietu un ieradās tur tikai 1837. gada 26. martā. Viņš bija labi samanāms izsūtīto vidū.Stalta stāja, sirmuma skarti mati un bārda, skaidras, laipnas, gaišzilas acis, sirsnīga valoda un silta balss-tas viss piesaistīja uzmanību. Bija savādi redzēt šo cilvēku arestantu pūlī - viņš likās tik tāls no važužvadzoņas un rupjām lamām. Arestanti sākumā skatījās uz viņu šķībi, tad pierada - un iemīlēja. Bija jauarī par ko! Viņš bija uzmanīgs pret visiem, gāja turp, kur redzēja bēdas un ciešanas, kopa slimniekus,dalījās visā, kas viņam pašam bija. Viņam prasīja padomus, un viņš katram atrada labu vārdu,uzmundrināja garā nomāktos…

Ar 43. izsūtīto partiju viņš ieradās Tomskas guberņas Bogotolas pagastā un tika nometinātsKrasnorcčcnskas vīna brūzī, kaut gan bija nosūtīts uz Zcrcalu sādžu. Brūzī Fjodors Kuzmičs nodzīvojapiecus gadus, bet 1842. gadā pārcēlās uz Bclojarskas staņicu un apmetās pie Scmjona Sidorova. Vietējiezemnieki, pievērsuši sirmgalvim uzmanību, sāka to vilināt katrs pie sevis, visādus labumus solīdami. Šīuzmācība sirmgalvim apnika, un viņš, nodzīvojis pie Sidorova dažus mēnešus, pārvācās uz Zercalicm, kurapmetās bijušā katordznieka Ivana Ivanova mājā. Arī te atkārtojās tas pats - Fjodoru Kuzmiču, burtiski,apsēda cienītāji, un tad Ivanovs uzcēla viņam ārpus ciema būdiņu.

Fjodors Kuzmičs tur mitinājās tikai palaikam, pastāvīgi apmeklēdams kaimiņu ciemus - viņā mājojaalkas pēc pārmaiņām!

Ceļodams no sādžas uz sādžu, Fjodors Kuzmičs darīja visu, ko var darīt labi audzināts un izglītotscilvēks. Viņš mācīja zemnieku bērniem lasīt un rakstīt, iepazīstināja viņus ar Svētajiem rakstiem, vēsturiun ģeogrāfiju. Pieaugušos pārsteidza ar reliģiozām sarunām, stāstiem par vēsturi, bet visvairāk parkaragājieniem un kaujām, turklāt, pats to nemanīdams, iedziļinājās tādos sīkumos, ka radīja vispārējuneizpratni: no kurienes viņš to varēja zināt? Sarunās stāstīja zemniekiem par viņu tiesībām unpienākumiem, mācīja cienīt varu un tajā pašā laikā pielīdzināja augstus valsts darboņus parastajiem

mirstīgajiem.-Gan cars, gan pulkveži, gan arhiereji,-sacīja vecais vīrs, - ir tādi paši cilvēki kā jūs, tikai Dievam

labpaticis vieniem dot lielu varu, bet otriem lemt dzīvi viņu pastāvīgā aizgādniecībā.1843. gada vasarā viņš devās uz zelta raktuvēm Jeņisejas taigā un nostrādāja tur vairākus mēnešus.

Raktuvju pārvaldnieks bija Astašcvs, vēlāk Sibīrijā pazīstams zeltrūpnieks. Viņš izcēla Fjodoru Kuzmičupārējo strādnieku vidū un izturējās pret to ar lielu cicņu.

Ivanova uzceltajā namiņā Fjodors Kuzmičs nodzīvoja sešus gadus, bet tad bagāts un apkārtnēcienījams zemnieks Ivans Latiševs uzaicināja viņu pie sevis; divas verstis no Krasnorečcnskas sādžas,pašā Čulimas krastā, uzcēla viņam dravā mājiņu, kurā sirmgalvis apmetās.

Pie Latiševa Fjodors Kuzmičs nodzīvoja astoņus gadus, gan nc vienā vietā. 1851. gadā viņš palūdzaLatiševu pārcelt viņa būdu uz taigu, bet 1854. gadā atkal pārcēlās uz Krasnaja Rečku, kur IvansGavrilovifis uzcēla viņam jaunu mitekli - biezoknī, nost no ccļa.

Fjodora Kuzmiča popularitāte bija neparasti liela. Senatnē Sibīrijā maz interesējās par cilvēkapagātni. Krievu iedzīvotāju raduraksti sākās no pirmatklājējiem, no valdības izsūtītiem vai aizbēgušiemtēviem, vectēviem, vecvectēviem. Tur daudzi neatcerējās savu izcelsmi, un par to reti kurš interesējās,bet put klaidoņiem un ceļiniekiem izturējās pat ar cieņu kā pret likteņa pabērniem. Visādus mājienus pardižciltīgu izcelšanos vai augstiem amatiem uztvēra skeptiski vai pilnīgi vienaldzīgi… Tādēļ, lai pievērstuvispārēju uzmanību, cilvēkam bija jābūt apveltītam ar izcilām īpašībām. Sirmgalvis tāds bija!

Tie, kas viņu pazina, atcerējās, ka vecais vīrs nebija izlepis, ēda pieticīgi. Viņa cienītāji gandrīzkatru dienu nesa ēdienu, svētkos apbēfa ar raušiem un pīrāgiem. Fjodors Kuzmičs to visu labprāt pieņēmaun, mazliet pagaršojis, kā pats izteicās, atstāja "viesiem", un pēc tam izdāļāja klaidoņiem un ceļiniekiem,kuri pie viņa iegriezās. Reiz kāda viņa cienītāja atnesa treknu pīrāgu ar zivi.

- Vai pamēģināsi pīrāgu ar zivi? Trekns taču…- Kālab gan nepamēģināt? F.s nemaz neesmu tāds gavētājs, kā domā.Viņš neatteicās arī no gaļas, bet ēda to pavisam maz, taču par lielu gardumu uzskatīja pankūkas ar

cukuru.- No tādām pankūkām pat ķeizars neatteiktos, - sirmgalvis smīkņādams mēdza teikt.Vīnu viņš nedzēra nc lāsi, nesmēķēja, kaut gan sibīrieši pīpēja no bērna kājas.Viņa apģērbs sastāvēja no rupja audekla krekla, kas bija apjozts ar siksniņu, un tādām pašām biksēm,

parastām ādas tupelēm. Reizēm virs krekla uzvilka garu tumšzilu vadmalas halātu, ziemā valkāja vccusibīriešu kažoku. Fjodors Kuzmičs izcēlās ar kārtīgumu, viņa apģērbs vienmēr bija tīrs, bet mājoklī viņšnecieta pat vismazāko nekārtību.

Savā būdā vecais vīrs pieņēma visus, kas nāca pie viņa pēc padoma, un reti kādu atraidīja. Naudu"par pakalpojumu" neņēma nekad, viņam tās vispār nebija, padomus deva bez atlīdzības. Ar svešiniekiemvienmēr sarunājās, stāvot kājās vai staigājot pa istabu, rokas nolicis uz gurniem vai vienu roku pie krūtīmturēdams.

Baznīcu Fjodors Kuzmičs apmeklēja ļoti kārtīgi, bet nekad negāja uz grēksūdzi un pie dievgalda, arto satraukdams visus vietējos garīdzniekus. Vēlāk izrādījās, ka sirmgalvim bija pastāvīgs garīdznieks -Krasnojarskas kapsētas baznīcas protoarhierejs tēvs Pēteris (tēvs Pēteris Popovs vēlāk kļuva parKrasnojarskas bīskapu Pāvelu). Viņš divas trīs reizes gadā atbrauca pie vecā vīra, reizēm tur ilgiaizkavējās, tērzēja par viņu ar zemniekiem, lūdza sirmgalvi cienīt, jo tas, pēc viņa vārdiem, bija "Dievamļoti tīkams"…

Par periodu, kad vecais vīrs dzīvoja pie Latišcva, saglabājies daudz laikabiedru nostāstu.Tomskas un Barnaulas bīskaps Makarijs, pēc kādas vecas mūķenes, kura Fjodoru Kuzmiču pazinusi

personīgi, vārdiem, stāstīja: "Viņam piemita liels fizisks spēks: sienu vācot, uz dakšām paņēma gandrīzpusi gabanas un krāva to kaudzē, nevis atspiežot dakšu kātu pret zemi, kā to dara siena krāvēji, bet pacēlavisu smagumu uz rokām, ar ko pārsteidza skatītājus…"

Bogotolas sādžā zemnieks Bulatovs, kurš vairākkārt apmeklēja Fjodoru Kuzmiču un bija cienījamscilvēks, kura vārdiem var ticēt, izteicās par veco vīru kā par svarīgu personu, kas uzņēmusies klusēšanassolījumu un pazemīgi pārcieš izsūtījuma postu un ciešanas. Viņš nemaz neslēpa šajā novadā valdošouzskatu, ka tas nav neviens cits kā imperators Aleksandrs I, taču apstiprinošu pierādījumu nevienamnebija.

"Irkutskas bīskaps Afanasijs, būdams Krasnorečenskā, gribēja satikt veco vīru un palūdzasaimniekam Latišcvam zirgu. To iejūdza nelielos ratos un tūlīt sūtīja pēc sirmgalvja. Kad viņš piebraucapie Latišcva lieveņa, bīskaps izgāja to sagaidīt. Izkāpis no ratiem, vecais vīrs līdz zemei palocījāsbīskapam, bet tas savukārt sirmgalvim, viņi saņēma viens otia labo roku un saskūpstījās, kā to daragarīdznieki. Tad bīskaps, padcv is ceļu vecajam vīram, aicināja to iet pa priekšu, sirmgalvis nepiekrita,lad bīskaps, saņēmis viņu aiz labās rokas, ieveda istabā, un abi s.ika pa istabu staigāt, sadevušies rokāskā divi brāļi. Staigāja viņi ilgi, daudz runāja arī svešā, ne krievu mēlē un smējās. Mēs tad sākāmbrīnīties, kas gan mūsu

vecais vīrs tāds ir, ja tā staigā ar bīskapu un runā svešā valodā."Pēc šīs pirmās tikšanās Afanasijs ne vienreiz vien apmeklēja Fjodoru Kuzmiču, apmetās viņa mājiņā

un dažkārt uzturējās tur vairākas dienas."Vecais vīrs dēvēja sevi par klaidoni un teica, ka savas gleznas nopircis no kaut kāda kņaza

Volkonska."Gleznas, par kurām runāts šajā paziņojumā, ir divas gravīras. Viena no tām - Počajevas Dievmātes

attēls - ir zīmīga ar katedrālē notiekošo brīnumu atainojumā paslēptiem iniciāļiem AI. Gravīra ar cenzoraatļauju iespiesta 1855. gadā, bet nav zināms, kur, jo gravīras apakšējais kreisais stūris 1887. gadā apdegatirgoņa Hromova (par viņu mēs vēl runāsim) neuzmanības dēļ. Pie viņa gravīra glabājās pēc vccā vīranāves. Par kādu kņazu Volkonski ir runa - nav zināms; katrā ziņā tas nav ģcncrāladjutants Volkonskis, kuršpiecdesmito gadu beigās vairs nebija dzīvo vidū.

"Reiz Latiševa dravā pie viņa bija grāfs Tolstojs, kurš atbrauca no rīta, nosēdēja tur visu dienu, bet,ko viņi runāja, - nav zināms."

"Reiz vecais vīrs Fjodors atnāca pie Paramonova (draudzes vecākā Krasnorečenskā). Tolaik pieParamonova dzīvoja zaldāts Oļcņcvs. Ieraudzījis pa logu Fjodoru Kuzmiču, viņš prasīja istabā esošajiemzemniekiem: "Kas tas tāds?" Pēc tam metās vecajam vīram pretī ar saucienu: "Tas ir mūsu cars, tētiņšAleksandrs Pavlovičs!"- un militāri sveicināja. Tad sirmgalvis teica zaldātam: "Man nenākas militārugodu parādīt, cs esmu klaidonis. Tevi par to paņems uz cietumu…"

Fjodors Golubevs liecina, ka vecais vīrs viņam teicis: "Daudzi runā, ka cs esmu no arhierejiem,veltīgi viņi tā runā - cs esmu no civiliem ļaudīm." Tajā laikā zaldātu kazarmās spēlēja mūzika. Vecaisvīrs sacīja: "Raugi, dārgais, tagad pat mūzika citāda, bet agrākos laikos bija sliktāka." Varēja redzēt, kaviņš labi saprata mūziku…

Dzīvodams pie Latiševa, viņš reti kuru pieņēma un reti kuru apmeklēja, tiecās pēc vientulības. Viņasevišķas simpātijas baudīja tikai nedaudzi, lai gan vecais vīrs bija pret visiem uzmanīgs, laipns unlabsirdīgs. No zemniekiem Fjodors Kuzmičs mīlēja savu bijušo saimnieku Zcrcalos Ivanu Ivanovu,kazaku Semjonu Sidorovu, Korobeiņikovas sādžas zemnieku Ivanu Korobeiņikovu un viņa sievu Fjoklu,bet īpaši viņu mazo meitiņu Fcoktistu; tad Ivanu Latišcvu, viņa dēlu Arhipu, Mazuļu sādžas zemniekuIvanu Jerlikovu, viņa meitu Marju un mazo dēlu, kuru, pēc nostāstiem, trīs mēnešos iemācījis lasīt unrakstīt. No augstu stāvošām personām viņa labākais draugs bija Irkutskas protoarhierejs Afanasijs, kuršbieži to apmeklēja, un jau pieminētais tēvs Pēteris, viņa garīdznieks.

Taču pats dārgākais cilvēks bija Aleksandra Ņikiforovna, bārene, kurai viņš aizstāja tēvu. Šīsmeitenes dzīvesstāsts ir ārkārtīgi interesants. Pavadījusi bērnību vecā vīra tuvumā, viņa no tā bijapārņēmusi, ja tā var teikt, gandrīz reliģiozu māniju un nolēma doties ceļojumā pa Krievijas klosteriem.1849. gadā, saņēmusi no vecā vīra sīkas ziņas par maršrutu, par klosteriem un personām, kas varētu

ceļiniecei izrādīt viesmīlību, viņa devās tālā gaitā - uz Krieviju.Kā lai ieraugu caru… - viņa taujāja, izprašņājot veco vīru par dažādām augstu stāvošām personām.- Pagaidi, - domīgi atbildēja sirmgalvis, - kazi, ne vienu vien caru savā dzīvē redzēsi. Dievs dos - ar

viņiem vēl sarunāsies.Šiem vārdiem bija lemts piepildīties!Pēc vccā vīra padoma Aleksandra Ņikiforovna Počajevā (Ternopoles tuvumā) sameklēja grāfieni

Ostcnu-Zakcnu un, nodzīvojusi pie viņas dažas dienas, pieņēma grāfienes priekšlikumu kopā ar viņudoties uz Krcmcnčugu, kur atradās grāfs Dmitrijs Ostcns-Zakens. Sibīrictc viņiem abiem ļoti iepatikās, ungrāfi deva tai pajumti uz vairākiem mēnešiem.

Gadījās tā, ka Kremenčugā ieradās imperators Nikolajs Pavlovičs un apmetās pie Osteniem-Zakcniem. Aleksandru Ņikiforovnu stādīja viņam priekšā, un, pēc visa spriežot, meitene ieguva arī viņasimpātijas. Imperators ilgi tērzēja ar viņu, izprašņā ja par Sibīriju.

Aizbraucot no Kremcnčugas, Nikolajs Pavlovičs ieteica grāfam izsniegt meitenei zīmīti-caurlaidigadījumam, ja viņa vēlēsies apmeklēt Pēterburgu.

- Ja būsi Pēterburgā, - viņš teica sibīrietei, - atnāc uz pili, parādi zīmīti - un tevi nekur neaizturēs.Aleksandra Ņikiforovna Pēterburgā neieradās. Kādu laiku padzīvojusi pie Osteniem-Zakenicm un

apmeklējusi dažus klosterus, viņa atgriezās Sibīrijā.(Lai gan šķietami anekdotisks, šis stāsts ir patiess un tam ir turpinājums, pie kura mēs vēl

atgriezīsimies.)Lūk, kā Aleksandra Ņikiforovna apraksta savu atkalredzēšanos ar Fjodoru Kuzmiču (pēc G. Vasiliča

grāmatas "Imperators Aleksandrs un sirmgalvis Fjodors Kuzmičs"):"Ilgi mani apskāva Fjodors Kuzmičs, pirms sāka iztaujāt par maniem ceļojumiem, un stāstīju viņam

visu, kur biju, ko redzēju un ar ko sarunājos; viņš mani uzmanīgi klausījās, par visu sīki izprašņāja, betpēc tam stipri aizdomājās. Skatījos es uz viņu, skatījos, un pēkšņi saku viņam: "Tētiņ Fjodor Kuzmič! Cikjūs esat līdzīgs imperatoram Aleksandram Pavlovičam!" Kā tikai cs to pateicu, viņš sejā pārvērtās, uzacissarauca un bargi man saka: "Kā tu to zini? Kas tevi samācīja man to pateikt?" Es sabijos. "Neviens," saku,"tētiņ, to es tāpat vien pateicu. Redzēju imperatora Aleksandra Pavloviča portretu pie grāfa Ostcna-Zakena, un man ienāca prātā, ka esat viņam līdzīgs un roku turat tāpat kā viņš." Uz to vecais vīrs nekoneatbildēja, bet izgāja otrā istabā, sāka raudāt un slaucīja asaras ar krekla piedurkni."

1857. gada beigās Fjodors Kuzmičs atkal sūtīja savu mīluli svētceļojumā pa Krieviju. Viņa apceļojadaudzas guberņas, pabija pat Valaamā un Kijevas-Pečeras klosterī. Kijevā viņa iepazinās ar virsnieku -majoru Fjodorovu, ar kuru drīz vien apprecējās. Nodzīvojusi ar vīru piecus gadus un kļuvusi par atraitni,"majoriene

Fjodorova" atgriezās dzimtenē, bet Fjodoru Kuzmiču dzīvo vidū vairs nesatika. Viņa apmetāsTomskā, kur mira sirmā vecumā, atstādama aiz sevis atmiņas.

Fjodoram Kuzmičam bija plaša sarakste ar dažādām personām, un viņš pastāvīgi saņēma ziņas parstāvokli Krievijā, taču tinti un papīru rūpīgi slēpa. Cēlās viņš ļoti agri, taču, kā pavadīja brīvo laiku,neviens nezināja, jo māja bija aizslēgta. Lūdza Dievu? Rakstīja vēstules? Jādomā, nodarbojās gan arvienu, gan otru…

Pēc laikabiedru nostāstiem, Fjodors Kuzmičs lieliski pārzināja Pēterburgas galma dzīvi un etiķeti, kāarī XIX gadsimta sākuma un XVIII gadsimta beigu notikumus, zināja visus valstsvīrus un diezgan trāpīgitos raksturoja. Ar lielu cicņu atsaucās par metropolītu Filaretu, arhimandrītu Fotiju, stāstīja parArakčcjevu un viņa militārajām apmetnēm, atcerējās Kutuzovu un Suvorovu. Zīmīgi, ka viņš nekadnepieminēja Pāvela I vārdu…

1857. gadā Fjodors Kuzmičs iepazinās ar turīgu Tomskas tirgoni Semjonu Hromovu, kurš tik ļotisajūsminājās par veco vīru, ka uz savas zemes četras verstis no Tomskas uzcēla atsevišķu māju unpārliecināja Fjodoru Kuzmiču pārcelties uz turieni.

1858. gadā vecais vīrs atvadījās no Zercaliem, kur bija pavadījis vairāk nekā divdesmit gadus, unpārcēlās pie Hromova.

Iepriekšējā dienā viņš no savas būdas aiznesa uz kapelu Pcčoras Dievmātes svētbildi (to bijaatvedusi viena no viņa audzēknēm - Natālija Popova) un Evaņģēliju. Pirms aizbraukšanas uz Tomsku viņšpasūtīja aizlūgumu, kurā piedalījās vietējie zemnieki, bet pēc tam atstāja kapelā krāsainu monogrammu -burtu A ar kroni virs tā.

- Glabājiet to kā acuraugu, viņš piekodināja zemniekiem.Vēl mazliet par Fjodora Kuzmiča dzīvi pie Hromova (arī pēc laikabiedru nostāstiem).Ierēdņa sieva Berdjajeva ieradās lomskā meklēt sev dzīvokli kādas ģimenes mājā. Viņai ieteica

Hromova namu. Tur ieradusies, Berdjajeva ieraudzīja sirmgalvi un iekliegušies paģība. FjodorsKuzmičs tcica Hromova strādniekiem: "Paceliet to sievieti." Viņu aiznesa un atžirbināja. Pēc tam

Fjodors Kuzmičs palūdza Hromovam: "Nevajag ielaist šo sievieti mājā!" Vēlāk Bcrdjajeva stāstīja, kavecajā vīrā atpazinusi Aleksandru I.

Lielkņazs Nikolajs Mihailovičs divreiz uz sava rēķina speciāli sūtīja uz Sibīriju kādu jaunu cilvēku,bijušo Novgorodas gubernatora sevišķu uzdevumu ierēdni Nikolaju Laškovu. Tur, Sibīrijā, Laškovsievāca sīkas ziņas un sagatavoja interesantu ziņojumu par visiem ar Fjodoru Kuzmiču saistītajiemnostāstiem un baumām. Bez tam Laškovs apmeklēja vairākus klosterus Centrālās Kr ievijas guberņās uniztaujāja par veco vīru. Tas nebija viegli, garīdzniecība izrādīja pretestību (Pobedonosceva norādījums!)- tā vai nu neticēja lielkņaza izdotajām pilnvarām, vai baidījās no nepatikšanām pēc tam, kad Laškovs būsiepazinies ar klosteru arhīviem.

Tomskas sīkpilsonis Ivans Zaikovs Laškovam pastāstīja sekojošo.Piecdesmitajos gados un sešdesmitajos gados Tomskā dzīvoja guberņas tiesas padomnieks Ļcvs

Savostins. Viņš bieži apmeklēja veco vīru un divreiz aizveda turp arī Zaikovu."Vecais vīrs bija ar vienu ausi pakurls," Zaikovs pavēstīja, "tādēļ runāja, mazliet salīcis. Mūsu

klātbūtnē sarunas laikā vai nu staigāja pa istabu, labās rokas pirkstus aiz jostas aizbāzis, kā to daragandrīz visas militāq">ersonas, vai stāvēja taisni, pagriezies ar muguni pret logu. Ienākuši istabā unsasveicinājušies, mēs klusēdami apsēdāmies. Vecais vīrs pirmais uzsāka sarunu, uzdeva jautājumus, betSavostins uz tiem atbildēja. Sarunas laikā tika apspriestas visdažādākās tēmas: valstiskas, politiskas unsabiedriskas… Dažkārt runāja svešvalodās un apsprieda tādus jautājumus kā vispārējā karaklausība,zemnieku brīvlaišana, 1812. gada karš, turklāt vecais vīrs apliecināja dziļas zināšanas par visiemnotikumiem, un uzreiz bija redzams, ka viņš tajos bija viena no galvenajām personām…"

Hromova vecākā meita Anna Okoņišņikova, Fjodora Kuzmiča mīlule, Laškovam stāstīja:"Kad Fjodors Kuzmičs dzīvoja Korobeiņikovas sādžā, mēs ar tēvu atbraucām viņu apraudzīt. Vecais

vīrs iznāca uz lieveņa un teica: "Pagaidiet mani šeit, man ir viesi." Pagājām malā un pie mežiņa sākāmgaidīt. Pagāja gandrīz divas stundas, beidzot no mājas Fjodora Kuzmiča pavadībā iznāca jaunkundze unvirsnieks huzāra formas tērpā, gara auguma, ļoti skaists, līdzīgs nelaiķim mantiniekam NikolajamAleksandrovičam. Vecais vīrs viņus diezgan tālu pavadīja, un, kad viņi atvadījās, huzārs noskūpstīja tamroku, ko viņš nevienam neļāva darīt. Kamēr vien viņi cits citu redzēja, visi klanījās viens otram. Viesuspavadījis, Fjodors Kuzmičs atgriezās pie mums ar starojošu seju un teica manam tēvam: "Kādu manipazina vectēvi, kādu mani pazina tēvi, bet mazbērni un mazmazbērni mani tādu redz."

Lūk, ko pastāstīja Ivans Čistjakovs, kurš arī pazina veco vīru:"Vecais vīrs labi prata svešvalodas, viņam bija zināmi politiskie notikumi… Stāstīdams zemniekiem

vai saviem apmeklētājiem par karagājieniem, sevišķi par 1812. gada karu, viņš it kā pārvērtās: acīsiedegās spožs mirdzums un viņš atdzīvojās; stāstīja tādas detaļas, iedziļinājās tādu notikumu aprakstos, kašķita - viņš pats tur piedalījies. Piemēram, stāstīja, ka, Aleksandram I iebraucot Parīzē, zem viņa zirgakājām klājuši zīda lakatus un drānas, bet dāmas kaisījušas uz ceļa puķes un pušķus, kas Aleksandram bijisļoti tīkami. Tajā reizē grāfs Metcrnihs jājis Aleksandram blakus labajā pusē, sēdēdams seglos uz

spilvena… Kad Krievijā parādījusies masonu loža, Aleksandrs sarīkojis augstāko garīgo un laicīgoamatpersonu apspriedi, lai nolemtu: vai atļaut šo ložu Krievijā. "Aleksandrs," piebilda vecais vīrs,"nebija ne ķeceris, ne masons."

Čistjakova stāstījuma ir zīmīga detaļa: slavenais austrietis Metcrnihs vispār bija pazīstams ar kņazatitulu, un tikai cilvēks, kurš tiešām labi pārzināja XIX gadsimta sākuma notikumus un tajos darbojošāspersonas, varēja - nomaļa Sibīrijas nostūrī! - zināt, ka Mcterniham bija grāfa tituls, lai gan, urjot Parīzēsabiedrotajiem, viņš jau bija iecelts par kņazu.

Kāds Skvorcovs, kurš dzīvoja netālu no vecā vīra mājokļa, stāstīja:"Pie viņa mitinājās divi izsūtītie, bijušie cara krāsnkuri. Viens no tiem saslima, un otrs gāja pie vecā

vīra aizrunāt lūgšanu. Iegājis mājā, krāsnkuris nometās viņa priekšā ceļos un, galvu nodūris un bailēstrīcēdams, sāka stāstīt savas ierašanās iemeslu. Vecais vīrs klausījās, stāvēdams ar muguru pret logu un arseju pret krāsnkuri, viņu nepārtraukdams. Savu stāstu pabeidzis, krāsnkuris apklusa un izdzirda, kasirmgalvis pienāk pie viņa, un juta, ka tas abām rokām viņu picccļ, un izdzirda pazīstamu balsi:

-Nomierinies.Izslējics, galvu pacēlis un uz vcco vīru paskatījies, tas iekliegdamies nokrita kā salmu kūlis uz

zaudēja samaņu: viņa priekšā stāvēja un ar viņu runāja pats imperators Aleksandrs I ar visām tāraksturīgajām pazīmēm, taču nu jau bārdaina sirmgalvja izskatā…"

Olgas Balahinas stāsts:"Reiz ierados Fjodora Kuzmiča mājā un ieraudzīju tur Semjonu Hromovu, kurš no vecā vīra mantu

lādes ņēma laukā kaut kādus papīrus. Paņēmis vienu no tiem, viņš man teica: "Veco vīru dēvē parklaidoni, bet viņam ir dokuments par Aleksandra Pavloviča laulību ar ķeizarieni Elizabeti Alckscjcvnu."Tas papīrs bija zilgans, biezs, parastas lapas lielumā. Daži vārdi tur bija drukāti, bet daži uzrakstīti.Atceros, tai dokumentā Aleksandrs I bija nosaukts arī par lielkņazu. Lapas apakšpusē bija liels zīmogs arbaznīcas attēlu. Ka tā tas bija, esmu gatava kaut tūlīt apzvērēt."

Jau pieminētā Natālija Popova kādreiz apjautājusies sirmgalvim par viņa vecākiem, lai varētuaizlūgt par viņiem Dievu. Vecais vīrs atbildējis: "Tas tev nav jāzina. Par viņiem aizlūdz svētā baznīca…"

M. Tkačova (dzimusi Jarlikova) atceras Fjodora Kuzmiča vārdus: "Kad 1812. gadā francūzis ienācaMaskavā, Aleksandrs aizgāja pie Radoņežas Sergija pīšļiem un ar asarām viņu lūdzās, un izdzirdamocekļa balsi: "Ej, Aleksandr, dod pilnīgu vaļu Kutuzovam, Dievs palīdzēs izdzīt francūzi no Maskavas!"

Laikabiedru stāstos par Fjodoru Kuzmiču liela vieta ierādāma Semjona Hromova piezīmēm.Diemžēl deviņas desmitdaļas savu stāstu Hromovs veltījis vecā vīra "brīnumdarbiem". Tur aprakstītasgan "pareģa dāvanas", gan "dziednieka spējas", gan "liesmas virs mājas vecā vīra nāves brīdī", gan"brīnumainais ūdens"… Droši vien Hromovs centās panākt sava noslēpumainā mītnieka kanoni- zēšanu,un viņa piezīmju mērķis ir pierādīt, ka vecais vīrs ir ieceļams svēto kārtā.

Fjodors Kuzmičs nomira savā mājoklī 1864. gada 20. janvārī pulksten 8.45.Pirms nāves viņš Hromova sievai uz lūgumu pateikt "vismaz sava eņģeļa vārdu" atbildēja: "Dievs to

zina." Bet pašam Hro- movam lika viņu apglabāt vienkārši ("Tu mani negodini!"), apstiprināja, ka "navmūks", un norādīja uz mazu maisiņu, kas karājās gultas galvgalī: "Tajā ir mans noslēpums…"

No vecā vīra mantām mājā palika melns vadmalas kaftans, koka spieķis, aitādas zeķes, ādas kurpes,divi pāri melnu zamšādas dūraiņu un melna vilnas josta ar dzelzs sprādzi.

