saturs - sabiedrības integrācijas fonds · aizsardzība ... naratīvais domāšanas veids. ......
TRANSCRIPT
4
SATURS
IEVADS ............................................................................................................................................ 6
PROFESIONĀLĀ, PSIHOSOCIĀLĀ KLIENTU KONSULTĒŠANA, ATSPOGUĻOŠANA UN
KONFIDENCIALITĀTE ................................................................................................................. 7
konsultēšana ir ........................................................................................................................... 8
konsultēšana nav ....................................................................................................................... 8
konsultantam nepieciešamās kompetences ............................................................................... 8
klausīšanās ................................................................................................................................. 8
konfidencialitāte ........................................................................................................................ 9
uz problēmas risināšanas balstīta konsultēšana ....................................................................... 11
Intervēšana .................................................................................................................................. 11
jautājumus var klasificēt ......................................................................................................... 12
Izvērtēšana ................................................................................................................................... 13
risku izvērtēšana ...................................................................................................................... 14
Aizsardzību izpratne .................................................................................................................... 16
Stipru jūtu vadīšana ..................................................................................................................... 17
Konfrontēšana ............................................................................................................................. 17
Izpratne par robežām un darbs ar tām ......................................................................................... 18
SOCIĀLAIS DARBS AR ATKARĪGĀM PERSONĀM MAZĀ KOPIENĀ ............................... 20
Atkarības būtība .......................................................................................................................... 22
sociālais lietotājs ..................................................................................................................... 22
problēmlietotājs lietotājs/abuser/ ............................................................................................ 23
atkarīgais /addict/ .................................................................................................................... 24
Č. Ropers: Atkarīgo grupas . ....................................................................................................... 25
Kas ir atkarība? ........................................................................................................................... 26
Sociālā darba process ar atkarīgām personām ............................................................................ 30
tas ir svarīgi uzsākot sadarbību ar atkarīgu klientu ................................................................. 30
iepazīšanās un sadarbības veidošanas process ........................................................................ 31
SOCIĀLAIS DARBS AR VARMĀKĀM ...................................................................................... 33
Vardarbība ................................................................................................................................... 33
vardarbības problēmas izplatība .............................................................................................. 33
vardarbību veicinošie faktori ................................................................................................... 34
Brīdinošās vardarbības pazīmes .................................................................................................. 35
emocionālā un ekonomiskā vardarbība ................................................................................... 35
fiziskas vardarbības akti .......................................................................................................... 36
vardarbības veicēja psihosociālais portrets ............................................................................. 36
vardarbības veicēju statistiski tipiskie rakstura tipi ............................................................... 37
Aizsardzības mehānismi .............................................................................................................. 38
šķelšana ................................................................................................................................... 38
projektīvā identifikācija (pi) .................................................................................................... 38
projekcija ................................................................................................................................. 38
noliegums ................................................................................................................................ 38
Konsultēšanas prasmes darbā ar vardarbības veicējiem ............................................................. 39
intervences fāzes ..................................................................................................................... 39
konsultēšanas rezultatīvie rādītāji ........................................................................................... 39
sarunas vadīšana ...................................................................................................................... 40
Vardarbības iejaukšanās fāzes ..................................................................................................... 40
5
atklāšana .................................................................................................................................. 41
