Annotation

GADSIMTU NOSLĒPUMI -11Kur bija Montija dubultnieks? Kodu grāmatas no okeānu dzīlēm. Kas bija Sanvitores cietuma elks?

Šamanisms no psihologu viedokļa. Kas patiesībā notika ar Rommelu?Vai pazemes cilvēki apsargā priesteru dārgumus? kņaziene Tarakanova: leģenda un isteniba Vai

Lohnesa briesmonis gaida revanšu? To visu un vēl daudz ko citu varēsiet izlasīt šajā grāmatā.2 0 0 1No krievu valodas tulkojuši Gints Jansons un Linards ApinisMākslinieks Vilnis Lapiņš0 SIA "Izdevniecība Aplis", Rīga, 2001

SASTĀDĪTĀJA PRIEKŠVĀRDSLai mūs neapvainotu pārmērīgā sliecībā uz okultismu un ezotēriku, par šamanismu dalīties pārdomās

esam uzaicinājuši… psihologu, taču ar visu to temats būs tikpat mīklains.

Par jaunu lielo savvaļas kaķu sugu, kura, cik noprotams, ir atklāta Jaunajā Pasaulē, profesionālispriedīs Grigorijs Pančenko, kriptozoologs no Harkovas. Varbūt beidzot šī zinātne no "pseidodisciplīnas"kļūs par vienu no "cieši saistītajām disciplīnām "?

Toties Vladimirs Avinskis ir konsekvents - cik es viņu pazīstu (gadus divdesmit), viņš neapnicisizstrādā paleokosmonautikas tematu, cenzdamies pierādīt, ka mūsu planētu senatnē apmeklējušas citzemjubūtnes, - kādas tieši, nav zināms, bet vispār - ir apmeklējušas.

Otrā pasaules kara noslēpumi un spiegi - šis temats pasniegts sevišķi aizkustinoši.Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Sērija "Gadsimtu noslēpumi - 11Starp pagatni un nākotniJeļena ČekulajevaKara atbalssATBILDES TRIECIENSTomass DžonsonsIndro MontanelliDaniels Helerijs,Viljams Brugers,Alans MičijsKorneliuss RaiansGrāfiene ValdekaJapānas imperatora kādreizējo gaisa karaspēku kapteinisDžons Hervords EliksNeticamais - patiesaisAndraniks Suleimanjans"Tertium non datur" - trešās iespējas nav!Nikolajs ĻeonovsVladimirs Avinskis,Aleksejs KazakovsTimofejs GurtovojsVēstures līkločiBoriss VorobjovsKriptozooloģijaAleksejs KazakovsSaturs

Sērija "Gadsimtu noslēpumi - 11

Starp pagatni un nākotni

Jeļena Čekulajeva Josiko Okadas moku pilnais ceļš

NEVIS MĀCĪBAS MEIERHOLDA KLASĒ, BET GAN STAĻINA GULAGS

Mazliet vairāk nekā pirms gada savā Maskavas dzīvoklītī Krasnoholmskas krastmalā 90 gaduvecumā nomira savulaik izcilā japāņu aktrise Josiko Okada. Vecākā paaudze labi atceras viņas "Kamēlijudāmu" mēmajā kino.

Mans stāsts par šo sievieti un viņas ļoti mīlēto japāņu režisoru Rjokiči Sugimoto (īstajā vārdā JosidaJosimasu) balstīts uz nesen atklātībā nonākušajiem Iekšlietu Tautas Komisariāta (un VDK) dokumentiem,kurus man iedeva Maskavas prokurora palīgs Valentīns Rjabovs, kā arī daudzajām sarunām ar cilvēkiem,kas labi pazinuši Okadu viņas ilgā Padomju Savienībā aizvadītā mūža laikā.

Viss sākās kā pasakā. Jaunais teātra režisors, krievu literatūras tulkotājs un Japānas komunistiskāspartijas biedrs Rjokiči Sugimoto svēti ticēja "lielā Staļina idejām" par vispārēju vienlīdzību un mūžīgudemokrātija. Par saviem uzskatiem viņš Japānā tika divas reizes apcietināts. 1938. gadā Sugimotopierunāja pazīstamo aktrisi, mēmā kino zvaigzni un Japānas skaistāko sievieti Josiko Okadu bēgt kopā arviņu uz Padomju Savienību - lai apgūtu teātra mākslu Maskavā pie pasaulslavenā režisora Meierholda. 3.janvārī, tūlīt pēc Jaunā gada, abi ar Japānas varas iestāžu atļauju ieradās Saha- līnā, kur tolaik atradāsPadomju Savienības robeža. Ar ieganstu sniegt priekšnesumu robežsargiem un viņu ģimenēm Sugimoto unOkada atveda bērniem dāvanas un tika sirsnīgi sagaidīti. Japāņu robežsargi - kaislīgi aktrises talantacienītāji - atļāva viņai un Sugimoto apskatīt robežu un iedeva abiem kamanas. Taču kādā brīdī Okada unSugimoto izlēca sniegā un šķērsoja robežu. Padomju robežsargi abus smaidīgos japāņus saņēma atturīgi,ātri pārmeklēja, taču vēlāk sasildīja istabā pie krāsns un iedeva paēst. Tajā pašā dienā viņus pārveda uzAleksandrovsku, Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) Sahalīnas pārvaldi.

Pirmo uz nopratināšanu izsauca Sugimoto. Viņš tūlīt pateica, ka ieradies ar sapni mācīties pieMeierholda.

Tajā laikā NKVD jau fabricēja "lietu" par "neērto" režisoru Meierholdu, taču pietrūka galvenā -konkrētu faktu, kurus varētu izmantot tiesas zālē. Un, lūk, arī vajadzīgais pierādījums! NKVD darbiniekidrudžaini ķērās pie darba. Pēc dažām dienām no Sugimoto ar dūrēm "izsita" atzīšanos, ka viņš ir "spiegs,ko uz Padomju Savienību nosūtījis japāņu ģenerālštābs nolūkā stāties sakaros ar spiegu Meierholdu, kojau sen savervējuši japāņi kopīgai "graujošai darbībai".

Pēc dažām dienām fiziski salauztais Sugimoto ar sasistām brillēm uz deguna tika aizvests uzHabarovsku, bet no turienes - uz Lubjankas cietumu Maskavā, kur pamatīgās nopratināšanas turpinājās.Izmeklēšana ilga gandrīz pusotru gadu. 1939. gada 27. septembrī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijassēdē Sugimoto paziņoja, ka ticis spīdzināts, nozākāts un ar draudiem iebiedēts un, to visu nespēdamsizturēt, devis nepatiesas liecības. Visas Sugimoto cerības uz taisnīgumu izrādījās veltīgas - viņampiesprieda nāvessodu nošaujot,

Josiko Okadu tiesa pažēloja un piesprieda viņai tikai brīvības atņemšanu uz desmit gadiem.Ilgus gadus Josiko Okadu pazina japāņu radioraidījumu redakcijas vadītājs L. Levins. Mēs ar viņu

tikāmies.Šaurā kabinetā pie sienas līdzās lielam logam karājās stends ar fotogrāfijām. Vidū - Okadas un

Levina fotogrāfija (toreiz viņai bija 84 gadi). Kupli, sirmi mati, izteiksmīgas, dzīvas acis, eleganta melnakleita ar baltu apkaklīti. Raugoties fotogrāfijā, viņai nekādi nebija iespējams dot vairāk par sešdesmitgadiem.

"Jā, neparasta sieviete," Levins apstiprināja. "Arī liktenis viņai neparasts. Iedomājieties, trauslu,skaistu japānieti, kas krieviski nesaprot ne vārda, nopratina NKVD darbinieki. Viņas tulks bija korejietis,kurš ļoti slikti zināja japāņu valodu. Nesaprotamās, mokošās pratināšanas turpinājās stundām ilgi.

Beigu beigās Okada saprata, ka izmeklētāji pieprasa, lai viņa atzīstas spiegošanā pret PadomjuSavienību. Aiz bada un noguruma tikko dzīva, viņa parakstīja visus dokumentus.

1949. gadā kāda radio korespondente devās uz Čkalovu (tagad Orenburga) rakstīt reportāžu. Tolaikbeidzās Okadai piespriestais 10 gadu ilgais ieslodzījuma termiņš, un viņa tika atbrīvota, taču pārceltiesuz Maskavu vai kādu citu lielāku pilsētu nedrīkstēja. Ar grūtībām japāniete iekārtojās darbā vietējāslimnīcā par sanitāri. Atlīdzība bija niecīga. Korespondente ieraudzīja Okadu pilsētas tirgū. AtgriezusiesMaskavā, viņa ar saviļņojumu mums stāstīja: "Jūs pat iedomāties nevarat, ko es Čkalovas tirgū redzēju!Japānieti! Neticami skaistu! Un vai ziniet, ko viņa darīja? Zīmēja brīnumainus akvareļus un portretus. Tosātri izpirkai."

"Mēs nosūtījām vēstuli ar pieprasījumu pārcelt Okadu uz Maskavu," Levins turpināja." Toreiz mumsvienkārši trūka japāņu valodas speciālistu."

Līdz ar Okadas ierašanos viss atdzīvojās. Aktrises tēlainā valoda bija īsts pārsteigums japāņuklausītājiem, kuri jau sāka aprast ar savu žurnālistu parupjo pēckara stilu.

Vēl dzīvojot Japānā, Okada kopā ar Sugimoto sāka strādāt jaunajā, netradicionālajā teātrī. Viņatēloja Ibsena, Čehova, Gorkija lugu varoņus. Talantīgais režisors Sugimoto jau toreiz saprata, ka Okadainepieciešama laba profesionālā sagatavotība. Taču to bija iespējams iegūt tikai Maskavā, izcilāStaņislavska un viņa dižā sekotāja Meierholda dzimtenē. 1955. gadā Okada iestājās Staņislavska Valststeātra mākslas institūtā. Spriežot pēc teātra mākslas institūta arhīvu un muzeja dokumentiem, par studentiJosiko Okada kļuva 44 gadu vecumā, bet, pēc japāņu enciklopēdijas datiem, viņai tolaik apritējuši 53gadi.

Par Okadas cienījamo vecumu man pastāstīja viņas tuvā draudzene, žurnāliste un lieliskā japāņuvalodas un literatūras pazinēja Marija Doļa. "Reiz mēs ar Okadu sākām runāt par vecumu, un viņa arsmaidu atzinās: "Pirmajās nopratināšanās izmeklētājs jautāja, cik man gadu, taču korejiešu tulks pat tosajauca. Kad ieraudzīju dokumentos, ka esmu dzimusi 1911. gadā, centos iebilst, taču neviens manīneklausījās. Tā es kļuvu gandrīz par desmit gadiemjaunāka."

Līdz ar iestāšanos Valsts teātra mākslas institūtā sākās Josiko Okadas skatuves mākslinieces karjera.Majakovska teātrī, kur viņa vēlāk strādāja, man ieteica aprunāties ar Tamāru Lukinu, Nikolaja Ohlopkovakādreizējo palīdzi literārajos jautājumos. Lukina pastāstīja: "Pirmo reizi Ohlopkovs atveda viņu uz teātri50. gadu beigās. Ļoti skaista, neliela auguma. Ieraudzījis mani, Ohlopkovs teica: "Parādi viņai teātri!Viņa būs mūsu režisore." Tā Okada tika pieņemta teātrī. Viņa ne reizes neieminējās, ka 10 gaduspavadījusi nometnēs, kaut ko tādu mēs pat iedomāties nevarējām. Apbrīnojama sieviete. Neatceros, kaviņa kaut reizi būtu zaudējusi savaldīšanos vai ieradusies uz mēģinājumu sadrūmusi. Viņu ļoti mīlēja.Okadas režijā tapusī izrāde "Nolaupītā dzīve" pēc japāņu dramaturga Kaoru Morimoto lugas motīviemizvērtās par īstu sensāciju."

Ar Okadu ilgus gadus draudzējās Majakovska teātra vadošā aktrise Ņina Ter-Osipjana. No viņasteiktā es iepazinu pavisam citu Okadu. "89 gadu vecumā Okada kopā ar Nastju (šī sieviete 40 gaduspalīdzēja viņai apkopt mājas soli) izlidoja uz Sočiem. Nedēļu pirms aizbraukšanas viņa man piezvanījaun priecīgi pavēstīja: "Drīz lidoju uz Sočiem. Man zvanīja Nikolaja Ostrovska muzeja direktors un teica:kāds japānis uzdāvinājis viņiem grāmatu "Kā rūdījās tērauds" japāņu valodā. Tulkotājs esot Sugimoto.Viņi gribot uzzināt, kas viņš tāds ir, kas ar viņu noticis. Man jālido." Mēģināju viņu atrunāt - Okada tobrīdne visai labi jutās, un pietiktu arī ar telefona sarunu vai vēstuli. Taču ilgais ceļš viņu nebaidīja.

Okada atgriezās pēc trim dienām - sajūsmināta un it kā jaunāka. "Vai zini, kā mani sagaidīja? Par to,ko pastāstīju, bija ļoti pateicīgi. Bet tu gribēji mani atrunāt!"

Satikos arī ar Okadas mājkalpotāju Anastasiju Gaļejevu. "Es viņu pazinu 40 gadus," Anastasija

kavējās atmiņās. "Nezinu, kā sākām runāt par nometnēm un Sibīriju. Vispirms viņu nosūtīja meža darbos -tādu trauslu, vienkārši neiedomājami! Norīkoja zāģēt resnus kokus, bet viņai pat sajēgas nebija, kā turamszāģis. Nu labi, atradās krietni ļaudis, kas palīdzēja. Nākamā gada februārī Okadu pārcēla uz citu nometni.Ceļā viņa saslima ar plaušu karsoni. Taču - ne jau slimību un badu Okada atcerējās. Uz visu mūžu atmiņāviņai palika jaunie karavīri, kas brauciena laikā rūpējās par viņu, pienesa vārošu ūdeni."

Nometnē viņu sauca krievu vārdā par Katju. Pēc Okadas teiktā, kopā ar viņu ieslodzījumā bijušasinteliģentu - rakstnieku, aktieru, režisoru sievas. "Man līdzās bija sirsnīgi, labi cilvēki," Okada ne reizivien atkārtoja.

"Iznīcināja labākos cilvēkus, labākos!" Tādiem vārdiem sarunu ar mani sāka Pjotrs Buincevs."Ziniet, Vjatlaga nometnē 1940. gadā bija ieslodzīta neparasti skaista japāņu aktrise, kas ne vārda nepratakrieviski. Pat viņu nepažēloja. Vairāk nekā gadu nodzīvojām vienā nometnē, bet pēc tam…" atcerēdamieskaut ko sevišķi personisku, viņš apklusa, tad pēc brīža turpināja: "Viņu aizveda nezin kur, es ilgi meklēju,taču nekādu pēdu… Laikam neizturēja daudzos pārbaudījumus…" - "Izturēja!" steidzos viņu pārliecināt."Un kā vēl izturēja!"

Uz Kijevu pie Pjotra Buinceva biju atlidojusi cerībā uzzināt ko vairāk par Josiko Okadu. Kad Okadanokļuva bargajā taigas novadā, Pjotrs Buincevs bija paguvis ne tikai labi iepazīt nometnes dzīvi, bet arīno jauna piedzimt.

P. Buinceva "lietu" NKVD iestādes ierosināja 1937. gadā. Līdz tam laikam viņa biogrāfijā nebijanekā īpaša - zemnieku izcelsmes bārenis, kas, pielikdams ne mazums pūļu, iestājies mākslas skolā.

- Skolas direktors bija nelokāms, pārbaudīts, līdz stulbumam uzticīgs partijnieks, - Pjotrs drūmipajokoja.

Reiz bērnu nama audzēknim Buincevam ienāca prātā ar uzticīgo darbinieku sastrīdēties. Kādsskolnieks uzdeva direktoram jautājumu, kas iedzina viņu strupceļā. Un direktors nevarēja izdomāt nekolabāku, kā lika uz to atbildēt Buincevam. Apķērīgajam puisim pietika drosmes iebilst: "Bet jautājumu tačuuzdeva jums." Ar to arī pietika. Stipendiju Pjotram atņēma. Viņš būtu varējis ciest klusu un kaut kāizkulties, taču šoreiz aizgāja pie direktora un izgrūda: "Kas te gan notiek? Vai Aleksandra Trešā laikiatgriezušies? Likums par "ķēkšu bērniem" atkal ir spēkā?" Nākamajā dienā Buin- cevu ne vairs kāstudentu, bet jau kā tautas ienaidnieku aizveda uz nopratināšanu. Pēc kāda laika viņu kopā ar citiemieslodzītajiem iedzina lopu vagonā un nosūtīja uz Kotlasu (Arhangeļskas apgabalā).

Kotlasā ieslodzītie dzīvoja peldošās baržās un veica koku ciršanas un pludināšanas darbus.Buincevs nokļuva starp kriminālnoziedzniekiem. Viņa priekšstati par dzīvi un nākotni mainījās.Kriminālisti Pjotrā uzreiz pazina "svešinieku" - inteliģentu - un vārda tiešā, nevis pārnestā nozīmē ņēmāsizšķetināt viņam zarnas: vispirms "mētāja" cits citam kā bumbu, bet, kad viņš nespēkā pakrita, spārdījakājām.

Kriminālistu brigadieris jau sen Pjotru vēroja. Tajā dienā, kad, vairs nespēdams baļķi nest, Pjotrssaļima sniegā, viņš piegāja tam klāt, pavilka aiz matiem augšup un draudīgi jautāja: "Klau, puis! Vairomānus triekt proti?"

- Tā bija viena no tām retajām reizēm, kad untumainais liktenis beidzot par mani apžēlojās, - Pjotrsstāstīja. - Tobrīd es tikko dzirdami nočukstēju: "Jā, protu."

Pjotrs paskaidroja: "triekt romānus" nozīmēja jebkurā brīvā brīdī, kad vien "visuvarenajam"iepatiksies, stāstīt aizraujošus notikumus, par kuriem viņš vai nu dzirdējis, vai lasījis.

- Atmiņa man lieliska, biju daudz lasījis, atcerējos ne mazums dzejoļu. Tas arī izglāba man dzīvību,- viņš piebilda.

- Ko jūs stāstījāt? - es painteresējos.- Daudz ko - Konanu Doilu, Mainu Rīdu, Žilu Vēmu, Valteru Skotu un pat Voltēra "Filozofiskās

vēstules".Redzēdams, cik es esmu pārsteigta, Pjotrs Ņikitovičs pasteidzās piebilst:- Jā, jā, arīŠilleru un Gēti,

bet… īpašā valodā. Visu nācās "atšķaidīt", proti, izskaidrot žargona vārdiem. Citādi viņi nesaprastu.Taču izdzīvot gribējās, ai, kā gribējās, tāpēc arī pats sāku lietot lamu vārdus. Zonā bez tā nekādi nevar.Cita dzīve, cita valoda…

- Paldies Dievam, "triekt romānus" ilgi nevajadzēja. Mani pārsūtīja uz Vjatlagu. Tas notika 1939.gadā. Tur arī sastapu Josiko Okadu.

Atceros, īsi pirms Okadas ierašanās "pa etapu" tika atsūtīta grupa. Kad visus izsēdināja, es ievērojukādu staltu vīrieti greznā lapsādu kažokā. Vēlāk iepazināmies. Vīrieti sauca pans Sapegi, viņš bija cēliesno poļu lielkņaziem. Sapegi tika norīkots lauzt celmus. Tā kriminālistiem un uzraugiem tika jaunsizsmiekla "objekts". Ņirgājās par viņu drausmīgi. Piekāva gandrīz līdz nāvei. Kad uzraugi paziņoja, kaSapegi ir politieslodzītais, kriminālisti kā mežonīgi suņi bija gatavi viņu saplosīt gabalos. Kas ar viņunotika, nezinu, uz kaut kurieni pārsūtīja, taču vēl aizvien acu priekšā rēgojas viņa mocību baigās ainas.Viņš man stāstīja, ka bēdzis no fašistiem, bet nokļuvis…

Taču pat šajā mitrajā, purvainajā ellē Pjotram Buincevam pienāca pirmais pavasaris.Nometnē izplatījās vēsts, ka uz šejieni tiek sūtīta sieviešu grupa un viņu vidū būs pazīstama japāņu

aktrise.Todien veiklākie izlīda caur nožogojuma dzeloņstieplēm un nepacietīgi gaidīja vilcienu. Pjotrs bija

starp pirmajiem.- Pat tagad, pēc tik daudziem gadiem, atceros visu līdz pēdējam sīkumam, - Pjotrs teica. - Viņu

ieveda mantnīcā. Maza, daiļa, visa kā no porcelāna. Prieks skatīties! Gari, biezi mati, lielas, dziļas acis.Melnas uzacis, it kā būtu uzzīmētas, un žilbinošs smaids. Es stāvēju kā apburts. Mantnīcā viņu ietērpa ložusacaurumotā vatenī, uz kura vēl bija palikuši bojāgājušā kareivja asins traipi, un ķēmīgā cepurē.Lūkodamies viņā, es zēniem teicu: "Skatieties, mēslos iekritusi pērlīte." Neparasti skaista. Pat nometnesapģērbs nevarēja apslēpt viņas neparasto daiļumu.

Okadu norīkoja manā zaru dedzinātāju brigādē, kurai vajadzēja zāģēt kokus un dedzināt zarus. Arzāģēšanu viņai, protams, nekas nesanāca. Es to darīju viņas vietā, bet viņa cirta zarus. Krieviski Okadamazliet saprata, taču sarunāties nevarēja. Vienu vārdu viņa zināja - tas bija "kauns". Viņai bieži nācās toizteikt. Kriminālistu vilku barā tādu skaistuli nevarēja nepamanīt. Šī pērlīte bija pārāk kārdinoša. Kadsākās kārtējie neģēlīgie tīkojumi, nācās viņu glābt. Tad viņa ikreiz aizsedza seju ar rokām un teica:"Kauns, ak kauns."

Taisnību sakot, man pašam bija līdz sāpēm kauns par visu to, kas notika. Īstenību mēs izpratāmcitādi, taču paši vien bijām to radījuši, paši savā zemē un paši sev. Bet kāpēc viņai kaut kas tāds jācieš?

Okada turējās nomaļus, taču man uzticējās. Es mācīju viņai krievu, bet viņa man - japāņu valodu.Viņa bija ļoti spējīga audzēkne. Pietika reizi parādīt un nosaukt kādu priekšmetu, viņa tūlīt to iegaumēja.Un sāka dzīt jokus, tīši pielāgodama krievu valodas vārdus japāņu izrunai. Piemēram, "krasivo" (skaisti)viņa tūlīt pārvērta par "kurasivo". Smējās kā bērns, no visas sirds. Atceros, kāds sevišķi ļauns uzraugslika viņai pašai zāģēt koku, jo bija ievērojis, ka es viņai palīdzu. Okadai izsniedza loka zāģi. Viņa centīgidarīja visu tāpat kā pārējie ieslodzītie, taču zāģis locījās, un viņai nekas nesanāca. Tad Okada iesmējās -tik lipīgiem smiekliem, ka arī uzraugs nespēja novaldīt smaidu. Galu galā cilvēks vien bija!

- Bet kā jūs ēdināja? - Šis jautājums man radās tāpēc, ka tik smagam darbam vajadzēja daudz spēka.- Ēdināja kā parasti, divas reizes diennaktī. 6.30 - ūdens, balanda un 300 gramu maizes, bet vēlāk,

astoņos vakarā, tas pats, tikai bez maizes. Pēc 1940. gada iztikas devu sāka samazināt. Man palīdzējabērnu namā gūtā izglītība. Es zināju, kādi augi jāievāc: kosas, latvāņi - un, līdzko kokiem sāka plauktpumpuri, ēdām lipīgās, maigi zaļās lapiņas. Arī kazrozi, no kuras mute un pat zobi galīgi nomelnēja.Okada ikreiz parādīja uz manu melno muti, tad uz pārogļojušos koku un smējās. Lai kā pūlējāmiesizdzīvot, mums iestājās pilnīgs spēku izsīkums. Vietējie priekšnieki vispirms Okadu, bet pēc tam arī maninosūtīja uz lazareti.

Sākdams stāstīt par šo savas nometņu dzīves posmu, Pjotrs pilnīgi pārvērtās, kļuva daudz jaunāks.

Tādu iespaidu mēdz atstāt retās atmiņas, ko dēvē par laimi.Lazaretē Okada nekādi nespēja gulēt bez darba. No slimnieces uzsvārča viņa izvilka diegus, no ārsta

paklusām izlūdzās adatu un uz nelielas lupatiņas ar spodrdūrieniem izšuva krizantēmu. Vietējiepriekšnieki, kas paretam devās apgaitā, uzstājīgi pratināja ārstu, no kurienes radies brīnumskaistaisziediņš. Tā Okada kā māksliniece piedzima otrreiz. Ar dažiem vārdiem, bagātīgu mīmiku un retisastopamu neatlaidību viņa iestāstīja nometnes priekšniekam, ka tajā pašā barakā veseļojas mākslinieksPjotrs. Ko viņš uzzīmēs, to Okada labprāt izšūs. Šī ideja priekšniekam vai, pareizāk sakot, viņa sievaiiepatikās. Drīz vien priekšnieka sievas portrets bija gatavs, bet Okadai un Pjotram piešķīra sātīgākuuzturu. Pasūtījumi sekoja cits citam - visi, sākot ar priekšnieku un beidzot ar apsardzes ierindniekiem,pieprasīja ainavas ar gulbjiem un eņģelīšiem. Lazaretē Pjotrs un Okada pavadīja nevis vienu mēnesi, kābija domāts, bet gan veselus divus. Viņiem ļāva iziet ārā un nodarboties ar zīmēšanu un izšūšanu brīvādabā. Kad abi palika divatā, Okada reizēm raudāja. Vēlāk viņa paskaidroja Pjotram, kāpēc raud:Lubjankā viņu piespieduši parakstīt dokumentus, par kuriem viņai liels kauns, un tāpēc viņa gribot mirt.

Par Japānu Okada runāja reti. Vienīgais, ko reizēm pieminēja - cik burvīgas Japānā esot rītausmas uncik žēl, ka šeit, aiz kokiem un augstā žoga, tās nekad nevar redzēt.

Tad 22 gadus vecais pārgalvis Pjotrs pavēstīja Okadai, ka vēlu naktī gaidīšot viņu pie ieejaslazaretē. Tikai jābūt ļoti uzmanīgai, viņš brīdināja. Okada piekrītoši pamāja, kaut ari nesaprata, ko Pjotrsiecerējis. Viss noritēja ļoti gludi: abiem, neviena nepamanītiem, izdevās uzkāpt bēniņos. Apmēram stunduviņi nosēdēja pilnīgā tumsā, tad saltā, bālā rīta gaisma apspīdēja egļu galotnes. Okada nevarēja atrautskatienu no sen neredzētā brinuma. Kalsnā, meitenīgā roka iegūla Pjotra plaukstā. Viņi sēdēja, aizmirsušidaudzos automātiem bruņotos sargus, kas, sargtorņos stāvēdami, ieskāva abus ciešā lokā.

- Atceros vēl vienu dienu, kas Okadai bija laimīga, - Pjotrs turpināja stāstīt. - Acīmredzotnometnes priekšniekos vēl bija atlicis kaut kas cilvēcīgs, un tie, gluži negaidot, atdeva viņai kimono, koatņēma, kad viņa ieradās nometnē. Negaidītā "dāvana" - šī sīkā Japānas daļiņa, atklāja mums patiesoOkadu - neparasti talantīgu aktrisi.

Uz improvizētas skatuves, par kādu bija pārvērsta ēdamzāle, Okada dejoja neredzētas dejas. Dažreizviņa dziedāja japāņu dziesmas, un bajānistam, kas spēlēja pavadījumu, nebija viegli pielāgotiesmelodijai. Retās, izpriecai domātās izrādes, ko priekšniecība rīkoja par patiku vairāk sev nekāieslodzītajiem, deva mums spēku dzīvei un cerībām.

Uz skatuves Okada kļuva pavisam citāda - droši vien aizmirsa, kur atrodas un starp kādiemcilvēkiem dzīvo. Pilnīgi visa atdevās mākslai, kurai bija dzimusi.

Pēc Okadas pirmā priekšnesuma es piegāju pie viņas un noskūpstīju roku. Par tādu vaļību tūlītnokļuvu karceri. Taču tobrīd mani nebaidīja nekādi sodi, jo man bija uzsmaidījusi visskaistākā meitenepasaulē.

- Sakiet, lūdzu, - vai jūs zinājāt, cik Okadai toreiz bija gadu? - man izlauzās jautājums.- Nekad netiku prasījis. Kāda tam būtu nozīme? Domāju, ka divdesmit.- Viņai bija trīsdesmit deviņi.- Nevar būt!Acumirklī sapratu, ka biju pieļāvusi nepiedodamu kļūdu. Kad cilvēks tic brīnumam vai pasakai, ir

noziegums to sagraut.Pjotrs taktiski turpināja stāstījumu:- Priekšniecība Okadu iemīļoja un uz taigu strādāt sūtīja aizvien retāk. Es ļoti skumu pēc viņas. īsi

pirms Jaunā gada, kad atgriezāmies no darba, Okada pieskrēja man klāt un, iespiedusi rokā kaut kādusainīti, izteica vienu vienīgu vārdu: "Dāvana." Pirmajā brīdī nodomāju: "Laikam ēdiens." Taču, noraisījispelēko lupatu, ieraudzīju miniatūru pundurkociņu. Un uzreiz atcerējos, ko Okada bija stāstījusi: cik daudzļoti rūpīga un pacietīga darba jāpieliek, lai to izaudzētu. Ar stieplītēm uzmanīgi aptin zariņus, ar maziemmietiņiem nostiprina stumbru - vārdu sakot, vesela zinātne.

Vairāk es Okadu neredzēju. Naktī viņa kopā ar grupu ieslodzīto tika pārsūtīta uz citu nometni. Pēcdažiem gadiem mani nosūtīja uz Karlagu, kur bija daudz japāņu karagūstekņu. Kad sasveicinājos arviņiem japāņu valodā un nosaucu Josiko Okadas vārdu cerībā kaut ko uzzināt par viņu, notika neticamais.Visi japāņi metās man klāt un apstāja ciešā lokā, nemitīgi atkārtodami: "Slavenā Josiko Okada!Kinozvaigzne Josiko!"

Ja vien es zinātu, ka viņa ir dzīva un atrodas Maskavā…- Kā jums klājās pēc atbrīvošanas? - es jautāju.- Visādi, taču ne slikti.Šis staltais, iznesīgais 78 gadus vecais cilvēks ar labsirdīgu smaidu un asu, godīgu skatienu bez

mazākās ironijas un pat ar zināmu pateicību mūsu sarunas nobeigumā sacīja: "Ziniet, pēc divdesmit gaduilgā ieslodzījuma nometnēs mani ne tikai reabilitēja, bet 1992. gadā pat kompensāciju izmaksāja veselus225 tūkstošus rubļu."

Un es neviļus nodomāju: tā pati "augstsirdīgā" valsts, kas ļāva Pjotram Buincevam mitinātieskomunālajā dzīvoklī un saņemt niecīgu pensiju…

Japāņu aktrises un mēmā kino zvaigznes Josiko Okadas liktenis gandrīz gadu nedeva man mieru.Satikos ar daudziem cilvēkiem, kas mūsu valstī viņu labi pazina, sameklēju dokumentus par viņu, lasījurakstus, aktrises piezīmes. Un tomēr smagākais posms aktrises mūžā tā arī palika "baltais plankums".

1938. gadā slavenā aktrise aizbēga no Japānas uz Padomju Savienību kopā ar savu mīļāko cilvēku -teātra režisoru, krievu literatūras tulkotāju un komunistu Rjokiči Sugimoto. Viņam izdevās Okadupārliecināt, ka apgūt īstu teātra mākslu iespējams tikai Krievijā pie izcilā teātra mākslas darbiniekaMeierholda.

Pēc gada un deviņiem mēnešiem Sugimoto tika nošauts, bet Okada notiesāta ar brīvības atņemšanu uz10 gadiem.

Atklāti sakot, es neloloju lielas cerības, ka varēšu piekļūt Okadas lietai. Arhīvs atradās pašāLubjankā.

Arhīva direktors Vladimirs Vinogradovs - atsaucīgs, gudrs cilvēks, kas vairāk līdzinājās zinātniekamnekā karavīram, ne tikai necēla nekādus iebildumus, bet, gluži otrādi, palīdzēja man pēc iespējas ātrākieraudzīt arhīva materiālus.

Lubjankā par Okadas likteni runāja nepavisam ne vienaldzīgi, piebilstot, ka viņas vīrišķība irsalīdzināma ar bezbailīgākā samu- raja vīrišķību.

Es sēdēju trešā stāva nelielā ērtā istabiņā un šķirstīju Josiko Okadas lietu. Pagātne lika atgriezties1938. gadā…

.. .Tālajā Handasas (Sahalīna) robežapsardzes punktā nodaļas komandieris Grigorijs Sizenkopirmais ziņoja par PSRS valsts robežas pārkāpējiem: "1938. gada 3. janvāris. Divi cilvēki šķērsojušivalsts robežu. Saskaņā ar leitnanta doto pavēli man, līdzi ņemot divus cilvēkus, vajadzēja pārkāpējusaizturēt. Pieiedams pie sargtorņa, izdzirdu svilpienu un, aizgājis līdz otrajam viziermas- tam, izdzirdurobežpārkāpējus sarunājamies un ik pa brīdim uzsvilpjam. Izkārtoju patruļu un, palaidis pārkāpējus garāmtās atrašanās vietai, iesaucos: "Stāt, rokas augšā!" Robcžpārkāpēji paklausīja. Japānis zābakus nesa rokāun gāja zeķēs. Izdzirdis saucienu, viņš nosvieda zābakus zemē un krieviski ierunājās: "Mēs politiskie.Nākam pie jums." Kad piegāju viņiem klāt, japānis teica: "Mēs braucam uz Maskavu." Pēc pārmeklēšanassargi aizveda pārkāpējus uz posteni."

Robežapsardzes punktā Okadu un Sugimoto izmitināja istabā ar krāsniņu, ieskaitīja starpapgādājamiem un sāka gaidīt norādījumus no Aleksandrovskas. Pēc divām dienām viņus apsardzespavadībā nogādāja pilsētā un tur izvietoja jau dažādās kamerās. Sākās nopratināšanas.

1938. gada 21. februārī Sugimoto un Okadu ar īpašu apsardzi nosūtīja uz Maskavu. Viņi nezināja, kabrauc 97. vilcienā divos blakus vagonos un ka nekad vairs viens otru neredzēs.

Pilnīgi slepenais ziņojums no Habarovskas par japāņu pārbēdzējiem tika nosūtīts iekšlietu tautas

komisāra vietniekam Frinovskim. Vai toreiz Frinovskis un daudzie izmeklētāji, kas stundām ilgi pratinājaOkadu, varēja kaut mirkli iedomāties, ka pēc dažiem mēnešiem līdz ar Lavrentija Berijas nākšanu pievaras viņus pašus pasludinās par tautas ienaidniekiem un nošaus?

Pirmajās nopratināšanās Okada, nesaprazdama, ko no viņas grib, runāja patiesību. Droši vien viņailikās, ka tulkotājs nepareizi interpretē viņas vārdus, un, atbildot uz neatlaidīgo izmeklētāja jautājumu "Arkādu mērķi šķērsojāt robežu?", viņa atkal un atkal atkārtoja:

- Mans vīrs ir komunists un arī krievu literatūras tulkotājs. Tagad, kad Japānā pie varas nākušifašisti, vīrs baidījās no represijām un nolēma pāriet PSRS pusē. Kopā ar viņu pārgāju arī es.

Atbilde izmeklētāju acīm redzami neapmierināja, un viņš atkal taujāja: "Kas jums lika kopā arJosidu (Rjokiči Sugimoto bija viņa teātra pseidonīms) doties uz Padomju Savienību?"

- No vienas puses, tā bija mīlestība uz Josidu, no otras - Japānas teātra mākslas pievēršanāsfašismam. Uzdevumi, kādi tika izvirzīti teātrim, man nepatika. Pēc tā, ko vīrs man stāstīja, es zināju, kaPadomju Savienībā teātra māksla tiek vērtēta ļoti augstu un atspoguļo īstenību, tāpēc gribēju strādāt PSRSteātrī.

Izmeklētāji nekādi nespēja saprast, kāpēc pazīstamai aktrisei, kas ne vārda nesaprot krieviski, bēgtuz citu valsti?

- Ko jūs gribējāt darīt PSRS? Ar ko nodarboties? - Okadai vairākkārtjautāja.- Valodu es nezinu, tāpēc biju nodomājusi mācīt jauniešiem dejas un sākumā pelnīties tā.Pamazām nopratināšanu tonis sāka mainīties. Tulkotāji bija lieliski, un Okada vairs nešaubījās par

viņu spējām. Nopratināšanu protokoli ir gandrīz simts ar roku sarakstītu lappušu garumā. Un glužinegaidot Okadas lietā parādās "vaļsirdīga atzīšanās", ka viņu un Rjokiči Sugimoto sūtījis japāņuizlūkdienests ar īpašu uzdevumu.

- Kādā veidā viņi tomēr izdabūja no Okadas šo baismīgo atzīšanos? - es jautāju sabiedriskosakaru centra darbiniekam, kas pacietīgi atbildēja uz visiem maniem jautājumiem.

- Droši vien draudēja, iebiedēja, izmantojot dažādus drausmīgus paņēmienus. Nedomāju, ka viņusita - tik mazu un trauslu, - viņš teica un, mazliet spēcīgāk sažņaugdams pirkstus, piebilda: - Tāds kaunspar visu, kas toreiz bija…

Lietā Nr. 537 (par Meierholdu), kas tika fabricēta ne vienu gadu vien, trūka liecību par Meierholdapiedalīšanos spiegošanā japāņu izlūkdienesta labā. Sugimoto un Okada, paši to nemaz neapzinādamies,kļuva par trūkstošo posmu. Tā trīs cilvēku likteņi - Sugimoto, Okadas un Meierholda, kurš abus japāņusnebija pat redzējis, - tika apvienoti biezās, pilnīgi slepenās lietās.

Metodes, kas tika izmantotas, pratinot Meierholdu, būtiski neatšķīrās no spīdzināšanas, kasnopratināšanas gaitā tika vērsta pret Sugimoto. Citēšu tikai īsu fragmentu no lietas Nr. 537. īsi pirmsnošaušanas Meierholds nosūtīja sūdzību Molotovam. "…Mani, slimu, 65 gadus vecu sirmgalvi, šeit sita -noguldīja ar seju pret grīdu un ar gumijas žņaugu sita pa muguru un papēžiem; kad sēdēju krēslā, ar topašu žņaugu sita pa kājām no ceļgala līdz pēdai (no virspuses, ar lielu spēku). Turpmākajās dienās, kad uzstilbiem bija izveidojušies daudzi jo daudzi iekšējie asinsizplūdumi, pa šiem sarkanzili dzeltenajiemplankumiem atkal sita ar žņaugu, un sāpes bija tik neciešamas, ka likās, uz kāju sāpīgajām vietām lejverdošu ūdeni (es kliedzu un raudāju no sāpēm). Ar gumijas žņaugu man sita pa muguru, ar dūrēm paseju…"

Saglabājies arī visai daudz īsu, ne vairāk kā lappusi garu Josiko Okadas lūgumu izmeklētājam:"Tagad es jūtos ļoti slikti. Jau piecas dienas neko neēdu. Ļoti lūdzu, lieciet, lai ārsts man izraksta

baltmaizi. Es ļoti apgrūtinu jūs ar lūgumiem, man kauns, taču ļoti lūdzu, lai būtu ārsts, kas izrakstītu manbaltmaizi un zāles.

Dodiet man grāmatu un vārdnīcu, kā arī visu to, ko jau iepriekš nosaucu. Josiko Okada."Jo vairāk es lasīju šīs īsās, satraucošās zīmītes izmeklētājam, jo skaidrāk sapratu, kā šī trauslā

sieviete varēja pārdzīvot 10 gadus ieslodzījumā,.bet 53 gadu vecumā iestāties Valsts teātra mākslas

institūta režijas fakultātē, to pabeigt un uz Majakovska vārdā nosauktā vadošā padomju teātra skatuvesinscenēt japāņu dramaturga lugu.

Jau no pirmajām dienām Lubjankā viņa lūdza: "Es ļoti gribētu dabūt krievu-japāņu vārdnīcu. Ja tasnav iespējams, atsūtiet krievu rakstnieku darbus, kas tulkoti japāniski - Tolstoju, Gorkiju. Man ir ļotigarlaicīgi, jo nevaru lasīt krieviski. Ļoti lūdzu, izpildiet manus lūgumus."

"…Vēlreiz ļoti lūdzu, ļaujiet man izmantot vārdnīcu. Ja jums nav lieku eksemplāru, dodiet man uzbrīvdienu kādu no vārdnīcām, kas jums ir tulkotāju istabā. Es ļoti gribu mācīties krievu valodu, kaut vaitikai stundu nedēļā…

…Baidos, ka man smadzenes kļūst trulas… Neļaujiet man pārvērsties par stulbeni……Ļoti lūdzu jūs, pasakiet man, kā jūtas Josida. Piedodiet, ka jau vairākas reizes lūdzu vienu un to

pašu."Daudzās zīmītēs Okada lūdza izmaksāt naudu, kas viņai bija klāt, šķērsojot robežu. Japānietes

veselība pasliktinājās.1939. gada 5. maijā viņa rakstīja: "Man ir ļoti slikti ar veselību… Izmaksājiet man, lūdzu, naudu. Tā

kā esmu nevesela, izmaksājiet jo drīzāk." Uz šīs zīmītes bija uzlikta priekšniecības rezolūcija: "Šodienpat izsaukt viņu un nodot naudu."

Taču acīmredzot darba bija tik daudz, ka par to aizmirsa. Tā paša gada 20.maijā Okada atkal rakstalūgumu: "Pēc 15 cietumā pavadītajiem mēnešiem jūtos pilnīgi novārgusi, un man ir ļoti slikti ar veselību.Es gribu baltmaizi un sviestu. Vai varu tos dabūt? Ja iespējams, vēl attiecībā uz man kādreiz piederējušās(japāņu) naudas izmaksāšanu. Vai to nedrīkstētu apmainīt, jo man ļoti vajag… Ja japāņu naudu apmainītnav iespējams, vai nevarētu man dot naudu atlīdzībā par pulksteni, ko reiz nēsāju?

.. .Es gribētu mācīties, taču, kā man teica, vārdnīcu dot neesot iespējams. Vai nevarētu 2-3 reizesmēnesī izsaukt mani un vārdnīcu iedot uz stundu… No sirds vēlos pēc iespējas drīzāk kļūt par jaukāsPadomju Savienības pilsoni. Ticiet, citas vēlēšanās man nav."

1939. gada 20. augustā notika PSRS Augstākās tiesas kara kolēģijas sagatavošanas sēde. Lieta tikaizskatīta slēgtā tiesas sēdē bez apsūdzētāju un aizstāvju klātbūtnes un bez liecinieku izsaukšanas.Apsūdzības slēdzienu tika nolemts apstiprināt. Sēdi vadīja armijas jurists V. Ulrihs, tas pats Ulrihs, kuršpasludināja nāves spriedumu Sugimoto, bet vēlāk Meierholdam. Aculiecinieki stāstīja, ka pat savējo vidūviņš esot bijis izdaudzināts par bendi. Jau Ulriha izskats vien vēstījis ļaunu: plānas lūpas, blāvas acis, kā

Hitleram īsi apcirptas Osiņas. Gandrīz visas viņa vadībā izskatītās lietas beidzās ar nāves sodunošaujot. Pēc kara Ulriham piešķīra justīcijas ģenerālpulkveža pakāpi, viņš nomira dabiskā nāvē un tikaar godu apglabāts Novodevičjes kapsētā.

1939. gada 27. septembrī pilnīgi slepeni slēgtā tiesas sēdē Josiko Okada tika notiesāta "…arbrīvības atņemšanu uz 10 gadiem, sodu izciešot labošanas darbu nometnēs, bez mantas konfiskācijas, joapsūdzētajai tās nav bijis.

… Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams."Tajā pašā zālē pirms dažām stundām tika pasludināts nāves spriedums Josidam Josimasu (sauktam

arī par Rjokiči Sugimoto). Līdz sava mūža galam Okada neuzzināja, ka vienā un tai pašā drausmīgajādienā viņi bijuši gluži līdzās…

Ilgus gadus Okada rakstīja uz visām instancēm cerībā kaut ko noskaidrot par sava mīļākā cilvēkalikteni. 1959. gadā Okadas dzīvesvietas rajona izpildkomitejā tika saņemta PSRS Augstākās tiesas izziņaNr. 2575/59, datēta ar 1959. gada 21. oktobri. Tajā bija teikts:

"1939. gada 3. janvārī arestētā Josidas Josimasu (saukta arī par Rjokiči Sugimoto) apsūdzības lietatika atkārtoti izskatīta PSRS Augstākās tiesas kara kolēģijā 1959. gada 15. oktobrī. Kara kolēģijas 1939.gada 27. septembrī pasludinātais spriedums Josidam Josimasu nupat atklāto apstākļu dēļ ir atcelts un patilieta izbeigta, jo nav nozieguma sastāva. Josida Josimasu pēc nāves ir reabilitēts.

PSRS Augstākās tiesas loceklis B. Cirlinskis"

Neviens Okadai par to nepaziņoja, pat dažas minūtes neatlicināja, lai kaut piezvanītu un pastāstītupar šo dokumentu. Tikai pēc 20 gadiem aktrises mazajā Maskavas dzīvoklītī ieradās pilsētas prokurorapalīgs Valentīns Rjabovs. Viņš personiski sameklēja Okadu un pastāstīja viņai par Sugimoto traģiskonāvi.

Kāpēc gan Okada pēc tik daudziem pārbaudījumu pilniem gadiem neatgriezās Japānā? Šis jautājumsnedeva man mieru, un es atkal sāku uzbāzīgi apzvanīt visus tos, kas ilgu laiku bija pazinuši Okadu un arviņu draudzējušies.

1972. gadā Okada pirmo reizi pēc 34 gadiem aizlidoja uz dzimteni. Lidmašīnas biļeti ceļam turp unatpakaļ viņai atsūtīja Tokijas gubernators, progresīvo spēku kandidāts Minobes kungs. Gadījās, ka taipašā dienā no oficiālas ārzemju vizītes atgriezās Japānas premjerministrs. No rīta visas japāņu avīzespublicēja sensacionālo ziņu par izcilās kinozvaigznes Josiko Okadas atli- došanu. Lielais fotoattēls, kurāOkada bija redzama kāpjam lejup pa trapu, tika ievietots laikrakstu kreisajā augšējā stūrī, bet Japānaspremjerministra fotogrāfija, krietni vien mazāka, atradās daudz nenozīmīgākā vietā. Japāņiem Okada vēlaizvien bija sensācija. Kopš tā laika viņa vairākas reizes lidoja uz Japānu, uzrakstīja un publicēja turdivas grāmatas, inscenēja vairākas lugas, filmējās kino. Taču nekad Japānā ilgi nepalika. Jau 1972. gadāviņa, atgriezusies no Tokijas, kādam tuvam Maskavas draugam atzinās: "Kamēr tu esi spēka pilns un varistrādāt, Japānā iet ļoti labi, bet, kad nevarēsi vairs strādāt vai saslimsi, tur būs ļoti nemājīgi."

Par pēdējo Okadas mūža gadu man pastāstīja viņas tuvākie draugi. Un visi apgalvoja: "Zilais putns"daudzējādā ziņā pasliktinājis japānietes veselību.

1990. gada beigās ievērojamais japāņu dramaturgs Seito Rens sarakstīja lugu-monologu "Zilaisputns", kas vēstīja par aktrises Josiko Okadas dzīvi. Okadas lomu vajadzēja tēlot skaistajai OgavaiMajumi. 1991. gadā Seito Rens un Ogava Majumi atlidoja uz Maskavu, lai parādītu Okadai scenāriju undabūtu viņas piekrišanu.

Tobrīd Okada atradās slimnīcā.- Es atnācu pie Okadas nākamajā rītā pēc Seito Rena apciemojuma un viņu nepazinu, - tuva

japānietes draudzene stāstīja. - Vaigi iekrituši, acis nogurušas, pietūkušas. Līdzās gulēja scenārijs,izraibināts ar piezīmēm, kas bija rakstītas ar Okadas sarkano zīmuli. Viņa ilgi klusēja, tad izteica vienuvienīgu frāzi, ko nav iespējams aizmirst: "Es nekad neesmu uzskatījusi savu dzīvi par mīlas dēku virkni."Vairāk mēs par to nerunājām. Diemžēl dzirdēju, ka izrāde Japānā inscenēta, neņemot vērā Okadaspiezīmes. Domāju, viņa par to uzzināja…

Kara atbalss Otrā pasaules kara noslēpumi un spiegi

ATBILDES TRIECIENS "Jūs ielauzīsieties Eiropas kontinentā un sadarbībā ar citu nāciju karavīriem sāksiet iebrukumu

Vācijas teritorijā, lai iznīcinātu tās bruņotos spēkus." Tā bija teikts britu un amerikāņu štāba priekšniekuapvienotās pavēlniecības 1944. gada 12. februāra direktīvā augstākajam virspavēlniekam ģenerālimDvaitam Ei- zenhaueram.

Ne ar kādiem pūliņiem neizdevās no pretinieka noslēpt aizvien lielāko karaspēka, munīcijas unkarakuģu koncentrēšanos Anglijā. Taču, lai iebrukums būtu sekmīgs, vēsturē lielākās desanta operācijasdatumu un laiku vajadzēja turēt visdziļākajā noslēpumā.

Parasto ļaužu - patriotu spertie drosmīgie soļi, izlūkošanas darbs, ko veica izcili, īpaši apmācīticilvēki, noslēpumu izdibināšana, spiegu izsekošana - tas viss tagad bija saistīts ar paredzamo iebrukumu.Tika pielietotas visādas viltības un krāpšanas, lai ienaidnieku maldinātu, izplatīta melīga informācija.Gaiss bija vārda tiešā nozīmē piesātināts ar dezinformāciju - lai novērstu radaru "skatienus", tika sūtītiaplami signāli, radīti sakaru traucējumi. Nacistu okupētās Francijas teritorijā kādreiz izkliedētiePretošanās kustības cīnītāji tagad tika saliedēti vienotā armijā, kas bija gatava dot ienaidniekam triecienuno valsts iekšienes.

Beidzot X dienā, 1944. gada 6. jūnijā, rūpīgi izstrādātie plāni tika īstenoti. Hitlera slavinātaisAtlantijas valnis tika pārrauts dažās stundās, un sabiedroto karaspēks ielauzās Francijā.

Kādi plāni bija nacistiem, lai atvairītu sabiedroto karaspēka spēcīgo triecienu? Tas kļuva zināmspēc dažām nedēļām.

X diena un tai sekojošās nopietnās pārmaiņas Eiropā padziļināja japāņu pesimismu, kuri sāka zaudētsavus bastionus Klusā okeāna salās citu pēc cita. Tomēr līdz gada beigām japāņu kara- pūļiem izdevāssašķelt Ķīnu.

Kliftons DžeimssEs biju Montija dubultnieks(fragmenti no grāmatas)Reiz kādu rītu 1944. gada vēlā pavasarī uz mana galda Les- terā, britu armijas kasiera birojā,

iezvanījās telefons.- Vai leitnants Džeimss? - patīkama balss jautāja. - šeit runā pulkvedis Nivens no armijas

kinodaļas.Es pazinu kinozvaigzni Deividu Nivenu. Viņš turpināja:- Vai jūs negribētu piedalīties kara filmās?- Jā, ser, - es atbildēju. - Ļoti gribētu.- Labi, - viņš ātri noteica. - Tiksimies, kad ieradīsieties Londonā uz mēģinājumiem.Es lēni noliku klausuli. Kas tas bija- vai kāds no armijā ne tik biežajiem veselā saprāta

uzplaiksnījumiem? Es biju aktieris jau divdesmit piecus gadus, tādēļ 1939. gadā, kad sākās karš,stādamies armijas rindās, pieteicos par estrādes mākslinieku. Taču mani norīkoja kasiera darbā, par koman nebija ne mazākās jēgas. Varbūt tagad beidzot nolēmuši izlabot šo kļūdu.

Pēc neilga laika es pacilātā noskaņojumā devos uz Londonu. Kerzena ielas namā - norādītajātikšanās vietā - mani sirsnīgi sagaidīja Deivids Nivens, kurš atstāja mani divatā ar civildrēbēs tērptucilvēku, kas stādījās priekšā kā pulkvedis Lesters.

- Džeims, - viņš teica, - es esmu armijas izlūkdienesta nodaļas "MI-5" darbinieks un baidos, kaman nāksies jūs nedaudz apmulsināt. Lieta tā, ka jūs nefilmēsieties - jums vajadzēs tēlot ģenerāļaMontgomerija dubultnieku.

Protams, es zināju, ka Montijam līdzinos, mani draugi bieži runāja par mūsu pārsteidzošo līdzību.Reiz mana fotogrāfija, kur biju redzams beretē, tika pat ievietota Londonas avīzē "News Chronicle" un

virsrakstā bija teikts: "Jūs maldāties - tas ir leitnants Kliftons Džeimss!" Tomēr tāda mūsu līdzībasizmantošana, kādu bija iecerējis pulkvedis Lesters, nerādījās nekāds joks.

Kādu brīdi klusēdams mani pētījis, pulkvedis izskaidroja savu plānu. Diena X jau bija nolemta.Sagatavoti vareni iebrukuma spēki, kas drīz tiks izsēdināti Francijā un sāks lauzties uz Berlīni. Novāciešiem šos priekšdarbus nebija iespējams noslēpt, un viņi droši vien varēs aptuveni uzminēt, kur mēsuzbruksim. Taču viņi nezina dienu, kad desantu izcels, un nevar izslēgt iespēju, ka tiks izdarīts triecienskādā citā, neparedzētā vietā. Ņemot to vērā, bija izstrādāts plāns ienaidnieka maldināšanai, koapstiprināja ari ģenerālis Eizenhauers. Vajadzēja pārliecināt vāciešus, ka Montijs - iespējamais brituiebrukuma spēku virspavēlnieks - pārtraucis veikt savus amata pienākumus Anglijā, lai tos atsāktu pildītkādā citā reģionā. Šī plāna īstenošanai pēc īsas attiecīgas sagatavošanās par ģenerāli Montgomeriju bijajākļūst man.

- Par to nesakiet nevienam ne vārda, - sarunas nobeigumā pulkvedis Lesters brīdināja. - Vai jumsir kādi jautājumi?

Es pakratīju galvu. Vajadzēja vai nu tos uzdot milzum daudz, vai ari vispār neko nejautāt. Pēcsarunas mani pārņēma drausmīgs satraukums, gluži kā pirms iziešanas uz skatuves. Iepriekšējā karā bijuierindnieks un vēl aizvien biju saglabājis skolniecisku bijību vecāko virsnieku priekšā; iespēja, ka esvarētu pārvērsties par izcilāko no viņiem, izskatījās pēc cietsirdīga joka.

Nākamās dažas dienas es pētīju avīžu fotogrāfijas un pārlūkoju kinohronikas, kurās bija redzamsMontijs. Pulkvedis Lesters un viņa divi jaunākie virsnieki mācīja man simtiem īpatnību, kas bija saistītasar manu jauno lomu, bet nepieciešamība turēt visu noslēpumā ieēdās manī tik pamatīgi, ka sākumā vispārbaidījos ar kādu sarunāties.

- Es gribētu, lai jūs uztverat savu misiju kā izrādi, ko mēs inscenējam ienaidniekam, - reizpulkvedis Lesters ieteicās. - Tikai skatītāji mums neparasti - vācu augstākā virspavēlniecība, kasjāapmāna. r

Gatavojoties pārtapšanai, man dažas dienas vajadzēja pavadīt •>i;irp Montija tuvākajiemdarbiniekiem, kur varēju pētīt viņu klātienē. Lai izvairītos no iespējamām aizdomām un apgrūtinošasiztaujāšanas, tiku reģistrēts ģenerāļa štābā kā izlūkdienesta seržants. No štāba personālsastāva šim plānambija paredzēti tikai divi cilvēki.

Tai pirmajā agrajā rītā es, ģērbies izlūkdienesta seržanta formas tērpā, ienācu Montgomerija štābā,paziņoju par savu ierašanos un uzrādīju vajadzīgos dokumentus. Pēc tam attapos sēžam "džipā", kasbrauca tieši aiz ģenerāļa "rolsroisa". Svīstot gaismai, mūsu autokolonna ar precīzi piecu jardu atstarpistarp mašīnām apstājās pie lielas savrupmājas netālu no Portsmutas. Pēc piecām minūtēm, kuru laikā bijusaprotami uztraukts, pa savrupmājas durvīm ar vienādiem starplaikiem cita aiz cita sāka nākt laukāMontgomerija adjutanti, un, kad katrs no viņiem ar rituālu pamatīgumu bija pārbaudījis, kas mēs tādiesam, iznāca pats Montijs. Tērpies viņš bija slavenajā melnajā beretē un lidotāja ādas jakā, un esievēroju, cikīpatnēji viņš atdod godu: diviem viegliem rokas mājieniem, kas vairāk atgādināja sveicienu.

Kad automašīnu virkne atkal sakustējās, mans šoferis joprojām turējās piecu jardu attālumā aizMontgomerija "rolsroisa", un es, nenovērsdams skatienu, lūkojos viņā. Cilvēki, ko agrīnajā rītā gadījāssastapt uz lauku ceļiem, apstājās un ziņkārigi aplūkoja automašīnu kolonnu, tad, pazinuši ģenerāli, sākasmaidīt un māt ar rokām, par atbildi saņemdami viņa draudzīgo sveicienu.

Kad varējām saskatīt jūru, manām acīm atklājās satriecoša aina. Norisinājās X dienasģenerālmēģinājums: cik tālu vien skatiens sniedza, visa jūra bija pilna ar līnijkuģiem, kreiseriem,mīnukuģiem un vēl citiem kuģiem; no milzīgiem transportkuģiem izkrāva simtiem tanku, bruņumašīnu unlielgabalu, no desanta baržām uz krastu brida kājnieki, bet debesis satumsa no daudzajām lidmašīnām. īsiparunājies ar citiem sabiedroto pavēlniecības komandieriem, kuri vēroja notiekošo no viesnīcas jumta,Montijs atkal iznāca ielā un devās uz krastu. Aiz viņa tūlīt izveidojās neliela procesija, kurai pievienojosarī es. Vērodams ģenerāli, aizmirsu par pārējo. Viņš soļoja, sekodams līdzi darbības attīstībai, un it kā

stāvēja visiem pāri, taču bez vajadzības neiejaucās. Gluži otrādi, viņš apstājās, uzdeva virsniekiem,seržantiem un ierindniekiem jautājumus, kaut ko noskaidroja, deva viņiem padomus un rīkojumus. Kasviņš bija par personību! Tikko parādījies un vēl lāgā nesācis runāt, Montgo- merijs vienā mirklīpiesaistīja sev vispārējo uzmanību. "Uz skatuves viņš gūtu milzu panākumus," es nodomāju.

Nākamajās dienās es daudz ko uzzināju par ģenerāli. Viņš bija konsekvents nesmēķētājs, atturībnieksun labas fiziskās formas uzturētājs. Kad pulkvedis Lesters reiz viņam piezvanīja un pajautāja, vai viņaēdienu karte ar ko īpašu atšķiras, lai es to zinātu, ģenerālis, mazliet aizkaitināts, atbildēja:

- Protams, neatšķiras. Auzu putru es ēdu bez piena un cukura. Tas ir viss.Pie galda viņam bija paradums runāt par putniem, zvēriem un ziediem, un viņš viegli pazobojās par

saviem virsniekiem, ja atklāja, ka tie dabas vēsturē neko nezina. Nekad netiku dzirdējis, ka Montijsēdienreizēs runātu par karu.

Es sekoju viņam gluži kā plēsīgs putns, cenzdamies notvert acumirklīgās pārmaiņas sejas izteiksmē,vēroju, kā viņš iet, pa paradumam aizlicis rokas aiz muguras, kā, iegrimis domās, knaibīja vaigus, kāenerģiski žestikulē, kā, cenzdamies kaut ko izskaidrot vai pierādīt, pa paradumam pamet sānis roku. Beigubeigās pārliecinājos, ka varu viņu pilnībā notēlot - gan ar balsi, gan ar žestiem, gan ar gaitu. Taču vai arsev piemītošo biklumu spēšu atdarināt viņa vienreizējo personību, izstarot, līdzīgi viņam, spēku un rāmupārliecību? Par to es šaubījos.

Kad beidzu ģenerāli pētīt, man ar viņu tika sarīkota personiska tikšanās. Viņš sēdēja pie galda,iegrimis rakstīšanā, bet, kad ienācu, ātri piecēlās un pasmaidīja. Montgomerijs bija vecāks par mani, tačumūsu līdzība bija vienkārši neticama - gluži vai tā, it kā es skatītos spogulī. Nebija vajadzīgas ne liekāsuzacis, ne lodītes zem vaigiem, ne ari grims. Viņš ātri norādīja uz mums abiem kopīgo, lai es justosbrīvāk, - es biju audzis Austrālijā, bet viņš - turpat līdzās Tasmānijā. Kamēr Montgomerijs runāja, esuzmanīgi klausījos, cenzdamies iegaumēt viņa augsto, mazliet griezīgo balsi un to, kā viņš izraugāsvārdus. Viņš nekad nelietoja retoriskas frāzes, un dažs labs pat izteicās, ka viņa runa esot sausa unneinteresanta.

- Jā, uz jums gulstas milzīga atbildība, - ģenerālis teica.- Jūs… jūs jūtaties pārliecināts?Es vilcinājos ar atbildi, un viņš steidzās piebilst:- Viss būs kārtībā, neuztraucieties.Viņa spēja iedvest pārliecību bija tik liela, ka tobrīd mans uztraukums aprima.Pēc dažām dienām ieradies kara ministrijā, es sajutu tur valdošo spriedzi.- Nu lūk, Džeims, - pulkvedis Lesters teica. - Pienācis laiks pacelt priekškaru. Rītvakar 6.30 jūs

kļūsiet par ģenerāli Montgo- meriju. Jūs aizvedīs uz lidostu un tur ļaužu pūļa klātbūtnē iesēdīsie- tiespremjerministra lidmašīnā. 7.45 no rīta nolaidīsieties Gibraltārā. Mēs Āfrikas piekrastē izplatīsimbaumas, ka tur ieradīsies Montijs, lai sāktu formēt angļu un amerikāņu karaspēku iebrukumamDienvidfrancijā, bet jums vajadzēs doties ceļojumā pa piekrasti līdz Tuvajiem Austnimiem, lai šīsbaumas apstiprinātu. Katram jūsu solim modri sekos Hitlera aģenti. Vairāk vai mazāk mēs jums teiksim,ko darīt, taču nepavisam ne viss notiek tā, kā plānots. Itin bieži jums nāksies rīkoties patstāvīgi. Allažjūtieties noteicējs pār situāciju un atcerieties: tagad visi vecākie virsnieki ir jūsu padotie un visas pūļaurravas un sveicieni attiecas uz jums.

Pienāca nākamā diena, es ietērpos pilnā ģenerāļa uniformā un uzliku pazīstamo melno bereti arbruņutanku karaspēka emblēmu. Pulkvedis Lesters, kurš atnāca mani pārbaudīt, bija acīm redzamiapmierināts ar to, kā izskatos.

- Atlicis vēl pēdējais, - viņš teica un pasniedza man dažus haki krāsas kabatlakatiņus ar izšūtieminiciāļiem B.L.M. - It kā nejauši nometiet tur, kur, jūsuprāt, nepieciešams. Mūsu spēlē šī detaļa varizrādīties ļoti noderīga.

Pulkvedis cieši paspieda man roku, novēlēja labu veiksmi un aizgāja. Sakārtojis bereti - pagriezis to

vajadzīgajā slīpumā, es nokāpu lejā pa kāpnēm savu personisko adjutantu - brigādes ģenerāļa Heivuda unkapteiņa Mūra pavadībā. Uz ielas stāvēja trīs armijas mašīnas, un ap to, ko greznoja Montgomerijatrijstūrainais karodziņš, drūzmējās pūlis. Kad iznācu laukā, atskanēja sajūsmas saucieni. Es iesēdosmašīnā un apveltīju visus ar starojošo Montija smaidu un viņa pazīstamo sveicienu. Pūlim kliedzot:"Vecais labais Montijs!", mašīna sakustējās, un es turpināju smaidīt un māt sveicienus, līdz sejas muskuļikļuva stīvi un roka sāka sāpēt.

Northoltas lidostā pūlis bija vēl lielāks, un pie manas lidmašīnas stāvēja iespaidīga augstākovirsnieku grupa; vairāki bija Montijam tuvi paziņas. Sirds sita kā tvaika āmurs, taču ar pamatīgugribasspēka piepūli es viegli izlēcu no mašīnas un tikko manāmi pasmaidīju. Brigādes ģenerāļa Heivudapavadībā es veicu godasardzes apskati - nesteidzīgi pagāju garām miera stājā sastingušo virsnieku rindai,tad pienācu pie lidmašīnas apkalpes.

- Sveiks, Slī, - es apsveicinājos ar pilotu. - Kā tev šķiet - vai aizlidosim?Pārmijis dažus vārdus par laiku, es veicu apkalpes apskati. Pēc tam uzkāpu augšā pa trapu un, uz

atvadām pamājis visiem sveicienu, beidzot iegāju lidmašīnas salonā, kur izjutu milzīgu atvieglojumu.Pirmā aina bija veiksmīgi nospēlēta. (Vēlāk uzzināju, ka nevienam no augstākajiem virsniekiem par maninebija radušās nekādas aizdomas; viens no viņiem - Montija labs paziņa - pat piebildis, ka "vecis izskatāslieliski, kaut ari ir nedaudz noguris".)

Nākamajā rītā lidmašīna nolaidās Gibraltārā, un priekškars pacēlās, lai sāktos otrā aina, kurasdarbība norisinājās uz lielās klints fona, kas kalpoja par dekorāciju. Mani sagaidīja divas viisnickugrupas, aiz kurām stāvēja automašīnu rinda. Starp k latesošajiem lidostas darbiniekiem bija redzamispāņu strādnieki, un viens no tiem bija ienaidnieka aģents.

Vajag, lai pēc iespējas vairāk ļaužu jūs redzētu, - Heivuds klusi teica.Tai brīdī atvērās lidmašīnas durvis, un es, īsi aizkavējies pirms izejas, ar sveicienam paceltu roku

ātri nokāpu pa trapu; visapkārt iestājās klusums.Pēc sasveicināšanās ceremonijām mani veda pa Gibraltāras ielām, kur drūzmējās spāņu iedzīvotāji.

Pie valdības ēkas, kur piebraucām, ari drūzmējās milzīgs pūlis. Kad izkāpām no mašīnām, godasardzeskaravīri pie ieejas ņēma šautenes plecā, bet ģenerālis Ralfs Istvuds, Gibraltāras gubernators un sensMontija draugs, kas bija iznācis mums pretī, pasmaidīja un pastiepa roku.

- Sveiks, Montij, priecājos tevi atkal redzēt! - viņš teica.Attiecībā uz šo tikšanos man bija doti ļoti sīki norādījumi, un eszināju, ka Montgomerijs seru Ralfu allaž uzrunā ar viņa iesauku.- Sveiks, Rastij, kā tev klājas? - atbildēju Montija jautrajā tonī. - Izskaties jau nu lieliski. - Un

kopā ar viņu devos iekšā, familiāri satvēris zem rokas.Sers Ralfs ieveda mani savā kabinetā un, palūkojies gaitenī, cieši aizvēra durvis. Klusēdams viņš

mani noskatīja no galvas līdz kājām, tad izplūda smaidā un spēcīgi pakratīja man roku.- Nē, vienkārši nespēju attapties! - viņš iesaucās. - Jūs taču esat visīstākais Montijs! Pirmajā brīdī

es pat nodomāju, ka viņš nolēmis mainīt plānu un atlidojis pats.Es tiku ievests sev atvēlētajā istabā, kur pilnīgā vientulībā paēdu brokastis. Piecēlies no galda, es

laiski piegāju pie loga un piepeši pamanīju, ka uz blakus mājas jumta kaut kas kustas. Saskatīju kādustrādnieku, kas, tur piesēdis, pavērsa pret mani ko ļoti līdzīgu šautenei. Bridi jutos stipri nepatīkami, taču,rūpīgāk ielūkojies, sapratu, ka bažām nav pamata: viņš nevis tēmēja ar šauteni, bet gan centās maninovērot ar tievu tālskati.

Adjutants mani atkal ieveda sera Ralfa kabinetā, un gubernators aprakstīja mūsu izrādes turpmākāsainas:

- Pēc divpadsmit minūtēm mēs ar jums iesim pastaigāties dārzā aiz mājas. Divi pazīstami spāņufinansisti, mūsu paziņas, kurus grūti nosaukt par draugiem, ir uzaicināti tur aplūkot vecus marokāņupaklājus, un pilnīgi nejauši, pienākdami pie mājas, viņi mūs sastaps.

Gubernators paskatījās pulkstenī un veda mani uz dārzu, piebilzdams:- Kopš puikas gadiem neesmu jutis tādu azartu.Izgājām svelošajā saulē un nesteidzīgi devāmies uz priekšu gar puķu dobēm, ik pa brīdim

apstādamies, lai pārrunātu viena vai otra ziediņa labās īpašības. Kad nogriezāmies sānu alejā,ieraudzījām ēkas kreiso spārnu un vairākus strādniekus uz sastatnēm remontējam sienu. Viens no viņiemcieši lūkojās manī, bet, kad notvēru viņa skatienu, tūlīt novērsās un turpināja darbu. Atpazinu viņācilvēku, kas bija vērojis mani tālskatī.

Mēs turpinājām pastaigu, līdz izdzirdām nočīkstam dārza vārtiņus. Pa galveno celiņu mums tuvojāsdivi gludi skuvušies tumšos uzvalkos tērpti spāņi.

- Neuztraucieties, Džeims, - sers Ralfs aizsmacis nočukstēja. - Un nepagrieziet galvu.Izlikdamies neredzam abus svešiniekus, es ierunājos par kara kabinetu un "303. plānu". Kā

brīdinādams, gubernators pieskārās manai rokai, es apklusu pusvārdā un "pārsteigts" pagriezos pretspāņiem. Sers Ralfs sirsnīgi sveica atnācējus, kas pa spāņu paradumam paklanījās. Es tiku ar viņiemiepazīstināts, un mēs uzsākām sarunu. Biju pret viņiem pieklājīgi vēss.

Viens no spāņiem ne mirkli nenolaida no manis skatienu, toties otrs izlikās, ka uzmanīgi klausās, kostāsta sers Ralfs (redzēju, ka arī viņš ik pa brīdim uz mani paskatās). Abi klausījās ar sasprindzinātuuzmanību, kā es pļāpāju par laiku, ziediem un valdības nama vēsturi; tas izskatījās ļoti smieklīgi.Nospriedis, ka pietiks, ātri ieteicos:

-Nu, ceru, ka labais laiks vēl pieturēsies, man vēl visai daudz jālido, un daļēji aizgriezos par zīmi,ka saruna pabeigta. Spāņi tūlit paklanījās, un sers Ralfs ieveda viņus mājā.

Šie spāņi, kā vēlāk uzzināju, bija vieni no veiklākajiem, vislabāk sagatavotajiem Hitlera gestapoaģentiem. Izlūkdienesta "MI-5" prasmīgi izplatīto baumu dēļ viņi steidzīgi tika nosūtīti no Berlīnes, lai,uzdodoties par baņķieriem, iesakņotos spāņu sabiedrībā Gibraltārā un mani novērotu. Kopā ar viņiemdarbojās vēl divi sīkāki aģenti - viens tēloja strādnieku un remontēja valdības ēku, bet otrs iekārtojāslidostā. Ikvienam vajadzēja sūtīt pašam savas atskaites, detalizēti aprakstot visu redzēto.

Jā, šie spāņi rīkojās ātri. Divas stundas pēc tam, kad viņi atstāja valdības ēku, Hitlera pārstāvjiMadridē jau zināja, ka ģenerālis Montgomerijs ieradies Gibraltārā un tālāk lidos uz Āfriku. Drīz vien uzBerlīni tika nosūtīta radiogramma: "Par katru cenu noskaidrot "303. plāna" būtību. Vai jums ir kādainformācija? Ļoti steidzami." Tūlīt pēc tam vācu pretizlūkošana darīja visu iespējamo, lai noskaidrotu šojautājumu.

Mana aizlidošana no Gibraltāras bija ļoti līdzīga ielidošanai. Saulē mirdzēja durkļi, un pārilidlaukam pārlidoja iznīcinātāju "Spit- fire" posms, sveicienā pašūpodams spārnus. Kad parastās atvaduformalitātes bija galā, es paņēmu seru Ralfu aiz rokas, un abi kopā sākām staigāt gar lidostas bufeti, kurstrādāja gestapo aģents. Pienācis pie viņa atvērtā lodziņa, es, šķietami norūpējies, sāku apspriest karajautājumus.

- Tagad par ostas aizsardzību, Rastij, - es runāju. - Premjerministram teicu, ka C-4 ir pilnīgi droša.Taču man gribētos, lai tauvas sasien tā, ka bruņutanku vienības var pievest bez kavēšanās, - un, pastiepisroku uz ostas pusi, turpināju: - Kādās trīs stundās inženieriem pa labi no zemesraga jāveic pārkārtojumisaskaņā ar "303. plānu".

Vēl kādu brītiņu turpinājis gvelzt niekus tādā pašā garā (to darot, man likās, ka gubernators vienubrīdman tikko manāmi pamirkšķina), es iesēdos lidmašīnā un lidoju uz Āfriku.

Nākamā pieturvieta manā ceļojumā bija Alžīra, kur jau ilgstoši tika izplatītas baumas, ka drīzieradīsies Montijs svarīgā uzdevumā, droši vien lai saformētu angļu un amerikāņu armijas iebrukumamDienvidfrancijā.

Lidostā mani sagaidīja ģenerāļa Meitlenda Vilsona štāba virsnieki, un pēc tam es veicu tādās reizēsparasto godasardzes apskati. Lai ieraudzītu ģenerāli Montgomeriju, netālu drūzmējās dažādās valodāsrunājošu civilpersonu pūlis, ko bija piesaistījušas valodas par manu "sevišķi slepeno" vizīti.

Starp šiem ļaudīm atradās divi itālieši, kuri formāli atbalstīja sabiedrotos, bet patiesībā strādājagestapo labā, un arī kāds franču majors, viņu tiešais priekšnieks. Šis majors bija ieradies Alžīrā pirmsnedēļas, uzdodamies par franču izlūkdienesta darbinieku, taču pretizlūkošanai bija zināms, ka viņš irviens no visvairāk pieredzējušajiem ienaidnieka aģentiem. Gandrīz tūlīt pēc ierašanās viņš izteicavēlēšanos tikties ar Montgomeriju, ja tas atlidos uz Alžīru, un tagad tika nolemts viņa lūgumu apmierināt.

Reti esmu saticis vēl draudīgāku cilvēku: bālā, violetzilas rētas pāršķeltā seja ar tumšajām acīm, kasreizēm iezibējās, un cieti sakniebtās lūpas radīja iespaidu, ka viņš ir spējīgs uz visu. Un es, par spītiatentāta draudiem, pat nedrīkstēju izrādīt nekādu piesardzību. Taču nekas nenotika: mēs vienkāršipaspiedām viens otram roku un pārmijām dažas laipnas frāzes.

No lidostas uz pilsētu man bija ieplānots doties amerikāņu pulkveža pavadībā. Iesēdāmies mašīnā,kur pie stūres sēdēja apburoša blondīne, pilnīgi neatvairāma satriecoši piegrieztajā Sieviešu korpusaformas tērpā; atdevusi godu, viņa tūlīt palūdza man autogrāfu. Paredzēdams briesmas, kādas varēturasties, ja man iznāks darīšana ar amerikāņu fanātiskajiem autogrāfu cienītājiem, pulkvedis Lesters bijamani apgādājis ar ģenerāļa fotogrāfijām, kuras viņš bija pašrocīgi parakstījis. Izņēmu no kabatas vienufotogrāfiju un, nemaz nepasmaidīdams - Montija nepatika pret sievietēm karalaukā bija labi zināma-,pastiepu to meitenei, salti izmezdams:

- Ceru, ka derēs.Brauciens no lidostas man paliks atmiņā līdz mūža galam. Amerikāņiem - maniem pavadītājiem -

bija paziņots, ka pret Montiju var tikt vērsts atentāts, tāpēc gar visu 12 jūdžu garo ceļu līdz Alžīrai viņi,neskopodamies ar karavīriem, bija nolikuši sardzi; lika nolemts braukt vislielākajā ātrumā un cerēt uz tolabāko. No lidostas mēs izšāvāmies gluži kā raķetes un, sirēnām kaucot, drāzāmies uz pilsētu. Kad mēsbeidzot iebraucām pa dižiem vārtiem un apstājāmies pretī lielam akmens savrupnamam - ģenerāļa Vil-sona štāba mītnei, jutos ļoti atvieglots. Vēl minūte-un viesmīlīgie vārti man aiz muguras aizdarījās, unreizē ar to nolaidās priekškars vēl vienai notēlotai ainai.

Nākamās dažas dienas pagāja gluži kā sapnis, kas atkārtojas vēl un vēl - nolaišanās, oficiālastikšanās, godasardzes, šķietami nopietnas sarunas par augstākās stratēģijas tematu, iedzīvotāju pūļi un tovidū ielavījušies ienaidnieka aģenti, ielas, ko ielenca salutējoši karavīri. Visvairāk baidījos nosastapšanās šaurā lokā ar augstākajiem armijas virsniekiem, jo uzturēt sarunu par speciāliem militāriemjautājumiem tikpat kā nevarēju. Vispār "MI-5" izkārtoja manu ceļojumu tā, ka maltītes es vienmēr ieturējuviens, un rūpīgi vairījos nākt kontaktā ar virsniekiem, kas ģenerāli labi pazina.

Vienlaikus mani pastāvīgi izrādīja visiem ienaidnieka spiegiem, ar ko vien gadījās sastapties.Atceros, ka brigādes ģenerālis Hei- vuds reiz pieveda mani pie kāda padzīvojuša civilista, kas ar savusmailo āža bārdu, apbružāto melno uzvalku un lielo sombrero cepuri līdzinājās dzīves salauztam aktierimtraģiķim.

' - Lūdzu piedošanu, ser, - ģenerālis mani uzrunāja. - Profesors Salvadore X. uzskatīs, ka jūs esat ļotilaipns, ja ļausiet viņam izteikt jums savus cieņas apliecinājumus, - un, redzēdams, ka es neko nesaprotu,piebilda: - Viņš ir arheologs un, protams, slavens. Itālietis, kurš mums simpatizē.

Brīdi netiku gudrs, kāpēc man būtu jātērē laiks sarunām ar kaut kādu arheologu. Taču zināju, kaHeivuds ne jau pirmo gadu sadarbojas ar nodaļu "MI-5", ka viņš īpaši ticis izraudzīts tik sarežģītamuzdevumam un ka mūsu misijas laikā viņš neko neuzsāka bez nopietna iemesla. Tādēļ pārmiju dažusvārdus ar "profesora" un, kad viņš atgāja sānis un dažu jardu attālumā apstājās, pievērsos Heivudam unsāku ar viņu apspriest viltīgus "kara plānus".

Ar laiku es iejutos savā lomā tā, ka patiesi kļuvu ģenerālis Montgomerijs. Ievēroju, ka tāds turpinubūt, ari palikdams vienatnē.

Kādu reizi, kad grasījāmies nolaisties kārtējā lidlaukā, Heivuds man uzmundrinoši jautāja:- Kā nervi - vai kārtībā? - un es gluži kā Montijs viņu pārtraucu:- Nervi, Heivud? Nepļāpājiet niekus!

- Lūdzu, piedodiet, ser, - viņš atbildēja, nemainot sejas izteiksmi.Nedēļas beigās es atgriezos Alžīrā, apzinādamies, ka uzdevumu biju izpildījis bez kādām nopietnām

neveiksmēm; cik mums bija zināms, nevienam neradās šaubas, vai es patiešām esmu ģenerālisMontgomerijs.

Tobrīd līdz dienai X atlika vairs tikai dažas diennaktis, un mans darbs bija galā. Pēdējā slavasmirdzuma apspīdēts, es ierados ģenerāļa Vilsona štāba mītnē, pārģērbos savā leitnanta formā un tiku klusiizvests ārā pa sētas durvīm.

Tagad mana līdzība ar ģenerāli jau bija zināma problēma. Tāpēc tiku slepeni iesēdināts lidmašīnā unnosūtīts uz Kairu - vienīgo pietiekami lielo pilsētu tuvākajās valstīs, kur es varētu pazust. Tur tad arīnodzīvoju, īpaši nerādīdamies atklātībā, līdz pašai X dienai.

Ilgu laiku centos noskaidrot, cik noderīgi bijuši mani pūliņi. Taču līdz pat kara beigām manneizdevās uzzināt, ka šī viltība palīdzēja maldināt pretinieku, kurš atvilka P.ommela tanku divīzijas uzdienvidiem un tādējādi sekmēja sabiedroto karaspēka iebrukumu.

Vēlāk arī uzzināju, cik potenciāli bīstama bijusi šī misija. Kad ziņa par paredzamo Montgomerijabraucienu uz Tuvajiem Austrumiem sasniedza Berlīni, vācu augstākā virspavēlniecība izdeva pavēlinotriekt manu lidmašīnu reisa laikā, bet, ja tas neizdotos, Mi Miliju plānoja novākt kaut kur Spānijā vaiĀfrikā. Taču pēdējā brīdī vācieši nolēma pārliecināties, vai es tik tiešām esmu īstais Montgomerijs, un,kad nosprieda, ka esmu gan, iejaucās fīrers, un mana dzīvība bija glābta. Hitlers deva rīkojumu atstātmani dzīvu, I kI/ būs noskaidrojies, kur mēs gribam sākt iebrukumu. Bet to viņi n//māja tikai 6. jūnija rītā.

Tomass Džonsons Zelta sfinksa: armijas pretizlūkošanas dienests

Otrā pasaules kara gados karavīru vidū populārs bija nostāsts par kādu ģenerāli Klusā okeāna frontē,kurš, uzzinājis, ka CIC (counterintelligence corps) nonākusi viņa pakļautībā, iesaucies:

- CIC! Kas tas vēl par velnu?Tā varēja gadīties. CIC jeb armijas pretizlūkošanas dienests ilgu laiku bija armijas izlūkdienesta G-

2 vismazāk pazīstamā sastāvdaļa.CIC, kas tika nodibināta 1942. gadā kā vecā policijas izlūkdienesta pēctece, drīz vien pārvērtās par

unikālu karavīru - spiegu mednieku formējumu. Kara laikā CIC notvēra tūkstošiem spiegu un diversantu,izjauca desmitiem pretinieka iecerētu bīstamu plānu un tādējādi aiztaupīja Amerikai un tās sabiedrotajiemļoti daudz karavīru dzīvību un lielus izdevumus. Ģenerālis Makarturs paziņoja, ka, pateicoties šimdienestam, karš Klusā okeāna baseinā kļuva par pusgadu īsāks.

Kāds filipīniešu izcelsmes CIC aģents trīs gadus pavadīja Manilā, strādādams par preču iznēsātāju.Pārdodams augļus japāņu virsniekiem, viņš ievāca informāciju, ko vēlāk pa rāciju nodeva Makarturam.Krastā izsēdinātajiem amerikāņu desantniekiem "iznēsātājs" pasniedza karti, kurā bija iezīmēts pretiniekakaraspēka izvietojums, tad atrāva vienai kurpei zoli un uzrādīja CIC apliecību.

Šajā formējumā dažādos laikposmos ietilpa gan mežsaimniecības speciālists, gan deju grupasvadītājs, gan paklāju pārdevējs no Sīrijas, gan dzejnieks. Reiz kādā grūtā uzdevumā vajadzēja sūtītcilvēku, kam bija trīspadsmit rakstura īpatnības un kas vēl bez tam bija nēģeris, labdarības organizācijasbiedrs un spēja runāt franču valodā. CIC varēja atrast arī tādu.

Uz Ziemeļaustrāliju tika nosūtīts kāds antropologs, kuram vajadzēja pierunāt tur mītošās mežoņuciltis, lai tās nevis nonāvē zemē nonākušos sabiedroto lidotājus un japāņu pilotus, bet gan atved tos uzapdzīvotām vietām. Zinādams, cik ļoti aborigēniem patīk visādi spīguli, viņš tiem izdalīja lielas metālasaulespuķes ar uzrakstu "Balsojiet par Landenu!" un ar to izpelnījās pilnīgu mežoņu labvēlību.

Melburnā darbojās ienaidnieka spiegu tīkls, un personību izdevās noskaidrot tikai vienam tāloceklim - tas bija itāļu krodziņa saimnieks. Ja viņu arestētu, līdzzinātāji pazustu, lai pēc zināma laikaatsāktu darbību citur. Ņemot to vērā, seržants Frenks Koluči, kas civilajā dzīvē bija filozofijas doktors,nolēma iespiesties Melburnas mazajā Itālijā. Nedēļu par viņu nekas nebija dzirdams. Tad kādu dienu CICpulkvedis, kurš kā novērotājs staigāja krodziņam apkārt, ieraudzīja savu aģentu stāvam pie durvīm. Tasbija ģērbies netīrā formas tērpā, neskuvies un smirdēja pēc saskābuša vīna.

- Tu esi kareivis vai piedzēries klaidonis? - iejuzdamies situācijā, pulkvedis skaļi un pārmetošijautāja.

- Kāda kuram daļa? - seržants atrūca un ievēlās krogā.- Es atnākšu tev pakaļ ar armijas policiju, dezertieri! - virsnieks iekliedza pa atvērtajām durvīm.Tonakt pulkveža mītnē iezvanījās telefons, un pazīstama balss klusu teica:- Paldies! Sākumā viņi uz mani aizdomīgi šķielēja, bet pēc jūsu bāriena tūlīt ņēma savā pulkā.Drīz vien Koluči sāka darboties itāliešu aģentu tīklā, un īsā laikā visi spiegi bija notverti.1943. gadā mums bija liela gaisa karaspēka bāze Eritrejā, ap kuru itāliešu spiegu organizācijas

izvērsa visai aktīvu darbību. Šo organizāciju štāba mītne atradās viesnīcā, kuras īpašnieks, itāliešuizcelsmes amerikānis, bija saņēmis rakstisku paziņojumu, ka

Savienoto Valstu armijai viņa pakalpojumi neesot vajadzīgi, jo viņš simpatizējot fašismam.Patiesībā šis cilvēks bija CIC aģents, un visas istabas viņa viesnīcā bija piebāztas ar mikrofoniem. Šīsspiegu lamatas bija tik ērtas, ka CIC tās aizcirta tikai tad, kad banda no CIC ierobežotās un vadītāsspiegošanas pārgāja pie diversijām.

Kāds CIC aģents, kurš vēroja bēgļus, kas atgriezās tikko atbrīvotajā Manilā, apturēja tuklu,baskājainu, pēc ārienes spriežot, filipīnieti.

- Paskaidro, kas tev noticis ar lielajiem kāju pirkstiem, - viņš pieprasīja. - Tie tev izspiedušies tā, itkā tu vēl nesen būtu valkājis japāņu armijas apavus ar nodalītajiem lielajiem pirkstiem.

Pārmeklējot pie aizturētā atrada pistoli, granātu, īpašus sērkociņus diversiju veikšanai, kā arīspeciālu aptaujas lapu japāņu valodā, kur tukšajās vietās bija jāieraksta amerikāņu karavīru, tanku unkravas automašīnu skaits un dislocējums. Viņš arī atzinās, ka saņēmis uzdevumu sazināties ar citiemjapāņu atbalstītājiem, kuni mērķis bija nogalināt ģenerāli Makarturu.

Visi pretizlūkošanas dienesti diezgan intensīvi pārtvēra radioraidījumus. Kuģus, kas ar amerikāņutērauda rūpniecībai nepieciešamā mangāna kravām izbrauca no Zelta Krasta, bieži gremdēja vācuzemūdenes. Informācijas noplūdes kanālu izdevās noteikt pēc tam, kad britu radiopārtveršanas operatorsfiksēja raidītāju, kas piegādāja nacistiem ziņas no Akras. Divi noklausīšanās posteņi, kas nosaka vietu, nokurienes tiek veikti aizdomīgie raidījumi, norādīja uz vienīgā Akrā mītošā baltādainā zobārsta - pretangļiem nelabvēlīgi noskaņota īra mitekli. CIC nosūtīja aģentu, kurš ieradās pie viņa, it kā lai pārbaudītuzobus, un starp citu pažēlojās par problēmām, kādas, pārvadājot rūdu, nākas izjust amerikāņiem. Viņšnosauca aplamus kuģu nosaukumus un nepareizus to izbraukšanas datumus. Pēc stundas radiopārtveršanasoperatori fiksēja, ka nopeilētais raidītājs pārraida nacistiem tieši šo informāciju. Zobārsts tikaapcietināts, bet, nosūtot attiecīgus ziņojumus ar viņa kodu, zemūdenes tika sapulcētas vienā vietā, kur tāsnogremdēja sabiedroto kuģi.

Sarežģītākais uzdevums pretizlūkošanas dienesta aģentu darbā bija atmaskota spiega savervēšanasavā pusē. Piespiest spiegu sūtīt melīgas ziņas parasti varēja, tikai viņu pārliecinot, ka tā dzīvība būsatkarīga no spējām dezinformēt iepriekšējos saimniekus. Viņa ziņojumiem vajadzēja būt viltīgamnekaitīgas patiesības un "iemānāmo" melu sajaukumam. Savervētajam aģentam šos ziņojumus bija jāsūtapašam, jo operators, kurš uztvēra raidījumus, parasti ļoti labi pazina sūtītāja rokrakstu un uzreiz atklātu,ka viņš ir nomainīts. Turklāt savervēto radistu vajadzēja pastāvīgi uzmanīt, lai ar iepriekš noteikto koduviņš nepārraidītu: "Šīs ziņas ir melīgas, mani spiež tās pārraidīt."

Seku ziņā viena no efektīvākajām bija itāliešu spiega Alfo Primo "pārvešana otrā pusē". 1944. gadamaijā viņš nosūtīja savai iepriekšējai vadībai radiogrammu, kurā bija teikts, ka britu astotā armija dostriecienu Itālijas austrumu piekrastē. Tādēļ vācieši tur savilka lielus resursus, bet pēc dažām dienāmpiektā amerikāņu armija, ko papildināja britu karaspēka daļas, izvērsa plašu uzbrukumu rietumu piekrastēun izlauzās līdz Romai.

X dienas turēšana noslēpumā, varētu teikt, bija vissmagākais CIC darbs un lielākais tās panākums.Nacistiem tā arī neizdevās uzzināt desanta izcelšanas laiku un vietu Normandijā, līdz tas jau bijaizsēdināts, un amerikāņu vidū šis lielais noslēpums tika saglabāts ar pirmām kārtām divu tūkstošu Britusalās darbojošos CIC pretizlūkošanas dienesta aģentu pūliņiem. Viņi bez rimas un mitas likvidēja"noplūdes", pārtrauca neuzmanīgās karavīru un virsnieku sarunas krodziņos un naktsklubos, pārtvēraslepenus, ar iebrukumu saistītus dokumentus, kas nejauši bija nosūtīti kādai sievietei Čikāgā, palīdzējaklusi izolēt galdnieku, kas netīšām bija iegājis istabā, kur pie visām sienām karājās iebrukuma kartes.

Visai daudzas uzvaras izmeklēšanā CIC bija guvusi ar savu "makulatūras vākšanu". Šis terminsaptvēra visu, sākot ar svarīgu dokumentu meklēšanu Japānas alās un beidzot ar to pārtveršanu vācu unitāļu pamiera noslēgšanai ar Franciju Ziemeļāfrikā dibinātās komisijas štāba mītnē; to veica CIC aģenti,visapkārt lidojot stikla un ķieģeļu drumslām no sprāgstošajiem šāviņiem, ar ko amerikāņi un frančiapšaudīja pilsētu. Tādējādi tika atklāta vērtīga informācija par vācu izlūkdienesta darbības metodēm, parbāzes noliktavām, kas lieti noderēja mūsu armijai, kā arī kļuva zināmi tie francūži, kas sadarbojās arvāciešiem.

Netālu no Orānas pretizlūkošanas dienesta aģenti aizturēja kādu pilnīgi izmocītu, baismīgu, līķimlīdzīgu vācieti, kuram bija visu to mīnu lauku kartes, ko Ziemeļāfrikā ierīkojuši francūži - Višī valdības

atbalstītāji. Šis atradums izglāba tik daudzu amerikāņu dzīvības un tā paātrināja mūsu virzīšanos uzpriekšu, ka pēc šī atgadījuma CIC aģentiem tika uzdots pastāvīgi pavadīt uzbrūkošās armijas daļas zempretinieka uguns. Sicīlijā pretizlūkošanas dienesta aģenti ieguva karti, kurā bija iezīmētas visas itāliešumilitārā kontingenta dislokācijas vietas Sicīlijā un Itālijā.

Klusā okeāna baseinā ar armijas pretizlūkošanas dienestu "makulatūras vākšanā" sadarbojāsvispirmām kārtām jau flote. Izcēlies malā pretiniekam piederošajās salās kopā ar karavīriem, kuruuzdevums bija dot triecienu un pēc tam atkāpties, CIC aģents Bārnijs Strons tika pie dokumentiem, pēckuriem atklājās, ka salas aizsargā samērā neliels japāņu grupējums. Ieraudzījis šos dokumentus, ģenerālisMakarturs pavēlēja: "Nocietināties!", un salas tika ieņemtas samērā viegli.

Sevišķi grūts darbs, ko nācās veikt pretizlūkošanas dienestam, bija iemācīt amerikāņus turēt mēli aizzobiem. Neprecētie virsnieki, kuri kara noslēpumus uzticēja glītām deju partnerēm, radīja tādu problēmu,ka CIC, līdzko sāka kādu turēt aizdomās, viņa uzraudzīšanai norīkoja glītu sieviešu korpusa kareivi vaimedmāsu un, ja virsnieks sāka pļāpāt, viņu pārcēla mazāk atbildīgā amatā.

Armijas pretizlūkošanas dienests sniedza palīdzību arī pasta cenzoriem, sameklējot un nosvītrojottās visai bieži sastopamās rindiņas vēstulēs, kurās kareivji bez kāda ļauna nolūka centās pavēstīt savāmsievām vai draudzenēm, kur viņi atrodas.

Emblēmā, kādu nēsāja šie neievērojamie pretizlūkošanas dienesta zēni, ļoti iederiga bija tur redzamāzelta sfinksa - klusēšanas simbols.

Indro Montanelli (pārstrādājis Ervīns Lesners) Sanvitores cietuma elks

Mans stāsts sākās 1944. gada martā, tai dienā, kad viņa ekselence ģenerālis della Rovere, tuvsmaršala Badoljo draugs un britu ģenerāļa Eliksandera tehniskais padomnieks, tika atvests uz Sanvitorescietumu un ievietots kamerā, kura atradās pretī manējai. Šajā laikā itāļu pagrīdnieki centās aizkavēt vācupapildspēku pārvietošanu uz fronti dienvidos, un ģenerāli, kā man ziņoja, vācieši bija sagūstījuši kādāziemeļu provincē pēc tam, kad viņš no sabiedroto zemūdenes bija izsēdināts krastā, lai uzņemtospartizānu kara vadīšanu. Ģenerāļa aristokrātiskā stāja atstāja tādu iespaidu, ka pat nežēlīgais cietumauzraugs Francis izstiepās viņa priekšā kā stīga.