Vecais vīrs apglabāts Tomskas Alekseja vīriešu klostera kapsētā. Kapu ieskāva vienkārša baltikrāsota koka sēta, stūros bija iestādīti četri ciedri, krusts balts, ar uzrakstu: "Šeit apglabāts DižaisSvētītais vccvīrs Fjodors Kuzmičs, miris 1864. gada 20. janvārī." Pēc Tomskas gubernatora Mcrcalovarīkojuma vārdus "Dižais Svētītais" aizzieda ar ballu krāsu, taču tā laika gaitā sabirza, un burti atkal kļuvaredzami…

Interesanti ir arī stāsti par noslēpumainā vecā vīra nāvi un turpmāko pēcnāves gadu notikumiem.Protohicrcjs Iļja Izosimovs stāstīja (pēc Hromova vārdiem), ka Fjodors Kuzmičs visu mūžu rūpīgi

slēpis īsto titulu, tādēļ uzHromova tiešo jautājumu: "Klīst runas, ka tu, veetētiņ, esi neviens cits kā Aleksandrs Svētītais, vai

tas ir tiesa?" atbildēja: "Brīnumaini ir tavi darbi, Kungs, nav noslēpuma, kurš nenāktu gaismā." Tas notikavccā vīra nāves priekšvakarā, bet nākamajā, tas ir, nāves dienā, viņš teica Hromovam: "Kundziņ, kaut gantu zini, kas cs esmu, negodini mani, apglabā vienkārši."

Tas pats Izosimovs, arī pēc Hromova vārdiem, stāstīja par Tomskas tirgoņa tikšanos ar galmaministru grāfu I. Voroncovu- Dašķovu.

"Zālē (pie grāfa Voroncova-Daškova) ap galdu sēdēja astoņi ģenerāļi. Uz jautājumu, vai tiesa, kavecais vīrs ir imperators Aleksandrs I, es viņiem atbildēju: jums kā skolotiem cilvēkiem tas labāk jāzina.Tad viņi sāka strīdēties savā starpā. Vieni teica, ka tā nevar būt, citi, gluži otrādi, pierādīja, ka tas vissvarēja notikt. Strīdējās ilgi, nonāca pat tiktāl, ka viens no ģenerāļiem man teica: "Ja jūs, Hromov,izplatīsiet runas par veco vīru un sauksiet viņu par Aleksandru I, iemantosiet daudz nepatikšanu." Runājadaudz, bet nekādu vienošanos nepanāca…"

Ivans Mitropolovs, kalpotājs Sinodē pie K. Pobedonosceva, saņēma kā dāvanu no Barnaula'ssīkpilsoņa I. Sdobņikova grāmatu ar virsrakstu "Grāmatiņa, kas stāsta par Kristus Augšāmcelšanos unantikristu", ko pēc I. Sdobņikova vārdiem Fjodors Kuzmičs dāvājis kādai dievbijīgai ierēdņa sievaiTomskā. Vēlāk, dzīvodama Bijskā, pirms savas nāves 1876. gadā atdeva krievu burtiem, bet senslāvustilā rakstīto "Grāmatiņu" savai paziņai celles mūķenei Taisijai, kura savukārt to nodeva Sdobņikovam…

I. Mitropolovs Sanktpētcrburgas publiskajā bibliotēkā salīdzināja rokrakstu ar Aleksandra Imanuskriptiem. Izrādījās, ka vairāki burti ir līdzīgi. Tur bija ģenerālis N. Dubrovins, kurš teicaMitropolovam : "Parādiet man to "grāmatiņu", cs pazīstu Aleksandra Pavloviča rokrakstu un tūlītpateikšu, vai viņš to rakstījis." Ieraudzījis pirmo lappusi, ģenerālis iesaucās: "To rakstījis AleksandrsPavlovičs!" Pēc tam skatījās vēstules, piezīmes un citus neapšaubāmi ar Aleksandra roku rakstītusdokumentus, salīdzināja atsevišķus burtus. Līdzība bija saskatāma, bet šķita, ka grāmatā rokraksts apzinātisagrozīts - vienu un to pašu burtu rakstība bija atšķirīga.

"Majestātiskā mistiķa" autors V. Barjatinskis jautā: ko var secināt no visa iepriekš izklāstītā?"Pirmkārt, noslēpumainais vecais vīrs jeb vecais mūks katrā ziņā bija ļoti izglītots, labi audzināts

cilvēks, lieliski zināja valsts, vēstures (sevišķi Aleksandra I valdīšanas laika) jautājumus; pratasvešvalodas, agrāk nēsājis mundieri, bijis galmā, labi pārzināja Pēterburgas dzīvi, tā dēvētās augstākāssabiedrības tikumus un paražas.

Otrkārt, viņš labprātīgi uzņēmās klusēšanas solījumu attiecībā uz savu personību; viņš atteicās noiepriekšējās dzīves, lai izpirktu kādu smagu grēku, kas mocīja viņu visu mūžu; nebūdams garīdznieks, viņšbija ļoti reliģiozs, taču ne baznīcas rituālu piekopšanā, bet tieši mistiskā nozīmē.

Treškārt, neviena liecība, ko sniedza cilvēki, kuri viņu pazinuši, nevar kalpot kā iebildums pretminējumiem, ka viņš bija tieši imperators Aleksandrs I; gluži otrādi, visas norādes liecina par labu šimminējumam (nerunājot par tām, kas veco vīru tieši nosauc par Aleksandru I).

Patiešām, izskats, augums, vecums, vienas auss kurlums, paradums turēt rokas uz gurniem vai vienuaiz jostas aizbāztu, pieņemt viesus, stāvot kājās, turklāt gandrīz vienmēr atrodoties ar muguru pret gaismu(tas ir, logu) tas viss norāda uz neapšaubāmu līdzību ar Aleksandru I.

Ceturtkārt, Fjodors Kuzmičs sarak itījās ar kaut kādām personām, ar dažām pat šifrēti, ja atceramiesAleksandras Ņikiforovnas ciemošanos pie grāfa Ostena-Zakcna, viņas tikšanos ar Nikolaju I, sīkosnorādījumus, ko vecais vīrs viņai deva attiecībā uz dažādiem cilvēkiem… Te, starp citu, jāpiezīmē, ka…neviena viņa vēstule nav saglabājusies vēsturei: tās visas noslēpumainā kārtā pazuda. Tā, piemēram,grāfa Ostena-Zakena bērniem ir skaidri zināms, ka tēvs sarakstījās ar veco vīru un glabāja viņa vēstulesatsevišķā sainītī, taču pēc grāfa nāves sainītis nez kur pazuda bez pēdām, gluži tāpat kā dokumenti, kasattiecās uz Aleksandra I pēdējiem mūža gadiem.

Jāatzīst, ka, ja imperatora nāves noslēpums netika sevišķi labi glabāts, tad vecā vīra dzīves

noslēpums bija ļoti pamatīgi noglabāts!Piektkārt. Nevar nerēķināties ar faktu, ka četri cilvēki vecajā vīrā atpazina imperatoru Aleksandru:

zaldāts Oļcņevs, ierēdņa sieva Bcrdjajcva, bijušais galma krāsnkuris un vēl viens zaldāts, kurš gājaizsūtīto partijā."

V. Barjatinskis pasvītro, ka, izņemot šos piecus punktus, kas pievērš sev uzmanību, var atrast vēldaudz norādījumu, ja vien uzmanīgi lasa esošos dokumentus. Sevišķi interesanti ir sekojoši fakti.

Baumas par to, ka imperators Aleksandrs I 1825. gadā Taganrogā nav nomiris, radās jau tad, kadlīķis tika vests no Taganrogas uz ziemeļiem. Bet, kā iepriekš teikts, drīz vien šīs baumas aprima - tikpatpēkšņi, kā radušās. Par Taganrogas drāmu aizmirsa. Un tikai pēc četrdesmit gadiem atdzimst nevisvienkārši baumas par Aleksandra Pavloviča viltus nāvi, bet vesela leģenda par Sibīrijas vientuļnieku,kuru sauca imperatora vārdā. Kāpēc? Kas lika tālu Sibīrijā uzmodināt sen aizmirstu un apglabātu ēnu?

Lielkņazs Nikolajs Mihailovičs raksta:"Tādā zemē kā Krievija jau no senseniem laikiem tauta bieži paļāvusies uz visneiedomājamākajām

baumām, neticamiem nostāstiem un tiekusies ticēt visam pārdabiskajam. Vajag tikai atcerēties BorisaGodunova laika viltvāržus, pazīstamo Viltusdmitriju I Maskavā, Viltusdmitriju II TuŠinā, JemcļjanuPugačovu Katrīnas II laikā, lai pārliecinātos par tautas masu noslieci ticēt pārdrošu avantūristu fantāzijasvisprimitīvākajām izpausmēm. To parasti veicināja troņmantnieka vai paša monarha pēkšņa nāve…"

Tam var piekrist, bet - tikai līdz zināmai robežai. Šādu spriedumu nekādā ziņā nevar attiecināt uzFjodora Kuzmiča dzīvesstāstu. Ne Otrcpjevs, ne Pugačovs neslēpa "savas izcelšanās noslēpumu", tas ir,paši sauca sevi par valdniekiem. Atklāti, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Ar to viņi, būdami tiešām"pārdroši avantūristi", spekulēja.

Bet Fjodors Kuzmičs? Viņš spītīgi glabāja savu noslēpumu! Viņš neatklāja ne savu pagātni, ne savuvārdu (Fjodors Kuzmičs, bez šaubām, ir pseidonīms. Turklāt, kā vēlāk redzēsim, tas nav izvēlētsnejauši…) - nelīdzēja ne miesassods Krasnoufimskā, ne apkārtējo ļaužu lūgumi viņa dzīves laikā Sibīrijā.

- Vai tiešām var būt, ka Aleksandrs I, saukdamies par Kuzmiču, ļāva sevi nopērt? - var jautāt.Bet ko viņš varēja izdarīt? "Majestātiskā mistiķa" autors spriež tā: "Vai tiešām 11 gadus pēc savas

oficiālās nāves viņam, rīkstes vai pletnes ieraugot, vajadzēja kliegt: "Neuzdrošinieties mani sist, es esmuimperators…" Viņam neviens nenoticētu, bet sods būtu desmitreiz lielāks…" Un vēl: "Pateikt - es esmuAleksandrs 1 - var, bet kā to pierādīt? Nevar taču atsaukties uz imperatoru Nikolaju Pavloviču, kurš,protams, brāļa noslēpumu zināja, bet valstisku apsvērumu dēļ nedrīkstēja to atklāt."

Naivs šķiet arī cits, gluži dabisks jautājums: ja Kuzmičs bija imperators Aleksandrs I, kur tad viņšslēpās no 1825. līdz 1836. gadam?

Ja to varētu izzināt! Diemžēl neko ticamu mēs vēl līdz šim nezinām. Varbūt klejoja pa klosteriem,galvenokārt Krievijas dienvidos: par to liecina viņa lieliskā informētība, kas palīdzēja sastādītAleksandras Ņikiforovnas maršrutu. Pavadījis vairākus gadus Krievijas dienvidos un vidienē, viņšpārcēlās uz Urāliem, kur tika apcietināts kā klaidonis. Valda arī uzskats, ka imperators kādu laikupavadījis Tibctā…

Un pati pēdējā informācija pārdomām. Tā bija publicēta 1914. gadā žurnālā "Vēstures Vēstnesis".Aleksandram I bija kazaks, uzvārdā Ovčarovs, kurš gandrīz kopš 1812. gada viņu visur pavadīja.

Kazaks līdz ar imperatoru atbrauca arī uz Taganrogu. No turienes valdnieks viņu palaida nelielāatvaļinājumā uz dzimto staņicu pie Donas. Aleksandrs "nomira" viņa prombūtnes laikā. Kad kazaksatgriezās Taganrogā un gribēja no nelaiķa atvadīties, Volkonskis un Villijē viņu pie zārka nelaida…

Kazaku sauca - Fjodors Kuzmičs!Kas tad atradās maisiņā, kurš karājās pie mirstošā sirmgalvja gultas galvgaļa? "Tajā ir mans

noslēpums…" Fjodors Kuzmičs teica Hromovam.Maisiņā atradās divas zīmītes - šauras, no abām pusēm aprakstītas papīra strēmeles. (Bija maz

saprotamas frāzes, gad- skaitlis un datums. - Tulk.)

Šie divi papīrīši ir pazīstami kā "Fjodora Kuzmiča noslēpums." Daudzi pētnieki centušies atšifrētneparasto tekstu.

"Pamēģināju arī es," raksta V. Barjatinskis, "taču ar savu pūliņu rezultātiem lielīties nevaru.Tomēr uzskatu par pienākumu dalīties ar lasītājiem savos spriedumos, kas gan nav nekas sevišķs,

taču varbūt var noderēt turpmākiem dziļākiem pētījumiem.Pirmajā zīmītē nav nekā īpaša. Tajā ir vairāk vai mazāk saprotamas atsevišķas frāzes, kurām ar otras

zīmītes šifru nav nekāda sakara.Otras zīmītes vienu tekstu var saprast tā: "Vai redzi, kādai klusēšanai jūs nolēmusi jūsu laime un jūsu

vārds (tas ir, solījums) vai "jūsu slava"."Ja piekrītam, ka Fjodors Kuzmičs ir imperators Aleksandrs, nākošo ierakstu var tulkot šādi: "Kad

Aleksandri klusē, tad Pāveli 12.442 353 neko nevēstī", tas ir, "Kad Aleksandrs klusē, tad viņu nemokasirdsapziņas pārmetumi attiecībā uz Pāvelu."

Otrās zīmītes teksta pirmā daļa, protams, slēpj sevī šifra atslēgu, ar kuras palīdzību FjodorsKuzmičs acīmredzot sarakstījās ar kaut kādām personām. Otra daļa ir ļoti mīklaina. Mani ieinteresējakāds vārds… kuram V. Dala skaidrojošā vārdnīcā atradu norādi uz Pravieša īzaka grāmatas 13. nodaļas21. psalmu.

Un atkal, ja pieļauj, ka Kuzmičs un Aleksandrs bija viena un tā pati persona, frāzi varēja izlasītsekojoši: "Es slēpju tevi, Aleksandr, kā strauss, kurš slēpj galvu zem spārna."

Zīmītes otrā pusē nav nekā interesanta kā tikai datums un, varētu teikt, adrese, tas ir, 1837. gada 26.marts (diena, kad Fjodors Kuzmičs ieradās Sibīrijā); "43. par."-43. izsūtīto partija, ar kuru viņš ieradās,un, visticamāk, norāde uz Bogotolas pagastu.

Burts "d", kādu redzam "Fjodora Kuzmiča noslēpumos", ir ļoti raksturīgs Aleksandra I rokrakstam,uzmanību piesaista nevis tas, ka burts līdzinās franču "g" - XIX gadsimtā tāda rakstība bija izplatīta -, bettas, ka apakšējais loks ir ar strauju šņāpienu pārsvītrots."

Un tā pieminēti un pretstatīti visi pētījumiem pieejamie dokumenti, atzīmētas to īpatnības. Lasītājamir tiesības spriest, secināt, piekrist vai nepiekrist.

Diez vai var apšaubīt to, ka Aleksandrs I Taganrogā nenomira, bet, attālinājies no laicīgās pasaules,devāš klejojumos un 1864. gadā Sibīrijā nomira Fjodora Kuzmiča veidolā.

N. Šilders savu četru sējumu darbu "Imperators Aleksandrs I" beidz ar šādiem vārdiem:"Ja fantastiskie minējumi un tautas nostāsti balstītos uz patiesiem faktiem un tos pārceltu uz reālajiem

pamatiem, tad šādā ceļā noskaidrotā patiesība pārspētu pat vispārdrošākos poētiskos izdomājumus.Vismaz līdzīgs dzīvesstāsts varētu kalpot par sižetisko līniju neatkārtojamai drāmai ar satriecošu epilogu,kuras vadmotīvs būtu - grēku izpirkšana. Jaunajā, tautas daiļrades radītajā veidolā imperators AleksandrsPavlovičs, šī "līdz kapa malai neatminētā sfinksa", bez šaubām, tiktu parādīts kā pati traģiskākā personībaKrievijas vēsturē un viņa ērkšķaino dzīves ceļu apvītu neredzēta, svētuma apstarota aizkapa apoteoze."

Patiesi - vai Aleksandrs Pavlovičs nav kļuvis par pašu traģiskāko personību Krievijas vēsturē?

Alēns Deko Kaspars Hauzers, "Eiropas bārenis"

Pirmdiena, 1828. gada vasarsvētku diena. Brīnišķīgs laiks, saule lēnām riet aiz namu smailajāmkorēm, kuras slejas virs reljefam fasādēm un ar krāsainiem skulpturāliem ciļņiem rotātiem frontoniem.

Pa Nirnbcrgas šaurajām bruģētajām ieliņām pastaigājas līksmi pilsētnieki, kuri tiekoties apsveic citscitu ar jauko laiku. Jaunieši beretēs, kādas nēsā universitātes studenti, svarīgi soļo ar garām porcelānapīpēm zobos. Tiem garām smiedamās paskrien gaišmatainas sārtvaidzes meitenes, kuras cienīgosstudentus it kā nemaz neredz. Aiz pudeļkrāsas stikla kvadrātveida lodziņiem vecas dāmas aubēs, galvasšūpodamas, noraugās uz ielas burzmu…

Laiku pa laikam aizbrauc kariete, smagnējs ābolainis skrien rikšos. Dārd apkaltie riteņi, skanzvārgulītis, noplīkšķ pātaga. Un atkal vecajās, mierīgajās ieliņās iemājo klusums.

Bavārija bija laimīga zeme. Politiskās problēmas ar asumu neizcēlās. Mierīgi valdīja izglītotsvaldnieks. Ģimenes bija stipras, vīri cienījami, sievas uzticīgas. Bieži klausījās mūziku un dzēra daudzalus.

Tajā dienā, par kuru iet runa, divi lāga vīri Beks un Vaihmans, abi kurpnieki, jautrā prātā atgriezāsno krodziņa. Nav šaubu, ka viņi todien bija cēluši pie lūpām daudzas putojošas māla un alvas krūzes.

Tikko nosita piekto stundu: no tuvējā zvanu torņa plūda kristāldzidras skaņas. Vaihmans apstājās.Beks nez kādēļ darīja to pašu. Vaihmans, ar elkoni piebikstījis draugam, norādīja uz kalsnu pusaudzi,kurš, balstīdamies pret māju sienām, lēni virzījās uz priekšu; viss viņa izskats liecināja par bezgalīgunogurumu. Amatniekus pārņēma līdzcietība, varbūt arī vēstulei bija sava loma tajā jūtu uzplūdā, kasviņiem lika iet pie bērna. Piegājuši tuvāk, vīri jautāja viņam, vai tas nav slims un no kurienes nāk.

Pusaudzis apstājās, paskatījās uz viņiem, bet neatbildēja ne vārda. Viņš izskatījās izklaidīgs, un sejānebija nekādas izteiksmes.

Draugi nodomāja: varbūt darīšana ar mēmo? Viņi atsāka tincināšanu. Bērns, beidzot atmodies nosastinguma, atpogāja savu šauro apģērbu un, neveikliem pirkstiem parakājies kabatā, izvilka vēstuli unpasniedza saviem sarunas biedriem. Tic pārsteigti lasīja, ka vēstule adresēta kapteinim fon Vesniham,Nirnbergā izvietotā vieglās kavalērijas 6. pulka 4. eskadrona komandierim.

Kurpnieki apspriedās un nolēma aizvest zēnu pie kapteiņa: tā vismaz varēs tikt no viņa vaļā!Kapteiņa nebija mājās. Viņa sieva jauniņo svešinieku apsēdināja un sāka iztaujāt, taču atbildes vietā

izdzirda tikai dažus nesaprotamus vārdus. Viņš atkārtoja tos vairākas reizes, līdz beidzot sieviete aptvēra,ka nesakarīgās skaņas veido teikumu: "Es gribu kļūt par kavalēristu!"

Savilcies uz sava krēsla čokurā, bērns kļuva arvien gurdāks, tā seju klāja nāves bālums. Līdzcietīgākapteiņa sieva nolēma iedot viņam ēdienu. Zēns paņēma maizi un sāka to alkatīgi ēst. Ar redzamulabpatiku izdzēra vairākas glāzes ūdens, bet, kad sieviete piedāvāja viņam gaļu un alu, riebumā no tiemnovērsās. Seja kļuva mazliet sārtāka, viņš nožāvājās, un acis aizvērās pašas no sevis.

Fon Vesniha kundze aizveda zēnu uz stalli. Tur viņš iekrita salmos un acumirklī aizmiga.Kapteinis atgriezās mājās tikai vakarā. Sieva pastāstīja viņam par neparasto notikumu. Kapteinis

aplūkoja viņam adresēto vēstuli: tā bija rakstīta uz slikta papīra, gotiskā rokrakstā ar lejasvācuizteicieniem:

"Godājamais kapteini, es sūtu pie jums zēnu, kurš vēlas dienēt karaliskajā armijā. Viņu atnesa manāmājā 1812. gada 7. oktobrī. Esmu tikai vienkāršs algādzis, man ir desmit savu bērnu un pietiekoši daudzrūpju par viņu audzināšanu. Māte atstāja bērnu pie manis, bet es nezinu, kas viņa ir, es negāju uz policiju,bet audzināju zēnu kristīgā ticībā. Kopš 1812. gada viņš ne reizi nav izgājis no manas mājas. Neviens patnenojauš, ka zēns pie manis dzīvoja, bet pats viņš nezina ne pilsētas nosaukumu, ne manas mājas adresi,

varat tincināt viņu, kā gribat, - viņš neko jums nevarēs atbildēt. Esmu iemācījis viņam mazliet lasīt unrakstīt, bet, kad jautā, par ko viņš vēlas kļūt, puika atbild, ka par karavīru tāpat kā tēvs. Pavadīju viņu līdzNeimarktai, tālāko ceļu viņam nācās iet vienam pašam.

Godājamais kaptein, nesitiet viņu, mēģinot uzzināt, no kurienes viņš nācis, zēns to nezina. Atveduviņu naktī, un puika šo ceļu nekad neatradīs. Ja negribat viņu paturēt pie sevis, varat nosist vai pakārtsavā kamīnā."

Paraksta nebija, bet vēstulei bija piesprausta ar latīņu burtiem, taču uz tāda paša papīra un ar to pašutinti rakstīta zīmīte, kura acīmredzot bija domāta kā pamestā bērna mātes vēstule:

"Bērna kristītais vārds ir Kaspars. Dodiet viņam uzvārdu un parūpējieties par zēnu tie, kas viņuatradīs. Kad viņam apritēs 17 gadu, sūtiet uz Nirnbcrgu, uz 6. kavalērijas pulku, kurā dienēja viņa tēvs.Zēns dzimis 1812. gada 30. aprīlī. Esmu trūcīga meiča un nevaru viņu paturēt. Bērna tēvs ir miris."

Abas vēstules - kapteinis to uzreiz saprata - bija vienas rokas rakstītas, tikai rokraksts bija sagrozīts.Turklāt vēstules autors nezināja, ka 6. kavalērijas pulks Nirnbergā atradās tikai kopš 1828. gada. Kā gantā dēvētā māte varēja to paredzēt 1812. gadā? Tik klaja krāpšana virsniekam nepatika. Kapteinim bijaaizdomas, ka zēns tikai tēlo muļķīti, lai dabūtu bezmaksas mitekli. Viņš diezgan skarbi lika tam nākt līdziun aizveda puiku uz policijas iecirkni.

Arī tur no svešinieka neizdabūja neko, izņemot jau aprakstīto nesakarīgo murmināšanu. Nogurušaispolicists gluži instinktīvi iedeva viņam zīmuli. Zēns to priecīgi satvēra un bērnišķīgā rokrakstā uzzīmējauz papīra: Kaspars Hauzcrs.

Acīmredzot tas bija viņa vārds. Zēnam lika uzrakstīt, no kurienes viņš uzradies, taču šķita, ka tasnesaprot, ko no viņa grib. Vēlreiz atkārtojis "Gribu būt kavalērists" un nomurminājis dažus nesaprotamusvārdus, viņš aizklāja seju ar rokām un sāka raudāt.

Policistiem kļuva viņa žēl: cik varēja spriest, zēns nemeloja. Viņi to nodeva pilsētas patversmessargam. Tur zēnu izģērba un apguldīja. Viņš acumirklī aizmiga smagā miegā.

Kaspars Hauzcrs - viņam atstāja šo vārdu - bija četras pēdas deviņas collas garš. Viņam bijagaišpelēki smalki un vijīgi mati, bālzilas acis. Viņš ar pūlēm turējās uz kājām un, šķiet, knapi spēja paiet:kāds tur brīnums, viņa kāju pēdas bija maigas un vārās tāpat kā plaukstas. Viņam vajadzēja būtsešpadsmit - septiņpadsmit gadus vecam.

Viņš atraidīja jebkuru ēdienu, izņemot maizi un ūdeni. Gaļas smaka vien izraisīja viņā nelabumu,zēns nepanesa pat pienu.

Kad viņa klātbūtnē aizdedza sveci, zēns likās ļoti izbrīnījies. Pastiepis uz liesmu roku, it kāgribēdams to satvert, viņš sāpēs iekliedzās: apdegums bija diezgan dziļš. Nebija šaubu, ka viņš uguni redzpirmo reizi mūžā.

Viņa apģērbā nebija nekā tāda, kas varētu norādīt uz zēna izcelšanos. Ierodoties Nirnbcrgā, viņambija nospeķota fdca cepure, nipja audekla krekls, virs tā netīra, acīmredzot no kāda cita apģērba gabalapāršūta pelēka jaka. Pelēkas salāpītas bikses, ap kaklu vecs melna zīda lakats, novalkāti zābaki - tāds bijaviņa trūcīgais ietērps.

Mazajā patversmes istabiņā, kur zēnu ievietoja, bērns, likās, pamazām sāka atgūties. Par viņu ātriuzzināja visa pilsēta. Mediķi un maģistrāta ierēdņi nāca palūkoties uz tik interesantu "subjektu". Viņisarunājās ar Kasparu, kurš pamazām iemācījās atbildēt. Nirnbergas burgomistrs cienījamais Binderakungs bieži vien apciemoja jauno svešinieku un pat uzņēma viņu savā namā. Un vislabākais bija tas, kaburgomistrs lika ģimnāzijas skolotājam Daumera kungam katru dienu noturēt zēnam mācību stundas.

Beidzot pēc ilgstošiem pūliņiem Kaspars varēja pavēstīt to mazumiņu, kas atsevišķiem fragmentiembija aizķēries atmiņā no viņa noslēpumainās pagātnes.

Zēns neatminējās, ka būtu dzīvojis kaut kur citur, izņemot karcerim līdzīgu kambari zemā pagrabā arnoblietētu zemi grīdas vietā, kur gaisma tik tikko iekļuva caur augstu pie griestiem izcirstu lodziņu. Viņšgulēja uz salmiem, kājas vienmēr bija basas, bet mugurā - krekls un ādas bikses. Blakus viņam bedrē

atradās bļoda, kura tika iztukšota, kamēr zēns gulēja. Pamodies viņš atrada blakus ūdens krūzi un maizi. Ikpēc četrām - piecām dienām viņu apmeklēja "melns cilvēks", kurš pateica zēnam dažus vārdus. Līdzgūstniecības beigām "melnais cilvēks" iemācīja viņu uzrakstīt savu vārdu un atkārtot vienīgo frāzi, kuruKaspars prata: "Es gribu būt kavalērists!"

Pēc kāda laika šis cilvēks ienāca kambarī, satvēra viņu zem padusēm un, pārmaiņus cilādams viņakājas, iemācīja zēnu staigāt. Šie vingrinājumi ilga vairākas dienas.

Kad "melnais cilvēks" nosprieda, ka puisis pietiekoši stingri turas uz kājām, viņš uz muguras aiznesaKasparu uz "tādu vietu, kur bija daudz koku". Tad viņš lika zēnam pašam nākt līdzi. Ceļojums ilga divasdienas, Kaspars gan soļoja pats, gan viņu uz muguras nesa ceļabiedrs. Kad tālumā parādījās pilsēta (tābija Nirnbcrgā), "melnais cilvēks" pārģērba Kasparu, ielika viņam rokā vēstuli un lika iet "lielā ciema"virzienā.

Kaspars raudādams izpildīja rīkojumu. Tā viņš nonāca uz Krusta ielas, kur zēnu sastapa brašiekurpnieki.

Cik dīvains stāsts! Neskatoties uz spilgti izteikto romantismu, tas tikai padziļināja apkārtējo cilvēkusimpātijas pret Kasparu. Tiem, kuri apšaubīja bērna stāsta patiesīgumu, atbildēja, ka viņa sejā un acīs, unnedrošībā, ar kādu zēns uztver realitāti, atspoguļojas vaļsirdība.

Burgomistrs Bindera kungs uzskatīja Kasparu par laupīšanas upuri, viņš bija pārliecināts par bērnadižciltīgo izcelsmi. Nolēmis izzināt patiesību, viņš publicēja avīzē kaut ko līdzīgu sludinājumam, kurālūdza atsaukties visus, kam kaut kas zināms par bērna nolaupīšanu laika posmā no 1810. līdz 1814.gadam.

Vairākas dienas ļaužu straume plūda uz de Viļas viesnīcu, kur Bindera kungs reģistrēja visus, patpretrunīgus paziņojumus. "Informācijas" plūsma vēl vairāk palielinājās tad, kad Nirnbcrgas avīzēiespiesto rakstu pārpublicēja visa Vācijas un pēc tam arī ārzemju prese. Londonā, Vīnē, Sanktpētcrburgā,Parīzē runāja par noslēpumaino pusaudzi, kuru žurnālisti, neko labāku nevarēdami izdomāt, nodēvēja par"Eiropas bāreni".

