CEĻOJUMS

Nesen diriģents ROMĀNS VANAGS (52) kopā ar Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kori bija koncertturnejā Brazīlijā. Tur viņš apguva sambas soļus, nobaudīja vietējo delikatesi -uz iesma ceptas cāļu sirdis -un nokļuva bandītu apšaudes tuvuma.

GITA L I E P I Ņ A

Zēni no karstuma ģībst «Ārpus Latvijas es atrodos aptuveni pusi

gada,» savā ceļošanas pieredzē sarunā ar P D z dalās diriģents Romāns Vanags. «Pagājušais gads man iesākās Amerikā, bet noslēdzās Ma¬ laizijā. Tūlīt atkal lidošu prom. Sakarā ar pa­saules koru olimpiādi, kura 2014. gadā būs Rīgā un kuras mākslinieciskais vadītājs esmu, man šogad ir jāviesojas četrpadsmit dažādās valstīs.» Par vienu no tām kļuvusi arī Brazīlija, kurp Vanags pēc Brazīlijas latviešu apvienības un tās priekšsēža Ralfa Kļaviņa uzaicināju­ma bija devies kopā ar J ā z e p a Mediņa Rī­gas 1. m ū z i k a s skolas z ē n u kori. «Tās bija 18 brīnišķīgas dienas, kuru laikā uzstājāmies

dažādās Brazīlijas pilsētās. Kolektīva pieciem cilvēkiem, to vidū arī man, tā bija jau otrā vie­sošanās šajā valstī. Ar zēnu kori uz Brazīliju de­vāmies pirms piecpadsmit gadiem - 1998. ga­dā. Pārējiem četrdesmit puišiem tas bija pir­mais ceļojums uz Brazīliju,» atklāj Vanags, uzreiz pieminot tur valdošo karstumu. «Vidējā gaisa temperatūra dienā bija plus trīsdesmit grādu. Ārā bija patiešām sutīgs, turklāt ne visas vietas bija aprīkotas ar labu ventilāciju. Mēs, piemēram, uz­stājāmies kādā baznīcā, kur augstu pie griestiem griezās mazs ventilators, ar kuru bija daudz par maz, lai lejā sajustu svaiga gaisa vēsmu. Mums bija puikas, kas šo bezgaisu nevarēja izturēt un no tveices ģība. Šajā koncertā pazaudēju kā­

dus septiņus puikas. Vienā brīdī vietējiem teicu: « M u m s vajadzētu mēģināt kaut kā dabūt viņus atpakaļ, - ja aizies vēl kāds, koncertu vajadzēs beigt.» Tad nu vietējie nesa ūdeni un palīdzēja puikas atdzīvināt,» piedzīvoto atminas diriģents.

Saskaras ar bandītiem Par īpašu piedzīvojumu izvērtusies divu bra­

zīliešu deju - sambas un kapoeiras - mācību stundas. «Kapoeira ir cīņas mākslas un dejas a p v i e n o j u m s , savukārt ar sambas dejošanu brazīliešiem ir līdzīgi kā latviešiem ar dziedāša­nu. Atliek tikai kādam pateikt, lai uzdejo sambu, un viņš to dara ar milzīgu degsmi un aizrautību. Vienreiz vienkāršai restorāna pavārei tika pa-

Jāzepa Mediņa m ū z i k a s skolas z ē n u koris plecu pie pleca ar savu vadītāju R O M Ā N U V A N A G U ceļā uz Kristus statuju.

39,6 metrus augstā un 700 tonnu smagā Jēzus Kristus statuja ir kļuvusi par kristietības un Brazīlijas simbolu.

mākslas un dejas apvienojums.

R O M Ā N S V A N A G S 710 metru augstajā Korkovado kalnā Riodežaneiro ar Kopakabanas pludmal i pie k ā j ā m .

lūgts uzdejot. Sieviete, kas bija trīsreiz resnāka par mani, s a m b u dejoja fan-tas-tis-ki!»

