Annotation

Dažādu autoru darbus apkopojis Viktors Ivanovs Civilizācijas bojāejas noslēpumi APLIS No krievuvalodas tulkojusi Skaidrīte Bērziņa Mākslinieks Vilnis Lapiņš Noskannējis grāmatu un FB2 failuizveidojis Imants Ločmelis © "Izdevniecība Aplis", 2000 © S. Bērziņa, tulk. latv. vai., 2000 © V. Lapiņš,mākslin. noform., 2000 Civilizāciju maiņas, to bojāeja notika dažādu iemeslu dēļ. Šī grāmata stāsta parbijušajām civilizācijām, kas sen, sen valdījušas uz Zemes, bijušas varenas un bagātas. Par viņu augstiattīstīto kultūru liecina līdz mūsu dienām saglabājušies arheoloģiskie pieminekļi, kā arī senie rokraksti.Lasītājam būs interesanti izlasīt par - Lieldienu salu statujām, - ēģiptiešu piramīdām, - indiāņu, inku,maiju un acteku kultūrām, - grēku plūdiem, - akmens viesiem no debesīm, - dzīvi apraktajiem, - civilizāciju kosmiskajām saitēm - civilizāciju nākotni Saturs Uzrakstsnekopetentajiem…………………………………………. 7 I dala AUGSTO ZINĪBUUZSKAITĪJUMS 1. nodaļa Grēku plūdi………………………………………………………………. 142. nodaļa Akmens viesi no debesīm………………………………………… 20 3. nodaļa Pa katastrofupēdām……………………………………………….. 29 4. nodaļa Aizlaikuhronikas…………………………………………………….. 34 5. nodaļa Civilizāciju zaudētāszināšanas………………………………. 46 II daļa TUR, KUR SĀKAS VĒSTURE 6. nodaļaZemes un debess skavās………………………………………….. 64 7. nodaļa Civilizācijušūpulis…………………………………………………… 82 8. nodaļa JaunāsAtlantīdas……………………………………………………. 95 9. nodaļa Bojā gājušo pilsētu un salunoslēpums…………………. 114 10. nodaļa Arktikasnoslēpumi……………………………………………….. 140 11. nodaļa Eiropas pirmāscivilizācijas…………………………………… 149 III daļa ATKLĀJUMI UN NOSLĒPUMUATKLĀJĒJI 12. nodaļa Dzīvi apraktie………………………………………………………… 16413. nodaļa Krāmera atklātā pasaule……………………………………… 175 14. nodaļaPiramīdas un torņi………………………………………………… 195 15. nodaļa Statujas unmīti……………………………………………………… 212 16. nodaļa Par ko klusēBuda………………………………………………….. 227 17. nodaļa Doktora Kabrerasnoslēpums………………………………… 240 IV daļa JAUNĀ PASAULE - JAUNAIS LAIKS18. nodaļa Jaunās pasaules katastrofa…………………………………… 250 19. nodaļaLieliskiejnaiji^………………………………………………………… 261 20. nodaļa Nežēlīgieacteki……………………………………………………… 278 21. nodala Cēlsirdīgieinki……………………………………………………….. 298 22. nodaļa Okeānijāaizkavētie………………………………………………. 309 23. nodaļa Lieldienu salasmīkla…………………………………………….. 327 V daļa PRĀTA ARGUMENTI 24. nodaļaCivilizāciju kosmiskās saknes……………………………….. 342 25. nodaļa Svešiniekuradītais…………………………………………………. 353 26. nodaļa Civilizācijunākotne………………………………………………. 369 uzraksts kompetentajiem-veltīgi secinājumi…378

Civilizācijas bojāejas noslēpumiUzraksts nekompetentajiemI dala1. nodaļa2. nodaļa

3. nodaļa4. nodaļa5. nodaļaII dala6. nodaļa7. nodaļa8. nodaļa9. nodaļa10. nodaļa11. nodaļaIII daļa12. nodaļa13. nodaļa14. nodaļa15. nodaļa16. nodaļa17. nodaļaIV daļa18. nodaļa19. nodaļa20. nodaļa21. nodaļa22. nodaļa23. nodaļaV daļa24. nodaļa25. nodaļa26. nodaļaCIVILIZĀCIJĀS BOJĀEJĀS NOSLĒPUMI

Civilizācijas bojāejas noslēpumi

Uzraksts nekompetentajiem Katrs iedomājas sava garīgā apvāršņa robežu par pasaules malu.A. ŠopenhauersDaudz kas no tā, ko cilvēki jau zina par savu vēsturi, nav apšaubāms. Viss pārējais - runas, baumas,

neparasti žurnālistu pētījumi un zinātnieku minējumi - laikam gan ir mums neizdibināmās vēsturiskāspatiesības uzplaiksnījumi.

"Vēsture ir dzīves skolotāja," mēdza teikt mūsu senči. Tāda tā ir un paliks vienmēr, tomēr tai daudzugadsimtu laikā tā arī nav izdevies iemācīt cilvēkiem dzīvot saticībā un garīgā saskaņā. Vēl aizvien mēsbieži rīkojamies pretēji veselajam saprātam, tādējādi kavējot (vai veicinot?) sava laika dabisko ritējumu.Lai uz šo mūžseno jautājumu atbildi sniedz ģeniālie filozofi un noslēpumainie lamas. Tagad mumsnepietiek laika par to padomāt. Mēs cenšamies interesantāk un dauiļzveidīgāk nodzīvot savu jau tā tik īsodzīvi, neizšķiežot laiku pusizdzisušu uzrakstu lasīšanai.

Lai viss paliek, kā ir. Mēs pagaidām neesam spējīgi un tiesīgi izmantot kaut vai 50 procentus nomums dotajām iespējām. Mēs vēl neesam burvji, mēs vēl tikai mācāmies.

Pārmaiņas mūsu civilizācijā un tās noriets ir tikpat neizbēgams kā iepriekšējo civilizāciju gals. Šieprocesi, tāpat kā daudzas mūsu slimības, noris uz vispārējās gara tumsības fona, kam raksturīga cilvēkuvienaldzība pret savu vadoņu rīcību. Tā visa rezultāts ir gadsimtiem ilgi krāto garīgo un kultūras vērtībuzaudēšana, totalitāro režīmu šausmas, rūpnieciskās un ekoloģiskās katastrofas un, visbeidzot, globālāskataklizmas. Līdz šim izeja no šāda strupceļa allaž bijusi viena - vecās civilizācijas bojāeja un jaunascivilizācijas rašanās.

Kā apgalvo prātnieki un dvēseļu dziednieki astrologi, pasaules harmoniskās transformācijas processtomēr nav beidzies, taču tā noslēgums nav aiz kalniem. Šodien vienīgais mierinājums mums var būtgaidāmās būtiskās pārmaiņas cilvēkā, sākot ar 2012. gadu, kad iestāsies Ūdensvīra laikmets. Šo gadu bijaizskaitļojuši jau Galaktikas sūtņi - varenie maiji, kuri dzīvoja harmonijā ar Visumu un tik pēkšņi nozudano Zemes.

Tātad pamats optimismam ir. Mēs vēl varam kļūt par lielu pārmaiņu lieciniekiem, taču, lai būtugatavi šim mirklim, nepieciešams atgādināt labi aizmirstus, bet neizdomātus notikumus, salīdzinājumā arkuriem slavenā Spīlberga Indiānas Džounsa piedzīvojumi šķiet tikai labsirdīga, naiva pasaciņa, kasdomāta tīņiem.

Kopš 1982. gada cilvēce dzīvo Lielās Planētu parādes laikmetā. Šī astronomiskā parādība notiekreizi 500 gados, un to pavada globālas pārmaiņas visās Zemes dzīves jomās. Astrologi apgalvo, ka reizi2100 gados (vēl viens cikls) notiek pakāpeniska Zemes ass pārbīde par vienu zodiaka zīmi uz priekšu.Arī patlaban kosmiskā pulksteņa rādītāji no Zivju zīmes virzās uz Ūdensvīra zīmi.

Mūsu ikdienas dzīvē tas nozīmē nolikumu ātru nomaiņu un jaunu situāciju rašanos Zemes dabā, kā arīpolitikā, ekonomikā, kultūrā un citās svarīgās mūsu dzīves jomās. Cilvēka apziņa pacelsies vēl par vienuvijumu augstāk savas attīstības spirālē. [1]

Grūti pierast pie apstākļiem, kas strauji mainās, tāpēc iestājas mierīgas eksistences krīze. Pašlaikmums vēl nav skaidrs, kas notiks tālāk. Kad cilvēki ir apmierināti ar dzīvi, viņi mazāk interesējas parsavu nākotni, neskrien pie zīlniecēm un pareģiem. Tā ir bijis visā cilvēku dzimuma pastāvēšanas laikā,bet periodu, kad "zeme vēl bija silta un pa to staigāja mamuti", vērā neņemsim.

Svētās grāmatas un svētie raksti, senie mīti, arheoloģisko izrakumu liecības - lūk, uz ko jābalstās, lairadītu reālu pagātnes ainu.

Mēs zinām, ka visā Zemes pastāvēšanas vēsturē ir vairākkārt nobīdījušies tās magnētiskie unģeogrāfiskie poli, mainījies planētas klimats un izskats. Kā lai citādi izskaidro pārogļojušās koksnesatliekas un bagātīgas augu valsts 200-250 miljonus gadu vecus nospiedumus Antarktīdas reģionā vai

akmeņogļu iegulas Spicbergcnā un aiz Ziemeļu Polārā loka? Kas īsti noticis pirms miljoniem gadu, kāveidojušies kontinenti, kā dzimušas un aizgājušas bojā daudzas dzīvo organismu sugas - tas interesēzinātniekus un speciālistus. Vēl intriģējošāk ir uzzināt, kad īsti šajā patiesi dievišķajā procesā iejaucāssaprātīgā būtne - cilvēks (Ilomo sapiens). Viņš kļuva par to grandiozo norišu aculiecinieku un apzinīgureportieri, kuras, spriežot pēc daudzajām sakritībām, patiešām ir notikušas.

Lai savā iztēlē uzburtu ticamas civilizāciju bojāejas vēstures ainas, ir zināmā mērā jāriskē. Jāizdaradrosmīgi pieņēmumi, jāmeklē un jāapgāž pierādījumi, pa daudzu, bieži vien pretrunīgu faktu un aprakstugrūto ceļu lēnām tuvojoties vēsturiskajai patiesībai. Būt lētticīgam vai skeptiķim attiecībā uz to, kas nogadsimtu dzīlēm līdz mums nonācis no mūsu ne mazāk zinātkārajiem priekštečiem, - nozīmē palikt savāpaša vēstures un likteņa bērnībā. Tur, kur beidzas pagātnes liecību meklējumi, beidzas arī pasaulesatklāšana un izdziest nākotnes gaisma.

Veidojot šo grāmatu, kurā izmantoti plašai publikai vairāk vai mazāk pazīstamu autoru (ļarbi, netikaizvirzīts uzdevums klasiski izklāstīt ar Zemes civilizāciju bojāeju saistītos notikumus. It īpaši tāpēc, kadivdesmit viena pagātnē aizgājusī civilizācija (Arnolds Dž. Toinbijs) netika pilnīgi izdzēsta no Zemesvirsas.

Grāmatā ir izklāstīta virkne interesantu epizožu no civilizāciju un mums gandrīz nezināmuprocivilizāciju vēstures, bet šīs civilizācijas ir pašreizējās, uz Zemes mītošās cilvēku sabiedrības pamats.Tās ne tikai gāja bojā Zemes un kosmisko katastrofu rezultātā, bet līdzīgi cilvēkam "mierīgi" aizvadījasev atvēlēto laiku no piedzimšanas līdz nāves stundai.

Nepretendējot uz pilnību temata izklāstā, par vienu no galvenajiem grāmatas uzdevumiem esamizvirzījuši atbilstību sērijas "Atklājumi un sensācijas" nosaukumam.

Dažkārt, atteikdamies no tradicionālā aizraujošu faktu izklāsta, mēs centāmies pasargāt lasītāju nomaldīga uzskata, ka Visums ir nedzīvs. Šis priekšstats izveidojies pašreizējā pasaules uzskata ietekmē,kurš ir pamatā arī mūsu mantas kultam, militārismam, antropocentrismam un patriarhātam. Tāpēc, kāredzams grāmatas pirmajā daļā, visu (bez izņēmuma) civilizāciju mītu un leģendu pamatā ir vienspirmsākums: Zeme, Saule, Galaktika, Visums - viss ir dzīvs un saprātīgs.

Tāpēc ir gandrīz neiespējami nedomāt par dzīves norisēm un civilizācijas bojāeju. Spriežot pēcjaunākajiem pētījumiem filozofijas, fizikas un medicīnas jomā, jāsecina, ka maz ir to, kas šo tematu iraplūkojuši no planetārā saprāta viedokļa.

Līdz mums nonākusi informācija, kuru nekompetents cilvēks nav spējīgs izprast, bet kura šifrētāveidā glabājas svētajās grāmatās, acteku un maiju kalendāros, priesteru slepenajās zināšanās. Jūtotcivilizācijas postošo ietekmi uz cilvēci, mūsu senči gadsimtiem ilgi prata slēpt "bīstamās zināšanas". Tā,piemēram, šaujampulvera recepte Ķīnā un Indijā bija zināma jau astoņdesmitajos gados pēc Kristusdzimšanas, kaut arī oficiāli tā atklāšana tiek saistīta ar 1330. gadu, kad Bertolds Švarcs sajauca kopāsēru, salpetri un ogli. To pašu var teikt arī par acteku un maiju izgudroto riteni, kuru viņi izmantoja tikaibērnu rotaļlietās: viņi neprata arī pieradināt nastu nesējus dzīvniekus, tomēr tas šīm tautām netraucējasasniegt civilizācijas virsotnes pakāpjveida piramīdu celšanā, matemātiskajos un astronomiskajosaprēķinos, augsti attīstītā hieroglifu rakstā utt. Lasot šo grāmatu, jūs sastapsieties arī ar citiem augstusaprātu apliecinošiem piemēriem, bet pagaidām pāriesim pie faktiem un noslēpumu atminējumiem.

I dala AUGSTO ZINĪBU UZSKAITĪJUMS

1. nodaļa Grēku plūdi [2]

Lai atsauktu no nebūtības tās milzu katastrofas ainas, kuru visā pasaulē sauc par Grēku plūdiem unkura vienlaicīgi un visur piemeklēja gandrīz visas tajos laikos (apmēram pirms 10 000 gadu) dzīvojošāscivilizācijas, pievērsīsimies pirmavotiem. Tas, kurš nebūs slinks un ielūkosies tabulā, pēc tam droši vienvarēs paspīdēt ar savām zināšanām vien nedaudziem cilvēkiem zināmajā vēstures posmā.

No acteku kodeksa un senās Babilonijas attēliem ņemtajos zīmējumos iemūžināts pēc savas nozīmesgrandiozs notikums. Līdzīgas liecības atrodamas birmiešu hronikās un to tautu leģendās, kuras apdzīvoKlusā okeāna salas. Tajās tiek stāstīts par kādu noslēpumainu cilvēku, kas bijis no galvas līdz kājāmtērpies melnā un skumjā balsī vēstījis ļaudīm par gaidāmo nelaimi. Arī indiešu dievs Višnu esotbrīdinājis savu draudzi par draudošajām nepieredzētajām pārmaiņām.

Visās leģendās bez izņēmuma var atrast milzum daudz interesantu sakritību, kas ļauj izdarīt vairākvai mazāk pamatotus secinājumus.

Uz Šumeras civilizācijas māla plāksnītēm lasāms šāds teksts, kura nosaukums ir "Fragmenti nodrausmīgo notikumu apraksta": "No rīta sākās lietusgāze, bet naktī es pats savām acīm redzēju maizeslietu… uz negaisu bija baisi skatīties…"

Arī Bībelē vēstīts: "…tieši tanī dienā pārplūda lielo dzelmju avoti, un atvērās debesu logi. Un lietuslija pār zemi četrdesmit dienas un četrdesmit naktis."

Līdzīga informācija atrodama vairāk nekā 100 Amerikas indiāņu cilšu mītos. Piemēram, senomeksikāņu tekstā lasām: "Debesis pietuvojās zemei, un vienā dienā viss aizgāja bojā. Pat kalni nozuda,zem ūdens mutuļoja… viss vārījās ar milzu troksni, un no dzīlēm augšup cēlās kalni sarkanā krāsā…"

Kiču cilts indiāņu (mūsdienu gvatemaliešu senču) priesteru glabātajā eposā "Popol-Vuh" mēs lasām:"Tika izsaukti grēku plūdi. Zemes seja satumsa, un sāka līt melns lietus… Ļaudis izmisumā bēga… Viņicentās uzrāpties uz namu jumtiem, bet tie nometa viņus zemē… meklēja glābiņu alās un grotās, bet tika turaprakti…"

Brazīlijas Amazones indiāņu leģendas vēstī: "Zemi bija pārklājis ūdens.' Visu apņēma tumsa unlietusgāze nemitējās. Cilvēki skrēja, nezinādami, kur patverties, rāpās visaugstākajos kokos un kalnos…"

Tāds pats brīdinājums par gaidāmo katastrofu sastopams arī acteku eposā: "Nebrūvē vairs vīnu noagaves, bet sāc dobt lielas cipreses stumbru un iekāp tanī, kad Tozontli mēnesī ūdens sasniegs debesis."

Babiloniešu eposā dievs Ea brīdina valdnieku: "Nojauc savu māju un tās vietā uzbūvē kuģi.Nerūpējies par savu mantu, priecājies, ja izglābsi savu dzīvību. Bet paņem kuģī sev līdzi dažādas dzīvasradības."

Grieķu eposā: "Vieni meklēja augstākus pakalnus, otri sēdās laivās un airēja tur, kur vēl nesen bijaaruši, citi ņēma nost zivis no gobu galotnēm."

Tas tiek pieminēts arī āriešu svētajā grāmatā "Avesta" (domāta Irānas un Indijas teritorija): "Ūdensuz zemes itin visur bija cilvēka augumā."

Visos vēstījumos par plūdiem teikts, ka izglābušies ir divi cilvēki: vīrietis un sieviete - cilvēku ciltsturpinātāji. Bībelē tas ir Noa un viņa sieva, bet eposos šā pāra vārdi ir citādi. Glābjoties viņi visi ņemlīdzi dažādus dzīvniekus - no katras radības pa pārim, bet, kad plūdu ūdeņi sāk kristies, izceļas kalna vaipakalna virsotnē, kas pirmā parādās virs ūdens.

Tālāk līdzības turpinās. Sauszemes meklējumos dramatisko notikumu varoņi izlaiž no saviemšķirstiem putnus, lai uzzinātu, vai kaut kur tuvumā neatrodas zeme. Un vēl: kad plūdu ūdeņi sāk kristies,debesīs parādās varavīksne, it kā būtu nolijis tikai maigs vasaras lietus.

Sakritību uzskaitījumu varētu turpināt, bet vai nav tā kā par daudz līdzību tādam satraucošam

vēstījumam, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet esam pasaka? Tas viss nozīmē tikai vienu: mūsu tālo senčuleģendu un mītu pamatā bijuši reāli notikumi, kurus viņi glabājuši savā atmiņā.

Garajā aprakstīto notikumu virknē visticamākais šķiet fakts, ka, jo tālāk uz austrumiem no Atlantijascentrālās daļas, jo ūdeņu līmenis ir zemāks un plūdi mazāki. Seno Persijas irāņu leģendās teikts, ka ūdenslīmenis sasniedzis cilvēka augumu. Dienvid- austrumāzijā, precīzāk, Ķīnā, piekrastes ūdeņi bijapārklājuši tikai šauru sauszemes strēli, bet vēlāk atkāpušies pavisam.

Dabiski, ja vienā no mūsu "māla lodītes" reģioniem intensīvu un plašu ģeoprocesu rezultātā bijaradies milzīgs paisuma vilnis, kas sniedzies līdz kalnu virsotnēm, tad planētas citas daļas piekrastē bijaiespējams stiprs bēgums. Šādu pārmaiņu cēloņi varēja būt dažādi. Tām par pirmcēloni, izņemot vietējarakstura kataklizmas, varēja būt, piemēram, kosmiska katastrofa Zemes tuvumā vai Planētu parāde, tačuvisdrīzāk - gan viens, gan otrs. Bet par to runāsim nākamajā nodaļā.

Tagad nevienam vairs nav noslēpums, ka "jaunās" Zemes veidošanos pavadīja ne tikai Grēku plūdutraģēdijas, bet arī visas elles šausmas: zemestrīces, vulkānu izvirdumi, ugunsgrēki, pelnu lietusgāzes,negaisi, taifūni un viesuļi ar tiem sekojošo pēkšņo tveici vai nežēlīgo salu. Dabai tik raksturīgāsizpausmes savā ceļā noslauka un aprij visu dzīvo. Atliek tikai minēt, cik tolaik dzīvojušo civilizācijudārgumu, kultūras un gara bagātību pilnīgi apraka, sadedzināja un noslīcināja viltīgā stihija. Cik cilvēkuupuru tika ziedots tiem, kuriem viņi tā ticēja un kuru dēļ dzīvoja neaprakstāmās bailēs no dievu soda,lūdzās un pārvērtās pīšļos.

Lai gan vissenāko un seno civilizāciju reliģijām raksturīga daudzdievība, no Bībeles, indiāņu unbabiloniešu avotiem ir droši zināms: dievi, kas bija pārliecināti, ka visi cilvēki aizgājuši bojā, esot stiprinoskaitušies, kad pēkšņi pēc laimīgi izglābušos ļaužu kurto ugunskuru dūmiem viņiem nācies secināt, kacilvēku cilts iznīcināšana nav izdevusies, tomēr vēlāk viņi iežēlojušies par to.

Tādējādi Zemes evolūcijas vēsturei bija lemts turpināties mūžīgi.Lai kaut aptuveni aplēstu cilvēku upuru skaitu, minēsim dažus skaitļus, pamatojoties uz datiem par

Zemes iedzīvotāju skaitu dažādos vēstures posmos. Cilvēcei visai mierīgajos gados (1947- 1970), pēcSmitsona (ASV) institūta Katastrofu nodaļas aprēķiniem, bojā gājuši: taifūnos un viesuļos - 760 000cilvēku, zemestrīcēs - 190 000, plūdos - 180 000 cilvēku, negaisu laikā - 20 000, cunarni laikā - 15 000cilvēku, vulkānu izvirdumos-7000, pēkšņi uznākušā sausuma dēļ - 5000 cilvēku, pēkšņā sala dēļ - 3000,zem lavīnām-3000 cilvēku un pat lietusgāzēs - 1000 cilvēku. Un tas viss - tikai nepilna ceturtdaļgadsimtalaikā! Būs pareizāk, ja minēto iemeslu dēļ bojā gājušos cilvēkus mēs saskaitīsim kopā, jo viens no šādiemcēloņiem parasti izraisa nākamo katastrofu.

Uz laiku atliksim malā senākās liecības par Grēku plūdiem un atgriezīsimies mūsdienās, lai skaidriapjaustu, cik postoša cilvēku civilizācijai var izrādīties stihija. "Gigantisks vilnis ostā"- tā tiek tulkotsjapāņu vārds "cunarni". Cik tādu viļņu varēja būt visas cilvēces vēsturē, ja tikai vāji cunarni, kuruaugstums nepārsniedz piecus metrus, gandrīz ik gadu laupa dzīvību desmitiem un simtiem cilvēku?

Cunarni viļņi rodas zemestrīču vai kādu citu pēkšņu jūras dibena reljefa izmaiņu rezultātā. Atklātājūrā šādi viļņi nesasniedz pat metra augstumu un ir pilnīgi nekaitīgi. Bet, tuvojoties piekrastei, tie kļūstmilzīgi - jo stāvāks krasts, jo augstāki viļņi.

Ūdens kalns, kura augstums var sasniegt 60 metrus, bet garums - 100 līdz 600 kilometrus, savu spēkuparāda piekrastē. Vispirms kilometriem tālu atgrūzdamies no krasta, tas atsedz jūras dibenu, bet pēc tam,pieņemdamies spēkā, atgriežas un dažās minūtēs ar ātrumu 90 km/st uz mūžīgiem laikiem noslauka noZemes virsas jebkādas cilvēces pastāvēšanu apliecinošas pēdas. Nedrīkst aizmirst, ka 80procenti Zemesiedzīvotāju mīt kontinentu piekrastēs, uz salām. gar upēm un to ietekām līd zās dzv ības avotam - ūdenim,kas aizņem 70 procentus no Zemes virsmas.

Minēsim dažas šausmīgas katastrofas, ko izraisīja milzu viļņi.1883. gadā naktī no 26. augusta uz 27. augustu Zunda šaurumā starp Javas un Sumatras salu uz kādas

33 kvadrātkilometrus lielas salas sākās Krakatau vulkāna izvirdums. Pēc pusstundas 40 metrus augsti

viļņi gāzās pār salu piekrasti un savā ceļā noslaucīja 300 pilsētas un ciemus, kā rezultātā noslīka 36 000cilvēku.

1896. gada 15. jūnijā Japānas austrumu piekrasti piemeklēja līdzīga nelaime: 27 000 cilvēku aizgājabojā un 100 000 māju tika aizskalots triju cunami viļņu postošās darbības rezultātā. Havaju salās 1946.gada 1. aprīlī no cunami aizgāja bojā 150 cilvēku, kaut arī zemūdens zemestrīces epicentrs atradās 3600kilometru attālumā uz ziemeļiem no salām. Viļņi, brāžoties ar ātrumu 80 km/st, četrarpus stundu laikāsasniedza Honolulu - arhipelāga galvaspilsētu. Pat Čīlē, kas atrodas 14 000 kilometru attālumā nozemestrīces epicentra, ūdens līmenis pacēlās par 1,6 metriem.

Šīs parādības var uzskatīt par sava veida Grēku plūdiem miniatūrā.Ieklausoties dzīves galvenā skolotāja, proti, vēstures mācībās, milzīgajās nelaimēs cietušo

pēctečiem pēc gadu tūkstošiem Zeme joprojām šķiet nedroša un neaizsargāta jaunu plūdu priekšnojautās.Par lielās katastrofas atkārtošanos un pat par katastrofu cikliskumu rakstīts Talmūdā, uz to norādījaBabilonijā atrastie teksti, indiešu svētās grāmatas "Purānas", Bībele un maiju raksti. Satraucošās gaidaslika Āzijā un Eiropā izkliedētajai āriešu tautai, kuras pirmdzimtene bija Urāli, savās svētajās himnās lūgtdievus "stingri turēt Zemi".

Bet kad tieši notiks kārtējā stihiskā nelaime, kas būs pielīdzināma pasaules galam, varēja zināt tikaitie, kas uzmanīgi vēroja dabas norises un cītīgi urbās senajos rakstos, salīdzināja un analizēja. Seno laikuvēstures censonis romietis Cenzoriuss (III gs. pirms Kristus) aprēķināja, kā vēlāk redzēsit, ļoti interesantuskaitli. Viņš raksta, ka pēc katriem 21 600 gadiem uz Zemes notiek Visuma mēroga kataklizmas. Uz kobalstījās viņa apsvērumi, nav zināms, tikai, ja atceraties, Tamāras Globas astroloģiskajā rokasgrāmatāpazibēja skaitlis 2160 gadi. Kas tas ir - pavirša drukas kļūda vienā no mūsdienu avotiem vai kārtējaiscikls, kas dalās ar 2160 bez atlikuma? Mums tas nav svarīgi, mēs turpinām dzīvot, it kā mūsu gaišzilā"Visuma pērle" būtu spējīga mūžam nosargāt cilvēces mieru. Dzīvojam, pat nenojauzdami, ka daudzunotikušo katastrofu cēlonis meklējams ārpus Zemes. Simt mūža gadi salīdzinājumā ar 21 000 gadiem navnekas. Bet kurš var būt drošs, ka tieši viņa dzīves laikā Zemi nepiemeklēs lielā katastrofa?

Protams, grūti atlikt malā sadzīves problēmas un aptvert, ka mūsu planēta ir iegājusi pilnbriedaperiodā, ka ar tās raksturu ir jārēķinās, bet debesu noslēpumi, kurus kādreiz zināja tikai izredzētie,pieejami arī mums. Ja jūsos ir kaut daļiņa "tās" Apziņas, tad sagatavojiet to gaidāmajām pārmaiņām uncienīgi sagaidiet divdesmit pirmo gadsimtu.

2. nodaļa Akmens viesi no debesīm

Kādā no vecajiem angļu žurnāla "Discovery" numuriem varam izlasīt: "Tādi ķermeņi var iznīcinātveselu civilizāciju vai nodarīt tai zaudējumus." Par kādiem ķermeņiem ir runa? Dažādās zemeslodesvietās var atrast mazākas vai lielākas pēdas, kas liecina par Zemes virsmas liktenīgo saduršanos arķermeņiem, kuri nākuši no kosmosa dzīlēm. Lai izvērtētu šādu sadursmju spēku un sekas, izmantosimzinātnieku bezkaislīgos aprēķinus - droši vien pareizu, bet mūs maz satraucošu skaitļu progresiju. Uniznāk, ka gadījumā, ja uz Zemes nokristu ciets debesu ķermenis (piemēram, meteorīts, asteroīds, planētasšķemba), kura rādiuss ir 65 metri, tas spētu iznīcināt visu dzīvo 20 kvadrātkilometru rādiusā. Šādanelaime ir iespējama vidēji reizi 22 000 gadu (atkal pazīstams skaitlis!). Tālāk vēl trakāk: pilsēta ardiviem miljoniem iedzīvotāju un 160 kvadrātkilometru lielu teritoriju tiktu, burtiski, ietriekta Zemesgarozā, ja tai virsū uzkristu 130 metrus liels kosmisks "akmentiņš". Nebaidieties, tāds trāpījumsiespējams reizi 120 000 gadu. Daudz sliktāk būs, ja pusi no zemeslodes "noslaucīs" maziņš asteroīds,kura rādiuss ir 17 kilometri. Bet tas var notikt tikai reizi 4,4 miljardos gadu! "Cik labi!" nodomāja ikviensno mums, "ka lieli meteorīti un asteroīdi nonāk Zemes pievilkšanas zonā tik reti." Un tomēr mēmie akmensviesi atlido līdz mums. Un lai nedod Dievs kļūt par šādas tikšanās aculiecinieku!

Mūsu planētas dzīvais organisms savas pastāvēšanas miljardu gadu laikā ir pārcietis daudz šādusadursmju. Bet šajā, kosmosa mērogos rēķinot, neilgajā laika posmā daudzas rētas, kas klāja sauszemesvirsmu, jau pazudušas, paslēpušās Zemes dzīlēs, tās izdeldējis ūdens un vējš. Tāpat izzudušas veselasļaužu ciltis, bet līdz ar tām nebūtībā aizgājuši kultūras un zinātnes augļi, par kuriem mēs, iespējams, nekadneuzzināsim.

Laiks, sauszemes un jūras dibena tektoniskie pārveidojumi uz mūžiem noslēpuši no cilvēku acīm netikai notikušo traģēdiju pierādījumus, bet arī augstākā saprāta sasniegumu pēdas. Tas, kas vēl saglabājies,mums atgādina, cik bezspēcīga ir cilvēce Visuma spēku priekšā.

Viss neizprotamais, kas uzradās no neizpētītā izplatījuma dzīlēm, īpaši stipri satrauca cilvēku prātusun izsauca milzum daudz minējumu un pieņēmumu. Turpināsim lasīt A. Gorbovska rakstīto.

Saules sistēmā rotē vesels asteroīdu gredzens - visai lieli debess ķermeņi, kas kādreiz bijušisaliedēti un veidojuši planētu ar 5900 kilometru diametru - tātad nedaudz lielāku par Merkuru. Ērta un patskaista versija par šo kosmisko bluķu rašanos ir leģenda par Faetontu. Faetonts - tā kāda grieķu mītossastopama jauna varoņa vārdā tika nosaukta kādreiz eksistējusī planēta. Jauneklis esot pierunājis savutēvu Hēliju (grieķu mitoloģijā - Saules dievs), lai atļauj viņam pabraukāties debesu ratos.Nepieredzējušais Faetonts nespējis novaldīt ugunīgos saules ratus un pārāk pietuvojies Zemei, pakļaujotto neizturamai svelmei un iznīcības draudiem. Bargais Zevs par tādu vieglprātību raidījis uz viņu zibeni,un dzīvību zaudējušais jauneklis nokritis uz Zemes. Mēs vēl uzzināsim, cik cieša var būt saikne starpmītiem un reāliem notikumiem. Iespējams, ka arī leģenda par Faetontu nav nekas cits kā seno grieķuromantisks skatījums uz Zemes un milzīga meteorīta sadursmi - viņiem taču tik ļoti patika savās leģendāsun mītos tēlaini aprakstīt patiesus notikumus.

Atlūzas, kas radās planētas kosmiskās katastrofas rezultātā, atlidoja līdz Zemei, bet galvenā to masa,kas mums zināma kā asteroīdu gredzens, turpina savu mūžīgo rotēšanu ap Sauli, it kā atgādinādama parnākamo sadursmju draudiem.

Debess ķermeņu un Zemes sadursmju apliecinājumu ir ne mazums. Var atrast veselu virknivēstījumu, sākot ar Platona pierakstiem: "Spīdekļi, kas kustas debesīs… novirzās no sava ceļa un pēclieliem starplaikiem ar spēcīgu uguni iznīcina visu, kas ir uz Zemes." Indiešu leģendas vēstī, ka pēc Grēkuplūdiem debesīs uzlēca septiņas saules, bet pēc tam viena no tām "aprija" citas. Ugunīgais ķermenis, kas

parādījās pie horizonta austrumos, aptumšoja Saules gaismu un tad iegāzās okeānā (Sibillas pareģojumu5. grāmata). Pēc plūdiem briesmīgi "mākoņi" sadalījās gabalos un krita uz Zemi, nodarot milzīguspostījumus, - tā vēstī senās īru leģendas.

Varētu vēl turpināt mūsu tālo senču aprakstīto cieto "debess atnācēju" un Zemes sadursmju piemērus,bet pievērsīsimies mums tuvākiem notikumiem. Niķeļdzelzs, kā arī akmens viesi, kā jau minēts, ar milzīguātrumu (līdz 70 km/st) ielaužas Zemes atmosfērā un atstāj dziļas brūces Zemes cietajā virsmā.

Pats lielākais krāteris, kura diametrs ir 40 kilometri, atrodas Dienvidāfrikā. Agrāk šo milzīgo kausuuzskatīja par izdzisuša vulkāna krāteri, bet detalizētāka izpēte liecina, ka šai vietā apmēram pirms 250miljoniem gadu notikusi meteorīta sadursme ar Zemi. Pietuvojies Zemes virsmai, meteorīts uzsprāga ar 10reizes lielāku spēku nekā pati jaudīgākā ūdeņraža bumba. Cilvēces vēsture nevar atcerēties šo katastrofu,bet, kad šādas sadursmes notiek cilvēku acu priekšā, tās tiek iemūžinātas leģendās un mītos, kuri tieknodoti no paaudzes paaudzei. Vai atceraties filmu "Atmiņas par nākotni", kurā izvirzītas dažādas versijaspar to, ka mūsu planētu ir apmeklējuši atnācēji no citurienes, tostarp tiek pieminēts arī Dievs, kas ugunīgastaba veidolā nolaidies navahu cilts indiāņu apdzīvotajā ielejā un iznīcinājis visu tur esošo. Tur tagadatrodas meteorīta krāteris. Tā dziļums ir vairāk nekā 100 metru, bet diametrs - gandrīz 1,5 kilometri.

Uz ziemeļiem no Ulmas pilsētas Vācijā atrodas milzīgs meteorīta krāteris - Ziemeļu pēda, kuradiametrs lielāks par 30 kilometriem. Iežu ģeoloģiskā analīze parādīja, ka notikušais attiecināms uz laikaposmu pirms 15 miljoniem gadu. Ja šī sadursme notiktu mūsdienās, no Štutgartes, Nirnbergas un Ulmas,iespējams, pāri nepaliktu pat drupas, bet skaņas vilnis izsistu logu stiklus visā Viduseiropā.

Krītot uz Zemi, daļa meteorīta sadeg atmosfērā. Saduroties ar Zemi, meteorīts sagrauj tās garozasvirsējo akmens slāni. Meteorīts acumirklī iztvaiko, izraisot spēcīgu sprādzienu. Sprādziena rezultātāgruntī izveidojas dziļš, apaļš krāteris.

Aptuveni pirms 25 tūkstošiem gadu, kad jau varēja eksistēt saprātīgi aculiecinieki, mūsdienuArizonas (AS V) teritorijā nokrita miljoniem tonnu smags meteorīts, kura diametrs bija 150 metri. Tāradās Velna kanjons, kas šobrīd veido 174 metrus lielu padziļinājumu ar 1300 metru platu krāteri. Cits,mūsu vecvectēviem zināmais "Tunguskas meteorīts" nokrita Sibīrijā 1908. gada 30. jūlijā, un tā radītaisgaisa vilnis sasniedza Lielbritāniju un 30 kilometru rādiusā nogāza visus kokus.

1868. gadā Varšavas tuvumā nolija … akmeņu lietus. Akmens "lāses" svēra pat 10 kilogramus, un tobija ne mazāk par simts tūkstošiem. Dažkārt mazie kosmosa viesi tiešā trāpījumā ir uzkrituši cilvēkumājokļiem. 1847. gadā Bohēmijā (Vācijā) meteorīts uzgāzās virsū mājai un, izgājis cauri jumtam, iekritagultā, kurā gulēja trīs bērni. Par laimi, viņi visi palika dzīvi un pat nepaguva nobīties. Bet, ja kādsmeteorīts, kura diametrs būtu dažus metrus liels un krišanas ātrums 70 km/st, uzkristu kādai pilsētiņai, tadpilnīgi droši var apgalvot, ka pirms savas bojāejas neko neapjēdzošie cilvēki pat nepagūtu nobīties. Laikāno 1790. gada līdz 1854. gadam reģistrēti 27 meteorītu trāpījumi mājām. Jaunāku datu pagaidām nav.

Par īstas katastrofas priekšvēstnesi var uzskatīt pamatīga meteorīta ielaušanos Pensilvānijas gaisatelpā 1938. gada 24. jūnijā, taču tas laimīgā kārtā nepaguva pieskarties Zemei ar savu nāvējošo skūpstu.Meteorīts uzsprāga jau pie pašas Zemes, kā lietus nolīdams tālu no naksnīgās Pitsburgas un pārbiedēdamsguļošos iedzīvotājus ar apdullinošu sprādzienu (viņi nosprieduši, ka eksplodējušas šaujampulveranoliktavas). Ja meteorīts būtu ielauzies atmosfērā nedaudz citādā leņķī, pilsēta būtu pārvērtusies par kapu500 tūkstošiem cilvēku.

Laikam gan pietiks uzskaitīt ne tikai atsevišķu civilizāciju, bet arī visas Zemes iespējamās bojāejasgadījumus. Labāk atgriezīsimies pie senatnes leģendām un viedajiem tekstiem, lai noskaidrotu, cik lielāmērā aprakstītās parādības ir savstarpēji saistītas.

Kā jau teikts, laikā, kad seno pasauli pārsteidza plūdi, vienā Zemes vietā bija vērojams milzīgspaisuma vilnis (Amerikā, Atlantijā), bet tajā pašā laikā citos apgabalos (Ķīnā, Persijā) ūdens līmenis bijapacēlies cilvēka augumā. Traģiskie notikumi, kas skāra toreizējo cilvēci, pēc visām redzamajām pazīmēmspriežot, bija saistīti ar plūdu laikā notiekošo vulkānisko darbību, kalnu veidošanos un zemestrīcēm.

Tāpēc ļoti iespējams, ka šādas kataklizmas patiesībā bija kaut kāda planetāra mēroga globāla cēloņasekas.

Piemēram, ja Cererai līdzīgs asteroīds ar 770 kilometru diametru pietuvotos Zemei tādā attālumā,kas atbilstu sešiem Ce- reras rādiusiem, tas izraisītu plašu paisuma vilni, kas būtu desmitiem reižu lielākspar vidēju cunami. Spēcīgi uzliesmojumi uz Saules spēj palēnināt Zemes griešanos par 0,85milisekundēm diennaktī. Tiesa, Zeme pēc tam atgūst zaudēto laiku ar paātrinātu griešanos, bet, ja 150miljardu kilometru attālumā notiekošais spēj "piebremzēt" planētas griešanos, ko tad teikt parkatastrofam, kuras norisinājās Zemei tuvākās orbītās? Pat tad, ja Zemes pievilkšanas zonā nonāktu vienīgigarām lidojošas komētas aste, sekas būtu drausmīgas. Pietiek atcerēties nesen novēroto komētu "Heila-Bopa". Lūk, kādu informāciju var atrast maiju eposā "Čilam- Balarn", kura galvenais tēls ir kaut kāda"milzu čūska", tik līdzīga astainai komētai: "Lija uguns lietus… zeme pārklājās ar pelniem, akmeņi unkoki bija sadragāti. No gaisa nokrita Milzu Čūska… Debesis līdz ar Milzu Čūsku nogāzās uz zemi unapplūdināja to."

Pastāv ne mazāk dramatiska un pārliecinoša hipotēze par to, kā nebūt ne mūžsenais Zemes pavadonisMēness nonācis Zemes pievilkšanas zonā. Pēc vācu astronoma Hesterkorna aprēķiniem (bet viņš navvienīgais, kas tā uzskata), Mēness uzreiz pēc savas rašanās (tas notika gandrīz vienlaikus ar pirmatnējoZemi) rotējis orbītā, kas atradusies ļoti tuvu Zemes orbītai - apmēram divu Zemes diametru attālumā.Milzīgs kosmisks ķermenis, aizlidodams tuvu garām Mēnesim, novirzījis to no sākotnējās orbītas, un tāMēness nonācis Zemes pievilkšanas spēka varā. Paisuma vilnis uz Zemes tobrīd varēja sasniegt simtiemmetru. It kā apstiprinot šo hipotēzi, daudzas senās leģendas stāsta, ka Mēness esot parādījies tūlīt pēcplūdiem. Proti, Mēness nonākšana Zemes pievilkšanas spēka ietekmē esot izraisījusi milzīgu paisumavilni, zemestrīces un vulkānu izvirdumus. Zeme ieslīgusi tumsā, bet, kad tumsa izklīdusi (par to runāsimvēlāk), Zemes debesīs parādījies jauns spīdeklis - Mēness.

Dienvidāfrikas bušmeņi savos mītos par katastrofam stāsta, ka līdz plūdiem Mēness debesīs neesotbijis. Arī maiju hronikas par Mēnesi neko nevēstī, viņu naksnīgās debesis apspīdējusi Venera. Saskaņā arGrieķijas dienvidu piekrastes iedzīvotāju arkādiešu leģendām Mēness parādījies pēc katastrofas, tāpēcsenie hellēņi saukuši arkādiešus par "pirmsmēness" tautu.

Izpētījis Alcksandrijas bibliotēkā pieejamos senākos rokrakstus (tolaik tie vēl nebija aizgājuši bojā),bibliotēkas galvenais uzraugs Apollonijs Rodietis III gadsimtā pirms Kristus rakstīja, ka kādreiz Zemesdebesīs Mēness nav bijis. Žēl, ka šie rokraksti ir gājuši bojā un nav nonākuši līdz mums.

Bet ģeologi, pētot paisumus un bēgumus, ir secinājuši, ka tos izraisošais cēlonis eksistē jaumiljoniem gadu. Tātad nevaram apgalvot, ka postošais vilnis radās tāpēc, ka Mēness bīstami pietuvojiesZemei. Pilnīgi iespējams, ka bija arī kāds cits, mūsu laikabiedriem nezināms pavadonis, kas varēja kļūtpar eksplozijas upuri, saduroties ar kādu citu debess ķermeni Zemes tuvumā. Ar to varētu izskaidrot kādasviendabīgas vielas milzīgos daudzumus, kas meteorītu putekļu un baltu pelnu veidā vienādā biezumāatrodama Klusā okeāna dibenā, Dienvidamerikā un citos Zemes reģionos. Niķeļa lielais daudzums jūrasnogulās arī ir saistīts ar meteorītu atlūzu plūsmu. Antarktikas ledus bruņās, izdarot 1,5 kilometru dziļuurbumu, tika atklātas vulkānisko pelnu pēdas, kuru vecums ir no 8 līdz 12 tūkstošiem gadu.

Hipotēzes ir un paliek hipotēzes, bet minētie fakti un senču liecības ir daiļrunīgas. Pastāvīgasnezināmā gaidas, neskaidrs priekšstats par Zemes katastrofu ārpuszemes cēloņiem lika pašiemizglītotākajiem dažādu civilizāciju pārstāvjiem domāt, ka plūdi notikuši tāpēc, ka Dievs izmainījis divuzvaigžņu atrašanās vietu zvaigznājā Talmuds. Cienījamais senatnes vēsturnieks romietis TerencijsVarrons rakstīja, ka Venera esot izmainījusi savu krāsu, izmērus, formu, izskatu un kursu, kas nekad navnoticis ne pirms, ne pēc plūdiem.

Cilvēki, kuri bija izdzīvojuši, tika pakļauti vēl vienam pārbaudījumam - Grēku plūdus nomainījabriesmīgs aukstums. "Iestājās milzīgs sals, Saule nebija redzama," vēsta indiāņu kiču cilts eposs "Popol-Vuh". No senās Meksikas un Venecuēlas mītiem uzzinām, ka jūra šajā periodā pārklājusies ar ledu, bet

Amazones tropos mītošās ciltis piedzīvojušas briesmīgi garu ziemu. Cilvēki, kas nebija pieraduši pie tikstraujas klimata maiņas, nebija gatavi ilgstošam salam un tāpēc izmira veselām ciltīm.

Seno āriešu (āriju) reliģiskajā piemineklī "Avesta" jautājumu un atbilžu formā izklāstīti uzskati parcilvēka harmonisko dabu un doti sabiedrības dzīvei noderīgi postulāti. Turpat dievi brīdina ārie- šus partuvojošos aukstumu: "Pār zemi nāks postošas ziemas, tās atnesīs sev līdz negantu salu… 14 pirkstu dziļusniegu."

Ņemot vērā to, ka briesmīgās nelaimes, kas piemeklēja Zemi, nāca līdz ar vulkānu aktīvu darbību unkalnu veidošanās procesu, jāsecina, ka visa mūsu planēta tolaik cieta no milzīgā vulkānisko pelnu unputekļu daudzuma izsviešanas atmosfērā - tie absorbēja un izkliedēja Zemi apspīdošās saules starus. Noparadīzes izdzītais Ādams iesaucās: "Mana grēka dēļ atkal nodzisa dienas gaismeklis un pasaule atkalpārvērtās haosā" (Talmūds. "Izraidīšana no paradīzes"). Lūk, vēl daži senču epiteti no to dienu atmiņām:"nakšu miriādes", "visdziļākā tumsa", "necaurredzama tumsa". Ir aprēķināts, ka tad, ja atmosfērāizsmidzinātu tikai vienu simtseptiņ- desmitceturto daļu kubikkilometra putekļu, Saules gaismas un siltumaintensitāte samazinātos par 20 procentiem. Piemēram, vulkāna izvirdums Aļaskā kaut arī nedaudz, betsamazināja visas Zemes gaisa temperatūru. Ko tad lai saka par vulkānu vispārēju aktīvu darbību un tādukalnu masīvu rašanos kā Andi un Himalaji?

Jebkura cietu vai šķidru masu pārvietošanās uz Zemes, ja tā saistīta ar gigantisku paisuma vilni,tektonisko plātņu pārvietošanos un kalnu veidošanos, var izmainīt, "nobīdīt" Zemes griešanās asi.Planētas līdzsvara zudumu izraisa izmaiņas tās maksimālajā inercē. Tad Zeme, it kā sašūpodamās,pārvieto par dažiem grādiem savas griešanās asi, izraisīdama ģeogrāfiskā un magnētiskā pola nobīdi.Zinātniski pierādīts, ka savas pastāvēšanas vēsturē mūsu planēta ir vairākkārt mainījusi polu atrašanāsvietu. Ir aprēķināts, ka Zemes ass svārstības notiek ik pēc 21 000 gadu (pazīstams skaitlis), bet Zemes assslīpums mainās ik pēc 40 000 gadu. Tātad globālas klimata pārmaiņas varēja notikt tāpēc, ka mainījāsZemes nolieces leņķis pret tās orbītas plakni, kā rezultātā mainījās arī leņķis, kādā Saules stari krita uzZemi, un tas izraisīja krasu temperatūras pazemināšanos attiecīgajos reģionos, kur iepriekš bija šalkušibiezi, dažādu dzīvnieku un zvēru pārpilni meži. Tā radās nedzīvs ledus tuksnesis, gaisa temperatūra gaduno gada kritās, bet ledus segas biezums nokrišņu rezultātā aizvien palielinājās, pamazām uz mūžīgiemlaikiem iekaļot ledus zārkā visu dzīvo.

Augu, dzīvnieku un cilvēku atliekas mūžīgā sasaluma un ledāju slānī nav zaudējušas savu kādreizējoizskatu. Tā, piemēram, arheologu 1847. gada atradumi liecina, ka Kalnu Altaja mūžīgajā sasalumāsaglabājušās pat sakšu ciltīm, skitiem raksturīgās tetovējumu, apģērbu un tepiķu krāsas.

3. nodaļa Pa katastrofu pedam

Mītos, kodeksos un dažādos tekstos paustie senču priekšstati par notikumiem, kas norisinājušies uzZemes, ir vairāk nekā nopietni un nebūt nav sliktāk pamatoti ar novērojumiem un analīzi kā mūsdienupriekšstati. Tas ir filozofijas evolūcijas jautājums un pasaules evolūcijas filozofija.

Mēs tikai izdarām vēsturisku ekskursu, aplūkojot faktus, kuri mums palīdz izsekot civilizācijubojāeju dažādos laikos. Tie diez vai ietilptu vienā grāmatā, ja kāds tos gribētu apkopot un izdot kaut vaitikai saraksta veidā.

Iespējams, ka daudzās liecības par postošo katastrofu ir tikai dažādā laikā un dažādos planētasreģionos notikušo katastrofu virkne. Tāpēc katrai civilizācijai, kas pastāvējusi uz Zemes, ir savi plūdi,savs no debesīm nogāzies ugunīgs ķermenis vai draudoša zemestrīce un vulkāna izvirdums. Diez vai būtuprātīgi par to strīdēties. Labāk turpināsim izklāstīt A. Gorbovska savāktos faktus, kuri var uzvedināt uzdaudz pareizākiem secinājumiem.

Apmēram 1450. gadā pirms Kristus Atlantijas okeāna ūdeņi ielauzās Vidusjūrā,.kuras līmenis bijadaudz zemāks. Zem ūdens nonāca daudzas zemes, galvenokārt Egejas jūras salas. Kamēr Atlantijas ūdeņinebija iekļuvuši gandrīz noslēgtajā Vidusjūrā, kā apgalvo Plīnijs, pastāvējusi sauszeme, kas savienojusiKipru ar Āziju.

"Asaru vārti" - tā tulkojumā skan Bābelmandeba šauruma nosaukums; šis šaurums atdala Āfriku noĀzijas. "Asaru vārti" - tās ir atmiņas par milzīgu zemestrīci un tektonisko plātņu pārbīdi, kā rezultātāradās Sarkanā jūra.

Šādu Zemes virsmas kustību laikā gāja bojā milzum daudz cilvēku. Pie jau minētajiem jaunāsvēstures katastrofu upuriem var pieskaitīt arī 12 000 cilvēku bojāeju 1915. gadā kādā no Indonēzijasprovincēm notikušā vulkāna izvirduma laikā. 1775. gadā slavenajā Lisabonas zemestrīcē sešu minūšulaikā dzīvību zaudēja 60 tūkstoši cilvēku. Tajā pašā dienā un stundā Marokā (Āfrikā) atvērās zemesdzīles un milzīgā plaisā iegāzās pilsēta ar 10 000 iedzīvotāju, bet pēc tam zeme atkal sakļāvās. Vai tasneatgādina 1989. gadā Spitakā (Armēnijā) notikušo zemestrīci?

Drausmīgu, no debesīm nākošu troksni reiz izdzirda Marti- nikas salas iedzīvotāji un ieraudzīja, kāno apdzisušā vulkāna tuvākās virsotnes virzās no zemes dzīlēm izlauzies nokaitētu gāzu mākonis, kasnogāzās pār pilsētu. Gandrīz vienā mirklī aizgāja bojā 30 000 cilvēku, izņemot vienu brīnumainā kārtāizglābušos cietumnieku, kas bija notiesāts uz nāvi un atradās pieķēdēts aiz biezām akmens sienāmnāvinieku kamerā.

Kā pareizi atzīmējis zinātnieks un rakstnieks A. Gorbovskis savā grāmatā "Vissenākās vēsturesmīklas", ziņas par vietējām kataklizmām bieži vien "uzslāņojas" atmiņām par pasaules mēroga katastrofu,kas iznīcināja augsti attīstītas civilizācijas, tāpēc grūti noskaidrot, kad īsti notika vispasaules katastrofa.Cenzdamies atbildēt uz šo jautājumu, A. Gorbovskis piedāvā interesantus prātojumus, kuri ar savu loģikuun redzesloku piesaista lasītājus.

Akadēmiķis V. Obručevs un J. Hāgemeisters ir izvirzījuši hipotēzi, ka pēdējā leduslaikmeta beigasziemeļu puslodē ir tieši saistītas ar kādas sauszemes nogrimšanu Atlantijas okeānā. Tas ļāva siltajaiGolfa straumei plūst uz ziemeļiem, kā rezultātā Eiropā un Grenlandē beidzās sasaluma laikmets.

Laiku pa laikam pētnieku rokās nonāk dažāda veida atradumi, kuri apstiprina pieņēmumu, ka kādreizAtlantijas okeānā patiešām bijusi sauszeme. Tā zviedru žurnālā "Imer" bija publicēts raksts par zinātniekaP. Kolbes atklājumu. Ņemdams provi no Atlantijas okeāna dibena 3600 metru dziļumā, viņš izcēla tāduūdensaugu atliekas, kuri spēj augt tikai saldūdenī. Šī atraduma vienīgais iespējamais izskaidrojums-šajāvietā kādreiz bijusi sauszeme.

1898. gadā franču kuģa komanda, kas veica zem Atlantijas okeāna ūdeņiem ievilktā kabeļa remontu,nejauši izcēla vulkāniskas izcelsmes klints gabalu. Par atradumu ieinteresējās zinātnieki. Izrādījās, kašāda stiklveida lava varēja izveidoties tikai atmosfēras spiediena rezultātā. Šī lava tiek datēta ar 13. gadutūkstoti pirms Kristus, bet leduslaikmeta beigas Eiropā, kā zināms, attiecina uz 10. tūkstošgadi pirmsKristus. Tātad katastrofiskā Atlantijas sauszemes nogrimšana varēja notikt laika posmā starp šiemdiviem gadu tūkstošiem.

Šie skaitļi pilnībā atbilst tam Atlantīdas nogrimšanas laikam, kuru min Platons, - 9570. gads pirmsKristus, tātad - 10. gadu tūkstotis.

Pēc daudzu pētnieku domām, tieši tajā pašā laikā, tas ir, ap 10 000. gadu pirms Kristus, pasaulēnotikušas vēl vienas klimatiskās pārmaiņas - strauja mitruma palielināšanās.

Niagāras ūdenskritums sastāv no veselas akmens pakāpienu virknes, kuri jau ilgu laiku ir pakļautikrītošā ūdens spiedienam. Kad viens no šiem pakāpieniem tiek izskalots, ūdens krīt uz nākamo utt. Irizdevies noteikt Niagāras ūdenskrituma izveidošanās laiku: tas radies šajā reģionā notikušo straujoģeoloģisko pārbīžu rezultātā 8. - 13. gadu tūkstotī pirms Kristus.

Pazīstamais meksikāņu zinātnieks Garsija Pajona Kordiljēros 5700 m augstumā zem biezas ledussegas uzgāja divu būdu atliekas. Mājas ieskaujošais gliemežvāku klājiens, kā arī citas jūras darbībaspēdas liecinājušas par to, ka kādreiz būdas atradušās jūras krastā. Aprēķini parāda, ka šī reģionapacelšanās notikusi pirms vairāk nekā 10 000 gadu.

Nobela prēmijas laureāts V. Libijs apgalvo, ka, izmantojot radioaktīvās datēšanas metodi, izdeviesatklāt interesantas parādības Amerikas kontinentā. "Apmēram pirms 10 400 gadiem," raksta I -ibijs,"cilvēka pēdas pēkšņi izzūd…" Līdz šim iegūtie fakti liecinot par to, ka tieši šajā robežlaikā bijis kautkāds pārrāvums norišu secībā.

"Šo parādību," atzīst V. Libijs savā rakstā, kas 1962. gadā publicēts krājumā "Zinātne un cilvēce"*,"grūti izskaidrot, ja ņem vērā, ka pēdējā ledus laikmetā lielu daļu Amerikas kontinenta ledus neklāja.Vissenākās cilvēka pēdas Skandināvijas pussalā un Anglijā arī ir apmēram 10 400 gadus vecas, ko nevarteikt par Eiropas dienvidiem. Piemēram, zīmējumi Lasko alā Francijas centrālajā daļā, vienā novisinteresantākajām pirmatnējo cilvēku apmetnēm, datēti ar daudzvēlāķu\ laiku - tie radušies apmērampirms 15 000 gadu."

Izbrīna tas, ka šis pārtraukums novērojams visur vienā un tajā pašā laikā: Amerikas kontinentā,Eiropā un visbeidzot Centrālāzijā. Kurdistānas kalnos atrodas slavenā Šandidaras ala, kuras kultūrslāņi irtāda kā nepārtraukta cilvēces vēstures hronika 100 000 gadu garumā. Viens slānis seko otram, vienslaikmets nomaina otru, līdz pie tās pašas laika robežas - 10 000 gadu pirms Kristus - vērojams pēkšņspārtraukums.

Cilvēku pēdas pazūd, it kā ala un tās apkaime pēkšņi būtu izmirusi. Acīmredzot tā arī noticis.Kultūrslāņu vietā parādās citas pēdas: ūdeņu saskaloti nogulumiežu slāņi, kuri liecina par to, ka ala, kasatrodas 750 metrus virs jūras līmeņa, bijusi applūdināta. Uzieti akmeņi, kas nogāzušies no griestiem, -šajā apkaimē notikušu negantu zemestrīču liecinieki. Tikai piecus gadu tūkstošus pēc pārtraukumakultūrslānis sācis augt - sākumā lēnām, pēc tam aizv: :n intensīvāk.

Zemes iedzīvotāju skaits saskaņā ar demogrāfiskajiem datiem mūsu ēras sākumā bijis no 200 līdz250 miljoniem cilvēku. Bet tie paši demogrāfu aprēķini liecina, ka 8800. - 8600. gadā pirms Kristuscilvēku skaits bijis ap astoņiem miljoniem. Laikā no 11 800. gada līdz 11 600. gadam pirms Kristussākusies strauja cilvēku skaita samazināšanās, kas turpinājusies apmēram divus gadsimtus. Pēc tam tāpamazām palēninājusies, cilvēku skaits stabilizējies, bet, sākot ar 8800. - 8600. gadu pirms Kristus, tasatkal sācis aizvien straujāk pieaugt un turpina palielināties līdz pat mūsdienām.

īpaši pārsteidzoši un svarīgi ir tas, ka arī pilnīgi citi dati, kas iegūti no citām zinātnes jomām, liecinatieši par to pašu laiku.

Tā indiešu lunāri solārajā kalendārā par atskaites punktu ir ņemts 11 652. gads pirms Kristus. Maiju

kalendārs sastāvēja no 2760 gadus gariem cikliem. Ja, zinot viena cikla beigas, parēķinām atpakaļpagātnē, nonākam pie 11 653. gada pirms Kristus.

Spriežot pēc tā, ka cilvēku skaita samazināšanās pēc katastrofas turpinājusies vēl apmēram divusgadsimtus, var secināt, ka tie acīmredzot bijuši gadi, kad satrakotā stihija lēnām atgriezusies savā gultnē:vulkāni aprimuši, zemestrīces kļuvušas retākas, vulkāniskie putekļi un pelni, kas agrāk piepildījaatmosfēru, nosēdušies. Caur biezo miglas plīvuru jau varējusi izlauzties Saule. Acīmredzot šiskataklizmas beigu brīdis, kā uzskata H. Be- lamijs, kļuvis par atskaites punktu divu citu sistēmukalendāriem - asīriešu un ēģiptiešu kalendāram.

Ēģiptiešu Saules cikls ilga 1460 gadus. Ir zināms viena šāda cikla beigu laiks - 1322. gads pirmsKristus. Ja, sākot ar šo gadu, rēķinām atpakaļ, nonākam pie 11 542. gada pirms Kristus.

Asīriešu kalendārs sastāvēja no Mēness cikliem, kuru garums bija pilnīgi citāds, - katrs ilga 1805gadus. Viena cikla beigu datums ne tuvu nelīdzinās ēģiptiešu kalendāra datumam - tas ir 712. gads pirmsKristus. Un tomēr - parēķinot ciklus atpakaļ pagātnē, mēs negaidīti nonākam pie tā paša punkta - 11 542.gada!

Skaidrot šo sakritību tikai ar nejaušību nevar, jo šāda nejauša sakritība ir pārāk neticama. Atliekpieņemt, ka abiem kalendāriem par sākuma punktu kalpojis kāds viens notikums. Mūsuprāt, tas varēja būtsaistīts ar katastrofu. Tādējādi abus šos datumus - 11 650. (II 652. vai 11 653.) gadu pirms Kristus un 11542. gadu pirms Kristus - var uzskatīt par katastrofas sākuma un beigu robežu. 2.4i 33

4. nodaļa Aizlaiku hronikas

Noskaidrojot Zemes civilizāciju pirmsākumus, atkal pievērsīsimies senlaiku gudrajo hronikām, ziņasno kurām prasmīgi apkopotas tajā pašā A. Gorbovska grāmatā "Vissenākās vēstures mīklas".

Lai gan vēsturnieku rīcībā ir visai daudz seno tekstu un manuskriptu, mēs tomēr ļoti maz zinām parcilvēces vissenāko vēsturi. Tas varētu būt arī tāpēc, ka mēs ne vienmēr zem ārēji tradicionālāsmitoloģiskās formas protam saskatīt reālu vēstures faktu.

Tā, piemēram, cilvēks, kas senajā tekstā izlasījis, ka tādā un tādā gadā debesīs parādījies ugunīgspūķis, nonāk trejādas izvēles priekšā:

a) saprast šo informāciju burtiski (šāda uztvere raksturīga bērniem);b) pasludināt to par izdomu no sākuma līdz galam (visvieglākais ceļš, tāpēc dara vismazāk goda);c) pacensties zem mitoloģiskā un reliģiozā aizsega sameklēt pašu faktu, kas kalpojis par pamatu

informācijai: komētas, bolīda… parādīšanās (īstu zinātnieku un pētnieku cienīgs ceļš).Tā, piemēram, mūsu gadsimta sākumā zinātnieki uzskatīja, ka cilvēks Amerikā parādījās pirms 4000

gadu, vēlāk - ka pirms 10 000 gadu un visbeidzot - ka pirms 40 000 gadu, bet amerikāņu arheologsKārters min citu laiku - pirms 100 000 gadu.

Šāda vēstures pagarināšanas tendence - tās aiziešana aizvien dziļāk pagātnē - vērojama, arī pētotatsevišķas civilizācijas.

Saskaņā ar tagad valdošo priekšstatu pirmās civilizācijas Centrālamerikā pastāvēja pirmajosgadsimtos pēc Kristus. Tomēr ir ziņas, kuras var uztvert kā liecību tam, ka kāda civilizācija šajā teritorijāpastāvējusi daudz agrāk.

Netālu no Meksikas ir pakāpjveida piramīda, kuras lielāko daļu bija aprakusi lava. Pretēji arheologuvairākuma domām, ģeologi, vadoties pēc lavas senuma, apgalvo, ka šī celtne varētu būt celta ap 5. gadutūkstoti pirms Kristus. Tātad piramīda uzbūvēta laikā, kad, kā pieņemts uzskatīt, tik augsti attīstītacivilizācija šajā teritorijā vēl nemaz nevarēja pastāvēt. Ģeologu konstatēto piramīdas celšanas laikuapstiprina arheologa B. Kamingsa veiktie izrakumi. Ticis cauri vairākiem vulkāniskajiem slāņiem, viņšnonāca pie piramīdas pamatnes, kas, pēc zinātnieka domām, attiecināma uz 5. gadu tūkstoša vidu pirmsKristus. Ar radioaktīvās datēšanas metodi konstatēts, ka cilvēki šo piramīdu pametuši jau 2160. gadāpirms Kristus.

Ja pieņem, ka pakāpjveida piramīda patiešām attiecināma uz tik senu laiku, tad saprātīga cilvēkadzīvošanas laiks šajā reģionā tiek atvirzīts vēl senākā pagātnē.

Iespējams, par netiešu liecību tam, ka šajā reģionā jau visai sen ir pastāvējusi kāda civilizācija, varkalpot uz Centrālamerikā atrastas stēlas attēlotais gadskaitlis, kas atbilst 12 042. gadam pirms Kristus.

Ir atrasti uzraksti ar vēl senāku datējumu.Vēl vairāk - tagad arheologu rīcībā ir neapgāžami pierādījumi ne tikai par cilvēka klātbūtni šajās

vietās, bet arī par viņa darbību, un šīs materiālās pēdas aizved 40 tūkstošus gadu senā pagātnē.Tas nozīmē, ka mūsu aprakstītās katastrofas laikā šajā reģionā jau vajadzēja būt zināmam kultūras

attīstības līmenim. Cik augsts tas varēja būt?Šādu jautājumu varētu uzdot arī par Ēģiptes, Šumeras un Dienvidamerikas civilizācijām.Sakarā ar vispārpieņemto viedokli valstu izveidošanās Nīlas ielejā attiecināma uz 4. gadu tūkstoti

pirms Kristus. Bet kā tādā gadījumā būtu jāsaprot Hērodota un viņa laikabiedru dīvainais apgalvojums, kaēģiptiešu rakstveida avoti, kas tolaik vēl bija saglabājušies, vēstīja par 17 tūkstošus gadu senu pagātni?Vēl senāku laiku min ēģiptiešu priesteris Manetons (IV gs. pirms Kristus), kas sarakstījis Ēģiptes vēsturi.Viņš savu hronoloģiju sāk ar 30 627. gadu pirms Kristus.

Bizantijas vēsturnieks Snelliuss vēstī par pierakstiem, kas dēvēti par "Senajām hronikām", kurasĒģiptes priesteri esot rakstījuši 38 525 gadus. Bet grieķu vēsturnieks Diogens Lāertietis, kas dzīvoja IIIgadsimtā, apgalvoja, ka ēģiptiešu priesteri glabājot pierakstus, kuri stāsta par 48 863 gadus senu pagātnivēl pirms Maķedonijas Aleksandra laika.

Šādi paziņojumi attiecas uz periodu, kad saskaņā ar tagad valdošajiem priekšstatiem uz Zemes vēlnepastāvēja ne tikai rakstība, bet nedzīvoja arī civilizēts cilvēks. Protams, pret tiem jāizturas pietiekamipiesardzīgi, bet tas nebūt nenozīmē pilnīgu to neievērošanu vai ignorēšanu, vēl jo vairāk tāpēc, ka virkneno pagātnes līdz mums nonākušo vēstījumu ir apstiprinājušies. Tā, piemēram, daudzi ar Ēģipti saistītifakti, ko viņi tik uzstājīgi minējuši, attiecas uz laiku, kad šajā reģionā vispār, kā tika uzskatīts, vēlnedzīvoja cilvēks. Bet 1969. gadā Nīlas ielejā tika atklāti akmens darbarīki, kas liecina, ka cilvēks turbijis jau pirms 70 tūkstošiem gadu. Tādējādi apgalvojumi par kādas civilizācijas pastāvēšanu senatnēšajā reģionā bez netiešām senču liecībām ieguva tiešu materiālu apstiprinājumu. Runa ir par minētāreģiona apdzīvošanu tālā pagātnē, pirms iespējamās katastrofas.

Tiavanako pilsētas drupās Andos tika atrasts dīvains kalendārs, kurā gads sastāvēja tikai no 290dienām. Tagad šī pilsēta atrodas kalnos 4000 metru augstumā, un šis augstums nav piemērots cilvēkiemdzīvošanai. Taču lielas ostas paliekas, jūras gliemežnīcas, lidojošo zivju attēli un jūras dzīvnieku skeletiliecina, ka šī pilsēta kādreiz atradusies diezgan tuvu jūrai, bet daži uzskata, ka pat jūras līmenī.

Taču Andu pacelšanās laiku ģeologi attiecina uz terciāro periodu, tas ir, uz laiku, kad Zemes virsūsaskaņā ar zinātnes atziņām cilvēka vēl nebija.

Šīs pilsētas tuvumā atrodas TUikakas ezers (pasaulē visaugstāk esošais kalnu ezers). Kad nesen tādibenā nolaidās pētnieki, viņi astoņu metru dziļumā atrada būvju atliekas, no milzīgiem akmens bluķiemveidotas sienas. Šīs sienas stiepjas paralēli viena otrai gar bruģētu ielu vairāk nekā kilometra garumā.Profesors Rubens Veļa no Tiavanako arheoloģijas institūta domā, ka ezera dibenā atrastās drupas ir"piekrastes templis, kur notikusi svarīgu personu apbedīšana". Kā šīs drupas varēja nonākt ezera dibenā?

Pētnieki saista šo faktu ar šeit notikušo kalnu veidošanās procesu, kas varēja norisināties periodā,kad uz Zemes, kā pieņemts uzskatīt, cilvēks vēl nedzīvoja.

Ja iepriekš izteiktie pieņēmumi ir pareizi, tad tie beidzot ļauj izskaidrot veselu virkni atradumu,kuriem citādi nevarēja rast nekādu racionālu izskaidrojumu.

Ir ziņas, ka vēl XVI gadsimtā Peru sudraba raktuvēs spāņi uzgājuši dīvainu priekšmetu - gandrīz 18centimetrus garu dzelzs naglu. Par to, cik tūkstošus gadu tā nogulējusi zemes dzīlēs, varēja nojaust pēc tā,ka naglas lielākā daļa bija stingri iecementējusies akmens iezī. Peru vicckaralis Francisko de Toledo esotilgi turējis šo atradumu savā kabinetā, un viņam paticis to rādīt kā lielu kuriozu.

Ir vesela virkne paziņojumu par līdzīgiem atradumiem. Tā, piemēram, Austrālijā ogļu slāņos tikaatrasts dzelzs meteorīts. Varēja redzēt, ka tas ir apstrādāts. Meteorītu atrada terciārajos slāņos, un tasnozīmē, ka "saprātīgas" rokas to varēja būt apstrādājušas pirms 30 miljoniem gadu. Žurnāls "Proceedingsof ihe Society of Antiquities of Scotland" ("Skotijas Senās Vēstures Biedrības Paziņojumi") rakstīja parmetāla priekšmeta atrašanu akmeņogļu slānī Skotijas teritorijā.

Vēl viens no šāda veida paziņojumiem: 1891. gadā akmeņogļu gabalā atrasta zelta ķēdīte.Vairums vēsturnieku pret šādiem paziņojumiem izturas skeptiski. Acīmredzot jānogaida, kad šāda

veida atradumi tiks izdarīti tā saucamā "tīrā eksperimenta" laikā, tas ir, apstākļos, kas izslēdz jebkādasneprecizitātes iespēju.

Šāds atturīgums un piesardzība izskaidrojama ne tikai ar to, ka zinātnē bijis ne mazums pārsteidzīgiizdarītu secinājumu, kļūdu un pat viltojumu, bet arī ar cilvēka domāšanas inertumu. No zināmasaizspriedumainības savos uzskatos nav pasargāti pat cilvēces paši gaišākie prāti. Reiz ģeniālajam fiziķimAlbertam Einšteinam kāds pajautājis, vai viņš ticot tam, ka tuvākajos gadsimtos cilvēkiem izdosies apgūtatoma kodola enerģiju.

-Nē, tas ir pilnīgi izslēgts! - ne brīdi nešaubīdamies, atbildējis zinātnieks.

Bet jau pēc 10 gadiem tika uzspridzināta pirmā atombumba.Ja atradumiem, kurus mēs pieminējām, tiks atrasts apstiprinājums, tad saprāta pastāvēšanas laiks uz

mūsu planētas atvirzīsies daudz senākā pagātnē, nekā mēs esam raduši domāt.Par labu tam, ka cilvēks kā suga eksistē uz mūsu planētas daudz ilgāk, nekā pierasts uzskatīt, liecina

arī pēdējos gadu desmitos izdarītie atklājumi.Tā, piemēram, 1969. gadā starptautiska arheoloģiskā ekspedīcija (tās sastāvā bija beļģu, franču un

amerikāņu pētnieki) izdarīja jaunu atklājumu Etiopijas dienvidos. Šis atradums atvirzīja cilvēkaparādīšanās laiku vēl tālāk - līdz četriem miljoniem gadu.

Tādējādi vēstures periods, pareizāk - cilvēka pirmsvēstures periods izrādījās divtik garš. Līdz ar toiespēja, ka uz Zemes ir pastāvējušas agrīnas, mums nezināmas civilizācijas, ko apstiprina virkne senu unmūsdienās izdarītu atklājumu, kurus var uzskatīt par šīs pastāvēšanas apliecinātājiem, iegūst vēl vienuargumentu - cilvēka eksistēšanas ilgumu.

Uz to, ka laika periodā pirms katastrofas pastāvēja kaut kādas civilizācijas ar augstām zināšanām,norāda daudzie vēstījumi par centieniem glābt kaut kādas zināšanas, jūtot nelaimes tuvošanos.

Pazīstamais arābu zinātnieks Abū Balkhi (IX -X gs.) rakstīja, ka pirms plūdiem gudrajie,paredzēdami katastrofu, "uzcēla Lejasēģiptē daudz akmens piramīdu, lai tajās paglābtos no tuvojošāsbojāejas. Divas no šīm piramīdām bija lielākas par citām - 400 olektis augstas un tikpat platas un garas.Tās bija celtas no slīpētiem marmora bluķiem, kas bija novietoti tik cieši cits pie cita, ka salaidumavietas bija tikko redzamas." Šo piramīdu iekšienē, kā vēstīja Abū Balkhi, bija uzrakstīta dažādainformācija par tām pārsteidzošajām zināšanām, kuras gudrajie gribēja saglabāt.

Cits arābu vēsturnieks Masūdī, balstīdamies uz avotiem, kas nonākuši līdz mums, rakstīja: "Surīds,viens no valdniekiem, kas dzīvoja līdz plūdiem, uzcēla divas lielas piramīdas un pavēlēja priesteriempaslēpt tajās viņu pierakstītās zināšanas un to, ko viņi sasnieguši dažādos mākslas veidos un dažādāszinātnes nozarēs, lai tādā kārtā tas viss tiktu saglabāts tiem, kuri vēlāk spēs to saprast. Viņš pierakstīja arīzvaigžņu stāvokli, to ciklus…"

Senās Ēģiptes vēsturnieks Manetons ziņo par svarīgas zināšanas saturošiem tekstiem, kurus,katastrofai tuvojoties, sagatavojusi kāda pusleģendāra personība - gudrais vārdā Tots. Vēlāk Tots kāzināšanu dievs, kas dāvājis cilvēkiem rakstību, tika iekļauts ēģiptiešu dievu panteonā. Šie teksti, kurus,pēc Manetona vārdiem, "Tots, pirmais Hermejs, uzrakstījis ar svētajām zīmēm svētajā valodā, pēcplūdiem tikuši pārtulkoti…(teksta izlaidums)… un uzrakstīti ar hieroglifiem".

Seno laiku vēsturnieks un zinātnieks Josefs Flāvijs rakstīja par viedajiem, kuri "izgudrojuši zinātnipar debess ķermeņiem un to uzbūvi". Viņi jau iepriekš esot brīdināti par draudošo katastrofu un bojāeju"daļēji no uguns spēka, daļēji no milzīga ūdens daudzuma". "Lai viņu izgudrojumi netiktu aizmirsti unneaizietu bojā, pirms ar tiem nebūs iepazinušies cilvēki, viņi uzcēla divus stabus - vienu no ķieģeļiem,otru no akmens - un uzrakstīja uz tiem vēstījumus par savu izgudrojumu. Tas tika darīts ar tādu aprēķinu,lai gadījumā, ja ķieģeļu stabs plūdos aizietu bojā, akmens stabs saglabātos neskarts un dotu cilvēkiemiespēju iepazīties ar uzrakstu." Pēc Flāvija vārdiem, akmens stabs viņa laikā, proti, I gadsimtā, vēlstāvējis.

Sengrieķu zinātnieks Strabons vēstī par kaut kādiem tekstiem, kas uzrakstīti pirms plūdiem un viņalaikā bija saglabājušies Pire- neju pussalā. Ķeltu priesteri - druīdi - atsaucās uz "Ferilla grāmatām" -hronikām, kas arī it kā sarakstītas pirms plūdiem. Indiešu svētajās grāmatās "Agnipurānā" un"Bhāgavatapurānā" arī tiek runāts par zinību grāmatām "Vēdām", kuras esot izdevies izglābt katastrofaslaikā.

Par to, ka cilvēki katastrofas priekšvakarā centušies saglabāt pierakstus par saviem sasniegumiem,stāsta arī Babilonijas vēsturnieks un priesteris Bēross (III gs. pirms Kristus). Kad valdnieks Ksisutross,raksta Bēross, ticis brīdināts par gaidāmajiem plūdiem, viņš pavēlējis pierakstīt "visu lietu sākuma,norises un nobeiguma vēsturi un ierakt šo vēsturi Saules pilsētā Siparā". Pēc plūdiem Ksisutross un viņa

līdzgaitnieki "Siparā atrakuši grāmatas un uzrakstījuši vēl daudz jaunu grāmatu, uzbūvējuši jaunus tempļusun no jauna uzcēluši Bābeli".

Uz māla plāksnītes ar šumeru ķīļu raksta zīmēm kāds valdnieks vēstī, ka viņam patīkot lasīt tekstus,"kuri sarakstīti pirms plūdiem".

Iespējams, ka kāda zināšanu daļa katastrofas laikā saglabājās un pēc tam nonāca pie tiem, kasizglābās.

"Ak, Solon! Solon!" Solonam teikuši ēģiptiešu priesteri. "Jūs, grieķi, gluži kā bērni neko nezināt parsenajiem laikiem. Tev nekas nav zināms par sirmās senatnes zināšanām." Priesteri pavēstījuši Solonam,ka pēc katastrofas, kas iznīcinājusi jūru un upju piekrastes iedzīvotājus, izglābušies tikai "pašiprimitīvākie un neizglītotākie", "gani un lopkopji", kuri tobrīd atradušies kalnos.

Ja arī atsevišķiem kādreiz augsti civilizētās tautas pārstāvjiem izdevās izglābties katastrofas laikā,tad vairums no viņiem izrādījās bezspēcīgi, nonākot naidīgu stihiju vai mežonīgu cilšu varā.

Pat mūsu laikam tuvākā vēsturē zināmi daudzi zināšanu daļējas zaudēšanas gadījumi. XIV - XVgadsimtā Ziemeļamerikā bija normaņu apmetnes. Šie pārceļotāji prata kausēt un apstrādāt metālus. Bettad, kad viņu saikne ar dzimteni pārtrūka un viņus asimilēja apkārtējās ciltis, kuru attīstības līmenis bijisdaudz zemāks, normaņi savas zināšanas neatgriežami zaudēja. Šajā reģionā no jauna iestājās akmenslaikmets.

Tiavanako pilsētā Andos kādreiz dzīvoja tauta, kas ļoti labi pārzināja astronomiju un pētīja debessspīdekļu kustību. Ir ziņas par to, ka spāņu konkistadori atrada tur uz dažām milzu statujām līdz pustonnaismagus lietus sudraba rotājumus. Tomēr pašā pilsētā iedzīvotāju nebija. Tuvējās ciltis mitinājās niedrubūdās, un tām nebija nekāda priekšstata par mctāllicšanu un astronomiju. Uzturā šie ļaudis lietojagalvenokārt ūdensaugu sakneņus.

Vai cits piemērs. Kādreiz maori bija liela tauta - prasmīgi Klusā okeāna kuģotāji. Bet, apmetušiesJaunzēlandē, šie jūrasbraucēji aizvien vairāk pameta novārtā savu māku, līdz viņu mazbērni unmazmazbērni to jau bija pilnīgi aizmirsuši.

Kā zināms, maiji nemaz nepazina riteni. Izrādās, šī atziņa tomēr nav īsti pareiza. Izrakumos iratrastas dīvainas rotaļlietas - rati ar četriem riteņiem no apdedzināta māla. Bet tās varēja būt tikai atmiņasno tiem laikiem, kad tur pazina gan riteņus, gan ratus. Arī šīs zināšanas, tāpat kā daudzas citas, pieder piezaudētajām.

Miglainas atmiņas par kaut kādām zināšanām, kas zaudētas pēc katastrofas, nonākušas līdz mumsdažādos tekstos. "Popol-Vuh" vēstī, ka pirmajiem cilvēkiem "bija lielas zināšanas visās jomās, kādas irpasaulē. Kad viņi lūkojās apkārt, tad redzēja visu uzreiz un vēroja no augšas līdz lejai: no debess jumalīdz zemes dzīlēm. Viņi redzēja pat tās lietas, ko slēpa dziļa tumsa. Viņi redzēja uzreiz visu pasauli, patnemēģinādami izkustēties no vietas. Viņi to redzēja no tās vietas, kur atradās. Milzīga bija viņu gudrība.

Bet dievi sāka kurnēt: "Vai tad arī viņiem jākļūst par dievībām?… Vai tad viņiem jākļūst mumslīdzīgiem?…" Un tad greizsirdīgie dievi atņēma cilvēkiem viņu augstās zināšanas un spējas."

Vēstījumi par katastrofas rezultātā zudušām kaut kādām augstām zināšanām līdz mums nonākušisimboliskā, tradicionāli šifrētā veidā.

"Viņš sakāva savus ienaidniekus," vēstī kāds ēģiptiešu teksts, "un baudīja viņu zināšanas." Vārdu"baudīt" ar nozīmi "izzināt" mēs atrodam arī Bībelē. Tur tiek runāts par kādu simbolisku koku, kura augļus"baudot", cilvēki varēja kļūt tādi "kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns", - tātad iegūt augstākāszināšanas. Un tad, kad, pārkāpjot aizliegumu, Ādams un Ieva nobaudīja no šā koka, Dievs, līdzīgi senomeksikāņu dieviem, sadusmojās: "Lūk, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams, kas labs un ļauns.Bet ko tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs, unnedzīvo mūžīgi!"

Gudrības koku kā sava veida simbolu mēs sastopam pie visdažādākajām tautām: gan senajāBabilonijā, gan pie actekiem. IfiL-folklorā stāstīts par Tomasu, kurš ieguvis gaišreģa spējas,

nobaudīdams šā koka augli. Tieši zem koka pār Budu nākusi atklāsme, kad viņam pēkšņi pavērusiesesības augstākā jēga un augstākā gudrība. Atbilstoši indiešu tradīcijai dievs Višnu arī bieži tiek attēlotszem koka, zem tā sauktā "kosmiskā koka", kura augļi simbolizē augstākās zināšanas, pagātnes un nākotneszināšanu.

Japānā šajā lomā ir apelsīnu koks, Ķīnā - kasija, Tuvajos Austrumos - sikomore, druīdiem - ozolsutt.

Bet ir kāda raksturīga iezīme: ar gudrības koku ikreiz ir saistīts kāds katastrofas simbols - čūska,ūdens vai pūķis. Citiem vārdiem runājot, katrā ziņā ir trīs simboli: čūska (drakons), ūdens un koks. Tāgailu ticējumos par svēto koku, kura augļi dāvājot pārcilvēciskas zināšanas un gudrību, teikts, ka ceļu uzto aizšķērsojot pūķis, kas dzīvojot ezerā. Gluži tāpat grieķu mītos pūķis Ladons sargā Zeva koku, kurā augzelta augļi. Lai iegūtu šos augļus, Hērakls nogalina pūķi. Tieši tāpat rīkojās arī seno ēģiptiešu varonisNanefcrkaptahs, kas nonāvēja "nemirstīgo čūsku" - maģisko zinību grāmatas sargu. Šis attēls atrastsŠumerā.

Atbilstoši budisma tradīcijai Indijā un Ķīnā tiek uzskatīts, ka Nāgas čūskas, kas simbolizē plūdus,"lielo ūdeni", arī dzīvojot ezerā un aizšķērsojot ceļu, kas vedis pie svētā koka. Šī koka augļusnobaudījušais uzreiz ieguvis "pārdabisku redzi", un "viņam atklājoties visa pagātne".

Nav izņēmums arī pagānisko slāvu leģendas: uz Bujana salas dzīvojot ugunīgā čūska Harafena. Tāsargājot burvju akmeni - alatīru, kurā koncentrēta visa gudrība un maģiskās zināšanas. Šis akmensatrodoties zem ozola.

Tieši tāpat Senajā Meksikā ceļu uz svēto kaktusu, kas aug ezera krastā, aizšķērsojot ūdeņu un plūdudievs Tlatloks, kas dzīvojot ezerā.

Tā it visur čūska ir plūdu, katastrofas simbols un it kā aizšķērso ceļu, kas ved uz zināšanu simbolu -svēto izziņas koku. Iespējams, ka ar šo simboliku ir saistīts arī tas, ka acteki savu pazaudēto pirmdzimteniTamoanmanu apzīmēja ar nolauztu koku.

Taču, kā mēs jau pārliecinājāmies, no seno autoru (Abū Balkhi, Manetona, Josefa Flāvija, Strabonau.c.) vēstījumiem izriet, ka daļu zināšanu tomēr izdevās izglābt. Uz vispārējās mežonības un barbarismafona par šo zināšanu glabātājiem acīmredzot bija kļuvušas ierobežotas, noslēgtas ļaužu grupas. Britu salāstie bija druīdi, Indijā - bramini jeb brahmaņi, Ēģiptē - tie, kurus mēs nosacīti saucam par priesteriem.Vēlāk, kad tur izveidojās valsts, viņi patiešām veidoja priesteru slāni, kas nostiprināja savu varu,izmantojot monopoltiesības uz zināšanām.

Daudzus tūkstošus gadu no paaudzes paaudzē izredzētie nodeva tālāk senās zināšanas, kas tikaglabātas lielā slepenībā. Kādā no svētnīcām ēģiptiešu priesteri esot parādījuši Hērodotam to augstākopriesteru statujas, kuri bija secīgi nomainījuši cits citu templī. To skaits bija - 341. Nav grūti aplēst, ka,lai statuju skaits sasniegtu šādu skaitli, priesterībai tur vajadzēja pastāvēt ne mazāk kā 10 000 gadu,citiem vārdiem runājot, tai bija jāizveidojas drīz pēc katastrofas.

Nav grūti iedomāties, ka šādas seno zināšanu glabātāju grupas centās paātrināt cilvēces lēnoevolūcijas procesu, nododot cilvēkiem tās praktiskās zināšanas, kuras viņi spēja uztvert. Tam parpierādījumu kalpo daudzās tautās saglabājušās atmiņas par kaut kādiem nezin no kurienes atnākušajiemapgaismotājiem, kuri atnesuši tām zināšanas.

Pirmām kārtām prātā nāk slavenais Prometejs, kas iemācījis cilvēkiem lietot uguni. Taču Prometejsnebija vienīgais, kas atnesa viņiem augstās zināšanas. Dienvidamerikā pirmais inks - leģendārais MankoKapaks esot ieradies no aizjūras zemēm un iemācījis vietējām ciltīm zemkopību un amatus. Bet dievsBočika ieradies no austrumiem bārdaina sirmgalvja izskatā un atnesis cilvēkiem kalendāru. Icamna(Jukatanā) vai Same (Dienvidamerikā), kas tāpat esot ieradies no austrumiem, iemācījis nodarboties arlauksaimniecību un lopkopību, kā arī būvēt tiltus un cirst kokus. Saskaņā ar leģendām viņš atnesis arīrakstību.

Bet visiem pieminētajiem apgaismotājiem pāri stāv meksikāņu eposa varonis Kecalkoatls, kas

atnācis no austrumiem un atnesis sev līdzi zināšanas metalurģijā un lauksaimniecībā…Informāciju par šādiem varoņiem - apgaismotājiem, kas atnesuši cilvēkiem dažādas praktiskās

zināšanas, mēs atrodam arī Dienvidāzijas un Priekšāzijas tautu leģendās. Babilonijas vēsturnieks Bēross,apveltīdams ar fantastiskām īpašībām kādu būtni vārdā Oanness, rakstīja, ka tā periodiski parādījusiescilvēkiem un pavēstījusi viņiem daudz noderīgu ziņu. Pēc Bērosa vārdiem, Oanness iemācījis cilvēkiem"saprast rakstību un dažādas mākslas. Viņš tiem iemācījis celt pilsētas un būvēt tempļus, sastādīt likumusun izskaidrojis ģeometrijas zinību pamatus."

Dažas interesantas detaļas. Oanness esot ieradies no aizjūras zemēm un nav varējis ēst to barību, kouzturā lietojuši pārējie Šumeras iedzīvotāji, un runājis valodā, kuru neviens neesot zinājis.

Agrīnās kristietības apokrifa "Enoha grāmatā" arī ir ziņas par kaut kādām būtnēm, kuras atnesušasļaudīm zināšanas. Šo pierakstu autors sauc tās par eņģeļiem. "Azazels iemācīja cilvēkiem izgatavotzobenus, nažus, vairogus un bruņas, kā arī redzēt to, kas notiek viņiem aiz muguras, Barakeals - novērotzvaigznes, Ko- kabels - saskatīt zīmīgas parādības, Tcmpels iemācīja novērot zvaigznes un Asradels -Mēness kustību."

Lieldienu salas iedzīvotāji stāsta par savu lielo dievu - apgaismotāju Makemake, kas viņiemiemācījis lietot zvejas tīklus. Makemake bijis okeāna dibenā nogrimušo Motn-Mario-Hivas salu karalis.

Mums nav jābrīnās par to, ka šie, iespējams, reāli dzīvojušie cilvēki tika iecelti dievu kārtā. Vēsturēir zināmi šādi varoņi - apgaismotāju dievināšanas fakti. Tā, piemēram, jūrasbraucējs Kadins, kas atvedisuz Grieķiju rakstību, tika oficiāli iecelts dievu kārtā.

Katrā gadījumā ziņas par dažādiem atnācējiem - apgaismotājiem jeb zināšanu nesējiem atrodamasitin visur. Pie šā temata mēs vēl atgriezīsimies.

5. nodaļa Civilizāciju zaudētas zinašanas

Uz domām par augstām zināšanām, kuras saglabājušās pēc katastrofas, uzvedina arī daži fakti, kasattiecas uz pirmajām mums zināmajām civilizācijām. Arī tos vienkop savācis un apstrādājis A.Gorbovskis.

Maiji nav lietojuši riteni, nav izgudrojuši podnieka ripu, nepazina dzelzi, toties spēja ar apbrīnojamuprecizitāti noteikt debess ķermeņu riņķošanas periodus.

Sakarā ar Gregora kalendāru Zeme apriņķo ap Sauli 365, 242 500 diennaktīs. Maiji uzskatīja, ka šisperiods ilgst 365, 242 129 diennaktis. Mūsdienās ar visprecīzāko astronomisko ierīču palīdzību izdeviesnoteikt, ka gada ilgums ir 365,242 198 diennaktis.

Tātad līdz pat pēdējam laikam maiju noteiktais skaitlis bija visprecīzākais, lai gan viņiem nebija neteleskopu, ne citu ierīču un aparatūras!

Mēness mēneša ilgums maijiem bija aprēķināts ar precizitāti līdz četrām tūkstošdaļām dienasgaruma.

Tikpat pēkšņi augstas zināšanas astronomijā parādījās arī Šumerā.Mēness aprites laiks tur bija aprēķināts ar precizitāti līdz četrām desmitdaļām sekundes. Gada

garums bija 365 dienas 6 stundas un 11 minūtes, un tas tikai par 3 minūtēm atšķiras no mūsdienās noteiktā,bet tas izdarīts, ievērojot visprecīzākos zinātnes datus. Turklāt vēl nav zināms, vai tā patiešām ir kļūdavai tāds ir bijis gada garums tajā laikā, kad tika izdarīti aprēķini.

Bet kas tad īsti veica šos aprēķinus un kad?Mēs to nezinām.Gluži tāpat mums nav zināms, no kādiem avotiem grieķu astronoms Hiparhs, kas dzīvoja pirms

diviem tūkstošiem gadu, varēja pasmelt ziņas par Mēness orbītu, kuru viņš zināja ar precizitāti līdz grādasimtdaļai.

Acīmredzot augsto zināšanu saknes meklējamas ļoti tālā pagātnē.Patiesi - uz vienas no Šumeras māla plāksnītēm blakus Mēnesim ir attēlotas divas Dvīņu zvaigznāja

zvaigznes: Alfa un Beta. Spriežot pēc to izvietojuma, tāda aina varēja būt vērojama pirms sešiemtūkstošiem gadu.

Diogens Lāertietis apgalvoja, ka ēģiptiešiem bijuši 373 Saules un 832 Mēness aptumsumu apraksti.Aprēķini parāda, ka šāds aptumsumu skaits iespējams ne mazāk kā 10 000 gadu garā laika posmā. Dažiastronomijas vēsturnieki attiecina novērojumu sākuma laiku uz vēl senāku pagātni - uz 15 000 gadu pirmsKristus, citiem vārdiem runājot, - uz pirmskatastrofas periodu. Ir ziņas, kas liecina, ka šādi novērojumisākti vēl senāk.

Mūsdienās pavasara ekvinokcijas periodā Saule atrodas Zivju zvaigznājā. Pirms diviem tūkstošiemgadu tā atradās Auna zvaigznājā, bet vēl agrāk, agrīnās Šumeras periodā - Dvīņu zvaigznājā. Zvaigžņujums, lēni kustoties, pilnu ciklu veic 25 920 gados. Šo skaitli mēs varam atrast virknē šumeru tekstu.

Starp astronomiskajiem faktiem, kas neizskaidrojamā veidā cilvēkiem bija zināmi pirms toatklāšanas daudz vēlākā laikā, minams vēl viens.

XVIII gadsimtā dzīvoja cilvēks, kas mums vairāk pazīstams kā grāmatas "Gulivera ceļojumi" autorsDžonatans Svifts. Šis cilvēks ļoti interesējās par senajām mācībām, senlaiku grāmatām un rokrakstiem.Vai tikai ne tur viņš pasmēlās ziņas par diviem Marsa pavadoņiem vēl ilgi pirms tam, kad tika izgudrotipietiekami jaudīgi teleskopi, ar kuru palīdzību bija iespējams ieraudzīt Saules sistēmas planētupavadoņus?

Tikai 156 gadus pēc tam, kad par tiem jau bija rakstījis Svifts, astronomi atklāja šos pavadoņus,

turklāt Svifta sniegtās ziņas par pavadoņu dabu un to griešanās laiku ir ļoti tuvas īstenībai.XVI un XVII gadsimtā Eiropas zinātne ilgstošas attīstības rezultātā nonāca pie svarīgiem

kosmoloģiskiem secinājumiem. Zinātniskā patiesība ar grūtībām lauza sev ceļu. Pilsētu laukumos itinbieži liesmoja inkvizīcijas sārti. 1600. gada 17. februārī pēc astoņus gadus ilga ieslodzījuma tikasadedzināts Džordāno Bruno. Viņš tika sodīts ar nāvi tikai par to, ka atļāvās izteikt domu par Visumabezgalību un par daudzu Zemei līdzīgu apdzīvotu pasauļu pastāvēšanu.

Bet tūkstošiem gadu pirms viņa šo pašu ideju (turklāt nevis kā hipotēzi, bet gan kā neapstrīdamupatiesību) pauda piramīdu teksti, Senās Indijas un Tibetas svētās grāmatas. Vienā no pašiemagrīnākajiem piramīdu tekstiem ir izteikta ideja par kosmosa bezgalību. Bet senajā sanskrita grāmatā"Višnupurānā" tieši pateikts, ka mūsu Zeme ir tikai viena no tūkstošiem un miljoniem lai līdzīgu apdzīvotupasauļu, kas atrodas Visuma telpā. Kādā tibetiešu tekstā rakstīts, ka "Visumā ir tik daudz pasauļu, ka patpats Buda nespēj tās saskaitīt". Saskaņā ar budistu tradīciju "katru no šīm pasaulēm ieskauj gaišzila gaisajeb ētera apvalks".

Kā ziņo arheologs Dž. A. Masons, priekšstats par to, ka uz tālajām zvaigznēm dzīvo cilvēkiemlīdzīgas būtnes, pastāvējis jau Senajā Peru. Pēc viņa domām, šis uzskats radās vēl pirmsinku periodā.

Skaidrs, ka nejau no savas ikdienas prakses un ne no savam sabiedrības attīstības līmenimatbilstošajām zināšanām senči ieguva šo informāciju. Tās avots, visticamāk, meklējams ārpus mumszināmo civilizāciju ietvariem.

Cita faktu grupa liecina par ļoti agri un tikpat neizskaidrojami parādījušos priekšstatu par Zemesformu.

1633. gadā "Spīdzināšanas zālē" svētās inkvizīcijas locekļi apsūdzēja sirmgalvi Galileju parapgalvojumu, ka Zeme ir lode, kas griežas ap Sauli.

Savā laikā šāda pati apsūdzība tika izvirzīta arī Kolumbam. Un viņš varēja pateikties liktenim, kadzīvs izkļuva no tribunāla rokām. Šis tribunāls sastāvēja no toreizējās Salamankas universitātes"gaišākajiem prātiem", un tā mērķis bija sodīt katru, kas kaut vai netieši uzdrīkstējās apgalvot, ka Zemei irlodes forma.

Un atkal mēs ar izbrīnu konstatējam, ka šīs pašas astronomiskās patiesības, līdz kurām zinātniskādoma izlauzās ar tādām pūlēm un upuriem, jau pašā cilvēces vēstures rītausmā bija iemūžinātas Indijas,Ēģiptes un Amerikas svētajos tekstos.

Bet, lūk, kas teikts "Kabalā" (grāmatā "Zogar"): "Visa apdzīvotā Zeme griežas pa apli. Vieni tāsiedzīvotāji atrodas apakšā, citi - augšā. Tajā laikā, kad vienā Zemes daļā ir nakts, citā ir diena, bet, kadvienā Zemes daļā ļaudis redz saullēktu, citā nolaižas krēsla." Turklāt "Kabala" atsaucas uz kaut kādāmsenām grāmatām.

Vai ne no šiem pašiem avotiem savas zināšanas pasmēlās arī Platons, kad runāja par Zemi kā parapaļu ķermeni, kura griešanās izraisa dienas un nakts maiņu?

Arī acteki acīmredzot zināja par planētu kustību un to lodveida formu. Viņi attēloja planētas apaļupriekšmetu vai bumbu veidā, ar kurām spēlējās dievi.

Nav nekāds brīnums, ka virkne vēlāku atklājumu Eiropas astronomijā tika izdarīta nevis debesīs, betgan … senajos manuskriptos. Tā, piemēram, Koperniks, kas tiek uzskatīts par autoru idejai, ka Zemegriežas ap Sauli, priekšvārdā saviem darbiem, kurus adresēja Romas pāvestam, rakstīja, ka Zemeskustības ideju viņš esot aizguvis no senajiem autoriem.

Iespējams, ka tie bija līdz mums nonākušie sacerējumi, kurus VII gadsimtā lasīja pazīstamais armēņuzinātnieks A. Širakaci. Viņš rakstīja par Zemes lodveida formu, salīdzinādams to ar olu, kuras dzeltenumsesot pati Zeme, bet baltums - to ieskaujošā atmosfēra.

Zināšanas par Zemes un citu debess ķermeņu lodveida formu, ko senči mantojuši no kāda tālāpagātnē eksistējuša avota, tika, kā mēs zinām, nozaudētas un aizmirstas. Acīmredzot šādi zaudējumi bijaneizbēgami: šīs zināšanas pārlieku apsteidza cilvēku priekšstatu vispārējo līmeni.

To var ilustrēt ar šādu piemēru. Tikai mūsdienās zinātne ir nonākusi pie atzinuma par matērijasnezūdamību un mūžīgumu. Bija nepieciešami neskaitāmi daudzu pētnieku paaudžu eksperimenti, teorētiskiun filozofiski vispārinājumi, lai mūsdienu zinātne beidzot nonāktu pie secinājuma, kas mūsu senčiem, kāizrādās, bija zināms jau ilgi pirms mūsu ēras sākuma. Lasām Diodoru Sicī- lieti: "Haldieši apgalvo, kapasaules matērija ir mūžīga un, tā kā tā nekad nav radusies, tad nekad arī nepakļaujas iznīcināšanai."

Tikpat neizskaidrojami, pēkšņi un visaptveroši ir daži citi mūsu senču kosmoloģiskie priekšstati.Tāds, piemēram, ir priekšstats par pašu sākotnējo mūsu planētas stāvokli, pirms uz tās parādījās dzīvība.

Pagāniskie slāvi uzskatīja, ka kādreiz bijusi tikai jūra, no kuras pēc tam radusies Zeme. Tāds patspriekšstats par pirmatnējiem ūdeņiem, kas kādreiz piepildījuši pasauli, ir arī Sibīrijas tautām.

"Rigvēdā" (Indija) arī tiek runāts par to, ka pasaule radusies no ūdens, "no milzu ūdens, kaspiepildīja Visumu".

Ķīniešu rokraksti apgalvo, ka pašā sākumā Zemi klājis ūdens.Visos ēģiptiešu tekstos arī tiek stāstīts par pirmatnējo okeānu, kurš klājis pasauli un no kura vēlāk

radusies dzīvība.Bet Bībele? Arī tā apgalvo, ka līdz dzīvības izcelsmei Zemi klāja ūdens. "Un sacīja Dievs: "Lai

saplūst vienkopus ūdeņi, kas ir zem izplatījuma, lai sausa zeme tiktu redzama."MŠāds priekšstats pastāvēja arī abu Amerikas daļu indiāņu vidū. Svētajā grāmatā "Popol-Vuh" lasām:

"Nebija ne cilvēka, ne dzīvnieka, ne putnu, ne zivju, ne krabju, ne koku, ne akmeņu, ne alu, ne aizu, nezāļu, nebija arī mežu; bija tikai debesis. Zemes virsma tad vēl neparādījās. Bija tikai auksta jūra unmilzīgi debesu plašumi."

Līdzīgs priekšstats par mūsu planētas pirmatnējo izskatu bija arī šumeriem, asīriešiem, maijiem,polinēziešiem, hetiem un senajiem peruāņiem. Maz ticams, ka tik vienota kosmoloģiska koncepcija varējarasties dažādās Zemes malās pati no sevis. Vairāk ticams šķiet pieņēmums, kas attiecināms arī uz citāmzināšanām, ka šie priekšstati ir nākuši no kāda viena avota.

Tam par labu bez jau iepriekš minētajiem faktiem liecina arī daudzās un ne mazāk dīvaināssakritības, kas saistītas ar kalendāru.

Tuvajos Austrumos, Senajā Ēģiptē un Indijā gads tika dalīts 12 mēnešos. Bet kāpēc līdzīgs dalījumspastāvēja arī Atlantijas otrā pusē, pat Dienvidamerikā?

Izpētot sīkāk, analoģija izrādās vēl pilnīgāka.Maiju gads sastāvēja no 360 dienām, pie kurām tika pieskaitītas vēl piecas nelaimīgās jeb vārdā

nenosauktās dienas. Šo piecu dienu laikā netika ievēroti nekādi likumi, drīkstēja neatdot parādus, krāptiesutt. Tieši tāda pati ieraža pastāvēja Senajā Ēģiptē, Babilonijā un tālāk uz Austrumiem - Indijā.

Vēl vairāk - Eiropā un Senajā Peru jaunais gads sākās vienā un tajā pašā laikā - septembrī.Tagad mēs redzam, ka augsto zināšanu un analoģiju uzskaitījums pastāvīgi sakrīt.Lūk, kā, piemēram, Bībelē vēstīts par dažādu valodu rašanos:"Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. Un kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu

virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās… Un tie teica: "Celsim sev pilsētu artorni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi."Un tas Kungs sacīja: "Lūk, tā ir viena tauta, viena valoda tiem visiem. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, unturpmāk nekas, ko tic nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņuvalodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu!" Tāpēc tās vietas vārds tiek saukts Bābele, jo tur tas Kungssajauca visas zemes valodas, un no turienes viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu."

Agrīnāks avots (Babilonijas priestera un vēsturnieka Bērosa pieraksti) par šo notikumu vēstī tā:"Stāsta, ka pirmie cilvēki, kļuvuši uzpūtīgi sava spēka un varenības dēļ, sākuši nicināt dievus un uzskatītsevi par pārākiem. Viņi uzcēluši augstu torni tajā vietā, kur tagad atrodas Babilona. Šis tornis jauietiecies augstu debesīs, kad pēkšņi vēji nākuši talkā dieviem un nogāzuši būvi tās cēlājiem tieši virsū.Drupas ieguvušas nosaukumu "Bābele". Līdz tam laikam cilvēki runājuši vienā valodā, bet dievi tos

piespieduši runāt dažādās izloksnēs."Bet, lūk, kā šo pašu teiksmu traktē viena no tolteku leģendām (Meksikā): "Kad pēc plūdiem nedaudzi

cilvēki bija izglābušies un kad viņi jau bija paguvuši savairoties, viņi uzcēla milzīgu torni… Bet tadvalodas pēkšņi sajaucās, viņi vairs nespēja saprast viens otru un devās dzīvot uz dažādām zemes malām."

Daudzām Amerikas tautām ir līdzīgi mīti. Arī šā torņa nosaukums ir identisks. Jūdi to sauca par BaBel (no šejienes - Bābele), kas tulkojumā nozīmē "Dieva Vārti". Vairākās Amerikā sastopamajāsleģendās šis tornis saucas tieši tāpat: "Dieva Vārti".

Apgalvojums, ka kādreiz visi cilvēki runājuši vienā valodā, sastopams ne tikai Amerikas un TuvoAustrumu svētajos tekstos. Šo domu mēs atrodam arī agrīnajos indiešu un budisma tekstos, Senajā Ēģiptē.

Šajā gadījumā nav svarīga šā vēstījuma patiesuma pakāpe, turklāt, pastāvot mūsdienu zināšanulīmenim, tā nav pārbaudāma. Šajā gadījumā mums svarīgi uzsvērt sakritības šajos vēstījumos.

Acīmredzot šīs pārsteidzošās analoģijas nevar skaidrot ar gluži vienkāršu sakritību. Pazīstamaisvācu pētnieks A. Humbolts šajā sakarā rakstīja: "Man šķiet skaidrs, ka pieminekļi, laika skaitīšanasmetodes, kosmogonijas metodes un daudzi Amerikas mīti, kas ir pārsteidzoši analoģiski tām idejām, kurasnāk no Austrumāzijas, norāda uz seniem sakariem un nav kopēju apstākļu rezultāts, kādos atradās visasnācijas civilizācijas rītausmā."

Zināmu sakaru pastāvēšana starp ļoti tāliem pasaules reģioniem vissenākajos laikos patiešām kļūstaizvien acīm redzamāka. Šie kontakti stīdz no Dienvidaustrumāzijas pāri Klusajam okeānam uz Amerikaspiekrasti, no Eiropas krastiem - uz Jukatanu, no Indijas - uz Ziemeļameriku un Dienvidameriku. Tieši aršiem agrīnajiem kontaktiem izskaidrojamas pārsteidzošās to augsto zināšanu un priekšstatu analoģijas,kuras mēs atrodam tautām, ko citu no citas šķīra desmitiem tūkstošu kilometru. Taču šie kontakti liecinavienīgi par priekšstatu migrāciju un ideju kustību, bet nenorāda uz šo ideju un priekšstatu pirmavotu.

Zinātne uzkrāj aizvien vairāk ziņu un faktu par pagātni, līdz ar to ideja par kādas procivilizācijaspastāvēšanu iegūst aizvien jaunus apstiprinājumus.

"Arheoloģija un etnogrāfija pēdējā pusgadsimta laikā," konstatē viens no mūsdienu pētniekiem, "irnoskaidrojušas, ka Vecās Pasaules senās civilizācijas - Ēģiptes, Mezopotāmijas, Krētas un Grieķijas,Indijas un Ķīnas civilizācija - radušās uz kopēja pamata un ka šī rašanās vienotība izskaidro šocivilizāciju formu vienotību un mitoloģisko un rituālo struktūru vienotību."

Atzīmējot dažu viduslaiku navigācijas karšu augsto precizitāti un to savstarpējo līdzību, vairākipētnieki ir izteikuši domu, ka visas kartes nav nekas cits kā kāda sena, līdz mums nenonākuša oriģinālakopijas. Uz dažām no šādām kartēm redzamas visai precīzas to zemju un kontinentu aprises, kuri vēl bijajāatklāj un kuri arī tika atklāti pēc dažiem gadsimtiem. Paši šo karšu autori atzīst, ka esot tās zīmējuši,kopējot kādas senas kartes, kas glabājušās Aleksandrijas bibliotēkā un attiecināmas uz MaķedonijasAleksandra laiku.

Tā turka Hadži Ahmeda 1559. gada kartē iezīmētas Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas kontinentuaprises un krasta līnija, par veseliem diviem gadsimtiem apsteidzot šajās vietās nonākušos ceļotājus unkartogrāfus.

Pēc padomju orientālistu L. Gumiļova un B. Kuzņecova domām, ziņas par Ameriku var atrasttibetiešu tekstos, kuri datējami ar 2. gadu tūkstoti pirms Kristus.

Ir Antarktīdas karte, ko 1532. gadā izgatavojis Orontijs Fi- nauss. Vismaz divi ar to saistītie apstākļineiekļaujas vispārpieņemto skaidrojumu kanonos.

Pirmkārt, Orontija Finausa kartē Antarktīdas kontūras ir visai līdzīgas tām, kādas redzam mūsdienukartē. Tam nav izskaidrojuma, jo ir zināms, ka kuģošana uz Antarktīdu un tās krasta līnijas iezīmēšanakartē notika daudz vēlāk, tikai XIX gadsimtā.

Otrkārt, salīdzinot šo karti ar mūsdienu karti, mēs tajā redzam iezīmētas upes un dziļus ijordus, kurostās ietek. Ne upju, ne fjordu mūsdienu Antarktīdā nav. Toties tieši tajās vietās, kurās kartē atzīmētas upes,tagad atrodas okeānā lēnām slīdoši ledāji. Šis fakts iespējamo kartes sastādīšanas laiku atvirza tālā

pagātnē, kad ledāju vietā varēja būt upes. Kad īsti tas varēja būt? Katrā ziņā ne vēlāk kā četrus gadutūkstošus pirms Kristus, kad Antarktīdas ledus vairogs pilnīgi pārklāja kontinentu.

Cita liecība. Ir zināma Ptolemaja karte, kurā Ziemeļeiropu klāj kaut kādas baltas zonas. Saskaņā armūsdienās rekonstruētā pēdējā apledojuma gaitu šo zonu kontūras atbilst tiem apgabaliem, kur bijasaglabājušās ledāja atliekas. Ja tas ir tā, tad Ptolemaja kartē attēlotā aina attiecas uz periodu, kas navvēlāks par 8. gadu tūkstoti pirms Kristus.

Pie faktiem, kuri saistīti ar ļoti tālu pagātni, acīmredzot pieskaitāmas arī senču neizskaidrojamiaugstās zināšanas matemātikas jomā, bet tas, cik mums zināms, nevarēja būt viņu pašu praktiskās darbībasrezultāts. Jēdziens "miljons" Eiropas matemātikā ienāca tikai XI gadsimtā. Tomēr tas nebija svešssenajiem ēģiptiešiem, kuri izmantoja pat speciāla zīmi tā apzīmēšanai.

