MANAI ROPAŽU

SKOLAI - 75

2011

Ilustrācijas: Alise Līga Grāmatiņa, Linda Bērziņa, Jana Irša,

Edijs Ķupis, Elita Strazdiņa, Baiba Kučika, Kristīne Verze, Sabīne Nikolajeva

Foto:

Elita Strazdiņa, Baiba Lukaševiča, Solvita Alksne

Sastādīja:

Elita Strazdiņa, Silvija Kantāne

Vāka noformējums Egita Ziediņa

Izdevējs “Iespēju grāmata” 2011

Sākumskolas skolēnu daiļrade

Uz milmilzīgas planētas atradās mazmazītiņa mājiņa. Mazajā mājiņā kūņojās daudzas mazas skudriņas. Skudriņas kūņojas – dauzās, mācās, dejo, smejas un skrien. Un pa brīžiem padomā. Domā, domā un izdomā jaunas domas. Tā domu mājiņa ir mūsu Ropažu vidusskola.

Justīne Maskale

***Mana skola tik liela un silta,

Tā mana taka pie zinību tilta.Ikvienam šo tiltu ir iespēja celt,Gudrības gūt un pieredzi smelt.

Tu, mana Ropažu vidusskola,Ar lielajiem, zilajiem logiem,

Ar klasēm un garajiem soliem,Ar bērniem, jauniešiem un skolotājiem.

Daudz laimes dzimšanas dienā!Tu mana skola esi un vienmēr būsi!

Elizabete Vimba

***Man slikta oma.Es zīmēju klasē

Savu skolu.Interesanti.

Tās apkārtnē ābeles, bērziUn soliņi.

Mainās skolotāji,Mainās bērni,Mainos arī es.Mainās skola,prieka pilna.

Prieka pilna arī es.Annija Vīgante

***Skola balta, stalta ēka,

Bērni mācās tur, cik spēka.Viņi zīmē, līmē, raksta,

Rēķina un dančos laksta.Zēniem, protams, patīk sportot,

Meitenes – tās labi dziedot.Visiem darba pilnas rokas,

Galvenais, lai labi sokas.Tad, kad skolas gaitas beigsies,

Absolventi dzīvē steigsies.Lai ar kur tos liktens vestu,

Skolas godu tālu nestu.Rūdolfs Kalniņš

***Skola mana mīļā, jaukā

Vienmēr laipni gaida mūs.Klasei durvis vaļā būs.Skolotāja apsveic mūs.Dejot, dziedāt, rēķinātUn vēl burtus iemācītPacietības pietiek tai.

Niķi, stiķi, nedarbiSkolas dzīvei piederas.

Direktore Māra sauc:„Visu tik ar mēru, draugs!”

Paula Jermaloviča

***Zināma man meita viena,

Kurai drīz ir dzimšanas diena,Jāsvin desmit gadi tai –Mīļai, jaukai, smaidīgai.

Blēņas, niķus aizmirst solās,Rātna būšot skolas solā.Desmit gadi esot daudz,Varēšot par lielu saukt!

Annija Varslavāne

***Mana skola ļoti mīļa,

Gaišas sienas, grīda tīra,Skolotāja vienmēr smaida,Savus bērnus klasē gaida.

Āris Bumbieris

***Mana skola ir liela kā kuģis,

Mana klase kā kapteiņa kajīte,Mana skola ir spoža kā zvaigzne,Mana skolotāja mīļa kā saulīte.

Savā skolā es cītīgi mācos.Mana skola man ļoti patīk!

Daņila Guščins

***Rudens skaists,

Un visiem prieks.Lai jums skolāNenāk miegs!

Vadims Antonovs***

Mūsu skolā mācās bērni-Gudri un jauki.

Skolotājas priecājasUn lēkā!

Sabīne Circene***

Ir atkal baltais rīts,Un man uz skolu jāiet.

Tur gaida mani zvans uz stundu,Mans mīļais sols un gaišā, siltā klase.

Sabīne Nikolajeva

***Mūsu krāšņā skolaJauki, jauki smaida.

Skola kā maza meitene –Lepna par sevi.Vai gaidi mani?

Tu skaista kā mana māmuliņa!Mīļā skola,

Gaidi mani atkal rīt!Anna Bretšteina

***Es tev, skola, dāvāšu šo dzejoli -

Kā koka vijoli.Citi tev dāvās dziesmu - kā svecītes liesmu.

Vēl citi dāvās novēlējumuKā šokolādes saldējumu.

Cik jauka ir diena,Gaiss kā no piena,

Svinēsim kopā!Vai visi ir labā omā?

Laura Zutere

***Mīļā skola, es pateicos tev,

Ka pacietīga esi!Starpbrīžos mēs klaigājam,Skrienam un vēl bungojam.

Māci lielus, māci mazus,Visus, visus bērneļus.Esi mīļa, draudzīga,Gudra tā kā skudra,

Mana mīļā skola!Helmuts Traviņš

***Ropažos ir viena skola,Tā ir mūsu vidusskola.

Durvis tai ir vienmēr vaļā –Laipni lūgti dzīvē zaļā!

Te mēs visi gudri kļūstam,Zināšanas stundās gūstam.Skolotājas mums ir laipnas,

Skaistas, gudras, interesantas.

Dzīvē noderīgas lietasVaram apgūt šādās vietās –

Sporta centrā, lasītavā,Darbnīcā un datorklasē.

Eduards Suveizda***

Man ir laba doma –Jāpērk skolas soma.

Somā likšu grāmatas,Būs man laba oma!

Lelde Bankava

***Skola, skola, skola,

Tu esi visskaistākā –Ap tevi ziedi zied

Zaļajā zālītē!Atis Stankevičs

Pirmklasnieka dzejolis

Esmu lielais pirmklasnieks,Man tagad pieder skola,

Un skolai piederu es.Man tagad ir skolas soma,

Un somai esmu es.Man tagad ir draugs,

Un draugam esmu es.Man tagad ir skolas darbs,

Un darbam piederu es.1.klase un skolotāja Aija Kukule

Ropažu vidusskola

Ropažu vidū stāv balta un cēlaSkola mīļa un laba.

Liela egle pie pašas skolas.Skolā mums mācīties patīk,

Jaunus draugus iepazīt varam.Skolai dzimšanas diena!

Lai vislabākā būtuRopažu vidusskola!

1.klase un skolotāja Ingrīda Ginovska

31.augusts

Tad, kad dienas paliek īsas,

un kad vējš sāk stiprāk pūst,

Mammu pārņem vieglas trīsas,

nemierīgs prāts tētim kļūst.

