Annotation

Gadsimtu noslēpumi - 10Sērija "Gadsimtu noslēpumiOtrā pasaules kara noslēpumi - arvien jaunas versijas un patiesības: spiegs, kas mānija Hitleru;

slepenā misija Ziemeļāfrikā; "X" stunda; nāvējoša dubļu pika 3osifam Staļinam; cīņa pret vāciešubrīnumieroci.

Avantūristi un favorīti: Mediči dzimtas intrigu labirinti; kas gulējis N.Rubinšteina kapā; zeltaināgalva uz bendes bluķa; atrastās un neatrastās bagātības.Ar šiem un vēl daudziem citiem jautājumiemlasītāju iepazīstina kārtējais "Gadsimtu noslēpumi" sējums.

2001 A P l I SNo krievu valodas tulkojis Harijs Veidemanis Mākslinieks Vilnis Lapiņš"Izdevniecība Aplis". Rīga, 2001 Lapiņš, māklisn. noform., Rīga, 2001SATURSKara atbalsisOTRĀ PASAULES KARA SPIEGIUN NOSLĒPUMI Frederiks Peitons. Slepenā misija Ziemeļāfrikā………………………….. 7Dons Vortons. Grandioza gatavošanās aizjūras kampaņai ….. 16Donalds Kosters. "Mēs jūs gaidījām Dakarā!"…………………………… 20Džordžs Viliss. Slepenā ielavīšanās………………………………………….. 27Džūens Montegjū. Mironis, kas piemuļķoja nacistus………………. 41Džozefs Kalabro. Operācija "Atmaksa"……………………………………… 47Mērija Naita. Cenzori pret spiegiem…………………………………………. 52Ralfs Hendersons. Birmas džungļu karavīri……………………………… 58Elans Mičijs. Pēnemindes noslēpums………………………………………. 68Džordžs Kents. Cilvēks, kas paglāba Londonu………………………… 72Dž. Edgars Hūvers. Spiegs, kas mānīja Hitleru………………………… 78Frederiks Peitons. Papīra šāviņi jeb Kā Ass valstu kareivjiem "skaloja smadzenes" 82Frederiks Sonderns, jun. Vienpadsmit pret nacistuatombumbu………………………………………………………………………………… 86Roberts Kempners. Visu laiku vislabāk atalgotaisspiegs………………………………………………………………………………………….. 93Sesils Skots Foresters. Reidera "Scharnhorst" vajāšana 99

Džordžs Kents. Žēlsirdības sazvērestība…………………………………. 105Elans Mičijs. Tunelis uz brīvību………………………………………………. 109Viktors Trojanovskis. Novgorodas purvi atklāj patiesību ……… 125Vladimirs Sučkovs. Nāve guļ Skageraka dzelmē…………………….. 129Vladimirs Sučkovs. Kad pienāks "X" stunda……………………………. 133Mihails Pavlušenko. Vāciešu brīnumierocis un cīņa pret to….. 138Neticamā realitāteNikolajs Kedrovs. "Man vēl ir divi gadi…"……………………………….. 177Senču noslēpumiViktors Burahovičs. Lemūrija - vai tā ir Platona At-lantīda?…………………………………………………………………………………….. 189Pagājības ēnasNatalja Popova. Koka kastes noslēpums………………………………… 263Konstantīns Smirnovs. Ģēnija drāmas pēdējais cēliens …………………… 265Avantūristi un favorītiAndrē Kastelo. Leonora Galigai jeb Čūska pie Francijas krūts 273Atrastās un neatrastās bagātībasVladimirs Petrovs. Nogrimušais Bonaparta noslēpums………. 321Nikolajs Hotimskis. Čemodāns ar dārglietām………………………… 328Starp pagātni un nākotniJevgeņijs Latijs, Vladislavs Romanovs. Kas šāva uzĻeņinu?…………………………………………………………………………………….. 349Aleksandrs Panfilovs. "Un nāve nepiestās pie manas gultas…" 372Oļegs Šiškins. Ceka, Čeka un Šambala……………………………………. 380Boriss Jefimovs. "Ir biedra Staļina piekrišana"……………………….. 389Nikolajs Hotimskis. Nāvējoša dubļu pika JosifamStaļinam……………………………………………………………………………………. 395Fjodors Kožukovs. Šāviens Sarkanajā laukumā……………………… 405Eduards Hlistalovs. Zeltainā galva uz bendes bluķa…………….. 408Vladimirs Nadeins, Jurijs Ribalkins. "Operācija X" -vienādojums ar vienu nezināmo…………………………………………… 418Vladimirs Nadeins. Rauls Vallenbergs bija ne tikaizviedru diplomāts, bet arī amerikāņu spiegs……………………….. 426Alēns Deko. Staviska dīvainā nāve………………………………………….. 429Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

KARA ATBALSISOTRĀ PASAULES KARA SPIEGI UN NOSLĒPUMIDons VortonsDonalds KostersDžordžs VilissDžūens Montegjū MIRONIS,Džozefs KalabroMērija NaitaRalfs HendersonsElans Mičijs

Džordžs KentsDž. Edgars HūversFrederiks PeitonsFrederiks Sonderns, jun. VIENPADSMITRoberts Kempners VISU LAIKUSesils Skots Foresters,romāna "Kapteinis Horācijs Hornblovers" autors REIDERA "scharnhorst"vajĀŠanaDžordžs KentsElans MičijsViktors TrojanovskisVladimirs SučkovsVladimirs SučkovsMihails Pavlušenko, kara vesturnieksNETICAMA REALITĀTENikolajs KedrovsSENČU noslēpumiViktors BurahovičsPAGĀJĪBAS ĒNASNatalja PopovaKonstantīns SmirnovsAVANTŪRISTI UN FAVORĪTIAndrē KasteloATRASTĀS UN NEATRASTĀS BAGĀTĪBASVladimirs PetrovsNikolajs Hotimskis ČEMODĀNS AR DĀRGLIETĀMSTARP PAGĀTNI UN NĀKOTNIJevgeņijs Latijs, Vladislavs RomanovsAleksandrs PanfilovsOļegs ŠiškinsB. JefimovsNikolajs HotimskisFjodors KožuhovsEduards HlistalovsVladimirs Nadeins, Jurijs RibalkinsVladimirs NadeinsAlēns DekoPASKAIDROJUMI

KARA ATBALSIS

OTRĀ PASAULES KARA SPIEGI UN NOSLĒPUMI Frederiks Peitons

SLEPENĀ MISIJA ZIEMEĻĀFRIKĀ

ĢENERĀLIS Dvaits Eizenhauers sēdēja savā štāba mītnē Londonā un raudzījās telegrammā, kas bijasaņemta no Kara ministrijas. Telegrammai bija grifs "Pilnīgi slepeni", un tā prasīja, lai viņš pieņemlēmumu, kas bija viens no atbildīgākajiem visā viņa karavīra mūžā. Tajā bija teikts, ka "…sabiedrotajiemsimpatizējošu franču virsnieku grupa Alžīrijā izteikusi vēlēšanos, lai pieci ģenerāļa Eizenhauera štābavirsnieki slepeni piekļūst Alžīras pilsētai, kur saņems informāciju par to, kā sabiedrotie varētu viņiempalīdzēt sakarā ar nepārprotami draudošo Ass valstu karaspēka iebrukumu."

Ģenerālis iegrima pārdomās. Noteiktajā datumā "D" pulksten "N" (1942. gada 8. novembrī pulkstenvienos naktī) amerikāņu un britu karaspēka vienības izcelsies Ziemeļāf- rikas piekrastē Slepenā tikšanāsar francūžiem varētu dot ziņas, kas ļautu saglabāt daudzu karavīru dzīvību. Bet tas ir saistīts ar milzīgurisku. Par to var uzzināt Višī režīma virspavēlniecība un vācieši, kas tūlīt sāks rīkoties. Tādā gadījumāvisa grandiozi iecerētā operācija var beigties ar katastrofu.

Eizenhauers pavērās savā vietniekā, kas sēdēja galda pretējā pusē, - slaidajā, sešas pēdas un trīscollas garajā ģenerālmajorā Markā Veinā Klārkā.

- Man šķiet, ka jūs, Vein, varētu šo uzdevumu veikt.Lēmums bija pieņemts, un abi ģenerāļi tūlīt aizbrauca uz Dauningstrītu 10. Premjerministrs Vinstons

Čērčils uzklausīja viņu plānu un to atbalstīja, viņam tas bija pat gaužām pa prātam.- Rīkojieties, - viņš sacīja. - Mēs sniegsim jums visu iespējamo palīdzību.Pēc tam Klārks steidzīgi izraudzījās četrus cilvēkus, kam bija jādodas ceļā kopā ar viņu: JKS

kapteini Džeraldu Raitu, lielisku šāvēju; Džūljusu Houlmsu, kas pazīst Al- žīriju un runā franciski;pulkvedi Ārčiju Hamblenu, speciālistu desantu izcelšanas un karaspēka vienību transportēšanasjautājumos, un brigādes ģenerāli Laimanu Lemniceru no operatīvās sagatavošanas pārvaldes G-3 (vienano četrām galvenajām pārvaldēm, kas veido ASV armijas ģenerālštāba vispārējo daļu).

Katrs virsnieks saņēma šādu instrukciju: "Aizejiet no savas dienesta vietas tā, it kā pēc stundasatgrieztos. Sagatavojiet mugursomu. Nekādu dokumentu. Izbraucam naktī." Bez mugursomām viņi paņēmalīdzi arī Garanda pašlādētājas šautenes, Tompsona pistoļložmetējus un katram gadījumam - pa diviemtūkstošiem dolāru. 19. oktobra rītā pulksten 7.30 divas lielas lidmašīnas pacēla viņus gaisā, un vēsturiskāmisija sākās.

Pa to laiku uz britu jūras kara bāzi pa zemūdens kabeli kapteinim D. Foksam tika nodota šifrētapavēle sagatavot zemūdeni un četrus tā saucamos kajakus - no koka un brezenta taisītas mazas laiviņas —,lai amerikāņu emisārus nogādātu un izsēdinātu Āfrikas krastā. Misijā piedalījās arī komandosi - šādudesantoperāciju speciālisti. Viņus pārstāvēja trīs virsnieki - kapteinis Kortnijs, saukts par Džumbo,kapteinis Livingstons un leitnants Futs.

Dienā Klārka grupa ieradās bāzē. Fokss uzmanīgi uzklausīja viņu turpmākā ceļa plānu un atklātipateica:

- Tas ir ļoti bīstami. Līdz piekrastei mēs jūs nogādāsim, problēmu nav, taču šie kajaki nav nekascits kā plānas čaumalas. Kad jiīra sadumpojas, ar tiem nav iespējams irties, tos pat ūdenī nevar nolaist.

Klārks pamāja ar galvu. Viņš jau bija domājis par šādām briesmām un ņēmis tās vērā.- Ģenerāli, - Fokss turpināja, - tas viss atgādina Open- heima spiegu trilleri, kura varonis,

ievērojams super- aģents, dodas uz noslēpumainu fermu, kurā naktīs iespī- das gaisma.

Klārks pasmīnēja.- Velns parāvis, no kurienes jums tas zināms?Piekrastes fermera mājā patiešām vajadzēja degt gaismai, ja izkāpšana malā nebūs apdraudēta.

Reizē ar mēness parādīšanos pieci amerikāņi un trīs britu komando- si zemūdenes komandiera leitnantaDžūela pavadībā uzkāpa uz neliela zemūdens kuģa, kura tonnāža nepārsniedza 750 tonnas. Viņiem bijaspeciālas kabatas baterijas, kuru gaismas stari no sāniem nebija saskatāmi, ar tām viņiem bija jāsignalizēpar veiksmīgu izkāpšanu krastā. Bez tam viņi bija apgādāti ar speciālām sarunu ierīcēm "joki- toki", laivarētu uzturēt sakarus ar zemūdeni. Sāka griezties dzenskrūves, un zemūdene pameta piestātni.

Pārbrauciena otrajā naktī pulksten četros zemūdene sasniedza izsēšanās vietu un iznira no ūdens.Desantnieki ieraudzīja krastā mirgojam uguntiņu. Bet rītausma jau bija tuvu, izsēšanās būtu riskanta, unviņi atkal ienira dzelmē, nolēmuši nogaidīt līdz vakaram. Lūkodamies periskopā, Klārks varēja saskatītveco, mauru stilā būvēto fermas māju stāvas kraujas malā. Aiz mājas stiepās galvenais ceļš uz Alžīru.Apkārtnē nebija redzamas nekādas dzīvības zīmes.

Piecpadsmit stundas mazā zemūdene palika dzelmē, tad iestājās tumsa, un tā pacēlās virs ūdens.Virsnieki uzkāpa augšā un sāka gaidīt, kad atkal iespīdēsies signāl- uguntiņa. Pulkstenis jau bija astoņi,tad deviņi, bet māja krastmalā joprojām slīga tumsā. Šais gaidu pilnajās stundās novērošanas tornīizskanēja daudz īpatnēju lūgšanu, bet neviena no tām nebija ieturēta dievbijīgā garā. Vai tiešām viņiemšajā peldošajā caurulē būs jānokvern vēl divdesmit četras stundas?

- Kaut kas ir noticis, - Lemnicers ierunājās vārgā balsī. - Gaismas nebūs.- Gaisma būs, - Klārks viņam iebilda, - un es esmu gatavs par to saderēt uz desmit dolāriem.Visi, izņemot Houlmsu, noslēdza ar viņu derības, un Klārks nokāpa lejā nosnausties. Pulksten 23.30

Houlmss viņu uzmodināja.- Jūs esat vinnējis, tikko iedegās gaisma, - viņš pavēstīja.Matroži pa torpēdlūkām izstūma kajakus ārā un nolaida ūdenī. Iekāpuši tajos un turēdamies cits pie

cita pēc iespējas tuvāk, misijas dalībnieki sāka irties uz krastu. Kad līdz tam bija palikuši aptuveni piecisimti jardu, viņi apstājās, jo radās šādā situācijā pilnīgi saprotamas aizdomas: Višī režīmam uzticīgāpolicija varbūt uzzinājusi par viņu ierašanos un tagad jau gaida piekrastes krūmājos. Vai viņi neiekritīslamatās? Kādam vajadzēja iet pa priekšu un visu noskaidrot.

Džūljuss Houlmss pilnīgi pārvaldīja franču valodu un pazina vairākus piekrastes iedzīvotājus, tādēļviņš kopā ar kapteini Livingstonu devās tālāk. Ja viss būs kārtībā, viņiem sekos arī pārējie. Pēc desmitminūtēm Houlmsa laivas dibens saskārās ar krasta oļiem. Pacēluši šautenes kaujas gatavībā, abi virsniekipiesardzīgi sāka iet pa krastu uz priekšu. Piepeši krūmos kaut kas iečabējās, un, zibenīgi pagriezušies uzto pusi, viņi pacēla šautenes.

- Kas nāk? — atskanēja sauciens angļu valodā.- Bet kas jūs esat? - savukārt jautāja Houlmss.- Ridžvejs Naits.Naits bija amerikāņu vicekonsuls un piedalījās šīs vizītes izkārtošanā.- Es esmu Džūljuss Houlmss. Kur ir Bobs Merfijs?Mērfijs, Savienoto Valstu ģenerālkonsuls Ziemeļāfrikā, bija galvenais gaidāmo sarunu organizētājs.- Viņš ieradīsies kuru katru brīdi. Viss ir kārtībā.Houlmss pagriezās pret Livingstonu un teica:- Noraidiet signālu!Kapteinis sāka mirkšķināt savu bateriju uz jūras pusi. Signāls "C" (correct) nozīmēja, ka viss ir

kārtībā, turpretim "F" (foney) - ka radušās problēmas. Pēc Morzes ābeces Livingstons pārraidīja signālu"C", un drīz no tumsas iznira pārējie kajaki un krastā izkāpa vēl seši cilvēki. Pēc tam signāls "Visskārtībā" tika nodots zemūdenei, kas ieslēdza dzinējus un aizgāja tālāk prom no krasta.

Laivas bija jānoslēpj, caur un cauri izmirkušie un nosalušie vīri tās ievilka fermā un iekšpagalmā

salika kaudzē. Pēc tam viņi novilka drēbes, izžāva tās un mazliet ieturēja brokastis - cilvēki, kam nervisasprindzināti kā stīgas, diezin vai var sajust lielu ēstgribu -, pēc tam likās uz auss, kamēr pulkstenseptiņos ieradās franči. Tad sākās sarunas.

Iegūtā informācija sabiedrotajiem bija ārkārtīgi svarīga. Viņi uzzināja datus par Kasablankas,Alžīras, Orā- nas un Tunisas ostu ietilpību tonnāžas izteiksmē, franču virspavēlniecības plānus pret jūrasdesanta izsēdināša- nu, vietas, kur franču armijas pretošanās būs visstiprākā, kur tikai šķietama, un daudzko citu. īpašā informācija par aerodromu skrejceļu joslām, kā vēlāk izrādījās, bija pat nenovērtējamisvētīga.

Bet ģenerāļa Klārka veiksme ar to beidzās. Džerijs Raits pēkšņi saklausīja troksni, kas viņam likasteidzīgi palūkoties ārā. Zem mājas sarkano dakstiņu jumta svelpa negaidīti uzradies vējš, bet uz krastuvēlās viļņi cilvēka augumā. Raits saprata, ka šādā vētrā neizdosies kajakus ielaist ūdenī. Drūmānoskaņojumā viņš atgriezās mājā.

Pa to laiku divi fermas strādnieki, arābi, kurus konspirācijas labad saimnieks no rīta bija atbrīvojisno darba pienākumiem, aizbrauca uz tuvējo pilsētiņu un, ieradušies pie policijas komisāra, paziņoja, karedzējuši dīvainus cilvēkus, kas vilkuši uz fermu lielus saiņus (tās bija laivas). Senāk kontrabandisti šofermu bija izmantojuši par mantu slēptuvi, tādēļ policija nosprieda, ka tā atkal kļuvusi par kontrabandistumidzeni. Policijas auto tūlīt izbrauca uz norādīto vietu, kur notika amerikāņu un angļu tikšanās arfrančiem…

Fermas mājā pārrunas jau tuvojās beigām. Bija jāapspriež vēl tikai viens jautājums.- Nepieciešams izraudzīt līderi, kuram mēs visi varētu sekot, - sacīja viens no franču virsniekiem.Tika nosaukts Anrī Onorē Žiro vārds. Ģenerālis slēpās okupētajā Francijā, un tika nolemts viņu

izvest un nogādāt Ziemeļāfrikā.Piepeši blakus istabā griezīgi ieskanējās telefona zvans. Pie galda sēdošie cits ar citu saskatījās.

Mājas saimnieks pacēla klausuli un tūlīt baiļu pilnām acīm ieskrēja pie tikšanās dalībniekiem.- Policija! Viņi būs šeit pēc piecām minūtēm.Visi vecākie franču virsnieki steidzīgi aizgāja — viņu pie- tveršana šādā situācijā draudēja ar

tribunālu un nošaušanu par nodevību. Ierūcās motori, noklabēja sajūgi, un viņi aizbrauca.Klārka vīri ātri sabāza azotē kartes un dokumentus. Šai brīdī viņi bija palikuši starp vētraino jūru un

Višī policiju, kuras automašīnas rūkoņa tālumā jau bija sadzirdama. Kur lai viņi dētos?- Šeit ir vīna pagrabs, - Mērfijs atjauta, - kāpiet lejā. Bet es izvadīšu policistus ārā.Klārkam šāds priekšlikums nepatika: pagrabs nav nekas cits kā pelu slazdi, taču nebija vairs laika

prātot - no piebraukušās mašīnas jau lēca ārā žandarmi, un astoņi virsnieki, paķēruši šautenes unrevolverložmetējus, nozuda zem grīdas. Mērfijs aizvēra lūku, uzvēla uz tās kastes un gāja sagaidītnelūgtos viesus.

Viņš izgudroja rīcības shēmu, kurai, viņaprāt, bija jāattaisnojas: galds, pie kura notika apspriede,bija piekrauts ar pustukšotām pudelēm un apbārstīts ar izsmē- ķiem, bet istabā palikušais franču leitnantsprivātās drēbēs un mājas saimnieks - francūzis, uzvārdā Tesjē, - izlikās par Mērfija un Naita pudelesbrāļiem un dzērāja balsī sāka skaļi smieties, ķiķināt un bļaustīties. Tādu ainu ieraudzīja mājā ienākušaispolicijas komisārs.

Lejā pagrabā, kas bija desmit pēdu plats un desmit pēdu garš, Klārks savus cilvēkus novietoja aizkāpnēm un gar sienām tā, lai tie nebūtu no augšas saredzami. Bet ko tad, ja žandarmi nokāps pagrabā, laito pārbaudītu? Tad visi šie cilvēki tiks nošauti, tādēļ Klārka pavēles, ko viņš izteica čukstus, bijavienkāršas un saprotamas. Bet augšā situācija strauji pasliktinājās. Bija dzirdams, kā Mērfijs strīdas arkomisāru. Viņš esot nolēmis kopā ar draugiem sarīkot iedzeršanu, vai tad tas ir noziegums? Ko gan teiktumesjē komisārs, ja amerikāņu policisti Ņujorkā ielauztos kāda francūža privātajā dzīvoklī? Balsis nācaaizvien tuvāk, kamēr sāka skanēt tieši virs viņu galvām.

Pēkšņi saspīlētajā pagrīdes klusumā ieskanējās it kā aizturētas elsas. Izrādījās, ka Džumbo

Kortnijam uznākusi klepus lēkme, ko viņš visiem spēkiem cenšas apspiest. Šīs skaņas pārējiem šķita tikstipras, ka tās varētu sadzirdēt pat pašā Alžīrā.

- Mans Dievs, - Džumbo ar mokām izdvesa, izmisīgi pūlēdamies atbrīvoties no spazmām, kasviņu smacēja nost, - es tūlīt izlaidīšu garu!

- Baidos, ka tā nenotiks, - Klārks drūmi pavīpsnāja. - Še, ņem košļājamo gumiju.Iebāzis gumiju mutē, Džumbo cītīgi ņēmās to zelēt. Spazmas atlaidās, pagrabā no jauna iestājās

klusums. Visi, kas šeit bija, varēja saklausīt savas sirds pukstus.Augšā Mērfijs joprojām skaļi protestēja, bet franču leitnants skaļi dziedāja dzērāju dziesmas. Pēc

brīža balsu tonis mainījās, policijas komisārs nebija pārlieku bezkaunīgs.- Bobs viņu pārliecinājis, - Houlmss nočukstēja un viegli uzelpoja.Komisārs nolēma, ka šoreiz nav darīšana ar kontrabandu. Tomēr piebilda, ka par šo gadījumu viņam

jāziņo saviem priekšniekiem, un tie neapšaubāmi organizēs vēl vienu, turklāt stipri nopietnāku vizīti.Šai brīdī Džumbo atkal uznāca klepus lēkme.- Košļājiet gumiju! - Klārks draudīgi nočukstēja.- Es košļāju, ser, - Džumbo atbildēja, - bet tai nav nekādas garšas.- Par to nav jābrīnās. Pirms iedevu jums, es to biju košļājis jau vismaz stundu.Šis dialogs tika novērtēts kā stipri amizants, bet tas notika daudz vēlāk. Drīz apklusa aizejošo soļu

klaudzieni, un pēc brīža viņi sadzirdēja aizbraucošās automašīnas rūkoņu. Klārks un viņa biedri uzkāpaaugšā, domādami vienu domu: pēc iespējas drīzāk doties atpakaļ uz zemūdeni, kas viņus gaidīja. Tačuvētra vēl nebija mitējusies, un pret krastu vēlās putās sakulti viļņi.

- Man nekad nav paticis šādā laikā nolaist ūdenī vaļu medību laivu, - Džerijs Raits drūmi noteica.Misiju varēja uzskatīt par veiksmīgi pabeigtu, protams, ar piebildi, ja viņiem izdosies aizvest iegūto

informāciju.- Pamēģināsim, — ģenerālis Klārks nolēma.Ar rāciju viņi sazinājās ar zemūdeni un pārraidīja:"Pienāciet tuvāk. Mums ir nepatikšanas, gatavojamies doties atpakaļ nekavējoties."Viņi nonesa kajakus krastmalā, kur plosījās griezīgs vējš, un mēģināja tos ielaist ūdenī. Taču

satrakotā jūra mazās laiviņas mētāja kā rotaļlietas. Klārks novilka virsdrēbes un, saņēmis tās rokā, gājaiekšā bangās kopā ar Kortniju. Viņiem izdevās iekāpt zvalstīgajā kajakā un dziļi iegremdēt airus, betpiepeši pār viņiem pārvēlās augsts ūdens valnis, tas apgāza laivu, un abi cilvēki nozuda putu kalnos.

Pēc dažiem mirkļiem, šļūcinādama pa jūras dibenu, straume viņus kūleniski izmeta atpakaļ krastā.Abi spļāva sāļaino, smilšaino ūdeni un neganti lamājās. Pārējie notvēra viņu kajaku, bet airus un ģenerāļadrēbes jūra pievāca sev.

- Ķeriet bikses! - kāds izsaucās.- Pie velna bikses! - ģenerālis piebalsoja. - Ķeriet airus!Airus izdevās izglābt. Bikses aizpeldēja. Pat Klārkam gribot negribot bija jāatzīst, ka šonakt ķerties

pie airiem vairs neizdosies. Turklāt viņš saprata, ka būs jāpaliek šeit varbūt vēl vairākas dienas, ja vējšnebeigsies. Bet vēlreiz līst pagrabā Klārks kategoriski atteicās, vienalga, vai atbrauks policija vaineatbrauks. Tāpēc viņi nomaskēja kajakus un paslēpās starp palmām, nemitīgi stiprajā vējā trīcēdami undrebēdami no aukstuma, bet saglabādami pārvietošanās brīvību briesmu gadījumā.

Policisti atkal parādījās pulksten 11.00 vakarā. Sagaidījis viņus ar žilbinošu smaidu, Mērfijs sākasarunāties raitā un mierīgā balsī. Policisti negāja pārmeklēt palmām apaugušo apkārtni, bet solījāsatbraukt rīt no rīta. Briesmas bija atliktas uz nākamo dienu.

Pret rītu, apmēram pulksten četros, vējš, kā likās, jau pierima, lai gan jūra joprojām vārījās.- Pamēģināsim atkal, - Klārks nolēma.Zemūdenei tika noraidīts neatlaidīgs lūgums:"Pienāciet tik tuvu, cik vien varat."

Tagad Naits, Tesjē, Mērfijs un franču leitnants turēja kajaku, kurā iesēdās Klārks ar Raitu. Pēc tamviņi to vilka jūrā, tālāk prom no piekrastes viļņiem, kamēr nokļuva līdz samērā mierīgai joslai. Un tadRaits uzsauca:

- Rei-zē!Visi četri ar joni grūda laivu uz priekšu, bet Klārks un Raits sāka airēt. Piedrāzās vilnis, un dažus

mirkļus, kas likās tik gari kā mūžība, vieglais kajaks gandrīz vertikāli pacēlās gaisā, tad pārvēlās pāriviļņa galotnei. Reizē ar šo vilni krasta bangas bija pārvarētas. Pa to laiku arī pārējie šā vai tā bijaiekāpuši laivās un beigu beigās visiem izdevās atirties no krasta.

Zemūdeni pēdējais sasniedza Houlmss. Milzīgs vilnis pacēla viņa kajaku un uzmeta uz klāja. Viņšpats iekrita tieši matrožu rokās, kas viņu saturēja, kamēr ūdens nebija noplūdis, bet viņa kajaks pārlūza uzpusēm un nozuda jūrā.

Laivas nozušanai varēja būt ļoti bīstamas sekas: krastā izskalotās laivas atlūzas kopā ar vēstulēm,karavīra formas tērpu un mugursomu ar naudu neapstrīdami liecinātu, ka piekrastē bijuši amerikāņi. Tāpēcviņi Mērfijam nosūtīja radiogrammu ar brīdinājumu par nepieciešamību pārlūkot krastmalu. Mērfijs kopāar Naitu un abiem francūžiem pārstaigāja jūras malu un iznīcināja visas "kuģa katastrofas" pēdas.

Bet angļu zemūdene tai laikā turpināja ceļu ar četru mezglu ātrumu - tas bija maksimālais ātrums, košis kuģis varēja attīstīt zem ūdens. Klārks ļoti vēlējās savu informāciju nogādāt Londonā pēc iespējasdrīzāk, tādēļ nolēma riskēt un pārkāpt radioklusēšanas režīmu. Viņš uz tuvāko britu bāzi nosūtījaradiogrammu ar lūgumu atsūtīt lidmašīnu, norādīdams viņu zemūdenes koordinātas, kursu un ātrumu.

Pulksten 15.20 debesīs parādījās "Catalina", tā saucamā lidojošā laiva, kas, apmetuši ap zemūdeniloku, nolaidās uz ūdens netālu no tās. Atkal sakāpuši kajakos, Klārks un viņa ceļabiedri pārcēlās uzlidmašīnu un pēc pusotras stundas jau bija bāzē Nosūtījuši uz Angliju ziņojumu par misijas pilnīguizdošanos, arī viņi paši devās uz turieni. Tomēr beigās veiksme, kā likās, bija nolēmusi galīgi novērstiesno ģenerāļa. Viņu lidmašīna vispirms iekļuva miglā, vairākas stundas lidoja kā pa baltu necaurredzamumasu un tik stipri apledoja, ka tik tikko turējās gaisā. Klārks šo pārlidojumu nosauca par "misijasvissatraucošāko epizodi".

Anglijā, kur pavadītājlidinašīna ieradās precīzi pēc grafika, jau valdīja satraukums. Beigu beigāsģenerāļa lidmašīna iznira no mākoņiem un uzsāka nosēšanos. Lai nopirktu tik daudz benzīna, cik bijaatlicis tās tvertnēs, pietiktu ar desmit centiem.

Pēcāk ģenerālis Klārks izteica savu vērtējumu ziņām, kas bija iegūtas no frančiem, un fermāvispārējos vilcienos sastādītajiem plāniem. Tikai šīs satikšanās dēļ "izdevās saglabāt tūkstošiemamerikāņu un britu dzīvību", viņš man teica, kad es ar viņu runāju pēc veiksmīgās ielaušanāsZiemeļāfrikā. "Franču karaspēka vienības tagad drosmīgi un veiksmīgi cīnās mūsu frontē tāpēc, ka taisanāksmē mēs nospraudām kopīgas rīcības principus."

Dons Vortons GRANDIOZA GATAVOŠANĀS AIZJŪRAS KAMPAŅAI

DIVPADSMIT armijas virsnieki bija uzaicināti kādā 1942. gada vasaras sākuma pirmdienas rītāierasties uz slepenu tikšanos Vašingtonā necilā "Munition Buil- ding" nama (veca ēka Konstitūcijasavēnijā, kur pirms pārcelšanās uz Pentagonu mitinājās Aizsardzības ministrija) 3045. kabinetā. Viņiieradās pa vienam, klusi un nemanāmi, un nevienam nebija ne jausmas, kādēļ ataicināti. Pēc divāmstundām viņi tikpat nemanāmi aizgāja katrs uz savu pusi, aiznesdami līdzi vienu no lielākajiem tā laikakara noslēpumiem: lēmumu sūtīt amerikāņu ekspedīcijas spēkus uz Ziemeļāfriku.

Brigādes ģenerāļi un pulkveži atgriezās savos kabinetos, lai iedarbinātu sarežģītu Ziemeļāfrikaskampaņas sagatavošanas mehānismu. Viņiem bija jāorganizē visi priekšdarbi, lai nodrošinātu piemērotuun pienācīgi apbruņotu cilvēku nogādāšanu vajadzīgā vietā un noteiktā laikā. Pēc piecpadsmit nedēļāmideāli ekipētas amerikāņu karaspēka vienības, kas no Savienotajām Valstīm bija nogādātas Lielbritānijā,tieši paredzētajā laikā izcēlās divpadsmit dažādās vietās trīs Franču Ziemeļāfrikas rajonos.

Tai brīdī tie bija pasaules vēsturē paši lielākie iebruk- šanas spēki, kas pārvesti pār jūru. Skaitliskilielākas pēc tam bija tikai tās karaspēka vienības, kas tika izceltas Normandijā. Kara materiālu sarakstābija 700 000 punktu - daždažādas lietas, ar kurām apgādes dienestam bija jānodrošina Āfrikasekspedīcija: 22 miljoni mārciņu pārtikas produktu, 22 miljoni mārciņu ietērpa un bruņojuma, 10 miljonigalonu benzīna, kas bija iepildīts piecu galonu kannās, cilindriskās piecdesmit galonu tvertnēs untankkuģos. Šajā fantastiski apjomīgajā intendantūras uzskaitījumā bija arī 100 modinātājpulksteņi un 580žurku lamatas, kāpnes un gumijas spiedogi, miesnieku formas tērpi un tērauda seifi.

Katrs amerikāņu karavīrs izkāpa krastā ar savu individuālo ūdens attīrīšanas līdzekli. Ja viņš savublašķi piepildīja no kādas aizdomīgas ūdenskrātuves, atlika tikai tajā iemest tabletīti, kas nebija lielākapar aspirīna tabletes ceturto dalu. Bez tam katram bija pie rokas sāls tabletes, ar kurām varēja pārvarētĀfrikas karstumu, speciālās turziņās sulfanil- amīda pulveris brūču dezinficēšanai, īpaši Āfrikasapstākļiem pielāgots briļļu pāris ar maināmiem stikliem - pret j-> saules gaismu un pret putekļiem, betintendantūras priekš- ~p nieks bija izgudrojis jauna veida utu izsvēpēšanas maisu.

Visu šo neaptverami plašo apgādes darbu apgrūtināja nepieciešamība saglabāt slepenību. Tā,piemēram, fabrikants saņēma pasūtījumu izgatavot pretmoskītu tīklus ar neparasti mazām acīm - ja touzzinātu vācieši, viņi tūlīt uzminētu, ka mūsu armija pošas uz Āfriku, tāpēc ka šādi tīkli tiek izmantotiaizsardzībai pret smilts mušām. Galvenajam intendantam kareivji bija jāapgādā ar kvadrātveida audumagabaliem, kas bija piestiprināmi bruņuce- pures aizmugurē, lai pasargātu kaklu no saules apdeguma, un arītas varēja ienaidnieku uzvedināt uz domām par gatavošanos iebrukumam. Desmitiem tūkstoši šādulakatiņu tika iekrauti kuģos ar kārbām, uz kurām bija marķējums "XY", un pat kaujas daļu karavīrinezināja, kas tajās iepakots, kamēr nebija izkāpuši Āfrikas krastā.

Turēt noslēpumā nākamo karaspēka vienību pārvietošanu jau pats par sevi bija sarežģīts uzdevums.Līdzteku parastajiem piesardzības paņēmieniem visvisādi tika radīts priekšstats, ka rosīgā gatavošanāsceļam saistīta ar kārtējo karaspēka vienību pārvešanu uz Lielbritāniju. Virsnieki, kas kampaņasgatavošanā ieņēma vadošos posteņus, Marokas un Alžīrijas apzīmēšanai lietoja pieņemtus nosaukumus -Īrija un Britānija.

Ģenerālis Patons, ieradies Vašingtonā uz apspriedi, par gaidāmo desanta operāciju, sacīja:- Ar katru nākamo cilvēku, kam atklājas šis noslēpums, jums vajadzētu izolēt pa 750 citu cilvēku.Protams, tas bija pārspīlējums, taču dažas mutes šādā veidā būtu izdevies aizvērt. Intendantūras

dienesta personālsastāvā lietas kursā bija tikai desmit cilvēki, kara apgādes pārvaldē — deviņi. Turklātšo cilvēku informētības pakāpe bija dažāda: daļa augstāko virsnieku zināja, ka tiek plānota liela mēroga

bruņoto spēku pārvešana, citi zināja, uz kurieni sūtīs šo karaspēkii, bet nezināja, cik tas liels, bet trešie,kas zināja šo lielumu, nezināja, uz kurieni vedīs tā ceļš.

Lai slepenības saglabāšana būtu drošāka, tika izmantotas arī dažādas viltības. Tā, piemēram, daudzino 850 iesaistītajiem kuģiem tika novietoti sausajos dokos it kā remontēšanai, lai neviens pēc paredzētāreisa garuma nevarētu noteikt ceļa galapunktu, visos kuģos tika iekrauts daudz vairāk pārtikas produktu,nekā būtu nepieciešams pat visgarākajam pārbraucienam.

Visi cilvēki, kam bija uzticēts gatavojamās operācijas noslēpums, bija ierakstīti īpašā sarakstā, unpēc tā tika pārbaudītas personas, ko ielaida kabinetos, kuros notika operācijas sagatavošana. Dažuvirsnieku rīcībā bija diktofoni un sekretāri, kas pierakstīja visus norādījumus un rīkojumus, kuru kopijastika izplatītas armijas daļās, tomēr operācijas sākšanas datums nekur nebija norādīts.

Kara pārvadājumu pārvalde darīja visu iespējamo, lai noslēptu savu interesi par Orānas,Kasablankas un Alžī- ras ostām. Divi šī resora virsnieki, piemēram, pārrunāja jautājumus, kas attiecās uzgaidāmo desantu, bet, kaut arī kabinetā neviena cita nebija, viņi skaļi neizrunāja vārdus "Orāna","Kasablanka", "Alžīra", to vietā viņi lietoja nosacītus žestus.

Inženierdaļas nedēļām ilgi speciālā nometnē, kas bija iekārtota simtiem jūdžu attālumā no piekrastes,praktizējās tā saucamā betona kuģa piekraušanā. Šīs daļas rīkojās ar visa veida bruņojumu un karamateriāliem - ar pārtikas krājumiem, 32 tonnu tankiem, lietotiem daždažādu marku ASV kravasautomobiļiem. Trenēšanās notika nepārtraukti, un tad, kad karavīri bija apguvuši vajadzīgās iemaņas,viņus pārcēla uz iekraušanas ostām, kur tika pārbaudīta viņu pieredze, liekot piekraut dažus nākamākonvoja kuģus. Tad pienāca tā nakts un dienas pirmā puse, kad notika grandiozā kuģu piekraušana, parkuru pārāka bija tikai kuģu piekraušana "D" dienā, t. i., dienā pirms izsēšanās Normandijā.

Operācijas plānošanas gaitā tika ņemtas vērā arī rezerves dzelzceļa līnijas un šosejas no karaspēkakoncentrēšanas vietām līdz iekraušanas ostām; ja arī diversanti būtu izpostījuši trīs ceturtdaļas tiltuaustrumu štatos, tik un tā pārcelšanās būtu notikusi.

Āfrikas operācijai kara inženieri bija izgatavojuši vairāk nekā 1000 dažāda tipa karšu, kas tikanoglabātas apsargātās noliktavās visās iekraušanas ostās, un piecpadsmit karavīri inženierdienestavirsnieka uzraudzībā stājās pie to pakešu komplektēšanas visām kaujas apakšvienībām. Slepenības labadšie karavīri netika no noliktavas izlaisti, viņi ēda un gulēja starp kartēm. Viss glabājās aiz atslēgām unstingrā apsardzes uzraudzībā līdz pat iekraušanas naktij, kad karšu paketes tika pārnestas uz trans-portkuģiem un nodotas personīgi apakšvienību komandieriem.

Artilērijas tehniskās apgādes dienests speciāli Āfrikas kampaņas vajadzībām veco tehnikupapildināja ar dažādiem tehniskiem uzlabojumiem un izstrādāja vairākus jaunus bruņojuma tipus. Viensno svarīgākajiem slepenajiem kaujas līdzekļiem bija jaunais, spēcīgais prettanku ierocis. Tai dienā, kad3045. kabinetā notika virsnieku apspriede, šis pašgājējs vēl bija projekta stadijā, bet jau pēc četrdesmitastoņām stundām artilērijas tehniskās apgādes dienesta priekšnieks Mičiganā sāka sarunas ar kādasvarenas ASV automobiļu rūpnīcas speciālistiem. Viņš lūdza izdarīt visu iespējamo, un tas tika izdarīts.Augustā rūpnīca sāka ražošanu, un jau septembrī pirmais pašgājējs ierocis nonāca no konveijera. Jaunātehnika tika izmēģināta, nosūtīta uz karaspēka vienību un pārbaudīta lauku apstākļos, bet oktobra beigāsjau bija ceļā uz Ziemeļāfriku.

Aprēķināts, ka 50 līdz 80 procentus darba, kas tika ieguldīts Āfrikas kampaņā, veicis apgādesdienests, kas rūpējās par visu - sakot no pastmarkām un beidzot ar 32 tonnu tankiem, pat par aku rakšanasierīcēm, oglēm Marokas lokomotīvēm un dolāru miljoniem zeltā, sudrabā un dažādās valūtās, koizmaksāja karaspēka vienībām. Tai laikā, kad dažādas bezatbildīgas personas histēriski aicināja organizētotro fronti, lai izdarītu spiedienu uz ģenerāļiem, nemanāmie apgādes dienesta darbarūķi slepenisagatavoja tūkstošiem militāro formu komplektu, kas bija piesūcināti ar speciālām vielām pret indīgo gāzuiedarbību, izgudroja jauna tipa individuālās pārtikas devas iesaiņojumu un ūdensdrošus konteinerus, kurusvarēja mest tieši ūdenī, lai kara materiālus desanta pirmajam ešelonam varētu ātri piegādāt.

Vispār virsniekiem bija zināms tikai tas, kas bija nepieciešams konkrētu uzdevumu izpildīšanai, undaži divīziju komandieri līdz pat pēdējai stundai nezināja, uz kurieni tiek sūtīti. Savienotajās Valstīs tikaineliela cilvēku grupiņa zināja to dienu, kad bija paredzēta izsēšanās, - "D" dienu.

Donalds Kosters "MĒS JŪS GAIDĪJĀM DAKARĀ!"

KADĀ 1942. gada rudens naktī draudīgie vāciešu zemūdeņu "vilku bari" saņēma pavēli nekavējotiespilnā gaitā doties uz Dakaru. Rezultātā pēc dažām dienām pie Āfrikas galējā rietumu raga sapulcējās unsāka patrulēt vairāk nekā 100 nacistu zemūdeņu. Bet franču Višī režīma karaspēka daļas piekrastē ieņēmastipras aizsardzības pozīcijas, no kurām tām pirms diviem gadiem bija izdevies atsist britu atbalstītobrīvo franču uzbrukumu, ko vadīja ģenerālis de Golls. Amerikāņu desanta spēki, kas tuvojas pa Atlantijasokeānu, iekļūs slazdos un tiks iznīcināti, - tā domāja Vācijas augstākā virspavēlniecība.

Taču vācu radiostacijas 7. novembra naktī negaidīti pārraidīja ziņu, kas pārsteidza itin visus:"Achtung! Ach- tung! Milzīgi liela ienaidnieka armija izsēdusies Āfrikas ziemeļu piekrastē!" Mūsuekspedīcijas karaspēka daļas izkāpa krastā 2000 jūdžu tālāk no vietas, kur tās gaidīja pretinieks. Dakaraspiesegšanas plāns, izcili efektīva kara viltība, bija pilnīgi attaisnojies.

Vienu no vissvarīgākajiem posmiem viltīgo paņēmienu ķēdē, ar kuras palīdzību izdevās maldinātpretinieku, bija izkalis Donalds Kosters - Ņujorkas jauneklis ar rimtu balsi, bijušais reklāmas aģentūrasdarbinieks.

1940. gadā Kosters kalpoja par amerikāņu Medicīnas dienesta sanitārās mašīnas šoferi frančuarmijā, nokļuva gūstā, kur pie vāciešiem pavadīja vairākas nejaukas nedēļas, tad tika atbrīvots unatgriezās mājās, lai iestātos jūras kara spēku dienestā. Viņš pazina Franciju, tādēļ nokļuva jūras karaizlūkošanā, bet vēlāk no tās tika pārcelts uz pulkveža Viljama Donovana Stratēģisko dienestu pārvaldi.

Frederiks Sonderns, jun.Kādā svētdienā es tiku izsaukts pie pulkveža Donovana.- Jums jādodas uz Āfriku, uz Kasablanku, - viņš pavēstīja. - Pašreiz tā ir vissvarīgākā vieta

pasaulē.Es klusēdams mirkšķināju acis.- Nav tālu tā diena, - pulkvedis turpināja, - kad Franču Āfrikā iebruks vai nu vācu, vai arī mūsu

karaspēks. Jums nāksies palīdzēt otra varianta realizēšanā. Tieši tādēļ mums jāzina vāciešu plāni.- Tieši tā, ser! - es ar mokām izdvesu.- Vācijas komisija, kas uzrauga kara darbības pārtraukšanas noteikumu ievērošanu, uzturas

Kasablankā. Kā zināt, Vācija šos noteikumus Francijai uzspieda 1940. gadā. Jums jācenšas komisijaiiestāstīt, ka mēs, ja izšķirsimies par iebrukumu, darīsim to Dakarā. Kā to labāk izdarīt, tas lai paliek jūsuziņā.

Es dziļi ievilku elpu, it kā sevī dziļi uzņemdams to milzīgo jēgu un nozīmi, kas slēpās aiz šiemšķietami ikdienišķajiem vārdiem. Pabeigdams sarunu, pulkvedis Donovans sacīja:

- Jums būtu vislabāk braukt uz turieni caur Londonu, Lisabonu un Gibraltāru un tur ievākt ziņas, kovarēs sniegt angļu izlūkdienests. Tas ir viss.

Es jutos kā Sarkangalvīte, kam pusnaktī jāiet uz mežu, kur vilku ka čiun un mudž. Manā iztēlē tūlītsāka rēgoties viss, kas mani gaidīja, - draudīgi gestapo aģenti, nacistu super- spiegi un viņu iecienītieviltīgie slepkavošanas paņēmieni.

Pēc dažām dienām es uzzināju, ka esmu vicekonsuls un kalpoju Valsts departamentā. Donovansizmantoja šādu piesegu saviem aģentiem, kas darbojās oficiāli neitrālajā Višī Francijas teritorijā.

Vašingtonā pabeidzu īsus instruktāžas kursus, kuros iemācījos izmantot kodus un apguvu vēl šādustādus sīkumus. Tai laikā vēl nebija izlūku skolas ar ilgstošu un daudzpusīgu mācību programmu, pēc kurasmūsu aģenti būtu varējuši apgūt itin visu - no seifu atvēršanas mākas līdz prasmei tā sazināties ar cituaģentu naidīgas pilsētas ielas stūrī, lai atmaskošanas iespēja būtu minimāla. Es pat nezināju to, kā jāatver

galda atvilktne, un, lidodams uz Londonu, labi apzinājos savu nesagatavotību.Pēc tam notika pirmā Kostera Brīnumainā Sagadīšanās. Angļu jauniete, ar kuru iepazinos draugu

sabiedrībā, nezin kā nojauta, ka dodos uz Ziemeļāfriku, un ļoti lūdza, lai es atrodu kādu viņai mīļu cilvēkuun tam palīdzu. Viņš esot austrietis, vārdā Fredijs, dienējis franču Ārzemju leģionā un pašlaik acīmredzotatrodoties Višī režīma koncentrācijas nometnē pie Kasablankas. Es biju atsaucīgs un izpalīdzīgs spiegsun, kaut arī neviens nedrīkstēja zināt, uz kurieni dodos, mulsdams apsolīju, ka centīšos atrast viņasdraugu.

Londonā, Lisabonā un Gibraltārā es tikos ar augstām britu izlūkdienesta amatpersonām. Tie visi bijastalti, barga izskata, nosvērti un pašpārliecināti cilvēki, kuru priekšā jutos ļoti neveikli. Viņi manpastāstīja par ģenerāli Teodoru Aueru. Viņš vadīja vācu komisiju, kas uzraudzīja pamiera noteikumuievērošanu un pildīšanu. Pēc visa spriežot, tas bija bargs pretinieks, un viņa organizētais pretizlūkošanasdienests strādāja efektīvi un nežēlīgi.

Angļi šaubīdamies šūpoja galvu, kad ieminējos par savām iecerēm ģenerāļa kungu pārliecināt parkaut ko svarīgu, kas īstenībā nemaz nav patiesība: ģenerālis esot vecs lapsas kūmiņš. Bet man pašam esotjābūt ļoti piesardzīgam, viņi brīdināja, nacisti prot tikt galā ar cilvēkiem, kas viņiem rada neērtības, -viņus ievilina nomaļās šķērsieliņās un tur noslepkavo. Kad mana lidmašīna gatavojās pamest Gibraltāru,kāds anglis paplikšķināja man pa plecu un teica:

- Lai jums veicas, veco zēn! Mēs domāsim par jums.Toreiz man likās, ka viņa balsī saklausāma sērīga pieskaņa.Kasablankā tikai daži mūsu augstākā ranga diplomāti zināja, ar ko nodarbojas pulkveža Donovana

cilvēki. Profesionālie konsulāta pamatštata darbinieki nepārtraukti izjuta nīgrumu un nepatiku pretjaunajiem un savā ziņā dīvainajiem palīgiem, kas pārāk maz interesējās par konsulāta darbu un kultivējakonsulāta darbiniekiem nepiedienīgu paradumu uzturēt sakarus ar dokeru desmitniekiem, zvejniekiem untamlīdzīgām personām. Bet pārlieku ziņkārīgie darbinieki mums radīja pat dažas problēmas, jo vajadzējano viņiem slēpties tai laikā, kad strādājām ar radioraidītāju.

Ar Kara Krustu (Croix Guerre) pogcaurumā un savām franču valodas zināšanām es bez grūtībāmieguvu draugus un vajadzīgās ziņas. Ļoti daudzi uzticami, antifašis- tiski noskaņoti cilvēki palīdzējanoskaidrot mūsu informācijas avotu ticamību. Zvejnieku flotiles īpašnieks man uzzīmēja karti arpiemērotām jūras pieejām pie Marokas krasta. Kāds franču arhitekts, kas bija izbēdzis no piespiedudarbiem Vācijā, divas svētdienas satikās ar mani baznīcā, kur solu atzveltņu piesegā nodeva manapkārtējo vācu zenītartilērijas nocietinājumu shēmu. Viņš pats bija piedalījies šo nocietinājumu būvēšanā.Protams, tās visas bija vērtīgas ziņas, bet pie ģenerāļa Auera man līdz šim nebija izdevies piekļūt.

Tad kādu vakaru notika otra Kostera Brīnumainā Sagadīšanās. Es kopā ar citu "vicekonsulu" sēdējukādā apšaubāmā ostas kafejnīcā, kur noklausījāmies sarunas par kuģu kustību, kad mūsu galdiņam tuvojāsdivi tikko ienākuši jauni cilvēki, un mans biedrs vienam uzsauca:

- Valter! Iepazīstieties ar manu draugu - Donalds Kosters, viņš arī ir no konsulāta.Mana biedra paziņas apsēdās pie mūsu galdiņa. Viņi paskaidroja, ka ir austrieši un atradušies

Francijā, kad tur iebrukuši vācieši. Viņi iestājušies Ārzemju leģionā, internāti Višī režīma koncentrācijasnometnē, bet viņiem izdevies atbēgt uz Kasablanku.

- Kādu dienu, - Valters stāstīja, - es negaidīti uz ielas ieraudzīju pašu Tediju Aueru, ģenerāli, kasvada vācu pamiera uzraudzīšanas komisiju, es ar viņu iepazinos jau pirms kara Parīzē.

Savu stāstu viņš pabeidza it kā bezrūpīgiem vārdiem:- Tā nu tas ir, mēs noslēdzām ar viņu darījumu: mēs viņam piegādājam informāciju, bet viņš mūs

sargā 110 cietuma. Mēs abi, protams, nīstam nacistus un no visas sirds vēlamies, lai velns viņus parautu.Manas smadzenes sāka drudžaini darboties. Vai nu Auers šo Valteru un viņa biedru uzsūtījis man uz

pēdām un man izliktas lamatas, vai arī debesis devušas iespēju realizēt manu uzdevumu. Es joprojāmsasprindzināti prātoju, kad otrs austrietis, kura vārdu nebiju sadzirdējis, grūtsirdīgi pavērās manī un

sacīja:- Tātad jūs nesen atbraucāt no Londonas? - Viņš nopūtās. - Man Londonā dzīvo ļoti skaista

meitene. Ja vien es varētu atgriezties…Šai brīdī es izvilku kabatas portfeli un, to atvēris, ņēmu ārā banknotes, lai norēķinātos ar viesmīli,

bet viņš spēji pielēca kājās un izsaucās:- Tas taču ir viņas rokraksts!Jauneklis norādīja uz aploksni, kas gulēja manā kabatas portfelī. Šo vēstuli ar ļoti skaidri salasamu,

lieliem burtiem uzrakstītu adresi man bija iedevusi jaunā Londonas paziņa. Protams, manā priekšā sēdējaFredijs!

Tai pašā vakarā man jau bija gatavs aptuvens rīcības plāns. Es tēlošu vientiesīgu un pļāpīgupleiboju, bieži rīkošu kopīgu iedzeršanu un austriešus pamielošu ar patiesu, bet mazsvarīgu informāciju,ko viņi nodos Aueram. Par šādu paņēmienu es biju lasījis grāmatās, tomēr necerēju uz lieliempanākumiem, bet neko citu nevarēju izdomāt.

Taču pēc dažām dienām atklājās, ka Auers ne tikai noticējis austriešiem, bet aiz priekiem kopā arviņiem pat iztukšojis pudeli šampanieša.

- Tā gan, - ģenerālis teicis. - Tie amerikāņi ir īsti stulbeņi. Tiklīdz izdzer pa čarkiņai, mēle tūlītvaļā!

Pirmie Auera uzdevumi nebija sarežģīti. Acīmredzot viņš savu jauno informācijas avotu pārbaudījasīkumos. Taču pēc kāda laika mani jaunie paziņas ieradās uz satikšanos diezgan satraukti. Iepriekšējāvakarā ģenerāļa kungs bijis ļoti uzbudināts, viņi pavēstīja.

- Ak jūs austriešu cūkas! - viņš kliedzis. - jūs taču to amerikāni nemaz nepazīstat, jūs tikaipumpējat no manis naudu!

Fredijs un Valters viņam apgalvojuši, ka ļoti labi pazīst šo amerikāni un var to pierādīt.- Tad pierādiet! - Auers noteicis. - Un ātri, citādi es jums parādīšu, ko nozīmē vest ap stūri vācu

ģenerāli.Likās, ka manam plānam draud sabrukšana. Auers bija ļoti aizdomīgs, tagad viņš droši vien mums

uzsūtīs savus pretizlūkus, un izjuks visa mūsu vāciešu dezinformēša- nas operācija, kas bija veikusiesapbrīnojami raiti bez iejaukšanās no viņu puses… Bet šai brīdī es apjautu gaismu, kas lauzās caurivisapkārt sabiezējušajai bezizejas miglai. Lai notiek - ja ģenerāļa kungs grib pārliecināties, vai mēs esamlabi draugi, dosim viņam šādu iespēju. Rītvakar mēs aizbrauksim uz zināmo puspagrīdes krodziņu piejūras, kas slavens ar saviem melnā tirgus produktiem un cenām, un pavakariņosim viņa acu priekšā.

- Es nospēlēšu teātri, kas liks viņam noticēt, - es piebildu.Austriešu nobālējušajās sejās atkal parādījās sārtums.- Bet ģenerālis samaksās par mūsu vakariņām, - noteica atžilbušais Valters.To vakaru es nekad neaizmirsīšu. Mēs visi vienādi stipri nervozējām un sēdējām, stulbām acīm

raudzīdamies ārkārtīgi dārgajos bifštekos, kad pa zāli ievērojamāko pamiera komisijas locekļu pavadībāaizsoļoja liela auguma gaišmatains vīrietis - neoficiālais Franču Ziemeļāfrikas pārvaldītājs - un apsēdāspie netāla galdiņa. Ar pakausi es sajutu ģenerāļa ciešo skatienu, mans sasprindzinājuma mērs bija pilns,un es sāku ārdīties. Situ dūres pa galdu, ālējos, stāstīju pikantus notikumus no Valsts departamenta dzīves,liku atnest vēl vīnu, laiku pa laikam uzsitu uz pleca gan Fredijam, gan Valteram, aiztiku viesmīli unparetam raidīju naidīgus skatienus vāciešiem, no kā man pašam domās aizrāvās elpa.

Pēc kāda laika es ievēroju, ka austrieši nomierinājušies.- Viss kārtībā, - Valters sacīja. - Es redzu, ka ģenerāļa kungs ir apmierināts. Viņam par mums

radies vajadzīgais iespaids.Vēlēdamies to nostiprināt, mēs pēc tam apturējām savu automobili pie Vācijas konsulāta un pilnā

rīklē trallinājām dažādas dziesmas. Nākamajā dienā Fredijs uzrādīja ģenerālim čeku par vairākiemtūkstošiem franku, ko bijām iztērējuši vakariņām. Dodams viņam naudu, kurā bija ieskaitīts arī solīds

atalgojums, Auers aiz apmierinājuma gandrīz vai staroja.- Sehrgut, mein funge, - viņš smaidīja. - Turpmāk jūs no šī stulbeņa izvilksiet svarīgas ziņas par

amerikāņiem.Es ar grūtībām varēju noticēt šādai veiksmei. Ģenerālis austriešus sāka aicināt uz visām savām

greznajām pieņemšanām, un viņiem radās izdevība noklausīties sarunas par daudziem jautājumiem, kasmūs interesēja. Vācu ķīmiķi veic priekšdarbus jaunas gāzes masveida ražošanai, augstākāvirspavēlniecība atteikusies no idejas iebrukt Franču Āfrikā caur Spāniju… Gandrīz katru nakti mēs papastu vai rāciju nosūtījām uz mājām pa drusciņai šādas informācijas.

Laiku pa laikam es Fredijam un Valteram liku noprast, ka amerikāņi gatavojas iebrukumam. JūlijāAuers, jau stipri nobažījies, uzaicināja austriešus uz jaunām instrukcijām: tagad viņiem jādara vissiespējamais, lai uzzinātu, kur un kad amerikāņi paredzējuši dot triecienu.

- Paziņojiet Aueram, - es teicu, - ka uzbrukuma plāns jau ir gatavs. Desantu izcelsim rudens beigāsDakarā.

Nākamo nakti aizvadīju nomodā. Vai Auers uzķersies uz šīs makšķeres? Ko tad, ja ar Fredija unValtera starpniecību viņš ar mani ved to pašu spēli, ko es cenšos vest ar viņu? Ja es kļūdīšos, tad būšuvainīgs ļoti daudzu mūsu un sabiedroto karavīni nāvē.

Austrieši gavilēdami parādījās nākamajā rītā. Uzklausījis viņus, ģenerālis bija līksmi izsaucies:- Tā, tagad mēs tiem amerikāņu cūkām velnu parādīsim! Viņi taisnā ceļā ieskries mūsu lamatās. Šī

ziņa nekavējoties jānodod augstākajai virspavēlniecībai.Viņš sācis spiest pogas uz sava galda un saukt kopā adjutantus, un drīz jo drīz garš ziņojums bija

aizceļojis uz Visbādeni. Pēc tam sākušās nebeidzamas šampanieša straumes, saukti bezgala daudzi tostipar fīreru, par vācu ieroču uzvaru, ģenerāļa Auera "uzticamajiem austriešu draugiem" un pat par "tostulbo amerikāni". Beigās Fre- dijs un Valters atalgoti ar prāvu naudas summu.

Mans ieguldījums Dakaras piesegšanas plāna realizēšanā, ko, protams, veicināja arī citasinformācijas "noplūdes", bija paveikts.

Pēc dažiem mēnešiem man bija tā laime tieši izbaudīt savu triumfu. "D" dienā es izkāpu krastā pieOrānas - 1900 jūdzes no Dakaras. Franču Ziemeļāfrikas ieņemšanas operācija "Torch " pamatos noritējaar maznozīmīgām kaujām, milzīgā armāda ceļā no Amerikas nebija zaudējusi nevienu kuģi. TuvojotiesTafaruji aerodromam, es saņēmu uzdevumu kontaktēties ar tā komandieri — Višī režīma virsnieku. Kades pie viņa piegāju, viņš kļuva sarkans pār visu ģīmi.

- Kā jūs šeit uzradāties, amerikāņi? - viņš ārprātīgās dusmās kliedza, pacēlis pret mani trīcošupirkstu. - Mēs taču jūs gaidījām Dakarā!

Džordžs Viliss SLEPENĀ IELAVĪŠANĀS

(fragmenti no grāmatas)KĀDĀ vēlā vakara stundā - tas notika pēc Pērl- hārboras -, kad es, Jūras kara izlūkdienesta

darbinieks, dežurēju Ņujorkas Trešā jūras kara apgabala pārvaldē, klusumu telpā pārtrauca teletaipaklaudzieni. Ziņojums pienāca no Vašingtonas, un tieši tas mani uzvedināja uz domām par oficiālukramplauža karjeru (ja tā drīkst izteikties).

Ziņojumā bija teikts, ka, pēc izhikdienesta rīcībā nonākušas informācijas, kādas sūtniecības atašejsVašingtonā katru nakti sadedzina visus dienā sakrājušos papīrus, un jautājuma formā izteikts priekšlikumsnoskaidrot, vai šīs valsts konsulātā Ņujorkā nenotiek tas pats.

Es palūdzu, lai manas apakšvienības priekšnieks man atļauj ielavīties konsulātā un šo jautājumunoskaidrot. Atšķirībā no daudziem citiem priekšniekiem šis cilvēks uzskatīja par dabisku izmantot visasiespējas un riskēt ar karjeru, ja to prasa uzdevumi, kas, pēc viņa domām, obligāti jāizpilda.

- Lai notiek, - viņš atbildēja. - Tikai neaizmirstiet, ka konsulāts ir ārvalsts teritorija. Un tāpēc, jajūs tur pieķers, Jūras ministrija nokļūs ārkārtīgi neveiklā situācijā.

Es to labi sapratu un centos izgudrot drošu plānu. Vispirms es tai pašā vakarā aizgāju uz māju, kurāmitinājās konsulāts, satikos ar mājas administratoru un uzrādīju savu apliecību. Atklājās, kaadministrators ir flotes veterāns un labprāt ir ar mieru man palīdzēt, turklāt viņš paskaidroja, ka naktīkonsulātu neviens īpaši neapsargā, tur uzturas tikai viens cilvēks, kas apkalpo speciālo liftu.

Es no viņa aizņēmos apkopēja kombinezonu un, izlikdamies, ka strādāju šai mājā, ar otru liftuuzbraucu stāvu augstāk par konsulāta telpām un tad pa kāpnēm devos ejā. Ar atslēgām, ko man bijaiedevis administrators, atslēdzu durvis un iegāju konsulātā, kur tūlīt saodu deguma smaku. Tukšiepapīrgrozi apliecināja, ka visi papīri iznīcināti. Bet šeit bija arī seifi, iebūvēta tērauda kamera un vairākislēgti skapji, kuros glabājās dokumenti, un es biju pārliecināts, ka tajos katrā ziņā atradīšu kādu aizmirstupapīrīti.

Nolēmu, ka atgriezīšos šeit ar atļauju vai bez tās kopā ar strādniekiem un instrumentiem, kasnepieciešami šo seifu un skapju atvēršanai. Mans priekšnieks atkal deva jāvārdu, turklāt šoreiz viņšpieņēma lēmumu bez Vašingtonas priekšniecības ziņas, kaut gan saprata tikpat labi kā es, ka dežūras laikāostīt, pēc kā smaržo papīrgrozi, ir viena lieta, bet mūķēt vaļā seifus - pavisam kas cits.

- Man ir tikai viens noteikums, - priekšnieks man sacīja. - Jums jāizraugās tādi cilvēki, lai pēc jūsudarba nevienam nerastos aizdomas, ka jūs esat bijuši pie seifiem.

Nākamajā rītā ķēros pie savas komandas komplektēšanas. Man bija vajadzīgs specializējies seifuatslēdznieks, cilvēks, kas pārvalda svešo valodu, lai varētu iepazīties ar dokumentiem un izlemt, kuri notiem jāfotografē, un labs fotogrāfs, sava amata meistars. Britu pretizlūki mums "aizdeva" kārnu, pēcizskata biklu vecmeitu, vismaz gadus piecdesmit vecu, kas ar daždažādām tējkannām un kastroļiem prataatvērt jebkuru paketi tā, ka pēc tam notikušo nevarēja konstatēt pat ar ultravioletā starojuma palīdzību.Bez tam mēs izveidojām arī operatīvās ziņošanas grupu, kuras locekļi mūs brīdinātu, ja negaidītiparādītos kāds konsulāta darbinieks.

Manas uz ātru roku savāktās komandas locekļi, pirmoreiz ielavījušies "svešas valsts teritorijā",patiešām izturējās un rīkojās kā diletanti. Mēs staigājām pa konsulātu, sadrūzmējāmies brīžiem vienā,brīžiem citā telpā, interesēdamies, kā veicas ar atslēgu atvēršanu, un tad, kad pirmais seifs bija vaļā, visisapulcējāmies ap to, cenzdamies ielūkoties iekšā. Turklāt mēs nebijām pietiekami modri, lai nevainojaminoslēptu sava apmeklējuma pēdas, tomēr neviens tās nepamanīja, un mūsu vizītes turpinājās arī nākamajāsnaktīs.

Reiz fotokamera nokrita uz grīdas ar lielu blīkšķi. Nekas nenotika, bet lifta uzraugs, ataustot rītam,acīmredzot kādam paziņoja par naktī dzirdēto troksni. Nākamajā naktī sestais prāts man pačukstēja, kakaut kas nav kārtībā, un es nolēmu vispirms aiziet uz turieni pats un tikai pēc tam vest grupu. Uzģērbudarba kombinezonu un vecākā apkopēja pavadībā iegāju konsulāta telpās. Piepeši iedegās gaisma, unmūsu priekšā nostājās konsuls un sargs ar pistoli rokā. Situāciju glāba mūsu darba drēbes, un konsulsatvainojās, piebilzdams, ka noturējis mūs par kramplaužiem.

Pēc tam, novērodams konsulātu no blakus nama, es redzēju, ka tur katru dienu pulksten piecosierodas sargs, kas paliek telpās līdz rītam. Protams, ka tādā situācijā mūsu apmeklējumi nebija iespējami,un es nolēmu no sarga atbrīvoties. Kādu nakti uzkāpu otrajā stāvā un ar lielu troksni apgāzu krēslu blakuslifta šahtai, pēc tam ar visu krēslu nokāpu lejā uz pagrabstāvu. Pēc pusstundas atbrauca konsuls, ko bijaizsaucis sargs. No blakus ēkas mēs redzējām, kā viņš steidzīgi un acīgi pārstaigā savas telpas. Pagājadažas naktis, un es atkal patrokšņoju ar krēslu. Šoreiz izsauktais konsuls bija stipri dusmīgs, acīmredzotviņam bija apnicis kaut kādu nieku dēļ naktī līst ārā no gultas. Nākamajā pievakarē sargs neparādījās,droši vien konsuls viņam bija uzteicis darbu.

Mēs turpinājām apskates. Protams, zinādami, ka konsulam radušās aizdomas, tagad bijām daudzpiesardzīgāki. Mums bija pamatīgi jānoņemas, un, iekām beidzām savu darbu, bija pagājušas desmitnedēļas. Taču mūsu rokas bija svarīgāko konsulātā atrodamo dokumentu fotokopijas, šifrēšanas kodi, Assvalstu rezidentu kartotēka visā ASV teritorijā un daudz citu materiālu, kas liecināja, ka nacisti izmanto šokonsulātu intensīvas spiegošanas vajadzībām.

Nākamajos divos gados es veicu vēl 150 šādas slepenas ielavīšanās operācijas, un mēs ne reizineiekritām. Šī veiksme mums bija ārkārtīgi svarīga, tāpēc ka faktiski darbojāmies uz savu atbildību -miisu rīcība bija nelikumīga un iekrišanas gadījumā mēs nevarējām cerēt, ka valdība mūs atzīs unaizstāvēs.

Kad 7. decembrī sākās karš, visi amerikāņi kļuva ļoti modri un nadzīgi uz ienaidnieka spieguatmaskošanu. Mūsu telefons zvanīja bez pārtraukuma. Reiz kāds bija pamanījis, ka debesskrāpja jumtavirsbūves logā zibsnī gaisma, tātad spiegs raida signālus. Mēs atlauzām durvis un pārsteidzām "spiegu" uzvietas - gaismas signālus raidīja spuldze, kas sildīja ūdeni akvārijā, kurā peldēja tropu zivtiņas, ik pabrīdim ieslēgdamās un izslēgdamās. Mums ziņoja gan par aizdomīgām personām, kas ar īsviļņuraidītājiem nosūta radiogrammas, gan par Hudzonā pamanītām vācu zemūdenēm, un visi šie signāli mumsbija jāpārbauda.

Šāda darbošanās man šķita nenopietna, un es sāku domāt par noslēpumiem, kas glabājas vāciešukorporāciju kontrolējamo daudzo biroju seifos un skapjos. Šīs korporācijas Savienotajās Valstīs bijaizvērsušas aktīvu komercdarbību. Tieši no tām, nevis no dažādu plānprātiņu telefona zvaniem mūsu izlūkivarēja iegūt svarīgu informāciju. Ideja par slepenām apskatēm - atklāti sakot, ielaušanos - manā galvā jaubija nobriedusi, un nesenā veiksme aizdomās turētā konsulāta pārmeklēšanā nodrošināja mūsu augstākāspriekšniecības atbalstu šai metodei.

Patiesībā mūsu pirmo panākumu dēļ gandrīz izjuka viss pasākums. Mēs apzinājāmies, ka joprojāmesam tikai amatieri, bet mūsu vadība nolēma, ka tagad var sākt plaša mēroga slepenu pielavīšanos piedaždažādiem skapjiem un seifiem. Sakarā ar to mums vajadzēja apmācīt - nodarbojoties ar to galvenokārtpa naktīm - piecdesmit cilvēkus atslēgu atmūķēšanas mākā un vēl vairāk cilvēku - akurātā seifu atvēršanā.

Noslēpt mūsu darbošanos no "klientiem" bija daudz vienkāršāk nekā no pašu pilsoņiem. Mūsuizveidoto mā- čību laboratoriju apmeklēja daudzi virsnieki, un viņu dēļ tā kļuva nevajadzīgi populāra.Mūsu speciālisti labprāt šiem džentlmeņiem demonstrēja, cik viegli var atvērt skapi ar stieples gabaliņuvai plāksnīti, kas atlauzta no rokas zāģa, parādīja, kā jāattaisa atslēgas, kā jāatver aploksnes un daudz kocitu, kas mums bija jādara apskatēs. Turklāt mūsējie diezgan bieži izklāstīja dažādus notikumus no mūsuprakses. Šādā veidā iegūtā informācija drīz vien kļuva par apspriežamu tematu galdabiedru sarunās.Virsnieki un citi, kas nebija ielavīšanās grupu locekļi, bet bija iepazinušies ar mūsu laboratoriju,

izmantoja šos stāstus, lai būtu interesanti sarunu biedri savām draudzenēm. Reiz jautrā kokteiļu vakarā esizdzirdēju kādu jaunu sievieti visās detaļās atstāstām patiesi notikušu ielavīšanās operāciju, ko viņai bijaizklāstījis štābists, kas uzdevies par mūsu komandas locekli.

Mēs pilnveidojām savas metodes un aprīkojumu tiktāl, ka to darbu, ko, pildīdami pirmo uzdevumu,veicām desmit nedēļās, tagad būtu varējuši izdarīt vienā naktī. Bet operācijas plānošana un sagatavošanareizēm ilga gandrīz mēnesi.

Tagad, pirms mūsu slepenās vizītes, tika rūpīgi izpētītas visas papīra strēmelītes, ko bija pievācisaizdomās turētas

iestādes apkopēju personāls. Daudzos gadījumos saplūstu un apdegušo lietišķo vēstuļu un dokumentudruskas liecināja, ka nepieciešama rūpīga apskate. Kāds aizdomas turētais savas vēstules vienmērsaplēsa un sa- dedzināja ja, bet reiz viņa sekretāre stenogrammas iemeta papīrgrozā nesabojātas, un šopiezīmju atšifrēšana mums ļava izlasīt ļoti svarīgu vēstuli, kas bija sagatavota pirms sešām nedēļām.

Kādas britu pretizlūkošanas darbinieces - lēnīgas sie- vietes vadībā mēs pilnveidojām savu prasmiatvērt pasta sūtījumus. Mēs iemācījāmies ar aizkariem aptumšot logus ta, ka varējām darboties pilnāapgaismojumā; iemanījāmies strādāt bez trokšņa, kamēr nebijām pārbaudījuši visas iespējamās mikrofonuatrašanās vietas; iemanījā- mies ar speciālu aparātu uzpūst ogļu un talka putekļu kārtiņu visiemapputējušajiem priekšmetiem un dokumentu kaudzēm, ko bijām aiztikuši; atklāt izliktās lama- tas uzskicētseifu saturu, lai pēc apskates varētu visu salikt atpakaļ tā, kā bijis. Viena mūsu komandas automašīna bijaaprīkota ar raidīšanas un uztveršanas radioierī- cēm, trīs citi miniatūri aparāti bija iemontētičemodāniņos, ko nēsājām sev līdzi. Vienīgi mums neveicās ar mēģinājumu iemācīt atslēgu atmūķēšanasmāku tiem mūsu grupas biedriem, kam nebija nekādu tehnisku iemaņu. Atslēgu atmūķēšanas un seifuatvēršanas tehniku sekmīgi var apgūt tikai tie, kas pilnīgi pārvalda slēdzējierīču mehānismu un vismazgadu regulāri praktizējušies šai nozarē

Vienu no bagātākajiem guvumiem mums laimējās dabūt apskatē, ko izdarījām Čikāgā Stīvena K.Ziglija plašajos apartamentos 12. stāvā. Oficiāli šis cilvēks nodarbojās ar banku lietām un apdrošināšanuun bija plaši pazīstams. Bet amerikāņu varas iestādēm bija radušās aizdomas, ka Ziglijam ir cita, daudzinteresantāka nodarbošanās: nacistu spiegu tīkla vadīšana. Ziglijs uzturēja savu biznesu uz Eiropasneitrālo valstu rēķina, taču visvairāk sakaru viņam bija ar Vāciju.

Noīrēdams biroja telpas Čikāgā, Ziglijs pieprasīja pamatīgu pārbūvi, un telpas tika pārbūvētas tā, kaapmeklētājiem, lai nokļūtu viņa kabinetā, bija jāiziet caur četrām istabām, kurās sēdēja viņa modriedarbinieki. Drīz pēc ievākšanās viņš ēkas administrācijai iesniedza sūdzību, ka nevīžīgās apkopējasizmetušas svarīgu dokumentu, un paziņoja, ka turpmāk biroja uzpošanai izmantos pats savu personālu.

Trīs mēnešus pēc kārtas mēs pētījām visas papīru strēmeles no Ziglija biroja. Viņam bija tieksme uzmehānisku, neapzinātu zīmēšanu, un gandrīz visas viņa svītriņas un ķeburi veidoja mazus lielgabaliņus unkuģīšus, lidmašīnas un bumbas, bet dažreiz gadījās arī zīmējumi, kas stipri izskatījās pēc radariem.Beidzot mēs izšķīrāmies par slepenas apskates operāciju.

Man kā galvenajam aģentam bija revolveris un steks, un man līdzi nāca arī trīs cilvēki nonovērošanas un pie- segšanas grupas. Visiem pārējiem bija gāzu smidzinātāji, kas izskatījās pēczīmuļiem. Mans pirmais uzdevums bija vienošanās ar nama administratoru par sadarbošanos. Gan viņš,gan arī nama īpašnieks - kā par vienu, tā par otru jau iepriekš bija ievāktas ziņas - bija gatavi palīdzēt,īpašnieks vienīgi lūdza, lai mēs izdomājam kādu ticamu savas parādīšanās iemeslu. Es atbildēju, kauzdosimies par inženieru grupu, kas ieradusies pārbaudīt ēkas izturību.

- Svārstību dēļ no spriedzes koncentrācijas punktiem, - es teicu, - visām ēkām rodas plaisas, un irpilnīgi dabiski, ka jums sakarā ar varbūtējiem aviācijas uzlidojumiem rodas vēlēšanās pārbaudīt šādasvietas. Turklāt apskates laikā mēs varēsim atslēgt liftu, aizbildinoties, ka tā vibrācijas traucē jutīgumērinstrumentu darbu. Tā mēs izvairīsimies no nevēlamu cilvēku pēkšņas parādīšanās.

- Lai tā būtu! - īpašnieks atsaucās. - Esiet inženieri.

Pēc tam tika pārbaudīti pieci strādnieki, kas apkalpoja ēku naktīs, un viens no tiem, persona, kasradīja aizdomas, tika pārcelts uz dienas maiņu. Pa to laiku mūsu radiospeciālisti bija izraudzījušipiemērotas auto stāvvietas netālu no mājas, bet divi novērošanas grupas puiši, pārģērbušies parkrāsotājiem, remontēja halli blakus Ziglija apartamentu parādes durvīm. Pēc divām dienām "krāsotāji"pavēstīja, ka pēc izskata tagad pazīst visus viņa darbiniekus.

Tad es kopā ar savu atslēgu speciālistu izdarīju biroja iepriekšēju apskati. Ļoti klusu - ja Ziglijspatiešām ir spiegs, telpās varēja būt mikrofoni - mans pārinieks ķērās pie sarežģītās ārdurvju atslēgasattaisīšanas, un pēc minūtēm piecpadsmit durvis bija vaļā.

Mans pārinieks palika pie durvīm, lai izgatavotu atslēgu. bet es apstaigāju visas telpas un birojaplānā, ko man bija iedevis īpašnieks, ātri atzīmēju visas Ziglija pārbūvē- tās sienas, kā arī krēslu, galdu,dokumentu skapju novietojumu un citas iekārtojuma īpatnības. Pēc tam sāku meklet izliktās lamatas. Uzpalodzes pie Ziglija galda stāvēja liela dokumentu soma, no kuras uz rozeti stiepās divi vadi. Es tosatvienoju un čemodāniņu atvēru. Tajā gulēja ļoti jutīga skaņu pieraksta aparatūra - kad telpā atskanējabalsis, tā bez trokšņa ieslēdzās un sarunu ierakstīja lentē.

Plauktā aiz Ziglija galda atradu vienu mikrofonu, bet zem maza galdiņa kabineta vidū - otru. Birojā,protams, bija arī "neatverams" seifs, un es atzīmēju, cik tam ir ci- parotu rokturu. Pirms aiziešanas mēsvēlreiz visam pārlaidām skatienu, pārliecinādamies, vai katra lieta ir savā vietā, nopulējām grīdu, uzkuras bija palikušas mūsu

papēžu pēdas, un ar ogļu un talka putekļu smidzinātāju atjaunojām plānu putekļu kārtiņu uzdokumentu somas. Atpakaļceļā es iegaumēju visas iespējamās atkāpšanās ejas, pēc kurām rastosvajadzība, ja negaidīti parādītos kāds darbinieks, un ņēmu vērā tualetes istabu, kas atradās dažas durvisnostāk no Ziglija biroja, jo to varēja izmantot uzņemšanai ar kameru.

Pagāja trīs dienas pēc mūsu pirmās vizītes, un apmēram pulksten vienos naktī mūsu komanda, kurābija vienpadsmit cilvēki, piebrauca pie nama ar vairākiem automobiļiem un lielu furgonu ar uzrakstu"North-west Engineering Company". Mēs patiešām bijām noīrējuši nelielu kantori, un Čikāgas izziņāsparādījās tā telefona numurs un adrese. No kravas automobiļa izcēlām kārbas un koferus, uz kuriem bijamūsu uzņēmuma uzraksts. Tajos gulēja gan mūsu instrumenti apskates vajadzībām, gan arī ierīces ēkassvārstību mērīšanai. Divi cilvēki palika sēžam kravas mašīnā - radiooperators un vīrs no novērošanasgrupas, kas pēc izskata pazina visus Ziglija darbiniekus. Furgona sienā bija sprauga, kas no ārpusesnebija pamanāma, bet ļāva brīvi pārskatīt visu apkārtni pie parādes durvīm.

Vestibilā es piegāju pie administratora tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi, un uzrādīju norakstu nolīguma par ēkas pārbaudīšanu, ko bija parakstījis nama īpašnieks. Palūdzu, lai viņš izziņo, ka lifti kādulaiku nedarbosies, divus no tiem rekvizēja "inženieri", kas izvadāja aparatūru pa ēkas stāviem un pēc tamnobrauca lejā vai palika stāvam divpadsmitajā stāvā. Liftos viņi atstāja savus lietusmēteļus, cepures unielas kurpes, lifta uzraugam paskaidrodami, ka pat apavu papēžu klaudzieni celtnē rada vibrāciju, kasizkropļo aparātu rādījumus.

Viens no mūsu puišiem ar atslēgu, ko bija izgatavojis slēdzeņu speciālists, gāja pa priekšu, laiatvērtu Ziglija biroju ūn pārliecinātos, vai grupai nav izliktas lamatas. Ja kas gadītos, viņam bijajāizliekas par kramplauzi un jācenšas aizbēgt. Nekādu kavēkļu nebija, un viņš uzreiz iegāja Ziglijakabinetā, atslēdza skaņu pieraksta aparātu, piekāra aptumšošanas aizkarus un iededzināja gaismu. Pēcviņa signāla birojā iegāja arī pārējie, un katrs ķērās pie sava darba. Radists nodibināja sakarus arradioopera- toru kravas automašīnā, kinooperators sāka piekārtot kameru tualetes istabā, slēdzeņuspeciālists mūķēja vaļā blakus biroja durvis, lai vajadzības gadījumā mēs varētu ātri nozust tā telpās.

Bija pagājušas piecpadsmit minūtes kopš darbu sākuma, kad radiooperators no kravas mašīnasziņoja, ka mājā iegājis viens no Ziglija darbiniekiem. Puiši ātri pievāca instrumentus, un nepagāja nedesmit minūtes, kad Ziglija birojā nebija palikušas nekādas pēdas, kas liecinātu par nelūgtiem viesiem.Mēs paslēpāmies telpā aiz halles un atkal uzņēmām radiosakarus ar smago automobili.

Pa to laiku divi mūsu piesegšanas grupas puiši atnācēju bija aizturējuši pēc iepriekš izstrādātascenārija. Viens no viņiem pieprasīja, lai nelūgtais ciemiņš stādās priekšā administratoram un vismazpiecas minūtes zvanīja dažādiem neesošiem telefona abonentiem, "pūlēdamies" to sazvanīt, otrs gari unplaši klāstīja tehniskas detaļas par ēkā notiekošiem pētījumiem.

- Jūs traucēsiet svarīgu darbu, - viņš kategoriski sacīja. - Vai tad jūs patiešām nevarat savasdarīšanas atlikt līdz rītdienai?

- Godīgi sakot, - biroja darbinieks atzinās, - es negrasos strādāt. Es ar savu meiteni sēžu bārā aizstūra, bet man izbeidzās nauda. Es tikai gribēju paņemt no rakstāmgalda viskija pudeli. Tas neilgs vairākpar minūti.

Beigu beigās viņu uzveda līdz 12. stāvam un tur gaidīja, kamēr viņš iegāja birojā pēc pudeles. Kadšis nakts viesis ēku pameta, viens no mūsu puišiem sekoja viņam pa pēdām, kamēr viņš nebija apsēdiesblakus savai meičai bārā aiz stūra. Mēs turpinājām darbu.

Ziglija "neatveramo" seifu mūsu eksperts atvēra divdesmit minūtēs. Mans skatiens tūlīt atdūrās pretaizzīmogotu paketi ar sarkanu pasta zīmogu un atzīmi "Saņemts pulksten 17.10". Datums attiecās uzvakardienu. Acīmredzot sūtījums bija pienācis pašās darba dienas beigās, un Ziglijs, zinādams tā saturu,to ielicis seifā neatvērtu. Es to iedevu aplokšņu un zīmogu speciālistam.

Aptinis paketi ar celofānu un lakas zīmogu vietā izgriezis tajā caurumus, viņš iejauca nelieludaudzumu pastas, ko zobārsti lieto plombu likšanai, un iztaisīja zīmogu atveides, pēc tam ar sakarsētulodāmuru gar ietinamā papīra malām laku izkausēja. Paketē bija grāmata ar kodiem. Fotogrāfsnofotografēja visas lappuses un grāmatu atdeva zīmogu speciālistam. Tas ar lodāmuru atmiekšķēja laku unar formu, ko bija izgatavojis no zobārstniecības pastas, paketi atkal aizzīmogoja. Jaunie zīmogi izskatījāstādi paši kā iepriekšējie, nekādas manipulācijas pēdas uz paketes nebija redzamas.

Bet mēs pa to laiku seifā pētījām priekšmetu, kas izskatījās pēc lamatām. Tā bija auklā, kaszigzagveidā gulēja uz putekļainas skārda kārbas, un mums bija vajadzīgas divdesmit minūtes, lai fiksētutās stāvokli un konstatētu, ka tā ne ar ko nav savienota. Pēc tam no seifa izņēmām visu, kas tajā bija, uneksperts to izvērtēja. Tas pats notika arī ar papīriem un dokumentiem, kas gulēja skapjos un galduatvilktnēs.

Tika fotografēts tas, ko par uzmanības vērtu atzina mūsu eksperts, kas pārvaldīja četras valodas undarba procesā izmantoja visas četras. Fotogrāfs strādāja neticami ātri - nepagāja ne stunda, kad viņš jaubija noknipsē- jis divus tūkstošus dažādu vēstuļu, šifru, pārskatu un citu materiālu.

Pēc apskates mēs sapulcējāmies vestibilā un nakts maiņā nodarbinātajiem strādniekiem sarīkojāmīpašu izrādi ar savu mērinstrumentu iesaiņošanu un "komplicētu aprēķinu" izskaitļošanu. Vēl nebijāmiekrāvuši mašīnā ne pusi saiņu, kad vestibilā iedrāzās Ziglijs. Viņa darbinieks, kas naktī bija ieradies pēcpudeles un bārā pavadījis divas stundas, pamatīgi uzlādēdamies, pēc tam bija piezvanījis šefam unpaziņojis par ļaužu baru, kas staigā pa ēku ar aizdomīga izskata aparātiem. Satrauktais Ziglijs pieskrējapie lifta un pavēlēja viņu nekavējoties uzvest augšā. Mēs bijām pārliecināti, ka viņš neatradīs nekādasmūsu apmeklējuma pēdas, tāpēc viņa prasībai nepretojāmies.

Pēc divdesmit minūtēm Ziglijs atgriezās apmierināts un jautrā garastāvoklī. Acīmredzot viņš bijakonstatējis, ka visas lamatas ir kārtībā, nekādas aizdomas viņam nebija radušās. Viņš dzīvi interesējāspar vestibilā izlikto mērīšanas iekārtu un bija patiesi iepriecināts, kad kāds no mūsu "speciālistiem"viņam pateica, ka ēka stāv uz drošiem pamatiem. Jautri svilpodams, Ziglijs beidzot aizgāja. Droši vienviņš svilpoja pēdējo reizi, tāpēc ka pēc divām dienām viņa birojā klusi iegāja divi vīri privātās drēbēs untikpat klusi viņu aizveda.

Mēs nonācām pie galīga slēdziena, ka Ziglijs vadījis nacistu spiegu tīklu ar duci aģentu sešās lielāsAmerikas pilsētās. So aģentu vārdus un adreses mēs atradām viņa seifa papīros kopā ar instrukcijām parmikrofilmu, sim- patētiskās tintes un tamlīdzīgu līdzekļu lietošanu. Mēneša laikā visi Ziglija aģenti tikaarestēti un viss viņa spiegu tīkls iznīcināts. Bet ne viņam pašam, ne arī viņa rokaspuišiem nebija ne

jausmas, kāpēc tā notika.Šai laikā, pilnīgi pretēji mūsu pirmajai neveiklajai iekļūšanai ārzemju konsulātā, mēs jau

darbojāmies precīzi pēc sistēmas, kas neradīja ne niecīgākās bažas par izdošanos. Vislabāk pārmaiņas unuzlabojumus mūsu tehnikā, liekas, ilustrē tā saucamā pulkveža Batas lieta.

Kādu dienu tika arestēts Rietumu kara rūpnīcas atbildīgs darbinieks Gustavs Jensens, kas pirms tambija baudījis pilnīgu uzticību. Kārtējā slepenības nodrošināšanas pārbaudē viņa žaketes kabatā tika atrastijauna slepena ieroča rasējumi, jensens strādāja par inženieri tieši tai nodaļā, kur jaunais ierocis tapa.Viņš apgalvoja, ka rasējumus iebāzis kabatā darba laikā un vēlāk aizmirsis tos izvilkt. Ņemot vērāinženiera iepriekšējos nopelnus un ieguldījumu uzņēmuma un kara rūpniecības attīstībā, viņu stingribrīdināja un atbrīvoja. Tomēr rūpnīcas drošības nodaļas priekšnieks nebija apmierināts ar Jensenapaskaidrojumiem, tādēļ uzsāka viņa novērošanu.

Gustavs jensens bija naturalizējies amerikānis, viņa dzimto valsti bija okupējuši nacisti, bet Londonādarbojās tās trimdas valdība. Paziņas viņu ļoti cienīja un uzskatīja, ka viņš ir konsekventiproamerikāniski noskaņots. Bet viņa kaimiņš, jūsmīgi izteikdamies par jensena pozitīvajām īpašībām,pieminēja kādu apstākli, kas manāmi pastiprināja drošības nodaļas šefa aizdomas.

- Gustavs ir ļoti gudrs cilvēks, - kaimiņš sacīja. - Viņš ir ne tikai vērtīgs inženieris, kas rūpnīcā veiclielu darbu, viņš arī vaļas brīžos meistaro dažādas lietas. Pavisam nesen savām rokām samontējafotostatu, kas stāv viņa pagrabā.

Fotostatu - aparātu attēlu fotogrāfiskai kopēšanai? Tas jau oda pēc spiegošanas, un lietasnoskaidrošana nonāca mūsu rokās. Jensena dosjē bija teikts, ka viņš savā iesniegumā par pieņemšanudarbā pieminējis pulkveža Batas vārdu. Pulkvedis bija ievērojama amatpersona Jensena dzimtās valststrimdas valdības Ņujorkas pārstāvniecībā. Mēs zinājām, ka Bata Pirmā pasaules kara laikā nodarbojiesar spiegošanu, tādēļ šķita saprātīgi tagad viņu pārbaudīt. Man uzdeva izdarīt iepriekšēju apskati viņaŅujorkas birojā.

- Ļoti labi, ka jūs atnācāt, - ar šādiem vārdiem mani uzņēma mājas administrators. - Šie cilvēki manistipri satrauc. Viņi aizņem visu desmito stāvu un dažas telpas arī vienpadsmitajā. Pie viņiem pastāvīgināk apmeklētāji, un viņi nepārtraukti papīrgrozos dedzina papīrus.

Mēs pārskatījām reģistrācijas grāmatu vestibilā un nolēmām, ka vislabāk apskati izdarīt sestdienasnaktī. Nākamajā sestdienā ieradāmies pie administratora, kas mūs uzveda uz desmito stāvu. Izmantodamsinfrasarkano starojumu, kas deva iespēju strādāt tumsā, fotogrāfs uzņēma visu stāvu, kā arī telpasvienpadsmitajā stāvā.

Birojs bija ļoti liels. Tikai vienā vien telpā stāvēja 140 aizslēgti skapji ar papīriem. Es pierakstījuvisu skapju un galdu atvilktņu atslēgu sēriju numurus, kā arī katra seifa tipu un lielumu. Sēriju numurivarēja palīdzēt atslēgu izgatavotājiem, bet iepriekšēja informācija par seifiem - atsvaidzināt mūsueksperta zināšanas par tiem modeļiem, ar kuriem viņam būs jāstrādā.

Bija skaidrs, ka gaidāmā akcija būs sarežģīta un apskatē vajadzēs iesaistīt visus mūsu cilvēkus unvisu aprīkojumu. Mums bija vajadzīgas divas fotokameras, automobilis ar rāciju, portatīvās rācijas abosstāvos un ne mazāk par divdesmit darbiniekiem.

Novērošanas un piesegšanas grupas puiši, pārģērbušies par apkopējiem un remontstrādniekiem,vairākas dienas strādāja abos stāvos blakus birojam, kamēr no pirmā acu uzmetiena varēja pazīt visuspamatdarbiniekus. Jau iepriekš pārbaudījām, kā darbojas rācijas, lai konstatētu, vai ēkas elektrosistēmanetraucē sakaru uzturēšanu.

Vizītes piesegšanai mēs atkal izmantojām "ēkas svārstību mērīšanu". Savu aprīkojumu papildinājāmvēl ar vairākiem nevajadzīgiem, toties iespaidīgiem aparātiem, lai nakts maiņas darbiniekiem rastosapziņa, ka viņi piedalās svarīgā notikumā. Apbruņojusies ar šādiem rekvizītiem, mūsu komanda bijagatava vērienīgai ielavīšanās akcijai.

Mašīnu ar rāciju novietojām ielas pretējā pusē, lai novērošanas grupas vīri varētu uzraudzīt ieeju

mājā. Pēc vienošanās ar administratoru tika atvērti kravas pie- brauktuves dzelzs vārti, pa kuriemiebrauca divi mūsu automobiļi ar radistiem un fotogrāfiem. Vārti tūlīt tika aizvērti, un cilvēki sāka nest uzliftu aprīkojumu, ko veda augšā uz desmito un vienpadsmito stāvu.

Divi citi automobiļi ar "inženieru" grupu piebrauca pie parādes durvīm, kur tos sagaidījaadministrators. Novilcinājuši laiku tik ilgi, kamēr visi apkalpotāji bija pamanījuši speciālos instrumentus,kā arī pārliecinājušies par speciālistu ierašanās svarīgumu un nepieciešamību, arī viņi uzbrauca augšā.

Seifu speciālists ķērās pie darba. Kā skapji, tā arī galdi drīz vien bija atslēgti ar iepriekšizgatavotām atslēgām, un eksperts sāka izvērtēt papīru ķīpas. Pēc desmit minūtēm tika izdarīti pirmiefotouzņēmumi.

No ielas pienāca brīdinājums, ka vienā logā redzama gaisma. Mēs piekārtojām attiecīgo aizkaru unizdzirdējām no mašīnas pārraidītu signālu "O.K.". Darbs veicās ātri, un vēl pēc desmit minūtēm tikaatvērts seifs. Mēs nesarunājāmies, telpās valdīja pilnīgs klusums. Dzeramūdens strūkl- aciņas un tualetibija aizliegts lietot, lai ūdens troksnis caurulēs neatmaskotu mūsu uzturēšanos birojā. Visvisādu papīruizņemšana, izskatīšana un novērtēšana notika maksimāli ātri. Fotogrāfi izdarīja vairāk nekā 6000uzņēmumus.

Beidzot darbs bija padarīts, un mēs gatavojāmies doties prom. Viss bija salikts pa vietām, arsmidzinātāju atjaunota putekļu kārta, kas klāja nelielu seifu, ko acīmredzot maz izmantoja, no pulētajāmgaldu un skapju virsmām bija notīrīti visi pirkstu nospiedumi, bet no paklājiem, pa kuriem staigājāmzeķēs, ar suku likvidētas mūsu pēdas.

Pēc atgriešanās fotolaboratorija attīstīja 35 milimetru filmas. Tiklīdz tās bija nožuvušas, tikanokopētas fotogrāfijas, kuras mēs iezīmējām un sašķirojām. Nu varēja novērtēt mūsu nakts darba augļus.

Ko mēs bijām ieguvuši? Pirmkārt, mūsu rokās bija visaGustava Jensena darbības vēsture. Mēs uzzinājām, ka viņš ir ārzemju aģents, mūsu priekšā tagad

gulēja visas tās ziņas, ko viņš bija nodevis saviem saimniekiem. Bet bez visa tā mēs bijām atklājušiizlūkošanas štāba mītni, kurā saplūda visi dažādās lielās Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas pilsētāsiegūtie kara noslēpumi.

Spiegu tīkls bija izpleties pa visu valsti, un mūs pārsteidza ienaidnieka informētība. Tā, piemēram,mēs atradām dokumentu par sabiedroto spēku iebrukumu Sicīlijā. Šai kampaņai bija jāsākas pēc divāmnedēļām!

Par veiksmi, kas mūs pavadīja slepenajos iebrukumos, liela pateicība pienākas tiem pieredzesbagātajiem speciālistiem, kuri strādāja kopā ar mums. Tie bija privāti cilvēki, kas ik nakti riskēja ar savureputāciju un dzīvību. Ja kādā nakts operācijā viņi būtu pietverti, nekas viņus nevarētu attaisnot. Mēs visistrādājām uz savu atbildību, bet šie cilvēki riskēja ar savu biznesu vai profesiju. Ne vienu vien reizi kākramplauzi varēja pietvert kādu no populārākajiem mūsu valsts fotogrāfiem, kas mums palīdzēja iegūtsevišķi sarežģītus fotouzņēmumus.

Pēc kāda laika mani pārcēla uz meklēšanas komandu un norīkoja par instruktoru Stratēģisko dienestupārvaldes skolā, kur es nākamajiem pārvaldes aģentiem sāku mācīt atslēgu atmūķēšanas viltības un šaimākai radniecisku darbu gudrības. Bet kara beigās es ar savu "lāču mednieku" grupu aizbraucu uz Vāciju,ktir vācām dokumentus, kas pēc tam tika izmantoti kā nacistu noziegumu pierādījumi Nirnbergas tiesasprocesā.

1943.gads viltība pret viltību

Beidzot pienāca gads, kad kara svaru kausi sāka svērties uz otru pusi. Klusajā okeānā amerikāņi bijaatguvuši Gvadalkanalas salu, un tagad viņiem bija jāveic grūts uzdevums - pakāpeniski cita pēc citasjāieņem salu grupas. Rudenī sabiedrotie ielauzās Itālijā un, par spīti negantai nacistu ugunij, sāka jardu pa

jardam virzīties uz priekšu, atbrīvodami šo seno zemi.Kaujas kļuva aizvien spīvākas, un pretinieka dezinfor- mēšanā tika izspēlēti galvenie spiegošanas

trumpji, daudz rafinētāki paņēmieni nekā iepriekšējie. Tas bija slepenu misiju un vērienīgu mistifikācijulaiks, kad notika tūkstošiem gūstekņu bēgšana un ienaidnieka aizmugurē slepeni radās bruņoti formējumi.Tas bija laiks, kad Lisabonā un Stambulā, šais "neitrālajos" diplomātiskās spiegošanas centros, vētrainisaplauka starptautiskas zādzības un intrigas.

Līdz šim vēl nekad psiholoģiskie karošanas paņēmieni nebija kļuvuši par tik svarīgu kaujas ieroci.Ass valstu propaganda, kas bija guvusi lieliskus panākumus savu tautu apstulbināšanā, izplatīja prasmīgisagatavotus melus, niknus uzsaukumus un demoralizējošas baumas. Sabiedrotie atbildēja ar informācijaslīdzekļu pastiprināšanu, iedarbojoties uz pretinieku pār frontes līniju.

Par svarīgāko kara prioritāti tika proklamēts paātrināts zinātnieku darbs daudz spēcīgāku kaujasieroču radīšanā, un katra karojošā puse centās izdibināt šos šausminošos pretinieka noslēpumus arizlūkošanas un iesūtītu spiegu palīdzību. Speciālo uzdevumu vienības un sabiedroto lidmašīnas izdarījaizmisīgus, pašnāvnieciskus uzbrukumus ienaidnieka objektiem, lai izjauktu eksperimentus, neļautu radītieroci, kas tiem dotu ātru uzvaru.

Un tāpēc līdz pašām gada beigām neviens nevarēja strikti pateikt, ar ko šajā grandiozajā cīņā tiksgūta izšķirošā uzvara - ar ieroču spēku vai ar viltības spēku.

Džūens Montegjū MIRONIS, KAS PIEMUĻĶOJA NACISTUS

(No grāmatas"Cilvēks, kas nekad nav dzīvojis")SPĀŅU pilsētas Velvas kapsētā, 130 jūdzes ziemeļrietumos no Gibraltāra, pašā Atlantijas piekrastē,

ir kāda brita kaps. Viņš nomira no plaušu karsoņa miklajā, miglainajā Anglijā, nemaz nenojaušot, ka tiksapbedīts zem saulainajām Andalūzijas debesīm. Dzīvs būdams, šis cilvēks savas dzimtenes labāneizdarīja neko lielu, turpretim pēc nāves izglāba dzīvību droši vien tūkstošiem britu un amerikāņu.

1942. gada rudenī, kad jau vērsās plašumā uzvarām vainagotais iebrukums Ziemeļāfrikā, tikapieņemts lēmums par nākamā trieciena objektu - Sicīliju. Vācieši to varēja gaidīt, tādēļ mums šā vai tāvajadzēja viņu pārliecību sašķobīt, lai viņi saskaldītu spēkus.

Kādam pretizlūkam, manam kolēģim, radās ideja. Vāciešiem ir zināms, ka mūsu virsnieki uzZiemeļāfriku pastāvīgi lido gar Spānijas krastiem. Kāpēc mums neiemest okeānā netālu no spāņupiekrastes kādu līķi ar viltotiem dokumentiem, lai izskatītos, ka tas ir kurjers, kura lidmašīna avarējusi?Ja līķis tiks izskalots krastā, viņa dokumenti neapšaubāmi nokļūs nacistu spiegu rokās.

Pēc tam radās praktiski jautājumi. Miris cilvēks neelpo; ja viņa līķi iemestu okeānā, ūdens plaušāsneiekļūtu un tūlīt būtu skaidrs, ka viņš noslīcis jau pēc nāves. Ienaidnieks saprastu, ka tas viņiem tīšipamests priekšā.

Mēs piesardzīgi aprunājāmies ar medicīnas speciālistiem: vai nav iespējams dabūt cilvēka līķi, kovarētu uzskatīt par slīkoni? Beidzot saņēmām ziņu: tikko nomiris cilvēks ar pneimoniju, viņa plaušaspiesūkušās ar krēpām. Nelaiķim bija radinieki, un mēs, neielaizdamies sīkos paskaidrojumos, saņēmāmviņu atļauju līķi pievākt, bet tikai ar noteikumu, ka netiks izpausta šī cilvēka personība. No tā brīžanelaiķis kļuva par Karaliskā jūras kājnieku karaspēka majoru Viljamu Mārtiņu. Viņa mirstīgās atliekastika ievietotas morga saldētavā.

Tūlīt tika nolemts, ka dezinformējošais dokuments jāsagatavo augstākajā līmenī. Es vienojos arKaraliskā ģenerālštāba priekšnieka pirmo vietnieku, ka vēstule tiks adresēta ģenerālim Aleksanderam, kaskomandēja armiju 18. grupu Āfrikā.

Vēstulē bija konfidenciāls paskaidrojums, kādēļ ģenerālis nevarēs saņemt visu, ko lūdz štābapriekšniekam, un neapšaubāmi vedināja uz domām, ka mūsu nākamā uzbrukuma mērķis Vidusjūrasrietumos nebūs Sicīlija.

Vēstulē bija minēti divi iespējamie iebrukšanas objekti: Grieķija un vēl viens objekts, konkrētinenosaukts, kaut kur Vidusjūras rietumu daļā. No teiktā izrietēja, ka mēs vēlamies, lai vācieši domātu, kadesants tiks izcelts Sicīlijā, ka mēs to izmantosim kā piesegšanas akciju savam īstajam mērķim. Tātad: javācieši uzķersies uz šī āķa, ikvienu informācijas noplūdi par Sicīliju viņi uztvers kā mūsu tīšprātīgudezinformāciju.

Papildus šai vēstulei mēs nolēmām majoram Mārtiņam dot līdzi arī lorda Mauntbetena oficiāluziņojumu admirālim seram Endrū Kaningemam, Vidusjūras flotes virspavēlniekam. Tajā bija izskaidrotsmajora misijas mērķis un nobeigumā teikts: "Esmu pārliecināts, ka Mārtiņā Jūs sastapsiet cilvēku, kasJums vajadzīgs. Lūdzu, norīkojiet viņu atpakaļ pie mums, tiklīdz uzbrukums būs beidzies, un pasakiet, laiviņš atved dažas sardīnes - pašreiz pie mums tās ir ļoti dārgas!" Es domāju, ka šis mazliet samocītais joksliks vāciešiem skatīties uz Sardīniju kā uz gaidāmās desanta izcelšanas vietu.

Bet tālāk mums radās sarežģījumi ar majora Mārtiņa apliecības izgatavošanu - visās fotogrāfijāsviņš nepārprotami izskatījās pēc miroņa. Bet reiz kādā apspriedē es nejauši pacēlu acis un nodrebēju: esieraudzīju man pretim pie galda sēžam majoru Mārtiņu! Šie cilvēki bija tik līdzīgi kā divi ūdens pilieni.

Mēs pierunājām Mārtiņam līdzīgo virsnieku nofotografēties.Pēc tam vajadzēja radīt mūsu miroņa personību. Nolēmām, ka Mārtiņš bijis peldošo desanta līdzekļu

eksperts un tieši tādēļ lidojis uz Ziemeļāfriku. Turklāt viņš bijis mazliet izšķērdīgs cilvēks, tāpēc viņakabatā atradīsies Loida bankas vēstule, kas izsūtīta 1943. gada 14. aprīlī ar aicinājumu dzēst kredītapārtēriņu 80 sterliņu mārciņu apmērā.

Katram jaunam virsniekam ir romantiski sakari, nolēmām, ka arī Mārtiņš nesen iepazinies ar burvīgujaunieti, vārdā Pema, un viņa kabatas portfelī ielikām divas vēstu- lītes un ģīmetni. Šīs vēstules mēsdaudzas reizes salocījām un atlocījām, tādēļ radās iespaids, ka tās daudzkārt lasītas un pārlasītas.Iespējams, ka viņa līdzekļu pārtēriņš radies saderināšanās dēļ, tāpēc ka kabatā gulēja čeks par 53mārciņām, kas bija samaksātas par laulības gredzeniem. Turklāt pie majora Mārtiņa atradās arī citasparastas lietas - identificēšanas disks, rokas pulkstenis, cigaretes, vecas autobusu biļetes, kaut kādipapīrīši, atslēgas. Mēs nospriedām, ka viņam savā pēdējā Anglijā pavadītajā vakarā līgava bija jāaizveduz teātri, un viņa kabatā pirms nosūtīšanas uz zemūdeni 19. aprīlī iegūlās divu teātra biļešu pasakņi uz 22.aprīli.

Bija paredzēts līķi nomest pie Velvas - nelielas ostas netālu no Portugāles robežas. Spānieši,protams, nelaiķi nodos britu vicekonsulam apbedīšanai, bet mēs bijām pārliecināti, ka vietējais nacistuaģents pirms tam iztaisīs kopijas no visiem viņa papīriem.

Laimīgas sagadīšanās pēc tieši tai laikā ceļā uz Maltu posās leitnanta Džūela zemūdene "Seraph".1942. gadā Džūels pirms sabiedroto desanta izcelšanas uz Ziemeļāf- riku aizgādāja ģenerāli Klārku.

Atlika tikai saņemt premjerministra Čērčila piekrišanu akcijai. Mūsu pienākums bija viņu brīdināt:ja vācieši atklās mūsu viltību, viņi sapratīs, ka īstenībā desants tiks izcelts Sicīlijā. Čērčils deva savupiekrišanu un pavēlēja par mūsu akciju informēt ģenerāli Eizenhaueru, kas komandēja ielaušanos Sicīlijā.

1943. gada 19. aprīlī pulksten 6.00 vakarā "Seraph" izgāja jūrā. Uz tās borta atradās "majorsMārtiņš" sešas pēdas garā metāla kastē, kas bija pilna ar sauso ledu. Zemūdene brauca desmit dienas uniznira no dzelmes tikai naktīs. 30. aprīlī tieši noteiktajā laikā - pulksten 4.30 no rīta - "Seraph", nevienanepamanīta, pacēlās virs ūdens 1600 jardus no Velvas, un "majors Mārtiņš" tika uzcelts uz klāja unizņemts no kastes. Džūels piepūta viņa glābšanas vesti un noskaitīja aizlūgumu, kuru, galvas noliekuši,noklausījās četri jauni virsnieki. Pēc tam ar vieglu grūdienu "majors Mārtiņš" sāka pildīt savu uzdevumu.Pusjūdzi tālāk Džūels iemeta ūdenī gumijas glābšanas laivu, kas bija paņemta no lidotājiem, bet tikai arvienu airi, lai radītu priekšstatu, ka laiva nolaista lielā steigā.

1943. gada 30. aprīļa agrā rītā kāds spāniešu zvejnieks pamanīja jūrā netālu no krasta slīkoni, kurusavā ziņā pārņēma vietējās varas pārstāvji. Līķa sekcija deva slēdzienu par nāvi: "Asfiksija pēciegrimšanas jūrā." Par notikušo tika paziņots Anglijas vicekonsulam, un 1943. gada 2. maijā "majorsMārtiņš" tika apglabāts ar visu militāro godu.

Pagaidām viss ritēja gludi. Nelaiķis bija atrasts, bet mums nekas netika ziņots par dokumentiem.4. maijā mēs "steidzami un pilnīgi slepeni" izziņojām: mums kļuvis zināms, ka majora Viljama

Mārtiņa rīcībā bija "milzīgi svarīgi un slepeni" dokumenti. Par dokumentiem tika iesniegts oficiālspieprasījums neitrālajai Spānijas valdībai.

Tai laikā vāciešu aģents Velvā darbojās pēc mūsu plāna. Viņš uzzināja, ka pie slīkoņa atrastaspaketes, kā arī to, kam tās adresētas, un, spriežot pēc notikuma tālākās gaitas, par visu informēja savuvadību. Tikai 13. maijā Spānijas Jūras kara spēku štāba priekšnieks mūsu atašejam nodeva dokumentus,apgalvodams viņam, ka tie "visi ir pilnīgā kārtībā".

Pēc tam mēs Spānijas valdībai nosūtījām lūgumu uz majora Mārtiņa kapa uzlikt kapakmeni (tas turstāv līdz pat šim laikam), izdomātā Pema nosūtīja vainagu, bet viņa vārds parādījās kritušo karavīrusarakstā, ko "Times" publicēja 1943. gada 4. jūnijā.

Sicīlijas desanta panākumi liecināja, ka mūsu viltība izdevusies. Bet konkrēti pierādījumi radās tikaipēc tam, kad bija iegūti pretinieka dokumenti. Reiz - tas notika jau pēc kara - kāds britu virsnieks, kas

pētīja vāciešu jūras kara spēku arhīvus, satrauktā balsī Jūras kara izlūkošanas priekšnieka vietniekampaziņoja, ka uzgājis ārkārtīgi slepenas vēstules, kas acīmredzot sūtītas pa gaisa pastu, bet nonākušaspretinieka rokās.

Protams, viņš runāja par dokumentiem, kas atradās pie "majora Mārtiņa". Vācu arhīvos glabājāsvēstuļu fotokopijas, to tulkojumi un izlūkošanas pārskati. Turpat bija arī mape, kas bija sagatavotaspeciāli admirālim Kar- lam Dēnicam. Kopš nelaiķa mirstīgo atlieku izskalošanas Spānijas piekrastē bijapagājušas tikai četrpadsmit dienas, kad Vācijas jūras štāba kara žurnālā parādījās ieraksts, ka atrastiedokumenti ir īsti un galveno izcelšanos krastā sabiedrotie izdarīs nevis Sicīlijā, bet Sardīnijā reizē arpalīgdesantu Grieķijā.

Vācijas augstākā virspavēlniecība no Francijas uz Grieķiju, uz Peloponēsas piekrasti pārsviedapilnu tanku divīziju, ko novietoja Arakosas zemesragā un pie Kala- matas, tātad vietās, kas bija minētaspie nelaiķa atrastajās vēstulēs. Tā bija ilga un sarežģīta procedūra, kuras laikā divīzija zaudēja kaujasspējas. Augstākā virspavēlniecība izdeva arī pavēli par grieķu piekrastes minēšanu, krasta baterijuuzstādīšanu, par torpēdkuteru bāzu un komandpunktu ierīkošanu un jūras patrulēšanas organizēšanu. Jūnijāliela torpēdkuteru vienība no Sicīlijas tika pārcelta uz Grieķiju.

Vācijas karaspēka komandieris rietumos feldmaršals Vilhelms Keitels bruņoto spēku augstākāvirspavēlnieka vārdā pats parakstīja pavēli par Sardīnijas nostiprināšanu. Spēcīgas tanku daļas tikanosūtītas arī uz Korsiku, bet Sicīlijas ziemeļu piekrastē (kur mēs neplānojām izcelties) sākāsnocietinājumu pastiprināšana, lai varētu atsist "diversijas triecienus tai laikā, kad notiek uzbrukumsSicīlijai".

Pat tad vēl, kad iebrukums Sicīlijā jau bija sācies, augstākā virspavēlniecība pavēlēja modriuzraudzīt Gibraltāra šaurumu, jo pieļāva iespēju, ka tur var parādīties konvoji, kas virzās uz Korsikas unSardīnijas ieņemšanu. Citos dokumentos ar nožēlu atzīmēts, ka sakarā ar torpēdkuteru nosūtīšanu uzGrieķiju radīts robs Sicīlijas aizsardzībā.

"Majora Mārtiņa misijas" panākumus apstiprina feldmaršala Ervīna Rommela vārdi: no viņapersonīgajiem dokumentiem kļūst skaidrs, ka sabiedroto karaspēka izcelšanās Sicīlijā vāciešiem bijisnegaidīts pārsteigums, tāpēc ka "…uzradās kurjera līķis, ko okeāns bija izskalojis Spānijas krastā".

Acīmredzot arī Hitlers iepazinās ar šiem pierakstiem, tāpēc ka admirālis Dēnics tais dienās savādienasgrāmatā ierakstījis: "Fīrers nepiekrīt… ka visticamākais iebrukuma objekts ir Sicīlija. Pēc viņapārliecības, atrastā anglosakšu depeša apstiprina, ka uzbrukums galvenokārt notiks Sardīnijā unPeloponēsā."

Džozefs Kalabro OPERĀCIJA "ATMAKSA"

STĀSTS par japāņu admirāļa Isoroku Jamamoto iznīcināšanu, kas notika 1943. gada pavasarī virskādas Klusā okeāna salas, ir stāsts par ārkārtīgi sarežģītu, rūpīgi un ilgi gatavotu operāciju, parspiegošanu, pārtvertiem šifrētiem sūtījumiem, precīzi ieplānotu lidojumu, izcilu navigāciju un nacionālāsatriebības alkām. Jamamoto bija šāda lidojuma speciāls mērķis, lai gan visā kara garumā japāņi tonoliedza, viņi negribēja ticēt, ka šāda akcija iespējama.

Jamamoto bija nozīmīgs upuris divu iemeslu dēļ: pirmkārt, viņš bija tieši tas cilvēks, kas izstrādājauzbrukumu Pērlhārborai, - izcils stratēģis, kas izplānoja ne vienu vien drosmīgu operāciju no Pērlas līdzMidvejai ar nolūku sagraut amerikāņu varenību Klusajā okeānā, bet amerikāņu vairākumam kopš 1941.gada 7. decembra viņš bija pats niknākais ienaidnieks. Amerikāņu militārpersonām Jamamoto bijastratēģijas ģēnijs, ļoti bīstams karavadonis, personība, kas iedvesmoja visus Japānas jūras kara un gaisakara spēkus; savai tautai admirālis bija militārās visvarenības simbols. Amerikāņu dešifrētāju pūlesvainagojās panākumiem: Jamamoto spīdošā karjera tika pārtraukta, admirāli izdevās izsekot un nogalināt.

Jau pirms uzbrukuma Pērlhārborai amerikāņi bija atklājuši japāņu diplomātiskā koda sistēmu. Pirms1941. gada 7. decembra pārtvertie ziņojumi liecināja, ka Klusajā okeānā gatavojas kāda liela militāraakcija, bet tās mērķis vai nu tika uztverts ļoti miglaini, vai arī amerikāņu militārā vadība tos ignorējagalvenokārt nacionālās iedomības, kā arī dažādu dienestu savstarpējas sāncensības dēļ. Savukārt japāņiizmantoja vairākus maskēšanās paņēmienus, lai nodrošinātu uzbrukuma pēkšņuma momentu. Kāds jūraskara atašejs no Japānas paziņoja, ka vienā no valsts galvenajām ostas pilsētām redzējis simtiem atvaļinātujapāņu jūrnieku. Tātad - viņš secināja - maz ticams, ka tuvākajā laikā būtu iespējama kāda militāra akcija.Taču patiesībā, aizsūtījuši savu aviācijas bāzes floti uz Havaju salām, no kurienes bija jāuzsāk trieciens,japāņi bija sauszemes kareivjus ieģērbuši jūrnieku formās, lai ārzemju spiegiem rastos iespaids, ka dzīverit parastā gaitā.

Japāņu diplomātiskā koda atšifrēšana, kas mūs nodrošināja ar to skopo informāciju, kura bija mūsurīcībā pirms Pērlhārboras, bija daļa no tiem prioritārajiem pūliņiem, ko valdība izrādīja kopš 1920. gada,un tie gūlās uz jūras kara izlūkošanas pārvaldes un sakaru karaspēka izlūkdienesta pleciem. 1929. gadāvalsts sekretārs Stim- sons aizliedza tādu "džentlmeņiem nepiedienīgu rīcību" kā ielaušanos kodos, tomērjūras izlūkošanas dienests turpināja savu darbību neoficiāli. Tā centieni nebija veltīgi.

1937. gadā japāņi radīja jaunu šifrēšanas mašīnu N 97 ar koda nosaukumu "Purple". Deviņpadsmitmēnešus amerikāņu speciālisti noņēmās ar tās atšifrēšanu, un beigu beigās ar Viljama Frīdmena un viņakolēģu no SIS (Secret Intelligence Service - britu izlūkdienesta) pūliņiem "Purple" noslēpums tika atklāts.

Amerikāņi, lai tiktu galā ar veco "Sarkano kodu", savā laikā jau bija izveidojuši japāņu šifrēšanasiekārtu kopijas tādā pašā veidā, kā briti bija modelējuši nacistu šifrēšanas mašīnu "Enigma". Frīdmenakolēģis Harijs Lorenss Klārks pēc ilgas analizēšanas pieņēma, ka japāņi jaunajā mašīnā iepriekšējo diskuvietā izmanto pakāpenisku pār- slēgu. Vadoties no Klārka pieņēmuma, tika radīta mašīnas N 97 kopija(konstruētāji to nosauca par "Magic"), ar kuras palīdzību varēja atkodēt "Purple" raidījumus. (Vēlvairākus gadus pēc kara japāņi negribēja noticēt, ka amerikāņi paši radījuši savu ierīci, viņi uzskatīja, kaamerikāņi kādā no reidiem Āzijā nozaguši vienu viņu mašīnas eksemplāru.)

Kodu sistēma JN 25, ko lietoja japāņu flotē, tika atklāta pārāk vēlu, lai novērstu uzbrukumuPērlhārborai. Klusā okeāna flotes radiosakaru apakšvienība, kas bāzējās Pērlhārborā, trešā rangakapteiņa Džozefa Ročeforda vadībā "uzlauzusi" JN 25, tiešā ceļā ieguva iespēju lasīt japāņu flotei sūtītusziņojumus un pavēles. Šādā veidā iegūtā informācija nodrošināja uzvaru kaujā pie Midvejas - tā bijaizšķirošā kauja Klusajā okeānā.

Ģenerāļa Dūlitla lidotāju reids uz Tokiju pamudinājaJamamoto izstrādāt jaunu kara plānu: viņš nolēma uzbrukt Midvejas salai, iesaistot kaujā daļu

amerikāņu flotes. Tai pašā laikā admirālis gatavojās bombardēt Aleutu salas, lai novērstu ienaidniekauzmanību un liktu tam sadrumstalot spēkus. Pēc tam kad amerikāņi būs iesaistījušies kaujā, Jamamotoplānoja pārvietot pārējo savas flotes daļu, kas bija pārāka par amerikāņu spēkiem, paslēpjot to pieMidvejas 200 jūdžu attālumā no karakuģu priekšējās pozīcijas. Sāda pārsteiguma rezultātā sagrāvisSavienoto Valstu floti, admirālis cerēja amerikāņus apturēt. Taču informācija, kas tika iegūta ar "Magic"palīdzību, amerikāņiem atklāja Jamamoto plānu, un tie, neiesaistīdamies spēku sadalīšanas manevrā,atsita uzbrukumu un uzvarēja vienu no grūtākajām un svarīgākajām kaujām Klusajā okeānā.

Sakāve pie Midvejas japāņus stipri demoralizēja. Amerikāņu varenība auga augumā, tādēļ Jamamototagad bija jādomā par savu karavīru cīņas spara uzturēšanu. Viņš paredzēja apmeklēt vairākas nomaļasKlusā okeāna bāzes, lai tur dienošos jūrniekus un lidotājus iedvesmotu jaunām, dižām uzvarām. 18. aprīlībija paredzēts lidojums uz Buinu, paceļoties gaisā no Rabaulas aerodroma tieši pulksten 6.00.

Ziņa par šo lidojumu tika saņemta no amerikāņu ra- diopārtveršanas stacijām Dāčhārborā Aleutusalās un Ha- vaju salās, ko Jamamoto lidotāji iepriekš jau bija vairākkārt bombardējuši. Bezrūpīgipārraidītajā radiogrammā bija norādītas bāzes Zālamana salās un plānotais apmeklējuma laiks.Informācija nekavējoties tika nosūtīta uz Pērlhārboru admirālim Nimicam un izlūkošanas priekšniekamEdvīnam Leitonam. Ja izdotos Jamamoto notvert lidojumā un nogalināt, Japāna zaudētu savu slavenovaroni un amerikāņiem visbīstamāko kara līderi.

Jūras ministrs Frenks Nokss, Vašingtonā šo ideju apsvēris, nolēma, ka nepieciešams to realizēt.(Ladislasa Fagaro izdevumā "Spymaster" Nokss attēlots kā cilvēks, kas svārstās starp labumu, ko var gūtno Jamamoto nāves, un slepkavošanas amorālismu, ņemot vērā, ka vāciešu un japāņu spiegusagatavošanas programma pieļāva pretinieka militāro līderu nogalināšanu kā efektīvu kara pretdarbībasformu. Lai pasargātos no iespējamā sabiedrības nosodījuma nākotnē, Nokss lika saviem darbiniekiemsagatavot vēsturē zināmo politisko slepkavību sarakstu.)

Ģenerālis Heps Arnolds arī nosprieda, ka ideja ir piemērota. Kopā ar Noksu viņš izsaucatāllidojumu speciālistu Čārlzu Lindbergu un inženieri Frenku Meijeru, un apspriedes gaitā tika nolemts, kaJamamoto vislabāk "nokniebt" Kahili starta joslā Bugenvilas salā. Lidmašīnas no Hendersona aerodromaGvadalkanala salā varēs veikt pārlidojumu un izdarīt triecienuzbrukumu.

Šāda veida misijai pēc visiem parametriem noderēja Lock-heed P-38 "Lightning", ko iebiedētienacistu lidotāji bija iesaukuši par Divastaino Sātanu. Šī divmotoru mašīna bija apbruņota ar lielgabalu unložmetējiem, tai bija pietiekamas kaujas spējas, lai notriektu Jamamoto bumbvedēju "Betty" uniznīcinātājus, kas to pavadīja (amerikāņi tos sauca par Zero, japāņi - par Zeķi). Tik tālam lidojumamlidmašīnām bija vajadzīgas degvielas pa- pildtvertnes, bet Gvadalkanalā šādu mantu nebija.

Saņēmis prezidenta piekrišanu, Nokss uzsāka operāciju "Atmaksa". 1943. gada 17. aprīlī pulksten15.35 viņš piezvanīja ģenerālim Kenijam un lūdza no Milnbejas Jaungvinejā atsūtīt vajadzīgās benzīnatvertnes. Četri bumbvedēji B-24 ar tvertnēm pacēlās gaisā un pulksten 21.00, spītējot tropiskai vētrai,nolaidās Hendersona aerodromā, ko paši amerikāņi nesen bija bombardējuši.

Tai laikā majors Džons Mičels instruēja divus savus aviācijas posmu komandierus leitnantu BezbijuHoulm- zu un Tomasu Lamfjē par gaidāmo misiju. Nākamajā rītā tieši pulksten 7.20 iznīcinātāji"Lightning", nodrošināti ar rezerves tvertnēm, pacēlās gaisā, plānodami pārtvert Jamamoto pulksten 9.55.Divpadsmit P-38 bija jāpaceļas 20 000 pēdu augstumā, lai piesegtu pārējās mašīnas, kas uzbruksJamamoto lidmašīnai no mazāka augstuma.

Tieši pulksten 6.00 pedantiskais Jamamoto pameta Rabaulu, viņa štābs sakāpa divos "Betty" -amerikāņu lidotājiem par tiem nekas nebija zināms -, kurus pavadīja "Zeķi".

Pulksten 9.30 lidotāji ieraudzīja Kahili skrejceļu. Pulksten 9.35 visi "Lightning" sāka uzņemtaugstumu triecienuzbrukumam, kad Mičels pēkšņi izsaucās:

- Ienaidnieka lidmašīnas! No augšas! No augšas!Uzbrucējpiloti Houlmzs, Bārbers, Lamfjē un Hains nometa degvielas tvertnes, lai iegūtu lielāku

ātrumu, un traucās augšup pretim diviem bumbvedējiem. Japāņu lidotāji viņus ieraudzīja tikai verstsattālumā.

Divi zaļām kamuflāžas joslām apkrāsoti bumbvedēji strauji laidās lejup, lai pietuvotos kokugalotnēm. Kādu mirkli Lamfjē pazaudēja mērķi un notrieca "Zeķi", kas tam mēģināja uzbrukt. Pēc tam viņšatkal ieraudzīja "Betty" - uz zaļā džungļu fona spilgti iezīmējās sarkana saule uz lidmašīnas spārniem.Nezinādams, kas atrodas šajā lidmašīnā, Lamfjē atklāja uguni kā no lielgabala, tā arī no ložmetējiem.Bumbvedēja labējais motors uzliesmoja, un uguns tūlīt pārņēma visu spārnu. Tai pašā laikā astoņi P-38iesaistījās kaujā ar "Zeķi", bet pārējie pievērsās otram "Betty". Šim bumbvedējam, ar kuru lidojaadmirālis Ugaki, tika atšauts spārns, un tas iekrita okeānā. Admirālis palika dzīvs.

Lamfjē atkal atklāja uguni, un Jamamoto lidmašīna uzkrita uz kokiem, palēcās un eksplodēja. "Popgoes the Weasel" — šis tautas dejas nosaukums bija nosacītais signāls, kas tika nosūtīts uz Vašingtonupēc tam, kad visi Mičela P-38, izņemot vienu, bija atgriezušies bāzē. Misija bija izpildīta.

Operācija "Atmaksa" bija beigusies ar pilnīgu uzvaru. Jamamoto bija nogalināts, bet viņa pēctecisadmirālis Mi- neiči Koga bija cilvēks, kura rīcību nebija grūti paredzēt, un amerikāņi diezgan vieglistājās pretim viņa manevriem līdz pat kara beigām. Mičela piloti, vadīdamies tikai pēc kartes unkompasa, bija nolidojuši 400 jūdzes, turklāt laiku pa laikam viņi turējās 30 pēdu augstumā virs ūdens, laiizvairītos no atklāšanas un precīzi ierastos noteiktajā gaisa slēpņa vietā. Japāņi Zālamana salās nojauta,ka ar viņu kodiem kaut kas nav kārtībā, ka amerikāņi bijuši informēti par Jamamoto lidojumu. Betvirspavēlniecības mītnē Tokijā viņiem apgalvoja, ka tas nav iespējams, ka admirāļa traģiskā nāve ir tikainejaušas sagadīšanās rezultāts.

Jamamoto nomira tikai no vienas lodes, kas viņam bija trāpījusi galvā un plecā. Viņa mirstīgāsatliekas atrada japāņu patruļa dienu pēc traģiskās bojāejas. Admirālis bija piesprādzēts pie krēsla, blakusbija viņa dienasgrāmata un dzejoļu krājums, viņa kreisā roka, kurai pēc veca ievainojuma nebija divupirkstu, cieši turēja zobena spalu. Klusā okeāna komandieris klusi gulēja miris džungļos netālu no krastāauļojošiem viļņiem, kurus viņš gribēja iekarot Japānai.

Mērija Naita CENZORI PRET SPIEGIEM

KARA laikā es strādāju par cenzori - biju viena no 15 000 okšķeriem, kas visur bāza savu degunu,atverot pasta sūtījumus, noklausoties telefona sarunas un pārskatot filmas, avīžu materiālus unradioprogrammas pirms pārraidīšanas.

Sākumā mums bija ļoti sāpīgi ap sirdi, jutāmies it kā vainīgi. Mēs darījām darbu, kuru vairākums nomums neieredzēja, - iejaucāmies svešu cilvēku privātajā dzīvā Taču ļoti drīz mums kļuva saprotams, ciknepieciešama patiesībā ir cenzūra. Tas kļuva acīm redzams jau tad, kad dūmi virs Pērlhārboras drupāmvēl nebija izklīduši. Vienā no pirmajām vēstulēm, ko atvērām laboratorijā - kādas vecas Honolulu mājasvannas istabā, kurā steidzami sāka funkcionēt cenzūra -, visos sīkumos bija aprakstīti uzbrukuma rezultāti.Šai vēstulei pa sarežģītu maršrutu bija jānonāk Japānā.

Cenzūra bija abpusēji griezīgs ierocis. Tā ne tikai palīdzēja slēpt no ienaidnieka informāciju, betnereti ieguva mums noderīgu svarīgu informāciju par ienaidnieku. Tā, piemēram, cenzors varēja noatsevišķiem datiem, ko ieguva no dažādām darījuma vēstulēm, radīt japāņu tirdzniecības maršrutakopainu, tādēļ amerikāņu karakuģi, noenkurojušies vajadzīgā vietā un dažas dienas nogaidījuši, varējaiznīcināt septiņus ienaidnieka tirdzniecības kuģus.

Noklausīta telefona saruna ļāva uzzināt slepenas hi- nīna noliktavas atrašanās vietu, hinīns valstijbija ļoti nepieciešams, bet noliktavā glabātais bija paredzēts pārdošanai melnajā tirgū. Telegrāfa kabeļakontrolēšana deva iespēju atklāt vāciešu spiegu, kas bija apmeties Havanā, uzdevās par apģērba tirgotājuun caur dažādām bankām slepeni saņēma naudu. Viņu apcietināja, tiesāja, atzina par vainīgu un nošāva.Laikā no 1938. gada līdz 1945. gadam tika arestēts un notiesāts par spiegošanu pret Savienotajām Valstīm91 cilvēks, un lielākoties šo lietu ierosināšanas pamatā bija cenzūras darbs.

Kad cenzūras nodaļas vadītājs sāka savu darbu, viņam bija tikai viena uz laiku noīrēta istabaVašingtonā, bet drīz viņa dienests jau aizņēma 90 ēkas visā valsts teritorijā, kā arī Lielbritānijā unKanādā - bija radies globāls cenzūras tīkls.

Vairākumam cenzoru bija jābūt ekspertiem noteiktās darbības jomās. Mums bija vajadzīgi šifrētājiun tulkotāji, speciālisti tehnikā, tiesību zinībās un finansēs, pat filatēlisti (mūsu rokās, piemēram, nonācavēstule, ko viens "kolekcionārs" sūtīja citam kopā ar marku komplektu, bet tas, kā noskaidrojās, bijakodēts ziņojums, ka līnijkuģis "Aiova" atstājis tādu un tādu ostu tādā un tādā datumā un dodas uz tādu untādu vietu). Viens no mūsu cenzoriem bija Kolumbijas universitātes profesors, viņš lasīja deviņāsvalodās, sanskritu ieskaitot, un varēja identificēt vēl 95 valodas. Darba gaitā mums gadījās sastapties arBraila sistēmas Haiti nēģeru, kreoliešu, indiešu šriftu, ar portugāliski romanizētu japāņu valodu (XVII gs.Japānā parādījās Portugāles misionāri, kas romanizēja vietējo valodu, un šajā dialektā tagad runāBrazīlijā dzīvojošie japāņi), ar papjamento (Kirasao salas iedzīvotāju valoda ar holandiešu, spāņu,portugāliešu un angļu vārdiem, kas aizgūti no jūrniekiem). Pie mums strādāja arī tādi lingvisti, kas pratalasīt rokraksta tekstu trīssimt valodās.

Katru dienu caur mūsu rokām izgāja turpat vai miljons pasta sūtījumu. Aviopastu nedrīkstēja aizkavētilgāk par 24 stundām, bet parasto - par 48 stundām. Mūsu valsts vadošo personu, kā arī sabiedroto valstuvadītāju korespondence netika atvērta, bet mums bija rūpīgi jāapskata aploksnes, tāpēc ka ienaidniekaaģenti viltoja pat Valsts departamenta un Baltā nama aploksnes. Viss pasts tika pārbaudīts pēc kontrolessaraksta, kurā bija uzrādītas personas, kas, kā mēs zinājām vai nojautām, bija ienaidnieki. Vārdu skaitssarakstā svārstījās no 75 000 līdz 100 000. Viņu korespondencei bija jāpievērš sevišķa uzmanība.

Pārējās vēstules tūlīt nokļuva uz pārbaudes galdiem. Katra pārbaudītāja rīcībā bija biezs sējums,kurā bija uzskaitīts, par kādiem jautājumiem dažādām valsts pārvaldēm bija vajadzīga informācija:

naudas operācijas - Finansu ministrijai, komercdarījumi - tirdzniecības pārvaldei, darba apstākļi - darbapārvaldei, aizdomīga darbība - Federālajam izlūkošanas birojam utt.

Pēc pārtvertām vēstulēm izdevās atrast slepenas kaučuka, alvas plātņu, vizlas noliktavas. Pēcķēdītes, ko bija noskaidrojis cenzors, izdevās izsekot cinka kravu, kas devās uz Argentīnu, to aizturējaokeānā un atgrieza atpakaļ. No kādas vēstules noskaidrojās, ka zināma Ņujorkas firma gatavojas trīsmiljonus tonnu niķeļa lūžņu nosūtīt uz Zviedriju, kur saražotajam leģētajam tēraudam bija jānokļūstVācijā. Citā vēstulē bija izklāstīts vāciešu plāns pārdot Spānijā miljons pudeļu šampanieša, lai tādā veidāārzemju bankā ieguldītu 6 000 000 dolāru. Kāda vāciete vēstulē dēlam, kas dzīvoja Amerikā, rakstīja, kapēc atgriešanās mājās viņš uz darbu varēs braukt ar vilcienu, reizē ar to atklādama, ka tur uzbūvēts jaunsdzelzceļa atzarojums. Tas nekavējoties tika sabombardēts.

Mēs pārbaudījām arī dokumentus, kas glabājās pie cilvēkiem, kuri brauca vai lidoja prom no valsts.Kādai sievietei tika atrasts grozā starp puķēm paslēpts ziņojums par drīz gaidāmu svarīgu kravaspārvadājumu, bet kāda nacistu aģenta pārtvertā sūtījumā, kas bija uzrakstīts ar simpatētisko tinti, izlasījāmpaskaidrojumu, ka viņam nav iespējams rīkoties, tāpēc ka viņu aizturējuši robežu cenzori.

Mūsu modrību uzturēja pastāvīgi atradumi, piemēram, tādi kā šokolādes dražē paslēpti briljanti vaigaļas konservi ar dubultu kārbas dibenu, kuros atradām pārskatu par operācijām, ko Rietumu puslodēgada laikā veicis tāds gigants kā I.G. Farbenindustrie, kas arī nodarbojās ar spiegošanu.

Vislielākās raizes mums radīja ziņojumi, kas bija kodēti vai rakstīti ar simpatētisko tinti. Katruvēstuli mēs rūpīgi appētījām, cenzdamies saskatīt, vai tajā nav aizdomīgi ciparu un simbolu kombinējumi,aplamīgi izteicieni, vai papīrs nav žāvēts, vai tajā nav skrambājumi, kas norādītu, ka pa to vilkta spalvaar neredzamu tinti. Katru vēstuli, kas likās aizdomīga, un visas tās vēstules,, kas bija saistītas ar sarakstāminētajām personām, mēs nodevām tehnisko operāciju nodaļai, tā saucamajai TON.

Šāds nenoteikts nosaukums ar nodomu bija dots laboratorijai, kas noskaidroja, vai korespondencēnav lietotas slepenas tintes. Tā bija iekārtota atsevišķā ēkā bez logiem, un tajā varēja iekļūt tikai pusotradesmita darbinieku - gan vīrieši, gan sievietes. Katru papīra lapiņu viņi apstrādāja ar speciālos reaģentossamērcētiem tamponiem, lai attīstītu visas iespējamās neredzamās tintes, kā arī apgaismoja tās arultravioletiem stariem. Šie cilvēki atklāja arī vāciešu izgudroto spiegošanas paņēmienu: visa mašīnrakstāsagatavotā teksta lappuse tika nofotografēta, samazināta līdz punkta lielumam un piestiprināta pieaploksnes vai nevainīgas vēstules kā neuzkrītoša pieturas zīme.

Mēs atklājām tūkstošiem kodētu un šifrētu sūtījumu, no kuriem vismaz 4600 saistīja Federālāizlūkošanas biroja vai citu pretizlūkošanas dienestu uzmanību. Kodi bija gan atklāti, gan aizklāti. Lietojotatklāto kodu, svarīgu ziņu nodošanai tika izmantoti pilnīgi nevainīgi paziņojumi, piemēram, telegramma"Mamma ieradīsies Bilbao septītajā" varēja nozīmēt, ka ieradīsies nevis mamma, bet konvojs un nevisBilbao, bet Gibraltārā. Aizklātajos kodos vārdu vietā tika lietoti burti, cipari un simboli, un tos bijavieglāk atklāt, tāpēc ka nepamatota zīmju maiņa uzreiz dūrās acīs.

Ārkārtīga modrība un atjautība bija vajadzīga tiem cenzoriem, kas kontrolēja starptautiskās telefonasarunas. Viņi sēdēja darba vietā ar radio austiņām, vienā rokā viņiem bija zīmulis, otru roku viņi turēja uzsakaru līnijas pārtraukšanas pogas. Lielas raizes viņiem sagādāja augstākie ierēdņi, it īpaši kritiskāsdienās, tādās, piemēram, kā pēc Teherānas konferences, kad kāda ģenerāļa adjutants sāka pēc sarakstanosaukt pasažieru vārdus un amatus - daži no tiem bija ļoti ievērojamas personas -, kā arītransportlidmašīnas lidojuma laiku, it kā aicinādams ienaidnieku organizēt pārtveršanu.

Visi mūsu valstī reģistrētie kabeļi bija savienoti ar kādu no tuvākās telegrāfa stacijas teletaipu. Šādustaciju bija divpadsmit. Ja telegrammas jēga mums bija skaidri saprotama un bijām pārliecināti par tāsnekaitīgumu, mēs to neaizturējām, bet, ja radās aizdomas, vēl un vēlreiz to pārbaudījām. Mēs neļāvāmkaravīram savai izredzētajai pavēstīt "Četras orhidejas par mārciņu gabalā", mēs šo teikumu pārtaisījām"Četri ziedi par mārciņu gabalā", tāpēc ka puķes nosaukums varēja būt kods. Reiz telegrammu "Tēvs irmiris" cenzors pārtaisīja - "Tēvs ir slims", un drīz nosūtītājam pienāca atbildes telegramma "Tēvs ir miris

vai slims?", tātad vārds "miris" bija kods.Pavisam cenzūra pārtvēra gandrīz 400 ļoti nopietnas spiegu vēstules. Skeptiķi, kas nievīgi bija

izturējušies pret "spiegošanas muļķībām", bija pārsteigti, kad uz kādas ārēji nevainīgas vēstules noEiropas, kas bija adresēta Ņujorkas viesnīcā dzīvojošai sievietei, pēc apstrādāšanas ar reaģentu atklājāsgarš teksts, kas bija uzrakstīts ar simpatētisko tinti un iesākās ar vārdiem: "Uzrakstiet pati vai aizejiet pieTerēzes. Viņa saņem naudu no mistera Millera…" Vēstules saņēmēja netika tūlīt arestēta, mēs turpinājāmviņas korespondences pārbaudi, un drīz vien mums kļuva zināmi vēl pieci viņas līdzzinātāji. Rezultātāvisi seši saņēma bargu sodu.

Citai spiedzei bija savs slepens sakaru paņēmiens, bet arī viņa iekrita. Šī sieviete nodarbojās arleļļu tirdzniecību pasaules mērogā, un šis bizness viņai bija ideāls aizsegs, lai nodotu Japānai pārskatuspar sabiedroto karakuģu stāvokli un dislokāciju, ko viņa varēja konstatēt savos komercbraucienos paKlusā okeāna piekrasti. "Trīs savas angļu lelles es atstāju leļļu slimnīcā," viņa rakstīja, "pēc dažiemmēnešiem tās būs pilnīgi salabotas." Runa bija par britu karakuģiem. "Siāmas lelles" nozīmēja divējādamērķa eskorta lidmašīnu bāzes kuģus.

Viņas vēstuļu patiesā jēga varbūt nemaz nebūtu atklāta, ja daļu ziņojumu viņa nebūtu parakstījusi arsavu biznesa partneru vārdiem un nebūtu tos sūtījusi uz Argentīnu, norādot adresi, ko viņa bija saņēmusino Japānas, bet nepareizi sapratusi. Vēstules sāka atgriezties uzdotajiem nosūtītājiem, kuri par to ziņojaFederālajam izlūkošanas birojam, kas savukārt informēja mūs. Milzīgajā vēstuļu straumē, kas plūda caurmūsu rokām, sākām pārbaudīt tās, kurās bija runa par lellēm un kuras bija parakstījis Velvalijs Dikinsonsvai kāds cits, un ieguvām pietiekami daudz pierādījumu, lai viņu varētu arestēt. Tiesa viņu atzina parvainīgu cenzūras apiešanā un sodīja ar 10 000 dolāru naudas un 10 gadu cietuma sodu.

Vēstule, kuras adresāts Portugālē bija kontroles sarakstā, kļuva par pamatu Ņujorkā Statenailendasielā dzīvojošā ārzemju aģenta Ernsta Lēmica arestēšanai.

Mūsu kontroles sarakstā bija minēts arī kāds Hircels no Šveices. Viņam adresētā vēstule, ko bijaparakstījis R. O. Gersons, likās pilnīgi parasta un neradīja nekādas aizdomas, bet tajā ar jaunu neredzamotinti bija ierakstītas ziņas par sprāgstvielu ražošanu mūsu valstī. Šoreiz mūsu tīklos bija iekļuvis pamatīgsvalis! Nākamās vēstules rādīja, ka šis Gersons no kaut kā ir nobijies un pat brīdināja - "varbūt vajadzēsbēgt". Viņš lūdza savu vadību, lai tā viņam vairs neraksta, un paziņoja, ka viņa simpatētis- kā tinte iet uzbeigām un nākamreiz vajadzēs rakstīt ar urīnu. Tā viņš patiešām darīja, nododams vēl kādu svarīguinformāciju, bet tad Federālais izlūkošanas birojs viņu apcietināja. Neapgāžamu pierādījumu priekšā viņšatzinās, ka ir vāciešu spiegs - grāfs fon Rauters, naturalizējies Amerikas pilsonis.

No pārbaudāmajām vēstulēm mēs atklājām trīs spiegu pēdas, kas veda uz mūsu jaunajām bāzēmAļaskā. Vienā gadījumā kāda japāniete piekrita uzdoties par indiānieti, lai iekļūtu bāzē, otrā - spiegspiedāvāja turienes mežos uzstādīt radiostaciju, bet trešajā - spiegs lūdza, lai viņam atsūta simpatētiskotinti. Mēs darījām, ko varējām, lai netiktu izpausts kāds noslēpums, kas bija saistīts ar japāņu aerostatiem,un guvām vislielākos panākumus. Šajā akcijā mums stipri palīdzēja arī radio un prese. Japāņi bijaizgudrojuši jaunu ieroci - papīra aerostatus, pie kuriem bija piestiprinātas bumbas. Viņi tos pacēla gaisā,kad vējš pūta uz mūsu ziemeļrietumu mežu pusi, cerēdami, ka tie radīs plašus ugunsgrēkus un morāli stipriietekmēs civiliedzīvotājus. Viena šāda bumba nogalināja kādu sievieti, kas to bija uzgājusi, un līdz arviņu piecus bērnus, svētdienas skolas skolēnus, kas devās piknikā. Kaut arī mežniecības dienests atrada334 bumbas, mūsu nodrošinātā slepenība bija ļoti rezultatīva: japāņi nosprieda, ka aero- stati vispār līdzmums nav aizlidojuši un, palaiduši gaisā 9000 šādu lidaparātu, šo operāciju pārtrauca.

Visu sakaru kanālu cenzēšana bija apbrīnojami veiksmīga. Pavisam mēs pārtvērām apmēram miljonubīstamu vēstuļu un telegrammu. Bez tam, lasot amerikāņu vēstules, klausoties viņu sarunas, mēs daudz kopar viņiem uzzinājām. Nacionālās drošības robežas gandrīz vienmēr viņi pārkāpa neapzināti, un daudzimums pat pateicās, kad pārtraucām telefona sarunas, lai viņus brīdinātu par nepieciešamību ievērotpiesardzību.

Ralfs Hendersons BIRMAS DŽUNGĻU KARAVĪRI

- KAD piekritām iestāties tā sauktajā bīstamajā dienestā, - Birmā man sacīja kāds jauns bārdainskapteinis, - mēs nezinājām, vai izkulsimies no šejienes, un mums nebija ne mazākā priekšstata par kačinucilti. Bet tagad mēs par viņiem zinām diezgan daudz. Viņi ir pasaulē labākie džungļu karavīri, velnsparāvis, un tā ir liela laime, ka viņi mīl amerikāņus.

Amerikāņu un kačinu reindžeru apakšvienības, Stratēģisko dienestu pārvaldes formējumi, darbojāsaiz frontes līnijas, japāņu aizmugurē. Šī iemesla dēļ visa informācija, kas attiecās uz tām, tika turētaslepenībā. Tomēr par šo cilvēku apbrīnas vērto karošanu man jau šis un tas bija zināms.

Šīs apakšvienības gāja pa priekšu ģenerāļa Vingeita karaspēka daļām 1943. gada februārī, kadģenerālis savus "činditus" [1] veda pirmajā reidā Birmas iekšienē; tās gāja pa priekšu ģenerāļa Meriladaļām 1944. gada pavasarī, vezdamas viņa "marodierus"** 750 verstu garā pārgājienā pa džungļiem, laiieņemtu aerodromu Mjičinā; tās gāja pa priekšu inženieriem, kas pāri kalniem būvēja t. s. Stilvela ceļu[2] uz Ķīnu; šīs apakšvienības gāja pa priekšu arī ģenerāļa Vilija grupai "Mars"[3] un piedalījāsoperācijā, kuras rezultātā japāņi tika pilnīgi izspiesti no Zie- meļbirmas kalniem.

Pieklājīga darba lapa, vai ne? Bet tā ir tikai neliela daļa no stāsta par amerikāņiem, kas sadarbojāsar mežonīgajiem iezemiešiem un kopā ar viņiem guva ievērojamus panākumus kaujās.