No visām vāciešu pārvaldītajām "atzīšanās izspiedēju iestādēm" Itālijā Sanvitores cietums bijavisļaunākais. Uz šejieni tika vesti sagūstītie itāļu pagrīdes cīnītāji, kuri sākotnējo nopratināšanu izturēja,taču pēc tam pie viņiem jau ķērās gestapo komisārs Millers ar saviem esesiešiem, kuri, sevišķiizsmalcināti spīdzinot, parasti izdabūja vajadzīgo informāciju pat no stiprākajiem pagrīd- niekiem.

Kopš manas apcietināšanas bija pagājuši seši mēneši. Tiku nopratināts ne vienu reizi vien, un jaubiju pilnīgi izmocīts un nomākts; prātoju, cik ilgi vēl varēšu noturēties. Taču reiz man par lielupārsteigumu kāds itāliešu izcelsmes uzraugs Serazo atvēra manas kameras durvis un teica, ka ģenerālisdella Rovere gribot mani redzēt.

Ģenerāļa kamera nebija aizslēgta, kā tam parasti vajadzētu būt. Turklāt iekšā bija gulta, turpretī mēs,pārējie, gulējām uz kailiem (lēļiem. Nevainojami apģērbies un sasukājies, ar monokli labajā acī,ģenerālis mani sirsnīgi sveica:

- Kapteinis Montanelli? Jau pirms izsēdināšanas zināju, ka jūs esat šeit. Viņa majestātes valdībaļoti interesējas par jūsu likteni. Mēs nešaubāmies, ka pat nāvessoda izpildes brīdī, stāvot pretī šauteņustobriem, jūs paliksiet uzticīgs savam virsnieka pienākumam. Lūdzu stāviet "brīvi".

Tikai tobrīd es aptvēru, ka stāvu miera stājā - papēžiem kopā un lielajiem roku pirkstiem pie bikšuvīles.

- Mums, virsniekiem, dzīve ir kā mirklis, - ģenerālis piebilda. - Kļūstot par virsnieku, tu kļūsti parlīgavaini nāves dievietei.

Viņš apklusa, ar baltu kabatlakatiņu noslaucīja savu monokli, bet man ienāca prātā, ka uzvārdi bieživien ir atspulgs savu īpašnieku personībām. Della Rovere nozīmēja "no ozola", un man priekšā stāvošaiscilvēks neapšaubāmi bija apveltīts ar stipru gribu.

- Man jau nolasīja spriedumu, - viņš turpināja. - Un jums?- Vēl ne, jūsu ekselence, - gandrīz vai kā atvainodamies, es atbildēju.- Nolasīs, - ģenerālis teica. - Vācieši nepazīst žēlastības, ja redz, ka var panākt atzīšanos, taču

izturas ar pienācīgo cieņu arī pret tiem, kas atsakās atzīties. Jūs neesat sācis runāt - lieliski! Tas nozīmē,ka jums lodi iešaus tieši krūtīs, nevis mugurā. Es ļoti lūdzu, lai jūs turpinātu klusēt. Bet, ja tiksietspīdzināts - nešaubos par jūsu gara spēku, taču fiziskajai izturībai ir robežas, - nosauciet tikai vienuvārdu: manējo. Sakiet, ka visu darījāt pēc manas pavēles… Starp citu, kādas apsūdzības jums tiekizvirzītas?

Neko neslēpdams, es viņam visu izstāstīju. Viņa ekselence mani uzklausīja kā biktstēvs, ne reizesnepārtrauca un laiku pa laikam apstiprinoši pamāja.

- Jūsu lietā ir tikpat liela skaidrība kā manējā, viņš secināja, kad es beidzu runāt. - Mēs abi tikāmarestēti, pildīdami pavēli, un mūsu pēdējais pienākums ir nomirt ar cieņu. Mums būs viegli iet nāvē arcieņu.

Kad Serazo aizslēdza aiz manis kameras durvis, es palūdzu, lai viņš nākamajā dienā atsūtabārddzini. Vakarā, pirms izstiepos uz guļvietas dēļiem, es kārtīgi salocīju bikses pa vīlēm un pakarinājutās pie loga restēm.

Dažu turpmāko dienu laikā redzēju, ka vairāki ieslodzītie ieiet ģenerāļa kamerā un, iznākdami ārā,vairs neizskatās nomākti. Troksnis un juceklis mūsu izolētajā sektorā mazinājās. 215. numurs, kuršiepriekš itin bieži tricināja gaisu, piesaukdams sievu un bērnus, tagad sēdēja klusu un bija stingrs unnelokāms, kad tika saukts uz pratināšanu. Serazo man pastāstīja, ka pēc sarunas ar ģenerāli gandrīz visilūguši atsūtīt bārddzini un atnest matu suku un ziepes. Arī cietuma uzraugi sāka katru dienu skūties. Patinspicēt atnākušais Millers bija spiests nelabprāt atzīt, ka kopumā ieslodzīto vidū uzlabojas disciplīna unpašcieņa.

Taču būtiskākā pārmaiņa bija tā, ka šajā "iestādē" pārstāja skanēt atzīšanās. Cilvēki sāka stūrgalvīgiklusēt. Della Rovere ar savu ārkārtīgi lielo vīrišķību deva viņiem spēku izturēt. Vadīdamies no pašaieslodzījumā gūtās pieredzes, viņš deva tiem dažādus vērtīgus padomus. "Visbīstamākajās stundās,"ģenerālis brīdināja, "tūlīt pēc pusdienām vienkārša vēlēšanās atvirzīt domas no sava likteņa var piespiestjūs atzīties" vai "Neskatieties uz sienām, laiku pa laikam aizveriet acis, tad tās jūs vairs nenomāks." Viņšizteica piezīmes ari par izskatu, piemēram: "Tīrība stiprina garu."

Ģenerālis zināja, ka, ievērodams militārās formalitātes savā uzvedībā, palielina ieslodzītajiemlepnuma jūtas, taču vienlaikus viņš neapnicis tiem atgādināja par viņu pienākumu Itālijas priekšā.

Pēc kāda laika cietumā piepeši paklīda baumas, ka ģenerālis esot vācu ziņotājs. Itāļu uzraugi - šieMusolīni pakalpiņi, kas nāca no sabiedrības padibenēm -, nosprieda, ka ari tam zemiskumam, līdz kuramviņi spēj nolaisties, ir robeža, un vienojās savā starpā, ka pastāvīgi viņu izsekos un gadījumā, ja šīsbaumas apstiprināsies, nožņaugs.

Nākamajā rītā della Rovere pieņēma 203. numuru - kādu majoru, kurš, kā šķita, zināja svarīguinformāciju un kuru vācieši nebija piespieduši runāt. Serazo pielavījās pie kameras durvīm, bet citiuzraugi nostājās tuvumā.

- Jūs tiksiet cietsirdīgi spīdzināts, - viņi izdzirda ģenerāļa balsi, - taču neparko neatzīstieties.Turiet galvu tukšu un piespiediet sevi domāt, ka jūs neko nezināt. Pat jūsu domas par noslēpumiem, kurusglabājat, var atraisīt jums mēli.

Nobeigumā ģenerālis līķa bālajam majoram teica to pašu, ko man:- Ja jūs tomēr piespiedīs runāt, sakiet, ka visu darījāt, pildot manas pavēles.Ap pusdienlaiku, ar visu savu ārieni pauzdams atvainošanos, Serazo atnesa un pasniedza viņa

ekselencei rozes visu itāļu cietuma uzraugu vārdā. Ģenerālis augstsirdīgi pieņēma ziedus un, kā likās,galīgi nenojauta, kādās briesmīgās aizdomās tiek turēts.

Kādu rītu vācieši atnāca pēc pulkvežiem P. un F. un pirms izvešanas cietuma pagalmā atļāva viņiematvadīties no ģenerāļa. Redzēju, kā viņi sastinga miera stājā uz della Roveres kameras sliekšņa. Ģenerāliskaut ko teica, un abi virsnieki pasmaidīja. Pēc tam viņš paspieda abiem roku - cik man bija gadījiesredzēt, tā viņš nekad nedarīja. Tad, gluži vai atcerējies par vāciešu klātbūtni, sadrūma un, pacēlis roku,salutēja. Abi virsnieki arī atdeva viņiem godu un, pagriezušies uz papēža, aizgāja pretī nāvei. Vēlākuzzinājām, ka, lūkodamies pret viņiem notēmēto šauteņu stobros, abi iekliegušies: "Lai dzīvo karalis!"

Tajā pašā dienā ap pusdienlaiku mani atkal izsauca uz nopratināšanu. Komisārs Millers paziņoja, kamans liktenis būs atkarīgs no tā, kā es atbildēšu uz jautājumiem, un, ja turpināšu stūrgalvīgi klusēt… Eslūkojos viņā plati ieplestām acīm un nedz dzirdēju, nedz arī pat redzēju viņu: manā acu priekšā stāvējapulkveži P. un F. un smaidīgais viņa ekselence. Pēc divām veltīgi izšķiestām stundām pratināšana beidzās.Mani nespīdzināja, taču, pat ja arī to sāktu darīt, domāju, ka man pietiktu spēka visu noliegt. Atpakaļceļāpalūdzu Serazo apstāties pie viņa ekselences kameras.

Ģenerālis atlika malā grāmatu un uzmanīgi palūkojās uz mani, kas stāvēja viņa priekšā, piespiedisrokas pie bikšu vīlēm.

- Jā, tieši to no jums jau gaidīju, un citādi jūs nevarējāt rīkoties, - viņš teica, pirms es paspējuierunāties, un piecēlās. - Man trūkst vārdu, lai izteiktu visu, ko vajadzētu, kapteini Montanelli. Taču, tā kānav neviena, kas varētu par mums ziņot, lai šis godīgais itāliešu cietuma uzraugs kļūst par liecinieku tam,ko mēs runājām savās pēdējās dienās. Lai viņš dzird katru vārdu - es esmu pilnīgi apmierināts, kaptein.Teikšu vēl vairāk: es priecājos. Bravo!

Tonakt jutos pilnīgi vientuļš, pavisam viens visā lielajā pasaulē. Taču mana mīļotā dzimtene šķitavēl tuvāka, dārgāka un reālāka nekā jebkad.

Ģenerāli es vairs neredzēju. Kad jau biju atbrīvots, par viņa likteni man pastāstīja kāds Fosoliieslodzītais, kam izdevās palikt dzīvam.

Fosoli bija bēdīgi slavena nāves nometne, kur cilvēku iznīcināšanas metodes bija visaidaudzveidīgas un izsmalcinātas. Uz turieni kopā ar daudziem simtiem nacistu pretinieku bruņuvilcienā tikanosūtīts ari ģenerālis della Rovere, kas turpināja saglabāt savu aristokrātismu. Visu ceļu viņš sēdēja uzmantu maisu kaudzes, ko viņam bija izveidojuši pārējie ieslodzītie, un necēlās augšā, kad vagonā ienācagestapo virsnieks. Viņš palika nesatraucams ari tad, kad tas iesita viņam pa seju un uzbļāva:

- Es tevi pazīstu, cūka, tu - Bertoni!Kāda jēga bija skaidrot šim vācietim, ka viņu sauc nevis Bertoni, bet gan della Rovere, ka viņš ir

ģenerālis un korpusa komandieris, tuvs Badoljo draugs un Eliksandera tehniskais padomnieks? Ģenerālismierigi pacēla izkritušo monokli un atkal ielika to acī. Vācietis lamādamies aizgāja.

Fosoli ģenerālis vairs nevarēja baudīt tādas privilēģijas, kādas viņam bija Sanvitores cietumā. DellaRoveri ievietoja kopējā barakā, un strādāt viņam vajadzēja kopā ar visiem. Bēdubrāļi centās viņu nodarba atpestīt, izdarot to viņa vietā, taču ģenerālis nekad necentās vairīties no darba, lai cik smags viņam,nu jau ne visai jaunam cilvēkam, tas arī būtu. Vakaros viņš sarunājās ar saviem biedriem, atgādinot, kaviņi ir nevis katordznieki, kas izcieš sodu, bet gan armijas virsnieki, un, raudzīdamies ģenerāļa spīdīgajāmonoklī un klausīdamies viņa balsī, cilvēki atkal atguva vīrišķību.

Slaktiņš, kas 1944. gada 22. jūnijā tika sarīkots Fosoli, droši vien bija atriebība par sekmīgopartizānu darbību pie Dženovas. Saskaņā ar pavēli, kas tika atsūtīta no Milānas, no 400 cilvēkiem 65 bijajāizrauga nošaušanai. Nostādījis ieslodzītos ierindā, leitnants Tito sāka viņus izsaukt pēc uzvārdiem, unnāvei lemtie cilvēki iznāca ierindas priekšā. Kad viņš izkliedza Bertoni vārdu, neviens nepakustējās."Bertoni!" viņš atkal iekliedzās, lūkodamies uz della Roveri. Viņa ekselence stāvēja kā sastindzis.

Tai brīdī Tito, vai nu nolēmis būt iecietīgs pret notiesāto, vai ari kāda cita iemesla dēļ, piepešipasmaidīja un teica:

-Nu, labi, labi, della Rovere, ja jums tā patīk.Visi, aizturējuši elpu, lūkojās uz ģenerāli, bet viņš izņēma no kabatas monokli un mierīgi ielika to

labajā acī, palabodams leitnantu:- Ģenerālis della Rovere, esiet tik laipni! - Un pēc tam pievienojās pārējiem, kas bija iznākuši

ierindas priekšā.65 cilvēkus ar sasietām rokām nostādīja pie sienas. Tad visiem aizsēja acis, izņemot ģenerāli, kurš

neparko neļāva to darīt, un viņa vēlēšanās tika izpildīta. Kamēr četri ložmetēji tika gatavoti šaušanai, viņaekselence, lepns un aristokrātisks, paspēra soli uz priekšu.

- Virsnieku kungi! - viņš teica cietā un skanīgā balsī. - Nesot savu pēdējo upuri, pievērsīsimiesdomās mūsu mīļotajai dzimtenei. Lai dzīvo karalis!

- Uguni! - Tito iekliedzās, un uz cilvēkiem, kas rindā stāvēja pie sienas, sāka šaut ložmetēji.Patiesais ģenerāļa della Roveres dzīvesstāsts, kuru es uzzināju pēc viņa nāves, stāsts par cita

veidola pieņemšanu un varonību, izklausās gluži neticams. īstenībā Sanvitores cietuma elks nepavisamnebija ģenerālis. Nedz Badoljo, nedz Eliksanders viņu nepazina, pat nekad nebija dzirdējuši par viņu, unviņa vārds nebija della Rovere.

Viņu sauca Bertoni, viņš bija Dženovā dzimis zaglis un krāpnieks, ilgu laiku pavadījis cietumā.

Vācieši viņu arestēja par kaut kādu sīku nodarijumu un nopratinot atklāja, ka šis cilvēks ir dzimis aktieris.Viņi nosprieda, ka bezkaunīgais blēdis, kuram nav nekādu principu, bet kurš toties ir apveltīts arlieliskām spējām, varētu būt noderīgs kā aģents informācijas iegūšanai no sagūstītajiem partizāniem.

Bertoni bija ar mieru sadarboties, ja cietumā varēs baudīt privilēģijas un tiks pirms termiņaatbrīvots. Vācieši izdoma stāstu par della Roveri un viņu attiecīgi apmācīja. Nokļuvis Sanvitorescietumā, Bertoni izlūdzās zināmu laiku, lai iegūtu to cilvēku uzticību, kurus viņam vajadzēja nodot. Tačušis cilvēks izrādījās daudz viltīgāks, nekā par viņu domāja, - viņš nolēma apmānīt vāciešus pašus.

Notika apbrīnojama pārvērtība - tēlodams ģenerāli della Roveri, Bertoni patiešām kļuva dellaRovere. Viņš izvirzīja sev pārcilvēcisku mērķi - pārvērst Sanvitori par klusēšanas cietumu, bet tāieslodzītos darīt pietiekami stiprus garā, lai tie ar cieņu sagaidītu savu likteni. Un viņš savu panāca - ariespaidīgo ārieni, nevainojamo tīrības un kārtības mīlestību, vīrišķīgo runu atkal atdeva nelaimīgajiemcietumniekiem varu pār sevi.

Taču viņš saprata, ka liktenīgā stunda tuvojas. Komisārs Millers kļuva aizvien nepacietīgāks: kur irziņas, kur ir atzīšanās? Kad "della Rovere" tajā pēdējā dienā runāja ar mani savā kamerā un lūdzacietuma uzraugu būt par liecinieku, viņš to darīja, saprazdams, ka viss ir beidzies un tikai tā izdosiesnosūtīt brīvībā savu patieso dzīvesstāstu, tikai tā varēs panākt, lai Itālija uzzina, ka savu pienākumu tāspriekšā viņš ir izpildījis.

1945. gada 22. jūnijā, Fosoli slaktiņa pirmajā gadadienā, es stāvēju Milānas katedrālē un vēroju, kākardināls - pilsētas arhibīskaps - svētī varoņu nāvē kritušo upuru zārkus. Kardināls labi zināja, kaspatiesībā guļ zārkā ar uzrakstu "della Rovere". Taču viņš arī zināja, ka nevienam nebija lielāku tiesību uzģenerāļa pakāpi kā tam cilvēkam, kura mirstīgās atliekas tur atdusējās: kādreizējam zaglim uncietumniekam Bertoni.

Daniels Helerijs, ASV Jūras kara spēku kontradmirālis Kodu grāmatas no okeāna dzīlēm (fragmenti no grāmatas "Attīrīt klāju!")

1944. gadā kā Atlantijas operatīvās grupas komandieris es piedalījos vācu zemūdenes sagūstīšanā.Kopš 1815. gada amerikāņu karakuģiem ne reizi nebija izdevies cīnīties ar ienaidnieka kuģi abordāžā unto sagrābt. Šis notikums bija tik nedzirdēts, ka Vašingtonā pirmos ziņojumus par mūsu veiksmi uztvēraneticīgi, it īpaši, izdzirdot, ka mēs vedam savu trofeju piesietu tauvā.

Mēs braucām ar "Guadalcanal", vieglu, 11 000 tonnu lidmašīnu bāzes kuģi, kas bija iesaukts par"Can Do" (Tiks izdarīts!). Uz komandtiltiņa bija uzzīmēti četri mazi kāškrusti kā simboli mūsu uzvarām,no kurām pēdējā tobrīd bija vissvarīgākā - vācu zemūdene "U-515".

Kaujas laikā mēs ievērojām, ka kritiskā situācijā zemūdenes komanda necentās cīnīties līdz pēdējamun uzspridzināties kopā ar savu kuģi, - vācu jūrnieki domāja tikai par to, kā glābt pašiem savu dzīvību. Toredzot, mēs uzdevām sev jautājumu: kāpēc nesagūstīt zemūdeni, ja piespiedīsim to uznirt? Kāpēc senajaikomandai "Sākt abordāžu!", kāda mūsdienu jūras kara spēkos vairs netika dzirdēta, atkal neatskanēt pārokeāna ūdeņiem?

Dažreiz bojāta zemūdene iznirusi turpina kauju, bet dažkārt uzreiz tiek atvērtas lūkas, pa kurām sāklēkt ārā mazas, melnas figūriņas, kas metas ūdenī. Taču arī jūs vienkārši nestāvēsiet un negaidīsiet, kadpretinieks sāks sarunas par padošanos, - jūsu mīnu kuģi pilnā gaitā drāzīsies pie tā un atklās uguni novisiem ieročiem, bet lidmašīnas piķēs un apšaudīs to ar ložmetējiem. Uzpeldējušajai zemūdenei no visāmpusēm trieksies virsū torpēdas, raķetes, reaktīvie bruņu caursitēji lādiņi. Varbūt komanda lika zemūdeneiuzpeldēt, lai padotos, taču jūs nevarat atļauties sēdēt, rokas klēpī salicis, un gaidīt, kad tas noskaidrojas, -tāda kļūda var maksāt pārāk dārgi.

Sašauta zemūdene, kas atrodas piecu jūdžu attālumā nojums, ir ļoti bīstama. Torpēdas, kas tiekizšautas brīdī, kad komanda zemūdeni pamet, var pārvērst skaistu kuģi liesmojošā lāpā. Tāpēc mēslieliski sapratām, ka ienaidnieka zemūdenes sagūstīšana būs ļoti riskanta. Taču, ņemot vērā, ka tiksim pietāda guvuma kā kodu grāmatas, bija vērts izmēģināt laimi. Veiksmes gadījumā jūras kara flotes sakarudienestam Vašingtonā būtu iespējams noskaņot savus uztvērējus uz vācu zemūdeņu izmantotajāmfrekvencēm un uzzināt pārraidītās kaujas pavēles. Tad visi Berlīnes jūras kara spēku štāba radisti kļūs paramerikāņu izlūkdienesta aģentiem.

Sanāksmē, kas bija veltīta mūsu izbraukšanai, es klātesošos virsniekus iepazīstināju ar savu plānu.Speciālisti no štāba manu priekšlikumu vērtēja skeptiski, taču beigu beigās mēs nonācām pie secinājuma,ka nav nepieciešams zemūdeni pēc uzpeldēšanas apbērt ar nāvi nesošu lādiņu krusu - vācieši paši togribēs nogremdēt. Saskaņā ar plānu mēs, atklājot ložmetēju uguni, aizmēzīsim komandu no zemūdenesklāja, tad iekļūsim pašā zemūdenē un aizgriezīsim ventiļus ciet.

Svētdien, 4. jūnija rītā, kad atradāmies simt jūdžu attālumā no Blāna zemesraga pie FrančuRietumāfrikas krastiem, skaļrunī pēkšņi atskanēja: "Amerikāņu karakuģis "Chatclain" ziņo operatīvāsgrupas komandierim. Es laikam esmu nodibinājis skaņas kontaktu." Divi tuvākie mīnu kuģi pilnā gaitādevās pie "Chatelain", turpretī "Guadalcanal" steidzīgi peldēja pretējā virzienā - lidmašīnu bāzes kuģaierašanās rajonā, kur atklāta ienaidnieka zemūdene līdzinājās vecākas dāmas ieiešanai bārā, kad turnorisinās kautiņš. Tam tur nebija ko darīt.

Drīz "Chatelain" kapteinis pa radio ziņoja: "Kontakta objekts identificēts kā zemūdene. Sākuuzbrukumu." Divi iznīcinātāji " Wildcat", kas bija aizlidojuši palīgā kuģim "Chatelain", rneta lokus gaisā,

līdz pamanīja zemūdenes tumšo ēnu. Noorientējies pēc lidmašīnu ziņojumiem, "Chatelain" apgriezāsapkārt un izmeta sēriju dziļumbumbu. Pēc īsa brīža "Chatelain" skaļruņos satraukti ierunājās jaunākāleitnanta Dž. Keibla balss:

- Ir! Jums tā ir rokā! Zemūdene uzpeld!Tieši divpadsmitarpus minūtes pēc tam, kad no mīnu kuģa tika saņemta pirmā ziņa par zemūdeni, tās

garais, melnais, draudīgais korpuss parādījās virs ūdens. "Chatelain", "Pillsbury" un "Janx" atklāja uguni- taču vienīgi ar mazkalibra zenītlielgabaliem. No augšas piķēja iznīcinātāji un kapāja zemūdenes klāju arizkausēta tērauda strūklām no saviem 0,5. kalibra ložmetējiem. Šī uguns nevarēja radīt sūces zemūdeneskorpusā.

Kā vēlāk uzzinājām, tieši tobrīd, kad vācieši sēdušies pusdienot, sprāgušas dziļumbumbas un viņinogāzušies uz grīdas, bet pēc tam tur nolidojuši arī šķīvji ar ēdienu. Kad apdullinātais kapteinis devapavēli uzpeldēt, vācieši, kuri bija pārliecināti, ka viņu zemūdene grimst, metās pie izejas lūkas un sākakuģi pamest. Viņi visi tika izvilkti no ūdens un galīgo zemūdenes sagūstīšanu drūmi vēroja jau no"Chatelain" klāja.

Līdzko zemūdene uzpeldēja, es paņēmu mikrofonu, un pirmo reizi pēc daudziem desmitiem gadukuģa skaļruņos atskanēja pavēle: "Abordāžas komandas - uz priekšu!" Mūsu avantūristiskais plānsizdevās pilnībā. Vācieši atstāja zemūdeni, pat neizslēdzot dzinējus, un tā sāka griezties pa apli ar astoņumezglu ātrumu. Ūdenī tika nolaistas laivas, un drīz vien leitnants A. L. Deivids no "Pillsbury" pirmaisuzrāpās uz ienaidnieka zemūdenes.

Deividam un viņa ļaudīm bija visi iemesli domāt, ka, sākot laisties lejup pa lūku, viņi tiks sagaidītiar ložmetēju kārtām. Tikpat labi viņi zināja, ka parasti vācu zemūdenēs ir 14 spridzekļi ar pulksteņamehānismu, kas domāti pašiznīcināšanai. Un tomēr viņi pa lūku iekļuva bruņotajā novērošanas tornī,gatavi atšaudīties, taču sev par zināmu pārsteigumu atklāja, ka zemūdene ir pavisam tukša un atrodaspilnīgi viņu rīcībā - ja vien neuzsprāgs! (Vēlāk Deividu apbalvoja ar medaļu "Par drošsirdību", un viņškļuva par otro no diviem Savienoto Valstu karavīriem, kas saņēma Šo apbalvojumu par piedalīšanoskaujās Atlantijā. Pārējie jūrnieki no viņa grupas dabūja jūras kara flotes krustus.)

Nodalījumā, kur atradās galvenais vadības punkts, abordāžas komanda atklāja ūdens strūklu sešucollu diametrā, kas šļācās no atvērta kanāla, un, ātri sameklējuši aizbāzni, to apturēja, citādi pēc dažāmminūtēm zemūdene nogrimtu.

No "Guadalcanal" tika pārraidīta komanda: "Apstādiniet dzinējus, mēs zemūdeni vilksim tauvā."Līdzko skrūves pārstāja griezties, zemūdene ar pakaļgalu sāka iegrimt, un mēs, lieki netērēdami laiku,aizīrāmies tai garām un pasviedām uz zemūdenes stāvošajiem zēniem trosi.

Tai brīdī zemūdenes pretīgais purns ar četriem pielādētiem torpēdu aparātiem gandrīz pieskārās piemūsu kuģa borta.

- Ak Dievs! - es izdvesu. - Šajā zemūdenē saimnieko vesels bars ziņkārīgu zēnu - es Tevi lūdzu,neļauj nevienam pablēņoties ar torpēdu starta pogām.

Līdzko mēs sākām vilkt savu trofeju, tās pakaļgals atkal iznira. Pa to laiku abordāžas komanda, ātriun precīzi rīkodamās, atvienoja vadus no spridzekļiem, pārbaudīja, vai kaut kur nav mīnu lamatas, unpaņēma visus svarigākos dokumentus, lai mums būtu ko parādīt, ja gadījumā zemūdeni pazaudēsim.

Kaut arī mēs savam "mustangam" bijām uzmetuši laso un to droši piesējuši, "dzīvnieks" vēl nebijasavaldīts - zemūdenei vajadzēja mierīgi peldēt aiz kuģa, taču tā pastāvīgi aizslīdēja pa labi. Nodomāju,ka droši vien iestrēgusi stūre, - tas un vēl zēnu paziņojums, ka zemūdenē atrastas mīnu lamatas,pamudināja mani doties uz zemūdeni pašam. Gribēju visu apskatīt pēc iespējas drīzāk un tagad kāpašiecelts virsnieks, kas atbildīgs par mīnu lamatām, varēju to izdarīt gluži likumīgi. Spridzeklis bijapiestiprināts pie ūdensnecaurlaidīgajām torpēdu nodalījuma durvīm. Mums vajadzēja ietikt šajānodalījumā, lai nokļūtu pie stūres ierīces, kas tiek vadīta ar roku. Pēc spridzekļu neitralizēšanasinstrukcijas prasībām, kamēr tiek veikts šis darbs, visiem pārējiem kuģis jāatstāj, taču laika bija maz un

tādu darbu patīkamāk bija darīt sabiedrībā. Tāpēc mīnu lamatas es noņēmu ar divu abordāžas grupas zēnuenerģisku līdzdalību; viņi palīdzēja man ar daudziem jo daudziem padomiem, un drīz vien, mūsusaspringtajām sejām atplaukstot platā smaidā, durvis bija atvērtas.

Kad atkal izrāpos pa lūku svaigā gaisā, ieraudzīju mūsu mākslinieku, kurš stāvēja pie novērošanastorņa ar otu rokā un lieliem, sarkaniem burtiem uzkrāsoja zemūdenes jauno nosaukumu: "Can Do Jr" (CanDo Jaunākais). Drīz mēs to saīsinājām vienkārši par "Jaunāko".

Uz "Guadalcanal" mēs topmastā pacēlām tradicionālo slotu (jūras kara flotes signāls, kas nozīmē"Pilnīga uzvara!") un uzņēmām kursu uz Bermudu salām. Vašingtonā mūsu pārraidītie ziņojumi tikapieskaitīti pie sevišķi slepeniem. Teikdams komandai runu attiecībā uz šo slepenību, es piebildu: ja mumsizdosies to saglabāt, varbūt mēs sekmēsim lūzuma iestāšanos karā. Mēs vilkām līdzi piecas ienaidniekaakustiskās torpēdas, no kurām ļoti cieta mūsu kuģi, un tagad mūsu speciālisti varēs izstrādāt paņēmienuscīņai ar tām. Taču vēl būtiskāk - bijām ieguvuši vācu kodu grāmatas, un tagad radās nepieciešamība šofaktu slēpt, jo, uzzinājuši par to, vācieši kodus uzreiz mainītu.

- Un nobeigumā vēl piebildīšu, - es teicu, - nav jēgas glabāt suvenīrus, ja artiem nav iespējamspalielīties un tos visiem parādīt. Tāpēc visiem, kam tādi ir, rīt tie būs jāatdod.

Nākamajā dienā vecākais palīgs bija gluži vai ierakts milzīgā visdažādāko priekšmetu kaudzē, un esgalīgi nespēju saprast, pa kuru laiku zēni bija savākuši visus tos ventiļus, vadus no mīnām ar laika degliun neskaitāmus citus krāmus. Turklāt zināju, ka lielākā daļa no viņiem drīzāk atdos savu labo roku, nekāšķirsies no savām pistolēm, tālskatiem, fotoaparātiem un virsnieku cepurēm.

19. jūnijā mūsu operatīvā grupa ieradās Bermudu salās, kur saņēma gaidīto pateicības paziņojumu.Vislielāko lepnumu pēc atgriešanās štatos es izjutu par to, kā mani zēni glabāja mūsu kopīgo noslēpumunoklusēja droši vien iespaidīgāko notikumu mūžā. Šis noslēpums bija tik lieliski saglabāts, ka vēl līdz šimbrīdim dažos vēsturskos sacerējumos par Otro pasaules karu tas netiek pat pieminēts.

kad grāmatas ar kodiem no zemūdenes "U-515" nokļuva vašingtonā, mūsu speciālisti varēja noskaņotradiouztvērējus uz Vācu zemūdeņu izmantotajām frekvencēm un pēc tam lasīt viņu radiogrammas tā, it kātās tiktu raidītas skaidrā angļu valodā. Mūsu rokās bija visas kartes, visi dokumenti, kopīgā pavēle unkodu grāmatas, kādas, izbraucot jūrā, bija ikkatrai vācu zemūdenei. Un, kaut arī nacisti laiku pa laikamkodus mainīja, problēmas tas mums nerādīja, jo šifra atslēgas šīm izmaiņām ari atradās mūsu rokās. NoJūras militāro spēku izlūkdienesta viedokļa tā bija lielākā veiksme karā.

Viljams Brugers, atvaļinātais ASV armijas brigādes ģenerālis "Maisveida Bikses"

Pulksten divos naktī 1944. gada jūnijā mūsu baraku negaidot pielēja spilgta gaisma. Tajā pašā mirklīmums apkārt sāka skraidīt japāņu uzraugi un virsnieki - sākās kārtējā pārmeklēšana, pēkšņa, lai mēsnepagūtu ne paslēpt, ne iznīcināt, nedz arī kaut kur citur nobēdzināt visu to, kas tika uzskatīts par aizliegtuvai arī kas bija mums slepeni atnests. Kamēr viņi rakņājās mūsu mantās un pievāca visas atrastāspiezīmes un grāmatas, mēs miegaini stāvējām un grīļojāmies, piespieduši rokas pie bikšu vīlēm.

Es biju ļoti satraukts. Jau divus gadus, kopš biju sagūstīts, rakstīju piezīmes par notikumiem, domāmun jūtām. Tās aizņēma jau vairākas piezīmju grāmatiņas. No atsevišķām lapiņām biju pat izveidojisveselu dzejoļu grāmatiņu. Kaut gan ārēji šie dzejoļi bija pilnīgi nevainīgi, dziļākajā būtībā atspoguļojalielos pārdzīvojumus un drūmo dzīvi ieslodzījumā. Rakstīšana kļuva par manu galveno nodarbošanos,interesi, kas pārņēma visu manu būtni; rakstot manas rokas bija nodarbinātas, bet prāts pastāvīgi aizņemts.Nejēdzīgajos karagūstekņu nometnes apstākļos, kas jo sevišķi veicina degradāciju, tas bija veids, kāsaglabāju sev normālu psihi.

Taču nodarboties ar rakstīšanu nometnē bija riskanti. Ģenerālis Džonatans Veinraits, kas arī tepatatradās, brīdināja, kādas briesmas man draud, ja tādas lietas uzticēšu papīram. Japāņiem nebija nemazākās iecietības pret mūsu darbiem vai vārdiem, kas tika vērsti pret viņiem, un šī neiecietība bieži vienizvērsās cietsirdīgās represijās.

Protams, manos rakstiski izteiktajos pārdzīvojumos viņi varēja atrast sev maz kā cildinoša.Ieraudzījis, ka viņi izvelk un aiznes manas piezīmju grāmatiņas, nodomāju, ka nu man sāksies grūti

laiki. Kopš tā brīža nodrebēju ikreiz, kad ieraudzīju nometnes komandantu vai viņa vietnieku, ko mēsbijām iesaukuši par"Maisveida Biksēm".

Maisveida Bikses mēs uzskatījām par iemiesojumu visam tam nīstajam, kas bija raksturīgs dzīvei aizdzeloņstieplēm - sliktajam ēdienam, netīrībai, sodiem un, galvenais, pašam pazemojumam atras- liesgūstā. Tas bija tukls liela auguma japānis ar švīkstošiem soļiem un maisveida biksēm, kas bija sabāztaszābakos. Viņš diezgan labi runāja angliski, un mums bija aizdomas, ka viņš zina šo iesauku.

Pēc neilga laika japāņi sāka izsaukt gūstekņus, pie kuriem bija atrastas piezīmes. Ar sev raksturīgosistemātiskumu viņi vispirms sāka ar tiem cilvēkiem, kuru uzvārdi sākās ar burtu "A", tad pārgāja pieburta "B". Britu brigādes ģenerāļa rokrakstos japāņiem kaut kas nepatika, un viņu iesēdināja karcerī uztrim dienām, iztikai atvēlot tikai maizi un ūdeni, bet kādu amerikāņu pulkvedi nežēlīgi piekāva unpavēlēja ierasties vēl dažas dienas uz tādu pašu miesassodu. Drīz vien viņiem vajadzēja nokļūt arī piemanis.

Lai satraukumu mazinātu, visu brīvo laiku pavadīju niecīgā sakņu dārziņā, ko nometnes teritorijā manļāva kopt. Šis 20 x 10 pēdu lielais dārziņš bija mans vienīgais vaļasprieks un lepnums. Divpadsmit turaugošie tomātu ceri bija sasnieguši astoņu pēdu augstumu un smagi līka lejup zem gatavo augļu svara, betmani baltie rutki, kāposti un kolrābji droši vien būtu izcīnījuši balvas rajona izstādē štatos.

Reiz kādu dienu, irdinādams zemi starp tomātu stādiem, izdzirdu sev aiz muguras švīkstošus soļus unpēc tam arī balsi:

- Vai jūs esat Brugers?Maisveida Bikses! Biju pārliecināts, ka nu ir mana kārta iet uz sagaidāmo izrēķināšanos. Nometis

kapli, es piespiedu rokas pie bikšu vīlēm un paklanījos, kā mums bija pavēlēts. Maisveida Bikses turējarokās lielu aploksni, un viņa sejas izteiksme bija ļoti nopietna.

- Jā, es esmu Brugers, - atbildēju.

- Man šeit ir jūsu grāmatiņas, - viņš teica. - Es tās lasīju.Viņš izņēma no aploksnes vienu grāmatiņu.- Jūs rakstāt dzeju?Tāds sākums sarunai, kuru gaidīju, bija kas jauns.- Jā, - piesardzīgi atbildēju. - Dažreiz pamēģinu.- Vai sen jau rakstāt dzeju? - Maisveida Bikses turpināja savu dīvaino iztaujāšanu.- Nu, - es atbildēju, cik iespējams nenopietnāk, - nevar teikt, ka regulāri rakstu, taču nodarbojos ar

to lielu daļu sava mūža.Viņš atvēra grāmatiņu un pienāca tuvāk.-Jums ir ļoti skaistas četrrindes. Vai Amerikā jūs uzskata par izcilu dzejnieku?Lai kā arī centos saklausīt izsmieklu viņa balsī, sajust acumirklīgu zobgalību viņa lūpās, es nespēju

samanīt neko noniecinošu - Maisveida Bikses runāja pilnīgi nopietni.- Ai nē, - centos viņam iestāstīt. - Es neesmu dzejnieks. Esmu karavīrs. Tā vienkārši dažreiz

saceru joka pēc. Jūs patiešām lasījāt manus pantiņus?- Jā, jā, es lasīju tos daudzas reizes.Kādēļ tas viss bija vajadzīgs? Ko viņš gribēja? Sapratu, ka izlieku sevi par ēsmu, taču nespēju

neuzdot jautājumu, ar kādu pie savu gara darbu lasītāja griežas ikviens, kas uzskata sevi par dzejnieku. Esbildu:

- Un jums… jums patika?- Jā, - Maisveida Bikses atbildēja. - Daži dzejoļi pat ļoti. Vispār es neesmu dzejas pazinējs, taču

man iepatikās.Jau aizmirsis, ka man vajadzēja stāvēt viņa priekšā miera stājā, es ielūkojos pār viņa plecu savā

piezīmju grāmatiņā.- Kādas vietas jums palika prātā?Maisveida Bikšu bargā seja pamazām atmaiga pavisam.- Vairāk par visu man iepatikās dzejolis, ko jūs veltījāt savai sievai, - viņš pasmaidīdams

atbildēja, - un tas, ko rakstījāt par savu ģimeni. Tas man, kā jūs mēdzat izteikties, ir palicis dziļi prātā.Viņš atšķīra lappusīti, kurā bija mazs, tikai 8 rindu garš dze- jolis, un, nelūkodamies tekstā, sāka to

lasīt. Dzejoļa sentimentalitāte mazliet zuda viņa īpatnējās angļu valodas izrunas dēļ, taču, noskaitījisdažas rindiņas, viņš apklusa un pasniedza grāmatiņu man.

- Mana angļu valoda nav tik laba, lai deklamētu. Lūdzu, nolasiet to man.Mana piesardzība pilnīgi izgaisa - es biju dzejnieks, kuru uzklausīja pateicīga, uzmanīga auditorija.

Nekad vēl nebiju juties tik dziļi saviļņots kā toreiz, kad, ģērbies bāli brūnajās karagūstekņa drēbēs,stāvēju starp tomātiem un kāpostiem un lasīju savu gara darbu:

"Kad iestājas krēsla un klusums sauc Uz vakara lūgšanu, No pustumsas iznirst un mani apņem Mīļotēli.

To maigās rokas apvij manējās, Uz sejas jūtu viņu skūpstus. Un izgaist telpa, laiks vairs Nepastāv,Kad dvēseles saplūst."- Labi! Labi! - Maisveida Bikses uzslavēja. - Es arī sen neesmu redzējis savu ģimeni. Man patīk

jūsu dzejoļi.- Jūs mīlat dzeju? - es vēl aizvien neizpratnē jautāju.- O, jā, jā! Mēs, japāņi, mīlam dzeju. Dzejoļus raksta mūsu imperators. Daudzi izcili japāņi

atstājuši pēc savas nāves dzejoļus.- Tas ir ļoti interesanti, - es teicu, pilnīgi nodevies mūsu sarunas tematam un vairs nedomādams par

to drūmo iemeslu, kādēļ viņš bija atnācis. Es jautāju: - Varbūt arī jūs pats "fcsat kaut ko uzrakstījis?Maisveida Bikses apmulsis pietvīka gluži kā kautrīgs skolnieks.- Jā, mēģinu, - viņš stomīdamies atzinās. - Cenšos, taču man ne visai labi izdodas. Man nav tik

labu dzejoju kā jums. Esmu slikts dzejnieks.- Varbūt jūs kaut ko nolasīsiet? - es palūdzu, aizmirsis jebkādu piesardzību.- Nolasīšu savus dzejoļus? - Maisveida Bikses pārjautāja, plati iepletis acis un kautrīgi

pasmaidīdams. - Tie taču ir slikti - slikti. Tomēr varbūt jūs tos uzlabosiet, tulkojot angliski?Viņš pasniedza man papīra lapiņu, uz kuras ar rakstāmmašīnu bija uzdrukātas dažas rindiņas. Es

skaļi nolasīju:"Augstu zilās debesīs spīd mēness, Tā gaisma zālē mirdz kā sudrabainais sniegs. Es esmu noguris no

pārāk smagās cīņas, Man dvēsele ir mieru radusi."Kad lasīju pēdējo rindu, mana balss drebēja.- Paklausieties, Mais…- es iesāku un tūlīt pat aprāvos.Viņš iesmējās.- Maisveida Bikses! Jā, es zinu, labi, labi, Maisveida Bikses, lai jau būtu! - Un, paraustījis plecus,

palūkojās uz savām biksēm. Tad uzmeta skatienu man.- Jums patika mani dzejoļi?- Lieliski! - es nemelodams atbildēju. - Nevajag neko labot.- Paldies, paldies, - to teikdams, viņš saudzīgi salocīja lapiņu un ielika atpakaļ kabatā. Tad

pasniedza man aploksni ar piezīmju grāmatiņām.- Jūsu piezīmes, ģenerāli.Izteikdams manu dienesta pakāpi, viņš instinktīvi izstiepās miera stājā un atdeva godu, tad pagriezās

un devās prom. Taču pēc dažiem soļiem apstājās un atskatījās.-Jums izauguši brīnišķīgi dārzeņi, - viņš teica. - Mēs, japāņi, mīlam skaistus dārziņus. Skaisti augi,

brīnišķīgi dzejoļi. Vai paspiedīsiet roku?Man nebija nekādu iebildumu. Es paspiedu viņa roku.Bleiks KlārksNeredzamā armija1944. gada 1. jūnijā pēc deviņos pārraidītajām vakara ziņām BBC diktora sausā balss nolasīja

rindiņu no Pola Verlēna dzejoļa: "Les sanglots longs des violons de l'automne" ("Ilgās rudens vijoļuraudas"). 5. jūnijā tika pārraidīta šāda rinda: "Blessent mon coeur d'une langueur monotone" ("Ievainomanu sirdi ar vienmuļām skumjām").

Pēc tam tika pārraidīti šifrēti ziņojumi, kas vairumam klausītāju, ieskaitot vāciešus, nekonenozīmēja, taču vairāk nekā divsimt tūkstošiem apbruņoto franču - pretošanās kustības dalībnieku tie bijailgi gaidītie signāli rīcībai. Naktī, vēl pirms Normandijas krastā spēra kāju pirmais sabiedroto karavīrs,visā Francijā viņi sāka spridzināt tiltus, graut aizsprostus, padarīt dzelzceļus nelietojamus, sūtīt vilcienusastāvus uz nepareizām galastacijām, gāzt kokus pāri ceļiem, dedzināt degvielas noliktavas, pārgriezttelefona līnijas.

Nākamajā - X dienā vācu karaspēka pārvietošana un munīcijas pievešana noritēja gliemeža gaitā.Karaspēka daļas, kuras sūtīja atvairīt Normandijā izcelto desantu, tika aizkavētas vidēji par 48 stundām -šis laiks krastā izsēdinātajiem amerikāņiem un britiem bija ārkārtīgi vērtīgs. Vēlāk, kad uzbrukums jaubija sācies, franču partizāni pastāvīgi informēja ģenerāli Peitenu, kur tieši atrodas katra no pienākošajāmvāciešu kolonnām, kā arī sargāja viņa flangus, tā veicinādami vienu no straujākajiem pārrāvumiem karuvēsturē.

Britu, amerikāņu un franču pagrīdes organizatoru loma, uzspridzinot vāciešiem pie kājām frančupretošanās kustības pulvera mucu, bija kaut kas principiāli jauns karadarbības vešanā. Partizānu graujošodarbību komandēja apvienotā sabiedroto pavēlniecība, ko vadīja ģenerālis Eizenhauers.

Jau 1941. gadā briti slepeni iesūtīja Francijā pirmās operatīvo aģentu grupas, kas sāka sadarbotiesar vietējo sabotieru grupām, kuras stihiski radās visā valstī. Viņi pierunāja frančus, lai tie pārtrauc laikupa laikam slepkavot vāciešus, jo ar to izraisīja tikai nežēlīgas represijas, un sāk pildīt uzdevumus, ko

noteica Londona. 1944. gada sākumā, kad plāns iebrukumam Francijā bija tikpat kā pabeigts,pieredzējušos britu diversantus no SAS (Special Air Service -īpašas nozīmes gaisa desantnieku vienība)un amerikāņu operatīvos darbiniekus no OSS (stratēģisko dienestu pārvalde), kā arī vēl citus operatīvosdienestus komandēja vienota pavēlniecība. Franču pagrīdniekiem tika uzdots pārgriezt vācu sakarulīnijas, bet pēc tam sekmēt visas Francijas teritorijas atbrīvošanu no ienaidnieka. Lai veicinātu ātrākudiversijas aktu organizēšanu pretinieka okupētajā teritorijā, ar izpletņiem tika nomestas speciālas kareivjugrupas. Daļa šo grupu, ko sauca par "džedburgiem" (pēc Skotijas pilsētiņas, kur tās tika apmācītas, - tulk.piez.) jeb "džediem", bija komandas, ko veidoja trīs virsnieki vai seržanti, no kuriem viens prata rīkotiesar rāciju, un vairāki ierindnieki. Parasti tajās ietilpa * gan briti, gan amerikāņi, gan francūži.

Trīs galvenie pagrīdnieku darbības plāni, kas bija izstrādāti frančiem X dienai, tika saukti par Zaļo,Violeto un Zilo. Tie paredzēja pārgriezt telefona un telegrāfa līnijas, saspridzināt dzelzceļus un izdarītuzbrukumus elektrostacijām; šim nolūkam vajadzēja nodibināt sakarus ar tūkstošiem kaujinieku no Frančuiekšzemes spēkiem, nogādāt tos vajadzīgajās vietās - un to visu veikt tieši gestapo deguna galā. Laiīstenotu Zaļo plānu, aģenti sarīkoja tikšanos ar miljoniem cilvēku lielās dzelzceļnieku saimespārstāvjiem; saskaņā ar Violeto plānu, franču pagridnieki iesūtīja savus ļaudis telefona un telegrāfasvarīgākajos mezgla punktos, bet saskaņā ar Zilo plānu zemnieki tika apmācīti rīkoties ar spridzekļiem unmīnām.

Apbruņots aģents, kuru iesūtīja izlūkošanai un diversijām, ja viņam smaidīja veiksme, varēja cerētuz vidēji trīs līdz četrus mēnešus ilgu darbību. Viņam vajadzēja turēt sev klāt dokumentus un fotofilmas ariegūto informāciju, kuras varēja atklāt ienaidnieks, viņš bija spiests uzticēties cilvēkiem, kuru vidū varējabūt ienaidnieka aģenti. Ja viņš bija brits vai amerikānis, tad nācās pastāvīgi uzmanīties, lai nepieļautukļūdas, kas varētu atklāt viņa nacionālo piederību. Piemēram, restorānā vajadzēja aizbāzt salveti aizkrekla apkaklītes, kā to darīja franči, bet veikalā neprasīt skūšanās krēmu vai zobu pastu, kas Francijānebija redzēta jau divus gadus.

Gestapo izlika visādas lamatas, lai iesūtītie aģenti paši sevi nodotu. Kādā pilsētā bija aizliegtsbraukt ar velosipēdiem pa diviem līdzās, citā pilsētā otrdienās un piektdienās bāros nepārdeva sarkanovīnu, bet bārmeņiem bija uzdots ziņot par visiem, kas to pieprasīja. Taču, par spīti nacistu viltībām,dažiem aģentiem apbrīnojami veiksmīgi izdevās atvērt tabakas veikaliņus, grāmatu kioskus un lietotumēbeļu veikalus, kur ieinteresētie "pircēji" varēja ar viņiem tikties, neizraisot aizdomas.

Bēgšana pēc apcietināšanas izdevās reti. Operatīvais darbinieks Džordžs, amerikāņu aģents, kasapšaudē ar gestapoviešiem guva ievainojumus, tika bezsamaņā saslēgts roku dzelžos un iemests furgonā.Pa ceļam atguvies, viņš izvilka zeķē paslēpto pistoli un nošāva vāciešus, kas viņu veda. Vēlāk frančisadabūja Džordžam jaunus dokumentus, un viņš turpināja darbību citā valsts malā.

Operatīvais darbinieks Mišels, viens no ģenerāļa de Gola cilvēkiem, atradās viesnīcas numurā, kadieradās gestapo. Viņš uzskrēja augšstāvā, taču izeju uz jumta nevarēja atrast un iebēga pa pirmajāmatvērtajām durvīm numurā, kur kalpotāja mainīja palagus. Steidzīgi paskaidrojis, ka viņa dzīvība irbriesmās, francūzis apņēmīgi nokomandēja:

- Ātri gultā!- Nē! - meitene iebilda.- Neesiet muļķe! - viņš iešņācās. - Man prātā daudz nopietnākas lietas!Numurā iebrukušie gestapovieši iededza gaismu un… ieraudzīja guļam gultā acīm redzami

neapmierinātu mīlas pāri.- Novēlu jums patīkamu vakaru, - vecākais gestapovietis pasmīnēja un, izgājis ārā nopakaļ saviem

ļaudīm, aizvēra durvis.Sevišķi nozīmīgs cilvēks katrā pagridnieku grupā bija radists, kas uzturēja pastāvīgus sakarus ar

Londonu vai Alžīru, pieprasīja ieročus un spridzekļus, kā arī norādīja vietas, kur varētu tikt iesūtīti jauniaģenti. Šiem franču pretošanās kustības neapdzejotajiem varoņiem, kuru vidū bija arī kāda jauna

amerikāniete, pastāvīgi draudēja briesmas, ka viņus nopeilēs un sagūstīs nacisti. Parīzē vāciešiem bija 36radiopeileri, kas nemitīgi "ķemmēja" ēteru un darbojās tik efektīvi, ka jau 20 minūtes pēc tam, kad aģentsbija sācis radioseansu, pie viņa durvīm varēja dauzīties gestapovieši. Daudziem radistiem izdevāspaglābties tikai dažas sekundes pirms vāciešu ierašanās: viņi izlēca pa dibenistabas logu, pamezdamivisu aparatūru.

Kad pienāca diena X, šīs neredzamās, slepenās armijas darba rezultātā nepilnos četros mēnešos tikaiznīcinātas vai sabojātas apmēram 750 lokomotīves. Tas liecināja, ka tobrīd vācu apgādes līnijās jau bijaradīti nopietni traucējumi. 1944. gada martā ar gandrīz 3000 slepeno aģentu pūliņiem visas pretošanāsgrupas, kas darbojās Francijā, tika iesaistītas zaļā, violetā un zilā plāna izpildē. Katrai grupai Londonasvai Alžīras štāba mītnē tika sastādīta detalizēta karte ar konkrēto darbības objektu. Ar izpletņiem tikanomesti instruktori, kuri grupās pa diviem trim apmācīja zemniekus spridzināt dzelzceļus un tiltus. 1.jūnijā Francijas kartes abos štābos bija nosētas ar sarkaniem punktiņiem, kas apzīmēja apmācītās unapbruņotās patriotu grupas, kuras bija gatavas pēc signāla uzbrukt norādītajiem objektiem X dienā un arīturpmāk.

5. jūnija vakarā pēc signāla darbības sākšanai Francijas dzelzceļi tika pārgriezti vairāk nekā 500vietās, un no saviem franču aģentiem Londona turpmāko divu dienu laikā saņēma informāciju par visiemnozīmīgākajiem ienaidnieka veiktajiem dzelzceļa pārvadājumiem, tā ka sabiedroto lidmašīnas varējauzbrukt gandrīz visiem ešeloniem, kas veda karavīrus uz Normandiju. Daži aģenti bija iepazinušies arfranču starppilsētu telefona līniju pastiprināšanas staciju darbu un tagad ar vācu caurlaidēm ietika tajās undaudzas uzspridzināja.

Tūkstošiem zemnieku uzstādīja uz ceļiem mīnas un izmētāja dzelkšņus, kas pārdūra vācu kravasmašīnām riepas. Pēc optimistiskākajām cerībām vācu papildspēku ierašanos bija paredzēts aizkavēt uz 12stundām, taču ar aģentu pūliņiem tā tika aizkavēta divas diennaktis.

Lielākā daļa "džedburgu" atradās kalnu rajonos, kur palīdzēja franču partizāniem; to bija vairāk nekā100 000. Pēdējos četros mēnešos viņiem tika nomests tūkstošiem tonnu amerikāņu ieroču, granātu unmedikamentu. 14.jūlijā, veicot drosmīgu reidu dienas laikā, 324 amerikāņu lidaparāti "B-17" nometa arizpletņiem 500 tonnas aprīkojuma, ar ko pietika 36 000 kareivju ekipēšanai.

Bretaņā pēc sabiedroto karaspēka iebrukuma 1944. gada augustā 30 000 franču iekšzemeskaujinieku, kuru organizatoriskais centrs bija īpašas nozīmes gaisa desantnieku nodaļas veterāni un kastagad veidoja 4. franču izpletņlēcēju bataljonu, sāka ierīkot slēpņus, izlūkot un apsargāt ceļus, pa kuriemvirzījās sabiedroto karavīri.

Neredzamās armijas operatīvās grupas radīja vāciešiem sevišķi lielas briesmas. Tās veidojaspridzināšanas un tuvcīņas speciālisti, kas tika iesūtīti Francijā grupās pa 15-20 cilvēkiem tādu darbuveikšanai, kur bija nepieciešama īpaša kvalifikācija. Vienpadsmit grupas tika iesūtītas Dienvidfrancijā,kur koncentrējās partizānu lielākā daļa. Vairāk nekā 200 cilvēku nodarbojās ar franču apvienošanukaujinieku grupās un to apmācīšanu. Kopīgās kaujās tika iznīcināts 461 vācietis, 467 tika ievainoti untūkstošiem saņemti gūstā. Pirmā grupa tika izsēdināta Lo departamentā, kur ienaidnieks bija ļoti spēcīgs.Saformējuši trīs bataljonus, aģenti sāka ierīkot vāciešiem slēpņus, kuros iekļuva apmēram 1000pretinieka kareivju, spridzināja dzelzceļa tiltus un akveduktus, paralizēja pretinieka karaspēkapārvietošanos visā departamentā.

Kad vācieši sāka atkāpties, operatīvo grupu taktika mainījās. Kāda grupa 25 cilvēku sastāvā devāsuz lielo Egizonas hidroelektrostaciju - vienu no svarīgākajām enerģētiskajām būvēm Francijā, lai toglābtu. Tur atradās 500 vāciešu, kas bija gatavi nepieciešamības gadījumā to uzspridzināt. Operatīvāsgrupas vadītājs izvietoja savus karavīru formās ģērbtos cilvēkus staip franču partizāniem, kuru skaitliskibija daudz vairāk, un sāka sarunas ar ienaidnieka komandieri, iepriekš izdarīdams tā, lai vācieši viņakaravīrus ieraudzītu. Pēc tam viņš, draudēdams ar 1500 amerikāņu izpletņlēcēju uzbrukumu, ierosināja,lai vācieši, neuzsākot cīņu, dodas uz netālo pilsētu. Iebiedētie vācieši aizgāja un atstāja

hidroelektrostaciju neskartu.Pilnīgi visi slepenās armijas karavīri ticēja franču patriotiem, kuri lika visu uz spēles, sniedzot

viņiem palīdzību un sekmējot savas dzimtenes atbrīvošanu. Daudzi no šiem karavīriem bija spiestinemitīgi slēpties un ilgi netika pie pienācīgas mītnes un uztura. Darbodamies mazās grupās vaiindividuāli, daži no viņiem cīnījās četru gadu garumā un veltīja savu dzīvi Francijas atbrīvošanai.

Alans Mičijs Intrigas ēterā

Kopš neveiksmīgās sabiedroto desanta izcelšanas pie Djepas 1942. gadā, kas bija mēģinājumsiebrukumam Normandijā, vācieši nepārstāja lielīties, ka tā izrīkosies ar ikvienu jaunu desantu. Tomēr1944. gada 6. jūnijā 6000 sabiedroto kuģu neskarti piepeldēja pie Normandijas krastiem un sāka izceltmalā karavīrus, vēl pirms vācieši bija par to uzzinājuši. Šajā kritiskajā stundā ienaidnieka radaruoperatori bija apvesti ap stūri, viņi domāja, ka iebrukums notiks pie Padekalē, 220 jūdžu tālāk no patiesāsdesanta izsē- dināšanas vietas. Šī X dienā izdarītā pretinieka dezinformācija bija kulminācija sevišķislepenajam četru gadu garajam karam radioviļņos, kas noritēja vienlaikus ar sabiedroto gaisa spēku cīņupret vācu "Luftvvaffe".

Otrā pasaules kara gaisa kauju īslaicīguma dēļ abas puses kļuva pilnīgi atkarīgas no radiosakariem,kas bija nepieciešami, lai formētu un vadītu bumbvedēju eskadriļas, kā arī lai vestu iznīcinātājusienaidnieka bumbvedēju pārtveršanai. Radars bija gan vācu, gan arī britu pretgaisa aizsardzības balsts,kas fiksēja lidmašīnas, kuras tuvojās. Tāpēc radiokara mērķis bija izraisīt traucējumus pretiniekaradiosakaros un iznīcināt tā radiolokācijas iekārtas.

Radiopretdarbību, ko oficiālajā žargonā sauca par RCM (radio counter-measures), bez lielasreklāmas sāka pielietot kopš 1940. gada rudens, kad Gēringa bumbvedēji naktīs uzlidoja britu pilsētām.Vācu piloti vadīja savas lidmašīnas uz mērķi, orientēdamies pēc šauriem radiostariem, kas tika raidīti noFrancijā un Beļģijā ierīkotajiem vizēšanas punktiem. Noteiktās vietās šie stari krustojās ar citiem stariem,kas tika raidīti no Holandes un Norvēģijas, un to krustpunkts nozīmēja, ka lidmašīna tuvojasbombardēšanas objektam.

Briti nolēma iejaukties šajā sistēmā un raidīt savus signālus. Tā kā vācieši nereti radiostarusieslēdza jau dažas stundas pirms uzlidojuma sākuma, britu operatoriem pietika laika tos atklāt un"koriģēt". Viņi varēja šos radiostarus retranslēt un, pakāpeniski tos "izliecot", atvirzīt no mērķimparedzētās pilsētas. Ar divpakāpju novirzi bija pietiekami, lai ienaidnieka bumbvedēji 250 jūdžu kursānovirzītos no objekta par 9 jūdzēm un izbērtu savu nāvējošo kravu neapdzīvotā apvidū.

Kad vācieši attapās un pārstāja izmantot par lidmašīnu vizie- riem radiostarus, tos aizstājot arorientēšanu no Vācijas sakaru centriem, briti pievienoja savam radiokara arsenālam jaunu paņēmienu.Kad vācu bumbvedēja stūrmanis pa radio pieprasīja orientēšanās peilējumu, atsaucās britu radists, kasdarbojās tajā pašā frekvencē, un deva viņam nepareizas ziņas. Bieži vien vācu lidotāji tika tā apmulsinātiar aeronavigācijas ziņojumiem, ka, nolidojuši visu nakti, rītausmā nolaidās kaut kur Dienvidanglijā,domādami, ka tā ir Francija.

Vāciešiem pirmajiem veiksmīgi izdevās radīt sakaru traucējumus radaros. 1942. gada februārī vācukarakuģi "Scharnhorst", "Gneisenau" un "Prinz Eugen" atstāja Brestu un iepeldēja Lamanšā. Britupiekrastes radiolokācijas staciju operatori ieraudzīja savos ekrānos traucējumus, sākumā pavisam vājus,taču pakāpeniski aizvien spēcīgākus. Kad vācu kuģi sasniedza jau Duvras šaurumu, traucējumi neizzuda,britu novērotāji neko neieraudzīja un nenosūtīja vācu kuģu pārtveršanai savus karakuģus un lidmašīnas.Tā vāciešiem veiksmīgi izdevās izbraukt cauri Lamanšam un nokļūt Ziemeļjūrā.

Apmēram tai pašā laikā arī briti atklāja, ka radaros var izraisīt traucējumus. Anglijas dienvidupiekrastē tika uzstādīti spēcīgi raidītāji, kas sāka traucēt ienaidnieka priekšlaicīgās izziņošanas radarudarbu. Vienlaikus Karaliskie gaisa kara spēki sāka slāpēt "I uftwaffe" lidotāju vitāli nozīmīgās sarunas arvadības centriem Vācijā.

Šis ētera karš nenorima nevienu dienu. Lai pārietu uz jaunu viļņu garumu, vācieši bieži pārveidojavai pārcēla citur savus radarus un raidīšanas iekārtas. Taču gandrīz vai tūlīt, kolīdz jaunā iekārta sāka

darbu, briti ieslēdza savas jaunās iekārtas, lai tās slāpētu.Viena no šādām iekārtām, kas tika radīta, pārvarot gandrīz neiedomājamas tehniskās grūtības, bija

lidmašīnā iemontējams traucējumu raidītājs, pietiekami mazs, lai to varētu ievietot bumbvedējā. Šisslāpētājs ar šifrēto nosaukumu "Borta cigārs" izrādījās tik efektīvs, ka vācieši bija spiesti izmantotsevišķi jaudīgus raidītājus, lai nodrošinātu radiotelefona sarunas ar nakts bumbvedēju apkalpēm. Tadbriti ierīkoja jaudīgu raidstaciju, kas bija paredzēta darbam tajā pašā frekvencē, un "spoku balsis" apbēraar jautājumiem vācu radiooperatorus, kuri no zemes vadīja lidojumus, pārraidīja nepareizus norādījumusun sniedza nepareizu informāciju vācu iznīcinātāju apkalpēm, kas lidoja naktī. Šie "spoki" ne tikaiizmantoja savā runā vācu izteicienus, bet ari iemācījās teicami atdarināt vācu radistu intonāciju.

Šis paņēmiens, kas tika iesaukts par "operāciju "Korona"", pirmo reizi tika izmantots 1943. gadānaktī no 22. uz 23. oktobri, kad Karalisko gaisa kara spēku bumbvedēji veica masveida uzlidojumusKaselei. Šī reida laikā vācieši sajuta kaut ko nelāgu, un britu radiopārtveršanas operatori izdzirda, kāienaidnieka operators no zemes saka saviem nakts iznīcinātāju pilotiem: "Sargieties no svešām balsīm!"un brīdina: "Jūs nedrīkstat pieļaut, ka pretinieks jūs maldina." Kad vācu operatori sevišķi nikniizlamājās, "spoka" balss teica: "Anglis šķendējas", taču pēc tam vācietis ierēcās: "Nejau anglisšķendējas, bet gan es!" Beigu beigās vācu lidotāji bija tā apmulsināti, ka sāka nikni kliegt cits uz citu.

Radiotraucējumu speciālistiem radās nojauta, ka no "spoku balsīm" vācieši var mēģināt atbrīvoties,nosēdinot pie mikrofona sievieti. Tāpēc tika sagatavotas trīs gaisa kara spēkos dienējošas sievietes, kaslabi prata vācu valodu. Viņas sāka pastāvīgi dežurēt. Pēc nedēļas vai pat vēl vēlāk vācieši patiešāmiesaistīja sievieti diktora darbā, un viena no anglietēm ātri iemācījās atdarināt viņas balsi. "Luftvvaffe"lidotāji tika vazāti aiz deguna tāpat kā iepriekš.

Viens no iedarbīgākajiem un efektīvākajiem radiopretdarbības veidiem, pazīstams ar nosaukumu"Window" (pasīvie radiolokācijas līdzekļu traucējumi), bija vācu radaru apmānīšana, izmantojotalumīnija folijas strēmelītes. Gaisa kara spēku speciālisti atklāja, ka no alumīnija folijas strēmelītēm, kas,lielā daudzumā izkaisītas no lidmašīnas, lido tuvu cita citai, radara ekrānā rodas attēls, kas līdzināslidmašīnas attēlam. Ar noteiktiem starplaikiem izkaisītās strēmelīšu ķīpas "apžilbina" radarus vai izraisatik daudz atbalss signālu, ka operators nespēj atšķirt folijas "atbalsi" no lidmašīnas "atbalss".

Pirmo reizi "Window" tika izmantots pirmajā no četriem sabiedroto aviācijas masveidauzlidojumiem, kuri 1943. gada jūlija beigās gandrīz pilnīgi sagrāva Hamburgu. Tajā naktī katrs 791.sērijas bumbvedējs, lidodams pa uzdoto kursu uz mērķi, ik minūti nosvieda 2000 folijas strēmelīšu.Atbalss signāls no ikviena tāda mirdzošo strēmelīšu mākoņa saglabājās 15 minūtes, un šī uzlidojuma laikāpretinieka radaru ekrāni rādīja, ka tuvojas 12 500 lidmašīnu. Sekas šai ētera piekaisīšanai ar folijasstrēmelītēm vāciešiem bija tūlītējas un fatālas. Bumbvedēju apkalpes ziņoja, ka ar radariem vadāmieprožektori akli taustījušies debesīs kaut kur sānis, bet ar radariem vadāmā zenītartilērijas pretuguns tikavērsta uz labu laimi virzienā, no kurienes nāca neskaitāmie atbalss signāli. Vācu nakts iznīcinātāji, kuri,nosakot vispārējo lidojuma virzienu, paļāvās uz virszemes radariem un, tieši veicot pārtveršanu, - uzborta radariem, izrādījās pilnīgi bezspēcīgi. Tonakt sabiedrotie zaudēja tikai 12 bumbvedējus - 1,5procentus no visām lidmašīnām, kas piedalījās uzlidojumā. Tās nejauši notrieca zenītiielgabali vai tāmuzdūrušies iznīcinātāji.

Kad nu "Window" bija atslēdzis "Lufhvaffe" radam orientēšanās sistēmu, vācu nakts iznīcinātājiatgriezās pie individuālās ļiiirtveršanas taktikas. No zemes tos koriģēja novērotāji, kas bumbvedējuatrašanās vietu noteica vizuāli un pēc skaņas, izmantojot apgaismošanas bumbas un ar trokšņa peileriemvadītus prožektorus. Tāda pretgaisa aizsardzības sistēma bija primitīva salīdzinājumā ar to, kādapastāvēja pirms "Window" parādīšanās, un tās vājais iedarbīgums ļāva aviācijas virsmaršalam seramHarisam, Karalisko gaisa kara spēku bumbvedēju vienību komandierim, sākt uzlidojumus galvenajamtriecienu mērķim - Berlīnei.

1944. gada pavasarī angļu un amerikāņu radītais radiotrau- cējumu mūris tā nomāca vāciešus, ka

viņu operatori, kas no zemes deva norādījumus pilotiem, ziņojumus tiem sūtīja vienlaikus 20 dažādagaruma viļņos cerībā, ka vismaz viens no tiem tiks sadzirdēts.

Izšķirošos panākumus radiopretdarbības kampaņa guva X dienas kritiskajos brīžos pirms noliktāsstundas S. Kaut gan notikušie uzlidojumi bija manāmi pavājinājuši vācu piekrastes radiolokācijassistēmas, iebrukuma priekšvakarā daudzas no vairāk nekā 100 zināmajām radaru iekārtām, kas bijaizvietotas starp Šerbūru un Šeldas deltu, vēl aizvien darbojās, un, lai mūsu karaspēka izsēdi- nāšana būtusekmīga, vajadzēja "apžilbināt" vai apmānīt operatorus, kas dežurēja šajās radaru stacijās. Desantēšanasrajonā radarus vajadzēja apžilbināt tāpēc, ka sākotnējie iebrukuma panākumi bija atkarīgi pirmām kārtāmno tā, cik tas ir pēkšņs, citur, gluži otrādi, vāciešiem vajadzēja ieraudzīt savos radaros tādu ainu, kasvēsta par milzīgu spēku tuvošanos.

Šim nolūkam radiotraucējumu speciālisti izstrādāja sarežģītu maldināšanas un maskēšanas sistēmu,kas tika iedarbināta naktī uz 6. jūniju tūlīt, kolīdz desanta flote sāka peldēt cauri Lamanšam uz Kotantēnapussalu. Vācieši bija pārliecināti, ka sabiedrotie mēģinās izcelties malā kaut kur aiz Havras, droši vienpie Padekalē, un, to ievērojot, arī tika sastādīts operācijas plāns. 18 nelieli Karalisko jūras kara spēkukuģi ar septiņu mezglu ātrumu devās uz Antifera zemesragu mazliet tālāk par Havru, lai rastos iespaids, kadesanta izcelšana notiks šajā franču piekrastes joslā. Katrs vilka sev līdzi dažus zemu lidojošusaerostatus, un no tiem nākošie atbalss signāli radaru ekrānos veidoja ko līdzīgu lieliem kuģiem. Ņemotvērā, ka ienaidnieka radiooperatori varētu ātri vien tikt skaidrībā, cik šie spēki niecīgi, ik minūti 12lidmašīnas izbēra pār viņiem folijas strēmelītes, tāpēc radaru ekrānos bija redzams, ka Francijaskrastiem lēni tuvojas liels kuģu konvojs. Katrā lidmašīnā darbojās traucējumu raidītājs, kas izslēdzajebkādu iespēju atklāt folijas mānu. Bija nepieciešams visu rūpīgi saskaņot laikā un sekot nospraustajamgrafikam, pēc kura lidmašīnas trīsarpus stundas nepārtraukti aplidoja joslu 8 x 12 jūdžu platībā.

Reizē ar to tika uzsākta tāda pati maldinoša kuģu kustība Bulo- ņas virzienā, bet starp šiem abiemvarbūtējās izsēdināšanas punktiem uz piekrasti un atpakaļ četras stundas lidoja 29 bumbvedēji"Lancaster", lai atvirzītu pretinieka nakts iznīcinātājus no īstajām desantēšanas vietām. Turklāt šiebumbvedēji slāpēja ienaidnieka radarus ar 82 traucējumu raidītājiem. To lidošanai bija vēl kāda jēga:vācieši varēja nodomāt, ka šīs lidmašīnas piesedz "iebrukuma spēkus" no gaisa.

Vienlaikus tika sperti vēl citi soļi, lai novērstu vāciešu uzmanību no gaisa desanta, kas tika izceltsNormandijā. īsi pirms izpletņlēcēju nomešanas pār Francijas piekrasti mazliet tālāk par Havru pārlidojaneliela britu lidmašīnu grupa, kas nometa ar izpletņiem dažus desmitus manekenu, kuri izklaidus nolaidāsFekānas apkaimē. Tajā pašā mirklī cita lidmašīnu grupa nometa ar izpletņiem vēl dažus desmitusmanekenu Kotantēna pussalā aiz Šerbūras, pa labi no īstās desanta izcelšanas vietas. Tika nomests arīpietiekami daudz folijas strēmelīšu, lai satrauktie vācu radaru operatori ieraudzītu savos ekrānos aplamudesanta ainu, kas 20 reizes pārsniedza tās patiesos apmērus.

Pa to laiku īstā iebrukuma kuģu armāda paslēpās no pretinieka radariem aiz blīvas intensīvuradiotraucējumu sienas. Divdesmit c ciii britu un amerikāņu bumbvedēji, aprīkoti ar traucējumuiuidītājiem, lidoja šurp un turp 18 000 pēdu augstumā, atrazdamies M) jūdžu attālumā no piekrastes, unapslāpēja vācu radiolokācijas stacijas Kotantēna pussalā. Radiotraucējumu krusa apslēpa ne tikaisabiedroto bumbvedēju eskadriļas, kas tuvojās Normandijai, lai pirms desanta izcelšanas dotu pēdējostriecienus pretinieka piekrastes nocietinājumiem, transportlidmašīnas un planierus ar desantniekiem, betari pašu iebrukuma floti. Nokļūstot uztveršanas zonā, arī kuģi sāka slāpēt radarus.

Maldināšana izdevās pilnīgi. Kuģu kustību pie Buloņas vācieši noturēja par galvenajiem draudiemun, iedeguši starmešus, atklāja uguni no visiem ieročiem, kādi vien viņiem bija. Lai sagūstītu šķietamilielo konvoju, uz turieni steidzās torpēdu kuteri. Lielāko daļu savu nakts iznīcinātāju vācieši sūtīja pret 29bumbvedējiem "Lancaster", domādami, ka tie sedz iebrukuma floti.

Tādējādi šī demonstrācija, kas tonakt izrādījās vissvarīgākā, atvirzīja pretinieka lidmašīnas noNormandijas, uz kurieni devās viegli ievainojamās transportlidmašīnas un planieri ar desantniekiem. Arī

viltus desanti piespieda pretinieku spert tūlītējus pretso- ļus, un, kamēr vācieši meklēja kokaizpletņlēcējus, īstie izpletņlēcēji paguva nostiprināties desantēšanas placdarma austrumu un rietumuflangos. Jaudīgā un nemitīgā radaru slāpēšana no lidmašīnām un kuģiem noveda vācu radiolokācijassistēmas līdz pilnīgai "nejutī- bai". Un, tikai savām acīm ieraudzījuši bezgala daudzos sabiedroto kuģus,kas piepeši uzradās nez no kurienes, viņi uzzināja, kur un kad sākās iebrukums.

Dorotija Kamerona DiznijaVīrišķības jautājumsKādās daļēji oficiālās brokastīs, uz kurām bija uzaicinātas arī militārpersonas un kur neviens nebija

cits ar citu pazīstams, es sēdēju līdzās kādam amerikāņu izpletņlēcējam no 101. gaisa desantniekudivīzijas- vienam no Bastoni varoņiem. Viņam bija tikai divdesmit gadu, taču pie viņa krūtīm ordeņulentīšu bija vairāk, nekā tiku redzējusi jebkuram citam karavīram, kura dienesta pakāpe bija zemāka parģenerāli. Sākumā viņš kautrējās un ne visai gribēja runāt, taču pamazām jaunā cilvēka atturība mazinājās,un viņš izstāstīja man to, ko bija piedzīvojis. Te nu tas ir.

Divdesmit četras stundas pirms sabiedroto iebrukuma Francijā - dienu ātrāk par dienu X Normandijātika nomesti izlases gaisa desantnieki, un viņu vidū bija arī šis jaunietis. Par nelaimi, viņš piezemējāsdiezgan tālu no noteiktās pulcēšanās vietas. Rīts vēl tikko svīda, un viņš nevarēja saskatīt nekādusorientierus, kuri bija viņa grupai sīki aprakstīti pirms izlidošanas. Arī neviens no biedriem tuvumā nebijamanāms, tāpēc jaunietis iepūta policijas svilpē, kuras signālam vajadzēja viņus visus sapulcināt. Neviensneatbildēja, un izpletņlēcējs saprata, ka nu viņam klājas pavisam ļauni, ka viņš ir pilnīgi viens pretiniekaieņemtajā teritorijā.

Vajadzēja tūlīt kaut kur paslēpties. Viņš bija nolaidies pie akmens nožogojuma, kas ieskāva skaistu,rūpīgi koptu dārzu, un netālu pirmajos bālajos gaismas staros rīta miglā kļuva redzama neliela māja arsarkanu jumtu un tai līdzās ferma. Skaidri zināt, vai tās saimnieki atbalsta sabiedrotos vai simpatizēvāciešiem, protams, nevarēja, taču tā bija izdevība, kuru vajadzēja pārbaudīt.

Desantnieks pieskrēja pie mājas, pārcilādams prātā dažus franču izteicienus, kuri viņam bijaiemācīti īpaši tādiem gadījumiem.

Uz viņa klauvējienu durvis atvēra gadus trīsdesmit veca francūziete - "par glītu un sevišķi smaidīguviņu nevarēja saukt, taču skatiens viņai bija godīgs un acis labsirdīgas".

Tobrīd viņa pie lielas plīts virtuvē bija gatavojusi brokastis, un viņas vīrs un trīs bērni, kas sēdējapie ēdamgalda - mazākais bija uztupināts uz augsta krēsla-, pārsteigti vēroja agrīno viesi.

- Es esmu amerikāņu karavīrs, - izpletņlēcējs teica. - Vai jūs mani paslēpsiet?- Jā, protams, - sieviete atbildēja un ielaida viņu iekšā.- Pasteidzieties! Jums jāpasteidzas! - ātri ierunājās vīrs. Viņš iebīdīja amerikāni lielā koka skapī

līdzās plītij un aizvēra durvis.Pēc dažām minūtēm ieradās esesieši. Viņi bija redzējuši izpletni, kas laidās lejup, un šī māja bija

vienīgā, kas atradās tuvumā. Ātri un prasmīgi pārmeklējuši māju, vācieši gandrīz tūlīt atrada un no skapjaizvilka izpletņlēcēju. Franču fermeri, kurš bija vainīgs pretinieka karavīra slēpšanā, tiesāt nebijaparedzēts: viņu sagrāba un bez liekām formalitātēm izveda pagalmā. Viņš gribēja kaut ko pateikt sievai,taču viens no esesiešiem iegāza viņam pa muti - un vārdi sastinga lūpās. Pagalmā viņu tūlīt nošāva.Sieviete ievaidējās; viens no bērniem apraudājās.

Esesieši zināja, ko darīt ar Francijas pilsoni, kas bija uzdrošinājies paslēpt pie sevis ienaidniekakaravīru, taču attiecībā uz to, kā izrīkoties ar gūstekni, sastrīdējās. Beigu beigās viņi nolēma pagaidāmaizvest desantnieku uz šķūni fermas pagalmā un tur ieslēgt.

Šķūņa aizmugures sienā bija mazs logs, pa kuru varēja redzēt mežu, kas fermai atradās ļoti tuvu.Izpletņlēcējs pa to izlīda ārā un, nokļuvis brīvībā, metās bēgt. Izdzirdēdami viņa zābaku klaboņu, vāciešiapsteidzās šķūnim apkārt un šaudami skrēja viņam pakaļ. Bēglim visapkārt svilpoja lodes, un tagad, kāšķita, glābties vairs nebija cenbu.

Paslēpties rūpīgi koptajā franču mežā ar mazajiem, akurātajiem krūmiņiem bija tikpat kāneiespējami, bet vajātāju balsis, savā starpā sasaukdamās, skanēja visapkārt. Iedami izklaidus, viņi tagadpedantiski pārmeklēja šo meža iecirkni. Bēgļa notveršana bija vairs tikai laika jautājums- viņam neatlikanekādu izredžu.

Viena vāja cerība tomēr viņam bija. Saņēmis drosmi, izpletņlēcējs nolēma riskēt. Viņš pagriezās un,slēpdamies aiz kokiem, skrēja atpakaļ. Izdrāzies no meža, karavīrs metās uz fermu. Apstei- dzies apkārtšķūnim, amerikānis ieskrēja pagalmā, kur vēl aizvien gulēja nošautais fermeris, un atkal klusi pieklauvējapie sastingušās mājas durvīm.

Sieviete iznāca ļoti ātri. Droši vien bridi abi stāvēja klusēdami, francūziete - bālu seju, asarām acīs- skatījās nevis uz nošauto vīru, kam vēl nebija uzdrošinājusies pieskarties, bet gan uz jauno amerikāni,kura ierašanās dēļ bija kļuvusi par atraitni un viņas bērni - par bāreņiem.

- Jūs paslēpsiet mani? - viņš jautāja.- Jā, - sieviete nevilcinādamās atbildēja. - Ātrāk! - Un atkal iebīdīja viņu skapī līdzās plītij.Esesieši fermā neatgriezās. Viņiem prātā nenāca vēlreiz pārmeklēt māju, jo viņi nevarēja izprast tos

cilvēkus, ar ko tobrīd tiem bija darīšana.Acīmredzot vācieši nespēja pat iedomāties, ka cilvēks var būt tik liels savā garā. Viņiem pretī stājās

divējāda vīrišķība, kuras priekšā viņi izrādījās bezspēcīgi: vīrišķība, kādu izrādīja jaunais amerikānis,kurš saglabāja vēsu prātu un viltībā viņus pārspēja, un vīrišķība, kādu izrādīja jaunā franču atraitne, kasnevilcinādamās deva viņam otru iespēju. Pēc trim dienām šī Normandijas daļa tika atbrīvota unizpletņlēcējs varēja pievienoties savai divīzijai.

Mani pilnīgi apbūra šī satriecošā stāsta galvenie varoņi, un es vēlāk par viņiem bieži domāju.Daudzkārt esmu to stāstījusi amerikāņu karavīru grupām Francijā un Itālijā. Par nožēlu, man nav stāstniekadotību, nespēju runāt tik izteiksmīgi, lai pilnībā izteiktu, ko jūtu attiecībā uz šiem diviem apbrīnojamajiemcilvēkiem. Taču, pēc sabiedroto uzvaras Eiropā jau posdamās mājup, es satiku kādu Karalisko gaisaspēku ģenerāli, kurš precīzi izteica vārdos to, ko jutu.

- Jaunais izpletņlēcējs bija vīrišķīgs savā izmisumā, - viņš teica. Atrazdamies lamatās, viņšsaskatīja vienīgo glābšanās iespēju

un nolēma to izmantot. Drosmīgs un saprātīgs puisis. Sieviete izrādīja vīrišķību, kāda cilvēkampiemīt vienmēr un neļauj tam sabrukt. Laimīga sieviete.

- Laimīga? - es pārsteigta palūkojos viņā.- Jā, laimīga, - ģenerālis atkārtoja. - Viņa zina, kam tic.

Korneliuss Raians Visgarākā diena (fragmenti no grāmatas)

Tajā mitrajā jūnija rītā Larošgijonas ciemats bija iegrimis savā parastajā klusumā. Jau divpadsmitgadsimtus tas mierīgi stāvēja lielajā Sēnas līkumā, pusceļā starp Parīzi un Normandiju. Daudzus gadusšim ciematam ļaudis vienkārši gāja cauri, un tas bija ievērojams vienīgi ar to, ka tajā atradās Larošfukohercogu pils.

Tagad šis ciemats bija ievērojams ar ko citu. Pastorālajā Larošgijonas veidolā slēpās īsta karanometne - tas bija visvairāk ieņemtais ciemats visā okupētajā Francijā, jo uz katru no tā 543iedzīvotājiem iznāca vēl pa trim vācu karavīriem.

Viens no šiem karavīriem bija vācu feldmaršals Ervīns Rommels, kurš komandēja armijas grupu"B", spēcīgāko vācu grupējumu rietumu frontē. Feldmaršala štābs atradās pilī, un no tās Rommels bijaiecerējis vadīt izmisīgāko kauju savā karjerā - sabiedroto iebrukuma atvairīšanu. Tam vajadzēja sāktiespēc 48 stundām, bet par to viņam nebija ne mazākās jausmas. Pienāca svētdiena, 1944. gada 4. jūnijs.

Rommela rīcībā atradās vairāk nekā pusmiljons kareivju, kas bija izvietojušies aizsardzībaspozīcijās gar vairāk nekā 800 jūdžu garo krasta līniju no Holandes dambjiem līdz Atlantijas ūdeņuapskalotajiem Bretaņas krastiem. Viņa galvenais spēks - 15. armija - bija koncentrēta pie Padekalē,šaurākās vietas Lamanšā, kas atdala Lielbritāniju un Franciju. Sabiedroto lidmašīnas bombardēja šorajonu katru nakti, un pastāvīgo uzlidojumu nogurdinātie 15. armijas veterāni žultaini jokoja, ka atpūtasnolūkā vajadzētu doties uz 7. armijas dislokācijas vietu Normandijā - tur vēl nebija nokritusi nevienabumba.

Gaidot iebrukumu, Rommela karavīri bija pavadījuši mēnešiem ilgu laiku aiz mīnu laukiem unsablīvētajiem piekrastes dzelzsbetona nocietinājumiem, taču zilpelēkie Lamanša ūdeņi kā bijuši, tā arīpalika tukši - ienaidnieka kuģi neparādījās. Nekas nenotika. No Larošgijonas šajā apnicīgajā, rāmajāsvētdienas rītā vēl nebija manāmas nekādas pazīmes, ka tuvojas iebrukums.

Rommels sēdēja savā kabinetā ēkas pirmajā stāvā un galda lampas gaismā strādāja. Kaut ganfeldmaršals izskatījās vecāks par savu 51 .mūža gadu, viņš vēl aizvien bija nenogurdināms. Šorīt kāparasti četros viņš bija piecēlies un tagad ar nepacietību gaidīja pienākam sesto rita stundu, kad kopā arštāba darbiniekiem ieturēs brokastis, pēc kurām izlidos uz Vāciju - pirmo reizi daudzu mēnešu laikādosies atvaļinājumā uz mājām.

Rommels bija atbildīgs par sabiedroto iebrukuma atvairīšanu no brīža, kad tas sākās. Hitleriskaistrešais reihs jau grīļojās, ciezdams sakāves citu aiz citas, dienu un nakti tūkstošiem sabiedrotobumbvedēju veica uzlidojumus Vācijai, padomju karaspēka masas ielauzās Polijā, angļu un amerikāņukaravīri atradās Romas pievārtē. Visur vērmahts cieta smagus zaudējumus un atkāpās, taču Vācija vēl bijatālu no sagrāves. Cīņai ar sabiedroto karaspēku, kas iebruks Francijā, vajadzēja kļūt par izšķirošo, unneviens to nesaprata labāk kā Rommels.

Tomēr šorīt feldmaršals bija nodomājis doties uz mājām. Jau vairākus mēnešus viņš apsvēra iespējujūnija sākumā pavadīt trīs līdz četras dienas Vācijā un pie tam vēl tikties ar Hitleru. Vispār pastāvējadaudz iemeslu, kuru dēļ, viņaprāt, vajadzēja braukt, taču galvenais no tiem - kaut gan to feldmaršals nekadneatzina - bija izmisīgā vajadzība pēc atpūtas. Vienīgais cilvēks, kurš patiešām saprata, kādā spriedzēpastāvīgi atrodas Rommels, bija viņa sieva Lūcija Marija, kurai viņš stāstīja par visām savāmproblēmām. Nepilnu četru mēnešu laikā viņš bija nosūtījis sievai vairāk nekā četrdesmit vēstuļu ungandrīz katrā paredzēja drīzu sabiedroto desanta izcelšanu.

6. aprīlī feldmaršals rakstīja: "Spriedze šeit aug ar katru dienu… Droši vien atlikušas vairs tikai

dažas nedēļas."6. maijā: "Vēl aizvien nav nekādu pazīmju, ka tuvotos briti un. amerikāņi… Ar katru nedēļu, ar katru

dienu… mēs aizvien vairāk nostiprināmies… Uz paredzamajām kaujām raugos ar pārliecību… Droši vienšīs kaujas iedegsies 15.maijā, varbūt pat mēneša beigās."

19. maijā: "Prātoju, kā atlicināt dažas dienas jūnijā, lai no šejienes aizbrauktu. Pagaidām navnekādas iespējas."

Beidzot tāda iespēja radās. Viens no iemesliem, kādēļ Rommels nolēma aizbraukt, bija viņapersoniskie apsvērumi par sabiedroto nodomiem. Tobrīd viņam priekšā uz galda atradās "B" grupasarmiju štāba atskaite, kuru vajadzēja aizvest uz feldmaršala Herda fon Rundšteta štāba mītni Senžermēnālīdzās Parīzei, bet no turienes - uz Hitlera virspavēlniecības mītni. Rommela atskaitē bija teikts, kasabiedroto "kaujas gatavība ir ļoti augsta", ka palielinājusies raidījumu plūsma, kas domāta frančupretošanās kustībai, taču, "pamatojoties uz iepriekšējo pieredzi, nevar ar pilnīgu pārliecību apgalvot, katuvākajās dienās sagaidāms iebrukums". Rommels atkal kļūdījās.

Tagad, kad maijs jau bija pagājis - un šis mēnesis sabiedroto iebrukumam bija vispiemērotākais -,Rommels izdarīja secinājumu, ka tas vēl nebūs vairākas nedēļas. Noslēgumā viņš, gluži tāpat kā Hitlersun vācu augstākā virspavēlniecība, rezumēja - uzbrukums visdrīzāk notiks vienlaikus ar Sarkanās armijasuzbrukumu vasarā vai ari drīz pēc tā. Viņi zināja, ka krievi uzbrukumu Polijā varēs sākt tikai tad, kad būsbeidzies pavasara šķīdonis, un secināja, ka iebrukums sāksies jūnija nogalē.

Rietumos jau vairākas dienas pieturējās slikts laiks, un bija sagaidāms, ka tas vēl pasliktināsies.Piecos no rīta pārraidītā laika prognoze 4. jūnijam paredzēja mākoņu daudzuma palielināšanos, spēcīguvēju un lietu. Jau tobrīd pār Lamanšu pūta vēji, kuru ātrums sasniedza 20 - 30 jūdzes stundā, unRommelam šķita ļoti maz ticams, ka sabiedrotie uzdrošināsies uzbrukt - vismaz vēl dažas dienas. Viņšatvēra kabineta durvis un izgāja pie saviem virsniekiem, lai kopīgi brokastotu. Ielā no ciemata puses bijadzirdamas zvanu skaņas - svētā Samsona baznīca aicināja draudzi uz Dievmātei paredzētu lūgšanu, unikkatrai skaņai vajadzēja cīnīties ar stipro vēju par savu pastāvēšanu. Pienāca sestā rīta stunda.

Rommels atradās Francijā kopš 1943, gada novembra. Par lielu pazemojumu 68 gadus vecajamaristokrātiskajam feldmaršalam fon Rundštetam, kurš bija atbildīgs par visas Rietumeiropas aizstāvēšanu,Rommels ieradās ar "Gummibefehl" ("elastīgo direktīvu"), kas paredzēja, ka viņš inspicēs piekrastesnocietinājumus - Atlantijas valni, kas bija Hitlera lepnums, - un sniegs atskaites par pārbaužu rezultātiemfīrera virspavēlniecības mītnē.

Atlantijas valnis bija Hitlera kārtējā "grandiozā iecere". Līdz 1941. gadam uzvara fīreram un viņaiedomīgajiem ģenerāļiem šķita tik acīm redzama, ka nevienam pat prātā neienāca būvēt krastaaizsardzības nocietinājumus. Pēc Francijas sagrāves Hitlers gaidīja, ka briti lūgs mieru. Tomēr viņi tonelūdza. Un laika gaitā militārā un politiskā situācija sāka strauji mainīties. Ar Amerikas SavienotoValstu palīdzību Lielbritānija sāka lēnām, taču noteikti nostiprināties, un Hitlers, kas bija dziļi iestidzisKrievijā pēc uzbrukuma Padomju Savienībai 1941. gada jūnijā, atklāja, ka Francijas piekraste ir nevisvairs placdarms tālākai ekspansijai, bet gan vājā vieta viņa aizsardzībā. 1941. gada decembrī, kad karāiestājās Amerika, fīrers skaļi paziņoja visai pasaulei, ka "no Kirkenesas (pilsētiņas, kas atrodas uzNorvēģijas un Somijas robežas) līdz Pirenejiem (kalni Spānijā un Francijā) stiepsies spēcīgunocietinājumu un atbalsta punktu josla… un mans nelokāmais lēmums ir padarīt šos nocietinājumusnepieejamus jebkuram ienaidniekam". Vēriens bija kolosāls - neskaitot līkločus, piekrastes aizsardzībaslīnijas garums pārsniedza 3000 jūdžu.

1942. gadā, kad situācija karā sāka mainīties vāciešiem par ļaunu, Hitlers sapulcēja savus ģenerāļusun kliedza, ka valnim jātop uzceltam maksimāli ātri. Nocietinājumu celtniecībā dienu un nakti tikanodarbināti tūkstošiem ar varu sadzītu ārzemju strādnieku, turp sūtīja tūkstošiem tonnu betona - un visānacistu okupētajā Eiropā to vairs nevarēja dabūt kaut kādām citām vajadzībām. Tērauds bijanepieciešams prātam neaptveramā apjomā, taču šī materiāla tik ļoti pietrūka, ka inženieri bieži bija

spiesti iztikt bez tā. 1943. gada beigās aizsargvalnis, kura celtniecībā strādāja vairāk nekā pusmiljonscilvēku, vēl aizvien nebija gatavs.

Tas, ko Rommels ieraudzīja, inspicējot aizsardzības līniju, viņam iedvesa šausmas. Nocietinājumubūve bija pabeigta tikai dažās vietās, citās celtniecības darbi pat nebija sākti. Arī šādā stāvoklī Atlantijasvalnis bija draudīgs šķērslis, kur gatavajos posmos augšup slējās smago lielgabalu stobri, bet, pēcRommela domām, tas bija galīgi nepietiekami. Viņa kritiskajā skatījumā viss šis projekts likās tukša,nereāla ideja, un par Atlantijas valni viņš izteicās kā par "nepiepildāmu sapņojumu no Hitlera"Wolkenkuckucksheim" (sapņu pasaules)".

Fon Rundštets bija patiesi vienis prātis ar šo Rommela iznīcinošo apzīmējumu (tā laikam bijavienīgā reize, kad abu militāro pavēlnieku viedokļi sakrita). Vecais, gudrais fon Rundštets neticējastacionārām aizsardzības līnijām. 1940.gadā viņš bija vadījis iebrukumu Francijā, apejot Mažino līniju,un tas beidzās ar šīs vaists sagrāvi. Viņam Atlantijas valnis bija "grandiozs blefs… kas atstāj lielākuiespaidu uz vācu tautu nekā uz pretinieku" un kas varēja tikai "uz laiku aizkavēt" sabiedroto virzīšanos uzpriekšu, nevis viņus apturēt. Fon Rundštets uzskatīja, ka desanta izcelšanu nekas nespēj aizkavēt, un, pēcviņa izstrādātā iebrukuma atvairīšanas plāna, vajadzēja atvilkt karavīrus no piekrastes un apturētsabiedrotos pēc tam, kad viņi būs izcēlušies malā.

Tādu taktiku Rommels pilnīgi un galīgi neatzina. Pēc viņa pārliecības, vienīgais veids, kā atvairītuzbrukumu, bija dot prettriecienu jau pašā sākumā, pēc tam jau vairs nebūs laika pievilkt papildspēkus,kuri, visticamāk, ies bojā apšaudē no kuģiem vai bombardēšanā no gaisa, vai artilērijas ugunī. Visāmarmijas daļām, sākot ar kājniekiem un beidzot ar tanku divīzijām, jābūt pastāvīgā kaujas gatavībā vai nupiekrastē, vai nelielā attālumā no tās.