Gustavs somu krāmēt sāk,

brāļi piepalīdz, kā māk.

Un lai pasākums kļūst jautrāks,

pulkstens paliek arvien ātrāks,

Skaita ātri vēlas stundas,

acis vairs nemaz nav mundras,

Gludināts tiek uzvalciņš,

Gustavs rīt jau skolnieciņš.

Un, kad beidzot viss ir kluss,

kāds uz sola skolā dus...

Tas jau..- NĒ! Tik sapnim priekškars krīt,

1.septembris būs rīt!

Kārlis Bergmanis – Gustava tētis

Pasaka par skolas zvanu

Reiz dzīvoja Ropažu vidusskolas zvans. Viņš zvanīja stundas sākumu un beigas. Iestājās pa-vasaris, un zvanam ļoti gribējās zvanīt lielajā skolas bērzā. Viņš uzkāpa vis-augstākajā zarā un no priekiem zvanīja visu laiku. Neviens nezināja, kā zvanu apklusināt.

Kāds zēns, Ģirts no 4.klases, zva-nam teica: „Drīz būs pavasara brīv-dienas, tad varēsi karāties bērzā un zvanīt!”

Zvanam šī ideja pa-tika. Viņš nolēca no bērza un zvanīja uz stundu. Un visi nomierinājās, jo bi-ja kārtība.

Ģirts Vorobjovs

Pasaka par skolas slotu

Reiz sensenos laikos kādā tumšā vietā, kur atrodas skolas trepes, dzīvoja skolas slota. Neviens ar slotu nerunāja, un viņa runāja pati ar savām birstēm. Slota jautāja un birstes atbildēja. Kādā dienā slotu paņēma klases dežurants. Viņš slaucīja klasi, un pēkšņi slota sāka runāt. Slota žēlojās: „Es katru dienu slauku un slauku, bet klase kā nepaliek, tā nepaliek tīrāka! Esmu pavisam izdilusi. Laikam iešu no skolas projām. Iešu uz Mežaparku, vismaz pavizināšos ar karuseli.” Dežurants nesaprašanā noplātīja rokas ,un slota jau bija prom. Nepagāja daudzas dienas, slota atgriezās skolā. Kaut arī skolā bija grūta dzīve, tur tomēr bija arī jautri. Bērni skrēja, smējās un spēlēja visādas spēles, bet slota varēja uz to visu noskatīties un varbūt...kaut ko arī iemācīties.

Violeta Jankova

Pasaka par skolas gariņu

Reiz Ropažu vidusskolā dzīvoja septiņdesmit piecus gadus vecs gariņš. Viņu pazina visa skola. Bet viņš bija ļoti noslēpumains. Gariņš dzīvoja noslēpumainā alā skolas bēniņos. Par alu neviens nezināja. Gariņš bija ļoti laipns un draudzīgs. Visvairāk viņš palīdzēja tiem, kam bija grūti mācībās un kam nebija daudz draugu. Viņš palīdzēja, un bērniem likās, ka viņi paši visu ir paveikuši. Tomēr bija kāds cilvēks, kas gariņu pazina personīgi, bet nevienam par to neteica. Tā bija skolas direktore. Viņa gariņu ļoti mīlēja un sargāja.

Sandis Jēgermanis

Sapnis

Pirms septiņdesmit pieciem gadiem, kad vēl nebija krāsaino krītiņu, baltās skolas bēniņos es atradu vecu trauku. Es nezinu, kā to nosaukt, bet kanna tā tomēr bija. Kāds radījums izšāvās no kannas un aiztraucās man garām. Tas bija baismīgs, balts, šausminošs, nepazīstams un vēlreiz baismīgs. Es

skrēju lejup pa skolas vecajām trepēm, smagi elsu no bailēm un pat paklupu. Es vairs nevarēju paelpot... Es vairs nevarēju paskriet. Es nevarēju bilst ne vārda un kur nu vēl pakliegt! Tas bija kā šausmu filmā!!! Tad es ieraudzīju durvis. Ai, cik ļoti man bija bail...šķiet, rīt man būs jāiet pie zobārsta, tik ļoti man bailēs klabēja zobi. ...ja vēl vispār rītdiena pienāks...Te pēkšņi manas domas pārtrauca KAUT KAS.

Tas paskrēja man garām, un pēkšņi es iedomājos: „Es taču nezināju, ka skolā ir gariņš! Bet kāpēc viņš mani biedē?” Es atkal skrēju. Ilgi. Es vairs nevarēju paskriet, es vairs nevarēju paelpot, es nevarēju pakliegt, es smagi elsu...Kaut kā skrēju un pie sevis domāju: „Kāpēc es tik ļoti baidos no skolas gariņa?” Tad es ieraudzīju skolas direktori. Es viņai stāstīju, stāstīju, stāstīju..., bet direktore man neticēja. Neticēja! Pa zilbēm – NE – TI- CĒ-JA!

Un tad...es pamodos..Ak, kungs, laikam biju iemigusi (Bailīgi palūkojos apkārt, vai tiešām stundas laikā?) Nē, gulēju dzeltenā pļavā pie skolas, bet no jumta kores uz mani noraudzījās mīļas, smaidīgas actiņas...

Evija Pitkeviča

Zvans un zvanēni

Reiz dzīvoja sko-las zvans. Zvanam bija pieci dēli un piecas meitas. Lie-lais zvans zvanīja vestibilā, bet ma-zie zvanēni skrai-dīja pa skolu. Šis zvans bija pieku-sis, jo bija grūti visu laiku sev sist pa galvu. Vienu dienu zvans ar visiem zvanēniem aizbēga no skolas un neviens vairs nezināja, kad stun-da sākas un kad beidzas. Visiem bija jautri. Visi gāja zvanu meklēt un atrada to šūpolēs. Visa skola lūdza, lai zvans nemuļ-ķojas un nāk at-pakaļ. Protams, mazos zvanēnus vairs atrast neiz-devās, tie bija de-vušies plašajā pa-

saulē. Vēlāk vecajam skolas zvanam piedzima mazs zvaniņš. Tas bija elektriskais zvans. Vecais zvans devās atpūtā, jo bija to nopelnījis.

Sonora Diāna Cakule

VĒLĒJUMI

Mīļā skola!

Tu mums dod ļoti daudz gudrību. Tu esi liela un pilna ar gudrībām. Pie tevis bērni nāk mācīties, un te ir daudz skolotāju. Daudz labu skolotāju! Skolā var iegūt daudz labu draugu. Pie tevis nākot, var iet dažādos pulciņos un teātri skatīties. Es, skola, tev novēlu vēl daudzus gadus mūs mācīt un būt tikpat mīļai kā tagad!

