ziema / 06 / 2014 - vides vēstis · 2017. 1. 10. · ziema/06/2014 izglītojošas animācijas...

ziem

a / 0

6 / 2

014

VĀKU BILŽU AUTORS

Turpinājums pēdējā lappusē

Anitr

a To

oma

Rīki: Canon 500DObjektīvs: 18-55 mmRDX 550D hermētisks bokssZibspuldze: ys-01 u/w strobeUz pirmā vāka: bute

ZEMŪDENS FOTOGRĀFS JURIS AIGARS

Jau pasen gribējās parādīt, kā izskatās Bal-tijas jūras zemūdens pasaule, bet nirējus jau vairāk interesē veci kuģi nekā aļģēm apauguši rifi. Tad jūras semināros pama-nīju, ka Latvijā ir viens cilvēks, kurš foto-grafē zemūdens dabu, – Juris Aigars. Kad Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošo pētnieku, Jūras monitoringa nodaļas vadī-tāju uzrunāju kļūt par «Vides Vēstu» pirmā vāka autoru, viņš sākumā atsacījās, sak, neesot jau nekāds fotogrāfs un neko virs ūdens nefotografējot. Taču viņš ir vienīgais Latvijā, kuram ir tā laime Baltijas jūras iz-pētes projektu ietvaros ne tikai ienirt līdz rifiem jeb akmeņu sēkļiem, bet to visu arī nobildēt. Hidroekoloģijas institūta rīcībā ir fotokamera, kas piemērota fotografēšanai zem ūdens, jo svarīgi ne tikai ievākt sim-tiem paraugu, aprakstīt tos, bet arī nofo-tografēt zemūdens pasauli, lai pēc gadiem zinātnieki var gūt priekšstatu, kāda biolo-ģiskā daudzveidība bijusi kādreiz.

Ar zemūdens pasaules fotoburvību Juris pirmoreiz iepazinās pirms sešiem ga-diem, kad radās iespēja ienirt pie Lielā Barjeru rifa Austrālijā. Niršanas instruk-tors iedeva fotoaparātu, ierādīja, kā ar to apieties, un tad Juris saprata, cik ļoti viņam gribētos fotografēt zem ūdens. Austrālija ir tālu, tāpēc biežāk izdodas ienirt tepat – Baltijas jūrā.

Baltijas jūras dzelme gan nav tik fotogēniska kā dzidrie, saules izgaismotie tropu ūdeņi. Lai bildētu zem ūdens mūsu jūras augus, gliemjus un zivis, noteikti vajag ne tikai hermētiskā boksā ieliktu spoguļkameru, bet arī zibspuldzi, turklāt jārēķinās, ka attēli vienmēr būs samērā dūmakaini, jo upes jūru bagātīgi apgādā ar duļķēm. Baltijas jūras zemūdens pasauli Juris bildē jau vairākus gadus. Viņš parasti nirst kopā ar kolēģiem pētījumu ietvaros, kad ir nepieciešams iegūt zemūdens biotopu attēlus to tālākai analīzei. Visbagātīgākie Latvijas jūras biotopi sastopami iepretī Papei un Irbes jūras šaurumā – ne velti tās ir aizsargājamas jūras teritorijas.

ŽURNĀLĀ LASIET...

VIDES VĒSTISZIEMA/06/2014 1

RUBRIKAS 1.vāka autors – zemūdens fotogrāfs Juris Aigars 3 Redakcijas sleja 4 Ziņas

VĀRDS 6 Prezidentūras dzirnakmeņos Saruna ar VARAM valsts sekretāra vietnieci Eiropas Savienības prezidentūras jautājumos Žanetu Mikosu 16 Baltijas jūras pētniece Solvita zirgā Saruna ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošo pētnieci, Jūras monitoringa nodaļas Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāju Solvitu Strāķi

VIDRŪPE 12 Sociālā progresa indekss – patiesa labklājības mēraukla 22 Lai ūdens atkal būtu dzidrs

DABA 26 Resnvēdera purvuspāre – aizsargājama suga Latvijā 30 Meklējam dižakmeņus Daugavā 32 Kā sēravoti izglāba svertijas 38 Gada zvērs – vilks

CEĻOJUMS 42 Ķīna bez putniem

DARBI 48 Maniem mazbērniem Zemi vajadzēs ilgāk nekā man 50 Šķiro stiklu un palīdzi nelaimē nonākušām ģimenēm! 51 Padomi, kā renovēt padomjlaiku ēku 52 Nacionālā klimata pārmaiņu pielāgošanās stratēģija – EEZ finanšu instrumenta projekts Latvijā 54 Ceļā uz bioloģiski sertificētu pārtiku 58 Vai tu esi īsta ekomamma? 60 Izmēģinu «Sienāzi» 62 Komposts dzīvoklī

Žaneta Mikosa.

REDAKTORES SLEJA

VIDES VĒSTIS

Vides aizsardzības kluba žurnāls

© Pārpublicēšanasgadījumā lūdzamatsaukties uz žurnālu«Vides Vēstis»

Iesniegtos manuskriptusatpakaļ neizsniedz

ISSN 1407-2939

Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»K. Valdemāra iela 45-2Rīga, LV 1010

http://www.videsvestis.lv

Iznāk reizi divos mēnešosReģ. nr. 000702134

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: [email protected]

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: [email protected]

Makets:Ilze Ramanee-pasts: [email protected]

Iespiests tipogrāfijā «Gandrs».

Žurnāla drukāšanai izmantotas krāsas, kas veidotas uz augu eļļas bāzes.

ziema 2014 nr. 6 (151)

Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas vides aizsardzības fondafinansiālu atbalstu

ZIEMA/06/2014

«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā «Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 83/85, «Gandrā» – Kalnciema ielā 28,

veikalā «Muki.lv» – Rīgā, Baznīcas ielā 31, «Biotēkas» veikalu tīklā, kā arī «Ekovirtuve.lv» tiešās pirkšanas pulciņā.

Foto: Andris Arhomkin.

Laba diena!

Klāt laiks, kad, piespiedušies eglītei, varam apdomāt aizvadītajā gadā piedzīvoto un pasapņot par nākamo gadu. Šovasar kā īlens no maisa izlīda praktisko latviešu naids pret dabas aizsardzību – vis-pirms zākāšanās par kontrolēto zemsedzes dedzināšanu nelielā teritorijā Gaujas nacionālajā par-kā, tagad – par ūdenslīmeņa pacelšanu meliorētā purvā Ķemeru nacionālajā parkā. Ja zinātnieki biežāk pastāstītu cilvēkiem, ko un kāpēc dara, varbūt arī citi izprastu retu biotopu atjaunošanas nepieciešamību, bet tagad viegli ļaujas dullināšanai. Un visvienkāršākais arguments, kas sapro-tams ikvienam, – biologi, redz, ir alkatīgi, tāpēc nelietīgi izķēza Eiropas naudu. Sāksim ar to, ka Eiropas Savienības institūcijas skatās abām acīm, kur nauda paliek, turklāt Latvijas biologiem jāiedvesmojas no ES ieteikumiem, nevis jāizzīž problēmas no pirksta. Un šie ieteikumi balstīti uz bēdīgo pieredzi vecajās Eiropas valstīs, kur puslīdz dabīgi meži un mitrāji vai ar uguni jāmeklē.

Zīmīgi, ka visgriezīgāk alkatībā dabas pētniekus apvaino mežu nozares vadošie darbinieki, tur-klāt zinu, ka neviens no viņiem nedzīvo liesi. Droši vien viņi līdz mielēm izjūt naudas lielo varu pār sirdsapziņu, bet, zaudējuši šajā cīņā, uzskata, ka visi ir ar tik vāju raksturu... Gribu atgādināt, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas apsaimniekošanai atvēlētas Latvijas īpa-ši aizsargājamās dabas teritorijas – visbiežāk tās ir vietas, kur nekāda intensīvā saimniekošana nav iespējama, tāpēc arī retās sugas tur patvērušās. Tie ir nieka 12% Latvijas teritorijas! Par ko tracis? Visur citur var art, ecēt, laistīt pesticīdus, zāģēt mežu, asfaltēt, betonēt, apbūvēt – darīt visu, lai valsts ekonomiski plauktu un zeltu. Kāpēc tad nezeļ? Bet nu visu nelaimju cēlonis ir šī nelielā daļa Latvijas zemes, tāda savdabīga desmitā tiesa Dabas mātei, kas dod iespēju saglabāt sugas, kuras, protams, ir pilnīgi neekonomiskas, tāpēc reti kuram rūp.

Šogad bieži esmu aizdomājusies par to, kāpēc pēdējā laikā tik mērķtiecīgi tiek zākāta dabas aiz-sardzība. Varbūt mežinieki jūt, ka pašiem pakaļa svilst? – Kuluāros jau mēļo, ka 2019. gadā viss cērtamais būs nocirsts un lielajai akciju sabiedrībai jēgas vairs nebūs. Ja iegūtu savā valdījumā aizsargājamās teritorijas, varbūt varētu kādu gadiņu vēl zaļi padzīvot. Bet tie ir tikai mani slikti gulētas nakts murgi – nevajadzēja sēnes ēst vakariņās... Bet apliecinājums tam, ka naida kurinā-šana pret dabas un vides aizsardzību sasniegusi dzirdīgas ausis, ir novembra beigās publiskotā DNB «Latvijas barometra» aptauja: augustā 1002 aptaujātie iedzīvotāji, atbildot uz jautājumu «Kuras trīs jomas jaunajai Saeimai jānosaka par prioritārām, veidojot nākamā gada budžetu?», vides aizsardzību ierindoja pēdējā vietā. Veselības aprūpe ieguva 1. vietu. Mjā, dzīve zaļākajā valstī pasaulē nav rozēm kaisīta, drīzāk gan ļoti bīstama veselībai.

Bet, ja nu tu šīs rindas lasi, iespējams, neesi zaļās idejas nīdējs un es varu cerēt, ka lasīsi «Vides Vēstis» arī turpmāk. Analizējot cilvēku lasīšanas paradumus, apstiprinājies, ka uz papīra drukātu žurnālu cilvēki izlasa no viena gala līdz otram, kamēr tīmeklī viņi lēkā kā zaķi pa arumiem. Tāpēc rosinu «Vides Vēstis» abonēt līdz 20. janvārim un saņemt pastkastītē sešas reizes gadā. Uz tik-šanos dabā un «Vides Vēstīs»! Īpašs paldies Aijai Penderei, Intai Somai, Baibai Līviņai un Regīnai Indriķei – Dabas aizsardzības pārvaldes darbiniecēm, kuras ne lūdzamas nepieņēma honorārus par dabas izglītības centru aprakstiem, vien nosmēja, ka pietiks ar šo pateicību. Paldies!

Laimīgu Jauno gadu visiem, arī citādi domājošajiem!

Anitra

VIDES ZIŅAS

VIDES VĒSTIS4 ZIEMA/06/2014

Izglītojošas animācijas filmas par dabīgu mežu

Mežā kā dabiskā sistēmā ietilpst dažādu vecumu koki, atmirusī koksne, dažāds koku un krūmu sugu sastāvs, kas arī nodrošina dažādību vainagu klājos. Šāda mežaudze uztur daudzveidīgu dzīv-nieku un augu kopumu. Vecie koki nodrošina meža vides nepār-trauktību un kalpo par mājvietu sēnēm, sūnām, ķērpjiem, kukai-ņiem, gliemjiem, sīkiem zīdītājiem un putniem. Uz lieliem, veciem kokiem vienlaikus sadzīvo dažādas sugas: ziemeļu pusē – ēnmīļi, dienvidu pusē – saulmīļi. Nolūstot zariem vai dzeņu un dzilnu darbības rezultātā kokos veidojas dobumi, kas kļūst par mājvietu dobumperētājiem putniem, savukārt veco koku izturīgajos zaros ligzdas vij plēsīgie putni.

Vides zinātnes balvu laureāti

Šogad konkurss «Vides zinātnes balva» notika septīto reizi, un balvas tika pasniegtas četrās nominācijās: «Jaunais vides zinātnieks», «Vides zinību skolotājs», «Vides aktīvistu grupa», «Vides zinātnieks vai augstskolas pedagogs».

Nominācijā «Jaunais vides zinātnieks» dalītu pirmo vietu ieguva LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes laboratorijas vadītāja Lin-da Ansone-Bērtiņa un RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta docente un pētniece Elīna Dāce. Lindas Ansones-Bērtiņas promocijas darba tēma saistīta ar kūdras izmantošanas iespējām. RTU pētnieces Elīnas Dāces promocijas darba tēma – «Integrētās primārā iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas sistēmas modelis». Trešo vietu ieguva RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta vadošais pētnieks un lektors Gatis Žogla, viņa promocijas darba tēma «Inovatīvu pieeju izmantošana ēku energoefektivitātes politisko un tehnoloģisko risinājumu modelēšanā».

Par labāko vides zinību skolotāju tika atzīta Daiga Kalniņa – bērnu un jauniešu vides izglītības centra «Rīgas Dabaszinību skola» di-rektore. Dalīta otrā vieta tika piešķirta Talsu pamatskolas ķīmijas un vides izglītības pulciņa skolotājai Sanitai Lejai un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas ķīmijas skolotājam un bērnu un jauniešu vides izglītības centra «Rīgas Dabaszinību skola» metodiķim Pāvelam Pestovam.

Visvairāk pieteikumu bija nominācijā «Vides aktīvistu grupa». Pirmo vietu ieguva Tiešās pirkšanas kustība. Otrā vieta tika piešķirta Vidzemes Augstskolas Studentu apvienības vides virziena pārstāvjiem, kuri rūpējas par to, lai Vidzemes Augstskolas studenti dzīvotu un darbotos videi draudzīgi. Savukārt trešo vietu ieguva Liepājas Universitātes Ekopadome, kas nodrošina efektīvu Liepājas Universi-tātes vides pārvaldības sistēmas ieviešanu un organizē dažādus pasākumus vides apsaimniekošanas jomā.

Nominācijā «Vides zinātnieks vai augstskolas pedagogs» pirmo vietu ieguva LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes dekāns un profe-sors Oļģerts Nikodemus. Viņa pētījumi galvenokārt saistīti ar vides pārvaldību, ainavu ekoloģiju un plānošanu, vides monitoringu un ģeo-ķīmiskā piesārņojuma identificēšanu. Otro vietu ieguva RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētniece Silvija Nora Kalniņš. Viņas pētījumu tēma saistīta ar vides pārvaldību, un saistībā ar to laureāte šogad izdevusi grāmatu «Vides vadība un energopārvaldība» (līdzautori S. Valtere un D. Blumberga). Dalītu trešo vietu ieguva Rēzeknes Augstskolas docente Rasma Tretjakova un LLU Informācijas tehnoloģiju fakultātes Vadības sistēmu katedras docente Laima Bērziņa. Rasmas Tretjakovas promocijas darba tēma «Daugavas vidusteces zooplanktona dinamika un ietekmējošie faktori», savukārt docente Laima Bērziņa pētījumus vides zinātnes jomā veic saistībā ar lauksaim-nieciskās ražošanas ietekmi uz virszemes ūdeņu un gaisa kvalitāti, strādājusi pie Latvijas apstākļiem atbilstoša fosfora indeksa modelēša-nas, pētījusi matemātiskās statistikas metožu pielietojumu lauksaimniecības noteces ķīmiskās kvalitātes monitoringa datu rindās.

Konkursu organizēja Latvijas Vides zinātnes un izglītības padome sadarbībā ar Latvijas Vides zinātnes studentu apvienību. Konkursu atbalstīja Latvijas vides aizsardzības fonds.

Mežaudzes atvērumos strauji aug krūmi un jaunie kociņi, tur ir dažādu putnu, piemēram, ķauķu, ligzdas. Lapu koku meži ar labi attīstītu krūmu stāvu ir piemērota mājvieta susuriem, kuri daudz laika pavada, kāpelējot pa krūmu un koku zariem, rudeņos pārtiek arī no lazdu riekstiem. Pameža krūmi un koki mežā aizsargā kokaudzi no vēja un temperatūras svārstībām, rada noēnojumu zemse-dzes sugām – ēnmīļiem – un ietekmē arī atmirušās koksnes sadalīšanās procesus, kas ēnainās vietās norit lēnāk un ilgāk kalpo par substrātu retām sugām. Lapu koku mežos tieši pameža lazdas gādā par tīkamu mikroklimatu dažādām gliemju sugām, piemēram, vārpstiņgliemeži izvēlas noēnotas un mitras vietas. Mežā nav tikai dzīvi un lapojoši koki. Atmirušus kokus dažādās sadalīšanās pakā-pēs apdzīvo tikpat un pat vairāk dažādu sugu nekā lapojošus, uz šāda koka var atrast pat vairākus simtus sugu!

Par sugu daudzveidību dabīgā mežā vairāk vari uzzināt Pasaules Dabas fonda sagatavotajās trīs animācijas filmiņās. Tās pieejamas Pasaules Dabas fonda «Youtube.com» kanālā vai organizācijas mājaslapā www.pdf.lv! Animācijas filmas sagatavotas ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.

VIDES ZIŅAS

VIDES VĒSTIS 5

Saga

tavo

ja A

nitr

a To

oma.

ZIEMA/06/2014

Uz tirgu – ar «Zivju gidu» kabatā!

Lasis, siļķe, Baltijas menca, pangasija, zutis... kuru izvēlētos tu? To palīdzēs noteikt Pasaules Dabas fonda jaunais kabatas formāta «Zivju gids», kas izdots ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu. Tas izveidots pēc zinātniski pamatotiem novērtējumiem un tiek plaši lietots daudzās Eiropas valstīs. «Zivju gids», ņemot vērā jaunākos datus un tendences, tiek atjaunots aptuveni reizi divos gados. Latvijā šis ir otrais izdevums.

«Saskaņā ar ANO datiem, vairāk nekā ceturtā daļa pasaules zivju resursu tiek pārzvejoti. Katru dienu tīklos nonāk nepieaugušas zivis, kas nav paspējušas nārstot,» skaidro Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras programmas vadītājs Ingus Purgalis. «Ir svarīgi apzināties, ka zivju izvēle maltītei ietekmē to nozveju. Zivis var un vajag ēst, bet jāraugās, lai tās iegūtas, ievērojot atbildīgus zvejas principus.»

Lai norādītu, vai jūras produktu ir ieteicams lietot uzturā, «Zivju gida» noformējumā izmantotas trīs krāsas: zaļā krāsa nozīmē «laba izvēle – izbaudi maltīti», dzeltenā – «apdomā, pirms izvēlies», bet sarkanā – «labāk neizvēlies».

Zuti lūdzam nepirkt, jo Eiropas zušu populācijai atlicis vien 1%. Pangasijas Āzijā šobrīd piedzīvo sertificēšanas vilni, izveidots arvien vai-rāk tādu saimniecību, kas atbilst ASC standartam. Ja veikalā redzi ASC sertificētu pangasiju (pēc ASC sniegtās informācijas, tās esot sasnie-gušas arī Latvijas tirgu), izvēlies droši, visas pārējās joprojām tiek audzētas videi ļoti nedraudzīgi. Mencas stāvoklis Baltijas jūras austrumu reģionā ir normalizējies, un menca ir laba izvēle. Retāk izvēlies mencas no Baltijas jūras rietumu reģiona. Vislabākā izvēle ir lasis, kas sertificēts ar MSC zīmi. Plaši pieejamais audzētavās audzētais lasis ierindots «dzeltenajā sarakstā». Reņģes, brētliņas, siļķes – ēd droši!

Par visu pārējo – Pasaules Dabas fonda «Zivju gidā», ko vari atrast gan Pasaules Dabas fonda mājaslapā, gan kabatas formāta bukletiņa veidā saņemt Pasaules Dabas fonda birojā!

VARAM jauns ministrs – Kaspars Gerhards

Pēc krietnas stīvēšanās aizkulisēs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) vadīšana uzticēta Kasparam Gerhardam no Nacionālās ap-vienības «Visu Latvijai!»–«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK».

Kaspars Gerhards dzimis 1969. gada 7. februārī Jelgavā, beidzis Rīgas 1. vidussko-lu, studējis tautsaimniecības plānošanu Latvijas Universitātē un beidzis arī Vilhel-ma Vestfāles universitāti Minsterē. Tūliņ pēc LU beigšanas divus gadus strādāja par ministra palīgu Ekonomikas ministrijā, no 1996. līdz 1999. gadam bija pre-zidenta Gunta Ulmaņa padomnieks tautsaimniecības jautājumos, tad atgriezās Ekonomikas ministrijā, kur bija valsts sekretārs, bet 2007. gada nogalē kļuva par TB/LNNK virzītu Ivara Godmaņa valdības ekonomikas ministru. Partijā gan iestājās tikai nākamā gada janvārī. 2009. gadā neilgu laiku bija satiksmes ministrs un šajā

Cilinska vietā nāk Tavars

Lai gan Zaļo un Zemnieku savienībai Laimdotas Straujumas valdībā neizdevās iegūt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra vietu, vismaz parlamentārais sekretārs turp-māk būs zaļais – Edgars Tavars jau vairākus gadus godam pildījis Latvijas Zaļās partijas val-des priekšsēdētāja pienākumus, kā arī nesen iestājies vecākajā vides organizācijā – Vides aizsardzības klubā.

Edgars Tavars dzimis 1982. gada 12. augustā, koledžā apguvis būvdarbu vadītāja arodu, studējis Rīgas Pedagoģijas un vadības akadēmijā un pēc tam Banku augstskolā, kur ieguvis maģistra grādu inovatīvajā uzņēmējdarbībā.

laikā parakstīja vides aprindās kritiski vērtēto rīkojumu par darba grupas izveidošanu «Latvijas un Baltkrievijas sadarbība, izmantojot Daugavu transporta pakalpojumu sniegšanai», kas plašāk pazīstama kā Daugavas racēji. Pāris mēnešus pēc ministra amata zaudēšanas K. Gerhards tika iecelts par VAS «Elektroniskie sakari» valdes priekšsēdētāju, vēlāk bija SIA «LDZ Cargo» valdes loceklis.

Jaunais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards sola, ka turpinās iepriekšējo savas partijas biedru ministru jau iesāktos darbus. Vides jomā jaunais ministrs sola turpināt atkritumu apsaimniekošanas nozares sakārtošanu, tostarp li-kumdošanas sakārtošanu, dalītās atkritumu sistēmas ieviešanu, kā arī Eiropas Savienības fondu apsaimniekošanu sistēmas attīstībai. Tāpat ministrs veicināšot ūdenssaimniecības nozares sakārtošanu, un mērķis esot visas mājsaimniecības pieslēgt centralizētai ūdens-apgādes un kanalizācijas sistēmai. Tikšot turpinātas arī diskusijas par klimata jautājumiem – emisiju samazināšanu, atjaunojamajiem energoresursiem un biomasas izmantošanu centralizētajā siltumapgādē.

VĀRDS


AT: Tu esi viena no erudītākajām vides jomas juristēm valstī, bet kādu brītiņu tevis ministrijā nebija.

– Es jau trīs reizes esmu paspējusi aiziet un atnākt atpakaļ uz minis-triju. Bija laiks, kad aizbraucu uz Kopenhāgenu mācīties augstskolā, kur ieguvu maģistra grādu Eiropas Savienības tiesībās, un pēc kāda laika kļuvu par VARAM parlamentāro sekretāri. 2005. gadā aizbraucu uz Briseli, kur ES komisijas Vides Ģenerāldirektorātā nostrādāju di-vus gadus, bet, līgumam vēl nebeidzoties, atgriezos Latvijā, lai atkal pievienotos VARAM komandai. 2011. gadā paliku mājās, jo gaidīju bērniņu. Madara piedzima 2011. gada jūlijā, un ar viņu kopā izbau-dīju brīnišķīgu laiku, tāpēc nesteidzos atgriezties darbos. Aptuveni divus gadus pavadīju, priecājoties, kā maziņā aug. Tas bija fantastiski. Tad sāku lasīt lekcijas Rīgas Juridiskajā augstskolā un Kopenhāgenas universitātē, sāku izstrādāt doktora darbu par tiesu pieejamību vides jautājumos, tostarp – par sabiedrības tiesībām vides lēmumu pieņem-šanā. Mana dārgā Orhūsas konvencija jau kopš 2000. gada man visu laiku nāk līdzi, lai kurā amatā es arī būtu, turpinu ar šo tēmu strādāt, to pētīt vai lasīt par to lekcijas.

Žanetu Mikosu «Vides Vēstis» intervēja pirms pie-ciem gadiem – tolaik viņa bija Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) parla-mentārā sekretāre, un tas bija laiks, kad ministrija pauda skaidru noliegumu ģenētiski modificētu or-ganismu ieviešanai Latvijā, un tikai spēcīgam juris-tam vides jomā bija pa spēkam ar šo uzdevumu tikt galā. Tagad Žaneta ir VARAM valsts sekretāra viet-niece Eiropas Savienības (ES) prezidentūras jautāju-mos. Nosvinēsim Ziemassvētkus, sagaidīsim Jauno gadu – un prezidentūras pusgads būs klāt. Ko tas nozīmē vides un dabas aizsardzības nozarei? Šķiet, neko lielu, tas vienkārši būs tāds kā mācību laiks, lai valsts iestāžu darbinieki labāk varētu izprast, kā darbojas ES mašinērija. Interesanti, ka šajā laikā prezidējošā valsts nedrīkst lobēt savas intereses, un cilvēki, to uzzinājuši, parasti ir ļoti pārsteigti. Latvijai tas būs interesants laiks – ne velti par pre-zidentūras logo izvēlēts dzirnakmens.

Intervē Anitra Tooma un Jānis Ulme; Andra Arhomkin foto

PREZIDENTŪRAS DZIRNAKMEŅOS

VĀRDS

VIDES VĒSTIS 7ZIEMA/06/2014

AT: Kas ir Orhūsas konvencija?

– Tā ir konvencija, par kuru 1998. gadā vienojās 39 Eiropas reģiona valstis un Eiropas Savienība, un tā paredz, kādā veidā būtu jānodrošina sabiedrības tiesības vides aizsar-dzībā, kas ietver tiesības uz vides informāciju, sabiedrības līdzdalības tiesības tādu lēmumu pieņemšanā, kas skar vidi, kā arī, manuprāt, ļoti svarīgais jautājums par tiesu pieejamību. Lai efektīvāk aizsargātu tiesības uz informāci-ju un līdzdalības tiesības, ir nepieciešams šis trešais pīlārs, proti, ja kāda tiesības tiek ignorētas, viņam ir jābūt tiesī-bām vērsties pret konkrēto lēmumu vai rīcību, apstrīdot to augstākā iestādē vai pārsūdzot tiesā. Starp citu, tieši caur vides aizsardzības prizmu un tiesībām uz vides informāci-ju aizsākās runas par sabiedrības tiesībām uz informāci-ju kā starptautiski atzītu normu. Orhūsas konvencija bija pirmais starptautiskais dokuments, kurā tika nostiprināta ideja par to, ka visa informācija, kas ir valsts pārvaldes rīcībā, pieder sabiedrībai, un tikai izņēmuma gadījumos, kas ir strikti noteikti likumā, to var ierobežot, piemēram, ja informācijas izplatīšana var apdraudēt drošību.

AT: Tu esi ārkārtīgi aizņemta – sen nebija nācies iespēju intervēt gaidīt veselu mēnesi. Vai tava meitiņa tevi vispār satiek?

– Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc ir tik grūti sarunāt interviju – man jārēķinās ar to, ka man ir arī ģimene, jo īpaši meitiņa. Pirms trim gadiem, kad man vēl nebija bēr-na un es strādāju ministrijā, vispār nezināju, kas ir brīvais laiks. Ja vajadzēja, varēju nostrādāt līdz astoņiem, devi-ņiem, desmitiem vakarā, un valsts sekretārs Guntis Puķī-tis, kurš arī bija vēls putns, klauvēja pie kabineta durvīm un teica, ka nu jau gan jāiet mājās. Tagad mēs ar vīru laikus sarunājam, kurš uz bērnudārzu dosies no rīta, kurš – vakarā. Mums ir jau krietni iepriekš saplānots ko-pīgs grafiks. Un man jārēķinās, ka no Rīgas jāizbrauc tā, lai es laikus nokļūtu līdz Ikšķilei un paspētu meitiņu izņemt no bērnudārza – vēlams, ne pašu pēdējo. Madara mums ir sabiedriska un, ja paliktu pēdējā, ļoti sabēdātos. Nesen vīrs pajokoja: «Viņa nemaz tur nebija pēdējā – bija no kā izvēlēties!» Patiesībā tas ir viens no patīkamākajiem uzde-vumiem – aizskriet pakaļ meitiņai un redzēt viņu patiesi priecīgu skrienam pretī.

AT: Izskatās, ka tava dzīve paiet Briselē.

– Tā ir, bet, godīgi sakot, tagad jau tā braukšana uz Briseli ir kā ar vilcienu aizbraukt līdz Jelgavai. Ir reizes, kad no rīta nākas lidot uz Briseli un vakarā atpakaļ, kas, protams, ir ļoti nogurdinoši. Četros no rīta jāceļas, un vienos naktī esmu mājās. Bet visas nedēļas nogales simtprocentīgi pie-der bērnam, es pieķeros darbiem tikai tad, kad meita ir aizgājusi gulēt, tātad – pēc desmitiem vakarā. Tad atbildu uz kādu steidzamu e-pastu, bet, kamēr mazā vēl ir augšā, dators netiek atvērts.

AT: Parunāsim par Latvijas prezidentūru... No janvāra pusgads Latvijā paies īpašā ritmā.

– Īpašais ritms ministriju darbiniekiem Latvijā jau ir sā-cies. Intensīvākais ir tieši šis gatavošanās periods – ja esi labi sagatavojies un saplānojis, ideālajā gadījumā visam vajadzētu ritēt tā, kā iecerēts, tad vajadzētu būt salīdzino-ši mazākai slodzei, nekā gatavojoties un skrienot uz visām pusēm. Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir tas, ka ne-vienam Latvijā nav gatavas atbildes uz jautājumu, kā ir jā-būt, jo mums tā ir pirmā prezidentūra Eiropas Savienības Padomē. Latvijas prezidentūra notiks laikā, kad ir daudz vairāk izaicinājumu nekā parasti. Pirmkārt, Eiropas Savie-nībai kopš vasaras ir jauns Parlaments, un tas nozīmē, ka ir jāpielāgojas un jāsaprot, ko un kādā veidā šie cilvēki ir gatavi darīt. Otrkārt, Eiropas Savienībai no 1. novembra ir jauna Eiropas Komisija, un vides, tas ir, vides un klimata, jomas komisāri ir bez iepriekšējas pieredzes šādā amatā, tādēļ mēs nezinām viņu prioritātes un cik aktīvi viņi būs šajās jomās. Trešais izaicinājums ir tas, ka mums pašiem ir jauna valdība un vides jomā ir jauns ministrs.

Kad iepriekšējā ES komisija beidza darbu, viņi atstāja diezgan daudz jaunu, tostarp ļoti ambiciozu, iniciatīvu. Jautājums ir, vai jaunā komisija atstās un atbalstīs šīs ide-jas, tas ir saistīts arī ar to, ko Latvija kā prezidējošā valsts var plānot savā darba kārtībā, jo prezidējošā valsts galve-nokārt tomēr strādā ar tiem jautājumiem, kas ir galvenās ES aktualitātes, protams, izvērtējot, vai ir gatava tos jautā-jumus virzīt tālāk. Prezidējošās valsts galvenā loma ir būt moderatoram, procesu vadītājam, un no tā attiecīgi izriet ES uzsvērtais aspekts par to, ka prezidentūras laikā valsts nedrīkst lobēt savas nacionālās intereses.

Latvija prezidentūras laikā pārstāvēs ES Padomi, tas ir, vienu no diviem ES likumdevējiem. Ja, piemēram, Latvijā un citās valstīs parasti ir viens likumdevējs, tad ES ir divi likumdevēji ar vienādām tiesībām: Padome, kas ir pārstā-vēta ES valstu ministru līmenī, un Parlaments, kas ir ES valstu pilsoņu ievēlēts. Šīs institūcijas strādā atšķirīgi, bet visi ES Komisijas izstrādātie un izsludinātie normatīvie akti vismaz vides jomā iziet caur abām šīm institūcijām, vienojoties vai nu pirmajā, otrajā, vai trešajā lasījumā. Lat-vija prezidentūras laikā pārstāvēs Padomi, un mēs maz va-ram ietekmēt tās dienas kārtību. Apspriežamie jautājumi ir atkarīgi no tā, kas vispār tiks uzlikts «uz galda» no ES Komisijas puses, t.i., faktiski vienīgās institūcijas ar likum-došanas iniciatīvas tiesībām. Patlaban VARAM, izvērtējot visas ES aktualitātes vides jomā, kā arī savu kapacitāti un jautājumus, kas vides jomā Latvijai ir aktuāli, identificējusi trīs galvenās jomas, kurās plānojam darboties. Jāatzīmē gan, ka, piemēram, tādi jautājumi kā cīņa pret klimata pārmaiņām un nepieciešamās rīcības no ES puses, nav īsti tas, ko jebkura no ES prezidentūrām varētu neiekļaut savā darba kārtībā, jo ir krietni liels starptautisks spiediens rī-koties un nepārtraukti nepieciešama ES iesaiste dažādos

VĀRDS


starptautiskajos procesos šajā jomā. Attiecīgi arī ES pre-zidējošajai valstij ir tajā visā jāiesaistās, neskatoties uz kapacitāti vai vēlmi tajā darboties.

AT: Vai prezidentūra nav tāda kā rotaļa, sak, lielā Eiropa ļauj mums paspēlēties kā maziem bērniem, piemēram, dakteros?

– Domā, tāda simulācija par realitāti? Nē, nē! Patiesībā ES Padomē prezidējošai valstij ir ievērojama loma, no tās veiksmīgas vai neveiksmīgas darbības ir atkarīga gan ES li-kumdošanas virzība (piemēram, spēja vienoties ar Eiropas Parlamentu par konkrētu normatīvo regulējumu jau pirmā lasījuma ietvaros vienmēr tiks uztverta kā veiksmīgas pre-zidentūras nopelns), gan ES pārstāvniecība starptautiska-jos formātos.