«Lai saprastu, ko patiesībā nozīmē Brazīlija, atklāšu kādu notikumu. Braucām uz koncertu, ko dažas minūtes pirms tā sākuma atcēla sakarā ar bandītu negaidītu ierašanos un sarīkotu apšaudi,» atminas Vanags un norāda - tā patiešām bijusi ļoti bīstama situācija. «Mēs piebraucām pie skolas, kur bija paredzēts mūsu koncerts, un redzējām, ka pie tās stāv policija. Mums tika pateikts, ka šajā vietā nupat no kalniem ieradušies kaut kādi bandī­ti, kurus tagad ķer. Esot bijusi arī apšaude, taču nu visu kontrolējot policija. Visi koncerta apmeklētāji veiksmīgi evakuēti, un skola esot slēgta. Neizkā­puši no autobusa, braucām atpakaļ uz viesnīcu.»

CEĻOJUMS

«Vietējie zvejnieki ir iemācījušies unikāli izmantot dabu. Savas zveju laivas ar tīkliem viņi okeānā iestumj paisuma laikā. Brīdī, kad ir bēgums, viņi aiziet kājām līdz tīkliem un izvelk tos krastā ar rokām.»

«Šeit kāds vietējais vīrs ar mašīnas b a g ā ž n i e k ā ievietotu īpašu aparātu no cukurniedrēm spiež sulu. Tai klāt tiek piespiests laims un pievienots ledus. Sanāk gards un atspirdzinošs dzēriens.»

Romāns uzsver, ka viņš ar kori tomēr nevienā brīdī neesot jutušies nedroši. «Vide, kurā visu laiku atradāmies, bija apsargā­ta un droša. Turklāt visur, kur devāmies, mūs pavadīja vietējie latvieši. Tas atvieglo­ja saprašanos ar brazīliešiem, kas gandrīz nemaz nerunā angļu valodā. Tā kā m u m s uz pieres bija rakstīts, ka neesam vietējie, pa ielām puslīdz brīvi varējām pastaigāties tikai mazajās pilsētiņās. Lielajās - S a n p a u l u un Riodežaneiro - visas ekskursijas pa pilsē­tu notika tikai ar autobusu. Izkāpšana no tā notika tikai pludmales tūristu zonās, kuras ir apsargātas, vai arī apmeklējām populārākās tūristu apskates vietas - 710 metrus augsto Korkovado kalnu ar Kristus statuju un Cukura kalnu Guanabaras līcī. Mēs tikām brīdināti -ja jums kaut ko grib atņemt, labāk to vajag atdot. Ja tu samierinies, ka tevi apzog, neviens tevi nenogalina. Tiklīdz tu pretojies, tevi var arī nogalināt, jo viņiem vajag tikai tavu mantu. Ja to saprot, viss notiek ārkārtīgi empīriski. Mums arī ieteica neģērbties brendu drēbēs, nelikt zel­ta rotaslietas, nerunāt pa mobilo telefonu un nevicināties ar smalkiem fotoaparātiem. To nevajag darīt, jo daudzi cilvēki Brazīlijā ir ļoti nabadzīgi - viņu vienīgā iespēja tikt pie naudas ir zagšana. Brazīlija ir viena no retajām valstīm pasaulē, kur esmu redzējis ar dzeloņstieplēm apjoztas privātmājas. Ir arī biezas mūra sienas, kam augšējā malā ir dzeloņdrātis un sasistas pudeles, kas ar lausku aso malu uz augšu ie­

mūrētas žogā. Vairākums pagalmos tur arī niknus suņus. Tā sevi pasargā Brazīlijas turīgie,» atklāj Vanags.

Okeāns ar haizivīm Interesanti diriģentam šķitis tas,

ka brazīliešiem neesot zēnu koru. «Vietējiem bija absolūts brīnums, ka mazi puikas var dziedāt tik saskanīgi un skaisti. Viņiem tas bija milzīgs pārsteigums, tādēļ visi mūsu koncerti bija ļoti apmeklēti. Bija cilvēki, kas braukāja mums līdzi pa visu valsti un noklausījās aptuveni pusi no mūsu 18 koncertiem. Turklāt viņu vidū bija ne tikai latvieši, bet arī brazīlieši,» gandarīti atklāj Romāns.