Skaitlis "7t" matemātikas vēsturē pazīstams kā "Ludolfa skaitlis", tādējādi godinot XVII gadsimtaholandiešu zinātnieku, kas atklāja riņķa līnijas garuma un tās diametra savstarpējo attiecību. Bet MaskavāA. Puškina Tēlotājas mākslas muzejā glabājas ēģiptiešu papiruss, no kura secināms, ka arī skaitlis "7t"senajiem ēģiptiešiem bija labi pazīstams.

Taču izrādās, ka vēl pirms ēģiptiešiem šis skaitlis bija zināms Šumerā, tāpat kā teorēma, kuru tikaipēc tūkstoš gadiem atklāja Pitagors. Senās Šumeras zinātnieki, priesteri un zinību glabātāji ir risinājušisarežģītus algebriskus uzdevumus, kvadrātvienādojumus ar vairākiem nezināmajiem, sarežģītusuzdevumus ar procentu aprēķināšanu un pat uzdevumus, kuri iziet ārpus algebras ietvariem. Viņi nodevāsšim darbam laikā, kad visapkārt valdīja mežonīgums un barbarisms. Viņi rakstīja ar koka irbulīšiem uzvalga māla, un tas, ko viņi darīja, stipri apsteidza gan apkārtējās dzīves praktiskās vajadzības, gan arīviņu laikmeta vispārējo zināšanu līmeni. Mēs atkal redzam pēkšņi it kā nezin no kurienes radušās augstaszināšanas, bet šādu līmeni cilvēce sasniedza tikai pēc tūkstošiem gadu. Ievērības vērts ir kaut vai tas, kastarp Šumerā atrastajiem ķīļu raksta tekstiem atrodama matemātiskā rinda, kuras gala rezultāts ir izteiktsar skaitli 195 955 200 000 000. Tas ir skaitlis, ar kuru, pēc speciālistu domām, Eiropas zinātne vēlneprata operēt pat Dekarta un Leibnica laikos.

Mēs jau pieminējām dažus apgaismotājus, kuri atnesa zināšanas pašos attālākajos pasaules reģionosdzīvojošajiem. Vai šajā apstāklī neslēpjas Eiropas bronzas laikmeta dīvaino iezīmju atminējums? Kāzināms, bronza ir vara un alvas sakausējums. Pats par sevi saprotams, ka vara un alvas izmantošanai būtujānotiek pirms to sakausējuma, tas ir, bronzas, izmantošanas. Cilvēkiem būtu vajadzējis tūkstošiem gadulietot vara izstrādājumus, lai atklātu, ka, pievienojot varam vienu desmitdaļu alvas, var iegūt pārsteidzošiizturīgu sakausējumu.

Taču Eiropā vara laikmeta praktiski nav bijis, arī izstrādājumi no vara ir liels retums, bet bronzasizstrādājumi tur parādījās pēkšņi un strauji izplatījās itin visur.

Nav izskaidrojams arī tas, ka jau paši pirmie bronzas izstrādājumi, pēc pētnieku domām, apliecinaizgatavotāju augsto meistarību, proti, nav redzams, ka cilvēki būtu pakāpeniski apguvuši šo mākslu. Tāparādās uzreiz augstā līmenī, bez jebkādiem iepriekšējiem posmiem.

Kā atzīst lielākais Amerikas tautu kultūras pētnieks Pols Ri- vē, kaut kas līdzīgs vērojams arīMeksikas teritorijā. Bronzas ražošana tur parādījās uzreiz attīstītā formā ar daudziem sarežģītiemtehnoloģiskiem paņēmieniem. Iepriekšējas attīstības posmi tāpat nav konstatēti. Tikpat pārsteidzošspiemērs ir dzelzs liešana. Starp pirmajiem dzelzs izmantošanas gadījumiem un formu liešanas prasmi būtujāpaiet veselam laikmetam, 2 - 2,5 tūkstošiem gadu. Bet Dienvidaustrumāzijā tā parādās uzreiz, it kā noārienes ienesta.

Vai šie fakti neliecina par to, ka cilvēki nc vienmēr paši apguva metālu liešanas un apstrādesmākslu, bet dažkārt to saņēma jau gatavā veidā? Ir vēl citi fakti, kas apstiprina šo hipotēzi.

Viens no tiem ir visā Eiropas teritorijā arheoloģiskajos izrakumos atrasto visdažādāko bronzaspriekšmetu un ieroču apbrīnojamā savstarpējā līdzība. Izstrādājumi tik ļoti kopē cits citu, ka, pēc daudzupētnieku domām, rodas iespaids, ka tie ir nākuši no vienas darbnīcas.

Par apliecinājumu tam, ka bronzas liešanas māksla nākusi no ārienes, nevis radusies ikdienasprakses un nejaušu atklājumu rezultātā, kalpo fakts, ka Ēģiptes, tāpat kā Mezopotāmijas civilizācijai, kasbija visvairāk attīstītas un tiek uzskatītas par pionie- rēm bronzas izstrādājumu lietošanā, pašām nav bijisnepieciešamo izejvielu. No Ēģiptes un Mezopotāmijas devās ekspedīcijas uz pašām attālākajām zemēm:pēc alvas - uz Kaukāzu vai Pireneju pussalu, kur atradās vistuvākās alvas atradnes. Vēl tālāk uzziemeļiem bija ar alvu bagātās Britu salas, kuras feniķieši tā arī dēvēja par Alvas salām.

Iespējams, ka informācija par bronzu bija daļa no saglabātajām zināšanām, kas ilgu laiku bijanoslēgtu grupu monopols. Ne velti Eiropā un citās teritorijās metālu liešana un apstrāde ilgu laiku tikauzskatīta par slepeno zināšanu jomu - maģiju. Tā, piemēram, saskaņā ar senslāvu priekšstatiem kalējsparasti tika uzskatīts par burvi - cilvēku, kura rīcībā ir slepenas zināšanas.

Pazīstamais arheologs Dž. A. Masons, atsaukdamies uz precīzu analīzi, stāsta, ka Peru augstienē viņšesot atradis senas platīna rotaslietas. Bet platīns, kā zināms, kūst tikai 1730° temperatūrā, tātad tākausēšanai bija nepieciešama tehnoloģija, kas tuva mūsdienu tehnoloģijai.

Vēl nesen par elektrības ēras sākumu bija pieņemts uzskatīt 1786. gadu, kad Luidži Galvānipārsteidza pasauli ar saviem slavenajiem eksperimentiem. Daži arheoloģiskie atradumi tomēr liek toapšaubīt. Veicot izrakumus Tigras krastos, arheologi antīkās pilsētas Seleikijas drupās atrada nelielus,apmēram 10 centimetrus augstus glazētus māla traukus. Tajos bija metāla serdeņi un aizlodēti varacilindri, kurus, pēc visa spriežot, saēdusi skābe. Tas nebija pirmais šāda veida atradums, un tika izteiktadoma, ka šie neizprotamie trauki varētu būt savdabīgi galvaniskie elementi.

Kad pēc pamatīgas izpētes pētnieki mēģināja atjaunot šos elementus to pirmatnējā veidā, tie devastrāvu!!!

Vai šis atklājums sevī neslēpj izskaidrojumu šumeru juvelieru prasmei pārklāt sudraba izstrādājumusar plānu zelta kārtiņu? Taču tādā gadījumā ir jāpieļauj, ka jau tad, cilvēces kultūras rītausmā, bijapazīstama galvanostēģija. Cita seno šumeru juveliermākslas izskaidrojuma mums nav. Šis pieņēmums, laicik neticams tas likās vakar, šodien, kā redzam, ir guvis arheoloģisku apstiprinājumu.

Pieminēšanas vērts ir vēl kāds fakts, kuru tāpat ļoti ilgi nevarēja izskaidrot. Ķīnā atrodas slavenākaravadoņa Džou Džu (265 - 316) kapenes. Kad tika veikta dažu šajās kapenēs esošo ornamentu elementuspektrālā analīze, rezultāts izrādījās tik negaidīts, ka šī analīze tika atkārtota vairākas reizes. Bet kļūdasnebija. Ornaments patiešām bija veidots no sakausējuma, kura sastāvā bija 10 procenti vara, 5 procentimagnija un 85 procenti alumīnija. Visneticamākais saistās tieši ar alumīniju. Pirmais alumīnijs, kā zināms,tika iegūts tikai 1808. gadā, izmantojot elektrolīzi. Elektrolīze vēl joprojām ir galvenais alumīnijaiegūšanas paņēmiens. Tātad mums ir jāpieņem viens no diviem iespējamiem skaidrojumiem: vai nu pirms1600 gadiem bija zināms kāds cits alumīnija iegūšanas veids, vai arī jau tad kāda ierobežota cilvēkugrupa zināja par elektrolīzi. Par pēdējā varianta iespējamību liecina jau pieminētie jaunākie atklājumi,kas parāda, ka jau Šumerā tika lietoti "galvaniskie elementi".

Eiropas zinātne vakcīnu pret bakām atklāja tikai pašās XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimtasākumā. Kā izrādās, arī tā senčiem bija labi zināma. Lūk, kā potēšana pret bakām aprakstīta kādā nosenajām sanskrita grāmatām "Saktaija Grantham": "Paņemiet uz naža gala strutu perēkļa saturu, ievadiet tocilvēka rokā un sajauciet ar viņa asinīm. Sāksies drudzis, bet slimība pāries ļoti viegli, neradotbriesmas."

Daudzas tālā pagātnē iegūtās medicīniskās zināšanas, kas saglabājušās ar alķīmiju un maģijusaistītajos tekstos, kā arī tā saukto atpalikušo cilšu vidū, mūsdienu medicīna vēl joprojām nav atklājusi.

Irokēzu, eskimosu un Jaunzēlandes maoru vidū ir izplatīta šāda paraža: kad piedzimst bērns, mātes -jaunas un darbaspējīgas sievietes - jaundzimušo nebaro pašas, bet parasti tūlīt nodod vecmāmiņu rokās.Šamanis, kas veic cilts ārsta funkcijas, pagatavo kaut kādu dziru, pēc kuras iebaudīšanas padzīvojušām unpat vecām sievietēm pēkšņi parādās piens.

Var minēt citu piemēru - par "aizmiršanās dzērienu". Ir zināms, ka pēc stipra nervu satricinājuma vai

slimības cilvēks var pilnīgi zaudēt atmiņu. Tad viņš vairs neatceras ne savu vārdu, ne pagātni un nepazīstsavus tuviniekus. Šo parādību mūsdienu zinātne vēl tikai pēta. Bet, spriežot pēc daudzām ziņām, pagātnētā bija labi pazīstama. Runa ir par alķīmiķu radīto "aizmiršanās dzērienu", kas izraisīja pilnīgu atmiņaszudumu. Šī dzēriena recepte nozaudēta viduslaikos.

Var nosaukt virkni sarežģītu seno būvju, kuru uzcelšanai bija nepieciešamas pamatīgasinženierzināšanas un kuras vēl aizvien ir un paliek neatkārtojamas.

Mēs jau runājām par Tiavanako - pilsētu Andos. Tā uzcelta no milzīgiem akmens blokiem. Atsevišķubloku svars sasniedz 200 tonnas. Turklāt tuvākās šādu iežu iegulas atrodas piecu kilometru attālumā nopilsētas.

Kā šādus bluķus tik lielā attālumā varēja pārvietot cilvēki, kuri nepazina riteni?Tiavanako nav vienīgā vieta uz zemeslodes, kur uzbūvētas līdzīgas celtnes. Baalbekas pilsētas

drupās (tagadējās Sīrijas teritorijā) ir būve, kuras atsevišķu monolītu svars sasniedz 1200 tonnas. Indijālīdz pat šim laikam paceļas Surjas templis, tā sauktā "Melnā pagoda". Šo 75 metrus augsto templi kājumts vainago rūpīgi apstrādāta vairāk nekā 2000 tonnas smaga akmens plāksne! Kā apgalvo speciālisti,mūsdienu celtniecības tehnika nav spējīga pārvietot šādus smagumus ne vien vertikālā, bet arī horizontālāvirzienā. Šā jumta svars desmit reizes pārsniedz mūsdienās izmantojamo visjaudīgāko ceļamkrānuiespējas.

Viens no septiņiem pasaules brīnumiem, par kuriem rakstīja senči, bija Aleksandnjus bāka. Tā tikauzcelta pēc Ptolemaja II Filadelfa pavēles (III gs. pirms Kristus). Bāka bija milzīga būve no baltāmarmora, un tā slējās virs jūras gaišzilajiem ūdeņiem 150 - 200 metru augstumā. Milzīgs grozāmsspogulis atstaroja gaismu, un bākas ugunis~Bija redzamas desmifienrkilometru attālumā.

Daudz leģendu klīda par šo bāku. Arābi, kas VII gadsimtā iekaroja Ēģipti, stāstīja, ka tās sfēriskospoguli bijis iespējams sagriezt tādā leņķī, ka tas savācis saules starus kūlī un spējis aizdedzināt jūrāesošos kuģus. Faras salas (uz kuras atradās Alek- sandrijas bāka) nosaukums ir ienācis visās Eiropastautu valodās un tagad nozīmē vienkārši "bāka". Mēs nekad neuzzinātu šīs dīvainās būves arhitekta vārdu,ja nebijusi viņa apķērība un pārdrošība. Kad bākas celtniecība tuvojusies beigām, faraons esot pavēlējisuz vienas no akmens plāksnēm iegravēt uzrakstu:

VALDNIEKS PTOLEMAJS - GLĀBĒJIEM DIEVIEM JŪRASBRAUCĒJU LABĀŠis rīkojums izpildīts. Faraons apskatījis bāku, uzrakstu un juties ļoti apmierināts - tagad viņu,

Ptolemaju, ļaudis atcerēsies un godinās daudzus gadsimtus.Taču aizritēja gadi, uzraksts saplaisāja un sabirza. Izrādījās, ka arhitekts to bija iekalis nevis

marmorā, bet gan sastingušā kaļķī, pārklātā ar marmora putekļiem. Nu parādījās zem uzraksta paslēptielepnie un pārgalvīgie vārdi:

SOSTRĀTS NO KNIDAS PILSĒTAS DEKSIPLIĀNA DĒLS - DIEVIEM GLĀBĒJIEMJŪRASBRAUCĒJU LABĀ

Tomēr jāpastāsta arī tas, kā šī milzīgā būve pārstāja eksistēt (piemērs tam, kā politisku intrigu dēļaiziet bojā civilizācijas pieminekļi). Aleksandrijas osta bija lielākā un sjigrākā Konstan- tinopolcssāncense. īpašu Aleksandrijas priekšrocību nodrošināja tieši šī bāka. Izmēģinājies visādus cīņas veidus,kristiešu imperators Konstantinopolē beidzot izšķīrās par tīri bizantisku viltību. Viņš nosūtīja uz kalifaAlī Valīda galmu savu sūtni. Pirms aizbraukšanas sūtnis saņēma mutiskas un pilnīgi slepenas instrukcijasno paša imperatora.

Drīz pēc ierašanās kalifa galmā sūtnis ar uzpirktu personu palīdzību sāka izplatīt baumas par to, kabākas pamatnē faraoni esot ierakuši milzīgus dārgumus. Baumas nonāca te viena, te otra augsti stāvošaierēdņa ausīs, un katrs tās steidzās pačukstēt kalifam. Kalifs ilgi cietās, tomēr beigu beigās pavēlēja bākunojaukt.

Sākās darbi. Bāka bija nojaukta gandrīz līdz pusei, kad kalifam radās aizdomas par meliem. Tadviņš pavēlēja torni atjaunot, bet tas izrādījās neiespējami. Nevarēja atrast nevienu speciālistu, kas spētu

veikt nepieciešamos aprēķinus. Piedevām vēl milzīgo spoguli nejauši nogāza, un tas sašķīda sīkāslauskās. Kopš tā laika nekas vairs kuģiem nenorādīja ceļu uz ostu.

Tādā pusizjauktā veidā bāka nostāvēja līdz XIV gadsimtam, kad to galīgi sagrāva zemestrīce.Nevienam tā arī neizdevās to atjaunot, jo cilvēku rīcībā vairs nebija tādu zināšanu kā kādreiz pagātnē.Saskaņā ar ziņām, kas nonākušas līdz mums, bāka esot bijusi sešdesmitstāvu nama augstumā! Tikai mūsugadsimtā cilvēce uzkrāja pietiekamu pieredzi inženierzinātnē, lai spētu uzcelt līdzīgas būves. Taču tagadšādu debesskrāpju celtniecībā tiek izmantoti tērauda karkasi, proti, ēkas skelets, bet Aleksandrijas bākascelšanas laikā to nebija.

To augsto zināšanu uzskaitījumu, kādas bija mūsu senčiem, varētu vēl turpināt.Tas, ka lielākoties šo zināšanu parādīšanās nav iespējams izskaidrot, liek domāt, ka patiesībā tās ir

vēl pirms katastrofas uzkrāto zināšanu atliekas. Šo katastrofu Ēģiptes tradīcija dēvēja par "cilvēcesiznīcināšanu".

Kur tad būtu meklējams šīs iespējamās procivilizācijas šūpulis? Laiks un stihijas ir darījušas visu,lai mēs šodien nespētu atbildēt uz šo jautājumu. Bet vai par to būtu jābrīnās, ja pat daudz tuvākivēsturiskie notikumi reizēm tiek aizmirsti un zināšanas par tiem nozaudētas. Bieži vien no veselām tautāmun valstīm nekas nepaliek pāri, izņemot kādā senajā tekstā nejauši pieminētu vārdu.

II dala TUR, KUR SĀKAS VĒSTURE

6. nodaļa Zemes un debess skavas [3]

1987. gada jūnija beigās, vasaras saulgriežu laikā, divi pusaudži atklāja pilsētu, pareizāk sakot,divus koncentriskus apļus uz zemes. Tie bija dīvaini zemes vaļņi, kas pēc formas atgādināja milzīgu riteniar rumbu un spieķiem. Zēni paziņoja par šo atklājumu arheologu ekspedīcijai, un zinātnieki, apskatījušizemes vaļņus, nāca pie atzinuma, ka tie ir senas pilsētas pamati.

Tā tika atklāta Arkaima^pilsēta - templis - observatorija. Dicnvidurālu stepē pie divu gandrīzizsusējušu upīšu Karagankas un Utjagankas satekas atradās pilsēta - rēgs. Neredzams un brīnumainsveidojums, kas naktīs mirdz āriešu tautas - šīs tempļa pilsētas saimnieku - kādreizējās slavas atspulgos.Tā parādījās pasaulē cilvēkiem vajadzīgā brīdī - āriešu kultūras atdzimšanas sākumposmā un bija kāgaisma, kas nāca cauri gadu tūkstošu tumsai.

Aizejot no svētās vietas, ārieši nodedzināja savu Templi - observatoriju, lai neviens nevarētu tozaimot un izdzēst no atmiņas. Labākie cilvēki noslēpa Debesu Tempļa pēdas, atstādami mums - saviempēcnācējiem - norādes par savas atgriešanās laiku.

Pilsēta bija dusējusi aizmirstībā piecus tūkstošus gadu, līdz pienāca pirmo atgādinājumu laiks.Indiešu magi un priesteri norādīja Žozefam Delilam, pazīstamajam franču astronomam, reālo āriešu

dzimtenes atrašanāsvietu, no kuras ārieši izklīda pa visu Zemi. Pilsēta-observatorija. Dižciltīgo zeme - ĀRJĀVARTA.Pilsētas meklējumiem pēc norādītajām koordinātām Delils ziedoja daudzus gadus. Staigāja tai

garām, staigāja pa to, bet tā arī neatrada. Zinātnieku aprindās šis Delila dzīves posms tika uzskatīts parviņam "nepiedienīgu biogrāfijas daļu", bet Delilam pašam šķita, ka tieši kopš tā brīža, kad viņu bijapārņēmusi āriešu - Debess Bērnu - zemes meklēšanas ideja, īstā dzīve tikai sākās. Liktenis viņu vadājariņķī un apkārt, jo "vēl nebija pienācis laiks".

Pilsētu viņš tā arī neatrada, bet atstāja piezīmes un dienasgrāmatas, kas apliecināja tās atrašanāsvietu un misiju. Pilsētu meklēja ne tikai Delils, bet arī Pēteris I un Katrīna. Kazakiem tā bija svētaslepena vieta pagājušajā gadsimtā, zvaigžņotās debess karte - ARKAIMA. Nosaukumu pilsēta ieguva,pateicoties savai ģeogrāfiskās atrašanās vietai Arkaimas kalnu grēdas tuvumā. Vecajās pagājušajāgadsimtā zīmētajās kazaku kartes visa ieleja, kurā atradās pilsēta, atzīmēta ar Arkaimas vārdu.

Pilsētas neatlaidīgā meklēšana izskaidrojama ar tās misiju. Arkaima - Jimas Arka. Jima bija pirmaisāriešu valdnieks, kas dzīvoja "zelta laikmetā", kad ļaunums vēl nebija paguvis pārņemt cilvēku prātus.

"Ar" nozīmē "debesis", bet "ka" ir pamazinājuma piedēklis vai piedēklis, kas apzīmē piederību,tātad vārdu "arka" varētu tulkot kā "mazās debesis", bet pilnu pilsētas nosaukumu kā "Valdnieka JimasDebesis". Un šīs "debesis" atgādina milzīgu horoskopu. kas uzbūvēts uz Zemes. Tas sastāv no Zodiakazīmēm un 28 dalījumiem (Mēness stāvvietām) - Saules un Mēness lēktu un rietu punktiem. Zvaigznes,zvaigznāji, planētu stāvoklis evolūcijas sākumā, nākamā Pestītāja piedzimšanas laiks, laiks, kad āriešiatgriezīsies pie saviem pirmsākumiem, - periods, kad pienāks tumsas un melu beigas šajā pasaulē, ausīsgaisma, sāksies "lēkts", ūdensvīra Laikmets.

Un tā nav vienkārši informācija - tā ir burtiska norāde uz ieiešanu jaunā civilizācijas evolūcijas fazē,uz pacelšanos par vienu spirāles vijumu augstāk, kad viss kvalitatīvi mainīsies neatkarīgi no tā, vaicilvēki to vēlas vai ne. Tiek norādīts precīzs laiks, kad notiks šī ieiešana pēdējā vijuma fazē, kadmūsdienu cilvēce nonāks savā "finiša taisnē". Tas ir 1981. gads. Tā ir nonākšana uz atspertiltiņa pirmskarmiskā lēciena nākotnē vai uz Planētu parādes sliekšņa.

Ahuramazda (Ormazds, āriešu galvenais dievs) un svētie satikušies ar valdnieku Jimu un labākajiemcilvēkiem, "zelta gadsimtam" beidzoties.

Ahuramazda vēstījis, ka pienācis laiks, kad uzbrukšot Postītājs, jo tuvojoties viņa laiks un TumsasVara:

"Nāks stiprs, nežēlīgs sals. Fizisko pasauli iznīcinās ziemas. Tur, kur pašlaik redzamas neskaitāmulopu pēdas un leknas pļavas, visu noslīcinās milzu ūdens pēc sniega kušanas.

Lai izglābtos no plūdiem, ir jāuzceļ Varu (iežogojums), kur "savākt sēklas un labākos nodzīvniekiem, lopiem, cilvēkiem, augiem, suņiem, putniem un ugunīm. Varu jāpadara par cilvēku mītni unlopu aploku. Pāri tiltiem priekšdaļā jāienes tūkstoš cilvēku sēklas, vidusdaļā - sešsimt, aizmugurē -trīssimt." (Kopumā tūkstoš deviņsimt cilvēku. Arheologi aprēķināja, ka Arkaimā varēja satilpt divitūkstoši cilvēku.)

"Tur nedrīkst būt ne strīdu, ne neticības, ne nabadzības, ne mānīšanās, ne punduru, ne kupraiņu, nekropļu, ne izpuvušu zobu, ne miesas pārmērību, ne arī kādu citu kauna traipu, ko Angromaņju kā kaunazīmi uzliek cilvēkiem." Tā Ahuramazda noteica valdnieka Jimas Varu - uz zemes uzceltā Debesu aploka-likumu.

Arkaima ir Jimas valdnieka Varu līdziniece un āriešu dzimšanas vieta. Tā kļuva par prototipuBībeles Noasa šķirstam.

Taču Arkaima varēja kļūt par mūsdienu Arktīdu, to gaidījaāriešu pirmdzimtcncs liktenis: naidīgi noskaņotā Ūdenssaimniecī- bas ministrija daudzus gadus

karoja ar arheologiem, cenzdamās panākt, lai tiktu īstenots lēmums par pilsētas un visas ielejasappludināšanu, bet senā pilsēta atradās tieši ieplānotās ūdenskrātuves dibenā… 1991. gadā tika pieņemtslēmums par rezervāta ierīkošanu šajā zonā, bet drīz vien cīņa atsākās, un vēl joprojām pilsētai draudbriesmas tikt applūdinātai…

Senatnē ārieši no savas pirmdzimtenes (Arktīdas), kas nogrima Ziemeļu Ledus okeānā, aizgāja pāriUrāliem (to agrākais nosaukums - Hiperboreju kalni) tālu pasaulē. Tagad Urāli no jauna pulcinās āriešusun kļūs par viņu garīgās koncentrēšanās vietu.

Senie ārieši atnāca uz Urāliem, kur pēc Arktīdas bojāejas projicējās Lielā Lāča ietekme. PārgājušiUrālu kalnus un atstājuši aiz sevis nemanāmas savu apmetņu pēdas, viņi apmetās Dien- vidurālu stepēs,"Pilsētu zemē" - Ariana Vedža ("āriešu plašumos") pie brīnišķīgās upes Daiti. Šeit zemes vidusdaļā pieRifeju kalniem (sens Urālu nosaukums) viņi nodibināja tempļu pilsētas, kas tika celtas pēc zvaigžņotāsdebess un Zodiaka principa. Viņi izveidoja piecpadsmit āriešu koka atzarus - piecpadsmit tautas, kasizklīda pa visu indoeiropiešu teritoriju, ar savu kultūru aptverot gandrīz visu ziemeļu puslodi. Viņimeklējami ne tikai Irānā, Persijā, Indijā vai Ķīnā, jo ārieši apmetās uz dzīvi daudzās zemeslodes vietās,kopā ar visu sev raksturīgo atnesot arī mācību par zvaigznēm, nedalāmību un veselību. Visur, kur vienārieši parādījās, viņi atnesa kultūru, labestību un uzplaukumu.

Ugunskrusts ir viens no āriešu simboliem. Tā nozīme: Saule, evolūcijas un vienlaikus ganpersoniskā, gan pasaules mēroga attīstības princips. Dienvidurālu stepēs pēc ugunskrusta un zeltagriezuma principa uzceltā Arkaima pildīja gan pilsētas, gan tempļa un observatorijas funkcijas. Noturienes, no Zemes centra, kas atradās uz Eiropas un Āzijas robežas, āriešu ciltis izklīda pa visu pasauli.Urāli ir Pasaules centrs. To atrašanās vieta ir Zemes centrs. To funkcija ir vienlaikus gan savienot, gannošķirt. Starpsiena starp Zemes labo un kreiso smadzeņu puslodi, starp Saules (Eiropa) un Mēness(Āzija) pasaules pusēm. Parādību, kad Saule savienojas ar Mēnesi, astroloģijā dēvē par jaunu mēnesi.Saule personificē Garu, Mēness - Dvēseli. Gars un Dvēsele, saplūstot vienā veselumā, veido visu jaunoevolūcijai un attīstībai. Urāli ir šādas apvienošanas fiziskais, materiālais iemiesojums uz Zemes. Tā irvieta, kur pasaules abas (Saules un Mēness) puses veicinājušas ugunskrusta centrbēdzes spēka reāluiemiesošanos un tālāku izplatīšanos ne tikai attiecībā uz āriešu tautu, bet arī uz dzimstošajām idejām,notikumiem un parādībām. Āriešu galvenais kalns (Hara Berezaiti) līdzinās "gaišredzības punam". Tas irČeka kalns Urālos.

Šis izaugums uz cilvēka galvas ir atbildīgs par fiziskajām funkcijām. Mūsdienu "postīšanas ģēnijs"

pacentās pilnībā samaitāt Urālus ar radioaktīvajiem atkritumiem un to izraisītajām ģenētiskajāmmutācijām. Čejabinskas rajonā radiācijas noplūde, kas pielīdzināma desmit Černobiļām, ir pilnīgiaizmirsta. Svēto teritoriju apgānīšana ir nāves grēks. Vai nedaudzi no mūsdienu zinātniekiem varējaiedomāties, ka tur- šajos izmocītajos, saplosītajos novados - kādreiz tik bagātos ar augiem, dzīvniekiem,mežiem, putniem un zivīm - tiks atklātas pilsētas? Un nevis vienkārši "mežoņu" apmetnes, bet cilšuapmetnes ar ļoti augstām kultūras tradīcijām. Tas pilnīgi apgāza zinātnieku izdomāto vēsturi. Sākot arsešdesmito gadu beigām un septiņdesmitajos gados, kad tuvojās Planētu parāde, notikumi attīstījās paši nosevis, lēnām pie- ņemdamies spēkā.

Septiņdesmitajos gados Sintaštas upē tika atrasts apbedījums ar bronzas traukiem, ieročiem unrotaslietām. Pēc dažiem gadiem netālu no šī apbedījuma atklāja Sintaštas pilskalnu ar māju atliekām undivām aizsardzības nolūkos celtām būvju līnijām. Tā bija "pirmā bezdelīga", pa pusei applūdinātāpatiesība.

Tāds pats liktenis draudēja Arkaimai - pilsētai, kas Urālos bija kļuvusi par "piedauzības akmeni".Tā ir pilsēta, kas pagātnē bija neredzama, mūsdienās ir iemantojusi skandalozu slavu, bet nākotnē būsāriešu rases tradīciju simbols. "Pagātnes sala" ir pacēlusies no nebūtības, kaisīdama sen aizgājušāscivilizācijas noslēpumu pērles. Tādas civilizāciju "atmiņu salas" paceļas virspusē reizi tūkstošos gadu. Šīsala sagrāva vēsturiskās koncepcijas, no "aizmirstības okeāna" sev līdzi izceldama veselu gūzmu līdzīgu"salu": pēc Arkaimas - zvaigžņotās debess principa būvētas pilsētas sāka vienlaicīgi atklāt Baltijā,Ziemeļos, Pečoros, Sibīrijā, Austrumos, Krimā, Kaukāzā. Šie senatnes pieminekļi - "Pilsētu savienība" -parādīja, ka to atgriešanās cilvēku pasaulē ir likumsakarīga. (Par to mēs vēl runāsim.) Kopā ar Arkaimutās tuvumā līdz 1991. gadam atklāja vēl 21 arheoloģisko objektu, kuri pēc sava izvietojuma (patkilometros) bija saistīti ar Arkaimu. Neraugoties uz objekta unikālumu, kas saprotams arheologiem,parasts iedzīvotājs nebūs sajūsmā par izrakumu ārējo izskatu, ja nu vienīgi šokēts, ka nonācis klajā laukā,nevis cerētajā pilī ar zelta kaudzēm. Tas tad arī ir Arkaimas - neredzamās pilsētas - noslēpums, kasatklājas nejau katram, nejau katru pieņem, bet dažkārt ir ļoti viltīgs. Tas ir indikators, kas nezinātājam varizraisīt neprognozējamas sekas. Dažiem šajā pilsētā izkrīt mati. Daudzām šeit dzīvojošām meitenēmpēkšņi sākas laktācija. Naktīs gadās novērot no zemes nākošu starojumu, neparastus neredzētus efektus.Apkārtējo ciemu iedzīvotāji zina stāstīt par šai vietai raksturīgām neparastām parādībām un brīnumiem.Pēkšņā debesu mir- dzēŠana liek cilvēkiem domāt par mūžību. Šādas neparastas parādības pievelkcilvēku gluži kā mežoni, kas pirmoreiz ieraudzījis spuldzīti. Tie, kas ir drosmīgāki, cenšas vadītelektrības spēku.

Arkaima ir kļuvusi par to "ilgu zemi", kur nāk noliekt galvu, kur izsīkstošo upju ūdeņos rīkokolektīvas dzemdības; par lūgšanu un meditācijas vietu, par vietu, kur daži sevi pasludina par pasaules uncilvēces valdniekiem. Par laimi, "Dievmātes" un "pasaules glābēji" ātri pagurst no Arkaimasneatsaucības un skatītāju trūkuma.

Bet vieta patiešām ir neparasta.Neapstrīdams apliecinājums tam, ka Arkaimas izcelsme saistīta ar zvaigznēm, ir tās koordinātas:

ziemeļu platums - 52°39' un austrumu garums - 60°. Šīs koordinātas norāda uz Arkaimas globālo nozīmiVisumā: šādos Zemeslodes punktos, kas izkaisīti pa visu 52. paralēli, priesteri aptuveni vienā un tajāpašā laika periodā (āriešu kultūras uzplaukuma gados) bija uzcēluši pilsētas - observatorijas. Šie punktiir unikāli tāpēc, ka Zeme nebūt nav absolūta lode. Tajās Zemes vietās, kur tās reālā forma krustojas ariedomāto pareizo formu, dabai, telpai, zemei un tās lauka enerģijai ir neordināras īpašības. Magnētiskaislauks, zemes un debess enerģijas iedarbība šeit ir neparasta, bieži vien pat iznīcinoša, ja neizprot tāsstruktūru un nezina, kā ar to apieties. Šeit Zeme saskaras ar Debesīm. Skaisti… taču no šīs informācijasnevajadzētu norobežoties.

"Zināšanas par pasaules uzbūvi ir nepieciešamas, lai tās izmantotu radīšanas mērķim."Senajie zināja. Viņi zināja, KAS jāceļ šajās vietās, kur saskaras reālā telpa ar astrālo, atverot logu

uz citu pasauli. Kā izmantot šo struktūru Arian Vendžā - Arkaimā? Paldies Dievam, to zina tikaiiesvaidītie - āriešu ticības Skolotāji. Tāpēc daudzie cilvēki, ekstrasensi, pasaules glābēji un tamlīdzīgiļaudis, kas savulaik bariem metās uz turieni, nebija spējīgi neko sabojāt šajā struktūrā. Nepārvaldotlikumus, kā arī nepārzinot rituālus, kuri izmaina un vada notikumu gaitu, nav iespējams neko "radīt".Galvenā tempļu pilsētu sūtība ir sargāt pasauli, uzturēt auglību un uzplaukumu, kā arī cīnīties pretļaunumu: sausumu, slimībām, nomācošiem notikumiem. Āriešu priesteri bija dziednieki, magi.Dziedniecība, kuras mērķis ir apkārtējās pasaules veseluma un harmonijas atjaunošana, ir āriešu rasespamatmācība. Maģija ir attīrīšanās, zinātne par zvaigznēm.

Attīrītāji, ārsti un zoroastriešu magi no paaudzes paaudzē nēsā viena veida apģērbu. Iegājuši Ugunstemplī Indijā, jūs ierau- dzīsit baltās drānās tērpušos priesterus. Baltā krāsa ir tīrības simbols - medicīna.Balts halāts, baltas bikses, balta cepurīte galvā. Uz sejas padans - apsējs no gofrēta materiāla, kas aizsedzmuti un degunu, lai ar savu elpu neapgānītu uguni. Uguns ir tīra, un tīram kā fiziski, tā garīgi ir jābūt arīcilvēkam, kas veic rituālus. Atharvavēdu ārsti bija dzimtas labākie vīrieši. Cilvēkam, kas bija gatavsuzņemties ārsta misiju, bija jānodzīvo pasaulē līdz 40 gadiem, jāuzaudzina sev maiņa, parasti - četri dēli,lai krietnākajam no viņiem nodotu tālāk mācības likumus. No mutes - mutē. Pēc 40 gadiem ārsts kļuva parpasaulīgo "mūku", kas ievēroja rituālo tīrību un atturību dzimumdzīvē.

Ārsti gatavoja "zelta pulverīšus", kas sastāvēja no 108 komponentiem: minerāliem, augiem, dažreiz -no organiskām vielām. To visu vāca un gatavoja noteiktā laikā, speciālā vietā (arī Zemes enerģijai bijanoteikta loma). Pulverītis tika gatavots nevis pret kādām konkrētām slimībām, bet gan speciāli kādamkonkrētam cilvēkam. Ārsts sastādīja horoskopu, izvēlējās ārstēšanas un zāļu izgatavošanas laiku,izmeklēja slimnieku, pievēršot uzmanību viņa ādas, acu, matu krāsai un plankumiem uz ķermeņa. Pēc šādāizmeklēšanā gūtajiem secinājumiem tika gatavoti pulverīši, kas spēja izdziedināt trijās dienās.

īpaša attīrītāju grupa - dabas dziednieki - veica pašu grūtāko darbu - cīnījās pret dēmoniem(daiviem). Šie dziednieki bija klejojošie magi. Viņi nekur nedrīkstēja uzkavēties ilgāk par trim dienām.Viņu uzdevums bija atbrīvot no ļaunajiem gariem apdzīvotas vietas vai noteiktu apkārtni. Likumi, kodiktēja nežēlīgā cīņa pret ļaunumu, lika viņiem pārvietoties laikā un telpā. Ļoti reti viņi apmetās kādāteritorijā, izveidojot nometni.

Magi attīrīja zemi, ūdeni, gaisu, aizdzina sausumu, novērsa zemestrīces un plūdus, harmonizējadabas spēkus, visur atstādami savus "sargus". Ar viņiem kopā bija suņi, kam tika atvēlēta īpaša loma:suns āriešicm bija ārējais sargs. Suņa uzdevums bija sargāt apkārtni un saimniekus ne tikai no cilvēkiem,bet arī no dēmoniem, sajust no neredzamās, neizpaustās pasaules nākošās briesmas.

Suņi tika speciāli apmācīti, un tie patiešām prata pildīt savu dabisko funkciju. Atcerieties kaut vaiAleksandra Puškina "Pasaku par mirušo cara meitu un septiņiem spēkavīriem". Suns šajā pasakā irvisvērīgākais tēls, jo nelaiž ļauno burvi pār slieksni un cenšas nepieļaut, lai cara meita iekostu saindētajāābolā.

Cilvēkiem, kas nav spējīgi saskatīt citu realitāti, šīs izjūtas notrulinās, tādēļ viņiem ir nepieciešamssuns. Avestā visi gari, kuri aizsargāja noteiktas teritorijas vai dabas parādības un speciāli par tāmrūpējās, tika dēvēti par suņiem. Ezis, piemēram, tika pielīdzināts Saulei: tāpat kā ezis ar savām adatām, tāari Saule ar saviem stariem sadur Tumsu, to iznīcinot. Ezis ir Ahuramazda Suns, proti, viņa garīgāsKosmiskās Uguns, Likuma, Pasaules Kārtības sargs. Bebrs tika uzskatīts par ūdenskrātuvju Suni. Magiuzskatīja, ka Bebra Dvēsele - upes sarga gars - sava spēka ziņā pielīdzināma simt taisnprātīgu vīriešu unsimt taisnprātīgu sieviešu dvēselēm. Bet kur jūs mūsdienās esat vienkopus redzējuši veselu simtutaisnprātīgu cilvēku? Ar ko mēs spēsim kompensēt postu, ko dabai nodarījuši "pasaules saimnieki"?

Iznīcināt kādu teritoriju ir ļoti viegli: pietiek ar vienu ķīmisko kombinātu, lai teritorijas sargātājgarsnomirtu vai dotos projām. Tā rezultātā aiziet bojā gan teritorija, gan ezers, mežs, upe. To atjaunot ir ļotigrūti. Klejojošie magi veica smagu darbu: cīnījās pret agresīvo ļaunumu, šķīstīja no apgānīšanas,atjaunoja veselumu, izpildīja dabas sistēmu līdzsvara atjaunošanas misiju. Tādi bija attīrītāji.

Magi, kas veica rituālus tempļos, dzīvoja uz vietas. Viņi sargāja dzimtas uguni un ar rituālu palīdzībuuzturēja pasaulē kārtību. Bieži vien galvenā loma dzimtas, nācijas un cilts uguns uzturēšanā bijasievietēm. Viņas veica galveno priesteru funkcijas.

Uguns garīgais tēls - Svētais Gars - Arta jeb Patiesība - Avestā bija sieviešu dzimtes, tāpēcsievietes priesterienes, tāpat kā vīrieši, pildīja galvenos priesteru pienākumus. Uguns priesterienes…Labākās no labākajām bija Gara pirmā principa - Uguns - sargātājas.

Lūk, ko stāsta Tamāra Globa no savas personiskās pieredzes: "Reiz kā dāvanu es saņēmu "maģiskokristālu" - kristāliņu, kurš, kā man teica, atradies kāda priestera apbedījumā. "Paskatīsimies - kam un kādālaikā tas piederējis?" es nodomāju.

Jau tad, kad paņēmu to rokās, ap mani iemirdzējās gaisma, brīžiem bija vērojami tās uzliesmojumi.Drīz pēc tam es devos pie miera un gadu gaitā satumsnējušo kristāliņu paliku zem spilvena. Un, vēlnepaguvusi iemigt, sāku virpuļot izplatījumā. Es cēlos augšup pa spirāli, attālinoties no Zemes, un šīkustība bija neizskaidrojama: Skaņu Ugunskrusts. Tajā skanēja kāda sievietes, pēc tam vīrieša balss, tadtām pievienojās vēl kādas sievietes balss. Aprakstīt to nav iespējams. Es cēlos aizvien augstāk debesīs,sajūtot, kā atšķetinās skaņa, bet balsis aizvien vēl skanēja un skanēja…

Arheologi, noklausījušies manu stāstījumu par Ugunskrustu, teica: "Apbedījumā patiešām atradāsdivas sievietes un viens vīrietis. Un vispār sieviešu priesterieņu apbedījumu ir ļoti daudz." Cilvēki, kamir kāda saikne ar senatni, ir neparasti ļaudis. Viņu vidū ir ļoti maz "zemes racēju". Daudzi no viņiemapzinās sava darba neparastumu."

No arheologu atmiņām: "Kad mēs atveram apbedījumus un kurgānus, mēs jau zinām, ka tūdaļ sāksiesvētra. Novācam visus papīrus, lietas, kas var aizlidot. Bet… darbs. Pēc tam sākas vētra."

Un viņiem ir taisnība: ievērojot speciālas ceremonijas, kapenēs un kurgānos tika apbedītigalvenokārt labākie cilvēki - tie, kuru garam bija jāpaliek piesaistītam attiecīgajai teritorijai un jāsargāgan apkārtne, gan cilvēki. Tie bija valdnieki, priesteri. Daudzās reliģijās taisnīga valdnieka tēls un viņaaugšāmcelšanās gaidas ir saistītas ar ilgām pēc tautas atdzimšanas un taisnīguma atjaunošanas.

Apbedījumu aizskaršana ir svētuma zaimošana.Starp citu, karojošā materiālisma laikmetā, rotaļādamies ar zemes un garīgās dabas enerģijām, ļaudis

patiešām līdzinās mežoņiem.Ugunskrusts. Šī zīme ir iekļauta Arkaimas struktūrā. Ugunskrusta zīme ir galvenais simbols, kas

raksturīgs visam Urālu stepēs atrastajam.Jau paši Arkaimas atradumi ir neparasti. To simbolika liecina par slāvu un senās Krievzemes saikni

ar āriešu rasi. Arkaimā un tuvējos pilskalnos atrasti podi un krūkas ar dažāda tipa ugunskrustiem,statuetes. Piemēram, "Vīrs, kas lūkojas debesīs" - zvaigžņu skaitītājs dievlūdzēja pozā, jogs; vai arī figūra- fails, spēka personificējums. Metāla, bronzas, vara priekšmeti. Krāsnis, kurās kausēts metāls un kuraskalpoja rituālām vajadzībām. Šajās krāsnīs, kas bija savienotas ar dziļām akām, tika sasniegta ļoti augstatemperatūra jau pirms četrarpus tūkstošiem gadu.

Arkaimas pētnieks Konstantīns Bistrušins, izklājis savas shēmas, pastāstīja:"Tas ir arheoloģisko izrakumu plāns. Darbi tiek veikti steigā, barbariski, jo nākamās ūdenskrātuves

aizsprosts jau gandrīz uzcelts. Bet pēc izrakumiem, kā zināms, paliek tikai rasējumi un kolekcijas.Applūdinot Arkaimu, mēs iznīcināsim pašu cilvēces kultūras hromosomu. Šā vandalisma akta

priekšā nobāl bibliotēkas sadedzināšana Aleksandrijā, ikonoborcu kustība Bizantijā, boļševiku karojošaisateisms Krievijā. Mēs sagraujam Senās Pasaules brīnumaino pasaku. Nesodīts noziegums demoralizēlieciniekus.

Pašlabuma meklēšana, zaimi, auksts cinisms, nekrietnība, nodevība un meli ir tik pierasti un kļuvušipar dzīves banalitātes galvenajiem atribūtiem. Oficialais zinātnes spriedums ir šads: Arkaimas pilskalnsir bronzas laikmeta (XVII-XVI gs. pirms Kristus) civilizācijas piemineklis.

No Tamāras Globas atmiņām:

"Tagad, kad uzkrāti pētījumu rezultāti, var runāt par "Pilsētu— Valsti", pamatojoties uz šajā apkārtnēatrastajiem pieminekļiem. Tie atrodas teritorijā starp divām upēm - Urālu un Tobolu, to augštecē, kā arīseptiņu upju, Urālas un Tobolas pieteku, baseinos. Pie Urālas upes un Karagankas satekas atrodas kalnsar septiņām virsotnēm, bet tā nogāzē tek septiņi avoti.

Arkaimas apkaimē atklāto pilsētu formas ir taisnstūris (kvadrāts), aplis un ovāls. Ir tieši septiņasformas konstrukcijas.

Urālu meridiāns iet galvenokārt pa 60. austrumu garuma grādu, un to varētu pielīdzināt starpsieniņaistarp galvas labo un kreiso puslodi, kad tā pavērsta uz ziemeļiem. Šis meridiāns iet tieši pa vidu Pilsētai -Valstij. Ģeogrāfiskais dalījums (septiņās daļās) un skaitļu "3", "4", "7" un "21" izcelšana ir cieši saistītaar āriešu tradīciju.

Atcerieties, Avestā ir teikts: "Pirmo labāko no vietām - Arianu Veiju uz Labās upes Dantjē - radījues, Ahuramzda." Tā ir Urālas upe, kas vēl pirms simts gadiem sajūsmināja daudzpieredzējušos ceļotājus.Romas vēsturnieks un ģeogrāfs Strabons mūsu ēras sākumā sauca šo upi par Daksi. Tā ir teiksmainaģeogrāfija. Āriešu zeme ir leģenda, un tā pieder mums. Tās vecums ir 47 gadsimti."

K. Bistrušins turpina stāstījumu:"Mani uz to pamudināja angļu Stonhendža (senā pilsēta— observatorija Britānijā). Tā man

palīdzēja. Aplūkojot Arkaimas aerofotogrāfijas un arheoloģiskos plānus, kļūst acīm redzama tās neparastākonstrukcija un oriģinālā arhitektūra, bet nav acīm redzama tās jēga."

Pirmo Arkaimas uzņēmumu no gaisa izdarīja militārpersonas un, tāpat kā daudzus līdzīgus objektus,1956. gadā iezīmēja to kartē. Tad fotoattēlos varēja saskatīt trīs Arkaimas apļus. Tagad, astoņdesmitajosgados izdarītajos fotouzņēmumos redzami tikai divi.

Neskarto zemju apgūšana. Arkaima nenoturējās: vēl nepaguvusi cilvēkiem "atklāties", tā sāka strauji"aiziet", pareizāk, to cenšas "aizvest". Tomēr arī tādā izskatā tās misija un viedība ir skaidra tādiemcilvēkiem kā profesionālā atšifrētāja Ija Bataņina un Konstantīns Bistrušins.

- Pirmajā acu uzmetienā Arkaima šķiet tikai līdzena vieta stepē. No gaisa lūkojoties - divikoncentriski apļi - vaļņi. Tas, ka šeit ir observatorija, man ir acīm redzama patiesība, - saka KonstantīnsBistrušins. - Tomēr tas vēl ir jāpierāda, bet tagad nevienam nav daļas gar seniem galvaskausiem unsatrunējušiem kauliem.

Pilsēta šķita dīvaina jau tāpēc vien, ka tā bija tīra un tukša. Varētu teikt, ka tur valdīja tāda rituālatīrība. Tikai pazīstot āriešu kultūru un zinot to, kāda bija viņu attieksme pret dabu, kā viņi uzturēja tāstīrību, zinot, kā viņi cēla no smiltīm un koka - no materiāliem, kas nesagandē zemi, bet saplūst ar todabiski, kā no tās nākuši, - zinot to visu, var saprast apmetņu tīrību, to šķietamo tukšumu un formaspilnību, var iedomāties, kāds bija viņu ģeometrijas zināšanu, kā arī pasaules uzbūves izpratnes līmenis.

Arheoloģiskā pieminekļa ģeometrija ir pati pilnība. Tā kā drupas labi saglabājušās, vairumu detaļuir iespējams izmērīt precīzi līdz centimetram, līdz katra loka minūtei. Detaļu un šā noslēpuma izzināšanasatslēgu deva Stonhendža, kas atrodas ziemeļu platuma 51°39\ Abi veidojumi - gan Stonhendža, ganArkaima - ir ģeometriski apļi, bet Obri Stonhendžas iedobuma apļa rādiuss līdz centimetram sakrīt arArkaimas iekšējā apļa rādiusu. Pilnīgi sakrīt galvenās asis un virkne sīkāku detaļu. Es rēķināju, domāju,vēroju: ja sakritības nav nejaušas, tad Arkaima ir observatorija. Meklējumi turpinājās mazliet vairāk pargadu: no 1990. gada līdz 1991.

gadam, āra darbiem piemērotās sezonās. Tas man izdevās tāpēc, ka Stonhendžā jau bija izstrādātaarheoastronomiskā metodika. Es to droši liku lietā ari Dienvidurālos, kā tas jau bija darītsDienvidanglijā, jo vieni un tie paši astronomiskie notikumi abās vietās noris ar četru stundu starpību.

Meklējumi vainagojās ar panākumiem. Observatorija tika atklāta uz šā veidojuma iekšējā apļasienām un uz tā horizonta. Turklāt uz horizonta ir saglabājušies ne vairāk kā trīsdesmit astoņi ģeodēziskiun astronomiski objekti, kas saistīti ar Arkaimu.

Konstrukcija ir sarežģīta, tā ietver sevī maksimāli iespējamo to astronomisko notikumu skaitu, kas

interesēja senos astronomus: tic bija astoņpadsmit Saules un Mēness lēkti un rieti ekvinokcijas unsaulgriežu laikā. Arkaimas uzbūve viņiem ļāva noteikt arī Saules un Mēness aptumsumus. Astronomiskoparādību noteikšanas precizitāte ir bijusi augsta, jo tas bija nepieciešams kalendāra sastādīšanai unrituālu veikšanai. Arkaimas horizonta iespējas ir unikālas: uz tā izvietoti objekti, kurus vienu no otra šķir1,5 līdz 35 kilometri. Arkaimas konstrukcija palīdz izstrādāt šāda tipa observatoriju teoriju un visbeidzotarī atšifrēt daudzas Stonhendžas mīklas.

Āriešu realitātes šeit sastopamas it visā. Visvairāk pazīstamā āriešu zīme ugunskrusts redzama netikai uz māla traukiem, saimniecības priekšmetiem un bronzas izstrādājumiem. Atrasts arī no akmeņiemsakrauts ugunskrusts, un, kas ir īpaši svarīgi, tā jēga ir pamatā Arkaimas ģeometriskajai konstrukcijai. Tasir Arkaimas apļa "zelta griezums". Ugunskrusts apbrīnojami efektīvi simbolizē "zelta griezumu". Turklātsimbolika nepieciešama projektēšanas un celtniecības operāciju veikšanai.

"Zelta griezums" plašākā nozīmē dod iespēju izprast Pasaules harmonisko uzbūvi, bez tā naviespējams piekļūt Galaktikas, Saules sistēmas, mūsu Planētas, Dzīvības un Saprāta dziļākajiemnoslēpumiem.

Amerikāņu astronoms Džeralds Hokinss jau sešdesmito gadu vidū pierādīja, ka Stonhendža irPasaules senākā observatorija, ka Britu salās sirmā senatnē pastāvējusi augsta astronomiskā kultūra,lieliski attīstīta akmens celtniecības industrija ar sarežģītiem ģeometrijas elementiem. Tolaik ar klasiskāmarheoloģijas metodēm - tāpat kā senajās Mikēnās (Grieķijā) - tika noteikts Ston- hendžas vecums: XVII -XVI gs. pirms Kristus.

Bet Britānijā, tāpat kā Krievijā, Stonhendža nebūt nav vientuļa: tā ietilpst milzīgajā "megalītiskajākultūrā", kuras ģeometrisko un astronomisko izpēti turpināja anglis Aleksandrs Toms. Viņš veltīja šimdarbam visu savu dzīvi un sasniedza izcilus rezultātus, atklājot pasaulei seno astrologu, matemātiķu,ģeometru un arhitektu augstāko kultūru.

Tad pirmoreiz tik spilgti izpaudās cilvēku civilizācijas garigums kā daudz svarīgāka vērtība par visusadzīvisko, merkantilo un mantisko.

Arheologi par visu spriež tikai pēc priekšmetiskiem atradumiem, tāpēc viņi ilgi neatzina doktoraToma darbu rezultātus.

Bet vēstures zinātni satricināja radiooglckļa revolūcija. Tika iegūti precīzi dati, kas apliecināja, kavisa megalītiskā kultūra ir daudz senāka, nekā tika uzskatīts, tā attiecas uz 3. gadu tūkstoti pirms Kristus unir senāka pat par Ēģiptes piramīdām. Tādējādi Vidusjūras austrumdaļas rajona civilizāciju ietekme uzEiropas ziemeļrietumu reģionu nešķiet tik odioza. Stonhendža ir panākusi savu neatkarību gan vēsturē, gankultūrā, un "difūzija" tai vairs nedraud. Tagad Arkaima turpina šo cīņu par izdzīvošanu.

Posmā starp ziemeļu platuma 51. un 53. grādu atrodas objekti, kas senatnē bija ne mazāk nozīmīgipar Arkaimu, kaut arī mūsdienās nav tik pazīstami. Piemēram, arheologu aprindās labi zināmais kurgāns"Aržans", kas atrodas tieši uz ziemeļu platuma 52. grāda Altajā, Jeņisejas augštecē. Tas tiek datēts ar VIIIgs. pirms Kristus un veidots pēc tiem pašiem principiem kā Arkaima un Stonhendža. Un tas nebūt navpēdējais šāda veida objekts.

Šādu objektu atkārtošanās norāda uz to planetāro raksturu.Džeralds Hokinss, Aleksandrs Toms, Konstantīns Bistrušins… Cik daudzi fanātiķi - šā vārda

labākajā nozīmē - ir dāvājuši pasaulei nepieciešamo Patiesību.Viss, par ko jūs tikko lasījāt un ko mums pavēstīja Tamāra Globa, varbūt arī skan nedaudz

fantastiski, bet, atgriežoties pie daudz pārliecinošākiem faktiem, mēs tā vai citādi pievērsīsim uzmanībuāriešu civilizācijas garīgās pasaules lomai un tās ietekmei uz visu indoeiropiešu pasauli.

Atklājot vienu āriešu kultūras noslēpumu, mēs nenovēršami nonākam pie cita. Tā, piemēram,tagadējās Turkmenistānas galējos austrumos ir atrastas tempļa atliekas (tā sauktais "Togoloks-2"), kasatgādina cietoksni, kura perimetrs ir 140 x 100 metri. Tagad ir konstatēts (jau minētajā V. Sarianidirakstā), ka Murgabas upes senās deltas baseinā 2. gadu tūkstoša sākumā pirms Kristus pastāvēja Marguša

(vai arī - Margiāna, Murgaša, Maršana) - valsts, kas pieminēta seno irāņu tekstos. Šīs zemes slavaaizsniegusi pat mūsdienu Irānas, Afganistānas un Indijas teritoriju. Pastāv uzskats, ka tieši šeit bijusi"Avestas" sastādītāja Zoroastras (un viņa mācības) dzimtene. Baltais plankums vēsturē ir izzudis,pateicoties Turkmenistānas atradumiem, kas liecina, ka tur senatnē pastāvējusi augsta kultūra. Tieši turatrasta: "āriešu triāde" - miniatūras, dobas kolonniņas (kulta vajadzībām, lietojot reibinošo dzērienu somahaoma, kura sastāvā bija narkotiskā viela - efed- rīns), rituālie trauki ar skulpturālām figūriņām toaugšdaļā un amuleti ar kompozīcijām par tēmu "Dzīvinošā spēka nolaupīšana". Nav nejaušība, ka Indijāpastāvošās mūsdienu zoroastriešu kopienas rīko ekspedīcijas uz Irānas dienvidaustrumiem, uz Kermanaspilsētas apkaimi, kur milzīgā daudzumā aug efedrīnu saturošā efedra inhermedia.

Kā tagad kļūst skaidrs, indoāriešu ciltis sākumā dzīvoja vienā kopīgā pirmdzimtenē (Urālos), bet 2.gadu tūkstotī pirms Kristus sadalījās divos atzaros: viens no tiem palika Irānā, bet otrs pārcēlās uz Indasupes ieleju. Par to liecina galvenie Avestas un Rig- vēdas tekstu sižeti un abu avotu valodas un dievībulīdzība. Tomēr lingvisti uzskata, ka āriešu valoda ir tuvāka indiešu, nevis irāņu grupas valodām. Tāpēcrodas jautājums: vai tikai šajā valodā nav runājuši arī ārieši, kuri nonāca Indijas subkontinentā, vai arībija pilnīgi cits āriešu migrācijas vilnis? Pagaidām jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, taču izklāstītie faktiliekas ļoti ticami un tuvi patiesībai.

Lai modinātu lasītājos "vēsturisko apziņu", atļausimies izdarīt šādu secinājumu. Senirāņu svētajāuguns pielūdzēju parsu grāmatā "Avesta" un pašā garākajā un interesantākajā (no visām grāmatām, kosauc par "Vēdām") seno hinduistu grāmatā "Rigvēda" sastopami vārdi, kas ir pārsteidzoši līdzīgi gandrīzvisās Eiropas tautu valodās, ieskaitot krievu valodu un pat tālās Islandes un Skandināvijas valodas. Tasliecina ne tikai par valodu seno radniecību, bet arī par to, ka visai indoeiropiešu civilizācijai ir bijusiviena pirmdzimtene, no kuras ciltis izklīda (pārcēlās labākas dzīves meklējumos un iekaroja jaunu dzīvestelpu) līdz pat Indijas okeānam un apmetās arī tagadējās Eiropas teritorijā. Indoeiropiešu valodu izpēteliecina, ka šīs ciltis pazina zemkopību un lopkopību (vērojamas valodas sakritības mājlopu, graudaugu unaramzemes nosaukumos), tomēr joprojām ir grūti noteikt šīs jau mūsu gadsimta divdesmitajostrīsdesmitajos gados atklātās kultūras "precīzu adresi". Arheologi un lingvisti uzkrājuši faktus, kasapstiprina, ka tās teritorija varēja plesties no Mazāzijas līdz Indijai, pēdējo ieskaitot.

Apkopojot daudzu pētnieku minējumus, varētu atzīt, ka indoeiropiešu civilizācijas rašanās epicentrsbija seno āriešu ciltis Urālos. Mēs zinām, ka tieši āriešu ciltis pārvietojās, bieži vien karodamas, pa visuEiropu, Mazāziju un Indostānu, ne tikai pakļaudamas "mežoņus", bet arī pārņemdamas galvenos elementusno augstajām kultūrām, kuras tām gadījās ceļā, piemēram, senajā Indijā.

Tā pamazām āriešu rase asimilējās, likumsakarīgi izklīzdama pa pasauli no tās vietas, kur robežojasEiropa un Āzija. Ar to arī izskaidrojama tādu jaunu cilšu, tautu un civilizāciju veidošanās, kuras gan šķirlieli attālumi, bet kurām ir savi "slāņi" vēsturē un zināmas līdzības kultūrā, valodā un cilvēku ārējāizskatā. Varbūt tieši ar to ir saistīta lielā tautu staigāšana un rodama atbilde uz jautājumu par āriešupazušanu no savas vēsturiskās dzimtenes - Urāliem, varbūt tieši tad aizsākās indoeiropiešuprocivilizācijas vēsture, izraisot Eirāzijas kontinenta rietumu un dienvidrietumu da- jas civilizācijuveidošanos un nomaiņu. Diemžēl mūsdienu zinātne pagaidām to nespēj pietiekami droši pamatot, jonevienu no vēsturiskajos slāņos atrastajām kultūrām nevar tieši sasaistīt ar indoeiropiešiem. Vēl jo vairāktāpēc, ka runa ir par tiem laikiem, kad, iespējams, vēl nebija rakstības.

Minētais piemērs vēlreiz pierāda, ka civilizāciju vēstures izpēte nav vienkārši faktu meklēšana un tosalīdzināšana. Civilizāciju likteņi drīzāk gan ir saistīti (līdztekus Zemi piemeklējušajām katastrofam,kariem un tautu pārceļošanai) ar kaut ko grandiozāku un mūsu pārlieku zemajam apziņas līmenimnepieejamu. Bet par to - nākamajā nodaļā.

7. nodaļa Civilizāciju šupulis [4]

Mcžonīgums, barbariskums, civilizācija - tās ir trīs galvenās saprātīgu cilvēku evolūcijas pakāpes.Ieiešanu civilizācijas fazē raksturo tas, ka izveidojas tiesiska valsts ar centralizētu pārvaldes formu.Cilvēkus tajā vieno (un arī šķir) ražošana, zemkopība, iedalījums šķirās, reliģija, kultūra, birokrātijasaparāts un, protams, armija.

Pastāv divi galvenie civilizāciju veidošanās varianti, kurus, ja ir vēlēšanās, var klasificēt pēc totehniskās attīstības līmeņa, bet šajā grāmatā tāds mērķis nav izvirzīts.

Jebkurš vidējo klašu paraugskolēns zinās pateikt, ka visu civilizāciju centri ir bijušas pilsētas unapmetnes, kas parasti izveidojās lielu upju krastos, vietās, kur bija auglīgāka augsne, kā arī gar jūraspiekrasti, jo tur bija kuģniecībai un tirdzniecībai izdevīgi apstākļi. Tur, kur bija zemkopībai labvēlīgasdūņainas upju palienes, silts klimats un regulāra apūdeņošana, arī zemkopji kļuva sociāli patstāvīgāki.Viņi apvienojās lielās kopienās (ciemos un pilsētās), lai veiksmīgāk valdītu pār lielo upju ūdeņu stihiju.Tās ciltis, kas nodarbojās ar apūdeņojamo zemju zemkopību, šim nolūkam izmantojot mazo upju, strautuun mākslīgo ūdenskrātuvju ūdeņus, bija norobežojušās un nolemtas konservācijai savas mazās ciltsietvaros. Cīņa ar stihiju neprasīja lielus pūliņus, vajadzēja tikai izdzīvot. Tas neizbēgami noveda vai nupie bojāejas, vai nu

pie degradācijas, apstājoties attīstībai. Pat mūsdienās Amazones, Indijas un Āfrikas džungļos dzīvociltis, kuru sabiedriskā iekārta palikusi pirmatnējā, tas ir, "alu" līmenī.

Šādu stāvokli civilizētas sabiedrības attīstībā sauc par ģeogrāfisko determinismu, un to var kritizēt,cik uziet. Sak, kur tad paliek personības loma, augsta sabiedriskā apziņa, tehniskās attīstības līmenis vai -vēl labāk - "šķiriskā pieeja"? Atbilde ir viena: lai kā pūlētos, kokvilnu un kukurūzu mērenajā klimatajoslā iespējams izaudzēt tikai siltumnīcās, taču iegūtā raža būtu ļoti dārga un niecīga. Daudz vieglāk būtuievest kokvilnu no dienvidiem, iemainot to pret zvērādām vai kokmateriāliem. Dabas resursu (akmens,metālu, koksnes) trūkums starp Tigras un Eifratas upēm (Mezopotāmijā) pastāvīgi skubināja Šumeras,vēlāk arī Babilonijas un Asīrijas civilizācijas uz plašu un tālu tirdzniecību veselus 25 gadsimtus.

Apvienojoties Augšēģiptei ar Lejasēģipti Nīlas ielejā apmēram 3000. gadā pirms Kristus, kā arīapvienojoties sīkajām valstiņām un ciltīm, kas šajā teritorijā dzīvoja ne mazāk kā tūkstoš gadus, tika liktipamati civilizācijas attīstībai Ēģiptē. Šī civilizācija ' pastāvēja veselus 26 - 27 gadsimtus, līdz pat 332.gadam pirms Kristus, kad to iekaroja Maķedonijas Aleksandrs. Šajā laikā cita citu nomainīja 30 faraonudinastijas un radās neticami daudzas kultūras.

Ar Feniķiju saistās cits civilizācijas tapšanas veids, ko min A. Potupa savā grāmatā. Pateicotieslieliskajiem dabas apstākļiem, irigācija tur nebija vajadzīga. Piejūras ziemeļu nokalnēs bagātīgi augaLibānas ciedri lielisks materiāls kuģu būvēšanai. Tur varenu civilizētu lielvalstu teritorijā, kas bijaradušās, pateicoties apūdeņojamajai zemkopībai (Ēģiptē, Mezopotāmijā, Ķīnā), izveidojās ostu tipapijsētv alstis, Galvenā cilvēku nodarbošanās bija kuģu būve, kuģniecība un tirdzniecība. Lai paplašinātutirdznieciskos sakarus, feniķieši apguva jūras ceļus, bet, lai veiksmīgāk

aizsargātos pret ārējo ienaidnieku, pilsētas apvienojās. Šo pilsētu vidū sevišķi izcēlās Tīra, kas bijakļuvusi par Feniķijas centru. Apmēram 2. gadu tūkstoša vidū pirms Kristus, kad Krētas civilizācijazaudēja savu varenību, feniķieši kļuva par pilntiesīgiem Vidusjūras saimniekiem. Pateicoties tam, kafeniķieši prata no jūras moluskiem iegūt purpursarkano krāsu, Tīras tirgoņi uzkrāja milzu bagātības.Feniķiešiem piederēja tādas piekrastes kolonijas kā Kar- tāga un spāņu Kadisa. Pat pēc Ēģiptesiebrukuma austrumu ze -

Līdzīgā veidā attīstījās Krētas-ua Ģrieķijas ci vilizācijas, liekot pamatus Eiropas impēriju un valstu

attīstībai.Ir zināmi arī citi civilizāciju attīstības ceļi. Tā, piemēra m,.het u civilizācija izveidojās, pateicoties

lielam daudzumam viegli pieejamu metālu rūdu. P astāv arī civilizāciju rašanās jauktie varianti. Svarīgi irtas, ka cilvēki, kaut arī dažādā ceļā, bija iemācījušies saražot ievērojamu daudzumu liekas produkcijas,tādējādi padarot sarežģītākas savstarpējās attiecības un padarot grūtāku sabiedrības progresīvo attīstībukopumā.

Tagad spēji novirzīsimies no tradicionālā izklāsta un pievērsīsimies citam tematam, kas mumspalīdzēs sakārtot mūsu priekšstatus par visu cilvēces civilizāciju vēsturi kopumā.

XVII gadsimtā kāda zinātnieku - mūku grupa no jezuītu ordeņa ķērās pie senā ķīniešu manuskripta"Udzin" izpētes. Enerģiski iesākuši šo darbu, izpētījuši un atšifrējuši hieroglifu nozīmes, mūki nemaznenojauta, kāda traģēdija viņus sagaida. Daži talantīgie jaunie zinātnieki sajuka prātā pēc iedziļināšanās"Udzin" gudrībās. Mūku rietumniecisko domāšanas līmeni gluži vienkārši nomāca ķīniešu traktāta zinībuneaptveramā sistēma. Beigu beigās ordenis bija spiests atteikties no šā pasākuma un pat aizliegt tālāku"Udzin" izpēti. Droši vien tik šokējoša ķīniešu manuskripta iedarbība bija saistīta ar kādām patiešāmkosmoloģiska mēroga un kosmiska dziļuma slepenām zināšanām.

Minētais apokrifs dod zināmu skaidrību par filozofijas doktora, mākslinieka, dzejnieka, vēsturniekaun kosmiskās harmonijas pazinēja Hosē Argeljesa darbiem. Pētot maiju civilizāciju vairāk nekā 30 gadus,viņš izdarīja apvērsumu speciālistu priekšstatos ne tikai par vēsturi, bet arī par mākslu un filozofiju.Daudzi mūsdienu darbi, kuros izklāstīta kosmogoniskā koncepcija par pasaules uzbūvi un evolūciju, mūspar to pārliecina. Tikai nedaudziem zināms, ka cilvēces vēsturi lielā mērā ietekmē Galaktikas starojums(2102. gadā šā starojuma ietekme Zemi skars visspēcīgāk). Vairāk zināms tas, ka katrs cilvēks spējpieslēgties pie šā starojuma ener- goinformatīvā lauka un tādējādi atmodināt sevī dziļāko saprātu. [5]Acīmredzot senie cilvēki bija izglītoti šajā jomā un šifrētā veidā prata glabāt savus noslēpumus svētajāsgrāmatās un citos kultūras pieminekļos. Lai pārliecinātos par senču zināšanām, atgriezīsimies pie HosēArgeljesa un viņa grāmatas "Maiju faktors".

Lūk, ko viņš raksta:"Informācijas plūsma starp planētas ķermeni, piemēram, Zemi, un Galaktikas kodolu tiek uzturēta,

pateicoties Saules aktivitātei, kas izpaužas Saules plankumu veidā. Gan Saule, gan mūsu planēta izmantovienu un to pašu Galaktikas informācijas banku. Tiklīdz zvaigzne, piemēram, Saule, sāk savu evolūciju,tajā fiksējas Galaktikas kods. Tiklīdz planēta, tāda kā mūsu Zeme, sasniedz rezonanses aktivizāciju,Galaktikas informācijas plūsma, kas izlaužas kā Saules plankumi, fiksē galvenās attīstības programmasplanētas atmiņā, kas atrodas ārējā elektromagnētiskajā apvalkā.

Tā nu mēs esam nonākuši līdz jautājumam par tādas saprātīgas planētas struktūru, kura tiek uzskatītapar dzīvu organismu. Tādējādi mēs attīstām hipotēzi "Geja", ko izvirzīja Džeimss Lov- loks, ka Zemepatiešām ir saprātīga evolucionējoša būtne. Protams, faktiski visas aizvēsturiskās, tas ir,pirmstehnoloģiskās tautas apzinājās šo faktu. Visā ilgajā vēstures periodā pasaules tautas vienojapārliecība, ka Zeme ir svētums.

Mēs varam teikt, ka ilgu laiku valdīja kopēja pārliecība, ka Zeme kā organisms ir svētums. Citsjautājums, vai ļaudīm bija kādas sākotnējas kolektīvas zināšanas par to vai ari viņiem bija globālspriekšstats par Zemi, kāds ir mums, pateicoties mūsu smagnējajai, bet visu pārņemošajai kosmiskajaitehnoloģijai. Atmetot malā argumentus par labu tam, ka S.tonhendžas, Gīzas Lielās piramīdas unTeotivakanas piramīdu celtniekiem bija kopīgas zināšanas, uzskatīsim par izejas punktu vismaz to, kakopējās rezonanses iespaidā pastāvēja kaut kāda "vispārējā" zinātne.

Lūk, nejaušas sakritības piemēri: zizlis ar "bumbām" Saules un taisnās tiesas dieva rokāsMezopotāmijā ir "radies" Ēģiptē, kur tas simbolizēja pastāvību un stabilitāti. Vēl viens piemērs: akrobātutēma raksturīga gan Krētas, gan Ēģiptes mākslai.

Uzskicējuši tādu perspektīvu, iztēlosimies visu, kas saistīts ar maijiem, Lielā cikla - Galaktikas

sinhronizējoša stara veidā. Atgriezīsimies 5000 gadu senā pagātnē un aprakstīsim kādu divdabīgusituāciju. Mēs varam palūkoties uz visu gan no Zemes iedzīvotāju, gan no Galaktikas navigatoru-maijuviedokļa. Sākumā palūkosimies uz situāciju no Zemes.

Pēc pēdējā leduslaikmeta - vairāk nekā pirms 12 tūkstošiem gadu - mūsu planētai sākās jauns Saulesperiods. Visdažādākajās vietās, it sevišķi Dienvidamerikā, ir atrodamas kāda agrīnāka cikla pēdas. Šiedaudz senāko ciklu priekšposteņi paliek apslēpti, nepamanāmi, jaunajā ciklā neiekļauti. Sešu gadutūkstošu laikā zemkopības eksperimenti sāka dot jūtamākus rezultātus dažādās Indijas, Tuvo Austrumu unZiemeļamerikas ielejās. Galaktikas informācija, kas tiek nodota ar Saules starpniecību, piepildazemkopju tautu mentālos laukus. Neskaidras atmiņas par daudz agrākiem cikliem, citiem laikiem, citiemeksistences līmeņiem sajaucas ar Saules pielūgšanu. Gan domās, gan jūtās iestājas briedums. Nupat, nupatsāksies vēl viens civilizācijas cikls.

Tajā pašā laikā maiju zvaigžņu priekšposteņos nepaliek nepamanīts nekas no tā, kas notiek uz Zemes.Tiek nosūtīta ziņa, ka vēl viena planēta tuvojas sava ēteriskā ķermeņa aktivizēšanai. Galaktikas saprātaLielās apvienības kolektīvo pūliņu rezultātā sinhronizējošais stars fokusējas uz Sauli un tās planētusistēmu, īpaši saasinot uzmanību uz trešās planētas - Zemes - orbītu. Vajadzīgajā brīdī ar mūsu planētaivēl nepieredzētu kolektīvo, mentālo spriedzi stars aktivizēsies, un sāksies Lielais cikls. (Ja jums jauapnicis lasīt vai jūs smaidāt, lasot šīs rindas, tad pacentieties nodzīvot vēl kādus 20 gadus, laipārliecinātos par to patiesīgumu.)

Sadalījis Lielo ciklu 13_periodos (ciklos, "baktunos"), kas atbilst galvenajiem notikumiem uzZemes, Hosē Argeljess ar maiju galaktiskā kalendāra palīdzību periodizē visu senāko un jaunāko Zemescivilizāciju vēsturi uz vispārējā planētu evolūciju procesa fona.

0. cikls. Zvaigžņu sēja (3113. - 2718. g. pirms Kristus)

Zemes ieiešana Galaktikas sinhronizējošajā starā. Galaktikas līgas "zvaigžņu raidījumu"pārraidīšana visām planētas tautām. 3100. gads pirms Kristus - Augšēģiptes un Lejasēģiptcsapvienošanās. 3000. gads pirms Kristus - Šumeras attīstība. 2800.

gads pirms Kristus - Stonhendžas celtniecības sākums.

1. cikls. Piramīdas (2718. - 2324. g. pirnis Kristus)

2700. - 2600. g. pirms Kristus - Heopsa piramīdasjizcelšana GīzIL Ēģiptē, iezīmē planētas ēteriskālauka nostiprināšanos. Šumeras civilizācijas, Akadas un Ūras attīstīšanās un bronzas laikmeta sākums.Harapas (Indijā) civilizācijas sakums. Zemkopju nometnieku dzīvesveida sākums, Ķīna, Mezoamerika,Andi.

2. cikls. Ritenis (2324. - 1930. g. pirms Kristus)

Riteņa pilnīga ieviešana, transporta tehnoloģijas un cikliskās domāšanas sākums, rakstītu likumukopojumi, Mezopotāmijas metal ur ģijas tehnoloģija. Sargons un pirmā Babilonijas impērija. Karadarbībāsā kas kauj as_r atu izmanto šana. Leģendāro imperatoru laikmets, Ķīna. Mīnoja ci vilizācij as rašanās

3. cikls. Svētā kalna cikls (1930. - 1536. g. pirms Kristus)

Vidējā un Jaunā impērija, Ēģipte, centra pārvietošana uz Rietumiem - uz Svēto kalnu Valdniekuielejā iezīmē ēģiptiešu dinastiju valdīšanas iemūžināšanu un savas teritorijas aizsardzības pasludināšanupar civilizētas dzīves normu. Iekarotāju viļņi: heti, ārieši; Mīnoja un Indijas civilizāciju krišana.

4. cikls. Šanas mājas cikls (1536. - 1141. g. pirms Kristus)

Šanas diņast ijas nodibināšana Ķīnā. Doktrīnas "iņ un jan" formulēšana, attīstīta bronzas metalurģijaun ķīniešu civilizācijas modelis. Vēdiskās ci vilizācijas sā kums. Indi ja . Čavinu civilizācijas rašanās,Andi un olmeki, Mezoamerika. Ehnatons Ēģiptē, īlijs un Mozus Izraēlā, hetu valsts apvienošanās.

5. cikls. Imperatora zīmoga cikls (1141. - 747. g. pirms Kristus)

Babiloniešu un asīriešu dinastijas. Dzelzs ieroči un kara mašīnas. Mikēnu grieķu uzplaukumsVidusjūras reģionā, Trojas izlaupīšana. Džou dinastija Ķīnā, "Udzin" rašanās. Olmeku kultūrasizplatīšanās visā Mezoamcrikā. Kavalērijas izmantošana karadarbībā; impērijas militāras pārvaldesmodelis nn dinastiju varas pārmantošana uz planētas kļūst par civilizētas dzīves normu.

6. cikls. Macibas par pratu cikls (747. - 353. g. pirms Kristus)

Galaktikas maiju pirmā viļņa periods Mezoamerikā. j ersijas impēlija ilozofiska, individuālistiskadomāšanas veida rašanās un agrīnākā - kolektīvās domāšanas veida - izspiešana. Pjta gors, Sokrāts,Platons, Aristotelis Grieķijā; sešas vēdiskās domāšanas skolas,MahāvīraimBūdaIndijā; Laodzi,Konlucijs,DžuandziĶīnā. Montealbanas celtniecība Meksikā. Maiju kalendārās sistēmas sākumstadija.

7. cikls. Iesvaidītā cikls (353. g. pirms kristus - 41. g. pēc kristus)

Helļēņu civilizācija, Aleksandrs Lielais; R omas uzp laukums. Ro mas impērijas sākums; ķeltiEiropā, attīstīta dz.elzsjjietalurģija; imperatora Ciņa Šihuandi veiktā karojošo Ķīnas valstiņusaliedēšana, Haņu dina stijas sākums. Lie lais Ķīnas mūris; budisma kā kosmopolītiskas reliģijasizplatīšanās no Indijas uz Centrālāziju. Jēzus Kristus, Tuvo Austrumu gnostiskās reliģijas; olmckuizkliedēšanās un Teotivakanas dibināšana.

8. cikls. Sarkanā un Melna Valdnieka cikls (41. g. - 435. g.)

Piramīdu pilsētas - Teotivakanas pabeigšana, mezoame- rikāniskās kultūras veidošanās, Valdniekipār Sarkano un Melno, Kecalkoatla pirmā mācība. Moče, Naska, Tiavanako Andos. Lieldienu sala;Rietumāfrikas valstu rašanās; Romas impērijas iz- plešanās un krišanaJ kristietības rašanās; Haņudinastijas sabrukums, budisma izplatīšanās Ķīnā un Dienvidaustrumāzijā.

9. cikls. Maiju cikls (435. g. - 830. g.)

Galaktisko maiju otrais apmeklējums. Pakals Votans no Pa- lenkes un maiju kultūras uzplaukums;Muhame ds un islama r aš- šanās romas katolicisms Rietumeiropā; hinduisma rašanās Indijā; budismaizplatīšanās Tibctā, Korejā, Japānā; Tanu dinastija Kīnā, Valstu veid ošanā s Dienvidaustrumāzijā unIndonēzijā (Borobudurs Javā). Tiavanako uzplaukums Andos; polinēziešu civilizācija Okeānija. Nigērijascivilizācijas agrīnais uzplaukums.

10. cikls. Svēto karu cikls (830. g. - 1224. g.)

Klasiskās maiju un Centrālamerikas civilizāciju krišana, Ke- calkoatls un tolteku uzplaukums.Čančanas čimu civilizācija, Andi. Nigērijas uzplaukums. Islama uzplaukums un izplatīšanās, tākonfrontācijai ar kristīgo civilizāciju kru sta ka ri. Tibetas civilizācijas rašanās. Sunu dinastija,drukājamā mašīna, šaujampulveris Ķīnā. Khmeru dinastija Dieirvidaustrumāzijā. Lielā ZimbabveAustrumāfrikā.

11. cikls. Svētās sēklas cikls (1224. g. - 1618. g. )

Islama izplatīšanās indijā, Dienvi daustrumāzijā un Ri etum- āfriķā. Tibetas izolācija. Turku,mongoļu uzplaukums, Ķīnas iekarošana. Japānas izolācija. Zimbabves uzplaukums Austrumāfrikā.Kristiešu civilizācijas maksimālais uzplaukums Austrumeiropā. Reformācija un k ristīg ās. baznīcassašķelšan ās. Eiropiešu civiļizācjjas izpļatīšanās un tās triumfs inku un acteku impēriju iekarošanā.Eiropieši uzsāk kolonizāciju, svētā pasaules uzskata noriet s ( apslēptā sēkla).

12. cikls. Matērijas transformācijas cikls (1618. g. - 2012. g.)

Zinātniskā materiālisma rašanās un triumfs, eiropieši iekaro pasauli; rūpnieciskā revolūcija,demokrātiskās revolūcijas Amerikā un Eiropā. Āfrikas, Latīņamerikas, Āzijas kolonizācija. Japānasindustrializācija. Kārlis Markss un komunisma rašanās; komunistiskā revolūcija Krievijā un Ķīnā.Pirmais un Otrais pasaules karš AtomBumba un kodolēra; cilvēka iziešana kosmosā. Trešās pasaulesspēka uzplaukums, islama valstis Meksikā un Indijā. Globāls terorisms un tehnoloģiskās civilizācijassabrukums. Zemes attīrīšanās un globālas atdzimšanas noslēguma ēra. Informācijas gadsimts unkristālsaules tehnoloģija. Galaktiskā sinhronizācija.

Prātot par Lielo ciklu, Galaktikas staru un par to abu ietekmi uz cilvēces vēstures gaitu var, cik uziet.Par to jau ir sarakstīts milzum daudz grāmatu. Piekritīsit taču, ka šāds, kaut arī sašutumu izraisošs,skatījums tomēr spēj izskaidrot daudzas vēstures mīklas. Bet sagaidīsim 2012. gadu.

Šajā īsajā pārskatā, kas pamatos raksturo trīspadsmit ciklu galvenos notikumus, mēs varam novērotaktivitātes pieaugumu un izplatīšanos, to, kā pieaug milzīgs vilnis, kas savu maksimumu sasniedztrīspadsmitajā - Matērijas transformācijas ciklā. Tas, kas mums šķiet esam vēstures process - Lielaiscikls - , patiesībā ir planetārs process, noteikta stadija Zemes apzinātā izaugsmē, planētas ēteriskāķermeņa radīšanā.

Šajos visu aptverošajos planetārajos centienos cilvēki ir jūtīgi atmosfēras aparāti, ko Galaktikaizmanto procesā, kura mērķis ir planētas "materiālā lauka" transformācija. Šīs transformācijas uzdevumsir pacelt vispārējo planētas lauku daudz augstākā, daudz harmoniskākā rezonanses frekvences līmenī.Tādējādi tiek radīts planētas ēteriskais lauks, apzināti veidots Zemes ēteriskais apvalks. (Labi, ka strīdspar to, kas ir primārs - matērija vai saprāts, vēl nav beidzies.) Lūk, kas tiek domāts, runājot par Lielo

ciklu kā galaktikas sinhronizācijas staru 5125 gadu garumā.Lai izprastu to, ka vēsture ir galaktikas mērogā sinhronizēta planētas ēteriskā ķermeņa izveide,

nepieciešams izprast, kāda loma ir mūsu planētai kā lielā organisma - Saules sistēmas - sastāvdaļai.Saules sistēma ir autonoms organisms, kura plāno apvalku jeb formu veidojošo lauku sauc parheliokosmu.

Katrus 11,3 gadus heliokosms izplešas, bet pēc tam nākamos 11,3 gadus - saraujas. Šos ieelpas unizelpas ciklus sauc par he- liopauzi, kuras pilna kustība notiek apmēram 23^gadu laikā.

Pastāv pilnīga atbilstība starp Saules sistēmas ieelpas un izelpas heliopauzi un divkāršo Saulesplankumu kustību aktivitāti. To nosaka divējādi "plankumi": viens - negatīvs, otrs - pozitīvs, tiesavstarpēji iedarbojas no Saules virskārtas rajoniem, kuri atrodas 30 grādus uz ziemeļiem un dienvidiemno Saules ekvatora. Apmēram katros 11,3 gados divi plankumi satiekas uz ekvatora un uzsāk šo procesu30 platuma grādus uz ziemeļiem un dienvidiem no ekvatora.

Ar heliopauzi saistītais pilnais Saules plankumu cikls aprit, kā jau teikts, apmēram 23 gados. Citiemvārdiem sakot, formu veidojošā Saules lauka elpošanas cikls ilgst apmēram 23 gadus.

Acīmredzot Saules plankumi, kuru aktivitāte izraisa lielas perturbācijas Zemes radioviļņos unbiomagnētiskajā laukā kopumā, ir cieši saistīti ar Saules elpošanas procesu.

Slavenais psihiatrs akadēmiķis Kornetovs ievēroja, ka augstas Saules aktivitātes gados cilvēkivairāk saslimst ar šizofrēniju. Veselus 110 gadus Maskavas mediķi novēroja jaundzimušos, jo viņi irvispiemērotākie objekti salīdzināšanai. Izrādījās, ka augstas Saules aktivitātes gados dzimst visai mazi unvārgi bērni, turklāt tādi viņi paliek visu mūžu. Par Saules aktivitātes ietekmi uz cilvēces likteņiem kopumāir rakstījis slavenais L. Čiževskis grāmatā "Saules vētru atbalsis uz Zemes".

Ja mēs paraugāmies uz Saules sistēmu kā kolosālu organismu, kura ķermenis- heliokosms - ietversevī planētu orbītas, tad kāda varētu būt planētu loma Saules ķermeņa iekšienē un kā savukārt Sauleselpošanas process iedarbojas uz planētām?

Aplūkojot šos jautājumus, mums ir jāņem vērā vēl viens svarīgs un mainīgs apstāklis. Ja Zeme irapzinīgi evolucionējošs organisms, tad ko var teikt par Sauli, ap kuru tā riņķo pa savu orbītu? Neilgaspārdomas aizved mūs pie neizbēgama secinājuma, ka Saulei arī piemīt saprāts - taču milzīgs un mūsuprātam neaptverams.

Un tomēr mūsu senčiem Ēģiptes un Meksikas, Peru un Mezopotāmijas civilizācijās par to bija kautkas zināms, un ar šīm zināšanām ir saistīts tā saucamais Saules pielūgšanas kults. He- liopauzes aktivitāteun divkāršie Saules plankumi vedina domāt, ka Saules saprātam ir enerģētiska procesa daba. Balstoties uzsendienās un mūsdienās uzkrātajām zināšanām, mēs varam izvirzīt šādu hipotēzi.

Centrālās zvaigznes koordinēts (centrālā zvaigzne nepārtraukti kontrolē Galaktikas informāciju arsavu divkāršo raidītājuztvē- rēju cikliskās pulsācijas palīdzību), Saules ķermenis veidojas kā smalkuviļņu sērija, un šie viļņi atbilst desmit planētu orbītām. Kā intuitīvi nojauta Keplers, planētu orbītasharmonē cita ar citu. Tā tika atklāts asteroīdu gredzens starp Marsa un Jupitera orbītām - Urāns, kas rotēorbītā aiz Saturna, un, visbeidzot, Neptūns un Plutons aiz Urāna orbītas. Šajā Saules lauka aprakstāsvarīga loma ir harmoniskam viļņu paternam, kuru rada planētu orbītas, rotējot ap Sauli. Bet kas tad irpašas planētas?

Saule ir centrālais koordinējošais saprāts Saules laukā, bet planētas ir harmoniski žiroskopi, kuruuzdevums ir uzturēt rezonanses frekvenci, ko nosaka planētas orbīta. Tā patiešām var raksturot, piemēram,Zemi, kas griežas ap savu asi.

Kaut arī heliokosms - pilns Saules ķermenis - ir pašregulējoša sistēma, tomēr vienlaikus tas ir arīmilzīgajam Galaktikas laukam pakārtota sistēma. Tāpēc ieelpu nosaka kosmiskie ritmi - Galaktikasfrekvences, kas tiek kontrolētas no Galaktikas kodola tieši un/vai ar citas saprātīgas zvaigžņu sistēmasstarpniecību. Saules ķermeņa izelpa ir pārveidotas enerģijas/informācijas plūsmas, kuras atgriežasatpakaļ Galaktikas kodolā. Planētas ir orbitāli harmoniski žiroskopi, kas apstrādā enerģijas/informācijas

plūsmu, kura nāk no Galaktikas kodola un atgriežas tajā atpakaļ.Ja visu izklāstīto pieņem par patiesību (jo zināšanu ir par maz) un vēl no citām grāmatām bagātina

savas zināšanas par šo tematu, tad daudz kas cilvēces vēsturē un mūsu personiskajā dzīvē kļūstsaprotamāks vai vismaz ir izskaidrojams. Bet tā jau ir pavisam cita joma. Labāk atgriezīsimies piecivilizācijām, kuru tapšanas un attīstības vēsturi tik estētiski un tik dumpīgi pasniedzis Hosē Argeljess.

8. nodaļa Jaunas Atlantidas*

Pabeiguši lasīt A. Gorbovski, pievērsīsimies jaunam tematam, kas saistīts ar zudušo civilizācijunoslēpumiem:

"Kāpēc okeānu, kas šķir Veco Pasauli no Jaunās, sauc par Atlantijas okeānu? Vieni apgalvo, ka tasnosaukts leģendāro Atlantu vārdā, kuri it kā "tur debesis savās akmens rokās" tieši šā okeāna krastā. Citisaka, ka par godu Atlantīdai - salai, kas aizvēsturiskos laikos nogrimusi tā dzīlēs.

Jau daudzus gadsimtus zinātnieki meklē kādreiz diženās civilizācijas - Atlantīdas valsts - pēdas, betpagaidām meklējumi nav vainagojušies ar panākumiem. Tiek minētas visdažādākās šīs leģendārās valstskoordinātas: Azoru un Kanāriju salas, Zaļā raga salas, Madeiras sala un Tenerifes sala.

Meklēt šīs varbūtējās civilizācijas šūpuli ir grūti jau tāpēc vien, ka gadu tūkstošos, kas mūs šķir notās iespējamās pastāvēšanas laika, daudzi sauszemes posmi ir nogrimuši okeānu un jūru dzīlēs. Atmiņaspar šādām zudušām, pēc visa spriežot, milzīgām teritorijām, cilvēce saglabājusi, piemēram, attiecībā uzAtlantijas reģionu. Par kaut kādu sauszemi Atlantijas okeānā rakstīja Platons. Pēc viņa vārdiem, šīmilzīgā sala "iegrima zemestrīces laikā, atstādama aiz sevis neizbrienamas dūņas. Tas kavē kuģotājiemnokļūt atklātā jūrā, tāpēc viņi tālāk nevar tikt.1 " Turklāt Platons atsaucas uz grieķu filozofu Solonu, kas šoinformāciju esot ieguvis no Ēģiptes priesteriem sava Ēģiptes apmeklējuma laikā.

Solons bija pazīstams kā gudrākais no septiņiem gudrajiem, kā lielais Atēnu likumdevējs (viņšdzīvoja ap 600. gadu pirms Kristus). Reiz Solons ceļojis pa Ēģipti. Tur viņu ļoti saviļņojis kāda vecapriestera stāstījums par seno un jau aizmirsto Atēnu vēsturi. Leģenda ir šāda: "Par daudziem, izciliem unbrīnumainiem notikumiem jūsu valstī ir stāstīts mūsu hronikās, bet viens no tiem ar savu cildenumu unvaronību izceļas pārējo vidū, jo šajās hronikās tiek vēstīts par milzu spēku, kas nenovēršami apdraudējavisu Eiropu un kam jūsu pilsēta darīja galu. Šis spēks nāca no Atlantijas okeāna puses, jo tolaik okeānājau peldēja kuģi, un tad tur vēl bija sala, kas atradās pretī jūras šaurumam, kuru jūs saucat par Her- 'kulesa stabiem (senais Gibraltāra jūras šauruma nosaukums). Sala bija lielāka par Lībiju (Ziemeļāfrikā)un Āziju, kopā ņemtām. Pa to varēja nokļūt uz citām salām, un no šīs salas varēja šķērsot visu kontinentu,kas ieskāva šo okeānu, tāpēc ka jūra pie Herkulesa stabiem ir tikai līcis ar šauru ieeju, bet tieši tas otrs irīstā jūra, un to ieskaujošo sauszemi pamatoti var saukt par kontinentu. Atlantīdas salā bija milzīga unbrīnišķīga valsts, kurai piederēja visa šī sala un vēl vairākas citas salas, kā arī daži kontinenta novadi.Vēl bez tiem tā bija sev pakļāvusi daļu Lībijas šaipus Herkulesa stabiem līdz pat Ēģiptei, kā arī daļuEiropas līdz pašai Tirēnijai (tas ir, Etrū- rijai, Itālijas apgabalam).

Šis milzīgais apvienojies spēks gribēja vienā triecienā pakļaut mūsu un jūsu valsti, un visu zemi, kasbija šaipus līcim; un tad, Solon, tava valsts iemirdzējās savas tikumības un varenības pārākumā pār visucilvēci, jo tā apsteidza visus drosmē un ka- ramākslā un atradās hellēņu priekšgalā. Un tad, kad citi no tāsnovērsās, tai neatlika nekas cits kā paļauties tikai uz saviem spēkiem, un, pārvarējusi vislielākāsbriesmas, tava valsts satrieca uzbrucējus un svinēja uzvaru pār viņiem, tādējādi pasargādama noverdzības visus vēl nepakļautos un dāsni dāvādama brīvību tiem, kas dzīvoja Herkulesa stabu apkaimē.Bet vēlāk sākās milzīgi plūdi

un spēcīgas zemestrīces, veselu dienu un nakti nepārtraukti gāza lietus, un visus jūsu karavīrus aprijazeme, un tādā pašā veidā nozuda, nogrima jūrā arī Atlantīdas sala. Lūk, kāpēc jūra tajā vietā navkuģojama un caurskatāma, jo ceļā nākas sastapties ar milzīgu daudzumu dūņu, kas radušās, salainogrimstot."

Grieķu filozofs Krantors no Solu pilsētas (310. g. pirms Kristus), kas piederēja pie pirmās platoniķuakadēmijas, Ēģiptes apmeklējuma laikā redzējis kolonnu, uz kuras bijusi uzrakstīta milzīgas Atlantijas

okeānā nogrimušas salas vēsture.Virkne mūsdienu pētnieku saista sauszemes nogrimšanu Atlantijas okeānā ar kādu kataklizmu, kas,

iespējams, saistīta ar tiem katastrofālajiem notikumiem, par kuriem ir stāstīts šajā grāmatā. Acīmredzotjau vēsturei zināmajos laikos Atlantijas reģionā pakāpeniski nogrimušas kādreizējās sauszemes atliekas.To apstiprina arī tas, ka daudzi senie vēsturnieki un ģeogrāfi piemin ne tikai vienu salu, bet vēl dažasapjomīgas salas - Kronosu, Po- seidoniju un vairākas citas salas, kas atradās uz austrumiem no Herkulesastabiem un tāpat pakāpeniski nogrima okeānā.

Ziņas par kaut kādām jūras dzelmē nogrimušām zemēm atrodam arī Klusā okeāna tautu vēstījumos.Tā, piemēram, to salu iedzīvotāju leģendās, kuras atradās uz dienvidrietumiem no Jaunzēlandes, vēstīts,ka okeāns senatnē esot aprijis Ka-houpo-o- Kanes zemes (tulkojumā - dieva Kanes ķermenis). Polinēziešumītos bieži tiek pieminēta kaut kāda "Milzu zeme". Lieldienu salas iedzīvotāji stāsta par okeānānogrimušajām Motu-Mario-Hivas zemēm.

Šo informāciju apstiprina arheoloģiskie atklājumi. Ponapes salas tuvumā (Karolīnu salās),piemēram, atrastas kādas lielas, pa pusei jūrā iegrimušas pilsētas drupas. Tāpat kā Atlantijas okeānā,sauszemes nogrimšana arī Klusajā okeānā notikusi acīmredzot ilgā laika posmā.

Ir ziņas par kādu Indijas okeānā nozudušu sauszemi. Antīko 4-4i 97 autoru darbos var izlasīt parzemes strēli, kas reiz savienojusi Indiju un Āfriku. Plīnijs rakstīja par lielu salu Indijas okeānā uzdienvidiem no ekvatora. Par sauszemes atliekām Indijas okeānā savos darbos vēl viduslaikos rakstījušiarābu vēsturnieki.

Pēdējo gadu atradumi apstiprina šīs liecības. Vairāki valodnieki konstatējuši Dienvidindijas unAustrumāfrikas dravīdu valodu līdzību. Arī šo reģionu flora un fauna liecina, ka tur reiz bijuši lielisauszemes apgabali. Madagaskarā mīt desmit lemūru sugas, kuras, izņemot Āfriku, sastopamas vienīgiIndijā.

Taču, kā zināms, lemūri neprot peldēt un tātad nevarēja šķērsot okeānu. Madagaskarā sastopamās 26augu sugas atrodamas vēl tikai vienā pasaules daļā - Dienvidāzijā, bet neaug Madagas- karai daudztuvākajā Āfrikā. Savukārt deviņi citi Madagaskarai raksturīgie augi sastopami tikai Polinēzijā, kasatrodas tūkstošiem kilometru lielā attālumā.

Neskaidras atmiņas par sauszemi Indijas okeānā, par leģendāro Lcmūriju var atrast arīDienvidindijas tautu vēsturiskajās tradīcijās. "Tamilahams jeb tamilu dzimtene," vēstī viens no indiešuvēsturniekiem, "tālā pagātnē atradās lielas Navalamas salas dienviddaļā, kura bija viena no pirmajāmzemēm, kas parādījās pie ekvatora. Tajā ietilpa ari Lemūrija - šis bojā gājušais kontinents, kas bijacilvēces civilizācijas šūpulis."

Nav pietiekami daudz ziņu, lai apgalvotu, ka šī varbūtējā civilizācija atradās tieši šajā reģionā,nevis Atlantijas vai Klusajā okeānā ar tajā nogrimušo sauszemi, neatšifrētajiem uzrakstiem, dīvainajāmstatujām un ne mazāk dīvainajiem mītiem, pie kuriem mēs vēl atgriezīsimies.

Reiz, noliecies pār ģeogrāfijas atlantu, vācu ģeofiziķis Alfrēds Vēgeners izdarīja izcilu atklājumu:Dienvidamerikas astrumu krastus un Āfrikas rietumu krastus iespējams savienot tikpat precIzi

kā bērnu spēles "puzzle" savstarpēji saderīgos attēla gabaliņus.Vēlāk izrādījās, ka abu kontinentu krastiem, kurus vienu no otra šķir tūkstošiem kilometru, ir līdzīga

ģeoloģiskā uzbūve un līdzīgas dzīvības formas.Tā radās "kontinentu pārvietošanās" teorija, kas izklāstīta 1912. gadā izdotajā grāmatā "Okeānu un

kontinentu rašanās". Vēgeners apgalvoja, ka kontinentu granīta plātnes un okeānu bazalta dibens neveidoZemes vienlaidu apvalku. Tās it kā peldot, līdzīgi milzīgiem plostiem, uz staigniem iežiem, un šo kustībuizraisot Zemes griešanās spēks.

Pēc 40 gadiem mēs uzzinājām, ka Vēgeneram bija taisnība. Zemes garoza patiešām sastāv no 20mazām un lielām plātnēm jeb platformām, kuru atrašanās vieta uz planētas pastāvīgi mainās. Tektoniskoplātņu biezums ir no 60 līdz 100 kilometriem, un tās kā ļedājy peld pa staigno Zemes magmas virsmu, te

nolaižoties, te pace]oties. Vietās, kur tās cita ar citu saskaras un grūdienveidīgi saduras, Zemes garozaielūst, un tas izraisa zemestrīces. Lūzumu vietās no tektoniskajām plātnēm var nošķelties "gabali",izveidojot salas. Tā, piemēram, ir radušās Japāņu salas.

Šāds ievads nav nejaušs. Pirms ķeramies pie mūsu laikiem tuvāko zudušo civilizāciju apraksta,pievērsīsimies to augsto civilizāciju mīklām, kuras Vecajā un Jaunajā Pasaulē pastāvēja daudz senāk. Kā,piemēram, varēja rasties senā dravīdu civilizācija, no kuras izveidojās Indostānas civilizācija un kurasekmēja šumeru-babiloniešu civilizācijas attīstību? Kādēļ Kanāriju salās dzīvo liela auguma zilacaini unblondi cilvēki, kuriem nav bijis nekāda sakara ar vikingiem vai eiropiešiem?

Šie fakti ir pamatā hipotēzēm, ka starp kontinentiem bijuši salu un sauszemes veidoti "tilti", kassenatnē savienoja Āziju, Ameriku un Austrāliju, bet tie nogrimuši okeānā laikos, kurus vēl (jau) atcerascivilizēti cilvēki.

Par to un par nogrimušām, cilvēku apdzīvotām zemēm stāstīsim, izmantojot fragmentus no šajā jomāpazīstamā zinātnieka un rakstnieka Aleksandra Kondratova grāmatas "Atlantīdas meklējiet šelfa".

Gandrīz neticami, ka kādreiz Indijas, Klusā un Atlantijas okeāna plašumos atradās lieli sauszemesmasīvi, ko apdzīvoja cilvēki, kas radīja senās civilizācijas. Kaut arī niecīga, tomēr pastāv iespēja, kapatiesi ir eksistējusi gan Paciffda, gan Lemūrija, gan Atlantīda.

Visticamāk, ka pirmatnējo cilvēku izvietošanos uz Zemes atviegloja "sauszemes tilti" un, izmantojotšos "tiltus", tika apdzīvotas daudzas salas un pat kontinenti. Tomēr tiešu pierādījumu tam nav, tāpēcBeringiju, Melanezīdu un citas zemes, kuras tagad atrodas zem ūdens, daudzi zinātnieki nodod ģeologu unokeanogrāfu kompetencē, uzskatīdami, ka tās nekādā veidā nav ietekmējušas cilvēces izvietojumu uzZemes. Šajā ziņā mēs esam dažādas ticamības pakāpes hipotēžu varā.

Nevienam, pat visskeptiskāk noskaņotam pētniekam, nav šaubu, ka jūru, līču un okeānu piekrastes, kāarī upju grīvu ūdeņos slēpjas seno apmetņu un pilsētu drupas. Katrs gads nes jaunus atklājumus, zemūdensarheologi atklāj un pēta aizvien jaunas cilvēka klātbūtnes pēdas tādās vielās, kurām mūsdienās pāri klājasūdens.

Pagaidīsim, ko parādīs zemūdens pētījumi. Bet, nepieminot nerimstošos strīdus un satriecošāshipotēzes par šo tematu, mēs nespēsim izprast faktus, no kuriem gluži kā no ķieģelīšiem var uzbūvētveselu namu.

1520. gada novembra beigās trīs kuģi, kas bija palikuši pāri no Magelāna flotiles, izgāja caurišauram un bīstamam jūras šaurumam un nokļuva līdz tam nezināmos ūdeņos. Kaut kur tālu dienvidrietumosatradās garšvielu salas - Magelāna ekspedīcijas mērķis. Divus mēnešus kuģi peldēja svešajos ūdeņos, betkrastu nekur tā arī nemanīja. Okeāns bija apbrīnojami kluss un mierīgs, un tāpēc to nosauca par Mierīgojeb Kluso okeānu. Tā šo okeānu, kas ir vislielākais uz zemeslodes, sauc arī tagad.

Uz ziemeļiem no ekvatora milzīgā okeāna plašumos ir dažas nelielas salas. Pirmie eiropieši tāsapmeklēja XVIII gadsimta sākumā, bet neatrada tur neko citu kā vien nabadzīgu veģetāciju. Likās, neviensun nekad nav dzīvojis uz šīm nožēlojamajām sauszemes strēmelēm, bet tā bija tikai šķietamība.

Uz salām auga kokospalmas, bet tās tur varēja nokļūt tikai ar cilvēku palīdzību. Tika atrastas arīcitas, daudz pārliecinošākas cilvēka klātbūtnes pēdas. Lieldienu salā ir no koraļļu plātnēm sastāvošastaisnstūrveida platformas. Uz citas šīs pašas ekvatoriālās grupas salas - uz Maldenas atrasts arīpussagruvis templis, kas pēc formas atgādina Dienvidamerikas iedzīvotāju senās piramīdas.

Kas radījis šīs platformas un templi, ja visapkārt simtiem kilometru rādiusā bango okeāns? Kānezināmie celtnieki varēja būvēt savas celtnes, ja ekvatoram tuvējās salās nav pat saldūdens? Vai tikaisenās drupas nav tas, kas palicis pāri no noslēpumainās kultūras, kura nogrimusi Lielā okeāna viļņos kopāar auglīgām zemēm, kas reiz barojušas tūkstošiem ļaužu? Varbūt Maldenas sala, tāpat kā Lieldienu sala,bija vienīgi svētnīca, vieta, kurp svētkos devās kādas milzīgas valsts iedzīvotāji, bet pati šī valsts jau senatdusas zem Klusā okeāna viļņiem?

Šīs izzudušās civilizācijas centrs, pēc Brauna domām, atradās tālu rietumos, Ponapes salas rajonā.

Uz šīs mazās saliņas vēl pagājušajā gadsimtā tika atklātas ciklopiskas dnipas. Būvju bazalta sienubiezums sasniedza sešus metrus. 25 tonnas smagas plāksnes bija paceltas gandrīz 20 metru augstumā! Tikkolosāls darbs varēja būt pa spēkam tikai vairākiem tūkstošiem labi organizētu strādnieku. Tātad valstī,kas spēja uzcelt tik gigantiskas būves, būtu jāapdzīvo vairākiem simtiem tūkstošu iedzīvotāju… laikā, kad2000 kilometru rādiusā dzīvo tikai un vienīgi 50 tūkstoši uz salām un saliņām apmetušos cilvēku, bet šīssalas citu no citas šķir simtiem jūdžu liels attālums. Turklāt viņu vidū neatrastos pat 2000 cilvēku, kurispētu veikt smago celtnieka darbu.

Tajā pašā Okeānijas rietumdaļā, uz Tinianas salas, ir saglabājušās monumentālu celtņu atliekas:savdabīga, no divās rindās izvietotām četrus metrus augstām akmens kolonnām veidota aleja. Kādiemmērķiem kalpoja šīs kolonnas: vai tās bija rotājoši elementi vai nesošie balsti? Un kura tauta ir cēlusi šosmilzīgos namus? Mūsdienās Tinianas iedzīvotāji taču mitinās mazās, no niedrēm vai koka celtās būdiņās.

Makmillans Brauns minēja arī citus arheoloģiska, etnogrāfiska, antropoloģiska rakstura faktus partādu lielu sauszemes masīvu vai atsevišķu salu un arhipelāgu atrašanos Klusajā okeānā, kurus tagad klājūdens. Visi šie fakti tā arī paliks kaili fakti, ja tos neapstiprinās citu zinātņu, pirmām kārtām dabaszinātņu- ģeoloģijas, zooģeogrāfijas, okeanogrāfijas - izdarītie pētījumi.

Hipotēzi par sauszemes tiltu, kas savienojis Veco un Jauno Pasauli Beringa jūras rajonā, tālākattīstīja XIX gadsimta zinātnieki, pirmām kārtām paleontologi, zoologi un botāniķi, uzsverot Vecās unJaunās pasaules floras un faunas līdzību.

Pasaules okeāna līmenis vislielākās apledošanas periodā - pirms 15-18 tūkstošiem gadu- bija par135 metriem zemāks nekā pašreizējais tā līmenis. Tas nozīmē, ka tolaik Čukotkas un Beringa — jūrasšelfa vietā, nemaz nerunājot par Beringa jūras šaurumu, atradās milzīga valsts Beringija kas pusotratūkstoša kilometru garā joslā stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem un savienoja Eirāziju ar Ameriku.Tomēr speciālistu vidū nav vienprātības par to, kāda īsti bija šī nogrimusī zeme.

Beringa jūras šauruma dibenā izdevās atklāt applūdinātus pakalnus, ielejas un pat noteikt sena ezerakontūras. Tas orientēts no ziemeļiem uz dienvidiem un ietilpis veselā sazarotu upju un strautu sistēmā, kasveidoja Aļaskas pussalā esošās Houpas upes turpinājumu. Zemūdens pauguri un applūdinātas upju ielejasatrastas arī Čukotkas jūras dibenā.

Ilgu laiku Beringija kalpoja par tiltu, pa kuru nolika faunas un floras apmaiņa starp Veco un JaunoPasauli. Tā uzskatīja jau XVIII gadsimta pētnieki, bet mūsdienās ir atrasts desmitiem pierādījumu,

kas apstiprina hipotēzi par"Beringijas tiltu". Piemēram, grizli lāči dzīvo Ziemeļamerikā no Aļaskaslīdz Meksikai. Paleontologu pētījumi pierādīja, ka šo lāču senči kādreiz mituši Eirāzijā un tikai pēdējāapledojuma laikā parādījušies Aļaskā, acīmredzot nokļūdami tur, šķērsojot Beringiju. Pēc tam kad bijaizkusis milzu ledājs, kas viņiem aizšķērsoja ceļu no Aļaskas uz tālākajiem Amerikas reģioniem,"Amerikas" grizli devušies uz kontinenta dienvidiem. Bet Ziemeļamerika, gluži pretēji, bija "Āzijas"kamieļa dzimtene. Kamieļu atliekas tika atrastas Jaunajā Pasaulē tādos slāņos, kuru vecums, pēcspeciālistu aplēsēm, ir vairāki desmiti miljonu gadu. Eirāzijā kamieļi parādījās tikai kvartārajā periodā,bet Ziemeļameļrikā tie izmira, kaut arī iepriekš tur mita vairāk nekā trīsdesmit dažādu šo dzīvnieku sugu.Gan Ame rikā, g an Vecajā Pasaulē dzīvoja dažādi snuķaino dzīvnieku pārstāvjī mamuti, mastodonti,zīloņi, bet viņu dzimtene ir Afrika un arī šiem gigantiem par tiltu, lai nokļūtu uz Jauno Pasauli kalpojaBeringija

Lai cik pārliecinoši bija zinātnieku argumenti, viņiem tomēr nekādi neizdevās pierādīt to, kaBeringija bijusi "tilts" ne vien augiem un dzīvniekiem, bet arī senlaiku kolumbiem. Tam bija nepieciešamiarheoloģiski pierādījumi, un pēdējos gados tie arī ir atrasti. Sākumā Ziemeļamerikas teritorijā, bet pēctam Sibīrijā un Tālajos Austrumos izdevās atrast akmens darbarīkus, apbedījumus un pirmatnējo cilvēkuapmetnes. Tas viss tiek datēts ar Beringijas pastāvēšanas laiku, proti, - ar pēdējā apledojuma laikmetu.Un starp šīm kultūrām, kuras šķir Beringa jūras šaurums, neapšaubāmi pastāv līdzība. Acīmredzotsenlaiku kolumbi bija nevis jūrasbraucēji, bet gan ceļotāji, kuri kā "tiltu" no Vecās Pasaules uz Jauno

Pasauli izmantoja tagad jau nogrimušo Beringijas zemi. Tomēr galīgi tas tiks pierādīts tikai tajā gadījumā,ja Čukotkas un Beringa jūras dibenā, pirmām kārtām jau seklā Beringa jūras līča ūdeņos tiks atrastascilvēka eksistēšanas pēdas, kultūras pieminekļi, līdzīgi Ziemeļaustrumāzijas, Tālo Austrumu,Ziemeļamerikas kultūras pieminekļiem.