aizsardzība ............................................................................................................................... 41
vērtēšana .................................................................................................................................. 42
risināšana ................................................................................................................................. 42
multidisciplinārā sadarbība ..................................................................................................... 43
konsultēšana ............................................................................................................................ 44
NARATĪVĀS PIEEJAS IZMANTOŠANASOCIĀLĀ DARBĀ ................................................... 46
Naratīvā terapija, Naratīvā darba pieeja vai ................................................................................ 46
Naratīvais domāšanas veids. ....................................................................................................... 46
Problēmas eksternalizācija .......................................................................................................... 47
atsķirības starp internalizāciju un eksternalizāciju ................................................................ 48
„Naratīvs” veids, kā strādāt ar refleksiju grupā .................................................................... 49
mans dzīves koks ..................................................................................................................... 49
SOCIĀLAIS DARBS AR GRUPU ................................................................................................ 51
Profesionāli vadītās vai organizētās grupas ................................................................................ 51
pašpalīdzības grupa ................................................................................................................. 52
atbalsta grupa .......................................................................................................................... 52
terapeitiskās grupas ................................................................................................................. 53
sociālās kompetences paaugstināšanas grupas ........................................................................ 53
informatīvas vai izglītojošās grupas ........................................................................................ 54
modelējošās vai laboratorijas grupas ...................................................................................... 54
Nolemjot uzsākt atbalsta grupas vadīšanu, jāveic noteikti soļi ................................................... 54
Grupu veidošana .......................................................................................................................... 55
1.solis: motivācija ................................................................................................................... 55
2-3.solis: drošība un līdzdalība ............................................................................................... 56
4.solis: darbs – tēmas/problēmas aktualizācija – risināšana ................................................... 57
Grupas dinamika ......................................................................................................................... 58
5.solis: atgriezeniskā saite un izvērtēšana grupā ..................................................................... 59
Grupas sadarbības iezīmes .......................................................................................................... 60
Atgrizeniskās saites sniegšana .................................................................................................... 61
Kā dot atgriezenisko saiti (as) ..................................................................................................... 61
Kā saņemt atgriezenisko saiti ...................................................................................................... 62
Bezdarbnieku grupas modelis ..................................................................................................... 63
ATBALSTA GRUPAS „Cilvēkiem ar invaliditāti” ................................................................... 65
ATBALSTA GRUPAS „Vēcākiem, kuriem bērni 8-10 gadus veci” ......................................... 67
6
IEVADS
Biedrībai „Latvijas supervizoru apvienībai” bija liels gods piedalīties Kuldīgas novada
pašvaldības aģentūra „Sociālais dienests”izstrādātā un realizētā ESF projektā „Sociālo
pakalpojumu kvalitātes uzlabošana Kuldīgas novadā” ar semināru ciklu. Sociālā darba
supervizori, ikdienā, sastapās ar nepieciešamību paaugstināt sociālo darbinieku kvalifikāciju,
kompetences un refleksiju par mūsdienīgā sociālā darba izpratni, metodikām un pieejām. Mums
bija liels gandarījums, ka Kuldīgas sociālais dienests ir izrādījis inovatīvu iniciatīvu un
mērķtiecīgi uzlabo sava novada sociālo pakalpojumu kvalitāti. Šādas iniciatīvas ir
popularizējamas un multiplicējamas profesionālā sociālā darba telpā.
ROKASGRĀMATA „Metodes un pieejas sociālā darba jomā” ir profesionālu sociālo
darbinieku veidota, pēc Kuldīgā realizētiem semināru cikliem. Ikviena teorija, pieeja un metode ir
aprobēta praksē ar sadaļas autoriem un ir attiecināma kā „labas prakses” pieejas sociālajā darbā.
Ikvienas tēmas pamatā ir: teorija un prakse, kura veidota balsoties uz profesionālā sociālā
darbinieka kompetencēm, profesionālām robežām un profesionālo izaugsmi. Būtiski ir nodalīt
sociālā darba psiho-sociālo praksi no sociālās palīdzības jomas. Šī rokasgrāmata ir domāta
sociāliem darbiniekiem, kuri ikdienā strādā ar sociālo gadījumu vadīšanu, psiho-sociālo
konsultēšanu, krīžu intervenci, korekciju un/vai sociālo rehabilitāciju. Ikvienam sociālajam
darbiniekam būtu nepieciešams „akadēmiskās” zināšanas papildināt ar padziļinātām
praktiskāmpieejām un metodēm sociālā darba praksē, iegūstot papildus specializāciju, un
strukturāli sekot tai, piemēram, Naratīvā pieejā, psihosociālā konsultēšanā vai sociālā darbā ar
specifiskām grupām. Padziļināta sociālā darba prakšu un pieeju izmantošana paaugstina sociālā
darbinieka kompetenci, kā arī dod iespēju prognozēt sagaidāmo intervences rezultātu sociālajā
darbā.