- Vervēšana, - kapteinis turpināja, - izskatījās pēc jaunu biedru atlases kaut kādai brālībai. Šīsapakšvienības virsnieki meklēja kandidātus treniņu nometnēs, tas notika tur, Štatos. Noskatīto puisi viņinoveda malā un uzsāka sarunu: "Vai tu negribētu piedalīties šādās tādās ātrās un īsās operācijās?Protams, bīstamās. Vai tu esi spējīgs pats par sevi parūpēties?" Un tad uzdeva jautājumu, pēc kura varējutikai blisināt acis: "Ko tu teiktu, ja tev vienam pašam ar izpletni būtu jānolaižas ienaidnieka aizmugurē?"Pirmoreiz es sāku nojaust, uz kurieni būs jādodas, kad mani izsauca uz Vašingtonu un kādā iestādēpiedāvāja sastādīt īpašu mantu sarakstu: kādas mantas man būtu vajadzīgas, ja es pēkšņi nokļūtu džungļosviens. Pēc dažām dienām es jau sēdēju zemūdenē, un kapteinis man paziņoja, uz kurieni dodamies.

Kalnainais Birmas rajons, kas saskaras ar Asamu, Britu Indijas austrumu provinci, pieskaitāms piemežonīgākajiem, vismazāk apgūtajiem reģioniem pasaulē. No gaisa uzkalni izskatās pēc liela zaļa plīšapaklāja, kas uzmests uz akmeņu kaudzēm. No zemes turpretim nekas nav redzams, visapkārt plešas vienavienīga tveicīga augu pasaule, kas aizsedz sauli. Tas nedaudzās taciņas, ko izmanto vietējie iedzīvotāji,nevis mazina, bet drīzāk gan pastiprina iespaidu, ka džungļi ir bezgalīgi un necaurejami.

Pa šīm takām 1942. gada pavasarī sakautās sabiedroto karaspēka daļas no Birmas atkāpās uz Asamu.Pēc to aiziešanas visgarām tur ieperinājās japāņi, iznīcinādami jebkādas cerības uz drīzu atgriešanos.Turklāt Birmas nokļūšana japāņu rokās nozīmēja Ķīnas izolāciju, tāpēc ka Birmas ceļš bija slēgts. Jatuvākā laikā neizdotos atrast jaunu kara materiālu piegādes ceļu, Ķīnas liktenis būtu izlemts. Uzdevumsizdzīt japāņus no Birmas ziemeļu kalniem un radīt 1000 verstu garu apgādes līniju bija uzticēts ģenerālimDžozefam Stilvelam. Amerikāņu un kačinu reindže- riem, kas bija viena no viņa apakšvienībām, šīuzdevuma izpildīšanā bija liela nozīme.

1942. gada 4. jūlijā uz Asamu devās neliela reindžeru grupa, lai tur organizētu štāba mītni. Tai laikāapakšvienībā bija tikai divdesmit cilvēku, no tiem vienpadsmit virsnieki. Komanda tika komplektēta pavienam, tādēļ tajā bez pieredzējušiem armijas virsniekiem bija arī izteikti mierlaika profesiju speciālisti:ģeogrāfi, lingvisti, juristi un pat juvelieris (viņa prasme strādāt ar precīziem instrumentiem bijaneizsakāmi vērtīga, kad vajadzēja konstruēt mazas un drošas radiostacijas).

Paredzēto operāciju plāns bija vienkāršs vai "vienkārši ārprātīgs", kā par to izteicās dažitradicionālie militāristi. Bija zināms, ka kareivīgās kačinu ciltis, kas apdzīvoja pretinieka rokās nonākušo

kalnu pauguraines, ir naidīgi noskaņotas pret japāņiem, tādēļ bija paredzēts nosūtīt uz turieni brīvprātīgos,kas organizētu kačinu kaujas vienības, ko amerikāņi apgādātu ar ieročiem un komandieriem. Katrambrīvprātīgajam vajadzēja naktī ar izpletni nolaisties netālu no kāda iezemiešu ciema dziļi džungļos,ienaidnieka ieņemtā teritorijā, un pēc tam saņemt ar otru izpletni nomesto pārtiku, ieročus, medikamentus,šādas tādas dāvanas ciema iedzīvotājiem un mazu radioraidītāju.

No nolaišanās brīža (dažiem tas bija pirmais lēciens ar izpletni) brīvprātīgais kļuva par pilnīgusavas dzīves un likteņa noteicēju. Viņam vajadzēja sadraudzēties ar iezemiešiem, par kuru valodu unparažām viņš nezināja itin neko. Viņam bija jākļūst par šo cilvēku līderi, jāiegūst tāda uzticība, ka tienekrīt kārdinājumā un par lielu atlīdzību svešo neizdod japāņiem. Pēc tam kad viņš džungļos būspietiekami iedzīvojies, viņam naktī no lidmašīnas nometīs vēl pārtiku, ieročus un munīciju, lai šis cilvēksvarētu uzsākt savu mazo karu - reidu kampaņu un slēpņu iekārtošanu.

Plāns neapšaubāmi bija drosmīgs, to pat varētu nosaukt par pārgalvīgu, ja nebūtu divu svarīguapstākļu. Pirmkārt, apvidus bija tik mežonīgs, tā džungļi bija tik biezi, ka tur bija tikai tādas cilvēkuapmetnes, kurām japāņu patruļas netika klāt. Otrkārt, kačinu bēgļi apgalvoja, ka viņu ciltsbrāļi tikpatstipri mīl amerikāņus, cik stipri neieredz japāņus.

Kačinu karavīrs, kā vēlāk ar zināmu nožēlu konstatēja amerikāņi, nepavisam neatbildaromantiskajam priekšstatam par cēlsirdīgu mežoni. Iezemietis augumā nebija garāks par piecām pēdām,viņam bija pakulām līdzīgi mati, greizi zobi, un viņa kautrīgo izturēšanās manieri viegli varēja noturēt parplānprātības pazīmi. Viņa apģērbs bija pagalam novalkāts, it kā pirms daudziem gadiem kāds skopulīgsradinieks viņam to būtu atmetis kā pašam nevajadzīgu lietu, un jaunais īpašnieks tālredzīgi atturējās no tāmazgāšanas, lai drēbes pilnīgi neizirtu. Viņa tēlā nebija nekā tāda, kas liktu apšaubīt asiņainos nostāstuspar dzimtu naidu un savstarpējiem kariem ar citām ciltīm. Šeit var piebilst, ka ārsts Gordons Sigreivs,pazīstamais "Birmas ķirurgs", atzinīgi izturējies pret kači- niem, kas viņa pacientu pulkā bijušivisvēlamākie: ciltī izplatītā maigā mīlestība uz nažiem kačinus noskaņoja labvēlīgi pret visu, kas bijasaistīts ar pārgriešanu un uzšķēršanu pat tad, ja tā skāra viņus pašus. Kačinu mīlestība uz asins nolaišanubija dabiska, iedzimta, turpretim viņu mīlestība uz amerikāņiem - iegūta dzīves pieredzē

1878. gadā, kad Birmā valdīja karalis Thibau, amerikāņu misionārs Viljams Henrijs Robertssgriezās pie viņa pēc atļaujas doties zemes iekšienē, uz ziemeļiem. Tur dzīvoja atpalikusi un kareivīgatauta, ko birmieši sauca par kači- niem, tulkojumā - par laupītājiem. Neviens nevarēja galvot par viņunovados nejauši iekļuvuša ceļotāja dzīvību. Karalis Thibau atļauju neliedza, viņu maz interesēja, kādsliktenis gaida ārzemnieku, kas reliģiozā degsmē gatavs riskēt ar dzīvību, kurai tik un tā paredzams tuvsgals.

Tomēr Robertsa sprediķošana kačinu ciemos bija sekmīga un deva divus ievērojamus rezultātus.Pirmkārt, sludinātājs iemantoja milzīgi daudzu iezemiešu simpātijas, turklāt visi zināja, ka viņu pirmaisnesavtīgais draugs, pirmais ārzemnieks, kas vēlas viņus izglītot un dzīvot starp viņiem, ieradies no tālaszemes, kuru sauc par Ameriku. Vadīdamies no savas primitīvās loģikas, šie naivie cilvēki draudzību pretRobertsu sāka attiecināt uz visiem amerikāņiem, kas parādījās pēc viņa, un maz pamazām to dāvāja visaimilzīgi lielajai valstij, kuru nekad nebija redzējuši. Otrkārt, Robertss izveidoja kačinu rakstību. Viņiemnebija sava alfabēta, Robertss kačinu valodas skaņas piesaistīja visvairāk piemērotiem latīņu burtiem unļaužu apmetnēs sāka organizēt skolas, kurās cilvēki apguva alfabētu. Rezultātā daudzi kačini iemācījāslasīt savas valodas vārdus, kas bija uzrakstīti mūsu burtiem. Alfabētu identitāte palīdzēja samērā viegliapmācīt kačinu tautības radistus.

Pirmie amerikāņi, kas ar izpletņiem nostājās lidmašīnas lūkas melnajā ailē, bija stipri nobijušies.Tas bija saprotams: viņus biedēja iespējamās piezemēšanās traumas, čūskas, slimības, bet visvairāk -krišana ienaidnieka ķetnās, spīdzināšana.

- Mans pirmais lēciens, - kāds reindžers man stāstīja, - bija veiksmīgs. Es bez starpgadījumiemnolaidos netālu no kačinu ciema, un tā iedzīvotāji nākamajā dienā mani atrada. Viņi izturējās ļoti

draudzīgi, paēdināja mani ar vārītiem rīsiem im olām. Bet es zināju, ka pretinieks ir tuvumā, tādēļ bijugatavs jebkuru brīdi zaudēt dzīvību. Tad es vēl nezināju, ka pietiek tikai pietverties pie kāda blakusstāvoša kačina jostas, lai viņš tevi tūlīt aizvestu uz tādu vietu, kurai nevar piekļūt neviens japānis.Iespējams, ka viņš ne vārda nesaprastu no tām dažām frāzēm, ar kurām tu pūlētos viņam visu paskaidrot,tam nebūtu nekādas nozīmes - tik un tā viņš tevi paslēptu, ēdinātu un paliktu kopā ar tevi, kamēr atkalrodas iespēja iet tālāk.

Amerikāņi nestrēba karstu un tūlīt pie karošanas neķērās. Vispirms viņiem bija jāapgūst prasmedzīvot džungļos, bija jānodibina radiosakari ar bāzi, jāiepazīstas ar savu viesmīlīgo saimnieku valodu unparažām. Viņi iepazinās ar visiem taciņiem džungļu apvidū, kur viņiem būs jākaro, ar ceļiem, koizmantoja japāņi, kā arī ar slepenām stidziņām un zvēru tekām, kas bija zināmas vienīgi kačiniem. Japāņi,protams, zināja, kas mājo džungļu biezokņos, un laiku pa laikam viņu patruļas tiem uzdūrās, dzinās pakaļ,bet nekad nevienu netvarstīja.

Kačini ar lielu prieku piekrita stāties karotāju rindās, un pamazām katrs amerikānis izveidoja savuvienību - stipru maza auguma karavīru komandu - un sāka to apbruņot. Pa rāciju tika paziņotaskoordinātas, un trans- portlidmašīnas norādītajos kalnu rīsa laukos vai slēptās džungļu stigās nometa karamateriālus. Standarta iepakojumā viņi saņēma tikai trešo daļu no tā, kas bija vajadzīgs parastai armijasapakšvienībai, acīmredzot vadība bija pārliecināta, ka pārējās divas trešdaļas reindžeri sadabūs paši uzsavu roku.

Karš kačiniem bija atņēmis gandrīz visu, kas dzīvei nepieciešams, tādēļ no gaisa krītošās dāvanasviņiem bija īsts brīnums: rīsi, sāls [kuru paugurainās nevarēja dabūt un bija tikpat dārga kā sudrabs),medikamenti, tabaka, petroleja lampām, ložmetēji, šautenes un lieliski, džungļiem piemēroti naži.

Pagāja neilgs laiks, un vienības sāka cita ar citu uzņemt kontaktus un dziļāk iekļūt pretiniekaieņemtajā teritorijā. Džungļos šīs grupas ierīkoja skrejceļus, kurus varēja izmantot mazas sakarulidmašīnas, kas savāca slimos un ievainotos, un pateicībā par šo gaisa kara spēku palīdzību glāba pilotus,kas ar izpletņiem nolaidās džungļos, kad viņu lidmašīnas tika notriektas virs ienaidnieka teritorijas.

Amerikāņi, kas nesen bija ielēkuši nepazīstamā pasaulē, pamazām kļuva par džungļu karaveterāniem, par daudzu operāciju dalībniekiem; viņi daudz ko uzzināja par kačiniem un dzīvi džungļos.Atgriezīsimies pie mūsu jaunā kapteiņa piedzīvojumiem.

Bija pagājuši divi mēneši pēc viņa izsēdināšanas, kad pa rāciju pienāca pavēle "uzsākt kaujasdarbību".

- Tai laikā man jau bija kačinu karavīru vads vai apmēram tik liela vienība, - viņš stāstīja, - unmilzum daudz ideju, kā ielenkt visus apkārtnes ceļus un takas.

Mēs sākām ierīkot slēpņus pie ejām, mīnēt tiltus un spridzināt munīcijas noliktavas. Slēpņi, ko kačiniiekārtoja džungļos, bija briesmīgi. Biezoknī gar abām takas malām viņi iedzina zemē nosmaiļotusbambusa mietus tā, ka tie nebija redzami, un tad, kad ienaidnieka patruļa, iekļuvusi apšaudē, metāsbrikšņos… man ir grūti to aprakstīt. Pēc vairākiem šādiem uzbrukumiem japāņi nekad vairs nemēģinājapaslēpties krūmos, kad mēs sākām viņus apšaudīt.

- Protams, japāņi mēģināja rīkot pret mums soda operācijas, un mana dzīvība nebūtu bijusi negraša vērta, ja mani karavīri nebūtu turējuši acis un ausis vaļā. Likās, ka viņi organiski sajūt "džapu"tuvošanos. Mūsu džungļu karā daudzu mēnešu laikā tikai vienu reizi viņiem izdevās mūs pārsteigt. Mēsgatavojāmies uzspridzināt tiltu un bijām pārāk aizrāvušies ar mīnu izlikšanu. Pret mums vērstā zalve nācano niecīga attāluma, un es nesaprotu, kā viņiem varēja misēties, lai gan šaušana uz mērķi džungļuapstākļos nepavisam nav viegla. Bet vēl vairāk jābrīnās par to, kā mums pēc tam izdevās palikt sveikiemun veseliem.

- Katrs kačins ir dzimis mednieks, kas dodas medībās ar paštaisītu šauteni, ko pielādē pa stobru.Pielavījies izsekotajam zvēram cik iespējams tuvu, viņš izšauj un tūlīt metas uz priekšu, lai ievainotodzīvnieku piebeigtu ar dunci. Tā tas bija arī toreiz: visi kačini, kas bija ap mani, metās virsū japāņiem.

Tie apjuka un, pielēkuši kājās, gatavojās tuvcīņai, tad mani karotāji acumirklī pieplaka pie zemes unapšāva tos ar saviem tompsoniem.

- Bez šaubām, mūs glāba ne tikai veiksme. "Džapi" bija apbruņoti ar šautenēm, bet katramreindžeram bija automātiskais ierocis, tāpēc parasti mūsu grupai bija ievērojams spēka pārsvars. Mēscentāmies savus kačinus apgādāt ar visjaunākajiem ieročiem.

- Man izdevās kačiniem iemācīt to, ko pats nevarēju apgūt, - iemīlēt tā saucamo neaizskaramofrontes pārtikas devu. Reiz saņēmām Vitmena konfektes skārda kārbās, uz kurām bija Ņujorkasdebesskrāpju attēli. Konfektes viņiem ļoti garšoja, un pēc tam viņi vēl ilgi dalījās iespaidos par"amerikāņu pagodām".

1944. gadā, kad Merila "marodieri" - īpaša amerikāņu daļa, kuras kareivji bija speciāli apmācītikaujas darbībai džungļos, - virzījās uz japāņu bāzi Mjičinā, reindžeri šai kolonnai nodrošināja priekšējoaizsegu. Pēc trim mēnešiem, kad "marodieri" jau tuvojās mērķim, ceļu rādīja pavadonis - kačinu ciltspārstāvis. Tās dienas rītā viņam bija iedzēlusi indīga čūska, bet viņš neatteicās no sava pienākuma, kamērnebija amerikāņus izvedis pa vienu 110 tām stigām, ko pazina tikai kačini, lai viņi varētu piekļūt pielidlauka un to negaidīti ieņemt. Pēc tam sekojošā nežēlīgā kauja, kurā piedalījās arī reindžeri, kļuva parkampaņas lūzuma epizodi. Beigu beigās tāpēc, ka bija ieņemts aerodroms, krita arī Mjičina, un japāņivairs nevarēja to atgūt.

Personīgās lietas, kas glabājās štābā, deva man iespēju radīt priekšstatu par atsevišķu reindžerupersonību un uzvaras gaitām. Tā, piemēram, starp viņiem bija kāds jauneklis no dienvidu štatiem, kasvairākus mēnešus bija pavadījis džungļos pilnīgā vienatnē. Viņš bija izdarījis vairākus diversijas aktus unreiz pat aizdzinis japāņiem desmit ziloņus. Džungļos zilonis ir ārkārtīgi vērtīgs dzīvnieks, tāpēc ka tasizpilda gan kravas automašīnas, gan traktora funkcijas. Cits reindžers - kāds amerikāņu seržants - bijakļuvis par tiltu spridzināšanas speciālistu, viņa kontā bija pat viens no sliedēm nolaists kara ešelons. Šisjauneklis pa kraujām takām bija nogājis vairāk nekā 1500 jūdzes, ilgi pārtikdams tikai ar rīsiem, ko izzagano pretinieka provianta noliktavām.

Viena no patīkamākajām šī drosmīgā pasākuma iezīmēm bija teicamā reindžeru medicīniskāaprūpēšana, turklāt jāpiebilst, ka ievainoto amerikāņu un kačinu ārstēšana bija absolūti vienāda. VēlākAsamā tika iekārtota priekšzīmīga slimnīca, kurā sāka strādāt bijušās slavenā pulkveža Gordona Sigreivasanitārās daļas žēlsirdīgās māsas. Daudzas no šīm brīnišķīgajām jaunietēm bija ka- činietes. Šīs daļasnelielās aviācijas vienības lidotāji riskēja ar dzīvību, glābdami ievainotos kačinus tikpat pašaizliedzīgikā amerikāņus, ko izveda no naidīgās teritorijas.

Neviens no tiem armijas cilvēkiem, kas nebija saistīts ar reindžeriem, nevarētu noliegt, ka šieamerikāņi un kačini bija tālu pazīstami ar savu drošsirdību, un ikviens, kas bija ar viņiem pazīstams,apstiprinātu, ka viņi bija neparasti cilvēki.

Štābā man izdevās parunāt ar zilacainu gara auguma virsnieku, kas tikko bija atgriezies nodžungļiem.

- Esmu dzirdējis, ka jūs interesējaties par kačinu māņticību, - es sacīju. - Par ļaunajiem gariem,zīlēšanu pēc cāļu kauliem un tamlīdzīgām lietām. Vai tā ir patiesība?

- Absolūta, - viņš atbildēja. - Ikviens cilvēks, kas nopietni nodarbojas ar zīlēšanu, ir sapratis, kašīm lietām ir dziļa jēga. Kačini izmanto cāļu kaulus, lai izvēlētos drošu taku; piemēram, ja es nebūtupiekritis viņu pareģojumam, mēs biitu iekrituši "džapu" slazdos, turklāt ne vienu vien reizi. Es neticu tiemvisiem viņu ļaunajiem gariem, bet pirms upes šķērsošanas ir jēga iemest ūdenī dažas monētas.

- Skaidrs, - es atbildēju. - Bet vai tā ir patiesība, ka starp jūsu puišiem sastopami mazlietekscentriski cilvēki?

- Noteikti! Viņu vidū ir tādi, kas ir gluži apreibuši no dzīves džungļos, - virsnieks atbildēja. - Piemums, piemēram, ir kāds brašulis, kas sevi iedomājies par konfede- rātu kavalērijas kareivi. Tomēr manbieži gadās uztraukties par tieši pretējo. Cilvēks var sajukt prātā, ja viņam vienatnē jāuzturas džungļos

starp mūža meža milzīgajiem kokiem, ar kuriem viņam nemitīgi jākaro par savu dzīves vietu, gaismu,gaisu. Lietus sezonā ir vēl ļaunāk. Gandrīz visu laiku viņš ir slapjš līdz ādai, viņam nemitīgi jākaujas ardēlēm, moskītiem un dažādiem citiem radījumiem, kas spietiem riņķo apkārt un kož vienā košanā. Viņakājas pārklājas ar nedzīstošiem augoņiem, laiku pa laikam viņam piemetas drudzis, viņa seja zaudē krāsuun ar laiku kļūst šausmīga - pilnīgi balta. Viņš nevienam nevar izkliegt savu nelaimi un mazpamazāmnonāk pie domas, ka pirms viņa vēl neviens nav piedzīvojis tādu elli…

- Šādas pārmaiņas cilvēka galvā atklājas viņa sūtītajos radioziņojumos, un tas nozīmē, ka pēciespējas drīzāk viņš jāsavāc.

Beigu beigās japāņi tika izsisti no viņu atbalsta punktiem kalnos un aizspiesti uz dienvidiem - uzBirmas līdzenumiem. Pa uzbūvēto Stilvela ceļu uz tālo Ķīnu plūda kravas automašīnu konvoji. Starp tiemstrādniekiem un karavīriem, kas piedalījās varonīgajos būvdarbos, bija

nu arī amerikāņu un kačinu reindžeri, kuri uztaustīja maskētās pretinieka aizsardzības pozīcijas undžungļu takas pārvērta par šausmu un negaidītas nāves biedu japāņiem.

- Mūsu kaujas darbībā pārsteidzošs bija tas fakts, - jaunais virsnieks sacīja, - ka amerikāņuzaudējumi bija ārkārtīgi niecīgi. No visiem puišiem, kas tika nomesti ienaidnieka aizmugurē, dzīvībuzaudēja tikai septiņi. Tam iespējams tikai viens izskaidrojums: kačinu atbalsts un viņu džungļu dzīvespieredze. Viņi novērsa mūsu zēnu ievainošanu un atklāja visus japāņu slēpņus. Man bieži jautā, kā viņiemtas izdodas, bet es to nezinu. Zinu, ka mēs mēģinājām izmantot kaujas suņus, kas bija speciāli dresētipatrulēšanas uzdevumiem. Suņi bija lieliski, tomēr kačini izrādījās pārāki. Kačini bija godam nopelnījušiīpašu medaļu, un viņi to dabūja - dabūja medaļu "CMA".

Šī medaļa tika iedibināta pārpratuma dēļ - kāds virsnieks džungļos nepareizi bija izlasījisradiogrammu. Ziņojumā bija teikts, ka viņa kačinus par īpaši drosmīgu akciju apbalvos ar produktiem unjaunu apģērbu. Pēc vārda "produktiem" sekoja burti "CMA" - radioabreviatūra vārdam "comma" -komats. Virsnieks aizmirsa, ka tā ir tikai pieturas zīme un, dziļi gandarīts, noorganizēja simboliskuapbalvošanas ceremoniju, kurā dažiem komandieriem piešķīra "apbalvojumu CMA", paziņodams, ka īstāmedaļa jau ir ceļā pie viņiem. To uzzinājuši, štābisti atskārta, ka nokļuvuši neveiklā situācijā. Nedrīkstējaignorēt solījumu, ko amerikāņu virsnieks bija devis saviem karavīriem. Bet viņi taču nevarēja izgudrotjaunu apbalvojumu… Varbūt tomēr varēja? Kad kāds ieminējās, ka "CMA" varētu nozīmēt "Citation forMilitary Assistance" ("Atzinība par militāru atbalstu"), jautājums praktiski bija atrisināts. Skaistā sudrabamedaļa, kurā bija iegravēts nosaukums, karājās zaļā lentītē ar baltām, lāsmojošām apmalēm un kļuva parspeciālu amerikāņu apbalvojumu vienīgi kačiniem - netipisks, toties ļoti augstu vērtēts apbalvojums.

Drīz vien pakalnu zeme tika atbrīvota no japāņiem, un tās iedzīvotāji atkal ķērās pie rīsa un milzugurķu audzēšanas kalnos iekoptajos dārzos, bet džungļu biezokņos, lavidamies pa pustumsā iegrimušāmtakām, atkal medīja mežacūkas un briežus - sambarus. 3*

- Es vēl biju pavisam mazs, - kāds kačinu virsaitis atcerējās, - kad ieraudzīju pirmos amerikāņus,kas parādījās mūsu zemē. Viņi atnāca kājām, daži atbrauca ar maziem ponijiem, viņi mums dāvinājagrāmatas. Tas bija labi. Mēs bijām džungļu cilvēki, izglītība mums bija ļoti vajadzīga.

- Kad mūsu zemei bija uzbrukusi liela nelaime, amerikāņi atkal parādījās. Viņi nolaidās nodebesīm, un viņiem līdzi bija ieroči. Un arī tas bija labi. Mūsu dunči pret japāņiem bija bezspēcīgi. Mīisudraudzība ar amerikāņiem ir ļoti stipra.

Simpātijas bija abpusējas. Daudzi jaunie amerikāņi savu džungļu saimnieku sabiedrībā atrada netikai lieliskus karotājus, bet arī uzticamus draugus. Daži nolēma paņemt līdzi uz Ameriku kačinu bērnus,lai pēc kara viņi tur iegūtu izglītību un tehnisko apmācību. Kad šie attīstītie jaunie kačinieši ieraudzījaAmeriku, viņi jutās kā pazuduši, bija apmulsuši un izbijušies, - jutās gluži tāpat kā tie amerikāņi, kas uzviņu zemes nolaidās ar izpletņiem.

Elans Mičijs PĒNEMINDES NOSLĒPUMS

1943. GADA 17. augustā vēlu vakarā gaisu virs Ziemeļu jūras pierēca 571 britu smagais naktsbumbvedējs. Nākamajā dienā Lielbritānijas gaisa kara spēku ministrija oficiāli paziņoja, ka aviācijaveikusi uzlidojumu Vācijas eksperimentālās pētniecības centram Pēnemindē.

Aiz skopajām komunikē rindām iespējamo seku ziņā slēpās viens no dramatiskākajiem karanotikumiem. Toreiz tikai daži cilvēki zināja, ka Karaliskās bumbvedēju aviācijas pavēlniecība veikusioperāciju, kas iezīmēja vienu no izšķirošajiem kara momentiem.

1943. gada pavasara pusē sabiedroto aviācija jau spēja Vācijai cirst nesadziedējamas brūces,turpretim Vācijas gaisa spēki nevarēja pārvarēt Britānijas gaisa aizsardzību, tie bija spējīgi tikai uzkniepadatas dūrieniem. Bet vēl palika Hitlera solījums laist darbā "slepeno ieroci", kas apmierinās vācutautas prasības dot prettriecienu tās ienaidniekiem. Hitlers prasīja pēc iespējas drīzāk pabeigt šī ieročaeksperimentālo izgatavošanu.

Šis darbs tika veikts gaisa kara spēku pētniecības centrā Pēnemindē, mežu ieskautā Baltijas jūraspiekrastes pilsētiņā 60 verstis ziemeļaustrumos no Štetinas un 700 verstu attālumā no Anglijas. Elektrībaipieslēgts stiepļu apžogojums stingri nodrošināja centru pret neatļautu iekļūšanu. Pēnemindē bijakoncentrēta gaisa kara spēku tehniskā elite un Vācijas aviācijas un inženierzinātņu izcilākie pārstāvji.Zinātnieki strādāja dienām un naktīm, jo Hitlers cerēja apsolīto ieroci likt lietā jau 1943.-1944. gadaziemā.

Fanātiķi ticēja, ka jaunais ierocis izšķirs kara iznākumu 24 stundās. Reālāk noskaņotie vāciešicerēja, ka tas palīdzēs iedragāt Lielbritānijas kara rūpniecību, tātad apturēt gatavošanos paredzētajamsabiedroto desantam Eiropā; pat tad, ja netiks gūta tūlītēja uzvara, jaunā ieroča parādīšanās stiprinās vācutautas kaujas garu.

1943. gada jūlijā britu izlūkdienests precīzi konstatēja, ka Pēneminde ir tā galvenā vieta, kur vācieširada bezpilota lidmašīnas - šāviņus un raķetes "Fau-1" un "Fau-2". Britu speciālās valdības komitejaslocekļu rīcībā bija kaudzēm pārskatu un no gaisa fotografētu attēlu, kas liecināja, ka gaisa kara spēkipriekšplānā izvirza Pē- nemindi kā galveno bombardēšanas objektu. Gaisa kara spēku maršals sers ArtūrsTreiverts Heriss, kas komandēja bumbvedēju aviāciju, nolēma skaidrā mēness naktī izdarīt piepešu reidu.

Nacisti bija absolūti pārliecināti par Pēnemindes drošību. Karalisko gaisa kara spēku naktsbumbvedēji bieži lidoja tai pāri ceļā uz Štetinu un tālāk uz Berlīni, un centrā strādājošie vācieši bezbailēm nolūkojās lidmašīnās, kas peldēja pa debess jumu, jo bija pārliecināti, ka ienaidniekam parPēnemindes nozīmi nekas nav zināms.

Piesardzīgi, tā, lai vāciešiem nerastos nekādas aizdomas, kādā izlūklidojumā, kam pēnemindiešinepievērsa īpašu uzmanību, tika iegūti speciāli pilsētiņas fotouzņēmumi. Tie deva iespēju izraudzīt trīsvietas, kurās vajadzēja izdarīt vislielākos postījumus.

Pirmais objekts bija zinātnieku un tehniķu dzīvojamie nami, otrs - angāri un cehi, kuros glabājāseksperimentālie lidšāviņi un raķetes, bet trešais - administratīvās ēkas, kurās slepenībā tika turētirasējumi un tehniskie dati.

Reids bija noteikts 17. augusta naktī, kad iestājās pilnmēness fāze.Bumbvedēju ekipāžām pateica vienīgi to, ka Pēnemindē ir svarīga eksperimentāla radiolokācijas

stacija, ka tur uzturas daudz vācu zinātnieku, un bombardētāju uzdevums - iznīcināt tos pēc iespējasvairāk. Pēc instruktāžas tika nolasīts paziņojums, kas bija saņemts no bumbvedēju aviācijas pavēlniecībasštāba mītnes: "Visiem ekipāžu locekļiem jādara zināms, ka mērķis ir ārkārtīgi svarīgs un tas jāsagraujvienā reidā. Ja uzbrukums neizdosies, to vajadzēs atkārtot nākamajās naktīs, lai saprāta robežās tas

prasītu ko prasīdams."Noteiktajā stundā smagie četrmotoru bumbvedēji - pavisam 571 - pacēlās no saviem aerodromiem

un, dobji rūkdami, pa loka maršrutu devās uz Pēnemindi. Zenīt- nieki, Pēnemindes aizsargi, acīmredzotbija pārliecināti, ka lidmašīnas ir ceļā uz Stetinu vai Berlīni, tādēļ uzbrukums viņus pārsteidza. Pirmāspie mērķa pielidoja tēmē- tājlidmašīnas un, zemu laizdamās pār izraudzītajiem objektiem, izmetakrāsainas gaismas bumbas. Tūlīt pēc tām bumbvedēji no vairāku tūkstošu pēdu augstuma, ignorēdamizenītartilēriju, viļņveidīgi sāka mest bumbas, tostarp arī degbumbas, uz visām trim labi saskatāmajāmceltņu grupām, izmantodami jauna tipa bombardēšanas tēmēkļus.

Pēc četrdesmit minūtēm viss rajons bija pārvērties par gandrīz pilnīgi pārņemtu uguns joslu. Kadbumbvedēju pēdējais vilnis uzņēma atpakaļkursu, parādījās vācu nakts iznīcinātāji, kas ienaidnieku bijagaidījuši pie Berlīnes, un notrieca 41 britu lidmašīnu.

Nākamajā rītā notikuma vietā parādījās izlūklidmašīna un nofotografēja postažu. Puse no 45 mājām,kurās dzīvoja zinātnieki un speciālisti, bija sagrautas, bet pārējās stipri bojātas. Bez tam 40 ēkas, to vidūarī montāžas cehi un laboratorijas, bija pilnīgi iznīcinātas, bet pārējās 50 bojātas.

Pēc dažām dienām sāka parādīties sīkākas ziņas par šī reida iznākumu. 735 cilvēki, ieskaitot 178zinātniekus un tehniskos speciālistus, bija gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts. Doktors Valters Tīls, šīprojekta galvenais zinātnieks, un galvenais inženieris Erihs Valters bija nogalināti.

Nacistu reakcija uz šo triecienu bija ārkārtīgi nikna. Gestapo pratināja visus, kas bija paglābušies,un pārmeklēja apvidu, lai notvertu nodevējus, kas būtu varējuši britus informēt par centru. SS ģenerālimValteram Šrekenbekam tika uzdots vadīt Pēnemindes centra atjaunošanas darbus, lai atsāktu lidojošobumbu un raķešu izgatavošanu.

Bet nacistiem gribot negribot bija jāmaina visi plāni. Pēneminde bija pa pusei nopostīta, turklātpilnīgi atklāta jauniem uzlidojumiem, tāpēc laboratorijas vajadzēja būvēt pazemā Vajadzēja atrast arījaunus zinātniekus un speciālistus. Šīs aizkavēšanās dēļ nacisti nevarēja jauno ieroci likt lietā jauparedzētajā un tautai apsolītajā laikā, un viņiem bija jānopūlas vaiga sviedros, lai uzturētu vāciešu garamožumu, jo sabiedroto aviācijas uzlidojumi turpinājās.

Negaidīto aizkavēšanos vēl vairāk pastiprināja sabiedroto aviācijas turpmākie uzbrukumi palaišanasierīču pozīcijām un rūpnīcām, kas ražoja pašlidojošo šāviņu un raķešu detaļas. Tautai tika paziņots, kaslepenais ierocis, kas paredzēts sabiedroto iebrukuma novēršanai, ir pilnīgi saglabāts un tas iznīcināsienaidnieka spēkus ostās un izcelšanās vietās. Tomēr tad, kad pienāca kritiskā "D" diena, vāciešijoprojām nebija gatavi. Pagāja septiņas dienas pēc sabiedroto spēku izcelšanās Normandijā, kad uzLondonu uzkrita pirmais bezpilota vadāmais šāviņš.

Ja Pēnemindes centrs nebūtu sagrauts tai laikā un tādā veidā, kā tas notika, nacisti ar savu "Fau"Londonu būtu sākuši bombardēt jau sešus mēnešus agrāk un bombardēšana būtu bijusi daudz intensīvāka.Londonā, britu sirdī un iebrukuma plānošanas un gatavošanas nervu centrā, komunikācijas būtu tik stipricietušas, ka iebrukums droši vien būtu atlikts.

Džordžs Kents CILVĒKS, KAS PAGLĀBA LONDONU

(pēc Džordža Martelli grāmatas)BIJA 1943. gada oktobris - Otrā pasaules kara piektais rudens. Mišels Olārs, neliela auguma 45

gadus vecs muskuļains francūzis, gatavojās pāriet robežu un nokļūt neitrālajā Šveicē Uz muguras viņšnesa maisu ar kartupeļiem, rokās - cirvi un, pēc izskata spriežot, bija līdzīgs meža strādniekam.

Kad pa koku zaru starpām izspraucās pirmie rīta saules stari, viņš lēni devās uz priekšu. Bija jāietļoti klusi, tāpēc ka pat mazākais troksnītis varēja piesaukt nāvi - viscaur mežā, gan aiz koku stumbriem,gan aiz uzkalniem, bija ausis, vāciešu patruļu un vāciešu policijas suņu ausis.

Olārs, pēc specialitātes konstruktors, bija kļuvis par spiegu, lai palīdzētu savai valstij. Viņš jaučetrdesmit deviņas reizes bija pārgājis Šveices robežu, nesdams līdzi informāciju, kas pēc tam tikapārraidīta uz Angliju. Viņš un viņa līdzbiedri sameklēja nacistu slepenos aerodromus Francijā, izspiegojakrasta bateriju izvietojumu, dabūja zemūdeņu bāzes plānu Boloņā, ziņoja par Vācijas divīzijupārvietošanos. Bet neviena no iegūtajām ziņām nebija tik svarīga kā tā, kas viņa rīcībā bija šoreiz.

Pašreiz viņa maisā zem kartupeļiem bija paslēpts papīrs, kuram bija ne tikai jāizglābj Londona, betarī jāsaīsina karš vismaz par daudziem mēnešiem. Olārs nesa shēmu, kurā bija fiksēts Hitlera draudīgopašlidojošo šāviņu "Fau-1" palaišanas iekārtu pozīciju izvietojums Francijā. Fīrers bija nolēmis nomestuz Londonu 50 000 šo lidojošo bumbu - pa 5000 katru mēnesi. Gatavošanās to palaišanai tika turēta ļotistingrā slepenībā. Strādnieki, kas būvēja palaišanas iekārtas, galvenokārt bija holandieši un poļi unnesaprata franču valodu. Šīs iekārtas, ko būvēja vairāk nekā simt vietās, jau bija gandrīz gatavas.

Pašreiz Mišels Olārs, vienīgais cilvēks, kuram bija visa iegūtā informācija par šo nacistu plānu, jaubija piegājis gandrīz pie pašas robežas. Viņš paskrēja gabaliņu uz priekšu un drīz sasniedza pa zeminostieptu dzeloņstiepļu spirāli, kas Franciju atdalīja no Šveices. Francūzis pārsvieda pār to maisu uncirvi un tad pēkšņi sajuta, ka viņa ceļgalu gluži kā dzelzs spīles bez jebkādas iepriekšējas skaņassakampuši milzīga vācu aitu šķirnes suņa žokļi. Suns stāvēja un turēja Olāru tā, ka viņš nevarējapakustēties. Bet viņam vajadzēja tikt tālāk, tāpēc ka suņa saimnieks droši vien jau bija tuvu. Olāramnebija nekāda ieroča, viņš tēloja vienkāršu laucinieku, tāpēc varbūtējas kratīšanas gadījumā atrastsšaujamais būtu radījis aizdomas. Strauji pārlaidis skatienu apkārtnei, viņš kā par laimi ieraudzīja to, kasbija vajadzīgs, lai atvērtu suņa žokļus, - garu, pietiekami resnu rungu. Olārs to pakampa, izbāza caur zvērazobu starpu un no visa spēka iegrūda tā rīklē. Turpat vai veselu minūti nenotika nekas, bet tad sunssaļima un bija pagalam.

Pārrāpies pār dzeloņdrāšu aizžogojumu, Olārs satvēra savu maisu, bet šai pašā mirklī ieraudzījaŠveices robežsargu ar paceltu šauteni rokās. Taču viņš tēmēja nevis francūzim, bet diviem vācukareivjiem, kas grasījās Olāru nošaut. Vācieši nolaida ieročus un kurnēdami gāja tālāk.

Pagāja neilgs laiks, un sabiedroto lidmašīnas sāka bombardēt "Fau-1" uguns pozīcijas. Pēc piecāmnedēļām 73 bezpilota lidojošo šāviņu palaišanas iekārtu vietas bija pilnīgi sagrautas vai tiktāl sabojātas,ka vairs nebija atjaunojamas. Kaut arī pēc tam nacisti iekārtoja jaunas pozīcijas - stipri mazāka apjoma -,viņu grandiozais plāns par Londonas pārvēršanu drupu kaudzēs bija izjaukts.

Iecerēto 50 000 lidbumbu vietā Hitleram izdevās izšaut mazāk par 2500, un tas notika nevis 1943.gada beigās, kad šis ierocis varēja būt fatāls, bet tikai 1944. gada vidū - pārāk vēlu un pārāk maz.

Dvaits Eizenhauers savā grāmatā "Krusta gājiens uz Eiropu" raksta: "Ja vāciešiem būtu izdevies šojauno ieroci pabeigt un izmantot sešus mēnešus agrāk, droši vien mūsu iebrukšana Eiropā būtu bijusistipri apgrūtināta vai pat neiespējama."

Patiesas apbrīnas vērts šais notikumos ir tas fakts, ka Mišels Olārs, viens no izcilākajiem Otrā

pasaules kara izlūkiem, savu darbu darīja tikai pēc paša iniciatīvas. Neviens viņu nelūdza kļūt par izlūkuun neviens viņu šais gaitās neatbalstīja. Kad viņa rokās nonāca informācija, kas bija pārraidīšanas vērta,viņš ņēma kājas pār pleciem, devās uz robežas pusi un iegāja Šveices teritorijā. Mišels Olārs bija patsparastākais cilvēks, pirms kara viņš strādāja par maz atalgotu līdzstrādnieku kādā pētniecībasorganizācijā. Kad pa Parīzi ceremoniāli sāka maršēt vācieši un viņa darba devēji piekrita strādātienaidnieka labā, Mišels saprata, ka viņam pienācis laiks rīkoties. Izteikdams savu protestu, Olārs aizgājano institūta un kļuva par aģentu kādā uzņēmumā, kas ražoja akmeņogļu ģeneratorus automobiļiem. Šisdarbs viņam ārkārtīgi palīdzēja veikt to misiju, ko viņš bija iecerējis savas dzimtenes labā, jo ar to varējaizskaidrot biežos braucienus uz pierobežas mežiem - sak, aģents aizbrauca uz turieni pēc akmeņoglēm.

Drīz pēc tam viņš mēģināja pāriet pastiprināti apsargāto Šveices robežu, lai piedāvātu britiem savuspakalpojumus izlūkošanā, bet sargi viņu notvēra. Tomēr viņam izdevās atrunāties, un vācieši viņu palaidavaļā.

Nākamais robežas šķērsošanas mēģinājums bija veiksmīgs, un briti lūdza, lai Olārs uzzina vācukaraspēka daļu numurus un ziņo par to pārvietošanos.

Nākamos trīs gadus Olārs gandrīz bez pārtraukuma pavadīja ceļā. Viņam bija sieva un trīs bērni,kurus viņš ļoti mīlēja, taču satikās ar viņiem reti, lai šie tuvie cilvēki viņa dēļ neciestu. Laikā gaitāMišels Olārs ieguva sev palīgus, tie bija dzelzceļa strādnieki, kravas mašīnu šoferi, bārmeņi, viesnīcuīpašnieki. Viņa organizācija "Reseau Agir" - "Darbīgais tīkls" -, kurā sākumā bija pieci cilvēki,paplašinājās, un darbības izbeigšanas brīdī tajā bija 120 biedri. No tiem 20 cilvēkus nacisti notvēra unnoslepkavoja, vienam otram kā par brīnumu izdevās izglābties, daži tika ievainoti. Pats Olārs, kādu naktiatgriezdamies no Šveices, pieļāva nepiedodamu kļūdu - viņš gāja ar aizdegtu cigareti mutē. Kad tumsānegaidīti atskanēja sauciens "Halt!", francūzis nokrita zemē un, izstiepis roku, gailējošo smēķi pielipinājapie koka, kurā tūlīt ietriecās divas lodes, bet viņš jau bija paguvis aiz- rāpties tālāk.

Vissvarīgākā informācija, ko ieguva Olārs, — "Fau-1" palaišanas iekārtu izvietojuma shēma - pirmoreizi pavīdēja 1943. gada augustā kādā Ruānas kafejnīcā. Viņa aģents, kas dzīvoja šajā pilsētā, pavēstīja,ka dzirdējis divus būvuzņēmējus runājam par kaut kādām neparastām konstrukcijām, ko būvē vācieši. Viņibija pārsteigti par milzīgo pieprasītā betona daudzumu. Nākamo dienu Olārs pavadīja pilsētā. No galvaslīdz papēžiem ģērbies melnā, viņš iegāja darba piedāvājumu birojā, stādījās priekšā kā protestantuorganizācijas pārstāvis un teica, ka interesējas par strādnieku garīgo dzīvi, tad izvilka vairākas Bībelesun jautāja, vai šajā rajonā nav kādi būvlaukumi. Viņam atbildēja, ka celtniecība notiek Ofā, 20 verstuattālumā no Ruānas.

Pēc stundas viņš jau bija Ofā, ģērbies zilās strādnieka drēbēs. Viņa skatienam pavērās plašs, atklātslaukums, kurā rosījās daži simti cilvēku. Viņi gatavoja betonu, būvēja vairākas ēkas. Olārs paņēma ķerru,piekrāva to ar ķieģeļiem un sparīgi sāka stumt uz priekšu. Neviens viņu neaizturēja. Vairākums strādniekuneprata franču valodu, bet tie, kas runāja franciski, viņam pastāstīja, ka būvē garāžas. Bija acīm redzams,ka tā nav taisnība. Celtnes bija pārāk mazas, turklāt - kādēļ garāžas jābūvē tik tālu no pilsētas?

Viņa uzmanību piesaistīja 50 jardu gara betona josla ar gaiši zilu svītru vidū. Izvilcis kompasu,Olārs konstatēja, ka topošā josla pavērsta pret Londonu. Nebija nekādu šaubu, ka tiek būvēts startaskrejceļš. Noskaidrojis, ka vācieši darbu organizē trīs maiņās, tātad augu diennakti, Olārs steidzās šovēsti nodot britiem.

Sabiedroto spēku militārie līderi Londonā, Vinstonu Čērčilu un ģenerāli Eizenhaueru ieskaitot, bijastipri satraukti par jaunajiem nacistu kara pasākumiem un centās par tiem iegūt iespējami plašuinformāciju. No Pēnemindes pienāca ziņas par kaut kādu bezpilota lidmašīnu tapšanu, bet Bornliolmaspiekrastē kāds dānis bija atradis it kā lidmašīnas, it kā raķetes atlūzas, kas bija gandrīz vai no debesīmnokritušas. Bija skaidrs, ka nacisti gatavo kaut kādu gaisa triecienu, bet nevienam nebija ne jausmas, kasīsti var uzbrukt un cik nopietni šī informācija vērtējama.

Šādā sasprindzinātā neziņas atmosfērā Olāra ziņojumam bija bumbas sprādziena spēks. Mazajam

francūzim lūdza atlikt visus citus darbus un koncentrēt uzmanību uz noslēpumaino celtniecību. Olārs unčetri viņa līdzzinātāji sāka ar velosipēdiem sistemātiski apbraukāt ziemeļu Franciju un trīs nedēļās atklājavairāk nekā sešdesmit šādu būvvietu, bet novembra vidū - vēl četrdesmit. Turklāt visi būvobjekti iekļāvās200 jūdžu garā un 30 jūdžu platā zonā, kas stiepās paralēli piekrastei, un betona joslas visur norādījavirzienu uz Londonu. Kādām vajadzībām tās tika būvētas?

Izlūka dzīvē bieži visu izšķir veiksme, un Olārs pie šī ārkārtīgā slepenībā turētā Hitlera noslēpumapiekļuva vairāku sakritību rezultātā. Kādu dienu viņš sarunājās ar organizācijas biedru, kas dedzīgiieteica savu draugu. Tas bija jauneklis, vārdā Robērs, kas vēlējās piedalīties kaut kādās akcijās pretvāciešiem, un Olārs viņam uzticēja darbu lidostā. Robērs iesaistīja organizācijā savu draugu Andrē, kurš,izpildīdams uzdevumu, iestājās darbā Bua- karē, vietā, kur arī notika dīvainie būvdarbi. Pēc nedēļasAndrē ieradās pie Olāra ar viņa rokās nokļuvušu plānu kopijām, un Olārs viņam uzdeva par katru cenuiegūt ģenerālā plāna kopiju.

Šis plāns glabājās Buakarē būvdarbu vadītāja šineļa kabatā, bet vācietis savu šineli nenovilka patkabinetā. Viņš to noģērba tikai vienu reizi dienā - pulksten deviņos no rīta, kad gāja uz ateju. Vairākasdienas Andrē pēc pulksteņa uzņēma vācieša rīta tualetes laiku un noskaidroja, ka tas ilgst no trim līdzpiecām minūtēm. Beidzot pienāca diena, kad vācietis kā parasti pulksten deviņos, pametis šineli, izgājaārā, bet Andrē skubīgi pieskrēja pie tā, izvilka plānu un steidzīgi to nokopēja. Kad vācietis atgriezās, viņšjau mierīgs sēdēja pie sava galda.

Tās pašas nedēļas beigās, izpildīdams Olāra norādījumus un izmantodams viņa iedotosmedikamentus, Andrē ierunājās par stiprām sāpēm vēderā. Vācu ārsts pret viņa sūdzēšanos izturējās arklaju neticību, bet Andrē sāka vemt, un viņš parakstīja caurlaidi, kas jauneklim ļāva aizbraukt uz Parīzi,lai tur aizietu pie sava "ģimenes ārsta".

Parīzē Andrē kopā ar Olāru salīdzināja ģenerālā plāna kopiju ar citiem rasējumiem, ko bija ieguvusi"Reseau Agir". Pēc tam viņi visu salīdzināja ar uzmetumiem, kas bija iegūti no novērojumiem būvvietās,un beidzot, salikuši visus fragmentiņus kopā, ieguva ļoti detalizētu shēmu, kas deva priekšstatu par "Fau-1" kaujas pozīciju celtniecības organizāciju.

Papīrs ar šo shēmu gulēja maisā zem kartupeļiem, kad vācu aitu suns sakampa viņa kāju uz robežas.Viņš to nodeva, un drīz no Londonas pienāca telegramma: "Vērtīgā krava laimīgi saņemta. Pieņemiet

apsveikumus." Pēc tam iestājās reakcija — Olārs bija noguris. Viņš bija noguris no pastāvīgāspārvietošanās, noguris no pastāvīgās draudošo briesmu sajūtas. Briti uzstāja, lai viņš paliek Šveicē, unOlārs padevās kārdinājumam atpūsties. Bet pēcāk viņš sāka domāt par staciju priekšniekiem, kas,riskēdami ar savu dzīvību, pierakstīja kara vilcienu kustības grafikus, par cilvēkiem, kas ielavījāslidmašīnu angāros, kuģu būvētavās, kāpa augšā zvanu torņos, lai izsekotu vācu karaspēka daļupārvietošanos, un nolēma atgriezties.

Pēc atgriešanās Francijā bija pagājuši daži mēneši, kad Olārs tika notverts kāda līdzgaitniekakļūdīšanās dēļ. No trim cilvēkiem, ko apcietināja reizē ar viņu, viens nomira koncentrācijas nometnē, betabus pārējos pēc trim mēnešiem atbrīvoja. Olāru nacisti nežēlīgi spīdzināja, bet nekādu atzīšanos no viņanevarēja izspiest. Tā kā nekā kompromitējoša nacisti nebija atraduši, viņu nenošāva, bet nosūtīja uzNeiengammes koncentrācijas nometni.

Kara beigām tuvojoties, nacisti nometni likvidēja, visus ieslodzītos sasēdināja kuģos, ko izlaidaZiemeļu jūrā, cerēdami, ka tos nogremdēs sabiedroto bumbvedēji. Olārs kopā ar simtiem citu cilvēku bijaieslēgts kāda bojāejai nolemtā kuģa kravas telpā, bet pēdējā brīdī brīnumainas sagadīšanās dēļ tikapārsēdināts uz zviedru Sarkanā Krusta kuģi. Viņam bija jāpavada slimnīcā sešas nedēļas, iekams atkalspēja kustēties. Briti atsūtīja lidmašīnu, lai viņu pārvestu uz Londonu, kur viņam bija jāsaņem augstākaiskara apbalvojums, ko Anglija varēja piešķirt ārzemniekam: ordenis "Par kaujas nopelniem". Taču Olārstaisnā ceļā devās uz mājām un apbalvojumu saņēma vēlāk Parīzē. Lidmašīna, kas viņu veda, zemupārlidoja pār Ofu, un viņš varēja palūkoties uz akmeņu un saliektu siju kaudzi - uz pirmā viņa atrastā

"Fau-1" palaišanas laukuma drupām.Par Mišela Olāra darbību kara gados ģenerālleitnants sers Braians Horokss, kas komandēja britu

armijas 30. korpusu - Francijas atbrīvotāju, sacījis: "Neviens nevar šaubīties, ka Olārs par drošsirdību irvisaugstākā apbalvojuma cienīgs. Vārda tiešajā nozīmē viņš ir cilvēks, kas paglāba Londonu."

Dž. Edgars Hūvers SPIEGS, KAS MĀNĪJA HITLERU

1942. GADA 6. aprīlī ASV konsulātā Madridē ieradās holandietis Alberts van Loops un lūdza vīzusev un savai sievai. Viņš teica, ka vācu izlūkdienests viņu sūta spiegot - vākt ziņas par amerikāņukaraspēka vienībām un kara rūpniecību, ka viņam uzdots uzstādīt slepenu radiostaciju un regulāri noraidītinformāciju uz Hamburgu. Apstiprinādams savu vārdu patiesumu, viņš parādīja mikro- fotogrāfijas, kurāsbija attēlots, kā samontēt un lietot īsviļņu radioraidītāju, tajās bija vajadzīgo detaļu saraksts, montēšanasshēmas, frekvenču, šifru un nosacītā koda tabulas. Bez tam viņš konsulam uzrādīja 16 230 dolārus skaidrānaudā un čekos.

Van Loops apgalvoja, ka pievienojies nacistiem un iestājies spiegu skolā tikai tāpēc, lai izkļūtu noEiropas, un paziņoja, ka vēlas palīdzēt sabiedrotajiem. Holandietis sacīja, ka tādā gadījumā, ja viņamatļautu braukt uz Savienotajām Valstīm, viņš vēlētos kļūt par mūsu aģentu, joprojām izlikdamies, ka kalponacistiem.

Konsuls atbildēja, ka izskatīs Loopa iesniegumu, un nekavējoties informēja mūs. Mēs atradām vanLoopa dosjē savā Vašingtonas kartotēkā: dzimis Holandē, apmēram 50 gadu vecs, precējies ar vācieti,inženieris un juvelieris, divu karu spiegs. "Lai brauc," mēs paziņojām ar radiogrammu.

Pa šo laiku van Loops, protams, tika stingri novērots un kļuva zināms, ka pirms iekāpšanas kuģī viņšsaņēmis šādu rakstisku norādījumu: "Amerikāņu zinātnieki risina urāna kodola sašķelšanas problēmu.Mums ir ļoti svarīgi zināt, kādā stadijā ir šie eksperimenti." Vāciešus interesēja arī atoma pētījumosiesaistīto zinātnieku vārdi un adreses. Atcerēsimies, ka tas notika 1942. gada pirmajā pusē, kad patvaldības aprindās bija ārkārtīgi maz to cilvēku, kas kaut ko zināja par mūsu darbu atombumbas radīšanā.

Ar portugāļu kuģi atbraukušo Loopu laulāto pāri sagaidīja mūsu cilvēki. Nopietnas pratināšanasgaitā mēs galu galā viņu piespiedām atzīties, ka viņš Pirmā pasaules kara laikā bijis Vācijas spiegs unsēdējis cietumā par to, ka savam draugam nozadzis 7000 dolāru. Mēs vairākkārt pieķērām viņu melos, unviņš bija stipri pārsteigts par mūsu informētību.

Loopu ģimeni iemitinājām viesnīcā, no kurienes viņi varēja iet, kur grib, protams, mūsu stingrāuzraudzībā. Mēs bijām iecerējuši uzstādīt radiostaciju un uzņemt sakarus ar vācu izlūkdienestu van Loopapersonā. Mums bija jārīkojas ļoti apdomīgi, jo pat niecīga kļūme nozīmētu iekrišanu. Tā, piemēram,vāciešiem bija kāds cilvēks - viņu sauca par Veistūmu kas spēja atšķirt ikviena radista rokrakstu, ar kuruviņam bija bijusi darīšana, un van Loopa roka viņam bija labi pazīstama.

Tika izdarīti vairāki holandieša radioraidījumu ieraksti, un trīs Federālā izlūkošanas biroja aģentitrenējās tik ilgi, kamēr iemācījās nekļiidīgi imitēt viņa rokrakstu. (Tā raksturīga īpatnība bija punkti, kasstiepās garumā gandrīz kā domuzīmes.) Pēc tam viņi apguva van Loopa runas veidu - specifisku vāciskirunājoša holandieša izrunu.

Mēs uzstādījām radiostaciju kādā savrupmājā Longai- lendā un 1943. gada 7. februārī pirmo reiziuzņēmām sakarus ar Vāciju, pārraidīdami paziņojumu: "Esmu gatavs rīcībai. Jābūt ļoti piesardzīgam, betjūtos drošībā. Klausīšos jūs pulksten 19.00." Pēc piecām dienām pienāca atbilde: "Tēvocis ļotiapmierināts. Viņš izsaka piekrišanu un novēl veiksmi."

Mēs triumfējām. Kopš tās dienas mēs vairāk nekā divus gadus - gandrīz līdz 1945. gada maijam -uzturējām nepārtrauktus sakarus ar Vāciju, piegādādami nacistiem militāru un rūpniecisku informāciju,kas lielākoties bija īsta. Mēs viņiem devām laika prognozi, nosaucām dažus kuģus amerikāņu ostās,remontējamo karakuģu nosaukumus un avīžu ziņas par valdības asignācijām jaunu kuģu būvēšanai unbruņojuma ražošanai.

Mēs nedrīkstējām radīt priekšstatu, ka van Loopam izdodas uzzināt ļoti daudz. Vācieši saprata, ka

atsevišķam cilvēkam Amerikā nevar būt neierobežota rīcības brīvība. Bet vēlāk mēs izdomājām divus itkā Loopa savervētus vācu strādniekus - vienu no kara rūpnīcas Bruklinā, otru no kuģu būvētavasFiladelfijā -, kas viņam regulāri piegādāja ziņas. Spiega van Loopa reputācija Vācijas karavirspavēlniecības acīs ar katru mēnesi auga augumā.

Bet mums tas nebija tikai laika kavēklis. Mums bija svarīgi zināt, kādi spiegi vēl darbojas Amerikā,- pastāvēja varbūtība, ka Hamburga liks van Loopam ar tiem kontaktēties, lāpāt mēs gribējām uzzināt,kādā veidā nacisti maksā saviem aģentiem Amerikā. Bet bez visa cita - un tas bija pats galvenais - mēsbijām nolēmuši vajadzīgā brīdī apmānīt Vācijas augstāko virspavēlniecību ar dezinformējošuinformāciju.

Un tā mēs sākām laiku pa laikam atteikties no radiosakaru seansiem, liekot vāciešiem saprast, ka vanLoopam trūkst līdzekļu darba turpināšanai, un viņa šefs, nacistu ģenerālis, zaudēja vai prātu, pūlēdamiesviņu apgādāt pa dažādiem kanāliem. Sākumā nacisti ierosināja noguldīt Šveices bankā 2000 dolārus, kopēc tam varētu pārskaitīt uz Ņujorkas banku. Gribēdami noskaidrot arī citas viņu iespējas, mēs šo idejunoraidījām, paziņodami, ka tā ir ļoti bīstama. Tad ģenerālis, izmantodams Dienvidamerikas starpniecību,sāka sūtīt retas pastmarkas. Divos gados van Loops saņēma tikai divus pastmarku sūtījumus, kuru vērtībanepārsniedza 300 dolārus. Sakarā ar to mums radās jautājums: ja nacistiem ir tik grūti pārsūtīt nauduvienam FD3 aizgādībā esošam spiegam, cik tad galu galā spiegu viņi var uzturēt?

Mēs joprojām prasījām naudu. Beidzot nacisti atsūtīja uz Ameriku holandiešu kinomagnātu; kādamviņa kalpotājam bija uzdots nodot van Loopam dārglietas 6000 dolāru vērtībā. Uzzinājuši, ka pie mumsierodas jauns spiegs, mēs satraucāmies. Ja mēs šo cilvēku - nosauksim viņu par Šūbertu - arestēsim,Berlīne sāks bažīties, vai viņš nenodos van Loopu. Ja turpretim ļausim viņam satikties ar holandieti unatgriezties Vācijā, viņš tur var pateikt, ka van Loops strādā mūsu labā.

Apbrīnojami - arī Šūberts bija griezies pie ASV sūtniecības Madridē un apliecinājis, ka vēlaspalīdzēt sabiedrotajiem. Domāju, ka viņš nebija melojis, jo sāka sadarboties ar mums, kā vien varēja.

Van Loops pa radio saņēma instrukciju, ka viņam jāpiezvana Šūbertam uz viesnīcu. Viņa vietāpiezvanīja mūsu aģents, kas sacīja:

- Šeit misters Klīmens. Jums sveiciens no tēvoča. Vai jums ir kaut kas man nododams?Šūberts atbildēja, ka ir. Viņiem tika noorganizēta satikšanās viesnīcas hallē, vērtslietas bija jāsaņem

pēc paroles "Klīmens" nosaukšanas. Šūberts mums izklāstīja visu gaidāmās procedūras gaitu, kurai bijajānotiek tā, lai mēs visu redzētu un varētu aizturēt cilvēku, kas būs ieradies uz tikšanos.

Nobraucis lejā uz halli, Šūberts ar nepatiku ieraudzīja, ka tā ir pilna ļaužu. Kāds viņam pie aussnoburkšķēja: "Klīmens," - izrāva viņam no rokām dārglietu sainīti un nozuda pūlī. Šūberts gandrīz vairaudāja. Ne viņš, ne arī FĪB aģenti (tā viņš domāja) nebija redzējuši van Loopu. Ja arī Šūberts būtuievērojis to, kas viņam iečukstēja ausī vārdu "Klīmens", viņš varētu tikai pateikt, ka tas bijis šofera tērpāģērbies nēģeris.

Mēs tuvojāmies sava galvenā nodoma īstenošanai. Nacisti van Loopam bija izvirzījuši jaunuuzdevumu - visu darbību koncentrēt uz amerikāņu plānoto iebrukumu Eiropā. Viņi gribēja zināt Ņujorkādislocēto karaspēka daļu emblēmas un nozīmes, militāro kravas automobiļu sēriju numurus un tamlīdzīgaslietas. Mēs sākām pārraidīt ļoti bagātīgu informāciju, laiku pa laikam iestarpinot Islandes vārdu. "Mansdraugs veikalā," mēs pārraidījām Loopa vārdā, ņemdami vērā, ka viņš strādā juvelieru veikalā, "mansacīja, ka viņa dēls tikko aizbraucis uz Islandi." Pamazām vārds "Islande" mūsu ziņojumos sāka parādītiespastāvīgi.

Beidzot 1944. gada 3. martā mēs nosūtījām uz Ham- burgu šādu radiogrammu: "Pagājušajā svētdienāviesnīcas bārā bija sapulcējusies grupa virsnieku. Atbildēdams uz joka pēc izmestu frāzi par dienēšanuIslandē, kāds no viņiem, kam bija piecstūra veida emblēma, pārējiem sacīja, lai viņi īpaši nepriecājas,pilnīgi iespējams, ka dažam labam būs uz turieni jādodas, jo, nesen aizbraukdams no Islandes, viņšredzējis, kā tur tiek būvētas jaunas dzīvojamās ēkas lielam armijas kontingentam."

Jau vairākus mēnešus virs Islandes nebija manītas vāciešu izlūklidmašīnas, bet jau nākamajā dienāpēc mūsu pārraides tur parādījās izlūklidmašīna. Tās pilots varēja redzēt, ka salas kara nometnēsparādījušās daudzas barakas - protams, neīstas -, bet ostas pilnas kuģu. Pamatojoties uz visām šīm ziņām,vācu augstākā virspavēlniecība sāka gatavoties pret desanta izcelšanu Norvēģijā.

Mēs devām vāciešiem iespēju samērā ilgi turpināt sagatavošanos, apgādādami viņus ar ziņām, kaiebrukums tiek atlikts uz vēlāku laiku. Bet pēc tam mūsu flote un armija parādījās pie Normandijas.

Diezgan savādi, bet van Loops nacistu acīs neko nezaudēja, kaut arī viņš bija tiem sūtījisdezinformējošus ziņojumus. Viņam pat rājiens netika izteikts. Mēs turpinājām ziņojumu pārraides, kurāsgalvenokārt informējām par mūsu flotes spēka palielināšanos, jo zinājām, ka vācieši šīs ziņas tālāk nododjapāņiem.

Beidzot 1945. gada 27. februārī mēs no Hamburgas saņēmām šādu radiogrammu: "Sakarā arpašreizējo situāciju mums jāpārtrauc sakari, tomēr reizi nedēļā esiet gatavs pieņemšanai. Tēvocis jūsuintereses arī turpmāk aizstāvēs tāpat kā līdz šim."

Mēs ilgi gaidījām signālu, taču sakarus ar mums vairs neviens neuzņēma. "Tēvocis" bija aizbēdzis.Nacistiskā Vācija beidza pastāvēt. Bet palika van Loops, šis sīkais holandiešu juvelieris, ko uz sadarbībubija piespiedis pie muguras pielikts revolveris.

Frederiks Peitons PAPĪRA ŠĀVIŅI JEB KĀ ASS VALSTU KAREIVJIEM "SKALOJASMADZENES"

TAIS dienās, kad notika iebrukums Sicīlijā, kādu nakti amerikāņu artilērists iebīdīja kārtējo šāviņulielgabala stobrā, kas bija notēmēts uz pretinieka pozīcijām, un parāva auklu. Lielgabals iedārdējās, nostobra izšāvās balta liesma, un šāviņš svelpdams aizlidoja tumsā. Tālumā noskanēja vārgs sprādzienaplakšķis.

- Velns parāvis, kas tie par jokiem! - lielgabalnieks nīgri noburkšķēja. - Tas vairs nav karš, tas irkarnevāls, ja ienaidnieku sāk apšaudīt ar konfeti ripiņām.

Viņa šāviņš bija piepildīts ar skrejlapiņām. Šajās itāliešiem adresētajās lapiņās bija rakstīts, ka viņiir marionetes nacistu rokās, ka tie viņu mīļoto Itāliju pārvērtuši par kaujas lauku, ka viņu stāvoklis irbezcerīgs un šīs lapiņas ir "caurlaide nokļūšanai gūstā", kur viņi būs drošībā un tiks labi ēdināti. Ar tādupašu nolūku amerikāņu karavīri, kuri prata itāliešu valodu, savos ierakumos lasīja aicinājumus, koskaļruņi pārmeta pāri frontes līnijai un daudzkārt atbalsoja apkārtnes pakalni.

Bet amerikāņu vidējie bumbvedēji pirms rītausmas uz ienaidnieka pozīcijām nometa jaunuskrejlapiņu porciju. Sarūgtinātie lidotāji kurnēja, ka lielkalibra bumbas iedarbotos daudz ietekmīgāk,tomēr tai pašā rītā simtiem itāliešu karavīru devās uz sabiedroto kaujas līniju, turēdami rokās "caurlaidinokļūšanai gūstā".

— Vai caurlaide ir? - viens vai otrs noprasīja priekšējos ierakumos. Brīvprātīgos gūstekņusaizveda uz dzeloņstieplēm iežogotu vietu, kur viņiem izsniedza kārbas ar pārtikas devu.

Tāda bija mūsu Psiholoģiskā kara nodaļas ikdiena. Šī nodaļa bija iekļauta Sabiedroto armiju štābaInformācijas un cenzūras dienesta struktūrā. Sākumā lauka virsnieki ironizēja par šāda veida karošanu arpretinieku. Drīz pēc kaujas pie Alameinas ģenerālis Montgomerijs paziņoja: "Kaujas laukā propagandanebūs mans avangards!" Bet tad, kad sabiedrotie virzījās pa Sicīliju, ģenerālis pats sāka dot pavēles parskrejlapiņu šāviņiem.

Viss'sākās tai laikā, kad tika gatavots iebrukums Zie- meļāfrikā. Kā amerikāņiem, tā arī britiem bijavismaz pusducis dažādu civilu un militāru dienestu, kas centās pieveikt pretinieku psiholoģiskajā frontē,un katrs dienests darbojās pēc savām metodēm un pārliecības. Kara informācijas nodaļa, Stratēģiskodienestu pārvalde, britu Kara politiskais izpildorgāns, britu Informācijas ministrija, kā arī amerikāņu unbritu jūras kara izlūkdienesti darbojās patstāvīgi, un viņu darbības rezultāti parādījās haotiski,galvenokārt nejauši.

1942. gada oktobrī Eizenhauers visu šī darba organizāciju uzdeva pulkvedim Čārlzam Hezltainam,taisnam un neatlaidīgam virsniekam, kas 33 gadus bija nodienējis kavalērijā, bet nesen iecelts parmehanizētā kājnieku pulka komandieri. Hezltains sapulcināja cilvēkus, gan vīriešus, gan sievietes, novisiem šiem propagandas resoriem, lai izveidotu Sabiedroto spēku štāba Psiholoģiskā kara nodaļu. "Nopropagandas es neko nejēdzu," viņš tiem atklāti pateica, "bet es ticu tās spēkam. Es pazīstu armiju un zinu,kādai jābūt mīīsu organizācijai. Pagaidām mums ir pārbaudes laiks, tāpēc jūs rakstiet vārdus, bet escentīšos armijai izskaidrot to svarīgumu."

Psiholoģiskā kara nodaļai bija trīs dienesti: kaujas propagandas apakšvienības, kas gāja kopā arpriekšējām daļām, okupācijas apakšvienības, kas darbojās tikko ieņemtā teritorijā, un aizmugures grupas,kas Sabiedroto spēku štāba propagandas akcijas koordinēja ar analoģisku Londonas un Vašingtonasrīcību. Lūk, tipisks piemērs, kā funkcionēja jaunā organizācija: Džons Vitakers, iepriekš plaši pazīstams

ārzemju korespondents, savu kaujas propagandas apakšvienību ieveda Palermo un tūlīt ieņēmaradiostaciju un tipogrāfijas, pēc tam viņš sazinājās ar Kara propagandas nodaļu un izsauca okupācijasapakšvienību. Dažās dienās tā noorganizēja regulāras objektīvu ziņu pārraides, un avīzē "SiciliaLibertata" sicīlieši pirmo reizi pēc vairāk nekā divdesmit gadiem varēja lasīt patiesību.

Psiholoģiskā kara nodaļas tapšanas ceļš bija grūts un ērkšķains. Tās organizēšanas beigu posmssakrita ar Tuni- sijas kampaņas kritisko periodu, tāpēc propagandas dienestam netika piegriezta pienācīgavērība. Turklāt lidotāji ļoti negribīgi ņēma līdzi skrejlapiņas, bet patruļu kājnieki ar ārkārtīgu nepatikugāja pāri ienaidnieka līnijai, lai tur tās izmētātu. Kāds britu kapteinis izdomāja, kā šāviņus piepildīt arskrejlapiņām, turklāt tā, lai sprādziena brīdī papīrs nesadegtu, bet artilēristiem gaužām nepatika pielādētsavus ieročus ar "makulatūru".

Psiholoģiskā kara nodaļas virsnieki apelēja pie ģenerāļiem, pacietīgi viņiem skaidrodami savasdarbības jēgu, un viņiem izdevās izplatīt ar katru nedēļu aizvien vairāk un vairāk lapiņu. Beidzot iestājāslūzums: itālieši sāka padoties. Viņi nāca desmitiem un simtiem, un katram bija rokā skrejlapiņa, kas devacaurlaides tiesības. Ziņodams par to, kāds Psiholoģiskā kara nodaļas virsnieks pastāstīja:

- Kādu dienu ieradās divi itālieši un paziņoja, ka vēl sešdesmit viņu tautiešu grib padoties, betbaidās, jo viņiem nav caurlaižu. Mēs aizsūtījām pēc viņiem cilvēkus, kas kareivjus patiešām atveda.Citreiz atnāca viens itālietis, palūdza skrejlapiņu un aizgāja, lai atvestu savu brāli. Man stāstīja, kapēdējās kaujas dienās Tunisijā arābi izvērsuši plašu tirdzniecību ar skrejlapiņām, pārdodami tās ganitāliešiem, gan arī vāciešiem, kuri vēlējās padoties.

- Jūsu propagandai ir satricinošs efekts, — kāds sagūstīts vāciešu kapteinis atzinās mūsuizlūkdienesta virsniekam. - Pat šī mazā Flugblatter (skrejlapiņa) ir ko vērts: cilvēks to izlasa un sākapjēgt, ka tajā rakstīta patiesība - mūsu vadītāji mūs māna.

Tad Psiholoģiskā kara nodaļas darbībai pievērsa uzmanību arī armijas ģenerāļi. ĢenerālleitnantsDžordžs Patons, kas tolaik komandēja Otro korpusu, pavēlēja izkaisīt skrejlapiņas savu pozīciju priekšā,bet tad, kad Ziemeļrietumu Āfrikā dislocētā aviācija sāka gatavoties kara objektu bombardēšanai Romā,ģenerālis Karls Spāts lika izplatīt vairākus miljonus lapiņu, lai brīdinātu pilsētas iedzīvotājus.

Lai vājinātu ienaidnieka pretošanās gribu, Psiholoģiskā kara nodaļa izmantoja arī radio, un šīneredzamā ieroča spēks drīz vien pārliecinoši izpaudās krasā vācu kara- gūstekņu uzskatu un noskaņojumapārmaiņā. Tunisijā sagūstītie vācu karavīri bija ļoti izaicinoši un runāja Gebel- sa propagandas valodā.

- Tagad, kad japāņi ieņēmuši Sibīriju, - viens pareģoja, - ar krieviem tiksim galā jau šogad, betnākamajā gadā izrēķināsimies ar jums un angļiem.

- Ceru, ka mani aizvedīs uz Ameriku, - savu vēlēšanos izteica cits. - Es gribētu redzēt, kādaizskatās japāņu sabombardētā Ņujorka.

Bet Sicīlijā daudzi vācu gūstekņi bija drūmi un nomākti. Viņi zināja, ka uzbrukums Krievijā izgāzies,ka

Sicīlija zaudēta, un saprata, ka ari Itālija tiks atstāta. Daži virsnieki domāja, ka Vācijai vairs navizredžu uzvarēt karu. Šie vācieši lielākoties ieradās no Francijas dienvidiem, kur viņus četrpadsmitstundas diennaktī bija "apstrādājis" Psiholoģiskā kara nodaļas radio. Daudzām vāciešu automašīnām bijaradiouztvērēji, un augstākā virspavēlniecība nevarēja apklusināt sabiedroto radioraidījumus, ko klausījāskaravīri.

Psiholoģiskā kara nodaļas radiostacijas kļuva par īstām aplenkuma baterijām, kas "šāva" vācu,franču un itāliešu valodā. Galvenais noteikums, ko vajadzēja ievērot raidījumu sagatavošanā, bija šāds:"Runāt vienkārši un tikai patiesību. Mūsu spēks būs zaudēts, ja nacisti kaut reizi mūs pietvers melos."

Psiholoģiskā kara nodaļas radio itāliešus "ārstēja" nepārtraukti, un Eizenhauers to izmantoja, laiviņiem pavēstītu, ka kara darbība ar Itāliju ir izbeigta. Pēc tam pa radio sāka raidīt speciālus norādījumusitāliešiem, kā jāsabojā vāciešu komunikācijas.

- Mēs sākām no nulles darīt darbu, par kuru gandrīz neko nezinājām, - sacīja kāds Psiholoģiskā kara

nodaļas darbinieks. - Bet drīz pārliecinājāmies, ka godīga informācija ienaidnieka kaujas spēkam ir tikpatgraujoša kā uzlidojums no gaisa. Un mēs glābām amerikāņu karavīru dzīvības, tāpēc ka tai brīdī; kadienaidnieka karavīrs padevās gūstā ar mūsu skrejlapiņu rokās, nacistu rindās apklusa viena šautene, kasšāva uz mūsējiem.

Frederiks Sonderns, jun. VIENPADSMIT PRET NACISTU ATOMBUMBU

KĀDĀ 1944. gada februāra rītā dzelzceļa prāmis "Hydro" ar smagu kravu brauca pāri nemierīgajamTinšes ezeram. Piepeši apakšējos klājos nodārdēja dobjš sprādziens. Kuģis sasvērās uz sāna, apstājās unpēc piecām minūtēm nogrima. Un kopā ar to nozuda arī Hitlera sapnis iegūt atombumbu. Ar šo sprādzienusaistīts stāsts par Otrā pasaules kara komplicētāko un svarīgāko diversijas operāciju.

Jau 1940. gada aprīlī starptautiskajās zinātnieku aprindās paklīda valodas, ka Ķeizara Vilhelmainstitūtā notiek intensīvi eksperimenti atoma kodola sašķelšanā. Vēlāk, 1942. gadā, tieši tad, kad radāsManhatanas projekts, Anglijas Kara ekonomikas ministrijas izlūkošanas nodaļa pavēstīja graujošuinformāciju: nacisti devuši rīkojumu norvēģu elektroķīmiskajai rūpnīcai "Norge-Hydro" - pasaulēlielākajam šīs nozares uzņēmumam - palielināt deiterija oksīda (smagā ūdens) ieguvi no 3000 mārciņāmlīdz 10 000 mārciņām gadā. Tas varēja nozīmēt tikai vienu drausmīgu lietu. Mūsu zinātnieki bija atklājuši,ka smagais ūdens ir ideāls "palēninātājs", kuru var izmantot urāna-235 ražošanā. Tā kā sabiedrotajiemsmagā ūdens nebija pietiekamā daudzumā, bet priekšdarbi tā ražošanas palielināšanai ilgtu vismazpusotra gada, tika nolemts smago ūdeni šai procesā aizstāt ar grafītu. Tagad britu informācija apstiprināja,ka pētījumi Ķeizara Vilhelma institūtā ļoti stipri pavirzījušies uz priekšu.

Britu kara kabinets par ārkārtīgi svarīgu deklarēja uzdevumu paralizēt "Norge-Hydro" darbu uniznīcināt smagā ūdens krājumus. Gaisa kara spēku štābs paziņoja, ka lidmašīnām nav iespējamsbombardēt norādīto objektu, ko no visām pusēm apņem kalni. Šeit bija jālaiž darbā komandosi.

Pirms kāda laika norvēģu pretošanās kustības dalībnieku grupa bija sagrābusi kabotāžas kuģi,tvaikoni "Hal- tesund", ko pa Ziemeļu jūru, ik mirkli riskēdama uzdurties uz mīnas vai kļūt par kādaszemūdenes upuri, aizdzina uz Aberdīnu. Vienam grupas loceklim jau bija pieredze ļoti efektīvas norvēģupagrīdes šūniņas organizēšanā.

Einars Skinarlands nekavējoties tika uzaicināts uz Speciālo uzdevumu karaspēka daļu štāba mītniLondonā. Šis gudrais, atlētiskais vīrietis bija lielisks slēpotājs un teicams strēlnieks, un šīs īpašības bijaārkārtīgi svarīgas, lai izpildītu iecerēto uzdevumu. Un pats jaukākais bija tas, ka jau vairākus gadus viņšdzīvoja tikai dažu jūdžu attālumā no rūpnīcas "Norge-Hydro", ka viņa brālis un draugi rūpnīcā ieņēmasvarīgus amatus.

Speciālo uzdevumu karaspēka daļu štāba mītnēSkinarlands satikās ar doktoru Leifu Tronstadu - cilvēku, kas bija noorganizējis deiterija oksīda

lielražošanu. Pirms kara doktoram bija daudz draugu vācu atomfiziķu aprindās, tādēļ viņš starpnevāciešiem bija vislabāk informēts par atombumbas radīšanas procesu Vācijā; 1941. gadā norvēģupagrīdes kustības vadība viņu aizveda uz Sveici, bet no turienes nosūtīja uz Londonu.

Pēc sarunas ar Tronstadu Skinarlandam uzdeva jautājumu, vai, viņaprāt, ir iespējams izvest noierindas "Nor- ge-Hydro". Ar skandināviem raksturīgo nesteidzību viņš sāka skaidrot situāciju. Rūpnīcabija masīva, no tērauda un betona būvēta septiņu stāvu ēka. Tā, kā arī netālās hidroelektrostacijas stiprābūve, stāvēja 1000 pēdu augstas aizas kraujā. Rūpnīcu un visus pievedceļus apsargāja īpašas vāciešuapakšvienības, bet kalni, kas slējās visapkārt, bija gandrīz nepārvarami. Uzdevums patiešām bija ļotigrūts.

- Bet, - norvēģis beigās noteica, - mums, protams, gribētos pamēģināt.Skinarlandu aizveda uz speciālo uzdevumu daļu trenēšanās centru. Tur viņam ātri iemācīja rīkoties

ar spēcīgu īsviļņu radioraidītāju, kas bija ievietojams nelielā čemodāniņā; viņš apguva arī radiokodus,veica vairākus treniņa lēcienus ar izpletni un beidzot saņēma pēdējos norādījumus. Pēc tam Skinarlandutūlīt aizveda atpakaļ uz Norvēģiju, lai viņš iegūtu visu iespējamo informāciju par "Norge-Hydro" un to

pārraidītu uz Londonu, kamēr ieradīsies atbalsta grupa.Kādā mēness gaismas pilnā naktī Skinarlands no angļu bumbvedēja ar izpletni nolaidās kalnos

divdesmit jūdžu attālumā no savām mājām. Ar brāļa palīdzību viņš iekārtojās darbā "Norge-Hydro", kasbūvēja jaunu dambi, lai varētu palielināt rūpnīcas jaudu smagā ūdens ražošanai. Ar ārkārtīgu piesardzībuSkinarlands radīja aģentu tīklu, iesaistot tajā tikai savus uzticamākos draugus, kas viņu informēja parnotikumiem rūpnīcā. Iegūtās ziņas viņš nodeva britu izlūkdienestam.

"Deiterija oksīda ražošana strauji palielinās," Skinarlands drīz ziņoja, "un katru mēnesi ievērojamstā daudzums ar kuģiem tiek nosūtīts uz Vāciju." Kara kabinets nekavējoties pavēlēja desanta operācijupavēlniecībai sagatavot diversijas desantvienību uzbrukumam "Norge- Hydro ".

Desanta operāciju pavēlniecības štābam, kam bija liela pieredze pašnāvniecisku akciju plānošanā,tagad bija jāveic varbūt pat pats grūtākais un sarežģītākais uzdevums. Klinšaino kalnu un virs tiemneapvaldīti un nepa- reģojami cirkulējošo gaisa masu dēļ Norvēģija Eiropā ir planieru vai izpletņudesantam vismazāk piemērota zeme. Un tomēr ar doktora Tronstada palīdzību tika izveidota objekta un tāiekšējo daļu precīza kopija, ko papildināja Skinarlanda detalizētie ziņojumi, tāpēc galu galā radāsoperācijas "Suolou" ("Bezdelīga") plāns.

Bija paredzēts, ka Skinarlanda atbalstīšanai un britu komandosu desanta sagaidīšanai vispirms tiksizsēdināti četri rūpīgi izraudzīti norvēģi, kas bija teicami slēpotāji un labi pazina visu novadu.Bumbvedējs viņus, jau gatavus lēcienam, divas reizes aizveda uz Norvēģiju, bet debesis bija tikmākoņainas, ka lidmašīnai bija jāatgriežas atpakaļ. Beidzot kādā oktobra vakarā viņi atkal iekāpalidmašīnā un pēc dažām stundām ar izpletņiem ielēca tumsā. Nākamajā rītā, precizējuši savu atrašanāsvietu, "bezdelīgas" atklāja, ka nokļuvuši grūti pieejamā kalnu apvidū vismaz simt verstu nostāk noparedzētā rajona. Pagāja divas dienas, iekām viņi sameklēja ar izpletņiem nolaistos ieroču un aprīkojumakonteinerus.

Nākamajās piecpadsmit dienās "bezdelīgas" veica priekšzīmīgu kaujas pārgājienu. 4000 pēduaugstumā, valdot pastāvīgai mīnus temperatūrai, cilvēks spēj panest ne vairāk par 60 mārciņām. Tasnozīmēja, ka katram no viņiem ik dienu vajadzēja pa vienu un to pašu maršrutu veikt trīs gājienus, laipārvietotu savu 120 mārciņu smago kravu. Turklāt viņu diennakts pārtikas deva bija mazs gabaliņš siera,sauja putraimu un četri cepumi katram.

Beidzot 9. novembrī raižu nomāktie virsnieki desanta operāciju plānošanas štābā pa rācijuizdzirdēja ilgi gaidīto "bezdelīgu" signālu. Visi četri ar izpletņiem nomestie norvēģi jau bija, tuvu pie"Norge-Hydro", viņi bija nodibinājuši kontaktu ar Skinarlandu un varēja uzturēt radiosakarus, kā arī bijagatavi uzstādīt orientēšanās ugunis, lai pieņemtu planierus ar komandosiem.

19. novembri no kāda Anglijas aerodroma pacēlās divi bumbvedēji "Halifax", kas aiz sevis vilkaplanieri ar desantniekiem. Pēc dažām stundām kāds aģents no Norvēģijas pa radio paziņoja, kabumbvedēji un planieri cietuši katastrofu un ekipāžas gājušas bojā vai ari vācieši tās sagūstījuši.

Nākamās ziņas bija vēl ļaunākas. Vāciešu izlūkdienesta virsnieks, kas pārbaudīja avarējušāslidmašīnas, bija atradis karti ar uzzīmētu sarkanu līniju, kas gāja caur Ve- morku - pilsētiņu, kurā bijasmagā ūdens ražošanas rūpnīca. Jozefs Terbovens, nacistu reihskomisārs Norvēģijā, un tur dislocētovāciešu karaspēka vienību komandieris ģenerālis fon Falkenhorsts steidzīgi izlidoja uz Vemorku, laipersonīgi pārbaudītu rūpnīcas apsardzību, bet SS apakšvienības skubīgi pārmeklēja plašu apkārtni unarestēja visus, uz ko krita pat mazākās aizdomas par simpatizēšanu britiem. Tomēr no "bezdelīgām" netikanotverts neviens.

Londonā desanta operāciju plānošanas štāba virsnieki bija tuvu izmisumam un darbu sāka no jauna.Ideja par planieru izmantošanu tika atmesta. Beigu beigās viņi nolēma ar izpletņiem nolaist sešusnorvēģus, kas dienēja īpašo uzdevumu karaspēka daļās. Ņemot talkā kartes un rūpnīcas maketu, viņusapmācīja doktors Tronstads. Bet laiks negaidīja. "Bezdelīgas" ar savām trūcīgajām pārtikas rezervēm unizsīkstošajām radiobaterijām tikai ar grūtībām vēl turējās savā "ērgļa ligzdā" 4000 pēdu aug- stienē.Viņi

mitinājās mazā, aizputinātā būdiņā un bija spiesti ēst briežu ķērpjus. Skinarlands, kas dzīvoja dažasjūdzes nostāk, riskēdams iekrist gestapo ķetnās, ik pēc pāris dienām nokrēslā pameta savu nelielo mājiņu,uzkāpa uz slēpēm un devās uz Vemorku sastapties ar informatoriem.

Diezgan drīz viņš ieguva gandrīz neticamu informāciju: nezin kādu apstākļu dēļ vācieši nosprieduši,ka ko- mandosu mērķis bijis nevis "Norge-Hydro", bet netālu topošais aizsprosts. Tāpēc būvobjektadrošību pastiprināja ar simt sargiem, bet uz rūpnīcu papildus nosūtīja tikai duci sargu.

Decembra beigās operācijas plāns bija pabeigts. Seši norvēģi kādu vakaru veiksmīgi nolaidās uzSkrikenes ezera ledus 30 jūdzes ziemeļos 110 "bezdelīgu" slēptuves. Pēc tam notikumi sāka attīstīties ļotistrauji. Norvēģi - tagad viņi bija vienpadsmit - sapulcējās "bezdelīgu" miteklī, un Skinarlands viņusiepazīstināja ar jaunākajām ziņām par sargposteņu novietojumu, sargkareivju maiņas laiku un par to, kādirūpnīcas vārti ir aizslēgti un ar ko aizslēgti. Uzbrucējiem bija jāpārvar stāva, mežaina, vairākas jūdzesgara nogāze, jānokāpj 1000 pēdu dziļā aizā un jāpāriet pār strauju krāci, pēc tam jāuztiek gandrīz stāvā1000 pēdu augstā klintī, lai piekļūtu pie dzelzceļa stigas uzbēruma, kas stiepās uz rūpnīcas pusi. Ja rastoskaut niecīgākais iemesls trauksmei, momentāli visā apkārtnē iedegtos prožektori.

27. februārī pulksten astoņos deviņi vīri devās izpildīt uzdevumu. Nesdami līdzi spēcīgusspridzināmos lādiņus, viņi ar ārkārtīgām grūtībām pa dziļu sniegu nokļuva līdz aizas dibenam un uzsākavēl grūtāku kāpšanu augšup pa klinti. Joahims, grupas komandieris, ik pēc brīža ielūkojās pulkstenī:operācijai paredzētais laiks atļāva nelielu atpiitas brīdi. Collu pa collai pārvarēdami gandrīz stāvo 1000pēdu augsto klinti, norvēģi saprata, ka pat viens greizs solis beigsies ar viņu nāvi.

Ar mokām uzkāpuši virsotnē, viņi gar 500 pēdu augsto uzbērumu devās tālāk uz rūpnīcu, kurasmehānismu darba dunoņa jau bija sadzirdama. Pēdējā klusajā apspriedē Joahims bija pārliecinājies, kavisi viņa grupas vīri precīzi zina, kas katram jādara. Pirmajam bija jāiet tam, kura rīcībā bijamotoršķēres, - bija nolemts rūpnīcas teritorijā iekļūt pa tiem vārtiem, kas bija aizslēgti ar ķēdi unpiekaramo atslēgu. Drīz atskanēja pārkniebjamā tērauda žņerksti, un vīri pie uzbēruma sastinga,klausīdamies šai troksnī. Viņpus vārtiem joprojām valdīja klusums, un norvēģi veikli ieslīdēja iekšā.Piecu cilvēku grupiņa, bruņojusies ar Tompsona revolverložmetējiem, aplenca kazarmu, kurā bijaapmetušies divpadsmit vācu sargi. Ja atskanētu trauksmes signāls un vācieši skrietu laukā - tie visi būtujānošauj.

Doktors Tronstads savu darbu bija padarījis tik labi, ka četriem spridzinātājiem ar Joahimupriekšgalā bija vajadzīgas tikai dažas minūtes, lai atrastu kabeļu tuneli, pa kuru taisnā ceļā varēja iekļūttelpā, kas savienojās ar bagātināšanas sekciju. Tumsā divi puiši atpalika, bet Joahims kopā ar trešospridzinātāju turpināja ceļu pa kabeļ- vada labirintu.

Sargkareivis, kas apsargāja šo uzņēmuma vissvarīgāko vietu, pacēlis skatienu, piepeši ieraudzījadivu pistoļu stobrus un skubīgi nogūlās uz grīdas, turklāt - klusēdams. "Viņš izskatījās nobijies," lasāmskopā norvēģu pārskatā par operāciju, "bet reizē ar to - arī rāms un paklausīgs." Joahims ātri apstaigājarezervuārus, zemūdens caurules, mehānismus un iekārtas, piestiprinādams spridzekļus tā, kā bija mācījiesto darīt uz maketiem Anglijā: tais vietās, kur tie varēja nodarīt vislielāko postu. Piepeši atskanēja stiklašķindoņa - kāds bija izdauzījis pagraba lodziņu un Joahims jau saspringa šaušanas gatavībā, taču pēdējāmirklī ieraudzīja, ka pie viņiem pagrabā veikli iespraucies viens no viņa noklīdušajiem puišiem, un armazliet drebošiem pirkstiem pabeidza spridzekļu piestiprināšanu.

Sirēnas kauciena, ko viņš ar bailēm gaidīja, joprojām nebija. Joahims pārbaudīja 30 sekunžu degļusun tos aizdedzināja, pēc tam sargkareivim, norvēģim, pavēlēja glābties. Viņi bija no pagraba durvīmaizskrējuši apmēram divdesmit jardus, kad nogranda sprādziens, ko klusināja biezās betona sienas, tačuzeme zem viņu kājām sašūpojās.

Kad iegaudojās sirēna un no kazarmām sāka skriet laukā samiegojušies kareivji, Joahims ar saviemvīriem jau bija nozudis pa to pašu bīstamo un vāciešu uztverē neiedomājamo ceļu, pa kuru bija atnākuši.Pa to laiku 1000 mārciņas dārgā deiterija oksīda no apgāztajiem rezervuāriem izlija uz grīdas un ieplūda

riipnīcas notekcaurulēs.Pēc pāris stundām Nīkolauss fon Falkenhorsts, vācu pavēlnieks, jau bija Vemorkā. Apskatījis

postījumus, viņš izsaucās:- Velns parāvis, tā ir augstākās klases diversija, ko man gadījies pieredzēt!Pēc tam ģenerālis sāka dot pavēles. Rajonā tika ievesta pilna divīzija ar 12 000 vērmahta

kareivjiem, slēpotāju patruļas un zemu lidojošas izlūklidmašīnas pārmeklēja kalnus, visi ceļi un takas tikaaizsprostotas, bet gestapo vīri un esesieši citu pēc citas pārbaudīja iedzīvotāju mājas. Taču nekādasdiversantu pēdas netika uzietas.

Pieci no sešiem operācijas dalībniekiem taisnā ceļā slēpoja uz Zviedrijas robežu, pēcneiedomājamām grūtībām nokļuva drošībā un tika aizvesti atpakaļ uz Angliju. Sestais, Knuts, un četri"bezdelīdzēni" palika, lai piedalītos pagrīdes darbībā, viņi ar slēpēm aizlavījās garām Falkenhorstapatruļām, kas kontrolēja visu apgabalu. Bet Skinarlands atgriezās savā lāča midzenim līdzīgajā mā- jelē,lai paziņotu Londonai par sprādziena rezultātiem un arī turpmāk novērotu "Norge-Hydro".

1943. gada beigās Skinarlands pa radio paziņoja, ka bojājumi novērsti un rūpnīca atjaunojusiražošanu. Pēc tam amerikāņu 8. gaisa armijas lidmašīnas sagrāva uzņēmuma elektrostaciju. Tad vāciešinolēma visas "Norge-Hydro" smagā ūdens ražošanas iekārtas un rezervuārus pārvest uz Vāciju un nojauna uzstādīt pazemē. Skinarlands nosūtīja uz Londonu pieprasījumu atļaut nogremdēt prāmi "Hydro",kam noteiktā dienā pār Tinšes ezeru bija jāpārved vagoni ar atlikušo smago ūdeni. Atļauja pienāca drīz,un Skinarlands sameklēja Knutu, kas 50 verstu attālumā no viņa mājām apmācīja norvēģu pagrīdes kaujasapakšvienības. Nodrošinājies ar viltotiem dokumentiem, Knuts uzdevās par "Norge-Hydro" darbinieku undevās izlūkbraucienā ar prāmi, lai noteiktu vietu, kur to vislabāk nogremdēt un glābšanas darbi nebūtuiespējami. īsi pirms prāmja atiešanas pie tā dibena priekšgala tika piestiprināti spridzināšanas lādiņi arpulksteņa mehānismu, un drīz vien nacistu deiterija oksīda krājumi nozuda ezera dzelmē. Vāciešiem bijaārkārtīgi nepieciešams pēc iespējas drīzāk iegūt jaunus kaujas līdzekļus, ko varētu izmantot pretsabiedrotajiem, tāpēc Hitlers un Gērings pievērsās citam ierocim un vāciešu eksperimenti atomenerģijasjomā praktiski apstājās.

Roberts Kempners VISU LAIKU VISLABĀK ATALGOTAIS SPIEGS

SLEPENĀS konferences Maskavā, Teherānā un Kairā 1943. gadā patiesībā nebija tik slepenas, kādomāja to organizētāji. Spiegs, kas strādāja Anglijas vēstniecībā Ankarā, darīja savu, un Hitleram jau pēcdažām dienām daudz kas kļuva zināms par šīm svarīgajām sabiedroto apspriedēm.

Par operāciju "Cicerons" - tāds bija nosacītais nosaukums darbam, ko nacisti organizēja Ankarā, - esuzzināju gluži nejauši. Kā galvenais nacistu diplomātu apsūdzētājs Nirnbergā es bez visu citu dokumentukaudzēm iepazinos arī ar slepeno korespondenci, kas bija saistīta ar Vācijas vēstniecību Ankarā. Manuuzmanību pievērsa kāda operācija "Cicerons", jo sarakstē bieži figurēja atsaukšanās uz to. Es sāku meklētpapildu informāciju, un Horsts Vāgners, Ārlietu ministrijas darbinieks, atbildīgais par sakariem arizlūkdienestu, man sacīja, ka "Cicerons" ir "pati lielākā lieta", kurā jebkad bijis iesaistīts viņa resors.Ģenerālis Valters Šellenbergs, valsts un kara izlūkdienesta šefs, atzinās, ka par saviem "milzīgajiempanākumiem" viņš lielā mērā ir pateicību parādā operācijai "Cicerons". Bet visu patiesību par šoapbrīnojamo operāciju es uzzināju tikai tad, kad nokļuvu uz pēdām Ludvigam Moizišam.

Moizišs, mazs, vārgs cilvēciņš, kas vienmēr centās turēties ēnā, senāk bija strādājis par žurnālistuVīnē, tad iestājies nacistu partijā un norīkots par tirdzniecības atašeju Ankarā. Viņa pienākumu lokāietilpa arī Vācijas izlūkdienesta reģionālo operāciju vadība. Bija radušās aizdomas, ka šis cilvēks ir karanoziedznieks. Aizdomu pamatā bija vēstule, ko Vācijas vēstnieks Turcijā Francis fon Pāpens bijanosūtījis gestapo šefam Heinriham Himle- ram, uzteikdams Moizišu "par teicamu darbu". Pēc tam kadbriti viņu bija aizturējuši un nopratinājuši, viņš aizbrauca uz savu dzimto Austriju un apmetās uz dzīvifranču zonā. Mans resors Moizišu sameklēja no jauna, un viņš visiem spēkiem centās aizdomas no sevisnovērst. Viņa liecības man sākumā likās nepatiesas, tās tika vēl un vēlreiz pārbaudītas, iekāmnoskaidrojās, ka viss, ko viņš liecinājis, ir tīra patiesība.

Moizišu, kas dzīvoja Vācijas vēstniecības kompleksa mājā Ankarā, 1943. gada 26. oktobra naktīuzmodināja telefona zvans. Zvanīja Enkes kundze, vēstnieka fon Pāpe- na vietnieka sieva. Viņas vīrsgribot, lai Moizišs nekavējoties ierodas pie viņiem mājās. Sagaidīdams Moizišu pie durvīm, Enke sacīja:

- Mūsu viesistabā sēž kāds vīrs, kas ir gatavs jums pavēstīt kaut ko interesantu. Viņš ir albānis, unviņu sauc Djello. Kad beigsiet sarunu, pavadiet viņu un aizslēdziet durvis.

Viesistabā Moizišs ieraudzīja maza auguma vīrieti ar asu, nepatīkamu seju.- Es varu jūsu valdībai izdarīt ļoti vērtīgu pakalpojumu, - viņš paziņoja. - Bet es gribu, lai man

par to labi samaksā. Es varu jums dabūt ļoti svarīgu dokumentu fotogrāfijas no Anglijas vēstniecības.Mana cena - 5000 sterliņu mārciņu par katru dokumentu.

Moizišs man teica, ka viņa pirmā vēlēšanās bijusi parādīt Djello durvis. Tomēr šī cilvēkapašpārliecība par piedāvājuma milzīgo vērtību bijusi tik ietekmīga, ka no- mākusi viņa dusmuuzliesmojumu.

- Kā lai es zinu, vai jūs neesat britu aģents? - Moizišs jautāja.- Nekas, ja jūs neesat ar mieru, citi man samaksās, - Djello atbildēja, nevērīgi pamādams ar roku

uz padomju vēstniecības pusi. - Bet varat man ticēt - tas, ko es jums piedāvāju, ir šādas naudas vērts.Ar to albānis sarunu izbeidza.- Es zinu, ka jūs nevarat dot galīgo atbildi, iekām neesat aprunājies ar savu vēstnieku, - viņš

sacīja. - Dodu jums laiku līdz divdesmit astotā oktobra pusdienai, lai jūs varētu visu apdomāt.Tātad mazāk nekā divas dienas, un Moizišs iebilda, ka viņam vajadzīgs ilgāks laiks. Uz to Djello

atbildēja, ka piezvanīs pa telefonu tieši pulksten piecos norādītajā datumā. Ja atbilde būs "jā", viņš arMoizišu satiksies norunātā vietā tās pašas dienas vakarā pulksten 10.00 un atdos četru pilnīgi slepenu

dokumentu neattīstītus uzņēmumus un saņems pretim 20 000 mārciņas. To pateicis, Djello aizgāja.- Kā jums patika mans bijušais sulainis? - Enke nākamajā rītā apvaicājās. Moizišs aiz izbrīna

iepleta acis, un Enke viņam paskaidroja:- Djello strādā par apkalpotāju Anglijas vēstniecībā. Un es nebrīnīšos, ja pēc tam viņam

sagribēsies kļūt par operdziedātāju. Lai būtu kā būdams, bet viņš ir pārāk gudrs, lai strādātu par vienkāršukambarsulaini, tāpēc es viņu atlaidu.

Enke piekrita Moizišam, ka 20 000 mārciņas - tai laikā vairāk nekā 80 000 dolāru - ir pārmērīgiliela maksa par nezināmu materiālu. Un tomēr - ja šie dokumenti patiešām ir tik vērtīgi, kā tos vērtē patsDjello, diezin vai viņi drīkst palaist garām šo izdevību. Pēc Enkes ierosinājuma Moizišs sagatavojaattiecīgu rakstisku iesniegumu vēstniekam ar lūgumu izlemt šo jautājumu. Pēc kāda laiciņa tai pašā rītā fonPāpens nodiktēja steidzamu radiogrammu uz Berlīni Ribentropam ar pieprasījumu izsūtīt 20 000 mārciņu,ja viņš piekrīt darījumam. Nauda nākamajā dienā tika atvesta ar lidmašīnu.

Moizišs un Djello satikās 28. oktobra vakarā. Ne vārda neteikdams, Djello paņēma naudu un atdevamazu alumīnija kasetīti ar filmu. Moizišs aizsteidzās atpakaļ uz vēstniecību un izsauca fotogrāfu, kogestapo bija izraudzījis slepeniem darbiem. Viņam piebiedrojās arī fon Pāpens un Enke.

Kad ar fotostatu iegūtie uzņēmumi bija gatavi, visi trīs konstatēja, ka dokumenti patiešām irsamaksātās summas vērti. Pirmajā bija uzrādīti visi britu izlūkdienesta aģenti Turcijā. Otrajā bijalakoniski izklāstīts amerikāņu raports un uzskaitīti visi pirms dažām dienām uz Padomju Savienībunosūtītā bruņojuma veidi un daudzums. Trešajā fotoattēlā bija lasāms Britānijas vēstnieka Hjū Nečbulla-IIjūgesena tikko uz Londonu nosūtīts memorands, kurā visos sīkumos bija izklāstītas sarunas ar Turcijasārlietu ministru, tātad tas bija dokuments par mēģinājumiem Turciju iesaistīt karā pret Vāciju. Pēdējaisdokuments bija iepriekšējs pārskats par deklarācijām, ko vienojušies pieņemt sabiedroto valstu ārlietuministri Hols, īdens un Molotovs Maskavas apspriedē.

Fon Pāpenam iespīdējās acis.- Lieliski! - viņš atzina. - Šis vīrs ļoti pārliecinoši apliecinājis savas iespējas. Bet nebūs labi viņu

saukt par Djello, varbūt tas ir viņa īstais vārds. Nosauksim viņu par Ciceronu - arī tas taču ar savāmspējām prata visus pārliecināt.

No šī brīža viņš kļuva par Ciceronu. Fotogrāfijas ar speciālu kurjeru nosūtījām uz Berlīni.Ribentrops tās nekavējoties parādīja Hitleram, un tas sacīja, ka vēlas redzēt visu materiālu, ko var iegūtšis Cicerons. Ribentrops deva fon Pāpenam norādījumu uzturēt ar viņu pastāvīgas darba attiecības, tikai -ja iespējams - par krietni mērenāku maksu. Pēc sakāpinātas tielēšanās Cicerons piekrita par katriemdivdesmit filmas kadriem ar skaidru attēlu saņemt 15 000 mārciņas. Pēc tam šī summa tika pazeminātalīdz 10 000. Bet tik un tā nākamajos piecos mēnešos šis cilvēks iebāza savā kabatā sterliņu mārciņas 1000 000 dolāru vērtībā.

Kādu dienu, atbildēdams uz daudzkārtējiem jautājumiem, kā viņam izdodas nofotografēt tik daudzslepenu dokumentu, Cicerons Moizišam pastāstījis, ka Nečbulls- Hjūgesens ir melomāns. Reiz viņš seramHjū pateicis, ka prot no galvas nodziedāt daudzas itāliešu operas, un tas bijis ļoti iepriecināts. Pēc tamviņš bieži lūdzis, lai Cicerons nodzied vienu vai otru āriju, un nav pagājis necik ilgs laiks, kad viņš kļuvisne tikai par vēstnieka mājzini, bet arī par viņa kambarsulaini. Kādu dienu, kad Cicerons tīrījis vēstniekadrēbes, viņš bikšu kabatā atradis atslēgu - vēstnieka seifa atslēgu. Atskārtis, ka no sava kungaaizmāršības var gūt sev labumu, sulainis tūlīt licis izgatavot atslēgas dublikātu.

Cicerons nopircis fotokameru un sācis pārfotografēt pēc izskata svarīgākos dokumentus no vēstniekaseifa. Parasti viņš ar to nodarbojies tad, kad Nečbulls-Hjūge- sens aizbraucis no pilsētas, bet reizēm arīnaktī, kad sers Hjū gulējis.

Cicerona personība Moizišu gan saistīja, gan biedēja. Cicerons teicās strādājam vāciešu labā tādēļ,ka angļi nogalinājuši viņa tēvu, taču patiesībā vienīgais dzenulis, kas mudināja šo cilvēku, bija tieksmesaraust pēc iespējas vairāk naudas. Par Vācijas spiegu Cicerons kļuva tikai viena iemesla dēļ: viņš bija

aplēsis, ka par britu noslēpumiem vācieši samaksās vairāk nekā citi.Cicerona sagādātā informācija vāciešiem bija neizsakāmi vērtīga. Viņa pārfotografētais britu

pārskats par Te- herānas konferenci visos sīkumos atklāja sarunas par Otrās frontes radīšanu. Viņšfotostatiski nokopēja sera Hjū rakstiskos ziņojumus par Kairas konferenci, un Hitlers no šim kopijāmuzzināja, ka briti un krievi nolēmuši piespiest turkus pieteikt Vācijai karu.

Fon Pāpens saņēma norādījumu gan ar kukuļošanas, gan ar draudu palīdzību saglabāt Turcijasneitralitāti, bet, vēlēdamies pēc iespējas labāk izpildīt šo uzdevumu, viņš izmantoja Ciceronainformācijas un stipri pārcentās. Nūmans Menemendžoglu, antinacistiski noskaņotais Turcijas ārlietuministrs, kļuva ļoti piesardzīgs un beidzot Nečbullam-Hjūgesenam ieminējās, ka, pēc visa spriežot,Anglijas vēstniecībā darbojas spiegs.

Sers Hjū nekavējoties nosūtīja radiogrammu (tās kopiju Cicerons pārfotografēja un tūlīt nodevaVācijas vēstniecībai), informēdams Londonu par Menemendžoglu aizdomām. Centrs atsūtīja komplicētudrošības signalizācijas sistēmu, kuru Cicerons palīdzēja piekārtot. Protams, darot šo darbu, viņš uzzināja,kā sistēma atslēdzama, tāpēc joprojām varēja okšķerēt pa vēstnieka seifu bez riska.

Par lielu pārsteigumu vāciešiem, kas strādāja Vācijas vēstniecībā Ankarā, 1944. gada aprīlī visslieliski nokārtotais pasākums sagruva. Janvārī Moizišs pieņēma darbā jauku sekretārīti Nelliju Kapu,kuras tēvs bija pildījis Vācijas konsula pienākumus Bombejā. 6. aprīlī viņa nozuda. Bet vēlāknoskaidrojās, ka jauniete ir antinaciste un darbojusies britu izlūkdienesta labā. Viņa bija tā, kasNečbullam-Hjūgesenam nodeva Ciceronu.

Drīz pēc sabiedroto izcelšanās Normandijā Turcija pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Vāciju unbeidzot gatavojās iesaistīties karā sabiedroto valstu pusē. Fon Pāpens atgriezās Berlīnē un bijapārliecināts, ka kritis nežēlastībā, tomēr drīz gan viņš, gan arī viņa atašejs Moizišs saņēma apbalvojumu.

Moizišs man teica, ka viņš tikai vienu reizi saticis Ciceronu pēc viņa atlaišanas no darba Anglijasvēstniecībā. Vēlāk paklīda valodas, ka viņš emigrējis uz Dienvidameriku un apmeties tur uz dzīvi arizdomātu uzvārdu.

Ludvigs Moizišs, atzinies par spiegošanu kara noteikumiem atbilstošās robežās, atbrīvojās noaizdomām par kara noziegumiem un atgriezās savā lauku ciematā Tiroles Alpos.

Stāstam par spiegu Ciceronu ir ironisks noslēgums. Lielākā daļa naudas, kas bija ekvivalenta vairāknekā 1 000 000 dolāriem, izrādījās viltota.

Sesils Skots Foresters,romāna "Kapteinis HorācijsHornblovers" autors REIDERA "scharnhorst" vajĀŠana

NACISTIEM bija zināms, ka šis konvojs ceļā uz Murmansku apbrauks Norvēģijas ziemeļu galu.Tieši šī iemesla dēļ kuģis "Scharnhorst" pameta piestātni Norvēģijas fjordā un izgāja arktiskā naktī,uzvilcis mastā kontradmirāļa Beja karogu.

Šim 26 000 tonnīgajam līnijkreiserim bija visas reide- ram nepieciešamās īpašības. "Scharnhorst"spēja attīstīt ātrumu līdz 29 mezgliem, tādēļ tas bija ātrāks par jebkuru britu līnijkuģi; tas bija apbruņotsar deviņiem vienpadsmit collu lielgabaliem, un tā uguns jauda bija lielāka nekā jebkura Anglijas kreiserajauda. Bet palīgartilē- rija tam bija tik spēcīga, ka, iekļuvis konvoja rindās, tas sāktu gremdēt kuģusstraujāk, nekā vistu kūtī ielavījusies lapsa plosīt cāļus.

"Scharnhorst" izgāja jūrā dienas vidū pirms Ziemsvētkiem un piekļuva pie konvoja precīzi noteiktajālaikā - tieši tad, kad pār drūmo ziemeļu jūru sāka klāties vārga austošās dienas gaismiņa. Konvoja kuģiveda gandrīz pusmiljonu tonnu dažādas kravas, un vāciešu reiders varēja paretināt to rindas tik stiprivienā stundā, cik grupa zemūdeņu sešos mēnešos.

Britu konvojs, turpinādams kursu uz austrumiem, tai laikā atradās 150 jūdzes ziemeļos no Nortkaparaga. No iespējamiem zemūdeņu uzbrukumiem to sargāja korve- šu, eskadras mīnukuģu un citu nelielukaujas kuģu gredzens, bet aizsardzībai pret virsūdens kuģiem viceadmirāļa Berneta rīcībā bija trīskreiseri: "Belfast", "Norfolk" un "Scheffield". Viņš savu eskadru turēja dienvidaustrumos no konvoja, untieši no dienvidaustrumiem pulksten 9.35 parādījās Bejs.

"Scharnhorst" un britu eskorta kuģi cits citu ieraudzīja apmēram septiņu jūdžu attālumā. Vienmērmodrās radaru acis uz britu kuģiem varēja saskatīt objektus arktiskajā naktī, miglā un sniega vētrā, untagad precīzi ziņoja, kur pretinieks atrodas un uz kurieni dodas. Atbilstoši šiem datiem pagriezāslielgabalu stobri, un artilērijas virsnieki gaidīja komandu atklāt uguni. Pēc komandiera pavēles konvojakuģi pagriezās par 180 grādiem, bet "Norfolk", "Bel- fast" un "Scheffield" pagriezās pret ienaidnieku.

Reidera "Scharnhorst" bortartilērijas jauda bija lielāka par visu trīs kreiseru kopjaudu, un viegliekreiseri varētu pateikties debesīm, ja tiem izdotos izturēt vācieša 11 collu lielgabalu zalvi un palikt virsūdens. Turklāt bruņas, kas sargāja visas "Scharnhorst" vitāli svarīgās vietas, vieglie kreiseri varētupārsist tikai no neliela attāluma, taču tuvcīņa ar tādu pretinieku tiem būtu ļoti nepatīkama. Tomēr tik un tāvisi trīs britu kreiseri gāja virsū rei- deram.

Blāvajā arktiskā rīta gaismā - tais platuma grādos saule dienā ne brīdi nepaceļas virs apvāršņa -kļuva redzamas baltas, mirgojošas bangas, ko šķīla straujā vāciešu kreisera priekšgals, turpretim pelēkāsklāja virsbūves vēl slēpās miglā. Uz kāda britu karakuģa nodārdēja lielgabals, un gaismas šāviņš,iezīmēdams skaistu loku, uzsprāga tieši virs reidera, apgaismodams jūru vismaz jūdzes platumā. Tiklīdztas bija pakāries izpletnī, kreiseru lielgabali atklāja uguni.

Šāviņi svelpdami aizlidoja tālumā, un virsnieks, kas no kreisera "Norfolk" koriģēja uguni, binoklīieraudzīja, ka šāviņi no viņa kuģa trāpījuši mērķī: uz melnā vāciešu kreisera korpusa uzžvirkstīja spožizaļš zibsnis. Šim kreiserim bija astoņcollu lielgabali, bet abiem pārējiem - tikai sešcollīgie, bet tagadvarēja cerēt, ka ienaidnieks jau dabūjis bojājumu.

Vāciešu kreiseris strauji pagriezās, un nākamā zalve tam aizlidoja garām. Pēc tam tas izgāja noapgaismotā apļa un vairs nebija lāgā saskatāms. Kontradmirālis Bejs rīkojās pēc sava jau sen sastādītaplāna. Viņa mērķis bija konvojs. Tagad viņš zināja, kur atrodas tā galvenie apsargātāji, un varēja diezganprecīzi noteikt, kur meklējami paši kravas kuģi, tāpēc drīkstēja mainīt virzienu un nozust tumsā, lai pēcāktiem piezagtos un mestos virsū.

Admirālim Bernetam, kas atradās uz kreisera "Bel- fast", vajadzēja noprast, kā nodomājis rīkoties

Bejs, kur un kad tas uzbruks konvojam. Ar saviem 29 mezgliem viņš varēja vienā stundā apmest apli apvisu konvoju un, no jebkuras puses ietriecies tā serdē, desmit minūtēs nogremdēt daudz tirdzniecībaskuģu. Tāpēc britu admirālis, kas kopā ar citiem virsniekiem stāvēja uz atklāta "Bel- fast" komandtiltiņa,ko stiprās vertikālās šūpošanās dēļ apšļāca šļakatu strūklas, nekavēdamies dzinās vācietim pa pēdām.

Pulksten 12.30 - trīs stundas pēc pirmās sastapšanās - "Scharnhorst" parādījās atkal, šoreiz noziemeļaustrumiem. Bernets ar saviem kreiseriem atradās no tā pa labi, un tā viņam bija liela veiksme. To,kā Bejs uzņēma trīs bezbailīgo kreiseru parādīšanos - pēc viņa aplēsēm, tiem vajadzēja būt vismazdivdesmit jūdžu attālumā -, var spriest pēc viņa reakcijas: sekoja brāziena zalve, no kuras kreisera"Norfolk" pakaļgalā eksplodēja šāviņš, un pēc tās Bejs atkal pagriezās, nozuzdams no redzesloka.

Viņš ne mirkli nešaubījās, ka pirms trim stundām Admiralitātei un Anglijas flotes galvenajiemspēkiem nosūtītas radiogrammas ar ziņojumu par viņa parādīšanos, un briti, protams, sasprindzinās visusspēkus un atsūtīs karakuģus un lidmašīnas, lai nepalaistu garām tik kāru medījumu kā "Scharnhorst".

Patiesībā viņa stāvoklis bija daudz draudīgāks, nekā viņš domāja. Apmēram 150 jūdzesdienvidrietumos no viņa jau manevrēja kuģu vienība, kas steidzās viņu atgriezt no Norvēģijas piekrastes,un tā bija spējīga uz ātru roku viņa kuģi pārvērst par metāla lūžņu kaudzi. Tas bija līnijkuģis "DukeofYork", ko pavadīja kreiseris "Jamaica" un četri eskorta mīnukuģi. Līnijkuģa masta galā plīvojaadmirāļa karogs ar Svētā Georga krustu - tas bija paša metropoles flotes pavēlnieka sera Brūsa Freizerakarogs.

Neviens, ja neskaita dažus vistuvākos cilvēkus, nezināja, cik reizes britu jūras kara spēki jau bijaizlikuši šīs lamatas, cik reizes karakuģu vienības ar līnijkuģi priekšgalā jau bija devušās uz Krievijuparalēli regulāro konvoju kursam, lai pārtvertu vāciešu reideru, kas varēja iznākt medībās no Norvēģijasfjordiem. Nu beidzot pacietība un apņēmība tika atalgota.

"Duke of York" atradās 200 jūdžu attālumā no konvoja. kad pienāca pirmais ziņojums no Berneta.Pretinieks ātruma ziņā viņu apsteidza par vairākiem mezgliem, un Freizeram pirmām kārtām vajadzētunostāties starp vāciešu reideru un tā bāzi Norvēģijā; pakaļdzīšanās biitu nolemta neveiksmei jau pirmsšāda lēmuma pieņemšanas. Sers Brūss uzņēma kursu uz tuvāko punktu pa taisni, kas savienoja pēdējozināmo vāciešu kreisera atrašanās vietu ar tā bāzi.

Kad pēc "Scharnhorst" otrreizējās parādīšanās Ber- nets saņēma jaunus datus, Freizers uzzināja tāprecīzas koordinātas - līdz vāciešu kuģim vēl bija 150 jūdzes.

Bernetam atkal bija pienācis laiks pierādīt savu prasmi. Apšaudījis britu "Norfolk", "Scharnhorst"aizgāja uz dienvidiem, un viņš ar saviem kuģiem devās tam pa pēdām. Bija ārkārtīgi svarīgi, lai Freizerssaņemtu nepārtrauktu informāciju par vācu kreisera atrašanās vietu, tāpēc Bernetam vajadzēja ar viņuuzturēt pastāvīgu kontaktu. Bet, ņemot vērā vācu 11 collu lielgabalus, vieglāk bija to vēlēties nekāizpildīt. Šie ieroči varēja trāpīt mērķī aiz horizonta, un pietiktu ar vienas zalves precīzu trāpījumu, lainogremdētu kuru katru Berneta kreiseri.

Visās šais sasprindzinājuma pilnajās stundās, kas ilga pusi dienas, Freizers rūpīgi slēpa savutuvošanos - niecīgākais čukstiens radioēterā, un Bejs uzzinātu, ka no dienvidiem nāk jauni britu kuģi. Pēctam, pulksten 4.30 lamatas beidzot aizcirtās - "Duke of York" izbeidza radioklu- sēšanu, un Freizers devaBernetam pavēli "atrast pretinieku ar gaismas šāviņu". Tā kreiseru ekipāžas uzzināja, ka admirālis jau irblakus - līnijkuģa stūrmaņi savu darbu bija veikuši ļoti precīzi, izdevīgi pielavījušies pie medījuma.

Visapkārt bija diezgan tumšs. "Scharnhorst" no kreisās puses tuvojās Freizera eskadras kursam, bet"Belfast" gāja astoņas jūdzes aiz tā pakaļgala. Viens britu kreisera lielgabala stobrs izmeta baltu ugunsbumbiņu, kas augstā lokā pārlidoja pār melno debess jumu un uzliesmoja apžilbinoši baltā gaismā.

No tumsas izrautā apgaismotā apļa pašā centrā bija reiders "Scharnhorst", un priekšgala novērotāji,uguns koriģētāji, kā arī artilērijas virsnieki no Freizera kuģiem pie apvāršņa ieraudzīja tā virsklāja būves.Pieci 14 collu lielgabali izšāva ar drausmīgu troksni, mezdami pret ienaidnieku trīsarpus tonnassprāgstvielas un karsta tērauda. Uz tā "Duke of York" eskadras mīnukuģa, kas atradās pie trajektorijas,

bija dzirdams, kā šāviņi drāžas pāri gluži kā "vājprātīgs ekspresis".Pēc tam noskanēja 200 mārciņu plīkšķi, turklāt tik tuvu pie vāciešu kuģa, ka šī pirmā zalve tika

novērtēta kā "mērķi sasniegusi". Otra, kas nogranda pēc pusminūtes, tika reģistrēta kā "trāpījums". Bejsstrauji pagrieza stūri pa labi un steidzās ienirt tumsā austrumu virzienā. "Duke of York" dzinās tam pakaļ.Reideram trāpīja vēl viena zalve, pēc tam vēl viena, tomēr bojājumi pagaidām nebija tik nopietni, ka tamvajadzētu zaudēt ātrumu. Pulksten 6.15 tas vairs nebija aizsniedzams - gan sapostīts, gan liesmu apņemts,tomēr aizbēdzis no britu līnijkuģa šāviņiem.

Tiklīdz "Duke of York" bija pārtraucis uguni, priekšā apvārsni apgaismoja jauni lielgabalu zalvjuzibšņi - tur "Scharnhorst" aizstāvējās pret citiem pretiniekiem. Četri eskadras mīnukuģi, līnijkuģapavadoņi, attīstīdami lielisku ātrumu, kreiseri bija panākuši īstā brīdī, neļaudami tam aiziet: "Sadvidge"un "Soumares" to apstāja no labās, bet "Scorpion" un "Stord" (tas bija Norvēģijas jūras kara spēku kuģis)- no kreisās puses.

"Scharnhorst" atklāja uguni no visām palīgbaterijām. No malas raugoties, tā cīņa izskatījās ļotiefektīgi. Viss kreiseris lāsmoja savu šāvienu oranži sarkanā gaismā, kurā iezīmējās neskaitāmi daudzotrasējošo šāviņu melnās švīkas. Bet uzbrūkošos eskadras mīnukuģus, kas nāca virsū ar 40 mezglu ātrumu,bija grūti apturēt. Turklāt "Scharnhorst" jau bija stipri cietis - bija bojāts centrālais tēmēšanas aparāts unsakaru sistēmas. Tā šāvieni nebija precīzi, un šāviņi trāpīja vienīgi mīnukuģim "Soumares". Eskadrasmīnukuģi izdarīja uzbrukumu no minimāla attāluma, bet ar maksimālu risku. Viņi izšāva torpēdas nevis nodesmit tūkstošu jardu, pat ne no sešu tūkstošu jardu attāluma, kas ir mazākā distance, ko mīnukuģis varatļauties, uzbrukdams labi aizsargātam lielam karakuģim, viņi piegāja pie "Scharnhorst" tuvāk par diviemtūkstošiem jardu un, izšāvuši torpēdas, aizgāja no liktenim nolemtā kreisera.

Vairākas torpēdas bija trāpījušas mērķī, bet "Scharnhorst" izturēja šos zemiidens triecienus unpavērsa pret

retinieku uguns viesuli, maz efektīvu, toties iespaidīgu, ajā kaujā pilnīgi atklājās tās vāciešukarakuģu priekšrocības, ko noteica kara taktika, - tie bija paredzēti un tāpēc speciāli konstruēti ātriem unpēkšņiem uzbrukumiem. Vācija nebija stipra jūras lielvalsts un, to apzinādamās, nekad nerēķinājās ar ilguun tālu karošanu jūrā, tāpēc savu karakuģu kaujas spēju labā varēja atteikties no to komforta. Vācijaskarakuģi varēja ilgi stāvēt ostās bez rūpēm, jo to komandas dzīvoja krastā, bet to dzīvojamās telpassalīdzinājumā ar angļu un amerikāņu karakuģiem bija gaužām nožēlojamas.

"Scharnhorst" tomēr bija zaudējis ātrumu, un atkal to varēja sasniegt "Duke of York" 14 collulielgabali, kas sāka to plosīt gabalos. Eskorta kreiseris "Jamaica" piegāja pie tā tieša šāviena attālumā, untai pašā laikā parādījās divi Berneta kreiseri - "Belfast" un "Norfolk", kā arī četri eskadras mīnukuģi nokonvoja pavadoņiem. Lavierē- dami melnajā tumsā, vāciešu reideram tagad strauji tuvojās ne vairāk unne mazāk kā astoņi eskadras mīnukuģi, trīs kreiseri un līnijkuģis, un komandierim bija pienācis brīdisņemt situāciju savās rokās. Atklātā tekstā angļu valodā tika pārraidīta pavēle: "Visiem kuģiem - atbrīvotzonu ap mērķi, palikt tikai tiem, kuriem ir torpēdas, un vienam eskadras mīnukuģim ar prožektoriem."

Palika divi kuģi, pārējie aizgāja. Eskadras mīnukuģis pavērsa prožektorus pret bojāejai nolemtoreideru, izstiepdams garum garus, spilgti baltus staru kūļus, kas caururba tumsu, bet "Jamaica" piegājatuvāk, lai to piebeigtu. Nogranda torpēdu zalve, kam sekoja drausmīgi sprādzieni; kad "Scharnhorst"parādījās pēdējo reizi, tas bija sazvēlies uz sāna, no izārdītajiem artilērijas pagrabiem lauzās ārāmilzīgas liesmu mēles. Tad tas atkal nozuda dūmu mākonī un nogrima, bet britu eskadras mīnukuģi sākapārmeklēt atlūzām piesēto ledaino ūdens lauku, lai uzņemtu izglābušos jūrniekus. No gandrīz 2000 vīrulielās kreisera komandas izdevās izglābt tikai 36 cilvēkus.

Grūti kritizēt vāciešu taktiku vai stratēģiju, bet, lai būtu kā būdams, līnijkreiseris "Scharnhorst" tikaizsekots un iznīcināts.

Džordžs Kents ŽĒLSIRDĪBAS SAZVĒRESTĪBA

KAUNA un riebuma pārņemtie Eiropas iedzīvotāji, kurus pēc kara beigām bija satriekusi fakti parnacistu nogalinātajiem sešiem miljoniem ebreju, varēja izjust zināmu apmierinājumu, kad uzzināja, ka taisgados bijuši arī tūkstošiem eiropiešu, kas ebrejus glābuši, riskēdami ar savu dzīvību.

Runa ir par tiem visu nacionalitāšu vīriešiem un sievietēm - par francūžiem, holandiešiem, dāņiem,norvēģiem, beļģiem, itāliešiem, portugāļiem, kā arī vāciešiem -, kas nespēja palikt malā, kad citiem bijajāiet pa ciešanu un nāves ceļu.

Šie ebreju aizstāvji un glābēji, rīkodamies uz savu atbildību, saglabāja dzīvību ne mazāk kā divsimttūkstošiem cilvēku, kas bēga no nacistu vajāšanas, palīdzēdami viņiem nokļūt drošās vietās vai slēpdamisavās mājās. Pašā Berlīnē līdz pat kara beigām slēpās pieci tūkstoši ebreju, kuri nemitīgi tika pārvesti noviena klusa kakta uz nākamo, un tas nozīmē, ka pilsētā, kurā atradās galvenā gestapo pārvalde, viņuglābšanā piedalījās ne mazāk par piecdesmit tūkstošiem vāciešu.

Dānijā no briesmām paglābās gandrīz visi ebreju iedzīvotāji. Francijā tika izglābta ne mazāk kā puseebreju, bet Nīderlandē - apmēram piektā daļa. Norvēģi tūkstošiem ebreju paslēpa drošās vietās.

Glābēji nāca no visiem sabiedrības slāņiem, no visām profesijām. Starp viņiem bija garīdznieki unzemnieki, komersanti un oficianti, skolotāji un policisti, augstākās sabiedrības dāmas un kungi. Kādabeļģu grāfiene savā īpašumā paslēpa vairāk nekā simt sieviešu un bērnu. Kāds itāliešu virsnieks noDienvidslāvijas pārveda uz Itāliju trīs tūkstošus ebreju, kur viņi nodzīvoja drošībā, nometnē, līdz pat karabeigām.

Nicā kāds protestantu mācītājs izglāba vairāk nekā simt ebreju, aizvezdams viņus uz Itāliju uniesēdinādams kuģos, kas brauca uz Ziemeļāfriku. Romā katoļu mācītājs noorganizēja tipogrāfiju, kurāizgatavoja viltotas pases un dzimšanas apliecības ebreju bēgļiem. Patiešām, ebreju glābšanā iesaistījāstik daudz garīdznieku, ka gestapo ar aizdomām sāka raudzīties uz garīgā kalpotāja tērpu. Tikai Parīzē vientika apcietināti četrdesmit astoņi mācītāji, kas palīdzēja ebrejiem un darbojās pagrīdē, un daudzi noviņiem vēlāk tika nošauti.

Portugāles konsuls Bordo doktors Aristidess de Suza Mendess ignorēja savas valdības norādījumusun izsniedza vīzas visiem ebrejiem, kas tās lūdza. Trīs dienas viņš strādāja pa piecpadsmit stundām,noformēdams pases, un rezultātā deviņi tūkstoši bēgļu no Francijas varēja izbraukt uz Portugāli. Turklātkonsuls deva pajumti un pārtiku desmitiem šo cilvēku, kamēr viņi gaidīja biļetes, bet pēc tam pats ar savuautomašīnu aizveda viņus uz dzelzceļa staciju.

Dāņi ar traleriem, kravas kuģiem, policijas kuteriem, sakaru kuģiem, laivām un pat ar smailītēmpārveda uz Zviedriju visus astoņus tūkstošus valstī dzīvojošo ebreju, izņemot četrsimt astoņdesmit divuscilvēkus. Starp tiem, kuri vadīja šo "mazo Dinkerku", bija Kopenhāgenas ārsti. Viņi slēpa bēgļusslimnīcās, pierakstīja ar neīstiem uzvārdiem un pie viņu gultām piekāra viltotas diagnozes, daudzi slēpāsžēlsirdīgo māsu dzīvokļos. Kad glābējkuģi bija sagatavoti ceļam, ārsti ar kravas automobiļiem, kas bijapārsegti ar brezentu, ebrejus aizveda uz vientuļu krastmalu, kur tie sakāpa kuģos un uzņēma kursu uzbrīvību. Šo glābšanas operāciju organizēšanai dāņi, dažādu sabiedrības slāņu pārstāvji, ziedoja apmēramdivus miljonus dolāru.

Bet ārsti nebija vieni. Tā, piemēram, kāds Kopenhāgenas tirgotājs, kura veikals atradās tieši pretimvāciešu kazarmām, uz laiku kļuva par ceļojošu tirdzniecības firmas aģentu; ebreji viņam paziņoja, kadbija gatavi aizceļošanai, un viņš organizēja braucienu. Ebreju glābšanā palīdzīgu roku pielika arī zviedri- neviens zviedru kuģis nepameta Dānijas ūdeņus, savās kravas telpās neaizvez- dams sev līdzi kautpusduci ebreju.

Viens no brīnišķīgākajiem, taču vismazāk zināmiem stāstiem par ebreju glābšanu saistīts arapbrīnojamās holandietes Trūses Veismilleres vārdu. Viņa bija patronāžas iestādes darbiniece, diezganraupja paskata sieviete, bet aiz šīs maldinošās ārienes slēpās patiesa un pašaizliedzīga cilvēkmīlestība.Ebreju glābšanu Veismilleres kundze sāka jau 1938. gadā. Braukdama pa meža ceļu netālu no Vācijasrobežas, viņa pamanīja puisēnu, kas lēni vilkās uz priekšu. Apstājusies blakus viņam, sieviete ieraudzīja,ka viss viņa ķermenis pārklāts ar pātagas cirtienu brūcēm.

- Viņi nogalināja manu mammu un papu, es redzēju… - zēns klusu nočukstēja.Aizvedusi bērnu uz slimnīcu, viņa atkal brauca uz pierobežu un atrada vēl piecus mazus bēglīšus.

Atceļā viņa trīs bērnus apsedza ar drānām automašīnas aizmugurē, bet divus paslēpa zem saviemplatajiem, baltajiem svārkiem.

Kad Anglijas valdība nolēma atļaut ievest valstī ebreju bērnus, Veismilleres kundze tūlīt iesaistījāsHolandes komitejā, kas rūpējās par šo bērnu savākšanu un nosūtīšanu. Viņa aizbrauca uz Vīni un panācatikšanos ar Ādolfu Eihmani, kas vadīja antiebreju akcijas Austrijā, un viņam izklāstīja savas misijasmērķi.

Eihmanis ieskatījās savos papīros.— Sestdien varat paņemt sešsimt bērnu, - viņš paziņoja. - Pārvešanu organizējiet paši. Ja jūs

viņus nogādāsiet uz Angliju un Anglija viņus pieņems, varēsiet paņemt pārējos.Šī atļauja patiešām bija velnišķīga. Izpildīt šādus noteikumus bija neiedomājami grūti. Līdz

sestdienai palikušas tikai piecas dienas, tādēļ atrast vietas sešsimt bērniem, sagādāt viņiem pārtiku,organizēt pavadoņus, sadabūt muitas un imigrācijas atļaujas likās pilnīgi neiespējami. Tomēr TrūseVeismillere, ko amsterdamieši mīlīgi sauca par Buldozeru, pārvarēja visus šķēršļus. Līdz sestdienai vissbija nokārtots, un bērni ar vilcienu uzsāka ceļojumu. Tas bija pirmais tai vilcienu sērijā, kas no Vācijas,Austrijas un Cehoslovākijas izveda vairāk nekā desmit tūkstošus bērnu.

Holandieši ar īpašu sirds siltumu atceras Trūses Veismilleres varoņdarbu valsts kapitulācijas dienā— 1940. gada 14. maijā. Vāciešu zābaki jau klaudzēja pie pašas Amsterdamas, kad šī sieviete uzzināja,ka Eimeidenā stāv aizbraukšanai uz Angliju gatavs kuģis, kas gaida tikai izbraukšanas atļauju. Viņa tūlītatrada piecus autobusus, kuros iesēdināja astoņdesmit ebreju bērnus no municipālās patversmes. Ceļāautobusos ielēca vēl citi ebreji. Viņi sagūlās uz jumtiem un turējās uz kāpšļiem. Ostā iebrauca 200 cilvēki- neviens netika pamests.

Cits holandietis - skolotājs Jops Vestervils daudzus ebrejus pārveda uz Franciju. Pēdējā, ko viņšpavadīja, bija divdesmit trīs zēnu grupa, un, atvadīdamies no viņiem, šis cēlsirdīgais kalvinists apsolīja,ka centīsies viņus pārvest uz Palestīnu. Vairums šo zēnu tur nokļuva, un atmiņas par šo cilvēku šodiendzīvo alejā, kas nosaukta viņa vārdā. Vestervils to neredzēja, pēc atgriešanās Holandē gestapo viņunoslepkavoja.

Ārkārtīgi vīrišķīgi ebreju glābēji bija vācieši, tāpēc ka viņiem bija jārīkojas gestapo degungalapriekšā. Berlīnē doktors Francs Kaufmanis, kas pats nebija ebrejs, strādāja dienām un naktīm, rūpēdamiespar ebrejiem, ko slēpa pie sevis un pārveda no viena drauga mājas uz citu.

- Būtu labāk, ja jūs ar to nenodarbotos, - darbabiedri viņam deva padomu, uz ko viņš atbildēja:- Es zinu, ka agri vai vēlu mani pieķers, bet es pildu savu augstāko pienākumu un nevaru atteikties

palīdzēt šiem nelaimīgajiem.Tad pienāca diena, kad tas notika: gestapovieši viņu ieveda pagalmā, ko iežogoja mūra siena, un

nošāva.Katovicē, Augšsilēzijā, kāds civilās aizsardzības pilnvarotais tukšā frizētavā iebūvēja dubultsienas,

aiz kurām slēpa trīs ebrejus. Liekas, pats satraucošākais ir stāsts par SS virsnieku, kurš dzīvoja Berlīnētieši virs SS pārvaldes: viņš līdz pašām kara beigām savā dzīvoklī slēpa ebreju pāri.

Antons Smits, vācu karavīrs, kas ar savu karaspēka daļu uzturējās Viļņā, vairākkārt brīdinājaapkārtējos ebrejus par paredzamo tvarstīšanu. Viņa uzraudzībā bija nodoti trīs nami, kas oficiāli bija vācu

armijas īpašums, un šo namu pagrabos viņš slēpa ebrejus, ko meklēja gestapo.Oskars Šindlers, vācu komersants, kas vadīja emaljēšanas uzņēmumu, Krakovā savāca vienkop visus

ebrejus, ko varēja atrast, - pavisam tūkstoš divsimt cilvēku - un iekārtoja darbā šai uzņēmumā,paziņodams, ka viņi ir kara rūpniecībai nepieciešami strādnieki. Turklāt viņam bija jāmaksā prāvaatpirkšanās nauda augstākajiem SS virsniekiem.

Ļoti aizkustinošs stāsts par ebreju glābšanu Polijā saistīts ar ķirurga Aleksandra Mikolakova vārdu.Dakteris ar sievu dzīvoja trīsstāvu namā Debricā. Viņa mājas bēniņos līdz pat kara beigām slēpāstrīspadsmit cilvēki. Bēniņi bija tik zemi, ka tur nevarēja nostāties visā augumā, turklāt tur nebija negaismas, ne atejas, ne ūdens. Naktīs dakteris vai viņa sieva kāpa augšā pa pieslienamām kāpnēm, uznesaēdienu un saņēma spaiņus ar izkārnījumiem un atkritumiem. Beidzot, kad Debrica tika atbrīvota, sievietesun vīrieši iznāca no slēptuves - netīri, pinkaini, novārguši, tomēr dzīvi. Taču dakteris viņus nesagaidīja.Kad sākās kaujas par pilsētu, viņš ar saviem ķirurga instrumentiem pameta mājas, lai palīdzētuievainotajiem, bet kāda šāviņa sprādziens izdzēsa viņa dzīvību.

Tādi ir humānisma apdvestie stāsti par cilvēkiem, kas nevarēja palikt vienaldzīgi pret savu tuvākomokām. Vēl nekad visā cilvēces vēsturē cildenās līdzcietības jūtas nebija izpaudušās tik skaidri unspēcīgi kā šo Eiropas vīriešu un sieviešu rīcībā: viņi uzņēmās ciešanas un nāvi, pašaizliedzīgipalīdzēdami ebrejiem.

Elans Mičijs TUNELIS UZ BRĪVĪBU

Pēc Austrālijas Karalisko gaisa kara spēku leitnanta Pola Brikhila stāstaKARAGŪSTEKŅU nometnē "Luft III" Zaganā, pusceļā no Berlīnes uz Breslavu, 1943. gada

pavasarī bija desmit tūkstoši lidotāju. Gandrīz visi iepriekš bija dienējuši Karaliskajos gaisa karaspēkos, kaut gan sāka parādīties arī amerikāņi.

Marta beigās nometnes teritoriju paplašināja, tai pievienoja Ziemeļu pagaidnometni, un mūs,septiņsimt cilvēkus, pārvietoja uz to. Jau tie ieslodzītie, kas bija iesaistīti būvniecības komandās uniekārtoja pagaidu nometni, bija izpētījuši nometnes plānojumu un ar soļiem izmērījuši attālumus,domādami par tuneļiem. Cerības uz bēgšanu bija vienīgais mierinājums, kas mūs stiprināja trulajosnebrīves mēnešos.

Daži virsnieki jau bija izmēģinājuši roku tuneļu rakšanā citās nometnēs, un ap viņiem bijaizveidojusies "X" ("Ikss") - bēgšanas organizētāju grupa. Organizācijas priekšgalā bija eskadriļaskomandieris Rodžers Bušels, gara auguma dienvidafrikānis, kura lidmašīna bija notriekta virs Dinkerkas.Bušels jau divas reizes bija veiksmīgi izbēdzis no nometnes un otrajā reizē aizkļuvis gandrīz līdz Šveicei,iekām no jauna notverts.

Ziemeļu pagaidnometne bija kvadrātveida teritorija - tūkstoš reiz tūkstoš jardu ko norobežoja dividzeloņstiepļu žogi, starp kuriem piecu pēdu platā joslā pa zemi stiepās no dzeloņstieplēm savīta spirāle.Iežogojuma iekšpusē desmit jardu attālumā no žoga bija izvilkta brīdinājuma stieple - pietika tikai solipaspert aiz tās, kad sargkareivis jau šāva. Sargkareivji uzraudzīja karagūstek- ņus dienām un naktīm,stāvēdami uz piecpadsmit pēdu augstiem tornīšiem, uz kuriem bija uzstādīti prožektori un ložmetēji.Divdesmit piecus jardus aiz ārējā žoga visās četrās nometnes pusēs sākās biezs priežu mežs, nometnēieslodzītajiem pilnīgi aizsegdams ārpasauli, bet tas bija arī lielisks aizsegs bēdzējiem.

Tiklīdz bijām pārcēlušies, starp gūstekņiem sāka izplatīties lapiņas ar aicinājumu pulcēties tiem, kurivēlas nodarboties ar kriketu vai futbolu, lapiņas bija parakstījis Lielais Ikss. Visi saprata, ko tas nozīmē,un tuneļa rakšanai pieteicās piecsimt cilvēku. Bija nolemts rakt trīs ejas - Tomu, Diku un Hariju - ardomu, ka varbūt vismaz viena netiks atklāta. Sarunās mēs nekad nelietojām vārdu "tunelis", jo pārākdaudzi okšķeri un sargi prata angļu valodu.

Bija paredzēts, ka Tomu raks no 123. bloka uz nožogojumu un simt piecdesmit pēdu pirms tā ejapagriezīsies uz meža pusi koku aizsegā. Diku nolēma rakt no 122. bloka uz Tomu ar tādu aprēķinu, ka tovarētu savienot ar Toma šahtu vai arī turpināt patstāvīgi uz mežu. Harijam bija jāsākas no 104. bloka unziemeļu virzienā jāstiepjas uz meža pusi.

Tuneļiem, protams, bija jāsākas no mūsu barakām. Katra baraka bija simt pēdu gara, tajā bijaguļamtelpa, mazgāšanās istaba un neliela virtuve. Vācieši šīs barakas bija uzbūvējuši tā, ka to grīdastāvēja apmēram pēdu virs zemes, lai sargi varētu zem tām ieskatīties un pārbaudīt, vai mēs neesam kautko sadomājuši. Parasti visapkārt klimta vairāki šādi "kurmji", kurus uzreiz varēja pazīt pēc viņu gaišzilāsformas. Apbruņojušies ar kabatas baterijām un garām tērauda zondēm, viņi okšķerēja lūkas vai svaigas,gaišas smiltis, kas norādītu uz pazemes ejas rakšanu.

Visi rakšanas dalībnieki bija organizēti trīs grupās, kuras vadīja tuneļu taisīšanas veterāni. VollijsFludijs, kalnu inženieris no Kanādas, bija iecelts par galveno speciālistu. Katram brīvprātīgajam notikapārrunas ar sava bloka Iksa vadītāju. Ogļrači, namdari, inženieri tika norīkoti rakšanas darbos,drēbniekiem bija jārūpējas par bēgšanai piemērotu apģērbu, māksliniekiem - jārada viltotu dokumentuizgatavošanas darbnīca, bet visiem, kas prata tekoši runāt vāciski, bija uzdots sadraudzēties ar kādu"kurmi", pastāvīgi turēt to redzes lokā un tā "apstrādāt", lai pēcāk varētu uzpirkt un tas ienestu nometnē

mums nepieciešamās mantas.Kādu dienu nometnē parādījās jauns "kurmis", kas ārkārtīgi uzcītīgi ķērās pie savu pienākumu

pildīšanas, un tāpēc mēs viņu iesaucām par Urķīgo Tipu. Bet jau pēc mēneša izdevās ar viņu rast tādukontaktu, tā viņu apstrādāt, ka viņš zaudēja visu savu degsmi bēgšanas mēģinājumu atklāšanā. Vācietisienāca barakā, kur dzīvoja viņa "draugs", pieklauvēja pie viņa durvīm un uzsauca: "Šeit Urķis. Vai drīkstieiet?" Pēc tam viņš apsēdās un dzēra tēju ar cepumiem.

Tie karagūstekņi, kuriem nebija nekādas darba pieredzes, tika iedalīti "pingvīnos", kuru pienākumsbija iznest zemi no tuneļiem, un "pūcēs", kam vajadzēja uzraudzīt "kurmjus". Pēc tam trīssimtkaragūstekņi, kas dienēja "pūcēs", vairāk nekā gadu dežurēja maiņās un par saviem novērojumiem ziņojaLielajam S., garam, kalsnam amerikāņu pulkvedim, kas vadīja mūsu drošības dienestu.

Pēc tam kad bija izveidota drošības sistēma, mēs varējām mierīgi darboties tuneļos. Vācieši nebijaņēmuši vērā vienu detaļu. Visās barakās mazgāšanās istabai, virtuvītei un krāsns telpai bija betona grīda,un tās stāvēja uz betona un ķieģeļu balstiem, kuros nevarēja ieskatīties un iebāzt urķi. Tieši šais vietāsmēs uzsākām rakšanu.

Vispirms vajadzēja iztaisīt apslēptas lūkas. Vācieši kurā katrā brīdī gan dienā, gan naktī varējaielauzties blokā, uzbrēkt: "Aus! Aus!" - izdzīt mūs ārā un sākt pārmeklēt lāviņas, bāzt degunu sienasskapjos un uzlauzt grīdas un sienas, lai atrastu darbarīkus, civildrēbes, pogas, naglas - visu, ko varētuizmantot bēgšanai. Un tomēr, lai cik skrupulozi okšķeri mūs pārmeklēja, prasmīgi apslēptās lūkas uzpazemes ejām viņi neuzgāja.

Kā par laimi mums izdevās dabūt nedaudz cementa, kas bija palicis pāri pēc nometnes būvdarbiem,un poļu grupa izgatavoja noņemamu plāksni, ar kuru varējām nosegt 123. bloka betona grīdā izlauzto divukvadrātpēdu lielo caurumu. Tā bija ieeja Tomā. Kad plāksnes malas mazliet apkaisīja ar smiltīm ungružiem, neviena lūkas sprauga vairs nebija saskatāma.

122. bloka ieeja Dikā bija ļoti āķīgi izdomāta. Tur mazgāšanās istabas grīdā bija iebūvēti dzelzsrežģi, pa kuriem ūdens notecēja trīs pēdu dziļā betonētā akā. Šī ūdens savācēja notekcaurule bijaiemontēta tā, ka akas dibenā pastāvīgi turējās mazliet ūdens. Kamēr "pūces" ārā novēroja apkārtni, poļinocēla režģus, izsmēla no akas ūdeni un ar atslēdznieka cirtni, kas bija iemainīts no kāda sarga, atlauzavienu no akas sienām — betona plāksni, kuru turpmāk varēja gan atcelt nost, gan arī atlikt atpakaļ vietā.Kad plāksne stāvēja savā vietā un tās malas bija apziestas ar mālu, akā ātri sakrājās notekūdens un nekasneradīja aizdomas.

Arī ieeja Harijā tika izveidota diezgan atjautīgi. Augsta krāsns 104. bloka 23. istabā stāvēja uzpodiņu flīzēm, kas bija iemūrētas betona pamatnes četru pēdu lielā laukumā, krāsni nobīdīja malā, flīzesatlauza un piestiprināja pie betona lūkas, kas pēc izskata bija tāda pati kā krāsns pamatne. Darba gaitāpiecas flīzes saplīsa, tās vajadzēja apmainīt ar citām, kas bija izzagtas no Austrumu pagaid- nometnesvirtuves un atgādātas mums. Šī tuneļa būves sākums bija īpaši riskants, tāpēc ka barakā grīda gandrīzdesmit dienas palika atsegta, no "kurmju" acīm to slēpa tikai nevērīgi nomests matracis. Taču galu galābriesmas pagāja garām.

Pēc tam mēs ķērāmies pie daudz bīstamāka darba - tuneļu rakšanas. Trīs eju garums, virziens,slīpuma leņķis bija noteikts pēc aptuvenām trigonometriskām aplēsēm.