Ohotskas jūras kontinentālais dibens, kam ir bijušās sauszemes reljefa pazīmes, nogrimis viena unpat pusotra kilometra dziļumā.

Beringijas bojāeja varēja notikt arī Pasaules okeāna līmeņa paaugstināšanās rezultātā pēcleduslaikmeta izbeigšanās, kā arī iegrimstot Zemes garozai. Ohotija acīmredzot iegrima lielā dziļumākopā ar milzīgu kontinenta garozas bloku. Ohotijas teritorija samazinājās pakāpeniski, un cilvēkaeksistēšanas laikmetā atsevišķi tās posmi kalpojuši, tāpat kā Beringija, par "tiltu" augu un dzīvnieku, kāarī pinnatnējo cilvēku pārceļošanai. Turklāt, pakļaujot analīzei to zemju floru, kuras apskalo Ohotskasjūra, secināts, ka sauszemes saikne starp tām pārtrūkusi tikai pēc pēdējā apledojuma izbeigšanās, tātadpirms 10-12 tūkstošiem gadu. Pāri Ohotijas zemei notika daudzu dzīvnieku, arī mamutu, pārceļošana.Mamutēna Dimas mūmija, kuras atrašana izvērtās par vienu no mūsu gadsimta lielākajām sensācijāmzinātnē, tika atrasta netālu 110 Ohotskas jūras. Leduslaikmeta "mamutu faunas" pēdas un pirmām kārtāmjau pašu mamutu pēdas tika atrastas Kamčatkas pussalā, rajonā no Penžinas grīvlīča līdz Kamčatkas upei,kuras vārdā nosaukta ari pati pussala. Mamuta atliekas tika atrastas arī Kamčatkas rietumos, gandrīzlīdzās Ohotskas jūrai.

Mamuti varēja nonākt pussalā pa sauszemi - nekā pārsteidzoša tur nav, bet nokļūt līdz pussalaipeldus šie giganti nespēja. Ja jau viņu atliekas tiek atrastas Ohotskas jūras salās, tad tas nozīmē, kanogrimusī Ohotija reiz kā tilts savienoja salas ar kontinentu. Mamutu kauli tika atrasti uz salas, kura pirmsvairākiem desmitiem gadu tūkstošu, pēdējā apledojuma laikmetā, pateicoties Ohotijai, bija pussala.Turklāt šie kauli atrasti ne tikai zemē, bet arī zem ūdens, piemēram, 40 metru dziļumā Anivas līča dibenāKorsako- vas pilsētas tuvumā. 1955. gadā japāņu ģeologs M. Minato Japānas ģeoloģijas un ģeogrāfijasžurnālā ziņoja par mamuta atlieku atrašanu Hokaido salā, kura kādreiz bija daļa no Ohotijas un tātadsavienota ar kontinentu.

Dabiski, ka šiem dzīvniekiem pa pēdām salās nonāca arī to mednieki - paleolīta laikmeta cilvēki.Viņu kultūras pēdas atrastas ne tikai Ohotskas jūras kontinentālajā piekrastē, bet arī Kuriļu salās,Sahalīnā, Hokaido salā. Starp citu, Japānas arhipelāga salas sāka apdzīvot, ne tikai pārejot pāri"Ohotskas jūras Atlantīdai" Ohotijai, bet arī pāri "Japāņu jūras Atlantīdai" - nogrimušajai sauszemeiNiponīdai, kas tā lika nosaukta par godu Japānas senajam nosaukumam "Nipona".

Japānu no Eirāzijas atdalošo Tatāru un Cusimas šaurumu dibenā Zemes garozas biezums sasniedztrīsdesmit kilometrus, tātad tā ir kontinenta garozas biezumā.

Par senatnē notikušo sauszemes nogrimšanu Japāņu jūrā liecina arī applūdinātās ielejas. Seno upjugultnes atklātas pat 700 metru dziļumā! Tas nozīmē, ka šeit, tāpat kā Ohotskas jūras reģionā, notikusipamatīgu Zemes garozas bloku nosēšanās.

Niponīdas, tāpat kā Ohotijas, bojāeja notika ne tikai un ne tik daudz Pasaules okeāna līmeņapaaugstināšanās dēļ, cik tektonisko procesu rezultātā šajā nemierīgajā reģionā. Japāņu jūras dibenāatrastas drošas pazīmes, kas liecina, ka atsevišķas Niponīdas daļas nonākušas zem ūdens Zemes garozasstraujas iebrukšanas, tātad - katastrofu - rezultātā. Līdzīgas katastrofas notiek arī mūsdienās, viena nobriesmīgākajām 1923. gadā Sagami līcī ne tikai nodarīja kolosālus zaudējumus Tokijai un Jokohamai, betarī būtiski izmainīja apvidus reljefu. Jūras dibens vietām iegrima vairāk par 1300 metriem. Krasta tuvumāvairāk nekā 100 metru dziļumā nogrima zemes gabals, kura garums bija apmēram 13 jūras jūdzes unplatums - 2 līdz 3 jūras jūdzes. Arī 1964. gadā Niigatā notikusī zemestrīce nodarīja ievērojamuszaudējumus Japāņu jūras piekrastes joslai apmēram 200 kilometru garumā. Nelielā Avasimas saliņapacēlās par 80-160 centimetriem, bet tās ziemeļrietumu daļa, gluži pretēji, iegrima. Šaurumā, kas atdalasalu no sauszemes, izveidojās jauns zemūdens kanjons. Apmēram 15 tūkstoši Niigatas namu nonāca zem

ūdens. Japāņu pētnieks Imamura min neskaitāmus piemērus tam, kā pagājušā gadsimta laikā zemestrīcesun vulkānu izvirdumi izmainīja Japānas salu krastu aprises.

Pēdējā apledojuma laikmetā Amūra tecēja pāri tagad nogrimušajai Ohotijas teritorijai, bet vēl senākvarenā upe vēla savus viļņus arī pāri Niponīdas zemēm, kas sāka iegrimt pirms Ohotijas. Japāņuzooģeogrāfs Nišimura savam rakstam "Japāņu jūras rašanās, spriežot pēc tās faunas" pievienojis virknikaršu, kurās parādītas Japāņu jūras konfigurācijas izmaiņas leduslaikmetā. Japānas arhipelāga salas tesavienojušās, te nošķīrušās cita no citas, Hokaido salu un Sahalīnu savienojis sauszemes "tilts", betJapānas dienvidu salas bijušas savienotas ar Korejas pussalu. Dzeltenās jūras dibenā atrasti plaši smilšulauki, kurus gandrīz nav skārušas krasta bangas. Tātad lielas sauszemes teritorijas, kas savienoja Korejuun Japānu, tika applūdinātas ļoti strauji un "tilts" nozuda zem ūdens samērā īsā laikā. Savukārt ziemeļossauszemes saikne ar Sahalīnu, kontinentu un japāņu salu Hokaido te radusies, te zudusi dažādās pēdējāapledojuma fāzēs. Un tieši šajā laika posmā uz Japānas arhipelāgu varēja pārceļot senie Austrumāzijas unPiejūras iedzīvotāji.

Visticamāk, ka pārceļošana uz Japānas salām notika gan no Sahalīnas, gan no Korejas pussalaspuses, tātad - gan šķērsojot Ohotiju, gan Niponīdu. Kā uzskata lielākā daļa pētnieku, Japānas senākieiedzīvotāji bija aini - apbrīnojama, mūsdienās gandrīz pilnībā izmirusi tauta, kas sevī apvienoja visu trijucilvēces "lielo rasu"- eiropcīdās, mongoloīdās un negroīdās rases - iezīmes. Ainu savdabība ir tik liela,ka viņus dažreiz dēvē par atsevišķu "mazo rasi"-kuriļiem.

"Nav tautas, par kuru tik īsa laika sprīdī būtu izteikti tik dažādi un pat pretēji viedokļi (par tāsrašanos vai cilšu radniecību ar citām tautām) kā par ainiem," rakstīja akadēmiķis L. Šrenks - viens nopirmajiem šīs mīklainās tautas pētniekiem. Ainu materiālās kultūras pamatpazīmes (ziemeļu klimatamnepiemērotais apģērbs, pārvietošanās līdzekļi, ieroči utt.), ainu tēlotājas mākslas motīvi sasaucas arIndonēzijas un Okeānijas tautu sadzīvi un kultūru. Ainu "dienvidu adresi" apstiprina arī japāņuantropoloģiskie pētījumi: ainiem tuvāki par visiem pārējiem japāņiem izrādījās nevis Hokaido ziemeļdaļādzīvojošie japāņi (kur līdz mūsdienām saglabājušies pēdējie tīrasiņu aini), bet gan Uzlecošās Sauleszemes pašos dienvidos - no Kjusju salas līdz Taivanai - ķēdītes veidā izvietotā Rukju salu arhipelāgajapāņi. Ainu senču pārcelšanās no dienvidiem uz ziemeļiem izskaidrojama ar vēl vienas nogrimušaszemes - Sundas - pastāvēšanu.

Amerikāņu pētnieks E. Morze 1877. gadā sava brauciena laikā no Jokohamas uz Tokiju atklājaOomori apvidū senu apmetni, ko ieskāva veselas kaudzes gliemežvāku, ko saskaņā ar leģendām esotatstājuši tur reiz dzīvojušie cilvēki - milži. Kopā ar japāņiem veicot izrakumus, Morze uzgāja šķēpu unbultu akmens uzgaļus, tāpat arī akmens nažus un kasīkļus, brīnišķīgus māla traukus, ko rotāja virvjunospiedumi, tā saukto japāņu Dzjomona keramiku. Tādējādi vairāk nekā pirms gadsimta aizsākāsbrīnišķīgās, Dzjomona nosaukumu ieguvušās akmens laikmeta kultūras izpēte. Plašāk pazīstamas ir tāsmāla skulptūras - "dogu", kā arī podnieku izstrādājumi. Pēdējā laikā atrasti Dzjomona keramikas paraugi,kuru vecums pārsniedz 12 tūkstošus gadu, - tātad tie ir pasaulē visvecākie māla trauki!

Dzjomona kultūru sākotnēji saistīja ar ainu senčiem. Tagad ir skaidrs, ka šīs kultūras saiknes stīdzgan uz ziemeļiem, gan dienvidiem - no Piejūras un Pieamūras līdz Indonēzijas salām. Seno ainuģeogrāfisko nosaukumu ķēdīte stiepjas no Kuriļiem un Sa- halīnas - pāri Japānas salu arhipelāgam - tāluuz dienvidiem, uz Indonēziju. Ainu spirālveida ornamentam paralēles atrodamas arī Austrālijas unOkeānijas tautu ornamentos. Pieamūras seno iedzīvotāju akmeņos cirstās maskas ir apbrīnojami līdzīgasAustrālijas aborigēnu un daudzu Okeānijas salu iedzīvotāju mākslas pieminekļiem. Uz dienvidiem ved arīainu mitoloģiskie priekšstati.

Sundas kontinents ir tā zona, kur notika protoaustraloīdu un viņu kultūras veidošanās. Daži pētniekiuzskata, ka no turienes cēlušies arī aini, kuri pēc Sundas, Niponīdas un Ohotijas applūšanas nonākušipilnīgā izolācijā Japānas arhipelāga salās, Sahalīnā un Kuriļu salās un tādējādi saglabājuši Āzijaskontinentā izzudušo seno antropoloģisko tipu.

Austrāliju apskalojošo ūdeņu šelfa milzīgie plašumi, pati Austrālija, Jaungvineja, Tasmanija,daudzās to tuvumā esošās salas un saliņas pēdējā apledojuma laikmetā izveidoja vienu veselumu -"Austrālijas Atlantīdu" jeb Sahulu.

Kad eiropieši atklāja Austrāliju, kļuva skaidrs, ka bez Vecās Pasaules, Eirāzijas, Āfrikas, JaunāsPasaules un Amerikas ir vēl viens cilvēku apdzīvots kontinents, kura iemītnieki nelīdzinās ne Vecās, neJaunās Pasaules iedzīvotājiem. Radās jautājums: kas tad īsti ir Austrālijas aborigēni un kādā veidā viņinonākuši Austrālijā, ja kuģošana viņiem ir sveša? 1819.- 1821. gada krievu antarktiskās ekspedīcijasdalībnieks I. Simonovs izteica hipotēzi, ka Austrālijas aborigēni varētu būt izceļotāju - no kādas Indijāviszemākās kastas nākušo ļaužu - pēcteči. Roberts Ficrojs, slavenā kuģa "Beagle" kapteinis, domāja, kaaustrālieši ir afrikāņu pēcteči. Tika izvirzīta hipotēze, ka austrālieši vispār neesot ne no kurienes nākuši,bet esot "preadamīti", kas parādījušies neatkarīgi no trim pārējām rasēm: baltās, dzeltenās un melnās.Tika izteikts pat pieņēmums, ka viņi esot "pirmcilvēki", ka cilvēce radusies tieši Austrālijas kontinentā unno turienes cilvēki izklīduši pa visu Zemi. Virkne pētnieku saistīja austrāliešu izcelsmi ar nogrimušajiemkontinentiem: ar Pacifīdu - "Klusā okeāna Atlantīdu" vai arī ar Lemūriju - "Indijas okeāna Atlantīdu" (partām mēs vēl runāsim.).

Mūsdienās par šīm hipotēzēm ir tikai vēsturiska interese, taču arī daudzām no tām ir savs racionālaiskodols. Pēc antropologu

vairākuma domām, tieši Austrālijas aborigēni, būdami izolēti savā kontinentā, vairāk nekā citasrases saglabājuši vissenākajiem cilvēkiem raksturīgās iezīmes.

Uz nogrimušās Sundas zemes un tai tuvējās Dicnvidāfrikas un Dicnvidaustrumāfrikas teritorijāsnotika protoaustraloīdu - ainu senču, vēdu, austrāliešu un daudzu citu tautu veidošanās; šiem cilvēkiembija tumša ādas krāsa, taču viņi atšķīrās no negroīdiem - afrikāņiem. No šejienes protoaustraloīdi devāsne tikai uz ziemeļiem (ainu priekšteči), bet arī uz dienvidiem un sāka apdzīvot Sahulas kontinentu, pirmāmkārtām tā ziemeļdaļu, no kuras mūsdienās palikusi pāri tikai Jaungvinejas sala. Cilvēka klātbūtnes pēdasuz šīs salas aizved daudzu gadsimteņu dzīlēs, vairāk nekā 25 tūkstošu gadu senā pagātnē, bet nav šaubu,ka šeit tiks uzieti arī daudz senāki atradumi: Austrālijas zemē taču ir atklātas pirmatnējo cilvēkuapmetnes, kuru vecums ir apmēram 30 tūkstoši gadu. Bet minēsim vēl dažus interesantus faktus.

Izolētas mazu tautu un pat "mazu rasu" ļaužu grupas parasti veidojas grūti pieejamos zemeslodesapvidos: augstu kalnos un necaurejamos mežos un džungļos, tuksnešos un salās. Pētniekiem nerodasjautājums, kā šie izolētie cilvēki nonākuši mežos, kalnos vai tuksnešos, bet ar saliniekiem tā lieta nav tikvienkārša. Lai nokļūtu līdz salai, jātiek pāri plašiem ūdeņiem.

Indijas okeānā ir Andamanu salas. To pamatiedzīvotājiem, kuru gandrīz vairs nav, raksturīgamelnīgsnēja ādas krāsa, ļoti mazs augums, akmens laikmeta kultūra un primitīva kuģošanas tehnika.Andamanieši runā tādā valodā, kurai nav līdzīgas nekur citur pasaulē. Neraugoties uz "pigmejisko"augumu, viņiem nav nekā kopēja ne ar Ccntrālāfrikas pigmejiem, ne ar Malakas, Filipīnu salu,Jaungvinejas un Jaunhebridu salu negrītiem. Pēc dažu pētnieku domām, andamanieši ir Indostānasvissenāko iedzīvotāju pēcteči.

Paši andamanieši uzskata, ka viņi ieradušies savā zemē ļoti sen, vēl pirms lielajiem plūdiem.Sākotnēji Andamanu arhipelāga

salas veidojušas vienu veselumu. Dieva Pulugu dusmas (arī: Bi- liku - sezonālo musonu postošospēku personifikācija andama- niešu mitoloģijā) esot izraisījušas plūdus, kuros bojā aizgājis milzumdaudz Andamanu salās dzīvojušo cilvēku. Lielā sala sadalījusies Andamanu salu ķēdītē, kādu to pazīstammūsdienās, un cilvēki tikuši izšķirti, - lūk, kāpēc atsevišķu salu iedzīvotāji runā savdabīgi un viņiem iratšķirīgas ieražas.

Andamanieši veido savrupu "mazo rasi" australoīdu rases iekšienē. Lai panāktu tādu savrupstāvokli,viņiem bija jāatdalās no australoīdu kopējā stumbra ļoti sen (pirms daudziem tūkstošiem gadu).

Lai izveidotos lokāla rase, nepieciešams ilgs laiks. Bet, lai nokļūtu salās, salinieku senčiem, kuri

nepazina pat primitīvu jūrasbraukšanu, būtu bijis jāizmanto "šelfa ceļi", sauszemes tilti un to atzarojumiizzudušo salu un saliņu veidā. Pa "šelfa ceļu" no Indijas Šrilankas salā nokļuva vēdi, kuri vēl šobaltdiendzīvo akmens laikmeta apstākļos un, tāpat kā Austrālijas aborigēni, ir tipiski australoīdu rases pārstāvji.Arī pats Austrālijas kontinents ar tā iedzīvotājiem pēc Sahulas un Sundas izzušanas pārvērties milzīgāsalā un kļuvis par ģenētisko izolatoru.

Acīmredzot tieši šī kompleksā pieeja, visdažādāko zinātņu apvienošana dos iespēju beidzot atrisinātKanāriju salu pamatiedzīvotāju huanču mīklu. Viņi tiek uzskatīti par Kromaņonas cilvēka pēctečiem,atlantu ganiem utt. "Šelfa ceļš" atveda huanču senčus uz viņu salām (kaut arī šeit nebija vienlaidussauszemes tilta), bet pēc tam, kad Pasaules okeāna līmenis paaugstinājās, viņi nonāca pilnīgā izolācijā noārpasaules, un tas noveda pie "Kanāriju mazās rases" izveidošanās - liela auguma zilacainiemblondīnicm, kuriem nav ne mazākā sakara ne ar vikingiem, ne ar kādiem citiem eiropeīdu rasespārstāvjiem.

Pa "šelfa ceļu" - pāri Beringijai un Ohotijai - Jaunajā Pasaulē ieradās paši senākie Amerikasiedzīvotāji. Pēc Ohotskas jūras un

Beringa jūras "Atlantīdas" nogrimšanas arī viņi nonāca izolācijā… Zemūdens izrakumos vēl jāatklājne tikai Amerikas indiāņu izcelsmes noslēpums, bet arī citi pirmskolumba Jaunās Pasaules augstocivilizāciju noslēpumi.

"Atnācēju meklējumi" - tā varētu nosaukt aizraujošo stāstu par visdažādākajām "adresēm" unhipotēzēm, kas izvirzītas, cenšoties atrisināt Amerikas pamatiedzīvotāju un tās augsto civilizācijuizcelsmes mīklu. Kas tikai nav figurējis indiāņu iespējamo senču sarakstā! Senie ēģiptieši un ne mazāksenie šumeri, Divupes iedzīvotāji, Atlantijas piekrastes iedzīvotāji, baski, kā arī milzīgā Birāzijassuperkontinenta pretējā malā dzīvojošie japāņi; jūrasbraucēji feniķieši un klejotāji huņņi; Ziemeļamerikasberberi un Mazāzijas senie heti; romieši un khmeri, skiti un Krētas salas iedzīvotāji; Rietumeiropas ķeltiun Indostānas iedzīvotāji; izraēlieši un Rietumāfrikas piekrastē dzīvojošā mandingo tauta; persieši unķīnieši; "nogāžu mongoļi" un "Sibīrijas samojedi"; no ahajiešu ieņemtās Trojas izbēgušie etruski unOkeānijas salu iedzīvotāji. C Spānietis Enriko Martiness pēc Baltijas apmeklēšanas XVII gadsimtāsecināja, ka Rīgas apkaimes iedzīvotāji esot apbrīnojami līdzīgi Amerikas indiāņiem", tāpēc indiāņudzimteni vajagot meklēt Baltijā. Pēc trim gadsimtiem amerikānis Herolds Gledvins izdeva grāmatu, kurātikpat "pamatoti" apgalvo, ka pirmskolumba Amerikas augstajām civilizācijām par savu izcelsmijāpateicas Maķedonijas Aleksandra flotei.

Ne reizi vien ir mēģināts pierādīt, ka Jaunās Pasaules cilvēki cēlušies no kaut kādas specifiskasAmerikas pērtiķu sugas (kaut arī Amerikā nav atrastas viņu atliekas), ka Jaunās Pasaules civilizācijas irsenākas par Vecās Pasaules civilizācijām un ka par pirmskolumba Amerikas kultūras apbrīnojamajiemsasniegumiem būtu jāpateicas nevis indiāņiem, bet gan atnācējiem no kosmosa vai nogrimušo kontinentu -Atlantīdas, Pacifīdas, Andijas, Mū, Arakinēzijas… - iedzīvotājiem. Tas viss tomēr ir tikai un vienīgihipotēzes, spekulatīvi pieņēmumi, dažreiz - vistīrākā fantāzija. Bet milzīgs iegūto faktu klāsts liecina parto, ka "pirmatnējie kolumbi" ieradās Jaunajā Pasaulē no Āzijas, nokļūstot Amerikā pāri tagad jaunogrimušajai Beringijai.

Pēc ilgiem strīdiem antropologi vienojās, ka indiāņi ir tāda ļoti savdabīgas mongoloīdu rasespārstāvji, kura ļoti sen nošķīrusies no kopējā celma jau tajos laikos, kad pēc Beringijas šķērsošanas unpēc tās bojāejas nonāca pilnīgā izolācijā. Tā mūsdienu indiāņu priekšteči kļuva par saliniekiem, līdzīgitasmāniešiem, andamaniešiem, austrāliešiem un huančiem.

Amerikas kontinenta aprises pirms 30 tūkstošiem gadu stipri atšķīrās no tagadējās, jo plaši šelfareģioni, kuri tagad ieskauj Jaunās Pasaules zemes, tolaik bija sauszeme. Milzīgi ledāji aizšķērsoja ceļusenlaiku kolumbiem, un viņi acīmredzot virzījās uz priekšu gar Amerikas Klusā okeāna piekrasti, kastagad kļuvusi par seklu šelfu. Uz Santarosas salas, 70 kilometrus no Dienvidkalifornijas piekrastes, tikaatrasta paleolīta laika ļaužu apmetne, kuras vecums varētu būt 30 tūkstoši gadu. Senatnē šeit mitušie

cilvēki vākuši moluskus un medījuši pundurmamutus (augumā mazākus par diviem metriem). Acīmredzotgan cilvēki, gan mamuti bija nokļuvuši Santarosā pa sauszemi, kas tagad ir šelfs.

Zemūdens pētījumu laikā no jūras dibena netālu no Laholjas kanjona tika izcelts liels daudzumsgraudu beržamo ierīču, kuras indiāņi sauc par "metates" un lieto kopš sirmas senatnes. Arī ASV austrumupiekrastē, kuru ieskauj šelfa strēle, zem ūdens atrasti mamutu un mastodontu kauli, kuru vecums ir vairākitūkstoši gadu. Meksikas līča dibenā atklātas nogrimušas salas.

Acīmredzot, šķērsojot šelfu un virkni salu, kas tagad atrodas zem ūdens, sirmā senatnē cilvēkinokļuva Antiļu salās (vienlaidus tilts starp tām un kontinentu, ja tāds vispār ir bijis, acīmrddzot nogrimisūdenī jau ilgi pirms cilvēka parādīšanās Jaunajā Pasaulē). Tādā pašā veidā pirmie cilvēki nokļuva arīBahamu salās.

Zemūdens arheologiem Amerikas šelfa paveras plašs darbalauks, lai meklētu ne tikai paleoindiāņupēdas, bet arī augstu kultūras attīstības pakāpi sasnieguša cilvēka darbības pēdas. Jo "šelfu ceļus", bijušosauszemi, aprija ne tikai lēnā ledāju kušana. Vairākos Jaunās Pasaules reģionos Zemes garoza vēlšobaltdien ir aktīva un liek sevi manīt ar briesmīgām zemestrīcēm un vulkānu izvirdumiem. Mūsugadsimta sākumā Martinikas salā aizgāja bojā Senpjēras pilsēta (kura tika dēvēta par "RietumindijasMazo Parīzi") - to iznīcināja vulkāna izvirdums. Bet pirms 300 gadiem cita nelaime - zemestrīce -Jamaikā iznīcināja "pirātu Babiloniju" - ostas pilsētu Portrojalu, kuru aprija Kārību jūras ūdeņi.

9. nodaļa Boja gājušo pilsētu un salu noslēpums

Mēs jau zinām, ka SantorinaSvulkāna konusa sprādziena rezultātā tika iznīcināta ne vien salas lielākādaļa un apraktas pelnos tās ziedošās pilsētas, bet arī nodarīti milzīgi zaudējumi apkārtējām valstīm unsalām - Krētai, kontinentālajai Grieķijai un Mazāzijai, Palestīnai un, iespējams, pat Ēģiptei. Sprādziensizraisīja gigantiskus cunami viļņus un zemestrīces, bieza pelnu kārta iznīcināja sējumus un padarīja augsnineauglīgu uz daudziem gadiem. Vislielākie zaudējumi tika nodarīti Krētas salai. Pār tās piekrasti gāzāscunami viļņi, laukus pārklāja vairākus metrus biezs pelnu slānis, bet brāzmainas lietusgāzes ieskaloja šospelnus augsnē. Acīmredzot tieši Santorina katastrofālais izvirdums bija nāvējošs trieciens milzīgajai jūraslielvalstij Krētai un galvenais tās bojāejas cēlonis. Pie šī grandiozā notikuma mēs vēl atgriezīsimies.

Psiras salā, kas atrodas Merabelas līcī, kurš iestiepjas Krētas salā, grieķu arheologi atklāja Mīnojalaikmeta apbedījumus, kas datēti ar 2. gadu tūkstoti pirms Kristus. Lai izpētītu Psiru apskalojošos ūdeņus,tika pieaicināts Žaks Ivs Kusto ar viņa slaveno kuģi "Kalipso". Sākumā ekspedīcija atrada dažādulaikmetu keramiku, pēc tam no jūras dibena izcēla brīnišķīgu kausu, bet vēlāk arheologi - ūdenslīdējiuzdūrās veselai keramikas izstrādājumu grēdai, kas stiepās gandrīz 100 metru garumā, 8 līdz 30 metrudziļumā veidojot milzīgu slīpu sienu, kura pēc saviem apveidiem atgādināja jūras ķemmītes gliemežvāku.Simtiem tūkstošu vāžu, trauku, krūžu, tašu, kausu un amforu gulēja jūras dibenā!

"Peldēdams šurp turp gar milzīgajām iegulām, es ievēroju, ka desmitiem nelielu pakalniņu (tie tadarī piešķir visam kompleksam jūras ķemmītes gliemežvāka izskatu) atgādina vairāku kuģu avārijas pēdas.Iztēlojieties enkuru izmetušus kuģus: tie atrodas cieši līdzās cits citam kā sardīnes konservu kārbā un noaugšas līdz apakšai piekrauti ar traukiem, kuros tolaik pārvadāja eļļu, vīnu, garšvielas, graudus. Un tadpēkšņi visi šie kuģi vienlaikus noiet dibenā. Ūdens un jūras iemītnieku iedarbības rezultātā koks irsapuvis, toties krava sacementējusies un saglabājusi kuģu korpusu apveidus," stāsta Kusto. "Vienīgaisnotikušā izskaidrojums, kas nāk prātā, ir katastrofāli plūdi, kuru laikā jūra vispirms tā atkāpās no krastalīnijas, ka kuģi nosēdās uz atsegtā jūras dibena, bet pēc tam ūdeņi atgriezās gigantiska trakojoša viļņaveidā, kas aprija visu un visus. Šāda veida parādības japāņi sauc par cunami. Iespējams, ka Psira unKrētas lielākā daļa kļuva tieši par šāda mēroga plūdu upuriem, bet tam visam vēl nepieciešamipierādījumi."

Jo pamatīgāk "Kalipso" akvanauti izpētīja Psiras apkārtni, jo skaidrāka viņiem kļuva "dabas lielāskatastrofas - zemestrīces un cunami - aina". Zem ūdens tika atrasti lieliski saglabājušies mūri; 30 - 35metru dziļumā zem neliela sanesu slāņa atklāja celtniecības blokus no tēsta akmens. "Ne ar jūras līmeņacelšanos, ne ar kuģu neiedomājamo bojāeju nevar izskaidrot, kādēļ šie bloki atrodas tik tālu jūrā," šajāsakarībā piezīmē Kusto. "Plašā teritorijā izmētātie akmeņi, tā vien šķiet, ar kolosālu spēku tika izmestijūrā no piekrastes pilsētas."

Dījas salā, kas atrodas 12 kilometru attālumā no Krētas krastiem, arheologi ūdenslīdēji atklājamilzum daudz interesantu Mī- noja laikmeta atradumu (sala ir daudz senāka par Grieķiju un Mikēnām), kāarī perpendikulāri pret krastu stāvošas zemūdens platformas siluetu. Iespējams, ka tā nogrimusi pēcSantorina izraisītās katastrofas. Tiesa, Krētas sala ne reizi vien ir cietusi no briesmīgām katastrofām. Tā,piemēram, 1700. gadā pirms Kristus zemestrīce sagrāva daudzas pilis uz salas, ieskaitot augstākāvaldnieka rezidenci Knosās pilsētā, un šādu stihisku nelaimju rezultātā atsevišķas Krētas daļas patiešāmvarēja nonākt zem ūdens.

Angļu pētnieki veica zemūdens izrakumus Hcrsonēsas ostā, kas atradās Krētas ziemeļu krastā, bettagad atdusas Egejas jūras dibenā. Ostu bija cēluši mīnojieši pirms daudziem tūkstošiem gadu, pēc tam tākļuva par grieķu ostu, bet vēlāk nonāca romiešu rokās. Pēc stipras zemūdens zemestrīces, kas notika

apmēram pirms 25 gadsimtiem, vieni Krētas apgabali pacēlās, bet citi iegrima ūdenī. Falasarnas osta tikanogriezta no jūras, bet Hcrsonēsas osta nogrima tās ūdeņos. Arheologi ūdenslīdēji pamatīgi izpētīja Her-sonēsas ostas uzbūvi, tās piestātnes un molus, oriģinālos zivju igvā- tus - klintī izcirstos baseinus, kursenie zvejnieki uzglabāja savus lomus (baseini bija aprīkoti ar speciālām ietaisēm svaiga ūdens padeveiun notecei).

Aigīnas salā, Sarionas līcī, kurš atdala salu no Atikas, 300 metru attālumā no krasta vēl var saskatītaizsargmūrus, kam pāri klājas jūra. Līdzīga aina vērojama arī pie kontinentālās Grieķijas krastiem. SenāsKorintas ostas moli nogrima apmēram triju metru dziļumā. Applūdinātas kapličas un kapuvietas atklātasslavenās Atēnu ostas Pīrejas rajonā. Ūdenī nogrima arī varenie, divus metrus biezie Hifionas aizsargmūri,kā arī ne mazāk senās pilsētas Ka- lidonas mūri Korintas līča krastā, bet IV - V gadsimtā celtās bazilikasdrupas dus Kenhīrā, Ehionas līča piekrastē.

Tas viss notika vai nu jūras līmeņa celšanās, vai Zemes virskārtas pakāpeniskas iegrimšanasrezultātā. Ne tikai uz salām, bet arī kontinentālās Hellādas zemē atrastas to katastrofu pēdas, kuru laikājūra aprija veselas pilsētas. 1958. gadā Grieķijas piekrastē netālu no Kataklonas pilsētas notika kaspilnīgi negaidīts: jūras dibenā tika atklātas kolonnu, skulptūru un keramikas atliekas. Kādreiz šajā vietāatradās antīkā pilsēta Feja, un, spriežot pēc celtņu drupām, jūra to aprija vienā rāvienā stipraszemestrīces laikā. Korintas līcī pie Pcloponēsas pussalas krastiem jau 1950. gadā tika atklātas kaut kāduantīko celtņu drupas, bet pētījumi tika pārtraukti "biezā, pastāvīgā kustībā esošā dūņu slāņa dēļ". Izpētiatsāka franču akvalangisti 1962. gadā; viņi gribēja atrast divu antīko pilsētu - Helikas un Buras drupas(par abu pilsētu bojāeju 373. gadā pirms Kristus ziņo tādi antīkie autori kā Strabons un SicīlijasDiodors).

Savā "Ģeogrāfijā" Slrabons atsaucas uz Helikas katastrofas laikabiedra Hēraklīda Ontieša liecību.Hēraklīds vēstī: "Katastrofa notika naktī, un, neraugoties uz to, ka pilsēta atradās 12 stadiju (vairāk nekādivi kilometri) attālumā no jūras, visu šo teritoriju kopā ar pilsētu pārklāja viļņi. Pat diviem tūkstošiemcilvēku, kurus ahajieši nosūtīja uz nelaimes vietu, nebija pa spēkam savākt līķus." Heliku aprija viļņi.Būras pilsēta, kas atradās vēl tālāk no jūras, arī tika sagrauta: acīmredzot milzīgs cunami paisuma vilnisnogāzās arī pār to. Katrā gadījumā vispamatīgākais vēstījums par 373. gadā pirms Kristus notikušokatastrofu ir atrodams Sicīlijas Diodora "Vēsturiskajā bibliotēkā", un tajā teikts, ka applūdinātas tikadivas pilsētas: gan Hclika, gan Būra.

Lūk, kā Diodors apraksta Helikas un Būras bojāeju "Vēsturiskās bibliotēkas" ceturtajā daļā. ArhontaAsteja laikā, kas saskaņā ar mūsu laika skaitīšanu valdīja 373. gadā pirms Kristus, "Peloponēsā notikagrandiozas zemestrīces un neticama zemju un pilsētu applūdināšana; tādas stihiskas nelaimes grieķupilsētas līdz tam nekad nebija piemeklējušas… Nelaime sākās naktī. Zemestrīce bija tik stipra, ka visasmājas tika sagrautas, bet cilvēkiem gan tumsas, gan neticamo apstākļu pēkšņuma dēļ nebija lemts rastglābiņu. Lielākā daļa aizgāja bojā zem namu drupām. Kad uzausa diena, nedaudzie izglābušies izrausās nodrupām cerībā, ka viņiem ir izdevies izsargāties no nelaimes, bet tad pēkšņi pār viņiem nāca milzīga, vēlneiedomājamāka nelaime: jūra stipri satrakojās, pacēlās milzu vilnis un aizrāva viņus visus sev līdzi -viņi pazuda no zemes virsas kopā ar tēvzemi. Šajā nelaimē cieta divas Ahajas pilsētas - Helika un Būra,no kurām Helika bija visievērojamākā Ahajas pilsēta."

Par šo katastrofu stāsta gan Seneka savā traktātā par dabu, gan Aristotelis "Meteoroloģikā", gan arīviņa brāļadēls Kallistens - vēsturnieks un Maķedonijas Aleksandra karagājienu dalībnieks. Betievērojamais antīkās pasaules ģeogrāfs Eratostens speciāli esot atbraucis uz Ahaju, lai apskatītukatastrofas vietu un uzklausītu jūrnieku stāstus. Savās "Metamorfozēs" dzejnieks Ovīdijs bojā gājušajāmpilsētām veltījis šādas rindas:

"Ja meklē Heliku un Būru -Ahajas pilsētas, - zem ūdens tu atradīsi tās;Jūrnieki arī šodien tev parādīs

Mirušās pilsētas šīs ar jūrā grimušām sienām."Platonam nemaz nevajadzēja kaut ko dzirdēt par Santorina vulkānisko aktivitāti. Balkānai un Egeīdai

netrūka savu stihisko nelaimju…Adrijas jūras dibenā ir savas "atlantīdas" - nogrimušās zemes un pilsētas.Tieši zemestrīce bija par cēloni tam, ka lielākā daļa Illīrijas antīkās pilsētas Epidauras nonāca zem

ūdens. Tā nogrima Breno līcī, kas atrodas tajā pašā Adrijas jūras austrumu krastā, kur atrodas arī Tivataslīcis.

Illīrijas Epidauras vietā, kuru pilnīgi iznīcināja barbaru ciltis VI gadsimtā, radās maza pilsētiņaCavtata. Vēl 1876. gadā ievērojamais angļu arheologs Arturs Evanss, tolaik vēl pavisam jauni- ņaispētnieks, ceļodams pa Balkāniem, piezīmēja, ka nelielajā Ti- hajas līcī Cavtatas tuvumā "skaidriredzamas droši vien sauszemes nogrimšanas rezultātā jūras ūdeņu klātu romiešu celtņu sienas". 1947.gadā šajā līcī tika atrastas sena mūra drupas, bet kādā no mūra nišām - senlaicīgas monētas. Taču īstizemūdens arheoloģiskie pētījumi tur tika uzsākti tikai sešdesmitajos gados. Darbus vadīja austrālietisTeds Falkons-Bārkers.

Jūras dibenā tika atrastas amforas, grieķu un romiešu monētas, greznumlietas, sadzīves priekšmetiun, kas ir pats svarīgākais, - arī namu sienas un pamati. Zem ūdens tika detalizēti izmērītas visas celtnesun sastādīts nogrimušās pilsētas daļas plāns: pilsētas ārējās sienas stiepās 50 metru attālumā no krasta un15 metru dziļumā. "Kopumā mums izdevās atrast vienpadsmit sienas. Šur un tur tās balstījās uztumšpelēka māla pamatnes, ko tikai vietumis sedza plāns smilšu slānis," stāsta Falkons-Bārkers grāmatā"1600 gadu zem ūdens". "Cita mūsu grupa pētīja jūras dibenu netālu no tās vietas, kur mēs izrakām pašupirmo izmēģinājuma tranšeju. Viņi ari atrada trīs kādreizējā nama sienas. Viena no tām bija vērsta noaustrumiem uz rietumiem, toties divas pārējās - no ziemeļiem uz dienvidiem. Pētījumu reģionampaplašinoties, kļuva aizvien skaidrāks, ka visu šo teritoriju kādreiz klāja cieši cits pie cita uzcelti nami unapbūve sākās uzreiz aiz pilsētas vārtiem."

Uz sauszemes arheologi jau sen bija atklājuši Illīrijas Epidauras vareno akveduktu, seno romiešulaika kapsētu, amfiteātra, piršu, darbnīcu un citu celtņu drupas. Zemūdens izrakumos noskaidrojās, kalielākā pilsētas daļa atrodas nevis uz sauszemes, bet gan zem ūdens. Izdevās noteikt arī datumu, kadnotika katastrofa un Illīrijas Epidaura nonāca Breno līča dibenā. Anonīms viduslaiku hronists ziņo parbrīnumu, ko paveica svētais lllarions: "Šajā gadā drīzumā pēc Jūliāna Atkritēja (Juliānus Apostata) nāvesvisā pasaulē notika zemestrīce. Jūra izgāja no krastiem, it kā mūsu Dievs tēvs atkal būtu uzsūtījis plūdus,un viss sagriezās ar kājām gaisā, uz haosa pusi, kas taču ir bijis visa sākumu sākums. Jūra izmeta krastākuģus un izsvaidīja tos pa klintīm. Epidauras iedzīvotāji, to ieraugot, nobijās no viļņu spēka un bažījās, kaūdens kalni nogrūs pār krastu un sagraus pilsētu. Tā ari notika, un viņi tajā noskatījās, milzu baiļupārņemti. Tad viņi iegāja svētā vīra mājā un atveda viņu uz krastu, kā bija darījuši ikreiz, kad uzsākakaru."

Svētais lllarions "trīsreiz uzzīmēja krasta smiltīs krustu un pastiepa rokas uz jūras pusi, un visi, kasto redzēja, priekā un izbrīnā sastinga, jo jūra apstājās viņam pie kājām un sāka vārīties, it kā skaistos patiuz saviem krastiem, bet pēc tam lēnām atkāpās un noklusa. Ar to viņš kļuva slavens Epidauras pilsētā, kāari visur citur šajā zemē, kur viņa slava iet no paaudzes paaudzē, un šis stāsts joprojām dzīvo ļaužuatmiņās."

Ja atmetam malā svētā Illariona brīnumdarbus, tad runa varētu būt par visai reāliem notikumiem.Jūliāns Atkritējs ir reāla persona, viņš nomira 363. gadā. Bet senajā hronikā teikts, ka 365. gadā "drīz pēcJūliāna Atkritēja nāves", lllīrijā, Itālijā un Vācijā notika stipra zemestrīce. Iespējams, ka tieši šīszemestrīces laikā Illīrijas Epidaura tika applūdināta.

Bet pilsētas Adrijas jūras dibenā nogrimst ne tikai stipru zemestrīču rezultātā. To bojāejas cēlonisvar būt arī lēna, taču nenovēršana sauszemes iegrimšana līdz ar pilsētu uz tās. Starptautiskā sabiedrība ccļtrauksmi par to, ka "Adrijas pērle" Venēcija - viena no krāšņākajām pasaules pilsētām - grimst aizvien

dziļāk ūdenī. Turklāt to pastāvīgi apdraud plūdi.Ja nekavējoties nekas netiks darīts Venēcijas labā, to var piemeklēt citu Venēcijas līča dibenā

nogrimušo pilsētu liktenis, kādu piedzīvoja, piemēram, tās priekštece Metamauko pilsēta, kuras tradīciju,arhitektūras un tirdzniecības tiešā mantiniece ir "Adrijas pērle".

Ziņas par Metamauko tās vislielākā uzplaukuma periodā pēc Romas impērijas sabrukuma var atrastagrīno viduslaiku hronikās. Metamauko mūros meklēja glābiņu Padānas bīskaps, bēgdams kopā ar savudraudzi no "Dieva sodības" - huņņu valdnieka Atilas karapulkiem. Metamauko, tāpat kā vēlāk Venēciju,pārvaldīja do- dži. Tāpat kā Venēcijas Republikā, arī tur tika vērptas intrigas, izraisījās strīdi un notikasazvērestības. To izmantodams, franku karalis Pipins īsais (Pippinus Brevis) ieņēma Metamauko un tikstipri izpostīja šo pilsētvalsti, ka tā vairs nespēja atgūties. Pilsētas iedzīvotāji pārcēlās uz Rialto salu: tāsākās Venēcijas - "Jaunās Metamauko" - un beidzās īstās Metamauko - "Vecās Venēcijas" - vēsture.

Jūra joprojām neatlaidīgi uzbrūk Venēcijas līča krastiem un pakāpeniski aprij pilsētas namus. Vēltikai pagājušajā gadsimtā zvejnieki skaidrā laikā varēja saskatīt lagūnas dibenā applūdinātos namus.Statuju un citu vērtību meklējumos nirēji nolaidās jūras dibenā, un dažkārt pat ar zvejnieku tīkliem no līčadibena tika izcelti dažādi priekšmeti. Tagad Metamauko izlaupīšanai darīts gals, un nogrimušo pilsētupēta arheologi. īpašu interesi piesaista tas vēstures viduslaiku periods, kuru dēvē par "tumšo", - tas irlaika posms starp antīkās pasaules norietu un viduslaiku kultūras uzplaukumu.

Venēcijas līča dibenā netālu no Po upes ietekas arheologiem palaimējās atrast vēl divu applūdinātupilsētu drupas. Tiesa, no vienas nekas vairs nav palicis pāri, izņemot ostas drupas - antīkajā periodā celtuakmens sienu. Toties otra atrastā pilsēta ir slavenā osta Spina, ko cēluši "romiešu skolotāji" - etruski.Metamauko varētu tēlaini un pelnīti saukt par "Venēcijas māti", bet Spinu - par "Venēcijas vecomāti", joSpinā, tāpat kā Venēcijā, kā valsts pārvaldes forma pastāvēja republika. Tūkstoš gadu pirms "dodžupilsētas" dzimšanas Spinu dēvēja par "Adrijas karalieni".

Etruski izzuda no zemes virsas, aiznesdami sev līdzi savas kultūras un valodas izcelsmes noslēpumu,bet viņu valodai nav līdzīgas visā pasaulē. Gadsimteņu tumsā izgaisa arī Spina. Pirms apmēram diviemtūkstošiem gadu dzīvojušais Strabons rakstīja, ka Spina esot pārvērtusies senpilsētā, taču kādreiz tā bijusiļoti ievērojama pilsēta un no grieķu liecībām varot secināt, ka tieši Spinas iedzīvotāji "iekaroja jūru".Neraugoties uz vairākus gadsimtus ilgušajiem senās "Adrijas karalienes" meklējumiem, tās drupas tā arīnevienam nebija izdevies atrast. Daudzus zinātniekus sāka mākt šaubas, vai Spina vispār ir reālieksistējusi, varbūt šo pilsētu pieminējušie Plīnijs un Strabons gluži vienkārši noticējuši leģendām, betpatiesībā Spina bijusi nomaļa mazpilsēta? Un tikai 1956. gadā itāliešu arheologam Nereo Alljēri izdevāsatminēt Spinas mīklu. Izrādījās, ka Spinu klāj Po upes deltas ūdeņi un dūņas.

Tomēr pat netīrā purva rāva nespēja no zemūdens arheologiem noslēpt bojā gājušo pilsētu. PēcSpinas atklāšanas sākās izrakumi, kas joprojām turpinās. Arheologiem nākas sūri grūti cīnīties ar ūdeni,kas sūcas izrakumos pat pēc purvu nosusināšanas Po upes ielejā. No ūdens un dubļiem ir izcelti vairākitūkstoši antīko meistaru apgleznotu vāžu un podu, izpētīta Spinas nekropole.

Venēcijas līča dibenā dus vēl viena pazudusī pilsēta -Bibiona, kurā, kā apgalvo hronisti, paslēptasAtilas bagātības. "Dieva sodības" vadīti, huņņu karapulki izlaupīja daudzas Centrāleiropas unRietumeiropas pilsētas. Neilgi pirms savas nāves Atila pavēlējis aprakt salaupītās bagātības Bibionā -savā Adrijas piekrastes rezidencē. Huņņu vadoņa pavēle tika izpildīta, bet pēc tam, kā vēsta leģendas,viļņi aprija pilsētu - tā nogrima jūras dibenā.

Itāliešu arheologs profesors Fontāni uzsāka pamatīgu pazudušās pilsētas meklēšanu, izsekojot Atilasceļu no Ravennas līdz Adrijas krastiem. Izmetis loku uz ziemeļiem pie Venēcijas līča krastiem, šis ceļšaprāvās. Bet pie Taljamento upes grīvas tas ieveda tieši lagūnā. Acīmredzot šeit arī bija jāmeklē Bibiona.

Fontāni ievēroja, ka Taljamento tuvumā dzīvojošo zvejnieku mājas būvētas no akmeņiem, kas izceltino lagūnas dibena. Zvejnieki tur bija atraduši lagūnas dibenā ari senas monētas. Tās izpētījis, Fontānikonstatēja, ka monētas kaltas V gadsimta vidū, huņņu karagājiena laikā. Meklējumi zem ūdens vainagojās

panākumiem: kilometru no Taljamento upes grīvas ūdeņos tika atrastas kāpnes un torņu mūri, ēkas,apbedījumu urnas, mājsaimniecības priekšmeti un monētas. Nogrimušais cietoksnis, bez šaubām, bijaleģendārā Bibiona. Jāpiebilst, ka Atilas dārgumus joprojām nav izdevies atrast. Varbūt ziņas par tiem irgluži vienkārši izdomātas?

"Adrijas atlantīdu" meklējumi vēl nebūt nav beigušies.. Tur, kur Adriju no Jonijas jūras atdala Apenīnu pussalas "zābaka piesis", skalojas Taranto līča

ūdeņi, bet šī līča dibenā atrodas viena no Vidusjūras "kuģu kapsētām". 1962. gadā, veicot šā plašā līčaaerofotografešanu, tā dibenā tika konstatēti kaut kādu ģeometriski precīzu objektu apveidi - visticamāk,nogrimušas pilsētas aprises. Kā domā virkne zinātnieku, tā varētu būt sibarītu dzimtene Sibara kas bijaslavena ar savu greznību un bagātību. Pēc antīko autoru liecībām, Sibarīda bija visbagātākā no visāmpilsētām, ko grieķi jebkad uzcēluši savā dzimtenē un svešumā. Sibarīdi tērpās zīda drānās, rotājās ar zeltuun vīnu dzēra "kā ūdeni", pa īpašiem "vīna vadiem" piegādādami no vīna darītavām tieši mājās. Sibarīdābija aizliegti trokšņus radoši amati un gaiļu turēšana, lai netraucētu iedzīvotāju mieru. Tieši tur tikaizgudrots… naktspods un kulinārijas recepšu patentu sistēma. Bet pats vārds "sibarīts" mūsdienās kļuvispar sinonīmu izlutinātībai un pārliekai greznībai.

Leģendas vēsta, ka grieķu kolonistu dibināto Sibaridu esot appludinājusi upe, kuru aizdambējušisibarītu ienaidnieki. Acīmredzot leģendārā Sibarīda ir Taranto līcī atrastā zemūdens pilsēta. Tomēr navizslēgta iespēja, ka jūras dibenā atrodas nevis Sibarīda, bet gan kāda cita antīkās pasaules pilsēta, kautvai tāpēc, ka Taranto līča piekrastē amerikāņu hidrologs un ģeologs D. Reikss atrada vēl vienas pilsētasdrupas, un arī šī pilsēta varētu būt Sibarīda. Apmēram pirms divarpus tūkstošiem gadu šajā reģionāiegrima zeme. Līdzenuma piekrastes daļa - par trim metriem, bet pilsēta zem ūdens nenonāca, to tikaipārklāja sanesas un smiltis. Mūsdienās tā jau ir četrus piecus metrus zem jūras līmeņa.

Tātad vertikālo un horizontālo Zemes kustību procesi ilgst tūkstošiem un pat miljoniem gadu.Kontinentālo plātņu dreifešanu pavada zemestrīces, kas savukārt noved pie atsevišķu Adrijas krastosesošu sauszemes posmu iegrimšanas, kā rezultātā zem ūdens var nonākt arī citas pilsētas - līdzīgi IllīrijasEpidaurai. Tātad "Adrijas atlantīdu" bojāeja notiek ne tikai Pasaules okeāna līmeņa celšanās dēļ vaiZemes garozas lēnas iegrimšanas rezultātā, bet gan šo Zemes kustību dēļ, un tas agri vai vēlu novedīs pietā, ka Adrijas jūra pārstās eksistēt.

Sauszemes iegrimšana (līdz ar celtnēm), tāpat arī tās pacelšanās notiek dažādās Atlantijas piekrastesvietās: Francijā, Ziemeļjūras piekrastē, ASV un Kanādas Atlantijas okeāna piekrastē. Bet Holandei tā irīsta katastrofa: piekrastes iedzīvotāji ir spiesti būvēt milzu aizsprostus, lai pasargātu savu zemi noplūdiem.

Zemes garoza var grimt un celties. Pasaules okeāna līmenis nu jau vairākus gadu tūkstošuspaaugstinās ledāju kušanas rezultātā, gadu no gada aizvien vairāk uzbrūkot sauszemei. Zinātnieki iraprēķinājuši, ka 10-12 tūkstošu gadu laikā, kopš beidzies pēdējais apledojuma periods, Pasaules okeānalīmenis ir cēlies par vairākiem desmitiem metru. Tātad visai liela jūru un okeānu piekrastes joslu daļa,kas kartēs iezīmēta zilganbālā krāsā (ar tādu apzīmē no 0 līdz 200 metru dziļumu, tātad šelfa zonu),kādreiz, iespējams, bija sauszeme!

Jūra uzbrūk sauszemei. Pilsētas nonāk zem ūdens, tās nogrimst jūrā. Neapoles līča piekrastē pirmsapmēram 2000 gadu atradās visslavenākais antīkais kūrorts Bajas (Bāiae). Tur atpūtās, ārstējās ungalvenokārt izklaidējās romiešu patricieši un bagātnieki. Senais kūrorts jau daudzus gadus ir arheoloģiskoizrakumu objekts. To gaitā atklātas šīs "antīkās Nīkajas" (Nīcaea) monumentālās drupas. Pat 10 metrudziļumā arheologi tur atrada Romas arhitektūrai raksturīgas celtnes, kas būvētas no plakaniem, rūpīgiapdedzinātiem ķieģeļiem, par saistvielu izmantojot kaļķu maisījumu.

Dažu seno apmetņu drupas Provansas saulainajā piekrastē atrodas daudz mazākā dziļumā: no vienalīdz diviem trim, dažreiz pieciem metriem. Tā sauktās "līdz jostasvietai ūdenī" iegrimušās pilsētas, kasdaļēji palikušas uz sauszemes, atrastas ne tikai Francijas dienvidos vai Lībijas Vidusjūras piekrastē

(arheologi ūdenslīdēji atrada ne vien slaveno Apolloniju, bet arī seno ostu zemūdens turpinājumu -Ptolemaīdu un Taufīru). Vēl vairāk šādu pusapplū- dinātu pilsētu ir Grieķijas piekrastē. Senās ostasKorintas moli ir iegrimuši ūdenī vairāk nekā triju metru dziļumā. Citas antīkās ostas

Pirēnas reģionā atrastas applūdinātas kapenes un kapi. Zem ūdens nonākuši varenie, divus metrusbiezie senās Hifionas aizsargmūri, kā ari ne mazāk senās Kalidonas pilsētas sienas Korintas līča krastā.

Līdzīga aina vērojama Egejas arhipelāga reģionā. Zem ūdens nonākuši senie apbedījumi Mēlas(Mēļos) salā. Gandrīz divmet- rīgs ūdens slānis sedz kapenes, kas izcirstas Krētas salas dienvidu galā;200 metrus no Aigīnas salas krasta var saskatīt aizsargmūrus, ko pārklājusi jūra. Senās celtnes ir aprijušiAdrijas jūras ūdeņi pie Itālijas un Dienvidslāvijas Dalmatijas (Dalmatia) krastiem. Tā, piemēram, 2,5metrus dziļi ūdeņi apskalo senās romiešu ostas Os- tijas piestātņu mūrus.

"Cēzarej a- tā par godu Romas imperatoram tika nosaukta pilsēta Palestīnas piekrastē, kas kļuva parJūdejas valsts galvaspilsētu un Romas vietvalža rezidenci. Cēzareja bija ne tikai galvaspilsēta, bet arīosta. Pilsētas celtnes šur tur ir saglabājušās līdz mūsdienām, bet ostas būvēm pāri skalojas Vidusjūrasūdeņi. Cēzarejas ostā varēja vienlaikus ienākt pat simts kuģi, tā sacentās pat ar "Hellādas jūras vārtiem",kā tika dēvēta ostas pilsēta Pīrejas. Nav brīnums, ka arheologi, izdarot izrakumus uz sauszemes, veltījauzmanību arī Cēzarejas daļām, kas atrodas jūras dibenā. 1957. gadā tur veica pētījumus amerikāņuekspedīcija. Tā bija apgādāta ne tikai ar akvalangiem, ūdenslīdēju aprīkojumu un kompresoriem, bet arīar jahtu "Jūras Nirējs", uz kuras klāja bija viss zemūdens arheoloģiskajiem pētījumiem nepieciešamais.

Amerikāņi sastādīja detalizētu nogrimušās ostas karti, uzgāja jūras dibenā akmens sienas unkolonnas. Visu meklējumu vainagojums bija kolosālas statujas atrašana: acīmredzot kādreiz tā stāvēja pieieejas ostā. Un tomēr šis atradums šķiet mazsvarīgs salīdzinājumā ar to, ko pēc četriem gadiempalaimējās atklāt itāliešu arheologiem ūdenslīdējiem, kuri strādāja kopā ar Izraēlas zinātniekiem. Viņiemizdevās atrast senas bibliotēkas drupas un, pats galvenais, pieminekļa postamentu, uz kura vēl varējaizlasīt vārdus: "…tius Pilatus". Nav grūti iedomāties, ka tas ir Jūdejā valdošā Romas vietvalža PoncijaPilāta vārds, jo viņa rezidence atradās tieši Cēzarejas pilsētā!

Vēl viena Eiropas viduslaiku pilsēta ir Pomorjes slāvu celtā Jumna Pomorjes slāvu teritorija aptvēratagadējo Pomerāniju un pat daļu Jitlandes pussalas). Mēģinājumi atrast Jumnu uz sauszemes navvainagojušies panākumiem, un vairums speciālistu domā, ka slāvu osta būtu jāmeklē Baltijas jūras dibenā- tur, kur jūra daļēji applūdinājusi Uzedomas salu un Odras upes piekrasti. Par "Urbe Venetorum" -"venetu pilsētu" - 1714. gadā ziņoja viens no izcilākajiem viduslaiku hronistiem Brēmenes Ādams. Šisapzinīgais hronists raksturo Jumnu kā Eiropas lielāko pilsētu. Ostas reidā stāvēja slāvu, sakšu,skandināvu un pat Bizantijas (grieķu) kuģi, bet pie ieejas ostā pirmoreiz Eiropas ziemeļos kuģošanasatvieglošanai tika uzstādītas bākas.

Iespējams, ka tieši šī slāvu osta kalpojusi par prototipu leģendārajai pilsētai Venetai, kas aizgājusibojā jūras ūdeņos. Leģendas vēsta, ka Venetu iznīcinājusi pēkšņa katastrofa: stipri vēji no jūras sadzinušispēcīgus viļņus, kas, gāzdamies pār pilsētu, to applūdinājuši. Patiešām - Baltijā līdzīgas nelaimes, kodēvē par vētras paisumiem, ir diezgan bieža parādība (pietiek atcerēties kaut vai ar vētras paisumusaistītos Pēterburgas plūdus). Tā ka Venetas, pareizāk sakot, slāvu ostas Jumnas bojāeja, nookeanoloģijas viedokļa, ir pilnīgi iespējama. Tomēr ilgu laiku vēsturnieki uzskatīja, ka Veneta ir nevisJumna, bet gan poļu pilsēta, kas mūsdienās pazīstama kā Volina, bet viduslaikos saukta par Julinu. Tikaijaunākie pētījumi pārliecinoši pierādīja, ka Julinai nav ne mazākā sakara ar leģendāro Venetu. Šīspilsētas izrakumos netika atrastas ne senās ostas atliekas, ne arī kādi citi pierādījumi, kas liecinātu, ka turnotikusi tirdzniecība ar aizjūras zemēm, ar ko Jumna bija tik ļoti slavena. Tā aizgāja bojā XI vai XIIgadsimta beigās. Bet Julinā līdz pat 1188. gadam bija Pomerānijas bīskapa rezidence, un arī mūsdienās tāir pazīstama ar nosaukumu Volina

Sāgās par seno vikingu gaitām ir pieminēta vēl viena slavena pilsēta Joma jeb Jomsborga Vikingi šopilsētu nodibināja Odras upes grīvā, un viņiem tā nozīmēja to pašu ko Zaporožjes kazakiem Seča: Jomā

tika līdzīgās daļās sadalītas karagājienos iegūtās bagātības, un ne sievietes, ne bērni, ne sirmgalvji šajādalīšanā nedrīkstēja piedalīties. Pēc tam Joma nonāca vendu jeb venetu pakļautībā. Tā bija viena no slāvuciltīm, kas viduslaikos apdzīvoja Baltijas piekrasti līdz pat Jitlandes pussalai.

"Kad Magnuss uzzināja šos jaunumus, viņš sapulcināja Dānijā daudz karakuģu un vasarā devās uzVendu zemi kopā ar visu savu karapulku, un tas bija milzu karaspēks," vēstīts "Sāgā par MagnusuLabsirdīgo" - Norvēģijas valdnieku. "Kad konigs Magnuss ieradās Vendu zemē, viņš devās uz Jomsborguun ieņēma to, nokāva milzums ļaužu, aizdedzināja cietoksni, visu apkārtni pakļāva izlaupīšanai. SkaldsArnors to aprakstījis šādi:

"Tu ar uguni pārgāji zemēm, Valdniek. Necerēja uz glābiņu nožēlojamā Tauta. Aiz Jomas debesīsuzvijās Dūmu vērpetes, karu mīlētāj. Pagāni trīcēja bailēs, Nenosargāja viņus pat cietokšņu Mūri. Tu,tautas bieds, Liki visiem tiem trūkties." "

Atrast vendu un vikingu Jomsborgu līdz šim nav izdevies. Iespējams, ka tās drupas klāj Baltijas jūrasūdeņi.

Par to, ka vikingu leģendārās pilsētas patiešām pastāvējušas, un par to, ka to pēdas visticamākmeklējamas zem ūdens, liecina izrakumi Hedebijā, Jitlandes pussalā. Šī pussala un tai piegulošās salasatdala Baltijas jūru no Ziemeļjūras, un Hedebija pirms tūkstoš gadiem pildīja tās pašas funkcijas, kādastagad ir Ķīles kanālam: tā bija centrs, kur krustojās Baltijas jūras un Ziemeļjūras kuģuceļi. Vēliepriekšējā gadsimta beigās vēsturnieks Sofuss Millers izteica pieņēmumu, ka viduslaikos, kad Ķīleskanāla vēl nebija, sakari starp Baltijas jūru un Ziemeļjūru īstenoti šādā veidā: no Baltijas jūras kuģibrauca pa Šlejas upi līdz Vēzenoras ezeram un no turienes pa 17-18 kilometru garu sauszemes joslu likapārvilkti uz Trones upi, pa kuru jau varēja brīvi peldēt uz Ziemeļjūru. Tur, kur Šlejas upe ietek Vēzenorasezerā, reiz atradās Hedebija - "pagānu pilsēta", kas nereti pieminēta senajās sāgās un bija lielākā Zie-meļeiropas osta, tāda kā "viduslaiku Hamburga".

XX gadsimtā vikingu pilsētā tika uzsākti izrakumi, kuru laikā spīdoši pierādījās Millera pieņēmumupareizība: mūsdienu Šlēs- vigas-Holštcinas provincē Vācijā patiešām tika atklāta liela pilsēta, ko ieskāvavarens vairāk nekā desmit metrus augsts aizsargmūris. Tālākie izrakumi turpinājās jau zem ūdens.

Meklējumi sākās ar mērījumiem, kas tika izdarīti ar vienkāršu loti, vēlāk to nomainīja eholote unspeciāli konstruēts "dziļūdens teleskops" - apmēram trīs metrus gara dzelzs caurule, ar kuras palīdzībuvarēja mākslīgi izgaismot grunti. No jūras dibena tika izceltas trauku lauskas, dzīvnieku un cilvēku kauli,šķēpu uzgaļi un monētas, svina lietņi un māla kausu lauskas, no kuriem kādreiz dzēruši vikingi. Sāgasvēsta, ka Hedebiju esot triecienā ieņēmis un nodedzinājis norvēģu konigs Haralds Bargais. Patiešām -vispirms uz sauszemes, bet pēc tam zem ūdens tika atrastas ugunsgrēka pēdas, bet ezera dibenā - cilvēkaskelets ar caursistu galvaskausu zem acs dobuma. Tas varēja būt viens no Hedebijas aizstāvēšanās kaujasdalībniekiem.

Zem ūdens arheologi atrada daudz citu pie cita gruntī iedzītu pāļu. Tas acīmredzot bija ostasstiprinājums, vēl jo vairāk tāpēc, ka netālu, arī zem ūdens, tika atrastas nogrimuša vikingu kuģa atliekas.Kuģis bija gājis bojā Hedebijas ieņemšanas laikā - par to liecināja ugunsgrēka pēdas uz tā.

"Hedebijas pilsēta, kas gandrīz trīs gadsimtus (no VIII gadsimta līdz XI gadsimtam) bija tāda kāEiropas Šanhaja un vai pati nozīmīgākā tirdzniecības galvaspilsēta Ziemeļeiropā, vēl atklās savusnoslēpumus un pārsteigs savus pētniekus," rakstīja vācu žurnālisti G. Linde un E. Bretšneiders savā 1964.gadā publicētajā grāmatā "No gadsimtu un ūdeņu dzīlēm". Tā arī notika: jau 1979. gada beigās Hedebijasatrašanās vietā zem ūdens tika iegūts ap 2 500 000 dažāda veida atradumu. Lai tos saglabātu, tauvas unādas izstrādājumi tika sasaldēti līdz 40° temperatūrai pēc Celsija, savukārt kaula un raga priekšmetiievietoti vakuumā, bet koka priekšmeti - iekonservēti ūdens vannā. Pēc restaurācijas un īpašas apstrādestos izstādīja Hedebijas muzejā, un par tā īstu rotu kļuva no jūras dibena izceltais vikingu kuģis.

Ķeltu leģendas stāsta par jūras dzelmē nogrimušo karaļa Artura galvaspilsētu Avallonu. Cita ķeltuleģenda vēsta par Leonesas pili, kas uzcelta tādu paša nosaukuma salā. Sala atradās Anglijas galējos

dienvidrietumos, starp Kornvolas pussalu un Sili saliņām. Pilsētu aprija viļņi, un tikai vienam cilvēkamizdevies izglābties, zirga mugurā nokļūstot līdz krastam. Ar šo leģendu sasaucas bre- toņu mīts. Šī tautadzīvoja Bretaņas pussalā - "iepretī" sev radniecīgajiem Lielbritānijas salas ķeltu iedzīvotājiem (skotiem,va- līciešiem, īriem). Leģenda sfāsta par īsas salu, kur atradās karaļa Gralona galvaspilsēta. Jūraapdraudēja gan pilsētu, gan salu, un pēc Gralona pavēles uzcelts augsts valnis un ierīkotas slūžas. Kādānelaimīgā naktī, kad plosījās vētra un slūžu vārti neuzmanības dēļ atstāti vaļā, pilsēta applūdināta.Izglābties izdevies tikai pašam taisnajam karalim Gralonam, kurš zirga mugurā paguvis sasniegtkontinentu.

Ļoti iespējams, ka leģendas par īsu un Lionesu, bet varbūt arī par karaļa Artura Avallonu atspoguļovienu un to pašu notikumu: pilsētas katastrofālu bojāeju jūras viļņos. Bet vai patiešām ir iespējama tikstrauja sauszemes iegrimšana līdz ar visiem to 5-4. 129 apdzīvojošajiem cilvēkiem? Patiesi - Pasaulesokeāns uzbrūk krastiem, zemes virsējās kārtas iegrimst, taču tas notiek daudzu gadsimtu laikā un runa irtikai par dažiem centimetriem vai milimetriem gadā. Vai tikai Venetas un citu pilsētu pēkšņā un straujābojāeja nav fantāzijas auglis? Gan zinātne par Zemi, gan zinātne par okeānu, gan zinātne par cilvēku saka:nē, nav!

Jau vairākus tūkstošus gadu Ziemeļjūra neatlaidīgi uzbrūk Nī derlandes krastie m; ūdens līmenisceļas, bet Zemes garoza šeit pakāpeniski pazeminās. Jau sirmā senatnē ļaudis uzsāka cīņu ar ūdeni,celdami aizsprostus, dambjus, molus, slūžas. Ūdeņiem atkarotās zemes pastāvīgi apdraud plūdi: pietiekizsist caurumu aizsprostā, lai pa to ieplūstošais ūdens pārplūdinātu laukus, ciemus un pilsētas. Holandesvēsturē šādas katastrofas notikušas ne reizi vien. īpaši tā cieta XIII - XIV gadsimtā, kad jūra atšķēla noHolandes teritorijas lielu sauszemes gabalu, šīs katastrofas laikā izveidojās Zeiderzē līcis, bet citaskontinenta daļas pārvērtās par salām. Vienlaikus nogrima tūkstošiem ciemu un Rungoldas pilsēta - vienano lielākajām Ziemeļjūras ostām. Rungolda aizgāja bojā vienas dienas laikā - 1362. gada 13. janvārī.Daudz agrāk - 865. gadā - jūrā nogrima viduslaikos ne mazāk pazīstamā Reinas grīvā celtā osta Dorestadalīdz ar tās apkaimē esošajiem ciemiem un apdzīvotajām vietām. Šo nelaimi izraisīja šausmīga vētra - pārizemienei, kur atradās Dorestada, gāzās milzīgi viļņi. XIII gadsimta vidū, pārrāvuši aizsprostu,Ziemeļjūras ūdeņi apraka Nalegi un Ensu un vairākas citas pilsētas. XVI gadsimtā notikušajos plūdos ap-plūda Holandes lielākā daļa, arī Amsterdama un Roterdama. Kā zināms, tās nekļuva par zemūdenspilsētām, tomēr plašu sauszemes joslu pārklāja jūra. Katastrofa nodarīja Holandei miljoniem guldeņulielus zaudējumus un laupīja dzīvību 400 tūkstošiem cilvēku.

Jau mūsu laikos - 1953. gadā naktī uz 1. februāri - vētra sagrāva aizsprostus un dambjus un pārHolandi novēlās deviņus metrus augsta ūdens siena, applūdinot sauszemi pat 60 kilometru attālumā nokrasta. Atkal ūdeņi iznīcināja simtiem ciemu, applūdināja Roterdamu un virkni citu pilsētu.

Holande, kuru iedzīvotāji saviem spēkiem ir atkarojuši jūrai, šajā ziņā ir unikāla. Taču ūdeņi varpēkšņi ielauzties ne tikai tajās teritorijās, kuras atrodas zemāk par jūras līmeni, - pilsētām draud bojāejane vien no plūdiem, bet arī no citas, daudz briesmīgākas katastrofas - zemestrīces.

1755. gada 1. novembrī Portugāles galvaspilsēta Lisabona svinēja Visu Svēto dienu. Pēkšņi pilsētasiedzīvotāji sajuta zemes svārstības. Tās nomainīja pazemes grūdieni, sākumā bieži, pēc tam - aizvienretāki, toties daudz spēcīgāki. Zemes virskārta sakustējās, un, saceldamas putekļu mākoņus, sagruvabaznīcas, pilis, daudzstāvu nami. No divdesmit tūkstošiem ēku vesela nepalika neviena. Pilsētas laukumusklāja sabrukušo namu drupas. Dzīvi palikušie lisabonieši metās uz piestātni jūras krastā, kas bija uzceltasamērā nesen un bija izturējusi pirmo triecienu, tāpēc šķita esam drošs patvērums.

Divdesmit minūtēs pēc pirmās ofensīvas sekoja otrā. Šoreiz piestātne neizturēja - tā sāka lēnāmnosēsties, līdz nogrima ūdenī. Cilvēki, kuri tajā bija meklējuši glābiņu, tā ari pazuda bez pēdām. Tūlīt pēctam vairākus metrus augsta mutuļojoša ūdens siena nogāzās pār to, kas vēl bija palicis pāri no Lisabonas,savā ceļā aizmēzdama pilnīgi visu. Ar veco Lisabonu nu bija cauri, bet uz tās drupām izauga jaunapilsēta. Lisabonas zemestrīcē nogrima piestātne, bet tajā pašā laikā no jūras dibena pacēlās klints, kas

izmainīja visas Portugāles piekrastes aprises.Zemestrīces radītie gigantiskie viļņi ap 1. novembra dienas- vidu sasniedza Anglijas krastus, bet šīs

pašas šausmīgās dienas pievakarē, šķērsojuši Atlantiju, nogāzās pār Rietumindijas salām.Vēlāk Rietumindijas iedzīvotājus piemeklēja ne mazāk briesmīga katastrofa par Lisabonas

zemestrīci: Lisabonā ūdeņi bija aprijuši tikai piestātni, bet Rietumindijā bezdibenī iegāzās vesela pilsēta- Jamaikas galvaspilsēta Portrojāla.

Šajā angļu tirdzniecības centrā, kas uzcelts Jaunajā Pasaulē, patvērumu bija atraduši dažādarūdījuma avantūristi un pirāti. Pilsēta atradās uz šauras smilšu strēles netālu no Kingstonas - mūsdienuJamaikas galvaspilsētas. Henrijs Morgans, kapteinis Kids un citi "rūdītie" pirāti bija cieši saistīti arPortrojālu. Anglijas varas iestādes pat bija iecēlušas Morganu par Jamaikas gubernatoru. Ne veltiPortrojāla visā pasaulē bija iemantojusi visnetikumīgākās un cietsirdīgākās pilsētas-"pirātu Babilonas"slavu. Gubernators pirāts Henrijs Morgans nomira 1688. gadā, bet četrus gadus pēc viņa nāves - 1692.gada 7. jūnijā - Jamaikas galvaspilsētu pēkšņi piemeklēja katastrofa. Pilsētu satricināja pazemes grūdieni.No jūras tuvojās milzīgs vilnis. Dziļas plaisas pavērās zem cilvēku kājām un aprija viņus. Dažu minūšulaikā "pirātu Babilona" pilnīgi pazuda zem ūdens.

Portrojālas nogrimšana dzelmē notika ātri, bet līgani. Tagad rāmā laikā cauri seklajiem ūdeņiem vēlvar saskatīt namu drupas, dažviet arī pilnīgi neskartas ēkas.

Bet tagad atkal atgriezīsimies austrumu puslodē, lai uzzinātu slaveno "Alvas salu" un "Dzintarasalas" noslēpumus.

Baltijas ostā Rostokā zemes darbu laikā tika atrasts sens apbedījums un neolīta laikmeta apmetne.Iespējams, ka Baltijas šelfa vajadzētu meklēt arī leģendārās Dzintara salas, Venetas, Jumnas unJomsborgas pēdas.

Senajās Vidusjūras valstīs dzintara izstrādājumi tika augstu vērtēti. Dzintaru ieveda no tālienes - noziemeļvalstīm: no Baltijas piekrastes un Ziemeļjūras dienvidu krastiem, no Ņevas grīvas līdz pat Elbasgrīvai.

Spriežot pēc antīkajiem avotiem, "Dzintara sala" atradās vienas dienas attālumā no Hridanas upes.Bet šāds nosaukums senatnē varēja būt gan Ņcvai, gan Elbai, gan Reinai, gan arī Vislai. Daži senieģeogrāfi uzskatīja, ka šī upe tek leģendārajā hiperboriešu zemē, bet citi identificēja to gan ar Po, ganRonu. Sicīlijas Diodors, kurš dzīvoja I gadsimtā pirms Kristus, Dzintara salu iedomājās esam "tiešiziemeļos no Skitijas, okeānā aiz Gallijas" un aprakstīja to šādi: "Viļņi izmet salas krastā lielu daudzumutā sauktā dzintara, kas vairs nekur citur uz Zemes nav sastopams. Dzintaru šajā salā uzlasa, un tadiedzīvotāji to nogādā uz kontinentu, bet no turienes ved tālāk uz mūsu novadiem."

Kur īsti atradās šī sala? Ar to tika identificēta gan vāciešu Helholande, gan zviedru Bornholma, ganigauņu Sāremā (Sām- sala) un vēl daudzas citas Baltijas jūras un Ziemeļjūras salas. Bet mūsdienās uz šīmsalām vai nu nav dzintara, vai arī tās atrodas lielā attālumā no ūdeņiem bagātās antīkās Ēridanas upesgrīvas - mūsdienu Ņevas, Vislas, Reinas, Elbas. Daudzi pētnieki uzskata, ka, runādami par Dzintara salu,antīkie autori gluži vienkārši tā dēvējuši visu tolaik ar dzintaru slaveno Baltijas piekrasti kopumā. Tomērjāatzīst, ka senie autori runā tieši par salu, kura turklāt pakļauta paisumiem un bēgumiem, bet tie Baltijānav novēroti. Visticamāk, ka ar Ēridanu senie ģeogrāfi domāja Elbu, jo tās grīva irtik plaša, ka topatiešām var pielīdzināt jūras līcim. Pitejs- viens no lielākajiem senatnes ceļotājiem, kas dzīvoja IVgadsimtā pirms Kristus, - rakstīja, ka Dzintara sala atrodoties vienas dienas braucienā ar buru kuģi noMetuonisas jūras sēkļa un ka šīs salas krastā viļņi izmetot dzintaru, kuru iedzīvotāji izmantojot malkasvietā par kurināmo un pārdodot kaimiņos dzīvojošajiem teitoņiem. Elbas grīvu ar plašo sēkli pilnīgivarēja nosaukt par "Metuonisas jūru". Vācu pētnieks Bekers šajā sakarībā rakstīja: "Nav šaubu, ka IVgadsimtā pirms Kristus Ziemeļjūras piekrastes Ģermānijas daļā bija tikai viens līcis, un tas varēja būtvienīgi Elbas grīva. Ģeoloģiskajos izrakumos ceļā iegūtie dati apstiprina, ka starp Holšteinas unHannoveres augstienēm līdz pat Lauenburgas teritorijai, kur senatnē Elba ietecēja jūrā, 18 jūdžu platumā

reiz pletās jūras līcis, kas pazuda tikai XIII gadsimtā. Mūsdienās Elbas grīvas platums sasniedz 15kilometrus, bet upes lejtecē atrodas bagātīgas dzintara atradnes, lai gan ar brūnogļu piejaukumu. Pēc Otrāpasaules kara vienā no vācu rūpnīcām ar dzintara un brūnogļu sajaukumu pat esot kurināti katli!

Raugoties mūsdienu kartē, redzams, ka vienīgā sala, kas varēja atrasties vienas dienas braucienā arburu kuģi no Elbas grīvas, ir Helholande - plaša un ļoti sekla sēkļa ieskauts zemes gabaliņš. Viduslaikosun Jaunajos laikos viļņu iedarbības rezultātā Helholande nogrimusi zemāk par jūras līmeni: XI gadsimtātās platība bija aptuveni 100 kvadrātkilometri, bet tagad - tikai 0,6 kvadrātkilometri. Helholandes tuvumāvācu pētniekam Jirgenam Špa- nutam izdevās atrast senu būvju drupas, kuras viņš pasludināja par PlatonaAtlantīdas atliekām. Bet varbūt tās ir "dzintara Atlantīdas" atliekas?

Tomēr jāatzīst, ka Helholande (ne senā, ne arī mūsdienu) nevarēja būt ievērojams dzintara ieguvesavots, jo ģeologi uzskata, ka dzintars saistās ar terciārā perioda nogulumiežiem, kuru Hel- holandē nav unnekad nav bijis. Senos dokumentos tiek pieminēta Zīdštrandes - "Dienvidkrasta" - sala. Vēl XIII gadsimtasākumā tā atradās līdzās kontinentam, bet pirms pusotra gadu tūkstoša esot bijusi savienota ar sauszemi,jo Elbas grīvas reģions, tāpat kā visa Ziemeļjūras dienvidu piekraste, pēdējo divu tūkstošu gadu laikāpakāpeniski iegrimst. Bet Pitejs raksta, ka līdz Dzintara salai jābrauc veselu dienu. Lūk, kāpēc daudzipētnieki, arī profesors Rihards Henings, kas ir lielākā autoritāte tiem, kuri nodarbojas ar vēstures unģeogrāfijas izpēti, uzskata, ka ne Helholandi, ne Zīdštrandi nevar identificēt ar antīko autoru pieminētoDzintara salu. Salu šobrīd klājot Ziemeļjūras ūdeņi. Henings uzskata, ka tā atradās starp Helholandi unZīdštrandi. "Mūsdienu zinātne nezina nevienu tai piemērotu nosaukumu," raksta Henings savā kapitālajāpētījumā "Nezināmās zemes". "Tāpēc būtu lietderīgi saglabāt tās seno nosaukumu - Abalusa… Šī senāsDzintara salas lokalizācija pagaidām būtu uzskatāma par visticamāko un visdrošāko."

Dzintara salu antīkie autori sauca dažādi: Abalusa, Abalcija, Bazīlija, Baunonija, Glēsarija. Pēdējonosaukumu varētu tulkot kā "viena no dzintara salām", jo tas ir nevis īpašvārds, bet gan epitets, jo senieģermāņi sauca dzintaru par"gles". Baunonija nozīmē "Pupu sala", proti, sala, kurai ir pupas forma.Bazanija-"Valdnieka", tas ir, "neatkarīgā", "valdnieka pārvaldītā". Vārds "Abalus" un no tā atvasinātaisnosaukums "Abalcija" visdrīzāk ir ķeltu izcelsmes. Iespējams, ka ar to saistīta leģenda par Avallonu, kurupārvaldījis karalis Arturs un kura nogrimusi jūrā. Par to mēs jau runājām.

Ķeltu leģendas vēsta arī par citām nogrimušajām salām: īsu un Lionesu, no kurām pēdējā atradāsstarp Kornvolas pussalas galējo punktu un Sili saliņām, kas atrodas uz dienvidrietumiem no pussalas. UzLionesas salas bijusi liela pilsēta, kura katastrofas laikā nogrimusi, bet izglābties izdevies tikai vienamcilvēkam. Iespējams, ka šai leģendai patiešām ir savs racionālais kodols. Spēcīgās krasta bangasnenovēršami iznīcina šā reģiona piekrastes daļas. Tikai vēsturiskajā laikā vien Anglijas dienvidrietumugalējais punkts Kornvolas pussala zaudēja apmēram 600 ku- bikkilometrus sauszemes. Ūdens ir aprijisKornvolas senās alvas atradnes. Viduslaiku avotos lasāms par Danvičas pilsētu, kura pastāvēja pirmsvairāk nekā tūkstoš gadiem. XI gadsimta dokumentos atrodama piezīme par to, ka virkni zemju, kaspiederēja šai pilsētai, nevar aplikt ar nodokļiem, jo tās aprijusi jūra. Vēlākos manuskriptos teikts, kaūdens esot applūdinājis Danvičas klosteri, veco ostu, dievnamus, ceļu, rātsnamu un vienā reizē aprijis400 ēkas. Līdz XVI gadsimtam no pilsētas bija palicis pāri mazāk par ceturto daļu. Jūras dibenā bijanonācis mežs, kas auga divu kilometru attālumā no pilsētas. Tā dažu gadsimtu laikā Danviča no senatnīgaspilsētas pārvērtās par sīku ciemu. Arī daudzās citās vietās Anglijas dienvidrietumu piekrastē atrodapplūdinātus mežus, apmetnes un cilvēku skeletus.

Gudvina sēkļi pie Padekalē jūras šauruma, kas šķir Angliju no kontinenta, divu pēdējo gadsimtulaikā atņēma dzīvību 50 tūkstošiem cilvēku, aprija simtiem kuģu, kuru kopējā vērtība pārsniedzpusmiljardu dolāru. Pirms tūkstoš gadiem sēkļu vietā esot bijusi apdzīvota sala Lomea. Leģendas stāsta,ka sala gājusi bojā plūdos. Salas valdnieks grāfs Gudvins esot izraisījis dievu dusmas, un plūdu viļņiieskalojuši jūrā gan grēcīgo grāfu, gan viņa pili, gan visu salu. Pastāv arī cita, vairāk ticama Lomeasbojāejas versija: to jau izsenis apdraudējuši jūras ūdeņi, kas nemitīgi izskalojuši krastus. Taču dambja

vietā, kura celtniecībai draudze savākusi daudz naudas, Heistingsas pilsētā, kurai Lomea piederēja,uzcelts zvanu tornis… un tad salu aprijusi jūra. Čārlzam Laielam - vienam no mūsdienu ģeoloģijaspamatlicējiem - izdevies ne tikai atrast pierādījumus otrajai versijai, bet arī noteikt precīzu salas bojāejaslaiku - tas ir 1099. gads.

Uz dienvidiem no leģendārajām salām un no Anglijas pilnīgi reālās ūdeņos nogrimušāsdienvidrietumu piekrastes kādreiz atradās ļoti slavenās Kasiterīdas jeb Alvas salas, par kurām savulaik irrakstījuši daudzi antīkie ģeogrāfi un kuras tik neveiksmīgi tiek meklētas mūsdienu ģeogrāfiskajās kartēsvēl šobaltdien. Pilnīgi iespējams, ka Ziemeļjūras šelfa zemūdens arheologiem jāmeklē ne tikai Dzintarasala, Avallona, Lionesa un Lomea, bet arī noslēpumainās Kasiterīdas.

Plīnijs rakstīja, ka Midakrīts bijis pirmais, kas atvedis alvu no Kasiterīdām. Vēsturnieki uzskata, ka"Midakrīts" ir feniķiešu vārda "Melkarts" pārveidojums un ka ar šo ziņu Plīnijs darot zināmu tikai to, kaAlvas salas pirmajiem izdevies sasniegt feniķiešu jūrasbraucējiem. Strabona "Ģeogrāfijā" mēs atrodamvisai detalizētu Kasiterīdu aprakstu, kas izveidots pēc Romas pārvaldnieka Spānijā Pūblija Krasavārdiem. Viņš šīs salas apmeklējis 95. - 93. gadā pirms Kristus. Strabons raksta: "Ir desmit Kasiterīdusalas, un tās atrodas cita citas tuvumā atklātā jūrā uz ziemeļiem no artabriem piederošās ostas. Viena notām ir tuksnešaina, bet uz citām dzīvo cilvēki, kuri nēsā melnus apmetņus un ap krūtīm pārsietus hitonuslīdz potītēm. Viņi staigā ar koka nūjām rokās gluži kā atriebības dievietes no traģēdijām un dzīvo kāklejotāji, lielākoties pārtiekot no saviem ganāmpulkiem. Viņiem pieder alvas un svina atradnes. Šosmetālus un lopu ādas viņi iemaina pret māla traukiem, sāli un vara izstrādājumiem. Agrāk ar viņiemtirgojās tikai feniķieši… tomēr pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem arī romiešiem izdevās atklāt šojūrasceļu. Pēc tam kad Pūblijs Krass bija ieradies pie viņiem un redzējis, ka metāli tiek iegūti nelielādziļumā un ļaudis tur ir miermīlīgi, viņš nekavējoties par to paziņoja visiem, kas vēlējās ar šiemcilvēkiem tirgoties, kaut arī šī jūra ir platāka par to, kas šķir Britāniju no kontinenta."

Tādējādi bez Spānijas un Britānijas, kuras tika uzskatītas par "alvas Eldorado", senajai pasaulei bijaarī trešais centrs - Kasiterīdas. Pēc profesora Heninga domām, šā trešā centra vispār nav bijis, joKasiterīdas neesot nekas cits kā Britānijas salu nosaukums kopā ar Vesanas salu, kas atrodas Francijaipiederošās Bretaņas pussalas tuvumā. Citi pētnieki tikpat kategoriskā tonī apgalvo, ka tikko citētāStrabona paziņojuma pamatā "nav nekas cits kā Spānijas galējos ziemeļrietumos esošo alvas atradņuatklāšana un sagrābšana Krasa vadībā". Trešie domā, ka par īstajām Kasiterīdām uzskatāmas nelielassalas, kas atradās netālu no Spānijas krastiem starp Minjo upes grīvu un Finisterres zemesragu. Savukārtceturtie uzskata, ka Kasiterīdas ir Sili saliņas Anglijas galējos dienvidrietumos. Piektie pārceļKasiterīdas tālu uz rietumiem - atklātā okeānā, identificējot tās ar Azoru arhipelāgu. Visbeidzot pastāv arīuzskats, ka tās ir tikai un vienīgi leģendas par lielām alvas atradnēm Rietumeiropā, no kurienes alva arneskaitāmu starpnieku palīdzību nonāca Vidusjūras zemju austrumdaļā. Turklāt tirgotāju starpnieki bijaieinteresēti turēt noslēpumā vietu, no kuras tika izvesta alva. .

Taču Azoru salās alvas nekad nav bijis, tātad, šī Kasiterīdu "adrese" ir pilnīgi nepareiza. To pašuvar teikt arī par Sili salām pie Britānijas un saliņām Spānijas piekrastē. Arī pati Spānija-milzīga pussala- neatbilst desmit saliņu aprakstam, gluži tāpat kā Britu salas, jo tas pats Strabons savā "Ģeogrāfijā" tiešinorāda, ka Herkulesa stabu jeb Gibraltāra šauruma viņā pusē atrodas "Ga- diru, Kasiterīdu un Britānijassalas", turklāt vēl pievieno atsevišķu detalizētu Britānijas salu aprakstu.

"Romieši iepirka alvu Spānijas ziemeļrietumos. Viņu aprakstos figurējošās "Alvas salas" atrodas aizšīs Spānijas daļas, un tām raksturīgas dažas interesantas īpatnības, kuras neļauj tās sajaukt ar Britāniju,"raksta profesors Dž. Tomsons savā "Senās ģeogrāfijas vēsturē". "Neviena no patiešām eksistējošām salugrupām neatbilst šiem aprakstiem…" Vai tas nenozīmē, ka noslēpumainās Kasiterīdas atrodas turpat, kurDzintara sala, - jūras dibenā? Alvas salas, tāpat kā Dzintara salu, bija apmeklējis Pi- tejs, tāpēc par topastāvēšanu tolaik nav jāšaubās. Plīnijs un Ptolemajs - divi antīkās pasaules ievērojamākie zinātnieki -apliecina, ka Kasiterīdas atradās apmēram 100 kilometrus uz rietumiem no Pireneju pussalas

ziemeļrietumu galējā punkta. Mūsdienās šajā reģionā nekādu salu nav, taču, pētot jūras dibenu, tur tikaatklāti sekli sēkļi.

1958. gada okeanogrāfiskā ekspedīcija, kas ar kuģi "Dis- coverv -2" pētīja Galisijas sēkļa reljefuSpānijas galējos ziemeļrietumos, apmēram 400 jūras asu dziļumā atklāja plakanu zemūdens virsotni.Sēklis varēja būt liels sauszemes bloks, kas nogrimis vairāku simtu metru dziļumā nomātu rezultātā,līdzīgi tam, kā radušās riftu ielejas Austrumāfrikā.

"Iegrimšana, protams, varēja notikt arī vēsturiskajā laikā," rakstīja angļu okeanologs G. Geskels,"tomēr okeāna dibena lieliskās fotogrāfijas neliecina pārcilvēku darbības pēdām šajā vietā,jo paņemtajosparaugos nav atrasts ne celtniecības akmens, ne senu māla trauku lauskas". Franču pētnieki S. Žitēns unLedanuā uzskata, ka Kasiterīdas varēja atrasties Lielā un Mazā Sāls sēkļa tuvumā (tie ir uz dienvidiem noĪrijas un uz rietumiem no Finis- terres zemesraga) starp 48. un 49. ziemeļu platuma grādu un starp 8. un10. rietumu garuma grādu. Pirmā sēkļa dziļums ir 65 metri, bet otra - tikai apmēram 20 metri. Kasiterīdasvarēja nemaz nebūt Atlantijā, bet gan Lamanša šaurumā un pat Ziemeļjūrā, jo šī jūra patiesībā irnepārtraukts šelfs.

10. nodaļa Arktikas noslēpumi

No augstā Flīģeļa zemesraga, kas Franča Jozefa Zemē ir vistālākais ziemeļu punkts, austriešupolārpētnieks Jūliuss Paiers 1875. gada 11. aprīlī ieraudzīja tālē zilgojam kādas salas kalnus. Viņšnosauca salu par Pētermaņa Zemi, tādējādi godinot lielā ģeogrāfa, sava drauga un skolotāja piemiņu. Uzziemeļrietumiem no Rūdolfa salas Paiers iezīmēja kartē vēl vienas salas - Karaļa Oskara Zemes -kontūras. Tomēr nevienam pēc Paiera vairs tā arī nav izdevies uziet ne Pētermaņa Zemi, ne KaraļaOskara Zemi. Tāds pats liktenis piemeklēja arī Eskimosa Takupuka Zemi, kuru viņš ieraudzīja uzziemeļrietumiem no Aļaskas piekrastes, Brcdlija Zemi un Krekera Zemi, kas tika atzīmētas kartē uzziemeļiem no Kanādas Arktiskā arhipelāga salām, kā arī Zemnieces salu Vrangeļa salas reģionā unDžilisa Zemi - "lielu salu uz ziemeļiem no Špicbergenas, tā baloja tālē līdzīgi ziemeļu sāgasbrīnumainajām pilīm". Visdrīzāk tās bija mirāžas, nevis reālas salas okeānā. Taču ziņojumus parAndrcjeva Zemi un Saņņikova Zemi nekādi nevar uzskatīt par redzes apmānu vai mirāžas augli.

1763. gadā pārbaudīt informāciju par salām, kuras atrastas uz ziemeļiem no Kolimas upes ietekas unkuras klājot neskaitāmas lāču pēdas, turklāt uz tām atrodoties cietoksnis, ko "cēluši nezināmi ļaudis", tikanosūtīts seržants Stepans Andrejevs. Viņš patiešām sasniedza salas, kuras vēlāk tika nosauktas par Lāčusalām, un secināja, ka tās nav apdzīvotas, lai gan visur uzdūrās cilvēku atstātām pēdām. Tur bija zemēieraktas jurtas, sabrukušas zemnīcas un pat cietoksnis, ko cēla "ar milzīgiem pūliņiem…ne krievu ļaudis,bet kādi citi, un, kas tieši, to nav iespējams uzzināt".

Vienā no Lāču salām, kura atrodas vistālāk uz austrumiem, Andrejevs un viņa ceļabiedri uzkāpakalna virsotnē un lūkojās uz visām pusēm. "Dienvidpusē redzams akmens, kurš, pēc mūsu apsvērumiem, irtas pats Kolimas akmens, bet pa kreisi, uz austrumu pusi, tikko saredzama kaut kāda zilgme, varbūtnosaukt to par mellumu: kas tas ir- zeme vai'jūra, par to sīkāk ziņot nevaru."

Nākamajā gadā Andrejevs piecu kazaku pavadībā atkal devās uz Lāču salām un, uzkāpis Četru stabusalas kalna virsotnē, skaidrā saulainā dienā ieraudzīja to pašu "zilgmi" vai "mellumu". Tad viņš kopā arsaviem ļaudīm devās uz "ieraudzīto vietu". Pēc sešas diennaktis ilgā kamanu brauciena pa aizsalušo jūruviņi ieraudzīja "salu, nebūt ne mazu. Kalni un meži tur nebija manāmi, sala bija zema, viens gals - uzaustrumiem, otrs - uz rietumiem, garumā tā varētu būt apmēram kādas septiņdesmit verstis". Andrejevs unviņa pavadoņi devās uz salas rietumu galu un pēc tam ziņoja: "Kad līdz tai bija palikušas kādas 20verstis, uzdūrāmies uz svaigām pēdām, ko lielā daudzumā bija atstājuši brieži un nezināmu cilvēkukamanas, tāpēc, būdami mazā skaitā, atgriezāmies Kolimā."

Iepazinies ar Andrejeva pārskatu, apakšpulkvedis F. Plenis- nirs nolēma noskaidrot jautājumu parlielo salu, kas stiepjas no Jeņisejas ietekas līdz Kolimas ietekai, un sastādīja karti. Tajā tika iezīmētasLāču salas, Andrejeva Zeme uz austrumiem no tām, fantastiskas mežiem klātas Amerikas kontinenta zemeskontūras, kā arī Kitigena (Tikigena) Zeme, uz kuras dzīvo "briežu cilvēki hrohaj", kā Plenisniram ziņojačukčs Daurkins. Lai nodibinātu kontaktus ar "briežu cilvēkiem" un aprakstītu Andrejeva Zemi, 1769. gadapavasarī turp suņu pajūgos devās trīs praporščiki ģeodēzisti: I. Ļeontjevs, I. Lisovs un A. Puškarevs.Sākumā viņi izdarīja mērījumus, lai iezīmētu kartē Lāču salas, jo seržants Andrejevs, "neko neapjēgdamszinātnē, nevarēja izskaidrot, kādām tām būtu jāizskatās kartē". No Lāču salas, kas atradās vistālākaustrumos, viņi devās meklēt Andrejeva Zemi… un, suņu pajūgos nobraukuši pa ledu 300 kilometrus,nekādu zemi tā arī neatrada.

Taču ģeodēzisti savos meklējumos vadījās pēc Plenisnira neprecīzās kartes un meklēja Andrejevazemi ziemeļaustrumu virzienā, lai gan viņiem to vajadzēja meklēt ziemeļrietumos. 1785. gadā GavriilsSaričevs, pētot Sibīrijas ziemeļaustrumu piekrasti, ierakstīja kuģa žurnālā, ka tad, kad kuģis stāvējis pie

Baranova Akmens, apstākļi liecināja par to, ka netālu jābūt sauszemei: "Domu par to, ka ziemeļos ir lielasauszeme, apstiprināja ari stiprais dienvidrietumu vējš, kas nežēlīgi pūta 22. jūnijā un vēl divasdiennaktis. Tas bija tik spēcīgs, ka būtu aiznesis ledāju tālu uz ziemeļiem, ja vien kaut kas to nekavētu.Taču mēs nākamajā dienā ieraudzījām ledus klātu jūru. Kapteinis Šmeļovs man pastāstīja, ka no čukčiemdzirdējis par kādu kontinentālu zemi, kas atrodoties ziemeļu virzienā netālu no Šelagas raga un esotapdzīvota, un to, ka Šelagas čukči ziemā vienā diennaktī aizbraucot turp pa ledu briežu kamanās."

Tomēr atrast šo apdzīvoto zemi neizdevās, tāpat kā M. He- denštroniam, kas pētīja salas starp Ļenasun Kolimas grīvu, neizdevās atrast zemi Baranova Akmens rajonā. "Kad bijām nobraukuši 150 verstis,"ziņoja Hedenštroms, "savā ceļā sākām sastapt zemes blāķus uz ledājiem. Šī zeme bija pavisam citādanekā Sibīrijas kontinentālā krasta kraujas. Tā pilnībā līdzinājās Jaunsibīrijas Zemei, kaut gan lielaisattālums līdz tai neļauj domāt, ka šie ledāji būtu virzījušies gar Jaunsibīrijas krastiem un norāvuši no tiemšos zemes blāķus. 1. maijā mēs redzējām uz ziemeļaustrumiem lidojošu zosu baru un balto ūpi. Ziemeļoscēlās mākoņi. Jūras dziļums, ko es mērīju plaisās, pastāvīgi samazinājās. Tas viss liecināja par zemestuvumu. Bet drīzumā mēs sastapāmies ar nepārvaramiem šķēršļiem, kuri neļāva mums turpināt ceļu."Hedenštromam ceļu aizsprostoja ledus blāķi un lāsmeņi, un viņš bija spiests griezties atpakaļ, lai ganpārliecība par zemes tuvumu bija tik liela, ka Hedenštroms pat iezīmēja kartē Andrejeva Zemi.

1820. gadā, "lai aprakstītu krastus, sākot ar Kolimas grīvu, uz austrumiem no Šelagskas raga unatklātu no tā uz ziemeļiem esošo apdzīvoto zemi, kas, pēc čukču nostāstiem, atrodas nelielā attālumā", tikaizveidota ekspedīcija, kuru komandēja divi flotes leitnanti F. Vrangelis un P. Anžū. Atrast AndrejevaZemi viņiem neizdevās, un tomēr tajā pašā 1823. gadā, kad ekspedīcija bija pabeigta, žurnālā "SibīrijasVēstnesis" bija lasāma publikācija, no kuras varēja secināt, ka šo zemi bez Andrejeva redzējuši arī citicilvēki. "Citas ziņas liecina, ka uz šīs zemes dzīvo cilvēki, kas to dēvē par Tikigenu, bet paši ir pazīstamikā hrohaji, un ir divas šo cilvēku ciltis. Vieni ir bārdaini un līdzīgi krieviem, bet otri līdzinās čukčiem.Bilingsa ekspedīcijas dalībnieki sotņiks Kobeļevs un tulks Daurkins apstiprināja Andrejeva sniegtoaprakstu un pat iesniedza viņu redzētās zemes aprises."

Taču Andrejeva Zemes meklējumi izrādījās veltīgi gan pagājušajā, gan arī šajā gadsimtā. Neledlauži, ne lidmašīnas, no kurām tika veikti novērojumi, to nekādi nespēja atrast. Ne mazāk dīvaina ir vēlvienas salas - Saņņikova Zemes - nozušana.

1805. gada vasarā, būdams Koteļnijas salā, Saņņikovs ziemeļos no tās redzēja nezināmas zemesaugstus kalnus. Nākamajā gadā viņš no "Augstā raga" pamanīja vēl vienu zemi, pareizāk sakot, "zilgmi",kas liecināja par to, ka kaut kur ziemeļaustrumos jābūt zemei. Kad 1810. gadā Hedenštroms atbrauca, laiaprakstītu Jaunsibīrijas arhipelāga salas, Saņņikovs viņam pavēstīja, ka no Koteļnijas salasZiemeļrietumu krasta "apmēram 70 verstu attālumā esot redzami augsti akmens kalni". Zilgmi, kas pilnīgiatgādināja attālu zemi, redzēja arī pats Hedenštroms, stāvēdams uz Jaunsibīrijas salas Akmens raga.Hedenštroms pa ledāju devās uz šo zemi, bet milzīgs lāsmenis viņam neļāva to sasniegt. Raudzīdamies artālskati, viņš varēja saskatīt tikai "baltu, daudzu strautu izvagotu krauju". Taču nākamajā dienānoskaidrojās, ka tā ir nevis zeme, bet gan "ļoti augstu ledāju grēda".

Lai pārbaudītu Saņņikova sniegtās ziņas, tika nosūtīta ekspedīcija leitnanta (vēlāk admirāļa) PēteraAnžū vadībā. Divu gadu laikā (no 1821. gada līdz 1823. gadam) Anžū vadītā ekspedīcija aprakstījaSibīrijas piekrasti starp Oļcnekas un Indigirkas upēm, kā ari Jaunsibīrijas arhipelāgu. Pats Anžū ziemāsuņu pajūgā nobrauca ap 10 tūkstošiem kilometru, bet vasarā zirgos vai laivās veica vairāk nekā četrustūkstošus kilometru. Viņš atklāja nelielo Figūriņas salu un Koteļnijas salas ziemeļu krastu, bet nevienuzemi uz ziemeļiem no šīs salas tā arī neieraudzīja. Tad Anžū pa ledu devās uz ziemeļrietumiem unnobrauca vairāk nekā 40 verstis, līdz ceļu viņam aizšķērsoja tas pats milzīgais lāsmenis, kas savulaikizjauca Saņņikova un Hedenštroma nodomus.

Zeme joprojām nebija redzama, un Anžū secināja, ka Saņņikovs redzējis tikai "zemei līdzīgu miglu".Toties no radejeva salas ziemeļrietumu raga Pēteris Anžū, tāpat kā Saņņikovs, ieraudzīja zilgmi, "kas

pilnībā līdzinājās tālumā vīdošai zemei". Skaidri varēja saskatīt arī briežu pēdas, kas veda šīs zilgmesvirzienā. Bet arī šajā reizē pētnieku ieceres izjauca lāsmenis.

1881. gadā, sešdesmit gadus pēc Anžū ekspedīcijas, starp ledājiem dreifejošā amerikāņu kuģa"Žanete" apkalpe atklāja trīs salas ziemeļaustrumos no Jaunsibīrijas arhipelāga un nosauca tās parHenrietas salu, Žanetes salu un Beneta? salu.

1885. gadā uz Jaunsibīrijas salām devās zinātniskā ekspedīcija, kuras sastāvā bija talantīgais krievuzinātnieks Eduards Tolls.

1900. gada 21. jūnijā no Vasilija salas 17. līnijas ceļā devās kuģis "Zarja", uz kura klāja atradās 19cilvēki ar trim gadiem paredzētu pārtikas krājumu. "Ekspedīcija, kuru tik ilgi esmu gatavojis, ir sākusies!"tajā dienā savā dienasgrāmatā ieraksta Tolls. "Sākusies? Vai tad tas ir piemērots vārds? Kad tad īsti bijasākums? Vai tas bija 1886. gadā, kad redzēju Saņņikova Zemi, vai 1893. gadā, kad, atrazdamiesJaunsibīrijā uz Koteļnijas salas un sapņo-dams par Saņņikova Zemi, biju gatavs ļauties savai vēlmei unsasniegt šo zemi suņu pajūgā? Vai par sākumu uzskatama mana plāna publicēšana 1896. gadā vai ari mansno kuģa "Jermaks" lielkņazam Konstantīnam nosūtītais ziņojums? Kad tad īsti bija sākums?"

1900. gada rudenī kuģis "Zarja" bija spiests pārziemot pie Taimiras krastiem. Savā dienasgrāmatāTolls vairākkārt pārmeta Anžū to, ka viņš pa briežu pēdām nogājis tikai desmit jūdzes. Acīmredzot šīspēdas veda no Fadejeva salas uz ziemeļiem (tiesa, vietējie iedzīvotāji apgalvoja, ka ziemeļbrieži ledājosmeklējot sāli, nevis dodoties uz nezināmo zemi). Tikai 1901. gada augustā kuģis "Zarja" varēja uzņemtkursu uz Jaunsibīrijas salām, bet, nokļuvis gandrīz līdz 80. ziemeļu platuma grādam, necaurejamo ledājudēļ bija spiests pagriezties uz dienvidiem. "Seklais ūdens liecina par zemes tuvumu," rakstīja Tollsdienasgrāmatā, "bet tā joprojām nav redzama." Migla bija tik bieza, ka "varēja desmit reizes pabrauktgarām Saņņikova Zemei un to nepamanīt", jo likās, "ka kāds ļauns ziemeļu burvis mūs kaitinātu".Ekspedīcija atkal bija spiesta pārziemot, šoreiz - Koteļnijas salā. Agrā pavasarī, kad "Zarja" vēl atradāsledus gūstā, trīs ekspedīcijas dalībnieki devās uz Jaunsibīrijas salu, bet no tās 1902. gada decembrīatgriezās uz kontinenta. Tolls kopā ar astronomu Zebergu un diviem rūpniekiem devās kājām pa ledāju noKoteļnijas salas uz Fadejeva salu. No tās viņi nokļuva līdz Jaunsibīrijas salas Augstajam ragam unvisbeidzot uz laiku apmetās Bcnetļ< salā. Bija paredzēts, ka rudenī, kad jūra būs brīva no ledus, kuģis"Zarja" pie šīs salas uzņems uz sava klāja Tollu un viņa ceļabiedrus.

Leitnantam F. Matisenam, kurš bija pārņēmis kuģa "Zarja" komandēšanu, Tolls, dodoties prom,atstāja detalizētu instrukciju: "Kas attiecas uz maniem norādījumiem sakarā ar Jums doto uzdevumu -uzņemt mani un manus ceļabiedrus uz klāja pie Be- netatf salas, vēl tikai gribētu atgādināt Jums jauzināmo noteikumu, ka jums vienmēr jācenšas saglabāt kuģa brīvas pārvietošanās

iespējas to ieskaujošajos ledājos, jo, zaudējot kuģa brīvas manevrēšanas spējas, Jūs līdz ar tozaudētu arī iespēju izpildīt šo uzdevumu. Galējo laika robežu, kad Jūs drīkstat pārtraukt savus tālākospūliņus uzņemt mani uz kuģa pie Benetas salas, noteiks tas brīdis, kad "Zarja" būs izlietojusi visudegvielas krājumu un būs palikušas tikai 15 tonnas ogļu." Grupa, kas pētīja Jaunsibīrijas salu, atgriezāskontinentā 1902. gada decembrī. Bet nākamā - 1903. gada pavasarī tika uzsākta Tolla un viņa ceļabiedrumeklēšana.

Glābēji uzgāja Tolla un viņa ceļabiedru pārziemošanas vietu. Zinātņu akadēmijas prezidentamadresētajā zīmītē Tolls apraksta Benetal salas ģeoloģiju, tās faunu un floru, un putnus, kas lidoja pārisalai no ziemeļiem uz dienvidiem: "Miglas dēļ zeme, no kuras lidoja šie putni, nebija redzama, tāpat kāiepriekšējās navigācijas laikā nebija redzama Saņņikova Zeme."

Pēdējais ieraksts vēstīja: "Šodien dodamies uz dienvidiem. Pārtikas krājumu mums pietiks 14-20dienām. Visi esam veseli. Pāvela Kepena līcis.

26.X 1902 .8.XI E.Tolls"Kopš tā laika nevienam nav izdevies uziet pazudušās ekspedīcijas pēdas… Tāpat kā Saņņikova

Zemi, kuras meklējumi drošsirdīgajam krievu pētniekam un trijiem vina pavadoņiem maksājadzīvību, .1941. gada martāslavetiaislidotājs polārpētnieks I. Čerevičnijs 74. ziemeļu platuma grādā

Austrumsibīrijas jūrā uzgāja salu ar viļņotu virsmu un skaidri saskatāmām upju gultnēm. Tā bija veidotanevis no klintīm, bet gan no ledus.

1945. gadā lidotājs A. Titlovs un stūrmanis V. Akuratovs, nelielā augstumā pārlidodami tādu okeānareģionu, kuru pirms viņiem neviens nebija pārlidojis, pamanīja kalnu ar trim virsotnēm - salu, kura, kāvēlāk izrādījās, patiesībā bija milzīgs aisbergs - 30 kilometrus garš un 25 kilometrus plats, ļoti līdzīgs"īstai" zemei.

Lūk, ko stāstīja V. Akuratovs par šīs "salas" atklāšanu žurnāla "Vokrug Svēta" 1954. gada 6. numuralappusēs: "Saulainā marta naktī mēs atgriezāmies no ziemeļiem. Apmēram 700 kilometrus no Vrangeļasalas mūsu uzmanību pēkšņi piesaistīja nezināmas zemes kontūras. Tur, tālu dienvidos, jau bija dziļanakts. Uz tumšās, gandrīz melnās horizonta dienviddaļas fona ļoti skaidri izcēlās milzīga, pauguraina sala,ko apspīdēja pusnakts saules stari." Nolaisties uz šīs salas dziļā sniega dēļ lidmašīna nevarēja. No gaisatika noteiktas salas koordinātas - 76. ziemeļu platuma grāds, 165. rietumu garuma grāds. Tika sastādītsakts par jaunas zemes atklāšanu, to parakstīja visi apkalpes locekļi un zinātnieki, kas atradās lidmašīnā.

"Pēc diviem mēnešiem mums uzdeva apstiprināt šīs salas esamību, bet mēs to norādītajā vietā vairsneatradām. Tikai pēc gada tā tika atrasta jau krietni tālāk uz ziemeļrietumiem. Noskaidrojās, ka tas bijamilzīgs aisbergs, kas dreifeja no Kanādas arhipelāga krastiem gar Vrangeļa salu tajā vietā, kur mēs toieraudzījām un noturējām par salu," stāstīja Akuratovs. "Līdzība ar īstu salu patiešām bija pārsteidzoša.Uz aisberga varēja skaidri saskatīt aizsalušas upju gultnes, laukā no sniega rēgojās klintis, un tikai tāstāvie krasti bija pavisam apledojuši, bet arī tie līdzinājās Franča Jozefa Zemes krastiem." Šo aisberguamerikāņu lidotāji, kuri tāpat bija to novērojuši no gaisa, nosauca par "T-l" (saīsinājums no angļu vārda"target" - "mērķis").

Ļoti iespējams, ka vesela virkne "slēgto zemju" patiesībā ir tādas gigantiskas salas - aisbergi. TomērSaņņikova Zemes mīkla, tāpat kā Andrejeva Zemes mīkla, visdrīzāk ir saistīta ar citu parādību, nevis arledus salu dreifešanu Arktikas baseina centrālajā daļā, tālu no šelfa zonas. 1947. gadā profesors V.Stefanovs II Vissavienības ģeogrāfu kongresā izvirzīja hipotēzi par to, ka Saņņikova Zeme un AndrejevaZeme ir nevis mirāžas auglis vai aisbergi - salas, bet gan pavisam reālas zemes, kuras neizdodas atrasttikai tāpēc, ka tās…ir izkusušas, jo sastāvējušas no fosilā ledus. Pēdējie atklājumi Arktikā pārliecinošipierāda, ka šāds noslēpumaino salu izskaidrojums ir pamatots. Arktisko jūru šelfa ir ne tikai īstas, nokontinentālo iežu akmens monolītiem veidotas salas, ne tikai salas - aisbergi, bet vēl viens savdabīgs saluveids - pēdējā apledojuma laikā Ziemeļu Ledus okeānu klājušā ledus atlūzas. Šīs atlūzas klāj nokontinenta un šelfa sausvēju sanestā augsne, jo, kā zināms, tolaik šelfs vēl bija sauszeme.