Daudzi raustīja plecus: notikums šķita pārāk neticams, dažu apsvērumu dēļ to pat sauca par avantūru.Turpretī citi interesējās par Kaspara Hauzcra "gadījuma" patoloģiskajiem un psiholoģiskajiem aspektiem.Pēdējo skaitā pats ievērojamākais bija kavalieris de Fcicrbahs, karaliskās tiesu palātas prezidentsAnsbahā. Viņš bija sava laika izcilākais kriminālists Vācijā!

Prezidents uzsāka visīstāko izmeklēšanu. Tā notika pēc izslēgšanas metodes. Kaspara vaļsirdība tikaatzīta par patiesu, viņa gadiem ilgais ieslodzījums - par pierādītu. No tā izrietēja, ka tikai aristokrātudzimtas atvasi varēja pilnīgā slepenībā tik ilgi turēt cietumā.

Taču šim bērnam vajadzēja piederēt nevis pie parastas, bet gan pie politiski ļoti ietekmīgasaristokrātu dzimtas. Viņa ieslodzījuma raksturs liecina, ka zēna cietumsargiem bija tāda vara, kādavienkāršiem mirstīgajiem nav dota.

Medicīniskā apskate liecināja, ka Kaspars dzimis laikā no 1811. līdz 1813. gadam. Paskatīsimies,vai kāda augstmaņu ģimene šai laikā nav zaudējusi bērnu zīdaiņa vecumā. Gotu almanahā viena tāda bijanorādīta: Bādenes hercogi.

Kad kavalieris dc Feierbahs nonāca pie šāda secinājuma, Nirnbcrgas burgomistrs savukārt saņēmaanonīmu zīmīti ar pārsteidzošu jautājumu: vai Kapars Hauzcrs nav Bādcnes licl- hercogiencs Stefānijasdēls, kuru izsludināja par mirušu 1812. gada 16. oktobrī?

Napoleona dzīve, pēc viņa paša vārdiem, bija romāns, un viņa augšupceļš bija saistīts ar daudziemneiedomājamiem piedzīvojumiem. Vai gan viņa brāļi, māsas, radi un draugi varēja iedomāties, kanākamajā dienā kļūs par karaļiem, prinčiem un princesēm! Parunu "Katrs kareivis somā nēsā maršalazizli" tajos laikos varētu papildināt ar citu teicienu: "Katrs maršals savā neseserā nēsā karaļa kroni!"

Stefānijā dc Bogarnē nāca pasaulē reizē ar revolūciju 1789. gadā. Viņa bija ķeizarienes Žozcfīnespirmā vīra ģenerāļa Bogarnē brālēna meita. Atšķirībā no radinieka, kurš bija vispirms viens no

revolūcijas varoņiem, bet pēc tam kļuva par tās upuri, Stefānijās tēvs emigrēja uz ārzemēm. Meita, kurabija pārāk maza, lai kaut ko saprastu, ar māti palika Francijā.

Māte drīz vien saslima un nomira, un Stefānijā palika viena pati bez jelkādiem līdzekļiem, jo tēvaīpašumi bija konfiscēti. Meitenītei bija trīs gadi. Grāfiene Batska, īriete, aiz žēlastības deva viņaipajumti. Grāfiene audzināja bērnu līdz tam laikam, kad pašai nācās bēgt no revolūcijas, Anglijaiiesaistoties karā ar Franciju.

Grāfiene atdeva meiteni divām pavecām mūķenēm. Visa Stefānijās bērnība pagāja starp nabadzīgiemļaudīm, viņa iztika no trūkumcietēju līdzekļiem.

1804. gadā Impērijas pasludināšanas priekšvakarā Žozefīne reiz pastāstīja Pirmajam konsulam parsavu māsīcu. Tas, kuram bija lemts ar pāvesta svētību nostāties Eiropas valdnieku pirmajā rindā,izsaucās: "Kā! Jūsu radiniece dzīvo trūkumā, un es par to neko nezinu!" Mūķenes raudādamas šķīrās nomeitenes. Pēc viņa rīkojuma Stefāniju ievietoja pazīstamajā Kampaņā kundzes institūtā, kur mācījāsaristokrātisko ģimeņu jaunkundzes, sākot ar Bonaparta māsu un pameitu.

Tieši tur burvīgā Stefānijā savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā uzzināja pārsteidzošu jaunumu:imperators viņu adoptē, viņa saņems Francijas princeses titulu un tiks izdota par sievu Bādcnes princim,kas nozīmē, ka vienā jaukā dienā viņa kļūs par lielhercogicni!

Ko gan izjuta draiskulīgā, smējīgā un vieglprātīgā meiča, kuras lielākā cerība varēja būt laulība arkādu Napoleona ģenerāli un neliels imperatora dāvāts pūrs…

Napoleons, vēlēdamies nostiprināt savu stāvokli uz politiskās skatuves, gribēja saradoties arEiropas karaļnamiem, taču izrādījās nokļuvis paradoksālā situācijā: Eiropas monarhi pret tāduradniecību neiebilda, taču Napoleona ģimenē tolaik nebija nevienas brīvas precībām atbilstoša vecumajaunavas un nācās šim nolūkam izmantot Žozefīnes radiniekus, tādus kā Ežēns dc Bogarnē, kuršapprecējās ar Bavārijas princesi Augusti, un Stefānija dc Tašēra, kura salaulājās ar Arenbergas princi.

Tāds bija iemesls, kura dēļ Stefāniju pieņēma ģimenē. Kad Napoleonam radās doma ciešāksaradoties ar vareno Bādcnes hercogisti, turpinot Austrijā jau agrāk veiksmīgi īstenoto matri- moniālopolitiku, viņš sadūrās ar vccās markgrāfienes pretestību.

Napoleons paļāvās uz savu kārdinātāja talantu. Atgriezdamies no 1805. gada Vācijas kampaņas, kadvisa Eiropa, dzirdot Austerlicas vārdu, nodrebēja, viņš apstājās Minhenē. lai piedalītos sava padēlaEžēna laulību ceremonijā. Tad devās tālāk uz Karlsrūi.

Napoleons lika pieteikt sevi markgrāfienei un tieši noprasīja, kādēļ viņa vienīgā no Bādcnes hercogunama ir tik nelokāmi naidīgi noskaņota pret Francijas imperatoru.

"Es esmu Vācijas princese," cienīgi atbildēja markgrāfiene, "tādēļ esmu uzticīga Vācijai. Jūsumajestāte nevarētu cienīt Vācijas princesi, kuras rīcība neatbilstu nacionālajai pašcieņai un nacionālajāmjūtām. Jūs taču gribat Vāciju izpostīt. Bez tam jūs karojat ar diviem maniem znotiem [6] , kurus es mīlu uncienu."

- Tiešām," atteica Napoleons, "jūs esat labi izdevusi pie vīra savas meitas, jūs esat gudra sieviete.Markgrāficne, sajūsmināta un vēlēdamās ar laipnību atbildēt uz imperatora glaimiem, izteica

pārsteidzīgu piezīmi."Bez tam," viņa teica, "ja šī meitene, kuru jūs piedāvājat, būtu jūsu asinsradiniece! Taču dc Bogarnē

jaunkundze ar jums tiešā radniecībā nesastāv, viņai nav pat titula jūsu galmā. Cita lieta, ja viņa būtu jūsumeita."

- Lai tas jūs neuztrauc! - ātri attrauca imperators. - Viņa būs mana meita, es to adoptēšu. Viņa kļūspar ķeizarisko majestāti!

Markgrāficne padevās. Viņai atlika tikai piekrist laulībām. 1806. gada 4. martā Stefānijā kļuva parimperatora meitu. Viņa tika pielīdzināta visām citām princesēm, pat Napoleona māsām.

Mazā pansionāta audzēkne pārcēlās uz Tilcriju pili. Mēnesi viņa dzīvoja pie ķeizarienes, kuraiepazīstināja meiteni ar galma dzīvi. Viņa drīz vien aizmirsa skarbās Kampaņā kundzes iedresētās

pazemīgās manieres. Stefānijā ļoti patika imperatoram, kuru viņas draiskulības uzjautrināja. Ir zināmsšāds nostāsts (iespējams, radies vēlāk): reiz Polīna un Karolīna, kuras nekad nepalaida garām iespējuuzsvērt savas tiesības, vienā vakarā divreiz lika Stefānijai piecelties no savas vietas. Imperators, touzzinājis, lika meiteni pasaukt un viņai tēvišķīgi teica:

- Sēsties man uz ceļiem, no turienes tev neviens neliks piecelties. Tomēr Stefānija izmantojavisas iespējas, lai iegūtu savu jauno "krustmāmiņu" labvēlību. Viņa rakstīja Napoleona māsām vēstules,kurās demonstrēja ārkārtīgu pazemību. Liel- hercogienci Elīzai viņa, piemēram, rakstīja: "Dārgā māsa,godājamais un glaimojošais tituls, par kuru man jāpateicas imperatora labsirdībai, uzliek man lieluspienākumus. Pienākumu izteikt visdziļākās pateicības apliecinājumus nav grūti izpildīt, bet man vēljānopelna augstdzimušās ģimenes, kurai tagad piederu, cieņa un draudzība. Es karsti vēlos, dārgā māsa,iemantot jūsu mīlestību, kuras vērtību vairo Jūsu cēlie tikumi. Šī vēlēšanās nosaka

manu uzvedību un šajā brīdī izpaužas kā dziļa cieņa pret Jums."Nabaga meitene bija mazliet apmulsusi, jo Parīzē gaidīja ierodamies Bādencs troņprinci Kārli Luiju.

Neveikls, pēc izskata pastulbs un vecmodīgi safrizēts (vēlāk pēc līgavas lūguma viņš matusapgrieza),princis lepni nostājās Stefānijās priekšā.

"Viņš ir vēl neglītāks, kā biju iedomājusies," meitene nočukstēja.Pēc hercogienes d' Abrantē liecības, "Kārlis izskatījās kā nosodīts niķīgs bērns; pavisam neglīts, pat

nepatīkams princis un, vēl sliktāk, nepatīkamas nākotnes priekšvēstnesis.Kad ieraudzīju pirmoreiz, cs nevarēju paskatīties uz burvīgo meiteni, kurai bija jākļūst par prinča

sievu; viņa man šķita vēl jaukāka. Prinča izredzētā! Līgavas tērpā viņa būs vēl skaistāka! Svētkos viņavisu laiku smaidīja, bet smaids bija skumjš. Vai tad tas varēja būt citāds?"

Kāzām bija jābūt ļoti greznām: imperators pavēlēja svinības rīkot "pēc vecā režīma ceremonijuparauga, kad tika izdota pie vīra Francijas princese, un pat vēl greznāk."

Tad jaunajai sievai vajadzēja doties ceļā uz savām jaunajām mājām, uz citu valsti.Viņai, nepieredzējušai meitenei, bija jāieiet ģimenē, kur daudzus gadus valdīja vismelnākās intrigas.Lielhercogs Kārlis Fridrihs, kuram toreiz bija 78 gadi, pēc pirmās sievas Hesencs Karolīnas nāves

bija apprecējis kādu Luīzi Hcijcri, kuru iecēlis par Hohsbergas grāfieni. Šī laulība bija morganātiska, unviņu trīs dēli nevarēja mantot tēva troni.

Tas, ka viņas dēliem nebija tiesību uz varu, Hohsbergas grāfieni neuztrauca. Vienīgais KārļaFridriha likumīgais mantinieks bija princis Kārlis, kurš apprecēja Stefāniju. Bet vai jaunajam pārim būsdēls? Grāfiene par to šaubījās un gribē ja, lai viņas dēli ieņemtu varenā hercoga ģimenē oficiālu vietu

Un tas viņai izdevās pēcNopolcona krišanas 1815. gadā, kad nabaga Stefānija nonāca neapskaužamāun divdomīgā situācijā.

Lai nodrošinātu saviem bērniem troni, hercogiene, šī sieviete, kura nepazina aizspriedumus, bijagatava uz visu!

Kārlim un Stcfanijai bija pieci bērni: trīs veselīgas meitas un divi dēli, kuri nomira agrā bērnībā.Pirmais Stefānijas dēls, kurš piedzima 1812. gada 29. septembrī, bija lieliskā fiziskā formā un divas

nedēļas attīstījās pilnīgi normāli. 15. oktobra naktī bērns pēkšņi saslima un pulksten sešos no rīta nomira.Otrais Kārļa un Stefānijās dēls nāca pasaulē 1816. gadā un pēc gada nomira. Hohsbcrgicm šķēršļu

vairs nebija. Grāfiene triumfēja: viņas dēls Leopolds 1830. gadā uzkāps tronī.Tāda bija situācija Bādencs lielhercogistē, kad Nirnbcrgas gubernators Bindera kungs saņēma

sūtījumu ar tajā izteikto pieņēmumu, ka Kaspars Hauzcrs varētu būt liclhcrcogicnes Stefānijās 1812. gadāpar mirušu atzītais dēls.

1829. gada 17. oktobra pusdienlaikā profesors Daumcrs, pie kura Kaspars Hauzers dzīvoja jauvairākus mēnešus, bija pārsteigts, kad viņa audzēknis neieradās pie pusdienu galda.

Visu šo laiku jauneklis centīgi papildināja savu izglītību. Mācības viņam veicās viegli, sevišķipadevās mūzika: gadu pēc sastapšanās ar Vaihmanu un Beku viņš labi spēlēja klavesīnu.

Daumeri mazliet pagaidīja. Kaspara kavēšanās bija pārsteidzoša, jo parasti viņš bija ļoti precīzs.Profesors un viņa sieva skaļi pasauca jaunekli un beigu beigās devās to meklēt. Viņi apstaigāja visu mājuun pēkšņi uz pagraba kāpnēm ieraudzīja asinis. Ātri nokāpuši lejā, viņi atrada Kaspani, kurš ar asiņainugalvu gulēja bez samaņas un tikko elpoja.

Ievainojums nebija nāvējošs, Kasparu izārstēja. Kad jauneklis spēja runāt, viņš pastāstīja, kanokāpis pagalmā, lai dotos uz tualeti, un ieraudzījis garām paslīdam cilvēku, "kura seja bija melna kā arkvēpiem noziesta". Viņš nodomāja, ka tas ir skursteņslauķis, un nepievērsa tam uzmanību. Kad Kasparsiznāca no tualetes, svešinieks pēkšņi parādījās un iesita viņam pa galvu tik spēcīgi, ka

Kaspars nokrita un zaudēja samaņu. Atjēdzies viņš ieraudzīja, ka viss noplūdis ar asinīm.Baidīdamies, ka slepkava paslēpies mājā, Kaspars, pie sienas turēdamies, nokāpa pagrabā un uz pēdējāpakāpiena atkal zaudēja samaņu.

Kaspars nogulēja gultā veselu mēnesi. Šis "slikti izplānotais un neveiklais" uzbrukums piesaistījavaras iestāžu uzmanību. Bavārijas karalis Luijs pavēlēja bruņotiem vīriem Kasparu nepārtraukti apsargāt.Saskaņā ar instrukciju prezidents de Feicrbahs pats personīgi atbildēja par jaunekļa drošību.

Izmeklēšana aizgāja pārāk tālu, tik tālu, ka to vajadzēja apturēt. Citādi nāktos traucēt pārāk daudzuaugstu stāvošu personu mieru. Tieši to savā 1831. gada sākumā publicētajā brošūrā apgalvojabezbailīgais kavalieris de Feierbahs. Viņš patētiskā un nosodošā stilā rakstīja: "Civilās tiesas rokai navaizsniedzami visi līmeņi, visi augstumi un dziļumi; to robežu dēļ, aiz kurām ir iemesls meklēt šajānoziegumā vainīgo milzi, tiesai, lai milzi aizsniegtu, vajadzīgas Džošua bazūnes vai vismaz Obcrona rags,kas sastindzinātu ar pletnēm bruņotos briesmīgos kolosus, kuri stāv pils zelta vārtu priekšā un kuru pletņucirtieni krīt strauji kā gaismas staram necaurlaužams krusas brāziens."

Nav iespējams - ar acīmredzot neizbēgamu liekvārdību - labāk pateikt, ka izmeklēšana bija spiestaapstāties pie karaļa pils vārtiem…

1831 ."gada beigās kāds lords Stenhoups, kurš izrādīja milzīgu interesi par Kaspara atrašanās vietu,negaidīti paziņoja, ka uzņemas jaunekļa izglītošanu un tādēļ nolēmis aizvest viņu uz Angliju un patadoptēt. Nirnbcrgas municipalitāte, kas trīs gadus bija devusi līdzekļus zēna uzturēšanai, ar priekupiekrita nodot "Eiropas bāreni" angļa apgādībā. Taču Stcnhoupa plāni mainījās, un viņš aprobežojās tikaiar Kaspara pārvešanu uz kaimiņpilsētu Ansbahu, kur jaunekli ievietoja pansijā pie skolotāja Mcijcra. Parbraukšanu uz Angliju un adoptēšanu vairs nerunāja.

Divi gadi aizritēja mazajā pilsētiņā, kura, šķita, nebija mainījusies kopš viduslaikiem vairenesanses… Kaspars šos gadus pavadīja diezgan mierīgi, tikai reizēm pārdzīvodams baiļu unnervozitātes uzplūdus. Stenhoups ar saviem solījumiem, kurus tā arī neizpildīja, sagrozīja zēnam galvu,viņš bieži jutās sarūgtināts un aizvainots. Meijcrs, sīkstulīgs un rupjš cilvēks, uzskatīja zēnu par krāpniekuun izturējās pret viņu slikti. Šīs pārmaiņas dzīvē izrādījās Kasparam nelabvēlīgas.

1833. gada 14. decembrī Kaspars viens pats bija izgājis no mājas un pārnāca asiņains, tik tikkoturēdamies kājās.

"Viņš mani nogalināja…" jauneklis nočukstēja. Šoreiz ievainojums bija nopietns. Ataicinātie ārstigrozīja galvas un neslēpa bažas. Kaspars visu laiku bija pie samaņas. Kad viņam kļuva mazliet labāk,jauneklis pastāstīja, ka pie viņa pienācis svešinieks un solījies sniegt ziņas par Kaspara vecākiem.Tikšanās nolikta krēslas stundā nomaļā pilsētas parka stūrī, kur svešinieks solījis nodot zēnam tik ļotisvarīgos dokumentus.

Kaspars paļāvīgi pieņēma svešinieka priekšlikumu. Tas viņu jau gaidīja norunātajā vietā un sniedzanelielu maku un dokumentu mapi, bet tad it kā netīšām ļāva šiem priekšmetiem nokrist zemē. Kasparsnoliecās, lai paceltu, un šajā mirklī svešinieks no kreisās puses iedūra viņam ar stiletu.

Noklausījies šo stāstu, Meijcrs paraustīja plecus. Viņš to atkal uzskatīja par krāpšanu un sprieda, kazēns pats sevi ievainojis, lai pievērstu publikas uzmanību.

Tomēr parkā Kaspars norādītajā vietā tika atrasts neliels sarkana zīda maks, kurā bija papīra lapa ar

sagrozītā rokrakstā rakstītu tekstu:"Hauzcrs var jums pateikt, kas es esmu un no kurienes atnācu. Lai viņam atvieglotu šos pūliņus,

pateikšu pats, ka atnācu no Bavārijas robežas… uz… Es jums nosaukšu pat vārdu… M. L. O."Mape bija pazudusi. Lietus aizskaloja visas pēdas.Drīz vien ārsti pavēstīja, ka Kasparam vairs nav cerību izdzīvot. 16. decembra rītā viņš sāka murgot,

bet pulksten desmitos vakarā nomira.Tajā vietā, kur Kaspars saņēma nāvējošo dūrienu, tika uzcelts piemineklis. Akmenī bija iegravēts

uzraksts latīņu valodā:"Šeit nezināmais nogalināja nezināmo."Vai šīs epitāfijas teksts arī šodien atbilst patiesībai?Kaspara Hauzera parādīšanās un aiziešanas noslēpumu centušies izzināt daudzi pētnieki. Tika atrasti

dokumenti, savāktas liecības. Vācu vēsturnieku, piemēram, doktora Friča Klē, un franču pētnieku, tādu kāFrancijas sūtnis Edmons Bapsta kungs, pūliņu rezultātā pasaule pamazām uzzināja patiesību. Likās ļotiticams, ka Kaspars Hauzcrs tiešām bija liclhercogicnes Stefānijās dēls. Dabiski, ka divi uzbrukumi viņamradīja visdrūmākās aizdomas. "Es ticu tikai tiem notikumiem, kuru liecinieki ir nogalināti," - tā savulaikteica Paskāls.

Edmons Bapsta kungs savā dokumentāli pamatotajā pētījumā ("Cīņa par Bādenes troni", Parīze,1930. gads) nonāk pie pilnīgi skaidra secinājuma.

Oktāvs Obrī, kurš veltīja "Eiropas bārenim" vienu no saviem vēsturiskajiem romāniem, tā pielikumāpiemin ļoti svarīgu liecību, kuru var uzskatīt par vēsturisku epizodi.

Rakstnieku "uzaicināja saņemt no kādas Eiropas augstāko aprindu dāmas, kas atradās sava laikastarptautiskās politikas centrā, tādus atmaskojošus materiālus, kuri, neskatoties uz vairāku Eiropaskaraļnamu noliedzošo attieksmi un it kā daudziem Vācijas rakstniekiem doto pavēli par šīs tēmasnoklusēšanu, neatstāja nc mazākās šaubas par Kaspara Hauzera radnieciskajām saiknēm".

Oktāvs Obrī piebilst: "Šī persona (savu vārdu viņa pagaidām neļauj nosaukt) 1914. gadā karapriekšvakarā vizītes laikā kādā no Centrālās Eiropas karaļnamiem iepazinās ar Bādcnes liclhercogicnesStefānijas dc Bogarnē "slepenajiem memuāriem". Neparastos un pat dramatiskos apstākļos, par kuriemviņa kādreiz pastāstīs, dāma turēja savās rokās mazu, pec viņas vārdiem, veļas mazgātājas bloknotamlīdzīgu piezīmju grāmatiņu, kurā Napoleona audžumeita smalkā rokrakstā atainoja savas salauztās dzīvesgalvenos notikumus un kurā apgalvoja, ka pilnīgi skaidri zina: Ansbahā nogalinātais jaunais cilvēks irviņas dēls."

Edmons Bapsts savukārt apgalvo, ka no personīgas sarunas ar lielkņazu Nikolaju Mihailoviču zina,ka tas "ar lielām pūlēm un lieliem izdevumiem" savācis apjomīgu dosjē, "no kura pilnīgi skaidri izriet, kaKaspars Hauzcrs patiešām bija liclhercogicnes Stefānijas dēls."

Ja pieņemam šo versiju, tad kā šai hipotēzei atbilst fakti?No drošiem avotiem noskaidrots, ka princis piedzima 1812, gada 29. septembrī. Viņa slimība bija

pēkšņa. Zīdītāja atstāja mazuli pilnīgi veselu; pēc dažām stundām, kad viņa atgriezās pie bērna, istabasdurvis bija aizvērtas un viņai pateica, ka ārsti sniedz puisēnam palīdzību. Pēc kāda laika zīdītājaipaziņoja, ka bērns miris. Pēc liclhercogienes rīkojuma bērnu svētīja satrauktā vecmāte; notikumi risinājāstik strauji, ka galma mācītāja ierašanos nevarēja sagaidīt. Starp citu, Francijas ministrs grāfs Nikolāpieprasīja nekavējošu līķa sekciju. Viņam šķita aizdomīgi, ka pēkšņi nomiris bērns, kurš iepriekšējā dienābija pilnīgi vesels.

Vai notika apmaiņa? Kas un kāpēc to organizēja? Kādu bērnu noguldīja mazā prinča vietā?Protams, visu operāciju vadīja Hohsbcrga. Viņu tracināja šķērslis, kas bija radies starp viņas dēliem

un troni, un viņa nolēma to iznīcināt. Grāfiene varēja bērnu noindēt, taču izvēlējās viltīgāku līdzekli -apmaiņu. Slimais bērns, kas ieņems prinča vietu, nomirs, bet viņai paliks ķīlnieks. Ja princese Stefānijanedzemdēs vīrieš- kārtas pēcnācēju, kronis tiks princim Luijam…

Bet princis Luijs Hohsbcrgai bija solījis nekad neprecēties - tātad grāfienes dēliem ceļš būs brīvs.Mazais princis, kurš dzīvos slepenā paslēptuvē stingrā apsardzībā, būs spēcīgs ierocis, lai piespiestuLuiju ievērot solījumu. Ja kļūs zināms, ka princis grasās precēties, viņam piedraudēs ar likumīgātroņmantnieka izlaišanu no cietuma.

Iespējams, ka apmainītais bērns bija nabadzīga Karlsrūcs strādnieka dēls, vārdā Žans Ernests ŽaksBlehncrs.

Mazais princis, pārvērsts par Kasparu Hauzera, tika nodots Pilzahas jēgeram Francim Rihteram,kurš dzīvoja četrdesmit kilometrus uz dienvidaustrumiem no Nirnbergas.

Kad Iiclhercogicne Stefānijā, 29 gadu vecumā kļuvusi par atraitni, uzzināja, ka Kaspars Hauzcrsparādījies Nirnbergā un ka daudzi to uzskata par viņas dēlu, viņa izsaucās: "Ja tā būtu taisnība!"

Un skumji piebilda: "Bet tas nav iespējams…"Šis noslēpums nedeva viņai mieru. Lielhercogicne atcerējās dēla nāves apstākļus un to, kā viņai

neļāva paskatīties uz mirušo bērnu…Arī Edmonam Bapstam, tāpat kā Oktāvām Obrī, "augstu stāvoša persona" ļāva pārskatīt

liclhercogicnes atmiņu burtnīcu. Viņa pastāstīja arī par satraucošajiem apstākļiem, kādos Stefānijāslepeni ieradās Ansbahā.

Lielhercogicne ar divām meitām sagaidīja Kaspara, kad tas devās savā ikdienas pastaigā pa pilsētasparku, kurā viņu pēc gada nogalināja.

Kad Stefānija ieraudzīja tuvojošos Kasparu, viņa gandrīz zaudēja samaņu. Jaunekļa izskatsatgādināja viņas vīra, liclhercogu Kārli: "Tas pats augums, tādi paši pleci, tāds pats galvas novietojumsun gaita."

Saprotamu iemeslu dēļ lielhercogicne nevarēja nevienam pavēstīt par savu atklājumu.Bet tikmēr Kaspars tika nogalināts.Tāds, ja var ticēt dokumentiem un mutiskām liecībām, bija šīs traģēdijas fināls. Kaspars Ilauzers

bija nevainīgs politisko intrigu upuris. Napoleona audžu mazdēls nedrīkstēja mantot troni. Par savuizcelsmi viņš samaksāja ar dzīvību.

Jaunā paaudze pauž skumju pilnu cieņu viņa piemiņai. Bādcnes karaļnama galva princis Makssapsolīja, ka, ja viņš kādreiz iegūs

troni, tad pirmais viņa parakstītais dekrēts būs par Kaspara Hauzera pīšļu pārapbedīšanuPferchceimā, viņa radinieku prinču atdusas vietā.

Klīstošais holandietis

Lourenss Grīns Likteņa vara pamestie

Ja brigas "conservative" komanda būtu noslīkusi tā, kā parasti noslīkst jūrnieki, tā sen jau būtuaizmirsta. Taču ar šīs komandas bojāeju saistās noslēpums, kura dēļ Saldanjas līča zvejnieki vairāk nekāsimts gadus turpina stāstīt leģendu par to. Nav šaubu, ka pamestā kuģa vārdu palīdzēja iemūžināt arīmarodierisms.

Reiz pēc vētras Fotinmailbīčā tika izskalota kuģa atlūza, tās tapām bija sēņveidīgas galviņas. Artādām tapām tika sastiprinātas Nelsona kuģu sastāvdaļas. Līča krastā esošo ciematu iedzīvotāji, kas vācajūras izmestos kokmateriālus, paņēma atlūzu, teikdami: "Vēl viens brigas gabals."

Fotinmailbīča sākas pie Izerfonteinas kūrorta, ko no Keip- taunas šķir tikai četrdesmit augstāmkāpām rotātas smilšainas piekrastes jūdzes. Ejot no Izerfonteinas uz ziemeļiem, līdz pašām Vondelingasalai pretī esošajām klintīm droši vien neizdosies sastapt nevienu dzīvu dvēseli. Tieši šajā tuksnesīgajākrastā 1843. gada martā tika izmesta briga "Conservative", un nav neviena, kas spētu izskaidrot šotraģisko notikumu.

Vecā, jūras izbalinātā koka atlūza pirmā mani uzveda uz "Conservative" pēdām, Keiptaunas arhīvosizpētītie ziņojumi un vēstules nedeva man mieru, kamēr es no līča apkaimes ļaudīm neizdzirdēju šonostāstu un ncapkopoju visu, ko izdevās uzzināt. Arī tagad es vēl neesmu apmierināts. "Šajā kuģakatastrofa ir kaut kas dīvains," rakstīts kādā manis atrastajā vēstulē, un mīkla vēl šobaltdien nav atminēta.

Briga "Conservative", kas devās no Liverpūles uz Galda līci, bija lielisks kuģis. To vadīja kapteinisViljams Lindss un komanda deviņu cilvēku sastāvā. Briga veda audumus, traukus, ziepes un divas kastesar valdības pasta sūtījumiem.

Acīmredzot "Conservative" uzdūrās krastam 14. marta nakts biezajā miglā. Nākamajā dienā kādscilvēks, iesaukts par Februāri, kopā ar dēlu ganīja lopus un ieraudzīja krastmalā brigu ar visām burām.Sūtīja ziņu rezidentam misteram H. Maršam, kurš, dzīvodams brīnišķīgā muižā netālu no Ostcrvālas avota,jau ilgus gadus pārvaldīja Saldanjas apkaimi.