Nikijs Skurbe

Novēlu, lai skola būtu priecīga katru dienu. Lai skolā būtu daudz labu bērnu – lai viņi nestrīdētos un visi būtu priecīgi. Lai tas notiktu, katru dienu vajag daudz labu domu.

Jurģis Dulbergs

VECĀKO KLAŠU SKOLĒNU DAIĻRADE

Tāpat kā dienu nomaina nakts, bērnību papildina atbildība un pienākumi.

Matīss Jaunslavietis

***Celties un iet Nebaidīties pretī mērķim skriet Domāt un spriest Jaunas domas pasaulei sviest Redzēt un dzirdēt Atļauties sevi palaikam kritizēt Runāt un darīt Nākotnes sapņus tuvumā skatīt.Tvert un ķert Gudrības avotā atziņas smelt Sajust un saprast Sevi tālākos meklējumos atrast Mīlēt un cienīt Visu jauko kā konfekti papīrā ietīt Vērot un būt Laikā, kas zūd Smiet un kliegt Par pagātni, ko neatgriezt.

Palikt un varēt Visas domas kā dzīvību saudzēt Turēt un spēt Sevī labo vairāk sēt.Ieklausies vārdos šajos! Pastāvēt un pārmainīties Nav par ko brīnīties Laikā, kas pieder mums Tālāk prast cīnīties Un dzīves skaistumā iekļauties.

Agnese Šakola

***Lai domas raisās, sekmes zeļ,

Ikviens lai gudrību te smeļ.Lai dzirdot bērnu smieklus saulainus,

Stāv mūsu skola ilgus gadsimtus.Lai mūsu sirmā, dzīvesgudrā skoliņa

Ir vienmēr smaidīga un rosīga!Loreta Ločmele

***Ir mūsu skolai liela diena,

Tā vienmēr labu bērnu pilna,Tur skaļās balsīs bērni čalo,Pie logiem stalti bērzi zaļo.Ir skolotājas - bērnu draugi,

Un bērni – viņu acuraugi.Tur stundās notiek cītīgs darbs,

Bet visus sargā skolas sargs.Kad rudens atkal lapas jaucUn visus mūs uz skolu sauc,

Es savai skolai saku tā –Tu esi mums vislabākā!

Arno Bumbieris

***Tā tikai liekas, ka visus priekus

Šķiršanās atņemt spēs,Taču – šai skolā skaistā

Vēl satiksimies mēs!Sintija Circene

***Visi esam šajā bišu stropā,

Kas mūs kopā tur.Strops – mūsu skola,

Bitītes – mēs paši.Medus – mūsu zinības.

Šeit mēs medu smeļamies,Tad pasaulē dodamies.

Zane Bērziņa un Endrija Krūze

***Vai tu novērtē to,

Ko skola tev sniedz?To, ko tā tevī rada,

Kā maina tevi un pilnveido?

Vai tu spēj sajust toĪpašo, ko skola tev sniedz?

Prieku, uztraukumu, mīlestību,Kas skolā mīt?

Tu esi tas, kurš skolu rada,Tu – tas, kurš to veido!

Tāpēc mīli un saudzē to,Savu skolu vislabāko!

Katrīna Ķeķe

Skolai

Paldies par zināšanām, ko guvu,Tās palīdzēja daudz, to es jūtu.Paldies par sapratni un laiku,Ko saņēmu es katru dienu.

Paldies par visu, kas ir bijis,Gan slikts, gan labs caur gadiem mijies.

Paldies Tev, skola, ka devi tik daudz!Laiks mani tagad projām sauc.

Agnese Kolgānova

VĒLĒJUMI

Esmu lepns par to, ka mācos Ropažu vidusskolā un nebaidos atklāti to teikt. Savas skolas labā esmu gatavs darīt daudz ko. Piedalos Latvenergo konkursā gan tāpēc, lai paceltu Ropažu vidusskolas vārdu, gan domājot pats par savu nākotni. Mūsu skolai ir savi plusi un savi mīnusi, bet kurai gan to nav? Mums ir jāliek gan galvas, gan viss pārējais kopā un jārūpējas, lai mums būtu patīkami mācīties mūsu skolā. Tā ir kā mūsu otrās mājas. Novēlu, lai neviena ekonomiskā krīze nevarētu likt savas barikādes ceļā, kas ved mūs uz nākotni. Ropažu vidusskola ir mana mācību paradīze. Es par Ropažiem!

Agris Daukšta

Es šajā skolā esmu mācījies un mācos. Gribētu, lai skolai veicas visos turpmākajos gados. Esmu viens no tiem jauniešiem, kuram nepatīk mācīties, jūs varbūt domāsiet, ka šis veltījums nav īsts un nav nācis no sirds. Bet visā visumā es gribu, lai šī skola saglabātos

un tajā varētu mācīties vēl mani bērni. Es vēlu skolai izturību, lai to izremontē līdz galam, salabo jumtu. Lai skola iztur krīzi un to neaizver ciet. Novēlu visu, visu to labāko un mīļāko, jo tā taču ir mana bērnība!

Kristaps Jaunslavietis

Ropažu vidusskola ir skola, kas ir pelnījusi mūsu cieņu. Skola ir ļoti daudz sasniegusi, un kaut ko sasniegt tai palīdzam mēs paši. Katrs no mums vēlas, lai skola ir populāra, iecienīta, atpazīstama. Gribu novēlēt skolai vairāk cieņas no mums pašiem skolēniem un arī vienam pret otru. Novēlu katram mūsu skolā ticēt sev un tiekties pretī savam mērķim!

Valērija ZīriņaSveiki, mana skola! Šī skola man ir devusi interesantus, jaukus, raibus, priecīgus, neaizmirstamus, jautrus notikumus. Es vēlu savai skolai vienmēr būt Ropažu uzmanības centrā. Novēlu vēl vairāk interesantu pasākumu, vēl skaistāku apkārtni, vēl gudrākus skolēnus, vēl daudz krāsainus mācību gadus! Es gribu, lai Tu pastāvi vēl ļoti ilgi, izskolo daudz,

daudz skolnieku. Noteikti novēlu, lai skola attīstītos un augtu, lai to vienmēr atbalstītu Ropažu pašvaldība. Lai skolotāji, kuri strādā skolā, vienmēr būtu tikpat izpalīdzīgi un lai skola vienmēr padara Ropažus garīgi krāšņus!