Es tikko Briselē piedalījos diskusijā par prezidentūras lomu, kur vēlreiz pārliecinājos, cik tā var būt nozīmīga, ja efektīvi strādā. Pirmkārt, svarīgi, kā prezidentūra plāno ES Padomes darba kārtību un ko no «uz galda» esošajām iniciatīvām iekļaus savā darba kārtībā. Prezidējošā valsts ir tā, kas izvēlas, ar ko strādāt. Otrkārt, ir ļoti svarīgi, kā pre-zidentūra plāno savu darbu – no tā atkarīgs, vai tā varēs izvirzīt kādus jautājumus caur ES sarežģīto likumdošanas procesu un vai spēs vienoties ar Eiropas Parlamentu. Tas lielā mērā ir atkarīgs no prezidējošās valsts spējas orga-nizēt savu darbu, spējas sarunāt, atrast kompromisus un saprast, ar ko un kā ir jārunā un kā jāvada šie procesi. Un tad vairs nav atšķirības, vai tā ir liela valsts vai maza – tās loma un tiesības ir pilnīgi vienādas.

Šeit nav tā kā, piemēram, balsošanas procesā Padomē vai Parlamentā, kur ir svarīgi, cik liela valsts kaut ko saka. Prezidējošās valstis tiek uztvertas vienlīdzīgi neatkarīgi no tā, cik lielas tās ir. Bieži pat saka, ka mazāko valstu prezidentūras ir efektīvākas, jo lielām valstīm ir gari un sarežģīti saskaņošanas procesi, lai vispār kaut ko varētu izdarīt, – iesaistīto ir tik daudz, ka grūti šo procesu vadīt.

JU: Kādas ir Latvijas prezidentūras trīs galvenās prioritā-tes vides jomā?

– Svarīgākie temati ir atkritumu joma, gaisa piesārņoju-ma samazināšana un klimata jautājumi. Visi trīs šie jau-tājumi ir aktuāli ES līmenī, un attiecīgi mūsu izvēli ietek-mēja ne tikai tas, ka šie jautājumi ir aktuāli arī Latvijā, bet šajā gadījumā pat vairāk tas, ka arī ES līmenī notiek darbs pie tiem. Piemēram, atkritumu apsaimniekošanas joma: šā gada jūlijā Eiropas Komisija nāca klajā ar jaunu likumdošanas iniciatīvu aprites ekonomikas ietvaros, tā saukto atkritumu pakotni. Tajā ir iekļauti grozījumi sešās būtiskās atkritumu jomas direktīvās. Komisija ir noteikusi ļoti ambiciozus mērķus attiecībā uz pārstrādes apjomu, otrreizēju izmantošanu, atkritumu daudzuma samazinā-šanu – līdz 2030. gadam jāpanāk, ka visi atkritumi, kas

ir pārstrādājumi, netiek apglabāti poligonā. Virzība ir ļoti pareiza, jo atkritumi lielākajā daļā gadījumu var būt resurss – viss, kas ir pārstrādājams, ir resurss. Iepriekšē-jais vides komisārs Potočniks bija ekonomists, kurš aktīvi iestājās par aprites ekonomikas (circular economy) loģiku, it īpaši atkritumu apsaimniekošanas jomā, – nevar tikai iegūt resursus, saražot, patērēt un izmest ārā, bet tam, ko līdz šim vienkārši izmeta, resursu veidā būtu jāatgriežas apritē. Šajā kontekstā jaunā iniciatīva ir absolūti loģiska. Tiesa, Latvijā mūsu ekspertiem šie mērķi attiecīgajos, direktīvu projektā iestrādātajos termiņos šķiet nesasnie-dzami. Pagaidām lielākā daļa valstu izteikušas bažas par šiem ambiciozajiem mērķiem un termiņiem, tā ka mēs neesam vienīgie, kas šaubās, piemēram, par iespēju pēc 15 gadiem pārstrādāt 70% no visiem mājsaimniecības at-kritumiem – tas nozīmē, ka efektīvi būtu jāšķiro teju visi 100% atkritumu.

Piesardzīgas attiecībā uz šo mērķi ir ļoti daudzas dalīb-valstis, tādēļ mēs prezidentūras laikā esam ieplānojuši darbu ES Padomes darba grupu līmeni, organizējot de-talizētas diskusijas par šiem jautājumiem, lai dalībvalstis varētu pamatīgi izdiskutēt par šo jauno iniciatīvu. Vēl šajā atkritumu pakotnes iniciatīvā Komisija ir iecerējusi grozīt dažādas definīcijas un tehniskās metodes, kas ir ļoti būtis-kas, tādēļ ekspertus gaida liels darbs. Mūsu prezidentūras laikā gala vienošanās noteikti netiks panākta, bet mēs ra-dīsim platformu diskusijām un tad vērtēsim, kā ES līmenī virzīties ar šo jautājumu un ko varam sasniegt.

AT: Šķiet, ka vieglāk cilvēkam iemācīt rīkoties ar datoru, nekā šķirot atkritumus.

– Noteikti ir liela sabiedrības daļa, kas šķiro atkritumus, it īpaši tie cilvēki, kas atgriezušies no dzīves valstīs, kur tā jau ir ikdiena. Viņiem neceļas rokas iemest plastmasas pudeli pie pārējiem atkritumiem un nav par grūtu aizvest atkritumus tur, kur var nodot sašķirotus pat tad, ja šķi-rošanas konteineru nav pie mājām. Dzīvojot privātmājā, bieži vien nav šo konteineru. Kā tad šķirot? Es arī dzīvoju privātmājā Ikšķilē un gandrīz katru nedēļas nogali aizve-du atkritumus uz kilometru attālo šķirošanas laukumu. Tā nav problēma, ja ir vēlme. Protams, ir arī liela sabiedrības daļa, kas iet vienkāršāko ceļu un neko nešķiro.

JU: Vai nerodas sajūta par tādu kā personības dubultoša-nos starp labāko panākamo rezultātu Eiropai un nacio-nālo aspektu? Piemēram, par klimatu – ka ierobežojumi mūs iesviedīs atpakaļ akmens laikmetā, par atkritumiem, kur knapi izpildām minimālās prasības, vai gaisa piesār-ņojumu, ar ko Rīgai jau nez cik gadu ir problēmas? Cik viegli ir balansēt?

– Es personīgi to tā neuztvertu, jo ir laiks, kad varam aiz-stāvēt savas nacionālās intereses, bet ir laiks, kad mums jāparāda, ka spējam būt arī neitrāls spēlētājs un labs mo-

VĀRDS


derators. Šāda loma man nav nekas neierasts, jo iepriek-šējā darba pieredzē bieži vien bija jābūt moderatoram pretēju interešu saskaņošanai un labāko iespējamo risi-nājumu meklēšanai. Attiecībā uz ES prezidentūru – te Lat-vijas kā moderatora loma ir ļoti svarīga: ir jāparāda citām valstīm, ka mēs spējam Eiropas Savienības līmenī vadīt attiecīgos procesus. Protams, neviens pilnībā neaizmirst savas valsts intereses, tomēr aktīvi par tām iestāties vai virzīt procesus savu interešu realizēšanai nav īsti iespē-jams. Protams, prezidentūras valstij ir lielāka iespēja no-teikt, cik strauji virzīt vienu vai otru jautājumu. Ja kāds jautājums prezidentūras valstij pašai ir problemātisks, piemēram, mērķi atkritumu saimniecības jomā, ir diezgan skaidrs, ka tad virzība nebūs strauja. Latvijā nacionālajā līmenī ir jāatrod kompromiss starp nevalstiskajām vides organizācijām, zaļajām idejām un uzņēmējiem, kas grib attīstīties. Prezidentūras gadījumā šis kompromiss jāmek-lē starp dalībvalstīm. Tas varbūt pat ir vienkāršāk. Pro-tams, savas nacionālās intereses nevar aizmirst, bet mēs nevaram visu tendenciozi virzīt tikai sev labvēlīgā gultnē, ir jābūt neitrāliem. Jāņem vērā, ka citas valstis zina par mūsu problēmām vai interesēm, nebūs grūti saprast, ka mēs neesam neitrāli, līdz ar to mēs kā prezidējošā valsts iegūtu ļoti negatīvu tēlu. Bet to mēs negribam – mēs vēla-mies būt efektīvi, neitrāli procesu vadītāji.

AT: Vai tiešām Eiropas Savienībā aizliegs lietot plastma-sas maisiņus?

– ES līmenī pašlaik top jauns regulējums attiecībā uz plastmasas maisiņu maksimālu ierobežošanu, un to sāka apspriest Itālijas kā prezidējošās valsts vadībā. Patlaban izskatās, ka valstis nevienosies par pilnīgu aizliegumu, drī-zāk par dažādu ierobežojošu instrumentu pielietošanu, no kuriem galvenais varētu būt nodokļa piemērošana, lai samazinātu patēriņu. Latvijā šāda pieeja ir jau ieviesta, jo plastmasas maisiņiem piemērots dabas resursu nodoklis, kas patiešām ievērojami ir samazinājis šāda veida iepako-juma izmantošanu.

JU: Atgriežoties pie Orhūsas konvencijas... NVO piepra-sa prezidētājvalstīm Latvijai un Luksemburgai reani-mēt direktīvu par pieeju tiesu varai, kas tika izstrādāta 2003. gadā. Kad tas varētu notikt?

– Patiesībā vairs nav jāreanimē. No 2003. gada šī direktīva stāvēja uz galda, Eiropas Parlaments to pieņēma pirmajā lasījumā 2004. gadā, bet Padome pāris reižu padiskutēja, un kopš 2005. gada šo direktīvas priekšlikumu neviena prezidentūra savā dienas kārtībā vairs neiekļāva. Lielākā daļa valstu – 14 no toreizējām 25 – bija pret šīs direktī-vas virzīšanu, pamatojot to ar subsidaritātes principu, uz-skatot, ka attiecīgie jautājumi ir risināmi valsts līmenī un Eiropas līmenī to nav nepieciešams regulēt. Komisija, re-dzot, ka tas nekur uz priekšu nevirzās, visu pagājušo gadu strādāja pie jaunas direktīvas un 2014. gadā šo 2003. gada

direktīvu atsauca. Pašlaik jaunais direktīvas priekšlikums ir izstrādāts pilnībā un Eiropas Komisijas ietvaros izgājis formālo saskaņošanas procesu. Galvenais jautājums tagad ir, vai jaunā ES Komisija liks šo direktīvu «uz galda»... Pa-gaidām jaunais direktīvas projekts nav izsludināts. Mums ir ļoti svarīgi zināt, vai tas notiks vai ne, jo no tā atkarīgs, vai mūsu prezidentūrai ar to būs jāstrādā. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka esam gatavi ar to strādāt, vienīgi mūsu am-bīciju līmenis ir atkarīgs no tā, kāds ir izstrādātais direktī-vas projekts, kuru vēl oficiāli neviens ārpus Komisijas nav redzējis.

Jāatzīmē, ka 2003. gada direktīvas priekšlikums Latvijai drīzāk varēja radīt problēmas, nevis labumu, jo tas bija sabiedrības tiesības krietni ierobežojošāks nekā Latvijas normatīvais regulējums attiecībā uz tiesu pieejamību vi-des jautājumos. Tagad Latvijā jebkurai sabiedriskai orga-nizācijai vai indivīdam ir tiesības vērsties tiesā, ja no valsts iestāžu puses ir pārkāpti vides aizsardzības normatīvie akti. Mums šīs tiesības, salīdzinot ar citām dalībvalstīm, ir gandrīz visplašākās, jo 2003. gada direktīvā tika paredzēts, ka tiesā var vērsties kvalificētas nevalstiskās organizācijas, kas izgājušas īpašu akreditāciju, – Latvijā tik stingru pra-sību nav. Vides jomā ES normatīvais regulējums vienmēr būs minimālais, bet katras dalībvalsts ziņā ir sasniegt ko vairāk – šajā gadījumā ES valstīm būtu jānodrošina, ka tie-sā var vērsties vismaz kvalificētās nevalstiskās organizāci-jas. Valsts varētu paredzēt arī plašākas sabiedrības daļas, nevis tikai atsevišķu, akreditētu šo organizāciju tiesības. Tomēr, Latvijas gadījumā, ja mēs nolemtu pildīt tikai mini-mālās prasības, šādas izmaiņas pat varētu legāli mazināt mūsu sabiedrības plašās tiesības.

Bet, ja vērtējam visu Eiropas Savienības valstu līmeni, ir liela daļa dalībvalstu, kur tiesības pārsūdzēt ar vidi saistī-tus lēmumus ir ļoti ierobežotas vai atsevišķos jautājumos to nav vispār. Tāpēc būtu pamatoti strādāt ES līmenī pie

VĀRDS

10 VIDES VĒSTISZIEMA/06/2014

regulējuma, kas nodrošinātu plašākas sabiedrības tiesības vides normatīvo aktu pārkāpumu gadījumos, t.i., nodro-šinot iespējas iesaistīties ar vidi saistītu lēmumu pieņem-šanā un tiesiskuma kontrolē. Tas arī palīdzētu ES valstīs ieviest gan ES, gan nacionālos vides normatīvos aktus. Mums ir vairāk nekā 200 ES vides normatīvo aktu, bet to ieviešana notiek nepilnīgi un problemātiski. Viens no vei-diem, kā uzlabot ieviešanu, ir sabiedrības efektīvāka ie-saistīšana, tostarp lēmumu tiesiskuma kontrolē, paredzot tiesu pieejamības tiesības.

JU: Prezidentūras birojs pirms gada paziņoja, ka Latvijas prezidentūra būs zaļākā vēsturē. Vai tā būs?

– Tā kā es šai komandai pievienojos tikai augustā, sākot-nējās diskusijās un iepirkumos nepiedalījos, bet, kad man šo jautājumu uzdeva Vides konsultatīvā padome, es vaicā-ju pārējiem, vai un kā mēs nodrošināsim zaļāko preziden-tūru. Man atbildēja, ka patiesībā ziņa esot bijusi citāda, proti, tā būs nevis zaļākā prezidentūra, bet gan preziden-tūra notiks zaļākajā valstī – Latvijā.

Jāatzīmē, ka par prezidentūras pasākumu organizēšanu Latvijā un videi draudzīgo aspektu integrēšanu iepirkumos atbildīgs ir Latvijas prezidentūras ES Padomē Sekretariāts, un man diemžēl nav informācijas, kādi zaļā iepirkuma as-pekti šajos iepirkumos tiek iekļauti. Plānojot vides jomas pasākumus, mēs domāsim par to, kā tos padarīt videi draudzīgākus, pie šiem mūsu ministrijas pasākumu «zaļi-nāšanas» aspektiem vēl strādājam.

JU: Cik un kādi pasākumi Vides aizsardzības un reģionā-lās attīstības ministrijai būs jāorganizē pusgada laikā?

– Prezidentūras laikā mēs darbosimies trīs dimensijās. Pirmkārt, Eiropas līmenī likumdošanas procesu ietvaros, kas notiek Briselē, Luksemburgā un Strasbūrā. Tur būs ļoti daudz pasākumu un sanāksmju, kuras vadīs VARAM pār-stāvji. Otrkārt, starptautisko procesu ietvaros, kur mums kā prezidējošajai valstij būs jāpārstāv Eiropas Savienības dalībvalstis, veidojot un paužot kopīgu viedokli dažādajos starptautiskajos formātos. Mūsu prezidentūras laikā vides jomā paredzēti divi lieli pasākumi. Viens no tiem starp-tautiskajā ķīmisko vielu pārvaldības jomā, kur notiks triju konvenciju – Stokholmas, Roterdamas un Bāzeles – pušu sanāksme jeb tā sauktais tripple COP. Galvenās diskusijas būs par bīstamo ķīmisko vielu labāku starptautisko pār-valdību, tostarp attiecībā uz starptautiskā regulējuma uz-labojumiem par bīstamo atkritumu pārvadājumiem. Šajās sanāksmēs prezidentūras valsts uzdevums ir koordinēt un vienoties par ES dalībvalstu kopīgu pozīciju, kā arī paust to attiecīgajās sanāksmēs.

Klimata jomā mums ir vairākas starptautisko sarunu se-sijas, kas ir nepieciešamas, lai sagatavotu globālas vieno-šanās projektu par klimata pārmaiņu novēršanas pasā-

kumiem starptautiskā mērogā. Faktiski prezidentūrai ir jāorganizē un daudzos formātos arī jāvada sanāksmes, lai ES sagatavotos sarunām Klimata samitam, kas 2015. gada beigās notiks Parīzē Luksemburgas prezidentūras laikā. Tā ietvaros ir paredzēts vienoties par juridiski saistošu lī-gumu, kas aptvers visas pasaules valstis, ar mērķi panākt klimata pārmaiņu novēršanu, pielāgošanos un citus nepie-ciešamos risinājumus klimata jomā.

Vienas no galvenajām sarunām, kurās Latvijai būs jāpieda-lās kā ES prezidentūrai, notiks jūnijā Bonnā. Klimata jomā ir interesanti tas, ka daudz dalībvalstu uzņemas t.s. līder-valstu lomas par konkrētiem jautājumiem, jo jautājumu ir ļoti daudz: adaptācija, pielāgošanās, juridiskie un finanšu jautājumi utt. Mums gan nav savas specifiskas jomas, jo tik sarežģīti jautājumi – kaut vai adaptācija – ir to valstu ziņā, kur ar izpēti strādā veseli institūti. Latvijai vairāk būs procesu moderatora loma un ES pozīciju pārstāvēšana at-tiecīgajās klimata sanāksmēs.

Trešā prezidentūras aktivitāšu dimensija ir Latvijā orga-nizējamie pasākumi. Tās pārsvarā būs ar ES aktualitātēm saistītas diskusijas, ekspertu tikšanās, neformālās minis-

VĀRDS

11VIDES VĒSTISZIEMA/06/2014

tru padomes sanāksmes, konferences u.tml. Latvijā būs aptuveni 20 ar vides un dabas aizsardzību saistītu pasākumu.

JU: Dzirdot par šo noslodzi, man rodas tāds ķecerīgs jautājums: vai šajā pusgadā bez sarga ministrijā kāds vēl būs? Vai vides aiz-sardzībā nacionālā līmenī vispār kaut kas notiks?

– Atjokojot varu teikt, ka būs tajos gadījumos, kad mēs kaut ko organizēsim ministrijas telpās – tad te būs ne tikai ministrijas cilvēki, bet arī citu valstu speciālisti. Bet jautājums ir pilnīgi pa-matots! Valstī notiekošo neviens tajā laikā nav atcēlis, un jaunus darbiniekus, kas varētu pilnībā nosegt šo papildu slodzi, arī ne-esam pieņēmuši. Jā, kapacitātes patiešām pietrūkst, visi strādā pāri spēkiem. Un vēl visam klāt nāk iestāšanās sarunas Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā jeb EDSO. Latvijai ir mērķis EDSO iestāties līdz 2016. gadam, tāpēc šajā laikā arī tas paņems daudz spēka un laika. Tātad – vai kāds būs ministrijā? Nu, daudz mūsu tur nebūs, bet kādu nodrošināsim.

AT: Ko tu darīsi, kad beigsies Latvijas prezidentūras laiks?

– Pēc ministrijas aicinājuma no šā gada augusta uz gadu esmu pa-ņēmusi akadēmisko atvaļinājumu faktiski prezidentūrai pa godu. Es esmu zinātniskā asistente Kopenhāgenas universitātē un Rī-gas Juridiskajā augstskolā, kur lasu arī ES vides tiesības. Labi, ka Kopenhāgenas universitāte saprata, cik svarīgi šogad Latvijā ir piesaistīt maksimālo kapacitāti šajā jomā, tāpēc man laipni piešķī-ra atvaļinājumu. Līdz ar to es redzu gaismu tuneļa galā – jūnija beigas, kad varēšu atgriezties akadēmiskajā vidē un pabeigt savu pilnveidošanos. Man šķiet, ka ir ļoti vērtīgi saglabāt un pilnveidot abus aspektus – gan akadēmisko, gan praktisko, tādēļ ik pa brīdim atgriežos praktiskās darbības procesos, un šajā ziņā īpaši nozīmīgs ir bijis ES likumdošanas process, starptautiskā pārstāvniecība, kā arī Latvijas likumdošanas process, un ik pa brīdim es esmu mācību vai mācīšanas procesā.

JU: Prezidentūra – tas ir arī tāds kā reklāmas pasākums valstij. Ku-ras būs tās zaļās lietas, ar ko Latvijas leposies, un ko jūs uzskatāt par vērtību, ko rādīt citiem?

– Ikvienā pasākumā, kas mums jāorganizē un kur tas iederas pēc formāta, mēģinām piedomāt arī pie tā, ko varam parādīt un kur vie-sus aizvest, lai viņi redz ne tikai Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur notiks lielākā daļa pasākumu, bet arī apskata kaut ko ārpus Rīgas. Būs pasākumi, kuru ietvaros mēģināsim apciemot uzņēmumus, kuri vides jomā var lepoties ar konkrētiem sasniegumiem, piemē-ram, ražotnē samazinājuši kaitīgo vielu emisijas vai pārgājuši no fosilā kurināmā uz biomasu.

Lai parādītu dabu, sadarbosimies ar Dabas aizsardzības pārvaldi, kura izstrādā priekšlikumus, ko varētu apskatīt. Būs divi virzieni – Sigulda un Ķemeri. Diemžēl laika ierobežojumu dēļ nevaram atļau-ties aizbraukt uz attālākiem reģioniem. Tomēr vēl mēs ceram parādīt Bauskas vai Rundāles pili, lai mūsu viesi redz, ka mums ir ne tikai daba, bet arī izcilas kultūrvēsturiskas vērtības. Prezidentūras mērķis nav ekskursijas, tomēr mēs mēģināsim to gaumīgi sabalansēt.

JU: Ko mēs varētu iesākt vai pabeigt Latvijas prezidentū-ras laikā?

– Ko mēs varēsim iesākt? Iespējams, tās būs diskusijas par jau iepriekš pieminēto direktīvas priekšlikumu par tiesu pieejamību vides jautājumos – ja vien komisija to liks, tā teikt, uz galda jeb publicēs, mēs būsim gatavi to iekļaut ES dienas kārtībā. Attiecībā uz to, ko mēs būtu gatavi pa-beigt, mums tagad ir divi jautājumi, kur iezīmējam šādu mērķi: gaisa piesārņojuma samazināšanas ietvaros izslu-dināto direktīvas projektu par emisiju samazināšanu no vidēji lielām sadedzināšanas iekārtām, savukārt klimata jomā varētu pabeigt diskusijas par emisiju rezerves fon-da izveidi, lai reformētu emisiju tirdzniecības sistēmu un padarītu to efektīvāku. Tomēr šie plāni ir atkarīgi no visu trīs Eiropas Savienības institūciju – Padomes, Komisijas un Parlamenta – gatavības strādāt šāda mērķa realizēšanai. Kā jau minēju, prezidentūra lielā mērā ir vidutājs, kam labi jāspēlē šī loma, lai veicinātu procesu virzību, nevis tos bremzētu, tomēr valsts nespēlē tukšā laukumā, tādēļ ne vienmēr rezultāts var būt kaut kas konkrēti pabeigts vai uzsākts. Bieži vien arī labi novadīts process ir prezi-dentūras rezultāts, lai cik tas īpatnēji vai netaustāmi iz-klausītos.

VIDRŪPE


Iekšzemes kopprodukta (IKP) pirmsākumi meklējami Amerikā, kur 1934. gadā ar tā metodoloģiju ASV Kongresu iepazīstināja ekono-mists Saimons Kuznecs (Simon Kuznets). Tas bija Lielās depresijas laiks, kad politikas veidotājiem un īstenotājiem trūka visaptverošas informācijas par bezdarba līmeni un valstī saražoto, trūka ticamu, kvantitatīvu datu, kas ļautu izvērtēt iepriekš pieņemto politisko lēmumu efektivitāti un pārdomāti kaldināt nākotnes plānus panī-kušās ekonomikas atdzīvināšanai un katastrofālā bezdarba mazi-nāšanai. Kuznecs piedāvāja metodoloģiju, kas palīdzētu sistemā-tiski uzskaitīt un analizēt valsts ekonomikā notiekošo, iegūstot pārskatāmus, pa gadiem salīdzināmus datus. Drīz vien to pārņēma arī citas valstis, un nu IKP ir kļuvis par universālu mērauklu. Ta-gad pēc šī rādītāja valstis grupē veiksmīgās un ne tik veiksmīgās, IKP pieaugums vai kritums piesaista vai atbaida investīcijas, pēc tā spriež par iedzīvotāju labklājības līmeni. Taču jau pirms 80 gadiem pats IKP «tēvs» Kuznecs norādīja, ka tas nav labklājības rādītājs, jo, «mērot nacionālo ienākumu tā, kā to mēra IKP, var izdarīt vien ļoti virspusējus secinājumus par nācijas labklājību». IKP ir ekonomikas mērījums, kas ietver visu saražoto preču un pakalpojumu vērtību gada laikā valsts ietvaros. Vienkāršākiem vārdiem sakot, tas ir kā liels katls, kurā statistiķi saber visas naudas plūsmas konkrētā laika periodā. Ja šajā katlā ir vairāk, nekā bija iepriekšējā gadā, pusgadā vai ceturksnī, politiķi lepojas ar panākumiem ekonomiskās izaug-smes mērķu sasniegšanā. Ja katlā ir mazāk, piesaucam krīzi, tirgus svārstības vai citu ligu.

Arī kaitnieki uzlabo rādītājus

IKP neuzdod jautājumus par naudas un peļņas izcelsmi. Tādējādi rodas vesela rinda «anomāliju», kas palielina IKP, bet kurām ir maz sakara ar jelkādu labklājību, veselīgu attīstību un godprātīgu saimniekošanu. Latviju, par laimi, nav piemeklējušas patiešām milzīgas dabas katastrofas vai piesārņojuma radīti postījumi. Bet, piemēram, seku novēr-šana pēc milzīgās naftas noplūdes Meksikas līcī 2010. gadā ievērojami kāpināja ķīmiskā preparāta naftas izkliedētāja Corexit ražotāja «Nalco» peļņu, un tā savukārt veidoja daļu no valsts IKP. Jautājumi par šīs vielas toksiskumu un ie-tekmi uz vidi un absurdā situācija, ka traģēdija dod plus punktiņus IKP, tam ir vienaldzīgi.

IKP katlam vienlīdz laba ir peļņa, kas gūta no azartspēlēm, ieroču ražošanas, vardarbīgām videospēlēm un šaubīgiem ātrajiem kredītiem ar kosmiskām soda procentu likmēm. Arī liels alkohola patēriņš un regulāra pārēšanās IKP uz-skaitījumā ir labi, jo lielāks ir ne tikai primārais preču pa-tēriņš – arī alkoholisma, aptaukošanās u.c. kaišu ārstēšana pēcāk atkal dos jaunu pienesumu kopējā IKP fondā. Kāds britu pētījums nesen norādīja, ka pasaulē kopumā 30–50% visas pārtikas nonāk atkritumos, taču izmests ēdiens šo greizo mērījumu karaļvalstī ir labi, jo galvenais ir izdarīts – tas ir izaudzēts, apstrādāts un pārdots, ir radīta pievienotā vērtība un fiksētas monetārās transakcijas. Savukārt ģime-ne, kas piemājas dārziņā audzē tomātus, gatavo veselīgas maltītes mājās un nedēļas nogalēs ar kājām dodas pastai-gās uz mežu IKP skatījumā nav neko daudz vērta, jo tās pienesums IKP katlam naudas izteiksmē ir... nekāds.

SOCIĀLĀ PROGRESA INDEKSS –

Ilze Garda, Ekodizaina kompetences

centrs

2014. gada 4. janvārī tika svinēta apaļa 80 gadu jubileja. Šoreiz gan jubilārs nebija ne viņš, ne viņa, bet ziņu raidījumos, avīzēs un interneta portālos bieži pieminētais IKP jeb iekšzemes kop-produkts. Mūsdienās IKP ir kļuvis par pašsaprotamu valsts attīstības mērauklu, bet vai tas tiešām ir labākais veids, kā mērīt patiesu labklājību un dzīves kvalitāti?

PATIESA LABKLĀJĪBAS MĒRAUKLA

VIDRŪPE


Neinteresē nosargāta daba un brīvprātīgais darbs

IKP uzskaita tikai naudas plūsmas. Ekosistēmu sniegtie pakalpojumi un «uzkrājumi», piemēram, meži, tīras ūdens-tilpes, veselīgā līmenī uzturētas zivju populācijas u.tml., šajā uzskaites sistēmā vispār neparādās. Toties parādās eksportētā koksne, vietējā tirgū realizētie un eksportētie zivju produkti, nepasakot neko par mežsaimniecībā, lauk-saimniecībā vai zivsaimniecībā pielietotajām saimniekoša-nas metodēm un šo nozaru ilgtspēju.

IKP mērot, nekādā vērtē nav neatalgotais darbs – piemē-ram, laiks, ko vecāki pavada mājās, audzinot bērnus, ko pavadām, aprūpējot citus ģimenes locekļus vai audzējot paši savas bietes un burkānus. Bērns bērnudārzā, strādā-joši un cītīgi patērējoši vecāki toties ir krietns pienesums IKP statistikas katlā. Savukārt, ja bērns aug mājas vidē, radu pieskatīts, IKP par to klusē, lai gan tuvinieku sniegtā aprūpe nav sliktāka tāpēc vien, ka viņi par paveikto nepra-sa nacionālajā grāmatvedībā ierakstāmu samaksu. Ārpus šīs «grāmatvedības» paliek arī dažādu veidu brīvprātīgais darbs, kas veido būtisku daļu no visiem dzīves kvalitāti uzlabojošajiem pasākumiem.

Bieži izmantotais rādītājs «IKP uz vienu iedzīvotāju» kā jebkurš cits «vidējais» neko nepasaka par ienākumu un labklājības sadalījumu starp konkrētās valsts iedzīvotā-jiem. Ja Lielajā ielā dzīvo piecas ģimenes, no kurām vienai ir 100 eiro, lai sagatavotu savu bērnu skolai, bet četrām pārējām nav nekā, vidēji katrai joprojām ir 20 eiro. Ja Ma-zajā ielā dzīvo piecas ģimenes un katrai ir savi 20 eiro, fak-tiskā dzīves realitāte Mazajā ielā būs citādāka nekā Lielajā

ielā. «Ja deputāti ēd gaļu un tauta – kāpostus, vidēji mēs ēdam kāpostu tīteņus,» – šāds jociņš klejoja internetā.

IKP uzskaita vien to, ko esam raduši izteikt naudas izteiksmē. Tas neuzdod liekus jautājumus par peļņas izcelsmi, ienākumu sadales vienlīdzību, dabas resursu noplicināšanu, patēriņa jēgu un ietekmi ilgtermiņā. Kā teicis amerikāņu politiķis un cilvēktiesību aktīvists Roberts F. Kenedijs, «IKP mēra visu, atskaitot to, kas dzīvi padara dzīvošanas vērtu».

2008.–2009. gada finanšu krīze un vietējā «gāzi grīdā» po-litika pierādīja, ka akla, gandrīz fetišam līdzīga dzīšanās pēc IKP pieauguma agri vai vēlu noved neceļos. Ja vēla-mies veidot sistēmu, kas ir ilgtspējīga gan ekonomiskā, gan sociālā, gan vides ziņā, mums jāsaprot, ka visas trīs jomas patiesai labklājībai ir vienlīdz svarīgas, tajās ir jā-strādā mērķtiecīgi un rezultāti sistemātiski jāmēra visās jomās.

Kā izmērīt laimi un sirdsmieru

Protams, pastāv dažādi rādītāji, kas palīdz gūt priekšstatu par to, kā vienai vai otrai valstij sokas kādā specifiskākā jomā, piemēram, ienākumu vienlīdzības rādītājs, paredza-mais dzīves ilgums un citi, taču tie ir atsevišķi puzles gaba-liņi, kas ikdienas diskusijās un lēmumu pieņemšanas brīdī tiek nostumti maliņā. Tāpēc ir laiks izveidot citu vienoto rādītāju, kurā būtu ietvertas arī tādas vērtības kā dzīves kvalitāte, veselība, atbildīga resursu pārvaldība, piekļuve informācijai, izglītībai un veselības aprūpei. Turklāt mūs-dienās ir pieejamas gana jaudīgas un gudras tehnoloģijas, lai iegūtu un apstrādātu tādus datu apjomus, kādi Kuzne-cam savā laikā pat sapņos nerādījās.

Sociālā progresa indekss (SPI) ir veids, kā mērīt labklājību un dzīves kvalitāti. Idejas un iniciatīvas autori ir Pasaules ekonomikas foruma darba grupas dalībnieki. Viņu mērķis ir skaidrot un apskatīt valstu attīstību ārpus šaurajiem IKP rāmjiem, un iedvesmu viņi smēlušies ekonomistu un No-bela prēmijas laureātu Amartja Sena (Amartya Sen), Duglasa Norta (Douglass North) un Džozefa Stiglica (Joseph Stiglitz) darbos. SPI autori sociālo progresu definē kā «sabiedrības (valsts) spēju apmierināt savu iedzīvotāju pamatvajadzī-bas, veidojot tādu labklājību, kas ļauj cilvēkiem uzlabot un saglabāt savas dzīves kvalitāti un radīt visiem tādus apstākļus, kas dod iespēju tiem realizēt savu potenciālu». SPI pievēršas jautājumiem, kas patiešām saistīti ar cilvēku dzīves kvalitāti, jautājumiem par to, kas dzīvi padara dzī-vošanas vērtu, piemēram:

• Vai man ir ko ēst?• Vai es protu lasīt un rakstīt?• Vai es varu justies drošībā?• Vai man ir tiesības un es dzīvoju no diskriminācijas brīvā, iecietīgā sabiedrībā?

IKP «tēvs» Saimons Kuznecs.