Kapteinis Helmūts Langs, Rommela 36 gadu vecais adjutants, labi atceras to dienu, kad armijugrupas "B" komandieris viņam īsumā izklāstīja savas stratēģijas būtību. Toreiz viņi izgāja tuksnesīgajākrastā, un Rommels, neliela auguma drukns cilvēks, tērpies ādas mētelī un aplicis ap kaklu veco šalli,staigāja pa smiltīm šurp un turp un pavicināja "reglamentā neparedzēto" feldmaršala zizli - melnu, divaspēdas garu spieķi ar sudraba rokturi un sarkanmelnzili viļņainām joslām. Norādīdams ar zizli uz smiltīm,viņš teica:

- Karš tiks uzvarēts vai zaudēts piekrastē. Mums ir tikai viena iespēja - pretinieks jāaptur, kamēr tasvēl atrodas ūdenī un cenšas izkļūt krastā. Palīgspēki nepagūs ierasties līdz kaujas karstākajam brīdim, unpaļauties uz tiem ir pat muļķīgi. Viss, kas mums ir, jātur piekrastē. Ticiet man, Lang, pirmās iebrukumadivdesmit četras stundas būs izšķirošās… Sabiedrotajiem, tāpat kā vāciešiem, tā būs visgarākā diena.

Hitlers kopumā atbalstīja Rommela plānu, un no šī brīža fon Rundštets bija virspavēlnieks vairs tikainomināli. Dažu šķietami jo īsu mēnešu laikā Rommels ieviesa pastāvošajā aizsardzības sistēmā vairākuspapildinājumus, kas būtiski izmainīja kopējo ainu. Visos piekrastes iecirkņos, kur, viņaprāt, bijaiespējama desanta izcelšana, viņš pavēlēja uzstādīt pretdesanta šķēršļus. Šie šķēršļi - tērauda trīsstūri arrobainām malām, vārtiem līdzīgi dzelzs konstrukciju gabali ar asiem zobiem, koka stabi ar dzelkšņiemgalā, betona konusi - tika novietoti starp visaugstāko un viszemāko paisuma un bēguma līmeņa atzīmi, unpie katra no tiem tika piestiprināts spridzeklis. Tādi šķēršļi (no kuriem Rommels lielāko daļu izprojektējapats) bija vienkārši pagatavojami, taču bīstami pretiniekam, kas gribēja izcelties malā. To uzdevums bijaradīt sūces ar karavīriem pilnajos desanta kuģos un tos nogremdēt vai aizkavēt tik ilgi, kamēr krastabaterijas būs piešāvušās. Pavisam piekrastē tika uzstādīts vairāk nekā pusmiljons tādu nāvējošu šķēršļu.

Tomēr Rommels vēl aizvien nebija apmierināts. Visur - gan smiltīs, gan krasta kraujās, gan gravās,gan uz taciņām, kas veda dziļāk piekrastē, viņš pavēlēja uzstādīt visu veidu mīnas, gan lielās, kaslīdzinājās pamatīgām pannām un spēja saārdīt tanku kāpur- ķēdes, gan arī mazās kājnieku mīnas, kasuzlēca vidukļa augstumā, kad tām uzkāpa virsū, un eksplodēja. Tagad piekraste bija nosēta ar vairāk nekāpieciem miljoniem mīnu, un Rommels gribēja, lai līdz uzbrukuma sākumam to skaits sasniegtu piecdesmitmiljonus.

Aiz mīnu laukiem apvārsni vēroja Rommela karavīri, paslēpušies dzotos, betona bunkuros un sakaruejās, ko ietvēra vairāki dzeloņstiepļu žogi. Visi feldmaršala rīcībā esošie lielgabalu stobri bija pavērstipret jūru un piekrastes smiltīm, jau piešauti un gatavi apbērt pretinieka desantu ar lādiņu krusu.

Rommels izmantoja arī visu jaunāko kara tehniku un militāros izgudrojumus, kādi vien bija viņarīcībā. Tur, kur nepietika lielgabalu, viņš lika uzstādīt raķešu palaišanas iekārtu vai daudzstobrumīnmetēju baterijas, un vienā vietā viņam bija pat miniatūri tanki- roboti, ko sauca par "Goliātiem". Šīsmašīnas, kuras spēja pavest vairāk nekā pustonnu sprāgstvielas, tika vadītas no attāluma un varēja nonocietinājumiem izbraukt krastmalā un uzsprāgt starp izsēdinātajiem pretinieka karavīriem vai arī piedesanta kuģiem. (Vispār miniatūrie "Goliāti" spēja pavest līdz 75 kilogramiem sprāgstvielu; tie paveidi,kuros drīkstēja iekraut līdz 500 kilogramiem trotila, atšķīrās ar daudz iespaidīgāku masu un izmēriem -attiecīgi 3,6 tonnas un 3,65 x 1,8 x 1,19 metri - tulk. piez.)

Vēl bīstamāka aizsardzības sistēma nekā tā, kas tika ierīkota Francijas piekrastē paredzamāsabiedroto iebrukuma atvairīšanai, karu vēsturē nebija zināma. Tomēr Rommels joprojām nebijaapmierināts. Viņš gribēja vēl vairāk dzotu… vairāk piekrastes nocietinājumu… vairāk mīnu… vairāklielgabalu un kareivju. Taču vairāk par visu feldmaršalam bija vajadzīgas spēcīgas tanku divīzijas, kasstāvēja rezervē tālu no piekrastes. Šajās saspringtajās dienās, gaidot iebrukumu, fīrers uzstāja, lai šīstanku daļas paliek viņa personiskā rīcībā. Toties Rommels gribēja, lai pie krasta viņam būtu vismazpiecas no šīm divīzijām, un tās dabūt viņš varēja, tikai satiekoties ar Hitleru. Rommels bieži Langamteica: "Cilvēks, kurš tiksies ar Hitleru pēdējais, uzvarēs šajā spēlē." Drūmajā svētdienas rītā,gatavodamies izlidot uz Vāciju, feldmaršals vairāk nekā jebkad bija noskaņots uzvarēt.

15. armijas štābā, kas atradās pie Beļģijas robežas 125 jūdžu attālumā no Larošgijonas, savākabinetā pie galda sēdēja pulkvežleitnants Helmūts Maiers un truli blenza tukšumā. Maiera darbs bijanervozs un nogurdinošs - viņš vadīja vienīgo pretizlūkošanas nodaļu visā sabiedroto iebrukumam pretīstāvošajā frontē. Tās kodolu veidoja radiopārtvērēju grupa 30 cilvēku sastāvā, un tās pienākums bija tikairadioraidījumu noklausīšanās. Ikkatrs no šiem cilvēkiem bija speciālists radio jomā un pārvaldīja trisvalodas; retais sabiedroto paziņojums, kas tika raidīts ar punktiem un domuzīmēm, paslīdēja viņiemgarām nepamanīts.

Maiers savu darbu prata. Vairākas reizes dienā viņš pārskatīja pārtverto ziņojumu kaudzītes unizlasīja no tām aizdomīgos, neparastos, pat tādus, kas nelīdzinājās patiesībai. Šonakt viņa cilvēki vienutādu ziņojumu bija pārtvēruši. Tūlīt, kā satumsa, tas tika pārraidīts pa zibenstelegrammu kabeli, un tajābija teikts: "Steidzīgi aģentūrai "Associated Press" Ņujorkā. Eizenhauera štābs paziņo, ka Francijā tiekizcelts sabiedroto karaspēks."

Maiers bija ārkārtīgi pārsteigts. Pirmajā brīdī viņš gribēja par to ziņot štābam, taču savaldījās unnomierinājās: varbūt paziņojums bija maldinošs. Uz to norādīja divi apstākļi. Pirmkārt, visā frontes līnijā,kur bija sagaidāms iebrukums, nenotika nekāda kustība (par jebkādu pretinieka parādīšanospulkvežleitnants uzzinātu nekavējoties). Otrkārt, vēl nebija pārraidīta signāla otrā puse, par kuru janvārīviņam bija ziņojis admirālis Kanāriss, toreizējais vācu izlūkdienesta priekšnieks, un ar ko, pēc viņavārdiem, sabiedrotajiem bija jābrīdina pagrīdnieki par operācijas sākumu.

Kanāriss brīdināja, ka vēl atlikušajos mēnešos līdz iebrukumam sabiedrotie pārraidīs dažus simtusradiogrammu, taču ar X dienu būs saistītas tikai dažas. Pārējās būs neīstas, sūtītas īpaši, lai viņusmaldinātu un sajauktu prātus.

Toreiz Kanāriss deva norādījumu, lai viņš pārtver visas radio- grammas un neizlaiž būtiskās.Sākumā Maiers bija noskaņots skeptiski, pilnīgi paļauties tikai uz vienu raidīto signālu viņam likāsnenormāli. Taču 1. jūnija vakarā viņa operatori pārtvēra sabiedroto raidītā ziņojuma pirmo daļu - tiešitādu, kādu Kanāriss bija citējis. Ziņojums ne ar ko neatšķīrās no simtiem citu šifrēto teikumu, kas katrudienu skanēja BBC pagrīdei domātajos raidījumos. Lielākā daļa šo teikumu, kas tika lasīti franču,holandiešu, dāņu un norvēģu valodā, bija bezjēdzīgi, piemēram: "Trojas karš neturpināsies", "Melnais

sīrups rīt pārvērtīsies konjakā" vai "Džeks nēsā garas ūsas".Taču frāze, kas 1. jūnija vakarā izskanēja BBC deviņos pārraidītajās ziņās, Maieram bija ļoti labi

saprotama. "Tagad, lūdzu, paklausieties dažus personiskus ziņojumus," diktors franču valodā teica un pēcbrīža nolasīja: "Les sanglots longs des violons de l'automne" (Ilgās rudens vijoļu raudas). Tieši par šiemvārdiem Kanāriss ari bija viņu brīdinājis, tā bija Verlēna dzejoļa pirmā rinda, kas kalpoja par signālu.Dzejoļa otrās rindas - "Blessent mon coeur d'une langueur" (Ievaino manu sirdi ar vienmuļām skumjām)pārraidīšana, kā bija norādījis Kanāriss, nozīmēs, ka iebrukums sāksies pēc 48 stundām.

Par pārtverto ziņu Maiers nekavējoties informēja 15.armijas štāba priekšnieku brigādes ģenerāliVilhelmu Hofmani.

- Signāla pirmā puse ir pārraidīta, - viņš teica. - Tagad kaut kam vajadzētu notikt.Ģenerālis deva armijai pavēli būt kaujas gatavībā. Tikmēr Maiers nosūtīja ziņojumu pa teletaipu uz

Hitlera mītni, bet pēc tam piezvanīja uz fon Rundšteta un Rommela štābiem. Hitlera mītnē ziņojums tikanodots karaspēka operatīvās vadības štāba priekšniekam ģenerālim Jodlam, taču tā arī palika guļam uzviņa galda. Jodls trauksmi nesacēla. Viņš nodomāja, ka to izdaris fon Rundštets.

Taču fon Rundštets nosprieda, ka Rommela štābā attiecīga pavēle ir jau saņemta (Rommels drošivien jau zināja par šo ziņojumu, bet, tā kā attiecībā uz sabiedroto nodomiem viņam bija pašam saviuzskati, viņš acīmredzot nepiešķīra tam lielu nozīmi).

Tādēļ visā ziemeļu piekrastē tikai 15. armija bija gatava atvairīt iebrukumu. 7. armijai, kasapsargāja Normandijas piekrasti, nekas nebija zināms par pārtverto signālu, un pavēle būt kaujas gatavībātur netika dota.

Naktī no 2. uz 3. jūniju pa radio atkal tika raidīta signāla pirmā puse. Vēl nebija pagājusi pat stundapēc tās atkārtojuma 3. jūnija vakarā, kad tika pārtverta "Associated Press" zibenstelegramma parsabiedroto desanta izcelšanu Francijā.

Ja Kanārisa brīdinājums bija pareizs, Maiers sprieda, tad "Associated Press" ziņojums ir "pīle".Zibenstelegramma, pēc visa spriežot, bija sevišķi izsmalcināta slepenās informācijas noplūde, īstenībātajā naktī "Associated Press" teletaipa operators bija regulējis tobrīd nestrādājošu aparātu, cenzdamiespalielināt tā darbības ātrumu, un kādā brīdī pēkšņi ieslēdzās perfolente ar parasto krieviem domāto naktskomunikē. Pēc trīsdesmit sekundēm aparāts tika apturēts, bet vārdi jau bija ēterā.

Pēc sākotnējā apmulsuma Maiers nolēma paļauties uz Kanārisu. Tagad viņš jutās pamatīgi noguris,taču vienlaikus bija pacilātā noskaņojumā. Rītausma un vēl aizvien valdošais klusums visu armijasieņemto pozīciju frontes līnijā liecināja par to, ka viņam bija taisnība. Tagad atlika vienkārši nogaidīt.

Pa to laiku armiju grupas "B" komandieris gatavojās doties uz Vāciju. Septiņos no rīta feldmaršalaautomašīna, kur viņš sēdēja līdzās šoferim, šķērsoja ciematu un nogriezās Parīzes šosejas virzienā.Izbraukšana no Larošgijonas svētdienas rītā, 4. jūnijā, Rommēlu ļoti apmierināja, labāka brīža tamvienkārši nevarēja būt. Viņam blakus uz sēdekļa atradās kartona kārba ar pelēkām zamšādas kurpēm, kasbija roku darbs. Šīs 5,5 izmēra kurpes bija domātas viņa sievai. Iemesls, kādēļ otrdien, 6.jūnijā, viņšgribēja būt līdzās sievai, bija īpašs un tīri cilvēcisks - tā bija viņas dzimšanas diena.

Tai laikā Anglijā, kur jau bija astoņi no rīta (starp britu divkāršo vasaras laiku un vācu Viduseiropaslaiku pastāvēja vienas stundas starpība), mitrā, lietus izmērcētā mežā netālu no Portsmutas dzīvojamāvagoniņā pēc saspringta nakts darba gulēja sabiedroto karaspēka augstākais virspavēlnieks ģenerālisDvaits Eizenhauers.

Eizenhauers un viņa komandieri bija darījuši visu iespējamo, lai būtu pārliecināti, ka, izceļotdesantu, tiks izmantotas visas iespējamās izdevības gūt panākumus un ciesti minimāli dzīvā spēkazaudējumi. Pēc sarežģītās militārās un politiskās sagatavošanas iebrukuma operācija, kurai bija dotsšifrētais apzīmējums "Overlord", bija atkarīga vairs tikai no iespējamām dabas kaprīzēm. Laiks bijaiestājies slikts, un šobrīd Eizenhauers varēja vienīgi gaidīt un cerēt, ka tas uzlabosies. Taču svētdien, 4.jūnijā, bija pienācis brīdis, kad viņam vajadzēja pieņemt galīgo lēmumu: sākt vai atlikt iebrukumu.

17. maijā ģenerālis nolēma, ka par dienu X kļūs vai nu 5., vai 6., vai arī 7. jūnijs. Meteoroloģiskiepētījumi liecināja, ka šajās dienās Normandijā būs gaidāmi divi desanta izcelšanai sevišķi nepieciešamilaika apstākļi: vēlu lecošs mēness un bēgums drīz pēc tumsas iestāšanās.

Izpletņlēcējiem un desantniekiem, kas izcēlās no planieriem, bija nepieciešama mēness gaisma, tačutas, cik pēkšņi viņi parādīsies ienaidnieka teritorijā, būs atkarīgs no tā, cik dziļa tumsa valdīs pirms viņupiezemēšanās. Tāpēc vēlu lecošais mēness būs vajadzīgs arī viņiem.

Izcelšanu no jūras vajadzēja veikt bēguma laikā, jo tad kļuva redzami Rommela sagatavotiepiekrastes šķēršļi. No bēguma būs atkarīga arī iebrukuma norise. Meteorologu aprēķinus vēl vairāksarežģīja tas, ka arī otro desanta vilni vajadzēja izsēdināt bēguma laikā - un vēl pirms rītausmas.

Šie divi kritiskie faktori - mēness gaisma un bēgumi - pamatīgiierobežoja Eizenhauera rīcības iespējas. Tikai bēguma dēļ izsē- dināšanai piemēroto dienu skaits

katrā mēnesī samazinājās līdz sešām, un no tām tikai trijās nebija redzams mēness. Taču tas vēl nebijaviss, pastāvēja ari dažādi citi faktori. Pirmkārt, visiem operācijas dalībniekiem bija ilgstošinepieciešama dienas gaisma un laba redzamība. Dienas gaisma bija nepieciešama, lai saskatītu piekrastiun orientētos, jūrniekiem un lidotājiem - lai pamanītu savus mērķus un samazinātu sadursmes risku brīdī,kad daudzie kuģi Senas līcī sāks manevrēt gandrīz cieši līdzās cits citam. Otrkārt, bija nepieciešamamieriga jūra, jo vēl bez zaudējumiem, kādus flotei nodarītu vētra, briesmas radīja arī jūras slimība, kurasdēļ karavīri varēja kļūt kaujas nespējīgi, vēl pirms izbrida malā. Treškārt, bija nepieciešams, lai krastavirzienā pūstu lēns vējš, kas atgaiņātu dūmus no mērķiem piekrastē. Un, visbeidzot, pēc X dienassabiedrotajiem bija nepieciešamas vēl trīs mierīgas dienas, lai strauji palielinātu savus spēkus unlīdzekļus desanta izsēdināšanas zonā.

No trim dienām, kas bija piemērotas iebrukumam, Eizenhauers izvēlējās 5. jūniju. Svētdien, 4.jūnijā, piecos no rīta-apmēram tai pašā laikā, kad Rommels pamodās Larošgijonā, - viņš pieņēma svarīgulēmumu: sakarā ar sliktajiem laika apstākļiem sabiedroto karaspēka iebrukums tiek atlikts uz 24 stundām.Gadījumā, ja laiks uzlabosies, par X dienu kļūs 6.jūnijs.

4. jūnija vakarā īsi pirms pusdesmitiem Eizenhauera augstākie virsnieki un štābu priekšniekipulcējās "Southvvcek House" (lauku muiža ziemeļos no Portsmutas, vispirms admirāļa Remzija štābamītne, bet vēlāk Eizenhauera galvenais komandpunkts -tulk.piez.) bibliotēkas istabā. Gaidīdami, kadsāksies sanāksme, virsnieki mazos pulciņos klusi tērzēja. Eizenhauera štāba priekšnieks ģenerālmajorsVolters Bidells Smits pie kamīna sarunājās ar augstākā virspavēlnieka vietnieku, aviācijas virsmaršaluseru Arturu Tederu, kas smēķēja pīpi. Viņiem līdzās stāvēja sabiedroto aviācijas komandieris, aviācijasvirsmaršals sers Trefords Lī Melorijs, bet mazliet tālāk sēdēja iekarsīgais sabiedroto flotes komandierisadmirālis sers Bertrams Remzijs. Šo augstākās virspavēlniecības locekļu vidū, pie kuru krūtīm laistījāsdaudzi apbalvojumi un izcilības zīmes, tikai viens virsnieks nebija ģērbies pēc reglamenta. EnerģiskaisBernards Lovs Montgomerijs, kuram X dienā vajadzēja uzņemties iebrukuma vadību, bija ģērbies savāsparastajās velveta biksēs un svīterī ar augstu, cieši piegulošu apkakli. Visiem šiem cilvēkiem vajadzējapildīt iebrukuma pavēli, kad to dos Eizenhauers, bet tagad šie komandieri un viņu štāba priekšnieki -pavisam divpadsmit vecāko virsnieku - gaidīja, kad sāksies izšķirošā apspriede. Tai vajadzēja sāktieskuru katru brīdi.

Tieši pusdesmitos vakarā bibliotēkas istabas durvis atvērās un ienāca Eizenhauers, stalts unizskatīgs savā tumši zaļajā lauku formā. Teikt ievadvārdus nebija vajadzīgs: ikkatrs no klātesošajiemsaprata, cik nozīmīgs ir sagaidāmais lēmums. Gandrīz vai tūlīt aiz Eizenhauera bibliotēkas istabā ienācatrīs vecākie virsnieki, kas nodarbojās ar operācijas "Overlord" sagatavošanu; viņus vadīja aviācijaspulkvedis Dž. Stegs no Karaliskajiem gaisa kara spēkiem. Klusumā, kas iestājās, Stegs atklāja sanāksmi.Viņš ātri raksturoja laika apstākļus pēdējo 24 stundu laikā, tad piesardzīgi teica:

- Džentlmeņi, ir notikušas dažas negaidītas un būtiskas pārmaiņas…Visu skatieni tūlīt pievērsās Stegam, kura vārdi solīja Eizen- haueram un viņa militārajiem

komandieriem vāju cerības stariņu.Pamanīta jauna atmosfēras fronte, pulkvedis sāka stāstīt, pēc dažām stundām tā sasniegs Lamanšu un

desanta izcelšanas zonās liks debesīm noskaidroties. Šī laika apstākļu uzlabošanās turpināsies visunākamo dienu un ilgs līdz pat 6.jūnija rītam. Pēc tam laiks atkal pasliktināsies. Šajā periodā pūtīs visaijūtams vējš un debesis noskaidrosies - pietiekami, lai bumbvedēji varētu lidot naktī no 5.uz 6.jūniju līdzritam. Dienā mākoņu sega atkal sabiezēs, un debesis apmāksies. īsi sakot, klātesošie tika informēti, kavairāk vai mazāk izdevīgi laika apstākļi būs tikai nedaudz ilgāk par 24 stundām.

Eizenhauers un viņa komandieri iegrima pārdomās, kas ilga ceturtdaļstundu. Šī brīža saspringtību,kas bija saistīta ar nepieciešamību ātri pieņemt lēmumu, padziļināja admirālis Remzijs, kurš atgādināja,ka kontradmirāli Elanu Dž. Kērku, amerikāņu jūras kara spēku - desantēšanas nodrošinājuma - komandierivajag informēt pusstundas laikā, ja "Overlord" tiktu nolikta otrdien, lai viņš paspētu sagatavoties.

Eizenhauers lūdza, lai klātesošie izsaka savas domas. Ģenerālis Smits uzskatīja, ka iebrukums būtujāsāk 6. datumā, - tas bija risks, taču to vajadzēja uzņemties. Teders un Lī Melorijs baidījās, kaprognozētais mākoņu daudzums tomēr būs pārāk liels, lai aviācijas uzlidojumi būtu efektīvi, bet tasnozīmētu, ka izsēdināšanu vajadzētu izdarīt bez nepieciešamās piesegšanas no gaisa un tāpēc tā varētu būt"riskanta".

Montgomerijs pauda to pašu viedokli, ko bija izteicis jau iepriekšējā naktī, kad tika nolemts X dienupārcelt no 5. jūnija uz vēlāku laiku. "Es jums saku - uz priekšu!" - tādi bija viņa vārdi. Beidzot pienācakārta izteikties Aikam. Šobrīd viņam vajadzēja pieņemt lēmumu. Ilgajās minūtēs, kamēr Eizenhauersapsvēra visus "par" un "pret", istabā valdīja kapa klusums. Ģenerālis Smits atcerējās, ka toreiz uz viņuspēcīgu iespaidu bija atstājusi augstākā virspavēlnieka "nesasniedzamība un vientulība", kad tas sēdēja,rokas salicis, un stingi lūkojās galdā. Beidzot Eizenhauers pacēla skatienu un lēni teica:

- Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka mums jādod pavēle… Man tas nepatīk, taču tik un tā… Neredzunekādu citu iespēju.

Aiks piecēlās. Viņš izskatījās noguris, taču iepriekš saspringtā sejas izteiksme tagad bija atmaigusi.Otrdienai, 6. jūnijam, vajadzēja kļūt par X dienu.

Iestājās nakts, un iebrukuma spēku karavīri atkal gatavojās to pavadīt bezdarbībā un gaidās.Satraukti pēc mēnešiem ilgajiem treniņiem, viņi bija gatavi doties uzbrukumā kaut vai tūlīt, un operācijasatlikšana darīja viņus nervozus. Karavīri nezināja, ka līdz X dienai atlikušas vairs tikai 26 stundas.Pagaidām vēl bija par agru to izziņot. Tādēļ vētrainajā svētdienas naktī cilvēki gaidīja - urdošā nemierā,garlaicībā un slepenās bailēs, ka kaut kas beidzot notiks. Viņi vēl skaidri nezināja, cik lielas grūtības tiemnāksies pārdzīvot, kas tieši no viņiem tiks prasīts tādos apstākļos, un domāja par savām ģimenēm, parsievām, bērniem, draudzenēm, un visu laiku runāja par gaidāmajām kaujām. Kāda izskatīsies piekraste,kur vajadzēs izcelties malā? Vai desantēšanās būs tik grūta, kā katrs no viņiem domāja? Neviens nevarējapateikt, kāda būs šī diena X, un katrs gatavojās tai pēc sava prāta.

Pirmdiena, 1944. gada 5. jūnijs, vāciešiem pagāja mierīgi, bez kādiem īpašiem notikumiem. Laiksbija tik nejauks, ka Parīzē, "Luftvvaffe" štābā, pulkvedis un profesors Valters Štebe, kas vadījameteoroloģisko dienestu, teica virsniekiem, ka viņi varot atpūsties, - viņš ļoti šauboties, ka sabiedrotolidmašīnas šodien pacelsies gaisā. Zenītlielgabalu apkalpēm tika atļauts atstāt dežūru un atpūsties.

Pēc tam Štebe piezvanīja uz fon Rundšteta štābu Senžermēnā. Kā parasti, feldmaršals gulēja ilgi, unjau bija gandrīz pusdiena, kad viņš satikās ar savu štāba priekšnieku, izlasīja un apstiprināja štābasagatavoto "pretinieka nolūku novērtējumu", kuru pēc tam vajadzēja nosūtīt uz Hitlera mītni. Tajā bijateikts: "Sistemātiskie uzlidojumi, kuru skaits acīm redzami pieaug, liecina, ka pretinieks sasniedzis augstugatavības pakāpi. Iespējamā fronte, kur varētu notikt iebrukums, vēl aizvien ir sektorā no Šeldas[Nīderlande] līdz Normandijai… un nav izslēdzams, ka tā ietvers arī Bretaņasziemeļu piekrasti… (taču)… vēl aizvien nav skaidrs, tieši kādā posmā notiks iebrukums. Uzlidojumu koncentrēšanās rajonā starpDen- kerku un Djepu varētu nozīmēt, ka galvenie sabiedroto spēki tiks izcelti šeit… (taču)… nav

novērotas pazīmes, ka tuvākajās dienās būtu gaidāms iebrukums…" Apmierinājies ar tik vispārēju 800jūdžu garās piekrastes analīzi, fon Rundštets kopā ar dēlu, jaunāko leitnantu, devās uz savu iecienītorestorānu "Cook Hardy", kas atradās turpat netālu Bugivālā. Pulkstenis jau rādīja pirmo pēcpusdienasstundu, un līdz dienai "X" bija atlikušas tikai \ 2 stundas.

Visa vācu pavēlniecība, sākot ar pulkvežiem un beidzot ar feldmaršaliem, uztvēra ieilgušo sliktolaiku kā nomierinošu apstākli. Štābos valdīja pilnīga pārliecība, ka tuvākajā laikā uzbrukuma nebūs, unpamats šai pārliecībai tika rasts, rūpīgi analizējot laika apstākļus, kādi bija vērojami, sabiedrotajiemizceļot desantu Ziemeļāfrikā, Sicīlijā un Itālijā. Dati bija dažādi, taču meteorologi norādīja, kasabiedrotie nekad nesāka izcelt desantu, ja netika prognozēts labvēlīgs laiks, - vispirmām kārtām lainodrošinātu aizsardzību no gaisa. Sistemātiskajam vācieša prātam te viss bija viennozīmīgs: sabiedrotievarēs uzbrukt tikai tad, ja būs iestājies labs laiks. Taču laiks bija slikts.

Larošgījonā Rommela štābā darbs ritēja savā parastajā gaitā, it kā feldmaršals nekur nebūtuaizbraucis. Turklāt štāba priekšnieks ģenerālmajors doktors Hanss Špaidels uzskatīja situāciju parpietiekami mierīgu, lai sarīkotu nelielas pusdienas ar aicinātiem viesiem. Ielūgto vidū bija arī filozofs unrakstnieks Ernsts Jungers. Intelektuālis Špaidels ar nepacietību gaidīja šīs pusdienas: viņš cerējaparunāties par savu iemīļoto tematu - franču literatūru. Bija vēl kaut kas, ko vajadzēja apspriest -divdesmit lappušu garš Jungera rokraksts, ko viņš bija slepeni nodevis Rommelam un Špaidelam. Abivirsnieki piešķīra viņa darbam lielu nozīmi un nopietni uz to paļāvās: tas bija miera noslēgšanas plāns,īstenojams pēc tam, kad Hitlers būs vai nu notiesāts, vai arī nogalināts.

Senlo 84. korpusa štābā izlūkdienesta priekšnieks majors Fridrihs Hains rīkoja svētku vakariņas,veltītas korpusa komandiera ģenerāļa Ēriha Marksa dzimšanas dienai 6. jūnijā. Dienā ģenerālimvajadzēja aizbraukt uz Bretaņu, Rennas pilsētu, un viņa virsnieki nolēma pusnaktī rīkot ballīti, kas bijaiecerēta kā pārsteigums. Marksam kopā ar visiem pārējiem Normandijā dislocētā karaspēka vecākajiemkomandieriem bija jāpiedalās liela mēroga taktiskajos manevros, kam vajadzēja sākties otrdienas rītā.Ikviens no uzaicinātajiem cerēja, ka Kriegsspiele būs interesanta: par tās tematu vajadzēja būtteorētiskajam "iebrukumam", ko gaidīja Normandijā.

Paredzamās mācības satrauca 7. armijas štāba priekšnieku brigādes ģenerāli Maksu Pemzelu. Tas,ka Normandijā un Kotan- tēna pussalā dislocēto karaspēka daļu vecākie virsnieki būs projām visivienlaikus, rādījās ļoti slikti. Taču tas, ka viņi būs projām visu nakti, bija vienkārši bīstami - Rennaatradās pietiekami tālu no gandrīz visām piekrastes karaspēka daļām, un Pemzels baidījās, ka viens otrsno komandieriem gribēs tur nokļūt jau pirms rītausmas. Ģenerālis uzskatīja: ja iebrukums Normandijāpatiešām notiks, tas tiks sākts ar pirmajiem saules stariem, tāpēc viņš nolēma brīdināt visus aizbraucējus.Pa teletaipu pārraidītajā pavēlē bija teikts: "Komandējošajiem ģenerāļiem un visiem pārējiem, kaspiedalās mācībās "Kriegsspiele", līdz 6. jūnija rītam uz Rennu nebraukt." Taču daži jau bija devušiesceļā.

Cits pēc cita vecākie komandieri atstāja frontes līniju pašā iebrukuma priekšvakarā. Armiju grupas"B" operatīvās daļas virsnieks pulkvedis Hanss Georgs fon Tempelhofs atradās izbraukumā,ģenerālmajors Heincs Helmihs, kas komandēja 243. divīziju, bija devies uz Rennu, tāpat kā 709. divīzijaskomandieris ģenerālmajors Karls fon Šlībens, izbraukt gatavojās brigādes ģenerālis Vilhelms Folejs,spēcīgās 91. gaisa desantnieku divīzijas komandieris; pulkvedis Vilhelms Maiers Detrings, fon Rundštetaizlūkdienesta priekšnieks, bija atvaļinājumā, bet kādas divīzijas štāba priekšnieks kopā ar savu frančudraudzeni izklaidējās medībās.

(Pienākot "X" dienai, šī briesmīgā sagadīšanās - daudzo jo daudzo komandieru vienlaicīgāprombūtne - ietekmēja vācu aizsardzību tik graujoši, ka pēc tam tika nopietni runāts par nepieciešamībuizpētīt, vai pie tā nav savu roku pielicis britu izlūkdienests! Pats Hitlers savā Berhtesgādenes rezidencēBavārijā izrādījās tikpat nesagatavots šim iebrukumam kā viņa ģenerāļi. Todien fīrers piecēlās vēlu,noturēja savu parasto kara apspriedi un četros sēdās pusdienot. Pie galda bija viņa draudzene Eva Brau-

na, kā ari vēl daži augstu stāvoši nacisti un to sievas. Hitlers, būdams veģetārietis, klātesošajām dāmāmsavu diētu bez gaļas komentēja ar parasto pirmspusdienu frāzi: "Zilonis ir spēcīgākais dzīvnieks pasaulēun arī neēd gaļu." Pēc pusdienām visi devās dārzā, kur fīreram patika dzert liepziedu tēju. Starp sešiem unseptiņiem viņš pasnauda, 23.00 noturēja vēl vienu kara apspriedi, pēc kuras dāmas tika uzaicinātas pārisstundu paklausīties Vāgneru, Strausu un Lehāru.)

Tieši šajā laikā vācu augstākā virspavēlniecība nolēma aizvākt no Normandijas piekrastes pēdējāsFrancijā palikušās iznīcinātāju eskadriļas. Lidotājus pārņēma šausmas. K.ā galvenais viņu pārdislo-kācijas iemesls tika minēta vajadzība aizsargāt reihu, ko jau vairākus mēnešus dienu un nakti intensīvibombardēja sabiedroto aviācija; ar katru reizi uzlidojumi kļuva aizvien spēcīgāki. Tādos apstākļosaugstākajai virspavēlniecībai šķita vienkārši nesaprātīgi atstāt vitāli nepieciešamās lidmašīnas Francijā,kur atklātajos lidlaukos tās iznīcināja pretinieka bumbvedēji un triecienlidmašīnas. Reiz Hitlers saviemģenerāļiem apsolīja, ka sabiedroto desanta izsēdināšanas dienā tiem piekrastē uzbruks tūkstotis"Luftvvaffe" lidmašīnu. Tagad tas vairs nebija iespējams.

No daudzajiem miljoniem franču, kas visā valstī nepacietīgi gaidīja sabiedroto karaspēkaiebrukumu, tikai kādi desmit vīrieši un sievietes patiešām zināja, ka tas kuru katru dienu notiks: viņivadīja franču pagrīdes cīnītājus.

Gandrīz visi galvenie pagridnieki atradās Parīzē. Viņi bija tā iekonspirējušies, ka nereti cits citupazina vienīgi pēc segvārdiem, un nevienai pagrīdnieku grupai gandrīz nekad nebija ne jausmas, ar konodarbojas otra.

Pēdējās dienās pagrīdnieku vadoņi ar BBC raidījumu starpniecību saņēma simtiem šifrētu ziņojumu,kuru vidū bija ari Verlēna dzejoļa pirmā rinda. Pagridnieki gaidīja sabiedroto pavēlniecības signālu, pēckura vajadzēja sākt rīkot diversijas saskaņā ar iepriekš izstrādāto plānu. Šis signāls bija divas frāzes:"Suecā valda karstums" - tas nozīmēja, ka jāspridzina dzelzceļi, tvaika lokomotīves un vagoni, un "Uzgalda guļ kauli" - tas nozīmēja, ka jāpārgriež telefona līnijas un telegrāfa kabeļi. Pirmdien 18.30, "X"dienas priekšvakarā, BBC pārraidīja pirmo frāzi. Diktors paziņoja: "Uz galda guļ kauli… Napoleonacepure atrodas aplī… Bulta neizlidos." Otra frāze tika nolasīta pēc dažām minūtēm.

Pretošanās kustības dalībnieki ilgi gaidīto ziņu saņēma no saviem tiešajiem komandieriem. Katraigrupai bija pašai savs plāns, un tā skaidri zināja, kā rīkoties. Kānas dzelzceļa stacijas priekšniekamAlbēram Ožē un viņa ļaudīm vajadzēja sabojāt stacijas ūdenssūkņus un lokomotīvju tvaika inžektorus,Andrē Farīnam, kafejnīcas īpašniekam no Lefontēnas, kas atrodas netālu no Izinjī, vajadzēja sabojātsakaru līnijas Normandijā: viņa četrdesmit cilvēku lielajai grupai bija jāpārgriež Šerbūras lielais telefonakabelis. īvam Graselīnam, Šerbūras pārtikas preču tirgotājam, bija uzdots grūts darbs: viņa ļaudīmvajadzēja uzspridzināt dzelzceļa atzarojumus starp Šerbūru, Senlo un Parīzi. Visā piekrastē no Bretaņaslīdz Beļģijai cilvēki sāka gatavoties iebrukumam.

īsi pirms deviņiem vakarā pie Francijas krastiem parādījās desmit, divpadsmit nelieli kuģi. Tievirzījās tik tuvu gar piekrasti, ka jūrnieki varēja skaidri saskatīt Normandijas piekrastes namiņus. Kuģipaveica savu uzdevumu un nemanīti aizbrauca atpakaļ. Tā bija mīnu traleru vienība - vēsturē spēcīgākāsdesanta flotes avangards.

Bet aizmugurē pie Lielbritānijas krastiem nemierīgos, pelēkos Lamanša ūdeņus jau šķēla kuģufalanga. Tie virzījās uz priekšu stingri un nesatricināmi, rinda pēc rindas - pavisam desmit rindudivdesmit jūdžu platumā - 2727 visu veidu un tipu kuģi. To vidū bija gan jaunie ātrgaitas kaujas kuģi, ganarī klusi ejošie, ar rūsu pārklātie kravas kuģi, nelieli okeāna laineri un upju tvaikoņi, slimnīcu kuģi untankkuģi, kabotāžas kuģi un bars rosīgu velkoņu. Kopā ar tiem nebeidzamās kolonnās virzījās desanta kuģiar nelielu iegrimi - lielas, neveiklas tupeles gandrīz 350 pēdu garumā. Daudzi no šiem un pat vēl smagākitransportkuģi veda nelielas desanta laivas pirmās grupas izcelšanai krastā - pavisam vairāk nekā divarpustūkstošus.

Transportkuģiem pa priekšu virzījās mīnu traleri, krasta apsardzes kuģi, boju ierīkotāji un

motorkuteri; pār kuriem karājās dirižabļi, bet augstāk aizdrāzās iznīcinātāju eskadriļas. Šo fantastiskokuģu kavalkādi, kas bija pieblīvēta ar karavīriem, lielgabaliem, tankiem, automašīnām un munīciju,ietvēra milzīgs eskorts, ko veidoja vairāk nekā 700 karakuģu.

To vidū bija kontradmirāļa Kērka flagmaņkuģis smagais kreiseris "Augusta", kas veda uz piekrastessektoriem "Omaha" un "Utah" amerikāņu operatīvos spēkus 21 konvojkuģa sastāvā. Līdzās, majestātiskidūmodami, vējā plīvojot visiem kaujas karogiem, peldēja britu līnijkuģi "Rāmie" ("Ramillies") un"Warspite", kā ari amerikāņu līnijkuģi "Texas", "Arkansas" un lepnīgais "Nevada", kuru japāņinogremdēja Pirlharborā un vairs neuzskatīja par pretinieku.

Trīsdesmit astoņus britu un kanādiešu konvojkuģus, kas devās uz piekrastes sektoriem "Sword","Juno" un "Gold", veda angļu kreiseris "Scylla", kontradmirāļa sera Filipa Vaiena flagmaņkuģis, kurš bijapiedalījies "Bismarck" izsekošanā. Līdzās peldēja "Ajax", viens no slavenākajiem Karaliskās floteskreiseriem, kas kopā ar diviem citiem kreiseriem Montevideo līcī sagūstīja "Admiral Graf Spee", kā arīdaudzi citi slaveni kreiseri, starp tiem amerikāņu "Tuscaloosa", "Quincy", britu "Enterprise", "BlackPrince", franču "George Legu" - kopskaitā 22.

Transportkuģu rindas ietvēra dažādi citi kuģi - sardzes kuģi, korvetes, lielgaballaivas, to vidūholandiešu pretzemūdeņu patruļas kuģis "Sumba", ātrgaitas apsardzes torpēdkftteri un visur esošiemīnukuģi. Bez dažiem desmitiem amerikāņu un britu mīnukuģu tur bija arī kanādiešu "Capelle","Saskatchevvan" un "Restigouche", norvēģu "Swenner" un pat "Piorun" - Brīvās Polijas jūras karaspēkaieguldījums.

Lēni un smagi šī milzīgā armāda šķērsoja Lamanšu. Gluži apbrīnojami tika ievērots līdz šimneredzēti precīzs kustības grafiks jūrā. Kuģi izbrauca no britu ostām un, virzīdamies gar piekrasti divāskonvoja līnijās, iebrauca pulcēšanās zonā dienvidos no Vaitas salas. Šeit tie pārgrupējās un sakārtojāslielās vienībās, lai dotos uz vienu no pieciem piekrastes sektoriem, kurš katrai bija norādīts. Atstājušipulcēšanās zonu, ko simboliski nodēvēja par "Pikadillijas laukumu", kuģi gar boju rindām peldējaFrancijas virzienā. Tuvojoties Normandijai, šo vienību ceļi pārdalījās vēl uz pusēm, izveidojot ko līdzīgušoseju tīklam - viena no "šosejām" bija domāta ātrgaitas kuģiem, otra - lēnajiem. Pie šī sazarojuma aizpriekšējās mīnu traleru, līnijkuģu un kreiseru vienības atradās desanta vadība - pieci triecienuzbrukumamparedzēti transportkuģi, pieblīvēti ar radioantenām un lokatoriem. Šiem peldošajiem komandposteņiembija jākļūst par iebrukuma nervu centriem.

Kuģi bija redzami visurj un to ļaužu acīs, kuri uz tiem atradās, šī vēsturiskā flotile bija"iespaidīgākais un neaizmirstamākais skats", kādu viņiem jebkad izdevies redzēt. Kad nu reiz karavīribija devušies jūrā, viņi jutās daudz labāk, kaut arī tika pamatīgi šūpoti un vēlāk viņiem draudēja nāvesbriesmas. Cilvēki bija satraukti tāpat kā iepriekš, taču vienlaikus izjuta zināmu atvieglojumu: tagad katrsgribēja ātrāk ķerties pie sava uzdevuma un to paveikt. Desanta kuģos un transporta kuģos karavīri rakstījapēdējās vēstules, īsināja laiku bezgalīgās kāršu spēlēs un sarunās, bet kapelāni, kā atcerējās majorsTomass Dalass no 29.divīzijas, "tika visur pieprasīti".

Kopš brauciena sākuma bija pagājis pavisam īss laiks, taču daudzi karavīri, kuri iepriekš bijabažījušies par to, kādas ir viņu izredzes izdzīvot, tagad nevarēja vien sagaidīt brīdi, kad nokāps krastā.Jūras slimība gluži kā epidēmija pārņēma 59 konvoja kuģus, it īpaši smagos desantkuģus, kuri neveiklizvalstījās viļņos. Katram kareivim bija izsniegtas tabletes pret vemšanu, bet viņu uzkabē ietilpa elements,kas desantniekam nepieciešamo mantu sarakstos ar armijai raksturīgo lakonismu un konkrētību bijanosaukts par "vienu pretvemšanas paketi".

Daži mēģināja lasīt grāmatas. Tajos apstākļos gandrīz visas grāmatas šķita dīvainas un neparastas,un ar braucienu tām nebija nekā kopīga. 1. divīzijas kapelāns Lorenss Dīrijs, kurš atradās uztransportkuģa "Empire Anvil", bija pārsteigts, ieraugot britu virsnieku lasām Horācija "Odas" latīņuvalodā. Pats Dīrijs, kuram kopā ar 16. kājnieku pulku pirmajā desanta vilnī vajadzēja izcelties malāsektorā "Omaha", pavadīja vakaru, lasot Saimondsa "Mike- landželo dzīvi". Uz blakus peldošā desanta

kuģa kanādiešu kapelāns Džeimss Duglass Gilans atvēra sējumu, kura rindām šonakt bija jēga ikvienabraucēja acīs, un, lai nomierinātu nervus gan sev, gan arī virsniekiem - saviem līdzbiedriem, atšķīraBībelē 23.psalmu un to skaļi nolasīja: "Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka…"

Bija pagājis jau mazliet vairāk nekā stundas ceturksnis pēc desmitiem vakarā, kad vācu 15. armijaspretizlūkošanas daļas priekšnieks apakšpulkvedis Maiers izskrēja no sava kabineta, turēdams rokāsvarīgāko ziņojumu, ko vāciešiem izdevās pārtvert visa kara laikā. Tagad Maiers zināja, ka iebrukumssāksies tuvākajās 48 stundās. Ieskrējis ēdamzālē, kur ģenerālis Hanss fon Zal- muts kopā ar štābapriekšnieku un vēl diviem virsniekiem spēlēja bridžu, viņš izgrūda:

- Ģenerāļa kungs! Šeit ir ziņojuma otrā daļa! - Mirkli padomājis, fon Zalmuts pavēlēja izsludināt15.armijā pilnu kaujas gatavību.

Tāpat kā citi sabiedroto izpletņlēcēji, arī 82. gaisa desantnieku divīzijas ierindnieks Arturs"Holandietis" Šulcs gatavojās iekāpt lidmašīnā. Viņš bija tērpies siksnām apjoztajā desantniekakombinezonā; vēl neapliktais izpletnis karājās pār labo roku. Seja bija nosmērēta ar ogļu putekļiem, betgalva noskūta, izņemot šauru joslu no pakauša līdz pierei, kas vērta viņu līdzīgu irokēzam. Pienākotnoteiktajam brīdim, kāds iekliedzās: "Labi, braucam!" Kravas mašīnas sakustējās un pieveda viņus pielidmašīnām, kas bija gatavas izlidot.

Sabiedroto gaisa desanta daļas kāpa lidmašīnās un planieros visā Anglijā. Orientēšanās grupuizpletņlēcēji, kuriem pirmajiem vajadzēja nonākt desantēšanas rajonā, lai dotu signālus pārējiem, bija jauaizlidojuši. Ņūberijā lidmašīnas, kas izbrauca uz skrejceļa, pa 101. gaisa desanta divīzijas štāba mītneslogu vēroja ģenerālis Eizenhauers kopā ar dažiem virsniekiem un četriem korespondentiem. Viņš tikkobija veselu stundu runājis ar izpletņlēcējiem un par gaisa desanta operāciju uztraucās vairāk nekā parjebkuru citu iebrukuma fazi. Kāds no viņam pakļautajiem komandieriem bija pārliecināts, ka arplanieriem veicamais izpletņlēcēju desants cietīs zaudējumus līdz 75 procentiem.

Eizenhauers stāvēja un vēroja, kā lidmašīnas cita aiz citas ieskrienas un, lēni atraudamās no zemes,uzņem augstumu. Virs lidlauka tās sāka mest gaisā lokus un izkārtoties ierindā. Sabāzis rokas dziļikabatās, Eizenhauers, nenovērsdams skatienu, lūkojās naksnīgajās debesīs. Kad milzīgā transportalidmašīnu kavalkāde pēdējo reizi rēkdama pārlidoja pār lidlauku un uzņēma kursu uz Franciju, "Rudais"Millers no NBC paskatījās uz augstāko virspavēlnieku un ieraudzīja viņa acīs asaras.

Pēc dažām minūtēm arī iebrukuma flotes kuģos, kuri šķērsoja Lamanšu, karavīri izdzirda lidmašīnurūkoņu, kas kļuva aizvien spēcīgāka. Vilnī aiz viļņa lidmašīnas parādījās debesīs un aizlidojaNormandijas virzienā. Pēc tam motoru rūkoņa pieklusa. Karavīri uz kuģu klājiem joprojām vērās tumsā.Neviens nespēja pateikt ne vārda. Taču drīz vien jūrā peldošo floti apspīdēja caur mākoņiem izlauzušiespirmie spožie saules stari, nozibsnīdami ar trim punktiņiem un vienu domu zīmi, kas Morzes ābecēapzīmēja burtu "V" - uzvara.

Vērmahta 7. armijas komandpunktos no visas Normandijas sāka pienākt nesakarīgi un pretrunīgiziņojumi. Virsnieki, kuri tos izvērtēja, uzzināja, ka šur tur redzēti kaut kādi miglaini stāvi, citā vietādzirdēti šāvieni, bet vēl kaut kur kokā karājies izpletnis. Kaut kas acīmredzot notika, bet kas īsti? Cikizpletņlēcēju bija nolaidušies - 2 vai 200? Bet varbūt tie bija ar izpletņiem izlēkušie sašauto bumbvedējuapkalpes locekļi? Vai arī tā ir franču pagrīdnieku sarīkota uzbrukumu virkne? Neviens ne par ko nebijapārliecināts un uz pienākušās informācijas pamata 7. armijas un Padekalē rajonā dislocētās 15. armijasštābā negribēja celt kaujas trauksmi - trauksmi, kura vēlāk varētu tikt atzīta par viltus trauksmi. Dārgāsminūtes tika zaudētas velti.

Izpletņlēcēju parādīšanās Kotantēna pussalā bija zīme, ka X diena sākusies, taču vācieši tonesaprata. Šie pirmie amerikāņu desantnieki - pavisam 120 cilvēku - tika nomesti desantēšanas rajonā, laiizliktu orientierus galvenajiem izpletņlēcēju spēkiem. Viņi bija apmācīti īpašā skolā, ko nodibinājabrigādes ģenerālis Džeimss "Lēkājošais Džims" Gevins, 82. gaisa desantnieku divīzijas komandieravietnieks, un viņu uzdevums bija iezīmēt "izsēdināšanas zonas" 50 kvadrātjūdžu lielā pussalas teritorijā

aiz sektora "Utah" lidmašīnu un planieru desanta masveida iebrukumam pēc stundas. "Kad jūsnolaidīsities Normandijā," Gevins viņiem teica, "tur jums būs tikai viens draugs - Dievs."

Grūtības desantniekiem signalizētājiem sākās tūlīt. Vācu zenītlielgabalu uguns bija tik intensīva, kalidmašīnas bija spiestas novirzīties no kursa, un no 120 cilvēkiem tikai 38 nolaidās paredzētajās zonās,pārējie dažu jūdžu attālumā no tām. Uz zemes desantnieki sāka meklēt orientierus un, uzmanīgipārvietodamies no viena dzīvžoga pie otra, apkrāvušies ar ieročiem, mīnām, lukturiem unfosforescējošiem signalizēšanas audumiem, steidzās uz norādītajām tikšanās vietām. Lai iezīmētunolaišanās zonu amerikāņu desantnieku lielajai masai, viņu rīcībā bija tikai stunda.

50 jūdžu attālumā no viņiem pie nākamā Normandijas karalauka austrumu robežas pār piekrastipārlidoja sešas lidmašīnas ar britu izpletņlēcējiem signalizētājiem (no 6.gaisa desanta divīzijas - tulk.) unseši Karalisko gaisa kara spēku bumbvedēji, kas vilka līdzi planierus. Debesis kļuva sārtas no trakojošāssprostuguns, un, kad sākās desantēšana, visur tumšajās debesīs bija redzami spokaini sprāgstošozenītlādiņu mākonīši.

Divi britu izpletņlēcēji no naksnīgajām debesīm nolaidās pļaviņā tieši pretī mājai, kur atradās vācu711. divīzijas komandiera ģenerālmajora Jozefa Reiherta štābs. Reiherts tobrīd sēdēja pie galda unspēlēja kārtis, bet, izdzirdējis lidmašīnu rūkoņu, kopā ar citiem virsniekiem izskrēja ārā, kur ieraudzījaabus nosēdušos britus. Grūti pateikt, kas bija pārsteigti vairāk - vācieši vai izpletņlēcēji. ApstulbušaisReiherts spēja vien izdabūt:

- No kurienes jūs radušies?Uz to viens no angļiem atbildēja pašpārliecināti kā bezkauņa, kas neaicināts ieradies uz dineju:- Man sasodīti žēl, vecais, taču mēs te nolaidāmies gluži nejauši.Reiherts iesteidzās atpakaļ mājā un, satvēris telefona klausuli, kliedza:- Savienojiet mani ar 15. armijas štābu!Kamēr viņš gaidīja savienojumu, iedegās signālugunis, kas iezīmēja izsēdināšanas zonas amerikāņu

un britu sektoros. Tās iededza tur nokļuvušie desantnieki signalizētāji.Lielākajai daļai gaisa desantnieku šī izsēdināšana palika atmiņā uz visu mūžu. Kā atceras leitnants

Ričards Hilborns no 1. kanādiešu bataljona, viens izpletņlēcējs ielauzis oranžērijas jumtu, "saceldamsneiedomājamu troksni un visapkārt izsvaidīdams sasisto stiklu lauskas", taču viņš izrāpies ārā un pazudis,pirms lauskas beidza krist. Cits desantnieks iekritis tieši akā un ar lielām pūlēm, rāpdamies pa izpletņaštropēm, izlīdis laukā un ieradies norādītajā tikšanās vietā, it kā nekas nebūtu noticis.

Līdzekļi, pie kādiem Rommels ķērās, lai pretotos gaisa desantam, britu sektorā deva vēlamosrezultātus: viņš pavēlēja applūdināt Dīvas ieleju, un tur izveidojušies stāvošie ūdeņi un purvi kļuvaizpletņlēcējiem par sevišķi bīstamām lamatām. Neviens tā arī neuzzināja, cik daudz karavīru tur gājabojā. Dzīvi palikušie stāstīja, ka šos muklājus cauraudis grāvju tīkls; to dziļums sasniedza 7 pēdas,platums 4 pēdas, bet dibenu klāja lipīgas dūņas. Tādā grāvī iekritis, desantnieks, kuru vēl smagāku vērtaieroči un ekipējums, izrādījās pilnīgi bezpalīdzīgs, un daudzi noslīka tikai dažu jardu attālumā nocietzemes.

Senmēreglizā bija skaidri dzirdams, kā netālu sprāgst bumbas, un pilsētas mērs un aptiekārsAleksandrs Reno varēja pat just, kā nodreb zeme. Viņš aizveda sievu un trīs bērnus uz mājā iekārtotobumbu patvertni. Bija desmit minūtes pāri pusnaktij - šo laiku viņš iegaumēja, jo tieši tobrīd pie mājasārdurvīm kāds sāka sparīgi un neatlaidīgi klaudzināties, un, vēl pirms atvēra durvis, Reno ieraudzīja, kasnoticis: Erona kunga nams laukuma pretējā pusē bija vienās liesmās. Uz sliekšņa stāvēja pilsētasugunsdzēsēju priekšnieks.

- Domāju, ka tam trāpījusi nomaldījusies degbumba, - viņš teica. - Vai jūs nevarētu parunāt, lai atceļkomandanta stundu? Mums vajadzīga palīdzība ugunsgrēka dzēšanai.

Mērs aizgāja uz līdzās esošo vācu komandantūru un dabūja prasīto atļauju, tad kopā ar citiemcilvēkiem apstaigāja tuvākās mājas, klaudzināja pie durvīm un sasauca iedzīvotājus palīgā. Pēc īsa brīža

vairāk nekā simts vīriešu un sieviešu sastājās divās garās rindās un sāka no rokas rokā dot spaiņus arūdeni. Viņiem apkārt nostājās 30 vācu karavīri, bruņoti ar šautenēm un "šmeiseriem".

Vislielākajā juceklī, kā Reno, kavēdamies atmiņās, stāstīja, atskanēja lidmašīnu rūkoņa. Lidmašīnaslidoja tieši uz Senmēreg- lizu. Rūkoņa kļuva aizvien skaļāka un pamazām pārvērtās dārdoņā, taču reizē arto aizvien tuvāk un tuvāk skanēja zenītlielgabalu kanonāde, kad baterijas, pamanot pāri lidojošāslidmašīnas, cita aiz citas atklāja uguni. Beidzot sāka šaut vācu lielgabali, kas atradās pilsētā, un lidmašīnuvilnis aiz viļņa šķērsoja zenītartilērijas krustuguni - tie bija izpletņlēcēju priekšpulki vislielākajā gaisadesanta operācijā, kāda jebkad tikusi uzsākta: 882 lidmašīnas ar 13 tūkstošiem 101. un 82. amerikāņudivīzijas karavīru devās uz sešām izsēdināšanas zonām dažu jūdžu attālumā no Semēreglizas.

Beidzot sākās desantēšana. Spēcīgās vēja brāzmas satvertais ierindnieks Džons Stīls ieraudzīja, katiek nests nevis uz apgaismoto zonu, bet gan uz pilsētas centru, kur plosījās ugunsgrēks. Starp namiemskraidīja franču civiliedzīvotāji un vācu karavīri, un viņam šķita, ka vairums ļaužu skatās uz viņu.Nākamajā brīdī Stīls jutās "tā, it kā kājā būtu iedurts ass nazis": tur bija trāpījusi lode. Pēc tamizpletņlēcējs ieraudzīja ko tādu, kas viņu satrauca vairāk nekā pēkšņais ievainojums: viņš strauji tuvojāsbaznīcai. Bezspēcīgi šūpodamies izpletņa štropēs un nespēdams virzienu mainīt, viņš tika nests tieši virsūdievnamam, kas atradās laukuma malā. Izpletnis aizķērās aiz baznīcas jumta, un Stīls bezpalīdzīgi palikakarājamies augstu virs zernes. Viņš dzirdēja kliedzienus un vaidus un redzēja ielās un laukumā vāciešusun amerikāņus, kas nikni apšaudīja cits citu. Tikai dažu jardu attālumā uz jumta sēdēja vācu ložmetējnieki,kas vērsa savu uguni pret visiem, ko vien ieraudzīja, un tad Stīls nolēma, ka vienīgā iespēja izdzīvot irizlikties par mirušu. Viņš notēloja bojā gājušo tik dabiski, ka kapteinis Villards Jangs no 82.divīzijas,karstākajā kaujas brīdī skriedams garām, iegaumēja "mirušo izpletņlēcēju, kas štropēs karājās piebaznīcas". Tādā stāvoklī Stīlam nācās būt divas stundas, pēc tam vācieši saņēma viņu gūstā.

Iebrukuma avangards - gandrīz 18 000 amerikāņu, britu un kanādiešu, nostiprinājās nākamāNormandijas karalauka flangos. Starp viņiem atradās pieci nosacītie piekrastes sektori, kam jau tuvojāsmilzīgās iebrukuma flotes pirmā daļa - vairāk nekā 500 kaujas mašīnu, ieskaitot transportkuģus.

Taču vācieši vēl aizvien neko nesaprata. To varēja izskaidrot daudzējādi. Laika apstākļi, sliktaisizlūkdienesta darbs (pēdējās nedēļās uz izsēdināšanas zonām tika sūtītas tikai dažas lidmašīnas, un tāsvisas notrieca), stūrgalvīgā pārliecība, ka desantu izcels pie Padekalē, tajā Francijas daļā, kasLielbritānijai atrodas vistuvāk, - tam visam bija sava nozīme. Tonakt vāciešus pat radari nevarējabrīdināt par ienaidnieka tuvošanos, jo tie tika apžilbināti ar folijas strēmelītēm, ko izkaisīja gar piekrastilidojošās sabiedroto lidmašīnas. Tikai no vienas radiolokācijas stacijas tika atsūtīta atskaite par "parastukustību šaurumā". (Sk. nodaļu "Intrigas ēterā".)

Kopš pirmo izpletņlēcēju parādīšanās bija pagājušas divas stundas. Tikai tad vācu ģenerāļiNormandijā sāka aptvert, ka notiek kaut kas nopietns - pienāca pirmie ziņojumi.

84. korpusa komandieris ģenerālis Markss vēl aizvien svinēja savu dzimšanas dienu, kad iezvanījāstelefons. Runāja 716. divīzijas komandieris ģenerālmajors Vilhelms Rihters.

- Uz austrumiem no Ornas ietekas nomests izpletņlēcēju desants, - viņš satraukti paziņoja, - kautkur Brevilas un Ranvilas rajonā.

Tas bija pirmais oficiālais ziņojums par sabiedroto karaspēka uzbrukumu, ko dzirdēja vācupavēlniecība. Pulkstenis rādīja jau divi un vienpadsmit minūtes. Markss nekavējoties sazinājās ar 7.armijas štāba priekšnieku ģenerālmajoru Pemzelu, kurš savukārt pamodināja 7. armijas komandieriģenerāli Fridrihu Dolmanu.

- Ģenerāļa kungs, - viņš teica, - domāju, ka notiek iebrukums. Vai jūs varētu nekavējoties ierastiesštābā?

Kamēr Pemzels gaidīja Dolmanu, no 84. korpusa tika saņemts jauns ziņojums: "Pie Montburgas unMarkufas nomests izpletņlēcēju desants… Notiek kaujas ar ienaidnieku." Par notiekošo Pemzelsinformēja Rommela štāba priekšnieku ģenerālmajoru Špaidelu, kas viņa paša prombūtnē pildīja vietnieka

pienākumus.Rommela štābā iestājās dīvains un neparasts apjukums. Ziņojumi sāka pienākt no visām malām, pie

tam lielā skaitā - neprecīzi, slikti saprotami un pretrunīgi. No "Luftwaffe" štāba mītnes Parīzē ziņoja, kavirs Kotantēna pussalas "parādījušās 50 - 60 divmotoru lidmašīnas" un izpletņlēcēji nolaidušies "pieKānas". No admirāļa Teodora Krankes štāba saņemtais ziņojums apstiprināja, ka izcelts britu gaisadesants, un vēl precizēja, ka " daļa izpletņlēcēju izrādījās salmu izbāzeņi". Dažas minūtes pēc pirmāziņojuma "Luftwaffe" štābs ziņoja, ka ienaidnieka izpletņlēcēji nolaidušies pie Bajē. Patiesībā turnenosēdās neviens. Citi ziņojumi apgalvoja, ka gaisa desantnieki bija "izpletņlēcēju formās saģērbtimanekeni".

Šis izteiciens bija daļēji pareizs. Uz dienvidiem no paredzamā iebrukuma zonas sabiedrotienosvieda simtiem gumijas leļļu - izpletņlēcēju imitāciju. Pie katras no tām bija piestiprinātas dažaspetardes, kas pēc nosēšanās sprāga, radot iespaidu, ka tiek sākta apšaude ar strēlnieku ieročiem. Daļai nošīm lellēm bija zināma nozīme vēlāk dienā, kad notika kaujas par piekrastes sektoru "Omaha", - tāsmaldināja ģenerāli Marksu, kurš nodomāja, ka viņam uzbrūk no aizmugures, tāpēc pārvietoja karaspēku,kas aizsargāja piejūras placdarmu, uz dienvidiem, lai atsistu šo iespējamo uzbrukumu.

Rommela štābā virsnieki izmisīgi pūlējās rast izskaidrojumu sarkano punktiņu lietum, kas pārklājaštāba kartes. Ja tas ir iebrukums, tad kas ir tā mērķis - vai Normandija? Varbūt visas šīs desantaizsēdināšanas ir diversijas, lai novērstu uzmanību no īstā iebrukuma? Galīgi nespēdami orientētiessituācijā, vācu virsnieki nonāca pie secinājuma, kurš, ņemot vērā to, kas patiesībā notika, šķiet neticams.Kad majors Dirtenbahs, kurš fon Rundšteta štābā pildīja izlūkdienesta priekšnieka pienākumus, piezvanījauz Rommela štābu, lai saņemtu atskaiti, viņam teica, ka "štāba priekšnieks raugās uz situāciju mierīgi" un"pastāv iespēja, ka izpletņlēcēji, par kuriem tika ziņots, ir lidotāji no sašautajiem bumbvedējiem".

7. armija radušos situāciju uztvēra nopietnāk. Pulksten trijos rītā Pemzels sazvanījās ar Špaidelu unpaziņoja: Šerbūras jūras ostā skaņu uztvērējaparatūra konstatējusi, ka piekrastei tuvojas kuģi. SavukārtŠpaidels secināja, ka "sākušās kaujas ir visai ierobežotas un nevar tikt uzskatītas par liela mērogaoperāciju".

Visvairāk norūpējušies tonakt Normandijā droši vien bija 16 200 rūdītie karavīri no 21. tankudivīzijas, kas kādreiz ietilpa slavenajā Rommela Āfrikas korpusā. (Taisnību sakot, 21. tanku divīzija tikaiznīcināta 1943. gada maijā Tunisā, nojaunatātika saformēta 1943. gada jūlijā, paplašinot mobilo brigādi"Rietumi" Francijā. Nav jau izslēgts, ka kāds no vecās divīzijas veterāniem, kurš, piemēram, ārstējaievainojumu Vācijā, spēja izvairīties no kapitulācijas Ziemeļāfrikā un papildināja jaunās divīzijas rindas- tulk. piez.) Ar savām pozīcijām dienvidaustrumos no Kānas aizņemdami visus apkārtnes mežus,pilsētiņas un ciematus, viņi atradās uzliesmojušo kauju viduspunktā. Pēc gaisa trauksmes signāla tankistiiedarbināja motorus un nostājās pie savām mašīnām, taču vairāk nekādas komandas nesekoja, tāpēc viņiturpināja stāvēt, juzdamies aizvien nepacietīgāki un īgnāki.

Rīts, kuru izmisīgi gaidīja 18 000 izpletņlēcēju, jau gandrīz svīda. Nepilnās piecās stundās gaisadesantnieki bija apmulsinājuši pretinieku un pārgriezuši tā sakaru līnijas. Tagad viņi nostiprinājāsiebrukuma placdarma abās pusēs un neļāva ienaidniekam pievest papildspēkus.

Britu zonā ar planieriem atlidojušie desantnieki sīksti turējās pie vitāli nozīmīgajiem Kānas unOrnas tiltiem, kurus viņi bija sagrābuši drosmīgā uzbrukumā tūlīt pēc pusnakts, bet izpletņlēcēji ieņēmaKānas apkaimes augstienes. Pret rītu piecas Dīvas upes pārceltuves, kas atradās vāciešu rokās, bijaiznīcinātas. Tādējādi galvenais britu uzdevums tika izpildīts, un, kamēr viņi spēja noturēt pārējāsmaģistrāles, vācu pretuzbrukumu varēja uzskatīt par aizkavētu vai vispār apturētu.

Otrā iebrukuma zonas malā arī amerikāņi labi izpildīja savu uzdevumu. Trīs sabiedroto gaisadesanta divīziju karavīri ielauzās kontinentā un nodrošināja placdarma aizsardzību no flangiem, pirmsnotika desanta izcelšana no jūras. Tagad viņi gaidīja galvenos spēkus, lai kopīgi dotos atbrīvot Hitleraiekaroto Eiropu. Līdz 6.30, kad izcelšana sākās, amerikāņiem vajadzēja gaidīt vienu stundu un četrdesmit

piecas minūtes.Visur karavīri gaidīja, kad uzausīs rīts, taču neviens neizjūta tādu nemieru un satraukumu, kāds bija

pārņēmis vāciešus. Iemesls bija tas, ka starp saturā līdzīgajiem ziņojumiem, kas pastāvīgi plūda uzRommela un Rundšteta štābiem, sāka parādīties jaunas, ļoti satraucošas ziņas. Admirāļa Krankes jūrasradiolokācijas stacijas fiksēja troksni, ko sacēla kuģi, kas tuvojās piekrastei rajonā no Kotantēna pussalaslīdz Mervilai, turklāt ne tikai daži, bet gan veseli desmiti kuģu. Stundas laikā šādu ziņojumu lavīna straujipieauga. Beidzot īsi pirms pieciem rītā ģenerālmajoram Špaidelam piezvanīja ģenerālmajors Pemzels unteica:

- Kuģi koncentrējas starp Vīras un Ornas grīvām. Kuru katru brīdi pretiniekam vajadzētu sākt izceltkaraspēku, lai izvērstu uzbrukumu Normandijai visā frontē.

Feldmaršals fon Rundštets savā štāba mītnē Parīzes piepilsētā ari bija nācis pie līdzīga slēdziena,tikai, pēc viņa domām, paredzamā desantēšana bija "diversija", nevis iebrukums. Un tomēr viņš sākaenerģiski rīkoties, pavēlēdams divām spēcīgām tanku divīzijām , 12. SS ("Hitlerjugend" - tulk.) unmācību divīzijai, kas bija dislocēta rezervē netālu no Parīzes, doties uz piekrasti. Formāli šīs divīzijasnedrīkstēja aiztikt bez īpašas fīrera atļaujas, taču fon Rundštets nolēma riskēt. Viņš neticēja, ka Hitlersšajā situācijā varētu atcelt viņa pavēli: oficiālo pieprasījumu pēc palīgspēkiem viņš nosūtīja aratpakaļejošu datumu.

Hitlera rezidencē Berhtesgādenē, kur valdīja Dienvidbavārijas dziednieciskais, nomierinošaisklimats, Rundšteta ziņojums tika nolikts uz ģenerāļa Jodla galda. Jodls vēl gulēja, un viņa štābadarbinieki nolēma, ka situācija nav tik kritiska, lai viņu modinātu, - ziņojums varēja pagaidīt.

Bet "Ērgļu ligzdā", Hitlera mītnē Oberzalcbergas kalnos, trīs jūdžu attālumā no Berhtesgādenes,gulēja fīrers un Eva Brauna.

Hitlers bija devies pie miera kā parasti četros no rīta. Viņa personiskajam ārstam doktoramMorelam vajadzēja dot nacionālsociālistu vadonim miegazāļu devu (bez kuras viņš vairs nespēja iemigt).Apmēram piecos no rīta Hitlera jūras kara spēku adjutantu admirāli Kārlu Esko fon Putkamerupamodināja telefona zvans no Jodla štāba. Zvanītājs paziņoja, ka "Francijā notikusi kaut kādaizsēdināšana". Precīzi pagaidām vēl nekas neesot zināms, viņš Put- kameram teica, "pirmās ziņas esot ļotineskaidras". Kā admirālis domājot, vai ffreru par to vajadzētu informēt? Pēc sarunas ar virsniekuadmirālis nolēma fīreru nemodināt. Putkamers atcerējās: "Nebija jau daudz, ko viņam ziņot, un mēs abibaidījāmies: ja es viņu iztraucēšu šajā laikā, tad fīrers varētu krist kādā no savām ilgstošajām histērijaslēkmēm, pēc kurām pieņēma galīgi nepārdomātus lēmumus." Tāpēc viņš nolēma, ka labāk būs, ja šo ziņuHitleram pavēstīs no rīta.

Taču Francijā ģenerāļi Rommela un fon Rundšteta štābos vēl aizvien gaidīja. Viņi deva pavēlisavam karaspēkam būt kaujas gatavībā un izsauca tanku rezerves daļas - tagad atlika tikai uzbruktsabiedrotajiem. Neviens nespēja novērtēt draudošā uzbrukuma apmērus. Neviens nezināja - un patiedomāties nevarēja, cik liela ir sabiedroto flote. Un, kaut arī visas ienākošās ziņas norādīja uz Nor-mandiju, neviens nebija pilnīgi pārliecināts par to, kur notiks galvenais iebrukums. Vācu ģenerāļi bijaizdarījuši visu iespējamo, turpmākais bija atkarīgs no karaspēka daļām, kas ieņēma pozīcijas piekrastesnocietinājumos, kur trešā reiha karavīri vēroja jūru un centās uzminēt, vai tā bija mācību trauksme vai arībeidzot kaut kas sākās.

Majors Verners Pliskats stāvēja bunkurā, no kura bija pārredzama visa piekraste, kas sabiedrotokartēs ietilpa sektorā "Omaha". Jau kopš vieniem naktī viņš nebija saņēmis no savas priekšniecībasnekādus norādījumus. Protams, jau tas, ka telefons klusēja visu nakti, bija laba zīme, jo varēja tikai vēstīt,ka nenotiek nekas nopietns. Taču ko nozīmēja šie izpletņlēcēji un iespaidīgais pretinieka kaujas lidmašīnuskaits debesīs? Pliskats sāka atkal lēnām aplūkot apvārsni tālskatī. Šķita, ka viss ir mierīgi. Aiz viņamuguras klusu sarunājās virsnieki Vilkenings un Tīns.

- Nekas nav redzams. - Majors pagriezās pret viņiem. - Domāju, ka varam beigt.

Tomēr, nolēmis vēl pēdējo reizi palūkoties jūras tālē, viņš pacēla tālskati un sāka atkal no kreisāspuses nesteidzīgi pārbaudīt apvārsni. Nokļuvis līdz līča vidum, Pliskats sastinga un ņēmās ielūkotiesdaudz rūpīgāk.

No plānās miglas mākonīšiem, kas klīda pie apvāršņa, gluži kā uz burvju mājienu sāka parādītieskuģi. Gan lieli, gan mazi, paredzēti visiem iespējamiem uzdevumiem, tie brīvi manevrēja un lavierējašurp un turp, it kā tur atrastos jau vairākas stundas. Likās, to bija tūkstoši, tie līdzinājās spoku kuģuarmādai, kas radusies nezin no kurienes. Pliskats, skatienu nenolaizdams, raudzījās uz kuģiem, viņšnespēja ticēt savām acīm vai izteikt kādu vārdu un jutās tik satriekts kā vēl nekad. Šajā mirklī godīgajamkareivim Pliskatam radās iespaids, ka grūst visa pasaule.

Vēlāk viņš atzinās, ka šajās sekundēs skaidri un noteikti apzinājies, ka tas ir "Vācijas gals".Majors pagriezās pret Vilkeningu un Tīnu un dīvaini mierīgi teica:- Tas ir iebrukums. Paskatieties paši.Pēc tam viņš nocēla telefona klausuli un piezvanīja majoram Blokam uz 352.divīzijas štābu.- Blok, - Pliskats teica, - pie ieejas līcī ir ne mazāk kā desmit tūkstoši kuģu, - un tūlīt pat sajuta, cik

neticami izklausās viņa vārdi.- Saņemiet sevi rokās, Pliskat, - Bloks viņu pārtrauca. - Amerikāņi kopā ar angļiem nevar sapulcēt

tik daudz kuģu. Tādu lēveni kuģu neizdosies savākt nevienam!Bloka neticība lika Pliskatam izraisīties no sastinguma.- Ja jūs man neticat, - viņš pēkšņi iekliedzās, - atbrauciet šurp un pārliecinieties pats! Tas ir

neticami! Vienkārši fantastiski!Pēc brīža Bloks jautāja:- Kurp dodas kuģi?Pliskats, neizlaizdams klausuli no rokām, paskatījās pa novērošanas spraugu un atbildēja:- Tieši šurp.Tāda rītausma Normandijas krastos vēl nebija piedzīvota. Bāli pelēkajā rīta gaismā sabiedroto flote

sadalījās piecās daļās un devās uz desantēšanas rajoniem. Sēnas līcis bija pilns ar kuģiem, kaujas karogiplīvoja vējā pa visu apvārsni no sektora "Utah" beigām Kotantēna pussalā līdz sektoram "Sword" pieOrnas grīvas. Milzīgo līnijkuģu, draudīgo kreiseru, ātro mīnukuģu siluetus vēl lielākus vērta garās ēnas,ko radīja tikko uzlēkusī saule.

Aizmugurē peldēja pazemie, antenu meža ieskautie vadības kuģi, bet aiz tiem - ar karavīriem pilno,neveiklo transporta un desanta kuģu konvojs. Gaidīdamas krastā došanās signālu, ap priekšējiem kuģiem,šūpodamās viļņos, riņķoja daudzas nelielas ātrgaitas desanta laivas, pilnas ar trieciengrupu karavīriem,kuriem vajadzēja izcelties malā pašiem pirmajiem.

Triecienlaivu skaits pie transportkuģiem pastāvīgi pieauga, jo visu laiku nāca klāt jaunas. Lielajosviļņos izcelties krastā bija sarežģīti un riskanti. Izmirkušic, jūras slimības novārdzinātie karavīri, kamvajadzēja izlauzt ceļu uz Normandiju, bija tā apkrauti ar ekipējumu, ka tikko spēja pakustēt. Viņi nesagumijas glābšanas jostas, ieročus, mantu maisus, ierakumu rakšanas rīkus, gāzmaskas, sanitārās somas,dzēriena pudeles, nažus, kastes ar sauso pārtiku, granātas, spridzekļus un patronas - bieži līdz pat 250vienībām. Turklāt daudziem bija arī īpašs aprīkojums viņu speciālajiem uzdevumiem. Daži karavīriatcerējās, ka, iznākot uz klāja, lai sagatavotos desantam, viņi nesuši līdzi gandrīz 300 mārciņas lielusvaru.

Pirmā triecienviļņa karavīriem miglas ieskautie Normandijas krasti vēl nebija redzami - līdz tiembija atlicis ne mazāk par deviņām jūdzēm. Daži kaujas kuģi jau sāka dueli ar vācu piekrastes baterijām,bet šāvieni skanēja kaut kur tālu priekšā un pirmā triecienviļņa karavīrus vēl tieši neskāra - nopietnākaispretinieks, tāpat kā iepriekš, viņiem bija jūras slimība.

Smagajā flagmaņkreiserī "Augusta", kas atradās netālu no amerikāņu desantēšanās sektoriem,ģenerālleitnants Omārs Bred- lijs aizbāza ausis ar vati un pievērsa tālskati desanta laivām, kas traucās uz

krastu, - viņa komandētās 1. amerikāņu armijas karavīri devās ugunī. Bredlijs bija ārkārtīgi uztraukts.Pirms dažām stundām atklājās, ka spēcīgās, kaujās rūdītās 352. vācu divīzijas daļas (taisnību sakot, parkaujās rūdītām varēja uzskatīt tikai tās 1943. gada oktobrī sagrautās armiju grupas "Centrs" sastāvābijušās 321. kājnieku divīzijas apakšvienības, uz kuru bāzes 1943. gada oktobrī tika saformēta 352.divīzija, tulk. piez.) ir pārvietotas uz sektoru "Omaha". Šī informācija viņus sasniedza pārāk vēlu, laitrieciengrupas to ņemtu vērā; tagad ģenerālis lūdza Dievu, lai apšaude no jūras, kurai tūlīt vajadzējasākties, atvieglotu viņu uzdevumu. Pulkstenis rādīja 5.50 no rīta. Britu kuģi jau 20 minūtes apšaudījasavus piekrastes sektorus. Tagad kārta bija pienākusi arī amerikāņiem, un visu iebrukuma rajonu aptvērarēcošs uguns viesulis. Drausmīgā dārdoņa kā milzīgas bangas vēlās šurp un turp pa piekrasti, kamēr lieliekuģi šāva zalvi pēc zalves uz norādītajiem mērķiem

Pie sektora "Omaha" milzīgie līnijkuģi "Texas" un "Arkan- sas", kuru bruņojumā ietilpa desmit 14collu, divpadsmit 12 collu un divpadsmit 5 collu lielgabalu, izšāva sešsimt lādiņu uz piekrastes baterijāmPuandiokā, kopīgiem spēkiem mēģinot palīdzēt reindžeru bataljoniem uzrāpties stāvajās, simt pēduaugstajās klintis. Pie sektora "Sword", "Juno" un "Gold" britu līnijkuģi "Warspite" un "Ramye" no saviem15 collu lielgabaliem apbēra jaudīgās vācu baterijas pie Havras un Ornas grīvas ar tonnām lādiņu.Manevrējošie kreiseri un mīnu kuģi apšaudīja dzotus, betona bunkurus un citadeles.

Kanonādes troksnī iejaucās vēl kāda skaņa. Vājā rūkoņa, kas līdzinājās milzīgas kamenes dūcienam,pamazām auga spēkā un pārvērtās spēcīgā rēkoņā - flotei cita aiz citas tuvojās bumbvedēju un iznīcinātājueskadriļas, pavisam 11 000 kaujas mašīnu. Pēc īsa brīža iznīcinātāji "Spitfire", "Thunderbolt' un"Mustang" pārlidoja pār desantkuģos sēdošajiem karavīriem un, acīm redzami nelikdamies ne zinis parlādiņu krusu, ar kādu kuģi apbēra piekrasti, piķējošā lidojumā apšaudīja vācu pozīcijas, tad beigās asipasitās augšup, lai apgrieztos apkārt un sāktu jaunu uzbrukumu.

Šķērsām pāri iznīcinātājiem lidoja 9. amerikāņu gaisa kara spēku armijas bumbvedēji "B-26", betvēl augstāk - aiz biezajiem mākoņiem neredzamās Karalisko gaisa kara spēku lidmašīnas "Lancaster", kāari lidmašīnas "Flying Fortress" un "Liberator" no 8. amerikāņu gaisa kara spēku armijas. Likās, kadebesīs tās visas nespēj satilpt.

Garā desanta triecienlaivu rinda, šūpodamās viļņos, atradās jau mazāk nekā jūdzi no piekrastessektoriem "Omaha" un "Utah". Pirmā desanta viļņa amerikāņu karavīriem līdz stundai "S" bija atlikušastikai 15 minūtes.

Pa to laiku flote turpināja intensīvi apšaudīt piekrasti, piesedzot desantniekus ar milzīgu nokaitētatērauda "lietussargu", bet krastā sprāga sabiedroto aviācijas mestās bumbas, izritinot pār vācu pozīcijāmblīvu, nāvi nesošu "paklāju". Visiem par lielu izbrīnu, vācu Atlantijas vaļņa lielgabali klusēja.Lūkodamies uz krastu, kas pletās viņiem priekšā, karavīri centās uzminēt, kāpēc pretinieks nesagaidaviņus ar uguni. Varbūt, kā daudzi domāja, tomēr izdosies izcelties malā bez īpašām grūtībām?

Desanta laivas peldēja aizvien tuvāk un tuvāk… 500 jardu līdz krastam… 450. Pretinieks klusēja.Kuģi šūpojās 4-5 pēdu augstos viļņos un apšaudīja aizvien tālākus mērķus piekrastē. Kad priekšējāslaivas atradās vairs tikai 400 jardu attālumā no krasta, vācieši, no kuriem, kā likās, pēc lādiņu viesuļamaz kas būs palicis pāri, atklāja uguni. Cauri šāvienu troksnim izlauzās spalgie klakšķi, ar kādiemložmetēju lodes atsitās pret desanta laivu tērauda priekšgaliem, tad iedārdējās lielgabali un sāka krist arīmīnmetēju mīnas. Visā četru jūdžu garajā piekrastes sektorā "Omaha" vācieši sāka apšaudīt aizvien tuvāknākošos desanta kuģus.

Tā pienāca stunda "S". Desantnieki nonāca neapskaužamā stāvoklī. Malā viņi nokļuva arvelnišķīgām grūtībām un tikpat velnišķīgu neatlaidību; pēc tam viņi sektoru "Omaha" nosauca par"nolādēto Omahu". Daļa laivu aizpeldēja gar krastu, meklējot mazāk aizsargātus iecirkņus, citas ietiepīgicentās piekļūt tur, kur tām bija norādīts, un tika tā sabojātas, ka cilvēki bija spiesti lēkt pār bortu, kurviņus sasniedza ložmetēju kārtas.

Desantniekus, kas centās izcelties malā sektorā "Omaha", piemeklēja neveiksme pēc neveiksmes.

Karavīri atklāja, ka tiek izsēdināti nepavisam ne tur, kur paredzēts, - pat divu jūdžu attālumā no īstāsdesantēšanas zonas. Jūras un sauszemes karaspēka spridzinātāji, kuru uzdevums bija izveidot ceļuspiekrastes šķēršļos, izrādījās ne tikai pamatīgi izkliedēti, bet kritiskākajos brīžos arī atpalika no grafika.Pilnīgi nomākti, viņi ķērās pie sava darba tur, kur bija nokļuvuši, un strādāja drausmīgā steigā. Turklātviņiem tika traucēts ik uz soļa - kājnieki, ielēkuši ūdenī, bradāja viņu vidū un slēpās aiz šķēršļiem, kovajadzēja uzspridzināt, bet viļņu svaidītās desanta laivas karājās gandrīz pār viņu galvām.

Pienāca septītā rīta stunda, un slaktiņa vietā, par kādu bija pārvērties piekrastes sektors "Omaha",ieradās otrais desantnieku vilnis. Notika tieši tas pats - zem pretinieka iznīcinošās uguns karavīri brida uzkrastu, bet desanta kuģi papildināja saplosīto priekšgājēju rindas, pārvērzdamies sašautos un degošosvrakos. Ikkatrs no pastāvīgi pienākošajiem triecienlaivu viļņiem deva savu asiņaino ieguldījumu bangās,kas triecās pret krastu, un drīz vien visa piekraste bija nosēta ar iebrukuma atlūzām. No ūdens ārā rēgojāsložu sacaurumotie kuģu korpusi, visur peldēja un mētājās ekipējums, starp aizsprostojumiem uz sāniemgulēja buldozeri, no degošajiem tankiem cēlās biezi melnu dūmu mutuļi.

Šajā haosā, apjukumā un nāves dejā krastam pietuvojās trešais desantnieku vilnis un apstājās.Saspiedušies plecu pie pleca, karavīri sagula smiltīs, akmeņos un mālā, salīka aiz šķēršļiem un paslēpāsaiz kritušo ķermeņiem. Ienaidnieka uguns, kas pretēji viņu cerībām nebija noslāpēta, piespiesti pie zemes,samulsuši, jo nebija izsēdināti pareizajā vietā, apjukuši, ka nav nekādu bumbu bedru, kur paslēpties (pēcbombardēšanas tām noteikti vajadzēja būt), kā arī satriekti, redzot visapkārt valdošo jucekli un iznīcību,karavīri sastinga krastā un vairs nekustējās. Visi bija gluži vai paralizēti. Taču šoks nebija ilgs: sapratuši,ka palikšana uz vietas nozīmē drošu nāvi, karavīri drīz še, drīz tur sāka celties augšā un virzīties uzpriekšu.

Taču desmit jūdžu attālajā piekrastes sektorā "Utah" situācija bija pavisam citāda. Turģenerālmajora Reimonda Bārtona komandētās 4. divīzijas karavīri ātri pārrāva pretinieka aizsardzību undevās tālāk, bet trešais uzbrucēju vilnis, izceļoties krastā, sastapa pavisam nenozīmīgu pretošanos.Būtisks faktors, kas nodrošināja desantēšanas panākumus, bija peldošie tanki. Turklāt laimīgā kārtā viņitika izsēdināti pilnīgi nepareizā vietā. Zaudējusi orientāciju dūmos, kas pēc apšaudes ietina piekrasti,vadošā desantlaiva, spēcīgās straumes nesta, aizveda pirmo uzbrucēju vilni vairāk nekā jūdzi uzdienvidiem no ieplānotās izsēdināšanas zonas. Karavīri nevis ielauzās piekrastē iepretim trešajai unceturtajai "izejai" - diviem stratēģiski ļoti nozīmīgiem dambjiem, uz kuriem lauzās 101. divīzijasdesantnieki, bet gan izcēlās placdarmā, kas atradās pretī otrajai "izejai".

Rezultātā 4.divīzija nevis uzbruka iepriekš norādītajām pozīcijām, kā bija paredzēts, bet gan virzījāspa šo vienīgo eju ienaidnieka teritorijā, sagrābjot visus nocietinātos punktus un objektus, kādi viengadījās ceļā. Tagad viss bija atkarīgs no tā, cik ātri varēs tikt uz priekšu, - ienaidniekam vajadzēja atņemtpēc iespējas lielāku teritoriju, iekams tas atjēgsies no pārsteiguma.

Piekrastes sektoros "Sword", "Juno" un "Gold" tika izsēdināti britu un kanādiešu desantnieki.Gandrīz piecpadsmit jūdžu garumā - no Uistreāmas pilsētiņas pie Ornas grīvas līdz Leamelas ciematamrietumos - jūras krasts bija pieblīvēts ar desanta kuģiem, kas cēla malā karavīrus. Triecienlaivas ieradāspastāvīgi un sāka jau spiesties cita citai virsū. Taisnību sakot, britu un kanādiešu karavīri, izceļotieskrastā, sastapa mazāku pretestību nekā amerikāņi sektorā "Omaha". Viņiem izsēdināšanas stunda pienācavēlāk, un kuģiem bija vairāk laika piekrastes nocietinājumu apšaudei, tāpēc karavīri bez sevišķāmgrūtībām izlēca no desanta laivām un steidzās teritorijas iekšienē. X dienā briti un kanādieši ievērojamipavirzījās uz priekšu, taču nespēja ieņemt savu galveno mērķi - Kānu. 21. tanku divīzija, kas to aizstāvēja,atsita sabiedroto uzbrukumus svarīgajai Normandijas pilsētai vēl piecas nedēļas.

Šai agrajā rīta stundā kalnu ieskautā Berhtesgādene, virsotnēm ietiecoties zemajos mākoņos, bijaiegrimusi klusumā un mierā. Hitlers un viņa tuvākie līdzgaitnieki vēl gulēja. Taču divu jūdžu attālajāfīrera mītnē ģenerālis Jodls sāka lasīt ziņojumus par iebrukumu Normandijā. Viņš vēl aizvien nedomāja,ka situācija ir kaut cik nopietna.

Jodlam piezvanīja štāba operatīvās daļas priekšnieka vietnieks ģenerālis Valters Varlimonts.- Fon Rundštets pieprasa rezerves tanku divīzijas, - ģenerālis ziņoja. - Viņš grib tās pārsviest uz

iebrukuma zonu, cik iespējams ātrākJodls iegrima domās. Iestājās ilgs klusums.- Bet vai jūs pats esat par to pārliecināts? - viņš pēdīgi jautāja. - Es nedomāju, ka tas ir iebrukums.

Un man neliekas, ka pienācis laiks aiztikt rezerves… Mums jānogaida, kamēr situācija galīginoskaidrojas.

Varlimonts bija satriekts, cik burtiski Jodls izprata Hitlera pavēli attiecībā uz šo tanku karaspēkadaļu izmantošanu. Kā viņš vēlāk atcerējās: "Jodls pieņēma lēmumu, kuru, pēc viņa pārliecības, pieņemtufīrers." Tagad atļauja virzīt uz priekšu tankus bija atkarīga tikai no viena cilvēka - Hitlera iegribas, untodien, kad sabiedroto atvairīšana bija atkarīga no tā, cik ātri izdosies koncentrēt karaspēkuprettriecieniem, šī atļauja pienāca pārāk vēlu - ar astoņarpus stundu ilgu aizkavēšanos.

Taču cilvēks, kas bija paredzējis tieši tādu situāciju un lolojis cerību parunāt par to ar Hitleru,tobrid atradās ne visai tālu no fīrera - nepilnas stundas brauciena attālumā no Berhtesgādenes.Feldmaršals Ervīns Rommels bija ieradies savā mājā Herlingenē, netālu no Ulmas. Pulkstenis rādījaseptiņi un trīsdesmit minūtes no rīta. Pedantiski aizpildāmajā armiju grupas "B" štāba žurnālā, par kurasaturu feldmaršals visu laiku tika informēts, ierakstu par desanta izcelšanu Normandijā vēl aizvien nebija.

Pat tagad, kad iebrukums ritēja pilnā sparā jau septiņarpus stundas, fon Rundšteta un Rommelaštābos vēl aizvien nespēja aptvert sabiedroto iebrukuma patiesos mērogus. Plašais sakaru tīkls gar visufrontes līniju nedarbojās - izpletņlēcēji savu uzdevumu bija paveikuši teicami. Kā telefonsarunā arRommela štābu izteicās 7. armijas štāba priekšnieks ģenerālis Pemzels: "Es vadu karadarbību tieši tā, kāto droši vien vadīja Vilhelms Iekarotājs, - sekojot vienīgi tiem norādījumiem, ko spēj sniegt acis un ausis.Man virsnieki zvana un ziņo: "Es dzirdu troksni un redzu kuģus." Taču patieso un pilno ainu viņi mannespēj dot."

Lemānā dislocētās 7. armijas štāba virsnieki bija noskaņoti gluži optimistiski. Sīkstā aizstāvēšanās,ko sektora "Omaha" rajonā izrādīja nelokāmā 352. divīzija, radīja iespaidu, ka desanta izcelšana iratsista. Viņu kaujas gars bija tik augsts, ka, pienākot priekšlikumam no 15. armijas par papildspēkunosūtīšanu, štāba operatīvās daļas virsnieks to noraidīja, teikdams: "Mums tie nav vajadzīgi."

Rommela štābā, kas atradās senajā Larošfuko hercogu pilī Larošgijonas ciemā, valdīja tas patsmožais noskaņojums. Kā atcerēdamies stāstīja pulkvedis Leodegards Freibergs, "visiem bija sajūta, kasabiedrotie tiks iedzīti atpakaļ jūrā līdz dienas beigām." Rommela jūras kara spēku adjutantsviceadmirālis Frīdrihs Rīge bija tikpat optimistiski noskaņots kā pārējie, taču pievērsa uzmanību kādamzīmīgam apstāklim: hercoga kalpi un nama iemītnieki sāka klusu staigāt pa pili un noņemt no sienāmnenovērtējami dārgos gobelēnus.

Anglijā ģenerālis Eizenhauers pavadīja visu nakti nomodā un nepacietīgi iepazinās ar katru tikkosaņemtu ziņojumu. Pulkstenis rādīja jau deviņi un trīsdesmit minūtes no rīta, kad nevienam vairs nebijašaubu, ka placdarms kontinentā ir sagrābts un veiksmīgi noturēts. Kaut ari šī teritorija bija neliela, nodotatklātībai paziņojumu, ko ģenerālis uzrakstīja tieši pirms 24 stundām, acīmredzot nebija vajadzīgs. Ņemotvērā iespēju, ka sabiedroto iebrukums varētu ciest neveiksmi, viņš rakstīja: "Mūsu izcelšanās laikāpiekrastes rajonā no Šerbūras līdz Havrai neizdevās ieņemt nepieciešamo placdarmu, un es pavēlējukaraspēku atvilkt. Mans lēmums sākt uzbrukumu šajā laikā un vietā pamatojās uz slēdzienu, ka tie šimnolūkam ir visizdevīgākie, vadoties no visas saņemtās informācijas. Karavīri, lidotāji un jūrnieki,cīnīdamies vīrišķīgi un būdami uzticīgi pienākumam, darīja visu, kas šajā situācijā iespējams. Visaatbildība par neveiksmi un kļūdām, kas var tikt piedēvētas šim mēģinājumam, gulstas uz mani vienu pašu."

Tā vietā deviņos un trīsdesmit trīs minūtēs (3.33 pēc Ņujorkas laika) pasaulei tika pārraidītspavisam cits paziņojums. Tajā bija teikts: "Šorīt sabiedroto jūras kara spēki ģenerāļa Eizenhauera vadībāar pamatīgu aviācijas atbalstu sāka izcelt desantu Francijas ziemeļu piekrastē."

Rommela mājā Herlingenē iezvanījās telefons. Runāja viņa štāba priekšnieks ģenerālmajorsŠpaidels. Viņš sniedza pirmo pilno ziņojumu par iebrukumu, un Rommels to uzklausīja ar pamirušu sirdi.

Kļuva acīm redzams, ka tas nebija reids, kāds notika pie Djepas. Bija pienākusi tieši tā diena, koviņš gaidīja un par ko bija izteicies, ka tā būs "visgarākā diena". "Reālistam" Rommelam bija pilnīgiskaidrs: lai gan kaujas var ilgt vēl mēnešiem, būtībā spēle jau bija zaudēta. Pusdiena vēl nebija pienākusi,taču "visgarākā diena" būtībā jau bija beigusies. Likteņa ironija bija tā, ka šo izšķirošo cīņu laikā izcilaisvācu karavadonis neatradās tur, kur viņam vajadzēja būt, un, kad Špaidels beidza runāt, Rommels spējavien teikt: "Kāds muļķis! Kāds es esmu muļķis!"

Grāfiene Valdeka Kas patiesībā notika ar Rommelu

Četrdesmit deviņu gadu vecumā ģenerālis Rommels guva lielu slavu, komandējot 7. tanku divīziju,kad notika straujais vācu iebrukums Francijā 1940.gada maijā. (7.divīzija ietilpa ģenerāļa Gotakomandētajā 15. tanku korpusā, kas karoja kopīgi ar ģenerālpulkveža fon Klīges komandēto 4.armiju -tulk. piez.) Pēc diviem gadiem, kad viņa komandētais Āfrikas korpuss atradās tikai 70 jūdžu attālumā noAleksandrijas, Rommela vārds kļuva pazīstams visā pasaulē. Togad Hitlers piešķīra viņamģenerālfeldmaršala dienesta pakāpi, bet briti nosauca viņu par spējīgāko Otrā pasaules kara ģenerāli.