11. nodaļa Eiropas pirmās civilizācijās

Pazīstamais zinātnieks Mihails Budiko, grāmatā "Ceļojumi laikā" komentējot mīklainos vēsturiskosnotikumus, kas saistīti ar Eiropas civilizāciju rašanos un bojāeju, veido patiesu senās pasaules vēsturesainu. Ilgi pastāvēja uzskats, ka pirmā Eiropas civilizācija radusies Griekijā augot un attīstoties nelielāmvalstīm, kuras savu uzplaukumu sasniedza V gadsimtā pirms Kristus.

Pagājušā gadsimta pēdējā ceturksnī šis pieņēmums tika apgāzts. Jauni arheoloģiskie pētījumiparādīja, ka ir pastāvējušas daudz senākas Eiropas civijizāc ijas un t ās attiecināmas uz 2 un 3. gadutūkstoti pirms Kristus. XI X gad simta septiņdesmito gadu beigās par īstu sensāciju izvērtās H. Slīmaņaveiktie izrakumi - viņš atklāja brīnišķīgus Mikēnu laikmeta pieminekļus. Kā pierādīja šie izrakumi un arīturpmākie pētījumi (pie tiem mēs vēl atgriezīsimies), , 2. gadu tūkstotī pirms Kristus kontinentālajāGrieķijā pastāvēja vergturu valstis, kuras apdzīvoja viena no senākajām grieķu ciltīm - ahaji. Šajāsvalstīs, kas radās XVI - XV gadsimtā pirms Kristus, augstu attīstību guva bronzas laikmeta kultūra Tālaika pilsētās valdniekiem tika celtas monumentālas pilis,bet turīgākie pilsoņi dzīvoja no akmens būvētosnamos. Valdnieku plašajās kupolveida kapenēs tika atrasti daudzi mākslas darbi, ari dažādas zeltarotaslietas un senu kultu priekšmeti.

Tikpat negaidīts bija atklājums, ko 1900. gadā izdarīja A. Evanss, - viņš atrada kultūras pieminekļus,kas pieder pie daudz senākās Mīnoja kultūras, kuras centrs bija Krētas sala. Šī kultūra, kas arī attiecināmauz bronzas laikmetu, pastāvēja 3. un 2. gadu tūkstotī pirms Kristus, turklāt augstāko uzplaukumu sasniedza

2. gadu tūkstoša pirmās puses beigās. Savā ziņā senās Mīnoja kultūras sasniegumi bija pat pārāki pardaudz vēlākās Mikēnu kultūras sasniegumiemļSevišķi pārsteidzoši izrādījās arhitektu, mākslinieku unskulptoru sasniegumi senās Krētas uzplaukuma laikā^Mīnoja valstu valdnieki dzīvoja lielās pilīs, kasvienlaikus kalpoja arī par reliģisko kultu centriem. Mīnoja civilizācijas pēdas tika atrastas ne tikai Krētā,bet arī vairākās citās Vidusjūras salās un dažos kontinenta reģionos.

Mīnoja un Mikēnu kultūras pieminekļu atklāšana uzskatāmi parādīja, ka iegūtā informācija par senāspasaules vēsturi vēl aizvien ir ļoti nepilnīga. Kaut arī mūsu gadsimtā veiktie arheoloģiskie pētījumi irvainagojušies ar visai nozīmīgiem atklājumiem, kas izgaismo senās vēstures tumšās lappuses, ļotiiespējams, ka paši spilgtākie šīs vēstures notikumi mums joprojām nav zināmi.

Tā kā ir saglabājies ļoti daudz vēsturisku apcerējumu, Senās Grieķijas leģendu un mītu, vajadzējapapūlēties un sameklēt tajos jelkādas ziņas par civilizācijām, kas pastāvēja ilgi pirms grieķu kultūrasuzplaukuma - 1. gadu tūkstotī pirms Kristus. Kā izrādījās, šādu informāciju atrast nemaz nav tik viegli.

Salīdzinājumā ar vēsturiskajiem materiāliem mutvārdu tradīcijā literārie darbi, mīti un leģendassaglabājas daudz ilgāk. Nav šaubu, ka Homēra poēmās, kas tika uzrakstītas VIII gadsimtā pirms Kristus,atspoguļotas Mikēnu laikmeta leģendas, kas vairākus gadsimtus tika nodotas no paaudzes paaudzeimutvārdos.

Grūtāk ir atrast leģendas, kuras glabātu atmiņas par daudz senāko Mīnoja kultūru. Ļoti iespējams, kapie šāda veida leģendām pieskaitāma teiksma par feniķiešu valdnieka meitas Eiropas nolaupīšanu. Lūk,īss tās saturs: pie Eiropas ieradās Senās Grieķijas augstākais dievs Zevs balta vērša izskatā un pārvedameiteni savā mugurā pāri Vidusjūrai uz Krētu. Uz šīs salas piedzima Eiropas un Zeva dēli Mīnojs unRadamantijs, kuri vēlāk kļuva par Krētas salas iedzīvotāju ciltstēviem un valdniekiem.

Leģenda par Eiropas nolaupīšanu antīkajā pasaulē bija plaši pazīstama, daudzi ievērojami tā laikamākslinieki attēloja šīs nolaupīšanas ainas. Tās sižets bija populārs ari XX gadsimtā, to izmantojaizcilais krievu gleznotājs Serovs.

Leģenda par Eiropu ļauj izteikt pieņēmumu, ka Eiropas civilizācija radās Krētas salā, ka Krētas

valdnieks vissenākajos laikos bija Mīnojs, kā arī to, ka vērsim seno Krētas iedzīvotāju priekšstatos bijaīpaša vieta. Šos pieņēmumus apstiprina mūsdienu pētījumi, parādot, ka mītos, kas mutvārdu formāizplatījās no paaudzes paaudzē daudzus gadus, ietverta patiesa informācija par pagātni.

Pirmajam Krētas un daudzu Egejas jūras salu valdniekam Mīnojam piederējusi liela kara flote, kasveiksmīgi cīnījās pret pirātiem. Pēc deviņiem valdīšanas gadiem Mīnojs devies uz svēto alu, kur no savatēva Zeva saņēmis likumus, kurus turpmākās valdīšanas gados ieviesis savā valstī. Tika uzskatīts, kaviedais un taisnīgais valdnieks Mīnojs un viņa brālis Radamantijs pēc nāves kļuvuši par tiesnešiemaizkapa valstībā.

Līdzās šai leģendai Atikā bija populārs mīts, kurā Mīnojs tika attēlots kā nežēlīgs tirāns. Viņš uzlicisgrieķiem par pienākumu ik pēc desmit gadiem sūtīt uz Krētu septiņus jaunekļus un septiņas jaunavas, laiviņus atdotu apēšanai Labirintā dzīvojošajam briesmonim Mīnotauram, kuram esot bijis cilvēka ķermenis,bet vērša galva. Par Labirintu dēvēta valdnieka Mīnoja slavenā meistara Daidala celtā milzīgā ēka, kašsastāvējusi no neskaitāmām virszemes un pazemes istabām un pārejām, kuru sarežģītais izvietojumspadarījis izkļūšanu no šā nama gandrīz neiespējamu. Lai izbeigtu cilvēku upurēšanu, grieķu varonisTēsējs pieteicies kopā ar nāvei nolemtajiem jauniešiem doties uz Krētu, kur ar Mīnoja meitas Ariadnespalīdzību viņam izdevies Mīnotauru nogalināt. Lai novērstu pretrunas abās šajās leģendās, vēlākdzīvojošie grieķu autori nāca pie atzinuma, ka īstenībā bijuši divi Krētas valdnieki un abu vārds bijisMīnojs.

Milzīga loma priekšstatu veidošanā par Mīnoja valsti ir Evan- sa aizsāktajiem arheoloģiskajiempētījumiem (pie tiem mēs vēl atgriezīsimies). Šo pētījumu rezultātā tika konstatēts, ka jau sirmā senatnēMīnoja valsts valdnieki cēla pilis, krietni vien apsteidzot līdzīga veida celtņu būvi Eiropas kontinentā.Pirmās pilis Krētas salā^uzceļtas XXII gadsimtā pirms Kristus, bet XVIII -XVII gadsimtā daudzasagrīnākos laikos celtās pilis jau bija sagrautas. Iespaidīgākās pilis Kretas salā dižojās laikā no 1700. līdz1450. gadam pirms Kristus, turklāt iespējams, ka pašai lielākajai pilij (Knosā) bija pieci stāvi.

Pilis rotāja savdabīgas, uz augšu paplatinātas, ar izcilu mākslinieku freskām un reljefiem rotātaskolonnas. No akmeņiem un ķieģeļiem celtajiem Krētas iedzīvotāju namiem bieži vien bija divi trīs stāvi.Laukumus pilsētās klāja bruģis, un bija ierīkots ūdensvads.

Mīnoja kultūras uzplaukuma laikā tika radīti savā pilnībā apbrīnojami keramikas izstrādājumi: vāzesun citi trauki, rotāti ar jūras dzīvnieku attēliem un dažādiem ornamentiem, senās Krētas dieviešuskulptūras, kā arī mākslas priekšmeti no zelta un dārgakmeņiem, ieskaitot zīmogus ar smalkiemzīmējumiem un uzrakstiem. Uz freskām un skulptūrām bieži attēloti vērši, tie, bez šaubām, bijasavdabīga reliģiska kulta objekts.

Sevišķi neparastas ir freskas, kurās attēloti akrobātu (kā vīriešu, tā sieviešu) lēcieni pāri joņojošiemvēršiem. Arī šādas ainas Acīmredzot bija saistītas ar vērša kultu.

Uzmanību piesaista tik sirmai senatnei neraķsturīgi sieviešu tērpi - garas kleitas, kuras atgādina XIXgadsimta beigu modi, ar uzsvērtu vidukļa līniju un dziļu dekoltē. Ne mazāk sarežģītas bijušas arī sieviešufrizūras, kas tāpat līdzinās mūsdienu modernajām frizūrām. Tādos pašos tērpos attēlotas arī Mīnoja laikadievietes, bieži vien ar čūskām vai citiem dzīvniekiem rokās. Acīmredzot senās Krētas panteonā bijavairākas dievietes un, iespējams, tikai viens dievs.

Lielās grūtības Mīnoja kultūras materiālo pieminekļu izprašanā saistītas ar to, ka daudzi uzraksti, kassaglabājušies no tiem laikiem, joprojām nav atšifrēti. Sākumā (XXI - XVII gadsimtā ļ pirms Kristus)Mīnoja laika rakstībā tika izmantoti hieroglifi, bet vēlāk (no XVII līdz XIV gadsimtam pirms Kristus) -lineārais zilbju raksts. To izdevās atšifrēt angļu zinātniekiem, kuri noskaidroja, ka teksts uzrakstīts vienāno grieķu valodas senajiem dialektiem. Neveiksmes daudz agrīnāku uzrakstu atšifrēšanā tiek skaidrotas arto, ka šos uzrakstus atstājusi tauta, kuras valoda nepieder pie indoeiropiešu valodām.

Uzraksti, kas attiecas uz Mīnoja valsts pagrimuma laikmetu, izrādījās galvenokārt saimnieciskarakstura dokumenti, no kuriem var secināt, ka Krētā pastāvējusi labi attīstīta vergturu valsts, kurā

izmantota sarežģīta dažādu valsts noliktavās nonākušo produktu uzskaites sistēma. Pēc satura līdzīgidokumenti tika atrasti Mikēnu kultūras centros, kas liek domāt, ka Mīnoja valsti tās pastāvēšanas pēdējālaikmetā varēja būt okupējis kontinentālās Grieķijas Mikēnu valstu karaspēks. Kā zināms, nedaudz vēlāktādā pašā veidā beidzās Homēra aprakstītās Trojas valsts neatkarīgā pastāvēšana.

Uz Mīnoja laikmeta zīmogiem attēloti gan buru, gan airu kuģi, bet uz kādas freskas atainota veselasflotes došanās jūrā. Ļoti raķsturīgi ir tas, ka Mīnoja valsts uzplaukuma laikā pilsētām nav ne aizsargmūr u,ne ari kādu citu nocietinājumu. Tas skaidri parāda, ka uzsalām izvietoto valsti droši sargāja varena flote.

Tas ka Mīnoja laika pilī ir troņa zāles, apstiprina leģendu par senās Krētas valdniekiem, turklāt ļotiiespējams, ka vārds "Mīnojs" bija valdnieka tituls, nevis vārds (kā Senajā Ēģiptē vārds "faraons") vai arīpersonas vārds, kas vienlaikus bija arī tituls (kā, piemēram, Cēzars Romas impērijā). Šāds pieņēmumsatbilst grieķu minējumam par to, ka Krētas vēsturē ir bijuši vairāki Mīnoji.

Pilnīgi iespējams, ka Mīnoja valsts savas varenības laikos saņēma meslus no pakļautajām tautām.Šādu nodevu veidā varbūt

tika pieprasīts arī noteikts skaits jaunu cilvēku, kurus izmantoja freskās attēloto ārkārtīgi bīstamo, arvērša kultu saistīto rituālu veikšanai. Šo meslu ievākšana izbeidzās pēc tam, kad Krētu iekaroja Mikēnugrieķi. Šāds pieņēmums padara saprotamu leģendu par Tēsēju un Mīnotauru, kā arī Platona izklāstītoleģendu par Atlantīdas iedzīvotāju karu ar grieķiem.

Vārds "labirints", kas līdz mūsdienām saglabājies daudzu Eiropas tautu valodās, droši vien bijaMīnoja piļu nosaukums Senās Grieķijas iedzīvotājiem, kuri nekad agrāk nebija redzējuši tik milzīgas unsarežģītas celtnes, un viņiem tās patiešām varēja atgādināt bīstamus slazdus, no kuriem nav atrodamaizeja. Dažās Mazāzijas tautu valodās vārds "labirints" nozīmējis "divkāršās āvas nams". Ļoti iespējams,ka tāda pati nozīme šim vārdam bija arī Krētas salas iedzīvotāju valodā, jo divkāršā āva viņiem bijasvarīgākais reliģiskais simbols, un tas bieži sastopams Senās Krētas svētnīcās.

Kaut arī no sirmās senatnes, kad uzplauka Mīnoja civilizācija, saglabājusies tikai niecīgi maza tālaika būvju, mākslas priekšmetu un saimniecības izstrādājumu daļa, atrastais skaidri liecina, ka Mīn ojakul tūrasattīstības līmenis ir ārkārtīugi augsts. Šādu pašu iespaidu šī kultūra droši vien atstāja arī uz tolaikmazāk civilizētajiem grieķiem, kuri nonāca saskarē ar Mīnoja valsti. Pastāv hipotēze, ka atmiņas parkontaktiem ar šo valsti ir saglabājušās grieķu leģendās par Svētlaimīgajām salām jeb Elisiju (Ēlysium -dieva izredzēts mājoklis, kas tiek pielīdzināts paradīzei zemes virsū).

Visai nesen lielu uzmanību piesaistīja Santorinas salas izpēte. Antīkajos laikos to dēvēja par Fēru.Sala atrodas netālu no Krētas - tās šķir apmēram 100 kilometri. Noskaidrojās, ka šī sala, pareizāk sakot,trīs nelielas saliņas ir paliekas no daudz lielākas salas, kas tika nopostīta 2. gadu tūkstoša vidū pirmsKristus grandioza vulkāna izvirduma laikā. Lielu interesi izraisīja Santorinā zem pelnu un pumeka slāņaatrastie Mīnoja kultūras pieminekļi. Šos labi saglabājušos pieminekļus nereti dēvē par bronzas laikmetaPompejiem. To vidū ir akmens celtņu drupas, apgleznotas keramikas lauskas, fresku fragmenti, kurāsattēloti cilvēki un dzīvnieki. Tieši Santorinā atrada jau pieminēto fresku, kurā redzama no ostas jūrāizejoša flote.

Nav šaubu, ka Santorina bija svarīgs Mīnoja civilizācijas centrs, lai gan noskaidrot šā centra nozīmiir diezgan grūti, jo senās salas lielāko daļu iznīcināja vulkāna izvirdums, bet pāri palikušo nelielo daļuarheologi vēl nav pietiekami izpētījuši.

Tika izvirzīta hipotēze, ka Santorina uzskatāma par Mīnoja kultūras šūpuli ("senā galvaspilsēta", parkuru stāsta Platons), un tās bojāeja atspoguļota leģendā par Atlantīdu. Atstājot atklātu jautājumu par to,vai Santorina patiešām bija mīnojiešu "senā galvaspilsēta", jāatzīst, ka ļoti ticama šķiet doma, kasprādzien- veida izvirdums 1500. gadā pirms Kristus noveda Vidusjūras valsts iedzīvotājus pie bēdīgāmsekām un nevarēja būt pilnībā aizmirsts pat daudzus gadsimtus pēc katastrofas.

Parasti šāda izvirduma laikā dažu un pat desmitiem kilometru rādiusā aizlido pumeka gabali, bieživien visai pamatīgi, bet daudz lielākā attālumā - pat simtiem kilometru - tiek izmesti vulkāniskie pelni,

kas dažkārt veido pat metriem biezu slāni. īpaši tālu vēji aiznes zemākajā stratosfērā (10-20 km)nonākušās putekļu daļiņas, kā arī sēru saturošā aerosola pilienus, kuru raksturīgais izmērs ir mikronadesmitdaļas. Šīs daļiņas nedaudzu mēnešu laikā tiek iznēsātas pa visu zemeslodi, turklāt tās saglabājasatmosfērā līdz trim gadiem. Tā kā šādas daļiņas pavājina zemākajos atmosfēras slāņos nokļūstošo saulesradiāciju, krītas gaisa temperatūra zemes virsmas tuvumā, īpaši tas jūtams vidējos un augstos platumagrādos.

Sevišķi spēcīgu jūras piekrastes tuvumā notiekošu izvirdumu laikā rodas sprādziena spēka izraisītasmilzīgas okeāna virsmas līmeņa svārstības, kā rezultātā veidojas desmitiem metru augsti viļņi tajosokeāna reģionos, kuri atrodas vistuvāk vulkānam. Mazāk augsti viļņi izplatās pa visu Pasaules okeānu unpiekrastes rajonos var izraisīt īslaicīgus plūdus, kuri bieži vien noved pie piekrastes iedzīvotāju bojāejasokeāna ūdeņos. Tas viss mums jau zināms no iepriekšējām nodaļām.

Atgriežoties pie Santorinas salas vulkāna izvirduma, reāls šķiet pieņēmums, ka tas ir bijisspēcīgākais no visiem pēdējos gadu tūkstošos notikušajiem sprādzienveida izvirdumiem. Ir pamats domāt,ka Santorina izvirdums bija vairākkārt stiprāks par Kraka- tau izvirdumu (kuru mēs attiecīgajā nodaļā jaupieminējām). Uz šādu atzinumu vedina abu izvirdumu radīto Zemes garozas iedobumu izmērusalīdzinājums. Liekas ticami, ka izvirdums manāmi iespaidoja globālo klimatu, tomēr tas visai mazietekmēja reģionus, kas atradās tālāk no vulkāna, jo apgabali vidējos un augstajos platuma grādos (kurklimata svārstības bija vislielākās) 2. gadu tūkstotī pirms Kristus bija visai maz apdzīvoti.

Daudz smagākas Santorina izvirduma sekas skāra Vidusjūras austrumdaļu. Jebkādu dzīvu būtņueksistence šajā salā pēc vulkāna izvirduma vairs nebija iespējama. Ir zināms, ka Krakatau salā pēcvulkāna izvirduma nepalika ne augu, ne dzīvnieku. Pēc Santorinas vulkāna izvirduma dzīvajai dabai ļotinelabvēlīgas apkārtējās vides pārmaiņas, jādomā, notika simtiem kilometru rādiusā. Galvenā nelaimeacīmredzot bija milzīgais daudzums pelnu, kas izveidoja desmitiem metru biezu slāni. Šīs zonaspiekrastes reģionos izcēlās milzīgi plūdi, un uz neilgu laiku ūdeņi applūdināja milzīgas teritorijas. Turklāttā laika pilsētu iedzīvotājiem lielus zaudējumus nodarīja vulkānu izvirdumu pastāvīgās pavadoneszemestrīces, sagraudamas ēkas un citas būves.

Arheoloģiskie pētījumi parādīja, ka attiecīgajos Santorinas salas zemes slāņos zem desmitiem metrubiezās pelnu un pumeka kārtas saglabājušās nedaudzu cilvēku skeletu atliekas. Tas nozīmē, ka izvirdumaprocess attīstījies samērā lēni, tāpēc iedzīvotāji paguva savlaicīgi pamest salu. Krētā tā paša laikmetaslāņos tika atrastas vulkānisko pelnu nogulas, turklāt tik daudz, ka pelni pēc nogulsnēšanās varēja pilnīgiiznīcināt lauksaimniecības augus un līdz ar to arī kārtējo ražu.

Nav šaubu, ka otrs iemesls ļaužu bojāejai Krētas piekrastes rajonos bija milzīgie plūdi (kā jau tikastāstīts attiecīgajā nodaļā). Tikpat milzīgām nelaimēm vajadzēja piemeklēt arī Santorinai tuvākoskontinentālās Grieķijas reģionus, taču tālākos šīs zemes reģionos dzīvā daba cieta daudz mazāk nekāKrētā. Vēl mazāk izvirduma sekas skāra Ēģipti, kas atrodas krietni tālāk no Santorinas. Tur tomēr irsaglabājusies informācija par pilnīgu saules gaismas pazušanu uz kādu laiku, šis fakts vēlāk radaatspoguļojumu Bībelē ("Ēģiptes tumsa").

Mūsdienu arheoloģiskie izrakumi liek secināt, ka Santorina izvirdums notika aptuveni 1500. gadāpirms Kristus. 1 450 ._gadā pirms Kristus i Krēt u iekaroja kontinentālās Grieķijas ahaji, kas piederējapie Mikēnu kultūras. Šķiet, ka Mikēnu pilsētu iedzīvotāji, kas no vulkāna izvirduma sekām bija mazākcietuši, izmantoja izdevību, lai sagrābtu Krētas teritoriju, kad valstī iestājās panīkuma periods un tānespēja atvairīt uzbrukumu. —

Mīnoja valsts sagrāves vispārējā aina daudzējādā ziņā līdzinās Atlantīdas bojāejai, kādu to aprakstaPlatons, lai gan ne visas Platona vēstījuma detaļas ir apstiprinājušās. Tā, piemēram, nogrima nevisgalvenā Atlantīdas sala, bet gan izmēru ziņā mazākā, kuru apdzīvoja mīnojieši, bet galveno salu tikaineilgu laiku klāja plūdu ūdeņi. Grieķi uzvarēja mīnojiešu karaspēku nevis pirms dabas katastrofas, bet ganpēc tās. Šādas neprecizitātes ir pilnīgi dabiskas vēstījumā, kuru dažādi cilvēki gadu tūkstošu gaitā

daudzkārt pārrakstīja un pārstāstīja, līdz tas nonāca pie Platona.Eiropas tautu kultūras attīstības agrīnajai vēsturei ir diezgan paradoksālas iezīmes. Acīmredzot

viennozīmīgi izvērtēt augstāko kultūras līmeni, kāds tika sasniegts dažādos vēstures laikmetos, ir ļotigrūti, jo kultūras jēdzienu veido tik daudzi komponenti. Tomēr

nevar noliegt, ka, sākot ar grieķu civilizācijas uzplaukuma laiku 1. gadu tūkstoša pirmajā pusē pirmsKristus, daudzu būtisku kultūras komponentu līmenis nemitīgi kritās: sākumā - pārejas laikā no grieķupolišu uzplaukuma līdz Romas impērijas ziedu laikiem, bet pēc tam - pārejas periodā uz agrīnajiemviduslaikiem. Šī tendence mainījās tikai Renesanses laikmetā, tas ir - apmēram divus tūkstošus gadu pēc"grieķu brīnuma" izveidošanās.

Rodas jautājums: vai patiešām tā laika kultūras sasniegumi, kad, kā izteicās franču rakstnieksRenāns, notika "grieķu brīnums", uzskatāmi par augstāko Eiropas agrīnās kultūras virsotni? Atcerotiesiepriekš teikto, nav izslēgts, ka daži no zudušajiem Mikēnu laika sasniegumiem bija pārāki par pirmāstūkstošgades vidus pirms Kristus "brīnumu", bet atsevišķi Mīnoja civilizācijas sasniegumi - augstāki parMikēnu laikmeta sasniegumiem.

Ja šie pieņēmumi ir pareizi, tad kūtu jāsecina, ka Eiropas civilizācijas attīstības procesa agrīnāsstadijas neatbilst vienkāršajai koncepcijai par kultūras sasniegumu nepārtrauktu attīstību, vēsturiskajiemlaikmetiem mainoties.

Kā zināms no antīkās pasaules vēstures, Senās Grieķijas un Senās Romas kultūras neattīstījāsneatkarīgi viena no otras Griekijas valstis krietni agrāk sa s n i ed za c ivilizācijas virsotnes, kādas

vien iespējams sasniegt vergturu sabiedrībai, un to sasniegumi ļoti ietekmēja daudzas senatnestautas, ieskaitot nelielo senitā ļu cilti, kura pē c tam kļu va par Romas republikas, bet vēlāk - par plašāsRomas impē rijas kodolu.

Romas impērijas kultūra ļoti lielā mērā attīstījās grieķu paraugu ietekmē. Grieķu valodu pārvaldījadaudzi izglītotie romieši, tā tika plaši lietota filozofijas, literatūras un mākslas jautājumu apspriešanā.Romas tēlotājas mākslā tika pārņemti daudzi grieķu sasniegumi, tomēr pašu izcilāko Grieķijas skulptoruun mākslinieku darbu augstais līmenis tā arī netika sasniegts. Arī grieķu filozofu, , dramaturgu undzejnieku ietekme uz romiešu kultūru bija milzīga.

Neapšaubāmi, ka galvenie pasaules vēstures notikumi risinās atbilstoši sociālās attīstības likumiem.Tomēr šo pašu likumu ietvaros iespējams īstenot vairākus politiskās vēstures variantus, ja pastāvatsevišķi tos veicinoši faktori, tādi kā, piemēram, izcilu karavadoņu vai valstsvīru darbība. Šādaiespējamība, kas būtiski izmainītu vēstures procesu, nav īpaši liela, tomēr pilnīgi to izslēgt nevar.

Ņemot vērā šo varbūtību, uzdosim jautājumu: vai tas, ka pastāvēja divi iepriekš minētie avoti, kasnoteica antīko tautu ietekmi uz Eiropas valstu kultūras attīstību, patiešām bija neizbēgams fakts? Šojautājumu var formulēt konkrētāk: cik lielā merā Romas impērijas rašanos var uzskatīt par likumsakarību,kas noteica otra antīkās kultūras avota izveidošanos, kurš tāpat ietekmēja Eiropas civilizācijas attīstību?

Vārdu "Gr ieķija" nekad nav lietojuši šīs zemes iedzīvotāji, jo viņi nekad sevi nav saukuši pargrieķiem. No antīkajiem laikiem līdz mūsdienām viņi sevi sauc par hellēņiem, bet savu zemi - par Hellādu. He llēņu priekšteči bija tautas, kuras 3. un 2. gadu tūkstotī pirms Kristus radīja Mīnoja un Mikēnukultūru.

Šo kultūru savstarpējā saistība un to pagrimuma cēloņi joprojām nav pietiekami izzināti. Var tikaikonstatēt, ka šo kultūru līmenis tolaik bija ļoti augsts un tas ietekmēja Hellādas civilizācijas nepieredzētuuzplaukumu pirmā gadu tūkstoša vidū pirms Kristus. Šajā laikā izcilus sasniegumus guva hellēņu filozofi,dramaturgi, dzejnieki, arhitekti, tēlnieki un gleznotāji.

Hellēņu politiskā vēsture daudzējādā ziņā bija savdabīga. Grieķu kultūras uzplaukuma laikmetā viņineapvienojās vienā valstī un tikai kara draudu gadījumā nodibināja ne visai stabilas militāras savienības,kurās ietilpa patstāvīgās pilsētas (polisas), no kurām daudzas bija lieli kultūras centri.

Sausā klimata un augsnes erozijas dēļ Hellāda nevarēja nodrošināt ar lauksaimniecības produktiem

kaut cik lielāku iedzīvotāju skaitu. Jau VIII gadsimtā pirms Kristus hellēņi sāka pārcelties uz citāmvalstīm un iesaistījās Babilonijas un Ēģiptes valdnieku algotņu karaspēkā. Tad arī sāka veidoties daudzāsgrieķu kolonijas, kas V gadsimtā pirms Kristus jau bija sastopamas no Melnās jūras piekrastes līdz patVidusjūras rietumu piekrastei. Gandrīz visu grieķu koloniju raksturīga iezīme bija tā, ka tās atradās jūrukrastos un kļuva par tirdzniecības faktorijām, kas nodrošināja Hellādas komerciālos sakarus ar daudzāmtolaik mazāk attīstītām valstīm. Šādas kolonijas parasti izveidojās un attīstījās mierīgā ceļā, jo no tāmguva labumu gan hellēņi, gan vietējie iedzīvotāji.

Grieķu kolonijām lielākoties bija nenozīmīga ietekme uz vietējo iedzīvotāju kultūru, taču vairākosreģionos, kur civilizācijas attīstības līmenis bija tuvāks kolonistu dzīvesveidam, radās šo teritorijuhellēnizācijai nepieciešamie apstākļi. Šajos reģionos izveidojās valstis, kur vietējie iedzīvotāji saplūdaar kolonistiem un runāja grieķu valodā. Tāda valsts bija Dienvidslāvija (kuru dēvēja par Lielo Grieķiju),daļa Sicīlijas, vairākas teritorijas Mazāzijā. Taču bija arī valstis, kas hellēņu kultūrai tuvinājās bezgrieķu kolonistu starpniecības. Šajā ziņā īpaši atzīmējama Maķedonija. Antīkie maķedonieši (atšķirībā nomūsdienu slāvu tautas ar tādu pašu nosaukumu) bija hellēņiem radniecīga tauta, taču kultūras ziņā mazākattīstīta. Daudzi Maķedonijas valdnieki centās apgūt grieķu kultūras sasniegumus un tajā pašā laikā arsavu lieliski organizēto armiju palīdzību tiecās panākt kontroli pār tuvējām grieķu valstīm.

Maķedonijas valdnieks Aleksandrs III bijis viens no neparastākajiem valstsvīriem pasaules vēsturē.Pietiekami pieminēt kaut vai to, ka vairāk nekā divus gadu tūkstošus pēc viņa īsās dzīves noslēgumadaudzās Tuvo un Tālo Austrumu valstīs joprojām ir saglabājušās leģendas par viņa varoņdarbiem. Kāliecina Nikolajs Gogolis, dziļā Krievijas provincē XIX gadsimta sākumā pat neizglītotais pilsētas galvalieliski zinājis, ka Maķedonijas Aleksandrs bija varonis, un smējies par to, ka vietējais skolotājs, stāstotpar izcilā karavadoņa varoņdarbiem, nespēj iztikt bez krēslu laušanas.

Maķedonijas Aleksandra kā vēsturē nozīmīga valstsvīra savdabība meklējama ne jau viņa spējāvisai īsā laikā izveidot pasaules mēroga impēriju. Kā zināms, šī impērjj a izrādīiā s efemera un sabrukadr īz pēc viņa nāves. Š ajā ziņā Aleksandra valsts bija līdzīga citu iekarotāju nestabilajām impērijām, betpavisam citāds liktenis bija viņa centieniem plaši izplatīt grieķu civilizācijas sasniegumus valstīs, kurassalīdzinājumā ar Hellādu IV gadsimtā pirms Kristus bija mazāk attīstītas kā sociālajā, tā arī kultūrasjomā. Dibinādams pilsētas, kuras bieži vien tika nosauktas par sandrijām, un veidodams grieķu -maķedoniešu karaspēka priekšposteņus milzīgajā Persijas, Ēģiptes, Indijas valstu teritorijā, Aleksandrsstipri ietekmēja šo valstu tālāko attīstību. Šīs ietekmes rezultāti bieži vien saglabājās gadsimtiem, dažreiz- pat gadu tūkstošiem ilgi (kā, piemēram, Ēģiptes Aleksandrijā). No Aleksandra sabrukušās impērijasradušās hellēniskās valstis bija daudz progresīvāki veidojumi salīdzinājumā ar agrāk šajās teritorijāspastāvējušajām austrumu despotijām. Jaunajās valstīs sākās ekonomisks uzplaukums, pieauga prečuražošana, paplašinājās tirdzniecība. Paralēli tam strauji attīstījās hellēniskā kultūra, kas sevī apvienojagrieķu civilizācijas augstos sasniegumus ar hellēnisma orbītā iekļauto tautu savdabīgajām tradīcijām. —

Vēsturnieki bieži vien uzskata, ka hellēnisko valstu attīstība izbeidzās I gadsimtā pirms Kristus, kadRomas impērija bija pakļāvusi lielāko daļu šo zemju, tomēr, raugoties uz hellēnismu daudz plašāk, irpamats arī pašu Romas impēriju uzskatīt par hellēnisku valsti.

Romas impērijas sabrukuma process bija ilgs un sarežģīts.Vēsture māca, ka visas varenās impērijas ir lemtas sabrukumam, pagrimumam un bojaejai.

Degradēšanās piemēri nav tālujāmeklē, pietiek atcerēties visas deģenerējušās personības no uRomas valdnieku vidus pēc Jūlija Cēzara un viedā Augusta (kuri nodibināja stabilu valsti uz Itālijas

"zābaka"), tāpat to, kā demo- ralizējās greznībā slīgstošā aristokrātija un tiešā nozīmē pārēdušiesaugstākie ierēdņi (kuri neizcēlās ar novatorismu valsts darbā), kā arī kristietības ideoloģijas nespējupretoties postošajiem ģermāņu cilšu uzbrukumiem.

Izvērtējot Maķedonijas Aleksandra neilgās darbības sekas, jāuzsver viņa galvenais nopelns - pareizs

tā laika pasaules attīstības tendences novērtējums, jo, ievērojot to, viņš guva izcilus rezultātus antīkāssabiedrības sociālā un kultūras progresa paātrināšanā. Ja jau Aleksandra darbība tik ļoti ietekmējahellēnisma izplatīšanos, tad citos - vēl labvēlīgākos apstākļos šī ietekme varēja būt vēl lielāka.

Kaut arī antīkās Hellādas kultūras ietekme uz apkārtējām zemēm sāka izpausties ilgi pirmsMaķedonijas Aleksandra laikmeta, tomēr tieši viņa laikmets kļuva par sākumu procesam, kurā hellēnismspārvērtās par ideoloģiju, ko pieņēma daudzas valstis. Šīs ideoloģijas uzplaukums ilga vairākus gadsimtus,bet būtiskākās tās sastāvdaļas visās Eiropas valstīs saglabājās daudz ilgāk, turklāt dažas no tām - pat līdzmūsdienām.

III daļa ATKLĀJUMI UN NOSLĒPUMU ATKLĀJĒJI

12. nodaļa Eiropas pirmās civilizācijās

Lasot grāmatas par tālām zemēm un notikumiem, kuru pēdas izzūd gadsimtu tumsā, mēs pakāpeniskinonākam pie atziņas, ka tās nebūt nav kāda cilvēka fantāzijas radītas pasakas un leģendas. Mūsu priekšā irskaitļi, datumi un to personu vārdi, kas veidoja vēsturi, šo cilvēku raksturi un dramatiskie likteņusamezglojumi.

Mēs uzzinām, kā šie ļaudis ģērbās, ko ēda, kādas bija viņu mājas, matu sakārtojums, spēles, skolas.Uzzinām, ko viņi pielūdza, kā arī to, kā aizgāja bojā veselas tautas un civilizācijas. No kurienes šīhronoloģiskā precizitāte un ziņas, kuru pietiek tūkstošiem grāmatu, simtiem muzeju, kinofilmu un lugu?

Lūk, Romas antikvāra Jandolo spilgtās atmiņas par to, kā viņš, vēl būdams mazs zēns, kopā ar tēvupiedalījās sena ctrusku sar- kofaga atvēršanā:

"Nebija viegli nostumt vāku. Beidzot tas padevās, saslējās vertikāli un pēc tam smagi nokrita uz otrupusi. Un tad notika tas, kas līdz pašai nāvei man būs acu priekšā: es ieraudzīju jaunu karavīru pilnāapbruņojumā - bruņucepurē, ar šķēpu un vairogu. Šķita, ka nāve nav viņu skārusi. Viņš gulēja izstiepies,un varēja nodomāt, ka ir tikko guldīts kapā. Bet šī vīzija ilga tikai pāris sekunžu. Tad tā pagaisa - kā lāpugaismas izkliedēta. Bruņucepure aizripoja pa labi, apaļais vairogs iespiedās bruņās, kas sedza krūtis. Nosaskarsmes ar gaisu gadsimtiem ilgi netraucētais ķermenis pēkšņi pārvērtās pīšļos, un tikai puteklīši, kaslāpu gaismā likās zeltaini, vēl dejoja gaisā."

Vajadzēja tikai iejaukties mierīgajā laika plūdumā, pārceļoties pagātnē, lai vienā mirklī senonotikumu aculiecinieks pārvērstos mēmos pīšļos. Tā tas ir noticis ne reizi vien, un pagātnes atklāšanānākotnes vārdā slēpjas dziļi simboliska jēga. Tā ir tieša pamācība visām nākamajām paaudzēm parizzināšanas lielumu un tās svētumu. Tieši senās leģendas un mīti liek runāt mēmajiem vēstureslieciniekiem no nezināmu valodu alegorijām un sarežģītībām, no senajiem rokrakstiem, kuru atšifrēšanadažkārt ilgst pat gadu desmitiem, palīdzot izlobīt patiesos nolikumus.

Miglainas ziņas un spilgtas detaļas, romantiski, noslēpumaini un elpu aizraujoši piedzīvojumi nebūtnav vienkārši pagātnes atribūti. Aiz tā visa stāv veselas nebūtībā aizgājušas kultūras un tautas. Tas viss irvēstures pētnieku, arheologu un seno rokrakstu atšifrē- tāju piņķerīgā un pedantiskā darba lauks.

Ik gadu 9. decembrī lielākajos arheoloģijas zinātnes centros tiek atzīmēta Vinkelmaņa diena. JohansJoahims Vinkelmanis bija vācu mākslas zinātnieks, kas pievērsās antīkajai mākslai un 1764. gadāsarakstīja "Senatnes mākslas vēsturi", tādējādi likdams pamatus klasicisma estētikai un arheoloģijai.Pateicoties viņam, mēs rakstām savu vēsturi un mācāmies izzināt dzīves likumus, un tas nebūt navpārspīlējums.

Vinkelmanis tika nogalināts vienā no Triestas viesnīcām 1768. gada 8. jūlijā - piecdesmit pirmajādzīves gadā. Slepkavību izdarīja itāliešu noziedznieks ar slepkavam pavisam nepiemērotu vārduArhandželo, kas itāļu valodā nozīmē "ercenģelis". Noziedznieks bija cerējis gūt bagātu laupījumu,nospriezdams, ka labi ģērbtajam cilvēkam ar aristokrāta manierēm ir zelts, taču kļūdījās. Zinātniekstobrīd strādāja pie sava rakstāmgalda, kad saņēma sešus nāvējošus dūrienus ar nazi. Pateicotiesspēcīgajai miesas būvei, smagi ievainotais Vinkelmanis vēl spēja nodzīvot dažas stundas. Kad šis izcilaiscilvēks jau bija miris, uz viņa rakstāmgalda atrada papīra lapiņu. Pēdējā piepūlē uz tās uzrakstītais vārdsbija: "Tātad…" Viņa pūliņi nebija veltīgi.

1763. gadā Vinkelmanis, būdams Romas un tās apkaimes visu antikvitāšu galvenais glabātājs, ķērāspie Vezuva izvirduma laikā bojā gājušo seno Romas pilsētu Ilerkulānas un Pompeju zinātniskās izpētes.Viņa galvenais pētījums "Senatnes mākslas vēsture" liecina par zinātnisku pieeju traģisko notikumuizpētei. Pirms viņa izrakumi tika izdarīti bez jebkāda plāna, slepeni, ar nolūku iedzīvoties bagātībā,

iegūstot savā īpašumā senās skulptūras un statujas. Un ja nu pēkšņi zem dzelzs lāpstas iemirdzas zelts?Izglītoto neprašu sajūsma, vēlēšanās pārsteigt citus, barbariskā rakāšanās bez jebkādas sistēmas, meklējotstatujas, zeltu un rotaslietas, bija gan Burbonu Kārļa (abu Sicīliju karaļa), gan arī visādu blēžu unavantūristu interešu mērķis un dzinulis, 1738. gadā uzsākot izrakumus. Tāda pieeja kaitēja bojā gājušo -lavas sastindzināto un pelnu aprakto - pilsētu izpētei. Šādiem cilvēkiem par īstu izpēti, pēc Vinkelmaņadomām, bija tikpat maz sajēgas, "kā Mēnesim par vēžiem". Vinkelmaņa panākumi un garīdznieka Pjadžiprasme atritināt un lasīt notikumu vietā atrastos pārogļojušos papirusus, vārdu sakot, pamatīga kultūraspieminekļu izpēte kalpoja par atslēgu seno civilizāciju bagātību krātuves atvēršanai.

Mēs nekad nevarētu lasīt nākamos fragmentus no slavenā vācu rakstnieka Kurta Cerama un poļurakstnieka Zenona Ko- sidovska grāmatām, ja nebūtu bijis Vinkelmaņa nopelnu, neskai- r arheoloģiskoatklājumu un pagātnes vēstījumu.

..Neapoles līča krastā valdīja saulains augusts. No jūras pūta spirgts vējš… Gar krastu un arī Vezuvapakājē starp vīnogulājiem un dārziem baloja Romas senatoru un jātnieku kārtas (ordo eques- ter) villas.Nedaudz tālāk sārtoja varenu mūru ieskautās Pompeju pilsētas jumti. Pilsēta zumēt zumēja kā bišu strops.Gar šaurajiem, augstajiem trotuāriem bija izvietojušies traktieri un krogi, iebraucamās vietas, amatniekudarbnīcas un veikaliņi ar visdažādākajām precēm.

Pompeji bija samēra neliela pilsētiņa, kurā dzīvoja tikai 20 tūkstoši cilvēku, bet visā Itālijā tā bijakļuvusi slavena ar savām bagātībām un senajām tradīcijām, kā arī ar maigo klimatu un gleznaino dabu.

Tā patiešām bija veca pilsēta, kas varēja lepoties ar savu vēsturi. Jau 1000 gadus pirms Kristusdorieši bija izspieduši coliešu un joniešu ciltis, un, pametušas Grieķiju, tās apmetās Melnās jūras unVidusjūras krastos. Tādējādi grieķi, galvenokārt tirgotāji, bija nonākuši Neapoles līča piekrastē. Viņiatnesa sev līdzi augsti attīstītu kultūru un viegli sajaucās ar vietējām osku ciltīm, uzspiežot tām savuvalodu. Līča piekrastē izauga Neapole, bet nedaudz tālāk - Herkulāna un Pompeji.

Šīs pilsētas vispirms ieņēma etruski, vēlāk - pelasgi, pēc tam - samnīti. Pēc samnītu kariem, kuririsinājās no 343. gada līdz 290. gadam pirms Kristus, Pompeju pilsēta līdz ar Kampāniju nonāca romiešuvarā. Taču tikai I gadsimtā pirms Kristus pilsētas tika galīgi romanizētas, kaut arī grieķu kultūra un grieķuvaloda tur, tāpat kā visā Itālijā, turpināja pastāvēt līdzās romiešu valodai un kultūrai.

Pompeju iedzīvotāji ātri samierinājās ar savu jauno stāvokli, jo saprata, ka viņu rokās nonāks lieladaļa no peļņas, ko nesīs tirdzniecība ar milzu lielvalsti. Sarnas upes grīvā uzceltajā pilsētā tika uzbūvētaneliela jūras osta un nodibināti tirdznieciskie sakari ar Austrumiem, īpaši ar Ēģipti, no kurienes tikaievestas delikateses un visdažādākās greznumlietas, izdabājot kara laikā par bagātniekiem kļuvušajiemRomas patriciešiem.

Pompeji nevarēja dižoties ar solīdu manufaktūru rūpniecību, tur pastāvēja tikai sīkas darbnīcas,toties tika ražots slavens vīns, kas arī tagad tiek uzskatīts par vienu no labākajiem itāliešu vīniem. Novietējā bazalta tika izgatavoti dzirnakmeņi, bet, pats galvenais, kā ēdienu piedeva tika gatavota speciālamērce no skumbrijām, murēnām un tunčiem ar dažādu sakņu piejaukumu, pēc kuras bija milzīgspieprasījums visā Itālijā.

Tomēr galvenais Pompeju labklājības avots bija pilsētas ģeogrāfiskais stāvoklis un lieliskaisklimats. Līča piekrastē romieši cēla savas villas un vasaras pilis. Pakāpeniski šī parastā pilsēta pārtapapasakainā marmora un bronzas valstībā. Radās monumentāli tempļi, pieminekļi, amfiteātris 20 tūkstošiemskatītāju, drāmas teātris, segtais muzikālais teātris "Odeons", trīs termas (pirtis), kā arī lielisksūdensvads, kas piegādāja ūdeni bagāto romiešu namiem.

Izcilais jurists, orators un rakstnieks Cicerons piemin savu šajā pilsētā uzcelto villu, kuru viņšdēvēja par Pompejonu. Pat imperatoru ģimenes vasaras mēnešus pavadīja Pompeju pilīs. Ar to saistītskāds traģisks notikums, kas aprakstīts vienā no hronikām: 21. gadā pēc Kristus trīspadsmitgadīgais Drūzs,nākamā imperatora Klaudija dēls, vaļodamies metis gaisā bumbieri un pēc tam ķēris to ar muti. Pēkšņibumbieris iestrēdzis viņam rīklē tik dziļi, ka puisēns nosmacis, pirms kāds paguvis viņam palīdzēt.

Četrus kilometrus uz ziemeļrietumiem no Pompejiem, apmēram pusceļā uz Neapoli, atradās nelielazvejnieku pilsētiņa Her- kulāna. Tirdzniecība tur nebija attīstījusies sliktās satiksmes dēļ. Herkulānasiedzīvotāji nodarbojās tikai ar labības audzēšanu un zvejniecību. No pilsētas pavērās brīnišķīgs skats uzjūru, bet dzidrais gaiss šķita esam dziedniecisks nektārs. Nav nekāds brīnums, ka šo kluso nostūri tālu noPompeju un Neapoles burzmas sev par atpūtas vietu bija izraudzījušies daudzi turīgi romieši.

Herkulānas tuvumā, it īpaši Augusta valdīšanas laikā, kā sēnes pēc lietus bija izaugušas diženaspatrīciešu villas un pat pilis, kurās atradās ne mazums lielisku mākslas darbu. Starp tām ar saviemizmēriem un bagātību, brīnišķīgajām zālēm un uz jūru vedošajām marmora terasēm īpaši izcēlās JūlijaCēzara znota Lūcija Kalpurnija Pīsona - Cicerona slavenā pretinieka un Epikūra kvēlā pielūdzēja - krāšņāpils.

Laika gaitā pieticīgā pilsētiņa pārvērtās par īstu Romas arhitektūras pērli. Gandrīz visāssabiedriskajās ēkās bija mozaīku grīdas, freskām klātas sienas un ar alabastra portikiem rotātas fasādes.Gar 2500 skatītājiem paredzētā teātra puslokā celto sienu bija izvietotas imperatora ģimenes locekļu unpilsētas ievērojamāko pilsoņu bronzas statujas, bet skatuvi noslēdzošās, no krāsainām marmora plāksnēmveidotās sienas neskaitāmajās nišās atradās marmora un bronzas bistes. Ielas bija bruģētas, pilsētādarbojās svina cauruļu ūdensvads, kā arī grezni iekārtotas pirtis.

Pāri visam pacēlās Vezuva asais konuss. No Pompeju freskām var secināt, ka tajos laikos Vezuvamvēl nebija vaļēja krātera. Vulkāna nogāzēs ganījās aitas, pletās vīnadārzi un greznojās bagātnieku villas.Vezuvs klusēja no neatminamiem laikiem, un ļaudis jau bija paguvuši aizmirst, ka zaļumos slīgstošaiskalns patiesībā ir draudīgs vulkāns.

63. gada 5. februāra dienasvidū Kampānijā negaidot sākās zemestrīce. Pēkšņie, spēcīgie grūdienidažām sabiedriskajām ēkām nodarīja nopietnus bojājumus bet Jupitera templis un Apollona templispārvērtās gruvešos. bija sabojāts ūdensvads, un pilsētniekiem nācās izmantot vecās akas, kas atradās uzielām.

Bet arī tad nevienam pat prātā neienāca, ka katastrofas vaininieks ir Vezuvs. Vulkānā uzkrājušāsgāzes un tvaiki meklēja izeju, bet tiem vēl nepietika spēka sprādzienam.

Pienāca neaizmirstamā 79. gada 24. augusta diena. Debesisbija zilas un skaidras, bet cilvēki - nesteidzīgi un bezbēdīgi. Nekas neliecināja par nelaimes

tuvošanos.Vienos dienā, kad iedzīvotāji sēdās pie pusdienu galda, negaidot atskanēja šausmīga, apdullinoša

dārdoņa un nami sagrīļojās kā apreibuši. No Vezuva virsotnes debesīs uzšāvās liesmas un pacēlās melnidūmu mākoņi. No krātera rīkles gāzās pelni un sīki pumeka akmeņi. Tie pilnīgi aizsedza sauli, un tikaivulkāna rūsganā uguns nedaudz izgaismoja tumsas klāto zemi.

Aizvien pieaugot spēkā, pār Pompejiem sāka birt akmeņu krusa, un dažu akmeņu svars sasniedza patsešus kilogramus.

Nedzīvi putni krita no debesīm, unjūras viļņi izskaloja krastā mirušas zivis. Cilvēkus un dzīvniekuspārņēma neaprakstāma panika: katram rūpēja tikai viņa paša glābiņš. Pa tumšajām ielām joņoja zirgu unmūļu pajūgi. Vīrieši, sievietes un bērni ar spilveniem uz galvas satraukti skraidīja pa šaurajām, biezu sēraizgarojumu pilnajām ieliņām.

Daļa pompejiešu meklēja glābiņu ārpus pilsētas sienām. Daudziem likās, ka vulkāniskais lietus drīzpāries, un viņi paslēpās tuvāko namu pagrabos, tādējādi par savu vieglprātību samaksājot ar dzīvību.Pelni un akmeņi gāzās pār pilsētu nemitīgi. Ielās un laukumos izveidojās vairākus metrus augsti uzbērumi- staigni un nepārejami. Tie, kam nebija izdevies laikus pamest pilsētu, stiga sanesās un mira no akmeņubelzieniem, drudžaini spiezdami sev klāt pašu dārgāko iedzīvi. Citi nemaz nepaguva izkļūt no namudrupām, jo tie cits pēc cita sagruva zem pelnu un akmeņu smaguma. Tā aizgāja bojā vairāk nekā divitūkstoši Pompeju iedzīvotāju - desmitā daļa no visiem.

Neviens nevarēja paredzēt katastrofas apmērus. Vulkāniskais lietus turpinājās vēl divas dienas, pār

pilsētu klājās elles tumsa, un vienīgi virs Vezuva krātera plandījās sarkanas liesmas. Tikai 27. augustācauri pelnu viesuļiem, kuri joprojām trakoja, pamazām sāka lauzties saule. Bet Pompeji un Herkulāna jaubija pilnīgi apraktas zem 15 metrus biezā pelnu un akmeņu slāņa, tikai vietumis no līķauta vēl rēgojāskāda kolonna vai augstāka nama jumts. Vezuvs bija uzmetis briesmīgu vulkānisko pārklāju visam apyidum18 kilometru rādiusā, bet vēji sirmos pelnus bija aiznesuši līdz Romai un pat līdz Āfrikas piekrastei,Sicīlijai un Ēģiptei.

Pilnīgi citādi stihiskā nelaime izvērtās Herkulānā. Četru kilometru attālumā no pilsētas esošajāsnogāzēs sašķēlās zeme. No plaisas, kas līdzinājās milzīgai brūcei, plūda laukā lipīgas dūņas: jūras ūdens,pelnu un sīku akmeņu sajaukums. Vulkāna pakājē izveidojās spēcīga dubļu straume 15 metru augstumā.Nenovēršami,

kaut ari ne pārāk ātri šī pelnu un akmeņu upe aprija tempļus, namus, brīnišķīgās villas, marmorakolonnas, sabiedriskās ēkas, amfiteātra sienas. Saules iedarbībā dūņas strauji sacietēja, pārvērzdamāsakmenī.

Atšķirībā no pompejiešiem Herkulānas iedzīvotāji laikus pamanīja viņiem draudošās briesmas unsaprata, ka vienīgais viņu glābiņš ir bēgšana. Neviens pat necenties glābt savu mantu vai slēptiespagrabos, tāpēc, neskaitot dažus nelaimīgos, kuri vārguma vai miesas bojājumu dēļ nespēja izkļūt nopilsētas, visi pārējie Herkulānas iedzīvotāji izglābās no katastrofas. Precīzas ziņas par notikumu gaitunonāca līdz mums, pateicoties ievērojamajam Romas vēsturniekam Tacitam.

Lūk, kā Plīnijs Jaunākais, Romas flotes virspavēlnieka brāļadēls, apraksta to, kas notika ar viņupašu:

"Jau vairākas dienas bija jūtama zemestrīce, bet no tās neviens nebaidījās, jo Kampānijā tā bijaparasta parādība. Tomēr liktenīgajā naktī zemestrīces stiprums pieauga tiktāl, ka likās: viss ne tikaikustas, bet pat gāžas apkārt. Māte ieskrēja manā guļamistabā, bet es tieši tobrīd grasījos celties, lai viņuuzmodinātu, ja viņa gadījumā guļ… Visapkārt drebēja nami: mēs atradāmies klajā vietā, bet pilnīgātumsā, un bija briesmīgi bail, ka tic sabruks. Tad beidzot mēs nolēmām bēgt laukā no pilsētas. Mumssekoja satriektu ļaužu pūlis, kuri dod priekšroku citu pieņemtam lēmumam. Šausmu pārņemts, tas mūsulēmumu uztvēra kā veselā saprāta izpausmi. Izgājuši no pilsētas, mēs apstājāmies. Ceļā ar mums atgadījāsdaudz neparasta un šausmīga. Pajūgus, ko bijām pavēlējuši sūtīt pa priekšu, uz pilnīgi līdzenas vietasmētāja no vieniem sāniem uz otriem, kaut arī tie tika stutēti ar akmeņiem. Mēs redzējām, kā jūra it kāierāvās pati sevī un kā drebošā zeme to atgrūda no sevis. Krasts nepārprotami virzījās uz priekšu, undaudzi jūras dzīvnieki iestrēga sausajās smiltīs. Otrā pusē šausmīgā melnā negaisa mākonī uzliesmoja unpārskrēja ugunīgi zigzagi, un to pāršķēla milzīgiem zibeņiem līdzīgas liesmu mēles…

Atskatījies es ieraudzīju, ka mums nāk virsū bieza tumsa, kas nelīdzinājās tai, kāda parasti irbezmēness vai mākoņainās naktīs, tā bija līdzīga tumsai, kāda ir slēgtā telpā, kad visas ugunis izdzēstas.Bija dzirdamas sieviešu vaimanas, bērnu spiedzieni un vīriešu klaigas: vieni sauca vecākus, otri - bērnus,bet treši - sievas vai vīrus, pūlēdamies atpazīt viņu balsis vispārējā klaigu jūklī. Vieni jau apraudāja savubojāeju, bet citi - savu tuvinieku nāvi. Daži, šausmu pārņemti, izlūdzās sev nāvi. Daudzi stiepa lūdzošasrokas pretim dieviem, bet vairums apgalvoja, ka dievu vairs neesot un ka pasaulei pienākusi tās pēdējāmūžīgā nakts.

Kampānijas liktenis dziļi ietekmēja visu Itālijas sabiedrību. Imperators Tits izveidoja senātakomisiju palīdzības sniegšanai nelaimīgajiem Vezuva upuriem un ari pats ieradās katastrofas vietā, laipārliecinātos par tās apmēriem.

Pompeju apmeklējuma laikā Tits pavēlēja izvest no pilsētas visu iespējamo, it īpaši dievu unimperatoru statujas, kuras izdevās atrakt. Tika noplēsts pat marmors no kolonnām un atikām, kas vēlrēgojās virspusē. Namu iemītnieki raka tuneļus uz savām istabām, lai iznestu vērtīgākās lietas. Šomeklējumu pēdas - sienās izlauztos caurumus - vēl joprojām var redzēt pilsētas drupās.

Bet Herkulānā viss notika pilnīgi citādi. Piecpadsmit metrus biezās vulkāniskās bruņas, cietas kā

akmens, padarīja glābšanas darbus pilnīgi neiespējamus. Turklāt laika gaitā piekalnē ir izveidojiesResinas ciems, un tas vēl vairāk apgrūtināja arheoloģiskos meklējumus. Tādēļ pilnīgi droši var teikt, kaneatraktajās Herkulānas vietās arheologa lāpstas vai kapļa gaidās vēl guļ neizmērojamas romiešu ungrieķu kultūras bagātības.

Līdz arheoloģisko izrakumu uzsākšanai bija zināms tikai pats divu pilsētu bojāejas fakts Vezuvaizvirduma laikā. Tagad šis traģiskais notikums pakāpeniski atklājās aizvien skaidrāk, un antīko rakstniekuvērtējumi par to ieguva miesu un asinis. Aizvien acīm redzamāki kļuva katastrofas šausminošie apmēri untās pēkšņums: ikdienas dzīve tika pārtraukta tik spēji, ka cepeškrāsnīs palika cūku cepeši, bet krāsnīs -maize.

Zem dzelzs lāpstas triecieniem atklājās veselu ģimeņu bojāejas ainas un briesmīgas cilvēku drāmas.Dažas mātes tika atrastas ar bērniem uz rokām: cenzdamās glābt savus lolojumus, mātes vīstījušas viņusdrānas gabalos un tā arī kopā ar bērniem aizgājušas bojā. Dažiem vīriešiem un sievietēm bija izdeviespaķert līdzi savas dārglietas un aizskriet līdz vārtiem, bet tur viņus pārsteidza akmeņu krusa, un viņimiruši, žņaugdami rokās savas dārglietas un naudu. Uz savas mājas sliekšņa nāve pārsteigusi divasmeitenes, kuras pārāk vilcinājušās ar bēgšanu, bet pēc tam jau bijis par vēlu. Pie Herkulesa vārtiem bojāgājušo cilvēku ķermeņi gulēja gandrīz vai krustām šķērsām. Smagā iedzīve, ko viņi bija paņēmuši sevlīdzi, izrādījās nepanesama. Vienā no istabām tika atrakts kādas sievietes un viņas suņa skelets. Pēcuzmanīgas izpētes varēja izdarīt secinājumus par tur notikušo traģēdiju. Patiesi - kāpēc suņa skelets bijasaglabājies pilnībā, bet sievietes mirstīgās atliekas izsvaidītas pa visu istabu? Kas tās Varēja tā izmētāt?Varbūt suns, kurā bads bija pamodinājis vilka iedabu? Varbūt suns attālināja savu bojāeju, uzbrukdamssavai saimniecei un saplosīdams viņu gabalos? Netālu citā namā liktenīgie notikumi bija pārtraukuši bērumielastu. Maltītes dalībnieki pēc septiņpadsmit gadsimtiem tā arī tika atrasti guļam ap galdu - viņi bijakļuvuši par viesiem paši savās bērēs.

Kādā citā vietā nāve bija pārsteigusi septiņus bērnus, kuri, neko nenojauzdami, bija istabāspēlējušies. Vēl citā vietā - trīsdesmit četrus cilvēkus un kazu, kura droši vien, zvaniņu izmisīgišķindinot, bija metusies meklēt glābiņu cilvēku mājokļa mānīgajā drošībā. Tiem, kas bija pārākvilcinājušies ar bēgšanu, nelīdzēja ne drosme, ne piesardzība, ne spēks. Tika atrasts kāda vīrieša skelets;šis vīrietis pēc savas miesas būves patiešām varēja līdzināties Herkulesam, bet pat viņš nebija spējisaizsargāt ne savu sievu, ne četrpadsmitgadīgo meitu, aiz kurām bija skrējis, - visi trīs tā arī palikuši guļamuz ceļa. Tiesa, vīrietis pēdējiem spēkiem vēl acīmredzot bija centies piecelties, bet tad, indīgo gāzuapdullināts, lēnām noslīdzis zemē, apgriezies uz muguras un sastindzis. Šo vīrieti apbērušie sastingušiepelni bija saglabājuši viņa ķermeņa atveidu. Šajā formā ielejuši ģipsi, zinātnieki ieguva bojā gājušāpompejieša skulptūru.

Nav grūti iztēloties, kāds troksnis, kāda dārdoņa atskanēja no apbērtās mājas, kad tur pamestais vaino citiem atpalikušais nelaimīgais bija pēkšņi aptvēris, ka ne pa logiem, ne durvīm iziet vairs naviespējams. Viņš centās izlauzties caur sienu un, neradis iespēju glābties tur, ķērās pie citas sienas, bet,kad arī caur tajā izsisto caurumu viņam virsū gāzās straume, pagurumā un bezspēkā noslīga uz grīdas.

Nami, Izīdas templis, amfiteātris - viss bija saglabājies neskarts. Kancelejās vēl gulēja vaskatāfelītes, bibliotēkās-papirusa tīstokļi, pirtīs - strigilas (kasīkļi). Viesnīcās uz galdiem vēl stāvēja trauki,turpat - pēdējo apmeklētāju steigā nomestā nauda. Uz krogu sienām saglabājušies mīlas dzejolīši, uz villusienām - freskas, kas, pēc Venuti vērtējuma, bija "gleznākas par Rafaēla radītajām".

Vēsture ir par daudz ko pateicīga Pompejiem un Herkulānai - klasiskajiem Senās Romascivilizācijas paraugiem. Romas impērijas mantojuma ietekme uz mūsdienu civilizāciju patiešām irmilzīga - vēl joprojām lielākā daļa civilizēto valstu runā valodās kuras radušās no latī ņu valod as tāsauktajās romāņu valodās. Tas attiecas uz Itāliju, Spāniju, Portugālī Franciju, Rumāniju Šveici,Centrālamerikas un Latīņamerikas valstīm utt. Vēl plašāku izplatību ir guvis latīņu alfabēts.

Tātad mēs uzzinājām, ko trijās dienās spēja nodarīt stihija tādiem civilizācijas paraugiem kā

Herkulāna un Pompeji.

13. nodaļa Kramera atklata pasaule

Visiem, kas interesējas par cilvēces pagātni!Semjuels Noa Krāmers ir Krievijā dzimušais amerikāņu profesors, kas ilgus gadus veltīja smagām

arheoloģiskām ekspedīcijām un urķīgajam Senās Šumeras civilizācijas izpētes darbam. Pateicoties viņapētījumiem, tika atdzīvināta šumeru vēsture un parādīta šumeru kultūras ietekme uz cilvēku civilizācijasattīstību. Šumeru kultūra mums atstājusi mantojumā tik milzīgu daudzumu rakstveida liecību kā nevienacita senā kultūra. Lasot fragmentus no S. Krāmera grāmatas "Vēsture sākas Šumerā", kurā apkopotsbagātīgs faktu klāsts, mēs iepazīsim daudzas senās Šumeras dzīves puses, lai uzzinātu, cik augsti attīstītabija šumeru civilizācija un tātad arī tai sekojošās Tigras un Eifratas Starpupē pastāvējušās civilizācijas.Krāmera grāmatas fragmenti parāda, kādas bija šumeru skolas un izglītība, medicīna un justīcija,lauksaimniecība, ētika un seno šumeru gudrība kopumā.

Šumeru skola ("e-duba " - "plāksnīšu nams") radās saistībā ar rakstības parādīšanos, ar to pašu ķīļurakstu, kura izgudrošana un pilnveidošana tiek uzskatīta par pašu nozīmīgāko Šumeras ieguldījumucilvēces vēsturē.

Šumeru skolas sasniedza savu uzplaukumu 3. gadu tūkstoša otrajā pusē pirms Kristus. Ir atrastsdesmitiem tūkstošu šā perioda māla plāksnīšu, un nav ne mazāko šaubu, ka simtiem tūkstošu analoģiskutekstu vēl glabājas zemē, gaidot savus pētniekus. Vairumu plāksnīšu klāj administratīva un saimnieciskasatura teksti. Tos pētot, var soli pa solim izsekot senās Šumeras ekonomiskās dzīves gaitai. Noplāksnītēm mēs uzzinām, ka profesionālo rakstvežu skaits tajos laikos sasniedza vairākus tūkstošus.

Sākumā mācību mērķi šumeru skolās bija tīri profesionāli, proti, skolas sagatavoja valstssaimnieciskajai dzīvei, galvenokārt pilīm un tempļiem nepieciešamos rakstvežus. Tas bija skolucentrālais uzdevums visā Šumeras pastāvēšanas laikā. Skolu tīklam un skolu mācību programmāmpaplašinoties, skolas pakāpeniski kļuva par šumeru kultūras un zinību centriem, jo sagatavoja universālus"zinātniekus" - speciālistus visās tajā laikā pastāvošajās zinātnes jomās: teoloģijā, botānikā, zooloģijā,mineraloģijā, ģeogrāfijā, matemātikā, gramatikā un valodniecībā, turklāt nereti šie zinātnieki ar savuizpētes darbu bagātināja sava laikmeta zināšanas.

Un, visbeidzot, atšķirībā no mūsdienu mācību iestādēm šumeru skolas vienlaikus bija arī savdabīgiliterārie centri, kur ne tikai studēja un pārrakstīja pagātnes literāros pieminekļus, bet radīja arī jaunusdaiļdarbus.

Lielākā daļa šo skolu beidzēju parasti strādāja par rakstvežiem ilīs un tempļos vai arī bagātu undižciltīgu cilvēku saimniecībās, et noteikta daļa veltīja savu dzīvi zinātnei un pasniedzēju darbam. Tāpatkā mūsdienu profesori, daudzi no šiem senajiem zinātniekiem pelnīja sev iztiku, strādādami parpasniedzējiem, savu brīvo laiku veltot pētnieciskajam un literārajam darbam.

Šumeru skolas sākotnēji radās tempļu paspārnē, bet ar laiku acīmredzot no tiem nošķīrās, un toprogrammas kļuva gluži laicīgas. Tāpēc skolotāja darbs, visticamāk, tika apmaksāts no skolēnu nodevām.

Protams, Šumerā nebija ne vispārējās, ne obligātās izglītības. Vairums skolēnu nāca no bagātām unturīgām ģimenēm, jo trūcīgajiem nebija viegli atrast laiku un naudu ilgstošām mācībām. Uz tūkstošiempublicēto saimnieciska un administratīva satura plāksnīšu, kuras tiek datētas apmēram ar 2000. gadupirms Kristus, atrodam ap piecsimt rakstvežu vārdus. Lai izvairītos no pārpratumiem, daudzi no viņiemlīdzās savam vārdam minēja arī sava tēva vārdu un nodarbošanos. Visi šie rakstveži, protams, mācījāsskolās, bet viņu tēvi bija valdnieki, "pilsētas tēvi", sūtņi, tempļu pārvaldnieki, karavadoņi, kuģu kapteiņi,augstākie nodokļu ierēdņi, uzraugi, arhīvu glabātāji, darbuzņēmēji. Citiem vārdiem sakot, rakstvežu tēvināca no turīgo pilsētnieku vidus. Interesanti, ka nevienā no dokumentiem nav sastopams nevienas pašas

sievietes - rakstvedes vārds: acīmredzot šumeru skolās mācījās vienīgi zēni.No tām pašām skolu plāksnītēm ir iegūta plaša informācija par skolu programmām, un tas senajā

vēsturē patiešām ir unikāls fakts. Zinātnieku rīcībā ir pirmavoti - skolēnu aprakstītās plāksnītes, sākot ar"pirmklasnieku" ķeburiem un beidzot ar "absolventu" darbiem, kuri ir tik pilnīgi, ka tos ar grūtībām varatšķirt no pasniedzēju rakstītajiem.

No plāksnītēm var secināt, ka mācību kurss īstenots pēc divām galvenajām programmām. Pirmābijusi ar noslieci uz zinātni un tehniku, bet otrā - uz li teratūru lai attīstītu jaunrades spējas.

Šumeras pedagogi sastādīja arī dažādas matemātikas tabulas un izstrādāja uzdevumu krājumus, katruno tiem papildinādami ar atrisinājumiem un atbildēm.

Runājot par lingvistiku, vispirms nepieciešams uzsvērt, ka, spriežot pēc daudzajām plāksnītēm, īpašauzm anība pie vērsta gramatikai. Uz daudzām šādām plāksnītēm redzami gari stabiņi ar sarežģītāmlietvārdu un darbības vārdu formām utt. Tas liecina, ka šumeru gramatika bija labi izstrādāta. Vēlāk, 3.gadu tūkstoša pēdējā ceturksnī pirms Kristus, kad Akadas semīti pakāpeniski iekaroja Šumeru, pedagogisastādīja arī pirmās mums zināmās "vārdnīcas". Iekarotāji-semīti pārņēma ne tikai šumeru rakstību, betarī augstu vērtēja Senās Šumeras literatūru: saglabāja un studēja tās pieminekļus, un turpināja atdarinātšumerus pat tad, kad viņu valoda jau bija kļuvusi par mirušu valodu Tāpēc arī radās nepieciešamība pēc"vārdnīcām", kurās būtu atrodams šumeru vārdu un izteicienu tulkojums akadiešu valodā. Lūk, fragmentino šumeru plāksnītēm:

"Kad pasaule bija radīta un Šumeras valsts un Ūras pilsētas likteņi izlemti, Ans un Enlils, divasgalvenās šumeru dievības, iecēla par Ūras valdnieku Mēness dievu Nannu. Viņš savukārt iecēla Ūru-Nammu par savu vietvaldi un Šumeras un Ūras pārvaldnieku. Pirmie jaunā pārvaldnieka soļi bija saistītiar valsts politiskās drošības un militārās aizsardzības nodrošināšanu. Viņš uzskatīja par nepieciešamuuzsākt karu pret kaimiņos esošo pilsētvalsti Lagašu, kas sāka attīstīties uz Ūras rēķina. Viņš uzvarējaLagašas valdnieku Namhani un nolēma viņu nāvei, bet pēc tam, balstoties uz "valdošās pilsētas Nannasvarenību", atjaunoja Ūras robežas.

Tagad pienāca laiks ķerties pie iekšējām lietām un veikt sociālas un ētiskas reformas. Ūrs-Nammuatcēla no amatiem krāpniekus un kukuļņēmējus jeb, kā viņus sauc senais rakstvedis, "izspiedējus", kuribija atņēmuši pilsoņiem vēršus, aitas un ēzeļus. Viņš ieviesa taisnīgu mēru un svaru sistēmu. Viņšparūpējās par to, lai "bārenis nekļūtu par bagātnieka upuri", bet "atraitne - par varenā upuri". "

Kaut ari teksta nobeiguma daļa uz plāksnītes nav saglabājusies, tajā acīmredzot runāts par to, katālāk minētie likumi tika pieņemti taisnīguma un visu pilsoņu labklājības vārdā.

Pašu likumu izklāsts acīmredzot dots plāksnītes otrā pusē, bet teksts ir tik stipri cietis, ka tikai pieculikumu saturs ir atjaunots vairāk vai mazāk ticamā pakāpē. Pirmais likums nosaka apsūdzētajiem"pārbaudījumu ar ūdeni", bet otrajā ir runa par verga atdošanu atpakaļ saimniekam. Trīs pārējie likumi,kas izklāstīti visai neskaidri, ir ārkārtīgi svarīgi sabiedrisko attiecību un ētisko normu attīstībā. Tieparāda, ka vairāk nekā 2000 gadus pirms Kristus valdījušais likums "aci pret aci, zobu pret zobu" (viensno Bībeles pamatlikumiem, tātad pastāvēja ari daudz velak) Šumera aizstats ar daudz humānāku likumu,kurā miesas soda vietā ieviests naudas sods.

Likums un taisnīga tiesa bija pamatjēdzieni gan seno šumeru teorijā, gan praksē: uz tiem balstījāsvisa Šumeras sabiedriskā un ekonomiskā dzīve. XIX gadsimtā arheologi atklāja tūkstošiem mālaplāksnīšu ar visdažādākajiem juridiskajiem tekstiem: līgumiem, testamentiem, vekseļiem, kvītīm, tiesaslēmumiem. Senajā Šumerā vecāko grupu audzēkņi veltīja daudz laika likumu studēšanai un cītīgi apguvasarežģītās un specifiskās juridiskās formulas, kā arī pārrakstīja likumu un to tiesas lēmumu kopojumus,kuri bija kļuvuši par juridiskiem precedentiem.

Tā, piemēram, ap 1850. gadu pirms Kristus Šumeras valstī tika izdarīta kāda slepkavība. Trīscilvēki: bārddzinis, dārznieks un vēl viens vīrietis, kura nodarbošanās nav norādīta, nogalināja tempļaierēdni vārdā Lū-Inanna. Nezināmu iemeslu dēļ noziedznieki pēc tam pavēstīja ierēdņa sievai Nin-Dadu,

ka viņas vīrs nogalināts. Lai cik dīvaini tas liktos, sieviete uzskatīja par labāku to noklusēt un nekoneziņoja varas iestādēm.

Tomēr taisnajai tiesai nekas nepaslīdēja nepamanīts arī tajos tālajos laikos, vismaz tik augsticivilizētā valstī kā Šumera ne. Par noziegumu kļuva zināms valdniekam Ūram-Ninurtem, kura rezidenceatradās īsinās pilsētā, un viņš pavēlēja Nipūras pilsoņu sapulcei, kas pildīja augstākās tiesas funkcijas,tikt skaidrībā par šo lietu. Sapulcē uzstājās desmit cilvēki un pieprasīja, lai apsūdzētajiem tiktupiespriests nāves sods. Turklāt viņi pastāvēja uz to, ka nāves sods jāpiespriež ne tikai slepkavām, bet arīnogalinātā sievai. Acīmredzot viņi uzskatīja, ka sievas uzvedība pielīdzināma līdzdalībai jau pastrādātānoziegumā, jo, uzzinājusi par slepkavību, viņa bija izvēlējusies klusuciešanu.

Tomēr divi sapulces locekļi nostājās apsūdzētās pusē un pierādīja, ka sieva nav piedalījusiesslepkavībā un tātad nav pelnījusi sodu.

Pārējie sapulces locekļi piekrita aizstāvības argumentiem un paziņoja, ka nogalinātā sievai bijapamats ciest klusu, jo viņas vīrs, kā varot noprast, nav pildījis savu vīra pienākumu - nav nodrošinājissavu sievu ar visu nepieciešamo. Tiesas spriedums beidzas ar vārdiem: "Pietiek ar to cilvēku sodīšanu,kuri patiešām nogalināja." Tādējādi tika sodīti tikai trīs vīrieši.

Pēdējā laikā ir atrasti arī citi interesanti Šumeras dokumenti, kuri neattiecas uz jurisprudenci. 1954.gadā tika publicēts labāk saprotamo fragmentu tulkojums, to vidū kāds ar medicīnu saistīts teksts, kaspatiesībā uzskatāms par pirmo recepšu krājumu - pasaulē pjfino farmakopejas g rāma tu-^

'Ārsta profesija Šumerā parādījās jau 3. gadu tūkstotī pirms Kristus. Tā, piemēram, ārsts Lulūpraktizēja Ūrā (Bībelē pieminēto haldiešu Ūrā) apmēram 2700. gadā pirms Kristus. Tomēr vairums līdzmūsu laika 1954. gadam zināmo Mezopotāmijas medicīnisko tekstu tiek datēti ar 1. gadu tūkstoti pirmsKristus un galvenokārt satur buramvārdu formulas, nevis īsti medicīniskus padomus. Tādēļ tagadpārtulkotā plāksnīte ir divtik interesanta. Pirmkārt, tā attiecināma uz 3. gadu tūkstoša pēdējo ceturksnipirms Kristus, otrkārt, tajā ir dotas receptes, kurām nav nekāda sakara ar maģiju vai buršanu.

1889. gadā Pensilvānijas universitāte uz Irāku nosūtīja arheoloģisko ekspedīciju, kura veicaizrakumus Nipūrā (apmēram 160 kilometrus uz dienvidiem no Bagdādes). Kā vēlāk noskaidrojās, Nipūrabija šumeru rcliģiskais un kultūras centrs. Nākamajos desmit gados ekspedīcijai izdevās atrast tūkstošiemmāla plāksnīšu un to fragmentu, kas attiecināmas uz 3. gadu tūkstoša pirmo pusi pirms Kristus līdz patmūsu ēras sākumam. Plāksnītes a ptver pra ktiski visu šumeru civiļizādjas attīstības periodu, tās vēsta parvalsts politisko un sociālo dzīvi, ekonomiku un valsts iekārtu, reliģiju un mitoloģiju, likumiem unliteratūru, izglītības sistēmu un valodu. Tajās ir atspoguļoti pat zinātnes (ja tā var nosaukt šumeruzināšanas) un tehnikas sasniegumi. Starp atrastajām plāksnītēm daudzas ir veltītas matemātikai unmetroloģijai (mācībai par svara un mēra vienībām). Atrasts pat "zemkopja kalendārs" un augu, dzīvniekuun minerālu nosaukumu leksikogrāfiskā klasifikācija. Tomēr par vienu no svarīgākajiem Nipūrāatrastajiem "zinātniskajiem" dokumentiem, bez šaubām, uzskatāma 9,5 x 16 centimetrus liela mālaplāksnīte šumeru valodā ar 15 receptēm. Spriežot pēc izmēriem un glīti uzrakstītajām zīmēm, plāksnītetika aizpildīta Akadas Sargonu dinastijas valdīšanas beigās, tas ir, saskaņā ar pēdējiem hronoloģiskajiempētījumiem apmēram 2300. gadā pirms Kristus. Šis šumeru dokuments neapšaubāmi ir vissenākā far-mokopeja cilvēces vēsturē.

Tātad dokumentā ir 15 receptes. Tās var iedalīt trijās grupās atbilstoši attiecīgā līdzekļa lietošanaspaņēmienam: sautējošas kompreses (pavisam 8), iekšķīgi lietojami līdzekļi (3) un, visbeidzot, kaut kaslīdzīgs kompresēm (4). Piemēra pēc var citēt astoto recepti. "Saberzt koka… saknes… un sauso upesasfaltu; iejaukt alū, ieberzēt ar eļļu (un) piesiet kā sautējošu kompresi."

Ar 3. gadu tūkstoti datējamais atradums - māla plāksnīte ar medicīniska satura tekstu - bija īstspārsteigums pat ķīļu raksta speciālistiem. Loģiskāk būtu bijis cerēt uz kādu lauksaimniecības, nevismedicīnas "rokasgrāmatu", jo šumeru ekonomikas un viņu dzīves labklājības pamats bija tiešilauksaimniecība. Tā bija augsti attīstīta nozare jau 3. gadu tūkstotī pirms Kristus, tomēr vienīgais mums

zināmais "zemkopja kalendārs" tiek datēts tikai ar 2. gadu tūkstoti pirms Kristus.Visievērojamākie šumeru sasniegumi tehnikas jomā ir saistīti ar lauksaimniecību un irigāciju.

Sarežģītas kanālu, aizsprostu, dīķu un ūdenskrātuvju sistēmas izveidošanai ir nepieciešama augstainženieru meistarība un zināšanas. Lai veiktu zemes mērīšanas darbus un sagatavotu darba plānu, bijanepieciešami nivelierin- strumenti un mērinstrumenti, rasējumi un kartes Pēc visa spriežot, šumeruzemkopība pakāpeniski izvērtās par sarežģītu saimniecības nozari, kas prasīja lielu rūpību, uzcītību unprasmi. Tāpēc nav brīnums, ka šumeru skolotāji sastādīja "zemkopja kalendāru", lai ar dažādiempadomiem palīdzētu zemkopjiem visos darbos, sākot ar lauku applūdināšanu maijā un jūnijā un beidzot argraudu vētīšanu, kuri nobrieda nākamā gada aprīlī un maijā.

"Kalendārā" sniegtās pamācības attiecas uz visiem svarīgākajiem lauku un citiem darbiem, kaszemkopim veicami labas ražas iegūšanai.

Uz vienas no plāksnītēm lasāms:"Pēc tam kad jaunie asni būs izlauzušies cauri zemes (virskārtai), zemkopim jāveltī lūgšana dievietei

Ninkilimai - lauku peļu un citu kaitēkļu aizbildnei, lai tie nesabojā asnus. Tāpat zemkopim jāatgaiņā nolauka putni. Kad mieži izdzīs asnus un nolīdzināsies ar vagas zemāko šauro daļu, būs pienācis laiks tosaplaistīt. Kad mieži "stāvēs augstu līdzīgi (salmu) masām laivas vidū", būs pienācis laiks otrreizējailaistīšanai. Trešo reizi zemkopim jālaista "karaliskie" mieži - tas ir, pilnu garumu sasniegušie mieži. Jazemkopis pamana, ka mitrie miežu graudi sāk sārtoties, tad tas liecina par bīstamas slimības (samana)parādīšanos, kura var iznīcināt visu ražu. Ja mieži ir labā stāvoklī, zemkopim tie jālaista ceturto reizi - tāviņš palielinās ražu apmēram par desmit procentiem. "

Teksts beidzas ar rindām, kurās teikts, ka padomi nāca no svarīga šumeru panteona dieva Ninurtas,kas gādāja par lauku auglību, mājlopu vairošanos un zvejnieku lomiem. Viens no Ninurtas epitetiem bija"Enlila zemkopis".

Šā unikālā lauksaimniecības dokumenta autors, neraugoties uz viņa apgalvojumiem, pats tomērnebija zemkopis. Skaidri redzams, ka to uzrakstījis viens no šumeru skolas pasniedzējiem - ummija."Kalendārs" bija rakstīts pedagoģiskos nolūkos un droši vien paredzēts skolas audzēkņu, pirmām kārtāmlabāk sagatavoto audzēkņu apmācīšanai, lai pamatīgi iepazīstinātu viņus ar zemkopības mākslu.

Un vēl viens piemērs. Uz kādas plāksnītes uzrakstīts mīts "Inanna un Šukalituda jeb dārzniekanāvīgais grēks" par to, ka dieviete, vēlēdamās atmaksāt viņu aizskārušajam cilvēkam, pārvērta visuszemes ūdeņus asinīs. Šis asiņu jūras temats senajā literatūrā nekur citur, izņemot Bībeli, nav sastopams.Otras šā mīta savdabīgās detaļas atšifrējums ir saistīts ar "aizsargstādījumu" tehniku: acīmredzot mītā irmēģināts izskaidrot šādu stādījumu rašanos. Katrā gadījumā no šā mīta varam secināt, ka koku stādīšanaaugu pasargāšanai no vēja un saules Šumerā bija pazīstama un izplatīta jau pirms tūkstoš gadiem.

Lūk, īss mīta pārstāsts.Reiz dzīvoja dārznieks Šukalituda. Viņš bijis labs dārznieks, čakls un pieredzējis, bet visi viņa

pūliņi bija veltīgi. Viņš rūpīgi laistīja augus, tomēr viņa dārzs nokalta. Nežēlīgi vēji nemitīgi noklāja viņaseju ar "kalnu putekļiem". Neraugoties uz visiem viņa pūliņiem, augi gāja bojā. Tad viņš pavērsa skatienuuz debesīm, izpētīja zīmes un apguva dievu likumus. Tāda veidā iemantojis jaunu gudrību, dārznieksiestādīja savā dārzā koku "sarbatu" (kas tas īsti bijis par koku, pagaidām nav izdevies noskaidrot).Sarbatu koka lielā ēna sargāja dārzu no ausmas līdz rietam. Tā rezultātā visas dārzā augošās kultūras sākadot Šukalitudam brīnišķīgu ražu.

Tālāk mīts vēsta par to, kā Šukalituda aizvainoja dievieti Inan- nu un kā dieviete viņam atriebās.Reiz Šukalitudas pasakaini skaistajā dārzā nokļuvusi dieviete Inanna un nogūlusies koka paēnā.

Šukalituda viņu izvarojis, bet pazemotā un saniknotā Inanna nevarējusi noskaidrot, kas viņu apkaunojis.Tāpēc viņa sodījusi visus šumerus, uzsūtot zemei trīs sodības: pārvēršot upju un avotu ūdeņus asinīs,uzsūtot postošas viesuļvētras, bet trešās sodības būtību grūti izprast nesalasāmā teksta dēļ. Tomēr Inannaitā arī neesot izdevies atrast savu ap- kaunotāju.

Tagad pāriesim no tīri materiālās sfēras uz garīgo sfēru - no tehnikas uz filozofiju.Šumeri neradīja filozofiju šā vārda vispārpieņemtajā nozīmē. Viņiem nekad nebija ienācis prātā, ka

lietu īstā daba vai cilvēka priekšstati par lietām var tikt apšaubīti, tāpēc viņiem bija sveša tāda filozofijasnozare kā izziņas teorija.

Un tomēr šumeri prātoja un izsacīja atziņas par Visuma dabu, galvenokārt par tā rašanos un uzbūvi,par Visuma likumiem. Ir pamats uzskatīt, ka jau 3. gadu tūkstotī pirms Kristus Šumerā bija domātāji unpedagogi, kuri centās rast atbildi uz šādiem jautājumiem un šajā nolūkā izstrādāja savu kosmoloģiju unteoloģiju. Viņu radīto uzskatu sistēma izrādījās tik pārliecinoša, ka to bez ierunām pieņēma vairums TuvoAustrumu valstu.

Ņemot par pamatu priekšstatus, kuri viņiem likās acīm redzami un neapstrīdami, šumeru domātājiveidoja savu kosmogoniju. Par visa sākumu, pēc viņu domām, uzskatāms pirmatnējais okeāns. Spriežotpēc dažiem datiem, var izteikt hipotēzi, ka šumeri uzskatīja šo okeānu par sava veida pirmcēloni, "pirmovirzošo spēku", neaizdomājoties līdz tam, kas tad laikā un telpā bija pirms okeāna. Šajā pirmatnējāokeānā kaut kādā veidā radās debess jums un plakana zeme, kuras vienu no otra šķīra kustīga un visamcauri plūstoša "atmosfēra". Pēc tam no atmosfēras tika radīti gaismu izstarojoši ķermeņi: saule, mēness,planētas un zvaigznes. Tad pēc debess atdalīšanās no zemes un gaismu nesošo astrālo ķermeņu rašanāsparādījās augi, dzīvnieki un visbeidzot arī cilvēks.

Bet kas tad radīja Visumu un kas liek tam riņķot dienu pēc dienas, gadu pēc gada, daudzu neskaitāmugadu tūkstošu garumā? Cik mums zināms no senajiem rakstveida avotiem, šumeru teologi nešaubījās parto, ka pastāv vesels panteons dzīvu, cilvēkiem līdzīgu, bet nemirstīgu un pārcilvēciskiem spēkiemapveltītu būtņu, kuras vada Visuma gaitu saskaņā ar stingra plānu atbilstoši nesatricināmiem likumiem.Katra no šīm antropomorfajām, bet

pārdabiskajām būtnēm atbild par noteiktu Visuma daļu un darbojas atbilstoši stingri noteiktiemlikumiem. Vienai uzticēts sekot zemei, otrai - debesīm, pārējām - kā nu kurai - jūrai, gaisam, kādam nolielajiem debess ķermeņiem (saulei, mēnesim, noteiktai planētai utt.). Šumeru panteonā bija dievības,kuras valdīja pār viesuļiem, vētrām un vējiem atmosfērā; pār upēm, kalniem un līdzenumiem uz zemes.Bija īpašas katras pilsētas, valsts, dambja, kanāla, katra lauka un katras saimniecības dievības un pat savidieviņi tādiem darbarīkiem kā kaplis, arkls, forma ķieģeļa izgatavošanai.

Šumeras domātājiem, kuri bija vairāk nobrieduši un spējīgi pamatīgāk iedziļināties, piemitapietiekami liels intelekts, lai loģiski un konsekventi spriestu par jebkuru problēmu, arī par Visumarašanos un uzbūvi. Bet viņu klupšanas akmens bijis zinātnisku datu trūkums. Turklāt trūka arī tādaneaizvietojama intelektuāla ieroča kā definēšanas un vispārināšanas metode. Visbeidzot, šumeri praktiskineņēma vērā augšanas un attīstības faktoru, jo viņiem bija pilnīgi svešs mums tik pašsaprotamaisevolūcijas jēdziens.

Šumeras domātāji nav radījuši precīzu filozofijas mācību. Viņiem nebija arī skaidras morālesprincipu jeb baušļu sistēmas. Šumeriem nebija īpašo ētisko normu kopuma, tāpēc visas ziņas par viņuētiku un morāli nākas meklēt dažādos Senās Šumeras literārajos tekstos.

Šumeras dom ātāji, spriežot pēc viņu pasaules uzskata, ne īpaši ticēja cilvēkam un viņa misijai. Viņibija cieši pārliecināti, ka cilvēks ir veidots no māla un vispār ir dievu radīts, lai gādātu tiem ēdienu undzērienu, lai celtu tempļus, kā arī visādi citādi tiem kalpotu, bet dievi varētu bez rūpēm nodarboties arsavām dievišķajām lietām. Dzīve saskaņā ar šādu pasaules uzskatu ir ļoti nenoteikta un negaidītu briesmupilna, jo cilvēks nespēj iepriekš paredzēt savu likteni, kuru viņam lēma dievi savā neizzināmajāvisgudrībā. Bet, kad cilvēks nomirst, viņa bezmiesīgais gars nolaižas tumšajā un drūmajā pazemesvalstībā, kur turpinās viņa nožēlojamā eksistence, kas ir tikai bāla laicīgās dzīves atblāzma.

Šumerus nekad nav uztraukuši sarežģītā gribas brīvības problēma, viena no morālespamatproblēmām, kura visvairāk nodarbina Rietumu filozofu prātus. Pilnīgi pārliecināti par to, ka dieviradīja cilvēku tikai savam labumam, Šumeras domātāji atzina cilvēka pakārtoto lomu tikpat akli kā

dievišķos norādījumus par to, ka cilvēku liktenis noslēdzas ar nāvi, toties dievu liktenis ir nemirstība(tātad principā mirt nav ne slikti, ne briesmīgi).

Šumeri uzskatīja, ka visas viņu cildenās morālās īpašības un tikumi, kas, protams, ir veidojušieslēnās un grūtās evolūcijas gaitā, balstoties uz Šumeras sabiedriskās un kultūras attīstības pieredzi, irdievu dāvana.

Pēc viņu domām, visu noteica dievi, bet cilvēks tikai izpildīja dievu gribu.Spriežot pēc tekstiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām, šumeri augstu vērtēja patiesību un

labsirdību, likumu un kārtību, taisnīgumu un brīvību, tikumību un atklātību, līdzjūtību un žēlsirdību. Un,gluži dabiski, viņi necieta melus un ļaunumu, nelikumības un nekārtības, netaisnīgumu un apspiešanu,netikumus un izlaidību, cietsirdību un nepiekāpību. Valdnieki pastāvīgi dižojās ar to, ka iedibinājušivalstī kārtību un likumību, aizstāvējuši vājo pret stipro, nabago pret bagāto un izskauduši ļaunumu unvardarbību. Unikālā dokumentā XXIV gadsimtā pirms Kristus dzīvojušais Lagašas valdnieks Urukaginalepni paziņo, ka viņš esot atjaunojis tiesiskumu un brīvību daudzcietušajiem pilsoņiem, izrēķinājies arnegausīgajiem un cietsirdīgajiem ierēdņiem, izskaudis netaisnību un spaidus, aizstāvējis bāreņus.

Ilgu laiku valdīja uzskats, ka bibliskā Līdzību Grāmata ir senākais parunu un sakāmvārdu krājumscilvēces vēsturē. Kad pirms apmēram pusotra simta gadu tika atklāta Senās Ēģiptes civilizācija, izrādījās,ka eksistē ēģiptiešu parunu un sakāmvārdu kopojumi, kas ir daudz senāki par senebreju sakāmvārdiem unparunām. Tomēr arī šie krājumi nav paši pirmie rakstveidā fiksētie cilvēku aforismi un izteikumi. Šumeruparunu un sakāmvārdu apkopojumi ir vairākus gadsimtus vecāki gandrīz par visiem - ja ne pilnīgi visiem- zināmajiem Ēģiptes krājumiem.

Viena no raksturīgākajām parunu pazīmēm ir to vispārcilvēciskais raksturs. Ja jūs kādreiz sāksitšaubīties par cilvēku dzimuma vienotību, visu tautu un rasu kopību, pievērsieties parunām unsakāmvārdiem, tautas aforismiem un izteikumiem! Parunas un sakāmvārdi labāk par visiem citiemliterārajiem žanriem uzlauž katras sabiedrības kultūras un sadzīves noslāņojumu radītās bruņas, atsedzotgalveno un kopīgo, kas raksturīgs visiem cilvēkiem, neatkarīgi no tā, kur un kad viņi dzīvoja vai dzīvo.

Šumeru sakāmvārdi un parunas pierakstītas pirms vairāk nekā trīsarpus tūkstošiem gadu, bet daudzkas no tā droši vien radies krietni agrāk un nodots no paaudzes paaudzē mutvārdos.

Lūk, piemēram, "čīkstulis", kas visās savās neveiksmēs vaino likteni un nepārstāj žēloties: "Esmupiedzimis nelaimīgā dienā!"

Lūk, cilvēki, kuri mūžam meklē attaisnojumu savai rīcībai, kaut arī viss liecina pret viņiem. Partādiem šumeri mēdza teikt:

"Nesagulējusi stāvoklī nepaliksi,Nepaēdis resns nekļūsi!"Par bezpalīdzīgiem neveiksminiekiem šumeri teica:"Iemet tevi ūdenī - ūdens sasmaks,Ielaid tevi dārzā - visi augļi sapūs."Tāpat kā mūsu laikabiedri, arī šumeri mocījās šaubās par to, kā labāk izrīkoties ar savu mantu. Tas

radis atspoguļojumu šādā izteicienā:"Tik un tā reiz nomirsim - ņemsim un visu notērēsim!Bet jādzīvo vēl ilgi-ņemsim un krāsim!"Šī doma pausta arī citādi:"Varbūt agrie mieži padosies - kas to lai zina? Varbūt vēlīnie mieži padosies - kas to lai zina?"Šumerā, protams, bija arī nabagi, kuri nezināja, kā savilkt galus kopā. Par viņiem sacerētas šādas

ļoti izteiksmīgas, no pretstatiem veidotas rindas:"Nabagam labāk nomirt nekā dzīvot: Ja viņam ir maize, tad nav sāls, Ja ir sāls, tad nav maizes, Ja ir

gaļa, tad nav jēra, Ja ir jērs, tad nav gaļas."Arī šumeru nabagiem bieži nācās pārtikt no saviem niecīgajiem ietaupījumiem, un to apliecina

sakāmvārds: "Nabags savu sudrabu apēd". Bet, kad ietaupījumi bija beigušies, viņiem nācās griezties piesenajiem augļotājiem-mūsdienu lombardu īpašnieku priekštečiem. No tā cēlās paruna: "Nabags aizņemas- rūpes uzņemas". Tā stipri atgādina mūsdienu angļu sakāmvārdu "Money borrowed is soon sorrowed"(aizlienēta nauda drīz jānožēlo).

Visumā Šumeras nabagi acīmredzot ir bijuši padevīgi un pazemīgi. Nav nevienas norādes, kasliecinātu par to, ka viņi būtu apzināti sacēlušies pret valdošo bagātnieku šķiru. Un tomēr ir saglabājusiesparuna, kura, ja vien tā pareizi pārtulkota, liecina par šķiras apziņas mošanos: "Ne visas nabagu ģimenesir vienādi padevīgas!"

Kas attiecas uz ātri sakaitināmām, mūžam neapmierinātām sievām, kuras pašas īsti nezina, ko grib,tad viņas, līdzīgi mūsdienu sievietēm, jau tajos senajos laikos meklēja atvieglojumu pie dažādiemdziedniekiem. Uz to norāda šāda paruna (ja vien tulkojums ir pareizs):

"Nemierīga sieviete mājās Bēdām pievieno arī slimību."Nav nekā pārsteidzoša, ka ari Šumeras vīrieši dažkārt nožēlojuši precības kā pārsteidzīgu soli:"Laime ir precības,Bet, ja apdomā, - šķiršanās."Kas attiecas uz sievasmāti, tad senatnē viņa acīmredzot bija daudz saticīgāka nekā mūsdienās.

Vismaz šumeru tekstos līdz šim nav uzieta neviena anekdote par ļaunu sievasmāti. Toties šumeru vedeklureputācija bija, atklāti sakot, neapskaužama. To apliecina epigramma, kurā tiek uzskaitīts viss, kasvīrietim labs, un otrādi:

"Krūze tuksnesī - dzīvība vīrietim, Apavi - vīrieša acuraugs, Sieva - vīrieša nākotne, Dēls - vīriešapatvērums, Meita - vīrieša glābiņš, Bet vedekla - vīrieša lāsts!"

Šumeri augstu vērtēja draudzību. Bet, kā angļi teic: "Blood is thicker than water" (burtiski: "asinis irbiezākas par ūdeni") - vai krievu sakāmvārds: "Svoj svojemu poņevoļe brat" ("savs savējam gribotnegribot brālis" jeb, citiem vārdiem, "rads radam tuvāks"). Šumerā teica apmēram to pašu:

"Draudzība ilgst dienu, Radniecība - mūžību."Bet nu atgriezīsimies pie Grēku plūdiem.Pirmavots Babilonijas, tāpat arī Bībeles mītam par plūdiem meklējams Šumerā.Citēsim praktiski visu šā mīta saglabājušos tekstu ar visām tā neskaidrībām un grūti atrisināmajām

mīklām. Tas labi ilustrē grūtības, kādas nākas pārvarēt asiriologiem, bet vienlaikus rada nojausmu parbrīnumainiem atklājumiem, kādus viņiem drīzumā vēl tikai lemts izdarīt.

Laika zoba neskartajā fragmentā darbība sākas ar brīdi, kad kāda no dievībām vēršas pie citiemdieviem, acīmredzot solīdama glābt cilvēku dzimumu no bojāejas, lai cilvēki no jauna varētu celt pilsētasun tempļus dieviem.

Pēc tam seko trīs rindiņas, kuras grūti sasaistīt ar tekstu. Visticamāk, ka tajās aprakstīts, ko tieši veicšī dievība, lai izpildītu savu solījumu.

Nākamajās četrās rindās stāstīts par cilvēka, dzīvnieku un augu radīšanu. Viss šis fragments ir šāds:"Cilvēku dzimums… tā bojāeja…Manis radītais…dievietei Nintu…patiešām es atgriezīšu.Es atgriezīšu cilvēkus viņu zemēs,Lai tiek celtas viņu pilsētas,Viņu bēdas lai tiek kliedētas.Ķieģeļi pilsētu svētajās vietās lai tiešām tiek ielikti.Svētajā vietā… lai notiekCeremonijas, varenās Būtības lai ir pilnīgas!Zemi lai ūdens aprasina, labklājība lai svētī."Pēc tam mēs uzzinām, ka valdnieka vara nākusi no augšas un ka tad nodibinātas piecas pilsētas."Visām tām pilsētām deva viņš vārdus, un par galvaspilsētām tās nosauca. Mazās upītes viņš

pavēlēja iztīrīt, izrakt kanālus un ievilkt ūdeni…"Šajā vietā tekstā atkal trūkst apmēram 37 rindiņu, kurās acīmredzot runāts galvenokārt par dievu

lēmumu uzsūtīt zemei plūdus un iznīcināt cilvēku dzimumu. Kad teksts atkal kļūst pietiekami skaidrs, mēsredzam, ka daži dievi ir neapmierināti un apbēdināti par tik nežēlīgu lēmumu. Pēc tam uz skatuves parādāsZiusudra - šumeru prototips Bībelē pieminētajam Noam. Viņš raksturots kā ticīgs un dievbijīgs valdnieks,kas visās lietās rīkojies pēc sapņos un pareģojumos dotajiem dievu norādījumiem. Cik noprotams, tajābrīdī, kad Zisudra stāv pie kaut kādas sienas, dievišķa balss viņam pavēsta dievu lēmumu: pār zemibrāzīsies plūdi, lai "iznīcinātu cilvēku dzimuma sēklu" (tas ir diezgan garš fragments, tāpēc netiks šeitcitēts).

Tālāk tekstā acīmredzot ir doti tieši norādījumi Ziusudram uzbūvēt milzu kuģi un tādējādi izglābtiesno bojāejas. Bet šos padomus nevar izlasīt, jo šajā vietā poēmā atkal trūkst apmēram 40 rindu. Kad tekstskļūst salasāms, var secināt, ka plūdi jau ir sākušies. Tie trako septiņas dienas un septiņas naktis.

Astotajā dienā parādās saules dievs Utu un lej pār zemi savu dārgo gaismu. Ziusudra padevīginoslīgst viņa priekšā un ziedo viņam upurus.

Visu bojā gājušo civilizāciju rakstu pieminekļos mēs varam atrast ziņas par plūdiem un "viņuNoām".

Plūdi ir un paliek plūdi, bet šumeru valsts nonāca postā un vēlāk to iekaroja semītu ciltis varenāAkadas Sargona vadībā. Taču šo likumsakarīgo beigu priekšvakarā Šumeras valsts iekšienē notika kari unplosījās domāt nespējīgais Ierēdnis. Uz to, ka mūsu pasaulē gandrīz nekas nav mainījies, norāda S.Krāmers, stāstot par Šumeru.

Pilsētvalstij Lagašai, kas atradās uz dienvidiem no Šumeras, sākot ar 2500. gadu pirms Kristus, bijagalvenā loma politiskajā un militārajā dzīvē. Šeit valdīja enerģiskā Ūrnanšes dinastija, kuras pārstāvjiem(išaku) izdevās iegūt varu pār visu Šumeru. Taču La- gašas zvaigzne norietēja Urukaginas - šīs dinastijasastotā valdnieka - laikā. Pirms tam Lagaša nemitīgi karoja ar citu pilsēt- valsti - Ummu, kuras valdniekiarī pretendēja uz kundzību Šumerā. Tomēr mēs neieslīgsim ar šiem kariem saistītajās detaļās, tajos guvamainīgus panākumus abas puses, bet šie kari graujoši ietekmēja visu šumeru civilizāciju. Labākpievērsīsimies šumeru "sociālajām revolūcijām", kuru laikā tika pasludināta "brīvība" no ierēdņu patva|as(vārds "brīvība" šumeru plāksnītēs bija atrodams tieši sociālajā kontekstā), un, kā zināms, arī šīsrevolūcijas uzskatāmas par vēl vienu nozīmīgu šumeru valsts sabrukuma cēloni.

Nežēlīgo karu un visu ar tiem saistīto postošo seku rezultātā Lagašas pilsoņi zaudēja savu politiskoun ekonomisko brīvību. Lai sapulcinātu un apbruņotu karapulkus, pilsētas valdnieki uzskatīja parnepieciešamu ierobežot savu pavalstnieku tiesības, maksimāli palielināt nodokļus un pat piesavinātiestempļu īpašumus. Kamēr valsts karoja, viņi neizjūta gandrīz nekādu pretdarbību. Bet, reiz sagrābusipārvaldes grožus savās rokās, galma kliķe vairs nevēlējās izlaist tos no rokām arī miera laikā, lainezaudētu daudzās privilēģijas. Patiesi senie ierēdņi iemanījās atrast tādus ienākumu avotus, par kuriemviņus varētu apskaust pat viņu mūsdienu kolēģi. Atskaitījumi valsts kasē, nodokļi un nodevas Lagašāsasniedza neredzētus apmērus.

Lūk, ko par notikumiem, kuru aculiecinieks viņš bija, stāsta pirms četrarpus gadu tūkstošiem Lagašādzīvojušais vēsturnieks:

"Laivinieku pārraugs piesavinājās laivas. Ganāmpulku pārraugs piesavinājās liellopus un sīklopus.Zivsaimniecību pārraugs piesavinājās zivis. Kad Lagašas iedzīvotājs atveda uz pili nocirpšanai aitu,viņam bija jāmaksā pieci šekeļi (ja aita bija balta). Ja vīrs šķīrās no sievas, išaku saņēma piecus šekeļus,bet viņa vezīrs - vienu šekeli. Kad smaržvielu tirgotājs salika smaržvielu iesvaidī- šanai, išaku saņēmapiecus šekeļus, viņa vezīrs - vienu šekeli, bet pils pārvaldnieks - vēl vienu. Kas attiecas uz templi un tāīpašumu, išaku pievāca visu. Dieva vērši apara išaku sīpollaukus. Išaku sīpolu un gurķu lauki aizņēmalabākos dieva zemes gabalus."

Viscienījamākie tempļa kalpotāji, pirmām kārtām "sanga", bija spiesti atdot išaku lielu daudzumu

savu ēzeļu, vēršu un graudu.Pat nāve neglāba pilsētniekus no nodokļiem un nodevām. Kad nelaiķis tika atnests uz kapsētu

apbedīšanai, tur jau priekšā gaidīja neskaitāmi ierēdņi un viņu rokaspuiši, lai izkrāptu no aizgājējapiederīgajiem pēc iespējas vairāk miežu, maizes, alus un visādu sadzīves priekšmetu.

"Visā valstī no vienas malas līdz otrai," ar rūgtumu piebilst stāstītājs, "itin visur bija nodokļuiekasētāji." Nav nekāds brinums, ka, pastāvot šādai kārtībai, valdošā kliķe varēja dzīvot pārpilnībā.Valdnieku zemes un īpašumi veidoja milzīgas muižas.

"Lagaša bija nonākusi šādā bēdīgā stāvoklī," stāsta vēsturnieks, "kad pie varas nāca jauns undievbijīgs valdnieks Urukagina, kas izmocītajiem pilsoņiem atdeva atpakaļ viņu tiesības un brīvību. Viņšatcēla laivinieku pārraugus. Viņš atcēla liellopu un sīklopu pārraugus. Viņš atcēla zivsaimniecībupārraugus. Viņš atcēla sudraba ievācējus, kas iekasēja maksu par balto aitu cirpšanu. Kad vīrs šķīrās nosievas, ne išaku, ne viņa vezīrs vairs nesaņēma nekā. Kad smaržvielu tirgotājs salika smaržvielasiesvaidīšanai, ne išaku, ne viņa vezīrs, ne arī pārvaldnieks vairs nedabūja neko. Kad nelaiķi nesa uzkapsētu, nodevu ievācēji saņēma daudz mazāku viņa īpašuma daļu, dažreiz krietni mazāk par pusi. Nu arītempļu īpašumi kļuva neaizskarami. Un visā valstī, no vienas malas līdz otrai,", apgalvo stāstītājs,"nepalika neviena nodokļu piedzinēja." Urukagina "atzina Lagašas pilsoņu brīvību".

Turklāt Urukagina atbrīvoja pilsētu no augļotājiem, zagļiem un slepkavām. Piemēram, "ja nabagadēls uztaisīs zivju igvātu, neviens tagad vairs nenozags viņa zivis". Neviens bagāts ierēdnis vairsneiedrošināsies ielauzties "kāda nabaga mātes" dārzā, kratīt augļu kokus un aiznest augļus, kā tas bijaagrāk. Urukagina esot noslēdzis īpašu vienošanos ar Lagašas dievu Ningirsu, lai bāreņi un atraitnes vairsneciestu no "vareno" patvaļas".

Nav zināms, cik efektīvas bija šīs reformas un cik lielā mērā tās palīdzēja Lagašai cīņā ar Ummu parvaru. Diemžēl šie pasākumi 7.4i 193 nespēja atdot Lagašai bijušo varenību un nenodrošināja tās uzvaru.Urukagina un viņa reformas drīz vien tika aizmirstas. Līdzīgi vairumam reformatoru, viņš acīmredzot nācapārāk vēlu un paguva paveikt pārāk maz. Urukagina valdīja mazāk par desmit gadiem. Pēc tam viņu unviņa pilsētu uzvarēja godkārīgais Ummas valdnieks Lugalzagisi, kas, gan uz īsu laiku, spēja pakļaut sevvisu Šumeru un kaimiņvalstis, līdz to iekaroja Akada.

14. nodaļa Piramīdas un torņi

Varētu likties - kas gan izglītotam cilvēkam vēl būtu palicis neizdibināts par Ēģiptes un Babilonijascivilizāciju? Simtiem sējumu, kuros apkopoti pētījumu rezultāti un cilvēku likteņu apraksti, mums atklājšo civilizāciju noslēpumus. Tūkstošiem ekspedīciju, ko sarīkoja īsti zinātnieki - pētnieki, arheologi,valodnieki, un neskaitāmās dēkas, kurās devās vienkārši avantūristi, piedzīvojumu, dārgumu un mantasmeklētāji (svēto relikviju postītāji), ļāva pēctečiem rakstīt šo civilizāciju vēsturi. Taču pat mūsdienās tāvēl aizvien nav pabeigta.

PIRAMĪDAS

Tagad par četriem gadu tūkstošiem pārcelsimies atpakaļ uz senās pasaules maizes klēti - Nīlasieleju, kas vēlākos laikos lika ciest badu visai Romai.

"Augšup no Nīlas [6] plūda plata straume kailu vergu - ar gaišu ādu un melni, ar pieplacinātu degunuun biezām lūpām, noskūtiem matiem. Viņi oda pēc bojātas eļļas un sviedriem, pēc rutkiem, sīpoliem unķiplokiem (kā ziņo Hērodots, tikai par Heopsa piramīdas cēlēju uzturu vien bija izdoti, pārrēķinotmūsdienu naudā, septiņi miljoni marku); brēkdami un vaidēdami zem uzraugu pātagu cirtieniem, tie lēnāmvilkās pa pulētām granīta plāksnēm klāto ceļu,

kas stiepās no Nīlas līdz pat būvlaukumam, stenēdami aiz sāpēm, jo plecos griezās virves kā naži, unvisiem spēkiem raudami uz priekšu milzīgas slieces, kas lēnām virzījās pa veltņiem, pilnas ar akmeņiem,no kuriem ikviens apjomā pārsniedza kubikmetru. Tā, viņiem vaidot, viņiem kliedzot, viņiem mirstot,auga piramīda. Auga divdesmit gadus, un visu šo gadu laikā ikreiz, kad Nīla izvēla savus dūņainos ūdeņuspār krastiem un tika pārtraukti visi lauku darbi, uzraugi atkal sadzina simtiem tūkstošu vergu, lai celtutālāk kapenes, kas nesa vārdu "Ehet Hufu" - "Heopsa apvārsnis". Piramīda auga. Ar cilvēku spēku tikapiegādāti un sablīvēti cits citam virsū 2 300 000 akmens bluķu. Katra no piramīdas malām bija 230metrus gara. Galu galā tās smaile slējās 146 metru augstumā. Viena vienīgā faraona kaps ir gandrīz tikpataugsts kā Ķelnes Doms, augstāks par Sv. Stefana katedrāli Vīnē un daudz augstāks par Sv. Pēterakatedrāli Romā. Neraugoties uz to, ka šī katedrāle ir lielākais kristiešu templis pasaulē, to varētu ērtiievietot ēģiptieša kapenē pat kopā ar Londonas Sv. Pāvila katedrāli. No Nīlas abos krastos izlauztajiemgranīta un kaļķakmens bluķiem celtās būves kopējā kubatura sasniedz 2 521 000 kvadrātmetru, un tāspamatlaukums aizņem turpat vai 54 300 kvadrātmetru."

