Būru karš 1899.-1902.

Otrais Būru karš bija pirmais karš 20.gadsimtā. Tas bija partizānu stila karš,

kad viena maza valsts izmisīgi cīnās pretī lielvalstij. Briti sastapās ar labi bruņotu

fermeru karaspēku, kas izcīnīja uzvaras pret lielvalsts karaspēku, taču beigās cieta

sakāvi.

Pirmais Būru karš sākās 1880.gada martā, kad holandiešu izcelsmes kolonisti

saukti par būriem sāka sacelšanos pret britu virssvaru. Pasludinājuši neatkarību viņi

sāka gūt panākumus, pret nenodrošinātajiem britu karavīriem. Būru partizāni vilka

parastās fermeru drēbes, kamēr briti vilka, Dienvidāfrikas tukšajās stepēs, stipri

kontrastējošās, sarkanās uniformas.

Kara sākumā būri ielenca britu garnizonus, kas noveda pie Laignsnekas kaujas

28.janvārī 1881.gadā. Briti centās izlauzties būru pozīcijām, lai pārtrauktu

ielenkumus, taču būri sekmīgi atsita britu kājnieku un kavalērijas uzbrukumus. Pēc

tam briti pieredzēja vēl divas sakāves pie Šuinšodžas 8.februārī, un 27.februārī pie

Medžubas kalna. Šajā kaujā gāja bojā britu spēku vadītājs Džordžs Pomerojs-

Kollerijs. Redzēdama karu, kā jau zaudētu britu valdība Viljama Gladstona vadībā

parakstīja pamieru 6.martā un miera līgumu 1881. gada 23.martā. Būri ieguva

pašvaldības tiesības.

Abu Būru republiku prezidenti- Transvālas prezidents Pauls Krīgers un Oranjes

prezidents Martinus Steins.

Politiskais stāvoklis Dienvidāfrikā pirms Otrā Būru kara.

Jaunu satricinājumu starp britiem un būriem izraisīja zelta atklāšana Transvālā

1887.gadā. Tas izraisīja tūkstošu britu kolonistu pārcelšanos uz dzīvi Transvālas

valstī. Tas nepatika vietējiem būriem, kurus jaunie ieceļotāji pārspēja vairākumā.

Tādēļ viņi ierobežoja viņu tiesības un uzlika smagus nodokļus. Kā atbildi ieceļotāji

uztaisīja, slavenā biznesmeņa Sesila Rodsa, sponsorētu apvērsumu1895.gadā, kas

beidzās nesekmīgi.

Cietuši neveiksmi britu koloniālie līderi Sers Alfrēds Milners un Josefs

Čemberlens (Nevila Čemberlena tēvs), nolēma sākt karu, lai anektētu brīvo

Transvālas valsti.

Vēl vienas brīvās republikas Oranjes Brīvās valsts prezidents, kuras valsts

robežojās ar Transvālu, uzaicināja Transvālas prezidentu Paulu Krīgeru un Britu

Kāpas kolonijas gubernatoru uz kopējām sarunām 1899.gadā. Sarunas izgāzās un tā

paša gada septembrī Čemberlens nosūtīja Krīgeram ultimātu, nekavējoties dot

vienlīdzīgas tiesības Transvālā dzīvojošajiem britiem. Krīgers būdams pārliecināts, ka

karš ir neizbēgams, nosūtīja pats savu ultimātu, pieprasot britiem izvest visus savus

spēkus no Transvālas robežas, citādi kopā ar Oranjes Brīvo Valsti tā sāks karu pret

britiem.

Karu pieteica 12.oktobrī un tas sākās ar sekmīgām būru ofensīvām, britu

koloniju teritorijā, sakaudamas Redversa Bullera spēkus. Būri ielenca un apšaudīja

Landsmitas, Meifkingas un Kimberlijas pilsētas, izmantodami artilēriju.