Uldis Kukulis

Skolā kā mātes azotē esam aizsargāti. Tur mums māca dzīves gudrības. Kā mūra siena skola mūs aizsargā no lietus un vēja. Skola mūs ilgus gadus auklē savā solā un māca, māca...Lai beidzot palaistu plašajā pasaulē. Lai mēs būtu gudri un iekšēji skaisti. Bet mēs neesam pasargāti no lietus un vēja, kad esam jau lieli. Tāpēc ir labi, ka reizi pa reizei varam iegriezties, atgriezties skolā kā mātes azotē.

Sintija Mulere

Ropažu vidusskola ir vislabākā skola – tajā ir visatsaucīgākie skolotāji, visinteresantākie pasākumi, visomulīgākā atmosfēra, visforšākie skolēni, kurus mūsu skola perfekti sagatavo nākotnei. Novēlu skolai arī turpmāk būt tikpat satriecošai!

Ilze Pāvele

Bērnība – tā ir smilšukaste, bērnudārzs un, protams, skola. Skola, kura māca mūs sadzīvot un izdzīvot. Skola, kura ir mūsu otrās mājas. Skolotāji, kuri ir mums kā vecāki. No viņu piemēra mēs mācāmies. Mēs mācāmies saprast un mīlēt, un būt mīlēti. Skolā notiek tik daudz – pirmās atzīmes, pirmie stāsti, pirmā draudzība un pirmā mīlestība.

Lidija Trišina

Es novēlu savai Ropažu vidusskolai, lai tā turpina plaukt un zelt. Lai tie, kas mācās šajā skolā, strādātu cītīgi un ar lepnumu. Es ļoti vēlētos, lai vēl pēc 75 gadiem Ropažu skolu atcerētos tās absolventi. Mūsu skola ir viena no labākajām Latvijā. Lai tas tā turpinātos, mums pašiem vajag iesaistīties skolas pasākumos. Es no tiesas būtu laimīgs, ja visās Latvijas skolās, tāpat kā Ropažos, būtu tik sakoptas puķu dobes un vienmēr plīvotu karogs – gan valsts svētkos, gan ikdienā. Es vēlos absolvēt tieši Ropažu vidusskolu tāpēc, ka mani senči ir mācījušies šajā skolā.

Kārlis Bleija

Skola - pirmā vieta, kur, atnākot no mājām, jūtos droši, ērti un labi. Vieta, kur ir tik daudz cilvēku vienlaicīgi, un viņiem visiem ir savs mērķis – mācīties. Skolai es novēlu pacietību, mērķtiecību, sapratni, mīlestību un spēju uzdrīkstēties! Ja es spētu skolai kaut ko uzdāvināt, tad tā būtu spēja pārvietoties zibens ātrumā – jebkurā laikā nokļūt tur, kur kāro sirds. Būtu jauki kādu stundu pavadīt Ēģiptē, Kiprā vai citā vietā. Vēlu, lai skolotāji vienmēr būtu forši un izpalīdzīgi, saprotoši un līdzjūtīgi!

Kristīne Auzenberga

Es ļoti gribētu, lai Ropažu skola pastāvētu vēl ilgus gadus. Gribu novēlēt veiksmi šīs skolas skolēniem, skolotājiem un skolas vadībai. Novēlu vēl daudzām skolēnu paaudzēm redzēt smaidīgo direktori gaiteņos un uzsmaidīt pretī! Novēlu kārtīgus, sekmīgus skolēnus, kas čakli palīdzētu sakopt skolas apkārtni. Novēlu arī skaistu nākotni, laimīgus skolēnus un skolotājus! Lai skola tiek pie jauniem autobusiem!

Edgars Rūtens

Es savai skolai novēlu būt vienmēr līksmības pilnai, lai svētkos visu starpā būtu tuvības un mīļuma sajūta. Lai vienmēr no katra skolas iemītnieka starotu sirds siltums, un būtu laimes un prieka pilns smaids katrā sejā. Es novēlu katram skolotājam vienmēr būt priecīgam un gandarītam par savu paveikto darbu. Es vēlu, lai katrs, kurš ienāk skolā, sajūtas piederīgs un laipni gaidīts. Novēlu, lai saule sargā katra iemītnieka spožās domas, un mēness lai pieskata kopīgi izsapņotos sapņus!

Anna Šķerberga

75 gadi ir ļoti ilgs laiks, šo gadu laikā skola piedzīvojusi dažādas pārmaiņas, tā ir augusi un pilnveidojusies. Pats svarīgākais ir tas, ka skola ir pieņēmusi un izaudzinājusi ļoti daudz bērnu, 75 gadus būdama mājvieta skolēniem un tajā strādājošajiem skolotājiem. Vislielāko paldies vēlos pateikt bijušajiem un esošajiem skolas skolotājiem un direktoriem, tie skoloja ne tikai mani, bet arī manu tēti! Novēlu skolai vēl ilgus pastāvēšanas gadus un daudz centīgu skolēnu!

Santa Ancēna

R – reiz

O – ozolā

P – pavērās

A – acis

Ž – žilbstošās

U – un

V- vērpa

I – idejas

D – domas

U – un

S – sapņus

S – skolai,

K – kas

O – organizē

L – labu

A – auru

***

Mūsu skola -

Izglīto, priecē, saliedē.

Pārsteidzoša, silta, mīļa, gaidīga.

Lūkojas uz pasauli caur apburtu loku.

Gudrības krātuve.

9.b klase un skolotāja Lidija Markeviča

ABSOLVENTI UN SKOLOTĀJI SKOLAI

Ilgas un sapņi sauc projām pasaulē,

bet kāda daļa no manis arvien paliks te.

Anna Buiķe

DZEJA

Zeme, kuru es kājām minu,

Zeme, ko dāvā man Visums –

Ikvienam mīļš saules stariņš,

Kas sasilda visus, visus.

Ikvienam mazs mākonītis,

Kur asaras izraudāt.

Ikvienam kā avota lāse

Gudrību, spēku krāt.

Ropaži – te manas mājas.

Te mana jaunība iet.

Ropaži – te mani darbi

Dardedzē koši zied.

Elīna Džeriņa

Manai skolai

Manas īstās dzīves sākums,

Manu sapņu ceļš uz mērķi,

Mani draugi, ienaidnieki –

Tā ir man mīļā skola.

Tu esi mana,

Es esmu tava,

Es tevi papildinu.

Tu – mana skola,

Tu – mana dzīve,

Tu mani iedrošini.

Katru rītu kājas auju,

Gaidu veiksmi pretī nākam,

Skola iemāca man pašai

Nodrošināt savu laimi.

