32 • mÇjas VIESIS mÇjas VIESIS • 332014. gada 6. jnijs 2014. gada 6. jnijsM A N A D Z Ī V E

❚ VIJA BEINERTE

MÅRCIS AUZIø·. Fizi˙is, kura devums fundamentÇlajÇ zinÇtnï tiek augsti vïrtïts ne vien LatvijÇ, bet ar¥ pasaulï. Profesors, kas spïj aizraut gan nÇkamos fizi˙us, gan zinÇtnï neiesvaid¥tu auditoriju. LatvijÇ lielÇkÇs augstskolas rektors. Vi¿u fascinï br¥dis, kad no tïÏu un formulu haosa pïk‰¿i iznirst harmo-nisks tïls un tu ieraugi kopainu. Ar¥ mïs mïÆinÇsim dar¥t ko l¥dz¥-gu – no atmi¿u zib‰¿iem un sajtu uzplaiksn¥jumiem uzburt veselumu. Vai vismaz pietuvoties tam.

Bïrn¥ba

Atceros savu bērnības pagalmu. Esmu dzimis un audzis pašā Rīgas centrā – kur Brīvības iela sanāk kopā ar Miera ielu. Tur ir pavisam maza ieliņa – Maiznīcas iela. Tur bija mana bērnības māja, tāds kārtīgs mierlaiku īres nams, kurā bija sētniece, kas katru vakaru slēdza ciet pagalma vārtiņus, un, ja kāds iedzīvotājs mājās pārradās vēlu, viņš zvanīja, un sētniece nāca atslēgt vārtiņus un ielaist iekšā. Tur bija skaistas puķu dobes, un katru pavasari sētniece balsināja stabiņus ap tām, un mums bija svētki, jo viņa ļāva pagalma bērniem nākt talkā. Tas bija idilliski.

Taču vienā brīdī idille beidzās. Ievads beigu stāstam ir gluži prozaisks. Tajā namā tikai dažos dzīvokļos bija gāze. Sākotnēji tā esot nākusi no gāzes later-nām, kas savulaik apgaismojušas ielas. Tā mūsu un vēl daži dzīvokļi bija tikuši pie gāzes no gāzes vada, bet pārējiem nācās iztikt ar balongāzi. Un tad kādu vasaru visā namā ievilka centrālapkuri un centralizētu gāzes vadu. Puķu dobju vietā izraka lielus grāvjus, ko pēc tam gan aizbēra, taču kaut kā nelāgi. Vārti pazuda, palika vien mazie vārtiņi, kam nu vairs nebija jēgas. Un līdz ar puķu-dobēm un vārtiem pazuda arī idilliskā sajūta. Kaut kas neatgriezeniski bija mainījies.

Otrs, ko, brīvi reflektējot, atceros no bērnības, ir operas dekorāciju noliktava. Tā atradās kaimiņu pagalmā. Iespē-jams, agrāk tur bija zirgu staļļi, bet tagad – milzīgi vārti, aiz kuriem atradās dekorāciju glabātava. Ik pa laikam tur iebrauca traktoriņš ar milzīgu piekabi, no kuras tika izkrautas un atkal iekrau-tas dekorācijas vešanai uz operu. Kamēr dekorācijas tika krautas iekšā ārā, sētas bērni varēja iekļūt noliktavā. Tur atra-dās ne tikai dažnedažādi skatuves foni,

Atklāsmes brīdī nav svarīgi, vai tu esin

pirmais vai vienpadsmitais, jo sajūta,n

ka tu beidzot redzi kopainu, –n

tā ir fantastiska.n

AN

DA

S KR

AU

ZES

FOTO

UN

FO

TO N

O M

ĀRČ

A A

UZI

ŅA

ALB

UM

A

Ieraudz¥t kopainu

MĀRCIS AUZIŅŠ FIZIĶIS, LU REKTORS• Dzimis 1956. gada 11. janvārī Rīgā.• Pēc Rīgas 49. vidusskolas absolvēšanas no 1974. līdz 1979. gadam studējis fiziku Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. • Pēcdoktorantūras studijas Pekinas universitātē Ķīnā (1988) un Rietumu Ontario universitātē Kanādā (1989). • 1973. gadā sācis strādāt Latvijas Universitātē par laborantu Ķīmijas fakultātē. • No 1998. līdz 2003. gadam bijis lektors, docents un Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs, kā arī Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktors. • 1995. gadā ievēlēts par LU profesoru. • No 1998. līdz 2007. gadam vadījis LU Senātu. • No 2002. līdz 2007. gadam LU Fizikas un matemātikas fakultātes dekāns. • 2007. gadā ievēlēts par LU rektoru. • Līdztekus darbam LU strādājis vairākās ASV un Anglijas augstskolās kā viesprofesors. • 1998. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli. • Latvijas Zinātnes padomes loceklis, Eiropas Fizikas biedrības izpildkomitejas loceklis, Amerikas Fiziķu biedrības un britu Fizikas institūta biedrs, zinātniskā