Mēs uzzinājām, ka vāciešu skaņu detektori ir jutīgi tikai līdz 25 pēdu dziļumam, tāpēc nolēmām nolūkām izrakt vertikālas šahtas līdz 30 pēdu dziļumam un tikai tad uzsākt horizontālas ejas meža virzienā.Irdenā smilts zeme bija viegli rokama, bet nemitīgi bija jārūpējas par balstu sistēmu. Sākumā mēscilvēkiem uzlikām "nodokli": katram bija jāatdot pāris šķērsdēlīšu no savas guļamvietas. To nevarējaīpaši pamanīt, taču pēc piektā un sestā dēlīša izņemšanas gulēšana kļuva problemātiska.

1943. gada maija sākumā tika iznestas pirmās smilts kaudzes. Brigādes strādāja no rīta pārbaudeslīdz vakara pārbaudei ar īsu pārtraukumu lenča laikā.

"Pingvīniem" bija jāveic grūts uzdevums - jāaizvāc spilgti dzeltenās smiltis; ja tās kaut kur izbērtu

vai izkaisītu uz pelēcīgi brūnās zemes, tās stipri durtos acīs. Daļu zemes varēja izkaisīt mūsu nelielajossakņu dārziņos, bet šāds paņēmiens problēmu nepavisam neatrisināja. Tad mēs paņēmām duci ndlieludvielīšu un sašuvām desvei- dīgus maisiņus. "Pingvīni" pakarināja pa vienam smilšu maisiņam zem katrasbikšu stērbeles un uzmanīgi devās uz sporta laukumu. Tur "pūces" sarīkoja bokseru cīņas, volejbolamačus vai imitēja kautiņus. Iejukuši pūlī, "pingvīni" sabāza rokas kabatās, parāva aukliņu, kas izvilkasaspraudes, ar kurām bija aiztaisīts maisiņa gals, smiltis izbira uz zemes, un desmitiem šļūcošu kāju pēdutās izlīdzināja un iebradāja gruntī. Kad rakšana veicās ātri, mūs apkalpoja apmēram pusotra simta"pingvīnu", un šādā veidā izkaisījām tonnām smilšu "kurmju" degungala priekšā.

Tuneļi tika rakti ar mazām ogļu lāpstiņām vai skārda grebļiem, kas bija izgatavoti no krāsnsdūmvadiem. Šķērsgriezumā tie bija divas collas plati un divas collas gari, tos nostiprināja pielāgoti kokarāmji, ko izgatavoja no nāru plankām. Ar dažām sameklētām naglām uztaisījām kāpnes, pa kurāmnokļuvām šahtas dibenā.

Šahtu apakšējā daļā bija ierīkotas "halles" - tās izraka tā, ka radās pietiekami liela telpa, kurā varējastrādāt namdari un balstu uzstādītāji, kā arī novietot ventilācijas iekārtu. Reiz, kad trīs racēji paplašināja"halli" Dika šahtas pamatnē, balstu sistēma negaidīti saļodzījās, un pēc dažiem mirkļiem notika zemesiegruvums. Divi racēji

paguva izrāpties pa kāpnēm, bet trešais, Vollijs Fludijs, tika apbērts un gandrīz nosmaka, kamēr viņuatraka. Diks bija gandrīz pilnīgi aizbiris. Tā bija liela neveiksme. Bet ar neatslābstošu neatlaidību vissiepriekš paveiktais tika atjaunots.

Veterāniem bija zināms, ka bez svaiga gaisa padošanas garu tuneli nav iespējams uzbūvēt, bet noaugšas izdurti caurumi šo problēmu nevar atrisināt. Kā par laimi, nometnē atradās kāda tehniska žurnālanumurs, kurā bija raksts par gaisa sūkņa izgatavošanu mājas apstākļos, un mēs tūlīt ķērāmies pie tākonstruēšanas. Gaisa vada izgatavošanai izmantojām sausā piena konservu kārbas, ko mums piegādājaSarkanais Krusts. Kārbām izgriezām dibenu, savienojām tās citu aiz citas un aptinām ar vācu propagandasavīzēm. Izveidoto cauruli ieguldījām grāvī, ko izrakām gar tuneļa dibenu, un apbērām ar smiltīm. No vadavaļējā gala plūda svaigs gaiss, ko tajā dzina sūknē- tāju komandas ar plēšām, kas bija izgatavotas nomugursomām. Mūsu pirmais agregāts darbojās nevainojami, un mēs drīz vien izgatavojām vēl divas šādasierīces. Tagad varējām strādāt arī tad, kad lūkas bija aizvērtas un nebija pastāvīgi jābaidās no "kurmju"parādīšanās.

Mūsu elektriķi savāca celtnieku pamestos vadu galus un paslepu pārtaisīja nometneselektroinstalāciju, tādā veidā iegūdami vadus vairāku desmitu pēdu garumā. Pēc tam viņi tos ievilka visāstrijās šahtās un slepeni pieslēdza pie nometnes elektrotīkla, bet mēs izskrūvējām spuldzītes gaiteņos, unmūsu tuneļos parādījās gaisma. Dažreiz vācieši aizmirsa dienā ieslēgt elektrību, un tad mēs izmantojāmpaštaisītus gaismekļus - konservu kārbas ar daktīm, ko savijām no auklām un iespiedām margarīnā. Šīstaukvielu lampiņas gan mazliet smirdēja…

Racēju komandas strādāja pēc stingras sistēmas. Pirmais racējs gulēja garšļaukus uz sāna, atbalstījāsuz el-' kona un raka eju uz priekšu, smiltis aizrausdams līdz kājām. Otrais racējs gulēja ar galvu uz pretējopusi, un viņa kājas saskārās ar priekšējā racēja kājām. Viņš savāca smiltis īpašās kastītēs, ko uzkrāva uzratiņiem, kurus ar pašdarinātām virvēm citi izvilka no šahtas.

Šie ratiņi bija pietiekami stipri, lai izturētu divu smilšu kastīšu vai viena cilvēka svaru, bet tokonstrukcija

bija lieliska. Tiem bija visi četri no koka izdrāzti riteņi, kas bija apstīpoti ar skārda sloksnēm, koizgrieza no konservu kārbām, bet rumbas griezās uz lodīšu gultņiem, ko slepeni bija piegādājušipieradinātie "kurmji". Sliedes bija izgatavotas no barakās atlauztām profila latiņām. Kad tuneļi jau bijasamērā gari, racēji, lai nokļūtu darba vietā, uzgūlās uz ratiņiem un stūmās uz priekšu, ar kājāmatsperdamies pret tuneļa grīdu un sienām.

Reizēm tuneļos kļuva neizturami karsti, un cilvēki strādāja līdz jostasvietai kaili, ģērbušies vienīgi

pretīgās apakšbiksēs, ko nometnes vadība izsniedza karagūstek- ņiem, tāpēc ka notraipītas virsdrēbesvarēja atklāt slepenos pazemes darbus. Augšā mēs ierīkojām spēcīgas dušas, kuru strūklās racēji pirmspārbaudes varēja ātri nomazgāt nodevīgās smiltis.

Maija beigās, mēnesi pēc darbu sākšanas, tuneļi jau bija apmēram septiņdesmit pēdu gari. Tuvojāsvasara, labākais laiks bēgšanai, kad var gulēt zem klajas debess un samērā viegli atrast pārtiku, un "Iksa"vadītāji nolēma visus spēkus koncentrēt uz Tomu, jo tas bija ticis vistuvāk mērķim. Pēc nedēļas, kadtunelis jau bija simt pēdu garš, mēs izbūvējām pirmo "halfwey house" - "viesnīcu pusceļā starp divāmpilsētām". Tā mēs nosaucām mazliet paplašinātu tuneļa posmu, kurā cilvēki varēja apgriezties,nerāpodami atpakaļ uz šahtu. Pēc mūsu aprēķiniem, Toma "halfwey house" bija jāatrodas tieši zembrīdinājuma stieples, un tas nozīmēja, ka pēc nākamajām simt pēdām jau būsim iekļuvuši mežā.

Pārējās "Ikss" grupas gatavoja dažādas mums nepieciešamas lietas. Viltojumu grupa, kurā strādājapiecdesmit cilvēku, gatavoja viltotas pases un identifikācijas kartītes. Daži sargi, kurus mēs ar kafiju unšokolādi bijām uzpirkuši, šo un to pa reizei mums jau bija izgādājuši, tāpēc vairs nevarēja atteikties nojauniem pakalpojumiem, baidīdamies, ka mēs viņus nenododam komandantam. Šādā veidā mēs dabūjāmdažādu krāsu tintes, spalvaskātus, otiņas, kompasu magnētus, detaļas, no kurām uzbūvējām radiouztvērēju,kas mums sniedza jaunākās ziņas, fotokameru un aparatūru, kas bija nepieciešama viltoto pasu fotogrāfijuizgatavošanai, āmurus, zāģus, knaibles, naglas un pat kartes.

Dažus sargus, ko veiksmīgi bija apstrādājuši mūsu lingvisti, izdevās pierunāt uz neilgu laiku mumsaizdot savu "Zahlbuch" - norēķinu grāmatiņu, kas reizē bija arī personas apliecība. Viltojumu nodaļasmākslinieki no tām izgatavoja kopijas. Viltoto dokumentu izgatavošana bija neiedomājami smalks unrūpīgs darbs. Tā darītājiem bija ar roku jāatdarina ne viena vien lappuse mašīnraksta teksta ar visāmatstātajām kļūdām, šrifta defektiem, rindu nošķiebumu. Tāpat vajadzēja uzzīmēt tievas, cieši blakusstāvošas paralēlas līnijas un garus, mužurainus ķeburus. Viens dokuments, kas bija vajadzīgs robežaspāriešanai, bija tik sarežģīts, ka pieredzes bagātam meistaram, lai izgatavotu dublikātu, bija jāstrādātrīsdesmit dienas pa piecām stundām dienā. Identifikācijas apliecības grāmatiņu izgatavošanai izmantojalabu papīru - no Bībelēm izrautas lapas un audekla iesējuma grāmatu vākus. Vajadzīgo veidlapu galviņuizveidošanai tika izmantoti īpaši spiedogi, ko izgatavoja no zobu suku kātiņiem, bet zīmogi ar ēgli unkāškrustu bija izgrebti no apavu gumijas papēžiem. Vispār viltojumu grupa nākamos bēgļus apgādāja arvairāk nekā četriem simtiem viltotu dokumentu.

Kāds austrālietis izgatavoja kompasus - korpusus viņš taisīja no izkausētām gramofonu platēm,stiklus no logu rūšu lauskām, bet bultiņas no iepriekš magnetizētām šu- jamadatām. Mūsu "drēbniekudarbnīcā" sešdesmit cilvēki no sabiedroto vasaras formas tērpa šuva civildrēbes un formas svārkus, kasbija līdzīgi vāciešu gaisa kara spēku karavīru formai. Pēc Ženēvas konvencijas noteikumiem, bēgļus, konotver precīzi kopētos ienaidnieka mundieros, varētu nošaut kā spiegus, turpretim imitācija bija atļauta.

Pusducis kartogrāfu zīmēja dažādas kartes, ko pavairoja ar paštaisītu kopēšanas ierīci, izmantojotaugļu ievārījumu želeju un saberztas ķīmisko zīmuļu grifeles.

Kādu dienu mums kļuva zināms, ka amerikāņus pēc sešām nedēļām pārvedīs uz citu nometni. Viņidarīja ievērojamu darba daļu tuneļos, tādēļ tika nolemts vakaros organizēt papildmaiņas, lai ātrākpabeigtu eju rakšanu. No pazemes izceltās smilts daudzums palielinājās, un tās lielāko daļu mēs joprojāmizkaisījām un ierakām sakņu dārzos, bet šo to izbērām izrakņātajā joslā ap nometnes jauno teātri. Reizkāds urķīgs "kurmis", papētījis sakņu dārzu, ieraudzīja košas krāsas smiltis, un viņa atradums devastimulu enerģiskai, taču bezauglīgai meklēšanai. Vācieši pat izraka tranšeju starp 123. bloku un stiepli,bet tā nebija tik dziļa, lai uzietu Tomu.

Jūnija beigās mēs nospriedām, ka Toms jau sasniedzis meža malu, un nolēmām sākt vertikālās šahtasrakšanu. Bet tieši tad saradās vāciešu bari, kas sāka enerģiski cirst kokus. Patiesībā tā bija vienkāršasagadīšanās - viņi bija nolēmuši iekārtot jaunu pagaidu nometni. Viņi izcirta kokus vēl piecdesmit jarduplatā joslā, bet līdz amerikāņu aiziešanai bija atlicis pavisam maz laika, un mēs nolēmām, ka Toma

rakšana tomēr jāpabeidz, kaut arī bēgļiem atlikušais gabals līdz kokiem būs jāpārvar pa klaju lauku.No pazemes nāca ārā tik daudz smilšu, ka mūs pārņēma izmisums. Kāds ieteica pagaidām tās sabērt

Dikā, un katru vakaru uz baraku, no kuras sākās Diks, devās bariem "pingvīnu" ar Sarkanā Krusta kārbām,kas bija pilnas ar smiltīm, kuras iebēra šahtā. Taču ar to vien bija par maz, un "Iksa" līderi tad nosprieda,ka Sarkanā Krusta kārbas ar smiltīm jāpaglabā zem mūsu guļvietām un jācer, ka vācieši tās nepamanīs,iekām nebūsim atraduši iespēju no smiltīm atbrīvoties.

Toms jau bija 260 pēdu garš, līdz tā pabeigšanai vēl bija jāizrok tikai daži jardi, un Bušels nolēmakādu brīdi darbu pārtraukt, lai aizdomas pilnīgi izgaistu. Bet tad "kurmji" mūsu barakās uzgāja smilšukārbas. Nometnē parādījās smagi transporta furgoni, kas braukāja pa visu teritoriju turp un atpakaļ, laisagrautu iespējamos tuneļus. Bet rezultātā tika izpostīti tikai mūsu sakņu dārziņi.

Pēc pāris dienām pēdējās pārbaudes laikā kāds "kurmis" 123. blokā ar urķi izdūra caurumu piepašas Toma šahtas lūkas. Tomam pienāca gals. "Kurmji" nespēja saprast, kā to var atvērt, tādēļ izlīdzējāsar sagraušanu - viņi uzspridzināja Tomu, bet kopā ar to arī daļu 123. bloka jumta. Pēc atraduma vāciešijutās tik gandarīti, ka neuzsāka nekādas soda akcijas un nedomāja par īpašiem drošības pasākumiem.

Kopsapulcē nolēmām turpināt darbu Dikā un Harijā. Tomēr uzskatījām par saprātīgu visu atlikt līdzziemai, kas bēgšanai ir objektīvi neizdevīgs laiks un tāpēc mūsu sargu modrība atslābs.

1943. gada augusta beigās amerikāņus pārveda uz jauno pagaidu nometni, un atvadoties mēsizdzērām prāvu daļu mūsu pašdarinātā rozīņu vīna.

Gaidīdami ziemu, nolēmām izmēģināt šādus tādus virszemes bēgšanas paņēmienus. Vienamvariantam galdnieki no koka izdrāza vāciešu šauteņu kopijas, pirms tam slepeni aiz sargkareivju mugurasar stieņcirkuli noteikuši to samērus. Šo šauteņu stobrus un citas metala daļas viņi ar grifeli nokrāsojamelnas un tā nopulēja, ka tās izskatījās pēc īstām šautenēm. Laiku pa laikam vācieši izveda nelielasgūstekņu grupas aiz vārtiem, lai dezinsi- cētu viņu drēbes; mēs nolēmām izmantot šādu paņēmienu unizvest savu, plānā neparedzētu "dezinsicējamo" cilvēku komandu. Trīs gūstekņi, pārģērbušies par gaisakara spēku apakšvirsniekiem, paņēma sev līdzi divdesmit četrus citus gūstekņus, uzdodamies parkonvojnie- kiem, pagāja garām vārtu kontrolpostenim un nozuda mežā. Pēc dažām minūtēm seši vecākievirsnieki, viņu vidū arī ass Bobs Stenfords Taks, Britānijas kaujas dalībnieks, mēģināja sekot viņiem papēdām, taču tika atmaskoti. Mūs visus nostādīja laukumā un noturēja tur septiņas stundas, kamērnoskaidroja trīs nozudušo gūstekņu vārdus. Vēlāk viņi visi tika notverti.

1944. gada sākumā mēs bijām gatavi no jauna ķerties pie tuneļu rakšanas. Diks bija gandrīz pilnīgiaizbērts ar Toma smiltīm, turklāt vācieši bija sākuši iekārtot jaunu pagaidu nometni tieši tai vietā, kurDikam vajadzēja beigties. Atlika Harijs. Bet zemi klāja biezs sniegs, un smilts iznešanas problēmabremzēja pārējo darbu. Kāds tuneļa racējs ierosināja smiltis bērt zem teātra, viņš bija ievērojis, kavācieši zem tā nekad neielūkojas. Teātri mēs paši būvējām un jau tad parūpējāmies, lai tur nepaliktunevienas spraugas, kurās "kurmji" varētu bāzt degunu. Zem teātra bija dziļa bedre, kurā varēja sabērttonnu tonnām smilšu. Mūsu inženieri vienam sēdeklim piekārtoja eņģes tā, ka to varēja atgāzt, bet zemsēdekļa izzāģēja lūku. Pēc tam "pingvīni" katru vakaru gāja uz turieni un iztukšoja smilts maisus.

Katrā komandā strādāja desmit rakšanas veterāni, un trīs komandas katru dienu Hariju pagarināja pardivpadsmit pēdām. Janvāra beigās, kad bija sasniegta simtā pēda, tika izrakta pirmā "halfwey house",projektētāji lēsa, ka koku aizsegā mūs var izvest 300 pēdu garš tunelis. Jārok tātad vēl bija daudz.Racējiem bija jāstrādā grūtos apstākļos, zeme bija auksta un slapja, bet darba cēliens pazemē bija garš.Sniegs sniga gandrīz katru dienu. Un tomēr ap februāra vidu bija izraktas nākamās simt pēdas un ierīkotaotra "halfwey house", kas atradās tieši zem ārējā apžogojuma. Atlika pieveikt vēl pēdējās simt pēdas.

Negaidīti galvenajam "kurmim" atkal bija radušās aizdomas, un Vollijs Fludijs, galvenais"pingvīns", mūsu drošības dienesta vadītājs un pusducis pastāvīgo racēju pēkšņi tika pārvesti uz citunometni vairākas jūdzes tālāk no mums. Tas bija nopietns trieciens. Zaudēt šos vadītājus bija ārkārtīginelādzīgi, bet ļaunākais tomēr bija tas, ka vācieši, pēc visa spriežot, kaut ko nojauta par mūsu nodomiem.

1944. gada 8. martā pēdējais simt pēdu posms bija pabeigts un tā galā izrakta "halle". Četrasnākamās dienas četri mūsu labākie racēji skrubināja vertikālo izejas šahtu, pa collai pagarinādamikāpnes, kamēr uzdūrās uz priežu saknēm. Viņi aplēsa, ka līdz virsai, kur bija mežs, atlikušas dažas pēdas,un, šahtas virsu apšuvuši ar dēļiem, pameta darbu, lai atlikušo daļu izraktu bēgšanas naktī. 14. martātunelis bija pilnīgi gatavs. Ieejas lūka tika noslēgta, tās malas aizcementētas līdz tam laikam, kad iestāsiessiltas dienas un naktis, kas būs piemērotas bēgšanai.

Bet tieši nākamajā dienā galvenais "kurmis" savus cilvēkus nosūtīja uz 104. bloku. Viens no viņiemkratīšanas laikā ar urķi sāka bakstīt betonu, kas nostiprināja Harija lūku. Betons izturēja.

Tuneļa būvēšanā piedalījās apmēram piecsimt cilvēku, bet mēs aprēķinājām, ka tumsas stundās pa tovarēs izrāpties tikai divi simti divdesmit. Bēgšanas komiteja sastādīja sarakstu, kurā iekļāva tos, kas bijavislabāk gatavi sekmīgam iznākumam, un tos, kas visvairāk darba bija ieguldījuši tuneļa tapšanā, un viņisarīkoja lozēšanu.

Laimīgie sāka posties ceļam. Mūsu rīcībā bija tik daudz naudas, ka varējām nopirkt četrdesmitdzelzceļa biļetes, pārējiem bija jārēķinās ar to, ka pa svešo zemi būs jākuļas uz priekšu kājām. Bušels unciti karagūstekņi, kas jau bija pieredzējuši bēgļu gaitas, sāka lasīt lekcijas par Vācijas apstākļiem,dodami visvisādus padomus un norādījumus. Kāds čehu lidotājs iepazīstināja ar kalniem uz

Čehoslovākijas robežas, līdz kuriem bija sešdesmit jūdzes, jo uz tiem grasījās doties vairākums tobēgļu, kam būs jāiet kājām.

Piektdien, 24. martā, pēc rīta pārbaudes Rodžers Bušels pavēstīja, ka bēgšana notiks šai naktī. Zemiklāja sešu collu bieza sniega kārta, tas nebija labi, bet nakts bija gaidāma tumša, un mūsu meteorologipareģoja vēju, kas nojauks pēdas suņu deguniem.

Viltojumu nodaļas puiši aizpildīja dokumentus un uzspieda zīmogus ar attiecīgiem datumiem, jo tas,protams, līdz šim brīdim nebija izdarīts. Vienai daļai bēgšanas dalībnieku bija jāuzdodas par ārzemjustrādniekiem, otrai - par neitrālo valstu pilsoņiem, trešai - par vācu ierēdņiem, karavīriem uncivilpersonām, un visiem tagad bija vajadzīgie dokumenti, kas apstiprināja personību.

Kāds racējs devās uz Harija izeju, lai palūkotos, cik daudz zemes vēl jārok līdz augšai. Ar nūjuizskrāpējis trīs collas, viņš par lielu izbrīnu ieraudzīja gaismu. Kā likās, ceļā uz brīvību nu vairs nebijaneviena šķēršļa.

Šahtas dibenu izklājām ar segām, lai klusinātu gaidāmo pārvietošanās troksni, bet uz ratiņiemuznaglojām dēļus, lai cilvēkiem būtu ērtāk uz tiem uzgulties un spraukties uz izejas šahtu. Tumsaiiestājoties, bēgšanai gatavie gūstekņi ietērpās maskēšanās drēbēs. Visiem tika izdalītas improvizētasneaizskaramo rezervju devas - pretīgs, bet sātīgs mistrojums, kas bija savārīts no saberztas šokolādes,auzu pārslām, sadrupinātiem cepumiem, vitamīniem, miežiem, sausā piena un dažiem citiemkoncentrātiem.

Pusē deviņos tika paziņots, ka viss ir sagatavots. Pēc desmit minūtēm pirmais bēgšanas dalībnieks arpašdarinātu somu rokā, ģērbies privātā uzvalkā, pa kāpnītēm nokāpa pazemes ejā. Viņam pa pēdām tūlītsekoja otrs, kas bija pārģērbies par strādnieku. Rodžers Bušels ar plakanu čemodāniņu rokās, ģērbiespelēkā skujiņu raksta uzvalkā un melnā mētelī, tumšu platmali galvā, izskatījās pēc eleganta biznesmeņa.Arī viņš gāja pirmajā piecniekā.

Bet tad radās neparedzēts šķērslis - pirmais bēglis nekādi nevarēja noņemt dēļus, kas no augšasnosedza izejas šahtu. Pagāja gandrīz stunda, gandrīz sešdesmit mokpilnas minūtes, ko pārdzīvoja tunelīguļošie cilvēki, iekams izdevās atplēst sabriedušos dēļus un aizmest virs tiem sablīvēto zemi. Nomelnajām debesīm bēgļiem pamirkšķināja dažas zvaigznes, un šahtā ieplūda spirgts brīvības gaiss.

Bet, kad pirmais bēglis piesardzīgi pabāza galvu ārā no pazemes, viņš aiz šausmām sastinga - gaidītāmeža vietā viņš ieraudzīja, ka līdz tam vēl jānoiet pa klaju lauku vismaz desmit pēdas, bet otrā pusēapmēram piecpadsmit jardu attālumā stāv sargtornis.

Uzzinājuši šo jaunumu, mēs apstulbām. Bet atlikt bēgšanu negribējās nevienam. Bēgšana šobrīd bija

riskanta, taču vēl veselu mēnesi gaidīt tumšu bezmēness nakti un rakt trūkstošās trīsdesmit tuneļa pēdasbija tikpat riskanti. Turklāt uz visiem viltotajiem dokumentiem jau bija uzspiests datums, to vajadzētupārtaisīt, un tieši šis faktors izšķīra visu.

Mūsu pirmais cilvēks izrāpās no tuneļa un lavījās uz krūmiem, vilkdams līdzi virvi, lai ar tosignalizētu, kad var līst ārā nākamais. Sargkareivis, kas stāvēja tornī, mežam neuzmeta ne skatiena,prožektora staru kūli viņš virzīja tikai pa dzeloņstiepļu nožogojumu un nometnes teritoriju. Divi citi sargistaigāja turp un atpakaļ gar nožogojumu. Kad tie abi nozuda skatienam, pirmais bēglis paraustīja virvi unuz mežu pārskrēja otrais bēglis.

Pirmajā stundā no pazemes izlīda un noslēpās aiz kokiem tikai divdesmit bēgšanas dalībnieki. Tiemvisiem bija jābrauc ar vilcienu, un viņi devās uz Zaganas dzelzceļa staciju, līdz kurai bija ceturtdaļajūdzes, - precīzu vilciena atiešanas laiku bijām uzzinājuši no sargu atnestā vilcienu saraksta.

Aizmugurē, 104. blokā, cilvēki stipri pārdzīvoja to, ka radušies kavēkļi. Nervozās gaidās tur bariņāsēdēja bēgšanai gatavie karagūstekņi labi ģērbušos pilsoņu, strādnieku un feldfēbeļu izskatā un lūdzaDievu, lai neparādītos "kurmji". Apmēram pusē desmitos tie, kas sēdēja pie lūkas, sajuta vēsa gaisa šalti- tā varēja nozīmēt tikai vienu: mēs esam tikuši virs zemes, un pa visu baraku noskanēja klusināti priekasaucieni.

Radās arī citi traucējumi, tādēļ ka laiku pa laikam ratiņi noskrēja no sliedēm un divas reizes iegruvasmiltis. Tas viss mums atņēma vismaz pusotras stimdas. Mēs jau ļoti atpali- kām no plānotā grafika.Pusnaktī iekaucās gaisa trauksmes sirēnas, un visa gaisma nometnē tika izdzēsta, tā apdzisa arī mūsutunelī. Pēc šī notikuma kļuva skaidrs, ka līdz rīta gaismiņai pagūs aiziet ne vairāk par simt cilvēkiem.

Pēc tam mēs izdzirdējām tālu sprādzienu dunu un sajūtām, kā nodreb mūsu barakas: Karalisko gaisakara spēku bumbvedēji ar lielkalibra bumbām bombardēja Berlīni simt jūdžu attālumā no mums. Citreizmēs būtu priecājušies, bet tagad lādējāmies, un tad, kad atkal iedegās gaisma, pulkstenis jau bija divinaktī. Pa to laiku bēgšanas dalībnieki joprojām cits pēc cita iztrausās no pazemes un nozuda mežā.

Pulkstenis bija gandrīz pieci, kad virsnieks, kam bija jāvada bēgšana, nosprieda, ka rīts jau ir pārākgaišs. Lai nokāpj tunelī nākamie trīs cilvēki, viņš sacīja, un ar to mēs beigsim. Ja viņiem visiem izdosiesaiziet nepamanītiem, līdz rīta pārbaudei friči neko neuzzinās, un puišu rīcībā būs vismaz četras stundas,iekām sāksies viņu tvarstīšana.

Trīs pēdējie bēgļi iekāpa šahtā. Bet tai brīdī, kad trešais ar ratiņiem nozuda pazemes ejā,nosprakšķēja šautenes šāviens.

Situācija bija tāda, ka divi no tuneļa izkļuvušie bēgļi tikko bija paslēpušies aiz kokiem, viens trausāsārā no šahtas, un vēl viens pašreiz bija pusceļā uz mežu, un tas piepeši ieraudzīja, ka viņiem tuvojassargkareivis. Viņš pa virvi noraidīja signālu - divus asus parāvienus —, un visi sastinga. Vācietis nācatieši virsū, no cauruma viņu šobrīd šķīra tikai kādi septiņi jardi, taču pagaidām viņš vēl neko nebijapamanījis.

Acīmredzot sargkareivis bija samiegojies, jo nāca streipuļodams, mazliet grīļodamies un, nolicisvienu kāju divpadsmit collu attālumā no šahtas cauruma, ar otru gandrīz uzkāpa virsū cilvēkam, kas tajābija paslēpies. Paspēris vēl soli, vācietis sastinga un iepleta acis. Viņš joprojām neredzēja cilvēku piesavām kājām, bet laikam bija ieraudzījis sniegā iemīdītu tumšu taciņu uz mežu. Pēc tam viņš ieraudzījacilvēku, kas nekustīgi gulēja sniegā pusceļā uz mežu, un pacēla šauteni. Šai mirklī no meža iznāca viensno izbēgušajiem karagūstekņiem, kas tur bija paslēpies, un, rokas vicinādams, skaļi izsaucās:

- Nicht schiepen, Posteni Nicht schiefien! (Nešauj, sargkareivi! Nešauj!)Sargkareivis sarāvās un aizšāva garām. Abi cilvēki no meža un tas, kas bija apgūlies pusceļā,

tuvojās viņam paceltām rokām, un tūlīt pēc tiem tieši pie viņa kājām parādījās ceturtais, līdz šimnepamanītais bēglis. Sargkareivis atlēca sāņus un paskatījās lejup - tieši pretim rēgojās ieeja tunelīHarijs. Viņš skubīgi iespīdināja kabatas bateriju un apgaismoja septiņdesmit pirmo bēdzēju, kas stāvējašahtā uz kāpnītēm. Sargkareivis sāka pūst svilpi, un acumirklī no visām pusēm saskrēja sargi. Harija mūžs

bija beidzies.Bet 104. blokā ar visu iespējamo ātrumu jau tika dedzinātas veidlapas un dokumenti, lauztas ierīces

un plēstas civildrēbes. Cilvēki pa tuneli ar ratiņiem stūmās atpakaļ, ik mirkli gaidīdami šāvienu nopriekšas. Kad pēdējais cilvēks bija pametis tuneli, mēs aiztaisījām caurumu un nolikām krāsni vecajāvietā.

Pēc dažām minūtēm apakšā kāds sāka skrāpēties - kāds "kurmis" bija izlīdis pa tuneli un tagadnevarēja tikt ārā. Mēs nedomājām viņam palīdzēt.

Ap pulksten sešiem rītā nometne mudžēja no sargiem, durvju un logu ailās rēgojās ložmetēju stobri.Pa 104. bloku sāka skraidīt "kurmji", skaļi klaigādami.

-Aus! Aus!Katram, kas iznāca no barakas, turpat sniegā lika novilkt drēbes un apavus, un sargi cītīgi pārmeklēja

un aptaustīja katru vīlīti. Kamēr notika kratīšana, atskrēja kāds no nometnes priekšniekiem un lūdza, laimēs atveram lūku uz pazemes eju. Viņi paši to nevarēja izdarīt, bet "kurmis" bija iesprūdis pazemē, unviņi baidījās, ka tas tur var nosmakt. Un mēs atvērām. Šahtā tupošais "kurmis" nebija sevišķi kaitīgs tips,tikai viņam vienam bija bijusi drosme iekāpt tunelī.

Pēc dažām stundām visa nometnes apkārtne bija pārvērtusies par zonu, varbūt par vienu noplašākajām cilvēku medībām šī kara vēsturē. Pa radio tika pārraidīti brīdinājumi visiem apkārtnesiedzīvotājiem pastiprināt modrību, bēgļu meklēšanai bija mobilizēti tūkstošiem esesiešu, gestapoviešu,gaisa kara spēku personālsastāva kalpotāju un pat jūrnieku no Štetinas un Dancigas.

Bet mēs, nometnē palikušie, gaidījām represijas. Ar Harija palīdzību bija pārspēts pasaules rekordsmasveidīgā bēgšanā, un mēs bijām pārliecināti, ka vācieši tagad atspēlēsies mums. Notikumaizmeklēšanai uz nometni atbrauca gestapo aģenti. Taču gestapovieši, kas armijas ļaudīm nekad nav bijušisimpātiski, no "kurmjiem" nesaņēma nekādu palīdzību un neko nenoskaidroja. Bet mēs pat pamanījāmiesviņiem nočiept pāris kabatas bateriju.

Lielāko daļu no tiem septiņdesmit sešiem cilvēkiem, kas paguva aizbēgt, notvēra tai pašā dienā vaimazliet vēlāk, lai gan dažiem izdevās nokļūt līdz Dancigai un Min- henei. Daudzi pēc tam nokļuva netīrosgestapo moku kambaros Gerlicā, četrdesmit jūdzes no nometnes. Piecpadsmit cilvēki no Gerlicasatgriezās atpakaļ gūstekņu nometnē "Luft III". Vairāk nekas nebija zināms.

Vēlāk, divas nedēļas pēc bēgšanas, mūsu vecākais virsnieks tika izsaukts pie nometnes komandanta,kas dzedri viņam nolasīja oficiālo paziņojumu: no septiņdesmit sešiem izbēgušajiem lidotājiemčetrdesmit viens bija nošauts…

Vecākais virsnieks mūs sapulcināja un paziņoja šo drausmīgo patiesību. Pēc Zenēvas konvencijasaugstāko soda mēru nedrīkstēja attiecināt uz karagūstekņiem, kas mēģinājuši bēgt. Agrāk vācieši nekadnebija tā rīkojušies, un mēs nospriedām, ka viņi grib mūs tikai iebaidīt ar nepatiesu paziņojumu, lai mumsvairs nerastos vēlēšanās organizēt jaunu bēgšanu. Un tomēr mēs nometnē godinājām aizgājēju piemiņu,demonstratīvi uz piedurknēm piestiprinādami melnus sēru rombus.

Kad vācieši izkāra bojāgājušo sarakstu, tajā bija nevis četrdesmit viens, bet gan četrdesmit septiņiuzvārdi, starp tiem arī mūsu līderi - Rodžers Bušels, Tims Vol- lens, viltojumu nodaļas vadītājs, ElsHeiks, kompasu izgatavotājs, Čārlijs Molls, fotogrāfs. Vairākas dienas mēs jutāmies satricināti,pārdzīvodami skumjas un niknumu. Pēc tam bojāgājušo saraksts tika papildināts vēl ar trim uzvārdiem.Vācieši mums nepaskaidroja, par ko viņi bija nogalināti un kāpēc no septiņdesmit sešiem cilvēkiemnošauti tikai piecdesmit. Pēc divām nedēļām uz nometni atveda urnas ar viņu pelniem. Mēs tās novietojāmmemoriālajā glabātavā.

Jūnijā pienāca vēstule spāņu valodā ar fiktīvu parakstu, un mēs nopratām, ka viens no bēgļiem,holandiešu lidotājs, kas bija dienējis Karaliskajos gaisa kara spēkos, nokļuvis līdz Anglijai. Pēc tampienāca atklātne no Zviedrijas ar diviem neīstiem vārdiem - to bija sūtījuši divi norvēģi. Ja atskaitapiecpadsmit cilvēkus, kas atgriezās nometnē "Luft III", un piecdesmit nošautos, par astoņiem cilvēkiem

joprojām nekādu ziņu nebija.Pagāja vēl kāds laika sprīdis, un mēs uzzinājām, ka trīs gūstekņi nosūtīti uz koncentrācijas nometni

Bārtā, bet pieci - uz bēdīgi slaveno Zaksenhauzeni. Gestapovie- ši lielījās, ka no koncentrācijas nometnesvēl nevienam nav izdevies izbēgt, bet pēc dažiem mēnešiem no Zak- senhauzenes pa tuneli aizgāja trīsieslodzītie. Vēlāk viņus tomēr notvēra, bet tai laikā Vāciju jau bija pārņēmis sakāves haoss, un neviensnetika nošauts.

Ja vācieši nošāva piecdesmit mūsu biedrus tikai tāpēc, lai mūs, pārējos, iebiedētu un novērstu jaunusbēgšanas mēģinājumus, viņi bija pieļāvuši psiholoģisku kļūdu - divi tuneļu rakšanas veterāni reorganizēja"Ikss", un mēs nekavējoties ķērāmies pie Džordža rakšanas. Tas sākās zem teātra. Džordžā darbs ritējatikpat intensīvi kā Harijā, un mēs bijām gandrīz gatavi bēgšanai, kad mūs steidzīgi evakuēja, jo krievi jaubija trīsdesmit jūdzes no nometnes. Mums bija kājām jāpāriet puse Vācijas, un pēc dažām nedēļām, 1945.gada 2. maijā, nonācām Lībekā, kur ielauzās un mūs atbrīvoja Otrās britu armijas tankisti.

Viktors Trojanovskis NOVGORODAS PURVI ATKLĀJ PATIESĪBU

Nesen atrastie Sarkanās armijas 2. triecienarmijas dokumenti, kas zemē bija nogulējuši vairāk nekāpusi gadsimta, radīja īstu sensāciju.

OTRĀS triecienarmijas arhīva daļa, kas tika atrasta bijušo kauju vietās netālu no Mjasnojborasciema, nodota Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas Ģenerālštāba pārstāvim. Ceremonija notikakara pētītāju salidojumā, ko visas Krievijas mērogā bija noorganizējusi Novgorodas kara pētītājuekspedīcija "Ieleja".

Tā bija likteņa ironija, ka pirmie, kas uzgāja bijušo armijas arhīvu un atskārta šo dokumentu lielovērtību, bija tā saucamie paslēptās mantas meklētāji, kas Novgorodas purvos meklē ieročus. Viņimēģināja atrast pircējus Sanktpēterburgā, bet sastapās ar īstiem entuziastiem - ekspedīcijas "Ieleja"dalībniekiem. Abas ieinteresētās puses atrada kopīgu valodu, un mantu mednieki parādīja vietu, kur bijaatraduši papīrus, kam ir milzīga vēsturiska vērtība.

Pavisam atrastas sešas mapes ar ziņojumiem, izziņām, pavēlēm, zīmītēm, kas galvenokārt datētas ar1942. gada februāri, martu un aprīli. Aģentūras ITAR-TASS korespondentam ar dažiem dokumentiemizdevās iepazīties tai laikā, kad "Ielejas" eksperts Sergejs Kostiļevskis rūpīgi restaurēja salipušāslapiņas, kas ziemas vidū bija izceltas no aizsaluša purva.

Pēc eksperta domām, arhīvs bijis nolemts sadedzināšanai kā visi dokumenti, kas apzīmēti ar grifu"Slepeni" vai "Pilnīgi slepeni". Taču bezizejas stāvoklī, kad visiem armijas karavīriem, kas bija palikušidzīvi, pavēlēja atkāpties un izklīst pa mazām grupiņām, citiem vārdiem sakot, "glābties, kā var", cilvēki,kas atbildēja par arhīvu, acīmredzot, baidīdamies no ienaidnieka aviācijas, neuzdrošinājās iedegtugunskuru, tāpēc papīrus mazliet pie- raka bumbas izrautā bedrē.

Atgādināšu, ka tai laikā (1942. gada janvārī - aprīlī) Otro triecienarmiju komandēja ģenerālleitnantsKlikovs, viņu nomainīja Vlasovs. Ģenerāļa Vlasova nodevība nomelnoja visu armiju. Pret tās karavīriemsabiedrība izturējās piesardzīgi, ja neteiktu aizdomīgi, un vienam otram kara arhīvu darbiniekam šādaattieksme saglabājusies līdz pat mūsu dienām, piebilst Sergejs Kostiļevskis. Neattaisnojot nodevību,jāatgādina, ka Vlasovs sakāva vāciešus pie Maskavas un par to tika apbalvots ar Ļeņina ordeni. Staļinsnorīkoja Vlasovu uz Volhovas fronti, lai pastiprinātu armijas vadību.

Starp citu, dokumenti apliecina, ka Vlasovs pats vāciešiem nepadevās, viņu nodeva ciemaiedzīvotāji, pie kuriem viņš ar savu štābu bija griezies pēc palīdzības. Tas pats notika arī ar Otrāstriecienarmijas kara padomes locekli brigādes komisāru Zujevu. Arī viņš devās ārā no aplenkuma un, piedzelzceļa līnijas netālu no Čudovas sastapis zemniekus, kas tur strādāja, palūdza viņiem maizi. Viensstrādnieks aizgāja pēc maizes, otrs - pēc vāciešiem. Zujevs atšaudījās līdz pēdējai patronai, kurupataupīja sev…

Ienaidnieka ielenktie Otrās triecienarmijas karavīri plānos šineļos izsalkuši sala purvos netālu noMjasnojbo- ras ciema, bet joprojām cīnījās. Taisnība, ne jau visi zināja, kur savējie, kur ienaidnieki, undaudzi klaiņoja pa mežiem. Par to skaidri pateikts Klikova un Zujeva pavēlē 259. strēlnieku divīzijasbrigādes komandierim Lapšo- vam:

"Divīzijas daļas klīda pa mežu un sāka forsēt Sičevas upi bez pietiekamas artilērijassagatavošanas… Brīdinu 259. strēlnieku divīzijas komandieri, ka šādi fakti jānovērš, un pavēlu 19. martā(1942. gadā) organizēt īstu artilērijas uzbrukumu un izpildīt uzdevumu."

Kādā citā armijas pavēlnieka pavēlē teikts, ka "daļu komandieri pazaudējuši savus cilvēkus unnezina, kur tie atrodas. Pavēlu uzlikt par pienākumu komandieriem dot pārskatu par personālsastāvu,uzrādot, kādi cilvēki, kad un kāda iemesla dēļ aizgājuši uz citām daļām." Šī pavēle izdota martā, kad vēl

notika asiņainas kaujas, kad daļas vēl bija kaujas spējīgas. Bet kareivji jau cieta badu. "Pēc pavēlesdoties uzbrukumā," kādā dokumentā rakstīts, "ierindnieks N pielēca kājās, noskrēja septiņus metrus unnokrita zemē beigts. Aiz bada."

Cilvēki šķīrās no dzīves gan kaujās, gan hospitāļos. Par to vēsta Otrās triecienarmijas aizmugurespavēle 1942. gada martā.

"2181. hospitāļa pārbaudē atklājās, ka tā darbs ir ārkārtīgi neapmierinošs (ar Sergeja Kostiļevskapalīdzību izdevās noskaidrot, ka šis hospitālis atradies Novaja Ke- restas sādžā). Hospitāļa telpas —mājas un teltis - ir anti- sanitārā stāvoklī, telpas ir aukstas un netīras, ap mājām - atkritumi, samazgas.Mirušo sarkanarmiešu līķi vairākas dienas paliek neapbedīti, tie tiek sanesti šķūnī un nolikti dubļos unnetīrumos. Daļa ievainoto vairākas dienas noguļ uz kailas grīdas bez jebkāda paklāja. Pat hospitalizētieslimnieki guļ ar visām virsdrēbēm. Ievainoto apkopšana ir ļoti slikta: vairākas dienas viņi nav patmazgājušies.

Ārstu norādījumi daudzos gadījumos netiek izpildīti. Tā, piemēram, slimnieki, kas cieš no caurejas,pat trīs četras dienas nesaņem parakstītos pulverus. Pārsiešanas nodaļa neprasmīgas darba organizācijasdēļ ir pārslogota un nevar izdarīt pārsiešanu visiem, kam tā vajadzīga. Daži ievainotie pat piecas dienasnoguļ bez pārsiešanas, tāpēc bijuši vairāki gangrēnas gadījumi."

Pavēle beidzas ar sodiem.Lai radītu priekšstatu par to, cik ļoti ielenktie karavīri cieta no bada, Sergejs Kotiļevskis citē kādu

dokumentu no Otrās triecienarmijas sevišķās daļas mapes. Tajā rakstīts, ka kāds izbadējiessarkanarmietis nogriezis gabalu miesas no nogalināta cilvēka ķermeņa. Bada kanibāls apcietināts un vestsuz sevišķo daļu. Bet līdz tai nav ticis, jo ceļā nomiris. No pilnīga nespēka. Dokuments radies tieši šīnotikuma dēļ.

Atliek piebilst, ka sabiedriskās organizācijas "Ieleja" entuziasti kopā ar brīvprātīgiem izpalīgiem novairāk nekā četrdesmit Krievijas pilsētām pēdējos astoņos gados atraduši un apbedījuši vairāk nekātrīsdesmit divu tūkstošu kritušo karavīru mirstīgās atliekas, pēc atrastajiem medaljoniem un citiemneapšaubāmiem apliecinājumiem noskaidrojuši simtiem bezvēsts pazudušu cilvēku vārdus.

Bet speciālisti uzskata, ka Novgorodas apgabala teritorijā Lielā Tēvijas kara laikā gājuši bojāvairāk nekā astoņsimt tūkstoši cilvēku. Pēc apgabala kara komisariāta datiem, oficiāli apglabāti 510 000.Turklāt īsti zināmi tikai 200 000 cilvēku vārdi.

Citiem vārdiem sakot, ja meklēšana un apbedīšana turpināsies šādā tempā, organizācijai "Ieleja" būsvajadzīgi vismaz simt gadi, lai izpildītu pienākumu, kas pēc vispārpieņemtiem cilvēciskiem likumiem unmorāles normām Krievijai bija jāizpilda jau pirms piecdesmit gadiem.

Acīmredzot jārunā arī par to, ka topošā Sanktpēterbur- gas-Maskavas ātrgaitas maģistrāle iet pabijušajām Otrās triecienarmijas kaujas vietām. Vienā pašā Novgorodas apgabalā tiks nocirsti meži unaizbērti purvi 60 kilometru garā joslā. Ieradīsies varena tehnika: buldozeri, ekskavatori, skrēperi, visupārlāpstos, visu pārgrābs, visu samals un apraks…

Vladimirs Sučkovs NĀVE GUĻ SKAGERAKA DZELMĒ

ŠIS cilvēks, kas bija devis parakstu par noslēpuma neizpaušanu, klusēja pusi gadsimta. Tagad viņšvairs neklusē… Otrā ranga kapteinis Konstantīns Petrovičs Ter- skovs 1946. gadā vadīja īpaši slepenuoperāciju - Otrā pasaules kara nāvējošo trofeju iznīcināšanu. Kā daudz vēlāk atskārta vecais jūrnieks,slepenības zīmogu tai bija uzspiedušas sabiedroto valstu valdību ārkārtīgās bailes no patiesībasatklāšanas. Ak, kāda sašutuma vētra būtu sacēlusies visā pasaulē, ja sabiedrība būtu uzzinājusi, ko tāsizdarījušas tad, kad karš jau bija beidzies! Bet visus šos gadus otrā ranga kapteinis Terskovs, vienīgaiscilvēks, kas līdz pēdējam sīkumam zināja, kā notika šī operācija, svēti ievēroja ar parakstu apstiprinātāssaistības - neko neizpaust…

Kad es pirmo reizi satikos ar Terskovu, viņš bija atturīgs, piesardzīgs. Situācija valstī jau bija krasimainījusies: bija atklājies, ka tas, kas vēl nesen tika uzskatīts par varoņdarbu (šīs operācijas dalībnieki,tostarp arī otrā ranga kapteinis, toreiz saņēma valdības apbalvojumus), nav nekas cits kā noziegums.Protams, nekādas Terskova vainas tajā nav. Viņš tikai izpildīja pavēli, kad 1946. gada vasarā izvedaBaltijas jūrā karakuģu vienību un, stingri ievērojot instrukciju, atbrīvojās no nāvējošās kravas. Viņš bijapārliecināts, ka glābj cilvēci. Bet iznākums bija pretējs…

- Kā atceros, - Konstantīns Terskovs stāsta, — toreiz bijām pabeiguši lielu operāciju - iznīcinājušijūras grupējumus. Pavēlnieks ielūdza vecākos virsniekus uz svinīgu pieņemšanu. Un tur piepeši radiopārraida paziņojumu: "Uzvara!" Es aizsteidzos uz priekšējo kuģi, nokomandēju: "Uguni!" Aiz priekiemizšāvām virs jūras visu kaujas komplektu. Apkampjamies, smejamies. Pēkšņi piejoņo štāba kuteris.Vecākais virsnieks, gruzīns, stipri karstasinīgs, uzlec uz klāja: "Ko tu dari? Visu bāzi gribi sacelt kājās?Arestēju!" Es viņam saku: "Uzvara! Karš beidzies!" Šis netic. Atņēma man ieroci, pavēlēja sēsties kuterī.Bet tad no visiem kuģiem sāka dārdēt šāvieni. Mans konvoj- nieks beidzot apjēdza, ka patiesi esamuzvarējuši. To lielās laimes brīdi es atcerēšos līdz kapa malai.

Bet Konstantīnam Terskovam karš ar to nebeidzās. Vēl bija jāiznīcina nelieli ienaidnieka grupējumi.Pēc tam viņi savus kuģus atdeva Polijai, bet paši aizbrauca uz Vāciju pēc trofeju flotes.

- Mani sāka vadāt pa dažādiem štābiem. Vecākie virsnieki un vīri privātās drēbēs mani iztaujāja,pētīja, vērtēja. Beidzot izsauca uz Padomju kara administrāciju Vācijā un uzdeva veikt konkrētuoperāciju: nogremdēt Baltijas jūrā bīstamu kravu - trofeju bumbas, šāviņus, konteinerus ar indīgāmķīmiskām vielām.

Nē, Terskovam neienāca prātā doma, ka šī uzdevuma izpildīšana var kļūt liktenīga miljoniemcilvēku. Viss likās vienkārši: ja pavēlēts - jāizpilda! Ja atteiksies — tribunāls. Tikai pēc gadu desmitiemTerskovs atskārta, ko viņi izdarījuši.

- Jau 1990. gada oktobrī no kādas publikācijas es uzzināju par draudīgu atradumu Skageraka jūrasšaurumā. Zviedru zinātnieks Bjerns Okerlunds bija sastādījis speciālu Zviedrijas piekrastes ūdeņu karti,kurā bija atzīmētas karakuģu nogremdēšanas vietas. Jūras šauruma dibenā viņš bija atklājis gandrīz vaiflotili vācu kuģu ar nāvējošām ķīmiskām vielām. Piekrastes zvejnieku ciemos bija konstatēti specifiskisaslimšanas gadījumi.

Es to izlasīju un nodrebēju: atradums bija tieši saistīts ar manu uzdevumu. Sāku vērīgi sekot presei.Publikācijas mani šokēja: jūras ūdens un laiks saēd metālu, kara materiāli kuru katru brīdi variedarboties. Es nezināju, kur dēties…

Otrā ranga kapteinis Terskovs jau kara gados savās piezīmju grāmatiņās atzīmēja visus svarīgākosnotikumus, kas bija saistīti ar viņa dzīvi. Vēlāk viņš tos plašāk apcerēja dienasgrāmatās, kas kļuva parsava veida memuāriem. Šādā veidā viņš atjaunoja arī koordinātas, kurās pēc Padomju kara

administrācijas pavēles bija nogremdējis kravas. Tomēr joprojām neuzdrošinājās par to runāt. Parakstspar neizpaušanu ir smagas važas. Bet žurnālisti rakstīja par gaidāmo katastrofu un uzdeva jautājumus, vaimūsu valsts ir piedalījusies Vācijas indīgo vielu no- gremdēšanā. Ja ir piedalījusies - cik daudz to bijis?

Treskovs zināja atbildi.- Toreiz, četrdesmit sestā gada maijā, Padomju kara administrācija man uzdeva nogremdēt

40-50 tonnas avi- ac ijas bumbu, kas bija pildītas ar indīgām vielām. Manā rīcībā tika nodoti pieci nelielivāciešu kuģi un divi Balti- jiis flotes traleri. Pavēlniecība uzdeva iekraut ieročus kuiļos un noteiktā jūraskvadrātā tos nogremdēt ne seklāk par simt metriem.

Munīciju kuģos iekrāva vāciešu brigādes. Darba laikā vienu vācieti vajadzēja ievietot hospitālī, otrsdrīz nomira no nepazīstamas slimības.

Es jau toreiz zināju, ka Vācija radījusi masu iznīcināšanas ieroci, kara beigās tai jau bija vairāk nekādivsimt tūkstoši tonnu indīgo kaujas vielu. Neģēlīgs ierocis! Manu naidu pret to uzkurināja arī fakts, ka arto tika indēti nevainīgi koncentrācijas nometņu gūstekņi, izdarot ar tiem necilvēcīgus izmēģinājumus.Pašās kara beigās hitlerieši, gribēdami izdzēst pēdas, radīja ķīmisko kaujas vielu iznīcināšanastehnoloģiju un pat samontēja eksperimentālas iekārtas. Bet sabiedrotie uzbruka tik strauji, ka fašistiemneizdevās neko noslēpt. Tā ir likteņa ironija, ka viņu vietā to izdarījām mēs…

Sabiedroto valstu trīspusīga komisija sākumā šīs drausmīgās trofejas gribēja nogremdēt Atlantijasokeānā, ziemeļaustrumos no Farēru salām, bet tas bija tāls un dārgs ceļš, indīgo ieroču transportēšanai uznogremdēša- nas vietām bija vajadzīgs pārlieku daudz kuģu. Pēc tam tika pieņemts "Zālamanaspriedums": indīgās vielas jānogremdē tuvāk, Baltijas jūrā. Vienkāršāk un lētāk.

Tiesa gan, sabiedrotie šo uzdevumu izpildīja katrs pēc sava prāta. Atkarībā no tā, kā katrs sapratasavu atbildību nākamo paaudžu priekšā. Amerikāņi un angļi savu iznīcināmās indes daļu iekrāva baržās,tās aplēja ar šķidru betonu, ar buksieriem aizdzina uz Skageraku un nogremdēja 200 metru dziļā dzelmē.Bet mūsējie bumbas un šāviņus sameta kuģos vienuviet un pēc tam pārsvieda pār bortu vai arī nogremdējaar visu kuģi.

Sākumā nogremdēšanas zona bija noteikta 56 jūdžu attālumā no Liepājas ostas uztvērējbojas. Bet jaupēc pirmā reisa kļuva skaidrs, ka šis punkts neatbilst noteiktajām prasībām. Tad tika atrasta vietadienvidos no Kristi- anzē, austrumos no dāņu Bornholmas salas. Tur tika uzstādīta dzeltena ažūrboja arsirēnu, un krievu jūrnieki pastāvīgi kursēja uz to. Ar uzdevumu viņi tika galā paredzētajā laikā.

Izlasījis zviedru zinātnieka rakstu par gaidāmo traģēdiju, Konstantīns Terskovs saprata, ka ilgākvairs nedrīkst klusēt. Viņš uzrakstīja Bjernam Okerlundam garu vēstuli, ko palīdzēja nosūtīt Zviedrijasvēstnieks Maskavā. Terskovs vēstulē izstāstīja visu par savu līdzdalību indīgo vielu nogremdēšanā unpiedāvājās palīdzēt precīzu koordinātu noteikšanā. Pēc tam viņš sāka saņemt vēstules no visas pasauleszinātniekiem. Viņam piedāvāja izpildīt daždažādas anketas. Viņu apsēda žurnālisti. Viņš piedalījāsdaudzās preses konferencēs un simpozijos.

- Bet es taču neatklāju patiesību šāda trokšņa dēļ! Kaut gan daži žurnālisti manu rīcību uzskata parpašreklāmu un atkārto šo vārdu visos locījumos. Bet es patiešām esmu gatavs uz jebkādu sadarbošanos,lai novērstu katastrofu.

Vairākas reizes viņš tika uzaicināts uz Sanktpēterbur- gu. Tur viņš satikās ar cilvēkiem, kas gatavopētniecisku ekspedīciju uz vāciešu indīgo vielu kapsētu Baltijas jūrā. Viņu pat ieskaitīja ekspedīcijassastāvā. Viņam ļoti gribējās vēlreiz iziet jūrā. Bet - liktenim tas nebija pa prātam…

Tika izstrādāta indīgo kaujas vielu izcelšanas un iznīcināšanas programma ar nosacītu nosaukumu"Ekoba- rus". Tās koordinators bija akadēmiķis V. Nozdračovs. Par šiem pasākumiem uzzināja Krievijasprezidents B. Jeļ- cins un atzinīgi atsaucās par krietno pasākumu. Bet valstī drīz sākās finansiālasgrūtības, un viss apklusa.

Pēc tam pie šīs problēmas risināšanas ķērās Krievijas Aizsardzības ministrija, kas realizējaprogrammu "Jupiters". Terskovs vairākas reizes tika aicināts uz Sanktpē- terburgu, kur konsultēja

speciālistus. Vecais jūrnieks atguva dzīvesprieku, kad uzkāpa uz zinātniskās pētniecības kuģa "ProfessorŠtokman " klāja. Viņš jūsmodams aplūkoja modernās jūras dibena un grunts pētīšanas, kā arī parauguanalizēšanas ierīces un aparātus. Bet pēc neilga laika uzzināja: ekspedīcija izgājusi jūrā bez viņa - taiesot "mazliet citādi uzdevumi"…

- Man dzīvē palikusi tikai viena karsta vēlēšanās, - Konstantīns Terskovs saka, - sagaidīt ziņu, kasākusies operācija, kas padarīs nekaitīgu to ķīmisko ieroci, ko es nogremdēju pirms gadiem piecdesmit.Tad es mierīgi uzelpošu un vairs neraizēšos par miljoniem Baltijas jūras piekrastes cilvēku likteni.

Vladimirs Sučkovs KAD PIENĀKS "X" STUNDA?

Nesen atklātībai nodotie arhīvu materiāli atklāj nepieredzētu ekoloģiskas katastrofas ainu, mēsstāvam uz tās sliekšņa.

HITLERA ĢENERĀLŠTĀBA DIREKTĪVA1942. GADA vasarā gandrīz vai izraisījās ķīmiskais karš. Vācu armijas uzvarām bagātais gājiens uz

Austrumiem apstājās pie Maskavas un Staļingradas. Pēc eiforijas iestājās trauksmains sasprindzinājums.Tieši tad Hitlers grasījās likt lietā savu slepeno ieroci.

Vācijas ģenerālštāba direktīvā, kas izdota jau 1937. gadā, teikts: "Mēs nedrīkstam atkārtot pasauleskara kļūdas… Indīgās vielas jāpielieto zibenīgi, negaidīti, izšķirošā vietā un plašā frontē." Vērmahts bijagatavs izdarīt triecienu.

Tagad dokumentāli pierādīts, ka Vācijas ķīmiskā karaspēka daļu bruņojumā bija aviācijas bumbas,dažāda kalibra šāviņi un mīnas, fugasi, rokas granātas un indīgo dūmu ķermeņi. To rīcībā bija speciālasmašīnas, kurām noturīgās indīgās vielas bija jāizplata plašā teritorijā. Iprīta, luizīta, fosgēna un cituķīmisko savienojumu krājumu pietika pieciem kara mēnešiem…

Par pretinieka nodomiem ziņoja mūsu izlūki. Sabiedrotie apspriedās, un Rūzvelts brīdināja Vāciju:koalīcijas dalībnieki uz ķīmisku uzbrukumu ir gatavi atbildēt ar to pašu. Un tie nebija tukši draudi. Hitlerssvārstījās, tomēr neuzdrošinājās izlaist džinu no pudeles.

Drīz pēc kara Vācijas ķīmisko ieroču krājumi nozuda bez pēdām. Bet tas taču nav šķirstiņš ardārglietām! Pārvietot ķīmiskos arsenālus ir grūti, pat ļoti grūti, un vispār nav iedomājams, ka tos varētudroši paslēpt. Kur gan tie bija palikuši?

SLEPENĀ MISIJA

- Septiņdesmitajā gadā, - atceras atvaļinātais aviācijas ģenerālmajors B. T. Surikovs, - es ārstējoshospitāli reizē ar admirāli B. F. Tribucu, kas kara gados komandēja Baltijas floti. Reiz vaļsirdīgā sarunāviņš man pastāstīja par kādu operāciju. Un proti: kā 1946. un 1947. gadā tika "apglabāti" uzvarētāsVācijas ķīmiskie ieroči.

Šo misiju uzņēmās PSRS, Anglija un ASV. Padomju Savienība saņēma to daļu, kas tika atrastaokupācijas austrumu zonā, - apmēram 35 tūkstošus tonnu ķīmiskā bruņojuma. Sākumā PSRS valdībauzdeva Jūras flotes ministrijai bīstamo kravu aizvest uz Atlantijas okeānu un nogremdēt apmēram 200kilometru attālumā rietumos no Farēru salām. Bet civilie jūrnieki neatrada šādam pasākumam piemērotuskuģus, tāpēc beigu beigās kara jūrnieki bumbas, šāviņus un mīnas, kas bija piepildītas ar indīgām gāzēm,iekrāva vācu baržās. Un gabalu pa gabalam sameta divos Baltijas jūras rajonos - Bornholmas salastuvumā un teritorijā starp Latvijas piekrasti Liepājas apvidū un Gotlandes salu.

Sabiedrotie rīkojās vēl vienkāršāk. Ar ķīmiskajiem kaujas materiāliem piekrautos karakuģus untrofeju kuģus viņi necik tālu neaizveda - uz vairāk vai mazāk dziļām vietām Skageraka un Kategata jūrasšaurumos ziemeļos no Dānijas, tātad Zviedrijas un Norvēģijas krastu tuvumā. Tur šos kuģus ar vieglu rokunolaida dibenā, turklāt dažus vajadzēja uzspridzināt. Šai rajonā dzelmē nonāca 225 tūkstoši tonnumunīcijas ar nāvējošu pildījumu.

Admirālis ar rūgtumu atzinās, ka nākamajām paaudzēm atstāts slikts mantojums.Tikai pēc 20 gadiem, kad pārbūve un atklātība atļāva par daudz ko runāt bez aplinkiem, Boriss

Surikovs nolēma pārbaudīt viņsaulē aizgājušā flotes pavēlnieka stāstu. Viņam izdevās iegūt un atbrīvot no

slepenības grifa dokumentus, kas visu apstiprināja. Ģenerālis uzrakstīja ziņojumu, ko nosūtīja "augšām",valdībai… Un bija nepatīkami pārsteigts: nekādas intereses!

Tikai tad, kad angļu žurnāls "The Sunday Times Ma- gazine" pēc viņa materiāliem publicēja rakstu"Izgāztuves jūras dibenā", notika kaut kāda sarosīšanās. Krievijas valdība izveidoja īpašas nozīmeszemūdens darbu komiteju. Tai tika uzdots reizē ar bojāgājušās atomu zemūdenes "Komsomoļec" problēmuinteresēties arī par ķīmiskajām izgāztuvēm Baltijas jūrā. Borisu Surikovu, kas jau bija no armijasatvaļinājies, komiteja uzaicināja par konsultantu. Pēc gada komiteju likvidēja, bet ministrija, kas daļējipārņēma komitejas funkcijas, uzskatīja, ka konsultanta pakalpojumi tai nav vajadzīgi.

Zvans, kas bija ieskanējies Londonā, nesasniedza arī Krievijas ekologu ausis. Tiem bija savsmierinājums: Rietumi pret briesmīgo Baltijas nelaimi bija tikpat vienaldzīgi. Helsinkos notikastarptautisks simpozijs par Baltijas jūras ekoloģisko aizsardzību. Bet, kaut arī raksts angļu žurnālā jaubija ieraudzījis dienasgaismu un neapšaubāmi nebija pagājis garām nepamanīts, simpozija dalībnieki patneierunājās par ķīmiskajām izgāztuvēm turpat kaimiņos.

Varbūt draudošās briesmas tomēr tiek pārspīlētas?

PAR DAUDZ OLU VIENĀ GROZĀ

Ģenerālim Surikovam bija daudz iemeslu, lai satrauktos un celtu trauksmi. Deviņdesmitajā gadāvisas avīzes publicēja fotouzņēmumus ar krastā izskalotām jūras zvaigznēm. Bojā bija gājušas arī daudzasmīdijas, krabji un dažādi citi dzīvnieki, kas dzīvo Baltajā jūrā. Par cēloņiem atbilde tika pieprasīta karajūrniekiem. Viņi izvirzīja savu versiju: palaižot stratēģiskās raķetes no zemūdenēm, notikušas avārijas,jūrā nokļuvusi degviela…

Surikovs, speciālists kodolbruņojuma jautājumos, saprata, ka tāds daudzums raķešu degvielas, kasieplūst simtiem miljardu kubikmetru jūras ūdenī, ir par maz, lai saindētu Balto jūru.

Savā laikā, strādādams arhīvā, ģenerālis bija redzējis aizsardzības ministra pavēli nogremdēt pašuķīmiskos ieročus Baltajā un Barenca jūrā. Vai tikai tie tagad nav pie visa vainīgi?

Ja tā, tad tas pats gaidāms arī no vāciešu bumbām un šāviņiem, kas nogremdēti tais pašos gados. Arīno britu ieročiem (Anglija tos apglabāja Ziemeļu jūrā). Teorētiski spriežot, jūra pa šo laiku varēja šur untur sagrauzt apvalku, atsegt pildījumu. Tādā ūdenī, kāds ir Baltijas jūrā, dzelzs korozijas ātrums ir 0,10-0,12 milimetri gadā. Ķīmisko bumbu korpusa biezums ir apmēram 5 centimetri, šāviņiem mazliet biezāks.Tātad itin visam doti 50 gadi. Bet bija pagājuši 49…

Pēc ekspertu vērtējuma, Baltijas jūrā nogremdētā munīcija nerada tūlītējas briesmas. Jā, korozijasaēd bumbu, šāviņu un mīnu čaulu, bet, kā rāda novērojumi, šai procesā galvenokārt rodas punktainibojājumi, tādēļ indīgais pildījums izdalās ūdenī samērā lēni, un visā visumā jūra pagūst viskaitīgākāsindes pārstrādāt par samērā nekaitīgām vielām. Speciālisti domā, ka šai gadījumā pagaidām pietiktu arbīstamā akvatorija iezīmēšanu, lai, nedod Dievs, kāds tralis neaizķertu bumbu, un tad tuvākajos gados šaiproblēmas daļai varētu uzlikt krustu… Tad visu uzmanību varētu pievērst jūras šaurumiem, kur korozijagrauž nogremdētos kuģus un tajos paslēptos milzīgos munīcijas krājumus un situācija jau kļuvusikatastrofāla. Kādēļ?

Pirmkārt, jau tādēļ, ka šāviņu grēdās apakšējām kārtām jāiztur augšējo kārtu smagums (ne velti vienāgrozā nedrīkst sakraut pārāk daudz olu). Otrkārt, jūras šaurumu dziļums vietām ir stipri lielāks, vairākikuģi guļ pat 700 metru dzīlē. Bet no skolas gados apgūtā fizikas kursa mēs zinām, ka šādos apstākļosūdens spiediens uz katru šāviņa čaulas centimetru sasniedz 70 kilogramus. Un neviens ar pilnu pārliecībunevar pateikt, kad īsti pārplīsīs korozijas saēstās apakšējos slāņos guļošās munīcijas "čaumalas" un notikspats briesmīgākais: milzīga kvantuma indīgo vielu spēja ieplūšana ūdenī…

Par šādas plaša mēroga ekoloģiskas katastrofas sekām pagaidām mēs varam tikai noģist.

Bet pirmie brīdinājumi jau dzirdami.

KĀ TAS VISS IEGROZĪSIES?

Pēdējā laikā presē un televīzijā sāk parādīties trauksmes pilna informācija. Kādam dāņu zvejniekamroku apdedzinājušas nezināmas izcelsmes gļotas, ko tralis kopā ar sarūsējušu šāviņu izcēlis no jūrasdibena. Kāda poļu zvejnieka bērni saindējušies ar ceptu jūras zivi. Varbūt tādēļ, ka zivs uz pannas cepas300 grādu temperatūrā, bet tajā iekļuvušo indigo kaujas vielu noārdīšanai vajadzīgi 1300-1500 grādi?

Nelielajā Baltijas jūrā katru gadu nozvejo diezgan daudz zivju - apmēram miljons tonnu. Un neviensnevar galvot, ka kaislīgs svētdienas makšķernieks Somu līcī no ledū izcirsta āliņģa neizvelk salaku, kurāpaslēpusies briesmīga inde. Un kas zina, kādu pārsteigumu var sagādāt žāvēta skumbrija, ko no rokas varnopirkt pie Sankt- pēterburgas metro stacijām.

- Pat šo vielu miligrama daļiņa, - saka ievērojamais zinātnieks V.Tarasovs, Krievijas Ģenētikasinstitūta profesors, - iedarbojas uz mūsu organismu. Tā var izraisīt vēzi, tās dēļ var rasties bērni ariedzimtiem garīgās vai fiziskās attīstības defektiem. Varbūt veidosies cilvēku paaudzes ar noturīgāmģenētiskām novirzēm, mutācijām?…

Kas notiks tad, kad jūras izgāztuves pašas sevi saspiedīs? Briesmīgo indīgo vielu izplūdes jūrasstraumes iznēsās pa visu pasauli, jo ūdens baseini taču ir savstarpēji saistīti. Un kas notiks ar tā sauktajāmpārtikas saiknēm? Un kas notiks ar zemeslodes iedzīvotāju miljoniem? Vai tas beigsies ar ģenētiskā kodasagraušanu un cilvēka dzimuma deģenerēšanos?

Nē, tie nav lieki jautājumi, un pirmām kārtām par tiem jādomā mums, blīvi apdzīvotā Eiropaskontinenta iemītniekiem. Virs mūsu galvām pacelts zobens.

VISS MIERĪGI IR DĀŅU KARAĻVALSTĪ?

Jūras šaurumu ūdeņi gleznaini apņem zemesragu Eiropas ziemeļos - Jitlandes pussalu. Āugsto krastupavēnī mierīgi slīd jahtas, velk vadus zvejnieku seineri. Tūristi, kas ceļo ar baltiem tvaikoņiem, priecājaspar Hamleta dzimtenes vecajām pilīm un vēja dzirnavām. Uz Zviedriju un Norvēģiju un pa jūras šaurumuatpakaļ uz Dāniju steidzas daudzstāvu mājai līdzīgie prāmji…

Un diezin vai kāds no šiem cilvēkiem, kas dodas darīšanās vai vaļojas, zina, ka šai vietā, tieši zemviņu kājām, guļ zalvei gatavi briesmīgi kara ieroči. Neticami nežēlīgi, tik nežēlīgi, ka no tiem nobijās patsHitlers. Vai tiešām tāda ir likteņa ironija un bezrūpīgajai cilvēcei lemts izpildīt

Vācijas ģenerālštāba necilvēcīgo direktīvu: "…zibenīgi, negaidīti, izšķirošā vietā un plašā frontē"?Līdz katastrofai atlikušo dienu atskaitīšana turpinās…

Mihails Pavlušenko, kara vesturnieks VĀCIEŠU BRĪNUMIEROCIS UN CĪNA PRET TO

PASAULES vēsturi bieži ietekmē nejauši faktori. Ta, piemēram, 1919. gada Versaļas miera līgumsVācijas simt tūkstošu armijai aizliedza ne tikai turēt tankus, smago artilēriju, kara lidmašīnas, lieluskarakuģus, zenītartilē- riju un ķīmiskos ieročus, bet arī radīt jaunus šo tipu ieročus. Taču Vācija, par spītisakāvei Pirmajā pasaules karā un smagajiem Versaļas līguma žņaugiem, palēnām atjaunoja stipru armiju.Bet, kā atgādināja bijušais Veimāras Vācijas reihsvēra ministrs O. Heslers: "Nē, ar devīzi "Karam nebūtnekad!" nevar radīt armiju…"

Tieši tāpēc ministrija atbalstīja militāristiskas un šovinistiskas organizācijas (tā, piemēram,reihsvēra Bavārijas vadība ministrijai ziņoja, ka Hitlers un viņa partija darbojas "absolūti patriotiskāgarā"); uzturēja maskētas ieroču noliktavas; pārcēla kara rūpnīcas un konstruktoru birojus uz ārzemēm;pasūtīja kaujas tehniku, maskējoties ar sporta lidmašīnām un tirdzniecības kuģiem; ārzemēs, tostarp arīPSRS, gatavoja tankistus un lidotājus.

Par raķetēm līgumā nekas nebija teikts. Tieši tāpēc varēja rasties lēmums par kaujas raķešukonstruēšanu Vācijā.

1923. gadā Vācijā Aviācijas ministrijas aizgādībā sākās radiovadāmas bezpilota lidmašīnasprojektēšana. Projekta ideja bija aizgūta no franču inženiera V. Lorēna, kas jau Pirmā pasaules kara gadosierosināja triecieniem pret Berlīni izmantot bezpilota lidmašīnu — šāviņu ar stabilizējamu žiroskopu, kopa radio vada pavadītājlidmašīnas pilots. Tai pašā laikā notika ļoti aktīva Vācijas ballistisko raķešuradīšana. Tās piederēja pie atsevišķa, pilnīgi cita raķešu tehnikas attīstības virziena. Tāpēc šeit mēsaplūkosim tikai tā saucamā trešā reiha spārnotās raķetes.

1936. gadā sauszemes karaspēka virspavēlnieks ģenerālis Fričs, Vācijas aviobūvniecības vadītājsģenerālis Ke- selrings, Aviācijas ministrijas pētniecības nodaļas priekšnieks Rihthofens, ballistikas unmunīcijas nodaļas priekšnieks Bekers, kā arī galvenie konstruktori Dornber- gers un fon Brauns pieņēmasaskaņotu lēmumu Vācijas raķešu eksperimentus pārcelt uz Pēnemindi. Stāsta, ka galvenā konstruktoraVernera fon Brauna tēvs tur bieži piedalījies pīļu medībās. Šis nomaļais Vācijas kaktiņš bija tik nošķirts,ka palīdzēja turēt noslēpumā spārnoto un ballistisko raķešu centra darbu. Par centra priekšnieku tikaiecelts Valters Dornbergers.

Vācijas ģenerālštābs pastāvīgi interesējās par Pēnemindes centra darbu un domāja par .jaunā ieročaizmantošanas iespējām. Jau 1938. gada 26. septembrī ģenerālštāba priekšnieks Helders savā dienestadienasgrāmatā rakstīja: "Pēneminde: tālas darbības raķete būs gatava pēc 3—4 gadiem. Viena tonnaderīgās kravas. Maksimālais darbības attālums — līdz Londonai." Tātad jau toreiz bija izraudzītsgalvenais raķešu apšaudes objekts.

Kā parādīja laiks, atbilstoši Hitlera plāniem par raķešu uzbrukumu objektiem bija izraudzītaspilsētas ar mierīgiem iedzīvotājiem, nevis kara objekti, piemēram, angļu un amerikāņu desantspēkukoncentrēšanās rajoni. Interesanti, ka mierīgās angļu pilsētas ar Hitlera pavēli bija definētas kā ļotisvarīgi artilērijas un bombardējošās aviācijas mērķi. Šīs pilsētas palika galveno mērķu sarakstā arī pēcsabiedroto desanta izcelšanas Normandijā. To apšaude ar vāciešu "brīnumieroci" turpinājās. Vienīgiaviācija tika pārorientēta uz cīņu pret krastā izcelto desantu.

Tas nav nekas pārsteidzošs. Vācijas kara zinātnieki jau divdesmitajos gados formulēja totālā karateoriju. Tās galvenās nostādnes 1929. gadā Nacionālsociālistiskās partijas kongresā izklāstīja nacistukara eksperts K. Hirls. 1935. gadā tika izdota Lūdendorfa grāmata "Totālais karš". Ievērojamais Vācijasmilitārais un politiskais darbinieks rakstīja, ka nākamā kara būtiska īpatnība būs tā iznīcinošais raksturs.Fašistu žurnāls "Deutsche Volk- skraft" tai pašā gadā apliecināja: "Nākotnes karš būs totāls ne tikai tāpēc,

ka tas prasīs visu spēku sasprindzi- nāšanu, bet arī tāpēc, ka totālas būs tā sekas… Totāla uzvara nozīmēuzvarētās tautas pilnīgu iznīcināšanu, tās pilnīgu un galīgu nozušanu no vēstures skatuves."

Fašistiem bija vēl viens iegansts tēmēt raķešu triecienus nevis uz kara rūpniecības objektiem unkaraspēka vienību grupējumiem, bet gan vienīgi uz blīvi apdzīvotām pilsētām. Hitlers par katru cenugribēja Lielbritāniju piedabūt pie separāta miera līguma parakstīšanas. Pirmkārt, kā savos memuārosapgalvo Valters Šellenbergs, fīrers uzskatīja, ka no rasu viedokļa vāciešiem ar angļiem ir brālīgaradniecība, un gribēja nevis iznīcināt Angliju, bet tikai "aplauzt tai ragus". Otrkārt, separātais miers arAngliju Hitleram atraisītu rokas austrumu frontā Tātad Vācijas virspavēlniecība ar raķešu triecieniempret lielajām pilsētām gribēja noskaņot Anglijas sabiedrisko domu uz separāta miera līguma noslēgšanu.

Vācieši meklēja efektīvākos totālā kara kaujas līdzekļus, un raķetes kļuva par vienu no šo centienuvirzieniem. Tas vēlreiz pierāda, ka fašistiskās Vācijas valsts politikai bija teroristiska ievirze. Pēcsabiedroto iebrukuma Francijā Rundštets, hitleriskā karaspēka vienību virspavēlnieks rietumos, unRommels, armiju grupas "B" pavēlnieks, griezās pie bruņoto spēku galvenās mītnes ar lūgumu pavērstjauno ieroci pret desantu, bet, ja tas nav tehniski iespējams, tad par mērķi izraudzīt desanta iekravāšanāsostas Dienvidanglijā. Galvenā mītne viņu lūgumu noraidīja, paskaidrojot, ka "Fau " triecieni jākoncentrēvienīgi uz Londonu, jo tie piespiedīs Angliju parakstīt miera līgumu ar Vāciju.

Tagad mēs pastāstīsim par to īsteno tehnikas brīnumu, ko vācu imperiālisms pārvērta par"brīnumieroci". Šis spārnotais brīnums - raķete "Fau-1" (vācu vai. - "V-l") spēja nest tonnu sprāgstvielu.Vajadzības gadījumā raķetes kaujas galviņas bija iespējams piepildīt ar indīgām ķīmiskām vielām. "V-l"kaujas daļai bija iespējams arī kodolbruņojums. Pēdējos divos kara gados vācu zinātnieki aktīvi darbojāsar atombumbu, kas tāpat kā "V-l", "V-2", zemūdenes ar "šnorheli" - gaisa pievadu, reaktīvās lidmašīnasun nevadāmās prettanku granātas "Faustpatro- ne" bija iekļauta "brīnumieroču" sarakstā. Par iespēju "V-l"izmantot kā atombumbas nesēju liecina tas, ka "urāna katla" sfēriskā apvalka diametrs bija 65 cm, betkopējā masa nepārsniedza 800 kg. Pēc lieluma un konfigurācijas atombumba bija bez grūtībāmievietojama "V-l" galvenajā nodalījumā.

Protams, lasītājam ir interesanti uzzināt, ar kādiem paņēmieniem angļi cīnījās pret "V-l". Sākumālikās, ka pret spārnotajām raķetēm vispār nav iespējams cīnīties. Vēlāk angļi diezgan sekmīgi iemācījāsnotriekt "V-l". Cīņa pret ballistiskajām raķetēm "V-2" bija problēma, un tā netika atrisināta līdz tamlaikam, kamēr angļu un amerikāņu karaspēks nebija pretinieku atspiedis līdz attālumam, kas pārsniedzaballistiskās raķetes "A-4" lidojuma tālumu. (Tagad situācija ir kardināli mainījusies. Tagad ir sistēmas,kas ļoti efektīvi spēj trāpīt ballistiskajos mērķos. Drošs līdzeklis cīņai pret mūsdienu spārnotajāmraķetēm praktiski nav izgudrots.)

Bezpilota lidmašīnu konstruēšana virzījās uz priekšu lēni. Konstruktoru grupa inženiera Georgijasvadībā poligonā "Penemūnde-West" vispirms projektēja pa radio vadāmu aerofotoizlūku arvirzuļmotoriem. Šāda lidmašīna tika radīta Mažino līnijas izlūkošanai, un 1939. gada jūlijā todemonstrēja hitleriskajai vadībai. Tomēr sliktās vadības sistēmas dēļ lidmašīna netika uzņemtabruņojumā.

Tad 1939. gada rudenī Aviācijas ministrija uzdeva firmai "Argus" konstruēt pa radio vadāmulidmašīnu - šāviņu, ko varētu raidīt pret angļu aizmugures objektiem. Tomēr firma nespēja nodrošinātvajadzīgo precizitāti un lidojuma tālumu - 560 km. Lai gan projekts tika noraidīts, konstruktori turpināja šīieroča izstrādāšanu.

Pēc Francijas okupēšanas stipri samazinājās attālums līdz Anglijai. 1941. gada jūlijā Aviācijasministrijas tehniskā pārvalde tika iepazīstināta ar vadāmu šāviņu, ko bija uzbūvējusi aviācijas firma"Fisiler" ciešā sadarbībā ar firmu "Argus".

No 1942. gada stacijā "Penemūnde-West" turpinājās tā konstrukcijas izstrādāšana, kas bija iekļautatāldarbības ieroču sistēmā ar nosaukumu "Fisiler Fi-103", kura vēlāk tika pārdēvēta par "V-l" ["Fau-1").Nosaukums atvasināts no vārda "Vergeltungswaffe" - atmaksas ierocis. Šo apzīmējumu izgudroja

Gebelss, un tam nebija nekā kopēja ar ieroča raksturu.Vadāmais šāviņš "V-l" nebija pirmais vadāmais šāviņš. Pirmā pasaules kara gados ASV armijas

konstruktori sadarbībā ar firmu "Sparry Gyroscope" uzbūvēja lidojošu bumbu "Bug". 1918. gada vidū tābija sagatavota ražošanai, bet palika nepabeigta. Darbs ar šo bumbu finansiālu apsvērumu dēļ tikapārtraukts tikai 1925. gadā. Lidojošā bumba darbojās ar iekšdedzes motoru un dzenskrūvi.

1942. gadā maskēšanās nolūkā vāciešu projekts ieguva nosaukumu "FZG" (no "Flugzielgerāt" -lidojošs mērķis zenītartilērijas vajadzībām). Gada vidū projekts tika iesniegts Aviācijas ministrijasvadībai. Konstrukcijas vienkāršība un samērā mazā izmaksa ("V-l" izmaksāja 60 tūkstošus marku, "V-2" -300 tūkstošus marku) guva lielu atsaucību, un tika parakstīta pavēle visiem spēkiem paātrināt vadāmāšāviņa radīšanu ar tādu aprēķinu, lai 1943. gadā to varētu uzņemt bruņojumā.

Projekts "FZG-76" kļuva par Aviācijas ministrijas galveno prioritāti, un tās kontrolē firmas "Argus"(motori), "Ascania" (vadības sistēma), "Fisiler" (planieris) un "Walter" (katapulta) pie tā strādājapaātrinātā tempā. 1942. gada decembrī notika planiera "FZG-76" izmēģinājuma palaišana no lidmašīnas"Focke-Wulf-200", bet 24. decembrī "V-l" tika veiksmīgi katapultēts no Pēnemindes 2,7 kilometrutālumā. "V-l" tehniskā ziņā bija precīza jūras torpēdas kopija. Pēc palaišanas šāviņš ar autopilotapalīdzību pa iepriekš noteiktu kursu lidoja noteiktā augstumā. Šāviņa vidējais attālums bija 240 kilometri,reģistrētais maksimālais attālums - 280 kilometri.

Turpat Pēnemindē, tikai stacijā "Penemūnde-Ost", sauszemes karaspēka daļas eksperimentēja ar "A"tipa ballistiskajām raķetēm, konkrēti - ar "A-4" ("V-2").

- Vācijas gaisa kara spēki, - Nirnbergas prāvā liecināja bijušais Vācijas bruņošanās ministrs AlbertsŠpērs, - bija noraizējušies, ka armija viena pati grib izdarīt uzbrukumus Londonai… Viņi protestēja pretto, ka armija pretendē uz spārniem… Sāncensība starp armiju un gaisa kara spēkiem jaunu bruņojumaveidu radīšanā īpaši izpaudās Pēnemindē. Antagonisms starp abiem bruņotajiem spēkiem izslēdza kopējupētījumu iespēju.

Aizsteidzoties mazliet priekšā, jāpiebilst, ka no 1943. gada pavasara arī Himlers sāka vērīgi sekotraķešu ieroča tapšanas gaitai. Viņš bija iecerējis šo ļoti ienesīgo lietu pārņemt savās rokās. Tā paša gadaseptembrī Himlera intrigu rezultātā par raķešu rūpnīcu celtniecības vadītāju tika iecelts SS brigadenfīrersKamlers. Tas tūlīt sāka denuncēt Dornbergeru, apsūdzot viņu kompetences trūkumā (galvenokonstruktoru!) un…sabotāžā. Protams, tieši ar tādiem paņēmieniem Himlers centās sev pakļaut raķešurūpniecību.

Vācijas gaisa kara spēku vadītāji nosargāja gan galveno konstruktoru, gan arī spārnoto raķeti kāekonomiski izdevīgāku un efektīvāku par "V-2". Kas tad īsti bija šis pašli- dojošais šāviņš? "V-l" fizelāžabija 7,6 m gara, diametrs - 0,82 m. Tā kopējā masa bija 2750 kg. Priekšgalā bija ievietota fugasa kaujasgalviņa ar 1000 kg (pēc citiem datiem - 700 kg) sprāgstvielas. Aiz kaujas galviņas bija novietota tvertnear 80 oktānu benzīnu. Pēc tās nāca divi ar stiepli aptīti sfēriski tērauda baloni ar saspiestu gaisu, kasnodrošināja stūru un citu mehānismu darbību. Astes galu aizņēma vienkāršots autopilots. Spārnu vēziensbija 5,4 m. Lidojuma augstums - no 200 līdz 2000 m. Pats interesantākais jaunums bija pulsējošs gaisareaktīvais dzinējs, kas bija iemontēts fizelāžas pakaļdaļā. Tas nodrošināja šāviņa ātrumu 550-560 kmstundā.

Pirmo pulsējošo gaisa raķešu dzinēju 1906. gadā izgudroja inženieris B. Karavodins Krievijā.Viņam tika izdota "privilēģija" Nr. 15 375. Dzinējs tika uzbūvēts 1907. gadā. Avīzes to raksturoja kā"aparātu, ar kuru iegūst pulsējošu ievērojama ātruma gāzu strūklu, kas rodas periodiskā degvielumaisījuma sadegšanas rezultātā". Dzinēja ideja it kā bija aizgūta no kāda pagājušā gadsimta frančupatenta.

"V-l" dzinēju 1930. gadā izgudroja inženieris Pauls Šmits, kuram armijas bruņojuma pārvalde kādulaiku sniedza finansiālu palīdzību. No 1934. gada pie aviācijas reaktīvā dzinēja sāka strādāt inženierugrupa F. Glosava vadībā.

Pulsējošie gaisa reaktīvie dzinēji, ko ražoja firma "Argus", sastāvēja no tērauda caurulēm, kaspakaļgalā bija atvērtas, bet priekšgalā noslēgtas ar plākšņu atspervārstiem, ko atvēra gaisa pretplūsmasspiediens. Kad gaiss, atvēris režģa vārstus, ieplūda caurulē, tajā radās paaugstināts spiediens. Tai pašālaikā tajā iesmidzinājās degviela, notika uzliesmojums, kura rezultātā izpletušās gropes iedarbojās uzvārstiem, tos aizvērdamas, un radīja velkmes impulsu. Pēc tam kad degšanas produkti bija izmesti pareaktīvo sprauslu, degšanas kamerā radās pazemināts spiediens un gaiss no jauna atvēra vārstus. Sākāsnākamais dzinēja darba cikls. Mimitē notika līdz 500 šādu ciklu. Degvielas patēriņš sasniedza 2,35 1/km.Tvertnes tilpums bija 570 1 benzīna.

Pulsējošajam gaisa reaktīvajam dzinējam obligāti vajadzīgs iepriekšējs ieskrējiens līdz minimālamātrumam 240 km stundā. To izdarīja slīpa palaišanas ierīce - caurule ar garenisku gropi (48 m garaValtera tvaika katapulta). Virzulim, kas kustējās šajā caurulē, bija izcilnis, ar kuru tas ieskrējiena brīdīsaāķējās ar šāviņu. Virzuli iedarbināja gāzes, kas radās ūdeņraža pārskābes sadalīšanās procesā. Tiklīdzdzinējs sāka darboties, "V-l" ātrums pieauga līdz 580 km stundā.

"V-l" notēmēšana uz mērķi tika izdarīta ar kompasu pēc iepriekš aprēķināta kursa. Pašlidojošajamšāviņam bija propellers, kas bija savienots ar apgriezienu skaitītāju. Nokļuvis virs mērķa, skaitītājs, kasbija noregulēts uz attiecīgu apgriezienu daudzumu, iedarbināja augstuma stūres mehānismu, un "V-l"vertikāli piketēja lejup. Mehānisms ieslēdzās arī tad, kad izbeidzās degviela. Kaujas lādiņš varējaeksplodēt kā iepriekš noteiktā augstumā, tā arī saduroties ar zemi.

Starp ballistiskās raķetes "V-2" un spārnotās raķetes "V-l" piekritējiem turpinājās bezkompromisacīņa, kaut arī personīgi starp viņiem valdīja draudzīgas attiecības. Jaunākie Aviācijas ministrijas pētījumirādīja, ka pašlido- jošie šāviņi ir lētāki nekā ballistiskās raķetes, bet zenītar- tilērija tos viegli notrieca."V-2" darbojās ar neparastu degvielu, bet "V-l" ar parasto benzīnu. Un tā tālāk. Tātad - priekšrokadodama pašlidojošajam šāviņam. Turpretim sauszemes karaspēka pavēlniecība uzskatīja, ka "V-2" irneatvairāms ierocis. Tā deklarēja, ka starp parasto lidmašīnu un vadāmo lādiņu nav nekādas principiālasatšķirības. Valsts tāldarbības ieroču komisija nolēma ražot abas ieroču sistēmas ar noteikumu, ka tolietošanā tiks ievērota sadarbība.

Vācu konstruktori "V-l" izstrādāšanas gaitā nespēja teorētiski aprēķināt šāviņa stabilitāti gaisā.Tāpēc bija nepieciešams tā izmēģinājums pilotējamā režīmā. Uz viena "V-l" uzmontēja pacelšanās unnolaišanās šasiju, pilota vietu un pilotēšanas iekārtu. Lidotāja kabīne bija tik niecīga, ka tajā varējaiesēsties tikai ļoti maza auguma cilvēks. Šāds pilots tika atrasts. Tā bija sieviete - Hanne Reiča. Viņaslidojums ar "V-l" deva iespēju noskaidrot stabilitātes defektus un tos novērst. Nosēšanās brīdī šāviņaātrums bija ļoti liels un beidzās ar avāriju. Lidotāja tika ievainota.

Interesanti piebilst, ka Hanne Reiča bija Hitlera mīlule. Kādu dienu viņš noskatījās Hannes virtuozālidojumā un bija sajūsmināts. Kā zināms, Ādolfs Hitlers savus spriedumus uzskatīja par galīgiem, tāpēcka ticēja savai misijai - veikt diženus darbus vācu tautas labā. Šī iemesla dēļ fīrera aprindu pārstāvjivisvisādi atbalstīja un saudzēja patiešām talantīgo lidotāju. Reizēm šī aprūpēšana nonāca līdz absurdam.Tā, piemēram, Hanne pabeidza pilnu mācību kursu lidošanai ar reaktīvo lidmašīnu ME-163, bet gandrīzpēdējā brīdī viņai atteica atļauju doties pirmajā patstāvīgajā lidojumā. Gērings lidotājai paskaidroja, kaviņa jau ir pirmā sieviete, kas lidojusi ar reaktīvo lidmašīnu, bet šīs lidmašīnas tik bieži avarē, kanedrīkst pakļaut riskam fīrera mīļoto piloti.

"V-l" spēja pārvarēt angļu pretgaisa aizsardzības sistēmu tika pārbaudīta ar trofejas lidmašīnu -angļu iznīcinātāju "Spitfire-Y", ko pilotēja vācu lidotājs, imitējot šāviņa pārtveršanu un iznīcināšanu. Betšī iemesla dēļ netika pienācīgi novērtēta angļu iznīcinātāju pretdarbības spēja: "Spitfire-Y" ātrums bijastipri mazāks par "Spitfi- re" jaunāko modifikāciju ātrumu, kā arī par iznīcinātāju "Mustang", "Tempest"un "Meteor" ātrumu. Vēlāk šī kļūda angļu iznīcinātāju aviācijai ievērojami palīdzēja cīnīties pretšāviņiem "V-l".

Vācieši pastiprināja teroristiskus uzlidojumus Lielbritānijai un pieņēma lēmumu par Anglijas

teritorijas apšaudīšanu ar raķetēm tāpēc, ka angļu aviācija bieži bombardēja Vācijas pilsētas. 1942. gada28. martā 234 angļu lidmašīnas bombardēja Lībekas ostu. Hitlers bija pārskaities. 14. aprīlī viņš pavēlējaVācijas gaisa kara spēkiem uzsākt pret Angliju agresīvu gaisa karu. Šai karā galvenais uzsvars tika liktsuz raķetēm, nevis lidmašīnām. Ge- belss savā dienasgrāmatā rakstīja: "Fīrers piekrīt, ka gaisa karā pretangļiem Vairāk jāvadās pēc psiholoģiskajiem nekā militārajiem principiem." Tālāk Gebelss piebilst, kaVācija dos triecienus katru nakti, kamēr angļiem izturēs nervi. Triecieni bija jāvērš pret kultūras centriem,kūrortiem un pilsētu iedzīvotājiem. "Tas dod lielu psiholoģisku efektu, un tieši tas pašreizējos apstākļos irvissvarīgākais… Nepieciešams to darīt iespējami plašā mērogā."

"V-l" sērijveida ražošana tika noorganizēta 1943. gada septembrī, kooperējot daudz rūpnīcu, kasizgatavoja atsevišķus agregātus. Galīgā montāža notika rūpnīcā "Volks- wagen " Fallerslēbenē. Firma"Fisiler" savās rūpnīcās Ka- selē inženiera R. Lusara vadībā ražoja spārnotā šāviņa izmēģinājumaparaugus un nelielu izmēģinājumu sēriju eksperimentāliem pētījumiem un raķešu karaspēka daļuapmācīšanai.

Angļu izlūkdienests jau 1942. gada pavasarī uzzināja, ka vācieši izmēģina raķetes, kas tiek ražotasBaltijā. Zinātniskās pētniecības centra atrašanai tika mobilizēta angļu aģentūra un dāņu partizānu aģentūra.Angļi zināja, ka Pēneminde ir svarīgs kara objekts. Anglijas gaisa kara spēku pavēlniecība ļoti biežisūtīja izlūklidmašīnas uz šo Baltijas jūras rajonu. Angļi, negribēdami vāciešiem atklāt savus nodomus,fotografēja visu piekrasti no Ķīles līdz Rostokai. Vācieši pilnīgi samierinājās ar angļu izlūko- tājiem, undrīz viens no tiem 1943. gada maijā nofotografēja "V-l" pirmo variantu.

Šis panākums saistīts ar gaisa fotoizlūkošanas darbinieces Bebingtones Smitas vārdu. Pētīdamafotoattēlus, kas bija uzņemti virs Pēnemindes, viņa vienā attēlā pamanīja izliektu ēnu, ko klāja baltsplankums burta T veidā. Savam priekšniekam viņa izteica pieņēmumu, ka izliektā ēna ir starta laukums,bet T veida plankums - lidmašīna, kas gatava palaišanai. Priekšnieks pavēlēja iztaisīt fotogrāfijasmaksimālu palielinājumu, kurā skaidri bija redzams starta laukums un neliela lidmašīna uz tā. Tā angļiatklāja vietu, kur notiek vāciešu eksperimenti ar raķetēm.

Tai pašā laikā sabiedrotajiem kļuva zināmi zviedru un dāņu zvejnieku stāsti par dīvaināmlidmašīnām, kas lido ar neparastu skaņu un ārkārtīgu ātrumu. Pēc tam viss Pēnemindes rajons tika no gaisanofotografēts. Iegūto datu pārbaude izgaisināja visas šaubas: Pēneminde ir vācu raķešu centrs!

Bet atklājumam bija arī sava priekšvēsture. Jau 1939. gada oktobra beigās (atgādināsim: Otraispasaules karš bija tik tikko sācies, un likās, ka Vācijas kara mašīnu nevienam nav pa spēkam apturēt)Anglijas jūras kara atašejs Oslo saņēma anonīmu vēstuli ar parakstu "Jūsu labvēlis, vācu zinātnieks".Autors rakstīja, ka viņa rīcībā ir vērtīgas ziņas par hitleriešu jaunākā slepenā ieroča izmēģinājumiem unviņš ir gatavs tās nodot angļiem. Anonīmais zinātnieks ierosināja: ja angļu izlūkdienestu šīs ziņas interesē,tad tam šī interese jādara zināma ar nosacītu signālu radiostacijas BBC pārraidē uz Vāciju. Patiešām,norādītajā datumā un laikā tradicionālajā pārraides ievadā atskanēja norunātais signāls, un 4. novembrī"In- telligence Service" saņēma ziņojumu, ka Pēnemindē tiek izmēģināta radiovadāma spārnota raķetekuģu iznīcināšanai, žiroskopiski stabilizējams raķetes šāviņš Mažino līnijas apšaudīšanai, divu tipuradiolokācijas stacijas, kā arī notiek pētījumi tālšāvēju raķešu jomā.

Vēlāk noskaidrojās, ka vēstuli rakstījis antifašists Hanss Kummerovs, kuram kā ekspertam bijapieejami daudzi noslēpumi. Vēstuli viņš bija pārsūtījis ar sievas un norvēģu antifašistu starpniecību.1942. gadā Kumme- rovu ģimeni gestapo apcietināja, bet 1943. gadā Hanss un Ingeborga Kummerovi tikasodīti ar nāvi.

Sakarā ar šo problēmu angļi pievērsās arhīvam un noskaidroja: trīsdesmito gadu sākumā aģentūrabija ziņojusi par profesoru Šmitu, kas piekrastē starp Dancigu un Kēnigsbergu izmēģinājis "raķešušāviņu" ar 130 kg sprāgstvielas. Ziņas par raķešu ieroča izstrādāšanu Vācijā aģentūra bija sniegusi līdz1934. gadam. Tika izdarīta arī vācu preses analīze, kurā bija lasāmi miglaini draudi par jauna ieročalietošanu. Viss tika izpētīts, bet… nekas netika darīts. Vēlāk angļu izlūkdienests aizbildinājās: tas noticis

tāpēc, ka viņiem nav vienota tehniskās izlūkošanas centra.Laika gaitā vāciešu izmēģinājumi Pēnemindē angļiem kļuva bīstami. 1943. gada 17. augusta vēlā

vakarā vācieši uzzināja, ka virs Baltijas jūras koncentrēti lieli Anglijas bumbvedēju aviācijas spēki. Totuvošanās lika domāt, ka angļi nolēnmši izdarīt masējošu uzlidojumu Berlīnei. Bet virs Rīgenes salasangļu lidmašīnas izmainīja kursu uz dienvidaustrumiem. 570 smago "Lancaster" un "Hali- fax" tipabumbvedēju armāda nometa pāri par 1500 t fu- gasa bumbu un ļoti daudz degbumbu. Tā sākās Anglijasgaisa kara spēku operācija, kuras koda nosaukums bija "Hydra ".

Tai pašā vakarā ģenerālis Dornbergers un konstruktors fon Brauns pieņēma mums jau pazīstamoievērojamo vācu lidotāju Hanni Reiču. Ģenerālis atgriezās mājās. Viņam nenāca miegs. "Gaiss bijatveicīgs," viņš raksta savos memuāros. Piepeši nakts klusumā sāka plosīties sprādzieni, drebēja logurūtis, iegaudojās sirēnas. Sākumā ģenerālis nodomāja, ka notiek jaunā ieroča izmēģināšana, bet tad tuvisprādzieni satricināja māju, ierējās ze- nītartilērija, un viss kļuva skaidrs: ienaidnieka aviācija bombardēPēnemindi.

Bombardēšanas mērķi bija izmēģinājumu stendi, ražošanas cehi un ciemats Uzedomas salā.Izmēģinājumu stacija "Penemunde-West" netika bombardēta, viss trieciens bija vērsts pret ostas,elektrostacijas un šķidrā skābekļa ražošanas rūpnīcas rajonu. Tika nogalināti 735 cilvēki. Gāja bojā arīdoktors Valters Tīls, kas vadīja dzinēju izstrādāšanu, un galvenais inženieris Valters. Arī celtnēm bijanodarīts liels posts. No 80 ēkām 50 bija sagrautas. Tiesa gan, bombardēšana nebija skārusi tādus svarīgusobjektus kā aerodinamiskā caurule, eksperimentālā laboratorija un izmēģinājumu laukumi. No 39barakām, kurās dzīvoja 12 000 strādnieku, 18 bija pilnīgi iznīcinātas. Ģenerālis Dornbergers pēc kararakstīja, ka bojā gājuši tikai "120 vācieši, pārējie bija krievi, poļi u.c.".

Pēneminde turpināja darbu pie raķetēm "V-l" un "V-2", tuvinādama to nodošanu ražošanai.18. augustā Berlīnei tika paziņots par angļu uzlidojumu. Gērings piezvanīja Vācijas gaisa kara spēku

priekšniekam Ješenekam un ģenerālpulkvedi apsūdzēja par to, ka viņš nav varējis noorganizētPēnemindes piesegšanu. Nākamajā rītā ģenerālis tika atrasts beigts. Viņš bija nošāvies. Līķim blakusgulēja pistole un zīmīte: "Es vairs nevaru strādāt blakus Gēringam. Lai dzīvo fīrers!" Arī angļi bijacietuši zaudējumus. 42 viņu lidmašīnas bija notriektas.

1943. gada 28. novembrī angļu izlūklidotājs ar lidmašīnu "Mosquito" uzņēma kursu uz Berlīni, lai tofotografētu no gaisa, bet pār pilsētu klājās mākoņi, un lidotājs pagriezās uz Baltijas jūras piekrasti. Viņšnofotografēja Svīnemindi, rezerves objektu, bet filma vēl nebija izlietota. Acīmredzot angļu izlūks kaut kobija dzirdējis par Pēnemindes noslēpumiem, tādēļ pagrieza lidmašīnu uz raķešu centru. Atšifrēdama šosPēnemindes uzņēmumus, tā pati Bebingtone Smita atklāja tādus pašus uzbērumus ar sliedēm, kādi bijakonstatēti Lamanša piekrastē. Tie bija nosaukti par slēpes tipa pozīcijām. Angļi saprata, ka raķešu draudino Pēnemindes atnākuši līdz piekrastei, un to asmens vērsts pret Lielbritāniju.

1943. gada novembra beigās steidzami tika izdarīta atkārtota fotografēšana. Angļu un amerikāņulidotāji Lamanša piekrastē un citās vietās atklāja tādus pašus neizprotamus slēpes veida objektus. Tie visibija orientēti uz Londonu. Vienā pozīcijā viņi konstatēja mazu, startam gatavu lidmašīnu, angļi to nosaucapar "Penemūnde-20". Tai pašā naktī Uzedomas salā starta pozīcijās tika atklāti vēl daži "V-l". Angļipārliecinājās, ka pašlaik spārnotie šāviņi viņiem ir bīstamāki par ballistiskajām raķetēm "V-2".

Anglijas gaisa kara spēku štāba priekšnieka vietnieks maršals Brotomlijs valdībai ziņoja: "Rodasaizvien vairāk informācijas, kas apstiprina, ka "slēpes" pozīcijas paredzētas bezpilota lidmašīnupalaišanai… Palaišanas iekārtas Padekalē un Somrnas-Sēnas rajonu pozīcijās orientētas uz Londonu, betŠerbūras rajona - uz Bristoli."

Sākot no 1943. gada 5. decembra, Lielbritānijas taktiskie gaisa kara spēki un bumbvedēju aviācija,kā arī ASV 8. stratēģiskā un 9. taktiskā gaisa kara spēku armija koncentrēja triecienus starta laukumiem.24. decembrī 672 lidojošie cietokšņi "B-17" uzbruka 24 "V-l" pozīcijām un nometa uz tām vairāk nekā1500 t bumbu. Visā decembrī uz 52 starta laukumiem tika nomests vairāk nekā 3000 t bumbu. Pēc angļu

datiem, 21 starta laukums bija iznīcināts vai nopietni sabojāts, 15 bija nedaudz bojāti, 6 bija palikušineskarti, bet 10 laukumu stāvoklis palika nenoskaidrots. Bombardēšana turpinājās līdz pat 1944. gadaaprīlim un izsita no ierindas lielāko daļu "V-l" starta laukumu.

Lai gan izlūkošanas informācija par "V-l" un "V-2" Anglijā vairojās, kaut cik detalizētas ziņas parvāciešu raķetēm angļi saņēma tikai 1944. gadā. Iepriekšējie dati bija diezgan pretrunīgi. Pat speciālāvaldības komiteja pēc šīm ziņām nevarēja ierosināt efektīvus cīņas līdzekļus pret "atmaksas ieročiem".

Tad angļi visiem spēkiem pievērsās pretgaisa aizsardzības sistēmas organizēšanai, lai nospārnotajiem šāviņiem pasargātu Londonu, Bristoli un tos rajonus, kuros koncentrējās sabiedroto spēki,kas gatavojās iebrukumam Normandijā. Jau 1943. gada decembrī Lielbritānijas pretgaisa aizsardzībaspavēlniecība sāka izstrādāt detalizētu, pret "V-l" uzbrukumiem vērstu plānu ar nosaukumu "Diver". Betapstākļi drīz lika izstrādāt jaunu plānu, kas paredzēja Anglijas pilsētu aizsardzību un tikko uzsāktosabiedroto spēku desanta operāciju piesegšanu no gaisa, - tas bija "Funkcionējošais "Diver" un"Overload" pretgaisa aizsardzības plāns". ["Overload" - pieņemts nosaukums operācijām, kas bijasaistītas ar desanta izcelšanu Normandijā.)

Jaunais plāns tika atzīts 1944. gada martā un ar dažiem nelieliem labojumiem stājās spēkā pēc trimmēnešiem, kad sākās "V-l" uzlidojumi. Pēc plāna bija jāizveido trīs pretgaisa aizsardzības robežas: piepirmās - ārējās robežas spārnotos šāviņus apkaros iznīcinātāji, pie otras - zenītartilērija, bet trešo robežusargās aizsprosta aerostati. "V-l" konstatēšanai plāns paredzēja izmantot jau esošo radiolokācijas stacijutīklu, kā arī īpašus novērotājus.

Acīmredzot katram politiskam un militāram notikumam ir sava intriga ar slepeno dienestu unaugstāko valsts amatpersonu piedalīšanos. Intriga vērpās arī ap "V-l", un to uzturēja simtiem redzamu unslēptu, godīgu un noziedzīgu, lielu un mazu notikumu. Un katrs notikums citādi ietekmēja kara un mieragaitu. Pieminēsim tikai dažas augstās politikas iezīmes, kas saistītas ar spārnotajām raķetēm.

Kad Vācija 1944. gadā centās tuvoties Lielbritānijai jautājumā par separāto mieru, angļi īpaši stingripastāvēja uz Vācijas karaspēka izvešanu no Francijas ziemeļiem. Kā zināms, tieši tur bija koncentrētasVācijas raķešu starta pozīcijas.

Tad, kad kļuva skaidrs, ka Vācijas totālais karš ved šo valsti pretim totālai iznīcināšanai, Turcijasslepenie dienesti ar dubultaģenta starpniecību Vācijai piegādāja su- perslepenas ziņas no Anglijasvēstniecības. Bez visa cita vācieši uzzināja ne tikai dienu, kad notiks angļu un amerikāņu karaspēkaiebrukums Normandijā, bet arī šīs operācijas nosaukumu - "Overload". Vācieši saprata, ka karšturpināsies vēl vismaz gadu (tā arī notika). Tai laikā fašistu augstākā vadība baidījās, ka tiks pieņemtsČērčila plāns, - ka angļu un amerikāņu karaspēks ielauzīsies Balkānos. Pēc vāciešu apsvērumiem, tādāgadījumā Vācijas dienvidaustrumu flangā izsistā roba dēļ viņu sakāve būtu nenovēršama jau 1944. gadapavasarī. Bet sabiedrotos acīmredzot vairāk uztrauca raķetes, vai tad citādi tie būtu koncentrējuši savustratēģisko aviāciju raķešu starta pozīciju bombardēšanai.

Turcijas rīcību acīmredzot noteica vēlēšanās novirzīt Vāciju no pašreizējā kursa un brīdināt par savunenovēršamu pāriešanu Rietumu sabiedroto nometnē, lai nodrošinātos pret Padomju Savienības draudiem.

Londonas pretgaisa aizsardzības rajona piesegšanu no gaisa nodrošināja 11. iznīcinātāju aviogrupa.Bija iespējams izmantot arī t.s. otros taktiskos spēkus, kas nodrošināja desanta operāciju un sauszemeskaraspēka daļu darbību kontinentā. Iznīcinātājiem vajadzēja cīnīties pret "V-l" no pozīcijas "patrulēšana"trīs zonās līdz 3600 metru augstumam. Reizē ar uzlidojuma sākšanos tika izsūtīta iznīcinātāju papildgrupa,kas patrulēja 1800 metru augstumā. Solenta šauruma un Bristoles virzienā, kur brīdinājumu paruzlidojumu bija iespējams saņemt laikus, "V-l" varēja iznīcināt, paceļoties gaisā no izejas pozīcijas"dežūra aerodromā".

Zenītartilērijas aizsegu pret "V-l" bija paredzēts organizēt aizsargājamo pilsētu pieejās apdraudētāvirziena pusē. Ar to netika izjaukta Londonas, Bristoles un Port- smutas rajona loka aizsardzība pretparasto lidmašīnu uzbrukumiem. Cīņai pret "V-l" no armijas tika saņemts lielgabalu papildinājums. Daļu

šo ieroču noņēma no tiem aizsardzības punktiem, kam nedraudēja tiešs "V-l" uzlidojums. Sākotnējā plānābija paredzēti 528 smagie, 804 vieglie zenītlielgabali un vairāk nekā 350 prožektori. Jaunajā pretgaisaaizsardzības plānā lielgabalu skaits tika samazināts.

Aerostatu aizsprostu bija paredzēts izvērst tūlīt aiz ze- nītartilērijas līnijas, ierīkojot 500 posteņus.Aerostatu posteņu līnija bija perpendikulāra "V-l" lidojuma maršrutam.

Visu cīņai pret "V-l" paredzēto pretgaisa aizsardzības līdzekļu izvēršana bija jāpabeidz 25 dienās.Aviācijas ministrija bija pārliecināta, ka varēs brīdināt Pretgaisa aizsardzības pavēlniecību mēnesi pirms"V-l" triecienu sākšanās. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, piebildīsim, ka īstenībā "V-l" uzlidojumiapgāza daudzus angļu pavēlniecības pieņēmumus, to skaitā arī paredzējumu par pirmā trieciena datumu.Trīs dienas pirms pirmā trieciena aviācijas pavēlniecība bija pārliecināta, ka "V-l" uzlidojumi navgaidāmi vēl vismaz trīs nedēļas.

1943. gada vasarā Francijas piekrastes joslā no Kalē līdz Šerbūrai 15-16 kilometru attālumā noLamanša krasta sākās grandioza būvniecība. Desmitiem tūkstoši t. s. Tota organizācijas strādnieku undarbinieki no franču firmām, kas vadīja būvdarbus, bija pārliecināti, ka viņi būvē Atlantijas valni -hitlerisko karaspēka daļu nocietinājumu līniju pret angļu un amerikāņu karaspēka iebrukumu. Patiesībāšeit tika būvētas fašistu raķešu starta pozīcijas. Kopumā celtniecības darbos bija iesaistīti 40 tūkstošicilvēku. Pēc plāna bija paredzēts iekārtot 96 pusaizsargātas (64 galvenie un 32 rezerves laukumi) un trīsaizsargātas starta pozīcijas. Aizsargātos starta laukumus pieprasīja pats Hitlers. To izskats fīreram likāsļoti iespaidīgs. Bez palaišanas iekārtas šais laukumos būvēja arī slēgtas telpas šāviņu uzglabāšanai,remontēšanai un pārbaudīšanai.

Tipiskā spārnoto raķešu "V-l" starta pozīcijā bija komandpunkts, noliktava 20 raķetēm, palaišanasiekārta (to uzglabāja izjauktā veidā) un raķešu apkalpes aizsegs. Lai karaspēka daļas laikus apgādātu arraķetēm, tika būvētas trīs stacionāras noliktavas, kur katrā varēja novietot 3000 "V-l", un astoņas laukunoliktavas pa 250 raķetēm katrā. Starp citu, līdz kara beigām nevienu noliktavu neizdevās līdz galamuzbūvēt. Angļu lidotāji bija atklājuši tieši šīs pozīcijas.

1943. gada pavasarī Cinnovices izmēģinājumu poligonā Ūzedomas salā sāka formēties 155.zenītartilērijas pulks. Par zenītartilērijas pulku tas tika nosaukts maskēšanās nolūkā. Tā bija pirmā raķešukaraspēka daļa. Tajā bija četri divizioni, katrā divizionā - četras uguns baterijas, viena apkalpojošā unviena apgādes baterija. Viena uguns baterija varēja pacelt spārnotos šāviņus no četrām starta pozīcijām.Par pulka komandieri bija iecelts pulkvedis M. Vahtels.

Vairāku iemeslu dēļ raķetnieku apmācības programma izjuka: mēnesī paredzēto 180 "V-l" raķešuvietā pulks septembrī saņēma tikai 14 vecā tipa raķetes, oktobrī - 38 uzlabotā tipa "V-l", bet no novembralīdz pat 1944. gada februārim pulks nesaņēma nevienu raķeti. Jāpiebilst, ka arī "V-l" un "V-2" ražošanasprogramma juka un bruka. Tā, piemēram, no 1943. gada augusta līdz 1944. gada jūlijam rūpnīcām bijajāsaražo 24 500 "V-l". No 1944. gada maija kaujas daļām katru mēnesi bija jāsaņem 5000 šī tipa raķešu.Dzīve pierādīja, ka šie aprēķini nav bijuši reāli. Atklājās, ka ražošanai nodotie raķešu projekti navpilnvērtīgi. Rūpnīca "Fisiler" vienā pašā septembrī saņēma vairāk nekā 150 papildinājumu un labojumuprojektam. Daudzas komplicētas detaļas (bet to bija desmitiem) vajadzēja taisīt no jauna. 3000 "V-l"ražošanai bija vajadzīgas 2000 tonnu zemoktāna degvielas un 4500 tonnu sprāgstvielas. Vācijasķīmiskajai rūpniecībai tas vairs nebija pa spēkam.

Vāciju var apskaust tai ziņā, ka tai bija tādi virsnieki kā pulkvedis Vahtels. Kaut arī viņam nebijanekādu praktisku iespēju apmācīt personālsastāvu, 1943. gada oktobra vidū Vahtels bija sagatavojis unnosūtīja uz Franciju pirmās sešas uguns baterijas. Pārējās baterijas aizkavējās speciālistu trūkuma unstarta pozīciju sliktā stāvokļa dēļ.

1943. gada decembrī Hitlers parakstīja direktīvu, kas noteica, ka visu veidu tāldarbības ieročuizmantošana pret Angliju tiek uzticēta 65. speciālo uzdevumu armijas korpusa vadībai, kas tieši pakļautaRietumu frontes pavēlniekam. Par korpusa komandieri tika iecelts artilērijas ģenerālleitnants E.

Heinemanis, par štāba priekšnieku - pretgaisa aizsardzības pulkvedis Valters. Korpusa sastāvā tikaiekļauts 155. zenītartilērijas pulks ("V-l"), 91. artilērijas pavēlniecība ("V-2"), sevišķi tālas darbībasartilērijas apakšvienība (acīmredzot Ņujorkas apšaudīšanai ar raķetēm "A-9/A-10", kas līdz kara beigāmnebija radītas). Korpusam operatīvi bija pakļauti divi iznīcinātāju aviācijas pulki (piesegšanai no gaisa),SS ģeodēziskais bataljons (raķešu trieciena precizitātes noteikšanai un šāvienu koriģēšanai), smagolielgabalu divizions uz dzelzceļa platformām (pozīciju un piebrauktuvju maskēšanai). Korpusa štābsapmetās Senžermēnā, Rietumu frontes pavēlnieka galvenās mītnes tuvumā (pēc citiem datiem - Parīzespriekšpilsētā Mezonā-Lafitā). Visu 1944. gada pirmo pusi štābs nodarbojās tikai ar "V-l". Kopējaisspārnoto šāviņu karaspēka daļu kareivju un virsnieku skaits sasniedza 10 000.

Visdedzīgāk 65. armijas korpusa radīšanai pretojās Gērings. Viņš pats gribēja komandēt spārnotāsraķetes "V-l". Tieši tāpēc viņš jau bija izdalījis speciālu aviācijas divizionu. Sapratis, ka viņa nodomsneizdosies, Gērings atteicās no korpusa štata izstrādāšanas. Šai Anglijas apšaudes sagatavošanas periodāarī starp sauszemes karaspēka pavēlniecību un SS karaspēka daļu pavēlniecību radās asas domstarpībasjautājumā par raķešu daļu operatīvo pakļautību.

Pēc korpusa noformēšanas Heinemanis devās inspekcijas braucienā pa "V-l" starta pozīciju rajonu.Ar lidmašīnu viņš aplidoja visas pozīcijas un nāca pie slēdziena, ka tās neatbilst vajadzīgajiem "V-l"kaujas darbības apstākļiem. Viņu neapmierināja ne aizsardzība, ne maskēšanās. Kad Heinemanisierosināja atteikties no gatavajām un vēl nepabeigtajām pozīcijām, Vācijas augstākajā militārajā vadībānotika tas pats, kas Gogoļa "Revidenta" mēmajā ainā.

Es kā armijas cilvēks ar cieņu izturos pret gudro militāro darbinieku ģenerālleitnantu E. Heinemani.Spriediet paši: ne katrs cilvēks ir spējīgs uz to, ko uzdrošinājās pateikt ģenerālis. Karš jau turpinās uzdzīvību un nāvi. Vācija novājināta. Uzskaitē ir katrs feniņš. Bet pēkšņi kāds nāk un paziņo, ka betonatonnas veltīgi iztērētas, slepenā ieroča starta pozīcijas nav derīgas, jo labi saskatāmas no gaisa un viegliiznīcināmas ar parastajām bumbām. Drosmīgajam ģenerālim tika jautāts: "Kā mēs to paziņosim fīreram unko piedāvāsim vietā?" Un viņš atbildēja: "Iesakiet viņam atteikties no šīm pozīcijām, bet imitēt darbuturpināšanu, lai maldinātu angļus." Ģenerālis saprata, ka var vinnēt naudu, bet zaudēt kauju.

Heinemanis ierosināja būvēt jaunas pozīcijas, tikai vienkāršota tipa, bez noliktavām, bet arpilnveidotām ka- tapultām. Pozīcijām jābūt maksimāli neredzamām un nomaskētām. 65. korpusakomandieris panāca, ka viņa priekšlikumi tika pieņemti.

1944. gada janvārī (pēc citiem datiem - martā] vācieši sāka būvēt jaunas, pilnveidotas startapozīcijas, kas bija labāk maskētas un drošākas pret gaisa uzbrukumiem. Jaunajās pozīcijās tika iekārtotitikai betonēti laukumi ka- tapultu uzstādīšanai un būvēti rūpīgi nomaskēti komandpunkti. Katapultasatveda uz pozīciju tikai pirms raķešu palaišanas sākuma un samontēja 48 stundas pirms pirmās raķetesstarta. 1944. gada maijā vienam šādam laukumam uzbruka angļu lidmašīnas "Typhoon". Bombardēšanasrezultāti bija samērā niecīgi. Ap 12. jūniju angļu izlūkdienestam bija zināmas tikai 66 pilnveidotāspozīcijas.

Bombardēšanas dēļ "V-l" palaišana uz zināmu laiku tika atcelta. 1944. gada martā angļiem kļuvazināms, ka vācieši sākuši būvēt jaunas, labāk noslēptas un tātad drošākas ("pilnveidotas") startapozīcijas. 27. aprīlī angļu izlūklidmašīnas pirmo reizi nofotografēja šīs jaunās pozīcijas. Pēc mēnešavienai no tām uzlidoja lidmašīnas "Typhoon". Taču bombardēšanas rezultāti bija ļoti niecīgi. Iznīcinātjaunos laukumus bija kļuvis grūtāk. Tie bija mazi un labi maskēti, "V-l" rezerves un to montēšanasdarbnīcas bija tālu cita no citas. Angļi saprata, ka bombardēšanai nebūs vēlamā rezultāta. Līdz 12.jūnijam viņi bija fiksējuši tikai 66 šādus laukumus. No 1943. gada augusta līdz 1944. gada septembrim uzatklātajiem vai šķietamajiem objektiem, kas bija saistīti ar "V-l" ražošanu un izmantošanu, tika nomestas97 838 tonnas bumbu.

Visi "V-l" kareivji un virsnieki tika pārģērbti Tota organizācijas strādnieku formas tērpos,pavēlniecībai ar pulkvedi Vahtelu priekšgalā tika piešķirti segvārdi. 155. pulks tagad saucās par

zenītgrupu "Kivil". Trīs veco noliktavu vietā alās iekārtoja jaunas. Jaunās starta pozīcijas iebūvējatuneļos, šahtās, tām pielāgoja ēkas apdzīvotās vietās.

1944. gada pavasari Hitlera galvenā mītne ar nepacietību gaidīja dienu, kad sāksies Anglijasapšaude ar raķetēm. Vahtela pulks martā bija gatavs dot pirmo triecienu. Vēl tika precizēti "V-l" kaujasdarbības plāni. Jau 1943. gada decembrī Vahtels bija ziņojis, ka Anglijas apšaudes aprēķini (72 "V-l"palaišana diennaktī no vienas pozīcijas) nav reāli. "Pirmkārt," Vahtels paskaidroja, "katrā pozīcijāglabājas tikai 21 raķete. 65. korpusa aizmugures dienestam nav pa spēkam piegādāt 51 "V-l", kad gaisupārvalda ienaidnieka spēki. Otrkārt, ja ievēro aprēķināto tempu - 72 raķetes diennaktī no 96 pozīcijām,vajadzīgi vismaz seši līdz septiņi tūkstoši raķešu. Ražotāji tādu daudzumu nevar nodrošināt. Treškārt, laiizturētu plānoto tempu, apkalpei ik pēc sešām minūtēm jāpalaiž nākamā raķete. Tas stāv pāri cilvēkumorālajiem un fiziskajiem spēkiem."

Izvērtējusi šos aprēķinus, pavēlniecība pieņēma lēmumu: katru dienu apšaudīt Angliju no 64pozīcijām 10 stundas (t. i., 2/3 no kaujas gatavajām pozīcijām). Šaušanas temps - 2 raķetes stundā. Tātaddiennaktī jāizšauj tikai 1280 "V-l".

1944. gada 1. martā 65. korpusa štābs sarīkoja komandējošā sastāva mācības par tematu: "Pēkšņstriecienuzbrukums Anglijai ar spārnotajām un ballistiskajām raķetēm, bumbvedēju aviāciju un tālšāvējuartilēriju". Pēc mācību nolikuma trieciens notika naktī. Ilgums - 6 stundas. Uzlidojumu starpbrīžos -traucējoša artilērijas apšaude. Aprēķini rādīja, ka sešās stundās no 56 palaišanas iekārtām pulks varpalaist 672-840 "V-l" uz Londonu un 96-120 uz Bristoli.

Uz šo mācību pamata tika sastādīts pirmā masu trieciena plāns. Triecienam bija jānotiek 1944. gada20. aprīlī - Hitlera dzimšanas dienā. Pēc šī plāna pret Angliju bija jāpalaiž 700 "V-l". Acīmredzot plānstika saistīts ar apsveikuma ziņojumu Hitleram. Jau no paša sākuma speciālistiem bija skaidrs, ka tas navreāls: līdz martam bija gatavi tikai 400 spārnoto šāviņu.

Kaut arī gatavošanās notika lielā slepenībā, angļi tomēr no savas izlūku aģentūras uzzināja, ka 155.zenītartilērijas pulks pārvests uz Franciju. Pēc Francijas ziemeļu teritorijas fotoizlūkošanas no gaisasabiedrotie sāka intensīvu "V-l" starta pozīciju bombardēšanu. No 1. janvāra līdz 12. jūnijam uz "V-l"starta laukumiem viņi nometa vairāk nekā 20 000 tonnas bumbu. Anglijas apšaudi ar spārnotajiemšāviņiem vāciešiem atkal vajadzēja atlikt uz vēlāku laiku, jo 1944. gada sākumā vairākums laukumu bijaizsists no ierindas.

1944. gada sākumā visi četri 155. zenītartilērijas pulka divizioni jau bija pārcēlušies uz Franciju.Apmēram 70 līdz 80 uzlaboto starta laukumu joslā starp Kalē un Sēņu bija gatavi lietošanai. To lielākādaļa bija notēmēta uz Londonu, daļa - uz Sauthemptonu. Vācu vilcieni ar raķešu ieroču kravu naktīssteidzās uz dažādiem starta pozīciju rajoniem.

1944. gada 16. maijā vērmahta augstākā virspavēlniecība izdeva pavēli par "V-l" kaujaspielietojumu: "…1) Anglijas apšaudi ar spārnotajiem šāviņiem un tālšāvēju artilēriju sākt ar jūlija vidu…3) Uzdevuma izpildīšanas kārtība: a) pret galveno mērķi - Londonu. Pilsētas apšaudi sākt pēkšņi, naktslaikā ar "FZG-76" tipa spārnoto šāviņu ("V-l") masveidīgu palaišanu, iepriekš aplēšot to nonākšanu piemērķa vienā laikā ar bumbvedēju aviācijas bumbu triecienu (galvenokārt degbumbas) un tālšāvējasartilērijas uguni, kas vērsta pret pilsētām, kuras ir tās darbības rādiusā. Pēc tam pāriet uz nepārtrauktiemtraucēšanas triecieniem Londonai diennakts tumšajā laikā. Dienās, kad laika apstākļi paralizē aviācijasdarbību, iespējami triecieni arī gaismas stundās… b) pavēle par triecienu pavēršami pret citiem mērķiemtiks dota attiecīgā laikā. 4) Šī uzdevuma izpildīšanai izmantot visus bumbvedēju aviācijas spēkus,uzskatot to par galveno salīdzinājumā ar citiem…"

11. jūnijā angļu pavēlniecība saņēma ziņu, ka pirms divām dienām uz rietumiem caur Beļģijuizbraucis vilciens ar spārnotajiem šāviņiem. Angļu lidotāji tai pašā dienā ziņoja, ka ap sešām slēpesveida būvēm novērojama liela ienaidnieka aktivitāte. Tomēr gaisa kara spēku pavēlniecība neorganizējatriecienu pret šīm starta pozīcijām un netika uzsākta pretgaisa aizsardzības pasākumu izvēršana atbilstoši

plānam "Diver".Līdz 12. jūnijam starta pozīciju rajonā bija koncentrēti 873 "V-l" ar nelielu degvielas daudzumu. 12.

jūnijā kaujas gatavībā bija 54 starta laukumi.12. jūnija vakarā vācu tālšāvēji lielgabali, kas bija uzstādīti Kalē rajonā, uzsāka neparasti spēcīgu

Anglijas teritorijas apšaudi pāri Lamanšam, lai novērstu angļu uzmanību no gatavošanās spārnoto šāviņupalaišanai. Par galveno apšaudes objektu bija izraudzīta Meidostauna - apdzīvota vieta dažus kilometrusno Lamanša piekrastes. Artilērija apšaudīja arī Otamu un Folkstaunu.

Pulksten četros naktī apšaude beidzās. Pēc dažām minūtēm virs Kentas novērošanas punkta ar asu,svelpjošu skaņu parādījās dīvaina lidmašīna, no kuras astes šļācās ārā spilgta gaismas strūkla. Lidmašīnanepikēja pie Kentas, bet aizlidoja pāri Daunsai. Ar apdullinošu sprādzienu tā nokrita zemē Svonskaumānetālu no Greisendas. Pulkstenis bija 4.18. Nākamajā stundā vēl trīs šādas lidmašīnas nokrita Kakfildā,Betnalgrīnā un Pletā. Šie sprādzieni Betnalgrīnā nogalināja sešus un ievainoja deviņus cilvēkus, bijasagrauts arī dzelzceļa tilts.

Ar to sākās tas karš, ko vācieši bija nosaukuši par "Ro- botoblitz" - par mehānismu karu (tur rodamskosmisko karu pirmsākums).

Atbilstoši pavēlei pirmajam uzbrukumam bija jāsākas ar zalvi no visām palaišanas iekārtām ar tāduaprēķinu, lai šāviņi sasniegtu Londonu pulksten 23.40. Pēc tam "V-l" palaišanai bija jānotiek ar neilgiemintervāliem līdz pulksten 4.45. Bija 13. jūnijs. 155. pulka komandieris divas reizes lūdza bombardēšanassākumu atlikt uz vēlāku laiku, jo neviena starta pozīcija nevarēja realizēt palaišanu agrāk par pulksten3.30. Bija 13. jūnijs.

Rezultātā 1944. gada 13. jūnija agrā rītā vācieši palaida tikai 10 "V-l". No tiem 5 sadragātas tūlītpēc starta, 4 sasniedza Anglijas dienvidu daļu, bet desmitā spārnotā šāviņa liktenis palika nezināms.Tātad ieroča tehniskās nesagatavotības dēļ iecerētais pēkšņais un koncentrētais trieciens neizdevās.

Arī angļi nebija uzdevuma augstumos. Saņēmusi pirmos ziņojumus par spārnoto šāviņu izvēršanu,Anglijas Pretgaisa aizsardzības pavēlniecība atturējās dot pavēli par aizsardzības līdzekļu iesaistīšanucīņā pret "V-l".

Kad kļuva skaidrs, ka mehānismu karš jau sācies, angļi no 13. līdz 15. jūnijam vairākas reizesbombardēja "V-l" uzglabāšanas vietas. Angļu un amerikāņu aviācijai izdevās iznīcināt ļoti daudz spārnotoraķešu, kas glabājās Parīzes tuvumā. Uzlabotos starta laukumus aviācijas uzlidojumi neskāra, lai gan bijazināms, ka tieši no tiem palaisti spārnotie šāviņi. Visus šāviņus, kas pēc nokrišanas nebija eksplodējuši,angļi centās ļoti rūpīgi izpētīt.

Pēc četrdesmit stundu pārtraukuma vāciešiem izdevās sākt intensīvāku apšaudi. 15. jūnijā pulksten22.30 viņi izšāva nelielu zalvi, bet pēc tās ar īsiem intervāliem "V-l" palaišanu turpināja līdz 16. jūnijam.Pavisam uz Londonu tika palaisti 244 spārnotie šāviņi un uz Sauthempto- nu 50 no piecdesmit pieciemlaukumiem. No šī skaita 45 šāviņi uzsprāga tūlīt pēc palaišanas. Angļu posteņi saskaitīja, ka Anglijusasnieguši 144 šāviņi un Londonu - 73.

16. jūnija rītā vācu izlūklidmašīna ziņoja, ka "rītausma virs Londonas ir gaišāka nekā līdz šim pēcvācu bumbvedēju aviācijas uzlidojumiem".

"Šī jaunā uzbrukuma forma," rakstīja Čērčils, "uz Londonas iedzīvotāju pleciem uzlika, kā liekas,daudz smagāku nastu nekā uzlidojumi no gaisa 1940. un 1941. gadā. Neziņa un sasprindzinājums kļuva parilgstošu parādību. Cilvēkus vairs nenomierināja ne dienas gaismas iestāšanās, ne mākoņu parādīšanās…Šī šāviņa aklais spēks cilvēkiem uz zemes iedvesa bezpalīdzības sajūtu."

Tikai 16. jūnijā parādījās pavēle par tūlītēju zenītartilērijas, prožektoru un aerostatu aizsprostapārgrupēšanu. Tika noorganizēta iznīcinātāju patrulēšana gaisā.

1944. gada 16. jūnijā pulksten divos naktī Londonas dienvidu nomalē iekaucās gaisa trauksmessirēnas. Vietējā pretgaisa aizsardzības dienesta biedri steidzīgi ieņēma posteņus. Daži pēkšņi gaisāpamanīja mazus spīdīgus punktiņus,.kas tuvojās zemei. To motori darbojās neparasti un ar pārtraukumiem.

"Tās ir sašautas vāciešu lidmašīnas," viens otrs nodomāja. Viena šāda "lidmašīna" tieši tobrīd parādījāsvirs Benstod Komonas. Pa ielu uz savu posteni steidzās rajona pretgaisa aizsardzības komandas loceklisDžons Aivss. Viņa acu priekšā "lidmašī- nīte" apklusa, liesma tās astes galā nozuda. Dīvainais lidaparātsstāvus nāca lejā. Pēc pāris sekundēm nodārdēja briesmīgs sprādziens. "Lidmašīna vedusi bumbas," Aivssnosprieda.

Ieradies postenī, viņš paziņoja par "lidmašīnas" nokrišanas vietu un izsauca ugunsdzēsēju komandu.Ugunsdzēsēji un sanitāri tur ieraudzīja milzīgu bedri un lidaparāta atlūzas. Lidotāju vai viņa mirstīgāsatliekas nevarēja atrast. Izrautā bedre ne ar ko neatšķīrās no parastas lidmašīnas avarēšanas vietas. Tainaktī uz Londonas dienvidu nomali nokrita vēl vairākas šādas "pundur- lidmašīnas". "Rīta pusē atskārtām,ka mums ir darīšana ar kādu jaunu ieroci. Mēs pāršķirstījām visas instrukcijas un rokasgrāmatas, bet paršo ieroci neatradām ne vārda. Tikai nākamājā dienā no avīzēm uzzinājām, kas tas par ieroci: tas bija "V-l", spārnotais šāviņš," Aivss vēlāk rakstīja savās atmiņās.

No 16. līdz 21. jūnijam, tātad piecas diennaktis, caurmērā 100 "V-l" uzlidoja Anglijas piekrastei. Notiem 30% iznīcināja aviācija, līdz 10% - zenītartilērija un daļa atdūrās pret aizsprosta aerostatiem. Arzenītartilēriju notriektie "V-l" gaisā neuzsprāga, bet, nokrizdami pilsētas robežās, eksplodēja uz zemes.Tie sagrāva ēkas un nogalināja cilvēkus. Tāpēc tika aizliegts spārnotos šāviņus notriekt virs pilsētas.

Patiešām, daži "V-l" pārlidoja pilsētai pāri un eksplodēja klajā vietā. Tomēr vairāk nekā pusespārnoto raķešu, kas bija tikušas pāri krasta līnijai, sasniedza galvaspilsētu.

Pirmie triecieni apstiprināja, ka Anglijai no raķetēm draud lielas briesmas. 18. jūnijā ar tiešutrāpījumu Ve- lingtonas kazarmām tika nogalināts 21 cilvēks. Pēc desmit dienām spārnotais šāviņš nokritauz Aviācijas ministrijas ēku un nogalināja 198 cilvēkus. Jūlija sākumā no "V-l" sprādziena Čelsijādzīvību zaudēja 124 cilvēki. Hitleriešu pavēlniecība gavilēja: vācu aģentūra ziņoja par atkal un atkaljauniem postījumiem un cilvēku upuriem.

Pēc tam kad viena spārnotā bumba uzsprāga 400 metru attālumā no Bakingemas pils un sprādzienarezultātā tika nodarīti lieli postījumi un nogalināti gandrīz divi simti cilvēku, ģenerālis Eizenhauerspavēlēja galvenos bumbvedēju aviācijas triecienus koncentrēt pret starta laukumiem. Šī uzdevumaveikšanai tika norīkoti 200 ASV gaisa kara spēku "lidojošie cietokšņi". Jūnija beigās objektus, kas bijasaistīti ar "V-l", jau bombardēja 40% sabiedroto bumbvedēju aviācijas. Bumbvedēji pievērsās citiemobjektiem tikai tais gadījumos, kad saņēma ekstrēmus pieprasījumus atbalstīt karaspēka daļas, kas izceļasNormandijā. Eizenhauers uzskatīja, ka cīņa ar vācu raķešu ieroci ir pats svarīgākais gaisa kara spēkuuzdevums.

Par bombardēšanas galvenajiem objektiem kļuva apgādes bāzes, turpretim starta laukumi tikanoteikti kā otrās kārtas mērķi. Vēlāk noskaidrojās, ka bumbvedēji intensīvi bombardējuši tādus objektus,kam ar raķešu ieroci nav nekāda sakara. Raķešu noliktavas tai laikā jau bija iekārtotas pazemē un tuneļos,un sabiedroto aviācija pret tām bija bezspēcīga.

"V-l" uzlidojumi turpinājās, un to intensitāte pat pastiprinājās. ASV gaisa kara spēku stratēģiskāsaviācijas pavēlnieks ģenerālis Spātss ierosināja bumvedēju triecienus koncentrēt uz raķešu montēšanasrūpnīcām un citiem objektiem, kas saistīti ar raķešu ražošanu. Lielbritānijas aviācijas galvenais maršalsTedlers uzskatīja, ka tikai ASV un Anglijas bumbvedēju aviācijas spēku koncentrēts trieciens visāmlidojošo šāviņu pozīcijām var dot jūtamu triecienu. Čērčila padomnieks zinātnes un tehnoloģijasjautājumos Lindemanis ierosināja izmantot bumbas ar aizdedzinošu maisījumu. Visus šos priekšlikumusEizenhauers noraidīja, jo tie negarantēja panākumus.

Apvienotā angļu un amerikāņu pavēlniecība ielaidās kompromisā un izstrādāja operācijas "Lakta"projektu. Pēc šī projekta lidmašīnas "B-17", kas savu laiku bija nokalpojušas, piepildīja ar deviņāmtonnām sprāgstvielas. Brīvprātīgi lidotāji tās pacēla gaisā un ievadīja kursā. Virs Anglijas teritorijaslidotāji ar izpletni lidmašīnas pameta. Tālāk "B-17" no iznīcinātājiem, kas tās pavadīja, pa radio tikanovadītas uz "V-l" pozīcijām. 4. un 6. augustā lidotāji mēģināja šādā veidā izdarīt triecienu raķešu

pozīcijām Sirakortē, Vatonē un Vīzernē. Bet tas nebija efektīvs.Vēlāk oficiālie ASV gaisa kara spēku pārstāvji atzina,6*3662 ka stratēģiskās aviācijas iesaistīšana cīņā pret "V-l" bijusi kļūda. Nelietderīgā un maz

efektīvā nelielo pozīciju bombardēšana atrāva ļoti daudz lidmašīnu no svarīgu objektu iznīcināšanasienaidnieka dziļā aizmugurē

Angļu pavēlniecībai kļuva acīm redzams, ka nav pietiekams tas virszemes līdzekļu daudzums, kasvērsts pret "V-l". Londonas pretgaisa aizsardzība tika pastiprināta ar baterijām, ko noņēma no citu pilsētuaizsardzības. 28. jūnijā "V-l" uzlidojuma atsišanā piedalījās 363 smagie un 522 vieglie zenītlielgabali,Karaliskā mehanizētā korpusa zenīttanki un raķešu iekārtas.

Tika pieņemts lēmums par aizsprosta aerostatu skaita palielināšanu divas reizes, par sadarbībaspastiprināšanu starp iznīcinātāju aviāciju un zenītartilēriju. Labos laika apstākļos iznīcinātāji samērāveiksmīgi cīnījās pret "V-l", toties sliktā laikā zenītartilērija darbojās efektīvāk par aviāciju. Tieši tādēļAnglijas Pretgaisa aizsardzības dienesta pavēlniecība aizliedza zenītartilērijai labos laika apstākļosapšaudīt "V-l", lai iznīcinātājiem nodrošinātu pilnīgu rīcības brīvību. Sliktos laika apstākļos pilnīgarīcības brīvība bija zenītartilērijai. Vidēji labos laika apstākļos iznīcinātāji darbojās pirmszenītartilērijas zonas. Sādi ierobežojumi zināmā mērā traucēja zenītartilērijas un iznīcinātāju artilērijassadarbību. Kā angļi paši atzina, tie neļāva panākt vajadzīgo efektu.

Tad tika izstrādāti pasākumi, kuru mērķis bija pretinieka maldināšana. Radās divi plāni. Abu plānumērķis bija viens - samazināt "V-l" trāpījumus Londonas centrālajos un bieži apdzīvotajos rajonos. Pirmāplāna uzdevums bija ar dubultaģentu starpniecību 65. korpusa komandas punktam nodot maldinošus datuspar spārnoto raķešu nokrišanas vietu. Aģenti vāciešiem ziņoja, ka precīzi trāpījuši mērķī tie "V-l", kasnebija aizlidojuši līdz Londonai. Turpretim ziņojumos par tiem šāviņiem, kas bija nokrituši pilsētascentrā, bija teikts, ka tie pārlidojuši pilsētai pāri. Angļu vēsturnieki uzskata, ka šis plāns bijis rezultatīvs:laika gaitā aizvien vairāk "V-l" neaizlidoja līdz Londonai vai arī eksplodēja tās dienvidu nomalēs.

Otrā plāna mērķis bija panākt, lai pretinieks pavērš triecienus pret pilsētām, kas ir dienvidos noLondonas. Tajās bija maz iedzīvotāju, un upuru no "V-l" sprādzieniem nebija daudz. Šai nolūkādubultaģenti ziņoja vāciešiem, ka šais pilsētās koncentrētas karaspēka vienības un daudz tehnikas. Tomērvācieši rīkojās stingri pēc Hitlera pavēles: šaut tikai uz Londonu. Vienīgi 8. jūlijā tika izdarīts spārnotoraķešu trieciens pret Sauthemptonu, taču pilsēta praktiski necieta.

Ar katru dienu palielinājās pārtverto "V-l" skaits. Daļu spārnoto šāviņu iznīcināja kuģuzenītlielgabali virs jūras šauruma. Tomēr ne mazāk par 25 "V-l" katru dienu sasniedza Londonu. Tādēļsteidzami kaut kas bija jādara, lai pastiprinātu pretgaisa aizsardzību. Angļiem kļuva zināms, ka vāciešiizmēģinājuši iespēju pārraut pretgaisa aizsardzību ar spārnotajiem šāviņiem, izmantojot sagūstīto"Spitfire-Y". Tai laikā jau bija parādījušies daudz ātrāki iznīcinātāji - "Tempest-Y" un "Spitfire-XIY".Bet to bija maz. No gaisa kara spēkiem pretgaisa aizsardzībai tika nodota iznīcinātāju "Mustang-III"eskadriļa. No visiem iznīcinātājiem, ko iesaistīja cīņā pret "V-l", tika noņemtas bruņas un nevajadzīgāārējā armatūra. Tā izdevās palielināt iznīcinātāju ātrumu par 50 km/h, tādēļ ātrumā lidmašīnas kļuvapārākas par spārnotajiem šāviņiem.

Jūras kara flote sāka palīdzēt pretgaisa aizsardzībai, norīkodama karakuģus uz Francijas piekrasti.Tie ieņēma pozīcijas 7 jūdžu attālumā no krasta ar 3 jūdžu intervālu. Kuģi brīdināja savus iznīcinātājuspar "V-l" tuvošanos ar signālraķetēm un gaismas šāviņiem. "V-l" lidojums no krasta līdz zenītuguns zonaiilga piecas minūtes, bet no tās līdz aizsprosta aerostatu līnijai - vienu minūti.

Izrādījās, ka vienīgi efektīvais "V-l" notriekšanas paņēmiens ir šāds: iznīcinātājs pietuvojasspārnotajam šāviņam no aizmugures, uzņem tādu pašu lidojuma virzienu un tad metas uzbrukumā. Dažipiloti pielidoja cieši pie spārnotā šāviņa un ar gaisa brāzmu to apgāza. Kāds poļu lidotājs atklāja, ka,lidojot blakus "V-l", ar lidmašīnas plakni var izsist no pozīcijas šāviņa spārnu. Pēc tam vai nu maināsšāviņa virziens, vai arī tas sāk piķēt un nokrīt pirms laika. Citi piloti pārņēma šo viltīgo izgudrojumu, bet

viņi neaizskāra "V-l" spārnu, viņi tikai ar spēcīgu gaisa pūsmu paaugstināja tā cēlējspēku. Lietodamsdažādus taktiskus paņēmienus, eskadriļas komandieris T. Berijs notrieca 57 "V-l". Kādā nakts izlidojumāviņam izdevās notriekt septiņus spārnotos šāviņus!

Kaut arī spārnotais šāviņš lidojuma laikā nespēj manevrēt, notriekt to ar zenītartilērijas uguni nebijaviegli. "V-l" lidoja ļoti ātri un nelielā augstumā, tāpēc bieži radās nepieciešamība strauji mainīt leņķus,bet tas apgrūtināja tēmēšanas staciju un zenītlielgabalu tēmētāju darbu. Mobilos lielgabalus angļi aizstājaar stacionāriem, kuriem stobra pagriešanu un pacēluma leņķi regulēja elektriskā piedziņa. Šie lielgabalibija aprīkoti ar automātiskiem detonatora iestatītājiem, tie šāva ļoti ātri un precīzi.

Lai palielinātu aizsprosta aerostatu efektivitāti, tika izmēģināti dažādi papildinājumi: tīkli, papīrapūķi, ūsas. Bet tie apgrūtināja aerostatu posteņu darbu, tādēļ no šādiem paņēmieniem vajadzēja atteikties.

Pats lielākais pasākums pretgaisa aizsardzības efektivitātes palielināšanā bija zenītartilērijaspārvietošana no Londonas priekšpilsētām uz piekrasti. Aizsprosta aero- stati palika līdzšinējās vietās.Rezultātā izveidojās divas iznīcinātāju aviācijas darbības zonas: pirms zenītartilērijas joslas jūras pusēun uz sauszemes - starp zenītartilērijas joslu un aizsprosta aerostatu līniju.

Pēc pretgaisa aizsardzības sistēmas pārgrupēšanas vienā nedēļā tika notriekts daudz vairāk "V-l"nekā jebkurā iepriekšējā nedēļā. Tagad vairākums spārnoto šāviņu iekrita ūdenī, nenodarīdami nekāduļaunumu iedzīvotājiem. 28. augusts kļuva par lūzuma dienu: no 97 "V-l", kas šķērsoja Lamanšu, 90 tikaiznīcināti, 4 sasniedza Londonu, bet 3 nokrita, nesasnieguši pilsētu. Iznīcinātāji virs jiiras notrieca 13 "V-l", virs sauszemes - 10, zenītartilērija virs jūras - 46, virs sauszemes - 19, aizsprosta aerostati sabojājadivus spārnotos šāviņus.

Tātad 1944. gada augustā, kad Londonas apšaude ar "V-l" sasniedza visaugstāko robežu, Anglijaspretgaisa aizsardzība guva vislielākos panākumus: līdz pilsētai aizlidoja tikai daži spārnotie lādiņi.

Septembra sākumā apšaudes intensitāte samazinājās, jo angļu un amerikāņu karaspēka vienības bijaieņēmušas lielāko daļu rajonu, kuros bija starta laukumi. Bet daļu pozīciju vācieši šai laikā jau bijapārcēluši uz Holandes dienvidrietumu rajoniem. Turklāt "V-l" palaišanai bija pielāgoti bumbvedēji "Xe-lll". Jau 1944. gada 8. jūlijā dažas šādas lidmašīnas, kas bāzējās Holandē, izdarīja "V-l"triecienuzbrukumu Londonai no austrumu puses. Tāpēc angļi pagarināja zenītartilērijas piesegšanas līnijuuz ziemeļiem. Četrstūrī starp Ročesteru, Vitsteblu, Klak- tonu un Čelmsfordu tika izvērsti 208 smagielielgabali, 582 mazkalibra lielgabali un 108 raķešu iekārtas. Aizsprosta aerostatu josla tika paplašinātalīdz Greivzendai.