Pirms tik grandiozas būves celtniecības vairāk nekā četri tūkstoši cilvēku - mākslinieki, arhitekti,akmeņkaļi un amatnieki - veica priekšdarbus, kuri ilga gandrīz desmit gadus. Viens no septiņiem pasaulesbrīnumiem - Heopsa piramīda - sver apmēram

6 400 000 tonnu. Lai piramīda neiegrimtu zemē, uz plato izciļņa tuksneša vidū, uz dienvidiem noKairas un septiņus kilometrus uz rietumiem no Gīzas ciemata, senie inženieri bija izraudzījuši klinšainulaukumu, kurš spētu izturēt piramīdu svaru. Kopumā uz Gīzas plato jeb Valdnieku ielejā atrodas 67piramīdas, kas pakāpeniski atklāj savus noslēpumus un vēsta par Ēģiptes civilizācijas dzīvi.

Senās Ēģiptes vēsture pirmām kārtām ir tās atklājēju vēsture."Ēģiptes hieroglifu noburtais maniaks" - tā Cerams nosaucis ģeniālo francūzi Žanu Fransuā

Šampolionu (1790-1832), kas cilvēcei atklāja ēģiptiešu papirusu izlasīšanas formulu. Tam viņš veltījavisu savu dzīvi -īsu un smagu, ko vainagoja fantastisks laimes mirklis, kad viņam atklājās patiesība unpiepildījās šķietami nepiepildāmais sapnis.

Ēģiptes noslēpumu izdibināšanas pirmsākumos piedalījās arī Napoleons 1 un barons - zīmētājsDomeniks Vivāns Denons, kas 1802. gadā publicēja savu "Ceļojumu pa Augšēģipti un Lejasēģipti".Pateicoties viņa grāmatai, pasaule uzzināja par tai gluži svešu civilizāciju - ne mazāk noslēpumainu unsenu kā Grieķijas civilizācija. Par tās pastāvēšanu pirms tam zināja tikai daži ceļotāji.

Milzīgi atklājumi ēģiptoloģijā ir saistīti arī ar itālieša Belconi vārdu. Viņš kolekcionēja Ēģiptesrelikvijas un starp sev līdzīgiem izcēlās ar to, ka uzlauza valdnieku kapeņu kameras ar mūru graujamajāmierīcēm. Belconi atrada lielā Ramzesa priekšgājēja, libāniešu, sīriešu un hetu uzvarētāja Seti I kapenes.

Nevar nepieminēt arī vācieti Rihardu Lcpsiusu, Ēģiptes vēstures sistematizētāju. Viņš atrada vairāknekā trīsdesmit līdz tam nezināmu piramīdu pēdas un atliekas un apzināto piramīdu skaitu palielināja līdz67, kā arī atklāja līdz tam nepazīstamu kapu veidu, tā saucamās "mastabas", kurās tika apbedīti Senāsvalsts augstmaņi.

1850. gadā Ogists Mariets ieradās Kairā no Francijas nelielā komandējumā un gluži kā apsēstsaizrāvās ar izrakumiem un izpēti. Uz visiem laikiem palicis Ēģiptē, viņš kļuva par tās senlietu glabātāju,kā arī par Sfinksu alejas un svēto vēršu Apisu kapeņu atklājēju.

Pateicoties viņam, mēs uzzinām par ēģiptiešu neparastajiem kultiem. Lūk, ko vēsta fragments noCerama grāmatas:

"Ēģiptiešu dievi visai vēlu ieguva cilvēku izskatu. Saskaņā ar seno ēģiptiešu reliģisko apziņu tie bijaiemiesoti zīmēs, augos un dzīvniekos. Dieviete Hatora mita sikomorē vai dateļpalmā, dievu Nefertumugodināja kā lotosa ziedu, dievieti Neitu simbolizēja vairogs ar divām krustiski pienaglotās bultām. Betvispirmām kārtām dievības parādījas zvēru un putnu izskatā. Dievs Hnums bija auns, Hors - vanags, Tots- ibiss, Suhoss - krokodils, Būbastijas pilsētas dieviete - kaķis, bet Buto pilsētas dieviete - čūska. Līdz aršiem dieviem dzīvnieku izskatā godāja arī pašu dzīvnieku, ja tas izcēlās ar kādu īpašu pazīmi. Unvispazīstamākais, kam gods tika parādīts tik krāšņā veidā, kādā vien jebkad kāds dzīvnieks ticis godāts,bija Apiss, Memfisas svētais vērsis, kuru ēģiptieši uzskatīja par "dieva Ptaha kalpu". Šā svētā dzīvniekauzturēšanās vieta bija templis, to aprūpēja priesteri. Kad vērsis nobeidzās, to svinīgā ceremonijāiebalzamēja un apbedīja, un tā vietu ieņēma cits, kuram bija tādas pašas ārējās pazīmes kā priekšgājējam.Radās kapsētas, kas bija dievu un valdnieku cienīgas. Pie tādām dzīvnieku kapsētām pieder kaķu kapiBūbastijā un Benihasanā, krokodilu kapi Ombosā, ibisu kapi Ašmunenā un aunu kapsēta Elefantīnā. Šievisā Ēģiptē izplatītie lokālie kulti vēstures gaitā neskaitāmas reizes bija mainījušies, reizēm spilgtiuzliesmodami, reizēm savukārt izgaisdami uz vairākiem gadsimtiem.

Netālu no Serapejas Mariets atklāja galminieka un bagāta zemes īpašnieka Ti kapu… Kaps bijamūžsens: tas bija jau gatavs, kad 2600. gadā pirms Kristus faraoni Heopss, Hefrens un Mikerins nule bijauzcēluši savas piramīdas. Līdz tam neviens piemineklis nebija sniedzis tik reālu priekšstatu par ēģiptiešudzīvi kā šis kaps. Tas, ko Mariets te ieraudzīja mirdzam pretī zālēs un gaiteņos, tālu pārspēja visu, kaslīdz tam bija atrasts ikdienas dzīves detalizēta tēlojuma restaurēšanai. Bagātais Ti kungs bija no sirdspapūlējies, lai arī pēc nāves viņa rīcībā būtu viss, patiešām pilnīgi viss, kas bijis pie rokas dzīves laikā.

Taču stipri stilizētie lineārie, tomēr vienmēr sīki detalizētie sienu zīmējumi un ciļņi nebūtneatspoguļoja tikai bagātnieka dīko dzīvi vien. Redzam linu apstrādāšanas procesu, redzam pļāvējuspļaujam, ēzeļu dzinējus, kūlējus, labības vētīšanu; redzam visu kuģu būves procesu - tādu, kāds tas bijapirms četrarpus tūkstošiem gadu; zaru apciršanu, dēļu apstrādāšanu, darbošanos ar tesli, zveltni un kaltu,kuri bija nevis no dzelzs, bet gan no vara. Attēlos skaidri saskatāmi dažādi amatnieku darbarīki, to vidūiespējams izšķirt zāģi, cirvi un pat urbi. Redzam zelta kausētājus un uzzinām, kā tolaik uzpūta zeltakausējamā krāsnī augstu temperatūru; mūsu acu priekšā ir tēlnieki un akmeņkaļi un savu darbu dara āduapstrādātāji. Bet mēs vēl un vēl vērojam arī, cik liela vara dota tādam ierēdnim, kāds bijis Ti kungs.Ciema vecākie tiek dzīti uz viņa māju norēķinu sniegšanai; sardzes vīri velk tos pa zemi, brutāli žņaudztiem kaklu. Redzam bezgalīgas rindas zemnieču, kas nes viņam dāvanas, kalpus, kuri dzen upurdzīvniekusun turpat arī tos nokauj (tas attēlots tik detalizēti, ka mēs uzzinām, ar kādiem veikliem paņēmieniem vērši

tika kauti pirms četrdesmit pieciem gadsimtiem). Kā Ti kungs dzīvojis, var pavērot tik labi, it kā paslepenlūkotos pa viņa nama logu: Ti kungs pie galda, Ti kungs ar savu sievu, ar ģimeni. Var aplūkot, kā Ti kungsķer putnus, ceļo kopā ar ģimeni pa Nīlas deltu vai brauc cauri niedru brikšņiem. Tas, starp citu, ir viensno visskaistākajiem zīmējumiem: pilnā augumā stāvēdams, Ti brauc laivā, bet izmocītie airētājisaliekušies no sparīgās airēšanas. Augstu briksnājā laidelējas putni, ūdenī ap laivu mudžēt mudž zivis uncita Nīlas dzīlē mītošā dzīvā radība. Viena laiva peld priekšgalā, tās apkalpe ir medību drudža pārņemta:laivā sēdošie jau nomērķējuši harpūnas, lai ietriektu tās slapjajās, spīdīgajās nīlzirgu mugurās."

Anglis Flinderss Pītrijs ir labākais faraonu noslēpumu vācējs un interpretētājs. Viņa zinātniskaismantojums apkopots 90 sējumos. Tieši Pītrijs atraka Ramzesa templi un grieķu kolonnu Nau- krati.Veselus 46 gadus viņš ziedoja izrakumiem Ēģiptē, burtiski, "izlobīdams" tās kultūru. Pilnīgu Pītrijaatradumu sarakstu vienā grāmatā pat nevarētu ietilpināt. Bet nu atgriezīsimies pie piramīdām un Cerama.

Kas spieda faraonus pārvērst savas kapenes par cietoksni ar slepenām ieejām, šķietamām durvīm unpazemes gaiteņiem, kuri atdūrās granīta sienās? Kas lika Heopsam sablīvēt virs sava sar- kofaga veselukalnu - divarpus miljonus kubikmetru kaļķakmeņu?

Piramīdu celšanas jēga kļūst saprotama, ja ielūkojamies seno ēģiptiešu reliģisko uzskatu īpatnībās.Ne viņu mitoloģijā (ēģiptiešu dievu skaits nav pārskatāms), bet tai priekšstatā, kas bija viņu reliģijaspamatā, proti, ka cilvēks pēc nāves turpina savu dzīves ceļu mūžības valstībā. Šai "aizsaulē", zemes undebess pretmetā, mīt mirušie, ja viņiem - un tas ir pats galvenais - dots līdzi viss, kas nepieciešamseksistencei. Ar eksistencei nepieciešamo saprata absolūti visu, ko mirušais bija lietojis, dzīvs būdams:stabilu mājokli, uzturu, lai apmierinātu izsalkumu un slāpes, kalpus, vergus, ierēdņus un visus pirmāsnepieciešamības priekšmetus. Bet vispirmām kārtām vajadzēja saglabāt ķermeni, tas bija pilnībājānodrošina pret jebkuru postošu ietekmi. Tikai tad dvēsele (ēģiptiešu valodā "Ba"), kas pēc nāves brīvilidinājās apkārt, spēja jebkurā laikā atrast tai piederīgo ķermeni, tieši tāpat kā miesas sargātājs gars "Ka",kurš personificēja dzīvības spēku, kas piedzimst līdz ar miesu, taču, tai mirstot, pēc ēģiptiešu uzskatiem,neiznīkst un joprojām turpina dzīvot, lai aizsaulē nodrošinātu mirušo ar nepieciešamo spēku.

Šie priekšstati tad arī izraisīja divējādas sekas: mirušos mumificēja (mumificēšana bija raksturīgagan inkiem, maoriem, ivarosiem un dažām citām tautām, lai gan nesalīdzināmi mazāk izkoptā veidā, unviņiem cēla cietokšņiem līdzīgas kapenes, kam vajadzēja aizsargāt tajā paslēpto mūmiju no jebkuraienaidnieka, no jebkuras pārdrošas izdarības un miera traucējumiem.

Tūkstošiem dzīvo tika upurēts, lai viens mirušais aizsaulē varētu baudīt mūžīgu mieru un mūžīgudzīvošanu. Faraons, kas lika celt sev kapenes desmit, piecpadsmit, divdesmit gadus, sagrāva tautas spēku,ne tikai pats iekrita parādos, bet atstāja tos mantojumā saviem bērniem un bērnubērniem. Viņš turpinājatukšot valsts kasi vēl ilgi pēc savas nāves, jo viņa "Ka" prasīja aizvien jaunus upurus, pastāvīgusreliģiskos rituālus.

Ticības spēks noslāpēja prāta balsi gan politikas, gan morāles jomā. Faraonu piramīdas (un tikaifaraonu, jo mazāk dižciltīgi cilvēki apmierinājās ar kapa vietu tā saucamajā mastabā vai arī klinšu ka-penē, bet cilvēks no tautas - smiltīs) bija neierobežoti sakāpināta egocentrisma auglis, kas mūsdienucilvēkam ir svešs. Piramīdas nekalpoja kā milzīgās kristiešu celtnes - dievnami un katedrāles -,paredzētas kādai noteiktai dievbijīgo ticīgo kopienai; tās nebija kā babiloniešu torņi - zikurāti -vispirmām kārtām dievu mītnes un vienlaikus vispārīga svētvieta. Piramīdas bija paredzētas tikai vienamcilvēkam - faraonam, viņa mirušajam ķermenim, viņa dvēselei un viņa "Ka".

Visai drīz šādu milzīgu piramīdu būve apsīka un vēlāk vispār tika pārtraukta, lai gan tolaik valdošiefaraoni nebija mazāk vareni par Heopsu, Hefrenu vai Mikerinu.

Tautas dvēseles "atmodu" vienmēr pavadīja centieni radīt monumentālas, augstas celtnes, kasietiecas debesīs. Paraugoties uz mūs interesējošo problēmu no šā viedokļa, par spīti neapšaubāmajāmatšķirībām nav grūti saskatīt noteiktu sakarību starp Ēģiptes piramīdām un Babilonijas zikurātiem vairomāņu gotikas stilā celtajām katedrālēm Rietumos. Visi šie pieminekļi saistāmi ar kādas konkrētas

civilizācijas sākotni un attiecas uz tiem laikiem, kad monumentālas celtnes tika būvētas ar patiešāmpārcilvēcisku spēku. Tā, piemēram, agrīnās gotikas stilā celtās katedrāles bija tik milzīgas, ka nereti šādutempli nevarēja piepildīt pat visi attiecīgās pilsētas iedzīvotāji.

Piramīdas tika celtas ar muskuļu spēku. Klintīs izurbtos caurumos iedzina ķīļus un laistīja ar ūdeni,līdz tie piebrieda: tā Mokatamas kalnos ieguva piramīdu celtniecībai nepieciešamos akmens bluķus.

Uz veltņiem un sliecēm šie akmens milzeņi tika nogādāti paredzētajā vietā. Piramīda pakāpeniski,kārtu pa kārtai, cēlās augšup. Seno celtnieku darba kvalitāte bija tik augsta, ka, Pītrija vārdiem runājot,vertikālo un horizontālo līniju nesakritība nepārsniedz pat īkšķa platumu. Akmeņi tika tik cieši piedzīticits pie cita, ka starp tiem, kā jau pirms astoņsimt gadiem ar apbrīnu atzīmēja arābu rakstnieksAbdellatifs, pat adatu neiespraudīsi.

Piramīdas stāvēs vēl ilgi. Heopsa piramīdai nodrupusi tikai virsotne, kā rezultātā izveidojies desmitkvadrātmetrus liels laukumiņš un gandrīz pilnīgi nolobījies gludais dekoratīvais apšuvums, kas darinātsno lieliskā Mokatamas kaļķakmens, atsedzot blīvo, iedzelteno vietējo kaļķakmeni - piramīdu celtniecībasgalveno materiālu. Tomēr piramīda stāv, un tai līdzās stāv citas. Bet kur gan palikuši paši faraoni, kastajās cerēja atrast drošību, neapdraudētu mājvietu patvērumu saviem mirušajiem ķermeņiem un viņu"Ka"?

Tieši šeit faraonu augstprātība noveda pie pelnītās traģēdijas. Tiem, kuri atdusējās nevis akmenscietokšņos, bet zemes mastabās vai vienkāršos smiltīs izraktos kapos, ir paveicies daudz vairāk nekā viņuvaldniekiem: daudzi no šiem apbedījumiem nenonāca laupītāju redzeslokā. Turpretī Heopsa granītasarkofags ir izlaupīts un tukšs, un mēs pat nezinām, kopš kura laika. Kad Belconi 1818. gadā atradaHefrena sarkofagu, viņš konstatēja, ka tā vāks ir salauzts un pats sarkofags gandrīz līdz malām piepildītsar šķembām. Arī Mikerina bagātīgi rotātajam bazalta sarkofagam jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajosgados trūka vāka, bet koka sarkofaga daļas mētājās citā telpā kopā ar faraona mūmijas fragmentiem. Šissarkofags kopā ar kuģi, kas to veda uz Angliju, nogrima jūrā pie Spānijas krastiem.

Vai piramīdas faraonus patiešām aizsargāja? Diemžēl ne. Dzīve parādīja, ka piramīdu izmēri netikai neatbaidīja laupītājus, bet - gluži pretēji - tos pievilka: akmeņi it kā sargāja, bet piramīdu izmērivilināt vilināja, it kā apliecinot: "Mums patiešām ir ko slēpt." Un laupītāji ķērās pie darba. Demolēšanaaizsākās senos laikos un turpinās vēl šobaltdien.

Bet tas jau ir cits stāsts, no kura atrauties ir visai grūti.Jau minēto pētnieku nopelni, viņu titāniskais darbs un ticība panākumiem, kā arī daudzu pētnieku

paaudžu pūliņi palīdz mums šodien, lasot Ceramu, saskatīt notikumu saistību un iepazīt Nīlas ielejascivilizācijas vēsturi ļoti saīsinātā veidā.

Par labāko Ēģiptes vēstures grāmatu joprojām tiek uzskatīta amerikāņu vēsturnieka Dž. Brestedasarakstītā "Ēģiptes vēsture".

Ēģipte ir upes kultūras zeme. Pēc pirmo politisko apvienību izveidošanās Nīlas deltā radās Ziemeļuvalsts, bet starp Memfisu I (Kairu) un pirmo Nīlas krāci - Dienvidu valsts. Ar šo abu valstu apvienošanosapmēram 2900. gadā pirms Kristus 1. dinastijas pamatlicēja valdnieka Mencsa (Mina) laikā patiesībā arisākās 1 Ēģiptes kā centralizētas valsts vēsture.

Ēģiptiešiem bija savsjcalendārs, un viņi to lietoja kopš sirmas senatnes, lai laikus aprēķinātu Nīlasiziešanu no krastiem, no kuras bija atkarīga visas valsts pastāvēšana. Tas bija vienīgais kaut ciklietojamais senatnes kalendārs. Šis kalendārs noderēja par pamatu 46. gadā pirms Kristus Romāsastādītajam Jūlija kalendāram, kuru no romiešiem pārņēma Rietumi un tikai 1582. gadā nomainīja ar tāsaukto Gregora kalendāru.

Ēģiptes vēstures sākumperioda datējumā iespējamas kļūdas, dažkārt pat līdz gadsimtam. Agrīnālaikmeta datēšanā un periodizācijā līdz pat Jaunās valsts vēsturei mēs balstāmies uz vācu ēģiptologaGeorga Štcindorfa secinājumiem. ' Senā valsts (2900. - 2270. g. pirms Kristus) ir 1.-6. dinastijasvaldīšanas laikmets. Šajā laikā parādās pirmie civilizācijas iedīgļi ar tās pirmajiem likumiem, reliģiju,

rakstību un pirmās "literārās valodas" veidošanos. Tas ir Gīzas piramīdu cēlāju, 4. dinastijas valdnieku -Heopsa (Hufu), Hefrena (Hafra) un Mikerina (Menkaura) laiks.

Pirmais pārejas periods (2270.-2100. g. pirms Kristus) sākas pēc Senās valsts katastrofiskāsabrukuma (Memfisā vēl saglabājas šķietama valsts) un, iespējams, ir pārejas periods uz sava veidafeodālismu. Šai periodā nomainījās četras dinastijas un apmēram 30 valdnieki.

Vidējās valsts (2100. - 1700. g. pirms Kristus) dibinātāji bija Tēbu valdnieki, kuri gāzaHērakleopoles valdniekus un atkal apvienoja valsti. Šis ir kultūras ziedu laiks, četru Amenemhetu un trijuSesostrisu (Senusertu) valdīšanas laiks, kad tika radīti daudzi izcili arhitektūras pieminekļi.

Otrajā pārejas periodā (1700. - 1555. g. pirms Kristus) Ēģiptē valda hiksi. Hiksu ("valdnieki -gani") klejotājciltis ielaužas Ēģiptes teritorijā, iekaro to un notur savās rokās veselu gadsimtu, līdz viņusgalu galā atkal padzen Tēbu valdnieki. Agrāk uzskatīja, ka hiksu padzīšana bijusi pamatā Bībeles leģendaipar Izraēla bērnu aiziešanu no Ēģiptes. Tagad šī hipotēze atzīta par nepareizu.

Jaunā valsts (1555.-1090. g. pirms Kristus) - politiskās varas vislielākās nostiprināšanās laiks,"cēzarisko" faraonu laikmets. Tutmoss III iekaro Āziju un apliek ar nodevām pakļautās tautas, svešzemjubagātības straumēm plūst uz Ēģipti. Vēršas plašumā greznu celtņu būve. Amenhotcps III nodibina sakarusar Babilonijas un Asīrijas valdniekiem. Viņa pēcnācējs Amenofiss (Amen- hoteps) IV (slavenā Nofretetebija viņa sieva) bija liels reliģijas reformators: līdzšinējā dieva Amona kulta vietā viņš ievieš saulesdieva Atona kultu un kopš tā laika sāk saukties par Ehnatonu. Tuksneša smiltājos viņš nodibina jaunugalvaspilsētu: Tēbas nomaina Telamarna. Jaunā reliģija tomēr nepārdzīvoja savu radītāju - tā izsīkapilsoņu karos. Amenhotepa znota Tutanhamona laikā valdnieku rezidence tika atkal pārcelta uz Tēbām.

Bet savu vislielāko politjsko uzplaukurnu Ēģipte sasniedza 19. dinastijas valdnieku laikā. RamzessII, saukts par Lielo, valdīja trīsdesmit sešus gadus. Viņa varenības pieminekļi ir monumentālās, pareizāk,kolosālās celtnes Abū Simbelā, Kārnākā, Luksorā, Abidosā, Memfisā.

Pēc viņa nāves iestājas anarhijas periods. Ramzess III, kura valdīšana ilga divdesmit vienu gadu,atkal iedibina valstī mieru un kārtību. Pēc tam Ēģipte nonāk Amona priesteru varā.

Trešais pārejas periods (1090. - 712. g. pirms Kristus) bija panākumu un neveiksmju, uzplaukuma unpagrimuma periods. No šā perioda valdniekiem interesi izraisa Jeruzalemes iekarotājs un Zālamanatempļa izlaupītājs Šešonks I. 24. dinastijas laikā visa Ēģipte uz laiku nonāk etiopiešu varā.

Vēlais periods (712. - 525. g. pirms Kristus) - Ēģipti iekaro asīrieši Asarhadona vadībā. Izdodasvēlreiz apvienot Ēģipti (bet bez Etiopijas). Sakari ar Grieķiju atdzīvina tirdzniecību un kultūru. Pēdējo nošīs dinastijas valdniekiem - Psametihu III - pie Pelusijas uzvar Persijas valdnieks Kambīss: Ēģipte kļūstpar Persijas provinci. Ar 525. gadu pirms Kristus Senās Ēģiptes vēsture - Ēģiptes civilizācijas vēstureizbeidzas.

Persiešu kundzība (525. - 332. g. pirms Kristus) nostiprinās Kambīsa, Dārija I, Histaspa un KserksaI laikā, bet Dārija II laikā tā sabrūk. Ēģiptes kultūra šai periodā dzīvo ar tradīcijām: valsts kļūst par"stiprāku tautu laupījumu".

Grieķu - romiešu kundzība ( 332. g. pirms Kristus - 638. g. pēc Kristus). 332. gadā MaķedonijasAleksandrs iekaro Ēģipti un nodibina Aleksandriju, kas kļūst par hellēnistiskās kultūras centru.Aleksandra impērija sairst, Ptolemaja III laikā Ēģipte no jauna atgūst savu politisko neatkarību. Nākamiedivi gadsimti līdz pat Kristus dzimšanai paiet nemitīgos Ptolemaju dinastiskos strīdos. Ēģipte nonākaizvien lielākā Romas ietekmē. Vēlāko cēzaru laikā saglabājas tikai šķietama valsts nacionālā neatkarība,īstenībā

Ēģipte tiek pārvērsta par Romas provinci, ekspluatējamu koloniju, Romas impērijas maizes klēti.Kristietība Ēģiptē izplatās agri. Ar 640. gadu pēc Kristus Ēģipte nonāk pilnīgā arābu lielvalsts

atkarībā, vēlāk - Osmaņu impērijas varā un Eiropas vēsturē parādās tikai Napoleona karagājiena laikā.

TORŅI

Tigras un Eifratas deltā dzīvojušās noslēpumainās "melngalvju" tautas (mums pazīstami kā šumeri)civilizāciju barbarisko Akadas semītu cilšu uzbrukumi vairāku gadsimtu laikā bija noveduši līdz pilnīgampanīkumam un bojāejai. Auglīgajā šumeru kultūras augsnē izauga un uzplauka vēl viena - Babilonijascivilizācija, kurā pastāvēja divas valsts valodas - šumeru (priesteru un juristu valoda) un semītu valoda.Sākumā valdīja šumeri, pēc tam no Mazāzijas austrumdaļas iebrukušie akadieši un heti, vēlāk - kasīti noIrānas un visbeidzot - no Divupes auglīgajām zemēm iebruku- \ šie asīrieši.

Par asīriešu zvērībām stāstīts Bībelē, arī par Bābeles torņa un brīnum skaistās Nīnives uzcelšanu unebreju septiņdesmit gadus ilgo gūstu, par valdnieku Nebukadnecaru, par dieva sodu, kas nāca pār "lielonetikli" Asīriju - Babiloniju, un par dieva dusmu kausiem, kurus septiņi eņģeļi izlējuši pār zemēm pieEifratas.

626. gadā pirms Kristus Dienvidbabilonijas haldiešu cilts vadonis Nabopalasars sacēlās pretasīriešiem un milzīgā Asīrijas valsts tika sadalīta starp haldiešiem un viņu sabiedrotajiem mēdiešiem.Karā tika pilnīgi iznīcināti asīriešu kultūras centri - Nīnive un Ašūra. Dienvidasīrija un Rietumasīrija līdzar Mezopotā- miju, Sīriju un Palestīnu kļuva par Jaunbabilonijas valsti, bet visa pārējā teritorija nonācamēdiešu rokās. 605. gadā pirms Kristus Nabopalasars nomira un troni ieņēma viņa dēls - slavenais

Nebukadnecars II, kas paplašināja Babilonijas teritoriju un pārvērta savu valsti par vienu no tā laikaspēcīgākajām impērijām, bet galvaspilsētu Babilonu - par vienu no varenākajām pasaules pilsētām.

Šī nelielā atkāpe bija nepieciešama, lai pievērstu uzmanību vēl vienas zudušās civilizācijasveidošanās pirmsākumiem un nonāktu pie šīs grāmatas galvenā temata.

Ar Babilonijas civilizāciju saistīti daudzi slaveni tās atklājēju vārdi. Pakavēsimies pie viena noviņiem, kas Babilonijas atklāšanas vēsturē, šķiet, ir vispazīstamākais. Tas ir vācu arheologs, arhitekts unmākslas zinātnieks Roberts Koldevejs, kas savu mūžu no 43 gadu vecuma veltīja Babilonijas noslēpumuatminēšanai. Tieši viņš uzgāja vienu no pasaules brīnumiem - leģendārās valdnieces Semiramīdas gaisadārzus un atraka Etemenanki ("Zemes un debess pamatakmeni") - Bābeles torni, pareizāk - tā pamatus.

Sākot ar 1899. gada martu, Koldevejs ik dienu pavadīja izrakumos (vairāk nekā 15 gadus no vietas)vietās, kur kultūrslāņi atradās zem 12-14 metrus bieza zemes un šķembu slāņa.

Cerams rakstīja: "Koldevejs atraka septiņus metrus biezu jēlķieģeļu sienu.Apmēram 12 metrus no tās slējās otrs apdedzinātu ķieģeļu mūris, septiņus metrus astoņdesmit

centimetrus biezs, bet pēc tā trīs metrus trīsdesmit centimetrus biezais grāvja mūris. Senatnē tā priekšādroši vien bija grāvis, kuru piepildīja ar ūdeni, ja pilsētai draudēja briesmas no ārpuses.

Mūru starpa savā laikā acīmredzot bija piepildīta ar zemi, laikam līdz ārējā mūra augšai. Te patiesibija diezgan vietas četrjūgam! Uz mūra bija sargtorņi, pa vienam apmēram ik pēc 50 metriem. PēcKoldeveja aprēķina, uz iekšējā mūra bijuši 360 torņi, tādējādi liekas pilnīgi ticams torņu skaits, kādu minKtēsijs ārējam mūrim, proti, 250. Šis Koldeveja atraktais mūris ir vislielākais pilsētas nocietinājums,kādu pasaule jebkad redzējusi. Spriežot pēc

mūra, Babilona bijusi lielākā pilsēta visos Austrumos, daudz lielāka pat par Nlnivi. Ja pilsētasjēdzienu uztveram viduslaiku nozīmē, proti, kā "ar mūri apjoztu apdzīvotu vietu", tad Babilona līdz patmūsdienām palikusi pati lielākā no visām pilsētām, kāda jelkad pasaulē pastāvējusi.

Nebukadnecars rakstīja: ""Es liku uzcelt varenu mūri Babilonai austrumu pusē. Es iz- raku grāvi un tā nogāzes nostiprināju ar

asfaltu un apdedzinātiem ķieģeļiem. Varenu mūri, augstu kā kalns, es uzcēlu grāvja malā; mūrī ierīkojuplatus vārtus ar vērtnēm no ciedru koka un apsitu tās ar vara plāksnēm. Lai ienaidnieks, kam ļaunsnodoms prātā, neapdraudētu Babilonu no sāniem, es liku tur plūst vareniem ūdeņiem, kas viļņoja līdzīgijūrai. Tikt pāri tiem bija tikpat grūti kā īstai jūrai. Lai ūdeņi nevarētu ielauzties pilsētā, es krastā uzbēru

zemes valni un nostiprināju to ar krasta mūri, kas bija celts no apdedzinātiem ķieģeļiem. Es pamatīginostiprināju bastionus un pārvērtu \Babilonas pilsētu par cietoksni."

Tajos laikos tam patiešām bija jābūt neieņemamam cietoksnim! Bet vai Babilona tomēr nelikaiekarota? Ticamāks šķiet pieņēmums, ka to sagrāba no iekšienes.

Koldevejs patiesi bija atradis Nebukadnccara Babilonu. Tieši Nebukadnecars, kuru pravietisDaniēls dēvēja par "ķēniņu ķēniņu" un "zelta galvu", bija uzsācis pilsētas monumentālo jauncelsmi. Viņalaikā tika uzsākta Emaha un Esagilas, tāpat arī Ninurtas svētnīcas un Ištaras tempļa (Merkesā) pārbūve.Viņš atjaunoja Arahtu kanāla sienu un uzcēla pirmo akmens tiltu pār Eifratu, tāpat arī- Libilhigalla kanālu,izbūvēja pilsētas dienvidu daļu ar tās pilīm, izrotāja Ištaras vārtus ar krāsainiem dzīvnieku reljefiem noglazētiem ķieģeļiem.

Bābeles tornis!

Celtne, par kuru Pirmajā Mozus grāmatā teikts: "Un teica cits uz citu: iesim un taisīsim ķieģeļus undedzināt tos dedzināsim ar uguni." Jo ķieģeļi tiem noderēja akmeņu un zemes piķis kaļķu vietā. Un tieteica: "Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs. Ar to mēs sev sagādāsim vārdu unnetiksim izkaisīti pa zemi."

Koldevejam izdevās atklāt tikai un vienīgi milzīgus pamatus. Bet uzrakstos bija pieminēti vairākitorņi. Tornis, par kuru vēsta Bībele (tas acīmredzot patiešām bijis), droši vien tika sagrauts vēl pirmsHammurapi valdīšanas laika bet tā vietā uzcelts cits - par piemiņu pirmajam. Nabopalasars bija teicis:"Tai laikā Marduks man pavēlēja uzcelt Bābeles torni, kas jau pirms manis bija sācis brukt, tā pamatunostiprināt uz pazemes valstības krūtīm, bet smaili vērst pret debesīm." Viņa dēls Nebukadnecarspiemetināja: "Es pieliku savu roku, uzceldams Etemcnanki smaili tā, lai tā varētu sacensties ar debesīm."

Bābeles tornis pacēlās gigantisku terašu veidā. Hērodots rakstīja, ka to veidojuši astoņi cits uz citanovietoti torņi, katrs nākamais bija mazāks par iepriekšējo, līdz beidzot uz paša mazākā augstu pār zemipacēlies templis (patiesībā torņi bija septiņi).

Tornis uzcelts Sahnas līdzenumā, bet "Sahna" burtiski nozīmē "panna".Koldevejs rakstīja: "Torņa pamatu platums sasniedza deviņdesmit metrus, un torņa augstums bija

deviņdesmit metri. Trīsdesmit trīs metrus augsts bija pirmais stāvs, astoņpadsmit metrus - otrais, pasešiem metriem - trešais, ceturtais, piektais un sestais, bet Babilonas dieva Marduka ar zeltu klātais ungaišziliem glazētiem ķieģeļiem izrotātais templis, kas, tālu mirdzēdams, sveicināja ceļiniekus, bijapiecpadsmit metrus augsts.

Torņa kolosālo masīvu Vecās Derības ebreji uzskatīja par cilvēk u aug stprātības iemiesojumu. Tasizaicinoši slējās starp lepnajām priesteru pilīm, milzīgajām noliktavām un neskaitāmām citām ēkām. Tābaltajām sienām, bronzas vārtiem, draudīgajiem cietokšņa mūriem ar portāliem un veselu torņu mežudroši vien vajadzēja radīt spēka, varenības un bagātības iespaidu. Visā Babilonijas valstī bija grūti atrastkaut ko tam līdzīgu."

Cerams: "Katrai lielākajai Babilonijas pilsētai bija savs zi- kurāts, bet neviens no tiem nevarējasacensties ar Bābeles torni. Tas uzcelts no 85 miljoniem ķieģeļu Kā kolosāls milzenis tas lepni

slējās pāri visai apkārtnei. Tāpat kā Ēģiptes piramīdas, arī "Bābeles torni" cēla uzraugu pletņušaustītie vergi. Taču kāda atšķirība bija: piramīdu cēla viens valdnieks savas bieži vien īsās dzīveslaikā, viņš to cēla tikai sev pašam, savai mūmijai, savam "Ka", bet Bābeles tornis tika celts vairākuvaldnieku paaudžu laikā: to, ko bija aizsācis vectēvs, turpināja mazdēli. Ēģiptiešu piramīdas sagruva vaitās izpostīja laupītāji, un neviens tās neatjaunoja, nemaz nerunājot par to piepildīšanu ar jauniemdārgumiem. Babiloniešu zikurāts, sagruvis un vairākkārt nopostīts, tika uzcelts no jauna un no jauna arīizrotāts. Tas arī saprotams, jo valdnieki, pēc kuru pavēles zikurāti tika celti, cēla tos nevis sev, bet gan

visiem. Zikurāts bija tautas svētnīca, tā bija vieta, kur saplūda tūkstošiem cilvēku, lai pielūgtu savuaugstāko dievu Marduku. Aina droši vien bija patiesi iespaidīga, kad ļaužu pūļi plūda no "lejas tempļa",kur Marduka statujas priekšā bija upurējuši. (Ja ticam, Hērodotam, Marduka statuja bija veidota no tīrazelta un svēra vairāk par 23 700 kilogramiem). Pēc tam ļaudis kāpa uz augšu pa Bābeles torņa milzīgajāmkāpnēm uz otro stāvu, kas atradās trīsdesmit īņetru augstumā no zemes, bet priesteri tajā pašā laikā paiekšējām kāpnēm steidzās uz trešo stāvu, lai tad pa slepenām ejām nokļūtu Marduka svētnīcā - pašā torņavirsotnē. Svētnīcas tumši zili un violeti vāpētie ķieģeļi zilgmaini zaigoja. Hērodots svētnīcu redzēja 458.gadā pirms Kristus, tātad apmēram simts piecdesmit gadu pēc zikurāta uzcelšanas; tolaik tas, bez šaubām,vēl bija labā stāvoklī. Atšķirībā no "lejas tempļa" šeit nebija statuju, vispār nebija nekā, izņemot zvilni unapzeltītu galdu. Tautai šī svētnīca nebija pieejama, jo šeit parādījās pats Marduks, kuru vienkāršsmirstīgais nedrīkstēja nesodīts skatīt vaigā.

Kīrs, kas ieņēma Babilonu pēc Nebukadnecara nāves, bija pirmais iekarotājs, kurš pilsētunenopostīja. Viņu pārsteidza Ete- menanki grandiozie izmēri, un viņš lika izgatavot sev kapa pieminekliminiatūra zikurāta - maza "Bābeles torņa" veidā.

Un tomēr tornis tika vēlreiz nopostīts: Persijas valdnieks Kserkss atstāja aiz sevis tikai drupas, kurassavā ceļā uz Indiju redzēja Maķedonijas Aleksandrs. Un arī viņu pārsteidza kolosālās drupas, arī viņšstāvēja to priekšā kā noburts. Pēc viņa pavēles desmit tūkstoši cilvēku, bet vēlāk arī viss karaspēks divusmēnešus vāca torņa drupas un gruvešus, Strabons šajā sakarā min 600 000 dienas algu izmaksai.

Ap vecās un jaunās ēras miju, partiešu kundzības laikā, sākās pakāpenisks Babilonas sabrukums,celtnes cita pēc citas sagruva. Sasanīdu valdīšanas laikā (226. - 636. g. pēc Kristus) tur, kur kādreizpacēlās lepnas pilis, bija palikuši vairs tikai atsevišķi nami, ; bet arābu viduslaikos čurnēja tikai dažasbūdas.

Šodien skatiens klīst pāri Koldeveja atmodinātajai Babilonai, pāri drupām, spožiem fragmentiem,savdabīgās, savā neatkārtojamībā vienīgās bagātības paliekām. Un neviļus prātā nāk pravieša Jeremijasvārdi: "Tur mājos tuksneša zvēri, šakāļi un strausi, tā nebūs vairs apdzīvota ne mūžam, tur iedzīvotājuvairs nebūs uz radu radiem."

Patiešām, septiņdesmit jūdu verdzības gadi (vēsturnieki apgalvo, ka Nebukadnecars sagūstītos jūdusizkalpinājis Babilonas celtniecības darbos) Jeruzelemes izpostītājiem 587. gadā pirms Kristus nepagājanesodīti, un apliecinājumu tam rodam Bībeles lāstos.

15. nodaļa Statujas un miti

Viss, ko izglītotā cilvēce zina par aizmirstajām un zudušajām civilizācijām, ir iegūts, pateicotiespacietīgi veiktiem izrakumiem un arhitektonisko celtņu, keramikas, rotaslietu, mākslas darbu un rakstupieminekļu izpētei. Ir vēl kāds fenomens, kas palīdz atjaunot Zemes iemītnieku atmiņas: kopējas pazīmesdažādu civilizāciju kultūras mantojumā, kā arī senču zināšanu kopība - neatkarīgi no tā, kādā laikā un kurviņi dzīvojuši. Droši vien to nosaka kosmoloģiska rakstura cēloņi, un to pirmsākumi meklējamisaprātīgajā Visumā (par to jau tika minēts nodaļā "Civilizāciju šūpulis"). Šķiet, vairumam no mums tastagad ir grūti aptverams. Paldies Dievam, jo dzīve bez noslēpumiem un aizraujošā mīklu minēšanasprocesa gluži vienkārši būtu garlaicīga.

Tātad runāsim par civilizāciju, par kuru kaut ko zina vai ir dzirdējis gandrīz ikviens, pie tās atstātāmantojuma atkal un atkal atgriežas visa pasaules zinātne un literatūra, bet šīs civilizācijas izpētes gaitāgūtā pieredze ir klasisks mūsu izglītotības minimuma paraugs. Hellēņu civilizāciju atklāšana - tas ir netikai lielas arheoloģijas sākums un sengaidīta tikšanās ar pagātni, bet arī antīkās pasaules mīkluatminēšanas ēras sākums, tās pasaules, kura kādreiz pastāvēja Vidusjūras reģionā un kļuva par visuEiropas civilizāciju pamatu. Šīs pagātnes atklāšana ir saistīta ar diviem savulaik ļoti ievērojamiemcilvēkiem: Heinrihu Šlīmani un Arturu Evansu.

Arheologi ir vēstures pētnieki, toties rakstnieki, kas seko viņiem pa pēdām, padara vēsturi dzīvu,krāsainu. Kaut arī tā reizēm tiek nedaudz izskaistināta un izraisa kritiķu neapmierinātību (ja kritiķi beidzotbūtu ar visu apmierināti, tad viņiem būtu jāpamet savs darbs), galvenais tomēr ir nenonākt līdz absurdamun nenodarboties ar falsifikāciju. Pie rakstniekiem, kurus interesē vēsture, pieskaitāms Kurts ValtersCerams (īstajā uzvārdā Mareks) ar savu slaveno grāmatu "Dievi, kapenes un zinātnieki", kas krievuvalodā pirmoreiz iznāca 1960. gadā (latviešu valodā izdota 1982. gadā).

Pie tā, ko un kā Cerams uzrakstījis, diez vai ir nepieciešams vēl piestrādāt, jo viss lieliskisabalsojas ar mūsu grāmatā valdošo noskaņu. Tāpēc šajā un nākamajā nodaļā izmantoti viņa grāmatasfragmenti un tās varoņu citāti, un šie varoņi, cerams, saistīs jūsu uzmanību.

Sāksim lasīt Ceramu ar paša Heinriha Šlīmaņa - antīko mītu pirmatklājēja - citātu:"Kad es 1832. gadā desmit gadu vecumā tēvam kā Ziemassvētku dāvanu pasniedzu sacerējumu par

galvenajiem Trojas kara notikumiem - Odiseja un Agamemnona piedzīvojumiem, es pats vēl nenojautu, kapēc trīsdesmit sešiem gadiem nodošu atklātībai apjomīgu darbu par to pašu tematu pēc tam, kad man būsuzsmaidījusi laime paša acīm skatīt vietas, kur reiz notikusi karadarbība, un redzēt to varoņu dzimteni,kuru vārdus Homērs padarījis nemirstīgus."

Trūcīga mācītāja dēls, māceklis sīkpreču tirgotavā, kantora darbinieks (bet arī astoņu valodupratējs), viņš vispirms kļuva par veikalnieku, lai galvu reibinošā augšupejā sasniegtu oficiāli atzītalieltirgotāja stāvokli un nonāktu pat karaļa galmā. Nauda un bagātība viņam pavēra īsāko ceļu uzpanākumiem.

Pielietojot pilnīgi jaunu, paša izstrādātu metodi, viņš divarpus gadu laikā apguva angļu, franču,holandiešu, spāņu, portugāļu un itāliešu valodu.

1846. gadā Šlīmanis, apguvis arī krievu valodu, aizbrauca uz Pēterburgu kā savas firmas aģents. Pēcgada viņš nodibināja pats savu tirdzniecības namu. Tas viss viņam prasīja ne mazumu laika un ne mazumupūļu… "Tikai 1854. gadā man izdevās iemācīties zviedru un poļu valodu." Viņš daudz ceļoja, 1850. gadāapmeklēja Ziemeļameriku. Kalifomijas piekrastes pievienošana Amerikas Savienotajām Valstīm viņamdeva tiesības iegūt Ziemeļamerikas pavalstniecību. Zelta drudzis viņu aizrāva tāpat kā daudzus citus. Laiveiktu operācijas ar zeltu, viņš nodibināja banku. Prezidents viņu pagodināja ar pieņemšanu. Bet arī šajos

gados, tāpat kā vienmēr, viņu savos valgos turēja senais jaunības sapnis - kādudien skatīt tās tālās vietas,kur reiz dzīvoja un savus lielos varoņdarbus veica Homēra varoņi, un nodoties šo vietu pamatīgaipētīšanai.

1856. gadā viņš sāka mācīties jaungrieķu valodu un apguva to sešu nedēļu laikā. Trijos nākamajosmēnešos viņš veiksmīgi tika galā ar visām Homēra heksametra grūtībām, bet tas viņam prasīja kolosāluspēka patēriņu. "Es studēju Platonu ar tādu aprēķinu, ka gadījumā, ja viņš tuvāko sešu nedēļu laikāsaņemtu no manis vēstuli, viņam vajadzētu to saprast."

Viss, kas notika pēc tam, līdzinās brīnumam. Kad un kur pasaules vēsturē vienīgi entuziasms iraizvedis pie panākumiem? Paruna par to, ka panākumus nosaka zināšanas, šajā gadījumā ne visai der kautvai tāpēc, ka apgalvojums par to, ka Šlīmanis jau savas zinātniskās darbības pirmajos gados bijislietpratējs zinātniskās arheoloģijas jomā, ir visai strīdīgs. Un tomēr veiksme viņu pavadīja kā nevienucitu.

Izšķirošā loma bija antīko autoru liecībām, nevis Šlīmaņa laika zinātnieku teorijām. Vai tadHērodots nerakstīja, ka Kserkss apmeklējis Jaunīliju (pilsētu, kuras vietā kādreiz atradās leģendārā Trojajeb īlija), apskatījis "Priama Pergamas" (Homēra Trojas cietoksnis, kā arī valdnieka Priama templis unpils) drupas un ziedojis īlijas Minervai tūkstoš vēršu?

Kā liecina Ksenofonts, tāpat rīkojies arī lakedaimonu karavadonis Mindars un, kā savukārt liecinaArriāns, - arī Aleksandrs Lielais, kas turklāt vēl paņēmis līdzi Trojas ieročus un pavēlējis savaiapsardzei kauju laikā nest tos viņam pa priekšu kā talismanu. Vai tad Jaunīlijas labā daudz nepaveica ariCēzars, pirmkārt, jau tāpēc, ka Aleksandrs bija viņa apbrīnas objekts, otrkārt, tāpēc, ka viņam, kā pašamlikās, bija ticami pierādījumi savai radniecībai ar īlijiešiem (Troja bija Aineja dzimtene, un tieši no viņaGajs Jūlijs Cēzars sāka savus ciltsrakstus).

Vai tad viņi visi būtu tikai fantazējuši, noticējuši kļūdainām laikabiedru ziņām?1869. gadā Šlīmanis apprecēja daiļo grieķieti Sofiju Engas- tromenu, kas turpmāk bija kopā ar savu

dzīvesbiedru gan smagajā darbā, gan visās likstās.Izrakumi tika uzsākti 1870. gada aprīlī; 1871. gadā Šlīmanis tiem veltīja divus mēnešus, bet abos

nākamajos gados - pa četr- arpus mēnešiem. Viņa rīcībā bija ap simt strādnieku. Šlīmanis strādāja kāapsēsts, nepazīdams miega un atpūtas, un nekas viņu nespēja atturēt no šā darba: ne viltīgā un bīstamāmalārija, ne hronisks laba dzeramā ūdens trūkums, ne iestāžu neizdarīgums, ne neticība, ko neslēpa visaspasaules zinātnieki, kuri viņu saukāja gan par nelgu, gan vēl ļaunāk.

īlijas augstākajā vietā, kā vēstīja Homērs, savulaik pacēlās Atēnas templis, ap to Poseidons unApollons bija uzcēluši Perga- inas mūrus. Tātad templi vajadzēja meklēt Hisarlika pakalna vidusdaļā.Turpat vajadzēja atrasties arī dievu celtajam mūrim. Veicot izrakumus pakalna virsotnē, Šlīmanis uzdūrāsmūra drupām. Tur viņš atrada ieročus un sadzīves priekšmetus, rotaslietas un vāzes - neapstrīdamuspierādījumus tam, ka šajā vietā bija bagāta pilsēta. Bet viņš uzgāja arī ko citu, un tad Heinriha Šlīmaņavārds pirmoreiz izskanēja visā pasaulē: zem Jaunīlijas drupām viņš atrada vēl citas drupas, zem tām - vēlvienas. Pakalns līdzinājās milzu sīpolam, no kura bija jānoloba slānis pēc slāņa. Un ikviens no šiemslāņiem, domājams, attiecās uz citu laikposmu. Tautas te bija izzudušas, pilsētas plaukušas un gājušasbojā, trakojis zobens un plosījusies uguns, viena civilizācija nomainījusi otru - un ikreiz mirušās pilsētasvietā izaugusi dzīva pilsēta.

Katra izrakumu diena nesa kādu pārsteigumu. Šlīmanis uzsāka savus izrakumus, lai atrastu Homēraapdziedāto Troju, bet visai īsā laikā viņš un viņa palīgi atrada ne mazāk kā septiņas izzudušās pilsētas,nedaudz vēlāk - vēl divas, tātad - deviņus logus uz pagātni, par kuru pastāvēšanu līdz tam nekas nebijazināms un pat nojausts!

Bet kura no šīm deviņām pilsētām bijusi Homēra Troja, varoņu un heroisko cīņu viela? Bija skaidrs,ka zemākais slānis attiecināms uz vissenākajiem laikiem un ir pats vecākais - tik sens, ka tā apdzīvotājivēl nav pazinuši metālus, bet augšējais slānis acīmredzot bija pats jaunākais. Tātad tas slēpj sevī liecības

par Jaunīliju, kurā Kserkss un Aleksandrs bija upurējuši dieviem.Šlīmanis turpināja izrakumus. Otrā un trešā slāņu apakšdaļā viņš atrada ugunsgrēka pēdas, varenu

vaļņu un milzu vārtu atliekas. Nešaubīdamies viņš nosprieda, ka tieši šie vaļņi reiz ieskāvuši Priama piliun ka tieši šie vārti ir slavenie Rietumu vārti.

No zinātnes viedokļa spriežot, viņš bija atklājis nenovērtējamus dārgumus. No visa tā, ko viņšaizsūtīja uz dzimteni un nodeva speciālistu vērtējumam, pakāpeniski aizvien skaidrāk veidojās vispusīgastālā laikmeta dzīves ainas, iezīmējot veselas tautas vaibstus.

Tas bija Heinriha Šlīmaņa triumfs, bet vienlaikus tas bija arī Homēra triumfs. Tas, ko uzskatīja parpasakām un mītiem, par senā dziesminieka iztēles augli, izrādījās, ir reāli pastāvējis. Tas nu bijapierādīts, un pāri pasaulei nošalca sajūsmas vilnis.

1873. gada 15. jūlijs orientējoši tika pasludināts par izrakumu pēdējo dienu. Bet tieši tāspriekšvakarā Šlīmanis atklāja to, kas vainagoja visu viņa darbu, izraisot sajūsmu visā pasaulē.

Apmēram 28 pēdu dziļumā tika atrakti tie paši mūri, kurus Šlīmanis uzskatīja par Priama piliieskāvušajiem mūriem. Pēkšņi Šlīmaņa skatienu piesaistīja kāds priekšmets. Vērīgāk to aplūkojis, viņškļuva tik satraukts, ka tālāk jau rīkojās, it kā kāda neredzama spēka vadīts. Lūk, ko viņš raksta:

"Milzīgā steigā, sasprindzinot visus spēkus un riskējot ar dzīvību, jo lielais cietokšņa mūris, zemkura man vajadzēja rakties, varēja kuru katru mirkli sabrukt pār mani, es ar liela naža palīdzību atrakudārgumus. Taču, redzot tik daudz lietu, no kurām ikviena bija ārkārtīgi vērtīga, es kļuvu pārdrošs unnedomāju par briesmām."

Blāvi mirdzēja ziloņkauls, šķindēja zelts…Valdnieka Priama dārgumi! Dārglietas, kas bija piederējušas vienam no varenākajiem sirmās

senatnes valdniekiem, asinīm un asarām slacītas, dieviem līdzīgo cilvēku rotaslietas, kas trīs tūkstošusgadu bija gulējušas apraktas zemes klēpī zem septiņu izzu- dušo valstu mūriem, izceltas jaunas dienasgaismā!" Šlīmanis ne mirkli nešaubījās, ka atradis tieši šos dārgumus. Tikai īsi pirms viņa nāves tikapierādīts, ka sajūsmas skurbumā viņš bija maldījies, jo Troja neatradās ne otrajā un ne trešajā slānī, betgan sestajā slānī no apakšas, un ka Šlīmaņa atrastie dārgumi patiesībā bija piederējuši valdniekam, kuršdzīvojis tūkstoš gadu pirms Priama.

Arheoloģijas jomā Šlīmanis sasniedza trīs virsotnes. "Valdnieka Priama dārgumi" bija pirmā, betpar otro bija lemts kļūt Mikēnu valdnieku kapeņu atklāšanai.

Viens no cildenākajiem un reizē drūmākajiem Grieķijas vēstures cēlieniem, tumšu kaislību pilns, irMikēnu Pelopīdu valdīšanas laiks, stāsts par Agamemnona atgriešanos un nāvi.

Deviņus gadus Agamemnons bija stāvējis pie Trojas vārtiem, bet Aigists pa tam velti nezaudējislaiku:

"Daudz ko mēs pārcietām sirdī, kad devāmies niknajās kaujās,Tikmēr mierīgu prātu viņš sēdēja daudzzirgu Argā, Pavezdams Atrcīda sievu ar viltu un saldajiem

glaimiem " [7]Aigists nolika sargu, lai tas viņu brīdinātu par Klitaimnēstras laulātā drauga atgriešanos, un turēja

gatavībā bruņotus vīrus. Tad ielūdza Agamemnonu uz dzīrēm, bet "prātā turēdams nodomu ļaunu",nogalināja viņu "pie mielasta galda kā vērsi pie siles". Neizglābās arī neviens no Agamemnona draugiem,neviens no tiem, kas ieradās kopā ar viņu. Pagāja astoņi gari gadi, līdz Orests, Agamemnona dēls, atriebatēvu, izrēķinādamies ar savu māti Klitaimnēstru un tēva slepkavu Aigistu.

Bet Mikēnas bija ne tikai asiņainā dūmakā tītas. Troja, kā var secināt no Homēra aprakstiem, bijaļoti bagāta pilsēta, taču Mikēnas - vēl bagātākas par to. Homērs pastāvīgi šo pilsētu dēvē par "zeltaMikēnām". Un, "valdnieka Priama dārgumu" savaldzināts, Šlīmanis ķērās pie jaunu dārgumu meklējumiemun, ko tu neteiksi, arī atrada tos!

Mikēnas ir pusceļā starp Argosu un Korintas zemes šaurumu. Raugoties uz kādreizējo valdniekarezidenci no rietumiem, visupirms acīm paveras vienas vienīgas drupas - varenu mūru paliekas, aiz kurām

aizvien stāvāk paceļas Eibeja. Tātad Mikēnas pat nevajadzēja īpaši meklēt - to atrašanās vieta bijaskaidri redzama.

Daži antīkie rakstnieki uzskatīja, ka tieši šeit - šajā apvidū atrodas Agamemnona un kopā ar viņunogalināto draugu kapenes. Pilsētas atrašanās vieta nu bija noskaidrota, taču to nevarēja teikt par kapiem.

Un, kā Šlīmanis bija atradis Troju, neuzklausīdams nevienu no skeptiskajiem zinātniekiem, betsekodams vienīgi Homēram, tā arī šoreiz viņš par pamatu ņēma kādu vietu Pausanija vēstījumā, kas viņampalīdzēja, kā pētnieks pats domāja, atrast Agamemnona kapu, bet pēc tam - vēl deviņus kapus, no kuriempieci bija šaht- veida kapi cietokšņa iekšpusē. Tajos gulēja piecpadsmit apdegušu cilvēku mirstīgāsatliekas, "burtiski apbērtas ar dārglietām un zeltu", bet pārējie četri kapi ar lieliski saglabājušos reljefubija attiecināmi uz nākamo gadsimtu. Tiem bija kupola forma, un tie atradās ārpus cietokšņa mūriem. Ar1876. gada 6. decembri ir datēts Šlīmaņa ieraksts par pirmā kapa atklāšanu. Šlīmanis nešaubījās par savutaisnību, un Grieķijas karalim steidzami tika nosūtīta telegramma: "Ar milzīgu prieku ziņoju JūsuMajestātei, ka man izdevies atklāt kapus, kuros apbedīti Agamemnons, Kasandra, Eirimenons un viņudraugi, kurus mielasta laikā nogalināja Kli- taimnēstra un viņas mīļākais Aigists."

Diemžēl arī šoreiz Šlīmanis kļūdījās. Jā, viņš bija atklājis valdnieku apbedījumus, taču tie bija nevisAgamemnona un viņa draugu kapi, bet gan acīmredzot vairāk nekā četrsimt gadu senāki apbedījumi. TačuŠlīmanis to nezināja.

Bet vai tam bija kāda nozīme? Svarīgi bija tas, ka Šlīmanis bija spēris vēl vienu soli ceļā uzaizmirstībā nogrimušu pasauli, ka atkal bija pierādījis Homēra sniegto ziņu patiesīgumu un atradisdārgumus (kā zinātniskā, tā materiālā nozīmē), kas ļauj mums ieskatīties tā laika kultūrā, kura ir visasEiropas civilizācijas pamatā.

Šlīmanis patiešām bija atradis milzīgas bagātības, un viņam bija taisnība, ka "visiem pasaulesmuzejiem kopā nepieder pat ne piektā daļa to vērtības".

Pirmajā kapā Šlīmanis saskaitīja piecpadsmit zelta diadēmas - piecas uz katra no mirušajiem. Turbija arī zelta lauru vainagi un rotājumi ugunskrusta veidā.

Citā kapā, kurā bija apbedītas tris sievietes, viņš savāca vairāk nekā 700 zelta plāksnīšu arlieliskiem ornamentiem dažādu zvēru, medūzu, astoņkāju veidā. Turpat bija arī zelta rotaslietas arkarojošu cīnītāju, lauvu un citu zvēru attēliem, kā arī lauvu, grifu un guļošu briežu formā veidotasgreznumlietas, rotas, kas attēlo sievietes ar baložiem…Vienam no mirušajiem galvā bija zelta kronis no36 lapiņām - tas vainagoja gandrīz pilnīgi pīšļos sairušu galvaskausu. Līdzās gulēja vēl viena lieliskazelta diadēma, pie kuras bija pielipušas cilvēka galvaskausa atliekas. Šlīmanis atrada vēl piecas zeltadiadēmas līdz ar zelta stiepli, ar kuru tās droši vien bija piestiprinātas pie galvas, kā arī neskaitāmudaudzumu zelta rotaslietu ar ugunskrustiem, rozetēm un spirālēm; matu spraudes, rotas no kalnu kristāla,atlūzas no ahāta izstrādājumiem un lēcveida gemmas no sardoniksa un ametista. Viņš atrada apzeltītassudraba āvas ar kalnu kristāla rokturiem, zelta kausus un lādītes, kā arī alabastra izstrādājumus. Betvissvarīgākais atradums bija zelta maskas un krūšu plāksnes, kurām atbilstoši senajām tradīcijām bijajāaizsargā kronētie nelaiķi no jebkādas ārējās iedarbības.

Jau pēc dažām stundām mirušo galvas pārvērtās putekļos, bet maigi mirdzošās zelta maskassaglabāja to formu. Katras sejas vaibsti bija pilnīgi individuāli, "bez šaubām, katra maska bija mirušāportrets".

Šlīmanis atrada zīmoggredzenus ar brīnišķīgām kamejām, rokassprādzes, tiāras un jostas, 110 zeltaziedus, 68 zelta pogas bez ornamenta un 118 zelta pogas ar grieztiem ornamentiem, nākamajā kapuapraksta lappusē viņš piemin vēl 130 zelta pogas, aiznākamajās-tempļa zelta modeli, zelta astoņkāji…Bet beigsim šo uzskaitījumu, jo Šlīmaņa pierakstos tas aizņem 206 lielformāta lapas. Un tas viss bijazelts, zelts, zelts…

1876. gadā, būdams 54 gadus vecs, Šlīmanis ķērās pie izrakumiem Mikēnās. 1878. - 1879. gadā viņšar ārsta Virhova atbalstu otrreiz veica izrakumus Trojā. 1880. gadā viņš Orhomenā (tā ir trešā pilsēta,

kurai Homērs pievieno epitetu "zelta") atklāja valdnieka Mida dārgumu krātuvi. Bet 1882. gadā Šlīmanisno jauna, nu jau trešo reizi, veica izrakumus Trojā un pēc diviem gadiem uzsāka izrakumus Tīrintā, kas irŠlīmaņa trešā "virsotne" arheoloģijā.

Un atkal jau pazīstamā aina: Tīrintas cietokšņa mūris bija atsegts, to pat neklāja zemes slānis.Ugunsgrēks bija pārvērtis tā akmeņus kaļķos, bet māla saistvielu - visīstākajos ķieģeļos: arheologiuzskatīja, ka šis mūris ir kādas viduslaiku celtnes paliekas, bet Šlīmanis arī šoreiz uzticējās senajiemautoriem.

Tīrinta tika uzskatīta par Hērakla dzimteni. Ciklopiskos mūrus jau antīkajos laikos uzskatīja par īstubrīnumu: Pausanijs tos pielīdzināja piramīdām. Saskaņā ar leģendu Proits - teiksmainais Tīrintasvaldnieks - esot pieaicinājis septiņus ciklopus, kas viņam uzcēluši šos mūrus.

Izrakumu laikā Šlīmanis uzdūrās senas pils mūriem, kuri pēc saviem izmēriem pārspēja visu jebkadredzēto un sniedza lielisku priekšstatu gan par seno tautu, kas bija tos cēlusi, gan par valdniekiem, kurišajā pilī bija dzīvojuši.

Pilsēta pacēlās uz kaļķakmens klints kā forts: tās mūri bija saslieti no divus līdz trīs metrus gariem,vienu metru augstiem un metru bieziem blokiem. Pilsētas lejasdaļā, kur kādreiz atradās saimniecības ēkasun zirgu staļļi, mūru biezums sasniedza septiņus astoņus metrus; augšējā daļā, kur mita valdnieks, -vienpadsmit metrus, bet augstums - sešpadsmit metrus.

Pasaulei atklājās īsta Homēra apdziedāta pils ar zālēm un kolonādēm, ar lielisku megaronu, ātriju unpropilejiem. Šeit vēl bija sazīmējama kādreizējā pirts telpa, kurā par grīdu kalpoja 20 tonnas smagaviengabalaina kaļķakmens plāksne un kur Homēra varoņi, iespējams, mazgājušies un iezieduši sevi arsmaržīgām ziedēm. Šeit pētnieka acīm pavērās ainas, kādas mums uzbur "Odiseja" par Odiseja,"daudzpraša gudrā", atgriešanos, par Pēnelopes tīkotāju dzīrēm un asinspirti lielajā zālē.

Vēl lielāku interesi izraisīja keramika un sienu gleznojumi. Jau pašā sākumā Šlīmanim bija skaidrs,ka Tīrintā atrastā keramika - visas šīs vāzes un māla trauki - ir radniecīga tai keramikai, ko viņš bijaatradis Mikēnās.

Visas pils telpas bija izbalsinātas, bet sienas rotāja apgleznotas frizēs, kas gluži kā dzeltenzila jostaaizvijās cilvēka augumā.

Viens no šiem sienas gleznojumiem likās sevišķi interesants: uz gaišzila fona bija attēlots milzīgsvērsis. Trakumā izvelbtās, apaļās acis un stāvus saceltā aste liecināja par dzīvnieka mežonīgo niknumu.Bet vērša mugurā pie viena raga turējās jātnieks - pussēdošā, pusdejojošā pozā.

Doma par izrakumiem Krētā, it īpaši pie Knosās, neatstāja Šlīmani līdz mūža galam. Gadu pirmsnāves viņš rakstīja: "Man gribētos savu mūža darbu beigt ar nozīmīgu pasākumu: atrakt Krētas salā senoKnosās valdnieku pili, kuru, kā man šķiet, es uzgāju pirms trim gadiem."

Tomēr īstenot šo ieceri viņam nebija lemts.Šlīmanis nomira Neapolē 1890. gadā Ziemassvētku pirmajā dienā, tā arī nepaguvis atrast atslēgu tām

problēmām, kuras savu pētījumu laikā pats bija izvirzījis.Viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Atēnām. Pie viņa šķirsta stāvēja Grieķijas karalis un

kroņprincis, diplomātisko aprindu pārstāvji, Grieķijas ministri, visu vietējo zinātnisko institūtu vadītāji.Homēra krūšutēla priekšā viņi pateicās hellēņu draugam, cilvēkam, kurš bija padarījis Grieķijas vēsturipar tūkstoš gadiem bagātāku. Pie zārka stāvēja arī viņa sieva un bērni - Andromahe un Agamemnons…

Bet cilvēku, kuram bija lemts gandrīz pilnīgi noslēgt to loku, kura neskaidrās aprises drīzākuzminēja, nekā saskatīja Šlīmanis, sauca Arturs Evanss. Viņš piedzima 1851. gadā, tātad, Šlīmanimšķiroties no dzīves, viņš bija 39 gadus vecs.

Evanss bija anglis no galvas līdz papēžiem un pilnīgs pretstats Šlīmanim. Viņš bija ieguvis izglītībuOksfordā un Getingenē. Aizrāvies ar hieroglifu atšifrēšanu, viņš atklāja sev nepazīstamas zīmes, un tāsviņu aizveda uz Krētu, kur 1900. gadā viņš ķērās pie izrakumiem.

Evanss gāja pa leģendu un mītu pēdām - tieši tāpat kā Šlīmanis. Viņš atraka pilis un dārgumus - tieši

tāpat kā Šlīmanis.Iedurdams lāpstu Krētas zemē, viņš uzsāka salas noslēpumu izzināšanu.Milzīgais kalnu loks, kura ārmalā atrodas Krēta, stiepjas no Grieķijas pāri Egejas jūrai līdz

Mazāzijai.Ar Mikēnās un Tīrintā atklātajiem priekšmetiem no dažādām tālām zemēm Šlīmanis jau bija

pierādījis, ka Egejas jūra nekad nav bijusi nepārvarama barjera starp kontinentiem. Savukārt Evansambija lemts Krētā atklāt Āfrikas ziloņkaulu un Ēģiptes statujas. Kopīgās saimnieciskās un ekonomiskāsintereses vienoja Egejas jūras salas ar abām metropolēm. Metropole šajā gadījumā nebija tikai cietzeme,kontinents - ļoti drīz tika pierādīts, ka īstā metropole (no kuras nāca visu radošo ieceru iedīgļi) bija vienano salām, proti, Krēta.

Kā vēstī teika, pats Zevs, "Lielās Mātes" Rejas un Krona dēls, dzimis šajā salā - Diktēs alā.Leģendārais valdnieks Mīnojs, Zeva dēls, viens no varenākajiem un slavenākajiem valdniekiem,

dzīvojis un valdījis šajā salā.Arturs Evanss sāka izrakumus Knosās tuvumā. Antīko laiku mūrus sedza tikai plāna zemes kārta. Jau

pēc dažu stundu darba tika gūti pirmie rezultāti, bet pēc divām nedēļām Evanss jau pārsteigts stāvēja pieseno celtņu drupām, kuras aizņēma astoņus akrus lielu laukumu, bet gadu gaitā no zemes izaugapilsdrupas, kuru kopīgā platība bija divarpus hektāri.

Pēc savaplānojuma Knosās pils atgādināja Tīrintas un Mikēnu pilis. Tās radniecība ar šīm pilīm bijaskaidri redzama, lai gan ārēji bija lielas atšķirības. Knosās pils varenība, greznība un skaistumsnepārprotami pierādīja, ka Tīrinta un Mikēnas senatnē varēja būt tikai otršķirīgas pilsētas, kolonijugalvaspilsētas un tāla province.

Ap centrālo pagalmu - milzīgu taisnstūri - pacēlās celtnes ar spārniem visos virzienos, sienas bijabūvētas no dobiem ķieģeļiem, ēku lēzenos jumtus balstīja kolonnas. Bet telpas, gaiteņi un zāles dažādosstāvos bija izkārtotas tik neizprotamā secībā, ka katram pils apmeklētājam pavērās tik daudz iespējuapmaldīties un apjukt, ka viņa prātā gribot negribot varēja iešauties doma par labirintu.

Tā varēja ienākt prātā pat tādam apmeklētājam, kurš nekad mūžā nebija dzirdējis leģendupārvaldnieku Mīnoju un Daidala uzcelto labirintu - visu nākamo labirintu prototipu.

Evanss, ne mirkli nešaubīdamies, pavēstīja pasaulei, ka tā ir Zeva dēla Mīnoja (Ariadnes un Faidrastēva, labirinta un drausmīgā cilvēkvērša Mīnotaura saimnieka) pils.

Evanss šeit atklāja īstus brīnumus. Tauta, kura te bija dzīvojusi (Šlīmanis atrada tās koloniju pēdas)un par kuru līdz tam nekas nebija zināms, ja neņem vērā leģendās pavēstīto, kā izrādījās, bija slīgusigreznībā un baudkārē un, iespējams, savas attīstības augstākajā pakāpē jau bija nonākusi līdz taisibarītiskajai dekadencei, kas slēpj sevī kultūras pagrimuma un regresa iedīgļus. Atliek secināt, ka tikaiaugsts ekonomiskais uzplaukums varēja novest pie šādas deģenerēšanās. Tāpat kā mūsdienās, arī tolaikKrēta bija vīna un olīveļļas ražotāja. Tā bija tirdzniecības, precīzāk, jūras tirdzniecības centrs. Un tas,kas pēc Evansa pirmajiem izrakumiem pārsteidza visu pasauli, proti, atklājumam, ka bagātākajai senatnespilij nebija ne vaļņu, ne nocietinājumu, drīz vien radās izskaidrojums: preču noliktavām, tāpat kākomercdarbībai kopumā, bija nepieciešama daudz varenāka aizsardzība par cietokšņa mūriem. Un šāduaizsardzību nodrošināja varenā flote, kas valdīja visā jūrā.

Evanss Krētā atrada daudzus svešas izcelsmes priekšmetus, arī keramikas izstrādājumus, kas bijanākuši no Ēģiptes un bija precīzi datējami, ar konkrētu dinastiju valdīšanas periodiem. Par šīs kultūrasuzplaukuma laiku Evanss uzskatīja pārejas posmu no vidējā Mīnoja perioda uz vēlo Mīnoja periodu(apmēram 1600. gads pirms Kristus), proti, uz aptuveno valdnieka Mīnoja - šīs flotes dibinātāja un jūrasvaldnieka - dzīves un valdīšanas laiku. Tieši tad vispārējā labklājība jau bija sākusi pāraugt greznībā, betskaistums bija pārvērties par kultu. Tā laika freskās attēlotie jaunekļi klejo pa pļavām, plūc krokusus unliek tos vāzēs, bet meitenes bradā pa liliju laukiem.

Civilizācija dzīvoja savas izviršanas priekšvakarā, neremdināmi tvīkdama pēc greznības.

Glezniecībā, kurā agrāk tika ievērotas noteiktas normas, tagad valdīja tīksmināšanās par krāsām,dzīvojamās telpas vairs netika uztvertas tikai kā mājoklis - tām vajadzēja priecēt acis. Pat apģērbskalpoja vienīgi par izsmalcinātības un gaumes individualitātes apliecināšanas līdzekli.

Vai tāpēc jābrīnās, ka Evanss savu atradumu raksturošanai lietoja terminu "modernisms". Patiesi -Knosās pilī, kas pēc saviem apmēriem neatpalika no Bekingemas pils, darbojās ūdens novadīšanasierīces, lieliskas pirtis, ventilācija, uzsūces bedres un netīrumu šahtas. Paralēles ar mūsdienām var atrast,arī aplūkojot tā laika cilvēku attēlus, kas ļauj izdarīt secinājumus par viņu manierēm, apģērbu un modi.Jau vidējā Mīnoja perioda sākumā sievietes nēsāja augstas, smailas cepures un garas kleitas ar jostu,dziļu dekoltē un augstu ņieburu.

Tagad šis senais tērps bija ieguvis visai smalku un izmeklētu izskatu. Parasta kleita bija pārtapusipar korseti ar piedurknēm un cieši piegulēja augumam, izceļot tā formas un atkailinot krūtis - bet nu jaujutekliskas koķetērijas dēļ. Kleitas bija garas, ar volā- niem, sulīgās un spilgtās krāsās, dažos audumurakstos attēloti krokusi, kas it kā izaug no kalnu ainavas nosacītības. Virs tērpa nēsāja tīru priekšautu.Galvā dāmas lika augstu mici. Mūsdienu sieviešu modei raksturīgi īsi apgriezti mati, tādējādi atdarinotvīriešu frizūras, bet Krētas sievietes bija supermodemas, jo viņu mati bija apgriezti tieši tāpat kāvīriešiem!

Tādas mēs redzam Krētas sievietes senajos zīmējumos: lūk, viņas dzīvi tērzē, sēdēdamasnepiespiestās pozās, un viņu skatienos un sejas izteiksmē patiesi jaušams īsti parīzisks šarms. Šķietneticami, ka šīs dāmas dzīvoja pirms vairākiem tūkstošiem gadu! Tas ienāk prātā tikai tad, kad aplūkojamvīriešus, jo viņu vienīgais apģērba gabals bija gurnu apsējs.

Nav īstas skaidrības ne tikai par Krētā kādreiz dzīvojušās tautas izcelsmi vai tās rakstības rašanos,bet arī par Krētas valsts galu. Pārdrošu teoriju par to ir saradies pārpārēm. Evanss atzina pils izpostīšanātrīs skaidri saskatāmas stadijas: divreiz tā tikusi atkal uzcelta, bet trešajā reizē no tās pāri palikuši tikaigruveši.

Ja retrospektīvi paraudzīsimies uz tā laika vēsturi, nav grūti iztēloties no ziemeļiem, no Donavaszemēm (bet varbūt arī no Dienvidkrievijas) iebrukušās klejotāju ordas: kā tās ielauzās Grieķijasteritorijā, kā nopostīja Mikēnas un Tīrintu…

Barbaru cilšu un tautu iebrukumi, kļūstot aizvien biežāki, beigu beigās patiešām varēja novest piecivilizācijas sabrukuma. Nedaudz vēlāk redzam jaunas ordas, šoreiz tie ir dorieši, kas padzen ahajiešus,lai gan paši daudz mazākā mērā nekā pēdējie spēja nest jelkādu kultūru: ahajieši vēl bija laupītāji, kasvisu salaupīto spēja pārņemt savā "īpašumā" un bija cienīgi rast vietu Homēra dziedājumos, turpretīdorieši bija tikai un vienīgi laupītāji, un ar viņu iebrukumu aizsākās pilnīgi jauna nodaļa Grieķijasvēsturē.

Arturs Evanss savā laikā zināja (un tagad arī mēs zinām no grāmatas iepriekšējām nodaļām), kaMīnoja pils nopostīšana un Krētas civilizācijas bojāeja bija saistīta ar Santorinas vulkāna izvirdumu,briesmīgu zemestrīci, cunami un sauszemes nogrimšanu Vidusjūras dzelmē.

16. nodaļa Par ko klusē Buda

Aleksandra Kosidovska grāmatā "Triju okeānu noslēpums" mēs atrodam interesantas ziņas parkādreiz dzīvojušo protoindiešu civilizāciju.

Siltajos ūdeņos, kas apskalo Ceilonu, Trinkomali pilsētas tuvumā akvalangisti uzgāja nogrimušuspieminekļus, kas attiecas uz "dažādām civilizācijām, sākot no vissenākajām un beidzot ar mūsu pašu", kāraksta zemūdens sporta zinātnieks un rakstnieks Artūrs Klārks savā grāmatā "Taprobanas rifi". Pilnīgiiespējams, ka arheologi zem ūdens atradīs arī protoindiešu civilizācijas galvaspilsētu. Pašlaik zinātniekurīcībā ir informācija par apmēram 100 pilsētām un apmetnēm, kas saistītas ar Indostānas vissenākokultūru. Pašas lielākās no tām - Mohendžodaro ("mirušo atdusas pakalns") un Harapa - atrodas Indas upeskrastos, turklāt šīs pilsētas viena no otras ne ar ko neatpaliek. Vai tas vien nenozīmē, ka īstā galvaspilsētanav atrasta? Un ka tā jāmeklē nevis uz sauszemes, bet gan zem ūdens?

Gar Indas deltu stiepjas ļoti plata seklūdens josla - šelfs ar lielu terasi apmēram 100 metru dziļumā.Terases platums ir gandrīz tāds pats kā pašas Indas milzīgās deltas platums. Šelfu pārdala zemūdenskanjons - acīmredzot Indas upe kādreiz bijusi ievērojami platāka nekā patlaban. Bet tagad šī teritorijaatrodas zem ūdens. Nogrimt okeāna dibenā tā varēja ļoti īsā laikā, piemēram, zemestrīces rezultātā. Tādasparādības šai rajonā jau novērotas. Tā 1819. gada zemestrīces laikā Indas grīvā zemāk par okeāna līmeninogrima diezgan liela platība, kas pēc saviem izmēriem neatpaliek no Kerčas pussalas. 8* 227

Par katastrofam, kas piemeklējušas Indas ielejas zemes, ziņo arī antīkie autori. Senais ģeogrāfsStrabons savā "Ģeogrāfijā" atsaucas uz Aristobula liecību, kurš saka, ka "sūtīts ar kaut kādu uzdevumu,redzējis zemi ar vairāk nekā tūkstoš pilsētām kopā ar ciematiem, ko iedzīvotāji pametuši tāpēc, ka Inda,atstājusi savu iepriekšējo gultni un pagriezusies pa kreisi citā, daudz dziļākā gultnē, strauji tek, gāzdamāslejup līdzīgi kataraktam". Pēc vairākiem gadsimtiem Aristobula liecības apstiprināja zinātnieki. Turklātizšķirošo vārdu sacīja nevis arheologi, bet gan hidroloģiskā ekspedīcija ar amerikāņu pētnieku D. Reiksupriekšgalā.

Reiksam izdevās konstatēt, ka 140 kilometrus uz dienvidiem no Mohcndžodaro atradies gigantiskaszemestrīces centrs. Šī zemestrīce līdz nepazīšanai izmainījusi Indas ielejas tuvējos reģionus. Kalnu iežukatastrofisks sabrukums bloķējis vareno Indu, un upe sākusi tecēt pretējā virzienā. Dubļu straumespārvērtušas Indas ūdeņus seklā, purvainā ezerā, kas pārplūdinājis ieleju. Daudzus ciematusMohendžodaro tuvumā aprakusi vairākus metrus bieza smilšu un dūņu kārta. Mohendžodaro tikusiapplūdināta piecas reizes, bet pilsēta aizvien no jauna atdzimusi no krāsmatām. Pēc zinātnieku domām,katrs dubļu jūras uzbrukums ildzis apmēram simts gadu. Par protoindiešu cīņu ar dabas stihijām liecinanesen atrastais akmens dambis, kas ir vairāk nekā 10 metrus augsts un 20 metrus plats. Tieši dabaskatastrofas, kā domā Pakistānas arheologi un Pensilvānijas universitātes (ASV) zinātnieki, bijušasprotoindiešu civilizācijas bojāejas cēlonis: atdevuši visus spēkus cīņai ar dabas stihiju, protoindiešivairs nespēja pretoties klejotāju āriešu (āriju) spiedienam, viņu kultūra sāka pagrimt un aizgāja bojā.

Indiešu arheologi Katjavaras pussalā, netālu no mūsdienu Bombcjas, atklāja pasaulē vissenākāsostas Lothalas drupas. Pilsētas apbūve pārsteidzoši atgādina Mohendžodaro apbūvi, lai gan Lothala irdaudz mazāka. Iespējams, ka, izdarot pētījumus zem ūdens, Indijas okeāna dibenā izdosies atklāt "lieloMohendžodaro"- protoindiešu civilizācijas galvaspilsētu, kas kādreiz bija uzcelta jūras krastā, turklāt pēctiem pašiem principiem kā Mohendžodaro (tas ir, labi izplānota, ar platām ielām, kanalizācijas sistēmuutt.), tikai daudz lielāka.

Protoindiešu civilizācijas izcelsme, kā mēs jau teicām, joprojām nav skaidra - mēs nezinām, kad unkur tā radusies un ar kādu zemāku kultūru saistīta. Daudz hipotēžu un strīdu izraisa ne tikai noslēpumainās

civilizācijas rašanās, bet arī bojāeja. Kad un kādēļ šī civilizācija gājusi bojā? Kā mums jau zināms,amerikāņu ģeologs Reikss un viņa domubiedri uzskata, ka bojāejas cēlonis bija grandioza katastrofa. Pēccitu zinātnieku domām, par cēloni uzskatāms irigācijas sistēmas sabrukums un augsnes noplicināšana.Trešie domā, ka protoindiešu civilizāciju no zemes virsas noslaucīja kareivīgo klejotāju āriešuuzbrukums. Ceturtie meklē bojāejas cēloņus nevis "ārpusē", bet gan iekšienē - Mohendžodaro un citupilsētu pagrimšana un bojāeja sakņojusies pašā verdzības sistēmā, tās neizdziedināmajās vainās. Kura nohipotēzēm ir pareiza - to rādīs turpmākie pētījumi, to skaitā arī zemūdens arheoloģijā. Indiešu teikas vēstapar nogrimušām pilsētām un tempļiem, un to, cik šajās teikās patiesības, būs jāpārbauda zinātniekiem, kasapbruņoti ar akvalangu.

Dvāraka - tā sauca vienu no Senās Indijas septiņām svētajām pilsētām. Kā teikts leģendās, tāatradusies tagadējā Bombejas štata teritorijā un nogrimusi okeāna dzīlēs septiņas dienas pēc Krišnas,lielā dieva Višnu iemiesojuma, nāves. Bengālijas līča krastā, 80 kilometrus uz dienvidiem no Madrasas,atrodas sena dravīdu osta Mahābalipurāma. Jau pirms diviem tūkstošiem gadu tā bija slavena kā milzīgajūras osta, kurā izmeta enkurus kuģi no visas pasaules. Monolīti, alas, no granīta bluķiem celti tempļi,skulptūras, ko ģeniālie indiešu meistari izcirtuši granīta nogāzēs, padarījuši Mahābalipurāmu slavenu arzelta burtiem ierakstījuši tās vārdu pasaules mākslas vēsturē. Pašā Bengālijas līča krastā atrodas viens

no ievērojamākajiem Mahābalipurāmas tempļiem. Jau daudzus gadsimtus viļņi uzbrūk šim templim,apberot ar smiltīm un izpostot tam apkārt esošās celtnes. Leģendas apgalvo, ka kādreiz šim templimkaimiņos bijuši vēl seši tempļi, bet tos aprijuši viļņi…

Vai leģendās un teikās vēstītajam tiks atrasts apstiprinājums? Vai zemūdens arheoloģiskajospētījumos tiks atklāti jauni senin- diešu kultūras pieminekļi? Vai varbūt pētniekiem palaimēsies atrast vēlsenākas - protoindiešu civilizācijas pēdas? Un - kas zina? - varbūt Indijas okeāna dibenā slēpjas vēlsenākas kultūras pēdas - tās, kura pastāvējusi pirms protoindiešu kultūras?

Lai kāds arī būtu cēlonis (vai cēloņu kopums), kas izraisīja protoindiešu kultūras bojāeju, mūsdienuvēsturniekam ir skaidrs, ka daudzus šīs ļoti senās civilizācijas sasniegumus pārņēma tās mantotāji -kareivīgās klejotāju āriešu ciltis, kuras parādījās Indo- stānā 2. gadu tūkstoša vidū pirms Kristus. Jāminkaut vai kviešu, miežu, zirņu, linu, kokvilnas audzēšana; podniecība; dateļpalmu kultivēšana; kanalizācijassistēmas izveidošana un pilsētceltnie- cības principi; kupraino Indijas vēršu zebu un ziloņu pieradināšana;zemkopības un kuģu būves pamati. Pilnīgi dabiski ka ārieii daudz aizguva no_protoindiešiem garīgāsdzīves jomā. Decimālskaitļu sistēma bija izgudrota Indijā. Taču tās atklāšanas gods piederprotoindiešiem, nevis āriešiem, jo protoindiešu tirgotāji un matemātiķi to lietoja jau vairākus desmitusgadsimtu pirms āriešu cilšu iebrukuma Indostānā. Neapšaubāmi protoindiešu reliģija un mitoloģijaietekmēja arī iekarotāju āriešu reliģiju.

Patiesībā nebija nemaz tik vienkārši. Pirmais "āriešu" Indijas vēstures posms aizritēja, neierobežotivaldot priesteriem brahmaņiem, kuri sevi bija pasludinājuši par "dzīvajiem dieviem" un tādējādi ieguvušilielāku varu nekā visi vietvalži un pat visvarenākie valdnieki. Tomēr slepus turpināja pastāvēt pakļautotautu ticējumi. Un, kad VI gadsimtā pirms Kristus Indiju skāra smaga garīgā krīze, šie ticējumi uzpeldējavirspusē un kļuva par triju jaunu reliģiju - budisma, hinduisma un džainisma - pamatu.

"Rigvēdā" minēti daudzi dievi, kas personificē vēja, ūdens, uguns, negaisa, mākoņu, sausuma stihijuutt. Pēc tam brahmaņi pasludināja Brahmu par augstāko dievību un visa esošā radītāju. HinduismāBrahma parādās tikai kā bezpersoniska sākotne, de- miurgs, bet pirmajā plānā iznāk Višnu un Šiva.Turklāt Šiva, kuru īpaši godā Dienvidindijas dravīdi, tiek pasludināts par "dievu, kas aprijis visuVisumu", "spīdekli, kuru nespēja izzināt Brahma un Višnu, par "dievu dievu", par "Pirmo", par "Vēduradītāju" (hinduistu svēto grāmatu autoru), par "nemirstīgo dievu valdnieku" utt. Viņš tiek pretstatītsvisiem svēto Vēdu milzīgā panteona dieviem un dēvēts par "savrup stāvošo".

Šivas kults ir "uzsūcis sevī" daudz seno kultu, kas pastāvēja Indostānas pamatiedzīvotāju vidū,iekams ieradās klejotāju āriešu ciltis, kuras radīja Vēdu himnas un dievus. Bet izrakumi protoindiešu

pilsētās parādīja, ka taisnība ir Šivas pielūdzējiem, kas uzskatīja savu dievu par "senāku nekā Vēdas", joprotoindieši pielūdza dievību, kas neapšaubāmi bija hinduistu dieva Šivas prototips!

Pēc pētnieku domām, gandrīz vai visinteresantākais attēls uz protoindiešu zīmogiem ir "grupasportrets", kurā iemūžināta dzīvnieku ielenkta daudzsejaina dievība. Tā sēž tronī, savilkusi kājas( zemsevis vienā no asānām (indiešu jogas pozām), bet tas nozīmē, ka jogu Indijā praktizēja jau ilgi pirmsPatandžali jogu mācības "tēva" un ka epitets "Jogešvara" - "Jogu vadonis", ar kuru Šivas piekritējiapveltīja savu dievu, ir pamatots! Dievības rokas grezno sprādzes, galvā uzlikta dīvaina vēdekļveidīgagalvassega, ko vainago bifeļa ragi. Dievību ielenc zilonis, tīģeriene, divas antilopes, degunradzis unbifelis.

Ne mazāk vārdu hinduismā ir Šivas sievai, kas skaitās šā visur esošā dieva sievišķais īemiesojumsViņu godina visdažādākajās Indijas vietās un visdažādākajās hipostāzēs, sākot ar cēlo skaistuli Umu("gaišo") un beidzot ar nikno postītāju Kālī ("melno", "dusmīgo"), kuru grezno no cilvēku galvaskausiemdarināta kaklarota un vainags. Šīs "Mahā Devī" (Lielās Dievietes) kults sakņojas dziļā senatnē,matriarhāta laikos. Un tas bija izplatīts protoindiešu vidū, par ko liecina attēli uz zīmogiem, kuri atrastiMohendžodaro un citās pilsētās. Acīmredzot laulātais pāris - "Protošiva" un "Lielā Dieviete" - tikauzskatīts par protoindiešu panteona augstākajām dievībām. To apstiprina arī protoindiešu hicroglifiskouzrakstu analīze.

Protoindiešu teksti, kas saglabājušies līdz mūsu dienām', ir ārkārtīgi trūcīgi. Bet ļoti iespējams, kadaudzas protoindiešu mīklas izdosies atrisināt, izpētot citus rakstu avotus - Tantras tekstus.

Vārds "tantra" burtiski nozīmē "audums", "pinums", auduma pamatne". Indijā atrastie Tantras simboliun zīmējumi attiecas jau uz paleolīta laikiem. Pilnīgi iespējams, ka Tantras mācību bija attīstījuši unsistematizējuši protoindiešu priesteri. Daudzas protoindiešu un Tantras zīmes un simboli ir identiski. Šivaun viņa aulātā draudzene "Lielā Dieviete" ir augstākās dievības arī Tantras piekritējiem, gluži tāpat viņusacīmredzot godāja arī protoin- dieši. Tantras teksti tiek uzskatīti par "senākiem nekā Vēdas", tic, kā teiktsTantras mācībā, ir nākuši no lielā Šivas "galvenās" mutes, tāpēc tic ir "Piektā Vēda". Āriešu priesteribrahmaņi pielūdza četras Vēdu grāmatas kā dievus. "Piektajai Vēdai" ir nevis āriska, bet vairāk ganprotoindiska izcelsme.

Diemžēl līdz mums nav nonākuši Tantras teksti, kas bija sastopami Indijā. Daudzi gājuši zudumā vaisaglabājušies tikai daļēji. Nopictnus zaudējumus "Tantras bibliotēkai" nodarīja a rī mu- sulmaņi, kasiekaroja Ziemeļindiju un Centrālindiju, lai cik paradoksāli tas būtu atslēga indiešu tantrismam (un,iespējams, arī protoindiešu noslēpumiem) jāmeklē ārpus Indijas - Himalajos, Tibetā un Centrālāzijā, jotieši tur "budiskā ietērpā" saglabājies milzīgs daudzums tibetiešu valodā pārtulkotu indiešu tantristusacerējumu. Spriediet paši: līdz mums nonākuši daži desmiti sanskritā

uzrakstītu Tantras tekstu, bet budistu kanonā "Tandžūrā", kas uzrakstīts sanskritā un saglabājiestibetiešu tulkojumā, ir tūkstoš Tantras tekstu, par kuru autoru tiek uzskatīts Buda. Bet to Tantras tekstuskaits, kuri "Tandžūrā" komentē Būdas mācību, pārsniedz trīs tūkstošus, turklāt "Tandžūras" autoru lielumlielā daļa ir indiešu tantristi.

Ne ticīgie - budisti, ne neticīgie - dažādu pasaules valstu zinātnieki līdz šim nav spējuši vienotiespar to, kāda īsti bijusi leģendārā Būdas Šākjamuni sākotnējā mācība: vai tā bija tīri reliģiska vai morāliētiska, vai Buda ir vēsturiska personība (kā musulmaņu Muhameds) vai mitoloģiska būtne (līdzīgi senoēģiptiešu Ozīrisam). Dažus gadsimtus pēc Būdas nāves budisms sašķēlās trijās mācībās: trijos "ratos",trijos ceļos, pa kuriem ejot cilvēks varot atbrīvoties no ciešanām un sasniegt pilnīgu svētlaimi - nirvānu."Mazie rati" jeb hīnajāna izplatījās Dienvidaustrumāzijas zemēs - pie šā budisma veida turas daudzimiljoni Birmas, Laosas, Kambodžas, Taizemes, Ceilonas un Dienvidvjetnamas iedzīvotāju. "Lieli rati" -mahājāna- sākumā izplatījās Vidusāzijā (arheologi tur atklāja budistu tempļu drupas), bet vēlāk arī Ķīnā,Japānā, KorejsL Nepālā, Tibetā, Mongolijā, Burjati jā, Kalmikijā. Jau 1. gadu tūkstou -ļ pēc Kristus nošiem "ratiem" atdalījās vadžrajāna ("dimanta ratiT) jeb "Tantras rati", kuras sludinātāji, tā sauktie "sikhi",

rādīja pašu' īsāko - "zibenīgo" ceļu, kā sasniegt nirvānu.Budistu tantrisms ir radies Indijā, bet pēc tam, kad lielu lndo- stānas daļu bija iekarojuši musulmaņi,

visi trīs "Būdas rati" atstāja savu dzimteni, un tagad budisma pieminekļi Indijā ir kļuvuši par arheoloģiskuizrakumu objektiem. Tomēr līdz pat mūsdienām pētniekiem ir iespēja studēt tantras tradīcijas un mācību"dabiskajos rezervātos" - Sikimā un Butānā, kas atrodas Himalajos. Jau VIII gadsimtā indiešu gudraisPadma Sambhava atnesa tantras mācību uz Himalajiem. Bet līdz pat mūsu gadsimta sešdesmito gaduvidum pasaulei nebija zināmas ar tantrismu saistītās lieliskās gleznas, skulptūras un filozofiskiesacerējumi, kas radās tālās un grūti pieejamās vietās.

Tādējādi jāsecina, ka tradicionālais uzskats par senindiešu civilizāciju kā vienotu veselumu irnepareizs. Indiešu kultūras saknes meklējamas Indas jeb Harapas civilizācijā, kas bija saistīta arpirmsāriešu kultūrām, kuras pirms āriešu iekarotāju un indoāriešu ienākšanas jau bija paguvušaspārdzīvot vairākus savas evolūcijas posmus.

Bagātajā Senās Indijas rakstu pieminekļu mantojumā ir ļoti grūti saskatīt parādības, kas liecina tiešipar protovēdiskās (pirmsāriešu) civilizācijas pastāvēšanu, - tik cieši savijušās tur dzīvojošo tradīcijas.Tāpēc līdz XX gadsimta sākumam Indijas civilizācijas rašanās tika saistīta ar indoāriešu cilšu ienākšanu.Tikai pirmie arheoloģiskie izrakumi Indostānā sākumā iedragāja, bet pēc tam pilnīgi apgāza tradicionālosuzskatus. Tagad ar pilnu pārliecību var teikt, ka Harapas civilizācija pastāvēja jau ilgi pirms "Rigvēdas"radītāju - āriešu ienākšanas šajā zemē.

Fragmenti no G. Bonharta-Levina grāmatas "Senindiešu civilizācija. Filozofija, zinātne, reliģija" [8]sniedz mums nepieciešamās ziņas par šo aizmirsto "Senās Indijas civilizāciju".

Kultūra, kuras visspilgtākā sastāvdaļa bija Harapa, izveidojās, pamatojoties uz vietējām valstsziemeļdaļas un tās kaimiņos esošo reģionu tradīcijām. Šī kultūra pastāvēja daudzus gadsimtus unpārdzīvoja vairākus attīstības posmus. Zinātnieki dažādi datē tās vēstures sākumperiodu, bet,neapšaubāmi, agrīnie šīs kultūras slāņi attiecināmi uz 3. gadu tūkstoti pirms Kristus. Pilsētu centriuzturēja ciešus sakarus ar Mezopotāmiju, Centrālāziju un Vidusāziju, Indijas dienvidu apgabaliem. Augstuattīstības pakāpi sasniedza amatniecība un tēlotāja māksla (tās pieminekļi vēl aizvien mūs pārsteidz arsavu izsmalcinātību), radās rakstība Diemžēl tā joprojām nav atšifrēta, taču nesenie atkJājūmrļāvušikonstatēt, ka Harapas iedzīvotāji rakstīja no labās puses uz kreiso. Līdz galam nav izšķirts jautājums parviņu valodu. Tagad vairums zinātnieku fuzskata, ka tā ir bijusi viena no dravldu- valodām ( precīzāk,protodravīdu). Uzraksti - kad tie beidzot tiks izlasīti - dos iespēju uzzināt daudz jauna par šo tikinteresanto laikmetu, bet pagaidām galvenais mūsu priekšstatu avots ir materiālās kultūras un tēlotājasmākslas pieminekļi.

Mēs jau zinām, ka Indas civilizācijas galvenie centri Harapa unMohendžodāro bija lielas, pēcstingra plāna celtas pilsētas (Mo- hendžodaro aizņēma divarpus kvadrātkilometrus lielu platību, un tajādzīvoja ne mazāk par 100 tūkstošiem cilvēku). Abu pilsētu galvenās ielas sasniedza 10 metru platumu unbija paralēlas, nami tika celti galvenokārt no jēlķieģeļiem un bija divus vai trīs stāvus augsti. Bezdzīvojamām mājām pilsētās bija arī sabiedriskās ēkas: tempļi, klētis graudu un citu produktuuzglabāšanai, darbojās ūdensvads un kanalizācija.

Par sabiedrības sociālekonomisko struktūru zināmā mērā liecina atšķirība starp dzīvojamām mājāmun apbedījumiem, tas, ka bija īpaša citadele, kur acīmredzot atradās varas iestādes un arī valdniekamītne. Iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, amatniecību un tirdzniecību, audzēja kviešus,miežus, pākšaugus un kokvilnu. Jaunie izrakumi Kalibangānā (Radžastānā) liecina par to, ka harapiešilietoja arklu. Lauksaimniecībā un amatniecībā plaši tika izmantoti metāli, pirmām kārtām bronza un varš.Pagaidām trūkst tiešu liecību par Indas civilizācijas ticējumiem, tomēr var apgalvot, ka bija attīstītsdievietes-mātes kults (atrastas no terakotas veidotas sieviešu figūriņas), kā arī dzīvnieku un koku kulti,kas saistīti ar totēmiskajiem priekšstatiem. Iedzīvotāji pielūdza arī uguni un ūdeni. Kalibangānā atrastasaltāru paliekas, bet

Mohendžodaro - milzīgs baseins, kuram, pēc zinātnieku domām, bija sakrāla (svēta) nozīme. īpašiinteresants zinātniskais materiāls ir attēli uz zīmogiem.

Harapas civilizācija izglītības areāla ziņā bija viena no vislielākajām Senajos Austrumos - tāapdzīvoja teritoriju, kas stiepās 1600 kilometrus no rietumiem uz austrumiem un 1250 kilometrus noziemeļiem uz dienvidiem.

Tādēļ varam uzskatīt, ka agrīnās vēdiešu ciltis, kontaktējoties ar vietējiem iedzīvotājiem, nevarējaizvairīties no šīs daudz augstāku attīstības pakāpi sasniegušās civilizācijas ietekmes.

Arheoloģijas materiāli liecina, ka harapieši devās dažādos virzienos: gan uz Indijas centrālo daļu -Dekānu, gan uz austrumiem, spēcīgi ietekmējot vietējās kultūras.

Lai kādi arī būtu Indas civilizācijas galveno centru pagrimuma cēloņi, lai cik nenozīmīgs pēc saviemapmēriem būtu šo centru iedzīvotāju un agrīno vēdiešu cilšu tiešo kontaktu areāls, diezin vai vajadzētuizdarīt secinājumu, ka šo cilšu ieplūšanas laikā Harapas apdzīvotās vietas bija pilnīgi pārstājušaspastāvēt, bet šīs kultūras bagātās tradīcijas - izzudušas bez pēdām. Tas, ka mūsu zināšanas šajā jomā irnepietiekamas, izskaidrojams ar šīs kultūras atstāto pieminekļu nepietiekamu izpēti un zinātnieku paviršoattieksmi pret šo jautājumu.

Tā kā Harapas "uzraksti" vēl nav izlasīti, ir ļoti grūti konstatēt daudzas, tieši Harapai raksturīgāsīpatnības vēlāko laikmetu Senās Indijas kultūrā, tomēr zināmu pēctecību var saskatīt pat ar mūsupašreizējām zināšanām.

Protoindiešu mitoloģiskie un kosmogrāfiskie priekšstati un tiem atbilstošā ikonogrāfiskā sistēma,tiesa gan, pārveidotā izskatā, "ieplūda" vēlākajās reliģiskajās mācībās, pirmām kārtām hinduismā, kā arībudismā un džainismā. To mēs jau pieminējām šīs nodaļas sākumā.

Bet pievērsīsim uzmanību tam, ka uz daudziem protoindiešu zīmogiem attēlots, kā notikusi ar svētkuun rituālajām ceremoni jām saistītā ziedošana dieviem, svētajiem dzīvniekiem un augiem. Vieni priesteritur rokās rituālos kausus, reizēm viņi ir nometušies ceļos tronī sēdoša cita priestera, valdnieka vai "nodebesīm nolaidušās dievības" priekšā. Uz viena no zīmogiem attēlots altāris.

Kalibangānā, citadeles dienviddaļā, indiešu arheologi atklāja no jēlķieģeļiem būvētas platformas, uzkurām kādreiz atradās altāri. Turpat tika atrasti arī trauki ar pelnu paliekām, kā ari tera- kotasizstrādājumi, kas acīmredzot kalpoja par kulta ziedojumu dievībām. Nav ne mazāko šaubu, ka šīs būvestika izmantotas rituālām ceremonijām. Droši vien tur notika nevis individuāli riti, bet gan krāšņasceremonijas ar priesteru piedalīšanos.

Indoāriešu reliģiskās ceremonijas sākumperiodā, kad viņi apmetās Indijā, nebija saistītas ar lielualtāru un tempļu kompleksu celšanu. Tempļus sāka būvēt pēcvēdu laikmetā, it sevišķi hinduismaveidošanās periodā, ko varētu izskaidrot ar vietējo pirmsāriešu' laika ticējumu ietekmi.

Jau sen zinātnieku uzmanību saista uz zīmogiem attēlotais tā sauktais ragainias dievs kas sēž tronī vaiuz zemes. Savdabīga ir viņa poza kājas ir it kā piespiestas pie ķermeņa, pēdas sakļautas - tipiska jogasasāna. Dievības galvu rotā divi ragi, bet starp tiem ir koks. Dievību ielenc tīģeris, degunradzis, zilonis unzebu. Uz viena no zīmogiem attēlotajai dievībai uz galvas ir divi izaugumi. Ir labi zināms, ka hinduismāŠiva bieži parādās kā Pašupati - lopu aizbildnis, dabas valdnieks - un tiek attēlots ar trim sejām. Viņupielūdz arī kā joginu valdnieku. Līdzība starp ragaino dievu un hinduisma Šivu ir tik liela, ka diez vai iriespējams noliegt "Harapas prototipa" ietekmi.

Kā apgalvo virkne Indijas zinātnieku, Harapas un vispār pirmsāriešu tradīcijas ietekme izpaudāstādējādi, ka indoārieši sāka attēlot dievus "cilvēka izskatā", tāpat kā visos ar askētismu saistītajospriekšstatos. Pamatojoties uz vissenākajiem tekstiem un lingvistiskajiem pētījumiem, var secināt, kaindoārieši (un indoirāņi) nepraktizēja askētismu un tam acīmredzot ir vietējā izcelsme (Protošivas jogaspoza ir viena no liecībām par šādas prakses pastāvēšanu Harapas laikmetā).

Iespējams, ka uz protoindiešu civilizāciju attiecināmi tādi vēlāk plašu izplatību guvušie kulti kā,piemēram, mātes-dievietes kults, kas irīpaši attīstīts hinduismā un izpaužas augstāko dieviešu, čūsku,

svēto augu (piemēram, budismā tik populārā ašvathi koka) un dzīvnieku pielūgšanā. Ir izteikta hipotēze, kauz Harapas zīmogiem tik bieži sastopamais degunradzis varētu būt Višnas - meža kuiļa, tas ir, višnuismagalvenā dieva, hipostāze.

Sākumā indoārieši nebūvēja lielas celtnes (viņu dzīvesveids bija pilnīgi citāds), toties Harapaimonumentālā arhitektūra bija ļoti raksturīga, un laikam gan celtniecības paņēmieni, kas tika izmantoti,būvējot pilsētas un ciemus Gangas ielejā, tika izstrādāti šo seno tradīciju ietekmē. Pētnieki uzskata, kaHarapas kultūra iespaidoja arī pašu "otrreizējās" urbanizācijas procesu, kas it kā atdzima pēc daudziemgadsimtiem, bet jau citos vēsturiskajos apstākļos.

Viena no vissarežģītākajām problēmām, kas saistās ar pētāmās civilizācijas vēsturi, ir šīscivilizācijas "bojāejas" problēma, lai gan pareizāk būtu runāt par Indas seno centru pamestību, jo citos tāsreģionos apmetnes turpināja pastāvēt vēl ilgi. Saskaņā ar tradicionālo viedokli šīs kultūras norietuizraisīja tieši "āriešu iebrukums", indoāriešu valodā runājošo cilšu ieplūšana. Tomēr jauni izrakumipārliecinoši parādīja, ka "norieta periods" ievilkās laika ziņā un dažādos reģionos noritēja atšķirīgi. Navizslēgts, ka daži faktori noveda pie pilsētu centru novājināšanās (perifērija mazāk izjuta to ietekmi).Zinātnieki min, piemēram, klimatiskos apstākļus - augšņu sasāļošanos, plūdus, tektoniskos procesus, betdiezin vai šīs parādības varēja kļūt par visas milzīgās civilizācijas likteņa

noteicējām. Jāuzsver kas cits: Harapas kultūras vēlīnajā periodā Indas galvenajos centros tikanovērotas nopietnas pārmaiņas gan pilsētceltniecībā, gan materiālajā kultūrā: pasliktinājās keramikaskvalitāte, pavājinājās municipālā kontrole, tika atstātas novārtā sabiedriskās celtnes. Pagrimums bijavērojams arī tirdzniecībā, īpaši ārējā. Tas viss acīmredzot atspoguļoja dziļu iekšējo krīzi, iespē-i jams,ka to pastiprināja dažas katastrofu sekas (piemēram, mainījās Indas upes gultne).

Spriežot pēc izrakumiem, šajā grūtajā juku laikā Indas pilsētās atsevišķu nelielu grupu veidā sākaiekļūt svešzemnieki - izce ļ otāji no Belu džistānas. Iespējams, ka ienācēji paātrināja dažu lielo pilsētu(piemēram, Harapas un Mohendžodaro) pagrimšanu, taču maz ticams, ka viņi varēja būtiski ietekmētdaudzu apdzīvoto viet likteni: pagrimums vērojams arī citos reģionos, kur to nekādi nevar saistīt arsvešzemnieku ienākšanu. Rangpūrā un Lothalā izdarīto izrakumu laikā veikto oglekļa analīžu rezultātiparādīja, ka pirmās pagrimuma pazīmes vērojamas Lothalā - svarīgā jūras tirdzniecības centrā - jau XIXgadsimtā pirms Kristus, bet īpaši tās stiprinājās XVIII - XVII gadsimtā pirms Kristus, kad pārtrūka tiešiesakari ar Indas pilsētām.

Zinātniekiem ir jānoskaidro Harapas civilizācijas bojāejas īstie cēloņi, bet jau tagad var apgalvot,ka indoāriešu ienākšana nebija izšķirošais sabrukuma cēlonis.

17. nodaļa Doktora Kabreras noslēpums

Visu, kas izraisa lielu interesi, kā arī šaubas un pat sašutumu, mēs esam izmantojuši, veidojot šogrāmatu. Ja tas, ko mēs tagad pastāstīsim, nav falsifikācija, tad runa būs par lielāko atklājumu, ko J.Zubrickis pieminējis savā rakstā, kas publicēts grāmatā "Noslēpumainais, aizmirstais, neticamais…" [9]un ko pārstāstījis grāmatas "Izzudušo civilizāciju mīti" sastādītājs V. Vardugins. Lūk, ko raksta Zubrickis:

"Tagad mēs vairs nesteidzamies pasludināt neandertāliešus par mūsdienu tipa cilvēku priekštečiem,jo ir daudzas neandertāliešu varietātes. Mēs runāsim par diviem pamattipiem: vēlīnajiem jeb"klasiskajiem" un agrīnajiem neandertāliešiem. Lūk, kas šķiet dīvains. Agrīnie neandertālieši, dabiski, irdaudz primitīvāki, tomēr viņos var atrast daudz vairāk mūsdienu cilvēka iezīmju salīdzinājumā arvēlīnajiem jeb "klasiskajiem" neandertāliešiem. Tāpēc lielākā daļa arheologu uzskata, ka mūsdienucilvēks ir cēlies no agrīnā tipa neandertāliešiem, bet Mustjē ku ltūru ra dījušie vēlīnie neandertāliešibijušistrup ceļa atzarojums un izzuduši n o Zemes virsmas apmēram pirms 40 50 tūkstošiem gadu

Šī dīvainā parādība liek izdarīt vienkāršu secinājumu: nevis mūsu tiešie priekšteči, bet gan mūsupriekšteču radinieki - cilvēces blakusatzarojums - savā laikā bija apveltīti ar augstāku saprātu. Ja tas ir tā,tad nav grūti piekrist pieņēmumam, ka kāds cits atzars, cita neandertāliešu varietāte būtu varējusi vēlvairāk sasniegt kā ražošanas spēku, tā arī cilvēku sabiedrības vispārējā attīstībā.

Acīmredzot tieši tā arī noticis, ja balstāmies uz peruāņu zinātnieka Havjēra Kabreras savāktomateriālu. Klusā okeāna Peru piekraste jau sen figurē arheoloģijas rokasgrāmatās, un šim reģionam tiekpievērsta aizvien lielāka uzmanība. Tieši tur tika atklāts desmitiem seno kultūru avotu, no kurām mūs šķirne vien gadsimti, bet gadu tūkstoši un pat desmitiem tūkstošu gadu. Tur, piekrastē vai tās apkaimē, sākotar 11. gadu tūkstoti pirms Kristus, uzplauka brīnišķīgās Čavinas, Parakasas, Naskas, Močikas u c.civilizācij as. B et kāds tam sakars ar neandertāliešiem? Visas šīs kulturas un civilizācijas taču ir radījisHomo sapiens - musdienu tipa cilvēks, inku priekštecis. Kāds tam sakars ar neandertāliešiem, ja cilvēkiatnāca uz Amerikas kontinentu no iekšienes, vēlā paleolīta laikā, kad neandertālieši jau bijaneatgriezeniski pārvērtušies par izrakteņiem? Vēl jo vairāk tāpēc, ka Amer ika acīmre dzot ne kad navbijusi cilv;ēces pirmdzimtenes teritorija. Amerikas kontinentā nekad nav bijis un arī tagad navcilvēkveidīgo pērtiķu.

Tas, ka cilvēkveidīgo pērtiķu tur nav, šķiet, tiešām atbilst patiesībai, lai gan vēl joprojām Orinokoun Amazones baseina džungļu bezgalīgajos plašumos vēl ir ļoti daudz neizpētītu teritoriju jeb "baltoplankumu"… Bet kurš gan uzdrošināsies apgalvot, ka cilvēkveidīgo pērtiķu Amerikā nav bijis arīpagātnē? Kāpēc atskan tik kategorisks apgalvojums, ka Amerikas teritorija nav bijusi cilvēkapirmdzimtene? Kāpēc tad to nav apstiprinājuši arheoloģiskie atklājumi? Amerikā veikto arheoloģiskopētījumu apjoms ir absolūti nesamērojams ar tās teritoriju. To gluži vienkārši ir bijis ļoti maz, laiuzdrīkstētos izdarīt nopietnus secinājumus par to, ka šajā kontinentā nav bijis cilvēkveidīgo pērtiķu -cilvēka senāko priekšteču vai kaut kāda cilvēces strupceļa atzaru.

Jāpiebilst, ka polemika par šo jautājumu nenorit abstrakti, kā mēs to attēlojām. Strīdu padarakonkrētāku pilnīgi reāli arheoloģiskie atklājumi - dažāda lieluma akmeņi (metra un vairāk garumā undiametrā) ar zīmējumiem uz tiem.