VIDRŪPE


Pirmais pilotmērījums tika veikts 2013. gadā, kad pārska-tā bija iekļautas 50 pasaules valstis. Šogad pēc SPI indeksa sagrupētas jau 132 valstis. Ar ko tad šī jaunā metodoloģija ir īpaša? Šis ir patiešām komplekss rādītājs, kur rezultātu veido 54 indikatori. Trīs galvenās jomas ir cilvēka pamat-vajadzības, labklājības pamati un iespēju pieejamība. Kat-ru veido četri pamatelementi, ko raksturo vairāki indika-tori. Piemēram, ekosistēmu ilgtspējas raksturošanai tiek izmantoti trīs indikatori:

(Avots: www.socialprogressimperative.org, 2014)

Līdzīgi, piemēram, elementu «Iedzīvotāju veselība un lab-sajūta», veido paredzamais dzīves ilgums, iedzīvotāju ap-taukošanās koeficients, gaisa piesārņojuma izraisītu nāves gadījumu skaits, hronisku slimību izraisītu nāves gadījumu skaits (vecumā no 30 līdz 70 gadiem) un pašnāvību skaits.

Sociālā progresa indekss

• Uzturs un pamata medicīniskā aprūpe

• Ūdens un sanitārija

• Mājoklis

• Drošība

Labklājības pama Iespējas Cilvēka pamatvajadzības

• Cilvēka �esības

• Personīgā brīvība un izvēles iespējas

• Iecie�ba un iekļaušana

• Augstākās izglī�bas pieejamība

• Pama�zglī�bas pieejamība

• Informācijas un saziņas līdzekļu pieejamība

• Veselība un labsajūta

• Ekosistēmu ilgtspēja


Turības robežas

Būtiski, ka SPI indikatori nevērtē investīciju apjomu, pie-mēram, cik daudz naudas ieguldīts izglītībā vai veselības aprūpē, bet gan rezultātus, piemēram, lasīt un rakstītpras-mes līmeni vai dzīves ilgumu un kvalitāti. Turklāt, atšķirī-bā no citiem indeksiem, SPI pievēršas tikai sociālajiem, ar veselību un vidi saistītajiem faktoriem, nevis ekonomis-kajiem rādītājiem. Tas ļauj salīdzināt katras valsts sasnie-gumus pēc IKP un pēc SPI un pārbaudīt, vai starp valsts ekonomisko attīstību un iedzīvotāju labklājību ir liekama vienādības zīme. Ja tā, tad valstīm ar līdzīgu IKP uz vienu iedzīvotāju vajadzētu gūt līdzīgus vērtējumus arī pēc SPI. Izrādās, ka tik vienkārši nav. Jā, zināma saistība starp IKP uz vienu iedzīvotāju un rezultātu SPI skalā pastāv, taču tā nav taisna līnija un ir daudz izņēmumu.

Dažas valstis ar zemu IKP uz vienu iedzīvotāju ir spējušas sasniegt pārsteidzošu sociālā progresa līmeni, kamēr daļai relatīvi bagāto valstu SPI rādītājs ir zemāks nekā to mazāk pārtikušajām biedrenēm. No 2014. gada mērījumiem va-ram secināt, ka sociāli visattīstītākā valsts ir Jaunzēlande, kuras IKP uz vienu iedzīvotāju (pēc pirktspējas līmeņa) ir aptuveni 26 000 dolāru. ASV, kuras IKP uz vienu iedzīvotā-ju pēc pirktspējas līmeņa ir ievērojami lielāks, t.i., aptuve-ni 45 000 dolāru, nebūt nav teju divreiz spēcīgāka sociāla-jā un vides jomā. Patiesībā ASV SPI rādītājs ir pat nedaudz zemāks nekā Jaunzēlandei. Savukārt Senegāla un Čada, divas Āfrikas valstis, kuru niecīgais IKP uz vienu iedzīvotā-ju ir gandrīz vienāds, ievērojami atšķiras, ja vērtējam SPI. Vēl viens piemērs – Kuveita, viena no visbagātākajām pa-saules valstīm, taču tās SPI ir tikai mazliet augstāks nekā Bulgārijai vai Brazīlijai.

Papētot rūpīgāk, var pamanīt svarīgu sakarību, uz ko no-rāda arī pētījumi par individuālo (ne valsts līmeņa) labklā-jību. Proti, ienākumu palielināšanās ir saistīta ar būtisku

Indikators Definīcija Datu avots

Bioloģiskā daudzveidība

un biotopi

Aizsargājamās zemes un jūras teritorijas, kā arī reto un apdraudēto

sugu aizsardzība.

Jēlas un Kolumbijas

universitātes Vides snieguma

indekss (EPI, Environmen-tal Performance

Index)

Ūdens resursu ieguve

Ikgadējā ūdens ieguve % no visiem pieejamajiem

atjaunīgajiem ūdens resursiem.

Pasaules dabas resursu institūts

Siltumnīcefekta gāzu emisijas

Siltumnīcefekta gāzu – CO2, CH4, N2O, HFCs, PFCs, SF6 – emisijas,

izteiktas CO2 ekvivalen-tajās vienībās attiecībā pret IKP – pirktspējas

paritāti.

Pasaules dabas resursu institūts

VIDRŪPE


labklājības uzlabošanos tad, ja ienākumi ir nelieli. Ja algas pielikums man ļauj pāriet no kartupeļu diētas uz uzturvie-lām bagātāku un daudzveidīgāku ēdienkarti, no mājokļa bez ērtībām uz dzīvokli ar visām labierīcībām, šādas pār-maiņas būtiski ietekmēs manu dzīves kvalitāti. Savukārt, ja turpmāk divu Louis Vuitton rokassomiņu vietā ik mēnesi varēšu nopirkt trīs, tas manu faktisko dzīves kvalitāti bū-tiski neietekmēs.

Līdzīgi ir ar nacionālo labklājību. Sākotnēji katrs nākamais IKP dolārs, atbildīgi un pārdomāti investēts valsts attīstī-bā, ir saistīts ar strauju labklājības uzlabošanos, taču, sa-sniedzot noteiktu IKP līmeni, šis temps sāk samazināties. Ekonomikas attīstība ir vajadzīga, taču ar to vien nepie-tiek valsts sociālajai attīstībai.

Baltijas valstu labklājības līmenis

Kā šajā eksperimentā ir gājis Baltijas valstīm? Latvija un Lietuva gan kopumā, gan atsevišķajās jomās atrodas vis-notaļ blakus – no 132 pārskatā iekļautajām valstīm tās ir ieguvušas attiecīgi 31. un 33. vietu. Igaunija ir pamanīju-sies iekļūt pirmajā SPI divdesmitniekā, būtiski apsteidzot mūs labklājības pamatu un iespēju nodrošināšanā saviem iedzīvotājiem.

Latvija Lietuva Igaunija

SPI 31. vieta 33. vieta 19. vieta

Cilvēka pa-matvajadzī-bas

41. vieta 48. vieta 28. vieta

Labklājības pamati

22. vieta 24. vieta 10. vieta

Iespējas 41. vieta 38. vieta 22. vieta


Salīdzinājumā ar citām valstīm, kuru IKP uz vienu iedzīvo-tāju ir līdzīgs mūsējam (piemēram, Lietuva, Igaunija, Po-lija, Krievija, Horvātija), varam lepoties ar labu rezultātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un biotopu aizsar-dzībā, kā arī ar ļoti labu pieeju informācijai un komuni-kācijas kanāliem, jo Latvijā valda preses brīvība un 74% iedzīvotāju lieto internetu. Lai gan kopumā «Labklājības pamatos» esam 22. vietā, divi vājākie punkti ir hronisku slimību izraisītu nāves gadījumu skaits un arī gaisa piesār-ņojuma izraisītu nāves gadījumu skaits. «Cilvēka pamatva-jadzību» jomā nāksies piestrādāt, lai visiem iedzīvotājiem nodrošinātu piekļuvi centralizētai ūdens apgādes un kana-lizācijas sistēmai un skalojamajām tualetēm. Tos, kuriem ir interese kārtīgāk izpētīt, kas SPI «lācītim vēderā», aicinu ielūkoties vietnē www.socialprogressimperative.org.

Šobrīd SPI vēl ir bērna autiņos un nebūt neatrisina visus IKP trūkumus. Daudzi kritizē indeksa subjektivitāti, datu

iegūšanas veidus, datu kvalitāti un subjektivitāti, kā arī norāda uz atsevišķiem dīvainiem rezultātiem (piemēram, Latvijas izcili bēdīgais rezultāts indikatorā «Gaisa piesār-ņojuma izraisītu nāves gadījumu skaits» – ar saviem 46 nāves gadījumiem no 100 000 esam pārspējuši pat Ķīnu, kur šādu gadījumu skaits esot vien 35!). Kritiķiem ir tais-nība – darāmā vēl ir gana daudz. Taču būtisks SPI mērķis ir mainīt mūsu domāšanu un politiķu pieeju attīstībai un palīdzēt saprast, ka svarīga ir ne tikai ekonomiskā attīs-tība un IKP pieaugums, bet gan tāda attīstība, kas ietver faktisku iedzīvotāju labklājības un dzīves kvalitātes uzla-bošanu.

Kā saka viens no SPI iniciatīvas autoriem Maikls Grīns, IKP nav Dieva dots un akmens plāksnē iegravēts. Tas ir rādītājs, kas izstrādāts atbilstoši vajadzībām, kādas tās bija pirms 80 gadiem, un, protams, tas joprojām ir node-rīgs rīks ekonomiskās aktivitātes mērīšanai, bet tas nav un nedrīkst būt attīstības plānu pašmērķis. 21. gadsim-tā mums jāstājas pretī citādiem izaicinājumiem – klimata pārmaiņām, hronisku slimību un aptaukošanās epidēmi-jai, sabiedrības novecošanai un citiem. Tāpēc ir svarīgi ap-zināties IKP rādītāja trūkumus un papildus ekonomiskās aktivitātes mērīšanai meklēt jaunus, optimālākus veidus, kā vērtēt valstu attīstību un labklājību. To, vai tieši soci-ālā progresa indekss kļūs par plaši pielietotu attīstības un labklājības mērauklu, rādīs laiks, taču tas noteikti ir vērā ņemams solis pareizajā virzienā.

VĀRDS


– Kad saprati, ka būsi bioloģe?

– Mani vecāki stāsta, ka jau kopš bērnības es esot zinājusi, ka kļū-šu par bioloģi, – pati gan to neatceros. Jau mazotnē biju izlasījusi visas Džeralda Darela grāmatas. Iztēlojos, ka man arī būs iespēja turēt dažādus dzīvniekus un uzzināt visu par to dzīvi. Skolas laikā iestājos jauno pētnieku pulciņā Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Katru rei-zi uzzinājām kaut ko jaunu par dažādiem dzīvniekiem, apmeklējām to voljērus. Dienām sēdēju pie kiangu aploka un mēģināju saprast viņu uzvedību, lai to varētu aprakstīt. Man patīk lielie dzīvnieki. Nodarbojos ar jāšanas sportu un joprojām piedalos arī amatieru sa-censībās. Man pieder divi zirgi – brūnā Rollija un dūkanais Volless. – Tad jau loģiskāk būtu bijis studēt veterinārmedicīnu.

– Tāda arī bija mana doma, bet zināju, ka mammai tas nepatiks. Kad gribēju iet mācīties uz Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā, viņa

teica: «Kas tad tas par darbu meitenei – smags un laukos!» Tā nu izlēmu studēt Bioloģijas fakultātē. Pirmajos kursos vēl aizvien gribējās strādāt saistībā ar zirgiem, bet nevarē-ju atrast nevienu darba vadītāju. Mana labākā draudzene bija iesākusi rakstīt kursa darbu par jūru un prasīja, vai es arī negribētu pamēģināt. Nolēmu paskatīties, ko varētu pētīt Zooloģijas un ģenētikas katedrā. Ilggadējā docente Anna Volkova bija ļoti jauka un sirsnīga un piedāvāja man tēmu par zooplanktonu, un es piekritu. Analizēt plankto-nu mikroskopā sākumā nelikās pārāk aizraujoši, bet tas kaut kā «ievilka».

– Kas ir zooplanktons?

– Zooplanktons ir mazi, mikroskopiski dzīvnieciņi. Piemē-ram, zooveikalos kādreiz bija iespēja nopirkt dzīvo barī-bu zivtiņām – tas arī ir zooplanktons. Šie dzīvnieciņi ir

BALTIJAS JŪRAS PĒTNIECE SOLVITA ZIRGĀ

Anitra Tooma; Andra Arhomkin foto

Vienmēr ir liels prieks kādā konferencē vai seminārā dzirdēt Solvitas Strāķes stāstus par jūru – vienkāršā valodā, ar jokiem un trāpīgiem salīdzinājumiem. Jau kopš 1994. gada Solvita strādā Latvijas Hidroekoloģijas institūtā, kur sāka kā laborante, bet tagad vada Jūras Monitoringa nodaļas Hidrobioloģijas laboratoriju un lielus, starptautiskus projektus, ir Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece.

Latvijai ir 500 km gara jūras piekraste, daudzi to pat ir nogājuši, bet – vai zi-nāt, kas dzīvo jūrā? Izrādās, zooplank-tona sīkie vēzīši ir tik interesanti, ka Solvita tos aizrautīgi pēta jau gadus divdesmit!

VĀRDS


1–5 mm lieli, tātad ir saskatāmi pat ar aci, sevišķi, ja to ir daudz. Zooplanktona vēzīši ir ļoti skaisti. Dziļo jūru sugas ir ļoti krāsainas, ar pigmentiņiem. Baltijas jūrā un mūsu ezeros gan tie pārsvarā ir pelēki, mazi un ne pārāk izteiks-mīgi, bet ar mikroskopu var redzēt, ka tiem uz kājām ir dažādi izaugumi – tādi kā radziņi un nadziņi. Nosakot planktona sugu, ir svarīgi, cik uz kājiņas ir saru – viens, divi vai trīs. – Kāda ir zooplanktona dzīves jēga?

– Zooplanktons ir galvenā pamatbarība mūsu zivīm. Ir gan treknāks, gan liesāks zooplanktons. Ir dzīvnieciņi, kas mīt seklākos slāņos, un tādi, kas izvēlas dziļākas vietas. Un zivīm ir ļoti svarīgi, kādā stāvoklī ir tās barības avots, cik daudz zooplanktona izšķīlies un cik paaudžu bijis vienā gadā. Mazie dzīvnieciņi ļoti ātri vairojas – atkarībā no su-gas pat sešas paaudzes gadā. Reņģēm ir ļoti svarīgi, lai tad, kad šķiļas zivju ikriņi un parādās kāpuriņi, apkārt būtu pietiekami daudz zooplanktona – lai mazulītim nav nekur tālu jāpeld. Mazajam kāpuriņam vajag zooplankto-nu, kas ir mazāks par milimetru – to mēs saucam par mik-rozooplanktonu. Pēc kādām piecām līdz septiņām dienām kāpurs jau pāriet uz lielāka izmēra barību.

– Kā liktenis tevi «ieveda» jūrā?

– Pirmais darbiņš bija kursa darbs, kas Bioloģijas fakultātē bija jāraksta otrajā studiju gadā, – 20. gadsimta 70.–80. gadu pētījumu literatūras apskats par Rīgas līča zooplank-tonu. Arī bakalaura darbā es turpināju iesākto tematu un jau biju iemācījusies skaitīt paraugus. Mans bakalaura darbs bija par Rīgas līča zooplanktona skaitu, izplatību un sastopamību vasarā.

– Skaitīt paraugus – ko tas nozīmē?

– Inai Bērziņai, kas ilgus gadus bija nostrādājusi Bioloģi-jas institūtā, tuvojās pensijas vecums, un viņa novērtēja, ka es varētu turpināt iesākto darbiņu. Viņa man mācīja atpazīt sugas, un sākumā es saskaitīju paraugā visu to, ko tur saredzēju, tad viņa pārskaitīja, un mēs salīdzinājām rezultātus.

1994. gadā tika nodibināts Latvijas Hidroekoloģijas insti-tūts. Es tolaik sāku studēt maģistrantūrā, un mani oficiāli pieņēma darbā šajā institūtā. Pirms tam – studiju laikā – es strādāju par velti, četrus gadus skaitīju paraudziņus.

– Neapnika?

– Nē. Interesantākais ir tas, ka man tas tiešām patika, tāpēc iestājos maģistrantūrā un turpināju iesākto. 1. augustā es iestājos darbā, un man paziņoja, ka es varēšu braukt jūrā.

– Tu nebiji bijusi jūrā?

– Nē, pirms tam man uzticēja tikai skaitīt paraugus. Šobrīd ir pilnīgi otrādi – vispirms mēs visus studentus paņemam līdzi jūrā, un tikai pēc tam viņi sāk skaitīt paraugus. Bet man viss sākās ar izturības pārbaudi. Mans pirmais jūras brauciens bija vienkārši brīnišķīgs. Parasti šādi izbraucie-ni ar zinātniski pētniecisko kuģi «Antonija» ilga septiņas dienas, katru otro dienu braucām krastā, jo mums nebija iespēju analizēt visus paraugus jūrā. Krastā kolēģi veica ķīmijas un cita veida analīzes. Jūra bija pilnīgi gluda – tik gluda kā gandrīz nekad –, un tas, protams, mani vēl vairāk tai piesaistīja. Arī citus studentus, kas toreiz brauca, šis brauciens «paņēma».

– Vai kādreiz ir arī tā sašūpojis, lai pārbaudītu, vai tev ir jūras slimība?

– Ir sašūpojis, bet to pirmo braucienu laikā, kad jūra bija ļoti gluda, es acīmredzot pakāpeniski pieradu. Rudenī jau mēdz būt nedaudz vējaināk. Man ļoti ilgi nebija slikti, tā notiek vējainā laikā, ja ļoti ilgi nav būts jūrā. Bet mēs esam trāpījuši arī lielākā vētrā, un jāteic, pilnīgi visiem mums ir gadījies tā, ka iekšas sašūpo pamatīgi. Tiesa, strādāt vēt-ras laikā ir praktiski neiespējami, nākas braukt krastā un dienu vai divas nogaidīt, pēc tam – atpakaļ.

VĀRDS


– Tu esi nirusi?

– Nē, bet mums ir septiņi kolēģi, kas nirst. Reiz viena ko-lēģe pēc niršanas aizgrābti stāstīja: «Ja jūs zinātu, kā tur izskatās! Kā «Avatarā»! Tieši tā!» – Kāpēc tu nenirsti?

– Niršana tomēr ir diezgan smags darbs. Parasti nirst tie, kas strādā ar bentosu. Es labprātāk jāju ar zirgu. Man lai-kam vajag kaut ko pretēju, lai būtu kaut kas pa gaisu, pie-mēram, lēkt pāri šķēršļiem.

Strādājot Latvijas Hidroekoloģijas institūtā, es pabeidzu maģistra darbu par zooplanktonu, un darba vadītāja El-mīra Boikova ierosināja, ka jāstājas doktorantūrā. Godīgi sakot, es biju sabijusies – nelikās, ka es uzreiz varētu tur-pināt darbu tik augstā līmenī. Bet viņa mani pārliecināja, ka jāmēģina iestāties nekavējoties. Un es turpināju pētīt zooplanktonu. Sākumā bija skaita, biomasas un sezonālie novērojumi: kādas sugas dominē pa sezonām, kāda ir tel-piskā izplatība... Zooplanktona sugas mainās, piemēram, vasarā ir sastopamas siltumu mīlošās sugas, bet ziemā – aukstūdens sugas.

– Kur tad paliek tās siltummīlošās sugas? Tās taču nelido uz dienvidiem.

– Nē. Tās veido tā sauktās ilgolas jeb cistas, nogrimst uz grunts un tur arī pārziemo. Tagad mana doktorantūras studente izstrādā darbu par ilgolām gruntī. Bet 1997.–1998. gadā, kad es uzsāku savas doktorantūras studijas, zinājām vien to, ka siltūdens zooplanktona cenoze rudenī nogrimst uz grunts, bet pavasarī atkal izšķiļas.

– Kā tie aukstummīlošie ilgolojas?

– Tika uzskatīts, ka aukstummīlošās sugas, kas dzīvo dzi-ļākajos slāņos, pārsvarā pārziemo ceturtajā vai piektajā stadijā. Zooplanktonam, lai attīstītos no oliņas līdz pie-augušam īpatnim, ir jāiziet septiņas galvenās attīstības stadijas – tie visu laiku pārvēršas, līdzīgi kā sauszemes vēži. Šie dzīvnieciņi ik pa laikam nomet hitīna čauliņu un tajā īsajā mirklī paaugas. Bet līdz rudenim tie nomaina stadiju tikai četras vai piecas reizes. Ziemā, kad ir auksts, zooplanktons ilgolojas, tāpēc ir sastopams ļoti reti. Arī zi-vis šajā laikā nebarojas, tāpēc zooplanktons ziemas laikā netiek izķerts. Savukārt pavasarī, kad ūdens iesilst, notiek strauja vairošanās: ilgolas, kas ir uz grunts, sāk šķilties, un zivis sāk aktīvi baroties. Mana doktora disertācija bija par to, kā notiek zooplanktona sezonālā attīstība, cik daudz paaudžu veidojas svarīgākajām sugām, un papildus es pētīju ekoloģiskos aspektus, t.i., cik daudz zooplanktons kakā, cik ātri tās kakas grimst, cik ātri izšķīst un ir pieeja-mas fitoplanktonam slāpekļa veidā. Bieži vien mēs par to daudz nedomājam.

– Man šķiet, ka tu esi vienīgā, kas par to domā daudz!

– Mani iedvesmoja dāņu kolēģis, kuram radās ideja to pē-tīt, jo Rīgas līcis ir ļoti īpatnējs – tā ir atsevišķa, gandrīz noslēgta sistēma, un mēs bijām pamanījuši, ka šeit vielu aprite norit daudz ātrāk nekā citos Baltijas jūras rajonos. Kopenhāgenas universitātē mēs uzsākām eksperimentu, kurā pētījām, vai tad, ja zooplanktons ēd dažādas fito-planktona sugas, šīs kakas grimst ar dažādu ātrumu. Un mēs pierādījām, ka tas tā ir. Ja fitoplanktons ēd smagās kramaļģes, kakas grimst ātrāk, tās iziet cauri temperatū-ras lēcienslānim, un zem tā notiek barības vielu izšķīšana, bet, ja kakas ir vieglas, tās grimst lēni, un izšķīšana notiek virs temperatūras lēcienslāņa. Tas nozīmē, ka arī vielu ap-rite notiek citādi.

Vasarā daļa zooplanktona olu nepagūst izšķilties un no-grimst uz grunts. Papildus mēs skatījāmies, cik ir olu, kas nepagūst izšķilties. Jau 90. gados savos pētījumos es re-dzēju, ka pavasarī ir ļoti daudz zooplanktona mazulīšu, kuri, manuprāt, nevarēja būt saistīti ar to paaudzi, kas pārziemoja, daļēji izaugusi. Tagad mēs zinām, ka liela daļa šo mazulīšu izšķīlušies no oliņām, kas iepriekšējā gadā nogrima uz grunts. Vēl ir jāsaprot, kas ir tie faktori, kuri nosaka šķilšanos. Ja tas ir siltums, tad – cik grādu tempe-ratūra tā ir? Bet varbūt noteicošais faktors ir zemūdens straumes, kas grunti uzmet augšā? Varbūt tas ir saistīts arī ar skābekļa daudzumu? Šobrīd to savā doktora disertācijā pēta Astra Labuce.

– Kā veidojās tava karjera Latvijas Hidroekoloģijas insti-tūtā?

– Sāku kā jaunākā laborante, tad kļuvu par asistenti, pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas kļuvu par pētnieces vie-tas izpildītāju, 2006. gadā mani ievēlēja par pētnieci, bet 2010. gadā – par vadošo pētnieci. Šobrīd mūsu institūtā ir seši vadošie pētnieki. Un vēl pirms tam – 2009. gadā – es kļuvu par Jūras Monitoringa nodaļas Hidrobioloģijas labo-ratorijas vadītāju.

– Vai tā ir šī necilā dzeltenā mājiņa ar garāžu apakšā?

– Jā, pašlaik Latvijas Hidroekoloģijas institūts telpas īrē. Bet labā ziņa ir tā, ka tiek celtas laboratorijas ēkas Vole-ros, kur jau atrodas Valsts vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu administrācija. Cerams, ka pēc gada mēs jau būsim jaunajā ēkā.

– Kur tu iemācījies tik labi izskaidrot procesus, kas no-tiek jūrā?

– Apmēram līdz 2005. gadam es tikai pētīju zooplankto-nu, bet vienbrīd sapratu, ka vajag paplašināt redzesloku. 2000. gadā LU Bioloģijas fakultātē tika izveidota Hidrobio-loģijas katedra, kuru vadīja kolēģis Andris Andrušaitis, un

VĀRDS


viņš mūs pakāpeniski piesaistīja uz atsevišķām lekcijām. Strādājot ar studentiem, es sāku slīpēt savu uzstāšanās un stāstīšanas prasmi un varbūt tā arī iemācījos pastāstīt par jūru ikvienam saprotamā valodā.

Šobrīd institūtā es esmu arī projektu vadītāja. Jau tad, kad skaitīju zooplanktonu, prātoju, ka gribētu vadīt projektu, jo gribējās izdarīt kaut ko pašai no sākuma līdz galam. Ap 2005. gadu bija iespēja pieteikt arī zinātniski pētnieciskos projektus. Kopā ar kolēģi Andu Ikaunieci – viņa pašlaik ir Hidroekoloģijas institūta direktore – iesniedzām projektu par svešajām jeb invazīvajām sugām ostās, un tas tika ap-stiprināts! Tas bija ļoti liels stimuls strādāt tālāk. Nezinu, kā būtu, ja nebūtu izdevies – varbūt man būtu sajūta, ka tas taču nav iespējams. – Man šķiet, ka zinātniekam, tāpat kā rakstniekam vai dzejniekam, ir vajadzīgs laiks, ko pavadīt pārdomās. Ne-var jau zināt, kurā brīdī uzzibsnīs ideja. Ja nav tās ino-vatīvās domas un saprašanas, ka aiz tās zooplanktona kājiņas ir kaut kas īpašs, tu būsi tikai skaitītājs, nevis īsts zinātnieks.

– Tā arī ir. Toreiz, kad skaitīju paraugus, man bija daudz laika domāt. Piemēram, interesanti, vai šai sugai ir ilg-olas? Kādas izskatās oliņas vai mazulis? Pieļauju, ka šīs pārdomas vēlāk veicināja vēlmi meklēt risinājumu citiem pētījumiem. Idejas jau nerodas uzreiz. Bēdīgākais ir tas, ka mūsdienu projektos nav paredzēts laiks literatūras studēšanai, analīzei un domāšanai. Bieži vien projektu kontrolētāji nesaprot, ka tam visam ir vajadzīgs laiks. Viņi domā, ka tas vajadzīgs tikai smelšanai, ātrai izskaitīšanai un pēc tam ātrai sarēķināšanai. Bet, lai to visu apdomātu, uzrakstītu un atrastu kopsakarības…

Piemēram, tagad ļoti populārs temats ir bioloģiskā daudz-veidība, kas ir ļoti saistīta ar politiku un direktīvām. Tas nozīmē, ka mums bioloģiskā daudzveidība vai jebkas, kas atrodas ūdenī, ir jāizsaka noteiktos indikatoros. Jā, tas ir nepieciešams, bet tas viens cipars ir pētījuma galarezul-tāts! Taču citiem tas rada neizpratni, sak, kāpēc vajadzīgs tāds laiks, lai iegūtu šo īso secinājumu? Bet projekti pa-rasti ilgst četrus gadus, un šajā laikā mums ir jāsaprot, kuras sugas izvēlēties, kuru sezonu ņemt, jo nevar ņemt visu, kas ir pieejams. – Praktiskam cilvēkam šķiet – kāda jēga izgāzt naudu, lai jūs gadiem prātotu par planktona labsajūtu... Kāds no tā labums?

– Jā, es saprotu, ka ļoti pragmatiskam cilvēkam ir vajadzīgs konkrēts rezultāts, piemēram, tas, kas jādara, lai visiem pietiktu brētliņu vai mencu. Un šie cilvēki tad saprot: jā, institūts ir vajadzīgs, lai sarēķinātu planktona daudzumu, ko ēdīs zivis.

– Un varētu Eiropai pateikt, ka mums nav problēmu, ļau-jiet mums zvejot! Un tā valstī rastos turība. Bet biežāk jau tie, kuri jūru izmanto, piemēram, zvejnieki, uzskata, ka jūs tikai traucējat, lieki ceļat trauksmi un gribat ierobežot kuģu ceļus, jo jāsaudzē kaut kādi apauguši akmeņi.

– Gribētos domāt, ka, jo vairāk zināšanu par jūras ekosis-tēmu mēs iegūsim, jo gudrāk mācēsim jūru apsaimniekot. Mēs neesam pret to, ka jūru izmanto, jo mūsu labklājība ir un būs saistīta ar ekonomiku. Ir politiskie mērķi, kuri nosaka, ka būs nepieciešami atjaunojamie energoresursi, tāpēc mums būs vajadzīgi vēja parki jūrā. Bet mums to gribas izdarīt gudri.

Dānijā konstatēja, ka vēja rotora pamatne apaug ar aļģēm un ēdelīgām gliemenēm, veidojas mākslīgie rifi. Turklāt tur sāk pulcēties zivis, kas aptver, ka tur viņas neviens ne-zvejo. Jā, ir iespējams veidot sinerģiju – jūrā var pastāvēt vēja parki un akvakultūra, turklāt gliemenes filtrē ūdeni un to attīra. Un, ja mēs zināsim, cik daudz gliemeņu varē-tu rasties, varēsim izsecināt, cik lielu ieguldījumu ūdens attīrīšanā dotu šis konkrētais vēja parks. Šobrīd mēs mē-ģinām saprast, cik lielu ieguldījumu sniedz tās gliemenes, kas mums jau ir.

– Kur mūsu jūras teritorijā ir visleknākās gliemeņu ga-nības?

– Pirms kādiem septiņiem gadiem, kad veicām kartēšanu, brīnišķīgas teritorijas bija aizsargājamajā jūras teritorijā Nida–Pērkone pie Papes dabas parka. Bet pirms diviem gadiem konstatējām, ka daļa teritorijas ir panīkusi, tāpēc plānojam turpināt pētījumus. Pagaidām īsti nevar pateikt, vai tas noticis tāpēc, ka ūdens, kas nāk no Nemunas, ir piesārņots ar slāpekli un fosforu, vai arī pie vainas ir apa-ļais jūrasgrundulis, kas izēdis gliemeņu audzes. Daļā teri-torijas gliemeņu skaits ir samazinājies par trešdaļu! Pirms diviem gadiem veicām kartēšanu arī Irbes šauruma sēkļos. Pirms tam šķita, ka tur nevajadzētu būt nekam īpa-šam, bet atradām brīnišķīgas gliemeņu audzes, un tagad mēs saprotam, kāpēc putni, sevišķi nirējpīles, koncentrē-jas Irbes šaurumā un pie Papes dabas parka.

Procesi jūrā mainās nepārtraukti. Es arī saprotu sabied-rību, kas saka: «Jūs taču vienreiz tur jau izpētījāt! Cik var pētīt vienu un to pašu?!» Bet ienāk mūsu ūdeņos invazī-vais jūrasgrundulis, un dažu gadu laikā gliemeņu izplatība teritorijā samazinās par trešdaļu. Tāpēc ir ļoti svarīgi ik pa laikam veikt monitoringu – tas ļauj izdarīt secinājumus un meklēt tālākus risinājumus.

– Kāpēc jūs vēl neesat uzsākuši akciju «Latvju tauta, ēdī-sim jūrasgrunduli un pasargāsim savu jūru!»?

– Nav tik traki – es tirgū redzēju! Tātad zvejnieki tos zvejo.

VĀRDS


– Zvejo, zvejo. Es arī nopirku. Man gan negaršoja.

– Man arī ne. Un izskatās briesmīgs. Varbūt konservos va-jadzētu taisīt un sūtīt atpakaļ uz turieni, no kurienes viņš atpeldējis, uz Melnās jūras valstīm. Bet, ja šeit ir ienākusi kāda sveša suga, to izķert ir praktiski neiespējami. Tomēr noteikti ir jāveic visi preventīvie pasākumi, lai svešās su-gas te neienāktu. Mēs jau nekad nezināsim, kā būtu bijis tad, ja mēs neveiktu šos pasākumus. Modrību zaudēt ne-drīkst, lai ar citām sugām neizietu kā ar šo jūrasgrunduli, kas tagad noplicina mūsu aizsargājamās jūras teritorijas. – Ja cilvēks labi piepūlas, viņš var nosaukt visus Latvijas nacionālos parkus, bet, izrādās, arī jūrā ir aizsargājamas teritorijas. Kur tās atrodas?

– Atklātajā Baltijas jūras daļā tās ir Nida–Pērkone, Akmeņ-rags–Pāvilosta, Irbes šaurums, bet Rīgas līcī – rietumu pie-kraste no Kolkas raga līdz Ķemeru nacionālajam parkam, Tūja uz rietumiem no selgas, Vitrupe–Tūja un Salacgrīva–Ainaži. Mēs par to ilgi domājām, kā cilvēkus informēt, ka šeit ir aizsargājamā jūras teritorija. Vismaz pie Sarkana-jām klintīm ir plakāts, kur ir uzrakstīts, kas atrodams šajā teritorijā. Arī Mērsragā ir izlikta informācija par to, ka te ir aizsargājamā jūras teritorija.

– Vai Baltijas jūra ir drošībā?

– Man gribas ticēt, ka jā, bet vēl ir daudz darāmā. Tā tikai šķiet, ka aizsargājamo teritoriju ir daudz, bet, ja aplūko Baltijas jūras karti, redzams, ka patiesībā tās ir ļoti mazas. Turklāt vajadzētu saprast, vai šīs teritorijas ir saistītas, jo būtībā tas ir «Natura 2000» tīkls, kura daļām ir jābūt savie-notām, lai gadījumā, ja vienā teritorijā notiek postījumi, citas spēj to kompensēt. Mums ir 500 km piekrastes, kurai iepretī 12 jūras jūdzes ir Latvijas teritoriālie ūdeņi. Apse-kojuši esam tikai aptuveni 150 km. Iespējams, šajā 350 km posmā ir daudz skaista un vērtīga, kā dēļ būtu bijis vērts to aizsargāt.