"V-l" palaišana no bāzes lidmašīnām "Xe-lll" bija ļoti sarežģīta operācija, tādēļ daudzi šāviņinolaidās zemē, nesasnieguši piekrasti.

1944. gada 5. septembrī vācu lidmašīnas, kas bāzējās Holandē, pret Angliju palaida pēdējos 9 "V-l". Pēc tam šī aviācijas daļa, kuras rīcībā bija "Xe-lll", tika pārcelta uz Rietumvāciju. Iestājās klusums, unangļi nosprieda, ka "spārnoto murgu laiks" beidzies. Tomēr 16. septembra rītausmā "V-l" uzlidojumiatsākās no jauna. "Xe-lll" atkal palaida pret Londonu 9 "V-l". Trīs no tiem notrieca iznīcinātāji, divus -patruļkuģi. Šie un nākamie uzlidojumi apgāja zenītartilērijas un aerostatu joslas kreiso flangu, tādēļangļiem vēlreiz vajadzēja aizsardzības joslas līniju pagarināt uz ziemeļiem. Jau oktobrī iecirknī no Ro-česteras līdz Greit Jārmutai bija izvietoti 500 smagie un 500 vieglie zenītlielgabali.

Angļiem radās jaunas grūtības: zenītartilērijas josla pietuvojās galvenajam angļu un amerikāņubumbvedēju bāzēšanās rajonam un biežie lidmašīnu lidojumi pār šo zonu sarežģīja zenītnieku cīņu pret"V-l". Arī iznīcinātājiem bija savas problēmas: "V-l" izplūdes gāzu liesma gan bija labi saskatāma, tačugrūti bija noteikt distanci līdz spārnotajam šāviņam. Tādēļ pirmo reizi pretgaisa aizsardzības iznīcinātājuaviācijas vēsturē angļi sāka izmantot lidmašīnas ["Mosquito") "Xe-lll" tiešai iznīcināšanai palaišanasrajonos. Bet arī tas nebija viegli. Nesēj- lidmašīnas "Xe-lll" augstāk par 600 metriem nelidoja unuzturējās gaisā tikai īsu brīdi - tikai tik ilgi, cik bija nepieciešams "V-l" palaišanai. Pēc angļu lidotājuziņojumiem, tika notriektas 20 un sabojātas 4 nesējlidmašīnas. Bumbvedēju uzlidojumi "Xe-lll" bāzēšanās

aerodromiem nebija diezin cik rezultatīvi.1944. gada beigās, naktī pirms Ziemassvētkiem, vairāk nekā 50 "Xe-lll" mēģināja apiet

zenītartilērijas un aerostatu aizsega ziemeļu flangu. Uzbrukums bija vērsts pretMančestru, kur pretgaisa aizsardzība bija ievērojami vājāka par Londonas aizsardzības sistēmu. No

37 spārnotajām raķetēm, kas bija pārlidojušas pār piekrastes zonu, tikai 18 sasniedza Mančestras rajonu.Viena eksplodēja pilsētā, pārējās - 15 kilometru rādiusā ap pilsētu.

Vēlāk vācieši pavērsa "V-l" triecienus arī pret agrāk okupēto valstu pilsētām: pret Parīzi,Antverpeni, Lježu un Briseli. Jaunāko "V-l" konstrukciju analīze liecināja, ka vāciešus nodarbina "V-l"darbības attāluma palielināšanas problēma. Beļģijas teritorijā eksplodējušu spārnoto šāviņu šķembasrādīja, ka "V-l" korpusi izgatavoti no daudz vieglāka materiāla, bet degvielas ietilpība palielināta. Šādišāviņi, ja tos palaida no Holandes teritorijas, varēja sasniegt Londonu.

Angļi no gaisa nofotografēja visu Holandes dienvidrietumu daļu, lai atklātu starta pozīcijas. Unpatiesi - Hāgas un Roterdamas rajonā viņi konstatēja trīs "V-l" pozīcijas. Tāpēc pretgaisa aizsardzība tikapastiprināta ziemeļu virzienā. Bez tam Beļģijas teritorijā tika izvērsts radiolokācijas staciju tīkls, lailabāk varētu konstatēt "V-l" parādīšanos. 3. martā sākās spārnoto šāviņu uzlidojumi Anglijai noHolandes teritorijas. 1945. gada 29. martā Anglijā nokrita pēdējais šāviņš "V-l". No 125 "V-l", kas tikapalaisti no Holandes teritorijas, Londonu sasniedza tikai 13 spārnoto šāviņu.

Jāatzīst, ka pirms Otrā pasaules kara vislielākos panākumus radiolokatīvajā izlūkošanā bija guvusifašistiskā Vācija. Jau 1941. gada vidū tās bruņoto spēku rīcībā bija radiolokācijas stacijas, kas spējaprecīzi noteikt lidmašīnu atrašanās vietu un attālumu līdz tai. Ar šādām radiolokācijas stacijām vāciešikontrolēja visas gaisa trases ziemeļu un rietumu Eiropā. Tieši tāpēc vācieši sāka notriekt ļoti daudzpretinieka lidmašīnu.

Viens no svarīgākajiem posteņiem, kurā darbojās radiolokācijas stacija, bija d'Antifēra ragā pieHavras. 1942. gada 27. februārī, pusnaktī, angļu diversantu desantvienība negaidīti uzbruka šim postenim.Apsardze un apkalpojošais personāls tika nošauts, īpaši svarīgas ierīces nomon- tētas, viss pārējais -nofotografēts. Angļi laimīgi atgriezās mājās. Tieši šīs radiolokācijas stacijas, ko angļi izstrādāja līdzgalam, kļuva par galvenajiem priekšposteņiem, kas viņus brīdināja par lidojošo šāviņu tuvošanos.

Kad vācu virspavēlniecības galvenajā mītnē pienāca /.iņa par angļu diversantu pārdrošo unnekaunīgo akciju, Hitlers spēra vai zemes gaisā. Ar šo notikumu sākās admirāļa Kanārisa, vācu armijasizlūkdienesta šefa, karjeras noriets.

Vāciešu spārnotās raķetes nodarīja Anglijai lielus zaudējumus: tika iznīcināta 24 491 dzīvojamāmāja, 52 293 ēkas bija tiktāl sagrautas, ka dzīvošanai vairs nebija izmantojamas. Tika nogalināti 5864cilvēki, smagi ievainoti 17 197 un viegli ievainoti 23 174 cilvēki. Caurmērā katrs Londonu un tāsapkārtni sasniegušais spārnotais šāviņš bija nogalinājis vai smagi ievainojis 10 cilvēkus. Bez Londonasbombardēšanā bija cietusi arī Portsmuta, Saut- hemptona, Mančestra un citas Anglijas pilsētas.

Cīņa ar lidojošajiem šāviņiem, kā atklājās, bija grūts uzdevums. Būtībā aizsprosta aerostati bijaLondonas aizsardzības pēdējā robeža. Kaut arī aerostatu pretošanās bija pasīva, pret to trosēm atsitās 231spārnotais šāviņš. Turklāt visvairāk šāviņu tie notrieca tai periodā, kad bija visspriegākā apšaudesintensitāte, bet aviācijas un zenītartilērijas spēki pārgrupējās.

Pēc amerikāņu kara speciālistu domām, ja vāciešiem būtu izdevies pilnveidot savus "V-l" sešusmēnešus agrāk un pavērst tos pret desanta vienību un līdzekļu koncentrēšanās rajoniem, angļu unamerikāņu karaspēka vienību ielaušanās Francijā būtu bijusi stipri apgrūtināta vai pat neiespējama.Turpretim pēc padomju speciālistu domām, "V-l" uzlidojumi nevarēja izjaukt sabiedroto desantaizcelšanos Ziemeļfrancijā, jo tie bija stipri izkliedēti un to kaujas lādiņu spēks samērā mazs. Lai kā, tomērsaglabājušās fotogrāfijas, kurās redzami angļu un amerikāņu desanta kuģi ar paceltiem aizsprostaaerostatiem.

Vācijas diplomātiskās attiecības ar Zviedriju pasliktinājās, tādēļ Hitlera bruņoto spēku pavēlniecība

plānoja zviedriem par to atmaksāt - bombardēt ar raķetēm Stokholmu. Vērmahta operatīvās vadības štābadokumentā Nr. 8803/45, kas datēts ar 1945. gada 5. janvāri, teikts: "Militārais atašejs Stokholmā savāziņojumā, kurā novērtēts stāvoklis 13.12.1944. g., kategoriski un acīmredzot pamatoti norāda, ka 1944.gada laikā ievērojami pieaugušas aizdomas par iespējamo Zviedrijas iestāšanos karā pret Vāciju, it īpašipēc tam, kad ģenerāli Terneli nomainījis ģenerālis Jungs. Šis apstāklis ļauj no jauna izvirzīt priekšlikumu,ko jau agrāk ierosinājusi kvartirmeistara daļa. Tās priekšlikums paredz uzbūvēt nedaudz starta laukumuspārnotajiem šāviņiem "V-l" un raķetēm "V-2", kas pavērstas pret Stokholmu. Jādomā, ka šāds pasākumsZviedriju iebiedētu…"

Analizēdama izlūkdienesta ziņojumus, padomju pavēlniecība secināja, ka iespējami hitleriešumēģinājumi ar spārnotajiem šāviņiem "V-l" apšaudīt PSRS lielākās pilsētas un rūpniecības centrus. Šādidraudi pirmām kārtām attiecās uz Ļeņingradu un Urālu rūpnīcām. Ļeņin- gradu vācieši plānoja apšaudīt ar"V-l" no Igaunijā izvērstiem starta laukumiem, bet rūpniecības centrus - no ne- sējlidmašīnām "Xe-lll".1944. gada vasarā, kā zināms, lielākā daļa Baltijas un Somijas un daļa Karēlijas bija okupēta. Raķešutriecienus pret objektiem Padomju Savienībā ieteica izmantot SS karaspēka vienību vadība. "Bijaparedzēts bombardēt Kuibiševas, Čeļabinskas, Mag- ņitogorskas industriālos kompleksus, kā arī rajonusaiz Urāliem," vēlāk savos memuāros atzīmēja bijušais SS grupenfīrers V. Šellenbergs. Citā vietā viņšpiebilst, ka trieciens tika plānots arī pret Doņeckas ogļu baseinu.

Lai realizētu šo plānu, bija nepieciešams palielināt šāviņa lidojuma tālumu, nodrošināties pretpadomju pretgaisa aizsardzības sistēmu un paaugstināt trāpījuma precizitāti, tādēļ hitleriskā pavēlniecībanolēma izmantot t. s. nāviniekus - lidotājus, kas labprātīgi dodas nāvē. Slavenais Oto Skorcēni jau bijaparakstījis pavēli savervēt un apmācīt 250 šādu cilvēku.

"Ja mums būtu iedots pietiekami daudz lidmašīnu," savās atmiņās turpina Šellenbergs, "mēs būtuvarējuši dot loti stiprus triecienus krievu rūpniecības objektiem. Šo operāciju sagatavošanas plāns jaubija pabeigts, un mēs izmēģinājām spārnoto šāviņu "V-l", ko uz izraudzīto rajonu nogādāja smagaisbumbvedējs un notēmēja tieši uz mērķi lidotājs, tā saucamais nāvinieks. Šai laikā jau bija sagatavotidaudzi nāvinieki, kuri gaidīja, kad viņiem pavēlēs izpildīt pēdējo uzdevumu."

Padomju Savienība sāka steidzīgu pretgaisa aizsardzības sistēmas pārkārtošanu. Galvenāvirspavēlnieka mītne pavēlēja artilērijas pavēlniekam N. Voronovam darīt visu nepieciešamo, laiĻeņingradu un citas pilsētas aizsargātu pret "V-l" triecieniem. 1944. gada 19. jūlijā artilērijas karapadome apstiprināja un izsūtīja pretgaisa aizsardzības karaspēka daļām "Pagaidu norādījumus cīņai pretspārnotajiem šāviņiem".

1944. gada 10. augustā Ļeņingradas Pretgaisa aizsardzības armijas kara padome apstiprināja plānu,kas noteica aviācijas un zenītieroču izvēršanu ienaidnieka spārnoto šāviņu uzbrukuma gadījumā. 22.septembrī visām pretgaisa aizsardzības karaspēka daļām tika izsūtīti "Norādījumi cīņai pret spārnotajiemšāviņiem".

Ļeņingradas pretgaisa aizsardzības armijas atbildības zonā tika izveidoti divi sektori: ziemeļrietumuun dienvidrietumu sektors. Pretgaisa aizsardzības līdzekļi bija sadalīti pa zonām: pirmajā zonā -zenītartilērija, otrajā - aizsprosta aerostati, trešajā - iznīcinātāju aviācija. Pret "V-l" bija norīkoti četriiznīcinātāju pulki, vairāk nekā 100 zenītartilērijas bateriju (418 lielgabali) un pāri par 200 aizsprostaaerostatu. Pretgaisa aizsardzības zonas kopējā platība sasniedza 70-100 km.

Zenītartilērijas kaujas ierindas blīvums tika veidots ar tādu aprēķinu, lai ne mazāk kā trīs baterijasreizē varētu vērsties pret vienu un to pašu mērķi. Iznīcinātāju aerodromi tika pārcelti ievērojamā attālumāno Ļeņingradas tai virzienā, no kura bija gaidāmi spārnoto raķešu uzlidojumi. Pulki saņēma jaunākā tipalidmašīnas un radiolokācijas stacijas. Iznīcinātāju aviācijas 2. Ļeņingradas gvardes korpusa komandierimtika uzlikts par pienākumu "gadījumā, ja Ļeņingradai uzbrūk spārnotie šāviņi, ar savu rīkojumu papildusizsūtīt iznīcinātājus uz tālākajām gaidīšanas zonu pieejām".

Aizsprosta aerostati tika izvietoti pēc jaunas, neparastas shēmas. Aerostatu posteņus izcēla ārpus

pilsētas un sablīvēja. Intervāls starp tiem bija 300-400 metru un pacelšanas augstums - līdz diviemkilometriem. Tādā veidā aizsprosta blīvums bija 6-7 troses uz katru frontes kilometru, turklāt aerostatuzonas dziļums sasniedza astoņus kilometrus. Aerostati tika pacelti tādās priekšpilsētās kā Ozerkova,Oļgina, Uricka, Ļevašova, Lahti, Streļni un uz baržām Somu jūras līcī. Atšķirībā no parastās aizsprostaaerostatu aizsardzības ierindas, kas praktizēta Londonas aizsargāšanā, krievu aerostatiem bez galvenāspiesaistes troses bija divas sānu atsaites. Tika ievērojami sablīvētas arī gaisa novērošanas, izziņošanasun sakaru sistēmas kaujas ierindas. 86 novērošanas posteņi un 5 radiolokācijas stacijas nodrošinājatrauksmes izziņošanu brīdī, kad pret Ļeņingradu raidītais šāviņš vēl bija 120 kilometru attālumā nopilsētas.

Drīz kļuva zināms, ka "V-l" triecieni draud ne tikai Ļeņingradai, bet arī Maskavai, tādēļ augstākāsvirspavēlniecības galvenā mītne izdeva pavēli valsts pretgaisa aizsardzības karaspēka daļu vienību unapvienību komandieriem organizēt cīņu pret spārnotajiem šāviņiem. Iespējamos "V-l" maršrutu virzienosveidojās dziļi ešelo- nēta pretgaisa aizsardzība. Tā bija jāiesaista kaujas darbībā pēc īpašiem plāniem.Šādi plāni bija Maskavas Sevišķajā, Ļeņingradas un Baku pretgaisa aizsardzības armijās un citāspretgaisa aizsardzības karaspēka daļu apvienībās. 1944. gada 23. oktobrī notika Maskavas Sevišķāspretgaisa aizsardzības armijas štāba vadošā sastāva un divīziju štābu priekšnieku mācības par "V-l" tipaspārnoto šāviņu taktiskajiem un tehniskajiem datiem un cīņas paņēmieniem pret šiem ieročiem. 2.decembrī notika visu Maskavas Sevišķās pretgaisa aizsardzības armijas daļu mācības, lai noslīpētukaravīru prasmi atvairīt "V-l" uzlidojumus.

Ļoti bīstami bija arī citi spārnotie bezpilotu aviācijas kaujas līdzekļi, ko bija izstrādājuši vācukonstruktori. Tā, piemēram, 1943. gada 9. septembrī vācu jūras bumbvedēju "Do-217" eskadriļa ar ļotiprecīziem trāpījumiem bombardēja itāliešu karakuģus no vairāk nekā 8 kilometru augstuma, kaszenītieročiem nav aizsniedzams. Divas vadāmās bumbas "PC 1400X" ("Friz X" kaujas daļas masa - 1400kg) nogremdēja līnijkuģi "Roma". Stipri tika sabojāts līnijkuģis "Italia". Kara vēsturē pirmo reizi tikaizmantots ultraprecīzs ierocis, ko tagad sauc par vadāmo aviācijas bumbu.

Sakarā ar to Padomju Savienības pretgaisa aizsardzības 1. iznīcinātāju armija izveidoja trīs karadarbības joslas cīņai pret "V-l" un "Xe-293" tipa vadāmajām aviācijas bumbām (planierbumbām).Steidzīgi bija jāizstrādā arī pasākumi cīņai pret sapārotajiem gaisakuģiem. Šie novecojušas konstrukcijasbumbvedēji, kas bija pielādēti ar sprāgstvielu un pārī ar iznīcinātāj lidmašīnām, 1945. gada 12. aprīlīpirmo reizi tika raidīti kaujā pret padomju karaspēka daļām, kuras forsēja Oderu. Efektīvs līdzeklis cīņāpret šādiem spārnotiem mērķiem bija aizsprosta aerostati.

Vācieši joprojām pilnveidoja savus raķešu ieročus. Startam jau bija sagatavotas ballistiskās raķetes"V-2". Bija ieplānots uzbrukums Ņujorkai ar raķetēm "A-9/A-10"; gandrīz gatavas bija raķetes"Wasserfall" ("V-3") un "Tai- fun", tālšāvēja pulverraķete "Reinbote". Baltijas jūrā pēc projekta"Lafferenz" tika izmēģināts "V-2" starts no speciāliem konteineriem, ko buksēja zemūdenes. 1944. gada 2.augustā V. Čērčils uzstājās ar runu parlamenta apakšnamā. Viņš paziņoja, ka bez "lidojošajām bumbām"tuvākajā laikā Anglija var piedzīvot ballistisko raķešu uzbrukumu. Patiešām, 1944. gada 8. septembrī virsLondonas nogranda apdullinošs sprādziens, kas izklausījās pēc pērkona dārdiena. Tā bija pirmā raķete"V-2", kas eksplodēja Čīzvikas rajonā.

Starp citu, daudziem nav zināms, ka pirmās ballistiskās raķetes tika palaistas nevis uz Londonu, betuz Parīzi. 6. septembrī Francijas galvaspilsētas virzienā izlidoja divas raķetes. Viena līdz Parīzeineaizlidoja, bet otra eksplodēja pilsētā. Bet par šo notikumu nekas netika paziņots.

Šīs raķetes tapšanas gaita un angļu cīņa pret šo ieroci ir pilnīgi cita Otrā pasaules kara vēstureslappuse, un par to jāstāsta atsevišķi. Bet šeit mēs vēl pastāstīsim par fašistiskās Vācijas raķešuprogrammas beigām.

1945. gada janvārī Vislas-Oderas operācijas ietvaros sākās straujš padomju karaspēka uzbrukums.Vācieši savu raķešu centru pārcēla uz Nordhauzeni. Interesanti, ka vācieši jau bija izdarījuši divus savas

starpkontinentālās raķetes izmēģinājumus. Padomju armijas uzbrukums viņiem neļāva izdarīt triecienupret ASV. Nordhauzenē pilnā sparā turpinājās "V-l" un "V-2" ražošana. 3. aprīlī raķešu ieroču 5. armijaskorpusa (tā janvārī bija pārdēvēts 65. armijas korpuss) komandieris ģenerālis Kamlers saņēma Himlerapavēli svarīgākos "atmaksas ieroča" speciālistus 110 Nordhauzenes pārcelt uz "Alpu cietoksni". Pirmsevakuācijas SS karaspēka daļas sabojāja visu rūpnīcas iekārtu un noslepkavoja apmēram 30 tūkstošuskara- gūstekņu un politisko cietumnieku, kas strādāja rūpnīcā.

Svīnemindes ostu un Ūzedomas salu kopā ar Pēne- mindi 1945. gada 5. maijā ieņēma 2.Baltkrievijas frontes karaspēks, ko komandēja maršals Rokosovskis. Pašu Pē- nemindi triecienuzbrukumāieņēma majora Vavilova apakšvienības, un majoram bija jāatbild par atlikušās iekārtas saglabāšanu.Vācu konstruktori un plānotāji, kas nebija ieskaitīti "svarīgāko speciālistu" grupā, evakuējās uz Bavārijujau pirms karaspēka ienākšanas. Klīda valodas, ka SS un SA vienībām bija uzdots šos cilvēkus iznīcināt,ja zināmā situācijā padomju karaspēks viņus varētu saņemt gūstā.

Tai pašā laikā amerikāņu karaspēks ieņēma pazemē iebūvētu raķešu rūpnīcu netālu noNīderzaksverfenes, teritorijā, kurai pēc vienošanās bija jākļūst par padomju okupācijas zonu. Kadsabiedroto virsnieki sāka rūpnīcu nodot padomju karaspēkam, 300 preču vagoni ar iekārtu un raķešu "V-2" detaļām jau bija ceļā uz Ziemeļameriku.

Kad raķešu speciālistiem "Alpu cietoksnī" kļuva skaidrs, ka apkārtējos rajonus jau ieņēmušasamerikāņu karaspēka vienības, Vernera fon Brauna jaunākais brālis Magnuss devās sameklēt amerikāņus,kuriem raķešu pētniecības centrs varētu oficiāli padoties. Aprīļa pirmajās dienās 468 galvenie vācuraķešu speciālisti ar Dornberge- ru un Braunu priekšgalā uz Vācijas, Austrijas un Šveices kopīgārobežpunkta Oberjohas ciemā padevās amerikāņu karaspēkam. Vernera fon Brauna tēvs savos memuārosraksta: "Viņi piedāvāja sadarbošanos Amerikā, jo vairs neredzēja nekādu iespēju turpināt darbu Vācijā,un no visiem mūsu iepriekšējiem ienaidniekiem Amerika… no politiskā un lietišķā viedokļa viņiem likāsvisatbilstošākā."

Amerikāņi parūpējās arī par citiem raķešu speciālistiem, kas bija palikuši Vācijā. Pēc operācijas"Paper-clip" tikai daži raķešu tehnikas speciālisti palika Vācijā. Amerikāņu karaspēka sagrābtās raķetes"V-l" un "V-2" kļuva par amerikāņu raķešu ierogu pamatu. Tieši Vernera fon Brauna raķetes amerikāņusnogādāja uz Mēness.

Tāds ir "slepenā raķešu ieroča" vēstures sākums. Nu jau ilgāk par pusi gadsimta ap šo ieroci,balansēdama uz kara un miera robežas, vērpjas visa mūsu civilizācija. Un tomēr tieši raķešu ieročiemkodola laikmetā jākļūst par īpatnēju pasaules lielvalstu "svēto govi", lai savaldītu dažu trešo valstuagresīvos centienus. Turklāt "brīnumie- rocis" no atriebības ieroča pašlaik var pārvērsties par zemescivilizācijas aizsargieroci - radusies ideja to izmantot kā vairogu pret asteroīdu draudiem.

NETICAMA REALITĀTE

Nikolajs Kedrovs "MAN VĒL IR DIVI GADI…"

Aleksejs Jermolovs, ģenerālis "ar sakaitināta lauvas seju", daudzējādā ziņā bija neparasts cilvēks.Gluži kā jogs viņš spēja pārvaldīt savas sirds pukstus un reiz joka pēc tos pat pilnīgi apturēja. Diemžēljoks pārvērtās par nepatīkamu nopietnību: pašam jokdarim nācās atdzīvināt dakteri, kas, nevarēdamssataustīt Krievzemes slavenības pulsu, zaudēja samaņu…

ALEKSEJS Jermolovs kaujas laukā bija izcili drosmīgs, bet attiecībās ar varasvīriem — neatkarīgsun pat rupjš. Krievijas imperators Pāvels par izaicinošu izturēšanos viņu (toreiz - 23 gadus vecuapakšpulkvedi) ieslodzīja Alekseja ravelīnā, bet vēlāk apžēloja un izsūtīja uz Kostromu mūžīgānometinājumā. Tur nežēlastībā kritušajam virsniekam negaidītu uzmanību pievērsa mūks Ābels, plašipazīstams gaišreģis, un kopā ar viņu bieži ieslēdzās savā cellē. Vienīgi Dievam zināms, par ko viņirunāja, bet pēc Kostromas nometinājumā sāka klīst valodas par neizdibināmu Jermolova noslēpumu.

Tā, piemēram, karavīri apgalvoja, ka burvju vārdi Jer- molovu sargā no lodēm un tāpēc viņš ir tikneapdomīgi drošsirdīgs. Un vēl ļaudis mēļoja, ka ģenerālim ir spēja paredzēt nākotni.

Naktī pirms Borodinas kaujas Jermolovs savam draugam, jaunajam ģenerālim Kutaisovam pareģoja,ka tas sagaidīs savu nāvi "no lielgabala lodes". Paredzējums piepildījās: nākamajā dienā Kutaisovunogalināja 6 mārciņu lode. Bet Leipcigas kaujas priekšvakarā, vēlēdamies uzmundrināt baronu Ostenu-Zakenu, Jermolovs sacīja:

- Nebaidies, Mitja. Tava lode vēl nav izlieta… Un vispār nekad netiks izlieta.Dmitrijs Ostens-Zakens nodienēja armijā ilgāk nekā pusi gadsimta, pārdzīvoja 15 kara kampaņas,

piedalījās 92 kaujās, saņēma visus iespējamos kara apbalvojumus un… ne reizi netika pat ieskrambāts.Pēc atvaļināšanas no dienesta Jermolovs apmetās uz dzīvi Maskavā paša namā Prečistenkas

laukumā, un tur kādu dienu, tas bija jau pēc Krimas kara, viņu apciemoja artilērijas kapteinis Bergs,Sevastopoles aizstāvēšanas dalībnieks. Viņus šķīra vairāk nekā piecdesmit gadu starpība, bet tas nebijašķērslis abpusējām simpātijām, kas drīz vien pārtapa par lielu, stipru un patiesu draudzību.

Daudzus mēnešus viņi satikās gandrīz katru dienu, bet 1859. gada pavasarī pienāca šķiršanās brīdis:Nikolajs Bergs bija norīkots par militāro novērotāju Itālijā, kur brieda bruņots konflikts starp Austriju,Franciju un Sar- dīnijas karalisti. "Ģenerālis," Bergs rakstīja, "uzklausīja ziņu par manu aizbraukšanu artik lielu degsmi, it kā viņa asinīs kāds būtu ielējis jaunības eliksīru…"

- Brauc, Koļa. Brauc! Pēc tam visu pastāstīsi. Tiklīdz atgriezīsies Maskavā - tūlīt pie manis… Vaidzirdi? Es gaidīšu!

Jermolovam jau bija 83 gadi. Varenā auguma dēļ viņam bija grūti pārvietoties pat četrās sienās, unkapteiņa sirds pēkšņi sāpīgi iesmeldzās: "Vai viņš maz sagaidīs?" Un pašas no sevis viņa acīs sariesāsasaras.

- Ei! Kāpēc tu tā? - ģenerālis jautāja un uzlika savu smago plaukstu uz viņa pleca. — Vai domā, kaes nesagaidīšu? Ka nomiršu? Nē, Koļa! Mēs vēl redzēsimies. Noteikti. Man vēl ir divi gadi. Vari manticēt, es zinu.

Karš Lombardijā beidzās negaidīti ātri. Bergs atgriezās Maskavā. Ģenerālis viņu sagaidīja,svinīguma pēc ģērbies mundierī ar Annas lenti. Smagi dvesdams, viņš ar acīm redzamām pūlēm piegājapie rakstāmgalda, ilgi noņēmās ar atslēgu un beidzot izvilka dienas gaismā kaut kādus papīrus…

- Tūlīt, Koļa, tu kaut ko izdzirdēsi, - viņš pavēstīja un, viegli uzelpojis, atslīga platā un dziļā atpūtaskrēslā, kas kādreiz bija izgatavots pēc viņa speciāla pasūtījuma. - Piecdesmit gadus es klusēju, jo biju tosvinīgi apsolījis… Bet noteiktais laiks nu jau ir pagājis.

"Un es," Nikolajs Bergs rakstīja, "izdzirdēju patiešām fantastisku stāstu…"

Tas notika 1809. gadā. Ģenerālmajoram Jermolovam, toreiz vēl pavisam jaunam cilvēkam, bijauzdots sagatavot kādu dienesta izziņu Podoļskas guberņas Žavteņas pilsētiņā. Ģenerāļa puskariete ilgivilkās pa neizbriena- miem dubļiem, kamēr beidzot nokļuva mazpilsētiņā. Aizdedzinājis sveces,Jermolovs izklāja uz galda atvestos dokumentus, piebāza pīpi un iegrima pārdomās…

Pēkšņi pār istabu pārskrēja it kā caurvējš, un reizē ar to sašūpojās arī sveču liesmiņas. Ģenerālispacēla acis. Istabas vidū stāvēja kāds cilvēks - sirmiem matiem, ģērbies sīkpilsoņa svārkos.

- Atver tintnīcu, - viņš sacīja Jermolovam. - Tīra papīra lapa ir tavā priekšā… Iemērc spalvu tintē!Ģenerālis paklausīja, pats neapjēgdams, kādēļ to dara. Bet "sīkpilsonis", kas sirmo pinku dēļ

izskatījās pēc veca lauvas, nodiktēja pirmo teikumu:- Patiesa biogrāfija. Rakstījis infantērijas ģenerālis Jermolovs."Kā tad tā?" Jermolovam iešāvās prātā jautājums. "Kāpēc infantērijas ģenerālis? Es taču pagaidām

esmu tikai…"Bet svešinieks turpināja:- …ģenerālis Jermolovs, kas ar 1812. gada 1. jūlija Visaugstāko ukazu iecelts par 1. Rietumu

armijas štāba priekšnieku…"Kas par blēņām? Par tādu štābu man nekas nav zināms… Un gads… Tagad ir devītais, nevis

divpadsmitais gads…" Viņa prāts mēģināja dumpoties, bet roka, it kā dzīvodama pati savu dzīvi unpaklausīdama tikai svešinieka balsij, šņāpa uz papīra jaunas un jaunas rindas.

- …1817. gadā devos uz šaha Fetalī galmu kā ārkārtējais un pilnvarotais sūtnis…Sirmais diktēja, ģenerāļa spalva tik tikko jaudāja pierakstīt. Vai šis laika sprīdis bija garš vai īss -

to Jermolovs nezināja. Viņš bija zaudējis realitātes apjēgu…Beidzot uz papīra parādījās pēdējais teikums: viņa nāves diena, mēnesis un gads.- Tas nu ir viss, - "sīkpilsonis" noteica. — Tagad mēs atvadīsimies… līdz zināmam laikam. Bet

vispirms apsoli man, ka par mūsu šodienas satikšanos klusēsi apaļus piecdesmit gadus.- Apsolu, - ģenerālis klusi izdvesa.Un atkal pār istabu pārskrēja it kā caurvējš. Sveču liesmas sašūpojās. Dzisdami, tik tikko saklausāmi

noskanēja pēdējie vārdi:- Un atceries - piecdesmit gadus!Minūti, pusotras minūtes Jermolovs sēdēja kā pamiris. Tad atguvās, strauji piecēlās un sparīgi

atrāva vaļā durvis uz blakus istabu: iekļūt Jermolova kabinetā varēja tikai caur to.Rakstvedis un denščiks, jau laizdamies snaudā, pavērās ģenerālī ar patiesu izbrīnu.- Sirmgalvis?… Nebūt ne, jūsu augstība! Ar krusta zīmi varam apliecināt, ka neviens te nav

gājis… Un kas gan te varētu staigāt, ja ārdurvis jau sen ir aizslēgtas?Jermolovs atgriezās kabinetā, vēlreiz pārlasīja uzrakstīto tekstu, pārmeta sev krustu un nodzēsa

sveces…"Godīgi sakot," Bergs vēlāk rakstīja, "sākumā es Jermolova stāstam nenoticēju, uzņēmu to kā vecuma

fantāzijas sajaukumu ar senām atmiņām… Bet ģenerālis manas domas bija uzminējis. Ne vārdaneteikdams, viņš nolika man priekšā papīra lapas - tās pašas, ko nesen bija izvilcis no rakstāmgaldaatvilktnes…"

Papīra dzeltenīgā krāsa liecināja par tā cienījamo vecumu. Tas patiešām bija Jermolova rokraksts,jauneklīgi sparīgs, kaut arī tinte bija stipri izbalējusi. "Patiesa biogrāfija," Bergs izlasīja.

Nākamās piecas lappuses vēstīja par Jermolova dzīves ceļu, par viņa piespiedu atvaļināšanu,Maskavas periodu, par Krimas karu, Aleksandra Nikolajeviča kronēšanu… Ar dziļu saviļņojumu Bergsjau sāka nākamajā lappusē lasīt par gaidāmo zemniecības reformu, bet ģenerāļa plauksta pēkšņi aizsedzapēdējo rindkopu.

- To tu izlasīsi pēc tam… Pats zini, kad.Kādu brīdi abi klusēja. Tad kapteinis iejautājās:

- Aleksej Petrovič, vai jūs tagad pazītu to "sīkpilsoni"?- Un kā vēl! Pusi gadsimta viņš stāv manu acu priekšā!- Ak tā… Pēc kā viņš izskatās?Ģenerālis šķelmīgi papurināja savus kuplos matus un pēc īsa klusuma brīža sacīja:- Vai redzi šīs krēpes? Es taču pats esmu tas VIŅŠ!

SENČU noslēpumi

Viktors Burahovičs LEMŪRIJA - VAI tĀ ir Platona AtlantĪda?

Versija

Daži ievada vārdi

GRIEĶU filozofs Platons (427.-347. g. p.m.ā) no desmit sacerējumiem, kas nonākuši līdz mums,divus veltījis Atlantīdai. Teiksmu par Atlantīdu viņš bija dzirdējis no sava vectēva Kritija. Kritijam tobija pastāstījis Solons, "gudrākais starp gudrajiem", kas savukārt visu bija uzzinājis no ēģiptiešupriesteriem Saīsā - vienā no vecākajām Nīlas baseina pilsētām.

Platona dialogi "Tīmajs" un "Kritijs" bija it kā sākums polemikai par Atlantīdu (par tās varbūtējoeksistēšanu), kas turpinās vairāk nekā divus gadu tūkstošus līdz pat mūsu dienām.

Mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados slavenajā Sorbonnā nodibinājās speciāla Atlantīdas pētīšanasbiedrība, tā savāca 1700 grāmatu dažādās valodās, kurās bija rakstīts par Atlantīdu (pēc Platona). ParAtlantīdu sarakstīti pāri par 5 tūkstošiem zinātnisku darbu un daudz fantastikas.

Laika gaitā interese par Atlantīdu gan saasinājusies,gan pierimusi un no jauna iedegusies. Šī raksta mērķis - mēģināt Atlantīdu atrast Austrumos.

Tradicionālā Atlan- tīdas meklēšana Rietumos nav beigusies ar panākumiem. Tādēļ atteiksimies notradicionālās Atlantīdas meklēšanas metodikas un pievērsīsim skatienus Austrumiem. Lai šajā ceļā palīdzmums dievs - sumeru dievs Enki.

Teiksma vēstī, ka dieva Enki templis stāv okeāna dibenā. Varbūt tieši tur ir sumeru pirmdzimtene,varbūt tieši su- meri bija atlanti? Vārdi "Atlantīda" un "sumers" tulkojumā nozīmē "zeme starp ūdeni" jeb"salas". Varbūt gan "atlants", gan "sumers" nozīmē "salinieks"? Ja "atlants" un "sumers" nozīmē vienu unto pašu, tad tas mums dod tiesības sumeru atstāto informāciju izmantot Atlantīdas meklēšanai.

Ķēniņš Zālamans no noslēpumainās Ofīras atveda vairākus desmitus tonnu zelta. Lasītājiempiedāvājamā hipotēze izskaidro tik milzīgas bagātības iegūšanas cēloni.

Kur jāmeklē Troja un Kolhīda? Kāpēc Galvenā sfinksa skatās uz austrumiem? Rakstā ir vairākjautājuma zīmju nekā atbilžu, ko autoram izdevies iegūt. Atbildes nav tradicionālas. Varbūt Troja unKolhīda atrodama Indijas okeāna dibenā? Daudz kas ir polemisks un nepierādāms, taču tik un tā neatstāslasītāju vienaldzīgu.

KUR VARĒJA NOGRIMT ATLANTĪDA?

Nepieciešams apzināt starpību starp pašreizējo Atlantijas okeānu un antīko Atlantiku, par ko runāPlatons un citi senatnes autori. Antīkie autori Pasaules okeānu sauca par Atlantijas okeānu, turpretim mēsar šo nosaukumu apzīmējam tikai to Pasaules okeāna daļu, kas no Vecās pasaules stiepjas līdz Jaunajai unatrodas starp Eiropu un Āfriku no vienas puses un Ameriku no otras puses.

Salīdzināsim divus vispārzināmus faktus:1. Kolumbs atklāja Ameriku 1492. gadā.2. Platons (Aristokls) dzīvoja pirms mūsu ēras.Vai Platons varēja paredzēt Amerikas atklāšanu, kas notika vairāk nekā pēc astoņpadsmit

gadsimtiem?

Platons nevarēja zināt, ka Ameriku atklās Kolumbs, viņš neko nezināja par Amerikas esamību undomās nevarēja Atlantijas okeāna rietumu robežu novilkt gar Amerikas kontinentu, kā mēs to darām jauapmēram 500 gadu. Ja Platonam nebija zināma īstā Atlantijas okeāna rietumu robeža, viņam šī robežavarēja būt tikai kļūdaina. Nezinādami patiesību, antīkie domātāji nevarēja nekļūdīties. Šīs kļūdas rezultātsir ļoti vienkāršs - mēs nemeklējam Atlantīdu tur, kur tā atrodama.

Pēdējo gadu okeanogrāfiskie pētījumi pierāda, ka Atlantijas okeāna centrālajā daļā Atlantīdanevarēja nogrimt.

Zinātnieks I. Rezanovs šai sakarībā raksta: "Urbumi parādīja, ka Centrālajā Atlantikāvidusokeāniskās grēdas tuvumā izteikti raksturīgas vienīgi karbonātu nogulas, kuru biezums sasniedzvairākus desmitus metru. Virzienā uz Eiropas un Amerikas piekrastēm karbonātu nogulas pakāpeniskinomaina māla nogulas, un tikai kontinentālās nogāzes tuvumā parādās smalkgraudainas smilts starpslāņi.Šie jaunākie dati liecina, ka ne tikai pēdējos 10-20 tūkstošos gadu, bet arī pirms 5-10 miljoniem gaduAtlantijas okeāna centrālajā daļā nekāda sauszemes veidojuma nav bijis, smalki drupena materiālaieplūdums okeānā nācis tikai no nomalēm… Ja Alantijas okeāna centrālajā daļā kaut neilgu laiku būtupastāvējusi sauszeme, tad no tās noskalotais drupenais materiāls katrā ziņā būtu atrasts šīs okeāna daļasnogulās."

Minēsim piemēru, kurā antīkie autori Indijas okeānu dēvē par Atlantijas okeānu."Apmēram pirms 5,5 miljoniem gadu zemes sažmau- ga Gibraltāra rajonā tika pārrauta un Atlantijas

ūdens gluži kā pa milzīgu krānu atkal ieplūda Vidusjūras ieplakā. Apmēram 100 gados milzīgā "vanna"piepildījās ar ūdeni - Gibraltāra šaurums tolaik bija kā grandiozs ūdenskritums, kura caurlaides spēja bijatūkstoškārt lielāka nekā slavenajam Niagāras ūdenskritumam un simtreiz lielāka par pašlaik mūsu planētasvarenākā Viktorijas ūdenskrituma caurlaides spēju.

Tas viss notika pirms tā laika, kad uz Zemes parādījās saprātīgais cilvēks. Bet kāpēc antīko autorudarbos mēs atrodam norādījumus, ka Gibraltāra jūras šauruma kādreiz nav bijis un starp Vidusjūru unAtlantiju bijusi pār- žmauga? Kas tas ir - ģeniāls minējums vai, kā domā daži pētnieki, pierādījums, kaVidusjūra ne vienu vien reizi bijusi nošķirta un pēdējais Gibraltāra pārrāvums noticis jau vēsturiskajoslaikos?"

Tātad - kāpēc gan mēs antīko autoru darbos atrodam norādījumus uz to, ka starp Vidusjūru unAtlantijas okeānu bijusi pāržmauga? Varbūt senie autori ar vārdu "pāržmauga" apzīmējuši Suecasšaurumu? Indijas okeānu nosaukt par Atlantijas okeānu viņi būtu varējuši tikai tādā gadījumā, ja terminu"Atlantija" būtu attiecinājuši uz terminu "Pasaules okeāns". Platons taču bija pārliecināts, ka Atlantīdanogrimusi Pasaules okeānā?

Varbūt antīkās salas - Tūle, Kasiterīdas (Alvas), Aba- lusa (Dzintara), Ogigija, Shērija un Tartēse -jāmeklē Pasaules okeānā, nevis tikai pašreizējā Atlantijas okeānā, t. i., antīkās salas jāmeklē antīkajāAtlantijas okeānā.

Strabons, kas dzīvoja dažus gadsimtus pēc Platona, par Rietumu okeānu dēvēja to Pasaules okeānadaļu, kas atradās rietumos no Vidusjūras. Daļa antīko zinātnieku saprata, ka mūsu zeme ir nevis plakanavirsma, bet lode. Par Amerikas eksistēšanu antīkie ģeogrāfi neko nezināja un bija pārliecināti, ka Rietumuokeāns un Austrumu okeāns ir tikai tā paša Pasaules okeāna dažādi nosaukumi.

Platons nevarēja izmantot mūsdienu terminoloģiju okeānu nosaukumos. Antīkajā laikmetā Indijasokeānu hellēņi sauca par Austrumu okeānu, okeānu rietumos no Vidusjūras - par Rietumu okeānu.Klusajam okeānam nosaukumu deva Berings [4] , un Platonam tas nebija zināms. Ja Platons mums sniegtuziņas par tagadējo Atlantijas okeānu, būtu loģiski, ka viņš to sauktu par Rietumu okeānu, jo lietotu zināmo,t. i., sava laika terminoloģiju.

Tagadējā Atlantijas okeāna rietumu robeža iet pa Amerikas kontinenta austrumu piekrastes šelfu. Ariantīkajos laikos, tāpat kā šodien, Atlantijas okeāna viļņi skalojās pret Amerikas austrumu krastu, tikaiantīkie ģeogrāfi to nezināja un viņu pasaules uztverē "antīkā Atlantijas okeāna" galējie rietumi bija

Āfrikas austrumu piekraste.Ja Atlantīda nogrimusi Indijas okeānā, tad Platonam ir taisnība, apgalvojot, ka tā nogrimusi

ATLANTIJAS okeānā, jo viņa pasaules uztverē Indijas okeāns bija loģisks "antīkā Atlantijas okeāna"turpinājums uz galējiem rietumiem, bet Kolumbs Atlantijas okeāna rietumos gribēja atrast Indiju. Antīkaisģeogrāfs Strabons domāja, ka, braucot pa Rietumu okeānu ar ceļavēju, "var nokļūt pie indiešiem".Kolumbs mēģināja šo Strabona domu realizēt un, atklājis Ameriku, bija dziļi pārliecināts, ka "antīkāAtlantijas okeāna" tālajos rietumos viņam izdevies atklāt visīsāko ceļu uz Indiju.

Kristofors Kolumbs 1492. gadā no Palosas ar diviem kuģiem devās ceļā uz Kanāriju salām. Noturienes viņš iegriezās atklātā okeānā un brauca tieši uz rietumiem. Pēc 33 dienu brauciena Kolumbssastapa nepazīstamu zemi, kuru pieņēma par Dienvidaustrumu Āziju. Pēc Ko- lumba saprašanas,Dienvidaustrumu Āzija atradās Atlantijas okeānā. Tagad ir zināms, ka slavenais jūras braucējs savāpirmajā ceļojumā pāri Atlantijas okeānam bija uzdūries vienai no Bahamu grupas salām, ko nosauca parSan- salvadoru. Atklājis vēl dažas šī arhipelāga salas, Kolumbs pagriezās uz dienvidiem un sasniedzaKubas un Espanjolas (Haiti salas) krastus, joprojām domādams, ka brauc gar Āzijas kontinenta malu.

1493. gada martā atgriezies Spānijā, Kolumbs karaļiem apgalvoja, ka atklājis visīsāko rietumu ceļuuz Indiju.

Kristofors Kolumbs 1498. gadā organizēja trešo ekspedīciju uz Atlantijas okeāna rietumu daļu. Šoekspedīciju rezultātā jūras kartēs sāka iezīmēties nepazīstama kontinenta kontūras. Par šo kontinentuvarēja teikt tikai to, ka tā nav Āzija, tāpēc ka tas stiepās no ekvatora uz dienvidiem.

Kopš tā laika Vecajai pasaulei kļuva zināms, kur ir īstā Atlantijas okeāna rietumu robeža.Antīkajiem ģeogrāfiem bija tiesības nezināt, ka Atlantijas okeāna rietumu robeža īstenībā iet gar

Amerikas kontinentu, un viņi kļūdaini varēja šo robežu novilkt pa Āfrikas austrumu piekrasti.Antīkie ģeogrāfi Atlantijas okeānu nosauca par Tumsas jūru jeb Tumsības okeānu. Hellēņi to sauca

par Atlantijas, bet Austrumāzijas tautas - par Lielo jūru.Platons apgalvo, ka Atlantīda nogrimusi okeānā, tāpēc tā jāmeklē tikai okeānā. Vidusjūra nav

okeāns, tātad nav jēgas meklēt Atlantīdu tajā. Ja nemeklēsim Atlantīdu okeānā, mēs daudz ko atradīsim,tikai ne Atlantīdu.

Dialogā "Kritijs" Platons, aprakstīdams Atlantīdas dabu, stāsta par noslēpumainu koku, kas devis"gan ēdienu, gan dzērienu, gan ziedi (eļļu)". Daudzi domā, ka šis koks vistuvāk atbilst kokospalmai, kasaug dienvidos zem 25. ziemeļu platuma grāda. Kokospalmu mēs varam sastapt zemēs, kas saistītas ar trimokeāniem - ar Kluso, Indijas un Atlantijas okeānu. Ja kokospalma būtu endēmisks augs un būtu piemērotakādam reģionam, tad tikai tai rajonā vajadzētu meklēt Atlantīdu. To var meklēt jebkurā Pasaules okeānavietā abpus ekvatora tai joslā, kur augusi kokospalma. Vidusjūra atrodas ziemeļos no 30. ziemeļu platumagrāda, tādēļ kokospalma tur nevarēja augt. Loģiski spriežot, nav jēgas Atlantīdu meklēt Vidusjūrasbaseinā. Turpretim loģika neaizliedz Platona Atlantīdu meklēt Indijas okeānā.

Kā zināms, Indijas okeānā nogrima Lemūrija. Acīmredzot Platons varēja Lemūriju nosaukt parAtlantīdu.

Kādā veidā atlanti no Indijas okeāna varēja nokļūt Vidusjūrā? Suecas kanāls tika uzbūvētspagājušajā gadsimtā, pirms tam nebija nekāda kuģu ceļa no Indijas okeānu uz Vidusjūru. Bet vai tā ir bijisvienmēr?

Avīzes "Sovetskaja Rossija" 1987. gada 9. augusta numurā lasām: "Itālijas arheologi Sarkanajā jūrānetālu no senatnes ostas Kuseiras 74 metru dziļumā atraduši romiešu kuģa karkasu, kuģis būvēts pirmajāgadsimtā pirms mūsu ēras… Pēc zinātnieku domām, šis atradums liecina, ka jau tālā senatnē bijis kanāls,kas Sarkano jūru savienojis ar Vidusjūru."

Valda uzskats, ka Vidusjūras ieplakā ūdens ieplūdis pa Gibraltāru. Iepriekš citēts teksts par zemesšauruma pārrāvumu Gibraltāra rajonā un Atlantijas okeāna ūdens ieplūšanu Vidusjūrā. Taču ticamākašķiet doma, ka Vidusjūras ieplakas piepildīšanās ar jūras ūdeni notikusi nevis pa Gibraltāru, bet gan pa

Suecu."Pirms vairākiem miljoniem gadu, miocēna beigās, kad uz zemes notika laika ziņā pēdējie lielie

kalnu veidošanās procesi, Persijas masīvs pārvietojās uz dienvidiem un sašķieba visu Arābijas vairogu.Austrumu Arābija nokļuva zem ūdensL un radās Persijas līcis. Rietumos vairogs atdalījās no Āfrikas untādēļ izveidojās dziļa Sarkanās jūras aiza, lielais grābens Riftvalli austrumu Āfrikā, kā arī plaisa, kurtagad ir Akabas līcis un Jordānas upes ieleja," raksta Džefrijs Bībijs.

Ģeosinklināle (zemes garozas izliekums) rodas blīvēšanās apstākļos. Lai izveidotos Persijas līcis,bija vajadzīga Arābijas platformas un Persijas masīva tuvināšanās. Bet, kā zināms no ģeoloģijas, nevisPersijas masīvs pārvietojās uz dienvidiem, bet Arābijas platforma vidusoke- āna grēdas spiediena spēkuietekmē un daļējā Eirāzijas kontinenta subdikcijā pārvietojās uz ziemeļiem.

Acīmredzot ģeoloģiskie notikumi jāaplūko kopumā, nevis atsevišķi. Gibraltāra pārrāvums unSarkanās jūras aizas rašanās saistīti ar Āfrikas kontinentu, un, kaut ari tie notika tālu viens no otra, sakarsstarp tiem nav noliedzams.

Jādomā, ka Austrumu Āfrika attiecībā pret Arābijas platformu pārvietojās dienvidu virzienāapmēram Ade- nas līča platumā, mērot pa okeāna dibenu. Pa krasta līniju Adenas līča platums ir apmēram200 kilometru, bet, ņemot vērā kontinentālās nogāzes, nobīdījums līcī neya- rēja būt lielāks par 100kilometriem. Gibraltāra rajonā Āfrika pavirzījās uz dienvidiem mazāk nekā par 15 kilometriem,atraudamās no Eiropas. Āfrika tika pagriezta pulksteņa rādītāja virzienā. Salīdzinot Āfrikas pārvietošanāslielumus, var pieņemt, ka Gibraltāra plaisa ir jaunāka, bet Adenas plaisa vecāka. Sarkanās jūras iegruvesrašanās laikā Gibraltāra vēl nebija, un Adenas līcis sāka veidoties mazliet agrāk par Sarkanās jūrasbaseinu. Kad Adenas līča krasti pārbīdījās, Āfrikas austrumu daļa pavirzījās uz dienvidiem, bet tāsziemeļrietumu daļā akumulējās spriegums, kas bija pietiekams, lai rastos Gibraltāra plaisa.

Kartē mēs redzam, ka Arābijas pussalas dienvidaustrumu daļa pēc formas veido gandrīz taisnu leņķi.Tam pretim Āfrikas kontinentā ir tāds pats leņķis, kura mala vērsta uz dienvidiem. Ja šo leņķu virsotnessavieno ar taisnu līniju, kļūst redzams, ka tā sakrīt ar Sarkanās jūras plaisas ass līniju. Tā tad arī irĀfrikas pārvietošanās līnija attiecībā pret Ārābijas platformu. Ģeotektonikas mācību grāmatā lasām:"Austrumu Āfrikas riftu (normālu nomātu ierobežoti grābeni) sistēma stiepjas gandrīz 3000 kilometrugarumā paralēli Āfrikas austrumu piekrastei un sairst vairākos atsevišķos grābenos, no kuriem patslielākais un dziļākais ir Gregora rifts Kēnijas teritorijā… Šis rifts ir 450 kilometrus garš un 70-80kilometrus plats."

Etiopijas rifta un Gregora rifta pārbīdes rezultātā So- mālijas platforma attiecībā pret Āfrikupagriezās par nelielu leņķi pulksteņa rādītāja virzienā, un Adenas līča krasti vairs nebija paralēli. Adenaslīča rašanās laikā So- mālijas un Arābijas platformas bija paralēlas.

Egejas seismiski aktīvā zona izveidojās tāpēc, ka Āfrika gar Arābiju pārvietojās uz dienvidiem. Aršo pārvietošanos saistīta Dardaneļu un Bosfora šaurumu rašanās. Šo jūras šaurumu rietumu krastsattiecībā pret austrumu krastu nobīdīts uz dienvidrietumiem. Līdzīgi pārbīdīti arī krasti Sarkanās jūrasplaisā, tikai ievērojami vairāk. Sakarā ar Āfrikas novirzīšanos uz dienvidiem Egejas iecirknis izstiepāsmeridiāna virzienā un pēc plaisu rašanās zemes garozā kļuva seismiski aktīvs. Arābijas masīvs pārbīdījāsziemeļu virzienā, bet Āfrika - uz dienvidiem. Spēka pāra moments darbojās pretēji pulksteņa rādītājiem,tādēļ Bosfora un Dardaneļu šaurumos pāra spēka momentam vajadzēja darboties tādā pašā virzienā.

Nevar piekrist pieņēmumam, ka Gibraltāra rajonā zemes šaurums vairākkārt gan pārrauts, gan atkalatjaunojies. Gibraltāra plaisa pēc rašanās paplašinājās apmēram 5 miljonus gadu un vēsturiskā laikaposmā Gibraltāra krasti nevarēja būt savienoti, lai gan daži zinātnieki izvirza šādu versiju. 15 kilometruskontinenti varēja atvirzīties viens no otra tikai gadu miljonu, nevis gadu tūkstošu laikā. Ja Gibraltāraplaisa radusies apmēram pirms 5 miljoniem gadu un krasti atvirzījušies apmēram par 15 kilometriem, tadvar aplēst, ka Āfrika Gibraltāra rajonā pārvietojusies uz dienvidiem ar apmēram 3 milimetru ātrumu gadā,un tas ir pilnīgi reāli. Ja vēsturiskajos laikos Gibraltārs būtu bijis pāržmaugts, tad Āfrikas kontinenta

pārvietošanās ātrums gadā būtu mērāms metros, bet diezin vai tas ir iespējams, jo, virzoties tādā ātrumā,Gibraltāra krasti pāris gadu miljonos būtu aizceļojuši aiz pola.

Kad radās Adenas un Sarkanās jūras plaisas, ūdens no Indijas okeāna ieplūda Vidusjūras ieplakā.Vidusjūras ieplaka piepildījās pa Suecas šaurumu. Indijas okeāns ar Vidusjūru savienojās pa tolaik šauroĀdenas līci, Sarkanās jūras plaisu un Suecas šaurumu. Suecas jūras šauruma atliekas redzamas vēl tagad.Tie ir sāļūdens ezeri Tim- sāhs, Lielais Rūgtais un Mazais Rūgtais ezers Suecas kanāla zonā. Nīlas deltamiljonu gadu gaitā palēnām pārklājusi Suecas šaurumu, aizbērdama to ar smilts un māla sanesumiem.

Ūdens straumes, kas 110 Indijas okeāna traucās uz Vidusjūru, plūda pa Sarkanās jūras plaisasmagmas gultni. Vidusjūrā nonāca karsts augstas koncentrācijas sāļūdens, un acīmredzot tieši tādēļ sāļubiezums Vidusjūrā pārsniedz 25 metrus. Zemes garozas pārrāvumi plaisā, sāļūdens straumes, tosajaukšanās - tās bija parādības, kas atkārtojās daudzreiz un ilga vairākus gadu miljonus.

Ūdens straume no Indijas okeāna uz Vidusjūru bija vairākus tūkstošus kilometru gara, un apstākļijūras ūdens iztvaikošanai bija ideāli, tos noteica plašums un gultnes augstā temperatūra. Nav šaubu, kaSarkanās jūras "pirts" miocēna beigās ietekmēja visas planētas klimatu.

Iztvaikojot vienam Vidusjūras ūdens tilpumam, sāļu kārtai vajadzētu būt 25 metru biezai. Patiesībā tāir stipri biezāka. Droši vien tieši šī iemesla dēļ daži zinātnieki aizstāv pieņēmumu, ka zemes pāržmaugaGibraltāra rajonā vairākkārt pārrauta un atkal atjaunojusies, bet, tai pastāvot, notikusi Vidusjūras baseinaizžūšana, un šī iemesla pēc sāļu slāņa biezums Vidusjūrā vairākas reizes pārsniedz aplēsto lielumu.Acīmredzot Sarkanās jūras plaisā iztvaikoja vairāki Vidusjūras ūdens tilpumi, un Vidusjūras sāļunogulumu biezums izskaidrojams ar šo iztvaikošanu, nevis ar Gibraltāra pāržmaugas izveidošanos.Āfrikas pārvietošanās gar Arābijas vairogu bija saistīta ar stiprām zemestrīcēm.

K. Bogolapova un B. Čikova grāmatā ievietota Pasaules okeāna gultnes tektoniskā shēma. Sarkanāsjūras shēmā norādīta pārbīde.

Darbā par Sarkanās jūras rifta vispārējo ģeotektoniku norādīts, ka "rifta paplašināšanās caurmēraātrums pēdējo 25 miljonu gadu periodā bijis 0,75 centimetri gadā". Ja patiešām būtu bijis šāds ātrums, tadpārbīdei būtu jābūt vismaz 200 kilometru platai. Tādēļ norādītajai informācijai nevar piekrist: Sarkanāsjūras plaisā pārbīdes nav, ir tikai pārbīde ap Sarkanās jūras plaisas asi. Turklāt labajā bortā notikusisaraušanās, bet kreisajā — izstiepšanās.

Saraujoties labajam bortam, Arābijas platforma tika pakļauta daļējai Eirāzijas kontinentasubdukcijai, un izveidojās Persijas līcis.

Okeānu gultnes vidusgrēdas pakļautas pārbīdei, bet apmēram tām perpendikulāras deformācijas(transformējoši lūzumi) saistītas ar slīdošu pārvietošanos. Analoģiski uz Adenas plaisu iedarbojās okeānavidusgrēdas bīdošie spēki, bet tai perpendikulāro Sarkanās jūras iedobumu acīmredzot skāratransformēšanās lūzums. Indijas okeāna vidusgrēda sakļaujas ar iekškontinenta struktūrām un izveidoAdenas plaisu Āfrikas-Arābijas platformā. Adenas izbīdījums gluži kā ķīlis pašķīra divus kontinentālāsplatformas iecirkņus, bet perpendikulārā virzienā Sarkanās jūras iedobē notika platformas salauztoiecirkņu paralēla pārvietošanās (pārbīde).

Pirms Sarkanās jūras iedobuma parādīšanās vispirms šai iecirknī radās plaisu sērija, izveidojāsblīvējuma mazināšanās zona vairāku simtu kilometru platumā, un tikai pēc tam sekoja lūzums artaisnvirziena raksturojumu. Lūzuma viens borts bija pakļauts spiedei (Arābijas platforma), bet otrs -stiepei (Nūbijas platforma). Pārbīdījuma taisnumu vairāku tūkstošu kilometru garumā noteica zonassablīvējuma mazināšanās. Analoģiski Sarkanās jūras iedobumam arī Kalifornijas līcim bija vairākussimtus kilometru gara sablīvējuma mazināšanās zonā. Šai zonā pa plaisu sēriju pacēlās magma, kasizkausēja kontinentālo garozu. Kontinentālās garozas izkušanas rezultātā tās sablīvējuma mazināšanāszona kļuva šaurāka, bet turpmāk gravitācijas spēku ietekmē notika daļēja Sarkanās jūras dibenaiegrimšana ar vertikālu svītru pēdām, ko mūsu ekspedīcija atklāja Sarkanās jūras reljefa pētīšanas gaitā.

Ja Sarkanās jūras krasti būtu pletušies platumā, Bābel- mandeba šaurums būtu tikpat plats kā Sarkanā

jūra. Bet Bābelmandebs ir ievērojami šaurāks, un tas liecina nevis par Sarkanās jūras bortu izbīdīšanos,bet gan par paralēlu Austrumu Āfrikas slīdēšanu gar Arābijas vairogu. Bet kāpēc gan Sarkanās jūrasplatums ir tik liels? Tikai tāpēc, ka notika kalnu iežu noārdīšanās sablīvējuma mazināšanās zonā, ka bijaizveidojušās daudzas plaisu sērijas, kas cita citu nomainīja, un ūdens, kas plūda no Indijas okeāna,sadēdējušos kalnu iežus ieskaloja Vidusjūrā. Sarkanā jūra ir kanjons, nevis atbīdījums. Pēc SuecasVidusjūras ieplakā pirmām kārtām nogulsnējās saārdītie ieži, bet karstais sāļūdens ieplūda zemākosapgabalos, kur tad uzkrājās sāļu nogulsnes. Acīmredzot Suecas pāržmauga veidota no Sarkanās jūraskanjona iežiem.

Bābelmandeba jūras šauruma platums pa krasta līniju ir tikai daži desmiti kilometru, bet, ja ņem vērākontinentālās nogāzes un to, ka Bābelmandebs būtībā ir kanjons un lielākā daļa iežu noārdīta un noskalota,no atbīdījuma komponentes starp Nūbijas platformu un Arābijas platformu Bābelmandeba zonā praktiskinekas nav palicis. Ja Sarkanās jūras plaisā patiešām būtu darīšana ar simtiem kilometru platu platformuatbīdījumu, arī Bābelmandeba šaurums būtu tikpat simtu kilometru plats.

Nepārtrauktās karstās lietusgāzes, lielais tvaiku daudzums (vairāku Vidusjūras ūdens tilpumuapjomā), stiprās zemestrīces, ko radīja kontinentālo platformu pārvietošanās attiecībā citai pret citu,acīmredzot nodzina pērtiķus no kokiem. Pērtiķi šausmu izbailēs ar visām četrām kājām bēga prom nodzimstošās Sarkanās jūras un nezināja, ka viņi uzsākuši ceļu no pērtiķa līdz cilvēkam. No kokiemnokāpušajiem pērtiķiem bija jāmācās staigāt pa zemi divām kājām.

Laika ziņā visi šie notikumi nebija īsi, bet Āfrikas pārvietošanās gar Arābijas vairogu turpinājāsvairākus miljonus gadu. Sarkanās jūras iedobuma un Adenas līča kopējais garums ir apmēram trīs tūkstošikilometru. Bargie ģeoloģiskie notikumi nodzina pērtiķus no kokiem milzīgi plašā teritorijā, un šis processvilkās diezgan ilgi. Milzīga nozīme tajā bija ļoti blīvajiem un karstajiem tvaikiem. Daļa pērtiķupielāgojās taisnai gaitai un dzīvei uz zemes, nevis kokos. Tie pērtiķi, kas spēja adaptēties, lēnāmpārvērtās par cilvēkiem, turpretim tie, kas dzīvoja tālu no dzimstošās Sarkanās jūras, joprojām mita kokosun joprojām palika pērtiķi. Lai kļūtu par cilvēku, pērti- ķim bija jānokāpj no koka, kaut arī pret savugribu.

Acīmredzot nepārtrauktās lietusgāzes aizskaloja cilvēkveidīgo pērtiķu atliekas, un zinātnei ir grūtiatrast pārejas formas no pērtiķa uz cilvēku.

Visticamāk, ka saprātīgā cilvēka rašanās centri uz Zemes bijuši vairāki - tikpat daudz, cik rasu.Rases izveidojās ciešā sakarībā ar ģeogrāfiskajiem apstākļiem, un izejmateriāls bija tās pērtiķu sugas, kasdzīvoja topošās Austrumu Āfrikas riftu sistēmas reģionā. Tie pērtiķi, kas nokļuva karsta tuksnešaapstākļos, ultravioleto staru ietekmē kļuva par pamatu negroīdu rasei. Pērtiķi, kas aizbēga uz Austrumiemun nokļuva augstkalnu apstākļos, bija spiesti labos laika apstākļos piemiegt acis pret spilgtu gaismu unziemas purgās darīt to pašu, tādēļ varēja kļūt par mon- goloīdu rases ciltstēviem. Acīmredzot rasesformēja ģeogrāfiskā vide un tikai daļēji sugu selekcija. Visticamāk, ka cilvēks cēlies nevis no kādaszināmas, bailīgas pērtiķu sugas, kas izbailēs pametusi kokus, bet izveidojies kā vairāku sugu hibrīds.Pērtiķim - koks, bet cilvēkam - taisna gaita pa zemi uz divām kājām. Par cilvēku pārvērtās tikai tiepērtiķi, kas pielāgojās izslietai gaitai. Konstruktīvi pērtiķa rokas ir piemērotas darbam. Arī banāna mizasnolobīšana ir darbs, un mēs to darām tieši tāpat kā pērtiķi pirms gadu miljoniem. Pērtiķim nevajadzējaņemt palīgā nūju, lai ar to nosistu augļus no koka. Augļus pērtiķis paņēma ar rokām.

Kāpēc gan neizvirzīt pieņēmumu, ka tieši ģeoloģija ir tā, kas pērtiķiem lika pamest kokus, mainītieradumus un dzīves apstākļus, kuru dēļ mazpamazām uz Zemes radās saprātīgais cilvēks.

Acīmredzot pārmaiņas planētas ģeogrāfijā notikušas ne tikai pirms miljoniem gadu, tās notiekregulāri. Iespējams, ka pirms dažiem gadu tūkstošiem Nīlas attekas savienojušās ne tikai ar Vidusjūru, betarī ar Suecas līci. Suecas kanāla kartē virzienā no Nīlas deltas uz austrumiem un dienvidaustrumiem irsamērā daudz sauso gultņu, pa kurām senos laikos plūdis ūdens. Pa Nīlas attekām, kas ietecēja Suecaslīcī, atlanti ar saviem kuģiem vai laivām varēja bez grūtībām no Indijas okeāna iekļūt Vidusjūrā līdz XV

gadsimtam pirms Kristus.XV gadsimtā pirms Kristus dzimšanas notika viens no spēcīgākajiem vulkāna izvirdumiem uz zemes.

Egejas jūrā uzsprāga vulkāns Santorins. Uzskata, ka šī sprādziena jauda vairākas reizes pārsniegusiKrakatau izvirduma jaudu un bijusi apmēram 4000 megatonnu. Tā radītie cu- nami viļņi sasniedza vismaz100 metru augstumu. Cunami ar mazāku amplitūdu acīmredzot aizbrāzās līdz Suecas pāržmaugai unpārvēlās tai pāri. Cunami iedrāzās arī tais Nīlas attekās, kas bija savienotas ar Vidusjūru. Jādomā, kacunami izpostīja Nīlas atteku sistēmu. Tās attekas, kas ieplūda Vidusjūrā, beidza pastāvēt, un kuģošana patām tika pārtraukta, kaut arī faraoni Sets un Neho, kā arī citi Ēģiptes valdnieki pūlējās atjaunot sistēmu,lai kuģniecība varētu turpināties. Visticamāk, ka kanāli tika rakti pa izpostītajām Nīlas gultnēm, kas senākbija ietecējušas Suecas līcī.

Informāciju par atlantiem Solons ieguva no ēģiptiešu priesteriem Saīsā - pilsētā, kas atradās piekādas Nīlas deltas attekas. Šī informācija bija saglabājusies nevis Gibraltārā, bet tur, kur bija gājisatlantu ceļš pa Nīlas attekām. Tātad atlantu pēcteči Saīsas pilsētā bija saglabājuši ziņas par saviemsenčiem un tās nodevuši Solonam?

Visticamāk, ka Atlantīdas bojāejas cēlonis ir tīri ģeoloģisks un nav saistīts ar liela meteorītaiekrišanu Atlantijas okeānā, kā to bez pierādījumiem un pretēji zinātniskiem pētījumiem apgalvoatlantologi. Ja patiešām Atlantijas okeānā būtu iekritis meteorīts, šīs vietas tuvumā vajadzētu būt augstaimeteorītu materiāla koncentrācijai. Taču daudzum daudzie grunfs paraugi, kas izpētīti laboratorijasapstākļos, neuzrāda meteorītu materiāla koncentrācijas fona pārsniegšanu. Daļa zemes garozas,pārvietodamās vertikāli, veido kalnus, citas - iegrimst. Kalni aug lēni, un arī iegrimšana notiek apmēramtādā pašā ātrumā.

Arheologi atrada Tiauonako pilsētas drupas Andos 4000 metru augstumā. Kā noskaidrojās, šī pilsētasākumā nav stāvējusi tik augstu. Lielās ostas celtņu paliekas, jūras gliemeži, noguluma ieži ar lidojošozivju nospiedumiem liecina, ka senatnē šī pilsēta bijusi jūras osta un atradusies vienā līmenī ar jūru.

Ja jūras osta dažu gadu tūkstošu laikā varēja pacelties četru kilometru augstumā, arī Atlantīda varējaapmēram tai pašā laikā iegrimt vairāku kilometru dziļumā. Acīmredzot Atlantīdas grimšana bija sākusiesjau ilgi pirms "kādas ļaunas nakts", kas to nopostīja.

Daudzi zinātnieki pašlaik atbalsta Aleksandra Gorbov- ska teoriju par globālo katastrofu, no kurassākusies seno kalendāru laika skaitīšana. Iespējams, ka Atlantīdas grimšanas sākums saistīts ar šokatastrofu un attiecas uz 11 542. gadu pirms Kristus, deviņus tūkstošus gadu pirms Solona tā jau bijusizem ūdens, bet pēc tam grimšana turpinājusies. Atlantīdas nogrimšana nebija acumirklīga, tā ilgatūkstošiem gadu.

Aleksandrs Gorbovskis raksta, ka Mēness nav kļuvis par Zemes pavadoni pirms gadu miljoniem.Visticamāk, ka šis notikums ir senatnes kalendāru laika saskaites izejas punkts.

Mēness varēja atrasties Halleja komētas orbītā, un to varēja satvert Zemes gravitācijas lauks.Halleja komētas vidējais riņķošanas periods ir 76 gadi. 178 šādi riņķošanas periodi sakrīt ar 11 542.gadu pirms Kristus. Astronomi konstatējuši, ka katrā Halleja komētas un Zemes sastapšanās reizē attālumsstarp tām mainās zināma svārstību procesa veidā, kura amplitūda izmainās pēc pulsācijas tipa. Turklātsavdabīgu "blīzumu" (svārstību amplitūdas pieauguma posmu) atkārtošanās periods, kā noskaidrots, ilgstapmēram 1770 gadu. Tad Halleja komēta pienāk Zemei vistuvāk. Pēdējā šāda savstarpēja dislokācijarealizējās 837. gadā, kad attālums starp diviem debess ķermeņiem bija tikai 6 miljoni kilometru. Pēc poļuastronoma L. Zaidlera aprēķiniem, atsevišķos momentos Halleja komēta varēja pietuvoties Zemei līdz400 tūkstošiem kilometru, kas salīdzināmi ar Mēness attālumu no Zemes (maksimālais - 405 500 km unminimālais - 363 300 km). Ap 11 542. gadu pirms Kristus ēras Halleja komēta nokļuva vistuvāk Zemei unvarēja būt par katastrofas izraisītāju.

Gravitācijas perturbācijas, kas bija saistītas ar Mēness pārtveršanu, varēja izraisīt katastrofu un būtpar Atlantīdas nogrimšanas sākotnēju ierosinātāju. Mēness riņķošanas sākuma periods un tā orbīta nebija

tādi kā pašlaik. No pašreizējiem tie atšķīrās arī sumeru laikos. Tiek uzskatīts, ka sumeri noskaidrojušiMēness riņķošanas periodu ar kļūdu par 0,4 sekundēm. Varbūt sumeri tomēr nekļūdījās, varbiit Mēnessriņķošanas periods viņu laikos atšķīrās no pašreizējā par 0,4 sekundēm? Mākslīgo Zemes pavadoņusākuma periods pēc palaišanas atšķiras no nākamajiem. Varbūt, spriežot pēc analoģijas, Mēness izturējāstāpat? Mēness masa ir daudz lielāka par mākslīgo pavadoņu masu, varbūt tāpēc riņķošanas periodastabilizēšanās laiks Mēnesim ir citāds?

Masu pārvietošanos Zemes iekšienē var salīdzināt ar jūras paisumiem un bēgumiem. Zemes kodolapārvietošanās varēja būt cēlonis Lemūrijas (Platona Atlantīdas) nogrimšanai Indijas okeānā, bet Andosvarbūt šī procesa dēļ sākās zemes garozas iecirkņa izbīdīšanās, un Tiaua- nako pilsēta samērā ātripacēlās četru kilometru augstumā. Zemes kodola pārvietošanās no Indijas okeāna Andu virzienā varējaIndijas okeāna reģionā radīt relatīvu vakuumu zemgarozas zonā (mantijas bēgumu), bet Andu reģionā -pārmērīgu spiedienu šai zonā (mantijas paisumu). Varbūt ar to izskaidrojams samērā straujš (pēcģeoloģiskām mērauklām) Andu augšanas ātrums.

Ja Mēness ceļā no kosmosa pārgāja pār Ameriku nelielā attālumā no Zemes, Zemes kodols varējapārvietoties virzienā no Indijas okeāna uz Andiem. Acīmredzot momentā, kad Zemes gravitācijas laukssagūstīja Mēnesi, kodols ieguva paātrinājumu, ko radīja pievilkšanas spēki starp diviem ķermeņiem, unsākās tā pārvietošanās. Jebkāds masas pārdalījums Zemes iekšienē tūlīt ietekmē tās ass rotāciju. Zemeskodolā koncentrēti smagākie elementi. Kodola pārvietošanās attiecībā pret rotācijas asi izmaina Zemesass griešanās ātrumu. Zemes griešanās ass ātruma izmaiņa var radīt ievērojamus spriegumus Zemescietajā ķermenī, kuru rezultātā notiek lūzumi un atsevišķu zemes garozas iecirkņu pārvietošanās.

V. Ščerbakova brošūrā lasām: "…skandināvu mītos saglabājušās atmiņas par Eiropas šļūdoni - parledus bruņām, kurās kādreiz bijusi iekalta milzīgi liela teritorija. Tas bijis pirms 12. tūkstošiem gadu.Apmēram ar to pašu laiku sengrieķu filozofs Platons saista leģendārās Atlantīdas nozušanu. Tai laikānotika arī mamutu masveidīga bojāeja. Radās lielas šo dzīvnieku kapsētas… Atklājās, ka mamuti apbērtiar vulkāniskiem pelniem, kaut gan tuvumā neviena vulkāna nav un nav arī bijis. Tik milzum daudz nozemes dzīlēm izmesta materiāla nevarēja nākt no vulkāniem. Tik milzīgus pelnu nokrišņus varēja radītvienīgi ļoti liela meteorīta nokrišana. Bet mamuti senatnē ganījušies upju ielejās. Ja pieņem, ka senie mītiliecina par katastrofu, par kataklizmu, kas saistīta ar milzu meteorīta nokrišanu… tad loģiski ir domāt, katā nokrišanas rajons ir Atlantijas okeāns. Magma vārda tiešajā nozīmē uzsprāga gaisā, sajaukdamās arūdeni pēc tam, kad meteorīts pārsita plāno okeāna garozu.

Ūdeni ar atmosfērā izsmidzināto magmu viesuļvētras izplatīja rajonā no Īrijas līdz TālajiemAustrumiem. Pa upēm sāka plūst dubļu straumes - ar ūdeni sajauktie vulkāniskie pelni kļuva par dzīvniekuizmiršanas cēloni… Interesanti, ka vulkāniskie pelni Sibīrijas upju ielejās un Nanokrona ezera dibenāĪrijā, kā izdevās noskaidrot šo rindu autoram, ir viena vecuma - apmēram 12 tūkstoši gadu. Pēc tamšļūdonis sāka strauji kust."

Noskaidrots, ka pirms 14 tūkstošiem gadu Antarktīdā temperatūra sāka krasi paaugstināties.Atlantologi apgalvo, ka temperatūras paaugstināšanās pēdējā apledojuma beigās saistīta ar meteorītaiekrišanu Atlantijas okeānā, pēc kuras Golfa straume mainījusi savu ceļu un ietekmējusi ledus kušanuZiemeļu puslodē. Golfa straume varēja ietekmēt ledus kušanu Ziemeļu puslodē, bet ar Antarktīdu tai navnekāda sakara. Tātad Golfa straume nevarēja būt tas cēlonis, kura dēļ uz visas planētas iestājās leduslaikmeta beigas. Ja ņem vērā, ka apledojuma periodi bijuši vairāki, būtu absurdi apgalvot, ka tie visibeigušies Golfa straumes ietekmē. Visiem apledojumiem jābūt vienam un tam pašam temperatūraspaaugstināšanās cēlonim. Temperatūrai Antarktikā un Ziemeļu puslodē bija jānotiek vienā laikā, t. i.,apmēram pirms 14 tūkstošiem gadu. V. Ščerbakova apgalvojums, ka "šļūdonis sāka strauji kust pirms 12tūkstošiem gadu", ir apšaubāms.

Kosmosa putekļi 11 542. gadā pirms mūsu ēras varēja pārklāt Zemes ledus bruņas un veicināt tostrauju kušanu. Iestājās apledojuma beigas. Kā zināms, netīrs sniegs kūst stipri straujāk nekā tīrs sniegs, jo

tādā gadījumā Saules enerģija tiek absorbēta, nevis atstarota. Par pelnu pārnešanu no Atlantijas okeāna uzTālajiem Austrumiem diezin kā negribas ticēt. Iespējams, ka Nanokrona ezera un Sibīrijas upju ielejupelnu vecums ir vienāds, bet tiem nav 12 tūkstoši gadu, tie ir par diviem gadu tūkstošiem vecāki, un toizcelsme saistīta ar kosmosu, nevis ar zemi.

V. Ščerbakovs atzīmē, ka "tik milzum daudz no zemes dzīlēm izmesta materiāla nevarēja nākt novulkāniem". Bet kosmosa materiāla daudzums netiek limitēts. Iespējams, bet vai ar ūdeni sajauktievulkāniskie pelni varēja kļūt par dzīvnieku bojāejas cēloni? Varbūt mamutus apbēra kosmisko pelnusabiežņi, kas pavadīja Halleja komētu 11 542. gadā pirms mūsu ēras?

1908. gada 30. jūnijs ir Tunguskas meteorīta nokrišanas diena. Tās bija gads, kad Halleja komētagāja garām Zemei nelielā attālumā. Tai gadā tika atzīmēti šādi notikumi: "…virs Atlantijas okeānanovēroti biezi pelnu mākoņi… Kalifornijas (ASV) aktinometriskajā stacijā atzīmēta krasa atmosfērassaduļķošanās…". Tika konstatēti kosmiskas izcelsmes putekļi. Interesanti, vai pamanīti putekļi arīpēdējās Halleja komētas vizītes laikā 1986. gadā? Varbūt putekļu daudzums atkarīgs no Halleja komētastuvuma Zemei?

Ģeoloģisku cēloņu dēļ Indijas okeānā iegrima kāds kalnu masīvs. Acīmredzot tā grimšanu pavadījabiežas zemestrīces un šis process ilga vairākus gadu tūkstošus. Kad šī kalnu masīva sauszemes nogabals,ko sauca par Atlantīdu, jau bija iegrimis tiktāl, ka tam pāri sāka velties viļņi, tad tai "vienā posta naktī"tas iegrima dziļāk tikai par dažiem metriem, un Atlantīda nozuda okeāna dzelmē. Atlantīdas bojāejanebija neparedzēts notikums, ģeoloģiski tas bija prognozējams. Kalni, kas ieskāva Atlantīdu, un HēraklaStabi acīmredzot grima reizē ar Atlantīdu, taču bija augstāki par to un palika kā sauszeme vēl kādu laikupēc Atlantīdas nogrimšanas. Tagad viss kalnu masīvs guļ zem ūdens lielā dziļumā. Strabona laikā(apmēram pirms 2000 gadiem) Hērakla Stabi vēl bija sauszeme. Sākumā nogrima Atlantīda, bet pēcdažiem gadu tūkstošiem tai līdzi nozuda arī Hērakla Stabi.

Platona Atlantīda varēja nogrimt Indijas okeānā. Bet kur palika atlanti?Bet Mezopotāmijā (tagadējā Irākā) pa to laiku parādījās sumeri. No kurienes viņi ieradās

Mezopotāmijā?Mēģināsim abus šos jautājumus izskaidrot kopsakarībā.Par sumeru izcelsmes problēmu zinātnieki sāka interesēties tikai nesen. Vairākums zinātnieku

apgalvo, ka sumeri parādījušies Mezopotāmijā El-Obeīdas kultūras ziedu laikos - IV gadu tūkstoša otrajāpusē pirms mūsu ēras. No kurienes viņi atnākuši un kad, kurā laikmetā? Zinātnieku domas ir ārkārtīgipretrunīgas un, kā liekas, sakrīt tikai vienā jautājumā: sumeri ir atnācēju tauta.

Mēģinājumi rekonstruēt sumeru vissenāko vēsturi nav palīdzējuši atrast viņu dzimteni. Varbūt tā bijaIrānas augstiene, varbūt tālie Centrālās Āzijas kalni vai pat Indija.

Jādomā, ka zeme, no kuras atnākuši sumeri, meklējama kaut kur Āzijā, visticamāk - kalnainā apvidū,bet tādā ģeogrāfiskā vietā, kur iedzīvotāji varēja apgūt jūrasbraucēju māku. Šai ziņā lielākās daļaspētnieku domas vairāk vai mazāk sakrīt.

Tātad daudz kas liecina, ka sumeri nokļuvuši Mezopotāmijā pa jūras ceļu. Pirmkārt: viņi vispirmsapmetušies upju grīvās. Otrkārt: viņu senču ticējumos galvenā persona ir Enki - gudrs, labdabīgs dievs,kura mītne Abzu ir okeāna dibenā.

Maz ticams, ka cilvēki būtu varējuši apgūt kuģošanas māku tālajos Centrālās Āzijas kalnos. Sumeriieradās Mezopotāmijā pa jūras ceļu, tādēļ jāpieņem, ka viņu dzimtā vieta bijusi jūrā vai piekrastē. Pašisumeri no laika gala apgalvojuši, ka viņu senči "izkāpuši no jūras".

Enki templis - dieva mājoklis - bijis okeāna dibenā, tātad tikai tur jāmeklē sumeru dzimtene.Kā zināms, pasaulē ir daudz dažādu kulta celtņu, un tās ir tikpat reālas kā stadioni, teātri un citas

cilvēku rokām radītas lietas. Reliģiozas kulta vietas tautas parasti būvē savā dzimtajā zemē. Tur, kur irdieva Enki templis, tur ir arī sumeru dzimtene. Sumeru dzimtene varēja nogrimt, un Enki templis nonāktokeāna dibenā.

Ja okeānā iegrimst kāds kalnu masīvs, kalnu virsotnes, kas ir dažāda augstuma, visas uzreiz nevarnonākt zem ūdens. Starp šiem notikumiem ir gadu simteņi un gadu tūkstoši. No kāda sauszemes apvidus,kas lēnām ienira ūdenī, sumeri aizgāja uz Mezopotāmiju. Un tas notika IV gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.Tas ir pietiekami svarīgs migrācijas iemesls.

Sumeru mitoloģijā īpaši izcelta teiksmu zeme Dilmūna. Jādomā, ka Dilmūna bijusi sumeru dzimtenē.Tais laikos, kad notikusi pārcelšanās uz Mezopotāmiju, sumeri ar Dilmūnu uzturējuši sakarus, bet vēlāk tānogrimusi jūras dibenā. Sumeru mitoloģijā rodamas dažādas ziņas par zemi, kas nogrimusi Indijas okeānā.Par tām runā vēsturnieks D. Rēders: "Lejasjūras vidū, viedīgā Enki bezgalīgajos valdījumos, pār kuriemrītos paceļas starojošais Utu, no viļņiem iznira Dilmūnas sala." Sumeri sevi dēvēja par svētlaimīgāsDilmūnas iedzīvotāju pēctečiem.

Zinātnieku rīcībā ir pietiekami daudz informācijas, lai izšķirtu jautājumu par Dilmūnasidentificēšanu. Kā vēstī mitoloģija, Dilmūna kalns stāvēja tur, "kur saule aust", un tas jāmeklē austrumos.Austrumos no Mezopotāmi- jas okeānā ir tikai viena kalnu grēda — Mereja grēda. Acīmredzot viens noMereja grēdas kalniem saukts par Dilmūnu.

Mauricio Tozi rakstā lasām: "Melūhas, Magānas un Dilmūnas nosaukumi apzīmē teritorijas, kas, pēcsumeru domām, atrodas Lejasjūras krastos. Sargona tekstā visas šīs trīs valstis pirmoreiz minētas kopā,tātad, pēc to laiku ģeogrāfiskajiem priekšstatiem, kā vienota veidojuma daļas…

Minēto valstu īstās atrašanās vietas noteikšanu daļēji apgrūtina sumeru un akādiešu tradicionālaisuzskats, ka tās pastāvējušas lineārā perspektīvā cita aiz citas."

Sākuma dati Dilmūnas meklēšanai ir šādi:1. "Melūha, Magāna un Dilmūna kalni stāvējuši Lejasjūras krastos."2. "…šīs trīs valstis pirmoreiz minētas kopā kā vienota veidojuma daļas."3. "…tās pastāvējušas lineārā perspektīvā cita aiz citas."Mereja zemūdens grēdas ziemeļaustrumu daļā ir trīskalni, kas perspektīvā stāv cits aiz cita. Pēdējais kalns ziemeļu galā ir zemāks par citiem un tātad

nogrimis agrāk. Dienvidu daļā pēdējais kalns ir augstākais kalns šai kalnu grupā, tādēļ jāpieņem, ka tasnogrimis pēdējais.

Iespējams, ka Magānas (Makānas) salas nosaukumam ir loģisks sakars ar tādiem vārdiem kākurgāns, kanibāls, vulkāns, jatagans. Vārdu "kurgāns" var sadalīt divās fonēmās: "kur" un "gān".Sumeriešu valodā "kur" - "kalns". "Gān" loģiski saistīts ar nāvi, tāpēc ka kurgāns ir "augsts uzbērums uzsenlaiku kapa". No kanibāla, jatagāna, vulkāna draud nāve. Varbūt šie vārdi cittautu valodās ienākuši nosumeriešu valodas? Varbūt no tās cēlušies arī citi mūslaiku tautu valodu vārdi? "Kir" sumerešu valodānozīmē "zeme". Varbūt "Kirgīzija" un "Baškīrija" burtiski no sumeriešu valodas jātulko kā "Gīzu zeme"un "Bašu zeme" - kirgīzi, baškīri?…

Varbūt arī izsauciens "Urā" ieviesies no sumeriešu valodas, kurā tas nozīmē "Uz priekšu!"Viesuļvētra krievu valodā ir "uragan". Autors pieļauj domu, ka no sumeriešu valodas to varētu tulkot kā"priekšā ir nāve", jo viesuļvētra draud ar nāvi jeb "iet nāvei pa priekšu".

Indiešu leģendās sastopams vētras dievs Harakans - haosa iemiesojums. Šis vārds vedina uz domām,ka jau tālā senatnē abu Atlantijas pretējo krastu iedzīvotājiem bijuši savstarpēji sakari. Šādu vārdusastopam arī spāņu valodā ("hurakan"), portugāļu valodā ("furokan"), franču ("oragan"), dāņu un zviedru("orkan"), krievu valodā ("uragan").

Tas nozīmē, ka šis vārds, kas apzīmē viesuļvētru, pasaules tautu valodās ienācis no kādas citastautas, visticamāk - no kādas jūrasbraucēju tautas. Sumeri bija teicami kuģotāji. Varbūt daudzās tautas šovārdu aizguvušas no sumeriem?

Sumeriem ir informācija, pēc kuras var spriest par to, kādā secībā grimuši Melūha, Magāna unDilmūna kalni.

"Sargona laikos apmēram 2300 gadu pirms mūsu ēras visu trīs nosaukto valstu kuģi piestāja viņa

galvaspilsētā; 200 gadu vēlāk - Ūras III dinastijas laikā - tiek minēta tikai kuģošana uz Makānu; vēl pēc200 gadiem mūsu draugs Eanāsirs nebrauca tālāk par Dilmūnu. Pēc tam vairs nekas nav dzirdēts (izņemotdivas kasītu perioda vēstules, kas stāsta tikai par dateļu iegūšanu)," raksta Dž. Bī- bijs. "Pēdējā ziņarodama oficiālā dokumentā, kas tapis Babilonijas valdnieka Nabunaīta valdīšanas vienpadsmitajā gadā(atbilst 544. gadam pirms mūsu ēras) un runā par kādu Dilmūnas valdnieku."

Acīmredzot pirmais nogrima Melūhs, pēc tam Ma- gāns, bet vēlāk nekā citi dzelmē nozuda Dilmūns.Bībijs turpina: "Starp citu, no Asīrijas Sargona tekstiem bija pietiekami labi zināms, ka Dilmūna nav

bijusi tikai sala." Dilmūnai bijusi sauszemes robeža ar Bitiaki- nu, ko literatūrā dažkārt sauc parBitjakinu, Atlantīdas shematiskajā kartē atzīmēta Bitiakinas atrašanās vieta.

Bet no raksta, ko sacerējis un 1954. gadā ar virsrakstu "Tirgotāji - Ūras jūrasbraucēji" publicējis L.Openheims, var secināt, ka mezopotāmiešu tirdzniecības sakari ar Dilmūnu, Makānu un Melūhu kļuvušiaizvien vājāki, par ko liecinot sumeru tabulas ar komerciāliem tekstiem. Vai nav tā, ka Mezopotāmijastirdznieciskie sakari ar Dilmūnu, Magānu un Melūhu pārtrūka ģeoloģisku iemeslu dēļ?

Kad visi trīs kalni jau bija tuvu nogrimšanai, to iedzīvotājiem bija jāpārceļas uz kontinentu.Otrās tūkstošgades pirmā puse (pirms Kristus) ir ievērojamu notikumu laiks, ko raksturo lielu cilšu

grupu pārvietošanās Irānā, Vidusāzijā, Afganistānā un Indijas ziemeļrietumos. Varbūt šo lielo cilšu grupupārvietošanās saistīta ar iedzīvotāju migrāciju no grimstošajām Melū- has, Magānas un Dilmūnas salāmuz kontinentu? Acīmredzot salas grima, tirdzniecība ar tām pārtrūka, salu iedzīvotāji pārcēlās uzkontinentu un vārda tiešajā nozīmē radīja tautu pārceļošanu. Melūha, Magāna un Dilmūna kalniģeogrāfiski ir tuvu reģionam, kur notika lielu cilšu grupu pārvietošanās un varēja būt šo migrāciju cēlonis.

Tā, piemēram, XIV gadsimtā pirms Kristus kasīti iekaroja Babiloniju, tās dienvidos nostiprinājāsspēcīga Jūras valsts valdnieku dinastija, kas vairāk nekā divus gadsimtus nosargāja seno Sumeru no kasītutīkojumiem.

Jūras valsts, tāpat kā tās kaimiņzeme Dilmūna, nozuda no vēstures lappusēm, un nevienam nebija nejausmas, kur tā atradusies. Jūras valsts varēja nozust no vēstures lappusēm, bet nevarēja taču izgaist kopāar Dilmūnu? Acīmredzot Jūras valsts atradusies uz Mereja grēdas salām, kas nogrimušas.

Platons vēstī, ka "daudzus gadsimtus pirms Trojas kara grieķi karoja ar varenu jūras valsti".Platons runā par varenu jūras valsti, bet sumeri - par Jūras valsts valdnieku dinastiju. Vai viņi

nerunā par vienu un to pašu valsti?Fizisko parametru korelācijas (savstarpējo sakarību) metode ļauj noskaidrot savstarpējo sakarību

starp parametriem vai arī konstatēt, ka šādu sakarību nav. Acīmredzot var izdarīt arī vēsturisku faktu unnotikumu korelāciju. Par to, cik veiksmīgi rakstā izmantota korelācijas metode, lai spriež lasītājs.

Jūras valsts valdnieki nostiprinājās Mezopotāmijas dienvidos un acīmredzot tur ieradušies pa jūruno Indijas okeāna puses. Bet kāpēc Jūras valsts valdnieku dinastija pati neiekaroja Babilonijas dienvidus,kāpēc tā aizstāvēja Babiloniju no kasītu tīkojumiem? Varbūt Jūras valsts iedzīvotāji un sumeri bija vienaun tā pati tauta, ko sauca par car-rir, t. i., par melngalvjiem, kā sumeri paši sevi dēvēja.

Jādomā, ka "Ceļotāja stāstam par izglābšanos no grimstoša kuģa" ir sakars ar Jūras valsts valdniekudinastiju. "Stāstā", kas attiecas uz Vidusvalsts periodu (2000.-1750. g. p.m.ā), vēstīts par to, kābriesmīgas aukas dēļ gājis bojā kuģis; izglābušies tikai daži cilvēki, kas aizpeldējuši līdz salai, kuruapdzīvojuši drakoni ar zilām skropstām. Sala bijusi pārbagāta augļiem, gaisā vēsmojušas visas zemessmaržas, un dzīve tur bijusi laimīga. Pirms cietušo jūrnieku atlaišanas uz mājām drakonu valdnieksvaronim pavēstījis: "Tu šo salu nekad vairs neredzēsi, jo tā drīz nogrims dzelmē." Papiruss ar šo tekstuglabājas vienā no Sanktpēterburgas muzejiem. Šis stāsts, kas attiecas uz Vidusjūras periodu (2000.-1750.g.p.m.ē.), radies pirms Jūras valsts valdnieku parādīšanās Mezopotāmijas dienvidos (XVI gs. pirmsmūsu ēras). Varbūt drakonu valdnieks bija no Jūras valsts valdnieku dinastijas? Vēsturiskie fakti irpietiekami korelatīvi laikā.

Mīti, leģendas, nostāsti un ģeogrāfiski nosaukumi ļoti bieži atspoguļo senas pagātnes īstenību.

Tā, piemēram, mongoļu leģendas stāsta par divgalvai- nu kalnu Suberu (Sumeru, Sumberu), kas bijistik augsts, ka pat Grēku plūdi to nav pārplūdinājuši.

Literatūrā sumerus reizēm sauc arī par šumeriem. Mainās tikai līdzskaņi "s" un "š". Grieķu valodānav līdzskaņa "š", tāpēc tā vietā tiek lietots "s". Vārdu "šumers" grieķiski izrunā kā "sumers".Mezopotāmijas dokumentos minētas Akadas un Šumeras valstis, bet daudzu tautu leģendās - Sumeras sala.Varbūt Sumeras sala nav mītiska, bet pilnīgi reāla Šumeru valsts?

Ja Sumera un Šumera ir vienas un tās pašas ģeogrāfiskas vietas nosaukums, rodas sinonīmu ķēdīte -Subera - Sumera - Šumera.

Piemēri pierāda, ka starp hipotētisko Sub-jer (Zeme- ūdens) un mītiskaā Subera kalna nosaukumu irformāla līdzība. "Suber" burtiskā tulkojumā ir "Zeme-ūdens" jeb "Zeme, ko apņem ūdens". Šis kalns tikasaukts arī par

Meru kalnu. Ar nosaukumu "Sumer" (Meru) tas indiešu kosmogoniskajās teikās bieži tiek pieminētskā pasaules centrs. Pirmo reizi ziloņi tika iesaistīti kara darbībā Meroe valstī. Varbūt arī Meroe ir vārda"Meru" sinonīms?

Varbūt sibarīti un subarieši kontinentā ienākuši no Suberas? Varbūt subarieši un sibarīti ir suberieši?Varbūt arī Sibīrijai ir kāds sakars ar Suberu? Ja šīs senās pilsētas vārdu lasa no otra gala, iznāk "rebus",bet rēbusus vienmēr ir interesanti atminēt.

Acteku valodās vārds "atl" nozīmē "ūdens", "anti" - "augsts kalns". Ja savieno šos abus vārdus, tadhipotētiski var spriest, ka Atlantīda ir "kalns, kas paceļas virs ūdens" jeb "kalns ūdens vidū". Pēc vārdajēdzieniskā satura "Atlantīda" - "zeme ūdens vidū". Varbūt tā jāizprot arī Atlantijas okeāna nosaukumajēga? Pasaules okeāns apskalo visus kontinentus, un hellēņi to varēja nosaukt par Atlantisko okeānu.

Tādi ģeogrāfiskie nosaukumi kā, piemēram, Labās Cerības rags, katrā valodā skan citādi, tulkots tiektikai vārda jēdzieniskais saturs. Iespējams, ka Atlantīda un Subera pēc jēgas burtiski būtu tulkojamas kā"kalni (zeme) ūdens vidū". Vārdi "Atlantīda" un "Subera" pēc jēdzieniskā satura ir identiski, un tos varkorelēt ar terminu "salas". Sala - tā ir zeme ūdens vidū. Iegūstam sinonīmu ķēdīti "Atlantīda - Subera".

No sinonīmu ķēdītēm "Atlantīda - Subera" un "Subera - Sumera - Šumera" var atvasināt vienuloģisku ķēdi "sumers - atlants", t. i., izceļotājs no "zemes ūdens vidū" jeb vienkārši "salinieks". "Jūrastautas", kas no grimstošajām salām migrēja uz kontinentu, principā var saukt par atlantiem vaisaliniekiem.

Sinonīmu ķēdīte "sumers - atlants" dod tiesības Atlantīdas meklējumos izmantot to ļoti bagātoinformāciju, ko mums atstājuši sumeri.

Sumera kalnam bija vēl viens sinonīms - Rirabs. Teiksma stāsta, ka diženie valdnieki dzīvojušiRiraba (Sumera) kalna nogāzēs pašā pasaules centrā.

Iespējams, ka vārds "rirab" sastāv no divām fonēmām: rir un ab. Sumeru valodā rir ir galva, ab -durvis, rirab — durvju galvas. Divgalvainais Sumers (Rirabs) sumeru pirmdzimtenē bija atvērtas durvisuz Indijas okeānu.

Subera kalnu var identificēt ar divgalvaino kalnu Mereja zemūdens kalnu grēdā. Platons šo pašukalnu varēja nosaukt par Hērakla Stabiem. Indas upes kanjonu var skaidri konstatēt līdz 3 kilometrudziļumam. Apmēram tikpat dziļi varēja iegrimt Mereja grēda.

Ja iztēlē no Arābijas jūras noņem trīs kilometrus biezu ūdens slāni, mūsu skatienam paveras reljefs,kas attēlots Atlantīdas shematiskajā kartē.

Jūru austrumos no Mereja grēdas gribētos nosaukt par Uzlecošās saules jūru, bet tās krastos stāvDilmūna, Ma- gāna un Melūha kalni. Sumeri nav apliecinājuši, ka Dil- mūns, Magāns un Melūhs stāvējušiLejasjūras krastos. Sumeri labāk par visiem citiem zināja, kā sauc viņu kalnus un jūras un kā tāsnovietotas. Ticēsim tam, ko saka paši sumeri. Tātad jūra austrumos no Mereja grēdas acīmredzot jāsaucpar Lejasjūru.

Daži vārdi jāpasaka par terminu "Lejasjūra". Sumeru izpratne par vārdiem "apakšējs" un "augšējs" ir

citāda, nekā mēs tos saprotam. Sumeru matemātikā mazākais lielums vienmēr saukts par "apakšējo","lejpusējo", bet lielākais - par "augšējo". Tāpēc Lejasjūru acīmredzot vajadzētu saukt par Mazāko jūru.Jūru ūdens līmenis ir vienāds, tādēļ nebūtu loģiski jūru nosaukt par "Apakšējo" vai "Augšējo", vislabāktām atbilst termini "Mazā jūra" un "Lielā jūra".

Mereja grēdas centrālajā daļā rietumos no trim kalniem pirms to nogrimšanas bijis kalnu ezers arsaldūdeni (grābens). Grēdai grimstot, reiz notikusi katastrofa, tā notikusi tai brīdī, kad ūdens līmenisezerā kļuvis zemāks par jūras līmeni, un jūras ūdens no dienvidiem ielauzies ezera ieplakā. Izveidojieslīcis ar šauru ieeju. Šo līci sumeri varēja nosaukt par Uzlecošās saules jūru. Šādu nosaukumu varēja jūraidot tikai tie, kas dzīvoja rietumos no tās, kuriem jūra bija austrumu pusā Jādomā, ka sumeri apdzīvojušisauszemi rietumos no Uzlecošās saules jūras. Arābijas jūras daļu rietumos no Mereja grēdas sumerivarēja saukt par Rūgto jūru. Kalnu ezerā bija saldūdens, jūrā - sāļš, tādēļ pretstatā jēdzienam "salds"ūdens tika nosaukts par rūgtu.

Platons raksta, ka Hērakla Stabi stāvējuši aiz Atlantīdas. Platons par Atlantīdu varēja nosauktsauszemes teritoriju starp Rūgto jūru un Uzlecošās saules jūru, un šajā apvidū acīmredzot līdz lielajiemplūdiem dzīvojuši sumeri.

Starp Hērakla Stabiem bijis šaurums. "Platons raksta, ka jūra viņpus pieminētā šauruma ir tikai līcisar šauru ieeju, turpretim jūra šaipus šauruma ir jūra vārda tiešā nozīmē." Varbūt Platons par līci dēvēUzlecošās saules jūru?

Pieņemsim, ka Lejasjūra ir Persijas līcis. Tādā gadījumā nekur citur kā tikai tur jāmeklē Dilmūna,Magāna un Melūha, jo, kā apgalvo sumeri, tās atradušās Lejasjūras krastos. Magāna tiek identificēta arOmānu. Melūhu saista ar senindiešu civilizācijas teritoriju netālu no Indas upes deltas. Bet Indas upesdelta neatrodas Persijas līcī, tādēļ šāda Melūhas identificēšana loģiski nav iespējama.

Par pašreizējo Dilmūnas, Magānas un Melūhas identificēšanu Mauricio Tozi raksta: "Centieni šīsvalstis kore- lēt ar dažādiem Indijas okeāna piekrastes rajoniem, vadoties no šiem tekstiem, joprojām irapšaubāmi."

Identificēšana ar kontinentu ir apšaubāma, bet identificēšana ar Mereja zemūdens grēdu pietiekamisaskan ar sumeru tekstiem. Vai tā ir nejaušība vai apliecinājums, ka identificēšana ir ticama?

Seššķautņu prizma ar "Annāļu" tekstu (tā sauktā "Tei- lora prizma") datēta ar 691. gadu pirms mūsuēras. Tā glabājas Britu muzejā. "Teilora prizmā" Asīrijas valdnieks Sīnahheribs vēsta: "Visusmelngalvainos 110 Augšējās jūras, kur saule noriet, līdz pat Lejasjīīrai, kur ir saules lēkts, es noguldījupie savām kājām…" Acīmredzot Sīnaliheriba laikā daļa Arābijas jūras austrumos no Dilmūnas tika sauktapar Lejasjūru, bet rietumos no tās - par Augšējo jūru. Iespējams, ka no Magānas vēl bija palikusi nelielasauszemes daļa, bet bijušās Atlantīdas teritorija jau bija pilnīgi nozudusi zem ūdens un Rūgtā jūra,saplūdusi kopā ar Uzlecošās saules jūru, izveidojusi vienotu Augšējo jūru. Asīrijas valdnieka Sīnahheribalaikā Dilmūnas sala vēl bijusi sauszeme, jo zināms, ka Dilmūna pastāvējusi arī vēlāk - 544. gadā pirmsmūsu ēras, kad valdīja Nabonīds.

Ielūkosimies Platona "Tīmajā": "Šajā salā, kas tiek saukta par Atlantīdu, radās varena un apbrmascienīga valdnieku savienība, kuras vara izplatījās pa visu salu un daļu kontinenta, bez tam viņpus jūrasšauruma šie valdnieki iekaroja Lībiju līdz pašai Ēģiptei un Eiropu līdz pašai Tirānijai."

"Vara izplatījās pa… daļu kontinenta" - tas attiecas uz senindiešu civilizāciju, uz Indijaspirmiedzīvotājiem dra- vidiem. "Viņi… iekaroja Lībiju līdz pašai Ēģiptei un Eiropu līdz pašai Tirānijai"- tā ir Mezopotāmijā, Balkāni. Sumerus Platons sauc par atlantiem, t. i., saliniekiem. "Daudzu citu salu"skaitā bija Dilmūna, Magāna, Melūha, Shērija, Ogigija, Hērakla Stabi, Gādesa rietumos no Stabiem uncitas.

Jādomā, ka ūdens aprijis arī Gādesu — salu un senpil- sētu uz tās. Strabons raksta, ka Gādesaatradusies rietumos no Hērakla Stabiem, bet pašu Stabu priekšā bijušas divas nelielas saliņas, viena notām bijusi veltīta dievei Hērai. Nogrimusi arī saliņa, kas atradusies blakus Gāde- sai, arī par to raksta

Strabons.Dienvidos no hipotētiskajiem Hērakla Stabiem bijušas divas nelielas saliņas. Varbūt Strabons runā

tieši par tām? Vai varbūt par kādām citām saliņām, kuru kartē nav, bet bijušas "pašu Stabu priekšā"?Visticamāk, ka Atlantīda nogrimusi Šurūpākas senpil- sētas valdnieka Ziusudras laikā. Grimšanas

periodā valdnieks Ziusudra pārvests no Atlantīdas uz Dilmūnas salu. Acīmredzot Šurūpāka bijusiAtlantīdas salā, kuru apdzīvoja sumeri, un nogrimusi plūdu laikā.

Sumeru dieva Enki templis atradies Eridu pilsētā. Kartēs Eridu fiksē Mezopotāmijā, bet to nedrīkstdarīt pēc loģikas likumiem: Mezopotāmijā negulēja jūras dibenā, turpretim dieva templis stāvēja okeānadibenā, tāpēc tikai tur jāmeklē arī pati Eridu pilsēta.

Kā zināms, sumeriem līdz lielajiem plūdiem bijušas piecas pilsētas: Eridu, Badtibira, Laraka,Sipara un Šurūpāka. Ja Eridu un Šurūpāka guļ okeāna dibenā, tad, loģiski, turpat jāmeklē arī pārējāspilsētas. Varbūt Eridu bija ne tikai pirmā sumeru pilsēta, bet vispār pirmā pilsēta uz mūsu planētas?

Asīrijas karalis Tukultininurta I (VIII gs. otrajā pusē pirms mūsu ēras) rakstīja: "Sumeru zemi unakadu zemi līdz galējai robežai es pievācu sev; Lejasjūrā, kur uzlec saule, es nospraudu savas valstsrobežu."

.Tātad Tukultininurta I paplašināja savas valsts robežu līdz Lejasjūrai. Lejasjūra atradās tur, "kur

uzlec saule", tātad austrumos, bet Persijas līcis attiecībā pret asīriešu valsti neatradās austrumu pusē un,kā zināms, dienvidos saule nekad nav lēkusi. No tā izriet, ka Persijas līcis nevarēja saukties parLejasjūru. Ja pieļaujam, ka Tukultininurta I laikā Lejasjūra bija pie Mereja grēdas, tad, izejot no Persijaslīča, tā atradās tur, "kur uzlec saule".

1961. gadā zinātnieku pasauli pārsteidza sensacionāla vēsts par arheoloģisku atradumuTransilvānijā: Terterijas ciemā tika atrastas trīs māla plāksnītes ar sumeru rakstu zīmēm. Tās bijaizgatavotas no vietējā māla, tātad neviens tās no citurienes nebija atvedis, tās bija tapušas šai vietā.Izrādījās, ka šīs ir par 1000 gadiem vecākas nekā sumeru plāksnītes. Secinājums ir tikai viens: rakstībaradusies nevis Mezopotāmijā, bet salās ap Atlantīdu, un atlanti to aizveduši uz Terteriju unMezopotāmiju.

Babilonijas valdnieks Sargons I, citu pēc citas pakļāvis sev visas Sumeras pilsētas un "apmazgājisieroci Le- jasjūrā", nodibināja jaunu galvaspilsētu, ko nosauca par Akādi (Agādi). Kā raksta angļuarheologs Setons Loids, neviens vēl nav precīzi konstatējis, kur atradusies šī pilsēta-viens nonedaudzajiem svarīgājiem Mezopotāmijas politiskajiem centriem.

Jādomā, ka Sargons savu ieroci Lejasjūrā neapmazgāja nejauši, bet izpildīja reliģiozo apmazgāšanāsrituālu. Daudzas tautas ticēja, ka cilvēka miesa nomirst, bet dvēsele joprojām dzīvo un var atriebtiesdzīvajiem, var atnest tiem nelaimi. "Dienvidāfrikā basuto cilts karavīram, atgriežoties no kaujas, jāattīrāsno izlietās asins, citādi viņa upuru ēnas naktīs viņu vajās un neļaus aizmigt. Tāpēc karavīri pilnā kaujasietērpā svinīgā procesijā dodas uz tuvāko upi, kurā nomazgājas un apmazgā arī savus ieročus." Basutocilts vīri savus ieročus apmazgāja pagājušajā gadsimtā, bet Sargons ar tādu pašu nolūku to darīja jaupirms vairākiem gadu tūkstošiem.

Ja Sargons pēc visu Sumeras pilsētu pakļaušanas "apmazgāja savu ieroci Lejasjūrā", viņš toneapmazgāja Persijas līcī, un terminam "sumers" nav nekāda sakara ar Mezopotāmiju. SUMERA unATLANTĪDA - "Zeme ūdens vidū", t. i., salas, nevis Mezopotāmijas daļa. Sumeras valsts — tas irSumera kalns okeānā. Sargons pakļāva visas Sumeras pilsētas - tas nozīmē, ka Sargons iekaroja visasMereja grēdas salas.

Sargons apmazgāja savu ieroci Lejasjūrā pie kāda no trim kalniem - Melūha, Magāna vai Dilmūna,kas stāvēja šīs jūras krastos. Galvaspilsētu Agādi Sargons varēja dibināt Gādesas salā.

Āfrikā ir pilsēta Agādesa. Interesanti, ka tad, ja vārdam "Agādes" nosvītro pirmo vai pēdējo burtu,iegūstam divu minēto vietu nosaukumus — "Agāde" un "Gādes". Iespējams, ka dažādās valodās šos

vārdus izrunā dažādi, taču jēdzieniskais saturs ir viens un tas pats, un šo vārdu sakne ir "gāde".Āfrikā ir pilsēta Gādamesa. Varbūt vārdi "Agādesa", "Agāde", "Gādesa" un "Gādamesa" cēlušies no

"gāde"? Jādomā, ka salai un pilsētai, kas uz tās uzbūvēta, bijis vienāds nosaukums. Grieķiski tas skanējakā "gādes", bet akādu valodā - kā "agāde".

Strabons raksta, ka "Gādesa atradās rietumos no Hērakla Stabiem" un "droši vien ūdeņi aprija arīseno Gā- desu - salu un pilsētu uz tās". Strabons salu un pilsētu sauc vienā un tai pašā grieķu vārdā -Gādesa. Acīmredzot šo pašu pilsētu Gādesu Sargons akādu valodā sauc par Akādi (Agādi) un nodibinatur savu galvaspilsētu. Bet jājautā: vai akādu valsts nav atradusies uz Gādesas rietumos no HēraklaStabiem? Valda uzskats, ka akādu valsts un sumeru valsts atradušās Mezopotāmijā. Vai tās nav saluvalstis? Varbūt Asīrijas karalis Tukultininurta I Sumeru un Akādu iekaroja Indijas okeāna salās un savasvalsts robežu līdz Lejasjūrai nosprauda Mereja grēdā? Iespējams, ka precīza Akādes (Agādes) pilsētasatrašanās vieta līdz šim laikam nav atrasta tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šī pilsēta atradās uz Gādesassalas, bet šī sala nogrima. Pētnieki šo pilsētu uzskata par vienu no "nedaudzajiem svarīgajiemMezopotāmijas politiskajiem centriem" un to meklē kontinentā, taču iespējams, ka tā jāmeklē okeānadibenā.

Agādesas pilsēta atrodas tur, kur dzīvo tuareti. Varbūt tuareti ieradušies Āfrikā no Gādesas salas unAgādesas pilsētas nosaukums paņemts līdzi no Indijas okeāna? Vai ķēdīte "Agāde - Agādesa - Gādesa" irnejauša?

Pēc indusu kosmogoniskajiem priekšstatiem, mūsu pasaules centrā stāvējis varens Sumera kalns, kono visām pusēm apskalojuši Pasaules okeāna viļņi. Ap kalnu uz visām četrām pusēm pletušies kontinenti:ziemeļu kontinents, kam bijusi kvadrāta forma; austrumu - pusmēness sirpja izskatā; rietumu, kas veidojisapli, un dienvidu kontinents kā vienādsānu trīsstūris ar pamatni pret Sumera kalnu un uz dienvidiem vērstuvirsotni.

Orientālistiem bez grūtībām izdevās noskaidrot, ka Sumera kalns faktiski ir hiperbolizēti Himalajukalni, bet trīsstūrainais kontinents, kura pamatne pavērsta pret Sumeru, ir Indostānas pussala. Bet kurjāmeklē aplis, kvadrāts un pusmēness? Acīmredzot šīs ģeometriskās figūras orientālistiem jāmeklēziemeļos, rietumos un austrumos no Himalajiem. Bet kāpēc viņi atraduši tikai trīsstūri?

Himalaju kalnus no visām piisēm neapskalo Pasaules okeāna viļņi, tie atrodas uz kontinenta, tāpēctos nevar identificēt ar Sumera kalnu. Hiperbolizēt var itin visu, ja ir vēlēšanās, tomēr hiperbolai diezinkā negribas uzticēties. Ar hiperbolas palīdzību kuru katru absurdu var uzdot par realitāti. Bet kam ganšāda pašapmānīšanās vajadzīga? Sanskrita skriptori mūsu grēcīgo zemi zīmē kā plakanu okeānu ar četrāmsalām un Sumera kalnu centrā. Ja Himalaju kalni ir Sumers, kur tad jāmeklē četras salas, kuru centrā būtuHimalaji-Sumers? Ja senie manuskripti Sumeru noliek okeāna centrā, vai tāpēc Himalajus var uzskatīt parokeāna centru?

Ja pieņem, ka Sumera kalns atradies Mereja zemūdens grēdā, tad austrumos no tā bija Indostāna, bettā drīzāk atgādina pusmēnesi nekā trīsstūri; ziemeļos kvadrāts - Atlantīda, dienvidrietumos Āfrika(trīsstūris); rietumos Arābijas pussala pēc formas ir līdzīga aplim.

Ir skaidri zināms, ka no Melūhas Mezopotāmijā ievesti pāvi. Varbūt šie eksotiskie putni uzskatāmipar Atlantīdas pamatfaunas pārstāvjiem, tā teikt, par "atlantiem"?

Var pieņemt, ka tādi paši "atlanti" bijuši arī pūķi, kas ķīļu rakstu pieminekļos sastopami arbabiloniešu nosaukumu - sirušs vai siruha. Leģendas par pūķiem fiksētas cilvēku vēstures pirmajosrakstiskajos pieminekļos. Vispirms tie parādījušies sumeru rakstos.

Leģendas par pūķiem pazīstamas Ķīnā, Japānā, Austrālijā, Amerikā, Indijā un, protams, Eiropā -pietiek atcerēties svēto Georgu, kas ar šķēpu nogalināja pūķi. Rietumu drakoni (pūķi) parasti ir ļaunumanesēji, bet Austrumos tie ir labdari, pat ļoti cienīti un godāti.

Bareljefos sirušs (drakons, pūķis) atveidots ar ļoti smalkām kontūrām - slaids ķermenis, pārklāts arzvīņām, gara un smaila, zvīņām apaugusi aste un tāds pats garš un zvīņains kakls ar čūskas galvu. Rīkle

aizvērta, bet no tās karājas ārā gara, šķelta mēle.Mūsdienu zinātne bez īpašām grūtībām var noteikt ķirzaku sugu, pie kuras pieder sirušs, lai gan

izrakumos tieši šādas sugas pārstāvju atliekas nav atrastas.Varbūt mūsu rīcībā ir tikai ticami siruša attēli, bet dzīvojis tas Atlantīdā un gājis bojā plūdu laikā?Jau daudzus gadus zinātnē turpinās strīds par jautājumu, kurā Āzijas rajonā sācies pūķa motīvs, kas

pēc tam ieviesies daudzu tautu mākslā. Daudzu Seno Austrumu tautu mitoloģijā tas parādījies ļoti agri, untagad jau var izdalīt divus galvenos centrus: pirmais - Priekšāzijā, precīzāk — Mezopotāmijā, kur pūķuattēli ir īpaši populāri uz IV—III gadu tūkstoša (pirms Kristus) cilindriskajiem zīmogiem; otrs -Dienvidaustrumu Āzijā, īpaši Ķīnā.

"…pūķi nepavisam nav raksturīgi ne grieķu-romiešu, ne arī Priekšāzijas un Vidusāzijas mākslai.Toties tie ir ļoti populāri Altaja skitu mākslā, kur fantastiski zvēri ar atvērtām rīklēm ir gandrīz patsraksturīgākais personāžs lieliskajā atradumu kolekcijā, kas iegūta no slavenajiem Pazirikas kurgāniem."

Indiešu zinātnieks Čoudburi izsaka pieņēmumu par vienotu Indijas, Sumeras un Balkānu kultūrupirmpamatu.

Ja sumeri bijuši atlanti, par Indijas, Sumeras un Balkānu kultūru pirmpamatu jāuzskata Atlantīdascivilizācija.

Platons apgalvo, ka Atlantīda nogrimusi vismaz 9000 gadu pirms Solona. Daži pētnieki šo Atlantīdasbojāejas laiku apšauba, iebilzdami, ka tik senas civilizācijas arheoloģija nav atklājusi.

Pēc arheoloģijas datiem, visagrākie valstiskie veidojumi radušies Mezopotāmijā un Indas upesielejā apmēram pirms 6000 gadiem. Senās Ēģiptes vēstures ilgums sasniedz 4 gadu tūkstošus. Nekādu cituattīstītu civilizāciju pēdas, kas būtu vecākas par šīm, arheologi nav atraduši.

Bet šie pētnieki runā par kontinentālo civilizāciju vecumu, turpretim Platons raksta par t. s. salucivilizāciju, kas guļ zem ūdens un pagaidām nav atklāta. Vispirms nepieciešams Atlantīdu atrast, izpētīt untikai tad var sākties debates par tās vecumu.

Acīmredzot Atlantīda tomēr nogrimusi 9000 gadu pirms Solona, bet sumeri no Atlantīdaspārcēlušies uz Dilmūnas un citām salām, kur nodzīvojuši vēl vismaz dažus gadu tūkstošus. Taču salaspamazām grima okeānā, un migrācijas viļņi uz kontinentu plūda dažādā laikā - atkarībā no vienas vai otrassalas iegrimšanas gaitas. Sumeri pamatoti Dilmūnu dēvēja par Pārejas zemi. No Atlantīdas sumerivispirms pārcēlās uz Dilmūnu, bet pēcāk no tās uz kontinentu.

Balkānu, Sumeru un Indijas civilizācijām bija viens pirmpamats, turpretim hellēņi Balkānos nokļuvano Indijas okeāna salām. Sumeri no salām parādījās Mezopotāmijā, bet dravīdi - Indijā.

Varbūt Platons savos dialogos liecina par to, ka grieķi dzīvojuši Indijas okeāna salās? Tā,piemēram, citēdams Sokrātu, Platons saka, ka zeme ir ļoti liela, bet mēs, dzīvodami no Fasīdas līdzHērakla Stabiem, aizņemam ļoti mazu tās daļu, mitinādamies pie Jūras kā skudras un vardes ap purvu.Sumeri dzīvoja Atlantīdā, bet Grieķija bija blakus, uz Indijas okeāna salām "no Fasīdas līdz HēraklaStabiem". Sumeri pārcēlās uz Mezopotāmiju, bet grieķi - uz Balkāniem. Sumeri ir "ienācēju tauta"Mezopotāmijā, bet grieķi - "ienācēju tauta" Balkānos. Platons neuzskata Balkānus par dzimteni. Viņamdzimtene ir pie Hērakla Stabiem un Fasīdas upes.

Ja Hērakla Stabi atradušies Indijas okeāna salās, ja grieķi dzīvojuši pie Stabiem, okeāna piekrastējābūt kādām liecībām par viņu uzturēšanos šai reģionā. Iespējams, ka viens no šādiem lieciniekiem irdieves Artemīdas templis Persijas līcī. Dž. Bībijs savā grāmatā raksta, ka grieķu dieves Artemīdastemplis Maķedonijas Aleksandra laikā bijis kādā Persijas līča salā, bet pirms karagājiena Aleksandrs parto neko neesot zinājis. Acīmredzot templis uzbūvēts jau ilgi pirms Maķedonijas Aleksandra karagājiena -tais laikos, kad grieķi apdzīvoja Indijas okeāna salas. Šo templi atrada Nearhs. Apmēram mūsu ēras 170.gadā vēsturnieks Arians sarakstīja grāmatu grieķu valodā par Maķedonijas Aleksandra karagājienu.Informāciju par dieves Artemīdas templi viņš bija ieguvis no kuģa žurnāla, kas piederēja krētietimNearham - admirālim, Aleksandra flotes komandierim.

Pēc visu tautu ticējumiem, mirušo ēnu valstība ir Rietumos. Šis pieņēmums ir likumsakarīgs.Senajām tautām cilvēka aiziešana no dzīves asociējās ar to pašu virzienu, kurā saule aiziet aiz apvāršņa.Pastāvēja ideja par mītisku sakarību starp nāvi un saules noiešanu pazemes valstībā. Pseidoloģiskivaldīja uzskats par cilvēka likteņa līdzību ar saules norietēšanu. Grieķi mirušo ēnu valstību sauca parAīdu. Grieķu Aīds atradās Iladesā. Strabons raksta, ka Hadesa ir rietumos no Hērakla Stabiem. Ļotiiespējams, ka grieķi dzīvojuši Indijas okeāna salās "no Fasīdas līdz Hērakla Stabiem" un savu pazemesvalstību Aīdu varēja "iekārtot" rietumos — Hadesā. Acīmredzot grieķi dzīvojuši Hērakla Stabos,Dilmūnā, Magānā un Melūhā, bet salām devuši savus nosaukumus — Krona, Poseidoni- ja u.c. Atlantīdaigrimstot, sumeriem bija jāpārceļas uz šīm salām, un tāpēc starp grieķiem un sumeriem - daudzusgadsimtus pirms Trojas kara - varēja izcelties "grieķu karš ar varenu jūras valsti". Kad šis karš bijis? Vaitai laikā, kad nogrima Atlantīda? Vai Sargona I laikos, kad viņš iekaroja visas Mereja grēdas salas? Parkuru no šiem abiem grieķu kariem "ar varenu jūras valsti" runā Platons?

Grieķiem bija dieve Erīda - ķildu un naida dieve, bet sumeriem bija pilsēta Erēda. Pirmās sumerupilsētas nosaukumu raksta "Eredu" vai "Eridu". Vai radnieciskā saskaņa šais vārdos ir nejauša? Varbūtgrieķu dieve Erīda bija cēlusies no sumeru pilsētas Erēdas un savu vārdu ieguvusi no šīs pilsētasnosaukuma? Hellēņi karoja ar atlantiem - sumeriem, un tādēļ dieve no sumeru pilsētas Eridu hellēņiemvarēja kļūt par nesaticības simbolu.

Faetonts bija Saules dieva Hēlija dēls. Kādu dienu Fa- etonts lūdza, lai tēvs viņam atļauj kaut reiziizbraukt pa debess jumu Hēlija zelta ratos. Bet ceļā pa debess jumu Faetonts nespēja novaldīt zirgus ungāja bojā. Degošām matu cirtām Faetonts gluži kā krītoša zvaigzne nolidoja pa gaisu un iekrita Eridanasupes viļņos tālu no dzimtenes. Varbūt Ēridanas upe tecēja tuvu garām Eridu pilsētai un savu nosaukumubija ieguvusi no tās? Jādomā, ka leģenda par Faetontu radusies nevis Balkānos, bet gan Mereja grēdassalās Indijas okeānā.

Strabons raksta, ka viena no divām salām "pie pašiem Stabiem" bijusi veltīta dievei Hērai. Grieķipielūdza Hē- ru ne tikai Indijas okeāna salās, bet vēlāk arī Balkānos. Bet kura no Indijas okeāna salāmbija veltīta dievei Atē- nai Pallādai? Kurā Indijas okeāna salā bija šai dievei veltīts templis un kur bijaAtēnas? Platons neko neņēma no tukša gaisa, viņš bija pietiekami nopietns sava laikmeta zinātnieks unnenodarbojās ar fantazēšanu. Ja Platons apgalvo, ka Atēnas iekritušas pazemē, viņš runā nevis par topilsētu, kas atrodas Balkānos, bet gan par Atēnām Indijas okeāna salās. Ja Atēnas pastāvēja jau 9000gadu pirms Solona, bet Balkānu Atēnas ir jaunākas, jāizdara vienkāršs loģisks secinājums: bijušas divaspilsētas ar vienādu nosaukumu. Var minēt pietiekami daudz piemēru, kas apliecina, ka dažādām pilsētāmbijis vienāds nosaukums.

Var atrast daudz analoģiju, kas Atlantīdu saista ar hel- lēņiem: dievs Poseidons un pilsētaPoseidonija Atlantī- dā, sala pie Hērakla Stabiem veltīta dievei Hērai, paši Stabi nosaukti grieķumitoloģijas varoņa Hērakla vārdā. Analoģijas nav nejaušas, tās liecina par grieķu pirmdzim- tenesciešiem sakariem ar Atlantīdu. Ja grieķi Balkānos ienākuši no Austrumiem, tad arī Atlantīdai bijajāatrodas Austrumos.

Ir pilnīgs pamats ticēt Platonam un sumeriem. Kādēļ lai viņi mūs mānītu? Sumeri runā par to, kadieva Enki templis ir okeāna dibenā, bet Platons saka, ka Atēnas iekritušas zemē. Pilnīgi reāli notikumi.Jautājums ir vienīgi par to, kur tie notikuši. Ticēt var tam, kas atbilst realitātei un nerunā pretim veselajamsaprātam. Nedrīkst ticēt vienīgi tam, ka mūsu senči būtu mums atstājuši tīši sagudrotus melus. Nē, tam nugan nevar noticēt. Viņi varēja šur un tur kļūdīties, bet pat kļūdaina informācija pēc savas būtības ir dziļipatiesa, nevis tīšprātīgi melīga. Sumeriem un Platonam var ticēt.

Ēģiptes faraons Neho II valdīja no 609. līdz 594. gadam pirms mūsu ēras. Vairākus gadu desmituspirms

Kartāgas jūrasbraucēja Hannona feniķieši, kas kalpoja Ēģiptes faraonam Neho II, veica sekmīguekspedīciju. Valda uzskats, ka feniķieši, izgājuši no Sarkanās jūras, uzņēma kursu uz dienvidiem un

pulksteņa rādītāja virzienā apbrauca apkārt Āfrikai. Saule, kas brauciena sākumā viņiem ausa no kreisāspuses, beigu posmā rītos jau parādījās pa labi (pēc Labās Cerības raga, kad viņi esot pagriezušies uzziemeļiem).

Trešajā brauciena gadā feniķieši apbrauca Hērakla Stabus (Gibraltāru) un ieradās Ēģiptē. Faraonspa to laiku jau bija miris. Ceļojuma laikā feniķieši vairākas reizes uzkavējās krastā: apsēja druvas,novāca graudus un ceļoja tālāk.

Tomēr jādomā, ka feniķieši neveica braucienu apkārt Āfrikai. Pa Sarkano jūru viņi brauca uzdienvidiem, tādēļ saule lēca no kreisās puses. Izbraukuši no Sarkanās jūras, feniķieši pagriezās uzziemeļaustrumiem un brauca gar Arābijas pussalu, nevis uz dienvidiem. Un Saule viņiem lēca no kursa palabi. Pēc tam viņi apbrauca Hērakla Stabiem Mereja grēdā un atgriezās Ēģiptē.

Nav skaidrs, kāpēc Hērodots, antīkās vēstures tēvs, nenoticēja, ka feniķiešiem, šiem teicamajiemjūrasbraucējiem, saule brauciena laikā lēkusi no kursa pa labi. Uz Hērakla Stabiem taču brauca feniķieši,nevis Hērodots, un viņiem ir labāk zināms, no kuras puses brauciena laikā lēca saule. Feniķieši nevarējasajaukt kreiso pusi ar labo pusi.

Ja feniķieši brauca nevis apkārt Āfrikai, bet gar Arābijas pussalu, viņi par Lībiju nosauca nevisĀfriku, bet gan daļu šīs pussalas. "Tīmaja" liecības tekstā Platons stāsta, ka atlanti "ieņēma Lībiju līdzĒģiptei un Eiropu līdz pašai Tirēnijai". Acīmredzot Platons par Lībiju sauc kādu daļu Arābijas pussalas,bet "Eiropu līdz pašai Tirēnijai" pārvaldīja atlanti: hellēņi un Terteras sumeri.

Antīkajos laikos robeža starp Āfriku un Āziju nosacīti gāja pa Nīlas upi. Tātad Sarkanās jūrasĀfrikas piekraste senlaikos tika uzskatīta par Āziju, un feniķieši, kuģodami pa Sarkano jūru, nevarējaĀfrikas krastu uzskatīt par Āfriku. Viņiem šis krasts bija Āzija. Ja feniķieši pēc Sarkanās jūrasšķērsošanas piebrauca pie Hērakla Stabiem Mereja grēdā, viņi nekādā gadījumā nevarēja Āfriku nosauktpar Lībiju. Principā viņi nebrauca gar Āfriku, bet piekrasti sauca par Lībiju. [5]

Lingvista A. Militarjova grāmatas pēcvārdā teikts, ka III gadu tūkstotī pirms mūsu ēras "ēģiptiešuavoti fiksējuši Lībijas iedzīvotājus austrumos no Ēģiptes". Kādu Arābijas pussalas daļu aizņēmušilībieši?

Ēģiptieši fiksēja lībiešus austrumos no Ēģiptes, tātad arī teritoriju, ko aizņēma šie iedzīvotāji, varējasaukt par Lībiju. Acīmredzot vēlāk lībieši pārceļojuši no austrumiem uz rietumiem un termins "Lībija"pārvietojies kopā ar lībiešiem. Nav jābrīnās par to, ka Lībija pārceļojusi. Strabona laikos arī Albānijataču atradās Kaukāzā.

"Nimfa Lībija grieķu mitoloģijā ir Epāra un Memfidas meita, kurai par godu nosaukta zemeaustrumos no Ēģiptes," rakstīts kādā populārā grāmatā par mītiem un leģendām. Ēģiptiešu rakstiskie avotiun grieķu mitoloģija apstiprina, ka antīkajos laikos Lībija atradusies austrumos no Ēģiptes.

Dieve Atēna dzimusi Lībijā netālu no Tritonu ezera. Tā kā pēc grieķu mitoloģijas Lībija atrodasaustrumos no Ēģiptes, tad turpat būtu jāatrodas arī Tritonu ezeram. Acīmredzot hellēņi par Tritonu ezerusaukuši Nāves jūru. Strabona "Ģeogrāfijā" lasām: "Visi, kas kuģojuši pa Okeānu gar Lībijas krastiem -vai viņi ceļu sākuši no Sarkanās jūras vai Hērakla Stabiem -, vienmēr pēc kāda nobraukta ceļa gabalasadūrušies ar daudzum daudziem šķēršļiem un griezušies atpakaļ, tāpēc daudziem cilvēkiem radusiespārliecība, ka vidū ir zemes šaurums."

Dienvidos no Mereja zemūdens grēdas ir Ouena zemūdens grēda. Abas grēdas pieder pie Ouenalūzuma. Acīmredzot grimis viss lūzuma iecirknis, un antīkajos laikos Ouena grēda bijusi tuvu jūraslīmenim, tāpēc "radusies pārliecība, ka vidū ir zemes šaurums".

Plūtarhs raksta, ka Atlantika ir grūti kuģojama, jo tā ir pilna šķidru dubļu. Pēc viņa vārdiem, jūra turi? staigna kā purvs. Kāds nezināms grieķu autors, kura darbu savā laikā piedēvēja Aristotelim, stāsta parfeniķiešu kuģi, kas braucis viņpus Hērakla Stabiem. Reiz stiprs vējš to aiznesis tālu uz rietumiem uniedzinis jūrā, pa kuru nav bijis iespējams tikt uz priekšu tādēļ, ka tā bijusi pilna aļģu. Acīmredzot tā bijusiAtlantijas okeāna daļa, ko mēs pazīstam kā Sargasu jūru.

Jādomā, ka šai antīko autoru informācijai nav nekāda sakara ar Sargasu jūru. Ja Hērakla Stabiatradās Indijas okeānā uz Mereja grēdas, kuģis brauca ap šīs grēdas salām un stiprais vējš to aiznesa uzrietumiem, kur tas iekļuva šķidru duļķu un kuplu aļģu audžu sērē - telpā, kas Strabona laikos tika uzskatītapar pāržmaugu. Šis zemes šaurums atradās starp Sarkano jūru un Hērakla Stabiem pie Mereja grēdasIndijas okeānā, ko antīkie autori sauca par Atlantiku.

Nezināma autora sacerējumā "Eritrejas jūras periplūss" lasām: "…tālās Etiopijas, Lībijas un Āfrikaszemes…" Ja nezināmais autors Āfriku būtu nosaucis par Lībiju, vārda "Āfrika" vietā varētu likt vārdu"Lībija" un rastos bezjēdzīga frāze: "…tālās Etiopijas, Lībijas un Lībijas zemes…" Jādomā, ka Lībija unĀfrika ir dažādi objekti un tāpēc autors starp šiem vārdiem liek saikli "un". Sacerējuma "Eritrejas jūrasperiplūss" autors Āfriku nesauc par Lībiju, un, liekas, tam piekritīs ikviens lasītājs.

Šķietamā sengrieķu ģeogrāfa Skilaka sacerējumā "Iekšjūras periplūss" lasāms, ka Lībija ir pussala.Āfriku nevar uzskatīt par pussalu, tātad šķietamais Skilaks nevarēja Āfriku nosaukt par Lībiju. Tas irloģiski. Principā Āfriku nosaukt par Lībiju var tikai tas, kas uzskata, ka Āfrika ir pussala.

Strabona "Ģeogrāfijā" lasām: "3.1. Nākamais pēc kārtas lai iet Lībijas apraksts… Lībija aptverievērojamu daļu karstās joslas. Katrā ziņā mums pretim esošā piekraste tieši starp Nīlu un HēraklaStabiem, it īpaši tā daļa, kas senāk piederējusi kartāgiešiem, ir auglīga un bieži apdzīvota."

Ja Hērakla Stabi atrodas Mereja grēdā, tad starp tiem un Nīlu ir Lībija, Arābijas pussala. Ja grieķupirmdzimte- ne bija Mereja grēdā "no Fasīdas līdz Hērakla Stabiem", tad Arābijas pussala bija pretējāpiekraste.

Valda uzskats, ka Aristotelis robežu starp "Āfriku un Āziju iezīmē savādāk nekā citi antīkie autori.Šis uzskats ir kļūdains un saistīts ar to, ka mūsdienu speciālisti antīko Āfriku nepareizi uzskata par Lībiju.Aristotelis nebija "baltā vārna" un turējās pie savu laikabiedru uzskatiem.

Robežu starp Āziju un Lībiju Aristotelis zīmēja pa zemes šaurumu starp Vidusjiiru un Sarkano jūru,bet robežu starp Āziju un Āfriku - pa Nīlu, tātad tāpat kā visi antīkie autori. Par Lībiju viņš dēvē Arābijaspussalu, nevis Āfriku. Ir pilnīgi loģiski antīkās Āzijas rietumu robežu vilkt pa Nīlu kopā ar pārējiemantīkajiem autoriem un nenonākt ar tiem pretrunā, bet antīkās Āzijas austrumu robežu vilkt pa Suecaspāržmaugu, un Aristotelis tā rīkojas. Antīkie autori Āzijas rietumu robežu vilka pa Nīlu, bet Aristotelisnerunā par šo robežu, viņš mūs informē par Āzijas austrumu robežu.

Tātad Aristotelis, Strabons, nezināmais autors, Psei- doskilaks un Platons par Lībiju uzskataArābijas pussalu, nevis Āfriku. Jādomā, ka arī pārējo antīko autoru uzskati bijuši tādi paši.

Pēc Platona domām, Atlantīda bija lielāka "par Lībiju un Āziju, kopā ņemot". Acīmredzot Platonspar Āziju uzskata teritoriju starp Nīlu un Suecas pāržmaugu, kur austrumos no Ēģiptes dzīvoja lībieši.Platons nevarēja domāt, ka Atlantīdas teritorija ir lielāka par mūsdienu Āfrikas un Āzijas kontinentiem,kopā ņemot, kā to nepareizi traktē atlantoloģija. Nevajag Platonam piedēvēt pašu aplamības antīkāsinformācijas interpretēšanā. Platons Āfriku nesauca par Lībiju, bet par Āziju uzskatīja sauszemes gabalustarp Nīlu un Suecas pāržmaugu.

Tartēsa nebija tālu no Hērakla Stabiem, tāpēc var domāt, ka tā atradās uz kādas Mereja grēdas salas,nevis Pi- reneju pussalā, kā maldīgi tiek uzskatīts. Tartēsā ieradās feniķiešu, vēlāk arī grieķu kuģi, laiaizvestu sudrabu, ko tur ieguva samērā daudz. Šī grieķiem draudzīgi noskaņotā valsts piedalījās grieķupusē karā pret persiešiem un to sabiedrotajiem - kartāgiešiem. Kara darbības rezultātā Tartēsa tikaizpostīta.

Varbfit Tartēsa bija grieķiem draudzīgi noskaņota valsts tādēļ, ka tā bija mūsdienu Grieķijaspirmdzimtene un Tartēsas iedzīvotāji bija grieķi, kas tai laikā vēl nebija emigrējuši uz Balkāniein, betdzīvoja Indijas okeāna salās "kaut kur no Fasīdas līdz Hērakla Stabiem". Grieķi no Tartēsas palīdzējaBalkānu grieķiem karot pret persiešiem un kartāgiešiem.

Ja Tartēsa atradās uz kādas Mereja grēdas salas un to nopostīja persieši un kartāgieši, tad tasnozīmē, ka kartā- gieši kuģojuši uz Mereja grēdu, nevis Atlantijas okeānā aiz Gibraltāra. Acīmredzot

feniķieši un grieķi karojuši ar persiešiem nevis pie Gibraltāra, bet gan Indijas okeānā.Visticamāk, ka Tartēsa atradās uz Melūhas salas. Dārgmetālus Mezopotāmijā ieveda tieši no

turienes.Par vienu no senākajiem tālo jūras braucienu aprakstiem tiek uzskatīts "Hannona periplūss". Šis

teksts, kas savā laikā bija izstādīts Krona templī Kartāgā, lai tauta ar to iepazītos, kā zinātnieki domā, iradmirāļa Hannona ziņojums par jūras braucienu pa Atlantijas okeānu gar Āfrikas piekrasti. Speciālistidomā, ka periplūsa mērķis bijis veicināt pirmo kartāgiešu koloniju nodibināšanu aiz Hērakla Stabiem(Gibraltāra). Ja kartāgieši brauca aiz Hērakla Stabiem, tad acīmredzot jūras braucienu apraksts "Hannonaperiplūsā" neattiecas uz Āfrikas piekrasti Atlantijas okeāna pusē: kartāgieši brauca pāri Indijas okeānamtāpat kā feniķieši, kurus Ēģiptes faraons Neho II sūtīja karagājienā.

Valda uzskats, ka, pabraucis garām tukšajai Marokas un Mauritānijas piekrastei, pēc tam arīSenegālas upes deltai, Hannons ar saviem jūrniekiem vēl daudzas dienas brauca uz dienvidiem, kamērizgāja "nepārredzamā jūras plašumā". Bet kāpēc Hannonam šis "nepārredzamais jūras plašums" nesākāsjau tūlīt aiz Gibraltāra, kāpēc tas pavērās daudz tālāk dienvidos?

Acīmredzot Hannons par "nepārredzamo jūras plašumu" sauc izeju no Sarkanās jūras Indijas okeānā,nevis Āfrikas piekrasti Atlantijas okeāna pusē. Daudzas dienas Hannons brauca uz dienvidiem pa Sarkanojūru, bet patiešām "nepārredzami jūras plašumi" viņam pavērās tad, kad aiz Adenas līča viņš iekuģojaIndijas okeānā. Visticamāk, ka Hannons brauca uz Austrumiem, nevis uz Rietumiem.

Hannons kuģoja gar Lībiju. Tātad viņš gar Arābijas pussalu brauca dienvidu virzienā pa Sarkanojūru. "Hannona periplūsā" rakstīts par Dienvidu ragu. Senajos laikos par Dienvidu ragu (Notu-Keras) tikasaukts Aromātu rags Somālijā (Gvardafui). Ļoti ticami, ka tieši par to ir runa periplūsā. Iesjpējams, kapar Dievu Ratiem tika saukts vulkāns Dubi Āfrikas austrumu piekrastē.

Diezin vai šo faktu sakritība ir nejauša:1. Hannons dienvidu virzienā līdz Dienvidu ragam kuģoja apmēram divpadsmit dienas.2. Apmēram ar divpadsmit dienu braucienu tiek lēsts Arābijas līča (Sarkanās jūras) garums pēc

informācijas, ko sniedz Plīnijs Vecākais.Kā zināms, feniķieši Gibraltāru sauca nevis par Hērakla Stabiem, bet par Melkarta Stabiem. Ja viņi

Ēģiptes faraona Neho II valdīšanas laikā būtu apbraukuši apkārt Āfrikai un atgriezušies Ēģiptē caurGibraltāru, tad viņiem būtu bijis jāziņo par Melkarta Stabiem, nevis par Hērakla Stabiem. Šo rinduautoram nav skaidrs: kas ir kļūdījies, Gibraltāru nosaukdams par Hērakla Stabiem, un kad tas noticis.

Homēra "Odisejā" teikts, ka "viņš bija tālajā etiopu zemē". Odiseja laikā etiopieši apdzīvoja divas"zemes malas" pie paša okeāna - austrumos un rietumos.

Acīmredzot etiopiešus var pieskaitīt pie "jūras tautām" - pie atlantiem. Austrumos viņi dzīvoja uzkādas Indijas okeāna salas, kas grima dzelmē, bet pārcēlās uz Āfrikas kontinentu - uz rietumiem no šīssalas - un tur dzīvo arī šobaltdien pie paša okeāna. Odiseja laikos fiksēts moments, kad etiopieši sākapamest savu grimstošo pirmdzimteni, bet uz kontinentu evakuējās tikai daļēji. Etiopieši aizņēma divas"zemes malas" tāpēc, ka bija atlanti.

Plīnija Vecākā "Dabas vēsturē" lasām: "Pretim Persijas līcim tieši Etiopijas priekšā stāv sala, kosauc par Kerni; ne tās lielums, ne attālums no kontinenta nav noteikti; (tikai) stāsta, ka uz tās dzīvo vienīgietiopiešu cilvēki."

Un tā nejauši izdevās uzzināt, kā sauc to Indijas okeāna salu, kur dzīvojuši etiopieši. Varbūt tieši notās etiopieši pārcēlās uz kontinentu? Žēl, ka Plīnijam Vecākajam nav informācijas, pēc kuras varētunoteikt precīzu Ķērnēs salas atrašanās vietu.

Pseidoskilaka "Iekšjūras periplūsā" lasām: "Kopumā ceļojums no Hērakla Stabiem līdz Kernes salaiilgst divpadsmit dienas." Iespējams, ka Kernes koordinātas ir apmēram šādas: 10,5° ziemeļu platuma un56° austrumu garuma, bet dziļuma atzīme mūsdienās ir 368.

No Hērakla Stabiem Mereja grēdā līdz Bābelmandeba šaurumam ir apmēram 2100 km. No

Gibraltāra līdz Bābelmandebam pa Vidusjūru un Sarkano jūru — apmēram 6000 km. Kernes sala atradās"tieši Etiopijas priekšā". Mēģināsim iztirzāt ceļa gabalu no Kernes līdz Bābelmandebam. Ja "ceļojums noHērakla Stabiem līdz Kernes salai ilgst divpadsmit dienas", tad kreiserim no Hērakla Stabiem līdzBābelmandebam jābrauc ar tādu ātrumu, lai diennaktī pieveiktu 175 km, bet no Gibraltāra - attiecīgi 500km diennaktī. Ja Arābijas līci (Sarkano jūru) šķērsoja divās diennaktīs, tad, ņemot vērā, ka Sarkanās jūrasplatums ir apmēram 300 km, kreiserim diennaktī bija jānobrauc 150 km. 150 km ātrums un 175 km ātrumsir salīdzināmi, bet vai antīkajos laikos bija iespējams braukt ar 500 km ātrumu diennaktī? Kolumbsšķērsoja Atlantijas okeānu 33 diennaktīs. Acīmredzot Kolumba kuģu ātrums caurmērā bija 200 kmdiennaktī. Taču antīkajos laikos no Gibraltāra līdz Kernes salai nebija iespējams nokļūt divpadsmitdiennaktīs. Tātad Gibraltārs nevarēja būt Hērakla Stabi.

Nezināmā autora "Eritrejas jūras periplūsā" kartē Sarkanā jūra nosaukta par Arābijas līci.Sarkanās jūras ģeometriskie parametri atšķiras no Adenas līča parametriem. Platums abiem ir

apmēram vienāds, bet Sarkanās jūras garuma attiecība pret platumu ir apmēram 6:1, bet Adenas līcim šīattiecība ir 2:1.

Plīnija Vecākā "Dabas vēsturē" lasām: "Tagad aplūkosim pārējo piekrasti, to, kas guļ pretimArābijai. Timos- tens noteica visa (Arābijas) līča garumu ar četru dienu braucienu, platumu - ar divudienu braucienu; Eratos- tens - 1200 jūdžu (garumu) pa vienu un pa otru pusi, sākot no ieejas (līcī);Artemidors - 1750 jūdžu pa Arābijas pusi."

Mēģināsim iztirzāt Plīnija Vecākā doto informāciju. Pēc Eratostena, Arābijas līcis ir 1200 jūdžugarš. Acīmredzot Eratostens par Arābijas līci sauc Sarkano jūru.

Pēc Timostena datiem, viņa minētā līča garuma attiecība pret platumu ir 2:1. Tātad Timostens sniedzziņas nevis par Sarkano jūru (Arābijas līci), bet gan par Adenas līci, jo ceļa garums pa Sarkano jūru būtunoteikts nevis ar četru diennakšu braucienu, bet ar četrpadsmit dienu braucienu, bet platums - ar divudiennakšu braucienu.

Pēc Artemidora datiem, Arābijas līča garums ir 1750 jūdzes. Liekas, ka Artemidors par Arābijaslīci uzskata Sarkano jūru un Adenas līci, kopā ņemot. Jūdzes nav iz- stiepjamas, bet Artemidora dati noEratostena datiem atšķiras gandrīz par pusotru reizi.