Būru karavīri Britu karavīri

Briti pieredzēja smagas sakāves Stormbergā, Magersfonsteinā un Kolenso. Šo

sakāvju laiku dēvēja par “Melno Nedēļu.” 10.decembrī 3000 vīru armija ģenerāļa

Sera Viljama Gatakra vadībā cieta neveiksmi pie Stormbergas, cenšoties atgūt būru

sagrābto dzelzceļa krustojumu. Ģenerālis pavēlēja uzbrukt būru pozīcijām, pārvarot

stāvu krauju. Uzbrukums cieta sakāvi- 135 kritušo un 600 saņemti gūstā. 11.decembrī

kaujā pie Magersfonsteinas, būru ģenerāļi Kūss de la Rejs un Pjets Kronjē ieveda

britu karavīrus lamatās, izveidojot ierakumus uzbrucējam neizdevīgā vietā. Plāns bija

veiksmīgs- briti pazaudēja 120 karavīru un 690 tika ievainoti. Tas neļāva britiem

pārtraukt Kimberlijas un Meifkingas blokādi.

“Melnā Nedēļa” noslēdzās ar britu asiņainu sakāvi pie Kolenso. 21000 vīri

Redversa Bullera vadībā centās pāršķērsot Tugelas upi, kur viņus gaidīja 8000 vīru

liela Būru armija. Sekmīgi izmantodami bezdūmu šautenes un smago artilēriju, būri

sagrāva britu ofensīvu. Briti pazaudēja 1127 vīrus, kamēr būru zaudējumi nebija

lielāki par 40 vīriem.

Briti turpināja piedzīvot sakāves pie Spionkopas 19.-24.janvārī, kad Redvers

Bullers vēlreiz centās pāršķērsot Tugelas upi un cieta sakāvi. Abās kaujās pie Tulegas

upes Bulleru sakāva Luiss Botha, kas vēlāk kļuva par Dienvidāfrikas savienības

premjerministru.

Kara iniciatīva pārgāja britu pusē 14.februārī, kad ieradās papildspēki Lorda

Robertsa- viena no tā laika veiksmīgākajiem komandieriem Britu Impērijā vadībā.

Viņš piedalījās militārajās operācijās Abesīnijā un Afganistānā. Viņa vadībā briti

pārtrauca Kimberlijas aplenkumu. 18.-27.februārī Lords Roberts kaujā pie

Pārderbergas sagrāva būru karaspēku un saņēma gūstā Pjetu Kronjē un viņa 4000

vīrus. Pēc tam tika pārrauti pārējie aplenkumi un britu armijas iebruka Būru valstīs

Oranjē un Transvālā. 13.martā ieņēma Oranjes galvaspilsētu Blūmfonteinu un 5.maijā

tika ieņemta Transvālas galvaspilsēta Pretorija..

Britu Bruņu vilciens. Būri savos ierakumos.

Briti uzskatīja, ka karš ir beidzies taču būru komandieri izveidoja jaunu

galvaspilsētu Krūnstadā un sāka plānot partizānu kara taktiku. 31. martā būri uzbruka

britiem pie Blūmfonteinas ūdenskrātuvēm, kuri devās dzelzceļa konvojā. Būri

nogalināja 155 britu karavīrus un saņēma gūstā 428 karavīrus. Pēdējā lielā kauja

notika 11.-12.jūnijā kad Lords Roberts centās padzīt būru armiju no Daimondhilas,

kura atradās pozīcijā lai uzbruktu Pretorijai. Lai gan Roberta vīri padzina viņus no

kalna, būru zaudējumi bija mazāki. Būri pazaudēja 50 vīrus, kamēr briti 162. Atkal

kaujā izcēlās būru komandieris Luiss Botha. Līdz ar šo kauju beidzās lielās militārās

ofensīvas un sākās partizānu karš.