Maršam vienmēr laiva ar komandu bija gatavībā, lai varētu nokļūt līcī. Rezidents un matrožišķērsoja lagūnu, ar pūlēm pārvarēja zemes šaurumu, kas stiepās no Stofsbergfonteinas, un 16. martāieradās Fotinmailbīčā. Tur viņi ieraudzīja furgonu un ļaužu drūzmu, kāda nomaļajā pludmalē vēl nebijaredzēta. Daži marodieri uzlauza kastes un izvazāja ziepes, zābakus un zeķes. Citi riskēja ar dzīvību krastabangās, lai iegūtu kravu tieši no kuģa borta.

Lai pārtrauktu izlaupīšanu, Maršs nosūtīja uz brigu feldkor- netu Vibrandu Tuismā. Kāds garaauguma vīrs paziņoja, ka būs nolādēts, ja ies projām, un Tuismā pārmeta viņu pāri bortam. Rezidentavecākais laivinieks Džons Armstrongs tika nosūtīts feldkornetam palīgā. Armstrongs atrada kuģadokumentus, kravas deklarāciju un divas kastes ar korespondenci, kā arī atņēma kādam marodierimsekstantu. Citiem Marša ļaudīm izdevās izglābt kapteiņa šauteni un pistoli, un divus kvadrantus.

Radās aizdomas, ka laupītāji jau paguvuši atrast kuģa kasi, jo klīda runas par zelta gredzeniem, kuruskāds nozadzis. Uz kuģa esošie laupītāji tukšoja tilpnē atrastās ķiršu liķiera pudeles.

Maršs raizējās nc tikai par kravas drošību. Viņš nevarēja atrast kuģa komandu un drīz vien saprata,ka ir kāds noslēpums, kas jāatklāj. Uz visām pusēm devās armijas glābšanas grupas, taču kuģa komandabija pazudusi bez pēdām. Šo notikumu varētu nosaukt par "Mary Celeste" noslēpumu, taču "Mary Celestc"pēc vairākiem gadiem tika atrasts jūrā bez komandas.

Pirmo paziņojumu par katastrofu 22. martā publicēja "South African Commercial Advertiser". Tajālaikā piekrastē jau bija atrastas kuģa glābšanās laivas. Avīze piebilda: "Taču nav atrasts nekas tāds, kasnorādītu uz kapteiņa un komandas likteni. Mēs ceram, ka varēsim sniegt ziņojumu par šo notikumu, kas

pagaidām ir miglā tīts."Kādā no turpmākajiem numuriem avīze publicēja Saldanjas rezidenta vēstuli draugam Keiptaunā:

"Domājam, ka kuģa komandu katastrofa pārsteidza nesagatavotu un cilvēki sakāpa laivās, kuras apgāzāspiekrastes viļņos, un spēcīgā uz ziemeļiem plūstošā straume aiznesa līķus jūrā. Uz dienvidiem no avārijasvietas nekas nav izskalots. Laivas izmestas malā 800 jardu attālumā. Tās bija veselas un neapšaubāmiizmantotas, jo duļļi atradās savās vietās un airi bija izskaloti krastā turpat blakus."

Arhīvos manis atrastie ziņojumi ietina brigu "Conscrvativc" vēl biezākā noslēpumainības plīvurā.Piemēram, misters Džons Sinklers, kuram bija jāglābj avarējušā kuģa krava, vēstulē brālim rakstīja: "Šajākatastrofa ir kaut kas ļoti dīvains. Krastā izmestajā barkasā un tenderī nebija ne lāses ūdens. Uz barakasnebija priekšgala tauvas. Tendera priekšgalā karājās pilnīgi jaunas tauvas gabals, kurš bija pārgrieztspirms nokļūšanas krastā. Cilvēks, kurš pirmais uzkāpa uz kuģa, teica, ka atradis kajītē tikai aukstas gaļasgabalu un dažas piekarināmas kojas. Un arī sieviešu svārkus."

Laivas priekšgalam piestiprinātā tauva ir paredzēta laivas vilkšanai. Nedomāju, ka pārgrieztajaitauvai ir kāda nozīme; bet acīmredzot divas uz sāniem apgāztās sausās laivas likās ļoti dīvainas. Laivām,kuras krasta bangās apvēršas un izgāž komandu, būtu jāpiesmeļas ar ūdeni. Fakts, ka airi atradās tuvumā,liecina: komanda laimīgi sasniedza krastu un nosvieda airus smiltīs. Ja laiva apgāžas, straume vieglosairus parasti aizskalo un tos var atrast ļoti tālu projām.

Marta beigās kāds van Breda kungs no Helbekas fermas paziņoja, ka Kreftebānas līcī netālu noVondelinga salas un četras jūdzes uz dienvidiem no avārijas vietas izskaloti četri līķi. Pilansa kungs,aģents, kurš nodarbojās ar "Conservative" lietu, kopā ar muitas ierēdņiem un citām amatpersonām tūdaļdevās turp, lai veiktu izmeklēšanu. Līķi bija parastajā jūrnieku apģērbā - audekla biksēs utt., taču bojāgājušo personības noskaidrot neizdevās. Malmsbcrijas ārsts Deilijs apskatīja līķus. Aiz paisuma līnijasizraka kapus, un Pilansa kungs nolasīja lūgšanu.

Aprīļa vidū jūra izskaloja vēl divus līķus. Viens no tiem bija pilnīga auguma padzīvojis vīrs armelnu zīda lakatu ap kaklu un pulksteni kabatā, jādomā, kuģa kapteinis.

Kciptaunā par "Conservative" bojāeju runāja ilgi. Pirmās vēstis atnesa kāda kuģīša - graudu vedējaīpašnieks, kurš bija redzējis brigu pie krasta.

Tad "Cape of Good Hope Government Gazette" paziņoja, ka kuģi un kravu pārdos turpat uz vietas.Kravu raksturoja kā "šejienes tirgum atlasītu - kokvilnas un vilnas audumi, naži un drogas, cepures,ziepes, podniccības izstrādājumi un galantērija."

Tiem, kuri vēlējās piedalīties izsolē, nolīga tvaikoni "Phoinix". Avi/.ēs parādījās šī Kciptaunā pirmāčetrsimttonnīgā kabotāžas tvaikoņa attēls. Tika paziņots, ka tas no Galda līča uz Saldanju aties ceturtdien,30. martā, un atgriezīsies sestdien. Biļetes ccna, ieskaitot maksu par ēdināšanu, bija trīs ginejas. Sanācačetrdesmit pasažieri. Izsolē "Conservative" tika pārdots par 1000 mārciņām (daudz vairāk, nekā tasīstenībā maksāja), un vēl tūkstoti saņēma par kravu.

"Conservative" bojāeju var vienkārši izskaidrot ar to, ka kuģis biezajā miglā uzdūrās krastam.Vienmēr atradīsies kāds nepacietīgs kapteinis, kurš nevar sagaidīt, kad migla izklīdīs. Taču tas, kādēļnoslīka visa komanda, lai gan nekas tai netraucēja mierīgi izkāpt Fotinmailbīčas krastmalā, palieknoslēpums, jo vairāk tādēļ, ka turpat netālu atradās sausās laivas un airi.

Aizgājis uz Fotinmailbīču apskatīt brigas atlūzu, es apjautu Dienvidāfrikas jūru milzīgonoslēpumainību. Jūrnieki, kuri atdusējās savā kapā, zināja, kas notika pēc brigas "Conservative"katastrofas, taču vairāk neviens to nekad neuzzinās.

Gandrīz visi Portelizabetas iedzīvotāji sapulcējās kalna nogāzē tajā 1864. gada septembra dienā,kad velkoņu flotiles un divu burinieku pavadībā ostā ieveda ang|u burukuģi "Sindia". Tas savā ziņā bijaDienvidāfrikas ūdeņu "Mary Celeste". Līdz kuģa noslēpuma atklāšanai pagāja ilgs laiks.

Pirmais "Sindia" pamanīja Keipresīfas bākas uzraugs. Viņš ievēroja nelaimes signālu (otrādiapgrieztu tirdzniecības karogu) un saplēstas buras un ar jātnieku nosūtīja par to ziņu uz pilsētu.

Nekavējoties aprīkoja trīs ostas velkoņus - "Little Mick", "Little Bess" un "Sailor's Friend". Kad velkoņituvojās "Sindia", tic ieraudzīja, ka divu burinieku īpašnieki netālu izmetuši enkurus cerībā uz prēmiju parglābšanu. Tie bija brigas "Alicia Ann" kapteinis Kirbijs un "Aminta" kapteinis Maksteds.

Kirbijam nebija daudz vīru, taču viņš vienojās ar Makstedu, un abi kapteiņi nosūtīja uz "Sindia"glābšanas komandu. Velkoņu kapteiņiem, kuri jutās piemuļķoti, tas nepatika. Kad viņi mēģināja uzkāpt uz"Sindia" klāja, sākās kautiņš, un viena velkoņa matrozis, vārdā Filips, iekrita jūrā un noslīka.

Tomēr nākamajā dienā visi seši kuģi ieradās Algoas līcī, un pilsētnieki sāka apspriest šonoslēpumaino notikumu. Kapteinis Kirbijs pavēstīja, ka signalizējis "Sindia", kad tas pilnās burās gājisgar Keipresīfas piekrasti. Atbildes nebija. Tad viņš ievērojis, ka pie stūres neviena nav. Kā varēja gaidīt,kuģi mētāja uz visām pusēm. Divas glābšanas laivas atradās savās vietās. Uz klāja neparādījās nevienadzīva dvēsele.

Pēc kāda laika Kirbijs uzkāpa uz "Sindia" klāja un konstatēja, ka komanda kuģi atstājusi. Tilpnesbija piebāztas ar Austrumu precēm - tēju, džutu, zīdu un Austrumindijas brūno jēlcukuru jeb "dageri".Kirbijs ievēroja, ka tilpnēs ieplūst ūdens, taču, viņaprāt, kuģis varēja noturēties vēl ilgi.

Uz burinieka bija manāmas steidzīgas aiziešanas pēdas. Ūdens tilpnē un sabojātā bura Kirbijamnešķita pietiekami svarīgs iemesls, lai pamestu lielu deviņsimttonnīgu tērauda kuģi ar vērtīgu kravu.Portelizabetas iedzīvotāji izvirzīja dažādas teorijas. Sprieda, ka izcēlies dumpis, lai gan daži uzskatīja,ka komandu pār bortu pārmetis kāds vājprātīgais.

"Aminta" kapteinis Maksteds paziņoja, ka "Sindia" uzņēmis kravu Gārdcnričā Kalkutā, netālu noviņa kuģa, un devies ceļā dažas dienas ātrāk. Tā īpašnieks bija kapteinis D. Kerrs. Kuģa vērtība bija 10000 mārciņu, kravas -40 000. Tātad tic, kas atveda "Sindia" uz Algoas līci, bija ieguvuši nelielu bagātību.

"Sindia" noslēpums vairākus mēnešus palika neatklāts, un šķita, ka kapteini Ķerru un viņa matrožusaprijusi jūra. Tad pienāca ziņa, ka Kcrrs un visa viņa komanda izkāpusi Svētās Helēnas salā no kuģa"Silver Eagle". Kerrs stāstīja, ka pēc tam, kad dienvidaustrumu vēja brāzmas sapostīja kuģi, viņšbaidījies noslīkt. Garām gāja "Silver Eagle", kas atbildēja uz nelaimes signālu. Varat iedomāties, kā jutāsKerrs, uzzinādams, ka kuģis, kuru viņš uzskatīja par nogrimušu, vairākus mēnešus stāv Algoas līcī.

Pēc septiņiem gadiem pasta tvaikonis "Natal" ievilka Algoas līcī trismastu šoneri "ThornasNickerson", kuru bija atradis pamestu netālu no Huritcas upes grīvas. Uz klāja bija izsvaidīti ieroči,kapteiņa kajītē valdīja nekārtība, uz grīdas mētājās cigāri. Visi kuģa dokumenti bija pazuduši, taču bijaskaidrs, ka tas ir vācu kuģis, kurš ar pilnu kravu gāja no Kronštates uz Jokohamu.

Izskatījās, ko notikusi sacelšanās. Taču pēc dažām dienām Portelizabctā ieradās kapteiņa palīgs ardažiem matrožiem un pastāstīja, kas noticis. Šoneris iekļuvis vētrā un dabūjis tādu sūci, ka komandanogādājusi šoneri tuvāk krastam, izmetusi enkuru un atstājusi kuģi. Kapteinis, otrais palīgs un divi matrožinoslīkuši, laivai apgāžoties krasta bangās. Arī otra laiva apgāzās, taču tās pasažieri laimīgi nokļuvakrastā.

Tāda bija viņu versija. Ostas ierēdņiem bija aizdomas, ka viss, kas noticis ar šoneri, vēljānoskaidro. Piemēram, ieroči. Taču kapteinis bija gājis bojā, un pamestā kuģa noslēpums tā arī palikalīdz galam neatminēts.

Trešais līdzīgs atgadījums Algoas līcī notika ar "spoku kuģi", kuru tur atveda šī gadsimta sākumā.Buras vēl nebija izzudušas no okeāna plašumiem. Konkurējošie velkoņi kursēja pie ieejas Algoas līcī,meklēja buriniekus un piedāvāja tos nogādāt piestātnē. Brāļi Viljams un Zadijs Mesīnas alka pēc darba,viņiem piederēja buksieri "Itala", "Ulundy" un "Thalana". Viņu nopietnākais sāncensis bija kapteinisAlfrēds Čārlzs Hardings, kura velkonis "Sir Frederick" piederēja Portelizabetas kuģu kompānijai. Abisenie konkurenti atradās savās vietās, kad notika incidents ar "spoku kuģi".

Kapteinis Hardings burukuģu laikmetā bija izglābis daudz dzīvību un novērsis neskaitāmaskatastrofas, taču šis vecais jūrnieks (pazīstamās Dienvidāfrikas velkoņu īpašnieku un loču dinastijaspamatlicējs) vienmēr apgalvoja, ka "spoku kuģa" glābšana bijusi pati grūtākā.

Reiz pirms rītausmas Hardings atradās jūrā netālu no Fander- boltas rifa Resifes raga rajonā, pūtaspēcīgs rietumu vējš. "Sir Frederick" ar priekšgalu ienira augstajos viļņos, un visa komanda cerēja ātrāksastapt kādu kuģi, lai varētu atgriezties Algoas līcī. Drīz vien tuvumā parādījās sarkanas un zaļasnavigācijas ugunis.

Hardings vairākkārt uzsauca kuģim, taču atbildes nebija. Kapteinis ar diviem matrožiem laivā devāsuz kuģi. Uz klāja neviena nebija. Kapteinis konstatēja, ka tilpne ir pilna ar ūdeni un kuģis ir pamests.

Tā bija krievu barka "Lebu" ar kokmateriālu kravu. Kuģi ar tādu kravu, arī lielu sūci dabūjuši, bieživien turas uz ūdens. Hardings lika padot no velkoņa trosi. Viņš pats stājās pie stūres, cerēdams aizkļūtlīdz ostai. Šajā bridī tumsā atskanēja sauciens un parādījās glābšanas laiva. "Lebū" kapteinis ar komandu,ieraudzījuši velkoņa ugunis, atgriezās. Viens no krieviem, kurš prata angļu valodu, uzsauca Hardingam:"Uzmanīgi, mēs uzdūrāmies rifam, un kuģis tūlīt nogrims!"

"Tagad par visu atbildu cs," noteikti sacīja Hardings. "Kāpiet uz mana velkoņa, bet es vadīšu jūsukuģi."

Par nelaimi, velkonis pārāk strauji uzņēma gaitu - un trose pārtrūka. Rāviens acīmredzot palielinājacaurumu barkas korpusā. Priekšgals pacēlās gaisā. Hardings un viņa cilvēki atradās gandrīz ūdenī. Viņivirzījās uz priekšu, bet "Lebū" arvien vairāk svērās uz sāniem un grima ūdenī.

Pakāpusies augstāk, trīs cilvēki dažus jardus tālāk pamanīja Mcsīnas velkoni "Thalana". "Noņemttrosi!" zaudējis cerības, pavēlēja Hardings. Pēc dažām minūtēm "Lcbū" nogrima, un trijotni, kuramēģināja to glābt, izvilka no ūdens virpuļa.

Velkoņa komanda ar izbrīnu vēroja, kā no grimstošā kuģa tilpnes cits pēc cita izpeld resni baļķi.Kokmateriāli katapultējās ar tādu spēku, ka izlidoja no ūdens kā bultas.

Todien Hardings un viņa konkurenti mazliet nopelnīja, savācot kokmateriālus. Hardings vēl ilgistrādāja un piedalījās daudzos jūras piedzīvojumos: "Waratah" meklējumos, iebrukumā vācuDienvidrietumāfrikā. Hardingam skumja bija diena, kad veco "Sir Frederick" pārvērta lūžņos unnogremdēja pie Fanderboltas rifa- šo skatu kapteinis nespēja izturēt. Taču vienīgais notikums, kuru viņšatcerējās, šausmās nodrebēdams, bija rīts pie Fanderboltas rifa, kad "Lebū" kā akmens nogrima okeānadzelmē, gandrīz paņemdams viņu sev līdzi.

R. Maršs "VVaratah", kurš pazuda bez pēdām

Šī traģēdija notika 1909. gada 28. jūlijā. Jauns, tikko ūdenī nolaists grezns tvaikonis "Waratah" ar211 pasažieriem uz klāja peldēja pa maršrutu Durbana-Keiptauna un pēkšņi bez pēdām pazudaDienvidāfrikas piekrastes ūdeņos.

Kas gan gandrīz pirms deviņdesmit gadiem liktenīgajā vētrainajā naktī atgadījās ar pasažieru kuģi,kas tika uzskatīts par nenogremdējamu? Visi mēģinājumi atrast kaut mazākās pēdas, kas vestu uz šīs senāsmīklas atrisinājumu, bijuši nesekmīgi. Okeāns prot glabāt savus noslēpumus…

Tikai vienu no "VVaratah" bojāejas versijām apstiprināja aculiecinieks, kurš apgalvoja, ka redzējiskuģa katastrofu un norādīja aptuvenu traģēdijas norises vietu. Taču katras versijas pārbaudeinepieciešama ekspedīcija, kura, izmantojot modernākās metodes, varētu sameklēt nogrimušo kuģi.

Diemžēl mums nezināmu iemeslu dēļ šīs liecības parādījās daudz vēlāk pēc oficiālās izmeklēšanas,kas notika Londonā pusotru gadu pēc tvaikoņa pazušanas.

Kāds tad bija "VVaratah"?Izmeklēšanas materiālos par šo kuģi var atrast pretrunīgus slēdzienus. Piemēram, pēc Alises Kacas,

"VVaratah" pirmā reisa pasažieres (tolaik viņai bija tikai seši gadi), atmiņām, ceļojums noritējabrīnišķīgi.

"Tas bija ļoti ērts un grezns kuģis. Neskatoties uz to, ka man bija tikai seši gadi, es skaidri atceros šoceļojumu.

Atminos, kā mēs iekļuvām briesmīgā vētrā… Pusdienu laikā 13-442 385 šķīvji paši lēkāja unkustējās pa galdu. Šausmīgi šūpoja… Mācību nodarbība, kā atstāt kuģi avārijas gadījumā, bija jaukaizklaidēšanās, kas uz laiku izkliedēja vienmuļā ceļojuma garlaicību.

Mums izsniedza glābšanas riņķus, pēc tam visus pasažierus sadalīja vairākās grupās atbilstošiglābšanas laivu skaitam.

Pēc trauksmes signāla katras komandas locekļiem bija nekavējoties jāieņem vietas laivās.Tāpat atceros, kā stiprs vējš norāva manai māsai no galvas cepurīti. Viņas bēdas bija neizsakāmas,

viņa izmisumā pat mēģināja pārlēkt pāri bortam, un man nācās saķert viņu aiz kājām, saucot pēcpalīdzības. Par laimi, piesteidzās matroži un satvēra izlutināto bērnu.

Vārdu sakot, tas bija jauks ceļojums, kas ilga piecas dienas. Durbanā mēs nokāpām krastā unpārsēdāmies uz Johannesburgas vilcienu. Vēlāk, uzzinot par briesmīgo traģēdiju, kas notika ar kuģi unvisiem pasažieriem, mēs bijām satriekti.

Kā tagad atceros kapteiņa smaidīgo seju, kad viņš atvadoties saudzīgi spieda manu roku. Tas bijaliela auguma cilvēks ar milzīgu bārdu. Lai gan nevar zināt - kad jums ir tikai seši gadi, visa pasaule liekasmilzīga."

Tās bija Alises Kacas (Muizcnberga, DĀR) atmiņas par"Waratah" pirmo reisu, kurās viņa dalījās 1989. gada jūnijā.

PIRMS PAZUŠANAS

Pirmdien, 1909. gada 26. jūli jā sešos vakarā jaunais tvaikonis "Waratah", kompānijas "Land"filiāles "Blue Anchor" lepnums, no Durbanas devās dienvidrietumu virzienā, lai saskaņā ar grafikuierastos Keiptaunā trešdienas - 29. jūlija rītā.

Pēc īsas apstāšanās Keiptaunā kuģim vajadzēja uzņemt kursu uz ziemeļiem, lai turpinātu savu

diezgan ilgstošo reisu līdz Londonai.12 stundas pēc izbraukšanas no Durbanas "Waratah" pamanīja tvaikoņa "Clan Macklintyre" sardzes

matrozi. Šis kuģis bija atstājis Durbanu sešas stundas agrāk un devās tajā pašā virzienā. Apmēram astoņosno rīta ātrgaitas "Waratah" panāca veco tvaikoni, un kuģi apmainījās ar sveiciena signāliem (nevienam notiem nebija radiosakaru), pēc tam "Waratah" gar labo pusi apbrauca "večuku" un sāka attālināties. Pēckāda laika tas kļuva tik tikko saskatāms, un drīz vien uz tuvojošās vētras milzīgo viļņu fona pazuda aizhorizonta.

Tā bija pēdējā liecība par "Waratah" pirms tā mīklainās un traģiskās bojāejas.Pēc Kciptaunas jūras vēsturnieka Pītera Hamfrisa aplēsēm, šī vieta atrodas 17 jūdzes un

dienvidaustrumiem no Mbašē upes grīvas.Pēc citas, mazāk ticamas informācijas, tās pašas dienas vakarā apmēram pulksten desmitos laineris

"Helf" netālu no Istlondonas saticis nepazīstamu kuģi. Melnajā tumsā nevarēja saskatīt tā aprises unnosaukumu, tomēr matrozis-signalizētājs paguva ieraudzīt trīs pēdējos nosaukuma burtus - T, A, H("Waratah")…

SĀKAS MEKLĒJUMI

Keiptaunā pirmās 24 stundas "Waratah" aizkavēšanos neievēroja. Kuģu kavēšanās šajā sarežģītajāreģionā bija parasta lieta un varēja saistīties ar iepriekšējās dienas slikto laiku.

Vēlāk, kad sagaidītāju sirdīs sāka iemājot satraukums, ziņu par tvaikoņa aizkavēšanos nosūtīja uzvisām maršrutā esošajām bākām un ostām, un tikai pēc divām dienām, kad bija acīm redzams, ka ar"Waratah" notikusi nelaime, sacēla trauksmi.

Mīklainos apstākļos pazudušā tvaikoņa meklējumos pirmais 13* 387 devās velkonis "Fullcr". 1.augustā no Galda līča tas uzņēma kursu uz Aguļašu. Gadījumā, ja "Waratah" būtu sabojājušies motori,velkonis varētu dreifējošo kuģi nogādāt tuvākajā ostā. Vēlāk no Portnatalas palīgā devās vēl viensvelkonis. Taču visi mēģinājumi atrast pazudušā kuģa pēdas bija veltīgi, abi velkoņi atgriezās tukšā…

Kā tas parasti mēdz būt, kad nav acīm redzamu liecību, rodas visdažādākās baumas…Piemēram, klīda runas par līķiem, kuri peldējuši Mbašē upes grīvā, un tos saistīja ar neseno

"Waratah" pazušanu. Pārbaudīt šo informāciju nosūtīja īstlondonas velkoni "Buffalo". Noskaidrojās, kaupes grīvā peld vaļu atliekas, kuras straume bija atskalojusi no netālās vaļu mednieku bāzes Durbanā.

Drīz vien meklējumos iesaistījās kreiseri "Pandora" un "Forte", kas bāzējās Portnatalā. Tiem soli pasolim bija jāizpēta "VVaratah" iespējamais dreifešanas maršruts austrumu piekrastē. Vēlāk atklātā jūrāpazudušā kuģa meklējumos devās vēl viens kreiseris - "Hcnnes".

Mēnesi ilgie bezcerīgie meklējumi nomāca glābšanas ekspedīcijas organizētājus un dalībniekus, tačuviņi turpināja savu darbu…

Nākošā bija speciāli aprīkota kuģa "Sabina" ekspedīcija. Trīs mēnešus tas vagoja Dienvidāfrikaspiekrastes ūdeņus, jūdzi pa jūdzei tos pārmeklējot un rēķinoties ar visdažādākajām nelaimīgā "VVaratah"kursa izmaiņām.

Kārtējais mēģinājums atrast kaut visniecīgāko liecību par "VVaratah" likteni cieta neveiksmi, bettikai uz neilgu laiku pārtrauca meklējumus.

1910. gadā par "VVaratah" pasažieru un komandas radinieku līdzekļiem tika nolīgts tvaikonis"VVakclield". 10. februārī tas no Melburnas uzņēma kursu uz "VVaratah" pēdējā reisa sākumpunktuDurbanu. Priekšā bija seši nesekmīgu meklējumu mēneši…

Tvaikonis, virzīdamies pa līkločainu maršrutu, tālu iepeldēja Indijas okeāna akvatorijā unAntarktikas aukstajos ūdeņos. Meklējumi noritēja pie Krozē, Hērda un Kcrgclcna salām.

Pēc sešiem nogurdinošos meklējumos pavadītiem mēnešiem zuda pēdējās cerības atrast katastrofas

pēdas, un ekspedīcija tika pārtraukta.

OFICIĀLĀ IZMEKLĒŠANA

1910. gada decembrī, 17 mēnešus pēc "Waratah" noslēpumainās pazušanas, Keikstonholā Londonāsākās šī traģiskā un mīklainā notikuma izmeklēšana.

Tā kā aculiecinieku nebija, komisija uzklausīja Durbanā izkāpušo pasažieru un iepriekšējo reisukomandas locekļu, kā arī inženieru un kuģubūvētāju, tajā skaitā ekspertu, liecības.

1911. gada 22. februārī pēc divus mēnešus ilgas izmeklēšanas komisija secināja, ka 1909. gada 28.jūlijā tvaikonis "Waratah" nokļuva spēcīgā vētrā, apgāzās un nenoskaidrotos apstākļos nogrima.

Tālāk slēdzienā teikts, ka tvaikonis tika uzskatīts par negrimstošu un nevainojami aprīkotu. Taču tāarī neizdevās noskaidrot, vai tika ievēroti visi nepieciešamie drošības pasākumi - glābšanas līdzekļusagatavošana un lūku hermētiskuma papildus pārbaude pirms izbraukšanas no Durbanas.

Tādējādi oficiālā izmeklēšana beidzās ar komisijas slēdzienu, kas maz ko izskaidroja, bet līdz šīmīklainā atgadījuma beigām bija vēl ļoti tālu.

KUĢIS

"Waratah" tika nolaists ūdenī Klaidā, Skotijā. Tas bija spēcīgs tvaikonis ar divām dzenskrūvēm, kuršbija paredzēts kravu un pasažieru pārvadāšanai.

Kuģim bija astoņi ūdensnecaurlaidīgi nodalījumi, kas bija izvietoti visa korpusa garumā. Izņemotradiosakarus, kuģis bija apgādāts ar visām tā laika modernākajām navigācijas ierīcēm un, pateicotiesspēcīgajiem motoriem, varēja sasniegt 13,5 mezglu ātrumu. Komandā bija 119 cilvēki. Izsmalcinātigreznajās kajītēs varēja ceļot vairāk nekā 100 pasažieru, nerunājot nemaz par kabinetu veidanodalījumiem milzīgajā ēdamzālē, smēķētavu un pirmās klases pasažieru atpūtas halli.

"VVaratah" pirmais reiss no Londonas uz Adclaidu (Austrālija) noritēja vairāk nekā veiksmīgi unnostiprināja tam kompānijas "Land" prestižākā kuģa slavu. Kapteinis Džosia Lberijs, kurš bija dienējisgandrīz uz visiem kompānijas "Land" kuģiem un maršrutos starp Angliju un Austrāliju pavadījis vairāknekā 30 gadus, likās ļoti apmerināts ar savu jauno amatu un pozitīvi vērtēja gan kuģi, gan komandu.

Tātad 1909. gada 27. aprīlī jaunais, taču jau lielisku reputāciju iemantojušais kuģis atstāja Londonu.1. jūlijā "Waratah" no Melburnas devās atpakaļceļā un, uzņēmis kursu uz rietumiem, pēc 25 diennaktīmieradās Durbanā.

Pēc diennakts, dodoties no Durbanas uz Keiptaunu savā pēdējā, traģiski pārtrūkušajā ceļā, kuģisveda ne vien daudzskaitlīgo komandu un 92 pasažierus, bet arī smagu lauksaimniecības produktu kravu(miltus un saldētu gaļu) un 1100 tonnas svina plātņu.

Līdz traģēdijai bija palicis nedaudz vairāk par diennakti…

KĀDĒĻ KUĢIS NOGRIMA?