Ļoti labi, ka tekstā doti izejas skaitļi, pēc kuriem iespējams visu salikt pa plauktiņiem. Atsevišķuģeogrāfisku objektu identificēšanā gadās arī nopietnas kļūdas. Cilvēks var kļūdīties, it īpaši tad, ja viņamnav drošas, precīzas informācijas. Mereja grēdas salas nogrima, nozuda zem ūdens uz mūžu milžiem, betto nosaukumi tika piedēvēti citām salām un pat citā okeānā. Hērakla Stabi nogrima Indijas okeānā, betnosaukums pārceļoja uz Gibraltāru.

Nezināmā autora "Eritrejas jūras periplūsā" tekstam pievienotajā kartē Kanāriju salas nosauktas parSvētlaimīgo salām. Jādomā, ka par Svētlaimīgo salām tika sauktas tai laikā Arābijas jūrā nogrimušāsMereja grēdas salas. [6]

Ofīra - Bībelē aprakstītā zelta zeme. Mēģinājumi identificēt Ofīru radīja milzum daudz literārusacerējumu un neticamu pieņēmumu. Visbiežāk par Ofīras atrašanās vietu tiek minēta Indija unDienvidāfrika.

Pastāv uzskats, ka Ofīra ir sens sābiešu nosaukums tuvējai Āfrikas piekrastei, ko ēģiptieši sauca parPuntu.

Tātad iespējams, ka bībeliskā Ofīras zeme un Punta ir viens un tas pats. Puntas (Ofīras) meklēšanasreģions - no Indijas līdz Āfrikai. Pamēģināsim konstatēt faktu savstarpējo sakarību. Pēdējās ziņas parOfīru datētas ar 860. gadu pirms mūsu ēras. Pēdējās ziņas par Dilmūnu saistītas ar Babilonijas valdniekaNabonīda laiku (544. g. p.m.ē). Izraēlas-Jūdejas valsts valdnieks Zālamans no Ofīras atveda pāvus.Mezopotāmijā pāvus ieveda no Melūhas. Zālamans no Ofīras atveda daudz zelta, bet Tiras valdnieks Hī-rāms bez zelta atveda arī daudz ebenkoka un dārgakmeņu. Ebenkoku un dārgakmeņus Mezopotāmijā unAsīrijā ieveda no Dilmūnas. Dāsnas ir dāvanas no Ofīras, bagātīgs un daudzveidīgs ir to preču klāsts, ko

ēģiptieši saņēma no Melūhas. Vai visas šīs bagātības nav nākušas no viena ģeogrāfiska punkta? Šīsdāvanas bija reālas, taustāmas, tātad tās tika vestas nevis no leģendāras, bet pilnīgi reālas vietas.

Veltes no Puntas Ēģipte ieguva jau Senās valsts laikos. Reljefi un uzraksti par ekspedīcijām, kofaraons Hatšep- suta sūtīja uz Puntu, iekalti Deirelbahra tempļa dienvidu sienā Tēbu rietumu krasta klintspakājē. Pastāv uzskats, ka Punta atradusies Āfrikas raga rajonā, bet daži vēsturnieki domā, ka Puntasvalsts bijusi Sokotras salā. Veltes no Puntas Ēģiptē nākušas arī pirms Hatšepsutas.

Bet varbūt Puntas valsts atradās uz Mereja grēdas salām, un Hatšepsuta sūtīja ekspedīcijas uz tām?Hatšepsu- ta valdīja no 1521. līdz 1501. gadam p.m.ā Ekspedīcija uz Puntu tika sarīkota viņa valdīšanasvidus posmā. Tai laikā tirdzniecība ar Melūhu un Magānu jau bija pārtrūkusi. Bībelē stāstīts, kā Tirasķēniņš Hīrāms (966-936) un Izraēlas valdnieks Zālamans (974-934) uzbūvēja katrs pa kuģim unEciongeberes ostu. Zālamana kuģis pārveda lielu guvumu: valdnieka daļa bijusi 420 vai 450 talantu zelta.Hīrāma kuģis bez zelta atvedis arī daudz ebenkoka un dārgakmeņu. Iespējams, ka tas nav bijis vienīgaisbrauciens uz Ofīru…

Šī ekspedīcija ir diezgan mīklaina, ziņa par to devusi pamatu daudziem fantastiskiem izdomājumiem.Vispirms - nav saprotams, kā feniķieši un ebreji varēja iegūt tik milzīgu bagātību - 420 vai pat 450 talantuzelta, tā patiešām ir milzīga bagātība, apmēram 40-50 tonnu tīra zelta. Diezin vai visā Izraēlā būtuatradušās preces par šādu summu. Bet tā esot bijusi tikai paša valdnieka daļa! Cik daudz pienācāsfeniķiešiem? Bez zelta viņi pārveda arī citas vērtības. Bībelē nekas nav teikts par kādām citām precēm,ko ekspedīcijas dalībnieki būtu ņēmuši līdzi apmaiņai.

Kilogramu ābolu pret kilogramu zelta neviens nemainīs. Lai tirgotos, būtu bijis nepieciešamspiekraut ar precēm simtiem kuģu un tikai tad būtu bijis iespējams saņemt pretim zeltu ekvivalentādaudzumā, kas sverams tonnu desmitos.

Cilvēku baro zeme. Tiem, kas no grimstošajām salām evakuējās uz kontinentu, bija nepieciešamsturēt lopus un audzēt graudus. Kontinentā zemi varēja nopirkt vai iekarot. Ļoti iespējams, ka atlanti -"jūras tautas" šo problēmu risināja miermīlīgi, sūtīdami no Ofīras (Puntas) kontinenta valdniekiem zeltu,ebenkoku, dārgakmeņus un citas materiālas vērtības, kā arī pāvus, kas acīmredzot tika augstu vērtēti.Dāvanas no Puntas bija "jūras tautu" maksa kontinenta valdniekiem par ierādīto zemi. Kuģi no PuntasĒģiptes faraonam Hatšeptsutam atveda ne tikai bagātīgas dāvanas, bet arī daudzas ģimenes. Atvestiecilvēki nebija vergi, viņi bija bēgļi no Puntas valsts grimstošajām salām.

Lai kādās rokās nonāca tirdzniecība ar Puntu, lai kas būtu mēģinājis to monopolizēt, tā nekad netikapārtraukta. Tai laikā, kad sumeri pārcēlās uz kontinentu, sakaros ar Dilmūnu dominēja tirdzniecībasattīstības sākotnējais etaps. Par to liecina daudzi teksti, kas ķīļu rakstā saglabājušies uz māla plāksnēm.Bībelē nekas nav minēts par kaut kādām ebreju vai feniķiešu precēm. Acīmredzot arī no Ēģiptes uz Puntu(Dilmūnu) nekādas preces netika sūtītas un Ēģiptes faraoni maksu par ieceļotājiem ierādīto zemi saucapar dāvanām. Dāvanas no Ofīras - Puntas - Dilmūnas turpinājās līdz tam laikam, kamēr iedzīvotāji vēlnebija pametuši grimstošās salas.

Odisejs, palicis viens ar Alkinoju un Arēitoju, stāsta, kā viņš pametis Ogigijas salu, kā vētra viņuizmetusi Shērijas salas krastā. Šīs salas varēja atrasties Indijas okeānā. Diezgan ticami, ka Odisejs paSarkano jūru iekļuva Indijas okeānā un stūrēja tāpat kā feniķieši, kas kalpoja Ēģiptes faraonam Neho II, unvaldnieku Hīrāma un Zālamana kuģi.

Odisejs kuģoja pa okeānu. Ja viņš viesojās pie etiopiem Sarkanajā jūrā, jādomā, ka viņš brauca paIndijas okeānu. Homērs "Odisejā" mums stāsta, ka "Odisejs ilgi ciemojās pie etiopiem". Poēmas"Odiseja" desmitajā dziesmā dieve Kirke apsola Odiseja kuģi nodot ziemeļu vēja Boreja aizgādībā.Acīmredzot Odisejs atradās kaut kur Arābijas jūrā un viņam bija vajadzīgs ziemeļu vējš, lai pārvietotosuz dienvidiem un pa Adenas līci iekļūtu Sarkanajā jūrā. Varbūt Kirke runā par Sarkano jūru, Odisejamsacīdama "…kā tu līdz dzimtenei nāksi, kad brauksi pa zivīgo jūru".

Divpadsmitajā dziesmā Kirke brīdina Odiseju par draudošām briesmām:

Paceļas klintis virs jūras jo stāvas pa labi; ap viņāmBangojas, šķeldamies augstu, jo dobjie Amfitrītes viļņi.Mūžīgi laimīgie dievi tās dēvē par klīstošām klintīm. Nedrīkst pat bailīgās dūjas, kaut skrietu

visātrākā gaitā, Laisties gar drausmīgām klintīm, ambroziju Zevtēvam nesot. Bieži pa vienai no viņām šīsklīstošās klintis mēdz laupīt, Taču ik reizes to vietā Zevs sūta no debesīm citu. Kuģi, kas nāca pie klintīm,ar jūrniekiem aizgāja bojā. Vienīgi salauztus kuģus un nedzīvos jūrnieku līķus Spēcīgās viesuļu vētras unorkāna uguns tur dzenā. Vienīgais pagāja garām no nirstošiem daudzairu kuģiem Argo, ko slavē it visi, noAēta atpakaļ nākdams. Tomēr uz lielajām klintīm to uzmestu bangainā jūra, Nebūtu Hēra tam pretī, jofāsonu mīlēja viņa.

Divas pa kreisi ir klintis, pret plašajām debesīm viena Tiecas ar galotni smailo; tai apkārt ir mākoņitumši; Mūžam tie neatstāj viņu, un saule ar gaišajiem stariem Neatspīd viņai ne reizes, ne ziemu, nevasaras laikā. Nevar tai uzrāpties cilvēks un nokāpt pa viņu uz leju, Kauču tam divdesmit roku undivdesmit kāju pat būtu. Sienas jo gludas ir klintij, kā tēstas visapkārt ar cirvi. Vidū šai drausmīgai klintijir ala, kur neiespīd saule; Ieeja viņai ir vērsta pret rietu un Ereba tumsu. Odisej krietnais, šai vietai arkuģi jūs pabrauksiet garām. Nesasniegs stiprākais strēlnieks, kad izbraucis dobajā kuģī, Ieeju augstajāklintī ar bultu, kas šauta ar stopu. Skilla šeit dzīvo jau ilgi, un nerimst tās riešana mūžam: Iesmilkstas viņaaivienu kā midzenī kucēni mazie. Pati ir šausmīgā skatā; un tīkami nava nevienam Satikt šo briesmonituvu. kaut arī to sastaptu dievi[7]

Acīmredzot klints ala bijusi tik augstu, ka vējš, ielauzdamies tajā, radījis skaņas, kas bijušas līdzīgasgriezīgiem zvēra rēcieniem un iedvesušas jūrniekos bailes. No fizikas redzes viedokļa Skillas ala ir nevismītiska briesmoņa miteklis, bet gan īpatnējs svelpiens. Tātad patiesībā nav skanējušas nekādasvaldzinošas dziesmas, ko saldenā balsī it kā dziedājušas sirēnas, tur bijušas dzirdamas pilnīgi reālas vējaradītas skaņas.

Poēma vēstī par divām klintīm. Varbūt runa ir par hipotētiskajiem Hērakla Stabiem Mereja grēdā?Ja tā, tad poēmā stāstīts par kalnu, kura virsotne tagad guļ dzelmē 231 metra dziļumā. Acīmredzot šiskalns saukts par Skillu un tam blakus stāvošais - par Haribdu. Mūsdienās tas atrodas zem jūras līmeņa,bet sirmā senatnē tā virsotne "pret plašajām debesīm tiekusies". Varbūt Homērs alu nosaucis par Skillu,bet kalns tolaik saukts par Scillu? No lingvistikas viedokļa "Skilla" un "Scilla" principā ir viens un taspats. Ar batiskafu varētu izpētīt šī zemūdens kalna rietumu malu. Varbūt izdotos atrast Skillas alu, parkuru vēstī Homērs.

Kad sedliene starp Skillu un Haribdu vēl bija apmēram jūras līmenī, paisuma laikā tā nozuda zemūdens, bet bēguma periodā kļuva par sauszemi. Par šīm klintīm Homērs saka: "…dievi tās dēvē parklīstošām klintīm." Paisuma laikā jūrnieki redzēja divus atsevišķus kalnus, ko šķīra jūra. Starp abiemkalniem bija sekla sedliene, un "…kuģi, kas nāca pie klintīm, ar jūrniekiem aizgāja bojā". Bēguma laikāsedliene pārvērtās par sauszemi, un hellē- ņi mēdza teikt, ka klintis Simplegādas saaugušas kopā.

Tuvodamies Bosfora jūras šaurumam, kur ceļu nosprostoja divas klintis Simplegādas, kas ik pabrīdim kļāvās kopā, argonauti atcerējās Fīneja padomu un vispirms izlaida balodi. Putns brīvi izlidoja paklinšu starpu, pazaudēdams tikai vienu astes spalviņu. Tikpat veiksmīgi drausmīgo šaurumu šķērsoja arīargonauti - Atēna pastūma viņu kuģi (pēc citas leģendas - Hēra pieturējusi klintis), un klintis sakļaudamāsno kuģa pakaļgala atšķēla tikai nieka rotājumu. Pēc šī notikuma Simplegādas sastinga uz visiem laikiem.Taču Bosfora jūras šaurumam nav nekāda sakara ar Simplegādām. Visticamāk, ka Simplegādas stāvējušasuz Mereja zemūdens grēdas. Mitoloģija apgalvo, ka Simplegādas atšķīrušās un "sastingušas uz mūžu".Acīmredzot sedliene starp hipotētiskajiem Scil- las un Haribdas kalniem bija mazliet iegrimusi. Kadsedliene bija iegrimusi zemāk par bēguma perioda līmeni, Simplegādas nošķīrās, sastinga un vairsnesakļāvās - sedliene vairs nepārvērtās par sauszemi un jūrniekiem nu bija redzamas tikai divas klintis,ko šķīra jūra.

Jādomā, ka šīs klintis ir divu senu vulkānu virsotnes, bet paši vulkāni kādreiz savienojušies līdzīgi

Ararata kalnam. Homērs saka, ka "sienas jo gludas ir klintij, kā tēstas visapkārt ar cirvi". Klints, kasveidojusies no vulkāniskās lavas, patiešām varēja būt ļoti gluda.

Ja Odisejs kuģoja pa Indijas okeānu, jāsecina, ka arī kuģis "Argo" ceļojis pa to, tikai nedaudz agrāk.Visi kuģi spraugā tika sadragāti, vienīgi "Argo" Hēras pavadībā tika veiksmīgi garām šīm klintīm. Liekas,ka argonauti pēc zelta aunādas devušies nevis uz Aizkaukāzu, bet gan uz Mereja grēdu Indijas okeānā. Jaīstā Kolhīda atradās Indijas okeānā, tad jāatzīst, ka Aizkaukāzā mums ir darīšana ar Pseidokolhīdu.

Senās Grieķijas leģendās un teikās lasām: "Auniņš ar Friksu lidoja tālāk un tālāk un nolaidās tālajāKolhīdā Fasīdas upes krastā." Fasīdu mūsdienās kļūdaini identificē ar tagadējo Rioni upi Aizkaukāzā.

Ja Kolhīda bijusi Indijas okeāna salās, tad, protams, tur bijusi arī Fasīda. Platons apgalvo, ka grieķidzīvojuši "no Fasīdas krastiem līdz Hērakla Stabiem".

Ja grieķi Balkānos ienākuši no austrumiem, jāpieņem, ka viņi dzīvojuši nevis no Gibraltāra līdzRioni upei Aizkaukāzā, bet gan Mereja grēdas salās Indijas okeānā. Bet konkrēti kurā Mereja grēdas salābija Fasīda un Kolhīda?

Jādomā, ka Kolhīda bijusi Melūhā. Mezopotāmijā ieveda zeltu no Melūhas. Magāna bija slavena arcitiem izrakteņiem - ar varu un diorītu, ko ļoti bija iecienījuši Mezopotāmijas akmeņkaļi. No Dilmūnastika ievesti kokmateriāli. Dilmūnā saplūda preces no dažādiem ģeogrāfiskiem apgabaliem, no Dilmūnastās izplatījās tālāk uz Tuvējiem Austrumiem. Mauricio Tozi raksta: "Melūha laikam gan bija vistālākāaizjūras zeme. Spriežot pēc uzskaitījuma, Melūhas preces ir ļoti dažādas un to klāsts īpaši bagātīgs:pusdārgakmeņi (halcedons, serdoliks, la- zurīts), varš, zelts un citi vērtīgi metāli, ebenkoks, man- grovjumežu koki, niedres, pāvi…" Iespējams, ka argonauti pēc zelta aunādas devās uz Kolhīdu - Melūhu, kurbija bagātīgas zelta raktuves.

"Ponta bija ļoti varena valsts, kas ilgu laiku sacentās ar Romu, Pontas karaspēks pastāvīgiapdraudēja Romas impērijas robežas… Pontā valdīja karalis un karavadonis Mitridats VI Eipators, kassavai varai pakļāva milzum lielas teritorijas…

Atklājas, ka Mitridats izvēlējies pareizu taktiku, unPompejs atkāpjas, viņš dodas pie Servīlija flotes, kas viņu gaida Fasīdas grīvā. Pēc tam viņš

atgriežas Mazāzijā un sāk pakļaut Jūdeju, pamezdams cerību panākt Mitri- datu."Tā raksta vēsturnieks Baraškovs.Ja romiešu karavadonis Pompejs 65. gadā pirms mūsu ēras gribēja karot ar Pontas valsts karali

Mitridatu Fasīdas grīvas rajonā, bet Fasīda atradās Mereja grēdas salās Indijas okeānā, tad iznāk, ka šienotikumi saistāmi nevis ar Aizkaukāzu, bet gan ar Indijas okeāna salām. Servīlija flote gaidīja Pompejupie Fasīdas upes ietekas kādā Indijas okeāna salā. Pompejs atgriezās Mazāzijā, bet acīmredzot nevis noziemeļiem, bet no dienvidiem. Servīlija flote pārved Pompeju uz Mazāziju.

Ja Ponta atradās nevis Melnajā jūrā, bet Indijas okeāna salās, tad jādomā, ka grieķi par PontosEuxeinos nav saukuši Melno jūru, bet Ponta un Punta ir viens un tas pats. Varbūt grieķi šo valsti sauca parPontu, turpretim ēģiptieši - par Puntu? Skaņu "o" un "u" maiņa ir ļoti iespējama. Turklāt, ja ņem vērā, kasenēģiptiešu rakstībā nebija patskaņu, ka rakstos izmantoja vienīgi līdzskaņus, var pieļaut, ka SenāsĒģiptes manuskriptos rakstīts par Pontas valsti, bet nosaukums lasīts kļūdaini un vārda "Pont" vietā radās"Punt". Tagad nav iespējams pierādīt, kāds patskanis senatnē bijis šai vārdā. Principā tajā var ieliktjebkuru patskani.

Pēc grieķu priekšstatiem, Ripeju kalni atradās Ziemeļos un stiepās no Rietumiem uz Austrumiem. Jagrieķi apdzīvoja Mereja salas Indijas okeānā "no Fasīdas līdz Hērakla Stabiem", tad par Ripeju kalniemviņi varēja dēvēt Irānas augstienes kalnus, kas stiepjas no Rietumiem uz Austrumiem.

Ripeju kalnus kļūdaini mēdz identificēt ar Urāliem, bet, kā zināms, Urālu kalni stiepjas no ziemeļiemuz dienvidiem, tātad tie nevar būt Ripeju kalni. Pieņemsim, ka Kolhīda atradās Aizkaukāzā, bet HēraklaStabi - Gibraltārā. Kā apgalvo Platons, grieķi dzīvojuši no Fasīdas krastiem Kolhīdā līdz HēraklaStabiem. Tātad ikvienu kalnu virkni, kas atrodas Ziemeļos no Fasīdas (Aizkaukāzā) līdz Hērakla Stabiem

(Gibraltārā) varēja saukt par Ripeju kalniem. Kāpēc ar Ripeju kalniem identificē Urālus?Pēc Kolhīdas apmeklējuma argonauti ieradās pie faiā- kiem, kas apdzīvoja Shērijas salu. Tur

argonautus viesmīlīgi uzņēma valdnieks Alkinojs. Ja tas bija tas pats Alki- nojs, pie kura viesojās arīOdisejs, tad iznāk, ka argonauti un Odisejs praktiski ceļojuši vienā un tai pašā laikā. Vienīgi pie Skillasun Haribdas argonauti bijuši agrāk par Odiseju.

Argonautu ceļojuma otrajā pusē ir interesanta epizode, kurā stāstīts, kā drosmīgajiem vīriemdivpadsmit dienas kuģis bijis jānes uz rokām pa tuksnesi. Jādomā, ka argonauti savu kuģi nesuši pārSuecas šaurumu. Starp Aiz- kaukāzu un Balkāniem neviena tuksneša nav.

Acīmredzot argonauti par zelta aunādu saukuši plāksnīšu zeltu. Tas bija plāns, pēc faktūras līdzīgsdzīvnieka ādai, un tādēļ to sauca par zelta ādu jeb zelta aunādu. Platons raksta, ka Poseidona tempļasienas no ārpuses ietērptas sudrabā, bet augša un dzegas - zeltā. Vārti, ēku sienas un dzegas bijaapdarinātas ar zeltu un orihalku. Ļoti iespējams, ka arī citās salās valdīja šāda greznība, bet argonautiprincipā bija pirāti, kas laupīja plāksnīšu zeltu no svētajiem tempļiem. Ir svarīgi, lai tad, kad atradīsimAtlantīdu, mēs nepārvērstos par argonautiem, lai mēs šo zemūdens muzeju saglabātu zinātnei unnākamajām paaudzēm.

Orihalks "spīdēja un laistījās kā uguns" un dārdzības ziņā atpalika tikai no zelta. Zelta un sudrabasakausējumu senie grieķi izmantoja rotu un skulptūru izgatavošanai. Šo sakausējumu sauca par elektru.Iespējams, ka par orihalku senie grieķi sauca vara un zelta sakausējumu, tādēļ tas bija lētāks par zeltu,tomēr diezgan dārgs.

Senajā Ēģiptē bija šādas zelta raudzes: baltais zelts, brīnišķīgais zelts, divkāršais un trīskāršaiszelts. Varbūt viens un tas pats sakausējums Grieķijā tika saukts par elektru, bet Ēģiptē par balto zeltu?Jādomā, ka ar nosaukumu "orihalks" grieķi apzīmējuši mazvērtīgu zeltu, kam bijis liels vara piejaukums.

Strabons raksta, ka pie pašiem Hērakla Stabiem bijušas divas lielas salas un viena no tām bijusiveltīta dievei Hērai. Kuģi "Argo" pa klinšu starpu izvadījusi pati dieve Hēra. Salīdzināsim šos faktus.Dievei Hērai veltītā sala atrodas blakus klintij, gar kuru Hēra aizvadīja kuģi "Argo".

Pieņemsim, ka Hērakla Stabi ir Gibraltārs un Kolhīda - Aizkaukāzs. Tādā gadījumā klints, gar kuruHēra aizvadīja kuģi "Argo", atrodas kaut kur starp Balkāniem un Aiz- kaukāzu, bet sala, kas bija veltītadievei Hērai, - kaut kur Atlantijas okeānā netālu no Gibraltāra. Grieķi ienāca Balkānos no austrumiem, undieves Hēras salai jāatrodas austrumos, nevis rietumos.

Ļoti iespējams, ka Troja atradās Indijas okeānā un Odisejs, atgriezdamies dzimtenē no Trojas,apciemoja Mereja grēdas salas Shēriju un Ogigiju un pa Sarkano jūru, pa "zivīm pārpilnās jūras ceļu"atgriezās dzimtenē

Ikviens valdnieks parasti uzturas starp saviem padotajiem un vada viņus. Ja Hēra bija dievuvaldniece un mita kādā Indijas okeāna salā netālu no Hērakla Stabiem, tad arī viss sengrieķu dievupanteons, kas bija pakļauts viņai, bija novietojies Indijas okeāna salās. Kā apgalvo Strabons, salas, kasatradās Hērakla Stabu tuvumā, palēnām grima. Grieķiem vajadzēja jau laikus evakuēties uz Balkāniem.Uz Balkāniem pārcēlās arī visi sengrieķu dievi. Viņi taču nevarēja nozust okeāna dzelmē, un grieķinevarēja palikt bez dieviem!

Trojas kara laikā grieķiem neizdevās ieņemt Troju. Tad viņi sāka postīt Trojas apkārtni un iekarotvisas pilsētas, kas bija noslēgušas savienību ar Troju. Cīņā pret tām grieķi izmantoja visas jūras unsauszemes pieejas. Grieķi ieņēma arī Tēbas Mizijā. Liekas, ka Tēbas pie Trojas un Mi- zija atradušās uzMereja grēdas. Bez Tēbām pie Trojas bija arī ēģiptiešu Tēbas un tāda paša nosaukuma pilsēta Bes- tijā.Dažādām pilsētām mēdza piešķirt vienu un to pašu nosaukumu. Grieķu mitoloģija radās nevis Balkānos,bet jau daudz agrāk Mereja grēdas salās. Varbūt arī Olimps nebija viens? Acīmredzot pirms ieceļošanasBalkānos grieķi dzīvoja Mereja grēdas salās un viņiem tur bija savs Olimps ar visiem dieviem. Olimpavārdabrālis Balkānos radās vēlāk.

Tai laikā, kad "Argo" bija piestājis pie Mizijas krastiem, driopu valdnieka dēls, Hērakla ieroču

nesējs Hills devās uz avotu pēc ūdens, bet avota nimfas, iemīlējušās skaistajā jauneklī, ievilka viņudzelmē. Šo mītu apcerējuši daudzi senatnes dziesminieki (Vergilijs, Ovidijs). Argonauti kuģoja pieMereja grēdas salām, un turpat uz salām atradās Mizija. Mītos un pasakās atspoguļojas tautas mājvietasģeogrāfiskā vide.

Varbūt pazīstamajā Troādā bija apvienoti trīs salu - Dilmūnas, Magānas un Melūhas - iedzīvotāji?Varbūt Po- seidona trejzaris bija šo trīs kalnu simbols? Ir zināma Strabona liecība par to, ka Troja irgrimusi. Strabona "Ģeogrāfijā" ir nepārprotams norādījums uz vairākām lielām zemestrīcēm, "kas aprijane tikai ciemus, bet sagrāva arī Sipilas kalnu… purvi pārvērtās par ezeriem, bet Troju noslīcināja viļņi".Labāk nepateiksi!

Vai atceraties — J. Semjonova romānā Štirlics saka, ka afgāņi sevi uzskata par hellēņu pēctečiem?Zinātne ir pierādījusi, ka hellēņi Balkānos ienākuši no austrumiem. Ļoti ticams, ka daļa hellēņu no Indijasokeāna salām pārcēlušies uz Balkāniem, un hellēņus varam uzskatīt par atlantiem - "jūras tautām", betkāds atzarojums devis afgāņiem tiesības pastāvēt uz savu radniecību ar hellēņiem, un tieši tādēļ afgāņusvar uzskatīt par atlantu pēctečiem, kas asimilējušies ar Afganistānas pamatiedzīvotājiem.

Ziemeļu Afganistānas ciematā Fulolā tika atrasta liela dārglietu krātuve. Uz zelta un sudrabatraukiem bez ģeometriskiem ornamentiem bija arī čūsku un bārdainu vēršu attēli nepārprotamāMezopotāmijas māksliniecisko tradīciju izpildījumā.

Ļoti iespējams, ka Mezopotāmijas mākslinieciskās tradīcijas nokļuva Afganistānā nevis pa sakarukanālu "Mezopotāmijā - Afganistāna", bet gan pa diviem paralēliem sakaru kanāliem: "Afganistāna -Mezopotāmijā" un "Atlantīda - Afganistāna".

Saistību ar Mezopotāmijas tradīcijām var konstatēt ne tikai uz traukiem, bet arī uz citiempriekšmetiem. Interesantas ir arī akmens statuetes, kas attēlo sēdošas sievietes. Ķermeņa daļa ungalvassega veidotas 110 tumša ser- pentīna, bet galva - no balta kaļķakmens. Šīs statuetes pilnīgi atbilstantīkajiem Mezopotāmijas etaloniem.

Bez bronzas zīmogiem šeit izgatavoti arī akmens zīmogi, un uz tiem redzamas spārnotu lauvu figūras- tiešs norādījums uz Mezopotāmijas māksliniecisko stilu.

Visumā šai augsti attīstītajai kultūrai ziemeļu Afganistānā nav agrīno zemkopju atstātu pieminekļu.Baktrijas līdzenumā tā parādās jau pilnīgi nobriedušā veidā.

Atzarojumiem, kas radušies no kopīgām saknēm, vienmēr ir zināma līdzība. Bet radniecība arMezopotāmijas tradīcijām citu tautu kultūrā uzskatāma nevis kā tieša Mezopotāmijas ietekme, bet gan kāatzarojumi, kuru saknes meklējamas Atlantīdā un tās apkaimes salās.

Materiālās kultūras priekšmeti, ko arheologi atraduši Afganistānā, liecina, ka tos radījuši atlanti.Atlantu kultūra ienākusi kontinentā jau pilnīgi nobriedusi, tādēļ tai nav vietējo priekšteču.

Senpilsētā Mohendžodaro atrasto juvelieru izstrādājumu līdzība ar Mezopotāmijas, Sīrijas, Krētasun Ēģiptes pilsētu meistaru darinājumiem, kā liekas, izskaidrojama ar to, ka līdzīgi juvelieru izstrādājumitika izgatavoti Atlantīdā un atlanti šo mākslu pārnesuši uz kontinentu.

Līdz pat šim laikam mīklains palicis viens no sengrieķu mitoloģijas sižetiem, kas stāsta par Apollonapiedzimšanu: gulbji, kas bija atlidojuši no tālajiem Ripeju kalniem (tā senie grieķi sauca Urālu kalnugrēdu), apmeta septiņus apļus virs viņa dzimšanas vietas, tad iejūdzās kaujas ratos un tajos sēdošo Saulesdievu aiznesa uz ziemeļiem. Ja ņem vērā, ka blakus Urālam bija irāņu izcelsmes nomadu cilšu senieapmešanās rajoni, bet gulbis un lācis (lāčumātes veidolā grieķi godināja Apollona māsu - Mēness unmedību dievi Artemīdu) ir tipiski arhaiskās mitoloģijas un senās mākslas tēli tai pašā Urāla reģionā,iezīmējas visticamākie divu mitoloģisku tradīciju - dienvidu un ziemeļu - seno kontaktu ceļi, kā arīnoskaidrojas šīs simbolikas sakritība ar senindiešu simboliku, kas Sauli attēlo trīskārtīga zelta gulbjaizskatā.

Acīmredzot divu mitoloģisko tradīciju seno kontaktu ceļi nav jāmeklē kontinentā. Urāls nebijaRipeju kalni, bet atlanti varēja iekļūt arī Urālā. Varbūt tieši atlanti uz ziemeļiem aiznesuši ziemeļu

mitoloģisko tradīciju? Ziemeļu un dienvidu mitoloģiskā tradīcija kontinentā varēja nokļūt no Atlantīdas.Acīmredzot šīm tradīcijām ir kopīgas saknes, nevis paralēla kontaktēšanās.

Pilnīgi iespējams, ka "no tālajiem Ripeju kalniem atlidojušie" gulbji bija atlidojuši no Irānasaugstienes kalniem, kas atradās Mereja grēdas salās.

Poļu orientālists Jans Brauns pierādījis sumeru valodas radniecību ar Tibetas tautu valodām. Šīmvalodām bijis viens pirmpamats. Daļa sumeru no grimstošajām salām aizgāja uz Mezopotāmiju, betzināma daļa pārcēlās uz Tibetu. Sumeri nonākuši arī Tertērijā. Acīmredzot Ter- tērijas sumerus, Indijassumeras (dravīdus), Tibetas sumeras, kā arī Mezopotāmijas sumerus var uzskatīt par atlantiem. Varbūtbūtu pareizāk runāt nevis par Tibetas medicīnu, bet par atlantu medicīnu. Acīmredzot šīs medicīnaspamati saglabājušies Tibetā, bet tā radusies At- lantīdā.

Mongoļu leģendas runā par Subera kalnu. Jādomā, ka šīs leģendas Mongolijā nav ievestas noMezopotāmijas, ka daļa atlantu ieceļojusi Mongolijā un atnesusi līdzi leģendas par savu pirmdzimteni -Subera kalnu.

Iespējams, ka arī mīti par pasaules plūdiem citu tautu mitoloģijā nav aizgūti no Mezopotāmijas,iespējams, ka atlanti tos patstāvīgi radījuši kontinentā.

Tūrs Heijerdāls raksta, ka Maldivu salās tempļi būvēti ar stingru orientāciju uz gaismas pusi, tātadtieši tāpat, kā rīkojās sumeri Mezopotāmijā. Tempļi tur orientēti pēc sumeru metodikas, nevis uz Meku.Tāpat būvēti arī rituālu baseini. Akmens apstrādāšanas un mūrēšanas tehnoloģija ir vienāda. Tas vissliecina, ka sumeriem un redi- niem bijuši cieši kultūras kontakti. Tikai sumeri bija melnmataini, bet redini- rudi. Acīmredzot antropoloģiski sumeri no rediniem atšķiras. Redini Maldivu salās ienākuši noziemeļiem, un pilnīgi iespējams, ka viņi atceļojuši no Mirēja grēdas un viņus var uzskatīt par atlantiem.

Varbūtējo atlantu sarakstu var turpināt ar Lielās sfinksas celtniekiem. Sensenis, pirms daudziem gadutūkstošiem Nīlas krastos parādījās stalti tumšmataini vīri no nezināmas cilts. Viņu pulks nebija liels, betviņu zināšanas bija apbrīnojamas. Tāda ir leģenda, kas Lielās sfinksas celtniecības vēsturi sasaista arnoslēpumaino Atlantīdu. Teika stāsta, ka daļa Atlantīdas iedzīvotāju atraduši patvērumu Nīlas ielejā unpar viņu aizbildni kļuvis Tots - rakstu un rēķinu, gudrības un Mēness dievs. Tieši šie cilvēki uz Gīzasplato uzcēluši milzīgo statuju - piemiņu par postu, kas piemeklējis viņu bojāgājušo dzimteni.

Ja sfinksa veltīta nogrimušajai Atlantīdai, tā nevarētu stāvēt pret to ar muguru. Sfinksas celtniekizināja, kurā debess pusē nogrimusi Atlantīda. Sfinksas seja pavērsta pret austrumiem, uz nogrimušāsdzimtenes pusi. Musulmaņi lūgšanas laikā vienmēr pagriežas ar seju pret Meku - pielūgšanas objektu.Acīmredzot sfinksai godināšanas objekts bija Atlantīda. Ja sfinksa būtu uzstādīta Indijā, tā skatītos uzrietumiem. Bet rietumi saistīti ar priekšstatu par aiziešanu no dzīves, ar bojāeju. Tātad sfinksasnovietojums nav nejaušs? Sfinksa skatās uz Atlantīdas pusi, un austrumu virziens saistīts ar cerībām uzAtlantīdas augšāmcelšanos.

Kādā no visvecākajām Ēģiptes pilsētām arheologiem izrakumos trāpījās interesants atradums: nažaspals, uz kura bija rūpīgi iegravēta jūras kaujas aina. Kauja notiek starp Nīlas papirusa laivām unsvešzemnieku kuģiem ar paaugstinātu priekšgalu un pakaļgalu. Spala otrā pusē attēlots cilvēks. Viņš stāvuz klints un pieveic divas lauvas. Šāds sižets plaši pazīstams Divupes kultūrā: tā tiek attēlots senā eposaleģendārais varonis Gilgamešs. Bet pats interesantākais ir tas, ka spals ar jūras kaujas atainojumu unvaronīgā lauvu pieveicēja attēlu atrasts Džebelelarā- kas ciemā - tieši tai vietā, kur iet ceļš no Sarkanāsjūras lejup pa tagad izžuvušo Vādīhammamata gultni uz Nīlas ieleju.

Uz naža spala nav uzraksta "Izgatavots Atlantīdā", bet šāds fakts nav izslēdzams, un "tumšmatainievīri no nezināmas cilts" varēja būt sumeri. Mūsdienās daudz kas nav pierādāms, informācija irsadrumstalota un nepietiekama, taču ignorēt zināmos faktus nedrīkst. Atlantu ceļš no Indijas okeāna uzVidusjūru varēja iet pa izžuvušo Nīlas gultni.

Vairāki zinātnieki uzskata, ka indieši pirms tūkstošiem gadu nespēja kuģot uz Arktiku. Šādamuzskatam nevar piekrist. Daudzi piemēri liecina, ka sirmā senatnē kuģi no Indijas neapšaubāmi šķērsojuši

Kluso okeānu. Senie indieši bijuši teicami jūrasbraucēji un veikuši tālus ceļus. Ja indieši zināja, ka irtāda Arktika, nevienam nav jāšaubās, ka viņi tajā bijuši. Vienādi iespējams, ka Arktikā viņi nokļuva vainu gar Āzijas austrumu krastu, vai arī pa Sarkano jūru un Vidusjūru, pēc tam pagriežoties uz ziemeļiem.

Senajās indiešu teiksmās "Mahābhārata" un "Rāma- jāna" debess zvaigžņu stāvoklis attēlots nevistāds, kādu to skatīja senās Indostānas iedzīvotāji, bet tāds, kāds tas vērās pretim tālo Ziemeļāzijas rajonu(aiz ziemeļu platuma 55. grāda) aborigēnu acīm.

Ja senās Indostānas iedzīvotājiem bija šāda informācija par Ziemeļāzijas piepolārajiem rajoniem,tad katrā ziņā bija arī sakaru kanāli, pa kuriem tā tika iegūta. Acīmredzot tie bija cilvēki, kas savām acīmbija skatījuši Arktiku un atveduši mājās informāciju par piepolārajiem rajoniem. Vai tad šī informācijaIndostānā varēja nokļūt ar pārdabisku spēku palīdzību? Kuģošana uz Arktiku ir pilnīgi reāla, kaut arīlietiski to nevar pierādīt. Meldru kuģiem nav ilgs mūžs.

Grieķi informāciju par ziemeļiem varēja iegūt jau tai laikā, kad viņi apdzīvoja tikai Indijas okeānasalas. Priekšstats par Arktiku varēja būt grieķiem, indiešiem, sumeriem. Jau tīlkstošiem gadu pirmsieceļošanas Mezopotāmijā sumeri iepazinušies ar Terteriju - šis fakts nav apstrīdams. Ja viņi bijušiTerterijā, nekas nevarēja viņiem liegt iepazīšanos ar Arktikas eiropeisko daļu. Peldošie satiksmeslīdzekļi sumeriem bija pazīstami.

1977. gadā Tūrs Heijerdāls Tigras upes krastā, pašā bijušās sumeru teritorijas sirdī, uzbūvēja niedrukuģi "Tig- ris". Tas bija veidots pēc sumeru meldru kuģu ma-gur tipa. Sumeru priekšteči ar šādiemkuģiem pēc pasaules plūdiem pameta Atlantīdu un pārcēlās uz Dilmūnu. Ja sumeri bijuši Terterijā, viņivarēja būt arī Anglijas Stoun- hendžā, kur saglabājusies astronomiska observatorija - akmeņu aplis. Šoobservatoriju varēja uzbūvēt sumeri, un tās pirmtēls varēja būt Atlantīdā. Šumeru zināšanas astronomijābija ļoti lielas.

To, ka zvaigžņu velve veic pilnu apgriezienu 25 920 gados, Sumerā visi zināja jau pirms pieciemgadu tūkstošiem, par ko liecina plāksnītes, kas atrastas Nipūras un Siparas tempļu bibliotēkās. Laiizskaitļotu zvaigžņu velves pilna apgrieziena laiku, nepieciešami ilgi astronomiski novērojumi un plašasmatemātiskas zināšanas.

Dogoņu brīnums. Ļoti iespējams, ka ziņas par Lielā Suņa zvaigznāja izcilāko zvaigzni Sīriju, kā arīcitas astronomiskas zināšanas dogoņi saņēmuši nevis no citpla- nētiešiem, kā daži apgalvo, bet nosumeriem. Citplanētie- šu eksistēšana ir gaužām apšaubāma, turpretim sumeru astronomiskās zināšanasnerada nekādas šaubas. Sumeru matemātikā uz māla plāksnītēm ķīļu rakstā sastopami skaitļi 60 8 un 60 9,un tie rāda, ka sumeru zināšanas matemātikā bijušas izcilas.

Ja atlantiem bijis priekšstats par Arktiku, tas tikai liecina, ka viņi tur ir bijuši un viņu pēcteči varbūtdzīvo ne tikai dienvidu reģionos, bet arī ziemeļos. Atlantu pēcteči varētu būt gan Skandināvijā un Japānā,gan Čukču pussalā un Okeānijas salās. Nevar noraidīt arī varbūtību, ka atlanti nonākuši pat Lieldienusalās un Amerikā. Tūrs Heijerdāls pierādīja, ka senatnes jūrasbraucēji spējuši šķērsot okeānus. Atlantus,kas okeānā glābās no grimstošās Atlantīdas, liktenis varēja aizvest uz jebkuru sauszemes stūrīti.

Maiju, acteku, čibču, inku un daudzu citu Centrālās un Dienvidu Amerikas tautās bija izplatītasteiksmas un leģendas par "rudbārdainiem ienācējiem" - indiāņu kultūras kopējiem un sargātājiem. Starpsvarīgākajām pazīmēm šo cilvēku izskatā leģendas min gaišu ādas krāsu un rudu bārdu. Nereti pašiindiāņi šīs pazīmes pasvītro savu vietējo dievu izskata raksturojumā. Actekiem augstākā dievība bijabaltais bārdainais Ketcalkoatls, bet inkiem - Kon-Tiki Virakoča. Ziemeļu Peru čimu cilts indiāņuleģendas stāsta, ka šis dievs ieradies no ziemeļiem pa jūras ceļu, braukdams gar piekrasti. Varbūtpirmsinku laikos Amerikā parādījušies rudmatainie redini - atlanti?

Megalīti (senas celtnes no milzīgiem akmeņiem) sastopami mūsu planētas malu malās, izņemotAustrāliju. Šīs celtnes ir dažādas - vietām tie ir atsevišķi akmeņi, vietām - nelielas akmeņu grupas, bet irarī tādi, ko veido simtiem akmeņu. Galvenokārt tie sastopami piejūras apvidos. Ļoti iespējams, kamegalītus būvējuši jūrasbraucēji - atlanti un tieši tādēļ tie galvenokārt sastopami piejūras apgabalos.

Kā lai šai sakarībā neatceras Sibīrijā, Altajā un Urālos atrastās akmens skulptūriņas - mazuscilvēciņus, kas "lūkojas debesīs"! Taču pats interesantākais ir tas, ka šie tēli ir gandrīz identiski tāmskulptūriņām, ko Tūrs Heijerdāls atrada Lieldienu salā. Vienīgā atšķirība ir tā, ka Krievijas skulptūriņasir vecākas par… apaļiem diviem gadu tūkstošiem. Tas vedina uz domu, lai cik fantastiska tā liktos, kasensenos laikos uz Zemes bijusi viena kopēja kultūra.

Iespējams, ka Genadijam Zdanovičam ir taisnība: uz Zemes pastāvēja augsti attīstīta kultūra - atlantukultūra, un atlanti to aiznesuši uz Sibīriju, Urāliem un Lieldienu salu.

Tūrs Heijerdāls savā grāmatā "Aku-Aku" raksta, ka Lieldienu salā dzīvojusi cilts, kuraspiederīgajiem bijušas garas ausis un rūsgani mati. Acīmredzot Lieldienu salā ieceļoja nevis sumeri, betrudmatainie redini. Iespējams, ka Maldivu salās, Amerikā un Lieldienu salā nokļuva viena un tā patiatlantu etniskā grupa.

Kalnrači pie Nemunas pietekas Rosās šahtās ieguva krama konkrēcijas, kas gulēja rakstāmkrītaslāņos.

Spriežot pēc dažām radioaktīvā oglekļa analīzēm, lielākā daļa šahtu radušās 3,5-1,2 gadu tūkstošuspirms mūsu ēras. Šahtu daudzums sniedzas tūkstošos, to apguve liecina par augstu kalnrūpniecībasattīstības līmeni, un to var loģiski izskaidrot ar pārmantotām tradīcijām no citiem rajoniem, kurkalnrūpniecība attīstījusies stipri agrāk.

Vai tā ir nejauša sagadīšanās, ka šahtu rašanās pie Nemunas pietekas Rosās laika ziņā sakrīt ar ozolaizplatīšanos Eiropas ziemeļos un sumeru parādīšanos Mezopotāmijā? Pacentīsimies savstarpēji sasaistītšos faktus, kas attiecas uz IV gadu tūkstoti p.m.ē. Ja sumeri bija atlanti, bet atlanti, kā apgalvo Platons,pārvaldīja Eiropas dienvidus, tad sumeru migrācija no Eiropas dienvidiem uz ziemeļiem ir pilnīgi reālaun viņi varēja izplatīt ozolu Eiropas ziemeļos. Pats koks taču nevarēja pārceļot, kāds to izplatīja,izsēdams zīles. Varbūt Rosās kalnrači bija sumeri un piekuģoja pie Melnās jūras krastiem nevis noMezopotāmijas, bet taisnā ceļā no Mereja grēdas? Varbūt Rosās baseina cilšu veidošanās procesāpiedalījušies arī sumeri?

V. Ščerbakovs piedāvā šādu hipotēzi: apmēram pirms diviem gadu tūkstošiem skandināvu mītuvaroņi dzīvoja tālu dienvidaustrumos no Skandināvijas - Partiešu valstī. Cilšu un tautu migrācijas laikādaudz kas no atmiņas izgaisis, bet Edas mīti saglabājuši daudz ticamas informācijas. V. Ščerbakovamizdevās atrast Asgardu - pilsētu, kurā dzīvojuši skandināvu mītu varoņi. Edas mīti stāsta arī par Troju, kurit kā dzīvojuši mītu varoņi.

V. Ščerbakovs domā, ka Troja Edas mītos pieminēta Eiropas mitoloģijas ietekmē. Bet varbūt navnekādas Eiropas mitoloģijas ietekmes uz Edas mītiem, varbūt skandināvi patiešām senatnē bijuši Trojasiedzīvotāji un Partiešu valsts viņiem bijusi "pārejas zeme" ceļā uz Skandināviju?

Ja Edas mītu varoņi bijuši trojieši, bet Troja atradusies uz Mereja zemūdens grēdas un nogrimusiplūdu laikā, var pieņemt, ka no grimstošās Trojas pilsētas iedzīvotāji pārcēlušies uz Partiju. Šādspieņēmums nav pretrunā ar to informāciju, kas fiksēta Edas mītos. Pēc V. Sčerbakova domām, Edas mītuvaroņi Partijā dzīvojuši Arsakidu dinastijas valdīšanas laikā (250. g. p.m.ē - mūsu ēras 240 g.) un noPartijas pārcēlušies uz Skandināviju.

Pieņemsim, ka Troja atradās Dilmūnā. Strabons "Ģeogrāfijā" apgalvo, ka "Troju noslīcināja viļņi".Acīmredzot tas noticis Strabona laikā. Pēdējoreiz Dilmūna pieminēta Babilonijas valdnieka Nabonīdavaldīšanas laikā. 544. gadā pirms mūsu ēras dzīvoja "Dilmūnas valdnieks", tātad Dilmūnas sala vēlnebija nozudusi okeāna viļņos. Starp "valdnieka" pieminēšanas laiku un Trojas noslīkšanu trojiešiparādījās Partijā 250. g. p.m.ē Hronoloģiski Trojas saistība ar Dilmūnu ir loģiska. Trojas kara laikāDilmūna varēja būt sala un Troja varēja atrasties uz tās. Varbūt Troja kopā ar Dilmūnu nogrima Strabonalaikā un trojieši bija spiesti laikus pārcelties uz partiešu valsti?

Mītā par Hērakla devīto varoņdarbu teikts, ka "atpakaļceļā no amazoņu zemes Hērakls izkāpa malāTrojā". Ja Troja atradās Dilmūnā, tad amazoņu cilts mita Melūhas vai Magānas salā. Ikvienai

informācijai, kas saistīta ar Hērakla Stabiem, loģiski jāattiecas uz Mereja zemūdens grēdas salām, nevisuz Gibraltāru. Analoģiska ir Trojas saistība ar Mereja grēdas salām, nevis ar Dardaneļiem. Hērakladevītajā varoņdarbā lasām: "Varoņiem priekšā bija garš ceļš. Viņiem bija jāsasniedz vistālākie PontosEuxeinos krasti. Tur atradās amazoņu zeme ar galvaspilsētu Fēmiskīru." Ja amazoņu zeme atradās uzMereja grēdas salām, tad arī Pontos Euxeinos, loģiski spriežot, jābūt saistītai ar šīm salām, nevis arMelno jūru. Varbūt grieķi par Pontos Euxeinos saukuši sumeru "Uzlecošās saules jūru"? Indijas okeānānogrima Pontos Euxeinos (Viesmīlīgā), bet Melnā jūra tika saukta par Pontos Auxeinos (Neviesmīlīgā).[8] Ikvienai antīko autoru informācijai par Pontos Euxeinos loģiski jāattiecas uz Indijas okeānānogrimušajām salām, nevis uz Melno jūru. Aplama interpretācija nav pieņemama.

"Dieve Artemīda, nolaupījusi no ziedokļa Ifigeniju, aiznesa viņu uz Pontos Euxeinos krastiem tālajāTauri- dā," rakstīts leģendā. Ja Taurida stāvēja Pontos Euxeinos krastos, bet Pontos Euxeinos atradāsstarp Mereja grēdas kalniem, tad arī Taurida jāmeklē Indijas okeāna dibenā, nevis Melnās jūras krastos.Nav pareizi Tauridu identificēt ar Krimu.

Mīts par Ifigeniju fantastiski savijas ar Artemīdas kultu: vēsturnieks Hērodots raksta, ka skitiTauridā pielūguši dievi, kas saukta par šķīsto (t. i., Artemīdu). Hērodots informē, ka skiti dzīvojušiTauridā — Indijas okeāna salās Pontā, nevis Krimā. Jādomā, ka tur, Tauridā, Indijas okeāna salās,skitiem radies drakonu motīvs, kas vēlāk pēc pārcelšanās uz kontinentu nostiprinājies Altaja skitu mākslā,kurā fantastiski zvēri ar atplestām rīklēm ir gandrīz vai pats galvenais personāžs izcilajā atradumukolekcijā, kas iegūta slavenajos Pazarinskas kurgānos.

Mītā par Hērakla desmito varoņdarbu rakstīts: "Hē- rakls viens devās tālā ceļā. Viņš izgāja cauriĀfrikai, cauri neauglīgajiem Lībijas tuksnešiem, cauri mežonīgu barbaru zemēm un beidzot pienāca piezemes malas. Tur jūras šauruma abās pusēs viņš uzcēla divus milzum lielus akmens stabus par mūžīgupiemiņu savam varoņdarbam." Hērakla izpratnē Āfrika un Lībija nav viens un tas pats, viņam tie ir dividažādi objekti. Mitoloģijā pat senlaikos Āfrika nav uzskatīta par Lībiju, tie bijuši divi patstāvīgi unnesaistīti jēdzieni. Hērakls vispirms "izgāja cauri Āfrikai", bet tikai pēc tam "cauri neauglīgajiem Lībijastuksnešiem" (Arābijas tuksnešiem). Kategoriski jāatsakās no maldīgā uzskata, ka antīkajos laikos Āfrikasaukta par Lībiju. Cik daudz aplamas informācijas joprojām glabājas pat godprātīgu un nopietnuspeciālistu smadzenēs!

Hērakls gāja nevis rietumu virzienā caur Lībiju uz Gibraltāru, bet gan no Balkāniem caur Āfriku,caur neauglīgajiem Lībijas (antīkās) tuksnešiem (Arābijas pussala) uz Mereja grēdas salām. Nelielaisjūras šaurums - šaurums starp hipotētiskajām Mereja grēdas klintīm Skillu un Haribdu. Tie ir apdzisušivulkāni, bet mītā nosaukti par Hērakla Stabiem, ko varonis uzcēlis par piemiņu savam varoņdarbam.

Aplūkosim divu tekstu savstarpējo sakarību - tekstu par Ātlantīdu ar tekstu par Partu.Teksts par Atlantīdu: "Centrālā sala ar valdnieka akropoli bija apžogota ar akmens sienām, sienām

bija izraudzīti trīs krāsu akmeņi - balti, melni un sarkani -, un tie bija iegūti pašu salā."Teksts par Partu: "Krāsotas plaknes bieži veido partiešu zemei tradicionālo krāsu salikumu: balts,

melns, sarkans. Atsevišķu arhitektūras detaļu krāsa prasmīgi izcēla ēkas arhitektoniku. Iespējams, ka šokontrastējošo krāsu izmantošanas sākumi rodami senajās indoeiropiešu tradīcijās."

Iespējams, ka trīs krāsu salikuma tradīciju Partā ieviesušas indoeiropiešu ciltis no Atlantīdas.Trīs krāsu salikuma tradīciju var konstatēt arī citur. Nūbijā arheologi atrod kipriešu eļļas, vīna un

smaržvielu traukus, kas glazēti ar melnu un sarkanu krāsu. Turcijā Čatalgujukas izrakumu slāņos, kasattiecas uz VIII gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, arheologi atrada svētnīcas. To sienas visgarām bijanoklātas ar freskām, kas bija gleznotas ar sarkanu, baltu un melnu krāsu.

īpaši izcili bija afrikāņu māla trauki — kausi, bļodas, tases, amorfas. Tie bija labi apdedzināti,grezni un izrotāti ar gleznojumiem sarkanā, melnā un baltā krāsā. Uz šiem traukiem bija attēlotas dažādasmitoloģiska satura ainas: Odisejs izdur milzim Polifēmam vienīgo aci, Tēsējs cīnās ar amazonēm… Betamazoņu zeme, kā liekas, atradās pie Atlantīdas Indijas okeānā, un Odisejs kuģoja turpat, un trīskrāsu

salikuma tradīcijas sākumi meklējami Atlantīdā.Varbūt Shērija un Ogigija ir tās salas, kas atrodas dienvidos no hipotētiskajiem Hērakla Stabiem

Suenas grēdā? Ja Odisejs atgriezās no Trojas Dilmūnā un vispirms piestāja pie Ogigijas salas krastiem,bet pēc tam vētra viņu izmeta Shērijas salas krastā, acīmredzot Dilmūnai tuvāk bijusi Ogigijas sala, betShērija - tālāk. Tā iznāk, ja Odisejs no Dilmūnas ieturēja kursu uz Sarkano jūru. Trojas kara laikā Ogigijaun Shērija bija sauszeme un acīmredzot nogrimušas pirms Dilmūnas.

Kā liecina seno romiešu sacerējumi, mūsu ēras sākumā Baltijas jūras krastā izkāpa lielās un varenāsvenedu ciltis. Tās izstūma, iekaroja un asimilēja šo teritoriju iedzīvotājus, ātri apguva jūras kuģošanu. Irgrūti konstatēt, kā viņi paši sevi saukuši, venedu vārdu viņi dabūjuši no citām tautām.

Varbūt citas tautas par venediem sāka saukt trojiešus no Partas? Ja Edas mītu varoņi bija trojieši,kas no Partas mūsu ēras sākumā pārcēlās uz Skandināviju, tad ceļā uz turieni viņiem bija jāizkāpj arīBaltijas jūras krastā. Acīmredzot tieši par viņiem stāsta seno romiešu sacerējumi.

Vēsturnieks Tits Līvijs raksta, ka veneti ir trojieši. Jādomā, ka veneti un venedi ir viens un tas pats.Tits Līvijs un senromiešu sacerējumi varbūt runā par vienu un to pašu tautu.

Acīmredzot veneti-venedi-trojieši izcirtuši ceļu "no grieķiem uz varjagiem". "Teiksmā par Igorakarapulku" pieminēta "Troiānu taka", bet "Igors - kņazs, troiānu varenais mazdēls." Troiāns, trojietis - tas,kas no Trojas. "Troiānu taka" - vai tas nav trojiešu-venedu migrācijas ceļš? Varbūt kņazs Igors bijatrojieša mazdēls? Trojieša mazdēls - "troiānu mazdēls".

Domājams, venedi-trojieši ceļā uz Skandināviju ietekmējuši rosu cilts veidošanos. Varbūt ne tikaikņazs Igors bija trojiešu radinieks, bet daudzi rosu cilts pārstāvji, nākamie krievi, bija saistītiradniecīgām saitēm ar trojie- šiem-skandināviem? Varbūt ar šiem sakariem izskaidrojama rosu tiekšanāsuz aizvien tālākiem ziemeļu novadiem, kā arī rosu politiskie sakari ar varjagiem, rjurikie- šiem?

Liekas, ka visi no Indijas okeānā grimstošajām salām uz kontinentu bēgošo cilšu migrācijas viļņiaizvēlās līdz rosiem. Rosu zemes kalnrači varēja būt sumeri, Edas mītu varoņi varēja būt trojieši, unpēdējais migrācijas vilnis varēja būt saistīts ar pēdējo Mereja grēdas salu nozušanu zem ūdens.

Ziņas par vissenāko krievu vēsturi, ko sniedz hronikas, ir skeptiski analizējamas, jo hronisti savālaikā vadījušies no nostāstiem un leģendām, kas vairāk vai mazāk fantastiski vēstī par dažādos laikosnotikušām lietām un parādībām, kuras hronoloģiski ir neiedomājami grūti sakārtot. Tā, piemēram, rodasvairāki nopietni jautājumi par tā saucamo varjagu ataicināšanu. Kāpēc vajadzēja uz labu laimi braukt pārijūrai? Kāpēc izvēle pagāja garām krievu ciltij?

Ja Indijas okeānā zem ūdens nozuda pēdējais Mereja grēdas sauszemes gabaliņš, tad kādu tačuvajadzēja saukt palīgā? Ceļš "no grieķiem uz varjagiem" bija vajadzīgs pēdējo "jūras tautu" evakuēšanaiuz kontinentu.

Liekas, ka čigānus var uzskatīt par atlantiem, par "jūras tautu". Čigāni pameta Indiju V-X gs. unapmetās daudzās valstīs. Čigānu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu jaunindiešu grupas. Iespējams,ka čigāni no grimstošajām Indijas okeāna salām pārcēlās uz Indiju un Indija viņiem bija tāda pati "pārejaszeme" kā sumeriem Dilmūna. Palikuši bez dzimtenes, čigāni apmetās starp citām tautām. Indija čigāniemnebija dzimtene, tādēļ viņi to pameta. Jādomā, ka no pēdējiem sauszemes apgabaliem, kas grima ūdenī,bija jāevakuējas ganu ciltīm, kas nodarbojās ar lopkopību augstos kalnu novados. Visiem zināma čigānuīpašā pieķeršanās zirgiem. Čigāni saglabājuši arī savu īpatnējo metāla apstrādāšanas mākslu. Droši vienšo mākslu viņi paņēmuši līdzi no savas pirmdzim- tenes un sargā to cauri gadu tūkstošiem.

Ļoti iespējams, ka čigānu parādīšanās Indijā un varjagu uzaicināšana saistīta ar Hērakla Stabunogrimšanu.

Acīmredzot ar to saistīts arī lielās tautu staigāšanas laikmets IV un V gadsimtā. Jādomā, ka šislaikmets tieši sasaucas arī ar varjagu ataicināšanu.

Ja Strabona laikā (apmēram 63. g. p.m.ē. - apmēram mūsu ēras 20. g.) Hērakla Stabi vēl bijasauszeme, tad pilnīgi ticama ir to nogrimšana mūsu ēras I gadu tūkstotī. Ja Mereja zemūdens grēdā uz

hipotētiskajiem Hērakla Stabiem izdotos atrast krūmu vai koku atliekas, mēs varētu izdarīt koksnes analīziar radioaktīvo oglekli.

Pirmām kārtām mēs nonācām pie secinājuma, ka indo- eiropeiskā pirmdzimtene bijusi teritorija arkalnu ainavu.

Par to liecina daudzi augstu kalnu, klinšu un augstieņu apzīmējumi, kalnu ozola, citu kalnos augošukoku un krūmu nosaukumi. Arī mitoloģiekie teksti stāsta par kalnu ezeriem un straujām upēm, kas iztek nokalniem.

Senie indoeiropieši sekmīgi nodarbojās ar lopkopību un zemkopību. Viņu vārdu krājumā irmājdzīvnieku nosaukumi (zirga, ēzeļa, vērša, govs, aitas, auna un jēra, āža un kazas, suņa, cūkas un sivēnanosaukums), kā arī lopkopības produktu un mājlopu turēšanas termini.

Pirmatnējie indoeiropieši audzēja miežus, kviešus, linus, augļu kokus un krūmus.Rekonstruētā leksika liecina, ka IV—III gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Atlantijas okeāna, Vidusjūras

un Tuvo Austrumu iedzīvotāji, tostarp arī Mezopotāmijas un tās kaimiņu apgabalu tautas, braukušas arairu kuģiem.

Atrisināt problēmu mēs mēģinājām ar pašu sastādītu rekonstruētas pirmatnējo indoeiropiešu leksikasvārdnīcu, kurā bija fiksēta šo cilvēku dabiskā dzīves vide, viņu materiālā un garīgā kultūra, t. i., viss, kasbija ap viņiem un kas piepildīja viņu dzīvi.

Indoeiropiešu pirmvaloda pastāvēja laikā un telpā kā reāla valodu grupu sistēma, un tajā runājacilvēki, kas dzīvoja noteiktā teritorijā. Bet kur?

Indoeiropiešu valodās runāja cilvēki ģeogrāfiski saistītos Tuvo Austrumu apgabalos un Egejasarhipelāgā — no Mitanijas un Mazāzijas līdz Dienvidu Grieķijai. Indoeiropiešu pirmdzimtene nevarējabūt teritorija, kas atradās tālu no šīm vietām.

Indoeiropiešu pirmdzimtene varēja būt Lemūrija - Platona Atlantīda, un indoeiropieši varēja būtatlanti. Lingvistiem izdevies izveidot indoeiropiešu pirmdzimte- nes modeli - apgabalu ar kalnu ainavu.Ģeogrāfiski Mereja zemūdens grēdas stāvoklis atbilst lingvistu izvirzītajām prasībām par indoeiropiešupirmdzimtenes atrašanās vietu.

N. Žirovs raksta, ka gaili — mūsdienu franču senči - par saviem priekštečiem uzskatījuši kādu cilti,kas pa jūru atceļojusi no tālām salām. Šīs salas nozudušas, nogrimdamas okeāna dzelmē Varbūt gailupriekšteči bijuši atlanti. Acīmredzot visas indoeiropiešu ciltis jāuzskata par atlantu pēctečiem.

"…Sumeras eposam ar Grieķijas, Indijas un Ziemelei- ropas episkajiem sacerējumiem ir daudzkopēju iezīmju, ko grūti izskaidrot ar nejaušu sakritību," raksta literatūras zinātnieki. Varbūt patiešām šīskopējās iezīmes nav nejaušas, varbūt tajās izpaužas atlantu rakstības veids? Eiropas ziemeļos atlantivarēja būt venedi-trojieši.

Liekas, ka plūdi sākušies ar Atlantīdu un turpinājušies daudzus gadu tūkstošus. Dažādu tautu mītivēstī par dažādu Ovena lūzuma salu nogrimšanu Indijas okeānā, bet tie visi saistīti ar vienotu ģeoloģiskuprocesu - ar Indijas okeāna dibena ieliekšanos Arābijas jūras reģionā. Par okeāna dibena ieliekšanosliecina zemūdens upju ielejas Arābijas jūras piekrastes daļā.

Toties citas senas civilizācijas — Senās Ēģiptes civilizācijas pieminekļos mēs atrodam precīzunorādījumu, ka kāda pārbagāta valsts, kas atradusies salā, ap kuru skalojušies Uadžūras ūdeņi (tā senieēģiptieši sauca Indijas okeānu un Sarkano jūru), "nozudusi viļņos", turklāt to vēstī nevis kāda teiksma, betteksts, kas pirms vairākiem gadu tūkstošiem uzrakstīts uz papirusa. Varbūt "nozudusi viļņos" kāda noOvena lūzuma salām? Ieliecoties okeāna dibenam, salas iegrima un piekrastes upju ielejas nokļuva zemūdens. Ap Maldivu arhipelāgu tuvāko gadu tūkstošu laikā nav notikusi zemes garozas iegrimšana. Pirmsvairākiem gadu tūkstošiem redini tur uzbūvēja tempļus, un to atliekas joprojām saglabājušās. Tās stāv uzsauszemes, nevis guļ jūras dibenā kā dieva Enki templis.

Mīti par vispasaules plūdiem daudzējādā ziņā ir līdzīgi cits citam, tomēr nevar uzskatīt, ka bijusiviena leģenda, kas pārceļojusi no tautas uz tautu. Ja būtu notikusi vienas un tās pašas leģendas kopēšana,

plūdu ilgums būtu palicis nemainīgs. Taču pēc vienas versijas plūdi ilguši septiņas diennaktis, pēc citām -deviņas, pēc Bībeles teksta plūdi ilguši 40 dienas un naktis, bet Atlantīda nogrimusi jūras dzelmē "vienānelaimes naktī". Sumeru mīts par plūdiem stāsta: "Visas vētras ar nepieredzētu spēku sāka plosīties vienālaikā. Un tai pašā brīdī plūdi pārņēma galvenās svētnīcas."

Pat vienāds plūdu ilgums nevar liecināt par mīta kopēšanu. Dažādu salu applūdināšanas ilgums varizrādīties vienāds tīras nejaušības dēļ.

Sumeru plūdi un Atlantīdas nogrimšana ir īslaicīgi. Vai šī sakritība ir nejauša? Varbūt tā pierāda, kasumeri bijuši atlanti?

Valdnieku vārdi mītos ir dažādi, dažādos mītos nekādas vārdu sakritības nav, bet šī sakritība varētuliecināt par kopēšanu.

Sumerā plūdu laikā valdīja Ziusura; kā zināms, viņš bija Šurūpākas pilsētas valdnieks, nevismitoloģiska persona. Sengrieķu mītā par plūdiem minēts Deikalions, bet Bībelē - Noass. Platons raksta,ka bijuši vairāki plūdi un nelaimes, ka katastrofas atkārtojas pēc kāda noteikta laika.

Pat tādā gadījumā, ja būtu nogrimusi tikai viena sala, iespējami vairāki mītu rašanās perēkļi.Cilvēki, kas izglābās no nāves, varēja izpeldēt dažādos kontinenta krastos, un katrā glābiņa vietā varējarasties savs mīts par plūdiem. Mītus varēja sacerēt tikai aculiecinieki.

Visa bagātīgā mitoloģisko varoņu pasaule grieķiem ir saistīta ar pilnīgi noteiktiem izejas punktiem -grandiozām kataklizmām. Pirmā no tām bija plūdi, kas notika Poseidona dēla Ogiga laikā.

Ogiga plūdi grieķu mītogrāfus un vēsturniekus maz interesējuši, jo tie attiecas uz vissenāko - uzpirmsgrieķu vēsturi. Dažiem autoriem šie plūdi nemaz nebija zināmi. Platona komentētājs, klāstīdamsPlatona teoriju par katastrofu atkārtošanos, piemin Ogiga plūdus kā pirmo cilvēku bojāeju, kassaglabājusies grieķu atmiņā. Cits kristiešu autors - Eisēnijs, kura rīcībā bija Kastora hronoloģiskaissacerējums, kas līdz mūsdienām nav saglabājies, atzīmē, ka Ogiga plūdi notikuši 260 gadus pirmsDeikali- ona. Grieķu hronogrāfi pat izskaitļojuši plūdu laiku, un hronikā, kurā uzskaitīti ievērojamākienotikumi no vissenākajiem laikiem (t. s. Paras uzraksts - pēc atrašanas vietas), atzīmēts, ka tie notikuši1530. gadā pirms mūsu ēras (pēc mūsu laika skaitīšanas sistēmas).

Acīmredzot Ogiga plūdi neattiecas uz vissenāko, pirmsgrieķu Balkānu iedzīvotāju vēsturi. Drīzāk šieplūdi jau ir pašu grieķu vēstures sastāvdaļa. Salas grima Indijas okeānā, un tām nebija nekāda sakara arBalkānu pirmsgrieķu iedzīvotājiem. Shērijas un Ogigijas salas acīmredzot atradās nevis Balkānu tuvumā,bet gan Indijas okeānā.

Ja Deikaliona plūdi attiecināmi uz 1530. gadu pirms mūsu ēras, tad Ogiga plūdi notikuši 1790. gadāpirms mūsu ēras - 260 gadus pirms Deikaliona plūdiem.

Indijas okeānā nogrima Shērija un Ogigija - divas salas. Ogigija savu nosaukumu dabūjusi noPoseidona dēla Ogiga vārda, un arī plūdi nosaukti viņa vārdā. Jādomā, ka Deikaliona plūdi saistāmi arsprādzienu Santorina krāterī. Iespējams, ka tad arī varēja nogrimt kāda Indijas okeāna sala.

Nav izslēgts, ka zināma daļa mītu ir kopijas, bet ne visi.Uzskatam, ka Bībeles mīts par grēku plūdiem ir sena sumeru mīta kopija, nevar piekrist: plūdu

ilgums ir dažāds. Mītos ir diezgan daudz neticamu detaļu, bet pati salu nogrimšanas būtība ir patiesa. Visiindoeiropieši piedzīvojuši plūdus, turklāt ne pārāk tālā pagātnē Salas grimušas antīkajos laikos, un par tostāsta ne tikai Strabons un Ēģiptes papiruss.

Lieldienu salas iedzīvotāji stāsta par savu diženo dievu, ļaužu aizbildni Make-Make, kas viņiemiemācījis rīkoties ar zvejas tīkliem. Make-Make valdīja Motu Mario Hivas salās, kas nogrimušas okeānā.

Lieldienu salas iedzīvotāji par Motu Mario Hivas salām varēja dēvēt salas, kas atradās Merejagrēdā. Akmens skulptūriņas - cilvēciņus, kas "raugās debesīs" Tūrs Heijerdāls atrada Lieldienu salā, bettādas pašas skulptūriņas atrastas arī citās zemeslodes vietās. Jādomā, ka šādu tēlu izgatavošanas tradīcijaizplatījusies no viena centra un šis centrs varēja būt Indijas okeānā grimstošās salas.

Kāpēc daži Lieldienu salas ornamentālie zīmējumi ir apbrīnojami līdzīgi Senās Grieķijas

zīmējumiem? Varbūt tāpēc, ka par Motu Mario Hivas salām tika sauktas Mereja grēdas salas Indijasokeānā un turpat bija arī hellēņu pirmdzimtene "no Fasīdas līdz Hērakla Stabiem".

Kuna cilts indiāņi Amerikā un Lieldienu salas iedzīvotāji rakstīja uz koka dēlīšiem t. s. bustrofedonarakstībā (bustrofedons - raksts ar mainīga virziena rindām: pirmā rinda un visas pārējās nepārskaitļurindas ir rakstītas un tiek lasītas no labās puses uz kreiso pusi, bet otrā rinda un visas pārējās pārskaitļurindas - no kreisās puses uz labo). Ja Amerikā un Lieldienu salā bustrofedonu ieveduši redini, iespējams,ka šo rakstības veidu viņi arī izgudrojuši un bustrofedonu varētu atrast arī Maldivu salās, ja kokadēlīšiem būtu bijusi iespēja saglabāties. Tropiskā klimata apstākļos koksnei nav ilgs mūžs.

"Ja pieļauj, ka pastāvējusi valsts, kas no akmens laikmeta uz vara laikmetu pārgājusi agrāk parMezopotāmiju, tad šī valsts ir tā, kas piegādājusi Divupei vara kausējumus," raksta Dž. Bibijs. MauricioTozi raksta, ka Divupe varu saņēmusi no Melūhas. Ja Divupe varu saņēmusi no Melūhas, jāsecina, kavara jeb bronzas laikmets vispirms sācies Mereja grēdas salās un acīmredzot kontinentā vara laikmetuienesuši atlanti.

Bronzas laikmets Bulgārijā tiek dalīts trīs galvenajos periodos: agrīnajā (apmēram 3000.-1900. g.p.m.ē.), vidējā (apmēram 1900.-1500. g. p.m.ē.) un vēlīnajā (apmēram 1500.-1200. g. p.m.ē.). Ja bronzaslaikmetu kontinentā ienesuši atlanti, laikmeta periodu robežas var precīzi kore- lēt ar grimstošo salu tautumigrācijas viļņiem.

Ja sumeri ieradās kontinentā no Indijas okeānā grimstošajām salām un tai pašā laikā parādījās Indijā,tad arī bronzas laikmeta sākumam Mezopotāmijā laika ziņā jāsakrīt ar tā sākumu Indijā. Ap šo laikubronzas laikmets sākās arī Bulgārijā.

Ap 1900. gadu pirms mūsu ēras vidējais bronzas periods sākās Bulgārijā, un tai pašā laikā Āzijānotiek lielu cilšu grupu pārvietošanās, kas, iespējams, saistīta ar tautu migrāciju no salām, kas atradās apAtlantīdu. Šai laikā pārtrūkst sakari ar Melūhu un Magānu.

Apmēram 1500. gadā pirms mūsu ēras Bulgārijā sākās vēlīnais bronzas periods. Ar šo laiku saistītiļoti svarīgi ģeoloģiski notikumi: Santorina eksplozija Egejas jūrā un Mohendžodaro pilsētas bojāejaIndijā. Iespējams, ka ģeoloģiski šie notikumi ir cieši saistīti. Santorina eksplozija varēja būtMohendžodaro bojāejas cēlonis. Pasaule ir maza: vienā vietā nokliedzies, otrā atsaucas.

Pēc Santorina eksplozijas krasi pazeminājās magmas spiediens Egejas jūras reģiona zemgarozaszonā. Magma ir šķidrums, vienīgi stīgrība tai ir lielāka nekā ūdenim, bet fiziskā ziņā abiem šiemšķidrumiem jāizturas vienādi. Strauja magmas spiediena pazemināšanās Egejas jūras reģionā varēja radītdaļēju magmas spiediena pazemināšanos Arābijas jūras reģiona zemgarozas zonā, tādēļ varēja notiktdaļēja dibena ieliekšanās Arābijas jūrā. Šai brīdī varēja sacelties cunami, kas iznīcināja Mohendžodaro.Jo plānāka zemes garoza, jo vieglāk iespējama tās ieliekšanās. Okeānā zemes garoza ir plānāka nekākontinentā. Mereja grēdas salu daļēja iegrimšana varēja radīt iedzīvotāju migrāciju no salas uzkontinentu. Iespējams, ka mūsu planētas ģeoloģijas vēsture ir cieši saistīta ar sabiedrības vēsturi.

Droši vien iedzīvotāju migrāciju no salām uz kontinentu ierosināja iepriekšēji ģeoloģiski notikumi:aktīva vulkānu darbība samazināja magmas spiedienu, tad sekoja daļēja salu iegrimšana, kas radījajūrastrīces un cunami.

Čārlzs Lenards Vulijs Mezopotāmijā atrada kādu plūdu pēdas un konstatēja, ka tos radījis cunami,kas sacēlies, iegrimstot Indijas okeānā kādai Mereja grēdas salai. Angļu arheologs Sētons Loids vadījaizrakumus četrās sen- pilsētās - Ūrā, Urūkā, Kišā un Šurūpākā - un atklāja lielas tīra māla nogulas starpkultūras slāņiem. Tātad šais vietās bijuši plūdi. Taču sumeru mītā par plūdiem, kā arī Bībeles stāstāminēti notikumi, kas bijuši nevis Mezopotāmijā, bet gan grimstošajās salās.

Iespējams, ka sumeru vēsture "līdz plūdiem" un "pēc plūdiem" tiek skaitīta no tā brīža, kad - kā pašisumeri vēstī - "visas vētras ar nepieredzētu spēku sāka plosīties vienā laikā, un tai pašā brīdī plūdipārņēma galvenās svētnīcas". Applūdināt galvenās svētnīcas Mezopotāmijā plūdi nevarēja tā vienkāršāiemesla dēļ, ka zikurāti - pa- kāpienveidīgi kulta torņi - tika būvēti uz mākslīgi radītiem uzkalniem un

stāvēja pietiekami augstu virs jūras līmeņa. Toties applūdināt galvenās svētnīcas grimstošajās salās plūdivarēja bez grūtībām. Vēja ietekmē zikurāti apbērti ar smiltīm, nevis ar tīru mālu, kas pārrauj kultūrasslāņus un liecina par lieliem plūdiem.

Pieņemsim, ka novērotājs stāv kalna galā un redz, ka ūdens kāpj augšup. Iespējami divi varianti: 1)kalns stāv stabili, bet Pasaules okeāna līmenis ceļas un 2) Pasaules okeāna līmenis ir stabils, bet kalnsgrimst. Abos gadījumos novērotājs redz ūdeni tuvojamies virsotnei, bet nezina, ar kuru no šiemvariantiem viņam ir darīšana. Plūdi bija lokāli, taču ļoti grandiozi un norisinājās pēc otra varianta. Tiemcilvēkiem, kas sacerēja Bībeles leģendu par vispasaules plūdiem, bija nevainojami loģiska domāšana:pieņemot pirmo variantu, Pasaules okeāna ūdens līmenim ceļoties, varētu teikt, ka notiek vispasaulesplūdi. Kļūdīšanās notikusi tikai varianta izvēlē Ja Pasaules okeāna līmenis būtu pacēlies par dažiemmetriem, plūdi nenovēršami būtu pārņēmuši visu pasauli.

Iespējams, ka Polinēzijas salas - Tongas un Samoas salas - cilvēki sākuši apgūt 1500.-1000. g.pirms mūsu ēras. No šīm salām turpinājusies citu Polinēzijas sauszemes gabalu apdzīvošana.Jaunzēlandes okeānists S. Perejs Smits uzskata, ka polinēziešu senči pēc saviem zemes gabaliem nākušino diezgan tāliem novadiem - no Indijas, cauri Indonēzijai un Fidži. Bet pastāv arī doma, ka Polinēzijāienākušas ciltis no Mereja grēdas salām, nevis no Indijas. Slavenais vēstures piemineklis HaamongaTongatapu salā (uzbūvēts apmēram 1200. g. p.m.ē) ir polinēziešu Stoun- hendža (viens no lielākajiemAnglijas akmeņu apļiem), kaut kas līdzīgs senai observatorijai. Varbūt seno akmeņu observatorijupirmdzimtene bija Atlantīda? Polinēzijas salas apdzīvo vienai rasei piederīgi cilvēki, un viņi runā ļotiradniecīgās valodās. Acīmredzot polinēzieši izceļojuši no vienas kopējas salas. Pirmieceļotājus mēdzsaukt par lapi- ta keramikas kultūras jeb lapitālās keramikas nesējiem. La- pita keramikas raksturīgaiezīme bija gravēts zīmējums, ko iespieda mālā ar robotām štancēm. Lapita kultūras pēdas izkaisītas padaudzām jo daudzām un citai no citas tālām Okeānijas salām, un tās nesēji bija drošsirdīgi jūrasbraucēji,kas meistarīgi prata orientēties pēc dabas objektiem. Bet rodas jautājums, vai Indijas-Āzijas-Afrikasreģionā nav sastopamas lapita keramikai radnieciskas tehnoloģijas pazīmes. Ja šai reģionā lietotasanaloģiskas robotas štances, tās varētu liecināt, ka lapitu keramikas tehnoloģijai bijusi kopējapirmdzimtene. Varbūt šī pirmdzimtene atradusies Mereja grēdas salās un Polinēzijas apdzīvošanascēlonis saistīts ar Indijas okeāna salu paiešanu zem ūdens. Pēc Santorina sprādziena XV gadsimtā pirmsmūsu ēras Mereja grēdas salas daļēji iegrima, tādēļ sākās iedzīvotāju migrācija uz kontinentu unPolinēziju. Jādomā, ka migrācija uz kontinentu bija saistīta nevis ar "demogrāfisku sprādzienu", bet gan arsalu nogrimšanu okeāna dzelmē.

Polinēziešiem ir sievietes vārds Subera. Vai līdzība ar Subera kalna nosaukumu ir nejauša? Varbūtsievietes vārds saistīts ar polinēziešu pirmdzimteni? Ražena auguma sievieti varēja salīdzināt ar kalnu undot viņai tā vārdu. Varena auguma vīrieti varētu nosaukt par Kazbeku vai tam līdzīgā vārdā. Šādssalīdzinājums ar kalnu ir pilnīgi dabisks un loģisks.

Pametis Troju, Hērakls savus varoņdarbus veica Hes- perijas zemēs. Mūsdienās pieņemts uzskats,ka Hesperija atradusies Rietumos. Ar Hesperiju saistīta visa grieķu mitoloģija.

Pieņemsim, ka Hesperija atradusies Rietumos, bet tādā gadījumā no loģikas viedokļa rodasinteresants paradokss: grieķu mitoloģija Balkānos ienākusi no rietumu puses, no Hesperijas, bet pašigrieķi Balkānos parādījās no Austrumiem. Mazliet pārspīlējot situāciju, var teikt, ka grieķi noAustrumiem atnākuši bez mitoloģijas, bet no Rietumiem, no Hesperijas, ieradusies grieķu mitoloģija bezgrieķiem.

Grieķu un viņu mitoloģijas migrācijas vektoram, protams, jābūt vienam: vai nu grieķi un viņumitoloģija Balkānos ienākusi no Rietumiem, vai arī šis monolītais komplekss ieceļojis no Austrumiem.Grieķi un viņu mitoloģija nav atdalāmi. Ja zinātne pierādījusi, ka grieķi Balkānos ienākuši noAustrumiem, tad tikai no Austrumiem varēja ienākt arī viņu mitoloģija un Hesperija tādā gadījumā atrodasAustrumos.

Daudzi senie vēsturnieki un ģeogrāfi runā par plašām salām austrumos no Hērakla Stabiem - parKronu, Posei- doniju un citām salām, kas nogrimušas okeānā.

Indijas okeānā austrumos no Hērakla Stabiem ir salas, "kas arī nogrimušas okeānā". Pieņemsim, kaHērakla Stabi nav uz Mereja zemūdens grēdas, ka Hērakla Stabi ir Gibraltārs. Bet tādā gadījumā citējamātekstā parādās interesants paradokss: senie vēsturnieki un ģeogrāfi it kā apgalvo, ka austrumos noGibraltāra atradusies nevis Vidusjūra, bet okeāns, kurā nogrimušas Kronas, Poseidonijas un citas salas.

Acīmredzot Poseidonijas salā bijusi pilsēta, kas saukta tādā pašā vārdā. Bet Platons raksta, kaPoseidonijas pilsēta atradusies Atlantīdas salā. Iznāk, ka Platons Poseidonijas salu saucis par Atlantīdu.

Iespējams, ka dažādas tautas vienas un tās pašas salas saukušas dažādos vārdos. Sumeriem bijaMelūha, Magāna un Dilmūna, bet grieķi runā par Kronas, Taprobanas, Panhajas un citām salām.

"Ja izdotos atrast kaut vienu celtni, vienu statuju, vienu vienīgu plāksnīti ar atlantu rakstu zīmēm, tāpārsteigtu cilvēci, zinātnei tā būtu vērtīgāka par visu Peru zeltu, par visiem Ēģiptes pieminekļiem, parvisām Divupes lielo bibliotēku māla grāmatām." Šos vārdus teicis Ignacio Donelli.

Ja Mereja zemūdens grēda vēl nesen bijusi sauszeme, tad gājputniem ziemā vajadzētu uz to atlidot.Kad salas nogrima, putniem acīmredzot vajadzēja pārcelties uz Indiju. Arī mūsdienās gājputnu maršrutsvarētu iet pāri tām vietām, kur bijušas salas.

Būtu interesanti pārlidojumu laikā novērot putnu uzvedību šais rajonos. Iespējams, ka navigācijaskods putniem vēl saglabājies.

Mereja zemūdens grēdas centrālajā daļā (hipotētiskajā Uzlecošās saules jūrā) okeāna dibenā jābūtbiezuma ziņā nelielām karbonātu nogulām, kas krājušās kopš Atlantīdas bojāejas brīža. Ja zem šīmnogulām nav terigēnu iežu (smilts, māls - sauszemes noārdīšanās produkti), šis fakts var liecināt tikai to,ka Mereja grēda nav bijusi sauszeme, un hipotēzi, kas izvirzīta šai rakstā, var uzskatīt par vēl vienufantāzijas augli Atlantīdas mīklas atminēšanā.

Mereja zemūdens grēdas pētīšana ar apdzīvojamu dziļūdens aparātu palīdzību dotu iespējuapstiprināt vai noraidīt šai rakstā izvirzīto pieņēmumu par Platona Atlantīdas atrašanās vietu.

Daudz mīklu un noslēpumu vijas ap joprojām nenotverto Atlantīdu. Varbūt arī cilvēces šūpulis kārtsAtlantīdā?

DIEVI VAI SKAITĪKĻI?

Kā zināms, decimālā skaitīšanas sistēma, ko mēs lietojam, radās tāpēc, ka cilvēka rokām ir desmitpirkstu. Dažādos vēstures periodos daudzas tautas lietojušas tādas skaitīšanas sistēmas, kas atšķiras nodecimālās. Ir zināmas skaitīšanas sistēmas, kuru pamatā ir skaitlis 5, 12, 20 un 60.

Ja skaitīšanā ņem talkā roku un kāju pirkstus, rodas sistēma, kuras pamatā ir skaitlis 20. Daudzu tautuskaitļa vārdos saglabājušās divdesmitnieku jeb vigēzimālās sistēmas atliekas. Tā, piemēram, skaitļavārds "astoņdesmit" franču valodā burtiski tulkojams kā "četri reiz divdesmit". Skaitlis 20 sastopams arīfranču naudas sistēmā: naudas pamatvienība franks sastāv no 20 sū.

Vigēzimālo skaitīšanas sistēmu lietoja acteki un maiji - tautas, kas daudzus gadsimtus apdzīvojaplašus Amerikas kontinenta apgabalus.

Amerikā tamanaki indiāņi arī pašlaik lieto divdesmitnieku sistēmu.Tamanaki skaitīšanas procesā izmanto roku un kāju pirkstus. Vārda "viens" vietā viņi saka "pirksts",

turklāt obligāti izstiepj šo pirkstu; "divi" vietā - "divi pirksti", "trīs" - "trīs pirksti". Skaitļa "pieci" vietāviņi saka "roka", 6 - "otras rokas pirksts", 7 - "otras rokas divi pirksti", 10 — "divas rokas". No rokāmtamanaki pāriet uz kājām. Tā kā apavi neaizsedz viņu kāju pēdas, viņi turpina uzskatāmu skaitīšanu: 11 -"kājas pirksts", 12 - "divi kājas pirksti", 15 - "kāja un divas rokas", 16 - "otras kājas pirksts". Kadnoskaitīts līdz 20, tātad izmantotas abas rokas un kājas, viņi ņem palīgā "cilvēku". Skaitlis 20 tiek saukts

par "cilvēku", tāpēc ka cilvēkam ir 20 pirkstu.Starp citu, arī eskimosi, Ziemeļamerikas auksto apgabalu iedzīvotāji, 20 vietā saka "cilvēks" un 100

vietā - "pieci cilvēki".Nepālas karaļiem ir tituls "Šri piecreiz kungs", bet premjera tituls skan šādi: "Trīsreiz kungs".

Iespējams, ka nepāliešu termins "šri" senatnē lietots skaitļa "divdesmit" vietā. "Kungs" un "cilvēks"principā ir viens un tas pats. Eskimosiem "100" - "pieci cilvēki", tas ir, pieci divdesmitnieki, betnepāliešiem "piecreiz kungs" nozīmē "20 reiz pieci". "Trīsreiz kungs" - "20 trīs reizes" - 60. Nepāliešutermini "Piecreiz kungs" un "trīsreiz kungs" droši vien bijuši īpatnēji skaitļa vārdi, kas kā anahronismisaglabājušies no vissenākajiem laikiem. Pirmatnēja šo terminu funkcionālā nozīme acīmredzot jau senaizmirsta, un tiem radies jauns jēdzieniskais saturs.

Sumeriem senajā Babilonijā skaitīšanas pamatā bija skaitlis 60 (seksigēzimālā sistēma). Daļēji šīsistēma saglabājusies līdz mūsu dienām. Stunda sadalīta sešdesmit minūtēs, minūte — sešdesmitsekundēs. Senos laikos sekunde dalījās 60 tercijās. Leņķu mērīšanā darbojas analoģiska sistēma:vienādsānu trīsstūrī leņķi sadalīti 60 grādos, katrs grāds vienlīdzīgs 60 minūtēm, 1 minūte - 60 sekundēm.

Varbūt seksigēzimālā skaitīšanas sistēma radusies no "trīs divdesmitniekiem"? 20 sumeru valodā ir"nis", bet 2 - "min". Sumeru skaitļa vārds četrdesmit - "nimin" burtiski tulkojams kā "divdesmit divreiz".Ja skaitīšana līdz sešdesmit sumeriem radās tai posmā, kad skaitīšana notika divdesmitniekos, tad grupa"60" varēja rasties kā "trīsreiz divdesmitnieks", nevis kā "sešdesmitnieks".

Kādēļ divdesmitnieki apvienojušies nevis ar piecniekiem, bet ar trijniekiem?Duodecimālajā sistēmā, kuras pamatā ir skaitlis 12, skaitīšana notiek ar pirkstu falangu palīdzību.

Četriem rokas pirkstiem - no rādītājpirksta līdz mazajam pirkstiņam - ir trīs falangas. Ar īkšķipieskaroties katrai falangai, skaitītājs nonāk līdz skaitlim 12. Divpadsmit ir četri trijnieki. Šoduodecimālo skaitīšanas sistēmu joprojām lieto dažas Ziemeļu un Centrālās Āfrikas ciltis.

Sistēmai, kas pamatojas uz skaitli 5, kā arī decimālajai un vigēzimālajai sistēmai vajadzīga pilnīgicitāda skaitīšanas metode: kā atmiņas šūna vienības iegaumēšanai kalpo pirksta locītava, bet "pirksts"savā atmiņā jau glabā trīs, nevis tikai vienu vienību.

Ja sumeri uz falangām iegaumēja katru "divdesmitnieka" grupu, tad "pirksts" kļuva par aUniņas šūnutrim divdesmitniekiem, t. i., grupai "60". "Pirksts" bija atmiņas šūna vienības iegaumēšanai līdz skaitlim20, un tas kļuva arī par atmiņas šūnu grupai "60". Sumeru ķīļu rakstā viens un tas pats simbols tikaizmantots vieninieka un sešdesmitnieka apzīmēšanai. Varbūt sumeru ķīļu rakstībā vieninieka un skaitļa 60apzīmēšanai par simbolu kalpoja "pirksts"?

Neigebauera publicētajos Babilonijas matemātiskajos tekstos vārds "su-si" tiek lietots gan pirksta-duča apzīmēšanai, gan arī kā skaitļa vārds "sešdesmit".

Vai tā ir nejauša sakritība, ka sumeri skaitļa vārdam "sešdesmit" devuši nosaukumu "su-si" (pirksts),varbūt "pirksts" bija atmiņas šūna "trīs divdesmitnieku" iegaumēšanai?

Pirkstu skaitīšanas sistēmas (5,10 un 20) pazīme ir dalāmība ar 5. Cilvēka rokai vai kājaikonstruktīvi ir pieci pirksti jeb piecas atmiņas šūnas vienību iegaumēšanai. Falangu skaitīšanas sistēmāviena pirksta trīs falangas ir šūnas bez atlikuma, ja dala ar 3 vai 5. Tātad seksigēzimālā skaitīšanāiekļautas divas metodes - pirkstu un falangu.

Pirkstu sistēmas ir visvecākās un visvairāk izplatītas. Taču bez tām ir vēl citas sistēmas, no kurāmvispirms minēsim skaitīšanu dučos jeb duodecimālo sistēmu. Tā ir ļoti izplatīta skaitīšana. Arī mēs biežišo to skaitām dučos, piemēram, traukus, spalvas, zīmuļus, veļu. Mēs tikai nezinām, no kurienes radies šispaņēmiens.

Var tikai pieņemt, ka skaitīšana dučos radusies sumeru sadzīvē. Sumeru garuma mērvienība ir "gar" -divpadsmit olektis. Olekšu skaitu sumeri noteikuši dučos, nevis desmitos, kā rīkojušās citas tautas.

Sumeri lietoja seksigēzimālo skaitīšanas sistēmu, un acīmredzot viņi arī izgudrojuši skaitīšanasfalangu metodiku (trijniekiem, sešiniekiem un dučiem). Ļoti iespējams, ka duodecimālā skaitīšanas

sistēma dažās Ziemeļu un Centrālās Āfrikas ciltīs ienākusi no sumeriem, bet no Atlantīdas, nevis noMezopotāmijas.

Ja zināms, kur dzīvo tās ciltis, kas lieto duodecimālo sistēmu, iespējams konstatēt atlantu migrācijasceļus uz Āfrikas kontinentu.

Visiem zināms divpadsmit gadu cikls, kurā katram gadam dots kāda dzīvnieka vārds. Piecidivpadsmit gadu cikli apvienojas vienā sešdesmit gadu periodā.

Kādā Babilonas ķīļu rakstu tekstā gads, kad notikuši plūdi, nosaukts par rēcošā drakona gadu.Iespējams, ka divpadsmit gadu kalendāru radījuši sumeri. Tagad kalendārā ir "Drakona gads", bet

sumeriem bija "Rēcošā drakona gads". Varbūt kalendārā bija iekļuvis tieši sirušs, nevis kāds cits drakonupārstāvis? Ja kalendārā minēts drakons, acīmredzot tas tapis tais laikos, kad mūsu planētu vēl apdzīvojadrakoni.

Ja divpadsmit gadu kalendāru izgudrojuši sumeri un tas nokļuvis Ķīnā un Japānā, tad jādomā, ka šaiszemēs kalendāru ieveduši sumeri - atlanti, nevis Ziemeļu un Centrālās Āfrikas duodecimālās ciltis.Acīmredzot duo- decimālās skaitīšanas sistēmas izplatīšanās dažādās zemēs saistīta ar atlantu migrācijuuz kontinentu.

Vecākās seksagēzimālās šķiras sumeru matemātikā sanāk no sešiem desmitniekiem. Par to liecinasumeru skaitļa vārdi. Pirmās seksagēzimālās šķiras skaitļa vārdiem ir vigēzimālās skaitīšanas pazīmes:skaitļa vārds "četrdesmit" burtiski tulkojams kā "divdesmit divreiz" un "piecdesmit" tulkojams "divdesmitdivreiz un desmit", nevis "pieci desmitnieki". Sumeru valodā "60" - "ges", bet "3" - "es". Skaitļa vārdam"60" ir galotne "trīsreiz". Acīmredzot pirmajā seksagēzimālajā šķirā sumeriem skaitīšana veidojusies nodivdesmitniekiem, nevis no desmitniekiem.

L. Iljinskas grāmatā "Leģendas un arheoloģija" lasām: "Abi valodnieki atgriežas pie idejas, kasizteikta jau pagājušajā gadsimtā un torņa veida akmeņu celtnes nuragus saista ar cilvēku apbedīšanu.Balstoties uz etimoloģiju, viņi šo vārdu uzskata par substantivizētu adjektīvu no lietvārda "nura, nurra,mura, murrā" (akmeņu kaudze, grēda)."

Tātad "nura" tulkojumā ir "kaudze".A. Veimaņa grāmatā "Sumerobabiloniešu matemātika" rakstīts: "Skaitļa vārds "neru" (600) nav

skaitļa vārdu "seši" un "simts" saliktenis."Iespējams, ka skaitļa vārds "neru" ir skaitļa vārda "u" un vārda "ner" saliktenis. Sumeru valodā "u"

ir 10. "Ner" un "nura" ir saskanīgi, un varbūt abi šie vārdi tulkojami kā "kaudze".Ja "ner" ir "kaudze", tad "neru" - "desmit kaudzes". Sumeri lietoja seksagēzimālo skaitīšanas

sistēmu, tādēļ vienā kaudzē varēja salikt pa sešdesmit priekšmetu.Sumeru skaitļa vārds "neru", kas apzīmē 600, acīmredzot burtiski jātulko kā "desmit kaudzes" -

desmit seš- desmitnieki, nevis seši simti. Ja par skaitļa vārdiem tika lietoti termini "cilvēks", "roka","pirksts", tad arī termins "kaudze" varēja iegūt skaitļa vārda nozīmi, jo jēdziens "kaudze" izsaka kaut kādupriekšmetu daudzumu.

Parasta cilvēka skulpturāls atveidojums ar divām rokām un divām kājām, ko neapsedz apavi, varējapildīt īpatnēja skaitīkļa funkciju, lai iegūtu grupu "20". Šādai skulptūrai ir 20 pirksti, pēc kuriem varnoskaitīt līdz divdesmit. Ja jāskaita līdz sešdesmit, vajadzīgas vai nu trīs parastas skulptūras, vai arījāizgatavo viena skulptūra ar trīskāršotu roku un kāju skaitu. Varbūt senatnē bijuši arī šādi skulpturāliskaitīkļi?

Kā zināms, Indijā un tās apkaimes reģionos izplatīts budisms. Budistu dieviem ir daudz galvu unroku.

Vienu no mistiskajiem pieciem Būdām sauc par Ava- lokitešvaru. Burtiskā tulkojumā tas nozīmēVērojošais Saimnieks.

Avalokitešvara tiek attēlots daudzveidīgi: gan kā parasts cilvēks, gan kā četrrocis, gan arī kā būtnear trim, sešiem, deviņiem roku pāriem. Reizēm tas tēlots ar vienu galvu, reizēm ar trim, piecām un pat

vienpadsmit galvām. Interesanta ir vienpadsmitgalvainā skulptūra - viena liela galva it kā kronēta ardesmit mazām galviņām, kas veido kaut ko lauru vainagam līdzīgu.

Varbūt daudzgalvaino un daudzrokaino Būdas skulptūru prototipi bijuši skulpturālie skaitīkļi, kambija vienāds roku un kāju pāru skaits? Varbūt šādas skulptūras bija arī Atlantīdā?

Zināmā attīstības posmā daudzas tautas lietoja vigēzi- mālo skaitīšanu, bet vēlāk pārgāja uzdecimālo skaitīšanas sistēmu un skaitīšanā sāka izmairtot tikai roku pirkstus. Jo vairāk skulptūrai roku, jolielāka atmiņas ietilpība ir šiem senajiem "datoriem" — šīm īpatnējām skaitīšanas ierīcēm.

Ja skulptūrai ir trīs galvas, pēc loģikas likumiem tai jābūt arī trim roku pāriem un trim kāju pāriem.Ja skulptūrai ir piecas galvas, tad tai jābūt arī pieciem roku un kāju pāriem. Šādas skulptūras varējaizpildīt skaitīkļu funkcijas līdz skaitļiem 60 un 100. Nepāliešiem šo skaitļu grupu apzīmēšanai bija īpašiskaitļa vārdi - "trīsreiz kungs" un "piecreiz kungs".

Grāmatā "Senās Grieķijas leģendas un teiksmas" lasām: "Hekates meita Skilla (Scilla) - briesmonisar sešām galvām, ar trim rindām asu zobu katrā galvā, ar divpadsmit kājām." Viss ir loģiski: kāju divreizvairāk nekā galvu. Skilla (Scilla) - briesmoņa vārds, kā arī kalna un alas nosaukums. Nav nekādu šaubupar grieķu mitoloģijas sakaru ar budismu. Varbūt daudzgalvainu, daudzro- kainu un daudzkājainukonstrukciju radīšanas tradīcija sākusies Atlantīdā? Tur, netālu no Atlantīdas, atradās Skilla un Haribda.

"Hekate - visvarenā burvības dieve, titānu meita - tika attēlota ar trim galvām un sešām rokām."Tātad He- katei roku bija divreiz vairāk nekā galvu. Grieķu Hekatei bija trīs galvas un sešas rokas, betIndijā tikpat daudz galvu un roku ir Budam.

"Gērions - grieķu mitoloģijā milzis ar trim galvām un trim augumiem, Okeāna meitas Kallirojas unKrisaora dēls." Acīmredzot Gērionam bija sešas rokas.

Dieva Ardhanarišvaras figūru senatnes skulptors izveidojis ar četrām rokām. Dieva tēls izveidots arvīrišķīgu labo krūti un uzsvērti apaļīgu, sievišķīgu kreiso krūti.

Tātad šim dievam viens ir vīrieša roku pāris, otrs - sievietes roku pāris. Skulptūras prototips varējabūt skulptūra ar četrām rokām un četrām kājām - skulpturāls skai- tīklis, ko sirmā senatnē varbūt lietojaskaitīšanai "pa četrdesmit". Laulātā pāra rokām un kājām kopā ir četrdesmit pirkstu. Šādas skaitļošanasierīces atmiņas ietilpība ļāva skaitīt līdz četrdesmit. Skaitīšana "pa 40" diezgan bieži pieminēta Bībelē,kas liecina par šāda skaitīšanas paņēmiena lielo vecumu. Skaitīšana "pa 40" bija plaši izplatīta Sibīrijaszvēru mednieku praksē. Zvērādas tika sasietas saiņos pa četrdesmit un iebāztas kreklā (krieviski: so-ročka). No vārda "soročka" radās skaitļa vārds "sorok" - četrdesmit. Acīmredzot skaitīšana pa četrdesmitradusies tālā pagātnē un bijusi plaši izplatīta. Matemātikas vēstures jautājumu literatūrā rakstīts, kaskaitīšana pa četrdesmit radusies tieši Sibīrijas zvēru mednieku kopienās. Šādam uzskatam nevar piekrist,skaitīšana pa 40 neapšaubāmi ir vismaz par vairākiem gadu tūkstošiem vecāka.

1982. gadā šī raksta autors sāka iepazīties ar hipotēzēm par sumeru seksagēzimālās skaitīšanassistēmas rašanos un nedomāja meklēt Atlantīdu.

Iepazīšanās ar matemātikas vēstures literatūru autoru satuvināja ar "trim desmitniekiem" un interesepar ikvienu informāciju, kas saistīta ar sumeriem, mudināja uzrakstīt šo apcerējumu. Ļoti gribas domāt, kasumeri bijuši atlanti!

PAGĀJĪBAS ĒNAS

Natalja Popova KOKA KASTES NOSLĒPUMS

Izcilā mūziķa Nikolaja Rubinšteina kapā daudzus gadus gulēja cita cilvēka mirstīgās atliekas.ŠAI nelielajā rakstiņā pastāstīšu par izcilo krievu mūziķi, Maskavas konservatorijas dibinātāju,

pasaulslaveno pianistu un diriģentu Nikolaju Rubinšteinu. Šī epizode man atausa atmiņā pēc tam, kad bijuizlasījusi Ņinas Berberovas grāmatu, kas tika izdota Berlīnē 1936. gadā un tagad piedzīvojusi jaunuizdevumu.

Grāmatas nosaukums - "Čaikovskis - vientuļas dzīves stāsts".Viena šīs grāmatas lappuse stāsta par Nikolaju Rubinšteinu."Nikolajs Rubinšteins nomira 1881. gadā Parīzē, kur ieradās jau bezcerīgi slims. Viņš apmetās

milzīgi lielā viesnīcas numurā, nevienu nepieņēma, ļoti mocījās ar stiprām sāpēm, dzīvoja gandrīznesamaņā.

12. (pēc citiem datiem 11.) martā viņš nomira.Darjū ielas baznīcā sanāca diezgan daudz pavadītāju, bija Turgeņevs, Čaikovskis, Viardo kundze,

Masē, ari daži Krievijas vēstniecības pārstāvji. Atbrauca Antons Rubinšteins. Pēc divām dienām Ziemeļustacijā svina zārks tika ielikts koka kastē, bet kaste iekrauta preču vagonā. Turgeņevs bija izgādājisatļauju pārvest nelaiķi uz Krieviju. Čaikovskis kopā ar Turgeņevu un dažiem draugiem bija uz perona, kadvilciens devās ceļā.

Maskavas ielās ļaudis stāvēja špalerās, kopš rīta bija iedegtas laternas. Apstāvēšana Universitātesbaznīcā ilga no pulksten desmitiem rītā līdz pusē diviem.

Dievkalpojumu vadīja Možaiskas bīskaps, arhimandrīts un pieci priesteri. Oļegs Razumovskis savārunā Nikolaju Rubinšteinu salīdzināja ar valdnieku Dāvidu. Ģenerālgubernators, Antons Rubinšteins,Eduards Napravņiks, Leopolds Auers divas stundas gāja tūlīt aiz zārka cauri visai Maskavai līdz Daņilaklostera vārtiem. Klosterī pie paša altāra bija izrakts kaps. Seši sēru zirgi veda katafalku!"

Tā raksta N. Berberova.Bet izcilā mūziķa majestātisko bēru epilogs norisa mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados.Maskavā notika nepārtraukta rekonstrukcija. Tika sagrautas baznīcas, pilsētas vēsturiskie rajoni,

nesaudzīgi likvidētas vecas kapsētas.Tai laikā Maskavā darbojās amatieru simfoniskais orķestris, kurā spēlēja ārsti, zinātnieki un dažādi

speciālisti, kas vēlējās nodarboties ar mūziku, spēlēt orķestrī, kuru vadīja ievērojams diriģents -Maskavas konservatorijas profesors Konstantīns Saradževs. Šis orķestris pastāvēja no 1924. gada undarbojās daudzus gadus, augstā profesionālā līmenī sniedza vairāk nekā simt koncertus, kuros izpildījaklasisko un padomju mūziku. Desmit darbības gadu jubilejā orķestris ieguva sava organizētāja un vadītājaprofesora K. Saradževa vārdu.

Kādu dienu - tas notika trīsdesmito gadu sākumā No- gina klubā - mēģinājuma laikā pie Saradževapiegāja kāds orķestrants, pēc specialitātes ārsts, un jautāja:

- Konstantīn Solomonovič, vai jūs gribētu redzēt Nikolaju Rubinšteinu?- ?!- a jums ir tāda vēlēšanās, pēc mēģinājuma aizbrauksim, un jūs viņu ieraudzīsiet.Kā man pastāstīja pats Saradževs, dakteris savu solījumu izpildīja.Viņš aizveda Saradževu uz Medicīnas zinātniskās pētniecības institūtu, kur speciālā morgā patiesi

stāvēja zārks ar Nikolaja Rubinšteina mirstīgajām atliekām. Turklāt radās tāda sajūta, ka izcilais mūziķisnomiris tikai vakar. Pat viņa krekls bija balts kā sniegs. Likās, ka Rubinšteins ir aizmidzis.

Kas gan bija noticis?

Atklājās, ka vilcienā, kas veda koka kasti ar Rubinšteina zārku, bija vēl viena kaste ar kādasFrancijā mirušas krievu baroneses zārku.

Maskavā acīmredzot zārki tika sajaukti, un Rubinšteina zārks nokļuva baroneses ģimenes kapenēs,bet baronesi svinīgi apbedīja Daņila klosterī. Šī kļūda atklājās tikai tad, kad tika likvidēta kapsēta unkapenes atlauztas. Kas notika tālāk, par to var tikai minēt, jo šis notikums tika noklusēts un viss palikadziļā noslēpumā. Droši vien tikai Lubjankā drūmajos Iekšlietu tautas komisariāta arhīvos ir precīzizināmas šī notikuma beigas.

Tikai vienu var pateikt ar pilnu pārliecību: sociālisma apstākļos Nikolaja Rubinšteina bēres notikaslepenībā.

Konstantīns Smirnovs ĢĒNIJA DRĀMAS PĒDĒJAIS CĒLIENS

"Mirušo dvēseļu autors nenomērdēja sevi badā, nesajuka prātā, nenomira no meningīta. Nav izslēgts,ka ārsti viņu nozāļoja.

PĒDĒJOS četrus dzīves gadus Gogolis pavadīja Maskavā Ņikitas bulvāra namā. Ar saimniekiem -grāfiem Aleksandru un Annu Tolstojiem - Gogolis iepazinās trīsdesmito gadu beigās, pazīšanās pāraugatuvā draudzībā, grāfs un grāfiene darīja visu, lai rakstnieks viņu mājā justos ērti un brīvi. Tieši šai mājānorisa Gogoļa drāmas pēdējais cēliens.

1852. gada 26. janvārī pēkšņi nomira populārā slavofila Homjakova sieva. Gogolis ļoti cienījaJekaterīnu Homjakovu, uzskatīja viņu par cēlāko sievieti, ko savā dzīvē sastapis, tādēļ viņas nāverakstnieku ārkārtīgi satricināja. "Mani pārņēmušas nāves bailes," viņš atzinās savam biktstēvam.

1. februārī viņš aizgāja pie Aksakoviem, sūdzējās, ka jūtas noguris, lasīdams izdošanai gatavojamokopoto rakstu korektūru. Bet jau nākamajā pirmdienā, 4. februārī, viņu pārņēma pilnīgs bezspēks. S.Ševirjovam, kas bija iegriezies pie rakstnieka, viņš atzinās, ka nespēj lasīt korektūru, jo jūtas gaužāmslikti.

Nākamajā dienā, 5. februārī, Gogolis viņam jau sūdzējās par "gremošanas traucējumiem un pārākstipru parakstīto zāļu iedarbību". Vakarā viņš pavadīja uz staciju tolaik slaveno sludinātāju protohierejuMatfeju Konstanti- novski, kas rakstnieku pikti strostēja par grēcīgu dzīvošanu un prasīja stingri ievērotgavēšanu. Bargajam sprediķim bija panākumi. Nikolajs Vasiļjevičs atturējās no ēdiena, kaut arī barībastrūkums viņam nenāca par labu, un augām naktīm nodevās lūgšanām.

Pirmdien, 11. februārī, Gogolis savārga tiktāl, ka nespēja paiet un palika gultā. Pulksten trijos naktīno 11. uz 12. februāri pēc dedzīgas lūgšanas viņš pasauca savu kalpotāju Semjonu un lika viņam uzkāptotrajā stāvā, atvērt krāšņu aizbīdņus un atnest no skapja portfeli. Izņēmis no tā saišķi burtnīcu', Gogolistās ielika kamīnā un ar sveci aizdedzināja. Ceļos nometies, Semjons lūdza nededzināt rokrakstus, betrakstnieks viņu pārtrauca:

- Tā nav tava daļa! Lūdz labāk Dievu!Sēdēdams uz krēsla kamīna priekšā, viņš nogaidīja, kamēr manuskripts sadeg, tad piecēlās, pārmeta

sev krustu, noskūpstīja Semjonu, atgriezās savā istabā, apgūlās uz dīvāna un sāka raudāt.- Re, ko es izdarīju! - viņš nākamajā rītā sacīja Tolstojam. - Gribēju sadedzināt dažas lietas, jau

sen tam gatavojos, bet sadedzināju visu. Cik stiprs ir nelabais, re, uz ko viņš mani uzkūdīja!Par notikušo gaužām pārsteigtais grāfs steidzīgi ataicināja pie Gogoļa plaši pazīstamo Maskavas

ārstu F. Ino- zemcevu, kas sākumā domāja, ka rakstnieks saslimis ar tīfu, bet pēcāk no šādas diagnozesatteicās un slimniekam deva padomu mierīgi atpūsties.

Aiznākamajā dienā kļuva zināms, ka Inozemcevs pats saslimis, un sestdien, 16. februārī, Tolstojs,ļoti satraucies par Gogoļa veselības stāvokli, pierunāja viņu pieņemt psihoterapeitu Tarasenkovu.

- Ieraudzījis viņu, es šausmās nodrebēju, - ārsts atceras. -Nebija pagājis ne mēnesis, kad mēskopā pusdienojām. Toreiz man šķita, ka viņš ir cilvēks ar ziedošu veselību - mundrs, stiprs, spirgts, bettagad manā priekšā bija it kā līdz pēdējam nomocīts diloņa slimnieks vai cilvēks, kas ilgstošasnovājēšanas dēļ nonācis līdz pilnīgam nespēkam. Pirmajā mirklī man likās, ka esmu atnācis pie dzīvamiroņa.

Tarasenkovs mēģināja Gogoli pārliecināt, ka jāatgriežas pie normāla uztura, lai atjaunotu spēkus, betpacients pret viņa ieteikumiem izturējās vienaldzīgi.

Pirmdien, 18. februārī, viņš apgūlās ar rītasvārkiem un zābakiem un no gultas vairs nepiecēlās. Gultāgulēdams, viņš izpildīja grēksūdzes, grēku nožēlošanas un svaidīšanas ceremonijas, pie pilnas apziņas

noklausījās visus evaņģēlijus, turēdams rokā sveci un raudādams.- Ja Dievs vēlēs man vēl dzīvot, es dzīvošu, - viņš atbildēja draugiem, kas centās viņu pārliecināt

par ārstēšanos.Draugi nolēma aicināt palīgā "magnetizētājus", un pie Gogoļa gultas parādījās dakteris

Sokologorskis, kas bija slavens ar savām ekstrasensoriskajām spējām. Viņš uzlika roku uz pacientagalvas, bet, tiklīdz sāka taisīt pasus, Gogolis drudžaini sarāvās un dusmīgi izsaucās:

- Lieciet mani mierā!Ar to seanss beidzās.Tad uz skatuves parādījās dakteris Kļimenkovs, kas tuviniekus pārsteidza ar rupjību un bezkaunību.

Viņš uzdeva Gogolim jautājumus tik spalgā balsī, it kā viņa priekšā būtu kurls vai samaņu zaudējiscilvēks, un mēģināja ar varu sataustīt pulsu.

- Lieciet mani mierā! - Gogolis noteica un novērsās.20. februārī sanāca konsīlijs: Overs, Kļimenkovs, Sokologorskis, Tarasenkovs un Maskavas

medicīnas spīdeklis Eveniuss. Tolstoja, Homjakova un citu Gogoļa paziņu klātbūtnē Overs Eveniusamizklāstīja slimības vēsturi.

- Jā, nepieciešams viņu ēdināt ar varu, - Eveniuss svarīgi noteica.Pēc tam ārsti iegāja pie slimnieka, sāka viņu iztaujāt, apskatīt, iztaustīt. Istabā atskanēja slimnieka

vaidi un saucieni:- Neaiztieciet mani, Dieva dēļ!Bet neviens tos neņēma vērā. Tika nolemts Gogolim pie deguna pielikt divas dēles un siltā vannā

aplaistīt viņa galvu ar aukstu ūdeni.Izpildīt visas procedūras uzņēmās Kļimenkovs, bet Tarasenkovs steigšus aizgāja, "lai nebūtu jākļūst

par liecinieku sirdzēja mocībām".Kad viņš pēc trim stundām atgriezās, Gogolis jau bija izcelts no vannas, pie viņa nāsīm karājās sešas

dēles, kuras slimnieks pūlējās atraut nost, bet dakteri varmācīgi viņu turēja aiz rokām.Apmēram pulksten septiņos vakarā atkal atbrauca Overs un Kļimenkovs, viņi ieteica pēc iespējas

ilgāk uzturēt asiņošanu, uz ekstremitātēm uzlikt sinepju plāksterus, uz pakauša - spāniešu mušu, ledu uzgalvas un iekšēji dot altejas saknes novārījumu ar lauru un ķiršu lapu ūdeni.

- Viņi rīkojās nežēlīgi, - Tarasenkovs stāstīja. — Viņi apgājās kā ar vājprātīgo, klaigāja tā, it kāviņu priekšā būtu līķis. Kļimenkovs viņu spaidīja, grozīja, locīja, lēja viņam uz galvas kaut kādu kodīguspirtu…

Tarasenkovs atkal aizbrauca, lai, kā viņš rakstīja, nenonāktu konfliktā ar Kļimenkovu. Pēcaculiecinieku nostāstiem, Kļimenkovs gluži kā bende visu nakti mocījis mirstošo Gogoli: dzirdījis viņu arkalomelu, sautējis ķermeni ar karstu maizi, bet Gogolis vaimanājis un griezīgi brēcis…

Gogolis nomira ceturtdien, 21. februārī, pulksten astoņos no rīta, nenācis pie samaņas.Gogoļa nāve vēlāk pārklājās ar mistikas un baumu plīvuru: Gogolis aprakts dzīvs, īstie bojāejas

cēloņi tiek rūpīgi slēpti…Kā saka, dūmi nekad nav bez uguns. Daudz kas, it īpaši Gogoļa slimošanas apstākļi, liekas

neizprotami. Tik tiešām: no kā varēja nomirt samērā jaunais rakstnieks četrdesmit otrajā dzīvības gadā?Homjakovs izvirzīja pirmo versiju, pēc kuras Gogoli iedzinuši kapā smagie dvēseles pārdzīvojumi,

ko radīja Jekaterīnas Homjakovas pāragrā aiziešana no dzīves. Un tomēr nav nekāda pamata domāt, kaGogolis zaudējis prātu.

Par Nikolaja Gogoļa pēdējo dzīves stundu liecinieku nejauši kļuva kādas Simbirskas muižniecesdzimtcilvēks - feldšeris Zaicevs, kas savās atmiņās stāsta, ka dienu pirms nāves Gogolis bijis pie pilnassaprašanas un skaidra prāta. Atguvies pēc "dakterēšanas" mokām, viņš draudzīgi sarunājies ar Zaicevu,iztaujājis viņu par dzīvi, pat izdarījis labojumus Zaiceva sacerētajos dzejoļos.

Neapstiprinās arī versija, ka Gogolis nomiris no badošanās nespēka. Vesels pieaudzis cilvēks bez

ēšanas var iztikt 30—40 dienas. Gogolis gavēja tikai 17 dienas, turklāt neatteicās no ēdiena pilnīgi…Ja nāves cēlonis nav ne vājprāts, ne badošanās, vai tad nav vainojama kāda infekcijas slimība?

1852. gada ziemā Maskavā plosījās vēdertīfs, no kura, starp citu, nomira arī Homjakova. Tieši tāpēcInozemcevs, pirmo reizi izmeklējis rakstnieku, iedomājās, ka viņš saslimis ar tīfu.

Bet pēc nedēļas ārstu konsīlijs, ko bija ataicinājis grāfs Tolstojs, nosprieda, ka Gogolim irmeningīts, nevis tīfs, un noteica to drausmīgo ārstēšanas kursu, ko nevar nosaukt citādi kā tikai parspīdzināšanu…

1902. gadā N. Baženovs izdeva nelielu sacerējumu "Gogoļa slimība un nāve". Rūpīgi iepazinies arsimptomiem, kas aprakstīti rakstnieka paziņu un ārstējošo ārstu atmiņās, Baženovs secināja, ka rakstniekuiedzinusi kapā tieši šī nepareizā, mokpilnā ārstēšana, turklāt viņš ar meningītu nemaz nav slimojis.

Domājams, ka Baženovam ir tikai daļēja taisnība. Kon- sīlija noteiktā ārstēšana tai stadijā, kadGogolis jau bija neglābjami slims, pastiprināja viņa ciešanas, bet nebija saslimšanas cēlonis, slimība bijasākusies daudz agrāk.

Ārsts Tarasenkovs, kas pirmoreiz Gogoli izmeklēja 16. februārī, savās piezīmēs tā raksturo slimībassimptomus: "…pulss bija pavājināts, mēle tīra, bet sausa; ādai bija dabīgs siltums. Pēc visa spriežot, bijaredzams, ka viņam nav karsoņa… vienu reizi viņam bijusi neliela deguna asiņošana, sūdzējās, ka rokasviņam salst, urīns bija biezs, tumšā krāsā…"

Var tikai nožēlot, ka dakteris Baženovs, rakstīdams savu darbu, nav iedomājies aprunāties ar kādutoksikologu, jo aprakstītie Gogoļa slimības simptomi praktiski ir cieši saistīti ar tiem simptomiem, kasparādās, ja notiek ilgstoša saindēšanās ar dzīvsudrabu - galveno kalomela komponentu. Kā zinām, tiešikalomelu Gogolim uztiepa esku- lapi, kas ķērās pie viņa ārstēšanas.

, Acīmredzot visa liktenīgo notikumu virkne sākās ar gremošanas traucējumiem un to "pārāk stiprozāļu iedarbību", par kuru Gogolis sūdzējās Sevirjovam 5. februārī.

Tolaik gremošanas traucējumus ārstēja galvenokārt ar kalomelu, tādēļ nav izslēgts, ka tieši kalomeludeva arī Gogolim un viņam to parakstīja Inozemcevs, kas pēc dažām dienām pats saslima un slimniekuvairs neuzraudzīja.

Rakstnieks nokļuva Tarasenkova rokās, bet viņš, nezinādams, ka Gogolis jau lietojis bīstamopreparātu, varēja vēlreiz viņam to parakstīt. Trešoreiz Gogolis saņēma kalomelu jau no Kļimenkovarokām.

Kalomela īpatnība ir tā, ka tas nav kaitīgs tikai tādā gadījumā, ja samērā ātri tiek pa zarnu traktuizvadīts no organisma. Ja šis preparāts uzkrājas kuņģī, pēc neilga laika tas sāk iedarboties kā sublirnāts -stipra dzīvsudraba inde.

Acīmredzot tieši tā notika ar Gogoli: lielās kalomela devas, ko viņš saņēma, netika no kuņģaizvadītas, jo rakstnieks tai laikā gavēja un viņa kuņģī nebija nekādu barības vielu. Kalomela daudzumskuņģī nemitīgi vairojās, un notika hroniska saindēšanās, bet badošanās dēļ novājinātais organisms,nomāktais garastāvoklis un Kļimenkova vardarbīgā ārstēšana tikai pasteidzināja nāvi…

AVANTŪRISTI UN FAVORĪTI

Andrē Kastelo LEONORA GALĪGAI JEB ČŪSKA PIE FRANCIJASKRŪTS

REIZ dzīvoja maza princesīte, kas aiz garlaicības gandrīz vai beidzās nost Piti pils sienās, kaut arīpils bija slavenās Mediči dzimtas cietoksnis, tās spožuma un varenības simbols.

Viņas tēvs, diženais Toskānas hercogs Fransuā, bija bezgala bagāts. Viņš pārvaldīja Florenci,burvīgu zemi, kur gaisma it kā sudrabaini laistījās tumšzaļu ciprešu zaros, kas tiecās pret debesīm. Viņšbija augstprātīgs un cietsirdīgs valdnieks, stipru kaislību pārņemts cilvēks. Viņš drausmīgi izturējās pretsavu sievu Austrijas Johannu, pa pusei plānprātīgu sievieti, kas šķīrās no šīspasaules, dzemdējusiseptiņus bērnus, kuriem diženais hercogs steidzīgi sagādāja pamāti - tikpat skaisto, cik bīstamo Bi- ankuKapello.

Laulātie draugi aizceļoja, lai vadītu mierīgu dzīvi tālu no Florences, pamezdami mazās princesesPiti pils neaptveramajos apartamentos, kur viņas aiz grūtsirdības novārga un gandrīz visas drīz vienizbeidza šāszemes dzīves gaitas.

Mazā Marija jau grasījās sekot viņām pa pēdām kapā, kad, nekā labāka nevarēdami iedomāties,vecāki viņai izraudzīja draudzeni. Tā bija Marijas krūtsmāsa Dianora Dozi vai Dori. Marija viņu saucapar Leonoru. Šī jautrā, spriganā un brāzmainā meitene it kā iedvesa Marijā jaunu dzīvības sparu, unsmieklu atbalsis bieži pārtrauca klusumu pils sastingušajās galerijās, kur rēgojās tikai bistes, bruņas unieroči. Kopš tā laika draudzenes vairs nekad nešķīrās.

Gadi viņas izveidoja tikpat atšķirīgas, cik tuvas viņas bija viena otrai. Marija kļuva apaļīga, koša unsārta, turpretim kalsnā un melnīgsnējā Leonora kopš pusaudzes gadiem bija īsts nemiera gars. Marija bijalaiska un izlu- tusi, kūtra domāšanā un darīšanā, Leonora — vienmēr enerģiska un dedzīgu ideju pilna.

Mazā Dori savu krūtsmāsu bija sev pilnīgi pakļāvusi, un šī ietekme kļuva vēl lielāka pēc tam, kadviņa ieņēma Viņas Augstības frizūrmeistares vietu. Katru dienu viņa no princeses kuplajiem matiemveidoja sarežģītu būvi, stāvu pa stāvam paceldama to augšup līdz krāšņam kupolam. Neviens cits neprataradīt līdzīgu šedevru.

Fransuā un Bianka nomira reizē Sī noslēpumainā drāma pārvērta princeses dzīvi, kas gan, atklātisakot, nekļuva skumīgāka. Jaunais lielhercogs Ferdinands, Marijas tēvocis, centās viņai izdabāt, varbūtbaidīdamies no meitas, kuras tēva mūža garumu, kā ļaudis mēļoja, viņš bija pacenties stipri saīsināt.Jaunība nebija traucēklis, lai Leonora nepamācītu lielhercogu, kādā veidā viņš varētu novērst visasbriesmas. Lielhercogs nopirka kā frizier- meistares uzticību, tā arī princeses padevību. Par Mariju jāsaka,ka viņa galīgi un pilnīgi bija atteikusies no patstāvīgas domāšanas, jo draudzene šīs pūles bija uzņēmusiuz saviem pleciem.

Labi nobalansētā pasaule draudēja sašķelties, kad lielhercogs nolēma, ka pienācis laiks radinieciizprecināt. Līgava bija ļoti bagāta, tādēļ par viņas rokas tīkotāju trūkumu nevajadzēja žēloties. Kā šķita,Parmas princis un Austrijas erchercogs varēja cerēt uz nopietniem panākumiem, taču Leonora par tiemnegribēja ne dzirdēt. Jau toreiz šī būtne, kas pēc dzimšanas piederēja pie kalpu kārtas, loloja lielascerības. Viņa gribēja savu draudzeni redzēt tronī, turklāt ne jau šāda vai tāda nieka valdnieciņa tronī. Vaitad Katrīna Mediči nepārvaldīja Franciju apaļus trīsdesmit gadus!

Sjēnā dzīvoja kāda mūķene ar gaišreģes slavu. XVI gadsimta itālieši viņas vārdus uzskatīja parpravietiskiem, tāpēc ka bez jebkādiem iebildumiem aklu ticību jauca kopā ar pagānu paradumiem unvājprātīgu māņticību. Leonora laiku pa laikam apmeklēja Nonnu Pasifeju. Vai viņai izdevās ietekmētparedzējumu, vai paredzējumam labpatika palīdzēt viņai? Lai būtu kā būdams, Pasifeja kādā dienāpavēstīja, ka redzējusi princeses Marijas pieri izrotātu ar karaļkroni, kas ir viens no pašiem skaistākajiem

pasaulē.Vai tas bija Spānijas kronis? Varbūt Francijas? Toreiz abi likās neaizsniedzami. Tomēr Leonora ne

mirkli nešaubījās par pareģojuma piepildīšanos. Bet Marija, pakļāvušies citu cilvēku idejām, prata pietām cieši turēties. Saniknotais hercogs to izjuta uz savas ādas, jo viņa radiniece atkal un atkal atraidījavisus iespējamos preciniekus, kaut arī jau bija stipri pāri tam vecumam, kad princeses parasti iziet pievīra. Viņai jau bija divdesmit septiņi gadi, kad beidzot notika gaidītais brīnums.

Ticības karu beigšanās, Anrī IV uzvara, viņa pāriešana katoļu ticībā, samierināšanās ar pāvestu, kaspiekrita atzīt par neesošu karaļa pirmo laulību, neatliekama nepieciešamība atjaunot valsts kasi, ko bijaiztukšojusi maksa par uzticību iepriekšējiem sazvērniekiem, Gabrielas d'Estrē aizdomīgā nāve, pirmskuras viņai bija atdots laulības gredzens, - tādi bija cits citam sekojošie dzīves teātra cēlieni, kuru dēļMarija Mediči kādā jaukā dienā kļuva par Francijas karalieni.

Tvīkdama spožās nākotnes gaidās, Leonora uzskatīja par vajadzīgu iegūt muižnieces titulu. Tikasameklēts kāds paputējis senjors, kura sencis bija slavenais Gvido Galigai, ko Kārlis Lielais 786. gadāiesvētīja bruņinieku kārtā. Ar ievērojamas naudas summas palīdzību un solījumu līdz mūža beigāmsaglabāt tiesības uz senču namu izdevās senjoru Galigai pierunāt, un viņš pieņēma Leo- noru par savuaudžumeitu. Friziermeistare kopš šī brīža bija ieguvusi skaļu vārdu, ģerboni un senču portretus.Izpildīdams līgavas vēlēšanos, Anrī IV neiebilda, ka Leonora tiek aicināta līdzi uz Franciju un pieņemtagalmā.

Leonora bija vienīgā, kam tika izrādīta šāda laipnība.Kad Marija Mediči devās uz Franciju, viņas eskortā bija ne mazāk par diviem tūkstošiem itāliešu -

pamatīga muižnieku, kambarjumpravu, dāmu kavalieru un astrologu armija, kurā ikviens loloja sapni parKatrīnas Mediči favorīta karjeru. Viņu pulkā bija arī Končīno Končīni - pats skaistākais, pats bīstamākaisun pats alkatīgākais no visiem Toskānas neliešiem.

Divus vai trīs gadus agrāk izpriecu izlutinātie floren- cieši varēja brīnīties par neparastu izrādi:senatora dēls, lielhercoga valsts sekretāra miesīgs radinieks, uzstājās teātrī sieviešu lomās, īpaši tajās,kuras parasti spēlēja Izabella Andreīni, slavena masku komēdijas aktrise. Tāpēc Končīno Končīni, kasastoņpadsmit gadu vecumā bija izšķērdējis visu savu mantu, bija dzīvs skandāla iemiesojums un tikasaukts īsi un strupi - par Izabellu. Kā uzsvērts tā laika hronikā, pazīšanās ar Končīni bija pirmais, koģimenes tēvi aizliedza saviem bērniem.

Lielhercoga galma durvis viņam, protams, bija slēgtas. Tāpēc netiklais jauneklis bija stipri nobijies,kad kādu dienu saņēma uzaicinājumu ierasties pie valsts sekretāra, tas ir, pie tēvoča Vintas. Tasradiniekam nolasīja garu sarakstu, kurā bija uzskaitīti viņa nedarbi: krāpšanās, orģijas, aizdomīgasstarpniecības darījumi, nemaz nerunājot par spožu darbošanos krupjē amatā, kas viņu bija novedis līdzcietumam. Visiem bija zināms, ka viņš uzdzīvo ar sievietēm, turklāt - ar kādām sievietēm! Pacietības mērsbija pilns. Ministrs vairs nevar pieļaut, ka šāds palaidnis aptraipa viņa ģimenes godu. Končīni no Floren-ces jānozūd! Kaut arī viņš būtu izvadāms tādā veidā, kāds viņam pašam viegli iedomājams, viņam tomērtiek dota vēl pēdējā iespēja. Lielhercogs viņam atļauj ieņemt vietu princeses Marijas eskortā.

Vinta noklusēja, kā šo ziņu bija uzņēmis Florences sūtnis Parīzē. "Lēmums izrādīt Luvrā šo puišeli,šo izlutināto un neaudzināto, nabadzīgo un alkatīgo jauno cilvēku būtu nožēlošanas vērts," sūtnis bijasūrojies.

Pamezdams Itāliju, Končīni atvadījās no draugiem un pudeles brāļiem. Kad uzdzīvotāju kompānijaspuiši jautāja, ko viņš cer atrast viņpus Alpiem, jauneklis uzpūtīgi atbildēja: "Bagātību vai nāvi!"

Tur viņu gaidīja kā viens, tā arī otrs.Karaliskais kortežs cēlās pāri upei, kad notika liktenīga satikšanās. Končīni zināja, cik tuvas ir

Leonoras Galigai attiecības ar karalieni, un saprata, kādas iespējas viņam pavērtos, ja gūtu uzvaru.Pavedināt divdesmit astoņus gadus vecu jaunavu, ap kuru vēl nekad neviens nav lakstojies, ir tīrais nieks!Leonora kopš agras bērnības bija dzīvojusi it kā serālā, savā vaļā, koncentrējusies vienīgi uz sevi, tādēļ,

protams, drīz zaudēja galvu, klausīdamās saldajos vārdos, ko viņai čukstēja neatvairāmais švīts ar maiguskatienu, mīlīgām lūpām un lieliskām ūsām.

Viņa slēpa savas jūtas līdz Aviņonai, kur jaunais cilvēks paātrināja notikumus, īstā laikā saslimdamsvai varbūt izlikdamies par slimu. Apjukusi Leonora nometa masku. Rūpēdamās par iemīļoto cilvēku, viņaatklāja savas kaislīgās jūtas. Šī ziņa karalieni uztrauca, viņa centās draudzenei atvērt acis, pierādīt, kaKončīni "ir nepastāvīgs, izlaidīgs, spēlmanis un slimo ar venerisku slimību". Veltīgas pūles - pēcizveseļošanās Končīni atklāti kļuva par friziermeistares draugu, un viņa to bagātīgi atalgoja ar naudu undāvanām.

Šim faktam nebūtu bijusi tik liela nozīme, ja Končīni neieguvis Viņas Augstības labvēlību.Neatjautīgā un aprobežotā Marija nespēja noturēties savās pozīcijās tāda pretinieka priekšā. Viņa ļāvasevi apmuļķot, ļāva viņiem saderināties un apsolīja jaunajam pārim savu aizbildniecību. Končīni ieguvatiesības apmeklēt karalienes apartamentus un kļuva par trešo personu abu draudzeņu intīmajās sarunās.Končīni līdzbiedri ar skaudības pārpilnu sirdi noskatījās, kā viņš, zeltā un dārglietās spīdēdams, dižojaskarietē, ko pavada karaliskajās livrejās tērpušies sulaiņi.

Itālieši, pārliecināti, ka iebraukuši barbaru valstī, pret francūžiem izturējās nicīgi, bet iekāres pilnāmacīm raudzījās uz Francijas bagātajiem laukiem, uz viņu piesardzīgo augstprātību, skarbumu un rupjodzīvesprieku, uz viņu neremdināmo cīņas kāri un aizraušanos ar sievietēm un skaistiem vārdiem.Bezgalīgi ilgā ceļojuma laikā Marija Mediči piedzīvoja daudz rūgtu brīžu un ieguva fatālu paradumumeklēt mierinājumu savas krūtsmāsas sabiedrībā, pie kuras tagad piederēja arī tas, ko agrākos laikosFlorencē saukāja par Izabellu. Marija baidījās no satikšanās ar savu nepazīstamo dzīvesbiedru, unfavorīti centās viņas bažas palielināt.

Lionā viņai bija sarīkota grandioza sagaidīšana. Karaliene apmetās pilsētas rātsnamā. Tieši tur1600. gada 9. decembra vakarā, kad Marija jau gatavojās doties pie miera un galma dāmas bija aizņemtasar viņas nakts tualeti, viņas istabā negaidīti parādījās cilvēks zābakos un putekļainās virsdrēbēs. Viņambija smējīgs skatiens un iesirma bārda.

Cik maz līdzīgi viņi bija! Straujš bearnietis un laiska florenciete; viņš — pilns asprātības,mundruma, zobgalības, cinisma un laipnības, viņa - salti augstprātīga, tiepīga, gan miesās, gan garāsmagnēja. Piedevām Mediči dzimtas tipiskajām pazīmēm - resna vidukļa un apaļām, neizteiksmīgām acīm- viņai bija augsta piere, ļoti bāla seja, skaistas rokas un kupls augums, ko nepavisam nevarēja uzskatītpar trūkumu.

Apmulsusi Marija grasījās mesties ceļos, bet Anrī IV neļāva viņai to darīt, viņš daudzreiznoskūpstīja sievu uz abiem vaigiem. Viņu saruna bija ļoti īsa, jo neviens neprata otra valodu. Karalienestādīja priekšā ievērojamākās savas svītas personas. Karalis bija jau iepriekš labi informēts un izteicavēlēšanos redzēt Marijas draudzeni un ceļabiedri. Galigai kundze iznāca no ēnas, paklanījās un pacēlapret varoni savas melnās, liesmaini kvēlojošās acis.

Par šo skatienu Anrī IV bija dīvaini pārsteigts. Kā likās, neparastās būtnes izskats karali ganizbrīnīja, gan arī satrauca. Viņš sajuta neskaidras šausmas gluži kā cilvēks, kura priekšā*ne saukts, negaidīts parādās viņa paša nāves tēls.

Bet Brašais Kavalieris nepiederēja pie tiem cilvēkiem, kurus var samulsināt priekšnojauta. Viņšizturējās pret Galigai kundzi pēc sava ieraduma, jautri uzspiezdams viņas melnīgsnējai sejai skūpstu, kuruLeonora uzņēma ar sirds drebēšanu.

Karalis pieprasīja vakariņas. Pēc tām viņš hercogienei de Nemūrai, kas izpildīja tulka pienākumus,sacīja, ka vēlas doties laulības gultā. Ceremonijas, kas tika izdarītas laulības līguma noslēgšanas laikāFlorencē, viņam likās pilnīgi pietiekamas. To izdzirdusi, Marija bija pārsteigta, viņu pārņēma tik saltidrebuļi, ka Leonorai vajadzēja viņas ķermeni sildīt ar sakarsētiem palagiem. Leonora berzēja karaliskoaugumu un aplinku ieteica pakļauties karaļa gribai.

Pirmā satikšanās nebija patīkama, tāpēc ka "bearnieša pēdas un paduses bija asas", citiem vārdiem

sakot, tās stipri smakoja. Bet pēc tam, kad šī nakts, kurā tika ieņemts nākamais karalis Luī XIII, bijapavadīta kopā, abi jaunlaulātie jutās patīkami pārsteigti.

Tai pašā dienā, saņēmis laulības svētību un atstājis sievu oficiālo svinību garlaicībā, karalis devāstaisīt citu bērnu savai mīļākajai Anrietai d'Entragī - marķīzei de Vernejai.

Kontrasts starp Florences pilīm un pa pusei sagruvušo, līdz galam neuzbūvēto, pa puseilauciniecisko, pa pusei pilsētniecisko Luvru bija ļoti liels. Kad Marija negaidīti ieradās savosapartamentos, viņa ieraudzīja blāvas gaismiņas apspīdētas ļodzīgas mēbeles, vecas tapetes, apkvēpušusgleznojumus. No pārsteiguma un izbailēm viņa sāka raudāt, domādama, ka tā nav Luvra, ka to visu kādsspeciāli iekārtojis, lai par viņu paņirgātos.

Drīz vien radās arī citi iemesli sūdzībām. Leonorai labpatika viņai pavēstīt, ka saderināšanās laikāAnrī IV devis rakstisku solījumu precēties ar jaunavu Anrietu d'Entragī, ar kuru viņš nav pārtraucis savusvētrainos mīlestības sakarus arī pēc kāzām. Solījums precēties nebija nekāds joks, un "tā mauka, nemarķīze", kā viņu nosauca Marija, Dieva vaiga priekšā sevi uzskatīja par īsto karaļa sievu un savu dēlu -par īsto troņmantnieku.

Leonora Galigai tik dedzīgi kurināja savas krūtsmāsas dusmas un rūgtumu tāpēc, ka pati jutāsaizvainota, jo, ieņemdama vietu galmā, nebija saņēmusi karalienes garderobes dāmas titulu. Nebija šaubu,ka karalim viņa nav simpātiska. Uzzinājis, ka viņa vēlas precēties ar Končīni, kura pagātne drīz vienviņam tika izklāstīta, karalis šīs laulības aizliedza. Ja Galigai grib palikt franču galmā, viņai jāprecas arfrancūzi. To uzzinājusi, Leonora kļuva vai traka un pirmo reizi atklājās viņas histēriskais temperaments.Redzēdama draudzeni tā plosāmies, Marija sacēla briesmīgu traci. Tā notika pirmā ģimenes ķilda starpkristīgajām augstībām.

Nākamajā rītā karalis izsauca Leonoru un piedāvāja darījumu: viņš atļaus Leonorai precēties arKončīni, dos līdzi pamatīgu pūru, bet ar noteikumu, ka tūlīt pēc kāzām viņa atgriezīsies savā dzimtenēGaligai jau bija savaldījusies. Nolaistām acīm un sagrauztu sejas izteiksmi viņa karalim pateicās un lūdzaatļauju dažas dienas priekšlikumu apdomāt. Viltīgais gaskonietis, kas bija apmānījis nezin cik francūžus,nebija pietiekami spēcīgs cīņā pret Makjavelli sāncensi.

Anrieta d'Entragī bija pilnīgs pretstats Mediči dzimtas atvasei. Šī smuidrā un tumšmatainā Diānabija dzēlīga, ugunīga, atriebīga, netikla, bet dzirkstīgi asprātīga un savu cietsirdīgo dvēseli slēpa aizbezrūpīgas jautrības un jokiem, kas nemitīgi plūda pār viņas izsmējīgajām lūpām. Viņa bija izlikusikaralim lamatas, kurās, kā izrādījās, iekrita pati. Solījumu precēties, kas tika pieprasīts apmaiņai pretAnrietas iecietību, Brašais Kavalieris parakstīja tai laikā, kad viņa ministri veda sarunas par Toskānaslaulību.

Tagad viņš bija laimīgs, ieguvis gan Eiropā vislielāko pūru, gan arī mīļāko, kuras ķermenis darījaviņu vai traku.

Bet Anrieta nepārtrauca šos sakarus tikai tāpēc, ka viņas mīļākā dedzīgā kaislība deva cerības uziespējamu atriebību.

Jau kopš pirmās dienas viņa neizrādīja karalienei nekādu cieņu un pat atklāti demonstrēja savunaidīgumu. Tādēļ Anrieta bija ļoti izbrīnījusies, kad kādu dienu negaidīti pie viņas ieradās Galigai.

Ignorēdama ceremonijas, favorīte bija atnākusi, lai ar viņu aprunātos kā stiprais ar stipro. Karalienebija stāvoklī. Ar viņu būs jārēķinās, kad viņa kļūs par ļoti gaidītā troņmantnieka māti. Karalis jūtaslieliski, bet pret viņu jau rīkoti vairāki atentāti. Un nav izslēgts, ka tie atkārtosies. Ja kāds no tiemizdosies, par Francijas reģenti kļūs Mediči. De Vernejas kundzei jāatsakās no naidošanās ar sāncensi unpat jāiekaro viņas labvēlība. Ir tikai viena persona, kas spēj vadīt karalienes jūtas. Un šī persona pratīspierādīt savu pateicību, ja viņai palīdzēs grozīt karaļa ļauno nodomu.

Anrieta bija pārāk gudra, lai nesapratu, kādas iespējas viņai pavērušās. Tomēr lepnums neļāva toatklāti atzīt. Viņa atbildēja izvairīgi, aizbildinādamās ar nepieciešamību pārdomāt dīvaino priekšlikumu.Gāja diena pēc dienas. Nonākusi neapskaužamā situācijā, Leonora ar varu apklusināja savu greizsirdību

un izspēlēja pēdējo kārti. Nevis viņa, bet attiecīgi samācītais Končīni ieradās pie marķīzes, lai lūgtuaizlikt kādu vārdu viņu labā. Lepnā un augstprātīgā marķīze, mazā lapsene, kā viņu mēdza saukt Anrī IV,pavedinātāja laipnības priekšā atkusa. Anrieta ne tikai atzina, ka šis itālietis atbilst viņas gaumei, bet arīno sirds nopriecājās, ka radusies iespēja krāpt gan kronēto zvēresta lauzēju, gan arī sāncenses uzticībaspersonu. Starp citu, šāda situācija viņai šķita ļoti izdevīga. Končīni atgriezās pie Leonoras kā uzvarētājs.

Viņa misijas rezultāts parādījās nekavējoties un bija pārsteidzošs. Anrī Lielais ataicināja pie sevisbijušo priekšpilsētas krupjē un it kā jokodamies viņam atvainojās. Neesot viņu pazinis un lēti noticējisskauģu apmelojumiem. Tagad viss noskaidrojies un viņš vēloties jauno cilvēku pietuvināt savai personai.Iespējams, ka nākotnē iecelšot viņu par savu kambarsulaini. Bet tagad viņu nozīmēšot par karalienespirmo metrdotelu.

Arī Leonora Galigai nepalika bešā: beidzot bija pienākusi viņas kārta saņemt tiesības uz karalienesgarderobes dāmas titulu un ceremonionalitāti, kuru bearnietis viņai izrādīja ar piespiestu nopietnību.Protams, nebija vairs ne runas par pretošanos divu tik cienījamu būtņu laulības saitēm.

Kāzas tika nosvinētas 1601. gada 12. jūlijā Senžermē- nas pilī. Karaliene deva pūra naudu - 23 000ekiju, un par to runāja visa Francija. Nekad agrāk pūra nauda nevienam, atskaitot karalisko ģimeni, nebijapārsniegusi 10 000 ekiju! Leonora no laimes un lepnuma gluži vai apreiba. Dažos mēnešos viņa nabagu,kuru visi nicināja, bija pārvērtusi par vienu no spožākajiem karaļa galma senjoriem. Mīlestības ungodkārības mudināta, Leonora nešaubījās, ka varēs viņu pacelt neiedomājamos augstumos.

Viens cilvēks uzminēja viņas nodomus. Tas bija skarbais un žultainais Rosnī, kas vēlāk kļuva parhercogu de Silī. Viņš gluži kā nikns suns sargāja karaļa un savas valsts intereses. Rosnī asi un tiešipateica visu, ko domāja par abiem avantūristiem. Karalis ar viņu nestrīdējās, jo nebija akls. Bet sieviešupriekšā šis kauju dievs bija bezspēcīgs, varbūt pat mazdūšīgs, sieviešu priekšā šis izcilais politiķis bijanožēlojami naivs. Viņš nespēja runāt pretim An- rietai. Izdabādams viņai, tai pašā laikā viņš darīja to, kovēlējās Marija. Karalis cerēja, ka atradis paņēmienu sava sapņa īstenošanai — dzīvot kopā ar sievu unmīļāko.

Patiesībā Galigai izmeta tīklus, no kuriem karalis nekad nevarēja atbrīvoties. Sameklējot un ceļotpriekšā katru izdevīgu sīkumu, kas uzkurināja Marijas niknumu pret Anrietu, karalienes favorīti pratasaglabāt un pastiprināt savienību ar karaļa favorīti. Šīs savienības sekas kādā jaukā dienā uz savas ādasbija jāizbauda miljoniem cilvēku.

1601. gada 27. septembrī, svētku ugunīm mirdzot, baznīcu zvaniem skanot un lielgabaliem dārdot,Marija Mediči laida pasaulē troņmantnieku, ko Francija pusi gadsimta nebija saņēmusi, valdnieku, kambija lemts galīgi nostiprināt Anrī IV uzvaru. Šis troņmantnieks bija arī tas, kas vēlāk deva iespējuatriebties visiem, kuri jau tai laikā perināja nodomu nogalināt karali Anrī.

"Līdz šim laikam Jūs, Jūsu augstība, kā liekas, esat interesējusies vienīgi par Leonoru, it kā šīsniecīgās sievietes laime būtu bijis mans vienīgais mērķis, kad, par spīti visām briesmām, noslēdzusavienību, kas no manis prasīja tik daudz pūļu un par kuru es tik dārgi samaksāju no savas kabatas."

Šādus pārmetumus savai radiniecei izteica lielhercogs Ferdinands. Viņa dusmas gāja pāri mēram,kad kādā jaukā dienā karalienes garderobes dāma aizsūtīja atpakaļ uz Itāliju visus itāliešus, kas bijaieradušies Parīzē ar Marijas Mediči karalisko eskortu. Taču lielhercoga pārmetumi draudzenes itin nemazneuztrauca.

Končīni tai laikā dižojās un plātījās ar skandalozu bagātību, turklāt tirgojās ar sievas uzticību, jonekautrējās viltot viņas parakstu.

- Es nebūtu karalienei devis neviena ekija, - Anrī IV reiz izsaucās, - ja būtu zinājis, ka visa naudaneglābjami nonāk Končīni kabatā.