Būri attiecās pieņemt sakāvi un pārgāja partizānu karā. Daudzi noslēpās

kalnos un uzbruka britu konvojiem un pozīcijām. Partizānu karš norisinājās

Transvālā, Oranjē un pat Britu Kāpas kolonijā. Britiem nācās veikt izmaiņas savā

taktikā, jo līdz šim lielās britu formācijas kļuva neefektīvas.

Lordu Robertsu nomainīja Lords Kičeners, kas jau iepriekš guva slavu cīnoties

Sudānā un vēlāk kļūs par Lielbritānijas kara sekretāru Pirmajā Pasaules karā. Lai tiktu

galā ar partizānu uzbrukumiem Kičeners pavēlēja būvēt bunkurus ap kuriem bija

dzeloņstiepļu žogs. Līdz kara beigām uzbūvēja 8000 šādu bunkuru.

Bunkuri palīdzēja atvairīt būru partizānu uzbrukumus, taču nevarēja dot

uzvaru pār viņiem. Kičeners izveidoja speciālas kavalērijas uzbrukuma vienības, kas

ātri un mobili pārmeklēja kalnus, un “iztīrīja” tos no partizānu pretestības. 1901.gada

martā Kičeners sāka izmantot “izdedzinātās zemes” stratēģiju iznīcinot visu, ko varēja

izmantot būru partizāni.

Tas galu galā noveda pie 30 000 zemnieku māju un 40 nelielu pilsētiņu

iznīcināšanas. Bez pajumtes palika puse no būru iedzīvotājiem un 116 572 būru

iedzīvotāji, kopā ar 120 000 melnajiem afrikāņiem tika sadzīti koncentrācijas

nometnēs. Tas mazināja būru cīņas spējas un lika daudziem būriem pāriet britu pusē.

Tika uzbūvētas 45 nometnes un 60 priekš melnādainajiem. 28 000 būru

sirmgalvji, sievietes un bērni tika aizvesti uz nometnēm, kā karagūstekņi. 25 000 būri

tika aizvesti pāri jūrām uz citām britu kolonijām.

Sākotnēji plānotas Anglijā kā “humānas” nometnes kļuva līdzīgas nākošajām

koncentrācijas nometnēm abos pasaules karos. Nometnēs bija nehigiēniski apstākļi un

ēdiena devas mazas, tādēļ bija liels mirstības skaits. Tās bija pirmās šāda tipa

nometnes 20.gadsimtā.

Britu koncentrācijas nometne.

Pēdējie būru spēki padevās 1902.gada maijā. Tika noslēgts Vēreningas miera

līgums, kas likvidēja neatkarīgās būru republikas, taču solīja viņiem pašpārvaldes

tiesības. 1910.gadā tika izveidota Dienvidāfrikas savienība, kurai bija pašpārvaldes

tiesības un galvenais būru pretestības vadītājs Luiss Botha kļuva par tās pirmo

premjerministru. Pilnībā Dienvidāfrika kļuva pilnīgi neatkarīga 1961.gadā. Tajā vēl

ilgi valdīja aparteīda sistēma, kas liedza melnajiem valsts iedzīvotājiem jebkādas

tiesības.

Galvenie kara komandieri-būru Luiss Botha, britu Lords Roberts (fotografēts Afganistānā) un Lords Kičeners.

Karā gāja bojā 75 000 cilvēku, no tiem 22 000 britu karavīri, 6 000-7 000 būru

karavīri, 20 000-28 000 būru civiliedzīvotāji un iespējams 20 000 melnie afrikāņi.

Būru karš iezīmēja Britu Impērijas beigas, pirmo reizi notika plaši protesti pret

karu un britu valdību pašmājās. Daudzi īru nacionālisti devās uz kara zonu un cīnījās

būru pusē. Pēc 10 gadiem britu Dienvidāfrikas kolonijas ieguva pašpārvaldi, kurām

nākošajās desmitgadēs sekos daudzas afrikāņu valstis, kuras atgūs neatkarību no

Lielbritānijas.

Memoriāls kritušajiem Būru karā.