Ligita Kuzņecova

***

Dažs lepojas ar dzimumu vai vārdu,

Dažs bagātībai un spēkam tic,

Dažs iznesību mīl un drēbju kārtu,

Cits suni, vanagu vai zirgu.

Katrā tieksmē, aizrautībā ašā

Ir atrodams savs apslēpts prieks,

Tik neiederos es šai pulkā plašā,

Sirds man tev vienai pukst, viss cits ir lieks.

Sver tava mīla vairāk man par zeltu,

Par apģērbiem un augstu dzimumu,

Ne zirgiem, vanagiem, tev – sevi veltu

Un lepojos, ka mani mīli tu.

Mareks Linge

Nekas nav tik viegli kā uzkliegt

Tā vietā, lai iesāktu runāt.

Nekas nav tik viegli kā aiziet

Tā vietā, lai pieietu tuvāk.

Nekas nav tik viegli kā zaudēt

Tā vietā, lai varētu gūt.

Nekas nav tik viegli kā nomirt

Tā vietā, lai varētu būt.

Nekas nav tik viegli kā sasist

Un nepabeigt to, kas ir sākts.

Nekas nav tik viegli kā nokrist

Un cerēt, ka palīdzēs kāds.

Nekas nav tik grūti kā saprast

Un pateikt visu, kas sāp.

Nekas nav tik grūti kā atrast

Un, ja gaidi, vienmēr būt klāt.

Nekas nav tik grūti kā ticēt,

Būt labam citiem un sev.

Nekas nav tik grūti kā mīlēt,

Vēl grūtāk ir pateikt to tev.

Artūrs Mucenieks

Te ir tā vieta, kur iedvesmu smeļ.

Te – vieta, kur godā, ne nikni peļ.

Te ir tā vieta, kur neaizmieg.

Te – lielajam laikam līdzi iet.

Kad skola aiz manis durvis vērs ciet,

Man negribēsies celties un iet.

Te manas mājas, te gribu es būt,

Te varēju dzīvei pamatu gūt.

Aija Cepliša

Klusēt un gaidīt

Mirkļa varā,

Uz stigas divi – mastā.

Ne soli tuvāk, ne soli tālāk,

Katrs savā krastā.

Nupat jau domas sāks runāt skaļāk,

Nupat jau izkusīs

Vārdi –

Kurā malā lai paliek,

Ja upe iet krastiem pāri?

Ja viss tikai pasaka zaļa,

Lai vismaz pāri paliek

Tāda klusa

Saprašanās

Un krastu atkalredzēšanās

Pēc paliem.

Ina Baiža

Dziesmiņa putnabērnamNotici ligzdai manā azotē,

vējš tai smiedamies garām skries,

Nāc, ja vēlies, mirklīti atpūties,

Putnabērns, nebīsties!

Lietus lāses vai balta migla

zaru rokās būs spirdzinošs trauks,

Nāc, ja vēlies, no tā padzeries,

Putnabērns, mazais draugs!

Nakts ir garām, dziest zvaigžņu lukturi,

debess klusā lūgšanā trīs,

Lido, ja vēlies, putnabērns, lido

atkal debesīs!

Elita Strazdiņa

GaismaUn tomēr uz skolu es eju savādāk –

Te vectēva ābelēs darba augļi

Un māmiņas skolas sapņi, māsiņas ikdiena,

Te – tēta stādītajās lapeglēs bērnības gaisma.

Savādi – manas dienas rit mājā,

Te, kur pašas bērni zinībām pretī devās.

It kā tepat – viss vēl jauns, bet

Manas atmiņas gadu gadi jauc,

Un jaunus apvāršņus manai skolai vēl.

Aija Kukule

Neviens nav vainīgsDīvaini saprast, ka neviens nav vainīgs

pie tā, ka sapnis ne vienmēr kļūst īsts,

un, lai cik ļoti gribētos kliegt,

cieņa pret klusumu man to liedz.

Tomēr ir jauki saprast un just,

ka neviens pasaulē nav pilnīgi viens,

Un tad nav svarīgi, cik balti, mazi vai klusi

ir meli, kas salijuši.

Svarīgs ir tikai tas,

kas paliek pateikts, nepasakot.

Nav jau vērts spītēt un liegt,

jo ceļš var būt vaļā tikai tad, kad ir ciet.

Un tomēr neviens nav vainīgs.

Un visi to zina-

izsakot domas vārdos,

tu atver sev durvis,

kuras agrāk bij ciet.

Rita Urtāne

***

Man vienmēr ir gribējies tev lūgt..

Neko daudz...tikai notici sev!

Tikai notici neiespējamajam!

Jo tad tev vieta uz brieža būs brīva.

Ierāmē vēju egles zarā,

Noskūpsti sniegpārslu uz vaiga,

Noglāsti saulstaru logā,

Nospēlē varavīksnes loku,

Sajūti ziemeļblāzmu ar pirkstu galiem,

Uzglezno pērkona dārdu

Vasaras naktī.

Es zinu, tas var šķist neiespējami,

Bet atceries!

Viena vieta uz brieža būs brīva,

Ja vien tava fantāzija ir dzīva.

Kristīne Verze

DZEJAS KRĀSAS

Domu lidojums

Zelta rudenī-

Esmu sapratusi – šis strāvojums

Jau mīt manī ilgi,

Atklātība atstāj vietu brīvu

Saulei darīt tevi dzīvu.

Kaut kur dziļi dziļumā

Rit manī nemiers –

Ārā, tur tumsībā

Salnas dievs, tas

Alkatīgs un nikns,

Sodīs visu krāšņo un laimīgo.

Evija Tukiša

CILVĒKI UN ZVAIGZNES

Ir laiks, kad man liekas – pasaule pazūd.Lai tā atgrieztos, man tikai jāatver acis.

Elīna Džeriņa

Pasaulē ir miljoniem cilvēku, un miljoniem zvaigžņu ir debesīs. Katram cilvēkam savs ceļš ejams, misija veicama un mērķis sasniedzams. Katram ir sava zvaigzne debesīs, kura spīd tikai viņam vienam. Svarīgi ir ticēt saviem spēkiem, ticēt sev. Zvaigznes var norādīt ceļu un dot spēku, bet jāiet pa to ir pašam.

Kristaps Circenis

Pati galvenā zvaigzne, manuprāt, ir ticība sev. Šī zvaigzne mirdz visspožāk. Naktī, kad valda tumsa, ir mazāk bail, ja redzam zvaigznes. Tad liekas, ka mūs sargā miljoniem spožu, mīlošu acu.