Pēc doktora Kabreras domām, šie akmeņi tika salikti stingri noteiktā secībā un veidoja savdabīgugigantisku zinātnisko bibliotēku vai, pareizāk sakot, kādas milzīgas un ļoti senas civilizācijas litotēku.Litotēka atrodas uz dienvidiem no peruāņu pilsētas Ikas, Klusā okeāna piekrastē. Tektoniskie procesi,jūras vētras un viesuļi, visbeidzot, cilvēka darbība novedusi pie tā, ka "grāmatas", tas ir, "bibliotēkas"akmeņi ir nonākuši zem zemes, turklāt visai izkliedēti. Kopš litotēkas izveidošanas taču ir pagājis daudz,

ārkārtīgi daudz gadu. Bet vai nav atrodama kāda norāde, kas palīdzētu mums precīzāk noteikt, cik tadūdeņu aiztecējis kopš tā laika? Fotogrāfs iemūžinājis akmeni ar zirga un jātnieka attēlu. Tomēratcerēsimies, ka zirgs tika ievests Amerikā tikai pēc tam, kad Kolumbs atklāja šo kontinentu. SavukārtAmerik as zir ga variants izmira pirms 150- 200 tūkstošiem gadu. Pirms 150 tūkstošiem gadu! Bet homosapiens, mūsdienu cilvēks (tā sauktais Kromaņonas cilvēks) parādījās tikai pirms 40 tūkstošiem gadu.Kas gan varētu būt šis jātnieks?

Uz cita akmens bluķa nav grūti saskatīt cilvēku ziloņa mugurā. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, kašis akmens ir ļoti sens, jo Amerikas zilonis nozuda no zemes virsas apmēram vienā laikā ar zirgu. Interesimodina vēl divi zīmējumi: cilvēks altikamilusa mugurā - cilvēks un dinozaurs! Dzīvnieku attēlineapstrīdami liecina par to, ka tie zīmēti pirms vēlā paleolīta laikmeta. Starp citu, par to liecina arī pašucilvēku ārējais izskats. Acīs krīt nesamērīgi lielā galva. Tās proporcija pret pārējo ķermeni ir 1:3, betmūsdienu cilvēkam - 1:7 vai 1:6. Aplūkojot attēlotā cilvēka figūras aprises, kļūst aizvien skaidrāks, kaKabreram ir taisnība: šie cilvēki nav mūsu senči. Vēlīnā neandertālieša galva, kā to apliecinaarheoloģiskie pētījumi, attiecībā pret visu ķermeni bija daudz lielāka nekā mūsdienu cilvēkam. DoktorsKabrera pievērsa lielu uzmanību arī uz akmens attēloto būtņu roku uzbūvei. īkšķis tam izvietots nevisatstatus no pārējiem pirkstiem, bet gandrīz tāpat kā cilvēk- veidīgajiem pērtiķiem. īpaši skaidri tassaskatāms uz akmens bluķa, kas ieguvis nosaukumu "Skolotājs un skolēni". Šajā attēlā, skaidrojotskolēniem kaut kāda aparāta uzbūvi, skolotājs kā rādītājpirkstu izmanto īkšķi. Arī uz citiem akmensbluķiem var saskatīt šo "pērtiķveidīgo" rokas uzbūvi.

Vai tas saskan ar arheoloģiskajiem faktiem? Kopumā - jā; neandertālieša īkšķis, tiesa gan, irpretstatīts pārējiem pirkstiem, tomēr daudz mazākā mērā nekā mūsdienu tipa cilvēkam. Viena noneandertāliešu galvaskausa uzbūves īpatnībām ir zema, slīpa piere. Šādu zemu pieri mēs redzam itin visoszīmējumos, kas atrasti uz akmens bluķiem, tai raksturīgs arī slīpums, bet ne vienmēr. Tātad, ja uz šiemakmeņiem patiešām ir attēloti neandertālieši, tad tie nav tie neandertālieši, kuru atliekas atrastasLašapelosenā vai Spi. Tas ir īpašs atzarojums, kas kaut kādu iemeslu dēļ strauji attīstījies. Nosacītinosauksim šo atzaru par "saprātīgo neandertālieti". Šā atzara evolūcija, kā to rāda daudzie zīmējumi uzakmeņiem, balstījusies uz dzīvnieku pasaules enerģijas plašu pielietojumu. No jebkura elementāraarheoloģijas kursa ir labi zināms, ka neandertālieši bija lieliski mednieki, kas prata ievilināt slazdos patgigantus mamutus un biezspalvainos degunradžus. Bet no dzīvnieku medībām līdz viņu piejaucēšanai unpadarīšanai par mājdzīvniekiem ir tikai viens solis. Varbūt tieši zirgu piejaucēšana (padarīšana parmājlopiem), kā arī ziloņu, lidojošo zvīņnešu pieradināšana (ir atrasti akmeņi ar šādiem attēliem!) bijapamatā relatīvi straujajam darba ražīguma pieaugumam, kas veicināja zinātnes un mākslas uzplaukumu.Nevajag baidīties no šiem vārdiem. Jau pats šādas litotēkas izveidošanas fakts ļauj lietot šos terminus,runājot par "saprātīgā neandertālieša" darbību. Jau tagad, pateicoties doktora Kabreras pūliņiem, irsavākts vairāk par 15 tūkstošiem šādu akmeņu - gravīru ar ārkārtīgi interesantiem attēliem. Zemes dzīlēs,pēc viņa domām, slēpjas vēl apmēram 200 - 300 tūkstoši. Jau šis fakts vien liecina, ka pastāvēja veselamākslinieku - gravieru armija, kas akmens ekspozīcijās iemūžināja dažnedažādas ainas, izpildotneandertāliešu "ģeogrāfu", "biologu", "etnogrāfu" un "mediķu" pasūtījumus. Neslēpsim - mēs ilgišaubījāmies, vai minētās profesijas likt pēdiņās. Katrā ziņā attiecībā uz mediķiem mēs to izdarījāmveltīgi. Pat bez iztēles palīdzības var izsekot uz akmeņiem attēlotajai sirds pārstādīšanas operācijai.Samērā jaunam cilvēkam ārsts atver krūškurvi. Asistents tur rokās instrumentu komplektu. Pēc tamuzsvērti neproporcionāli attēlota tikko izņemtā sirds, kas sagatavota pārstādīšanai. Nākamais sižets -slimās sirds izņemšana no veca cilvēka krūškurvja (stilizēti attēlotas grumbas uz sejas), tam seko jaunacilvēka veselās sirds pārstādīšana gados vecajam cilvēkam. Nākamajā akmenī attēlots padzīvojušaispacients jau ar pārstādītiem orgāniem un ar tikko aizšūtu brūci. Viņš, kā redzams, ir ļoti smagā stāvoklī:viņa rīklē ievadītas divas caurulītes, kas savienotas ar mākslīgās elpināšanas sūkni. Operācijas aprakstsvai varbūt akmenī iemūžinātais mācību līdzeklis būtu nepilnīgs bez noslēdzošajiem ķirurģiskajiem

sižetiem. Tie ir iegravēti citos akmens bluķos. Izoperētais pakāpeniski pāriet uz patstāvīgu elpošanu(viena no caurulītēm ir pazudusi), ārsts ar ordinārā stetoskopa palīdzību pārbauda pārstādītās sirdsdarbību. Un pašās beigās asistents noņem atlikušās ierīces - un pacients jau elpo pats. Operācija irpabeigta. Skaidrs, ka tad, kad sirds tiek izņemta, apstājas asinsrite un acumirklī iestājas nāve. Lai tasnenotiktu, vecā cilvēka asinsrites sistēmai ir pieslēgta cita sirds, šoreiz tā ir grūtniece, kas ar savāmasinīm operācijas laikā apgādā vecā vīra organismu.

Pats par sevi saprotams, ka veikt šādas operācijas spēja vienīgi tādi cilvēki, kuri lieliski pārzinājacilvēka fizioloģiju un anatomiju (starp citu, ļoti precīzi tiek parādīta iekšējo orgānu uzbūve unizvietojums), pazina reanimāciju, sanitāriju un kuru rīcībā bija lieliski medicīniskie instrumenti.

Doktors Kabrera uzskata, ka uz akmeņiem attēlotās būtnes atstājušas pēc sevis arī citus augstukultūras līmeni apliecinošus pieminekļus. Pie tiem pieskaitāmas Naskas ielejas slavenās joslas, kuras nozemes ir slikti saskatāmas, toties no lidmašīnas redzamas ļoti labi. Kā apgalvo doktors Kabrera, nekāpārsteidzoša tur nav, jo "saprātīgie neandertālieši" bija piejaucējuši lidojošos zvīņnešus un izmantoja toskā lidaparātus. Šīs pašas saprātīgās būtnes, kā uzskata peruāņu zinātnieks, ir radījušas arī daudz senākāsSaksavamanas, Maču Pikču, Tiavanako un citu ciklopisko celtņu daļas. Tas nenācās grūti, jo viņu rīcībābija ziloņu un lidojošo zvīņnešu vilcējspēks. Akmenī cirstās "Olmeku galvas" Meksikā arī esot viņupūliņu auglis, tāpat kā Lieldienu salas akmens statujas.

Ārkārtīgi interesants ir jautājums par šīs civilizācijas sabiedrisko iekārtu. Tiešu liecību par to nav,bet atgriezīsimies pie sirds pārstādīšanas operācijas. Jaunajam cilvēkam - pārstādāmās sirds donoram -nav acīm redzamu ievainojamu. Sirds tiek izņemta dzīvam un veselam cilvēkam. Visdrīzāk tas ir vergs,kura dzīvība tiek upurēta saimnieka labā, jo viņš, ļoti iespējams, ieņem augstu stāvokli sabiedrībā.

Dažās akmens gravīrās attēlotas medību ainas, kuras aplūkojot nerodas ne mazāko šaubu par medībudalībnieku sociālo nevienlīdzību. Turklāt šo nevienlīdzību diktējusi rasu piederība. Cilvēki ar negroīdiemraksturīgiem sejas vaibstiem vienmēr ir izrīkotāju un vadītāju lomā. Tātad mūsu priekšā ir vai nu sociālāsšķirās jau sašķēlusies sabiedrība, vai arī sabiedrība, kas tuvojas šai sašķeltībai. Bet tas nozīmē, ka varamrunāt ne tikai par lielu zemeslodes daļu apdzīvojušās neandertāliešu civilizācijas kultūru, bet arī par tāssociālo iekārtu. Varbūt tā ir Atlantīdas civilizācija, par kuru neskaidras atmiņas bija saglabājuši SenāsĒģiptes priesteri un pasaulei tās darīja zināmas Platons? Vispār, ja pieminam Atlantīdu, ir nepieciešamasdažas piebildes un precizējumi. Uz akmeņiem iemūžinātās mūsu planētas seno laiku ģeogrāfiskajās kartēsAtlantīda patiešām tiek attēlota kā viens no apdzīvotajiem kontinentiem, kur pastāvējusi augsti attīstītacivilizācija. Tomēr apjomīgas Atlantīdas teritorijas ir aizsvītrotas, kas, pēc doktora Kabreras domām,norāda, pirmkārt, uz to, ka tās kļuvušas par nepiemērotām saprātīgu būtņu dzīvei un darbībai, un, otrkārt,uz … kataklizmas tuvošanos!

Neandertāliešu civilizācijas spēka un gudrības pamatā ir tās organiskā vienotība ar dabu, īpaši ardzīvnieku pasauli, tās prasme meistarīgi un mērķtiecīgi izmantot šīs pasaules savstarpējās saiknes unlietas. Bet šajā pašā apstāklī meklējams arī šīs civilizācijas vājums, jo vienīgais enerģijas avots tolaikacīmredzot bija dzīvnieku vai paša cilvēka muskuļu spēks. Bet enerģija ir katras civilizācijaspastāvēšanas nepieciešams nosacījums. Atņemiet jebkurai, pat visaugstāk attīstītajai sabiedrībai tāsenerģijas avotus - un šī sabiedrība tūlīt sabruks. Kārtējais apledojums, kas noveda pie straujas klimatamaiņas uz Zemes, atņēma saprātīgajiem neandertāliešiem viņu enerģētisko bāzi. Dzīvnieku pasaule, kuruviņi pazina pirms leduslaikmeta un kuru bija tik pilnīgi apguvuši, sāka strauji mainīties: izmiratradicionālie lielie dzīvnieki, nebija vairs enerģētisko avotu un resursu. Iestājās lielās civilizācijasagonija. Savas enerģētiskās iespējas zaudējušie neandertālieši tā arī nespēja pielāgoties pasaulei, kasbija kļuvusi citāda un tik nežēlīgi apgājusies ar viņiem. Nožēlojamas viņu atliekas izklīda pa zemi,nonāca arī Amerikas kontinentā, bet, kad leduslaikmets bija beidzies, uz Zemes valdīja jau citas cilvēkurases.

"Klasiskie neandertālieši", bet vēlāk kromaņonieši - "saprātīgās būtnes" - pabeidza lielās tautas

atlieku izzušanas procesu, retumis iekļaujot tās savos baros, ordās, bet vēlāk - ģintīs un ciltīs. Saplūstot arjaunajiem Zemes valdniekiem, "saprātīgie neandertālieši" dalījās savās miglainajās atmiņās par spožopagātni, tādējādi reizēm stimulējot jaunu, pārsteidzoši ātru zināšanu un prasmju, reizēm arī ieražuattīstību, kas savukārt līdz nepazīšanai izkropļoja senās tautas augstos sasniegumus. Amerikas kontinentāši:; process noslēdzās vēlāk nekā citās pasaules daļās, jo Homo sapieris tur nokļuva samērā vēlu.

Vai tikai atmiņas par neandertāliešu sirds pārstādīšanas operācijām un vergu ziedotajām sirdīmpasaules vareno labā nav pamatā tam, ka dažu indiāņu cilšu vidū radās ieraža izraut sirdi dzīvamcilvēkam un ziedot to dieviem? Vai ar atmiņām par neandertāliešu zirgiem nav izskaidrojams fakts, kainku Korikancas pilī kā lielākais dārgums tika glabāta zirga aste? Vai tieši ar šīm atmiņām navizskaidrojama Inka Atavalpas lielā zinātkāre un interese par spāņu zirgiem, kā arī pārsteidzošais ātrums,ar kādu Inks Manko Kapaks un viņa līdzgaitnieki, kas uzsāka svēto atbrīvošanās cīņu pret spāņiem, sākaizmantot iebrucējiem atņemtos zirgus? Un inku apbrīnojamā ķirurģija?

Un, protams, bez jebkādām jautājuma zīmēm var norādīt uz lielo līdzību starp attēliem uzneandertāliešu akmeņiem un slavenajiem Parakasas audumiem (V gs. pirms Kristus - V gs. pēc Kristus).

Tādējādi, kā uzskata doktors Kabrera, vēl ilgi pirms "Kro- maņonas vēstures", pirms Homo sapiensvēstures, uz Zemes jau bija risinājusies cita saprātīgo būtņu tipa vēsture.

Doktora Kabreras kolekcijas materiāli ir modinājuši ne vien milzīgu interesi, bet arī daudz šaubu.Un pirmām kārtām rodas jautājums par to, vai atradumi nav falsificēti. Nav vārdam vietas - pats doktorsKabrera, kas ir augsti kulturāls un reti godīgs cilvēks ar cildeniem ideāliem un augstiem principiem,atrodas ārpus jebkurām aizdomām. Bet vai viņš pats nav kļuvis par falsifikāciju upuri? Tas vēl irjānoskaidro, nevis vienkārši jāatgaiņājas no faktiem tikai tāpēc, ka tic neatbilst mūsu ierastajiempriekšstatiem. Diemžēl vērojama zināma negatīva attieksme pret doktora Kabreras darbu. Nesen kādakompetenta persona, piemēram, izteica savu viedokli (un pat ar savu parakstu oficiālā dokumentā toapstiprināja), ka Kabreras savāktie akmeņi esot mūsdienu pakaļdarinājums, jo seno peruāņu rīcībā neesotbijis instrumentu, ar kuru palīdzību viņi būtu varējuši iemūžināt minētos attēlus. Šāds atzinums stipriatgādina kāda pazīstama literārā varoņa sentenci: "Tas nevar būt tāpēc, ka tas nekad nevar būt." Vai varspriest par to, kādi darbarīki bija vai nebija mums absolūti svešas civilizācijas (vai kultūras) rīcībā, jamēs par to neko īsti nezinām?

Tagad pāriesim pie vēl viena delikāta jautājuma. Hipotēzi, ka noslēpumainā civilizācija radusies noviena neandertāliešu atzara, nav izteicis peruāņu zinātnieks, kaut arī tā balstīta uz viņa savāktajiemmateriāliem. Šo hipotēzi ir izvirzījis Zubrickis - šajā nodaļā pārstāstītā raksta autors. Pats Kabrerauzskata, ka civilizācijas sākotne saistīta ar kosmiskajiem atnācējiem, kuri pārcēlušies uz Zemi un"cilvēciskojuši" lemūrus, tā teikt, "apskaidrojuši prātu" daļai lemūru. Turklāt par civilizācijas bojāejascēloni viņš uzskata nevis "enerģētisko badu", bet gan neuzmanīgu un pārlieku plašu tvaika enerģijasizmantošanu, kas galu galā noveda pie tā, ka planētu ieskāva biezs mākoņu slānis, izraisīdams tā sauktosiltumnīcas efektu un strauju Saules enerģijas plūsmas samazināšanos. Līdzīgu hipotēzi ir izvirzījis arījauiepriekšējās nodaļās pieminētais profesors M. Budiko.

Starp citu, šīs domstarpības nav iespaidojušas galveno pieņēmumu par saprātīgu būtņu civilizācijaspastāvēšanu uz Zemes jau vissenākajos laikos.

Vēsturnieku, arheologu un sociologu pienākums ir palīdzēt peruāņu zinātniekam rūpīgi un pamatīgiizpētīt paša savākto materiālu. Bet par viesiem no kosmosa tiks runāts grāmatas pēdējā nodaļā.

IV daļa JAUNĀ PASAULE JAUNAIS LAIKS

18. nodaļa Jaunas pasaules katastrofa

Pabeidzot lasīt Z. Kosidovska grāmatu "Kad Saule bija dievs", minēsim vēl vienu interesantugadījumu.

Acteku Teskoko pilsētvalsts valdnieki bija dedzīgi mākslas atbalstītāji, viņu galms izvērtās parkultūras dzīves centru. Viens no šīs dinastijas valdniekiem kļuva slavens kā liels tautas dzejnieks, kumdziļi cienīja visi acteki. Šī karaļa dzimtas tiešs pēctecis bija virsaitis Ihtlilhočitls, ļoti apdāvināts cilvēks,kas ātri iemācījās spāņu valodu un prata to tik labi, ka Meksikas gubernators iecēla viņu L. tulka unsekretāra amatā.

Ihtlilhočitls sarakstīja spāņu valodā plašu savas zemes vēsturi. Tajā viņš pastastija par tautām kaspirms acteku ierašanās Meksikā cēlušas milzīgas pilsētas ar daudzām jo daudzām bezgala augstāmpiramīdām.

Taču spāņi tam neticēja, domādami, ka acteku virsaitis stāsta pasakas. Visā Meksikā taču nebijapalicis ne miņas no kādreiz it kā bagāto pilsētu drupām. Tiesa, francūzis Dezirē Šarnejs, klejodams pa šozemi un noslēptus dārgumus meklēdams, Tula- dealendo miestiņa Idalgas štata apkaimē uzgāja piramīdasatliekas, taču spāņi vēl arī tad nespēja iedomāties, ka tās varētu būt tolteku galvaspilsētas - Tulas(Tollanas) drupas, par kuru ar tādu pārliecību vēstīja acteku virsaitis.

Stāvoklis mainījās tikai 1940. gadā, kad meksikāņu arheologi ķērās pie sistemātiskiem izrakumiemtolteku senās apmetnes vietā. Noskaidrojās, ka 80 kilometru attālumā no Mehiko pilsētas biežņā zemaugsnes kārtas slēpjas varenas drupas. Tur tika atrastas divas lielas piramīdas, kas bija veltītas Saules unMēness dievam, daudz skulptūru un plakanciļņu, kolonnu, kā arī plaši sazarots terakotas ūdensvads.Tomēr par visinteresantāko atradumu uzskatāms sporta stadions ar akmens soliem; tas liecina, ka bumbasspēle bijusi tradicionāla kaislība pilnīgi visām Centrālamerikas indiāņu ciltīm.

Uz acteku vēsturnieku tagad sāka raudzīties citām acīm; katra, pat vissīkākā autora informācija šķitaticama. No viņa mēs, starp citu, uzzinām, ka jolte kļjavu galvaspilsētu uzcēluši 648. gadā, bet pametušinezināmu iemeslu dēļ 1051. gadā. ToltekLpazi- nuši rakstību un matemātiku, sastādījuši kalendāru,izmantojot par pamatu Mēness apgriezienus ap Zemi, un bijuši lieliski celtnieki. Viņu reliģija unlikumdošana izcēlās ar cilvēcību, bet karaļi tika daudzināti par savu gudrību. Tolteki acīmredzotkrustošanās ceļā audzējuši kokvilnu vairākās dabiskās krāsās.

Tolteku otro galvaspilsētu meksikāņu arheologi atklāja taga- dējā'Sanhuanas štata teritorijā. Tāsaukusies par Teotivakanu un, spriežot pēc drupām, aizņēmusi apmēram 12 kvadrātkilometru lielu platību.Tur pusotra desmita greznu, ar plakanciļņiem un freskām rotātu piļu vidū pacēlušās vairākas milzīgaspiramīdas. Uz Saules un Mēness piramīdām, kā apgalvoja Ihtlilhočitls, bijušas no pulētām zelta plāksnēmdarinātas emblēmas, kas spoži mirdzējušas gan dienu, gan nakti, noderot ceļiniekiem par savdabīgāmbākām.

Tāpat kā visās pārējās indiāņu pilsētās, arī Teotivakanā dominējošais galvenais dekoratīvais motīvsbija spārnota čūska- baltā bārdainā dieva-simboļs. Taču tur sastopami arī citi ļoti oriģināli sižeti.Daudzās freskās attēlota Lietus dieva dzīve, arī paradīze, kādu to iedomājušies tolteki: mirušie līksmi unpriecīgi norā spēlē bumbu.

Saules piramīdas pakājē stiepās tā dēvētais Nāves ceļš. Tā abās pusēs atrastas neskaitāmas kapenesar mirušo atliekam, mozaīkas maskām, groteskām terakotas galviņām un bagātīgi izrotātu māla traukulauskām.

Teotivakana tika pamesta X vai XI gadsimtā pēc Kristus. Aiziešanas iemesls bija tas, ka toltekiiznīcināja visus mežus un pēc tam zeme tika pilnīgi noplicināta; to apliecina senpilsētas tuvākā apkaimē

vēl šodien kailie pauguri. Tolteki pārcēlās uz Juka- , tanu un saplūda ar vietējām maiju ciltīm.Tlakolulas ielejā, 30 kilometrus uz dienvidaustrumiem no meksikāņu pilsētas Oahakas, zem bieza

zemes slāņa arheologi atrada sapoteku galvaspilsētas Mitlas drupas. To pazinuši jau acteki un nosaukušišīs drupas par "Sēru vietu". Bez piramīdām un pilīm, kas parasti sastopamas indiāņu pilsētās, īpašuuzmanību izpelnās slavenā Kolonnu zāle ar gigantiskiem, falliskiem stabiem.

1831. gadā meksikāņu arheologs Alfonso Kaso izdarīja sensacionālu atklājumu. Veicot izrakumusMontealbanā ("Montē Alban" - "Baltais Kalns") Oahakas štatā, viņš uzdūrās milzīgai, noslēpumainaipilsētai, par kuru daudzi arheologi domā, ka tā ir bijusi sapoteku senā galvaspilsēta, vecāka par Mitlu.Šeit lielā platībā no vienas vietas redzamas drupas - milzu tempļi un akmens plāksnes ar hieroglifiem unplakanciļņos attēlotiem dieviem, statujas un ārkārtīgi skaisti keramikas izstrādājumi.

Taču Montealbana kļuvusi slavena galvenokārt tur atrasto dārglietu dēļ. Daudzajos senajos kaposatdusējās skeleti, kas bija bagātīgi izrotāti ar greznumlietām no brīnišķīgi noslīpēta kalnu kristāla, zelta,jašmas, pērlēm, dzintara, koraļļiem, obsidiāna, perlamutra un jaguāru zobiem. Starp kaklarotām,piespraudēm, s auskariem, brošām, diadēmām, rokassprādzēm un gredzeniem tur tika atrastas arī zeltatabakdozes, daudzkrāsaini spalvu vēdekļi un zelta maskas ar droši vien precīzi atveidotiem mirušo sejasvaibstiem. Ir ziņas, ka sapotekus no šīs pilsētas XII gadsimtā padzina 1 tolteki.

No arheologu pētījumiem zināms, ka jau vairākus gadsimtus pirms Kristus Centrālamerikuapdzīvojušas lielas un augsti attīstītas tautas, ka to vēsturē bijis neparasti daudz traģisku notikumu unkatastrofu.

1942. gadā arheologs A. Verils Panamā atrada tā saucamā "koklē" kultūras drupas. 1400kvadrātkilometru liela platība bija vārda pilnā nozīmē nosēta ar kapiem, statujām, tempļiem, betgalvenokārt - ar keramikas lauskām pilnīgi neticamā daudzumā, tāpat ar darbarīku un sadzīves priekšmetuatliekām.

Visbrīnumainākais arheoloģiskais piemineklis tur ir "Tūkstoš dievu templis", kas atrodas starpdivām upēm un aizņem 100 akru lielu platību. Simtiem statuju un milzīgu bazalta kolonnu, kas no augšaslīdz apakšai pārklātas ar daudzkrāsainiem plakanciļņiem un hieroglifiem, veido pareizu četrstūri.Kolonnām ir visdažādākā forma: tās ir kvadrātveida, apaļas, astoņstūrainas un eliptiskas.

Visas statujas raugās uz austrumiem. Tajās attēloti ne tikai cilvēki, putni, rāpuļi un visi Panamāsastopamie dzīvnieki. Cilvēki atveidoti kaili, tiem ir kaklarotas un dīvainas galvassegas.

Ainas, ko ar kaltu akmenī veidojuši nezināmie tēlnieki, iedveš šausmas. Piemēram, kādā skulptūrāredzami "Siāmas dvīņi" ar kopā saaugušu muguru. Kādā citā jaguārs tur ķepu uz zemē nogāzta vīriešaķermeņa vai plosa zīdaini. Ļoti bieži skulptūrās attēloti cienīgi vīri, kas ar roku glauda garas, sprogainasbārdas.

Tuvākās akmeņlauztuves, kur pilsētas iedzīvotāji ieguva būvmateriālus, atradās upes otrā krastā,vairāk nekā 10 kilometru attālumā. Pat mūsdienās nebūtu viegls uzdevums nogādāt šos milzu bluķustempļa celtniecības vietā, kur nu vēl tajos tālajos, senajos laikos, kad droši vien vispār nebija it nekādumehānisku transportlīdzekļu un visu šo darbu veica cilvēki tikai ar savu fizisko spēku. Tikt galā ar šogigantisko uzdevumu varēja vienīgi plašas cilvēku masas saliedētos, saskaņotos pūliņos. "Tūkstoš dievutemplī" ieguldīts jau organizētas un vēsturiskajā attīstībā diezgan tālu aizgājušas sabiedrības daudzupaaudžu darbs.

Kolonnu pakājē stāvēja labi aptēsti un noslīpēti bluķi no dzidra porfīra vai dzeltenas un sarkanasjašmas. Uz tiem atrodamas cilvēku kaulu un zobu drumslas, pa pusei sajaukušās ar pārakmeņota,pārogļota koka gabaliem, kas dod pamatu secinājumam, ka tie bijuši altāri, uz kuriem dieviem upurēticilvēki.

Zeme tempļa apkārtnē ir neauglīga un apstrādāšanai nederīga. Rodas jautājums: kā gan šeit varējadzīvot cilvēki? Atbildēt nav nemaz tik grūti: kādreiz zeme tur bijusi auglīga, un tikai pelni no netālāGvakamaijo vulkāna Kordiljēru pakājē pārvērta to par tuksnesi.

Vulkāna krāteris līdz pat šai dienai rēgojas saārdīts, kails un nokvēpis, tā dzīlēs atskan dobjadārdoņa; ārā plūst garaiņu mutuļi un karsts ūdens, bet apkārtnē - itin visu pārscdzis vulkāna putekļu auts.Vasarā šis apvidus ir viens vienīgs saulē izkveldēts tuksnesis, bet lietus periodā - neizbrienams dūksnājs.

Vairāki apstākļi liek domāt, ka Panamā atrodamās drupas radušās ļoti senos laikos. Celtnes sedz noviena līdz trim metriem biezs zemes slānis. Meksikāņu arheologi ar sarežģītām aplēsēm noskaidrojuši, ka,lai izveidotos slānis viena metra biezumā, jāpaiet ne mazāk kā 1200 gadiem.

No tā izriet, ka iedzīvotāji Panamas pilsētu galīgi pametuši ap VII gadsimtu, bet daži tās rajoni, kosedz trīs metrus bieza zemes kārta, atstāti 1700 gadus pirms Kristus.

Šī pilsēta, kad pienāca tās pēdējās dienas, neapšaubāmi jau bija bezgala veca. Arī tad, ja vienlaikusbūtu nodarbināti tūkstoš, pat desmit tūkstoši strādnieku, milzīgo bluķu transportēšana un sakraušana nekādinevarēja būt tikai dažu paaudžu pūliņu rezultāts.

Kādudien arheologus pārņēma neaprakstāms satraukums. Neticēdami savām acīm, viņi uz kāda noneskaitāmajiem plakanciļņiem ieraudzīja tik skaidri saskatāmu ziloņa attēlu, ka par misēkli nevarēja būtne runas. Ziloņi gan kādreiz dzīvojuši Centrālamerikā, taču tie izmiruši apmēram pirms 10 tūkstošiemgadu. Netālu no Teotivakanas atrodas Tepehpanas pilsētiņa. 1947. gadā tur atrasti indiāņu mednieka kaulikopā ar ziloņa kauliem. Pētījumi liecināja, ka šie atradumi attiecināmi uz 15. gadu tūkstoti pirms Kristus.

Bet kā lai izskaidro, ka Panamas senie iedzīvotāji pazinuši ziloni? Ir tikai viena alternatīva: vai nupilsēta pastāvējusi jau 10 tūkstošus gadu pirms Kristus ēras, vai arī tās iedzīvotāji nodibinājuši tiešussakarus ar tālām Austrumu zemēm pa jūras ceļu.

Par šo tautu mēs zinām pavisam maz. Ir skaidrs vienīgi tas, ka tā bijusi miermīlīga tauta, joizrakumos atrasts ļoti maz ieroču, ka tās kultūra bijusi pārsteidzoši līdzīga maiju kultūrai, ka tā pielūgusisauli un tāpat kā visas pārējās Centrālamerikas un Dienvidamerikas tautas ticējusi "spalvotai čūskai".Spriežot pēc plakanciļņiem, vīrieši bijuši stalti, muskuļoti, ar apaļām galvām un pēc rases pazīmēmatšķīrušies no Amerikas indiāņiem.

Kāda katastrofa uzbrukusi šai strauji plaukstošajai, vitālajai kultūrai un iznīcinājusi to? Uz šojautājumu mums ir pavisam noteikta atbilde. To sniedz pašas drupas, daiļrunīgi vēstījot par traģiskonotikumu gaitu.

Milzīgas kolonnas, kas izmētātas un salauzītas kā sērkociņi, gigantiskie akmens bluķi, kurus it kāmilžu rokas sadragājušas un izsvaidījušas tālu no pjedestāliem, apgāztās statujas, kas guļ augšpēdus,dziļās krokās sacilātā zeme, vulkānisko pelnu slāņi - vai tas viss neliecina par spēcīgu zemestrīci?

Nav grūti iztēloties, kas toreiz noticis. Gvakamaijo vulkāns, kas paceļas desmit kilometru attālumā,reiz, pamodies no gadsimtu miega, ierēcās un izspļāva ugunīgu strūklu. Zeme salīgojās. Pārbiedētieiedzīvotāji, kas bija palikuši dzīvi pēc pirmā pazemes grūdiena, kā neprātīgi metās uz templi, lai arneskaitāmiem upuriem iežēlinātu sadusmotos dievus. Bet dievi viņu lūgšanas neuzklausīja. Zeme joprojāmdrebēja un līgojās kā sabangotas jūras virsma, vulkāns dunēja un dārdēja, apberot apkārtni ar baltinokaitētiem pelniem. Ļaudis, kurus nesašķaidīja klinšu bluķi un nenoindēja izgarojumi, iebēga tāludžungļos un sajaucās ar mežonīgajām indiāņu ciltīm. Plašajā Panamas zemē, kur tūkstošiem gadu bijakūsājusi talantīgas tautas rosīgā dzīve, iestājās kapa klusums.

Būtībā mēs vēl ļoti maz zinām par tautām, kas apdzīvoja Centrālamerikas un Dienvidamerikasplašumus pirms balto cilvēku ierašanās. Šo tautu vēsture vēl aizvien tīta noslēpumainības plīvurā. Mēsneko nezinām par šo talantīgo tautu izcelšanos, nav zināms, kādi bijuši to sabiedriskās un kultūras dzīvesaizsākumi, un pagaidām arī nespējam noskaidrot pat to bojāejas cēloņus un apstākļus.

Kultūras slāņi neko nestāsta par šo civilizāciju pakāpenisko evolūciju, par to izaugsmi un attīstībudaudzu gadsimtu laikā un uzplaukuma noslēpumu. Maiju rakstība pieder pie cilvēces apbrīnojamākajiemsasniegumiem; tā varēja būt vienīgi daudzu gadsimtu laikā norisušas evolūcijas rezultāts. Taču uzrakstosnav šīs evolūcijas pēdu. To pašu var sacīt par daudziem citiem indiāņu tautu sasniegumiem, piemēram,astronomijā, matemātikā, mākslā un celtniecībā.

Skaidrs ir tikai viens: Amerikas kontinenta tautas bija radniecīgas cita citai kā rases, tā arīkultūra^ziņā. Tām bija daudz kopīga gan paražās, gan reliģijā. Visi indiāņi cēla tempļus uzpiramīdveidīgām, gigantiskām pamatnēm, pielūdza Sauli un Mēnesi un ticēja mītam par balto, bārdainodievu, kura simbols bija "spalvotā čūska". Tāpat viņiem bija kopīgi, ļoti īpatnēji māņticīgi aizspriedumi,kas nav sastopami nekur citur pasaulē. Tā, piemēram, viņi dzīvoja pastāvīgās fatālās bailēs no pasaulesgala, kam vajadzēja pienākt kāda piecdesmit divu gadu cikla beigās. Indiāņu hronikās, kalendāraaprēķinos, leģendās un pareģojumos liela vieta ierādīta skaitlim "13", ko viņi uzskatīja par svētu unlaimīgu.

Kā to parādījuši arheoloģiskie izrakumi Palenkes un citu pilsētu drupās, visas senās tautas Meksikāpazinušas un pielūgušas krusta zīmi. Šo tautu reliģijā sastopami arī tādi rituāli, kas atgādina kristiešugrēksūdzi, grēku piedošanu, zīdaiņu kristīšanu un kaut ko līdzīgu dievgaldam, - viņi rituālā kārtā ēduši nokukurūzas miltiem salipinātas elku figūriņas.

Šīs tautas daudzās nozarēs bija sasniegušas augstu līmeni, tomēr nespēja nonākt līdz domai par riteņaun podnieka virpas izmantošanu, nepieradināja nevienu nastu nesēju dzīvnieku (izņemot Andu kalnuindiāņus, kas bija piejaucējuši lamu). Indiāņi meistarīgi apstrādāja varu, zeltu un sudrabu, taču neatklājadzelzi, kas šķiet jo dīvaināk tādēļ, ka pat visprimitīvākās Āfrikas nēģeru ciltis bija iemācījušās to kausēt.

Šo attīstīto civilizāciju pēkšņa paradīšanās izskaidrojama tikai ar to, ka indiāņi nav bijuši Amerikaskontinenta pamatiedzīvotāji, bet gan nokļuvuši tur kā ienācēji jau ar samērā augstu savas rases kultūrasattīstības pakāpi. Bet no kurienes viņi varēja ierasties?

Zinātnieki izvirza trīs hipotēzes. Nezināmas klejotāju ciltis, medībās vajājot zvērus, šķērsojušas visuSibīriju un reiz pārsteigtas apstājušās pie Beringa jūras šauruma. Tas ir tikai 50 kilometrus plats, tādēļsaulainās dienās pretējā pusē skaidri iezīmējas Aļaskas krasts. Redzot nepazīstamo zemi, kas vilināja arsavu noslēpumainību, medniekus pārņēma nepārvarama vēlēšanās par katru cenu tur nokļūt.

Brauciens ar laivām pāri jūras šaurumam tajos laikos nebija tik grūts kā mūsdienās. Ūdens līmenistad bija ievērojami zemāks, tāpēc tagadējās Aleutu salas stiepās garā virtenē, savienojot abus kontinentus.

Viens no argumentiem, kas runā par labu šim pieņēmumam, ir tas, ka daudzu indiāņu vaibsti liecinapar viņu mongolisko izcelsmi (tomēr neapgāžami pierādījumi tam, ka Amerikas senās civilizācijasattīstījās Vecās Pasaules tautu pārcelšanās rezultātā, pagaidām nav atrasti).

Cita zinātnieku grupa uzskata, ka indiāņi Amerikas kontinentā ieradušies no Okeānijas vai kāda citaarhipelāga, kura šobrīd vairs nav. Taču vai indiāņi būtu spējuši kaut cik lielākā skaitā bez zaudējumiempārvarēt milzīgos jūras plašumus ar primitīviem, no palmu stumbriem sameistarotiem un ar vīteņauguvirvēm sastiprinātiem plostiem?

Šīs hipotēzes piekritēji atbild šādi: jā, tas patiešām bija iespējams, jo ir jau pierādīts, ka Lieldienusala ir atliekas no milzīga arhipelāga, kas samērā nesen nogrimis Klusā okeāna dzelmē. Šis arhipelāgsstiepās ievērojamā attālumā uz Amerikas kontinenta pusi, turklāt arī vēji Klusajā okeānā visbiežāk pūštajā pašā virzienā; tāpēc vajadzēja tikai ļauties tiem, lai, burājot no salas uz salu, galu galā sasniegtuAmerikas krastus.

Daži atklājumi diezgan pārliecinoši runā par labu šai hipotēzei. Ir konstatēts, ka vairāki desmitivārdu Amerikas cilšu valodās ne tikai skanējuma ziņā līdzīgi Okeānijas dialektu vārdiem, bet tiem ir arīidentiska nozīme. Savus pierādījumus sniegusi arī arheoloģija: Kalifornijas aizvēsturiskajās kapenēsatrasti cirvīši, kuri darināti no akmens, kas sastopams vienīgi Klusā okeāna salās. Visbeidzot jāpieminetnogrāfu novērojumi, un proti, ka ar ādas krāsu, sejas vaibstiem un daudzām citām rases pazīmēm dažasindiāņu ciltis ļoti atgādina Okeānijas iezemiešus.

Tomēr tuvāk patiesībai, šķiet, ir viedoklis, kuru pārstāv trešā zinātnieku grupa, kas nesaskatanekādas pretrunas starp divām iepriekš minētajām hipotēzēm. Viņi apgalvo, ka jau pati rasu tipu dažādībaindiāņu vidū norāda uz to, ka indiāņu cilšu migrācija notikusi pa abiem minētajiem ceļiem: gan pāriBeringa jūras šaurumam, gan no Okeānijas salām.

Pilnīgi citās domās ir tic zinātnieki, kuri apgalvo, ka indiāņi ieradušies no austrumiem, tas ir,kolonizējuši Amerikas kontinentu, bet pēc tam ar primitīviem plostiem pārbraukuši pāri Klusajamokeānam un apmetušies uz dzīvi Okeānijas salās. Pie šīs zinātnieku grupas pieder norvēģu etnogrāfs TūrsHeijerdāls.

Gribēdams pierādīt šāda jūras ceļojuma iespējamību, viņš uzbūvēja no baisas koku stumbriem plostuun kopā ar vairākiem biedriem pārbrauca pāri Klusajam okeānam. Viņa grāmata "Ceļojums ar "Kon -Tiki"" iekaroja plašu popularitāti visā pasaulē.

Pasaules prese sniegusi ļoti interesantas ziņas par kādu Tūra Heijerdāla arheoloģisku atklājumu.Cenzdamies rast iespējami pārliecinošākus pierādījumus par labu savai hipotēzei, Heijerdāls devās uzLieldienu salu, kas slavena ar to, ka tur atrodas desmitiem gigantisku akmens statuju, kuras pirmsdaudziem gadsimtiem radījusi tauta, kuras vairs nav.

Vulkāna Rano Raraku nogāzēs norvēģis atklāja milzīgas akmens skulptūras. Tie ir cilvēku tēli,kuriem uz krūtīm redzami kuģi ar paceltām burām. Citi ornamenti uz šīm statujām stila un veidojuma ziņāpārsteidzoši atgādina Peru inku mākslu. Bez tam kalnos atrastas arī mūru ieskautas terases, kādassastopamas arī inku zemē augstu Andu kalnu nogāzēs.

Šim atklājumam irsvarīga nozīme, jo tas liecina, ka inki senos laikos kolonizējuši lieldienu salutomēr šis fakts neatrisina problēmu par indiāņu izcelšanos: to var izmantot par argumentu, lai pierādītu kāpirmo, tā arī otro no minētajām migrācijas hipotēzēm.

Arī par laiku, kad indiāņi ieradās Amerikas kontinentā, pastāv dažādi uzskati. Neapstrīdams ir tikaitas, ka "koklē" kultūras pilsēta Panamā pastāvējusi jau divus tūkstošus gadu pirms Kristus. Par sensācijukļuva tur atrastais bareljefs ar ziloņa attēlu: tas diezgan pārliecinoši varētu liecināt, ka jau desmit tūkstošgadu pirms Kristus, tas ir, tajos laikos, kad Amerikā dzīvoja ziloņi, cilvēki tur cēluši pilsētas.

Šo laiku zināmā mērā palīdzēja precizēt piramīda, kuru atrada Mehiko dienvidu nomalē starpneskaitāmiem apdrupušiem bazalta bluķiem un sacietējušas lavas gabaliem. Arī šo piramīdu kopā arciematu, kas pletās tai apkārt, piemeklējusi stihiska nelaime. Tuvējie, tagad jau apdzisušie vulkāniAhusko un Hitli kādu dienu izvirda uguni un applūdināja visu apkārtni ar desmit metrus biezu lavas kārtu.

Arheologi, vēlēdamies noskaidrot, kad notikusi katastrofa, griezās pēc palīdzības pie ģeologiem,kas, pamatojoties uz sastingušās lavas analīzēm, konstatēja, ka tas nolicis gandrīz pirms astoņiemtūkstošiem gadu.

Ja viņu aprēķini ir zinātniski pareizi (daži ģeologi tos apšauba), tad mēs šeit esam sastapušies arvisvecāko kultūru pasaulē, daudz senāku par Mezopotāmijas un Ēģiptes kultūrām.

19. nodaļa Lieliskie maiji

Iepriekšējās nodaļās tika runāts par to, ka civilizāciju rašanās, bojāejas vai pagrimuma vēsture - tā irari bieži vien uz dažādiem pretrunīgiem faktiem balstītu hipotēžu vēsture. Tāpēc šajā grāmatas daļā mēsizmantosim tiešo aculiecinieku, kā arī vissenāko Amerikas civilizāciju bojāejas liecinieku un pētniekusniegtās ziņas. Kādēļ "vissenāko" - arī to mēs uzzināsim, bet hipotēžu izvirzīšanu atstāsim jūsu pašu ziņā.

Runājot par Jauno Pasauli, mums neapšaubāmi jāatgriežas pie spāņu iielo iekarojumu laikiem, kadsadūrās divas civilizācijas: postošā, viltīgā un alkatīgā Vecās Pasaules civilizācija un naivā, cietsirdīgā,bet cildenā indiāņu civilizācija. Šajā aspektā šo divu civilizāciju pārstāvju - Kortesa un Montesumas -tikšanās bija simboliska un abpusēji nozīmīga. Tā laika notikumu aculieciniekiem pavērās iespējapārliecināties, ka maiju un acteku kultūra (Centrālamerikā) bija tik neparasta un augsti attīstīta (maijukalendārs bija daudz pilnīgāks par eiropiešu kalendāru), ka radās hipotēze par daudz senāku kultūrupastāvēšanu šajā zemē. Ģeologi, kas pētīja vulkāna lavu netālu no Mehiko, konstatēja, ka Kui- kuilkopiramīdu cēlusī civilizācija ir 8000 gadu veca. Tātad Jaunā Pasaule ir vecāka par šumeru civilizāciju unnebūt nav jaunāka par Veco Pasauli. Pie tā mēs nemitīgi atgriezīsimies izklāsta gaitā, bet tagadpievērsīsimies aculiecinieku stāstītajam.

1549. gadā karalis nosūtīja spāņu garīdznieku un vēsturnieku Djego de Landu (1524-1579) kāmisionāru uz Jukatanu (Meksikā). Kā Spānijas troņa paklausīgs kalps viņš cītīgi ieviesa inkvizīciju unpubliskos autodafe dedzināja vērtīgākos indiāņu kultūras pieminekļus - maiju manuskriptus. Tomēr pirmssadedzināšanas viņš tos pamatīgi izstudēja, un tā rezultātā pēc svētā Djego savāktajiem materiāliem tapagrāmata "Ziņojumi par lietām Juka- tanā, 1566"-viens no galvenajiem avotiem par maiju civilizāciju(pareizāk-jau acteku pakļauto maiju civilizāciju). Palasīsim fragmentus no šīs scnspāņu valodā uzrakstītāsgrāmatas, kuru 1955. gadā krievu valodā pārtulkojis Jurijs Knozorovs.

"Daži Jukatanas vecie vīri pastāstīja to, ko dzirdējuši no saviem senčiem: viņu zemē apmetusiestauta, kas nākusi no austrumiem, tauta, kuru no iznīcināšanas pasargājis dievs, atvērdams tai divpadsmitceļus pāri jūrai. Ja tas atbilstu patiesībai, tad būtu jāuzskata, ka visi Indijas iedzīvotāji ir cēlušies noebrejiem, bet, lai šķērsotu Magelāna jūras šaurumu, viņiem būtu vajadzējis virzīties vairāk nekā divustūkstošus līgu attālumā izretinātiem pa zemi, kur pašlaik valda Spānija.

Jukatanas indiāņi ir labi veidoti cilvēki, liela auguma, ātri un ļoti stipri, bet parasti līkkājaini, jobērnībā mātes viņus pārnēsā no vienas vietas uz otru, jāteniski uzsēdinājušas sev uz guma. Viņi uzskata,ka šķielēšana ir smalka padarīšana, un mātes viņos to veido mākslīgi, vēl maziem esot, piekārdamas piematiem sveķu bumbiņu, kas tiek nolaista starp uzacīm acu augstumā. Tā kā šī bumbiņa, nemitīgišūpodamās, kustas, viņi drīz vien sāk šķielēt. Galva un piere viņiem jau no bērnības ir saplacināta, un toarī panāk mātes. Viņu ausis tiek caurdurtas auskaru nēsāšanai un ir stipri sagraizītas upurēšanasceremonijās. Viņi nenēsā bārdu un stāsta, ka mātes viņiem jau bērnībā piededzinot seju ar karstiem lupatuapsējiem, lai neaugtu apmatojums. Tagad gan viņi nēsā bārdu, bet tā ir ļoti asa kā zirga astri.

Viņu matu sakārtojums ir tāds pats kā sievietēm: galvvidū viņi izdedzina tādu kā lielu tonzūru, tāpēc[mati] zemāk no [tās] aug gari, bet tajā pašā laikā tonzūras matiņi paliek īsi. Matus viņi pin un pīni apvijap galvu, mugurpusē atstājot pušķītim līdzīgu astīti.

Viņi ir labu aromātu cienītāji, tāpēc prot meistarīgi un oriģināli kārtot puķu un smaržzāļu pušķus.Šiem ļaudīm bija paradums nokrāsot ķermeni un seju sarkanā krāsā; tas viņiem piešķīra visai muļķīguizskatu, taču saskaņā ar viņu priekšstatiem bija ļoti skaisti.

Par apģērbu viņiem kalpoja gara auduma strēmele rokas platumā; tā vienlaikus bija gan bikses, ganzeķes. Viņi aptina to sev vairākkārt ap vidukli tā, ka viens gals nokarājās priekšpusē, otrs - mugurpusē. Šā

apsēja galus viņu sievas rūpīgi izgreznoja ar spalvām. Viņi nēsāja garus kvadrātveidīgus apmetņus,sasietus ap pleciem; valkāja niedru vai rupji apstrādātas briežādas sandales. Tas arī bija viss viņuapģērbs.

Galvenais viņu uzturs ir kukurūza, no kuras tiek gatavoti dažādi ēdieni un dzērieni.Kukurūzu viņi arī vāra, samaļ, atšķaida ar ūdeni, un, kad tam piejauc klāt nedaudz indiāņu piparu vai

kakao, iznāk ļoti atspirdzinošs dzēriens.No kukurūzas un samalta kakao svētku reizei tiek gatavotas īpašas ļoti garšīgas putas svinībām. No

kakao viņi iegūst sviestu, kas atgādina no govs piena iegūto. No šā sviesta un kukurūzas tiek gatavots citsdzēriens - arī garšīgs un augstvērtīgs. No samaltas kukurūzas viņi gatavo vēl vienu dzērienu, kas tāpat irļoti atspirdzinošs un gards.

Viņi cep dažāda veida maizi - labu un veselīgu, bet to nav labi ēst atdzisušu. Tāpēc indiānietes cepmaizi divreiz dienā. Neizdodas [no kukurūzas] sagatavot miltus, kurus varētu sajaukt tāpat kā kviešumiltus, un, ja dažreiz mēģina izcept maizi tā, kā tiek cepta kviešu maize, nekas no tā neiznāk.

Viņi sautē dārzeņus un lielu savvaļas dzīvnieku gaļu, kā arī gan savvaļas putnu, gan mājputnu (to irneskaitāmi daudz) gaļu un zivis, kuru arī ir daudz. Tādējādi viņiem ir labs uzturs, sevišķi pēc tam, kadviņi sāka audzēt no Kastīlijas ievestās cūkas.

No rītiem viņi dzer siltu dzērienu ar pipariem, kā jau tika teikts, bet pa dienu - citus, aukstusdzērienus, toties naktī ēd sautētu gaļu. Ja nav gaļas, viņi gatavo piparu un dārzeņu mērces. Viņu vīriešinemēdz ēst kopā ar sievietēm; viņi ēd atsevišķi uz zemes vai labākajā gadījumā galda vietā izmanto mašu.Ēd daudz, kad ir [ēdiens]. Kad nav ko ēst, ļoti labi panes izsalkumu un iztiek ar mazumiņu. Pēc ēšanasviņi mazgā rokas un muti.

No medus un ūdens viņi taisa vīnu, pievienojot kāda koka sakni, kas speciāli šim nolūkam tiekaudzēts; no tās vīns kļūst stiprāks, bet ļoti smirdīgs. Viņi ēd, [izklaidējoties] ar dejām un izrādēm, sēž papāriem vai pa četriem. Pēc vīna baudīšanas tie, kuriem nereiba, atnesa lielas krūkas un dzēra, līdz sākāsstrīdi. Tad sievietēm savi piedzērušie vīri bija jāved mājās. Viņi notrieca orģijās to, ko nopelnīja,daudzas dienas tirgojoties.

Viņi tetovēja savu ķermeni, un, jo vairāk [tetovēja], jo drosmīgāki un drošsirdīgāki skaitījās, jotetovēšana sagādā lielas mokas.

Indiāņu amatnieki bija podnieki un namdari, kuri daudz nopelnīja, izgatavojot elkus no māla un kokaneskaitāmo gavēņu un ceremoniju vajadzībam. Bija ari ķirurgi vai, pareizak sakot, burvji, kuri ārstēja arzālītēm un dažādām maģiskām izdarībām. Bija arī citu arodu pratēji.

Tirdzniecība ir nodarbošanās, kas šajā zemē īpaši izplatīta. Viņi veda uz Ulua un tarasku zemi sāli,audumus un vergus, iemainot to visu pret kakao un akmentiņiem, kas viņiem kalpoja monētu vietā. Partiem viņi parasti pirka vergus un atkal citus akmentiņus - krāsainus un skaistus, kurus senjori nēsājasvētkos kā dārglietas. Vēl viņi kā monētas un dārglietas lietoja sarkanu gliemežvāku izstrādājumus. Tosviņi nēsāja pītos maciņos. Tirgū viņi tirgojās ar visām lietām, kādas vien šajā zemē bija. Viņi pārdeva uzkredīta, aizdeva un maksāja godīgi, bez augļošanas.

Viņi bija galvenokārt zemkopji un nodarbojās ar kukurūzas, kā arī citu sējumu novākšanu. To visuviņi uzglabāja ļoti ērtos pagrabos un klētīs, lai attiecīgā laikā pārdotu. Mūļus un vēršus viņiem aizvietojacilvēki.

Gandarījuma sniegšanu par pāridarījumiem piesprieda vaininieka dzīvesvietas senjors. Bet tas bijaiegansts un līdzeklis lielu nesaskaņu radīšanai. Ja [vaininieks] bija no tās pašas apmetnes, lietu izšķīratiesnesis, kas darbojās kā vidutājs. Viņš konstatēja zaudējumus un noteica gandarījumu par tiem. Ja[vaininieks] nebija spējīgs atlīdzināt [zaudējumus], viņam palīdzēja radinieki un draugi. Parasti tikaatlīdzināts par netīšu slepkavību vai arī, piemēram, gadījumā, ja kāda iemesla dēļ sieva vai vīrs bijapakārušies, kā arī par mājas vai muižas, bišu stropu vai kukurūzas sējumu tīšu aizdedzināšanu.Gandarījums par citām ļaunprātīgi nodarītām pārestībām vienmēr tika gūts asiņainos kautiņos.

Jukatanieši ir ļoti dāsni un viesmīlīgi - visi viņu mājā ienākušie tiks pabaroti un padzirdīti ar to, kastobrīd ir pie rokas: dienā - ar dzērienu, naktī - ar viņu ēdieniem. Ja viņiem nekā nav, tad izlīdz kaimiņi.

Senatnē viņi esot precējušies 20 gadu vecumā, tagad - [vecumā] no 12 līdz 13 gadiem. Tāpēc arīšķiras daudz vieglāk, jo precas bez mīlestības, vēl nepazīdami laulības dzīvi un nezinādami laulātopienākumus. Ja tēvi nespēj pierunāt dēlus atgriezties pie sievām, tad paši meklē tiem aizvien jaunas.Tikpat viegli savas sievas pamet arī tie vīrieši, kuriem nav bērnu, nebaidīdamies, ka citi paņems tās sevpar sievām vai ka tās vēlāk atgriezīsies pie viņiem. Un tomēr viņi ir ļoti greizsirdīgi un nespēj mierīgipaciest savu sievu neuzticību.

Jukatanieši, protams, zināja, kad viņi rīkojās nepareizi, un, tā kā viņi ticēja, ka sliktie darbi un grēkines viņiem nāvi, slimības un ciešanas, viņiem bija paradums izsūdzēt grēkus, un tas pastāvēja viņu vidūjau pirms [kristietības ieviešanas]. Kad slimības vai kāda cita iemesla dēļ viņiem draudēja nāve, viņiizsūdzēja grēkus, bet nevērības gadījumā attiecīgam cilvēkam par to atgādināja tuvākie radinieki vaidraugi. Tad viņi publiski atzinās savos grēkos: ja tur bija priesteris, tad viņam, ja nebija - tad tēviem unmātēm, sievas izsūdzēja grēkus vīriem, vīri - sievām.

Viņi parasti nožēloja tādus grēkus kā zādzība, slepkavība, miesas apgrēcība un nepatiesa liecība.Gavēņi, kurus viņi galvenokārt ievēroja, bija šādi: [atturēšanās] no sāls, sautējot gaļu, un no

pipariem (kas viņiem bija īpaši grūti), tāpat pirms visiem saviem svētkiem viņi atturējās arī no sievietēm.Viņiem bija milzums elku un savdabīgi krāšņu tempļu, bet viņu senjoriem, priesteriem un

augstmaņiem bez kopējiem tempļiem bija lūgšanu telpas un elki pašu mājās - savām privātajām lūgšanāmun upurēšanām. Pret Čičenicas aku viņi juta tādu pašu bijību, kādu mēs jūtam pret svētceļojumu vietām-Jeruzalemi un Romu.

Lielākie elku pielūdzēji viņu vidū bija priesteri, čilani, burvji un zintnieki, čaki un nakoni. Priesterupienākums bija nodarboties ar zinātnēm un mācīt citus, ziņot par briesmām, kā arī par līdzekļiem pret tām,atklāt un noslēgt svētku pasākumus, vadīt upurēšanas un svētku ceremonijas. Čilanu uzdevums bija dotpadomus, kā cīnīties pret dēmoniem. Čilani bija tik lielā cieņā, ka tika nēsāti uz pleciem. Burvji unzintnieki ārstēja, nolaižot asinis sāpošajā ķermeņa daļā. Pirms pareģošanas, savu pienākumu veikšanasvai citos gadījumos viņi lozēja. Čaki ir četri veci cilvēki, kuri aizvien tiek ievēlēti no jauna - palīgospriesterim, lai viņi labāk un pilnīgāk varētu novadīt svētkus. Nakoni ir divas amatpersonas. Viens -pastāvīgs un maz godājams, jo tieši viņa pienākums ir pāršķelt krūtis upurim. Otrs tika ievēlēts uz trimgadiem karu un atsevišķu svētku vadīšanai un paudīja vispārēju cieņu. —Dažos gadījumos viņi upurējapaši savas asinis, sagraizot ausis /lēverlēveros, un tā arī [kā upurzīmi] tās atstāja. Citreiz viņi caurdūravaigus vai apakšlūpu vai iegrieza kādā no sava ķermeņa daļām, vai arī no sāniem caurdūra mēli un,ciezdami briesmīgas sāpes, izvēra tai cauri salmu. Vai arī sagraizīja sev miesu un atstāja to nesakoptutāpat kā ausis.

Citos gadījumos viņi veica netiklas un nožēlojamas upurēšanas ceremonijas. Tie, kas tajāspiedalījās, sanāca templī, kur, nostājušies vienā rindā, izdūra savos dzimumlocekļos - šķērsām no sāniem- vairākus caurumus. Pēc tam caur tiem izvēra iespējami vairāk auklu, kā rezultātā viņi bija sasieti unsavērti kopā. Tad ar visu šo dzimumlocekļu asinīm viņi nozieda dēmona statuju. Tas, kurš spēja paveiktvairāk, tika uzskaitīts par visdrošsirdīgāko.

Svētkos tika upurēti dzīvnieki, bet nelaimju vai briesmu gadījumā priesteri vai čilani lika upurētcilvēkus. Tad iesaistījās visi, lai nopirktu vergus, vai arī kāds savā dievbijībā atdeva upurēšanai savusbērnus, kuri tad nu tika ļoti lutināti līdz viņu [upurēšanas] svētku dienai, kā arī ļoti sargāti, lai viņineaizbēgtu vai nekristu kādā miesas grēkā.

Kad pienāca noteiktā diena, viņi sapulcējās tempļa pagalmā. Ja kādu bija nolemts upurēt, nonāvējotar bultām, kas raidītas ar loku, upuri izģērba kailu un iezieda ar zilu krāsu, [un galvā uzlika] galvasrotu.Tuvodamies dēmonam, visi ar lokiem un bultām bruņotie ļaudis kopā ar upuri svinīgi dejoja apkārtstabam, tad uz tā uzcēla un piesēja upuri, joprojām dejodami un visu laiku skatīdamies uz viņu. Pēc tam

augšā uzkāpa nešķīstais priesteris, apģērbts un ar bultu, un neatkarīgi no tā, vai viņa priekšā bija sievietevai vīrietis, ievainoja to grēcīgajās krūtīs, lai parādītos asinis, nokāpa zemē un ar asinīm iezieda dēmonaseju, dodot noteiktu zīmi dejojošajiem. Tad viņi pēc kārtas raidīja uz upuri bultas, straujā dejas solīvirzoties tam garām. Upura sirds jau bija iezīmēta ar baltu zīmi, tādējādi viņa krūtis kļuva par mērķi, kastagad no bultām [izskatījās] kā sariem klātas.

Ja bija paredzēts upurim izraut sirdi, viņš tika ievests pagalmā ļoti svinīgi, ļaužu pavadībā, noziestsar zilu krāsu un ar greznu galvassegu rotāts. Tad viņu pieveda pie apaļa paaugstinājuma, kas kalpoja parupurēšanas vietu. Priesteris un viņa kalpotāji nozieda šo akmeni zilā krāsā un dzina ārā dēmonu, laiattīrītu templi. Čaki satvēra nelaimīgo upuri, un visi četri, saņēmuši viņu aiz rokām un kājām, lielā steigāizplāja uz šā akmens, tā ka viņš tika burtiski pārliekts uz pusēm. Tad nakons - bende pienāca ar akmensnazi un prasmīgi un nežēlīgi ietrieca to starp upura kreisā sāna ribām, tieši zem krūšu galiņa, tūdaļ patpiepalīdzēdams nazim ar roku. Roka kā satrakots tīģeris sagrāba sirdi un izrāva to dzīvu no miesām. Pēctam, ielicis to traukā, viņš to pasniedza priesterim, kas straujiem soļiem devās pie elkiem un iezieda tosejas ar šīm siltajām asinīm.

Citos gadījumos upurēšana notika uz akmens, kas atradās tempļa kāpņu galā. Tad mirušais ķermenistika nomests tā, lai tas noveltos lejā pa pakāpieniem. Apakšā viņu satvēra kalpotāji un nomauca tam visuādu, izņemot kājas un rokas, un priesteris, noģērbies kails, ietinās šajā ādā. Pārējie dejoja kopā ar viņu.Viņi uzskatīja to par ārkārtīgi svinīgu lielu.

šos kopīgi upurētos cilvēkus viņiem bija paradums apbedīt tempļa pagalmā vai arī apēst, sadalotstarp tiem, kuri to bija pelnījuši, un starp senjoriem, bet rokas, kājas un galva pienācās priesterim unkalpotājiem. Šos upurus viņi uzskatīja par svētajiem. Ja tic bija karā sagūstītie vergi, senjoram tika viņukauli, kurus tas rituālo deju laikā vicināja kā uzvaru apliecinošas trofejas.

Citreiz viņi dzīvus cilvēkus meta Čičenicas akā, būdami pārliecināti, ka trešajā dienā upuri no tāsiznāks, lai gan neviens nekad tā arī neparādījās.

Šie ļaudis ārkārtīgi baidījās no nāves, un tas bija jaušams visās viņu dieviem veltītajās lūgšanuceremonijās, kuras tika rīkotas tikai un vienīgi cerībā, ka viņiem tiks dāvāta veselība, dzīvība un ēdiens.Kad kāds nomira, vajadzēja redzēt, kā viņi žēlo un apraud savu nelaiķi: šīs bēdas bija vispārējas. Dienāviņi apraudāja savus aizgājējus, bet naktī tik sērīgi un skaļi vaimanāja, ka sirds skumjās sažņaudzās. Viņistaigāja apbrīnojami bēdīgi vairākas dienas. Atturējās un gavēja, pieminot mirušo, itīpaši, ja bija mirisvīrs vai sieva, un teica, ka nelaiķi aiznesis sātans, jo uzskatīja, ka no viņa nāk viss ļaunais, itīpaši nāve.

Mirušos viņi ietina līķautā un piestūķēja tiem muti ar samaltu kukurūzu, lai viņsaulē viņiem būtu koēst un ko dzert; to viņi saucaļ par "koiju". Mirušajiem līdzi ielika arī dažus akmentiņus, kurus viņi lietomonētu vietā, lai citā dzīvē aizgājējiem netrūktu ēdamā. Viņi apbedīja [mirušos] savu māju iekšpusē vaiaiz tām, ieliekot kapā līdzi vairākus savus elkus. Ja nelaiķis dzīvē bija priesteris, tad ielika dažasgrāmatas, ja burvis - viņa burvju akmeņus un piederumus. Parasti viņi pēc nelaiķa apbedīšanas pametamājas neapdzīvotas. Citādi bija, ja mājā dzīvoja daudz cilvēku, tad mazinājās bailes, kādas viņosizraisīja mironis.

Kad nomira senjori vai citi ļoti dižciltīgi cilvēki, viņu ķermeņi tika sadedzināti, pelni sabērti lielostraukos un virs tiem uzcelti tempļi.

Senās Kokomu dzimtas senjoriem nocirta galvu, kad viņi nomira, to izvārīja un atbrīvoja no miesas.Pēc tam nozāģēja pakauša daļu, atstājot tikai priekšdaļu ar žokļiem un zobiem, šīs galvaskausu puses tikanoklātas ar īpašiem sveķiem tā, lai panāktu līdzību ar mirušo vaibstiem, kādi tiem bija, [dzīviem esot].Viņi tās turēja kopā ar pelniem pildītām statujām, lai pēc tam ar vislielāko godu un cieņu apraktu savumāju lūgšanu telpā kopā ar elkiem. ' Šī tauta vienmēr ir ticējusi dvēseles nemirstībai vairāk par daudzāmcitām tautām, jo uzskatīja, ka dzīve, kurā pēc nāves nonāks dvēseles, kas atbrīvojušās no ķermeņa, būsdaudz labāka. Šī nākamā dzīve, viņi teica, dalās sliktajā un labajā dzīvē, smagajā un atpūtas pilnajā.Sliktā un smagā dzīve lemta grēciniekiem, labā un patīkamā-tiem, kas bijuši labi un godīgi.

Viņi tic, ka abas šīs dzīves (gan labā, gan sliktā) nebeidzas, jo dvēsele nemirst."Spāņa stāstījums ir spilgts un droši vien arī patiess. Tomēr tas ir skats no malas un, iespējams,

nedaudz augstprātīgs. Pievērsīsimies daudz objektīvākiem uzskatiem un liecībām.Maiju valsllijrjajķ iiāk nekā simt pilsētu, un tās izdaiļoja lieliski tilpti, pilis un skulptūras.

DiemžeTno maiju manuskriptiem saglabājās tikai trīs, tomēr līdz mums ir nonācis ne mazums uzrakstu unzīmējumu, kuri vēsta par noslēpumainās tautas dzīvi un vēsturi un kuri savā laikā rotāja viņu tempļus unpilis.

Sajūsmu izraisa maiju kultūras vērtības, taču to pašu nevar teikt par viņu upurēšanas rituāliem.Ļaunuma iemiesojums - Čičenicas aka, kurā gadsimtiem ilgi tika mesti upurētie cilvēki un dārglietas, bijakļuvusi par avantūristu un dārgumu meklētāju iedzīvošanās avotu, bet tas jau ir cits stāsts. Šodien mēsvaram vienīgi brīnīties par pašu upuru drošsirdību un lielo ticību, svinīgi un labprātīgi dodoties nāvē.Kas tas varētu būt? Zema kultūra vai sabiedrības augsta pašorganizācija? Par to mēs vēl runāsim.

Tas, ko mēs izlasījām de Landas piezīmēs, visdrīzāk attiecas uz daudz senāko maiju pēctečiem.Viņus iekar oja ac teki kuru valsts konkistadoru uzbrukuma laikā Jukatanā XVI gadsimta sākumdaļā jaubija tuvu sabrukumarn Acteki bija pilnīgi iznīcīhājuši maiju kultūru. Tāpēc, lai gūtu priekšstatu par daudzsenāko un augstāk attīstīto maiju civilizāciju, atkal atšķirsim mums jau pazīstamo Zenona Kosidovskagrāmatu "Kad Saule bija Dievs". Nav šaubu, ka Kosidovskis, tāpat kā Cerams, bija īsts meistars vēsturesfaktu literārās apstrādes jomā. Zinātnieki tos parasti izklāsta precīzi, bet skopi. Un sāksim no tās vietas,kur de Landa beidz aprakstīt upurēšanas ainas pie Čičenicas, lai ar lieliskā vēsturisko hronikuinterpretētāja Z. Kosidovska palīdzību varētu ielūkoties vēl sirmākā senatnē.

"1855. gadā divdesmit piecus gadus vecais Edvards Herberts Tomsons nonāca Čičenicā, maijulielākajā un varenākajā pilsētā, par kuru klīda visfantastiskākās leģendas.

Gaismai svīstot, Tomsons izlēca no guļamvietas un, iedzēris dažus malkus kafijas, tūlīt devās uzpiramīdām. Uzrāpies pirmajā, kas pagadījās tuvāk, viņš ilgi nolūkojās drupu panorāmā, kas pletās viņaacu priekšā. Tompsons ar sasprindzinātu uzmanību paskatījās tālē. No viņa krūtīm izlauzās priekasauciens - starp kokiem kā spogulītis ievizējās neliels apaļš dīķis. —

"Svētais ezers - lietus dieva templis," viņš pačukstēja meksikānim, savam pavadonim.Ezers izskatījās loti drūms, un nebija brīnums, ka vietējie iedzīvotāji baidījās tam tuvoties. Būtībā

tas bija baismīgs bezdibenis - ar ūdeni piepildīta dziļa bedre. Tā krastus veidoja stāvas, apmēram 20metrus augstas klinšu sienas. Melnā ūdens virsmu klāja ūdensaugi, lapas un peldoši pussatrūdējušu kokustumbri.

Tompsons iegremdēja loti un pārliecinājās, ka dīķis ir apmēram 25 metrus dziļš.Rūpīgi izpētījis ezera krastu, Tompsons apsēdās uz akmens un vēlreiz apsvēra savas ekspedīcijas

uzdevumu. Viņš izvilka no kabatas grāmatiņu ar arhibīskapa Djego de Landas piezīmēm un jau nez kuroreizi izlasīja: "Ja šajā zemē kādreiz bijis zelts, tad lielākā daļa no tā laikam gan guļ Čičenicas ezeradibenā."

Maiji atšķirībā no actekiem saviem daudzajiem dieviņiem parasti upurēja vienīgi ziedus un augļus,un tikai tad, kad iestājās ilgstošs sausums un vajadzēja iežēlināt sadusmoto lietus dievu Čakmoolu, kurš,pēc seniem ticējumiem, dzīvojot ezera dibenā, priesteri tam upurēja pašu skaistāko meiteni par līgavu.Ļaudis deva viņai līdzi bagātu pūru: meta ūdenī dārglietas un dažādus sadzīves priekšmetus.

Ezera diametrs bija apmēram 70 metri, tāpēc nevarēja būt ne runas par visa ezera dibenapārmeklēšanu. Tomsons ar šīm grūtībām tika galā ļoti atjautīgi. Resnu koka stumbru, kas pēc saviemapveidiem atgādināja cilvēka figūru, viņš meta ūdenī tik ilgi, līdz viņam izdevās noteikt vietu, kur,visticamāk, krita dzīvie upuri. Šajā vietā viņš lika lietā speciāli šiem meklējumiem pagatavoto kausu.

Sākumā kauss izcēla virspusē dūņas darvas melnumā, satrunējušus kokus, bet reiz pat kopā saķērušosjaguāra un stirnas kaulus - meža traģēdijas mēmos lieciniekus. Nežēlīgi svilināja saule; krastā auga dūņuun dažādu drazu kaudzes, kas izplatīja neciešamu smirdoņu. Tā darbs turpinājās dienu no dienas, nedodot

nekādus rezultātus. Taču beidzot parādījās pirmais nedrošais panākumu vēstnesis: dūņās zinātniekspamanīja kaut kādas bāli dzeltenas sveķainas masas gabaliņus. Kad tos sakarsēja virs uguns, visapkārtizplatījās salkans, reibinošs aromāts. Tompsonam nebija ne mazāko šaubu, ka tas ir vīraks, ko priesterilietoja upurēšanas ceremonijā.

Drīz vien kā no pārpilnības raga sāka birt visdažādākie atradumi. Katrs kausa smēliens cēla dienasgaismā ko jaunu: rotaslietas, vāzes, šķēpus, nažus un no obsidiāna un jašmas darinātus traukus. Dc Landaspiezīmēs teikto galīgi apstiprināja no ezera dibena izvilktais jaunas meitenes skelets.

Tālākos meklējumus jaunais zinātnieks nolēma veikt, izmantojot ūdenslīdēja skafandru. Savas izjūtasun piedzīvojumus zem ūdens viņš aprakstījis tik krāsaini un ar tādu dramatisku spriedzi, ka labāk dotvārdu viņam pašam:

"Kad es spēru kāju uz kāpņu pirmā šķērskoka," viņš rakstīja savās atmiņās, "puiši, kas strādāja sūkņaapkalpes brigādē, pēc kārtas nāca klāt un ar sērīgu izskatu spieda man roku. Nebija grūti uzminēt viņudomas: viņi atvadījās no manis uz visiem laikiem, neticēdami, ka atgriezīšos dzīvs. Nolaidis kāpnes, esnogrimu kā ar svinu piebāzts maiss, atstādams aiz sevis sidrabainu burbuļu virteni.

Gaisma kļuva vispirms dzeltena, pēc tam zaļa, tad sarkanīgi melna, un beidzot es ieslīgu pilnīgāelles tumsā. Pieaugot spiedienam, sajutu ausīs asas sāpes. Bija patīkami apzināties, ka esmu vienīgaiscilvēks pasaulē, kas dzīvs nolaidies šajā vietā un dzīvs to arī atstās. Man blakus parādījās ūdenslīdējsgrieķis, mēs paspiedām viens otram roku.

Mūsu strādnieki tic, ka "svētā ezera" drūmajās dzīlēs mājo milzu čūskas un briesmoņi. Abi arūdenslīdēju grieķi, vākdami senlaiku priekšmetus, reiz tā aizrāvāmies ar darbu, ka aizmirsām ierastopiesardzību.

Meklējumu rezultāti bija sensacionāli un visā pilnībā apstiprināja, ka maiji ezerā metuši jaunasmeitenes. Virspusē tika izcelts tūkstošiem visdažādāko priekšmetu: krelles, rokassprādzes, no jašmasdarināti trauki un elku statuetes, zelta vairogi ar sižetiskiem plakanciļņiem, naži un lieliski nopulētiobsidiāna spoguļi, bet galvenais - jaunu sieviešu galvaskausi."

Beidzot maiju vēsture sāka atklāt savus noslēpumus.1947. gadā arheoloģiskā ekspedīcija, veicot pētījumus Meksikā Čjapasas un Bonampakas štatos,

atklāja 11 tempļus, kas uzcelti pirmajos gadsimtos pēc Kristus. Uz to sienām bija redzami ar dzeltenu,sarkanu, brūnu, zaļu un gaišzilu krāsu uzgleznoti karavīru, priesteru un karaļu attēli.

Maiju celtniecības raksturīgākā īpatnība bija tā, ka ēkas tika būvētas uz mākslīgām akmensplatformām nošķeltas piramīdas veidā. Tempļu un piļu sienas parasti bija ļoti biezas, tās klājagriezumiem rotātas akmens plāksnes. Celtnēs varēja nokļūt pa neparasti šaurām un zemām ieejām. Telpuvelvēm bija smailu, pagarinātu arku forma, kāda raksturīga vienīgi maiju arhitektūrai. Un vispār šīs ēkasatgādinātu zemus cietokšņus, ja to sienas no augšas līdz apakšai nerotātu figurāli plakanciļņi. Tajosattēlotas cilvēku un dzīvnieku galvas, briesmīgas čūskas un elki, kas atgādina viduslaiku baznīcu himēras.Plakanciļņu stils, lai gan izteiksmīgs un zīmējumā precīzs, ir neapšaubāmi grotesks, it kā tēli būtu dzīviiznākuši no murgainiem sapņiem.

Maiju pilsētu drupās sastopamas celtnes ar tik mazām ieejām un telpām, it kā tās būtu paredzētaspigmejiem. Visplašāk pazīstamā no šādām ēkām ir tā sauktais Punduru nams. Ticams šķiet pieņēmums, kamaiji šos namus būvēja gariem vai kādām citām mitoloģiskām būtnēm, kurām viņi vēlējās dot pajumti.

Čičenica bija pārāka par citām maiju pilsētām ar arhitektūras krāšņumu, skulptūru bagātību, krāsainofresku skaistumu, bet galvenokārt ar saviem apmēriem: tā aizņem gandrīz trīsarpus kvadrātkilometru lieluplatību.

Aptuveni pilsētas centrā, it kā mākoņos ietiekdamās, augšup slejas milzīga apaļa celtne. Tā ir maijukādreizējā astronomiskā observatorija. Tās logi ir orientēti uz noteiktiem zvaigznājiem. Tomērvisinteresantākais ir stadions. Jāteic, ka maiji bija kaislīgi bumbas spēles cienītāji. Stadionā redzammilzīgu, plakanciļņiem rotātu sienu un karnīzi, kas izlocījusies gluži kā čūska. Pie sienas horizontāli

piestiprināts akmens aplis, kura rādiuss sasniedz pusotru metru.Šajā stadionā Čičenicas iedzīvotāji noskatījušies dažādu komandu sīvās sacensības, slēguši derības,

sajūsmināti sveikuši savus mīluļus un apbēruši ar paļām un nievām tos, kas bija pievīluši viņu cerības.No hronikās teiktā izriet, ka zaudētāju komandas dalībniekiem skatītāju acu priekšā vajadzējis izģērbtiesgluži kailiem un atdot savas drēbes uzvarētājiem.

Jukatanas ziemeļdaļā netālu viena no otras atrodas divas citas maiju pilsētas - Ušmala un Maijapana,kas arhitektūras un mākslas pieminekļu bagātības ziņā gandrīz neatpaliek no Čičenicas.

Starp kalniem un Meksikas Čjapasas štata mūžamežiem balti atmirdz maiju senā svētā pilsēta, kotagad sauc par Palenki - pēc tuvākā indiāņu ciematiņa nosaukuma. Ja ievēro to apstākli, ka daļā, kas celtano akmeņiem, bija reliģiskais centrs, kur dzīvoja tikai priesteri un aristokrāti, bet visi pārējie iedzīvotājimitinājās kleķa" būdās, no kurām, protams, nav palicis ne miņas, jāsecina, ka uzplaukuma periodā pilsētādzīvoja ap 100 tūkstoši iedzīvotāju. Šis vienā vietā savākto, cits uz cita sakrauto, rūpīgi aptēsto, attēliemklāto akmens bluķu milzīgais daudzums atstāj neizdzēšamu iespaidu. Pietiek pateikt kaut vai to, ka tursaglabājušās 18 krāšņas pilis un tempļi, kā arī 22 citas celtnes, to skaitā augsts tornis astronomiskajiemnovērojumiem. Visas šīs ēkas uzbūvētas uz pamatiem, kam ir piramīdas forma.

Arheologi uzskatīja, ka maiju piramīdas atšķirībā no ēģiptiešu piramīdām neesot izmantotas kāvaldnieku kapenes, bet kalpojušas tikai par tempļu un piļu mākslīgiem pamatiem. Taču arheologs AldensMezons ievēroja "Uzrakstu tempļa" grīdā Palenkē kādu plāksni ar spraugām. Kad to pacēla, atklājāsšauras, akmens šķembām aizbērtas kāpnes, kas veda piramīdā. Četrus gadus turpinājās rūpīgs darbs, līdzbeidzot arheologi nokļuva mazā kambarītī ar lielu akmens sarkofāgu, kurā atrada piecu jaunu indiāņu -divu meiteņu un triju jaunekļu kaulus. Daudzie jo daudzie no jašmas izgatavotie rotājumi lika domāt, kajaunie cilvēki droši vien ir no aristokrātiskām dzimtām cēlušies reliģiska rituāla upuri. Pa trīsstūrveidaieeju, ko aizsedza vairākas tonnas smags akmens bluķis, pētnieki nokļuva plašā zālē. Tā pārsteidza arkristāliskajiem stalaktītiem, kas nokarājās no griestiem, un stalagmītiem, kuri slējās no grīdas kā adatumežs.

Zāles vidū stāvēja smags akmens sarkofags, kurā atrada kāda valdnieka vai augsta priesteramirstīgās atliekas. Nelaiķis bija apbērts ar zaļas jašmas greznumlietām, bet viņa seju sedza maska, kasbija darināta mozaīkas veidā no jašmas plāksnītēm. Tērpa audums bija pilnīgi satrunējis.

Sarkofāgu greznoja sižetiski ornamenti un hieroglifi, pēc kuriem Mezons noteica datumu: 603. gada27. janvāris…

Palenke bija maiju vecās impērijas pilsēta. Jāzina, ka arheologi iedala maiju vēSTOndivošlielos^periodos: vecajā un jaunajā impērijā. Senie maiji apdzīvoja Jukatanas pussalas dienviddaļu,bet mūsdienu maiji - Hondurasu, Gvatcmalu un Čjapasu un Tavasko štatus Meksikā. Tas notika laikaperiodā no X gadsimta pirms Kristus līdz VI gadsimtam pēc Kristus. Vecā impērija sasniedza ziedu laikuspirmajos gadsimtos pēc Kristus. Ap 610. gadu pēc Kristus maiju valstī notika pasaules vēsturē kaut kasnepieredzēts. Kādu rītu iedzīvotāji pēkšņi ieraka zemē savu mantu un uz visiem laikiem atstāja pilsētasar to lieliskajām ielām un laukumiem, : tempļiem un pilīm, bet paši Jukatanas ziemeļdaļā uzbūvēja jaunaspilsētas - Čičenicu, Maijapanu un Ušmalu.

Tiklīdz zinātnieki pārliecinājās par šā notikuma vēsturisko ticamību, no visām debess pusēm kā nopārpilnības raga sāka birt dažnedažādas teorijas, kas centās izskaidrot dīvaino faktu, minot par tāiespējamo cēloni gan iekarotāju uzbrukumu, gan briesmīgu stihisku nelaimi, gan globālas klimataizmaiņas.

Taču šīs maiju mīklas atminējums izrādījās pavisam prozaisks.Aristokrātijas uzpūtība, atpalicība un atrautība no tautas masu dzīves noveda pie tā, ka apstājās

sabiedrības attīstība. Sevišķi skaidri tas atspoguļojās lauksaimniecībā, kur zemes apstrādāšanas metodesbija ārkārtīgi primitīvas. Pietiek pateikt kaut vai to, ka maiji nepazina pat arklu.

Lai izaudzētu kukurūzu, zemkopis izdedzināja džungļos klaju vietu un šādā veidā iegūtajā lauciņā ar

noasinātu mietu izdoba zemē bedrītes, kurās iemeta graudus. Kad augsne vienā tīrumā noplicinājās unpārstāja dot ražu, viņš pārgāja uz citu vietu, jo maiji neprata mēslot zemi. Atstātie lauki no jauna aizaugaun kļuva par džungļiem, un tos varēja atkal apstrādāt tikai pēc daudziem gadiem.

Meklējot auglīgu zemi, zemnieki aizgāja aizvien dziļāk un dziļāk džungļos, līdz ar to attālinādamiesno pilsētām, kuras viņiem vajadzēja uzturēt. Pilsētniekiem dzīvot kļuva aizvien grūtāk, un beigu beigāsviņu mājās ienāca bads. Milzīgas platības bija pārvērtušās par nederīgām zemēm, un tauta saprata, kavienīgais glābiņš ir emigrācija. Tajā laikā, kad ziemeļos radās jauna impērija, senās pilsētas Vašaktuna,Tikala, Naranho, Kopana un Palenke nozuda džungļu biezoknī, kas vairāk nekā tūkstoš gadus pasargājavecās impērijas drupas no cilvēku acīm. f» No XVI - XVIII gadsimtā maiju valodā latīņu burtiemuzrakstītajām hronikām (Čilam Balama grāmatām) mēs uzzinām, ka Ziemeļjukatanā pastāvējuši trīsgalvenie politiskie centri - pilsēt- valstis Maijapana, Čičenica un Ušmala. Maijapanas valdnieki bijušipriesteri ar karali priekšgalā; viņi uzskatījuši sevi par baltā dieva Kukulkana tiešiem pēctečiem un tālabnēsājuši mākslīgas bārdas. Turpretī Čičenicā un Ušmalā valdīja karavīri - militārās aristokrātijas kastuvadoņi.

1000. gadā minētās pilsētas apvienojās federācijā, bet jau ap 1200. gadu starp tām izcēlās karš.Maijapanas armijas virspavēlnieks Hunaks Kels, izmantodams algotņus no tolteku cilts, ieņēma unnopostīja Čičenicu, bet tās valdniekus aizveda sev līdzi kā ķīlniekus. 1441. gadā sagrābtajās pilsētāsuzliesmoja sacelšanās. Dumpinieku karaspēks, kura virspavēlnieks bija Ušmalas valdnieks no Šiudinastijas, pārvērta Maijapanu par gruvešu kaudzi. Pēc šiem notikumiem sašķeltā un novājinātā maijuvalsts kļuva par vieglu laupījumu actekiem.

Kad ieradās spāņi, senās maiju kultūras vairs nebija. Lielo arhitektu, mākslinieku un astronomupēcteči bija pārvērtušies par vājām, pusmežonīgām ciltīm, kas runāja dažādos dialektos, atšķīrās cita nocitas ar apģērbu un paražām un par savu kopīgo slaveno vēsturi bija saglabājušas vienīgi miglainasatmiņas. Tiesa, viņiem bija palikusi vecā reliģija, taču visai izkropļotā formā. Tieši tādus viņus iepazinade Landa.

Arī jaunās impērijas pilsētas pamazām nogrima džungļu biezoknī gluži kā jūras dzelmē, un neviensvairs tās neatcerējās. Tikai dažas indiāņu ciltis šo pilsētu drupās rīkoja slepenas reliģiskas ceremonijas.

20. nodaļa Nežēlīgie acteki

Spāņu iekarojumu vēslure Amerikā, indiāņu lielo civilizāciju bojāejas noslēpums liek mums nojauna pievērsties Cerama un Kosidovska grāmatām, kurās spilgti aprakstīti tā laika grandiozie notikumi unkuras izceļas ar vēstures materiālu, aprakstu, kā arī aculiecinieku pierakstu talantīgu literāro apstrādi.

Ernans Kortess, paputējuša spāņu muižnieka dēls no Es- ' tremaduras, jaunības dienās bijavieglprātis un liels brunču mednieks. Ar dzīrēm tādu pašu dīkdieņu sabiedrībā, tračiem un slepenām mīlasdēkām viņš beigu beigās tā nokaitināja godprātīgos pilsoņus, ka, glābjoties no pilsētas kārtības sargudusmām, viņam nācās doties tālos ceļojumos. Tas bija 1504. gads; kopš Kolumba pirmās ekspedīcijasnebija pagājuši pat 12 gadi. Par An- tiļu salu zelta krājumiem klīda tādas leģendas, ka no tām varējaapreibt ne tikai karstgalvīgais Kortess, bet pat visvecākais un cienījamākais Spānijas iedzīvotājs.

Kortess devās jūras braucienā un izkāpa krastā Santodomin- go salā. 1511. gadā viņš kopā arVelaskesu sadomāja iekarot Kubu, kur iemantoja ne tikai interesantu atgadījumu stāstītāja, bet arī nežēlīgakolonizatora slavu.

Pēc salas sagrābšanas Velaskess kļuva par tās gubernatoru, bet Kortess ieguva savā īpašumā daudzzemju un zelta raktuves. Drīz vien viņš jau bija sarausis pamatīgu bagātību. "Dievs vien zina, cik indiāņudzīvību maksāja šī bagātība," rakstīja XVI gadsimta spāņu hronists Bartolomē de Laskasass.

1518. gadā Huans dc Grihalva izpētīja Jukatanas pussalas ziemeļu un rietumu krastu. No vietējāmindiāņu ciltīm viņš uzzināja, ka kontinenta vidienē atrodoties varenā, biezi apdzīvotā un ar zeltu bagātāacteku valsts.

Gubernators Vclaskess nolēma nosūtīt uz turieni militāru ekspedīciju, un Kortess apsolījis segt daļuizdevumu, ar aizkulišu intrigām galu galā panāca to, ka viņu iecēla par tās vadītāju.

Kubas ostas pilsētiņā Santjago jaunizceptais armādas admirālis sagatavoja sešus kuģus un savervējatrīssimt karavīru, bet tad Velaskess nožēloja savu pārsteidzīgi pieņemto lēmumu un rīkojumu atsauca.Pazīdams Kortesa spītīgo un pārgalvīgo raksturu, gubernators uzlēca zirgā un aizauļoja uz ostu, lai patspersoniski atceltu no amata ekspedīcijas vadītāju.

Taču viņa ierašanās brīdī Kortess steigšus pacēla buras un izgāja jūrā, lai gan ekspedīcija vēl nebijasagatavota ceļojumam: trūka kuģu, kareivju, bet, pats galvenais, - pārtikas. Sarāvis saites ar varaspārstāvi, Kortess sāka sirot pa jūru kā pirāts, lai apgādātu sevi ar visu nepieciešamo.

Makakas ostā Kubā viņš konfiscēja visus pārtikas krājumus, netaupīdams pat karaļa muižas.Trinidadā Kortess sagrāba tikko no Spānijas pienākušo tirdzniecības kuģi ar visu kravu.

Citā Kubas ostā - Sanantonio - armāda galu galā pabeidza sagatavošanās darbus un 1519. gadafebruārī izgāja atklātā jūrā Jukatanas virzienā. Tajā ietilpa 11 kuģi, uz kuriem bija 110 matroži, 566kareivji un 200 indiāņi - nesēji. Šīs mazās armijas galvenais spēks bija kavalērija ar 11 zirgiem, betpirmām kārtām - artilērija: 10 smagie un 4 vieglie bronzas lielgabali. Kājnieki bija apbruņoti ar lokiem,pīķiem, zobeniem, 32 arbaletiem un 14 arkebūzām.

Flotile izmeta enkuru Jukatanā, Tarasko upes grīvā, jo tās gultne bija par seklu kuģošanai. Paņēmislīdzi daļu apkalpes, Kortess laivās devās uz upes augšteci, lai sasniegtu tarasku galvaspilsētu, kur, pēcGrihalvas stāstītā, spāņi agrāk uzņemti visai draudzīgi.

Taču Kortesu sagaidīja nepatīkams pārsteigums: no upes krastiem, kur mangrovju koku un liānubiezokņos slēpās simtiem laivu ar indiāņiem, sāka lidot bultas un akmeņi. Drīz vien spāņu laivas sadūrāsar indiāņu pirogām. Karavīri lēca ūdenī, kur turpināja sīvo cīniņu.

Pēc kāda laika spāņiem izdevās nokļūt krastā, no kurienes viņi sāka šaut ar arkebūzām. Nepazīstamoieroču dārdoņa nobaidīja indiāņus. Viņi bēga kur kurais, un Kortess ieņēma viņu galvaspilsētu.

Tā sākās konkistas vēsture, kas pārtrauca Amerikas civilizācijas attīstību. Viens no pirmajiemvēsturniekiem, kas pievērsās Amerikas izzudušo civilizāciju izpētei, bija Viljams Preskots - aklszinātnieks no Ņujorkas, 1843. gadā izdotā darba "Meksikas iekarošana" autors. Šī grāmata, kas apliecinapatiešām īsta mākslinieka talantu, kļuva par pasaules mēroga sensāciju. Gandrīz piecdesmit gadus vecaisaklais rakstnieks no Manhetenas nomales dāvāja cilvēcei acteku un maiju dzīves patiesu aprakstu, bet pēctam arī "Peru iekarošanas vēsturi", kurā parādīja, kā spāņu konkistadors Pizarro sagrāva Peru inku valsti.Gandrīz 300 gadus cilvēki neko nebija zinājuši par varenu impēriju pastāvēšanu un bojāeju Amerikaskontinentā. No nebūtības uzpeldēja pašu acteku un maiju manuskripti, indiāņu tautu vēsture, ko spāņuvalodā bija uzrakstījis talantīgais acteku valdnieku pēctecis virsaitis Ihtlilhočitls, spāņu misionāru uniekarotāju līdzgaitnieku Diasa, Tor- kemadas, mums jau pazīstamā de Landas un citu autoru raksti uninteresantās liecības. Tas bija stimuls, kas vaicināja seno relikviju izrakumu atsākšanu Meksikā un Peru.Uzradās arī avantūristi un indiāņu zelta meklētāji. Vēsture atkal bija sākusi runāt, papildinādama cilvēkuzināšanu krājumu, bet vienlaikus arī uzkurinādama gan ilgas pēc ceļojumiem, gan iedzīvošanās kāri.

Turpinādami Kosidovska grāmatas lasīšanu, mēs sīki ne- pakavēsimies pie notikumiem, kas saistītiar spāņu un indiāņu karu.

Par konkistadoru ekspedīcijām ir sarakstīts daudz grāmatu un uzņemts ne mazums kinofilmu.Pieskarsimies šīs epopejas mazāk zināmajām pusēm, lai, piemēram, atbildētu uz jautājumu: kāpēckareivīgie acteki nespēja pievārēt saujiņu atnācēju no aizjūras zemēm?

Pie visa vainojams acteku dievs Kecalkoatls. Acteki viņu iztēlojās kā balto cilvēku ar sprogainubārdu, kaut gan viņiem pašiem bārda neauga. Leģenda vēstīja, ka baltais dievs ieradies no "zemes, kuruzlec saule", spārnotā kuģī (paši acteki buras nepazina) un izkāpis krastā tieši tajā vietā, kur savu nometnibija ierīkojis Kortess. Baltais dievs iemācījis indiāņiem amatus un labas ieražas, devis viņiem gudruslikumus un reliģiju, kā arī nodibinājis valsti, kurā audzēja dažādas krāsas kokvilnu un kukurūzas vālītesbrieda cilvēka augumā.

Paveicis savu misiju, baltais dievs atgriezies tur, no kurienes ieradies. Par viņa nozušanu indiāņiembija vairākas leģendas.

Bet visās leģendās pilnīgi sakrita vēstījums par pašu galveno: baltais dievs pareģojis, ka no aizjūrasieradīšoties balti iekarotāji, kuri pakļaušot visas indiāņu ciltis un gāzīšot viņu dievus, aizstājot tos arsvešzemju dievu. Šo leģendu ietekmē acteki viegli noticēja, ka piepildās senais pravietojums. Baltieatnācēji viņiem likās būtnes no citas pasaules. Tic valdīja pār pērkonu un zibeni (arkebūzas un lielgabali)un bija savai varai pakļāvuši neredzētus četrkājainus briesmoņus (zirgus), bet taraskus par spīti indiāņumilzīgajam skaitliskajam pārsvaram sakāvuši gluži kā ar brīnumainas burvestības palīdzību.

Ir saglabājušies rakstveida avoti, no kuriem neapstrīdami izriet, ka tieši ticība baltā dieva atnākšanaibija viens no cēloņiem, kāpēc spāņiem tik viegli izdevās uzveikt actekus un Peru inkus. Tieši šī ticībalaupīja viņiem cīņas sparu un uzdvesa grūtsirdību- Montesumas vadītajai kara padomei. Acteku valdnieksnevis apvienoja visus spēkus, lai vienotā triecienā sakautu nekaunīgo iebrucēju saujiņu, bet gan nolēmauzsākt sarunas. Viņš nosūtīja vēstnešus, kuriem ar dāsnām veltēm vajadzēja pielabināt bargossvešzemniekus.

Par šādām veltēm konkistadori nebija pat sapņojuši, un tās nepavisam neiedvesa viņos bijību, kāMontesuma bija cerējis, bet, gluži otrādi, uzkurināja neremdināmu alkatību. Tālāk situācija veidojās parlabu Kortesam un viņa rīkļurāvējiem. Pēc asiņainām kaujām viņa pusē bija pārnākušas totonaku untlakskaliešu ciltis, kas pusgadsimtu bija cīnījušās pret alkatīgajiem actekiem. Ciešot sakāvi pēc sakāves,acteki beidzot pret tlakskaliešiem bija pielietojuši ekonomiskās blokādes taktiku un nogriezuši pat sālspiegādi. Tlakskalieši bija tiktāl atradinājušies no sāls, ka pat spāņu valdīšanas laikā vairākas šo indiāņupaaudzes joprojām to nelietoja.

1519. gada 8. novembrī spāņu konkistadori sasniedza acteku impērijas sirdi - galvaspilsētuTenočtitlanu ("Kaktusu klinti") jeb "Rietumu Venēciju", kā iekarotāji to uzreiz nosauca - tik skaista un

varena bija šī lielā pilsēta, kurā dzīvoja 300 tūkstoši iedzīvotāju (Londonā tolaik dzīvoja tikai 200tūkstoši). Teskoko ezera krastos bija arī citas savā starpā savienotas pilsētas, kuras ieskāva no tēstiemakmeņiem celtas mūra sienas. Visu ezera apkaimē esošo pilsētu iedzīvotāju kopskaits bija apmēram trīsmiljoni cilvēku!

Pēc nedēļas Kortess jau sāka perināt plānus, kā veiksmīgāk iekarot šo valsti un sagrābt tās bagātības.No pieredzes viņš zināja, ka indiāņi krīt panikā un pārtrauc cīņu, tiklīdz tiek nonāvēts vai saņemts gūstāviņu vadonis. Tāpēc viņš nolēma spert ārkārtīgi pārdrošu soli - sagūstīt Montcsumu un, rīkojoties viņavārdā, sagrābt varu savās rokās.

Drīz vien kāds atgadījums Kortesam lieliski noderēja sazvērestības organizēšanai: viens no actekuprovinču gubernatoriem bija nogalinājis vairākus sagūstītos spāņus.

Zaudējis kauju, viņš atzinās, ka esot to darījis, izpildot Mon- tesumas norādījumu. Tad Kortess arvairākiem rīkļurāvējiem ielauzās pilī, apvainoja valdnieku nodevībā un, visam galmam vaimanājot unraudot, aizveda viņu uz savu nometni. Kortess pats iekala acteku valdnieku važās uz vairākām stundām,bet pa to laiku laukumā uz sārta tika sadedzināts nelaimīgais gubernators.

Valdnieka padevība un iedzīvotāju pasivitāte noveda pie tā, ka konkistadori kļuva pavisam pārdroši.Drīz vien spāņi piespieda Motesumu nodot viņiem visu acteku dārgumu krātuvi, paskaidrojot, ka tā būšotnodeva Spānijas karalim. Taču nekaunības kalngals bija kāda tempļa pārbūvēšana par katoļu baznīcu, kadspāņu algotņi visas pilsētas iedzīvotāju acu priekšā nogrūda acteku dieva statuju pa piramīdas kāpnēm.

1520. gada maijā, proti, sešus mēnešus pēc tam, kad Kortess \bija ieradies galvaspilsētā, noVerakrusas pienāca satraucoša vēsts. Tur bija izcēlies krastā spāņu korpuss ar Narvaesu priekšgalā; to isūtīja Kubas gubernators Velaskess, lai sagūstītu Kortesu un ) atņemtu viņam laupījumu.

Kortess atstāja savā vietā par komandieri Alvarado, bet pats, ne mirkli nevilcinoties, ar 233kareivjiem devās pretī jaunajam ienaidniekam. Narvaess bija iegājis totonaku galvaspilsētā unnocietinājies tur piramīdas virsotnē. Taču viņš bija neizlēmīgs un. neapdāvināts virsnieks. Nakts aizsegā,tropiskās vētras un lietusgāzes laikā Kortesa karaspēks piezagās pie piramīdas un pēkšņā triecienāieņēma pretinieka pozīcijas. Narvaess tika smagi ievainots, bet viņa karavīri - 1200 kājnieku un 100kavalēristu nolika ieročus. Kortess, neskopodamies ar dāvanām un apsolīdams bagātīgu laupījumu,pārvilināja tos savā pusē, tādējādi papildinot un nostiprinot savu armiju.

Tiklīdz viņš bija ticis galā ar šiem sarežģījumiem, atauļoja Alvarado ziņnesis ar nelaimes vēsti:Tenočtitlanā bija uzliesmojusi sacelšanās. Satracinātie iedzīvotāji bija sadzinuši spāņus viņu mītnēs unnogriezuši ceļus pārtikas piegādei. Kuru katru brīdi indiāņi varēja pāriet uzbrukumā un nogalinātaplenktos.

Kas tad īsti bija noticis? Sakarā ar svinībām par godu kara dievam pilsētas laukumā pie piramīdasbija sapulcējušies 600 ievērojamākie acteku augstmaņi, lai piedalītos tradicionālajā rituālā - himnudziedāšanā un reliģiskajos gājienos. Izpildot Alvarado rīkojumu, konkistadori uzbrukuši neapbruņotajiemactekiem un nonāvējuši tos līdz beidzamajam vīram. Pēc tam norāvuši no līķiem dārglietas. Šī ļaundarībanekādi netika izprovocēta, zvērības iemesls bija viszemiskākā slepkavošanas un laupīšanas kāre.

Kortess straujā pārgājienā steidzās palīgā aplenktajiem un 24. jūnijā ienāca pilsētā. Tukšajās ielāsun laukumos valdīja draudīgs klusums. Dīvainas apstākļu sakritības dēļ neviens pat nemēģināja aizkavētabu armiju apvienošanos.

Bet, tiklīdz Kortess paguva aizvērt aiz sevis vārtus, pilsētā atskanēja draudīgi izsaucieni. Pēc mirkļacietokšņa mūriem kā viesuļvētra tuvojās neskaitāmi līdz zobiem apbruņotu indiāņu pulki. Tuvējās ielas,māju jumti un pat piramīda bija sētin nosēta ar vīriešiem, sievietēm un bērniem. Uz aplenktajiem vispirmsnobira akmeņu krusa, bet pēc tam acteku karavīri lielā nekārtībā, grūstīdami cits citu, metās uz mūriem,nepievēršot uzmanību tam, ka lielgabalu un arkebūzu zalves izrauj milzu robus viņu rindās.

Spāņi necieta kaut cik nopietnus zaudējumus, tomēr uzbrucēju niknums iedvesa viņiem bailes.Kortess atkal un atkal raidīja pēkšņos triecienos kavalēristus un kājniekus, taču būtībā tie bija veltīgi

pūliņi. Kad indiāņus mīdīja ar zirgiem un kapāja ar zobeniem, viņi atkāpās, taču pēc brīža atgriezās atkal.Abām rokām viņi ieķērās zirgu krēpēs, rāva jātniekus ārā no segliem, bet tos, kurus izdevās sagūstītdzīvus, nekavējoties aizveda pie kara dieva altāra un nodūra. Kanālos un ezera ūdeņos mudžēt mudžējapiro- gas ar karavīriem. Uz dambjiem acteki izjauca tiltus un cēla barikādes, nogriezdami spāņiematkāpšanās ceļu. Kortess, juzdams savu bezspēcību, plosījās kā negudrs, pēc tam pavēlēja nodedzinātmāju pēc mājas, kvartālu pēc kvartāla, un drīz vien pilsēta pārvērtās par uguns jūru.

Beigu beigās Kortess saprata, ka vienīgā iespēja palikt dzīvam ir noslēgt pamieru un atstāt pilsētu.Viņš vērsās pie Mon- tesumas ar lūgumu palīdzēt viņam šajā lietā. Acteku valdnieks, vai nu vēlēdamiespaglābt pilsētu no galīgas iznīcināšanas, vai arī zaudējis prātu no bailēm, neatteicās kļūt par starpnieku.

Uzvilcis mugurā visgreznāko valdnieka tērpu, viņš parādījās uz cietokšņa mūra un svinīgā balsīpavēlēja savai tautai pārtraukt cīņu. Taču dumpinieki jau bija zaudējuši jebkādu cieņu pret Montesumu.Laukumu pāršalca vienprātīga sašutuma vētra, atskanēja apvainojoši saucieni. Montesumu apmētāja arakmeņiem. Viens no tiem trāpīja viņam tieši pa pieri, un nāvīgi ievainotais valdnieks saļima.

Savas dzīves pēdējos mirkļus Montcsuma pavadīja vientulībā un izmisumā. Viņš rāva nost apsējus,atteicās no ēdiena, ar nepacietību un ilgām gaidīdams nāvi. Montesumas līķi spāņi izdeva actekiem, unviņi to noslēpa tik labi, ka tas nav atrasts līdz pat mūsu dienām.

Tiklīdz pienāca tumšās bezmēness naktis, Kortess nolēma slepeni izkļūt no slazda. Tā kā indiāņinemēdza miegā iegrimušajā pilsētā norīkot sargposteņus, šāds nodoms varēja vainagoties ar panākumiem.Pa iepriekš sagatavotu pārnesamu tiltu spāņi un viņu sabiedrotie indiāņi jau bija tikuši pāri pirmajamkanālam, kas šķērsoja dambi, un patlaban tuvojās otrajam, kad pēkšņi kāda indiāniete, neraugoties uz vēlonakts stundu, tumsā viņus pamanīja un sacēla trauksmi.

Iedzīvotāji uztrūkās no miega un metās bēgļiem pakaļ. Uz dambja saskrēja karavīru pūļi, ezerāparādījās pirogas - un sākās nikna kauja. Iekarotāju kolonna, kas bija izstiepusies garumā, nokļuva zembultu un nāvējošās akmeņu krusas. Acteku karavīri, pirogās braukdami, gāza spāņus ūdenī un sagūstījadzīvus, lai upurētu saviem dieviem.

Iebrucēji izmisīgi aizstāvējās, taču kritušo un ievainoto skaits auga baismīgā ātrumā. No pilnīgassakāves viņus paglāba kava- lērijas iznīcinošie triecieni un lielgabalu zalves, kas sašķaidīja piro- gas unnoslaucīja indiāņus no šaurā dambja. Izmantodami acteku acumirklīgu apjukumu, spāņi metās ūdenī, laipeldus nokļūtu līdz krastam, kur viņi varēja daudz brīvāk manevrēt. Pēc šīs kaujas no Kortesa karaspēkabija palicis pāri nožēlojams asinīm noplūdušu, noskrandušu un izvārgušu salašņu pūlis. Spāņi bijazaudējuši gandrīz trešo daļu kareivju, bet tlakskalicši - vairāk par pieciem tūkstošiem vīru. Starp tiem,kas pēc kaujas palika dzīvi, nebija neviena, kam nebūtu vieglāka vai smagāka ievainojuma. Bija zaudētivisi lielgabali un arkebūzas, daudz arbaletu un lielākā daļa zirgu. Ezera dibenā nogrima arī viss actekuzelts, kuru spāņi pirms kaujas bija sadalījuši savā starpā un gribējuši iznest no pilsētas.

Pēc tam Kortess devās uz tlakskaliešu galvaspilsētu. Savu sabiedroto teritorijā 1520. gada novembrīviņš guva vēl vienu uzvaru pār actekiem, un šoreiz tā bija vislielākā un vissmagākā kauja.

Tajā laikā acteku vidū uzliesmoja melno baku epidēmija; šo slimību iekarotāji bija ievazājuši noEiropas. Tūkstošiem indiāņu kļuva par tās upuriem, arī sacelšanās vadonis Montesumas brālisKvitlavaks. Kaut arī viņa pēctecis Kvautemoks (pēc citiem avotiem - Kvautimosins) izsludināja tautassvēto karu, cenzdamies pārvilināt savā pusē tlakskaliešus, atsevišķas pilsētas un ciltis, cita cituapsteidzot, sūtīja Kortesam savas lojalitātes apliecinājumus, līdz ar to parakstot nāves spriedumu gan sev,gan saviem tautiešiem.

Šķita, ka liktenis ir Kortesam labvēlīgs. No malu malām sāka pienākt gluži negaidīti papildspēki.Verakrusas ostā noenkurojās ar šaujamieročiem un munīciju bagātīgi piekrauts kuģis, kuru no Kubas bijaatsūtījis Vclaskess.

Tā rezultātā Kortesa armija kļuva varenāka nekā jebkad agrāk, tajā ietilpa 818 kājnieki (118 no tiembija apbruņoti ar ar- baletiem un arkebūzām), 110 kavalēristi, 75 tūkstoši tlakskaliešu karavīru, trīs

smagie lielgabali no dzelzs un 15 vieglie - no bronzas, tā saucamie falkoneti.Kortess nebija aizmirsis, kādas nepatikšanas konkistadoriem bija sagādājusi acteku pirogu flotile,

tāpēc nolēma likt tai pretī savu paša floti. Viņš pavēlēja uzbūvēt 13 buru brigantīnas, izlietojotsadedzinātās armādas takelāžu, buras un dzelzs daļas.

Drīz vien acteku dumpinieki saņēma briesmīgu triecienu: sabiedrotā un brāļu pilsēta Teskoko, kasatradās tā paša ezera krastā iepretim Tenočtitlanai, dinastisku intrigu rezultātā piedāvāja Kortesamsavienību un uzaicināja viņu pie sevis. Tā nodevība pašā acteku valsts iekšienē deva iespējukonkistadoriem iegūt bāzi turpat blakus tās galvaspilsētai.

Smago brigantīnu pārvietošana 100 kilometru attālumā 110 tlakskaliešu galvaspilsētas pāri augstokalnu pārejām ir vēsturē nepieredzēts notikums. To paveica tūkstošiem tlakskaliešu nesēju 20 tūkstoštlakskaliešu karotāju apsardzībā.

Vairākus mēnešus Kortess centās ieslēgt Tenočtitlanu blokādes lokā: viņa ļaudis ieņēma tuvējāspilsētiņas un ciematus, izpostīja akveduktu un pārtrauca ūdens piegādi pilsētai. Gatavodamies triecienam,Kortess sadalīja savu armiju trijās operatīvās grupās, kurām vajadzēja vienlaikus forsēt trīs dambjus, kassavienoja pilsētu ar sauszemi.

Bet Kvautemoks bija noorganizējis labi pārdomātu aizsardzību. Viņš nostiprināja dambjus arierakumiem, barikādēm un dziļiem grāvjiem, kurus no flangiem aizsargāja milzum daudz pirogu arkaravīriem.

Kortess izdarīja uzbrukumu pēc uzbrukuma, taču viņa iekarotāji, akmeņu un bultu krusas sagaidīti,ikreiz bija spiesti atkāpties, nosējot dambjus ar līķiem. Taču drīz vien stāvoklis mainījās par labukonkistadoriem: no Teskoko pienāca brigantīnu flotile.

Kad pēkšņi parādījās milzīgās laivas ar baltajām burām, galvu reibinošā ātrumā slīdot pa ezeravirsmu, indiāņus pārņēma izbrīns un šausmas. Brigantīnas kā vēja spārniem traucās pretī indiāņunedrošajām laiviņām, nepārtraukti apšaudot tās ar falkonetiem un arkebūzām. Ezers tūdaļ pārklājās arlīķiem un sadragātu pirogu atliekām.

Acteku flotiles sakāve atsedza uz dambjiem uzcelto barikāžu flangus un aizmuguri. Tiesa, no visāmpusēm ielenktie acteku karavīri aizstāvējās ar nepieredzētu bezbailību, taču nespēja atvairīt uzbrukumusun gāja bojā. Kortess citu pēc citas sagrāba barikādes, nenovēršami virzīdamies gar dambjiem uzgalvaspilsētu.

Nojumtiem, no piramīdu virsotnēm - no visām pusēm - vīrieši, sievietes un bērni apmētāja viņus arakmeņiem un bultām. Uzbrucējiem nācās steigšus atkāpties, atstājot aiz sevis cilvēku un zirgu līķus.

Nespēdams salauzt acteku tautas pretestību, Kortess pavēlēja aizdedzināt pilsētu un atiet uz dambjuvidusdaļu. Ugunsgrēks pārvērta mājas par degošām lāpām, no kurām uz visām pusēm lidoja miljoniemdzirksteļu. Varonīgajiem iedzīvotājiem šķita, ka pienācis pasaules gals. Grīļodamies aiz bada unpārguruma, viņi kā rēgi klīda pa pilsētu un gar kanāliem, kas bija pilni līķiem. Piramīdu virsotnēspriesteri drūmās balsīs piesauca dievus, skanēja kara bungu dobjā rīboņa.