Diemžēl viņš bija tik bezspēcīgs abu sieviešu priekšā, ka reizēm pat apmeklēja šī avantūrista māju,kas bija pieblīvēta ar gleznām, sudrabu un porcelānu.

Leonora bija laimīga par mīļotā cilvēka spožumu. Bet pati viņa labprāt palika ēnā, noslēpumainības

plīvurā ietinusies. To noteica viņas raksturs un it īpaši slimība, kas viņu mocīja kopš ierašanās Francijā.Krīzes, kas atkārtojās aizvien biežāk un biežāk, viņai radīja neciešamas mokas. Kalpotāji redzēja, kā

viņa, gulēdama uz muguras, sviedriem līstot, cīnās ar elpas trūkumu. "Viņu smacēja kamols, kas it kā bijaiestrēdzis rīklē." Tā kā histērijas simptomi nebija zināmi ne viņai, ne viņas ārstiem, māņticīgā itāliete lētinoticēja, ka kāds viņu nobūris. Kad mūku lūgšanas izrādījās veltīgas, Leonora sāka izmantot dīvainuslīdzekļus: reizēm viņa pavēlēja nokaut gaili virs viņas galvas, reizēm zīžļāja zīdītājas krūti. Leonoraneuzdrošinājās ēst neko citu kā tikai gaiļu sekstes un aitu nieres, jo, pēc demonoloģijas speciālistudomām, ļaunais ģēnijs var iekļūt cilvēkā kopā ar pārtikas produktiem. Viņa vārīja sev biezputru ar svētītuūdeni. Arī veļas mazgāšanai tika izmantots svētītais ūdens.

Bīdamās no ļaunas acs, Leonora Galigai vairījās no cilvēkiem un slēpa seju zem melna plīvura. Betnekas nelīdzēja. Nelaimīgā sieviete bija pārliecināta, ka pie tā vainīgs sātans, kas viņā iemājojis: tasnoved savu upuri līdz afekta stāvoklim par spīti visām liigšanām un burvestībām.

Protams, viņa pulcināja ap sevi pesteļotājus un šarlatānus. Un radīja pret sevi aizdomas parnodarbošanos ar maģiju, jo nodevās bezjēdzīgiem eksperimentiem, no kuriem diemžēl neguva nekādalabuma tikmēr, kamēr nebija satikusi Elianu de Montaldo. Tas bija Portugāles ebrejs ar lielu pieredziastronomijā un it īpaši medicīnā. Prasmes ziņā viņš bija daudz pārāks par franču kolēģiem, kas bija īstisavu pacientu bendes. Ar viņa palīdzīgu roku Galigai beidzot varēja manāmi uzelpot. Un tādēļ, par spītibargajiem likumiem, kas bija vērsti pret ebrejiem, viņa uzdrošinājās šo Kristus nodevēju daudzus gadusslēpt savā mājā pašā Luvras sirdī.

Histērija viņu nemocīja nepārtraukti. Pārtraukumos starp slimības lēkmēm Leonora spēlēja ģitāru,pārskatīja savas zeltlietu un sudrablietu kolekcijas, pārbaudīja rēķinus un gatavoja slepenus darījumus.Kad pienāca vakars, viņa pārklāja seju ar tumšu plīvuru un nokāpa lejā pie karalienes. Anrī IV tās bijabīstamas stundas, kad favorīte, palikusi divatā ar krūtsmāsu, šļāca žultainu indi, sēja naidu un perinājaaizdomīgu spekulāciju plānus.

Marija Mediči bija viena no izšķērdīgākajām naudas šķiedējām, ko vēsture pazīst, lielāko daļunaudas viņa iztērēja par tērpiem un dārglietām (Marijas Antuanetes un Žozefīnes neprātība salīdzinājumāar šīs karalienes izšķērdību liekas kā saprātības paraiigs). Viņas izdevumi ievērojami pārsniedza budžetu,ko bija noteicis vīrs, un viņas parādu apmaksāšanas dēļ starp laulātajiem draugiem notika vētrainasķildas. Daudz ko viņa no vīra pat slēpa. Leonora viņu skubināja uz aizņēmumu ņemšanu, spekulācijām untamlīdzīgiem darījumiem. Drīz kļuva zināms, ka ikviena sūdzība, kas neiet caur Končīni kundzes rokām,var palikt neizskatīta. Par laipnajiem pakalpojumiem viņa ņēma prāvu komisijas naudu, no kuras savudaļu dabūja arī Marija.

Karalim bija arī citas pretenzijas pret šo dāmu, kas par mērķi bija izvirzījusi viņa ģimenes saskaņasizjaukšanu. Patiesību sakot, viņš pats sev bija radījis šo elli, ierīkodams galmā harēmu, kur mīļākāsdzīvoja zem viena jumta ar likumīgo sievu un kopā auga gan troņa mantinieki, gan ārlaulības bērni. Viņamneizdevās savām draudzenēm iedvest odalisku padevību. Uz marķīzes de Vernejas sarkastiskajiem jokiemim bezkaunībām karaliene atbildēja ar naidu, ko Leonora prasmīgi uzturēja ar tādu ziņu pienešanu, kasViņas Augstību spēja nokaitināt līdz baltkvēlei.

Marijai bija savi florencieši, Anrietai - draugi un radinieki, ievērojami senjori, dumpinieki, kurivēlējās tronī iesēdināt mazo Gastonu de Burbonu-Verneju, kas bija piedzimis drīz pēc dofina. Vairākusazvērestību pavedieni savijās kopā, lai nogalinātu karali un viņa likumīgo dēlu. Anrieta aktīvi piedalījāsvisos šais pasākumos. Kad sazvērestība tika atklāta, Anrietu ieslodzīja kādā abatijā, taču šis sods bijauzlikts tikai tādēļ, lai viņa nožēlotu grēkus, jo pēc tam, kad karalis savu mīļāko bija apžēlojis, viņanevēlējās atbildēt uz kavaliera kaislību, kas bija kļuvusi vēl dedzīgāka.

Beigu beigās vienatnība tomēr darīja savu, un marķīze, nomierinājusi nervus, piekrita. Neko vairākAnrī nemaz nevēlējās. Viņš no jauna iedegās mīlestībā uz nodevēju. Kaut arī Anrieta vairs neieņēmaagrāko vietu galmā, pēc "grēku piedošanas" viņa joprojām bija bīstama, kareivīgi noskaņota, dzēlīga un

sliecīga uz intrigām. Savu sāncensi viņa saukāja par Resno Baņķiereni.Marija aiz niknuma beidzās vai nost. Viņa nespēja savaldīties, un Anrī neprata viņu apklusināt.

Luvras istabas tricināja dārdošu ķildu atbalsis. Un Rosnī, saniknojies par viņam piešķirto lomu, kādudienu iejaucās skandālā un aizkavēja karalieni, kas grasījās iepļaukāt savu ievērojamo laulāto draugu.Todien karalis sāka nopietni domāt par dārgās sievas aizsūtīšanu atpakaļ uz Itāliju. No šīs idejas viņšatteicās tikai ģimenes pieauguma dēļ, jo karaliene viņam regulāri katru gadu dāvāja pa bērnam.

Bet Mediči nepagalam nesamierinājās, viņa nolēma savai sāncensei uzsūtīt slepkavu. Taču šādagalējība flo- renciešu plānos nebija paredzēta. Končīni palika uzticīgs sabiedrotais un brīdināja Anrietu,kas steidzīgi paslēpās de Verneju pilī.

1606. gada 1. janvārī Rosnī, vēlēdamies karalim un karalienei pasniegt tradicionālās Jaungadadāvanas, pārsteidza viņus pašā ķīviņa karstumā. Viņš bikli ieminējās, ka laulāto draugu nesaskaņas varētuizbeigties, ja Viņu Augstības ieklausītos tais padomos, kas atbilst abu interesēm, nevis viņu kaislībām.Laulātie draugi lūdza šos padomus izklāstīt.

- Nav nekā vienkāršāka, - ministrs sacīja, - tikai jāpanāk, lai četri vai pieci cilvēki aizbrauc pārijūrai un tikpat daudz - pārrāpjas pāri kalniem.

Citiem vārdiem sakot, Anrieta ar radiniekiem jāaizsūta uz Kanādu, bet Končīni kopā ar viņamuzticīgajiem cilvēkiem - uz Itāliju.

Anrī izsaucās, ka ir gatavs pieņemt šādu paktu. Marija bija apmulsusi un izbijusies. Kā gan viņaiztiks bez savas sprigacainās draudzenes, kas viņu atbrīvojusi no nepieciešamības domāt un rīkoties? Kastad viņu vadīs pa šī nežēlīgā galma labirintiem, kur katra diena apliecina viņas pazemojumu? MulsumāMarija atbildēja, ka viņai vajadzīgs laiks, lai padomātu. Un notikumi ritēja tālāk pa ceļu, ko viņiem bijanoteicis liktenis.

Šajā 1906. gadā Anrī IV un Rosnī, kas bija kļuvis par de Silī, prātoja par to, kā salauzt spīles, kurāsSpānija un Austrija draudēja nožņaugt Francijas karaļvalsti, lai pēc tam satriektu to uzkundzēšanospārveidotajai Eiropai. Bet Francijā vienmēr bija pastāvējusi ietekmīga spāņu partija, pie kuras piederējaarī karaliene, kas sapņoja savienot savus bērnus ar katoliskā Spānijas karaļa Fīlipa III bērniem.

Tādā veidā Anrī IV politiku ietekmēja ģimenes domstarpības.Galigai un viņas vīrs, nepārtraukti būdami nomodā par sevi, no šīm domstarpībām centās iegūt savu

labumu. Viņi slepeni iestājās Spānijas dienestā, jo šī valsts neskopojās ar zeltu, lai izspiegotu pretiniekusun uzzinātu to nodomus. Galigai un Končīni vispirms pacentās karalieni pārliecināt, ka viņainepieciešama Fīlipa III aizsardzība, lai novērstu briesmas, kas viņai draud. Kādas briesmas? Kā? Vai tadmarķīze de Verneja nepošas uz Parīzi, lai publiski pavēstītu savu uzvaru?

Turklāt jābīstas ne tikai no šīs velna mātītes. Gadi nav mazinājuši Brašā Kavaliera kaislības. Šisbrunču mednieks ir gatavs iegūt visas, kamēr viņam vispār sievietes būs vajadzīgas. Ellišķīgā favorītenespēj viņu noturēt ilgāk par likumīgo sievu. Viņš lido no mīļākās pie mīļākās, vairodams ārlaulībasbērnus. Kādā nebaltā dienā viņš varbūt piespiedīs pāvestu atcelt viņu laulību, aizsūtīs Mariju atpakaļ uzFlorenci un par dofinu izsludinās kādu no saviem ārlaulības dēliem…

Mediči iekšēji trīcēja no šādām domām. Viņas bailes, kas tika mākslīgi uzkurinātas, pārvērtās paruzmācīgu ideju. Šo baiļu dēļ viņa kļuva nenovēršami uzticīga spāņu pusei.

Arī Anrieta un viņas piekritēji cerēja uz Spāniju. Šie sazvērnieki jau sen darbojās tās labā. Marķīzeievilka Končīni sazvērestībā, ko mēs varētu nosaukt par marķīzes tīkliem. Vienu no galvenajiem posmiemšai tīklā pārstāvēja marķīzes draudzene Šarlote du Tilē. Tā bija gadus sešdesmit veca sieviete, sīka,kalsna tumšmate, ļaunprātīga, taču zināmā mērā pievilcīga. Divdesmit gadus pēc kārtas viņa bija iejauktavisās Francijas karaļa galma intrigās. Šarlote du Tilē bija vai vismaz pagātnē bija Anrī IV nāvīgāienaidnieka hercoga d'Epernona mīļākā. Šo hercogu ar Spāniju saistīja slepena vienošanās. Tā radās Flo-rences avantūristu fatālā savienība ar visbīstamākajiem Francijas feodāļiem.

Hercogs d'Epernons vēl bija jauns, bet gandrīz vai pārcilvēkam līdzīgs - tik daudz viņš savā mūžā

bija pieredzējis un pārdzīvojis! Sākumā - Anrī III favorīts un ministrs, pēc tam, pēc pēdējā Valuā nāves, -dedzīgs opozīcijas piekritējs: hercogs d'Epernons nevarēja veiksmīgajam karotājam Anrī IV piedot, katas ieņēmis viņa saimnieka vietu. Karalis pret hercogu izturējās tā, kā Napoleonam vajadzēja izturētiespret Taleirānu, citiem vārdiem sakot, viņš izdarīja kļūdu, kad, hercogu pazemodams un ierobežodams, tamneatņēma visu varas spēku.

Hercogs bija nepacietīgs un uzpūtīgs, tiepīgs, nežēlīgs un nelietīgs cilvēks, kas nepazina sirdsapziņaspārmetumus. Aiz cienīgām manierēm un skaista izskata slēpās ļauna daba. Viņš sapņoja par atriebību unsavas ietekmes atgūšanu. No Anrī valdīšanas sākuma viņš cītīgi konspirējās un ne reizi netika atmaskots.Tomēr līdz šim viņš neko nebija panācis.

Reizē ar Končīni laulātā pāra parādīšanos hercoga dedzība pastiprinājās. Sazvērestības mehānismssāka darboties. Karalis bija pārāk pļāpīgs un neprata glabāt valsts noslēpumus. Viņš tos bieži uzticējasievai, kas savukārt tos izpļāpāja Galigai, bet tā tos nodeva marķīzei de Ver- nejai un hercogamd'Epernonam. Tā Francijas valsts noslēpumi pārceļoja pāri Pirenejiem, un Spānijas karalis Fīlips IIIvienmēr zināja visu, kas runāts Francijas Padomē. Tai laikā, kad Anrī IV gatavojās karam, kam vajadzējapārvērst pasaules izskatu, spāņu partija darīja visu iespējamo, lai šo karu novērstu.

Marija Mediči, kas parasti mocījās ar garlaicību un greizsirdību, tai laikā bija iegrimusi dziļāmelanholijā. Leonora pati bija pārāk slima, lai draudzenē iedvestu dzīvesprieku. Tāpēc viņa šo misijuuzticēja Končīni, kura pievilcība un jautrais garastāvoklis labklājības ietekmē bija stipri atplaucis. Viņauzmanība vainagojās panākumiem: karalienes oma uzlabojās un viņas sirds pildījās ar maiguma unaizkustinājuma jūtām. Par to sāka runāt sabiedrība.

Tvīkdams šīs jaunās uzvaras skurbumā, bijušais krupjē un bijušais travestijs atļāvās karaļa unFrancijas muižniecības priekšā izturēties izaicinoši.

Zirgu skriešanās sacīkstes pa apli allaž saistījušas dedzīgu līdzjutēju pūļus. Parasti šīs sacensībasnotika Arsenālā. Karaliene bija ar mieru vadīt šādu sarīkojumu, kas notika starp platās Svētā Antonijaielas treliņiem Bastīli- jas priekšā. Tais laikos tas Parīzē bija visplašākais brīvais laukums. Karaliene turieradās kopā ar visām savām grezni tērptajām dāmām. Pat tie turnīri, kuros agrāk sacentās karaļi unprinči, reti kad bija tik grezni un dārgi. Un svētku varonis, galvenā izrādes persona, kas vīzdegunīgiizturējās pret karaļa galma senjoriem, bija pats Končīni.

Tā kā sarīkojums bija izprieca, nevis sacīkstes, floren- cietis, lentēm un pušķiem greznojies, spožidemonstrēja spēku, grāciju un jāšanas mākslu. Viņš kļuva par uzvarētāju. Un karaliene viņam pasniedzabalvu, ne ar niecīgāko mājienu neizrādīdama ne savas jūtas, ne savu prieku.

Daudzus šis sarīkojums bija tik ļoti aizvainojis, ka vairāki muižnieki, kas jutās īpaši aizskarti, taipašā vakarā lūdza karaļa atļauju lielībnieku nogalināt. Anrī viņus apvaldīja. Tomēr arī viņš bijasakaitināts un sadusmots un to pateica Silī. Beidzis lādēties un sodīties par Končīni ģimeni, Anrī sacīja:

- Sirds man saka, ka šī sieviete un vīrietis kādreiz nodarīs lielu ļaunumu. Man liekas, ka viņi, pretējisavam pienākumam, lolo nodomus, kas nav viņu stāvokļa cienīgi.

Nodoms nogalināt Anrī IV un tronī viņu aizstāt ar Mariju Mediči kā reģenti mazgadīgā dēla vietāradās 1608. gadā. Galigai sāka organizēt lēveņiem pareģojumu, lai sagatavotu sabiedrisko domu.Zintnieki un astrologi cits pēc cita nāca klajā ar pareģojumiem par karaļa varmācīgu nāvi, dažkārt pataprakstīdami šīs drāmas detaļas. Pati mūķene Pasifeja pareģoja, ka Burbons nenodzīvos līdz piecdesmitastoņiem gadiem.

Pēcāk, rīkodamās saziņā ar d'Epernonu, kas bija tik laipns, ka pat mācīja dofinam spēlēt bungas,Leonora nosprieda, ka pienācis laiks publiski noslēgt neiedomājamu karalienes savienību ar tik ļoti nīstosāncensi.

Hercogs un Končīni spēja pārliecināt Anrietu. Leonora vēlreiz ietekmēja Marijas gribu, kas bijamīksta kā vasks. Notika publiska samierināšanās, kurai karalis, dziļi aizkustināts, no sirds aplaudēja. Viņšneatskārta, ka no šī brīža viņam būs jācīnās ar divām sievietēm reizē.

Ziemsvētkos pūlis piepildīja Seržandegrēva baznīcu. Tobrīd divas solu rindas, kas atradās aizkanceles, aizņēma tikai viens dievlūdzējs. Viņš bija ģērbies zeltītā kamzolī, kas apliecināja viņa lepnībupat Dieva priekšā. Tas bija hercogs d'Epernons.

Marķīze de Verneja ieradās baznīcā kopā ar Žaklīnu d'Eskomānu, bijušo prostitūtu, kuru viņaizmantoja dažādiem šaubīgiem uzdevumiem, it īpaši kā sakarnieci slepenajās attiecībās ar spāniešiem.Nebaidīdamās traucēt baznīcēnus, marķīze piegāja pie d'Epernona un apsēdās viņam blakus. D'Eskomānaapsēdās priekšā, lai viņus pasargātu no neaicinātu bezkauņu ausīm.

Kamēr garīdznieks lādēja ķecerus, hercogs un favorīte nepārtraukti sarunājās. Žaklīna, lai kā pūlējās,no viņu vārdiem neko īsti nesaprata. Tomēr viņa apjauta, ka runa ir par karali, tāpēc ka Anrī vārdu abipieminēja vairākkārt. Beidzot viņai vairs nebija nekādu šaubu, ka runa ir par slepeni organizētu Anrī IVnogalināšanu.

Satricinātā d'Eskomānas jaunkundze nolēma, ka pati debess devusi viņai iespēju izpirkt savasnelaimīgās dzīves grēkus. Viņa atrada iespēju brīdināt Silī, kas savukārt brīdināja karali. Bet karalis bijanevērīgs pret savu laimīgo zvaigzni. Viņš ne tikai pasmējās, viņš pat paķircināja Anrietu par viņasnelabajiem nodomiem. Pārbiedētās marķīzes aizdomas krita uz d'Eskomānu, un viņa piespieda to pārietkalpībā pie bargās Šarlotes du Tilē.

Pienāca ziema, kurā tika atzīmēti divi svarīgi notikumi: nomira mazgadīgais Vācijas princis hercogsKļevskis, bet Brašais Kavalieris, kaut arī viņam jau bija pienācis piecdesmit piektais mūža gads,iemīlējās skaistulē Šarlotē de Monmoransī.

Jaunava viņam atbildēja ar pretmīlestību.Kondē, pirmais asinsradniecības princis, tika atzīts par derīgu iecietīga vīra lomai, un viņš pret savu

gribu bija spiests Šarloti apprecēt.Tomēr pēdējā brīdī Anrī IV, varbūt aptvēris, kādā bezdibenī var iegāzties, varonīgi mēģināja no

viņas atraisīties. Viņš atkal salaba ar sievu, kas jau sesto reizi bija kļuvusi grūta, bet pēc tam viņaipiedāvāja vienošanos: viņš atteiksies no visām mīļākajām, ja viņa aizraidīs atpakaļ uz Itāliju Končīnilaulāto pāri.

Marija atteicās, un Galigai nekavējoties pārgāja pretuz- brukumā. Karalis, viņa čukstēja savaidraudzenei, izdeva pie vīra Monmoransī jaunkundzi tāpēc, lai viņu paturētu troņa tuvumā. Tā kā Prinčakungs (tā Kondē bija iesaukts) negrasās pildīt laulāta drauga pienākumus, Šarlotei vajadzības gadījumānebūs grūti dabūt laulības šķiršanu, un šī skaistule varēs uzkāpt tronī. Ja pāvests nebūs ar mieru karalimdot šķiršanās atļauju, no apnikušās karalienes viņš atbrīvosies šādā vai tādā operatīvā un slepenā veidā.

Gandrīz vai prātu zaudējusi, Mediči noticēja, ka vīrs ir spējīgs viņu noindēt. Viņa atteicās ēst gaļuun medījumus, ko Anrī viņai parasti piesūtīja. Viņa nogāja tiktāl, ka pavēlēja savu ēdienu gatavot blakusistabā. Nu jau nevis parastas ķildas, bet gan naids, bailes un aizdomas indēja atmosfēru, kurā dzīvojakaraliskā ģimene.

D'Epernons bija Angulemas gubernators. Viņš valdīja stingri un par visu bija informēts. Tur viņaausīs nonāca ziņa par bijušo pilsētas tiesas lietvedi Žanu Fransuā Ra- vajaku, kas dzīvoja mistiskasapmātības karsonī. Viņš sevi uzskatīja par gaišreģi un dievišķo dusmu ieroci un kā apsēsts studējasacerējumus par tirānu slepkavošanu. Šo literatūru lielā vairumā laida klajā jezuītu ordeņa tēvi. Hercogsneuzdrošinājās uzņemt tiešus sakarus ar apsēsto, taču prata tik veiksmīgi vadīt un virzīt viņa rīcību, kapats pesteļotājs to nemaz nenojauta.

Arī Šarlote du Tilē bija pazīstama ar Ravajaku. Vēlāk d'Eskomānas tiesas prāvas laikā vecā dāmagribot negribot atzinās, ka Ravajaku uzturējusi tai laikā, kad viņš Parīzē bija apmeties viņas mājā.

Žaklīnai bija izdevies izkliedēt Šarlotes du Tilē aizdomas, un viņai atkal tika uzticēta vēstuļunogādāšana Spānijas kurjeram. Debesbraukšanas dienā un pēc tam Vissvētākā altāra sakramenta svētkosviņa Tilē mājā sastapa rudmatainu, zaļos svārkos ģērbušos cilvēku, kas bija atbraucis no Angulemas, laipārliecinātu karali par protestantu iznīcināšanu. Vai viņas aizdomas pamodināja tieši šī cilvēka runas?

Kas to lai zina, bet d'Eskomāna taisnā ceļā aizsteidzās uz Luvru, uz karaļa apartamentiem, lai satiktuistabeni Katerīnu. Katerīna viņu pieņēma. Žak- līna lūdza audienci pie karalienes, paskaidrodama, kavēlas Viņu Augstībām izdarīt svarīgu pakalpojumu. Žak- līna neviļus ieminējās, ka viņai ir vēstules, kasadresētas Spānijas padomei, un ar tām viņa varēs pierādīt savu vārdu patiesumu.

Katerīna izgāja ārā un skriešus aizskrēja pie Galigai. Pēc brīža viņa atgriezās, lai jpateiktu iemācītuatbildi:

— Karalienei jābrauc uz Sartru, viņa pieņems lūdzēju pēc trim dienām.Trīs dienas… D'Eskomāna nedrīkstēja tik ilgi aizkavēt kurjeru. Viņa nosūtīja paketi un noteiktajā

laikā atgriezās Luvrā. Žaklīnu ieveda Marijas Mediči kabinetā, kur viņa sāka gaidīt un nogaidīja visudienu. Saule jau rietēja, kad parādījās durvju sargs, lai atvainotos. Karaliene esot aizmirsusi pieņemtlūdzēju un jau aizbraukusi uz Fontenblo.

Žaklīna negribēja no sava nodoma atteikties. Viņa mēģināja satikties ar karaļa biktstēvu Kotonu unjezuītu klosterī sacēla lielu troksni, kad viņu grasījās 110 tā izmest. Satrauktie sazvērnieki nosprieda, kapienācis laiks rīkoties.

Pēc kara padomes apspriedes, kas notika pie Leono- ras, apnicīgajai personai tika izlikti slazdi."Aizgādnis", pie kura d'Eskomāna bija iekārtojusi savu ārlaulības dēlu, negaidīti pieprasīja naudu: janetiks samaksāts, viņš bērnu vairs neuzturēs. Marķīzei Vernejai šādai vajadzībai nauda neatradās, unŽaklīna izmisusi brauca pēc dēlēna. Ko viņa, palikusi bez līdzekļiem, iesāks ar bērnu? Vai tad viņavarēja atgriezties pie Tilē, kuru bija nodevusi? Viņa nolēma pamest bērnu uz Jaunā tilta. Galigai bijanoorganizējusi Žaklīnas izsekošanu, jo šādu variantu bija paredzējusi. Žaklīna gandrīz tūlīt tikaapcietināta.

Par bērna pamešanu bija paredzēts nāvessods. Pēc ilga apcietinājumā pavadīta laika Žaklīna tikanotiesāta. Bet viņa iesniedza apžēlošanas lūgumu, un viņai laimējās iegūt tiesnešu līdzjūtību: nāvessodstika atcelts, bet Žaklīna ievietota klosterī.

Daudzajos smirdīgā cietumā pavadītajos mēnešos, pārciezdama spīdzināšanu un miesassodus,drosmīgā sieviete neatteicās no centieniem glābt savu karali. Viņa līidza klostera aptiekāram, kas bija arīkaralienes farmaceits, satikties ar Viņas Augstību un nodot pēdējo brīdinājumu. Viņas uzstājība atkalnevainagojās panākumiem: aptiekārs saņēma algu no Galigai tāpat kā visi pārējie Marijas Medičikalpotāji. Un tieši Leonorai Galigai aptiekārs nodeva šo brīdinājumu. Leonora lika viņam apzvērēt, kaviņš nevienam neizpaudīs šīs nelaimīgās sievietes bezprātīgās iedomas. Pēc tam viņa pārmeta krustu unnolaida savu melno plīvuru.

Kāda novembra rīta agrumā Silī namā pēkšņi parādījās karalis. Ministrs bija pārsteigts parvaldnieka līķa bālo seju. Anrī šķita novecojis un salīcis. Slavenais monarhs izskatījās nožēlojami.

Anrī IV smagi apsēdās uz krēsla un klusēdams sāka klaudzināt briļļu maku pa ceļgalu, tad pēkšņipielēca kājās un izsaucās:

- Nolādēts! Es nomiršu šai pilsētā, viņi mani noslepkavos! Es redzu, ka viņi visiem spēkiem gatavomanu nāvi!

Staigādams pa istabu, Anrī atklāja vecajam draugam visu, kas bija sakrājies sirdī. Satraukumaiemesls bija ziņas, ko viņš bija saņēmis no sava sūtņa Madridē. Viss liecināja par sazvērestību Luvrassienās, par spāņu pārliecību, ka Francijas karaļa nāve ir tuvu un sāksies Mediči valdīšanas laiks.

Karalis nesakarīgi runāja arī par citām nepatikšanām, par savu bezprātīgo mīlestību uz Šarloti, arkuru Kondē neatļāva satikties, par neciešamo Končīni pāri, par murg- pilno ģimenes dzīvi. Viņš šaubījās,vai sievas greizsirdība, kas tik skaļi laužas uz āru, ir patiesa, tāpat viņš apšaubīja arī viņas bailes noaizsūtīšanas uz Itāliju. Pie visa vainīgi Končīni, kas nepārtraukti uzbudina sievas nervus, lai attaisnotusavas intrigas vai arī kaut ko daudz ļaunāku.

Viņu pēdējais izgudrojums bearnieti iedzina izmisumā. Mūķene Pasifeja bija pareģojusi, kakaraliene taps kronēta. Tādēļ Marija tagad prasīja, lai šī aizdomīgā mūķene pastāvīgi atrodas viņas

tuvumā. Ik reizi, tikdamās ar vīru, viņa izvirzīja kā šo, tā arī otru prasību - kronēšanu, kuru vēloties patsDievs, jo vienīgi kronis varot viņu pasargāt.

Silī pat iekliedzās. Nekādā ziņā nedrīkst piekāpties šādām prasībām! Piekāpšanās tikai stimulētusazvērestību pret valdnieka politiku un varbūt pat slepkavību. Anrī apzvērēja, ka sieva velti tērē asarasun vaimanas: viņa ne- dabūs ne kronēšanu, ne arī mūķeni pie sāniem. Bet kā pieveikt ļaundarus, kasperina sazvērestību viņa paša namā?

Sazvērestība jāapsteidz, tā ieteica Silī, jāizraisa liels militārs konflikts, pēc kura spāņu partiju varēslikvidēt. Kāds pesteļotājs, kāds vācietis Bumbasts, pareģojis, ka 1610. gadā Anrī IV vai nu kļūs parEiropas saimnieku, vai arī ies bojā.

Piepeši karalis nomierinājās. Rietumeiropas pievienošana bija avantūra, kurā diezin vai viņšielaistos, vismaz pēc paša vēlēšanās. Lai izšķirtu strīdu par Kļevska mantojumu, pāvests vēlējās sasauktkonferenci ar visu Eiropas lielo valstu piedalīšanos. Un, par lielu sarūgtinājumu Silī, Anrī IV bija gandrīzgatavs piekrist šādam risinājumam.

Bet pēc dažām dienām par to vairs nevarēja būt nekādas runas. Kondē tikko bija aizvedis savu sievuuz Holandi, lai viņu pasargātu no Brašā Kavaliera uzmācības. Holande tai laikā piederēja Spānijai, un topārvaldīja in- fante Izabella Klēra Eženija un viņas vīrs erchercogs Alberts. Basompjērs, analizēdamsAnrī IV reakciju uz šo notikumu, rakstīja: "Es nekad agrāk nebiju redzējis nevienu cilvēku, kas būtu bijistik stiprā savu jūtu varā un iegrimis tik dziļā izmisumā." Anrī paziņoja, ka dosies pēc princeses, vadīdamssimt tūkstošu vīru karapulku, un Eiropa sāka gatavoties karam.

Šī ziņa Angulemā dziļi satrauca Fransuā Ravajaku. Pilsētu un lauku iedzīvotāju prātus jaucadaždažādas baumas, pareģojumi, fantastiski stāsti. Runāja, ka Francijas karalis apvienojies arprotestantiem, lai dotos krusta- karā pret katoļu karali un pašu pāvestu. Ravajaks atkal aizbrauca uzParīzi, lai iestātos pret šādu karagājienu. Ceļā viņš klusībā atkārtoja svētā Toma vārdus: "Cilvēkanogalināšana nepavisam nav grēks, ja tā izdarīta Tā Kunga tautas atriebšanas vārdā." Taču tai brīdī viņšgribēja tikai "atvērt karalim acis", apstādināt to pie bezdibeņa malas.

D'Eskomānas tiesas prāvā no Venēcijas sūtņa liecības varēja secināt, ka pareģis līdzekļu trūkumadēļ Parīzē pārticis no "žēlastības dāvanām", ko viņam atmetusi du Tilē jaunkundze, citiem vārdiem sakot,uz d'Eparnona rēķina. Ravajaks daudz ko uzzināja no labsirdīgās sievietes - arī to, ka karaļa nogalināšanu"tauta uzņems ar prieku" [9] , bet tā nedrīkst notikt pirms karalienes kronēšanas, lai šī dievbijīgā princesevarētu būt pārliecināta par savām tiesībām uz reģentes posteni. [10] pēc dažām nedēļām, neveiksmīgimēģinājis piekļūt pie karaļa, Ravajaks atgriezās Angulemā. Bet šī mācība viņam bija ļoti noderīga.

Anrī veltīgi centās panākt Šarlotes atgriešanos. Galigai nosprieda, ka pienācis brīdis atkal uzkurinātkaralienes tieksmes. Marija atkal sāka uzstājīgi prasīt kronēšanu, demonstratīvi uzsvērdama savasšausmas par karu, kas tika gatavots pret katoļiem. Luvra trīcēja un drebēja no viņas kliedzieniem, kuroskaralis negribēja ieklausīties. Un pēkšņi, visiem par lieliem brīnumiem, karalis piekāpās un noteicakronēšanu 7. maijā. Nu viņš bija iekritis lamatās! Končīni, kas vēl nesen bija baidījušies no izsūtīšanas,tagad klusībā svinēja uzvaru.

Kāpēc bearnietis piekrita? Tāpēc, ka iemīlēšanās dēļ bija kļuvis neizsakāmi naivs un vientiesīgs.Viņš vairs nespēja dzīvot bez Šarlotes, tāpēc, zaudējis cerības viņu ieraudzīt, iedomājās, ka erchercogietiķetes dēļ neuzdrīkstēsies noraidīt princeses vēlēšanos piedalīties kronēšanā. Ar cinisku vientiesībuviņš lūdza sievu nosūtīt vēstuli infantei un pieprasīt de Kondē kundzes piedalīšanos Parīzes svinībās.

"Liekas, viņš mani uzskata par stulbeni!" klusībā uz šo lūgumu atbildēja saniknotā Junona.Karaļa manevrs neizdevās. Viņa ienaidnieki svinēja uzvaru. Ravajaks, saņēmis vēsti par kronēšanu

un padzirdējis, ka Anrī nodomājis gāzt pāvestu (tie bija meli), atkal devās ceļā uz Parīzi.Šis fanātiķis savos centienos bija nešaubīgi pārliecināts. Spāņu partijas piekritējiem tas bija labi

zināms. Galvaspilsētas krogus aplidoja ziņa, ka karaļa slepkava jau ir pilsētā. Runāja, ka tas ir raženaauguma jauneklis rudiem matiem, ģērbies zaļos flāmu svārkos. Briselē, kas bija Spānijas pilsēta, tika

aizlūgts "par to, kas devies kristiešu pasaules labklājībai ļoti svarīgā ceļojumā". Galigai savos antresoloslūdza par to pašu. Neuzticēdamās Dievam, viņa ņēma palīgā maģiju. Vēlāk tiks atrastas ar adatusadurstītas lelles, ko viņa bija izmantojusi savās buršanas nodarbībās.

Viņu iepriecināja kāda zīmīga parādība. Luvras pagalmu greznoja brīnišķīgs maija koks [11] . kādurītu, kad tā zarus nelocīja ne vieglākā vēja pūsmiņa, koks piepeši nogāzās ar spalgu troksni. Galma ļaudispārbijās. Basompjērs izsaucās:

- Lai Tas Kungs sargā karali, kas pats kā maijs reiz parādījās Luvrā!Nuncijs vēlreiz mēģināja saglabāt mieru. Anrī viņam atbildēja:- Atcerieties - Troja krita tāpēc, ka nolaupītā Helēna netika atbrīvota.Kaut arī Anrī demonstrēja nesatricināmu gribu, viņu kremta skumjas un nemiers. Ģimenes ķildu dēļ

pilī vairs nebija iespējams dzīvot. Viņš pavēlēja uzbūvēt sev apartamentus Arsenālā pie Silī. Tur kādāgrūtsirdības brīdī viņā uzplaiksnīja traģiska prāta apskaidrība. Viņam bija zināms, ka slepkavas irnomodā jau divus gadu desmitus un kā signālu rīcībai gaida karalienes kronēšanas dienu.

- Ak tu nolādētā kronēšana! - viņš izsaucās. - Tu būsi manas nāves cēlonis.Un piebilda:- Mans draugs, es negribu no jums to slēpt: man ir teikts, ka tikšu nogalināts, tiklīdz iziešu ārā, un

es nomiršu karietē.- Mans Dievs! - Silī satricināts sacīja. - Ja vēlaties, es tūlīt nosūtīšu uz Notrdamu un Sendenī

pavēli apturēt gatavošanos un atlaist strādniekus.- Protams, gribu, bet ko teiks mana sieva?- Viņa var teikt, ko grib, bet es domāju, ka viņa netiep- sies, ja uzzinās, cik ļoti jūs esat

pārliecināts par draudošām briesmām.Nelaimīgais karalis atkal ieraudzīja cerības stariņu. Silī aizbrauca pie Marijas Mediči. Trīs dienas

viņš veltīgi mēģināja karalieni pierunāt. Katru reizi, aiziedams no tiepīgās sievietes, viņš cerēja, ka ir topārliecinājis. Bet katru reizi, kad durvis aiz viņa bija aizvērušās, Leonora apsēdās blakus karalienei unuztiepa viņai savu ciešo gribu un apņēmību. Anrī IV zaudēja šo pēdējo kauju ar histērisko sievieti, kurasacis dega liesmainā spīdumā. Viņš kapitulēja. Vienīgi kronēšana tika pārcelta no 7. uz 13. maiju.

8. maijā karalis nosūtīja erchercogam vēstuli, ko mēs varētu nosaukt par ultimātu, un pieņēmalēmumu uzsākt kampaņu 19. maijā. Armija, kas tā laika mērogos bija milzīgi liela (230 000 cilvēku), bijakoncentrēta uz robežām. Tomēr Spānijas karalis, kā likās, nebija uztraucies. Mad- ridē, Briselē, Ķelnē,Antverpenē jau bija izziņots, ka Francijas karalis ir miris.

12. maijā Anrī - vēl pilnīgi vesels - aizbrauca uz Sen- denī, kur nākamajā dienā Marija Mediči tikakronēta svētku apoteozē, ko Rubenss padarījis nemirstīgu. Tai pašā vakarā karaļpāris atgriezās Parīzē unpēc vakariņām devās pie miera katrs savos apartamentos.

Leonora iegāja pie karalienes un pavadīja tur ilgu laiku, iekām aizvilka gultas nišas aizkarus.Piektdien, 14. maijā, uzlēca saule, lai apgaismotu izšķirošo dienu karaļa un Vēstures likteņos.Rīta agrumā pulksten septiņos kāds rudmatains milzis, ģērbies zaļās drānās, paslepen uzkāpis uz

jātnieku postamenta portika ēnā, ieņēma pozīciju zem Luvras velvēm. Nākot ārā no pils, karalim bija jāietgarām šai vietai. Svešajam nepievērsa nekādu uzmanību ne strēlnieki, kas staigāja pār paceļamo tiltu, negvardisti, kas dižojās gaišzilos mundieros ar sarkanām uzšuvēm, ne arī šveicieši, tērpušies sarkanosmundieros ar gaišzilām uzšuvēm. Viņu neievēroja arī virsnieki, kalpotāji un galma ļaudis, kas bariemsteidzās pāri iekšējā pagalma laukumam. Tur brīdi uzturējās arī hercogs d'Epernons, kas nemēdza tik agricelties. Un Končīno Končīni.

Galigai varēja pavadīt nakti pilī, jo viņai bija karalienes garderobes dāmas tituls, turpretim viņamšādu tiesību nebija. Pirms nedēļas šis plātīzeris, iekļuvis parlamentā ar ieroci, bija tur sarīkojis skandāluun kautiņu. Šai rītā viņš bija neparasti rimts, kad piebiedrojās Leonorai, kas starp savām dārglietām,maģiskajām smaržām, zīlēšanas kārtīm un ģitāru dīdījās kā uz adatām.

Pēc mesas karalis devās uz Tuilrī. Ravajaks gāja viņam pa pēdām. Viņš jau bija satvēris dunci, betnegaidīti parādījās hercogs de Vandoms, un viņam bija jābēg prom. Neviens neko nebija pamanījis.

Vandoms (karaļa un Gabrielas d'Estrē ārlaulības dēls) lūgšus lūdza tēvu nestaigāt apkārt, tāpēc kašīs dienas horoskopa zīmes viņam nav labvēlīgas. Par to viņš brīdināja arī karalieni. Anrī pazobojās parviņu tāpat kā parasti šādos gadījumos. Taču pusdienu laikā viņš bija neparasti satraukts. Kāds gvardesvirsnieks ieminējās:

- Jūsu augstība ir drūms un domīgs. Pastaiga jūs izklaidētu.- Labi, - karalis atbildēja. - Sakiet, lai piebrauc manu karieti.Pēc dažām minūtēm viņš saņēma anonīmu zīmīti: "Sir, šovakar nekur neejiet." Sis brīdinājums karali

nevis satrauca, bet gan sadusmoja, un savas pretrunīgās dabas dēļ viņš aizliedza gvardistiem sevi pavadīt.Tomēr, kā liekas, Anrī nojauta, ka viņa dzīvībai draud briesmas. Viņš iegāja pie karalienes, kas,

gatavodamās savai svinīgajai iebraukšanai Parīzē, bija līdz kaklam ietinusies audumos, ko greznojakaraliskās lilijas.

- Mans draugs, - karalis viņai jautāja, - braukt vai nebraukt?Viņš atkārtoja šo jautājumu divas vai trīs reizes, katru reizi sievu noskūpstīdams. Katru reizi Marija

viņam ieteica palikt mājās, bet viņas balsī nebija ne sirsnības, ne uzstājības.Domas par Šarloti vai - visticamāk - viņas ļaunā ģēnija vara varbūt noslāpēja kliedzienu, kas būtu

spējis visu griezt par labu.Karalis divas reizes izgāja no istabas un divas reizes atgriezās. Marijas attieksme palika nemainīga.- Es tikai mazliet pabraukšu un tūlīt atgriezīšos, -Anrī beidzot noteica. Viņš iesēdās karietē, pie kuras viņu sagaidīja liela svīta. Tajā bija arī hercogs

d'Epernons. Viņš brauca no karaļa pa labi.Galvenais staļļmeistars jautāja, uz kurieni jābrauc.Karaļa atbilde bija dīvaina:- Aizvediet mani no šejienes!Un pārmeta sev krustu.Smagā kariete sāka ripot. Ravajaks tai sekoja pa pēdām.Karaliene vēl kādu laiku pavadīja kopā ar savām dāmām. Tad viņas aizraidīja prom, palūgdama, lai

paliek hercogiene de Monpansjē, un atgūlās. Piepeši ielas pusē atskanēja troksnis, kas tuvojās Luvrai unkļuva aizvien skaļāks. Marija izsaucās:

- Mans dēls!Hercogiene de Monpansjē izskrēja ārā, lai uzzinātu, kas noticis. Šai brīdī atvērās slepenās durvis.

Končīni pabāza tajās galvu un itāliski pavēstīja:- E ammazzatol[12]Viņš paguva nozust, kad bāla un aizelsusies atgriezās hercogiene.- Jūsu dēls ir dzīvs, ar viņu nekas slikts nav noticis.Karaliene izgāja gaiteņos un, klausīdamās troksnī, aizgāja līdz karaļa kabinetam. Ieraudzījusi

asiņaino līķi, viņa zaudēja samaņu.Kad karaliene atguvās, Silī atveda pie viņas dofinu. Marija tagad tēloja neremdināmas bēdas. Viņa

izsaucās:- Karalis ir miris!- Francijā karaļi nemirst, - kanclers vēsi atbildēja. - Šeit ir dzīvs karalis, kundze!Kopš pilsoņu kara beigām bija pagājuši apmēram divpadsmit gadi. Ministri un galminieki, kas bija

sapulcējušies pie miera nesēja zārka, baidījās no vispārējas sacelšanās. Visi bija apjukuši un nezināja, koiesākt. Visi, atskaitot vienu cilvēku. Hercogs d'Epernons pārņēma varu savās rokās tā, it kā jau ilgi uz šobrīdi būtu gatavojies. Viņš sāka virzīt notikumus ar nelokāmu apņēmību.

Hercogs bija infantērijas ģenerālpulkvedis, tādēļ mobilizēja Parīzē novietotās karaspēka daļas un

pilsētas policiju, novietoja pie Luvras garnizonu un ieņēma stratēģiskos punktus visā pilsētā. Pēc tam viņšlūdza parlamentu sapulcēties.

Parlamenta sēde tik tikko bija atklāta, kad viņš parādījās zālē, turēdams rokās makstī iebāztu zobenu.Augstprātīgi atvainojies par šādu izskatu, hercogs sāka klaigāt, ka viņa zobens pašreiz vēl ir makstī,

bet viņš to pacels pret troņa ienaidniekiem un pilsētā līs asinis un plosīsies haoss, ja parlaments pirmsizklīšanas nenostiprinās valsts drošību, pasludinādams karalieni par reģenti. To pateicis, viņš pametazāli, lai ļautu Sapulcei "brīvi" pieņemt lēmumu.

Vārdu lūdza ģenerālprokurors. Atsaukdamies uz brīdinājumu, viņš ieteica ņemt to vērā. Karaļa varasleģiti- mēšana patiešām bija nepieciešama. Taču, ja situācija būtu citāda, parlaments būtu ņēmis vērāAnrī IV vēlēšanos ierobežot savas sievas prerogatīvas, izveidojot reģentu padomi, kuras uzdevums būtuvadīt valsti tai laikā, kad viņš pats atradīsies karalaukā. Bet tagad, kad parlamentu bija aplencisģenerālpulkveža komandētais karaspēks, par to nevarēja būt ne runas. Karaliene tika pasludināta parreģenti, un reģentu padome likvidēta. Prezidents Blanmenils aizbrauca pie Marijas Mediči ar parlamentalēmumu, kas nodeva scepteri viņas rokās. D'Epernona kungs jau uzskatīja sevi par karalistes saimniek\i.

Nākamās dienas rītā milzīgs, raibi izgreznots karaliskais kortežs devās uz parlamentu. Mazais LuīXIII, ietērpts ceriņkrāsas kostīmā, jāja uz balta mūļa un sajūsmināja skatītājus ar savu prasmi to vadīt.

Sēdēdams zem baldahīna blakus mātei, karalistes augstāko amatpersonu klātbūtnē viņš tikkosadzirdamā balsī norunāja tekstu, kas viņam iepriekš bija jāiemācās no galvas. Karaliene lūdza vārdu, betsāka raudāt un nespēja parunāt. Publika bija aizkustināta. Parlaments apstiprināja savu lēmumu. Karalienesaņēma tiesības pārvaldīt karalisti. D'Epernons un Silī samierinājās, to pašu darīja arī pārējie senieienaidnieki. Šīs brīnumainās savienības radītā eiforija vēl turpinājās, kad no zāles atskanēja valdonīga unnepacietīga balss ar ārzemnieka akcentu:

- Karalienei laiks braukt!Tā bija Končīni balss.- Jums šeit nav balsstiesību! - sašutis izsaucās parlamenta pirmais prezidents.Bet tas avantūristu nesamulsināja. D'Epernons atskārta, ka citu labā vilcis karašas no sprukstīm ārā:

vara jau izslīd no viņa rokām.Karaliene atgriezās Luvrā. Melnais samts un sēru plīvurs lieliski piestāvēja viņas gaišajiem matiem.

Tomēr ne asaras, ne sēru drānas nevarēja noslēpt viņas uzvaras prieku.Jau no paša šīs traģēdijas sākuma Marija spēlēja savu lomu perfekti, ko nemaz nevarēja gaidīt no tik

smagnējas un neveiklas sievietes. Likās, ka viņā iemājojis pilnīgi cita cilvēka gars. Galigai kā īstahipnotizētāja viņā bija iedvesusi tādu stāju un manieres, par kurām Vēsture vēl šobaltdien nododasminējumiem.

Ravajaka duncis "Franciju kā cimdu bija apgriezis otrādi". Ļoti uzskatāmi par to liecināja stingrāSilī pazemošana Končīni laulātā pāra priekšā. Silī viņiem piedāvāja "savienību un draudzību". Leonoralika viņam atbildēt:

- Mums nav vajadzīga nekāda palīdzība un nekādas simpātijas, lai iegūtu bagātību un godinājumus,tāpēc ka Viņas Augstība mums izrāda labvēlību par mūsu kalpošanu viņai. Ja de Silī kungs vēlas kaut kopanākt, viņam mūsu palīdzība būs vairāk vajadzīga nekā tā, ko viņš var sniegt mums.

Kādai no savām retajām uzticības personām viņa atklāti pateica:- Agrāk mums neklājās viegli, bet turpmāk, man šķiet, mums grūtību nebūs, tāpēc ka tie, no kuriem

mēs agrāk bijām atkarīgi, tagad, kad apstākļi mainījušies, būs atkarīgi no mums.Silī vajadzēja noiet malā, bet piekrāptajam d'Eper- nonam nekas cits neatlika kā mocīties

bezspēcīgās dusmās. Par karalistes saimniekiem bija kļuvuši florencieši.Marija Mediči ar prieku konstatēja, cik lielu baudu viņai dod valdīšana. Bet kā viņai ar to veiktos,

ja katru dienu divas stundas neaizstājamā draudzene Leonora viņai nemācītu, kas jādara un kā jāuzvedas?īstenībā varas grožus turēja bijusī friziermeistare no Piti, avantūriste, kas, kā ļaudis runāja, savu dvēseli

bija pārdevusi sātanam.Galigai tagad slimoja aizvien biežāk un biežāk un nevēlējās dienas gaismā nekur rādīties. Viņa deva

iespēju savam mīļotajam baudīt visus labumus, ko dod vara un greznība, pagodinājumi un bagātība. Viņapati kārtoja svarīgus darījumus, pulcinādama ap sevi dīvainu sabiedrību - finansistus, krāpniekus,nekromantus, astrologus, priesterus un kabalistikas speciālistus. Viņa tik tiešām tirgojās ar amatpersonuvietām, posteņiem un valsts pensijām. Pie viņas tika apspriesti jautājumi gan par ministru iecelšanu, ganpar karaliskās pūranaudas piešķiršanu.

Janvārī kāda persona negaidīti izjauca šo svētku svinēšanu. D'Eskomāna iznāca no cietuma un visābalsī apsīi- dzēja d'Epernonu, Anrietu d'Entragī un Šarloti du Tilē Anrī IV nāvē. Kaut arī drosmīgāsieviete no jauna tūlīt tika ieslodzīta Konsjeržerī, noklusēt šo lietu vairs nebija iespējams. Izmeklēšanasgaitā parlaments atklāja tādus faktus, ka neuzdrošinājās tos publicēt, baidīdamies laupīt godu tronim unizprovocēt pilsoņu karu. Tas ar vieglu roku pārtrauca izmeklēšanu "sakarā ar apsūdzēto personu augstostāvokli".

Končīni un d'Epernonam neizdevās panākt nāvessoda piespriešanu d'Eskomānai par apmelošanu.Tomēr viņa joprojām palika cietumā, kamēr tika nosūtīta uz Grēkos Kritušo Jaunavu klosteri, tātad tālu noziņkārīgo acīm. Šī sieviete, kas vēlējās glābt Anrī IV, tur nomira kā spitālīgā.

Kopš šī laika Končīni dzīvoja pārliecībā, ka nekas viņam nevar kaitēt, un pilnīgi zaudēja apjēgu.Viņš demonstratīvi tēloja karalienes mīļākā lomu, pat nekaunēdamies tiktāl, ka, iznākdams no Viņas

Augstības istabām, aizpogāja sava kamzoļa priekšu visu pārsteigto galma ļaužu acu priekšā. Kad viņškļuva par maršalu d'Ankru, grāfs de Lids kādu dienu, piedalīdamies Viņas Augstības piecelšanāsceremonijā, nespēja liegt sev to prieku izteikt asprātīgu piezīmi, kad karaliene prasīja, lai viņai padodplīvuru. Viņš izmeta:

- Kuģim, kas stāv pie enkura, buras nav vajadzīgas! [13]Gājēju laipas, kas no florenciešu nama stiepās uz Mediči apartamentiem, tautā bija iesauktas par

Mīlestības tiltu. Avantūrists vēlējās, lai viņam adresētajās vēstulēs — kaut vai vienu reizi - būtu lasāmauzruna "Jūsu gaišība".

Tāds zelta lietus vēl nekad nebija lijis ne pār vienu favorītu. Tituli sekoja pēc pagodinājumiem,muižas pēc gubernatoru posteņiem. Pikardijā viņš reprezentējās kā ģenerālleitnants un organizēja mantaskonfiskāciju pilsētā un Amjēnas cietoksnī, radīdams dziļu sašutumu visā provincē.

Favorītam Končīni šķita, ka cietokšņa pārvaldīšana ir grūts un apnicīgs darbs, turpretim Leonora,sava triumfa apziņā zaudēdama mēra sajūtu, gribēja iegūt patvērumu tuvu pie Spānijas robežas. Šīvēlēšanās saniknoja tautu un varasvīrus, kuru lojalitāti karalienei vajadzēja pastāvīgi apmaksāt.

Tas bija viens no cēloņiem, kuru dēļ 1613. gadā izcēlās pilsoņu karš. Kondē, kas pēc Anrī IV nāvesbija atgriezies Francijā, negaidīti pameta galmu, un prinči pacēla sacelšanās karogu pret ārzemniekiem.Pārbiedētā Galigai pierunāja karalieni dumpiniekus nomierināt ar naudas palīdzību. Milzīgie ienākumi,kas tika sadalīti starp kopējās lietas aizstāvjiem, atjaunoja mieru. Bet uz īsu laiku. Nākamajā gadāsacelšanās uguns uzliesmoja no jauna, bet tad valsts kase bija tukša.

Leonora uzdeva sev jautājumu, vai viņiem nav pienācis laiks atgriezties Itālijā, paņemot līdzi savaspasakaini lielās trofejas. Taču vīrs, kad viņa par to ieminējās, kategoriski pret to iebilda. Maršalsd'Ankrs īgņojās uz savu sievu par to, ka tā ik brīdi atgādināja viņa pagātni. Pēc tam, kad viņš bijaapjautis, ka var iztikt bez pārāk valdonīgās Galigai, viņu kaitināja gan sievas slimība, gan viņas vecums,bet it īpaši - pārākums. Tagad viņam gribējās lidot paša spārniem.

- Man gribas pārbaudīt, - viņš izsaucās, atbildēdams uz pārmetumiem, - cik augstu fortūna spējuznest cilvēku!

Saniknotā Galigai viņu izlamāja, abi sakāvās, viens otru apveltīdami ar riebīgiem lāstiem, kas bijaviņu sākotnējā sabiedriskā stāvokļa cienīgi. Pēc tam viņi pārtrauca laulāta pāra attiecības.

Tomēr Leonora joprojām Končīni bija noderīga. Viņa nodrošināja vīra spēka un autoritātes politiku,

kuru avantūrists uzskatīja par līdzekli augstāko mērķu sasniegšanai, - viņš vēlējās kļūt par princi, kaspatstāvīgi pārvalda valsti, vai vismaz par galma ministru.

Pret prinčiem maršals d'Ankrs raidīja armiju, pats nostādamies tās priekšgalā. Viņš uzbrukaKlermonanbovezī pilsētai, kuru bija ieņēmis Kondē, uzsāka kauju un uzvarēja, tādēļ ka viņa rīcībā bijapieredzes bagāti virsnieki.

Trīs liriski ziņojumi par šo notikumu padarīja Končīni slavenu, un "dižais maršals" atgriezās Parīzēkā Tēvzemes glābējs. Tai laikā cita dumpinieku armija grasījās sagūstīt pašu karali, kas tikko bijaapprecējies Bordo. Vajadzēja piekāpties un Ludinē atklāt jaunu miera konferenci - zemisku gadatirgu, uzkuru drāzās visi plēsoņas.

Marija Mediči piekāpās visos jautājumos, viņa iebilda vienīgi tad, kad Prinča kungs izvirzījaprasību atņemt Končīni Amjēnu. Tā kā karaliene nepiekāpās, Kondē ķērās pie galējā līdzekļa: pieprasīja"izmeklēt nelaiķa karaļa noslepkavošanu". Ar to pietika, lai maršals ar cieņu atteiktos no sava cietokšņa,par ko saņēma pretim Kānas citadeli un Normandijas pārvaldīšanu. Miers tika parakstīts. Tauta tonosvinēja, pakārdama dažus kalpus 110 maršala d'Ankra nama.

Kondē nostājās Padomes priekšgalā un, kā likās, bija gatavs sagrābt varu. Galigai atkal sāka izbailēsdrebēt. Taču šai brīdī viņai un karalienei uzradās jauns draugs, kas viņas iedrošināja izdarīt apvērsumu.

Godkārīgais maršals d'Ankrs, aizņemts ar personīgām lietām, ceļojumiem un galma izpriecām,neatrada vairs laiku un nesajuta vēlēšanos noņemties ar divām sievietēm, kam ļoti bija vajadzīgs viņaatbalsts.

Marija un Leonora nejutās labi sasprindzinātajā atmosfērā, kurā ik brīdi bija jāsastopas ar draudiemun satricinājumiem un pastāvīgi jābalansē kā aizas malā. Varas augstumos, milzīgu bagātību kalngalāviņām bija jātrīc un jādreb, spiežoties vienai pie otras sāna tāpat kā kādreiz naidīgajos Piti pilslabirintos.

Abām bija četrdesmit trīs gadi. Bet vecums pret viņām bija izturējies atšķirīgi. Tuklīgās Junonasvietā bija radusies matrona, kurai, nemieram un laiskumam pastāvīgi mijoties, vairs nebija palicis nekāno jaunības pievilcības. Nekas vairs nekompensēja milzum platos plecus, sarkstošos vai bālējošosļenganos vaigus, brutālās kustības, spiedzīgo balsi. Reti kad raksturs tik klaji atspoguļojas sejā. Pietikauzmest tikai vienu skatienu, lai saprastu, ka Viņas Augstība ir stulba, uzpūtīga, ātrsirdīga, tiepīga unapātiska. Valdnieces prestižs nebija ilgāks par viņas sievišķīgo pievilcību, tomēr iekšēja uguns joprojāmkarsēja šo vīstošo ķermeni, varas alkas kaisa šai saprātā, kuru Habsburgu asinis gara apdāvinātības vietābija apveltījušas ar nenosvērtību.

Marija juta, ka pats dārgākais viņai izslīd no rokām, un nikni cīnījās, lai saglabātu savu stāvokli.Viņa bija nomocījusi apkārtējos cilvēkus un pirmām kārtām Končīni, kas pat liecinieku klātbūtnēsarunājās ar viņu tā, ka, maigi izsakoties, cilvēki, kas nebija informēti, varēja apmulst.

Savukārt Leonora saprata, ka vīrs gaida viņas nāvi. Cietsirdīgās intrigas un slimība bija viņusagrauzušas.

Jauns, godkārīgs prelāts, kas, par spīti savam sabiedriskajam stāvoklim, prata aizkustināt sieviešusirdis, izmantoja situāciju un ieņēma to vietu, ko bija noniecinājis maršals. Armāns di Piesī de Rišeljē,Lisonas bīskaps, kļuva par karalienes sekretāru. Viņš prata slēpt savu ģēniju aiz laipnības, citiem vārdiemsakot, aiz galminieka pazemības un tai pašā laikā ļāva skaidri noprast savu spožo apdāvinātību. Viņa"ērgļa skatiens", kas vēlāk kļuva slavens, Galigai sirdī radīja vieglu nemieru.

Skaistais bīskaps sniedza karalienei mātei mierinājumu, kam ar kristietību nebija nekāda sakara.Kabinets Luvras antresolos, violeta sutana blakus krinolīna svārkiem, kuros tērpusies resna sieviete,

kas rotaļājas ar vēdekli, plīvurs, kas no uzbāzīgiem skatieniem slēpj novārgušu histēriķi, dedzīga balss,kurā komplimenti mijas ar pamācībām valsts vadīšanā… Viens no vēsturē visspilgtākajiem likteņiem bijasācis savu pirmo lidojumu.

Trīs atbildīgāko karalisko ministru kopējais vecums bija divi simti divdesmit pieci gadi. Rišeljē

ietekmē viņiem visiem uzreiz bija jāatdod vieta vairākiem enerģiskiem cilvēkiem, kas bija saistīti arKončīni pāri.

Kondē steidzīgi ieradās Parīzē. No pieņemšanas gara viņš secināja, ka var cerēt uz karaļa kroni. Pēcdažām nedēļām viņš tika apcietināts Luvras gaiteņos, un florencieši atkal bija stāvokļa saimnieki.

Viņu rokaspuiši pasludināja jauna valdīšanas laika sākumu.Ar Galigai gādību Rišeljē kļuva par valsts sekretāru, kas bija atbildīgs par armiju un ārlietām.

Saniknotā tauta aplenca maršala d'Ankra māju un laupīja to divas dienas un divas naktis. Pūlim parizbrīnu, tajā tika atrastas karalienes kleitas.

Nākamajos mēnešos uz neilgu laiku uzvarētie prinči atkal sāka celt nemieru. Pavasarī radās draudīgasituācija - varēja sākties jauns pilsoņu karš, turklāt daudz nopietnāks nekā iepriekšējie. Monarhija šaikarā varēja piedzīvot galu neatkarīgi no iznākuma - valsts vara varēja nonākt vai nu lielo feodāļu rokās,vai arī joprojām palikt avantūristu Končīni pāra rīcībā.

Tad iejaucās tas, par kuru nemaz nedomāja, kaut arī viņa vārds visiem bija uz lūpām.Francijas karalis bija Luī XIII, bet šis Dieva vietnieks zemes virsū, šis pilntiesīgais piecpadsmit

miljonu tautas pārvaldītājs, joprojām dzīvoja kā nelaimīgs bērns, ar kuru rupji apgājās, kas saņēma mazmīlestības un bieži tika pazemots. Septiņu gadu laikā māte ne reizi nebija viņu noskūpstījusi! Favorītusamusināta, viņa konfidenciāli prasīja, lai audzinātāji viņu izveido par stulbu un neizglītotu cilvēku.

Taču Anrī IV dēls nebūt nebija muļķis. Viņš glabāja atmiņā tēva traģisko nāvi un baidījās, ka arī noviņa atbrīvosies, iesēdinās tronī viņa jaunāko brāli, ja viņš mēģinās rīkoties vai izrādīs kaut niecīgākāsprāta pazīmes. Luī nekļūdīgi spēlēja savu lomu, kaut arī vēl bija ļoti jauns. Viņš izlikās par aprobežotu,vientiesīgu, bērnišķīgu un laisku jaunekli. Viņš labprāt demonstrēja savu aizraušanos ar bungu spēlēšanu,pīrādziņu cepšanu un olu vārīšanu maisiņos. Tas viss iemidzināja florenciešu modrību. Monarhiemizlikšanās ir tāpat vajadzīga kā maziem puisēniem, lai apmānītu vecākus.

Luī dziļi mīlēja divus cilvēkus - savu māti, kas ignorēja dēla mīlestību, maz pamazām topārvērzdama par rūgtumu, un savu vanadznieku Albēru de Luīnu. Albērs, šis nepārspējamais medībuputnu dresēšanas meistars, jaunajam Luī bija kā gaismas stars un patvērums, viņa vienīgais sirdsprieks šaipasaulē. Viņš veltīja savam draugam dzejoļus, redzēja viņu sapņos. Ja Albērs bija rādījies sapnī,nākamajā rītā Luī katrā ziņā izstāstīja, ko redzējis. Ja viņu pamodināja nelabi murgi, viņš paņēma matraci,aizgāja pie drauga, apgūlās tam blakus un tūlīt aizmiga.

Albērs bija trūcīgs muižnieks, viņš sapņoja par bagātību, bet viņam nebija rakstura, enerģijas undrosmes. Marija, satraukusies par vanadznieka aizvien lielāko ietekmi uz Luī, kādu dienu apvaicājāsLeonorai, vai nevajadzētu puisi novākt. Maršala sieva tam nepiekrita. Albē- ram bija pārāk bikla sirds,lai no viņa baidītos, jābaidās bija no kā cita: Albēra vietā varēja uzrasties citāda rakstura cilvēks.

Kādu dienu, iegājis istabā, kur notika padomes sēde, Luī ieraudzīja Končīni sēžam karaļa vietā, betviņš tika izraidīts ārā: "Ej vēl parotaļāties!" Maršals d'Ankrs viņa priekšā nenocēla cepuri; saskaņā aretiķeti tas bija apvainojums Viņa Augstībai. Kādā jaukā dienā Končīni pie viņa ieradās ar lielu svītu, laiiedotu nelielu naudas summu, ko māte bija atteikusi. Končīni publiski apgājās ar Luī kā ar bērnu.

Bet Galigai atļāvās vēl vairāk. Viņas istaba atradās tieši zem Luī istabas, tādēļ, mocīdamās armigrēnu, floren- ciete Viņa Augstībai pavēlēja ievērot klusumu.

Reiz Luī karalienes istabā nejauši uzkāpa uz kājas favorītes sunītim. Saniknotais suns iekoda karalimtā, ka sāka tecēt asinis. Galigai demonstratīvi žēloja dzīvnieku, arī Marija Mediči nostājās suņa pusē,nobārdama dēlu.

Tomēr visi šie pāridarījumi bija nieks salīdzinājumā ar divām sāpīgām čūlām, divām uzmācīgāmaizdomām. Luī nojauta, ka favorītu pāris ir saistīts ar tēva nāvi, un viņam bija zināmas arī skandalozāsvalodas par mātes mīlestības sakariem ar šo neciešamo plātībnieku.

Karalis nebija lasījis "Hamletu", ko Šekspīrs bija sarakstījis dažus gadus pirms minētajiemnotikumiem. Bet viņš pārdzīvoja tādas pašas ciešanas, kādas mocīja dāņu princi.

Turklāt viņu kremta arī stipras bažas par karaļvalsti, jo piecpadsmitgadīgais monarhs skaidri redzējato bezdibeni, pie kura favorīti bija pieveduši Franciju.

1617. gada sākumā krīze saasinājās. Albērs de Luīns pierunāja karali iejaukties notikumos unsaglabāt sev šķīrējtiesneša posteni. Galigai, protams, tam bija jāpiekrīt. Luīns izdarīja kļūdu,iesaistīdamies tiešās pārrunās ar Končīni, kas vīzdegunīgi viņu atgrūda un izsmēja.

Šoreiz vanadznieks nobijās. Ap viņu pulcējās dažādi laimes meklētāji, kam bija slikta slava. Patsenerģiskākais šai grupā bija kāds necils finansu ierēdnis, ko sauca par Deažānu. Tieši viņš ar kādaaizdomīga mūka - tēva Tra- vaja palīdzību pierunāja karali un viņa favorītu iejaukties Vēstures gaitā.

1617. gada 20. aprīlī Luī XIII apspriedās Luīna kabinetā. Ap karali bija sapulcējušies nevis ministriun ģenerāļi, bet dīvaina sabiedrība: vanadznieks Albērs de Luīns, viņa brālis, finansu ierēdnis Deažāns,kapucīniešu mūks Travajs, kam bija slikta slava, kāds aizdomīgs tiesnesis, viens gvardists, viensdārznieks no Tuilrī un daži nabadzīgi muižnieki.

Deažāns pirmais ieminējās par maršala d'Ankra nogalināšanu. Luīns par to šausminājās. Iedegāsvētrains strīds.

- Ticiet man, sir, — Deažāns skaļi sauca, - viņš ir jānogalina!- Nē, - Luī bikli iebilda.- Bet jūs nedrīkstat riskēt. Jums būs jābēg, ja mēģinājums viņu apcietināt būs neveiksmīgs.- Vienīgi viņa nāve glābs jūs, jūsu kalpus un jūsu karalisti.Ar tik tikko nomanāmu žestu karalis lika saprast, ka piekrīt.Tad istabā tika ievests Nikolā de l'Opitāls, barons de Vitrī, gvardes kapteinis. Luīns viņam

iečukstēja ausī pavēli: karaļa vārdā arestēt maršalu d'Ankru.Vitrī bija cietsirdīgs, alkatīgs un drošsirdīgs vīrs. Viņš neieredzēja florencieti un tūlīt saprata, kas no

viņa tiek prasīts.- Sir, - kapteinis jautāja, - ja viņš sāks pretoties, kāda rīcība Jūsu Augstībai būtu pa prātam?Luī klusēja. Tad Luīns pateica to, ko visi gaidīja:- Karalis vēlas, lai viņš tiktu nogalināts.Vitrī pavērsa skatienu pret jauno monarhu, kas mierīgi klusēja. Šī klusēšana nozīmēja piekrišanu.- Sir, - kapteinis atsaucās, - es izpildīšu jūsu pavēli!Svētdien, 23. aprīlī, viss bija sagatavots. Tiklīdz Končīni būs iegājis Luvrā, viņu izsauks uz kara

kabinetu, kur jānotiek slepkavībai. Bet maršals tai dienā tik īsu brīdi uzturējās Luvrā, ka ziņnesisnepaguva viņu sameklēt.

Šī neveiksme sazvērniekiem lika satrūkties. Viņus uztrauca pat doma par to, ka florencietis var kautko uzzināt. Lielais gvardistu pulks ap viņa māju apstiprināja šīs bailes un radīja aizdomas, ka arī patsavantūrists iecerējis izdarīt apvērsumu.

Ar de Vitrī palīdzību karalis savus līdzgaitniekus iedrošināja, un kapteinis ierosināja jaunu plānu.Kad Končīni iebrauks Luvrā no Austrijas ielas puses, viņš dosies tālāk pa Burbonu galvenajiem vārtiem,pa stabilo tiltu, tad pa paceļamo tiltu uz Filipa Augusta vārtiem. Viņu varētu iedzīt krātiņā, ja aizslēgtu kāvienus, tā arī otrus vārtus tai laikā, kad viņš atradīsies uz kāda no šiem tiltiem. Plāns tika pieņemts.

Vakarā pirms gulētiešanas Rišeljē saņēma zīmīti, kas viņu brīdināja par gaidāmo atentātu. Brīdipadomājis, nākamais kardināls pabāza zīmīti zem spilvena un aizmiga. Tā viņš ļāva nogrimt kuģim, kuruuzskatīja par tālākai braukšanai nederīgu.

24. aprīļa rītausmā Vitrī ieņēma stratēģiskās pozīcijas. Luī, kas arī tai laikā jau bija piecēlies,paziņoja, ka dodas medībās. Kariete, kurā bija iejūgti seši zirgi, kopā ar gvardes kavalēristiem viņugaidīja Tuilrī galerijas galā. Tai bija jāaizved karalis un viņa piekritēji, ja atentāts neizdotos.

Lija lietus. Netīri pelēkās debesis, kā likās, gatavas nospiest pilsētu, kuras neiznīcināmie dubļiizplatīja riebīgu smaku.

Galigai, kas parasti dzīvoja Luvrā, baidīdamās no kaut kādām lamatām, nu jau apmēram nedēļu

uzturējās d'Ankra mājā, tai pašā, kuru pirms septiņiem mēnešiem tauta bija izlaupījusi.Končīni laulātais pāris tagad satikās tikai nepieciešamos gadījumos.Tāpēc maršals torīt bija gaužām pārsteigts, kad ieraudzīja sievu ienākam istabā, kurā viņš beidza

posties.Četrdesmit četru gadu vecumā Leonora nespēja noslēpt savas vētrainās dzīves pēdas. Pamfletisti

neskopodamies aprakstīja viņas izskatu: "Medūzas mati - tik gaiši kā ahāts, piere tik gluda kā bimšteins,acis tik zaļas kā liesmas, deguns kā elefantam, zobi kā ilkņi, rokas kā harpijai, kājas kā vēzim, viduklis tikšmaugs kā bifelim, mute tik maziņa kā krāsns kurtuve."

Patiesībā ap šo nogurušo ķermeni pastāvīgi virmoja neizprotami dīvaina pievilcība, tā it kā izstarojano viņas sejas, kurā nebija nevienas maigas līnijas. Kvēlajām acīm, kas tik ļoti bija pārsteigušas Anrī IV,joprojām bija magnētisks spēks.

Maršals nīgri sagaidīja sievu, tomēr bija spiests viņu uzklausīt. Leonora viņam atkal žēlojās pargrūtsirdību un ļaunām priekšnojautām. Viņa redzēja tautas naidu, baidījās no sevī noslēgtā, nerunīgākaraļa, kura skatiens vairs nebija truls bērna skatiens. Viņa nojauta nelaimi, ko atnesīs gaidāmais karš.Viņai likās, ka pienācis laiks likvidēt abu neparasto uzņēmumu. Ko viņi vēlējās, kad kopā ar karalieniatbrauca uz Franciju? Titulus un pagodinājumus un it īpaši - zeltu, daudz, daudz tā zelta, ar kura palīdzībuiespējams piepildīt ikvienu sapni, lai kāds tas būtu. Bet tagad? Tagad viņiem pieder tik daudzi miljoni, kapaši nezina to daudzumu. Itālijas, Spānijas un Holandes bankas viņiem glabā zelta monētu kalnus. Viņudārglietas vien ir karalienes pūra vērtas.

Viņi bija vinnējuši šo lielisko partiju, tādēļ viņiem būtu saprātīgi apstāties, aizbraukt un dzīvot tāluno valsts, kuru bija apzaguši un kura agrāk vai vēlāk viņiem var briesmīgi atriebties.

Končīni apjuka, tomēr jau nākamajā brīdī atguvās. Viņš sāka sarkastiski smieties par Leonorasbailēm, par viņas slimīgās fantāzijas augļiem. Uzkāpis panākumu kalngalos, viņš pat ne mirkli nedomājapar aizbraukšanu. Vai tad viņš nebija visvarens? Viņš tikko bija pavēlējis

Parīzē uzstādīt piecdesmit karātavas, kurās gatavojās pakārt tos, kas dumpojās pret viņa varu. Viņš irsavācis algotņu armiju, kas viegli tiks galā ar dumpīgo muižniecību. Ja vajadzēs, noslēgs rēķinus pat arpašu Luī. Daudzi karaļa gvardisti jau aizsūtīti uz Pikardiju. Tiem drīz sekos pārējie, un kronētais bērnspārvērtīsies par manekenu, par ķīlnieku. Tā būs pēdējā kauja. Pēc tam…

Pēc tam eksplodēja Leonora. Ak tad tā - viņš acīmredzot nodomājis uzkāpt tronī, apprecot Anrī IVārlaulības meitu! Viņš kaļ tādus plānus, it kā jau būtu ticis atraitņa godā, viņš jau spekulē ar drīzu sievasnāvi! Nebūtu jābrīnās, ja viņš pasteidzinātu sievas gaitu uz kapiem. Tas būtu loģisks noslēgums viņabriesmonīgās nepateicības ķēdei. Bet viņš kļūdās, paļaudamies vienīgi uz saviem spēkiem. Dižmanīgaismaršals d'Ankrs, kas uzdrīkstas nenoņemt cepuri karaļa priekšā, nav itin nekas, viņš ir nulle! Viņš jau senar savu netiklo dzīvi vazātos pa zaņķiem, ja viņa nebūtu tāda muļķe un viņu nemīlētu!

Končīni viņai atbildēja ar apvainojumiem, un abu ķīviņa troksnis aizskanēja līdz priekšnamam, kurstaigāja mājas ļaudis. Itāliešu sulainis ienāca istabā, lai viņiem to pateiktu. Tai brīdī maršals atkalpārvērtās par muižnieku.

- Piedod, mana dārgā, man jābrauc uz Luvru, - viņš sacīja.Pulkstenis bija desmit, kad Končīni iznāca no savas mājas kā princis sešdesmit muižnieku, gvardistu

un galminieku svītas pavadībā. Viņam kājās bija īsas tumši pelēka samta bikses ar platām milāniešulentēm, mugurā - ar zeltu aprotāts melna zīda kamzolis, uz pleciem - ar po- zamentiem apšūts melna samtaapmetnis. Bet melnā filca platmale, kas bija izgreznota ar lielām baltām spalvām, meta ēnu uz viņa glītāssejas. Viņa zābakus no briesmīgajiem dubļiem sargāja galošas. Vienā rokā viņš turēja kāda lūdzējavēstuli, bet otrā - milzīgu ziedu pušķi karalienei.

Kortežs nobrauca lejā pa Austrijas ielu un tuvojās Bur- bomi vārtiem, Končīni ar daļu svītasiebrauca vārtos; kad viņi bija tikuši līdz pusei, daži gvardisti, ko komandēja de Korneijāna kungs, pēkšņiaizvēra durvis un aizbīdīja bultas.

Maršals bija iegrimis vēstules lasīšanā, tāpēc nepievērsa šim notikumam uzmanību. Kad viņšuzbrauca uz akmens tilta, no viņa svītas vairs bija palikusi tikai neliela grupa.

Vitrī jau sen gaidīja kādā no Luvras apakšējām istabām. Saņēmis ziņu par ienaidnieka parādīšanos,viņš piecu virsnieku pavadībā izgāja ārā, ātri pārgāja pāri pagalmam un paceļamajam tiltam, bet tad viņšiestrēga ļaužu drūzmā, jo bez tiem, kas bija atbraukuši kopā ar florencieti, šeit bija arī cilvēki, kuripastāvīgi grozījās ap pili. Par kapteiņa un viņa pavadoņu nodomu nevienam nebija ne jausmas, tādēļcilvēki pēc ieraduma viņus jautri sveicināja, spieda viņiem rokas un centās uzsākt sarunas.

Ar pūlēm atbrīvojies, Vitrī sāka skriet tik ātri, ka paskrēja savam upurim garām, to nepamanījis.Niknumā viņš iekliedzās:- Kur ir maršals?Viņam parādīja.Vitrī pagriezās, piegāja pie Končīni un saņēma to aiz labā elkoņa.- Karaļa vārdā, - viņš paziņoja, - jūs esat arestēts!Maršals sarāvās, viņš bija tik pārsteigts, ka pat aizmirsa franču valodu.- A me?[14] - viņš jautāja.- Jā jūs.Vai florencietis gatavojās izvilkt zobenu? Katrā ziņā viņam nebija laika to izdarīt, viņš nebūtu

paguvis pat roku izstiept, jo pieci virsnieki no svārku kabatām izvilka pistoles un reizē izšāva.Končīni bija trāpījušas trīs lodes. Pirmā - starp acīm, otrā - vaigā, trešā - kaklā. Ievainotais nokrita

uz ceļiem ar muguru pret parapetu. Tūlīt pieci virsnieki un daudzi citi metās viņam virsū ar zobeniem.Nāve iestājās jau pirms tā brīža, kad viņi pārtrauca upuri durstīt.

- Lai dzīvo karalis! - Vitrī izsaucās.Viņš ar kāju iespēra līķim, kas bija pārvērties par bezveidīgu gaļas gabalu, ko laupītāji pametuši pēc

uzbrukuma. Kam tika dimants, kura vērtība bija seši tūkstoši ekjū, kam zīda drānas, kam dārgakmeņiemizrotātais duncis, kam divi miljoni livru (daļa nozagto miljardu), kas bija viņa kabatā?

Sacēlās neiedomājams tracis. Kādu brīdi karaļa svītā pavīdēja doma, ka atentāts nav izdevies unKončīni uzbrūk pilij. Luī lika padot musketi, kacl parādījās d'Or- nano kungs, skaļi pavēstīdams:

- Sir, viss ir kārtībā!Ornano atvēra logu un pacēla karali, lai viņu parādītu lielajam, gavilējošajam pūlim, kas,

ieraudzīdams valdnieku, aiz mīlestības auroja.- Paldies! - Luī skaļi atsaucās. - Liels paldies jums visiem. Tagad es esmu karalis!Karalistes vissvarīgākās personas, kas acumirklī bija visu uzzinājušas, sapulcējās Luvras galerijā.

Luī sirds trīsēja gavilēs par visu, ko varēja dot izcīnītā uzvara, atriebība un atbrīvošanās, vara un pūļapielūgšana. Ieraudzījis Rišeljē, viņš tam uzsauca:

- Ejiet prom no šejienes!- Lai dzīvo karalis! Karalis tagad ir karalis! - sajūsmā sauca gvardisti, jādami pa pilsētas ielām.Pa to laiku Končīni mirstīgās atliekas, pārsegtas ar netīru drānas gabalu, bez aizlūguma tika

apbedītas pie Senžermēnlokseruā baznīcas. Bet tās tur nepalika. Nākamajā dienā pūlis ieņēma baznīcu,izcēla līķi no zemes un, nepārtraukti sizdams to ar rungām, aizvilka uz Jauno tiltu.

Tilta galā rēgojās viena no tām karātavām, kas bija uzceltas pēc maršala rīkojuma. Tajās uzvilkaviņa mirstīgās atliekas, vispirms izdurot acis, nogriežot degunu un ausis, nocērtot rokas. Beidzot līķipilnīgi sakapāja, un visi pilsētas kvartāli saņēma pa gabalam šī briesmoņa, kas īstenībā bija sagrābis AnrīIV pēcteča varu.

Dižā gadsimta rītausmā franči vēl bija ļoti tuvu kanibālismam.Troksni Marija Mediči izdzirdēja savā kabinetā - greznā istabā, kas bija kā bāztin piebāzta ar

statujām, gleznām, gravīrām, bareljefiem, paklājiem, porcelānu un spoguļiem zelta un sudraba rāmjos.Sienas un atpūtas krēsli bija pievilguši ar stiprām smaržām. Karaliene tās sāka lietot, lai nomāktu Brašā

Kavaliera dabisko smaku. Vēlāk šo smaržu lietošana viņai kļuva par paradumu.Istabmeita Katerīna ienāca karalienes kabinetā un atvēra logu uz Luvras pagalmu.- Kas noticis?Viņai atbildēja pats Vitrī:- Maršals d'Ankrs ir beigts!- Kas viņu nogalināja?- Es! Pēc karaļa pavēles.Katerīna pieskrēja pie karalienes, parādījās arī citi kalpotāji, lai viņu brīdinātu. Satriektā Mediči

vispirms izdomāja rīcības veidu, kas atbilstu viņas augstajam stāvoklim. Viņa sacīja:- Esmu valdījusi septiņus gadus. Man nav nekā cita, ko vēlēties, kā vienīgi to kroni debesīs.Bet kalpotāju paniskās izbailes drīz pārņēma arī viņu. Bija briesmīgi redzēt, kā šī izblīdusī matrona,

galīgi satricināta un gandrīz vai prātu zaudējusi, skraida pa istabu, rokas lauzīdama un seju skrāpēdama.Pār viņas lūpām vēlās nepārtrauktas vaimanas.

Kad viņa bija mazliet nomierinājusies, Leonoras kalpotājs, vārdā Laplass, piegāja pie viņas unjautāja, kā viņa domā par notikušo paziņot maršala sievai. Viņš naivi cerēja, ka Viņas Augstība gribēspati aizbraukt pie dārgās draudzenes. Laplass bija maldījies. Karaliene pakļāvās vienīgi pašsaglabāšanāsinstinktam.

- Man ir daudz citu rūpju, - viņa rupji atbildēja, - ja šo ziņu neviens negrib viņai pateikt acīs, lainodzied aiz loga!

Laplasam pašam vajadzēja doties uz d'Ankra māju. Tur viņu gaidīja vēl viens pārsteigums.Uzzinājusi, ka nogalināts viņas dievinātais cilvēks, Galigai nenobirdināja nevienu asaru un

neizdvesa nevienu nopūtu. Viņa domāja tikai par pašas sakāvi un par tās seku novēršanu.Luī XIII nekad nebūtu piekritis pacelt roku pret savu māti, kaut arī viņa līdzgaitnieki uz to mudināja.

Pret māti viņš izjuta mokpilnu mīlestību un dziļu cieņu, kas nevarēja pēkšņi izgaist kā nebijusi.Ja karaliene būtu pratusi šo priekšrocību izmantot, viņa būtu atradusi izeju, lai paglābtu sevi un

savus draugus.Taču bija jānotiek tā, ka sirdsdraudzenes sātaniskais gars vēlreiz iemājoja šajā dumjajā Junonā.Leonorai pati galvenā pašreiz bija vēlēšanās tūlīt satikties ar Mariju. Viņa uzdeva Laplasam

izlūgties Viņas Augstības atļauju "satikties un paraudāt kopā".Bet šis lūgums tika izteikts nelaikā. Trīsreiz savam dēlam lūgusi audienci un trīsreiz saņēmusi

noraidījumu, Marija nosprieda, ka viņai pienācis gals. Pie tā viņu novedusi sieviete, kas skatījās,klausījās un domāja viņas vietā, sieviete, kuru viņa bija turējusi tuvāk par vīru un bērniem! Laplass patnepaguva pateikt teikumu līdz beigām.

- Man ir pietiekami daudz savu rūpju! - saniknotā Marija Mediči viņu pārtrauca. - Un turpmāk lai esneko nedzirdētu par šiem cilvēkiem! Es jau sen teicu, ka viņiem vajadzēja atgriezties Itālijā!

Tā bija kapa runa draudzībai, ko varētu uzskatīt par vienu no neparastākajām cilvēces vēsturē.Kad nelaimīgais Laplass Leonorai pavēstīja par savas sūtņa misijas rezultātiem, viņai vairs nepalika

nekādu ilūziju, bija jāsagatavojas finālam, no kura viņa baidījās, kuru daudzreiz paredzēja, tikai nekadnespēja tam noticēt.

Ko gan vēl pēc tik daudziem brīnumiem viņa varēja gaidīt no dzīves?Laime un mīlestība jau sen bija viņu sagrauzušas, slimība ar katru dienu kļuva grūtāk paciešama.

Karalienes atteikums pārrāva pēdējo saiti, kas Galigai saistīja ar cilvēkiem.Šī dīvainā būtne no viltīgas un bezjūtīgas sievietes pēkšņi pārvērtās par histēriķi, kas vairs nebija

tālu no ārprāta. Viņa metās pie mantu lādēm, vilka ārā maisiņus ar zeltu, dārglietām un nesaskaitāmidaudziem dimantiem, kuru liela daļa piederēja karaļnamam. To visu viņa aiznesa uz gultu, skubīgi pa toizbārstīja zelta monētas un dārgakmeņus, ko pārsedza ar matračiem. Pēc tam izģērbās un apgūlās uz savasbagātības.

Kad ieradās gvardisti, viņa simulēja agoniju. Bet gvardisti neapmulsa, viņi pavēlēja Galigaipiecelties. Ieķērusies baldahīna koka balstos, viņa trakās dusmās lamāja nolādēto florencieti.Gvardistiem nekas cits neatlika kā nogāzt viņu uz grīdas.

Gvardisti pārmeklēja un izlaupīja lielisko istabu. Taču prieka sauciens no komandiera mutesatskanēja nevis tad, kad tika atrasta paslēptā bagātība, jo šo brīdi viņš bija gaidījis, bet tad, kaddienasgaismā parādījās astroloģiskie instrumenti un karalienes, kā arī viņas bērnu horoskopi.

Karaliene māte tika izsūtīta uz Bluā, Končīni mirstīgās atliekas - izkaisītas vējā, viņa un sievasbagātības savā starpā sadalīja brāļi Luīni.

Izrādījās, ka, pretēji visiem pareģojumiem, Luīns ir bargs ministrs. Viņš jau bija paguvis novākt noceļa divus savus galvenos līdzdalībniekus - Deažānu un kapucīnieti Travaju, kas viņu bija mudinājuši uzkategorisku rīcību.

Jaunais Francijas saimnieks gribēja iegūt Galigai galvu, bet tā, lai neizdarītu nelabojamu kļūdu. Viņšbaidījās no Marijas Mediči, tāpat kā no viņas baidījās Luī XIII. Karaliene māte varēja ap sevi sapulcinātopozīciju un atsākt pilsoņu karu. Viņa atkal varēja ieņemt vietu blakus savam dēlam.

Ar šo draudīgo sievieti bija jāapietas ļoti piesardzīgi, nedrīkstēja viņu novest līdz izmisumam. Parsavu sakāvi Marija Mediči vainoja Galigai, tāpēc šīs sievietes nāve diezin vai viņu stipri sadusmotu. Betprocess? Saceltā trokšņa dēļ gūstekni nevarēja izsūtīt bez tiesas sprieduma. Bet viņas tiesāšana varējapārvērsties par pašas karalienes tiesāšanu. Bija pietiekami daudz iemeslu, lai varētu izvirzīt apsūdzībupret Galigai, sākot ar karaliskās labvēlības izdāļāšanu par samaksu un beidzot ar sazvērestību, kuras dēļgāja bojā Anrī IV. Bet visi šie pierādījumi nenovēršami bija saistīti ar atziņu, ka pie atbildības jāsauc arīMarija Mediči.

Par laimi, atradās cita izeja. Kāpēc jāinteresējas par Galigai laicīgajiem nodarījumiem, jagalvenokārt viņa noziegusies pret Dievu? Nelaimīgā jānotiesā par buršanu. Nudien, kā gan šī nešķīstenebūtu varējusi sev pakļaut cēlo karalieni, ja viņa nebūtu ragana? Par šādu lietas pavērsienu Leonorauzzināja Bastīlijā.

Tais laikos ļaudis mistikai bija tikpat tuvi, cik tuvas tai mūsdienās ir afrikāņu ciltis. Viņiem bijanepārtraukti sakari ar viņpasauli, un viņiem nekas nelikās tik normāls kā viss pārdabiskais.

Tādēļ nebija grūti buršanā apsūdzēt maršala d'Ankra sievu, pret kuru bija izvirzītas arī citasbriesmīgas apsūdzības. Visiem taču bija zināms, ka viņu apsēdis sātans. Starp citu, arī viņa pati par tonemaz nešaubījās.

Tādā veidā problēma tika atrisināta. Vēlāk, pašā pēdējā brīdī, jurists nolēma, ka maršala sievasnāvei vajadzīgs likumīgs attaisnojums. Un beigu beigās "Mercur francai- se", tagadējo avīžu priekštece,publicēja trīs apsūdzības motīvus.

Pirmkārt, dievišķās diženības noziedzīga aizskaršana.Otrkārt, vienlaicīga dievišķās un laicīgās diženības noziedzīga aizskaršana.Treškārt, karaliskās diženības noziedzīga aizskaršana.Tiesneši ķērās pie pratināšanas, viņi nopratināja ārkārtīgi daudz cilvēku: valsts padomniekus un

ieroču tirgotājus, virsniekus un kalpotājus, karalienes sekretāru un maiznieku, finansistus, uzpircējus unnodokļu iekasētājus, sāls tirgotājus, ļoti daudzus itāliešus, bet pirmām kārtām ārstus un okulto zinātņukalpus.

Apsūdzības galvenie punkti bija ebreja Montalto uzturēšanās Luvrā un d'Ankra viesnīcā, kā arīmaģisko rīku arsenāls, kas tur tika atrasts: vaska figūriņas, lelles, ar melnu samtu drapēts zārks, aizdomīgipergamenti, naglas un miroņgalvas.

Galigai bija pilnīgi līdzsvarota. Viņa izturēja šo pārbaudījumu augstprātīgi un cik vien iespējamsveikli izvairījās no lamatām, kaut arī viņai nebija nekādu ilūziju par šī tiesas procesa iznākumu. TiesnešiŽans Kurtī un Gijoms Delands uzdrošinājās uzdot jautājumu, vai patiešām viņa bijusi brīdināta paratentātu pret karali Anrī un vai tā ir taisnība, ka viņa "šo brīdinājumu noslēpusi un līdz ar to kļuvusi par

nežēlīgās slepkavības līdzzinātāju".Šai brīdī Leonora izjuta stipru vēlēšanos ievilkt sev līdzi bezdibenī arī karalieni, kas viņu pametusi.

Viņa jau grasījās vērt vaļā muti, tomēr, ne vārda neteikusi, saknieba lūpas un aprobežojās ar to, ka sākaelsot.

8. jūlijā visas parlamenta palātas vienprātīgi apvienojās kopējā lēmumā. Tajā bija teikts:"Tiesa atzinusi iepriekš minētos Končīno Končīni un Leonoru Galigai, viņa atraitni, par vainīgiem

noziegumā - diženības aizskaršanā. Par to iepriekš minētā Končīni piemiņa un iepriekš minētā Galigainotiesāta ar galvas nociršanu uz ešafota, kas šai vajadzībai uzstādīts Parīzes pilsētas Grevī laukumā. Pēctam viņas galva un ķermenis jāsadedzina un jāpārvērš pelnos. Viņu manta jāatdod likumīgajamīpašniekam - Francijas karaļnamam."

Tai pašā vakarā Leonora stingriem soļiem uzkāpa uz ešafota. Kamēr viņai vēl nebija aizsietas acis,tiesu varas pārstāvis viņu aicināja atzīties, ar kādu noslēpumainu spēku palīdzību viņai izdevies pakļautsavai varai karalienes prātus.

Galigai atbildēja, tikko jaušami pasmaidīdama:- Ar to varu, kas veiklai un apņēmīgai sievietei dod iespēju pakļaut sev stulbeni.

ATRASTĀS UN NEATRASTĀS BAGĀTĪBAS

Vladimirs Petrovs NOGRIMUŠAIS BONAPARTA NOSLĒPUMS MEKLĒ UGUNSDZĒSĒJI, MEKLĒ MILICIJA…

KOPŠ pirmajiem pēckara gadiem un pat pusi gadsimta vēlāk bijušie grenadieri, virsnieki, gvardistiun Napoleona adjutanti lūgtin lūdza Krievijas varas iestādes: atļaujiet aizbraukt pie jums, atgriezties uzVecā ceļa, tur (aiz Vjazmas, Berezinas, Molodečno) apraktas pie baznīcas, paslēptas zem gobām,nogremdētas purvā milzīgas bagātības. Daudzus šādus lūdzējus Krievijā ielaida, apgādāja viņus ar naudu,pavadoņiem, pajūgiem, taču vecie, nosirmojušie karotāji, dažkārt pat paralītiķi, nevienu zelta glabātavuneatrada, pēc tramīgās un bada pilnās bēgšanas pa Krievzemes ceļiem viņi neko vairs nespējaatcerēties…

Gandrīz pirms 160 gadiem pēc Smoļenskas ģenerālgubernatora N.I. Hmeļņicka rīkojuma tikanoorganizēta tā sauktā Maskavas laupījuma meklēšana Semļevas ezerā, kas atrodas 25 verstis rietumos noVjazmas. Vēlāk detalizētos meklējumos Semļevas apkārtnē piedalījās trīs vīri no Pēterburgas -praporščiks fon Ludvigs, apakšpulkvedis Švānebahs un P. Cetverikovs.

Nākamais meklējumu posms ilga no 1910. līdz 1912. gadam un bija saistīts ar 1812. gada karasimtās gadadienas svinēšanu.

No 1958. līdz 1960. gadam Semļevas ezera krastos mitinājās laikraksta "Komsomoļskaja pravda"korespondenti. Viņi darbojās Semļevas ciema apkaimē līdz pat 1981. gada rudenim, cirta mežu, lēcaūdenī vasarā un pat ziemā, vilka vadus, kaut ko mērīja un tik briesmīgi spridzināja, ka Semļevas ciemā,piecu kilometru attālumā, suņi rēja kā negudri. Bet netika atrasts ne zelts, ne sudrabs, neviens lielgabalsun pat ne vecu ratu ritenis.

Nekā nav ne Semļevas ezera krastos, ne ūdenī, un leģenda nekļūst par īstenību. Rodas jautājums -kāpēc jāpēta vecas kartes, grāmatas, avīzes? Vai mazums laika un naudas meklētāji atstājuši VecajāSmoļenskas ceļā, noslīcinājuši ezerā, izkaisījuši tā apkārtnē?

Balstīdamies uz ģeogrāfiskiem un literāriem arhīva materiāliem, mēs aicinām atgriezties pie senāsleģendas.

"MŪSU KOLONNAS PĀRVĒRTĀS PAR NEVALDĀMU SALAŠŅU VARZU"

1812. gada 19. oktobra agrā rīta stundā pēc piecu nedēļu ilgas uzturēšanās Maskavā Napoleonakaraspēka vienības sāka atstāt pilsētu. Garām Kalugas postenim devās milzum liels karapulks: vairāknekā 14 000 jātnieku, gandrīz 90 000 kājnieku, 12 000 ārrindnieku, slimnieku un citu nonkombatantu -pavisam vairāk nekā 116 000 cilvēku ar 569 lielgabaliem.

"Maskavas kvernēšanas" nobeigumā Napoleons pavēlēja uzspridzināt Kremli, lai atriebtosAleksandram par to, ka tas neatbildēja uz trim viņa miera piedāvājumiem. Tāpēc tika uzspridzināti dažitorņi un vietām sagrauta siena, Arsenāla ēkas, Filareta un Marijas Aizmigšanas zvanu tornīši, kas atradāsblakus lielajam Ivana zvanu tornim.

"Nekas nevar būt interesantāks par šīs armijas gājienu, un plašie līdzenumi, kas sākas tūlīt aizMaskavas, ļāva novērot lielo kustību visos sīkumos. Mēs vedām līdzi visu, kas bija palicis pēcugunsgrēka. Ārkārtīgi elegantas un greznas karietes kratījās juku jukām ar kulbām, droškām un proviantaratiem. Šīs ekipāžas, kas pa platajiem Krievzemes ceļiem brauca vairākās rindās, izskatījās pēc milzīgāmkaravānām. Uzkāpis pakalnā, es ilgi lūkojos šai ainā, kas man atgādināja aziātu svešzemju sagrābšanaskarus. Viss līdzenums bija kā sētin nosēts ar milzīgo kravas gūzmu, un Maskavas zvanu torņi pie apvāršņa

bija fons, kas noslēdza ainavu. Atskanēja pavēle apmesties šeit uz atpūtu, lai pēdējo reizi uzmestuskatienu senatnīgās pilsētas krāsmatām, kas drīz nozuda no mūsu redzeslauka." Tā rakstīts kāda karadalībnieka memuāros.

Kā visiem zināms, Napoleons izgāja 110 Maskavas Ka- lugas virzienā. Ģenerālis F. Segīrs,imperatora adjutants, atzīmēja Napoleona izsaucienu: "Ejam uz Kalugu! Un - vai tiem, kas nostāsies manāceļā!" Toreiz, 1812. gada rudenī, kā arī daudz vēlāk, Napoleons uzskatīja, ka viņa armijas pārvietošanāsnav atkāpšanās, ka tas ir maršs: armija atgriežas Smoļenskā. 25. oktobra agrā rītā, kad Napoleons devāsrekognoscēšanā, viņu ar visu svītu gandrīz sagūstīja krievu kazaku vienība. Tai pašā rītā notika karapadomes sēde, kurā gan Napoleons, gan arī viņa maršali pieņēma lēmumu caur Vorovsku, Vereju iziet uzMožais- ku un tad virzīties uz Smoļensku. Tā 25. oktobris kļuva par pirmo Lielās armijas īsto atkāpšanāsdienu.

Sekoja rīkojumi par armijas sagatavošanos garam un ātram maršam, tika pārskatīta bagāža un daļavezumu pamesta savam liktenim. "No aizmugures mums uzbrūk kazaku bari," par pēdējām oktobra dienāmrakstīja kapteinis Fransuā. "Mēs nevaram noiet ne tūkstoš soļu, lai vaigu vaigā nesastaptos arienaidnieku." Nepārtrauktie kazaku uzbrukumi Lielajai armijai palēnināja tās gaitu un galu galā palīdzējaKutuzova avangardam pie Vjazmas panākt Napoleona arjergardu.

31. oktobrī (pēc vecā stila - 19. oktobrī) Napoleons ar svītu iegāja Vjazmā, tātad no 26. oktobra (26.oktobrī notika sagatavošanās garam pārgājienam) piecās dienās bija noieti vairāk nekā 200 kilometri -caurmērā 40 kilometri dienā.

Partizāns Deniss Davidovs savās atmiņās, kas attiecas uz vēlāku periodu - uz novembra (15.-16.)kaujām pie Krasnojes -, raksta: "Beidzot pienāca vecā gvarde, kurā bija arī pats Napoleons…Ienaidnieks, ieraudzījis mūsu skaļos pūļus, satvēra šauteni rokās un lepni gāja tālāk, soļusnepaātrinādams. Es nekad neaizmirsīšu šo nāves briesmās nokļuvušo karavīru brīvo gaitu un bargo stāju.Augstas lāčādas cepures, gaišzili mundieri, baltas siksnas, sarkani spalvu pušķi un epoletes - gluži kāmagones sniega klajumā!… Napoleona gvarde aizsoļoja gar mūsu kazaku pūļiem kā simt lielgabalu kuģisgar zvejnieku laivu baru."

300 kilometru garo ceļu no Možaiskas līdz Smoļen- skai franču gvarde bija nogājusi divās nedēļās(13 diennaktīs), ieskaitot diennakts atpūtas (Slavkovā u.c.). Pārējās karaspēka daļas un to pavadoņi šoattālumu praktiski veica trīs nedēļās (18-20 diennaktīs), un šī "liekā" nedēļa bija pārpārēm piepildīta arbadu, ciešanām, zvērībām, aukstumu un beigās aprakta zem uznākušās ziemas sniegiem. Smoļenskas ceļš,kur sākumā palika nevarīgie, ievainotie, slimie un mantu kaudzes, pēc Vjazmas pārvērtās par vienuvienīgu mežonīgu kapsētu bez vārdiem un bez kapa kopiņām desmitiem kilometru garumā, kur uz sasalušāszemes zem Krievijas sniegiem palika cilvēki, zirgi, ieroči, mantas un kopā ar tiem - arī bijušās Lielāsarmijas spēks un ticība tās neuzvaramībai.

Vēlāk imperators Napoleons teica: "Mūsu daudzās kolonnas pārvērtās par nevaldāmu salašņu varzu,kurā dažādu pulku kareivji cits citam bija sveši."

VĒJŠ NO MUGURPUSES

Šos materiālus izdalījām atsevišķā apakšnodaļā tāpēc, ka visu laiku no 1812. gada rudens un ziemaslīdz pat mūsdienām nebeidzas strīdi un izdomājumi par sala sākumu un stiprumu, par sniega snigšanu un tāietekmi uz Lielās armijas likteni. Šie dati ir svarīgi arī vēsturiskās leģendas pareizai izpratnei.

"(3.11.) No Vjazmas devāmies ceļā ap.pusdienas laiku; gaiss bija spirgts un salts, spoži spīdējasaule. Ieradās Napoleons uz zirga. Ģērbies pelēkos svārkos. Ķeizariskajā galvā šoreiz bija nevisplatmale, bet zaļa silta cepure ar pelēku kažokādu. Viņam blakus jāja tuvākie radinieki, kas dienēarmijā…

Gan šeit, gan ari pēcāk no dažādu tautību virsniekiem es dzirdēju: "Kaut tikai pietiktu spēka!"Patiesi - vajadzēja saņemties, jo fiziskie spēki bija izsīkuši. Pēdējās trīs dienas ziema stipri uzbruka,

un viens otrs no mums jau šķīries no šīs pasaules.(4.11.) Salā un sniegā ar mokām virzījāmies tālāk pa neizbraucamu ceļu, vakarā tika izziņota bēdīga

atpūta, nevienam nebija ne kumosa pārtikas. Daži, jau stipri izdēdējuši cilvēki, savārga, bet nākamajā rītāieraudzīju, ka viņi ir miruši un jau sastinguši.

Vakar un šodien, 5. novembrī, kad laika apstākļi neļauj noiet no lielā ceļa, mūsu atkāpšanās kļuvusišausmīga un dīvaina. Izmisums, līdz kuram cilvēkus novedis bads un aukstums, varētu būt iemeslsugunsgrēkiem, kas atkal visapkārt redzami. Tuvu un tālu no lielā ceļa deg muižas un sādžas…"

Tā savās piezīmēs ierakstījis ģenerālis F.P. Segīrs.Daudzos memuāros uzsvērts, ka pūtis stiprs ziemeļu vējš. "Ass ziemeļaustrumu vējš dzina mākoņus,"

utt. Ziemeļu rumbu vēji, protams, nesa līdzi aukstumu, bet tieši šie ziemeļu vēji bieži vien atvieglojaatejošās armijas kolonnu kustību, tāpēc ka galvenokārt pūta gājējiem no muguras vai arī no labās puses.

Memuāros pieminēts arī ledus upēs un ezeros, kā arī atkala uz ceļiem. Acīmredzot līdz pat pēdējāmatkāpšanās dienām (14.-15. novembrim), tātad līdz pašai Smo- ļenskai, Dņepra un varbūt tās lielākāspietekas Vopa, Vjazma, Osma, Kostra vēl nebija pietiekami aizsalušas, lai pa tām varētu iet karaspēkakolonnas, 3.-5. novembrī pat uz ezeriem un ūdens krātuvēm varēja izveidoties tikai plāna pirmā leduskārtiņa, ko droši vien, ūdenim viļņojoties, vējš salauza.

VALTERA SKOTA KĻŪDA

Dabā jau sen vairs nav Vecā Smoļenskas ceļa, 200 gadu tālumā palikusi tā zemes virsma ar laukiemun mežiem, pa kuriem vijās šis ceļš. Rudens lietavas un ziemas puteņi mijās cits pēc cita, un straujās upesaizpludi- nāja savus ūdeņus, noskalodamas no krastiem sagrautos tiltus un nomestās kara mantas.

Nav vairs daudzu sādžu, klosteru, muižu, dīķu, aiz- sprostojumu, nav… No vecās dzīves palikušastikai vārgas pēdas, kas vēl liecina par pagājušo gadsimtu.

Saglabājušās vecas maršrutu kartes no Smoļenskas līdz pašai Maskavai. Tajās pārsteidz milzumdaudzas tumši zilas un gaiši zilas atzīmes pie upēm un strautiem, kas tecējuši no lielceļa pa labi un pakreisi piecu sešu verstu joslā. Ar šiem punktiņiem atzīmēti dambji, ūdens- krāUives, aizsprosti, tiemblakus neuzkrītoši atzīmētas ūdens dzirnavas un kokzāģētavas. Tā bija agrāk neredzēta, bet tagad neesošasena antropoloģiska dabas ainava, ko gadu desmitos bija izveidojuši Smoļenskas muižnieki undzimtcilvēki, pa kuru 1812. gadā vijās galvenais Smoļenskas ceļš un pa kuru aizbēga Lielās armijaskarapulki.

Atradās ezeriņš, kas vēlāk saukts gan par Rāmo ezeru, gan arī par Semļevas ezeru. Izstiepts,lokveidīgs, pavisam nenozīmīgs salīdzinājumā ar aizsprostojumu zīmēm. Ezeriņš bija atzīmēts piePoloveckas - mazas upītes, bet uz to neveda neviens ceļš. Tātad kartes uzrādīja daudzas ūdenskrātuves,kas bija tik lielas, ka mazais mežezeriņš likās tīrais nieks. Tās bija daudz tuvāk lielajam Smoļenskasceļam, un arī piekļūšana pie tām bija daudz ērtāka - pie daudzām piegāja tieši lauku ceļi. Tās bija tiklielas, ka neapšaubāmi tika sauktas par ezeriem, tāpēc frāze par kravu nogremdēšanu Semļevas ezerā(netālu no Semļevas apdzīvotās vietas) iegūst pavisam citādu nozīmi un jēgu.

Acīmredzot nepieciešams atkārtot pašu frāzi. Filips Pols grāfs de Segīrs (1780-1873) - frančuģenerālis un kara rakstnieks - 1812. gadā dienēja Napoleona svītā. Ģenerālis bija viens no vislabākinformētiem adjutantiem un nogāja visu atkāpšanās ceļu no Maskavas līdz Parīzei. 1824.-1829. gadā viņšizdeva memuārus par Lielās armijas karagājienu pret Krieviju. Tajos rakstīts:

"No Gžatskas līdz Mihailovskas sādžai starp Dorogo- bužu un Smoļensku imperatora kolonnānenotika nekas ievērojams, ja neskaita to, ka vajadzēja Semļevas ezerā iemest mantu, kas bija izvesta no

Maskavas: tur tika nogremdēti lielgabali, senlaicīgi ieroči, Kremļa izrotājumi un krusts no Ivana Lielā.Slava, trofejas un citi labumi, kuru dēļ bijām upurējuši visu, mums kļuva par apgrūtinājumu; tagad

bija radies jautājums nevis par to, kā izdaiļot savu dzīvi, bet gan par to, kā izglābt savu dzīvību. Šaibriesmīgajā katastrofā armija, tāpat kā liels kuģis, ko sadragājusi neganta vētra, neprātodama izmetasniega un ledus jūrā visu, kas varēja apgrūtināt un aizkavēt tās virzīšanos uz priekšu."

Šis teksts dod iespēju aplūkot arī mazliet plašāku, bet mazāk ticamu versiju, ko izklāstījis ValtersSkots, kā arī saīsinātu Mihailovska pieminēto variantu un vēl dažas literatūrā sastopamas domas parMaskavas laupījuma noslīcināšanu Semļevas ezerā.

Bez franču ģenerāļa memuāriem ir pieejams arī ļoti interesants kāda krievu apakšpulkveža raports1836. gada 9. janvārī, kurā teikts:

"Uzturēdamies Vjazmas apriņķī, kur atrodas Semļevas ezers, un vēlēdamies uz vietas savākt pēciespējas tuvākas ziņas par augšminēto notikumu, es noskaidroju, ka tik tiešām pēc franču armijas pilnīgasatkāpšanās Semļevas sādžas muižnieks Birjukova kungs nosūtījis zemstes tiesai 40 lafetes, bet tāmpiederīgie lielgabali tolaik pēc ilgas meklēšanas nav atrasti. No tā jāsecina, ka augšminētie lielgabali noSemļevas tālāk nav vesti un pat tādā gadījumā, ja Napoleona pavēle, par kuru runā Valters Skots, irizdomājums, pēc Vjazmas pilsētas atstāšanas franču armijas vezumnieku stāvoklis droši vien bija tiknožēlojams, ka tiem vajadzēja izmantot Semļevas ezeru, lai tajā paslēptu laupījumu un tai laikānevajadzīgos lielgabalus."

Tā iezīmējās otra meklējumu objekta komponente - tā saucamie Aleksejevskas lielgabali (pēcAleksejevskas sta- ņicas — Birjukova dzimtās vietas nosaukuma; staņica atrodas Semļevkas upīteskreisajā krastā, apmēram versti dienvidos no Smoļenskas ceļa).

Pēc analoģijas ar tā laika krievu ieročiem, franču lielgabals svēra 400-800 kilogramus. Mēsnezinām, līdz kurai vietai un pa kuru ceļu 1812. gada novembrī tika aizvesti 40 lielgabali. Tieši šīsdetaļas ir svarīgi noskaidrot. Bet mēs varam nešaubīgi apgalvot, ka ne lielgabali uz la- fetēm, ne stobribez lafetēm nevarēja ne tuvu piekļūt pie tā saucamā Semļevas ezera. Tiem, kas tam netic, ieteicam paceltlielgabala stobru, kas guļ pie Borodinas muzeja vai pie Arsenāla Kremlī, lai saprastu, ka lielgabalupārvešana pār purviem, kas pletās ap ezeru, nepavisam nav iespējama.

Tātad noskaidrota galvenā kara notikumu secība 1812. gada rudenī, noskaidroti laika apstākļi unzināms, ka novembra sākumā ezerus neklāja tāds ledus, pa kuru būtu varējušas braukt vai iet karaspēkavienības.

Starp leģendu par Maskavas laupījumu un faktiskajām liecībām par vecajiem lielgabaliem svārstāsmūsu zināšanas par to, kas īsti jāmeklē Semļevas apkārtnē vai mazliet tālāk.

Pierādīts, ka niecīgais Semļevas (Rāmais) ezeriņš nepavisam nav derīgs lielgabalu, kariešu, zeltamaisu, krustu, karogu utt. slīcināšanai. Tai pašā laikā ir noskaidrots, ka karaspēka atkāpšanās laikā bijušidesmitiem aizsprostotu ūdenskrātuvju un īstu ezeru, kas atradušies tuvāk vai tālāk no Smoļenskas ceļa.Rudeņos tie bija stipri dziļi, pie tiem veda labi ceļi, tajos varēja nogremdēt ne tikai Maskavas laupījumuun artilērijas parku, bet arī pašus karotājus, kas atkāpās no Maskavas…

Palicis neliels darbs: jāatrod vietas, kur bijušas šīs senās ūdenskrātuves, jāatrod "tā īstā" un jāizceļno dibena, t. i., jāizrok no zemes (tagadējās) meklējamās relikvijas, kas atdodamas tiem, kam tāsnolaupītas.

- Kā sākumā, kad jūs man izklāstījāt savu meklējumu mērķus, tā arī tagad, beigās, es varu tikai sacīt,ka šis jūsu pasākums zināmā mērā ir avantūra, - šādu viedokli autoram izteica kāda gudra dāma, kaspalīdzēja strādāt ar franču arhīviem.

Nikolajs Hotimskis ČEMODĀNS AR DĀRGLIETĀM 1948. GADA 4. februārī PSRS bruņoto spēku ministrs Bulgaņins parakstīja pavēli par maršala

Žukova atbrīvošanu no Odesas kara apgabala karaspēka komandiera posteņa. Nežēlastībā kritušajamkaravadonim bija pavēlēts ierasties Sverdlovskā un uzņemties Urālu kara apgabala komandēšanu. Parpārcelšanas motīviem Žukovam personīgi nekas netika paskaidrots. Izsūtīšana aiz Lielās akmeņu grēdasbija tikpat skaļa kā pirmais trieciens 1946. gadā, kas beidzās ar maršala izraidīšanu no Maskavas uzOdesu. Arī šis notikums, tāpat kā pirmais pazemojums, apaudzis ar leģendām, izdomājumiem,uzslāņojumiem.

IZSNIEGT VIRSNIEKIEM IEROČUS!

Par to, kāpēc Žukovs no jautrās un saulainās Odesas tika pārcelts uz auksto un drūmīgo Sverdlovsku,jūs ne vārda neatradīsiet nevienā ptiblikācijā, kas stāsta par maršala dzīvi, kaut arī rakstīts par to irdaudz, it īpaši 1995. gadā, kad tika svinēta Uzvaras 50. gadadiena, un 1996. gadā, kad bija maršala simtādzimšanas diena.

Kas tad toreiz īstenībā notika?Savāktā liecību mozaīka iznāca diezgan raiba. No vairāku cilvēku pārliecības, ka Žukovs tomēr

perinājis domu par sazvērestību pret Staļinu, līdz pretējai pārliecībai, ka pie visa vainīgs maršalaneciešamais raksturs, kura dēļ Odesas varasvīri griezušies pie Maskavas ar asarainu lūgumu aizvākt noviņu pilsētas neciešamo diktatoru. Zināma arī versija par Staļina personīgo nepatiku pret maršalu, viņamesot skaudusi Žukova karavadoņa slava. Šīs versijas piekritēji apgalvo: ģeneralisimuss baidījās turētŽukovu robežas tuvumā, sak, ka nepārlaižas pār kalniem. Šai ziņā ideāls būtu kāds no iekšzemesapgabaliem, un tieši tādēļ izraudzīts Urālu kara apgabals.

Piebildīšu tūlīt: pēdējā versija ir visnedrošākā, tāpēc ka nav izdevies atrast nevienu dokumentu, kasto apstiprinātu. Ir tikai netieša liecība, it kā bruņoto spēku ministrs Bulgaņins pēc atgriešanās no Odesas,uz kurieni bija devies inspekcijas braucienā, ziņodams par to Staļinam, vai nu ar nodomu, vai arī joka pēcizmetis: robeža ar Turciju ir blakus, bet no tā augstprātīgā Žukova visu ko var sagaidīt. Nopietni pētniekišādu versiju uzskata par lētu avīžnieku izdomājumu. Žukovs aizbēg uz Turciju! To var izdomāt tikaislimas smadzenes.

Dīvaini, bet joprojām, it īpaši bijušo PSRS Valsts drošības ministrijas darbinieku aprindās, pastāvnešaubīga pārliecība par Žukova līdzdalību militārpersonu lolotajā sazvērestībā pret Staļinu.Pamatojums: no Odesas saņemtie šifrētie ziņojumi, ka Žukovs apbruņo virsniekus. Kā stāsta Lubjankasveterāni, pretizlūkošanas dienests vairākus apbruņotos virsniekus apcietināja. Pavedieni no Odesasapgabala štāba stiepās uz citām pilsētām - uz tām, kur mazsvarīgos amatos dirnēja nežēlastībā kritušiģenerāļi, ko Staļins bija pazeminājis dienesta pakāpē un atcēlis no augstiem amatiem par trofeju vērtībupiesavināšanos Vācijā. Šie ģeneralisimusa sodītie cilvēki meklēja autoritatīvu vīru, ap kuru varētusaliedēties. Viņu skatieni vērsās uz Žukova pusi, jo arī Žukovam Staļins bija nodarījis pārestību.

- Avakumovs Berijas vadībā bija sagatavojis atsevišķu lietu par militāro sazvērestību, - šī rakstaautoram pastāstīja kāds ģenerālis, kas savā laikā bija ieņēmis augstu amatu Lubjankā. - Pēc vairākuvirsnieku apcietināšanas Odesas kara apgabalā, ko komandēja Žukovs, radās arī jautājums par pašakomandiera arestēšanu. Taču Staļins noklausījās Berijas priekšlikumu un teica: "Nē, Žukovu es neļaušuapcietināt. Es tam visam neticu. Es viņu labi pazīstu. Jau četrus gadus pirms kara es viņu biju iepazinislabāk nekā pats sevi."

Un atkal nekāda dokumentāla apstiprinājuma. Ir tikai vārdi, atsaukšanās uz kaut kādiem paziņām, kas

par to dzirdējuši no saviem paziņām. Un liels lūgums — neieslēgt diktofonu.Kaut gan - stāt! Vai tikai no šiem avotiem nav ceļojuši ziņojumi uz Kremli un Lubjanku, vai no tiem

nav cēlušās valodas par to, ka maršals apbruņo virsniekus? Viņš patiešām izdeva pavēli par ieročuizsniegšanu virsniekiem ar atļauju tos nēsāt pastāvīgi. Bet tas nepavisam netika darīts tādēļ, lai gāztuStaļinu, pavēle radās pavisam citu iemeslu dēļ.

Četrdesmit sestajā gadā Odesa čumēja un mudžēja no zagļiem un bandītiem. Iedzīvotāji bailēsdrebēja. Nelieši izģērba cilvēkus gaišā dienas laikā. Ja kāds pretojās - duncis ribās. Notika arī uzbrukumimilitārpersonām.

Žukovs pavēlēja izsniegt personīgos ieročus, lai pasargātu viņu dzīvību. Modrā aģentūra, kasmaršalu izsekoja dienām un naktīm, tūlīt nosūtīja ziņojumu uz Maskavu: Žukovs apbruņo virsniekus!Galvaspilsētas amatpersonas, kuru rokās nonāca šī informācija, nodeva to augstākām instancēm tādāinterpretācijā, kādā to vēlējās saņemt Žukova nelabvēļi no Staļina tuvāko līdzgaitnieku bara. Tā ir Žukovalaime, ka Staļins nenoticēja šiem ļaunprātīgajiem apmelojumiem.

Pērkons tomēr norībēja. Bet no pilnīgi citas puses.

"AIZVĀCIET NO MUMS ŠO DIKTATORU!"

Tātad pavēle tika izdota vienīgi tāpēc, lai nodrošinātu virsnieku dzīvību. Žukovs sašuta ik reizi, kaduzzināja, ka atkal noticis kāds uzbrukums.

- Vai tāpēc cilvēki karojuši, atgriezušies dzīvi no pasaulē vislielākajām kaujām, lai kādā tumšāOdesas ielā ietu bojā no bandīta naža? - viņš telefona klausulē izteica pārmetumu milicijas priekšniekam.

Diemžēl pilsētas kārtības sargātājiem nebija pa spēkam tikt galā ar noziedznieku pasauli.Pārliecinājies par to, Žukovs parakstīja pavēli par kontrolieroču izsniegšanu virsniekiem personīgipašaizsardzības vajadzībām.

Taču šis pasākums neatvēsināja kriminālnoziedznieku dedzību. Uzbrukumi militārpersonām notikapat biežāk, pēc milicijas domām - lai atņemtu ieročus. Parasti trīs vai četri bandīti izsekoja un uzbrukavirsniekiem, kas gāja vieni. Atņemtie ieroči papildināja bandītu grupu arsenālus.

Pilsētas varas iestādes nepalaida garām izdevību izmantot pārmetumus milicijai pret spītīgokomandieri. It īpaši tāpēc, ka partijas apgabala komitejai un pilsētas komitejai bija savi rēķini ar Zukovu.

Konflikts sākās jau pirmajos mēnešos pēc Žukova ierašanās Odesā. Viņš apbraukāja visas karapilsētiņas, personīgi iepazinās ar kaujas mācību, virsnieku un kareivju sadzīves apstākļiem. Galvenāproblēma bija komandieru dzīvokļi. To nepavisam nepietika. Neprecētie virsnieki dzīvoja kazarmās kopāar kareivjiem. Ģimenes cilvēki mitinājās teltīs.

Vispirms Žukovs cerēja uz pilsētas varas iestāžu palīdzību, Apgabala kara padomē tās pārstāvējapartijas apgabala komitejas pirmais sekretārs Aleksejs Ilarionovičs Kiričenko. Viņš raiti un lieliskirunāja par pilsētas svēto pienākumu palīdzēt karavīriem dzīvokļu problēmas risināšanā, bet ar to arīaprobežojās, aizbildinādamies, ka pilsētas un apgabala budžetā dzīvokļu celtniecībai piešķirtie līdzekļijau iztērēti. Ja paņemsi no citas kabatas - gaidi "melno Bertu".

- Kā tad tā? - Žukovs brīnījās. - Vai pilsētai nav rezerves fonda?- Ne metra, - apgabala komitejas sekretārs atbildēja, ne aci nepamirkšķinājis.Var iedomāties staļiniskā partijas vietvalža dusmas un sašutumu, kad viņam pavēstīja, ka nezin kādi

armijas cilvēki staigā pa pilsētu, meklēdami brīvus dzīvokļus un lieku apdzīvojamo platību.Kiričenko piezvanīja Žukovam.- Kas viņiem devis tādas tiesības?- Es, - maršals atbildēja. — Viņi rīkojas pēc manas pavēles.- Bet tā taču ir brēcoša patvaļība! - apgabala komitejas sekretārs protestēja.

- Tā nav nekāda patvaļība, - maršals atbildēja. - Viņi pārstāv komisiju, kuras uzdevums irkonstatēt lieku dzīvojamo platību. Starp citu, komisijā ir arī pilsētas padomes deputāti. Cik man zināms,viņiem ir pārbaudes tiesības.

Kiričenko piezvanīja uz Maskavu: tā un tā, kara apgabala komandieris neievēro padomju likumus,raujas pie varas, ignorē vietējo vadību. Žukovs uzzināja par partijas apgabala komitejas sekretārasūdzēšanos Centrālajai Komitejai. Viņu personīgās attiecības tika pārtrauktas.

Žukovs bija saniknots par pārmetumiem, ka viņš pārpludina pilsētu ar ieročiem, ko bandīti atņemarmijas virsniekiem, un nolēma uz visiem laikiem tikt galā ar noziedzību Odesā. Apgabala štābs saņēmakomandiera norādījumu: izstrādāt uzbrukuma operācijas plānu, operācijas mērķis - bandītisko formējumuiznīcināšana. Pilsēta tika sadalīta sektoros, kurus uzticēja karaspēka daļu komandieriem. Galvenie spēkitika orientēti uz objektiem, kur satecēja noziedznieku pasaules pavedieni: stacijām, restorāniem, parkiem,skvēriem, nomaļu rajoniem. Tika organizēta diennakts patrulēšana pilsētas ielās. Karavīri ierīkojavienreizējus slēpņus, praktizēja pēkšņas pārbaudes pagrabos un bēniņu telpās. Ielauzās aizdomīgosdzīvokļos, protams, bez jebkādiem prokuratūras izsniegtiem orderiem vai izmeklēšanas orgānulēmumiem.

Patruļas aizturēja visus, kas likās aizdomīgi, aizveda uz komandantūru, bet nākamajā rītā nodevamilicijas rīcībā. Dažu nakti tika aizturēti pat līdz simt cilvēkiem, kas nevarēja uzrādīt ne dokumentus, nedarbavietu.

Gadījās arī bēdīgi pārpratumi. Dažreiz par aplenkuma upuriem kļuva nejauši garāmgājēji. Turklātarmijas vīri pildīja reglamentam neatbilstošas funkcijas. Un Odesas partijas vadītāji atkal sūdzējāsMaskavai: Žukovs faktiski pilsētā nodibinājis savu personīgo varu, apgabala štābs aizstājis Odesaspilsētas un apgabala iestādes, pat iekšlietu orgānus, karaspēka daļās viņš rada savu kultu, pieprasa, laipartijas apgabala komitejas pirmais sekretārs ierodas pie viņa "uz galvas mazgāšanu".

- Aizvāciet no mums šo diktatoru! - Kiričenko sauca pēc palīdzības.

BULGAŅINA ZIŅOJUMS

Uz Odesu tika nosūtīta reprezentabla Bruņoto Spēku ministrijas komisija ar nesen iecelto ministru N.A. Bulgaņinu priekšgalā, lai pārbaudītu no partijas apgabala komitejas saņemtos signālus.

Pēc protokola apgabala komandierim kara ministrs bija jāsagaida stacijā. Žukovs uz peronaneparādījās. Tai laikā, kad no Maskavas pienāca speciālais vilciens, viņš atradās mācībās.

Ar Bulgaņinu atbraukusi svīta bija apmulsusi. Protams, ģenerāļi, kas pavadīja ministru, zināja, koŽukovs domā par viņu patronu: "…tas nav ne plika graša vērts." Turklāt arī daži ministra pavadoņi nebijasajūsmā par jaunā ministra karavadoņa talantu. Taču tik klaja pieklājības noteikumu noniecināšanaaizskāra daudzus. Var necienīt Bulgaņinu kā personu, bet kara ministrs ir apgabala komandiera tiešaispriekšnieks un tādēļ viņam jāizrāda uzmanība, ko nosaka militārā etiķete.

Pēc atgriešanās Maskavā Bulgaņins sniedza ziņojumu Staļinam un par šo kutelīgo jautājumu izteicāstā:

- Mūsu augstprātis nav atteicies no savām vecajām manierēm…Staļins pavīpsnādams uzmeta skatienu Bulgaņinam. Šī epizode viņu acīm redzami uzjautrināja.

Žukovs, izstiepies kā stīga, sagaida Bulgaņinu ar padevīgu ziņojumu? Nē, tad tas vairs nebūtu Žukovs!Valstī ir tikai viens cilvēks, kura priekšā karavadonis var nostāties miera stājā, un šis cilvēks ir viņš -Staļins.

- Pastāstiet, biedri Bulgaņin, ko redzējāt Odesā, pie Žukova…Ministra ziņojumam bija divas daļas: militārā (Žukovs un kara apgabals) un civilā (Žukovs un

partijas apgabala komiteja).

- Kaujas mācībās, biedri Staļin, nekādu īpašu trūkumu nav. Karaspēka daļu iekārtošana uzlabojas.Visvairāk pretenziju ir pret komandiera vadības stilu…

Bulgaņins minēja vairākus piemērus, kas liecināja par Žukova nesavaldību. Visi viņa priekšā trīc,visi staigā uz pirkstgaliem. Ja kaut kas viņam nav pa prātam - uzpleči nost!

- Un kā viņam ar apgabala komiteju? - Staļins rāmā balsī jautāja.- Bēdīgi, biedri Staļin. Kiričenko ir taisnība: pilsētu un apgabalu pārvalda kara apgabala štābs,

pareizāk sakot, pats Žukovs.- Vai dzīvokļu sagrābšana notikusi?- Jā, biedri Staļin. Tur ir ļoti daudz neapmierināto. Pret tiem, kas pretojušies, kas nav piekrituši

dzīvojamās platības samazināšanai, lietots spēks. Patvarīgi ieņemti tukšie dzīvokļi, pat tie, kas ieskaitītipilsētas un rūpniecības uzņēmumu rezerves fondā.

Izklāstījis vēl vairākus faktus, kas apstiprināja partijas apgabala komitejas signālus par karaapgabala komandiera diktatorisko izturēšanos, kara ministrs nosprieda, ka laiks izdarīt secinājumus:

- Vietējās vadības rokās nav nekādas varas. Cilvēki zina, kas izlemj jautājumus. Pat parvisniecīgākajām lietām viņi iet pie Žukova, uz apgabala štābu. Odesa ir kūrortpilsēta, desmitiem tūkstošiatpūtnieku pa visu Savienību izplata valodas par taisnīgo Žukovu, kas rūpējas par vienkāršo tautu un cīnāspret birokrātu patvaļu.

- Un pret noziedzību, - Staļins piebilda, it kā jautādams, it kā papildinādams.- Ar noziedzību, biedri Staļin, aina ir tāda. Patiešām, pirms pāris mēnešiem pēc aplenkumiem un

pēkšņām pārbaudēm, pagrabu un bēniņu iztīrīšanas situācija ielās bija samērā mierīga. Armijas patruļasnotvēra sīkos noziedzniekus. Bet noziedznieku pasaules autoritātes palika neskartas. Viņi taču ir savaslietas profesionāļi, tāpēc arī viņu izķeršana jāuztic profesionāļiem. Rūdītie kriminālnoziedznieki nolīdapagrīdē, paslēpās, bet vientiesīgie odesieši noticēja, ka Žukovs izdarījis to, ko nav varējušas izdarītpilsētas varas iestādes, - iznīcināt noziedzību. Viņš attīrīja ielas no huligāniem, bez šaubām, tā tas ir. Betvai tad tas ietilpst kara apgabala uzdevumos?

- Kamēr jūs bijāt Odesā un tur pārbaudījāt biedru Žukovu, mēs šeit Maskavā arī šo to pārbaudījām, -Staļins negaidīti iebilda, piemiedzis savus dzeltnīgsnējos redzokļus.

Bulgaņins sarāvās. Pārbaudījuši pārbaudītāju?

SLEPENĀ APLOKSNE

Pēc neilga brīža kara ministrs atskārta, ka viņam personīgi ne par ko nav jābaidās. Vadonisnepavisam nebija tēmējis uz viņu.

Bet uz ko? Bulgaņins nevarēja iedomāties, bet Staļins draudīgo frāzi vairs nepieminēja. Palūdzis, laiministrs ziņojumu iesniedz rakstiskā veidā, viņš piecēlās, likdams saprast, ka audience beigusies.

Palicis viens, Staļins piegāja pie seifa im izņēma plānu mapīti, kurā bija tikai dažas lapas. Tā tiksatrasta pēc Staļina nāves viņa personīgā seifā, Hruščovs to rūpīgi izlasīs, un pēc viņa norādījuma mapītetiks noglabāta slēgtā aploksnē. Pēc Hruščova atcelšanas aploksne tika atvērta vairākas reizes - katrsjaunievēlētais ģenerālsekretārs izrādīja interesi par aploksnēm, kas bija nodrošinātas ar lakas zīmogu unnebija pieejamas pat īstenajiem Politbiroja locekļiem.

Grifs — "Pilnīgi slepeni". Tagad tas ir noņemts. Adresāts - PSRS Ministru Padome, biedramStaļinam J. V.

"Atbilstoši Jūsu norādījumam, š. g. 5. janvārī Žukova dzīvoklī Maskavā tika izdarīta slepenakratīšana.

Kratīšanas mērķis bija Žukova dzīvoklī atrast un atsavināt čemodānu un lādīti ar zeltu, briljantiem uncitām dārglietām…"

Kad Staļinam paziņoja, ka arestētais majors Sjomoč- kins, bijušais Žukova adjutants, izmeklēšanāliecinādams par dažu padomju ģenerāļu un virsnieku līdzdalību laupīšanā un marodēšanā Vācijasteritorijā, apgalvojis, ka ne mazums dārglietu nonākušas bijušā padomju okupācijas karaspēkavirspavēlnieka rokās, vadonis nenoticēja. Pēc Sjomočkina vārdiem, unikālas zeltlietas Žukovu laulātaispāris paslēpis čemodānā, kas glabājas viņu Maskavas dzīvoklī. Sjomočkins sniedza detalizētu čemodānaaprakstu - gabarītus, krāsu, materiālu.

Izdzirdējuši šo pārsteidzošo paziņojumu, izmeklētāji tūlīt to darīja zināmu savai augstākaipriekšniecībai. Tai laikā valsts drošības ministra Abakumova rīcībā jau bija aģentūras ziņojumi par dažuievērojamu ģenerāļu noziedzīgu mantrausību Vācijā. Starp tiem bija minēts ģenerālleitnants K.F. Teļeginsun ģenerālleitnants V.V. Krjukovs, kā arī Krjukova sieva - tolaik populārā dziedātāja Lidija Ruslanova.Kompromitējoši materiāli bija par daudziem armijas cilvēkiem. Bet tas, ka arī Žukovs iejaukts šaislietās, nevienam nevarēja ienākt ne prātā.

Abakumovs aiznesa Staļinam rakstisku Sjomočkina apliecinājumu. Staļins to izlasīja un, domāsiegrimis, brīdi klusēja.

- Žukovu jūs pārcēlāt uz Odesu. Cik zināms, viņš dziļi pārdzīvo šķiršanos no Maskavas. Protams,no viņa var pieprasīt paskaidrojumu…

- Bet tādā gadījumā var pazust lietiskais pierādījums, - Abakumovs nedroši iebilda.- Kas par pierādījumu? - Staļins neizpratnē jautāja.- Čemodāns ar dārglietām.- Jā, jums ir taisnība, - Staļins piekrita. - Un nepelnīti būsim viņu sāpinājuši, ja noskaidrosies, ka

tas ir apmelojums. Kāpēc mums pirms laika jātraucē biedrs Žukovs?- Saprotu, biedri Staļin! - Abakumovs steidzīgi sacīja. - Vai atļausiet izdarīt slepenu kratīšanu?Staļins klusēdams pamāja ar galvu.Un tā tapa Abakumova ziņojums par kratīšanu Žukova dzīvoklī, kurā tika meklēts čemodāns, kas

atvests no Vācijas pilns ar dārgakmeņiem."Kratīšanas procesā čemodāns netika atrasts," Staļins vēlreiz pārlasīja Abakumova pašrocīgi

rakstīto konfidenciālo ziņojumu, "bet šķirstiņš bija seifā, kas novietots guļamistabā.Šķirstiņā bija:pulksteņi - 24 gab., to vidū zelta - 17 un ar dārgakmeņiem 3;zelta kuloni un gredzeni - 18 gab., no tiem 8 ar dārgakmeņiem;zelta breloks ar daudziem dārgakmeņiem; citas zeltlietas (etvija, ķēdītes un aproces, auskari ar

dārgakmeņiem u.c.).Sakarā ar to, ka čemodāna dzīvoklī nebija, tika nolemts visas seifā atrastās dārglietas nofotografēt,

atlikt atpakaļ iepriekšējā stāvoklī un dzīvoklī izdarīto kratīšanu paturēt slepenībā.Darbinieki, kas piedalījās kratīšanā, izteikuši domas, ka no Žukova dzīvokļa aizvākts viss, kas viņu

varētu kompromitēt. Tur nav ne tikai čemodāna ar dārglietām, bet nav arī nekādu vēstuļu, piezīmju utt.Acīmredzot dzīvoklis sakārtots tā, lai tajā nebūtu nekā lieka."

Staļins ar Abakumovu bija runājis par kratīšanu Žukova Maskavas dzīvoklī. Bet Abakumovs nebūtuAbakumovs, kas 40 gadu vecumā sasniedzis galvu reibinošus karjeras kalngalus, ja būtu rīkojies tikaistingri noteiktos rāmjos. Ikvienu vadoņa norādījumu viņš iztulkoja paplašinātā nozīmē. Naktī no 8. uz 9.janvāri slepena kratīšana notika Žukova vasarnīcā Piemaskavas ciemā Rubļevā.

"Kratīšanas rezultātā konstatēts, ka divas vasarnīcas istabas pārvērstas par noliktavu, kur glabājasmilzīgi daudz dažādu preču un vērtīgu mantu. Piemēram:

vilnas audumi, zīds, brokāts, pans un citi audumi — pāri par 400 metriem;kažokādas - pērtiķu, sabuļu, kotiku, karakulaitu u. c. ādas - 323 gab.;augstākā labuma ševroādas - 35 gab.; dārgi lielizmēra paklāji un gobelēni, kas izvesti no Potsdamas

pils un vāciešu mājām, - 44 gab., no kuriem daļa izklāti vai piestiprināti pie sienām, bet pārējie guļ

noliktavā…"Cik gan darbinieku bija vajadzīgs, lai veiktu šādu kratīšanu? Tieši brīnums, cik rūpīgi un precīzi viss

saskaitīts: vērtīgas gleznas un klasiskās stājglezniecības darbi - 55 gab.; dārgas pusdienu un tējas servīzes(mākslinieciski apdarināts porcelāns un kristāls) - 7 lielas kastes; sudraba pusdienas un tējas galdapiederumi - 2 kastes; akordeoni ar greznu māksliniecisku apdari - 8 gab.; "Ho- land-Holand" un citu firmuunikāli medību ieroči - 20 gab. Vasarnīcā atrastas vairāk nekā 50 lādes ar vērtīgām mantām. Un kur tadvēl tās, kas guļ kaudzēs!

Staļins lasīja tālāk: "Žukova vasarnīca pēc būtības ir līdzīga antikvariātam vai muzejam, kasiekšpusē apkarināts ar dažādām vērtīgām mākslinieciskām gleznām, turklāt to ir tik daudz, ka 4 gleznaskarājas pat virtuvē… Tur ir tik vērtīgas gleznas, kas nepavisam neiederas dzīvoklī, bet nododamas valstsfondam un jāglabā muzejā… Visa iekārta - sākot no mēbelēm, paklājiem, traukiem, greznumapriekšmetiem un beidzot ar logu aizkariem - ražota ārzemēs, galvenokārt Vācijā. Vasarnīcā nav burtiskineviena padomju ražojuma, ja neskaita celiņus pie vasarnīcas durvīm. Vasarnīcā nav nevienas padomjugrāmatas, toties grāmatu skapji piebāzti ar grāmatām, kas iesietas greznos vākos ar zeltītiem uzrakstiem,tās visas ir tikai vācu valodā. Apskatot šo māju, ir grūti iedomāties, ka cilvēks atrodas Piemaskavā, nevisVācijā…"

Abakumovs ziņoja, ka pēc kratīšanas atrastās kažokādas, audumi, paklāji, gobelēni, ādas un pārējāsmantas saliktas vienā istabā, kas aizslēgta. Istabas durvis tiek apsargātas.

Uz Odesu nosūtīta PSRS Valsts drošības ministrijas operatīvo darbinieku grupa, kam jāizdaraslepena kratīšana Žukova dzīvoklī, par rezultātiem Staļinam tiks ziņots nekavējoties.

"Tā kā čemodāns ar dārglietām, par kuru liecināja arestētais Sjomočkins, Maskavas dzīvoklī netikaatrasts, pārbaude noskaidroja, ka tas pastāvīgi atrodas pie Žukova sievas, kas to ņem līdzi visospārbraucienos.

Šodien, kad Žukovs ar sievu no Odesas iebraucis Maskavā, minētais čemodāns atkal parādījies viņadzīvoklī, kur atrodas arī pašreiz.

Redzams, tieši acs pret aci jāpieprasa, lai Žukovs šo čemodānu ar dārglietām nodod varaspārstāvjiem. Šeit pievienoju dažas fotogrāfijas, kurās redzamas Žukova dzīvoklī un vasarnīcā atrastāsdārglietas, materiāli un priekšmeti."

Datums - 1948. gada 10. janvāris.Fotoattēli arhīvā nav saglabājušies. Ir ziņas, ka Staļins, kas bija ļoti vienaldzīgs pret mantiskām

lietām, Lubjan- kas fotogrāfu ražojumus iemetis papīrgrozā tūlīt pēc Aba- kumova ziņojuma izlasīšanas.Izlasījis visu līdz galam, Staļins domīgi pacēla tiešā telefona klausuli. Viņš zvanīja Abakumovam.

VIENI STURMĒJA REIHSTĀGU, BET CITI - REIHSBANKU

- Kratīšanas laikā jūsu dzīvoklī Ļeņingradā atrasti apmēram simt zelta un platīna priekšmeti,tūkstošiem metru vilnas un zīda audumu, apmēram 50 dārgu paklāju, daudz kristāla un porcelāna trauku uncitas vērtīgas mantas.

- Es nenoliedzu, ka no Vācijas atvedu daudz vērtīgu priekšmetu.- Šais fotogrāfijās redzami pieci ārkārtīgi vērtīgi gobelēni, kas kratīšanas laikā konfiscēti jūsu

dzīvoklī. Tie ir XVII un XVIII gadsimta flāmu un franču meistaru darbi. Kur jūs šos gobelēnus ņēmāt?- Gobelēni tika atrasti Vācijas reihsbankas pagrabos, kur tos kara laikā nezināmi vācu bagātnieki

bija nodevuši glabāšanā. Es gobelēnus ieraudzīju un pavēlēju savam komandantam Aksjonovam tosnosūtīt uz manu Ļeņin- gradas dzīvokli.

- Kratīšanas laikā jūsu dzīvoklī atrasti 42 zelta kuloni, kaklarotas, brošas, auskari un ķēdītes, 15zelta gredzeni un citas zeltlietas, kur jūs tās nozagāt?

- Šīs vērtslietas, tāpat kā zelta rokassprādzes, es paņēmu no vāciešu mantu glabātavām.Iepazīstināšu ar dialoga dalībniekiem. Jautājumus uzdeva PSRS Valsts drošības ministrijas sevišķi

svarīgu lietu izmeklēšanas vecākais izmeklētājs apakšpulkvedis Putincevs. Atbildēja bijušais Iekšlietuministrijas operatīvā sektora priekšnieks Berlīnē, arestēšanas brīdī - Tatā- rijas APSR valsts drošībasministrs Sidņevs. Ģenerālmajors.

Pēc Sidņeva aizbraukšanas no Berlīnes 1947. gada novembrī atklātas lielas mantu un zelta zādzības,kurās viņš bija iejaukts. Izmeklēšanā Sidņevs liecināja, ka Berlīnē iegūtas milzīgi lielas trofejas. Katrudienu dažādos pilsētas rajonos tika atklātas zeltlietu, sudraba, briljantu un citu vērtīgu lietu glabātavas.Netika organizēta ne trofeju apsargāšana, ne arī uzskaite, tās nolaupīja. Tikai Sidņevs vien aizveda uzsavām mājām 40 bāztin piebāztus čemodānus, kastes un saiņus, kuros bija dažāda veļa, ļoti vērtīgiaudumi, zvērādu kažoki, antīki priekšmeti. Ģenerālis izsauca uz Berlīni kādu radinieku un viņu iecēla paroperatīvo pilnvaroto savā sektorā. īstenībā šis cilvēks nodarbojās tikai ar trofeju nosūtīšanu uzĻeņingradu.

Lasot aizturētā ģenerāļa pratināšanas protokolu, rodas dīvaina, neizprotama sajūta. Vieni devāstriecienuzbrukumā reihstāgam, un vēl aizvien nav izšķirts strīds starp drosminiekiem par to, kas pirmaispacēlis sarkano karogu virs sagrautās impērijas kancelejas. Bet citi sturmēja reihsbanku - klusi, bezpompa, bez trokšņa. Maisus ar naudu un dārglietām pārveda uz Iekšlietu ministrijas aizņemtās ēkaspagrabu. Sidņevs atzinās: jā, ievērojama daļa sagrābtās naudas nokļuva ģenerāļu personīgajās kabatās.Viņi piesavinājās astronomiskas summas.

- Diezin vai atrastos tāds cilvēks, kas, uzturēdamies Vācijā, - Sidņevs izmeklēšanā sacīja, - nebūtuzinājis, ka Serovs būtībā bija galvenais garnadzis laupījuma sagrābšanā. Viņa lidmašīna nepārtrauktikursēja starp Berlīni un Maskavu, bez robežkontroles vezdama vērtīgas mantas, kažokādas, paklājus,gleznas un dārglietas, ko bija sagrābis Serovs. Ar tādu pašu kravu viņš sūtīja uz Maskavu vagonus unautomobiļus… Serovs pret mani izturējās ļoti labi, tāpēc ka mana sektora pagrabā glabājās nauda unvērtīgas mantas, kuras es izsniedzu, kad viņš lidoja uz Maskavu. Viņš brauca bieži, aizvezdams līdzi ļotilielas vērtības. Tās bija speciālas radiolas, medību ieroči, ko bija izgatavojis pats vecais Zauers, kuruSerovs kaut kur bija sameklējis, Ceisa fotoaparāti, ar zeltu apdarinātas servīzes…

(Iekavās piebildīsim, ka Ivans Aleksandrovičs Serovs tai laikā bija varena figūra. No 1941. līdz1954. gadam - valsts drošības tautas komisāra pirmais vietnieks, PSRS iekšlietu tautas komisāravietnieks. 1945. gadā līdztekus - Padomju Kara administrācijas galvenā komandiera vietnieks Vācijā. PēcStaļina nāves - no 1954. līdz 1958. gadam - bija PSRS Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs.)

- Kam Serovs dāvināja ieročus, kas tika izgatavoti pēc viņa pasūtījuma, kā arī servīzes, radiolas,fotoaparātus? - izmeklētājs jautāja.

- Man ir zināms, ka vienu radiolu viņš uzdāvināja maršalam Žukovam, vairākas radiolas tikanosūtītas nezin kam uz Maskavu.

Žukova vārds parādās protokola pēdējā lappusē. Grūti pateikt, vai pats Sidņevs to atcerējies, vai arīprasmīgais izmeklētājs ievirzījis sarunu vajadzīgā gultnē.

- Serovs galvenokārt bija aizņemts ar savu personīgo lietu kārtošanu, - arestētais turpināja, - betdaudz laika viņš pavadīja Žukova sabiedrībā, ar kuru bija cieši saistīts. Viņi abi bija vienādi netīri unsedza viens otru.

- Paskaidrojiet tuvāk šo piebildi, - izmeklētājs dedzīgi mudināja.- Serovs ļoti labi redzēja visus trūkumus Žukova darbā un uzvedībā, bet tuvo attiecību dēļ tos

piesedza… Serovs un Žukovs bieži ciemojās viens pie otra, kopā devās medībās un viens otramdaždažādi pakalpoja. Tā, piemēram, pēc Serova rīkojuma man vajadzēja autoremontu darbnīcām, kurasbija pakļautas man, nodot pārtaisīšanai trīs Žukova atsūtītus dunčus, kas senāk bija piederējuši kautkādiem vācu baroniem. Nedaudz vēlāk Žukovs man atsūtīja kroni, kas, pēc visām pazīmēm spriežot, bijapiederējis Vācijas ķeizarienei. No šī kroņa tika noņemts zelts, ar kuru aprotāja steku, ko Žukovs gribēja

uzdāvināt savai meitai dzimšanas dienā.Sidņeva parakstīto pratināšanas protokolu Abakumovs tai pašā dienā nogādāja Staļinam.

Pavadvēstulē valsts drošības ministrs informēja, ka apcietināts bijušais Serova aparāta finansu nodaļaspriekšnieks Vācijā Sač- kovs un bijušais Iekšlietu ministrijas Berlīnes operatīvā sektora finansu nodaļaspriekšnieks Nočvins, kuri "lai noslēptu noziegumu pēdas, palīdzēja sadedzināt dokumentus par Sidņevaun tā līdzdalībnieku salaupīto mantu un vācu marku daudzumu". Tai pašā laikā Abakumovs lūdza atļaujuarestēt Tužlovu, "aktīvu blēdi", bijušo Serova sekretāru, kas tolaik bija PSRS Iekšlietu ministrijas Karainstitūta klausītājs.

Staļina arhīvā saglabājies Serova paskaidrojums, kurā viņš kategoriski noraida pret sevi vērstoapsūdzību trofeju vērtību piesavināšanā un izsaka domu, ka Abakumovs grib ar viņu izrēķināties,cenšoties viņu diskreditēt ar liecībām, ko sniedz desmit Abakumova arestēti cilvēki, kas bijuši tuviSerovam, tostarp arī divi Serova adjutanti.