Ja tomiji no 8. britu armijas, kas pretojās Rommela spēkiem Ziemeļāfrikā, izteicās "darīt kaut koRommela garā", ar to viņi domāja - "izdarīt kaut ko teicami". Lielās viltības un improvizācijas spēju dēļviņš tika iesaukts par "Tuksneša Lapsu". Reiz Rommels, ko briti spieda atpakaļ, spēja viņus apturēt unpārliecināt par savu pārsvaru. Zinādams, ka Karalisko gaisa kara spēku lidmašīnas ik dienu fotografēvācu pozīcijas, viņš deva rīkojumu visām lietošanas kārtībā esošajām kaujas mašīnām, kas atradās viņarīcībā, divas naktis braukāt apkārt šīm pozīcijām un atstāt visur kāpurķēžu pēdas. Iegūtie fotouzņēmumi,kurus vēl apstiprināja vācu propaganda, lika britiem pārvērtēt vācu spēkus, un viņi atkāpās.

Rommelam piemita īpašība, ko varētu saukt par militārista "seksapīlu". Tā izpaudās gan draiskiielocītā virsnieka cepurē, gan arī tādā kā zemnieciskā viltībā, un karavīriem, kas vēroja, kā viņš stāvtanka lūkā kaujas ierindas avangardā, likās, ka Rommels ir īsts kara dievs.

- Turies man tuvāk, - reiz Rommels teica kādam no saviem virsniekiem, - ar mani nekad nekasnenotiks.

Tomēr nelaime ar viņu notika. Kādi gan ir tie nedaudzie, mazpazīstamie fakti, kam ir sakars ar viņanāvi? Pēc nacistu oficiālās versijas, viņš nomira no ievainojumiem, ko guva brīdī, kad viņa mašīna tikaapšaudīta sabiedroto iebrukuma laikā pie Livaro, uz dienvidiem no Havras. Taču patiesība ir daudzdramatiskāka un arī atmaskojoša.

Pirmo reizi Hitlera lielo nicinājumu pret cilvēku dzīvībām Rommels apjēdza savā Āfrikas kampaņā.Ģenerālis saprata, ka benzīna un munīcijas asā trūkuma, kā arī aizvien spēcīgāko britu karaspēkauzbrukumu dēļ karš Āfrikā tiks zaudēts, tāpēc griezās pie Hitlera ar priekšlikumu evakuēt no turieneskaraspēku, jo tā bija vienīgā iespēja saglabāt tūkstošiem vācu karavīru dzīvības. "Uzvara vai nāve!"histēriski atcirta fīrers.

- Taču es nedz uzvarēju, nedz ari nomiru, - Rommels vēlāk sausi un ironiski raksturoja situāciju.īsi pirms kapitulācijas Tunisā 1943.gada maijā Hitlers pavēlēja Rommelam atgriezties Vācijā un

pievienoties viņa tuvāko cilvēku lokam, lai ģenerāļa vārds nebūtu saistīts ar gaidāmo sakāvi. Pēc tamviņam nācās piedzīvot daudzus rūgtus atklājumus un nežēlīgas vilšanās. Rommels nekad nebija bijisnacistu partijas biedrs un nekad nebija nēsājis apzeltīto partijas nozīmīti un, savas militārista kaijerasaizrauts, neko nezināja ne par masu slepkavībām, ne koncentrācijas nometnēm, ne arī par gestapozvērībām okupētajās teritorijās. Tagad, uzzinot, ko vācu tautas vārdā darīja nacisti, viņš bija šausmās.

- Es godīgi karoju, - Rommels toreiz teica, - bet viņi aptraipīja manu mundieri.Vēlāk, kad Hitlers izdeva savu bēdīgi slaveno pavēli par ķīlnieku apšaušanu attiecībā 12:1,

Rommels bija viens no tiem nedaudzajiem vācu augstākajiem komandieriem, kas to iesvieda atkritumuspainī. Vislielākās dvēseles mokas viņam sagādāja pēdīgi radusies atskārta, ka Hitlers drīzāk pārvērtīsvisu Vāciju drupās, nekā padosies.

Lai stiprinātu vāciešu kaujas garu un morāli ietekmētu sabiedrotos, Hitlers pavēlēja Rommelamkomandēt sauszemes karaspēku, kam vajadzēja atvairīt iespējamo iebrukumu Normandijā. Drīz vienģenerālfeldmaršals apjēdza, ka ar tik trūcīgiem munīcijas un cilvēku resursiem, kādi bija viņam uzticēti,

atvairīt plaša mēroga iebrukumu nebūs iespējams. 1944.gada aprīlī viņš apspriedās ar ģenerāli KārluHenrihu fon Štilpnāgelu, Francijā dislocētā okupācijas karaspēka virspavēlnieku un vienu no vācuaugstākajiem militāristiem, kas vadīja sazvērestību pret Hitleru, par iespējām tūlīt pārtraukt karuRietumos un paņēmieniem, ar kādiem varētu gāzt nacistisko režīmu.

Cerībā panākt ko vairāk nekā tikai bezierunu kapitulāciju, ko sabiedrotie izvirzīja kā vienīgonosacījumu karadarbības pārtraukšanai, Rommels gribēja iesniegt Eizenhaueram un Montgomerijafnpriekšlikumus par pamiera noslēgšanu, Hitleram to iepriekš nepaziņojot. Par pamatu tādam solimvajadzēja būt vācu karaspēka atvilkšanai aiz Zigfrīda līnijas - tad sabiedrotie tūlīt pārtrauktu bombardētVācijas pilsētas. Tomēr austrumos vāciešiem būtu kaujas jāturpina aizvien šaurākā frontē - Rumānija,Lemborka, Visla, Mēmele - lai aizsargātu rietumu civilizāciju. Rommels bija iecerējis ar sev uzticīgotanku karaspēka daļu atbalstu sagūstīt Hitleru un tiesāt viņu vācu tribunālā, jo uzskatīja, ka nebūtu prātīgipārvērst Hitleru par mocekli, nogalinot uz vietas.

Vērodams, kā sekmīgi izvēršas sabiedroto iebrukums, Rommels nosūtīja Hitleram asu vēstuli,pieprasot nekavējoties sākt sarunas par karadarbības pārtraukšanu.

1944. gada 17. jūlija vakarā Rommels atgriezās no frontes. Tiklīdz viņš bija sasniedzis Livaronomali, parādījās divas lidmašīnas ar britu pazīšanas zīmēm, kuras traucās viņam tieši virsū. Viena notām, lidodama tikai dažu jardu augstumā virs zemes, sašāva feldmaršala automašīnas kreiso pusi.Rommels zaudēja samaņu un izkrita no kabīnes uz ceja, kur viņu trāpīja otras lidmašīnas ložmetēja kārta.Rommels bija nopietni ievainots. Viņam bija ieplīsis galvaskauss, ielauzts deniņu un vaiga kauls, bojātakreisā acs, smadzenes skāris spēcīgs satricinājums. Ārsti šaubījās, vai viņš spēs izdzīvot.

Tas bija pirmais no diviem triecieniem, kas tika vērsti pret sazvērniekiem. Otrais notika 20. jūlijā:"Operācija "Valkīrija"", vācu armijas virsnieku un pret nacismu noskaņoto civilpersonu sazvērestība armērķi nogalināt Hitleru (tās sagatavošanā Rommelu iesaistīja Štilpnāgels) viņa Austrumprūsijas mītnēbeidzās ar neveiksmi. Divu jardu attālumā no Hitlera novietotās bumbas sprādzienā tika izpostīta istaba,divdesmit cilvēki guva ievainojumus un četri gāja bojā, taču pats fīrers brīnumainā kārtā palika dzīvs.Atriebības kāres pārņemtie nacisti metās gūstīt un sodīt sazvērniekus.

Gluži neticami, bet vasaras beigās Rommels pilnīgi izveseļojās, ja neskaita daļēji aklo kreiso aci.14. oktobrī agri no rīta viņš piecēlās no gultas savā mājā Herlingenē, lai satiktos ar sešpadsmitgadīgodēlu Manfrēdu, kas ieradās no armijas atvaļinājumā. Iepriekšējā naktī Rommelam bija zvanīts pa telefonuun teikts, ka fīrers sūtot pie viņa ģenerāli Vilhelmu Burgdorfu, lai apspriestu Rommela "iecelšanu jaunajākomandiera amatā". Pie brokastu galda Rommels brīdināja dēlu, ka Burgdorfa apmeklējumam var būtpavisam citi mērķi.

Ģenerālis Burgdorfs ieradās divpadsmitos ģenerāļa Ernsta Meizela pavadībā. Rommels kopā arsievu un dēlu izgāja sagaidīt viesus, kuri pēc kārtas noskūpstīja viņa ekselences roku. Notika parastā frāžuapmaiņa par rudens laiku, kas tobrīd bija labs, kā arī par to, kāda katram veselība un cik brīnumainiizveseļojies feldmaršals. Tad Rommela kundze un Manfrēds aizgāja.

īsi pēc diviem Rommels uzkāpa savas sievas istabā.- Kas noticis? - frau Rommela iesaucās, satraukta par to, cik drūms izskatās viņas vīrs.- Pēc stundas ceturkšņa man jāmirst, - lēnām, it kā izgaršojot vārdus, feldmaršals teica un

lūkojās tukšumā. Tad ātri paskaidroja: pēc Štilpnāgela sniegtās liecības (kurš tika pakārts pēc tam, kadkļuva akls, mēģinot izdarīt pašnāvību) neesot nekādu šaubu, ka Rommels bijis 20.jūlija sazvērestībaslīdzdalībnieks, un tagad Hitlers deva viņam iespēju izvēlēties starp tūlītēju pašnāvību un tautas tribunālu(nacistiskās Vācijas ārkārtējā tiesa, kas izskatīja lietas par valsts nodevību, spiegošanu un citiempolitiskajiem noziegumiem; tautas tribunālā, kur parastais spriedums bija nāvessods, tika tiesāti gandrīzvisi 1944. gada antihitleriskās sazvērestības dalībnieki - tulk. piez.). To pavēstot, abi ģenerāļi lika viņamskaidri saprast: ja viņš izvēlēsies tribunālu, Rommela kundze un Manfrēds tiks represēti, bet, jaizvēlēsies indi, viņa tuviniekus neaiztiks un tie saņems visus goda apliecinājumus un pensijas kā jau vācu

feldmaršala ģimenes locekļi. Fīrers gribēja vāciešiem noslēpt patiesību, ka viņu populārākaiskaravadonis piedalījies sazvērestībā, lai viņu gāztu un noslēgtu mieru. Ar pretīgu pedantismu BurgdorfsRommelu sīki iepazīstināja ar šo plānu. Ceļā uz Ulmu viņam iedos indi, un pēc trim sekundēm viņš būsmiris. Tad viņa līķi aizvedīs uz Ulmas slimnīcu un oficiāli paziņos, ka viņš negaidot miris no 17. jūlijāgūtajiem ievainojumiem.

Par savu diīzo nonāvēšanu Rommels tajā pašā istabā pastāstīja vēl diviem cilvēkiem - adjutantamkapteinim Aldingeram un dēlam Manfrēdam. Pēc tam visi trijatā nokāpa lejā. Rommels ļāva, lai viņuietērpj šinelī, un uzlika galvā virsnieka cepuri kā vienmēr - iešķībi; Manfrēds un Aldingers pasniedzaviņam cimdus un zizli. Tad Rommels iesēdās automašīnā, kur viņu gaidīja slepkavas, un aizbrauca.

Trešā reiha annālēs nebūs ainas, kas vēl uzskatāmāk demonstrētu Hitlera radīto stindzinošoatmosfēra. Nē, tas nav nelaimīgs ebrejs, kurš mokās gestapo ķetnās, nedz arī asinīm noplūdis pagrīdnieks,kas spīdzināts līdz nāvei, - tas ir ar zizli vainagots vācu feldmaršals, armijas gods un slava, ar savuvīrišķību un kara viltību kļuvis leģendārs, kas tagad devās pretī savai nāvei.

13.25 ģenerālis Burgdorfs un ģenerālis Meizels aizveda Rommelu uz Ulmas slimnīcu. Viņš jau bijamiris. Galvenais ārsts ierosināja izdarīt pēcnāves apskati, taču Burgdorfs ātri teica:

-Neaiztieciet līķi, Berlīne par visu jau ir parūpējusies.Kā tieši tajā braucienā viss notika, acīmredzot nekad nekļūs zināms.Burgdorfs gāja bojā kopā ar Hitleru reihskancelejas pagrabos, bet Meizels un esesietis, kas

automašīnu vadīja, vēlāk paziņoja, ka tobrīd atgājuši nost no mašīnas, bet, kad atgriezušies atpakaļ,Rommels bijis jau miris.

18.oktobrī rīkotās oficiālās bēres, kurās piedalījās daudzi nacistu līderi un armijas augstākievirsnieki, noritēja ar pienācīgo drūmo svinīgumu. Atvadu vārdus Hitlera vietā teica feldmaršals fonRundštets. Rommela kundze, negribēdama balstīties uz piedāvātās rokas, stāvēja bāla un barga.Sasprindzinājums, kas slēpās aiz ārējās ceremonalitātes, kuru katru brīdi draudēja izlauzties. Taisnībusakot, no klātesošajiem tikai daži zināja, ka redz slepkavības noslēguma ainu.

Japānas imperatora kādreizējo gaisa karaspēku kapteinis Rikihejs Inoguči 3. ranga kapteinis Tadasi Nakadzima Nāve lidojumā

1944. gada 17. aprīlī, kad Filipīnas vēl atradās japāņu rokās, mazajās saliņās pie ieejas Leites līcīizcēlās amerikāņu desants. Tajā laikā lidmašīnas no amerikāņu bāzes kuģiem deva triecienus saviemmērķiem jau visā teritorijā no Lusonas līdz Mindanao. Pēc tam japāņiem nācās izcīnīt četru dienu ilgukauju Filipīnu jūrā, kurā galvenie japāņu flotes spēki cieta sakāvi, bet jūras kara aviācija kļuva daudzvājāka. Tad jau bija pilnīgi acīm redzams, ka no sakāves japāņus var glābt tikai brīnums.

19. oktobrī, kad pār Mabalakatas lidlauku Lusonā sabiezēja krēsla, pie 201. japāņu aviācijas grupaskomandpunkta apstājās melns limuzīns, no kura izkāpa 1 .gaisa flotes komandieris admirālis TakihiroOņisi. Viņš tika uzskatīts par cilvēku, kas pauž progresīvākās idejas karadarbības vešanai gaisa telpā.

Sapulcējis 201. aviācijas grupas štāba virsniekus, admirālis teica:- Pašreizējā situācija ir tik smaga, ka šobrīd visas impērijas liktenis ir atkarīgs no tā, cik veiksmīgi

izdosies nosargāt Filipīnas. Jūras kara spēkiem admirāļa Kuritas vadībā vajadzēs iekļūt Leites līcī uniznīcināt tur izcēlušos pretinieka karavīrus. Gaisa flotei uzdots atbalstīt šo operāciju, izsitot no ierindasienaidnieka lidmašīnu bāzes kuģus vismaz uz nedēļu. Tomēr mūsu stāvoklis ir tāds, ka mēs vairs nevaramkarot ar parastajām metodēm. Pēc manām domām, pretinieku varēs apturēt tikai tad, ja mūsu lidmašīnaspiķēs uz to bāzes kuģu starta klājiem, ko izmanto iznīcinātāji "Zero", kas ved 250 kilogramu smagāsbumbas.

Admirāļa runa elektrizēja klausītājus, pār kuru sejām slīdēja viņa urbīgais, pētošais skatiens. Bijaacīm redzams, ka admirāļa vizītes mērķis ir organizēt pašnāvnieku uzbrukumus.

Kad admirālis Oņisi beidza runāt, trešā ranga kapteinis Tamai, karaspēka daļas štāba priekšnieks,palūdza atļauju apspriesties tik nopietnā jautājumā ar saviem eskadriļu komandieriem. Viņš bijapārliecināts, ka lielākā daļa pilotu būs gatavi sevi upurēt, kad izdzirdēs par šo plānu.

- Viņi runāja maz, - vēlāk kapteinis stāstīja, - taču viņu acis visskaidrāk pauda kvēlo vēlēšanos mirtpar savu zemi.

Tika nolemts, ka pirmo uzbrukumu vadīs leitnants Jukio Seki. Šis cilvēks - izcilība gan pēc spējām,gan arī pēc rakstura - bija beidzis Etadzimas jūras kara akadēmiju. Kad Tamai viņam paziņoja par šouzdevumu, Seki atbalstīja elkoņus pret galdu un, aizvēris acis, atspieda galvu dūrēs. Pavisam nesen, īsipirms došanās karā jaunais virsnieks bija apprecējies. Kādu bridi viņš sēdēja nekustīgi, tikai spēcīgāksažņaudza dūrēs baltos pirkstus, tad pacēla galvu un, saglaudis atpakaļ matus, mierigā, skaidrā balsī teica:

- Lūdzu, ļaujiet man vadīt šo uzbrukumu.20. oktobrī drīz pēc saules lēkta admirālis Oņisi sapulcēja 24 pilotus kamikadzes (šis apzīmējums

nozīmē "dievu vējš") un uzrunāja viņus no saviļņojuma drebošā balsī:- Japāna piedzīvojusi vissmagāko krīzi. Glābt mūsu zemi nav pa spēkam nedz ministriem, nedz

ģenerālštābam, nedz arī zemāka ranga komandieriem. Tagad pie darba jāķeras tādiem jauniem,liesmainiem cilvēkiem, kādi esat jūs.

- Lūdzu, izdariet visu, kas jūsu spēkos, - bija viņa pēdējie vārdi, un, tos izsakot, viņa acīs mirdzējaasaras. - Novēlu jums veiksmi.

Tāpat kamikadzes tika vervēti arī citās gaisa karaspēka bāzēs. Sebu salā visi lidotāji tika sapulcēti20. oktobrī pulksten sešos vakarā.

- Katram, kas brīvprātīgi vēlas iestāties "īpašo uzbrukumu" vienībā, - komandieris teica, -jāuzraksta savs vārds un dienesta pakāpe uz papīra lapas, jāieliek tā aploksnē un jāaizzīmogo. Ja negribatbūt brīvprātīgais, ielieciet aploksnē tīru lapu. Lai šo jautājumu nopietni apsvērtu, jūsu rīcībā ir trīs

stundas.Tieši deviņos lidotāju apakšvirsnieks savāca aploksnes un aiznesa daļas komandierim. No vairāk

nekā 20 pilotiem tikai divi atsūtīja tīras lapas.25. oktobrī kamikadzes izdarīja pirmo veiksmīgo uzbrukumu: rītam austot, no Davao, Mindanao

dienvidu piekrastē, izlidoja sešas lidmašīnas un sabojāja vismaz trīs amerikāņu eskorta bāzes kuģus. Tajāpašā rītā leitnanta Seki vadībā gaisā pacēlās lidmašīnas no Mabalakatas lidlauka.

Viens no četru pavadošo iznīcinātāju pilotiem vēlāk atskaitē par veikto uzbrukumu rakstīja:"Pietuvojies ienaidnieka vienībai, ko veidoja četri lidmašīnu bāzes kuģi un vēl seši citi kuģi,

leitnants Seki piķēja uz vienu lidmašīnu bāzes kuģi un sekmīgi ietriecās tajā. To pašu kuģi taranēja vēlviena lidmašīna, un no tās pacēlās biezs melnu dūmu stabs. Nopietnus bojājumus pretiniekam nodarījadivi citi piloti, no kuriem viens ietriecās otrā bāzes kuģī, bet otrs - vieglā kreiserī."

Ziņa par kamikadžu gūtajiem panākumiem ātri aplidoja floti. Veseli 93 iznīcinātāji un 57bumbvedēji, kas todien veica parastos uzbrukumus, nesagādāja amerikāņiem nekādus zaudējumus.Pašnāvnieku uzbrukumu pārākums bija acīm redzams, un admirālis Oņisi nemaz nešaubījās, ka šīsbarbariskās taktikas pielietošana ir nepieciešama un neizbēgama. Savas domas viņš izteica Otrās gaisaflotes virspavēlniekam viceadmirālim Fukudome, piebilzdams:

- Mūs var glābt tikai īpašo uzbrukumu izmantošana plašā mērogā. Pienācis laiks arī jūsu gaisa floteipielietot šo taktiku.

Tomēr laiks vairs nebija atlicis. Ar katru dienu situācija Leites salas rajonā kļuva aizvienbezcerīgāka, un, jo neatlaidīgāk uzbruka amerikāņi, jo biežāk un vairāk pretuzbrukumos devāskamikadzes. Taču lidmašīnas piegādāja aizvien mazāk un mazāk, un 5. janvārī notika pēdējais lielaispašnāvnieku uzbrukums no Filipīnām.

Amerikāņu iebrukuma spēkiem Lingaenas līcī triecienu deva 15 lidmašīnas, kas sabojāja vienukreiseri un četrus transporta kuģus.

(Amerikāņu redaktora piezīme. Kā liecina amerikāņu jūras kara spēku atskaites par kaujāmLingaenas līča rajonā, kamikadžu uzbrukumi bija vēl efektīvāki, nekā uzskatīja paši japāņi. Tika sabojātsnevis viens, bet gan divi kreiseri, kā arī eskorta bāzes kuģis un eskadras mīnu kuģis. Pašnāvniekuuzbrukuma draudi bija tik nopietni, ka lidmašīnu bāzes kuģus, kam 7. janvārī vajadzēja piedalītiesuzbrukumā Formozas salai, amerikāņi atstāja rezervē, lai turpinātu uzbrukumus Lusonai.)

Pēc Filipīnu zaudējama ātri sekoja citas sakāves. 1945. gada februārī lieli pretinieka spēki ielauzāsIvadzimā, bet aprīlī - Oki- navā, un Japāna bija sagrābta aiz rīkles. Rezultātā pašnāvnieku uzbrukumi tikaizmantoti vēl plašākā mērogā un šoreiz pat ar mācību lidmašīnām.

Pēc tam tika izgudrots jauns ierocis pašnāvnieku uzbrukumiem - 1800 kilogramu smaga raķete, kopiestiprināja pie nesēj- bumbvedēja. Šī raķete tika palaista un pilota pašnāvnieka vadībā traucās uzmērķi, līdzko tas kļuva redzams. Pilotu vienību, kura tika apmācīta vadīt šo ieroci, sauca "Dzinrai Būtai"(vienība "Dievišķā pērkona spēriens"). Sabiedroto vidū šie ieroči tika iesaukti par "muļķu bumbām"(baka-bombs).

"N uļķu bumbas" tika izmantotas 12. aprīlī, kad notika liela s uzbrukums Okinavai. Tās raķetespilots, kurai pirmajai vajadzēja dot triecienu ienaidniekam, bija pilnīgi mierīgs. No lidojumiem brīvajālaikā šis cilvēks veica jaunāko virsnieku apdzīvoto telpu uzrauga pienākumus, un pirms iekāpšanasbumbvedējā viņa pēdējie vārdi bija:

- Paskatieties, vai ir atvesti jaunie salmu tatami, kurus pasūtīju jūsu istabām.Veicot reisu uz Okinavu, viņš bezrūpīgi gulēja, un pirms došanās lidojumā uz aizsauli viņu vajadzēja

pamodināt.Tikai kaujās par Okinavu vien notika vairāk nekā 1800 pašnāvnieku lidojumu, bet līdz Japānas

kapitulācijai savu dzīvību ziedoja 2519 imperatora jūras kara spēkos dienējošo karavīru.1945. gada 15. augustā, dažas stundas pēc imperatora publiskā aicinājuma tūlīt pārtraukt karadarbību

5. gaisa flotes komandieris admirālis Ugaki izvēlējās sev tieši tādu pašu nāvi, kādā bija nosūtījis daudzussavus lidotājus. Viņš noplēsa zīmotnes no sava formas tērpa un uzrunāja sapulcējušos virsniekus unzemāko dienesta pakāpju karavīrus:

- Es gribu doties uzbrukumā un taranēt pretinieku Okinavā. Tie, kas grib man doties līdzi, lūdzu,paceliet rokas.

Gribētāju izrādījās vairāk nekā lidmašīnu. No vienpadsmit pilotiem, kas pacēlās gaisā, septiņi,admirāli ieskaitot, vēlāk pa radio ziņoja, ka "piķējot uz mērķi".

Tās pašas dienas vakarā admirālis Oņisi, nu jau bijušais Tokijas jūras kara flotes ģenerālštābapriekšnieks, uzrakstīja zīmīti: "Visu savu kādreizējo padoto dvēselēm izsaku visdziļāko pateicību parviņu varoņdarbiem. Pirms nāves gribu atvainoties šiem drosmīgajiem ļaudīm un viņu ģimenēm." Pēc tamviņš pārgrieza sev vēderu ar samuraja zobenu. Atteicies no medicīniskās palīdzības un žēlsirdības nāvīgādūriena, admirālis Oņisi mocījās agonijā līdz sešiem nākamajā vakarā. Savu lēmumu pārdzīvot ilgāsciešanas viņš acīmredzot pieņēma, lai izpirktu savu līdzdalību vienā no bezjēdzīgākajiem karadarbībasvešanas veidiem karu vēsturē.

Edvīns MillersAmerikānis, kas slēdza darījumus ar HimleruJau kara sākumā Eriksonu no Stokholmas sabiedrotie iekļāva melnajā sarakstā: viņu apsūdzēja

tirdzniecībā ar ienaidnieku un Vācijas militāro centienu veicināšanā. Sabiedroto izlūkdienests ziņoja, kaEriksons tirgojies ar vācu naftu un kā privātpersona ceļojis uz Vāciju, kur bijis draudzīgās attiecībās araugstākajām gestapo amatpersonām.

Eriksona atmaskošana izraisīja viņa tuvāko cilvēku vidū šoku. Viņa senie draugi, kuri simpatizējatikai un vienīgi sabiedrotajiem, tagad, jau pa gabalu Eriksonu pamanījuši, pārgāja ielas pretējā pusē, betviņa sieva tika izstumta no sabiedrības. Kaut ari Eriksonam bija Zviedrijas pilsonība, viņš piedzima unuzauga Bruklinā, izglītību guva Kornelas universitātē un tagad no saviem Amerikas Savienoto Valsturadiem sāka saņemt sašutuma pilnas vēstules. Taču nekas nespēja viņu atturēt.

"Rudais" Eriksons piederēja pie amerikāņu tipa komersantiem. Viņš tirgojās ar naftu tāpēc, ka šisbizness bija aizraujošs un deva iespēju gūt peļņu. 20. - 30. gadu naftas tirgotāju aprindas bijastarptautiskas gan pēc nacionālā sastāva, gan arī darbības veida. Šogad jūs satikāt cilvēku Šanhajā,nākamajā gadā - Londonā, bet vēl pēc gada - Teherānā. Vienu gadu varējāt nežēlīgi cīnīties ar viņu kākonkurentu, bet nākamajā - jau sadarboties. Amerikāņi, angļi, holandieši, vācieši - visi dzīvoja riskantuuzņēmumu un darījumu atmosfērā, kas pārsniedza nacionālo valstu robežas. Pēc kāda laika Eriksons jaubija kompānijas "Texas" pārstāvis Zviedrijā, bet vēlāk kļuva par Zviedrijas pilsoni un nodibināja patssavu uzņēmumu, kas importēja amerikāņu naftas produktus.

Drīz pēc tam, kad sākās karš, viņš atrada iespēju slēgt darījumus ar nacistiem. Toreiz Vācijai bijapārdošanā nafta un bija vēl pilnīgi muļķīgi domāt, ka sabiedrotie ar savu bombardēšanu varēs nopietnitraucēt tās piegādātājiem. Eriksons sāka dibināt sakarus ar vācu darījumu cilvēkiem, iestājās Vācijastirdzniecības palātā Stokholmā. Viņš zaudēja gandrīz visus savus senos draugus, taču nodibināja labasattiecības ar princi Kārli Bernadotu, Zviedrijas karaļa brāļadēlu.

Eriksonam bija zināms, ka galīgo lēmumu par naftas tirdzniecības līgumiem pieņems gestapo šefsHeinrihs Himlers, tāpēc cerības savā jaunajā biznesā saistīja ar Finkes kungu, Himlera galveno pārstāviZviedrijā un fanātisku nacistu. No sabiedrības padibenēm iznirušais nožēlojamais Finke izjuta verdziskupadevību pret visu, kas bija saistīts ar monarhiju, it īpaši ar karaļa ģimenes locekļiem, un princis Kārlispalīdzēja Eriksonam nodibināt ar viņu pazīšanos. Drīz Eriksons sāka Finki pat uzņemt savā Zviedrijasmājā. Toties draudzības aizsākšana ar citiem Eriksonam noderīgajiem nacistiem neveicās - sevišķi arLudviga kungu, vācu diplomātiskās misijas tirdzniecības atašeju, kurš acīm redzami neizjūta pret viņusimpātijas. Taču, par spīti Ludviga kunga nepatikai, Eriksons tomēr saņēma atļauju apmeklēt Vāciju 1941.gada septembrī, līdzi ņemot ieteikuma vēstules no Finkes un dažiem citiem.

Berlīnes lidmašīna, kurai vajadzēja pacelties gaisā no Brommas lidostas Stokholmas tuvumā, tikaaizkavēta, bet Eriksonu un viņa bagāžu rūpīgi un bez ceremonijām pārmeklēja zviedru policija. Nekaskompromitējošs netika atrasts, un viņam ļāva aizlidot. Berlīnē Eriksonu sagaidīja dienesta mašīna unaizveda uz gestapo galveno pārvaldi. Tur viņa jau gaidīja divi cilvēki, kas bija lidojuši tai pašālidmašīnā. Pēc kopīgām pārdomām tika nolemts, ka incidents Brommas lidostā bijis sabiedroto pārstāvjuroku darbs.

Eriksonam izdevās nodibināt kontaktus ar vācu naftas rūpniekiem, un sevišķi sekmīgi viņam darījumiveicās Hamburgā. Tur Eriksons apmeklēja naftas attīrīšanas uzņēmumus, veda sarunas ar direktoriem,apsprieda slēdzamo līgumu noteikumus. Vēl viņš centās sameklēt kādu no saviem paziņām naftinieku vidū.Kā pirmo Eriksons satika kādu prūšu junkuru, kas kopā ar viņu bija mācījies Anglijā un zināmu laiku bijasaistīts ar "Shell Oil". Eriksons gribēja saglabāt savus darījumus noslēpumā, tāpēc sarunas ar junkuruveda ļoti slēpti. Viņš nodibināja attiecības ari ar fon Štirkera kungu, naftas baņķieri no senas Hamburgasdzimtas. Izveidojot šos sakarus, Eriksons darīja visu iespējamo, lai neviens no šiem cilvēkiem neredzētuviņu citu sabiedrībā.

Drīz pēc viņa atgriešanās Zviedrijā sākās pirmo vācu naftas kravu piegāde. Tieši pēc tamsabiedrotie iekļāva Eriksonu melnajā sarakstā, un pēc neilga laika viņš pilnīgi atsvešinājās no saviemiepriekšējiem draugiem. Kad Eriksons ienāca restorānā, dažs labs pat demonstratīvi piecēlās un aizgāja.No visa tā ļoti cieta viņa sieva zviedriete, kura, tāpat kā līdz šim, izjuta pret nacistiem lielu nepatiku, tačubija spiesta samierināties ar vīra jaunajiem draugiem.

Turpmākajos mēnešos Eriksons devās vēl dažos braucienos uz Vāciju, kur turpināja dibinātdraudzīgas attiecības ar gestapo- viešiem. Viņi aicināja Eriksonu pie sevis mājās, un viņš apdāvināja tosievas ar dārglietām, ādas mēteļiem un dažādām citām no Zviedrijas vestām mantām. Pie tam viņš vēlaizvien slēdza līgumus, kaut arī dabūt naftu no Vācijas kļuva aizvien grūtāk, jo pastiprinājās sabiedrotoaviācijas uzlidojumi. Kad Eriksons reiz bija apskatījis lielu naftas attīrīšanas rūpnīcu, tās direktorspalūdza viņu palikt uz pusdienām. Eriksons sāka šaubīties, taču ielūgumu noraidīt nespēja.

Galds bija klāts direktora kabinetā. Pusdienas, kas nemanāmi pārvērtās vakariņās, beidzās īsi pirmspusnakts, bet tūlīt pēc pusnakts sākās uzlidojums. Kad tas beidzās, no rūpnīcas nekas nebija palicis pāri -darijumu, ko Eriksons tikko noslēdza ar ienaidnieku, anulēja sabiedroto gaisa kara spēku lidotāji.

Kaut gan sabiedrotie aizvien efektīvāk grāva vācu naftas rūpniecību, 1944.gada otrajā pusē visaiievērojama tās daļa vēl aizvien darbojās. Atjaunošanas darbi noritēja ātrāk nekā sabiedrotie domāja,turklāt daudzas naftas attīrīšanas ietaises bija tik labi noslēptas, ka līdz šim palika neskartas.

1944. gada rudenī sabiedroto karaspēks neatturami tuvojās Reinai, un Eriksonam vajadzēja rīkotiesvisai enerģiski, lai paveiktu iecerēto. Viņš jau sen gribēja noorganizēt sev iepazīšanās braucienu pavisiem vācu naftas uzņēmumiem, lai gūtu iespaidu par šīs valsts naftas rūpniecību kopumā. Tagad bijapienācis laiks to izdarīt. Eriksons nolēma, ka šobrīd viņam kā komersantam jātiekas ar cilvēku, kas ieņemaugstāko amatu. Šajā gadījumā tas bija Heinrihs Himlers.

Eriksons bija iecerējis noslēgt grandiozu "lielo darījumu", tādu vienošanos, uz kuru ir vājībabiznesmeņiem, kam patīk iespaidot darījuma partneri. Viņš nolēma ierosināt vāciešiem būvēt Zviedrijāmilzīgu sintētiskās naftas attīrīšanas rūpnīcu uz kopīgas zviedru un vācu kapitāla bāzes, kam vajadzējasasniegt 5 000 000 dolāru.

Šis projekts vāciešiem varēja izrādīties pievilcīgs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņiem radās naftasavots neitrālā valstī, ko neskāra sabiedroto aviācijas triecieni, un, otrkārt, tas deva iespēju ieguldītneitrālā valstī partijas naudu, ja Vācija karā ciestu sakāvi.

Eriksons sagatavoja brošūras un iedeva tās Finkem, kas bija stāvā sajūsmā. Lielu interesi par šoplānu izrādīja arī nacistu līderi Berlīnē. Skeptiski noskaņots bija tikai Ludviga kungs, kurš apgalvoja, kaEriksons viņus mānot. Taču Ludvigs strādāja Ribentropa pārziņā esošajā ārlietu ministrijā, kam bijapastāvīgas nesaskaņas ar gestapo, citiem vārdiem sakot, ar Himleru. Šajās ķildās virsroku vienmēr guva

reihsfīrers, un tāpat notika arī Ludviga un Eriksona gadījumā. Gestapo Eriksonam izteica uzticību, unviņam radās iespēja satikties ar Himleru.

Bija 1944. gada oktobris. Eriksons kārtējo reizi devās uz Brommas lidostu un sēdās lidmašīnā, kaspār pelēkajiem Baltijas jūras ūdeņiem un drūmajiem Ziemeļvācijas līdzenumiem nogādāja viņuTempelhofas lidostā. Viņu izmitināja vienā no labākajām Berlīnes viesnīcām, ko sabiedroto aviācija vēlnebija paguvusi sagraut. No rīta pie viesnīcas durvīm pieripoja liela, melna mašīna, un Eriksona numurāienāca gestapovieši, kam vajadzēja viņu aizvest uz tikšanos.

-No Finkes kunga mēs esam dzirdējuši pārjums daudz laba, - Eriksonu savā kabinetā silti apsveicaHimlers. Viņi sīki apsprieda jaunā uzņēmuma dibināšanas projektu un pieminēja arī to, ka pirmais solisviņu kopīgajā pasākumā būs Eriksona iepazīstināšana ar vācu naftas rūpnīcu darbu. Pēc tam pievērsāscitiem tematiem.

- Kas notiks, - reihsfīrers negaidot jautāja, - ja vērmahts ielauzīsies Zviedrijā?- Zviedri kausies kā velni, - atbildēja viņa sarunas biedrs.Eriksons nolēma: lai atstātu iespaidu uz Himleru, nav jācenšasreihsfīreram izdabāt, un viņam bija taisnība. Sarunas iznākumā tapa unikāls dokuments, kas ļāva

Eriksonam braukt visur un apskatīt visu, kam vien ir sakars ar naftas rūpniecību. Viņam ļāva izmantot arīautomašīnu un piešķīra tiesības brīvi ieliet benzīnu, kad vien ievajadzēsies.

Eriksons izbraukāja visu Centrāleiropu no Ķelnes līdz Prāgai, apmeklēja lielākos uzņēmumus Leinā,Anendorfa, Hallē un visur veda sarunas ar rūpnīcu direktoriem, noskaidrojot, kā viņiem klājas un kādi irviņu nākotnes plāni. Kā komersants, kas apgūst jaunu tirgu, viņš centās dabūt kopējo ainu un, panācissavu, devās atpakaļ uz Zviedriju.

Kad karš beidzās, amerikāņu diplomātiskā misija Stokholmā par godu "Rudajam" Eriksonam rīkojaoficiālas pusdienas, uz kurām tika uzaicināti visi viņa kādreizējie draugi. Tur, skanot nebeidzamiemtostiem un apsveikumiem, pasaulei tika atklāta patiesība par šo cilvēku.

Ielūgtajiem viesiem tika pastāstīts, ka drīz pēc tam, kad sākās karš, Eriksonu uzaicinājis uz sarunusabiedroto izlūkdienesta pārstāvis un viņš bijis ar mieru kļūt par izlūku, taču atteicies no jebkādasatlīdzības par savu darbu; pēc paša priekšlikuma viņš ticis iekļauts melnajā sarakstā, bet princisBernadots, ar kuru viņš sadarbojās, ari bijis sabiedroto aģents. Klātesošie uzzināja, ka nafta, ko viņšizvedis no Vācijas, tika pārdota kompānijai "Vacuum Oil" vai "British Petroleum" un galu galā tikaizmantota karā pret nacistiem, ka viņam nācās izsniegt fon Štirkeram un citiem saviem vācu partneriemdokumentus ar savu parakstu, kas apstiprināja viņu slepeno sadarbību ar sabiedrotajiem - tos vajadzējauzrādīt pēc uzvaras. Katrs tāds dokuments bija jauns Dāmokla zobens pār Eriksona galvu, un viegliiedomāties, cik labi viņš gulēja naktīs savu Vācijas braucienu laikā, pastāvīgi gaidot klauvējienu piedurvīm, kas pavēstīs, ka ieradušies gestapovieši un arī nāve.

Informāciju, ko ieguva Eriksons un viņa partneri šajā bīstamajā "biznesā", aktīvi izmantojasabiedrotie.

Kad līdz kaujai par Reinu bija atlikuši vairs tikai daži mēneši, aviācijas uzlidojumi vācu naftascentriem sasniedza visplašāko vērienu. Sabiedroto piloti precīzi zināja, kur atrodas visas naftasattīrīšanas rūpnīcas - gan lielās, gan mazās, kā arī to aizsardzībai paredzēto skrejceļu, zenītariilērijas undūmu aizsega ietaišu izvietojumu. Sabombardēdami kādu rūpnīcu, viņi precīzi zināja, cik daudz laikavajadzēs, lai to atjaunotu, un dienā, kad rūpnīcai vajadzēja atsākt ražošanu, viņi atlidoja atkal.

Tagad degvielu vērmahts un "LuftvvafTe" saņēma ļoti tievā strūkliņā, un, kad sākās pēdējais lielaissabiedroto karaspēka uzbrukums, daudzi bez degvielas palikušie vācu tanki bezpalīdzīgi stāvēja uz vietas,bet lidmašīnas neizkustējās no lidlaukiem.

Sabiedrotie izpildīja solījumus, ko Eriksons bija devis fon Štirkeram un citiem, toties Ludviga kungsgan nokļuva cietumā, kur viņam bija pietiekami daudz laika pārdomām par to, cik pamatoti ir viņaspriedumi par Eriksonu. Pēc dažiem mēnešiem tika arestēts arī Finke, kas ar citu vārdu slēpās Dānijā.

Kas attiecas uz Eriksonu, viņš, pabeidzis savu riskantiem līgumiem un ceļojumiem pilno "komersanta"darbību, sāka mierīgi dzīvot kopā ar sievu Stokholmā.

Džons Hervords Eliks Privāts pamiers

Pēc drudžainās, saspringtās X dienas un dažām turpmākajām 1944. gada nedēļām manas bumbvedējueskadriļas pārvietošana uz Lohfoilas līča piekrasti Ziemeļīrijā likās īsts atvaļinājums. Mūsu uzdevums -patrulēt naktīs lielā rādiusā, lai meklētu vācu zemūdenes, solījās būt vienmuļš un garlaicīgs, izredzesatklāt kādu zemūdeni bija nelielas.

Drīz pēc ierašanās jaunajā dislokācijas vietā manai ekipāžai tika pavēlēts būt kaujas gatavībā. Tasnozīmēja, ka mums vajadzēja gulēt kombinezonos un pacelties gaisā 30 minūtēs pēc trauksmesizziņošanas. Vienā tādā naktī ap trijiem mani pamodināja sakarnieks, kas bija atskrējis no komandpunkta,- pretinieks parādījies pie paša mūsu mājas sliekšņa! Pēc piecām minūtēm mana grupa- seši zēni,žāvādamies un berzēdami acis, sapulcējās istabā, kur tika dota instruktāža, bet vēl pēc 20 minūtēm jaubijām lidmašīnā. Vadīdams savu smago "Wellington" uz jūras pusi, ieraudzīju rietumos spilgtuuzliesmojumu, kas pārvērtās par sarkanu liesmu apņemtu kuģi, kam trāpījusi ienaidnieka torpēda. Ļoti drīzaizdegās vēl divi kuģi.

Es vairs ne par ko citu nespēju domāt kā tikai par to, kā dabūt rokā šo zemūdeni. Taču uzpeldēt tāneuzpeldēja, un viens no mūsu kuģiem, ar hidrolokatoru cenzdamies uztvert tās atbalss signālus, vajājazemūdeni, līdz tā paslēpās Īrijas republikas neitrālajos ūdeņos pie šaurā Lohsvillija līča, kas dziļiiesniedzās Donegolas grāfistes teritorijā. Pēc tam, kaut arī šajos ūdeņos tika nepārtraukti patrulēts,ienaidnieka zemūdene regulāri ieradās, izšāva kārtējās torpēdas un atkal paslēpās savā neitrālajāpatvērumā.

Pēc dažām nedēļām mana ekipāža tika nomainīta, un uz laiku es no patrulēšanas gaisā biju brīvs.Paņēmis atvaļinājumu uz divām dienām, es devos pāri Īrijas robežai uz Bankranu, mazu pilsētiņuLohsvillija līča krastā. Protams, viņas karaliskās majestātes bruņoto spēku virsniekam "ielauzties" Īrijābija "nelikumīgi", taču gandrīz visi mūsu karavīri no pierobežā dislocētajām daļām to darīja - civildrēbēsun ar abu pušu robežapsardzības spēku klusu piekrišanu. Īrijā pārtikas bija papilnam, tās patēriņu nekasneierobežoja, bet alkohols - lētāks. Izjust tādu pārmaiņu bija vienkārši lieliski.

Ieradies Bankranā, es devos uz viesnīcas bāru, lai iedzertu kādu glāzi pirms vakariņām. Visi galdiņibija brīvi, izņemot vienu, kur pie stipra portera pudeles sēdēja gaišmatains cilvēks ar pīpi zobos. Es arīpasūtīju porteri un piesēdu pie viņa parunāties. Bankranā mums vajadzēja būt uzmanīgiem - janoskaidrotos, kas esam, mūs varēja internēt. Mans gaišmatainais sarunas biedrs arī izturējās piesardzīgi,un pļāpādami mēs nepieminējām ne karaspēka daļas, ne karu, ne arī ko strīdīgu.

Ar viņu runāt bija patīkami, viegli un interesanti, tomēr samanīju šajā cilvēkā kaut kādu neskaidruatšķirību. Instinktīvi nojautu, ka viņš nav no Karaliskajiem gaisa kara spēkiem, nevarēju iedomāties, kaviņš dienētu flotē un vispār britu armijā. Pabeiguši dzert porteri, mēs metām šautriņas, un visu laiku manno galvas neizgāja doma, kas viņš varētu būt. Pēc tā, kā viņš runāja angliski, radās iespaids, ka izglītībušis cilvēks guvis Kembridžā vai Oksfordā, viņa apģērbs - tvīda jaka un platas vilnas flaneļa bikses - bijalabi pašūts, taču nevarēju iedomāties, ka Anglijā kāds tā ģērbtos. Nu un kas par to? Atrasties viņasabiedrībā bija patīkami, un es ierosināju kopā pavakariņot. Viņš piekrita.

- Starp citu, - es piebildu. - Mēs vēl līdz šim brīdim neesam pazīstami. Mani sauc Džons Stjuarts.Man likās, ka prātīgāk būs nenosaukt savu īsto vārdu. Brīdi vilcinājies, arī viņš pastiepa roku un

stādījās priekšā:- Čārlzs Hamiltons.Pie galda es uzdevu viņam vairākus uzvedinošus jautājumus, uz kuriem viņš atbildēja pilnīgi

nevainojami. Spriežot pēc visa, viņš diezgan labi pazina Londonas centru, bet Oksfordu vēl labāk. Tomēr

viņa zināšanas par Angliju šķita vecmodīgas, bet, kad pieminēju kara laikā notikušās pārmaiņas, viņš sākanervozēt. Jau pavisam noteikti jutu viņā kaut ko aizdomīgu, un beidzot manas aizdomas ieguva pilnīgireālu apveidu: spriežot pēc visām pazīmēm, viņš bija vācietis.

Kad biju to atklājis, tālākos secinājumus izdarit bija viegli. Viņš varētu būt viens no Vācijasvēstniecības pārstāvjiem Dublinā. Tomēr, ja tā tas ir, ko viņš dara Bankranā? Tai brīdī man iešāvās prātāzemūdene. Protams, tieši tās dēļ viņš arī ir šeit! Tas ir sīks vēstniecības ierēdnis, kas atsūtīts, lai arzemūdeni apmainītos kodiem. Bet varbūt tas ir komandas loceklis? Pats komandieris!

Tobrīd ievēroju, ka Čārlzs uz mani skatās mazliet dīvaini, un aptvēru, ka nebiju viņā klausījies.- Lūdzu, piedodiet, - es teicu. - Ko jūs sacījāt, Kari?Vispār neesmu radis nocirst visu kā ar cirvi, taču sekas, kādasradās, man izrunājot vārda "Čārlzs" vācu valodas variantu, bija graujošas: viņam atkārās žoklis un

asinis aizplūda no sejas. Pats biju tā pārsteigts par šo reakciju, ka mans saprāts tūlīt atteicās pieņemt acīmredzamo apstiprinājumu no pirmā acu uzmetiena neveiklajam minējumam, un es droši vien izskatījostikpat apjucis kā viņš.

Šajā situācijā tā izturēties bija vispareizāk, jo sārtums pamazām atgriezās viņa vaigos un viņš patspēja pasmaidīt.

Cik iespējams dabiski es teicu: - Visai muļķīgs joks. Piedodiet, man ļoti žēl.- Nē, nē, tieši tā arī ir, jums taisnība, - viņš ierunājās. - Ko jūs tagad darīsiet?Es nezināju, tāpēc neko neatbildēju. Mans jaunais paziņa atguvās ātrāk nekā es, un, iekams biju

savedis kārtībā savas domas, viņš draudzīgi pasmīnēja un bilda:- Sāku saprast - jūs taču arī!- Jā, - es apstiprināju. - Esmu tādā pašā stāvoklī kā jūs. Mūs abus var internēt.Situācija rādījās tik jocīga, ka es iesmējos.- Jūs laikam esat tās zemūdenes komandieris, kura tagad stāv līcī? - bija mani nākamie vārdi. Viņš

tikko manāmi sarāvās un ātri jautāja:- Par ko jūs runājat?- Tas ir pilnīgi acīm redzams. Es esmu zemūdeņu iznīcinātāju eskadriļas komandieris, un mēs jau

vairākas nedēļas slāpstam pēc jūsu asinīm.Viņš atkal nomierinājās.- Jūs vēlreiz trāpījāt desmitniekā. Domāju, ka par to mums jāiedzer. Jums nav iebildumu?Man vajadzēja kādu laiku apdomāties un apsvērt turpmāko ricību, tāpēc, gaidīdams, kad mums

atnesīs dzērienus, es lēnām piegāju pie kamīna un izlikos pētām virs tā pakārto gleznu, kamēr piebāzusavu pīpi. Vai būtu jāizsauc policija un jāliek Kārlu arestēt? Taču šajā gadījumā viņi var pieprasīt arīmanus dokumentus - un tad mēs abi būsim cietumā līdz kara beigām. Vai arī man jāuzskata, ka šī neitrālāteritorija dod mums pagaidu neaizskaramību, gluži kā kādreiz svētnīcās?

Pieņemsim, ka es paziņošu policijai, kas ir šis cilvēks, un mums abiem liegs iespēju turpmākpiedalīties karadarbībā. Es būšu beidzis dienestu savas valsts labā, taču, kas attiecas uz Kārlu, viņa vietuieņems palīgs, un zemūdene turpinās savus uzbrukumus.

Nolēmu izmantot patvēruma tiesības, kuras mums deva šī neitrālā zeme.Atgriezies pie Karla, es sacīju, ka nav nekāda iemesla mums izrādīt naidu vienam pret otru tikai

tāpēc, ka dažu jūdžu attālumā citos apstākļos mums jācenšas vienam otru iznīcināt. Viņš bija ar manivienis prātis.

Paņēmuši dzērienus sev līdzi, mēs izgājām uz ielas un apsēdāmies zem kāda kastaņkoka. Tur esuzzināju, kā Karls iemācījies tik labi runāt angliski. Viņa tēvs bija vadījis kādas vācu firmaspārstāvniecību Londonā, un Karls bija apmeklējis mūsu valstī privātskolu, bet pēc tam studējis Oksfordā.Vācijā viņš atgriezies tikai gadu pirms kara sākuma.

Pajautāju, kā viņš nokļuvis krastā, un Karls pastāstīja, ka iepriekšējā naktī zemūdene uzpeldējusi un

divi komandas biedri aizveduši un izsēdinājuši viņu pāris jūdžu attālumā no šejienes. Pēc pusnakts abibraukšot viņam pakaļ.

- Visu rītu par vienu mārciņu, ko biju paturējis kā suvenīru, es fermās pirku olas, - viņš teica. -Ēdiens uz zemūdenes ir ļoti vienveidīgs, svaigas olas komanda nav dabūjusi vairākus mēnešus. Paparžuaudzē pie ceļa esmu ierīkojis veselu pārtikas noliktavu.

Kad jau bija gandrīz satumsis, Karls sacīja, ka viņam jāiet. Kopā ar viņu aizgāju līdz pilsētiņaspēdējai mājai un tur apstājos.

- Ceru, ka jūs paliksiet dzīvs, Kari.- To pašu novēlu jums, - viņš, greizi pasmaidīdams, atbildēja.- Tad jums labāk negadīties man ceļā. Man negribētos nolaist jūs dibenā.- Neuztraucieties, - viņš atbi Īdēja. - Jums nav nekādu izredžu. - Un lēni aizgāja.Es vēl kādu brīdi pastāvēju, klausīdamies, kā pamazām noklust viņa soļi uz smilšainās Īrijas taciņas,

kas veda uz jūru. Mani bija pārņēmušas ļoti pretrunīgas jūtas.Frederiks Sonderns, jaunākaisViņi pārvadāja mūsu svarīgākos noslēpumusKara gados, tāpat kā miera laikā, steidzīgi, īsi ziņojumi valsts departamentam un no valsts

departamenta vēstniecībām un konsulātiem visā pasaulē tika raidīti pa sakaru kabeļiem un radio. Tačudetalizēti slepeni un sevišķi slepeni ziņojumi un instrukcijas, kā arī par slepenām uzskatītās kartes unshēmas tika sūtītas ar Amerikas Savienoto Valstu diplomātiskā dienesta kurjeriem. Kā izteicās kādssūtnis, kurš bija saistīts ar slepenajiem aģentiem: "Visiem elektroniskās aparatūras piedāvātajiempaņēmieniem otra puse var pretoties, izmantojot savu elektronisko aparatūru. Es jūtos daudz mierīgāk, jaslepeno pastu ved kāds no tiem zēniem."

Šo viedokli apstiprina vēsturisks fakts: Savienoto Valstu kurjerdienesta vainas dēļ netika nozaudētsneviens sūtījums, ja neskaita tos dažus, kas gāja bojā kuģu vai lidmašīnu katastrofas.

Sevišķi slepeni sūtījumi tika aizzīmogoti un ielikti īpašās somās, ko kurjers pastāvīgi turēja vai nesazem rokas. Iedams gulēt, viņš vienu no tām .palika pagalvī spilvena vietā, bet pārējo rokturus pieslēdzapie delmiem, tā ka neviens nevarēja tiem pieskarties, viņu nepamodinot: Viesnīcu istabās, kur aizbīdņibija sastopami reti, bet atslēgas atmūķēt nebija grūti, kurjeri bieži vien aizstūma durvīm priekšā mēbeles.

Saskaņā ar instrukcijām somas saturu vajadzēja iznīcināt, ja kurjers juta, ka viņa lidmašīna varnokrist vai kuģis nogrimt un viņš pats iet bojā. Reiz kāds kuijers lidoja pār Dienvidamerikas džungļiem.Pēkšņi lidmašīnai izbeidzās degviela, tā zaudēja augstumu un katastrofa likās neizbēgama. Kurjers salauzaneaizskaramo zīmogu uz sava portfeļa, atvēra to un sāka plēst dokumentus par lielām šausmām apkalpei,kas to uztvēra par zīmi, ka bojāeja neizbēgama. Taču pēc dažām minūtēm lejā atklājās līdzena cietzeme,kur izdevās lidmašīnu veiksmīgi nosēdināt.

- Lieliski, - kurjers teica. - Tikai kā es tagad paskaidrošu kontrolierim, kāpēc sabojāju dokumentus,ja pats paliku dzīvs?

Kurjerdienests Otrā pasaules kara laikā bija pieredzējis ari ārkārtējas situācijas. Kurjers HenrijsKoulmans veda sevišķi slepenus materiālus no Vašingtonas uz Londonu. Atlantijas okeāna vidū viņa kuģitorpedēja vācu zemūdene. Valsts departamentā viņš tika uzskatīts par mirušu. Tomēr pēc četrām dienāmviņš ieradās Amerikas vēstniecībā Londonā, izskatīdamies novājējis un izmocīts. Pusi dienas šūpojiesglābšanas laivā pa vētrainajiem viļņiem, Koulmans dažas dienas bija pavadījis uz norvēģu sauskravaskuģa, kurš viņu izglāba un izsēdināja Skotijas piekrastē. Toties dokumenti bija veseli un neskarti.

Viens no klasiskajiem notikumiem kurjerdienesta vēsturē bija neaizmirstamais Hortona Telfordabrauciens 1940.gada rudenī. Hitlera sabiedrotais Musolīni gatavoja agresiju Balkānos, un SavienotāsValstis centās tai pretoties, izdarot diplomātisku spiedienu uz Grieķijas un Turcijas valdībām. KurjersTelfords veda sevišķi slepenas ASV valsts sekretāra Hela instrukcijas amerikāņu vēstniekiem Atēnās unAnkarā. Ass valstu valdības būtu gatavas nest jebkādus upurus, lai uzzinātu, kas rakstīts šajos

dokumentos.Telfords paņēma Bernē savas somas un lidoja caur Itāliju uz Atēnām. Taču, līdzko viņa lidmašīna

nolaidās Romā, vietējais radio ziņoja, ka Musolīni pieteicis Grieķi jai karu. Telforda vestie dokumentinākamajiem Amerikas pretiniekiem kļuva vēl "degošāki". Visas lidmašīnas, kas lidoja uz Grieķiju, tikaaizturētas, taču Telfords ar vilcienu aizbrauca uz Venēciju, kur, samaksājis kukuli, iesēdās kuģī un paAdrijas jūru aizkļuva līdz Dienvidslāvijas piekrastei, bet no turienes pa dzelzceļu - līdz Grieķijasrobežai.

Grieķu robežsargi ar cieņu izturējās pret Telforda diplomātisko pasi un ielaida kurjeru valstī,paskaidrodami, ka viņš var sēsties

Atēnu vilcienā Kevali, līdz kuram jāiet divpadsmit jūdzes pa nelīdzenu kalnu ceļu. Telfords nolīgadivus nesējus un devās turp.

Tiklīdz viņš sasniedza Kevali, parādījās itāliešu iznīcinātāji, kas pļaujošā lidojumā sāka stacijuapšaudīt ar ložmetējiem, tāpēc riebīgi ilgu pusstundu kurjeram ar savām somām nācās nosēdēt pielijušāgrāvī. Galu galā izmirkušais, nosalušais un izsalkušais Telfords iekāpa stāvgrūdām pilnā vilcienā unnogādāja savus slepenos dokumentus Atēnās veselus un neskartus. Viņš cerēja kaut nedaudz atpūsties,taču vēstniecībā viņam pavēlēja nekavējoties doties uz Stambulu.

Telfords nobrauca vēstniecības mašīnā 400 jūdzes līdz stacijai aiz Turcijas robežas, taču 20 jūdžuattālumā no galamērķa iestiga dubļos un atlikušo ceļa posmu pārvarēja vēršu vilktā pajūgā. Beidzotgrīļodamies, ar pelnu pelēku seju Telfords ieradās Amerikas vēstniecībā Ankarā.

- Ceļā radās grūtības, - tā, nododams maisus, viņš izskaidroja savu briesmīgo izskatu.Šodien kurjerdienesta darbinieki nopūšas vien, skatoties sava "aizraujošā" darba kino un televīzijas

versijas, kur netrūkst ne apburošu gaišmatainu spiedžu, nedz arī dažnedažādu piedzīvojumu.- Ja vien jūs palasītu mūsu instrukcijas… - viņi sūrojas.Drakoniski bargās kurjeru instrukcijas aptver visu, sākot ar to, kā runāt ar citas valsts muitas

dienesta ierēdni un beidzot ar to, ko ēst un dzert brauciena priekšvakarā."Dažiem ceļotājiem," kurjeru norādījumos bija teikts, "var rasties vēlēšanās pārrunāt ar kurjeru, kur

viņš brauc, kādā nolūkā un ar ko pais nodarbojas. Tādas sarunas jābeidz pēc iespējas ātrāk, bet uznejaušiem jautājumiem jāatbild izvairīgi." Kāds amerikāņu civilās aviācijas pilots, kam bija nācies vestdaudzus kurjerus uz ļoti dažādām vietām, piebilda:

- Tie ir pieklājīgākie un vienlaikus neatsaucīgākie zēni pasaulē.Instrukcija prasa, lai katram kurjeram, vienalga kurp viņš arī dotos, līdzi būtu nebojāts modinātājs.

Dzelzceļa stacijā vai lidostā viņam jāierodas 45 minūtes pirms vilciena atiešanas vai lidmašīnasizlidošanas. Transporta nokavēšana, atskaitot īpašus gadījumus, tiek uzskatīta par nepiedodamupārkāpumu.

Pastāv stingri noteikumi attiecībā uz diplomātiskās neaizskaramības ļaunprātīgu izmantošanu. Bezoficiālās korespondences un personīgo mantu minimuma kurjeriem kategoriski aizliegts pārvadāt vēl kautko. Viņiem pavēlēts ziņot par visiem, vēstnieku ieskaitot, kas lūgs viņus vēl bez maisa nodot dāvanu,vēstuli vai ko citu. Vest līdzi kaut ko sevis paša vajadzībai - lai arī tas būtu tikai zeķu pāris vai cigārukaste - ir pārkāpums, kas tiek sodīts ar tūlītēju kaunpilnu atlaišanu.

Kurjeriem nekad nav līdzi ieroču. Viņu drošība ir atkarīga pirmām kārtām no senās, nerakstītāsvienošanās starp visām valstīm, kas paredz neaiztikt citas valsts diplomātiskos sūtņus. Diplomātiskā pastamaisus muitas dienests nekad neatver. Pat spiegu aģenti neaiztiek maisus nedz transportēšanas laikā, nedzarī tajās reizēs, kad tos pārvadā kurjeri, un nevienam amerikāņu diplomātiskajam sakarniekam navuzbrucis kāds spiegs.

- Viņi iziet labu skolu, - izteicās kāds augstu stāvošs valsts departamenta ierēdnis, - un nekadnepieļauj kļūdas savā darbā.

Neticamais - patiesais

Andraniks Suleimanjans Šamanisms no psihologa viedokļa

"Nezināmais šķiet majestātisks" - šis gudrais latīņu teiciens pilnā mērā raksturo mūsu laikabiedrulielum lielā vairuma attieksmi pret šamaņiem un ekstrasensiem. Daudzi no mums gaida viņu palīdzībusvarīgu dzīves problēmu risināšanā.

Mēģināsim tikt skaidrībā, kas ir šamaņi (mūsdienu izpratnē- ekstrasensi) no psihologa viedokļa. Kāpirmavotus esam izmantojuši nopietnus, autoritatīvus darbus, ko izdevusi Zinātņu akadēmija. [1]

KĀ KĻŪST PAR ŠAMANI

Šamanisms ir viena no senākajām cilvēces reliģiskās dzīves formām. Šī profesija ir sena kā pasauleun bija pazīstama visām tautām, kaut gan, protams, šie cilvēki tika saukti dažādi - par magiem,zintniekiem, burvjiem u.tml.; būtībā viņu darbība visur bija līdzīga. Tāpēc visupirms nepieciešamssaprast - kas vajadzīgs, lai kļūtu par šamani?

Pirmkārt, neviens cilvēks nevar kļūt par šamani, neizslimojis tā dēvēto "šamaņu slimību". Kādi ir tāssimptomi un kāda tā vispār ir?

Palūkosimies, kā aprakstīta kazahu baksas slimība (par baksām kazahi sauc šamaņus; līdzīgā veidā šīslimība noris arī citu tautu burvjiem): "Pazīmes, kas liecina par cilvēka tieksmi uz baksaliku (šamanismu.- /4.S.), ir nervozs uzbudinājums, lēkmes, drūms noskaņojums, kas, iestājoties nelāgam laikam, atkārtojasvēl un vēl. Lietainās dienās tādi cilvēki ir viegli aizkaitināmi vai arī kļūst melanholiski. Pietiek ar mazākosīkumu, lai viņi zaudētu līdzsvaru un sāktu dziedāt gaudulīgas, bezjēdzīgas dziesmas. Pēc ilgstošasdziedāšanas slimnieki ar putām uz lūpām, nesakarīgi runādami, zaudē samaņu. Savā apmātībā viņi varklātesošos sist, ar ko pagadās, vai arī sakost. Pēc vairākkārtējām lēkmēm iestājas būtiski nervu un psihesdarbības traucējumi. Naktī slimnieki izlec no gultas un skraida apkārt, mocīdamies briesmīgos sapņos.Dienā viņi cieš no halucinācijām un apgalvo, ka gari, ko slimnieki redz, cenšas pierunāt viņus doties tiemlīdzi (V.N. Basilovs. "Vidusāzijas un Kazahijas tautu šamanisms")."

Tādējādi visas apsēstības pazīmes ir kā uz delnas (šo vārdu mēs lietojam tiešā, nevis pārnestānozīmē. Tiem, kas Šaubās par nelabā gara pastāvēšanu, raksta ierobežotā apjoma dēļ mēs diemžēlnevaram sniegt pārliecinošus pierādījumus): ļaunums, agresivitāte, bezjēdzīgas darbības, prāta apmātībaun nervu lēkmes.

Otrajā slimības pakāpē nelabie gari pieliek visas pūles, lai cilvēks būtu ar mieru kļūt par šamani.Par to, kā notiek "vervēšana" un kādus paņēmienus velni pielieto, lai cilvēku pierunātu sadarboties,pastāstīja kāds šamanis. Kā deviņgadīgs zēns viņš ieraudzījis sapnī nešķīstos garus, kas ierosinājuši, laiviņš kļūstot par šamani, taču saņēmuši atteikumu. "Tad galvenais ļaunais gars paņēma mani pie rokas unteica: "Mēs visi esam tevi izvēlējušies, tu būsi šamanis, kam neviens nespēs līdzināties, mēs tev kalposimuzticīgi, klausi ar labu, padomā vēl vienu nakti, bet, ja nepiekritīsi, mēs tevi paņemsim ar varu." " Pienācaotrā nakts, un zēns atkal sapnī ieraudzīja ļaunos garus. "Šoreiz viņi bija drūmi un nikni, un viņu vadonis,briesmīgāks par pārējiem, jautāja, ko esmu izlēmis." Zēns atbildējis noliedzoši. "Tad visi gari skaļiiegaudojās un sāka šņirkstināt zobus, bet vadonis, acīm ieziboties, iesita man pa seju. Iekliedzosdrausmīgās sāpēs

un pamodos. Pēc tam es zaudēju prātu un galīgi vairs nespēju atcerēties, kas ar mani notika; tikai pēcizveseļošanās dabūju zināt, ko darīju savas slimošanas laikā. Man teica, ka es esot bijis traks unizskatījies drausmīgi. Tā nodzīvoju divus gadus." Tikai pieņēmis iesvētījumu un kļuvis par šamani, mūsu

stāsta varonis atguvis saprātu.Kā redzam, velnu viltības nav nekas neparasts: tie ir visparastākie draudi un pierunāšana, ko,

vervējot aģentus, tīk izmantot visiem specdienestiem. Tie vispirms cenšas ietekmēt godkāri (atcerietiesiepriekš teikto: "Tu būsi šamanis, kam neviens nespēs līdzināties"), bet, ja tas nelīdz, ķeras pieiebiedēšanas. Izturēt tādu pārbaudījumu ne visiem ir pa spēkam. Tikai dažiem pagāniem izdevāsizvairīties no velnu uzmācības un nekļūt par šamaņiem. Kā apgalvo, piemēram, nanajieši (viena no TāloAustrumu tautām), šie ļaudis vienmēr bijuši "ļoti stipri garā" (A.V. Smoļaks. "Šamanis: personība,funkcijas, pasaules uzskats").

Tiklīdz cilvēks ir ar mieru būt par šamani, gari no mocītājiem kļūst par "palīgiem". Tā kānešķīstajiem spēkiem ir hierarhija jeb dienesta pakāpes (atcerieties Gogoļa romānu "Vijs", kur trīsaizvien lielāku mocību naktis beidzās ar kulmināciju - velnu "augstākā virspavēlnieka" Vijs parādīšanos),arī šamaņi atšķiras atkarībā no tā, kāds nelabais viņam palīdz - "ģenerālis" vai "seržants".

KAS SLĒPJAS AIZ ŠAMAŅU "BRĪNUMIEM"?

No daudzajām šamaņu "brīnumainajām" spējām apskatīsim tikai vienu - kaites pieburšanu vaiatburšanu, jo vairāk tāpēc, ka gan paši šamaņi, gan sabiedriskā doma visvairāk izceļ tieši šo spēju.Metode, ar kuru šamaņi noņem vai uzsūta kaiti, ir hipnoze, kuras būtība, pēc gadsimta sākumā dzīvojušākrievu psihologa P. Svetlova izcilā definējuma, ir tāda: "Ar vārda starpniecību hipnotizētājs cilvēkamiesā un dvēselē dara brīnumus: iznīcina to, kas ir, rada to, kā nav; vārds šeit iegūst tādu kā radošuspēku. Ar vārdu var iedvest halucinācijas un ilūzijas, pārveidot cilvēka apziņu (likt subjektam patvaļīgiuzskatīt sevi par jebko citu - cilvēku, dzīvnieku, bērnu u.tml.)."

Lai hipnozes iedarbība būtu veiksmīga, nepieciešami divi priekšnosacījumi: pirmkārt, cilvēka ticībahipnotizētāja spējām un tam, ka hipnotizētājs spēs viņu izārstēt, un, otrkārt, nedaudz aptumšota apziņa, jojau sen ievērots, ka tieši tad šī ticība ir vispilnīgākā (šo efektu šamaņi panāk, runājoties ar gariem unvispār teatralizējot dziedināšanas seansu). Ja šie nosacījumi tiek ievēroti, tad nepavisam nav grūti izraisītcilvēkā pagaidu aklumu, tas ir, iedvest pārliecību, ka viņš divus mēnešus neko neredzēs. Tā kā cilvēksnespēj atcerēties, ko viņš pats darījis un runājis vai arī ko hipnozes seansa laikā viņam teicis šamanis,nav nekāds brīnums, ka cilvēki tic šamaņa vārdiem - "aklumu izraisījuši ļaunie gari". Tālāk šamanispaziņo: lai redzi atgūtu, nepieciešams garus iežēlināt un tam būs vajadzīgi divi mēneši - pēc diviemmēnešiem redze atjaunojas, taču nepavisam ne tāpēc, ka burvis patiešām vienojies ar gariem, bet gantāpēc, ka beidzies hipnozes iedarbības laiks.

Taču, atkārtoju vēlreiz, lai tā notiktu, cilvēkam pilnīgi, galīgi un bez ierunām jātic hipnotizētājam.Starp citu, afrikāņu burvji atsakās uzsūtīt kaiti eiropiešiem tieši tā vienkāršā iemesla dēļ, ka lielumlielajam vairākumam eiropiešu nav tās ticības burvim, kāda nepieciešama, lai tas darītu savus"brīnumus".

Vai hipnozes metodei ir robežas vai, citiem vārdiem, visas slimības var izārstēt ar hipnozesiedvesmu? Slavenais XIX gadsimta franču ārsts Ž. Šarko, kura darbi hipnozes jomā ir klasika un navzaudējuši savu nozīmi vēl šodien, metodes robežas noteica tā: visas slimības pēc izcelsmes viņš iedalījadivās grupās - organiskajās un funkcionālajās. Organiskās rodas kā sekas anatomiskam un fizioloģiskamcilvēka orgānu darbības traucējumam, tās ir pašu orgānu slimības, piemēram, vēzis, tuberkuloze,spitālība.

Funkcionālās slimības ir tādas slimības, kuru gaitā netiek novērotas nekādas materiālas (tas ir,anatomiski fizioloģiskas) pārmaiņas orgānos. Tādas, piemēram, ir histēriskā neiralģija, krampji,anestēzija (jutīguma zudums), alerģija u.tml. Šajos gadījumos orgāns ir vesels, traucētas tiek tikai tāfunkcijas (tāpēc arī šīs slimības Šarko nosauca par funkcionālajām). Savu pētījumu rezultātā Ž. Šarko

nonāca pie secinājuma, kuru līdz pat mūsdienām neapstrīd ne zinātnieki, ne ārsti: ar hipnozi ārstētorganiskās slimības nav iespējams, bet, kas attiecas uz funkcionālajām slimībām, hipnozes ietekmē"slimība ar visiem simptomiem izzūd nevis pēkšņi un acumirklī, bet gan pakāpeniski, pilnīgā saskaņā arfizioloģijas likumiem, kas ārstiem labi zināmi… Slimība nevar izzust uzreiz, bet, kamēr tā pastāv, kāesmu bieži rādījis savā klīnikā, allaž jābaidās, ka tā varētu saasināties." Piebildīsim, ka tā arī gandrīzvienmēr notiek, ārstējoties pie šamaņiem un ekstrasensiem.

KAS UN KĀ IZDZEN ĻAUNOS GARUS JEB KAS IR EKSORCISMS?

Šamaņi ir bezspēcīgi arī pret garīgajām slimībām. Paradoksāli, bet paši šamaņi apgalvo, ka tieši šoslimību ārstēšanā viņu metodes ir acīm redzami pārākas par mūsdienu psihiatriju. Tas tāpēc, ka šīsslimības izraisījuši ļaunie gari, bet tos efektīvi ietekmēt var tikai viņi ar garu - savu palīgu starpniecību,taču diplomētiem psihiatriem, kuri lielākoties pat neatzīst, ka šādi gari pastāv, tas nekādi neizdosies.

Atšķirsim būtisko no nebūtiskā šajos izteicienos. Pirmkārt, patiesībā daudzas garīgās slimības ir galaiznākums apsēstībai ar ļaunajiem gariem (starp citu, tāds viedoklis bija un ir visām pasaules tautām unreliģiskajiem kultiem), un šajā gadījumā šamaņiem taisnība. Otrkārt, mūsdienu psihiatrijas metodes šeitpatiešām ir bezspēcīgas. Lai pārliecinātos, ka tas neapšaubāmi tā ir, pievērsīsimies tādām interesantām unvēl maz pētītām garīgām slimībām

kā etniskajām psihozēm. Ar ko ievērojamas šīs slimības? A. Beļika grāmatā "Psiholoģiskāantropoloģija" tās tiek raksturotas šādi: "Sarežģītākās no visām slimībām, kas sastopamas tradicionālajāsabiedrībā, ir "etniskās psihozes". Tas ir amoka skrējiens, kas pazīstams pēc Stefana Cveiga stāsta ar tādupašu nosaukumu, arktiskā histērija un citi paveidi (pieliksim klāt vēl histēriķu klaigas Krievijasdievnamos, ko aplūkosim vēlāk. -A.S.). Šīs saslimšanas ir raksturīgas noteiktai vietai, noteiktiemģeogrāfiskiem apstākļiem vai etniskajām kopienām… Visām etniskajām psihozēm var izdalīt kopīgu ārējoizpausmi, anomāliju uzvedībā. Šīs psihozes izpaužas tādējādi, ka cilvēks sāk plosīties, kļūst kā apsēsts,zaudē saikni ar apkārtējiem ļaudīm, aizbēg tuksnesīgā vietā un tur nereti vientulībā iet bojā."

No daudzajām etniskajām psihozēm, mūsuprāt, interesanti ir aplūkot histēriju kā slimību, kassastopama tikai dažās vietās Krievijas Eiropas daļā. Pazīstamais gadsimta sākuma krievu psihiatrs N.Krainskis histērijas parādībai veltījis speciālu pētījumu. Grāmatā "Kaites, histēriķi un trakuma apsēstiekā parādības krievu tautas dzīvē" šīs slimības simptomiem viņš devis tādu aprakstu: "Pirmā histērijaslēkme lielum lielajā vairumā gadījumu notiek vai nu baznīcā, vai arī kādā citā vietā dievkalpojumā.Lēkmes laikā cilvēki sāk izkliegt Dievu zaimojošus vārdus (no šī simptoma arī cēlies slimībasapzīmējums krievu valodā - "kļikušestvo"). Neprāta pārņemtais histēriķis nolamā svētbildes, dievgaldu,mācītāju visrupjākajiem vārdiem, spļauj uz svētbildēm un cenšas tās sasist. Interesanti, ka bieži vienhistēriķi izkliedz lamas trešajā personā, tieši tā ļaunā gara vārdā, kas viņos iekļuvis.

Lēkmes laikā cilvēks samaņu nezaudē: histēriķis orientējas telpā un laikā un pazīst tos, kas atrodasap viņu."

Lai izārstētu slimību, jāzina cēlonis, kas to izraisa, šajā gadījumā jānosaka, kas tad patiesībā zaimoDievu: vai lielākoties ticīgās krievu zemnieces, kas nezināmu iemeslu dēļ nonākušas šoka stāvoklī (tāsākotnēji domāja Krainskis), vai tomēr ļaunais gars, kas viņās iesēdies? Krainskis pielietoja ārstēšanaihipnozi, viņš seansa laikā centās histēriķēm iestāstīt, ka lēkmju viņām vairs nebūs, ka pēc seansa viņasbūs pilnīgi veselas. Sākuma tā arī bija - pēc hipnozes seansa visas histēriķes "izveseļojās". Šimnotikumam par godu sādžā nolēma rīkot pateicības dievkalpojumu, uz kuru ieradās arī izārstētāshistēriķes. Taču, kad dievkalpojums sākās, lēkmes atkal piemeklēja viņas visas.

Tātad, ja histērijas iemesls nebūtu apsēstība, hipnoze izrādītos efektīva. Taču tā nenotika. Šisgadījums apliecina, ka ar šamaņu metodēm, lai ko viņi paši apgalvotu, patiesu apsēstību izārstēt nav

iespējams. Priekšstats par to, kā patiesībā izdzen nelabo, gūstams, izlasot kāda gadījuma aprakstu, kovienā no saviem vispāratzītajiem darbiem devis katoļu abats Kalmets: "Kārļa IX valdīšanas laikāFrancijā Verujunas pilsētā kādai 15-16 gadus vecai meitenei Nikolai Avbrī parādījās spoks, kas uzdevāspar viņas vectēvu… Tie, kuri viņu uzraudzīja, redzēja, ka meitene itin bieži "aiziet kādā citā pasaulē".Nebija šaubu, ka to izraisa ļauns gars. Taču viņu pašu pārliecināt par to nebija viegli… Aizlūgumi(kristiešiem ir īpaši aizlūgumi ļauno garu izdzīšanai (latīņu apzīmējums exorcismus). - A.S.) turpinājāsvairāk nekā trīs mēnešus un pilnīgi izdziedināja slimo. Nelaimīgā cietēja izrāvās no desmit cilvēkurokām, kuri visiem spēkiem pūlējās viņu savaldīt, bet pēdējā dienā veseli sešpadsmit cilvēki tikko varējaviņu noturēt. Piecēlusies kājās, meitene nostājās stingri kā klints, un nekādi uzraudzītāju pūliņi nespējaviņu piespiest palikt guļus. Slimniece runāja daudzās valodās, atklāja slepenas lietas, pastāstīja, kasnoticis ļoti tālās vietās un tieši tai brīdī, kad notika. (Protams, visus iepriekš nosauktos brīnumus paveica"ļaunā gara spēks", nevis piepeši atklājušās neparastas meitenes spējas, kā dažiem labpatiktos domāt. -AS.) Vienā un tai pašā laikā viņa vēstīja trīs balsīs un, puspēdu izbāzusi ārā mēli, runāja bez grūtībām."

P.S. Mūsu laikam raksturīga vispārēja interese par noslēpumainām parādībām un neredzamāmpasaulēm (mūsdienu valodā- paralēlajām). Tāpēc kā psihologs gribu dot visiem vienu padomu: allažatcerieties gudro Bībeles patiesību - "pārbaudiet garus, no kā tie nāk" (pārliecinieties, vai tie nākuši noDieva vai velna). Pēc autoritāšu liecībām, 99,99 procenti sūtņu no paralēlajām pasaulēm ir ļaunie gari,kas parādās dažādās, bieži vien visai pievilcīgās formās. Tāpēc, satiekoties ar viņiem (piemēram, NLO),visprātīgākais ir pārvarēt dabisko ziņkārību un izvairīties no sastapšanās vai pat bēgt, sekojot HomasBruta piemēram romānā "Vijs". Citādi labākajā gadījumā jums aptumšosies prāts, bet sliktākajā -piemeklēs šamaņu slimība.

"Tertium non datur" - trešās iespējas nav! Vladimirs Avinskis, ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu kandidāts Senatnes citplanetiešu anatomija

Starp senās mākslas pieminekļiem dažādos zemeslodes rajonos var sastpat ļoti dīvainusantropomorfus attēlus un skulptūras. Visumā ķermenis tiem ir gluži tāds pats kā mūsdienu cilvēkam. Tačuvienlaikus iztēli pārsteidz negaidītas un ļoti noturīgas morfoloģiskās anomālijas, kas nekādi navraksturīgas homo sapiens evolūcijai. Par tām antropoloģija nesniedz nekādu izskaidrojumu un tāsvienkārši neievēro. Tomēr daudzos vērīgos prātos radās dabiska doma: varbūt tās ir citplanētiešuanatomijas pazīmes? Uzmanīgi apskatīsim šīs neparastās antropoloģiskās anomālijas.

PIERDEGUNI BŪTNES AR DEGUNU PIERĒ

Kā vienu no faktu atlases kritērijiem to aplūkošanai no paleo- kontakta hipotēzes pozīcijām mūsumetodika paredzēja antropomorfisma kritēriju. Orientējoties uz cilvēkam līdzīgo paleokos- monautumeklējumiem, ar šī kritērija palīdzību mēs noskaidrojām vairākas morfoloģiskās anomālijas cilvēka unvispār antropomorfo figūru izskatā. Kas tās ir par anomālijām? Plaši pazīstami maiju skulptūrportreti unmaskas ar neparastu deguna formu. Pazīstamā "jaunā karavīra" galva, "vecāka vīrieša maska" un slavenānefrīta mozaīkas maska no sarkofaga "Uzrakstu templī" Palensijā sniedz reālu maiju sabiedrībā dzīvojušucilvēku portretiskās iezīmes. Šo antropoloģisko fenomenu, kurš vispirms tika atklāts maiju kultūrasmantojumā, apstiprināja arī citi atklājumi, kas attiecās uz vissenākajiem japāņu mākslas kultūrslāņiem.Starp mazpazīstamiem terakota skulptūru attēliem Egami Namio grāmatā par japāņu mākslaspirmsākumiem ir fotogrāfija, kur redzamas divas figūras ar deguniem pierē. Tās izpildītas primitīvi, tačulielais, garais deguns, kas sākas gandrīz galvvidū, veidots ļoti reljefi. Diemžēl nevarēju noskaidrot ned šoskulptūru atrašanās vietu, nedz arī to datējumu un semantiku. Taču tas, ka šīs figūras patiešām attēlocilvēkus ar deguniem pierē, šaubas nerada.

Veicot turpmākos meklējumus, Vjetnamā atradām trešo pierdegunu figūru. Vienā no senajiemHanojas tempļiem ir statuja, kas attēlo cilvēku ar degunu pierē. Tā ir Fus Ma Mat Da. Tai ir liela piere,pār kuru kā tiešs virsdegunes turpinājums stiepjas prāvs, reljefs deguns. No pieres tas aizvirzās tālākaugšup un pazūd zem matu ērkuļa. Skulptūrā attēlotajam cilvēkam ir ne tikai deguns pierē… bet arī garasausis. Šo savas personas īpatnību attēlotais cilvēks uzsver īpaši, norādīdams ar pirkstu uz garo aussļipiņu.

Šo senās mākslas šedevru patieso vēsturisko vērtību neviens nenoliedz.Taču cilvēka antropoloģijai nekas tāds nav pazīstams. Kaut arī cilvēku galvaskausi un sejas atkarībā

no viņu rases un nacionālajām īpatnībām ir ļoti dažādi, uz Zemes nav pierdegunu genotipa.Var sastapt cilvēku ar nesamērīgi garu degunu, taču tāds, kura deguna kauls vai skrimslis ietiektos

augstu pierē un dalītu to divās daļās, nav pazīstams ne zinātnei, ne sabiedrībai. Starp citu, nē, viens izcilspiemērs ir zināms. Ar to es domāju leģendāro, neatkārtojamo, milzīgo degunu, kas piederēja EdmonaRostāna lugas "Sirano de Beržeraks" galvenajam varonim. Runā, ka Sirano de Beržeraks, slavenaisduelants, Roksanā iemīlējies romantisma dzejnieks un visdziļāko domu risinātājs XVIII gadsimtaFrancijā, lepojies ar tādu degunu. Taču ar visām viņa "labajām īpašībām" Sirano deguns bija izsmieklaobjekts un konfliktu iemesls.

Nav skaidri zināms, vai Sirano deguns bija tikai liels, taču antropoloģiski parasts deguns, kas sākāsar virsdeguni un tādējādi atbilda homo sapiens morfoloģijai. Vai varbūt Sirano de Beržeraks bijapierdegunis? Fantastikas rakstnieks Aleksandrs Kazancevs domā, ka bija gan. Lai nu kā, viņa romāna"Citpasaules iemītnieks" galvenais varonis mantojis šo īpašību no saviem senčiem citpla- nētiešiem, kurikādreiz mituši uz zemes cilvēku vidū. Varbūt nākotnē šis fantastikas sižets iekļausies kosmiskāpaleokontakta zinātniskās retrospektīvas scenārijā.

TRĪSPIRKSTAIŅI / BŪTNES AR TRIM PIRKSTIEM

Visā pasaulē sastopami seni attēli un figūras ar citu antropoloģisko anomāliju - cilvēkveida būtnēmun pašu cilvēku, kura augšējām un dažreiz arī apakšējām ekstremitātēm ir trīs pirksti. Šajos atveidojumossastopama arī anomāla galvas forma - taisnstūrveida, bez kakla, kā tiešs ķermeņa turpinājums vai ar lieluiedobumu vidū kā cepurei, bet dažreiz vispār divdaļīga, kā burts "V". Visskaidrāk tomēr redzami trīspirksti. Zīmējuma izpildes tehnika ļāva atveidot parasto roku ar pieciem pirkstiem, kas nereti arī bijaredzama daudzām figūrām, attēlotām līdzās trīspirkstai- ņiem tai pašā mākslinieciskajā kompozīcijā.Figūras ar trim pirkstiem ir raksturīgas galvenokārt senākajiem klinšu gleznojumiem. Šī nezināmo būtņurokas īpatnība bija pazīstama Ziemeļamerikas, Karēlijas, Ukrainas, Urālu, Austrumsibīrijas unAustrālijas tautām. Kas gan varēja būt šīs būtnes, ja ne paleokosmonauti? Arī viņi ir antropoīdi, taču ardažām morfoloģiskām īpatnībām. Var pieļaut, ka seno mākslinieku iztēli pārsteigušas nevis genotipaīpatnības, bet gan paleokosmonautu trīspirkstaino cimdu forma. Taču tā vai tā antropoloģiskā anomālijašajos attēlos ir pilnīgi acīm redzama. Un mums ir zināmi apmēram divdesmit tādi attēli.

MILŽI

Tomēr par spēcīgāko antropoloģisko anomāliju izpausmi vajadzētu uzskatīt leģendāros tālās senatnesmilžus. Mēs nevaram atstāt bez ievērības šo unikālo parādību, kaut arī tā nav kļuvusi plaši pazīstama undaudzas autoritātes to noliedz, taču tā ir patiesība. Detalizētus tekstuālos un arheoloģiskos datus parsenatnes milžiem publicējuši V. fon Langbeins un V. Dīnenbergers.

Kā zināms, milži minēti daudzos mītos un ticējumos. Pie tam paskaidrots, ka viņi dzīvojuši uz zemesun bijuši dievu pēcnācēji. Šie mitoloģiskie priekšstati raduši atspulgu ari senajos rakstu avotos, kur parmilžiem stāstīts kā par reālām personām: "Kad dievu dēli nāca sakaros ar cilvēku meitām un tās dzemdējaviņiem bērnus, uz zemes bija milži." Sievietes, ar kurām milži nāca sakaros, "palika grūtas, taču nespējadzemdēt un nomira. Daži no bērniem, kuri atradās viņu klēpjos, arī nomira, bet citi izlauzās ārā pa nabuun, kad pieauga, kļuva milži." Šumeru eposs par Gilgamešu vēsta, ka viņš par vienu trešo daļu bij iscilvēks, bet par divām trešdaļām - dievs. Gilgamešs bija apmēram 5,5 metru garš milzis ar 2 metru platuaugumu.

Milžus piemin acteki. Par to ārpuszemes izcelsmi teikts pravieša Inoka grāmatā. Etiopiešu eposā"Kobra Nagest" tiek apgalvots, ka viņu sievietes gājušas bojā, dzemdējot milžu dēlus. Kā izturēties pretšo un citiem ticējumiem par milžiem? Vai tie nav tikai cilvēku fantāzijas radīti? Atbildi uz šo jautājumujau 1950.gadā deva kādreizējais Franču pirmatnējās sabiedrības pētnieku asociācijas loceklis doktors LuīBurnhalters, kurš "Beirutas muzeja apskatā" rakstīja: "Mēs gribētu paskaidrot, ka milžu rases pastāvēšanaledus - laikmetā jāuzskata par skaidri noteiktu faktu." Pamatojums tik kategoriskam apgalvojumam irdaudzās pēdas, ko milži atstājuši visos kontinentos. Starp tām ir:

♦ 55 cm gari un līdz 20 cm plati cilvēku pēdu nospiedumi, kas atrasti… dinozauru pēdu nospiedumuiekšpusē Juras laikmeta iežos

Paljuksijas upes gultnē (Teksasas štats, attiecināmi uz laika posmu pirms 140 miljoniem gadu).Neparastā atraduma autentiskums ir neapstrīdams. V. Zībenhars raksta, ka "milžu ielejā" vēl aizvien tiekatrasti un fotografēti pēdu nospiedumi. Tomēr antropologi milžu pēdu nospiedumus ignorē un tos dēvē parviltojumu, jo "tā nemaz nevarot būt". V. Zībenhars pārmet visiem, kas šajā fenomenā saskata viltojumu, jopatiesībā viņi nevēlas redzēt faktus;

♦ cilvēka pēdām līdzīgi nospiedumi, kas atrasti līdzās dinozauru pēdām Dienvidturkmēnijā,Kugitangas kalnos, netālu no Hodžapilatas ciemata. Turkmēnijas Zinātņu akadēmijas ģeoloģijas institūtadarbinieki O. Gorbačovs, K. Hodžahmetovs un A. Berdijevs atrada vairāk nekā 2000 labi saglabājušosdinozauru pēdu, kas attiecināmas uz agrīno Juras laikmetu. "Ja turpmākajos pētījumos tiks pierādīts, ka tāspatiešām ir cilvēkveida būtnes pēdas, tad cilvēces vēsture būs skaitāma nevis piecos, bet gan simtpiecdesmit miljonos gadu. Mūsu tālākie senči izrādīsies dinozauru laikabiedri!" rakstīja Turkmēnijasģeoloģijas institūta direktors K.Amanijazovs. Pārakmeņotajās dinozauru pēdās var ietilpt piecas tādasķetnas, kuru platums ir 17-19 cm. To vidū ir atšķirība starp "labo" un "kreiso", un tās stiepjas virknē citaaiz citas. Pārsteidzoši, ka tām ir… desmit pirksti. Tas ir tik neparasti, ka zinātnieki pagaidām vilcinās arnoteiktu slēdzienu, kam īsti tie varētu piederēt… Kā uzskata bioloģijas zinātņu doktors V. B. Suhanovs,lai dotu precīzu slēdzienu, nepieciešams sīkāk izpētīt atrastos nospiedumus;

♦ zinātnes atzītie atradumi - "milzis no Javas salas" un "milzis no Dienvidķīnas";♦ kapsēta Henini (Tunisa) ar milžu apbedījumiem, kur skeleti ir 3 metrus gari un vēl garāki;♦ milzīgs skelets, ko Maltas salā XVIII gadsimtā atradis Soldaniss;♦ 60 cm gari un 18 cm plati milžu pēdu nospiedumi netālu no Austrālijas pilsētas Baterstas. Tajā

rajonā Mauntjorkas dabas vēstures muzeja direktors doktors Rekss Hidrojs atradis ari milzīgus senusdarbarīkus: vāles, cirvjus, nažus, kā arī milzīgu mugurkaulu un lielu 5,8 cm garu zobu. Atmiņas parmilžiem glabā aborigēni, kas tos attēlo savās dejās.

Šo ziņu ieinteresēti, arī mēs atradām bagātīgu ilustratīvo materiālu par senajiem milžiem.Austrālijas mītos un teikās figurē zināms "labais gars", kas nolemj uzturēt uguni, lai katru dienu tā

apgaismotu pasauli. Šim milzīgajam "garam" galva ir nevis apaļa, kā parasti vajadzētu būt, bet gan ardziļu iedobi, gluži kā pārdalīta uz pusēm. Tādu galvas formu mēs jau sastapām starp "nešķīsto garupēdām" Karēlijā, kad aplūkojām antropomorfas figūras ar trim pirkstiem. Tāda īpatnība galvas veidojumāraksturīga ļoti daudziem attēliem un skulptūrām visā pasaulē.

Visuzskatāmāk to, ka milži Austrālijā eksistējuši, mūsuprāt, apstiprina daudzie zīmējumi uz klintīmJūlas upes ielejā netālu no Pilbāras pilsētas kontinenta ziemeļrietumos. Starp attēlotajām būtnēm ir daudzmilzīgu antropomorfo figūru. Tās ir apmēram divas reizes lielākas nekā cilvēks, daudz masīvākas unnereti ar neparastu galvu bez kakla un augšup saslietiem matiem. Visvairāk pārsteidz tas, ka šie milži, kāapgalvots leģendās un rakstītajos avotos, klinšu gleznojumos patiešām redzami pārojamies ar Zemessievietēm. Atsevišķos sižetos milži attēloti līdzās grūtām sievietēm un tikko dzimušiem bērniem.

V. fon Langbeins un V. Dīnenbergers ziņo, ka milžu attēli atrodami Arizonas štatā Amerikā, kā arīAnglijā. Turklāt pirmajā gadījumā milži attēloti… līdzās dinozauriem uz klints augstu virs zemes.Pamatojoties uz to, paleontologs doktors Gilmors izvirzīja hipotēzi, ka attēlu radījuši paši milži.

Milžu kolekciju var paplašināt, tajā ietverot:♦ lielo "marsiešu dievu" un "smilšu briesmoni" no Tasilinadžera klinšu gleznojumiem Sahārā;♦ 12 metru augsto antropomorfa "robota" attēlu Čīlē, kas līdzinās Naska zīmējumiem;♦ milzīgu antropomorfo būtni ar divdaļīgu galvu līdzās parastiem cilvēkiem no Levanso grotas

(Itālija);♦ lielo būtni ar divdaļīgu galvu, kas attēlota starp Angāras petroglifiem, it īpaši otrajā un trešajā

akmens salā, kā arī Sausajā Balā. Vienā no ainām šīs būtnes sadevušās rokās ar cilvēkiem;♦ analoģisku lielo figūru starp klinšu gleznojumiem Selengas upes labajā krastā. Šo figūru un

analoģiskās figūras starp Angāras petroglifiem arheologi traktē kā figūru, kas "pacēlusi augšup rokas. Uz

galvas tai žākļa veidā izvērsti ragi. Kājas saliektas, dejojot, domājams, rituālu deju";♦ antropomorfo būtni ar stūrainu galvu un starainiem izaugumiem, kas arī attēlota dejas pozā.

Atrasta Piebaikālā starp klinšu zīmējumiem pie Šituņino ciema. Nereti šīs būtnes tiek attēlotas līdzāscilvēkiem, kopā ar tiem dejojam un braucam laivā; būtni ar divdaļīgo galvu, kas, kā zināms, atrodas starppetroglifiem pie Svirskas ciema un starp petroglifiem pie Majas upes, Aldanas labā krasta pietekas;

♦ statueti ar analoģisku galvas formu, kas atrasta Semirečjā, Čujas upes ielejā.Dažus vārdus gribu piebilst par "dejas pozu", kas raksturīga daudziem milžu attēliem. Tāda poza, ja

neskaita figūras no Angāras petroglifiem un Šiškino klinšu zīmējumiem, ir sevišķi spilgti izteiktaTasilinadžera "apaļgalvjiem", kur kompozīcijas sižets nav saistīts ar rituālām dejām. Nāk prātā, kā"smagie" Zemes kosmonauti, kājas saliekuši, pārvietojās pa Mēnesi, kur pievilkšanas spēks ir sešasreizes mazāks nekā uz Zemes. Vai nešķiet, ka visām šīm dīvainajām, milzīgajām būtnēm, kuras biežiattēlotas "ar saliektām kājām", mūsu Zeme ir sveša, neparasta planēta, kas atšķiras ar savu pievilkšanasspēku no viņu dzimtās planētas?

Pieļaujot, ka milži patiešām eksistējuši, daži autori domā, ka tagad iespējams saprast, kā radušāsdaudzās megalītiskās būves: tā dēvētā "milžu pils" Maltā, menhīru alejas Bretaņā, Stounhendžas milzīgoakmeņu trilīti un gredzens, ko pēc ticējumiem cēlis milzis un burvis Merlins. Vai nu tā bija, vai nebija,taču mūsu aizvēsturiskie senči atstājuši mums ne tikai mītus par milžu parādīšanos un eksistenci, bet arīfiksējuši ainas no viņu dzīves.