žurnāla ”Central European Journal of Physics redaktors”, vairāk nekā simt zinātnisku rakstu autors recenzējamos starptautiskos žurnālos; nolasījis vairāk nekā 140 konferenču referātus. • Precējies, divu meitu tēvs un triju mazbērnu vectēvs.

kas bija pievilkušies ar dīvainu teātra putekļu smaržu, bet arī mēbeles un izrā-žu rekvizīti. Mani visvairāk interesēja zobeni.

Bija mums arī citas izklaides. Ielas otrā pusē bija pilsētas 1. slimnīcas morgs ar zvana pogu uz durvīm. Mums, puikām, patika šad tad to pogu piespiest un tad mukt, jo ārā nāca dusmīga izska-ta kungs ādas priekšautā. Viņš allaž viegli smaržoja pēc spirta. Vai viņš to lietoja iekšēji vai ārēji, puika būdams, nemācēju noteikt.

Taču, vienas blēņas atceroties, man joprojām saraujas sirds. Tas bija jau skolas gados. Es mācījos ķīmijas klasē, tiesa, šīm blēņām ar ķīmiju bija mazs sakars. Tolaik populāras bija plaukšķe-nes jeb hlopuškas – parauj aiz diedziņa, atskan neliels paukšķis un izbirst krā-saini papīriņi. Un tad vienubrīd sētā mēs ar puikām izdomājām, ka varētu nolobīt tos sprāgstošos gabaliņus, salikt kopā un uztaisīt kārtīgu rībienu. Savā-cām prāvu skaitu hlopušku, nolobījām tos sprāgstošos gabaliņus un pa kakliņu salaidām stikla pudelē, līdz tā bija pilna. Un tad lielā sajūsmā aizlīdām aiz šķū-nīša un metām. Pudele sasprāga sīkos gabaliņos. Tolaik mums prātā nenāca, ka tas varēja beigties pavisam nelāgi. Ar laiku bērnības blēņas pārklājas ar romantisku patinu, mēs tās atceramies ar smai-du, taču šīm atmiņām vieglums neiestājas. Ik reiz, kad atceros šo noti-kumu, man šausmās saraujas sirds un kļūst pagalam neomulīgi.

Izvïle

Fizika man vienmēr ir padevusies. Kopš 8. klases līdz pat izlaidumam es biju Latvijas absolūtais fizikas olim-piāžu uzvarētājs. Absolūtais, jo mēdz būt vairākas pirmās vietas, taču man vienmēr bija vislabākie rezultāti. Es piedalījos arī vissavienības fizikas olim-piādēs, un kādā brīdī man bija skaidrs, ka gribu nodarboties ar fiziku. Uguns-dzēsējs vai mākslinieks man nekad nebija alternatīva. Kaut gan ir arī para-doksāla epizode, ko atceros itin bieži. Gāju staigāt pa Vecrīgu, bija pavasaris, un pēkšņi man radās sajūta, ka gribu aiziet uz kādu muzeju. Pirms tam uz muzejiem mūs veda no skolas, tas vien-mēr bija obligāti, tāpēc garlaicīgi. Bet te pēkšņi – iekšēja vajadzība. Tuvumā bija Aizrobežu mākslas muzejs, turp arī devos. Un tad notika tas, kas ik pa lai-kam arī tagad ar mani notiek muzejos. Tu staigā, skaties, līdz pamazām tevī iekšā kaut kas nomierinās, un pēkšņi tu patiešām esi muzejā, nevis rītdienas sapulcē vai vakardienas pārrunās. Un tanī brīdī tevī kaut kas atveras, un tu ieraugi visu citādi nekā pirms tam.

žurnāla ”Central European Journal of Physics redaktors”, vairāk nekā simt zinātnisku rakstu autors recenzējamos starptautiskos žurnālos; nolasījis vairāk nekā 140 konferenču referātus. •meitu tēvs un triju mazbērnu vectēvs.

ka tas varēja beigties pavisam nelāgi.

Bērnības pagalmā Rīgā, Maiznīcas ielā. Vienai no pagalma meitenēm vārds bija Gunta, otras vārdu Mārcis vairs neatceras.