– Nav iespējams veikt izpēti no gaisa?

– Atklātajā Baltijas jūras daļā to varētu mēģināt, jo tur ir diezgan laba ūdens caurspīdība, bet Rīgas līča ūdeni saduļķo upju ūdens, tāpēc jāstrādā ar tādām klasiskām metodēm kā zemūdens niršana fotografējot un filmējot. Teritorijas, kuras jau esam kartējuši, izvēlējāmies, pama-tojoties uz ģeoloģisko karti, kas izveidota padomju laikos. Ja zinām, ka tur ir lieli akmeņi, pieņemam, ka uz tiem va-jadzētu augt brūnaļģēm vai sārtaļģēm. Bet vietas ar smil-šainu grunti mēs vēl neesam pētījuši.

– Baltijas jūrā aizvien biežāk atrod dažādas invazīvās su-gas. Vai tās vienmēr kaitē?

– Ar svešajām sugām ir interesanti un grūti. Lai ierobežo-

tu invazīvo sugu ienākšanu, būtu jāattīra balasta ūdeņi. Nākamgad Latvijas ratificēs Balasta ūdeņu konvenciju – arī mēs veiksim pasākumus, lai kontrolētu invazīvās sugas un to radīto kaitējumu. Aptuveni puse dzīvnieciņu, kas te uzradušies, nāk no Kaspijas, Melnās un Vidusjūras reģio-na. 90. gadu sākumā zvejnieku tīklus sāka salipināt viens planktonvēzītis, kas šeit bija ieradies ar balasta ūdeņiem no Kaspijas jūras. Apmēram 15 gadus tas ļoti agresīvi ie-karoja vidi, biomasa nemitīgi pieauga, bet vēlāk skaits sta-bilizējās. Pēdējo astoņu gadu laikā vēzītis ir harmoniski iekļāvies planktonā, zivis to ir sākušas ēst, un vairs nepa-stāv tik lieli draudi.

Viļņveidīgi ieceļo un savairojas Ķīnas cimdiņkrabis, paš-laik tas sastopams Ķīšezerā, Ventas un Daugavas grīvā. Šis krabis ir ļoti izplatīts pie Vācijas krastiem. Vēl jūrā ir savairojusies Atlantijas garnele – ļoti skaista un strīpaina. Bet šī ieceļotāja apēd un izķer mūsu vietējās garnelītes. Jāsaka gan, ka pagaidām mums maz zināms par Atlantijas garneles uzvedību. Igauņu un lietuviešu kolēģi ir novēro-juši, ka tām ir ātrāks vairošanās cikls un tās ir agresīvākas, tāpēc konkurē ar mūsu zivju mazulīšiem, kuri pārtiek no zooplanktona kāpuriņiem. Teorētiski Atlantijas garneles varētu būt laba barība mūsu zivīm. Tomēr zivīm vispie-mērotākā ir vietējā barība, jo tajā ir cits sastāvs, cits olbal-tumvielu daudzums, cits treknums. Jaunpienācējas lielā-koties ir kārnākas, liesākas un agresīvākas.

No Ziemeļjūras pie mums ir ienākusi mikroskopiskā aļģe Prorocentrum minimum, tai pat nav latviskā nosaukuma. Ziemeļu jūrās tā savairojas lielā skaitā, veidojot tā saukto ziedēšanu, tām atmirstot, vidē izdalās toksīni. Interesanti, ka savu kaitīgumu šīs aļģes saglabā sāļās jūrās, bet, tā kā Baltijas jūra nav tik sāļa, aļģe šeit ir zaudējusi savu toksis-kumu, līdz ar to šeit nav kaitīga. Vēl ostas paraugos mēs atklājām mazus dubļu krabīšus. Grūti spriest, kādā apjo-mā tie jau ir izplatījušies gar krastiem un kādu ekoloģisko kaitējumu varētu nodarīt. Ir arī vairākas gliemeņu sugas, piemēram, svītrainā sēdgliemene, kas pieķeras pie akme-ņiem un dažādām cietām virsmām, bet, tā kā mūsu jūrā ir ļoti mazs sāļums, šeit tā nav savairojusies lielā daudzumā. Ir prognozes, ka, pasiltinoties klimatam un palielinoties saldūdens notecei, šī suga varētu savairoties. Tas nozīmē, ka mainīsies ekoloģiskā saistība starp zivīm un to barības objektiem.

Bieži vien zinātniekiem prasa, kādai ir jābūt labai jūras ekosistēmai – konkrēti cik jābūt aļģēm, cik – zooplank-tonam, gliemenēm, zivīm, roņiem. Bet mēs to nemaz ne-varam pateikt! Varam dot informāciju par to, kāda jūra ir pašlaik un cik sabalansēta tā ir. Protams, ja situācija mainī-sies, jūra būs un dzīvnieki tur būs, tikai citā daudzumā. – Man šķiet, ka ar jūru ir tāpat kā ar laika ziņām – jā-ģērbjas atbilstoši laikam, nevis jāsūrojas par to, ka laiks slikts.

VĀRDS


– Tieši tā arī ir. Tagad zvejnieki sūrojas, ka roņu ir par daudz un mums tos nevajag, bet pirms gadiem 40 cilvēki brīnījās, kur visi roņi pazuduši. Zviedrijā un Somijā roņus ir atļauts medīt, pie mums – ne. Iespējams, ka varētu arī atļaut.

– Tas jau tāpat notiek. Zvejnieki galina roņus, tikai nesa-ka nevienam.

– Protams, tas notiek. Manuprāt, Baltijas jūra ir cilvēka pārlieku regulēta! Mēs nosakām kvotas komerciālo zivju sugu zvejai. Bet, ja mēs nezvejotu zivis un neaiztiktu ro-ņus, viss dabiski nostātos savā līdzsvarā.

– Jūrā satek kanalizācijas notekūdeņi un minerālmēsliem bagātināti lietusūdeņi.

– Jā. Jūrā pārlieku ieplūst nekontrolēts slāpeklis un fos-fors, un tad savairojas toksiskas aļģes. Tāpēc jāsāk iero-bežot slāpekļa un fosfora noplūdes no privātmājām, kas saceltas apkārt Baltijas jūras krastam un nav pieslēgtas kanalizācijas sistēmām. Bet visi gaida viens uz otru: zem-nieki sūdzas, ka būvēt kūtsmēslu novietnes ir par dārgu, notekūdeņu attīrītāji saka, ka sabiedrība nav gatava mak-sāt vairāk par kanalizācijas attīrīšanu.

– Manuprāt, cilvēki pārāk maz zina par Baltijas jūru. Ok-tobrī Dabas muzejā bija lieliska izstāde «Dzīvība Baltijas jūrā» ar akvārijiem, kur varēja aplūkot mūsu rifus, da-žādu sugu aļģes un zivtiņas. Šādiem akvārijiem Dabas muzejā vajadzētu būt vienmēr.

– Ja būtu tāda iespēja šādu izstādi par Baltijas jūru rādīt kā pastāvīgu ekspozīciju, cilvēkiem rastos daudz labāka un dziļāka izpratne par to, kas ir zem ūdens. Bija taču jābūt ļoti acīgam, lai pamanītu butītes, kas bija ierakušās smiltīs un laukā vien divas actiņas, vai ne? Par jūras dzīvnieciņu dzīves ciklu mēs tik maz zinām: piemēram, butītēm ir va-jadzīgi smilšu laukumi, bet citiem dzīvnieciņiem – ūdens-zāles, kur paslēpties.

– Ko dara tava ģimene?

– Vīrs organizē viena sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma darbu, bet dēls aizraujas ar ēst gatavošanu.

– Ideāli! Tu vari netraucēti domāt par zooplanktonu un kasīt zirgam aiz auss.

– Tā arī ir – gan mans hobijs, gan darbs pieder tikai man. Abus manus vīriešus galīgi neinteresē ne zirgi, ne zoo-planktons. Tomēr uz disertācijas aizstāvēšanu vīrs bija uzaicinājis visus savus draugus. Bija pilna zāle. Vēlāk viņi atzinās, ka pirmoreiz dzirdējuši par planktona ilgolām un bijis ļoti interesanti. Man bija prieks.

– Tev ir tikai 42 gadi. Kā tu plāno aizvadīt nākamos 25?

– Man gribas cerēt, ka es turpināšu strādāt institūtā. Kaut gan dzīvē viss kaut kas var notikt. Pāris alternatīvu man ir padomā. Vīram un dēlam patiktu, ja es sāktu organizēt viesnīcu biznesu vai kafejnīcu tīklu. Viņiem patīk darbs ar cilvēkiem. Izveidot projektu, sastādīt budžetu, redzēt, kā tas viss kopā izskatīsies – tas gan lāgā nepatīk. Domāju, ka es ar to tiktu galā un mums iznāktu kārtīgs ģimenes bizness.

– Man šķiet, ka Latvija vairāk iegūst no tā, ka tu mīli jūru, nevis cepsi bulciņas.

– Gribas cerēt. Bet ir jau arī citas idejas. Piemēram, tūrisms jūras krastā. Varētu uzcelt, piemēram, delfināriju Kolkā vai Rojā. Pēc jūras izstādes Dabas muzejā cilvēki teica, ka viņi tiešām bijuši pārsteigti par to, kā izskatās mūsu rifi.

Interviju lasīšanai sagatavoja Elīna Kolāte

VIDRŪPE


Bieži vien par eitrofikācijas cēloņiem ļaudīm ir nepareizs priekšstats. Vislabprātāk visi vaino rūpnīcu notekūdeņus vai arī pilsētu notekūdeņu attīrīšanas stacijas. Patiesībā i Latvijā, i citur Eiropā tas tāds nieks vien ir. Turklāt to arī ir viegli kontrolēt – pieej pie caurules gala, paņem ūdens paraudziņu un laboratorijā izmēri, kā tad ir. Labi, dažos gadījumos būtu jānirst, lai tiktu pie caurules gala, bet tas nekas. Un, ja ūdens neizrādās gana tīrs, varētu bargi sodīt cilvēku, kurš atbildīgs par šo lietu.

Notekūdeņu attīrīšanas iekārtas viegli pasludināt par tādu kā peramo zēnu. Pieņemu, ka tā tas ir divu iemeslu dēļ: pirmkārt, senākos laikos, kad nebija nekādu regulu, daudz vieglāk varēja kaut ko nošmaukt un upē salaist neattīrī-tus mēslus, otrkārt, tas attīrīšanas process ir smirdīgs. Un smakas cilvēkiem vispār nepatīk, tāpēc viņi mēdz smako-jošiem objektiem piedēvēt arī dažādus pašizdomātus trū-kumus. Piemēram, mūžīgu netīrību.

Kviešu un aļģu kopīgās pusdienas

Toties par zemnieciņiem viedoklis lielākoties ir romanti-zēts. Nu, apmēram tāds: zemnieks no rīta basām kājām pa rasas pielietu zāli aiziet līdz malkas šķūnim, skalda malku, tad meitene ar pienīgām krūtīm viņam pienes īstu lauku speķi, viņš nokož gabalu, noslauka muti piedurk-nē un sāk dziedāt kādu patriotisku dziesmiņu. Un vēl tā lieliskā iespēja nofotografēties rapšu laukā! Diemžēl gan

Latvijā, gan citur Eiropā, kā arī gandrīz visur kosmosā pie eitrofikācijas vainojama lauksaimniecība. Skaidrojums ir gaužām vienkāršs.

Lai viss, ko mēs audzējam savos tīrumos, augtu pēc iespējas labāk, ir jālieto papildu mēslojums, jo augiem taču gribas ēst un augsnē parasti nav gana daudz pārtikas, lai tie varētu ēst un ēst, un ēst, un augt nenormāli lieli, un dot milzīgas

LAI ŪDENS ATKAL BŪTU

DZIDRS

Elīna KolāteŪdenstilpju aizaugšanu jeb eitrofikāciju ir pamanījis ikviens, kurš apveltīts ar redzi,

tausti vai labiattīstītu ožu. No vienas puses, tas ir slikti, jo tas

nozīmē, ka eitrofikācija vairs nav nekāda pagrīdes kaite, bet gan kas vairāk par

kārtīgu malāriju, HIV un gripu kopā. Bet, no otras puses, tas tomēr ir lieliski, jo

nevienam vairs nav jāpierāda, ka tāda kaite pastāv. Pietiek aiziet

pamakšķerēt un zālēs iesviest makšķerāķi vai augustā pamētāties ar Baltijas jūras

aļģēm, lai saprastu, ka te kaut kas nav īsti lāgā.

VIDRŪPE


ražas. Tas, kas augiem garšo, ir nitrāti (ir vēl šis tas, bet reāli nitrāti augiem ir tikpat svarīgi kā kartupelis un maize latvietim). Protams, ne vienmēr visu var apēst, un tad, kad uzlīst lietus, izveidojas zupa, kas no laukiem aizplūst un nonāk upēs vai ezeros, jo parasti ūdentil-pes atrodas zemāk un zupām ir tendence gravitācijas ietekmē tecēt uz leju. Par to varat pārliecināties, sev uz galvas uzlejot gulašu.

Zupa no tīruma nonāk upē, un – kas tad tur? Arī tur ir visādi augi un aļģes, kas grib ēst. Un, ieraugot tādu maltītes apjomu, tie aug un vairojas, aug un vairojas, aug un vairojas, un tas mums nepatīk (ar cilvēkiem ir otrādi – jo augstāka labklājība, jo mazāk vairojas).

Bioreaģēšanas vienība

Mēslojums uz lauka – labi, mēslojums upē – slikti. Ko darīt? Var, protams, nemēslot laukus un aizliegt lauksaimniecību. Tomēr man šķiet, ka tā nav laba ideja. Ir ļaužu grupa, kas domā, ka visu par labu vērsīs, ja atteiksies no mākslīgajiem minerālmēsliem un lietos savu mājlopu mēslus. Protams, ir labi, ja ir kāds labs veids, kā izmantot organisko mēslojumu, kas sakrājies, bet, ja runājam par nitrātiem, tad tas ir pilnīgi vienalga – abu veidu mēslojumos nitrāti ir, citā-di tas netiktu izmantots kā mēslojums. Bet latviešiem organiskie mēsli ļoti patīk. Ļoti patīk. Tāpēc tos mēslus es pārāk neapsaukāšu. Šķiet mazliet neticami, bet HELCOM 2012. gadā izdotajā ziņojumā

teikts, ka vairāk nitrātu uz laukiem mēs uzliekam orga-nisko mēslu nekā minerālmēslu formā. Tā nav nevienam citam, kas apmeties Baltijas jūras maliņā. Latvija ir tāds nitrātu hipijs.

Ko darīt? Vismaz man šķiet, ka vislabāk būtu pa ceļam no tīruma uz upi tos nitrātus noķert un sakaut. Ir vairāki veidi, kā to izdarīt, bet šoreiz jāpastāsta par tehnoloģiju ar visskaistāko nosaukumu – par denitrifikācijas bioreak-toriem. Kad kādam draugam, kuram nav nekāda sakara ar dabas zinātnēm, pieminēju šo vārdu savienojumu, viņš ļoti loģiski izsecināja, ka tas ir kaut kas par to, kā iznīcināt nitrātus ar bioloģiskām reakcijām.

Denitrifikācija ir dabisks process, kas nitrātus (NO3) pārvērš par slāpekļa gāzi (N2). Šī gāze ir kaut kas pilnīgi nekaitīgs un ir visbiežāk sastopamā gāze Zemes atmosfērā – tā aizņem 79% no gaisa, kas mums apkārt. Kāpēc tad visi tie nitrāti netiek dabiski denitrificēti? Lai notiktu jebkāda reakcija, nepieciešams vairāk nekā viens spēlētājs. Un nitrātiem ir jātiekas ar oglekli (C), lai notiku denitrifikācija. Arī tiem, kuri neko nesaprot no ķīmijas, ieteiku nebaidīties no de-nitrifikācijas vienādojuma aplūkošanas:

5C+H2O + 4NO3-⇒ 2N2 + 4HCO3- + CO2 + 3H2O

Galvenais, kas jāredz, – no sākuma ir ne tikai nitrāti (NO3), bet arī ogleklis (C) un ūdens (H2O). Ja to nebūs, nekas ne-notiks. Loģiski, ka kokteilī «ūdens + nitrāti» ir ūdens. Bet ogleklis? Tur jau tā problēma, ka tā ne vienmēr ir gana. Viss būtu labi, ja būtu tikai drusciņa nitrātu, ko iznīcināt, bet lauksaimniecības mēslojumā to ir tik daudz, ka naba-ga dabīgais ogleklītis viens pats ar tiem netiek galā. Kur oglekli atrast? Ogeklis ir tāds elements, kas atrodas jeb-kurā organismā, kurš ir dzīvs vai jebkad bijis dzīvs. Pie-mēram, mēs ar lielu prieku dedzinām ogles – tur ir daudz oglekļa, un katrs ogles gabals senā pagātnē ir bijis dzīvs organisms. Arī salmu kaudzē vai skaidu čupā ir ogleklis. Un tik tiešām reti gadās, ka posmā starp tīrumu un upīti kaut kur būtu izbērta skaidu kaudze. Vai saprotat, uz ko es vedinu? Jā! Vienkārši pie lauka jāizber skaidu kaudze, lai nitrātiem būtu gana daudz oglekļa, ar ko reaģēt.

Denitrifikācijas bioreaktori nav mans izgudrojums. Tā ir tehnoloģija, kuras pamatā ir papildu oglekļa iestrādāšana tur, kur iespējama piesārņotā ūdens plūsma. Arī normā-lās pilsētu notekūdeņu attīrīšanas stacijās netīrajā ūde-nī mēdz ieliet kaut ko, kur ir daudz oglekļa, lai panāktu brašu denitrifikāciju. Uz lauka gan to nevajag liet, jo tad ogleklis nekavējoties aiztecēs prom, nevis laipni sagaidīs nitrātus, lai tos sakautu.

Lai rosinātu denitrifikāciju, līdz šim izmantoti tādi oglekļa avoti kā dažādu koku skaidas, komposts, lapas, kukurūzas kāti, kartons, avīzes, kokvilna, priežu skujas, salmi un masa, kas paliek pāri pēc tam, kad no olīvām izspiež eļļu, kā arī

VIDRŪPE


visi tie materiāli, par kuriem neesmu neko lasījusi. Visbie-žāk pētījumos pieminētas priežu skaidas un kviešu salmi, un gan jau tas saistīts ar faktu, ka visbiežāk to efektivitāte pētīta valstīs, kur aug priedes un kvieši. Tāpēc, lai uztaisītu šādu denitrifikācijas bioreaktoru, nebūtu nekas jāieved no tālām zemēm. Un pētījumi pierāda, ka pēc tam, kad nitrātūdens iz-plūst cauri salmu vai skaidu barjerai, nitrātu līmenis ir sama-zinājies gana, lai ūdenstilpes neaizaugtu (t.i., krietni, krietni zem Eiropas Savienības noteiktā limita 50 mg/l).

Šādus bioreaktorus var izveidot, lai attīrītu gan virszemes noteci, gan gruntsūdeņus. Gruntsūdeņu attīrīšanai vien-kārši zemē jāiekonstruē salmu/skaidu siena, kas perpen-dikulāra grunstūdeņu plūdumam. Virszemes ūdeņu gadī-jumā var dažādi. Ja tīrums ir nosusināts, salmus var salikt grāvī vai vairāku grāvju satikšanās vietā, kur būs satecējis viss nitrātu ūdens (skat. attēlus 24. un 25. lpp.).

Mīnusi

Es neuzticos tehnoloģijām, kurām nav mīnusu, jo mīnusi ir vienmēr, bet šādā gadījumā kaut kādu iemeslu dēļ tiek rūpīgi slēpti un parādīsies kaut kad nākotnē, un tad mēs metīsim rokas pret debesīm, saucot: «Kā es varēju nepa-manīt?!» Kādas būtu potenciālās, piemēram, skaidu biore-aktoru, nepilnības, un kā tās varētu novērst?

1. Denitrifikācijas procesa beigās izdalās arī ogļskābā gāze, kas nevienam nepatīk, jo tā it kā vainojama pie kli-mata pārmaiņām. Tomēr šajā gadījumā bioreaktors nav iz-darījis neko sliktu, jo, pirmkārt, skaidas agri vai vēlu tāpat sadalītos vai tiktu sadedzinātas un CO2 tik un tā nonāktu atmosfērā. Otrkārt, šis CO2 ir tieši tas pats CO2, ko koks uzņēmis, savā dzīves laikā čakli fotosintezējot, tā ka par kopējo CO2 pieaugumu atmosfērā nevar būt ne runas.

Avots: Schipper, L.A., et.al., Denitrifying bioreactors – An approach for reducing reducing nitrate loads to receiving waters. Ecol. Eng. (2010), doi: 10.1016/j.ecoleng. 2010. 04. 008

VIDRŪPE


2. Tad, kad bioreaktors ir jauns un nepieredzējis, bet ļoti entuziastisks, tas no priekiem mēdz izdalīt oglekli izšķīdušā formā tādā daudzumā, ka nu jau ir par traku. Kad upītē nonāk ūdens ar lielu oglekļa daudzumu, ir nepieciešams skābeklis, lai ar to tiktu galā, un skābeklis ūdeņos mūsdienās ir luksusa pre-ce. Kā zināt, ka ūdenī jau ir par daudz tā izšķīdušā oglekļa? Ūdens ir brūns. Bet tā būs tikai sākumā. Ja reaktors pirmos trīs mēnešus darbojas pusslimi, bet nākamos 15 gadus lieliski, to var vienkārši pie-dot. Bet, ja nevar piedot, tad var, piemēram, pēc bioreaktora ierīkot smilšu filtru. Vai arī to brūno ūdeni savākt un izmantot tā paša tīruma laistīšanai. Kvieši no brūnā ūdens bojā neaizies.

3. Gadījumā, ja pilnīgi visi nitrāti tiek apēsti, bet ogleklis vēl palicis, tas gribēs turpināt viesības. Ja vairs nav nitrātu, ogleklis sāks kopoties ar savieno-jumu, kas pēc šīs ballītes kļūs par sērūdeņradi (H2S). Sērūdeņradis mēdz nepatikt dzīviem organismiem, un tie iet bojā. Ja ūdens smird pēc puvušām olām, visticamāk, klāt ir sērudeņradis. Lai tas nenotiktu, jārūpējas, lai netīrais ūdens neuzturētos reaktorā pārāk ilgi, lai nepienāk tas moments, kad visi nitrāti ir prom un jāsāk citas reakcijas. Sevišķi svarīgi ir par to padomāt karstā laikā, jo augstāka temperatūra paātrina reakciju.

Ir vēl šādi tādi mīnusi, kurus neesmu pieminējusi vai nu tāpēc, ka žurnālā par maz lapu, vai arī tāpēc, ka es par tiem vēl nezinu. Ā, nu, vēl slikti, protams, ir tas, ka tehnoloģija ir samērā lēta, līdz ar to grūti dabūt lielus otkatus par tās atbalstīšanu, bet vienu es zinu labi – ja kāds nitrāts ir izlasījis šo rakstu, viņam jau trīc kājas.

Avots: Schipper, L.A., et.al., Denitrifying bioreactors – An approach for reducing reducing nitrate loads to receiving waters. Ecol. Eng. (2010), doi: 10.1016/j.ecoleng. 2010. 04. 008

DABA


RESNVĒDERA PURVUSPĀRE –

AIZSARGĀJAMA SUGA LATVIJĀ

Mārtiņš Kalniņš, dr. biol., spāru pētnieks

Resnvēdera purvuspāre ir viena no piecām Latvijas purvuspāru sugām, no ku-rām trīs ir retas un aizsargājamas. Pieaugušas spāres garums ir 33–37 mm. No citām purvuspāru ģints spārēm resnvēdera purvuspāre atšķiras ar paplatinā-tu vēdera pakaļējo daļu. Neilgi pēc izlidošanas ķermeņa krāsojums ir spīdīgi melns ar nelielu dzeltenu rakstu uz krūtīm un vēdera pirmajiem posmiem. Vēlāk spāres iegūst zilganpelēku apsarmi, kas īpaši izteikta uz vēdera 3.–5. posma. Tēviņiem spārnu pterostigmas ir baltas. Abu dzimumu spārēm anālās piedevas jeb «astes» gals ir balts. Balts ir arī sejas vairogs. Šīm spārēm rakstu-rīgi, ka medījot tās nešaudās virs ūdens virsmas, bet gan mierīgi sēž uz lēpju vai ūdensrožu lapām un vēro, kad parādīsies kāds ēdams kukainis.

Resnvēdera purvuspāru kāpuru ķermeņa garums ir 17–22 mm, tam ir izteikti muguras dzelkšņi, bet uz vēdera septītā posma ir sānu dzelkšņi, kas ir galve-nā pazīme, kā šos kāpurus atšķirt no citām Latvijā sastopamajām Leucorrhinia ģints sugām. Kāpuri dzīvo ūdenī, un šajā stadijā spāre pavada laiku no rudens līdz pavasarim. Resnvēdera purvuspāres izlido maija trešajā dekādē. Līdz šim agrākie novērojumi ir 23.–24. maijs, bet vēlākie novērojumi – 10., 12. un 24. augusts. Pēc pilnīgas ķermeņa un spārnu nobriešanas spāres meklē piemēro-tus biotopus, kuros tēviņi izvēlas individuālās teritorijas un modri tās sargā. Pirms pārošanās tēviņš ar mātīti kādu laiku lido tandēmā – tēviņš ar vēdera galā esošajām cerkām tur mātīti aiz pakauša. Kad mātīte ir gatava pāroties, viņa pieliec vēdera galu ar dzimumorgāniem, kas atrodas uz vēdera astotā un devītā posma robežas, pie tēviņa ārējiem sekundārajiem kopulācijas or-gāniem, kas atrodas uz vēdera otrā posma. Spāru augumi pārojoties veido sirdsveida formu.

Resnvēdera purvuspāre Leucorrhinia caudalis.

Gada sākumā pamanīju Latvijas vides aiz-sardzības fonda (LVAF) izsludināto projektu konkursu, un izrādījās, ka konkursa noliku-mā ir minētas sugas, par kurām uzrakstī-tie projekti ir prioritāti atbalstāmi, un to skaitā – resnvēdera purvuspāre. Rakstīt vai nerakstīt? Ja rakstīt, tad jāraksta tā, lai pro-jekts tiktu apstiprināts un rezultāts būtu labs, bet jārēķinās, ka tas aizņems daudz laika. Nerakstīt? Mēs, entomologi, bieži žē-lojamies, ka biežāk atbalsts tiek putnu vai zvēru izpētei. Tātad noteikti jāraksta! Un tā tapa projekts «Sugas aizsardzības plāna izstrādāšana un ieviešanas uzsākšana resn-vēdera purvuspārei Leucorrhinia caudalis». Projekta uzdevumi ir divi – izstrādāt su-gas aizsardzības plānu un uzsākt šā plāna ieviešanu. Uzreiz ķēros pie datu kopas sa-gatavošanas par resnvēdera purvuspāres atradnēm gan Dabas aizsardzības pārval-des (DAP) dabas datu pārvaldības sistēmai «OZOLS», gan VAS «Latvijas valsts meži» datu bāzei, jo precīzi dati par to, kur un kad suga konstatēta, ir viens no sugu aiz-sardzības stūrakmeņiem.

DABA


Lai Eiropa nepārmet bezdarbību

LVAF projektu konkursā resnvēdera purvuspāre par prio-ritāro sugu iecelta droši vien tāpēc, ka reizi sešos gados katrai Eiropas Savienības dalībvalstij ir jāsagatavo detali-zēts ziņojums par katras aizsargājamās sugas un biotopa stāvokli. 2007.–2012. gada periodā resnvēdera purvuspā-res aizsardzības vērtējums bija nelabvēlīgs. Tātad nākama-jā ziņojumā par 2013.–2019. gadu Latvijai būs īpaši jāat-skaitās, kas ir darīts, lai uzlabotu šīs sugas aizsardzības stāvokli. Iepriekšējos ziņojumos Eiropas Komisijai vērtē-jums tika balstīts, pamatojoties uz eksperta viedokli, vai arī minēts, ka datu par sugas apdzīvoto mikrobiotopu vai biotopu hidroķīmiskajiem parametriem nav vispār. DAP

dabas datu pārvaldības sistēmā «OZOLS» līdz šim bija re-ģistrētas tikai atsevišķas, tostarp neprecīzas, resnvēdera purvuspāres atradnes, un ar tik nepilnīgiem datiem nevar plānot un realizēt atbilstošu sugas atradņu aizsardzību. Sugas atradnes līdz šim nebija reģistrētas arī VAS «Latvijas valsts meži» datu bāzē – resnvēdera purvuspāre ir suga, kas bieži apdzīvo meža ūdenstilpes. Plānojot saldūdeņu biotopu apsaimniekošanas pasākumus, svarīgi saskaņot arī piekrastes biotopu apsaimniekošanu ar resnvēdera purvuspāres vajadzībām.

Purvuspārei tīkama vieta

Tā kā līdz šim ne Latvijā, ne citās valstīs nav veikti pētījumi par resnvēdera purvuspāru mikrobiotopu un ūdenstilpju hidroķīmiju, projekta laikā apsekotas vairāk kā 20 atrad-nes. Lai gan iegūto datu analīze vēl turpinās, jau tagad ir skaidrs, ka labam resnvēdera purvuspāru biotopam ir jābūt ar vairākiem augāja stāviem – niedru/vilkvālīšu, elšu/Andris Urtāns un Laura Grīnberga stāsta un rāda, kā atšķirt dažā-

das Rudzīšu ezera augu sugas.

Semināra dalībnieki aplūko Sila ezerā izveidojušos niedru sakņu «paklāju».

Niedru sakņu «paklāja» šķērsgriezums. Tā struktūra un blīvums bija pārsteigums pat pieredzējušiem botāniķiem un hidrobiologiem.

grīšļu, kā arī lēpju/ūdensrožu/glīveņu stāviem. Visu apse-koto ūdenstilpju ūdens hidroķīmiskais sastāvs liecina par labu kvalitāti: cietūdens ar salīdzinoši augstu mineralizā-cijas līmeni (EVS virs 200 mS/cm), ūdens reakcija pārsvarā (pH=7,0–8,3) ir sārmaina. Bioloģiskais skābekļa patēriņš (BSP5), kas raksturo viegli noārdāmo organisko vielu dau-dzumu, relatīvi augsts.

Projekta ietvaros nesen izraktā dīķī nolēmu izveidot resn-vēdera purvuspāres biotopa aptuvenu kopiju, iestādot atbilstošus augus un veidojot sugai piemērotas veģetāci-

DABA


jas struktūru. Lai gan resnvēdera purvuspārei piemērotu biotopu Latvijā ir daudz un mākslīgu biotopu veidošana nav prioritāte, tomēr tas ir aktuāli, lai laikus iegūtu piere-dzi. Tā kā mākslīgu biotopu veidošana vai degradētu bio-topu atjaunošana var aizņemt vairākus gadus, savlaicīga pieredzes iegūšana, kamēr suga vēl nav kļuvusi ļoti reta vai atkarīga tikai no mākslīgiem biotopiem, ir ļoti svarīga.Dīķmalu apstādījām jau pavasarī, un rudens pusē jau bija redzami gan pirmie rezultāti – iesakņojušies augi laida jaunos dzinumus –, gan pirmās problēmas – elšus izkon-kurēja Kanādas elodeja.

Seminārs «Ilgās»

Lai uzlabotu spāru pētnieku un dabas ekspertu zināšanas, augusta vidū Daugavpils Universitātes studiju un pētnie-cības centrā «Ilgas» norisinājās seminārs par spāru aizsar-dzību. Pirmajā dienā projekta eksperts Mārtiņš Kalniņš un DAP pārstāvis Valdis Pilāts stāstīja par sugu aizsardzības plānu izstrādes procesu Latvijā, par līdz šim izstrādāta-jiem sugu aizsardzības plāniem un to saistību gan ar valsts ziņojumu Eiropas Komisijai, gan to nozīmi dabas aizsar-dzībā, kā arī par topošo resnvēdera purvuspāres sugas aizsardzības plānu. Latgales zoodārza pārstāvji Aija un Mihails Pupiņi iepazīstināja ar «LIFE-Herpeto Latvija» pro-jekta veikumiem un purva bruņurupuča un sarkanvēdera ugunskrupja aizsardzības pasākumiem, to skaitā – ūdens-

Biotopa apsaimniekošanas pasākuma demonstrācija Valņanišku upē.

Niedru stādāmmateriāla ieguve resnvēdera purvuspāres biotopa aptuvenas kopijas veidošanai. Palīgos nāk Arkādijs Poppels.

tilpju atjaunošanu un izveidi. Nākamajā dienā Latvijas Da-bas muzeja speciāliste Laura Grīnberga un Andris Urtāns no DAP stāstīja par stāvošiem un tekošiem saldūdeņu bio-topiem un to apsaimniekošanas pasākumiem. Pēc lekci-jām semināra dalībnieki apmeklēja vairākus Silenes dabas parka ezerus un upes, kur mācījās dabā atpazīt ūdeņu bio-topiem raksturīgās augu un dzīvnieku sugas, kā arī identi-ficēt katrai vietai un aizsargājamām sugām nepieciešamos apsaimniekošanas pasākumus un to apjomus.