Rodas jautājums, vai "debesu dēli" un "zemes meitas" ir ģenētiski saderīgi? Lai tā būtu,citplanētiešiem hromosomu jābūt tikpat daudz, cik cilvēkam, - 46 (22 x 2 autosomas + 2 dzimumahromosomas). Ja tāda sakritība patiešām bija, tad, pēc V. fon Langbeina un V. Dīnenbergcra domām, irdivas iespējas: vai nu ģenētiskais kods antropoīdiem no Zemes un tās planētas, no kuras milži ieradušies,ir viens un tas pats un vispār ir vienāds visa Visuma antropoīdiem, vai arī atnācēji nemaz nebija… īsticitplanētieši, bet gan cēlušies ļoti senos laikos uz mūsu Zemes. Domājams, ka izvirzītie jautājumi irpamatoti un pieprasa izstrādāt plašu problēmu loku gan Visuma, gan Zemes virzienā. Kas gan varēja būtšie senie milži? Atnācēji no Kosmosa, kas nokļuvuši uz Zemes? Mutanti, ko uz Zemes radījušipaleokosmonauti ar savu gēnu inženierzinātni? Vai tie ir paši paleokosmonauti un viņu pēcnācēji? Vaivarbūt senajiem milžiem vispār nav nekāda sakara ar izplatījumu? Varbūt tie bija relikti gigantopiteki, kascēlušies no lielajiem cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, kuru atliekas tiek atrastas izrakumos? Pirmatnējiegigantopiteku bari pleistocēna vidū (pirms 550 - 350 tūkstošiem gadu) dzīvoja Āzijas kontinentadienvidos un dienvidaustrumos, un tiem kaut kādā veidā vajadzēja ieceļot Austrālijā un izklīst visāpasaulē. Antropoloģijā ir tā dēvētā "gigantu teorija" par cilvēka izcelšanos no gigantopitekiem, tomērzinātne nav to atzinusi. Vispār pieņemts, ka gigantopiteki - viena no arhantropu agrīnajām modifikācijām -tālāk nav attīstījusies un attīstītāku paleoantropu ietekmē izzudusi. Tie savukārt antropo- ģenēzes gaitāpiekāpās neantropiem ar homo sapiens priekšgalā. Tādējādi gigantopiteki "nepaguva nokļūt" līdz kultūrai.Nejau par viņiem tika sacerētas skaistās leģendas.

Varbūt jāņem vērā arī pavisam prozaiskie medicīniski bioloģiskie iemesli. Piemēram, gigantisms unakromegālija, kas saistīta ar hipofīzes priekšējās daivas darbības pastiprināšanos. Slimība attīstās,pārmērīgi izstrādājoties augšanas hormonam. Pārmērīga augšana sākas jau agrīnā vecumā, akromegālija -pēc tam, kad tā beigusies, un izpaužas roku, kāju, galvaskausa un it īpaši sejas nesamērīgā attīstībā.Slimnieki reti nodzīvo līdz vecumdienām. Parasti viņiem ir vāja veselība, pasliktinātas prāta spējas,vispār nav dzimumtieksmes vai arī dzimumtieksme ir vāja.

Šī visai retā slimība senatnē varēja skart atsevišķus cilvēkus. Taču tādas epidēmijas, ar ko varētuizskaidrot veselu populāciju rašanos, nav zināmas. Galvenais iebildums pret šīs senās antropoloģiskāsanomālijas medicīnisko sķaidrojumu ir tas, ka šo slimnieku medicīniskie rādītāji nekādi neatbilstleģendāro milžu intelektuālajām un fiziskajām spējām.

Ja tomēr milži bija, tad kur viņi palikuši? Pēc ticējumiem, milži bija nevēlami "debesu dēlu"

pēcnācēji. Turklāt mitoloģija vēsta tikai par vīriešu dzimuma milžiem, sievietes nav pat pieminētas.Acteki stāsta, ka milžu problēmu atrisinājuši paši dievi, kas iepriekš viņus atsūtījuši uz zemi. "Debesujaguāri" aprija milžus, izlauzās no drūmajām debesīm un iznīcināja tos. Pēc Bībeles pravieša īnokavārdiem, grēku plūdi bija mākslīga katastrofa, radīta it kā tādēļ, lai iznīcinātu milžus un viņu pēcnācējus.Tolaik milži jau bija tālu izplatījušies pa visu zemeslodi un radīja draudus cilvēku genotipa tīrībai.Domājams, ka visu piedēvēt grēku plūdiem nav pareizi. Ja to pārdzīvoja parastie vājie cilvēki, tad vēl jovairāk no plūdiem varēja izglābties spēcīgie milži, kam arī "jūra sniedzās līdz ceļgaliem". Izskaidrot,kāpēc izzuda cilvēki-milži vai milzīgie atnācēji no citām pasaulēm, ja tie patiešām eksistēja, var ļotivienkārši. Viņi izmira. Izmira tāpat kā dinozauri un visi gigantiskie radījumi tā iemesla dēļ, ka viņu izmēriun svars Zemes gravitācijas un ekoloģijas apstākļos nav optimāls.

Tātad, pastāvot daudziem jo daudziem ticējumiem par milžiem, kādi ir daudzām pasaules tautām, arvisiem reāli eksistējošajiem lietiskajiem un mākslinieciskajiem atradumiem, kuri apstiprina viņukādreizējo pastāvēšanu, senie milži neiekļaujas mūsdienu zinātnes priekšstatos par Zemes ģeoloģiskovēsturi un cilvēku sabiedrības vēsturi. Antropoģenēzē jeb, tēlaini runājot, cilvēka attīstībā gigantopitekispēruši tikai vienu soli attīstības sākumā un tālāk nav gājuši. Antropologi apgalvo, ka pēdējos 30 - 40tūkstošos gadu homo sapiens pārstāvju vidū milžu nav bijis, izņemt pilnīgi izskaidrojamas atsevišķasnovirzes no normas.

Labi, vēsture saglabājusi pierdegunaino un trīspirkstaino cilvēkveidīgo būtņu attēlus, milžu atliekasun pēdas. Taču no kurienes tie radušies?-tiesīgs jautāt lasītājs. Nejau no debesīm nokrituši!

Bet kāpēc gan ne? Vai ir pierādīts, ka mēs Visumā esam vientuļi? Vai pastāv dabas likumi, kasnoliedz līdzīgu dzīvības formu rašanos citur mūsu Galaktikā? Gluži otrādi, nesen atklātais un visu atzītaisIzplatījuma atropais uzbūves princips dod priekšroku tieši cilvēkam līdzīgu saprātīgo būtņu attīstībai.Visbeidzot-versija, ka aplūkotās antropoloģiskās anomālijas ir citplanētiešu anatomijas īpatnības, labisaskan ar kosmiskā paleokontakta teoriju.

Visi mēs esam vienu asiņu, taču tik dažādi…

Nikolajs Ļeonovs Klaudijas Ustjužaņinas divas dzīves un divas nāves

PIRMAIS GALAIZNĀKUMS

1964. gada 19. februārī uz Barnaulas pilsētas slimnīcas operāciju galda nomira slimā KlaudijaUstjužaņina. Ļaundabīgā audzēja metastāzes bija sabojājušas viņai aizkuņģa dziedzeri un pārņēmušasgandrīz visu kuņģi, kā arī tuvumā esošos audus. Glābt slimnieci nebija ne mazāko cerību, kaut arī ķirurgubrigāde ilgi cīnījās par viņas dzīvību. Parasti ārsts reaģē tā: ar prātu saprot, ka visam beigas, bet sirdīiebilst. Rokas drudžaini pārcilā instrumentus, aptausta aparātu caurulītes, kas pieslēgtas nu jau pie mirušacilvēka ķermeņa, doma neticamā saspringtībā meklē pēdējo glābšanas iespēju, bet nekā. Nāve jaupievākuši savu upuri. Droši vien tobrīd ārstējošais ķirurgs vairāk nekā jebkurš cits saprot, ko nozīmēevaņģēlija frāze "mīlēt savu tuvāko tāpat kā sevi pašu". Grūti pateikt, kas šajā laikā valda pār ārsta prātuun jūtām. Viņam uz galda guļ nevis kaut kāds pacients ar noteiktu slimības vēstures numuru, bet gan tuvsun dārgs cilvēks, kas izdziest acu priekšā, un tam negrib piekrist ne sirds, ne prāts, gribas kliegt ar asarāmacīs: "Pagaidi, pacīnies vēl, tikai neaizej!" Un tā nav nekāda gļēvulīga "vainas" apziņa pirms gaidāmāsatskaites apgabala veselības aizsardzības nodaļā, kur briesmīgi necieš "mīnusus". Šeit rodas pilnīgineizskaidrojama, karsta vēlēšanās radīt brīnumu, glābšanas brīnumu…

Pie operācijas ķērās novadā pazīstamais onkoloģijas profesors Izrails Neimarks. Viņam asistēja vēltrīs citi pieredzējuši speciālisti. Cik nu tas bija viņu spēkos, palīdzēja vēl septiņi studenti praktikanti,neskaitot māsu personālu. Aina ikkatram bija pilnīgi skaidra: aizkuņģa dziedzera vietā atlicis tikaikroplīgu, pārveidotu audu kamols, kas pārplūdināts ar strutām. No pacientes vēdera dobuma tika izsūknētspusotra litra strutu. Tagad viņa vairs nebija dzīva. Brīnumi tādās reizēs nemēdz būt…

Galvenais ķirurgs sadrūma, pārējo viņa kolēģu rokas viegli iedrebējās. Visi apklusa un kļuva bijīgilielā nāves noslēpuma priekšā. Ķirurgi ar to jau bija sastapušies daudzas reizes, taču tik un tā nespējapierast, tajā bija kaut kas mistiski mīklains…

Vēl pa paradumam ķirurgs nodeva rīkojumus jaunākajam medicīniskajam personālam, un operācijuzāles vecākā māsa nemierīgu skatienu pēdējo reizi rūpīgi noslaucīja profesora nosvīdušo pieri. Taču katrssavā sirdījau juta nelielas, stindzinošas bailes, ko vienmēr atnes sev līdzi nāve.

Klusā balsī profesors lika izvest līķi no operāciju zāles un izgāja pārģērbties.Pēc kāda laika līķis ar neaizšūto brūci - kāda bija jēga to aizšūt! - tika nosūtīts uz slimnīcas morgu.

Trešajā dienā tur ieradās mirušās radinieki, lai nelaiķi apglabātu: tieši divas nedēļas pirms KlaudijaiUstjužaņinai apritētu 45 gadi. Traģēdija bija vēl smagāka arī tāpēc, ka bez mātes palika mazais bārenītis -astoņgadīgais dēliņš Andrjuša. Tomēr par viņu radinieki, gaidīdami sanitārus ar nestuvēm, nepārmija nevārda un, lūk, kāpēc: pirms operācijas vēl dzīvā Klaudija Ustjužaņina, zinādama, kas viņu sagaida, bijaoficiāli aprakstījusi savu īpašumu un nekustamo mantu un to sadalījusi starp radiniekiem, tā novēršot visu,kas varētu radīt tiem neērtības gadījumā, ja viņa mirtu. Un tikai savu atvasīti bija spiesta iekārtotbērnunamā, jo neatradās cilvēki, kas būtu ar mieru pieņemt viņu savā ģimenē.

Taču to, ka viņai nebūs lemts izdzīvot, Klaudija Ustjužaņina noprata netieši. Jau gadu pirmstraģēdijas, kad viņai slimnīcā izdarīja pārbaudes, sāpes vēderā sievieti bija mocījušas vairāk nekā trīsgadus. Ievietota stacionārā, viņa saņēma izvairīgu atbildi: atklāts audzējs. Taču ārsti viņai iestāstīja, katas ir labdabīgs. Tāda jau toreiz bija metode - apmānīt acīm redzami nāvei nolemtos. Tomēr

sirdi neapmānīsi! Tā savilkās kamoliņā un sāpīgi iesmeldzās, kad slimnīcā pēc iespējas bezrūpīgākātonī Klaudijai pateica, ka slimības vēsture nodota onkoloģiskajā dispanserā. Uz turieni K. Ustjužaņina

devās jau ar savas māsas vārdu. Un viņai kā radiniecei izstāstīja patiesību. Tāpēc arī Klaudija bijasagatavojusies aiziet no dzīves.

Tomēr notika neticamais. Ja tas atgadītos kaut kur Rietumos, tad pilnīgi noteikti kļūtu ne tikai parsensāciju, bet arī par kolosāli pārsteidzošu ziņu, kuras priekšā nobālētu pat vēsts par cilvēka izlaušanosVisumā. Cik gan lielu troksni visos masu saziņas līdzekļos saceltu reportieri. Un Klaudijas Ustjužaņinasfotogrāfija tiktu ievietota visos pasaules laikrakstos!

OTRĀ PIEDZIMŠANA

Sanitāri, kuri atnāca pēc Klaudijas Ustjužaņinas līķa, kas bija morgā nogulējis trīs diennaktis,piepeši atklāja tajā dzīvības pazīmes: sieviete acīm redzami kustējās un centās piecelties sēdus. Pirmajābrīdī pat pieredzējušie mediķi reaģēja gluži dabiski: viņi pameta nestuves un pārbijušies izskrēja ārā. Vaito kāds varēja iedomāties? Trīs dienas morgā nogulējis, pēc operācijas neaizšūts līķis atdzīvojies! Pēctam jau vesela grupa baltos virsvalkos, nelikdamās ne zinis par salu, bez virsdrēbēm iedrāzāsdrausmīgajā leduskambarī.

Atdzīvojušos Ustjužaņinu saudzīgi uznesa slimnīcas augšstāvā, kur viss sagriezās karuselī. PĒCTRIM DIENNAKTĪM ATDZĪVOJIES CILVĒKS! To iedomājoties vien, visiem auksts un karsts skrēja pakauliem. Nē, ne letarģiskais miegs, ne klīniskā nāve pēc 10-28 minūtēm, par ko jau arī šeit mazpamazāmno ārzemēm ieplūda informācija, lai cik rūpīgi valsti centās no tās pasargāt. Neticamākais,pārsteidzošākais brīnums! Ar prātu nebija iespējams noticēt.

Trīs diennaktis ledainā, Sibīrijas salam līdzīgā aukstumā zem viegla paladziņa? Pat spēkavīrsvienkārši nosaltu. Bet tur bija nogulējis neaizšūts līķis, kuram vairs nebija aizkuņģa dziedzera, bet kuņģiun citus orgānus pārņēmis neuzveicamais ļaundabīgais audzējs. Un tad sāka darboties norāde "pilnīgislepeni", ietarkšķējās dienesta telefoni, ziņojot Maskavai par neparasto gadījumu. No turienes sekoja tikaiviena pavēle: KLUSĒT! Tas ari droši vien bija izskaidrojums vietējo eskulāpu dīvainajai rīcībai un viņulēmumiem par "slimnieces" turpmāko ārstēšanu.

Bet pati "vaininiece", kura bija izraisījusi varas iestādēm jo nevēlamo troksni, šajā laikā pamazāmnāca pie dzīvības. Vairāk nekā trīs diennaktis viņas smadzenēm nebija pieplūdušas asinis, un tomēr tāsatdzīvojās. Grūti, sāpīgi "atlaidās" galva, kā vēlāk atcerējās pati Klaudija Ustjužaņina. Visu atlikušo mūžuviņa galvu vīstīja siltā šallē, tik ārkārtīgi jutīga tā bija kļuvusi pret mazāko vējpūtu. Visvairāk ķirurguspārsteidza tas, cik pilnīgi atjaunojies kuņģis un zarnas: vēl nesen ar vēzi slimajai sievietei tas bija kļuvispilnīgi tīrs un vesels gluži kā jaunpiedzimušam bērnam. Noplātīdami rokas, "pārliecinātie materiālisti"konstatēja: JĀ! BRĪNUMS! Neizskaidrojams ne ar zinātni, ne ari ar mūsdienu teorijām.

Kā uzskatīja Klaudija Ustjužaņina, viņai, bijušajai "nelaiķei", lielu kaitējumu nodarīja studenti -viņiem bija ļauts "papraktizēties" ar līķi. Viņi pārgrieza tam kaklu un sabojāja balss saites. [2] lūk, kādasatmiņas par laika posmu tūlīt pēc atdzimšanas ir pašai Klaudijai Ustjužaņinai:

"Pēc dažām dienām mani ar pienācīgi neaizšūtu kaklu un fistulu sānos vēdera joslā atlaida uz mājām.Skaļi runāt nevarēju, tāpēc vārdus izteicu čukstus. Kad vēl biju slimnīcā, manas smadzenes atkusa ļotilēnām… tas izpaudās tā: piemēram, es sapratu, ka šī lieta pieder man, bet, kā to sauc, uzreiz atcerētiesnevarēju. Vai ari, kad pie manis atnāca dēls, es sapratu, ka tas ir mans bērns, bet, kāds viņam vārds, tūlītnespēju atminēt. Ar katru dienu jutos aizvien labāk, kaut arī iegriezums kaklā un fistula sānos neļāva mankārtīgi paēst. Kad kaut ko ēdu, daļa barības izvēlās ārā.

1964. gada martā man izdarīja atkārtotu operāciju, lai noskaidrotu, kāds ir patiesais veselībasstāvoklis, un lai aizsūtu brūces. Mani operēja slavenā ārste Valentīna Aļabjeva. Operācijas laikā esredzēju (tā tika izdarīta ar vietējo narkozi), kā ārsti pēta manus iekšējos orgānus, un, gribēdami uzzināt, kāes jūtos, uzdeva man dažādus jautājumus, bet es uz tiem atbildēju. Pēc operācijas Valentīna Aļabjeva

ārkārtīgi saviļņota teica, ka manā organismā nav manāmas pat nekādas pazīmes, ka bijis kuņģa vēzis:iekšā viss izskatījies gluži kā "jaunpiedzimušam bērnam".

Tātad BRĪNUMS NOTICIS! Un tas atgadījās 1964. gadā, kad beidzās īsais "atkušņa" laiks un sākāsjauns posms cīņā pret Dievu. Ar šo brīnumu tas Kungs it kā atgādināja mums, dzīvajiem, ka mēs, pārliekuaizraudamies ar laicīgām rūpēm "lielo piecgažu triecienceltņu" virpulī, esam pārstājuši pat atminētiessavu Radītāju. Svētie Raksti gluži vai ņirb no šādiem brīnumiem. Taču tie bija notikuši tik sen, ka ateismasamaitātajam prātam vienmēr šķita neticami. Turpretī šis gadījums bija noticis mums līdzās, veselaspilsētas acu priekšā, bez visuresošo apgabala komiteju un partijas komiteju "atļaujas un iejaukšanās",turklāt ar parastu mūsu valsts sievieti, kura, tāpat kā daudzi citi tālaika cilvēki, viena pati audzināja dēlu,sitoties no algas līdz algai. Acīm redzams brīnums! Un kāds vēl! Tikai īsti pareizticīgie saprata notikušājēgu un slavēja žēlsirdīgo Dievu. Taču toreiz viņu nebija daudz, un viszinīgie komunisti viņus tik cītīgivajāja, ka tie uzskatīja par labāku klusēt, bet priecīgo ziņu čukstus stāstīja tikai savējiem. Jau toreiz sākāssvētceļojumi uz Barnaulu. Tālā Sibīrijas province, var teikt, pirmo reizi izjuta varas iestādēm ņevēlamābrīnuma slogu… Satriecošs fenomens! Divdesmitā gadsimta otrajā pusē, kad sakaru sistēma bija tikkolosāli attīstīta, pasaule neuzzināja par Dieva brīnumu. Vai, pareizāk, negribēja zināt: ziņas par šonotikumu noteikti izlauzās plašākā teritorijā. Apbrīnojamu vienprātību brīnuma noklusēšanā izrādīja gankomunisti, gan ari viņu oponenti no Rietumiem…

Tas pats sakāms ari par "brūci sānos". Pēc strutu izsūknēšanas vēdera dobumā brūce nekad netiekpilnīgi aizšūta: vienmēr tiek atstāta atvere, kur noplūst strutām, kas parasti rodas atkal. Brūci apmazgā arzālēm visu laiku, līdz infekcija atkāpjas. Tikai pēc tam vēdera dobumu aizšuj pilnīgi. Taču, kā jau minēts,Klaudijai Ustjužaņinai bija tieši sastrutojums, un viņa par to arī atcerējās - cik daudz strutu no viņas"izsūknēja".

"SABOJATAIS TELEFONS"

Ritēja gadi. Beidzot mūsu valstī sabruka marksistisko dogmatu Bābeles tornis. Un parādījās pirmāsskopās ziņas par Barnaulā notikušo brīnumu. Taču, kad tika izdota brošūra par dažādiem brīnumiem un tāsteksts atkārtoti publicēts atsevišķos laikrakstos un žurnālos, radās rūgti pārpratumi un vilšanās. Brošūrabija uzrakstīta pēc nejauši gadījušos, tikai nosacīti pareizticīgu sektantu stāstījuma (atļaušos tieši tānodēvēt šo sazēlušo ļaužu kastu), bez kuru banalizējumiem pēdējā laikā nevar iztikt neviena svēta lieta(nudien "ļaunāki ienaidnieki nekā Pugačovs!"). Visi notikumi izklāstīti līdz vulgaritātei primitīvi un arpretīgu melu piegaršu: Klaudija Ustjužaņina - vienkārša "vidēja padomju strādniece" - tiek dēvēta parlabi paēdušu apgabala komitejas darbinieci, kas iestigusi visos nāves grēkos. Viņas "pastaiga uzviņpasauli" aprakstīta "pašmāju" mietpilsonības šablonisko paraugu garā un paredzēta iebiedēšanai, nevispārdomām un analīzei. Ārsta profesora Nei- marka tēls pārvērsts par augstākās pakāpes ļaundari. Lai"aizbāztu muti" pareizticīgajiem, viņš nolemj… noindēt (!) savu atdzimušo pacienti. Un tikai tāpēc, ka irebrejs! Šī antisemītisma dvesma uz vulgāri primitīvo izteikumu fona sasniedza mērķi: BRĪNUMS TIKADISKREDITĒTS.

Un neizturami gribējās izstāstīt patiesību par šo izcilāko XX gadsimta notikumu, kā mēdz teikt, nopašiem pirmavotiem. Ak vai, laiks nestāv uz vietas! Nu jau vairs nav starp dzīvajiem arī pašas KlaudijasUstjužaņinas - viņa taču piedzima tālajā 1919.gadā.

Pienāca brīdis, kad viņa nomira dabiskā nāvē. Pašlaik visprecīzākās ziņas ir viņas dēlam, tam pašam"mazajam Andijušam", kurš tagad kļuvis par ietekmīgu, ļoti zinīgu garīdznieku ar augstāko teoloģiskoizglītību. Un cik dedzīgs un uzcītīgs viņš ir dievkalpojumā! Saprotams, kāpēc - viņš taču ir līdzāsnodzīvojis TAI, kurai bija lemts redzēt visšķīsto Dievmāti, runāt ar viņu, tērzēt ar DIEVU TO KUNGUJĒZU KRISTU! Kopā ar savu māti viņš ir pakāpeniski izzinājis Dievību mūsu dievu nīstošajā sabiedrībā,

ne mirkli neaiz- mirsdams par to Debesu pasauli, kur uz laiku bija nokļuvusi viņa daudz cietusī radītāja.Lūk, kā tas notika.

VIŅSAULĒ

"Tieši uz operāciju galda man iestājās nāve. To, kā mana dvēsele atdalījās no miesas, es nejutu, tikaipiepeši savu ķermeni ieraudzīju no malas - tā, kā redzam galdu, mēteli un citas lietas. Redzu un dzirdu, kāap manu ķermeni rosās ļaudis, cenzdamies dabūt mani pie samaņas. Es redzu un dzirdu visu, ko viņi runā,arī jūtu un pārdzīvoju, taču likt viņiem sajust, ka esmu šeit, ka viņus redzu un dzirdu, nevaru."

Līdzīgi apraksti šodien jau zināmi daudzi: Rietumos iznākuši veseli reanimācijas speciālistusarakstīti sējumi par šo tematu, t.i., par to, kā "pie samaņas atgriežas" cilvēki, kas pārdzīvojuši klīniskonāvi. Kas attiecas uz "iziešanu" no ķermeņa, tie ir līdzīgi: visi atceras tuneli, pa kuru fantastiskā ātrumādrāžas, lidojot uz viņsauli. Tur viņus ar mīlestību un lielāko laipnību sagaida "svētie eņģeļi" - mirdzošasbūtnes ar neskaidriem apveidiem. Kā allaž, viņi sāk maigi rāt mirušos par viņu ļaunajiem darbiem uniesaka tiem "pasteigties izdarīt kaut ko labu", līdzko viņi atgriezīsies materiālajā pasaulē. Gandrīz visipacienti, ko reanimatori aptaujājuši tūlīt pēc viņu "atgriešanās", pārstāj baidīties no nāves, jo zina, ka turviņus tikai mīl un nav nekādu pazīmju, ka "jaunajā eksistencē" viņus sagaidītu kas ļauns.

Un šajā korī tika pilnīgi nomākta pareizticīgo tēvu skaidrā saprāta balss, kura ne vienu gadu tūkstotivien guvusi apstiprinājumu: pārejā uz viņsauli rodama pavisam citāda jēga. Dokumentālā medicīna gluživai pilnīgi atslābinājusi jau tā rāmos un bezrūpīgos kristiešus, kuri jau sen noticējuši "jaunajām idejām"par "dzīvi" pēc nāves kā izdevīgākām viņu filozofiskajam pasaules uzskatam un ērtajai dzīvei XXgadsimtā. Ievērojamais mūsdienu askēts priesteris-mūks Serafims (Rouzs), kurš pārvalda dažus desmitusvalodu, izlasījis milzum daudz kristiešu literatūras par faktiem, kas apliecina patiesu pāreju uz mūžīgodzīvošanu, ir uzrakstījis izcilo grāmatu "Dvēsele pēc nāves". Tai jākļūst par katra kristieša rokasgrāmatu,lai pareizi sagatavotos pārejai uz aizkapa dzīvi. Lūk, galvenie noteikumi.

Nāves brīdī dvēsele atstāj miesu un dodas cauri atmosfērai. Raksti brīdina, ka tieši tur patiesukristieti gaida velnu bari, kam cilvēka nāve kļūst par pēdējo iespēju uzbrukt ticīgajam un aizvilināt viņuuz elli. Kristietībā to sauc par iziešanu caur debesu mocībām. Visi kristieši bez izņēmuma aizvada savupēdējo cīņu ar tumsas valdnieku. Pareizticīgajā dogmatiskajā teoloģijā debesu mocības tiek uzskatītas partiesāšanas posmu, ar kura starpniecību tiek noteikts dvēseles liktenis līdz pastarajai tiesai. Cik bēdīgi, katieši šo aspektu nemaz neuzsver daudzo pēdējā laikā publicēto zinātnisko grāmatu un brošūru autori.Daudzie medicīnas aprakstītie gadījumi ir ļoti sekli izklāstīti un pamudina lasītāju uz tik vieglprātīgu šīspieredzes uztveršanu, ka pie tā vajadzētu pakavēties mazliet sīkāk. Populārākie šī žanra autori -R.Moudijs, Krukels, Kublers

Ross u.c., aprakstot savu pacientu pēcnāves pieredzi, vienbalsīgi paziņo, ka gandrīz visi "mirušiesatiekas ar mirdzošām būtnēm, svētajiem, apustuļiem, Jaunavu Mariju un pat ar Pašu Kristu". Viņivieglprātīgi un lētticīgi dodas ar atklātu dvēseli uz tikšanos, nemaz nenojaušot, ka tie ir velni, kaspieņēmuši svēto eņģeļu izskatu un kam pārvērsties par pārbaudāmā cilvēka radinieku, kurš miris pirmsdaudz ilgāka laika nekā viņš pats, nav nekas neparasts. Visi "mirušie", kas tikuši reanimēti un"atgriezušies" dzīvē, savās liecībās stāsta, ka mirdzošās būtnes ir neskaidras un bezveidīgas. Un vēl viensbūtisks sīkums, kurš nav pazīstams medicīnai, bet kuru allaž ir zinājusi Pareizticība: velni, kas pieņēmušimirdzošo būtņu izskatu, skaidri zina, kādas dvēseles atgriezīsies uz zemes savās miesās. Tā ir dabiskaspēja iegūt informāciju par ikviena objekta dzīvi ārpus blīvā materiālā ķermeņa. Par to liecina arī pašiklīniskajā nāvē "mirušie", kuri, atstājot ķermeni, skaidri redzējuši savu tuvāko vai pazīstamo cilvēku"likteni" (vai to, kas programmēts). Un vēlāk, atgriezušies ķermenī, pravietoja redzētos notikumus gandrīzvai diviem turpmākajiem gadiem. Taisnība, ar laiku šī spēja izzūd.

Lūk, šo spēju "redzēt nākotni" velni ari izmanto, lai dezorientētu savus upurus, kuri, atgriezušies uzzemes, daudziem pavēsta par mirdzošo būtņu "labestību" un iegalvo, ka no tām nevajagot baidīties. Ar topiesātināta visa okultā un teosofiskā literatūra, tibetiešu un budistu avoti, īpaši tibetiešu "Mirušogrāmata", kā ari senēģiptiešu avoti no iesvētīšanas mistērijām, kuru mērķis, pēc tumšo spēku nodoma, irmazināt cilvēka bailes no nāves un, galvenais, bailes Dieva priekšā.

Un Klaudijas Ustjužaņinas brīnumainā atdzimšana ir spilgts apstiprinājums tam, ka mums, kas vēlpagaidām dzīvo uz zemes, vajadzētu sargāties tik bezatbildīgi un vieglprātīgi atzīt par pareizām visas tāsteorijas, kuras nav devis Kristus un Viņa Baznīca.

Cik drausmīgs garīgs noziegums izdarīts ar mums visiem! Tas, ko zināja neizglītotākais Krievijaszemnieks pagājušajā gadsimtā, šodien kļuvis par atklājumu mums, izglītotajiem XX gadsimtaintelektuāļiem. Mēs esam pārstājuši baidīties no sastapšanās ar tumšajiem spēkiem! Bet, kā izrādās, notām ir ļoti jābaidās un jāzina noteikumi, kā no tādām sastapšanās reizēm izvairīties. Kā stāstīja pati K.Ustjužaņina, pirms "pacelšanās gaisā" viņa it kā vēlreiz pārstaigājusi savu laicīgo dzīvi. "Pēkšņi atradossev tuvās un dārgās vietās, tur, kur mani kāds bija reiz aizvainojis, kur es raudāju, un citās, ko grūtiaizmirst. Cik daudz laika pagāja, lai tur nokļūtu, un kādā veidā es pārvietojos, līdz pat šim brīdim nespējuaptvert."

Kristīgajā literatūrā aprakstīti daudzi gadījumi, kad cilvēki uzmodušies no nāves pēc trim četrāmdiennaktīm. Visi viņi stāsta, ka debesu mocībās sastapušies ar ļaunajiem gariem. K. Ustjužaņinasgadījumā tas Kungs (un tā ir providence!), apejot nešķīstos garus, viņu tūlīt pārvietoja tur, kur bijaiespējams pasludināt Dieva lēmumu par viņas tālāko likteni, par ko arī pati "mirusī" raksta. "Pēkšņinokļuvu tādā vietā, kas man bija pilnīgi nepazīstama, kur nebija ne māju, ne cilvēku, ne mežu, ne augu.Tur ieraudzīju zaļu aleju - ne visai platu un ne visai šauru. Šajā alejā es atrados guļus stāvoklī (bet ne tā,kā guļ klīniskajā nāvē mirušie), taču gulēju nevis zālē, bet gan uz tumša kvadrātveida priekšmeta, kuragarums un platums bija apmēram 1,5 metri. No kā tas gatavots, noteikt nevarēju, jo nespēju aptaustīt torokām. Neredzēju, ka tur spīdētu saule, tomēr nevaru arī apgalvot, ka bija apmācies. Man radās vēlēšanāskādam pajautāt, kur es atrodos. Rietumpusē ieraudzīju vārtus, kas atgādināja Valdnieku vārtus Dievatemplī.

Tie mirdzēja tik spoži, ka zelts vai kāds cits dārgmetāls salīdzinājumā ar tiem būtu kā vismelnākāogle.

Pēkšņi pamanīju, ka no austrumiem man tuvojas liela auguma Sieviete, stingra un barga, ģērbusiesgarā tērpā (kā vēlāk uzzināju - mūķenes tērpā), ar apsegtu galvu. Redzami bija stingri sejas vaibsti, rokupirkstu galiņi un daļa no kājas, kad viņa spēra soļus. Kad sieviete uzkāpa uz zāles, tā noliecās, bet, kadpacēla kāju, tā izslējās atkal taisni (nevis tā, kā mēdz būt uz zemes). Viņai līdzās gāja bērns, augumāsniegdamies tikai līdz plecam. Centos saskatīt bērna seju, taču nevarēju, jo visu laiku viņš bija pagrieziespret mani profilā vai ari ar muguru. Kā uzzināju vēlāk (pēc atgriešanās uz zemes!), tas bija manssargeņģelis. Nopriecājos un nodomāju: kad viņa pienāks tuvāk, es varēšu uzzināt, kur atrodos.

Visu laiku bērns Sievietei kaut ko lūdza - glāstīja Viņas roku, taču viņa nelikās ne zinis par puisēnalūgumiem. Tobrīd nodomāju: "Cik viņa nežēlīga! Ja Andrjuša man kaut ko lūgtu, kā Viņai lūdza šis bērns,es pat par pēdējo naudu nopirktu to, ko viņš lūdz." Kad viņi pienāca man klāt, Sieviete, pacēlusi skatienuaugšup, jautāja: "Kungs, kur viņai iet?" Izdzirdu balsi, kas atbildēja: "Jāļauj atgriezties, jo nav īstajā laikānomirusi." Tā līdzinājās raudulīgai vīrieša balsij - samtainam baritonam. Izdzirdusi šo balsi, sapratu, kaesmu debesīs. Taču vienlaikus man radās cerība, ka varēšu doties atpakaļ uz zemi. Sieviete jautāja:"Kungs, ar ko viņu nolaist uz zemes, viņai mati īsi apgriezti?" Es atkal izdzirdu atbildi: "Dod viņai labajārokā pīni viņas matu krāsā." Pēc tam Sieviete iegāja pa vārtiem, ko biju pamanījusi iepriekš, bet Viņasbērns palika pie manis."

VIŅA RUNĀJA AR DIEVU!

"Kad viņa aizgāja, es nodomāju: ja šī Sieviete runāja ar Dievu, tad arī es to varu! Es jautāju: "Piemums uz zemes runā, ka jums šeit kaut kur esot paradīze?" Taču atbilde nesekoja. Tad vēlreiz griezos pieDieva: "Man palika mazs bērns." Un izdzirdu atbildi: "Es zinu. Tev viņa žēl?" - "Jā," atbildu un dzirdu:"Tad, lūk, Man katra no jums ir trīsreiz vairāk žēl. Bet Man jūsu ir tik daudz, ka nav iespējams saskaitīt.Jūs pa Manu svētību staigājat, Manu svētību elpojat un Mani visādi lamājat." Un vēl izdzirdu: "LūdzDievu, tev atlicis vien niecīgs dzīves brīdis. Stipra ir nevis tā lūgšana, kuru tu kaut kur esi izlasījusi uniemācījusies, bet gan tā, kas nāk no sirds. Piecelies un pasaki Man: "Dievs, palīdzi man!" Es jūs redzu, Esjūs dzirdu."

Tobrīd atgriezās Sieviete, nesdama pīni. Tad izdzirdu balsi, kas Viņu uzrunāja: "Parādi viņaiparadīzi, viņa jautāja, kur šeit ir paradīze." Sieviete pienāca pie manis un izstiepa pār mani Savu roku.Līdzko Viņa to izdarīja, mani gluži kā strāvas trieciens uzmeta augšup un es uzreiz nostājos stāvus. TadViņa man teica: "Jūsu paradīze ir uz zemes. Bet šeit, lūk, tāda paradīze ir jūsējā." Viņa pamāja ar roku pakreisi. Tur ieraudzīju ļoti daudz ļaužu stāvam citu citam līdzās. Viņi visi bija melni, apvilkti ar apdegušuādu. Balti bija tikai zobi un acu āboli. No viņiem nāca tik neciešama smirdoņa, ka vēl pēc tam, kad bijuatdzīvojusies, es labu brīdi to jutu! Vissliktākā smaka uz zemes salīdzinājumā ar to bija kā jauka smarža!Dzirdēju, kā šie nelaimīgie savā starpā runāja: "Šī ieradusies no zemes paradīzes." Viņi centās manipazīt, taču es atpazīt nevarēju nevienu. Tad Sieviete man teica: "Šiem ļaudīm visdārgākā žēlastībasdāvana uz zemes ir ūdens. No vienas lāses padzeras bezgala daudzi." Tad Viņa vēlreiz pamāja ar roku unļaudis nozuda. Ieraudzīju, ka uz manu pusi virzās divpadsmit priekšmeti. Pēc savas formas tie līdzinājāsķerrām, tikai tiem nebija riteņu. Nebija redzami arī cilvēki, kas tos stūma. Šie priekšmeti pārvietojās pašino sevis. Kad tie piepeldēja man klāt, Sieviete iedeva man labajā rokā pīni un teica: "Kāp virsū šīmķerrām un ej visu laiku uz priekšu."

Un es gāju - vispirms paspēru soli ar labo kāju, tad pieliku tai klāt kreiso (nevis tā, kā mēs parastiejam - labā, kreisā).

Kad tādā veidā nonācu līdz pēdējai, divpadsmitajai ķerrai, tā izrādījās bez dibena. Ieraudzīju visuzemi - un tik labi un skaidri, kā mēs pat savu plaukstu neredzam. Ieraudzīju baznīcu, tai līdzās veikalu, kurpēdējos gados strādāju. Tad Sievietei teicu: "Es strādāju tajā veikalā", bet Viņa man atbildēja: "Zinu."(Tad es nodomāju: "Ja Viņa zina, ka es tur strādāju, tad iznāk, ka Viņa zina, ar ko es tur nodarbojos.")Ieraudzīju ari mūsu garīdzniekus, kuri, ģērbušies civildrēbēs, stāvēja, uzgriezuši mums muguru. Sievieteman jautāja: "Vai tu kādu no viņiem pazīsti?" Ielūkojusies viņos vērīgāk, es norādīju uz NikolajuVoitoviču un nosaucu viņu vārdā un tēvvārdā, kā to dara laicīgie ļaudis. Tobrīd garīdznieks pagriezāspret mani.

Jā, tas bija viņš. Ģērbies viņš bija tādā tērpā, kādu vēl nekad nebiju redzējusi."Sieviete teica: "Nostājies šeit." Atbildēju: "Šeit nav dibena, es nokritīšu." - "Nebaidies,

nesasitīsies," skanēja atbilde. Tad Viņa papurināja pīni - un es biju atpakaļ morgā savā ķermenī…"

BĪSTAMAIS PĀRRĀVUMS

Apstāsimies pie galvenā, ko mums, cilvēkiem, kas dzīvo šodien, jāsecina no šī sensacionālānotikuma 1964. gadā. Neticīgajiem arī šis dokumentālais vēstījums būs un paliks "teiksma", un pats Dievstas Kungs evaņģēlijā pieminētā līdzībā par bagātnieku un Lācaru pavisam noteikti pateicis: "Ja Mozum unpraviešiem neklausa, tad arī tam, ka kāds no mirušajiem augšāmcēlies, neticēs." Toties ticīgajiem šisstāsts būs liels iepriecinājums, kas dos spēku mūsu vārgajai ticībai. Tiem, kuri tikai tuvojas par Dievišķo

Atklāsmi saukto bezgalīgo kāpņu apakšai, gribētos šo to uzsvērt īpaši, analizējot Barnaulā notikušobrīnumu.

Pārlasot pašas atdzimušās Klaudijas Ustjužaņinas dokumentālo stāstu, neviļus rodas doma, ka viņa,nokļuvusi debesīs un aplaimota ar "otro piedzimšanu", īstenībā ir to apšaubījusi kā neticīgais Toms! Lūk,daži piemēri no Klaudijas stāsta, kas apstiprina šo briesmīgo patiesību.

"Pēc atkārtotās operācijas es aizgāju pie I.Neimarka uz viņa dzīvokli un jautāju: "Kā jūs varējāt tākļūdīties?" Viņš atbildēja: "Tas bija izslēgts. Es taču visu redzēju pats savām acīm, un to redzēja arīasistenti, kas bija operāciju zālē kopā ar mani. Un, visbeidzot, to apstiprināja analīzes."

Tā tik tiešām ir satriccošākā vieta visā stāstā. Medicīna, visateistiskākā, ja tā var izteikties, nomūsdienu eksaktajām zinātnēm, spiesta atzīt brīnuma Dievišķību. Taču paciente, šī brinuma objekts,šaubās! Viņa iet pie ārsta, lai apsūdzētu viņu par kļūdīšanos! No kurienes šī cietā sirds, šīs neatlaidīgāsšaubas, kas meklē materiālu apstiprinājumu? Iemesls, protams, slēpjas nevis Klaudijā Ustjuža- ņinā, betgan revolūcijas "būvdarbu vadītājos", kas 75 gadus turēja tautu bezdievībā. Ja apustulis Toms, kurš trīsgadus staigāja kopā ar Kristu, paziņoja, ka neticēs tam, ka Kristus augšāmcēlies, iekams nebūs pieskāriesnaglu brūcēm un ja arī pats Dievs tas Kungs pārmeta mācekļiem, ka viņiem ticības nav ne tik, cik melnsaiz naga, tad no kurienes lai rodas nelokāma pārliecība cilvēkiem, kuri gandrīz simt gadu audzinātiateisma garā? Tāds izcils ticības gaismas devējs kā Optinas mūks Ilarions savās atmiņās rakstīja, ka,uzturēdamies pasaulē, viņš izcēlies ar pietiekamu godaprātu un ticību. Taču, aizbraucis uz Maskavu, laiapgūtu šuvēja amatu, ar šausmām ievērojis, kā pakāpeniski mazinās viņa ticība (viņam, kas nebija izlaidisnevienu dievkalpojumu!) tikai tāpēc, ka viņš atradās pastāvīgā saskarsmē vai nu ar pilnīgi neticīgiemcilvēkiem, vai arī ar tādiem, kuru ticība bija ļoti vāja. Ko tad runāt par padomju laika cilvēkiem, kam arvaru prātos un dvēselēs tika dzīts viss Dievam pretējais?

Vēl viens fakts no atdzimušās K. Ustjužaņinas atmiņām par laiku, kad viņa atradusies viņsaulē. "Esieraudzīju garīdzniekus, kas, ģērbušies civildrēbēs, stāvēja, uzgriezuši mums muguru. Sieviete manjautāja: "Vai tu kādu no viņiem pazīsti?" Parādīju uz tēvu Nikolaju Voitoviču un nosaucu viņu vārdā untēvvārdā."

Klaudija Ustjužaņina pilnīgi vaļsirdīgi atzīstas, ka pat tur, Debesīs (!), garīdznieku nosauc laicīgāvārdā. Un kāds gan brīnums, ja pat mūsu deputāti no augstākajiem varas ešeloniem, visiem dzirdot (vēltelevīzijā), laicīgā vārdā nosauc pašu patriarhu! Kurš tā darīt uzdrošinātos XIX gadsimtā? Jā,revolucionāro pārbūvju rīkotāji šajā brīdī var līksmot: ar uguni un zobenu viņi izdzinuši ticību nopareizticīgās tautas un padarījuši Krieviju par bezdievju zemi. Un, izmantojot par piemēru vienkāršāspadomju sievietes K.Ustjužaņinas dzīvi, kā pēc mācību hrestomātijas var izsekot cilvēka pakāpeniskajaiatkrišanai no Dieva.

Klaudija Ustjužaņina piedzima 1919.gadā Jarki ciemā, Novo- sibirskas guberņā, zemnieka ŅikitasUstjužaņina daudzbērnu ģimenē. Meitene bija priekšpēdējais bērns: bez viņas ģimenē bija vēl 13 bērni -tolaik tas nebija nekas neparasts. Ģimenes tēvu visā apkaimē pazina kā ļoti dievbijīgu, dāsnu pret citiemcilvēkiem un žēlsirdīgu pret nabagiem: neviens lūdzējs no viņa mājas neaizgāja tukšām rokām. TurklātŅikita Ustjužaņins ik gadu papildus apsēja vēl trīs hektārus ar kviešiem un rudenī ievākto ražu izdalījanabadzīgajiem zemniekiem un tiem ciematniekiem, ko piemeklēja neraža. Ticīgajai ģimenei būtu bijisstingrs pamats zem kājām, ja nenotiktu liktenīgais 1917.gada oktobra apvērsums. "Ieskaitījušasbagātnieku-Ustjužaņinu starp kulakiem," varas iestādes iemeta viņu cietumā. Bez apgādnieka palikusīģimene ātri iegrima nabadzībā. Māte viena pati ilgi neizturēja - nomira no necilvēcīgās pārpūles. Tēvuizlaida "brīvībā", lai nebūtu jārūpējas par viņa apbedīšanu. Cietuma vadība, kas ilgus gadus turēja viņuieslodzītu smirdīgos kazemātos, skaidri zināja, ka viņš vairs nebūs dzīvotājs. Tieši tā drīz vien arī notika.Četrpadsmit gadu vecā Klaudija pati kļuva par ubadzi…

Šeit arī sākās pārrāvums, kas tajos gados skāra gandrīz visu cilvēku likteņus. No ģimenēm ar varuatrautie bērni gluži dabiski atradinājās ticēt Dievam. Un varas iestādes darīja visu, lai šo neticību

pārvērstu noturīgā refleksā. Tagad jau zināms par Uļja- nova-Ļeņina cilvēknīdēja dekrētiem, vērstiem uz"tautas opija" izskaušanu. 1918. gadā, tūlīt pēc revolūcijas, tika iznīcināti draudžu gani: no 360 tūkstošiemdažāda līmeņa baznīcas kalpotāju - arhiereju, priesteru un diakonu - nošauti tika 340 tūkstoši. Tad ķērāsari pie izglītotākiem ļaudīm. Kristieši tika bez žēlastības samalti revolūcijas asiņainajās dzirnās. Bez tēvaun mātes palikušos bērnus sadalja trīs grupās. Pirmā grupa - tie bērni, kas bija spējīgi saglabāt ticību, tikaiznīcināti fiziski. Visā valstī radās pagaidu patversmes - līdzīgas tai, kāda bija Maskavā, tagadējā SvētāDaņilas klosterī, kur tika savesti muižnieku un intelektuāli izglītotu cilvēku bērni, kuru genofonds bijaparedzēts iznīcināšanai. Otro grupu veidoja jau zemāka līmeņa inteliģentu pēcnācēji -kalpotāju unvispārizglītotu ļaužu bērni. Viņus kā aklus kaķēnus meta dzīves vētrainajos viļņos: ja izpeldēs, tad laidzīvo, bet, ja ne, tad lai tur arī paliek! Parasti tie bija bērni no lielām ģimenēm, kuru tēvi jau bija nošauti.Viņi tika izsūtīti uz nomaļām provincēm, un viņiem bija liegtas tiesības iegūt augstāko izglītību un strādātvalsts iestādēs. Pie trešās grupas piederēja iznīcināto zemnieku bērni, no kuriem "tika kaldināti"melnstrādnieku kadri. Pie šīs trešās grupas arī piederēja Klaudija Ustjužaņina. Vienīgās tiesības, kasviņai vēl atlika, bija kļūt par… šoferi! Atcerieties slaveno necilvēcīgo lozungu "Meitenes, uztraktoriem!". Un tikai 1941. - 1945. gada karš, kas negaidot izjauca visas kārtis, ļāva dažam labamcilvēkam no trešās grupas pabeigt tehnikumu. To vidū iekļuva arī Klaudija Ustjužaņina, kas kravasmašīnas stūri varēja apmainīt pret darbu mazā veikaliņā un tā kaut nedaudz uzlabot savu sociālo stāvokli.

Vai tādā liesmojošā ēzē varēja saglabāt dzīvo ticību, ko nebija iespējams ne ar ko stiprināt?Baznīcas sagrautas, garīdznieki un ticīgie noķengāti, bet visa ideoloģija, sākot ar bērnudārza vecumu,piesātināta ar vulgāru karojošo ateismu. Tā valstī tika izkaldināta ne viena vien bezdievju paaudze. Tāpēcari Klaudija Ustjužaņina, kļuvusi par brīnuma objektu, nevarēja tūlīt saprast, kas īsti ar viņu notiek. Kājau sava laika bērns, viņa centās visu salikt pa ateisma plauktiņiem. Pat to, ka tur sastaptā Sieviete, koviņa tā dēvēja, patiesībā bija Dievmāte, K.Ustjužaņina uzzināja daudzus gadus pēc savas brīnumaināsatdzimšanas. Un, jāteic, ateistiskās audzināšanas inde vēl ilgi mita vienkāršās sievietes dvēselē, par spītibrinumam un arī vēlākajām pazīmēm, kas liecināja, ka debesis viņai izrāda uzmanību. Bet šīs pazīmesbija visai spilgtas!

Savās atmiņās K.Ustjužaņina stāsta, ka viņas kaimiņi (tipiskā lauku mājā, kas paredzēta divāmģimenēm) bija, maigi izsakoties, saistīti ar tumšajiem spēkiem. Viņi bija bezgala ļauni noskaņoti gan pretsavu labestīgo kaimiņieni, gan pret labo vispār un nodarbojās ar pareģošanu, zīlēšanu, atklātu buršanos.Tādu "nodarbošanos" padomju vara nekad neaizliedza. Tāpēc "briedumu sasniegušais sociālisms" atnesismums šodien krāšņu tumsas kalpu buķeti. Par to arī jūs pats, cienījamo lasītāj, varat viegli pārliecināties,ja atšķirsiet mūsu reklāmas avīzes, kur bez kādas maskēšanās un kautrēšanās daudzi burvji piedāvā savuspakalpojumus "pieburšanā, zīlēšanā, līgavas vai līgavaiņa atvilšanā", nemaz nerunājot par visādiemdziedniekiem, ar kuriem labprāt paflirtē valsts prese, radio un televīzija. Ja kāds grib iztikt bezastroloģijas un horoskopiem, šiem dzīvīgajiem senā pagānisma pēctečiem, tas tūlīt tiks pieskaitīts pienejēgām vai atpalikušiem mūsu "izglītotā" laikmeta elementiem.

Jau pēc atdzimšanas Klaudija Ustjužaņina kļuva par burvju - savu kaimiņu upuri. Lūk, kā viņa pati toatceras: "Piepeši man ne no šā, ne no tā tika paralizētas kājas. Dažas dienas nogulēju viena bez ēdiena unūdens, jo mans dēliņš atradās internātskolā. Tobrīd neviens nezināja, kas noticis ar mani. Taču Dievs irļoti žēlīgs pret mums, grēciniekiem. Reiz kādu rītu pie manis ienāca gados vecāka sieviete (patiesībāmūķene) un sāka mani kopt. Rokas varēju kustināt brīvi, bet, lai apsēstos gultā sēdus, viņa tās kājgalīpiesēja auklu. Bieži lūdzu Dievmāti un visus Debesu spēkus, lai mani izdziedē no šīs nelaimes. Reizmāsa, kas mani kopa, apdarījusi mājas darbus, aizslēdza visas durvis un atgūlās uz dīvāna nosnausties.Tai laikā skaitīju lūgsnas un pēkšņi ieraudzīju, ka istabā ienāk liela auguma Sieviete. Ar auklas palīdzībupiecēlos gultā sēdus un centos aplūkot ienācēju. Sieviete pienāca pie manas gultas un jautāja: "Kas tevsāp?" Es atbildēju: "Kājas." Tad viņa sāka lēni attālināties, un es, cenšoties pēc iespējas labāk viņuapskatīt, neievērodama, ko daru, pamazām nolaidu kājas uz grīdas. Aizejot viņa vēl divas reizes uzdeva

man vienu un to pašu jautājumu, un es ikreiz atbildēju: "Kājas." Piepeši Sieviete nozuda. Neapzinoties, kastāvu kājās, es iegāju virtuvē un sāku lūkoties apkārt, nevarēdama saprast, kur varēja palikt tā Sieviete.Tad pamodās māsa. Izstāstīju viņai par Sievieti un par savām aizdomām, ka Viņa kaut ko aiznesusi.Mūķene pārsteigta man teica: "Kļava, bet tu taču staigā!" Tikai tad sapratu, kas noticis, un pateicībasasaras par Dievmātes izdarīto brīnumu sāka ritēt man pa vaigiem. Brīnumaini tavi darbi, Dievs!"

Kā redzat, arī otrs brīnums vispirms tiek novērtēts no materiālisma pozīcijām. Tur jau ir tā lieta, katicība nerodas vienā stundā, līdz tai ceļš ir garš un dažreiz pat mokošs. Nevaram piemirst tā Kungavārdus, ka svētīti ir tie, kas redzējuši un ticējuši, taču vēl vairāk svētīti tie, kas nav redzējuši, bet ticējušiteiktajam.

Lēni, pilienu pa pilienam Klaudija Ustjužaņina atbrīvojās no "sociālisma verdzības" savā apziņā.Vēlāk viņai parādījās vīzija kādā bēru gājiena laikā: gar māju, spēlējot orķestrim, zārkā nesa mirušo; topavadīja melni ļauno garu mākoņi, kas priecājās, ka tikuši vēl pie vienas dvēseles. Starp citu, par tādāmvīzijām vēsta daudzas "Svēto dzīves aprakstu" lappuses. Tobrīd Klaudija Ustjužaņina skaitīja lūgsnas kāīsta kristiete - bez kādas šaubīšanās, lai tas Kungs stiprinātu viņas vājos garīgos spēkus un ticību.

IZRĒĶINĀŠANĀS

Protams, varas iestādes nevarēja ilgi klusēt un nelikties ne zinis par visu to, ko izraisīja Barnaulānotikušais brīnums. Uz Klaudijas Ustjužaņinas māju rindā nāca svētceļnieki. Pēc partijas "šefa" pavēlesvisi ceļi, kas veda uz Ustjužaņinas māju, tika aizsprostoti ar milicijas patruļām. Drīz vien arī mājā ieradāsnelūgti viesi: daži formas tērpos, citi civilapģērbā, vārdu sakot, prokuratūras un milicijas brigāde. Viņidraudēja: "Ko tu te reliģiju propagandē, sektante?" Klaudija Ustjužaņina bezbailīgi paziņoja, ka ir nevissektante, bet gan pareizticīga kristiete. Tad atnācēju barvedis kļuva gluži vai traks un pārgāja uz tādiemvārdiem, kas bija domāti "zeķu" ausīm: "Zini, kur es tevi ietupināšu? Aizvedīšu uz otru pasaules malu!"Pārliecināta par savu taisnību, Klaudija Ustjužaņina mierīgi atbildēja: "Nedraudiet man, esmu redzējusitādas vietas, kādas jums pat sapņos nerādās. Tur jūs visi arī būsiet, ja nenožēlosiet grēkus."

Tobrīd arī kaimiņš centīgi izrādīja "cēlu sašutumu": šie tumsoņi nedod ne atpūtu, ne mieru, no visaspēka klauvē un laužas iekšā, bieži vien pilnīgi nepareizā dzīvoklī. Tā arī bija patiesība, jo dienāsvētceļniekiem visi ceļi tika slēgti, tāpēc savu mērķi viņi centās sasniegt naktī…

Pilsēta joprojām dūca kā bišu strops, bet valodas par patieso atdzimšanas brīnumu izplatījās visāKrievijā. Tad arī tika dots rīkojums atbrīvoties no "miera traucētājas". Septiņas reizes pret nelaimīgosievieti, kas ne pie kā nebija vainīga, tika ierosināta tiesas izmeklēšana. Ikreiz, kad viņa aizgāja uz tiesu,dēls Andrejs un ticīgie draugi metās ceļos un lasīja akatistus (slavas dziesmas) Svētniekam Nikolajam unDievmātei.

Tiesnesis neatlaidīgi centās izvirzīt Klaudijai Ustjužaņinai apsūdzību "reliģijas propagandā" (kaskomunistu laikā bija aizliegta), "nesankcionētā sludinātājas darbībā" un citos līdzīgos"likumpārkāpumos". Taču savā vientiesībā, kā kādreiz arī apustuļi, apsūdzētā tiesai jautāja, vai drīkstklusēt par acīm redzamu Dieva brīnumu un vai var cilvēkos klausīties vairāk nekā Dievā? Ka- zuistiskāsviltības nelīdzēja. Pēc katras prāvas apsūdzētā atgriezās mājās attaisnota. Tā tas Kungs lika kaunā šīlaikmeta pārgudrību vārga un vientiesīga cilvēka priekšā.

Taču partijas "bosi" joprojām vārījās dusmās. Kādā jaukā dienā notika jauns tiesas process, kambija sagatavoti 40 (!) uzpirkti liecinieki. Prātam nav aptverams, cik daudz simbolisku analoģiju var atrastkristietības vēsturē. Atcerieties, kad jūdi zvērēja nonāvēt arestēto apustuli Pāvilu, zvēresta devēju arī bijačetrdesmit…

Sākumā likās, ka viss iet pēc notīm: uzpirktie cilvēki mundri liecināja. Pamācošā tonī un ar patosutiesnesis griezās pie apsūdzētās un jautāja, vai viņa atzīst sevi par vainīgu. Un notika neaptveramais:

Klaudija ar asarām acīs griezās pie ļaužu pilnās zāles (prāvās pret Ustjužaņinu cilvēki vienmēr sanācapapilnam kā uz labu kinodetektīvu) un teica: "Ja es kādam esmu sacījusi ko aizvainojošu, Kristus dēļpiedodiet man!" Un piepeši viss krasi mainījās. Cilvēkos pamodās sirdsapziņa, un viņi, atmetušiverdziskās bailes, skrēja pie tiesneša un skaļi izkliedza pārmetumus. Tikko liecības devušie uzpirktieliecinieki sāka apsūdzēt pašu tiesnesi par to, ka viņš tos uzpircis; kāds pat tiesnesim iecirta pļauku. Tasbija vēl briesmīgāk par Ustjužaņinas "reliģisko propagandu"! Sākās atklāts dumpis. Tikai tā vēl trūkavietējām varas iestādēm. Varasvīri steidzīgi slēdza tiesas sēdi un aizveda nekārtību cēlājus uz milicijasiecirkni. Bet atdzimušās sievietes liktenis no šībrīža bija izlemts: nepaklausīgo "pareģi" vajadzēja klusiarestēt, kā jau to bija ierasts darīt…

Pienāca liktenīgā diena, kad ilgāk dzimtajā pilsētā palikt nedrīkstēja. Klaudijas Ustjužaņinas dēlsAndrejs atcerējās, ka reiz, kad viņš nācis no skolas, māte viņu sagaidījusi jau daudzus kvartālus pirmsmājām un teikusi, ka nekavējoties jābrauc prom. Zēns centās iebilst - viņš ļoti gribēja paēst pusdienas pēcmācībām, taču māte lūdza, lai viņš paciešoties, jo pie mājas jau stāvējusi "melnā Berta" un gaidījusisaimnieci, lai to aizvestu uz cietumu. Tobrīd Andrejs atcerējās, ka mājās ne vienu reizi vien ieradušies"tēvoči" gan civildrēbēs, gan karavīra formās - un taujājuši zēnam, kur ir viņa māte. Par laimi, viņainegadījās būt mājās. Reiz viņai nācās patverties skapī. Toreiz Andrejs teica, ka māte aizgājusi uzslimnīcu. Puisēns vēl nesaprata, kāda briesmīga nelaime draud viņa ģimenei, un nemiera sajūta viņampielipa no mātes. Neko neie- bilzdams, viņš gāja mātei līdzi un uz visiem laikiem pameta gan dzimtomāju, gan arī visu, kas viņam bija tur mīļš, vajadzīgs un tuvs. Izmocītā sieviete kopā ar dēlu devās aiztrejdeviņām zemēm un apmetās netālu no Sergijeva Posadas (toreizējās Zagorskas) Rodoņežas Sergijaklostera tuvumā.

Ar to arī varasvīri pārtrauca Ustjužaņinu vajāt. Viņiem tas vien bija vajadzīgs, lai "miera traucētāja"pārceltos pēc iespējas tālāk no rajona, kur par viņu pašu un viņas brīnumaino atdzimšanu zināja pārākdaudzi. Tāpēc ari baumas zibens ātrumā izplatījās visā Krievijā.

Tagad, kad viņa bija visai tālu, apjukušos ateistus - vietējos iedzīvotājus varēja "nomierināt" arjebkuru versiju, pat pasludinot, ka Klaudija Ustjužaņina ir mirusi un nekāda brīnuma nav bijis. Bet viņasjaunajā apmešanās vietā iedzīvotāji, kas gandrīz simt gadu bija audzināti materiālistisko doktrīnu garā,diezin vai noticēs brīnumam, kas atgadījies ar kādu ieceļotāju, - drīzāk uzskatīs viņu tikai un vienīgi paršizofrēniķi. Bet "konkrētības" mīļotājiem tika izsniegts drošs medicīniskais dokuments, kur mazizglītotamedmāsa ātrrakstā bija uzšņāpusi: "Operācijas laikā iestājās klīniskā nāve. Slimniece izrakstīta nodzelzceļnieku slimnīcas onkoloģiskā dispansera uzraudzībā…"

Reti viltīgs dokuments! Ja ielūkosimies Lielajā medicīnas enciklopēdijā, tur melns uz balta būspaskaidrots, kas ir klīniskā nāve. Lūk, kas tur teikts:

"Klīniskā nāve ir organisma stāvoklis, kas iestājas pēc sirdsdarbības un elpošanas apstāšanās un kasturpinās 3-5 minūtes, t.i., līdz centrālajā nervu sistēmā sākas neatgriezeniski procesi… Klīniskā nāve iratgriezeniska: izmantojot reanimācijas metodes, ir potenciāli iespējams organismu atdzīvināt. Klīniskajāpraksē, negaidot iestājoties nāvei, ja ķermeņa temperatūra bijusi normāla, klīniskā nāve ilgst 3-5 minūtes.Pēc mūsdienu datiem, pilnīga organisma funkciju, arī augstākās nervu sistēmas darbības atjaunošanaiespējama vēl pēc ilgāka klīniskās nāves perioda, ja vienlaicīgi ar galvenajiem reanimācijas pasākumiemun pat zināmu laiku pēc tiem dzīvības procesi organismā tiek uzturēti mākslīgi (t.i., klīnikai jābūtapgādātai ar mūsdienīgiem tehniskajiem līdzekļiem organisma darbības uzturēšanai, bet Barnaulasdzelzceļnieku slimnīcā 1964.gadā tādas iekārtas diez vai bija - aut.piez.). Eksperimentos ar suņiemnoskaidrots, ka klīniskā nāve, gūstot elektrotraumu vai noslīkstot, var ilgt 19 līdz 20 minūtes, bet dažreizpat 27 minūtes. Var uzskatīt, ka eksperimentos izmantotajiem dzīvniekiem klīniskās nāves absolūtaisilgums ir mazāks par vienu stundu, taču lielāks par 4-5 minūtēm, t.i., vidēji 25 - 30 minūtes. Klīniskāsnāves ilgumu ietekmē daudzi faktori, arī vecums, organisma dzīvotspēja u.c. (K.Ustjužaņinas gadījumāmēs redzam imunitātes ziņā nepavisam ne spēcīgu organismu, ko jau sagrāvis ļaundabīgais audzējs, -

aut.piez.) Vislabvēlīgākajos apstākļos, ja slimnīcā ir pilns reanimācijas iekārtu komplekss, ar mākslīgāsprofilaktiskās hipotermijas palīdzību klīnisko nāvi var paildzināt līdz divām stundām (!). (Te atkal runa irpar eksperimentu, nevis par klīnisko praksi - aut.piez.) Jautājums, kādēļ eksperimentu un klīniskāsprakses dati atšķiras, pagaidām nav atbildēts. Pēc klīniskās nāves iestājas bioloģiskā nāve, t.i., īstā nāve,kas izslēdz atdzīvināšanas iespēju."

Tāds ir medicīnas zinātnes spriedums! Protams, K. Ustjužaņinas gadījumā nekādu Lielajā medicīnasenciklopēdijā aprakstīto eksperimenta iespēju nebija. Slimniece nomira uz operāciju galda un tikanosūtīta uz morgu, kur nogulēja trīs diennaktis. Un, kā jau mums labi zināms, atbrauca radinieki, laiizņemtu nelaiķi un to apglabātu.

Kas ar viņu tālāk notika, jūs jau zināt. Mums atliek tikai dot lasītājam galaslēdzienu par šosensacionālo notikumu, ko kādreizējās PSRS komunistiskajam režīmam tik viegli izdevās noklusēt.

DIEVS VĒLREIZ RUNĀJA MŪSU DĒĻ…

Nebūsim kūtri un atcerēsimies smago Kristus jūgu. Jo tas Kungs runāja ne tikai KlaudijasUstjužaņinas, bet arī mūsu visu dēļ, dāvādams mums kārtējo brīnumu, kas iziet ārpus materiālismarobežām. Pašu Dieva izredzēto, līdzko viņa nokļuva debesīs un noticēja Kristum, tūlīt sāka vajāt visapasaule. Taču, kā teica izcilais pagātnes domātājs Grigorijs Bogoslovs, cik labi kopā ar Kristu bēgt novajātājiem! Apmetusies pie Sergija klostera, Klaudija Ustju- žaņina no mūkiem uzzināja, ka viņasmiesīgais tēvs, kuru nomocīja bezdievji boļševiki, aizlūdzis Dievam par viņas dvēseli. Nez vai katrs nomums var lepoties ar radiniekiem, kuru lūgšanas var glābt dvēseli, tai pārejot mūžīgajā dzīvē? Glužiotrādi - vai lielum lielajai daļai no mums pašiem nebūs jāsniedz saviem nelaiķa vecākiem šāda palīdzībaar aizlūgumiem, jo visu mūžu viņi nodzīvojuši ārpus Dieva likumiem. Nāk prātā mūsdienu angļu filozofaEdvarda Kārpentera vārdi: šodienas cilvēkam patīk gatavoties jebkurai svinamai dienai vai jubilejai.Tikai vienu viņš neievēro - gatavošanos pārejai mūžīgajā dzīvē. Cik gan noziedzīga ir tāda bezrūpība unnevērība! Vai ne tāpēc mūsu vieglprātīgos Dievs tagad satricina ar dažādām sociālām un ekonomiskāmnekārtībām un gluži vai iekliedz katrā dvēselē, katrā ausī: "Cilvēki! Atcerieties savu Debesu Tēvzemi!"

Pārejas ceļā mūs sastaps nevis smaidīgie, mīlestības pilnie "eņģelīši", bet gan ļaunie gari, kasliecinās pret mums, izmantojot mūsu ļaunos darbus, "kuriem nav skaita". Viņi mūs vainos par visādiemtukšiem vārdiem, sliktām domām, nemaz nerunājot par riebīgiem darbiem, par kuriem mēs šodien patneuztraucamies. Tie būs tie simboliskie svari, ko gleznotājiem tā patīk attēlot. Uz šiem svariem PatsKungs arī nosvērs mūsu dvēseles! Šodien izdarīts (kārtējais) zinātniskais "atklājums", ka fiziskaisdvēseles svars ir viens līdz divi grami. Taču, kā mēdz teikt, Dievs ar visiem šiem fiziskajiem zemessvariem. Labāk būs, ja mēs atvieglosim savas dvēseles no pudu smagajām ļaundarībām daudzu gadugarumā, kamēr vēl esam šeit uz zemes. Atcerieties, kāda paradīze mūs gaida viņsaulē. Un tie nav dīkuļaužu nepamatoti minējumi: tie ir Pašas Dievmātes vārdi! Kamēr vēl esat šai saulē, pieminiet Dievmātesvārdus: "Ar vienu ūdens lāsi padzeras bezgala daudzi!" Ar to domāta žēlastības dāvana, par kuru mums,ak vai, arī ir ačgārns priekšstats. Runa ir ne jau par tiem "skrandaiņiem" pie dievnamu vārtiem un gājējupazemes pārejās, no kuriem nodevas vēlāk ievāc dažādu mafijas grupējumu locekļi, bet gan par tiemcilvēkiem, kas cieš mums līdzās. Šodien viņu ir tik daudz! Mēs esam tā pieraduši neredzēt tādus cilvēkus- mūsu mājas kaimiņus, darba kolēģus. "Mazā ūdens lāsīte" var kļūt par caurlaidi uz paradīzi. Un mumsvisiem vēl būs jāmācās skaitīt lūgšanu, lai meklētu glābiņu pie Dieva. Šo lūgšanu gaida arī miljoniaizgājēju - mūsu vecāku, kuriem vajadzēja dzīvot "bezdievības piecgadēs". Vēlreiz uzmanīgiieklausīsimies debesu vārdos! Atdzimusī Klaudija Ustjužaņina atgādina: "Kad vēl atrados slimnīcā,manas smadzenes atkusa ļoti lēnām. Tas izpaudās tādējādi: piemēram, es sapratu, ka šī lieta pieder man,bet, kā to sauc, uzreiz nevarēju atcerēties… Taču pat tad, kad es biju tādā stāvoklī [3] , ja man palūgtu

izstāstīt to, ko tiku redzējusi, es uzreiz to atcerētos. Lūk šie pravietiskie DIEVA VĀRDI:"SKAITI LŪGŠANU, TEV ATLICIS VIEN NIECĪGS DZĪVES BRĪDIS.""SAKI MAN NO TĪRAS SIRDS: "DIEVS, PALĪDZI MAN!" ES JŪS REDZU, ES JŪS DZIRDU.""JŪS PA MANU SVĒTĪBU STAIGĀJAT, MANU SVĒTĪBU ELPOJAT, BET MANI VISĀDI

LAMĀJAT."Neatraidīsim vēlreiz ROKU, ko mums izstiepis Pats Kungs, lai, pārejot mūžīgajā dzīvē, mums nebūtu

jādzird taisnīgais Kristus pārmetums:"KO ES VĒL NEESMU DARĪJIS, LAI TEVI GLĀBTU?"Viņa vārdiem tad atbildēsim:"Tas, kam ir dzirdīgas ausis, lai arī dzird!"

Vladimirs Avinskis, Samaras UFO kluba priekšsēdētājs, Starptautiskās senoastronautu biedrības loceklis, Netradicionālo pētījumucentra "Alfa" direktors Pēc citplanētiešu metiem?

Jau 1699. gada vasarā Verhoturjes prikazu palātas rakstvedis Jakovs Losevs saņēma Pētera I pavēli"… braukt viņam no Verhoturjes apriņķa Verhoturjes.. .uz Pisaņecu sādžu. Bet aizbraukušam unpaņēmušam tās sādžas iedzīvotājus zemniekus vecus cilvēkus likt viņiem parādīt kalnu, uz kura akmeņiemuzrakstīti vārdi un citi kādi raksti. Bet aizbraucot pie tā kalna… uzzīmēt zīmējumā to kalnu un norakstītvārdu vārdā neko dažādi un visu līdzīgi."

Šo seno "neizprotamo rakstu" ir daudz - tos var atrast gar Tagilas, Neivas, Režas, Jurjuzaņas un cituUrālu upju krastos. Pirms 200 gadiem par Urālu rakstiem sacīja, ka šie attēli uzzīmēti ar sarkanu krāsuneveikli un rupji, visdrīzāk ar pirkstu, jo līnijas ir vienādas ar pirksta resnumu. Šos zīmējumus uztvēragan kā nezināmas rakstu zīmes, gan kā zīmes, kas stāsta par dažādu lietu jēgu.

Vēlākie pētījumi pierādīja, ka zīmējumi izdarīti arokeru, kas, iespējams, sajaukts ar asinīm. Klinšuattēlu krāsa variē no gaiša okera (reizēm ar cinobra nokrāsu) līdz tumši sarkani violetiem un brūniemtoņiem. Līniju biezums ir 10 - 12 mm. Zīmējumu vecums, pēc speciālistu aprēķiniem, ir liels -3.-2.tūkstošgade pirms mūsu ēras.

Jauki ir pabraukties pa gleznainajām Urālu upēm un ieraudzīt dabā vogulu un masu gleznu galerijas.Ja tāda iespēja gadās, nepalaidiet to garām. Bet pagaidām pievērsīsimies V. Čerņecova grāmatai "Urālaklinšu zīmējumi" - akadēmiskam izdevumam divās daļās (1. daļa - 1964. g., 2. daļa - 1971. g.). Šajāarheoloģisko avotu krājumā savākti un klasificēti visi šodien zināmie Urālu zīmējumi.

Pēc zinātnē iedibinātiem likumiem klinšu attēlu jēgu var atšifrēt, tos salīdzinot ar arheoloģiskoizrakumu materiāliem un ziņām par seno un tagadējo tautu sadzīvi. Pētot Obas ugru un mansu dzīvi unparažas, V. Čerņecovs secināja, ka "šo zīmējumu daudzveidība droši vien atbilst reāli eksistējošajiemmednieku ierīču un būvju tipiem".

Un tā klinšu zigzagveidīgās līnijas jeb restes attēlo mednieku sētas - aplokus…Apļveida ierīcē iedzīta cilvēka vai dzīvnieka figūra no Tagilas Čūsku Akmens zīmējuma un

analoģiski zīmējumi uz sāmu tamburiniem vislabāk apstiprina tāda traktējuma pareizību. Bet vai visizīmējumi attēlo tikai aploku medniecības atribūtus? Tādas pārliecības nav. Vēl vairāk - precīzasģeometriskas figūras bieži vien uzzīmētas atsevišķi, it kā nesaistīti ar dzīvniekiem, lai gan mēs tos redzamuz tām pašām klintīm.

Par seno cilvēku neparasti augstajām zināšanām matemātikā, astronomijā un medicīnā rakstīts daudz.Kad šo zināšanu izcelsme ir neskaidra, vēsturnieki to parādīšanos izskaidro ar ģeniāliem minējumiem vaiattiecina uz cilvēka fantāziju.

Bet vai var safantazēt tā, lai iztēles auglis patiesi atspoguļotu ķīmisku savienojumu uzbūvi?Šo jautājumu uzdodu tāpēc, ka dažiem Urālu zīmējumiem, pēc manām domām, ir tiešs sakars ar

struktūrķīmiju.Kur tāda, fantāzija varēja rasties arhaisko laiku cilvēkam? Precīzāk sakot, daudziem cilvēkiem, jo

klinšu zīmējumi ir kolektīva darba rezultāts. Akmens vai bronzas laikmetā cilvēks nevarēja ieskatītiesvielas mikrostruktūrā. Un viņam arī nebija nekāda vajadzība to darīt. Tomēr Urālu klinšu zīmējumi manuzmācīgi asociējas ar mūsdienu ķīmijas simboliku: starp rakstu zīmēm var atrast ogļūdeņraža ķēdes

fragmentus, izstieptus benzola gredzenu sešstūrus…Bet pietiek spriedelēt - pievērsīsimies konkrētiem klinšu zīmējumiem un salīdzināsim to V.

Čerņecova etnogrāfisko traktējumu ar iespējamo strukturāli ķīmisko interpretāciju.1. figūra (Divacu akmens Neivas upē) un 2. figūra (Tagilas upes klintis). Zigzagveidīgās līnijas ar

atzariem… Domā, ka tā zīmējumos attēloti aizsprosti un citas ierīces zvēru medībām mastos. Tomērblakus tāda tipa zīmējumiem paša zvēra (brieža, aļņa, stirnas) nav. 3. figūra (Rakstītais akmens Tagilasupē, Divacu akmens Neivā, Borodinas klintis Režas upē). Iespējams, ka tie ir tīklu attēlojumi. Taču, kāsaka pats Čerņecovs, "tiešu pierādījumu šo figūru sakaram ar zvejniecību… nav, turklāt zivs attēlszīmējumos nav sastapts ne reizi". Tāpat domāja, tas nav nekas cits kā bišu šūnas. Taču atkal blakus nekurnav bišu vai lapseņu attēla un arī ar šūnām šiem zīmējumiem maza līdzība. Šūnu kanniņām taču ir pareizssešstūris un tās nav izstieptas kā zīmējumos. 4. figūra (Balabanas klints Režas upē). Man neizdevās atrastšī zīmējuma nozīmes arheoloģisku skaidrojumu.

Tamlīdzīgi zīmējumi izkaisīti pa daudzām klintīm, tie figurē paši par sevi, ārpus tā vai cita sižeta.Domāju, ka šis ne mazsvarīgais apstāklis dod zināmu brīvību, ļauj par tiem spriest atsevišķi, nevisobligātā sakarā ar citiem zīmējuma elementiem.

Šos zīmējumus es parādīju arheoloģijas studentu grupai un lūdzu izteikt sava domas par to, ko attēlinozīmē. 20 procenti aptaujāto nevarēja atrast izskaidrojumu un nedeva atbildi; 40 procenti uzskatīja, katās ir rakstu zīmes, simboli vai ornamenti, bet pārējie nosprieda, ka tur uzzīmēta mikroskopā redzamāūdensaugu vai citu augu šūnu struktūra. Bet, lūk, ko analoģiskas aptaujas laikā atbildēja fizikas zinātniskielīdzstrādnieki (30 cilvēki): 20 procenti nedeva atbildi, 25 procenti sacīja, ka tas ir ornaments, alfabēts,sniegpārsliņas, šūnu atliekas. Tāpat kā studenti, 25 procenti fiziķu šos grūti saprotamos senos zīmējumusuztvēra kā mikroskopā redzamus šūnu attēlojumus vai vienkāršāko organismu skices. Toties 30 procentifiziķu zīmējumu līnijās saskatīja valentas sakarības, ķīmiskas formulas vai kristāliskā režģa struktūru.

Pēc vienādas metodikas anketa tika izdalīta 40 dažādas profesionālās orientācijas, sociālā sastāvaun izglītības kolektīvos, kuros kopā piedalījās 440 dalībnieki. Arī šīs aptaujas rezultāti ir visai zīmīgi. 14procenti anketēšanas dalībnieku nespēja atrast izskaidrojumu un atbildi nedeva, 44 procenti devazīmējumiem dažādus sadzīviskus traktējumus, 42 procenti zīmējumus interpretēja no ķīmijas un bioloģijaspozīcijām, nosaucot tos par valentu sakarību shēmu, organisko savienojumu formulām, šūnu struktūru,aļģēm vai augiem zem mikroskopa, par mikroorganismu bioloģiskās uzbūves shēmu.

Riskēšu arī izteikt dažas analoģijas. 1. un 2. figūrai ir tāda pati zigzagveidīga struktūra, tie pašigrafiskie elementi, kas polimēru molekulu formulām, netālu organisko savienojumu (alumīnija, boraatomu ķēdes) vai naftas piesātināto ogļūdeņražu formulām. Blīvi iepakotie izstieptie sešstūri viegliidentificējami kā heterociklisks savienojums ar brīvām saitēm. Tāpat var attēlot arī tāda grafīta uzbūvi,kam ir plēkšņaina matrice. Bet centrā figūra ļoti atgādina antibiotikas gramicidīna C struktūrformulu.Pievērsīsim uzmanību metilgrupu (CH3 ) periferiālajām ķēdītēm, kuras veido V veidīgus atzarus"spieķos". Interesanta ir arī šī zīmējuma līdzība ar ele- mentorganiskā savienojuma uz bora pamata -barena struktūru un ar ciklisko ketonu klases muskona uzbūvi.

Bet varbūt esmu vienīgais, kas tā dornā? Nebūt ne.Lai anketas rezultātus novērtētu eksperti, Urālu zīmējumi tika nodoti profesionāliem ķīmiķiem.

Organiskās ķīmijas speciālisti, kuriem es parādīju zīmējumus, piekrita, ka tie ir ļoti līdzīgi ķīmiskosavienojumu struktūrformulām.

Kuibiševas politehniskā institūta Organiskās ķīmijas katedras aspirants secināja, ka mums irdarīšana ar ķīmisko savienojumu strukturāli grafiskām formulām vai ar materiālu fizikālo struktūru.

Turpmāk sniedzu zīmējumu atšifrēšanas stenogrāfisko pierakstu. Atšifrēšanu veica ķīmijas zinātņukandidāts, speciālists organisko savienojumu struktūras un raķešu degvielas fonā. Viņa slēdziens tikaizteikts bez jebkāda mājiena uz problēmu par kontaktiem ar ārpuszemes civilizāciju.

"1. figūra-tas ir polialifins, turklāt augsta spiediena, jo tam ir neregulāra struktūra. 2. figūra ir

polialifīna analogs, varbūt vinilhlorids. Pārsvītrotais aplis - ūdeņraža aizstājējs. 120° leņķis raksturostruktūras stabilitāti. 3. figūra - ftalocianīds. Helāta savienojumu tipa cikliska noslēgta struktūra. Ir C02tipa aizstātas grupas. Koordinējošās saites centrā vai nu var tikt aizstātas, vai arī savienoties ar dzelzskoordinējošo saiti.

- Un jūs kategoriski paliekat pie tādas interpretācijas?- Viennozīmīgi. Pēc manas izpratnes, tā ir pilnīgi triviāla interpretācija, kas nepakļaujas

atspēkojumiem."Uz jautājumu, vai vispār tādu fenomenu analīze no ķīmijas pozīcijām ir loģiska, ķīmijas zinātņu

doktors atbildēja: "Piedāvātā pieeja ir tikpat pieļaujama kā etnogrāfisku paralēļu meklējumi. Attīstāmāsdomas par Urālu zīmējumu ķīmisko nozīmi, kā dara hipotēze, ir pilnīgi loģiska."

Un noslēgumā man gribētos izteikt jau pavisam riskantu pieņēmumu. Ja "akmens formulu" līdzība arķīmisko savienojumu struktūru izrādīsies ne tikai dīvaina sakritība, ja noskaidrosies, ka daži Urāluzīmējumi atbilst vēl laboratorijās nesintezētu vielu struktūrformulām, vai tad nevarēs uzskatīt, ka šiezīmējumi ir savdabīga seno kosmisko kontaktu atskaņa, lappuse no tās ārpus- zemes civilizācijassasniegumu hronikas, no kura daļa zinātniskās bagāžas kaut kādā veidā kļuvusi par seno Zemesapdzīvotāju kulta priekšmetu?

Aleksejs Kazakovs Vai pazemes cilvēki apsargā priesteru dārgumus?

RAGAINIE SVEŠINIEKI

Dīvainie notikumi Belgorodā-Dņestrovskā (Odesas apgabals Ukrainā) sākās drīz pēc kara. Četripusaudži, kas naktī limāna krastā pie sena cietokšņa mūriem makšķerēja zivis, mēness gaismā uz robaināmūra blakus vienam no torņiem pamanīja vairākas cilvēka auguma lieluma figūras, turklāt diviem vai trimuz galvas pazibēja ragi.

Par līdzīgām figūrām stāstīja arī kāds ar bezmiegu sirgstošs invalīds, kas reiz pa logu redzējis, kārītausmā ragaiņi pazibējuši pie pavecākas armēnietes dārza žoga. Dārzs pilsētā bijis pazīstams ar savubagātīgo ražu. Otrajā rītā visi āboli un aprikozes no dārza esot pazuduši.

Dīvaino notikumu skaits pieauga. Pazuda ar pienu pilna piekabes cisterna, ko naktīs bieži mēdza arķēdi vienkārši piesiet pie parka metāla žoga. Pēc pāris nedēļām piekabes cisternu nejauši atklājanogrimušu limānā.

Ragainās būtnes (cilvēkus?) acīm redzami nodarbināja ēdamā problēma. Par to vairs neviensnešaubījās pēc tam, kad tika izdarīts uzbrukums maizes furgona šoferim. Nabaga šoferis atcerējās tikai to,ka viņu satvērušas spēcīgas rokas, ka no uzbrucējiem dvakojis mitrums, purva smaka un vēl kaut kas. Unvēl viņš uz bruģa redzējis ēnas - tie, kas viņu sagrābuši, bijuši ragaini. Sasieto un apdullināto maizesvedēju ar maisu galvā atrada furgonā.

Vietējā milicija bija neizpratnē. Nebija pie kā pieķerties - visas aizdomas uz vietējiemiedzīvotājiem izgaisa.

Drīz vien Belgorodu-Dņestrovsku pāršalca vēl kāda mīklaina ziņa. Vietējais kanalizācijas tīklumontieris, Melnās jūras flotes varonis, kas ne pilienu neņēma mutē, liecināja, ka reiz, novēršot bojājumus,viņš pazemes akā dzirdējis balsis, kuras kļuvušas arvien klusākas un klusākas. Licies, ka kāds staigā papazemi.

Jāsaka, ka pilsētnieki zināja, ka pazemē eksistē komunikāciju tīkls, kas saplūst kopā kaut kur piecietokšņa. Pēc vienas versijas tas ierīkots viduslaikos, kad limāna krastā moldāvu kungi uzcēlaaizsardzības cietoksni. Pēc citas hipotēzes komunikāciju izcelsmes jāattiecina uz to laiku, kad teritorijā,kur vēl tagad stāv cietoksnis, atradies seno grieķu kolonijas centrs - Tiras pilsēta.

Kā apgalvo vecie iedzīvotāji, dažas pazemes ejas izgājušas uz pagrabiem-noliktavām, kādu pilsētābija ne mazums, taču šīs ejas vai nu aizgruvušas, vai arī aizmūrētas. Bet tieši kādā cietokšņa daļā atradās"durvis" uz pazemes ejām, to nezināja vai neatcerējās neviens. Runāja pat, ka komunikācijas beidzotieskaut kur grāvī, kas apņēma citadeli, bet pašas ieejas mākslīgi nomaskētas ar velēnām un gliemežnīcuiežiem.

Es bieži viesojos pie saviem Belgorodas-Dņestrovskas radiem. Viena no pazemes komunikācijuizejām beidzās viņu pagrabā. Apmēram 67. gadā mēs ar draugu (abi bijām skolnieki) nolēmām riskēt unpamēģināt iziet pa pazemes tuneli, kura arkveida ieeja bija aizbērta ar atkritumiem un sadauzītiemķieģeļiem. Mājas iedzīvotāji baidījās no šīs vietas un glabāja savas burkas un pudeles pagraba pretējāstūrī.

Viena diena pagāja, attīrot eju. Nākamajā dienā, nodrošinājušies ar pārtiku, gariem zābakiem unnažiem, mēs devāmies ceļā, to apgaismojot ar sīcošām dinamobaterijām. Taču visa mūsu rūpīgāsagatavošanās izrādījās veltīga. Pēc apmēram divdesmit metriem, asi pagriezusies pa labi, eja izbeidzās.Mēs atdūrāmies pret gliemežvāku iežu sienu. Mēs apgaismojām salaiduma vietas - pēc cementa

notecējuma kļuva skaidrs, ka siena, pirmkārt, mūrēta vismaz šajā gadsimtā un, otrkārt, tas izdarīts no otraspuses, tas ir, no cietokšņa puses. Diemžēl vairāk kaut ko noskaidrot mēs nemēģinājām.

Taču turpināšu stāstu par pēckara notikumiem Dņestrovskas Belgorodā. Vietējie iedzīvotāji bija nepa jokam satraukti. Kas tās par ragainām būtnēm, kas apmetušās aizmirstajās pazemes ejās? Vai varbūtpaši velni te nāk ārā no savas pekles? Bet varbūt cietokšņa kazemātos nomocīto cilvēku dvēseles? Unatkal - satraucošas zīmes: kāds dzirdējis pazemes klaudzienus, kāds, iedams gar cietokšņa grāvi, redzējistā dibenā viļņojamies milzīgu nātru audzes…

Taču visas šīs dīvainās parādības beidzās vienā naktī. Tomēr daudziem Dņestrovskasbelgorodiešiem šī nakts bija šausmīga.

Bija ziema. Dņestras limānu iekala ar sniegu pārklāts ledus, jau tā klusā pilsēta šajā laikā sākapilnīgi snaust, ielās putināja, māju logos ugunis nodzisa agri, un bija dzirdams, kā sīkais un cietais sniegskapāja ielu laternu metāla kupolus.

Pēkšņi nakts vidū šis mierīgais klusums eksplodēja. Mājās, kas atradās netālu no limāna krasta, bijasaklausāma pazemes dārdoņa. Tas atgādināja neseno karu - sprādzieni, sprādzieni, sprādzieni.

Kā man vēlāk stāstīja mana tagad jau mirusī vecmāmiņa, tajā naktī iedzīvotāji šausmās steigušies ārā- vai nu zemestrīce, vai visa beigas! Dārdošajās dzīlēs norisinājās neredzama kauja, kas ar nelieliempārtraukumiem ilga gandrīz stundu. Tad viss apklusa. Ilgus gadus likās, ka uz visiem laikiem.

Pirms dažiem gadiem es pēc lielāka pārtraukuma atkal apciemoju Belgorodu-Dņestrovsku unmēģināju uzzināt kaut ko jaunu par pazemes notikumiem. Ak vai, aculieciniekus es jau vairs neatradu, betvietējās novadpētniecības muzejā pusgadsimtu vecās peripetijas gandrīz nebija parādītas. Taču manizdevās satikt divus vietējos novadpētniekus amatierus, kurus šis notikums nodarbina ilgus gadus. Šiecilvēki bija Vladislavs Čelpanovs un Sarvars Skļars.

Savos arhīvos šie entuziasti glabā arī izgriezumus no aizrobežu avotiem, kur aprakstīti līdzīginotikumi dažādās pasaules malās (daudz tādu gadījumu ir Āfrikas valstīs). Zinātnieku komentārus, jaatmetam atšķirības detaļās, var reducēt uz divām hipotēzēm.

SENCIS VAI BRĀLĒNS?

Viena no eksotiskajām hipotēzēm pieder angļu antropologiem Džeremijam Čefosam un DžonamGribinam. Viņi uzskata, ka cilvēka evolūcija noritējusi ne gluži tā, kā rakstīts mūsdienu mācību grāmatās.Nenoliedzot, ka cilvēks cēlies no pērtiķa, zinātnieki tajā pašā laikā domā, ka daži pērtiķu veidi savukārtcēlušies no… cilvēkveidīgām būtnēm, kurām kādreiz vajadzēja tikai spert soli, lai kļūtu par cilvēkiem.

Atcerēsimies tradicionālo uzskatu par cilvēka izcelsmi. Pieņemts uzskatīt, ka pirms vairākiemmiljoniem gadu uz Zemes eksistēja dažādi cilvēkveidīgo pērtiķu veidi - orangutani, šimpanzes, gorillas.Un vēl viens mums nezināms un šodien neeksistējošs pērtiķu veids, kas ar laiku pārvērtās par cilvēku.

"Bet vai tā tiešām viss bija?" Čerfoss un Gribins sev jautāja. Meklējot atbildi, zinātnieki sāka pētītcilvēka un pērtiķa DNS molekulas.

Kā zināms, visu dzīvo būtņu šūnās DNS molekulas ir iedzimtības informācijas ģenētiskais kods.Viena no DNS īpašībām ir reģistrēt laikā organismā notikušās mutācijas. Tieši šī dezoksiri-bonukleīnskābes molekulu īpašība palīdzēja angļu antropologiem nākt pie sensacionāla secinājuma: vienuno organisma svarīgākajām īpašībām - spēju sintezēt olbaltumvielu albumīnu - cilvēks, gorilla unšimpanze ieguvuši vienlaicīgi, acīmredzot mantojot to no viena ciltstēva. Pēc Čerfosa un Gribina domām,hipotēzi par to, ka cilvēks, gorilla un šimpanze uz Zemes parādījušies apmēram vienā laikā, apstiprina arīeksperimenti hibrīda DNS izveidošanā, pamatojoties uz patstāvīgajām "važiņām", kas atdalītas no cilvēkaun šimpanzes dezoksiribonukleīnskābes molekulām.

Kas tad bija mūsu un šo pērtiķu kopīgais "ciltstēvs"? Angļu zinātnieki uzskata, ka tas bijis tā

saucamais australopiteks - būtne, kas, pēc Čerfosa un Gribina domām, atradusies attīstības stadijā starppērtiķi un cilvēku.

Čerfoss un Gribins uzskata, ka evolūcijas aina bijusi šāda. Pirms vairākiem miljoniem gaduaustralopiteku senči, meklēdami bagātīgāku pārtiku, no Āfrikas, kur viņi līdz tam dzīvoja, devās uz Āziju.Australopiteki arvien vairāk un vairāk sāka līdzināties cilvēkiem - mēģināja staigāt uz divām kājām,ieguva pārtiku ar primitīvu darba rīku palīdzību… Taču pēkšņi Eiropā un Āzijā kļuva aukstāks, unaustralopiteki bija spiesti atgriezties Āfrikā. Nonākuši ar pārtiku bagātos mežos un atjaunojuši pērtiķuieražas ēdamā savākšanā, un dzīvodami kokos, šie australopiteki nokļuva tīri dzīvnieciskā stāvoklī. Un arlaiku pārvērtās par būtnēm, kuras mēs šodien saucam par gorillām un šimpanzēm.

Cita australopiteku daļa, kā domā Čerfoss un Gribins, nonāca bezmežu rajonos, kur bija spiestinostiprināt paradumu staigāt uz divām kājām. Pārtiku viņiem sagādāt bija grūti, vajadzēja izmantot rungasun akmeņus. Tieši smagie dzīves apstākļi veicināja mūsu sentēvu smadzeņu potences attīstību un devaiespēju nostāties uz homo sapiens - saprātīga cilvēka ceļa.

Tātad, kā uzskata angļu antropologi, mūsdienu gorillas un šimpanzes nav nekas cits kā mūsuradinieki, kas pirms 4-5 miljoniem gadu savā attīstībā spēra soli atpakaļ un nevarēja kļūt par cilvēkiem,jo bija nonākuši pārāk labvēlīgos dzīves apstākļos.

Šī hipotēze tomēr radīja vairāku citu speciālistu šaubas. Lūk, kā to kādreiz laikrakstā "Trūd"komentēja Antropoloģijas zinātniski pētnieciskā institūta un D. Anučina antropoloģijas muzeja vecākaiszinātniskais līdzstrādnieks bioloģijas zinātņu kandidāts M. Urisons: "Angļu zinātnieku izvirzītā hipotēze irnegaidīta. Čerfoss un Gribins nepiekrīt dažām Darvina mācības tēzēm par cilvēka rašanos. Saskaņā arDarvina evolūcijas teoriju pirms 14-16 miljoniem gadu cilvēka un pērtiķa evolūcijas "zari" sadalījās unkopš tā brīža daudzus miljonus gadu attīstījās neatkarīgi viens no otra, galu galā novedot pie mūsdienucilvēka un pērtiķa.

Visai nopietns angļu zinātnieku arguments ir bioķīmisko pētījumu dati. Patiešām - mūsdienu cilvēka,šimpanzes un gorillas

DNS, olbaltumvielu un hemoglobīna uzbūvē ir daudz kā kopīga. Šodien dot šim faktam pilnīgu unprecīzu izskaidrojumu zinātnieki nespēj. Tomēr modernā zinātne nenoliedz iespēju, ka cilvēka un pērtiķabioķīmisko struktūru un morfoloģisko īpatnību evolūcijas tempi ir bijuši dažādi. Citiem vārdiem sakot,gan mūsu, gan mūsu "ciltstēvu" olbaltumvielu, DNS un hemoglobīna uzbūve, iespējams, mainījusies lēnāknekā ārējās pazīmes. Tādējādi cilvēka un cilvēkveidīgo pērtiķu bioķīmisko savienojumu līdzību varizskaidrot ar to, ka kopš tā laika, kad no kopējā senā senča atdalījās divi atzari, DNS, olbaltumvielas unhemoglobīns ir maz mainījušies.