«Brazīlijā pirmo reizi nobaudīju uz iesma ceptas cāļu sirdis, kas viņiem skaitās vietējā

delikatese. Gatavo līdzīgi kā šašlikus, un garšo patiešām izcili. Par brīnišķīgu iespēju Brazīlijā kļuva arī svaigi spies­tu sulu dzeršana ik dienu. Nezinu, vai man to vajadzētu atklāt, bet Brazīlijā ir ļoti lēts alkohols. Biju vietējā rūpnīcā, kur tiek ražots cukurniedru šņabis. Mazliet to pagaršoju un varu atklāt -pēc tā nav nekādu paģiru. Veikalos šis dzēriens maksā aptuveni 1,4 lati litrā. Brazīlieši paši gan nav lieli stiprā dzēriena cienītāji. Viņi labprāt iemalko alu vai kaipirinja kokteiļus, kas ir ļoti viltīgi. Tos pagatavo no vietējā cukurniedru šņabja, saukta arī par pingu, ko sajauc kopā ar augļiem. Klāt tiek piebērts pūdercukurs, kas noņem alkohola stiprumu, taču tas tur tik un tā paliek. Tie, kas pie tā nepiedomā, var piedzīvot brīnumus.»

Latviešu ciems Vārpa Vanags atklāj, ka ceļojuma laikā v iņu vis­

vairāk aizkustinājusi tikšanās ar Brazīlijas latviešiem. «Nils Ušakovs to, iespējams, vēl nezina, bet arī Brazīlijā būs Rīga. Nova Odesas mērs ir radījis parka plānu, kura nosaukums ir Rīga.» Diriģents stāsta, ka pirmie latvieši Brazīlijā nokļuvuši pirms aptuveni simts ga­diem. Tolaik Brazīlijā bijis daudz brīvu un auglīgu z e m j u . Lielākā daļa pamatiedzīvotāju bijuši ļoti neizglītoti - bez jebkādām iemaņām

uzņēmējdarbībā un vēlmes šo zemi apstrādāt. Brazīlijas valdība vēlējusies, lai valsts kļūtu bagātāka, tādēļ meklējusi cilvē­kus no Eiropas, kas būtu gatavi no viņu zemes novākt vairākas ražas gadā. Z e m i nopirkuši no Ukrainas atbraukušie ebreji, kas devuši tai no­saukumu Nova Odesa. Taču ebreji izrādījušies slikti zemes apstrādātāji un šo zemi pārdevuši tālāk. Jaunie pircēji bijuši ap 2 5 0 0 latviešu baptistu, kas 1922. gadā ieceļojuši Brazīlijā, lai izvairīties no pasaules gala. Toreiz cilvēki tam ļoti ticējuši un uzskatījuši, ka tieši Brazīlijā ir iespēja patverties no iznīcības. Latvieši ap­metušies neskartā mūžamežā, kur nodibinājuši evaņģēlisko korporāciju Palma. Tajā viņi vairākus gadu desmitus īstenojuši kristiešu dzīves modeli un ideālus - dzīvi bez privātīpašuma, ar sma­gu fizisku darbu, askēzi un lūgšanām. Latvieši

nodibinājuši arī c iemu Vārpa, kas atrodas astoņu stundu brauciena attālumā no Sanpaulu un ir samek­lējams Brazīlijas kartē. Ciemā vēl joprojām atrodamas mājas ar uz­rakstiem latviešu valodā Dievs tevi

mīlē, Darbnīca un tamlīdzīgi. «Šobrīd lielākā daļa Brazīlijā dzīvojošo latviešu, kas runā lat­viešu valodā, jau ir pensijas vecumā un viņi vēl joprojām atceras savu Vārpā pavadīto bērnību,» atklāj Vanags. Lai gan vairākums ikdienā sazinās portugāļu valodā, tur vēl joprojām esot cilvēki, kas spējot sarunāties arī latviski. «Sākumā viņi nedaudz kautrējās, taču mēs viņus iedrošinā­j ā m , un viņi atvērās. Sev par lielu pārsteigumu iepazinos ar vairākiem jauniešiem, kas runāja patiešām labā latviešu valodā.» PDz