DABA


Trešajā dienā dalībnieki devās pārgājienā un varēja iemē-ģināt roku spāru ķeršanā un atpazīšanā, kā arī apskatīt Latvijas dabas retumus – ugunskrupi un meža susuri. Lai arī projekta mērķsuga ir viena – resnvēdera purvuspāre –, tomēr šo dienu laikā semināra dalībniekiem bija iespēja uzzināt daudz jauna, kā arī atkārtot zināmās lietas par da-bas aizsardzības un ikdienas darbu ciešo saistību.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Lai aizsargātu katru sugu atsevišķi, resursu un cilvēku, visticamāk, nepietiks. Tajā pašā laikā, plānojot atsevišķu biotopu, teritoriju un objektu aizsardzību, ir jāpārzina dažādu sugu dzīvesveids un prasības pret dzīvotni. Bieži ir nepieciešamas tikai nelielas izmaiņas, lai ieguvēju būtu vairāk.

Parasto elšu Stratiotes aloides audzes veidošana.

Pirmie jaunizveidotā biotopa apmeklētāji – baltie stārķi Ciconia cico-nia. Gan attēlā redzamie stārķi, gan tieši šajā piekrastes daļā regulāri novērotās tilbītes liecina, ka arī putniem šis mikrobiotops ir pievilcīgs.

Meža susuris Dryomys nitedula.

DABA


Par Robeždaugavas dižakmeni nedaudz skaidrības bija, par otru – nekādas. Zinājām, ka to sauc gan par Ļimanoviča ak-meni, gan arī par «akmeni pretī Voronovas salai». Rakstos atrodami stāsti, ka Daugavā augšpus Krāslavas ir divi lieli akmeņi, kādreiz bijis vairāk, bet tie saspridzināti. Abiem akmeņiem piedēvēti vairāki nosaukumi, un, apkopojot in-formāciju, skaidrs ir tikai tas, ka viens no akmeņiem varētu būt ruds, jo tas saukts arī par Rudo akmeni, bet otrs, iespē-jams, ir pelēks. Vēlāk izrādījās, ka abi akmeņi ir sarkanīgi. Lai uzturētos pierobežā, nepieciešama terminētā caurlaide un pase vai identifikācijas karte. Ekspedīcijas laikā tikāmies ar Latvijas robežsargiem četras reizes un pārliecinājāmies, ka robeža tiek sargāta godam.

Lielākais akmens Daugavā

Lai arī ir ziņas, ka Daugavas gultnē kādreiz bijuši vairā-ki ļoti lieli akmeņi, pēdējo gadsimtu laikā tie iznīcināti. Viens, iespējams, bijis pat vislielākais akmens Latvijā un atradies netālu no Krāslavas, bet, tā kā tas traucējis plos-tiem un liellaivām, saspridzināts. Cits dižs akmens Dau-gavas krastā nevienam nav traucējis, bet sadalīts gabalos un izmantots praktiskām vajadzībām. Vēl cits milzenis at-stāts nebojāts, bet noslīcināts Ķeguma HES ūdenskrātuves ūdeņu dzīlēs. Robeždaugavas dižakmenim ir paveicies, un tas vēl joprojām atrodas Daugavā tuvu kreisajam – Kapla-vas pagasta – krastam. Lai arī akmens atrašanās vieta zi-

nāma samērā skaidri, tomēr piekļūšana tam ir sarežģīta, jo nav ceļu. Nolēmām braukt cauri Kaplavas pagastam, kur robežas tuvumā at-rodas Robeždaugavas mājas, un tad gar krastu piekļūt dižakmenim. Laužoties cauri brikšņiem gar Daugavas krastu, akmeni ieraugām samērā drīz. Pārsteidz civilizācijas maz ietekmētā ainava – nav pat nevienas makšķernieku takas. Vietām līdz krastam aug garas smil-gas un vēl garākas nātres, un, kad beidzot esam tikuši gandrīz līdz

MEKLĒJAM DIŽAKMEŅUS DAUGAVĀ

Andris Grīnbergs, dabas pētnieks; autora foto

2014. gada vasarā Latvijas Petroglifu centra ekspedīcijai bija sarežģīts uzdevums – atrast un iz-pētīt divus varenus akmeņus Dau-gavas gultnē posmā starp Latvijas

un Baltkrievijas robežu un Krāslavu.

Šķietami nepieejams, upē dižojas Robeždaugavas akmens.

Uzkāpt 25 kubikmetrus lielā bluķa virsotnē nav viegli.

DABA


mērķim, nākas brist Daugavā. Dziļums nav pārāk liels, bet noder arī līdzpaņemtā laiva, jo pie varenā akmens sāniem izskalotas bedres.

Brangais akmens atrodas aptuveni 15 metru no krasta, un upes dziļums pie tā sāniem ir visai atšķirīgs – no pusmetra seklākajās vietās līdz 1,2 metriem. Pieļauju, ka šie dziļuma rādītāji ir ļoti mainīgi, jo upes mēdz saskalot gan sane-sumus, gan izrauj dziļāku iedzelmi pie sāniem. Sarkanais lielkristāliskais granīta bluķis ir samērā stāvām malām, maz-liet piramidālas formas, un nepieciešama gan piepūle, gan iemaņas, lai uzrāptos putnu apkakātā akmens virsotnē.

Izmērīt akmeni upē ir daudz grūtāk nekā uz sauszemes. Novērtējam arī akmens apaļumus – zem ūdens līmeņa tas neturpinās kā aisbergs, bet noapaļojas, un tas liecina, ka lielākā tā daļa ir virs ūdens un daudz zem gultnes vairs neturpinās. Lēšam, ka 4,30 metrus garais un 4,10 metrus platais akmens ir 14,10 metrus apkārtmērā un tā apjoms ir kādi 25 kubikmetri. Tas ir lielākais akmens Daugavā Lat-vijas teritorijā!

Aizej tur, nezin kur!

Nākamajā dienā meklējam otru dižakmeni, par kuru zinām tikai aptuvenu tā atrašanās vietu un to, ka tā izmēri varētu būt pietiekami dižakmens statusam. Voronovas salu nākas meklēt gluži kā detektīviem, jo mūsdienu un vecākās kar-tēs Daugavas salām posmā no robežas līdz Krāslavai nosau-kumi nav norādīti. Kaplavas pagasta pašvaldībā, pie kuras krasta meklējams objekts, neviens ne par akmeni, ne par šādu salu dzirdējis nav. Kad noskaidrojam, kur varētu būt tā sala ar aizmirsto nosaukumu, vieta izrādās ļoti grūti sasnie-dzama – no Kaplavas puses uz akmens atrašanās vietu būtu jābrien vismaz kilometrs pa brikšņiem – tādēļ braucam pa pretējo krastu gar Indricas baznīcu, cauri Podgurjes ciemam Kalniešu pagastā un atrodam vietu, kur vistuvāk piebraukt pie upes. Pa ceļam izvaicājot tuvējo māju iedzī-

Indricas katoļu baznīca Daugavas malā lejpus Podgurjes ciema.

votājus un makšķerniekus, uzzinām, ka akmens ir netālu, un, kaut Voronovas salas nosaukumu arī šeit neviens nav dzirdējis, daudzi zināja teikt, ka tāds Ļimanovičs Podgurjes ciemā kādreiz dzīvojis un nesen mantrači izrakņājuši viņa kapu.

Ar laivu pārceļamies pāri Daugavai, izpētām un precīzi izmērām akmeni, kas ir vairāk nekā divus metrus augsts, četrus metrus garš un 13 kubikmetru dižs. Dodam tam Podgurjes ciema nosaukumu, jo tas atrodas iepretī akmenim un ir piemērots orientieris citiem. Voronovas salas nosaukums nav veiksmīgs, jo akmens nemaz ne-atrodas uz šīs nelielās salas. Arī Ļimanoviča vārds akmenim nav piemērots, jo šis cilvēks vairs reti kuram zināms un nav skaidrs, kādēļ viņa vārdā akmens ir saukts. Savukārt Kaplavas pagasta pusē nav tuvu orientieru, nav arī ceļu, līdz ar to Podgurjes vārds tam ir piemērotākais, protams, datos saglabājam arī kādreiz lietotos no-saukumus.

Veicot Podgurjes dižakmens izpēti, novērtējām tā ģeoloģiskās vēr-tības un bojājumus. Izskatās, ka šim dižakmenim kādreiz ir ļoti paveicies, jo tas ir visai nevienmērīgs, milzkristālisks pegmatīts ar daudzām plaisām, tāpēc pieminekļu kalšanai nederīgs. Tomēr arī šim akmenim ar ķīļiem mēģināts atplēst pamatīgu gabalu. Podgurjes dižakmens atrodas Daugavā nepilnus divus kilometrus lejpus lielā-kā – Robeždaugavas dižakmens, un tos abus var apskatīt, laivojot pa Daugavu. Diemžēl tie abi ir pēdējie Daugavas gultnē palikušie lielie akmeņi, jo daudzi citi, kas bija vēl lielāki, jau sen iznīcināti.

Pētnieki veic Podgurjes dižakmens izpēti.

Latvijas Petroglifu centra eksperts Māris Rudzītis novērtē akmeņkaļu postījumus Podgurjes dižakmens virsmā. Akmens virsmā upes vidus pusē ar tapām un ķīļiem mēģināts atplēst pamatīgu gabalu. Par to lieci-na deviņas izkaltas ķīļu vietas, vēl piecas kalumu pēdas atrodam sānā.

DABA


Sensenos laikos, kad pēdējais ledus laikmets bija atkāpies uz zie-meļiem, atstājot plašu līdzenumu starp Līgatni un Siguldu, tai vietā sāka veidoties purvs, ko mūsdienās sauc par Sudas purvu. Daļu no senajiem zemes nogulumiežiem ledāji bija nostūmuši tālāk, radīda-mi Vidzemes augstieni, bet šeit, nākamā purva pamatnē, atseguši ģipša iežus. Pārmitrajos apstākļos virs salīdzinoši plānās morēnas kārtas segtajiem ģipšiem no augu atliekām veidojās kūdra. Purva ūdeņi līdz ar kūdras organiskajām skābēm šķīdināja ģipšus. Ģipšu slāņos veidojās izskalojumi un nelielas plaisas, pa kurām ūdens ar izšķīdušo ģipsi plūda uz zemāk esošo Jūdažu apkārtni, kur izlauzās virspusē jau avotu veidā. Kūdras organiskās skābes kopā ar baktē-rijām reaģēja ar izšķīdušo ģipsi, un izdalījās sērūdeņradis – ūdens smirdēja pēc puvušām olām. Sērūdeņradis ir indīga gāze, taču vien-laikus – ārstniecisks. Avotu ūdenim ārstniecisko vērtību piešķir sulfāti, arī to sastāvā ir no ģipša iegūtais sērs. Avota asā aromāta dēļ, kas atgādina kaķa urīna smaku, to iesauca par Kaķupi. Šī upīte, kurā starp Jūdažu ezeru un Sudas purvu ietecēja vairāki sēravoti, relatīvi nesen ieguvusi nosaukumu Sērupīte. Ļaudis sēravotus at-klāja jau sen un izmantoja to dziedniecisko iedarbību. 20. gadsimta pirmajā pusē pie Zušu mājām izveidoja arī dziednīcu.

Padomju laikos noritēja plaša meliorācija, purvi tika iz-mantoti kūdras ieguvei. Arī Sudas purvam jau bija izstrā-dāts meliorācijas plāns – bija iecere purvu norakt un tā vietā ierīkot milzīgu vistu fermu, kūdru izmantojot pakai-šiem vistu kūtīs. Pateicoties tam, ka zem purva veidojas sēravotu ūdeņi, šī iecere netika īstenota, bet Sudas purvu iekļāva tolaik dibinātajā Gaujas nacionālajā parkā. Tāpēc Sudas purvs pastāv joprojām, un arī dziednieciskie sēr-avoti, tāpat kā tajos senajos laikos, veidojas joprojām.

Pamatīgs retums

Lai gan ar krūmiem aizaugušās purvainās pļavas starp Zu-šiem un Jūdažu ezeru tika meliorētas, pie Zušu avotiem ne-viens grāvjus neraka. Nav zināms, kad avoksnājos pie Stai-ņu mājām sāka augt interesantas puķītes ar zili violetiem ziediem kā piecstaru zvaigznītēm – ziemas svertijas. 1958. gadā izdotajā Latvijas augu noteicējā ir pieminēta viena svertijas atradne Siguldā, un droši vien domāta šī pati vieta.

Julita Kluša, Ansis Opmanis; autoru foto

KĀ SĒRAVOTI IZGLĀBA SVERTIJASZiemas svertija Swertia perennis.

DABA


Pirms tam ziemas svertija Latvijā atrasta vien dažas reizes. Pirmais to esot atra-dis K. Lēnerts Tukuma apkārtnē pirms 1852. gada. Dažus gadus pēc tam svertiju Saldus apkārtnē esot atradis E. Lindemanis, taču šī, tāpat kā V. Mīlenbaha at-radne Līgciemā 1938. gadā, nav apstiprināta ar herbāriju. Vienīgā droši zināmā ziemas svertijas atradne 20. gadsimtā bija purvā pie Padures, kur 1955. gadā to atradis A. Mortukāns, taču jau 1960. gadu sākumā šis purvs tika meliorēts, tā-pēc ziemas svertiju uzskatīja par zudušu Latvijas florai, un tā ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 0. kategorijā.

Taču 2004. gada 13. jūlijā, apsekojot Zušu–Staiņu avotu purvus, pēc 50 gadu pārtraukuma šīs zili violetās puķītes Latvijā tika atrastas atkal! Tās, iespējams, te saglabājušās, pateicoties tieši sēravotiem, kuru dēļ netika norakts Sudas purvs un meliorēta Zušu avota tuvākā apkārtne. Šie augi ir visai jutīgi pret biotopa izmaiņām, un cilvēku saimnieciskā darbība šo atradni noteikti būtu iznīcinājusi. Par šo atklājumu Ansis Opmanis 2004. gadā ieguva Latvijas Botā-niķu biedrības ceļojošo balvu «Gada atradums». Šeit viņš atrada aptuveni 100 ziedošu svertiju! Arī šobrīd šī ir vienīgā zināmā svertijas atradne Latvijā.

Eiropā saudzējamā mēlziede

Ziemas svertija nebūt nav vienīgā īpašā augu suga Zušu–Staiņu avotu mežos. 2004. gadā tur tika atklāta arī Sibīrijas mēlziedes otrā at-radne Latvijā. Mēlziede ir viena no Eiropas Savienības Biotopu direktīvas II un IV pieliku-ma augu sugām (ES mērogā nozīmīgas sugas, kuru aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kurām turklāt nepiecieša-ma stingra aizsardzība), kas šīs sugas atradni padara pat par vērtīgāku ES Biotopu direktīvas izpratnē nekā ziemas svertijas atradni. Sibīrijas mēlziede ir īpaša Eiropas mērogā, jo Latvijā aug uz areāla rietumu robežas. Līdz 2004. gadam vienīgā droši zināmā mēlziedes atradne Latvi-jā bija Krustkalnu rezervātā, kur to 1976. gadā pirmoreiz atrada G. Ābele.

Pagājušajā gadsimtā bija zināmas vēl četras Si-bīrijas mēlziedes atradnes. Pirmās ziņas par šo augu ir jau no 19. gadsimta beigām Madonas ap-kārtnē. 1912. gadā N. Malta šai apkārtnē ievācis pirmos paraugus. Pēdējoreiz tur šī suga ievākta 1938. gadā, pēc tam, iespējams, meliorācijas dēļ, gājusi zudumā. K. Kupfers mēlziedi atradis 1919. gadā Zasā; Z. Eglīte – 1975. gadā Gaujienā (pēdējais herbārijs te ievākts 1983. gadā), bet L. Tabaka – Dūķu ezera krastā netālu no Krust-kalnu rezervāta 1982. gadā. Ir aizdomas, ka Sibīrijas mēlziede arī šajā gadsimtā aug vairāk nekā divās vietās, tāpēc ir vērts rūpīgāk apse-kot avoksnainas vietas – varbūt izdodas veikt kādu atklājumu!

Zušu–Staiņu avotu mežos aug arī citi reti un aizsargājami augi, piemēram, dziedniecības brūnvālīte, sirdsveida divlape, apdzira, gada staipeknis, Fuksa dzegužpirkstīte, smaržī-gā naktsvijole, Blandova purvspalve u.c. Pa-teicoties 2004. gada atklājumiem un avotu vērtībai, 2013. gada 26. novembrī izveidots dabas liegums «Zušu–Staiņu sēravoti» ar pla-tību 51,4 ha. Tā, pateicoties sēravotiem, arī Sibīrijas mēlziedes un ziemas svertijas ne tikai izdzīvojušas, bet nu aug aizsargājamā teritorijā.

Līdz Zušu avotam liegumā atstāta dabas parka zona, tur iekārtota ūdens ņemšanas vieta un ceļš līdz avotam. Dabas lieguma daļā, kurā ir aizsargājamie augi, izveidota dabas lieguma zona, kurā aizliegts veikt augiem kaitējošas darbības. Visi darbi, pat ja tie iecerēti, lai aiz-sargājamie augi labāk justos, jāsaskaņo ar Da-bas aizsardzības pārvaldi.

uz Jūdažiem

bij. Zuši

bij. Staiņi

uz Mori

Lauberti

Jūdažu ezers

Zušu sēravota dziednīca Ka

ķupe

Zušu sēravots Staiņu sēravots

Strautmalas sēravotsStipravotsPurvavots

Jaunais jeb Kaķu avots

Purva nosaukumi dažādos laikos un dažādās vietās mainījušies – Laugas purvs, Zviedru purvs, Sūdu purvs, Sudas–Zviedru purvs, līdz visbeidzot viss ieguvis nosau-kumu Sudas purvs. Attēlā: Sudas jeb Zviedru purvs starp Salas ezeru un Pīļu dzelvi.

DABA


Sēravotu un reto augu meklējumos

Lūk, ar šādu informācijas bagāžu 2014. gada septembrī Julita un Atis Kluši devās skatīt slavenos Zušu–Staiņu avotus un meklēt retos augus. Pirmais pārsteigums bija lielais ceļš, kas līdz Zušu sēravo-tam izveidots 2014. gadā. Kā teica tuvējo māju saimnieks, nu līdz avotam varot aiziet čībiņās.

Otrais pārsteigums – ar šo vienu avotu viss arī beidzās! Nekādu citu avotu, nekādu reto augu! Vajadzīgajā vir-zienā aiz avota Sērupītes vietā pletās liels ūdens lauks, ko uzpludinājuši bebri. Pirms vairākiem gadiem pāri upei esot bijusi laipa, bet tā līdz ar bebru veikto uzplu-dinājumu arī esot pagalam. Ko nu?

Tika meklēti ūdenim pārkrituši koki vai bebru dambji, un pēc 40 minūšu ilgiem pūliņiem izdevās tikt otrā pusē ūdenim. Un te atkal pārsteigums – tādā gluži vai nekurienē, līdz kurai, šķiet, normāli aizkļūt nav iespē-jams, pēkšņi laipiņas, bultiņas un dēlīši ar avotu nosau-kumiem. Uzraksti esot salikti pirms pieciem gadiem, aptuveni ap to pašu laiku, kad aktivizējās arī bebri. Ja vēl kādam izdodas līdz šiem avotiem nokļūt, jāteic, lie-lākā daļa uzrakstu ir pielikti aplam – tie būtu jāmaina vietām.

Dodoties ziemas svertijas un Sibīrijas mēlziedes mek-lējumos, izdevās atrast abas sugas, vien Sibīrijas mēl-ziežu izrādījās krietni mazāk, nekā gaidīts, – pilnīgi iespējams, ka apkārtējo mežu izciršana un bebru uz-pludinājumi ietekmējuši arī šos uz biotopu pārmaiņām ātri reaģējošos augus. To derētu ņemt vērā, domājot par augu sargāšanu!

Zušu–Staiņu avotu vēsture

Zināms, ka 19. gadsimtā cilvēki jau bija atklājuši, ka sēravoti, kas no zemes izverda uz dienvidrietumiem no Sudas purva Zušu–Staiņu māju apkārtnē, ir dzied-nieciski. Senais Zušu avota nosaukums ir Svētavots (K. Kasparsons. «Siguldiešu māju vārdi»; 1888). Tas saukts arī par Acu avotu, jo ūdens lietots acu slimību ārstē-šanai.

Purva avots (2014. gads).

Ziemas svertijas zied no jūlija beigām līdz septembra sākumam.

Ziemas svertijas piezemes lapas atgādina ceļmallapas.

DABA


20. gadsimtā Zušu māju saimnieks Jānis Pogiņš (1864–1942; dzimis Siguldas pag. Zušos, apglabāts Allažu kapos) pievērsa sēravotam un tuvējā zāļu purva dūņām zinātnie-ku uzmanību. Pirmoreiz Zušu un Staiņu avotus aprakstīja un analizēja 1925. gadā farmācijas profesors Jānis Kup-cis. Viņš rakstīja, ka Jūdažu avotu ūdens senāk esot vests mucās uz Siguldu, un viņš cerot, ka avotu dziednieciskās īpašības atkal tikšot izmantotas.

Savukārt J. Pogiņam dziedināšana ar sēravotu ūdeņiem kļuva par mūža darbu. Viņa izveidotā un uzturētā Zušu sēra un dūņu vannu iestāde darbojusies no 1927. līdz 1940. gadam. 1927. gada 14. augusta laikrakstā «Siguldas Ziņas» rakstīts: «Zušos, kuri atrodas apm. 10 klm. no Sigul-das stacijas, mūs sagaidija laipnais Pogiņ tēvs ar kundzi. Sarunas tūliņ novirzijās uz jauncelto dziedinatavu. Vannu iestādei, kura atvērta dažas dienas atpakaļ, jau vairaki

pastavigi klienti. To starpā ari žurnala «Lauku Doma» re-daktors Leikarts. Patapinajam no mājas mātes dvieli, deva-mies uz vienu ceturtdaļu kilometra atstato dziedinatavas iestādi. Tuvojoties sēravotam, jau pa gabalu preti trauc stipra sēra smaka. Vispirms apskatam grodiem izlikto sēravotu. Ūdens smaka atgādina vecas olas. Pogiņ tēvs stāsta, ka ūdens ļoti palīdz acīm. Jau krietni sen atpakaļ daudzi atguvuši ar avota palīdzību acu gaismu. Tapat visai noderigs ūdens pret dažadam māgas kaitem. Iespaidoti no tādiem stāstijumiem, mēs visi trīs svinigi nometamies uz ceļiem un noskalojam seju un acis. Pēc tam mēģina-jam dzert. Man personigi pēc pirmā malka nācās briesmigi saviebties, tanī laikā, kad mani ceļa biedri dzēra pilniem

Sibīrijas mēlziedes Ligularia sibirica zied jūlijā un augustā.

malkiem. Ūdens avotā dzidrs. Akas grodi un dibens aplipu-ši ar baltu masu – tā saucamo barežinu, kurš rodas no sēr-ūdeņraža oksidešanās. Ūdeni ar cauruļu palīdzību ievada ēkas mašintelpās. Pēdejās uzstādita speciala ekonomiska ūdens sasildīšanas krāsne ar 2 lieliem dzelzs rezervu-ariem. Iestādē pagaidam uzstāditas 8 vannas, no kurām 6 sēru un 2 dūņu vannas. Vannas sagatavo slimniekiem pēc dziedinatavas pārziņa Dr. Rubina norādijumiem. Dūņu van-nām dūņas ņem no nesen iesāktas kvadrātveidigas bedres. Dūņas pēc sakaltēšanas samaļ un samaisa ar karsto ūdeni. Sēru vannu cena Ls 1, bet dūņu vannu cena Ls 1,50.»

Zušu sēravoti pieminēti arī K. Vanaga 1937. gada izdevu-mā «Ceļvedis pa dzimto zemi». Tur rakstīts, ka lielākais sēravots stundā izverd aptuveni 1500 spaiņu, un sēravo-tos dabūjams: sēra, sāls, ogļskābes un dūņu vannas, dūņu kompreses, sērūdens dzeršanai.

Sibīrijas mēlziedes apakšējās lapas ir kātainas un ar sirdsveida pamatni.

DABA


Arī pēc Otrā pasaules kara avotu izpēte tika tur-pināta, par ko varam uzzināt E. Kīnes publikāci-jā 1950. gada «LPSR Zinātņu Akadēmijas Vēstīs». 1948. gada 26. augustā, veicot mērījumus ar Tomsona pārgāzes palīdzību, avota caurplūdums bijis 2,54 litri sekundē. Avota temperatūra esot bijusi 6,7 grādi. A. Opmanis līdzīgus mērījumus veicis 2006. gada 18. jūlijā – tad avota debits bijis 1,89 l/sek, bet temperatūra 6,9°C.

Avotiem doti arī vārdi, kas raksturo to novietoju-mu vai kādas to īpašības: Zušu, Staiņu, Strautma-las, Stiprais, Purva, Kaķavots un Jaunais. Stiprais avots savu nosaukumu ieguvis, pateicoties tobrīd lielajai sēra koncentrācijai, bet Kaķavots – asās smakas dēļ. Avotiem mēdz būt vairākas iztekas, tā, piemēram, Ingrīdas Maļikas 2002. gada pētī-jumā Zušu avotam minētas pat četras iztekas jeb avoti, kuriem doti vārdi Zušu Lielais, Zušu Ma-zais, Zušu Mazā Brālis un Zušu Kreisais avots.

Imants Galenieks 1989. gada «Dabas un Vēstu-res Kalendārā» Zušu apkārtnē min astoņus lielus avotus. Augšējais, Stiprais avots ir ar visstiprāko sērūdens koncentrāciju – 4 mg/l, Kaķavotam tā ir viszemākā – 1mg/l, toties vislielākais ūdens caurplūdums – vairāk nekā 8 litri sekundē. Savu-

Mežcirtēju un bebru darbības rezultātā ainava pēdējo piecu gadu laikā ir būtiski mainījusies. Attēlā pa kreisi: skats pie Zušu avota 2006. gada jūlijā; attēlā pa labi: skats pie Zušu avota 2014. gada septembrī.

Sērupītes šķērsošana pa bebru dambi.

DABA


kārt 2002. gadā Stiprā avota augšējā no iztekām sērūdeņ-raža koncentrācija bijusi 8,2 mg/l (I. Maļikas pētījums).

Blakus Zušu dziedniecības iestādei padomju saimniecī-ba «Līgatne» bija ierīkojusi 20 m dziļu urbumu. Te līdz 1990. gadiem sūknēja minerālūdeni un pārdeva kā «Lī-gatnes galda ūdeni». Iedarbības ziņā tas esot salīdzināts ar slaveno Truskavecas Naftusjas avota minerālūdeni.

Stiprais sēravots ar baltām sulfātus reducējošo baktēriju kolo-nijām (2014. gads).

Staiņu avots 2006. gadā.

Zušu avota ūdens ņemšanas vieta 2014. gada septembrī.

Jaunais sēravots, kas ir Kaķavota jaunā iztekas vie-ta (2014. gads). Pie avota – nepatiess uzraksts «Stiprais avots».

Pelēčiem cilvēki patīk

Gadu tūkstošiem cilvēks un vilks bijuši konkurenti, taču tajā pašā laikā izmantoja viens otra atstātos medību pār-palikumus, kas vienmēr palika pēc tam, kad nomedīts liels

DABA


Droši vien ne jau man vienam bērnības iespaidi par vilku veidojās no pasakām. Vilks ir tas, kurš iesaldē savu asti āliņģī, draud trim sivēntiņiem vai apēd Sarkangalvīti ar visu vecmāmiņu. Brāļi Grimmi nebija oriģināli, ja runājam par kāda aprīšanu. Senajos skandināvu mītos aprakstīts milzu vilks Fenrirs, kurš galu galā aprija pašu gal-veno dievu – Odinu. Dažu tautu ticējumi vēsta, ka vilki pēc Dieva pavēles varot aprīt pat velnus, vēl vairāk – citu tautu mītos vilku bari debesīs dzenā Sauli un Mēnesi. Un kā gan citādi, protams – ar nolūku tos aprīt.

Seno ziemeļnieku dievu Odinu visu tā dzīvi pavadīja divi vilki – Fre-ki un Geri. Laikam te meklējams izskaidrojums tam, kāpēc vilkus sauc par Dieva suņiem. Arī senās Ēģiptes dievībām bijuši uzticamie vilki. Senajos ticējumos vilks bieži saistīts ar pārdabisko aizkapa dzīvi. Reizēm ticējumi domāti praktiskai lietošanai. Piemēram, slā-viem ir ticējums, kuru var izmantot jebkurš sēņotājs, proti, ja savā ceļā satiec vilku, ātri nosauc triju savu mirušo senču vārdus, un vilks tevi neaiztiks. No savas puses atļaušos piebilst – jo skaļāk radinieku vārdus sauksiet, jo ātrāk vilks jozīs prom...

Cilvēki jau senatnē ievēroja, ka vilki ir īpaši organizēti. Tie medī ba-ros, kuros pastāv noteikta hierarhiska kārtība, tāpēc jau senajiem cilvēkiem gribējās līdzināties vilkiem. Viņiem gribējās būt tikpat vareniem un efektīviem kā labi organizētam vilku baram. Nav brī-nums, ka senie cilvēki vilku iekļāva savos radu rakstos, «kļūdami» par tā pēcnācējiem. Šis totēms bija zīmols, kurš iedrošināja vilku vārda nesēju un iebiedēja pretinieku. Vilka tēls kopš seniem laikiem mitinājies dažādu cilšu radītajos mītos, un tam bija īpaša vieta seno cilvēku dzīvē. Saukt vilku par dumju cilvēki sāka krietni vēlāk – tad, kad vilks vairs nebija bīstams un daudzviet jau bija kļuvis rets vai izzudis pavisam.

GADA ZVĒRS –

VILKS Vilnis Skuja;Velgas Vītolas foto

dzīvo pastāvīgi

ieklīst

Kādreiz vilks bija bieži sastopams plēsējs visā Eiropā, tagad tā areāls sarucis. Daudzviet tas radis patvērumu cilvēkam grūti pieejamos kalnu rajonos.

DABA


dzīvnieks. Nosacītā kopdzīve abām sugām deva labumu, bet šķiet, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka tieši vilki izvēlējās dzīvot cilvēka tuvumā, nevis otrādi. Tas pamudināja cilvē-ku pieradināt vilku un izveidot no tā mājas suni, kas pirms 15–12 gadu tūkstošiem kļuva par neaizstājamu cilvēka palīgu, medību biedru, draugu un... gaļas lopu. Āzijā vēl aizvien katru gadu nokauj un apēd 13–16 miljonus suņu. Viduslaiku Eiropā ēda arī vilkus. Mūsdienu zinātne suni uzskata par vilka pasugu.

Cilvēks vilku vienmēr ir medījis, un arī vilki ir noplēsuši daudz cilvēku un neskaitāmas reizes vairāk tā mājlopu. Bet kas gan vilkiem cits atlika vietās, kur cilvēks bija iz-medījis savvaļas zvērus un ierīkojis ganības un laukus? Vēl aizvien novēro likumsakarību, ka, samazinoties iespējām iegūt medījumu savvaļā, vilki uzbrūk mājlopiem. Mūsdie-nās vilks ir pilnīgi atkarīgs no cilvēka žēlastības, jo medību tehnoloģiju attīstība dod mums nebijušas iespējas sava bi-jušā konkurenta iznīcināšanā.

Nav meža zvērs

Daudzus tas pārsteigs, bet vilks nav meža dzīvnieks, tam tīk atklāta ainava. Stepe, meža stepe, tundra un tuksnešu nomales ir tā īstās dzīvesvietas. Pavisam nesenā pagātnē vilks nebija sastopams vien īstā taigā – lielos meža masī-vos. Tikai tad, kad cilvēks tur sāka ierīkot ceļus, veidot iz-cirtumus un izraisīja lielus degumus, vilki sekoja cilvēkam un pakāpeniski sāka iedzīvoties.

Vilkam ir daudz pasugu, bet jo tālāk uz ziemeļiem, jo tās pašas sugas dzīvnieki izmēros kļūst lielāki. Tuksnešu malās dzīvojošie vilki sver tikai aptuveni 25 kg, savukārt Eirāzi-jas ziemeļus apdzīvojošie dzīvnieki vidēji ir aptuveni 40 kg smagi. Lielākie vilki dzīvo Sibīrijas un Kanādas ziemeļos, kā arī Aļaskā un var sasniegt pat 80 kg svaru.

Stīvs kā vilks

Sastopot savvaļā vilku, to uzreiz var atpazīt pēc īsā, res-nā kakla, īsās astes un «stīvās» muguras. Vilks galvu tur zemu – tikai nedaudz virs muguras līnijas. Bieži vien ejot galva tam pagriezta iesāņus – tā, ka viena auss pavērsta uz priekšu, otra uz aizmuguri. Muguru tur taisnu, laikam tāpēc radies teiciens «stīvs kā vilks». Skausta daļa ir augs-tāka par krustiem, tāpēc vilka pakaļgals šķiet nedaudz tizls. Soļojot vai rikšojot aste karājas starp pakaļkājām. Tas, protams, nenozīmē, ka vilka aste nekad netiek saslie-ta gaisā. Aste ir arī komunikācijas rīks un tiek izmantota savstarpējai saziņai. Kad vilks jūtas pārliecināts un agresī-vi noskaņots, tā aste ir gaisā.

Latvijā sastopamie vilki ir pelēcīgi. To kažokos var domi-nēt kā sarkanīgas, tā rudi dzeltenīgas nokrāsas. Purna un kakla apakšdaļa parasti ir gaišāka, var būt gaiši loki ap

acīm, no acu ārējā kaktiņa auss virzienā iet tumša svīt-ra. Kažoks biezs un silts. Apspalvojuma maiņa notiek agri pavasarī, un šajā laikā zvērs izskatās noplucis un reizēm šķiet pārāk tievs. Rudenī vilks «uzvelk» biezu ziemas ka-žoku, un sals tam neko nespēj padarīt.

Lielākā daļa cilvēku vilku brīvā dabā nekad nav redzējuši. Daudz vairāk ir tādu, kuri mežā redzējuši vilka pēdu no-spiedumus. Jāteic gan, ka pēc viena vienīga pēdas nospie-duma vilku nevar atpazīt. Tāda paša lieluma suņa pēda var izskatīties pat vairāk vilciska nekā īstajam pelēcim, toties taisnā pēdu nospiedumu virtene gan nepārprotami norā-dīs, ka te gājis vilks.