Gerda Krūmiņa

Manas zvaigznes ir ticība tam, ka neviena cilvēka rīcība nespēj man atņemt to, kas es esmu. Jebkuras grūtības un sāpes man var likt tikai apzināties savas vājības un turpināt pilnveidot sevi.

Guntra Krūmiņa

Mani draugi ir manas zvaigznes. Katram no viņiem piemīt kaut kas īpašs. Ne velti saka, ka katram cilvēkam pieder viena zvaigzne debesu jumā.

Līga Buhanovska

Katram cilvēkam vajadzētu justies tik lielam un nozīmīgam šajā pasaulē, lai Raiņa vārdus : „Ko tu man vari padarīt? Aiz manis zvaigznes.”.- varētu attiecināt uz sevi visās dzīves situācijās. Vai mēs viens otram dodam iespēju justies lielam, labam, varošam? Vairāk ieklausīsimies viens otrā, ļausim otram justies zvaigžņu gaismas apmirdzētam, mīlēsim un sildīsim cits citu!

Indra Ķeķe

Es nezinu, cik zvaigžņu manī vēl spīd, cik jau ir nodzisušas un cik vēl turas pēdējiem spēkiem. Bet zinu, ka nepadošos, līdz kamēr pēdējā zvaigzne vēl mirdzēs.

Līva Rudzīte

Zvaigznes ir draiskulīgi piemiegtas, jautras acis debesu sejā.

Elita Strazdiņa

Jā, aiz manis ir zvaigznes. Ne tikai tās, kuras varam ieraudzīt katru nakti debesīs, ja tās neaizklāj mākoņi, bet arī manas zvaigznes. Par savām zvaigznēm es uzskatu vecākus. Tāpat kā zvaigznes nakts melnumā, ja esi apmaldījies, rāda man ceļu uz mājām, tā vecāki sniedz man palīdzīgu roku, ievadot skarbajā dzīvē.

Dace Freimane

MUGURSOMATas, kurš tiecas pēc sava mērķa un nekad nepadodas, to sasniedz. Ir grūti kaut ko nodarīt tam, kurš saglabā ticību augstākam un gaišākam spēkam par sevi.

Inguna Bināne

Ikviens cilvēks, kas kaut kur dodas, ņem līdzi mugursomu. Tajā var ielikt visu, ko vēlas, bet somai jau neviens neprasa, vai tā vēlas būt tik pārblīvēta, ka tai jāplīst pušu. Tad cilvēks ir neizpratnē, kāpēc tā notika. Ar mugursomu var salīdzināt cilvēka dvēseli. Tā uzkrāj sevī priekus un bēdas, piedzīvojumus un pārdzīvojumus, emocijas, ko izjūt ķermenis, kurā tā iemiesojusies.

Sigita Kalniņa

Mugursoma ir ļoti noderīga lieta. Tajā var ielikt visdažādākās mantas. Sākot no kniepadatas līdz gludeklim vai automašīnas magnetolai, vai divritenim – tam vajadzēs nedaudz pielāgotu somu, un ritenis būs nedaudz jāizjauc, jānoņem priekšējais rats, klaņi. Vispār, pieliekot nedaudz izdomas, somu var piegrūst līdz malām ar visdažādākajiem un nevajadzīgiem lūžņiem, bet kam tas vajadzīgs? Cilvēks arī ir izveidots ar savu mugursomu – mēs par daudz atceramies, par daudz pieminam, par daudz dzīvojam pagātnē. Un velkam visus tos lūžņus sev līdzi.

Edgars Potkins

Es ticu, ka cilvēkiem bez noteiktas dzīvesvietas mugursoma ir viss, kas viņam pieder. Tajā viņš uzglabā bēdas, priecīgus mirkļus, jaukās atmiņas un dienas. Es gribētu, lai katram ir mugursoma, kurā uzglabāt visu, kas dārgs.

Krista Bērziņa

Kas ir manā dzīves mugursomā? Tajā ir visas manas labās un sliktās atmiņas, mani prieka un laimes

mirkļi, kā arī pirmā vilšanās un sarūgtinājumi. Tajā kaut kur maliņā ir arī pārbaudījumi, kas bijuši jāveic. Pašā augšpusē stāv manu tuvo un mīļo cilvēku smiekli, sejas, smaidi, labie vārdi. Nav svarīgi, vai esmu noskumusi vai priecīga, tas viss ir ar mani un es priecājos, ka tā. Tas palīdz man neaizmirst to, kas bijis un palīdz saprast to, kas vēl ir priekšā, un saprast, ka dzīve ir skaista.

Laura Broliša

Mugursoma – mana vērtību izpratne. Es tajā lieku to, ko visvairāk sargāju, to, ko mīlu, to, ko pazaudēt negribu, to, kas man dārgs. Visvairāk es sargāju mammu, jo no viņas smeļos spēku un padomus. Viņa ir kā vajadzība, bez kuras nevar, jo no viņas es iemācos mīlēt.

Aiga Kalniņa

Iespējams, mugursomai ir liela simboliska nozīme. Man, piemēram, ieraugot mugursomu, pirmās asociācijas rodas par skolu un sievietēm. Par skolu tāpēc, ka mugursoma ir mana skolas soma, ko lietoju katru dienu. Bet par sievietēm – grūti izskaidrot. Iespējams tāpēc, ka sievietēm vienmēr ir līdzi rokassomiņa, bet dažām arī mugursoma.

Daniels Ulinskis

Manā izpratnē mugursomā sākas dzīvība. Dzīvība? Jā, jo kaut kur Austrālijā pašlaik piedzimst ķenguru mazulis. Mazulis, kurš savas mammas somā pavada savas dzīves pirmos mirkļus. Katram cilvēkam ir sava

mugursoma. Šajā mugursomā patiesībā sākas tavs šīsdienas piedzīvojums. Jo tikai no tevis paša atkarīgs tas, kā mugursomu sakārtosi, ko tajā liksi iekšā. Runājot par priekšmetiem, tie padara mūs dzīvus, papildina mūsu rīcību un zināšanas. Mugursoma parāda cilvēka dabu, izpratni un stilu. Katrai mugursomai ir savs svars. Svars nav atkarīgs tikai no lietu daudzuma somā, jo cilvēks emocionāli padara savu nesamo vieglāku vai smagāku. Tas atkarīgs no katra paša.

Sintija Siliņa

Katrs cilvēks savā dzīvē ir klejotājs, kas meklē savu galveno mērķi, un šajā pārsteigumu pilnajā ceļā cilvēkam līdzi ir mugursoma, kas pildīta ar atmiņām un pieredzi. Mugursoma ir pati dzīve, ar visu labo un ne tik labo, tā tomēr ir dārga, nekas to nevar aizstāt.