Šaubas izraisa Čerfosa un Gribina pieņēmums par to, ka australopiteki varēja zaudēt sākotnējāscilvēka uzvedības ieražas un atgriezties pērtiķa stadijā. Zinātnieku vairākums uzskata, ka evolūcija irneatgriezenisks process. Teorētiskie pētījumi un izmēģinājumi ar dzīvniekiem ir pierādījuši, ka, nonākotneierastos dzīves apstākļos, dzīvnieki vai nu tiem piemērojas, vai arī izmirst. Taču "apgrieztasevolūcijas" process nenotiek.

Kas attiecas uz pieņēmumu par to, ka australopiteki migrējuši no Āfrikas uz Āziju, bet no turienesatpakaļ, tad paleontoloģiskie dati šodien to neapstiprināja. Mēs nezinām nevienu australopiteka kauluatlieku, kas būtu atrasta Āzijā. Atliekas atrastas tikai Āfrikā." Tāds bija M. Urisona slēdziens.

Citam zinātniekam - filoloģisko zinātņu kandidātam A. Zlo- binam - šajā sakarā ir citas domas.Almanahā "Nevar būt" viņš starp citu raksta:

"Jau pazīstamais arheologs un paleontologs L. Līkijs savos darbos atzīmēja, ka starp vairāku miljonugadu vecām fosilijām pārsteidz milzīgais dažādu cilvēkveidīgu būtņu daudzums. Bet vēl vairāk pārsteidztas, ka daudzi no tiem atrasti ar ievainotiem galvaskausiem caurumu vai plaisu veidā.

Dienvidāfrikas anatoms Raimonds Darts (starp citu, ar viņu solidarizējas L. Likijs) uzskata, kaielauztie galvaskausi galvenokārt liecina par to, ka pliocēna un pleistocēna laikos acīmredzot bijusi

nežēlīga konkurence starp daudziem cilvēkveidīgo būtņu veidiem. Cīņā par vietu zem saules izdzīvoja tie,kas prata apieties ar ražošanas rīkiem un - kas vēl nozīmīgāk - ar ieročiem. Bieži vien abas šīs īpašībaspiemita rungai ar pie tās piesietu akmeni. Neviļus rodas pieņēmums, ka konkurences cīņā par upuriemkļuva australopiteki - taisni ejoša, apmēram mūsdienu pigmeja auguma "tautiņa".

Citiem vārdiem sakot, australopiteki bija spiesti savu dzīvību glābt pazemē, nevis degradēt no pārāksātīgas un bezrūpīgas dzīves, kā to iedomājas angļu zinātnieki Čerfoss un Gribins.

Kā filologs es turklāt solidarizējos ar hipotēzi, ko izvirzījis amerikāņu zinātnieks, astronomijas unkosmisko zinātņu profesors Karls Sagans (diemžēl jau nelaiķis. - A.K.), kas uzskatīja, ka mūsu mīti pargnomiem, troļļiem, milžiem un punduriem nav nekas cits kā ģenētiskas vai kultūras atmiņas par tiemlaikiem, kad dažādas cilvēkveidīgas būtnes savā starpā cīnījās par dzīves teritoriju," raksta A. Zlobins.

Ne mazāk interesanta ir arī cita hipotēze, ar kuru mani tāpat iepazīstināja pētnieki amatieriČelpanovs un Skļars. Tās būtība ir tāda, ka "pazemes cilvēki" ir zemes sieviešu bērni, kas ieņemti no cituplanētu būtnēm. Pazemes dzīves vide šīm "pusasiņu" būtnēm ir dabiska, un viņi tur jūtas lieliski. Tiesa,neskaidrs paliek pats viņu liktenis - vai nu viņi ir nelaimīgi, pamesti "pazemes bērni", vai nu, dabiskāveidā atraujoties no cilvēkiem, pēta mūs, neietekmējot virszemes notikumu gaitu.

Un tomēr - kāds tam sakars ar sprādzieniem, nozagto maizi un pienu? Kā uzskata Čelpanovs unSkļars, tās nakts traģēdija bija komunikācijās notikušais pazemes gāzu - varbūt metāna sprādziens. Būtnesacīmredzot jau iepriekš sajuta kaut ko nelabu un iznāca ārā, centās ēdienam izmantot sev netradicionālusproduktus, jo zeme un viss dzīvais tajā sāka saindēties no ieplūstošās indīgās gāzes. Kādā izšķirīgā brīdī,sasitoties kopā diviem krama gabaliem, uzšķīlās dzirkstele - un viss bija cauri. Tie, kas negāja bojāsprādziena laikā, tika vai nu aprakti, vai saindējās. Tā varbūt ari gāja bojā Piedņestras "pazemes cilvēku"populācija.

Kas to lai zina, varbūt tā ari bija. Taču man ir pašam sava versija. Tajā tomēr nav ne eksotikas, nemistikas.

1944. gada augustā ģenerālleitnanta A. Bahtira vadībā padomju karaspēka grupa, kurā ietilpasauszemes un jūras vienības, padzina no Akermanas (tagad Belgorodas- Dņestrovskas) rumāņu karaspēku.Šo kauju laikā cietoksnī atradās pretinieka mīnmetēju rota. Kas to zina - varbūt Šajā laikā tai bijaizdevies atklāt ieejas pazemes komunikācijās. 1944. gadā, nevēlēdamies iet bojā vai nokļūt gūstā, kādakareivju un virsnieku grupa noslēpās pazemē. Nav izslēgts, ka viņi cerēja uz lūzumu kara gaitā un gribējacīnīties padomju karaspēka aizmugurē. Bet varbūt arī tie bija vienkārši dezertieri.

Taču karš bija zaudēts. Tomēr tie, kas bija noslēpušies pazemē, labāk atzina kurmju eksistenci nekāperspektīvu pēc padošanās nokļūt tribunāla priekšā. Taču kaut kā vajadzēja dzīvot, vajadzēja kaut ko ēst.

Starp citu, par formas tērpu. Rumāņu karavīri nēsāja laiviņas (cepures) ar konusveidīgiemizstieptiem galiem - "ragiem", kurus tumsā vai ar sliktu redzi varēja noturēt par īstiem ragiem.

Bet kas tomēr notika tajā Dņestrovskas belgorodiešiem nemierīgajā naktī? Konflikts, kas beidzās arapšaudi šaurā apakšzemes eju telpā un visu tajā piedalījušos bojāeju? Bet varbūt uzsprāga kara arsenālsun tie, kas tajā laikā jau pilnīgi bija zaudējuši cerības kļūt par uzvarētājiem, ar granātu un mīnu šķembāmtika saraustīti gabalos? Neuzmanība?… Pašnāvība?… Var minēt bezgalīgi.

Bet varbūt tomēr šīs parādības izcelsme ir cita, nav saistīta ar karu, bet ar to, par ko pie žurnāluizgriezumiem piebērta galda man stāstīja Čelpanovs un Skļars? Varbūt vēl līdz šai dienai mums līdzās,tikai citā "stāvā", prasmīgi no mums slēpdamies, dzīvo mūsu tālie radinieki, kas gājuši pa citu evolūcijasattīstības atzaru… vai par kuru tēviem kļuvuši tie, kuru pēdas aizmēž pats Kosmoss.

DIMANTI OVALA SOMA

Belgorodas-Dņestrovskas rajona laikraksts pārpublicēja "Pazemes cilvēku noslēpumu", piebilstot,

ka runa ir par vecā cietokšņa gravā un pazemes ejās dzīvojošajiem bomžiem, bezpajumtniekiem,bezdarbniekiem un pagrimušiem cilvēkiem. Bet drīz vien rajona avīzes "Sovetskoje Pridņestrovje"redakcijā uz redaktora vārda pa pastu pienāca vēstule, ko droši var nosaukt par sensacionālu. Lūk, tāspilns teksts (saglabāts oriģināla stils):

"Redaktora kungs! Esmu dzimis akermanietis, un visi mani senči ari ir akermanieši. Jau ilgus gadus(tā labpaticies Liktenim) es dzīvoju citā valstī. Bet uz Akermanu (atvainojiet, nevaru to nosaukt tagadējāvārdā par "Belgorodu-Dņestrovsku", neesmu pieradis) šoreiz atbraucu sakarā ar manas vienīgās māsasnāvi. Viņai nebija bērnu, dzīvoja viena; viņu apglabājis, rit aizbraucu uz visiem laikiem, jo ir satrūcispēdējais pavediens, kas saistīja ar manai sirdij mīļo pilsētu. Starp citu, kas lai zina, varbūt tieši jūsulaikraksts kļūs par manas atgriešanās iemeslu.

Bet lieta ir šāda. Šķirodams savas mirušās māsas papīrus, ievēroju jūsu avīzes "SovetskojePridņestrovje" numuru ar pārpublicēto A. Kazakova rakstu "Pazemes cilvēku noslēpums". Ieinteresējiesun izlasījis šo pārpublicējumu, es biju satraukts - jūs

drīz sapratīsiet - kāpēc…Jā, patiešām, bija gan ragainas būtnes, gan tvana (bet ne sprāgstoša!) gāze. Taču šā notikuma saknes

ir tik dziļas, ka, aizracies līdz tām, es iekliedzos.Šī vēsture sākās sensenos laikos Ēģiptē, 1400 gadus pirms mūsu ēras, 18. dinastijas faraona

Amenhotepa IV valdīšanas laikā. Tas ir tas pats faraons, kura sieva bija slavenā Nefertiti, tas pats, kuragalvenais padomnieks bija - viens no Jēkaba divpadsmit dēliem - Jāzeps, kuru viņa brāļi bija pārdevušiverdzībā Ēģiptē. Par to sīki pastāstīts Bībeles Vecajā Derībā Pirmā Mozus grāmatā (37., 39.-50. nod.).

18. dinastiju aizsāka Jahoms, kas izraidīja no Ēģiptes hiksus. Bet faraons Amenhoteps IV (tulkojumā- "Vienīgais, Ra piederošais"), kurš valdīja no 1418. līdz 1400. g.p.m.ē., vēsturē pazīstams ar to, kamēģināja salauzt tās vecās aristokrātijas un priesteru varenību, kas bija cieši saistīti ar Tēbu dievuAmonu-Ra un citām dievībām. Šī kulta pamatā bija gaisa stihijas, vēja, jebkuras gaisa kustībaspielūgšana. Amona kulta priesteri zvērēja Amona senča senā dieva Pta zemes iemiesojumam svētajamvērsim Apisam. Viņi nēsāja uz galvas vērša ragus - lūk, no kurienes nāk šī tradīcija. Faraons aizliedzaAmona kultu un ieviesa jaunu valsts kultu - dieva Atona kultu. Atons bija Saules simbols un sinonīms.Sevi Amenhoteps IV nosauca par Ehnatonu ("Atona kalps").

Saskaņā ar antīkajiem avotiem uz šiem, burtiski, revolucionārajiem soliem viņu izvirzījusi sievaNefertiti ("Brīnišķā atnākusi"), kas nebija dzimusi ēģiptiete, bet atnesusi Saules kultu no savas dzimtenes.Pēc kādas versijas viņas īstais vārds bijis Tado Hebu un viņa ieradusies no Mitānijas jeb Mitannijas(tagad Sīrija), pēc citas - viņa dzimusi Melnās jūras ziemeļu piekrastē Skitijā, bet skiti, kā zināms,pielūdza Sauli.

Tomēr nejau visi pieņēma jauno Dievu. Daļa Amona priesteru piekāpās faraonam, daļa pieklusa, betvisnesamierināmākie slepus aizgāja no Ēģiptes, paņemot līdzi Kārnākās Amona-Ra galvenā tempļadārgumus. Kā liecina senie autori, šie dārgumi sastāvēja no visizlasītākajiem un visskaidrākajiemDienvidāfrikas dimantiem. Tagadējie speciālisti tos novērtē triljonos amerikāņu dolāru. Vēsturnieki unarheologi, kas šo jautājumu izpētījuši no senajiem avotiem, apgalvo, ka šo dārglietu kopējais svarssastādījis astoņus kilogramus (kilogramus!). Dimanti bijuši iepakoti speciālā ovālā somā, kas izgatavotano džinsam līdzīga auduma un piesūcināta ar speciālu sastāvu, ko lieto pie mirušo faraonu mumi-ficēšanas. Šī soma ir mūžīga, tai nav bīstama nekāda ārējā iedarbība - tieši tādēļ tā saglabājusies, kātagad esmu pārliecināts, līdz mūsu dienām. Neapgrūtināšu Jūs ar atsaukšanos uz avotiem un dokumentiem,kurus izmantoju, atjaunojot šo brīnumaino notikumu. Uzskaitīšu tikai faktus.

Aizbēgušie priesteri, baidīdamies no faraona dusmām un atriebības (ne tik daudz par savunepaklausību, kā par nolaupītajiem dārgumiem), nokļuva līdz "pasaules malai" un apmetās tur. Kā domā,tas atkal ir mūsu reģions - Skitija. Pēc Amenhotepa-Ehna- tona nāves Ēģiptē viss atgriezās "savā vecajāvietā", tajā skaitā ari agrākā reliģija, taču bēgļi, atrazdamies tik tālu no dzimtenes, to nevarēja zināt. Lai

aizsargātos no ienaidniekiem un plēsīgiem zvēriem, viņi sev izraka alas -dzīvokļus un savienoja tos arpazemes ejām. Tas nebija nejauši: viņu dzimtenē Ēģiptē bija vispārpieņemts, glābjoties no nežēlīgāsekvatoriālās svelmes, iedziļināties zemē. Tikai vienā galvenajā Amona-Ra templī ir desmitiem pazemeseju un telpu.

Ritēja gadsimti, lolotā soma tika nodota no paaudzes paaudzē kopā ar šajā noslēgtajā draudzē rūpīgiuzturēto svētā vērša Apisa un dieva Amona-Ra kultu.

Pēc Akermanas cietokšņa uzcelšanas daļu pazemes eju izmantoja sakariem ar ārpasauli aplenkumalaikā. Bet ēģiptiešu priesteru pēcnācēji raka jaunas ejas un cēla sev jaunas pazemes mītnes. Valdauzskats, ka viena no tādām ejām bez visiem zināmajām iziet uz Skitu kapu, cita - uz Tiragetu salu, kastagad atrodas Dņestras limāna dibenā. Pēc dažām pazīmēm tieši šīs salas dziļumā tikusi noslēpta soma ardārglietām, kurām viduslaikos tikusi izgatavota speciāla svina lāde.

Kas attiecas uz tvana gāzi, tad par to ziņoja rumāņu profesors Nikoresku, kurš 1938. gadā nodibinājaAkermanas novadpētniecības muzeju. Tieši toreiz no apakšzemes ejas neatgriezās pusaudžu grupa, betpēc tam arī karavīru grupa, kas tika nosūtīta viņus meklēt. Vēlāk viņu ķermeņi tika atrasti - visi bijanosmakuši. Acīmredzot viņi bija nonākuši "nestrādājošā" ejā. Darbojošās ejas ar zemes virspusi savienoplaisveida ventilācijas akas, kas no ārpuses nomaskētas. Tās periodiski tika tīrītas no tur iekļuvušajāmsmiltīm un zālēm. Bet nedarbojošās ejas, aizmirstas un piegružotas, pārtrauca savas tiešās funkcijas.Tajās uzkrājās tvana gāze, kas cilvēkus saindēja. Starp citu, tā ir informācija ģeologu pārdomām.

Bet satraukts es biju tāpēc, ka tajā 1944. gadā es tāpat kā visi citi uzskatīju, ka bojā gājuši līdzpēdējam visi ragaiņi. Taču publikācija almanahā… satrauca mani: kam un kāpēc tā bija vajadzīga?Protams, šajā vēstulē es neizstāstīju visu, ko zinu. Pateikšu tikai, ka visus, kas kaut kādā veidā bijapiekļuvuši Amona-Ra dārgumu noslēpumam, priesteru pēcteči nedomādami nogalināja - tieši tāpēcnoslēpums arī saglabājies. Man no tā ir daudz kas zināms, izņemot galveno - es nezinu, kur glabājasdārgumi. Taču arī ar desmito daļu no tā, kas man zināms, pietiktu, lai mani iznīcinātu tie, kas, tagad vairspar to nešaubos, turpina dārgumu meklēšanu. Nezinu, vai tie ir priesteru pēcteči vai arī starptautiskiavantūristi. Zinu tikai, ka skaidrību dārgumu meklētāju noslēpumā varētu dot Dženovas un Turcijas arhīvi,kur, pēc nostāstiem, glabājas Akermanas pazemes eju kartes. Bet, ja ir kartes, tad ir arī cilvēki, kas varpie tām piekļūt un censties izmantot saviem nolūkiem. Ir vēl daži "pavedieni", kas ved uz mīklasatminējumu, taču es labāk par tiem klusēšu. Tā paša iemesla dēļ baidos nosaukt savu vārdu un dzīvesvietu.

Ilgi šaubījos, tad tomēr nolēmu… izteikt savu viedokli."Un paraksts - Jūsu Novadnieks.Lūk, kāda vēstule. Atzīšos, ka es ar lielu interesi izlasīju par jauno hipotēzi. Ceru tikai, ka turpmākā

faktu un liecību uzkrāšana un rūpīga analīze galu galā mūs pietuvinās patiesībai. Un ir ļoti labi, ka stāstspar pazemes cilvēkiem izdara tik asus sižetiskus pavērsienus.

Timofejs Gurtovojs Vai plankumi uz Saules un Bermudu anomālija vienā maisābāžami?

Pasaules ūdens plašumos ir rajoni, kur kuģi un lidmašīnas pazūd daudz biežāk, nekā to nosakavarbūtības likumi. Pazīstamākie ir divi. Zināms arī trešais, ne mazāk bīstams, tomēr ar mazākunegadījumu skaitu, jo gaisa un ūdens telpa tur retāk tiek izmantota. Galvenais drūmās popularitātes ziņāatrodas Atlantijas okeānā, netālu no ASV piekrastes, un to ierobežo iedomāta līnija, kas savienoBermudus, Floridu un Puertoriko. Rajons plaši pazīstams kā Bermudu trīsstūris, bet ļaužu valodas tonokristījušas arī par Elles loku, Burvestības jūru, Orandu jūru un Pazudušo Kuģu Ostu.

Otrs rajons, kas ieguvis Sātana Nodevīgās jūras nosaukumu, atrodas uz dienvidrietumiem noJapānas. No šī rajona japāņi baidās kā no uguns, jo tajā notikušas daudzas neizskaidrojamas pazušanas.Un pēc tam, kad no 1950. līdz 1954. gadam tur pazuda 9 moderni kuģi, Japānas attiecīgas oficiālas varasiestādes to pasludināja par bīstamu.

Trešais ir tā saucamā Nāves Vestes Kabata - rajons Indijas okeāna rietumu daļā. Notikuma raksturaziņā visi šie rajoni ir līdzīgi. Pazūd ne tikai mazi kuģīši, bet arī lieli transportkuģi, kas apgādāti ardrošiem dzinējiem un radiostacijām. Pazūd bez pēdām, nepaspējot pat noraidīt briesmu signālu. Unvisbiežāk tad, kad ir labs laiks. Šajos rajonos pazūd arī lidmašīnas.

Kāds tad ir šo pazušanu iemels? Versiju ir daudz, taču neviena no esošajām nespēj sasaistīt kopāvisas zināmās neredzamo spēku izpausmes - kuģu vai atsevišķu cilvēku pēkšņo pazušanu, neatstājotnekādas pēdas, tādas parādības lidmašīnās kā magnētiskās bultiņas haotiska griešanās ap savu asi,radiosakaru pārtraukšana un lidmašīnu atstaroto signālu pazušana no radiolokatoru ekrāniem, "laikanovirzes" un "pienaina viela", kas aptver lidmašīnas. Tomēr līdz tam brīdim, kamēr nebūs saņemtaviennozīmīga atbilde uz jautājumu, kur palikušas visas pazudušās lidmašīnas, kuģi, zemūdenes un cilvēki,tiesības pastāvēt ir visām hipotēzēm, to skaitā arī šķietami visneticamākajām. Tiek izvirzīta vēl viena, kasnebūs tik aizraujoša, jo tajā nav ne NLO izdarītu nolaupīšanu, ne slavenās pārejas citās dimensijās.

Izvirzītās hipotēzes pamatā ir parādības, kas novērojamas uz Saules. Plankumi un uzliesmojumi uztās virsmas ir spīdekļa gravitācijas un magnētiskā lauka lokālu variāciju rezultāts. Jādomā, ka tamlīdzīgaslauku variācijas piemīt arī citiem kosmiskajiem objektiem. Tādas ir arī uz Zemes, tikai izpaužasievērojami vājāk, veidojot meteoroloģisko laiku un atnesot visiespējamākās kataklizmas. Tās tadacīmredzot arī ir visu anomāliju iemesls.

1950. gadā, izpildot magnētisko un gravitācijas spēku pētniecības programmu, ko organizējaKanādas valdība, tamlīdzīgas variācijas atklāja elektronikas speciālists Vilberts B. Smits. Izrādījās, katās ir relatīvi nelielas zonas (ap 300 metru diametrā), taču sasniedz visai lielu augstumu. Tām tika dots"koncentrēto sakaru zonu" nosaukums.

"Šajās zonās," kā apgalvo pētnieki, "magnētiskie un gravitācijas spēki ir tik stipri traucēti, ka varviegli pārplēst lidmašīnu." Un tālāk: "… vai šīs koncentrēto sakaru zonas virzās uz priekšu vai vienkāršipazūd - nav zināms… 3-4 mēnešus vēlāk mēs vēlreiz mēģinājām dažas no tām atrast, bet - nekādupēdu…"

Izanalizējot daudzus aprakstus par notikumiem zināmajos jūru anomāliju rajonos, atklājas, ka visaiemesls acīmredzot ir tieši tā saucamo koncentrēto sakaru klaiņojošās zonas, kas tur kaut kādu nezināmuiemeslu dēļ visbiežāk rodas. Tātad tur rodošies spēki iekļaujas zinātnei zināmos ietvaros.

Tā, piemēram, magnētiskā fona veseluma traucējumi, tā izkropļojumi uz lokālo pavājinājumu rēķinaizraisa ne tikai magnētiskā kompasa bultiņas haotisku griešanos, bet ietekmē arī cilvēku psihi. Toapliecina akadēmiķa V. Kaznačeva vadībā 1965. gadā Novosibirskā izdarītie eksperimenti ar

magnētiskās izolācijas kameru. Atrašanās kamerā ilgāk par 20 minūtēm draud ar psihes traucējumiem.To pašu apstiprināja arī kosmiskie pētījumi. Atrašanās ārpus Zemes magnētiskā lauka diviem

kosmonautiem nepalika bez sekām. Viens kļuva par ekstrasensu, bet otram tika nopietni traucēta psihe.Savukārt gravitācijas lauka izmaiņas rada izmaiņas ķermeņu svarā, tātad arī atmosfēras blīvumā.

Starp citu, pavājinoties gravitācijas laukam, gaiss kļūst līdzīgs augstkalnu gaisam. Cilvēkiem, kasnonākuši anomālā zonā, var iestāties skābekļa bads ar visām no tā izrietošām sekām: aizdusu,asinsizplūdumiem un izmaiņām apziņā - autoskopiju [4] . Pēkšņa vienlaicīga negatīva iedarbība uzcilvēkiem, kurus novājina gravitācijas un magnētiskais lauks, arī noved pie tā, ka viņi steigšus panikāpamet gan kuģus, gan lidmašīnas. Bet uz ūdeņiem pārveidots apziņas stāvoklis un psihes traucējumipanikas apstākļos noved pie bojāejas. Tā uzrodas kuģi bez cilvēkiem - klejojošie rēgi.

Kā jau minējām, smaguma spēka lieluma izmaiņas noved pie ķermeņa svara izmaiņām. Bet šķidrasvides blīvums nesaspie- žamības dēļ paliek nemainīgs. Precīzāk sakot, strauji izdaloties tajāizšķīdinātajām gāzēm, pat palielinās. Tātad, samazinoties kuģa svaram, notiek tā strauja izspiešana noūdens. Šajā gadījumā kuģa smaguma centrs pārvietojas uz augšu, tuvāk ūdens virsmai, kuģis zaudēnoturību un apgāžas. Palielinot svaru, kuģis vienkārši nogrims jūras dibenā. Taču kaut kas tamlīdzīgs diezvai notiek. Spriežot pēc visa, drīzāk notiek pirmais variants. Lai gan katastrofas ar zemūdenēm var notiktarī otra iemesla dēļ.

Lokālas magnētisko un gravitācijas apstākļu izmaiņas acīmredzot iestājas visai negaidīti un diezganātri. Vēl jo vairāk tad, ja tamlīdzīga zona ir klejojoša. Tāpēc noraidīt briesmu signālu komanda vienkāršinepaspēj. Turklāt tajā laikā tiek traucēta arī radiosignāla pārraidāmība.

Ne mazāk bezcerīgā stāvoklī nonāk arī lidmašīnas. Samazinoties gravitācijas spēkam, zonā izretināsatmosfēra. Ar to samazinās dzinēja vilcējspēks un celtspējas lielums. Lidmašīna strauji zaudē augstumuun var pat nokļūt ūdenī, no kura intensīvi izdalās gāzes. Ievērojami zaudējot augstumu, lidmašīna iziet nolokatora uztveres zonas un pazūd no ekrāna. Ja lidmašīna tikai īslaicīgi atrodas zonā, skarot tikai tās malu,tad, no tās izejot, tā atkal atrodas agrākajā augstumā un parādās uz lokatora ekrāna. Var gadīties ari tādavisai neparasta parādība, kad lidmašīna ierodas galapunktā priekšlaicīgi. Lidmašīnai ieejot anomālijuzonā, kā jau minējām, tā strauji zaudē augstumu, bet, izejot no tās, lidojuma augstums tikpat straujiatjaunojas. Tā kā tas notiek gravitācijas spēka maiņas rezultātā, neviens lidmašīnā esošais cilvēks nekonemana. Tātad, ja zona un lidmašīna virzās vienā virzienā ar ātrumu, kas līdzīgs lidmašīnas augstumazaudēšanas ātrumam, tad tās krišana un pacelšanās notiks pa līkni. Tādā gadījumā nolaišanās unpacelšanās ātrums būs ievērojami lielāks par kreisēšanas ātrumu. Tāpēc arī lidmašīna ieradīsiesgalapunktā ātrāk. Taču tas notiks tikai tad, ja zona ir viendabīga, tas ir, to veido viens "avots". Ja zonasastāvēs no vairākām sīkākām apakšzonām, lidmašīnu, "it kā gigantiskas rokas sagrābtu", sāks mētāt uzvisām pusēm. Un šo mētāšanu sajutīs gan tehnika, gan cilvēki. Kaut ko tādu 1969. gada 11. decembrīpiedzīvoja cilvēki, kas piedalījās lidojumā ar Madagaskaras gaisa karaspēku lidmašīnu DS-3. Interesantiir ari tas, ka, atrodoties zonā, pulksteņi - un ne tikai mehāniskie, bet arī elektroniskie - apstājas. Attēlapazušanu no radiolokatora ekrāna (tā var notikt tādēļ, ka anomālā zona izkliedē atstaroto signālu) dažikomentētāji izskaidro kā lidmašīnas pāriešanu citā dimensijā, bet pulksteņu apstāšanos - kā laikatransformēšanos.

Strauja gravitācijas spēka samazināšanās anomāliju zonā, kas izraisa atmosfēras izretināšanos, radagaisa temperatūras pazemināšanos ar intensīvu tvaiku kondensēšanos. Rodas blīva, viendabīgiemmākoņiem līdzīga migla, ko uztver kā "pilienveidīgu vielu". Aizsedzot horizontu, tā lidmašīnām atņemvizuālās orientācijas iespēju. Bet magnētiskā kompasa nedarbošanās un neiespējamība izmantotradiokompasu, jo neiet cauri radiosignāli, neļauj izmantot arī orientēšanos pēc aparātiem. Ilgākaatrašanās situācijā beidzas ar lidmašīnas bojāeju pilnīgi citā vietā nekā tā, kur tai vajadzētu atrastiessaskaņā ar lidojuma maršrutu. Neizprotamas gaisa katastrofas, kas līdzīgas tām, kuras norisināsmagnētisko un gravitācijas anomāliju zonās virs jūras plašumiem, gadās arī citur. Lūk, kā vienu no šādiem

gadījumiem apraksta pētnieks I. Vino- kurovs:"Lielbritānijas Aizsardzības ministrija un Gaisa kara spēku vadība bija ārkārtīgi norūpējusies par

kara lidmašīnas pilota mīklaino bojāeju 1987. gada 22. oktobrī. Tas notika lidojumā virs četriem labībasveldres apļiem, kas jau 1987. gada 22. augustā tika atklāti kādā no Viltšīras grāfistes labības laukiem.Lūk, kā tas bija. Sešas minūtes pēc izlidošanas, kad līdz veldres apļiem vēl bija 8 kilometri, pēkšņi arlidmašīnu pārtrūka radiosakari. Angļu Gaisa karaspēku bāzes raidīto trauksmes signālu uztvēra ASVmilitārā trans- portlidmašīna. Tā ieraudzīja angļu lidmašīnu 90 jūdzes dienvidrietumos no Īrijas krastiem:spuldze virs pilota kabīnes nedega, arī pilota kabīnē nebija! Pēc 410 jūdzēm "šis debesu "lidojošaisholandietis"" pazuda Atlantijas okeāna viļņos.

Pilota ķermeni nākamajā dienā atrada apmēram kilometru no labības lauka apļiem. Metrus 800 noapļiem atrada piepūšamo glābšanas laivu. Bet gabalos sarautais izpletnis atradās apmēram 7 kilometrusno apļiem…"

Ko var teikt par angļu lidotāja bojāeju? Laikam jau tikai to, ka pilots šajā gadījumā izjutis to pašu,ko jūrnieki, kas bija nokļuvuši Bermudu anomālijām līdzīgos rajonos. Tieši tāpēc, zaudējis sakarus unšausmu pārņemts no tā neparastā un neizprotamā, kas ar viņu notiek, pilots katapultējās. Bet lidmašīna,būdama autopilota režīmā, vēl ilgi atradās gaisā. Taču enerģētisko virpuļu ietekmē izpletnis nespēja glābtpilota dzīvību.

Izvirzītā hipotēze, kas izskaidro zonās notiekošo, pietiekami pilnīgi sasaista visu, kas par šo faktuzināms. Skaidrs ir arī šo anomāliju iemesls. Kā jau minējām, tās ir magnētiskā un gravitācijas laukakopuma variācijas. Tas savu apstiprinājumu gūst arī uz Zemes atklātajās parādībās tā saucamokoncentrēto sakaru veidā un uz Saules notiekošajās parādībās, kuras novērojam kā tumšos un gaišosplankumus. Turklāt šie plankumi atrodas abpus Saules ekvatoram. Visvairāk sajūtamās anomālijuizpausmes uz Zemes novērojamas vietās, kas ir analogas Saules plankumiem.

Magnētisko un gravitācijas variāciju izpausmju uzskaitījums, kas iegūts, izanalizējot notikumusanomāliju jūras zonās, nav pilnīgs. Izrādās, ka veldres apļu, tātad arī citu figūru "mākslas darbi" labībaslaukos arī ir viena no tamlīdzīgu variāciju izpausmēm. Tas izriet no tā iepriekš minētā traģiskā notikumaar angļu lidotāju, kas norisinājās tieši labības lauku veldres apļu rajonā.

Reiz nomīta zāle vai stiebrzāļu vārpa, ja stiebrs nav bojāts, drīz vien noteikti iztaisnosies - tāds irdabas likums. Ar veldrē sakritušu labību tas nenotiek. Tātad labības stiebru noliecošais spēks navvienreizējs, bet tam ir vairāk vai mazāk ilglaicīgs raksturs. Aprakstītajā gadījumā tā darbības laiks bijaievērojams. Tas izpaudās divus mēnešus pēc sāļu parādīšanās. Nav pareizs arī pieņēmums, kas veldresapļu parādīšanos saista ar diennakts tumšo daļu. Galvenais te nav tumsa, bet mitrums. Rīta rasassamitrinātie stiebri vienkārši ir mazāk izturīgi pret tos noliecošo spēku. Bet gadījums ar radiosakarupārtrūkšanu, kad lidmašīna tuvojās labības veldres apļiem, un mikrofona uzvedību, par ko savā rakstā minI. Vinoku- rovs, liecina, ka tā saucamais "pļavu fenomens" saistīts ne tikai ar gravitācijas, bet arī armagnētisko, t.i., ar magnētiski gravitatīvo variāciju.

"Reizēm apļu zonā," raksta I. Vinokurovs, "neparasti uzvedas mikrofoni. Tā, piemēram, apsekojotaustrumos no Londonas deviņus vienā rindā esošus veldres apļus, britu pētniecības grupaslīdzstrādniekam apļu zonas vidū pārstāja darboties mikrofons. Divus soļus aiz apļa - viss normāli.Novērojumi tika izdarīti 20 reizes ar simtprocentīgu atkārtošanos!"

Tagad pēc visa teiktā, lai pilnīgi atrisinātu Bermudu un citu anomāliju mīklu, acīmredzot tikainepieciešams izprast magnētiskā un gravitācijas lauka kopuma lokālo variāciju rašanās mehānismu. Vēl jovairāk tāpēc, ka jau zināms - viss notiek atbilstoši dabas likumiem. Tāpēc ir atrisināta ari šī problēma.Tomēr vispirms nebūs lieki parādīt, kāpēc redzamie veidojumi uz Saules, kurus radījušas magnētiskās ungravitācijas variācijas, izskatās kā tumši un gaiši plankumi.

Ir maldīgi kosmisko procesu, kas sevi atklāj kā sarkano nobīdi, uztvert kā Visuma paplašināšanos,nosaucot to par galaktiku attālināšanos pēc sprādziena. Novērojamā sarkanā nobīde, kuras iemeslu nosaka

Doplera efekts, patiesībā rodas nevis uz objekta kustības rēķina, bet gan uz tā gravitācijas lauka rēķina,tātad ir parasta gravitācijas nobīde.

A. Einšteins kādreiz piedāvāja formulu, kā atrast gravitācijas lauka pārveidotu elektromagnētiskoviļņu frekvenci. Taču šī formula, neatspoguļojot parādību būtību, ļauj izdarīt aprēķinus ar pieļaujamoneprecizitāti tikai ļoti īsiem (salīdzinājumā ar kosmiskajiem) attālumiem. Lieliem attālumiem tā irnederīga, jo izraisa visai lielas kļūdas. Un, kad no novērojamo galaktiku redzamā izstarojuma tika atklātaievērojama sarkanā nobīde, kas neietilpa Einšteina aprēķina ietvaros, to pierakstīja Deplera efektam,izskaidrojot tā rašanos ar galaktiku attālināšanos. Vai nav dīvaini, ka arī te, tāpat kā gadījumā arreliktajiem izstarojumiem, mēs atkal esam nonākuši īpašā stāvoklī - Visuma centrā? Tiesa, tamlīdzīguegocentrismu noliedz tas, ka līdz ar attālināšanos no centra galaktiku ātrums palielinās. Tomēr būtu derīgisev pajautāt, uz kā rēķina tad šim ātrumam būtu jāpieaug? Kāds tad īsti ir paātrinājuma iemesls?

Gaisma izplatās taisnā virzienā. Noejot ceļu no avota līdz novērotājam, sākumā tā pārvietojas avotagravitācijas laukā, bet pēc tam tādā pašā novērotāja laukā. Tātad vispirms tā iziet sarkanās nobīdesstadiju, bet pēc tam - violetās. Kura no nobīdēm būs lielāka, tāda arī novērotājam gaisma izskatīsies.Lielākā nobīde būs lielākā gravitācijas laukā.

Tā gaismas viļņa garums, ko, piemēram, izstaro Saules virsma, uz Zemes izskatīsies ievērojamigarāks nekā tas, kas tam ir izstarojuma brīdī. Tāpēc, ka Saules gravitācijas lauks daudzkārt pārsniedzZemes gravitācijas lauku. Uz Zemes novērojamais Saules spektra maksimums piederas viļņu garumam,kas apmēram līdzīgs 0,5 mm. Saskaņā ar Vīna likumu tas atbilst apmēram 6000 kelvinu temperatūrai.Taču, ja ņem vērā pakāpi, kādā novērojamais gaismas vilnis uz Saules gravitācijas lauka rēķina kļūstsarkanāks, tad izrādās, ka mūsu Gaismekļa virsmas patiesā temperatūra ir daudz lielāka - vairāk nekā 160tūkstoši kelvinu.

Kļūst skaidrs ari tas, kāpēc daži Saules virsmas iecirkņi izskatās tumšāki - kā "plankumi", bet citigaišāki - kā "uzliesmojumi". Gan viens, gan otrs iemesls ir vietējais, kā jau minējām - magnētiskā ungravitācijas anomālija. Tās avots acīmredzot ir kosmiskā ķermeņa dzīlēs noritošie procesi. Lokāliizveidojusies gravitācijas lauka palielināšanās uz zvaigznes virsmas veido krāteri, ko apstiprina Vilsonaefekts. Un mērāmo gaismas viļņu paaugstinātas gravitācijas nobīdes dēļ no ārpuses šī vieta izskatāstumšāka. Bet to vareno sprādzienu atkritumu iemesls, kuri aptver Saules atmosfēru un ietekmē arī Zemi,gluži otrādi, ir lokāli radusies gravitācijas spēka samazināšanās centrālā spēka darbības apstākļos.Turklāt samazinājusies gravitācijas nobīde līdz ar uz Doplera efekta rēķina notiekošo pārbīdi uz violetopusi noved pie tā, ka no ārienes izvirdums izskatās daudz spilgtāks.

Vienādojumu, kas patiesi apraksta gravitācijas nobīdes procesu, autors ir ieguvis. Tā patiesumu varpārbaudīt ar eksperimentu, izmērot Saules radiācijas daļēja spektra maksimumu, piemēram, uz Marsavirsmas. Tur tam lieluma ziņā jābūt citādam, atšķirīgam no Zemes spektra. Ja par izejas punktu pieņem tānovērojamo lielumu uz Zemes - 0,5 mm, tas ir, ņemot vērā, ka dažas frekvences daļēji absorbē Zemesatmosfēra, tad uz Marsa tam jālīdzinās 1,33 mm, kas nosaka ievērojamu pavirzīšanos uz sarkano pusi.Tāpēc arī planēta izskatās sarkana.

Sakarā ar iepriekš teikto jāpiemin vēl kāda parādība. To var novērot uz Zemes labos apstākļos.Uzlecot Saule izskatās "aukstāka" nekā pusdienlaikā, kad tā ir zenītā. Vēl "aukstāka" Saule ir vakarānorietot. Iemesls ir šāds. Pusdienlaikā Saules gaisma pret Zemes virsmu novērošanas punktā krīt panormāli. Zemes gravitācijas lauka dēļ violetā nobīde šajā gadījumā būs maksimāla, vājinot Saulesgravitācijas lauka radīto sarkanās nobīdes sastatu. Taču rītā un vakarā Saules stari uz novērošanas punktuvirzīti pa pieskari pret Zemes virsmu, kas ievērojami pamazina to spektra nobīdi violetajā virzienā. Unsarkanā nobīde izpaužas vairāk. Turklāt šajā laikā pilnīgi izpaužas arī Diplera efekts. No rītanovērošanas punkts virzās uz gaismas avotu. Vakarā - otrādi - tā kustība virzīta pretējā virzienā. Turklātizveidojusies nobīde pirmajā gadījumā Zemes gravitācijas lauka dēļ summējas ar violeto nobīdi, betotrajā - tiek atskaitīta no tās. Tā arī rodas Spīdekļa šķietamā krāsas atšķirība no rīta un vakarā.

Cilvēkiem nepakļāvīgās dabas parādības nodara viņu eksistencei lielu ļaunumu. Tādu parādībupētīšana ir vienīgais veids, ka, vismaz mazinot zaudējumus, nav iespējams no tiem izvairīties. Japāņupētniecības kuģa un daudzo zinātnieku bojāeja Sātana jūrā liecina, ka klātbūtnes metode magnētisko ungravitācijas anomāliju parādību pētīšanā nav droša. Te jāizmanto citas metodes. Ieinteresētajāmorganizācijām var ieteikt racionālāku pētniecības metodiku, veicot anomāliju zonās kuģiem un lidmašīnāmdrošības pasākumus.

Vēstures līkloči

Boriss Vorobjovs Kņaziene Tarakanova: leģenda un īstenība Stāsts - pētījums

APCIETINĀŠANA LIVORNO

"Jūsu Ķeizariskajai Majestātei labpatika pavēlēt, lai es atvedu princesi Elizabeti, kura tobrīd atradāsRagūzā, un es, būdams vispadevīgākais kalps, darīju visu iespējamo, lai izpildītu šo Jūsu Majestātesrīkojumu. Varu uzskatīt sevi par laimīgu, ka man izdevās sagūstīt šo ļaundari ar visu viņas svītu uz kuģa,kur tā tagad arī tiek turēta apcietinājumā…"

Šis ir fragments no vēstules, ko grāfs Aleksejs Orlovs, Krievijas jūras kara spēku komandierisVidusjūrā, sūtīja ķeizarienei Katrīnai II. Vēstule uzrakstīta ap 1775. gada 20. februāri, un tajā grāfs vēstaKrievijas patvaldniecei par to, kā, pildīdams viņas uzdevumu, izsekojis un sagūstījis mīklaino sievieti,kas sevi dēvēja par ķeizarienes Elizabetes meitu un pretendēja uz Krievijas cara troni. Vēsturē viņaiekļuvusi ar "kņazienes Tarakanovas" vārdu.

Šī nodaļa varētu būt mūsu apraksta nobeigums, jo tā rezumē "kņazienes" neparastās dzīves gaitaspiecu gadu garumā, kas noslēdzās ar viņas apcietināšanu Itālijas pilsētā Livorno, taču, mazliet padomājis,autors to ievietoja vēstījuma sākumā, lai lasītāju uzreiz ievadītu lietas kursā un lai turpmākajamstāstījumam būtu nepieciešamais dinamisms.

Tātad Livorno, 1775. gada 21. februāris.No rīta šīs nelielās pilsētiņas iedzīvotāji, atlikuši visus darbus, pulcējās krastmalā - kā vēstīja

baumas, todien krievu eskadru, kas stāvēja reidā pie Livorno, apmeklēs krievu lielkņaziene, princeseElizabete, un viņu pavadīs Krievijas jūras kara spēku komandieris Vidusjūrā grāfs Aleksejs OrlovsČesmietis.

Beiuzot viņi piebrauca ostmalā, un ļaudis abus sagaidīja ar skaļiem sveicieniem. Princese, Orlovarūpīgi atbalstīta, pārsēdās no karietes laivā, un tā viņu nogādāja pie līnijkuģa "Isidor", kura mastā plīvojaeskadras komandiera Samuila Greiga karogs. No kuģa tika nolaists sēdeklis, un pēc brīža princese jaubija uz klāja. Pār reidā stāvošajiem kuģiem skanēja flotes orķestra mūzika, bet matroži, stāvēdami uzkrāsainiem karodziņiem greznotām rājām, kliedza "urā!".

Pēc tikšanās ar Samuilu Greigu princese grāfa Orlova pavadībā apstaigāja kuģi un sveica ierindānostājušos virsniekus un matrožus. Pēc tam augstākā sabiedrība devās uz admirāļa kajīti, kur jau bija klātsgrezns galds. Tosti sekoja cits citam, kausus tikko spēja pildīt. Tad visi vēlreiz izgāja uz klāja, laipaskatītos flotes manevrus. Kuģi braukāja reidā, lielgabali šāva, un lielkņaziene bija stāvā sajūsmā par šoainu. Ārkārtīgi aizgrābta, viņa pilnīgi nejuta, kā laiks iet, un attapās tikai tad, kad viņai aiz muguras kādssakustējās. Lielkņaziene palūkojās atpakaļ un ieraudzīja gvardes patruļu ar kapteini priekšgalā.

Ne grāfs Orlovs, ne admirālis Greigs, kuri tikko stāvēja līdzās, nekur nebija redzami.- Ko tas nozīmē? - lielkņaziene jautāja.Patruļas komandieris paspēra soli uz priekšu un teica:- Viņas ķeizariskās majestātes vārdā jūs esat arestēta!- Tūlīt pasauciet grāfu Orlovu! - lielkņaziene pavēlēja.- Grāfs kā sazvērnieks ir arestēts pēc admirāļa pavēles, - skanēja atbilde.Tā bija neapšaubāma maldināšana, taču sieviete, kas uzdevās par krievu lielkņazieni, nezināja, ka

kļuvusi par tās upuri. Pārbīlī viņa zaudēja samaņu. Lielkņaziene tika aiznesta uz kajīti un ieslēgta kopā arkambarsulaini un kalponi.

Persona, kuras apcietināšanu mēs tikko redzējām, bija viena no slavenākajām viltvārdēm visoslaikos un visās tautās (vismaz tā līdz šim uzskatījusi lielākā daļa pētnieku. -B. K), un viņai bija ļoti daudzvārdu: hetmaņa Razumovska meita, princese Voldomira, šaha

Nadira mazmeita, persiešu kņaziene Ali Emete, Azovas princese, Frau Šolla, Franka kundze,madame de Tremuija, kņaziene Ra- dzivila, grāfiene Pinenberga, pane Zeļinskaja, "pēdējā Romanovunama kņaziene Elizabete"! Un, kaut ari viņa NEKAD nesauca sevi par kņazieni Tarakanovu, šis vārds uzvisiem laikiem viņai pielipa un padarīja vēsturē slavenu.

Uzdodamās par ķeizarienes Elizabetes Petrovnas un grāfa Alekseja Razumovska meitu, viņa tikveikli izplatīja baumas par sevi, ka to gadu sabiedriskā doma bija pārliecināta: kņaziene Tarakanovapatiešām ir cara pēctece. Par to runāja un rakstīja gan viņas laikabiedri, gan vēlāko laiku autori, betslavenais krievu mākslinieks, glezniecības akadēmiķis K. Flavickis radīja pazīstamo gleznu, kur attēlotakņazienes Tarakanovas bojāeja Pētera un Pāvila cietoksnī.

Gleznā redzama jauna sieviete, kura stāv cietuma kamerā; to applūdina ūdens, kas ielaužas pa logiemun durvīm. Ūdenī peld žurkas, un sieviete šausmās vēro slīkstošos grauzējus, nespēdama izk]ūt no tumšāstelpas.

Tā saskaņā ar izplatīto leģendu gāja bojā pretendente uz Krievijas cara troni. Tas notika it kā 1777.gadā, kad Pēterburgu piemeklēja postošākie plūdi un kņazieni aizmirsa (pēc citas versijas - negribēja)izvest no kameras.

Taču tā, vēlreiz atkārtoju, ir leģenda. Viltvārde (oficiālajos dokumentos viņa tiek dēvēta par "vārdazagli") tik tiešām bija ieslodzīta Pētera un Pāvila cietoksnī, taču nevis noslīka plūdos, bet gan nomiradivus gadus iepriekš ar tuberkulozi.

Dokumenti par šo viltvārdi (viņas vēstules, sarakste starp grāfu Alekseju Orlovu un Katrīnu II,feldmaršala A. M. Goļicina vestā izmeklēšanas lieta) ļauj pietiekami sīki izsekot viņas dzīvei un apbrinottās neparastos līkločus un nebeidzamās pārvērtības, kādas piedzīvoja šī sieviete, kura beigu beigāsnodēvēja sevi par Viskrievijas princesi Elizabeti. Pamēģināsim arī mēs izsekot šīm pēdām, taču uz mazubrītiņu vēl atgriezīsimies Livorno.

Tur baumas par "kņazienes Tarakanovas" (no šī brīža liksim šo vārdu pēdiņās) sagūstīšanu izraisījavētrainus vietējo iedzīvotāju protestus. Viltvārde bija skaista sieviete, un jau tas vien emocionālajiemitāliešiem lika nostāties viņas pusē. Daži no grāfa Orlova tuvākajiem ļaudīm ieteica viņam uzmanīties undarīt visu nepieciešamo, lai sevi aizsargātu, taču viņš, savulaik nebaidīdamies izdarīt valsts apvērsumu,atgaiņāja šos brīdinājumus kā uzmācīgas mušas. Grāfa rīcībā bija pieci līnijkuģi un viena fregate arkopumā 700 lielgabaliem. Atklājot no tiem uguni, flotes komandieris varēja noslaucīt Livorno no zemesvirsas, turklāt Katrīna II bija devusi Orlovam pilnīgu rīcības brīvību. Attiecīgā brīdī mēs citēsim arīķeizarienes vēstuli, kas apstiprina šo faktu.

Kaut arī viltvārde bija sagūstīta, krievu eskadra stāvēja Livorno vēl četras dienas, jo tika izšķiroti"kņazienes" dokumenti un kuģī iekrautas Orlova Česmieša mantas, kuru septiņos gados, kamēr grāfsuzturējās Vidusjūrā, bija sakrājies vairāk nekā pietiekami. Tur bija gan gleznas, gan statujas, gan dārgasmēbeles, tā ka tikai naktī uz 26. februāri kuģi izbrauca atklātā jūrā. Marta vidū tie atstāja aiz mugurasGibraltāru, bet vēl pēc divām nedēļām sasniedza miglā tītos Anglijas krastus. Londonā tika papildinātipārtikas un ūdens krājumi, kā arī bija plānots kādu laiku pilsētā atpūsties, tomēr baumas par gūstekni uzkuģa "Isidor" aizklīda līdz londoniešiem, un tie pūļiem saplūda krastmalā, gluži vai apsēzdami Greigakuģi cerībā kaut mirkli ieraudzīt krievu princesi. Tāpēc admirālis bija spiests steidzīgi atstāt Anglijasgalvaspilsētu, un 22. maijā eskadra ieradās Kronštatē.

Pēc Orlova dotajiem norādījumiem viltvārdi drīkstēja izdot tikai tad, ja no ķeizarienes saņemtu tiešurīkojumu. Tāpēc Greigs gaidīja Katrīnas II sūtņus. Beidzot reskripts pienāca. Tajā bija teikts:

"Kontradmirāļa Greiga kungs, apsveicu ar veiksmīgu ierašanos mūsu ostās, par ko šodienpārliecinājos, un šī vēsts mani ļoti iepriecināja. Kas attiecas uz šo sievieti un viņas svītu, rīkojumus par

viņiem esmu nosūtījusi feldmaršalam kņazam Goļicina kungam uz Sankt-Pēterburgu, un viņš jūs atbrīvosno rūpēm par šiem pasažieriem. Varat būt pārliecināts, ka šo jūsu pakalpojumu es atcerēšos līdz mūžagalam, un nevilcinoties izsaku savu lielo pateicību.

Katrīna Kolomenskas ciemā 7 verstu attālumā no MaskavasŠeit nepieciešams precizēt datumus. Kā jau minēts, Greiga eskadra Kronštatē ieradās 22. maijā, bet

vēstuli ķeizariene bija uzrakstījusi gandrīz nedēju iepriekš. Nekā noslēpumaina te nav, Katrīna toapliecina ar savu frāzi "par ko šodien pārliecinājos". Jā, kamēr eskadra brauca apkārt Eiropai, pieķeizarienes pa sauszemi tika sūtīts īpašs ziņnesis, kurš nogādāja viņai vēsti par viltvārdes sagūstīšanu.

Saņēmis reskriptu, Greigs naktī slepeni nosūtīja viltvārdi uz Pētera un Pāvila cietoksni, kur nodevaviņu Pēterburgas ģenerālgubernatoram Goļicinam vai, pareizāk, viņa pārstāvim gvardes kapteinimAleksejam Tolstojam. Taču arī Tolstojs bija tikai starpnieks viltvārdes ceļā no vienas amatpersonas pieotras. Par viņas pastāvīgo uzraugu kļuva cietokšņa komandants Andrejs Černiševs. Tas bija viņš, kasaizslēdza aiz gūsteknes drūmā Alekseja ravelīna vārtus, pa kuriem viņai vairs nebija lemts iziet…

NO PARĪZES LĪDZ ADRIJAS JŪRAI

XVIII gadsimta 90. gados Parīzē iznāca grāmata "Krievijas ķeizarienes Katrīnas II dzīve". Tāsautors de Kastēra, vēstīdams par to, kas noticis pirms Polijas pirmās sadalīšanas, stāsta, ka 1767. gadāslavenais poļu augstmanis un niknais Krievijas ienaidnieks Karols Radzivils pieņēmis audzināšanāmeiteni, par kuru klīda baumas, ka viņa esot ķeizarienes Elizabetes Petrovnas meita. Kas šī meitene bijapatiesībā, vēsturniekiem nav zināms, taču, ņemot vērā mūsu interesi par "kņazieni Tarakanovu", 1767.gadu var uzskatīt par pirmo gadu, kad viltvārde pieminēta.

Cik veca viņa toreiz bija? 1775. gadā "kņaziene"izmeklētā- jiem paziņoja, ka ir 23 gadus veca, tā kapar viņas dzimšanas gadu var uzskatīt 1752. gadu, un tas nozīmē, ka, nokļūstot pie Radzivila, viņai bija nevairāk kā piecpadsmit.

Turpmākajos piecos gados kņaza Radzivila audzēkne nozūd no pētnieku redzesloka un parādās tikai1772. gada pavasarī Parīzē, dēvēdama sevi te par Kņazieni Voldomiru, te par persieti Ali Emetu. Viņuielenca vesels kalpotāju štats, taču tuvākie sirdsdraugi bija divi baroni - Embss un de Šenkss.

Parīzes iedzīvotājus bija grūti ar kaut ko pārsteigt, tomēr mūsu varones ierašanās sacēla visai lielutroksni Francijas galvaspilsētas augstākajās aprindās. Kņaziene Voldomira noīrēja greznus apartamentusun atvēra salonu, kuru apmeklēt vēlējās daudzi. Viņas rautos pulcējās ne tikai Parīzes aristokrātijaspārstāvji, bet arijaun- buržuji - baņķieri, tirgotāji. Visiem salona saimniece neatvairāmi uzsmaidīja unpastāstīja dažas epizodes no savas dzīves. Viņa esot dzimusi Čerkesijā, bet tagad apceļojot Eiropu unParīzē gaidot ziņas no saviem Finansu aģentiem par mantojumu, kas kņazienei kuru katru brīdi jāsaņem.Naudu viņai novēlējis tēvocis, viens no Persijas bagātākajiem cilvēkiem.

Čerkesijā, Persija… šie vārdi parīziešiem izklausījās pēc īstas eksotikas, un viņi atplestām mutēmklausījās čerkesu kņazienē. Un labprāt aizdeva naudu, ko viņa apsolīja atdot nekā citādi kā vien arprocentiem, līdzko saņems mantojumu.

Vārdu sakot, kņaziene Voldomira dzīvoja plaši.Ir zināms, kā šo noslēpumaino sievieti aprakstījuši viņas laikabiedri."Viņa ir jauna, skaista un apbrīnojami gracioza," rakstīja kāds no viņiem. "Mati pelnu krāsā, acu

krāsa pastāvīgi mainās - te zilas, te - kļūst melnas, un tas piešķir viņas sejai zināmu sapņainību unmīklainību, un, skatoties uz viņu, liekas, it kā ari viņa pati būtu izausta no sapņiem. Viņa izturas kādižciltīga sieviete un, domājams, tikusi labi audzināta…"

Bet šo vēlāk tapušo raksturojumu atstājis feldmaršals Goļicins, kas izmeklēja viltvārdes lietu Pēteraun Pāvila cietoksnī: "Cik var spriest, viņa ir jūtīga un kaislīga, ar asu prātu, plašām zināšanām, brīvi

pārvalda franču un vācu valodu, kurās runā bez akcenta… Visai īsā laikā viņai izdevies apgūt arī angļu unitāļu valodu."

Piebildīsim, ka viltvārde nereti lepojusies arī ar arābu un persiešu valodas zināšanām, tačupārbaudot izrādījies, ka tie ir visīstākie meli. Varam secināt, ka viņa ar vieglu sirdi un mierīgu prātuspēja uzdot vēlamo par esošo, kad vien radās tāda nepieciešamība.

Kā jau teicām, kņazienes Voldomiras salonā pulcējās visdažādākie cilvēki, un interesantākais tovidū neapšaubāmi bija grāfs Mihails Oginskis, poļu izcelsmes emigrants, kas dzīvoja Parīzē un lūdzaFrancijas karali Luī XV sniegt palīdzību Polijai, kura centās atbrīvoties no Krievijas varas un pār kurutobrīd jau savilkās reāli sadalīšanas draudi (1772. gada vasarā Poliju tik tiešām arī sadalīja Krievija,Austrija un Prūsija. - B. K).

Oginskis bija izcila personība. Šis dzejnieks un mūziķis (Oginska "Polonēze" vēl tagad tiekatskaņota visas pasaules koncertzālēs) prata smalki novērtēt arī sievietes skaistumu, tāpēc no pirmā acuuzmetiena kņazienei Voldomirai saprata, ka viņa ir neparasta skaistule. Tas, ka kņaziene mazliet šķielē, -tas, viņaprāt, sievietei piešķīra īpašu burvību.

Arī kņaziene spēja no pirmā skatiena novērtēt cilvēkus, un nav nekāds brīnums, ka starp viņu unOginski sākās mīlas sakars. Par to, cik tālu tas aizgāja, domas dalās. Oginska vēstules, kas saglabājušāsvēstures arhīvos un ir adresētas kņazienei Voldomirai, pauž mīlestību, patiesu šķīstumu un uzticību. Tās irvēstules, ko bruņinieks rakstījis savai skaistajai dāmai.

Taču, kā dzīvē mēdz būt, pērkons nodārdēja gluži nelaikā. Baronu Embsu, vienu no kņazienesfavorītiem, piepeši arestēja karaļa policija. Kņazienes svītā viņš bija atbildīgais par viņas finansēm, unizrādījās, ka jau sen nav apmaksājis vekseļus. Taisnības labad piebildīsim, ka Embss bija bez vainasvainīgais: kņaziene savos izdevumos nepazina nekādus ierobežojumus, un barons vienkārši nespējasagādāt viņai naudu tēriņiem, nemaz nerunājot par parādu nomaksu. Piedevām noskaidrojās, ka Embssnav nekāds barons un viņam nav pat dokumentu.

Stāvokli steidzīgi vajadzēja glābt, un kņaziene Voldomira lika lietā visu savu pievilcību, lai Embsuizpestītu no cietuma. Tas viņai izdevās, taču naudas, ko samaksāt kreditoriem, joprojām nebija, tāpēcatlika tikai viena iespēja, kā izvairīties no neizbēgamā apkaunojuma - nemanāmi aizbēgt. To kņaziene arīizdarīja un kādā jaukā dienā ieradās Vācijā, Frankfurtē pie Mainas. Saprotams, ka viņu pavadīja uzticīgiefavorīti de Šenks un Embss. Pēdējais, jāteic, pārstāja dzīvot bez pases. Vēl uzturēdamās Parīzē, kņazieneVoldomira no Oginska, kam bija tiesības piešķirt dienesta pakāpes, saņēma neaizpildītu kapteiņa patentu,kur ari ierakstīja "barona" Embsa vārdu.

Taču dzīve arī Frankfurtē prasīja izdevumus. Bija vajadzīgs cilvēks, kurš spētu tos nodrošināt, untāds atradās - kāds Limburgas kņazs. Četrdesmit divus gadus vecais neprecētais vīrietis pretendēja uzŠlēsvigas-Holšteinas hercogistes troni, viņam bija pašam savs galms, neliels karaspēks, tiesības apbalvotar ordeņiem, bet, galvenais, - savs budžets. Tas ari kņazieni Voldomira vispirmām kārtām interesēja, unviņa ātri vien piesaistīja Limburgas kņaza uzmanību. Daiļās sievietes valdzinājuma apburts, Limburgaskņazs galīgi zaudēja galvu un kņazieni bildināja. Tomēr viņa nebūt nesteidzās precēties un ar visādiemieganstiem attālināja saderināšanos, pieprasot no kņaza tikai vienu - naudu. Tas nespēja atteikt savaiskaistajai izredzētajai un apmaksāja visus viņas neprātīgos izdevumus.

Pa to laiku kņazienes tuvāko (aužu vidū parādījās jaunas personas, starp tām - šļahtičs MihailsDomanskis. Viņš bija emigrants, tāpat kā Oginskis, un arī sapņoja par neatkarīgu Poliju. Drosmīgais,skaistais polis iekaroja mūsu varones sirdi un drīz vien kļuva par viņas mīļāko.

Taču mūs vairāk interesē pavisam kas cits: vai Domanskis bija tas, kurš iedvesa viņai domu uzdotiespar Krievijas cara troņ- mantnieci? Protams, nav iespējams atbildēt uz šo jautājumu ar simtprocentīgu"jā", tomēr ir fakti, kas uzvedina uz zināmām pārdomām - un galvenais no tiem - izmaiņas kņazienesuzvedībā pēc iepazīšanās ar Domanski. Iepriekš viņa sauca sevi daudzos vārdos, bet ne reizi parķeizarienes Elizabetes meitu, un tieši 1773. gada decembrī, kad viņas dzīvē ienāca Domanskis, kņaziene

Voldomira pirmo reizi vēstīja, ka ir Krievijas cara troņmantniece.Ar ko tas izskaidrojams? Droši vien tikai ar to, ka Domanskis patiešām iedvesa savai mīļākajai

domu "dēvēt sevi par carieni". Vai viņš to darīja pats uz savu roku? Diezin vai. Drizāk notikumiem sekojaun tos virzīja zināmi spēki, kas bija ieinteresēti, lai Krievijā rastos kārtējais juceklis.

Taču kas tie bija par spēkiem? Vairums vēsturnieku uz šo jautājumu atbild viennozīmīgi: jebkādanestabilitāte Krievijas impērijas iekšienē bija izdevīga tā dēvētajiem lielkungu konfe- derātiem, kassavulaik protestēja pret Katrīnas II politiku Polijas jautājumā, bet pēc sakāves emigrēja uz Eiropasvalstīm. Tie bija viņi, kas sapņoja par brīvu Poliju un tās glābšanu saistīja tikai ar vienu - Katrīnas IIgāšanu no troņa, jo Krievijas ķeizariene, pēc viņu domām, bija vainojama visās poļu nelaimēs. Vispirmsviņa Polijas tronī iecēla savu mīļāko Staņislavu Poņatovski, bet pēc tam Poliju vispār sadalīja (šeitkonfederātiem nebijaīsti taisnība - pilnīgi vājprātīgo Polijas pirmās sadalīšanas ideju deva Prūsijaskaralis Fridrihs II, kurš ļoti vēlējās paplašināt savas valsts robežas uz Polijas zemju rēķina. - B. V.).Tātad konfederāti ienīda gan Poņatovski, gan Katrīnu, un abu krišana bija viņu visu sapnis.

Konfederāti neatteiktos ari no krievu carienes fiziskas iznīcināšanas, bet, tā kā to izdarīt bija gandrīzneiespējami, par galveno izvēlējās variantu ar viltvārdi.

Vai šeit bija izredzes gūt panākumus? Bija - un diezgan labas.Pirmkārt, konfederāti savu mērķu īstenošanai izvēlējās joti izdevīgu bridi - 1773. gada vasaru, kad

Pugačova vadītā zemnieku sacelšanās satricināja visu impēriju. Oktobra sākumā Pugačovs, kas uzdevāspar caru Pēteri III (Katrīnas II vīrs, ko brāļi Orlovi nogalināja Ropšā 1762. gadā), ar savu karaspēkuaplenca Orenburgu. Pēc tam dumpis izplatījās Urālos un Pievolgā, aptverot milzīgu teritoriju.

Otrkārt, Katrīnai II bez uzticīgajiem palīgiem bija ari spēcīga opozīcija, kas to vien gaidīja, kadpienāks bridis ķeizarienes gāšanai no troņa. To pierāda kaut vai Miroviča sazvērestība 1764. gadā.

Kā zināms, pēc ķeizarienes Annas Joanovnas nāves Krievijas cara troni mantoja nepilngadīgaisPētera I mazmazdēls Joans Antonovičs. Taču 1741. gadā, kad ar gvardes palīdzību tronī kāpa Elizabete,Joans Antonovičs vispirms tika izsūtīts, bet vēlāk, 1766.gadā, ieslodzīts Šliselburgas cietoksnī. Viņuporučiks Miro- vičs bija iecerējis atbrīvot un iecelt tronī Katrīnas vietā. Mēģinājums cieta neveiksmi,taču kopš tā laika Katrīna turēja acis vienmēr vaļā.

Tādējādi izredzes viltvārdei, vēlreiz atkārtosim, bija. Ja viņai izdotos nokļūt Krievijā gūt armijasatbalstu, grūti pateikt, ar ko beigtos šī grandiozā intriga. Starp citu, pretendente uz troni ļoti labi saprata,ka nepieciešams balstīties uz kaut ko reālu, taču, pirms sāksim stāstīt par to, ko viņa mēģināja darīt šajāvirzienā, īsi atgriezīsimies pie Pugačova. Mūsu vēstījumam tas ir ļoti svarīgi.

Vēl nesen tika uzskatīts, ka Pugačovs vadījis stihisku tautas sacelšanos, pulcējis zem saviemkarogiem visus apspiestos un nabadzīgos un naivi, atbilstoši savai īstenības izpratnei, pieņēmis "labā"cara vārdu (kaut arī Pēterim III izdevās valdīt ļoti īsu laiku, viņš baudīja tautas atzinību, jo ar vienu nosaviem rīkojumiem atņēma visai lielus zemes īpašumus baznīcai. - B. V.). Tomēr pēdējo gadu vēsturespētījumi sniedz pavisam citādu ainu.

Vēsturnieku rīcībā ir neapgāžami pierādījumi, kas Pugačovu no tautas varoņa pārvērš valstsnodevējā, jo, kā noskaidrojās, viņš bija nevis krievu revolucionāro spēku ieliktenis, bet gan vispasaulesmasonu izvirzīta persona, bandinieks to spēku rokās, kuri jau no seniem laikiem centās destabilizēt,sašķelt, bet ideālajā gadījumā - iznīcināt Krieviju. Domājams, nav tālu tā diena, kad šis jautājums tiksnoskaidrots galīgi.

Un vēl kas. Pugačova sacelšanos vērienīguma ziņā var pilnīgi salīdzināt ar Stepana Razina vadītosacelšanos. Taču ir pārsteidzoša atšķirība: par Steņku tauta sacerējusi visai daudz dziesmu, ko dzied vēlšodien, bet par Pugačovu - nevienas pašas. Kāpēc? Vai ne tāpēc, ka tautas dvēseles kamertonis jau senbija uztvēris neīstu pieskaņu ārzemnieciskajās Pugačova stīgās?…

Taču atgriezīsimies pie galvenā temata.Tātad "poļu atstātās pēdas" "kņazienes Tarakanovas" lietā šķiet neapšaubāmas, tomēr ne visi

pētnieki ir vienis prātis ar šo viedokli. Piemēram, gadsimta sākumā konfederātu saistību ar viltvārdesparādīšanos noliedza E.Luņinskis. Viņš jautāja: "Kur tad radās ideja, kur ir miglā tītais iniciatīvasavots?"

Un pats atbildēja:"Visticamāk, tas bija viņā pašā - kņazienē Voldomirā. Pugačova karagājieni, kas 1773. gada rudenī

sasniedza kulmināciju un sacēla jukas Krievijas Eiropas daļā, sagrozīja viņai galvu. Viņa apskauda viltusPētera gūtos panākumus un nepadomāja par Donas kazaka popularitātes iemesliem. Kāpēc tas, kasizdevās pie Jaikas, neizdosies pie Ņevas vai Maskavas upes?"

Grūti piekrist šādiem spriedumiem. 1773. gadā, kad viltvārde uzdevās par princesi Elizabeti, viņaibija tikai 21 gads, un domāt, ka viņa pati uz savu roku, bez kādas palīdzības un pamudinājuma nolēmusiuzurpēt varu Krievijā, nav iespējams. Lai to darītu, vajadzēja zaudēt jebkādu priekšstatu par realitāti, tačuto viltvārdei nekādi nevarēja pārmest. Gluži otrādi, viņa ne reizi vien saspringtākajās situācijās pierādīja,ka ir apveltīta ar veselo saprātu. Luņinska pārliecība, ka viltvārde pati izdomāja un "izvērsa" intrigu, vartikt attaisnota vienīgi tad, ja "kņaziene Tarakanova" būtu nevis viltvārde, bet gan Elizabetes īstā meita.Tad viņai būtu morālas tiesības cerēt, ka viņu atbalstīs dažādas toreizējās krievu sabiedrības aprindas,kas nebija apmierinātas ar Katrīnas II varu. Taču šim jautājumam veltīsim atsevišķu nodaļu, kas rezumēsvisu pētījumu.

1773. gada beigās kņazienes Voldomiras dzīvē bija notikums, kuram agri vai vēlu vajadzējaatgadīties, - mūsu varone, jau uzdodamās par princesi Elizabeti, satikās ar Karolu Radzivilu. Par ko viņitoreiz runāja, nav zināms, toties sarakstē, kas sākās starp abiem pēc šīs tikšanās, tika runāts par daudz ko.

Piemēram, lai atbalstītu Pugačovu, tika plānots rīkot sacelšanos Polijā un baltkrievu zemēs, kā arīapmeklēt Stambulu un lūgt turku sultāna palīdzību cīņai pret Krieviju (Turcija un Krievija tolaik atradāskarastāvoklī. - B. V.). Šo nodomu īstenošanā Radzivilam un viltvārdei atbalstu sniedza Francijas karalisLuīXV, kurš visādi centās nepieļaut Krievijas ietekmes palielināšanos Eiropā.

Tā kā sacelšanās organizēšana Polijā un Baltkrievijā ievilkās, cīņu biedri nolēma vispirms doties uzStambulu. Ceļš uz turieni veda caur Venēciju, kur pirmais nokļuva Radzivils - 1774. gada janvārī.Viltvārde ar grāfienes Pinenbergas vārdu Venēcijā ieradās maija beigās un apmetās Francijas konsulamītnē. Taču ne uz ilgu laiku - jau 16.jūnijā Radzivils nofraktēja kuģi un kopā ar līdzzinātāju devās uzStambulu. Taču pretvējš novirzīja kuģi no kursa, un tas nokļuva reidā pie Korfu salas. Tika noīrēts citskuģis, taču arī otrs mēģinājums sasniegt Turcijas galvaspilsētu bija neveiksmīgs. Viņi spēja nokļūt tikailīdz Ragūzai (tagad Dienvidslāvijas pilsēta Dub- rovnika. - B. V.). Pilsētas varas iestādes neizjūtanekādas simpātijas pret Katrīnu II, tāpēc abus ceļotājus saņēma ar prieku.

Tāpat kā Venēcijā, arī Ragūzā viltvārde apmetās Francijas konsula mītnē un uzsāka plašu dzīvi.Katru dienu tika rīkotas greznas pusdienas, kuru laikā viesmīlīgā namamāte stāstīja daudzajiemuzaicinātajiem viesiem par savu dzīvi un centās visus pārliecināt, ka ir Krievijas cara troņmantniece, kaKrievijā viņai ir spēcīga atbalstītāju grupa un ka Pugačovs, kurš ved uzvarām vainagotu cīņu pretKatrīnas II karaspēku, ir viņas miesīgais brālis kņazs Razumovskis.

Tādas sarunas risinājās no dienas dienā - līdz brīdim, kad atklājās, ka starp Krieviju un Turciju irnoslēgts miers, bet Pugačovs sakauts un Katrīnas ģenerāļi viņu saņēmuši gūstā. Viltvārde pavēstīja, kavisi šie ziņojumi ir nepatiesi, taču drīz vien laikraksti apliecināja pretējo. Piedevām iestājās saspīlējumsattiecībās ar Radzivilu. "Princese" nezināja, ka kņazs jau labu laiku veda divkosīgu spēli, jo, juzdams, kaintrigas atrisinājums būs nelabvēlīgs, negribēja sarežģīt savu jau tā grūto stāvokli un sapņoja pariespējām no alianses izstāties.

Un - kā beigu akords - sākās nedienas ar veselību. Pirmās tuberkulozes pazīmes viltvārdei parādījāsjau Venēcijā; tagad, kad nekas neveicināja dvēseles mieru, viņas pašsajūta krasi pasliktinājās. Tomērviņa cīnījās ar slimību visiem spēkiem un, cenšoties īstenot savus plānus, uzrakstīja dažas ļoti svarīgasvēstules.

Pirmās divas tika uzrakstītas 1774. gada 18. augustā. Viena no tām bija adresēta grāfam Orlovam,bet otra - viņa eskadras jūrniekiem.

Plašo Orlovam adresēto vēstuli šeit necitēsim, piebildīsim tikai, ka tajā viltvārde sīki stāsta parsavu dzīvi un cenšas grāfam iegalvot, ka ir likumīga Krievijas cara troņmantniece un, ja viņš pāriešotviņas pusē, tad, kļuvusi par ķeizarieni, viņa grāfam par to bagātīgi atlīdzināšot. Vārdu sakot, gandrīzpersoniska vēstule, kur saruna par politiku ir it kā fons. Jo interesantāka ir viltvārdes vēstule eskadrasmatrožiem. Tas bija programmatisks vēstījums, ar ko "vārda zagle" jau vērsās pie tautas, un tās citēšana irpilnīgi attaisnojama, tiesa, ar dažiem saīsinājumiem:

"Viskrievijas ķeizarienes Elizabetes testamentā teikts: "Mana meita… mantos pēc manis troni unvaldīs tikpat patvaldnieciski, kā savulaik valdīju es." Princese Elizabete līdz šim nevarēja izsludināt šomanifestu… tagad, kad krievu tauta nolēmusi atbalstīt troņmantnieces likumīgās tiesības, viņa ir nonākusipie atziņas, ka pienācis brīdis svinīgi paziņot, ka visā Eiropā zināmās mantojuma tiesības pieder viņai.Testaments, uz kura šīs tiesības balstās, ietver pantus, kas vērsti uz labklājības nodibināšanu krievu tautasdzīvē. Visi mūsu uzticīgie pavalstnieki nolēmuši nostāties lielkņazienes pusē; viņa atrodas svešumā kopšsavas mātes Elizabetes Petrovnas nāves. Tas arī pamudinājis mūs spert izšķirošo soli, lai izvestu mūsutautu no ciešanām, ko tai pašreiz nākas piedzīvot, un darītu to vienlīdzīgu ar citām kaimiņu tautām… ArDieva žēlastību mēs kopā ar Elizabeti II, Viskrievijas princesi, paziņojam visiem krievu ļaudīm, kaviņiem ir izvēle: vai nu nostāties viņas pusē, vai arī pret viņu. Mums ir visas tiesības uz mums nolaupītotroni, un itin drīz mēs pasludināsim nelaiķes ķeizarienes Elizabetes Petrovnas testamentu. Tie, kasatteiksies mums zvērēt uzticību, saņems pelnītu sodu saskaņā ar likumiem, ko pieņēmusi pati tauta un koatjaunojis Viskrievijas ķeizars Pēteris I."

Kā redzams, vēstījumā pieminēts ķeizarienes Elizabetes Petrovnas testaments. Pēc viltvārdesapcietināšanas tas patiešām tika atrasts viņas dokumentos, taču līdz pat šim laikam nav izlemts jautājumspar tā autentiskumu. Valda uzskats, ka tas tomēr ir viltojums, ko izgatavojuši poļu konfederāti, t.i., tie,kuri, domājams, izgudrojuši visu šo intrigu ar viltvārdi. Taču, ja arī dokuments bija viltojums, tas tik un tāir vēstures fakts un mēs nevaram ar to neiepazīstināt lasītājus.

Ķeizarienes Elizabetes Petrovnas testamenta teksts, kas tika atrasts "kņazienes Tarakanovas"dokumentos:

"Elizabete Petrovna (tā arī tekstā. - B. V.), mana meita, manto manu troni un valda pār Krievijutikpat patvaldnieciski, kā savulaik esmu valdījusi es. Par viņas troņmantniekiem kļūs viņas bērni, bet,

ja viņa nomirs, neatstājusi pēcnācējus, - Holšteinas hercoga Pētera (ķeizars Pēteris III, kas tikanoslepkavots 1762. gada apvērsumā. - B. V.) pēcteči mantos troni.

Kamēr mana meita Elizabete būs nepilngadīga, Holšteinas hercogs Pēteris valdīs pār Krieviju, unviņam būs tāda pati vara, kāda bija man. Viņa pienākums ir audzināt manu meitu, kurai lielākoties vajagapgūt krievu likumus. Pēc pilngadības sasniegšanas, kad viņa pati spēs ņemt rokās vadības grožus, viņatiks atzīta par Viskrievijas ķeizarieni visas tautas priekšā, bet Holšteinas hercogs Pēteris uz mūžusaglabās ķeizara titulu, un, ja princese Elizabete, Viskrievijas lielkņaziene, izies pie vīra, viņasdzīvesbiedrs ķeizara titulu iegūs tikai pēc Holšteinas hercoga Pētera nāves. Ja mana meita neatzīs parvajadzīgu, ka viņas laulātais draugs ir saucams par ķeizaru, viņas gribai jātiek izpildītai kā patvaldniecesgribai. Pēc viņas troni manto viņas pēcnācēji kā pa vīriešu, tā arī pa sieviešu līniju.

Mana meita Elizabete nodibinās augstāko padomi un iecels tās locekļus. Kāpjot tronī, viņai jāatjaunošīs padomes iepriekšējās tiesības. Karaspēkā viņa var izdarīt kādus vien pārkārtojumus vēlas. Ik pēc trimgadiem visām valsts iestādēm - kā militārajām, tā ari Civilajām - jāiesniedz viņai pārskati par savudarbu, kā arī norēķini. Tas viss tiek izskatīts muižnieku padomē, kuru ieceļ mana meita Elizabete.

Katru nedēļu viņai jādod publiska audience. Visi lūgumi tiek iesniegti ķeizarienes klātbūtnē, un viņaviena pieņem to sakarā lēmumus. Viņai vienai ir tiesības atcelt vai grozīt likumus, ja to atzīst parvajadzīgu.

Ministri un citi padomes locekļi lietas izlemj ar balsu vairākumu, taču nevar sākt to izpildi, pirmslēmumu nav apstiprinājusi ķeizariene Elizabete Otrā.

Novēlu, lai krievu tauta vienmēr dzīvotu draudzībā ar saviem kaimiņiem. Tā vairosies tautasbagātība, turpretī bezjēdzīgie kari novedīs tikai pie iedzīvotāju skaita samazināšanās.

Novēlu, lai Elizabete nosūta sūtņus uz visiem galmiem un ik pēc trim gadiem tos nomaina.Nevienam ārzemniekam, nedz ari pareizticīgo baznīcas kalpotājam nav ļauts ieņemt ministru vai

kādus citus svarīgus valsts amatus.Muižnieku padome ieceļ pilnvarotos revidentus, kuri ik pēc trim gadiem apseko tālās provinces un

noskaidro, kāds ir stāvoklis vietējās garīgajās, civilajās un militārajās lietās, kā noris darbs muitā, rūduraktuvēs un citos kroņa īpašumos.

Novēlu, lai tālo provinču, Sibīrijas, Astrahaņas, Kazaņas un citi gubernatori laiku pa laikam iesniedzsava darba pārskatus augstākajās iestādēs Pēterburgā vai Maskavā, ja Elizabete tur izveidos savurezidenci.

Ja kāds izdarījis atklājumu, kas var būt noderīgs visai tautai vai vairot ķeizarienes slavu, tas par šoatklājumu slepeni ziņo ministriem un pēc sešām nedēļām griežas tā departamenta kancelejā, kas šo jomupārvalda; pēc trim mēnešiem lieta nonāk pie ķeizarienes izlemšanai publiskās audiences laikā, bet pēctam deviņās dienās, rībot bungām, tā tiek izziņota visai tautai.

Novēlu, lai Krievijas Āzijas daļā tiktu nodibinātas īpašas iestādes tirdzniecības un zemkopībasveicināšanai un ierīkotas kolonijas, ar nosacījumu, ka pastāvēs pilnīga visu reliģiju savstar1 pējaiecietība citai pret citu.

Novēlu, lai katrā pilsētā par valsts kases līdzekļiem tiktu nodibināta tautas mācību iestāde.Novēlu, lai visas baznīcas un garīdzniecība atrastos valsts kases apgādībā.Nodokļus nenosaka neviens cits kā tikai mana meita Elizabete.Katrā apriņķī ik gadu tiks rīkota tautas skaitīšana, un ik pēc trim gadiem uz vietām tiks sūtīti īpaši

ierēdņi, kas savāks sastādītos sarakstus.Jānodibina kara akadēmija visu militāro un civildienesta ierēdņu dēlu apmācīšanai. Atsevišķi jātop

izveidotai civilajai akadēmijai.Pamesto bērnu izmitināšanai jānodibina īpašas pastāvīgas iestādes. Ārlaulībā dzimušo izmitināšanai

jānodibina bāreņu nami, un to beidzēji jāiesauc armijā vai jānorīko darbā citos dienestos.Novēlu, lai krievu nācija izpilda šīs mūsu pēdējās vēlēšanās un lai visi atbalsta un aizstāv Elizabeti,

manu vienīgo meitu un vienīgo Krievijas cara troņmantnieci, ja rodas tāda nepieciešamība.Un pēdējais, ko gribu ietvert šajā testamentā: es dodu svētību savai meitai Elizabetei Dieva tēva,

Dieva dēla un Svētā Gara vārdā."Ko var teikt par šī testamenta būtību un jēgu? Vai lasītājam nerodas doma, ka tas, pirmkārt, ir pārāk

detalizēts, bet, otrkārt, tajā uzstājīgi, varētu pat sacīt "uzbāzīgi" tiek pausta doma par meitu Elizabeti kāvienīgo likumīgo Krievijas cara troņmantnieci? Kāpēc mēs izceļam tieši šīs divas lietas? Tāpēc, katestaments tomēr rodas viena cilvēka pārdomu rezultātā un tam cik iespējams lapidāri jāatspoguļotestatora apslēptākās ilgas, kurām jāattiecas uz valsts politikas augstākajām sfērām, nevis jāuzdodmantiniekam par pienākumu dibināt skolas un rīkot tautas skaitīšanas. Ja tā notiek, testaments pārvēršaspar tādu kā sīku programmu, kādu var izstrādāt zināms kolektīvs orgāns, piemēram, valsts padome, tačudiezin vai testators. Tā uzdevums ir noteikt valsts dzīves stratēģiju, nevis taktiku.

Tādu pašu nelāgu sajūtu rada arī tas, ka testators ne reizi vien piemin, ka Elizabete ir viņas vienīgālikumīgā mantiniece. Ja par to nav nekādu šaubu (bet Elizabetei Petrovnai tādām nevajadzētu būt, ja viņair rakstījusi testamentu), nav vērts radīt tās mākslīgi, kas faktiski ir noticis.

Droši vien pēc šiem apsvērumiem arī vadījās pirmie testamenta pētnieki, kad viņiem radās aizdomaspar viltojumu.

Taču atgriezīsimies Ragūzā.

Kā jau teicām, Ragūzas varas iestādes neizjūta nekādas simpātijas pret Katrīnu II (tās nebijaapmierinātas ar Krievijas flotes klātbūtni Vidusjūrā), bet piesardzīgi cilvēki no republikas senāta, kuriizprata Krievijas augošo lomu Eiropā, paziņoja par viltvārdi Krievijas patvaldniecei. Taču Katrīna II,kas tolaik karoja pret Pugačovu, visticamāk, līdz zināmam brīdim negribēja vērst sabiedrības uzmanību uzvēl vienām briesmām, kādas draud viņas valdīšanai, tāpēc ar Krievijas ārlietu ministra grāfa ŅikitasPaņina starpniecību darīja zināmu Ragūzas senātam, ka nav vērts uztraukties par kaut kādas "vazaņķes"(tieši tā izteicās Katrīna II. - B. V.) nepamatotajiem tīkojumiem. Tomēr ķeizariene šo brīdinājumuiegaumēja un, kā mēs drīz redzēsim, izturējās pret saņemto ziņu pavisam nopietni.

Pa to laiku "grāfiene Pinenberga" nesēdēja, rokas klēpī salikusi. Nosūtījusi vēstules krievujūrniekiem un grāfam Orlovam, viņa 24. augustā uzrakstīja vēstuli arī turku sultānam Abdulhamidam I,lūdzot izsniegt viņai un kņazam Radzivilam firmanu iebraukšanai Turcijā, lai Stambulā vienotos parkopīgo cīņu pret Krieviju. Gribēdama atstāt lielāku iespaidu uz Abdulhamidu, viltvārde paziņoja, kapilnīgi noteikti viņas pusē ir pārgājusi krievu eskadra un tās komandieris, kā arī apsolīja savienībā pretKatrīnu iesaistīt Poliju un Zviedriju un parakstīja vēstuli kā Viņa ķeizariskās Majestātes uzticamādraudzene un kaimiņiene Elizabete.

Bija uzrakstīta vēstule arī lielvezīram, taču nedz viņš, nedz sultāns viltvārdes vēstules nesaņēma.Kņazs Radzivils, kurš jau labu laiku saprata, kādai neveiksmei lemta šī iecere, negribēja bāzt galvu cilpā,tāpēc pavēlēja savam aģentam Stambulā pārtvert "grāfienes Pinenbergas" vēstules. Un viņa, kā vienmērdāsni rīkodama pieņemšanas un vakariņas ar aicinātiem viesiem, veltīgi gaidīja atbildes no Bosforakrastiem un nemaz nenojauta, ka ir jau nodota un ka nodevējs ir viens no tuvākajiem viņas sabiedrotajiem.

Tagad pienācis laiks atgriezties pie viena no mūsu stāsta galvenajiem varoņiem. Lasītājs jau,protams, būs uzminējis, ka runa ir par grāfu Orlovu Česmieti, kura loma "vārda zagles" sagūstīšanā bijaizšķirošā.

Ja var ticēt nostāstam, Orlovu dzimtas tēvs bija strēlis, viens no slavenā 1698.gadā notikušā strēļudumpja dalībniekiem. Uz nāvi notiesāts, viņš, iedams uz soda vietu, asi atgrūdis Pēteri I, kurš gadījiesviņam ceļā, un tai bridī it kā teicis: "Paej, valdniek, nost, es te apgulšos!" Runā, ka notiesātais ar savubezbailību tik ļoti pārsteidzis Pēteri I, ka viņš strēli nosaucis par ērgli un apžēlojis.

Kā mēdz teikt, nostāsts ir viena vienīga nepatiesība, taču tajā ir mājiens: visi pieci brāļi Orlovi -Ivans, Grigorijs, Aleksejs, Fjodors un Vladimirs, tāpat kā viņu ciltstēvs, bijuši ļoti pārgalvīgi undrosmīgi. Viņi visi dienēja gvardē un tur izraisīja visus kautiņus, iedzeršanas un mērošanās spēkā.Sevišķi ar to izcēlās Grigorijs un Aleksejs. Grigorijs bija atklāts puisis, toties Alehans (tā gvardē saucaAlekseju Orlovu) - sevī noslēdzies, taču tālredzīgs. Šīs īpašības viņam palīdzēja ilgi noturēties troņatuvumā, turpretī daudzi citi, kuriem nebija paraduma lūkoties tālāk, gan ātri uzkāpa pa karjeras kāpnēm,bet tikpat drīz ari krita lejup.

Par zvaigžņu stundu brāļu Orlovu mūžā kļuva 1762. gada 28.jūnija notikumi.Pirms pusgada, 24. decembri, bija nomirusi ķeizariene Elizabete, un tronī kāpa viņas māsasdēls

Pēteris III. Pēteris III vienā mirklī satuvinājās ar Prūsijas karali Fridrihu II, kas vēl nesen bija Krievijasienaidnieks. Viņu draudzība nonāca pat tik tālu, ka Pēteris III pavēlēja sagatavot krievu armijukaragājienam uz Dāniju, ar ko tobrīd karoja Prūsijas Fridrihs.

Armija un it īpaši gvardes pulki to izturēt nevarēja. Nesen bija beidzies septiņgadu karš, kur Fridrihstika pilnīgi sakauts, un te piepeši karagājiens uz Eiropu palīgā bijušajam ienaidniekam!

Gvardē rūga neapmierinātība, un drīz vien nobrieda sazvērestība, kur brāļiem Orloviem bija galvenāloma. Tie bija viņi, kas pierunāja Katrīnu gāzt vīru no troņa un kronēties pašai. Tiklīdz sākam runāt parapvērsumu, pirmais, ko mēs iedomājamies, ir Grigorijs Orlovs. Pie viņa mūs ir pieradinājuši vēsturniekiar dažnedažādiem stāstiem par visvarenā favorīta diženajiem darbiem.

Protams, tas bija Grigorijs Orlovs, kurš ar savu lielo darbošanās gribu un personisko vīrišķību 1771.gada rudenī uzveica Maskavā mēri un par to - vienīgais no brāļiem! - saņēma kņaza titulu; tas bija viņš,

kas ierosināja sūtīt krievu eskadru uz Vidusjūru, kad tika apspriesti plāni karam ar Turciju. Tā patiešāmbija, taču 27- 28.jūnijā nevis viņš, bet gan viņa brālis Aleksejs bija īstais sazvērestības organizētājs. Tasbija Aleksejs, kurš Katrīnu no Pēterhofas nogādāja Pēterburgā un ieveda tieši notikumu virpulī; Aleksejacentienus izdarīt valsts apvērsumu atbalstīja gvardes Izmailovskas pulks. Viņš arī nolasīja pie Kazaņaskatedrāles manifestu par Katrīnas II kāpšanu tronī.

Tikpat lielu pakalpojumu jaunajai ķeizarienei Aleksejs izdarīja, novākdams no ceļa viņas vīru PēteriIII. Pēc atteikšanās no troņa Pēteris III tika ieslodzīts Ropšu cietoksnī un drīz vien nogalināts. Tieknosaukti vairāki cilvēki, kam ir sakars ar šo slepkavību, - Baratinskis, Teplovs, kapteinis Švaničs, tomērarī šeit galvenais bija Aleksejs Orlovs, Alehans. 6.jūlijā viņš rakstīja Katrīnai no Ropšu cietokšņa: "Esbaidos ne tik daudz par to, ka mūsu kroplis (Pēteris III. - B. V.) varētu nomirt, cik par to, ka viņš varētupalikt dzīvs…"

Sīkāk par Pētera III nonāvēšanas plāniem nav zināms, taču, kad tas notika, Aleksejs liekulīgi rakstījakārtējo vēstuli Katrīnai: "…pats nezinu, kā šī nelaime atgadījās. Mirstam, ja par mums neapžēlojies.Māmiņ, viņa nav starp dzīvajiem. Atzīstos, tā bija mana vaina, un nekā te vairs nav ko izmeklēt."

Kā redzam, sazvērnieki spēlēja, kā mēdz teikt, komēdiju. Muļķiem un vientiešiem. Pat savamkādreizējam mīļākajam Staņislavam Poņatovskim Katrīna pavēstīja: "Viņš (Pēteris III. - B. V.) šausmīgidaudz dzēra, sāpes vēderā atjaunojās reizē ar smadzeņu iekaisumu (!), divas dienas viņš nogulēja ļotislims un, neraugoties uz ārstu pūliņiem, nomira…"

Arī par to tautai tika paziņots manifestā.Nobeidzot nākamā grāfa un admirāļa portretu, piebildīsim, ko par viņu vēlāk teicis kāds autors:

"Šajā milzī apvienojās prāts, apbrīnojams vērīgums, neprātīga drosme, nedzirdēta pašpārliecinātība,pārgalvība, jebkādu sirdsapziņas pārmetumu trūkums, izšķērdība, nevērība pret sabiedrisko domu…"

Šim cilvēkam "princese Elizabete" arī uzrakstīja vēstuli un pēc tam nepacietīgi gaidīja atbildi. Taču,pirms turpinām stāstu, jāpaskaidro lasītājam, kādā veidā grāfs Aleksejs Orlovs nokļuva Itālijā, turklāt vēlkā krievu flotes virspavēlnieks.

Viss sākās ar sanāksmi pie Katrīnas II, kad, apspriežot plānu karam ar Turciju, kas bija tikko sācies,Grigorijs Orlovs ierosināja nosūtīt uz Vidusjūru karakuģus, lai saceltu Balkānu tautas pret turku sultānajūgu. Katrīna pienācīgi novērtēja favorīta ierosinājumu un sāka prātot, kam uzticēt eskadras vadīšanu unkurš būs atbildīgais par karadarbību Arhipelāgā (Jonijas jūras rajons, kur eskadrai vajadzēja darboties. -B. V.).

Uz pirmo jautājumu atbildi devajūrnieki - par eskadras komandieri tika iecelts admirālis Spiridovsun viņam par palīgu norīkots kapteinis un komandors Greigs; attiecībā uz virspavēlnieku Katrīna visuizlēma pati - labāku kandidātu par Alekseju Orlovu viņa nespēja atrast.

Lieta rādījās pārāk nopietna, tāpēc tika turēta sevišķā slepenībā. Paziņodama Orlovam uzdevumu,kāds viņam bija paredzēts, ķeizariene ieteica Alehanam izlikties par slimu un braukt uz Itāliju "ārstēties".Viņu pavadīs vēl viens Orlovs - Fjodors. Brāļiem deva rīkojumu ierasties noteiktajā vietā un gaidīttālākos norādījumus. To viņi arī izdarīja.

Tikmēr braucienam tika gatavota eskadra - septiņi līnijkuģi, viena fregate un daži mazāki kuģi, kurossasēdināja ekipāžu un desantu piecarpus tūkstoš vīru sastāvā. 1769. gada 26. jūlijā, divus gadus pēc karasākuma, kuģi atstāja Kronštati un devās apkārt Eiropai, izbrauca cauri Dānijas jūras šaurumiem,Lamanšam un pa Gibraltāru iekļuva Vidusjūrā. Ceļš bija ārkārtīgi grūts, taču gada beigās eskadra,zaudējusi trīs kuģus, noenkurojās pie Menorkas salas. No cilvēku resursiem tika zaudēta ceturtā daļa,tāpēc bija nepieciešami palīgspēki. Par tiem Katrīna arī gādāja, gatavodama nosūtīt pa Spiridova pēdāmotro eskadru, ko komandēja kāds angļu izcelsmes virsnieks, bet vēlāk arī trešo, ko vadīja no Dānijasnākušais kontradmirālis Arfs. Visas trīs eskadras maksāja Krievijai apaļu summu - 1 900 000 rubļu.

Kad eskadras bija ieradušās, Aleksejs Orlovs saņēma Katrīnas reskriptu, kurā bija teikts, ka viņamjāuzņemas virspavēlnieka pienākumi un jāsāk karadarbība pret turkiem. To aprakstīt nav mūsu uzdevums,

taču noklusēt vienu no lielākajām Krievijas uzvarām jūras kaujās mēs, protams, nevaram.Šī uzvara tika gūta 1770. gada 23. - 25. jūnijā Hiosas jūras šaurumā un Česmas līcī. Turku rīcībā

bija 16 līnijkuģi ar 16 000 vīru apkalpi un 1430 lielgabaliem, bet krievu komandieriem - tikai 9 līnijkuģiar 5500 vīru apkalpi un 818 lielgabaliem, taču pārspēks viņus neatbaidīja. Aleksejs Orlovs deva pavēlisākt kauju, un eskadru komandieri - galvenokārt Spiridovs un Greigs, prasmīgi rīkodamies, vispirmssakāva daļu no turku flotes Hiosas šaurumā, bet pēc tam pretinieka floti pilnīgi iznīcināja Česmas līcī, kurturki bija patvērušies, lai pārnakšņotu.

Uzvaras rezultāti bija tik tiešām neticami: no turku flotes pāri nepalika neviens kuģis. Tāpēc, kad tikaizkalta medaļa par godu Česmas kaujai, vienā tās pusē bija attēlota bojāejošā turku flote, bet otrāiegravēts viens vienīgs vārds: BIJA.