Bara dzīve

Vilki dzīvo gan baros, gan arī pa vienam. To nosaka ga-dalaiks, zvēru blīvums populācijā, barības daudzums utt. Esam lasījuši par milzīgiem vilku bariem, kuri savā ceļā apdraud visu dzīvo. Te jāsaka, ka tie ir izdomājumi. Krievi-jā baru, kurā ir 16 vilku, jau uzskata par lielu, bet lielākajā barā, kāds zināms krievu zoologiem, konstatēti 38 dzīv-nieki. Ziņas par lielākiem – pat 400 zvēru – bariem ir tīrs izdomājums, jo dzīvnieku uzvedību nosaka zināma loģika, un ko gan tik daudz vilku darītu vienuviet? Vilki nav aitas, kas ēd zāli.

Bars ir svarīgākais šo dzīvnieku sociālās organizācijas veids. Tajā ir noteikta hierarhija, vairojas tikai barā dzīvo-jošie, turklāt parasti tikai dominējošie dzīvnieki. Tas nav kopā sanākušu vilku pūlis. Medījot bars darbojas kā viens liels superorganisms, kurā katram vilkam ir savs uzde-vums. Piemēram, ir dzinēji, kuri trenc upuri, un ir tie, kuri skrien priekšā un cenšas nogriezt bēgļiem ceļu, jo upuri bieži vien izmanto vienas un tās pašas takas un pārejas. Lomu sadalījums atkarīgs no vilku pieredzes, un visvairāk nostrādājas spēka gados esošie, pieredzējušie vilki. Dažā-dās situācijās bara vadību var uzņemties gan dominējošais tēviņš, gan dominējošā mātīte.

DABA


Bara pamatā ir ģimene – klans. Baru veido vecāku pāris un viņu bēr-ni. Tie var būt gan tikko dzimušie kucēni, gan iepriekšējos gados dzimušie. Šim pamatsastāvam var pievienoties kāds svešais, kura ienākšanu bara vadoņi ir akceptējuši. Tā kā vilku kuces savā starpā ir agresīvākas par tēviņiem, baram biežāk pievienojas sveši tēviņi. Ģimeņu bari var apvienoties, un bara lielums ir atkarīgs no barības resursu daudzuma teritorijā. No tā ir atkarīgs arī iepriekšējos ga-dos dzimušo bērnu skaits, kuriem atļauj palikt vecāku īpašumā.

Nav jau tā, ka visi vilki dzīvo tikai baros. Vilkus, kuru rangs ir ļoti zems, bieži padzen no bara vai arī, sajūtot riesta laika tuvošanos, tie paši dodas prom un tad klīst vieni, cenšoties izvairīties no sa-stapšanās ar citiem sugas brāļiem. Tādi vientuļnieki ir spiesti uztu-rēties tuvu apdzīvotām vietām vai citās dzīvošanai mazāk piemēro-tās teritorijās, kas nepieder nevienam vilku baram.

Svešu vilku sastapšanās var izvērsties ļoti asiņainā pasākumā, kurā kāds no zvēriem var pat zaudēt dzīvību. Lai no tā izvairītos, vilku baru aizņemtās teritorijas ir atdalītas ar buferzonām, t.i., vietām, kuras zvēri apmeklē reti un kuras, iespējams, nav vilkiem pievilcī-gas, jo tur maz medījuma. Toties šādās vietās vieniniekiem uzturē-ties ir drošāk, jo te ir mazāka iespēja satikt vilku baru. Arī sagaudo-šanās ļauj vilkiem «sarunāties», tieši nesatiekoties. Tāpat teritorijas iezīmēšana ar urīnu un ekskrementiem ir savdabīga netieša komu-nikācija un savstarpēja apmainīšanās ar informāciju. Tā ļauj sugas iekšienē izvairīties no liekiem konfliktiem un pat bezjēdzīgas bojā-ejas. Zīmīgās vietās, piemēram, ceļu un taku krustpunktos, var at-rast kasījumus, kuri pastiprina urīna un ekskrementu zīmes. Droši vien esat redzējuši, kā, kasot ar pakaļkājām sūnas un augsni, to dara suņi. Ja vien iespējams, mēslu čupa tiek «nolikta» uz paaugsti-nājuma – ciņa, akmens, eglītes –, lai tas, kuram zīme domāta, ne-jauši nevarētu paiet atstātajai norādei garām. Zīmei taču nav jēgas, ja to neredz vai nesaož!

Medību taktika

Bara apdzīvotā teritorija ir tik liela, lai bars tiktu nodroši-nāts ar medījumu. Vietās, kur medījuma maz, teritorijas ir lielākas, ja medījuma daudz, vilku bars apdzīvo mazākas platības. Ir vietas, kur vilku bars klejo vien 100 km2, un ir vietas, kur to dara 1000 km2. Noskaidrots, ka atsevišķi vilku bari specializējas uz lielo zvēru medīšanu, kamēr citi izvēlas sīkākus upurus. Vasarā, kad barības daudzveidība ir liela, vilki retāk uzbrūk lielajiem zvēriem, ziemā – otrā-di. Krievijā esot vilku ģimenes, kuras medī aļņus, savukārt citas pārsvarā specializējušās uz meža cūku medībām. Dažviet visi vilki medī galvenokārt vienas un tās pašas sugas zvērus. Tā, Baltkrievijā, Berezinas rezervātā, vilki medī galvenokārt aļņus, lai gan te ir arī daudz meža cūku, bet Voroņežas rezervātā vilki aļņus tikpat kā neaiztiek, kaut arī to tur netrūkst. Tas saistāms ar noteiktu medību tradīciju izveidošanos vilku populācijā un iegūto iemaņu nodošanu nākamajām paaudzēm. Latvijā vilku ēdienkartē pārsvarā ir meža cūka – sivēnmāte nevar nosargāt prāvo bērnu pulciņu, un tie kļūst par vieglu medījumu. Arī atrast medījumu ir viegli – vajag tikai doties uz kādu no meža cūku barotavām, kuras mūsu mežos ir pa pilnam. Pavasarī un vasarā vilki labprāt pāriet uz mazāka izmēra medīju-miem. Pirms dažiem gadiem pavasarī vairāk nekā pusstun-du vēroju, kā vilks lielā laukā peļo. Otrā lauka malā ganījās stirnu buks, diezgan tuvu garām pelēcim aizstaigāja āpsis, bet vilks šiem dzīvniekiem nepievērsa uzmanību, tāpat kā tie viņam. Savukārt Ances pusē mežsargs novērojis, kā vilks pavasarī ēd nelielā lāmā uz riestu sapulcējušās var-des. Bebri un citi sīkāki grauzēji ir vilka iecienīta barība. Rudenī – ogas un augļi. Vilks ir oportūnists – ēd to, ko var sadabūt. Lielos pārnadžus medījot, viegli var iedzīvoties

DABA


kādā traumā, tāpēc ir tikai loģiski, ka laikā, kad visa kā ir gana, vilki mēģina iztikt no mazākiem medījumiem.

Pie viena dzīru galda

Lielu medījumu vilki nekad neapēd visu, un tad ar atlie-kām barojas kraukļi, ērgļi, vistu vanagi, peļu klijāni, lap-sas, jenotsuņi, caunas utt. Īsi sakot, vilks sagādā barību daudziem meža iemītniekiem, un, piemēram, ērglis vairs nemēģina ķert medni vai rubeni, jo ir paēdis pie vilku klātā galda. To pašu var teikt par citiem dzīvniekiem, ku-rus vilki šādā veidā pabaro. Īpašas attiecības ir vilku un kraukļu starpā, tos pat mēdz saukt par vilku putniem. Tie reaģē uz vilku gaudām un otrādi – vilki seko kraukļiem. Ir novērots, ka kraukļi it kā bezmērķīgi stundām ilgi riņķo virs cūku bara vai guļošiem aļņiem un tā norāda vilkiem medījuma atrašanās vietu. Kraukļi zina, ka pēc vilku mal-tītes pāri palikušās atliekas tiks viņiem. Šad un tad, ierau-got zemu lidojošu kraukļu baru, turpat redzami arī vilki, kuriem kraukļi seko.

Izkopj pārnadžu populāciju

Vilki dabā veic tādu izlasi, uz kādu nav spējīgi cilvēki, tāpēc droši var teikt – vilki palīdz apsaimniekot pārna-džu populācijas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tāpēc tās ir daudz vitālākas nekā Rietumeiropā, jo mūsējās dzīvo kopā ar savu dabisko ienaidnieku. Nav jau tā, ka vilks medītu

tikai slimos un vārgos, tas medī to, ko var noķert, un bieži vien tie ir fiziski veseli dzīvnieki, bet tādi, kuri viegli krīt panikā, zaudē galvu vai kā citādi uzvedas neadekvāti situācijai. Mūsu pārnadži, lai izdzīvotu, spiesti būt gudrāki, un vilki ir tie, kuri pieņem šo eksāmenu.

Ģimenes dzīve

Janvārī, februārī vilki riesto, tad dominējošie vilki padzen pakļautos bara locekļus un paši nošķiras divvientulībā, bet aprīļa beigās vai maijā kucei piedzimst parasti ne vairāk par 5–6 mazuļiem. Midzenis tiek ierīkots sagāzumos, zem koku saknēm vai alā, kuru var izrakt pats vilks vai arī tiek paplašināta kāda cita alu racēja ala. Kucēnus māte zīda aptuveni divus mēnešus Pirmās dienas pēc dzemdībām kuce neiziet no migas un to baro dominējošais vilks, bet arī viņam sākumā jābūt uzmanīgam, lai nedabūtu pa krāgu no sievas. Vēlāk mazuļu barošanā un pieskatīšanā iesaistās arī citi bara locekļi. Šādas kolektīvas rūpes neapšaubāmi palielina vilcēnu izdzīvošanas iespē-jas, tomēr kucēnu mirstība ir augsta – viena gada vecumu sasniedz mazāk nekā puse vilka bērnu. Apmēram mēneša vecumā mazuļus pārved uz jaunu vietu, kur mazuļi gaida vecākus pārnākam no me-dībām. Tas ir tāds kā bērnudārzs ar rotaļu laukumiem. Tādas vietas vilku bara teritorijā ir vairākas. Te ir salīdzinoši droša vieta, kur ma-zuļiem spēlēties, izzināt pasauli, ēst un augt. Šajās vietās mazuļi dzīvo līdz vasaras beigām, rudens sākumam, kad baram pievieno-jas iepriekšējo gadu vilcēni, kuri līdz tam turējušies atstatu. Vilks ir suga, kas liecina par ekosistēmu stāvokli noteiktā teritorijā, un mēs Latvijā varam būt laimīgi, ka aizvien dzīvojam kopā ar vilkiem.

CEĻOJUMS


No 1841. līdz 1997. gadam Honkonga bija angļu kolonija, bet pēc Ķīnas suverenitātes atjaunošanas Honkongai tika saglabāts īpašais statuss. Pilsētas teritorijā ietilpst aptuveni 260 salu, un tā ir viena no lielākajām un bagātākajām Ķīnas pilsētām, kurā dzīvo aptuveni septiņi miljoni iedzīvotāju. Globalizācija ir padarījusi Honkongu par pasaules pilsētu, kuru apdzīvo daudzu tautību cilvēki. Arī Hon-kongas ķīnieši izskatās citādi, jo gadu desmitiem un simtiem te notikusi dažādu rasu un tautību sajaukšanās. Joprojām ir jūtama angļu kultūras ietekme – visur saglabājušies uzraksti angļu valodā, ielas ir sakoptas un skaisti apzaļumotas, burvīgi parki un kreisās joslas satiksme. Latvijas iedzīvotājiem vīza Honkongas apmeklē-jumam nav vajadzīga, bet, braucot uz citām vietām Ķīnā, tā gan būs nepieciešama. Arī ķīniešiem ir vajadzīga vīza Honkongas ap-meklējumam. Tā tiek likti šķēršļi cilvēku nekontrolētai plūsmai uz metropoli.

No lidostas ar autobusu braucām uz autoostu, lai no turienes savu-kārt dotos uz rūpniecības pilsētu Fošanu. Brauciens pa Honkongu, pa logu vērojot, cik harmoniski pilsētā apzaļumotas visas brīvās platības un kā apstādījumi kontrastē ar milzīgajiem debesskrāp-jiem, atstāja patīkamu iespaidu. Pamanīju daudzas krāšņas putnu sugas un pat lielos tauriņus, kuri virs autoceļiem pārlidoja no viena parka uz otru, radot ideālas pilsētvides tēlu, kurā var miermīlīgi sadzīvot gan cilvēki, gan savvaļas dzīvnieki. Izrādās, ka Honkongas putnu sarakstā iekļautas 522 sugas!

ĶĪNA BEZ PUTNIEM

Uz Ķīnas rūpniecības centru – Fošanu

Ķīnas teritoriju no Honkongas atdala rūpīgi apsargāta sauszemes robeža ar kontroles punktiem. Uz robežas rin-dā nostāvējām kādu pusstundu, līdz muitnieki pārbaudīja vīzas, un tad sekoja dažu stundu pārbrauciens līdz Foša-nas pilsētai. Jau laikus biju sagatavojis fotoaparātu ar te-leobjektīvu, lai brauciena laikā varētu fotografēt ainavas

Skats uz Honkongas salu.

Pagājušā gada oktobra beigās man bija iespēja pavadīt deviņas dienas

Ķīnas dienvidos. Šis brauciens bija saistīts ar darba darīšanām, bet brīvajā laikā vēroju

putnus.

Ruslans Matrozis; autora foto

Honkongas parks.

CEĻOJUMS


un putnus. Aiz loga mainījās lauksaimniecības zemes un augļu dārzi, zivju dīķi, kalni un upju ielejas, apdzīvotas vietas. Pusstundas laikā nepamanīju nevienu putnu! Tad paņēmu binokli, lai aplūkotu objektus mazliet tālāk no ceļa. Taču arī tur neko neredzēju. Pēc tās putnu daudzvei-dības, ko varēja vērot Honkongā, Ķīnas iekšzemē, nobrau-cot teju 200 km, nebija neviena putna!

Kad Fošanā iekārtojos viesnīcā, devos uz tuvāko parku. Arī tur putnu nebija... Nākamajās pāris dienās apmeklēju vietējos ražotājus un tirdzniecības centrus. Katru dienu no Fošanas braucu dažādos virzienos, bet septiņu stundu pārbraucienu laikā tikai pāris vietās pamanīju zvirbuļiem līdzīgus putnus, dažus baltos tauriņus un vienā vietā – pa-lielas spāres. Atbildi uz jautājumu, kāpēc tā, saņēmu ti-kai brauciena priekšpēdējā dienā, kad apmeklēju vietējo muzeju, kas izvietots vecā mūku templī pilsētas centrā un kura iekšpusē ir skaists, vecs parks. Tas bija pilns ar putniem! Izrādās, teritorijai apkārt ir paliels žogs, un to apsargā visu diennakti. Tur putnus neviens neķēra, un tā bija vienīgā putniem drošā sala pilsētā!

Skats uz Fošanas pilsētu.

Samierinājies ar domu, ka Ķīnā vairs nav vietas savvaļas putniem, pie viesnīcas atradu tirgu, kur pārdeva vietējos augļus un dārzeņus. Pagājos arī pa šauru ieliņu aiz tirgus un sapratu, kur paliek Ķīnas dzīvnieki. Šeit noritēja dzīva tirdzniecība ar savvaļas dzīvniekiem – tie bija iesprostoti būros, maisos, spaiņos un citos traukos. Desmi-tiem dzīvu dažādu sugu putnu – gārņi, pīles un zosis, ūdensvistiņas

Zivju dīķi, kuros tiek turētas arī pīles.

Fošanas templis–muzejs.

Fošanas tirgus.

CEĻOJUMS


un paipalas. Desmitiem abinieku un rāpuļu sugu – bruņurupu-či, čūskas, vardes un krupji. Daudzu sugu gliemeži, krabji, zivis un pat skorpioni. Kopskaitā vairāk nekā desmit tūkstoši īpatņu. Ņemot vērā karsto klimatu Ķīnā, dzīvnieki šeit tiek turēti dzīvi, tos nogalina pārdošanas brīdī un uz vietas apstrādā, bet pircējs saņem maisiņu ar svaigu gaļu. Nobeigušies dzīvnieki šajā tirgu netika tirgoti. Varžu un bruņurupuču apstrādes process bija visai vienkāršs – ar nazi turpat uz grīdas... Stundas laikā šeit redzēto safotografēju un safilmēju, un sižeti tika pārraidīti arī LTV1 raidī-jumā «Vides fakti» (www.videsfakti.lv; 30.11. un 06.12.2013).

Fošanas tirgus.

Fošanas tirgus. Mirstošie nakts gārņi.

CEĻOJUMS


Nākamajā dienā tiku uzaicināts vakariņās uz zivju resto-rānu. Jau pirmajā stāvā jutos kā zoodārzā – šeit akvārijos varēja apskatīt daudzu sugu zivis un citus ūdens dzīv-niekus, taču, atšķirībā no zoodārza, uz tiem nebija sugu nosaukumu, tikai cenas... Restorāna apmeklētāji var izvē-lēties konkrētu zivi vai kādu citu ūdens iemītnieku, viņa acu priekšā to noķer, nogalina, pagatavo un pasniedz vakariņās. Es nolēmu tomēr atteikties no šāda «dzīva» piedāvājuma, un mēs pasūtījām «eiropeiskus» ēdienus. Atpakaļ uz Honkongu devos ar prāmi, vērojot milzīgus Ķīnas rūpnieciskos rajonus un simtiem kuģu, jo īpaši pie Honkongas, kas ir viena no lielākajām preču ostām pa-saulē. Un arī šajā ceļa posmā neredzēju nevienu putnu.

Angļu tradīciju mantojums

Bija patīkami atgriezties pilsētā, kurā ir putni. Atlikušās četras die-nas pavadīju Honkongā, apmeklējot izstādes, tiekoties ar biznesa partneriem un atpūšoties dabā. Katru brīvo brīdi centos izstaigāt kādu no pilsētas parkiem un fotografēt putnus. Izdevās nofotogra-fēt 16 putnu sugas, lielākoties parku iemītniekus, piemēram, Ķīnas bulbuli (Pycnonotus sinensis), cimeņmainu (Acridotheres cristatellus), maskas vāvuli (Garrulax perspicillatus), žagatu strazdu (Copsychus saularis), sarkanvaigu bulbuli (Pycnonotus jocosus), tumšo strazdu (Sturnus nigricollis) u.c.

Visvairāk pilsētā lidinās lauku zvirbuļi (Passer montanus) un Ķīnas ūbe-les (Streptopelia chinensis), bet vietām bija sastopami arī mājas baloži (Columba livia). Gribētos atgādināt, ka visvairāk no cilvēku tumsonī-bas Ķīnā ir cietis lauku zvirbulis, kuru valdošā Komunistiskā partija pasludināja par lauksaimniecības ienaidnieku. Pirms pusgadsimta ar zvirbuļiem, mušām, odiem un žurkām bija jācīnās visai tautai. Šī kampaņa ilga no 1958. līdz 1962. gadam, un tās rezultātā, pēc aptu-veniem aprēķiniem, tika nogalināti vairāki miljardi zvirbuļu, kā arī citu sugu putnu. Iznīcinot zvirbuļus, pēc dažiem gadiem lauksaim-niecības zemēs savairojās kukaiņi, pamatīgi nopostot sējumus, kā rezultātā vairāk nekā 10 miljoni cilvēku gāja bojā no bada. Tādu cenu cilvēki samaksāja par zvirbuļu un citu putnu nogalināšanu!

Fošanas restorāns.

Honkonga. Žagatu strazds Copsychus saularis.

Honkonga. Sarkanvaigu bulbulis Pycnonotus jocosus.

CEĻOJUMS


No dienas plēsīgajiem putniem Honkongā bieži varēja vērot melnās klijas (Milvus migrans lineatus), kas medīja virs jūras vai riņķoja gaisā, izmantojot karstā gaisa plūsmas. Honkongas salas promenādē redzēju četras gārņu sugas: mazo balto gārni (Egret-ta garzetta), vidējo gārni (Egretta intermedia), svēto gārni (Egretta sacra) un nakts gārni (Nycticorax nycticorax). Šie putni atpūtās ost-malā vai medīja zivis, tupot uz bojām.

Viens no Honkongas iecienītākajiem tirgiem ir specializētais Put-nu tirgus (Yean Po Street Bird Garden), jo šajā pilsētā jau izsenis mājās tiek turēti savvaļas dziedātājputni, kas visu gadu savus saimniekus priecē ar melodiskām dziesmām. Līdzīgu tradīciju pirms vairākiem gadiem vēroju Tunisijā, taču tur krātiņos pār-svarā turēja kanārijputniņus (Serinus canaria), kuru dziesmiņas ir līdzīgas mūsu ģirličiem (Serinus serinus). Savukārt Ķīnā šiem nolū-kiem izmanto citas sugas. Tirgus apmeklēšana sagādāja gan pa-tīkamus brīžus, dzirdot daudzu putnu skaistās dziesmiņas, gan uztraukumu, redzot, cik daudz savvaļas putnu sugu tiek izķerts. Putnus iesprosto mazos krātiņos, un daudzi nobeidzas, tā arī nesagaidījuši pircēju. Šajā tirgū bija vairāki tūkstoši pāri par 50 sugu putnu, tostarp starptautiski aizsargājamas sugas, piemē-

ram, lielie papagaiļi. Turpat uz vietas varēja iegādāties arī dzīvo barību – siseņus, sienāžus un citus kukaiņus. Gribē-tos ticēt, ka atbildīgās instances pārbauda sugas, kas tiek pārdotas šajā tirgū...

Honkonga. Cimeņmaina Acridotheres cristatellus.

Honkonga. Tumšais strazds Sturnus nigricollis.

Honkongas putnu tirgus.

CEĻOJUMS


1 Interesentiem iesāku noskatīties angļu raidsabiedrības «BBC» dokumentālo filmu seriālu «Savvaļas Ķīna» (Wild China, 2009. g.), kurā parādītas daudzu sugu «pēdējās» populācijas dzīvotnes Ķīnā.

Vai Ķīnas savvaļas dzīvnieki ir apdraudēti? Raksta, ka Ķīnā ir sastopamas 4936 zivju, 403 rāpuļu, 346 abinieku, 1269 putnu un 562 zīdītāju sugas. Tātad šajā valstī dzīvo trešā daļa pasaules zīdītāju sugu, septītā daļa rāpuļu un abinieku sugu un astotā daļa visu putnu sugu. Turklāt sestā daļa no šeit sastopamajiem zīdītājiem un di-vas trešdaļas (!) abinieku ir Ķīnas endēmiskās sugas, kuras nav sastopamas nekur citur pasaulē. Derētu atcerēties, ka līdzās savvaļas dzīvniekiem Ķīnas teritoriju apdzīvo lielā-kā cilvēku populācija pasaulē – aptuveni 1,4 miljardi ie-dzīvotāju.

Jau kopš seniem laikiem savvaļas dzīvnieki Ķīnā tiek iz-mantoti pārtikā un medicīnas preparātu ražošanai, bet ar laiku spiediens uz dzīvnieku populāciju ir pieaudzis, jo īpaši valsts nabadzīgākajos rajonos. Daudzas sugas cieš no dzīves vietu degradēšanas un piesārņojuma. Atzīts, ka vismaz 840 dzīvnieku sugu ir apdraudētas, bet daudzas sugas jau ir izmirušas, piemēram, Ķīnas upju delfīns (Lipo-tes vexillifer), kas vēl nesen apdzīvoja Ķīnas rietumu daļas ūdensbaseinus. Šo sugu atklāja 1918. gadā, un tolaik te dzīvoja aptuveni 3000–5000 delfīnu. Nekontrolētās medī-bas un šo dzīvnieku nozveja, piesārņojums un dzīvotnes degradācija pilnībā iznīcināja šo sugu.

Ir zināmi arī veiksmīgi dabas aizsardzības stāsti. Piemē-ram, ne tikai Pasaules Dabas fonda, bet visas pasaules dabas aizsardzības organizāciju simbola – lielās pandas (Ailuropoda melanoleuca) populācija, kas kādreiz apdzīvoja plašas teritorijas centrālajā Ķīnā, 60. gadu sākumā vairs nepārsniedza dažus simtus zvēru, bet, pateicoties aizsar-dzības pasākumiem, šo sugu izdevās saglabāt, un pašlaik savvaļā dzīvo aptuveni 2000–3000 lielo pandu. Arī Ķīnas aligators (Alligator sinensis) savulaik bija sastopams plašākā reģionā, bet mūsdienās apdzīvo tikai Jandzi upes baseinu austrumu Ķīnā (90% sākotnējā areāla suga ir pazudusi). Pateicoties aizsardzības pasākumiem, mūsdienās savvaļā dzīvo aptuveni 4000 aligatoru.

Ķīna ir ziemošanas vieta daudzām putnu sugām, kas atlido no plaša-jiem Palearktikas reģioniem, – tās ir Eiropā, Krievijā, Kazahstānā un Japānā ligzdojošās populācijas. Lai gan pēdējās desmitgadēs dzīves līmenis Ķīnā ir audzis, savvaļas putnu ēšana ir ļoti izplatīta, jo tā ir tāda «bezmaksas» pārtika – putnus vajag tikai noķert. Tieši pēdējos gados vairākas sugas masveidā tiek izķertas to ziemošanas vietās Ķīnā, piemēram, birztalu stērste (Emberiza aureola) – suga, kas ligz-došanas laikā vēl nesen bija plaši sastopama no Somijas līdz Japānai. Ziemot šie putni lidoja uz dienvidaustrumu Āzijas valstīm, galveno-kārt uz Indijas un Ķīnas reģioniem, kur milzīgi stērstu bari pulcējās rīsa laukos. Intensīva ziemojošo putnu izķeršana tik ļoti samazināja birztalu stērstu skaitu, ka Somijā pēdējo reizi to ligzdošana pierādīta 2009. gadā. Tajā pašā laikā tikai vienā tirgū Ķīnā tika pārdots ap-tuveni 10 tūkstoši stērstu katru dienu! Šos mazos, zvirbuļa lieluma putnus izmanto galvenokārt pārtikai, kā arī turēšanai būrīšos. Arī karošknābja šņibītis (Eurynorhynchus pygmeus) – maza bridēj-putnu suga, kas ligzdo tikai Krievijas Čukotkas piekrastē un zie-mo dienvidaustrumu Āzijas reģionā, ieskaitot Ķīnas piekrasti, – ir briesmās. 70. gados sugas populācija tika novērtēta no 2000 līdz 2800 pāru, bet pēdējā desmitgadē tā ir samazinājusies līdz 120–200 pāriem. Iespējamais skaita lejupslīdes iemesls ir piekrastes biotopu transformācija dienvidaustrumu Āzijas valstīs, arī Ķīnas teritorijā, kur atrodas nozīmīgas šīs sugas barošanās un atpūtas vietas migrācijas laikā. Pēdējos gados tiek īstenoti vairāki starptautiski dabas aizsardzī-bas organizāciju pasākumi, lai saglabātu šo izmirstošo putnu sugu.

Viela pārdomām

Mūsdienu pasauli raksturo dažādu interešu konflikti. Salāgot bizne-sa intereses, cilvēku labklājības līmeņa celšanu un savvaļas dzīvnieku populāciju veiksmīgu līdzāspastāvēšanu ir globalizētās pasaules vie-nīgais un pareizais ceļš. Savvaļas dzīvnieki nepazīst valstu robežas, bet apdzīvo «savu» teritoriju. Manuprāt, Ķīna ir viena no valstīm, kas pati netiek galā ar savvaļas dzīvnieku aizsardzību. Tā ir milzīga zeme ar lērumu iedzīvotāju, neefektīvu likumdošanu un vāju šo noteikumu izpildes kontroli, te ir vienas partijas valsts pārvaldes sistēma un stin-gra masu mediju cenzūra, gadsimtiem ilgi iesakņojušās tautas tradī-cijas savvaļas dzīvnieku izmantošanā, it īpaši nabadzīgākajos valsts reģionos. Lai gan formāli Ķīnā aptuveni 15% teritorijas ir aizsargāja-mas dabas teritorijas un te nodibināti 2349 rezervāti, ar to nepietiek, lai glābtu daudzas izmirstošas sugas. Ņemot vērā Ķīnas ekonomiskās attīstības tempu, ar laiku tikai pieaugs daudzu sugu dzīvošanai sva-rīgāko biotopu pārveidošana vai apbūvēšana, mitrāju nosusināšana, jūras resursu pārtēriņš un jūras piesārņojums. Vai apdraudētās sugas varēs pielāgoties citiem vides apstākļiem, rādīs laiks, bet jau tagad ir skaidrs, ka tuvākajos desmit gados pazudīs daudzas dzīvnieku sugas. Tikai ar attīstīto valstu dabas aizsardzības organizāciju centieniem «pēdējā brīdī» glābt izmirstošās sugas nepietiks, lai saglabātu Ķīnas bioloģisko daudzveidību1. Tautas tradīciju laušana ir visai grūts pa-sākums – nebūs viegli ķīniešus atradināt no savvaļas zvēru, putnu, abinieku, rāpuļu, kukaiņu un zivju nekontrolētas ķeršanas, jo viņi ieraduši tos ēst un gatavot no tiem tautas medicīnas līdzekļus jau gadsimtiem ilgi.

Honkongas akvaparks. Ķīnieši aplūko lielo pandu.

DARBI


Pirms gadiem piecpadsmit, kad Vidzemē nodibināja pirmo atkri-tumu apsaimniekošanas organizāciju ZAAO un sāka būvēt pirmo sadzīves atkritumu poligonu, direktoram Aivaram Sirmajam vaicā-ju, ko man darīt ar stikla un plastmasas atkritumiem? Toreiz viņš atbildēja: «Ja vari, krāj klētī, pēc dažiem gadiem tos varēsi nodot pārstrādei!» Un tā tiešām notika! Kad pirms gadiem desmit žurnāla «Vides Vēstis» redakcija lūdza, lai Rīgas atkritumu apsaimniekotāji mums noliek pagalmā konteinerus šķirotiem atkritumiem, viņi pus-gadu neticēja, ka mēs patiesi TO vēlamies, tomēr nolika, un mēs at-bildīgi šķirojām. Tagad daļa manas dzīves paiet Rīgā, daļa Mazirbē un Raiskumā. Un man nekur nav problēmu sameklēt iespēju nodot pārstrādei stiklu un plastmasu. Tomēr ik pa laikam es satieku cilvē-kus, kuri nekad nav aizdomājušies par šķirošanas nepieciešamību un apgalvo, ka TO darīs vien tad, ja konteineri stāvēs pie durvīm un sētnieks visu sašķiros. Citi sapņo, ka visas atkritumu problēmas atrisinātos, ja ieviestu depozīta sistēmu.

Ziniet – tas, ka plastmasas driskas mētājas mežmalās un cilvēki uz stikla lauskām sadur kājas, traucē tikai pašus cilvēkus. Daba norīstī-sies, bet kaut kā pārcietīs mūsu paviršo attieksmi pret atkritumiem. Ja kļūs pavisam mokoši, planēta civilizāciju vienkārši nokratīs no sevis nost. Bet – ja mēs pret vērtīgiem resursiem izturēsimies bez-bēdīgi, pēc stihijām un slimībām izdzīvojušie vienkārši varēs at-griezties uz dzīvi alās. Godprātīga attieksme pret plastmasu, kas ir ķīmiski pārveidota nafta, pret stiklu, papīru, koksni un metālu varētu būt tikpat normāls ieradums kā pēc tualetes nomazgāt ro-kas, vai ne? Es uzskatu, ka lielākā daļa no tā, ko izmetam, ir dabas resursi: pat katru plastmasas skrandu un koka gabalu varētu izman-tot par kurināmo specializētās krāsnīs, bez stikla lauskām nemaz nevar pagatavot jaunu stikla masu, no makulatūras ražo jaunu pa-pīru, no polietilēna un PET tepat Latvijā gatavo sagataves jauniem izstrādājumiem. Izrādās, metāla pieņemšanas punktos pat skārde-nēm ir cena, pārstrādāta tiek arī vecā sadzīves tehnika, autoražotāji lepojas, ka jaunās mašīnas ir teju 80% pārstrādājamas. Planēta nav bezizmēra, tādēļ katram pret resursiem būtu jāizturas atbildīgi. Es vienmēr sāku ar sevi un nemaz negaidu, kad amerikāņi vai ķīnieši sāks pirmie piedomāt, cik un ko izmet.

Kāpēc iepakotāji nesatiekas ar pārstrādātājiem?

Stikla burciņas jau gadiem nemetu laukā, jo izvairos no plastmasas lietošanas, tāpēc produktus uzglabāju un ēdienus bērniem dāvinu stikla burkās. Limonādēm līdzīgus dzērienus brūvēju ar tējas sēnes palīdzību, tāpēc PET mūsu mājās nonāk reti. Pienu pērku polietilē-na maisiņos un mājās pārleju stikla burkā – tā var ietaupīt vismaz 10 centus uz iepakojuma rēķina. Pienu un kefīru ražotāji mēdz sa-liet arī polietilēna kanniņās vai PET pudelēs, šādus produktus izvē-los labprātāk, jo iepakojums ir šķirojams. Vīnu pērku kartona kas-tītē un ar stikla pudelēm nestaipos. Uzskatu, ka, piemēram, citrons jau ir iesaiņots mizā, tādēļ atsevišķā maisiņā to nelieku. Pukojos,

ka krējumu un jogurtu pilda nepārstrādājamas plastmasas trauciņos – kopš nedzīvoju tirgus tuvumā, kur bija ērti aiz-iet pēc izlejamiem produktiem, šie ir smagākie atkritumi, kas rodas manā saimniecībā. Tetrapakas ir ērtas, bet man nepatīk, ka šis materiāls ir ļoti grūti pārstrādājams. Man vienmēr somā ir auduma maisiņš, tāpēc nekad nelietoju veikala piedāvātos maisus. Es pat kompostu gatavoju van-nasistabā – ja ir liela istabas augu kolekcija, tas lieti noder. Tā kā manā saimniecībā nedēļas laikā rodas tikai pārsimt gramu nešķirojamu atkritumu, miskastē iekarinu mazo plastmasas maisiņu. Mani pārsteidz, kāpēc produktu iepa-kotāji līdz šim nav satikušies ar iepakojuma pārstrādātā-jiem – kāpēc pat ekoprodukti ir pildīti nepārstrādājamos maišeļos, trauciņos un kastītēs?