Kādu nakti spāņiem izdevās sagūstīt sacelšanās vadoni Kvau- temoku, kad viņš mēģināja pirogāizkļūt no aplenktās pilsētas. Kortess uzņēma viņu, parādot pienācīgu godu, un apgalvoja, ka arī turpmākizturēšoties ar cieņu pret viņa karalisko kārtu. Kvaute- moks lūdza Kortesu, lai tas ļauj iedzīvotājiematstāt pilsētu un apmesties apkārtējos ciemos. Rītausmā no kūpošajām krāsmatām iznira pilsētasiemītnieki, kas vēl bija palikuši dzīvi. 70 tūkstoši nomocītu vīriešu, sieviešu un bērnu trīs dienas un naktisgurdi vilkās garām dambjiem. Viņus gaidīja ilgi un smagi klejojumi.

Blokāde bija ilgusi trīs mēnešus. Pavisam bija gājis bojā no 120 līdz 240 tūkstošiem acteku.Tlakskalieši bija zaudējuši 30 tūkstošus karavīru. Un tikai spāņi guva šo uzvaru, ciešot niecīguszaudējumus. Tātad viss kara smagums bija gūlies uz indiāņu cilšu pleciem, kaut gan labumu no tā guvavienīgi baltie svešzemnieki.

Ieņēmuši pilsētu, konkistadori nekavējoties sāka meklēt ezerā nogrimušos Montesumas dārgumus.

Nirēji pārbaudīja ezera un kanālu dibenu, karavīri izvandīja pilsētā malu malas, taču izdevās atrast tikaipiekto daļu no Spānijas karalim paredzētajiem dārgumiem.

Un tad Kortess izdarīja neģēlību, kas uz laiku laikiem aptraipīja viņa vārdu (no morāles viedokļavisa Kortesa darbība bija viena vienīga nelietība un negods - red.). Lauzdams paša doto vārdu, viņš likaspīdzināt Kvautemoku, lai tas pateiktu, kur noslēptas bagātības. Bet vīrišķīgais indiāņu virsaitis nebijasalaužams un klusēja. Pēc vairākiem gadiem Kortess pavēlēja Kvautemoku pakārt it kā par tautasmusināšanu uz dumpi.

Acteku bagātību atliekas Kortess aizsūtīja uz Spāniju, taču tās tur nenokļuva. 1522. gada 15. maijārakstītajā vēstulē kuģa kapteinis ziņoja, ka viņam uzbrucis korsārs - Francijas karaļa algotnis. Tānejaušībai labpatika izspēlēt ļaunu joku, ka Montesumas zelts, kas bija paredzēts Kārlim V, nonāca viņaniknākā ienaidnieka Franciska I rokās.

Tiklīdz bija izcīnīta uzvara, spāņi ķērās pie galvaspilsētas sistemātiskas sagraušanas. Ar piļu untempļu gruvešiem aizbēra kanālus, piramīdas nolīdzināja ar zemi un Tenočtitlanas vietā uzbūvēja pilsētu,ko nosauca par Mehiko. Tur, kur piramīdas virsotnē kādreiz pacēlās kara dieva templis, tagad atrodaskatedrāle, bet uz Montesumas pils drupām lepni slejas Spānijas gubernatora kādreizējā rezidence.Nepagāja ne pieci gadi - un acteku galvaspilsēta - ar visiem tās tēlniecības un arhitektūras dārgumiem -tika aprakta zem spāņu jaunajām celtnēm tik pamatīgi, ka no tās nepalika ne miņas.

Spāņi īstenoja savus acteku valsts iekarošanas un izlaupīšanas plānus. Intrigu, sīvu kauju,sazvērestību, indiāņu vadoņu slepkavību, Tenočtitlanas aplenkuma un barbariskās sagraušanas rezultātātika iznīcināta viena no viseksotiskākajām tā laika civilizācijām. 10.4i 289

Taču sakāves cēloņi meklējami arī apstāklī, ka sašķēlās pati indiāņu sabiedrība. Šajā gadījumā glužikā uz delnas redzamas visas cilvēcei līdz pat mūsdienām piemītošās pretrunas.

Piebildīsim tikai, ka acteki guva virsroku pār citām indiāņu ciltīm sava kareivīguma dēļ, kas visiemiedvesa bailes, taču galvenokārt viņi varēja par to pateikties savas sabiedrības organizētībai un dzelzsdisciplīnai, kas atgādināja krustnešu disciplīnu. Vīrieši, izņemot priesterus, dzīvoja kopās, kas bijasadalītas vairākās pakāpēs un atšķīrās cita no citas gan ar īpašām atšķirības zīmēm, gan ar tērpiem unapbruņojumu. Pašā augstākajā pakāpē ietilpa aristokrātiskas izcelsmes karavīri, bet pat viņu rindāspastāvēja vairāki rangi. Acteku kara kodekss bijis ārkārtīgi bargs: par pašu niecīgāko pārkāpumudraudēja nāvessods.

Acteki ar katru dienupastiprināja poļitiskos un ekonomiskos s paidus . Paverdzinātās ciltis~kā,piemēram, totanaki, apsveica Kortesu kā savu sabiedroto un atbrīvotāju, citas ciltis, kas sākumā bija sīvipretojušās, kā tas notika ar tlakskaliešiem, beigu beigās kļuva par kvēliem spāņu atbalstītājiem un cīņaipret kopīgo ienaidnieku nodeva Kortesa rīcībā milzīgus karapulkus. Laika gaitā acteki nonāca izolācijā unskaitliskā mazākumā. Kortess izdarīja to, ko nekad nebūtu spējuši izdarīt paši pakļautie indiāņi: viņšapvienoja indiāņu ciltis. Kortesa uzvara būtībā bija indiāņu uzvara pār indiāņiem.

Par vēl vienu nebūt ne mazsvarīgu, bet varbūt pat izšķirošu acteku - "cilvēku siržu rijēju" - impērijasbojāejas faktoru uzskatāma viņu drausmīgā asinskārā reliģija, kuras rituāli prasīja neskaitāmus cilvēkuupurus, tādējādi sagraujot valsti no iekšienes.

Actekiem bija tik daudz dievu, ka to uzskaitījums vien aizņemtu veselu nodaļu. Starp šīm bezgaladaudzajām dievībām mēs jau pazīstam Kecalkoatlu, kuram, neraugoties uz viņa labsirdību, arī upurējacilvēkus. Acteki augstu godāja Saules dievu un tā sievu - Mēness dievieti. Saullēktu priesteri sagaidīja arpsalmu dziedāšanu un asiņainiem upuriem. Saules aptumsumu uzskatīja par lielāko nelaimi: tad tempļos,vēstot trauksmi, pūta taures un rībināja bungas, bet ļaudis skaļi vaimanāja un ar nagiem plosīja sev lūpas.

Par visaugstāko dievu tika uzskatīts Saules dievs - visas dzīvības avots, taču acteki galvenokārtpielūdza kara dievu Ui- cilopočtli. Godinot viņu un upurējot viņam, acteki apmierināja savus asinskārosinstinktus. Šis pretīgais dievs, tikko nācis pasaulē, tūlīt aptraipīja rokas ar savas paša dzimtas asinīm,nocērtot galvu saviem brāļiem un vienīgajai māsai. Arī viņa māte - riebīga būtne ar miroņa galvaskausu

un vanaga nagiem - visos uzdzina šaušalas.Cilvēkus acte ki upurē ja šādi. Četri priesteri, izkrāsojušies ar melnu krāsu un tērpušies melnās

drānās, satvēra upurējamo jaunekli aiz kājām un rokām un izplāja uz upurakmens. Piektais priesteris,ģērbies purpursarkanā tērpā, ar asu obsidiāna dunci pāršķēla viņam krūškurvi un ar roku izrāva sirdi, kurupēc tam nosvieda pie dieva statujas kājām. Acteki piekopa arī rituālo kanibālismu: sirdi apēda priesteri,bet pa piramīdas kāpnēm lejā nogrūsto ķermeni aristokrātisko ģimeņu piederīgie aiznesa uz mājām unapēda svētku maltītes laikā.

Tā kā actekiem gadā bija ne tikai 18 galvenie svētki, kas nereti ilga vairākas dienas, bet arī jebkuracīta diena tāpat bija veltīta kādam dievam, cilvēku asinis tempļos lija nepārtraukti.

Visinteresantākie bija svētki par godu dievam Teskatlipokam. Jau gadu iepriekš tika izraudzīlsupuris- - stalts jauneklis bez fizis- kiem defektiem. Izredzētais saņēma dieva apģērbu, vārdu un visus tāatribūtus. Ļaudis viņu godināja kā Teskatlipoku zemes virsū. Visu sagatavošanās periodu izredzētaisdzīvoja greznībā un nepārtrauktā līksmē; viņu pastāvīgi aicināja uz dzīrēm aristokrātu namos. Pēdējāmēnesī viņam par sievām tika dotas četras jaunavas.

Svētku dienā jaunekli palankīnā svinīgi aiznesa uz templi, kur priesteri viņu nonāvēja jau iepriekšaprakstītajā veidā.

Auglības dievietei upurēja jaunu meiteni. Notrieptai ar sarkanu un dzeltenu krāsu, kas simbolizējakukurūzu, viņai bija jānodejo krāšņas rituālās dejas, bet pēc tam jāmirst uz upuraltāra.

Acteku reliģijā pastāvēja pat īpašs cilvēku upuru aizstāvis - dieviņš Hipc. Viņam par godu priesteridzīviem jaunekļiem novilka . ādu, kurā ietērpās paši un valkāja to 20 dienas. Pat valdnieks nēsāja ādu,kas bija nogriezta no jaunekļa pēdām un plaukstām.

Mežonības kalngals bija ar uguns dievu saistītais rituāls. Šā dieva templī priesteri sakūra milzīgusārtu, pēc tam izģērba ka- ragūstckņus kailus un sasietus meta ugunī. Nenogaidījuši upura nāvi, priesteri arķekšiem izvilka tos no liesmām, cēla sev uz muguras un dejoja rituālo deju ap sārtu. Tikai pēc tampriesteri šos nelaimīgos nodūra uz upurakmens.

Acteku reliģija nesaudzēja pat bērnus. Sausuma laikā, lai iežēlinātu lietus dievu, priesteri svinīginogalināja zēnus un meitenes. No trūcīgajiem vecākiem nopirktos zīdaiņus ietērpa svētku drēbītēs,izrotāja ar ziediem un šūpuļos aiznesa uz templi. Rituālo ceremoniju nobeigumā viņus nodūra ar dunčiem.

Tiklīdz parādījās pirmie kukurūzas asni, bērnus nonāvēja citādā veidā: viņiem nogrieza galvu, betķermeni kā relikvijas noglabāja kalnu alās. Kukurūzas nobriešanas periodā priesteri nopirka četrus bērnuspiecu līdz sešu gadu vecumā un ieslodzīja pagrabā, nolemjot viņus bada nāvei.

Savdabīga tradīcija bija arī cīņa bez asinsizliešanas, ko acteki un tlakskalieši ik gadus sarīkoja kādānoteiktā vietā. Tad karavīri nelietoja ieročus un cīnījās cits ar citu kā atlēti - kailām rokām, cenšotiessaņemt pretinieku gūstā. Pēc tam gūstekņus būros aizveda uz saviem tempļiem un tur upurēja dieviem.

Kāda cita ieraža atgādina Romas gladiatoru cīņas. Gūstekni ar garu virvi piesēja pie smaga akmensbluķa. Viņam rokās iedeva tik niecīgu vairogu un kaujas vāli, ka ar tiem bija ļoti grūti aizstāvēties. Kaujāpret viņu devās normāli apbruņots acteks.

Piesietajam un gandrīz neapbruņotajam gūsteknim nebija nekādu izredžu uzvarēt šajā cīņā, taču, javiņam tomēr izdevās citu pēc cita pieveikt sešus pretiniekus, turklāt pašam neiegūstot ne mazākoskrambiņu, tad viņam tika dāvāta brīvība.

Precīzi nav zināms, cik cilvēkus ik gadus upurēja acteku valstī. Zinātnieki lēš, ka apmēram 20 līdz30 tūkstošus. Iespējams, ka šie skaitļi ir pārspīlēti, taču nav ne mazāko šaubu, ka upuru skaits bija visailiels. Par to, starp citu, liecina noliktavas ar desmitiem tūkstošu galvaskausu, ko konkistadori atrada visāsacteku pilsētās, bet it īpaši jau pieminētajā Tenočtitlanas ēkā, kur Bernals Diass bija saskaitījis 136tūkstošus galvaskausu.

Acteku valstij pastāvīgi vajadzēja rūpēties par to, lai sagādātu nesātīgajiem dieviem upurus. īpašakaravīru grupa tvarstīja gūstekņus un piegādāja tos tempļiem. Ne vienu vien karu acteki uzsāka, lai iegūtu

upurēšanai nepieciešamos gūstekņus.Kad Montesumam reiz jautāts, kāpēc viņš pieciešot tik tuvu kaimiņos neatkarīgo tlakskaliešu valsti,

viņš bez vilcināšanās atbildējis: "Lai tā man piegādātu dieviem upurējamos cilvēkus."Kad 1486. gadā Tenočtitlanā notika kara dieva tempļa svinīga iesvētīšana, tika nogalināti 20 tūkstoši

gūstekņu, bet Montesuma, atzīmējot savu kronēšanu, pavēlēja nogalināt 12 tūkstošus karavīru. Nav grūtiiztēloties, kāda atmosfēra valdīja Meksikā pirms spāņu iebrukuma.

Vēsture liecina, ka cilvēku upurēšanu tik lielā skaitā acteki ieviesuši tikai XIV gadsimta sākumā,tātad tajā laikposmā, kad cilts kopienas iziršana jau bija noticis fakts un bija izveidojies valdošais slānisar karali priekšgalā. Šis slānis seno rituālu, bez šaubām, izmantoja kā terora līdzekli, lai aizsargātuiegūtās privilēģijas.

Ikvienu, kas iedrošinājās protestēt, sagaidīja nāve uz kara dieva upurakmens. Jau priesteru ārējaisizskats vien laupīja ļaudīm jebkādu vēlēšanos pretoties. Ģērbušies melnos un purpursarkanos tērpos, artādā pašā krāsā notrieptām sejām un gariem, pinkainiem matiem, salipušiem no cilvēku asiņu recekļiem,viņi atgādināja šaušalīgus, alkatīgus dēmonus, kam svešas jebkādas cilvēciskas jūtas.

Kā uzzinām no konkistadoru ziņojumiem, reliģiskajos svētkos Čolulā un Tenočtitlanā piedalījāsgalvenokārt aristokrātisko dzimtu piederīgie, turpretī tauta pret viņu dievu un tempļu apgānīšanuizturējusies visai vienaldzīgi. Tāpēc var droši apgalvot, ka acteku reliģija bija vienīgi actekuaristokrātijas reliģija.

Tautas masu noskaņojums bija gluži pretējs tam, ko pārstāvēja reliģiskais kults un drūmie priesteri.Vienkāršais indiānis neatkarīgi no piederības tai vai citai ciltij bija viesmīlīgs, labsirdīgs un čakls kāskudra. Viņš ar aizrautību un pat ar zināmu bezrūpību nodevās dzīves priekiem, labprāt piedalījās spēlēs,tautas svētkos un masu dejās, viņam patika mierīgās un krāšņās reliģiskās ceremonijas, kurās piedalījāsdaudz ļaužu, skanēja dziesmas un kurās dieviem upurēja ziedus un augļus.

Kaut arī indiāņi pēc rakstura bija bezrūpīgi, nepieciešamības gadījumā viņi parādīja neparastuvīrišķību un drosmi. Viņi drošsirdīgi cīnījās pret briesmīgajiem un neizprotamajiem svešzemniekiem, arkara vālēm nogalinot viņu zirgus un bezbailīgi ejot triecienā pretī konkistadoru lielgabalu ugunij.

Indiāņu tauta šajā traģiskajā cīņā neaptraipīja savu godu. Iznīcības bezdibenī to ierāva par mežoņiempārvērtušos tumsonīgu un stulbu augstmaņu un priesteru nelielais slānis, kura rīcība briesmu brīdīpielīdzināma īstai nodevībai.

Kāds tad ir acteku civilizācijas mantojums?Pastāvēdama savrupā kontinentā, acteku kultūra nevarēja izmantot citu tautu pieredzi. No tā izriet

savāda, dažbrīd pat grūti izskaidrojama disproporcija tās attīstībā.Acteki bija lieliski celtnieki, sasnieguši augstu meistarību tēlniecībā, lietišķajā mākslā, aušanā, zelta

izstrādājumu izgatavošanā (kaut arī šo prasmi daļēji bija mantojuši no saviem priekšgājējiem - maijiemun toltekiem), viņi bija izveidojuši savu rakstību un precīzu astronomisko novērojumu rezultātāsastādījuši kalendāru - vārdu sakot, radījuši bagātīgu, īsti savdabīgu kultūru, kas liecina par augstugarīgās attīstības pakāpi un radošajām spējām.

Tāpēc jo vairāk mūs pārsteidz un izbrīna tas, ka acteki (nemaz jau nerunājot par viņu mežonīgajiemreliģiskajiem rituāliem) nebija pieradinājuši nevienu nastu nesēju dzīvnieku, bet pats galvenais - nebijaizgudrojuši riteni un podnieka virpu. Viņu metalurģija līdz pat beidzamajam laikam tā arī palika iedīgļastadijā: acteki neiemācījās kausēt bronzu, bet varu kala, iepriekš nesakarsējot. Viņi nepazina arī dzelzi,instrumenti un ieroči viņiem bija ļoti primitīvi: dunči tika izgatavoti no obsidiāna, adatas - no agavesērkšķiem, bet bultu un šķēpu uzgaļi - no kaula vai krama.

Interesanti bija arī acteku priekšstati par akmeņu un metālu vērtību. Augstāk par visu viņi vērtējajašmu, tālāk sekoja varš, pēc tam sudrabs un visbeidzot zelts. No vara acteki kala mazus zvaniņus, koizmantoja naudas vietā. Sudrabs Meksikā bija sastopams daudz retāk par zeltu, tāpēc no tā izgatavoja tikaidekoratīvus priekšmetus un rotaslietas.

Mozaīkas mākslā neviens visā pasaulē nav varējis pārspēt actekus. Meksikas un ASV muzejosapskatāmi daudzi eksponāti, kas parāda acteku amatnieku izsmalcināto māksliniecisko gaumi un ne ar konesalīdzināmo meistarību. Starp daudzajiem priekšmetiem, kurus rotā mozaīka no tirkīziem, dažādiemmetāliem, perlamutra, dārgakmeņiem un pusdārgakmeņiem, sevišķi izceļas brīnišķīgais vairogs, kasglabājas Indiāņu kultūras muzejā Ņujorkā. Šo vairogu klāj sarežģīts, no 15 tūkstošiem tirkīza gabaliņuveidots ornaments.

Skulptūras no bruņurupuča bruņām, koka, kaula un akmens liecina par to, ka meistarīgie actekuskulptori prata strādāt ar jebkuru materiālu. Muzejos aplūkojamas cilvēku, dzīvnieku un elku statuetes nokalnu kristāla. Tās visas, pat vismazākās, ir lieliski izveidotas un noslīpētas. Acteku meistari apstrādājane tikai kalnu kristālu, bet arījašmu, ahātus, topāzus, safīrus, ametistus un visus pārējos Meksikāsastopamos dārgakmeņus. Daži veidojumi ir tik mazi, ka nav līdz galam saprotams, kā tos varēja izgatavotbez lupas palīdzības.

Taču visvairāk daudzināti ir acteku juvelieri. Nesakarsējot metālu, viņi prata izkalt tūkstošiemmākslas priekšmetu, kam bija ļoti sarežģīta un izsmalcināta forma, kā arī izrotāja ar zeltu un sudrabu noakmens darinātos dievu tēlus, vārdu sakot, radīja juveliermākslas šedevrus. Šo priekšmetu lielum lielādaļa diemžēl gāja bojā acteku sacelšanās laikā vai arī nokļuva Meksikas līča dibenā kopā arnogrimušajiem kuģiem, vai arī tika pārkausēta zelta un sudraba stieņos.

Zinātnē acteki nevarēja lepoties ar īpašiem sasniegumiem. Viņu matemātika nepacēlās pārielementāru aritmētisku darbību ietvariem, turklāt skaitīšanas sistēmas pamatā viņiem bija skaitlis 20.Acteku gadā bija 18 mēneši, ar 20 dienām katrā, kas rezultātā deva tikai 360 dienas. Tāpēc, lai kalendārusaskaņotu ar Saules gadu, viņi katram gadam pievienoja vēl piecas dienas, kad nestrādāja, bet katrāceturtajā gadā piemeta klāt vēl vienu - garā gada dienu, tādējādi panākot, ka kalendārs pilnībā saskanējaar periodu, kādā Zeme apriņķo ap Sauli.

Ar medicīnu nodarbojās vienīgi priesteri, un tā balstījās galvenokārt uz maģiskām izdarībām, tomērdažas slimības ārstēja ar dziedniecības augiem, kompresēm un tvaika vannām. Veica arī ķirurģiskasoperācijas: priesteri salika kopā lauztus kaulus, izdarīja ķeizargriezienu un galvaskausa trepanāciju.

Ārkārtīgi interesanta bija acteku likumdošana. Tā, piemēram, žūpošana tika uzskatīta par vienu nosmagākajiem noziegumiem, par ko sodīja ar nāvi. Ja ģimenes galva piedzērās, tad ģimenes ) locekļiembija tiesības viņu nosist ar kaujas vāli tajā pašā vietā, kur žūpa tika atrasts nesamaņā. Piedzertiesdrīkstēja tikai vīrieši, kas bija pārsnieguši 70 gadu vecumu, kā arī visi pārējie vīrieši dažu reliģiskosvētku laikā.

Par zādzību, it īpaši par kukurūzas zagšanu no tīruma, tāpat draudēja nāvessods (zagli nomētāja arakmeņiem) vai - dažos gadījumos - mūža ieslodzījums. Taču ceļinieki drīkstēja ņemt no lauka tik daudzkukurūzas, cik viņiem vajadzēja izsalkuma remdēšanai. Ar nāvi sodīja arī burvjus un laulības pārkāpējus,bet apmelotājiem nogrieza lūpas un ausis.

Līdzās šīm barbariski stingrajām tiesību normām pastāvēja arī humānāki likumi. Tā, piemēram,bērns, kas piedzimis no brīvā pilsoņa sakara ar verdzeni, bija brīvs, un tēvam vajadzēja to ņemtaudzināšanā. Izbēdzis vergs, ja viņam izdevās patverties karaļa pilī, tūlīt pat ieguva brīvību.

Pati vērtīgākā velte, ko pasaule saņēma ja ne arī no pašiem actekiem, tad katrā ziņā ar viņustarpniecību no Centrālamerikas indiāņu tautām, ir visdažādākie kultūraugi, kuru augļus mēs biežilietojam uzturā, nemaz nezinot, ņo kurienes tie nākuši. Daudzo dārzeņu un citu augu vidū vispirms jāminkukurūza, vaniļa, kakao, melones, ananasi, zaļie un sarkanie pipari, dažādas pupiņu šķirnes, kā arī tabaka.Kaut vai tikai par šīm lauksaimniecības kultūrām vien mēs uz laiku laikiem būsim pateicību parādāactekiem un pārējām indiāņu tautām.

21. nodaļa Cēlsirdīgie inki

Atcerēsimies zināmu, bet aizmirstu civilizāciju, kas daudzus gadsimtus attīstījās visai lielā izolācijāsava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ. Andu indiāņu unikālā dzīvesvieta, dabas un pārtikas resursu bagātība,ilgais laiks, kas aizritēja bez kariem ar svešzemju iebrucējiem, sabiedrības augstais organizētības līmenissekmēja to, ka tur XVI gadsimta sākumā (pirms paša konkistadoru iebrukuma) iedzīvotāju skaits bijasasniedzis gandrīz 10 miljonus. Minēto apstākļu rezultātā Andu indiāņ u cilšu apvienība p ārtapasuperlielval stī Inku imgērijā ar tai vien_raksturīgām iezīmēm

Jurija Berezkina pētījums "Inki. Impērijas vēsturiskā pieredze" ir satura ziņā dziļš, faktiem bagāts unzinātnisks īstenības atspoguļojums. Šī nodaļa veidota no viņa grāmatas fragmentiem. Tie citēti bezizmaiņām, tikai nedaudz literāri apstrādāti un atklāj mums daudzus šīs kādreiz tik varenās civilizācijasnoslēpumus.

Tagad izsekosim tam, kā milzīgā impērija, kura stiepās tūkstošiem kilometru garumā un kurā bijastingra, centralizēta pārvalde, varēja sabrukt no spāņu konkistadoru saujiņas triecieniem. Mums jauzināms, ka konkistadori galvenokārt bija nelabojami rīkļurāvēji un kriminālnoziedznieki, piedzīvojumu undārgumu meklētāji. Berezkins par to raksta:

"1531. gadā Fransisko Pizarro devās no Panamas uz Peru iekarot inku zemi, par kuras bagātībuvalodas bija aizklīdušas līdz pat Centrālamerikai. Konkistadori izcēlās krastā ekvatora tuvumā un tadvairākus mēnešus pavadīja ceļā uz Tumbesu - inku ostu pašos valsts ziemeļos, pie mūsdienu Ekvadorasun Peru robežas. Vēl trīs mēnešus Pizarro pavadīja šīs pilsētas apkaimē, vākdams ziņas par valsti, kurubija apņēmies iekarot. Jaunumi izrādījās labvēlīgi: Peru tikko bija beidzies karš starp virsaišiemAtavalpu un Hvaskaru - diviem pretendentiem uz inku troni. Atavalpa bija uzvarējis un atradās ar savuarmiju kalnos Kahamarkas tuvumā, apmēram 500 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Tumbesas. Ar 62jātniekiem un 102 kājniekiem Pizarro 1532. gada novembrī sasniedza Atavalpas mītni un, ievilinājisvirsaiti lamatās, saņēma viņu gūstā. Šajā cīņā krita divi tūkstoši indiāņu, bet spāņi nekādus zaudējumusnecieta. Kā vēsta leģenda, vienīgi pats Pizarro tika viegli ievainots. No Atavalpas saņemtais milzīgaisizpirkums zeltā tomēr netraucēja spāņiem piespriest virsaitim nāvessodu. Atavalpa tika apsūdzētsHvaskara slepkavībā (mums jau pazīstams gājiens). Gandrīz bez kaujām nonākuši līdz Peru galvaspilsētaiKusko, konkistadori, ievērojot visas attiecīgās ceremonijas, iecēla tronī Hvaskara jaunāko brāli MankoKapaku. Tas drīz vien organizēja sacelšanos, bet, nespēdams atkarot Kusko, atkāpās ar saviempiekritējiem uz ziemeļrietumiem no galvaspilsētas, kur grūti pieejamā kalnu apvidū izveidoja tā sauktoJauno inku valsti. Pēdējo tās valdnieku spāņi sodīja ar nāvi 1572. gadā. Šajā laikā valsts iedzīvotājuskaits bija samazinājies par vairākiem miljoniem: pamatiedzīvotāji izmira galvenokārt no eiropiešuievazātajām slimībām, bet lielākā daļa spāņu, kas piedalījās Peru iekarošanā, mira vardarbīgā nāvēsavstarpējos cīniņos.

Konkista ar visām tās nežēlībām un noziegumiem uzskatāma par Amerikas atklāšanas tiešajāmsekām. Jaunās Pasaules izolācijai, kas bija ilgusi tūkstošiem gadu, agri vai vēlu vajadzēja beigties. Bijapienācis globālu starptautisku sakaru nodibināšanas laiks. Kuģošana pāri okeānam pavēra Rietumeiropaiiespēju izkļūt no bīstamās krīzes. Eiropai, kas bija saskārusies ar osmaņu iebrukuma briesmām, bija ļotinepieciešams zelts, kas aizplūda uz Austrumiem apmaiņā pret garšvielām. Bez zelta nebija iespējamsizveidot armiju un uzbūvēt varenu floti. Ja Kortess un Pizarro būtu nokavējuši par piecpadsmit gadiem,Rietumu civilizācijai varbūt vispār būtu gājis secen tas uzplaukums, kādu tā piedzīvoja nākamajosgadsimtos. Taču indiāņiem šī civilizāciju sastapšanās bija liktenīga. Bet, ja uzskatām, ka konkista bijaneizbēgama, tad jāpadomā par to, ka gadījumā, ja spāņu iekarojumi būtu notikuši piecdesmit gadus agrāk,

to sekas Meksikai un Peru būtu bijušas vēl traģiskākas. XV gadsimtā un XVI gadsimta sākumā šo valstutautas piedzīvoja savu vissaspringtāko un lieliskiem panākumiem vainagoto attīstības periodu.

Pirms pieciem tūkstošiem gadu vietējie indiāņi nostājās uz maģistrālā ceļa, kas aizveda viņus līdzcivilizācijas virsotnēm. Ciltis sāka retāk mainīt apmešanās vietu, mednieki un augu vācēji, kas toaudzēšanai veltīja tikai nelielu sava laika daļu, kļuva par īstiem zemkopjiem. Nometnieku kultūrasveidošanos Klusā okeāna piekrastē veicināja bagātīgo zivju resursu apgūšana, bet kalnos - lamu un alpakupicradināšana. Pirms trim, bet vietumis pat pirms četriem tūkstošiem gadu dažos Peru rajonos jau bijauzceltas varenas piramīdas kā aizvien pieaugošās bagātības un celtnieku kolektīvā darba prasmesapliecinājums. Skaitliski aizvien lielākiem un sarežģītākiem laužu kolektīviem bija nepieciešama aizvienprofesionālāka vadība.

Kristus ēras pirmajos gadsimtos Centrālajos Andos rodas īstas f valstis. Pieaug to valdniekuvarenība. Pirms apmēram tūkstoš gadiem gandrīz pilnīgi tiek pārtraukta monumentālo tempļu platformubūve. To vietā tiek celtas aizvien apjomīgākas administratoru rezidences. Vienas valstis iet bojā, to vietārodas citas. Reizēm plašus apgabalus piemeklē lejupslīde. Tomēr visos savas evolūcijas līkločos peruāņucivilizācija attīstās tajā pašā virzienā kā citas senās sabiedrības, piemēram, Tuvie Austrumi vai Ķīna:valstu un tautu savstarpējā cīņa noslēdzas ar visu to zemju, kurām raksturīgi dabas ainavas noteiktiapstākļi, apvienošanu vienā milzīgā politiskā organismā - impērijā.

Inku impērija nav izņēmums. Taču atšķirībā no maijiem un pat no actekiem inki vēstures arēnāparādās ļoti vēlu - tikai simt gadus pirms spāņu iebrukuma.

Ar vārdu "inks" tā tiešajā nozīmē jāsaprot tikai valsts galvaspilsētas aristokrātija - mazas etniskasgrupas pēcteči, kas XV gadsimta sākumā dzīvoja Peru dienviddaļā - Kusko.

Pats vārds "inks" kādreiz acīmredzot nozīmēja "karavīrs", "karavadonis", "varonīgs un dižciltīgsvīrs", tāpēc loģiska šķiet pāreja uz šā vārda pēdējo svarīgo nozīmi - "vadītājs", "valdnieks". Ar vārds"inki" jāsaprot veselas tautas vai tikai valdošās sociālās grupas nosaukums, tad "inks" (vienskaitlī)nozīmē "inku valsts galva". Savelkot kopā būtiskāko no vairākām Berezkina grāmatas nodaļām, varkonstatēt galvenās un, mūsuprāt, noteicošās inku impērijas iezīmes, kuru dēļ tā stipri atšķīrās no citāmcivilizācijām. Tās ir

• regulāra, stingra inku valsts "administratīvi komandējošā sistēma", kas kontrolēja ražošanu,produktu apmaiņu un sadali gluži kā kara komunisma laikā. Valdošajai aristokrātijai (1603. gadā bijaapmēram 567 šā ranga pārstāvji) piederēja nevis darba rezultāti, bet vienīgi ražotāju darbaspēks;

• informācijas glabāšana un nodošana ar kipu - krāsainu samezglotu aukliņu - palīdzību. Mezgluraksts parāda, kāds bezdibenis pastāvēja starp vietējo un Eiropas kultūru, taču to nevar teikt par actekiem,kuri lietoja piktogrāfisko rakstu, bet pēc konkistas viegli pārgāja uz rakstību ar latīņu alfabēta burtiem;

• inku pilsētās pilnīgi nebija tirgu. Iedzīvotāji visu nepieciešamo saņēma valsts noliktavās;• pēc inkiem nav palikuši tādi mākslas un arhitektūras pieminekļi kā pēc maijiem vai actekiem. Toties, prasmīgi liekot lietā senču tehnisko mantojumu un

ieviešot labi pārdomātuadministrēšanu un sarežģītu birokrātisku kontroles sistēmu, inki spēja apvienot vienā valstī daudzas

peruāņu un bolī- viešu ciltis, kuru vadoņi mēdza piepildīt ienaidnieku izbāzeņus ar pelniem vai salmiemun dzert kukurūzas alu no cilvēku galvaskausiem;

• senās karavānu takas inki līdz I gadsimtam pēc Kristus bija pārvērtuši par labiekārtotiem ceļiemar cietu segumu 30 tūkstošus kilometru kopgarumā. Ceļi kalpoja pasta, informācijas un nelielu kravupiegādei, izmantojot ziņnešus (časkus), jo jātnieku viņiem nebija. Uz ceļiem bija ierīkoti posteņi. Lainodotu stafeti no viena posteņa nākamajam postenim, časki dienā noskrēja līdz 240 kilometriem, viņuvidējais ātrums bija apmēram 20 kilometri stundā;

• inki būvēja apūdeņošanas kanālus daudzu kilometru garumā.Nevar nepieminēt arī Dienvidamerikas rietumu reģionos

valdošos dažādos klimatiskos un ģeogrāfiskos apstākļus, kas lielā mērā noteica inku civilizācijasunikālo raksturu. Andu kalnos, kas šķērso tropu joslu, cilvēks var dzīvot un strādāt pat četrarpus kilometruaugstumā. Tauantinsuju ("četnis pasaules malas" - tā inki dēvēja savu valsti) impērijā, kuru no rietumiemnorobežoja okeāns ar auksto Humbolta straumi, bet no austrumiem - Ama-

zones tropu meži, bija gan tundras stepe (puna), gan QAlpu ganību pļavas (paramo), gan īsti tuksnešiun apūdeņotas kalnu ielejas, gan lauki ar gandrīz vai intensīvu zemkopību, gan pasaulē visaugstāk kalnosesošais Titikakas ezers - lielākā saldūdens krātuve, gan, visbeidzot, bagātākās zivju vietas mūsdienu Perupiekrastē.Zivju tur bija tik daudz, ka ar tām pat mēsloja laukus."

Attēlā redzama tipiska seno inku apmetne (2. gadu tūkstotis pirms Kristus Lagalgadas reģionā), kasatradās "kalnu pārejas punktā" 1000 metrus virs jūras līmeņa, savienojot īsāko ceļu starp jūras piekrasti,kas piegādāja zivis un ūdensaugus, un impērijas austrumos esošo Maranjonas upes ieleju, kas nodrošinājapiekrastes iedzīvotājus ar kartupeļiem un kaltētu gaļu.

Attēlā redzams visai pamatīgas inku pilsētnieka (kaanča) muižas modelis - tā tika atrasta inkugalvaspilsētas Kusko apkaimē. Atgriežoties pie Berezkina teksta, citēsim: "No mītu un leģendu miglasinki parādās ap 1438. gadu, kad viņi uzvarēja kaimiņtautu - čankus. Šīs uzvaras kaldinātājs - Kuskogalvenā valdnieka dēls Inks Virakoča - pārņēma varu un līdz ar to iemantoja arī Pačakuti vārdu.

Pats atbildīgākais un prātīgākais Pačakuti lēmums bija pareizas iekarošanas stratēģijas izvēle.XV gadsimta vidū inki iejaucās starp aimaru virsaitijām notiekošajā cīņā un visai viegli pakļāva sev

reģionu ap Titikakas ezeru. Viņu galvenais sāncensis šeit bija Koljas cilšu apvienība, kas tieši Pačakutiarmijas uzbrukuma priekšvakarā cieta sakāvi cīņā ar citu aimaru protovalsti Lupaku.

Titikakas ezera krastos inku rokās nonāca milzīgi lamu un alpaku ganāmpulki (pēc dažām ziņām -simtiem tūkstošu lopu). Tas bija izcils panākums. Nu Kusko armijām vairs netrūka ne pārvietošanāslīdzekļu, ne apģērba un pārtikas. Nav visai skaidrs, kam no aimariem šie ganāmpulki bija piederējuši:kopienas locekļiem, dižciltīgajiem, augstākajiem virsaišiem vai arī katras šīs grupas īpašumā bija daļa šoganāmpulku. Pačakuti paziņoja, ka dzīvnieki ir valdnieka īpašums. Tas bija viņa pirmais nozīmīgākaisieguldījums impērijas ekonomikas veidošanā, jo ekonomisko resursu izmantošana bija valdniekaprivilēģija. Lai rastu savai rīcībai virsvadības ideoloģisku attaisnojumu un nostiprinātos Bolīvijas

plakankalnē, inki uz salām Titikakas ezera vidū uzcēla greznus tempļus.Kamēr Pačakuti karoja Titikakas ezera dienvidrietumu krastos, viņam izauga pēctecis - Tupaks

Jupanki.Attiecības starp Pačakuti un Tupaku Jupanki acīmredzot bijušas visai saspīlētas, varbūt pat naidīgas,

tomēr lielajā ziemeļu karagājienā abi karavadoņi - kā vecais, tā jaunais - darbojās vienoti. Šā karagājienalaikā inku valsts pilnīgi nostiprināja savu impērijas statusu, cenzdamās apvienot visas senās Peruoikumenes.

Piekrastes Čimoras valsts valdnieks Minčansamans, saņēmis ziņas par inku ekspansiju Titikakasezera tuvumā esošajā plakankalnē, arī uzsāka savu īpašumu paplašināšanu: to robežas gandrīz sasniedzamūsdienu Limu, tomēr viņš necentās tās paplašināt kalnu virzienā. Savukārt Tupaks Jupanki nesteidzāsnokāpt piekrastē. Viņa armija iebruka kalnu Ekvadorā, kur tai nācās mokoši cīnīties ar vietējām ciltīm.Tur, kur mūsdienās atrodas Kuenkas pilsēta, tika nodibināta jauna pilsēta Tomebamba, kas kļuva par tādukā impērijas otro galvaspilsētu. Pačakuti mazdēla Hvaijna- Kapaka laikā tā daļēji piekāpās vēl tālāk uzziemeļiem esošajai Kito. Inki mēģināja uzbrukt Ekvadoras piejūras līdzenumam, bet karstā, purvainā zemeizrādījās nepiemērota pie kalnu gaisa picradušajiem cilvēkiem. Turklāt tur mītošie daudzie iedzīvotājiaktīvi pretojās iekarotājiem. Turpmāk Ekvadoras piekrastes virsaitijas sūtīja inkiem neregulārus meslus,bet savu neatkarību pamatos saglabāja. Ja arī Kusko valdnieki izdarīja spiedienu uz viņiem, tad visdrīzākno jūras, nevis no sauszemes puses.

Lēmums par uzbrukumu Čimorai tika pieņemts XV gadsimta sešdesmito gadu beigās vaiseptiņdesmito gadu sākumā. Leģendās pieminēti dažādi karadarbības sīkumi, bet tos pagaidām vēl navizdevies pārbaudīt. Tā vai citādi uzvarēja inki, jo viņi bija nenoliedzami pārāki pār šo piekrastes valsti argadsimtiem ilgo vēsturi.

Karš ar inkiem Čimorai beidzās ar samērā godpilnu mieru, taču pēc sacelšanās šī valsts tika pilnīgisagrauta. Minčansamanu un kvalificētos amatniekus aizveda uz Kusko. Tā kā Čimorai joprojām bija lielaautoritāte, inkiem bija izdevīgāk simboliski saglabāt vietējo dinastiju, nobīdot malā to atzaru, kas bijasaistīts ar sacelšanos. Tā Čimora zaudēja visus īpašumus aiz Močes robežām, un arī ielejā tika izvietotiinku posteņi.

Čančanas (Čimoras galvaspilsētas) nominālie valdnieki turpināja dzīvot pustukšajā pilsētā.Apkārtējie zemnieki vairs nebaidījās izlauzt kolonāžu koka stabus savām vajadzībām un iekārtot sakņudārzus piļu kompleksu pagalmos, kuros agrāk viņi pat nesapņoja ienākt.

Pēc konkistas spāņi nekur citur Amerikā vairs neatrada tādus dārgumus kā Čimoras valdnieku unaugstmaņu kapenēs, kuras viņi negausīgi izlaupīja.

XVII gadsimtā piekrastes indiāņi asimilējās spāņvalodīgajā vidē, bet jaunie ieceļotāji no viņiempārmantoja daudzas saimniekošanas iemaņas. Senais ienaids starp piekrastes un kalnu iedzīvotājiem irsaglabājies Peru līdz pat mūsdienām, tikai mainījušās tā izpausmes.

Nepakavējoties pie inku sociālās struktūras, administrēšanas un "ekonomiskās" sistēmas, kasdarbojās vienīgi valsts aparāta, augstāko ierēdņu, aristokrātijas un armijas interesēs, pievērsīsimies ļotisavdabīgajam un šermuļus uzdzenošajam Lielās upurēšanas rituālam, tā sauktajam "kapak huču".

Lūk, ko par to raksta Berezkins:"Reizi četros gados, kā arī lielu nelaimju laikā (piemēram, savstarpējo karu gadījumā) pa visu valsti

tika meklēti apmēram desmit gadus veci bērni, kuriem nebija nekādu fizisku defektu. Viņi tika sūtīti uzKusko no visām četrām impērijas malām vai arī no kādas konkrētas apkaimes, kuras iedzīvotājiemsteidzami bija nepieciešama dievišķo spēku palīdzība. Kandidāta izvēle, protams, bija pilnībā atkarīga nobērna vecāku un radinieku sabiedriskā stāvokļa, jo piedalīšanās šajā rituālā nodrošināja visu apkārtējoļaužu cieņu vairākās paaudzēs. Bērnus upurēja Korikančā vai ārpilsētas svētnīcā Vanakauri, bet, ja inksvēlējās īpaši pagodināt upura sūtītājus, viņš šo upuri nosūtīja atpakaļ - upurēšanai uz vietas. Tā,piemēram, Ajakučo apkaimes Okrosas ciemata virsaitis nosūtīja uz Kusko savu desmitgadīgo meitu, lai

viņa tiktu upurēta Saulei. Kā balvu par to, ka viņas tēvs organizēja svarīga apūdeņošanas kanālaierīkošanu, meitenei galvaspilsētā parādīja ne tikai visaugstāko godu, bet arī nosūtīja viņu atpakaļ.Dzimtā ciemata tuvumā kalna virsotnē tika izveidots šahtveida kaps, kurā Saules izredzēto iemūrēja kopāar traukiem un rotaslietām. Pa iemūrētu vara caurulīti - "usnu"- nelaimīgo simboliski dzirdināja ar ūdeni.Vēlāk upurētā meitene tika pielīdzināta dievībai, kurai par godu lauksaimniecības sezonas sākumā unbeigās notika īpašas ccrcmonijas. Viņas jaunākie brāļi un arī viņu pēcteči kļuva par jaunā orākulapriesteriem, kuri pēc tam falcetā pareģoja iemūrētās vārdā. Meitenes tēvs tika iecelts par visu apkārtējokuraku (inku ciematu virsaišu) vadoni.

Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Argentīnas un Čīles pierobežas tuksnešainajos kalnu rajonostika atklāti neparasti apbedījumi, kas acīmredzot saistīti ar "kapak huču" rituālu. Elplo- mo kalna virsotnē(5430 m virs jūras līmeņa) tika atrasts sasalis apmēram 8-9 gadus veca sēdoša zēna līķis, bet Eltorovirsotnē (6300 m) - 15-18 gadus veca jaunekļa līķis. Kopā ar cilvēku mirstīgajām atliekām atrastiepriekšmeti, rotaslietas un greznās vilnas drānas liecina, ka atradumi datējami ar inku impērijas laiku.Turpat kalnu virsotnēs netālu no šiem kapiem atradās arī senas akmens celtnes - acīmredzot svētnīcas.

Pēc medicīniskās izpētes rezultātiem spriežot, zēns ievietots kapā, vēl dzīvs būdams, narkotiskā vaialkoholiskā reibuma stāvoklī. Kalna virsotnē viņš kāpis pats un ceļā apsaldējis pirkstu galus. Betjauneklis pēdējā brīdī nogalināts ar sitienu pa pakausi. Abiem upuriem bija pareizi vaibsti un nebijanekādu fizisku trūkumu. Spriežot pēc apģērba, zēni nebija Andu dienviddaļas iedzīvotāji, drīzāk gan nācano mitmakiem - Bolīvijas vai Peru dienviddaļas ieceļotājiem.

Lielās upurēšanas laikā tika radīta simboliska saikne starp galvaspilsētu un provinci, ar upurējamābērna starpniecību it kā pāivietojot enerģiju, nemateriālu substanci, auglību veicinošu spēku.

Abstrahējoties no šā greznā un nežēlīgā reliģiskā akta ārējiem atribūtiem, varam secināt, ka tas irklasiskais varas nodošanas princips, uz kura balstās jebkuras impērijas celtne: vispirms - no provincēmuz galvaspilsētu, pēc tam - no augstākā valdnieka vietējam administratoram."

Tādējādi mēs varējām pārliecināties, ka šīs Andu civilizācijas "vienreizīgumu" noteica dabasapstākļi un vietējais etnoss. Viss ar cilvēku attiecībām un inku impērijas bojāeju saistītais ir raksturīgs unlikumsakarīgs arī Eiropas (Roma), Āfrikas (Ēģipte) un Āzijas (Babilonija, Ķīna) civilizācijām.

Atkal citēsim Berezkinu:"Valstis un tautas, kas atrodas vienas impērijas teritorijā, turas kopā ne tik daudz tāpēc, ka to nosaka

viņu vienādās ekonomiskās intereses, cik bruņota spēka vai tā pielietošanas draudu dēļ. Saimniecisko unkultūras sakaru rašanās un paplašināšanās starp atsevišķām nākamās impērijas daļām var būt svarīgsfaktors, kas sekmē impērijas tālāku veidošanos, taču pēc impērisko struktūru nostiprināšanās kontaktistarp iepriekš neatkarīgajām valstīm, kas tagad ir provinces, kļūst citādi, pieņemot pilnīgi noteiktu, tiešišai impērijai raksturīgu formu. Šī forma ir piramīdveidīga hierarhija: galvaspilsēta vienmēr uzspiež seviprovincēm kā obligātu starpnieci. Tas ļauj centram stingri kontrolēt politisko un saimniecisko dzīvi,atsavināt sev par labu ievērojamas bagātības un veiksmīgi cīnīties ar separātismu, iedzīvinot slaveno,Romā noslīpēto principu: "Skaldi un valdi!" Cik tas viss pazīstams!

"Impērijas propaganda aktīvi veido pagātnes tēlu, tomēr vairumā gadījumu tajā atrodams arī kādsgraudiņš patiesības. Tā inki, nodibinājuši savu varu Andos, radīja iespēju izmantot tos rezervju resursus,kurus nevarēja apgūt nelielo valstu un cilšu savstarpējo karu laikā. Tāpēc, analizējot tālāk dažādasimpērijām raksturīgas negatīvas iezīmes, tomēr neaizmirsīsim arī šo sistēmu pozitīvās īpašības-citādi patiimpērisku valstu rašanās un ilgā pastāvēšana izskatīsies pēc vēsturiska paradoksa."

Tagad par inku mantojumu uzskatāma "Tupaka Amaru revolucionārā kustība", kas tā nosaukta kečvu1572. gada sacelšanās vadītāju Tupaka Amaru I un Tupaka Amaru II vārdā, kuri sevi pasludināja parJaunajiem Inkiem - imperatoriem. Šī kustība cīnījās par Inku valsts atjaunošanu un indiāņu zemniekukultūras vērtību saglabāšanu, radot valdības iestādēm milzīgas problēmas un, kā mēs zinām, izraisotnevainīgu asiņu izliešanu.

Pieliksim punktu inku impērijas bojāejas cēloņu apskatam ar citātu no indiāņu dzīves pētnieces I.Samarkinas darba "Kopiena Peru":

"Milzīgā valsts, kuru kopā saturēja iekarošanas karagājienu ieroču spēks, sašķēlās daļās. Dumpjos,kas tik bieži izcēlās Hvaij- na-Kapaka valdīšanas laikā, tika izpostīti novadi, sagrauta ekonomiskāsistēma. Pieaugot pakļauto tautu cīņai pret inku kundzību, iestājās sabiedrības politiskā krīze, kas spilgtiizpaudās Hvaskara un Atavalpas savstarpējās nesaskaņās. …Visa varas autoritāte un spēks, valsts soģaacs bija vērsta uz iedzīvotāju piesaistīšanu kopienai, dzīvesvietai. Bet šie pasākumi vairs nespēja apturētbēgļu straumi, kas veidoja vērā ņemamu neražojošo iedzīvotāju armiju. Klaidonība kļuva par nopietnusociālu ļaunumu un pastāvīgu draudu varai. Un tas viss pilnā mērā izpaudās, kad iebruka spāņi."

Šis citāts pilnīgi vai daļēji atspoguļo arī to impēriju un civilizāciju patieso bojāejas patieso ainu,par kurām jau runājām.

22. nodaļa Okeānijā aizkavetie [10]

Pirms sava pirmā ceļojuma uz Tongas salām (Polinēzijā) čehu rakstnieks un ceļotājs MiloslavsStingls, kas labi iepazinis kādreiz Amerikas kontinentā dzīvojušās indiāņu civilizācijas, iztēlojās Ton- gukā salas ar primitīvām, no palmu lapām un šķelta bambusa celtām būdām.

Bet tur viņš ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika aizrauties elpai: visīstākās piramīdas! Tās bijapakāpjveida akmens celtnes, kas, gluži tāpat kā slavenās Ēģiptes piramīdas Gīzā, savās akmens dzīlēsglabāja Tongas valdnieku kapenes.

Šīs karaļu kapenes vietējie iedzīvotāji sauc par "langi", kas tongiešu valodā nozīmē "debesis".Tongas bijušajā galvaspilsētā ' Muā valdnieku apbedījumu vietās ir atrastas vairākas šādas - gan lielas,gan mazas - kapenes, un katrai no tām ir savs nosaukums.

Varenajās akmens langi atdusas senās Tongas mirušie valdnieki. (Vienkāršie ļaudis tika apbedītipavisam citādi. Dž. Deivid- sone atklāja divus kurgānus, kuri attiecas uz to pašu seno laikmetu, kad Muātika celtas piramīdas, un katrā no šiem kurgāniem atrada ne mazāk kā simt skeletu atliekas; visi šie cilvēkibija apbedīti kopā gluži kā brāļu kapos.)

Taču mums tagad nav svarīgi, ka vieni - vienkāršie ļaudis - kapos tika samesti kaudzēm, bet citi -dižciltīgie - apbedīti katrs atsevišķi greznās kapenēs - piramīdās. Šobrīd mūs interesē nevis sabiedrībasšķiriskais noslāņojums, kura rezultātā tika celtas tādas lieliskas piramīdas, bet tikai un vienīgi pašaspiramīdas, kurām, kā varētu likties, nav nekā kopēja ar Okeāniju. Piramīdas, kas ir līdzīgas tām, kurasuzceltas ļoti tālu no šīs vietas pilnīgi citās planētas daļās: Senajā Ēģiptē un Senajā Amerikā. Turklāt abosšajos reģionos tieši piramīdas vairāk nekā jebkas cits vienmēr ir bijušas un joprojām paliek to augstokultūru simbols, kuras tās radījušas.

Piramīda - šis pakāpjveida akmens brīnums - patiesi nozīmē kaut ko vairāk nekā savdabīgaarhitektūras forma. Tā patiešām ir augstas kultūras simbols. Pats vārds "piramīda" zināmā mērā irsinonīms jēdzienam "augsta kultūra".

Bet kas, kur un kad ir dzirdējis par piramīdām Muā, Lapagā? Diemžēl tās ir piemeklējis tāds patsliktenis kā visu polinēziešu kultūru. Kāds, protams, ir dzirdējis arī par to… Tomēr mūsu zināšanas par tikpārsteidzošo senās Polinēzijas iedzīvotāju kultūru ir pārāk virspusējas un parasti ļoti neprecīzas. Jā,polinēziešu kultūra mums ir pazīstama, bet vienlaikus - gandrīz pilnīgi sveša.

Polinēziju tradicionāli dēvē par "mūsu planētas paradīzi". Bet Polinēzijas salu nevainojamaisskaistums, kas pievelk un aizrauj katru, kurš tās ierauga, reizēm traucē pamanīt pašus polinēziešus, tos,kuriem šī paradīze ir mājas, kuriem ir prioritāras tiesības ne tikai apdzīvot šo "Dienvidjūru paradīzi", betarī būt tās īstajiem saimniekiem.

Tur, kur ekvatoriālā bezvēju josla robežojas ar apgabaliem, kuros iekļūst pasāti, ļoti bieži veidojasKlusā okeāna taifūni. Tie pastāvīgi apdraud Tuamotu, Samoa un arī Tongas arhipelāgu. Gadu no gadadaudzas šo arhipelāgu salas kļūst par briesmīgu viesuļvētru upuriem, un ikreiz šīs viesuļvētras nodaramilzīgu postu (kā, piemēram, taifūns, kas 1982. gadā plosījās "Piramīdu salās", Tongas karalistē).

Citi Polinēzijas apgabali, it sevišķi Havaju salas, nereti cieš no 1 cunami. Gigantiskie cunami viļņiaizmēž no piekrastes visu, kas gadās tiem ceļā. Un diemžēl itin bieži nes nāvi daudziem cilvēkiem.

Toties tad, kad zemūdens vulkāns nav sacēlis milzīgus viļņus t un kad ūdens virsma nebango taifūnaietekmē, okeāns - Moana - patiešām ir rāms un draudzīgs. Šis Klusais okeāns vienmēr ir bijis un paliekpolinēziešu īstā dzimtene.

Klusā okeāna vulkānu neparastā aktivitāte radīja pirmo no trim galvenajiem Polinēzijas salu tipiem -to, kuru mēs visbiežāk dēvējam par "augsto salu" tipu ar līķiem. Parasti tās ir bazalta salas. Polinēzijas

pirmatklājējiem, kuri uz tām raudzījās no okeāna - Moanas virsmas, tās patiešām varēja likties augstas.Katra no šīm salām it kā izaug tieši no okeāna virsmas (piekrastes zemā josla tur bieži vien ir ļoti šaura)un ir vairākus tūkstošus metru augsta. Visaugstākās no Polinēzijas salām ir Havaju salas arvulkāniskajiem kalniem.

Ar vulkānisko darbību, kuras rezultātā izveidojās Polinēzijas augstās salas, nākas sastapties vēlšobaltdien. Havaju salā nepaiet ne gads bez vietējā vulkāna Kilauea aktivitātēm, kas izpaužas vai nuspēcīgu grūdienu, vai arī lielisku, līdz sarkankvēlei nokaitētu lavas strūklu veidā. Arī augstais Maunaloabieži atgādina par sevi. Vulkāniskās darbības izpausmes joprojām vērojamas Rietumu Samoa.

Zinātnieki uzskata, ka Okeānijas salas pacēlās no Klusā okeāna ūdeņiem ne visai sen: viena daļa - kāzemūdens vulkānu intensīvās darbības sekas, otra - tikpat intensīvas koraļļu "darbības" rezultātā.

Zinātnieki arī apgalvo, ka polinēzieši, kuri, no antropoloģiskā viedokļa vērtējot, visvairāk atgādinamongoloīdus, kā patstāvīga etniska grupa izveidojās Ķīnas dienvidaustrumos. Neolīta laikmetā tur esotlikti arī savdabīgās polinēziešu kultūras pamati.

No Ķīnas (visticamāk - pāri Indoķīnai, Indonēzijai, Jaun- gvinejai un Melanēzijas salu virknei)nākamie polinēzieši pakāpeniski nonāca līdz Okeānijai. Turklāt pirmā sauszeme, kuru viņi pirms 3300gadiem sāka apdzīvot Klusajā okeānā, bija Tongas arhipelāga salas. Drīz pēc tam viņi apmetās arī Samoaarhipelāgā. Tādi īsumā ir zinātnieku secinājumi. Bet tie, kas Polinēzijas pagātni-iedomājas pilnīgi citādu,savas šaubas saista jau ar salu pasaules rašanos, pat ar pašu apzīmējumu - "salu pasaule". "Vai šeitvienmēr ir bijušas salas?" jautā tie, kas šaubās. Varbūt arī Klusajā okeānā kādreiz ir bijis "Polinēzijaskontinents", kaut kas līdzīgs Atlantīdai?

Hipotētiskajam Klusā okeāna kontinentam, kuru neviens tā arī nav redzējis savām acīm, nebijanosaukuma. Un tomēr dažādi "krusttēvi" ir izdomājuši tam veselu virkni nosaukumu, reizēm pat ļotikuriozu, bet, tā kā tas atradies Klusajā okeānā, galu galā gluži likumsakarīgi pārsvaru guva nosaukums"Pacifīda" - pēc analoģijas ar "Atlantīdu", kas it kā pastāvējusi Atlantijas okeānā.

Hipotēzei par "Klusā okeāna Atlantīdu" jeb "Pacifīdu" bija ne mazums aizstāvju un piekritēju.Minēsim kaut vai divus: augstāko "Klusā okeāna kontinenta zinātnes" priesteri profesoru Mak- millanuBraunu un izcilo polinēziešu kultūras pazinēju, polinēziešu mītu vācēju misionāru Morenhoutui.

Tam, ka Polinēzijas salas, tāpat kā visas Klusā okeāna salas, ir kādas milzīgas katastrofas laikānogrimušas sauszemes paliekas, ticēja arī lielākais Klusā okeāna pētnieks eiropietis Džeimss Kuks unviņa ceļabiedrs - izcilais dabas pētnieks profesors For- sters, kā arī viens no visslavenākajiemjūrasbraucējiem, kas jebkad vagojis Klusā okeāna plašumus, - francūzis Žils Sebastjēns Dimons d'Irvilsun daudzi citi.

Pacifīdas problēmām profesors Brauns veltīja arī savu fundamentālo literāro darbu. Jau pašā tāsākumā viņš salīdzināja Klusā okeāna tagadējo stāvokli ar savā fantāzijā uzburtu ainu, kurā viņa dzimtāpilsēta Londona ir nonākusi zem ūdens. Iztēlojieties, ka no visas lieliskās britu galvaspilsētas virs ūdensrēgojas tikai Vestminsteras abatijas torņi. Tātad - tikai daži punkti milzīgajā ūdens klaidā… Toties kādaskultūras un mākslas bagātības pazudušas zem tā! Tieši tādu Makmillans Brauns iedomājās Kluso okeānu.Pēc viņa domām, tas, kas saglabājies no Pacifīdas uz salām, daiļrunīgi liecina par okeāna dibenānogrimušā kontinenta augsto kultūru!

Divi punkti Klusajā okeānā saistīja Brauna uzmanību visvairāk. Pirmais, protams, ir Lieldienu sala -patiesi svēta vieta katram arheoloģisko un etnogrāfisko noslēpumu meklētājam. Gigantiskajās statujās,kuras atrodas uz šīs salas (par tām mēs vēl runāsim sīkāk, tiesa gan, citā aspektā), britu profesorssaskatīja izzudušās polinēziešu, pareizāk sakot, "Pacifīdas" rases pārstāvju portretus. Tie bija statujāsattēlotajiem līdzīgi cilvēki: stipri, liela auguma, ar atļukušām ausu ļipiņām, izvirzītiem zodiem, šaurāmlūpām un iekritušām acīm.

Viņiem esot bijusi arī neparasti nobriedusi kultūra, jo no visām Okeānijas salām tikai Lieldienu salāsaglabājusies savdabīga, joprojām neatšifrēta rakstība (un tas patiešām atbilst patiesībai). Saglabājušās

arī apbrīnojamas leģendas par seno pagātni un valdniekiem, kuri tur valdījuši. Tieši pirmajā no visiemlielajiem Lieldienu salas valdniekiem, kuru sauca Hotu Matua, daži Pacifīdas piekritēji saskatīja arīpirmo visa Klusā okeāna kontinenta valdnieku.

Ja jau saruna ievirzījusies par hipotētiskā nogrimušā kontinenta dižciltīgajiem valdniekiem,jāatgādina, ka Makmillans Brauns Lieldienu salu uzskatīja par lielu "Pacifīdas karaļu" mauzoleju, jo, pēcviņa domām, tieši tur mūžīgu mieru bija iemantojuši Klusā okeāna dzīlēs nogrimušā kontinenta valdnieki.Bet kur tad bija viņu rezidence dzīves laikā? Arī uz šo jautājumu Makmillans Brauns atbild nešauboties -Nanmatolā (tas ir otrais viņu interesējošais punkts).

Nanmatola, kas diemžēl plašākai sabiedrībai nav zināma, ir viens no visfantastiskākajiem pasaulēreāli eksistējošiem arheoloģiskajiem pieminekļiem.

Kas tad ir Nanmatola? Tās ir deviņdesmit divas mākslīgi radītas saliņas Mikronēzijas salas Ponapekrastu tuvumā. Nezināmi celtnieki, kuru izcelsmi mums grūti noteikt, uzbūvējuši tur desmitiem ēku noakmens astoņskaldņu "baļķiem". Šajā mākslīgo salu "pilsētā", kurā atrodas pilis, svētnīcas, cietokšņi unmazi rituāli baseini (tur ir pat neliels pazemes cietums), tāpat kā Venēcijā ielu vietā ir kanāli.

Nanmatola - šis mākslīgais arhipelāgs Klusā okeāna ziemeļos - ir kaut kas tik neticams, ka šķiet - tastur nokļuvis no citas pasaules. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tieši tur Makmillans Brauns iedomājās esamKlusā okeāna kontinenta valdnieku galvaspilsētu.

Mīklainās mākslīgās saliņas, kuru radīšanai droši vien bija nepieciešama lieliska darba organizācijaun centralizēta vara, tāpat kā fakts, ka Lieldienu salā pastāvēja rakstība, ir neapšaubāms apliecinājumstam, ka runa ir par vienu no lielākajiem cilvēku civilizācijas sasniegumiem. Milzīgās statujas šajā salā undiženās akmens svētnīcas no Marķīza salām līdz Tongai radīja Braunā pārliecību, ka esam saskārušies arkādas augstas kultūras atliekām. Kontinents, kurā radusies šī augstā kultūra, pēc profesora domām,drausmīgas katastrofas laikā nogrimis Klusā okeāna dzelmē un to neviens nekad vairs neredzēs…

Bet mākslīgā salu "pilsēta" Nanmatola, hieroglifu raksts Lieldienu salā, akmens svētnīcas daudzosPolinēzijas arhipelāgos, gigantiskās statujas Rapanujas salā utt. - tic taču ir reāli fakti.

Vēl viens zinātnieks, kas mēģināja pierādīt Pacifīdas pastāvēšanu, bija visas pasaules mītupārzinātājs Luijs Žakolio. Šis franču profesors, savdabīgi iztulkodams sanskrita tekstus, ar kuriem bijaiepazinies, apceļojot Indiju, nāca pie secinājuma, ka vietās, kur tagad Klusajā okeānā atrodas Polinēzijas"trijstūris", sensenos laikos bijis kontinents, kas senajos indiešu tekstos dēvēts par "Rutasu".

Bet par Pacifīdas meklētāju otrās paaudzes klasiķi, ja tā drīkst izteikties, tiek uzskatīts lielo fantastupaaudzes pārstāvis amerikānis Džeimss Čārčvords. Viņš "nogrimušo" Klusā okeāna kontinentu nosaucapar Lemūriju, bet tā iemītniekus, kuri it kā esot dzīvojuši attiecīgajā zemeslodes vēstures ērā, - parlemūriem. Grāmatā "Nogrimušais kontinents Mū"("Mū"-vārda "Lemūrija" saīsinājums amerikāņumanierē) Džeimss Čārčvords apgalvo, ka Indijā kāds no vietējiem mūkiem vai priesteriem viņam iedevisizlasīt plāksnītes, uz kurām bijusi sīki aprakstīta kontinenta "Mū" vēsture, tā hronika.

No "Mū zemes indiešu hronikām" un citiem tikpat mīklainiem rakstu avotiem (kurus bez Čārčvordaneviens nekad vairs nav redzējis, piemēram, divdesmit piecus tūkstošus it kā Meksikā atrasto akmensplāksnīšu) šis dīvainais "pētnieks" uzzinājis, ka Klusā okeāna kontinentu Mū apdzīvojuši sešdesmit četrimiljoni skaistu cilvēku ar gaišu olīvkrāsas ādu, tumšām acīm un bieziem melniem matiem.

Čārčvords uz plāksnītēm izlasījis, ka "lemūru" kontinents atradies starp Havaju salām ziemeļos,Mikronēzijas Marianas salām dienvidos, Melanēzijas Fidži rietumos un Lieldienu salu austrumos. Un visušo kontinentu pārvaldījis viens vienīgs patvarīgs imperators, kura tituls bijis "Ra".

Saskaņā ar šīm "ziņām" Pacifīdā, tas ir, Mū valstī, piedzimis pirmais planētas cilvēks. Tur arīradusies pirmā lielā visas cilvēces civilizācija, par kuras pēdējām, jau mazāk vērtīgām atskaņāmuzskatāma Ēģipte, Grieķija, Indija un Senā Izraēla. Bet Jaunajā Pasaulē Mū kultūras nesēji un turpinātājibijuši lieliskie maiji.

Visā pasaulē izklīdusī mū cilts neesot bijusi vienīgā, kas apdzīvojusi Pacifīdu. Čārčvords apgalvo,

ka Klusā okeāna kontinentā dzīvojuši arī "dzelteni cilvēki" un melnādainie, bet kā vieni, tā otri vienīgipadevīgi kalpojuši "baltajiem", tas ir, "īstajiem lemūriem" ar gaišu olīvkrāsas ādu. Tātad saskaņā arDžeimsa Čārčvorda priekšstatiem tā bijusi īsti rasistiska pasaule. Turklāt šis kontinents varējis lepotiesne tikai ar skaistiem cilvēkiem, brīnišķīgām dabas ainavām un nobriedušu garīgo kultūra, bet arī arārkārtīgi attīstītu tehniku: tā, piemēram, jau pirms vairākiem desmitiem tūkstošiem gadu pasaulesnogrimušajā daļā radīts vispilnīgākais maģistrālo ceļu tīkls!

Bez Džeimsa Čārčvorda viņa fantastisko versiju par Klusā okeāna kontinenta pastāvēšanu aizstāvējavēl kāda, taisnību sakot, ļoti savdabīga un pat kurioza sludinātāja. Tā bija Helēna Blavatska, sieviete, kasRietumu pasaules vēsturē ienāca kā pazīstamās, kādreiz visai plaši izplatītās Teozofu biedrībasdibinātāja.

Par Blavatskas skolotāju kļuva franču profesors Žakolio, cilvēks, kas seno indiešu tekstos atradispierādījumus par kādreizējā Polinēzijas kontinenta pastāvēšanu. Blavatskai viņš bija liela autoritāte, unarī viņa savas intereses vērsa tajā pašā virzienā. Arī viņa devās uz Indiju "pētīt" senos sanskrita tekstus.Pamatojoties uz it kā reāli eksistējušās "Dzian Grāmatas" analīzi (tās kopiju, uzrakstītu uz palmu lapām,viņai it kā esot palaimējies izlasīt), Blavatska vēlāk publicēja savu fundamentālo (apjoma dēļ) literārodarbu, kas daiļrunīgi tika nosaukts par "Slepeno doktrīnu" (Slepeno mācību).

Mācības par izzudušajiem kontinentiem, kas jo plaši sazēla XIX gadsimtā, sevišķi enerģiski sevipieteica XX gadsimtā, daudzus gadus pēc tam, kad no dzīves jau bija šķīrusies gan Helēna Blavatska unviņas skolotājs Luijs Žakolio, gan profesors Brauns un Džeimss Čārčvords.

Pat nacisti mācībā par izzudušo kontinentu valdošās rases izcilajām īpašībām atrada analoģiju arsaviem uzskatiem. Trešās impērijas fašisma ideoloģijas klasiķis Alfrēds Rozenbergs savā galvenajādarbā "Divdesmitā gadsimta mīts" pavēstīja, ka pievienojas šīm idejām. Vienīgi izzudušos kontinentus(Rozenbergs ar tiem domāja galvenokārt Atlantīdu) viņš, kā jau īsts ziemeļniecisko uzskatu paudējs,pārcēla uz ziemeļiem, bet valdošo superrasi identificēja ar āriešiem.

Nogrimušie kontinenti tika iekļauti oficialajā nacistu ideoloģijā. Šo' 'pasaules daļu" izpētei, kā ari totradīciju propagandai Trešajā impērijā tika radīts pat speciāls fonds ar nosaukumu "DeutscheAhnenerben" ("Vācu ciltstēvu mantinieki"). Izzudušā kontinenta, izzudušās civilizācijas un izzudušāsvaldošās rases tematam tika veltītas arī nacistu mākslinieku izstādes.

Bet no impērijas, kas sabruka tikai pirms dažiem gadu desmitiem, atkal atgriezīsimies pie impērijas,kas gāja bojā pirms 12 tūkstošiem gadu, turklāt nevis no uguns vai zobena, bet no ūdens. Kādudienlielisko, augsti civilizēto "visu kultūru pirmmāti"- Klusajā okeānā esošo Mū kontinentu - kā pērkons noskaidrām debesīm piemeklējusi briesmīga katastrofa. Pēc diviem drausmīgiem grūdieniem viss kontinentslīdz ar lielāko daļu iedzīvotāju nogrimis okeānā. Par laimi, daļa iedzīvotāju laikus atstāja Mū, un, tiešipateicoties viņiem, lieliskā civilizācija nonāca Āzijā un Amerikā.

Starp citu, pēc Cārčvorda domām, arī paši polinēzieši kā le- mūru pēcteči un viņu tiešie mantiniekidzīvojot tajā apgabalā, kur kādreiz "atradās" bojā gājušais kontinents. Pēc sava skaistā kontinentabojāejas viņi palikuši uz nedaudzajiem sauszemes gabaliem, kas pacēlušies virs ūdens (tagadējiePolinēzijas arhipelāgi). Sākumā plūdos cietušo Mū iedzīvotāju Polinēzijā bijis tik daudz, ka, laiizdzīvotu, viņiem neatlicis nekas cits kā kļūt par kanibāliem.

Un tad Klusā okeāna "trijstūrī", pēc Čārčvorda domām, "iestājās lielā pagrimuma laiks". Fantastiskicivilizētie "lemūri" pārvērtušies par mežoņiem polinēziešiem, pat kanibāliem. Jā, runa ir parpolinēziešiem. Un par tiem, kuri tic, ka Klusā okeāna pasaulē, kur tagad "peld" Polinēzijas salas, kādreizbijis liels kontinents, kas drausmīgas dabas katastrofas rezultātā ticis applūdināts gluži kā Bībelēaprakstītajos Grēku plūdos.

Bet nu pievērsīsimies pašiem polinēziešiem, viņu mītiem un leģendām, lai noskaidrotu, vai ticneglabā atmiņas par šādām kataklizmām.

Deviņdesmit deviņos gadījumos no simta - neglabā. Un tomēr Polinēzijā tika atrasti folkloras teksti,

kuri patiešām stāsta par šādiem Klusajā okeānā notikušajiem "plūdiem".Tā, piemēram, Fidži iedzīvotājiem - Polinēzijas melanēzie- šiem - ir leģendas par plūdiem. Bet

pašiem polinēziešiem? Vēstījums par plūdiem, par drausmīgu dabas katastrofu, kas iznīcinājusi zemiokeāna vidū, pierakstīts Polinēzijā, Tuamotu arhipelāga Hao atolā. Mīta teksts ir tik interesants, ka irvērts to citēt:

"Paklausieties stāstu par Hao salas senajiem iedzīvotājiem. Sākumā bija trīs dievi - Vatea (Atea)Nuku, Tane (Kane) un Tangaroa. Vatea radīja debesis un zemi, un visu, kas ir uz tām. Vatea radījaplakanu zemi, Tane to pacēla, bet Tangaroa to turēja. Tā bija Havaiki.

Kad zeme bija radīta, Tangaroa radīja vīru, kuram deva vārdu Tiki, un sievieti, kuru nosauca parHinu. Hina tika radīta no Tiki ribas. Tiki un Hina dzīvoja kopā un laida pasaulē bērnus.

Cilvēki šajā zemē darīja ļaunu, un Vatea sadusmojās uz viņiem. Viņš pavēlēja kādam vīram vārdāRata uzbūvēt laivu un paslēpties tajā. Laivai vajadzēja kalpot par patvērumu Ratam, viņa sievai, tāpat arīviņu dēliem un vedeklām.

Debesis izvirda lietu, un zemi pārplūdināja ūdens. Vateas dusmas salauza debess jumu, augstupacēla vēju un lietu, līdz zeme tika iznīcināta un pārklāta ar jūru. Rata, viņa sieva un trīs dēli ar savāmsievām paglābās laivā un iznāca no tās tikai tad, kad viļņi bija noplakuši, un tas notika pēc sešiemsimtiem periodu. Viņi bija glābti, bet līdz ar viņiem arī zvēri un putni, viss dzīvais, kas staigā pa zemi vailido gaisā."

Grūti spriest, cik tuvs "oriģinālam" ir Tuamotu arhipelāga atolā pierakstītais vēstījums. Tiem, kaslasījuši Bībeli, tas droši vien atgādina Vecajā Derībā stāstīto par Grēku plūdiem.

Arī citās Okeānijas daļās zinātnieki ir dzirdējuši par kādu senatnē notikušu dabas katastrofu, kuraslaikā zemi applūdinājis ūdens. Tas rada virkni jautājumu, no kuriem gandrīz katrs izraisa pretjautājumu.Arī šajā gadījumā tā vien gribas pajautāt: kā Hao atola iedzīvotāji var atcerēties hipotētisko katastrofu,kas (ja tā patiešām ir bijusi, bet tas vēl nav pierādīts) notikusi tajos laikos, kad ne tikai šo atolu, bet arīvisus pārējos Tuamotu atolus, tāpat kā visu Polinēziju, cilvēks vēl nebija apguvis un polinēziešu sencis(ļoti tāls viņu tālo senču sencis) dzīvoja desmitiem tūkstošu kilometru attālumā no Tuamotu ūdeņiem, kautkur Ķīnas dienvidos?

Ja jau esam sākuši runāt par polinēziešu mītiem, tad pamēģināsim noskaidrot, vai tajos nav pieminētsarī hipotētiskais kontinents, kuru piemeklējuši tikpat hipotētiski plūdi.

Lielum lielākajā daļā polinēziešu mītu ne par kādu Klusajā okeānā nogrimušu kontinentu netiekrunāts. Tomēr ievērojamo polinēziešu senlietu vācēju misionāru Morenhoutu, kas viens no pirmajiemsāka pierakstīt Okeānijas mītus (bet pēc viņa vēl virkni citu Pacifīdas teorijas piekritēju, kuriem bijaiespēja iepazīties ar viņa pierakstiem), tieši no šā aspekta ieinteresēja leģenda par dieva Kanes Saulestīklu. Pacifīdas piekritēji skaidro, ka tā havajieši tēlaini saukuši kontinentu, kas it kā aizņēmis lieluplatību tagadējā Klusajā okeānā.

Reiz dieva Kanes Saules tīklu piemeklējusi briesmīga nelaime, vēsts par kuru apslēpta arī šīs vairsneeksistējošās zemes jaunajā nosaukumā. No tiem laikiem šo zemi, pareizāk sakot, virs tās sakļāvušosokeānu, sākuši saukt par "Jūru, kas gāza valdnieku". Saskaņā ar šo leģendu Klusais okeāns applūdinājisSaules tīkla kontinentu, bet pašu valdnieku ierāvis bezgalīgos dziļumos. Senajā Havaiki ir radušās ne tikaileģendas, bet arī dziesma, pareizāk sakot, "poētisks stāsts" par šo traģēdiju.

Folkloras vācēji atrada līdzīgu leģendu arī vienā no Polinēzijas vismīklainākajām vietām - Rapanujājeb Lieldienu salā. Leģenda vēsta par milzi vārdā Uoke (Uvoke). Reiz Uoke sadusmojies uz pasauli uncilvēci un nolēmis tos sodīt ar savu milzīgo kaujas vali, kura slēpies viss viņa spēks. Uoke sācis sist arvāli pa zemi, kura kādreiz stiepusies no apvāršņa līdz apvārsnim. Šo briesmīgo sitienu rezultātā nosauszemes atlūzis gabals pēc gabala un nogrimis Klusā okeāna ūdeņos, līdz Rapanujas salas iedzīvotājsTe Ohiro ar savām burvestībām apturējis milža vāli.

Polinēzijas folklorā ir ļoti maz leģendu, kas tik "konkrēti" stāstītu par kādas lielas salas vai

kontinenta bojāeju. To ir nesalīdzināmi mazāk nekā vispār stāstu par plūdiem. Tieši tāpēc folkloristiem,etnogrāfiem un polinēziešu kultūras pazinējiem tie ir rūpīgi jāizpēta un jāizanalizē, lai kļūtu skaidrs, kasšajos tekstos saglabājies no polinēziešu sākotnējiem mītiem, bet kas uzskatāms tikai par atskaņām noBībeles tekstiem, kurus tik cītīgi izplatīja misionāri. Var gadīties, ka tās ir tikai polinēziešu atbildes uzzinātnieku uzmācīgajiem jautājumiem, kad viņi tik ļoti "vēlējās dzirdēt tieši to, ko galu galā arī dzirdēja".Jo ne reizi vien iezemiešu tautu un cilšu pārstāvji ir atbildējuši uz šādiem jautājumiem tieši tā, kā tovēlējušies zinātnieki, lai gluži vienkārši "atkratītos no svešzemniekiem".

Bet nu ir pienācis laiks atgriezties no mītiem - tiešā un pārnestā nozīmē - pie realitātes.Tagad hidroģeologi un okeanogrāfi jau diezgan labi izpētījuši Klusā okeāna dibenu, taču nekad un

nekur viņiem nav izdevies atrast nogrimušu pasaules daļu pēdas. Bet, tā kā vēl gluži nesen, it īpaši sākotar 1960. gadu, tur tika veikta okeanogrāfiskā izpēte, tad, balstoties uz tās rezultātiem, var ar pilnuatbildību teikt, ka Pacifīda Klusajā okeānā nekad nav eksistējusi.

Tomēr, meklējot atbildes uz tik satraucošiem jautājumiem, mums, kā tas bieži gadās, nākaspārliecināties, ka "nav dūmu bez uguns". Hidroģeologi, kuri vienprātīgi noraida hipotēzi par "Klusāokeāna Atlantīdas" pastāvēšanu ģeoloģiski ne visai senos laikos, uzskata, ka kādreiz Klusajā okeānā irbijis daudz vairāk salu nekā tagad, bet tās bijušas neapdzīvotas.

Leģenda par Havaiki (seno salu) tā arī nesniedz atbildi uz jautājumu, no kurienes Okeānijā ieradāscilvēki, no kuras vietas viņi sāka savu lielo ceļojumu, tā tikai visai aptuveni norāda virzienu - rietumus; japaraugāmies ar iezemiešu acīm, tad jāsecina, ka tas ir norādījums uz Āziju.

Mēs jau zinām, ka mūsdienu zinātne, balstoties uz jaunākajiem sasniegumiem, par polinēziešupirmdzimteni uzskata Dien- vidaustrumķīnu. Pirms pusgadsimta Te Rangi Hiroa nāca pie secinājuma, kaviskonkrētākās polinēziešu pēdas meklējamas Indonēzijā: salīdzinājumā ar attālumiem, kādus polinēziešibez grūtībām pārvarēja savu ceļojumu laikā, tā patiešām atrodas ļoti tuvu Ķīnas dienvidaustrumu daļai.

Tomēr daudzas no "prorietumu teorijām", kuru autori meklēja polinēziešu pirmdzimteni Āzijā, irbalstītas nevis uz arheoloģijas, vēsturiskās lingvistikas vai citu zinātnes nozaru datiem par Klusā okeānareģiona pagātni, bet gan uz vienkāršām sakritībām, analoģijām, kas allaž ir ļoti vilinošas un acīs krītošas,bet parasti gan neko nepierāda.

Tā, piemēram: vārds "rietumi" (debess puses apzīmējuma nozīmē) Jaunzēlandes maoru valodā skankā "uru", un tas tika uztverts kā apstiprinājums tam, ka maoru senči kādreiz dzīvoja Šumeras metropolē -slavenajā Oras pilsētā - un ka tātad polinēzieši pēc izcelsmes esot šumeri.

Nereti polinēzieši tika uzskatīti par vēl vienas lielas kultūras radītāju pēctečiem, un ari šī kultūraatradās kaut kur "rietumos", proti, Senajā Ēģiptē. Saskaņā ar šo versiju "paradīzes valdnieki" esot senoēģiptiešu pēcteči Dienvidu okeānā.

Uz to, ka polinēzieši cēlušies no senajiem ēģiptiešiem, it kā norādot virkne neskaidru "sakritību" unfaktu. Vai gigantiskās statujas Lieldienu salā neatgādinot Augšēģiptes slavenās skulptūras?! Vai Lieldienusalas hieroglifu raksts neesot atbalss no Senās Ēģiptes hieroglifu raksta sistēmas? Un kā ir armumifikāciju, kas Polinēzijā izplatīta gluži tāpat kā Ēģiptē?

Polinēziešu valodās sauli ļoti bieži sauc par Ra. Un kā šis cilvēkam tik svarīgais dievs tiek dēvētsĒģiptē? Arī par Ra, reizēm - par Amonu Ra.

Taču pēc pamatīgākas izpētes izrādās, ka visām tik vilinošajām polinēziešu un ēģiptiešu līdzībāmnav nekā kopīga ar nopietno zinātni.

Izcilais havajiešu folkloras vācējs Ābrahams Fornanders "paradīzes valdniekos" saskatīja "āriešus",kuri, pēc viņa pārliecības, esot pārcēlušies uz Okeāniju no Persijas un Indijas ziemeļiem. Pierādījumussavai idejai Fornanders meklēja polinēziešu valodās. Visai erudītais pētnieks Mīlmanis uzskatīja, kapolinēziešu senči kā etniska grupa izveidojusies Indijā, jo senie dravīdi dzīvojuši tur "juku jukām kopā arāriešu lopkopjiem". Lielās budistu ekspansijas laikā, kad valdīja slavenais valdnieks Ašoka un viņapēcteči, šie ļaudis pakāpeniski izstumti no Indijas.

Visas šīs versijas ir diezgan fantastiskas un vairāk atgādina skaistas pasakas, nevis reālus faktus. Untomēr… reāli pastāv Polinēzijas kultūra un polinēzieši. Kā viņi tur nokļuva? No kurienes ieradās?

Vai polinēziešu senči nav atnākuši no Amerikas? Paraugoties kartē, var likties, ka patiešām nekasnerunā pretī versijai par viņu amerikānisko izcelsmi. Dažas Polinēzijas salas, piemēram, Havaju salasvai Lieldienu sala, ir tieši "vērstas ar seju pret Ameriku". Polinēzieši, kuru fantastiskās jūrasbraucējuspējas tagad neviens vairs neapšauba, patiesi varēja pārvarēt arī attālumu starp Ameriku un tai tuvākoKlusā okeāna arhipelāgu.

Tā kā teorētiski šāda iespēja pastāv, nav nekāds brīnums, ka itin drīz pēc tam, kad eiropieši bijapilnīgi apguvuši Kluso okeānu, spāņu misionārs Žoskins de Sunjiga pirmoreiz kategoriskā tonī paziņoja,ka Okeānijas iedzīvotāji esot cēlušies no Jaunās Pasaules un ka tie patiesībā esot Amerikas indiāņi. Laipierādītu savu versiju, Sunjiga centās sameklēt sakritības indiāņu un Filipīnu salu iedzīvotāju valodās.(Filipīnu salās viņš veica savu dievam tīkamo misiju.)

Spāņu misionārs formulēja teoriju par Okeānijas iedzīvotāju amerikānisko, tas ir, indiāniskoizcelsmi. Komentējot viņa spriedumus, jāpiebilst, ka filipīnieši vispār nav polinēzieši un nemaz netiekpieskaitīti pie Okeānijas iedzīvotājiem. Taču viens fakts nerada ne mazākās šaubas: svētais tēvs Sunjigair īstais tēvs teorijai par polinēziešu indiānisko izcelsmi.

Arī teorija par to, ka Amerikas indiāņi cēlušies no ebrejiem, nav nekas jauns. Pie tās piekritējiempieskaitāmi daudzi īsti Amerikas vēstures un kultūras pētnieki, piemēram, izcilais angļu zinātnieks lordsKingsborovs. Viņš un desmitiem citu pētnieku savu versiju pamatoja ar Bībeles vēstījumu par desmitsenās Pa- lestīnas ebreju cilšu pazušanu.

Tika izteikts ne mazums visdažādāko atzinumu par "Dienvid- jūru valdnieku" amerikānisko izcelsmi.Pēc dažādiem teorētiskiem strīdiem un spriedelējumiem pēkšņi sekoja konkrēta darbība, kuras mērķisbija eksperimentāli pārbaudīt šo teoriju.

Protams, runa ir par "Kon-Tiki" jūras braucienu. Droši vien ikviens var nosaukt šīs drosmīgās idejasautora Tūra Heijerdāla vārdu. Viņš un viņa plosts polinēziešu īstās pirmdzimtenes meklējumos ienesavairāk jaunu impulsu nekā viss pārējais šajā virzienā līdz tam paveiktais.

Pirmām kārtām Heijerdāls noliedz versiju par to, ka polinēziešu kultūra būtu nākusi no rietumiem (no"rietumiem" polinēziešu izpratnē). Savus uzskatus viņš formulē šādi: "Rietumos dzīvoja tikai mežonīgasun pirmatnējas Austrālijas un Melanēzijas tautas, attāli negroīdu radinieki, bet aiz viņiem atradāsIndonēzija un Āzijas piekraste, kur neolīta periods, pēc visa spriežot, bija beidzies daudz agrāk nekājebkur citur pasaulē."

Šīm "mežonīgajām un pirmatnējām tautām" Tūrs Heijerdāls pretstata unikālu "balto dievu" rasi, kuradzīvojusi Peru teritorijā vēl pirms inku valdīšanas. Tieši "baltie dievi", pēc "Kon-Tiki" autora domām,bija tie, kas Dienvidamerikā uzbūvēja varenās celtnes pirmskolumba pilsētās un milzīgās Tiavanakostatujas.

Viņš uzskata, ka "balto" pārceļotāju gaitas Lieldienu salā nebeidzās. Daudzi no viņiem devās uzrietumiem un ziemeļrietumiem. Viņi sasniedza Marķīza salas, pēc tam - Biedrības salas un visbeidzot -Polinēzijas galējos rietumus. Vēlāk uz Polinēziju devies otrais izceļotāju vilnis - šoreiz no Kanādasrietumu piekrastes - ziemeļu virzienā, pāri Klusajam okeānam.

Pēc tam šie primitīvie atnācēji no Ziemeļamerikas, pēc norvēģu ceļotāja domām, esot sajaukušies arvairāk attīstītajiem izceļotājiem no Dienvidamerikas, un tā rezultātā arī radusies Polinēzijas kultūra unīstie polinēzieši.

Tomēr drosmīgā un vīrišķīgā norvēģa argumentus laika gaitā apgāza virkne pierādījumu no dažādāmzinātnes jomām. Taču tagad neiedziļināsimies sīkumos, kas varētu mūs novirzīt no temata, bet izdarīsimsecinājumus.

Tātad polinēziešu pirmdzimtene atradās Ķīnas dienvidrietumos; no rasu viedokļa polinēzieši irmongoloīdi, precīzāk - mongoloīdi ar negroīdiem un kaukāziešiem raksturīgo pazīmju piejaukumu; viņi

pameta savu sākotnējo dzimteni apmēram pirms četriem tūkstošiem gadu un ilgu klejojumu rezultātā pāriIndoķīnai, Indonēzijai, Jaungvinejai un virknei Melanēzijas salu aptuveni pirms trīs tūkstoš divsimtgadiem sasniedza Polinēzijas "trijstūri", kur vispirms apmetās Tongas arhipelāgā, bet drīz pēc tam -Samoa arhipelāgā.

Šīs versijas pamatā ir neapstrīdami, zinātniski pierādīti fakti. Ļoti daudzi zinātnieki, fantasti unparasti sapņotāji iztēlojās "Dien- vidjūru valdnieku" pagātni pilnīgi citādu. Tiklīdz iepazīstamies ardažiem no šiem uzskatiem, tā kļūst acīm redzama to nepamatotība.

Toties citi uzskati, piemēram, Heijerdāla pamatīgi izstrādātā teorija, ir pelnījusi daudz nopietnākuuzmanību un modina uzticību.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs teorijas radītājs un aizstāvis ar savu jūrasbraucēja prasmi un pārgalvīgodrosmi ir izpelnījies vispārēju apbrīnu. Un tomēr - kā mēdza teikt senie romieši: "Platons man ir draugs,tomēr patiesība dārgāka!"

Lai nu kā, bet strīds joprojām nav izšķirts. Tāpēc šo nodaļu beigsim neitrālā noskaņā, pievēršotiescivilizāciju vēsturiskās attīstības pētniekam britu teorētiķim A. Toinbijam. Viņa darbs "Vēsturespētīšana" ir visai oriģināls un patiess.

Polinēziešus (tāpat arī eskimosus, klejotājus) Toinbijs pieskaita pie tā sauktajām "aizkavētajāmcivilizācijām", kuru attīstību un pagrimumu veicināja centieni visiem spēkiem pārvarēt dabas apstākļus(okeānus, ledājus un tuksnešu plašumus) un mainīt sociālo dzīvesveidu iekarotā civilizētā mazākuma vidū.Lūk, ko raksta Toinbijs:

"Aizkavētās civilizācijas atšķirībā no primitīvajām sabiedrībām faktiski ir "tautas, kurām navvēstures". Nekustīgums ir to pastāvīgais stāvoklis, kamēr vien tās dzīvo. Tās nonākušas šādā stāvoklī,vēlēdamās turpināt kustību, bet ir spiestas palikt savā neapskaužamajā stāvoklī tāpēc, ka katrsmēģinājums izmainīt situāciju tām nozīmē bojāeju. Galu galā tās aiziet bojā vai nu tāpēc, ka tomēruzdrošinājušās sākt kustību, vai arī tāpēc, ka sastingušas neērtā pozā un kļuvušas stīvas.

Šāds vispārējais stāvoklis līdz ar stipru spriedzi vērojams dažādos vēstures piemēros un dažādosvēsturiskos apstākļos.

Piemēram, polinēzieši izdarīja savu izrāvienu, cenšoties pārvarēt grūtības ceļojumā pāri okeānam.Tālajos jūras braucienos viņi prasmīgi izmantoja trauslās atklātās kanoe. Sods, kas tam sekoja, viltības unspēka ziņā pilnīgi atbilda Klusā okeāna dabai. Tā milzīgos plašumus var pārvarēt, bet tas nav izdarāmsbez nāves briesmām. Šī pastāvīgā neizturamā spriedze turpinājās līdz tam brīdim, kamēr apbrīnojamidrosmīgie un pārgalvīgie jūrasbraucēji neizlēma okeāna pievārēšanu nomainīt pret drošu un bezrūpīgudzīvi neapdzīvotā salā, bet katra no šādām salām taču ir kā paradīze zemes virsū. Dzīve pamira, tomērkāda dzīvības dzirksts vēl mājoja viņos, līdz galu galā uzradās rietumu jūrasbraucēji un sāka viņusiznīcināt, kā arktiskie mednieki iznīcina valzirgus, bet prēriju mednieki - bizonus."

K.ā piemēru var minēt Osmaņu impērijas sabrukumu, ko izraisīja stipro klejotāju osmaņu dzīveiekarotā un novājinātā, taču daudz civilizētākā nometnieku tautu mazākuma vidū, kuras bija augstākattīstītas par pašiem osmaņiem.

23. nodaļa Lieldienu salas mikla

"Mēmie noslēpumu glabātāji. Lieldienu salas mīklas" - tādu virsrakstu savai grāmatai devis R.Krendeļovs. Fragmenti no šīs grāmatas pakāpeniski atklās Lieldienu salas noslēpumus mūsu grāmataslappusēs, tomēr šīs nodaļas beigas solās būt negaidītas.

Holandiešu admirālis Jākobs Rogevēns atklāja salu 1722. gada 5. aprīlī - kristiešu Lieldienās. "Tākā mēs to pamanījām svinīgajā Tā Kunga Augšāmcelšanās dienā, tad nosaucām to par Eas- ter - Island(Lieldienu salu)," stāsta Rogevēna ceļabiedrs Kārlis Bērcnss.

Daži zinātnieki uzskata, ka, iespējams, Lieldienu salas iedzīvotāji, kas bija izolēti no citām tautām unzemēm, vispār nekādi nebija nosaukuši savu dzimteni un nosaukumi bijuši tikai atsevišķām salas daļām.

Kas tad bija tic, kuri pirmie apmetās uz salas? Polinēzieši? Vai varbūt pirms viņiem bija vēl kādacita tauta? Vai uz Lieldienu salas dzīvoja viena vai divas rases?

Šis jautājums radās ļoti sen - jau kopš salas atklāšanas laikiem. Admirālis ievēroja, ka salasiedzīvotājiem ir brūna ādas krāsa, kas atgādina spāņiem raksturīgu nokrāsu, bet viņu vidū bija arī cilvēkiar daudz tumšāku ādas krāsu, daži pilnīgi balti, citi - ar sarkanīgu nokrāsu, it kā būtu saulē stipri apdeguši.Viens no saliniekiem, kas uzkāpa uz Rogevēna kuģa, bija, pēc Bērensa vārdiem, "pilnīgi balts cilvēks".

"Rogevēna ieraksts par to, ka tur dzīvo visādu nokrāsu iedzīvotāji, joprojām ir spēkā. Viņi paširedzēja šo atšķirību, un, kad mēs centāmies noskaidrot ģenealoģijas, viņi bija gatavi to piedēvēt saviemvisattālākajiem radiem," apliecināja angļu pētniece Raut- ledža divus gadsimtus pēc salas atklāšanas.Pēdējais īstais karalis jeb virsaitis, kā stāstīja, bijis baltais cilvēks… Ir pilnīgi skaidrs, ka mums darīšanaar jauktu rasi.

Pirmās ziņas par Lieldienu salu, tās iedzīvotājiem un apbrīnojamo kultūru mēs atrodam admirāļaRogevēna piezīmēs un seržanta Bērensa grāmatā "Rūdītais dienvidnieks". Lūk, ko rakstīja Bērenss:

"Iezemiešiem, pēc visa spriežot, nebija nekādu ieroču, un, kā man šķiet, viņi it visā paļāvās uzsaviem dieviem un elkiem, kuru atveidi lielā daudzumā stāvēja krastā un kurus pielūdzot viņi krita piezemes. Šie elki bija izcirsti no akmens un izskatījās pēc cilvēkiem ar garām ausīm un kroni galvā. Tie bijapatiešām ļoti meistarīgi veidoti, par ko mēs nebeidzām vien brīnīties."

Tomēr brīnīšanās nevilkās ilgi: "… mēs izņēmām kādu akmens gabalu un ieraudzījām, ka statujasveidotas no māla. Māla plākšņu starpas bija ļoti blīvi un akurāti piepildītas ar maziem, gludiemlaukakmeņiem, bet visam bija piešķirta cilvēka forma," savā kuģa žurnālā rakstīja Jākobs Rogevēns.

Tomēr admirālis Rogevēns maldījās. Patiesībā vieglums, ar kādu akmens gabals tika izņemts nostatujas, liecināja tikai par statujas senumu. Tā, tāpat kā visas citas gigantiskās statujas uz salas, bijaveidota nevis no māla, bet gan no akmens. Par to pārliecinājās nākamā ekspedīcija, kas otrreiz atklājaLieldienu salu 1770. gadā. Kapteinis Gonsaless un viņa ceļabiedri izdarīja arī otru ne mazāk pārsteidzošuatklājumu. Kad pēc senas tradīcijas Gonsaless paziņoja par salas pievienošanu Spānijas īpašumiem,virsaiši dokumenta apakšā uzvilka senlaicīgas simboliskas zīmes. Tātad uz salas pastāvēja sava rakstība.

Pēc četriem gadiem salu apmeklēja Džeimss Kuks, veikdams otro ceļojumu apkārt pasaulei. Saluizpētīja Kuka virsnieki, vācu zinātnieks Reinholds Forstcrs un mākslinieks Viljams Hodžess, kas daudz koarī uzzīmēja. Viņi konstatēja, ka daudzas skulptūras ir nogāztas un sasistas, bet iedzīvotāju skaits, pēcviņu aplēsēm, sarucis līdz 600 - 700 cilvēkiem. Radās iespaids, ka sala pārcietusi kādu katastrofu, pēckuras nekādi nespēj atgūties.

1786. gadā kapteiņa Žana Fransuā Laperūza kuģi veselu diennakti nostāvēja reidā pie salas.Komanda izkaisīja pa visu salu dažādas sēklas, izcēla krastā kazas un mājputnus (sēklas neuzdīga, betkazas un putnus salinieki apēda). Laperūza ekspedīcijas sastāvā bija arī profesionāls mākslinieks Djušē

de Vapsī, kas atstājis mums lieliskus zīmējumus no dabas. Pēc Laperūza domām, Lieldienu salaspieminekļi radīti, pēc visa spriežot, ļoti tālā senatnē. Droši vien tie uzstādīti kapsētā, jo visapkārt mētājasdaudz cilvēku kaulu. Nav ne mazāko šaubu, ka tolaik pastāvošā šīs tautas pārvaldes forma bijaizlīdzinājusi visas šķiras un kārtas: viņu vidū nebija tik ietekmīga vadoņa, kam par godu cilvēki armilzīgu spēka patēriņu veidotu statujas. Agrāko kolosu vietā tagad no akmeņu krāvumiem būvēja nelielaspiramīdas un to virsotnes nokrāsoja ar kaut ko kaļķim līdzīgu. Šādi mauzoleji, ko dažu stundu laikā varuzcelt viens cilvēks, visbiežāk sastopami piekrastē.

1804. gada aprīlī pie salas piestāja kapteiņa J. Ļisjanska vadītais krievu kuģis "Ņeva". Tas četrasdiennaktis dreifēja vētrainajā jūrā, nevarēdams piestāt krastā. Tikai piektajā dienā jūrniekiem leitnanta M.Povališina vadībā izdevās nokļūt uz salas. Kapteiņa J. Ļisjanska piezīmēs sīki aprakstīti klinšainie krasti,divi nelielie līči, piekrastes grunts, kā arī pati sala un tās iemītnieki. Kapteinis fiksējis statuju skaitu,atzīmējis to izvietojumu un precīzu atrašanās vietu. Viņš aprakstījis arī salinieku neparastos mitekļus - tielīdzinājušies "laivām, kas apgrieztas ar dibenu uz augšu", tajos, pēc viņa aplēsēm, varēja satilpt apčetrdesmit cilvēku. Bet vispār tolaik uz salas bijis ap 1500 iedzīvotāju.

Krievu kuģa vizīte bija pēdējais XIX gadsimta sākumā notikušais miermīlīgais Lieldienu salasapmeklējums. Pēc tam sākās pirātu sirojumi, kuru mērķis bija "dzīvā darbaspēka" iegūšana, vardarbība unlaupīšana. Šo neģēlīgo kampaņu 1805. gadā uzsāka amerikāņu šonera "Nensija" kapteinis, kas ieradāsLieldienu salā, lai ar varu aizvestu sev līdzi strādniekus roņu medībām. Pilnīgi saprotams, ka pēc tādas"vizītes" salas iemītnieki citus neaicinātos ciemiņus sagaidīja ar akmeņu un lāstu krusu.

1862. gadā Lieldienu sala pārdzīvoja briesmīgu triecienu. Astoņi peruāņu kuģi, izcēluši krastādesantu, saņēma gūstā gandrīz visus salas vīriešus un pārdeva verdzībā: gvano iegūšanai Čingas salāsDienvidamerikas piekrastē. Naids pret peruāņiem pēc šā iebrukuma bijis tik milzīgs, ka salinieki pattagad, pēc vairāk nekā 120 gadiem, nav aizmirsuši viņu briesmu darbus.

Tepano Žosāns, Taiti bīskaps, vērsās pie Francijas konsula Peru ar protestu pret šādu nedzirdētupirātisku vardarbību. Savu protestu iesniedza arī Lielbritānijas valdība. Šie pasākumi bija iedarbīgi:vergu tirgotāji palaida saliniekus brīvībā, taču no sagūstītajiem tūkstoš vīriem dzīvi bija palikuši tikaiapmēram simt salinieki. Mājupceļā viņiem vēl uzbruka baku epidēmija, kā rezultātā Lieldienu salāatgriezās vienīgi 15 izmocīti un slimi cilvēki.

Līdz ar viņu ierašanos salā tika ievazāta baku epidēmija. Slimībai par upuri krita sievietes un bērni,sirmgalvji un vīri, kuri bija paguvuši izglābties no peruāņu gūsta, paslēpjoties alās. Aizgāja aizsaulēleģendārā virsaiša Hotu Matua pēdējais mantinieks, tāpat arī hieroglifu raksta - maori rongorongo, senoticējumu un tradīciju zinātāji. Sala pārvērtās kapsētā.

Drīz pēc peruāņu iebrukuma Lieldienu salā ieradās pirmais misionārs - brālis Eižens Eiro, kas"sākumā bija vienkāršs mehāniķis, bet vēlāk kļuva par dieva kalpu un guva panākumus Kristus vārdā", - tārakstīts uz Lieldienu salā apbedītā Eiro kapa plāksnes. Eiženam Eiro bez īpašām pūlēm izdevās nokristīt"pagānus"- saujiņu kailu, demoralizētu, atmiņas par pagātni zaudējušu cilvēku. Kristietības pieņemšanagalīgi iedragāja senās tradīcijas un pārcirta saikni ar seno kultūru, kas daudzus gadsimtus bija pastāvējusiLieldienu salā.

Kristiānismam pievērstie salinieki tikko bija atguvušies pēc vergu tirgotāju uzbrukuma un bakuepidēmijas, kad pār viņu galvām nāca jauna nelaime: franču avantūrists Ditru Bornjē pasludināja sevi parsalas valdnieku un uzsāka tur lopu audzēšanu. Salā valdošo miermīlīgo gaisotni izjauca šāvieni unpatvaļa. Misionāri sacēla trauksmi. Draudzes glābšanas nolūkos ieradās kuģis, lai pārceltu saliniekus uzMangarevu. Un visi Lieldienu salas iedzīvotāji bija ar mieru pamest dzimteni! Bornjē tikai ar varuizdevās paturēt uz salas 111 cilvēkus. Pirms eiropiešu parādīšanās tur dzīvoja vairāki tūkstoši; dažādipētnieki min atšķirīgus skaitļus no 2 līdz 20 tūkstošiem. Pēc tam kad Ditru Bornjē nogalināja viņa pašacilvēki, misionāri pamazām atgriezās salā kopā ar daudziem tās pamatiedzīvotājiem.

1888. gadā kapteinis Polikarpo Toro pievienoja nelaimīgo salu Čīles īpašumiem. Sākumā uz tās

izveidoja labošanas darbu koloniju, bet pēc tam visa sala tika atdota ekspluatācijā kādai lopkopībasfirmai.

Nekur citur Polinēzijā iezemieši nav izjutuši tādu cietsirdību pret sevi kā Lieldienu salā. Tāpēc navbrīnums, ka vietējā kultūra tika tik stipri sagrauta.

Jau mūsu gadsimtā Lieldienu sala divas reizes piedzīvoja okeāna viļņu - cunami uzbrukumu. 1922.gadā Čīlē notikušajās zemestrīces rezultātā milzīgs vilnis vēlās pāri Lieldienu salas krastiem, sagraudamsceltnes Tangaroas līcī un izmētādams uz visām pusēm statujas. 1960. gada 22. maijā Čīlē notikazemestrīce Valdivijas rajonā. Krasta līnija pārvietojās 1500 kilometru garumā. Sacēlās gigantisks vilnisun ar ātrumu, kas sasniedza gandrīz 1000 kilometru stundā, vēlās pāri visam Klusajam okeānam. Pēctrīsarpus stundām tas pārbrāzās pāri Lieldienu salai un sasniedza Ton- gariki līci. Visa Hotuiti ieleja bijaatkritumu, jūras zāļu un dubļu pilna, bet statuju atlūzas iezīmēja to līniju, līdz kurai bija aizvēlies vilnis.Tongariki līcis atkal bija sapostīts, itīpaši tā labais spārns.

Izvirdumi, zemestrīces, cunami un citas nelaimes ne reizi vien ir piemeklējušas šo salu, turklātdaudzas tajā laikā, kad sala jau bija apdzīvota. Šīs stihijas izraisītās nelaimes, protams, tika skaidrotasnevis no mūsdienu zinātnes viedokļa, bet gan atbilstoši akmens laikmeta cilvēku domāšanas līmenim. Tādzima mīti par salas radīšanu.

Tagad atliksim malā romantiku un palūkosimies, kā satraucošās hipotēzes "atdzesē" zinātnieka aukstāloģika. Viņa vārds ir Dž. Daimonds. Turpmāk līdz pašām nodaļas beigām tiks citēti fragmenti no viņaapjomīgā raksta par Lieldienu salas civilizācijas bojāeju.

"Savulaik plaukstošu civilizāciju bojāejas cēlonis ir viens no vēstures vissatraucošākajiemnoslēpumiem, bet no visām bojā gājušajām senajām kultūrām Lieldienu salas civilizācija, iespējams, irpati mīklainākā. Šī tikai 165 kvadrātkilometrus lielā sala ir viena no savrupākajām apdzīvotajām salām.Tā atrodas Klusajā o keān ā apmēram 3500 kilometrus uz rietumiem no Dienvidamerikas kon tinenta.Salai raksturīgs subtropu klimats un auglīga vulkāniskā augsne. Tā varētu būt īsts paradīzes stūrītis.Kāpēc gan tagad tas ir tikai tuksnešains sauszemes pleķītis, uz kura dzīvo tikai daži simti cilvēku, ja,spriežot pēc gigantiskajām akmens statujām, kādreiz šeit ir pastāvējusi visai attīstīta civilizācija?

Šis sauszemes gabaliņš tā pirmatklājējam kapteinim Jākobam Rogevēnam vairāk atgādināja tuksnesinekā paradīzi: "No liela attāluma sala sākumā mums likās smilšaina, bet izrādījās, ka tas, ko mēsnoturējām par smiltīm, īstenībā bija sažuvusi zāle, siens vai kādi citi saulē izdeguši augi. Vispārējaistuksnešainais skats radīja pilnīgas nabadzības un neauglības iespaidu."

Salu klāja zāle, nebija neviena paša koka un krūma, kas būtu augstāks par trim metriem. Tagadbotāniķi Lieldienu salā atrod tikai 47 augu sugas, kas nav ievestas; pārsvarā tur aug papardes un grīslis.Tur ir tikai nelieli divu sugu koki un divu sugu krūmi. Tāda flora salas iedzīvotājiem nevarēja būt labskurināmā avots. Uz salas bija sastopami vienīgi kukaiņi - nebija ne ķirzaku, ne sikspārņu, ne putnu, pat negliemežu un kailgliemežu. No mājputniem un mājlopiem bija vienīgi vistas.

Eiropieši, kuri apmeklēja salu XVIII gadsimtā - XIX gadsimta sākumā, izteica pieņēmumu, ka uzsalas dzīvo apmēram 2000 cilvēku. Kā konstatēja kapteinis Kuks, uz neilgu laiku piestādams krastā 1774.gadā, salas iedzīvotāji bija polinēziešu izcelsmes (Ku- ku pavadošais taitietis varēja ar viņiemsarunāties). Kaut gan polinēzieši tiek pelnīti uzskatīti par prasmīgiem jūrasbraucējiem, Lieldienu salasiedzīvotāji Rogevēnam pretī devās vienīgi peldus vai ļoti trauslās kanoe tipa laiviņās. Pirmatklājējsrakstīja: "Viņu laivas sastāvēja no liela daudzuma plānu līstīšu un stumbriņu, ko kopā saturēja izmanīgisasieti savīti diegi… Tā kā viņiem nebija drīvēšanas un blīvēšanas iemaņu un it īpaši tam nepieciešamomateriālu, lai aizbāztu daudzās spraugas, viņu laiviņas stipri tek un airētāji pusi laika patērē ūdensizsmelšanai." Trīs metrus garajās kanoe varēja iekāpt ne vairāk par diviem cilvēkiem, bet visā salā bijatikai trīs vai četras šādas laiviņas.

Ar tik nedrošiem kuģošanas līdzekļiem salas iedzīvotāji nevarēja aizkļūt līdz citām salām un zvejotzivis selgā. Salinieki dzīvoja pilnīgi izolēti no apkārtējās pasaules un nezināja, vai kaut kur citur arī mīt

cilvēki. Vēlāk tika atrasti šīs izolētības apstiprinājumi: uz salas nebija neviena priekšmeta, ko nebūtuatveduši pirmie pārceļotāji vai vēlāk šeit piestājušie eiropieši. Tāpat arī citā pasaules malā netika atrastsneviens salai raksturīgs izstrādājums. Tomēr salas iedzīvotāji glabāja atmiņas par to, ka viņu senčikādreiz esot apmeklējuši neapdzīvoto rifu saliņu Salaigomesu 260 jūras jūdžu attālumā no viņu salas (tā irLieldienu salai vistuvākā sauszeme).

Lieldienu sala ir slavena ar savām milzīgajām akmens statujām. Vairāk nekā divi simti šādu akmenstēlu kādreiz stāvējuši krastmalā uz masīvām akmens platformām. Ir atrasts arī ne mazāk par septiņiemsimtiem citu statuju, kas palikušas dažādās izgatavošanas stadijās un mētājas akmeņlauztuvēs vai garsenajiem ceļiem, kas ved no šīm akmeņlauztuvēm uz okeāna krastu. Lielākā daļa statuju izcirsta vienāakmeņlauztuvē, un no turienes tās vēlāk pārvietotas uz okeāna pusi pat 10 kilometru lielā attālumā. Bet tāstaču svērušas pat līdz 82 tonnām un bijušas apmēram 10 metrus augstas. Postamentu garums sasniedz 150metrus, augstums - vairāk nekā trīs metrus; un akmens plāksnes, no kurām salikti postamenti, sverapmēram 10 tonnas. "Šie akmens tēli mūs pārsteidza, jo mēs nekādi nespējām saprast," rakstīja Rogevēns,"kādā veidā šī tauta, kuras rīcībā nav bijis ne resnu un izturīgu baļķu, lai izgatavotu jebkādas mašīnas, neizturīgu tauvu, tomēr spēja pacelt šīs statujas."

Statujas liecina, ka kādreiz ir pastāvējusi pavisam cita sabiedrība nekā tā, kuru Rogevēns sastapa uzsalas. Pirmkārt, lai radītu tādas skulptūru rindas, salas iedzīvotāju skaitam bija jābūt daudz lielākam pardiviem tūkstošiem. Otrkārt, to varēja paveikt vienīgi augsti organizēta sabiedrība. Salas resursi ir stipriizkaisīti: labākie akmeņi tika iegūti ziemeļaustrumos, sarkanie "kroņu" akmeņi, kas vainago dažas statujas,- dienvidrietumos, bet skulptoru darbarīki tika izgatavoti galvenokārt no salas ziemeļrietumos iegūtāakmens. Visauglīgākās augsnes bija dienvidos un austrumos, bet labākās zvejas vietas - pie ziemeļu unrietumu krastiem. Visu šo resursu iegūšanai un sadalīšanai bija nepieciešama augsti attīstīta sociālāorganizācija. Kā tā varēja rasties šajā tuksnešainajā salā un kāpēc izzuda?