Mugursoma, kuru cilvēks nes, ir kopā ar viņu vienmēr, tomēr tā nebeidz pārsteigt ne brīdi, jo, augot cilvēkam, aug arī domas un gars, kas liek uz vienām un tām pašām lietām, vieniem un tiem pašiem notikumiem raudzīties pavisam savādāk.

Vita Bukeviča

Mugursomu var salīdzināt ar dvēseli. Bieži vien cilvēki neapzinās, ka nepieciešams nest savu somu, pat nezin, ka tāda ir. Ja mugursoma kļūst par smagu, tad vajag to iztukšot no pārdzīvojumiem, uztraukuma, šaubām, bailēm. Krājot mugursomā nevajadzīgas lietas, tā spēj nogalināt, liekot cilvēkam padoties.

Nadīna Keplere

Mīlestība ir talants. Mīlēt tā,lai otru nesmacētu tava

mīlestības izpausme.Evita

***Mīlestība ir rūpes, godīgums, cieņa,

sapratne, saudzība attiecībās.Kristīne

***Mīlestība ir tuvības spēks.

Kaspars***

Mīlestība ir spēks, ko iemanto tie,kuriem tas nav bijis dāvāts.

PARUNĀSIM PAR MĪLESTĪBU

Mīlestība ir tā, kas dod cilvēkam spārnus, lai viņš varētu pacelties tuvāk dievišķajam.

Guntra Krūmiņa

***Mīlestība ir visur, jo tā ir mūžīga.

Es nepiekrītu apgalvojumam,ka mīlestība ir akla, jo aklība

ved uz NEZKUR zemi, bet mīlestībacilvēku tikai bagātina –

gan garā, gan miesā.Skolotāja, kura tic mīlestībai

Lidija Markeviča

***Mīlestība ir tad, kad elpotvar tikai tumsā. Kad runā

ne tikai lūpas un vārdi,kad rīts ir vakara sākums.

Elīna

***Cilvēki, kuri mīl naudas dēļ, nesaprot,

ka mīlestību nevar nopirkt ne par kādunaudu, tādas naudas pasaulē vienkārši nav.

Pat, ja būtu, tik un tā mīlestību nopirktnevarētu, jo tai nav cenas.

Vairis***

Man ir gadījies saskarties ar mīlestību,jo tā jau ir mūsu ģimenē.

Tā vienmēr virmo virs mums.Ralfs

***Mīlestība jaunībā ir jūtu trakums.

Ja mīlestībā izjūti otra cilvēkaklātbūtni, un tikai tad ir labi,tas ir tavs egoisms. Brīnišķīgi

būtu, ja cilvēki – vīrietis un sieviete,harmoniski viens otrupapildinātu, kļūtu par

vienu veselumu,nevis pretpoliem. Bet, ja tā nav –

lai dzīvo jūtu trakums!Gundega Ganiņa

***Ja esi iemīlējies, liekas, ka Zemepārstāj griezties, un tu pats esi

pasaules centrs. Saule spīd tikaijums abiem, un zvaigznes pieder

tikai jums abiem.Mārtiņš

***Mēs neviens nepiederam viens otram.

Mīlestība var elpot vienīgi, būdama brīva.Līdzko sākam uzstādīt mīlestībai

noteikumus, gribam ielikt to rāmjos,apģērbt pa savai gaumei, tā novīst.

No nebrīves.Elita Strazdiņa

***Mīlestība ir kā H2O, bez kuras

cilvēks nespēj izdzīvot unpilnvērtīgi eksistēt. Kā

“mīnus” minūte,pēc kuras tiecamies.

Jānis***

Tas ir tā, it kā sirdij kāds būtu grožusizrāvis no rokām. Izjūtas, kuras tuagrāk nepazini, vajā tevi un slēdz

derības ar bezmiega naktīm.Tu esi kā putns ar spēcīgiem

spārniem, un tomēr labprātīgipadodies gūstā.

Ina Baiža***

Mīlestība – jā, tā ir! Tā atnāk –agrāk vai vēlāk, bet atnāk!

Un no mums pašiem atkarīgs,vai mēs to ieraugām

un sajūtam, vai protampaši to citiem dot.

Vaira Lece

Iemīlēties var vairāk nekā vienu reizi mūžā – kā to daudzi apgalvo. Ja tu mīli, tu nevari pateikt – pirmais tas būs, vai pēdējais.

Inga

Mīlestība ir siltas jūtas, kuras rodas sirdī. Par cik pār to nevalda prāts, to nav iespējams apturēt.

Santa

Mīlestība ir slimība, kas krata divus cilvēkus vienlaikus.

Elīna

Mīlestība ir ieguldījums. Mīlot kādu, mēs vēlamies viņu iepriecināt, patiesībā iepriecinām sevi. Dzīve bez mīlestības būtu dzīve bez garšas, smaržas un krāsām.

Indra Ķeķe

Mīlestība ir apmāns, kas mīt mūsu sirdīs. Šo jūtu uzplūdu rezultātā mēs kļūstam vāji un ievainojami. Mīlestība maldina....

Anda

Mīlestība ir ziepju burbulis. Tik trausls, skaists, bet nav prognozējams, kurā virzienā tas lidos.

Inese

Mīlestība ir dažāda. To var ļoti atšķirīgi un individuāli izpaust, un katrs cilvēks to izrāda savādāk.

Aira

Mīlestība liecina par to, ka cilvēku sirdsapziņa ir ļoti jūtīga. Mīlestību ir viegli salauzt, izdarot muļķīgu gājienu dzīves brīžos.

Ričards

Mīlestība ir plaukstošs zieds, kas uzzied tā cilvēka sirdī, kurš mīl.

Ilze

Mīlestība, tās ir muļķības. Divu cilvēku starpā var pastāvēt sapratne un uzticēšanās.

Jānis

Mīlestība ir manu jūtu augstākā pakāpe. Tai ir dažādas formas, bet tā visa ir viena vienīga pozitīvi lādēta daļiņa manī. Mani darbi ir egoistiski, bet domas cēlas.

Jānis J.

Mīlestība ir kā maize, no kuras var pārtikt.

Evita

Mīlestība ir prieka, smieklu, emociju virknējums.Krista

Varbūt, ka es jaucu dzimtenes sajūtu ar ilgām pēc mājām, radiem un draugiem, taču, manuprāt, tās ir cieši saistītas, jo dzimtene taču ir zeme, kur mēs esam dzimuši, kur dzīvo mūsu vecāki, un tās ir ciešākās saites, kas var mūs saistīt pie zemes. Tāpēc es nekad neaizmirsīšu, kas es esmu un kur ir mana dzimtene, jo citādi man būtu jāaizmirst arī mani vecāki, vecvecāki – mani senči, no kuriem es esmu cēlusies.