Piecu tēmu izklāsts ir veidots ar vairākām apakšsadaļām gan ar teorētisku pamatojumu, gan
kā uzsākt, vadīt un noslēgt procesu, pievēršot uzmanību riskiem un kompetencēm. Ikvienas
pieejas pamatā ir nepieciešama prakse, refleksija par to un supervīzija. Vēlamies iedrošināt sociālā
darba speciālistus uzdrīkstēties mēģināt ieviest praksē jaunas pieejas, reflektēt un analizēt tās. Kā
labas prakses princips būtu, ka ikviena sociālo pakalpojumu sniedzēju institūcijā būtu izstrādāti
sociālo darbinieku metodiskie ieteikumi psihosociālās pieejās, procesa vadībā un to atbilstībai
labās prakses principiem. Šī rokasgrāmata varētu kalpot kā pirmais piemērs šādu metodisko
materiālu izstrādē.
Patiesā cieņā,
Inese Stankus-Viša
„Latvijas supervizoru apvienības” valdes priekšsēdētāja
7
PROFESIONĀLĀ, PSIHOSOCIĀLĀ KLIENTU KONSULTĒŠANA,
ATSPOGUĻOŠANA UN KONFIDENCIALITĀTE
Šajā sadaļā jūs varēsiet iepazīties ar pašiem pamatiem psihosociālā konsultēšanā, ko būtu
nepieciešams zināt profesionālim, iesaistoties konsultējošās attiecībās. Katrai klientu mērķa
grupai (ģimene, bērni, veci cilvēki, atkarīgie utt.) pastāv savas pieejas un metodika. Tāpat
konsultants/ sociālais darbinieks balstīs savu profesionālo praksi kādā no pieejām, piemēram,
naratīvajā pieejā, kognitīvi – biheiviorālajā, izmantos smilšu spēles metodi utt.
Šajā materiālā pamatā ir izmantotas divas rokasgrāmatas: Dž. Seden „Konsultēšanas
prasmes sociālā darba praksē” ( COUNSELLING SKILLS IN SOCIAL WORK PRACTICE,
Janet Seden, Second Edition) un „Psihosociālā konsultēšana un sociālais darbs ar klientiem un
viņu ģimenēm Somali kontekstā” ( Psychosocial Counselling And Social Work With Clients
And Their Families In The Somali Context). Rokasgrāmātā tiek izmantots arī Maijas
Pļavenieces raksts „Konsultēšanas prasmes” no Supervizoru rokasgrāmatas „Supervīzija
sociālajā darbā”.
Sociālais darbs gluži tāpat kā konsultēšana ir ieinteresēts labklājības veicināšanā un atsaucas
uz cilvēku vēlmēm un vajadzībām tik tālu, cik iespējams. Sociālajiem darbiniekiem ir arī
likumiska atbildība attiecībā uz noteiktām cilvēku grupām, kuras definētas katras valsts sociālās
politikas nostādnēs, bez tam tās var ietvert arī obligātu iejaukšanos. Balstoties uz dažādiem
pētījumiem un konsultācijām ar cilvēkiem, kuri izmanto pakalpojumus, ir skaidrs, ka sociālajam
darbiniekam ir nepieciešamas vismaz pamata konsultēšanas prasmes, dažkārt pat pietiekami
advancētas prasmes, lai varētu veikt sarežģītos uzdevumus, ar kuriem saskaras.
Pamatideja sociālā darba konsultēšanā:
labas komunikācijas prasmes ir efektīvas prakses ar indivīdiem, ģimenēm, grupām,
kopienām, kolēģiem.
Sociālais darbs noris vadības un likuma rāmī, līdz ar to labas saskarsmes prasmes ir vitāli
nepieciešamas.
Sociālais darbinieks tiek iesaistīts konsultēšanas lomās, strādājot ar krīzēm un dzīves
notikumu izmaiņām.