Šķirojamiem atkritumiem man ir viena kaste – tur lieku gan stiklu, gan plastmasu. Kad kaste pilna, visu salieku maisā un aiznesu uz šķirošanas konteineriem, kas atrodas pie lielveikala. Vēl man ir kaste papīram, kur nonāk no abām pusēm aprakstīts biroja papīrs un saplacinātas kar-tona kastītes, zinu, kur atrodas makulatūras konteiners. Un kuram gan nav atvilktnes ar lietotiem, bet tīriem plast-masas maisiņiem? Vēl man ir atvilktne, kur lieku metāla vāciņus, saldējuma kastītes, plastmasas cibiņas – tās no-der par puķu podu paliktņiem; picas kastē audzēju kviešu zelmeni, bet kūku kastei izdūru caurumiņus un diedzēju lucernu. Vienmēr apdomāju, vai izlietoto iepakojumu ne-var kā izmantot vēlreiz.

Nekad nededzini krāsnī plastmasu un spoži laminētu pa-pīru, kas vairāk uzskatāms par mākslīgu materiālu, jo no zemā temperatūrā sadedzinātiem atkritumiem rodas di-oksīni – tie kopā ar dūmiem iespraucas pa vissīkākajām mājokļa šķirbām un indē gan tevi pašu, gan kaimiņus. Dioksīni izraisa ļaundabīgus audzējus un hormonālas sa-slimšanas. Ja tomēr rīkojies tik bezatbildīgi, nebrīnies, ka kaimiņi pret tevi izturas kā pret slepkavnieku un zvana pašvaldības policijai.

Atbildīga izturēšanās gan pret pirkumiem, jau veikalā iz-vērtējot, vai iepakojums ir pārstrādājams vai izmetams parastā miskastē, gan pret visu to, ko izmetot sauc par atkritumiem, tev nedos nekādu materiālu labumu, toties spārnos labā apziņa, ka neesi tas kaitnieks, kurš apzināti tuvina pasauli galam. Man nav laika gaidīt, kamēr visi iztir-gosies, kur, kad, kāpēc un par cik salikt konteinerus šķiro-tiem atkritumiem, jo mani mazbērni aug un Zemi viņiem vajadzēs ilgāk nekā man. Tāpēc es šķiroju jau padsmit ga-dus un darīšu to vienmēr!

MANIEM MAZBĒRNIEM ZEMI VAJADZĒS ILGĀK NEKĀ MANAnitra Tooma

DARBI


Ziemassvētki un gada nogale ir laiks, kad aicinām atcerēties tos cilvēkus, kuriem vajadzīga palīdzīga roka, drauga plecs vai vienkārši smaids, un iepriecināt viņus svētku laikā. Tiek rīko-tas akcijas mantu, naudas un pārtikas ziedošanai. Tomēr ir arī sociālās akcijas, kurās, lai palīdzētu, nav jāpārsit krājkasīte vai jāiegādājas kāda jauna lieta – pietiks ar to, ka sašķirosi tukšās pudeles un burciņas, kas pārvērtīsies praktiskā palīdzībā ģime-nēm, kuras nonākušas nelaimē. Šķirot stiklu un palīdzēt saviem līdzcilvēkiem sociālajā akcijā «Otrā dzīve» līdz pat 2015. gada 31. janvārim aicina vides apsaimniekošanas uzņēmumu grupa «Eco Baltia grupa» un AS «Latvijas Zaļais punkts».

Sociālā akcija «Otrā dzīve» tiek organizēta sadarbībā ar labdarības organizāciju «Ziedot.lv», un par katru akcijas laikā sašķiroto papildu stikla kilogramu «Eco Baltia grupa» ziedos vienu centu «Ziedot.lv» programmai «Mantu otrā dzīve». No šīs programmas ar cilvēku sa-ziedotajiem apģērbiem, apaviem un citām sadzīvē noderīgām lietām tiek atbalstītas gan maznodrošinātās ģimenes, gan tiek sniegta palī-dzība tām ģimenēm, kuras, piemēram, ugunsgrēkā zaudējušas māju un iedzīvi vai piemeklējusi kāda cita nelaime.

«Eco Baltia grupas» valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs atgādi-na, ka, šķirojot atkritumus, ikviens no mums paveic vairākus labus darbus vienlaikus: samazina vides piesārņojumu, vairo Latvijas za-ļumu un palīdz radīt darbavietas Latvijā. Šķirojot atkritumus, mēs tiem piešķiram otro dzīvi. Viņš aicina šķirošanas labo darbu saraks-tu papildināt ar vēl vienu labu kopīgi padarītu darbu – palīdzēt sākt otro dzīvi mūsu līdzcilvēkiem, kuri nelaimē zaudējuši māju vai iedzīvi. «Turklāt, lai palīdzētu, ir nepieciešams tikai gribasspēks un apņēmība sašķirot atkritumus,» uzsver M. Simanovičs, piebilstot, ka stikls dabā nesadalās vispār un tāpēc akcijas ietvaros īpaša uz-manība pievērsta tieši stikla šķirošanai. Arī Ziemassvētku un Jaunā gada periodā, kas bagāts arī dažādiem korporatīvajiem pasāku-miem, stikls rodas lielākos apjomos, bet svinību gaisotnē ne vien-mēr padomājam, ka tas jāsašķiro atsevišķi no citiem atkritumiem. Saskaņā ar jaunākajiem «Eurostat» datiem, Latvijas iedzīvotāji var-būt nav aktīvākie atkritumu radītāji, bet noteikti ir starp kūtrāka-jiem šķirotājiem, jo otrreizējā pārstrādē un izmantošanā nonāk tikai neliela daļa atkritumu. Gada laikā Latvijas iedzīvotāji rada 600–700 tūkstošus tonnu sadzīves atkritumu, un 80–90% no tiem tiek noglabāti poligonos. Sadzīves atkritumu apjomā aptuveni 30%

ŠĶIRO STIKLU UN PALĪDZI NELAIMĒ NONĀKUŠĀM ĢIMENĒM!

jeb 210 tūkstoši tonnu ir izlietotais iepakojums, ko ērti var šķirot publiski pieejamos konteineros. Te vietā ir AS «Lat-vijas Zaļais punkts» direktora Kaspara Zakuļa retoriskais jautājums, kāpēc gan tos tūkstošus kilogramu atkritumu, ko ikviens no mums savas dzīves laikā rada, apglabāt po-ligonos, ja tos var sašķirot un pārstrādāt jaunās vērtībās? «Sociālajā akcijā «Otrā dzīve», šķirojot stiklu, mēs varam palīdzēt arī saviem līdzcilvēkiem, kuru dzīve apmetusi ne-gaidītu kūleni. Tas neprasa daudz – tik vien kā izlietoto iepakojumu nogādāt šķirošanas konteinerā,» uzsver AS «Latvijas Zaļais punkts» direktors Kaspars Zakulis.

Līdzekļi nelaimē nonākušajām ģimenēm tiks ziedoti no «Eco Baltia grupas» vides apsaimniekošanas uzņēmumu PSIA «Jumis», SIA «EKO Kurzeme» un SIA «Eco Baltia Vide», kā arī AAS «Piejūra» konteineros sašķirotā papildu stikla apjoma. Šie konteineri atrodas Rīgā, Salaspils, Ādažu, Ba-bītes, Mārupes, Siguldas, Liepājas, Vaiņodes, Grobiņas, Aizputes, Pāvilostas, Durbes un Skrundas novadā un Ru-cavas novada Dunikas pagastā, kā arī Piejūras reģionā Tu-kuma, Talsu, Mērsraga, Jūrmalas, Engures, Jaunpils, Kan-davas, Dundagas un Rojas novadā. Šķirošanas konteineru karte pieejama vietnē www.ecobaltia.lv/lv/otra-dzive/.

DARBI


Kristaps Kašs; SIA «Ekodoma» projektu vadītājs

Telpās cilvēki pavada lielāko daļu savas dzīves, daži pat 90% laika, tāpēc mikroklimats ēkā ir ļoti svarīga lieta. Cik labi iekštelpas saglabā siltumu ziemā un neuzkarst vasa-rā, vai tajā pašā laikā mājoklī ir laba ventilācija, vai gaiss nav pārlieku mitrs? Ja gaiss ir mitrs, ūdens kondensējas ne tikai uz logu rūtīm, bet arī uz iekštelpu sienām un rodas labvēlīga vide pelējuma sēnītes izplatībai.

PADOMI, KĀ RENOVĒT PADOMJLAIKU ĒKU

Pelējuma sēnīte pie nekvalitatīvi iestrādāta loga rāmja. Ja logs ir iestrādāts nekvalitatīvi, veidojas zemākas temperatū-ras apgabals.

Mūsdienīga ēka ir ēka, kas būvēta no videi draudzīgiem materiāliem, ir ar zemu enerģijas patēriņu un tāda, kas pēc iespējas mazāk jāremontē. Gan būvniecības, gan re-novācijas lēmumi rūpīgi jāapdomā, tāpēc nepieciešams piesaistīt nozares speciālistus, kuri palīdzēs projektos iestrādāt labākos tehnoloģiskos paņēmienus. Vairāku būv-niecības un būvfizikas speciālistu vienota un koordinēta darbība, kuras mērķis ir sasniegt augstas veiktspējas ēkas rādītājus, tiek dēvēta arī par integrēto projektēšanas pie-eju. Šā kopdarba mērķis ir panākt pēc iespējas augstākus vēlamos iekštelpu gaisa kvalitātes rādītājus un vienlaikus nodrošināt zemu ēkas enerģijas patēriņu.

Kā piemēru apskatīsim padomju laikos būvētu sērijveida ēku Rīgā, Pētersalā, Mastu ielā 8, kas tika renovēta atbilstoši Eiropas Savienības atbalstītā projekta «MaTrID» ietvaros iz-strādātajai metodoloģijai. Ēka būvēta pirms vairāk nekā 50 gadiem. Iekšējās inženierkomunikācijas bija novecojušas, un daļā dzīvokļu ziemā bieži vien bija auksti, kakti pelēja. Ēkai tika īstenota visaptveroša renovācija – uzlabotas ēkas

sienas, jumts, pagrabs, logi, durvis un ēkas iekšējās inženierkomuni-kācijas. Pirmoreiz Latvijā kādai daudzdzīvokļu dzīvojamajai ēkai tika ierīkota arī mehāniska gaisa ventilācijas sistēma ar siltumenerģijas atgūšanu. Rezultātā ēkas siltumenerģijas patēriņš samazinājās vis-maz uz pusi, tuklāt pieauga iekštelpu komforts un īpašuma vērtība.

Pirms renovācijas ēka tik rūpīgi apsekota. Par būtiskākajiem trū-kumiem tika atzīti mitruma plankumi uz ārējās fasādes, kas var paātrināt ēkas konstrukciju bojāšanos. Ēkas kopējais siltumenerģi-jas patēriņš bija 190,2 kWh/m2 gadā, tajā skaitā 143 kWh/m2 ēkas telpu apkures nodrošināšanai un 47,2 kWh/m2 gadā karstā ūdens sagatavošanas vajadzībām. Tika apspriesti vairāki ēkas renovāci-jas varianti, un nolēmām īstenot to, kurā siltumenerģijas patēriņš apkures nodrošināšanai pazeminātos līdz 56,7 kWh/m2 gadā, bet karstā ūdens sagatavošanai nepieciešamais siltumenerģijas dau-dzums – līdz 32,3 kWh/m2 gadā, sasniedzot kopējo siltumenerģijas patēriņu 89 kWh/m2 gadā. Lai sasniegtu šādu rezultātu, tika veikti šādi darbi:

• ārsienu siltināšana ar minerālvati;• bēniņu un pagrabu siltināšana;• novecojušo logu nomaiņa pret jauniem plastikāta logiem;• apkures sistēmas renovācija;• karstā ūdens apgādes sistēmas renovācija;• mikroklimata monitoringa sistēmas ieviešana;• jumta remonts;• ieejas durvju sakārtošana;• kāpņu telpu remonts;• aukstā ūdens apgādes sistēmas renovācija;• ventilācijas kanālu tīrīšana un remontēšana;• mehāniskās ventilācijas sistēmas ierīkošana.

Tā kā ēkas renovācijas laikā nebija pieļaujama nama iedzīvotāju pār-lieku liela traucēšana, izlēmām ventilācijas kanālus būvēt gar ēkas ārsienām, tos iestrādājot siltumizolācijas slānī, bet karstā ūdens apgādes cauruļvadu būvējām kāpņu telpā. Projekta kopējās izmak-sas – 265 700 EUR. Ēka pēc renovācijas vēl nav pārlaidusi nevienu ziemu, līdz ar to ir grūti pateikt, vai veiktie pasākumi ir bijuši pie-tiekami efektīvi, lai nodrošinātu sākotnēji noteikto siltumenerģijas patēriņu pēc renovācijas darbu pabeigšanas. Aprakstītais piemērs nav lētākais risinājums, taču ieguvumi ir acīm redzami. Bez tā, ka samazinājušies apkures izdevumi un ir salabotas ēkas konstrukcijas, iedzīvotāji ir ieguvuši arī augstas kvalitātes gaisu iekštelpās, kas no-teikti uzlabos viņu veselības stāvokli un pozitīvi noskaņos dzīvei.

DARBI


Klimata pārmaiņas ir viens no aktuālākajiem jautājumiem, domājot par valsts attīstību ilgtermiņā. Pielāgošanās tām kļūst par gudras vi-des politikas un ekonomiskās ilgtspējas stratēģiju izstrādes stūrak-meni. Lai veicinātu Latvijas sabiedrības spēju pielāgoties šodienas un nākotnes vides pārmaiņām un radītu nepieciešamo zināšanu bāzi politikas un pasākumu veidošanai, 2014. gada 1. aprīlī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ir uzsākusi īstenot projektu «Priekšlikumu izstrāde Nacionālajai klimata pār-maiņu pielāgošanās stratēģijai, identificējot zinātniskos datus un pasākumus pielāgošanās klimata pārmaiņām nodrošināšanai, kā arī veicot ietekmju un izmaksu novērtējumu» Eiropas Ekonomikas zo-nas finanšu instrumenta 2009.–2014. gada programmas «Nacionālā klimata politika» ietvaros. Piesaistot ārvalstu finansējumu, iegūta iespēja veikt apjomīgus pētījumus, kas sniegs ievērojamu ieguldī-jumu klimata politikas attīstīšanā un pilnveidošanā.

Projekta mērķis ir izstrādāt priekšlikumu Nacionālajai klimata pār-maiņu pielāgošanās stratēģijai. Klimata pārmaiņu pielāgošanās stratēģija ir nozīmīgākais attīstības plānošanas dokuments, ar kura palīdzību tiek noteikti primārie rīcības virzieni un politikas instru-menti, lai novērstu vai mazinātu identificētos riskus, ko klimata pārmaiņas rada, un tādējādi veicinātu valsts ekonomisko konku-rētspēju bez ekoloģiskā stāvokļa un sabiedrības labklājības paslik-tināšanās.

Viens no galvenajiem projekta rezultātiem būs klimata pārmaiņu ietekmes un pielāgošanās scenārijs 2050.–2100. gadam. Šis scenā-rijs tiks veidots, balstoties uz līdzšinējiem ilggadējiem novēroju-miem un jaunākajiem modeļaprēķiniem, lai prognozētu atmosfē-ras izmaiņas Latvijas teritorijā, ar ko var nākties saskarties līdz šā gadsimta beigām.

Klimata pārmaiņu rezultātā var rasties būtiskas hidroloģiskā režīma svārstības, tāpēc projekta ietvaros notiks arī plūdu riska novērtē-šana Gaujas, Ventas un Lielupes upju baseinu apgabalos, lai veiktu plūdu riska un postījumu vietu kartēšanu un pilnveidotu plūdu ris-ka informācijas sistēmu Latvijā. Šīs projekta aktivitātes īstenošanai tiks veikta apjomīga hidroloģisko un kartogrāfisko datu analīze, kas nepieciešama hidroloģiskās modelēšanas un prognozēšanas sistēmas izstrādei. Plūdu riska informācijas sistēmas mērķis ir no-

drošināt publisku pieejamību informācijai, lai pieņemtu lēmumus par pasākumiem un rīcībām pretplūdu aizsar-dzībai gan valsts, gan pašvaldību līmenī.

2015. gadā tiks uzsākta jūras telpiskā plānojuma projekta izstrāde Latvijas teritoriālajiem un Eiropas ekonomiskās zonas ūdeņiem. Šis plānojums noteiks Latvijas valsts inte-reses un iespējamos attīstības scenārijus Baltijas jūras tel-pai un piegulošajai sauszemes daļai, kā arī šīs teritorijas izmantošanas nosacījumus, ņemot vērā klimata pārmaiņu ietekmi un riskus.

Būtisku projekta daļu veidos tematiskie pētījumi, lai iz-vērtētu klimata pārmaiņu riskus un ievainojamību, kā arī identificētu pielāgošanās pasākumus sešās dažādās jomās: būvniecībā un infrastruktūras plānošanā; lauksaimniecībā un mežsaimniecībā; civilajā aizsardzībā un ārkārtas palī-dzības plānošanā; ainavu plānošanā un tūrismā; bioloģis-kajā daudzveidībā un ekosistēmu pakalpojumos; veselībā un labklājībā. Pētījumu ietvaros izstrādās vienotu meto-doloģisku pieeju, lai spētu novērtēt klimata pārmaiņu ra-dītos riskus veidā, kurš ļauj identificēt un realizēt ekono-miski izdevīgākos pasākumus, kas nestu labumu Latvijas ekosistēmu un visas sabiedrības attīstībai. Balstoties uz projektā veiktajiem pētījumiem, ārvalstu pieredzes apska-tu un Latvijas īpašo ģeogrāfisko, ekonomisko un politisko aspektu izvērtējumu, tiks izstrādāts priekšlikums Nacio-nālajai klimata pārmaiņu pielāgošanās stratēģijai.

Lai sekmētu informācijas un zināšanu pieejamību un vie-dokļu apmaiņu par klimata pārmaiņu jomu Latvijā, tiks izveidots Nacionālais klimata pārmaiņu un pielāgošanās tiešsaistes portāls. Portāla saturu veidos pētījumu rezul-tāti, interaktīvs klimata datu vizualizācijas rīks, politikas pasākumu un nevalstisko organizāciju iniciatīvu apko-pojums, ziņas par būtiskām norisēm Latvijā un pasaulē, saites uz noderīgām interneta vietnēm, kā arī diskusiju forums.

Projekta īstenošana noritēs līdz 2016. gada 30. aprīlim sa-darbībā ar projekta partneriem – valsts SIA «Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs», Latvijas Hidroekolo-ģijas institūtu, Zemkopības ministriju un Norvēģijas Civilās aizsardzības direktorātu. Projekta ietvaros paredzētas trīs sabiedrībai veltītas konferences, kā arī vairāki tematiski semināri un sabiedriskās apspriešanas pasākumi. Sekojiet līdzi projekta gaitai, uzzinot vairāk par tā saturu VARAM mājaslapā, sadaļā «Fondi un investīcijas» / «Programma «Na-cionālā klimata politika»», un uzdodiet jautājumus VARAM Klimata pārmaiņu departamentam!

EEZ FINANŠU INSTRUMENTA PROJEKTS LATVIJĀ

CEĻĀ UZ NACIONĀLO KLIMATA PĀRMAIŅU PIELĀGOŠANĀS STRATĒĢIJU –

VIDES VĒSTIS54

DARBI

ZIEMA/06/2014

Vai viegli pārtikt tikai no bioloģiski sertificētiem pārtikas produktiem? Kādam tas varbūt ir viegli, citam – ne. Man tas prasīja vairākus gadus vairākos piegājienos:

• pirms gadiem 20 bioloģiskā pārtika pie mums nebija nopērkama;

• kad pirms gadiem 15 bioloģiskie pārtikas produkti Latvijā parādījās, tie bija ļoti dārgi un sagādāja negai-dītus pārsteigumus;

• jo vairāk lasīju par konvencionālās pārtikas ietekmi uz vidi un veselību, jo labāk sapratu – ir neprāts neiz-vēlēties bioloģiski sertificētus pārtikas produktus. Bet kur un kā pie tiem tikt?

• ekoveikaliņos sāku pirkt tos produktus, kas, konven-cionāli ražoti, ir visnevēlamākie: gaļu, piena produk-tus, graudus, pārslas, miltus;

• aizvien biežāk iepērkos ekoveikalos un iepazīstos ar tiešo pirkšanu.

Mana pirmā pieredze ar bioloģisko pārtiku bija Vācijā. Tur debesis bija zilākas, zāle zaļāka, un cilvēki zināja, kas ir bioloģiski sertificēti pārtikas produkti. Pirms gadiem des-mit vācu studentu viesnīcā, kur notika seminārs, bija vese-līgs ēdiens no tuvējās bioloģiskās lauksaimniecības. Turp-māk ik reizi, kad ciemojos Vācijā, ievēroju, ka bioloģiski sertificētu produktu piedāvājums aizvien pieaug – šeit bija pat bioloģiski sertificētu pārtikas produktu lielveikali!

CEĻĀ UZ BIOLOĢISKI SERTIFICĒTU PĀRTIKUBet, atgriežoties Latvijā, skumīgi pētīju parasto lielveikalu plauktus, kur pieejamo produktu sastāva uzskaitījumā pa-rādījās aizvien krāšņāka E vielu buķete. Tolaik pirku eko-produktus tikai tāpēc, ka uzskatīju – bioloģiskā pārtika saudzē vidi, un tas ir stilīgi. Tad atklāju, ka šis ēdiens ir arī garšīgs un ātrāk dod sāta sajūtu.

Vanckars mīklā

Kad Latvijā parādījās pirmie ekoveikali, sāku tajos iegriez-ties, tomēr tas bija diezgan dārgs pasākums. Un tad vienu sestdienas rītu, taisot mīklu pankūkām, no olas bļodā ie-krita... vanckars. Divas no desmit olām bija vecas! Sūdzē-jos veikala vadītājai, un viņa mani mēģināja pārliecināt, ka tas pieder pie bioloģiskās pārtikas specifikas. Nopūtos un iepirkos vēlreiz. Un – atkal vanckari. Mana ģimene mani nesaprata. Tā arī atmetu domu par ekopārtiku un ekovei-kalos sāku pirkt tikai kosmētiku un sadzīves ķīmiju. Sāku atpazīt ekomarķējumus, pamanīju, ka ne viss, ko piedāvā kā «eko», patiesi tāds arī ir.

Vasarā dārzeņus un augļus pirku no vietējiem tirgotājiem tirdziņā, kaut tas bija stipri dārgāk nekā lielveikalā, jo dzī-voju Jūrmalā, kur tirgotāji vairāk cierē uz Krievijas turīgo publiku. Toties lielveikalos sāka parādīties ekoprodukti. Atklāju, ka gaļu labāk pirkt specializētajā veikalā, jo liel-veikalā tā tomēr ir dīvaina. Bet varbūt tās bija tikai manas iedomas?

Jana Simanovska

Foto: Julita Kluša.

VIDES VĒSTIS 55

DARBI

ZIEMA/06/2014

Kas var visu saskaitīt?

Esmu vides zinātniece, un mani interesē pārtikas ietekme uz cilvēkiem un vidi. Un, jo vairāk lasīju, jo vairāk do-māju... Pirms pieciem gadiem Johans Rokstrēms (Johan Rockström, 2009) publicēja rakstu par kādu savu pētījumu, kurā raksturoja, cik ļoti mēs, cilvēki, apdraudam Zemes ekosistēmu. Viņš brīdināja, ka planētas bioloģiskā daudz-veidība ir pamatīgi apdraudēta, jo esam pārkāpuši neat-griezenisko līniju – vēl nekad augu un dzīvnieku sugas nav izmirušas ar tādu ātrumu kā pašlaik. To veicina intensīvā lauksaimniecība, kas atņem savvaļas sugām dabiskos bio-topus, kā arī piesārņojums ar pesticīdiem. Otra nopietnā problēma ir eitrofikācija – ūdeņu bagātināšanās ar barības vielām, un to daļēji izraisa arī pārtikas ražošana. Arī kli-mata pārmaiņas bīstami tuvojas Zemes panesamības ro-bežām. Izrādās, liellopu gaļas ražošana ASV rada tik lielu ietekmi uz klimatu, ka būtu lielāka jēga atteikties no gaļas ēšanas nekā no autotransporta. Nav noliedzams, ka arī ve-ģetāra pārtika atstāj ietekmi uz vidi, bet, lai salīdzinātu veģetāriešu un visēdāju uzturu, ir nepieciešams detalizēts dzīves cikla novērtējums, nevis tendenciozi spriedumi, izgaismojot vien atsevišķus skaitļus. Visi nopietnie pētī-jumi, ko esmu lasījusi, pierāda veģetārās diētas mazāku ietekmi uz vidi.

Jāatzīst, ka mūsu zināšanas, lai novērtētu patiesos ķīmiskā piesārņojuma kaitējuma apjomus, ir nepilnīgas. Skaidrs, ka ietekme ir, bet – cik liela un neatgriezeniska? Viens no pēdējiem skaudrākajiem atklājumiem ir bišu un citu apputeksnētāju kukaiņu straujā masveida bojāeja, kas apdraud iespējas izaudzēt pārtiku, jo nebūs neviena, kas apputeksnē augus, lai veidotots sēklas un augļi. Un tas notiek 40 gadus pēc tam, kad aizliedza DDT, ieviesa ļoti niknu pesticīdu kontroli un visi atviegloti uzelpoja, ka nu gan būsim drošībā.

Nesen zinātnieku grupa Mahtelda Hūbera (Machteld Hu-ber, 2011) vadībā salīdzināja dažādus pētījumus par bio-loģiskās pārtikas ietekmi uz veselību un secināja, ka pie-rādījumi par bioloģiskās pārtikas pārākumu vairojas. Nav atklāts, ka bioloģiskās lauksaimniecības produktos būtu ievērojami vairāk uzturvielu vai vitamīnu, bet – tajos ir mazāk pesticīdu atlieku un nitrātu. Izrādās, ka uzturs bez šiem kaitētājiem spēcina ēdāju imunitāti. Pētījumi ar dzīv-niekiem apliecina, ka konvencionāli ražota pārtika veicina pieņemšanos svarā, nelabvēlīgi ietekmē auglību un mazi-na izturību pret slimībām.

Lai gan bioproduktu cena turpina mulsināt manu vīru, aizvien biežāk aizdomājamies: ne jau bioloģiskā pārtika ir dārga, bet konvencionālā jeb plaši pieejamā, ar pesti-cīdiem un citām sintētiskām piedevām ražotā pārtika ir pārāk lēta, jo mēs nemaksājam tās patieso cenu. Ir tāds jēdziens kā ārējās izmaksas (external costs) – tie ir tēriņi, ko noteikta produkta ražošana vai patērēšana rada trešajai personai: izdevumi par sabojāto veselību vides piesārņojuma dēļ, kaitējums, kas rodas no bioloģiskās daudzveidības samazināšanās utml. Lai gan vides politikas dokumentos piemin principu «piesārņotājs maksā», tomēr nodokļi un sodi par kaitējumu videi ne vienmēr sedz fak-tisko kaitējumu, it īpaši, ja tas notiek mazāk attīstītajās valstīs.

Pirms trim gadiem kāds zemkopis Limbažu apkaimē, ap-strādājot savus rapša laukus ar insekticīdiem, nodarīja pamatīgu skādi kaimiņiem – bojā gāja aptuveni 400 bišu saimju. Viņam piesprieda vien 500 latu naudas sodu, kas, protams, nekompensēja zaudējumus par bojā gājušajām bitēm. Lai saņemtu postījumam atbilstošu kompensāciju, biškopji iesūdzēja indētāju civiltiesā, un tā vēl aizvien tur-pinās. Ir cerības, ka par nodarīto skādi bitenieki kompen-sāciju izcīnīs – pēc vairāk nekā trim gadiem tiesu darbu un ieguldīta laika un naudas, lai panāktu taisnīgumu. Tas ir pārliecinošs piemērs tam, cik vāji tomēr šis princips «pie-sārņotājs maksā» darbojas.

Un vēl... Ja reiz bojā gāja aptuveni četri simti kultivēto bišu saimju, cik iznīka nevienam nepiederošu kukaiņu – tauriņu, kameņu, meža bišu, kam dabas ekosistēmā ir ļoti

DARBI


svarīga loma? Kurš panāks, lai Zemes ekosistēma saņem-tu kompensāciju par šo zaudējumu? Bet, pirms tiesāja-mies, kurš zina, cik zaudējam, ja iet bojā viena kameņu saime? Kā to aprēķināt?

Bez ārējām izmaksām par videi nodarīto kaitējumu ir arī ārējās izmaksas par īpašumam vai resursiem nodarīto kai-tējumu. Piemēram, Amerikā, Austrālijā, Āzijas valstīs un Āfrikā jau gadiem plaši izmanto Eiropā aizliegto pesticīdu atrazīnu, un ir aizdomas, ka no gruntsūdeņiem tas nonāk dzeramajā ūdenī un, iespējams, bojā endokrīno sistēmu. Tā kā pārliecinošu pierādījumu savākšana tik smalkā lietā prasa laiku, lielā daļā pasaules valstu šo vielu joprojām lieto. Bet diez vai kāds segs arī daudz precīzāk nosakāmas izmaksas. Piemēram, cik izmaksā tīra dzeramā ūdens pie-gāde, ja akas vai dziļurbuma ūdeni vairs nedrīkst dzert? Pie ārējām izmaksām pieder arī sociālās izmaksas, kas rodas, piemēram, ja kāds mazais zemnieks izput, jo tiek izspiests no tirgus. Bet, ja tādi izput masveidā, tā jau ir krīze, ko gadiem vērojam arī Latvijā.

Patiesībā pirmie, kas cieš no pesticīdu lietošanas, ir paši zemnieki. Vai kāds viņiem kompensē darba laikā iegūtu akūtu un hronisku slimību ārstēšanu? Parasti to apmak-sājam mēs, nodokļu maksātāji, un zemnieks pats. Kurš to ieskaita ķimizēto produktu cenā?

Personīgais boikots

Kad izlasīju «Nestle» bosa Pītera Brabeka augstprātīgi stāstīto, ka tiesības uz ūdeni nepieder pie cilvēku pamat-tiesībām, bet tīrs dzeramais ūdens ir tirgus prece, kura avotus vajag privatizēt un ar tiem drīkst pelnīt, nolēmu, ka nevēlos atbalstīt šā kunga labklājību pat ne ar santīmu, un pārtraucu «Nestle» produktu pirkšanu – sāku pirkt tikai bioloģiski sertificētas brokastu pārslas un atradu pat līdz-vērtīgu riekstu krēmu.

Vēlāk atteicāmies no gaļas «izstrādājumiem» un citiem pusfabrikātiem, bet gaļu iegādājamies tikai bioveikalā, jo dzīvnieku izcelsmes produktos piesārņojums uzkrājas vis-vairāk, turklāt gaļa ir produkts ar vislielāko klimata pēdu. Tas pats attiecas uz konvencionāli iegūtu pienu un olām.

Bioloģiski sertificēta gaļa, protams, ir dārga, bet, ja atsa-kās no desveidīgajiem izstrādājumiem, kopējā ietekme uz ģimenes budžetu izlīdzinās. Labs proteīna avots ir pupiņas un zirņi, turklāt bioloģiski sertificēti pākšaugi nav dārgi.

Kopš uzzināju, ka arī Latvijā izplatās niķis labību pirms ražas novākšanas apstrādāt ar glifosātu saturošu pesticī-du, jo tad graudi ir sausāki, mazāk nezāļu, pērku vairs ti-kai bioloģiski sertificētas auzu pārslas, miltus, putraimus un maizi. Valsts augu aizsardzības dienests gan apgalvo, ka teju 300 šogad ņemtajos paraugos nav konstatēts, ka glifosāti lietoti pār mēru. Bet kas ir mērs, ja vēl nesen gli-fosāta lobija ietekmē pieļaujamās normas tika paaugstinā-tas, pieļaujot vairāk tā atlieku produktos? Ja viss būtu tik labi, kāpēc Eiropas Zemes draugu pētījumā, kur analizēts glifosāta atliekvielu daudzums dažādu Eiropas valstu brīv-prātīgo urīnā, gandrīz pusei Latvijas dalībnieku (44%) tās atrada?

Zaļie melotāji

Bet, jo vairāk sāku pirkt ekoproduktus, jo biežāk pamanī-ju arī nepamatotu «eko» termina lietošanu. Ik pa brīdim uzrodas ne tikai «zaļie» veikali, «eko» tirdziņi, «eko» ēdnīcas un pat «eko» restorāni, bet arī pazīstami zemnieki – nevie-nam no viņiem nav naudas sertifikātam, bet visiem viss ir «eko». Gribu pastāstīt kādu stāstu, kas sacēla troksni čivinātavā jeb tviterī. Kāda tirgotāja pārdeva savas paipalu olas kā ekoloģiskas. Tad kāda zinoša pircēja aizbrauca ciemos un atklāja, ka saimniece savas nesertificētās «eko» olu dējējas baro ar ģenētiski modificētu soju. Tāpēc – neticiet nevie-nam, kamēr neuzrāda sertifkātu! Vienīgais izņēmums ir zemnieki, kas pretendē uz bioloģiskās saimniecības serti-fikātu un kam piesķirts pārejas periods. Visas šīs saimnie-cības var atrast Pārtikas un veterinārā dienesta mājaslapā www.pvd.gov.lv, sadaļā «Kontroles institūcijās reģistrētie bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumi». Te var arī uz-zināt, tieši kuras saimniekošanas jomas ir sertificētas. Ja tikai augkopība, tas nozīmē, ka dzīvnieku izcelsmes pro-dukti nav sertificēti un saimniekam nav liegts lopiņus ba-rot arī ar ĢMO saturošu pārtiku. Visos citos gadījumos

DARBI


nemāniet sevi – var būt citi iemesli, kāpēc produktu tomēr izvēlaties, bet «eko» tas nav.