Arī Abakumovs pats nav bez vainas. Kā zināms, labākais aizstāvēšanās līdzeklis ir uzbrukums.Serovs raksta Staļinam:

"Man, biedri Staļin, nav patīkami tagad celt dienasgaismā tos daudzos faktus, kas liecina parAbakumova pašapgādi kara laikā uz trofeju rēķina, tomēr uzskatu par lietderīgu dažus no tiem izgaismot.

Abakumovs droši vien nav aizmirsis, ka Tēvijas kara laikā Maskavā pienāca ešelons, vairāk nekā 20vagonu ar trofeju mantām, no kura centīgie Abakumova roklaižas, pretizlūkošanas daļas "Nāvi fašistiem"puiši, viņam no- sūtīja ar mantām pilnu vagonu, uz kura bija uzrakstīts "Abakumovam".

Acīmredzot Abakumovs jau aizmirsis, ka tad, kad Krimā vēl lija Padomju Armijas virsnieku unkaravīru asinis kaujās par Sevastopoles atbrīvošanu, viņa adjutants Kuz- ņecovs (pašlaik "apsargā"Abakumovu) aizlidoja pie pretizlūkošanas pārvaldes "Nāvi fašistiem" priekšnieka un piekrāva pilnulidmašīnu ar trofeju mantām. Frontes aviācijas vadība atteicās uzpildīt Abakumova lidmašīnu ar benzīnuatpakaļceļam, tādēļ ka degvielas nepietika kaujas lidmašīnām, kas cīnījās ar vāciešiem. Bet Abakumovaadjutants neapjuka, viņš ar viltību benzīnu izkrāpa un aizlidoja. Tagad Abakumovs savas lidmašīnas, kasatlido no ārzemēm, neļauj kontroles punktos pārbaudīt, tās apsargā Valsts drošības komitejas kareivji,kaut arī ir valdības lēmums par visu lidmašīnu pārbaudīšanu bez izņēmuma. "

Un tā tālāk tādā pašā garā. Par Abakumova gļēvulīgo izturēšanos četrdesmit pirmajā gadā, kadvācieši stāvēja pie Maskavas, - sev un saviem ģenerāļiem viņš lika pašūt ūdenszābakus, lai būtu vieglākaizbēgt no galvaspilsētas. Par to, ka grūtajās kara dienās Abakumovs staigājis pa pilsētu, noskatījisvieglas uzvedības jaunietes un vedis tās uz viesnīcu "Moskva".

Tāda bija ģenerāļa Serova aizsargāšanās taktika: viņš aizstāvēja sevi, mīdams dubļos ģenerāliAbakumovu. Kā izrādījās, ne viens, ne otrs nebija bez vainas.

Interesanti, kā attaisnojās Žukovs?

"ES IZLABOŠU PIEĻAUTĀS KĻŪDAS…"

Staļins uzdeva Ždanovam tikties ar Žukovu un, kā bija ieteicis Abakumovs, uzdot maršalam tiešujautājumu par čemodānu ar dārglietām.

Satikšanās notika 1948. gada 12. janvārī - nākamajā dienā pēc Žukova un viņa sievas atbraukšanasno Odesas.

Diemžēl, kā noritēja saruna starp Centrālās Komitejas sekretāru un karavadoni, nav zināms. Tānotika acs pret aci un netika stenografēta. Nevienā dokumentā nav lasāms, ko Žukovs teicis par bēdīgislaveno čemodānu, kas toreiz un vēl aizvien ir daudzu baumu objekts.

Arhīvā saglabājies vienīgi Žukova paskaidrojums, kas adresēts Ždanovam un uzrakstīts tai pašādienā, 12. janvārī, acīmredzot Centrālās Komitejas telpās tūlīt pēc tam, kad Ždanovs viņu bija

iepazīstinājis ar Sjomočkina iesniegumu. Jau pirmajā paskaidrojuma rindkopā Žukovs sava bijušāadjutanta ziņojumu nosauc par apmelojumu. Maršals noraida visus apsūdzības punktus - no naidīganoskaņojuma pret Staļinu līdz netiklībām darba kabinetā ar sievietēm, kuras viņš pēc tam it kā apbalvojisar ordeņiem un medaļām. Tomēr savus intīmos sakarus ar Z-vu, kas kara laikā dienēja viņa vilcienaapsardzē, Žukovs daļēji atzina.

Skaidri un loģiski Žukovs kā karavīrs izklāsta arī savu viedokli galvenajā jautājumā - "alkatībā untieksmē piesavināties trofeju mantas", par ko viņu apsūdzēja Sjomočkins.

"Es atzīstu par nopietnu kļūdu to, ka savai ģimenei un radiniekiem sapirku apģērba materiālus lielāvairumā," lasām maršala paskaidrojumā, "par kuriem maksāju ar algā saņemtu naudu. Leipcigā parskaidru naudu nopirku:

1. Ūdeļādas mētelim 160 gab.,2. Pērtiķādas mētelim 40-50 gab.,3. Kotikādas (māksi.) mētelim 50-60 gab. Un vēl šo to bērniem, īsti neatceros. Par to visu es

samaksāju 30 tūkstošus marku.Nopirku 500-600 metrus flaneļa un tapešu zīda mēbeļu ap vilkšanai un aizkariem, jo vasarnīcā, ko

no Valsts drošības dienesta saņēmu lietošanā uz laiku, nebija nekādas iekārtas.Pēc tam b. Vlasiks lūdza, lai es nopērku 500 metrus kādam īpašam objektam. Tā kā Vlasiks tika

atcelts no amata, šis audekls palika vasarnīcā.Man teica, ka vasarnīcā un citās vietās atrasti vairāk nekā 4000 metri manufaktūras, man šāds

skaitlis nav zināms. Lūdzu atļauju sastādīt aktu par faktisko stāvokli. Es uzskatu to par nepareizu.Gleznas un paklāji, kā arī lustras patiešām tika paņemtas no pamestiem savrupnamiem un pilīm un

nosūtītas, lai iekārtotu Valsts drošības ministrijas vasarnīcu, kuru es izmantoju. 4 lustras tika nodotasVDM komandantam, 3 lustras nodotas Virspavēlnieka kabineta iekārtošanai. Tas pats attiecas arī uzpaklājiem. Paklāji daļēji tika izmantoti darba kabinetiem, vasarnīcai, daļēji arī dzīvoklim.

Es uzskatīju, ka tas viss nonāk VDM fondā, jo vasarnīca un dzīvoklis ir VDM pārziņā. To visupārveda un izlietoja VDM komanda, kas mani apkalpo 6 gadus. Es nezinu, vai tas viss ir ņemts vērā,tāpēc ka pusotra gada esmu prombūtnē (Žukovs ar to domā Odesā pavadīto laiku 1946. gadā. - Aut.), unmana vaina ir tā, ka es nepainteresējos, kas un kur ir ņemts uzskaitē…"

Maršals paskaidrojumā raksta, ka zeltlietas galvenokārt ir dāvanas no dažādām organizācijām."Gredzeni un citas dāmu rotaslietas ģimene iegādājusies ilgā periodā un ir draudzeņu dāvanas dzimšanasdienā un citos svētkos, to skaitā arī vairākas dārglietas, ko manai meitai uzdāvināja Molotova meitaSvetlana. Pārējie priekšmeti vairākumā izgatavoti no mākslīgā zelta, un tiem nav nekādas vērtības."

Interesanta detaļa: arhīvā saglabājies Molotova paskaidrojums, ko viņš rakstījis Ždanovam 1948.gada 21. janvārī. Ždanovs bija noorganizējis katra Žukova taisnošanās punkta rūpīgu pārbaudi. Tikapārbaudīts arī fakts par Svetlanas Molotovas dāvanu maršala meitai. "Esmu noskaidrojis," Molotovsziņoja, "ka mana meita Svetlana 1945. gadā savai draudzenei Žukova meitai dzimšanas dienā pasniegusivērtīgu dāvanu - zelta gredzenu ar briljantu, ko viņa nopirkusi komisijas veikalā par 1200 rubļiem.Pārējās dāvanas analoģiskos gadījumos - nevainīgi nieciņi."

Tomēr atgriezīsimies pie Žukova paskaidrojuma. "Par servīzēm. Šīs servīzes es nopirku par 9200markām, katrai meitai pa servīzei. Par pirkumu varu uzrādīt dokumentus, un to var apstiprināt b. Serovs,ar kura starpniecību servīzes tika iegādātas, tāpēc ka viņš kārtoja visus ekonomiskos darījumus. Par 50tūkstošiem, ko it kā esmu saņēmis no Serova un iztērējis personīgām vajadzībām. Tas ir apmelojums.Nauda, ko paņēmu reprezentācijas vajadzībām, 50 tūkstoši rubļu, atdota VDM apsardzes priekšniekamBedovam. Ja es būtu savtīgs, es būtu varējis šo naudu paturēt sev, jo neviens par to nevarēja prasītnorēķinu. Turklāt Serovs man piedāvāja 500 tūkstošus izdevumiem pēc mana ieskata. Es šādu naudunepaņēmu, kaut arī viņš teica, ka Berija viņam atļāvis izsniegt man, ja vajadzīgs, tik daudz naudas, cik esprasu."

Tālāk - atskaite par iegūtajām sudraba karotēm, dakšiņām un nažiem. Tos atsūtījuši poļi pateicībāpar Varšavas atbrīvošanu, un uz kārbiņām ir uzraksts, kas liecina par dāvinājumu. Daļu šķīvju un vēl šo toatsūtījuši kā dāvanu Gorbatova armijas karavīri. "Tas viss stāvēja pieliekamajā kambarī, un es nedomājuno tā radīt nezin kādu savu bagātību. Es atzīstu sevi par ļoti vainīgu, ka visus šos man nevajadzīgoskrāmus nenodevu kādai noliktavai, būdams pārliecināts, ka tie nevienam nav vajadzīgi."

Paskaidrojuma beigās Žukovs dod "stingru boļševika zvērestu" - nepieļaut šādas kļūdas unaplamības, lūdz viņu atstāt partijā un apsola, ka pieļautās kļūdas izlabos. Dokumenta parakstā nav neaugstās militārās dienesta pakāpes, ne amata nosaukuma. Zem teksta ir tikai pieticīgs paraksts: "Žukovs,VK(b)P biedrs."

Nav šaubu, ka Staļins šo paskaidrojumu izlasīja. Un galīgais lēmums bija jāpieņem viņam, par koliecina Staļinam adresētā Abakumova pavadvēstule uz Valsts drošības ministrijas blankas, kas pievienotadokumentam. Pavadvēstulē ir frāze: "Saskaņā ar Jūsu norādījumu…"

Pašam dokumentam ir garš nosaukums: "PSRS Valsts drošības ministrijas akts par PadomjuSavienības Maršala G. K. Žukova nelikumīgi iegūto un piesavināto trofeju mantu, vērtslietu un citupriekšmetu nodošanu PSR Savienības Ministru Padomes Lietu pārvaldei." Ta oficiāli tika kvalificēts tas,kas glabājās viņa dzīvoklī un vasarnīcā.

Aktam pievienoti 14 konfiscēto priekšmetu apraksti. Galda sudrabs (naži, dakšiņas, karotes un citipriekšmeti) - 713 gabali, zelta gredzeni ar dārgakmeņiem - 16 gabali, vilnas, zīda, brokāta, samta, flaneļaaudumi - 3420 metru, kažokādas - 323 gabali, gleznas zeltītos rāmjos, no kurām dažām ir muzeja vērtība,- 60 gabali. Zeltīta pils viesistabas mēbeļu garnitūra ar māksliniecisku vērtību - 10 priekšmeti, antīkasvāzes, statujas, kristāls…

Akts par Žukovam konfiscēto trofeju mantu nodošanu valstij sastādīts 3. februārī. Nākamajā dienāparādījās pavēle par maršala pārcelšanu uz Sverdlovsku.

"Kas tad te nav skaidrs?" lasītājs jautās un paraustīs plecus. Citētie dokumenti runā paši par sevi.Taču dokumentus rada cilvēki. Arī tie, kas iesaistīti sava laika intrigās.

Kas tad galu galā bija īstais cēlonis, kura dēļ Žukovs no Odesas tika pārcelts uz Sverdlovsku? Vaipartijas vadības ignorēšana Odesā? Demonstratīvā necieņa pret kara ministru Bulgaņinu? Vai varbūtjuceklīgā jezga ap dārglietām, kas glabājās čemodānā, kuru, kā liekas, neviens neatrada?

Kā izcilā karavadoņa vārds iekļuva mantraušu sarakstos? Kam tas bija izdevīgi: Serovam,Abakumovam? Vai šī lieta uzpeldēja nejauši, kad speciālo dienestu vadītāji kārtoja savstarpējus rēķinus,vai arī jau no paša sākuma par "trofeju lietas" galveno objektu bija izraudzīts Žukovs?

Kā lai pēc tā visa netic apgalvojumiem, ka Staļins mīlēja Žukovu? Toreiz "trofeju lietā" bija iejauktidaudzi slaveni ģenerāļi. Cietumā nokļuva K. F. Teļegins, V. V. Krju- kovs un viņa sieva LidijaRuslanova, kuriem arīdzan tika konfiscēta visa nelikumīgi iegūtā manta. L. Krjukovai- Ruslanovai tikaaprakstīti 110 mākslinieku darbi, kā arī daudz zeltlietu ar briljantiem. Slēptuvi ar dārglietām kratītājiatrada pie viņu mājkalpotājas. Iznāk, ka taisnība ir tiem, kas aizstāv šādu versiju: Staļins izglābakaravadoni, aizceļot viņu tālu prom no Maskavas, kur pie rokas pieķertie mantrausīgie ģenerāļi rakstījaslepenus ziņojumus cits par citu un savā sīkumainajā jezgā ievilka XX gadsimta kara ģēniju?

STARP PAGĀTNI UN NĀKOTNI

Jevgeņijs Latijs, Vladislavs Romanovs KAS ŠĀva uz ĻeŅinu?

1918. GADS Krievijas impērijai sākās divus mēnešus agrāk - 1917. gada 25. oktobrī jeb 8.novembrī pēc jaunā stila.

Tieši naktī no 25. uz 26. oktobri notika revolūcija, kas vēlāk tika nosaukta par Lielo Oktobrarevolūciju, un pārbiedētais Pēterburgas pilsonis, pamodies 26. oktobra rītā, ar izbrīnu konstatēja, kadaudzi veikali un iestādes nestrādā: bija notikusi revolūcija. Buržuāziskā Kerenska valdība bija gāzta,viņš pats aizbēdzis, bet varu bija pārņēmuši boļševiki - Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija,kuras priekšgalā stāvēja Krievijā maz pazīstamais Vladimirs Uļjanovs-Ļeņins.

Pamazā auguma tumšmatainais muižnieks no nomaļās Volgas pilsētiņas Simbirskas, pēc profesijasjurists, revolucionārs ar divdesmit gadu pieredzi, cara ohrankai jau sen bija pazīstams. PēdējoreizVladimirs Uļjanovs arestēts 1895. gadā un izsūtīts uz Sibīriju. Pēc trimdas viņš aizbrauca uz ārzemēm,kur pavadīja pēdējos 16 gadus. Viņš bija vairāk teorētiķis nekā praktiķis, bet viņam bija milzīgasorganizatora spējas. Ārzemēs viņš nodibināja Krievijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, kas parsavu mērķi izvirzīja varas pārņemšanu Krievijā. Un 1917. gada 25. oktobrī šis mērķis tika sasniegts. Mazbija to cilvēku, kas zināja, ka, rūpēdamies par partijas kasi, Ļeņins nesmādēja lielo fabrikantudāvinājumus un ļāva vaļu saviem partijas teroristiem, kas aplaupīja bankas un kuģus. Divi no tiem iekļuvapartijas vēsturē - leģendārais Kamo un ne mazāk leģendārais Koba jeb Josifs Džugašvili, kuru visapasaule vēlāk pazīs ar citu, stipri īsāku vārdu, kas līdzīgs Simbirskas Skolotāja vārdam, - Josifs Staļins.

Nauda, lai kā nākusi, kādā dienā izbeidzas, bet revolūcijas uzvara nenāca, sākās Pirmais pasauleskarš, un Ļeņins devās pie vāciešiem ar pilnīgi neticamu un fantastisku priekšlikumu: pārtraukt Krievijaslīdzdalību karā. Vācija Austrumu frontē turēja 107 divīzijas, gandrīz pusi sava karaspēka. Kas gan spētuatteikties no tik vilinoša dalījuma, it īpaši tāpēc, ka darījuma partneris nepavisam neizskatās pēc jokdara?Divos gados, no 1915. gada līdz 1917. gadam, boļševiku partijas kasē, pēc mūsdienu pētniekuaprēķiniem, ieplūda vairāk nekā 50 miljoni zelta marku - ļoti iespaidīga summa.

Kaut arī ne uzreiz, Ļeņins tomēr turēja doto vārdu. 1917. gada 25. oktobrī notika revolūcija, bet1918. gada 3. martā Padomju Krievija ar Vāciju noslēdza miera līgumu, pēc kura vāciešiem palika 1miljons kvadrātkilometru bijušās cariskās impērijas teritorijas - Baltija, Rietumukrai- na unRietumbaltkrievija. Ļeņins apsolīja Vācijai izmaksāt arī kontribūciju - 50 miljardus rubļu.

Ieguvis varu savā zemē, Ļeņins sāka ar populistiskām deklarācijām, apsolīdams vispārēju mieru,zemi zemniekiem, brīvību un demokrātiskas tiesības visiem pārējiem. Taču Ļeņina partija -Sociāldemokrātiskā partija - nebija īpaši populāra plašās iedzīvotāju aprindās, toties tās labi pazina citupartiju - eseru, sociālistu revolucionāru partiju. Galvenokārt tie bija eseri, kas provincē veica pagrīdesdarbu, organizēja streikus un protestus. Tāpēc 1918. gada janvārī, kad Ļeņins pēc veiksmīgi iekarotasvaras lielā pacilātībā izziņoja Satversmes Sapulces vēlēšanas, boļševiki šajā galvenajā, kā toreizuzskatīja, jaunās revolucionārās Krievijas likumdošanas orgānā ieguva tikai ceturto daļu balsu. Faktiski1918. gada 5. janvārī, kad Satversmes Sapulce sanāca uz pirmo sēdi, boļševiki piepeši atskārta, kazaudējuši varu.

Tā bija melna diena Ļeņina dzīvē. Izvēles nebija. Ļeņins bez sirdsapziņas pārmetumiem SatversmesSapulci atlaida. Ja gribētu izteikties precīzāk, viņš to padzina. Proletāriešu rakstnieks Maksims Gorkijspat apgalvoja, ka to izdarījis rūdītais anarhists matrozis Anatolijs Žeļez- ņakovs, kas, viņa paša vārdiemrunājot, bija gatavs nogalināt miljons cilvēku, bet kopā ar brāli, lielu dzērāju, paguva nošaut tikai 43virsniekus, apgalvodams, ka pēc tam "ziniet, pašam rodas prieks un dvēselē iestājas tāds miers, it kāeņģeļi dziedātu…". Eseri organizēja protesta demonstrāciju, bet boļševiki to uz vietas apšāva.

Izaicinājums bija mests. Vakarējie domubiedri un draugi cīņā pret caru vienā mirklī bija kļuvuši parienaidniekiem. Labējie eseri kā protestu izveidoja savu valdību Samarā pie Volgas. Izmantodami čehusacelšanos, viņi pārņēma varu Pievolgas apgabalos. Turklāt eseri sagrāba daļu bijušās cara valdībaszelta rezervju 633 miljonu rubļu vērtībā. Otra eseru partija - kreisie eseri, protams, bija apvainojušies uzboļševikiem, tomēr daļēji palika valdībā un Viskrievijas Ārkārtējā komisijā, kas bija nodibināta

1917. gada 7. decembrī cīņai pret sabotāžu un kontrrevolūciju. Viņi palika arī ViskrievijasCentrālajā izpildu komitejā, kuras apakšējā stāvā atradās Padomes, kam formāli piederēja vara jau kopšslavenā Ļeņina lozunga "Visu varu padomēm!" deklarēšanas. Formāli vara piederēs padomēm līdz patsarkanās impērijas sabrukšanai 1991. gadā, lai gan kopš revolūcijas pirmās dienas Padomju Krievijāvara vienmēr piederējusi tikai partijai, bet konkrēti - tās vadoņiem: lielajiem augšā, bet mazajiem apakšā,ikdienā. Boļševiku iekšējām nelaimēm pievienojās arī ārējās: no

1918. gada marta sākās bijušo sabiedroto - Anglijas, Amerikas un Francijas - intervence. TālajosAustrumos iebruka japāņi, Aizkaukāzā - turki, Omskā varu sagrāba Kol- čaks, izsludinādams sevi parKrievijas Augstāko valdnieku, dienvidos antiboļševistisku armiju pulcināja Kaļedins un Deņikins. 1918.gada vasaras vidū boļševiki tikai ar grūtībām kontrolēja ceturto daļu Krievijas teritorijas. Visiem likās,ka Ļeņina vara dzīvo savas pēdējās dienas.

1918. gada 20. jūnijā Petrogradā tika nogalināts boļševiku komisārs Moisejs Volodarskis, kaspārzināja preses jautājumus…

Pēc pusotra mēneša, 30. augustā, Petrogradā tika nogalināts Petrogradas Ārkārtējās komisijasvadītājs Moisejs Urickis.

Tai pašā dienā, 1918. gada 30. augusta vakarā, Maskavā Mihelsona fabrikas pagalmā nosprakšķējačetri šāvieni. Neliela auguma vīrietis žokejcepurē, kas stāvēja blakus automobilim, sarāvās unatmuguriski nokrita zemē Ļaužu pūlis, kas stāvēja ap viņu, pašķīda uz visām pusēm, atskanēja sieviešuvaimanas. Pie cietušā pieskrēja palīgi, pagrieza viņu uz sāna.

- Viņš jau ir notverts vai nav? — cietušais neskanīgā balsī izdvesa.Neviens viņam nevarēja atbildēt. Pēc stundas pa Maskavu izplatījās briesmīga vēsts: Ļeņins

nogalināts!

1. SAZVĒRESTĪBA

Sešas dienas pirms atentāta bulvārī netālu no Smoļenskas tirgus satikās trīs cilvēki: DmitrijsDonskojs, Grigorijs Semjonovs un Fanija Kaplane. Dmitrijs Donskojs pēc profesijas bija kara ārsts,1918. gada 5. janvārī viņam kā deputātam Satversmes Sapulcē bija jāpārstāv labējo eseru partija, jo bijatās Centrālās Komitejas loceklis un vadīja kara komisiju. Donskojs arī kontrolēja partijas kaujas grupas.Vienu no šīm grupām vadīja tās pašas partijas biedrs Grigorijs Semjonovs. Par Semjonovu mēs vēlpastāstīsim sīkāk.

Tātad viņi satikās 24. augustā, siltā vasaras dienā, kad vēl šalca veco liepu zaļā lapotne un dāmasstaigāja vieglās zīda kleitās ar spilgti krāsainiem saulessargiem rokās. Fanija Kaplane uz satikšanosieradās melnā sēru kleitā, virs kuras bija uzmests vecs brūngans mētelis, bet matus nosedza melna cepure.Šis dīvainais rudenīgais apģērbs, turklāt ar sēru tērpa pieskaņu, piesaistīja garāmgājēju uzmanību, unDonskojs nervozi meta skatienus uz visām pusēm: viņus varēja paņemt ciet un aizvest uz Ārkārtējokomisiju. Komisijā tagad strādāja apmēram 150 cilvēku, pirms divām dienām priekšsēdētāja amatā bijaatgriezies Fēlikss Dzeržinskis, kas pēc 6. jūlija notikumiem Maskavā pats bija no šī posteņa atkāpies.Toreiz VĀK līdzstrādnieki Blumkins un Andrejevs nošāva Vācijas sūtni Vilhelmu Mirbahu, betDzeržinski — viņš bija aizbraucis uz Popova vienību, kas formāli bija iekļauta VĀK sastāvā, laiapcietinātu Blumkinu, - pašu atbruņoja un arestēja. Ļeņins ārkārtīgi saniknojās: kas gan tas par Ārkārtējās

komisijas vadītāju, kuru apcietina paša kaujinieki!? Bet Popova vienība tikai formāli bija Ārkārtējāskomisijas sastāvā, īstenībā viņi pakļāvās kreiso eseru Centrālajai Komitejai, un kreiso partijas biedrsJakovs Blumkins, kā arī Koļa Andrejevs, protams, atrada patvērumu pie Popova, bet kreisie eseriboļševikus neieredzēja un Dzeržinski arestēja. Tāpēc Ļeņins piekrita "dzelzs Fēliksa" atlūgumam, bet arPetersu, kas pēc Dzeržinska aiziešanas kļuva par komisijas priekšsēdētāju, Iļjičam attiecībasneizveidojās. Neradās tuvība. Fēlikss skrēja uz Kremli vai katru dienu un par visu ziņoja sīki jo sīki,uzklausīja padomus un izpildīja norādījumus, turpretim Peterss tikai sūtīja pārskatus. Vladimirs Iļjičsuzskatīja par nepieciešamu turēt Viskrievijas Ārkārtējo komisiju acu priekšā un kontrolēt daudz stingrāk.Tieši tāpēc atjaunoja Dzeržinski iepriekšējā amatā.

Pašlaik Dzeržinskis aizņemts ar "Nacionālā centra" likvidēšanu. Pa pilsētu joņo kravas mašīnas unautomobiļi ar čekistiem, un pēkšņi - še tev! - uz soliņa sēž pats Semjonova kungs, kura vadībā Petrogradātika nogalināts Moisejs Volodarskis, bet viņam blakus, ģērbusies viscaur melnā, sēž pazīstamā teroristeFanija Kaplane un eseru militārais vadonis Dmitrijs Donskojs. Čekistiem tas būtu gards kumoss.Semjonovs Donskojam stādīja priekšā Fa- niju, formāli viņi nebija pazīstami, un deva viņai vārdu. Fanijapaziņoja, ka ir gatava nogalināt Ļeņinu.

Piebilde pie Kaplanes portreta"Caurlaides raksts Nr. 2122. Sastādīts Akatuje- vas cietuma kancelejā 1913. gada oktobra mēneša 1.

dienā. Kaplane Feiga Haimovna, 1. kategorijas nometināta katordzniece. Mati tumši brūni, 28 gadi, sejabāla, acis brūnas, augums 2 aršīnas 31/2 veršoki, deguns parasts, īpašas pazīmes: virs labās uzacsgareniska rēta 2,5 centimetru garumā.

Papildu ziņas: cēlusies no Rečickas ebreju kopienas sīkpilsoņiem. Dzimusi 1887. gadā.Neprecējusies. Nekustama īpašuma nav. Vecāki 11. gadā aizbraukuši uz ASV. Citu radinieku nav. Parbumbas izgatavošanu pret Kijevas gubernatoru piespriests nāvessods nošaujot, tas aizstāts ar mūžakatorgu. Bumbas izgatavošanas laikā ievainota galvā, katorgā kļuvusi akla, vēlāk redze daļējiatjaunojusies. Katorgā gribēja izdarīt pašnāvību. Pēc politiskās pārliecības aizstāv Satversmes Sapulci."

No Donskoja atsauksmes par Kaplani pēc satikšanās: "Diezgan pievilcīga sieviete, bet neapšaubāmivājprātīga, turklāt viņai ir dažādas kaites: kurlums, pusaklums, bet eksaltācijas stāvoklī - pilnīgsidiotisms."

Piebildīsim, ka Donskojs bija profesionāls ārsts.- Es nesapratu - ko jūs teicāt? - Dmitrijs Dmitrijevičs jautāja Fanijai.- Es gribu nogalināt Ļeņinu, - Kaplane atbildēja.- Kāpēc? - Donskojs nesaprata.- Tāpēc, ka uzskatu viņu par revolūcijas nodevēju, viņa eksistēšana vien jau grauj ticību

sociālismam.- Kādā ziņā grauj? - Donskojs jautāja.- Negribu paskaidrot! - Fanija atcirta, bet pēc brīža piebilda: - Viņš attālina sociālisma ideju

piepildīšanos par gadu desmitiem.Donskojs piesardzīgi palūkojās apkārt. "Šī nu gan ir laba saruna," viņš nodomāja. "Nošaušanai

pilnīgi pietiekama."Viņš iesmējās.- Ej, mīļā, un izgulies! - Donskojs sacīja. - Ļeņins nav Marats, un tu neesi Šarlota Kordē! Bet

galvenais - mūsu Centrālkomiteja tam nekad nepiekritīs. Tu esi sajaukusi adresi. Dodu labu padomu -izmet to visu no galvas un nevienam par to vairs ne vārda!

Šāda atbilde Kayjlani satrieca. Donskojs atvadījās un straujiem soļiem gāja prom. Semjonovs viņupanāca, pārmija dažus vārdus, atgriezās pie Kaplanes un negaidīti paziņoja, ka viss ir kārtībā.

- Donskojs manu plānu atbalstīja!- Bet nupat viņš taču teica pavisam ko citu, — Kaplane neizpratnē iebilda.

- Vai tad tu gribi, lai viņš pirmajai pretimnācējai teiktu: ej un nogalini Ļeņinu? Tā ir konspirācija,mana mīļā! Katorgā esi pilnīgi aizmirsusi, kā to taisa! Ejam, laiks gatavoties!

Un viņi lēnām sāka iet pa bulvāri uz tirgus pusi.

2. KREMĻA GLĀBŠANAS PLĀNS

1918. gada 27. augusts. Kremlis. Ļeņins, kā parasti, strādāja savā kabinetā, kad pie viņa iegājaJakovs Sverdlovs.

Piebilde pie Sverdlova portretaJakovs Mihailovičs Sverdlovs. Dzimis Jekate- rinburgā nabadzīgā ebreju ģimenē, vecums - 23 gadi,

16 gadu vecumā iestājies partijā, darbojies pagrīdē, bijis izsūtījumos, astoņpadsmitajā gadā —republikas galvenā likumdevēja orgāna Viskrievijas Centrālās izpildu komitejas priekšsēdētājs.Sverdlovam pakļauta Viskrievijas Ārkārtējā komisija, Revolucionārais tribunāls, partijas hierarhijā viņšir otrais cilvēks aiz Ļeņina. Enerģisks, godkārīgs, gudrs, elastīgs, reāli vērtē situāciju. Personīgajā seifāguļ cariskās Krievijas pasu veidlapas, tās paredzētas bēgšanai uz ārzemēm, viena pase aizpildīta uz viņavārda, turpat ir arī liela naudas summa zelta, briljantu un cara asignāciju veidā.

Sverdlovs bija Ļeņinam atnesis papildinājumus Brest- ļitovskas līgumam. Šodien tas bija jāparaksta.Pēc Vācijas sūtņa nogalināšanas Maskavā vācieši līgumu bija lauzuši, un Ļeņinam ar lielām pūlēmizdevās novērst konfliktu, piekrītot jauniem, vēl alkatīgākiem vāciešu noteikumiem. Pēc koncesijasnoteikumiem vāciešu ilgstošā rīcībā nonāca dzelzceļi, nafta, ogles, zelta ieguve. Bez tam Krievijaapņēmās nodot Vācijai 245 564 kilogramus zelta, un pirmajam vedumam bija jānotiek 5. septembrī.Parādījis Ļeņinam papildinājumus, Sverdlovs izteica savas bažas: Maskavai tuvojas bads, mašīnām navdegvielas, pastiprinās pretošanās varas iestādēm un neslēpta sabo- tāža. Bet šis līgums tikai lej eļļu ugunīun dod trumpi eseriem cīņā pret boļševikiem.

- Sabotieri, sazvērnieki un pat svārstīgie jānošauj uz līdzenas vietas! - Ļeņins temperamentīgiizsaucās. - Lai organizē troikas un nošauj katru bez jebkādas vilcināšanās! Par ieroča glabāšanu - nošaut!Par uzstāšanos pret Padomju varu - nošaut! Neuzticamos arestēt un aizvest uz koncentrācijas nometnēm,kas jāorganizē tieši aiz apdzīvotām vietām: lai visi redz, kas viņus gaida par šādām izdarībām!

Iļjičs tik ļoti aizrāvās, ka pielēca kājās un sāka enerģiski cilāt roku, it kā diktētu vēl vienutelegrammu. Sverdlovs zināja, ka ne mazums telegrammu ar šādu saturu nosūtīts uz Penzu, Samaru,Kostromu, Saratovu. VCIK priekšsēdētāju, kas vēroja šo asinskāro histēriju, pārņēma paniskas bailes.

- Mēs jau tagad nošaujam vismaz simt cilvēku katru dienu, un ar šīm nežēlīgajām metodēmatgrūžam daudzus, kas simpatizē mūsu varai, tas tikai nāk par labu Kolčakam un Deņikinam, tie jau sākušitautu baidīt ar boļševiku bubuli. Ja gribam izdzīvot un uzvarēt kontrrevolūciju, mums pašlaik ir ārkārtīginepieciešamas tautas masu simpātijas, jādara viss, lai tās pārnāktu mūsu pusē, - Sverdlovs iebilda ardziļu pārliecību.

- Tad ņemiet un pārvelciet tās mūsu pusē! Jūs esat Centrālās izpildu komitejas priekšsēdētājs, jūsesat likumdošanas varas galva, bet es esmu izpildītājs. Es nošauju sabotierus, kontrrevolucionārus unvisus pārējos neliešus. Tad ņemiet un risiniet uzdevumus vispārējā un daudz plašākā mērogā! - Ļeņinsmazliet sarkastiski pavīpsnāja.

Sverdlovs neizprata šo Ļeņina absolūto nesatricināmību. Kādu dienu viņš Iļjičam ieminējās, ka viņuvarai rezerves vēl palikušas tikai pāris nedēļām - tikai tik ilgam laikam vēl pietiek pārtikas un degvielaskrājumu. Par šo ziņu Ļeņins bija ļoti iepriecināts: viņš esot domājis, ka viss jau sen izsīcis. Bet ko darīttālāk?

- Rekvizēt bagātniekiem pārpalikumus! Kara komunisms! Dalies kumosā ar kaimiņu! Negribidalīties - pie sienas!

- Bet tauta mūs nesapratīs, - Sverdlovs iebilda.- Vai tiešām? - Ļeņins brīnījās. - Žēl. Mēs tikko esam sākuši šo eksperimentu. Tauta nesapratīs

ļaundari. Tādēļ mums jāizliekas par bārenīšiem: mums dara pāri, palīdziet! Padomājiet par to!Un Sverdlovs patiešām sāka nopietni domāt. Viņš sapulcināja savus sekretārus: Jenukidzi,

Avaņesovu, VCIK un VAK locekli Kingisepu, VĀK priekšsēdētāju Petersu, čekistu Jakovu Jurovski, kasvēl pavisam nesen lieliski bija izpildījis ārkārtīgi delikāto viņa (Sverdlova) un Ļeņina uzdevumu -Jekaterinburgā likvidējis visu cara ģimeni. Viņi ieslēdzās, ievērodami visus piesardzības noteikumus, laišī saruna nevienam nekļūtu zināma. Sverdlovs no visiem pieprasīja klusēšanas zvērestu. Un izklāstījasavu varas glābšanas plānu. Negaidītu, viltīgu un nepieciešamu.

3. IZPILDĪTĀJS

Semjonova mobilā kaujas vienība bija labējo eseru partijas centrālā grupa. Jau jūnija sākumā tāuzdeva savam kaujiniekam Sergejevam izsekot Moiseju Volo- darski. Viņam paveicās. VērodamsVolodarska pārvietošanās maršrutus, kaujinieks Sergejevs izraudzīja arī piemērotu vietu, no kuras varējarealizēt teroristisko aktu, - tas bija ceļš no Petrogradas uz Obuhova rūpnīcu. Pagrieziens pie zvanu torņa.Sergejevs strādāja par krāsotāju. Līdz revolūcijai bija anarhists. Pēc revolūcijas iestājās labējo eserupartijā.

"Viņš piederēja pie nepamanāmo varoņu tipa cilvēkiem, kas revolūcijas vārdā gatavi uz jebkādiemupuriem," Semjonovs vēlāk par viņu izteicās.

Tai dienā, 20. jūnijā, Sergejevs aizbrauca uz "objektu", lai noskaidrotu, kādā laikā Volodarskisparasti brauc tam garām. Notika tā, ka Volodarska automobilis negaidīti apstājās tai pagriezienā, kurSergejevs vēl tikai pielāgojās plānotajai slepkavībai. Volodarskis izkāpa no mašīnas un apstājās tiešipretim Sergejeva slēpnim. Šoferis laboja motoru. Sergejeva rīcībā bija revolveris. Kaujinieka sirdsviņam iečukstēja ausī: vai nu tagad, vai nekad! Sergejevs aiz slēpņa piecēlās kājās un izšāva uzVolodarski. Pārbiedētais šoferis pat nedzinās slepkavam pa pēdām. Labējo eseru Centrālā Komiteja,uzzinājusi par notikušo terora aktu, bija sašutusi, ka Sergejevs to izdarījis bez partijas pavēles, unpubliski atteicās uzņemties atbildību par tā izdarīšanu. Semjonovs faktiski tika pārvērsts par savrupasbandas barvedi, un atbildība par Volodarska nāvi tagad gūlās tikai uz viņu. Vēlāk Semjonovs liecināja:

"Sis paziņojums mums bija negaidīts un nāca kā milzīgs morāls trieciens… Es tikos un sarunājos arRabinovi- ču, Centrālās Komitejas pārstāvi, un viņš Centrālās Komitejas vārdā paziņoja, ka man navbijušas tiesības izdarīt šādu aktu, ka man saskaņā ar Goca pēdējiem norādījumiem esot bijis jāgaida."

No grupas kaujinieces Konopļovas liecības:"Šis akts (CK atteikšanās. - Aut.) radīja drūmu noskaņojumu visā vienībā, it īpaši tas skāra

Sergejevu, kas partijas nolieguma dēļ bija nokļuvis parasta slepkavas lomā… Tajā pašā dienā eskonspiratīvajā satikšanās vietā "Tautas lieta" Ļiteinija prospektā satiku Rabinoviču, kas bija sašutis parto, ka akts izdarīts pirms laika, un Centrālās Komitejas vārdā nodeva pavēli Semjonovam par grupastūlītēju aizbraukšanu 110 Petrogradas."

Semjonovam nebija šaubu, ka agrāk vai vēlāk čekisti noskaidros, kas to izdarījis, un Sergejevuizsekos. Tas ir tikai laika jautājums. Donskojs un Gocs, viens no labējo eseru partijas līderiem, bezīpašiem sirdsapziņas pārmetumiem viņu izdos čekistiem. Labējo eseru Centrālā Komiteja nodrošināšanāslabad pat pieņēma oficiālu lēmumu: aizliegt teroristisku aktu rīkošanu, tāpēc ka tie nespēj radikāliietekmēt pašreizējo situāciju.

Pēc Uricka noslepkavošanas bija bīstami palikt Petro- gradā, un Semjonovs kopā ar Sergejevupārcēlās uz Maskavu. Pēc tam ataicināja pie sevis arī Konopļovu. Pirms viņas ierašanās Semjonovu uzsarunu uzaicināja Jenuki- dze. Viņš bija Sverdlova sekretārs un pārzināja militārās izlūkošanas

jautājumus. Viņi bija pazīstami kopš jaunības. Jenukidze pacienāja Semjonovu ar vakariņām, abi iedzērapa malkam vīna. Un Jenukidze piedāvāja savam vecajam draugam, par kuru zināja gandrīz visu, pat parviņa līdzdalību Volodarska nogalināšanā, izmēģināt roku militārās izlūkošanas laukā. Runa bija par kādudelikātu lietu.

- Kas tā par lietu, Avel Safronovič? - Semjonovs jautāja.- Atentāts pret Ļeņinu un Trocki, - Jenukidze atbildēja. - Bet mums nepieciešams šo lietu iegrozīt

tā, it kā tu šīs slepkavības būtu sagatavojis. Noorganizējis grupu, saņēmis Centrālās Komitejas piekrišanu,atradis piemērotu izpildītāju, pēc tam visa atbildība gulsies uz tavu Centrālo Komiteju un šo izpildītāju.

- Vai atentāts patiešām notiks? - Semjonovs jautāja.- Tā nav tava darīšana! — Jenukidze atbildēja.Piebilde pie Semjonova portretaGrigorijs Ivanovičs Semjonovs-Vasiļjevs dzimis igauņu pilsētā Jurjevā, 27 gadus vecs, autodidakts,

no 24 gadu vecuma eseru partijas biedrs. Bijis jātnieku vienības komisārs, no 1917. gada beigām labējoeseru Centrālās Komitejas kara komisijas loceklis, labējo eseru kaujas grupas vadītājs. RakstnieksViktors Šklovskis, kas Semjo- novu pazina, viņu raksturojis tā: "Neliela auguma vīrietis ar brillēm uzmaza deguna, ģērbies karavīra formas blūzē un platās biksēs… Stulbs un politikai derīgs cilvēks. Runātneprot."

Semjonovs sāka rīkoties. Citas izejas viņam nebija. Vēlāk, 1922. gadā, skaļajā procesā pretlabējiem eseriem, kuri tika apsūdzēti atentātā pret Ļeņinu un Uricka nogalināšanā, viņš uzstāsies pargalveno liecinieku un visas partijas apsūdzētāju. Bet sākotnējo plānu viņam palīdzēja "rediģēt" JakovsAgranovs, mazliet vēlāk - Viskrievijas Ārkārtējās komisijas izmeklētājs. Semjonova plāns bija šāds:Maskava sadalīta četrās daļās. Kaujiniekiem citam pēc cita jādežurē mītiņos, kuros ierodas uzstātiesrepublikas vadoņi. Tiklīdz parādās Ļeņins, dežurants dod ziņu izpildītājam, un tas ierodas, lai izdarītuteroristisko aktu. Viss it kā skaidri un vienkārši.

Tieši pēc sarunas ar Jenukidzi Semjonovs ķērās pie šī plāna īstenošanas, un tieši tāpēc viņam bijavajadzīga tikšanās ar Donskoju. Viņš nebija ar to apmierināts, tāpēc divas reizes aizbrauca pie Goca, kasdzīvoja kādā Piemas- kavas vasarnīcā, bet, protams, visur saņēma noraidījumu. Bet, ieradies savas kaujasgrupas sanāksmēs, apgalvoja, ka Donskojs, kā arī Gocs viņu plānus atbalsta.

Ļeņina nogalināšanai bija izraudzīti četri izpildītāji: Usovs, Kozlovs-Fedotovs, Konopļova unKaplane.

Piebilde pie Konopļovas portretaKonopļova Lidija Vasiļjevna, 27 gadus veca. Beigusi ģimnāziju, mācījusies Augstākajos sieviešu

kursos. Līdz 1917. gadam pieslējusies anarhistiem. 1917. gadā iestājusies labējo eseru partijā. 1918.gada sākumā - Sem- jonova kaujas grupā. Pēdējais uzdevums - Petrogradas Ārkārtējās komisijaspriekšsēdētāja Moiseja Uricka izsekošana, ko veica ļoti prasmīgi, pat iekļūdama dzīvoklī, kurā dzīvojaUrickis. Pretim Uricka istabai bija zobārsta kabinets. Konopļova speciāli sev nolauza zobu, lai ārstētospie šī zobārsta un novērotu, kurā laikā parādās Petrogradas čekistu priekšnieks.

4. AUGUSTA PĒDĒJĀS PIEKTDIENAS HRONIKA

1918. gadā mītiņi Maskavā notika piektdienās un sākās pulksten sešos vakarā. Augustā, kā atcerasKonopļova, "mēs trīs nedēļas pēc kārtas apmeklējām visus mītiņus… Otrajā piektdienā, 23. augustā,Ļeņins neuzstājās nekur." 30. augustā Fanijai Kaplanei bija jādežurē Mihelsona rūpnīcā, Konopļovai -Aleksandra tautas nama rajonā, Kozlovam - Labības biržā.

30. augustā pulksten 17.00 Ļeņins Kremlī vēl pusdienoja kopā ar sievu Nadeždu Krupskaju. Dienābija saņemta ziņa, ka Petrogradā nošauts Viskrievijas Ārkārtējās komisijas pilsētas nodaļas vadītājs

Moisejs Urickis. Ļeņins palūdza Dzeržinski tūlīt doties uz Pīteru un izmeklēt slepkavību. Taču viņa apetītišis notikums nebija mazinājis, viņš ēda ar baudu un pat jokoja ar sievu, kas savukārt pūlējās viņu atrunātno publiskas uzstāšanās. Šai piektdienā viņam bija paredzētas divas uzstāšanās: Labības biržā unMihelsona rūpnīcā. Temats: "Buržuāzijas diktatūra un proletariāta diktatūra". Sieva atgādināja, ka rajonapartijas komiteja pagaidām aizliegusi Ļeņinam uzstāties mītiņos, bet, atbildēdams uz to, Ļeņinsjokodamies iebilda, ka Jakovs Mihailovičs Sverdlovs stingri prasa, lai visi vadošie darbinieki piedalāsmītiņos, un viņu bargi sabārs, ja viņš atteiksies. Pirms izbraukšanas Ļeņins iegāja pie māsas MarijasIļjiņičnas. Arī viņa lūdza, lai Ļeņins nebrauc uz mītiņu. Viņš sadusmojās, piebilzdams, ka pašreizējāsituācijā katra aģitācijas runa vairo boļševiku spēku un piekritēju pulku. Tad Marija Iļjiņična uzstāja, laiviņš ņem līdzi apsardzi, bet Ļeņins tikai atmeta ar roku: viņš nevar tik klaji demonstrēt bailes nokontrrevolūcijas. Apmēram pulksten astoņos Ļeņins ieradās Labības biržā. Pie automašīnas stūres bijašoferis Kazimirs Hils. Labības biržā tobrīd bija Semjonova kaujinieks Kozlovs- Fedotovs. Vēlākizmeklēšanā viņš liecinās:

"Man bija pielādēts revolveris, un saskaņā ar vienības lēmumu man vajadzēja nogalināt Ļeņinu. Esneuzdrošinājos pacelt ieroci pret Ļeņinu, tāpēc ka šaubījos, vai ir pieļaujama citas sociālistiskās partijaspārstāvja nogalināšana."

Diezgan dīvaina situācija. Profesionāls kaujinieks uzvedas kā institūta audzēkne. AtcerēsimiesSemjonova plānu: katrā mītiņā dežurē kaujas grupas pārstāvis. Uzzinājis, ka ieradies Ļeņins, viņš par topaziņo rajona izpildītājam. Kāda loma bija uzticēta Kozlovam-Fedotovam? Vai viņš bija dežurējošaiskaujinieks vai izpildītājs? Ņemot vērā to, ka izmeklēšana jau norisa pēc iepriekš paredzētas shēmas untika gatavota publiskam procesam, lai parādītu, cik nopietni bijuši kaujinieku nodomi, bija vajadzīga arīšāda Kozlova atzīšanās.

Labības biržā Ļeņins runāja minūtes divdesmit, tad apmēram pusstundu atbildēja uz jautājumiem unpēc tam aizbrauca.

No šofera Hila liecības:"Apmēram pulksten desmitos vakarā mēs iebraucām Mihelsona rūpnīcā."30. augustā pulksten desmitos jau metās tumsa. Ļeņinu neviens nesagaidīja, un viņš viens pats devās

uz rūpnīcas cehu, kur notika mītiņš.Arī rūpnīcas mītiņā Ļeņins runāja apmēram pusstundu. Un vēl pusstundu atbildēja uz jautājumiem.No Semjonova liecības:"Pēc mana norādījuma Kaplane dežurēja netālu no rūpnīcas, Serpuhovas laukumā."Tātad viņa stāvēja divsimt metru no rūpnīcas vārtiem.Apmēram pulksten vienpadsmitos vakarā Ļeņins pameta cehu un gāja uz automašīnu. Tā kā mītiņš

bija beidzies un pirms Ļeņina bija uzstājušies vairāki oratori, kopā ar Ļeņinu pagalmā iznāca arī tie, kasviņā bija klausījušies; daudziem gribējās vadonim vēl uzdot jautājumus. Kāda sieviete žēlojās, ka viņasmeitai dzelzceļa stacijā atņemti milti, ko tā nopirkusi laukos. Ļeņins atbildēja, ka turpmāk neko vairsneatņems. Viņš jau grasījās kāpt automobilī, kad noskanēja šāvieni. Ļeņins saļima. Daudzi izbailēs nopagalma metās ārā uz ielu. Kājnieku pulka komisāra vietnieks Batuļins iekliedzās: "Ķeriet slepkavu!" - unarī skriešus pameta pagalmu.

No Batuļina liecības:"Aizskrējis līdz tā saucamajai Strelkai Serpuhovas laukumā, es ieraudzīju… pie koka… ar portfeli

un lietussargu rokās sievieti, kuras dīvainais izskats piesaistīja manu uzmanību. Viņa izskatījās pēccilvēka, kas bēg no vajātājiem, pagalam nobiedēta un notrenkāta. Es uzprasīju šai sievietei: "Kāpēc jūsšeit atrodaties?" Uz šiem vārdiem viņa atbildēja: "Kāpēc jums tas jāzina?" Pēc tam, pārmeklējis viņaskabatas, paņēmis portfeli un lietussargu, es pavēlēju sekot man pa pēdām. Ceļā es viņai jautāju, juzdams,ka viņa ir tā persona, kas izdarījusi uzbrukumu b. Ļeņinam: "Kāpēc jūs šāvāt uz b. Ļeņinu?" Bet uz to viņaatbildēja: "Kāpēc jums tas jāzina?" Šī atbilde mani galīgi pārliecināja, ka šī sieviete izdarījusi uzbrukumu

b. Ļeņinam."Acīm redzams, cik absurdas ir šīs liecības. Jāatgādina, ka Kaplane stāvēja tur, kur viņai bija likts

stāvēt. No Batuļina liecībām var nešaubīgi secināt, ka viņam bija p a- vēlēts identificēt Kaplani. Jābrīnāspar ko citu: kāpēc Kaplane atzinās, ka tieši viņa šāvusi uz Ļeņinu? Bet organizatori bija rēķinājušies ar šoatzīšanos, ņemot vērā viņas eksaltēto raksturu un revolucionāres degsmi. Batuļins viņu veda jau kānoziedznieci, pūlis auroja, prasīdams tūlītēju izrēķināšanos, un arī pats Batuļins apgalvo, ka teroristipaglābis no linča tiesas. Kaplane slimoja ar neirozi jau 1906. gadā, kad par terorismu tika notiesāta uznāvi, bet vēlāk apžēlota. Tieši šī iemesla dēļ viņa visu vainu tūlīt uzņēmās uz sevi, kategoriskiatteikdamās atbildēt uz citiem jautājumiem. Brīžiem viņu pārņēma histērija, brīžiem viņa gauži raudājavai klusēja kā akmens. Bet ne tikai absurdās Batuļina liecības pierāda, ka Kapla- nei ar šāvieniem navnekāda sakara. Kratīšanā pie viņas tika atrasts brauniņš, bet acīmredzot no tā neviena lode nebija izšauta,tāpēc ka šis ierocis lietā nefigurēja.

Lietā kā galvenais pierādījums figurē cits brauniņš, kuru strādnieks Kuzņecovs 2. septembrī aiznesauz Za- moskvorečjes kara komisariātu, apgalvodams, ka tieši šis ir tas brauniņš, ar kuru šauts uz Ļeņinu.Pirmajā iesniegumā, kas rakstīts komisariātā, Kuzņecovs stāsta:

"Ļeņins vēl gulēja, netālu no viņa bija nomests ierocis, ar kuru bija izdarīti 3 šāvieni uz biedruĻeņinu ("brau- ning" sistēmas revolveris); pacēlis šo ieroci, es sāku dzīties pakaļ tai personai, kas bijaizdarījusi uzbrukumu, un kopā ar mani skrēja arī citi biedri, lai noķertu to nelieti, un biedri, kas skrējaman pa priekšu, satvēra to cilvēku, kas bija izdarījis uzbrukumu, un kopā ar pārējiem biedriem aizvedu šocilvēku uz kara komisariātu."

Kuzņecova vārdi "nelietis" un "to cilvēku" skaidri apliecina, ka aizturētais bijis vīrietis. Betziņojumā Viskrievijas Ārkārtējai komisijai, kas rakstīs tai pašā 2. septembrī, Kuzņecovs vārdu "nelietis"un "cilvēks" vietā licis citu vārdu - "sieviete". Nav šaubu, ka to viņš darījis pēc "kompetentu biedru"ieteikuma. Un visbeidzot: par to, ka slepkava bijis vīrietis, liecina arī pats Ļeņins. Šoferis Hils atceras:

"Es nometos Vladimira Iļjiča priekšā ceļos un pieliecos tuvāk… "Viņš jau ir notverts vai nav?" viņšklusā balsī jautāja, acīmredzot domādams, ka uz viņu šāvis vīrietis."

Tas pats Stepans Kazimirovičs Hils pratināšanas protokolā liek ierakstīt labojumu: "…pēc j»irmāšāviena es pamanīju sievietes roku ar brauniņu." Sis labojums ir ievērības cienīgs un izdarīts nākamajādienā, kad jau bija zināms, ka Kaplane arestēta un atzinusies. Nav izslēgts, ka arī uz Hilu tika izdarītszināms spiediens, lai viņš pieraksta šo labojumu. Taču Ļeņina jautājums "Viņš jau ir notverts vai nav?" irļoti svarīgs. Tā nav pārteikšanās. Pēc pirmā šāviena, kas ievainoja sievieti, ar kuru Ļeņins sarunājās, viņšinstinktīvi pagriezās. Tieši šī kustība izglāba viņa dzīvību. Ļeņina ārsts Veisbrods apstiprināja: "Tikainejaušs un laimīgs galvas pagrieziens viņu paglāba no nāves."

Tūlīt pēc atentāta Semjonovs paziņoja labējo eseru Centrālai Komitejai, ka to izdarījis kāds"družinas loceklis". Vēlāk eseru tiesāšanas procesā šī detaļa uzpeldēja no jauna un Semjonovu pārsteidzanesagatavotu: viņš nespēja atbildēt, par kādu cilvēku toreiz runājis. Un atkal, tāpat kā pēc Volodarskanoslepkavošanas, labējo eseru Centrālā Komiteja publiski paziņoja, ka eseru partijai nav nekāda sakaraar notikušo atentātu. Mītiņā, kas 30. augustā notika Mihelsona rūpnīcā, piedalījās divi eseru kaujinieki -Novikovs un Protopopovs. Vēlāk, 1922. gadā, Novikovs tiesas procesā uzstājās par liecinieku unstāstīja, ka pie ceha durvīm aizkavējis pūli, kas pēc mītiņa nācis ārā, lai dotu iespēju Kaplanei izšaut uzĻeņinu, taču šoferis Hils tūlīt apgalvoja pretējo: pie durvīm nekāda drūzmēšanās nav bijusi. Ļoti dīvainsšķiet Protopopova liktenis: bez tiesas un izmeklēšanas viņš tika nošauts 1918. gada 30. augustā. Bijušaismatrozis Protopopovs bija Viskrievijas Ārkārtējās komisijas kaujas vienības komandiera vietnieks,pretizlūkošanas priekšnieks. Tā bija tā pati Popova vienība, kas tūlīt pēc Mirbaha nogalināšanas aktīvipiedalījās 6. jūlija dumpī. Un Protopopovs bija tas, kas arestēja Dzeržinski, kad viņš ieradās vienībā, laiapcietinātu Mirbaha slepkavu - savu darbinieku Blumkinu. Pēc dumpja apspiešanas Protopopovs tikaapcietināts, sākās izmeklēšana, ko vadīja Viktors Kingiseps. Viņš vadīja arī izmeklēšanu sakarā ar

atentātu pret Ļeņinu. Bet tiesas spriedumā par kreiso eseru dumpi Protopopova uzvārda nav. Viņš bija kāūdenī iekritis un negaidīti uzpeldēja 30. augustā. Un jādomā, ka viņš ir tas "nelietis", kas šāva uz Ļeņinu.Bet, nodarbojoties ar minēšanu, kas šāvis, visa atentāta aina kopumā nekļūs skaidra, ja nebūs rasta atbildeuz pašu galveno jautājumu, ko parasti visiem mēdza uzdot Ļeņins: kam tas bija izdevīgi? Kas stāvēja aizSemjonova, Kaplanes, Protopopova?

5. SVERDLOVAM PA PEDAM

30. augusta vakarā parādās Sverdlova uzsaukums: "Pirms dažām stundām izdarīts ļaunprātīgsatentāts pret b. Ļeņinu. Ļeņins tika ievainots brīdī, kad viņš nāca ārā no mītiņa. Divi šāvēji aizturēti. Viņupersonība tiek noskaidrota. Mēs nešaubāmies, ka arī šeit tiks atrastas labējo eseru - angļu un frančualgotņu pēdas." Uzsaukums datēts ar konkrētu laiku: pulksten 10.40. "Pirms dažām stundām" - tas nozīmēpulksten astoņos. Bet, pēc Hila liecības, Ļeņins ieradās rūpnīcā tikai desmitos vakarā un mītiņu pametavienpadsmitos. Un kas tie tādi "divi šāvēji"? Kaplane un Protopopovs? Pirmā labāk iederējās Sverdlovaizdomātajā shēmā. Tāpēc viņš nešaubījās, ka "tiks atrastas pēdas". Jā, par tiem "angļu un frančualgotņiem". Kaplanei sarīkoja tikšanos ar angļu spiegu Lokartu, bet Fanija viņu nepazina. Mēs jaupieminējām, ka izmeklēšanu vadīja Viktors Kingiseps. Sverdlovs savā laikā viņu iesaistījaRevolucionārajā tribunālā, viņš bija Viskrievijas Centrālās izpildu komitejas loceklis un tātad tiešipakļauts Sverdlovam. Otrs atentāta izmeklētājs bija Jakovs Jurovskis.

Kā pirmajā, tā arī nākamajās pratināšanas sēdēs piedalījās Sverdlova sekretārs Avaņesovs.Sverdlovs ne mirkli neizlaida šo lietu no savām rokām. Semjonovs draudzējās ar otru Sverdlovasekretāru - ar Avelu Jenukidzi. Semjonovu arestēja 8. septembrī, bet drīz vien viņš kļuva par ļoti vērtīgukara izlūkošanas un VAK darbinieku. Tas viss bija Jenukidzes centienu rezultāts. Cilvēkam, kasorganizēja atentātu pret Ļeņinu, viņš vēlāk deva rekomendāciju uzņemšanai Ļeņina partijā. Pats Staļinspēcāk lasīja un koriģēja viņa galveno darbu "Sociālistu revolucionāru partijas militārā un kaujinieciskādarbība 1917. un 1918. gadā", kas atsevišķā brošūrā tika izdota Vācijā, bet labējo eseru procesā 1922.gadā pēc partijas Centrālās Komitejas lēmuma Semjonovu aizstāvēja Padomju valsts pirmais oratorsBuharins. Pēc procesa Semjonovu amnestēja un ar bezmaksas ceļazīmi nosūtīja uz dienvidiem atpūsties.Aizkustinošas rūpes par valsts galveno teroristu! Tas viss vedina uz domām, ka jau pirms atentātaSemjonovu vadījušas svarīgas personas, tādas kā, piemēram,

Sverdlovs un Jenukidze, kuru rokās bija reālā valsts vara. Galvenokārt, protams, Sverdlovs.Pēc Sverdlova pavēles 1. septembri Kremļa komandants Maļkovs Kaplani no VĀK cietuma pārved

uz Kremli, bet 3. septembrī pēc tā paša Sverdlova rīkojuma Kaplani nošauj un viņas mirstīgās atliekassadedzina. Turpat Kremlī, motoriem rūcot, automobiļu kaujas vienības pagalmā. Šīs akcijas lieciniekamdzejniekam Demjanam Bednijam kļūst pat nelabi no degošās gaļas smakas. Un tas ir viens no galvenajiempierādījumiem, kas liecina, ka atentātā bija iejaukts Sverdlovs, jo vienīgi viņam bija izdevīgi pēciespējas drīzāk iznīcināt lieciniekus. Izmeklēšana taču tikko bija sākusies, 2. septembrī tika atnestsbrauniņš, Kaplanei tas būtu bijis jāatpazīst, būtu bijusi nepieciešama konfrontācija ar lieciniekiem, kambūtu jāapstiprina viņas līdzdalība un šāvieni, jo šauts taču tika ne tikai uz sarkanās Krievijas, bet pasaulesproletariāta vadoni! Un tad Kaplanes atzīšanās būtu izkūpējusi vējā, tāpēc ka pagalmā neviens viņu redzētnevarēja. Turklāt Sverdlovam paziņoja: Kaplane krīt histērijā, asaras, revolucionārais karsonis pārgājis,un viņa var ne tikai atteikties no atzīšanās, bet arī izstāstīt īstās atentāta aizkulises. Tad iejauksSemjonovu, Novikovu, atcerēsies Pro- topopovu, radīsies jautājums, kas viņu nošāvis, kāpēc nošāvis untad… Sverdlovam droši vien bija bail pat iedomāties par to. Tāpēc jo drīzāk bija jāpaslēpj gali ūdenī,kamēr Dzeržinskis vēl bija Petrogradā, bet ārsti neļāva Ļeņinam celties kājās. Nebūs Kaplanes - nebūsizmeklēšanas.

Šis apstāklis ir svarīgs arī tāpēc, ka Ļeņins sāka saņemt vēstules no tiem vecajiem revolucionāriem,kas kopā ar Kaplani bija izcietuši katorgu Akatujā un Nerčinskā. Tā, piemēram, kreiso eseru līdereMarija Spiridonova, uzzinājusi par revolucionāros nošaušanu, vēstulē Ļeņinam rakstīja:

"Vai patiešām, vai patiešām Jūs, Vladimir Iļjič, ar savu milzīgo prātu, ar savu personīgo altruismuun labsirdību nevarējāt attapties un Kaplani nenogalināt. Cik tas būtu bijis skaisti un cēli, un atšķirīgi nocariskā šablona, cik tas būtu bijis vajadzīgi mūsu revolūcijai šai vispārējās mežonības un dusmu neprātalaikā, kad dzirdama tikai zobu žņirkstēšana, sāpju, baiļu un naida vaidieni un… nevienas mīlestībasskaņas, neviena mīlestības akorda."

Cik lieliski Spiridonova raksturojusi savu laikmetu!Interesanta ir vēl viena liecība. To sniedz A. Balaba- nova, kas apmeklēja vadoņa ģimeni 1918.

gada septembrī. Viņa raksta, ka Krupskaja raudājusi un bijusi satriekta par Kaplanes nošaušanu un to, karevolucionāriem jānogalina revolucionāri. Balabanova ļoti izteiksmīgi raksturo arī Ļeņina reakciju: "Manradās iespaids, ka viņš bija īpaši satriekts par Kaplanes sodīšanu…" Šī frāze ļauj mums noprast, kalēmumu par nošaušanu pieņēmis nevis viņš, bet kāds cits. Protams - Jakovs Sverdlovs. Un vēl mēsuzzinām, ka Ļeņins nepavisam nav priecājies par šādu lēmumu. Bet Sverdlovs prata viņu pārliecināt,pakļaut savam lēmumam, un Sverdlova ietekme uz Ļeņinu dažos jautājumos bija ļoti stipra.

Krupskaja atmiņās raksta, kas notika Kremļa dzīvoklī, kad ievainotais Ļeņins tika atvests no mītiņa:"Jakovs Mihailovičs Sverdlovs stāvēja pie drēbju pakaramā, viņš izskatījās mierīgs un līdzsvarots.

Paskatījusies viņā, es nospriedu, ka viss ir pagalam. "Kas nu tagad būs?" es izdvesu. "Ar Ļeņinu viss irnorunāts," viņš atbildēja. "Ja norunāts, tātad viss pagalam," es nodomāju."

Interesants ir izteiciens "Viss ir norunāts", tajā jaušama zināma augstprātības pieskaņa. Norunāt vardivi sirdsdraugi, kompanjoni. Norunāts - tātad panākta slepena vienošanās, par kuru neviens neko nevarzināt un par kuru nevienam nekas nav jāzina. Bet kas gan bija norunāts starp Ļeņinu un Sverdlovu? Vaiiepriekš norunāts atentāts pret Ļeņinu ar tukšiem šāvieniem, kuru vietā kāds negaidīti izšāva kaujas lodes?Vai norunāts, ka gadījumā, ja notiek pats ļaunākais, Ļeņins visu varu nodod Sverdlovam? Tieši tāKrupskaja bija uztvērusi Sverdlova vārdus. Tas nozīmē, ka Sverdlovam bija vēl viens iemesls novāktĻeņinu - viņš attīrīja sev ceļu uz vienpersonīgu varu. Interesanta ir vēl viena epizode: Kremļakomandants Maļkovs pirmajā naktī iet pa Kremļa gaiteņiem un ierauga, ka no Ļeņina kabineta durvjuapakšas spraucas ārā šaura gaismas strēlīte. Neizpratnē viņš ielūkojas kabinetā un redz: Sverdlovs sēžpie Ļeņina galda un rakņājas pa viņa papīriem. Protams, Maļkovs atvainojas un aiziet, bet pēcāk savāsatmiņās ar lepnumu raksta: "Ļeņins ievainots, bet viņa darbs joprojām dzīvo, viņa lampa uz galda spīd."Bet rodas likumsakarīgs jautājums: kas Sverdlovam naktī bija vajadzīgs svešā kabinetā? Viņam ir savsViskrievijas Centrālās izpildu komitejas priekšsēdētāja kabinets un savs pienākumu loks. Varbūt viņš"pēc norunas" pildīja Ļeņina darba pienākumus? Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja pienākumus?Šī epizode ir maznozīmīga, tomēr pietiekami skaidra, lai izprastu Sverdlova godkārīgo raksturu. Kā arīviņa frāzi, ko viņš kādu dienu izmeta Bončam-Brujevičam, kas pārzināja visas Kremļa saimnieciskāslietas: "Redziet nu, Vladimir Dmitrijevič, arī bez Vladimira Iļjiča tiekam ar visu galā." Mēs jau sākumārunājām par iemesliem, kas mudināja Sverdlovu pieņemt šo glābšanas plānu.

Pēdējā laikā parādās versijas, ka vispār neviens uz Ļeņinu nav šāvis, ka visas ložu pēdas ir tikaiinscenējums. Tā būtu oriģināla versija, bet ir pārāk daudz dokumentu, kuros rakstīts par lodēm, paroperācijām, kurās iesaistīti vācu ārsti, un jādomā, ka nebija iespējams viņus piespiest uz melošanu. Tāpēcpiekritīsim, ka šāvieni tomēr bijuši un ievainojums arī. Cita lieta, ka tas patiešām izrādījās viegls. Ļeņinspats uzkāpa augšā savā Kremļa istabā, pats izģērbās, bet jau 5. septembrī faktiski piecēlās un sāka strādāt.Iespējams, ka šim "juveliera" darbam bija pieaicināts meistarīgais strēlnieks Protopopovs, lai inscenētuvieglu ievainojumu. Iespējams, ka pēc atentāta režisoru ieceres tam bija jābūt vēl vieglākam - tādam, kasieskrambā tikai ādu, tikai apsvilina, bet uztraukums, nevilšs Ļeņina galvas pagrieziens, un viss iznācacitādi. Ievainojums izrādījās daudz nopietnāks, gandrīz vai nāvīgs: kakla rajonā lode bezmaz bija skārusi

dzīvībai svarīgu artēriju. Tāpēc saniknotie režisori Protopopovu nošāva.Tie visi ir tikai mūsu pieņēmumi, diezin vai kādreiz uzzināsim šo notikumu īsto ainu: liecinieku jau

sen vairs nav, nav arī lietisko pierādījumu. Ja arī ir, diezin vai tie kādreiz ieraudzīs dienasgaismu.Speciālie dienesti neļauj mest ēnu pat uz to pagātni. Ir vērts piebilst vēl kaut ko: šai versijai piekrīt divitādi pazīstami aprakstāmā notikuma pētnieki kā vēsturnieks J. Felštinskis un profesors A. Ļitvins. Kāviens, tā arī otrs atradis un savācis daudz jaunu dokumentu par to laika posmu. Profesors Ļitvinssastādījis dokumentu krājumu "Fanija Kaplane jeb Kas šāva uz Ļeņinu?" Tajā apkopoti dokumenti, kasglabājas Viskrievijas Ārkārtējās komisijas un Federālā drošības dienesta arhīvos. Tiesa gan, profesorsĻitvins runā par diviem sazvērniekiem - par Sverdlovu un Dzeržinski. Taču mums liekas, ka Dzeržinskisnevarēja sazvērestībā piedalīties divu iemeslu dēļ. Pēc 6. jūlija viņš bija atcelts no ViskrievijasĀrkārtējās komisijas vadības, bet, atgriezies šai postenī 1918. gada 22. augustā, pēc Ļeņina pavēles tūlītsāka nodarboties ar pagrīdes organizācijas "Nacionālais centrs" darbības izmeklēšanu un tās vadītājuarestēšanu. 30. augusta rītā - tāpat pēc Ļeņina pavēles - viņš aizbrauca uz Petrogradu izmeklēt Urickanoslepkavošanas apstākļus, bet tad, kad atgriezās, Kaplane pēc Sverdlova pavēles jau bija pārvesta uzKremli un nošauta. Jāpiebilst, ka Dzeržinska atgriešanās Maskavā varēja būt viens no tādas steigasiemesliem. Dzeržinskis tika uzskatīts par principiālu un kristāltīru komunistu, viņš nebūtu apmierinājies artik virspusīgu izmeklēšanu. Viņš būtu gribējis nopratināt Kaplani, būtu pratis viņu uzvedināt uz atklātību,un kas zina, ar ko tas viss būtu beidzies un ko visu viņa būtu atklājusi. Par to mums atliek tikai minēt.

6. SARKANAIS TERORS - GLĀBŠANAS CEĻŠ

Atentāts pret Ļeņinu saviļņoja boļševiku piekritējus, partija saliedējās. Tā kā oficiāli tika runāts parlabējo eseru "pēdām", terora smaile galvenokārt tika pavērsta pret viņiem. Oficiāli terors tika pasludināts5. septembrī. Tieši tai dienā Pētera parkā visu ļaužu acu priekšā tika nošauti vairāk nekā 80 cilvēki. Viņitika notiesāti kā buržuji un kontrrevolucionāri inteliģenti. Pārbiedētie cilvēki tika sadzīti aplī, viņusizsauca pēc saraksta, bet pūlis viņus pavadīja ar negantiem lamuvārdiem. Sarkanais terors vēlās pārivisai valstij. Rakstniece Ņina Berbe- rova kā par vispārzināmu faktu raksta, ka septembrī un oktobrīarestēti 39 489 cilvēki, no kuriem vairāk nekā 6 tūkstoši nošauti, bet pārējie ieslodzīti cietumos vai

13-3662 nometnēs. Dabiski, ka šīs represijas neskāra ne Semjonovu, ne viņa kaujas grupu. Viņuarestēja 8. septembrī. Konopļova liecināja:

"Ar Centrālās Komitejas ziņu un tās uzdevumā es uzņēmu sakarus ar apcietinātajiem un sāku gatavotSemjonova bēgšanu, jo viņš bija visvairāk kompromitēts… Sākumā, kad visi domāja, ka arestusizdarījusi Viskrievijas Ārkārtējā komisija, es atradu iespēju atbrīvot Semjonovu ar sardzes uzpirkšanu, touzņēmās izdarīt kāds kreisais sociālrevolucio- nārs, apsardzes darbinieks, par 100 000 rubļiem (šīcilvēka uzvārdu neatceros). Nākamajā dienā es no šī paša kreisā ese- ra uzzināju, ka SemjonovaĀrkārtējā komisijā nav."

Vēlāk, 1922. gada procesā, viņa teiks: "Viņu bija arestējusi kara kontrole", t. i., militāraisizlūkdienests.

Pats Semjonovs savā grāmatā raksta, ka Viskrievijas Ārkārtējā komisijā sācis strādāt no 1918. gadaoktobra. Avels Jenukidze bija saistīts ar kara izlūkdienestu, un acīmredzot no septembra līdz oktobrimSemjonova stāvoklis bija ļoti nenoteikts, viņš tika, tā teikt, nodots no rokas rokā, no vienas organizācijascitai. Jenukidzem Semjonovs vairs nebija vajadzīgs, bet viņš nebija arī aizmirsis vecā paziņas nopelnus,tāpēc to rekomendēja uzņemšanai VK(b)P. Partijā Semjonovs tika uzņemts 1921. gadā.

Izlasījis Semjonova grāmatu "Sociālistu revolucionāru partijas militārā un kaujas darbība 1917.-1918. gadā", Staļins pirmajā lappusē ierakstīja: "Lasīju. J. Staļins. (Domāju, ka jautājums par šīdokumenta iespiešanu, par tā izmantošanas formām, kā arī par dienasgrāmatas autora likteni (turpmāko)

jāapspriež P. B. (Politbirojā). J. Staļ." Boļševikiem šis sacerējums, kā izrādās, bija ļoti vajadzīgs.Pēc diviem gadiem Konopļova (šai laikā arī viņa jau strādāja Viskrievijas Ārkārtējā komisijā un ar

Semjonova protekciju bija iestājusies boļševiku partijā tāpat kā Semjonovs 21. gadā), nokļuvusi Krimāpie Vrangeļa, satikās ar eseru Tesļenko, sāka viņu pierunāt strādāt boļševiku labā un atklāja, kaSemjonovs jau ilgi draudzējas ar Ļeņina sekretāru Jenukidzi, bijis ar viņu pazīstams jau ilgi pirmsboļševiku nākšanas pie varas un tieši ar viņa starpniecību Ļeņins un Dzeržinskis apstiprinājis Semjonovaplānu par teroru pret baltajiem un poļiem. Konopļova aģitēja Tesļenko iestāties viņu kaujas grupā. Tikaitagad Semjonova kaujinieki karoja boļševiku pusē.

1922. gadā sākās skaļš process pret labējo eseru partiju. Uz apsūdzēto sola bija Gocs, Donskojs unciti labējo eseru līderi. Viss tiesas process bija jau iepriekš izmēģināts. Gatavodamies tam, Semjonovsbija uzrakstījis savu "kapitāla darbu", Konopļova visas replikas bija iemācījusies no galvas. Tiesā viņateica:

- No Viskrievijas Ārkārtējās komisijas protokoliem Lubjankā mēs zinām, ka Kaplane nervozēja.Izturējās agresīvi. Atteicās dot patiesas liecības par to, kas viņai iedevis ieroci, kas uzdevis nogalinātĻeņinu. Kaplani var saprast. Ar klusēšanu, histēriju, asarām viņa novilcināja izmeklēšanu. Glāba centrālokaujas vienību. Sargāja eseru partiju no sarkanā terora triecieniem. Arī nāves ceļu iet viņai nebija viegli.Nāves vaiga priekšā viņai bija jānostājas nevis kā Šarlotai Kordē, bet gan kā nepazītai, dzīves sabendētaiteroristei, kas pacēlusi roku pret proletariāta vadoni. Kaplane bija viena no nedaudzajiem teroristiemSociālistu revolucionāru partijas Centrālās Komitejas vienībā, kas pašaizliedzīgi ticēja Goca "svētajailietai". Šaudama uz Ļeņinu, viņa bija pārliecināta, ka veic varoņdarbu Krievijas revolūcijas labā…Sociālistu revolucionāru partijas Centrālās Komitejas locekļi Gocs, Timofe- jevs un Donskojs mums bijaiestāstījuši, ka bez Ļeņina novākšanas no politiskās arēnas nav iespējams boļševikus uzvarēt. Un mēs tambezgalīgi ticējām.

Jāpiebilst, ka Kaplane nekad nav bijusi kreiso eseru partijas biedre, bet sarkanais terors tikapasludināts jau pēc viņas nāves. Bet šīm detaļām procesā nekāda vērība netika piegriezta. Tiesājamoliktenis bija jau iepriekš izlemts. Centrālās Komitejas līderiem piesprieda nāvessodu nošaujot, bet pēcāk,kā tas bija pieņemts, viņus apžēloja un nosūtīja trimdā uz dažādiem PSRS apgabaliem, tomēr nošāvatrīsdesmitajos gados, kad Staļins viņus atcerējās. Uz apsūdzēto sola sēdēja arī Semjonovs un Konopļova.Semjonovu aizstāvēja partijas labākais teorētiķis un orators Nikolajs Baumanis. Vēlāk, attaisnodams šosoli, pats jau ieslodzīts Iekšlietu tautas komisariāta cietumā, nopratināšanā viņš sacīja:

- Mūsu partija uzskatīja, ka Semjonovs tai izdarījis lielu pakalpojumu… faktiski viņš izdevaPadomju varai un partijai eseru kaujas grupas. Visi eseri… viņu turēja par boļševiku provokatoru.Atmaskotāja lomu viņš tiesā spēlēja pret eseriem. Eseri viņu neieredzēja un vairījās no viņa kā no mēra.

Ļoti trāpīga un būtiska frāze visā šai notikumā: Semjonovs "spēlēja lomu". Mums atliek tikai nosauktscenārija autoru un režisoru: tas ir Jakovs Sverdlovs. 1919. gadā liktenis viņam it kā atriebās - viņšnomira. Šo diženo uzvedumu pabeidza viņa garīgais skolnieks Staļins.

Epilogs

Tas patiešām bija tā laika talantīgākais inscenējums. Vienīgi tas izglāba boļševiku režīmu. Sagrāvušipēdējos revolucionāro cīņu līdzgaitniekus, viņi kļuva par valsts varas monopolistiem. Meli, intrigas,sazvērestības, nāvessodi, terors kļuva par to auglīgo augsni, no kuras kā kupls zieds uzplaukadiktatoriskais Staļina režīms. XX gadsimta cilvēces vēsturē kā milzīgs monstrs parādījās Sarkanāimpērija, sākdama neiedomājamus eksperimentus ar miljoniem cilvēku dzīvi un dvēseli.

Aleksandrs Panfilovs "UN nĀve nepiestĀs pie manas gultas…" Krievijas Federālā drošības dienesta arhīvā atrastiNikolaja Gumiļova dokumenti

REIZ dzīvoja dzejnieks, kas bija iemīlējies pasaulē, tās lietu un parādību daudzveidībā ("…esiemīlēju sauszemi un jūru, un esamības sapni mūžīgo."). Viņš pulcināja ap sevi domubiedrus, ko tagadsauc par akmeistiem. Kopējiem spēkiem viņi centās atjaunot pārrauto saikni starp vārdu un priekšmetu, kotas apzīmē, un viņu centieniem bija panākumi: gandrīz visi akmeisti ir ievērojami dzejnieki ("…zemesdrūmajā nemiera tracī apmirdzēts tikai ir vārds, un Jāņa Atklāsmē sacīts, ka viedīgais vārds šis ir -Dievs."). Dzejnieks apceļoja pasauli, Āfrikā medīja leopardus un lauvas, it kā pārbaudīdams savudrošsirdību. Bet drīz pienāca laiks, kad drosmes apliecināšanai vairs nevajadzēja braukt uz Āfriku, -sākās karš. Dzejnieks brīvprātīgi aizgāja karot un kāvās tā, ka "Svētais Georgs divreiz skāra krūtis, ložuneskartās". Pēc tam viņš bija Parīzē, Londonā; kad Krievijā pie varas nāca boļševiki, viņš atkal pēc pašagribas atgriezās dzimtenē. Sacerēja dzejoļus, mācīja citiem tos sacerēt, ap viņu allaž bija daudz jaunatnes.Viņš mīlēja sievietes ("…un līdz sāpēm sirdī sūrst Tavu meitu daiļums," viņš kādā dzejolī griežas pieDieva), un sievietes mīlēja viņu. Nikolajs neslēpa savu pārliecību: "Es esmu monarkists un aizlūdzu parbaznīcu," viņš atklāti sacīja visiem. Viņam bija daudz lasītāju, viņš mācīja lasītājus "kā nebaidīties,nebaidīties un darīt tā, kā jādara".

Šis dzejnieks bija Nikolajs Gumiļovs.Viņš nogāja garu ceļu - no "Romantiskajiem ziediem" ar to izsmalcināto žirafi līdz "Liesmainajam

pīlāram", kas pilns traģisku nojausmu. Un vēl viņš rakstīja savā pirmajā krājumā - toreiz viņam bija 22gadi:

Tu pēc glābiņa veltīgi tvīksti, Dzīve visus uz kapsētu trauc. Tomēr nezūdies, vienu tu drīksti - Savunāvi tev izraudzīt ļauts.

Un viņš savu nāvi izraudzīja. 1921. gadā viņu nošāva Petrogradas Ārkārtējā komisijā par līdzdalībutā saucamajā Petrogradas kaujas organizācijā, par ko jau bijušas daudzas publikācijas. Tagad klajā nācisjauns atklājums - Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva darbinieki atraduši dokumentus, kasGumiļovam konfiscēti apcietināšanas brīdī.

Es nezinu, ko šis atklājums dos filologiem, - šie dokumenti liecina par dienišķo dzīvi un nepavisamneattiecas uz dzejnieka jaunradi. Varbūt kāds pat paraustīs plecus, sak, kas gan te jauns, dzīves sīkumivien… Bet tai brīdī, kad tu turi rokās šīs nodzeltējušās papīra lapiņas, ptilies saburtot pa pusei izdzisušosvārdus, salīdzini rokrakstus, rodas tāda sajūta, it kā tu būtu saticies ar to tālo laiku un cilvēkiem, kas šolaiku piepildīja… Tā ir ļoti rūgta satikšanās, tāpēc ka tu gandrīz fiziski sajūti, kā aiziet, kā nomirst tāpasaule, kā tavu acu priekšā izplēn bijušās dižās Krievijas atspulgs.

Un tomēr kopā ar katru uzvārdu it kā atplaiksnās literatūras vēsture. Lūk, Mākslas nama biedra karte,ko parakstījis Maksims Gorkijs. Tā izsniegta Gumiļovam. Mākslas nams atradās bijušajā Jeļisejevasavrupmājā, Gumi- ļovs uz to pārcēlās divus mēnešus pirms aresta - 1921. gada maijā - un apmetāsJeļisejeva pirts ģērbtuvē. Viņam blakus - pirtī, kur sienas bija apklātas ar podiņiem, - dzīvoja MarietaŠaginjana. Skat, viņas autogrāfs! Uz kādas lapiņas ar Gumiļova roku uzrakstīti divdesmit pieci dzejoļunosaukumi no septiņiem viņa krājumiem. Grūti pateikt, vai tas ir uzmetums iecerētajai "Izlasei" vai dzejasvakara programma… Bet lapiņas otrā pusē - paraksts: "Esmu aizņēmusies no N. S. Gumiļova piecdesmittūkstošus rubļu. Marieta Šaginjana. 23./VII 1921." Pēc tā laika kritērija, piecdesmit tūkstoši rubļu irsmieklīgi maza summa. Kaut gan… Galvenā apsūdzība, kas pret Gumiļovu bija izvirzīta tā sauktajā

Taganceva lietā, pamatojās uz faktu, ka viņš no Taganceva bija saņēmis divsimt tūkstošus.Rakstnieki ārkārtīgi izjuta naudas badu. Bija sācies neps - jaunās ekonomiskās politikas laiks, tāpēc

kārdinājumu radās aizvien vairāk. Mākslas nama bufetē parādījās eklēri, kūciņas, konfektes, maizītes.Gumiļova lapiņas izraibinātas ar skaitļiem gluži kā grāmatvedības pārskati, daudziem blakus redzamstriumfējošs pieraksts "kredīts". Mākslinieks V. Malaševskis, kas arī tolaik dzīvoja Mākslas namā, savosmemuāros "Vakar, aizvakar…" raksta, ka savā istabā pie sienas piekāris plakātu ar uzrakstu: "Šajā istabānesmēķē. Dzejoļus nelasa. Aizdot naudu līdz rītdienai nelūdz…" Ja no šīs deklarācijas nosvītrojam no-liegsmi "ne", iegūstam pārskatu par Mākslas nama iemītnieku galveno nodarbošanos. Nerakstīt un nelasītdzejoļus dzejnieki nevarēja tāpēc, ka viņi bija dzejnieki, turklāt izcili dzejnieki. Smēķēja bezpārtraukuma, smēķēja aiz badošanās, par ko raksta Olga Forša, kas Mākslas nama dzīvi atainojusi romānā"Vājprātīgais kuģis". Un "medīja" naudu…

Interesanti, vai Marieta Šaginjana atdeva parādu? Pēc dažiem gadiem viņa ar panākumiem jaurakstīja "proletāriskus" romānus, bet vēlāk deva ievērojamu ieguldījumu oficiālās padomju "Leņiniānas"radīšanā. Gumiļovs, ja būtu palicis dzīvs, droši vien viņu nesaprastu. Starp citu, trīsdesmitajos gadosvisiem bija jāpiedzīvo drausmīgs pārvēršanās laiks; lai pretotos tam, bija vajadzīgi neizsīkstoši spēki.Izturēja tikai nedaudzi.

Zīmītes, zīmītes… Lūk, fragments no Gumiļova zīmītes Nikolajam Ocupam: "Dārgais Ocup, atnācavakardienas skandālists, tas šķendējas vēl vairāk, rāda nākamības mandātu un lamājas. Aizbrauc pie kādano Proletkulta un atved viņu šurp. Un drīzāk…" Ocups, kas pameta Krieviju 1922. gadā, visu mūžu palikauzticīgs Gumiļova estētikai. "īstenībā Bergsons un Gumiļovs… bija divi poli, ar kuriem saistījās Ocupagarīgā pieredze," pēc daudziem gadiem par viņu rakstīja A. Bahrahs. Jau pēc fašistu koncentrācijasnometnes, pēc piedalīšanās itāliešu Pretošanās kustībā Ocups 1951. gadā Sorbonnā aizstāvēja doktoradisertāciju par Gumiļova daiļradi - tā bija pirmā par Gumiļovu uzrakstītā disertācija.

Bet šeit, rau, Georgija Ivanova zīmīte Gumiļovam: "Mīļais Nikolaj, lūdzu, atnāc šodien kopā arAnnu Niko- lajevnu (Gumiļova otro sievu. - A.P.) pie mums un atved Mihailu Leonidoviču (Lozinski. -A.P.), ja viņš būs pie tevis. Noteikti atnāciet, es pats nevaru nekur iet, tāpēc ka pie manis būs kādskorpusa biedrs. Žoržs."

Cik žēl, ka zīmītei nav datuma! Georgijs Ivanovs pirms revolūcijas mācījās kadetu korpusā, kur viņabiedrs bija Jurijs Germans. Tas pats Jurijs Germans, kas bija viens no trim Petrogradas kaujasorganizācijas vadītājiem, kā apgalvo čekistu protokoli. Pēc viņa nogalināšanas uz Somijas robežas (1921.gada maija beigās) tika ierosināta t. s. Taganceva lieta.

Tiesa gan, savās atmiņās pats Ivanovs apgalvo, ka divdesmit pirmajā gadā atjaunojis sakarus arGermanu pēc Gumiļova ierosmes, bet pret Ivanova atmiņām jāizturas piesardzīgi, pēc viņa paša vēlīnasatzīšanās, tajās ir tikai 25 procenti patiesības, viss pārējais - izdomājums, protams, māksliniecisks. Vaitikai tas nav Ivanovs, kas izkārtoja Gumiļova pazīšanos, kurai bija tik traģiskas sekas? Kas to lai zina, kaszina… Germans ik pa laikam pārgāja robežu, veda pār to cilvēkus, bet Gumiļovam dzīve boļše- vistiskajāKrievijā ap to laiku kļuva apnicīga, un, kā apgalvo daži liecinieki, viņš sāka domāt par bēgšanu, tātadGumiļovam un Germanam bija divatā apspriežams temats. A. Levinsons, kas kopā ar Gumiļovu strādājaizdevniecībā "Vispasaules literatūra", rakstīja:

"Pie mums uz emigrēšanu tiecās arī Gumiļovs, tikai nepaguva." To pašu atceras arī Vas.Ņemirovičs-Dančen- ko: "Es gribēju iziet caur Somiju, viņš - caur Latviju. Mūsu maršruts veda uzGdovu, Čudovas ezeru. Piekrastes ciemos viņam bija pazīstami zvejnieki…"

Tas viss liekas kā spēlēšanās ar likteni, Gumiļovs it kā izmanto katru mirkli, lai pārbaudītu dzīvi,pārbaudītu to azartiski… Mēģinājums ar Taganceva grupu bija pēdējais, un viņš vairs nekur neaizgāja -apgūlās dzimtajā zemē Bet aizgāja citi. Dažs pēc paša vēlēšanās, bet dažus boļševiki ņēma un izmeta padurvīm, ko droši vien vēlāk rūgti nožēloja. "Ir cilvēks - ir problēma, nav cilvēka - nav problēmas","Vārds jums, biedri mauzer!" Starp citu, 1922. gadā aizbrauca arī Georgijs Ivanovs, Gumiļova labā roka

meistardarbnīcā, aizbrauca un visu atlikušo mūža daļu ilgojās pēc Krievijas, kas uz visiem laikiem viņambija palikusi kā "balta lira virs sniegiem klātā likteņa".

Federālā drošības dienesta arhīvā atrasto dokumentu klāsts ir diezgan interesants. Kā liekas, tai laikāčekisti nav pievākuši visu, nav iztīrījuši visas dokumentu glabātavas. N. Berberova grāmatā "Kursīvsmans" raksta: "Pēc mēneša Georgijs Ivanovs man teica, ka starp Nikolaja papīriem atradis melnu kladi,kurā ierakstīts tikai viens dzejolis…" (Runa ir par dzejoli, kas veltīts N. Berbero- vai. - A.P.) Tātad"Nikolaja papīri" bija palikuši viņa istabā pēc aresta. Čekistus vairāk bija interesējuši sakari, adreses,telefona numuri - tieši šāda veida piezīmes ir visvairāk Gumiļova dokumentos, kas tagad ieraudzījušidienasgaismu. Starp tiem ir arī Hodaseviča autogrāfs: "Annai Nikolajevnai uzglabāšanā. Sveiks,Vladislavs Ho- dasevičs." Ārkārtīgi aizdomīga frāze, ja uz to raugās no varas orgānu viedokļa.

Daudzas lapiņas šā vai tā saistītas ar Gumiļova pirmsnāves ceļojumu uz Krimu. Viņš izbrauca jūnijabeigās ar jūras kara spēku pavēlnieka admirāļa A. Nemica vilcienu un atgriezās jūlijā. Lūk: "VisuRepublikas Jūras Spēku Vecākā Sekretāra dienesta vēstule. 1921. gada 25. jūnijā. Augsti godātais biedri!Kopā ar mums vilcienā brauc Vispasaules literatūras kolēģijas loceklis un Pītera DzejniekuArodbiedrības priekšsēdētājs b. N. S. Gumiļovs, kas strādā kopā ar b. Gorkiju. Ļoti Jūs lūdzu izrādītvisādu pretimnākšanu b. Gumiļovam un izsniegt viņam lūgto kā dāvanu izsalkušajiem Pītera dzejniekiemno Republikas Dienvidiem. Jau iepriekš pateicos. Lielā pateicībā spiežu Jūsu roku. Ar biedriskusveicienu VI. Pavlovs."

"Izsalkušie rakstnieki" - kāds izteiciens! Liekas, tajā glabājas kāda eksplozīva enerģija, vārdipretojas viens otram, izkropļojas; lai tos saturētu kopā, vajadzīgs patiešām dēmonisks spēks - starp citu,boļševikiem tā nekad nav trūcis. Ar šo vēstuli Gumiļovs braukāja pa Krimu, vāca produktus. Tas nebijanekas neparasts, tais gados viss notika tieši tā - ar personīgu pazīšanos, ar ieteikuma vēstulēm,biedriskuma vārdā. Taisnības labad gan jāpiebilst: šis biedriskums bija ļoti nedrošs palīgs, tāpēc ka biežinotika tā, ka vakarējie biedri šodien kļuva par ienaidniekiem un ar baudu cits citā raidīja lodes no mūžīgā"biedra mauzera". "Biedri", "ienaidnieki" - šie vārdi ieguva jaunu jēgu, notika milzīga krievu valodasdeformēšana, kas stipri līdzinājās tās iznīcināšanai. Gumiļovs izmantoja papīrus, kas bija uzrakstīti šajāvārdu savārstījumā (tajā ir gan Pītera Arodbiedrība, gan Republikas Dienvidi - katrā ziņā ar lielajiemburtiem! - gan biedrisks sveiciens, gan obligātais vētrasputns b. Gorkijs…), tomēr pats domāja un rakstījapilnīgi citādā valodā. Un nošāva viņu tieši par to, nevis par kaut kādu mistisku Taganceva sazvērestību.

VI. Pavlovs, kas viņam bija izsniedzis citēto dokumentu, bija ne tikai flotes virsnieks, bet arīdzejnieks (kas gan toreiz nebija dzejnieks!), dzejoļu krājuma "Sniegotais ceļš" autors. Krājumanosaukums pilnām atbilda tā laika garam, bet tas bija mirstošs laiks. Sniegotie ceļi aizveda uz rūpnīcascehu, kur cilājās āmurs un šķīda nokaitētas dzelzs dzirksteles. Starp citu - par VI. Pavlovu. Klīdavalodas, ka Gumiļovs kopā ar Jūras kara tautas komisariāta darbiniekiem Krimā nodarbojies arkontrrevolūciju, uzņēmis sakarus, izdalījis ieročus bijušajiem virsniekiem, bet viņam blakus pastāvīgiuzturējies provokators, tuvs cilvēks, dzejnieks, kas viņu pēcāk nodevis. Un lika noprast, ka nodevējs bijisPavlovs. Bet tas ir ļoti maz ticams. Praktiski nav iespējams iedomāties Gumiļovu aktīvakontrrevolucionāra vai diezin kāda idejiska sazvērnieka lomā.

Par to liecina arī visi Gumiļovam konfiscētie dokumenti. Dzejnieks pastāvīgi uzskaita tēju, zirņus,speķi, ikrus, miltus, putraimus, cukuru, riekstus, svaigus augļus, žāvētus augļus - kāda gan runa var būt parsazvērestību, ja tiek kārtota tik rūpīga grāmatvedība? Kam, ko un cik pārdot, kam, ko un cik uzdāvināt -uzvārdi, skaitļi, svītrojumi, labojumi, viss juku jukām, bet tam visam spīd cauri pārsteidzoša godprātība.Un ne tikai godprātība - arī pieķeršanās dzīvei, kas brīžiem izskatās pēc klusas, skumīgas iemīlēšanās, -redziet, kāds paradokss!

Viņš atgriezās Pīterā, kā daudzi apliecina, saulē iededzis, jautrs, pilns plānu un cerību. GeorgijsIvanovs saka, ka tieši tad Gumiļovs izdomājis savas nākamās grāmatas nosaukumu: "Zemes gaitu vidū".Domājams, ka viņš kļūdās, bet tā vēl nav visa patiesība par Gumiļovu. Ko lai dara ar baiso "Liesmainā

pīlāra" zemtekstu? Un vēl kaut kas. Mākslas nama biedra kartes otrā pusē ar paša Gumiļova roku uzšņāptstrīspantu dzejolis - divi pēdējie panti ir ļoti grūti izlasāmi (cerams, ka speciālisti tos izlasīs), bet pirmaispants izlasāms viegli un - gluži kā uz galvas atvarā:

Kāds indes dzēriens netveramsIr ielijis man dvēselē.Ak lielais, svētais neprāts mans!…Šīs rindas varētu būt veltītas kādai sievietei ("Gumiļovs vienmēr bija iemīlējies," apgalvo G.

Ivanovs) vai mākslai… Tas viss ir tā, bet tomēr tas neattiecas uz "Kāds indes dzēriens netverams ir ielijisman dvēselē". Un neattiecas arī uz sociālo īstenību. Tā viņam, kā liekas, ir pat vienaldzīga. Tačudivdesmito gadu sociālā īstenība necieta šādu vienaldzību. Un izdarīja savu spriedumu: Gumiļovs -"bijušais cilvēks", kas nav cienīgs dzīvi turpināt.

"Bijušais cilvēks" - tas nav mans izgudrojums. Pirms neilga laika Krievijas Federālā drošībasdienesta Reģistrāciju un arhīvu fondu pārvaldes priekšnieka vietnieks Vladimirs Vinogradovs atrastosGumiļova dokumentus nodeva Krievijas valsts literatūras un mākslas arhīva direktorei NatalijaiVolkovai. Abas puses norunāja šādos gadījumos nepieciešamos vārdus, viss noritēja vienkārši un patsvinīgi. Bet Literatūras un mākslas arhīvā turpmāk glabāsies ne tikai Gumiļova dokumenti, kopā ar tiem uzarhīvu aizceļoja arī četras M. Bulgakova vēstules, kas adresētas rakstniekam un dramaturgam SergejamJermolin- skim, kā arī I. Iļjinska liroepiskā pamfleta "Kārļa Marksa ceļojums Krievijā" rokraksts.

Igors Iļjinskis (1886-1937) - jurists, literatūras zinātnieks, speciālists Ļeva Tolstoja daiļradē,cilvēks ar traģisku likteni. No 1922. līdz 1937. gadam viņš tika arestēts piecas reizes. Piecas! Trešoreiztas notika 1934. gada janvārī. Iļjinskis tolaik dzīvoja Maskavā un strādāja par vecāko zinātniskolīdzstrādnieku Literatūras muzejā. Viņu apsūdzēja kaitniecībā par to, ka bija muzejam nopircisaristokrātiskas izcelsmes un citu rakstnieku (Andreja Be- lija, G. Čulkova, Šeremetjeva, Toļicina u.c.)manuskriptus un arhīva materiālus. Dzelžainais apsūdzības formulējums ir satriecošs: "Materiālaspalīdzības sniegšana bijušajiem cilvēkiem un politiskajiem izsūtītajiem, šim nolūkam izmantojot valstslīdzekļus." Tieši tā!

1921. gadā vismaz puse petrogradiešu varēja pretendēt uz "bijušā cilvēka" nosaukumu, bet viņinegribēja kļūt par bijušajiem. Un viņi aizgāja - cits nāvē, cits prom no ģeogrāfiskās Krievijas. UnKrieviju paņēma līdzi savā sirdī, lai to saglabātu un nodotu mums, pēctečiem. Manā priekšā guļ Gumiļovadokumenti, kas ilgus gadus glabājušies Federālā drošības dienesta arhīvos. "Dzīves sīkumi". Es pastāstījupar dažām lapiņām, bet to ir desmitiem. Ar tām cilvēks iekļūst tā laika dzīvē un sāk sajust tā laika elpu…Un notrauš pa acīs sarietējušai asarai, norij pa apmulsuma kamolam rīklē. Krievu kultūrasaugšāmcelšanās, Krievijas augšāmcelšanās.

Krievija - apbrīnojama zeme.1921. gada oktobrī B. Eihenbaums Bloka piemiņas vakarā nolasīja referātu "Bloka liktenis". Tā

nobeigumā viņš teica: "Pēdējie gadi mums bijuši bezgala daudzu cilvēku nāves gadi." Nosmacisboļševistiskajā tvanā, 1921. gada augustā nomira Bloks, augustā tika nogalināts arī Gumiļovs. Divusgadus agrāk Sergija Posadā no bada nomira Rozanovs. Un tad nāca divdesmit otrais, kas izkaisīja pa visupasauli krievu literatūras, krievu zinātnes, krievu mākslas ziedu. Šķita — viss pagalam, laiks nodzēstsveces, šeit nekad vairs nekā nebūs, tukšums… Bet Eihen- baums turpināja: "Bet kaut kur starp šiemgadiem vai pirms tiem katrā ziņā ir arī dzimšanas gadi, kas mums vēl neziņā tīti."

Tagad šie dzimšanas gadi mums ir zināmi.Mums paveras brīnišķīga nepārtraukta ķēdīte, ko parasti mēdz saukt par tradīciju. Un Gumiļovs ir

neiztrūkstošs tās loceklis. Reizē ar arhīvā atrastajiem dokumentiem viņa tēls, kas ilgu laiku bija noslēptsno mūsu skatieniem, atdzīvojas jo spilgtāk.

Oļegs Šiškins CEKA, ČEKA UN ŠAMBALA ROZES UN KRUSTAPAVĒNĪ

ČARLZS Viljams Hekertons savā kapitālajā darbā "Visu laiku un visu zemju slepenās biedrības"(1874. g.) martēnistiem veltījis tikai divpadsmit rindas. Pieminējis vienu no šīs kustības dibinātājiem -kādu Senmartēnu, autors beidz ar vārdiem: "Viņa reformētais ordenis no Lionas izplatījās uz galvenajāmFrancijas, Vācijas un Krievijas pilsētām. Tagad tas vairs nepastāv."

Hekertona dzīves laikā ordenis vēl pastāvēja. Jebkura masonu organizācija - martēnisti vispirms irmasoni - ir elitārs politisks klubs. Martēnisti redzamajai strukturālajai uzbūvei vēl pievienoja senāsmaģijas kultu.

Nav zināms, vai Nikolajs II bija lasījis Čārlza V. Hekertona darbu, bet 14 gadus vēlāk ķeizarpārimParīzes vizītes laikā tika stādīts priekšā martēnistu Augstākās padomes prezidents kabalistiskā ordeņa"Roze un krusts" ģe- nerāldelegāts Papisa kungs. Viņš monarhu iepazīstināja ar lionieti mediju Filipu.Maga pārdabisko spēju pārsteigtais Nikolajs II uzaicināja viņu pārcelties uz Sankt- pēterburgu,apsolīdams cienījamo Kara akadēmijas mediķa amatu, ģenerāļa dienesta pakāpi un valsts padomniekatitulu. Drīz vien Filipa drūmais tēls iedvesa šausmas senatoros un ministros, kas prata novērtēt viņaietekmi uz notikumiem valstī; kad japāņi mācās virsū krievu pulkiem pie Mukdenas, Filips izsaucaNikolaja apartamentos ķeizara tēva Aleksandra III garu, un tas deva stratēģiskus norādījumus, kasietekmēja Augstāko pavēlnieku un Ģenerālštābu. Policijas departamenta Sevišķā nodaļa centāsdiskriminēt visvareno lionieti, taču viņu pūles bija veltīgas - ķeizars jau bija uzņemts "Rozes un krusta"ložā, ko lionietis bija nodibinājis Sanktpēter- burgā.

Martēnisms Krievijā bija pastāvējis jau pirms Filipa ierašanās - no XVIII gadsimta beigām. Dziļislepenībā turētā hierarhija katru gadu mobilizēja desmitiem spējīgu, vēl savā vidū svinīgi neuzņemtucilvēku un sūtīja viņus pat uz ļoti tālām provinces pilsētām. Atšķirībā no franko- masoniem, kas dievinājatirdzniecību un kapitālu, Sen- martēna mācības piekritējiem bija citi dedzīgi centieni, kas arī noteica viņunākotni un valstiskās intereses: tradicionāla pievēršanās mistiskiem noslēpumiem, hipnozei, telepātijai,gaišredzībai, kā arī nacionālajai politikai, kas prasīja impērijas izplešanos uz austrumiem - dziļāk Āzijā -un jaunu koloniju dibināšanu. Abus šos krievu martēnistu sapņus sevī apvienoja mīts par Šambalu -nepieejamu valsti Himalaju kalnos, kurā dzīvojot politiski telepāti un kataklizmu pareģotāji.

Ordeņa hierarhijā īpašu vietu ieņēma mākslinieks Nikolajs Rērihs. Viņa tēvs, populārsgalvaspilsētas jurists, nodeva Nikolaja rokās ļoti retu ordeņa simbolu — krustu ar berila stariem. Krustacentrā dzirkstīja slīpēts kalnu kristāls, kurā no iekšpuses vīdēja komplicēts gravējums - pūķa nogalinātājaSvētā Georgija attēls. Augšējā stara galā mirdzēja rubīni. Iesvētāmais vilcēns (tā sauca masona dēlu)dabūja slepenu vārdu - Fujama.

Martēnistu aprindās ar īpašu bijību runāja par Fuja- mas sievu Helēnu. Šī spilgtā augstākāssabiedrības skaistule bija plaši pazīstama kā medijs. Pareģe slimoja ar epilepsiju, un brīžos pirmsslimības lēkmes sastapās ar gariem un dzirdēja balsis.

Spiritiskos seansus Rērihi rīkoja savās mājās. Uzaicināto vidū bija Sergejs Djagiļevs, AleksandrsBenuā, Igors Grabars.

īpašu vietu uz hierarhijas kāpnēm ieņēma orientālists un budisma speciālists Sergejs Oldenburgs,Zinātņu akadēmijas pastāvīgais sekretārs, tuvs cilvēks Ģenerālštābam un kara ministram Kuropatkinam.Viņš ne vienreiz vien lūdza zinātniekam konsultācijas sakarā ar Krievijas slepenajām misijām Tibetā.

Vēl viens "Rozes un krusta" ordeņa adepts skulptors Sergejs Merkurovs bija radikāli kreisu uzskatupiekritējs, draudzējās ar Stepanu Šaumjanu un mēdza atgādināt, ka, mācīdamies Cīrihē, viņš 1902. gadā

gājis klausīties Ļeņina un Čemova disputus.Ordenī viseksotiskākā persona bija mongoļu inteliģents Hajans Hirva. Šis politologs un ceļotājs, kas

bija apmeklējis Franciju, Vāciju, Turciju, aizrāvās ar esperanto un sapņoja par vienotas Visāzijasvalodas radīšanu. Liktenis bija lēmis viņam kļūt par Mongolijas valsts iekšējās aizsardzības priekšnieku;šī iestāde darbojās līdzīgi Galvenajai politiskajai pārvaldei un Iekšlietu tautas komisariātam. 1937. gadāHajanu Hirvu nošāva.

"Interešu kopība un grūtu, plašām masām mazsaprotamu cilvēka gara jomu izpēte" Nikolaju Rērihutuvināja ar Konstantīnu Rjabiņinu, talantīgu psihiatru, kas nodarbojās ar epilepsijas terapiju (Rērihs arviņu tikās savas sievas slimības dēļ), un ārsts drīz vien sāka kāpt augšup pa hierarhijas kāpnēm. 1912.gadā Rērihs aizveda uz Rjabi- ņina stacionāru Japānas vēstniecības otro sekretāru Esuki Macuoku,diplomātu, kas Krievijas galvaspilsētā pildīja visai delikātu uzdevumu - meklēja ārstu konsultantuimperatoram Iošihito, ko mocīja vājprāta lēkmes.

Vēl viens ārsts (piebildīsim - arī filozofs), kas apmeklēja ložu, bija Pāvels Mokijevskis,hipnotizētājs un tele- pāts. Kopš deviņdesmitajiem gadiem pie viņa bija ārstējušies daudzi ievērojamikrievu rakstnieki. Taču maz bija to, kas zināja, ka Mokijevskis atbalsta ekstrēmiski noskaņotus studentusno boļševiku vidus. Viens no tiem bija Gļebs Bokijs, kas vēlāk kļuva par Galvenās politiskās pārvaldessevišķās daļas priekšnieku.

1909. gadā Mokijevskis ieteica ordeņa augstākās pakāpes biedriem - rozenkreiceriem - uzņemtBokiju ložā. To vidū, kas piekrita viņa uzņemšanai, bija arī Aleksandrs Vasiļjevičs Barčenko, biologs,okultists un mistisku romānu autors.

MELNAIS DOKTORS

Viņš piedzima 1881. gadā Jeļecā apgabaltiesas notāra ģimenē. Jaunībā interesējās par medicīnu,noklausījās kursu Kazaņā, pēc tam Jurjevas universitātē, kur iepazinās ar romiešu tiesību profesoruKrivcovu. Jurists viņam stāstīja par tikšanos ar ievērojamo franču mistiķi d'Alveidru, kurš ticēja, kaĀzijas vidienē pastāv valsts Agarta-Šambala, kas robežojas ar Afganistānu, Tibetu un Indiju. D'Alveidrsapgalvoja, ka viņš ticies ar tās sūtņiem. "Krivcova stāstījums bija pirmais pamudinājums, kas manirosināja domāt par meklējumu ceļu, kurš vēlāk piepildīja visu manu dzīvi… Pieļaudams iespēju, ka kautkādā veidā varētu būt saglabājušās kādas aizvēsturiskās zinātnes paliekas, es sāku pētīt seno laiku vēsturi,kultūru, mistiskās mācības un pats ieslīgu mistikā." (No A. Barčenko nopratināšanas protokola Nr. 2,1937. gada 10. jūnijā. FDD arhīvs.)

Pēc revolūcijas Barčenko lasīja lekcijas uz Baltijas flotes kuģiem. "Zelta laikmets, tas ir, Lielāvispasaules tautu federācija, kas bija veidota uz visīstākajiem idejiskā komunisma pamatiem, kādreizvaldīja visā pasaulē. Un šī valdīšana ilga apmēram 144 000 gadu. Aptuveni pirms 9000 gadu, pēc mūsulaika skaitīšanas, mūsdienu Afganistānas, Tibetas un Indijas robežās bija mēģinājums šo federācijuatjaunot agrākajā apjomā. Tas ir tas laikmets, ko leģendās dēvē par Ramas karagājienu…" Barčenkolekcijas bija tik aizraujošas, ka vairāki Baltijas flotes matroži izteica vēlēšanos kopā ar zinātniekuaizlauzties līdz Ti- betai un, sasniedzot Sambalu, nodibināt sakarus ar tās diženajiem vadoņiem. Jūrniekinosūtīja vēstules uz vairākām instancēm, taču atbildi nesaņēma.

Drīz vien apstākļi piespieda Aleksandru pamest Petro- gradu un pārcelties uz Murmansku, kur viņšpieņemts par zinātniskās padomes priekšsēdētāju turienes tautas saimniecības nodaļā.

Ielūkojoties kartē, pašā Kolas pussalas centrā tūlīt pamanāma Lovezera garā mēle. Tā stiepjas noziemeļiem uz dienvidiem. Visapkārt tundra, pārpurvota taiga (aborigēni to sauc par taibolu), vietāmpaceļas sopkas.

Ziemā tur valda nakts. Vasarā saule nemaz nenoriet. Salst tāpat kā Sibīrijā, un tūkstošiem kilometru

apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles. Dzīvība mājo tikai mazos ciemos un nomadu apmetnēs. Tur dzīvosārni (lapi). Viņi zvejo zivis vai gana ziemeļbriežus tāpat kā pirms simt, divsimt, tūkstoš gadiem.

Tieši tur, šai vientulīgajā, mežonīgajā novadā, bija izplatījusies neparasta slimība. Dažreiz to dēvēpar arktisko histēriju. Ar to slimo ne tikai turienes pirmiedzīvotāji, bet arī atbraucēji. Grūti atrast kaut košai indevei līdzīgu. Psihiatri bija neizpratnē. Skaidrības nav arī šobaltdien, jo vairāk tāpēc, ka divdesmitogadu beigās daudzu šīs nozares pētnieku darbs tika padarīts par valsts noslēpumu. Bet tie, kas kaut kosaprot no psihiatrijas, ir noskaņoti šo slimību pielīdzināt zombas stāvoklim.

Ekspedīcija, ko vadīja Murmanskas novadpētniecības Jūras institūta direktors, PetrogradasSmadzeņu un psihiskās darbības pētīšanas institūta (Behtereva institūta) zinātniskās konferenceskorespondents Aleksandrs Vasiļjevičs Barčenko, augusta beigās ieradās pie Lovezera.

Ekspedīcijas dalībnieki lūdza zvejniekus viņus aizvest uz Ragu salu, bet tie kategoriski atteicās. Viņiapgalvoja, ka uz turieni varot doties vienīgi šamaņi. Visa sala no vienas vietas bija noklāta ar briežuragiem. Tos simtiem gadu bija tur saveduši apkārtējo cilšu burvji kā dāvinājumu vietējiem gariem. Paražaliedza ragus aiztikt - tas varēja izsaukt vētru vai kādu citu nelaimi. Tikai pēc vairākām dienām atradāsvietējais puisis, garīdznieka dēls, kas bija ar mieru ekspedīcijas dalībniekus aizvest līdz salai savāburukuģītī. Taču, tiklīdz viņi tuvojās noslēpumainajai salai, sacēlās spēcīgs vējš, aizdzina kuģīti tālāk nosalas un salauza mastu.

Ragu salu nesasniegusi, ekspedīcija nolēma izkāpt Lovezera dienvidu krastā vietējo iedzīvotājukapsētas rajonā. Tur viņus gaidīja jaunas mīklas. Visapkārt pletās purvaina tundra, kurā pacēlās klintis.Bet no ezera dienvidu gala sākās bruģēts ceļš, kas veda uz blakus esošo Seidezeru. Pusotra kilometragarais ceļš beidzās ar diezgan neparastu laukumiņu; no tā otrā krastā bija redzama kāda vertikāla klints, uzkuras bija uzzīmēta tumša, milzīgi liela cilvēka figūra. Viss norādīja uz to, ka šī vieta ir sens pagānutemplis. Ekspedīcijas dalībnieks astrofiziķis Kondiains noteica, ka Ragu sala un uz klints attēlotā cilvēkafigūra atrodas uz vienas taisnes. Tur bija vērojamas arī specifiskas ģeomagnētiskas parādības.

Te būs izvilkums no astrofizika Kondiaina dienasgrāmatas (1921. g. 10.IV ieraksts):"Kādā no aizām mēs ieraudzījām mīklainas lietas. Blakus aizas nogāzēs šur tur baltojošajiem sniega

plankumiem bija redzama iedzelteni balta kolonna, kas izskatījās pēc milzīgas sveces, bet līdzās tai -kubveida akmens. Kalna otrā pusē - ziemeļu virzienā - apmēram 200 asu augstumā bija saskatāma milzīgaala un līdzās tai tāda kā aizmūrēta kapliča."

Milzīgās kolonnas izskats - vietējie iedzīvotāji tādas kolonnas sauca par seidiem un pielūdza tās kādievus - atstāja ļoti spēcīgu iespaidu uz ekspedīcijas locekļiem un iedvesa tādas kā instinktīvas bailes.Saimniecības pārzinis Pilipenko neizturēja un pat sāka kliegt. Viņu tik tikko izdevās nomierināt, betnomākts garastāvoklis bija visiem. Brīnumi ar to nebeidzās. Drīz vien viņi tuvumā atklāja vairākaspiramīdveida sopkas. Ceļotājiem tās likās mākslīgi veidotas. Tādus akmeņus - menhirus - parasti izvietodivu vai vairāku ūdens straumju krustpunktā. To pakājē cilvēks izjūt vājumu un reiboni vai arī instinktīvasbailes, dažkārt redz halucinācijas. Pat dabiskais cilvēka svars var palielināties vai samazināties.

Galvenais Aleksandra Barčenko mērķis bija tā dēvētās arktiskās histērijas izpēte; šī slimība tikanovērota tieši menhiru rajonā. Pieminētais specifiskais stāvoklis, kas bija līdzīgs masu psihozei, mēdzaparādīties maģisku rituālu laikā, bet varēja rasties arī spontāni. Tādos brīžos cilvēki sāk atkārtot cits citakustības, bez ierunām izpilda jebkuru komandu, spēj pēc pavēles pat pareģot nākotni, bet, ja cilvēkamtādā stāvoklī iedur ar nazi, tas viņam nenodara nekā ļauna.

Divus gadus atrazdamies Ziemeļos, Barčenko sīki izpētīja kulta būves šajā rajonā un pārliecinājās,ka tālā pagātnē tur pastāvējusi civilizācija, kas arī atstājusi iespaidīgo praktiskās maģijas pieminekli.Lapzemes šamaņos Barčenko saskatīja senās, noslēpumainās civilizācijas pēdējos priesterus. AtgrieziesPetrogradā, viņš par visām savām hipotēzēm izstāstīja kolēģiem Smadzeņu institūtā. Viņa ziņojumuatzinīgi novērtēja akadēmiķis Behterevs. Arktiskās psihozes efekts, kas ir mērķtiecīgi virzītas masupsihozes efekts, ar to saistītie fenomeni un iespēja radīt hipnotiska afekta stāvokli piesaistīja Barčenko

darbībai PSRS visvarenākā spēka - Viskrievijas Ārkārtējās komisijas - vēlāk Apvienotās galvenāspolitiskās pārvaldes uzmanību.

SLEPENĀ LUBJANKAS LABORATORIJA

1924. gada beigās pie Barčenko viņa Petrogra- das dzīvoklī ieradās AGPP darbinieki. Ciemiņi bijačetri: Leismers-Švarcs, Riks, Oto un Vladimirovs. Ar pēdējo Barčenko bija iepazīstinājis Petrogradasuniversitātes profesors Karsavins, kas pastāstīja, ka Vladimirovs, tāpat kā Aleksandrs Vasiļjevičs,interesējas par budismu. Mājastēvs atcerējās arī pārējos: 1918. un 1919. gadā viņi bija apmeklējušiBarčenko lekcijas par misticismu un senatnes zinātnēm.

īpaši aktīvs todien bija Konstantīns Konstantinovičs Vladimirovs, viņš arī Iļjins, arī Isakovs, arīLama, arī Lob- saks un arī Jakovs Grigorjevičs Blumkins, tas pats, kurš 6. jūlijā — eseru dumpja dienā— nošāva Vācijas sūtni Mirba- hu. 1919. gadā Blumkins ar Viskrievijas Centrālās izpildkomitejaslēmumu tika amnestēts, iestājās VK(b)P un 1923. gadā sāka karjeru AGPP. Šis Vladimirovs pārliecinājazinātnieku, ka par viņa zinātniskā darba rezultātiem nekavējoties jāziņo valdībai un personiskiViskrievijas Tautas saimniecības padomes priekšsēdētājam biedram Dzeržinskim.

Barčenko uzrakstīja vēstuli personiski Fēliksam Ed- mundovičam Dzeržinskim, un pēc dažāmdienām viņu uzaicināja uz AGPP konspiratīvo dzīvokli Sarkanās Ausmas ielā, kur ar viņu slepeni satikāsslepenās daļas darbinieks Jakovs Agranovs, kas bija speciāli ieradies no Maskavas.

Saruna ar zinātnieku atstāja uz viņu pārsteidzošu iespaidu, un 1924. gada decembrī Barčenko izsaucauz galvaspilsētu ziņot AGPP kolēģijai.

Tad arī Blumkins un Leismers ieteica Barčenko sevišķās daļas priekšniekam Gļebam Bokijam.Privātā sarunā ar viņu Aleksandrs stāstīja par mistisko mācību Dinhora, kurā koncentrēta senlaiku

zinātnes būtība, un norādīja uz vēlamiem kontaktiem ar Šambalu. ("No apspriedes ar Nagu Navenu,Dalailamas vietnieku Rietum- tibetā, esmu saņēmis… sankciju paziņot boļševikiem savus zinātniskospētījumus senlaiku zinātnes jomā ar speciāli izveidotas grupas starpniecību un rast Padomju valdībaskontaktus ar Sambalu." No pratināšanas protokola Nr. 2, 1937. gada 10. jūnijā. FDD arhīvs.) Un viņisapratās.

No šī brīža sākās neiroenerģētiskās laboratorijas izveidošana. To 12 gadus (līdz 1937. gada jūlijam)finansēja AGPP specdaļa.

Kārlis Markss cilvēka smadzenes nosauca par visnepieejamāko cietoksni zemes virsū. Ieņemt šocietoksni - tādu uzdevumu sev izvirzīja Gļebs Bokijs. Specdaļas priekšnieks pasauli iedomājās kā milzīguinformācijas sistēmu, no kuras ar dažādu manipulāciju palīdzību viņš spēs no cilvēku psihes iegūtvisslepenāko un intīmāko informāciju. Laboratorijas izvirzītajam mērķim bija praktiska nozīme -iemācīties no atstatuma telepātiski lasīt pretinieka domas, apgūt prasmi ar skatiena palīdzību "nolasīt"informāciju no smadzenēm.

Sākumā Barčenko strādāja Maskavā, kā bāzi izmantodams Politehnisko muzeju, un viņa laboratorijusauca par biofizikas laboratoriju; vēlāk to pārcēla uz Maskavas Enerģētikas institūtu, bet 1935. gadā - uzVissavienības

Eksperimentālās medicīnas institūtu, kur tā ieguva nosaukumu neiroenerģētiskā laboratorija. Šīslaboratorijas pastāvēšana kļuva par vienu no galvenajiem valsts noslēpumiem.

Katru rītu "Sokolā" pie mājas, kur tagad dzīvoja Barčenko, piebrauca lepns pakards un zinātniekuaizveda uz laboratoriju vai uz konsultācijām Lubjankā.

Pētnieka galvenās zinātniskās intereses bija pievērstas šūnās, smadzenēs un visā dzīvajā organismānotiekošajām bioelektriskajām parādībām. Pētījumus laboratorijā Barčenko apvienoja ar Bokija ekspertaamatu psiholoģijā un parapsiholoģijā. Starp citu, viņš izstrādāja metodiku, kā atklāt personas, kam ir

nosliece uz kriptogrāfa darbu un kodu atšifrēšanu. Sevišķās daļas priekšnieks uzdeva Barčenko lasītlekcijas par okultismu viņam pakļautajās apakšnodaļās.

Lielās Lubjankas ielas otrajā mājā mistiķis lasīja lekcijas cilvēkiem, kas bija it kā visai tālu nookultiskās lidināšanās pa mākoņiem. Tā, piemēram, biedrs Ļeonovs vadīja 4. nodaļu, kas nodarbojās arvalsts noslēpumu glabāšanu un slepenības režīma nodrošināšanu. Biedrs Fiļi- povs vadīja Ziemeļulabošanas nometņu pārvaldi. Biedrs Gusevs strādāja 5. nodaļā, kur tika izstrādāts "Krievu kods", kasapvienoja 82 valstī pastāvošos šifrus. Biedrs Cibisovs no 2. nodaļas, kas specializējās tekstu šifrēšanā unatšifrēšanā, vadīja 8. kriptogrāfijas apakšnodaļu Sarkanās armijas štābā.

Dažreiz lekcijas notika civilākos apstākļos, ārpus Galvenās politiskās pārvaldes sienām. Tadklausītāju vidū parādījās partijas CK locekļi biedrs Moskvins, kas vadīja Padomju kontroles komisiju, unbiedrs Dimanšteins. Viņiem pievienojās arī ārlietu tautas komisāra vietnieks Boriss Stomoņakovs, kassavā resorā pārzināja Sindzjanas- Tibetas virzienu. Maz ir to, kuri zina, ka visi šie cilvēki bija slepenāsmistiskās biedrības "Vienotā darbaļaužu brālība" locekļi.

Zinātnieks bija arī konsultants visvisādu pūšļotāju, samaņu, mediju un hipnotizētāju pārbaudē; viņusdivdesmito gadu beigās aktīvi izmantoja savā darbā sevišķā daļa un CK organizatoriskā daļa. Laipārbaudītu šos anomālus, Bokija dienests ierīkoja "melno istabu" pārvaldes ēkā Furkasova šķērsielas 1.mājā. Viens no medijiem, kas tika pārbaudīts šai "melnajā istabā", bija Maskavas Dailes teātra režisorsSmišļajevs, kuru piemeklēja katalepsijas lēkmes, un tad viņš pareģoja dažādus politiskus notikumus unpārmaiņas. Starp citu, viņš pareģoja Pilsudska saslimšanu. Barčenko vērsās pret šiem eksperimentiem undrīz vien dabūja savā pusē pat Bokiju (vēlāk vienīgi CK organizatoriskās daļas vadītājs Ivans Moskvinsatbalstīja Smišļajevu un izmantoja viņa prognozes).

Barčenko pētnieciskā darba rezultāti un viņa metodika tika lietota sevišķi sarežģītas atšifrēšanasreizēs, kad izmantoja pat sakaru seansus ar noosfēru, un eksperimenti bija veiksmīgi.

…Bet pašu pētnieku tikmēr vēroja atbildīgs sevišķās daļas darbinieks Jevgeņijs Gopiuss - jau sākasārtoties 1937. gada ausma.

B. Jefimovs "IR BIEDRA STAĻINA PIEKRIŠANA" 1936.-1938.: KOĻCOVA SPĀNIJAS EPOPEJA

- PASKATIES! - teica brālis (Mihails Koļcovs, viens no "Pravdas" redaktoriem. — Red piez.), kades, kā tas bieži vien gadījās, biju iegriezies pie viņa redakcijas kabinetā. Es izlasīju pasniegto papīru. Tābija "Pravdas" galvenā redaktora L. Mehlisa parakstītas, VK(b)P Centrālās komitejas politbirojamadresētas vēstules kopija ar lūgumu apstiprināt biedra Mihaila Koļcova nosūtīšanu par "Pravdas"speciālkorespondentu Spānijā. Pēdējais teikums šajā vēstulē bija: "Ir biedra Staļina piekrišana." Četrivārdi, kas nesa sev līdzi Mihaila Koļcova zvaigžņu stundu, visspilgtākās lappuses viņa kā radoša unsabiedriska darbinieka biogrāfijā, taču diemžēl reizē arī viņa tuvo, traģisko galu.

Atgādināšu, ka tas notika 1936. gada jūlijā, kad miljoniem cilvēku visā pasaulē pievērsa skatienuPireneju pussalai, kurā pēc bēdīgi slavenā, iepriekš norunātā radiosignāla "Virs visas Spānijas skaidrasdebesis" sākās rūpīgi sagatavotais ģenerāļa Franko fašistiskais dumpis pret Spānijas Republiku. Jau pēcdažām dienām pašā pirmajā Koļcova korespondencē no Barselonas "Pravdas" lasītāji gandrīz pilnīgivarēja iejusties pilsoņu kara atmosfērā Spānijā.

"8. augusts. …Un tuvāk pilsētai, jau ar priekšpilsētu pirmajām ielām mēs nokļūstam sakaitētascilvēku lavas straumē, nepiedzīvotā milzīgas pilsētas mutuļošanā, kurā cilvēki pārdzīvo vislielākāspacilātības, laimes un bezprāta dienas… Aizvien vairāk pakļaudamies gaisā virmojošajam satraukumam,dzirdot, cik dobji dauzās paša sirds, ar pūlēm tiekam uz priekšu lielajā burzmā, kur visapkārt jaunieši aršautenēm, sievietes ar ziediem matos un kailiem, plakaniem zobeniem rokās, sirmgalvji ar revolucionārulentēm pār plecu. Bakuņina, Ļeņina un Žo- resa ģīmetnes, skan dziesmas, orķestru mūzika un avīžupārdevēju klaigas, garām kautiņam pie kinoteātra ieejas, garām mītiņiem ielās un svinīgi soļojošāmstrādnieku milicijas rindām, garām apdegušām baznīcu drupām, juceklīgajā neona reklāmu, milzīgamēness un automobiļu lukturu gaismā…"

Šīs rindas lasāmas vienā no pirmajiem rakstiem nemirstīgajā "Spānijas dienasgrāmatā", par kuruvēlāk - vēl Koļcova dzīves laikā - "Pravdā" iespiestā kopīgā rakstā Aleksejs Tolstojs un AleksandrsFadejevs rakstīja: "Spānijas dienasgrāmata ir lieliska, dedzīga, vīrišķīga un poētiska grāmata."

Taču Koļcovs nebūtu bijis Koļcovs, ja šai dumpīgajā, dramatiski saspriegtajā un romantiskajāatmosfērā, kas tik dzīvi atgādināja pilsoņu karu dzimtenē, viņš būtu aprobežojies tikai ar korespondentadarbu, kā to darīja citi Spānijā sabraukušie rakstnieki un žurnālisti. Un jau pēc pavisam īsa laika,patiesībā neviena nepilnvarots, viņš kļuva par republikas vadības atzītu un autoritatīvu politiskopadomnieku. Iļja Erenburgs grāmatā "Cilvēki, gadi, mūžs" vēlāk rakstīja: "Grūti iedomāties pirmoSpānijas kara gadu bez M. Koļcova. Spāņiem viņš bija ne tikai ievērojams žurnālists, bet arī politiskaispadomnieks. Savā "Spānijas dienasgrāmatā" Mihails neskaidri piemin meksikāņu žurnālistu MigeluMartinesu, kam ir lielāka rīcības brīvība nekā padomju žurnālistam. Mazs augumā, kustīgs, drosmīgs, tikgudrs, ka prāts kļuva pašam par nastu, Koļcovs ātri orientējās apstākļos, saskatīja visus trūkumus unnekad sevi nemierināja ar ilūzijām." Arī tālāk tas pats Ērenburgs: "Padomju žurnālistika nezina cita,vairāk daudzināta vārda, un viņa slava bija pelnīta."

Rakstnieka Ļeva Slavina atmiņās mēs lasām: "Es atceros kādu Vsevoloda Višņevska runu drīz pēcviņa atgriešanās no brauciena uz Spāniju. Viņš sacīja: "Mēs esam devuši Spānijai tankus. Esam devušiSpānijai lidmašīnas. Esam Spānijai devuši Mihailu Koļcovu."

Ernesta Hemingveja slavenajā romānā "Kam skanēs zvans", kurā stāstīts par Spānijas pilsoņu karanotikumiem, kuru aculiecinieks bija šis amerikānis, darbojošos personu vidū ir "kāds neliela augumakrievu žurnālists" ar uzvārdu Karkovs, un autors par viņu raksta: "Neesmu saticis citu cilvēku, kam būtu

bijusi tik skaidra galva, tik daudz iekšējas pašcieņas, pārgalvīguma un asprātības." Ļoti spilgta,neapšaubāmi uz faktiem dibināta ir romāna epizode par Karkova tikšanos ar plaši pazīstamo Andrē Martī,tolaik internacionālo brigāžu ģenerālkomisāru.

"Martī piecēlās. Viņam nepatika Karkovs, kas bija ieradies, "Pravdas" sūtīts, pats personiski tikās arStaļinu un bija tolaik viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem Spānijā."

Karkovs piespiež Martī atbrīvot divus partizānus, kas pārgājuši frontes līniju un ieradušies arRepublikas pavēlniecībai ārkārtīgi svarīgām ziņām. Pataloģiskas spiegu mānijas apsēstais Martī jaugatavojās viņus nošaut. Tālāk Hemingvejs raksta: "Martī raudzījās Karkovā, un viņa seja pauda vienīginiknumu un naidu. Viņš domāja tikai par vienu.

- Lieliski, Karkov! Lai gan jūs esat ietekmīgs cilvēks, taču sargieties!…"Un tie nebija tukši draudi. Ar personiski Staļinam nosūtīto Martī denunciāciju savā laikā tika

iepazīstināti daži īpašu uzticību iemantojuši Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki. Viens no viņiemskaidri atceras šās denunciācijas saturu:

"Man jau agrāk, biedri Staļin, bija jāpievērš Jūsu uzmanība tām Koļcova darbības sfērām, kasnepavisam nav korespondenta prerogatīva, bet viņš pats ir tās uzurpējis. Viņa iejaukšanās karajautājumos, viņa spekulācija ar savu kā Maskavas pārstāvja stāvokli katrā ziņā kaitē kopīgajai lietai unpašas par sevi pelnījušas nosodījumu. Taču pašreizējā brīdī es gribētu Jūsu uzmanību pievērstnopietnākiem apstākļiem, ko, es ceru, arī Jūs, biedri Staļin, novērtēsiet kā balansēšanu uz robežas arnoziedzību: 1. Koļcovs kopā ar savu pastāvīgo ceļabiedru Malro ir nodibinājis kontaktu ar vietējotrockistisko organizāciju. Ja patur vērā Koļcova senās simpātijas pret Trocki, tādiem kontaktiem navgadījuma raksturs. 2. Koļcova tā dēvētā civilsieva Marija Ostena (Gresgenera) neapšaubāmi ir vācuizlūkdienesta aģente. Esmu pārliecināts, ka daudzas neveiksmes militārajā pretcī- ņā ir sekas viņasspiegošanas darbībai."

1937. gada aprīlī Koļcovs uz neilgu laiku ierodas Maskavā. Piedalīšanās cīņā pret fašistiskajiemdumpiniekiem, kuru ar satraukumu sirdī vēroja miljoniem padomju cilvēku, žurnālistam sagādā patiesupopularitāti visā tautā. Bezgalīgas runas, lekcijas, tikšanās. Kremlī viņam pasniedz tolaik vēl diezgan retoSarkanā Karoga kaujas ordeni.

Tradicionālajā pieņemšanā Kremļa pilī pēc 1. maija parādes citu tostu vidū skanēja arī K.Vorošilova uzsauktais: "Pašreiz, biedri, Spānijā notiek karš. Neatlaidīgo karš. Ne pa jokam. Tur karo netikai spāņi, bet arī citas nācijas. Tur iespraukušies arī mūsējie, krievi. Viņi nekaro slikti, un es ierosinutukšot kausus par šeit zālē esošo mūsu cilvēku pārstāvi Spānijā - biedru Mihailu Koļcovu."Saskandinādams ar Staļinu, Koļcovs atļāvās sacīt: "Būtu viņiem bijis vairāk kārtības un disciplīnas!" Uzto Staļins diezgan drūmi atbildēja: "Vāji viņi ir, vāji."

Pēc divām dienām Koļcovu izsauca pie Saimnieka. Klāt bija arī Molotovs, Vorošilovs, Kaganovičsun Ježovs. Pēc paraduma staigādams uz priekšu un atpakaļ pa kabinetu, Staļins uzdeva Koļcovamjautājumus, interesēdamies par visu, kam sakars ar Spāniju. Uz kādu jautājumu Koļcovs neatbildējauzreiz, sastomījās. Staļins pārstāja staigāt un vērīgi viņā palūkojās.

- Ko jūs tā apklusāt, biedri Koļcov! Ko skatāties uz biedru Ježovu? Nebaidieties no biedra Ježova!Stāstiet visu tā, kā bija!

- Es nebaidos no Nikolaja Ivanoviča, biedri Staļin, - Koļcovs atbildēja, - es tikai apdomāju, kāvisprecīzāk un pamatotāk atbildēt uz jūsu jautājumu.

Brīdi Staļins klusēja.- Labi, - viņš teica. - Atbildiet nesteigdamies.Gandrīz trīs stundas ilgusī saruna beidzot tuvojās izskaņai.- Un tad, - brālis man stāstīja tai pašā vakarā, - viņš sāka tā kā māžoties, kā ākstīties. Apstājies

pie manis, viņš pielika roku pie sirds un paklanījās.- Kā man jūs godināt spāniski? Par Miguelu, vai?

- Par Migelu, biedri Staļin.- Tad nu tā, don Migel. Mēs, cēlsirdīgie spāņi, pateicamies jums par lielisko ziņojumu. Uz

redzēšanos, don Migel! Visu labu!- Kalpoju Padomju Savienībai, biedri Staļin! - brālis atbildēja, kā jau pienācās, un devās uz

durvīm, bet šai mirklī Staļins viņu atkal pasauca, un notika dīvaina saruna.- Vai jums ir revolveris, biedri Koļcov? — Saimnieks apjautājās.- Ir, biedri Staļin, - brālis izbrīnījies atbildēja.- Jūs taču negatavojaties ar to nošauties?- Protams ne, biedri Staļin, - Koļcovs atbildēja, vēl vairāk izbrīnīdamies.- Nu, tas ir jauki! Vēlreiz paldies, biedri Koļcov! Visu labu, don Migel!Nākamajā dienā brālim piezvanīja Vorošilovs, kas allaž bija izturējies pret viņu draudzīgi, dalījās

iespaidos par vakarējo sarunu un beigās teica:- Ņemiet vērā, Mihail, jūs augstu vērtē, jūs mīl, jums uzticas!- Nu, ko tur teikt, manu pelīt, - es sacīju, kad brālis bija man pastāstījis par šo zvanu, - manuprāt,

tas ir ļoti patīkami.- Jā, patīkami gan, - Koļcovs domīgi apstiprināja. - Bet zini, ko es pilnīgi skaidri izlasīju

Saimnieka acīs, kad gāju projām un viņš mani pavadīja ar skatienu? Es izlasīju: pārlieku nadzīgs.Brālis man stāstīja par šo novērojumu gluži mierīgi, bet man kļuva nelāgi ap sirdi. Pārāk labi bija

zināms, ka "pārlieku nadzīgus", tas ir, no viņa viedokļa pārāk iniciatīvas bagātus cilvēkus, kas domā unrīkojas patstāvīgi, tautu tēvs nemīl, tādēļ, saudzīgi izsakoties, viņiem nav garantēts ilgs mūžs.

Drīz vien Koļcovs atgriezās Spānijā, šoreiz ar visai nopietnu un atbildīgu uzdevumu - noorganizētotro starptautisko rakstnieku kongresu kultūras aizstāvībai, līdzīgu pirmajam kongresam, kura sarīkošanāpirms diviem gadiem Parīzē arī Koļcovs bija aktīvi piedalījies. Nav grūti iedomāties, cik sarežģīts bijašis uzdevums zemē, kur notika "nikns un neatlaidīgs karš ne pa jokam". Padomju delegācijā šai kongresābija ievērojamākie padomju rakstnieki - Aleksejs Tolstojs, Aleksandrs Fadejevs, Iļja Ēren- burgs,Vsevolods Višņevskis, Agnija Bārto un citi, un to vadīja tas pats Mihails Koļcovs.

Kongresa atklāšana notika 1937. gada 4. jūlijā piejūras pilsētā Valensijā, no kurienes tas kā liela untrokšņaina karavāna pārceļoja uz frontes pilsētu Madridi. Kongresam bija milzīgi panākumi, unvienbalsīgi tika atzīts, ka tas pirmām kārtām ir M.Koļcova nopelns.

…Kā zināms, lielākā daļa padomju cilvēku, kas atgriezās no Spānijas, tika represēti un lielākotiesnošauti. Koļcovu šīs represijas sākumā neskāra. Atgriezies Maskavā 1937. gada decembrī, viņš atkalstrādā visos savos daudzajos amatos, ir Rakstnieku savienības Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, Žurnāluun laikrakstu darbinieku apvienības priekšsēdētājs, žurnālu "Ogoņok", "Krokodil" un "Za rubežom"redaktors, "Pravdas" un citu izdevumu redakcijas kolēģijas loceklis. Vēl vairāk - viņu ieceļ par vienu nodiviem "Pravdas" galvenajiem redaktoriem (otrs ir L.Rovinskis). Drīz vien Koļcovu ievēl, būtībā ieceļpar Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes deputātu, viņš kļūst parPSRS Zinātņu akadēmijas Krievu valodas un literatūras nodaļas korespondētājlocekli. Nepagurdams viņšaizrautīgi raksta "Spānijas dienasgrāmatu", ko vairākos numuros pēc kārtas iespiež žurnāls "Novij mir".Viņš strādā gandrīz bez atelpas, saspringti, ar neapvaldītu dedzību, gluži kā zinādams, ka palicis mazlaika…

Trīsdesmit astotā gada decembrī Koļcovs kā "Pravdas" speciālkorespondents steidzīgi izbrauc uzČehoslovākiju, kurai pēc zināmās Minhenes vienošanās draudēja Hitlera iebrukums. Tas, ka Prāgāieradies padomju žurnālists, kas kļuvis slavens ar savu darbošanos Spānijā, nepalika nepamanīts.Rietumu presē to vērtēja kā Cehoslovākijas gatavošanos pretestībai, saņemot Padomju Savienībasatbalstu. Taču, kā zināms, tā nenotika. Koļcovs atgriezās Maskavā pie savām literāta, redaktora unsabiedriska darbinieka rūpēm un pienākumiem un iegrima tajos ar visu galvu.

1938. gada 12. decembra vakarā Literātu centrālā nama pārpildītajā zālē viņš lasa plašu referātu par

starptautiskiem un iekšpolitiskiem jautājumiem. Tovakar brāli redzēju pēdējo reizi. Kad Koļcovs pēcreferāta ieradās redakcijā, viņu apcietināja un 1940. gada 2. februārī nošāva.

Trīsdesmit sestajā gadā četri nozīmīgie vārdi "Ir biedra Staļina piekrišana" ievadīja KoļcovaSpānijas epopeju. Neapšaubāmi arī divus gadus vēlāk, trīsdesmit astotajā gadā, šie četri liktenīgie vārdiatkal atgriezās - biedra Staļina piekrišana bija…

Nikolajs Hotimskis NĀVĒJOŠA DUBĻU PIKA JOSIFAM STAĻINAM

Par mēģinājumiem laupīt šim cilvēkam dzīvību stāstīts tik daudz patiesību un izdomājumu, ka reizēmgrūti izšķirt, kur ir fakts un kur leģenda. Tomēr pacentīsimies. Vai tiešām nav bijuši mēģinājumi izdarītatentātu pret Staļinu un visas runas par tiem ir tikai viņa ārkārtīgās aizdomības un neuzticēšanās auglis?

TILTS

VASARNĪCA mūsu stāsta varonim bija uzcelta pie Lašupes, kas ietek brīnišķīgajā Ričas kalnuezerā. Tur pusotra kilometra augstumā virs jūras līmeņa, varenu virsotņu aplenktā krastā viņš pirms karamēdza pavadīt atvaļinājumu.

Reiz ceļā uz vasarnīcu gadījās notikums, kas fiksēts kā pirmais mēģinājums izdarīt atentātu pretvadoni. Uz tilta notikušo incidentu tā vismaz interpretēja Lavrentijs Berija. Šai notikumā daudz kaspalicis neskaidrs. Pēc A. Anto- nova-Ovsejenko versijas, šo incidentu noorganizējis Berija pats, laibiedrs Staļins saprastu: uz Lavrentiju Pavloviču var paļauties.

Antonovs-Ovsejenko notikumu aprakstījis tā. Berija tolaik vēl strādāja Gruzijā, taču pamazāmpieradināja Staļinu pie domas, ka viņš katrā ziņā ir labs līdzgaitnieks un apsargātājs. Arī šoreiz viņšpavadīja Staļinu uz Riču. Tas bija iespaidīgs piecu bruņotu zisu kortežs. Pa priekšu brauca apsardze, aiztās Staļins, pēc tam Berija kopā ar Gruzijas iekšlietu tautas komisāru. Ceturtajā mašīnā atradās vairākikalpotāji, pēdējā - apsardze, kas noslēdza kortežu. Pusceļā, kad bija pabraukts garām Gegi ietekai Bzibā,Berija kavalkādi apturēja. Piegājis pie ģenerālsekretāra limuzīna, Berija lūdza viņu pārsēstiespriekšpēdējā mašīnā. Staļins paklausīja. Kopā ar viņu apsēdās arī Berija. Kalpotāji pārvietojās uz otromašīnu.

- Kāpēc mainījāt vietas? - Staļins vaicāja.Nē, par saviem darbiniekiem Berija ir pilnīgi pārliecināts, taču, tā teikt, kas sargās pats, to arī Dievs

sargā.- Smaga priekšnojauta, Josif Visarionovič… Radušās šaubas… Kāds aģents ir ziņojis par kaut ko

ārkārtēju…Ceļš meta līkumu, pārlēca no kreisā krasta uz labo, pēc tam atpakaļ. Kavalkāde pārbrauca pāri

vienam tiltam. Uz otrā tilta notika kaut kas neiedomājams. Pirmā apsardzes mašīna laimīgi sasniedzapretējo krastu. Otrs ziss, kurā vajadzēja atrasties ģenerālsekretāram, piesardzīgi uzbrauca uz kokaseguma, taču tas tūlīt iebruka zem automobiļa smaguma. Limuzīns iegāzās ūdenī un iesprūda starpakmeņiem.

Radās iespaids, ka nodunējis sprādziens. Tiesa, ne sevišķi spēcīgs, taču to daudzkārt palielinājaatbalss kalnos. Apsardze satvēra ieročus. Daļa apsargu metās uz aizu meklēt teroristus, citi nostājās ciešālokā ap stāvošo ģenerālsekretāra mašīnu.

Kāpēc tilts iebruka tieši zem otrā automobiļa, no kura neilgi pirms tam uz priekšpēdējo bijapārsēdies Saimnieks, paklausīdams neatlaidīgam Berijas padomam? Vai nejaušība? Varbūt ar sātaniskuviltību noorganizēta provokācija? Varbūt tiešām Berijas rīcībā bija kaut kādas aģentūras ziņas?

Domāju, ka patiesību par šo tiltiņu nekad neviens neuzzinās. Ekspertīze uz karstām pēdām nenotika.Pāļus un balstus neapsekoja. Nekas netika fotografēts. Nekādi akti un protokoli netika rakstīti.

ŠĀVIENI NO KRASTA

Vecākās paaudzes cilvēki atceras ievērojamu slavena mākslinieka gleznu, kurā attēlots brīdis, kadBeri- ja ar savu augumu aizsedz vadoni, uz kuru šauj no kokiem apauguša krasta.

Arī šis gadījums notika 1933. gadā, dažas dienas pēc incidenta uz tilta. Staļinam iegribējāspabraukāt pa ūdeni. Šai nolūkā saposa kādu kuteri. Un, lūk, kad kuteris tuvojās labajam, ar kokiemapaugušajam krastam, atskanēja šāviens. Berija vienā mirklī pielēca kājās un ar savu augumu aizsedzaStaļinu. Motorists piedeva ātrumu, bet aiz priedēm izšāva vēl vairākas reizes. Taču kuteris jau bija drošāzonā.

Piestājies krastā, Berija organizēja teroristu meklēšanu. Un tie visi tika notverti. Kad notvertospratināja pats Goglidze, viņi liecināja, ka rīkojušies pēc instrukcijas. Staļina kutera nebija iesniegtajākuģu kustības pieteikumā viņu apsargātajā zonā. Robežsargu nodaļas komandieris Lavrovs skaidroja:ieraudzījis nepieteikto kuteri šķērsojam apsargājamo zonu, tas ir, Picundas robežapsardzes posteņa joslu,viņš ar signāliem licis kuterim piestāt krastā. Bet, tā kā tas turpinājis doties uz priekšu pa agrāko kursu,viņš vairākkārt izšāvis gaisā.

Taču Goglidze izdarīja citu secinājumu. No viņa ziņojuma izrietēja, ka noticis uzbrukumamēģinājums. Viņš pat atrada lieciniekus, kuri apgalvoja, ka ticis šauts jūras virzienā, tas ir, uz kuteri arStaļinu. Nelaimīgo seržantu nodeva tiesai, un viņam draudēja nošaušana. Bet tad iejaucās Jagoda unmēģināja pierunāt Beriju notikušo novērtēt kā parastu nolaidību. Negribēdams bojāt attiecības ar toreizvareno iekšlietu tautas komisāru, Lavrentijs piekrita. Acīmredzot tāpēc Lavrova liecībās parādās detaļas,kas visu būtiski maina: šaušana notika, taču ne ar ļaunu nolūku, bet robežsargu nodaļas komandieraneapdomības un nedisciplinētības dēļ, viņam cenšoties dabūt savā rīcībā kuteri, lai tajā iekrautu netīroveļu.

Lavrovam piesprieda piecus gadus. Sodīts tika Picun- das robežapsardzes posteņa priekšnieks.Abhāzijas Galvenās politiskās pārvaldes priekšnieku atlaida no darba drošības iestādēs.

Taču Lavrovs piespriesto laiku nenosēdēja. 1937. gadā bijušo robežsargu seržantu, kas izcieta sodunometnē, nogādāja uz IeTK Iekšlietu tautas komisariāta iekšējo cietumu Tbilisi, kur viņu, nopratinot nojauna, pilnīgi atmaskoja kā tautas ienaidnieku un teroristu. Viņam piesprieda nošaušanu. Tādu pašu sodusaņēma arī bijušais Abhāzijas Galvenās politiskās pārvaldes priekšsēdētājs, kas bija atlaists no darba,tāpēc ka pieļāvis incidentu ar kuteri 1933. gadā. Kuteri apšaudījušās robežsargu nodaļas komandieriseržantu Lavrovu atzina par dalībnieku sazvērestībā, kuras uzdevums bijis sarīkot terora aktu pretStaļinu.