Dažādi pētījumi par efektīvu praksi atkārtoti liecina, ka cilvēki vēlas sociālos darbiniekus,
kuri ir spējīgi viņus uzklausīt un atbalstīt.
Praktiskas konsultēšanas darba prakse ietver sevī daudz vairāk kā informācijas sniegšanu.
Tas ir process, kurā domas, jūtas, idejas un cerības nav vienīgās, ar kurām cilvēki apmainās, bet ir
nepieciešams „tikt saprastam kopā”. Verbālās un neverbālās komunikācijas formas tiek
pielietotas, lai:
nodotu un dalītos ar informāciju,
nodibinātu attiecības,
apmainītos ar idejām un uztverto,
radītu izmaiņas,
apmainītos ar attieksmēm, vērtībām un pārliecībām,
sasniegtu klienta un prakses mērķus.1
1J.Seden, COUNSELLING SKILLS IN SOCIAL WORK PRACTICE, Second Edition, Open University Press, 2005
8
KONSULTĒŠANA IR:
1. procesa veicināšana un vadīšana (fasilitēšana);
2. problēmu risināšana,
3. motivācija,
4. lēmumu pieņemšana,
5. prasmīgs “palīdzētājs”un viens vai vairāki klienti,
6. pieņemšana, uzticēšanās pilnas un drošas attiecības,
7. situācija, kurā klienti mācās saprast sevi labāk un to situācijas,
8. process, kurā klientiem palīdz izvirzīt savus mērķus nākotnei,
9. process, kurā klientiem sniedz atbalstu mērķu sasniegšanā un nepieciešamo iemaņu
apgūšanā,
10. informācijas apmaiņas process, kura laikā ar dalās ar emocijām.
Konsultēšana ir palīdzošu attiecību virzīšana uz to, lai padarītu klientu spējīgu personisko
problēmu izzināšanā un risināšanā, sniedzot tam iespēju apzināties izvēles, kuras jau ir klientam,
un palīdzēt pieņemt apzinātus lēmumus par papildus nepieciešamajiem risinājumiem.
KONSULTĒŠANA NAV:
1. padomu došana,
2. mācīšana,
3. pārtraukšana,
4. izlikšanās, ka man interesē,
5. tiesāšana,
6. moralizēšana,
7. vainošana,
8. lēmumu pieņemšana cilvēka vietā,
9. runāšana par sevi.
KONSULTANTAM NEPIECIEŠAMĀS KOMPETENCES:
1. kongruence – vienlīdzīgas attiecības,
2. pozitīva attieksme, neskatoties uz apstākļiem,
3. konfrontācija,
4. tiešums.
Nepieciešamas arī sekojošas prasmes un spējas: klausīšanās prasmes, cieņa,
pašapzināšanās un refleksivitāte, motivācija, zināšanas, konfidencialitāte.
Cieņa pret indivīdu nozīmē paturēt vienlaicīgi 2 dažādus skatu punktus par klientu:
1. cieņu un klienta atšķirības pieņemšanu, tā iespējas un robežas, laiku;
2. uzticēties klienta potenciāla attīstībai attiecībā uz viņa labklājību, veicināt klienta
pašcieņu un pieņemt viņu bez nosodījuma.
Klausīšanāsprasmes sevī ietver:
ķermeņa valodu – spēja izmantot ķermeņa valodu tā, ka tas veicina sarunu nevis kavē
(ja konsultants sēž aiz sava darba galda, uz kura ir dators, dokumenti utt., nevaram tās
nosaukt par konsultējošām attiecībām),
9
jautājumu uzdošanu – tādu jautājumu uzdošana, kura palīdz attīstīt sarunu, radīt
refleksiju un pārmaiņas,
iedrošinājuma sniegšanu,
jūtu atspoguļošanu – palīdzēt klientam saprast savas jūtas attiecībā uz savu dzīves
situāciju un ļaut atreaģēt tās,
atreaģēšanu/atgriezenisko saiti: reflektēt par saturu, reflektēt par jūtām, apkopot,
parafrāzēt.