Vairākas versijas mēģina izskaidrot kuģa bojāejas cēloni, taču neviens nevar pārliecinoši apgalvot,kādēļ šis negrimstošais un lieliski aprīkotais tvaikonis tomēr nogrima. Tradicionālā versija vainoekstremālu vētru un neredzēti stiprus viļņus, kas apgāza un vienā mirklī noslīcināja pārpildīto kuģi.

Būtu interesanti ielūkoties aculiecinieku un "VVaratah" pasažieru dokumentāli noformētajāsatsauksmēs.

Laikraksta "Cape Times" jūras hronikas komentētājs Mārtiņš Lindcrcs, kurš apskatīja kuģi tā pirmāsvizītes laikā Keiptaunā, nosauca to par ārkārtīgi masīvu…

"Jāatzīst," viņš gandrīz pēc 50 gadiem rakstīja laikrakstā "South African Shipping News", "ka,nosaucot šo kuģi par ārkārtīgi smagnēju, biju joti atturīgs."

Žurnālists Lindercs nebija vienīgais, kas uzskatīja "Waratah" par "supersmagu". Pasažierim KlodamSoijcram, kurš bija pasūtījis guļvietu pirmās klases kajītē līdz Londonai, acīmredzot piemita gaišreģaspējas: viņš bija gluži vienkārši pārliecināts, ka kuģis nolemts nelaimei. Upurējis par biļeti samaksātonaudu, Klods ar neslēptu atvieglinājumu atstāja kuģi tā pirmajā pieturā Durbanā.

Vēlāk izmeklēšanā viņš stāstīja, ka vairākas naktis pēc kārtas redzējis sapnī briesmu zīmi - asiņainudrānu un zobenu, kas vēstījusi par drīzu nelaimi. Telegrammā no Durbanas sievai Klods savu vēlēšanosturpināt ceļu ar citu kuģi izskaidroja tikai ar, viņaprāt, kuģa pārāk lielo nestabilitāti.

Diemžēl visiem pasažieriem nepiemita spējas paredzēt traģēdiju un ne visi piekrita "gaišreģa"viedoklim par "Waratah" nestabilitāti.

Starp pasažieriem, kas izkāpa Durbanā, bija arī kāds Moriens Morgans, kurš procesā paziņoja, kapašā garākajā pārbraucienā no Austrālijas līdz Dienvidāfrikai "Waratah" ne vienreiz vien nokļuvaspēcīgā vētrā un vienmēr bez īpašām grūtībām pārvarēja trakojošo stihiju.

"Waratah" pirmā reisa pasažieru viedokļi nebija viennozīmīgi, tomēr vairākums slavēja kuģi. Kautgan viens no aptaujātajiem liecināja, ka tvaikonis bija acīm redzami pārkrauts ar oglēm, kas atradās patvirs kravas telpām, un tas, viņaprāt, traucēja kuģim manevrēt lielos viļņos. Viņam iebilda kuģu būvētavasgalvenais inženieris Holders, kurš apgalvoja, ka tamlīdzīga kurināmā iekraušana nav iespējama un būtupretrunā ar instrukcijām un ārkārtīgi precīzā kapteiņa Lbcrija dzīves principiem.

Vārdu sakot, bijušo pasažieru un speciālistu liecības nekādu skaidrību mīklainajā lietā neienesa unnenosvēra kausus par labu kādai no versijām.

Par versijām runājot, nevar nepieminēt vairākuma jūrlietu speciālistu viedokli, ka kuģa bojāejuievadīja motoru apstāšanās pēc avārijas vai sprādziena motortclpā. Nekustīgo kuģi ātri spēja pievārētgigantiskie viļņi, kas nereti sacēlās šajā rajonā. Tāds vilnis, triekdamies pret tvaikoņa priekšgalu, varējakuģi viegli apgāzt.

Nav izslēgts, ka zibenīgais un visu iznīcinošais trieciens nogremdēja kuģi ātrāk, nekā cilvēki paguvaizmantot glābšanas līdzekļus.

Tvaikonis varēja iekrist gigantiskos viļņu sērijas radītā milzīgā bedrē, un to acumirklī saplacināja unapraka pāri krītošā ūdens masa.

Tātad - vai" VVaratah" varēja iekļūt milzu vilnī un acumirklī noslīkt?Savā mūžā daudz pieredzējuši jūrnieki apgalvo, ka tamlīdzīgs vilnis parasti seko diviem mazākiem

viļņiem. Ja milzeņu pārsteigtais "VVaratah" nespēja noturēties divu pirmo viļņu virsotnē un nokļuva zemtrešā, visspēcīgākā viļņa, kurš varēja iznīcināt jebkuru (arī negrimstošu) kuģi, tā liktenis bija izlemts.

Jāņem vērā, ka tvaikonis bija stipri piekrauts un, iespējams, nenostiprinātā krava tilpnē varējapārvietoties. Spēcīgā vētrā tas varēja novirzīt kuģa smaguma centru uz sāniem un mazināt tvaikoņastabilitāti, kam arī varēja būt liktenīga nozīme.

Tādējādi, apspriežot visas iespējamās kuģa bojāejas versijas, skaidri iezīmējās acumirklīgas unneredzēti spēcīgas katastrofas aina.

Citām versijām, kā, piemēram, ugunsgrēks vai stiprs sprādziens, ir viens kopējs trūkums, proti, navnekādu notikušās nelaimes pēdu.

MEKLĒJUMI TURPINĀS

Gāja gadi, un ziņojumos par kuģu katastrofām parādījās jauni nosaukumi, un joprojām

Dienvidāfrikas un Rietumaustrālijas krastos izskaloto atlūzu vidū netika atrasts neviens "spoku kuģim"piederošs priekšmets.

Taisnības labad jāatzīmē, ka reizēm daži atradumi uzjundīja atmiņas par mīklaini pazudušo"Waratah", tomēr katrreiz šīs draudzīgās katastrofas atminējuma pavedieni dīvainā kārtā pārtrūka.

Piemēram, 1910. gadā Austrālijas piekrastē ziemeļos no Frimantlas tika izskalots glābšanas riņķis, itkā no "VVaratah" borta. Taču, kad cilvēks, kurš sniedza šo sensacionālo paziņojumu, atgriezās atradumavietā, riņķis bija mīklainā kārtā pazudis.

Tajā pašā gadā kuģis "Star of Scotland" pēkšņi uzdūrās peldošai atlūzu kaudzei, kurā atradās arīapgāztas glābšanas laivas. Pēc komandas domām, tās varēja būt "Waratah" atliekas. Diemžēl "Star ofScotland", baidoties sabojāt apšuvumu vai dzenskrūvi, neapstājās, lai lietu noskaidrotu sīkāk.Acīmredzot, kapteini nemocīja pārlieka ziņkārība un viņš neuzskatīja par vajadzīgu nodot uz mašīntelpukomandu apstāties un pēc tam nolaist ūdenī laivu. Tādējādi atlūzu izcelsme netika noskaidrota, unnovēlotais ziņojums par tām radīja vienīgi jaunus baumu uzplūdus. Saskaņā ar šo ziņojumu, dreifē jošoatlūzu kaudzes koordinātes norādīja uz punktu dienvidaustrumos no vietas, kur "Waratah" tika pēdējoreizredzēts.

Gadu pēc šī notikuma, iebraucot īstlondonas ostā, tvaikonis "Palatina" pilnā gaitā uzskrējanezināmam zemūdens objektam un, guvis nopietnus bojājumus, ar pūlēm aizkļuva līdz ostai. Vēlāk,analizējot šo incidentu, tvaikoņa īpašnieks izteica pieņēmumu, ka "Palatina", kura daudzkārt bijanetraucēti šķērsojusi šo vietu, varēja uzdurties zem ūdens dreifējošajam apgāztajam "Waratah" karkasam.

KĀDĒĻ NEKO NEATRADA?

Kuģa pēkšņa pazušana ir viena noslēpumaina puse. Otra neatminētā mīkla ir tā, ka līdz šim navatrasta neviena bojā gājušā kuģa atlūza vai kāds tam piederošs priekšmets. Tas atgādina stāstus par spokukuģiem.

Iespējams, ka, pievēršoties citu šī reģiona notikumu hronikai, atminējumu varēs vieglāk atrast.1860. gada maijā neliels šoneris "Snake", kurš gar dienvidaustrumu piekrasti virzījās no Mosclbājas

uz Keiptaunu, nokļuva spēcīgā vētrā un, zaudējis vadību, sāka grimt. Komanda ātri pameta kuģi, un drīzvien to uzņēma garām braucošs franču kuģis. Izglābtā komanda nokļuva krastā un šoneri aizmirsa, uzskatotto par noslīkušu. Taču tā paša gada novembrī kāds angļu kuģis negaidīti uzdūrās dreifējošajam šonerim…ziemeļos no Maurīcija salas un atvilka to uz Batāviju Javas salā, kur 1861. gadā tas kopā ar kravu tikapārdots.

1925. gada 7. oktobrī grieķu tvaikonis "Margarita" ar kukurūzas kravu devās no īstlondonas uzdienvidiem. Nākošās dienas rīta agrumā ēterā atskanēja SOS signāli. Grimstošā "Margarita" atradās tiešitajā pašā drausmīgajā rajonā, kur pazuda "Waratah", dienvidos no Grcitfišas upes grīvas. "Kuģis zaudējavadību, viļņi šļāca mums pāri…" - tic bija pēdējie vārdi ēterā no bojāejošā kuģa.

Stundas laikā palīgā devās trīs kuģi, taču bija jau par vēlu. "Margarita", tāpat kā "Waratah", bija bezpēdām pazudusi bangojošajā jūrā.

1971. gadā notika cits incidents, kurš, iespējams, mazliet atklāja kuģa katastrofu noslēpumu šajāreģionā.

Kravas kuģī "Haytropf\ kurš akvatorijā starp Istlondonu un Portelizabetu virzījās uzdienvidaustrumiem, notika sprādziens mašīntelpā. Sprādziena vilnis saārdīja daļu klāja virsbūves unpārsvieda pār bortu vienu glābšanas laivu.

Par laimi, garāmbraucošais kuģis uzņēma cilvēkus no stipri cietušā "Haytropf' un nogādāja toAlgoabejā. Sprādziena aizsviesto laivu uzskatīja par pazudušu un to, protams, aizmirstu, ja vien pēc 15mēnešiem nejauši neatrastu… Austrālijas rietumu piekrastē. Ja neskaita saliekto dzenskrūvi, laiva bija

pilnīgā kārtībā.Šis fakts liecina, ka Āfrikas dienvidaustrumu piekrasti un Austrāliju, iespējams, savieno spēcīga

okeāna straume.

KUR NOGRIMA "VVARATAH"?

Bez vēsts pazudušā kuģa meklējumi turpinās vēl šobaltdien, lai gan viedokļi par meklējumu centrālovirzienu ir atšķirīgi.

Tajā brīdī, kad "VVaratah" no "Clan Macklintyre" klāja redzēja pēdējo reizi, tas atradās aptuveni 17jūdzes uz ziemeļiem no īstlondonas. Uzskata, ka kuģis varēja pārvietoties ar 17 mezglu ātrumu un tādēļievērojami attālinājās uz dienvidiem. Jau minētais vēsturnieks Pīters Hamfriss, piemēram, uzskata, ka"VVaratah" nogrima Greitfišas upes grīvas tuvumā, dienvidos no īstlondonas.

Pēc viņa domām, stiprā vētrā nokļuvušais kuģis mainīja kursu un devās uz Portelizabetu, lai pārlaistuvētru. Tuvojoties piekrastei, tas varēja pilnā gaitā uzskriet rifam un kā akmens nogrimt dzelmē.

Tāds pats viedoklis par katastrofas vietu ir Kciptaunas profesoram okeanologam DžckamMclorijam. Arī viņš uzskata, ka "VVaratah" guļ jūras dibenā kaut kur starp īstlondonu un Greitfišas grīvu.Tomēr atšķirībā no Hamfrisa viņš izvirza hipotēzi, ka kuģis varēja kļūt par pagaidām nezināmas izcelsmessuper- gigantisku viļņu upuri.

Par viņa oponentu kļuva cits Kciptaunas zinātnieks - Emlins Brauns, kurš organizēja četrasekspedīcijas un ilgus gadus neatlaidīgi mēģināja izzināt pazudušā kuģa noslēpumu.

Viņš autoritatīvi paziņoja, ka "VVaratah" nogrima daudz tālāk ziemeļos, aptuveni desmit kilometrusno Koras upes grīvas, kas atrodas 100 kilometrus no īstlondonas. Savu pieņēmumu viņš pamato, pirmkārt,ar okeāna dibena reljefa ģeofiziskajiem pētījumiem un, otrkārt, ar Džo Konkora un brigadiera Rosaliecībām.

Džo Konkors, bijušais Kapas provinces kalnu strēlnieks, tiesas procesā nepiedalījās, bet vēlāksniedza pašas svarīgākās liecības. 1910. gada jūlija vidū viņš strādāja heliogrāfijas stacijā Transkcjaspiekrastē un , pēc viņa vārdiem, redzēja kuģa katastrofu.

1930. gadā lidotājs Ross, lidodams pār Koras upes grīvu, pamanīja lejā peldošu bojā gājuša kuģaatlūzu.

Pītcrs Hamfriss apšaubīja šo informāciju. Pēc viņa domām, Rosa pamanītā atlūza varēja būt no1910. gadā nogrimušā vācu kuģa "Kciv".

Apstrīdēdams Džo Konkora liecības, viņš sarkastiski pauda izbrīnu par to, kādēļ Konkors savas"nenovērtējamās" liecības nesniedza izmeklēšanas komisijas darbības laikā, kad tika saaicināti lieciniekino visas pasaules, un vēl - kādēļ šī liecība uzradās tikai pēc Rosa paziņojuma.

Aizstāvot savu koncepciju, Emlins Brauns atrada vienkāršu un loģisku atbildi. Tā kā oficiālāizmeklēšana notika Britānijā, nevis Dienvidāfrikā, daudziem nebija dota iespēja tajā piedalīties unīstlondonā sniegtais Konkora paziņojums uz ilgu laiku noklīda jūrlietu resora plauktos.

Nenogurdināmais Emlins joprojām centās pārliecināt, ka nogrimušais "VVaratah" jāmeklē tālākziemeļos, piekrastes ūdeņos Koras grīvas tuvumā. Kopā ar savu draugu un domubiedru Džordžu Folisuviņš 1989. gadā organizēja jaunu ekspedīciju.

1977. gada ekspedīcijas laikā veiktie jūras dibena cholokācijas pētījumi rādīja, ka lielā dziļumāpatiešām atrodas milzīgs konus- vcidīgs objekts.

"Veicot ģeofiziskos pētījumus, izzondējām tūkstošiem kilometru un vairs neko neatradām. Ilgosmeklējumu gados mēs bijām gluži vienkārši pārliecināti, ka, ja tur neatrodas zemūdens klints, tad tas ir"VVaratah".

Iespējams, ka sākumā tas atradās daudz vairāk uz dienvidiem, bet vēlāk krasi mainīja kursu un devās

uz ziemeļiem. Rodas iespaids, ka kapteinis Lberijs nolēma neriskēt ar pasažieru dzīvībām un pārlaistvētru daudz drošākā vietā," vēlāk Fouliss rakstīja ekspedīcijas atskaitē.

MĪKLA NAV ATMINĒTA

"Waratah" meklējumi turpinājās… Pēdējā ekspedīcija, kuru organizēja mums jau labi pazīstamaisEīnlins Brauns, notika 1989. gadā.

Galvenā meklēšanas metode bija vairākus desmitus kvadrātjūdžu plašās akvatorijas ģeofiziskāzondēšana, turklāt tika pielietots progresīvākais cholokācijas paņēmiens, ar kuru, starp citu, savulaik tikaatrasts traģiski slavenais "Titanic". Šī metode pamatojas uz informācijas datorapstrādi, kas precīziatspoguļo okeāna reljefu.

Lai pēc iespējas precīzāk noteiktu kuģa atrašanās vietu, starp Transkejas piekrasti un kuģi tika radītsspeciāls sakaru kanāls.

Veiksme! Desmit kilometru attālumā no Koras upes grīvas 120 metru dziļumā tika atrasts milzīgskuģa karkasam līdzīgs priekšmets.

Diemžēl no kuģa nolaisto zemūdens filmēšanas kameru spēcīga zemūdens straume kopā arsastiprinājumu norāva.

Pēc šīs neveiksmes Emlins Brauns nolēma pats nolaisties zem ūdens speciālā hermētiskā kamerā -zvanā.

Lai gan speciālais zemūdens zvans bija paredzēts ieniršanai lielā dziļumā, Emlinam nācās saskartiesar veselu virkni sarežģītu tehnisku problēmu. Šķita, pats okeāns pretojas vētrainā laika nogurdinātajiemzinātniekiem, kuri mēģināja atņemt tam dziļi noglabātu noslēpumu. Tomēr, pārvarējis visas grūtības,Brauns nofilmēja daļu karkasa.

Izpētījis filmēšanas rezultātus, Brauns gribēja pavēstīt pasaulei sensāciju, taču kolēģu saprātīgieiebildumi viņu atturēja. Pierādījumu, kas apstiprinām, ka jūras dibenā guļ tieši "Waratah", bija pārāk maz.

Otrās ieniršanas laikā Emlinu Braunu pie zvana pults aizstāja Pīters Viļņots, "Deep Sclvagc"kapteinis. Viņam izdevās pievirzīties cieši klāt pie aļģēm klātā kuģa karkasa un iemūžināt videofilmānelielu tā fragmentu.

Kad laika limits bija pilnīgi izsmelts un pārkarsušais barošanas modulis izstaroja svelmi gluži kākrāsns, viņš beidzot iznira virs ūdens. Tomēr zinātniekus gaidīja vilšanās: rūpīgi izpētījuši videofilmu,viņi konstatēja, ka biezā dūņu un aļģu slāņa dēļ šo atlūzu nebija iespējams atzīt par "Waratah" sastāvdaļu.

Vīlies, bet nepadevies Emlins Brauns joprojām aizstāv savu viedokli: "Protams, tā varēja būt kādacita kuģa atlūza, bet, apkopojot faktus, gribas ticēt, ka tas tomēr ir "Waratah"," viņš paziņoja.

Jūra dziļi glabā savus noslēpumus!

Robērs Delakruā "Džoita" - nelaimes zīme

Kas ir avarējis, komandas pamests un viļņu un vēju dzenāts kuģis? Cilvēka nāves baiļuiemiesojums… Tas parādās drūmu skaņu pavadībā, kuras šķiet nākam no pašas pekles un atgādina žēlasraudas un vaimanas. Dārdoņa, kas līdzinās apskurbuša milža grīļīgajai gaitai - tā ir vaļīgās stūresklaudzināšana pret klāju; tik tikko saklausāma skrapstināšanās - tic ir viļņu šūpotā apšuvuma vaidi.Dīvainās, smagiem un aprautiem elpas vilcieniem līdzīgās skaņas, kas nāk no klāja apakšas, radapusapplūdušajās tilpnēs šļakstošais ūdens. Stūre, kas lēni grozās, liecina, ka blakus nav stūrmaņa, kas toturētu ciešā tvērienā. Un pēkšņi, gluži kā neredzamas rokas skartas, nočīkst durvis - un tā ir katrānodalījumā, katrā kajītē.

Avarējušais kuģis vienlaikus dreifē divās stihijās. Viena no tām ir jūra. Otra - noslēpumainība. Unvajag tikai acij pamanīt kādu skrambu, krāsas traipu vai salauztu rāju, lai iztēle tūlīt atainotu asiņainudrāmu: pēkšņi atskan cirvju žvadzoņa, nāvīga cīniņa troksnis, visur rēgojas asins paltis. Caurums bortā unatrauts apšuvuma dēlis - vai tie neliecina par pirātu uzbrukumu? Nav kuģa žurnāla un citu dokumentu -tātad kāds noslēpis briesmīgus pierādījumus, liecības par dumpi…

"Katram kuģim ir savas tiesības," kādreiz rakstīja Džozefs Konrāds, "tāpat kā jebkuram cilvēkam,kurš spēj elpot un runāt. Kuģis nekad nav bijis cilvēka vergs…" Un katrā jūrniekā, kurš to saprata,tikšanās ar spoku kuģi neviļus radīja māņticīgas bailes.

Gribēdams uzrakstīt šādu sastapšanos hroniku, tu ātri vien atklāj, ka tādu bijis daudz, sevišķi lieloburinieku laikmetā. Tā 1902. gada decembrī dienvidos no Rcjunjonas salas dreifēja kuģis "Ģertrūde" arsalauztiem mastiem un sadragātu virsbūvi. Bet pusgadu pirms tam pie Kanādas krastiem tika manītsklīstošs šoneris ar pusnolaistām burām - uz tā nebija neviena cilvēka.

Vēl daži piemēri. Reiz trīsmastu burinieka "Fcderation" novērotājs - tas notika Dicnvidatlantijā -iesaucās: "Zeme!" Taču matrozis kļūdījās: tas, ko viņš noturēja par zemi, bija ar kokmateriāliem piekrautsit kā no jūras dzelmes izniris šoneris. Spriežot pēc tā, ka šonera korpuss bija viscaur apaudzis arglicmežvāciņiem, komanda to bija pametusi ļoti sen. 1908. gadā Tasmānijas piekrastes ūdeņos kāds kuģisgandrīz sadūrās ar nezināma burinieka vraku, kurš, šķiet, bija dreifējis jau vairākus gadus. Bet trīsdesmitgadus pirms tam "Gladness" sastapās ar pasažieru kuģi, kurš pārvadāja emigrantus. Uz klāja atradāsmilzum daudz līķu, un pat spēcīgais vējš nevarēja aizgainīt šausmīgo dvaku, kas nāca no kuģa. Komandasun pasažieru masveida nāves cēlonis acīmredzot bija mēra epidēmija. Kā sauca šos peldošos spokus?Pamēģiniet atrast to nosaukumus laika posmā no 1887. līdz 1927. gadam Hornas raga tuvumā bez vēstspazudušo 82 franču, angļu un amerikāņu kuģu sarakstā. Turklāt tajā nav pieminēti nelieli kabotāžas kuģīši,šoneri un brigas, kuri tā arī nekad nesasniedza savu ceļamērķi.

Arī mūsdienās gandrīz katru gadu var lasīt īsu, pāris rindās izteiktu sausu paziņojumu: "Atrastsnezināms dreifējošs kuģis, kuru komanda pametusi." Reizēm nejaušībai labpatīk saglabāt kuģa nosaukumu,un tad tas kļūst slavens, pārvēršas par nelaimes simbolu. Par vienu no tādiem kuģiem kļuva "Džoita".

Trīsdesmitajos gados tā bija liela ceļojumu jahta, kas kalpoja Holivudas zvaigžņu izpriecām unkrcisēja tikai Kalifornijas piekrastē. Otrā pasaules kara gados "Džoitu" pārbūvēja par nelielupretzemūdeņu kuģi. Pēc kara tā nomainīja vairākus īpašniekus. Beidzot 1955. gadā "Džoita" izmeta enkuruApijā, pie Upolu salas, kas ietilpa Riclumsamoas salu grupā. Par tās jauno saimnieku kļuva kāds TomassMillers, kurš atgādināja Roberta Luisa Stīvensona (viņa pīšļi atdusas kāda pakalna virsotnē Apijas līčakrastā) romānu varoni. Pēc dabas būdams avantūrists, šis pļāpa ar mūždien sasarkušo seju bēga noVelsas, kur viņam palika sieva, uz dienvidu jūrām piedzīvojumu meklējumos. Kļuvis par "Džoitas"īpašnieku, Millers sākumā nesekmīgi mēģināja nodarboties ar zvejniecību. Pusgadu pavadījis Apijā, viņš

iepazina gan trūkumu, gan likteņa triecienus. Bet tad kādā jaukā dienā notika brīnums: Millcram gadījāsizdevīgs līgums - kopras kravas nogādāšana uz Tokelau salu. Bez tam arī vairāki pasažieri - daži ierēdņiun iezemieši - izlūdzās atļauju braukt ar "Džoitu".

Un Millers, noticējis, ka veiksme beidzot pievērsusi viņam savu vaigu, atplauka. Tagad, ja pirmaisbrauciens izdosies, viņš veiks regulārus reisus starp Apiju un Tokelau, par kabotāžu nemaz nerunājot.Millers nolīga sev palīgu, kādu Simpsonu, matrozi un mehāniķi. "Džoitas" korpusu no jauna aizdrīvēja unnokrāsoja, tā ka tagad nevienam nevarēja ienākt prātā, ka kuģis peldējis jau vairāk nekā gadsimtaceturksni. Bez tam uz "Džoitas" uzstādīja divus dīzeļmotorus ar 225 zirgspēku jaudu. Taču sarūsējušopievadu un pārvadu sistēmu nenomainīja-pietrūka naudas. Bet tā nebija liela nelaime: pirmajā reisāiegūtās peļņas pilnīgi pietiks, lai vēlāk to visu savestu kārtībā. Turklāt brauciens nebūs ilgs: kaut kādasnožēlojamas 270 jūdzes četrdesmit stundās, labā laikā - nieka lieta… 3. oktobrī agri no rīta uz jahtasieradās visi pasažieri.

"Džoitai" bija jāierodas Tokelau 5. oktobra vakarā. Taču 6. oktobrī Apijas augstākajam komisāramSmita kungam ziņoja, ka ne Fakaofa (dienvidaustrumu atols Tokelau salu arhipelāgā), ne piekrastesūdeņos neviens "Džoitu" nav redzējis un no tās nav saņemts neviens radiosignāls. Tomēr komisārs Smitsneuztraucās: Millers, kurš Samoa bija pazīstams kā liels blēdis, varēja iegriezties jebkurā citā salā - kurgan viņam bija jāsteidzas? Bez tam "Džoitai" nebija stingra grafika kā, piemēram, kravas tvaikoņiem, kuriveica regulārus reisus. Bet kādēļ klusēja radioraidītājs? Droši vien sabojājies.

Tālāk viss norisinājās pēc parastā scenārija: cerība pārauga nemierā, nemiers - uztraukumā. Apijasradiostacija jau izsauca salas, kuras atradās tālu no Tokclau. Taču atbilde visur bija viena un tā pati:"Džoita" nekur nav redzēta. Tā nav iegriezusies ne Feniksa, nc Tuvalu, nc Gilbcrta salās, kuras atradāsTokclau apkārtnē.

No Fidži salām ik dienas pacēlās hidroplāni - tic no neliela augstuma pārlūkoja plašas okeānateritorijas. Visiem kuģiem, kas atradās šajos ūdeņos, bija piekodināts dienu un nakti būt modriem. Apijāregulāri pienāca lidotāju un kuģu kapteiņu ziņojumi. Neviens nezaudēja cerību atrast "Džoitu" vai -sliktākajā gadījumā - tās atlūzas, glābšanas laivu vai plostu.

Pagāja oktobris, bet no "Džoitas" joprojām nebija nc ziņas, nc miņas - jahta bija izgaisusi, atstājotaiz sevis vienīgi noslēpumu, kuru, kā likās, nevienam nebūs lemts izzināt.

Cilvēki jahtas pazušanu izskaidroja dažādi. Vieni sprieda, ka "Džoitai" uzsprāguši motori vai arī tādabūjusi sūci, kuru nav bijis iespējams salabot. Citi, kuri gan bija mazākumā, apgalvoja, ka jahtaiuzbrukuši par zvejniekiem pārģērbušies japāņu pirāti. Lai gan kopš kara beigām bija pagājuši jau desmitgadu, Klusā okeāna salās labi atcerējās "dzeltenos velnus": katru reizi, kad vajadzēja izskaidrot kaut koneparastu, no jauna atdzima leģendas par viņu cietsirdību.

Pirms diviem gadiem starp Jaunkaledoniju un Luaijota salām bez pēdām pazuda kabotāžas kuģis"Monika", pēc mēneša no ūdens izzvejoja glābšanas riņķi - tas bija viss, kas palicis pāri no nelaimīgākuģa, un traģēdijas vaininieki, protams, pēc daudzu domām, bija japāņu pirāti.

Vienīgais noslēpumainais kuģis, kuru meklēšanas lidmašīnām izdevās atklāt, bija pie Jaunzēlandeskrastiem pēkšņi iznirusī padomju zemūdene, tai tad arī gribēja uzvelt atbildību par "Džoitas" pazušanu,bet laikus attapās. Patiešām, kādēļ gan lai padomju zemūdene medītu kaut kādu nožēlojamu jahtu?

Bet 10. novembrī "Džoita", šķiet, iznira no dzelmes. Tas notika 240 kilometrus uz rietumiem noApijas: izrādījās, jahta bija uzņēmusi kursu uz Fidži, nevis uz Tokelau. Tā bija stipri sasvērusies uzsāniem, tilpne pilna ar ūdeni, skurstenis un daļa klāja virsbūves saārdīti, kuģa pakaļgalā vējā plandījāsburaudekla skranda, kas bija kalpojusi par nojumi. Uz jahtas nebija nevienas ne dzīvas, ne mirušasdvēseles. Kāds sauskravas kuģis nogādāja šo spoku Fidži arhipelāga galvenajā ostā Suvā.

Jebkura kuģa katastrofa ir mīkla. Šajā gadījumā tā bija divkārša mīkla: tā attiecās gan uz avārijascēloņiem, gan iemesliem, kas lika komandai un pasažieriem atstāt kuģi. Jahtas korpuss nebija cietis. Laicik dīvaini, nebija manāmas arī sūces. Motori nedarbojās. Cilindri, virzuļi un sūķņi, kaut gan izskatījās

nodiluši, tomēr bija kārtībā. Nebija manāmas arī sprādziena pēdas - gan iekšējais, gan ārējais apšuvumsbija neskarts. Kā gan tādā gadījumā "Džoitas" tilpnē iekļuva ūdens?