Krievi Česmas kaujā zaudēja flagmaņkuģi "Jevstafij" un 628 vīrus, to skaitā 30 virsniekus, kasatradās uz tā. Šie zaudējumi salīdzinājumā ar turku zaudējumiem bija niecīgi.

Katrīna II dāsni apbalvoja uzvarētājus. Matroži saņēma visa gada algu, virsnieki - ordeņus, vērtīgasdāvanas, dzimtzemniekus. Piemēram, admirālim Spiridovam tika pasniegts Svētā apustuļa Andrejaordenis un dāvātas dzimtcilvēku sādžas, bet kapteinis un komandors Greigs tika apbalvots ar Svētā Juraotrās šķiras ordeni. To pašu apbalvojumu saņēma arī Fjodors Orlovs, kam brīnumainā kārtā izdevāsizglābties no grimstošā "Jevstafij". Pašu Alekseju apbalvoja ar Svētā Jura pirmās pakāpes ordeni Nr. 2(ar Nr. 1 bija apbalvots feldmaršals Pjotrs Rumjancevs par kauju pie Kagulas). Kopš šī brīža Aleksejskļuva par grāfu Orlovu Česmieti un ieguva tiesības attēlot savā ģerbonī tā dēvēto "ķeizarkarogu", zemkura bija cīnījies Česmas kaujā.

1771. gada martā Aleksejs ieradās Pēterburgā, lai sniegtu ziņojumu, un tur nodzīvoja astoņusmēnešus. Taču, atgriezies Livorno, nokļuva tieši viltvārdes intrigās.

Tātad ap 1774. gada 20. augustu grāfs saņēma vēstuli no kādas nepazīstamas sievietes, kas sevidēvēja par Viskrievijas princesi Elizabeti. Vēstules saturs mums jau ir zināms, bet adresātam tas likanodoties dziļām pārdomām. Un kā nu ne - "princese" taču pasludināja sevi par likumīgu Krievijas caratroņmantnieci un aicināja Orlovu kļūt par viņas sabiedroto.

Tīšām vai netīšām, bet vēstule nokļuva pie adresāta brīdī, kad Orlovu ietekme uz ķeizarieni sākamazināties. Iepriekš tā bija neierobežota. Viss sākās ar to, ka pēc desmit favorīta gadiem tika atvaļinātsGrigorijs Orlovs. Galminieki, kas viņu neieredzēja, to vidū arī ārlietu ministrs Ņikita Paņins, sameklējaGrigorijam aizvietotāju - kavalērijas gvardu Vasiļčikovu. Pašu Grigoriju nosūtīja tādā kā goda trimdā uzGatčinu. Viņa vecākais brālis Ivans dzīvoja laukos, Alehans ar Fjodoru atradās tūkstošiem jūdžu attālumāno Pēterburgas un, visbeidzot, Vladimirs, piektais no brāļiem Orloviem, dabūjis iesākumam Zinātņuakadēmijas prezidenta amatu, bija pilnīgi nodevies darbam. Visiem radās iespaids, ka ģimene nav vairsnoteicēja pie ķeizarienes troņa. Un šajā brīdī pienāca vēstule!

Protams, Aleksejs Orlovs bija zināmā mērā apvainots, ka ķeizariene tik viegli attālina no seviscilvēkus, kas viņai pavēruši ceļu uz troni. Daži vēsturnieki izteikuši domu, ka grāfs kādu brīdi svārstījiesun nav zinājis, ko nolemt - kalpot Katrīnai tāpat kā iepriekš vai pamēģināt ķeizarieni uzvest uz pareizāceļa, t.i., piespiest neuzticīgo atkal tuvināt Orlovus tronim.

Fakti to neapstiprina. Jā, saņēmis vēstuli no viltvārdes, grāfs kādu laiku gremdējās pārdomās, tačune jau tāpēc, ka apsvēra, kura no abām sievietēm būs labāka - Katrīna vai "princese". Patiesībā grāfsapsvēra plānu, kā viltvārdi sagūstīt. Un, kad plāns bija izdomāts, Orlovs tūlīt nosūtīja vēstuli Katrīnai.Tajā viņš rakstīja: "Visžēlīgā valdniece, ļoti vēlams, lai Pugačovs tiktu iznīcināts, bet vēl labāk būtu, javiņu izdotos notvert dzīvu un ar viņa starpniecību nonāktu līdz īstajai patiesībai. Man vēl aizvien iraizdomas, vai tur nav iejaukti franči, par ko es jau iepriekš jums ziņoju, bet tagad šīs aizdomas vēl vairākapstiprina vēstule no nepazīstamas personas (ar to domāta viltvārde. - B. V), ko tikko saņēmu."

Uz brīdi pametīsim ziņojumu un ar atpakaļejošu datumu apbrīnosim, cik tālredzīgs bija OrlovsČesmietis, kurš vairāk nekā pirms divsimt gadiem spēja saskatīt to, kas tikai nesen apstiprināts ar

dokumentiem. "Vai tur nebija iejaukti franči…" Cik gan dziļai situācijas izpratnei vajadzēja būt, lai kautko tādu pateiktu! Tas, ka ar šiem vārdiem trāpīts desmitniekā, lasītājam ir jau zināms no mūsu stāstaiepriekšējām lappusēm.

Taču atgriezīsimies pie grāfa Orlova vēstules. Izteicis ķeizarienei savas domas par Pugačova acīmredzamo saistību ar ārzemju aizkulisēm, viņš valdnieci informēja par viltvārdes parādīšanos un beigāsierosināja plānu, kā viņu sagūstīt. Proti, "uzvilināt viņu uz kuģa un nosūtīt tieši uz Kronštati, tur gaidīšutālākos rīkojumus…".

Varētu domāt - kādi gan viltīgi nolūki būtu saskatāmi šajos vārdos? Tomēr pētnieki tādus saskatījaun apvainoja Orlovu Česmieti, ka viņš visādi centies meklēt pats sev labumu. Pat Valentīns Pikulisattiecībā uz šo jautājumu kādā no saviem darbiem rakstīja: "Ne jau Romanovu dinastiju viņš glāba noviltvāržu tīkojumiem, bet gan sevi pašu, savu kaijeru, visa Orlovu klana labklājību."

Maigi izsakoties, Valentīns Pikulis kļūdījās, bet, runājot bez aplinkiem, - apmeloja Česmas varoni.Un viņa personā arī visu slaveno ģimeni. Jā, Orlovi bija tipiski krievu cilvēki, kam patika iedzert unpalakstoties ar sievietēm, viņi bija gan gudrinieki, gan cietpauri, spējīgi gan uz varonību, gan arī uzvieglprātību, kas robežojās pat ar noziegumu (tā Grigorija Orlova vainas dēļ pārtrūka miera sarunasFokšanos, kad favorīts, personisku interešu vadīts, tās pārtrauca un aizdrāzās uz galvaspilsētu, kur jau tikagatavota viņa nomaiņa ar Vasiļčikovu. - B. V.). Taču šie cilvēki nebija spējīgi ne uz atklātu, ne arīslepenu nodevību, ko nevar sacīt par visādiem Paņiniem, Dolgorukijiem, Goļiciniem, kuri, ieņemdamisvarīgus valsts amatus, bija iestājušies dažādās masonu ložās un piekopa politiku, kas nodarīja ļaunumuKrievijas impērijai. (Kāda jēga bija, piemēram, septiņgadu karam, ja Krievija - uzvarētājvalsts,pateicoties augstāko krievu ierēdņu intrigām, bija spiesta atstāt iekaroto Prūsiju, pamest Berlīni untādējādi paglābt veco Krievijas ienaidnieku Fridrihu II no pilnīgas sagrāves? - B.V.) Orlovi, kas bijacēlušies no tautas zemākajiem slāņiem, to nekad neaizmirsa un nekad nedēvēja tautu par "neliešiem", kā todarīja tie paši Goļicini un Kurakini, kuri ar grūtībām spēja runāt krieviski, bet izteikties mēdza "smalkajā"franču mēlē. Un, visbeidzot, visi Orlovi, neskaitot vecāko brāli Ivanu, kurš gandrīz pastāvīgi dzīvoja uzlaukiem, bija apveltīti ar dažādiem talantiem, kas ļāva viņiem atstāt pēc savas nāves ne tikai skandalozu,bet arī pateicīgu piemiņu.

Tikām jau runājuši par izcilajiem Grigorija nopelniem, Maskavā cīnoties ar mēri; Gatčinā, nošķirtsno visas pārējās pasaules, viņš nopietni pētīja mūžīgo sasalumu un eksperimentāli pierādīja, ka tas mūsuklimatiskajos apstākļos var būt noderīgs kā pamats (vārda tiešā nozīmē), uz kura būvēt mājas tālo ziemeļurajonos. Redz, kā!

Bet kuram nav pazīstami slavenie Orlova rikšotāji, ko ilggadīgā selekcionāra darbā izveidojisOrlovs Česmietis? Par to vien viņš pelnījis mūžīgu piemiņu.

Slavens bija arī Fjodors Orlovs, kas Česmas kaujā cīnījās uz flagmaņkuģa "Jevstafij" un tikaapbalvots ar Svētā Jura otrās pakāpes ordeni; kas attiecas uz Vladimiru - jaunāko Orlovu, ne visi zina, kaviņš vairākus gadus bija Pēterburgas Zinātņu akadēmijas prezidents, līdz viņu nomainīja KatrīnaDaškova. Šo amatu Vladimirs Orlovs dabūja nevis ar vecāko brāļu palīdzību, bet gan pateicoties savāmsvešvalodu zināšanām un izcilajai erudīcijai, kas ļāva viņam sarunāties ar franču enciklopēdijassastādītājiem kā līdzīgam ar līdzīgiem.

Tā ka, vai nu Orloviem bija iemesls būt neapmierinātiem ar ķeizarieni, vai nebija, viņi ne reizesneiedomājās par valsts nodevību, godīgi un uzticīgi kalpoja tai. Tāpēc nevajag meklēt nekādus savtīgusnolūkus, kādi varētu būt Alekseja Orlova vēstulei par viltvārdi. Viņš rīkojās saskaņā ar sirdsapziņu undoto zvērestu.

Saņēmusi ziņu par viltvārdes parādīšanos, Katrīna II, kas pati bija kāpusi tronī ar apvērsumastarpniecību un lieliski pazina sazvērestības mehānismu, izturējās pret Orlova ziņojumu sevišķi uzmanīgi.Grāfs nosūtīja ķeizarienei vēstuli 1774.gada27.septembri, bet jau decembri saņēma atbildi noPēterburgas. Tā bija īsa, nežēlīga pavēle: "Šo riebekli, kas tik nekaunīgi piesavinājusies vārdu un titulu,

vajadzēs ne vien iebiedēt ar draudiem, bet arī sodīt, pat ja tādēļ būtu jāapšauda Ragūzas pilsēta, bet, tā kāir iespēja viņu bez trokšņa sagūstīt, arī tas mani apmierina…"

Kā redzam, savā vēlmē par katru cenu sagūstīt pretendenti uz troni Katrīna spēja pieļaut patneiespējamo - svešas valsts pilsētas apšaudi. Ja tā patiešām notiktu, sāktos starptautiski sarežģījumi, untomēr Krievijas patvaldniece uzrakstīja skaidri un saprotami: "…pat ja tādēļ būtu jāapšauda Ragūzaspilsēta…" Tātad briesmas, ko radīja viltvārde, pēc Katrīnas domām, bija ļoti nopietnas, tāpēc Orlovamtika dota pilnīga rīcības brīvība, bet pašā intrigā sākās atbildīgākais posms - "Viskrievijas princesesElizabetes" sagūstīšana.

"CARA MEDĪBAS"

Mēs atstājām viltvārdi Ragūzā, kur viņa veltīgi gaidīja atbildi uz savu vēstuli, ko bija nosūtījusiturku sultānam Abdulhamidam I. Beidzot kņazienes pacietība izsīka, un viņa uzrakstīja sultānam vēl vienuvēstuli un palūdza, lai Radzivils ar saviem aģentiem nogādā to Stambulā.

Tieši tad arī notika pirmais nopietnais strīds starp šķietami uzticamajiem sabiedrotajiem. Radzivilsatteicās izpildīt savas aizbilstamās lūgumu, un viņam bija pamatoti iemesli. Tobrīd Radzivils jau bijasapratis, ka intriga, ko viņš iecerējis kopā ar saviem līdzzinātājiem, ir lemta neveiksmei. To apstiprinājatas, ka, pirmkārt, Pugačovu sakāva Mihelsona un Suvorova vadītais krievu karaspēks, otrkārt, starpKrieviju un Turciju tika noslēgts miers un, treškārt, no visām šīm lietām novērsās Francija, uz kuraspalīdzību konfederāti lika lielas cerības.

Lai nu kā, strīds starp sabiedrotajiem notika, Radzivils pameta princesi un aizbrauca uz Venēciju.Pēc tam uz Ragūzu no Parīzes tika atsūtīta vēstule, kas lika Francijas sūtniecībai turpmāk vairs neizrādītviltvārdei viesmīlību. Viņa palika gluži viena bez jebkādiem iztikas līdzekļiem.

Stāvoklis kļuva izmisīgs, taču no saviem plāniem "princese" neatteicās un drudžaini meklēja izeju.Un beidzot, kā pašai likās, to atrada - viņas skatiens pievērsās Vatikānam. Sazināties ar tā pārstāvjiemviltvārdei apsolīja jezuīts Gaņeckis, viņas svītas loceklis, kam bija plaši sakari Romā. Taču vispirms līdzturienei vajadzēja nokļūt. Kuģa īrēšana maksāja milzu naudu, bet "princesei" nebija ne cehīna un, steidzīgipārcilādama prātā visvisādas glābiņa iespējas, viņa piepeši atcerējās alžīriešu pirātu Hasanu, savukādreizējo paziņu.

Hasans, lieki netaujādams, bija ar mieru pārvest "princesi" un viņas ceļabiedrus (to bija atlikušivairs tikai četri) pāri Adrijas jūrai. 1774. gada vēlā rudenī pirāta kuģis nogādāja ceļiniekus Itālijasaustrumu piekrastē, no kurienes viņi tūlīt devās uz Neapoli. Tolaik ievērojamākā persona šajā pilsētā bijaAnglijas sūtnis sers Hamil- tons. Darba viņam nelielajā Neapoles karalistē bija maz, un savu brīvo laikusūtnis veltīja antīkās kultūras retumu kolekcionēšanai. Viņš arī augstu vērtēja sievietes skaistumu (mīlastrijstūris "lēdija Hamiltone - sers Hamiltons - admirālis Nelsons" ir zināms visā pasaulē), un viltvārde totūliņ izmantoja. Izdevīgā brīdī viņa iepazinās ar Anglijas sūtni un ar viņa palīdzību dabūja sev un saviemceļabiedriem pases, lai varētu dzīvot Romā. "Princesi" lūdza seram Hamiltonam ari 7000 cehīnu lieluaizdevumu, taču to nedabūja. Uz "mūžīgo pilsētu" vajadzēja doties pajūgā ar pārjūdzamiem pasta zirgiem.Tur nauda atradās, un atbraucēji iekārtojās greznā Romas viesnīcā Marsa laukumā. Atlika galvenais -sazināties ar Vatikāna pārstāvjiem.

Tas izrādījās visai grūti: septembri bija miris pāvests Klcments XIV, un kardinālu konklāvsatbilstīgi senajai paražai joprojām sēdēja aiz slēgtām durvīm un apsprieda iespējamās kandidatūras uzatbrīvojušos Svētā Pētera krēslu.

Klīda baumas, ka vislielākās izredzes to ieņemt esot kardinālam Albāni, tāpēc pie viņa ar viltvārdesvēstuli devās Domanskis. Mūsu varone paļāvās uz mīļākā veiklību un bezbailību, tomēr Domamskimneizdevās satikties ar Albāni. Tas viltvārdi tā saniknoja, ka viņa nolēma pārģērbties vīriešu drēbēs un, lai

vai kas, nokļūt pie kardināla. Ceļabiedri tikko spēja atrunāt "princesi" no šīs bīstamās avantūras.Tad viņiem prātā ienāca jezuīts Gaņeckis, un to, ko neizdevās panākt drosmīgajam Domanskim,

izdarīja veiklais, glodenei līdzīgais jezuīts. Viņš Albāni nodeva vēstuli no "princeses Elizabetes", betkardināls ar šo sievieti nekādā ziņā nevarēja tikties, tāpēc uz sarunām nosūtīja savu pārstāvi - abatuRokotani.

1775. gada 3. janvārī abats tika uzaicināts uz viesnīcu pie "princeses", turklāt tikšanās rīkotāji bijaparūpējušies arī par dekorācijām: uz viltvārdes galda, kur bija izmētāti dažādi dokumenti ar zīmogiem unģerboņiem, gulēja smalka (taču viltota) diadēma, un sarunas laikā istabā ienāca te Gaņeckis, teDomanskis, kuri, uzrunādami "princesi" ar vārdiem "jūsu majestāte", atnesa viņai vēstules, ko it kā bijasūtījis turku sultāns un Prūsijas karalis.

Rokotani, nespēdams pretoties tikšanās atmosfērai un burvīgajai sievietei, piekrita nodot viņasvēstuli kardinālam Albāni. Lūk, ko viņa tur rakstīja:".. .tiklīdz es sasniegšu savu mērķi un uzkāpšu tronī, tātūlīt stāšos attiecībās ar pāvesta galmu un pielikšu visas pūles, lai pakļautu savu tautu SvētajamTēvam…" Pati pāriet katoļu ticībā "princese Elizabete" apsolīja tikai pēc tam, kad būs ieņēmusiKrievijas cara troni. Bet, lai tur nokļūtu, viņa lūdza palīdzību kardinālam Albāni, paužot cerību, ka viņšnoteikti kļūs par jauno Romas pāvestu.

Paņēmiens, kā redzam, nav īpaši jauns. XVII gadsimta sākumā, gatavodamies, tāpat kā Tarakanova,kāpt Maskavas tronī, Viltus Dmitrijs I to pašu apsolīja Polijas karalim Sigismundam III un pāvestanuncijam Rangoni. Tiesa, savus solījumus viņš neizpildīja (daži domā, ka jau sākotnēji nedomājis todarīt. - B. K). Un nav zināms, vai arī Tarakanova būtu tos pildījusi, ja liktenis viņai lemtu valdītKrievijas impērijā.

Tomēr jaunā alianse ieguva redzamas aprises: kardinālam Albāni, kā daudziem šķita, bija reālasizredzes ieņemt Svētā Pētera krēslu, un savā stratēģijā viņš gribēja izmantot arī viltvārdi, taču tobrīdstāvoklis krasi mainījās.

Saņēmis Katrīnas II pavēli par viltvārdes sagūstīšanu, grāfs Aleksejs Orlovs tūlīt ķērās pie darba.Kas attiecas uz kardinālu Albāni, prognozes par viņu kā iespējamāko pretendentu uz pāvesta krēsluneattaisnojās. 1775. gada 22. februārī (nākamajā dienā pēc viltvārdes apcietināšanas uz kuģa "Isidor"klāja) par jauno Romas pāvestu Piju VI tika ievēlēts kardināls Džovanni Andželo Braski.

Tātad pavēle bija saņemta, "princesei Elizabetei" jātiek arestētai, taču viss atdūrās pret vienuapstākli, kas nepavisam nebija mazsvarīgs: krievu eskadrā neviens nezināja, kur atrodas viltvārde. Kamērnoritēja vēstuļu apmaiņa starp Pēterburgu un Livorno, viņa pazuda, un tagad Orlovs visiem spēkiemcentās viņu atrast. "Princeses" meklēšanā tika iesaistīti labākie grāfa palīgi, piemēram, spānietis deRibass, kas vēlāk kļuva par Odesas pilsētas priekšnieku (Deribasova iela nosaukta viņa vārdā), un serbsMarko Voinovičs, kam vēlāk piešķīra Krievijas kontradmirāļa dienesta pakāpi. Viņi pārbaudīja visasbaumas, Voinovičs aizbrauca pat uz Farosas salu, kur varētu slēpties meklētā, taču veltīgi. "Princese" bijakā ūdenī iekritusi.

Palīdzību meklētājiem gluži negaidot sniedza sers Hamiltons no Neapoles. Noformējot viltvārdeipasi, viņš nezināja, kas viņa patiesībā ir, un izpildīja skaistās sievietes lūgumu, nespēdams pretoties viņasvaldzinājumam. Pēkšņi atklājās, ka svešiniece ir krievu princese! Sūtnis bija pieredzējis diplomāts unzināja, ka šī palīdzība apšaubāmajai sievietei var slikti ietekmēt attiecības starp Angliju un Krieviju, kāarī viņa personisko stāvokli. Tāpēc, gribēdams izlabot savu kļūdu, sers Hamiltons uzrakstīja vēstuli uzLivorno Anglijas konsulam Džonam Dikam un paziņoja viņam, ka sieviete, kas interesējot grāfu Orlovu,esot jāmeklē Romā. Šo informāciju Džons Diks arī nodeva Krievijas flotes komandierim Itālijā.

Uz Romu tika nekavējoties nosūtīts de Ribass, kuram vajadzēja viltvārdi pārliecināt, ka vēstule, koviņa savulaik nosūtījusi grāfam Orlovam, izraisījusi tieši tādas sekas, uz kādām viņa cerējusi.

Tagad grāfs esot gatavs palīdzēt princesei Elizabetei, jo pie Katrīnas troņa jūtoties ļoti nedroši unturpmāk no ķeizarienes negaidot neko citu kā vien nežēlastību. Jo vairāk tāpēc, ka viņa brāli Grigoriju

Katrīna jau likusi ieslodzīt pazemē.Spāņa runas dāvanas un divi tūkstoši červoncu, kurus viņš viltvārdei nodeva grāfa Orlova vārdā,

vēlamo panāca - viņa noticēja, ka krievu eskadra un tās komandieris ir gatavi pakļauties. Atlika tikaiviens - pierunāt sievieti satikties ar pašu grāfu, lai izstrādātu plānu turpmākajai rīcībai.

Kaut arī viltvārde bija ļoti piesardzīga, de Ribass kļuva aizvien uzstājīgāks un beigu beigās savupanāca - viņa piekrita satikties ar Orlovu. Tobrīd grāfs pārcēlās no Livorno uz Pizu, kur noīrēja greznupili un pavēlēja sagatavot to gaidāmajai viešņai.

Viltvārde ieradās Pizā 15. februārī, uzdodamās par grāfieni Zeļinsku, un grāfs viņu uzņēma ar lielucieņu. Grezni iekārtotā pils, protams, atstāja iespaidu uz grāfieni, taču vēl vairāk viņu pārsteidza patsgrāfs. Milzīga auguma, atlētiski veidots ar rētu uz kreisā vaiga (kas tur bija palikusi pēc kāda kautiņajaunībā), mirdzot ordeņiem un dimantiem, viņš gluži vai satrieca emocionālo sievieti. Taču Orlavagalantums un laipnība sievieti galīgi pieveica - viņa neprātīgi iemīlējās Česmas varonī.

Jāpiebilst, ka šādu izskatu un uzvedības manieres grāfs izraudzījās ar vienu vienīgu mērķi - atstātlielu iespaidu uz "princesi" un, ja iespējams, izraisīt viņas sirdī maigas jūtas. Savos aprēķinos grāfsnekļūdījās, bet, lai galīgi iekarotu viltvārdes sirdi, viņš tēloja neprātīgu kaisli, kas it kā viņu pārņēmatūlīt, kā viņš ieraudzīja savu viešņu. Nu, un kas no tā iznāca? Sieviete, kura bija guvusi neskaitāmasuzvaras mīlestībā, nespēja izprast pieredzējušā siržu lauzēja slepenos nolūkus un pilnīgi pakļāvās viņagribai. Bet grāfs, turpinādams savu spēli, atzinās viltvārdei mīlestībā un beigās piedāvāja roku un sirdi.Viņa neatbildēja ne "jā", ne "nē", tomēr, nelikdamies ne zinis par tādu nenoteiktību, Orlovs uzdāvinājasievietei savu portretu un ne soli no viņas neatkāpās, pavadīja gan uz operu, gan arī uz tautas svētkiem.

Tomēr izrāžu un mīlas skurbuma starplaikos grāfs Orlovs neaizmirsa ziņot Katrīnai par to, kā vissnorisinās. Stāstīdams par savām attiecībām ar viltvārdi, viņš kādā vēstulē rakstīja: "Beigu beigās manizdevās viņu pārliecināt, ka es labprāt ar viņu precētos un kāzas varētu rīkot kaut vai šodien… Taču viņaman teica, ka tagad neesot īstais laiks, jo viņa vēl neesot laimīga, bet, kad būs nokļuvusi īstajā vietā, tadarī mani padarīs laimīgu."

Ļoti daudzi vēsturnieki, it īpaši XIX gadsimtā, asi nosodīja Orlovu par viltvārdes "krāpšanu". Viņigrāfu nopulgoja, apsūdzēja netikumībā un citos grēkos, it kā viņš būtu nevis militāro spēku komandieris unkalpotu varenai ķeizarienei, pret kuru bija vērsta plaša sazvērestība, bet gan strādātu par tikumības sargusieviešu klosterī vai dižciltīgo ļaužu pansijā.

Krieviju bija tikko satricinājis Pugačova dumpis, un nezin kādas jukas varētu rasties valstījaviltvārdes plāni būtu piepildījušies, bet ļaudis, kuri, kā redzams, uzskatīja sevi par svētākiem nekā Romaspāvests, prasīja, lai Orlovs ievērotu visus bruņinieka uzvedības noteikumus.

Izrāde Pizā turpinājās nedēļu, pēc tam Orlovs Česmietis nolēma "nolaist priekškaru". Kādā jaukādienā viņš saņēma no Livorno vēstuli, ko bija rakstījis Anglijas konsuls Džons Diks. Konsuls ziņoja, kaOrlova prombūtnē Livorno starp angļu un krievu kuģu komandām notikušas nopietnas sadursmes, tāpēcpilsētā tiekot gaidīts virspavēlnieks, lai noskaidrotu šo incidentu.

Tie bija visīstākie izdomājumi. Sers Diks vēstuli uzrakstīja, izpildot iepriekšējo vienošanos ar grāfuOrlovu, kam bija vajadzīgs iegansts, lai brauktu uz Livorno. Kālab bija nepieciešams šis brauciens? Tikaitālab, lai kopā ar grāfu uz Livorno dotos arī viltvārde. Tur, izmantojot par ieganstu eskadras apskati, viņuvajadzēja aizvest uz flagmaņkuģi un apcietināt.

Visu laiku tēlodams iemīlējušos, grāfs pastāvīgi uzmanīja "līgavu" un drīz vien pārliecinājās: viņabija tik ļoti iegrābusies, ka vairs nespēja iztēloties dzīvi bez sava elka. Tāpēc arī tika izgudrota viltība arvēstuli: kā domāja Orlovs, tiklīdz atklāsies, ka viņam jādodas uz Livorno, viltvārde negribēs vairs paliktPizā un brauks grāfam līdzi.

1775. gada 19. februārī grāfs Orlovs un "princese", kuru pavadīja vēl trīs cilvēki - Domanskis,kambarsulainis un kalpone, izbrauca uz Livorno. Parasti, dodoties ceļojumā, viltvārde veda sev līdzidaudzus sulaiņus, taču šoreiz Orlovs viņu pierunāja aprobežoties ar tiem, kas visvairāk vajadzīgi, -

visiem skaidrs, ka, rodoties izdevībai, no trim atbrīvoties ir vieglāk nekā no desmit.Tādējādi viltvārde pilnīgi brīvprātīgi iegāja viņai izliktajās lamatās un atlika tikai aizcirst durvis.Grāfs un grāfiene ar svītu ieradās Livorno nākamajā dienā ap pusdienas laiku, un viņus sagaidīja

sers Diks ar sievu. Angļi ierosināja Orlovam apmesties viņu namā un sarīkot par godu tikšanās reizeinelielas dzīres. Saņēmis piekrišanu, sers Diks tūlīt nosūtīja ziņnesi pie krievu eskadras komandieraadmirāļa Greiga. Ziņnesis lūdza, lai admirālis un viņa sieva ierodoties sera Dika namā uz pusdienāmsakarā ar dārgo viesu ierašanos.

Pusdienas noritēja lieliski, "princese Elizabete" bija viesu uzmanības centrā. Vakarā viņa apmeklējaoperu un nakšņoja konsula namā. Kā Orlovs un viņa ceļabiedre pavadīja šo nakti, nav zināms, tačunākamajā rītā, ēdot brokastis, viltvārde izskatījās sevišķi laimīga. Viņas intuīcija, šis sestais prāts, kascilvēkam dots, lai brīdinātu par tikko manāmām briesmām, neko sliktu nevēstīja, un viņa ar sajūsmupiekrita apmeklēt eskadru un pašas acīm vērot kuģu manevrus. Visi izgāja ārā un iesēdās ekipāžās, kasaizveda daudzos viesus uz krastmalu. Pie piestātnes atbraucējus jau gaidīja laivas. Matroži, zibinot kailospapēžus, sasēdināja viesus norādītajās vietās un visi reizē iegūla airos.

Tālākais lasītājam ir jau zināms.

IZMEKLĒŠANA UN NĀVE

Kā mēs atceramies, Kronštatē krievu eskadra ieradās 1775. gada 22. maijā, 24. maijā viltvārde tikaaizvesta uz Pētera un Pāvila cietoksni, bet 26. maijā - pirmo reizi nopratināta. Pie izmeklētāja galdasēdēja feldmaršals A. M. Goļicins, un viņam palīdzēja sekretārs - kolēģijas piesēdētājs Vasilijs Ušakovs.

Ko pratinātāji gribēja noskaidrot?Pirmkārt - kā viltvārde patiesībā cēlusies?Otrkārt - kas viņai licis uzdoties par princesi Elizabeti, Krievijas cara troņmantnieci?Atbildot uz pirmo jautājumu, apcietinātā ļoti ilgi stāstīja, pēc kņaza Golicina domām, gluži neticamas

lietas.Viņu saucot Elizabete, viņai esot divdesmit tris gadi un viņa nezinot, kas bijuši viņas vecāki. Viņa

uzaugusi Ķīles pilsētā, bet deviņu gadu vecumā aizvesta caur Krieviju uz Persiju. No turienes viņanokļuvusi Bagdādē, kur dzīvojusi bagātnieka Hameta namā.

Šajā namā viņa iepazinusies ar kņazu Hali, kam piederējušas neizmērojamas bagātības (kādā noturpmākajām pratināšanām s. viltvārde teica, ka Hali esotviņas tēvocis. -B. K). Kņazs aizvedis viņu uzIsfahanu un tur pavēstījis, ka viņa esot ķeizarienes Elizabetes meita. Isfahanā viņa dzīvojusi līdz 1768.gadam, bet pēc tam kopā ar kņazu Hali devusies uz Eiropu. Tur viņa nokļuvusi, braucot caur Rīgu unKēnigsbergu. Kādu laiku viņa dzīvojusi Berlīnē, pusgadu Londonā, bet 1772. gadā pārcēlusies uz Parīzi.

Atbildot uz otro jautājumu, viltvārde paziņoja, ka nekad neesot sevi dēvējusi par ķeizarienesElizabetes meitu, tā viņu saukuši citi, viņa tikai šo vārdu izmantojusi, jo neesot saskatījusi tur neko sliktu.Nosaukt cilvēkus, kuri it kā iemācījuši viņai piesavināties carienes vārdu, viņa nevarot, jo neviens neesotto viņai mācījis.

Ar šīm atbildēm kņazs Goļicins nebija apmierināts, taču pratināšanu protokolus ķeizarienei parādīja.Iepazinusies ar tiem, Katrīna uzdeva Goļicinam turpināt pratināšanas un par galvenajiem atstāt tosjautājumus, uz kuriem "vārda zagle" tā arī nebija atbildējusi. Vēl, ķeizariene piebilda, nenāktu par ļaununoskaidrot, kā sauc mūsu nelabvēļus pašu mājās, Krievijā. "Vazaņķei" (tā Katrīna II sauca viltvārdi. - B.V.) tie droši vien esot zināmi.

Ķeizariene gribēja arī noskaidrot, kas ir autors viltvārdes arhīvā atrastajiem dokumentiem, t.i.,Elizabetes Petrovnas "testamentam" un divām vēstulēm, kas tikušas adresētas krievu eskadras jūrniekiemun grāfam Orlovam.

Tomēr arī otrreizējā nopratināšana neko jaunu nedeva. Apcietinātā, tāpat kā iepriekš, apgalvoja, kaneviens nav licis viņai uzdoties par ķeizarienes Elizabetes meitu un nekādus nelabvēļus viņa nezinot.Tāpat viņa nezinot, kas ir autors tiem dokumentiem, kuri pēc apcietināšanas tikuši viņai ar varu atņemti.Viņa esot tos saņēmusi no nezināma cilvēka un pat atceroties, kad - 1774. gada 8. jūlijā. Protams, viņa artiem iepazinusies, jo tie bijuši viņai adresēti, taču neko no tiem neesot sapratusi.

Uz jautājumiem, kāpēc viņa likusi šos dokumentus nokopēt un kāpēc nosūtījusi grāfam Orlovamvēstuli, viltvārde atbildēja ar mulsinošu naivitāti. Dokumentus viņa likusi nokopēt, lai tos parādītukņazam Limburgam, kurš savulaik viņu esot bildinājis un kuru viņa uzskatījusi par savu līgavaini; kasattiecas uz vēstuli grāfam Orlovam, tā neesot rakstīta ar viņas roku un tāpēc nevarot būt par pamatuapsūdzībai, ka viņa rakstījusi grāfam. Viņa esot nosūtījusi grāfam vēstuli, kas atradusies anonīmāaploksnē. Kāpēc? Viņai iešāvies prātā, ka grāfs var ieviest zināmu skaidrību jautājumā par viņas īstajiemvecākiem

Redzot, ka viltvārde neatlaidīgi turas pie sava, kņazs Goļicins jautāja, ko viņa var teikt par vēstuli,ko rakstījusi turku sultānam. Tur taču viņa pieminējusi Krievijas cara troni, ko viņai esot lemts drīzieņemt, un parakstījusies pilnā vārdā - Viskrievijas lielkņaziene Elizabete.

Taču, lokana kā zutis, sieviete bez jebkāda apmulsuma paziņoja, ka neesot rakstījusi nekādasvēstules turku sultānam. Ja feldmaršala kungs domājot vēstuli Hamidam no anonīmās aploksnes, šisvēstījums, tāpat kā vēstule grāfam Orlovam, neesot rakstīts ar viņas roku, tā ka arī šeit visi gali ūdenī.

Kā redzams, apcietinātā turējās nelokāmi, taču ravelīna apstākļos, kur gūstekne nevarēja nedz elpotsvaigu gaisu, nedz pastaigāties, saasinājās viņas senā slimība, un jūnija sākumā viltvārde uzrakstījaKatrīnai vēstuli, aicinot ķeizarieni uz tikšanos, lai pavēstītu kaut kādas svarīgas ziņas. Taču tas, ka vēstulebija parakstīta ar Elizabetes vārdu, Katrīnu tik ļoti saniknoja, ka viņa pavēlēja Goļicinam: "Vērsietiespret viņu ar attiecīgu bardzību, lai beidzot nāk pie prāta, jo nekaunīgā vēstule, ko viņa man atsūtījusi, jaupārsniedz visas robežas."

Kņazs Goļicins bija labsirdīgs cilvēks un negribēja ieslodzījuma režīmu padarīt vēl stingrāku, tačupretoties ķeizarienes pavēlei nebija viņa spēkos. Tāpēc, atgriezies cietoksnī un vēlreiz nesekmīgi centiesuzvest viltvārdi uz pareizā ceļa, viņš, sievietes neatlaidības aizkaitināts, pavēlēja atņemt viņai visu,izņemot gultu un nepieciešamākās drēbes, ēdināt tikai ar putru un skābiem kāpostiem, no kā pārtikacietumsargi, un, visbeidzot, lika, lai kamerā pie ieslodzītās dienu un nakti dežurētu virsnieks un divikareivji.

Pēc dažām dienām, vēlreiz apmeklējot ieslodzīto, Goļicins bija pārsteigts, cik ļoti viņa mainījusies(viltvārdei progresēja tuberkuloze), tāpēc uz savu atbildību atcēla ārkārtējo ieslodzījuma režīmu un atļāvakamerā uzturēties kalponei.

Ir ziņas, ka tieši šajā laikā, jūnija vidū, viltvārdi apmeklējis grāfs Orlovs Česmietis. Par to savāspiezīmēs rakstījis kāds Vinskis, kas bija notiesāts par politisku noziegumu 1779. vai 1780. gadā, unizcieta sodu Alekseja ravelīnā. Tur viņš esot dzirdējis cietumsargu runājam, ka "kņazieni Tarakanovu"apmeklējis Orlovs. Šis cietumsargs it kā redzējis, kā tas notika.

No ravelīna Vinskis tika nosūtīts uz Orenburgu un iznāca no ieslodzījuma tikai pēc trīsdesmitgadiem, kad viņu apžēloja ķeizars Aleksandrs I. Pēc Vinska nāves piezīmes, ko viņš bija rakstījis visumūžu, nokļuva literāta Aleksandra Turgeņeva rokās. 1860. gadā viņš tās publicēja žurnālā "Severnajapčela" ("Ziemeļu bite"). No tā arī ņemts cietumsarga stāsts.

Izmeklēšanas laikā ne reizi vien radās jautājums par apcietinātās tautību, taču nonākt pie kaut kādanoteikta secinājuma nevarēja ne Golicins, ne arī kāds cits. Piemēram, admirālis Greigs bija pārliecināts,ka viltvārde ir poliete. Kāpēc Greigs tā domāja, nav zināms. Viņš viltvārdi bija redzējis tikai divas reizes- pusdienās pie konsula Dika un uz kuģa, taču nezin kāpēc guvis pārliecību, ka viņa cēlusies no poļiem.Taču Tarakanova, starp citu, ļoti slikti spēja izteikties Domanska un Radzivila valodā, tāpēc daudzlabprātāk runāja franču vai vācu valodā, kuras pārvaldīja pilnīgi.

Tomēr viltvārde nebija ne francūziete, ne vāciete. Lai cik dīvaini (vispār, kas tad šeit ir tikdīvains?), viņa vairāk līdzinājās Krievijas sievietei (spriežot pēc etniskajām pazīmēm), taču tas, ka viņanezināja krievu valodu, bija pilnīgi saprotams, - kā pati stāstīja, viņa izbraukusi no Krievijas gandrīz vaizīdaiņa vecumā un līdz deviņu gadu vecumam dzīvojusi Ķīlē. Tik ilgā laikā gribot negribot var zaudētvisas zināšanas par zemi, kurā esi dzimis.

Nespēdams izdibināt no viltvārdes patiesību, kņazs Goļicins ņēmās pratināt viņas pavadoņus,vispirms Domanski. Pirmās pratināšanas feldmaršalam likās cerīgas - vienā no tām Domanskisviennozīmīgi paziņoja, ka viņa pavēlniece ne reizi vien nosaukusi sevi par ķeizarienes ElizabetesPetrovnas meitu.

Tas jau bija nozīmīgs pierādījums, taču turpmākajās pratināšanās Domanskis pilnīgi noliedza savasiepriekšējās liecības. Viņa uzvedības loģika bija pilnīgi nesaprotama, vēl neizskaidrojamāka tā liekas, jaatceramies, kādas attiecības bija starp tagadējiem ieslodzītajiem. Domanskis ne reizi vien bija paziņojis,ka mīlot viltvārdi, tomēr tas netraucēja viņam atzīties, ka "kņaziene Tarakanova" viņa klātbūtnē nosaukusisevi par Krievijas cara troņmantnieci. Kāpēc Domanskis tā darīja, ja skaidri zināja, ka, tā rīkodamies, lejūdeni uz savas mīļākās ienaidnieku dzirnavām? Vai tiešām viņš sākumā neizprata, cik liktenīga būs viņaatzīšanās, bet sapratis to noliedza? Tas neliecina, ka viņš būtu gudrs, kaut arī iepriekš neviens Domanskinevarēja nosaukt par muļķi. Vārdu sakot, mīkla.

Lai piespiestu Domanski atgriezties pie pirmajā brīdī izdarītās atzīšanās, viņu konfrontēja arviltvārdi… Domanskis griezās pie viltvārdes un lūdza, lai viņa apstiprina to, ko reiz viņam teikusi, tačucietumniece, salti un nicīgi paskatīdamās uz savu kādreizējo mīļāko, paziņoja, ka nekad neesot teikusi to,ko viņai piedēvē šis cilvēks. Šļahtičam Domanskim droši vien samežģījies prāts.

Tolaik cietumnieces veselība aizvien vairāk pasliktinājās, un kņazs Goļicins par to ziņoja KatrīnaiII. Atbildē ķeizariene ar ģenerālprokurora Aleksandra Vjazemska starpniecību deva Goļicinam šādusnorādījumus: "Pārliecinieties, vai patiešām arestante ir bīstami slima. Gadījumā, ja viņas dzīvībai draudacīm redzamas briesmas, noskaidrojiet, pie kādas ticības viņa pieder, un pārlieciniet, ka pirms nāvesviņai nepieciešams svētais vakarēdiens. Ja viņa pieprasa mācītāju, nosūtiet pie viņas biktstēvu, betlieciet, lai tas dod viņai pamācības un ar tām panāk, ka viņa izstāsta patiesību. Par turpmāko nekavējotiesziņojiet ar kurjeru."

Šis rīkojums parāda valdnieci Katrīnu kā uz delnas. Varaskāre un vēlēšanās visiem līdzekļiem varunoturēt viņā ir tik spēcīga, ka ķeizariene pieprasa izdabūt no sāncenses atzīšanos pat pirmsnāvesgrēksūdzē, kuras noslēpums, kā zināms, ir svēts. Taču kāda gan valdniekiem daļa par šo noslēpumu! Kādagan daļa par to ir Katrīnai, ja savā vārdā viņa dod visstingrāko pavēli: "Iepriekš, piedraudot arnāvessodu (!), pavēliet, lai mācītājs klusē par visu, ko vien viņam izdodas izdzirdēt, ieraudzīt vaiuzzināt."

Tomēr līdz pirmsnāves agonijai bija vēl tālu, beidzās tikai jūlijs, tāpēc ķeizariene mēģināja vēl unvēlreiz izdibināt viltvārdes nolūkus. Lai gan Domanskis noliedza savas sākotnējās liecības, Katrīna bijapārliecināta: šļahtičam ir zināms viltvārdes noslēpums un viņam jāpiesola kaut kas tāds, kas pamudinās uzatklātību. Un šis "kaut kas", pēc ķeizarienes domām, viņai bija. Tāpēc Domanskim, kurš kārtējo reizi tikaizsaukts pie Goļicina, paziņoja: valdniece augstsirdīgi ļauj viņam stāties laulībā ar sievieti, kuru viņš mīl,un atstāt Krievijas teritoriju, ja viņš godīgi un atklāti izstāstīs visu, kas viņam zināms par to, kā cēlusies šīsieviete.

Ak vai, jaunais ķeizarienes plāns cieta pilnīgu neveiksmi. Domanskis, zvērēdams pie visiemsvētajiem, teica, ka viņam nekas neesot zināms nedz par to, kā cēlusies šī sieviete, kurai viņš kalpo jaudaudzus gadus, nedz arī kas viņai iedvesis domu uzdoties par Viskrievijas princesi Elizabeti.

Tomēr Katrīna negribēja tik vienkārši atkāpties no saviem nodomiem. Tiklīdz noskaidrojās, ka cerētuz Domanski ir pilnīgi veltīgi, atradās kāds cits - Limburgas kņazs. Cietumniece pirmajā pratināšanā bijauzdevusi viņu par savu līgavaini, un tagad ķeizariene nolēma izmantot arī šo izdevību. Kārtējo reizi

apmeklējot viltvārdi, Goļicins paziņoja viņai, ka Krievijas patvaldniece esot ļoti žēlsirdīga un apsolījusitūlīt nosūtīt viņu pie kņaza Limburga, ja viņa pastāstīšot, kā ir cēlusies.

Līdzko izmocītā sieviete izdzirda šo noteikumu, šķietamais prieks viņas sejā apdzisa un viņa klusu,taču apņēmīgi pateica, ka diemžēl neko nevarot piebilst pie savām iepriekšējāfii liecībām. Tās viņaneesot izdomājusi un nevēloties savu dvēseli aptraipīt ar meliem. Pat brīvības vārdā ne.

Šie vārdi ir Helādas un Romas slaveno varoņu cienīgi, taču - vai tie tika teikti no visas sirds? Šķiet,ka šoreiz mūsu varones rīcību vadīja kas cits - dziļa neticība tiem solījumiem, kurus tik negaidīti viņaiizteica. Cietumniece neapšaubāmi izrādījās gudrāka, nekā Katrīna par viņu domāja, un tik vientiesīgineuzkodās uz ēsmas. Vai gan Katrīna varēja apžēlot to, kas bija pretendējusi uz viņas troni? Nekad! Viņagribēja tikai vienu - cik iespējams vairāk uzzināt par savu sāncensi; kas attiecas uz šīs sievietes likteni, toķeizariene jau sākumā bija skaidri noteikusi - cietumniece nevarēja sagaidīt neko citu kā tikai nāvessoduvai arī mūža ieslodzījumu.

Tas drīz apstiprinājās: sapratusi, ka visi viņas mēģinājumi iepazīt viltvārdi sīkāk cietuši neveiksmi,Katrina pavēlēja Goļicinam pārtraukt pratināšanu un paziņot, ka viņa tiek sodīta ar mūža ieslodzījumucietumā. Varētu domāt, ka tā ir žēlsirdība, kādu sievietei izrāda sieviete. Tomēr nāksies sarūgtināt toslasītājus, kuri tā vērtē Katrīnas II iīcību: viņa tikai spēra kārtējo no saviem liekulīgajiem soļiem, kāduvairāk nekā trīsdesmit gadu ilgajā valdīšanas laikā viņai nebija maz. Ķeizariene nāvessodu nomainīja armūža ieslodzījumu tikai tāpēc, ka zināja: ja arī nebūs nāves sprieduma, cietumniece spēs nodzīvot labi jalīdz gada beigām. Slimība, kas viņai bija sākusies jau Itālijā, ieslodzījumā saasinājās tiktāl, ka jebkurš,paskatīdamies uz ieslodzīto, varēja saprast: viņa atrodas uz nāves sliekšņa.

Taču, iekams mēs sākam stāstīt par varones traģisko nāvi, lasītāji jāiepazīstina ar ļoti interesantu,taču pilnībā nepierādītu versiju, pēc kuras viltvārde, atrazdamās cietoksnī, dzemdējusi tur dēlu. Par toziņojuši daži Tarakanovas lietas pētnieki (piemēram, M.N. Loginovs žurnāla "Krievu arhīvs" 1865. gadaizdevumā, rakstnieks

Meļņikovs-Pečorskis savā apskatā "Kņaziene Tarakanova un Vladimiras princese"), norādot, kabērns piedzimis 1775. gada novembrī. Tika sniegtas ari sīkākas ziņas: bērna tēvs it kā bijis grāfs AleksejsOrlovs, puisēns pēc piedzimšanas mātei ticis atņemts un nosaukts par Aleksandru, ar Česmieša uzvārduviņš dienējis jātnieku gvardē, taču nomiris vēl jaunībā.

Tomēr lielākā daļa vēsturnieku nav vienis prātis ar šo versiju, uzskatot, ka tā ir viena no daudzajāmleģendām, kas apvij viltvārdes dzīvi. Bet vēlreiz atkārtoju, ka īsti pierādīt šo faktu nespēj ne tā piekritēji,ne viņu oponenti, tā ka katram no mums tas jāvērtē pēc sava prāta.

Vai nu zēns piedzima, vai arī ne, bet novembrī cietumnieces veselība galēji pasliktinājās. Jūtot, kanāve jau tuvu, viņa pēdējā novembra dienā izteica vēlēšanos, lai pie viņas atsūta mācītāju. Uz jautājumu,kādu mācītāju, viņa atbildēja- pareizticīgo, jo esot kristīta pēc grieķu - austrumu pareizticīgo baznīcasrituāla. Kņazs Goļicins atsūtīja Kazaņas katedrāles priesteri, taču, atcerēdamies Katrīnas II norādījumus,piekodināja, lai tas visiem spēkiem cenšas pamudināt mirēju uz vaļsirdību un noskaidro, kas viņa tāda irun kāpēc nodomājusi uzdoties par krievu lielkņaziem. Katrina un viņas rokaspuiši nevēlējās atstātcietumnieci vienatnē ar Dievu pat uz nāves gultas, taču arī šis pēdējais mēģinājums nedeva nekādusrezultātus.

- Dievs mans liecinieks, - mirēja teica garīdzniekam. - Man nekad nav bijuši tādi nodomi, kādus mantagad piedēvē, nedz arī es pati esmu izplatījusi baumas, ka esmu ķeizarienes Elizabetes Petrovnas meita.

Vai tā bija - Dievs vien zina.Kā stāstīja Meļņikovs-Pečorskis, mācītājs nesniedza mirējai svēto vakarēdienu, un tā jau ir vairāk

nekā dīvaina rīcība no dvēseļu gana puses. Varbūt viņš izpildīja kādu slepenu pavēli?Viltvārde nomira 1775. gada 4. decembrī pulksten septiņos vakarā. Viņas nāvi Krievijas varas

iestādes nolēma noklusēt, tāpēc pavēlēja "vārda zagli" apglabāt pašā Alekseja ravelīnā. Tas arī tikaizdarīts. Apsardzes kareivji izraka kapu un ielaida tajā viltvārdes līķi. Tad kapu aizbēra, neizpildot

nekādus apbedīšanas rituālus. Kā mēdz teikt, ne krusta, ne kroņa.Ir ziņas, ka 1826. gadā dekabristi, kas tika ieslodzīti tai pašā kazemātā, kur pirms pusgadsimta mita

"kņaziene Tarakanova", atraduši uz stikla uzrakstu "O dio!", ieskrāpētu ar kādu asu priekšmetu.Domājams, ka to izmisuma brīdī atstājusi cietumniece.

Vēl atlicis pastāstīt par dažiem cilvēkiem, kas bijuši saistīti ar viltvārdi.Kā bieži vien mēdz būt, vainīgākais tiek cauri ar vieglu izbīli. To pilnībā var attiecināt uz Karolu

Radzivilu. Sava laikmeta augstākās nomenklatūras pārstāvis, viņš no visām ķezām izkļuva sveikā.Salīdzis mieru ar Polijas karali Staņislavu Poņatovski, pret kuru vēl nesen dumpojās, viņš saņēmapiedošanu arī no Katrinas II un atguva savas lielās muižas Lietuvā, no kuru ienākumiem dzīvoja zaļi i111ā — kā allaž.

Piedošanu saņēma arī Mihails Oginskis. Atgriezies dzimtenē, viņš uzbūvēja kanālu, kas savienojaNemunu ar Pripeti. Tas tika nosaukts viņa vārdā.

Pavisam negaidīti liktenis tika izšķirts ari tuvākajiem "kņazienes Tarakanovas" līdzgaitniekiem -Mihailam Domanskim un viņas kalponei Franciskai Mešedei. Droši vien ne viens, ne otrs necerēja, kaliktenis viņus apžēlos, taču tā notika. Kņaza Goļicina un ģenerālprokurora kņaza Vjazemska slepenā tiesanolēma:

- Attiecībā uz Domanski: " Ņemot vērā, ka nav iespējams pierādīt Domanska līdzdalību viltvārdesnoziedzīgajos nolūkos, izmeklēšanu pret viņu pārtraukt. Viņš tiek nosūtīts atpakaļ uz savu tēvzemi,izsniedzot ceļa naudai simt rubļus un pieprasot apzvērēt, ka par noziedznieci un savu ieslodzījumu viņšneizpaudīs ne vārda."

1776. gada martā Domanskis tika izsūtīts no Pēterburgas uz ārzemēm.- Attiecībā uz Francisku Mešedi: "Franciskas Mešedes garīgais vājums nepieļauj nekādas aizdomas,

ka viņa varētu būt mirušās līdzzinātāja, tāpēc ir izsūtāma uz ārzemēm un, ņemot vērā, ka viņa navsaņēmusi atlīdzību no krāpnieces un pašlaik dzīvo trūkumā, viņai tiek piešķirtas nelaiķei piederējušāsmantas un pusotra simta rubļu ceļa naudai.

Izpildot tiesas lēmumu, Franciska Mešede vispirms tika nosūtīta uz Rīgu, bet no turienes uz dzimteni- Prūsiju.

Tas notika 1776. gada janvāri.

ĶEIZARIENES ELIZABETES LAULĪBA UN BĒRNI

Divu Krievijas ķeizarieņu - Katrīnas II un Elizabetes personīgo dzīvi ietver visvisādi izdomājumi unbaumas. Viņu favoriti ir zināmi, bet vai abas sievietes bija arī precējušās - par šo jautājumu tiek prātotsvēl līdz šim. Kaut arī, kā varētu domāt, ir neapgāžami pierādījumi, ka laulībā stājusies kā viena, tā otra.Mūs interesē Elizabete, un mēs pastāstīsim, kādas šodien ir versijas par viņas laulību un bērniem.

Pēc vispārējā atzinuma, Elizabete, kas piedzima gadā, kad norisinājās Poltavas kauja, savās jaunībasdienās bijusi ārkārtīgi glīta. Un tikpat mīlas pārpilna, kas sagādājis viņai daudz nepatikšanu un patbriesmu. 1727. gadā, kad nomira viņas māte ķeizariene Elizabete I, Elizabete tūlīt nokļuva galminiekugrupējumu intrigās, ko vērpa ar nolūku iegūt lielāku ietekmi pār nepilngadīgo ķeizaru Pēteri II. Vislielākāsizredzes bija Aleksandram Meņšikovam, kurš gribēja apprecināt Pēteri II ar savu meitu. Taču Meņšikovskrita, un grāfs Ostermans, viens no Pētera I laika augstmaņiem, ierosināja apprecināt četrpadsmitgadīgoķeizaru ar Elizabeti, Pētera II tēvamāsu. Ostermans, būdams pilnīgs ciniķis (galējs ciniķis, kas visāpilnībā atklājās Annas Joanovnas valdīšanas laikā), neņēma vērā nekādus pieklājības noteikumus un ar šolaulību vēlējās savienot Pētera I pēcnācējus no abām viņa sievām (Pēteris II bija cara dēla Aleksejaatvase. - B. V.) un tādējādi pārtraukt jebkādus citus tīkojumus pēc troņa. Taču pareizticīgās baznīcasnoteikumi aizliedza laulību, kas drīzāk līdzinājās asinsgrēkam, un Ostermana nodoms neizdevās. Tomēr

Elizabetei visai daudz nācās ciest, vispirms no Ostermana intrigām, bet vēlāk no kņazu Dolgorukijuuzmācības.

Vieglāk viņai neklājās arī ķeizarienes Annas Joanovnas valdīšanas laikā. Šī aprobežotā un netiklāsieviete veselas dienas mēdza pavadīt punduru un ākstu sabiedrībā vai arī dažādās izpriecās un izklaidēs,kas bieži bija ne tikai rupjas, bet ari cietsirdīgas. Uz tādām izpriecām ķeizarieni pamudināja arī viņasfavorīts no Kurzemes Ernsts Johans Bīrons. Vēl tagad uzskata, ka Bīrons bijis zirgu puiša dēls, kuruķeizariene Anna iecēlusi par hercogu. Tas nav pareizi: ja runājam par izcelsmi, tad Bīrons ir cēlies nomuižniekiem - viņa tēvs bija Kurzemes hercoga Fridriha Vdhelma muižas pārvaldnieks (1710. gadāķeizariene Anna tika izprecināta Kurzemes hercogam, taču jau 1711. gadā hercogs nomira. - B. V.).

Nepareizs ir arī daudzo vēsturnieku apgalvojums, ka Bīrons bijis tumsonis. Atšķirībā no ķeizarienesviņam patika lasīt, un viņam piederēja plaša bibliotēka, kur bija grāmatas vācu, franču un krievu valodā.Turklāt Bīrons savulaik mācījās Kēnigsbergas universitātē, ko gan nepabeidza.

Elizabete bija Annai bīstama tāpēc, ka saskaņā ar Katrīnas I testamentu Krievijas cara kronis, jaPēteris II nomirst, neatstājot pēcnācējus, pāriet vai nu ar Holšteinas hercogu precētās Annas Petrovnas,vai arī Elizabetes rokās. Tādējādi Elizabete Annai bija sāncense cīņā par ķeizara troni. Tāpēc cara meitatika slepeni uzraudzīta, bet vēlāk vispār izsūtīta no Maskavas uz ziemeļu galvaspilsētu Sankt-Pēterburgu -ķeizariene Anna domāja, ka viņas uzraudzībā Elizabete neuzdrošināsies nodarboties ar politiku.

Šis posms Elizabetes dzīvē ir nozīmīgs ar to, ka viņa pirmo reizi kaislīgi iemīlējās. Par cara meitasizredzēto kļuva Semjo- novskas leibgvardes pulka praporščiks Aleksejs Šubins.

Pirmajā brīdī ķeizariene Anna par šo Elizabetes aizraušanos neuztraucās, taču drīz vien viņai ziņoja,ka Elizabete pārāk bieži apmeklējot gvardistu kazarmas, kur viņu ļoti ieredzot un dēvējot par "māmiņu".Tas "drausmīgajai ķeizarienei", kā tautā sauca Annu, nepavisam nepatika, jo viņa zināja - ja gvardeskazarmās kādu ļoti labi ieredz, tad ir gaidāma nelaime. Nepaspēsi pat apkārt palūkoties, kad jau būsizaudējusi troni.

Pēc viņas Majestātes pavēles praporščiks Šubins tika arestēts un izsūtīts uz Kamčatku - katramgadījumam. Tomēr kopš tā laika izplatījušās noturīgas baumas par bērniem, ko Elizabete ieņēmusi noŠubina. Stāstīja, ka tie bijuši divi - dēls un meita. Pēc vienas versijas, dēlu sauca par Bogdanu Umski,viņš Elizabetes valdīšanas laikā dienējis armijā, bet vēlāk bijis Maskavas bērnu nama aizbildnis; pēccitas versijas - tas bijis kaut kāds Zakrevskis, kas savas karjeras beigās kļuvis par medicīnas kolēģijasprezidentu.

Taču nezin kāpēc neviens nevar pateikt, kā sauca Elizabetes meitu, kaut arī bija zināms par kādutrīspadsmitgadīgu meiteni, kura dzīvojusi pilī un pusdienojusi kopā ar Elizabeti un grāfu AleksejuRazumovski, ar ko Elizabete bija slepeni salaulājusies. Sākot ar XVIII gadsimta 40. gadiem, meitenevairs netiek pieminēta galma hronikās. Ļaudis runāja, ka viņa no Krievijas aizbraukusi. Uz kurieni?

To, ka Elizabetei no Šubina bijuši bērni, apliecina 1740. gadā veiktās izmeklēšanas dokumenti, kadtika nopratināti kņazi Dol- gorukiji, kuri sapņoja Pētera II valdīšanas laikā saradoties ar ķeizaru. Iedzītistrupceļā, Dolgorukiji atzinās, ka gribējuši Elizabeti ieslodzīt klosterī par "izvirtību", par bērniem, kurusviņa dzemdējusi no Šubina un kurus Dolgorukiji redzējuši. Pamatojoties uz šo atzīšanos, vēsturniekisecināja, ka Elizabetes un Šubina bērni dzimuši laika posmā starp 1728. un 1730.gadu. TādējādiElizabetes un Šubina meita, ja viņa patiešām bijusi, nevarēja būt tā sieviete,

kas vēsturē pazīstama kā "kņaziene Tarakanova" - 1775. gadā, kad šī dāma bija ieslodzīta cietoksnī,viņai, pēc pašas atzinuma, bija divdesmit trīs gadi, turpretī cilvēkam, kas bija dzimis 1730. gadā, 1775.gadā apritētu četrdesmit piektais mūža gads. Visdrīzāk Elizabetes un Šubina meitu varētu identificēt armūķeni Dosifeju, bet par to runāsim mazliet vēlāk. Tagad pabeigsim praporščika Šubina dzīves stāstu.

Kamčatkā, uz kurieni viņu izsūtīja Anna Joanovna, Šubins nodzīvoja līdz 1742. gadam, kad Elizabetek|uva par ķeizarieni un viņu atcerējās. Šubins tika ar grūtībām sameklēts (Kamčatkā viņš pret paša gributika apprecināts ar kādu kamčadalieti. - B. V.) un aizvests uz Pēterburgu. 1743. gada martā Elizabete

Šubinam par "nepelnītām ciešanām" piešķīra ģenerālmajora un Semjonovskas pulka leibgvardes majoradienesta pakāpi. Otrā dienesta pakāpe bija sevišķi augsta, jo pašiem Krievijas valdniekiem dienestapakāpe nebija augstāka par gvardes pulkvedi. Šubins ieguva ari lielus zemes īpašumus un Svētā Andrejaordeņa lenti, t.i., kļuva par Krievijas impērijas augstākā apbalvojuma kavalieri. Aizejot no dienesta,Šubinam bija ģenerālporučika dienesta pakāpe, un viņš nomira 1744. gada sākumā kādā no savām muižāmPievolgā.

Tātad mēs esam noskaidrojuši, ka Elizabetei jaunībā bijusi mīlas dēka ar gvardes kareivi Šubinu un,kaut arī no šī sakara cara meitai dzima pēcnācēji, viņi nevarēja kļūt par likumīgiem bērniem,jo vecākuattiecības nebija saņēmušas baznīcas svētību. Taču vēlāk, un to apstiprina gandrīz visi pētnieki, Elizabeteapprecējusies. Tiesa, laulība bija slepena, taču tāda patiešām bija, tāpat kā arī bērni.

Pirmie par to ierunājās ārzemju autori (Manšteins, de Kastēra, Helvigs), pašu zemes pionieris bijaBantišs-Kamenskis, kurš savā "Krievzemes ievērojamo cilvēku enciklopēdijā" (1836.g.) pieminējaķeizarienes Elizabetes laulību ar Alekseju Razumovski. Sīkāk par to gandrīz pēc trīsdesmit gadiempastāstīja grāfs S.Uvarovs, tā ka mums ir pietiekams pamats ar visai lielu pārliecību apgalvot: jā,ķeizariene Elizabete bija precējusies (kaut arī slepeni) ar Razumovski; jā, viņiem bija bērni.

Aleksejs Razumovskis (līdz precībām ar Elizabeti Aleksejs Rozums) cēlies no Čerņigovas guberņasvienkāršajiem kazakiem. Lemeši ciemā, kur dzīvoja viņa ģimene, Aleksejs dziedāja baznīcas korī. Turviņu ieraudzīja ķeizarienes Annas ierēdnis, kas provincē meklēja dziedātājus galma kapelai, un aizvedadivdesmitgadīgo kazaku uz Maskavu. Kazaks bija skaists, ar spēkavīra augumu, tāpēc nebija nekādspārsteigums, ka cara meita Elizabete, viņu ieraugot, tūlīt iedegās mīlā un ieskaitīja dziedoni savukalpotāju pulkā. Tad arī viņš no Rozuma kļuva par Razumovski un sāka pārvaldīt Elizabetes muižas.

1741. gada apvērsumā Razumovskis nepiedalījās, taču, ja nebūtu bijuši 25. novembra notikumi,Elizabete nekļūtu par ķeizarieni un Razumovskis - par to, kas kļuva vēlāk. Tāpēc īsumā jāpastāsta, kātrīsdesmit divus gadus vecā cara meita tapa par Krievijas pat- valdnieci.

1740. gada 17. oktobrī Anna Joanovna nomira, un tronī, pēc viņas testamenta, uzkāpa nelaiķes brāļamazdēls Braunšveigas Ivans. Taču tobrīd viņam bija tikai gads un divi mēneši, tāpēc par reģentu kļuvaBīrons. Tomēr viņš nevaldīja ilgi: feldmaršals Minihs un kabineta ministrs Ostermans, izdzirduši baumas,it kā Bīrons grasoties atcelt viņus no amata, 1740. gada 8. novembrī reģentu apcietināja un ieslodzījaŠliselburgas cietoksnī. Sākās izmeklēšana, kas ilga piecus mēnešus. Bīrons tika apsūdzēts visos nāvesgrēkos, arī valsts naudas zagšanā, un notiesāts uz nāvi, sacērtot gabalos. Tomēr nāves sods tika nomainītsar izsūtījumu, un 1741. gada 13. jūnijā Bīrons ar ģimeni konvoja pavadībā tika nosūtīts uz Sibīrijaspilsētu Pelimu. Par reģenti kļuva Ivana māte Anna Leopoldovna.

Taču ar šādu pārmaiņu nebija apmierināti gvardes pulki, kuri cīnījās par to, lai troni ieņemtu "Pēterameita" Elizabete. Viņa neapšaubāmi zināja, kādi ir gvardistu nolūki, taču sākumā atteicās izmantot viņupalīdzību un kļūt par ķeizarieni. Tomēr drīz vien pārdomāja, jo baidījās, ka Minihs, kurš reiz Bīronambija ieteicis ieslodzīt Elizabeti klosterī, izpildīs to, ko Bīrons savulaik nebija vēlējies darīt.

Naktī no 25. uz 26. novembri Elizabete ieradās gvardes kazarmās un no turienes kareivju pavadībādevās uz cara pili. Runā, ka Anna Leopoldovna bijusi brīdināta par apvērsumu, taču neesot tamnoticējusi. Par to viņa dabūja dārgi samaksāt: ienākusi reģentes istabās, Elizabete pavēlēja arestēt viņu unviņas kalpotājus. Mazo Ivanu Elizabete pati aiznesa uz ragavām un aizveda pie sevis mājās. Tā arībeidzās šis apvērsums.

Pirmais jautājums, ar ko sadūrās jaunā ķeizariene, bija - ko darīt ar gāzto ķeizaru, viņa māti unpārējiem radiniekiem? Tie radīja viņas varai draudus. Vislabākais pēc tā laika paradumiem bija fiziskiiznīcināt pretendentus, taču Elizabete, sākdama valdīt, deva solījumu neizliet asinis, jo tās bija straumēmlijušas Annas Joanovnas varas gados. Vispirms ķeizariene nolēma izsūtīt Braunšveigu ģimeni uz Vāciju,piešķirot visiem pensijas piecdesmit tūkstoš rubļu apmērā. Viņi bija jau aizbraukuši līdz Rīgai, kadElizabete, piekāpdamās savu tuvāko līdzzinātāju spiedienam, pavēlēja izraidītos vest atpakaļ. Pēc

vairākkārtējas pārcelšanas no vienas vietas uz otru viņi beigu beigās tika izsūtīti trimdā uz Holmogoriem.Tomēr 1756. gadā Ivans Antonovičs kā visbīstamākais pretendents uz troni tika pārvests no Holmogoriemuz Šliselburgas cietoksni, kur divdesmit četru gadu vecumā gāja bojā, kad viņu mēģināja atbrīvot poručiksMirovičs.

Kādreizējā ķeizara nāve, kā redzams, bija priekšlaicīga, un tajā vainojams tikai Mirovičs. Tas bijapagrimis cilvēks, kuram kremta, ka viņš dienestā negūst nekādus paaugstinājumus. Mirovičsne reizi vienbija griezies ar lūgumiem pie priekšniecības un pat uzrakstīja sūdzību Katrīnai II, taču visi viņa lūgumipalika neatbildēti. Un tikai viena iemesla dēļ - Mirovičs piederēja pie ģimenes, kura Pētera I laikānodeva caru un pārgāja Mazepas pusē. Kopš tā laika Mirovičiem neveicās. Beigu beigās poručiks tānoskaitās, ka nolēma spert galēju soli - atbrīvot Ivanu no cietuma un iecelt viņu tronī Katrīnas II vietā.Mēģinājums cieta neveiksmi. Bijušo ķeizaru ar durkļiem nodūra apsardzes virsnieki, kam bija pavēleIvanu nonāvēt, ja kāds censtos izpestīt viņu no ieslodzījuma.

Elizabete tika kronēta 1742. gada 25. aprīlī, un tajā pašā dienā Aleksejam Razumovskim pasniedzaSvētā Andreja ordeni. Vēlāk viņš kļuva par grāfu un feldmaršalu, kaut arī savu mūžu nebija piedalījiesnevienā kaujā.

Domā, ka viņa salaulāšanās ar Elizabeti ir attiecināma uz 1744. gada jūniju. Daži pētnieki norāda patprecīzu datumu - 15. jūniju, kad Razumovskis un Elizabete laulājušies Maskavā, Augšāmcelšanās baznīcā,Barašos (tur šī baznīca ir joprojām. - B. V.). Taču šie apgalvojumi būtībā ir minējumi, jo nav nekādudokumentu, kas tos apliecinātu. Toties, kā vienmēr, ir leģenda (starp citu, vai patiešām leģenda?), kovēsta "Stāsts par ķeizarienes Elizabetes precībām", kuru grāfs S.Uvarovs ievietojis "Ķeizariskās vēsturesun senlietu biedrības lasījumu grāmatas" 1863. gadā publicētajā 3. sējumā. Notikumi ir šādi.

Kad tronī kāpa Katrīna II, Grigorijs Orlovs lūdza, lai viņa attiecības ar ķeizarieni tiktu atzītas parlikumīgām un kā piemēru minēja Elizabetes salaulāšanos ar Razumovski. Tobrīd Razumovskis vēl bijadzīvs, un Katrīna izdeva rīkojumu, ar ko viņam kā nelaiķes ķeizarienes dzīvesbiedram tika piešķirtsķeizariskās majestātes tituls. Taču grāfam vajadzēja uzrādīt dokumentus, kas apliecinātu viņa salaulāšanosar Elizabeti.

Tomēr Razumovskis, kā izteicās visi, kas viņu pazina, nekad nedzinās pēc goda apliecinājumiem. Javiņam tos izrādīja, viņš tos pieņēma, taču pats ne reizi neko tādu nelūdza. Un, izlasījis Katrīnas IIrīkojumu, viņš no lādes izņēma šos savai sirdij jo dārgos dokumentus un ķeizarienes sūtņa acu priekšāiesvieda degošā kamīnā. Tā dalīdams, viņš teicis: "Lai ļaudis runā, ko viņiem tīk, lai pārdrošie savāscerībās tiecas pēc šķietamas varenības, taču mums nav jābūt par iemeslu viņu runām."

Katrina prata novērtēt Razumovska rīcību.".. .slepeno laulību nemaz nebija," viņa teica. "Baumot parto man vienmēr šķitis pretīgi…"

Un ķeizariene atteicās izpildīt Grigorija Orlova lūgumu.Tagad par Elizabetes un Razumovska bērniem. Cik to pavisam bija - šajā jautājumā vēsturniekiem

nav īstas vienprātības. Daži, piemēram, de Kastēra uzskata, ka trīs: divi dēli un meita - tā, kura vēlākkļuva par "kņazieni Tarakanovu", bet lielākā daļa domā, ka divi - dēls un meita. Pats par sevi saprotams,ka potenciālie troņmantnieki nevarēja dzīvot tikai kā laicīgi krievu ļaudis, tāpēc tika iesvētīti garīdzniekukārtā. Dēls - vienā no Perejaslavļas- Zaļeskas klosteriem, meita - Maskavā Ivana klosterī. Tagadpienākusi reize pastāstīt par mūķeni Dosifeju un viņas mīklaino likteni.

1785. gadā, desmit gadus pēc noslēpumainās sievietes nāves Alekseja ravelīnā, uz Maskavas Ivanasieviešu klosteri tika atvesta cita sieviete, tikpat noslēpumaina. Viņai bija jau četrdesmit gadu, jo,domājams, viņa dzimusi 1745. gadā un, klosteri ieradusies, tikusi iesvētīta par māsu Dosifeju.

Kas šajā faktā visvairāk interesē vēsturnieku? Protams, kam tad īsti bija paredzēts Ivana klosteris.Dibināts saskaņā ar ķeizarienes Elizabetes 1761. gada 20. jūnija ukazu, tas bija domāts dižciltīgu atraitņuun bāreņu izmitināšanai. Tātad jauniesvētītā mūķene bija dižciltīgas cilmes? Daži vēsturnieki,balstīdamies uz to, paziņo, ka Dosifeja ir tā pati pretendente uz Krievijas cara troni, ko Livorno sagūstīja

grāfs Aleksejs Orlovs, bet viņa neesot mirusi Pētera un Pāvila cietoksnī ar tuberkulozi, bet gannodzīvojusi tajā līdz 1777. gadam un gājusi bojā plūdos.

Taču šo versiju pilnīgi nekas neapstiprina. Daudz pārliecinošāka ir cita - uz klosteri bija atvesta kautkāda dižciltīga kundze, kura nezināmu iemeslu dēļ tika turēta tādā slepenībā, ka divdesmit piecu gadulaikā, kamēr šī mūķene mitusi klosterī, viņu redzējuši tikai klostera priekšnieki un biktstēvs. Dosifeja nereizi neapmeklēja ēdamistabu. Maltītes viņa ieturēja atsevišķā telpā, turklāt ēdieni viņas galdā bijabagātīgāki un izmeklētāki.

Dosifeja nomira 1810. gadā sešdesmit četru gadu vecumā un tika apglabāta bajāru Romanovuģimenes kapenēs Novospaskas klosteri. Viņu apstāvēja bīskaps Augustīns, kurš toreiz vadīja Maskavaseparhiju, bet bērēs piedalījās visi Maskavas augstmaņi.

Taču kas gan tādā gadījumā bija šī noslēpumainā mūķene, kura tika apglabāta ar tādu godu? Nez vaitā bija Elizabetes un Razumovska meita - tai vajadzēja būt septiņus astoņus gadus jaunākai par Dosifeju.Varbūt ir vērts atcerēties Elizabetes un Šubina bērnus un konkrēti meitu, kura, kā mēs atceramies,aizbrauca no Krievijas četrdesmitajos gados. Kurp aizbrauca un kāpēc? Par to ir liecības: viņa aizbraucauz Kēnigsbergu, jo tika izprecināta, un viņas vīratēvs bija Prūsijas galvenās pilsētas komandants. Tačupēc kāda laika vīrs un vīratēvs nomira, un sieviete, kurai jau bija vairāk nekā četrdesmit gadu, palikagluži viena. Vai tik tā nebija viņa, kuru atveda uz Ivana klosteri, un vai tik viņa nebija māsa Dosifeja?

Sava jēga šiem minējumiem ir, taču ne gluži sakrīt dati. Dosifeja nomira sešdesmit četru gaduvecumā, bet nezināmā meitene, kas sēdēja pie viena galda ar Elizabeti, piedzima ne vēlāk par 1730. gadu.Tātad, ja tā bija viņa, ko apglabāja Novospaskas klosterī, šai sievietei vajadzētu būt ap gadiemastoņdesmit. Bet Dosifejas dzimšanas un nāves dati, kas norādīti uz kapa plāksnes, varēja būt tīšisagrozīti. Kad ir ko slēpt, ķeras arī pie šādiem paņēmieniem. Taču slēpt, kā yiums šķiet, patiešām bija ko.

Nākamajā nodaļā mēs runāsim par to sīkāk, bet pagaidām tikai piebildīsim: tuvāk aplūkojot ar"kņazieni Tarakanovu" saistītos jautājumus, atklājas tik daudz neizskaidrojamu sīkumu, ka vispārpieņemtās versijas sāk nopietni šķobīties. Un, lasot viltvārdes mīklai veltītos materiālus, neviļus gribasuzdot sev jautājumu: ja Alekseja ravelīna cietumnieci par tādu uzskatīja, tad kāpēc Katrīna II visuizmeklēšanas laiku tik ļoti uztraucās un pārdzīvoja, it kā diendienā gaidītu notiekam kaut ko ārkārtēju? Unkāpēc krievu cari, sākot ar Pāvilu I, veltīja neatlaidīgāko uzmanību viltvārdes lietai un pat centās tofalsificēt? (Lai nu kā, vēlākajās izmeklēšanās tika noskaidrots, ka no lietas bez vēsts pazuduši daudzisvarīgi dokumenti, un tā izrādījusies pamatīgi "piegludināta". -B. K). Vai ne tāpēc beigu beigās arī radāssakramentālais jautājums: un ja nu tā nemaz nebija viltvārde?

UN JA NU TĀ NEMAZ NEBIJA VILTVĀRDE?

A utors pilnībā apzinās, ka, uzdodot šo jautājumu, iekļūst tajos krievu politiskās vēstures džungļos,kuri vēl līdz šim tiek uzskatīti par necaurejamiem. Un šī necaurejamība radās nevis tāpēc, ka viltvārdesparādīšanās vēsturē bija daudz balto "plankumu", bet gan tāpēc, ka šie "plankumi", mūsuprāt, radās nejaupaši no sevis, bet gan tika radīti mākslīgi. Vairāk nekā divos gadsimtos, kas mūs šķir no viltvārdesintrigas sākuma, to tik bieži skāra pieredzējuši falsifikatori, ka tagad ir neticami grūti caur mākslīgajiemmelu uzslāņojumiem nokļūt līdz patiesībai un sasaistīt vienkop ārkārtīgi samudžinātās notikuma daļas.

Kaut ko šajā virzienā jau ir paveikuši daži mūsdienu pētnieki, toties mēs, izmantodami viņu gūtosrezultātus, centīsimies pavirzīties vēl tālāk un pie reizes izteiksim vairākus savus apsvērumus par mūsusarunas tematu - kaut arī tie neieviesīs kardinālas izmaiņas jautājuma historiogrāfijā, taču, kā mumsliekas, palīdzēs saprast, KĀPĒC ap "kņazienes Tarakanovas" vārdu radies tik daudz visādu mistifikāciju.

Sāksim ar galveno jautājumu: kas īsti bija vecāki tai sievietei, kura 1775. gada decembrī nomiraAlekseja ravelīnā? Lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka tie bija ķeizariene Elizabete un grāfs Aleksejs

Razumovskis. Bet par "kņazienes Tarakanovas" izcelsmi pastāv arī otra versija. Šīs versijas autori,būdami vienis prātis, ka viltvārdes māte bija Elizabete, par viņas tēvu uzskata nevis Razumovski, bet gancitu cilvēku - Ivanu Šuvalovu.

Viņš ari bija favorīts un grāfs. Tikai, lūk, kas ir dīvaini: kolīdz sāku lasīt Šuvalova biogrāfiju,pirmajā brīdī mani pārņem neizpratne - neviens no grāfa biogrāfiem pietiekami skaidri neparāda, kasbijuši viņa vecāki. Katrs izvirza savu uzskatu, un tas tikai padara neskaidru kopējo ainu. Vai tiešām naviespējams pārvarēt šo viedokļu dažādību? Vai tiešām arhīvos nav saglabājies neviens dokuments, pēckura būtu iespējams skaidri noteikt, kādos apstākļos dzimis Šuvalovs? Varat iedomāties, navsaglabājušies. Par viņa brālēniem Aleksandru un Pjotru ir zināms viss, toties par viņu pašu - nekas (šeitdomājam juridiskos dokumentus, kas apstiprina dzimšanu. - B. V.). Tāpēc pamatots ir jautājums: kurpalikusi Ivana Šuvalova dzimšanas apliecība?

Tikpat neiespējami ir noskaidrot, kādos apstākļos Šuvalovs guvis izglītību un strādājis. Taču, ciknoprotams, šie apstākļi bijuši ļoti labvēlīgi, jo pats Voltērs, tā laika domu valdnieks, par Šuvalovuizteicies: "Tas ir viens no izglītotākajiem un patīkamākajiem cilvēkiem, kādu man gadījies redzēt."Glaimojošs novērtējums, ņemot vērā, ka Šuvalovam tolaik bija tikai divdesmit pieci gadi.

Ne mazāk mīklaina ir arī Šuvalova ierašanās galmā. Tur viņš parādās un no pilnīgi nepazīstamacilvēka uzreiz kļūst par kam- barpāžu. Daži vēsturnieki apgalvo, ka tas neesot nekas neparasts, joŠuvalovs esot bijis Elizabetes favorīts. Viņš patiešām bija favorīts, taču ir kāds būtisks sīkums:Razumovska, brāļu Orlovu, Potjomkina un citu piemēri ļauj apgalvot, ka vispirms viņi visi kļuva parfavorītiem, t.i., mīļākajiem, un tikai pēc tam saņēma apbalvojumus un augstās dienesta pakāpes. Šuvalovagadījumā bija otrādi.

Kas tad iznāk? Visi redz jauno, spīdoši izglītoto kambarpāžu, taču neviens nespēj izskaidrot, kur unkā Šuvalovs guvis savu izglītību, kā ari galminieka rangu. Mūsuprāt, šeit var būt tikai viena atbilde: kāds,kurš bijis visai aristokrātisks un ietekmīgs, uzņēmies vistiešāko gādību par Šuvalova likteni. Viņa vecākito izdarīt nevarēja, jo, kā izteicās biogrāfi, bijuši "vidēji situēti" ļaudis, tas ir, tādi, kuriem navpietiekamu materiālo iespēju.

Kā apgalvo Kazimirs Vališevskis, Elizabetes un Šuvalova mīlas dēka sākās 1749. gadā; tādējādidaudz pamatotāks ir uzskats, ka viltvārdes tēvs bijis tieši Šuvalovs, nevis Razumovskis. Viltvārde, pēcvispārējā atzinuma, piedzima 1752. gadā, bet Razumovska bērniem vajadzēja būt daudz vecākiem.

Taču vai tas kaut ko maina tai uzskatu sistēmā, kāda izveidojusies strīdā par viltvārdes personu?Izrādās, ka maina gan un pie tam pamatīgi. Un galvenokārt tāpēc, ka vēsturnieku rīcībā ir dokumenti, nokuriem var izdarīt pirmajā brīdī neticamo secinājumu: Ivans Šuvalovs bija ne tikai Elizabetes favorīts,bet arī ķeizarienes Annas dēls! Tas krasi mainīja visu kārtību krievu patvaldnieku dinastijā, un tas arī likaviņiem pievērst sevišķi neatlaidīgu uzmanību viltvārdes "lietai". Taču, pirms runājam par to sīkāk,iepazīstināsim lasītājus ar citu - barona fon Aša "lietu". Tās oriģinālnosaukums ir visai sarežģīts: "Parnekaunīgu pretošanos valsts likumiem un negantiem vārdiem, kurus teicis no karadienesta atvaļinātaisbrigādes komandieris barons Fjodors Fjodorovs fon Aša dēls".

Kāda tad bija šī "nekaunīgā pretošanās"?Pēc ķeizarienes Elizabetes nāves grāfs Šuvalovs vēl kādu laiku dzīvoja Krievijā, bet tūlīt pēc 1762.

gada apvērsuma, kad tronī kāpa Katrīna II, devās uz ārzemēm. Tolaik krievu augstmaņi bieži devās uzārzemēm un ilgi tur dzīvoja, taču Ivana Šuvalova uzturēšanās ilgums svešajās zemēs ir savdabīgs rekords- viņš nodzīvoja dažādās Eiropas pilsētās veselus piecpadsmit gadus!

Kā Šuvalova izbraukšana no dzimtenes, tā arī ierašanās tajā izraisa visai daudz jautājumu, taču mēspagaidām turpināsim sarunu par baronu Ašu. Tad lūk, tiklīdz Ivans Šuvalovs atgriezās dzimtajās mājās,vienā jaukā dienā, bet konkrēti 1777. gada 20. oktobrī, pie viņa ieradās nepazīstams cilvēks, kurš stādījāspriekšā kā barons Fjodors Ašs. Viņš nodeva Šuvalovam aploksni ar vēstuli, ko, pēc viņa vārdiem, bijarakstījis viņa nelaiķis tēvs Fridrihs Ašs.

Šuvalovs atvēra aploksni un sāka lasīt vēstuli. Tā atklāja, ka viņš ir ķeizarienes Annas un tāsfavorīta Bīrona dēls un pēc visām tiesībām viņam pienākas nēsāt Krievijas impērijas cara kroni.

Fjodors Ašs bija goda vīrs. Izpildīdams tēva vēlēšanos, viņš aiznesa vēstuli adresātam. Un kasnotika? Kā izrīkojās Ivans Šuvalovs ar šo godavīru, kurš, dodamies uz aristokrāta namu, nez vai spējaiedomāties par nodevību? Taču nodevība tomēr notika, jo, kā gan citādi var nosaukt Šuvalova rīcību,kurš, nepievērsdams vairāk uzmanību Ašam, tūlīt devās ar vēstuli pie ģenerālprokurora, bet pēc tam pieķeizarienes Katrīnas.

Ašs tika arestēts, un Slepenajā kancelejā sākās pratināšana un spīdzināšana. Izmeklētāji gribējanoskaidrot atbildes uz diviem jautājumiem: kas sarakstījis "noziedzīgo" vēstuli un kāpēc Šuvalovs tajātiek nosaukts par ķeizarisko majestāti? Ašs atbildēja, ka vēstuli viņam nodiktējis nelaiķis tēvs FridrihsAšs, bet Šuvalovam ķeizara tituls piešķirts tikai tāpēc, ka viņš ir ne tikai vienkāršs krievu galminieks, kāviņu sauca izmeklētāji, bet gan Annas un Bīrona dēls.

Notiekošais, no vienas puses, varētu šķist absurds, bet no otras, to apstiprināja iespaidīgi fakti, nokuriem galvenie bija vecākā Aša dzīves līkloči un Ivana Šuvalova rīcība notikumā ar jaunāko Ašu.

Fridrih? Ašs stājās krievu dienestā 1711. gadā, kad valdīja Pēteris I. Izpildījis vairākus carauzdevumus, viņš kļuva par valdnieka uzticības personu un kā valdības pārstāvis tika nosūtīts uz Mitavupie Annas Joanovnas, kuras vīrs, Kurzemes hercogs Fridrihs Vilhelms, ap to laiku nomira. Anna Joanovnabija aizdomu pilna un ļaunpieminīga sieviete, kurai izdabāt bija ārkārtīgi grūti, tomēr Fridrihs Ašs spējato izdarīt un drīz vien atraitnēs palikušajai hercogienei kļuva neaizvietojams. Vēl pēc kāda laika Pēteris Iatsauca Ašu no Mitavas, un viņš ilgus gadus atradās Krievijas pasta sistēmas direktora amatā, kurparādīja sevi kā ļoti izdarīgu un apsviedīgu darbinieku.

Taču ar likteņa gribu Krievijas tronī uzkāpa Anna Joanovna, un tūlīt atklājās, ka Frīdrihu Ašu viņanav aizmirsusi. Taču - ko nozīmē "nav aizmirsusi"? Satiekoties ar kādu pēc ilga laika, varētu šai sakarāpaust prieku, apskaut veco paziņu, atcerēties kādreizējos notikumus. Bet ko darīja Anna Joanovna, nokuras skatiena vien baidījās gan draugi, gan ienaidnieki? Viņa kā balvu Fridriham Ašam piešķīra lieluszemes īpašumus Kurzemē, bet galvenais - iedeva 136 tūkstošus rubļu, ko savulaik Pēteris I ik gadupavēlēja izmaksāt viņai kā savai radiniecei personīgiem tēriņiem.

Rodas jautājums - par ko tāda labvēlība? Ķeizariene Anna vienmēr bija skopa, taču te piepešiizsniedz tādas dāvanas. Taču pārsteidzošākais ir tas, kā Ašs iztērēja viņam dāvāto naudu. Izrādās, nekādi!Viņš to pārskaitīja uz Amsterdamas banku, taču šo kapitālu viņa bērni nemantoja, nē, tas glabājās bankā,apauga ar procentiem, gluži kā būtu domāts īpašiem nākotnes mērķiem, kas bija zināmi tikai pašam Ašam.Varbūt vēl kādam? Bet varbūt no šī fonda nāca līdzekļi Ivana Šuvalova izglītošanai un audzināšanai?

Interesanta ir arī Šuvalova izturēšanās, saņemot Aša vēstuli. Kādas jūtas izrāda cilvēks, ja piepešiuzzina kaut ko neparastu par sevi? Droši vien pārsteigumu, varbūt apmulsumu vai sašutumu. Viss atkarīgsno tā, kāda ir informācija.

Šuvalovs pēc vēstules izlasīšanas neizrādīja ne pārsteigumu, ne apmulsumu - viņš bija izbijies. Untagad mums ir divas iespējas, kā skaidrot šādu reakciju - vai nu Šuvalovu izbiedēja vēstulē esošāinformācija, kas viņam NEBIJA ZINĀMA, vai, gluži otrādi, LABI ZINĀMA, taču ko no citiem labākslēpt.

Autoram ticamāka liekas otrā iespēja. Pēc viņa domām, ja informācija Šuvalovam nebūtu zināma,viņš pēc vēstules izlasīšanas varētu teikt: "Kādas blēņas!" Viņš varētu ari sadusmoties uz Ašu, izdzīt viņuno mājas. Šuvalovs neizdarīja ne vienu, ne otru. Viņš izbijās, un viņa turpmākā rīcība bija šī izbīļa sekas.

No kā tad izbijās grāfs? Droši vien no tā, ka viņa noslēpums (ja pieņemam, ka Šuvalovs zināja parsavu izcelsmi) zināms arī citiem, bet tas var beigties slikti jau pirmām kārtām viņam pašam -jo viņš taču,zinādams noslēpumu, bija to slēpis! Tāpēc viņš nekavējoties devās pie Katrīnas, neaizmirsdams līdzipaņemt arī ģenerālprokuroru kā liecinieku savai "godīgajai" rīcībai. Taču jāpiebilst, ka iepriekš, stāstotpar vēstules saturu, mēs neinformējām lasītāju par tās otro daļu, kur tiek ierosināts konkrēts plāns

Katrīnas II gāšanai un viņas nomaiņai ar Šuvalovu. Tas jau bija nopietni. Šeit runa bija par dzīvību unnāvi, un Šuvalovam neatlika nekas cits kā ziņot par sevi pašu - grēku nožēlotajam galva netiek cirsta.

Un kā tad ar Fjodoru Ašu? Pēc pratināšanām Slepenajā kancelejā, kur noskaidrojās, ka viņš, tāpat kāviņa tēvs, svēti tic Šuvalova cariskajai izcelsmei, viņu ilgu laiku pūlējās pārliecināt par pretējo. TačuFjodors Ašs stingri palika pie sava. Par to arī dabūja samaksāt: mūža ieslodzījums vientulībā, kā bijateikts izmeklēšanas komisijas spriedumā.

Taču interesanti ir vēl tas, ka vēlākie Krievijas valdnieki Pāvils I un Aleksandrs I ieslodzītoneaizmirsa. Pāvils izlaida Ašu brīvībā, taču, tāpat kā Katrīna, centās izdabūt no viņa atzīšanos, ka viņadomas attiecībā uz Šuvalovu ir vieni vienīgi maldi. Ašs palika pie sava un atkal nokļuva cietumā.Aleksandra I laikā tika nodibināta speciāla koiņisija Pāvila I valdīšanas gados nežēlastībā kritušo cilvēkuapžēlošanai, taču Ašu tā neatbrīvoja. Saglabājies komisijas slēdziens: "Komisija iecerējusi arī turpmākviņu (Ašu. - B. V.) kā prātā nelabojušos atstāt Spasas-Jefimijas klosteri un uzdot guberņas vadībai laikupa laikam ziņot par viņu Senātam."

Vai pret šo cilvēku nevērsās pārāk bargi? Jautājums ir retorisks. Tie, kas iemeta Ašu cietumos unieslodzīja klosterī, to darīja nevis prieka pēc, bet gan bargas nepieciešamības spiesti. Viņi zinājapatiesību un visiem spēkiem centās to slēpt, jo no tās viņiem draudēja vislielākās briesmas. Kādas - parto runāsim mūsu apskata nobeigumā. Tagad atbildēsim uz iepriekš izvirzīto jautājumu: kāpēc krasimainītos kārtība krievu patvaldnieku dinastijā, ja atzītu par patiesību, ka Šuvalovs bija ķeizarienes Annasdēls un pie tam vēl "kņazienes Tarakanovas" tēvs?

Izveidosim dažas loģiskās shēmas. Tātad Šuvalovs-ķeizarienes Annas, Pētera I vecākā brāļa meitasdēls, bija arī viltvārdes tēvs, un viņas māte, ķeizariene Elizabete, bija vecākā pārstāve jau paša Pēteralīnijā. Tādējādi sieviete, kuru Katrīna II nievīgi nosauca par "vazaņķi", krievu valdošās dinastijasģenealoģiskā koka zaros atradās vienā līmenī ar Pēteri III un Annu Leopoldovnu, ķeizara JoanaAntonoviča māti, tas ir, augstāk par cara dēlu Pāvilu, Katrīnas II oficiālo mantinieku.

Tā taču būtu katastrofa! Nepietiek ar to, ka pati Katrīna ieņēma troni apvērsuma rezultātā, vēl viņa,apejot likumīgo troņmantnieci, ieceļ sev par pēcnācēju dēlu, kurš gribot negribot pēc visas loģikas kļūspar visīstāko uzurpatoru. Protams, ķeizariene to visu lieliski saprata. Par viņas prāta spējām nebijajāšaubās, un tāpēc arī, kamēr aiz klusajiem Alekseja ravelīna mūriem norisinājās izmeklēšana, Katrīna tikļoti satraucās, jo baidījās no opozīcijas uzbrukumiem. Opozīcija, izmantojot gūsteknes pirmdzimtībastiesības, varēja spert attiecīgus soļus, lai gāztu ne vien Pāvilu, bet arī pašu Katrīnu. Vai ne tāpēcķeizariene tik neatlaidīgi centās izdabūt no viltvārdes atzīšanos par to, kā viņa īstenībā cēlusies? Tagadpienācis laiks šim jautājumam pievērsties arī mums.

Ceturtās nodaļas sākumā ir ievietots viltvārdes dzīvesstāsts viņas pašas izklāstā, ko kņazs Goļicinsnosaucis par neticamu. Atgādināsim galveno. Tātad viltvārde paziņoja, ka nezinot nedz kur dzimusi, nedzarī kas bijuši viņas vecāki. Viņa uzaugusi Ķīlē, bet deviņu gadu vecumā aizvesta uz Persiju. No turienesviņa nokļuvusi Bagdādē, kāda bagātnieka Hameta namā. Pie tā viņa iepazinusies ar kņazu Hali, kasaizvedis viņu uz Isfahanu un tur paziņojis, ka viņa ir ķeizarienes Elizabetes meita. (Neaizmirsīsim, kavienā no pratināšanām viltvārde nosauca Hali par savu tēvoci. - B. V) No Isfahanas Hali aizvedis viņu uzEiropu, kur viņi nokļuvuši, braucot caur Rīgu un Kēnigsbergu. Pēc tam viņa dzīvojusi Berlīnē, Londonāun kopš 1772. gada - Parīzē.

Dzīvesstāsts nudien neparasts, bet vai patiešām tam nav nekādu apstiprinājumu? Izrādās, ka ir gan.No kurienes radies kaut vai šis uzvārds "Tarakanova", kas allaž mulsinājis vēsturniekus? ĶeizarienesElizabetes aprindās taču nebija cilvēka, kas tā sauktos. Šajā sakarībā ir izteikti dažādi minējumi,piemēram: uzvārds varētu būt cēlies no Tarakanovkas brīvciema nosaukuma, kas atradies grāfa AleksejaRazumovska īpašumos. Tomēr, kā noskaidrojās, tāda brīvciema uz Elizabetes favorīta zemes nekad navbijis. Tad pētnieki sāka rakņāties pa Razumovska daudzo jo daudzo radu saimi un atklāja, ka viena noviņa brāļa meitām apprecējusies ar kazaku pulkvedi Jefimu Daraganu. Laik? gaitā uzvārds pārveidots par

Daraganovu, bet pēc tam par Tarakanovu.Taču šī ekvilibristika parāda vien to, cik veikls prāts un iztēle ir dažiem pētniekiem, kad viss bija

pavisam vienkārši - Tarakanovs patiešām eksistēja. Taisnība, līdz zināmam laikam viņš, vienkāršsģenerālmajors, atradās tālu no galminieku aprindām un nesa grūto karavīra dzīves nastu nevisgalvaspilsētās, bet gan nomalēs, taču vēlāk nokļuva toreizējās cara meitas Elizabetes redzeslokā. Viņšiepazinās arī ar Alekseju Razumovski, kaut arī nekāda acīm redzama iemesla tādām attiecībām nebija.Un, lai gan daži vēsturnieki apgalvo, ka Tarakanovs tika tuvināts Elizabetei un Razu- movskim kāoficiālais viņu bērnu tēvs (ar to pašu cenšoties rast pamatojumu tam, ka "vārda zagle" ir tieši Razumovskameita), domājams, ka tā tas nav. Viltvārde bija daudz jaunāka par Elizabetes un Razumovska bērniem,taču par meitu Ivanam Šuvalovam, kura sakars ar Elizabeti sākās 1749. gadā, viņa derēja pilnībā, jopiedzima, pēc vispārējā atzinuma, trīs gadus vēlāk. Par viņas "tēvu" tad arī varēja kļūt ģenerālmajorsTarakanovs.