Refleksivitāte iekļauj sevī konsultanta saistības pret nepārtrauktu darbu ar sevi:
būt spējīgam saprast savu pozīciju attiecībās, novērojot sevi no ārpuses,
būt spējīgam risināt savus problemātiskos jautājumu savā dzīvē, esot kā atbalstam cita
dzīvē.
Pašapzināšanās nozīmē, ka konsultants:
novēro un zina sevi,
pārliecinās vai neuzspiež savas vērtības, ticības un attieksmes klientam,
spēj identificēt savas vērtības, ticības un attieksmes,
zinkur/ kā tu kā konsultants esi attiecībās ar klientu jebkurā laikā.
Motivācija:
konsultanta personiskās motivācijas, kas pamudina viņu būt palīdzētāja profesijā,
apzināšanās,
palīdzošās attiecībās ir nepieciešams saglabāt savas lomas nozīmi un jēgu, lai izvairītos no
nepamatotas pārākuma izjūtas. Tas nepieciešams arī klientam, pārtraucot attiecības ar
konsultantu, mirklī, kad attiecības palīdzējušas sasniegt autonomiju.
Zināšanas:Informācijai, kuru sniedz konsultants, jābūt akurātai un atbilstošai, tas ietver sevī trīs
līmeņus:
1.teorētiskās zināšanas,
2. zināt kā (tehnikas, attiecību dinamikas vadīšanas, emocijas utt.),
3. zināt kā būt attiecībās (pašapzināšanās).
KONFIDENCIALITĀTE
Jebkura informācija, kas parādās palīdzošās attiecībās ir konfidenciāla. No pašu attiecību sākuma
tam jābūt izrunātam un izskaidrotam klientam.
Sociālajā darbā ne reti konsultēšanu asociē ar padomu došanu klientam, kā labāk risināt viņa
problēmas. Padomu došanu nevajadzētu jaukt ar informācijas sniegšanu.
Dot padomus nozīmē:
teikt citam, kas viņuprāt būtu tam jādara un kā jārīkojas,
sniegt savu viedokli, netieši norādot, ka piedāvājat savu personisko skatījumu par
situāciju, un iesakāt labāko risinājuma ceļu.
10
Dot padomus profesionālā konsultēšanā nav lietderīgi, jo:
jūs nevariet zināt, vai sniedzat pareizo padomu,
jūs varat iedot nepareizo padomu un klientam tas var nākt par sliktu. Klienta problēma var
padziļināties, un Jūs iegūsiet sliktu slavu kā konsultants,
konsultēšana ir par „iedrošināšanu” klientam pieņemt lēmumus par savu dzīvi - sakot, kas
būtu jādara, klientu neveicina pašam saprast savus lēmumus. Tas ir klienta ziņā izlemt, kā
vislabāk risināt viņa problēmu,
vienlīdzība ir svarīga konsultējošās attiecībās. Vienlīdzība tiek noliegta, jo konsultants
pāriet eksperta lomā, dodot padomus,
visbiežāk cilvēks nevēlas padomus, bet vēlas tikt uzklausītam un saprastam,
dodot padomus, mēs balstāmies uz savām vērtībām un pārliecībām. Līdz ar to tas der
vairāk tam, kurš dod padomu nevis tam, kurš saņem,
padomu došana parasti attiecas uz virspusējiem problēmas aspektiem. Ignorējot vai „ejot
aplinkus” dziļākiem jautājumiem, nepalīdz izmainīt klienta uzvedību.2
Piemērs: Māte sūdzas, ka dēlam, 3.klase, sokas ļoti grūti mācībās: ir grūtības veikt mājas darbus,
stundu laikā ir izklaidīgs, nevar noturēt uzmanību. Skolotāja iesaka zēnu pārvietot uz
internātskolu, kur mazākas klases un zēns varētu saņemtu lielāku uzmanību. Mātei ir dilemma, jo
kāda draudzene tieši ir izteikusi savu pārmetumu viņai: „Tu vēlies no viņa atbrīvoties.” Māte
jūtas vainīga, taču saprot, ka jautājums ar mācībām ir jārisina, bet nevēlas arī „nodarīt pāri”
dēlam. Atnākot pie sociālā darbinieka, jautā: „Ko man darīt? Vai sūtīt uz internātskolu vai nē?