Izpētījusi dažādus pieņēmumus, izmeklēšanas komisija centās izskaidrot šo mīklu un galu galā atradatās atminējumu. Izrādījās, ka "Džoitas" palīgmotors tika atdzesēts ar jūras ūdeni, kuru sūknēja pacauruļvadu. Pēc rūpīgas apskates atklājās, ka sarūsējušais cauruļvads pārlūzis un ūdens vairs nav plūdispāri bortam, bet gan uzkrājies tilpnē. To pamanījis, Millers, kā redzams, ieslēdza sūkņus, taču toizvadcaurules izrādījās aizsērējušas. Dzinēji drīz vien applūda ar ūdeni un noslāpa.

Šī versija izskaidroja pirmo mīklu. Bet otro? Tilpnē bija pārāk maz ūdens, lai tas varētu "Džoitu"nogremdēt. Kādēļ tad cilvēki pameta kuģi?

Lūk, spilgts piemērs tam, kā aizraujošs jūras noslēpums satrauc iztēli: vienam jautājumamneizbēgami seko nākošais, bet patiesība gluži kā veikla zivtiņa izslīd caur pirkstiem. Ja reiz, tēlainiizsakoties, kuģis klusēja, tātad atbilde bija jāprasa cilvēkiem. Izmeklēšanas komisijas locekļi centāsiedomāties šādu ainu: "Džoita" sagriezās ar sānu pret vilni - un kuģis sāka stipri zvalstīties. Pasažieruspārņēma šausmas, viņi ccntās pierunāt Millcru nolaist ūdenī glābšanas plostus.

Tā bija liktenīga kļūda: uz kuģa cilvēki būtu lielākā drošībā. Taču Millcrs piekāpās. Tālāk savudarbu darīja viļņi un vējš - cilvēki gāja bojā.

Taču šī versija neizskaidroja visu - nebija skaidrs, kur palikusi krava. Tās pazušana no pamesta kuģabija rets un dīvains notikums. Protams, dēļus no klāja līdz ar tukšām mucām varēja noskalot jūrā. Bettilpnē esošās kastes ar alumīnija skaidām, kopru un 70 maisus ar rīsu, miltiem un cukuru? Atkal visi sākarunāt par pirātiem. Bet kad laupītāji sagrāba kuģi - pirms vai pēc cilvēku aiziešanas no tā? Izmeklēšanaskomisija, kā jau šādos gadījumos pieņemts, centās nepalaist garām nc mazāko sīkumu un pat aplēsa vietu,kurā komanda un pasažieri varēja atstāt "Džoitu". Tika izmērīts arī tvertnēs palikušais degvielasdaudzums - ņemot vērā kursu un vidējo kuģa ātrumu, komisija sprieda, ka "Džoita" apstājās apmēram 18stundas pēc iziešanas jūrā, tas ir, aptuveni 120 jūdzes uz ziemeļiem no Apijas. Zinot šejienes ūdeņiemraksturīgo vēja virzienu un stiprumu, varēja viegli izskaitļot glābšanas plostu dreifešanas virzienu.Izmeklēšana nekavējās noskaidrot, kādi kuģi oktobra sākumā šķērsojuši šo rajonu, taču neviens no tiemnebija manījis nekādas "Džoitas" pēdas. Tātad vēl viena mīkla.

Un vēl kāda. Kārtējo reizi apskatot "Džoitas" klāju, izmeklētāji izsvaidīto mantu kaudzē atradaskalpeli, adatas, marles saites ar brūnganiem traipiem un pat stetoskopu. Jahtas pasažieru sarakstā bijaārsts - viņš devās uz savu jauno darba vietu Tokclau. Tātad uz "Džoitas" bija ievainotie un ārstam nācāssniegt viņiem palīdzību. Bet, lai kā tas būtu, izmeklēšana faktiski noritēja apburtā lokā. Iegūto ziņu, kurasturklāt bija ļoti saraustītas, bija pārāk maz, lai saprastu, kas īsti noticis ar "Džoitu".

Tad 1962. gada jūnijā kādā amerikāņu žurnālā parādījās raksts, kas daļēji izskaidroja "Džoitas"mīklu. Tā autors bija rakstnieks Robins Moems, jaunais jahtas īpašnieks. Pēc pamatīga remonta tā atkalvarēja doties jūrā. Lai izzinātu "Džoitas" mīklu, Moemam nācās izmantot izmeklēšanas materiālus - uztiem balstījās viņa versija.

Pēc Moema domām, ievainotais, par kuru uz jahtas rūpējās ārsts, bija pats kapteinis Millers. Kadmotori applūda ar ūdeni un noslāpa, "Džoita" apstājās. Vadību zaudējusī jahta sāka stipri zvalstīties.Millers, jādomā, nokrita un sasitās. Kamēr ārsts viņu dabūja pie samaņas un pārsēja, komanda pārsviedapār bortu visu uz klāja esošo kravu un mucas - lai samazinātu kuģa sānsveri. Vecākais palīgs Simpsonsbija apjucis. Taču palikt uz nolemta kuģa, kur nebija gaismas, dreifēt necaurredzamā nakts tumsā,klausīties sieviešu un bērnu vaimanas un vīriešu uzstājīgās prasības bija neizturami, un Simpsons,zaudējis aukstasinību, galu galā piekāpās. Drīz vien visi, kas atradās uz "Džoitas", ar trīs glābšanasplostiem (laivu nebija) devās projām. Vai tiešām visi? Nē, Millers negribēja vai nevarēja pamest savukuģi. Viņa piemēram sekoja viens no matrožiem. Taču plosti tikmēr aizpeldēja arvien tālāk un tālāk. Pēckāda laika tie, visticamāk, apgāzās - jūrā bija stipra vētra, bet ūdenī iekritušos cilvēkus aprija haizivis.

Bet kas notika ar Millcru un viņa matrozi? Robins Moems izteica sekojošu pieņēmumu. Pēc diezgan

ilgas dreifešanas, kas varēja turpināties daudzas dienas un pat nedēļas, "Džoitu" droši vien pamanīja kādsgarāmbraucošs kuģis. Tā jūrnieki nolaidās uz jahtas klāja, Millers tobrīd jau bija miris. Dzīvs palikušaismatrozis izstāstīja glābējiem visu, kas bija noticis. Tad pagaidām nenoskaidrotā kuģa komanda nolēmapiesavināties "Džoitas" kravu un tilpnē esošos pārtikas krājumus. Matrozis negribēja to pieļaut, sākāskautiņš, un viņš vai nu pats iekrita jūrā, vai ari viņu nogalināja un pārmeta pāri bortam. Sagrābislaupījumu, svešais kuģis aizbrauca, bet "Džoita" pilnīgā vientulībā turpināja dreifēt…

Vai Robina Moema versiju var uzskatīt par pārliecinošu?Kādēļ gan ne? Daudzi notikumi bieži vien ir nejaušas apstākļu un faktu sakritības rezultāts, kas

nepakļaujas loģikas likumiem. Lai gan rakstnieka, tāpat kā jebkura cita cilvēka, versija var būt viņafantāzijas auglis… Vai ne?

Robērs Delakruā Dzelmē nogrimušie

1960. gada 1. februāris, Goifonuevo līcis, kas atrodas 1300 kilometrus uz dienvidiem noBuenosairesas. Skarbi, nemīlīgi krasti, kur joprojām lidinās spītīgā un neatlaidīgā jauna - rietumu jūrasceļa uz Indiju meklētāja Magclāna karavellu ēnas.

Todien Argentīnas sardzes kuģa "Murature" jūrnieki ar hidrolokatora palīdzību atklāja pusnogrimušuobjektu - tas atradās 30 metru dziļumā dažas jūdzes no kuģa. Varbūt tā bija nezināma zemūdene: pirmsdažām dienām miglainajā dūmakā pie paša horizonta tika redzēts dīvains, dziļi ūdenī iegrimis kuģis -vīdēja tikai tā virsbūve, kas atgādināja lielgabala torni; taču drīz vien neidentificētais kuģis izgaisa.

Signāls "Murature" hidrolokatora ekrānā lieku reizi apstiprināja šo pieņēmumu. Vajadzēja svešozemūdeni piespiest uzpeldēt. Lietā lika mācību dziļumbumbas. Atskanēja dobjas sprādzienu atbalsis, līčavirsma daudzviet pārklājās ar putām. Tad iestājās klusums. Un ilgas gaidu minūtes.

Taču jūras virsma bija tukšaTikmēr Argentīnas sardzes kuģa hidrolokators turpināja uztvert noslēpumainos signālus. "Murature"

jūrnieki bija neizpratnē: kas gan ir šis neaizsniedzamais un neievainojamais mērķis? Patiešām, visīstākaisspoku kuģis. Šoreiz gan tā izrādījās zemūdene - spoks, pirmais jūras dzīļu "klīstošais holandietis".

Būtu loģiski domāt, ka zemūdene, glābjoties no uzbrukuma, mēģinās aiziet atklātā jūrā. Taču tāmeklēja patvērumu turpat Goifonuevo, neskatoties uz to, ka līcis tai varēja kļūt par lamatām.

GOLFONUEVO SPOKS

Goifonuevo līcis simtiem kilometru garumā iesniedzas Dienvidamerikas kontinenta iekšienē; tākrasti viscaur ir smilšainu, stāvu klinšu ieskautu ielīču izroboti, aiz tiem stiepjas viļņveidīgas kāpas. Visāpiekrastē ir viena vienīga maza pilsētiņa - Puertomadrina. Šo līci reti kurš zina, tomēr pāris nedēļas parto uzzināja ļoti daudzi, jo tieši Goifonuevo kļuva par sava veida skatuvi, uz kuras norisinājās viena novisu laiku lielākajām jūras traģikomēdijām.

Sākās ar to, ka vienā jaukā dienā mierīgajās debesīs virs līča parādījās bumbvedēju brigāde arsmagām bumbām uz borta. Lidotāji riņķoja virs ūdens, meklējot mērķi - no malas tas likās pat jocīgi. Bettad lidmašīnas devās uzbrukumā - gaisā uzšāvās putu un šļakatu stabi, kurus nesteidzīgi izkliedēja vieglāsvēja pūsmas.

Lidmašīnas aizbrāzās tieši virs pašas ūdens virsmas, ar spārniem gandrīz skardamas sprādzienuradītos ņirbu vilnīšus. Tad pēkšņi ūdenī pavīdēja melna cigārvcida ēna ar izplūdušām kontūrām. "Mēsnelielā dziļumā pamanījām zemūdeni," ziņoja viens no lidotājiem. "Tās korpusa garums pārsniedz simtmetrus. Priekšgalā un pakaļgalā redzējām raķešu palaišanas iekārtu šahtas."

Taču viss vēl nebija galā. Ūdens virs zemūdenes sakūlās putās, un uz ūdens virsmas parādījās melns,varavīkšņaini mirdzošs plankums.

Izskatījās, ka zemūdene bija sabombardēta. Taču nākamajā dienā, 4. februārī, tā uzpeldēja virspusēun pilnā gaitā devās uz līča izeju, virzīdamās līkločiem, lai izvairītos no sardzes kuģu apšaudes, pēc tamatkal ienirdama dzelmē.

Pēc divām dienām zemūdene vēlreiz mēģināja atrauties no vajātājiem. Signāls Argentīnas sardzeskuģu hidrolokatoros kļuva arvien vājāks, līdz izzuda pavisam…

Tā nu iznāca, ka notikumi Goifonuevo līcī radīja leģendu: nomaļā, neapdzīvotā vietā pēkšņi parādāsnepazīstams neidentificēts objekts - gan uzpeldot virspusē, gan pazūdot zem ūdens un atkal uzpeldot

bumbu un šāviņu neskarts. Kamēr objekts dažas dienas slēpās dzelmē, Argentīnā sākās runas par kautkādu dīvainu pārpratumu vai parādību, pat par parastu krāpšanu. Bet tad uz skatuves parādījās garīdznieks- arhibīskaps Mariatio Peress. Reiz viņš mašīnā brauca gar Golfonuevo līci un pēkšņi uz dienvidu saulēspoži mirdzošās ūdens virsmas pamanīja garenu, pelēku priekšmetu, kurš ceturtdaļstundu lēnā gaitāpārvietojās, bet pēc tam ienira.

Argentīnas varas iestādes brīnījās: baznīcas kalps, bet tērgā par kaut kādām parādībām! Taču pēctam sāka domāt: ja nu tā tiešām bija zemūdene?

Jā, bet kam tā piederēja? Uz oficiālo Buenosaircsas pieprasījumu Vašingtona atbildēja, kaArgentīnas krastu tuvumā nevienas amerikāņu zemūdenes nav. Tuvākā februārī atradās divarpus tūkstošuskilometru no Golfonuevo. Arī PSRS apgalvoja, ka šajā laikā pie Argentīnas krastiem nebija nevienaspadomju zemūdenes.

Argentīnas JKS Galvenā štāba darbinieki bija neizpratnē. Pats labākais paņēmiens, kā noskaidrotnoslēpumainās zemūdenes piederību, bija likt tai uzpeldēt. Toreizējais Argentīnas prezidents Frondisinepagurdams atkārtoja: "Jārīkojas…" Bet pret ko?

Savienotās Valstis nosūtīja uz Argentīnu vismodernāko apbruņojumu un uztveršanas ierīces… Tikkohidrolokatoru ekrānos sāka mirgot signāls, no aviācijas bāzes kuģa "Indcpendence", kurš kreisēja pieieejas Golfonuevo līcī, pacēlās lidmašīnas. Līča gludo virsmu ārdīja bumbu sprādzieni - taču viss bijaveltīgi, ja neskaita virspusē uzpeldējušās apdullināto zivju tonnas.

Tad valstī sāka klīst visdažādākās baumas: līcī esot atrasts akvalangists, kurš nogalināts tieši tajābrīdī, kad remontējis sprādzienā sabojāto zemūdeni. Dažs labs pat apgalvoja, ka nezināmā zemūdeneizsēdinājusi krastā grupu diversantu, kuriem jānogalina prezidents Eizcnhauers viņa vizītes laikāArgentīnā.

25. februārī Argentīnas varas iestādes paziņoja, ka pārtrauc zemūdenes meklējumus. Kāpēc? Vaizemūdene bija aizvākusies? Vai vēl kāda cita nezināma iemesla dēļ? Kāda? Kā līdzīgos gadījumos mēdzbūt, ne uz vienu no šiem jautājumiem netika dota precīza atbilde. Toties valstī atkal klīda baumas.Piemēram, tādas: padomju valdība esot nosūtījusi prezidentam Frondisi slepenu notu. Interesanti - kas tābija par notu? Varbūt tajā bija kategoriska prasība pārtraukt Golfonuevo mīklaino notikumu izmeklēšanu?…

Kas to lai zina, tomēr šī lieta tā arī nekad nebeidzās - tai bija turpinājums. Zemūdcnc-spoks uzvisiem laikiem iegāja ar jūru saistīto noslēpumu vēsturē.

bēgšana

Daudzi uzskatīja, ka noslēpumainā Golfonuevo zemūdene piederēja "trešā reiha" jūras kara flotei,bet pie Dienvidamerikas krastiem, aiz trejdeviņām zemēm, tā nokļuva droša patvēruma meklējumos - laigan kopš fašistiskās Vācijas kapitulācijas bija pagājuši piecpadsmit gadi. Tā radās leģenda, kas, tāpat kādaudzas citas, balstījās uz pavisam reāliem faktiem.

1945. gada 10. jūlija agrā rītā pie Argentīnas krastiem tieši pretī Mardelplatas pilsētai uzpeldējazemūdene un lēnā gaitā devās jūras robežapsardzes kuģa "Belgrano" virzienā. Piepeldējusi tuvāk, tāraidīja gaisma? signālu - lūgumu dot patvērumu Argentīnas ostā. Tā bija zemūdene U-530, kurukomandēja Oto Vermouts. Viņš paziņoja, ka izbraucis no Ķīles 19. februārī. Kādu laiku nogaidījis pieNorvēģijas krastiem, viņš izlauzies uz Atlantiju un no ziemeļiem līdz dienvidiem šķērsojis okeānu, lainenokļūtu krievu rokās.

Bet vai tikai šī iemesla dēļ Oto Vermouts uzņēmās tik tālu un bīstamu pārbraucienu? Visticamāk,iemesli patiesībā bija vairāki. Un galvenais, kā tolaik runāja, bija pavisam cits. Bija zināms, kaNorvēģijas piekrastē patiešām bāzējās slepens vācu zemūdeņu divizions, kurš bija "trešā reiha" vadītāju

pakļautībā. 16. jūlijā "Times" pat publicēja versiju, ka viena no tām nogādājusi Argentīnā Hitleru.1945. gada 17. jūlijā pie Argentīnas krastiem tika pamanītas vēl divas zemūdenes. 17. augustā

Mardclplatā ienāca Hcinca Šefera komandētā U-977, kurai bija beigusies degviela. U-977 un U-530nebija vienīgās vācu zemūdenes, kas Otrā pasaules kara pēdējās dienās pameta Eiropas krastus. Patiesībāto bija krietni vairāk, taču daudzas no tām pazuda bez vēsts, dažas tika nogremdētas, piemēram, slavenāU-853 ar zelta kravu miljons dolāru vērtībā. Tikai retajai izdevās sasniegt tālos krastus, kur tās cerējaatrast drošu patvēaimu. 1946. gada 25. septembrī kāda amerikāņu vaļu mednieku kuģa kapteinis paziņoja,ka netālu no Folklenda salām sastapis zemūdeni, kuras komandieris licis amerikāņiem atdot visusdegvielas krājumus. Pēc citām nepārbaudītām ziņām vācu zemūdenes redzētas pie Patagonijas krastiempat piecdesmitajos gados. Ja nu "klīstošais holandietis", kurš iepeldēja Goifonuevo, bija viena no tām?Maz ticams. Bez remontbāzes, rezerves daļām un - pats galvenais - bez degvielas un pārtikas nevienazemūdene nevarētu autonomi peldēt tik daudzus gadus.

Lai kā tas būtu, Otrā pasaules kara laika vācu zemūdenes par sevi atgādināja vēl 1965. gadā. Tā 2.jūnijā amerikāņu ūdenslīdējs Lī Pritimens Ņujorkas tuvumā starp piekrasti un Longailendu 42 metrudziļumā atrada un nofotografēja lielas zemūdenes atliekas. Pēc visa spriežot, tā varēja būt slavenā"Surcouf". Oficiāli tika uzskatīts, ka "Surcouf' nogrima 1942. gada 18. februārī pēc sadursmes artransportkuģi. Taču nevis pie Longailcndas, bet 3800 kilometrus no Ņujorkas un 140 kilometrus uzziemeļaustrumiem no ieejas Panamas kanālā.

Savā laikā "Surcouf' bija pasaulē lielākā un varenākā zemūdene - īsts kreiseris ar milzīgu stūresmāju, kurš no vienas vietas bija piebāzts ar 203 mm lielgabalu un zenītložmetēju stobriem, zemūdenēatradās desmit torpēdaparāti, uz tās bija arī hidrolidmašīna un komanda 150 cilvēku sastāvā.

Šai milzenei vajadzēja sēt šausmas jūrās un okeānos: to nosauca slavenā, gadsimtu gaitā par leģendukļuvušā korsāra vārdā. Taču 1939. - 1940. gadā, kad sākās karš, "Surcouf' tika iedalīta zemūdens sardzeskuģa loma un tai vajadzēja pavadīt Kanādas konvojus. 1940. gada jūnijā "Surcouf' atradās remontdokāFrancijas ostā Brestā, kad tur iebruka vācieši. Brīnumainā kārtā zemūdenei izdevās iziet jūrā un tāveiksmīgi nokļuva līdz Plimutai. Tur sākās "Surcouf' likstas. To mēģināja iegūt angļu jūrnieki. Francūžipretojās. Angļu puse sāka izteikt draudus. Iedegās strīds. Lietā tika likti revolveri. Apšaudē gāja bojā diviangļu virsnieki un viens franču matrozis…

Par "Brīvās Francijas" [7] līdzekļiem no jauna aprīkotā "Surcouf' atkal devās pavadīt jūraskonvojus. 1942. gada 12. februārī tā no Bermudu salām uzņēma kursu uz Taiti - caur Panamas kanālu.Kopš tā laika zemūdene vairs nav redzēta.

18. februārī transportkuģis "Thomson Likes" atstāja Panamas ostu Kristobālu un devās uzGuantanamo līci Kubas dienvidaustrumu piekrastē, todien laiks bija apmācies, jūras virsma sīki ņirbēja.

Tuvojās nakts. Viļņi pieņēmās spēkā. "Thomson Likes" ugunis maskēšanās nolūkos bija aptumšotas:neko darīt, bija karš. Uz komandtiltiņa blakām stūrmanim stāvēja trīs vīri - kapteinis un divi sardzesvirsnieki; dega tikai viena lampiņa, kas apgaismoja kompasu, un tās vārgajā gaismiņā visu četru sejasšķita nedabiski novājējušas. Saspringtie skatieni vērsti naktī. Redzamība varētu būt labāka.

Pulkstenis 22.30. Tikko manāms zibsnis pāršķēla tumsu. Varbūt acis pievīla jūrniekus?Bet varbūt tā bija parasta jūras spīdēšana? Lai gan nebija izslēgts, ka priekšā atradās kuģis.

Atskanēja sauciens: "Uz kreiso bortu, ātri!"Stūre strauji pagriezās-"Thomson Likcs" ar visu savu svaru uzgūlās kreisajam bortam. Kuģa korpuss

viļņu triecienos nodrebēja un uz mirkli pagaisa aiz putojošo šļakatu sienas.Sekundes vilkās bezgalīgi ilgi.Kapteinis un viņa padotie stāvēja izbrīnā atvērtām mutēm, sarauktām uzacīm un dūrēs sažņaugtām

rokām - jūrnieki mēģināja ar nemierpilniem skatieniem caururbt tumsu, kas arvien vairāk sabiezēja, it kācenstos slēpt tuvojošos nelaimi. Vīru sejās atspoguļojās nedroša cerība: varbūt spokainā uguns viņiemtikai rādījusies…

Tomēr nc! Tā atkal pazibēja. Jau ļoti tuvu. Kapteinis deva jaunu komandu: "Stūri pa labi!" Vajadzējapamēģināt apbraukt svešo kuģi no labās puses. Nebija šaubu: tas ir kuģis. Turklāt gandrīz ar rokuaizsniedzams.

Taču visi pūliņi bija bezcerīgi. Un veltīgi. Atskanēja būkšķis- kaut kur zem "Thomson Likcs" dibena.Dobjš sitiens - un spalga atbalss uz visa kuģa.

Tālāk bija visīstākā elle: melnajās debesīs uzšāvās milzīgs liesmu stabs, kura draudīgā atblāzmaapgaismoja transportkuģa stāvus saslējušos priekšgalu un apžilbināja jūrniekus. Uguns, kas, kā šķita,izlauzās no pašām jūras dzīlēm, uzvilnīja klājam kodīgu, smacīgu liesmojošas degvielas dvaku.

Pēc tam, tiesa, atgadījās kaut kas tāds, kas līdzinājās parādībai. Gar "Thomson Likcs" labo krastuaizpeldēja kaut kas milzīgs un melns, līdzīgs kuģa atliekām. Parādībai sekoja sprādziens, kas sapurinājasmagi piekrauto transportkuģi kā vieglu laiviņu, un gaisā atkal uzšāvās liesmu mēles, saplūzdamastraģēdiju vainagojošā ugunīgā strūklakā. Kad nedaudz noplakušās liesmas nolaidās uz klāja, jūru atkalpārklāja nakts un klusums.

Tas viss līdzinājās murgam, kurā sajaukušies laiks un telpa, - atmošanās bija grūta un mokoša. Uz"Thomson Likes" iedegās sākumā viens, tad otrs prožektors. Abi stari, tumsu šķeldami; atdūrās jūrā. Tāsvirsma bija tukša - nebija redzamas ne avarējušā kuģa atlūzas, ne glābšanas laivas, ne virs viļņiempastieptas izglābušos cilvēku rokas. Vienīgais, ko varēja kaut cik skaidri saskatīt, bija plašs spīdīgs eļļasplankums.

"Thomson Likes", ik pa brīdim mainīdams kursu, kreisēja līdz pašai rītausmai - jūdzi pa jūdzeipārmeklēja nelaimīgo Kārību jūras teritoriju…

Bija pienācis laiks novērtēt notikušo. Ar to nodarbojās eksperti. Noklausījusies "Thomson Likes"kapteiņa un komandas locekļu liecības, izmeklēšanas komisija vienprātīgi secināja: transportkuģisnogremdējis zemūdeni.

Nenoskaidrotas zemūdenes bojāeja daudziem tolaik šķita absurda - tur nekādā ziņā neiztika bezļaunas likteņa ironijas. Patiesi, zemūdene taču var nogremdēt jebkuru - kravas, pasažieru, kara kuģi… unpat uzvarēt karā. Taču virs ūdens, turklāt naktī tā ir diezgan neaizsargāta, sevišķi sadursmē ar kuģi, laikāds tas arī būtu. Tad zemūdene grimst. Bet pēc tam - un dažkārt tā notika - atlūzas var atkal pacelties virsūdens gluži kā no pekles atdzimis spoks.

Pēc incidenta ar "Thomson .Likes" atlūzas neparādījās, un apstiprinājums tam bija noslēpumainais,dziļi ūdenī iegrimušais melnais objekts, kas pēc sprādziena paslīdēja garām transportkuģim un pēc tambez pēdām pazuda. Tādēļ arī visi nosprieda, ka transportkuģis nogremdējis vācu zemūdeni.

Taču tas, ka tieši vācu zemūdeni, šķita galīgi neticams. Kāpēc? Ļoti vienkārši. 1941. gada 11.decembrī Vācija iesaistījās karā ar Savienotajām Valstīm, tūlīt pēc tam Amerikas austrumu piekrastē - noŅujorkas līdz Floridai parādījās "trešā reiha" zemūdenes. 1942. gada janvāra sākumā tās bija piecas,jūlijā - septiņdesmit, bet septembrī - jau krietns simts. Tās darbojās ļoti efektīgi, iedvešot amerikāņiemšausmas. Un bija par ko: no 1942.

gada janvāra līdz aprīlim zemūdenes nogremdēja 198 kuģus, mrklāt gandrīz vai pie pašas izejas noostām.

Amerikāņi neizrādīja agresoriem nekādu pretestību. Kaut gan darītu to ar prieku - bet kā?Karadarbības pašā sākumā amerikāņu krasta apsardzes bruņojumā bija tikai ducis kuģu un simtssagrabējušu lidmašīnu, lai gan konkrētajā situācijā gan vienus, gan otrus vajadzēja desmitkārt vairāk.Tikai daži kuģi - lamatas* devās pārdrošos reisos uz Kārību jūru - un to vidū bija kāda liela jahta arspēcīgu motoru, apbruņota ar smagajiem ložmetējiem, bazukām, dziļumbumbām un apgādāta ar drošiemmaskēšanās līdzekļiem. Jahtu komandēja 43 gadus vecs spēkavīrs ar īsi apcirptu bārdu, kas ieskāva platusvaigu kaulus, - neviens cits kā slavenais rakstnieks Ernests Hcmingvejs. Viņš darbojās pārdroši unapņēmīgi - ļāva ienaidnieka zemūdenēm piebraukt pēc iespējas tuvāk un atklāja uguni no visu veiduieročiem, kādi uz jahtas bija.

Pirmajos kara gados vācu zemūdenes Kārību jūrā nevarēja saskaitīt. Tās uzvedās kā pirāti: aplaupījasauskravas kuģus un no Marakaibo un Kirasao nākošos tankkuģus. Tomēr laika posmā no 1942. gadajanvāra līdz jūnijam vācieši zaudēja 21 zemūdeni. Ja nu "Thomson Likes" nogremdēja vienu no tām?

Kas attiecas uz "Surcouf', Amerikas valdība sakarā ar tās pazušanu oficiāli paziņoja, ka "zemūdene"Surcouf', kura no Bcrmudu salām devās uz Taiti, uzskatāma par pazudušu bez vēsts, jo jau ilgu laikunedod par sevi nekādas ziņas…"

Vācu zemūdeņu masveida ielaušanos amerikāņu teritoriālajos ūdeņos pēc Savienoto Valstuiesaistīšanās karā ievadīja ilgs sagatavošanās periods. Daži pat apgalvoja, ka viena no vācu zemūdenēmjau 1941. gada decembrī vairākkārt bijusi Ņūportas ostā. Tā bija liels transportkuģis, kurš bija paredzētspārējo zem-

' Kuģis lamatas - parasti tirdzniecības kuģi, kas pielāgoti cTņai ar zemūdenēm.ūdeņu apgādāšanai. To apkalpoja franču komanda. Zemūdene peldēja zem trīskrāsu karoga.Reiz naktī, dažas dienas pēc karadarbības sākuma, šo milzeni pārsteidza amerikāņu pretzemūdeņu

kuģis - taisni tobrīd, kad no tās uz citu zemūdeni tika pārkrauti pārtikas krājumi. Amerikāņi atklāja uguni -un peldošā zemūdens bāze acumirklī nogrima. Kur tas notika? Netālu no Longailendas. Un vācu jūrnieks,Lī Pritimcna paziņa, apgalvoja, ka tā bijusi "Surcouf', kuru vienā jaukā dienā vācieši sagūstījuši unnodevuši "trešā reiha" jūras kara flotes rīcībā, tikai zem franču karoga.

Apbrīnojami, bet, pieskardamies šim mīklainajam notikumam, mēs it kā esam pārkāpuši robežu starpīstenību un fantāziju. Taču šoreiz fantāzija pārspēja pati sevi. Jo "Surcouf', kā zināms, atstāja Bermudas1942. gada 12. februārī. Tātad vācieši nevarēja to sagrābt pirms Savienoto Valstu iesaistīšanās karā - tasir, līdz 1941. gada 13. deccmbrim.