Daudzi eiropieši uzskatīja, ka polinēzieši ar savu "zemo" kultūru nevarēja radīt tādus pieminekļus.Sešdesmitajos gados šveiciešu rakstnieks Ērihs fon Dēnikens, kas kvēli ticēja, ka Zemi reiz apmeklējušicitu planētu kosmonauti, pat izteica pieņēmumu, ka Lieldienu salas statujas ir citplanētiešu radītas.

Viņš ignorēja daudzus faktus, kas apliecina, ka Lieldienu salas iedzīvotāji ir tipiski polinēzieši,nevis citplanētieši, ka viņu kultūra, statujas ieskaitot, izaugusi no polinēziešu kultūras. Ka saliniekirunāja polinēziešu valodā, to saprata jau Kuks. Viņi runājuši austrumpolinēziešu dialektā, kas radniecīgshavajiešu un marķīziešu dialektam. Spriežot pēc dažām vārdu krājumā notikušajām izmaiņām, šis dialektsradies ap 400. gadu pēc Kristus. Arī lieldie- niešu makšķerāķi un akmens skrāpji atgādināja Marķīzasalās izplatītos. Pirms dažiem gadiem divpadsmit Lieldienu salā atrastajiem skeletiem izdarītā DNKanalīze apstiprināja to radniecību ar Polinēziju. Salā tika audzētas polinēziešiem tipiskas kultūras:banāni, taro, batātes, cukurniedres.

Kas tad īsti bija noticis uz salas, kad to sāka apdzīvot cilvēki? Atbildi uz šo jautājumu sniedzjaunākie arheologu un paleontologu pētījumi.

Radioūdeņraža analīze apliecināja, ka pirmās cilvēka darbības pēdas parādījās uz salas ap 400. -700. gadu, un tas saskan ar lingvistu atzinumiem par lieldienicšu valodas rašanās laiku. Statujasvisaktīvāk izgatavotas laika posmā no 1200. gada līdz 1500. gadam, vēlāk tās gandrīz vairs nav veidotas.Pēc arheoloģiskajiem atradumiem var spriest par iedzīvotāju skaitu: visizplatītākais atzinums ir tāds, kaviņu bijis septiņi tūkstoši, kaut arī daži pētnieki min citu skaitli - 20 tūkstošus, un tas, zinot salas apmērusun tās augšņu auglību, nemaz neliekas neiespējami.

Ar tagadējo salas iedzīvotāju palīdzību ir izdarīti arheoloģiski eksperimenti, lai noteiktu, kā varējaizcirst un pārvest šīs akmens statujas. Izrādījās, ka gada laikā apmēram divdesmit cilvēki, lietojot tikaiakmens kaltus, var izgatavot pat vislielāko no salā atrastajām skulptūrām. Ja vien bija pietiekamsdaudzums baļķu un tauvu, no vairākiem simtiem cilvēku sastāvoša brigāde varēja šīs statujas

uzlikt uz koka šļūcēm un aizvilkt tās pa koka "sliedēm" vai baļķu veltņiem līdz noteiktai vietai, bet

pēc tam ar baļķu un sviru palīdzību pacelt vertikālā stāvoklī. Tauvas varēja savīt no neliela vietējā kokapau-pau lūku šķiedrām (šis koks ir radniecīgs liepai, no kuras pie mums tiek izgatavoti lūki). Mūsdienāspau-pau uz salas sastopams ļoti reti, bet vienas statujas pārvešanai būtu nepieciešami vairāki simti metrutauvas. Varbūt agrāk šeit koku bija pietiekami?

Atbildi uz šo jautājumu sniedzpalinoloģija - botānikas nozare kas pēta seno augu putekšņus noguluslāņos purvu un dīķu dibenā. Katra slāņa vecumu var noteikt ar radioūdeņraža analīzes palīdzību. Pētotšajos slāņos atrastos putekšņus ar mikroskopu, var uzzināt, kādi augi šeit ziedējuši iepriekšējosgadsimtos. Šos pētījumus nesen veica jaunzēlandietis Džons Flendlijs un angliete Sāra Kinga.

Izrādījās, ka kādreiz Lieldienu sala izskatījusies pilnīgi citāda. Polinēziešu parādīšanās sākumposmāsalu klājis varens subtropu mežs ar dažādām koku, krūmu un zālaugu sugām. Šeit auguši arī pau-pau untoromi ro koki, no kuriem iegūta lieliska malka. Šajā mežā dominējusi īpaša palmu suga, kuras tagad uzsalas vispār vairs nav. Zemākie slāņi/burtīski pieblīvēti ar tās putekšņiem. Šī palma ir radniecīga tagadAmerikas kontinentā augošajai Čīles vīna p almai, k uras augstums sasniedz 25 metrus, bet diametrs - 180centimetrus. Čīles iedzīvotāji izmanto uzturā tās riekstus, bet no sulas iegūst cukuru, sīrupu, mākslīgomedu un vīnu. Garie palmu stumbri bez zariem varēja lieliski noderēt lielu okeāna pirogu būvei un statujupārvadāšanai. No kā tad vēl varēja pārtikt salas iedzīvotāji? Nesen amerikāņu arheologa DcividaStedmena izdarītie izrakumi parādīja, ka salas dzīvnieku valsts bijusi tikpat daudzveidīga kā augu valsts.Stedmens izpētīja tā sauktās virtuves kaudzes, kas izveidojušās medījumu un lomu sadales,pagatavošanas un ēšanas vietās. Deviņdesmit procentus no šādu Polinēzijā atrasto kaudžu satura veidozivju asakas, bet ūdeņi ap

Lieldienu salu nebūt nav bagāti ar zivīm. Laika posmā no 900. gada līdz 1300. gadam zivju asakudaudzums ēdienu paliekās samazinājās līdz ceturtdaļai, toties delfīnu kaulu bija vairāk par trešdaļu(Polinēzijā - mazāk par vienu procentu). Lieldienu salas iedzīvotāji medīja delfīnus ar harpūnām, bet šeitsastopamā delfīnu suga dzīvo tālu no krastiem. Tātad lieldieniešiem bija tādas laivas, kurās viņi varējadoties okeānā.

Stedmens konstatēja, ka bez delfīniem pirmie iedzīvotāji ēduši arī jūras putnus. Atkritumu kaudzēstika atrasti albatrosu, fregašu, sultānvistiņu, ledus vētrasputnu, parasto vētrasputnu un citu putnu kauli. Uzsalas ligzdoja ne mazāk kā 25 sugu putni, iespējams, ka tur bija vislielākais putnu bazārs visā Klusajāokeānā.

Uzturā lietoti arī meža putni: papagaiļi, pūces, dzērves u.c. Kolonisti nesmādēja arī žurkas, ko pašiacīmredzot nejauši bija atveduši sev līdzi no Polinēzijas. Šķiet, ka piekrastē dzīvoja un vairojās arī roņi,kuri tāpat tika lietoti uzturā.

Tātad apmēram pirms 1600 gadiem, izkāpuši krastā pēc ilgās kuģošanas, polinēzieši tur atradaneskartu paradīzi, kurā bija viss normālai dzīvošanai nepieciešamais. Bet kas tad notika vēlāk?

Putekšņi liecināja, ka jau četrus gadsimtus pēc cilvēku izkāpšanas krastā mežu iznīcināšana bijaaizgājusi par tālu. Nogulās parādījās kokogles, kas liecina par mežu dedzināšanu, bet palmu un citu kokuputekšņu daudzums sāka samazināties, līdz to gandrīz pilnīgi nomainīja zālaugu putekšņi. Drīz pēc 1400.gada palmas iznīka pilnībā-un ne tikai tāpēc, ka cilvēki tās bija izcirtuši, bet arī žurku dēļ, kuras neļāvatām vairoties. Salas alās atrasts desmitiem žurku sagrauztu palmu riekstu. Tika izcirsti arī pau-pau koki, tāka beigu beigās vairs nebija materiāla tauvu izgatavošanai. Kad ieradās Tūrs Heijerdāls (1947. gadā), uzsalas bija palicis viens vienīgs pusnokaltis toromiro koks, bet tagad nav arī tā. Par laimi, vairākospasaules botāniskajos dārzos vēl ir saglabājušies šīs sugas eksemplāri.

XV gadsimtā aizgāja bojā arī pats mežs. Ļaudis cirta kokus malkai, pirogu būvei, statuju un namucelšanai, bet varbūt vienkārši tāpat, lai attīrītu vietu saviem tīrumiem. Acīmredzot izzuda arī vietējieputni, kas iznēsāja putekšņus un augu sēklas. Aizgāja bojā ne tikai mežs, bet izmira arī lielākā daļa mežaaugu un dzīvnieku.

Apmēram ar 1500. gadu no virtuves atkritumu kaudzēm pazuda delfīnu kauli: vairs nebija materiālu

lielo pirogu būvei, tāpēc zuda iespēja medīt ar harpūnām. Bija pilnīgi iznīcināta vairāk nekā puse noLieldienu salā ligzdojošajām jūras putnu kolonijām.

Lai saglabātu savā ēdienkartē gaļu, licldienieši sāka pastiprināti audzēt vistas, kuru līdz tam nebijadaudz. Virtuves kaudzēs nereti sāka parādīties arī cilvēku kauli. Mutvārdu leģendas stāsta parkanibālismu. Pārtika, kāda vēl bija dabūjama, tika gatavota uz ugunskuriem, par kurināmo izmantojotizspiestas cukurniedres, zāli un grīsli, jo nekā cita vairs nebija.

Saliekot visus šos faktus kopā, veidojas ticama sabiedrības sabrukuma un izmiršanas kopaina.Dažus gadsimtus pēc ierašanās salā pirmo salas iemītnieku pēcteči sāka uz platformām celt milzīgas

akmens statujas, kuras stila ziņā ir līdzīgas viņu polinēziešu senču skulptūrām, tikai mazākas pēcizmēriem. Gadu gaitā statujas un to postamenti kļuva aizvien lielāki, uz monumentu galvām parādījāsdesmittonnīgās "cepures" no sarkana akmens. Acīmredzot starp ģimenēm vai klaniem notika klusasacensība par to, kurš uzcels lielāku skulptūru, lai tādējādi apliecinātu savu bagātību un varenību.

Pakāpeniski atklājās, ka, iedzīvotāju skaitam pieaugot, mežs tiek nopostīts ātrāk, nekā tas spējatjaunoties. Un drīz vien saliniekiem sāka trūkt ne tikai koksnes un tauvu, bet arī ūdens, jo lietus ūdens, komežs vairs nespēja aizturēt, ātri satecēja okeānā. Izsīka avoti un strauti. No pārtikas resursiem faktiskipalika vienīgi zālaugu saknītes, vistas un… cilvēki.

Sala vairs nespēja uzturēt virsaišus, ierēdņus un priesterus, kas bija nepieciešami, lai funkcionētusarežģīta sabiedrība. Dzīvajos palikušie salinieki pirmajiem atnācējiem no Eiropas pastāstīja, kacentralizētu valdību nomainījusi atsevišķu sīku klanu vadoņu haotiska valdīšana. Visbeidzot virsvadībusagrāba karavīru kasta, kuras rokās bija spēks (salu vēl joprojām klāj šķēpu akmens uzgaļi un dunči, kassaglabājušies no XVII - XVIII gadsimtu cīņām). Ap 1700. gadu sāka strauji samazināties iedzīvotājuskaits vispirms līdz vienai ceturtdaļai no sākotnējā daudzuma, tad - līdz vienai desmitdaļai. Cilvēkipārvācās uz dzīvi alās, jo vairs nebija baļķu veco būdu remontam un jaunu celšanai. Ap 1770. gadu klani,kas cīnījās savā starpā, sāka gāzt no postamentiem konkurentu uzceltās statujas, un 1864. gadā tika nogāztspēdējais monuments.

Neviļus rodas jautājums: kāpēc šie cilvēki, kuri acīmredzot nebūt nebija muļķi, nepameta skatienuapkārt un neaptvēra, ka cērt zaru, uz kura paši sēž? Kāpēc viņi neko nemainīja savā rīcībā? Par ko viņidomāja, nocirzdami pēdējo palmu?

Taču katastrofa neiestājās vienā dienā, tā piezagās klāt nemanāmi. Mežs nepazuda pēkšņi, betpamazām saruka gadu gaitā. Varbūt kāds no saliniekiem brīdināja pārējos, ka drīz vien no lielajiemkokiem un arī no paša meža vairs nekas pāri nepaliks, bet sabiedrība, aizrāvusies ar milzīgo, par prestižalietu kļuvušo statuju būvi, vairs nespēja apstāties. Šajā procesā bija savijušās gan valdnieku un viņukalpu, gan priesteai un profesionālu tēlnieku, gan meža cirtēju intereses. Pārāk daudziem būtu jāzaudēiztikas līdzekļi, ja tiktu pārtraukta statuju akmeņu ciršana, pārvešana un uzstādīšana. Turklāt šķita, ka mežsnemaz nevar sarukt: jā, katru gadu tiek izcirsti prāvi gabali, bet ik gadus taču dažādu iemeslu dēļ tiekpamesti vecie tīrumi, kuros drīz vien sakuplo jaunaudze. Pamanīt draudošās pārmaiņas varēja tikaisirmgalvji, kuri atminējās, kāda sala izskatījās pirms vairākiem gadu desmitiem. Var gadīties, ka viņustāstītajam jaunā paaudze droši vien vairs īpaši neticēja.

Mežā palmu kļuva aizvien mazāk, bet paaugu nograuza žurkas, ja vien tai vispār izdevās izlauztieszemes virspusē. Un pati pēdējā nocirstā palma diez vai bija derīga baļķiem vai pirogai.

Tā arī aizgāja bojā augsti attīstītā Lieldienu salas civilizācija. Bet vai šī sala nav miniatūrs mūsuplanētas modelis? Arī mūsu iedzīvotāju skaits pieaug, bet dzīvei nepieciešamo dabas resursu krājumisarūk. Arī mēs ļoti bieži būvējam gigantiskas celtnes un īstenojam projektus, kas galvenokārt domātimiglas pūšanai acīs. Ja cilvēce turpinās attīstīties tādā pašā garā, jau mūsu bērniem būs lemts piedzīvotlaikus, kad okeānos vairs nebūs zivju, zemes dzīļu bagātības būs izsīkušas, meži - iznīkuši, bet auglīgāsaugsnes - noplicinātas. Tikai mums diemžēl nav kur pārcelties, jo tuvumā nav dzīvošanai piemērotu"salu".

Taču ir viena, toties ļoti svarīga atšķirība starp mūsu lielo civilizāciju un salinieku mazocivilizāciju. Visa Lieldienu salas iemītnieku "informācijas banka" satilpa uz koka plāksnītēm iemūžinātāslūgšanās un leģendās, jo zinātnes kā tādas viņiem nebija, bet mūsdienu cilvēces rīcībā ir bibliotēkas,arhīvi un zinātniskie institūti. Arī zināšanu līmenis par to, kā funkcionē mehānismi, kas ļauj mums dzīvotuz Zemes, ir pietiekams. Vai tiešām mums nepietiks prāta nesalauzt šos mehānismus? Vai tiešāmLieldienu salas civilizācijas bojāeja mums nebūs gana laba mācība?

V daļa PRĀTA ARGUMENTI

24. nodaļa Civilizāciju kosmiskas saknes

Iespējams, ka ārpuszemes civilizāciju pārstāvju parādīšanās uz Zemes un izgaišana ir stāsts par to,kā patiesībā nemaz nav bijis. Lai neaizvainotu kosmisko viesu teorijas piekritējus, bet lai neradītu arīpriekšlaicīgu satraukumu parastajos Zemes iedzīvotājos, pie kuriem piederam arī mēs paši,pievērsīsimies to cilvēku darbiem, kuri šo problēmu ir pamatīgi izpētījuši.

"Seno astronautu pēdas?" - tā saucas starptautiskā paleo- vizitoloģijas problēmām veltītā žurnālaredkolēģijas locekļa Jurija Morozova brošūra. Tās autors par noslēpumaino "atnācēju" tēmu ir publicējisvairāk nekā desmit rakstus. Tomēr fragmentu izvēli no J. Morozova publikācijām divās nākamajāsnodaļās nevajadzētu uzskatīt par mēģinājumu izdarīt noliedzošu vai apstiprinošu slēdzienu "atnācējulietā". Simtiem grāmatu ir veltīts hipotēzēm par šo tematu, bet neviena no tām nedod atbildi uz jautājumu,kas visvairāk nodarbina cilvēku civilizāciju.

Diez vai kāds tagad aizraujas ar Saviņjēna Sirano de Bcržeraka . romāna "Cita pasaule jeb valstis unimpērijas uz Mēness" lasīšanu. Tas ir rets gadījums literatūras vēsturē: tagad šo romānu lasīt ir daudzinteresantāk nekā tā publicēšanas laikā. Tajā ir stāstīts par Visuma bezgalību un dažādu brīnumu īstajiemcēloņiem, kas sakņojas materiālajā pasaulē, par psihoterapiju un gaismas korpuskulām, par daudzpakāpjuraķetes dzinējiem lidojumam uz Mēnesi… Īpaši interesanti lasīt, kā Saules iedzīvotājs stāsta, ka viņš unviņa draugi ne reizi vien apmeklējuši Zemi: "Jūs, bez šaubām, esat dzirdējuši par mums, jo tieši mūs tačudēvē par orākuliem, nimfām, gariem, fejām, vampīriem, rūķiem, najādām, inkubiem, spokiem, ēnām unrēgiem…" Pats stāstītājs dēmona izskatā iedvesis idejas Sokratam, ticies ar Kampanellu un doktoruFaustu. Beigu beigās kosmiskie viesi noskaitušies par cilvēku tumsonību un pametuši Zemi.

Diemžēl šī versija nebija izteikta zinātniskā traktātā. Tad mēs to gluži pamatoti varētu nosaukt par"atnācēju hipotēzes" pirmo variantu. Pat Sirano de Beržeraka izglītoto laikabiedru vidū tā varētu izraisītstipru rezonansi. Bet autora izraudzītais literārais žanrs noskaņoja uz romantisku uztveri. Talantīgā Siranolieliskās apjausmas uz mūžiem tika pieskaitītas pie "visīstākajām fantāzijas rotaļām".

Uz jautājumu par paleovizīti jau līdz mūsu gadsimta sākumam tika noformulētas šādas atbildes:1) nekāda apmeklējuma nav bijis, jo tam nav nekādu apstiprinājumu;2) apmeklējumu nevar noliegt, kaut arī līdz šim nekādas tā pēdas nav atrastas, tomēr nākotnē varbūt

tās atradīs;3) apmeklējums ir bijis, un tā pierādījumi atrodami mums zināmajos vēsturiskajos avotos - vajag

tikai nedaudz citādāk tajos ielūkoties.Augstie un reizēm mīklainie seno kultūru sasniegumi vedināja domāt, ka uz Zemes kosmiskie viesi ir

bijuši. Arī populārajā literatūrā sāka klīst versija par leģendārās Atlantīdas civilizācijas kosmiskajāmsaknēm. Pēc 1947. gada uzliesmoja interese par nezināmiem lidojošajiem objektiem, kurus visi pēkšņibija gatavi uzskatīt parcitplanētiešu lidaparātiem, un tas rosināja meklēt liecības par līdzīgiem objektiemsenatnē.

Tā kā mums nav iespējas izskatīt visus šīs idejas attīstības ceļus, pakavēsimies tikai pie vienaaspekta - četrdesmito un piecdesmito gadu mijā paleovizītes temats sāka parādīties zinātniekufantastiskajos sacerējumos.

Lūk, interesants un neparasts gadījums. 1951. gadā iznāca romāns "Mēness impērija", kuru it kāsarakstījis kāds Manfrēds Langrēnuss. Saskaņā ar grāmatas sižetu visu cilvēku dzimumu radījusi kādavarena ārpuszemes civilizācija. Jāatzīst, ka zinātniskās fantastikas jomā šis motīvs nebija nekādaatklāsme. Apslēptā jēga meklējuma kur citur. Ar pseidonīmu "Manfrēds Langrēnuss romānu bija izdevispazīstamais zinātnieks, Austrijas Kosmisko pētījumu biedrības sekretārs Frīdrihs Hehts. Viņa kolēģi to

zināja, un romāns, kā driz vien kļuva skaidrs, viņos modināja ne tikai literāru interesi vien. Zinātniekitūdaļ ņēmās kritizēt šo darbu.

Pēc trim gadiem Rictumvācijas žurnālā "Kosmonautik" parādījās neliels raķešu un kosmiskāstehnikas speciālistes Irēnas Zengeres-Bredas raksts. Autore iesāk savu eseju ar atzīšanos: kopš tā laika,kad Langrēnusa romānā izlasījusi ideju par ārpuszemes civilizācijas iejaukšanos Zemes vēsturē, viņunepametot neprātīga doma: ja nu tā tomēr ir patiesība? Tāpēc nav izslēgts, ka mīti par dieviem, kas dzīvodebesīs, par eņģeļiem un valkīrām, kas nolaižas no debesīm, un, visbeidzot, neskaitāmie folkloras sižetipar paša cilvēka lidojumiem varētu būt saistīti ar citplanētiešu vizīti. Zengere-Brcda uzsver, ka mūsdienupētnieki jau pārliecinoši pierādījuši: folkloras sižetiem un tēliem bijis reāls pamats.

Šo "reāliju" noslēpumi tā arī netika atklāti. Un tomēr zinātnieku pasaulē klīstošā ideja par atnācējiemno kosmosa sāka iegūt pamatotas hipotēzes apveidus.

Pavisam revolucionāri zinātnisko domu un cilvēci kopumā ietekmēja Zemes iedzīvotāju drosmīgārīcība, sperot pirmo soli kosmosā. Zemei tuvākās kosmiskās telpas apgūšana, straujais kosmonautikas unraķešu būves progress, to bezgalīgās (kā daudziem toreiz gribējās ticēt) perspektīvas - tas viss, pārējonemaz neskaitot, radīja nopietnu pamatu pieņēmumiem, ka vairāk attīstītās ārpuszemes civilizācijas jausen varēja nonākt līdz starpzvaigžņu ekspedīcijām.

Sešdesmito gadu sākumā, kad tika apstrādāti rezultāti, kas bija gūti eksperimentos, kuru mērķis bijauztvert signālus no kosmosa, no zinātnieku vidus atskanēja aicinājums veikt meklējumus pilnīgi citāvirzienā - cilvēces vēsturē. Šo ideju izteica matemātiķis M. Agrests.

Pētot iespēju, ka citu pasauļu sūtņi vairākkārt apmeklējuši Zemi, Agrests aicināja meklēt viņu vizītespierādījumus mītos, leģendās, rakstveida un materiālās kultūras pieminekļos. Viņš pievērsa uzmanībugalvenokārt ar Tuvajiem Austrumiem un to kaimiņreģioniem saistītajiem faktiem: Bībeles tekstiem pardebess būtņu nonākšanu uz Zemes; gigantiskajai akmens terasei, ko sa- zin kas un sazin kādam mērķimuzcēlis Baalbekā, Libānā; "kosmonauta" attēlam uz Tasilinadžera klintīm Ziemeļāfrikā utt. Pieļaudamsiespēju, ka šie fakti varētu būt paleovizītes apliecinājumi, Agrests nemitīgi uzsvēra, ka viss viņa rakstāteiktais ir tikai hipotēze, kas rūpīgi jāpārbauda.

Hipotēzes par citplanēticšu vizīti izskanēja cita pēc citas. Ari amerikāņu astrofiziķis Kārlis Sagānssavā rakstā, kas tika publicēts 1963. gada maijā, attīstīja šo pašu domu. Viņš kritizēja tolaik izplatītouzskatu, ka radiosakari ir visefektīvākais Visumā dzīvojošo civilizāciju savstarpējas sazināšanāslīdzeklis. Sakariem supcrlie- los attālumos ir daudz trūkumu: savstarpējas saprašanās grūtības, atbildesilgā gaidīšana (reizēm desmitiem un pat simtiem gadu) un tā tālāk. Tāpēc iespējams tikai vienskontaktēšanās veids - starpzvaigžņu ekspedīcija un tiešs kontakts ar nezināmo civilizāciju uz tās dzimtāsplanētas.

Tālāk Sagāns savu hipotēzi pamato ar šādu pārspriedumu. Attīstīdamās kultūras un tehnikas jomā,mūsu cilvēce tās "vecākajiem brāļiem" no kosmosa likusies aizvien interesantāka un "pētnieciska raksturavizītes uz mūsu planētu" kļuvušas aizvien biežākas. Attiecībā uz šādu apmeklējumu pierādījumiemzinātnieks bija ārkārtīgi piesardzīgs. Senās Babilonijas rakstos ir stāstīts par dīvainām būtnēm, kaslikušas pamatus šumeru civilizācijai. Nav izslēgts, raksta Sagāns, ka šie skolotāji bijuši citplanētieši,tomēr patiesības noskaidrošanai nepieciešami īpaši pētījumi. Atkal bija vajadzīgi neapgāžamipierādījumi.

Praksē šādas pēdas jāmeklē un to ticamības pakāpe jānosaka cilvēkiem, kas profesionāli pēta Zemespagātni. Taču arheologu, ģeologu, ģeofiziķu un citu šā profila speciālistu vidū Agresta un Sagāna"aicinājums" vajadzīgo atbalstu neguva. Tam bija gaužām vienkāršs iemesls. Minētās zinātnes nozaresvienmēr ir nodarbojušās tikai ar Zemei raksturīgajām parādībām, un pat kosmiskās ēras sākums nespējasatricināt šo zinātnes nozaru koncentrēšanos tikai uz "pašmāju" jautājumiem. Tādējādi izveidojāsparadoksāla situācija: paleovizītes problēma bija formulēta, tās zinātniskā aktualitāte - nenoliedzama,taču nebija neviena, kas varētu pētīt šo problēmu konkrētā vēsturiskā aspektā.

Tā rezultātā atnācēju temats nokļuva diletantu rokās. Kosmosa viesu pēdu meklēšana likās esam tādanodarbošanās, kas ir pa spēkam katram, kurš vien vēlas to darīt. Parādījās riskantas, pat avantūristiskashipotēzes.

"Atnācēju teorijas" radītāju un propagandētāju vidū īpašus panākumus guva slavenais šveicietisĒrihs fon Dēnikens. Katra viņa jaunā grāmata automātiski kļūst par bestselleru, uz viņa lekcijām ir grūtiiekļūt, pēc viņa grāmatām ir uzņemtas vairākas populāras filmas (pietiek pieminēt kaut vai "Atmiņas parnākotni").

Dēnikena propagandas būtība īsumā ir šāda.

Kosmosa civilizāciju sūtņi Zemi ir apmeklējuši vairākkārt. Savas pirmās vizītes laikā viņi uz mūsuplanētas radījuši precīzu sevis pašu kopiju - saprātīgu cilvēku. Lai īstenotu šo mērķi, atnācēji no pērtiķubara tolaik jau nošķīrušos humanoīdu iedzimtībā izdarījuši nepieciešamās izmaiņas. Kā tiek argumentētsšis visai drosmīgais apgalvojums? Ar atsaukšanos uz gēnu inženierijas perspektīvām, uz skandalozajāmpublikācijām par "mēģenēs radītiem bērniem" un mītiem par cilvēka dievišķo radīšanu. Tā, piemēram,"Ādama un Ievas patieso vēsturi" Dēnikcns izskaidro šādi: astronauti, kas ieradušies no kādas citasplanētas (šeit autors atgādina, ka Bībeles vēstījumā par cilvēku dievišķo radīšanu jau no paša sākumaruna ir bijusi nevis par Dievu, bet par dieviem, "ciohimiem"), cilvēku radīšanu sākuši ar mākslīga vīrišķāīpatņa izveidi. Pēc tam no pirmās Zemes būtnes paņemta "šūnas struktūra", lai no tās izaudzētu pinnosievieti (šis apstāklis vēlāk transformējies motīvā par Ievas radīšanu no Ādama ribas). Vēlēdamies izolētpirmos Zemes cilvēkus no kontaktiem ar apkārtējo pasauli, "dievi" viņus turējuši "rezervācijā", kas pirmocilvēku atmiņā asociējusies ar zaudēto "paradīzi".

Lai gan šādā veidā radītajām Zemes būtnēm piemitis gan saprāts, gan runas spējas, citplanēticšitomēr uzskatījuši savu eksperimentu par neveiksmīgu. Otrās vizītes laikā viņiem nācies pat iznīcinātcilvēku lielāko daļu (lūk, kāpēc radušās leģendas par Grēku plūdiem!), bet pārējos izraisīt vēl vienu"mākslīgo mutāciju". Tikai no šā brīža, kā uzskata Dēnikcns, sācies jūtams cilvēces kultūras progress:radusies rakstība, matemātika, tehnika, māksla, morāle. Māņticīgajā savu radītāju un skolotāju pielūgsmēcilvēki tos sākuši godāt kā dievus un padarījuši par galvenajiem savu reliģiju personāžiem.

Dēnikcns ir pārliecināts arī par to, ka visa turpmākā cilvēces attīstība tikusi īstenota un arī tiksīstenota pēc "dievu - astronautu plāna", ko viņi iekodējuši cilvēkos. Viņš uzskata, ka atklājumu,izgudrojumu un jaunu ideju autori tikai iedomājoties sevi par radītājiem, bet patiesībā, paši toneapzinādamies, viņi izsaucot no savas ģenētiskās atmiņas dzīlēm informāciju, ko mantojuši no dieviem.Nav uzskatāms par nejaušību arī tas, ka nojausma par atnācējiem no kosmosa vienlaikus radusies daudzucilvēku apziņā: tās parādīšanās droši vien bijusi ieprogrammēta jau cilvēka radīšanas brīdī.

Robi Dēnikena minējumos ir tik acīm redzami, ka pat runāt par tiem kā par teoriju nav jēgas. Kārtējoreizi apstiprinājusies vecā patiesība: diletants spēj izteikt jaunas idejas un ieraudzīt ierastas lietas jaunāgaismā, pievērst uzmanību faktiem, kurus kaut kādu iemeslu dēļ zinātne nav līdz galam novērtējusi, tačukvalificēti izpētīt tos un uz šā pamata radīt stingri pamatotu hipotēzi viņam nav pa spēkam.

Neviena mitoloģija, neviena reliģija neiztiek bez priekšstatiem par daudz varenākām un gudrākāmbūtnēm nekā cilvēki. No tā var secināt, ka šie priekšstati ir radīti un kultivēti visos reģionos un visoslaikmetos. Mēs taču nesāksim saistīt katras tautas rašanos uz mūsu planētas ar kārtējo no kosmosaieradušos viesu apmeklējumu!

Ir saglabājušies vēstījumi par mums zināmām būtnēm, kuras ieradušās no ārienes (vai arī dzimušastepat, uz Zemes), dāvājušas cilvēkiem nepieciešamās zināšanas un sadzīves priekšmetus, bet pēc tamdevušās prom (vai arī mirušas). Šis "kultūras varoņu" tips acīmredzot radies cilvēku sabiedrības iekšējolikumsakarību ietekmē. Izdomājumu loģika te ir pilnīgi skaidra: kā jebkurš jaunais dzimtas vai cilts

loceklis gūst priekšstatu par pasauli un tajā valdošajiem dzīves likumiem no vecāko locekļu pamācībām,tā arī pašiem pirmajiem cilvēkiem acīmredzot ir bijis savs Skolotājs. Tā, piemēram, Austrālijasaborigēnu mītos teikts, ka seno laiku kultūru varoņi iemācījuši cilvēkiem iegūt uguni berzes ceļā, lietotzemes uzirdināšanai nūju, bet koku ciršanai - akmens cirvi, gatavot ēdienu un dejot rituālās dejas…Taisnību sakot, ir grūti iztēloties, ka šādas mācībstundas būtu snieguši citplanētieši. Vairāk attīstītusabiedrību mitoloģijā varoņu - civilizētāju kultūras līmenis ir attiecīgi augstāks: viņi cilvēkiem iemācaaudzēt labību, kalt, tirgoties, dāvā rakstību un kalendāru. Tomēr vienmēr runa ir par attiecīgajai cilvēcesattīstības pakāpei atbilstošiem normāliem sasniegumiem, uz kuriem neatrodam "kosmiskās" izcelsmeszīmogu.

Starp citu, Kārlis Sagāns, apmēram tādu pašu apsvērumu vadīts, galu galā atteicās no domas parcitplanētiešiem kā leģendārajiem šumeru civilizācijas radītājiem. Grāmatā "Kosmiskā saikne" (1973)viņš rakstīja: "Lai cik vilinoša būtu šī un tai līdzīgās leģendas, es tomēr nācu pie secinājuma, ka pierādītkontaktus ar citplanētiešiem, ņemot par pamatu šādas leģendas, ir neiespējami. Pastāv pilnīgi apmierinošialternatīvi izskaidrojumi."

Atliek vienīgi piebilst, ka saskaņā ar mītiem apgaismotāji ne tikai nolaidušies no debesīm, bet arīiznākuši no ūdens, no pazemes, no kokiem, klintīm, alām utt. Tikpat daudzveidīgas ir arī vietas, no kurāmieradušies leģendārie cilvēku senči vai kur mituši dievi (bet mitoloģijā viens un tas pats personāžs bieživien sevī apvieno dievības, pirmsenča un kultūras varoņa īpašības). Tātad, pamatojoties uz mītiem,vienlīdz labi var pierādīt gan kosmiskās, gan zemūdens, gan pazemes, gan vēl kādas citas pilnīgineiedomājamas civilizācijas realitāti. Citiem vārdiem runājot, nevienam no šādiem pieņēmumiemmitoloģija nevar būt ticams apstiprinājums, jo atbilstoši seno cilvēku priekšstatiem visas redzamāspasaules daļas bija apdzīvotas un cilvēku kontakti ar jebkuras sfēras iemītniekiem, vēl jo vairāk arneatminamu senatni saistītie kontakti (kad "viss vēl bija iespējams") likās pilnīgi dabiski.

Tiesa, senajā pasaules ainā debesu sfēra tika īpaši izcelta. Kaut vai tajos pašos austrāliešu mītos,kas ir vieni no visarhaiskākajiem, tiek runāts par "kopējo tēvu", kas dzīvo debesīs. Mitoloģijas attīstībasun reliģisko uzskatu veidošanās gaitā skaidri iezīmējās tendence par galveno uzskatīt tieši debesu dievu,bet dažreiz novietot debesīs arī visu panteonu. Daudzās valodās vārdiem "debesis" un "dievs" ir vienasakne. Kāpēc tā? Varbūt atšķirībā no ūdens, pazemes un citiem izdomātajiem gariem debesu (citu planētu)iemītnieki patiešām parādījās cilvēkiem un atstāja par sevi spilgtas un negaistošas atmiņas?

"Debesu izcelsmes" kritērijs starp izdomātajiem mitoloģiskās vēstures tēliem traucē saskatīt īstosatnācējus no kosmosa. Paliek vēl viena pazīme - "bioloģiskās atšķirības no cilvēkiem". Bet arī šajāaspektā situācija nevieš optimismu. Par materiālu fantastisko tēlu veidošanai kalpoja visa apkārtējāīstenība, tāpēc mītu, leģendu un teiksmu personāžiem piemīt cilvēku, dzīvnieku, reizēm pat augu un dabasparādību pazīmes visdažādākajās kombinācijās (tā, piemēram, daudziem dieviem ir uguns un pērkonaatribūti, kurus "seno astronautu teorijas" piekritēji skaidro kā atmiņas par kosmosa viesu reaktīvajiemkuģiem). Senie cilvēki ticēja spārnotiem dieviem un dieviem ar zivs asti, dieviem ar daudzām rokām untrim acīm, punduriem un milžiem… Kā šajā "bioloģiski atšķirīgo" barā lai sazīmē tās būtnes, kuras mēsmeklējam? Tas ir gandrīz neiespējami.

Kopumā problēmas būtību ļoti precīzi uztvēris K. Sagāns: lai kādu leģendāri mitoloģiskas nokrāsasvēstījumu varētu uzskatīt par paleovizītes apliecinājumu, "mums no leģendas jāiegūst kaut kas vairāk nekāvienkārši stāsts par tādas dīvainas būtnes parādīšanos, kura paveikusi brīnumdarbus un dzīvojusidebesīs".

Pilnīgi iespējams, ka atmiņas par astronautiem no citām planētām patiešām varētu būt iemūžinātaskādu pārdabisku būtņu tēlos. To apliecina kontakti, kas pastāvēja uz Zemes starp dažāda attīstības līmeņakultūrām. Te var atsaukties uz papuasu stāstiem par Nikolaju Mikluho-Maklaju, uz neparasto vēsturiskofaktu, kad acteki noturēja Kortesu par savu dievu Kecalkoatlu, kas atgriezies pie viņiem, kā arī uz slaveno"kargo kultu", kas radās Mclanēzijā pēc salas iedzīvotāju kontaktēšanās ar baltajiem cilvēkiem…

Tāpēc atnācēju portretam, kādu mēs izveidojām sākumā, nepieciešams piešķirt daudz konkrētākusvaibstus.

Kā ilustrāciju aplūkosim ļoti interesantu Austrālijas aborigēnu mītu, ko pierakstījusi Katrīna Langlo-Pārkere. Tajā stāstīts par Dienvidu Krusta zvaigznāja rašanos.

Pašā laiku pirmsākumā debesu valdnieks radīja divus vīriešus un vienu sievieti un iemācīja viņuspārlikt no augiem. Kad iestājās sausums, pirmos cilvēkus piemeklēja bads. Viens no vīriešiem nositasomaino žurku. Viņš un sieviete sāka ēst dzīvnieka gaļu, bet otrs vīrietis, neraugoties uz pierunāšanu, patnepieskārās neierastajam ēdienam, kaut arī bija ļoti izsalcis. Sastrīdējies ar biedriem, viņš "aizgāja uzsaulrieta pusi". Tie, drīz vien pabeiguši maltīti, devās viņam pa pēdām.

"Nonākuši ielejas malā, viņi ieraudzīja savu biedru ielejas otrā pusē, pie upes. Viņi uzsauca tam, laiviņš apstājas, bet viņš nepievērsa abiem nekādu uzmanību un turpināja iet, līdz nonāca pie liela baltaeikalipta. Tur viņš pēkšņi bez dzīvības nokrita zemē, bet viņam līdzās cilvēki ieraudzīja melnu būtni ardivām gailošām acīm. Tā uzrāva mironi kokā un iemeta dobumā.

Steigdamies pāri ielejai, cilvēki izdzirdēja tik apdullinošu pērkona grāvienu, ka pārsteigti nokritazemē. Kājās piecēlušies, viņi ar izbrīnu noraudzījās, kā gigantiskais eikalipts, izrauts no zemes, joņo pagaisu uz debess dienvidu pusi, un viņi ievēroja ugunīgās acis, kas gailēja no koka…

Beigās koks apstājās pie Varambula jeb Piena Ceļa, kas ved uz debesu dievu mītni. Pakāpeniskikoks nozuda skatienam, bija redzamas tikai četras ugunīgas gailošas acis. Divas no tām bija nāves garaJovi acis, bet otrs acu pāris piederēja pirmajam mirušajam cilvēkam." Langlo-Pārkere vēl piebilst: "Šīsvalsts daļas ciltīm Dienvidu Krusts joprojām pazīstams kā Jarvan-du (baltā eikalipta vieta)…"

Iedomājieties: pa neapdzīvotu apvidu iet trīs cilvēki un pēkšņi ierauga tāiumā kaut ko augstu, taisnuun gaišu. "Lielais baltais eikalipts"… - kā gan citādi Austrālijas aborigēni varēja aprakstīt raķeti, kassagatavota startam? Ļoti svarīga ir norāde uz krāsu, jo kosmisko raķešu korpuss patiešām tiek noklāts arbaltu krāsu - termoizolācijai. Viens no austrāliešiem, nonācis tuvu pie starta laukuma, vai nu no bada, vaibailēm zaudē samaņu, un apkalpes loceklis viņu pa lūku ("koka dobumu") ievelk savā kuģī. Raķete startē.Atskan briesmīga dārdoņa, un redzams lidojošs koks (tēlainā apzīmējuma precizitāte šajā situācijā šķietīpaši trāpīga, jo liesmu mēles raķetes lejasdaļā patiešām līdzinās varenām koka saknēm ).Tas vissnejaušajos skatītājos varēja radīt šoka stāvokli. Viņi, starp citu, ievēroja un vēlāk pastāstīja saviemciltsbrāļiem par kādu, mūsuprāt, ļoti svarīgu detaļu: tālumā izgaisušās raķetes vietā debesīs parādījušiesčetri mirdzoši punkti, kas atgādinājuši četras spilgtās Dienvidu Krusta zvaigznes. Tieši tādu ainu vērojaarī kosmosa kuģu "Vostok", "Voshod" un "Sojuz" palaišanas aculiecinieki! Četras zvaigznes - tās ir četriatdalījušies, bet vēl strādājošie pēc tā sauktās paketes sistēmas veidotās nesējraķetes pirmās pakāpesdzinēji.

Mēģināsim restaurēt notikuma patieso ainu. Mīts bija zināms vēl mūsu gadsimta sākumā, un tāpēcvien nav nekādas jēgas censties to iztulkot kā uz Zemes radītās kosmiskās tehnikas palaišanu. Atliek otrsvariants: šo mītu stāstījušo austrāliešu senči varēja būt citplanētiešu ekspedīcijas kuģa startaaculiecinieki. Bet diez vai citplanētieši būtu izmantojuši "paketi". Speciālisti jums apliecinās, ka šādaraķetes shēma, kas sevi attaisno pašreizējajā kosmonautikas attīstības fazē uz Zemes, būtu bijusi parprimitīvu tādas civilizācijas tehniskajam līmenim, kura jau tolaik bija spējīga veikt starpzvaigžņulidojumus. Bet, kā varētu likties, pašu pārliecinošāko momentu "eikalipta" un raķetes līdzībā - "četruzvaigžņu" motīvu - nākas atzīt par nejaušu sakritību, taču tas ļauj uzskatīt par nejaušībām arī citas, mazākiespaidīgas paralēles.

25. nodaļa Svešinieku radītais

"Atnācēju hipotēzes " piekritēji ir savākuši veselu kolekciju senu attēlu, kuros var viegli atpazītmūsdienīgas lietas. Iepazīsimies ar dažiem faktiem no šīs ievērības cienīgās kolekcijas.

"Amerikas Zinātniskais Žurnāls" 1822. gadā publicēja paziņojumu par apbrīnojamu "kustīgoakmeni", kuru jūs varat aplūkot attēlā. Granīta puslode, kuras rādiuss ir ap pusotra metra, stāv uz plakanagranīta "pjedestāla". Šis nezināma vecuma brīnums atrodas Ņujorkas štatā. Žurnāla korespondentuvisvairāk ieinteresēja

veidojuma augšējās daļas precīzais balansējums: "To var nedaudz pašūpot ar roku, bet ar sviraspalīdzību tā kustināma pavisam viegli; un tomēr sešiem cilvēkiem, darbojoties ar laužņiem, nebija paspēkam nogāzt to no pjedestāla." Tagad visvairāk pārsteidz šīs konstrukcijas ārējais izskats. Ne pielikt,ne atņemt - radariekārtas vai radioteleskopa modelis, turklāt bezmaz vai "darbojas"!

Nākamajā attēlā redzamā figūra neizraisa ne mazāko šaubu: raķete! Atliek tikai piebilst, ka tāskontūra bija iekalta akmenī, kas sedza senu apbedījumu. To atrada japāņu ufologi Kjusju salas rietumukrastā.

Abi pārējie zīmējumi attiecas uz maiju kultūru. Kā domā zinātņu kandidāts V. Avinskis, kasnodarbojas ar ārpuszemes izcelsmes "seno tehnicismu" meklējumiem, attēlā varot saskatīt analoģiju armūsdienu lunomobili..Ielūkosimies vērīgāk: tāds pats silei līdzīgais korpuss, tāds pats paceļamais vāks(labajā pusē), uz kura novietota lunomobiļa saules baterija, bet kreisajā pusē redzami virsbūves elementi,kuri attāli asociējas ar smailvirziena antenu un pārējo izvirzīto aparatūru, kas atrodas tajā pašā vietā arīlunomobilī. Tikai riteņu vietā zem korpusa redzams kaut kas ne visai apaļš. Avinskis uzskata, ka tā varētubūt īpaša pakavveida iedziņa, kas attēlota "dažādās pārvietošanās procesa lazēs". Tātad "mūsu priekšāva- ētu būt viena no soļotāja modifikācijām".

Aplūkojot nākamo attēlu, kas ņemts no "Madrides manuskripta", bet tas ir viens no retajiem maijuraksta pieminekļiem, kas saglabājies, pēc Avinska ieteikuma pievērsīsim uzmanību tajā redzamāpersonāža ekipējumam. Rodas iespaids, ka viņam uz

galvas ir degoša spuldze, uz kuru no plecu somas stiepjas vads. Nu, vai tas nav īsts kalnraktuvjuglābšanas dienesta darbinieks?

Tā ir tikai neliela daļiņa no attiecīgajiem ilustratīvajiem materiāliem. Ir savākts bagātīgs klinšuzīmējumu klāsts. Tajos attēlotas būtnes "skafandros", ar "ķiverēm" un dažādas konstrukcijas "antenām".Senajos zīmējumos var ieraudzīt objektus, kas atgādina gan pirmo padomju pavadoni, gan kosmiskokapsulu "Ge- mini", gan "Veneras" nolaišanās aparātu, gan "Vikinga" nosēšanās pakāpi. Izrādās, ka"Apollona" mēness modulis stipri atgādina pasaku mājiņu uz vistas kājiņām. Bezjau pieminētā mūsuvērīgie laikabiedri senās tēlotāja mākslas darbos saskatīja "bumbas ar degauklu", "pistoles","mikrofonu", "radiouztvērēju", "videomagnetofonu" un "magnetofonu", "augstsprieguma izolatoru", "rokaspulksteni", "skrituļslidas", "cilvēku ar stūri rokās" un "cilvēku ar tālskati" - visu nemaz nav iespējamsuzskaitīt. Un daudzos gadījumos līdzība patiešām ir!

Apskatot katru šādu faktu atsevišķi, neviļus nonāc līdzību maģijas varā un tad rodas cerīgsjautājums: "Vai patiešām atnācēji?" Taču, jo vairāk šādu piemēru tiek uzkrāts, jo skaidrāk kļūst, ka šādadoma ir absurda. Nu nevarēja svešā civilizācija tik ļoti un pat tik sīkās detaļās būt līdzīga mūsējai, itsevišķi tāpēc, ka runa ir par civilizāciju, kas atrodas tālu no mums starpzvaigžņu telpā un kam savāzinātniski tehniskajā attīstībā būtu jābūt krietni vien mums priekšā.

Citēsim kādu savā laikā nenovērtētu darbu: "Ja atnācēji arī būtu bijuši, tad viņu tehnika (arī ārējaisizskats) nevar līdzināties mūsējai: raķete nebūtu raķete, skafandrs nebūtu skafandrs, jo citādi viņi gluživienkārši nebūtu pie mums atlidojuši… "Raķešu", "skafandru" utt. saskatīšana senajos alu gleznojumos,lai cik tas paradoksāli būtu, neliecina par labu atnācēju idejai, un šiem attēliem jāmeklē citsskaidrojums."

Dažos gadījumos cits skaidrojums ir viegli atrodams. Kaut vai milzenim ar riteņiem, kas attēlots uzasīriešu reljefa, jau sen ir atrasta gluži pieņemama interpretācija. Tas ir tarāns, uz ko nepārprotami norādazīmējumā attēlotais aplenktās pilsētas mūris, kas ar to tiek dragāts.

Kaut arī mēs nespējam uzminēt cik necik konkrētas cit- planētiešu civilizācijas pazīmes, tomēr mumsir visas tiesības gaidīt, ka tās klātbūtne uz Zemes būtu izpaudusies kādos kultūras fenomenos, kuri savapotenciāla ziņā stipri pārsniegtu Zemes senās kultūras. Kā pareizi piezīmēja filoloģijas zinātņu doktors I.Li- sēvičs, "būtībā jebkura nozīmīga anomālija uz senās pasaules fona var uzvedināt uz paleokontaktapēdām". Jautājums tikai viens: ko uzskatīt par anomālijām?

Kultūras vēsture ir pārpilna "neticamiem izgudrojumiem", apbrīnojamiem gara ražojumiem, idejām,kas krietni apsteigušas savu laiku. Par to jau tika runāts šīs grāmatas pirmajā daļā. Pietiek vēl atcerētiesantīkās mācības par atomu un Zemes lodveida formu, kolonnu Deli pilsētā - praktiski no tīras dzelzs,cilvēka galvaskausa modeli, kas ir pati pilnība un ko, domājams, ir izgatavojuši maiji no kalnu kristālagabala, tāpat arī I gadsimtā pirms Kristus radīto "skaitļojamo mašīnu", kas tika atrasta uz nogrimuša kuģagrieķu salas Andikitiras tuvumā …

Vai cilvēkiem bija pa spēkam šie un daudzi citi ne mazāk spoži sasniegumi - vieniem pašiem, bezpalīdzības no malas? "Seno astronautu" piekritēji ir pārliecināti, ka ne, bet viņu oponenti aizvien pierādapretējo, un reizēm tas viņiem izdodas ļoti pārliecinoši. Senatnes "neiedomājami augstās" zināšanas untehniskie sasniegumi vairs neliekas tik pārsteidzoši, kad tos salīdzina ar laikmetam raksturīgo vispārējokultūras līmeni un zinātnes un tehnikas attīstības iepriekšējiem posmiem uz Zemes.

Viss ir sarežģīts un sajaucies; robeža starp "iespējamo" un "neiespējamo" ir nenoteikta un pastāvīgitiek pārskatīta atbilstoši tam, kā mēs padziļinām savus priekšstatus par seno pasauli. Tomēr strīdu par tovai citu faktu "anomāliju" cilvēces kultūras labad ir vērts papildināt ar citu jautājumu: vai šie faktiuzskatāmi par "atbilstošiem" kosmosa viesu zinātniski tehniskās attīstības līmenim?

No šīm pozīcijām izvērtēsim dažus iespaidīgākos faktus, kuri tiek pieskaitīti pie "citplanētiešukultūras mantojuma", piemēram, divus tūkstošus gadu vecas elektriskās baterijas, kas tika atrastas Irākāveiktajos izrakumos. Bez šaubām, atradums šķiet neticams, vēl jo grūtāk noticēt tam, ka senie galvaniskoelementu radītāji līdz tiem aizdomājās paši. Un kā liekas tad, ja paraugās uz šo pašu bateriju konstrukcijukaut vai no mūsdienu tehnoloģijas viedokļa, nemaz nerunājot jau par nākotnes tehnoloģiju? Vara "čaulīte",kas bija pildīta ar nezināmu elektrolītu (ir izteikta doma, ka tā varētu būt etiķskābe vai citronskābe)."Čaulītē" ielikts rupjš dzelzs serdenis. Kā aizsargkorpuss un paliktnis izmantots māla trauks, kura kakliņšaizlipināts ar asfaltu… Cik primitīvi!

To pašu var teikt par senajām celtnēm, kas pārsteidz mūs ar savu masīvumu un akmeņu salikšanasprasmi. Lūk, dažas detaļas, kas izraisa pārdomas. Inku Saksavamanas cietokšņa mūri ir salikti no dažādalieluma un nepareizas formas akmeņiem, kuri pārsteidzoši precīzi pielāgoti cits citam pēc mozaīkasprincipa. Ja paraugāmies uz Tiavanako, nākas konstatēt, ka daži bloki "sakabi- nāti" kopā vēl asprātīgākāveidā: viena akmens sānmalā izcirstā tapa blīvi iegulst otra bloka gropē. Tur akmens bloku sastiprinā-šanai tika izmantotas arī metāla skavas. Kāpēc gan augsti attīstītie atnācēji nav izmantojuši (vai naviemācījuši Zemes iedzīvotājiem izmantot) daudz progresīvāku celtniecības metodi - unificētu blokukrāvumus, lietojot javu? Citus oponentus dara piesardzīgus jau pati materiāla izvēle- viesi no kosmosanebūtu izmantojuši akmeņus". Trešie pievērš uzmanību tam, ka visas mīklainās celtnes atbilst vienīgiZemes dzīves mērķiem: aizsardzībai - kā Saksavamanas cietoksnis, apbedīšanai - kā Ēģiptes piramīdasvai kultam - kā Baalbckas terase, kas kalpoja par pamatni Jupitera templim.

Pētot senču mīklainos "izrāvienus", teiksim, ķīmijas, matemātikas vai tehnikas jomā, mēs patiesībāvienīgi bagātinām savus priekšstatus par senatnes kultūrām, nevis mūsu zināšanas ķīmijā, matemātikā vaitehnikā. Visi šie mūsu senču sasniegumi, par kuru radītāju mēs esam gatavi uzskatīt ārpuszemes gudrību,mūsdienu zinātnei un tehnikai parasti ir jau noiets posms. Nekādi nesanāk atmiņas par nākotni, par mūsapsteigušu kultūru. Tāda ir atbilde attiecībā uz visām seno civilizāciju zaudētajām zināšanām.

Var, protams, sevi mierināt ar ārēji gluži ticamiem pieņēmumiem un ikreiz, kad par kosmosa viesumantojumu uzskatītais mums liek vilties sava zemā līmeņa dēļ, novelt visu uz paviršajiem skolniekiem unatdarinātājiem. Līdz ar to mēs neviļus pazeminām šo zināšanu un prasmju "anomalitātes" pakāpi unatzīstam to principiālo tuvumu mūsu senču iespēju līmenim. Gandrīz visi šāda veida fakti (parvisretākajiem izņēmumiem mēs parunāsim īpaši) nepārsniedz šo līmeni tiktāl, lai liktu domāt par tokosmisko izcelsmi, nevis rašanos uz Zemes.

Ja mākslīgi ārpuszemes izcelsmes priekšmeti tomēr ir saglabājušies, vai var garantēt, ka tiebrīnumainā kārtā pasargāti no laika zoba graujošās darbības? Taču pat tad, ja šie priekšmeti palikušineskarti visās dabas un cilvēces vēstures peripetijās, tie var glabāties kādā līdz šim neatklātā slēptuvē vaiarī guļ zem vairākus metrus bieza zemes slāņa, vai, visbeidzot, dus jūras dzelmē. Ne velti amerikāņuradioastronoms Frenks Dreiks, kas arī uzskata, ka paleovizīti varēju pierādīt tikai "kāda ārpuszemesizcelsmes materiāla objekta" atrašana, nonāca pie secinājuma: "Speciāla šādu artefaktu meklēšana diezvai var būt veiksmīga un tātad arī ekonomiski attaisnota. Vienīgais, kas mums atliek, - vienmēr būtuzmanīgiem pret jebkuriem atklājumiem, kuri varētu būt šāds artefakts."

Pievērsīsimies ļoti interesantiem atradumiem, kurus pēc analoģijas ar abreviatūru NLO sauc parNIO - "nezināmie izraktie objekti". Runa būs par priekšmetiem, kuri, spriežot pēc ārējām pazīmēm, liekasmākslīgi radīti, bet ir atrasti daudzus miljonus un pat miljardus gadu vecos ģeoloģiskajos slāņos, citiemvārdiem sakot, nonākuši tur vēl pirms saprātīgā cilvēka parādīšanās uz Zemes.

Vispopulārākais NIO pārstāvis ir "Zalcburgas paralēlskaldnis". Starp citu, tā nosaukums nav visai

veiksmīgs. Par paralēlskaldni vai kubu šo objektu var dēvēt tikai nosacīti, turklāt to atrada nevisZalcburgā (tur tas tikai kādu laiku glabājās vietējā muzejā), bet gan netālu no Austrijas pilsētiņasFeklabrukas. 1885. gada rudenī vietējās metāllietuves strādnieks, kurinot krāsni, pāršķēla brūnogļugabalu. Tā iekšpusē atradās metāla priekšmets, kura dīvainā forma atgādināja dūnām piebāztu spilventiņu,tikai aso malu vietā tam bija pasekla, diezgan līdzena rieviņa, kas ieskāva priekšmetu no visām pusēm.

Rūpnīcas īpašnieki nosūtīja dīvaino atradumu speciālistiem, un jau pēc pusgada kalnu inženierisĀdolfs Hurlts uzstājās Bonnā ar paziņojumu par pirmajiem izpētes rezultātiem. Viss it kā liecināja par to,ka noticis rets atklājums - atrasts dzelzs meteorīta izraktenis.

Pārliecinoši apgalvot, ka atradums ir meteorīts, traucēja tikai šī priekšmeta neparastā forma… Starpcitu, daži dzelzs meteorīti, tā sauktie heksaedri jeb sešskaldņi, atmosfērā sadalās gabalos, kuriem tokristāliskās struktūras dēļ patiešām ir paralēlskaldņu forma. Taču šajā gadījumā no pāragriemspriedumiem lika atturēties priekšmetu ieskaujošā rieva, jo tā šķita pārāk "mākslīga". Šā iemesla dēļ dažieksperti pieļāva iespēju, ka meteorīts apstrādāts pēc tā nokrišanas, bet citi pat uzskatīja atradumu parcilvēka roku darbu.

Brūnogles (lignīts), kurās tika atrasts dzelzs gabals, bija atvestas no netālās šahtas un tika iegūtas noneogēna slāņa, turklāt šo nogulu apstākļi (to Hurlts speciāli pārbaudīja) nepieļāva iespēju, kanoslēpumainais priekšmets tur būtu varējis nonākt vēlākos laikmetos. Lignīta veidošanās laikā nekādas"cilvēka rokas" vēl nevarēja būt, un XIX gadsimta zinātnieki pat nepieļāva domu par saprātīgu būtņueksistēšanu uz mūsu planētas tik sirmā senatnē.

Visi bija vienis prātis, ka pēc analīzes rezultātiem striktus secinājumus izdarīt ir pāragri unnepieciešams turpināt izpēti. Bet pēc tam notika neticamais - atradums tika aizmirsts… Pēc pirmajāmpublikācijām 1886. - 1888. gadā "dīvainais izraktenis - meteorīts" zinātniskās preses slejās vairs netikapieminēts.

Nekādu interesi neizraisīja arī 1919. gadā publicētā Čārlza Forta izvirzītā hipotēze, ka"paralēlskaldnis" patiesībā ir no tērauda (jau Hurlts bija konstatējis, ka objekts ir ciets kā tērauds) un toradījuši atnācēji no kosmosa. Tā bija saucēja balss tuksnesī. "Doktora Hurlta kubu" atcerējās tikaisešdesmito gadu sākumā, kad ideja par atnācējiem piesaistīja visas sabiedrības uzmanību. Atcerējās un…nespēja atrast pašu priekšmetu. Paklīda baumas, ka "Zalcburgas paralēlskaldnis" nozaudēts, bet skeptiķimelsa, ka patiesībā tas nekad neesot atrasts un sensāciju mīļotāji to gluži vienkārši izdomājuši.

Priekšmets tomēr bija un ir joprojām. Kā vēlāk noskaidrojās, kopš 1958. gada tas atrodasFeklaburgas novadpētniecības muzeja fondos. 1966. gadā muzeja direkcija, kuru bija sasniedzissabiedrības intereses vilnis par mīklaino atradumu, nosūtīja "izrakteni - meteorītu" uz Vīni atkārtotaiizpētei. Rezultāti izrādījās pilnīgi negaidīti.

Galvenā dzelzs meteorītiem raksturīgā pazīme ir ne mazāk kā 4 procenti niķeļa tā sastāvā. DoktoraHurlta atskaitē bija teikts, ka atradums "satur nelielu niķeļa masu, bet kvantitatīvā analīze vēl navizdarīta". Vīnes speciālistu veiktā ekspertīze konstatēja, ka pētāmajā dzelzs gabalā niķeļa vispār nav.Kļuva skaidrs: tas nav nekāds meteorīts. Pēc dažām ķīmiskā sastāva īpatnībām speciālisti secināja, kapriekšmets izgatavots no čuguna un, iespējams, izmantots kā primitīvas šahtas vinčas pretsvars. Tādāgadījumā rieva bija paredzēta pretsvara apsiešanai ar auklu.

Tātad iznāk, ka mīkla, kas daudzus tik ilgi bija satraukusi, uzskatāma par atrisinātu un tāsatrisinājums ir tik pārsteidzoši vienkāršs? Tomēr nesteigsimies ar optimistiskiem paziņojumiem.Joprojām paliek diezgan daudz dīvainību un neatbilstību, sākot ar atšķirībām divu ķīmisko analīžurezultātos un beidzot ar jautājumu: kāds labums šahtas paceļamajā iekārtā varēja būt no balasta, kurasvars ir tikai 785 grami? Starp citu, tas ir tikai sīkums salīdzinājumā ar faktu, kas gluži vienkārši iznīcinajebkādus "utilitārus" skaidrojumus. Runa, protams, ir par atraduma vecumu. Mums nav nekāda pamataapšaubīt Hurlta ziņojuma patiesīgumu, bet domāt, ka neogēna periodā uz Zemes varēja pastāvēt kaut kādimetalurģijas aizmetņi, no mūsdienu zinātnes viedokļa ir absurds.

Gribot negribot jāatgriežas pie domas par ārpuszemes metalurģiju. Vīnes ekspertīzes rezultāti pilnīginegaidīti nāca par labu .versijai, ka objekts ir saistīts ar paleovizīti (katrā ziņā tie neļauj atmest šoiespēju). Un tomēr… Vēlreiz vērīgi aplūkojot "Zalcburgas paralēlskaldņa" fotogrāfiju, ļoti grūti noticēt,ka neveiklais čuguna lietnis ir kādas augsti attīstītas ārpuszemes civilizācijas tehnoloģijas ražojums.

Diemžēl tāds pats "Ahilleja papēdis" ir arī daudziem citiem atradumiem, kuri pretendē uz"ārpuszemes artefakta" lomu. Nagla smilšakmenī; nagla kvarca gabalā; zelta pavediens akmenī, kas iegūtsdivarpus metru dziļumā; uzpirkstenis (iesaukts par "Ievas uzpirksteni") lignīta gabalā; pēc akmeņogļusadedzināšanas pelnos atrastā karote; klints iezī atrastais dzelzs āmurs ar koka rokturi… Tikai tad, kadpārlūkojam mīklainos atradumus citu pēc cita, beidzot tā pa īstam pārņem šaubas par kosmosa viesu lomuto tapšanā: viss šis inventārs tomēr šķiet par nabadzīgu starpzvaigžņu ceļotājiem…

Turklāt vairums NIO ir tik primitīvi, ka rodas aizdomas, vai vismaz daļu no tiem nav radījušas dabasspēku untumainās rotaļas.

Protams, visus NIO nevar attiecināt uz dabas kurioziem. Tādi atradumi kā jau pieminētais āmursnepārprotami ir mākslīgi radīti priekšmeti. Principā nav izslēgts, ka tie ir sadzīves priekšmeti, kasbrīnumainā kārtā nokļuvuši aizvēsturiskajos slāņos. Par tik neparastu gadījumu iespējamību liecina,piemēram, akmeņogļu gabalā atrastā ar 1397. gadu datētā monēta. Nevajag aizmirst arī mistifikācijasiespēju. Tā vai citādi, bet izšķirošais vārds par katru NIO sakāms speciālistiem. Mums atliek secināt, kanevienā no minētajiem gadījumiem hipotēze par ārpuszemes mākslīgo objektu pagaidām negūst jūtamupārsvaru pār citiem - mazāk eksotiskiem izskaidrojumiem.

Vai ir atrasti arī tādi priekšmeti, kuriem raksturīgas "citplanētu artefakta" īpašības, kādu nav nedabas objektiem, ne cilvēka radītiem priekšmetiem?

Par pēdējā laika minisensāciju kļuvis paziņojums par metāla lodītēm, kuras Dienvidāfrikas šahtas"iVonderstone" strādnieki atrada pirofilīta - 2,8 miljardus gadu veca minerāla - iegulās. Lodītes irmanāmi saplacinātas, un tām apkārt vijas trīs līdzenas paralēlas renītes. Pats dīvainākais atklājās pēc tam,kad viena no lodītēm bija k]uvusi par muzeja eksponātu. Muzeja darbinieki konstatēja, ka šis zem stiklakupola noliktais sferoīds lēni griežas ap savu asi un pilnu apgriezienu veic 128 dienās. Presē parādījāskāda Johannesburgas Universitātes profesora ģeologa apjukuma pilns komentārs: "Man nav ne mazākāpriekšstata, kas tas varētu būt. Es gluži vienkārši neesmu spējīgs to izskaidrot!"

Tomēr cerēsim, ka zinātnei izdosies uzminēt šo mīklu un noteikt, vai Dienvidāfrikā atrastās lodītes irdabas vai sveša saprāta radītas. Diemžēl grūti ir lolot līdzīgas cerības attiecībā uz otru, ne mazākinteresantu lodīti, kas 1975. gadā tika atrasta Rietumukrainā.

To virspusē izcēla ekskavatora kauss kopā ar māliem no apmēram astoņus metrus dziļa karjera. Pēcformas lodīte bija nedaudz līdzīga olai (tās izmēri - 88x85 mm) un bija veidota no materiāla, kas pēcizskata atgādināja necaurspīdīgu un vienlaikus visai izturīgu stiklu: ekskavatorists ziņkārības pēc esotmēģinājis sasist šo priekšmetu pret ekskavatora kausu, taču tas nav izdevies. Savu neparasto atradumuviņš uzdāvināja vietējā muzeja direktora dēlam, bet pēc tam tas nonāca zinātnieku rokās. Lodītes izpētesrezultāti līdz šim nav publicēti, kaut arī par tiem ir liela interese.

Sākumā pētnieki izvirzīja hipotēzi par ārpuszemes artefaktu. Māla slānis, kurā tika atrasta lodīte, iraptuveni 10 miljonus gadu vecs. Pēc izsārmošanās slāņa biezuma, kas bija izveidojies uz lodītes virsmasilgstošas apkārtējās vides iedarbības rezultātā, zinātnieki noskaidroja, ka arī priekšmets bija apmēram 10miljonus gadu vecs. No tā izriet loģisks secinājums, ka tas nekādi nevar būt cilvēka roku darbs, tātad irmākslīgi radīts.

Rentgemizņēmums parādīja, ka lodītes iekšpusē ir īpatnējas formas kodols: turklāt nevis tukšs, betpiepildīts ar kaut kādu vielu. Jo tālāk, jo interesantāk. Lodītes un tās kodola leņķu un lineāro izmēruanalīze lika secināt, ka nezināmais šā izstrādājuma "konstruktors" izmantojis nevis decimālo(desmitnieku) skaitīšanas sistēmu kā mēs, bet gan divdcsmitčetrinieku skaitīšanas sistēmu, kāda navizmantota nevienā no mums zināmajām kultūrām. Pilnīgi negaidīti beidzās arī mēģinājumi noteikt kodola

blīvumu pēc lodītes smaguma centra. Aprēķini parādīja, ka blīvumu izsaka negatīvs skaitlis! Šoparadoksu var izskaidrot, vienīgi pieņemot, ka "lodīte ir antimatē- riju saturošas enerģijas rezervesglabātava" un acīmredzot palikusi uz Zemes pēc "citplanētu ekspedīcijas kuģa avārijas".

Nedē|u pēc pētījumu uzsākšanas priekšmeta īpašnieks kategoriski pieprasīja to atpaka], un noiecerētās tā pamatīgas izpētes programmas tika izpildīta tikai daļa. Tādējādi nav iespējams ne galīgipierādīt objekta ārpuszemes izcelsmi, ne arī apgāzt šo versiju.

Kā redzam, gandrīz aiz visiem NIO velkas neskaidrības un nenoteiktības šlepe. Pat "Zalcburgasparalēlskaldnim", kuram tika veltīts daudz vairāk uzmanības nekā citiem šāda veida atradumiem, arīgadsimtu pēc tā atrašanas joprojām nav īsta izskaidrojuma un nepieciešama tālāka izpēte. Ko tad runāt parpārējiem NIO?

Šos objektus allaž piemeklē dīvains liktenis: vairumā gadījumu tos atrod nespeciālisti, kuri bieživien neizprot, kāda nozīme ir šo priekšmetu izpētei, tādēļ daudzi no tiem zinātnei un cilvēcei pazūd bezpēdām. Taču pat tad, ja negaidītā atklājuma autors ir zinātkārs cilvēks un informē zinātniekus par savuatradumu, tas nebūt nenozīmē, ka pašu objektu sagaida laimīgāks liktenis. Izraktās anomālijas ir zinātneineērtas, Čārlzs Forts tās nosaucis par "nolādētajiem faktiem", jo tie vienmēr tiek atstumti malā, dodotpriekšroku ieplānotajiem pētījumiem; to interpretācijai nav gatavu "acu" zinātnisko jēdzienu "tīklā"; tienav arī jau zinātnē pastāvošo teorētisko koncepciju vēlams apliecinājums, gluži otrādi - tie apdraud šīskoncepcijas. Bet, ja fakti neiekļaujas teorijā, jo sliktāk pašiem faktiem.

1852. gada nogalē Skotijas Antikvāru biedrība saņēma sūtījumu, kurā atradās "ļoti dīvains dzelzsinstruments". Pavadvēstulē Džons Bjūkenans rakstīja, ka priekšmets atrasts "pašā viducī" ogles gabalam,kas izrakts no būvbedres Glāzgovas apkaimē. Apskatījuši atradumu, mācītie vīri izteica pieņēmumu, ka"dzelzs instruments varētu būt fragments no urbja, kas salūzis, mēģinot iegūt ogles šajā rajonā". Vai šīinterpretācija atbilda visiem lietas apstākļiem vai arī biedrības locekļi bija pieķērušies triviālai versijai,lai tikai netiktu apšaubīta aksioma par saprātīgas darbības neiespējamību uz Zemes ogļu veidošanāslaikmetā? Tagad vairs nav iespējams pārbaudīt viņu izskaidrojuma pareizību: nav saglabājušās skices,nav arī šā "ļoti dīvainā" priekšmeta apraksta. Nav zināms arī tas, vai pats priekšmets ir saglabājies.

Tomēr tas vēl ir visai laimīgs gadījums. Par vairumu citu NIO vispār nav bijis ne zinātniskupublikāciju, ne ekspertu atzinumu. Tā, piemēram, tika saņemta ziņa, ka 1869. gadā Nevadas štatālaukšpata gabalā atrasta… piecus centimetrus gara metāla skrūve. Tas būtībā ir viss, ko mēs zinām par šoatradumu. Kas tagad var galvot, ka tā nebija tieši tā "citplanēticšu skrūvīte", kuru bargie kritiķi pieprasakā izšķirošo paleovizītes pierādījumu?

Starp citu, tas, kas tika pastāstīts, gandrīz vai izdzēš cerību uz to, ka, tiklīdz tiks atrasta kāda"kosmiskas izcelsmes lietu krātuve", tā visiem viss tūlīt būs skaidrs.

Pie šādu faktu kategorijas, šķiet, būtu pieskaitāms "Ēģiptes planieris" (aplūkojams attēlā). Nodaudzajiem seno putnu attēliem šī koka figūriņa atšķiras pirmām kārtām ar astes formu - vertikālu

Ēģiptē atrastā planiera modelisķīli, kuru nav iespējams nokopēt no putniem. Ēģiptiešu zinātnieks Halils Mesiha šajā priekšmetā

pamatoti saskatīja planiera modeli. Bet tā vecums ir-vairāk nekā divi tūkstoši gadu… Šo priekšmetuatrada 1898. gadā, tā ka mistifikācija ir izslēgta. Vienīgā vaina ir tā, ka planierim nav horizontālo astesplākšņu, bet bez šiem plākšņiem lidojumā tas nebūtu stabils. Doktors Mesiha raksta: "Astes apakšējā daļair nolauzta. Pēc visa spriežot, uz tās bijusi piestiprināta augstuma stūre." Bet kā lai to pierāda?

Varbūt situācija nedaudz noskaidrosies, kad Ēģiptē atrastais planieris tiks salīdzināts aranaloģiskiem atradumiem citās zemeslodes daļās. Uzreiz prātā nāk "Kolumbijas zelta lidmašīniņa". Tātika nosaukts miniatūrs priekšmets, kas tiek datēts ar pirmā gadu tūkstoša vidu un kas, pēc visa spriežot,izmantots kā rotaslieta - kā piekariņš vai amulets (aplūkojams attēlā). Un šie darinājumi nav vienīgie.Kopumā šādu priekšmetu ir vairāk par trīsdesmit, un

Kolumbijā atrastais lidmašīnas modelistie atrasti ne tikai Kolumbijā, bet arī Kostarikā, Venecuēlā un Peru. To ārējais izskats variējas, bet

visiem ir raksturīga lidmašīnas "principiālā shēma" ar horizontālajiem un vertikālajiem astes plākšņiem.Ar šāda veida atradumu tehnisko interpretāciju spējīga konkurēt vienīgi bioloģiskā interpretācija.

Mākslinieki piešķīra saviem izstrādājumiem dzīvām būtnēm raksturīgo izskatu: tiem ir acis un labisaskatāma mute. Kas tad tajos ir attēlots? Pārskatot dažādus atzinumus, galu galā nākas piekrist biologaAivena Sendersona domām, ka tās nevar pielīdzināt nevienam 110 mums zināmajiem dzīvnieku valstspārstāvjiem.

Putni atmetami tā paša iemesla dēļ kā Ēģiptes planiera gadījumā - aste izvietota citādi. Piemērotākiprototipi šķiet lidojošās zivis un rajas. Tieši tām ir vajadzīgā "spārnu" (gigantiski izaugušu spuru) unvertikālās astes spuras kombinācija (dažām rajām muguras spuras atrodas astesdaļā). Vēl jo vairāk tāpēc,ka raju un "četrspārnu" lidojošo zivju vēdera spuru pāris atgādina zelta "lidmašīniņu" mazāko spārnu pāri.To lieliski nodemonstrēja beļģu pētnieks Patriks Fcrens, publicēdams Ķīnā veikto izrakumu laikā atrastāsrajas bronzas figūriņas fotogrāfiju: no augšas tā ļoti atgādina dažas Latīņamerikā uzietās figūriņas. Untomēr… Latīņamerikas figūriņām astesdaļa pēc formas nav līdzīga ne lidojošo zivju, ne raju astei - tā irtipiska lidmašīnām. Bet pati galvenā atšķirība, manuprāt, ir dziļais izgriezums figūriņas galvasaizmugurējā daļā - tas ir pilnīgi lieks un neizskaidrojams no bioloģiskā viedokļa, bet atrodas tieši tajāvietā, kur jābūt lidmašīnas kabīnei…

Tātad objekta pazīmes var labāk izskaidrot no tehniskā, nevis bioloģiskā viedokļa. Dažādu hipotēžuattiecībā uz to ir izteikts daudz. A. Jangs figūriņā saskatījis aerokosmiskas lidmašīnas modeli ar paceļamupriekšējo daļu, bet S. Grīnvuds - vienreizējas izmantošanas kravas aparātu, kas paredzēts, lai nolaistos uzūdens, savukārt A. Sendersons - pat "subakvaplāna", tas ir, zemūdens lidmašīnas modeli. Protams,iespējami arī citi konstruktīvi "lasījumi", bet atstāsim tos speciālistu ziņā. Jāatzīst, ka ne tehniskā, ne arībioloģiskā pieeja, kuru atmest tomēr būtu pāragri, nespēj pilnīgi izskaidrot atradumus, jo, izdarot analīzi,netiek ņemta vērā vēl viena - mākslas zinātnes pieeja. Lai kāds arī būtu figūriņu reālais prototips, mūsupriekšā ir tā mākslinieciskā koncepcija, kas izteikta ar tradicionālajiem tēlotājas mākslas līdzekļiem. Janeņem vērā visus šos faktorus kopumā, nav iespējams restaurēt pašu prototipu.

Pienācis laiks tikt skaidrībā arī par senindiešu aprakstītajiem lidaparātiem (vimānām). Gandrīzkatras tautas fantāzijā ir radušies stāsti pārcilvēku un dievu lidojumiem, tomēr vienīgi Indijas literatūrāatrodami detalizēti lidojošo mehānismu veidu un tipu apraksti, kā arī informācija par to konstrukciju unlidojuma raksturlielumiem, par materiālu, no kā tie izgatavoti, par to dzinējiem un degvielu… Turklāt šieapraksti neatgādina to lidaparātu projektus, kuri vēlāk, ap XVII gadsimtu, lielā daudzumā sāka parādītiesEiropā. Gluži pretēji - visu indiešu tradīciju caurstrāvo neiedragājama pārliecība, ka vimānas ir reāli

eksistējušas. Tiek minētas detaļas, kas pārsteidz ar savu reālumu. Kad no senindiešu avota uzzini,piemēram, to, ka vimānas riteņi atstāj sliedes uz zemes, tad šķiet, ka šādas detaļas varēja pavēstīt tikaitādi cilvēki, kas šos aparātus bija redzējuši savām acīm…

Līdz šim pienācīgi izanalizēt šo problēmu traucēja gan tas, ka vairums no tiem, kuri par to rakstīja,bija nekompetenti, gan arī tas, ka trūka drošas informācijas: tekstus sanskrita valodā saprot tikai nedaudzi,bet to tulkojumi ir ļoti fragmentāri. Situācija sāka mainīties uz labo pusi, kad iznāca sanskritologa D.Kandžilala monogrāfija "Vimānas Senajā Indijā". Profesors Kandžilals ir apkopojis tos senindiešu rakstufragmentus, kuros tiek pieminēti lidaparāti, un, konsultējoties ar inženieriem, mēģinājis rekonstruētgalvenos vimānu tipus. Nu pienākusi kārta aviācijas un kosmiskās tehnikas speciālistiem: nepieciešamskvalificēts atzinums par šo konstrukciju spēju darboties un to pilnības pakāpi. Un te nu nevar neuzdotsakramentālo jautājumu: vai aplūkojamās tehnoloģijas līmenis ir pietiekami augsts, lai to varētu piedēvētatnācējiem no kosmosa (kā to dara D. Kandžilals, pievienodamies populārajam viedoklim)?

Jāteic, ka daudzas detaļas - kaut vai koka plašā pielietošana vimānu būvē - liek apšaubīt šo versiju.Protams, joprojām aktuāls ir sākotnējais jautājums par uzticēšanos senindiešu avotu ziņām. Pilnīgi

pārliecināt par vaimānu eksistēšanu mūs varētu vienīgi attiecīgi arheoloģiskie atklājumi. Turklāt iztēlotiesatnācējus lidojam mūsu planētas atmosfērā planieros ir ļoti grūti, bet tas nenozīmē, ka viņi nebūtu varējušiuzdāvināt Zemes iedzīvotājiem pašu planiera principu un tā izgatavošanas noslēpumus. .

Dīvains motīvs atrodams daudzu pasaules tautu rakstos un folklorā. Vēstījuma detaļas atšķiras, betkodols ir nemainīgs: varonis dodas uz citu pasauli (debesīs vai zem ūdens, uz elfu vai feju valstību, uznemirstības salu utt.), pavada tur dažas stundas, dienas vai gadus, bet atgriezies vairs nepazīst dzimtāsvietas un neatrod starp dzīvajiem savus radus. Tad noskaidrojas, ka viņa prombūtne ilgusi vairākusgadsimtus. Jau Zengere-Breda pievērsa uzmanību šā motīva dīvainajai sakritībai ar relativitātes teorijāpareģoto efektu, kas tika,nosaukts par "stundu paradoksu" vai "dvīņu paradoksu".

Folkloristi un literatūrvēsturnieki pagaidām nav devuši apmierinošu šā motīva izskaidrojumu un navspējuši arī pamatot tā sasaukšanos ar relativitātes teorijas paredzējumiem. Lai noskaidrotu motīvapirmsākumus, nepieciešams veikt dažādās valodās sarakstīto vairāku simtu tekstu salīdzinošo analīzi, tačutas, kā jūs saprotat, ir darbietilpīgs un ilgs process. Bet jau tagad var konstatēt, ka šis motīvs izplatāsgalvenokārt Eirāzijā, un tas liek domāt, ka pastāvējis kāds vienots avots, kurš, iespējams, meklējamsAustrumos. Šajā sakarā nevar nepieminēt dažus senindiešu priekšstatus. Tā, piemēram, viena Brahmas -hinduisma augstākā dieva - dzīves diena tiek pielīdzināta 4 320 000 cilvēku gadiem, bet Tušitas debesuvalstībā saskaņā ar budismu viena dievišķās dzīves diena pielīdzināma 4000 gadiem uz Zemes utt.Protams, tādēļ viņi jau ir dievi, lai viņu esības aspekti būtu nesamērojami ar cilvēku dzīvi, bet… arīdievu valstībā nonākušajam cilvēkam laiks rit lēnāk (to ilustrē viens no "Višnupurānas" sižetiem). Tātadlietas būtība meklējama ne tik daudz pašu dievu izredzētībā, cik tās pasaules īpašībās, kuru viņi apdzīvo.

Par perspektīvāku virzienu augsti attīstītu civilizāciju meklējumos tiek uzskatīta tālā kosmosanovērošana un tā skaņu uztveršana.

Tagad zinātnieku uzskatos šajā jomā vērojamas nozīmīgas pārmaiņas. Tās saistītas ar to, ka daudzusgadus ilgušie no kosmosa pienākošo saprātīgu signālu un supercivilizāciju astroinženieriskās darbībasredzamu izpausmju meklējumi nav vainagojušies ar panākumiem. Tas, protams, nedod pamatusecinājumam, ka mēs Visumā esam vientuļi. Var minēt daudzus izskaidrojumus: izpētīta tikai nelielaVisuma objektu daļa, signālu uztveršana tika veikta ierobežotā frekvenču diapozonā, nav precīzu kritēriju,kā atšķirt mākslīgās kosmiskās parādības no dabiskajām utt. Neveiksmīgie eksperimenti tīri psiholoģiskiir iedragājuši daudzu speciālistu sākotnējo entuziasmu, un cerības atklāt augsti attīstītas civilizācijas irmazinājušās. Šķiet, ka galvenais pesimistiskā noskaņojuma cēlonis ir pēdējos gados izstrādātā"Galaktikas kolonizācijas teorija". Visai vienkārši aprēķini parāda: ja kāda civilizācija būtu radusies kautvai dažus desmitus miljonu gadu pirms mūsējās, un tas ir pilnīgi iespējams, tad ap šo laiku tā jauapdzīvotu visu Galaktiku. Citiem vārdiem runājot, "viņi" jau sen būtu uz Zemes.

26. nodaļa Civilizāciju nākotne

Mūsu sastādītās grāmatas par civilizāciju vēsturi un bojāeju noslēgumā atgriezīsimies pie A. Potupasdarba "Visuma atklāšana - pagātne, tagadne un nākotne". Tātad mēs esam pārliecinājušies, ka pazīstamākocivilizāciju bojāeja ir saistīta ne tikai ar globālām dabas katastrofam, bet arī ar kariem, revolūcijām,vispārējo sociālo un ekonomisko sabrukumu, turklāt, kā parasti katru civilizāciju nomaina nākamā -vairāk vai mazāk attīstīta civilizācija! Bet kas sagaida mūs, tagadējos Zemes iedzīvotājus, augstitehnoloģiskas civilizācijas radītājus? Viens no atbildes variantiem atrodams A. Potupas grāmatā - nodaļā"Skatiens nākotnē".

Mūsu tehnoloģiski attīstītās civilizācijas dzīves ilguma novērtējums tomēr intriģē - tas skar mūsvisus, jo mūsu šodienas dzīve ir atkarīga no tā, cik pārliecināti mēs esam par rītdienu.

Tātad, kā zināms, mēs atrodamies vairāk vai mazāk ātra pieauguma fāzē - gan iedzīvotāju unzinātnisko publikāciju skaita, gan enerģijas patēriņa un derīgo izrakteņu iegūšanas ziņā. Vispārējspieaugums ir iespējams tikai vidē ar neierobežotiem krājumiem un mērogiem. Uz mūsu planētas, kuraskrājumi ir ierobežoti, šim pieaugumam ir strauji jāpalēninās vai pat vispār jāizbeidzas jaunā gadutūkstoša sākumā. Vairāku ļoti svarīgu resursu izsīkums uz planētas kolosālās pārapdzīvotības fonaapdraud mums pazīstamā tehnoloģiskās civilizācijas veida pastāvēšanu ne visai tālā nākotnē. Vai tasnozīmē, ka tehnoloģiskā civilizācija, kas panākusi strauju attīstību, ekspluatējot planētas virsējos slāņus,pastāvēs vairs tikai dažus gadsimtus (trīs - piecus?) un pēc tam neizbēgami iestāsies stagnācija, pāreja uzprimitīvām saimniekošanas formām vai,

citiem vārdiem runājot, - būs jālej rūgtas asaras par Zemes mātes izsmeltajām dzīlēm?Tūlīt pat jāatzīst, ka tāds mūsu tipa tehnoloģiskās civilizācijas dzīves ilgums šķiet pilnīgi reāls. Cits

jautājums: kas to nomainīs?Dzīvības vēsture uz Zemes zināmā mērā ir ekoloģisko katastrofu virkne. Kaut kad senatnē

vulkānisms sagandēja pirmatnējo atmosfēru, un tas izraisīja strauju organiskās ķīmijas sarežģīšanos.Piesātinātais "biobuljons" radīja pirmos primitīvos organismus - prokariotus, savukārt prokarioti, šķiet,izraisīja vislielāko ekoloģisko krīzi Zemes vēsturē, apmēram miljarda gadu laikā pilnībā likvidējotdzīvības ķīmiskajiem aizmetņiem labvēlīgos apstākļus. Acīmredzot prokarioti bija cītīgi pastrādājuši piepirmatnējā "bio- buljona" likvidēšanas, bet to tālāko neapturamo attīstību droši vien sāka bremzētbarojošas vides trūkums. Turklāt tie pakāpeniski saindēja atmosfēru ar skābekli, kas, starp citu, irvisstiprākais oksidētājs - inde organismiem, kas nav pret to aizsargāti īpašā veidā. Tomēr prokariotudarbībai bija arī sava pozitīvā puse. Terciārās atmosfēras radīšana sagatavoja apstākļus, kuros varējarasties lielākas un sarežģītākas šūnas, kas spējīgas uz oksidējošo metabolismu. Eikarioti lika pamatusšūnu specializācijai, bet vēlāk - arī vienīgi "saindētos" apstākļos dzīvotspējīgiem daudzšūnu organismiemar sarežģītām funkcijām.

Ekoloģiskā krīze, kuras detaļas vēl nav pilnīgi skaidras, krīta perioda beigās darīja galu gigantiskorāpuļu vispārējai valstībai.

Pirms vairākiem desmitiem tūkstošiem gadu parādījās mūsu suga - Homo sapieris. Šīs saprātīgāsbūtnes lieliskā atjautība medību jomā pakāpeniski izjauca dabisko līdzsvaru: cilvēks pamatīgi iedragājapats savu uztura līdzekļu bāzi, milzīgās teritorijās iznīcinādams lielos dzīvniekus. Cilšu izklīšana pa visusauszemi, tas ir, vienkārša ekspansija attālināja katastrofu par dažiem gadu tūkstošiem, bet nenovērsa tāscēloņus. Senajās apmešanās vietās saprātīgo būtņu blīvums strauji pieauga, taču tām sāka trūkt barībasresursu.

Apmēram pirms 10 tūkstošiem gadu dažos pārapdzīvotajos apgabalos cilvēki atrada gluži labu izeju

no sarežģītā stāvokļa. Viņi sāka dedzināt mežus un noplicināt zemi, audzējot graudaugus un, kā tagadpieņemts teikt, negatīvi ietekmējot ekoloģisko līdzsvaru. Zemes noplicināšana ar monokultūrām, bet vēlākarī ar lopu audzēšanu noveda pie daudzām nepatikšanām. Uzskatāms piemērs, kas parāda šādas rīcībassekas, ir gan Sahāras tuksnesis, kas kādreiz bija Āfrikas visauglīgākais apgabals, gan kazu nograuztāVidusjūras apkaime…

Taču bija izeja, kas ļāva izkļūt arī no šīs krīzes situācijas. Dažos planētas reģionos tika atklāti zemeskultivēšanas paņēmieni, pirmām kārtām apūdeņošana, daudzlauku sistēma un elementārā selekcija. Bettam visam bija nepieciešami lielas, labi organizētas cilvēku masas pūliņi, un tas veicināja jaunu sociāloformu - agrīno civilizāciju - rašanos.

Kā redzams, ekstensīvo medību, bet vēlāk arī ekstensīvās zemkopības izraisītajām ekoloģiskajāmkrīzēm bija ne tikai negatīvas sekas. Nozīmīgākais šo krīžu rezultāts ir zemkopju valstu, civilizāciju,augsti attīstītu sociālo kultūru rašanās, rakstības, filozofēšanas mākas un daudz kā cita attīstīšanās.

Minētā tipa sociālās struktūras - sauksim tās par "A" klases civilizācijām - arī nebija spējīgas tiktgalā ar visām problēmām un sevī slēpa visai konkrētus nākamo krīžu iedīgļus. Tomēr uzskatīt tās parekoloģiskajām krīzēm var tikai tādā gadījumā, ja ar jēdzienu "apkārtējā vide" saprot arī tādus sociālosfaktorus kā, piemēram, mijiedarbību ar citām līdzīgām civilizācijām un iekšējo spriedzi.

"A" klases civilizācijas gluži labi bija apguvušas lauksaimniecības darbu intensīvās metodes, betsavā attieksmē pret tehniku bija visai ekstensīvas. Lielā mērā tieši šā iemesla dēļ ātri izaugušās SenoAustrumu un antīkās impērijas neglābjami sabruka. Tā, piemēram, Senajā Ēģiptē Vidējās valsts laikāiekšējā un ārējā līdzsvara uzturēšanai bija nepieciešams daudz augstāks enerģētiskais un transportapotenciāls. Kaut kas šajā virzienā patiešām tika darīts, piemēram, tika izgudrota ekipāža ar riteņiem, betkopumā valsts tehniskās attīstības līmenis neatbilda tās mērogiem. Nebija izstrādātas metodes, kā vienuenerģijas veidu pārveidot citā, un pasākumi, kas prasīja lielu enerģijas patēriņu, tika veikti, galvenokārtizmantojot milzīgas vergu masas muskuļu spēku. Šāda veida "mašīnu" ne vienmēr izdevās turētpaklausībā. Arī sadursmēs ar ārējiem ienaidniekiem, kad rezultātu daudzējādā ziņā noteica apmēramvienādi primitīvi apbruņota karaspēka skaitliskais sastāvs, nereti nācās ciest katastrofālas sakāves.

Tāpēc "A" klases civilizācijas kultūras līmenis, neguvis izpausmi atbilstošā tehnikas līmenī,nenodrošināja šādu civilizāciju stabilitāti. Tā barbaru uzbrukumu rezultātā krita Romas impērija, tāmongoļu iekarotāju varā nonāca Ķīna. "A" klases civilizāciju vidējais pastāvēšanas ilgums ir diezganliels - apmēram 1000 gadu. Par laimi, Zemes civilizācija neaprobežojās ar šādu civilizācijukaleidoskopu.

Mūsu gadu tūkstoša otrajā pusē Eiropā izveidojās labvēlīgi apstākļi intensīvai tehniskajai attīstībai,un ap XVII - XVIII gadsimtu virkne valstu jau bija sasniegusi nākamo - tehnoloģisko civilizāciju fazi.Laikmetu datēšana ir visai sarežģīta lieta. Tehnoloģiskā laikmeta robežu var nospraust, par atskaitespunktu ņemot Džona Keja 1733. gadā izgudrotās aužamās stelles ar mehānisko atspoli vai TomasaSeverija 1698. gadā patentēto tvaika sūkni ūdens sūknēšanai no šahtām, vai, visbeidzot, Džeimsa Vata1765. gadā izgudroto universālo tvaika mašīnu. Vārdu sakot, tehnoloģiskā laikmeta robeža sakrīt ar tāsauktās rūpnieciskās revolūcijas sākumu. XIX gadsimta laikā virkne Eiropas valstu, bet pēc tām arī dažasvalstis citos kontinentos pārvarēja galvenās senatnē pastāvējušās ar transporta, enerģētikas untehnoloģijas attīstību saistītās barjeras, tāpēc šīs valstis var pieskaitīt jau pie nākamās "B" klasescivilizācijām. Intensīvā tehnika pavēra tām iespēju izvairīties no bīstamā sociāli ekonomiskā strupceļa.

XIX un XX gadsimta mijā "B" klases civilizācijas atkal nonāca sarežģītā situācijā. Bijanepieciešams jauns izrāviens tehnikas jomā. Tas tika izdarīts, pārejot uz zinātnes intensīvu attīstību.Tehnisko atklājumu straumē bija grūti saskatīt atsevišķus sasniegumus, jo tūkstošiem veikto eksperimentunebija teorētiskā pamatojuma. Var radīt tvaika dzinēju vēl ilgi pirms termodinamikas likumu atklāšanas,bet nav iedomājama lāzera izgudrošana, ja nav nc mazākā priekšstata par atomfiziku, vai kodolreaktoraizgudrošana - bez kodolteorijas apgūšanas.

Strauja zinātnes un visas tehniskās sfēras attīstības tempu intensificēšanās ne tikai palīdzēja atrisinātdaudzas problēmas, bet arī izraisīja kārtējo ekoloģisko krīzi, un, meklējot izeju, acīmredzot radīsiesjaunas, nu jau "C" klases civilizācijas. No šā viedokļa vērtējot, diez vai "B" klases civilizācijupastāvēšanas ilgums būs lielāks par trim četriem gadsimtiem. Uz ko vajadzētu cerēt, lai nenonāktu līdzvispārējam sabrukumam un kultūras iznīcināšanai?

Draudošajai ekoloģiskajai krīzei ir savas īpatnības, kas to padara atšķirīgu no iepriekšējām cilvēkadarbības izraisītajām krīzēm. Galvenā atšķirība, šķiet, irtās globālie apmēri. Mednieku cilts varēja izjauktlīdzsvaru savā areālā, aizvien sekmīgāk medījot, un pēc tam izmirt vai pāriet pie graudaugu audzēšanas,bet tas praktiski neietekmēja kaimiņciltis. Mežu izciršana, ko aizsāka pirmie zemkopji, skāra, protams,daudz lielākus apgabalus. Bet pusotra miljona tonnu DDT izsmidzināšana uz planētas virsmas noveda pietā, ka visi Zemes iedzīvotāji ir saindēti ar šo pesticīdu, turklāt vairākkārt pārsniedzot pieļaujamo normu.Arī 195 indīgie savienojumi, kas veidojas automobiļu transporta darbības rezultātā, sagandē visasplanētas atmosfēru. Tā, piemēram, svina koncentrācija mūsdienu cilvēka skeletā gandrīz 100 reižupārsniedz svina saturu, kāds konstatēts seno mednieku skeletos. Bet saindēšanās ar svinu taču izraisasmagas psihiskās degradācijas formas! Ogļskābās gāzes nonākšana atmosfērā (tā ik gadu pieaug pardiviem procentiem!), sadedzinot milzīgu daudzumu organiskā kurināmā, draud pārvērst Zemi par milzīgusiltumnīcu. Ogļskābā gāze, laižot cauri atmosfērā uzkrājušos saules gaismu, var aizturēt Zemes izstarotosiltumu, tāpēc Zemes virsmas temperatūra paaugstināsies, bet tas savukārt izraisīs polāro ledāju kušanu ungrandiozus plūdus. Savu artavu biosferas bojāšanā ienes arī aviācija un kosmonautika - tās ne tikaiizsmidzina atmosfērā tūkstošiem tonnu ultraaktīvu "ķīmisku draņķu", bet arī pastāvīgi izdedzinaatmosfēras ozona slāni - vienīgo aizsargātāju pret ultravioleto saules izstarojumu. Nesen atklātaisgigantiskais caurums ozona slānī virs dienvidu puslodes patiešām ir draudīga "debesu zīme". Vislielākāproblēma ir radiācija, it īpaši ļaunums, ko nodara kodolieroču izmēģinājumi, kodolreaktoru nesakārtotāsaizsargsistēmas un radioaktīvo atkritumu pavirša apbedīšana. Ceturtdaļgadsimtu ilgušo Zemes atmosfērāun tās virskārtā veikto kodolizmēģinājumu rezultātā radioaktīvais fons ir pieaudzis astoņas reizes. Bet vēlbīstamākas ir tiešās lokālās parādības: radioaktīvie nokrišņi virs apgabaliem, kuri atrodas tālu noizmēģinājumu vietām. Šo izmēģinājumu ietekmē radiācijas līmenis pieaug un var izraisīt leikēmijailīdzīgas slimības un neprognozējamas gēnu mutācijas. Černobiļas atomreaktora ceturtajā blokā notikušaissprādziens ir vislielākā tehniskā katastrofa cilvēces vēsturē un labākais piemērs tam, ko nozīmē globālatehnogēnā pašnāvība.

Patiesībā biosferai kaitīgo faktoru ir daudz vairāk, nekā mēs šeit minējām, un svarīgi ir tas, kadaudzi no šiem faktoriem iedarbojas nevis lokāli, bet gan visas planētas mērogā. Turklāt lielāko daļu notiem praktiski nav iespējams neitralizēt, nesašaurinot ražošanu.

Protams, ražošanas intensīva attīstība noved arī pie straujas dabas resursu samazināšanās. Jau XXIgadsimta sākumā daži no tiem būs pilnīgi izsmelti.

Vienlaikus turpinās demogrāfiskais sprādziens.Uz draudīgo tendenču fona pavisam baismīgi izskatās "pieticīgā" summa - 250 tūkstoši dolāru -

apmēram tik daudz vienā sekundē pasaulē tiek iztērēts bruņošanās mērķiem. Masu iznīcināšanas līdzekļi,kuru pielietošana laikam gan novestu pie visu augstāko dzīvības formu izzušanas no Zemes virsas. Lainokļūtu viņpasaulē, cilvēkam pietiek ar nelielu lodi - pat bez smaguma centra nobīdes, bet mūsdienutehnoloģiskā civilizācija katram, pat zīdaiņus ieskaitot, pakalpīgi piedāvā kaut ko daudz efektīvāku,teiksim, ar vairākām tonnām trinitrotoluola pildītu bumbu vai šķipsniņu pulvera, ar kuru var noindētmilzīgu pilsētu vai pat veselu valsti…

Kādai tad jābūt "C" klases civilizācijai, lai tā spētu tikt galā ar šādām nestandarta problēmām?No vēstures mums zināms, ka izmaiņas apkārtējā vidē pašas par sevi nav nedz kaitīgas, nedz

svētīgas. Ekoloģiskā un pat sociālekoloģiskā nestabilitāte ir galvenais attīstības priekšnoteikums.Eksistēšana evolūcijas strupceļā neatbilst ļaužu priekšstatiem par cilvēka cienīgu dzīvi. Cits jautājums ir

temps, kādā mēs iedarbojamies uz apkārtējo vidi. Tam, protams, nevajadzētu būt pārāk ātram, lai cilvēkipagūtu adaptēties, bet arī nc pārāk lēnam, lai nesāktos vispārējs bremzēšanās process.

"C" klases civilizāciju, kas būtu spējīga saplānot un īstenot savas attīstības optimālos tempus ciešāmijiedarbībā ar apkārtējo vidi, varētu nosaukt par autoevolūcijas civilizāciju. Šis nosaukums būtībāatspoguļo to, ka attiecīgajā attīstības līmenī ir nepieciešama evolūcijas procesa intensīva regulēšanavisas planētas mērogā, bet iepriekšējo līmeņu civilizācijas to dara tikai ekstensīvi.

Varbūt mēs patiešām esam nonākuši līdz apkārtējās vides mainīšanas galējai robežai un būsimspiesti transformēt sevi kā sugu un mācīties atbilstoši tam pārveidot arī sociālos mehānismusvisdažādākajos apjomos.

Kaut ari ar filtrēšanu un slēgtajiem cikliem ražošanā ir iespējams ievērojami samazināt gaisasaindēšanas tempus, atmosfērā notiekošās izmaiņas diezin vai izdosies pilnīgi apturēt. Arī mums nāksieskaut kādā mērā pielāgoties tām, izmantojot bioloģiskos līdzekļus. Diez vai ir panākama idille, kurācilvēks, baudīdams materiālo un intelektuālo labumu pārpilnību, varēs arī pastaigāties neskartosparadīzes dārzos, kuros būs tas pats gaisa sastāvs, kāds bija Bībeles laikos.

Pirmajā pārejas periodā uz "C" klases līmeni mūsu civilizācijai neapšaubāmi būs no daudz kājāatsakās, lai attīrītos no pārāk bīstamām mantotām slimībām. Neradot īpašu zaudējuma sajūtu, varatteikties no daudzu bezjēdzīgu priekšmetu ražošanas un pat no pārmērīga patēriņa vispār, veltot visusspēkus intelektuālās attīstības veicināšanai. Greznība neaprobežojas ar desmit personiskajāmautomašīnām vai lieku dzīvojamo platību. Sociālajā aspektā daudz bīstamākas ir citas greznības formas:valsts robežu paplašināšana un armijas, kuru skaitliskais sastāvs lēšams miljonos, militārajāmvajadzībām atvēlētie miljardos rēķināmie budžeti un nežēlīgas sadursmes nacionālā diženuma ideju vaiticības simbolu vārdā.

Kad šīs barjeras būs pārvarētas vismaz tādā pakāpē, kādā tas šobrīd nepieciešams, var izvirzīt ļotinopietnus biotehniskos uzdevumus. Neviens nav pārliecināts par to, ka mūsu suga patiešām ir evolūcijasvirsotne. Jaunie ekoloģiskie apstākļi var diktēt saprātīgākas sugas veidošanos - tādas sugas, kas spējdaudz ātrāk adaptēties mainīgajos apstākļos, tai būs uzlabots metabolisms, papildu maņu orgāni utt.Pilnīgi iespējams, ka tiks izmantota bioloģisko un mākslīgo mikroelektrono elementu simbiozes ideja.Protams, jaunas sugas (vai jaunu sugu) rašanās novedīs arī pie tādu sociālo organismu tipu izveidošanās,kādi tagad nav pazīstami.

Nav izslēgts, ka mākslīgas sugas radīšana bioloģiskajā (bio- kibernētiskajā?) un sociālajā līmenī arīir Homo sapiens augstākais mērķis. Iepriekš nevar zināt, kāda loma viņam tiktu atvēlēta "C" klasescivilizācijā, bet tas nebūt nenozīmē, ka Homo "super- sapiens" katrā ziņā līdzīgi Frankenšteinamizrēķināsies ar savu radītāju. Visticamāk, ka pārveidosies paši "radītāji". Pēc visa spriežot, jaunacivilizācijas varianta parādīšanās ir tikai pāris tuvāko gadsimtu jautājums.

Uzraksts kompetentajiem - veltīgi secinājumiProtams, tematu par aizmirstajām civilizācijām, mēģinot noskaidrot to bojāejas un sabrukuma

cēloņus, varētu turpināt, sastādot vēl vienu ne mazāk apjomīgu grāmatu. Jo vairāk tāpēc, ka šajā grāmatānav aprakstītas lielās Ķīnas civilizācijas valstis, unikālā un skarbā samuraju Japāna, eksotiskā unnoslēpumainā Centrālā Āfrika, Dienvidāfrika un Ziemeļamerika, kā ari agrīno viduslaiku civilizācijas -vikingi, ķelti, gaili un ģermāņi. Iespējams, ka pie šā temata mēs vēl atgriezīsimies kādā no nākamajām šīssērijas grāmatām.

Tagad mēs zinām, ka veselu kultūru, valstu un civilizāciju bojāeja, sabrukums un izzušana no atmiņasir grandiozu dabas katastrofu, neprātīgu karu, viltīgu slimību un epidēmiju, kā arī superlielvalstu -impēriju bojāejas fenomena rezultāts. Bet šajā uzskaitījumā nepieciešams vēl viens interesantspapildinājums, kas skar minēto parādību kritērijus un pirmcēloni (izņemot dabas katastrofas). Atkal lasāmlabāko speciālistu šajā jomā - mums pazīstamo A. Toinbiju:

"Rūpīga analīze parādīja, ka nepastāv stingra sakarība starp sabiedrības spēju kontrolēt apkārtni un

civilizācijas lūzuma un sabrukuma procesiem. Gluži otrādi - ir pretējas liecības, kas runā par labu tam,ka, ja arī šāda saikne pastāv, tad tā ir sekojoša: jo vairāk nostiprinās vara pār apkārtni, jo vairāk tasveicina lūzuma un sabrukuma, nevis augšanas procesu. (Impēriju fenomens no Šumeras līdz Čīlei.)

Tas izpaužas iekšējo karu eskalācijā. Virkne karu noved pie lūzuma, kas, pakāpeniski pastiprinoties,pāriet sabrukumā. Izsekojot pa lejupejošu līkni aizlauztas civilizācijas ceļu, jāatceras Heraklīta teiktais:"Karš ir visu lielu māte." Postošā visu spēku koncentrēšana uz brāļu karu rada psihozi, kas ietekmēdažādus sabiedrības dzīves aspektus. Karš vienlaikus var stimulēt tehnikas attīstību, tātad - veicinātzināšanu padziļināšanu par materiālās pasaules likumiem. Tā kā cilvēces uzplaukuma līmeni parasti vērtēpēc varas un bagātības lieluma, bieži vien gadās tā, ka vēsturiskos civilizāciju traģiskā sabrukumaperiodus vienkāršā tauta savā apziņā uztver kā pārsteidzoša uzplaukuma un ziedu laikus. Šie bēdīgiemaldi var turpināties daudzus gadsimtus. Tomēr agri vai vēlu tas beidzas. Atklāsme nāk tad, kadnedziedināmi slimā sabiedrība uzsāk karu pati pret sevi. Šis karš aprij resursus, izsmeļ dzīvības spēkus,un sabiedrība sāk iznīcināt pati sevi.

Tādā kārtā aizvien pieaugošā vara, ar kuru Providence, labu vai ļaunu vēlēdama vai gluži vienkāršiironizēdama, apveltījusi sabiedrību, nenovēršami noved pie sabrukuma. Bet varbūt šī pašnāvnieciskāvirzība uz sevis sagraušanu tikai lieku reizi pierāda kādu vēsturisku patiesību: par grēku nākas samaksātar dzīvību. Un tomēr civilizācijas sabrukuma cēlonis meklējams citur: domstarpībās un nevienprātībā, kasnāk no pašām sociālā ķermeņa dzīlēm, jo civilizāciju bojāejas un depresijas galvenais kritērijs unfundamentālais cēlonis ir iekšējs sprādziens, pēc kura sabiedrība zaudē savas pašnoteikšanās spējas.

Sociālās plaisas - šā sprādziena sekas - izvago aizlauztas sabiedrības ķermeni. Ir "vertikālās"plaisas starp teritoriāli sadalītām kopienām un "horizontālās" plaisas - šķirās sadalīto jaukto kopienuiekšienē.

"Vertikālās" šķelšanās gadījumā sabiedrība sadalās vairākās lokālās valstīs, un tas izraisa asiņainussavstarpējos karus. Šie kari nomoka sabiedrību tik ilgi, līdz viena no pretējām pusēm izšķirošā triecienāuzvar otru un nodibina stingru kārtību un vienpersonisku varu. Mēs jau redzējām, cik milzīga lomapasaules vēsturē ir katram šīs vertikālās šķelšanās gadījumam un cik daudz starpvalstu karu tās izraisa.Patiešām - četrpadsmit gadījumos no sešpadsmit zināmajiem civilizāciju lūzuma gadījumiem tiešisavstarpējo karu eskalācija bija šā lūzuma galvenais cēlonis. Tomēr jāpiebilst, ka vertikālā šķelšanās,iespējams, nav pati raksturīgākā nesaskaņu izpausme, kas noved pie civilizācijas sabrukuma. Jo tā dēvētācivilizētā valsts nav nekas vairāk kā primitīva cilts, kas apgādāta ar augsti attīstītu tehniku. Lai gan karšstarp civilizētām valstīm ir daudz postošāks par karu starp primitīvas sabiedrības ciltīm, abos gadījumostas ir vienlīdz pašnāvniecisks."

Neiztirzāsim sabiedrības "horizontālo" sašķelšanos pēc šķiru pazīmēm (piemēram, kristīgāsbaznīcas cīņu pret barbaru rituāliem Romas impērijas nomalēs). Toinbija vēstures filozofija ir par dziļuun zinātnisku, lai tai pievērstos mūsu grāmatā, taču diemžēl ne vienmēr.

CIVILIZĀCIJĀS BOJĀEJĀS NOSLĒPUMI Formāts 84x108/32. 12 flz. iespiedi.; 20.16 uzsk. iespiedi. Tiipa* 2 000 3K3. 3aKa3 41.

Izdevniecība Aplis, Raunas ielā 44, Rīga, LV-1084kbaaHMC 0cymecTiineH0 ripu y>iacrHH OOO «Hi/uvrc/ibCTBo ACT»Orne'iaiaHO c roTOBbix ,nHan03MTMB0B b OAO «Pbi6nHCKHir /Iom ne'iaTH» 152901, r.

Pw6hhck, yji. HicanoBa, 8.* Nodaļā izmantota M. Stingla grāmata "Noslēpumaina Polinēzijā": M. CniHni "TaHHCTBennaj!

n<wiHHe3HJi", M.,"HayKa", 1991 -224c.[1] t. tjioga. pycckhfl actpojiorhmcckhh c6opiiHK. M:)/ļ "Eejibiii MC/iBCflb", 1993.-96 c.[2] nodaļas teksts ņemts no grāmatas A.rop6oBCKHH "3ara,aKii apeBHCHiiieH HCTOpHH". -

M.: 3naHMe, 1971. - 78 c.[2] y. O. J1h66h - c6. "HayKa h «lejiOBcnecTBo", "3HaiiHc'\ 1962.32[3] noda|ā galvenokārt izmantoti Tamāras Globas raksti no krājuma "Tamāra" ("Тамара") un V.

Sarianidi raksts "Kur dzimis Zoroastrs?" no krājuma "Гипотезы, прогнозы. Будущее науки".Международный ежегодник. Вып. 22. М.: Знание, 1989, 253-271.с,

[4] noda|ā izmantoti fragmenti no Kurta Cerama grāmatas "Dievi, kapenes, zinātnieki": KypT B.KepaM "Boru, rpoGnHUti, yieiikic", M.:"HayKa", 1986.

2K - rf .[5] s. lazarevs. "Kannasdiagnostika" (C.l I. JlaiapcB "/J(narnocTHKa KapMbi", Kh.1. CncrcMa

n0.'ieB0H caMopcryjiHUHH, Cn6.:AO "C(ļ>epa". 1993).[5] Šajā noda|ā izmantoti fragmenti no A. Kondratova grāmatām "Atlantija bez Atlantīdas" un "Triju

okeānu noslēpums".[6] Šeit un tālāk nodaļā izmantoti fragmenti no K.V. Cerama grāmatas "Dievi, kapenes un zinātnieki".

R., Zinātne, 1982.195[7] a. Ģiczena tulkojums.[8] g. bonharts-levins "senindiešu civilizācija. filozofija, zinātne, reliģija". Г.М. Бонгардт-Левин.

"Древнеиндийская цивилизация. Философия, наука, религия". М., изд. Наука, 1980.->333 с.[9] zubricka raksts grāmatā "Noslēpumainais, aizmirstais, neticamais…": 3y6pHUKHH b kh.

"Taiinoe, 3a6i»iroe, HCBepojnnoe…". M.: Omecmo no HjyncHHK) tvimh h 3ara0K 3cm.ih. "Jlapre",1991.

[10] nodaļā izmantota M. Stingla grāmata "Noslēpumaina Polinēzija": M. CTHHrji"TaHHCTBeHHaa 1 IojiHHe3HH", M.. "HayKa", 1991 - 224 c.