Vai savu bērnu sūtītu?” Šajā gadījumā, sociālajam darbiniekam uzreiz sniedzot atbildi un savu
viedokli, problēma tiek skatīta ļoti virspusīgi un atbildība par lēmuma pieņemšanu pāriet sociālā
darbinieka pusē. Netiek atklāta problēmas būtība – kāpēc ir tik lielas problēmas ar mācīšanos un
mājas darbu pildīšanu? Kādas ir citas iespējas šo problēmu risināt? Šajā gadījumā sociālajam
darbiniekam jāizzina situācija un tuvāk un jāsniedz informācija(kā skolotāja pamato savu
ieteikumu? Kas tevī izraisa satraukumu? Kā, tavuprāt, internātskola ietekmēs jūsu attiecības? Kā
varētu dēls reaģēt šādā vidē? Kādi vēl varētu būt risinājuma varianti? utt.)
Sniegt informāciju nozīmē, izstāstīt otram faktus, lai tas būtu informēts un varētu pieņemt
lēmumu par savu tālāko rīcību.
Sniegt informāciju profesionālā konsultēšanā ir lietderīgi, jo:
tas iedrošina klientu uzņemties atbildību par saviem lēmumiem,
tas parāda, ka jūs respektējiet klienta viedokli un spriedumus,
atbildība par pareizo lēmumu pieņemšanu par savu dzīvi paliek klienta pusē un nevis
konsultanta pusē,
ar konsekvencēm par savu lēmumu būs jādzīvo klientamun nevis konsultantam.2
Iepriekšminētajā piemērā informācija būtu jāsniedz par iespējām, kuras klients var izmatot, lai
pieņemtu informētu lēmumu. Informācija: ko varētu saņemt no psihologa konsultācijas – veidus,
kā labāk atbalstīt savu bērnu mācīšanās procesā; kur uzzināt vēl par citām izglītības iespējām
mazākās klasēs; par to, ka pastāv skolas, kuras bērniem ar uzmanības noturēšanas grūtībām,
piesaista speciālo pedagogu. Tas klientei palīdz paskatīties gan plašāk uz problēmu, gan arī
paskatīties uz vairākiem risinājumiem, nevis izvēlēties tikai starp patreizējo skolu un
internātskolu, kā vienīgo risinājumu. Klientes atbilde bija, ka psihologa konsultācijas ir bijušas un
2Psychosocial Counselling And Social Work With Clients And Their Families In The Somali Context, A Facilitator
Guide, UNHCR, The UN Refugee Agency, 2009
11
tas nav tas aktuālākais, taču noteikti sazināsies ar izglītības pārvaldi, lai noskaidrotu, kādas vēl ir
iespējamās skolas tuvumā.
Viens no konsultēšanas modeļiem var tikt veidotsUZ PROBLĒMAS RISINĀŠANAS
BALSTĪTU KONSULTĒŠANU, kura sevī ietvers:
1. uzticības veidošanu - attiecību izveidošana,
2. problēmas identificēšanu (izzināšana),
3. mērķu izvirzīšanu un darbības plāna sastādīšanu,
4. risinājumu atrašanu un lēmumu pieņemšanu – plāna realizēšanu;
5. monitoringu, attiecību pagarināšanu/beigšanu3.
Intervēšana
Lielākā daļa sociālā darba komunikācija notiek intervēšanas laikā, vai nu ofisā, pa telefonu
vai pie klienta mājās. Sociālā darba intervēšana tiek aprakstīta daudz dažādos veidos, kā arī pastāv
intervijas ar dažādiem mērķiem. Deivis (Davies, 1985) to sauc par „sarunu ar mērķi”. Komptoms
un Galaveijs (Comptons and Galaway, 1983) piedāvā sekojošu struktūru, raksturojot sociālā darba
intervēšanu kā „komunikāciju komplektu ar četriem specifiskiem raksturojošiem elementiem”:
1. tā ir ar kontekstu vai noteiktiem apstākļiem,
2. tai ir mērķis un tā tiek vadīta,
3. tā ir ierobežota un notiek pēc noteiktas vienošanās/līguma,
4. tā sevī iekļauj noteiktu lomu sadalījumu.