Tomēr, ja pieļaujam, ka "Surcouf' torpedēja vācieši vai kļūdas dēļ paši amerikāņi, kā tad tas varējanotikt Ņujorkas tuvumā - tālu uz ziemeļiem no Bermudu-Panamas trases?

Protams, visticamākais būtu pieņēmums, ka "Surcouf' nogrima pēc sadursmes ar transportkuģi. Tačutik vienkāršs, lai arī traģisks, gigantiskās zemūdenes gals, protams, reti kuru apmierināja - un tādēļ tāsmīklaino pazušanu tūlīt apvija leģendas

Bez vēsts pazudušās zemūdenes vienmēr satraukušas iztēli, jo jebkuras zemūdenes bojāeju allaž klājnecaurredzama noslēpuin;i krēsla, un mūsu jautājumi - kā, kur, kad un kāpēc tas vaiv| i notikt? - noteiktiatduras pret aklu mūri - trakojošiem viļņiem un ūdens blāķi, kuri droši sargā visu, kas apslēpts jūras unokeānu dzīlēs. Tomēr reizēm jūra picpaceļ noslēpumainības plīvuru I i 1971. gada 17. janvārī 30 jūdzesuz austrumiem no Kamarir. zemesraga (dienvidaustrumos no Francijas pilsētas Sentropēzas) itāļu nirējinofotografēja nogrimušas zemūdenes atlūzas I'. • dažām versijām, tā varēja būt "Eurydicc" vai "Mincrvc".

1968. gada 27. janvāri 40 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Tulonas desmit metru dziļumāpeldēja "Minerve". Divi franču kuģi pūlējās to notvert - ritēja parastās jūras kara mācības. Tad sacēlāsstiprs vējš, sākās vētra. Redzamība strauji pasliktinājās. Sakari ar zemi pārtrūka. Laiks ritēja. Iestājāsnakts. No rīta sacēla trauksmi. "Minerve" bija jāatgriežas Tulonā jau iepriekšējā vakarā…

Skābekļa krājumu "Minerve" pietika tikai 100 stundām. Simt ilgām stundām cīņā ar nāvi. 65.kvadrātu, kur zemūdene pazuda, pārmeklēja trīsdesmit kuģi - sardzes kuteri un velkoņi. Virs ūdenspļaujošā lidojumā riņķoja lidmašīnas un helikopteri. Ko tie meklēja? Avārijas dūmbumbas, radioboju,atlūzas, eļļas plankumus virs ūdens - vārdu sakot, jebkuras kaut visniecīgākās pēdas, kas ļautu noteikt"Minerve" katastrofas vietu. Taču jūrā nebija nekā.

Pagāja viena diena. Pēc tam otra un trešā. Ja "Minerve" bija nogrimusi nelielā dziļumā, vēl palikalaiks un cerība nolaist dzelmē glābšanas kesonu vai speciālu iekārtu un nostiprināt ap zemūdenes korpusuccļamtroscs. Bez tam dziļumā, kas mazāks par 100 metriem, "Minerve" komanda varētu izmantotautonomos skābekļa aparātus.

Taču tic bija tikai pieņēmumi. Patiesībā viss bija daudz sarežģītāk un briesmīgāk - kaut vai tāpēc, kaneviens nezināja precīzu "Minerve" atrašanās vietu un to, kāpēc zemūdene nc- uzpcldēja.

Varbūt iestrēga horizontālā stūre - zemūdene ienira pārāk dziļi un korpuss neizturēja ūdensspiedienu? Varbūt apstājās motors? Bet ja nu zemūdenei radās sūce, ar ko sūkņi nespēja tikt galā…

27. janvārī starp pulksten trim un pieciem dienā Sentropēzas līča ziemeļu kūrortpilsētiņā Bovalonāatpūtnieki redzēja dīvainu ainu. Gludā jūras virsma piepeši sāka ņirbēt. Uz smilšaino krastu un molu sākavelties milzīgi viļņi.

Kas notika? Varbūt tic bija scišas - milzīgi stāvviļņi, kas radās, piemēram, strauju atmosfērasspiediena izmaiņu vai zemes garozas 14-442 417 satricinājuma rezultātā, - sava veida cunami jeb,vienkāršāk izsakoties, pēkšņs spēcīgs paisums? Tieši tolaik notika zemestrīces Sicīlijā. Tātad "Minerve"varēja kļūt par cunami upuri?

Jautājumi, nebeidzami jautājumi, uz kuriem nav atbilžu. Šis bija gadījums, kad zinātne, saskārusies armīklainu parādību, radīja daudz minējumu un hipotēžu. To vidū bija arī amerikāņu rakstnieka fantastaAivena Sandersona versija. Cita starpā viņš, piemēram, atgādināja, ka neilgi pirms "Minerve" pazušanaspie Kipras krastiem bez vēsts izgaisa Izraēlas zemūdene "Dakar" - tas ir, abas nogrima vienā no Bcrmudutrijstūrim līdzīgajiem noslēpumainajiem rajoniem, kādu Pasaules okeānā ir ne mazums.

Dažas dienas pēc meklējumu pārtraukšanas notika kaut kas dīvains. "Minerve" pēkšņi uzpeldēja tajāpašā vietā, kur bija nogrimusi, tad atkal pazuda zem ūdens un pēc stundas vēlreiz parādījās virspusē. Vaitiešām bija noticis brīnums? Diemžēl ne. Tā bija "Eurydice" - līdzīga "Minerve" kā dvīņu māsa. Tā pati"Eurydice", uz kuras klāja savulaik uzkāpa ģenerālis de Golls, lai godinātu bez vēsts pazudušās"Mincrve" komandas piemiņu. Pēc pāris gadiem, 1970. gada 4. martā, "Eurydice" piemeklēja tas patsliktenis: tā nogrima tajos pašos ūdeņos un tādos pašos apstākļos kā "Minerve" - gluži kā pēc vienascenārija.

Tas atkal notika mācību laikā. Pretzcmūdeņu kuģi centās notvert "Eurydice", kura periskopa dziļumāpeldēja septiņas jūdzes uz dienvidaustrumiem no Kamaras zemesraga. Taču pulksten 7.23 no rita sakari arzemūdeni pārtrūka. Kuģis mēģināja peilēt pazudušo signālu. Veltīgi. Tad tas sāka zemūdeni meklēt. Bezpanākumiem. Paziņoja uz Tulonu. Pulksten 13 uz jūras virsmas atrada naftas plankumu, bet mazliet vēlākatlūzas: finiera gabalus un perfokarti ar "Eurydice" kodu. Tās bija nožēlojamas atliekas un nežēlīgaspatiesības apstiprinājums: uz zemūdenes bija noticis sprādziens, ko turklāt bija fiksējušas krastaģeodēziskās laboratorijas, tās pat noteica precīzu katastrofas vietu. Bet tas arī bija viss.

Un atkal nelaimīgās zemūdenes atlieku meklējumos traucās vesela armāda - okeanogrāfu, sardzes unciti kuģi, bet virs tiem kā bites riņķoja lidmašīnas un helikopteri. Arī šoreiz meklējumi neko nedeva.Jautājumi un versijas bija tādi paši kā gadījumā ar "Mincrve". Daži apgalvoja, ka "Eurydice" sadūrusiesar transportkuģi - kā redzams, atcerējās "Surcouf'. Lieta tāda, ka rajonu, kurā varēja būt notikusikatastrofa, aptuveni tajā pašā laikā Šķērsoja trīs sauskravas kuģi - Argentīnas, Japānas un Tunisas.Vismaz pēdējā kuģa "Tabarca" kurss precīzi šķērsoja zemūdenes kursu 4. martā pulksten 7.30. Vēlāk šiskuģis iegriezās Marseļas sausajā dokā; tā korpuss bija iedauzīts, un, cik varēja spriest, šie bojājumi bijaradušies nesen. Bija bojāts arī labā borta sānu ķīlis.

"Sadursmes rezultātā korpusa apšuvuma plātnes vairākās vietās bija stipri ielocītas," vēlāk ziņoja"Tabarca" kapteinis. "Taču triecienus neviens no mums nebija jutis."

Izmeklēšanas komisijas locekļi aizdomājās: bet ja nu tiešām sadursmes nebija, bet transportkuģistikai aizķēra "Eurydice" periskopu vai virsbūvi? Un iztēlojās šādu ainu: zemūdenes periskopā pēkšņiparādās "Tabarca". Sardzes matrozis ziņo: "Tieši pa kursu atrodas kuģis. Attālums - 800 metru."

Kaujas periskops ir noregulēts tā, lai attēls palielinātos pusotru vai sešas reizes. Sardzes matrozisacīmredzot kļūdījās - periskops bija noregulēts uz "bildītes" palielināšanu pusotru, nevis sešas reizes, kāviņš domāja. Tādējādi "Tabarca" atradās nevis 800, bet gan 200 metrus no "Eurydice". Zemūdenemēģināja ienirt, taču bija jau par vēlu. Kuģa ķīlis skāra periskopus, un tie saliecās. Apjukušais stūrmanispalielināja ieniršanas leņķi - un "Eurydice" strauji nogrima bīstamā dziļumā, bet pa saliekto periskopucauruļu plaisām sāka ieplūst ūdens. Zemūdenes elektrosistēmā radās īssavienojums. Elektromotori

apstājās. "Eurydicc" sāka grimt un milzīgā ūdens spiediena iespaidā uzsprāga.Visai ticams izskaidrojums, vai nc? Un pilnīgi pieņemams. Taču bija arī cita versija. 1971. gada 19.

februāris…Vai tiešām tajos pašos ūdeņos pazuda vēl viena zemūdene?… Todien divdesmit jūdzes uz dienvidiem no Tulonas mācībās piedalījās "Minerve" un "Eurydicc"

tipa zemūdene "Flora".Vai arī tā izgaisa bezdibenī?"Flora" peldēja zem ūdens. Jūrā plosījās vētra.Pulkstenis 10 no rīta. Komanda pēkšņi sāka uztraukties - zemūdenei bija radusies sūce. Ūdens gāzās

arvien straujāk, jau bija applūdusi mašīntelpa un blakus nodalījumi. Kas bija noticis? Šķita, ka nodilis vaivispār izgājis no ierindas ūdensnecaurlaidīgais drošības vārsts.

Dīzeļmotori apstājās.Ko darīt - vai peldēt zem ūdens tālāk, darbinot elektromotorus? Taču zemūdenē bija ieplūdis pārāk

daudz ūdens - varēja rasties īssavienojums un izcelties ugunsgrēks. Nē, pēc iespējas ātrāk jāiznirst. Betkā? Jāizmet svina balasts, kas nodrošināja zemūdenes līdzsvaru.

Bet vai darbosies stūres vadības sistēma?Trauksmainu gaidu minūtes.Un tad komanda atviegloti uzelpoja - "Flora" lēnām sāka iznirt. Tas nozīmēja dzīvību.Līdz Tulonai nebija tālu - divu stundu brauciens. Bet kā turp nokļūt? Par spīti mehāniķu pūliņiem,

dīzeļmotori nedarbojās. Bet elektromotorus bija applūdinājis ūdens. Viļņi zvalstīja "Floru", un tā, būdamabez vadības, bezpalīdzīgi dreifēja, kurp to dzina vētra. Bet, lai kā tas būtu, zemūdene tomēr turējās virsūdens un uzturēja pastāvīgus radiosakarus ar zemi. Avarējušajai zemūdenei palīgā no Tulonas atsteidzāsvelkonis. Pēc piecas stundas ilgas nogurdinošas cīņas ar vētru "Flora" beidzot atgriezās bāzē.

Visi uzskatīja, ka tikai brīnums ļāvis "Florai" izglābties. Šķiet, ar savu izglābšanos tā palīdzējaatrast "Minerve" un "Eurydice" noslēpumainās bojāejas atminējumu: pilnīgi iespējams, ka abaszemūdenes bija guvušas tādu pašu sūci kā "Flora".

1955. gadā zemūdeņu flotē norisinājās revolūcija. 17. janvārī kādas zemūdenes kapteinis noraidījaēterā paziņojumu: "Peldam ar atomdzinēju."

Kopš tā laika tālos pārbraucienos vairs nevajadzēja papildināt degvielas krājumus - mazā urānaserdeņa enerģijas pietika, lai varētu divdesmit reizes apbraukt apkārt zemeslodei. Tagad pat nevajadzējaiznirt virspusē, lai aplēstu koordinātes - automātiskais radiosekstants, kurš uztvēra zvaigžņuelektromagnētiskos viļņus, ļāva noteikt atrašanās vietu, peldot pastāvīgā zemūdens režīmā. Bez tam,pateicoties gaisa reģeneratoriem, ūdens atsāļošanas ierīcēm un milzīgām saldējamajām iekārtām arlieliem pārtikas krājumiem, zemūdene varēja nepārtraukti atrasties dzelmē divus līdz trīs mēnešus.Piemēram, 1960. gadā zemūdenei "Triton" vajadzēja tikai 84 dienas, lai veiktu autonomu zemūdensceļojumu apkārt pasaulei.

Drīz vien atomzemūdenes sāka uzskatīt par negrimstošām. Tāda bija, piemēram, "Trcsher","amerikāņu jūras kara spēku pati ātrākā, drošākā un manevrētspējīgākā zemūdene", vārdu sakot, jūrasdzīļu "Titanic". Tā bija patiesība.

1963. gada 10. aprīlī teletaips pavēstīja visai pasaulei īsu, toties pilnīgi neticamu ziņu: "Mācībuieniršanas laikā bez vēsts pazudusi amerikāņu atomzemūdene "Tresher"." Ko?… Vai tiešām šis gluži kāno viduslaiku leģendām iznirušais jūras briesmonis, kurš, pateicoties savam supermodernajambruņojumam, iedvesa šausmas visiem kuģiem, nogrima kaut kādas niecīgas sūces vai mehāniska bojājumadēļ? Tas nevar būt!

Viss notika apbrīnojami vienkārši - un tas tikai palielināja nelaimi. Traģēdijas priekšvakarā"Tresher" atstāja Portsmutas arsenālu, kur to remontēja un aprīkoja ar jaunu bruņojumu, un devās atklātājūrā, lai izmēģinātu pārbraucicnu zem ūdens. 10.04 tā sasniedza maksimālo dziļumu. Ieniršanu novēroja

kuģis "Sky- lark". Ik pēc ceturtdaļstundas hidrofonā atskanēja balss no okeāna dzīlēm. Zemūdene bijasasniegusi maksimālo dziļumu - līdz kritiskajam punktam palikuši 100 metri - beidzot kritiskais punktssasniegts. Pulksten 9.12 hidrofonā atkal ierunājās mierīga, mazliet šņācoša metāliska balss no lielatāluma, gluži kā no pašas pekles: "Nelieli sarežģījumi. Pārejam uz pacelšanās režīmu. Mēģināmatbrīvoties no balasta. Līdz sakariem."

Tālāk klusums.Ilgs, saspringts klusums. Pārāk ilgs. Un pārāk saspringts. "Skylark" komanda jau zaudēja pacietību.

Hidrofonā skanēja jautājums: "Kā jums tur iet? Vai zemūdene pakļaujas vadībai?" Šķita, parastsjautājums - bet cik daudz tajā bija satraukuma! Taču atbildes nebija…

Beidzot caur neskaitāmiem traucējumiem no dzelmes atskanēja saraustīti, nesakarīgi kliedzieni:"Izmēģinājumu dziļums!", kaut kas līdzīgs: "… pārsniedzām pieļaujamo robežu…" Tad bija dzirdamiklikšķi - un atkal iestājās klusums. Tomēr, kā liecināja no "Skylark" nolaistā batiskafa komanda, topiepildīja tūkstošiem tālu, tik tikko saklausāmu skaņu, kurām drīz pievienojās stipra sprakstēšana un pēctam - dīvaina dārdoņa, kas atgādināja sprādzienu. Milzīgā, neuzvaramā, nenogremdējamā "Tresher" dzīlēssaplaka kā konservu kārba un sašķīda tūkstoš gabalos, kuri lēnām nolaidās jūras dibenā.

Trīsdesmit trīs kuģi vairākas dienas meklēja "Tresher" atlūzas vai vismaz avārijas pēdas. Nākošajādienā pēc katastrofas kāda zemūdene uztvēra "skaidri saklausāmus, aprautus signālus". No kurienes tienāca? Varbūt tos raidīja jūrnieki, kuri brīnumainā kārtā bija palikuši dzīvi kādā pussagrautās zemūdeneshermētiski noslēgtā nodalījumā? Taču ASV JKS ministrija šo pēdējo cerību apdzēsa: uz "Tresher" nebijaraidītāja, kas varētu sūtīt līdzīgus signālus. Tātad "Tresher" bija pazudusi bez pēdām.

Bet tālāk norisinājās gaužām dīvainas lietas. Precīzāk, tā bija mirāža, līdzīga tai, kādu nogrimušokuģu meklētāji ne vienreiz vien redzējuši. "Skylark" jūrnieki, kuri bija uztvēruši "Tresher" pēdējosziņojumus, reiz pamanīja neidentificētu kuģi "netīri pelēkā krāsā". Tas peldēja, dziļi iegrimis ūdenī, bezvirsbūvēm - varēja manīt tikai dīvainu trīsstūrveida priekšmetu virs tiltiņa. Kas tas bija? Kāds "Skylark"matrozis vēlāk stāstīja: "Sākumā mēs nospriedām, ka tā ir zemūdene ar buru…" Zili brīnumi:atomzemūdene ar buru!

Taču iztiksim bez jokiem. Par to, ka "Tresher" nogrima, diemžēl nebija ne mazāko šaubu: katastrofasvietā uz ūdens virsmas tika atrasti naftas plankumi un dažādas mantas, kas neapšaubāmi piederēja"Tresher".

Bet kādēļ tomēr zemūdene nogrima? Vai neizturēja korpuss? Tas ir pilnīgi iespējams: "Skylark"hidrolokators taču uztvēra krakšķēšanai līdzīgas skaņas. Jā, bet tādā gadījumā virs ūdens uzpeldētu daudzvairāk atlūzu. Visticamāk, ka krakšķēja ūdensnecaurlaidīgās šķērssienas, kuras nespēja izturēt spiedienu,ko radīja zemūdenē ieplūstošais ūdens.

Vēlāk 2800 metru dziļumā, kur atdusējās "Tresher" atliekas, nolaidās batiskafs "Trieste". Pētniekinofotografēja visu, kas bija palicis pāri no gabalos salūzušās zemūdenes, un pacēla virs ūdens atsevišķascauruļvada daļas.

Kamēr eksperti skrupulozi pētīja no okeāna dzelmes izceltos atradumus, paklīda baumas: "Tresher"noslīkusi tāpēc, ka remontēta uz ātru roku, ka tā kļuvusi par diversijas upuri un ka tai uzbrukusi padomjuzemūdene.

Tamlīdzīgus izdomājumus veicināja arī "Boeing-707" komandas ziņojums: 11. aprīlī lidotāji bijaredzējuši okeāna virspusē dīvainu ūdens vērpeti, taču tas notika 2500 kilometru attālumā no katastrofasvietas.

Beidzot izmeklēšanas komisija paziņoja savu slēdzienu. "Visticamākais "Tresher" bojāejas cēlonisbija cauruļvadu plīsums, kā varēja spriest, mašīntelpā - uzsprāga sadales sistēma. Motors apstājās, un"Tresher" milzīgā ātrumā - gandrīz 100 kilometru stundā - krita lejup. Kad zemūdene atsitās pret okeānadibenu, spiediens (2600 tonnas uz kvadrātmetru) to saplacināja un salauza gabalos."

Ja "Tresher" bojāejas cēlonis vismaz kaut cik noskaidrojās,

tad atomzemūdenes "Scorpion" katastrofa tā ari palika viens no lielākajiem jūras noslēpumiem.Pēc mācībām Vidusjūrā "Scorpion" devās uz bāzi Norfolkā, Virdžīnijas štatā. Tai bija jāpiestāj pie

Amerikas krastiem 1968.gada 21. maijā tieši pulksten 17. Taču tajā dienā zemūdene bāzē neatgriezās. Kasbija atgadījies?

Plašo teritoriju, kas atradās 80 kilometrus no krasta - starp vietu, no kurienes pienāca "Scorpion"pēdējais radiosignāls, un Norfolku -, pārmeklēja 55 kuģi un 30 lidmašīnas. To varēja būt arī vairāk, kādagan tam nozīme. Galvenais, kā lidotājiem pietrūka, bija veiksme.

Jebkurš glābējs izjūt nemieru un bailes, domājot, ka zem viņa kājām trīsarpus tūkstošus kilometrugarumā ir vienīgi dzelme. Milzīga ūdens masa, kas zemūdenei nepiedos ne mazāko kļūdu.

Sākumā glābēji cerēja - paši tam sevišķi neticēdami ka "Scorpion" nogūlusics uz kontinentālā šelfa200 metru dziļumā. Ja tā, zemūdeni vēl varēja glābt. Turklāt tādā dziļumā arī paši jūrnieki spēja novērstbojājumus, ja zemūdenē tiešām bija notikusi avārija. Taču tā bija tikai vārga cerība, drīzāk pat ieganststurpmāko diemžēl neveiksmīgo meklējumu attaisnošanai. Tiesa gan, pēc kāda laika 1300 kilometrus noAzoru salām glābšanas lidmašīna pamanīja uz okeāna virsmas eļļainu plankumu un vientulīgu oranžupriekšmetu. Taču norādītajā vietā ieradušies glābēji neko tamlīdzīgu neatrada. Varbūt tā bija signālboja,kuru palaiduši avarējušās zemūdenes jūrnieki. Varbūt arī nc. Okeānā taču dreifē milzīgs daudzums visāduatlūzu, un katrai no tām ir sava vēsture un noslēpums.

Taču vienā jaukā dienā kāds Jorkšīras radioamatieris uztvēra neticamu ziņojumu: "Runā "Scorpion".Mums izgājis no ierindas kondensators. Taču pamēģināsim nokļūt bāzē." ASV JKS ministrijā atkal tikairaustīja plecus. Ja ziņojums tika retranslēts caur "Scorpion" avārijas radioboju, tam vajadzēja atkārtotiesvairākas reizes: avārijas radiobojās ir ieprogrammēta nepārtraukta signāla pārraidīšana. Tādēļ amerikāņuJKS augstākās amatpersonas Jorkšīras radioamatiera paziņojumu uztvēra ar neslēptām šaubām.

Lai kā tas būtu, cerība atrast "Scorpion" vēl nebija zudusi. 31. maijā citas amerikāņu zemūdeneshidrolokators uztvēra garenu, cigārvcida formas objektu, kurš 110 kilometru attālumā no Henrija ragagulēja 55 metru dziļumā. Akvalangisti nekavējoties ienira norādītajā vietā - "objekts" izrādījās sarūsējis,gliemežvāciņiem un aļģēm apaudzis Otrā pasaules kara laikā nogrimušas vācu zemūdenes korpuss…

8. jūnijā "Newsweek" rakstīja, ka "Scorpion"' bija slepens uzdevums novērot padomjuatomzemūdeni. Žurnāls norādīja, ka pat miera laikā šāda izsekošana nereti beidzas traģiski. Taču mēdzbūt arī izņēmumi.

Tā, piemēram, 1974. gada maijā netālu no Petropavlovskas (Kamčatkā), sakuldama gludo ūdensvirsmu, iznira zemūdene. Pirmajā brīdi tas nelikās nekas sevišķs. Taču pēc dažām minūtēm tajā pašā vietāparādījās otra zemūdene. Varbūt tās abas atgriezās no kopēja brauciena? Nē. Pirmā bija amerikāņuzemūdene "Pintado", otrā - padomju. Tās izsekoja viena otru. Turklāt distance starp abām bija tik maza,ka 200 metru dziļumā kārtējā manevra laikā tās sadūrās. Gandrīz notika traģēdija, par kuru droši vienneviens neuzzinātu, jo vairāk tādēļ, ka tā notiktu lielā dziļumā. Šoreiz viss beidzās labi, traģēdijapārvērtās traģikomēdijā, upuru nebija - krievi un amerikāņi tika cauri ar nenozīmīgiem bojājumiem. Šīincidenta fināls bija gaužām uzjautrinošs: zemūdenes pagrieza viena otrai pakaļgalu un aizpeldēja katra uzsavu bāzi…

Ja nu arī "Scorpion" pirms sešiem gadiem kļuva par padomju zemūdenes izsekošanas upuri? Varbūtabas sadūrās vai krievi torpedēja "Scorpion"?… Taču, lai ko mēs iedomātos, "Scorpion" bojāeja tā arīpalika bezgalīgo okeāna dzīļu noslēpums.

Vienīgais, par ko var runāt ar pilnu pārliecību, ir tas, ka Atlantijā notika visīstākais amerikāņu unkrievu izlūkdienestu zemūdens karš. Padomju Savienība regulāri sūtīja turp savas tāl- braucējaszemūdenes, kuras bija 160 metrus garas un zem ūdens varēja peldēt ar 30 mezglu ātrumu. Savukārt NATOeskadriļas centās ar ultraskaņas radioakustisko boju palīdzību atklāt zemūdenes vietās, kuras krieviapmeklēja visvairāk.

Tā 1970. gada 20. maijā amerikāņu lidotāji redzēja padomju zemūdenes bojāeju Atlantijas okeānā.

650 kilometrus no Finistercs zemesraga (Spānijas ziemeļrietumos, Galisijā) amerikāņuizlūklidmašīna pamanīja uz ūdens virsmas tumšu plankumu. Droši vien kuģis. Bet kāds? Virsbūves nav,tātad tā ir zemūdene. Lidmašīna nekavējoties noraidīja pieprasījumu uz bāzi Azoru salās, izrādījās, kazemūdene amerikāņiem nepieder. Tātad tā varēja piederēt vienīgi Padomju Savienībai. Tas bijapārsteidzoši, jo padomju zemūdenes parasti pārvietojās zem ūdens.

Izlūklidmašīna piezemējās. Dīvaini: zemūdene peldēja sardzes kuģa un sauskravas transportkuģapavadībā.

Lidmašīna aizlidoja, tad atkal atgriezās. Tagad varēja skaidri saskatīt: kuģi vilka zemūdeni tauvā.Tātad tai bija bojājumi. Varbūt samaitājies motors? Vai radusies sūce?

Jūra sāka viļņoties. Tādos apstākļos ir ārkārtīgi grūti vilkt kādu tauvā un manevrēt. Pār viļņiempārskrēja gara putu lente un tūdaļ pat noplaka - bija pārtrūkusi tauva.

Iestājās nakts. Lidmašīna atgriezās bāzē. Otrā dienā pēc pusdienas tā atkal ieradās iepriekšējā vietā.Taču sākumā amerikāņi neko nesaprata. Kuģi - tagad jau trīs - bija turpat, kur vakar. Bet kur palikusizemūdene? Vai tiešām lidotājiem tā rādījusies? Vai varbūt tā pamanījusies naktī pārvērsties par virsūdenskuģi?

Nē, nekādas mirāžas nebija: amerikāņu rīcībā bija iepriekšējā dienā iegūtie fotoattēli, kuros bijaredzama 110 metrus gara "Nojabrj" tipa atomzemūdene. Kur gan tā, velns lai parauj, palikusi? Atbildevarēja būt tikai viena: zemūdene nogrima, bet diviem pirmajiem kuģiem pievienojās trešais - lainorobežotu katastrofas vietu.

Izlūk lidmašīna atgriezās bāzē, un drīz vien Vašingtonā tika izplatīta sensacionāla ziņa: krievizaudējuši atomzemūdeni.

Diemžēl tā nebija pirmā. 1975. gada 19. martā "Ncw York Times" rakstīja, ka krievi zaudējuši vēlvienu atomzemūdeni - šoreiz Klusajā okeānā, 1500 kilometrus no Havaju salām, un tā nogrimusi 500metru dziļumā. Tas noticis 1960. gadā. Toreiz amerikāņu kuģu hidrolokatori šajā rajonā uztvēra dzelmēnotikušo sprādzienu un precīzi noteica katastrofas vietu.

Pagāja laiks, un amerikāņiem izdevās izcelt no okeāna dzīlēm daļu zemūdenes korpusa. Pēc tās pašas"Ncw York Times" ziņām, CIP katastrofas rajonā organizēja slepenu ekspedīciju ar kodu "OperācijaDženifers", kuru finansēja Hovards Hjūzs.

Šajā finansiāli dārgajā operācijā piedalījās kuģis, apgādāts ar speciālām elektronikas ierīcēm, kasļāva ātri atšifrēt padomju zemūdeņu slepenos apzīmējumus.

Pēc ilgas un rūpīgas sagatavošanās zemūdenes korpusus ar lielām pūlēm beidzot piestiprināja pietrosēm un sāka uzmanīgi izcelt. Taču pacelšanas laikā tas pārlūza uz pusēm - un tā zemūdenes daļa, uzkuras atradās raķetes, motori un sakaru mezgli, uz mūžiem nogrima dzelmē.

Tā ārkārtīgi slepenā "Operācija Dženifers" cieta fiasko: supermodernas padomju zemūdeneskodolreaktors, spēka un raķešu iekārta kopā ar kuģa superslepeno dokumentāciju uz visiem laikiem palikaokeāna dibenā. Toties radās jauna leģenda par jūras dzīļu "klīstošo holandieti". Cik tādu vēl būs - Dievsvien zina…

Robērs Delakruā Vienatnē ar okeānu

Vientuļš jūrasbraucējs… Viņš ir gluži kā mitoloģiskais varonis Dāvids, kurš uzdrīkstējās izaicinātGoliātu - okeānu. Viņa devīze: laime vienam! Visa viņa pasaule - nedrošs kuģītis. Un bezgalīgs ūdensklajums.

"Ja ir taisnība, ka stiprākā no visām cilvēka tieksmēm ir varaskāre, vai tad es varu vēlēties vēl kautko vairāk - es, kuram pieder patiesi neierobežota vara?" kādreiz pats sev jautāja kapteinis Berniko. BetMarcns Marī, gluži kā papildinādams viņu, apgalvoja: "Divi laivā - tas ir nelaimīgs skaitlis."