Kas tad bija noticis? Vai atklājušies kādi agrāk nezināmi apstākļi? Tad ne jau, izskaidrojums bijapavisam vienkāršs: tolaik visspēcīgais iekšlietu tautas komisārs Jagoda bija arestēts, un viņa vietāieceltais Ježovs meklēja priekšgājēju kompromitējošus materiālus. Tad no jauna uzpeldēja notikums arkuteri, uzbrukums Staļinam. Jagoda, kas bija slēpis kontrrevolucionāras grupas darbību, tika nošauts. BetJežovs, kas ar Berijas palīdzību šo grupu bija atklājis, strauji cēlās Staļina acīs. Tāpat arī Berija.Vispirms viņš kļuva par Ježova pirmo vietnieku, bet pēc dažiem mēnešiem pat stājās viņa vietā.

Lai nu kā būtu bijis patiesībā, taču Berija abus incidentus - uz tilta un it īpaši ar kuteri - meistariskiizmantoja savā labā, prata no tiem iegūt lielu politisko kapitālu. Gluži tāpat kā Staļins Kirova nonāvēšanu.Tads viedoklis bija pārbūves laika sabiedriskajai domai. Staļins un Berija abi bija nepārspējami meistariintrigu un aizkulišu darījumu jomā, un tas acīmredzot viņus tik ļoti tuvināja.

Izkliedēt mītus par mēģinājumiem nonāvēt vadoni palīdzējis arī Hruščovs, kurš savos memuārosminējis ne mazumu liecību par Staļina neuzticēšanos un aizdomīgumu, kas viņa mūža pēdējos gados kļuvagroteski. Pie pusdienu galda viņš nepieskārās nevienam ēdienam, iekams to nebija nobaudījis kāds citsviņa klātbūtnē. Braukdams no Kremļa uz Kuncevu, viņš katrreiz mainīja maršrutu, pat apsardzei par topaziņodams tikai pēdējā brīdī. Padarīja sarežģītāku tuvējās vasarnīcas apsardzes sistēmu. Tas, kā arīdaudzās publikācijas Gorbačova atklātības laikos, radīja cilvēkos pārliecību, ka nekādu uzbrukumuStaļinam patiesībā nav bijis. Tos tikai safabricējis Berija un viņa rokaspuiši. Vai tiešām tā?

NO MAUZOLEJĀ NOVIETOTAS MĪNAS LĪDZ ŠAUJOŠAM SPALVASKĀTAM

Nopietna iedziļināšanās šā jautājuma vēsturē liecina, ka uzbrukuma mēģinājumi ir bijuši. Viens nopirmajiem - 1938. gadā, kad sākās liela mēroga militārs konflikts pie Hasana ezera.

No Mandžūrijā dzīvojošajiem baltgvardiem bija izveidota teroristu vienība. Viņi gāja drošā nāvē, joizvirzītais uzdevums - nonāvēt Staļinu ar automātiska ieroča sprāgstošām lodēm - izslēdza jebkuru iespējupalikt dzīviem.

Šos kamikadzes pārveda uz Turciju, no kuras diversantiem bija katram atsevišķi jānokļūst padomjuteritorijā un jādodas uz Soču rajonu. Pa pazemes eju sistēmu nāviniekiem vajadzēja nokļūt Macestaspaviljonā, kur tai laikā atradīsies Staļins. Operācijas detaļas rūpīgi izstrādāja labākie japāņu izlūki.Nepārvērtējami lielu pakalpojumu izdarīja 1938. gada vasaras sākumā pie viņiem pārbēgušais Iekšlietutautas komisariāta Tālo Austrumu novada pārvaldes priekšnieks G. Ļuškovs. Viņš zināja Staļinaapsardzes sistēmu un Macestas kompleksa izvietojumu, jo pirms tam bija strādājis komisariāta centrālajāaparātā.

Uzbrukums tomēr izgāzās. Vienība sapulcēšanās vietā neieradās. Pēc nokļūšanas padomju teritorijāoperācijas dalībnieki cits pēc cita tika notverti. Iekšlietu tautas komisariāts jau laikus bija brīdināts partopošo akciju, un brīdinātājs bija uzticams ziņotājs ar iesauku Leo; viņš strādāja Mančžou-Go.

Otrs Japānas speciālo dienestu mēģinājums novākt Staļinu bija 1939. gadā. Šoreiz tika plānots ienestMauzolejā mīnu ar laika degli. Tai vajadzēja sprāgt 1. maija rītā pulksten desmitos svētku demonstrācijaslaikā, kad tribīnē virs Ļeņina sarkofāga sapulcējas visa padomju zemes vadība. Arī šai gadījumā iekšlietuiestādes bija jau laikus brīdinājis tas pats labi informētais ziņotājs Leo. Šās operācijas detaļas izstāstītasTokijā izdotajā japāņa Hijama Esiaki grāmatā "Japāņu plānotie atentāti pret Staļinu".

No japāņiem neatpalika arī vācu izlūkdienests. Plaši zināms, kā izjuka sazvērestība pret lielo trijotniTeherā- nas konferences laikā. Toreiz padomju speciālie dienesti novērsa gatavoto terora aktu pretStaļinu, Rūzveltu un Čērčilu. Tomēr nodomu novākt Staļinu kādā no starptautiskajām konferencēm Vācijasvadītāji neatmeta. Ar tādu mērķi tika izstrādāts plāns par starptautisku konferenci ar Vācijas piedalīšanos- uzmanības novēršanai, lai tikai būtu iespēja iekļūt šai pasākumā.

Kā atceras Valters Šellenbergs, organizatora lomu uzņēmās ārlietu ministrs Ribentrops. Viņu nu ganvismazāk varēja turēt aizdomās par terora akta organizēšanu. Šo diplomāta nodomu atbalstīja Hitlers,Bormanis un Him- lers. Staļina nāve būtu bijis glābiņš Vācijai - varētu izvirzīt jautājumu par pamieru.

Ribentrops pastāstīja par šo ideju kādam nacistu izlūkdienesta vadītājam savā rezidencē Fušlas pilī,kur mēdza notikt ārzemju diplomātisko misiju vadītāju pieņemšanas.

Šis pasākums, kā izteicās Šellenbergs, izskatījās pēc avantūras. Kad pie darba ķeras neprofesionāļi,atliek tikai gaidīt izgāšanos. Taču Hitlers šo nodomu atzina par labu. Un tad Sellenbergam šķita, ka viņšatradis izeju no sarežģītā stāvokļa. Viņš pateica sarunas biedram, ka tehniski tāds plāns ir izpildāms, betviss atkarīgs no tā, vai viņi spēs Staļinu apsēdināt pie sarunu galda. Tas būs ļoti grūti.

- Pamēģiniet Staļinu pierunāt, lai viņš piedalās šai konferencē, - rūdītais izlūks ieteica diplomātam. -Ja jums tas izdosies, tad es, protams, palīdzēšu gan ar vārdiem, gan ar darbiem.

Šī saruna notika 1944. gada vasarā, un nebūtu vajadzējis lolot ilūzijas par Staļina piekrišanupiedalītes tādā pasākumā - Sarkanās Armijas divīzijas neapturami virzījās uz rietumiem, ar vareniemtriecieniem salauzdamas vācu aizsardzību. Ribentropa plāns nomira dabiskā nāvē. Klusi un nemanāmi.

Taču izlūkdienests no atentāta idejas neatteicās. Tās realizēšanu nolēma uzticēt profesionāļiem.

SAUSAIS APĢĒRBS

Līdz pat šai dienai šo operāciju uzskata par visnopietnāko mēģinājumu nonāvēt Staļinu. Pie tāsrealizēšanas vācu izlūkdienests ķērās 1944. gada augustā.

Galvenais organizators un izpildītājs bija agrākais Sarkanās Armijas virsnieks Poļitovs. 1942. gadāviņš, būdams rotas komandieris, bija pie Rževas labprātīgi padevies vāciešiem gūstā. 1943. gadāPoļitovs pabeidza armijas izlūku skolu. Lai izslēgtu dubultspēles iespēju, Poļi- tovu pamatīgi "sasmērēja"sodīšanas operācijās. Pēc tam viņš ieguva speciālu sagatavotību SD (drošības dienesta) austrumu nodaļā.

Kad priekšniecība domāja, ka klients ir "nobriedis", viņam mainīja uzvārdu. Poļitovs kļuva parTavrinu. Par frontes pretizlūkošanas dienesta majoru, divīzijas daļas priekšnieka vietnieku. Vācuizlūkdienesta speciālisti izgatavoja viņam apliecību ar numuru 298, kura itin nemaz neatšķīrās no padomjuanaloga.

Majoram Tavrinam pienācās būt Padomju Savienības Varonim, piecu kaujas ordeņu un divu medaļukavalierim. Viss bija īsts, ieskaitot Varoņa zvaigzni, kas piederēja kaujā kritušajam ģenerālimŠepetovam. Poļitovu-Tavri- nu apgādāja pat ar speciāli iespiestiem laikrakstu "Pravda" un "Izvestija"numuriem, kur ar PSRS Augstākās padomes prezidija dekrētu apbalvoto sarakstos dižojās arī sākumākapteinis, bet vēlāk majors Tavrins, kā arī bija ievietotas viņa fotogrāfijas. Nevienam ne prātā nevarējaienākt, ka avīzes ir viltojums.

Poļitovam-Tavrinam izraudzījās arī pārinieci - radisti14-3662 un šifrētāju. Par to kļuva kāda Adamičeva, kurai arī izdomāja leģendu. Viņa tagad bija

Šilova, administratīvā dienesta jaunākā leitnante, divīzijas sevišķās daļas sekretāre. Adamičevu-Šilovuapgādāja ar komandējuma apliecību, no kuras izrietēja, ka viņa dodas uz Maskavu, uz PSRS Aizsardzībastautas komisariāta izlūkdienesta "Nāvi spiegiem!" Galveno pārvaldi. Poļitovs-Tavrins un Adamičeva-Šilova pēc leģendas bija vīrs un sieva.

Diversantiem bija uzdevums iekļūt Maskavā un likvidēt Staļinu.Rūpīgi bija izstrādāti divi atentāta varianti. Pirmais no tiem - uzzināt Staļina bruņotā automobiļa

maršrutu un apšaudīt mašīnu ar bruņsitējiem šāviņiem. Šai nolūkā augsti kvalificēti inženieri vācuizlūkdienesta slepenās laboratorijās konstruēja unikālu, savā nozarē vienīgo tādu ieroci - "Panzerknacke".Tas bija bezatsitiena īsstob- ra šaujamais ar deviņiem 30 mm kalibra šāviņiem, kas no 3 metru attālumaspēja cauršaut 45 mm biezas bruņas. "Panzerknacke" (burtiskā tulkojumā "bruņas pārknieb- jošs") bija arsiksnām piestiprināms pie labās rokas, un to varēja iedarbināt ar palaišanas pogu.

Ja šis variants kādu iemeslu dēļ nebūtu realizējams, teroristiem rezervē bija cits: izmantot īpašilielas jaudas magnētisko mīnu, kas iedarbināma no attāluma. Poļito- vam-Tavrinam tā bija jānovietotelpā, kur notiks armijas augstākās pavēlniecības apspriede; tur iekļūt viņam bija izredzes kā no frontesatbraukušam varonim.

Šķita, viss paredzēts līdz pēdējam sīkumam. Taču arī čekisti nesnauda.Drīz vien viņi no Rīgas saņēma ziņojumu par dīvainu pasūtījumu, ko izdarījis kāds nezināms

pasūtītājs vienā no šūšanas darbnīcām. Klients lūdzis viņam uzšūt ādas mēteli pēc krievu modes, bet arpaplašinātu labo piedurkni (protams, "Panzerknacke" novietošanai!) un platām, neparasti dziļām kabatām.Ne adresi, ne uzvārdu pasūtītājs nebija atstājis, teikdams, ka pats atnākšot pakaļ. Drēbnieks, kas strādājapadomju izlūkdienestam, izbrīnījās par neparasto piegriezumu un pasūtītāja anonimitāti un savosiespaidos dalījās, ar ko pienākas. Uzlaikošanas laikā pasūtītāju nemanāmi sāka izsekot. No darbnīcas viņšdevās taisni uz viesnīcu "Exelsior", par ko izredzētie zināja, ka tā pieder pie vācu izlūkdienestaiestādēm. Neparastā ādas mēteļa īpašnieku neatstāja bez ievērības.

Pa to laiku diversantu izsēdināšanas operācijas sagatavošana tuvojās beigām. Bija aprīkota speciālalidmašīna "Arado-332", kas ar savām divdesmit riteņu šasijām spēja nolaisties pat uz arumiem. Laivarētu pārvietoties pa padomju teritoriju, "laulātajam pārim" bija sagatavots padomju motocikls M-72maskēšanās krāsās. Lidmašīnas nolaišanos vajadzēja nodrošināt jau agrāk nomestai lidlauka komandai.

Komanda tika nomesta pēc plāna, bet neveiksmīgi - to notvēra armijas sevišķās daļas "Nāvi

spiegiem!" kaujinieki. Pratināšanā komanda īpaši nestīvējās pretim un pastāstīja visu, ko zināja. Viņiatzinās, ka ieradušies ar mērķi sagaidīt citu lidmašīnu. Kam tajā jālido, viņiem nebija ne jausmas.

Izlūki saprata, ka ierasties var svarīga persona, un viņi piedāvāja grupas radistam pārraidīt uzizlūkošanas centru informāciju, ko tam dos viņi. Radists ziņoja: viss ir "sehr gut", lidmašīnas uzņemšanaiviss sagatavots pēc plāna.

Nepamanīdams mānīšanos, izlūkošanas centrs deva atļauju izlidot "laulātajam pārim". 1944. gada 5.septembrī "Arado-332" pacēlās no kara lidlauka Rīgas tuvumā un uzņēma kursu uz nolaišanās vietupadomju teritorijā. Taču, kad viņi tuvojās šai vietai, lidmašīnu sāka apšaudīt modrā zenītartilērija un tādabūja vairākus prāvus bojājumus. Kļuva skaidrs, ka nolaisties norādītajā rajonā neizdosies, un apkalpepieņēma lēmumu piezemēties citā, mazāk bīstamā rajonā.

Viņi nolaidās pie Karmanovas ciema Smoļenskas apgabalā. Nolaižoties pilnīgā tumsā nepazīstamāvietā, lidmašīna dabūja vēl dažus bojājumus. Piloti noplātīja rokas: pacelties gaisā vairs nav nekāduiespēju. Tad viņi nolēma lidmašīnu pamest, bet paši kājām doties uz frontes līnijas pusi. Pasažieri izstūmamotociklu, uzsēdās uz tā, iedarbināja motoru, atvadījās no lidotājiem un devās projām Maskavas virzienā.

Bet padomju pretizlūkošanas dienesta darbinieki bija satraukušies, nevarēdami lidmašīnu sagaidītnorunātajā

laikā un vietā. Nojauzdami, ka diversanti izsēdināti citā rajonā, viņi aizšķērsoja ceļus, kas ved uzMaskavu, norīkoja papildu patruļas.

Un, lūk, Rževas rajonā, netālu no vietas, kur 1942. gadā Poļitovs bija padevies gūstā vāciešiem,parādījās plankumainais motocikls ar blakusvāģi. Patruļa, kurai bija uzdots pārbaudīt dokumentus, likatam apstāties. Motocikla vadītājs paklausīja bez ierunām un uzrādīja apliecību. Pretizlūkošanas majors,Padomju Savienības Varonis. Pārbaudītājiem nekādas šaubas neradās. Ar dokumentiem viss bija kārtībāarī motociklista līdzbraucējai.

Patruļnieks jau gribēja viņus laist tālāk, bet tad - drošs paliek drošs - uzprasīja:- No kurienes braucat, biedri major?Poļitovs-Tavrins nosauca vietu, kur pēc sākotnējās ieceres bija jānolaižas lidmašīnai. Protams, viņš

nevarēja zināt, kā sauc to vietu, kur lidmašīna bija nolaidusies. Nakts, tumsa…Patruļnieks vērīgi palūkojās uz braucējiem. Pavīdēja doma - tas taču ir divsimt kilometru no

šejienes. Vismaz četru stundu brauciens. Visu nakti lijis lietus, taču motociklistam un viņa ceļabiedreidrēbes pilnīgi sausas un tīras.

- Viss kārtībā, biedri major, - patruļnieks jautri sacīja. - Varat braukt, es tikai izdarīšu atzīmikomandējuma apliecībā. Atvainojiet, tāda ir kārtība. Citādi nākamais postenis brīnīsies, ja atzīmes nebūs.

- Protams, protams, - majors atbildēja. - Kārtība paliek kārtība.Komandantūra atradās tuvākajā ciematā. Uz turieni tad arī devās "laulātais pāris" un patruļnieki.

Kamēr Tav- rins un Šilova atzīmēja komandējuma apliecības, viņu motocikls tika pārmeklēts. Blakusvāģiatrada portatīvu rāciju, "Panzerknacke" un turpat arī ādas mēteli, magnētisko mīnu ar tālvadību, septiņasdažādas pistoles un daudzas citas interesantas mantiņas.

Arī šī operācija bija izgāzusies.

TAS NEBIJA PĒDĒJAIS MĒĢINĀJUMS

Poļitova-Adamičevas grupa nebija vienīgā. Jau pieminētais Šellenbergs atceras: "Mūsu speciālistiizpro-'

jektēja un izgatavoja Staļina nonāvēšanai spridzināšanas ierīci. Tajā bija sprāgstviela ar kolosāluefektu. Ārēji šī ierīce izskatījās līdzīga dubļu pikai. Tā bija jāpiestiprina pie Staļina mašīnas. Lādiņš bijaiedarbināms ar īsviļņu raidītāja palīdzību. Sprādziens būtu tik spēcīgs, ka no mašīnas praktiski nekas pāri

nepaliktu. Radioraidītājs, kas šo ellesmašīnu iedarbināja, nebija lielāks par cigarešu paciņu, impulsuvarēja nosūtīt no apmēram septiņu jūdžu attāluma.

Uzdevumu izpildīt piekrita divi karagūstekņi. Viņi ilgus gadus bija pavadījuši nometnēs Sibīrijā.Izdevīgi bija arī tas, ka viens no viņiem bija pazīstams ar Staļina garāžas mehāniķi. Gūstekņus naktīiesēdināja transportlid- mašīnā un nometa teritorijā, kur, pēc mūsu aģentūras ziņām, atradās Staļina štābs.Viņi nolaidās zemē norādītajā vietā. Bet tas arī viss, ko mēs uzzinājām, lai gan viņi bija apgādāti arīsviļņu raidītāju. Es pats neticu, ka viņi būtu centušies izdarīt atentātu pret Staļinu. Visdrīzāk viņussaņēma ciet nolaišanās vietā vai arī viņi labprātīgi pieteicās kādā Iekšlietu tautas komisariāta iestādē."

Četrdesmito gadu beigās amerikāņu žurnāls "Life" rakstīja, ka Staļins zemes virsū ir viens no trimvisrūpīgāk apsargātajiem cilvēkiem XX gadsimta pirmajā pusē. Droši vien ir bijis pamats tā darīt.

Fjodors Kožuhovs ŠĀVIENS SARKANAJĀ LAUKUMĀ

1941. GADA 6. novembrī pulksten 16 Pretgaisa aizsardzības Maskavas korpusa nodaļas "Nāvispiegiem!" priekšniekam pulkvedim Masļeņņikovam piezvanīja no y Iekšlietu tautas komisariātaMaskavas pārvaldes un ziņoja: "Sarkanajā laukumā nozieguma vietā aizturēts Pretgaisa aizsardzībasstrēlnieku pulka kareivis Dmitrijevs. Viņš mēģināja izdarīt teroristisku aktu - šāva uz valdībasautomašīnām, slēpdamies aiz- Miņina un Požarska pieminekļa."

Maskava gatavojās sagaidīt Oktobra revolūcijas 24. gadadienu. Pelēkas, neapkurinātas mājas,aizklāti logi, katru

dienu dzirdamas gaisa trauksmes sirēnu gaudas, ložmetēju kārtas, zenītartilērijas šāviņu sprādzienidebesīs prožektoru staru krustpunktos.

Es todien sēdēju savā kabinetā bijušā Sagādes tautas komisariāta ēkā Ulanu šķērsielā, kur atradāsPretgaisa aizsardzības Maskavas korpusa štābs. Biju korpusa sevišķās daļas vecākais operatīvaispilnvarotais. Ienāca daļas sekretāre un sacīja, lai es steidzīgi dodos pie Masļeņņi- kova. Viņš bezjebkādiem ievadvārdiem pavēlēja man izsaukt operatīvo pilnvaroto Dolbiļinu, lai atnes materiālus par N.strēlnieku pulka ierindnieku Dmitrijevu. Tad pa- vilcinājies piemetināja:

- Sarkanajā laukumā briesmīgas nepatikšanas…Dolbiļins ieradās pēc kādas pusstundas un steigšusman pastāstīja par notikušo. Slēpdamies aiz Miņina un Požarska pieminekļa, kareivis Dmitrijevs

vairākas reizes šāvis uz mašīnām, kas izbraukušas pa Spasa vārtiem. Viena lode trāpījusi Mikojanamašīnas lukturi. Par laimi, cilvēki nav cietuši. Dmitrijevu tūlīt saķēruši Sarkanajā laukumā dežurējošieIekšlietu tautas komisariāta darbinieki.

Neilgi pirms šā notikuma Dmitrijevs bija pārcelts no Rubļovas ūdenskrātuves apsardzes zonas uzsavu pulku Maskavā. Uzbrukuma dienā viņš bija dežurējis pulka garāžā netālu no Sarkanā laukuma.

Dmitrijevs dzimis 1910. gadā strādnieku ģimenē. Vecāki dzīvo Maskavā, drošības iestādēm līdz šimnekādu kompromitējošu materiālu par viņiem nav.

Notikums satrieca mani. Šaut uz valdības locekļiem, kad ienaidnieks stāv pie pilsētas vārtiem! Visavalsts vadība mums toreiz bija ietverama vienā vārdā - Staļins. Pirmais secinājums radās pats no sevis:tātad pastāv organizācija, kas ir uz to spējīga.

Drīz vien mēs abi ar Masļeņņikovu ieradāmies komisariātā. Atveda Dmitrijevu. Vidējs augums,vidēja miesas- būve, apaļa seja, tumši mati. Manu acu priekšā stāvēja cilvēks manos gados. Apjukumavai baiļu viņa sejā nebija.

Pirmo jautājumu uzdeva komisariāta pārvaldes priekšnieks Jevseičevs:- Kas jums lika izdarīt šo noziegumu?Dmitrijevs atbildēja stingrā balsī, pilnā pārliecībā par savas rīcības pareizumu. Es labi atceros viņa

vārdus.- Pirms kara avīzēs, radiopārraidēs, valsts vadītāju runās vienmēr tika teikts: ja sāksies karš, mēs

karosim ienaidnieka teritorijā. Taču viss iznācis otrādi. Vācietis lien aizvien dziļāk, redz, jau ticis līdzMaskavai. Tāpēc nolēmu pats spriest tiesu par tautas mānīšanu.

- Jūs vadījāties pats no savām domām vai pildījāt kāda uzdevumu? - Jevseičevs jautāja.- Tas bija manis paša lēmums.Neviens no mums neticēja, ka cilvēks vienatnē var izšķirties par tādu pārdrošu rīcību, bet Dmitrijevs

kategoriski noliedza piederību pie jebkādas organizācijas.Tai pašā dienā es devos uz Dmitrijeva iepriekšējo dienesta vietu Rubļovā. Dmitrijeva komandieris

un dienesta biedri izteicās par viņu vienīgi pozitīvi. Pratināšanā pagāja visa nakts. 7. novembra rītāatgriezies Maskavā, devos pie Masļeņņikova, bet viņš bija kaut kur aizbraucis, un daļas priekšniekavietnieks Fetisovs atļāva man atpūsties, kamēr priekšnieks nebūs atgriezies, tikai neiet nekur projām.

Lai arī plosījās karš, tā tomēr bija svētku diena, un es nolēmu uz neilgu laiku aiziet pie kāda nosaviem dienesta biedriem. Kopā paēdām un par godu svētkiem iedzērām mazliet spirta. Bezmiega naktslika sevi manīt, es atlaidos uz dīvāna, palūdzis savu biedru mani pēc pāris stundām pamodināt, un iegrimuciešā miegā.

Sapnī redzēju, ka daļas dežurants mani meklē visās malās. Pamodos. Blakus uz matrača gulēja mansbiedrs. Pulkstenis rādīja pāri pusnaktij.

Šausmu pārņemts, skrēju uz daļu. Noskaidrojās, sacelta trauksme, lai mani sameklētu, un, tiklīdz bijuiegājis Masļeņņikova kabinetā, viņš likās man virsū ar lamām… Sekas bija tādas, ka mani pārcēla citādarbā, uz pretgaisa artilērijas divīzijas sevišķo daļu, un ar Dmitrijeva lietu man vairs nebija nekā kopīga.

Pēc dažiem mēnešiem uzzināju, ka lieta izbeigta. Ierindnieks Dmitrijevs sodīts pēc kara likumiem…

Eduards Hlistalovs ZELTAINĀ GALVA UZ BENDES BLUĶA Jeseņina pašnāvības pierādījumu nav (Privātizmeklēšana)

Vairāk nekā septiņdesmit gadu pagājis no tās decembra nakts, kad traģiski aprāvās Sergeja Jeseņinamūžs. Taču joprojām skaidru atbildi uz jautājumu - kas tad īsti notika viesnīcas "Angleter" piektajānumurā? - neviens nav devis.

AIZ Ļeņingradas viesnīcas "Angleter" (atbilstoši laika garam tā pārdēvēta par "International")logiem pletās blāva rīta gaisma. Jeļizaveta Ustinova paraudzījās pulkstenī. Pusvienpadsmit. Laiks iet pieSergeja. Viņa nokāpa stāvu zemāk, piegāja pie piektā numura durvīm un pieklauvēja. Neviens neatsaucās.Viņa pagrūda durvis. Aizslēgtas. Pieklauvēja vēlreiz. Aiz durvīm klusums. Viņa zināja, ka Jeseņinsnegatavojās no rīta kaut kur iet, tāpēc sāka klauvēt neatlaidīgāk. Pēc brīža pie viņas pienāca Volfs Ērlilis.Klauvēja divatā, taču numurā - joprojām klusums. Vai tik cieši aizmidzis? Nevarētu būt. Sergejs vienmērmodās agri un pats modināja Ustinovu. Nojauzdama kaut ko ļaunu, viņa aizsteidzās pie viesnīcaspārvaldnieka. Vasilijs Nazarovs ilgi noņēmās ar atslēgu, beidzot atslēdza un tūliņ devās projām. Ustinovaun Ērlihs iegāja istabā un ieraudzīja dzejnieku mirušu. Ustinova atkal aizsteidzās pie Nazarova, un viņšpiezvanīja milicijai…

Maskavā tolaik notika VK(b)P XIV kongress, kurā grupa delegātu ("Jaunā opozīcija", tās centrsatradās Ļeņin- gradā, kur noteicējs bija Grigorijs Zinovjevs) nostājās pret CK līniju. Nonāca tik tālu, kaĻeņingradas komunisti paziņoja: viņi nepiekrīt kongresa lēmumiem.

Galvenās politiskās pārvaldes orgānos, milicijā un prokuratūrā tika pasludināta paaugstinātagatavība. Dienu un nakti dežurēja pilnvaroto, izmeklētāju, ekspertu un dienesta suņu pavadoņu brigādes.Viesnīca "International" atradās dažu minūšu gājiena attālumā no šīm iestādēm. Visā pasaulē pazīstamadzejnieka traģiska nāve, turklāt laikā, kad Ļeņingradā atgriezās partijas XIV konresa delegāti,neapšaubāmi bija ārkārtējs notikums, ķiet, uz notikuma vietu būtu vajadzējis nosūtīt pieredzējušuizmeklētāju, katrā ziņā tiesu medicīnas ekspertu, vietējās milicijas priekšnieku vai viņa vietnieku.

Taču viesnīcā ieradās milicijas 2. nodaļas darbinieks N. Gorbovs (39 gadus vecais N. Gorbovsnodaļā bija kādus sešus mēnešus nostrādājis par ierindas milici), un viņš tad arī veica "izmeklēšanu".Viņš uzrakstīja aktu, kas noderēja par pamatojumu apgalvojumam, ka S. Jese- ņins beidzis dzīvipašnāvībā. Citēju šo dokumentu pilnībā, saglabājot stilu.

"AKTS. 1925. gada 28. decembrī šis akts ticis sastādīts no manis, ĻPM 2. nod. iecirkņa uzrauga N.Gorbova,viesnīcā "International" pārvaldnieka biedra Nazarova un pieaicināto liecinieku klātbūtnē.Saskaņā ar viesnīcas pārvaldnieka pilsoņa V. Mih. Nazarova zvanu pa telefonu par pakārušos pilsoniviesnīcas numurā. Ieradies uz vietas tiku atklājis pie centrālās apkures caurules karājamies vīrieti šādāizskatā: cilpa nebija savilkta ap kaklu, bet apņēma tikai kakla labo pusi, seja pagriezta pret cauruli un arlabās rokas plaukstu saķerta caurule, līķis karājās pie pašiem griestiem, un kājas bija ap 1 Vz metruaugstumā, pie tās vietas, kur atklāts pašnāvnieks, gulēja apgāzts skapītis, un lukturis, kas uz tā stāvējis,atradās uz grīdas. Noņemot līķi no virves un apskatot, atklāts: uz labās rokas virs elkoņa no plaukstaspuses griezta brūce, uz kreisās rokas locītavas skrambas, zem kreisās acs zilums, ģērbies pelēkās biksēs,naktskreklā, melnas zeķes un melnas laka kurpes. Pēc dokumentiem pašnāvnieks izrādījās JeseņinsSergejs Aleksandrovičs, rakstnieks, atbraucis no Maskavas 1925. gada 24. decembrī."

Zem šā teksta aktā papildus uzrakstīts: "Apliecība Nr. 42-8516 un pilnvara 640 rubļu saņemšanai uzĒrliha vārda." Par pieaicinātajiem lieciniekiem parakstījušies dzejnieks Vsevolods Roždestvenskis,

literatūras kritiķis P. Medvedevs un literāts M. Fromanis.Milicis N. Gorbovs iedeva pa papīra lapai Volfam Ērli- ham, Jeļizavetai Ustinovai un Vasilijam

Nazarovam un pieprasīja uzrakstīt paskaidrojumu par notikušo. Ustinova un Nazarovs uzrakstīja visu, kouzskatīja par vajadzīgu, bet, lūk, Erliha liecība nav rakstīta ar viņa paša roku. Arī ar N. Gorbova roku ne.Man izdevās noskaidrot, ka to uzrakstījis 1. brigādes kriminālmeklēšanas aģents E Ivanovs. Šī brigādenodarbojās ar ļoti smagu, pret personību vērstu noziegumu izmeklēšanu, un tā nebija nejaušība, kaIvanovs devās uz notikuma vietu.

Kā apgalvoja liecinieki, Jeseņina seja bija sakropļota, apdegusi, zem kreisās acs rēgojās zilums. Uzrokām bija grieztas brūces. Virs labās uzacs apaļš plankums apmēram kapeikas lielumā, uz kājām unķermeņa daudzas plašas hematomas. Visi šie miesas bojājumi bija izdarīti, kad Jeseņins vēl bija dzīvs.Kas bija dzejniekam to nodarījis? Un kad tas bija noticis?

Sergejs Jeseņins Ļeņingradā ieradās 24. decembrī un ar žurnālista Georgija Ustinova protekcijuiekārtojās viesnīcā, kur Ustinovs dzīvoja kopā ar sievu. Tiklīdz dzejnieka draugi uzzināja, ka viņš atrodasĻeņingradā, viņa viesnīcas istabā sāka pastāvīgi pulcēties neliela kompānija. Volfs Ērlihs pat palikapārnakšņot. Par godu atbraukšanai Jeseņins draugus pacienāja ar divām pudelēm šampanieša. 27.decembrī viņi pa vairākiem izdzēra piecas vai sešas pudeles alus. Citu alkoholisko dzērienu pie Jeseņinanebija. Viņš bija atbraucis bez naudas, un arī draugiem nauda reti kad turējās. Turklāt sakarā arZiemassvētkiem alkoholiskus dzērienus Ļeņingradā nepārdeva. Nekādu konfliktu vai skandālu tajāsdienās pie Jeseņina nebija. Neviens arī nestāsta, ka būtu uz Jeseņina ķermeņa redzējis sitienu pēdas.Tātad miesas bojājumi dzejniekam bija nodarīti pēc 27. decembra vakara.

Iecirkņa uzraugs Gorbovs faktiski neapskatīja notikuma vietu, nefiksēja asiņu traipus uz grīdas,rakstāmgalda, sienām, nenoskaidroja, ar ko Jeseņinam bija sagriezta labā roka, neaprakstīja loguaizgriežņu un atslēgas stāvokli durvīs, neatzīmēja, vai durvju atslēga bijusi vai ne; no protokola navskaidrs, kādā stāvoklī atradušās istabā esošās lietas (spriežot pēc publikācijām avīzēs, tur valdījusi lielanekārtība), nepievienoja protokolam kā lietiskus pierādījumus virvi, bārdasnazi, neapskatīja dzejniekapersoniskās mantas un rokrakstus.

Vai Gorbova uzrakstīto aktu var uzskatīt par izmeklēšanas dokumentu? Turklāt viņam vajadzējauzrakstīt nevis aktu, bet likumā speciāli paredzēta veida protokolu. Sastādot protokolu, ļoti svarīginorādīt notikuma vietas apskates laiku. Gorbovs to nedarīja. Viņa pienākums bija pieaicināt lieciniekusun protokolā ierakstīt tikai to, ko viņi redzējuši. Arī to Gorbovs nebija darījis.

Aktā rakstīts, ka dzejnieka ķermenis karājies pie griestiem, bet kājas atradušās pusotra metra nogrīdas. Kurš to redzēja? Ne Ustinova, ne Erlihs, ne Nazarovs nav par to uzrakstījuši.

Viens no pieaicinātajiem lieciniekiem — dzejnieks V. Roždestvenskis - rakstīja, ka Jeseņina nāvevisiem bija liels pārsteigums. Torīt bija auksts. Dzejnieku savienības telpas neapkurināja. Roždestvenskisredzēja, kā R Medvedevs paceļ telefona klausuli (kas zvanīja uz Dzejnieku savienību?), kā sašķobās viņaseja, dzirdot briesmīgo vēsti. Roždestvenskis un Medvedevs tūlīt aizdrāzās uz viesnīcu "Angleter".

"Gandrīz taisni pretim slieksnim uz paklāja gulēja konvulsīvi izstiepies ķermenis. Labā roka bijamazliet pacelta un sastingusi neparastā saliekumā. Uztūkusī seja izskatījās briesmīgi - tajā nekasneatgādināja agrāko Sergeju. Tikai pazīstamie gaiši dzeltenie mati iešķērsām aizsedza pieri. Ģērbies viņšbija modernās, nesen gludinātās biksēs. Švītīgie svārki karājās turpat uz krēsla atzveltnes (svārki vēlāknozuda bez pēdām. - E.H.). Man īpaši dūrās acīs šaurie, izvērstie lakoto kurpju purngali. Pie galda arūdens karafi sēdēja milicis sajoztā šinelī un, vilkdams ar zīmuļa galu pa papīru, rakstīja protokolu. (Esrūpīgi pārbaudīju V.Roždestvenska pieraksta pareizību, viss bija ārkārtīgi precīzi. - E.H.) Viņš itin kānopriecājās par mūsu ierašanos un tūlīt lika mums parakstīties kā lieciniekiem. Šai sausi uzrakstītajādokumentā viss bija pateikts īsi un precīzi, un bezjēdzīgais pašnāvības fakts tālab likās vēl bezjēdzīgāksun briesmīgāks."

P. Medvedevs ieraudzīto dzejnieka līķi aprakstījis šādi: "…Kā tagad redzu viņa konvulsīvi izstiepto

ķermeni.Mati vairs ne linu dzelteni, ne zeltaini, tie bija blāvi, pelēcīgi, sacēlušies stāvus. Sejā pārcilvēciskas

sāpes un šausmas. Apdedzinātā piere padara to baigu. Labā roka, tā, kurai Jeseņins mēģinājis pārgrieztvēnas, nedabiski savilkta. Galva pašķiebta uz sāniem un atliekta atpakaļ. It kā Jeseņins biitu sastindzis,gatavodamies drūmai, traģiskai dejai."

Tātad liecinieki Roždestvenskis, Medvedevs un Fro- manis redzēja līķi uz grīdas. Taču viņi irparakstījuši aktu (protokolu), ar to apliecinādami, ka dzejnieka ķermenis karājies augšā pie griestiem, kavirve nebija savilkta cilpā, ka līķis karājās ar seju pret cauruli utt.

Parakstīdami aktu, visi trīs literāti acīmredzot bijuši notikušā tā satriekti, ka nav pievērsuši uzmanībutādiem "sīkumiem" kā tas, ka Jeseņins ar sagrieztu roku apsējis virvi ap vertikālu cauruli pie pašiemgriestiem un neviena asins lāse nav uzkritusi viņam uz sejas, krekla, biksēm. Un kā vispār mazā augumadzejnieks varēja sasniegt 3 metru 80 centimetru augstumu? Un kur viņš ņēma virvi? Un kāpēc virve bezcilpas nenoslīdēja lejā pa cauruli?

…Numurā ieskrēja izcilais krievu mākslinieks V. Sva- rogs, kas momentāli uzzīmēja uz grīdasguļošo līķi. Šai zīmējumā viss Jeseņina apģērbs ir nekārtībā, bikses vaļā un mazliet nolaistas,"amerikāņu" bikšturi nevietā, krekls sagumzīts. Bet M. Napelbauma fotoattēlā apģērbs ir kārtībā, tikai navaizpogāta bikšu priekša. Nav šaubu, ka Napelbaums Jeseņinu fotografējis pēc Svaroga.

Bet kāpēc sakārtoja līķa apģērbu pirms fotografēšanas? Kāpēc notikuma vietā neieradās milicijasfotogrāfs un tiesu medicīnas eksperts? Kāpēc uz viesnīcu atsūtīja mākslas fotogrāfijas speciālistu?…

Nākamajā dienā Obuhova slimnīcas morgā notika dzejnieka līķa sekcija. Patologanatoms bijapiecdesmit pieciis gadus vecais A. Giļarevskis, bijušais Kara medicīnas akadēmijas audzēknis, kam bijaliela darba pieredze kā policijas ārstam. (Pēc Oktobra apvērsuma boļševiki nošāva visus vecos policijasdetektīvus, tikai pašiem veiksmīgākajiem izdevās aizbēgt uz ārzemēm. Turpretim policijas ārstusboļševiki neaiztika.)

Līķa sekcijas aktā A. Giļarevskis norādīja: "…uz kakla zem rīkles - sarkana rieva, kas kreisajā pusēliecas uz augšu un pazūd auss gliemežnīcas priekšpusē, labajā pusē rieva tiecas mazliet uz augšu pakaušavirzienā, kur arī izzūd šī zoss spalvas platuma rieva." Tātad virve, žņaudzot dzejnieka kaklu, nostiepāsaizmugurē kaut kur pakauša daļā. Pie tam "nāves cilpas" virvē nebija. Pretējā gadījumā rieva būtvisapkārt kaklam. A. Giļarevska aprakstītā sarkanā rieva uz Jeseņina kakla atsauc atmiņā ar nodomuizdarītās slepkavības, kad noziedznieks no aizmugures uzmet upura kaklam virvi un sāk žņaugt, nostiepjotvirvi no apakšas uz augšu.

Atgriezīsimies pie N. Gorbova uzrakstītā akta: "…seja bija pagriezta pret cauruli…" Giļarevskaaprakstītais rievas novietojums uz kakla dod pamatu apgalvot, ka caurulei, pie kuras bija piesieta virve,vajadzēja atrasties līķim aiz muguras, nevis otrādi.

No preses mēs zinām, ka virve ap dzejnieka kaklu bija apmesta vairākkārt. Tādā gadījumā vajadzētubūt vairākām rievām. Taču to nebija. Tas viss var liecināt, ka dzejnieka nāve iestājusies agrāk.

A. Giļarevskis aktā atzīmē, ka "apakšējo ekstremitāšu tumši violetā krāsa, punktveida asinsizplūdumiuz ādas liecina, ka nelaiķis karāšanās stāvoklī atradies ilgu laiku". Mūsdienu tiesu medicīnas ekspertiapgalvo, ka tādas izmaiņas rodas tad, ja līķis cilpā atrodas apmēram diennakti. Aktā arī rakstīts - "zarnulīkumi sarkanā krāsā". Daži tiesas eksperti domā, ka Giļarevskis raksta par līķa plankumiem, un tieliecina, ka ķermenis karājies vairāk nekā divpadsmit stundas. Un vēl kāds svarīgs apstāklis, kas objektīviapstiprina nāves iestāšanos nevis 1925. gada 28., bet gan 27. decembrī. Giļarevskis atzīmējis, ka nelaiķakuņģī bijis ap trīssimt kubikcentimetru barības maisījuma, no kura nākusi vāja vīna smaka. Kā zināms,Jeseņins pēdējo reizi bija ēdis ne vēlāk kā sešos vakarā. Ēdiens bija viegli sagremojams. Barībasmaisījums kuņģī liecina, ka nāve iestājusies ne vēlāk kā astoņos vakarā.

Tagad mūsu rīcībā ir A. Nazarovas - viesnīcas pārvaldnieka V. Nazarova sievas - liecība, kurāteikts, ka viņas vīrs čekists strādājis viesnīcā "Angleter" un mājās vienmēr atgriezies vēlu. Reiz viņš

pārnācis no darba un tūlīt licies gulēt. Pēkšņi viņam piezvanīts un pavēlēts nekavējoties ierasties darbā.Viņš atgriezies vēlu un sievai teicis, ka viesnīcā pakāries dzejnieks Jeseņins. Nākamajā dienā viņa patgājusi skatīties, kā līķi iznes no viesnīcas istabas.

Novērtējot objektīvās ziņas, nonāku pie stingras pārliecības, ka Jeseņina nāve iestājusies 1925. gada27. decembrī laikā no 20.30 līdz 23.

Nu jau vairāk nekā septiņdesmit gadu pastāv oficiālā versija, ka Sergejs Jeseņins izdarījispašnāvību. Kopš skolas gadiem mēs zinām, ka dzīvojis tāds dzejnieks, bijis talantīgs, rakstījis par suņiem,bērziem, nelaimīgu mīlestību, mainījis sievietes, pametis bērnus, stipri dzēris un viņam nekas cits navatlicis kā pakārties.

Kurš tad ir konstatējis pašnāvības faktu? Kāds izmeklētājs veicis izmeklēšanu un nonācis pie šādasecinājuma? Kurš pirmais pateicis šo vārdu - pašnāvība? Pirmie to izdarīja avīžnieki un Jeseņinaienaidnieki. Kad viņu rokās vēl nebija izmeklēšanas iestāžu lēmumu un ekspertu slēdziena. Bet pēc tamJeseņinam piedēvēja narkomāniju, alkoholismu, izvirtību, ļaunprātīgu huligānismu. Izskaidrodamipašnāvības cēloni, dzejnieka ienaidnieki gāja pa jau iemīto melu taku un sāka meklēt tās cēloņus viņapaša dzejā. Patiesā biogrāfija tika pārsvītrota un aizstāta ar literāru biogrāfiju. Viņa dzejoļu rindas parnāvi tika padarītas par liecībām pret viņu pašu.

Izplatīja skaidri redzamus melus. Palaida baumas, ka Jeseņins ir angļu spiegs un dzīvi beidzispašnāvībā, baidīdamies no atmaskošanas.

Vai bija kādi pierādījumi, kas apstiprinātu pašnāvību?Bet, lūk, dzejnieka noslepkavošanas un tai sekojošās pašnāvības imitācijas pierādījumus likās

nepamanām, nemaz jau nerunājot par to meklēšanu. Bet tādu pierādījumu bija vairāk, nekā vajag.1927. gadā mākslinieks V. Svarogs konfidenciāli dalījās iespaidos par viesnīcas numurā notikušo:"…Man šķiet, ka Erlihs kaut ko viņam uz nakti iekaisīja glāzē, nu, varbūt ne indi, bet stipras

miegazāles. Ne velti viņš "aizmirsa" portfeli Jeseņina istabā. Un mājās "gulēt" negāja - ar Jeseņina zīmītikabatā. Viņš ne velti visu laiku grozījās tuvumā, un droši vien visa viņu kompānija sēdēja blakusnumuros,gaidīdama savu stundu. Atmosfēra bija nervoza. Maskavā turpinājās kongress, viesnīcā "Angleter" visunakti staigāja ādas jakās ģērbušies cilvēki. Jeseņinu steidzās novākt, tāpēc viss bija darīts tik neveikli unatstātas daudzas pēdas. Pārbiedētais sētnieks, kurš nesa malku un, izdzirdis, kas notiek, istabā neiegāja,bet metās zvanīt Nazarovam… Bet kur tagad ir šis sētnieks?

Sākumā bija žņaudzējcilpa - Jeseņins centās ar labo roku to atslābināt, un roka tā arī bija sastingusi.Galva atradās uz dīvāna atzveltnes, kad Jeseņinam ar nagana spalu deva triecienu pa pieri. Pēc tam viņuietina paklājā un gribēja nolaist zemē no balkona - aiz stūra gaidīja automašīna. Vieglāk bija tēlotnolaiipīšanu. Taču balkona durvis nevarēja atvērt pietiekami plati, tāpēc līķi atstāja pie balkona durvīmaukstumā. Dzēra, smēķēja; visas tās drazas palikušas istabā… Kāpēc es domāju, ka ietina paklājā?Zīmēdams pamanīju daudz sīku jo sīku gruzīšu uz biksēm un dažus arī matos… Viņi bija mēģinājušiiztaisnot roku un ar žileti iešņāpuši pa labās rokas cīpslām, šie griezumi bija redzami… Tad novilkasaņurcītos un sagraizītos svārkus, vērtīgās mantas sabāza savās kabatās un vēlāk visu aiznesa… Diktisteidzās… Ātrumā pakāra, jau vēlā naktī, un tas nebija vienkārši izdarāms, jo caurule bija vertikāla. Kadciti aizsteidzās, Erlihs vēl palika, lai šo to pārbaudītu un pielāgotu pašnāvības versijai… Viņš arī nolikauz galda redzamā vietā dzejoli "Uz redzēšanos, draugs, uz redzēšanos"… Ļoti dīvains dzejolis…"

Tiešām, no piektā numura bija pazuduši dzejnieka svārki, un pēc notikuma vietas apskates kāds bijamirušajam novilcis lakādas kurpes.

Svaroga liecība pilnīgi sakrīt ar A. Nazarovas liecībām, kura tagad apgalvo, ka Jeseņins ticisnogalināts. Turklāt Nazarova par apšaubāmo Jeseņina pašnāvību stāstījusi pirms gadiem divdesmit, jauilgi pirms tam, kad par to sāka plaši rakstīt Jeseņina biogrāfi.

Reiz izcilais ārsts Kazimirs Dubrovskis sarunā ar pazīstamiem māksliniekiem pastāstījis dažasJeseņina bojāejas detaļas. 1925. gada decembrī viņš, toreiz vēl jauns Ļeņin- gradas ātrās palīdzības

mediķis, izbraucis uz viesnīcu un pats izņēmis no cilpas dzejnieka līķi. Pēc viņa domām, Jeseņins ticisnogalināts. Es nolēmu lūgt paskaidrojumus Dubrovska atraitnei. Rakstīju vairākas reizes, bet viņaneatbildēja.

Un tad pēkšņi saņēmu vēstuli: "…Piedodiet, ka traucēju un ka, pildīdama tagad mirušās JeļenasDubrovskas lūgumu, es nepaziņoju Jums to, kas notika ar S. Jeseņinu viesnīcā "Angleter". Pareizāk sakot,to, ko redzēja Kazimirs Dubrovskis. Gaužām iebiedēta taču bija šī paaudze… līdz pat beidzamajamlaikam… Ceru, ka vismaz uz mani tas neatsauksies… Jums ir pilnīga taisnība, ja domājat, ka S. Jeseņinam"palīdzēja" nogalēties. Spriežot pēc K. Dubrovska stāstītā, Jeseņina istabā viss nepārprotami liecinājis,ka notikusi cīņa un kratīšana. Uz ķermeņa bija ne tikai vardarbības pēdas, bet arī nobrāzumi un sitienupēdas. Apkārt viss samētāts un izsvaidīts, saplēstas, izmētātas pudeles, smēķu gali… K. Dubrovskis bijaātrās palīdzības ārsts un daudzu traģēdiju liecinieks, par ko, iespējams, dabūja maksāt trīsdesmitajosgados, bet vēlāk arī četrdesmitajos, piecdesmitajos… Kā teica K. Dubrovskis: "Esmu sēdējis par neko,bet sēdēt par kaut ko nepavisam negribu…""

Jautājuma izpētes norisē es saņēmu rakstiskas Ļeņingradas Ermitāžas zinātniskā līdzstrādnieka V.Golovko liecības. Pirms kara viņš bija mācījies tehnikumā, un pasniedzējs V. Šilovs pirms audzēkņudošanās uz fronti viņam kā noslēpumu, lūk, ko bija pastāstījis. Dienu pirms dzejnieka nāves viņiem bijusinorunāta tikšanās. Dzejnieks uzaicinājis pie sevis viesnīcā. Vakarā norunātajā stundā Šilovs piegājis piedurvīm un pieklauvējis. Viņam nav atvērts. Tad viņš nolēmis pagaidīt vestibilā un redzējis, ka noJeseņina istabas iznāk divi vīrieši, aizslēdz durvis un dodas uz izeju, kur viņus gaida automobilis.Nākamajā dienā visi uzzināja par dzejnieka pašnāvību.

Man ir rakstiska liecība, ko devis ķirurgs no Tulas apgabala. Viņš izcietis sodu pēc 58. panta kādānometnē pie Noriļskas. Sanitārs, kas arī bijis notiesātais, stāstījis, ka kādreiz strādājis par šifrētājuĀrkārtējās komisijas un Politiskās pārvaldes sistēmā. Pēc Jeseņina nāves viņš saņēmis no Centrašifrogrammu, kurā vietējiem operatīvajiem darbiniekiem likts iedzīvotāju vidū izplatīt baumas, kaJeseņins bijis angļu spiegs. Es pārbaudīju šo paziņojumu. Tiešām, pirms notiesāšanas šis sanitārs bijastrādājis Austrumsibīrijas Politiskajā pārvaldē tādā amatā, bet dabūt šo šifrogrammu man neizdevās.Iespējams, ka tā glabājas bijušās Valsts drošības komitejas arhīvā.

Pēc Sergeja Jeseņina bojāejas pazuda virve, ar ko viņš bija žņaugts. Nevienā dokumentā, nevienālaikabiedru atmiņu stāstījumā par to nav nekādu ziņu. Materiāliem Jeseņina bojāejas lietā tā arī navpievienota. Droši vien virve palika viesnīcas istabā kopā ar dzejnieka personiskajām mantām.

Viesnīcas numuru N. Gorbovs aizzīmogoja un atstāja to viesnīcas pārvaldnieka V. Nazarovaatbildīgā glabāšanā. Visas dzejnieka personiskās mantas pievāca dzejnieka pirmā sieva Zinaīda Reiha-Meierholda.

1926. gada 22. aprīlī viņa kopā ar savu aizstāvi Arkādiju Merkurovu ieradās Ļeņingradā, uzdevāspar dzejnieka mantas glabātāju, pret parakstu saņēma visas viņa lietas un aizveda tās uz Maskavu. Vai nuviņa (drīz vien Reiha un Meierholds aizbrauca uz ārzemēm), vai kāds cits aizveda virvi pāri robežai. Turšo virvi par prāvu summu pārdeva izsolē. Pēc tam to sagrieza gabalos un atkal laida solīšanā. Kādsebreju dzejnieks, kas bieži apmeklēja PSRS, vienu no šiem gabaliem nopirka un uzdāvināja kādampazīstamam krievu kolekcionāram (diemžēl nedrīkstu minēt viņa vārdu). Ar gandrīz pilnu pārliecību varuapgalvot, ka virves pinums atbilst nospiedumiem uz dzejnieka kakla. Šim virves gabalam varētu būt lielanozīme izmeklētāju darbā. Ar speciālistu palīdzību būtu iespējams noteikt, kam virve bijusi domāta, vai tāvarējusi būt pārsieta čemodānam, atrasties turpat numurā, vai arī tas izslēgts.

Bet turpināt dzejnieka traģiskās bojāejas izmeklēšanu tagad ir vēl jo nepieciešamāk. Man izdevāsnoskaidrot, ka Jeseņins sēdējis ne tikai Lubjankas iekšējā cietumā, bet arī Butirku cietumā. Padomju laikāpret viņu ierosinātas 12 krimināllietas, no kurām liela daļa nav nekas cits kā Ārkārtējās komisijas unGalvenās politiskās pārvaldes provokācijas, vēlēšanās izrēķināties ar dzejnieku "likumīgā ceļā".

Vladimirs Nadeins, Jurijs Ribalkins "OPERĀCIJA X" - VIENĀDOJUMS AR VIENUNEZINĀMO Ar spāņu zeltu samaksātie padomju ieroči neglābarepublikāņus no sakāves

1936. GADA 18. jūlijā Spānijā uzliesmoja militārs dumpis, kas kļuva par sākumu niknam, gandrīztrīs gadus ilgam pilsoņu karam.

Anglija, Francija un Amerikas Savienotās Valstis drīz vien pasludināja neiejaukšanās politikuSpānijas notikumos. Turpretim Vācija un Itālija jau no paša sākuma atbalstīja dumpīgo ģenerāli Frankoviņa cīņā pret republikāņu valdību, bet vēlāk atklāti iejaucās Spānijas konfliktā. Padomju Savienība1936. gada augustā formāli pievienojās neiejaukšanās politikai, taču jau mēnesi vēlāk VK(b)P CKpolitbirojā tika nolemts sniegt republikāņiem militāru palīdzību.

Padomju Savienības militāro palīdzību republikāniskajai Spānijai PSRS Aizsardzības tautaskomisariāta dokumentos dēvēja par "Operāciju X". Protams, militārās palīdzības vienādojumā ir ne viensvien nezināmais, bet galvenais no tiem - pašas PSRS dalība Pireneju pussalā notiekošajā pilsoņu karā,dalība, kuru Maskava oficiāli neatzina ilgus gadus…

Šīs slepenās operācijas pamatā bija plāns, kas 1936. gada septembrī tika izstrādāts SarkanāsArmijas Ģenerālštāba Izlūkošanas pārvaldē un tā paša mēneša 29. datumā apstiprināts VK(b]P CKpolitbiroja sēdē. Taču fakti liecina, ka padomju militārie speciālisti sākuši izbraukt uz Spāniju jau 1936.gada augusta divdesmitajos datumos.

Lēmumus par palīdzības sniegšanu Spānijas republikāniskajai valdībai pieņēma VK(b)P CKpolitbiroja sēdēs. Tomēr pēdējais vārds par piegāžu apmēriem un termiņiem, protams, piederējaStaļinam. 1936. gada decembrī, atpūzdamies Sočos, viņš pa telefonu vadīja "Operāciju X". Par to liecinasaglabājušies sarunu pieraksti. Sai ziņā interesants ir aizsardzības tautas komisāra Padomju Savienībasmaršala K. Vorošilova izdarītais pieraksts.

"1936.g. 26.IX 15.45. Piezvanīja b. S[taļins] no S[očiem] un ierosināja apspriest jautājumus:1) par 80-100 "Wickers" sistēmas tanku (T-26. - Aut. piez.) pārdošanu, nosūtot arī nepieciešamo

apkalpojošo personālu. Tankiem nedrīkst būt nekādu padomju rūpnīcu pazīmju.2) Pārdot caur Meksiku 50-60 SB (ātrie bumbvedēji. - Aut. piez.), apbruņojot tos ar ārzemju

ložmetējiem. Jautājumus apspriest steidzīgi. K.V."Jau nākamajā dienā tautas komisārs ziņoja Staļinam, ka "nosūtīšanai sagatavoti 100 tanki, 387

speciālisti; nosūtām 30 lidmašīnas bez ložmetējiem, 15 lidmašīnām pilna apkalpe, bumbas. Kuģis dodasuz Meksiku un iegriežas Kartahenā. Tankus nosūtām 50 gab.".

PSRS augstākās valdības attieksmi pret palīdzības sniegšanu republikāniskajai Spānijai (pat parļaunu savai zemei) raksturo arī Vorošilova 1937. gada 2. novembrī Staļinam nosūtītā vēstule, kas sākas aršādiem vārdiem:

"Dārgais Koba!Nosūtu to mantu sarakstu, kuras (ar sāpēm sirdī) iespējams pārdot spāņiem." Tālāk Vorošilovs

rosina apstiprināt piedāvāto sarakstu. "Ja Francija nepastrādās kādu nelietību, mēs pacentīsimies pēciespējas drīzāk visu pārsviest uz vajadzīgo vietu. Sarakstā tu redzēsi diezgan lielu skaitu lielgabalu. Tasizskaidrojams ne tikai ar spāņu armijas lielo vajadzību pēc artilērijas, bet arī ar to, ka Kuļiks (manuprāt,pareizi) nolēmis pilnīgi atbrīvoties no ārzemēs ražotās artilērijas - angļu, franču un japāņu, pavisam 280

lielgabali no kopskaita. (G. Kuļiks tolaik vadīja Sarkanās Armijas Galveno artilērijas pārvaldi. - Aut.piez.)

Visgrūtāk ir dot aviāciju, bet tā tur ir visvairāk vajadzīga, jādod vien arī tā. Lūdzu apstiprinājumu(vai norādījumu), lai varētu Murmanskā sākt iekraušanu.

Ar sveicienu K. VorošilovsPar cenu ziņošu atsevišķi, tā būs apmēram 50 milj. dolāru."Staļins samazināja nosūtāmā bruņojuma daudzumu (izņemot aviāciju) uz pusi. Tas redzams 110

atzīmēm, ko ar zīmuli izdarījusi viņa roka, un raksturīgā paraksta "St." vēstulei pievienotajā sarakstā.Galvenokārt "Operācijas X" virzieni bija militāri tehniskā palīdzība, padomju militāro padomnieku

un speciālistu darbība Republikas bruņoto spēku veidošanā, kā arī Tautas armijas un flotes operācijuizstrādē, padomju brīvprātīgo tieša līdzdalība kaujas darbībā un speciālistu kadru sagatavošanā armijai.

Militāro kravu piegāde bija precīzi izplānota un nokārtota. Tas deva iespēju pārvadājumos pa jūru(pēc kodētā nosaukuma - "igrekos") sarežģītos blokādes apstākļos, pastāvot arī citiem nelabvēlīgiemfaktoriem, līdz 3500 kilometru attālumā nogādāt republikāniskās Spānijas ostās apmēram 500 tūkstoštonnu bruņojuma, munīcijas un citu materiālu, kā arī simtiem un simtiem militāro speciālistu. Starp citu,šās operācijas pieredze tika ņemta vērā, plānojot un organizējot pārvadājumus Lielā Tēvijas kara gados,kā arī realizējot operāciju "Anadira" 1962. gadā, kuras ietvaros notika bruņojuma un padomju karaspēkakontingentu pārsviešana uz Kubu. Te jāpiezīmē, ka operāciju "Anadira" vadīja toreizējais PSRSaizsardzības ministrs Padomju Savienības maršals R. Maļinovskis, kas savā laikā bija militāraispadomnieks republikāniskās Spānijas armijā.

Uzmanību pelna kravu transportēšanas sistēma. Katram "igrekam" bija rūpīgi izstrādāts maršruts unpretinieka dezinformācijas plāns. Tuvojoties blokādes zonai, uz kuģiem izdzēsa ugunis, tika nomainītikarogi un dokumenti, nosaukumi un krāsa, pārveidoti signāli. Bīstamos rajonus kuģi parasti šķērsoja naktī.

Tikai 1936. gadā no septembra līdz novembrim uz Spāniju tika nosūtīti 17 transportkuģi ar speciālāmkravām; no tiem 10 bija padomju kuģi ("Komsomol", "Starij boļševik", "KIM", "Volgoles", "Kari Ļepin","Andrejev", "Kursk", "Blagojev" un "Cičerin", kā arī tankkuģis "Ser- go Ordžonikirlze"). Braucieni bijalabi organizēti, tāpēc kuģi laimīgi sasniedza paredzēto ostu.

Nākamajos kara mēnešos vairāk nekā 25 PSRS, Spānijas un citu zemju kuģi turpināja ieroču un karatehnikas pārvadāšanu Republikas vajadzībām. No 1936. gada septembra līdz 1937. gada maijam notika30 tādi braucieni, no tiem 24 - no Melnās jūras ostām uz Kartahenu, 2 - no Ļeņingradas uz Spānijasziemeļu ostām, 3 - no citām zemēm.

Turpmāk, nacistiem pastiprinot Spānijas krastu blokādi, kā arī aktivizējoties Vācijas un Itālijaskuģiem, bija jārēķinās ar zaudējumu iespēju. Tikai laikā no 1936. gada jūlija līdz 1937. gada decembrimSpānijas ūdeņos un tiem tuvajos rajonos tika nogremdēti 125 kuģi, to vidū 48 angļu, 30 spāņu un 9 frančukuģi. Šai karā padomju kuģu zaudējumi izskatās niecīgi: nogremdēti trīs kuģi un tikpat daudz sagrābušinacionālisti, turklāt visi šie kuģi, izņemot vienu, bija bez militārām kravām un brauca ar padomju karogu.Tikai viens "igreks" ar militāru kravu nesasniedza Kartahenu. Aviācijas sabombardēts, tas bija spiestsmesties uz krasta sēkļa, taču arī tur krava izkrauta un nogādāta paredzētajā vietā.

Pavisam Republikas ostas sasniedza 66 "igreki", piegādādami 648 lidmašīnas, vairāk nekā 400bruņutanku tehnikas vienību, 4 torpēdkuterus, 1186 artilērijas lielgabalus, 340 mīnmetējus, vairāk nekā 20tūkstoš ložmetēju, gandrīz 500 tūkstoš šauteņu un cita bruņojuma.

Svarīgs "Operācijas X" virziens bija padomju militāro padomnieku institūta izveidošana. Arhīvumateriālu pētījumi liecina, ka padomju militāro padomnieku kopskaits republikāņu armijā no 1936. gadaoktobra līdz 1939. gada martam sasniedza apmēram 600 cilvēku, kas acīm redzami bija nepietiekami.

Padomju militāro padomnieku aparāta struktūra bija veidota tā, lai palīdzība aptvertu ganRepublikas centrālos militāros orgānus, gan arī aktīvās karaspēka daļas. Aparātu vadīja Galvenaismilitārais padomnieks ar savu štābu. Viņam bija pakļauti vecākie militārie padomnieki. Galvenā

padomnieka posteni cits pēc cita ieņēma J. Bērziņš, G. Sterns un K. Kačanovs.Padomniekiem bieži vien bija jādod ne tikai ieteikumi. Lūk, ko par to J. Bērziņš ziņoja Maskavai

1936. gada 12. decembrī: "Nav iespējams izdarīt nevienu operāciju, nesaņemot Kavaljero sankciju(Largo Kavaljero bija republikāniskās Spānijas Ministru padomes pārstāvis un kara ministrs. - Aut.piez.), bet, kad viņa sankcija saņemta, pašiem jāsagādā uzkabe, ieroči, transportlīdzekļi, Kavaljeropavēles jānogādā frontes vai grupas štābā utt. Operācija parasti tiek novēlota un beidzas bez liela efekta."

Līdzās spāņu puses radītajiem sarežģījumiem padomniekus bieži noveda grūtā situācijā regulārisaņemtie, bet pretrunīgie norādījumi no Maskavas. Šiem norādījumiem un rekomendācijām, ko parastirakstīja Vorošilovs pats, bija pavēles raksturs, tātad tie bija obligāti izpildāmi. Vorošilovs paziņojaMaskavā izstrādātus operāciju plānus. Bieži vien Galvenajam militārajam padomniekam ieteica "palauzītgalvu un likt lietā gribasspēku, lai situācija parādītos citā gaismā". Saimnieka (šoreiz Voro- šilova. —Aut. piez.) telegrammās bija arī draudi: "Instance brīdina Bērziņu, Kuļiku, Mereckovu un citus mūsuatbildīgos militāros padomniekus, ka dotās direktīvas (sakoncentrēt spēkus un izdarīt izšķirošu uzbrukumuMad- rides frontē. - Aut. piez.) neizpildīšanas sekas būs stingrs rājiens jums visiem…"

Raksturīgs Maskavas norādījums ir arī Bērziņam adresēta aizsardzības tautas komisāra telegramma1936. gada 4. decembrī: "Pašaizliedzīgs darbs pēc vislabākās sirdsapziņas nevienu no mums neatbrīvo nopienākuma atskaitīties, ziņot par uzdevuma izpildi. Jums, sirmam boļševikam, vajadzētu to zināt. Es prasuun prasīšu laikā dotas atbildes uz manām telegrammām, no kurām daudzas rakstītas augstākās direkcijas(politbiroja. - Aut. piez.) sēžu laikā pēc tās norādījumiem. Tā ir nevis jūsu pārvēršana par skrīveri, betobligāts organizēta darba nosacījums tik grūtos apstākļos. 23. novembrī instances uzdevumā es unĻitvinovs telegrafējām direktīvu kategoriski rekomendēt Kavaljero tūlīt pāriet uzbrukumā Madridesfrontē… Bet atbilde - klusēšana. Iegaumējiet reizi par visām reizēm, ka ne es, ne vēl jo vairāk mūsuaugstākā direkcija nevar paciest ne vismazāko nevērību uzdevumu izpildē, atskaitē par padarīto darbu.Saimnieks."

Kopā ar padomniekiem Republikai palīdzēja arī militārie speciālisti no PSRS. Skaitliski vislielākāsbija lidotāju grupa - 772 cilvēki - un tankistu grupa - 351 cilvēks.

Spānijas Republikas aizstāvēšanas cīņās piedalījās arī tulki (204), sakarnieki (166), kara inženieriun tehniķi (141), artilēristi (100), jūrnieki (77). 59 Spānijas kara dalībniekiem piešķīra PadomjuSavienības Varoņa nosaukumu. Vairāk nekā 200 cilvēku gāja bojā.

Vēl viens "Operācijas X" virziens bija militāro kadru apmācība. Ar padomju speciālistu atbalstuSpānijā īsā laikā tika radīts mācību centru un karaskolu tīkls. Tur republikāņu armijai gatavoja tankistus,lidotājus, artilēris- tus, ložmetējniekus, sapierus, sakarniekus. Lūk, kas par šo darbu teikts majora (tolaikkapteiņa. - Aut. piez.) P. Armana - Arčenas (Mursijas provincē) tankistu sagatavošanas mācību centraštāba priekšnieka padomnieka ziņojumā: "Viss personālsastāvs tika sadalīts pa mācību kursiem: mehāniķuun vadītāju rota, tanku komandieru rota un motoristu rota. Katrā rotā bija 50 cilvēku. Kā padomniekskatram rotas komandierim spānietim tika norīkots viens mūsu leitnants. Turklāt katra padomnieka rīcībābija divi komandieri un 3-4 jaunākie komandieri…

Izstrādājuši mācību plānu, kas aptver tankistu sagatavošanu 15 dienās, nodarbību organizāciju undienas kārtību, mēs nelokāmi realizējām to dzīvē, nepieļaujot tā izjaukšanu…

Lai gan nodarbības ilga 12 stundas dienā, spāņi mācījās labprāt un sekmīgi, par spīti grūtībām arvalodu. Bez tanka vadīšanas un taktiskām mācībām spāņiem bija organizētas arī politiskās mācības katrudienu divas stundas un ik dienas arī politinformācija (30-45 min). Par mācību centra politiskā komisārapadomnieku tika iecelts valsts drošības dienesta seržants Bolotņikovs…"

Konstatēts, ka padomju mācību spēki Tautas armijai sagatavojuši apmēram 20 tūkstoš karaspeciālistu, to skaitā Padomju Savienībā vairāk nekā 3000 cilvēku. Padomju Savienībā lidotāju mācībasnotika lidotāju karaskolā Kirovobadā un Ļipeckā, kājnieku - Rjazaņā un Or- džonikidzē, artilēristu -Sumos. Sapierus un sarkaniekus gatavoja karaskolā Tambovā, tankistus - Gorkijā.

"Operācijas X" izpēte deva iespēju atklāt tajā dažas jaunas šķautnes. Tā, piemēram, tādu. Sniedzotpalīdzību Spānijai, Padomju valsts vadība risināja arī citu svarīgu uzdevumu — kara apstākļospārbaudīja visjaunākās kara tehnikas lietošanas teoriju un praksi. Cik pamatīgi tika veikts šis darbs,liecina, piemēram, tas, ka jau līdz 1937. gada novembrim Aizsardzības tautas komisariāts izdeva 57informatīvu materiālu krājumus sakarā ar Spāniju, kā arī 13 brošūras un 3 grāmatas sērijā "Karš Spānijā".

Pireneju pussalā notika arī nākamo Otrā pasaides kara pretinieku visjaunāko bruņotas cīņas līdzekļupārbaude. Lai izmēģinātu padomju kara tehniku un apbruņojumu, aizsardzības tautas komisāra vietnieks,Padomju Savienības maršals M. Tuhačevskis 1937. gada aprīlī sagatavoja dokumentu "Taktiskieuzdevumi sakarā ar izmēģinājumiem "Operācijā X" (Spānijā. - Aut. piez.) šādās nozarēs: artilērija, tanki,strēlnieku apbruņojums, kara inženieru tehniskie līdzekļi, sanitārais dienests, materiālās apgādesorganizācija, sakari, jūras kara flote". Šai nolūkā Spānijā tika nogādāta tam laikam moderna kara tehnika(tanki T-26, lidmašīnas 1-16 un SB), kājnieku apbruņojums (Degtjarjova pistole-ložmetējs, Simonovasnaipera šautene, automātiskā šautene AVS-36) un nepieciešamais skaits speciālistu.

Jāpiebilst, ka eksperimentēšana un ārzemju jaunumu ieviešana padomju kara tehnikas konstrukcijāsnotika gausi. Tā, piemēram, 1937. gada beigās vēl nebija apgūta ļoti vienkāršu bruņotu sēdekļu ražošanaiznīcinātājiem 1-15 un 1-16.

Bet padomju lidotāji un tehniķi bija piegādājuši Aizsardzības tautas komisariāta rūpniecībai sīkussēdekļu bruņoto atzveltņu aprakstus un rasējumus; Spānijā tādas atzveltnes bija izgatavojuši prasmīgimeistari un pielāgojuši lidmašīnām. Šī vienkāršā aizsardzība glāba dzīvību ne vienam vien padomju unrepublikāņu pilotam, kas lidoja ar iznīcinātāju.

Par padomju puses neizdarību kara pieredzes praktiskā izmantošanā liecina arī citi fakti. Spānijasnotikumu sākumā padomju iznīcinātāji 1-15 un 1-16 un bumbvedēji SB bija pārāki par vācu un itāļulidmašīnām. Taču vācu aviokonstruktori, apgūdami Spānijā iegūtās pieredzes mācības, operatīvipilnveidoja savas lidmašīnas, konkrēti Me-109. Jaunā modifikācija Me-109 E ievērojami pārspējapadomju iznīcinātājus ātruma ziņā (par 100 km stundā), ieroču kalibrā un šaušanas tālumā. Pēdējās gaisakaujās Spānijā vācu lidmašīnas jau bija krietni pārākas. Jaunie padomju iznīcinātāji JAK, MIG, LAGG,kas neatpalika no meseršmitiem, kā izmēģinājumu eksemplāri parādījās tikai 1940. gadā.

Lai gan Spānijā gūtā kara pieredze tika ņemta vērā un to izmantoja Sarkanās Armijas militārajāsagatavošanā, tomēr valsts augstākā militārā vadība nespēja pienācīgi novērtēt visu šai savdabīgajā unmērogu ziņā ierobežotajā karā gūto vērtīgo pieredzi. Vēso attieksmi pret "Spānijas mācībām" gan noteicaarī subjektīvs faktors - kampaņa pret "tautas ienaidniekiem", pie kuriem pieskaitīja arī daudzus noSpānijas pārbraukušos padomju speciālistus.

Jāuzsver, ka "Operācija X" netika realizēta bez atlīdzības. Republika apmaksāja visus ieročupirkumus Padomju Savienībā un citās zemēs, izmantojot zeltu, ko 1936. gada oktobrī Spānijas valdība pēcvienošanās ar Padomju Savienības valdību bija deponējusi PSRS Valsts bankā.

Apmēram trīs ceturtdaļas zelta krājumu Spānijas banka nosūtīja uz Odesu, vēlāk - uz Maskavu. 1936.gada novembrī Maskavā aktu par zelta saņemšanu no padomju puses parakstīja finansu tautas komisārs G.Griņko, ārlietu tautas komisāra vietnieks N. Krestinskis un Spānijas Republikas vēstnieks PadomjuSavienībā Marselo Pa- skua. Aktā sacīts, ka PSRS Finansu tautas komisariāts saņēmis glabāšanā zeltu,kas atvests no Spānijas un iesaiņots 7800 kastēs. Kopējais svars - apmēram 510 tonnu (510 079 529,3grami).

Viens akta eksemplārs tika nodots republikāņu valdībai. Pēc pilsoņu kara šis eksemplārs glabājāspie Negrina, bet pēc viņa nāves to atdeva Franko valdībai. Kavaljero paskaidroja, kā šis zelts izlietots:"Šīs akcijas rezultātā mēs varējām apmaksāt savu tehniku, ko sūtīja Krievija, un mums tika atklātsatbilstošs tekošais rēķins. Šo zeltu izmantoja arī citiem pirkumiem, kas tika izdarīti ar kādas Parīzesbankas starpniecību."

Kad zelts bija iztērēts, Padomju Savienība 1938. gada martā piešķīra Spānijas Republikai 70

miljonu dolāru lielu kredītu uz trim gadiem un tā paša gada decembrī jaunu kredītu līdz 100 miljoniemdolāru.

Visa palīdzības organizēšana - kā ar cilvēkiem, tā ar tehniku - bija Aizsardzības tautas komisariātaziņā, bet visas finansu operācijas veica Arējās tirdzniecības tautas komisariāts. Tieši šis resors iesniedzarēķinu par katru Spānijā nogādāto sūtījumu. No padomju ostām kuģi izbrauca tikai tad, kad Republikasvaldība bija apstiprinājusi kravas vērtību.

Norēķināšanās par cilvēku un kravu nosūtīšanu un par cilvēku uzturēšanu bija diezgan sarežģīta, jonorēķinos ietilpa ne tikai alga, bet arī brauciena apmaksa uz Spāniju un atpakaļ, uzturēšanās Maskavā,iekraušana ostās un citi izdevumi. Tā, piemēram, viena cilvēka nosūtīšana pa dzelzceļu cauri Eiropaimaksāja 3500 rubļu un 450 dolāru, pa jūru - 300 rubļu un 50 dolāru, transportkuģa piekraušana unkomandas apgāde ar pārtiku - 100 tūkstoš rubļu un 5000 dolāru (avanss komandas priekšniekam).

Tāda bija "Operācija X", kas tomēr nespēja novērst Spānijas Republikas sakāvi 1939. gadapavasarī.

Vladimirs Nadeins RAULS VALLENBERGS BIJA NE TIKAI ZVIEDRUDIPLOMĀTS, BET ARĪ AMERIKĀŅU SPIEGS

Rauls Vallenbergs, ievērojamais zviedru diplomāts, kas vāciešu okupētajā Budapeštā izglābis noneizbēgamas nāves 20 tūkstoš ebreju un vēlāk gājis bojā Staļina nometnēs, bija amerikāņu izlūks. Pie tādasensacionāla secinājuma nonācis amerikāņu žurnāls "United States News and WorId Report", kas pusgadupētījis šo vienu no vismīklainākajiem notikumiem Otrā pasaules kara beigās.

IZPRASĪJIS no Centrālās izlūkošanas pārvaldes dokumentus un saņēmis tos, pamatojoties uzAmerikas likumu par informācijas brīvību, "United States News and

World Report" aptaujāja arī desmitiem liecinieku un speciālistu Krievijā, Zviedrijā, Ungārijā,Polijā, Vācijā, Brazīlijā un Savienotajās Valstīs. "Piecdesmit gadu… ASV izlūkdienests klusēja unneapstiprināja padomju apsūdzības, ka viņš (Vallenbergs) bijis amerikāņu spiegs," apgalvo žurnāls. "Bijaliela cerība, ka viņš joprojām ir dzīvs, bet vēl lielākas bija bailes, ka jebkurš mājiens uz viņa sakariem arASV izraisīs padomju dusmas."

Ieradies Budapeštā, zviedru aristokrāts Rauls Vallenbergs veica īstu varoņdarbu. Ja jau vienudzīvību izglābušais ir varonis, kā lai sauc to, kas izglāba no iznīcināšanas tūkstošiem nevainīgu cilvēku?

R. Vallenbergs izdaļāja pa labi un kreisi zviedru aizsardzības apliecības, kuras pats iespiedaneiedomājamos daudzumos. Viņš uzpirka ungāru un vācu nacistus, organizēja viltotus starptautiskuspieprasījumus, draudēja konkrētiem vāciešiem ar sodu. Vācieši organizēja pret viņu atentātus un nevienreiz vien bija tuvu mērķim.

Vallenberga ģimene, ko dēvēja par zviedru Rokfelle- riem, veiksmīgi tirgojās ar Vāciju, pārdodamaarī stratēģiskus materiālus. Diplomāta pase un nevēlēšanās sanīsties ar labvēlīgi neitrālo Zviedriju kādulaiku glāba Val- lenbergu.

Aktīvais antifašisms un ienākumi, ko ģimenei deva tirgošanās ar nacistisko Vāciju, nav vienīgā un arīne galvenā pretruna Vallenberga liktenī. Viņu bija savervējis Olivers Olsens, zviedru uzņēmējs, kas patskalpoja Stratēģisko dienestu pārvaldei, Centrālās izlūkošanas pārvaldes priekštecei. Vallenbergs piekritasadarboties ar amerikāņiem, nemaz nešaubīdamies. Viņa kandidatūru atzina par labu pats prezidentsFranklins Rūzvelts. Vallenberga misija bija ne tikai glābt ebrejus un uzturēt sakarus ar Pretošanāskustības spēkiem Ungārijā, bet arī piegādāt jebkuru izlūkošanas informāciju.

Stokholma, cenzdamās ievērot neitralitāti, sākumā nemaz negribēja Vallenbergu iecelt par savukonsulu Budapeštā, tomēr piekrita, padodamās amerikāņu spiedienam. Tas arī radīja zviedru aristokrātadzīvē lūzumu, kas vēlāk sagandēja visu viņa mūžu. Stingri izsakoties, neviens, kas iestājās parVallenbergu, neteica padomju varas iestādēm visu patiesību. Un tas nevarēja neradīt Maskavāneuzticēšanos. Zviedri ne tik daudz baidījās, cik kaunējās apstiprināt savas neitralitātes nosacītību.Amerikāņiem arī nebija ērti iestāties par savu cilvēku, ko formāli saukt par savu viņi nevarēja.

Žurnāls rakstīja, ka dienās, kad notika padomju uzbrukums Budapeštai, Vallenbergs izbrauca uzkauju vietām, kur izmanījās apšaudes laikā fotografēt no vācu puses padomju artilēriju. Par šās rīcībasizlūkošanas raksturu nav nekādu šaubu.

Žurnāla veiktā izpēte apstiprina jau agrāk Rietumos pastāvošās aizdomas par Vallenberga bojāejasdatumu un apstākļiem. Ļoti daudzi apgalvo, ka redzējuši viņu pēc 1947. gada, kad - saskaņā ar Valstsdrošības komitejas oficiālo paziņojumu - Vallenbergs jau bija citā pasaulē.

Vislielāko iespaidu atstāj 72 gadus vecās Larinas liecība; viņa savā laikā strādājusi par veļasmazgātāju Vla- dimiras cietumā.

Kad viņai parādīja daudzas piecu Vallenberga vecuma vīriešu fotogrāfijas, viņa, nemaz

nešaubīdamās, norādīja uz zviedru diplomātu. Viņa neatcerējās šā cilvēka vārdu un varēja tikai pateiktkameru - 49. viennīca. "Viņš bija gara auguma, tumšmatains, mati sāka izkrist," Larina atcerējās. "Mūžīgigrēmās. Mūžīgi bija neapmierināts." Viņa atminējās gadījumu, kad ieslodzītais atteicās no zupas. Bļodiņapalika neaiztikta pie lodziņa durvīs. Ieslodzītais pretēji bargajām padomju prasībām pasludināja, ka zupair pārāk atdzisusi, un pieprasīja izsaukt cietuma priekšnieku.

Čikāgas universitātes profesors Marvins Makenens, kas bija konsultants kopīgajai zviedru un krievukomisijai Vallenberga lietā, tādu izturēšanos uzskata par pilnīgi attaisnojamu. Ieslodzītie izmanto jebkurumetodi, lai pievērstu sev varasvīru uzmanību.

"United States News and World Report" raksta, ka Val- lenbergam daudz ļauna esot nodarījisrietumnieciskais domāšanas veids. Čeļā uz Maskavu, vēl nebūdams pilnīgi pārliecināts par savuapcietinātā statusu, Vallenbergs izdarīja izlūkziņu pierakstus par visu redzēto un dzirdēto, it kā tās būtupiezīmes iecerētam spiegu romānam. Liels bija viņa izbrīns, kad padomju čekisti, neapgrūtinādami seviar, viņuprāt, formalitātēm, bez tiesas lēmuma tās konfiscēja, rūpīgi izstudēja un izmantoja kāpierādījumu, ka Vallenbergs palicis spiegs pat pēc apcietināšanas.

Zviedrijas vēstnieks Angers, kas visu dzīvi veltījis Vallenberga lietas izpētei, 1989. gadā pierunājaVFR kancleru Helmūtu Kolu piezvanīt Mihailam Gorbačovam un palūgt "atbrīvot šo veco vīru". Angersģenerālsekretāra atbildi klausījās pa paralēlu telefonu. Gorbačovs, kā apgalvo žurnāls, brīdi klusējis, bettad sacījis, ka Drošības komiteja nav viņa kontrolē.

Un tomēr galvenais pēdējā publikācijā nav jaunas detaļas. Galvenais ir pietiekami pārliecinošipierādījumi, ka amerikāņu izlūkdienesta un Zviedrijas valdības sarežģītais stāvoklis ne tikai paralizējaabu valstu gribu panākt diplomāta atbrīvošanu.

Kā domā žurnāls, Maskava, pārliecinājusies, ka Vallenbergs ir spiegs, pilnīgi iespējams, gaidījapriekšlikumus izdarīt apmaiņu, taču nesagaidīja.

Centrālā izlūkošanas pārvalde izsniedza žurnālam vairākus simtus lapu dokumentu, kas attiecas uzVallenberga lietu, tomēr tā rūpīgi bija izsvītrojusi to aģentu uzvārdus, kuri ziņoja par zviedru diplomātaizlūkošanas darbu.

Alēns Deko STAVISKA DĪVAINĀ NĀVE

ĀRPUSĒ cilvēks. Viņš stipri dauza ar dūri pa durvīm. No istabas atsaucas balss - balss, kurājaušamas bailes:

- Kas tur ir?- Atveriet! Policija!Tai pašā mirklī atskan šāviena sprakšķis. Tad otrs, dobjāks troksnis - krītoša ķermeņa būkšķis.Tas notika Šamonī 1934. gada 8. janvāra vakarā. Kalnos, sniega aizputinātā villā "Vjēložī".

Policistu, kas dauzījās pie durvīm, sauca Šarpentjē. Cilvēku, kas atradās istabā, - Staviskis. Šis vārds,kas vēl pavisam nesen nebija pazīstams vairākumam francūžu, pēc dažām dienām būs visu mutē. Tasdaudziem atgādinās lielās krāpšanas, tas satricinās parlamentāro režīmu un apdraudēs pašu Republikaspastāvēšanu. Pietiks ar dažām nedēļām, lai plašs sašutuma vilnis pāršalktu Franciju. Un viss tā cilvēkadēļ, kas, ieslēdzies savā istabā, ar asiņainu galvu nogāzās uz grīdas.

Visa Parīze viņu pazina kā Seržu Aleksandru. Pirms mēneša viņš bija vēl dzīvojis Elizejas laukosKlaridžā, gaidīdams, kad būs uzbūvēta viņa personiskā savrupmāja Berī ielā. Bija iemantojis augstustāvokli sabiedrībā, pie viņa uz pieņemšanu steidzās ministri, parlamentārieši, ģenerāļi, tiesneši. Viņampiederēja teātris "Empire". Viņa sieva Arleta skaistuma konkursā laimēja automobili. Šis cilvēks spēlējakazino un lika bankā pa vairākiem miljoniem franku. Viņu apmirdzēja slavas un varenības oreols, un tasdeva viņam bagātību. Aleksandra kungu visur iztapīgi sveicināja. Gandrīz nevienam nebija skaidrizināms, kur viņš ņem naudu, ar kuru tā mētājas. Bet par tādiem bagātniekiem allaž klīst leģendas. Ļaudīm,kas par to interesējās, informēti cilvēki pārliecinoši atbildēja:

- Viņš ir uzņēmējs.Viņa birojs atradās Senžorža laukumā. Tur arī ieradās Žozefs Kesels, ko Aleksandra kungs bija

uzaicinājis kopīgi izdot avīzi. Visapkārt bija "vienkāršas istabas bez savas sejas", "smagas, drūmasmēbeles", "vairāki rakstāmmašīnu klaboņas pieskandināti stāvi", "lieli, masīvi galdi, administrācijasapspriežu zāles". Tas viss Žozefam Kese- lam lika izjust svarīgumu un nozīmīgumu. "Šai mājā nebijanekāda ārišķīgas greznības spožuma, kas varētu radīt aizdomas. Viss likās smagnējs, nopietns un mazlietapputējis. Varētu sacīt, ka Aleksandra kungs šeit demonstrēja savas personības nopietnību kā pretsvarusaviem frivolajiem izlēcieniem un neprātīgajām spēļu partijām… Pa biroju staigāja mašīnrakstītājas unsekretāri, saņēma norādījumus un atgriezās savā vietā. Advokāti, kas likās šeit atrodamies pastāvīgi,atbildēja uz juridiskiem jautājumiem. Vārdus slāpēja pa Monmartu braucošo autobusu rūkoņa, un vissliecināja par veselīgumu, labu noskaņojumu, svarīga pasākuma vērienu."

Kamēr Kesels gaidīja Aleksandra kungu, kas pa telefonu runāja ar Budapeštu, viņš neizjūtauzmanības trūkumu: Dorna kungs un de Alsoā, kādas Dienvidamerikas valsts sūtnis, pie kura krūtīmdižojās Goda leģiona ordeņa lentīte, pienāca apsveicināties ar viņu veca, bārdaina ģenerāļa pavadībā.Katrā ziņā te bija pārstāvēta visspožākā sabiedrība. Un beidzot Keselu aizveda pie paša Aleksandrakunga.

Tolaik viņam bija četrdesmit septiņi gadi, taču pēc izskata - ne vairāk kā četrdesmit. Pārsteidzakontrasts starp sejas augšējo daļu, enerģisku un apņēmīgu, gandrīz vai skaistu, un tās lejasdaļu, kurā īpašiiezīmējās mīksti veidots zods un viltīgs lūpu izliekums. Vēlāk Kesels stāstīs, ka šai sejā un augumā vissliecināja par izsmalcinātību un izveicību. "Lokans un smalks, ģērbies nevainojamā uzvalkā, viņš kustējāsar jaunekļa vieglumu… Veselīgā sejas krāsa liecināja par tās pastāvīgu kopšanu. Viņam bija līdzeni,cieši, žilbinoši balti zobi, un viņš tos labprāt rādīja, pavērdams smaidā plānās lūpas. Zem glīti veidotās,lai arī mazliet nošķeltās pieres dzirkstīja melnas, spožas acis. Šaurās nāsis viegli trīsēja." Viņa balss bija

"valdonīga un reizē maiga, skanīga un apvaldīta, piesardzīgi plūstoša, taču šo plūdumu varēja pārtrauktrupja iedār- dēšanās".

Aleksandra kungs tūdaļ iemaksās 25 000 franku brāļu Keselu gatavotās avīzes izdošanai.Rokasspiediens, smaids, padoms:

- Dodiet man ziņu, kad jums būs vajadzīga pārējā nepieciešamā summa un kad dibināsiet sabiedrību.Man tās lietas labāk zināmas nekā jums.

Kam gan, izņemot dažus policistus, būtu varējis ataust atmiņā - un kam gan būtu pieticis dūšas toapgalvot —, ka Aleksandra kungu kādreiz sauca par Sašu Staviski un ka policija 1909. gadā reiz viņu irjau pratinājusi?

Toreiz viņam bija divdesmit trīs gadi. Viņš bija dzimis 1886. gada 20. novembrī Ukrainā, Slobodkā.Stavisku ģimenei laimējās izbēgt no grautiņiem, no kuriem tajos gados dabūja ciest daudzi Krievijasebreji. 1900. gadā Štavis- ki atbrauca uz Parīzi. Drīz vien viņiem piešķīra Francijas pavalstniecību.Sašas tēvs, kas bija zobārsts, apmetās viena kvartāla attālumā no Elizejas laukiem, Renesanses ielā 5, kuratradās arī viņa kabinets. Dēls dzīvoja kopā ar tēvu. Pirmoreiz policijas komisāra priekšā viņamvajadzēja stāties par vizītkaršu viltošanu. Saša bija viltojis izdevēja Le- merā kunga vizītkartes unizmantojis tās, lai dažos teātros dabūtu biļetes ar atvieglotiem noteikumiem. Toreiz jaunais Saša Staviskisizpelnījās no komisāra tikai stingru rājienu. Lemerā kungs viņu neiesūdzēja.

Kas tad viņš īsti bija, šis Saša Staviskis? Viņa tēvs bija nevainojami godīgs, īsts darba cilvēks, konevarēja sacīt par dēlu, kurš mīlēja vieglu dzīvi un pilnīgu brīvību, sapņoja par greznību un bagātību.Saša bija bezgala slinks. Strādāt? Par to viņš vēl nedomāja. Taču jau bija paspējis nozagt tēvam zobuprotēžu zeltu. Viņš to pārdeva veikalniekiem Blanmanto ielā. Protams, tēvs viņu neiesūdzēja tiesā.Divdesmit gadu vecumā Saša sāka sevī just aicinājumu kļūt par aktieri. Viņš bija viens no tiem, kas tic, kaaktiera profesija slavu un naudu sniedz bez sevišķas piepūles. Un, lūk, viņš uzaicināts par komiķi kādākabarē Ternas avēnijā. Taču publika viņu nepieņem - nav pietiekami smieklīgs. Daudz nedomādams, noaktiera karjeras viņš atsakās.

Iespējams, ar to būtu beigušies Sašas Staviska piedzīvojumi, ja nebūtu uzradies viņa vectēvs, kas arīatbrauca no Krievijas uz Parīzi. Šis padzīvojušais kungs ar vērīgu skatienu uzreiz nosprieda, ka visifrancūži ir muļķi un vajag pavisam maz viltības, lai liktu viņiem noticēt, ko vien vēlies. Tāda bija vecāStaviska devīze: krāpt visus, kas ļauj sevi krāpt. Varbūt Saša manīja viņā radniecisku dvēseli. Viņš tūlītizjuta simpātijas pret šo cilvēku, kas šķita dzīvojam pēc austrumu tirgus likumiem. 1909. gadā vectēvs unmazdēls kļuva pavisam tuvi. Togad teātrī Folimariņī (tagad Mariņī) izrādes notika tikai ziemā. ĀbramamStaviskim ienāca prātā to vasarā paņemt nomā. Nepatīkami bija tikai tas, ka ne viņam pašam, ne Sašammakā nebija ne sū. Tad viņi publicēja sludinājumu par iznomāšanu un pieņēma nomniekus. No katra viņiiekasēja drošības naudu 12 000 franku - tik tiešām zelta vērtus frankus! Pēc tam viņi nomas līgumus lauzaun no darījuma atteicās, atstājot paslēpto naudu sev. Vai viņi cerēja, ka neviens apkrāptais "vientiesis" uzto nekādi nereaģēs? Nez vai. Taču viņi rīkojās tā, it kā par sekām nemaz nedomātu.

Te nu mēs saskaramies ar raksturīgu īpašību, kas ir pamatā lielākās daļas krāpnieku uzvedībai: viņuuztverē galvenais ir iebāzt naudu kabatā. Par to, kas būs pēc tam, viņi uzskata par prātīgāku nedomāt.

Dabiski, ka cietušie sūdzējās. Sākās tiesas izmeklēšana. Un šai laikā Ābrams Staviskis nomira,pamezdams jauno mazdēlu vienu pašu cīnīties ar likumu. Tad Saša izdara drosmīgu gājienu: viņš noalgovienu no izcilākajiem advokātiem - Albēru Klemanso, ietekmīgā politiķa Žorža Klemanso brāli. Acīmredzams, ka mazdēls daudzējādā ziņā pārspēj vectēvu: Saša Staviskis divdesmit trīs gadu vecumā jauapzinās, cik svarīgas ir cilvēku attiecības un it īpaši sakari ar ietekmīgām personām. Albērs Klemansopanāks vairākkārtēju lietas atlikšanu. Mariņī teātra lietu izskatīs tikai 1912. gadā, divus gadus pēc tiesasizmeklēšanas sākuma. Staviskim piespriedīs divas nedēļas cietumsoda nosacīti un 25 frankus naudassoda.Noderīga pieredze! Diezin, kas būtu noticis bez Albēra Klemanso, kurš izmantoja visas juridiskāsiespējas un pirmkārt varu, ko viņam deva uzvārds.

Bet skaistais, smalkais brūnēts tikmēr plaši izmantoja panākumus pie sievietēm. Tieši pie mīļākajāmviņš atrada patvērumu, kad nezināja, kur varētu pavadīt nakti. Viņas apgādāja Sašu arī ar kabatas naudu.Taču šie vienpusīgie panākumi nepavisam neatbilda viņa sapņiem par bagātību un varu. 1910. gadā viņšapprecējās un pavisam drīz arī izšķīrās. 1912. gadā Staviskis Komartēna ielā atvēra juridisku biroju, tačuviņa uzņēmums drīz likvidējās - pret Sašu tika izvirzītas jaunas apsūdzības un viņš bija spiests bēgt uzBriseli. Jau otrreiz viņu tiesāja par ļaunprātīgu uzticības izmantošanu.

Drīz sākās karš, un Saša brīvprātīgi pieteicās doties uz fronti, kur viņu ieskaitīja vezumniekos.Beidzot viņu atzīst par kārtīgu cilvēku! Taču 1915. gadā viņu atlaiž no karadienesta. Viņam ir trīsdesmitgadu. Bet viņš joprojām nav iemācījies pieklājīgi apģērbties un rūpēties par savu ārieni: slikti apgrieztimati, mazas ūsiņas, apātisks skatiens.

Kā bijušajam kara dalībniekam viņam "norakstīja" agrākās tiesu lietas. Skaitīdamies nesodīts, viņš,enerģijas pārpilns, devās uz Parīzi. Tur viņš dabūja Itālijas valdības pasūtījumu piegādāt 20 000 bumbu.Noslēgdams otrreizēju līgumu ar Sirezna uzņēmumu, viņš ieguva 300 000 franku peļņas. Šī summa devaiespēju samaksāt kompensāciju viņa agrākajās mahinācijās cietušajiem, panākt, ka atceļ viņa mantasaprakstīšanu un izbeidz juridisko vajāšanu.

Atmetis savus vulgāros paradumus, viņš sāka izsmalcināti ģērbties, uzvalkus pasūtīdams pielabākajiem drēbniekiem. Viņa mērķis bija baudīt dzīvi. Kāda Žanna Darsī (īstajā vārdā Fanija Bloša),kas jau pirms kara bija paguvusi kļūt par diezgan pazīstamu dziedātāju, atzinās viņam savās jūtās.Neaizmirsīsim, ka notikumi risinājās kara gadu Parīzē, kad vieni gāja bojā ierakumos, bet citi aizmugurēvai pušu rāvās, dzīdamies pēc baudas un naudas. Vai tas kāds brīnums, ka tādos apstākļos Staviskim unFanijai Blošai sagribējās saistīt savus likteņus? Viņi kopā atvēra pagrīdas spēļu zāles, kur krupjē lomuizpildīja Saša pats. Sapelnījuši pietiekami daudz naudas, viņi atvēra kabarē ar deju zāli Komartēna ielā.

Kabarē bija populārs atvaļinājumā atbraukušo fronti- nieku vidū, kase pildījās. Taču pienāca brīdis,kad Fanija un Staviskis bija apnikuši viens otram. Sākās laulības pārkāpumi un mokošas ģimenes ķildas,jo vairāk tāpēc, ka Saša bieži ņēma naudu no kases. Bārmeņi vēlāk atcerējās viņu strīdus, Fanijasspiedzīgo bļaustīšanos un Sašas lamāšanos, ko reizēm pārtrauca sitienu blīkšķi. Par Staviska rupjoizturēšanos Fanija pat sūdzējās policijā. Galu galā viņi, likvidējuši uzņēmumu, izšķīrās, un Saša palika ar800 000 franku lielu kapitālu.

Daži momenti viņa biogrāfijā pārsteidz: mēs ne vienreiz vien redzam, ka Staviskim rodas izvēlesiespēja. Tūlīt pēc 1914. gada kara viņš kļūst prāvas naudas summas īpašnieks. Viņam noņemta sodāmība,izdarītās krāpšanas aizmirstas. Viņa kapitāls var kļūt par laba biznesa pamatu, un droši vien Staviskimbūtu veicies, ņemot vērā viņa valdzinošo izturēšanos un neapšaubāmās prāta spējas. Taču viņš maz par todomāja, viņa kaislība bija nelegāli uzņēmumi un visādas mahinācijas. Šķiet, tās viņu pievilka, kā ugunspievelk naktstauriņu.

Apvienojies par kādu Haimelu, Saša nodibina kino- kompāniju - Franču-amerikāņu kinematogrāfakorporāciju, kuras bāzes kapitāls ir astoņi miljoni. Drīz vien nāk gaismā noslēpums: nekādu amerikāņukompanjonu nav. Sākas jauna tiesas izmeklēšana.

Staviskis parādījās Stambulā, Budapeštā, Atēnās. Viņam radās saskare ar narkobiznesa pasauli, tačušai vidē viņš neiejutās: tur pārāk bieži bija apdraudēta dzīvība. Tad viņš ķērās pie jauna pasākuma. Viņafirma "Lepti- pot" nodarbojās ar gaļas buljona kubiņu pārdošanu. Un atkal krāpšanās. "Laikā no 1922.līdz 1924. gadam," stāsta Moriss Garsona kungs, "Staviskis nodibina veselu virkni akciju sabiedrību,kuras nozūd tikpat ātri kā parādās." Staviska uzvedībai piemita vēl kāda īpašība, no kuras viņš netika vaļālīdz pašai nāvei: viņa izdevumi vienmēr pārsniedza nopelnīto summu. Un tāpēc radās nepieciešamībasapelnīt vairāk.

1923. gadā viņš sper vēl vienu soli savā karjerā. Tvaikonī, kas dodas no Marseļas uzDienvidameriku, nozagta pakete ar svarīgiem dokumentiem. Ir pierādījumi, ka lielākā daļa dokumentu, kasParīzē pārdoti par miljonu franku, gājuši caur Staviska rokām. Taču viņš izturas pavisam mierīgi. Vēlāk

cilvēki brīnīsies par neparasto tiesas pacietību šai lietā. Pēc divpadsmit gadiem izmeklēšanas komisijaizteiks minējumu, ka Saša baudījis komisāra labvēlību. Nesodāmība modina viņā pašpaļāvību. Reiz naktīMomnartrā, Zellī dansingā kāds iereibis amerikānis parakstīja viņam čeku par 600 frankiem. Staviskisizdzēsa šo skaitli un tā vietā ierakstīja 48 200. Viņa līdzdalībnieks Popovičs ar šo čeku izņēma naudubankā "American Express" un, paklausīdams Staviska padomam, aizbēga uz ārzemēm. Saša izmantojaviņa prombūtni un ķērās pie jauniem pasākumiem: audumi, gabardīns, tirgošanās ar zīdu. Pēc kāda laikaPopovičs atgriezās Parīzē, un viņu tūlīt apcietināja, lai gan vienīgi Staviskis zināja par viņa atgriešanos.Nojauzdams, kas viņu nodevis, Popovičs denuncēja Staviski. Un tā nu Saša nokļuva cietumā.

Izmeklētājs atvēra lietas vākus, gatavodamies izvirzīt apsūdzību. Veltīgi viņš centās atrast vienīgopierādījumu - viltoto čeku. Pierādījums bija izgaisis! Kā tas noticis? Neviens to nezināja. Staviskis bijajāatbrīvo. Viņš aizvien vairāk pārliecinājās, cik lietderīgi ir sakari ar ietekmīgiem cilvēkiem, un saprata,ka dažās situācijās uzpirkšana ir neaizstājams līdzeklis. Tā veidojās viņa morāles izpratne.

Vai dažas cietumā pavadītās dienas viņam deva kādu mācību? Nepavisam ne. Gluži otrādi. Modāsspēlmaņa azarts. Viņš visu laiku spēlēja par aizvien lielākām summām. Un, lūk, viņš jau atkal ielaižasafērā ar vietējiem vērtspapīriem. Kopā ar Rumānijā salīgtu speciālistu iespiež viltotas valsts kasesobligācijas. Pēc kāda līdzdalībnieka sievas ziņojuma policijai izdevās atrast viltošanas iekārtu un notvertvisus krāpniekus, izņemot Stavinski pašu. Kādu laiku viņš slapstījās, bet tad parādījās Parīzē, turēdamszem rokas firmas "Chanel" apburošo manekeni, divdesmit divus gadus veco Arletu.

Ir zināms, ka Saša bija ļoti pārvērties. Tagad viņš kā īsts buržuā kopā ar Arletu dzīvoja greznādzīvoklī Eduarda Deteja ielā, kā arī īrēja vasarnīcu ārpus pilsētas. Šķita, viņi ir iemīlējušies viens otrā.Drīz kļuva zināms, ka Ar- leta gaida bērnu. Saša joprojām rosījās ar saviem darījumiem. Viņšnoorganizēja divu biržas mākleru apzagšanu (vērtpapīri par sešiem miljoniem). Vēlāk Londonā šosvērtspapīrus anulēja, tomēr Stavinskis jau bija paguvis lielāko daļu no tiem realizēt.

Vai to var saukt par izcilu panākumu? Nē, jo visa viņa labklājība bija līdzīga kāršu namiņam.Līdzdalībnieki izdeva viņu, un šoreiz policija sāka nopietni apšaubīt viņa nevainīgumu. Staviski atkalapcietināja. Viņu ieveda tiesas izmeklētāja kabinetā, un… viņš aizbēga izbrīnītā tiesneša acu priekšā!

Par Staviski joprojām saņēma sūdzības. Nacionālajā kredītbankā viņš bija paņēmis vairāk nekā 1500 000 franku čekos un savu parādu nebija dzēsis. Tad sekoja Speciālā kredītbanka, kurai viņš bijaparādā 1 150 000 franku. Ko tad darīja Staviskis? Viņš sāka bēguļot. Neviens nezināja viņa atrašanāsvietu. Policija ieradās pie viņa tēva zobārsta Emanuēla Staviska un aizveda viņu sev līdzi. Šis pavecais,cieņu pelnījušais kungs paziņoja, ka sakrājis miljonu franku un ir ar mieru kompensēt dēla parādus. Viņuatlaida, viņš pārbrauca mājās, ieslēdzās kabinetā un izdarīja pašnāvību.

1926. gada jūlija beigās Nacionālās drošības galvenā pārvalde saņēma ziņas, ka Staviskis slēpjas deMarlīleruā villā Madamas ielā. Pārbaude apstiprināja šās informācijas pareizumu. Pēc komisāra Pašopavēles vesels bars policistu ielauzās mājā, kur līksmoja viesi. Pārmeklējuši visas istabas, viņi beidzotatrada Staviski: viņš bija paslēpies tualetē

Šoreiz viss bija nopietni. Staviski aizveda uz Santē cietumu. Palikdams uzticīgs sev, viņš uzaicinājalabākos advokātus, no kuriem divi bija pazīstami politiķi - Pols Bonkūrs un Kampinšī, bet divi citi bijasvarīgi vīri tiesu sistēmā - Goljē un Anrī Torēzs.

Arleta tai laikā dzemdēja, un Staviskis kļuva par jaundzimuša puisēna tēvu. Viņš nolēma, cik drīzvien iespējams, būt kopā ar ģimeni. Visa viņa izdomas spēja tagad bija vērsta uz ātrāku brīvības atgūšanu.Viņš saprata, ka nekādā ziņā nedrīkst sagaidīt tiesu, jo viņam draudēja pārlieku ilgs sods. Bija skaidrs, kapēc sprieduma pasludināšanas no cietuma vai pat no katorgas izbēgt nebūs iespējams. Atlika tikai viens -izmantot iepriekšējā ieslodzījuma priekšrocības. Tātad jātiek brīvībā pirms tiesas.

Viņam par laimi, izmeklēšana ieilga. Izrādījās, ka lietas, par kurām viņu gatavojās tiesāt, ir pārliekusarežģītas. Līdzdalībnieki, kas liecināja pret viņu, bija informēti tikai par to lietu, kurā bija iejaukti paši.Tiklīdz viņus sāka iztaujāt par citām Staviska mahinācijām, liecības kļuva pretrunīgas. Izmeklētājs bija

apjucis: nebija iets pa īstajām pēdām, pagaisa pati lietas būtība. Bet Staviskis, vientiesīgi skatīdamies, nouztraukuma aizsmakušā balsī dievojās, ka viņam nekas nav zināms.

Nav izslēgts, ka, sēdēdams cietumā, viņš mēģināja apjēgt savu pagātni. Četrpadsmit gados viņš bijaapsūdzēts divdesmit četras reizes. Divas reizes apcietināts. Un vēl nav zināms, vai laimēsies izvairītiesno cietuma. Jā, galvenais ir tikt brīvībā. Nepieciešams vēl kaut ko šai dzīvē paspēt. Advokāti mēģinājapanākt viņa pagaidu atbrīvošanu. Droši vien ar cieņu izturēdamies pret augsto stāvokli, kādu ieņēma šiejustīcijas kalpotāji, tiesnesis piekrita. Taču civilprasību iesniedzēji tūlīt sāka par to žēloties. Tadtiesnesis atsauca lēmumu par atbrīvošanu, un Staviskis palika ieslodzījumā.

Un tad viņš saslima. Cietumsargi, ieiedami kamerā, reiz ieraudzīja Sašu, kas vēma, raustīdamieskrampjainās konvulsijās. Ataicinātie ārsti konstatēja apendicītu. Staviski gatavojas operēt sanitārajā daļā,bet viņš pieprasa operāciju izdarīt privātā klīnikā. Prokurors atsaka. Staviskis nepiekāpjas, un starpviņiem sākas īsts cīniņš. Paiet nedēļas. Apcietinātā dzīvība rada nopietnas bažas. Slimnieku apmeklēmedicīnas eksperts doktors Pols. Viņa secinājums tikai pastiprina bažas. Ieslodzītajam draud abscess,peritonīts, nāve.

Un tad prokuratūra piekāpjas. 1927. gada 22. decembrī nolēma Staviski veselības dēļ atbrīvot pret50 000 franku lielu drošības naudu. 28. decembrī viņu atbrīvoja. Mašīnā, kas gaidīja pie cietuma vārtiem,viņš ieraudzīja Arletu, savu līdzdalībnieku Ajotu… un Goljē kungu.

Pēc trim dienām šis uz nāvi slimais cilvēks svinēja Jauno gadu kādā Monparnasa kabarē. Komisāri,kas lika viņu izsekot, brīnījās: Staviskis izgāja no mājas divreiz dienā un izskatījās pavisam vesels. Varsacīt, ka pagaidu apžēlošana bija viņu pilnīgi izdziedinājusi. Vai tas nav brīnums?

1928. gada 20. janvārī Staviskis apprecējās. Un tā mazais Klods kļuva par viņa likumīgu dēlu. Vēlāklaulātajam pārim piedzima arī meitiņa. Laulātos draugus tagad sauca Aleksandra kungs un kundze, joStaviskis bija nolēmis sākt jaunu dzīvi. Un viņam tas izdevās. Tagad viņš stādās priekšā kā SeržsAleksandrs. Vai viņš nepazīst Staviski? Nē, tāds uzvārds viņam nav zināms. Viņa pārvēršanās ir vēl viensapburts noslēpums šā cilvēka neparastajā liktenī. Protams, Staviskis izmantoja parīziešu noslieci uzaizmāršību. Viņš saprata, ka vara nonāk to rokās, kam jau ir teikšana, bet naudu iegūst bagātie. UnAleksandra kungs visiem demonstrē sevi un savu pasakaino bagātību, pats labi zinādams, ka tā ir ilūzija.Tagad viņš apmeklē tikai vissmalkākās mājas un pašus respektablākos restorānus. Viņu vadā greznosautomobiļos, visas sievietes apskauž viņa sievas Arletas tērpus un rotaslietas.

Tas viss maksāja ļoti dārgi. Kur Staviskis ņēma naudu? Sākumā paša nodibinātajā firmā "Aleks", kasnodarbojās ar rotaslietu, zelta juvelierizstrādājumu un mākslas priekšmetu pārdošanu. Drīz vientirdzniecības firma "Aleks" atver filiāles Tukā, Biaricā, Kannās. Kas nodrošina tāduskapitālieguldījumus? Uz šo jautājumu Staviskis atbild vienkārši: "Man palīdzēja kāds cilvēks. Viņš irmiris." Atzīsim atklāti: pārāk daudz mīklu ir Staviska dzīvesstāstā.

Viņš atvēra saldētavu, kam deva vārdu "Febor". Kannās viņš nodibināja sagādes akciju sabiedrībuun Sporta pili. Savos uzņēmumos Staviskis izveidoja sastāva ziņā spožas administratīvās padomes. Turvarēja sastapt valsts padomniekus, ģenerāļus, prefektus. Viņš sarīkoja fantastiskas pusdienas. Aleksandrakunga un viņa sievas Arle- tas ģīmetnes bieži parādījās avīzēs.

Un tomēr šis cilvēks atradās izmeklēšanā sakarā ar daudzām lietām, no kurām katra varēja maksātilgus gadus cietumā. Kā, atrazdamies zem tāda Damokla zobena, viņš spēja taisīt tik spožu karjeru?Atbildes meklējumi mūs noved pie pašas pirmās Staviska lietas. Toreiz izmeklēšana tika izbeigta, jonoziegums nebija inkriminējams. Kas notika vēlāk? Katrreiz, kad viņam izvirzīja apsūdzību, advokātipanāca tiesas atlikšanu. Tā viņš ieguva vairākus mēnešus, tad atkal tika iesniegta apelācija. Un atkalatlikšana! Lai nu kā būtu, bet nevienam cilvēkam, kas bija pazīstams ar Aleksandra kungu, - varbūt pattiesnešiem - neienāca prātā šo lietišķo, lepni dzīvojošo cilvēku pielīdzināt krāpniekam Staviskim.

Aleksandra kungs bija redzams visur. Ar Parīzes varas iestādēm viņš noslēdza līgumu par mājubūvniecību. Lai pabeigtu šo darbu, viņš aizņēmās sešus miljonus franku, un tūlīt viņa Fonsjēras uzņēmumu

akcijām pieauga cena. 1930. gadā Aleksandra kunga mājas un saimniecības uzturēšanai tika izlietoti piecimiljoni.

Arletas pienākums bija uzturēt tuvas attiecības ar labākās sabiedrības cilvēkiem. Tieši viņu varējasastapt Biaricā, Devilā, Senžandelicā. Aleksandru pārim bija draugi, daudz draugu. Viņi abi dedzīgipiekrita kāda sava viesa domīgi teiktajiem vārdiem:

- Cilvēku attiecības ir liels noslēpums.Savā portfelī Aleksandra kungs pastāvīgi nēsāja līdzi komisāra Bajārda parakstītu dokumentu:

"Cilvēks ar uzvārdu Staviskis, tiekoties ar atbildīgām personām un justīcijas iestādēm, var atsaukties uzmani un nepieciešamības gadījumā izmantot viņu palīdzību."

Viss sākās Orleānā. Šai pilsētai, tāpat kā daudzām citām, ir sava municipālā kredītsabiedrība, citiemvārdiem sakot - lombards. Labi zināms šo iestāžu darba princips: tās izsniedz aizdevumus pret ķīlu. Janoteiktā termiņā aizņēmums nav atmaksāts, ieķīlāto mantu pārdod par labu aizņēmuma devējam.

Lai nodrošinātu naudas apgrozības palielināšanos savās operācijās, ikvienam lombardamnepieciešami jauni naudas ieņēmumi. Šīm iestādēm atļauts arī izlaist obligācijas, tā aizņemoties noieinteresētiem cilvēkiem. Tāda sistēma, protams, saistīja Aleksandra kunga uzmanību.

Viņš izvēlējās Orleānas lombardu, jo labi pazina tā direktoru Debrosu. Aleksandra kungs zināja arīto, ka šis cilvēks ir gatavs uz visu, un viņš nebija maldījies. Deb- ross akli piekrita visiem viņaierosinājumiem.

Tā kā Aleksandra kungs bija juvelieris - atcerēsimies viņa firmu "Aleks" -, viņam nebija grūti dabūtviltotus smaragdus. Šos smaragdus tad nu viņš atnesa uz Orleānas lombardu, kur tos pieņēma par īstiem.Bet īstie akmeņi maksāja lielu naudu. Staviska kabatās plūda miljoni: trijos gados četrdesmit trīs miljoni!

Dabiski, tas nevarēja turpināties bezgalīgi. Taču pat pašos slavas augstumos Aleksandra kungssaglabāja tos sīkā blēža vaibstus, kas viņam piemita Mariņī teātra afēras laikā. Viņa izturēšanos pilnīgivarēja raksturot ar vārdiem: "Dzīvosim - redzēsim." Komisārs Pašo - tas pats, kas kādreiz bija Staviskiapcietinājis Marlī, - neizlaida viņu no redzesloka, joprojām saskatīdams viņā parastu blēdi. Viņauzmanību saistīja Aleksandra kunga attiecības ar Orleānas lombardu. Jo vairāk tāpēc, ka nesen kādsviņam bija ziņojis par notiekošo falsifikāciju. Šās lietas izmeklēšana tika uzdota inspektoram Kuzēnam.Viņa iesniegtā atskaite pilnīgi atklāja visu operācijas mehānismu. Atskaiti nodeva prokuratūrai.

Visātrāk uz šo situāciju reaģēja Debross. Lombarda direktors saprata, ka cilpa ap viņa kaklusavelkas aizvien ciešāk. Viņš steidzās uz Parīzi pie Aleksandra kunga. Or- leāiias lombardam draudpārbaude. Kas tagad notiks ar viņiem? Un tad nu Staviskis izdara patiesi ģeniālu gājienu: viņš atdodOrleānas lombardam četrdesmit trīs miljonus!

Kad inspektori ieradās Orleānā un sāka vērīgi pētīt rēķinus, viņi atklāja, ka Aleksandra kungs parāduir dzēsis. Lieta tika izbeigta.

Kur Staviskis ņēma četrdesmit trīs miljonus franku? Daļēji no kases Fonsjērā. Šis māju būvniecībasuzņēmums arī bija saistījis policijas ievērību. Un atkal policistu ziņojumos tika pievērsta uzmanība šāuzņēmuma vadītāja Staviska aizdomīgajai personai. Izmeklētājs sūtīja pieprasījumus darba un finansuministrijām. Šai sakarā dažas finansistu avīzes izteica bažas. Agrākais ministrs, kas bija advokāts šaiprocesā, deva interviju, un lieta tika apturēta. Būvuzņēmums turpināja darboties.

Tomēr tas nespēja segt pilnīgi visu summu. Četrdesmit trīs miljoni nav nieka nauda. Taču nauduvajadzēja kaut kur dabūt. Municipālo kredītu sistēma šai ziņā deva vienkāršu līdzekli, kas radīja sajūsmuAleksandra kungā. Viņš atvadījās no Orleānas un devās uz Bajonu.

Arletas atpūta Biaricā - nedēļas nogalēs viņai pievienojās arī vīrs - deva laulātajiem draugiemiespēju tuvināties ar Bajonas mēru Garā, ar kuru viņus bija iepazīstinājis deputāts Buajē. Aleksandrakungs daudzināja Garā tos labumus, ko dod municipālais kredīts. Un Aleksandra kunga pārliecinātaisGarā piekrita dibināt lombardu. Šai nolūkā bija nepieciešams atrast direktoru, un Aleksandra kungs, kasallaž bija gatavs pakalpot draugiem, steidzās palīgā. Viņš pazina kādu uzticamu cilvēku, uzvārdā Tisjē, uz

kuru varēja paļauties. Šis Tisjē tūlīt tika uzaicināts par direktoru.Un atkal plūda miljonu straume. Viltotie dārgakmeņi tagad tika nosūtīti uz Bajonu. Šos

atdarinājumus, kuru vērtība bija 1500 franku, novērtēja par 600 000, un Bajonas lombards izsniedzaAleksandra kungam 500 000 franku lielu aizdevumu.

Tāda summa varēja izputināt lombardu. Par laimi, pastāvēja iespēja izlaist obligācijas. Tās tikaizvietotas visievērojamākās finansu iestādēs. Nozīmīgu atbalstu sniedza darba ministra vēstule: "Ņemotvērā šāda veida kapitālieguldījumu drošību, es nešaubos, ka administratīvās padomes, it īpaši no Bajonasreģiona, neatteiksies no piedāvājumiem, kas tām tiks doti." Tādu apgalvojumu uzmundrinātas, daudzasapdrošināšanas kompānijas tūlīt ieguldīja prāvus kapitālus Bajonas obligācijās.

Dabiski, lielākā daļa saņemtās naudas plūda Aleksandra kunga kasē. Jāpiezīmē, ka čeku grāmatiņupasakņos bija ierakstīti skaitļi, kas itin nemaz neatbilda obligāciju vērtībai. Kur palika starpība? Tosaņēma Aleksandra kungs. Skaitījās, ka Bajonas lombarda budžetā 1931. gadā bijuši četrdesmit miljoniun 1932. gadā simt miljoni. Lielāko daļu šā kapitāla saņēma Aleksandra kungs.

Garā kungs uzskatīja par prātīgāku neizrādīt savu izbrīnu. Divas reizes viņš saņēma no rokas rokā pa200 000 franku. Viņa klātbūtnē nebija vēlams slikti izteikties par Aleksandra kungu.

Viens no Aleksandra kunga ietekmīgākajiem draugiem bija advokāts Bonors. 1932. gada pavasarī šiscilvēks izvirzīja savu kandidatūru Parīzes 3. apgabala deputātu vēlēšanās. Staviskis sniedza viņam prāvufinansiālu palīdzību, un Bonoru ievēlēja. Viņš bija radikālis, un Staviskis ļoti cerēja, ka lielākā daļaievēlēto deputātu būs tieši radikāļi. Tad viņam būs trumpis rokā. Viņa avīze "La Vo- lonte" atbalstījaradikāļus, bet tas nozīmēja, ka tiem būs grūti viņam kaut ko atteikt.

Aleksandra kungs skatījās aizvien tālāk uz priekšu. Viņš gatavojās iziet uz Eiropas skatuves, un šajosapstākļos prātoja par to, kā norēķināties ar Bajonu. Līdzīgi tam, kā bija norēķinājies ar Orleānu. Bijanepieciešams ķerties pie jauna, liela pasākuma, kas spētu dot vajadzīgo naudas summu.

Un viņš nolēma izmantot situāciju Ungārijā. Tā bija tāda. Trīspusīgs līgums atņēma Ungārijai daļuteritorijas Vācijas labā, bet šo rajonu iedzīvotājiem atstāja brīvu pavalstniecības izvēli. Lai tomēr kautcik apmaksātu ungāru pamestos īpašumus, bija paredzēta kompensācija naudā, izsniedzot obligācijas, kasdzēšamas līdz 1966. gadam. Jāmaksā bija Vācijai. Skaidrs, ka Vācija, tāpat kā citos līdzīgos gadījumos,neko nemaksāja. Beidzās ar to, ka obligācijas zaudēja jebkuru vērtību. Un tad nu Aleksandra kungsadvokāta Bonora pavadībā ieradās Budapeštā un par nelielu naudu iegādājās prāvu šo bēdīgi slavenoobligāciju paketi. Un nodibināja "Autonomu starptautisko norēķinu kasi". Lielisks nosaukums! Kasesmērķis bija finansēt valsts un komūnu darbību. Bet īstenībā tas nozīmēja tikai to, ka Aleksandra kungakabatās atkal plūda milzīgas summas. Tagad viņu varēja redzēt Ženēvā, Tautu Savienībā, diplomātuapmeklējumos. Viņa dabas dotā valdzinošā izturēšanās nesa augļus. Un Aleksandra kungs bija pilnīgipārliecināts par savu veiksmi.

Viņš ļāvās sapņiem. Tātad viņš norēķināsies ar Bajonu. Un pēc tam izbeigs visu šo ekvilibristiku.Vecās lietas? Viņa draugi - ministri un deputāti - palīdzēs, lai tās tiktu aizmirstas. Viņu gaida lieliskanākotne.

Dzīves īstenība parādīja, ka tie bijuši tikai sapņi.Piektdienā, 1933. gada 22. decembrī, Aleksandra kunga mājā zvanīja telefons. Vada otrā galā bija

pārbiedētais Tisjē kungs. No uztraukuma trīcošā balsī viņš paziņoja, ka ieradies Bajonas nodokļuiekasētājs Sadrona kungs un atklājis neatbilstības grāmatvedībā. Obligācijas, kuru vērtība dokumentos ir100 000 franku, patiesībā laistas apgrozībā par miljonu. Pārsteigtais nodokļu iekasētājs lūdzapaskaidrojumus Tisjē, kas neko sakarīgu nepateica un tūlīt steidzās zvanīt Staviskim.

Sadrona vizīte nozīmēja pilnīgu krahu. Lūk, ko Tisjē pastāstīja Staviskim. Kaut kādu iemeslu dēļsabiedrība "Pilsētas dzīve" bija žēlojusies Finansu ministrijai, un rezultātā bija sākta tiesas izmeklēšana.Noskaidrojuši Bajonas lombarda izlaisto obligāciju īsto vērtību, varas pārstāvji saķēra galvu: apgrozībājau bija laistas viltotas obligācijas par 239 miljoniem franku!

Staviskis noklausījās Tisjē, nebilzdams ne vārda, tad centās viņu nomierināt, atgādinādams parsaviem sakariem. Tomēr apjukušais Tisjē nākamajā rītā visu kombināciju sīki izklāstīja subprefektam.Viņu apcietināja. Apcietināšanas orderis tika izrakstīts arī Staviskim.

Šoreiz Aleksandra kungs nedižojās. Viņš arī agrāk dažkārt bija domājis, ka viņa mahinācijas reiz tiksatklātas. Un zvērējis pats sev, ka cietumā gan neatgriezīsies nekad. Pavadīt ilgus gadus cietuma kamerā?Nē, neparko!

Ap to laiku notika briesmīga vilciena katastrofa pie Lenī. Divsimt cilvēku gāja bojā, trīssimt bijaievainoti. Staviskis nopietni sāka apsvērt, vai nenospēlēt neparastu traģikomēdiju: vai nenosūtīt uz Lenīcilvēku, lai tas iebāž viņa paša dokumentus kāda bojāgājušā kabatā? Taču pietrūka laika. Viltībaneizdevās, un šai epizodei nebija lemts ieņemt vietu neticamajā ģeniālā krāpnieka karjerā.

Staviskis steidzīgi tikās ar savu advokātu Gibū-Ribo un paziņoja, ka gatavojas bēgt, bet, janeizdosies šķērsot robežu, viņš izdarīs pašnāvību. Pēc tam viņš piezvanīja Arletai un izsauca viņ\i uznelielu restorānu Antēna šosejā. Sieva viņam atnesa čemodānu ar veļu un neseseru ar tualetespiederumiem. Nakti viņš pavadīja kādā mazā viesnīcā. Bet nākamajā rītā, īsi pirms Jaunā gada,Aleksandra kungs atvadījās no draugiem un tuviniekiem. Viņam bija nepieciešama nauda. Taisni tolaik noBajonas bija atsūtīts čemodāns ar dārglietām, par kurām viņš saņēma tikai 100 000 franku, lai ganpatiesībā tās bija 10 miljonu vērtas.

Pigaljo, kam bija tikai statista loma, atbrauca ar automašīnu, lai Staviski aizvestu uz savu kokamājiņu Servo ciemā Augšsavojā. Ap vieniem naktī viņi izbrauca pa Šamperē vārtiem. Mašīna apstājāspie restorāna, kur Staviski gaidīja Arleta. Cik satraukta viņa atvadījās no vīra! Drīz vien Arleta atgriezāsKlaridžā. Un tur viņa satika Žo- zefu Keselu, kas sacīja:

- Jūs droši vien kāpsiet augšā pārģērbties, lai sagaidītu svētkus, vai ne, kundze?- Nepavisam nē, - viņa smaidīdama atbildēja, - es gatavojos iet gulēt, tas būs prātīgāk.Viņas seja bija mierīga, balsī nebija saklausāma nekāda izlikšanās.Staviska un Pigaljo automašīna apstājās Sēnā. Sniega un atkalas dēļ turpināt braukšanu nebija

iespējams, un ceļinieki iekāpa vilcienā. Pēc divām dienām, pārnakšņojuši Kulo, viņi sasniedza Servo.Tikai šeit kļuva skaidrs, ka Staviskis nevarēs apmesties pie Pigaljo: aukstuma dēļ bija aizsalušasūdensvada caurules. Viņš noīrēja citu savrupu mājiņu - villu "Argentiere". Viņam bija klāt revol- vēris,ko bija iedevis Romaņino, viens no draugiem un kompanjoniem.

Anrī Vuā, nodokļu resora kalpotājs, atbrauca uz Servo, lai aizstātu Pigaljo, kas devās atpakaļ uzParīzi. Un tā nu Staviskis un Vuā palika vieni sniegā ieputinātā koka mājiņā. Vienīgā izklaidēšanās bijanebeidzama kāršu spēle. Un vēl avīžu lasīšana. 29. decembrī tās ziņoja, ka Bajonas tiesnesis parakstījisStaviska kunga apcietināšanas orderi.

Vuā kļuva garlaicīgi, un viņš atprasījās aizbraukt uz Parīzi pēc savas mīļākās Lisetas Almēras.Staviskis nespēja atteikt. Tagad viņš bija spiests četrdesmit astoņas stundas pavadīt vienatnē. Pilnīgāvientulībā. Kā viņš šajās ilgajās stundās rezumēja savu dzīvi?

Kamēr viņš tā sēdēja, ieslēdzies kalnu mājiņā, valstī norisinājās liels skandāls. Staviska vārds tagadnenozuda no avīžu slejām. Visas publicēja viņa fotogrāfiju. Nu viņš vairs nevarēja iziet no savapatvēruma un palikt nepazīts.

Drīz vien Vuā un Lisetas pavadībā atgriežas arī Pigaljo. Staviskis nespēj nosēdēt uz vietas. ŠeitServo viņš nejūtas drošībā. Pēc viņa lūguma Pigaljo dodas uz Šamonī un tur noīrē citu villu - "Vieulogy",kas atrodas pašā Bre- vēna kalna piekājē. Vieta ir ideāla: blakusmājas nav apdzīvotas, pa logiem paverasbrīnišķīgs skats uz Monblā- nu. Uz turieni tad naktī no 31. decembra uz 1. janvāri pārceļas Aleksandrakungs ar saviem draugiem.

No šā laika dienas gaišumu viņš pavadīja istabā aiz aizvērtiem slēģiem. Staviskis cēlās vēlu, apdiviem pēc pusdienas, pusdienoja četros, vakariņoja ap vienpadsmitiem vakarā. Viņš vairs neskuvās, sejauzblīda. Ēdienu gatavoja Liseta, un gandrīz vienmēr tie bija makaroni. Pastāvīga kāršu spēle, mūžīga

avīžu lasīšana.7. janvārī Pigaljo atkal aizbrauca uz Parīzi. Taču Servo villas saimnieks jau bija policijai ziņojis

par dīvainajiem iemītniekiem, kas aizbraukuši naktī, gandrīz vai slepus. Laikā, kad visi par Staviski unviņa bēgšanu vien runāja, Parīzes policija sāka interesēties par neparastajiem iemītniekiem. KomisārsŠarpentjē inspektoru Žirāra un Legal- la pavadībā tūlīt sāka dzīt pēdas. 7. janvārī viņi ieradās Servo. Pēcviņu līdzpaņemtajām fotogrāfijām vietējie iedzīvotāji pazina Vuā. Policisti pārnakšņoja Šamonī, betnākamajā rītā atgriezās Servo, taču villā nevienu nesastapa.

Pigaljo pa to laiku Parīzē Bonoram paziņoja Staviska pašreizējās villas telefona numuru. Bonorstūlīt devās uz valdības reizdenci, kur viņu pieņēma valdības loceklis Markombs. Viņi abi sarunājāspusotru stundu. Ko viņi teica viens otram? Ko izlēma?

Šarpentjē un abi inspektori, pārmeklējuši villu "Ar- gentiere", nosprieda, ka gājuši pa nepareizāmpēdām, un sakravāja bagāžu. Taču 11.50 atskanēja zvans no Parīzes: palieciet uz vietas! Nepieciešamsturpināt meklēšanu tai pašā virzienā, jūs esat uz īstajām pēdām.

Šarpentjē pasauca žandarmus, un viņi visi kopā sāka pārskatīt izīrēto māju kartītes. Pulksten 12.07viens no žandarmiem turēja rokās villas "Vieulogy" kartīti. Policisti konstatēja, ka uz tās ir Vuā paraksts.Vismaz tā Šarpentjē vēlāk izskaidroja savu lēmumu doties tieši uz šo villu.

Vai jaunajā situācijā sava nozīme nebija arī advokātam Bonoram? Varbūt pats Vuā informējainspektoru Legallu? Kāpēc gan ne?

Lai nu kā būtu bijis, tīkls ap Saviski savilkās aizvien ciešāk. Todien Saša piecēlās ap pusdienlaiku.Uz viņu bija baigi skatīties, viņš šķita gadus desmit vecāks. Uzvilcis zīda kreklu un slēpošanas bikses,viņš atkal apgūlās gultā un lampas gaismā sāka lasīt avīzes. Blakus atradās brauniņš, no kura viņš tagadnešķīrās. Beidzis lasīt, Staviskis nometa avīzi uz paklāja pie gultas. Durvis bija aizslēgtas.

Pulksten 14.00 Anrī Vuā un Liseta iziet pastaigāties.Policisti, mierīgi paēduši pusdienas, šai laikā iegriežas pie Šatū kunga, septiņdesmit divus gadus

veca antikvāra, villas "Vieulogy" saimnieka, un pierunā viņu piedalīties iecerētajā izrādē.14.00 Šatū kungs ierodas savā villā. Viņš klauvē pie durvīm, bet - nekādas atbildes. Apgājis apkārt

mājai, Šatū ievēro pavērtu logu Vuā un viņa mīļākās istabā. Varbūt viņi tīšām logu bija atstājuši vaļā? Esjau teicu, ka šai lietā ir daiidz mīklu. Līdzās logam zemē guļ kāpnes. Šatū tās pieslien pie sienas, pakāpjasun iekļūst Vuā istabā. Tad dodas uz ieejas durvīm un atver tās Šarpentjē, Žirā- ram un Legallam.Darbodamies pēc iepriekš izdomāta plāna, viņi sarīko izrādi - nākamie iemītnieki grib apskatīt māju. Viņiienāk, iziet, skaļi sarunājas, un viņiem nekas nepaliek nepamanīts. Viens no tiem ierauga uz galda spēļukārtis un piezīmju grāmatiņas lapu ar trim skaitļu stabiņiem un spēlētāju iniciāļiem. Šarpentjē noliecas unatšifrē tos: L. nozīmē Liseta, A. - Anrī, un S… - tas, protams, ir Saša. Bet kur atrodas viņš pats? Mājā navdzirdama neviena skaņa.

Vizīte gandrīz pabeigta. Atlicis apskatīt pēdējo istabu. To pašu, kurā ieslēdzies Staviskis. Šatūnospiež durvju rokturi, bet tās nepadodas. Acīmredzot durvis no iekšpuses aizslēgtas.

Visi klusēdami klausās. Ne mazākā troksnīša. Nav dzirdami pat elpas vilcieni. Dabiski, vēlāk daudzibrīnīsies, kāpēc Šarpentjē tūlīt neuzlauza durvis. Viņam taču kabatā bija apcietināšanas orderis. Vai tadviņa pienākums nebija nevilcinoties apcietināt cilvēku, kurš, kā viņam bija zināms, atradās istabā? Vēlākviņš dedzīgi skaidros izmeklēšanas komisijai:

- Manās interesēs bija saņemt viņu dzīvu! Taču, atklāti runājot, es vēl arī tagad vaicāju sev: vai esvarēju rīkoties citādi? Protams, tobrīd es biju pārliecināts, ka Staviskis atrodas aizslēgtajā istabā, ka viņšotrpus durvīm uzmanīgi klausās. Un es zināju arī to, ka viņš ir apbruņots… īsi sakot, es uzskatīju parpareizāku vispirms sazināties ar Parīzi. Tādās reizēs vienmēr ir svarīgi saņemt instrukciju no augšas.

Villa "Vieulogy" bija neliela: četras istabas, virtuve un tualete. Un tas viss vienā stāvā. Kāpēc tadŠarpentjē, Ži- rārs un Legalls šai mazajā ēkā atradās pusotru stundu? Padomājiet tikai - pusotru stundu!Kāpēc Šarpentjē sūtīja Legallu kopā ar Satū pārmeklēt pagrabu, kas nebija lielāks par dažiem

kvadrātmetriem? Vēlāk pratināšanā antikvārs un inspektors sacīja, ka viņi tur bijuši divdesmit minūtes.Divdesmit minūtes tik mazā telpā!

Visu šo laiku Šarpentjē palika viens pie Staviska istabas durvīm. Viens.Vai viņi abi sarunājās? Vai Šarpentjē Staviskim iztēloja visu, kas viņu gaida: neatvairāmas ciešanas

- Staviskim vēl bija atmiņā šausmas, ko viņš pārdzīvoja pēc arestaMarli ilgi gadi cietumā, pilnīga nespēja kaut ko grozīt? Divdesmit minūtes. Iespējams, ka durvis šai

laikā bija vaļā un tie divi redzēja viens otru vaigu vaigā.Vai kāds cits varēja Šarpentjē aizvest uz villu? Šai sakarā esmu saņēmis dīvainu vēstuli no Žozefa

V. kunga, policijas diviziona inspektora. Šis cilvēks baudīja Le- galla - Mazā Luī, kā viņu sauca draugi, -uzticību. "Diemžēl nevaru vēstulē atklāt visu, kas man zināms. Taču, ziniet, tikai viens cilvēks - Legalls1934. gada 5. janvārī saņēma no Nacionālās drošības pārvaldes (manuprāt, no M.B.) vēstidi, ko drīkstējaatvērt vienīgi Šamonī galvenais komisārs, klātesot komisāram Šarpentjē, Nacionālās drošības pārvaldesdirekcijas loceklim no Parīzes un pašam Legallam. Un tieši Legalls viens pats 6. janvārī "nesekmīgi"centās atrast villu, kurā slēpās Staviskis, un tātad bija pilnā mērā atbildīgs par operāciju; un tam bija savsiemesls. Un tieši Legalls, atkal viens pats, spēja atrast šo villu 7. datuma rītausmā; bet tas nenācās viegli,ja ņem vērā, ka visapkārt bija daudz tukšu villu un vajadzēja taču palikt nepamanītam. Viņš varēja vienīgicerēt uz veiksmi. Un viņam tiešām laimējās. Legalls atrada šo villu! Viņš zvanīja uz Parīzi, saņēma pavēlioperāciju paātrināt un pasteidzās. Es nevaru turpināt… Tālāk sarkanā gaisma. Kad policisti iekļuva mājā,viņi bija četri!"

1975. gadā, saņēmis šo vēstuli, es atbildēju V. kungam, ka gribētu vairāk uzzināt par to visu un esmugatavs ar viņu tikties. Viņš neatbildēja. Manuprāt, jāveltī vairāk uzmanības vēstules pēdējam teikumam:"…viņi bija četri." Neaizmirsīsim, ka, pēc oficiālām ziņām, villā ieradās trīs policisti: Šarpentjē, Legallsun Žirārs. Kas bija ceturtais?

Te man jāatsaucas arī uz ģenerāļa Dikuso-Tasela vēstuli. Šis cilvēks 1937. gadā Beirūtā, kur viņšpildīja 2. biroja šefa pienākumus, iepazinās ar Libānas un Sīrijas Nacionālās drošības pārvaldes nodaļudirektoru - kādu Kolom- bani. "Tas bija neliela auguma vīrs ar seju, kas neiedvesa uzticēšanos, unizskatījās pēc zagļa; skatoties viņā, cilvēks izjuta diskomfortu un pat pretīgumu. Pirmoreiz, kad ieradosviņa kabinetā, viņš man sīki izklāstīja, kā cilvēku nogalina ar revolvera šāvienu pakausī. Bet pēc tam,pāriedams pie cita viņu satraucoša temata, viņš norādīja uz dīvānu, uz kura - kā viņš man lepni paziņoja -Beirūtas nakts kabarē dejotājas (kas parasti brauc uz šejieni no Centrāleiropas) norēķinās ar viņu paratļauju palikt šai zemē… Ikviens, kas viņu pazina, brīnījās: kā šis cilvēks var ieņemt tik svarīgu posteni?Saskaņā ar protokolu viņš taču atradās tūlīt aiz augstākā komisāra un augstākā virspavēlnieka. Pēcnozīmīguma viņš bija trešā persona Francijas Republikas mandātzemēs. Kad kļuva zināms, ka viņšiejaukts Staviska lietā kā policijas inspektors (vai viņam kādreiz ir bijusi tāda dienesta pakāpe?), daudzinodomāja, ka iecelšana augstajā amatā ir bijusi atlīdzība par Francijas valdībai izdarītiempakalpojumiem šai lietā… Tomēr pats Kolombani neko nedarīja, lai izkliedētu šīs aizdomas, bet, rādās,pat meklēja izdevību tās apstiprināt, stāstīdams, ka viņam ir dosjē, kas kompromitē dažus augsti stāvošuspolitiķus, un viņš to glabā iespējamu nepatikšanu gadījumam. Tāds vispārīgos vilcienos bija šis cilvēks.Ļaujiet mazliet vaļu fantāzijai un iztēlojieties, kā reiz vakarā viņš iegāja padzīvojušas Beirūtas labākāssabiedrības dāmas viesistabā. Pamanījis mani blakus jaunai Libānas meitenei, viņš izspraucās cauriuzaicinātajiem viesiem un pienāca pie mums. Es stādīju viņu priekšā savai sarunas biedrenei.Noklausījusies viņa sveicinājumu, meitene, burvīgi pasmaidīdama, sacīja: "Esmu priecīga, direktorakungs, iepazīties ar jums. Stāsta, ka jūs esot nogalinājis Staviski?" Es apstulbu no tādas pārgalvības unsatraucos par viņas vārdiem, bet Kolombani, neizrādīdams izbrīnu vai šaubas, dīvaini pasmaidījis,sacīja: "Teiksim vienkāršāk, cienītā, es esmu tas, kas pirmais iegāja Šamonī villā."

Varbūt Kolombani ir tikai lielībnieks? Vai arī tieši viņš bija tas ceturtais, par kuru rakstīja komisārsŽozefs V.?

Jebkurā gadījumā Šarpentjē aprobežojās ar to, ko viņš pastāstīja par tām divdesmit minūtēm:- Apmēram divdesmit minūtes es paliku stāvam pie aizslēgtajām durvīm. Jāteic, ka man pa galvu

šaudījās visdažādākās domas.Par ko tad viņš domāja? Memuāros, ko komisārs atstāja savai meitai, nav nekādu paskaidrojumu par

šo svarīgo epizodi viņa dzīvē.Un, lūk, šīs divdesmit minūtes bija pagājušas. Legalls un Šatū izkāpa no pagraba. Viņi neko nerunāja,

Šarpentjē ar zīmi palūdza Šatū iziet ārā. Viņš norīkoja Legallu sargāt durvis, bet pats pameta villu unžandarma Brēna pavadībā devās pie tapsētāja Lešā. No viņa mājas Šarpentjē piezvanīja uz Parīzi, uzNacionālās drošības pārvaldi. Vēlāk žandarms Brēns liecināja:

- Es dzirdēju, kā komisārs paziņoja, ka viņš bijis villā, kur dzīvo Vuā ar savu mīļāko, un atklājistur aizslēgtu istabu, kurā, pēc viņa domām, atrodas meklējamais. Protams, es nezinu, ko viņam atbildēja.

Šoreiz Legalls palika viens pats pie daudz pieminētajām durvīm villā "Vieulogy". Pēc viņa vārdiem,viņš pūlējās elpot pēc iespējas klusāk, lai liktu Staviskim - ja viņš tiešām atrodas šai istabā - noticēt, kamājā neviens nav palicis. Viņš cerējis, ka Staviskis iznāks ārā no sava patvēruma. Vēlāk žurnālisti viņamjautāja, vai viņš dzirdējis kādas skaņas aiz durvīm. Un viņš atbildēja, ka skaidri saklausījis istabā esošācilvēka elpu, "īsu un apspiestu elpošanu".

Pulkstenis bija 15.45, kad Šarpentjē atkal devās uz "Vjēložī". Ceļā viņš satika "Journal" reportieriArmānu Anrī Flašu. Komisārs viņam uzsauca:

- Kārtībā! Ir noķerts!Reportierim tas nebija divreiz jāsaka. Viņš sekoja policistam. Tobrīd sāka jau tumst.Atgriezdamies no pastaigas, Liseta Almēra un Vuā jau no tālienes pamanīja cilvēkus pie villas. Un

steidzīgi pagriezās atpakaļ.Pulksten 16.00 Šarpentjē un Brēns iegāja mājā un pievienojās Legallam. Legalls lika viņiem saprast,

ka nekas jauns nav noticis. Nupat saņemto pavēļu iedvesmots, Šarpentjē nolēma durvis uzlauzt. Viņšmēģināja atslēgas caurumā iebāzt mūķīzeri. Nesekmīgi: acīmredzot atslēga bija atstāta durvīs. Sai mirklīpolicisti pirmoreiz izdzirdēja aiz durvīm troksni, tādu kā avīžu čaboņu. Un tad izbiedēta balss vaicāja:

- Kas tur ir?Šarpentjē ar spēcīgiem dūres belzieniem sāka dauzīt pa durvīm, saukdams:- Atveriet taču! Policija!… Māja ir aplenkta.Aiz durvīm atskanēja šāviens. Tad krītoša ķermeņa būkšķis. Vēlāk žandarms Brēns apgalvos:- Ķermeņa kritiens gandrīz nebija dzirdams. Bija tikai īsa, metāliska skaņa. Varbūt atsitās uz grīdas

nokritušā Staviska pulkstenis…Tagad vairs nebija jēgas domāt par piesardzību. Policisti mēģināja durvis izsist ar plecu. Neizdevās.

Tad viņi nolēma apiet gar mājas galu un iekļūt istabā pa stikla durvīm, kas veda uz āru. Atrāvuši vaļāslēģus un izsituši stiklu, policisti beidzot iekļuva istabā. Visiem pa priekšu ar pistoli rokā iekšā devāsLegalls. Viņš apgāja apkārt gultai un uz grīdas ieraudzīja guļam cilvēku. Noliecās. Staviska rokā bijarevolveris. Legalls vēlāk apgalvos, ka tas atradies krāpnieka kreisajā rokā. Taču lode bija trāpījusilabajos deniņos!

Staviskim klāt neķērās, viņa agonija bija ilga. Lēnām, neglābjami plūda asinis. Taču Šamonīslimnīca atradās tikai divu kilometru attālumā, un tur bija ātrās palīdzības mašīna.

Drīz vien apcietināja Vuā. Pēc tam izsauca fotogrāfu, kas nofotografēja agonizējošo cilvēku. Un tikai18.00 Staviski aizveda uz slimnīcu. Ārsti konstatēja, ka viņa organismā palicis ne vairāk kā litrs asiņu.Tolaik asiņu pārliešanu vēl gandrīz nemaz nepraktizēja. Ārsti aprobežojās ar to, ka viņu pārsēja, un…sāka gaidīt.

Staviskis nomira trijos un piecpadsmit minūtēs no rīta. Tas bija 1934. gada 9. janvāris.Un jaunā diena atnesīs milzīgu skandālu, kas satricinās visu Franciju. Staviska lieta kompromitēs tik

daudz politiķu, ka franči galīgi zaudēs uzticēšanos valdībai.

1934. gada 6. februāris, Konkordijas laukums: parīziešu demonstrācija Burbonu pils priekšā.Nākamajā svētdienā komunisti un sociālisti, šie "lielie draugi" kopš 1920. gada, samierinās un drīz vienliek pamatus savienībai, kas 1936. gadā sāk saukties par Tautas fronti.

Un tas viss tāpēc, ka ukraiņu zobārsta dēlam nepatika strādāt. Kāds paradokss! Vissmagāko triecienufranču sabiedrībai Saša Staviskis deva pēc savas nāves.

PASKAIDROJUMI [1] "Chindits" jeb "VVingate's Raiders" - 77. angļu un indiešu brigāde, kas 1943. gada februārī

nokļuva japāņu karaspēka aizmugurē, lai organizētu diversijas.[2] vēlāk to nosauca par lcdo ceļu, ari par Jauno Birmas ceļu; tā projektu bija izstrādājis ģenerālis

Dž. Stilvels, kas tolaik komandēja amerikāņu spēkus Ķīnā, Indijā un Birmā; no 1942. gada būvdarbusveica tūkstošiem ķīniešu no Ledo Indijā, kur bija amerikāņu aviācijas pamalbāze, līdz Mjičinas rajonam,kur sākās vecais Birmas ceļš; jaunais ceļš bija nepieciešams, lai varētu labāk apgādāt ķīniešu armijas.

[3] Šī amerikāņu un ķīniešu taktiskā grupa bija kustīga, apbruņota ar vieglajiem ieročiem, tajā bijaapmēram 10 tūkstoši cilvēku, tās kodols bija amerikāņu pulks. [Tulk. piez.)

[4] par klusā okeāna nosaukuma rašanos pastāv arī cits uzskats, pēc kura nosaukuma autors irMagelāns. (Red. piez.)

[5] Šis apgalvojums liekas stipri apstrīdams. (Red. piez.)[6] Šis pieņēmums liekas apšaubāms. [Ked. piez.)8-3662[7] a. Ģiezena atdzejojums. 228[8] sākumā sengrieķi melno jūru sauca par Pontos Auxeinos - par neviesmīlīgo jūru, jo salīdzinājumā

ar Vidusjūru tā bija grūti kuģojama; tikai vēlāk, kad nodibinājās grieķu kolonijas, Melno jūru nosauca parPontos Euxeinos, t. i., par viesmīlīgo jūru. [Tulk. piez.)

[9] Šos vārdus viņš izdvesa spīdzināšanas laikā.[10] no ravajaka liecības tiesas prāvā.[11] koks, kas iedēstīts 1. maijā par godu kādai personai vai notikumam.[12] - viņu nogalināja![13] vārdu spēlo: vārds "voile" nozīmē kā "dāmu plīvurs", tā arī "buras", vārds "Ancre" nozīmē

"enkurs".[14] - vai es? (itāliešu vai.)