Guntra Krūmiņa

MANA DZIMTĀ ZEME

Gluži kā zelt-kalis krāj zelta putekļus, lai mūža nogalē no tiem izlietu rozi, tā es krāju m a z u m i ņ u s , kuri veido ma-nu dzimtenes sajūtu.

Aija Cepliša

Mana dzimtene ir mana būtība. Viss man apkārt ir dārgs. Man šī zeme ir svēta un izjūtas pret to – tīras un patiesas. Es varu apsēsties zaļajā zālē un pasapņot par pasaku prinčiem un pilīm. Neviens man neteiks, ka tas ir nepareizi vai slikti. Zeme sapņos kopā ar mani. Man ir prieks, ka katru rītu, ejot uz skolu, varu noraudzīties apkārt un apjaust, cik skaista ir daba. Varu brist pa upi, saslapinot bikšu galus un samitrināt cimdus, tverot sniegpārslas.Visi šie skaistie brīži man doti, pateicoties zemei – manai dzimtenei. Es varu būt bezrūpīga un brīva, jo man nav jāuztraucas par savu vietu zem saules. Es esmu to atradusi savā dzimtenē, vietā, kur esmu laimīga.

Līva Rudzīte

Manuprāt, mūsdienās ļaudis nesaprot īsto dzimtenes nozīmi. Dzimtene nav tikai vienkārši vieta, kur dzīvot, tā ir kas daudz vairāk. Pie šāda secinājuma esmu nonācis tikai pēdējos gados. Nekad neesmu bijis patriots un varbūt nekad tāds nebūšu, bet tomēr esmu sapratis, cik dzimtene katram no mums ir svarīga. Ļoti daudz atrodos ārzemēs, sevišķi pēdējos gados. Vēl gadu atpakaļ ar lielu prieku devos uz ārzemēm, bet tagad, ja būtu jāizvēlas, noteikti paliktu mājās. Protams, ja jābrauc uz sacensībām, tad daru to bez domāšanas. Ar katru reizi, kad dodos uz ārzemēm, arvien lielāka un stiprāka ir vēlme atgriezties mājās. Manuprāt, tā ir mana dzimtenes sajūta.

Haralds Šlēgelmilhs

Mēs dzīvojam, elpojam, mīlam un nīstam. Mēs, latvieši, esam šeit – nelielā piejūras valstiņā. Te mums pats svētākais laicīgajā pasaulē – mājas. Ik rītu varam celties no gultas, atvērt logus, ieelpot svaigo gaisu un klausīties putnu čalošanā. Nav jābīstas šāviņu, sprādzienu trokšņa, nav jāklausās klaigās un vaimanās. Mēs esam brīvi.Atzīšos – ne vienmēr novērtēju dzimtenes doto mieru. Parasti no rītiem pukojos uz mammu, esmu nīgra. Lielākās dusmas izraisa pelēkais rudens, dubļi un peļķes. Bieži mazsvarīgais aizmiglo acis. Meklēju ieganstu strīdam un atrodu to – nemazgāti trauki, veļas kaudze. Acis redz tik šauri.18. novembris ir tā diena, kad acis jāatver platāk vaļā. Jāaizmirst strīdi, jāpateicas Dievam par to, ka varu dzīvot un mīlēt. Dzīvot Latvijā. Esmu bijusi ārpus Latvijas nedēļu. Es ilgojos pēc tās. Ko man nozīmē dzimtene? Tie ir mani draugi, ģimene, skola, Ropaži. Tā ir smaržīga pavasara zāle, zvaigžņu lietus, Baltijas jūra. Dzestri vasaras rīti, Daugava un Gaiziņš. Agnese Krūziņa

Viens no nozīmīgākajiem un aizkusti-nošākajiem dzimtenes simboliem ir mūsu valsts himna. Dziesma vieno mūs – latviešus. Ieraugot vārdu “Latvija”, es smaidu it kā paņemtu rokās mazu kaķēnu – maigu, pūkainu, mīļu. Gribas par viņu rūpēties. Rūpes un aizgādība vispareizāk raksturo mīlestību uz dzimteni.

Jānis Skamanis

Latvija ir mana dzimtene. Te dzimuši mani vecāki un vecvecāki. Latvijā aizsākās mana dzīve, un manus pirmos soļus šajā pasaulē sajuta Latvijas zeme. Latviešu valodā es dzirdēju sev veltītos pirmos vārdus no māmiņas un tēta un pati pirmos vārdus izrunāju latviski. Latvija ir mana dzimtā zeme- ar tās neatkārtojamiem saulrietiem vakara debesīs un krāsainu rudens lapu lietiem. Es mīlu savu zemi ziemas rītos, kad apsnigušu koku zaros atstarojas uzlecošas saules mirdzums. Es lasu savu zemi rudens vējainajā lapu grāmatā. Es dejoju savas zemes pieneņu pļavās, kad pavasaris paceļ mani spārnos kā prieka pilnu taureni. Es ieskatos savas zemes siltajās debesīs vasaras saulgriežu naktī, kad mana tauta dzied tautasdziesmas.

Maija Strazdiņa

Gluži kā zeltkalis krāj zelta putekļus, lai mūža nogalē no tiem izlietu rozi, tā es krāju mazumiņus, kuri veido manu dzimtenes sajūtu. Tā ir Latvijas daba – biezi un vareni meži, līkumotas upes, lieli ezeri un purvi. Tās ir Latvijas pilsētas ar šaurām ieliņām un bruģi, nami ar pelargonijām uz palodzēm. Tie ir Latvijas cilvēki, kuri palīdz ar savu dāsnumu un spēj smaidīt par izplaukušu rozi savā dārzā.

Aija Cepliša

Tas nav būtiski, cik tava dzimtene ir bagāta vai nabaga. Neuzskatu, ka valstu bagātību raksturo tikai nauda. Patiesā valsts bagātība ir tās kultūra un vēsture.

Edgars K.

Satumst vakars, katrā logā tiek iedegta svecīte. To gaisma saplūst vienā veselumā, veidojot aizsargjoslu apkārt manai dzimtenei. Siltums vienmērīgi plūst no katras liesmiņas. Gaišums atstarojas cilvēka sejā, viņš paceļ galvu, lai ieraudzītu, cik skaista ir dzimtene. Un dzimtenes sirds sāk pukstēt vienā ritmā ar cilvēka sirdi.

Inese Drēviņa