Kas gan liek cilvēkam vienatnē doties jūrā, kur viņš tikpat kā saaug ar savu kuģi, pārtop vienā dzīvābūtnē un kur viņam lemts vai nu izdzīvot, vai pazust bez pēdām?…

1969. gada 27. martā pie loča kutera, kurš kreisēja netālu no ieejas Kciptaunas ostā, piepeldēja 20metrus gara divmastu jahta. No tās uz kuteri pārsvieda polietilēna maisu.

Un jahtu devās projām.Maisu atvēra. Tajā atradās vēstules, kasetes ar magnetofona lenti un atsevišķa zīmīte: Bernārs

Muatesjē, vientuļo burātāju brauciena apkārt pasaulei "Goldcn (ilobe" dalībnieks, paziņoja, ka Eiropāneatgriezīsies, bet vēlreiz apbrauks ap Hornas zemesragu… un dosies uz Polinēziju. Brīnum jaukavēstutīte, vai nc? Turklāt vēl mīklaina. Spriediet paši: Muatesjē, viens no līderiem, pēkšņi nolēmis nosacīkstēm izstāties. Vēlāk viņš pats izskaidroja savu dīvaino rīcību. Izrādās, viss bija ļoti vienkārši: "Kadčetrus mēnešus pilnīgā vientulībā raugies uz zvaigznēm, gribot negribot nonāc pie domas, ka jābūtmuļķim, lai pēc visa tā atgrieztos Francijā."

Tagad ir vairāk vai mazāk skaidrs, kas lika Bcmāram Muatesjē rakstīt šo zīmīti - daudziem no mumsnepazīstamās alkas, kas apvieno buru un cilvēku. "Tā ir patiesība," reiz atzinās Muatesjē, "mēs bijām kāviens vesels - kā miesa un gars, kas tajā dzīvo." Un vēl: "Iemācīties saklausīt kuģi, lai ar to saplūstu… -tas iespējams vienīgi svētīgā vientulībā."

Tiesa kas tiesa: kad paliec aci pret aci ar okeānu, "laikam zūd jēga, tas it kā izplūst kosmosabezgalībā, un jums šķiet, ka varat peldēt un peldēt - kaut vai tūkstoš gadu."

Tā vientuļais jūrasbraucējs, šis, ja jums tīk, cilvēks-bura, kurš bieži vien saskata to, kas pārējiemvar vienīgi rādīties, saplūst ar jūru tā kā neviens cits jūrnieks un, pamazām ļaujoties nevaldāmai sajūsmai,sāk iepazīt tās mīklas un noslēpumus.

1895. gadā, atrazdamies Zicmeļatlantijā, Džošua Sloukems, kurš pirmais vienatnē apbrauca apkārtzemeslodei, reiz nevarēja piecelties no kojas: viņu no galvas līdz kājām pēkšņi caururba asas sāpes. Pēctam viņš sajuta, ka tiek atsviests malā, lai gan kuģītis "Spray" no kursa nebija novirzījies ne par matatiesu. Norisinājās kaut kas ļoti dīvains. Taču Sloukems, atrazdamies pa pusei nemaņā, tam nepievērsauzmanību. Pēc laiciņa, izdzirdis vēja dziesmu burās un sajutis viļņu spēku, viņš grīļodamies un klupdamsar pūlēm izrausās uz klāja.

Un nodrebēja.Tad noslaucīja no pieres aukstus sviedrus.Viņš nebija viens.Uz kuģa atradās vēl kāds. Spēcīga auguma, ar enerģisku seju, skatiens vērsts tālumā. Un dīvains

senlaicīgs apģērbs: kamzolis, īsas bikses, galvā mice.- Kas jūs esat? - Sloukems jautāja.Rēgs neko neatbildēja un turpināja ar drošu roku vadīt kuģi tālāk.Vēja un viļņu rēkoņa atkal apslāpēja skaļo jautājumu:- Kas jūs esat? Atbildiet! Atbildiet taču!

Bet rēgs pat nepakustējās - tas stāvēja pie stūres kā statuja, kas parādījusies no aizsaules krēslas.Tas Sloukems izdzirda klusinātu, bet skaidri saklausāmu balsi, kas skanēja it kā no liela attāluma: "Esesmu "Pintas" stūrmanis!"

"Pinta"… tā taču bija viena no Kolumba karavellām?Varbūt viņa priekšā stāv Pinsons [8] ? vai varbūt pats Kolumbs?…Sloukema saruna ar rēgu trakojoša okeāna vidū ir tipisks piemērs tam, kādi noslēpumaini atgadījumi

šad un tad jūrā mēdz notikt. Cik ilgi šī vīzija turpinājās - dažus mirkļus? Vairākas stundas?Sloukems dziļi ieelpoja svaigo jūras gaisu.Un jutās daudz labāk.Viņš atguva spēkus.Tagad viņš varēja vadīt "Spray" tālāk. Bet noslēpumainais "Pintas" stūrmanis, savu padarījis,

izgaisa.Vēl viens rēgs, tiesa gan, neredzams, izglāba dzīvību vācu kapteinim Francim Romeram. Tas notika

1928. gadā. Romers grasījās burulaivā pārpeldēt Atlantijas okeānu. Taču šis pārdrošais un riskantaisceļojums pie Kanāriju salām gandrīz beidzās ar traģēdiju. Naktī sākās vētra. Romers apjuka. Viņšnevarēja iedomāties, kurp jābrauc, lai nokļūtu drošā vietā pie krasta. Tas arī ir saprotams: tonakt nezkādēļ nedarbojās neviena bāka, debesīs nebija nevienas zvaigznes. Tikai vējš, viļņi un necaurredzamatumsa. Un baisma sajūta, ka okeāns slēpj sevī nāvi, kura tūlīt pacelsies no sāļās dzelmes. Katrs, kuršvienatnē pavadījis jūrā ilgāku laiku, pazīst šīs šausmas. Un pēkšņi baiļu pārņemtais Roincrs izdzirda kādubalsi.

Jūrasbraucējs sasprindzināja dzirdi.Patiešām - tā bija balss.Nu kā tad - kaut kur blakus ir kuģis un droši vien kāds kliedz no tā. Bet kas tas par kuģi? Apkārt taču

nav nc uguntiņas, ne gaismas atspīduma.Bet balss tikmēr skanēja skaļi, skaidri un uzstājīgi, tā nosauca precīzu kursu. Un līdz sirds dziļumiem

satriektais Romers tam akli sekoja. Nākošās dienas pievakarē viņš jau atradās Pucrtoarcsife (Lansarotassalas administratīvais centrs, Kanāriju salās). Romers aplūkoja karti un ieraudzīja, ka, mainīdams kursu,viņš izglābies no drošas nāves uz piekrastes klintīm.

"Tā noteikti nebija cilvēka balss," vēlāk atcerējās Romers. "Bet kas tādā gadījumā iejaucās manāliktenī? Varbūt kāds, pārkliegdams vētras dunoņu, sauca mani no krasta? Ja tas bija Dievs, kādēļ tad viņšmani, vācieti, uzrunāja angļu valodā? Vai tiešām tādēļ, lai cs saprastu, ka pie manis vēršas tieši Viņš, joKanāriju salās runā spāniski?"

Taču noslēpumainās sakritības ar to vēl nebeidzās: Francis Romers laimīgi aizkuģoja līdz Antiļusalām… un pēc tam mīklaini pazuda ceļā uz Ņujorku. Dīvainas apstākļu sakritības dēļ tas notika tiešitajos pašos ūdeņos, kur bez pēdām pazuda Džošua Sloukcms.

1969. gada 10. jūlijā 1000 jūdzes uz dienvidrietumiem no Azoru salām franču sauskravas kuģa"Picardy" sardzes stūrmanis pamanīja jūrā nelielu burukuģi: pēc izskata spriežot, tā bija jahta - droši vienvējš to bija aiznesis tik tālu okeānā no Pontadelgadas. Cilvēki uz jahtas, šķiet, vēl gulēja: tālskatī bijaskaidri saskatāms tukšais klājs. "Picardy" noraidīja trīs signālus. Taču atbildes nebija. "Picardy"kapteinim tas šķita aizdomīgi, un viņš lika nolaist ūdenī glābšanas laivu.

Kad laiva sasniedza jahtu, izrādījās, ka tas ir trimarans - vējā plivinājās tikai viena greiza bura.Laivas komandieris nokāpa kajītē, domādams tur ieraudzīt nomocījušos, slimus cilvēkus, kuriem nav patspēka piecelties un iznākt uz klāja.

Neviena nebija.Visapkārt - nekārtība: radioraidītājs sadauzīts, uz grīdas saņurcīts guļammaiss, izlietnē-netīru trauku

kaudze, uz starpsienā iedzīta āķa karājās lodāmurs… Nomācoša pamestība. Taču viss pārējais it kā bijakārtībā: glābšanas plosts vesels, tāpat arī buras un aprīkojums, ūdens un pārtikas vairāk, nekā vajadzīgs.

Arī kuģa žurnāls savā vietā - uz galda kopā ar kartēm… Tomēr dīvaini: pēdējais ieraksts tajā izdarīts 24.jūnijā. Tālāk - tukšums. Baltas, noslēpumainas lappuses. Lappuses, kas glabāja trīskorpusu jahtas"Teigntmouth Electron" noslēpumu.

"Picardy" stūrmanis un trīs matroži klusēdami saskatījās - viņu acis bija satraukuma pilnas: artrimaranu neapšaubāmi bija notikusi nelaime.

Franču jūrnieki nekļūdījās - tikai nelaime bija notikusi nevis ar jahtu, bet ar tās kapteini DonalduKrouhērstu, vientuļo burātāju, kas piedalījās "Golden Globe" regatē. Astoņus mēnešus pēc starta DonaldsKrouhērsts jau atgriezās Anglijā, tādējādi uzrādīdams šajās unikālajās sacīkstēs pašu labāko rezultātu. Unpēkšņi viņš, pārliecinošs uzvarētājs, neizprotamā veidā pazuda Atlantijas okeāna vidū.

Tomēr drīz vien pēc dīvainās pazušanas kādā no Zaļā Raga salu piekrastēm viļņi izskaloja pudeli arzīmīti: "Lūdzu palīdzību. Esmu izmests kādā Egejas jūras salā." Ko tur teikt! Tikai to, ka jokdaris, kuršsvieda jūrā šo pudeli, nezināja ģeogrāfiju.

Tad sāka klīst cita par citu trakākas baumas: it kā Krouhērstu no jahtas paņēmis helikopters unizsēdinājis Azoru salās; ka Krouhērsts vienā mierā dzīvojot kaut kur Latīņamcrikā… Vai vēl: kādsfotogrāfs apgalvoja, ka saticis Krouhērstu Dcvonšīrā un pazinis, lai gan tā seju slēpusi neīsta bārda.

Lai kā ari būtu, šīs muļķīgās baumas tika noraidītas. Mīklas atrisinājumu vajadzēja meklēt cilvēkā,kuru jau pirms regates starta dēvēja par "noslēpumaino jūrasbraucēju". Kāds tad bija 37 gadus vecaisDonalds Krouhērsts, kura attēls-pareizi veidota seja, dzīvs skatiens, mazliet nolaisti lūpu kaktiņi - toreizparādījās gandrīz visu avīžu pirmajās lappusēs?

Varbūt viņš bija pieredzējis jūrnieks? Nepavisam nc. Burātājs - amatieris? Tieši tā. Jūrā viņš devāsreizi gadā. Atvaļināts artilērijas virsnieks, nodibinājis nelielu radiotehnisko ierīču ražošanas firmu.Viņam bija pat viens izgudrojums - mazgabarīta radiopelengators.

Taču Krouhērsts piederēja pie tiem cilvēkiem, kuri nekad nav ar sevi apmierināti, lai gan ambīcijasviņu plēsa vai pušu. Viņš dzīvoja iedomu pasaulē. Un katra vilšanās radīja viņā jaunas ilūzijas. Citiemvārdiem sakot, Donalds Krouhērsts loloja cerības, kurām reti kad bija lemts piepildīties.

1967. gadā "Sunday Times" nolēma rīkot vientuļo burātāju sacīkstes apkārt zemeslodei, kurasnosauca par "Jūras Everestu", tādējādi uzsverot ar tik riskantu pasākumu saistītās neiedomājamāsgrūtības. Arī Krouhērstu, kurš dievināja angli Frensisu Čičesteru (1901-1972), pirmo transatlantiskosacīkšu uzvarētāju 1960. gadā, Alcnu Bombāru un Tūru Hcijerdālu, tūlīt pārņēma vēlme tajās piedalīties.Atklāti runājot, tas bija neprāts. Taču nevajag aizmirst, ka Donalds Krouhērsts bija sapņotājs. Tolaikviņam nebija nc jahtas, ne naudas, nc - pats galvenais - pieredzes. Un tomēr Krouhērstam izdevās atrastapsviedīgu aģentu - tas nc vien viņu izreklamēja, bet arī sadabūja naudu.

Saņemto summu Krouhērsts ieguldīja trimarana - ne pārāk dārgas, bet labas un turklāt negrimstošastrīskorpusu jahtas būvē. Lai šī jahta pat apgāzusies nenogrimtu, Krouhērsts izdomāja kādu viltīgi gudruierīci: piestiprināja pie masta speciālu gumijas balonu - avārijas gadījumā tas automātiski pieplūda arogļskābo gāzi un piepūtās kā mazs gaisa balons, kas nodrošināja stabilitāti. Krouhērsts apgalvoja, ka,pateicoties šai ierīcei, "viņš izdzīvos jebkuros apstākļos". Tomēr neticamie un traģiskie tālākie notikumipilnībā apgāza viņa vārdus.

Lai kā tas būtu, 1968. gada 31. oktobra mākoņainajā rītā Donalds Krouhērsts devās jūrā - pretīastoņus mēnešus ilgam piedzīvojumam. Viņa sieva Klēra stāvēja krastā un ar skatienu pavadīja tālumāgaistošo buru. Sievietes nopietnajā, saspringtajā sejā varēja manīt neizskaidrojamu nemieru. Klēra uzatvadām pat nepamāja vīram ar roku.

Pēc regates noteikumiem, burātāji varēja startēt no jebkuras vietas. Tomēr bija jāievēro divinosacījumi: starta vietai jāatrodas uz ziemeļiem no 40. meridiāna un doties ceļā drīkstēja tikai no 1. jūnijalīdz 31. oktobrim. Tas, kurš pirmais, apbraucis apkārt pasaulei, sasniegs Anglijas krastu, kļūs pargalvenās balvas - "Zelta Globusa" īpašnieku, bet ātrākajam burātājam bija paredzēta naudas prēmija -5000 sterliņu mārciņu.

Kad Bcrnārs Muatesjē un Knokss-Džonstons jau tuvojās Jaunzēlandei, Donalds Krouhērsts bija tikkopabraucis garām Madeirai. Viņa slikti sagatavotais trimarans vilkās kā bruņurupucis: pats kuģis, šķiet,visiem spēkiem pretojās šim neprātīgajam braucienam, kurš likās bezgalīgs… Un pēkšņi - brīnums!Nokļuvis ziemeļaustrumu pasātu zonā, Krouhērsts pa radio paziņoja, ka diennaktī nobraucis 243 jūdzes.Tas, bez šaubām, bija pasaules rekords, kurš Anglijā radīja gan sajūsmu, gan šaubas. Ziemsvētkos"Teigntmouth Electron" peldēja gar Brazīlijas krastiem. Bet janvāra sākumā tas jau šķērsoja Dienvidupuslodes četrdesmito paralēli.

Februārī un martā no Krouhērsta nebija nekādu ziņu. Taču tas nevienu neuztrauca: pirms sakarupārtraukšanas viņš pavēstīja, ka radioraidītājs sabojājies. Turklāt, kā visiem zināms, jūrā radiosakari navsevišķi spīdoši.

Beidzot 10. aprīlī ēterā atskanēja burātāja paziņojums, ka viņš apbraucis Hornas zemesragu. Jūnijavidū Krouhērsts jau saņēma apsveikuma radiogrammas, lai gan tieši tad bija iekļuvis bezvēja joslā unmanāmi palēninājis gaitu. 25. jūnijā viņš, apaudzis ar bārdu, ģērbies haki krāsas šortos, ar abām rokāmmājot, sveicināja garām peldošo norvēģu sauskravas kuģi. 28. jūnijā viņš pa radio pavēstīja, ka aizķēriesbezvēja joslā. Nākošajam sakaru seansam bija jānotiek otrā dienā. Tomēr noteiktajā laikā DonaldaKrouhērsta raidītājs neierunājās. Tas klusēja arī turpmākajās dienās…

Un, lūk, 10. jūlijā "Picardy" ziņoja, ka atklātā jūrā atrasts dreifējošs trimarans, jahta ir pilnīgākārtībā, bet uz tās nav nevienas dzīvas dvēseles.

,.Sākumā šo ziņu neuztvēra nopietni. Taču laiks ritēja, un daudzi sāka uztraukties: ja nu ar DonalduKrouhērstu notikusi nelaime? Bažas bija pamatotas: pirms nedēļas Britu admiralitāte pavēstīja visiemCentrālajā Atlantijā esošajiem angļu kuģiem, ka 50 jūdzes uz ziemeļrietumiem no Finisteres zemesragaspāņu pasta laineris pamanījis jūrā diezgan lielu dīvainu priekšmetu, kas "atgādināja kuģa priekšgalaatlūzu"…

Donalds Krouhērsts paskatījās kartē: viņš atradās bīstamajā sektorā. Krouhērsts lieliski zināja, kapeldošas atlūzas, kuras uz ūdens virsmas tik tikko var saskatīt, ir ļoti nelāga lieta. Viņš uzmanīgi aplūkojaokeānu - no horizonta līdz horizontam, cenzdamies viļņos saskatīt kaut mazāko aizdomīgo plankumu.

Tad viņš pēkšņi nolaida tālskati, metās pie kartes un sāka kaut ko skaitļot. Nu protams… spāņulaineris… viņš to redzēja pats savām acīm: "Tcigntmouth Electron" tad dreifēja tieši tajā vietā, kurpamanītas "atlūzas". Tātad…

Tātad viņa trimaranu ar vienīgo buru spāņu laineris uzskatīja par nezināma kuģa atlūzu. Tad nu gansagadīšanās! Kā gan Donalds Krouhērsts varēja zināt, ka "Teigntmouth Electron" pēc kāda laika tiešāmkļūs par spoku…

Kā tas notika? Uz trimarana atrastais kuģa žurnāls, fotofilmas un magnetofona lentes palīdzēja izzināt"Teigntmouth Electron" noslēpumu. Precīzāk, tās kapteini, cilvēku, kuru mocīja ne vien mūžīgas šaubas…bet arī sirdsapziņas pārmetumi.

Kāds tam sakars ar sirdsapziņu? Tūlīt redzēsim.1969. gada 6. marta rītā 150 kilometrus dienvidos no Buenosairesas netālu no Riosalado krasta

novērošanas stacijas apstājās neliels burukuģis. Ziņkārības dzīts, stacijas priekšnieks kuterī piebrauca pieburinieka - tas bija trimarans - un pamanīja uz klāja vienu vienīgu vidēja vecuma cilvēku ar gaišu bārdu.Bārdainis paskaidroja, ka viņam jāsalabo trimarana korpuss, kurš cietis, apbraucot Hornas zemesragu.Uzreiz arī piebilda, ka piedaloties sacīkšu braucienā apkārt pasaulei un ka viņam nav tiesību piestātkrastā.

Tas bija Donalds Krouhērsts.8. martā, salabojis trimaranu, viņš devās tālāk.Ņemot vērā ar jūrasbraucieniem saistītās briesmas - bezvēju, pretvēju un vētras, tolaik nevadāmajai

"Teigntmouth Electron" tajos ūdeņos, kur to atrada "Picardy" jau bez Krouhērsta, vajadzēja atrasties,visvēlākais, 10. maijā, bet ne 10. jūlijā.

Kādēļ trimarans peldēja tik ilgi? Varbūt Krouhērsts iekļuva stiprā vētrā un bija spiests meklētpatvērumu Folklendās, Debesbraukšanas salā vai Trinidadā?

Nē, viss bija pavisam citādi. Atstājusi Riosalado, "Teigntmouth Electron" uzņēma kursu uzziemeļrietumiem - un tas ir saprotams, tomēr pēc pāris dienām tā pagriezās un devās uz dienvidiem - un tovairs nevar izskaidrot.

Ja nu Krouhērstu apmeklēja spoks, kā tas jau bija noticis ar daudziem jūrniekiem, kuri kuģoja Hornaszemesraga tuvumā? Varbūt viņš paklausīja "balsīm" un sāka neprātīgi līkumot? Bet varbūt viņu, tāpat kāMuatesjē, apreibināja jūra un vientulība? Nē un vēlreiz nē. Patiesība ir citāda. Viss bija daudz traģiskāk.

Pēc dažiem mēnešiem tieši šos pašus jautājumus Londonā apsprieda izmeklēšanas komisijas locekļi.Ar nopietnām, saspringtām sejām viņi lappusi pa lappusei uzmanīgi pētīja Krouhērsta kuģa žurnālu. Tajābija norādītas koordinātes, kursi, radiogrammu noraidīšanas un saņemšanas datumi… Taču tas vissattiecās tikai uz braucienu pa Atlantijas okeānu. Sākumā eksperti nosprieda, ka Donaldam Krouhērstambijis vēl viens kuģa žurnāls, kurš pazudis. Vēlāk pēc rūpīgākas burātāja piezīmju izpētīšanas viņikonstatēja, ka žurnālā norādītas trimarana koordinātes tajā laika posmā, kad tam bija jāatrodas Klusajāvai Indijas okeānā…

Un tad atklājās patiesība. Precīzāk, tas, kas sākumā bija tikai miglaina nojausma, kurai nekādinegribas ticēt. Žurnāls bija viltots, tāpat kā tajā norādītās koordinātes. Bet kā tad Hornas zemesrags?Krouhērsts nekad tam ncapbrauca apkārt. Bet Austrālija? Viņš atradās tūkstošiem jūdžu no tās. Unlīkumoja pa Dienvidatlantiju tajā laikā, kad visi domāja: viņš apbrauc Hornas ragu, Labās Cerības ragu…Galu galā nācās noticēt neticamajam: Donalds Krouhērsts bija radījis veiklu, satriecošu mistifikāciju -savā ziņā vienīgo, jo līdz šim jūrasbraucicnu un piedzīvojumu vēsturē nekas tāds vēl nebija dzirdēts. Viņabrauciens apkārt pasaulei bija iedoma, ko Krouhērsts gribēja ietērpt realitātes veidolā.

Vientulība patiešām slēpj sevī lielas briesmas. Kādam tā nāk par labu, citam - par ļaunu. VismazKrouhērstam vientulība neatnesa ne prieku, nc laimi. Reiz samierinājies ar domu, ka viņam nav cerībusacīkstēs uzvarēt, viņš padevās liktenīgajam kārdinājumam, neatstājot Dienvidatlantiju, imitēt braucienuapkārt pasaulei. Pamēģināsim kaut uz brīdi iedomāties šī cilvēka psiholoģiju. Viņš atradās vienatnē arokeānu, bija spiests turēties pēc iespējas tālāk no kuģu ceļiem un saprotamu iemeslu dēļ nedrīkstējatuvoties ilgotajai zemei, pēc kuras tik ļoti skuma dvēsele.

Zem zvaigžņotām debesīm pavadītās garās stundas spēja radīt jebkādas, pat visdrūmākās domas. Vēljo vairāk tad, ja esi ieslodzīts šaurā, mitrā kajītē, kur vētras laikā tevi svaida no vienas šķērssienas pretotru. Ilgi atrazdamies tik neapskaužamā stāvoklī, cilvēks agri vai vēlu sāk prātot par dzīvības un nāvesnoslēpumu, par savu un cilvēces likteni… Droši vien Krouhērsts par to domāja. Bezgalīgā jūra unvientulība viņu nomāca - un viņš vairs nespēja kontrolēt savu apziņu. Bēdīgais gals jau bija tuvu - un navgrūti to uzminēt.

Un tā Donalds Krouhērsts aizgāja no dzīves, kuru pats sev bija izvēlējies, visdrīzāk tas notika aprijasākumā. Bet viņš taču varēja dot par sevi kādu ziņu pa radio, pavēstīt kaut vai savas koordinātes? Nē,nevarēja. Acīmredzot tādēļ, ka ar laiku viss, ari tuvinieki un draugi, viņam vairs neko nenozīmēja. Tāpatkā agrākās cerības un sapņi. Kādā dienā Krouhērsts pēkšņi apjauta, ka krāpšana aizgājusi pārāk tālu.Arvien biežāk pārņēma bailes: un ja nu viņu atmasko? Kā vēlāk izrādījās, šīs bailes bija pamatotas.Sacīkšu galvenais tiesnesis Frensiss Čičesters pieprasīja nodot tiesnešu kolēģijai "Teigntmouth Electron"kuģa žurnālu, jo Donalda Krouhērsta ilgā, ne ar ko neizskaidrojamā klusēšana viņam šķita pārākaizdomīga: no Krouhērsta taču veselus divus mēnešus nebija ne ziņas, nemiņas!

Sacīkšu rezultāti izskatījās šādi. Pirmais Anglijas krastus sasniedza Robins Knokss-Džonstons. Viņšizcīnīja galveno balvu - "Zelta Globusu", kaut gan ātrākais braucējs nebija. Donalds Krouhērsts drošivarēja cerēt uz naudas prēmiju - 5000 mārciņām, jo viņa vienīgais iespējamais sāncensis Tetlijs tehniskuiemeslu dēļ no sacīkstēm izstājās.

Lūk, tad Krouhērsts ne pa jokam izbijās. Viņš dzīvi iztēlojās, kā viņu izprašņās un kā viņš

stomīdamies atbildēs… Tā vai citādi meli drīz vien nāks gaismā. Tad - slavas apogejā! - sekos grandiozsskandāls. Izmisums un kauns - ne tik daudz sevis, cik ģimenes dēļ. Tik briesmīga nākotne šķitanepieņemama - Krouhērsta saprāts atteicās uztvert to kā neizbēgamu. Tas nozīmēja beigas - ceļojumam,vientulībai, dzīvei. Donalds Krouhērsts metās pāri bortam. "Teigntmouth Electron" palika dreifējot vējaun viļņu varā.

Saturs Sastādītāja priekšvārdsSenatnes noslēpumiVadims Čemobrovs. Pazudušā šķirsta meklējumosĻevītl'iatkins. JokdariStarp pagātni un nākotniMihails Pavlušenko. Operācijas "Dzelzs krusts" krahs jebNLO 1915. gadāPēteris Košels. Veras Zasuličas šāviens A. Hersonovs-Udačins. Jurija Gagarina astroloģiskais portretsVitālijs Golovačovs. Vai tiesa, ka Gagarins kosmosā gandrīz gāja bojā?Staņislavs Averkovs. "Briesmīgais noslēpums",ko savā grāmatā "Gagarins — kosmiskie meli?"atklāja ungāru publicists I. NemēreJurijs Karošs. Varbūt tomēr diversijaMarina Popoviča. Gagarina pēdējais lidojumsNeticamā īstenībaN. Nikolajevs. Filadelfijas eksperimentsNikolajs Čerkašins. Faraonu žēlastībaĻcvs Vjatkins. Albērs Robida, kurš ielūkojās nākotnēLiiijs Fižjč. Anželika Kotēna - "elektriskā meiteneKara trēnsDi Brennans. Okultais reihsI.evs Vjatkins. Krupa supcrierocis jeb 30. baterijas nezināmais varoņdarbsAizmirstās ekspedīcijasKapteinis Osērs. "Papagaiļu zemes" noslēpums jeb Honevils,viltvārdis pret paša gribuŅikita Krivcovs. Koloniālās vēstures epizodeVladimirs Malovs. Selvā pazudušaisViltvārži un dubultniekiN. Vasiļjevs. Leģenda par Aleksandra 1 nāvi jeb Sibīrijas sirmgalvja Fjodora Kuzmiča noslēpumsAlēns Deko. Kaspars Hauzers, "Eiropas bārenisKlīstošais holandietisLourenss Grīns. Likteņa varā pamestieR. Maršs. "VVaratah", kurš pazuda bez pēdāmRobērs Delakruā. "Džoita" — nelaimes zīmeRobērs Delakruā. Dzelmē nogrimušieRobērs Delakruā. Vienatnē ar okeānuForm5ts 84» 108/32. 13,75 iespiedi. Ofsclspicdums. "Izdevniecība Aplis'!. Aspazijas bulv. 24, Rīgā

LV-1050.Tupa* 2 000 3k3. 3aica'j JSs 442.[1] Šis apraksts'ļoli līdzinās aculiecinieku stāstiem par Bermudu trīsstūrī notikušajām pazušanām.

5442 129[2] džons fon neimans (1903 1957) izcils amerikāņu matemātiķis, viens no ciparu skaitļojamo

mašīnu teorijas pamatlicējiem.146[3] tas pats v.s. parsons, kurš iedarbināja atombumbu lidmašīnā pirms nomešanas uz Hirosimas.[4] amerikāņu li/iķts un ķīmiķis Viljams D. Kulidžs radīja rentgena caurulīti ar plānas volframa

spirāles tennokatodu (tā dēvēto Kūlidža caurulīti).[5] volkonskis nezināja, ka Konstantīns Pavlovičs jau sen atteicies no troņa brāļa Nikolaja

Pavloviča labā.[6] krievijas imperators Aleksandrs I un Zviedrijas karalis Gustavs IV.[7] "brīvā francija " - Šarla dc Golla vadītā kustība par Francijas atbrīvošanu no fašistiskajiem

okupantiem.[8]francisko martins pinsons, kurš piedalījās Krislofera Kolumba pirmajā ceļojumā uz Jauno

pasauli.