Arī veikaliem un ēstuvēm ir nepieciešams sertifikāts. Diemžēl ir uzņēmumi, kas skaļi reklamējas kā «eko», acīm redzami izmantojot to sava vārda spodrināšanai. Kāds tam segums? Vai jūs to spējat pārbaudīt? Ja viss būtu kārtībā, manuprāt, sen jau būtu ielūgts auditors, lai apstiprinātu atbilstību bioloģiskajam sertifikātam.

Ik pa brīdim dzirdu tenkas, ka arī bioloģiskie saimnieko-tāji lieto pesticīdus un visādi citādi šmaucas. Nesen kādā mediķu konferencē pētniece, konvencionālās lauksaim-niecības produktu attīstītāja no tribīnes pavēstīja: viņai kāds stāstījis, ka bioloģisko ābolu audzētāji Vācijā lieto pesticīdus. Tā gan bija pirmā reize, kad es no eksperta dzir-dēju tik klajus melus. Paveicās, jo uzstājos pēc viņas, – ātri sazinājos ar Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociā-ciju, kas sadarbojas arī ar citu valstu ekspertiem, un neka-vējoties varēju šos melus atspēkot.

Tagad modē nāk integrētā dārzeņu un augļu audzēšana, un nereti dzirdu, ka tas esot tas pats kas «eko», tikai lētāk. Integrētās meto-des piekritēji, redz, lietojot pesticīdus tikai tad, kad vajag. Hmm! Arī Nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas norāde «Zaļā karotīte» jeb «Kvalitatīvs produkts» (iekļauj arī integrēti audzētos) esot tas pats kas «eko», un arī viņiem esot visi sertifikāti. Nē, nav! Kaut kādi sertifikāti droši vien ir, bet ne bioloģiskās lauksaimniecības! Brīžiem šķiet, ka tā jau ir apzināta maldināšana. Un tad ik pa brī-dim kāds paziņo, ka sertificēto bioloģisko saimniecību produktu uzcenojums ir nepamatots, kaisot šaubu sēklu apjukušo cilvēku prātos. Iesaku aprunāties ar sevi, par cik jūs pārdotu burkānus, ja strādnieki tos būtu ravējuši ar rokām, nevis apsmidzinājuši ar herbicīdiem, kā notiek lielražošanā? Cik maksātu kāpuru nesa-grauzti un nemigloti kāposti? Vai jūs strādātu par velti, lai labi pārtikušus pilsētniekus nodrošinātu ar lētu pārtiku? Ir daudzi fak-tori, kas sadārdzina bioloģiskos produktus, – vairāk roku darba, mazāka ražība, papildu zināšanu apguve, lai zinātu, kā bioloģiski saimniekot. Tas viss maksā. Kvalitatīvs produkts izmaksā vairāk.

Tiešā pirkšana

Pārdesmit gadu laikā soli pa solim esmu pietuvojusies tiešajai pirkšanai – kustībai, kurā apvienojas zaļi domājoši cilvēki un kopā iepērk produktus tieši no zemniekiem. Ja zemniekam nav vērts piegādāt groziņu dārzeņu vienam pircējam, tad vairākiem kopā tas jau kļūst izdevīgi, tādējādi arī pilsētnieki var nopirkt bio-loģiski audzētus produktus par mazāku cenu, zemniekam ir drošs noiets un laukos cilvēkiem ir darbavietas. Viņiem nav jāpamet mājas, un mēs varam mieloties ar pašu zemē audzētu, veselīgu pārtiku. Visiem labi, vai ne? Turklāt samazinās starpnieku skaits, samazinās izmaksas, kas jākompensē ar brīvprātīgu ieguldījumu pulciņa organizēšanā. Tiešā pirkšana arī nozīmē lielāku pieskaņo-šanos sezonai, kas ir gan veselīgi, gan labāk videi. Un vēl – tiešās pirkšanas kustības aizsācēji par svarīgu savas kustības principu uzskata «mazāk dzīvnieku izcelsmes produktu, vairāk augu izcel-smes produktu», kas ir gan veselīgāk, gan atstāj mazāku ietekmi uz vidi.

Šajā rakstā izmantoju domas un atziņas no sava 21 dienu marato-na ēšanas paradumu maiņā: https://grafitilv.wordpress.com

Sāksim jau ar to, ka ekomamma savu bērnu baro ar krūti

Tikai ar krūti, ekskluzīvi ar krūti un uzkrītoši ar krūti. Jo mātes piens neapšaubāmi ir labākais, ko bērnam var dot, un visām – jā, visām! – var būt piens. Ekomammas uzacu loki pacelsies līdzjūtīgā izbrīnā, ieraugot pudeļbarotāju, un viņa varbūt ar dziļu nopūtu pa-klusēs, bet varbūt arī kaislīgi metīsies pārliecināt par to, ka visām IR piens un visas VAR barot ar krūti. Ar krūti barotiem bērniem ir labāka veselība! Tiem ir augstāks ai kjū! Tā viņa aizrautīgi stāstīs, ar piedurkni notraušot puņķus no sava klepojošā krūtsbēbja degunti-ņa. Ekomamma smaržo pēc piena, siltākā laikā reizēm pēc ieskābu-ša piena, un viņa ir dāsna, viņai nav žēl, viņa arī jums piedāvās savu pienu pie kafijas, ja vēlaties to baltu. Ekomammas ledusskapja sal-dētava ir pilna ar atslaukta piena maisiņiem, un tie tur mētājas vēl labu brīdi pēc zīdīšanas beigšanas. Ekomamma mēdz uz tiem nos-talģiski skatīties un ierosina vīram nākamajām draugu un ģimenes pusdienām pagatavot pudiņu no vērtīgā krūts piena. Bet visīstākā ekomamma saldētavā glabā arī savu placentu, kas ir neaizvietojama imunitātes nodrošināšanai.

Nākamais ekomammas attīstības posms ir bērna pie-barošana

Protams, tikai ar ekoloģiskiem un bioloģiskiem produktiem! Vārdi «bioloģisks» un «ekoloģisks», starp citu, ir vieni no pirmajiem, ko ap-gūst ekomammu bērni, mācoties runāt. Tātad vispirms ekomamma

iet uz tirgu, bet, jaušot, ka šeit ne viss ir tas, par ko uz-dodas, viņa tur pārdevēja acu priekšā bēbi – labi, ja līdzās ir vēl kāds mazulis – un vaicā, vai viņa sirdsapziņa atļauj pārdot šos spinātus, burkānus vai puķkāpostu spulgacaina-jam brīnumam. Šis paņēmiens strādā un ir droši iekļaujams ekomammas rokasgrāmatā, ja tādu kāds sagatavotu. Klien-te ekomamma tirgotājam var būt kā ļauns murgs – viņa iz-vaicās par katra dārzeņa izcelsmi, pieprasīs dokumentārus pierādījumus un vēl pārbaudīs atbildīgo dienestu datu bā-zēs, vai visi papīri kārtībā. Bet, no otras puses, viņa ir arī sap-ņu klients. Ekomamma, ja ir atradusi īstās lietas un vietas, iepirksies regulāri un naudu nežēlos. Bioloģiskā pārtika – tie ir depozīti, fondi un krājkonti, kuros iegulda ekomamma.

VAI TU ESI ĪSTA EKOMAMMA?

Liene Brizga

Dažas piezīmes no personīgās pieredzes un novērojumiem 10 gadu ilgajā ekomammas karjerā.

VIDES VĒSTIS58

DARBI

ZIEMA/06/2014

Tad ekomammas dzīvē var pienākt tāds vakars, kad viņa atklāj, ka dārzeņu skapītī vairs nav palicis neviens biolo-ģiskais burkāns vai kartupelis. Viņa ir gatava mesties auto un braukt pāri visai pilsētai uz ekoveikalu, kurš vēl strā-dā. Pusceļā uz auto, ja viņu jau nav apturējis vīrs, sievieti apstādina doma par to, cik daudz degvielas auto patērēs, cik daudz oglekļa izmešu tas radīs, un ekomamma ir di-lemmas priekšā: ekoloģisks biezenītis ekobēbim vai sa-mazināts kaitējums videi un cīņa ar klimata pārmaiņām. Prātīgākās ekomammas līdz šādai situācijai, protams, ne-nonāk, jo jau laikus ir iegādājušās biodārzeņu rezerves. Bet dārzeņi vēl ir nieks.

Kad ekomamma nonāk līdz gaļas gatavošanai, sākas īstas medības – un ļoti ātri katra ekomamma apgūst labākās biotrušu, biojēru, bioliellopu ieguves vietas. Ja gribat uz-zināt, kur var dabūt labu gaļu, vaicājiet ekomammai. Tru-šus un vistas viņa pērk veselus un drīz vien spēj tos sadalīt zibenīgi un prasmīgi kā pieredzējis miesnieks. Ekomam-mu neapstādinās arī tas, ka reizēm rūpīgi pagatavotā, ar lauku krējumu aizdarītā bioloģiskās gaļas porcija jāapēd pašai, jo ekobēbis tajā dienā izvēlējies grauzt ābolu.

Našķi, saldumi, cepumi un končas – lūk, tas ir izšķirīgs brīdis ekomammas dzīvē!

Ekomamma ir kā mazs, drosmīgs, ļoti acīgs un neatslāb-stoši modrs kareivis milzīgā mīnu laukā, kur no paredza-mām un neparedzamām vietām uzbrūk našķu pasaules ļaunākā artilērija. Čipsi, siera bumbas, ledenes un šoko-lādes, kinderolas, cepumi ar transtaukskābēm, cukura pārsātināti sniķeri, mazās saldās suliņas ar pērtiķīšiem uz paciņas, končas, no kurām mēle nokrāsojas zaļa, gumijo-ti tārpi visās iespējamajās krāsās, pat zobupastas tūbiņās fasēta krāsaina želeja, kuras sastāvā bez E vielām nekā cita īsti arī nav, – ekomamma drosmīgi stājas tam visam pretī. Čipsu vietā – krāsnī ceptas galviņkāposta lapas. Ir kraukšķīgas, un ja vēl ar sāli – der! Bērni akceptē un, pasa-ku filmu skatoties, skrubina, ka ausis kust. Konču vietā – bumbiņas, desiņas un citi veidojumi no maltiem riekstiem un žāvētiem augļiem, kas papildināti ar supersēkliņām, un viss, protams, bio. Pēc stundu ilgas svīšanas virtuvē un blendera nodedzināšanas šie saldumi pazūd pašu bērnu un arī kaimiņbērnu mutēs piecu minūšu laikā. Vēl pēc pie-cām minūtēm: mamm, gribas kaut ko saldu! Kad ciemos nāk vecmammas, ekomammas smadzenēs iedegas sarka-nā trauksmes lampa – viņa neuzkrītoši, bet tikpat rūpīgi kā lidostu drošības pārbaudes skeneris aplūko vecmammu somas, mēteļu kabatas un atnestos sainīšus. Viņa ir modra un zibenīga – noķer bērnu virzienā stieptās saldumu paci-ņas un veikli noslēpj tikai sev zināmās ļoti slepenās vietās. Pēc nedēļas viņa noklausās dēla sarunu ar kaimiņu puiku: «Mamma gardumus slēpj drēbju skapī, trešajā plauktā.» Jā, šī ekomammas cīņa ir sūra. Vakaros, kārtojot bērnu drēbes, nākas izņemt no kabatām čabošus konfekšu pa-pīrīšus – kāds bērnudārzā pacienāja. Nākas pieredzēt, ka

pašas gatavots saldējums ne vienmēr spēj konkurēt ar to, kas vei-kalā «uz kociņa». Un redzēts arī, ka ekomammu bērni ciemos pie-plok pie konfekšu trauka un neiet prom no tā, kamēr tukšs. Reizēm ekomamma vakaros ir tā nogurusi pēc cīņas našķu frontē, ka neat-liek nekas cits, kā izķeksēt drēbju skapja trešajā plauktā noslēpto šokolādes batoniņu, atslīgt dīvānā un nograuzt to.

Kas vēl varētu liecināt par to, ka esi īsta ekomamma?

Tu zini, ka arī apģērbos ir toksiskas vielas, un āra jakas bērniem iz-vēlies, padusē pasitusi «Greenpeace» pētījumu par apģērbu ražotā-ju atbildīgumu un toksisko vielu klātbūtni dažādu zīmolu ūdens un sniega izturīgajās drēbēs. Ekomamma savus bērnus ģērbj drēbēs no dabīgām šķiedrām, un, ja viņas cīnās vienā frontes pusē kopā ar ekovecmāmiņu, tā šuj mazbērniem bikšeles no kašmira džemperu piedurknēm un trāklē zīda paladziņus. Ja atliek brīvs brīdis, ekovec-māmiņa griež strēmelēs kokvilnas trikotāžas kreklus un tamborē dabīgus, viegli izmazgājamus paklājus, kur ekobēbjiem spēlēties.

Tavā virtuvē nav teflona, plastmasas un vienreiz lietojamu lietu, un tavi bērni kopā ar citiem ekomammu bērniem apspriež to, cik daudz naftas iztērēts, lai saražotu visus lego klucīšus, kas atrodami citu bērnu istabās. Ekobēbji jau mazotnē atšķir ķirzaku no tritona, nejauc briedi, alni un stirnu, bet putnu pasauli iepazīst no Kolinsa putnu noteicēja.

Reizēm tev piezogas smalka un intuitīva sajūta, ka tavi draugi ne-daudz baidās nākt ciemos un nest dāvanas – ja vien tās nav marķē-tas ar «bio», «eko» vai «organic».

Bet brīdī, kad visa pasaule sāk likties kā bīstamu vielu, ķīmisku iz-garojumu, naftas produktu un zaļu mēli krāsojošo konču apsēsta un pāri visam sāk tikšķēt klimata pārmaiņu nolemtība, ekomammai pilnīgi noteikt vajag dziļi ievilkt elpu, apstāties, pavērties debesīs un atcerēties, ka galvenais ir būt kopā, mīlēt, smieties, iet mežā, dabā un pļavā, sasmērēt drēbes ar dubļiem, kopā ar bērnu dziedāt, dejot pie muļķīgām dziesmām un dzirdēt vienam otru.

VIDES VĒSTIS 59

DARBI

ZIEMA/06/2014

VIDES VĒSTIS60

DARBI

ZIEMA/06/2014

Dzīvoju Rīgas centrā, un man nav automobiļa – esmu pieradis pār-vietoties vai nu ar kājām, vai ar sabiedrisko transportu un diezgan bieži arī ar velosipēdu. Pāris reižu mēnesī iedomājos, ka noderētu auto, bet tad aizņemos mašīnu no brāļa. Mans jauna, zaļi domā-joša vīrieša sapnis, protams, ir dzīvot ārpus centra savā perso-nīgajā mājoklī, kas atrodas energoefektīvā ēkā, kur maksimāli tiek izmantota zaļā elektroenerģija (saule/vējš), un pārvietoties ar elektromobili, ideālā gadījumā «Teslu»... un vēl viens bērnības sapnis – motocikls.Pirms gada nokārtoju A kategorijas tiesības un iegādājos vecu, daudzlietotu motociklu. Drīz vien sapratu, ka tas ir liels, smags, skaļš un rijīgs braucamais ar iekšdedzes dzinēju, kāds man nemaz nav vajadzīgs. Rezerves daļas nav lētas, serviss ir mazāk pieejams kā autotransportam, un pats negrasos ar eļļainām rokām pavadīt vakarus garāžā.

Sapratu, ka parastais motocikls nav arī ērts. Drīzāk man vajadzētu kaut ko līdzīgu velosipēdam, bet lai nav jāminas, lai var paārdīties pa mežiem un takām, lai var viegli iekļauties pilsētas satiksmē, un būtu ideāli, ja to uz priekšu dzītu elektromotors, un lai tam būtu vismaz dažas modernas fīčas. Šis sapnis ieguva reālas aprises, kad ieraudzīju «Sienāzi» – Latvijā izstrādātu elektrotransportlīdzekļa prototipu, kurā ir apvienotas velosipēda un krosa motocikla īpa-šības. Tā idejas autors un radītājs ir Latvijas uzņēmējs un elektro-transporta nozares entuziasts Dainis Tropiņš. Tā kā izsmeļoša in-formācija par «Sienāzi» sociālajos tīklos vēl nav izvietota, devos uz uzņēmumu «LGV Bikes», lai noskaidrotu visu par šo spēkratu.

Izrādās, Dainis pēc izglītības ir radioaparātu būves konstruktors, un elektrotransporta nozare viņu vienmēr interesējusi.

«Vēlējāmies radīt videi draudzīgu transportlīdzekli, ar kuru varētu ne tikai rāmi pārvietoties pa pilsētu, bet arī iz-trakoties pa pļavām un bezceļiem. «Sienāža» konstrukcijas pamatelementi ir velosipēda detaļas. Spēkrats ir unikāls ne tikai ar konceptu – velosipēda un krosa motocikla īpa-šību apvienošanu –, bet arī ar to, ka tā dizains un korpusa detaļas izstrādātas Latvijā sadarbībā ar uzņēmuma «Libri Design» dizaineriem un industriālajiem inženieriem. Par vienu no nosacījumiem «Sienāža» izstrādē esam izvirzījuši drošību un kvalitāti, tāpēc konstrukcijā ir izmantotas ti-kai sertificētas detaļas – DownHill dakša, 29 collu riepas, bremžu sistēma u.c. Spēkrata kustību nodrošina tikai elektropiedziņa. Attālums, ko var veikt ar pilnu akumu-latora uzlādi, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem un laika apstākļiem, piemēram, braucēja svara, ceļa seguma un kvalitātes, ātruma, bet droši var rēķināties, ka ar «Sienāzi» var nobraukt vairāk nekā 100 km.

«Sienāzis» šoruden jau pabijis pāris izstādēs, piemēram, «Vide un Enerģija 2014», izraisot necerēti lielu interesi gan no konstruktoru, gan braucēju puses. Esam izvērtē-juši arī ieteikumus un varam paziņot, ka ir uzsākti darbi pie nākamā spēkrata izstrādes, ar kuru ceram iepazīsti-nāt izstādē «Sports un Atpūta 2015» Ķīpsalā. Nākamajam prototipam tiks uzlabots dizains, būs Latvijā izstrādāts invertors un displejs, vieglāka un ietilpīgāka akumulatoru bloka nomaiņa, kas pie reizes samazinās braucamā svaru, nodrošinās spēkrata labāku dinamiku un līdzsvaru.»

Mārtiņš Mičulis

IZMĒĢINU «SIENĀZI»

VIDES VĒSTIS 61

DARBI

ZIEMA/06/2014

Daiņa Tropiņa dibinātais uzņēmums «LGV Bi-kes» ir arī oficiālais pārstāvis Francijā ražota-jiem «Moustache Bikes» elektrovelosipēdiem, kas izceļas ar unikālu dizainu un kvalitāti, kā arī viens no uzņēmuma «Green Science» pār-stāvjiem, kas ražo uzlādes stacijas ne tikai elektromobiļiem, bet ir radījuši arī unikālu produktu – kombinēto uzlādes staciju kopā ar velonovietnēm, kur varēs uzlādēt ne tikai elektromobiļus, bet arī elektrovelosipēdus.

Man bija iespēja «Sienāzi» izmēģināt dzīvē. Biju pārsteigts, cik ļoti divējādas sajūtas pār-ņēma, sēžot uz tā, – tiešām, tas ir velosipēds un motocikls vienlaikus, turklāt ar elektro-motoru. Sēdeklis ir ļoti ērts, amortizācija pamatīga, un uzreiz ir skaidrs, ka šis ir no-pietns aparāts, nevis kaut kāds velosipēda paveids. Tas ir ideāls braucamais, lai ekono-miski pārvietotos pa pilsētu, it īpaši sastrē-gumos. «Sienāzis» būtu lielisks pārvietoša-nās līdzeklis arī, lai, netraucējot klusumu, dotos uz laukiem vai mežu – ideja nobraukt gar visu Latvijas jūras krastu man radās jau pāris stundu pēc tā izmēģināšanas. Ceru, ka pamazām «Sienāža» cena kļūs pieejamāka un iespēja iegādāties šo braucamo radīsies pēc iespējas drīzāk.

Elektroauto Latvijā 2014. gada nogalē

Šur tur Latvijā jau manāmi Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta finansētā e-mobilitātes projekta konkursa augļi – beidzot uz auto-ceļiem sāk parādīties jaunie elektroauto, kas iegādāti ar līdzfinansējuma atbalstu. Pašvaldī-bas un uzņēmumi būs pirmie lielie celmlauži šo auto ieviešanai praksē.

2013. gadā Latvijā bija reģistrēti 13 elektro-auto – ne hibrīdi, bet 100% ar elektrību dar-bināmi vieglie transportlīdzekļi. 2014. gada oktobrī elektroauto skaits jau sasniedzis 89, tas turpina palielināties un līdz gada beigām jau tuvosies diviem simtiem.

Uzņēmums «Tesla Motors» publicējis savus plānus uzlādes tīkla attīstīšanai mūsu reģionā. Tā izstrādātā «Supercharge» uzlāde ir visātrā-kā elektroauto uzlādes iespēja pasaulē – 20 minūšu laikā var uzlādēt bateriju līdz pusei –, un tā ļoti strauji attīstās visā pasaulē. Kompā-nijas plāns ir līdz 2016. gadam uzbūvēt četrus «Supercharge» uzlādes punktus Baltijas valstīs (skat. kartē).

VW e-UP! Nissan LeafNissan

ENV200Tesla

Model SBMW i30

Rīga 16 4 1 2

Ventspils 8

Jelgava 4

Jūrmala 4 1

Ogre 3

Tukums 3

Bauska 2

Cēsis 2

Ķekava 2

Koknese 2

Mālpils 2

Mārupe 2 1 1

Salaspils 2

Sigulda 2

Skrunda 2

Aizkraukle 1

Amatasnovads

1

Burtnieki 1

Kocēni 1

Ragana 1

Pļaviņas 1

Rauna 1

Ropaži 1

Rūjiena 1

Murjāņi 1

66 5 2 2 1

DARBI


Ciemojoties Rīgā pie mammas, pamanīju, ka viņa kafijas biezumus vairs nelej podā vai izlietnē, kā darīja kādreiz, un pat nekrata mis-kastē. Viss nonāk spainītī, kas brīvdienās tiek aizvests uz Smārdi, lai ar tā saturu mēslotu puķes. Tad atcerējos, ka arī man reiz bija ide-ja trūdošos atkritumus lietderīgi izmantot. Dzīvojam daudzdzīvokļu namā Saulkrastos, un kopš atkritumus apsaimnieko ZAAO, šķirošana ir kļuvusi par vienkāršu ikdienas sastāvdaļu. Nešķirojamos atkritumos nonāk vien taukainie papīri, krējuma plastmasas trauciņi, sviesta paci-ņu papīrs un citi nieki, kurus šķiroto atkritumu konteineros nedrīkst mest. Miskaste pildās lēnām, taču jāiznes bieži, jo tur ir mizas, istabas augu lapas un olu čaumalas, kas drīz vien sāk nepatīkami ost. Prātoju, ko ar šiem atkritumiem darīt. Ja dzīvotu privātmājā, mums būtu kom-posta kaudze. Bet dzīvoklī? Nolēmu virtuvē nolikt komposta tvertni. Pirms tam interneta plašumos meklēju, kāda ir citu cilvēku pieredze un risinājumi. Biju patīkami pārsteigta, ka tīmeklī atradu daudz pado-mu, kā soli pa solim gatavot kompostu iekštelpās, kā par to rūpēties, un ieteikumi, ko darīt ar sakompostēto materiālu.

Pirmais uzreiz jūtamais ieguvums bija tas, ka retāk jāiznes miskas-te, jo tā nesmird. Turklāt kompostēšana mājās samazina to atkritumu daudzumu, kas jāved uz poligonu, laika gaitā ietaupa atkritumu vedē-ja patērēto degvielu, turklāt mēs ar cieņu izturamies pret fotosintēzes radīto auglību un dodam barības vielas augiem, nevis pūdējam mizas poligonā un dārzu mēslojam ar minerālmēsliem. Zinu, ka, piemēram, Getliņu poligonā atkritumu pūšanas laikā radusies gāze tiek savāk-ta un sadedzināta enerģijas iegūšanai, uzņēmums elektrību pārdod «Latvenergo», bet siltumu izmanto dzelteno tomātu audzēšanai. Citos

poligonos atkritumu gāzi vien savāc un sadedzina kā tādu mūžīgo uguni bez pievienotās vērtības.

Bezslieku komposts

Bezslieku kompostam nepieciešams vien trauks ar vāku, piemēram, spainis, kurā izveido caurumus gan sānos, gan apakšā. Plastmasas spainī caurumus var iz-kausēt ar lodāmuru vai izurbt ar urbi. To novieto uz pa-liktņa ar augstām malām vai ieliek lielākā spainī. Svarī-gi, lai liekais šķidrums var iztecēt un komposts – elpot. Ja kompostam nevarēs piekļūt gaiss, tas sāks pūt un smirdēt. Spaiņa izmērs atkarīgs no tā, vai kompostu paredzēts ik pa laikam aizvest uz dārzu vai to glabās dzīvoklī – tad jāizvēlas lielāks trauks. Nepārtrauktai kompostēšanai var izveidot divus traukus – kad viens ir pilns, to atstāj savā nodabā kompostēties un tikmēr organiskos atkritumus vāc otrā.

Tvertni izklāj ar mitrām avīzēm vai papīra dvieļiem, ie-ber nedaudz augsnes vai kūdras un tad liek organiskos atkritumus – mizas, lapas, kafijas un tējas biezumus, sasmalcinātas olu čaumalas. Uzliek vāku, lai nelidinās drozofilas. Reizi nedēļā vajadzētu uzbērt kādu sauju augsnes kopā ar saburzītiem avīžu vai papīra dvieļu un salvešu gabaliņiem. Ja trauks ir liels, tā saturu ne retāk kā reizi divās nedēļās nepieciešams apmaisīt, lai piekļūst gaiss. Tāpēc var noderēt plastmasas cimdi, kas reiz lietoti matu krāsošanai. Kad komposts gatavs, to pārber plastmasas maisā un lieto, kad nepieciešams.

Redaktore: Apšaubu ieteikumu kompostu bagātināt ar avīžpapīru – tipogrāfijas krāsas var saturēt smagos metā-lus. Vai tad virtuvē trūkst papīra dvieļu un salvešu? Nebūs nekāds grēks, ja kompostēsiet arī tualetes papīru.

KOMPOSTS DZĪVOKLĪDaiga Brakmane

Sliekas «baro», paceļot kartonu, – tārpiem garšo mizas, serdes, tē-jas un kafijas biezumi, kā arī nonīkušo puķu sakņu kamoli. Sliekas ir veģetārietes un dzīvnieku izcelsmes atliekas neēd. Atkritumus vēlams ierušināt starp papīriem – tad sliekas tos pārstrādās ātrāk. Kad viena kaste ir pilna, otro tāpat izklāj ar mitru papīru, pievieno mazliet augsnes un kompostējamā materiāla, ko nosedz ar mit-ru kartonu. Pirmajai kastei noņem vāku un uzliek otro uz pirmās kastes sliekkomposta virsmas. Tikko pirmajā kastē sliekas visu būs apēdušas, tās apmēram mēneša laikā pārceļos uz augšējo kasti pa grīdā izveidotajiem caurumiem. Apakšējā kastē paliks lielisks bio-humuss. Ja slieku kompostu gatavo vienā traukā, ir piņķerīgi, ņe-mot kompostu puķkopībai, izlasīt tārpus, un, nokļuvuši puķu podā, tie savairojas un apēd auga saknes.

Kļūdu labošana

Pareizi sagatavots iekštelpu komposts nesmird, tāpēc svarīgi visu laiku sekot līdzi komposta mitrumam. Ja šķiet, ka tas ir sauss, jāuz-lej mazliet ūdens. Ja komposts sāk pūt un smirdēt vai no tā iztek šķidrums, to var labot, iemaisot saplēstu papīru un kūdru. Ja tas nepalīdz, trauka sienās, iespējams, nepieciešami papildu caurumi.

Šķidrumu, kas iztecējis no komposta, var lietot par papildmēslo-jumu.

Iesaku visus kompostējamos atkritumus, it īpaši grieztos ziedus, sagriezt mazākos gabaliņos – tā tvertnē var ievietot vairāk materiā-la un tas ātrāk sadalās.

Nevajag aizmirst, ka slieku komposts ir bioloģiski aktīvs, tādēļ to nedrīkst lietot tīrā veidā, vien apmēram 5–10%. No tā var gatavot papildmēslojumu: laistāmajā ūdenī iemaisa nedaudz gatavā kompos-ta. Par prātīgu biohumusa lietošanu lasi Ģederta Ieviņa rakstu «Vai slieku mēsli ir auglības panaceja?» žurnāla «Vides Vēstis» 2011. gada 5. numurā.

Daiga Brakmane

DARBI


Slieku mājas būvēšana

Slieku komposts ir tāda kā maza ekosistēma mājoklī. Būs nepieciešami divi sacaurumoti lēzeni trauki ar vāku. Cau-rumiem jābūt tik lieliem, lai pa tiem var izlīst sliekas. Vie-nu trauku izklāj ar saplēstu un mitru papīru, ieber kārtiņu augsnes vai kūdras un ieliek sliekas. Tas ir mīts, ka šim nolūkam der tikai Kalifornijas sliekas, «Vides Vēstu» redak-tore Anitra slieku kompostu jau gadiem gatavo ar paras-to komposta slieku palīdzību. Visu nosedz ar samitrinātu gofrētu kartonu, trauku novieto siltā vietā uz paliktņa, lai ir, kur notecēt liekajam šķidrumam. Trauku ar sliekām uz paliktņa liek uz četriem klucīšiem, lai gaiss var piekļūt arī no apakšas, un uzliek vāku.

Iesaku meklēt informāciju tīmeklī ar šādiem atslēgas vārdiem: indoor compost, home composting, urban composting, vermicompost, indoor vermi compost bin.

Turpinājums no 2. vāka

VĀKU BILŽU AUTORS


JURA AIGARA FOTOMIRKĻI

Tropisko zemju ūdeņi ir dzidri, labi izgaismoti un blīvi apdzīvoti, bet satikt bruņurupuci ir veiksme. Indijas okeāns, Maldivu salas.

Tik grezni tropu koraļļi aug nieka divu metru dziļumā.

Divvāku gliemeņu (Mytilus edulis) kolonijas ir īpaši svarīgas aiz-sargājamo biotopu veidojošās sugas, un tur, kur ir šīs gliemenes, pulcējas zivis un putni.

Bute uz gultnes ir nemanāma. Šīs plakanās zivis vasarā dzīvo pie-krastē 1–20 metru dziļumā, bet ziemo 50–70 metru dziļumā. Barojas ar gliemenēm, tārpiem un vēžveidīgajiem. Rosīga naktī, bet dienas pavada, guļot uz kreisajiem sāniem akmeņos vai iera-kusies smiltīs tā, ka laukā ir tikai acis. Zinātnieki stāsta, ka divām trešdaļām bušu acis ir labajā pusē, pārējām – kreisajā.

Siltā laikā piekrastes ūdeņos parādās medūzas. Ik pa laikam uzvir-mo baisi stāsti par šiem dzēlējzarndobumaiņiem un padomi, kā izvairīties no sadzelšanas. Bet Latvijas ūdeņos plīvojošās medūzas nevienu neapdraud.

Skaists pārsteigums bija atklājums, cik bagātīgi rifi atrodas Irbes jūras šau-rumā uz sēkļiem iepretī Ovišiem! Ne velti šajā vietā uzturas simtiem nirpīļu.Nav latvietim pierasts dzirdēt, ka arī Baltijas jūrā ir rifi, daži iesaka tos saukt par akmeņu sēkļiem jūrā. Sauc kā gribi, tikai gādā, lai šie zemūdens veido-jumi būtu bagātīgi klāti ar gliemenēm, kas ir ne tikai lieliska zivju un nirpīļu barība, bet arī dabīgi filtri – tās nemitīgi filtrē,tātad attīra ūdeni.

Gliemenes Mytilus edulis.

Papē 5–10 metru dziļumā jūras dibens un akmeņi apauguši ar krāšņām sār-taļģēm, tā ir lieliska vieta, kur nārstot zivīm. Aļģēs mitinās kukaiņu kāpuri, gliemji, sīkas zivis, vēžveidīgie.

Dažādu aļģu sugu izvietojums jūras dibenā ir atkarīgs no gaismas apstākļiem, un Latvijas piekrastē tās paras-ti neaug dziļāk par 18–21 metru, dziļāk ir par tumšu – fotosintēzei nepietiek gaismas. Seklākajās daļās – vis-tuvāk jūras virsmai – valdošie augi ir zaļaļģes, dziļāk sārtaļģes, vēl dziļāk – brūnaļģes. Jūras aļģes barības vielas gūst no jūras ūdens, nevis no augsnes, taču tām nepieciešams pamats, kur piestiprināties.

Jūrā aizvien biežāk sastopami invazīvie apaļie jūrasgrunduļi, kas ar pamatīgu ēstgribu aprij mīdijas. Jūrasgrunduļus tur aizdomās, ka tie noskrubinājuši Lietuvas rifus gluži plikus, un, ļoti iespējams, to dēļ pēdējo septiņu gadu laikā arī pie mums gliemeņu skaits ir sarucis. Arī jūrasgrunduļi uz grunts ir grūti ieraugāmi, vai ne?

Aļģes Furcellaria lumbricalis.

Sārtaļģes Polysiphonia spp.



ziema / 06 / 2014 - vides vēstis · 2017. 1. 10. · ziema/06/2014 izglītojošas animācijas...

Documents