Risināsim pavedienu tālāk. XVIII gadsimta 50. gados redzam Tarakanovu jau kā lielas karaspēkagrupas komandieri Persijas karagājiena laikā. Ar ko šis fakts var saistīties? Ar to, ka viltvārde savosstāstos ne reizi vien tika minējusi, ka Persijā bijusi kopā ar tēvoci. Taču kas bija šis tēvocis? Vai ne tikaimūsu ģenerālmajors, kurš, kā domā vairāki pētnieki, ap to laiku bija adoptējis nākamo "Viskrievijaskņazieni Elizabeti", jo meitenes īstie vecāki valstisku apsvērumu dēļ nevarēja atzīt viņu par savu?

Kā redzams, "fantastiskajā" Tarakanovas dzīvesstāstā, kas pierakstīts pēc viņas pašas izklāsta, rodasjau zināma skaidrība. Jo tālāk, jo vairāk. Atcerieties, viltvārde teica, ka kādu laiku dzīvojusi Ķīlē? BetĶīle - tā taču ir Holšteina, Pētera III, Elizabetes brāļa dēla, mantojamā dzimtmuiža. Uz turieni, kā uzskata,pēc ķeizarienes nāves arī nosūtīja viņas meitu, lai tā nekļūtu par maiņas kārti cīņā par troni.

Taču tronī kāpa Katrīna II. Viņas vīru, ķeizaru Pēteri III, brāļi Orlovi (visticamāk Aleksejs Orlovs)nogalināja Ropšā, un Holšteinu mantoja Katrīna. Tomēr 1767.gadā viņa atteicās no tiesībām uz šohercogisti par labu Dānijai. Elizabetes meitai nācās pamest Ķīli un doties klejojumos pa Eiropu. Un arītas līdzinās patiesībai, jo tieši 1767. gadā, ja var ticēt de Kastēram, Karola Radzivila pilī ieradāsmeitene, kas tika dēvēta par Krievijas cara troņmantnieci.

Vēl viens nepavisam ne mazsvarīgs fakts: vēstulēs, kuras rakstīja viltvārde, pieminēts viņas krievuaizbildnis, kas dzīvojis Spā. Tur taču dzīvoja neviens cits kā grāfs Šuvalovs! Sakritība? Ja jā, tad, ziniet,visai aizdomīga, jo vairāk tāpēc, ka vēlāk starp viltvārdes vēstulēm grāfs Orlovs atrada ne vienu vienvēstuli, kas, pēc viņa pārliecības, bija rakstīta ar Šuvalova roku (to vēl līdz šim apstrīd daži vēsturnieki. -B. V.). Arī Šuvalova ceļojumu maršruti Eiropā daudzreiz nezin kāpēc dīvaini krustojas ar viltvārdesmaršrutiem.

Jā, un vēl par tiem pašiem ceļojumiem. Varētu domāt, kas gan tāds bija šis grāfs Šuvalovs?Kādreizējais ķeizarienes Elizabetes favorīts, tagad privātpersona un brīvs ceļotājs (vispār ne jau nupilnīgi no laba prāta, jo izbraukt no Krievijas Šuvalovam tik un tā nācās piespiedu kārtā). Tačupavērojiet, kas viņu sagaidīja Eiropā - galvenokārt karaliskas personas!

Vīnē grāfu ar sevišķu godu sagaidīja Austrijas ķeizars Jozefs II. Parīzē Orleānas hercogs pasniedzaŠuvalovam vērtīgas dāvānas. Nomaļus nestāvēja ari Vatikāns.

Ar ko izskaidrojami šie bagātīgie goda apliecinājumi? Tādā tiesiskajā stāvoklī, kādā Šuvalovs tolaikatradās, viņš diez vai varēja ieinteresēt kronētas personas. Un tomēr tās viņu pieņēma. Jautājums - kāpēc?Varbūt par Šuvalovu bija zināms kaut kas tāds, kas lika pret viņu izturēties kā pret sev līdzīgu? Navnekāds noslēpums, ka daudzi Eiropas valdnieki, pirmām kārtām jau Francijas karalis, gribēja redzētKrievijas cara tronī likumīgāku valdnieku nekā Katrīna II (pie viena piebildīsim, ka tā pati Francija atzinaKrieviju par impēriju tikai divdesmit gadus pirms šeit aprakstītajiem notikumiem - 1754. gadā, kaut ganPēteris I ķeizara titulu bija pieņēmis jau pirms trīsdesmit gadiem). Tad varbūt ar šo likumīgāko personubija domāts Šuvalovs? Varbūt Eiropā zināja, kas viņš patiesībā ir, un ar to bija izskaidrojami visi šiereveransi?

Ir arī vēl citas, teiksim, netiešas pazīmes, ka viss nav tik vienkārši notikumā ar personu, kuru vairāknekā divarpus gadsimtus uzskata par viltvārdi. Ja ir vēlēšanās, tādas pazīmes var savākt kaut desmit, tačumēs nesāksim, kā mēdz teikt, iedziļināties sīkumos un apstāsimies tikai pie galvenajām.

Ir zināms, ka daži vēsturnieki identificē "kņazieni Tarakanovu" ar noslēpumaino mūķeni Dosifeju,kas līdz mūža beigām tika turēta Maskavas Ivana sieviešu klosteri. Protams, katram ir tiesības uz savuviedokli, taču šeit rodas jautājums: kāpēc pretendente uz Krievijas cara troni, ja arī viņa būtu atlikušomūža daļu nodzīvojusi ar Dosifejas vārdu, nekad nedēvēja sevi tajā vārdā, kāds viņai bija pirmsiesvētīšanas? Bet šis vārds bija zināms - Augusta. Tomēr Tarakanova neatlaidīgi dēvēja sevi parElizabeti, un tas pats vārds izmantots arī ķeizarienes Elizabetes "testamentā". Gribas jautāt- ar ko sliktākstāds "valdnieces" vārds kā Augusta? Varbūt visa vaina ir tā, ka, ja to būtu pieņēmusi Tarakanova, tad viņapatiešām kļūtu par viltvārdi?

Visai daudz jautājumu rodas arī, ja uzmanīgāk papēta stāstu par viltvārdes izsekošanu un sagūstīšanu.Piemēram, vai nebūtu vienkāršāk un prātīgāk, ja Katrīna II vispār neatzītu viltvārdi? Jā, ķeizarienepretendenti nosauca par "vazaņķi", taču nezin kāpēc nevis nonievāja, bet gan sarīkoja viņai īstu vajāšanu,kur iesaistīja patiešām lielus spēkus-veselu floti, daudzus jo daudzus slepenus aģentus, kuri centās sadzītTarakanovas pēdas visā Itālijā, un angļu sūtniecības oficiālas personas, kas noslēdza īstu sazvērniekuvienošanos ar Orlovu un krievu eskadras virsniekiem, lai notvertu vienu vienīgu sievieti. Vai tas nav pardaudz, ja runa ir tikai par kaut kādu "vazaņķi"? Vai nebija pārāk dārgi veselu gadu turēt Vidusjūrā eskadrutikai tāpēc, lai sagūstītu "vājprātīgo", kā Katrīna viltvārdi nodēvēja kādā no savām vēstulēm grāfamOrlovam? Tātad nebija vis dārgi, ja vien atceramies, ka ķeizariene deva pavēli krievu kuģiem apšaudītRagūzu, tikai lai izdotos sagūstīt" vārda zagli". Var secināt, ka Katrīna nebaidījās pat no iespējamastarptautiska skandāla. Vai tiešām viņa izšķirtos par šādu soli tikai "vazaņķes" dēļ?

Ir ko padomāt, arī apspriežot jautājumu, kā bija viltvārdei ar naudu. Daudzos pētījumos par viņuautori parasti apgalvo, ka viņa visu laiku dzīvojusi trūkumā un, lai tiktu pie naudas, ķērusies piekrāpšanas un stājusies apšaubāmos sakaros. Nesāksim apstrīdēt šos apgalvojumus: visai ticami, kaviltvārde ne reizi vien rīkojās pēc principa - ja dod, tad ņem, taču ir arī tāda patiesība: kad Limburgaskņazam (kurš, kā lasītājs atceras, bildināja kņazieni Voldomiru) ievajadzējās naudu, lai iegādātos zemesīpašumus, to aizdeva neviens cits kā jau mums zināmā kņaziene. Taču šī summa sasniedza 100 000 zeltamonētu. Rodas jautājums - no kurienes tās varēja ņemt cilvēks, kurš pastāvīgi dzīvoja naudas trūkumā?Mūsu rīcībā esošās ziņas ļauj ja ne atbildēt uz šo jautājumu, tad vismaz pietuvoties atbildei. Zināms, kaLimburgas kņazs, runādams par savām naudas lietām, pieminēja kādu savas līgavas (viltvārdi viņš saucapar Alīnu) aizbildni, kas dzīvoja Spā un uzņēmās vistiešāko gādību par viņas likteni. Mēs jau sacījām, katolaik Spā dzīvoja Šuvalovs, un vairāk pie tā mums nav ko piebilst.

Bet ar ko izskaidrojama viltvārdes neapšaubāmā izglītotība un tas, ka viņa divdesmit trīs gaduvecumā zināja vairākas Eiropas valodas? Kā tas savienojams ar viedokli, ka viņa bijusi tikaipiedzīvojumu meklētāja, kas braukājusi apkārt no pilsētas uz pilsētu, no valsts uz valsti un tā arī apguvusivalodas? Protams, kaut kas tāds ir iespējams, bet tikai "kaut kas tāds". Mācoties, kā mēdz teikt, "nolapas", pa ceļam, diez vai ir iespējams labi apgūt valodu, drīzāk gan var iemācīties vien saprotamiizteikties, taču viltvārde prata vācu, angļu un franču valodu, var teikt, pilnībā. Toties ar itāļu un poļuvalodu bija problēmas. Kāpēc? Acīmredzot tāpēc, ka pirmās trīs valodas viņa bija mācījusies pamatīgi,bet itāļu un poļu valodu - kā pagadās, bet varbūt vispār nebija mācījusies un aprobežojās tikai ar sarunuvalodu, ko cilvēks apgūst samērā ātri, nonākot tiešā kontaktā ar vietējiem iedzīvotājiem. Tāds minējums irvisai reāls - atcerēsimies, ka viltvārde deviņus mēnešus nodzīvoja Itālijā, bet viņas tuvāko cilvēku vidūbija visai daudz poļu.

Tomēr par Tarakanovas augsto izglītības līmeni liecina ne tikai valodu zināšanas. Viņa ļoti plašisarakstījās ar visdažādākajiem cilvēkiem, un tas mums dod tiesības runāt par Tarakanovas vispārējointelekta līmeni, ko gluži pamatoti var saukt par augstu; tas atkal liecina, ka viņa tika mērķtiecīgi skolota

un audzināta. Tādā veidā skolot un audzināt cilvēku ceļotāja karietē nav iespējams.Visbeidzot, ļoti interesanti ir arī tas, ka veselā virknē vēstures literatūras darbu autori neatlaidīgi

cenšas apgalvot tikai vienu: Tarakanova ir viltvārde un nekas cits arī nevar būt. Šo domu viņi atkārtojušitik neatlaidīgi, ka neviļus gribas sev uzdot jautājumu: vai par to nav jau iepriekš samaksāts?

Šī piezīme attiecināma pirmām kārtām uz mums jau pazīstamo M.Loginovuun P.Meļņikovu-Pečorski.Pirmais rakstījis par viltvārdi divas reizes - 1859. gadā žurnālā "Krievu vēstnesis" un 1865. gadā žurnālā"Krievu arhīvs"; vairākkārt materiālus par

Tarakanovu publicējis arī Meļņikovs-Pečorskis, taču sevišķi pazīstams ir viņa apjomīgais pētījums"Kņaziene Tarakanova un Vladimiras princese", kas vispirms tika publicēts "Krievu vēst- nesf', bet vēlākietverts autora kopotajos rakstos (1909.g.).

Abu autoru neobjektīvie spriedumi par Tarakanovu redzami viņu darbos ar neapbruņotu aci. Viņiemkņaziene ir tikai viltvārde un piedevām vēl aiī nevaldāma izvirtule, kuras viltīgi izliktajos tīklos sapināsdaudzi jo daudzi ļaudis no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem. Izņēmums bija tikai Orlovs, kurš patsievilināja skaisto dāmu lamatās.

Kāpēc gan Loginovs, gan arī Meļņikovs-Pečorskis, kuri savos darbos varēja izmantot vērtīgākosarhīvu datus, pielietoja tos tik vienpusīgi? Interesantu minējumu šajā sakarā izsaka krievu pētniece ŅinaMoļeva, kas rakstīja par "kņazienes Tarakanovas" mīklu vēl 80. gadu sākumā. Raksturojot Loginovu, viņasaka: "Protams, viņš nav ne ministrs, nedz arī valsts sekretārs (ar to domāti D.Blu- dovs un S.Uvarovs,kuri arī rakstīja par viltvārdi. -B. V), bet gan tikai augsti situēts ierēdnis, gubernators, toties vēlāk -Preses lietu galvenās pārvaldes priekšnieks. Lūk, tāpēc no visiem gubernatoriem, kas grēkoja pretzinātnes interesēm, tieši viņš arī tika izraudzīts …" Un tālāk: "…Vai arī "Tarakanovas lieta" nebijauzdevums ar jau iepriekš noteiktu mērķi: izrādīt uzticību un gūt iespēju izvirzīties?"

Kā mēs redzam, nav izslēgts, ka Loginova materiāls par Tarakanovu varēja būt pasūtījuma darbs unnoderēja tā autoram par savdabīgu tramplīnu turpmākajai karjerai.

To pašu var teikt arī par Meļņikovu-Pečorski. Mēs pazīstam viņu tikai kā talantīgu autoru, kuršsarakstījis romānus "Mežos" un "Kalnos", taču izrādās, ka tajā pašā laikā Meļņikovs-Pečorskis ieņēmaarī augstus ierēdņu amatus un bija iekšlietu ministra uzticības persona. Savas darba gaitas viņš sāka kāvienkāršs skolotājs Ņižņijnovgorodā, tomēr pa karjeras kāpnēm spēja uzkāpt līdz pašai augšai un, rakstotsavu pētījumu par Tarakanovu, varēja izmantot valsts arhīva un ārlietu ministrijas arhīva direktoraK.Zlobina savāktos dokumentus. Tādas iespējas var izmantot ne jau kurš katrs. Taču bija acīm redzams,ka savas iespējas Meļņikovs-Pe- čorskis izmantoja, lai kādam izpatiktu. Kam tieši - par to stāstīsimturpmāk.

Tātad mēs esam pacentušies no dažādiem aspektiem aplūkot jautājumu par "kņazienes Tarakanovas"izcelsmi, viņas mērķiem un iespējamiem aizbildņiem, bet tagad mums atlicis grūtākais - parādīt, kas īstifalsificēja "kņazienes" lietu, kāpēc un kādā veidā tas tika darīts. Bet, lai to izdarītu, mums vajadzēsdiezgan tālu atkāpties Krievijas vēsturē, konkrēti - līdz XVII gadsimta sākumam, jo tieši tad, pēc autoradomām, radās tie meli un falsifikācijas, kas, laika gaitā pārvēršoties spēcīgā straumē, līdz nepazīšanaipārveidojušas patiesos notikumus. To vietā mums ir visaptveroša mītu sistēma, kur pārlieku daudz būtiskomomentu Krievijas pagātnē ir vai nu prasmīgi nonivelēti, vai parādīti galēji tendenciozi, vai arī vispārnoklusēti. Gluži dabiski rodas jautājums: "Kas vainīgs?" Te mēs nevaram nekādi aizstāvēt mūsu rakstītāsvēstures autorus (ar to domājot pirmsoktobra perioda vēsturniekus).

Protams, viņi visi, sākot ar Vasiliju Tatiščevu un beidzot ar Vasiliju Kļučevski bija dažādu laikmetucilvēki, kas ne reti pieturējās pie dažādām vēstures koncepcijām, tomēr viņi visi rakstīja Krievijasvēsturi, tas ir, izmantoja vienus un tos pašus vēstures faktus. Viņiem var pārmest subjektīvismu untendenciozitāti, kāda notikuma nepamatotu akcentēšanu vai arī, gluži otrādi, - nepietiekamu novērtēšanu,taču ne jau apzinātu mūsu pagātnes izkropļošanu. Tomēr pagātne ir izkropļota, un fakti, kas tika atklātiiepriekš un tiek atklāti pašreiz, to apstiprina. Kāds ir iemesls tādam stāvoklim?

Pēc mūsu visdziļākās pārliecības iemesls ir tas, ka visi krievu vēsturnieki kļuva par augstākoaprindu politisko intrigu upuriem, par ķīlniekiem tai valsts sistēmā, kuru trīssimt gadus vadīja tāsnodibinātāji un allaž modrie sargi - Romanovi. Tie bija viņi, kuri visnežēllgāk cenzēja gan Karamzinu,gan Solovjovu, gan Kļučev- ski un, galvenais, bija autori veselai virknei vēsturisko mistifikāciju, kas arinoveda pie gadsimtiem ilgās Krievijas vēstures izkropļošanas.

Tāpēc, kaut ari mēs zinām milzum daudz faktu no mūsu vēstures un, kā liekas, varam viegli un brīviizsekot tās gaitai, šī mūsu pārliecība tūlīt izzūd, kad dziļāk ielūkojamies vēstures dzīlēs. Tad pēkšņiatklājas - fakti ir, taču tos izskaidrot nav ar ko, viss nezin kāpēc ir nenoteikts, nav skaidri izteikts līdzgalam, ir vieni vienīgi minējumi un pieņēmumi. Ļoti bieži nav iespējams nedz saprast, kāds ir mehānisms,kas izraisa tos vai citus notikumus, nedz arī noteikt spēkus, kas iedarbina šo mehānismu, un noskaidrotpatiesos iemeslus, kas pamudina atsevišķu cilvēku vai veselu grupējumu uz tādu vai citādu rīcību.

Piemēram, mums nav zināms, kādā nāvē mira Ivans Bargais - dabiskā vai vardarbīgā; vēl aizvienmēs nezinām, kas īsti slēpās aiz Ugļičas traģēdijas - slepkavība ar iepriekšēju nolūku vai nejaušība, tāpatnezinām arī to, kas vienpadsmit mēnešus ar cara Dmitrija I vārdu sēdēja tronī Maskavā (un ne tikaisēdēja, bet arī pieņēma ķeizara titulu - pirmais Krievijā, kaut arī nezin kāpēc tiek uzskatīts, ka pirmaisbijis Pēteris I); tāpat mums nav zināmi Ziemeļu kara patiesie iemesli, mēs vēl aizvien izsakām minējumus,vai Pēteris I atstāja testamentu, kurā bija norādīts, kam valdīt pēc viņa nāves, vai ari, kā vēsta tradīcija,paguvis vien vārgi uzšņāpt: "Atdot visu…" (Bet testaments, domājams, bija un glabājās Holšteinā, Ķīlē,kur 1739. gadā ieradās ķeizarienes Annas Joanovnas kabineta ministrs Bestuževs-Rjumins, kas aizvedavisus turienes arhīvus. Runā, ka tur glabājies Pētera testaments. Citi domā, ka testaments nezin kā nokļuvispie "kņazienes Tarakanovas". Tiesa, daudzi vēsturnieki to uzskata par viltojumu.) Pilnīgā noslēpumā tītaarī Pugačova vadītā sacelšanās, kas deva plašas iespējas izteikt visneticamākos minējumus (. iens no tiem- sacelšanos iedvesmojusi pati Katrīna II);

aiz septiņām atslēgām glabājas noslēpums par Pāvila I nāvi un ugunsgrēku Maskavā 1812. gadā; mēsnezinām, kas īsti bija vecais mūks Fjodors Kuzmičs, par kuru klīda baumas, ka viņš esot ķeizarsAleksandrs I, kurš slepeni atstājis troni un sācis kalpot baznīcai; mēs nezinām…

Vispār diezgan. Ja ir vēlēšanās, Krievijas noslēpumus var uzskaitīt līdz bezgalībai, uzzināt patiesosnotikumus katrā no tiem ir tas pats, kas atminēt Fermā lielās teorēmas noslēpumu. Taču beigsim par to unpāriesim pie falsifikāciju tiešajiem vaininiekiem - Romanoviem. Vispirms noskaidrosim, kas viņi tādibija, no kā cēlušies un kā nokļuvuši Krievijas cara tronī, - tas palīdzēs mums saprast, kāpēc Romanovi,kļūstot par Krievijas valdošo dinastiju, līdz pat pēdējām tās pastāvēšanas dienām tik ļoti uzmanīja, laivalsts vēsture atbilstu viņu dzimtas ticējumiem un leģendām. Šo leģendu bija vairāk nekā pietiekami.

Pirmā no tām - leģenda par dinastijas izcelšanos. Var likties, ka Romanovi ir visīstākā krievudzimta. Varbūt ne kņazu, nedz ari bajāru cilmes, taču tik un tā krievu. Tomēr pedantiskie vēsturniekisameklējuši dokumentus, kas pierāda gluži pretējo. Noskaidrojās, ka Romanovu dzimtas tēvs, kas ieradiesKrievzemē XIII gadsimtā, cēlies vai nu no prūšiem, vai arī no leišiem. Dzimtenē viņš bijis pazīstams arvārdu Glanda-Kambila Divonovičs, pie mums pēc kristīšanas .1280. gadā sācis saukties par Ivanu.Nākamajā gadsimtā no viņa dēla Andreja Kobilas cēlušies Koškini un Zaharjini; kas attiecas uzRomanoviem, savu uzvārdu viņi ieguvuši no Romana Zaharjina-Koškina, Ivana Bargā pirmās sievasAnastasijas tēva vārda.

Grozi, kā gribi, bet Andrejs Kobila bija cēlies no prūšiem. Kad Romanovi vēl nebija nokļuvušitronī, šī patiesība viņus īpaši nemulsināja, taču vēlāk sagādāja visai daudz nepatikšanu. Tāpēc sekojanorādījums: mācītiem vīriem turpmāk jāsaka, ka Andrejs Kobila nav nekāds prūsis, bet gan visīstākaiskrievs. Un mācītie vīri, ari vēsturnieki, sāka skaidrot Andreja Kobilas prūsisko izcelsmi kā nepierādītu,neapstiprinātu, iespējamu. Tā tika sperti pirmie soļi uz plašo falsifikāciju lielceļu.

Otra "varžacs", no kuras baidījās Romanovi, bija viņu ne- dižciltīgā cilme. Viņi bija tikai bajāri, betdaudzas krievu dzimtas cēlušās no Rjurika un Ģedimina. Nav zināms, kā tas bija Ivana III un Vasilija III

valdīšanas gados, tomēr jau Ivana Bargā laikā, kad Ņikita Romanovs tuvinājās caram un kad ģimeneidroši vien radās godkārīgi nodomi attiecībā uz troni, Rjurikoviči un Ģediminoviči ar savu gudrību bijaRomanoviem bīstami konkurenti. Tāpēc viņi piešķīra tik lielu nozīmi tam, ka Ivans Bargais apprecējaAnastasiju - pirmo no Romanoviem, kurai izdevās pietuvoties tronim. Šīs saradošanās rezultātāRomanovi kļuva par dižciltīgajiem, bet Anastasija dzemdēja bargajam caram dēlu Fjodoru, kas valdījapēc viņa. Tieši šos divus apstākļus arī sāka izmantot Romanovi, lai pamatotu savas pretenzijas uzKrievijas troni.

Visbeidzot, trešais iemesls, kas atkal un atkal mudināja Roma- novus mainīt vēstures patiesību, irapziņa, ka viņi valda nelikumīgi. Taču kā viņiem radās tāds mazvērtības komplekss? Mēs jau no skolassola zinām, ka Mihailu, pirmo Romanovu, par caru ievēlēja visa tauta Zemes saeimā, kas sanāca 1613.gada februārī.

Par to ir nopietnas šaubas. Mihails patiešām tika ievēlēts par valdnieku Zemes saeimā, taču šīievēlēšana prasīja no Romanoviem milzīgas pūles. Ir pamats domāt, ka viņi jau ilgu laiku pirms saeimassanākšanas veda saspringtu cīņu pret saviem sāncenšiem uz troni (bet tādi bija), dzina viltīgas intrigas unpat balstījās "pirmsvēlēšanu" cīņā uz zināmiem spēkiem, kuri bija gatavi Ro- manovus atbalstīt arieročiem. Kas tie bija par spēkiem? Galvenokārt - daudzās kazaku vienības, kas deva galvenoieguldījumu Maskavas atbrīvošanā no poļiem un to vēlākajā padzīšanā no Krievijas valsts.

Tas mums nozīmē ļoti daudz. Masu apziņā jau sen iegūlusi doma, ka Maskavu atbrīvojis otraiszemessargu pulks Miņina un Požarska vadībā. Nav ko teikt, tam patiešām bija būtiska nozīme itin visosnotikumos (bet galvenais nopelns - tas atsita no Maskavas hetmani Hodkeviču, kurš steidzās palīgāsaviem Kremlī ielenktajiem tautiešiem), tomēr svarīgākās militārās operācijas veica kazaki. Tie bija viņi,kas 1612. gada oktobrī triecienuzbrukumā ieņēma Kitaigorodu, bet vēlāk atvairīja no Volokolamskas pašuPolijas karali Sigismundu III, kurš ar poļu karaspēku devās uz Maskavu. Un ne tikai atvairīja, betpiespieda aiziet no Maskavas valdījumiem. Lai gan kazaki bija sagrābuši Kitaigorodu, zemessargu pulkstā arī neizlēma uzbrukt Kremlim - poļi, kas bija tur nocietinājušies, padevās paši, jo bada dēļ ķērās jaupie galējiem līdzekļiem.

Tādējādi kazaku atbalsts Romanoviem principā nozīmēja viņu uzvaru vēlēšanās. Taču vēlreizatkārtosim - šīs vēlēšanas nepavisam nenoritēja tik gludi, kā par tām rakstīts vēstures mācību grāmatās(un arī tādu mūsu vēstures zinātnes korifeju kā Solovjova un Kļučevska darbos). Solovjovs vēlēšanasaprakstījis neticami īsi, pat nepieminot citus kandidātus uz cara troni, kādu bija vairāki. Kļučevskis jaumazliet uzlaboja ainu. Viņš nosauca pretendentu vārdus, to vidū arī kņazu Dmitriju Požarski, kurš "pūlējāsiegūt troni un savos centienos iztērēja diezgan daudz naudas".

Vissīkāk 1613. gada vēlēšanas apraksta Dmitrijs Ilovaiskis savā darbā "Jaunā dinastija", un,salīdzinot viņa sniegtās ziņas ar Solovjova un Kļučevska minētajiefn faktiem, varam atrast dažasinteresantas detaļas. Tā, piemēram, Kļučevskis apgalvo, ka Mihaila Romanova tēvs Filarets baudījis abuviltvāržu labvēlību. Pirmais dāvāja viņam augsto metropolīta amatu, bet otra nometnē Filarets tikapasludināts par patriarhu. Šis apstāklis piesaistīja Mihaila pusē kazaku masas, kuru lielum lielaisvairākums kalpoja abiem viltvāržiem un pēc viņu nāves gribēja redzēt cara tronī vai nu Marinas Mņišekasdēlu (no otrā viltvārža), vai arī Mihailu Romanovu, ar kura tēvu Filaretu viņiem bija labas attiecības"Tušinas zagļa" nometnē.

Kā redzam, Filaretam izdevās gūt panākumus visur, un, kaut arī poļi viņu sagūstīja, Filarets izkļuvabrīvībā sveiks un vesels un 1619.

gadā oficiāli ieņēma patriarha krēslu. Sakarā ar to Dmitrijs Ilovaiskis izteicis arī ļoti interesantupiezīmi par Romanoviem. "Pēc dažām pazīmēm," vēsturnieks raksta, "varētu domāt, ka tas pats Sapeiga(Lietuvas kanclers, kvēls Maskavas ienaidnieks. - B. V.), kurš ilgstoši uzturējās Maskavā kā sūtnis,paguva nodibināt kaut kādas slepenas attiecības ar to bajāru partiju, kuras priekšgalā atradās Romanovuģimene."

.Ņemot vērā, ka Sapeiga bija sūtnis Maskavā vēl pirms Vil- tusdmitrija I valdīšanas un ka Ilovaiskisuzskatīja viņu par vienu no viltvārža "krustēviem", šī vēsturnieka piezīme ir ļoti nozīmīga. Tāpat kā citaviņa liecība par Mihailu Romanovu. Ir zināms, ka poļi 1610. gada septembrī, sagrābjot Kremli, parķīlniekiem paņēma Mihailu ar viņa veco māti Martu. Nākamais cars poļu vidū nodzīvoja visai ilgu laiku,pārcieta grūtības, kas sākās pēc tam, kad Kremli ielenca zemessargu pulki Ļapunova un Požarska vadībā,un beigu beigās tika ar veselu ādu izlaists brīvībā. To gan nevarēja teikt par citu gūstekni - AndrejuGoļicinu, kuru poļi nezin kāpēc nogalināja. Vai ne tāpēc, ka viņš piederēja pie tādas ģimenes, kas 1613.gada vēlēšanās bija Mihaila sīvākā konkurente?

Pats Ilovaiskis tādu secinājumu neizdarīja, viņš vienkārši konstatēja faktu, bet to, ka poļi atbrīvojušiMihailu, skaidro ar Dieva darbiem. Tā domāt Ilovaiskis varēja, taču Romanovu konkurenta bojāejā, kāmums liekas, saskatāms kaut kas dīvains, kaut kas tāds, kas liek ieraudzīt kāda cilvēka ļaunprātīgu gribu.

Taču atgriezīsimies pie Zemes saeimas un Mihaila ievēlēšanas. Pēc daudziem pavērsieniem viņakandidatūra palika vienīgā, un 1613. gada 21. februārī viņu ievēlēja par caru. Tādā veidā Romanovikļuva par valdošo dinastiju.

Tāda bija šo vēlēšanu vispārējā aina, bet īstenībā tajās bija daži momenti, kurus nedrīkst noklusēt.Pirmkārt, kāpēc sešpadsmitgadīgā Mihaila personā sakrita tādu diametrāli pretēju pušu kā bajāru unkazaku intereses? Kļučevskis šo faktu nosauca par negaidītu, kaut ari, ja uzmanīgi visu izvērtē, nekānegaidīta šeit nav. Bajāri

Mihailu atbalstīja tāpēc, ka viņš bija jauns, un viņiem šķita, ka pieredzes trūkuma dēļ viņš pilnīginonāks to ietekmē. To apstiprina bajāra Šeremetjeva vēstule uz Poliju, kur gūstā nīka kņazs Goļicins,viens no Romanovu oponentiem. Vēstulē Šeremetjevs rakstīja: "Miša Romanovs ir jauns, vēl nav nācispie prāta un būs mums paklausīgs."

Bet kazaki? Kāpēc šie biīvību mīlošie ļaudis atbalstīja Mihailu?Tiešu pierādījumu, ka kazaki būtu noslēguši vienošanos ar Romanoviem, nav, tomēr viss notika tā.

Kad kandidātu izvirzīšana augstākajam valsts amatam nokļuva strupceļā, negaidot uzradās kāds muižnieksno Haličas, kas iesniedza rakstisku priekšlikumu, ka par caru Maskavā jākļūst Mihailam Romanovam.Protams, šis ierosinājums izraisīja protestu vētru no opozicionāru puses, taču to tikpat negaidīti pārtvēraDonas kazaku atamans, kas arī iesniedza rakstisku priekšlikumu par labu Mihailam. "Šis atamans, varētuteikt, arī visu izšķīra," rakstīja Kļučevskis un viņam bija pilnīga taisnība. Cits jautājums - kāpēc kazakisava atamana personā nostājās Romanovu pusē? Tiešu pierādījumu, vēlreiz atkārtoju, nav, taču ar diezganlielu pārliecību var apgalvot, ka kazaki šādu soli spēra ne par velti. Vai nu viņiem tika labi samaksāts tajābrīdī, vai arī apsolīta samaksa nākotnē. Tomēr nez vai tika runāts par naudu, drīzāk par kaut kādāmprivilēģijām, priekšrocībām. Tā bija ēsma, uz kuras kazaki uzķērās.

Taču kāpēc ēsma? Tāpēc, ka Romanovi savus solījumus acīmredzot neizpildīja, jo vai gan citādikazaki saceltos gan Razina, gan Pugačova vadībā, kā arī vairāk nekā pēc simt un divsimt gadiematgādinātu caram Aleksejam un ķeizarienei Katrīnai II par kaut kādiem solījumiem, kurus devuši viņupriekšgājēji, bet kuri nezin kāpēc tā arī palika tikai solījumi?

Ja atzīstam, ka Romanovu vienošanās ar kazakiem patiešām notikusi, tad gluži dabiski uzrodas doma,ka jābūt arī dokumentiem, kas šo vienošanos apstiprina, - pārāk nopietns bija jautājums, lai ticētu citscitam uz vārda. Taču arhīvos šo dokumentu nav - un ne jau tāpēc, ka tie būtu pazaudēti, bet gan tāpēc, katie tika tīši iznīcināti. Tas ir nevis minējums, bet gan vēsturisks fakts. Kļuvuši par cariem, Romanovipavisam drīz sāka revidēt arhīvus, un pirmais to darīja cara Alekseja dēls Fjodors, kurš pavēlēja likvidēttā dēvētās dienesta grāmatas. Pēc tām varēja izsekot vienas vai otras krievu dzimtas vēsturei, uzzināt,kādus amatus cilvēki ieņēmuši sava militārā vai civilā dienesta laikā, kādus pamudinājumus unapbalvojumus saņēmuši. Šīs grāmatas bija ārkārtīgi vērtīgi valsts dokumenti, taču tik un tā tika iznīcinātas.Romanoviem tās radīja draudus, jo glabāja liecības, kas jaunajai dinastijai bija visai nepatīkamas.Revīzijas notika arī turpmāk, un nevar galvot, ka kādā no tām netika iznīcināts ari līgums ar kazakiem.

Nav saglabājies arī Slepeno lietu prikaza arhīvs, ko nodibināja cars Aleksejs Mihailovičs. Kādidokumenti tajā glabājās, šobrīd var tikai minēt.

Tāda aina paveras, pat virspusēji pārstāstot notikumus, kuriem bija tiešs sakars ar Romanoviem.Bīstamie noslēpumi - tā bija viņu valdīšanas raksturīgā iezīme, kas pastāvīgi lika viņiem visu pārdēvēt,sadedzināt, apslēpt. Un arī izrēķināties ar opozicionāriem un tiem, kuri šos noslēpumus bija redzējušisavām acīm. Uzskatāms piemērs: ķeizarienes Annas valdīšanas laikā impērijā tika izsūtīti apmēram 40000 cilvēku, bet Elizabetes laikā, kas tradicionāli tiek uzskatīts par "maigu", - jau vairāk nekā 80 000.

Taču atgriezīsimies pie "kņazienes Tarakanovas" lietas un, bruņojušies ar faktiem, pierādīsim, ka tāvēl neizbeidzās ar viltvārdes nāvi, ka arī nākamie Romanovi par to neatlaidīgi interesējās. Šīs uzmanībassekas, kā mēdz teikt, ir uzskatāma - materiāli par Tarakanovu līdz mūsu dienām nonākuši tik izkropļoti, kapēc tiem tikpat kā nav iespējams izveidot skaidru priekšstatu par notikumiem, kas saistīti ar viltvārdi.

Nav zināms, vai šajā kropļošanā bija iesaistīti ķeizari Pāvils I un Aleksandrs I, kuri jo neatlaidīgicentās pierunāt Fjodoru Ašu atteikties no sava atzinuma, ka Ivans Šuvalovs ir cara atvase, taču jaunākamā cara Nikolaja I valdīšanas laikā Tarakanovas lieta tiek pakļauta pamatīgai revīzijai, kas tikaturpināta ari Aleksandra II valdīšanas laikā. Par to, kā tas notika, stāstīts mūsu tautietes Ņinas Moļevaspētījumā, no kura arī aizguvām galvenos faktus. Ļoti īsi tos pārstāstīsim un paši izdarīsim secinājumus.

Sākās 1826. gads. Mazliet vairāk nekā pirms mēneša Nikolajs I, apspiedis Senāta laukumādekabristu sacelšanos, pasludināja sevi par Krievijas ķeizaru. Sacelšanās lietā notika izmeklēšana, kuruvadīja toreizējais valsts sekretārs D. Bludovs. Ļoti uzkrītoša persona ne tikai Nikolaja, bet arīAleksandra II valdīšanas laikā. Ieņēma Krievijas ģenerālprokurora un iekšlietu ministra amatu. Pilnīgisaprotams, kāpēc tieši viņš vadīja dekabristu lietas izmeklēšanu, taču, kā noskaidroja Ņ. Moļeva,Bludovs tai pašā laikā Nikolaja I uzdevumā nodarbojās vēl ar citu - "kņazienes Tarakanovas" lietu!

Rodas jautājums - kāds dekabristiem sakars ar viltvārdi? Taču acīmredzot sakars ir, jo Nikolajssteidzina Bludovu ātrāk izmeklēt "kņazienes" lietu, un tas beidzot iesniedza ķeizaram rakstisku slēdzienupar paveikto darbu. Taču interesantais ir tas, ka šī slēdziena tekstu starp dokumentiem viltvārdes arhīvāMoļeva nav atradusi. Tāpat nav nekādu ziņu par to, vai Nikolajs ir kaut ko nolēmis sakarā ar Bludovaizmeklēšanu. Viss it kā pazūd smiltīs.

Taču ar to lieta nebeidzās. Pēc desmit gadiem izcēlās skandāls, kas bija saistīts ar grāfaNovosiļceva, Aleksandra I valsts padomes priekšsēdētāja, arhīvu. Skandāla brīdī pats grāfs vairs nebijastarp dzīvajiem, taču viņa mantiniekiem negaidot atradās dokumenti, kas bija saistīti ar to pašuTarakanovu! No kurienes tie radās, šaubu nebija nevienam: grāfs Novosiļcevs visu mūžu nodarbojās arvēsturisku dokumentu kolekcionēšanu un mantinieki, protams, izmantoja viņa savākto.

Dokumenti tika Steidzīgi konfiscēti un nodoti atkal Bludovam, kurš tobrīd bija kļuvis par iekšlietuministru. Ministrs dokumentus izpētīja un uzrakstīja slepenu ziņojumu Nikolajam. Un atkal netika pieņemtinekādi lēmumi.

Tomēr savus slepenos ziņojumus Bludovs nerakstīja veltīgi. Pēc Moļevas domām, visa viņa darbībabija vērsta uz to, lai "apstrādātu" dokumentus Tarakanovas lietā Nikolajam I vēlamajā virzienā.

Vārdu sakot, ja zvaigznes iedegas, tas kādam ir vajadzīgs. Pārfrāzējot pazīstamo teicienu,rezumēsim: ja dokumenti pazuda, tātad tas bija vajadzīgs Romanoviem. Acīmredzot jautājums parTarakanovu viņiem bija ļoti ass, un to vislabāk apliecina turpmākā notikumu gaita.

Kā zināms, Nikolaju 1 tronī nomainīja viņa dēls Aleksandrs II. Viņš kļuva par ķeizaru 1855. gadātrīsdesmit septiņu gadu vecumā. Līdz 1861. gadam, tas ir, līdz dzimtbūšanas atcelšanai, bija atlicispavisam īss laika sprīdis un Aleksandrs pilnībā nodevās reformas sagatavošanai. Bet, lai cik dīvaini,saspringtajā laika posmā Aleksandrs, tāpat kā viņa tēvs, arī pievēršas "kņazienes Tarakanovas" lietai.

Kuram jaunais Krievijas patvaldnieks uzdeva visos sīkumos izpētīt šos jautājumus? Protams, tampašam Bludovam, kurš, par spīti savam sirmajam vecumam - septiņdesmit pieciem gadiem, nebijapārstājis nodarboties ar valsts lietām. Un Dmitrijs Nikolaje- vičs atkal ķeras pie darba un velta tam

veselu gadu! Viņš atkal uzraksta ķeizaram plašu ziņojumu, un arī tas pazūd kancelejas džungļos, lai ganPersoniskās kancelejas otrās nodaļas priekšnieks V.Paņins ieteica Aleksandram II publicēt Bludovapiezīmes. Spriežot pēc arhīvā saglabātajiem dokumentiem, ķeizars ņēmis vērā šo lūgumu, tomēr patiesībāBludova manuskripts tā arī dienas gaismu neieraudzīja.

Kas tad iznāk? Kāpēc divi Romanovi gandrīz četrdesmit gadu (1826 - 1864) tik neatlaidīgi atgriežaspie viena un tā paša Krievijas vēstures fakta?

Patiesībā 1826. gada sākums, kad Nikolajs I uzdeva Bludovam izpētīt viltvārdes lietu, un arī viss1826. gads bija jaunajam ķeizaram visgrūtākais viņa trīsdesmit gadu ilgajā valdīšanas laikā. Pavisamnesen ar lielgabalu lodēm tika nomierināti dumpinieki, kas bija gribējuši ne tikai izmainīt Krievijasvalstisko iekārtu, bet arī fiziski iznīcināt caru un viņa ģimeni; un, kaut gan muižnieku opozīcija saņēmanežēlīgu mācību, tā tomēr nepadevās, tikai paslēpās - visur klīda baumas, ka Nikolajs pie varas nācisnelikumīgi.

Tāds pats saspīlējums bija raksturīgs arī Aleksandra II valdīšanas laikam pirmsreformu periodā - tāpati rūgšana muižnieku aprindās, kas visiem spēkiem pretojās zemnieku brīvlaišanai, tās pašas sarunaspar Romanovu dinastijas nelikumību, kuras īpaši saasinājās jau pēc reformām, 1863. gadā, kadSanktpēterburgas akadēmiskajā izstādē parādījās Flavicka glezna "Kņazienes Tarakanovas nāve Pētera unPāvila cietoksnī".

Taču - kāpēc šīs runas tā satrauca gan Nikolaju, gan arī viņa pēcnācēju? Viena vienīga iemesla dēļ -viņi abi bija Katrīnas II mantinieki pa viņas dēla Pāvila līniju. Taču, ja Tarakanova patiešām bija grāfaŠuvalova meita, bet viņš savukārt - Annas Joanovnas dēls, tad, kā jau teicām, tieši viltvārdei bija visastiesības uz Krievijas cara troni, nevis Pāvilam. Bet no tā varēja izdarīt neapstrīdamo un, maigi izsakoties,Nikolajam un Aleksandram ļoti nepatīkamo secinājumu: viņi, tāpat kā Katrīnas dēls (nemaz nerunājot parviņu pašu), ieņēmuši Krievijas troni nelikumīgi.

Lūk, tāpēc tik daudzus gadus "kņazienes Tarakanovas" lietu jo neatlaidīgi centās iedabūt Romanovuvēstures tradīcijā. Tāpēc arī radās visas galēji tendenciozās publikācijas par viņu, pirmām kārtāmLoginova un Meļņikova-Pečorska darbi, kur "kņa- ziene"attēlota kā izlaidīga sieviete un politiskaavantūriste.

Starp citu, kaut kas līdzīgs noticis arī ar citu vēsturisku personu - cara meitu Sofiju. Tas patsBludovs pēc tā paša Nikolaja I pavēles, pētīdams Sofijas atbalstītāja kņaza Šaklovitova lietas materiālus,tik ļoti sagrozīja notikumus strēļu sacelšanās laikā, ka cara meita, kuru vēsturnieki visai vienprātīgi atzinapar gudru un nepavisam ne konservatīvu sievieti, nākamajām paaudzēm tika notēlota kā galējareakcionāre, visa vecā aizstāve un pretiniece jebkādām reformām.

Tas atkal tika darīts ar gudru ziņu. Kā zināms, cars Aleksejs, Pētera I tēvs, bija precējies divasreizes - ar Mariju Miloslavsku un pēc viņas nāves 1669. gadā - ar Natāliju Nariškinu. Sofija piederējapie Miloslavskiem, bet Pēteris - pie Nariškiniem. Viņu tālīnie pēcnācēji arī bija Nikolajs un Aleksandrs,un tāpēc šīs līnijas valdnieki tik nikni pazemoja visus, kas bija saistīti ar Miloslavskiem. Tačuvēsturnieki, kuri neko nenojauta, no rīta līdz vakaram sēdēja arhīvos, centīgi vāca izrakstus nodokumentiem un ar tiem bagātināja savus darbus. Vēlāk šie izraksti pārceļoja vēstures mācību grāmatās,un veselas paaudzes mācījās no tām, jau no bērna kājas apgūstot melus, ko arhīva datos viltīgi ieviesušitie, kuri bija ieinteresēti to darīt. Šī iemesla dēļ arī Sofija tika vērtēta negatīvi, un šī paša iemesla dēļTarakanova visu laiku tika uzskatīta par neapšaubāmu viltvārdi.

Mūsu stāsts tuvojas beigām. Atlikuši secinājumi. Tie ir divi. Pirmais: daudzo jo daudzo nesakritībuun neizskaidrojamo faktu eksistēšana "kņazienes Tarakanovas" lietā liek apšaubīt oficiālo versiju parviņas izcelsmi un vienlaikus paver plašu darbības lauku jauniem pētniekiem. Otrais secinājums: ilgaisKrievijas vēstures pētniecības darbs radījis autoram stingru pārliecību, ka šī vēsture pēdējos trīssimtgados bijusi tik pamatīgi sagrozīta, ka patiesībā ir vēstures mītu sakopojums. Vainīgos autors jau irnosaucis - tie ir Romanovi. Un sākās viss ar juku laikiem, kuru rīkotāji varbūt arī bija viņi. Starp citu,

līdzīgi apgalvojumi tika izteikti jau labi sen, tačuRomanovi tādus paziņojumus iznīcināja pašā saknē. Daži piemēri. Līdz pat šai dienai nav zināms,

kas īsti ieņēma Krievijas cara troni gandrīz veselu gadu, uzdodoties par Ivana Bargā dēlu Dmitriju.Šobrid pastāvošais uzskats, ka viltvārdis bijis Čudovas klostera mūks Grigorijs Otrepjevs, izraisaneizpratni, neko vairāk. Kā gan viņu varēja iesvētīt par caru, turklāt visai tautai redzot, Marijasaizmigšanas katedrālē, ja mūku Grigoriju pazina daudzi Maskavas iedzīvotāji? Lai kā arī censtos maldināttautu, tā, redzot notiekošo zaimošanu, nekādā ziņā nejautu Otrepjevam kļūt par caru. Daudzi pagātnesvēsturnieki, piemēram, Kostomarovs to pārliecinoši spēja pierādīt, tomēr Otrepjevs arī tagad tiek svinīgiatzīts par Viltusdmit- riju I. Kāds neticams aklums!

Kādu brīdi likās, ka atbilde uz šo aktuālo jautājumu ir atrasta: XIX gadsimta beigās grāfs S.Šeremetjevs paziņoja, ka atradis dokumentus, kas beidzot ļaus atklāt, kas patiesībā bijis Viltusdmit- rijs I.Šajā sakarībā vēsturnieks sarakstījās ar Pēterburgas universitātes profesoru Bestuževu-Rjuminu ungatavojās izdot grāmatu. Taču, tiklīdz Šeremetjeva paziņojums kļuva zināms plašākās aprindās, sekojaķeizara pavēle aizliegt grāmatas publicēšanu. Grāmata netika izdota, un mēs vēl šobaltdien nezinām, kogan mums vēlējās pavēstīt S. Šeremetjevs.

Kaut kas līdzīgs notika arī senākos laikos, kad N. Karamzins gribēja savā "Vēsturē" reabilitēt BorisuGodunovu, kas tika uzskatīts par cara dēla Dmitrija slepkavības rīkotāju Ugļičā. Tobrīd vēstures zinātnejau bija savākusi faktus, kas ļāva atcelt Borisam izvirzīto netaisno apsūdzību. Par savu nolūku Karamzinspaziņoja Mihailam Pogodinam un pat norādīja, kādā "Vēstures" nodaļā jātiek ievietotiem dokumentiem,kas apliecina, ka Godunovs nav vainojams Ugļičas traģēdijā. Taču ķeizars Aleksandrs I, uzzinājis parKaramzina plānu, ieteica viņam atstāt visu, kā ir.

Par ko liecina visi šie it kā nejaušie un nepavisam ne nejaušie aizliegumi? Pēc autora domām, tikaipar vienu - par vistiešāko, ja ne galveno Romanovu līdzdalību gan afērā ar cara dēlu Dmitriju, gan arīvisā tajā, kas saistījās ar pirmā viltvārža parādīšanos. ROMANOVI ZINĀJA, KAS IR KAS! VIŅIEMBIJA KO SLĒPT, UN VIŅI SLĒPA VĒSTURES PATIESĪBU. TĀ TIKA SLĒPTA NO PAAUDZESPAAUDZĒ!

Autors saprot, ka ar tādu paziņojumu var izraisīt pret sevi visu tradicionālo vēsturnieku dusmas,tomēr tāda iespēja viņu nepavisam nemulsina. Viņš ir gatavs polemizēt par šo problēmu jebkādā līmenī.

Maskava, 1997. gads

Kriptozooloģija Grigorijs Pančenko Onsa patiešām eksistē! Stāsts par kādu pētījumu kriptozooloģijas jomā

XX gadsimta astoņdesmito gadu vidū Meksikā tika izdarīts no zooloģijas viedokļa neticamsatklājums, kas nezin kāpēc tā ari netika plašāk aplūkots.

1986. gada janvāra sākumā gluži pārsteidzoši un pilnīgi negaidot kāds meksikāņu lauksaimnieksnošāva zinātnei vēl nepazīstamu dzīvnieku, kas, pateicoties virknei laimīgu nejaušību, tika saglabāts, betpar šo notikumu uzzināja amerikāņu pētnieki, kas vēlāk varēja pētīt un preparēt paraugu turpat uz vietas.

Lielo kaķu dzimtas pārstāvi 1986. gada 1. janvāra naktī nošāva Andress Rodrigess Muriljo, kamSinlojas štata Sanignasio apgabalā pieder mazs rančo "La Higuera Podrida". Tonakt Rodrigess kopā arRikardo Samoru devās medīt briedi apmēram četru kilometru attālumā no savām lauku mājām (ielejā aizSierro delPerico, t.i., Papagaiļu kalna). Ap pusvienpadsmitiem vakarā mednieki ieraudzīja tumsā spīdamliela dzīvnieka acis, kuru vispirms noturēja par briedi (tumsā spīdošas acis ir labi redzamas, ja pret tāmpavērš kabatas laternīti). Tomēr pēc saviem apveidiem šis dzīvnieks, kas atradās apmēram 15 metruattālumā, atgādināja zemei pieplakušu lielu kaķi, bet tā acis šķita mazākas, taču spožākas nekā briedim.Nobijies, ka tas varētu būt jaguārs, kurš gatavojas viņam uzbrukt, Rodrigess rūpīgi notēmēja un dzīvniekunošāva.

To apskatījuši, mednieki nonāca pie secinājuma, ka šis kaķis nav jaguārs, taču arī pumai nelīdzinās.Ne visai pieredzējušais mednieks un dzīvnieku valsts pazinējs Rodrigess atcerējās, ka pirms dažiem

mēnešiem kaut kādi gringo (nicinošs apzīmējums baltajiem, kas nav latīņamerikāņi) no Arizonas (RičardsGrīnvels un Roberts Māršals) bija atbraukuši pie viņiem un iztaujāja par neparastiem kaķiem. Tikanolemts aiznest nošauto zvēru uz rančo un paziņot par medījumu citam lauksaimniekam Manuelam Vegam,kurš bija ticies ar amerikāņiem.

Pieredzējušais mednieks Vega nakts vidū atbrauca pie Rodri- gesa, lai aplūkotu nošauto dzīvnieku,un tūlīt atpazina tajā onsu. Viņš bija redzējis onsu, ko nomedīja viņa nelaiķis tēvs Hesuss Vega apmērampirms desmit gadiem, un sacīja, ka šis kaķis esot gandrīz vai tāds pats kā toreiz nomedītais (Vegas tēvanošautā dzīvnieka galvaskauss bija uz laiku nodots misteram Grinvelam un tagad pazīstams kā "Vegasgalvaskauss").

Svīstot rītam, senjors Vega devās uz Kojotitānas ciematam blakus esošo rančo "San Miguel".Rikardo Urkiho jaunākais, kurš pats jau sen interesējās par onsu, bija aizbraucis uz Losmočisu pārdotlopus, un Vega runāja ar viņa tēvu Urkiho vecāko, ģimenes patriarhu (un bijušo Masatlanas pilsētasmēru). Senjors Urkiho vecākais piezvanīja dēlam, un Rikardo ieteica nekavējoties aizvest nošautoeksemplāru uz Masatlanu (apmēram divas stundas ilgs brauciens mašīnā), kur to varētu iesaldēt.

Pēcpusdienā Rafaels Urkiho, viņa jaunākais dēls, aizveda onsu uz Masatlanu, kur to ievietojazvejnieku sabiedrības saldētavā. Sabiedrība piederēja Kopelu ģimenei, kas bija Urkiho draugi. Kā tikaaprēķināts vēlāk, no dzīvnieka nāves līdz tā iesaldēšanas brīdim bija pagājušas 17 stundas un pusi no šīlaika aizņēma nakts - vēl jāpiebilst, ka tas notika sausajā sezonā, kad nav tik karsts. Tādējādi iesaldētaiseksemplārs bija lieliski saglabājies.

Senjors Urkiho jaunākais, atgriezies rančo "San Miguel", piezvanīja misteram Grīnvelam uzArizonu, lai paziņotu par notikušo un lūgtu viņa palīdzību un sadarbību dzīvnieka izpētē. Tobrīd Grīnvelsgatavojās doties uz ārzemēm, tāpēc preparēšanu vajadzēja atlikt līdz janvāra beigām. Albukerkā Grīnvelssatikās ar Troju Bestu, zooloģi no Ņūmeksikas štata universitātes (kur nesen bija noskaidroti apkārtmēri

1600 pumas galvaskausiem no amerikāņu kolekcijām), un apsprieda iespējamos izpētes variantus.Vispirms viņi gribēja atgriezties ar paraugu Amerikas Savienotajās Valstīs un izdarīt preparēšanu

Arizonas universitātē Tūsonā.Tomēr šajā gadījumā būtu nepieciešama Meksikas valdības atļauja sasaldētā dzīvnieka izvešanai no

valsts zinātniskiem mērķiem, bet tobrid šādu atļauju dabūt bija ļoti grūti, jo nesen notikušajā zemestrīcētika sagrauta galvaspilsēta Mehiko un iznīcināti daudzi oficiāli dokumenii. Izanalizējuši prasības, kādasizvirzīja ASV muitas dienests un ASV savvaļas dzīvnieku un zivju aizsardzības dienesti, zinātniekinolēma preparēšanu izdarīt Meksikā, bet uz Savienotajām Valstīm aizvest tikai kaulu un audu paraugus,aizņemoties tos zinātniskiem mērķiem.

Misteru Grīnvelu un Bestas kundzi uz Meksiku pavadīja Ņū- meksikas universitātes aspirants NedsGencs, kas specializējās elektroforēzes analītiskajās metodēs. Brigāde ieradās Masatlanā 19. februārī unsatikās ar Urkiho jaunāko, Veģu un Rodrigesu, kuri visi bija atbraukuši, lai iepazītos ar zinātniekiem unvērotu preparēšanas gaitu. 20. februāra rītā grupa devās uz Meksikas reģionālo dzīvnieku patoloģijasdiagnostikas laboratoriju, kas piederēja Meksikas federālajai lauksaimniecības ministrijai, kurasadarbojās ar amerikāņu zinātnieku brigādi, piešķīra tai telpas un iekārtas preparēšanai.

Apskatē tika noskaidrots, ka šis kaķis, pēc dzimuma-mātīte, izskatās tieši tā, kā vietējie iedzīvotājiviņu aprakstījuši. Dzīvniekam bija izteikti graciozs augums ar tievām, garām kājām un garu asti. Ausisizrādījās garākas nekā pumai (ap 100 mm), bet priekšķepu iekšpusē bija nelielas horizontālas svītras,kādas, cik šodien zināms, pumai nav sastopamas. Dzīvniekam bija labi attīstīti piena dziedzeri, un tas, pēczinātnieku domām, bija vismaz četrus gadus vecs. Tas svēra ap 27 kg (pirms iesaldēšanas mazliet vairāk),toties pieaugušas pumu mātītes parasti svēra no 36 līdz 60 kg. Ķermeņa kopgarums - 186 cm ir tieši tādspats, kāds parasti mēdz būt pumu mātītēm - no 150 līdz 233 cm. Tomēr aste bija 83 cm gara - pārāk gara,salīdzinot ar līdzīga lieluma pumu; parasti tik lielām pumu mātītēm aste ir no 53 līdz 81 cm gara.

Uz vienas pakaļkājas bija labi redzama liela brūce - pēc Rodri- gesa un Vegas domām, tā bijaradusies cīniņā ar jaguāru (dienu pirms onsas nomedīšanas senjors Vega gribēja nošaut jaguāru, taču viņapamanītais zvērs izturējās dīvaini, un Vegam radās aizdomas, ka tas nesen kāvies. Cik zināms, pumasvairās no jaguāriem un ar tiem nekaujas).

Pirms uzšķēršanas dzīvnieks tika rūpīgi nofotografēts un izmērīts. Pati uzšķēršana arī tika fotografētaun ierakstīta videolentē. Noskaidrojās, ka eksemplārs saglabājies lieliski un nav zaudējis nekādasorganiskās vai bioķīmiskās vielas. Tas bija īpatnis ar teicamu veselību, aknās un citos iekšējos orgānosgandrīz nekādu pazīmju par inficēšanos ar slimībām vai parazītiem. Tauku saturs pieticīgs, taču pilnībāatbilstīgs, liecinot, ka dzīvnieks ir tievs pēc dabas, nevis vienkārši novājējusi puma. Pretēji dažu vietējoiedzīvotāju minējumiem, ka onsa ir pumas un jaguāra sterils hibrīds, šai mātītei bija normāli vairošanāsorgāni un pilnīgi nepārprotamas pazīmes, ka nesen tā laidusi pasaulē pēcnācējus. Kuņģī tika atrasti briežanagi, pēc kuriem varēja noprast, ko onsa pēdējo reizi ēdusi.

Dzīvnieka galvenie orgāni, kā arī kuņģis un zamas, priekškāja un pakaļkāja tika iekonservēti.Aizkuņģa dziedzeris tika nosūtīts uz Čikāgas universitāti Amerikas Savienotajās Valstīs insulīnapētījumiem. Sirds, nieru, aknu un muskuļu audu paraugi tika iekonservēti nelielos traukos, lai veiktuanalīzi ar elektroforēzes metodēm Ņūmeksikas štata universitātē. Tika iekonservētas arī asinis unfekālijas, kā arī vilna no dažādām ķermeņa daļām. Vilnu bija paredzēts pētīt zem mikroskopa un salīdzinātar pumas un geparda vilnu Arizonas štata universitātē.

Amerikāņu pētniekiem tika ari uz laiku nodots ļoti daudz osteo- loģiskā materiāla - konkrēti:galvaskauss - kas tagad ir pazīstams kā "Rodrigesa galvaskauss", lāpstiņa, daži mugurkaula posmi,iegurņa kauls un vairāki ekstremitāšu kauli: pleca kauls, elkoņa kauls, spieķa kauls, augšstilba kauls,lielais un mazais liela kauls. Paši pirmie atzinumi, kas iegūti, salīdzinot šos kaulus ar trīs purnu mātīšukauliem, kuri glabājās Tūsonā un Albukerkā, liecina, ka onsas ekstremitāšu kauli ir garāki nekā pumai unvairāk līdzinās spēcīga, pieauguša, divas trīs reizes smagāka pumas tēviņa kauliem. Kaut arī šos datus

pagaidām vajadzēja uzskatīt par hipotētiskiem, Besta un Grīnvels domāja, ka viņiem ir darīšana ar jaunusugu.

Turpmākie pētījumi norisinājās divos virzienos - osteoloģiskajā un bioķīmiskajā. Osteoloģiskaisvirziens paredzēja salīdzināt onsas galvaskausa izmērus ar apmēram 32 300 pumas galvaskausuizmēriem, un to veica Troja Besta (pavisam 1700 galvaskausu, pa 19 izmēriem no katra galvaskausa),salīdzinot onsas postkraniālās osteoloģijas datus ar pumu mātīšu datiem, sevišķu uzmanību pievēršotekstremitāšu kaulu garumam. Kaut arī šis uzdevums varētu būt grūtāk paveicams, jo ekstremitāšu kaulugaruma variācijas pumām vēl ne reizi nebija tikušas pētītas, Besta un Grīnvels uzskatīja, ka pētījumsvarētu dot vienu no atslēgām uz definējumu, cik lielā mērā onsa atšķiras no pumas. Tomēr zinātniekurīcībā esošie pumu skeleti bija izkliedēti pa dažādām universitātēm un muzejiem, tāpēc mērījumi unstatistiskā analīze varēja aizņemt ilgāku laiku.

Otrais virziens - bioķīmiskais - pirmām kārtām bija saistīts ar elektroforēzi. Tā bija olbaltumvieluanalīzes metode, kuru pielietojot elektriskā strāva plūst pa mitru virsmu, uz kuras novietotieksperimentālie paraugi un piespiež molekulu grupas pārvietoties ar atšķirīgu ātrumu jeb "migrēt" piepretēji uzlādētā elektroda. Olbaltumvielu daļiņas no dažādu bioloģisko dzīvnieku sugu audiem un asinīmmigrē ar atšķirīgu ātrumu, tāpēc iespējams bioķīmiski atšķirt dažādas bioloģiskas sugas.

Cita, sarežģītāka metode, kuru Besta un Grīnvels bija iecerējuši izmantot onsas audu materiālapētīšanā, bija imunoloģisko reakciju analīze. Atšķirībā no morfoloģiskās struktūras, kurai evolūcijas ceļāradušos izmaiņu ātrums variējas atkarībā no apkārtējās vides fakto riem, olbaltumvielu molekulas maināsar relatīvi pastāvīgu ātrumu un ir kas līdzīgs "molekulārajam pulkstenim", pēc kura var noteikt ģenētiskodistanci starp bioloģiskajām sugām. Jaunā metode, ko sauc par "radioimūneksperimentu", ļauj izmērītolbaltumvielu daudzumu ļoti niecīgā koncentrācijā. Pielietojot šo metodi, trusīša organismā tiek izstrādātiimūnserumi uz noteiktu veidu olbaltumvielām, bet pēc tam tos pievieno traukā olbaltumvielai, kuru vajag"izmērīt". Katrs imūnserums reaģē tikai uz vienu noteiktu olbaltumvielu veidu; rezultātā ar imunoloģiskoreakciju iespējams noteikt dzīvnieka piederību tai sugai, ar kuru tiek izdarīti eksperimenti, vai vismazdotās sugas molekulāro "distanci" no citas pazīstamas bioloģiskas sugas.

Visās šajās bioloģiskajās analīzēs, tāpat kā osteoloģiskajos pētījumos, rezultātiem pašiem par sevi irmaza nozīme, ja tos nav iespējams salīdzināt ar citiem datiem. Tāpēc būs vajadzīgs tieši tāpat pārbaudītzināma pumu īpatņu skaita audus, lai varētu noteikt bioķīmisko atšķirību starp onsu un pumu - ja tādapatiešām pastāv.

Tagad, kad iegūts eksemplārs - rets notikums mūsdienu krip- tozooloģijā -, pētījumu smaguma centrsno turpmāku onsas eksistēšanas pierādījumu meklējumiem pārvietojas uz šī dzīvnieka pazīmju noteikšanu.

Helmūts Hemmers, rietumvācu mamologs un izcils kaķu dzimtas dzīvnieku speciālists no JohanaGūtenberga universitātes Maincā, 1984. gadā izteica drosmīgu hipotēzi, ka onsa varētu būt pleistocēnalaikmeta Ziemeļamerikas geparda Acinonyx (Mira- cinonyx) trumani mūsdienu pārstāve. Šis izrakumosatrodamais kaķu dzimtas pārstāvis 70. gados tika nodalīts atsevišķā sugā no citu izrakumos atrodamopumu sugām, starp citu, vadoties pēc garākiem ekstremitāšu kauliem un gaitas, kas līdzinās geparda gaitaiun kas nodrošina vēl efektīvāku pārvietošanos, kad dzīvnieks skrien. Grīnvels atveda Vegas unKārpentera onsas galvaskausus uz

Bērkliju, lai tos salīdzinātu ar pleistocēna pārakmeņojumiem, kuri glabājās Daniela Edamsauzraudzībā, bet šobrīd atrodas Kalifornijas universitātes paleontoloģijas katedrā.

Tika atrastas interesantas kopīgās iezīmes, tomēr būtiskas bija arī atšķirības, kas pārliecinošipierādīja, ka onsa nav pašlaik eksistējošs Acinonyx trumani pārstāvis. Doktoram Hemmeram nosūtījadivu onsu galvaskausu atlējumus, un zinātnieks bija vienis prātis, ka viņa sākotnējā hipotēze navapstiprinājusies.

Taču, kaut arī onsa vairāk līdzinās pumai nekā gepardam, nav izslēgta iespēja, ka šis dzīvnieksvarētu būt kaut kāda pārejas forma, kuras pārakmeņotās atliekas nav atrastas. Turklāt doktors Edamss

uzskata, ka ģenētiski pumas un gepardi ir ļoti tuvi un, atkāpjoties pietiekami tālu pagātnē, nav jēgas runātpar divām dažādām formām, jo tolaik tas būtībā bija viens un tas pats dzīvnieks. Doktors Edamss piekrita,ka abus izpētītos onsas galvaskausus (pirms Rodrigesa onsas preparēšanas) iespējams atšķirt no pumasgalvaskausiem pēc vairākām sīkām pazīmēm.

1986. gada aprīlī doktors Hemmers apmeklēja Tūsonu un izpētīja Rodrigesa onsas kaulus.Sadarbojoties ar Grīnvelu un Bestu, viņš cer noskaidrot, kas tad īsti ir šis dzīvnieks.

Tagad, kad radusies iespēja zinātniski pētīt veselu eksemplāru, jādomā, ka teoretizēšana par onsasfiloģenētisko radniecību no tīri spekulatīvas kļūs par definējošu - tas ir neizbēgams posms jebkurākriptozooloģijas ekspertīzē. Un, līdzko tiks izstrādāts galīgais slēdziens, pienāks gals ilgajiem unaizrautīgajiem strīdiem, kuri aizsākās gandrīz vai 1519. gadā, kad spāņi iekaroja Meksiku.

Pirmie spāņu hronisti pieminēja vēl trešo lielo kaķu dzimtas pārstāvi Meksikā, kas atšķīrās gan nopumas, gan no jaguāra. Aprakstā bija teikts, ka no visiem Jaunajā Pasaulē sastopamajiem kaķiem šisdzīvnieks ar tievajām, garajām kājām visvairāk līdzinās vilkam. Acteki to sauca par "kitlamictli". KadKortess bija apmeklējis Montesumas pili un tās plašo zooloģisko dārzu (vēlāk viss tika sagrauts), viensno viņa ceļabiedriem Bernārs Diass del Kastiljo rakstīja, ka redzējis ".. .tīģerus un divu sugu lauvas,viens no kuriem atgādinājis vilku…".

Domājams, ka tas bija tieši tas pats dzīvnieks, ko spāņu ieceļotāji Meksikas ziemeļrietumos vēlāknosauca par "onsu", atvasinot šo vārdu no latīņu uncia, kas sākotnēji tika attiecināts uz Āfrikas un Āzijasgepardiem, ar to norādot, ka šim Jaunās Pasaules kaķu dzimtas dzīvniekam patiešām bijušas garas "vilka"kājas kā gepardam.

Pirmās ziņas par onsu, ko rakstītajās hronikās pauduši jezuīti, ir attiecināmas uz XVIII gadsimtu.1757. gadā tēvs Ignācijs Pfeferkorns tika nosūtīts uz Sonoru, kur 11 gadus strādāja ar pima, zudebe unopata indiāņu ciltīm, līdz Spānijas karalis padzina visus jezuītu misionārus no Meksikas. Pfeferkornsstāstīja par".. .dzīvnieku, kuru spāņi sauca "onsa" - pēc ārienes tas ir gluži tāds pats kā nupat aprakstītaisdzīvnieks [puma]. Tomēr ķermenis tam ir daudz garāks, arī manāmi tievāks un… Tas arī nav tik bailīgs kā[puma], un tam, kurš iedrošināsies viņam uzbrukt, jābūt ļoti acīgam."

Cits jezuītu misionārs - tēvs Johans Jakobs Bazgers, kas strādāja ar garikura cilts indiāņiemLejaskalifornijā no 1751. līdz 1768. gadam, rakstīja: "Leopardi [pumas] atgādina tīģerus [jaguārus]gandrīz pilnīgi… onsām ir garāks ķermenis nekā leopardiem [pumām]… kāda onsa iebruka mana kaimiņamisijā, kad es tur ciemojos, un metās virsū četrpadsmitgadīgam zēnam gaišā dienas laikā, pilnīgi visiemredzot, bet pēc dažiem gadiem cita onsa saplosīja spēcīgāko un cienījamāko kareivi (Lejas) Kalifornijā."Arī tēvs Fransisko Havjers Klavjeho, vadošais jezuītu zinātnieks XVIII gadsimta Meksikā, rakstīja, kaLejaskalifornijā sastopams "savvaļas dzīvnieks, kas pēc krāsas līdzinās Amerikas lauvam, kaut arī nav tikdrukns kā lauva, un Lejaskalifornijas spāņi to nepareizi sauc par onsu".

1894. gadā F. T. Davila rakstīja, ka Sonorā atkal manīta onsa: "…jaguārs, leopards (puma) un onsa(atrasti) vienā un tajā pašā vietā…"

Tomēr nelieli pētījumi uz vietas, kas tajā laikā tika veikti Meksikā, neieviesa nekādu skaidrībujautājumā par onsu. Gan amerikāņu, gan arī meksikāņu zooloģija vispār dzirdēja par šo dzīvnieku,uzskatīja, ka tā ir parastā puma. Līdzība starp vārdu "onsa" un jaguāra zinātnisko apzīmējumu pantheraonca tikai palielināja jucekli turpmākajās desmitgadēs, kad kāds amerikāņu autors, kurš vāji zināja spāņuvalodu, nodomāja, ka onca jāizrunā kā "onsa" (patiesībā - "onka").

Šajā brīdī onsas izpētes vēsturē ienāca Deils Lī. Seši brāļi Lī uzauga gadsimta sākumā kalnainajosArizonas dienvidaustrumos, un visi jau kopš mazām dienām bija prasmīgi mednieki. Ar laiku viņi kļuvaslaveni kā mednieki - pavadoņi un preču piegādātāji. Savās gaitās brāļi iepazina nomaļākos SavienotoValstu, Meksikas, Centrālamerikas un Dienvidamerikas nostūrus. Viņi izaudzēja paši savu suņu šķirnilāču un lielo kaķu dzimtas pārstāvju medībām, un bagātie amerikāņu mednieki neprofesionāļi bieži lūdzaviņu pakalpojumus.

Trīsdesmitajos gados, dodoties medībās uz visgrūtāk pārvaramajām vietām Sonoras kalnainajāapkaimē, Klels un Deils Lī pirmie izdzirdēja vietējo iedzīvotāju nostāstus par onsu, kuros parasti onsabija raksturota tā: vispār līdzīga leon (lauvam), taču ātrāka, agresīvāka un to medīt ir grūtāk nekā leon untigre (jaguāru). Brāļi Lī šīm vietējām tenkām pievērsa maz uzmanības. Drīz viņi pārcēlās 500 jūdžu (800km) uz dienvidiem, uz Sinloju, lai kopīgiem spēkiem ar Pančo Fereiru, rančo "San Miguel" saimnieku(tagad šis rančo pieder Urkiho ģimenei), medītu "tīģerus". Kā izrādījās, Fereira un citi uzticami vietējieiedzīvotāji onsu pazina daudz labāk, tāpēc brāļi Lī sāka ļoti uzmanīgi ieklausīties stāstos par šodzīvnieku.

1938. gadā brāļi Lī veda klientu, baņķieri Džozefu H. Šerku no Peru pilsētas Indiānas štatā uzSinlojas štata Sanignasio apgabalu, lai Siljas kalnā medītu jaguārus - tikai dažu jūdžu attālumā no vietas,kur pēc piecdesmit gadiem tika nomedīta Rodrigesa onsa. Kopumā Sanignasio apgabalam raksturīgisubtropu krūmāji, kas aug ielejās, bet augstāk kalnos augu valsts mainās no subtropu līdz pustuksnešuaugiem - uzskatīja, ka tieši tur arī sastopama onsa. Dzīvnieku valsts tur bija bagātīga, daudz jaguāru, betkalnaino teritoriju varēja saukt par ļoti grūti pārvaramu. No automašīnām nebija nekādas jēgas, daudzvietnetika cauri pat zirgi, tā ka mantas pārvadāt bija iespējams tikai ar mūļiem un ēzeļiem, bieži vien ļoti lēni- tikai dažas jūdzes dienā.

Neatraduši jaguāra pēdas, brāļi Lī palaida suni pa cita dzīvnieka pēdām, kurš, iestājoties naktij,atsaucās uz jaguāra pievilināšanas mānekļa skaņām. Pēc pusstundas suņi uztrieca kokā lielu kaķi, unmednieki piesardzīgi sekoja suņu baram. No 50 jardu (apmēram 45 m) attāluma viņi ieraudzīja ārkārtīgisaniknotu zvēru, kas, pēc viņu vēlāk stāstītā, nepavisam neatgādināja pumu. Misters Šerks izšāva uzdzīvnieku, taču lode trāpīja pakaļkājā, un zvērs nokrita no koka. Dzīvnieks aizbēga pa nelielu aizu, kautarī sašautā kāja nevarīgi mētājās, un skrēja tik ātri, ka suņi palika tālu aizmugurē. Taču beigu beigāsdzīvnieks tika atkal uztriekts kokā un šoreiz nošauts.

Brāļi Lī uzmanīgi aplūkoja nomedīto dzīvnieku. Salīdzinot ar pumu, tas bija daudz tievāks, totiesgarāks. Ausis ļoti garas un kājas arī. Neko tādu viņi iepriekš nebija redzējuši. Dzīvnieks tika izmērīts unnofotografēts, bet pēc tam nodīrāts un uz visiem laikiem zuda zinātnei. (Misters Šerks saglabāja ādu ungalvaskausu, taču, kur tie tagad atrodas, nav zināms.)

Atgriezušies Arizonā, brāļi Lī ziņoja par savu atradumu, domādami, ka zoologus tas ieinteresēs.Tomēr viņiem nenoticēja, un brāļus izsmēja gan masu saziņas līdzekļos, gan arī personiskās vēstulēs.Apvainojušies, ka pret viņiem tā izturas, brāļi Lī, kas allaž bija ļoti savaldīgi, pārstāja par šo tematu ranāt- gandrīz piecdesmit gadu -, un šī epizode tika ātri aizmirsta, jo Otrais pasaules karš neļāva domāt ne parko citu. Deils Lī karoja Eiropā, bet vēlāk atgriezās pie savas mūža kaislības - medībām.

50. gados onsas problēmu sāka pētīt Roberts Māršals no Arizonas. Viņš sadraudzējās ar Deilu Lī undaudz laika pavadīja Meksikā, vācot sīkāku informāciju - arī iespējamos onsas galvaskausus -, līdzkopumā kļuva par autoritāti šajā jautājumā. 1961. gadā izdevniecība "Exposition Press" publicēja viņagrāmatu "Onsa", kas kļuva par bibliogrāfisku retumu. Šajā grāmatā Māršals izveidoja kopsavilkumu novisām tobrīd pieejamām ziņām par onsu, ieskaitot notikumus aizvadītajos gadsimtos, nosaukumaizcelšanos, gadījumu ar brāļiem Lī, kā arī to, ko viņam pašam nācies pārdzīvot, meklējot onsu Sonoras unSinlojas štatos.

Misters Māršals, kuram tagad ir jau septiņdesmit gadu, žēlojas, ka viņa grāmata nu nekādi navizmainījusi zinātnieku attieksmi pret šo problēmu. Liekas, vēl nebija pienācis īstais laiks piesaistīt taizinātnes uzmanību, un onsai nācās gaidīt vēl gadsimta ceturksni, līdz šī uzmanība tika saņemta.

Deils Lī, kuram tagad ir jau gandrīz astoņdesmit gadu, ir pēdējais no brāļiem Lī, kas vēl palicisdzīvs. Viņš tiek uzskatīts par amerikāņu paraugmednieku, vienu no pēdējiem izzūdošas cilts pārstāvjiem.Savas mednieka karjeras laikā, kas ilga gandrīz visu XX gadsimtu, viņš izsekoja un nomedīja gandrīz 500pumu, apmēram 300 melno lāču un kopā ar brāļiem vairāk nekā 120 jaguāru. Tagad, kad dzīvniekupopulācijas sarūk un aizvien lielākā plašumā vēršas to aizsardzība, ar tādiem rādītājiem neviens vairs

nevar lepoties. Ja neņem vērā jautājumu, kā vērtējami viņa panākumi medību jomā, jāatzīst, ka viņapieredze un arī spriedumi nedrīkst tikt noniecināti.

Vēl šodien Deils Lī apgalvo, ka dzīvnieks, ko Šerks nošāva 1938. gadā, neesot bijis puma, ka viņšesot nomedījis un nodīrājis pietiekami daudz pumu, lai zinātu atšķirību. 1986. gada martā Lī satikās arMāršalu un Grīnvelu, lai apskatītu jauno pierādījumu, - Šerka nomedītajam īpatnim kājas bijušas pat vēlgarākas un tievākas, taču galva un ķermenis gluži vai identiski. Patiesībā abu dzīvnieku galvas pilnīgivarēja piederēt vienam īpatnim.

Tagad, kad pagājis jau desmitiem gadu, Deils Lī un Roberts Māršals ir guvuši jaunu cerību, ka beigubeigās tiks reabilitēti un ka onsas raduraksti tiks galīgi noteikti.

Aleksejs Kazakovs Vai Lohnesa briesmonis gaida revanšu?

Šodien zinātnē ir daudzas jo daudzas hipotēzes, kāpēc ūdenī un uz sauszemes izmiruši dinozauri. Tastiek skaidrots gan ar krasajām klimata izmaiņām, gan ar to, ka izzuduši augi, kas ar savām īpašībāmveicina caureju (tas ir, pēc šīs versijas autoru domām, giganti izmiruši no … kuņģa un zarnuaizcietējumiem), pastāv arī hipotēze par milzīgo meteoiītu, kas uz ilgiem mēnešiem gaisā sacēlis lieluputekļu mākoni un aizsedzis sauli, tādējādi neļaujot dinozauriem normāli baroties.

Vienu no spilgtākajām hipotēzēm savulaik ierosināja izcilais zinātnieks akadēmiķis I. Šklovskis noKosmisko pētījumu institūta. Viņš uzskatīja, ka dinozauri izmiruši, eksplodējot kādai supernovai dažudesmitu gaismas gadu attālumā no Zemes. Pēc sprādziena mūsu planētas atmosfērā ielauzās spēcīgsuzlādēto daļiņu vilnis, kas iznīcināja ozona slāni. Tad nekas vairs nespēja aizkavēt daudziem dzīvniekiemnāvējošo ultravioleto starojumu. Vispirms gan izmira dzīvnieki, kuri mita uz zemes vai ari ūdens virsmas,bet nakts dzīvniekiem un ūdens dzīļu iemītniekiem izdevās izvairīties no bojāejas. Šklovska hipotēzesatbalstītāji domā, ka tādējādi no bojāejas izdevās izvairīties ari Lohnesa briesmonim, kas no radiācijaspaslēpās dziļajā Skotijas ezera ūdenī, vārda tiešā nozīmē noguļoties tā dibenā.

Profesors Rojs Makols, bioķīmiķis no Čikāgas universitātes, uzskata, ka šodien Lohnesa ezeruapdzīvo liela dinozauru saime ar daudziem pēcnācējiem, kuri tur mājo daudzus miljonus gadu, vairojas uniet bojā; ezera dibens ir kapsēta, kur atdusas šī pleziozaura - ūdens dinozaura senči. Pēc Roja Makoladomām, mūsdienās šo dzīvnieku populāciju varētu veidot 150 līdz 200 īpatņu.

Pastāv arī hipotēzes, kas Nesijas pastāvēšanu noliedz principā. Pēc dažu biologu domām, ezerā mājoļoti liela, taču zinātnei jau pazīstama zivs vai varbūt ronis, kas ienācis no Atlantijas okeāna, ar kuru ezersir savienots.

Ir vēl viena visai eksotiska hipotēze par Nesijas izcelšanos, eksistenci un turpmāko likteni. Tābalstās uz spriedumiem, kas aizgūti no senajiem mītiem, leģendām un pasakām par milzīgajiem reptiļiem,kā arī uz jau pastāvošajiem minējumiem par to, kā noritējusi evolūcija uz mūsu planētas.

To, ka daudzās kultūrās ir mīti par drakoniem, zina visi. Tas ir gan krievu pasakās sastopamaispūķis, gan Bībeles pūķis- kārdinātājs, gan arī leģenda par svēto Juri, kas uzveicis pūķi, un daudzi citi.

Mozus pirmās grāmatas trešajā nodaļā Dievs nolemj cilvēkus un rāpuļus mūžīgam naidam. Sakarā arto ietekmīgais amerikāņu biologs, matemātiķis un filozofs Karls Sagāns raksta: "Vai tā ir nejaušība, kaskaņa, ko parasti izdveš cilvēki, aicinot ievērot klusumu vai tiecoties piesaistīt uzmanību, jo dīvainiatgādina rāpuļu šņākšanu? Vai nevar būt, ka pirms miljoniem gadu drakoni, padarīdami mūsu senčiemdzīvi neparasti grūtu un nesot sev līdzi šausmas un nāvi, ar to pašu nav veicinājuši cilvēka prātaattīstību?" Un tālāk: "Vai nevarētu būt, ka plaši izplatītie nostāsti par "briesmoņiem" un to radītajām naktsšausmām, ko bērni iepazīst tūlīt pēc tam, kad sāk runāt, nav sekas kādreizējai pielāgošanās reakcijai uz šobriesmoņu parādīšanos?"

Citur savā grāmatā Sagāns prāto par izmirušajiem putniem- ķirzakām (tiesa, ne j au par Nesij u, betgan par viņas radiniekiem - dinozauriem, kas lido pa gaisu, nevis peld ūdenī):

"Pārakmeņoto galvaskausu atlieku pētīšana var būt visai pamācoša. Droši vien viņi medījuši nelielusdzīvniekus un izmantojuši savu rokām līdzīgo izaugumu četrus pirkstus visdažādākajiem mērķiem.

Par šiem dzīvniekiem ir interesanti paprātot. Ja kaut kāda noslēpumaina iemesla dēļ dinozauri nebūtuizzuduši pirms 65 miljoniem gadu, vai putni-ķirzakas būtu varējušas attīstīties līdz saprātīgākai formai?Vai viņi iemācītos medīt lielos zīdītājus un tādējādi apturēt nevaldāmo zīdītāju izplatīšanos mezozojabeigās? Ja dinozauri nebūtu izmiruši, vai šodien par galveno dzīvības formu uz zemes nekļūtu putnu-ķirzaku pēcteči, kas rakstītu un lasītu grāmatas un prātotu par to, kas būtu noticis, ja virsroku izdotos gūt

zīdītājiem? Vai viņi neuzskatītu, ka pilnīgi dabisks pamats skaitīšanas sistēmai ir skaitlis "astoņi", betdecimālā sistēma ir viens vienīgs nevajadzīgs samākslojums, kas tiek pētīts tikai "jaunajā matemātikā"?"

Tātad runa ir ne vienkārši par izdzīvošanu, bet gan par milzīgo rāpuļu cīņu ar cilvēkiem, cīņu partiesībām veidot savu civilizāciju. Pirms dažiem gadiem daudzos žurnālos bija publicēts datorzī- mējums:dinozaurs, tērpies žaketē ar kaklasaiti, tur četru pirkstu plaukstā kalkulatoru un kaut ko rēķina, saraucisgrumbās pieri, kas ir gluži vai tāda pati kā cilvēkam. Tas nepavisam nav mākslinieka joks: tieši tā datorsekstrapolēja potenciālās dinozauru attīstības iespējas gadījumā, ja apstākļi būtu nākuši par labu viņiem.

Iespējams, ka ar atsevišķām rāpuļu sugām cilvēks cīnījās vēl civilizācijas periodā, tiekdamiesiekarot vadošās pozīcijas. Apliecinājums tam varētu būt seno grieķu mīts par Kadmu, kurš, ievedisGrieķijā no Ēģiptes alfabētu, nogalināja drakonu cilvēkēdāju tajā vietā, kur drīz tika nodibināta Tēbupilsēta.

XVII gadsimta pētnieks Afanasijs Kirhers savā grāmatā "Pazemes pasaule" (1678. g.) aprakstījisslavenā drakonu kāvēja Vinkelrida cīņu ar milzīgu pūķi. Tam bijis ļoti garš kakls un aste, bet no lāpstiņāmrēgojušies divi šauri spārni. Mūsdienu paleontologi pazina šajā aprakstā pleziozauru, taču Kirhers, kurššo notikumu nevis redzēja, bet gan atstāstīja pēc kāda cita vārdiem, noturēja par spārniem peldspuras.

Tas viss ļauj izdarīt minējumu, ka Nesija ir konkurences cīņu zaudējusi saprātīga būtne, kurai labākpatīk dzīvot nošķirti un nerādīties atklātībā. Droši vien tikai pats briesmonis no Lohnesa ezera zina, kādasdvēseles mokas un pārdzīvojumus tam šajā sakarā nākas izciest - un arī, kādas ir tā cerības revanšēties.Tikai nākotnē gūstamajā revanšā tas saskata jēgu savai šodienas "veģetārajai" eksistencei.

Un, ja Nesija patiešām domā, tad nevar nesaprast, ka, rodoties ekoloģiskās katastrofas un lielamēroga kara draudiem uz mūsu planētas, tai ir visas iespējas sākt civilizācijas (savas civilizācijas!)vēsturi no nulles. Visdrīzāk šī civilizācija būs abinieku civilizācija bez (spaidu kārtā) aizvāktajiemkonkurentiem - cilvēkiem. Pagaidām dziļais ezers, no kura var izkļūt Atlantijas okeānā, noderpleziozauram par tīri labu patvērumu, kur ir pilnīgi viss dzīvei nepieciešamais.

Saturs Sastādītāja priekšvārds………………………………………………………… 5Starp pagātni un nākotniJeĻena Čekulajeva. Josiko Okadas moku pilnais ceļš…………… 9Kara atbalssOtrā pasaules kara noslēpumi un spiegi……………………………… 31Klifions Džeimss. Es biju Montija dubultnieks……………………. 33Tomass Džonsons. Zelta sfinksa: armijaspretizlūkošanas dienests…….. 1……………………………………… 46Indro Montanelli. Sanvitores cietuma elks…………………………. 52Daniels Helerijs. Kodu grāmatas no okeāna dzīlēm…………. 60Viljams Brugers. "Maisveida bikses"………………………………….. 66Bleiks Klārks. Neredzamā armija……………………………………….. 71Alans Mičijs. Intrigas ēterā…………………………………………………. 77Dorotija Kamerona Diznija. Vīrišķības jautājums…………….. 84Kornēliuss Raians. Visgarākā diena…………………………………… 88Grāfiene Valdeka. Kas patiesībā notika ar Rommelu…….. 130Rikihejs Inoguči, Tadasi Nakadzima. Nāve lidojumā……… 136Edvīns Millers. Amerikānis, kas slēdza darījumusar Himleru………………………………………………………………….. 141Džons Hervords Eliks. Privāts pamiers…………………………….. 147Frederiks Sonderns. Viņi pārvadāja mūsusvarigākos noslēpumus……………………………………………… 152Neticamais - patiesaisAndraniks Suleimanjans. Šamanisms no psihologaviedokļa……………………………………………………………………… 159Vladimirs Avinskis. Senatnes citplanētiešu anatomija…….. 167Nikolajs Ļeonovs. Klaudijas Ustjužaņinas divas dzīvesun divas nāves……………………………………………………………. 177Vladimirs Avinskis. Pēc citplanētiešu metiem?…………………. 201Aleksejs Kazakovs. Vai pazemes cilvēki apsargāpriesteru dārgumus?……………………………………………………. 206Timofejs Gurtovojs. Vai plankumi uz Saules unBermudu anomālija vienā maisā bāžami?………………… 218Vēstures līkločiBoriss Vorobjovs. Kņaziene Tarakanova: leģendaun īstenība………………………………………………………………….. 229KriptozooloģijaGrigorijs Pančenko. Onsa patiešām eksistē!…………………….. 309Aleksejs Kazakovs. Vai Lohnesa briesmonisgaida revanšu?…………………………………………………………….. 321GADSIMTU NOSLĒPUMI XIFormāts 84 x 108/32. 10,5 iespiedi.; 17,64 uzsk. iespiedi. Ofsetspiedums 3aKa3 4184. THpa* 1 500

3K3. S1A "Izdevniecība Aplis", Kr. Valdemāra ietā 45, LV-1010TAS IR JĀIZLASA!

Astotā sērijas grāmata stāsta par noslēpumiem tālā senatnē, starp pagātni un nākotni, personībām, kasietekmējušas cilvēces vēsturi. Aizmirstas ekspedīcijas, viltvārži, dubultnieki, kuģu katastrofas. Neticamifakti par cara Aleksandra, J. Gagarina un citu slavenu personu biogrāfijās.

TAS IR JĀIZLASA!

Devītajā grāmatas sējumā uzmanība pievērsta tādām personām kā Josifs Staļins, Anglijas karalieneViktorija, poļu muižniece Marija Vasiļevska- viņu intrigām un mīlas dēkām.

TAS IR JĀIZLASA!

Desmitais grāmatas sējums:Otrā pasaules kara noslēpumi - arvien jaunas versijas un patiesības: spiegs, kas mānīja Hitleru;

slepenā misija Ziemeļāfrikā.Avantūristi un favorīti: Mediči dzimtas intrigu labirinti; kas gulējis N. Rubinšteina kapā; zeltainā

galva uz bendes bluķa; atrastās un neatrastās bagātības.TAS IR JĀIZLASA!V IEPAZĪSIM PASAULIjautājumi un atbildesPafli ncticiimuklc fakti. s brīnumaini atklājumi,\ " icvЈ-riļjumi i/gudrojumi, t \ noslēpumi u/ Zemes un VistumA.Kā radies Visums un cik veca ir mūsu Zeme? Kas ir melnie caurumi? No kā sastāv Saule? Kuras

planētas ir līdzīgas Zemei? Kā notiek vulkānu izvirdumi? Kā rodas lietus? Kā lasa aklie? Kur spēku rodmuskuļi? Kāpēc zvaigznes debesīs mirgo? Kāpēc nospodrināti apavi spīd?

1000 jautājumi par to, kas atrodas mums visapkārt un notiek ikdienā.TAS IR JĀIZLASA!

Unikāli atklajumi, liecības par visam dzīvnieku sugām, neticami, bet fakts.Vai zivis sajūt sāpes? Kāpēc kaķi neēd šokolādi? Kā atdzīvināt mušu? Kurš zīdītājs desmit mēnešos

pilnīgi noveco? Kad notika vislielākais žurku ceļojums? Cik ezim ir adatu? Kā lapsa spēj aprīt ezi? Ciksver putna spalvu tērps? Kā čūska lido? Kurš zirneklis nogalina čūskas?

TAS IR JĀIZLASA!

Neparasti un neizskaidrojami notikumi, aizraujoši stāsti, galvu reibinoši, bīstami un reizēm patkuriozi piedzīvojumi, dīvaini fakti…

Kurš pirmais atklāja jūrasceļu uz Indiju? Kā sauca mafijas tēvu? Kādu noslēpumu glabā kokakola?Kas ir bīstamākas - haizivis vai bites? No kā baidījās Kolumba matroži? Vai pirātu vidū bija sievietes?

TAS IR JĀIZLASA!MEITEŅU noslĒpumiKAS UN K ĀpĒcLūk, daži iemesli, kāpēc Tev būtu vēlams iegādāties un izlasīt šīs sērijas grāmatas, - tajās Tu varēsi

uzzināt:kas piestāv tieši Tev;kā izskatīties skaistai un veselīgai;kā iepatikties zēniem;kā pārvarēt kautrību un justies atraisītai;kā pareizi zīlēt ar kārtīm;kā zīlēt ar papīru un zīmuli;kā zvaigznes ietekmē cilvēkaraksturu

un likteni;kā iztulkot savus sapņus;kā pēc Zodiaka zīmēm var atrast savu "īsto" cilvēku;

kā pareizi izturēties vai 10 baušļi mērķtiecīgai un gudrai meitenei.MEITEŅU noslĒpumiKAS UN K ĀpĒcLūk, daži iemesli, kāpēc Tev būtu vēlams iegādāties un izlasīt šīs sērijas grāmatas, - tajās tu varēsi

uzzināt:kā pārvarēt kautrību un justies atraisītai;ko darīt, kad «kļūstat» pāris;kā rīkoties pēc pirmā skūpsta;kādas problēmas rodas pēc pirmās iemīlēšanās fāzes;kā izprast savu draugu;kad labāk attiecības pārtraukt.kā zvaigznes ietekmē cilvēka raksturu un likteni;kā iepatikties zēniem;kā tikt pāri savām krīzēm attiecībās;kā gatavot un izrotāt salātus

TASIRJAIZLASA!kā pareizi lietot galda piederumus;[1] tiem, kas interesējas par šo tematu, varu nosaukt dažas no šīm grāmatām: A. V. Smo]aks.

"Šamanis: personība, funkcijas, pasaules uzskats"; G.V. Ksenofontovs. "Šamanisms"; V. N. Basilovs."Vidusāzijas un Kazahijas tautu šamanisms".

[2] klaudija Ustjužaņina nezināja, ka medicīnā ir īpašs likums, kas aizliedz izmantot līķuseksperimentiem (izņemot neidentificētos un arī tos, kam ilgstoši nav ieradušies pakal radinieki).Iegriezums kaklā viņai bija radies nevis pēc studentu vingrināšanās, bet gan pēc ķirurga izdarītāstraheotomijas, kas glābj slimnieku no nosmakšanas, kad tūskas skartā aizdegune pārstāj ielaist plaušāselpošanai nepieciešamo gaisu.

[3] pec savas brīnumainās atdzimšanas K. Ustjužaņina nodzīvoja vēl 14 gadus un nomira arsirdskaiti.

[4] autoskopija-disociācijas sajūta, ķermeņu divējādošanās.