Pielietotās konsultēšanas prasmes intervēšanā
Klausīšanās.Džeikobs (Jacobs)piedāvā šādas klausīšanās vadlīnijas:
klausies ar nedalītu uzmanību, bez pārtraukšanas,
atceries, kas tika teikts, tai skaitā detaļas (jo vairāk klausies un mazāk runā, jo atmiņa
labāka),
klausies zem redzamās kārtas (kas netiek pateikts atklāti, bet var sajust),
vēro neverbālos signālus, kuri varētu palīdzēt izprast jūtas,
ieklausies sevī un kā tu varētu justies šādā situācijā, kuru izklāsta klients, lai varētu vēlāk
labāk izprast situāciju (empātija),
mēģini izturēt pauzes un klusuma brīžus, kuri ir nedaudz garāki kā parastās ikdienas
sarunās, izvairies uzdot daudz jautājumus, lai „lauztu” klusumu,
palīdzi sev un citiem sajusties konfortabli un atbrīvotiem savā starpā,
mēģini saglabāt mieru, kad pat nejūties mierīgs.
Atsauksme (responding). Prasmes, kuras uzskaita Džeikobs (Jacobs), var tikt pielietotas, lai
intervijas laikā sīkāk noskaidrotu un izpētītu:
esi tik akurāts, cik iespējams, lai aprakstītu jūtas/idejas, kuras tu esi uztvēris (n tikai
pateikt „jūtu nomāktību vai dusmas”),
izmanto savu empātisko izpratni, lai būtu akurāts, tikpat labi, tev var nebūt taisnība,
pielieto jautājumus minimāli, izņemot, ja nepieciešama precīza informācija (jautā
konkrētus un precīzus jautājumus),
12
ja vēlies „atvērt” tēmu, izmanto atklātos jautājumus,
ja vēlies uzvedināt uz kādu domu, izmanto retoriskos jautājumus, izvairies no jautājuma
„kāpēc?”;
izmanto minimāli „mmm”, „jā” vai pēdējo vārdu atkārtošanu,
parafrāzē, apkopo vai reflektē akurātā veidā: uzvedinošā, kā indikatoru, ka esi klausījies,
kā veidu, lai pārliecinātos, ka esi dzirdējis pareizi,
izvairies izdarīt vērtējumu vai provokatoriskas piebildes,
cik vien iespējams „savelc kopā” dzirdēto pieredzi, noteikumus, reakcijas un idejas,
izvairies no tēmas mainīšanas vai nepamatotas pārtraukšanas,
izvairies no runāšanas par ātru, par biežu vai par garu.
Atcerieties, ka jūsu profesionālā loma nozīmē, ka jūs sniedzat atsauksmes ar lielāku nozīmi,
un tā ir izvērstāka nekā ikdienas parastā saruna. Ieguvums no šo tehniku izmantošanas ir tas, ka
jūs paturiet fokusā citu personu un viņa resursus. Fokuss uz akurātu refleksiju un parafrāzēšanu
pasargā jūs no „vārdu ielikšanas citas personas mutē” vai savu pieņēmumu izdarīšanas.
Jautājumi, kuri tiek veidoti akurāti, var tikt daudz efektīgāk izmantoti informācijas
iegūšanai. Piemēram: „Vai tu man vari pastāstīt par...?” vai „Man palīdzētu, ja es varētu uzzināt
ko vairāk par...”. Pilnīgi pretējs efekts būs, „šausim” skarbus jautājumus, lai iegūtu informāciju.
Svarīgi ir nošķirt atvērtos no slēgtajiem jautājumiem. Piemēram, jautājums „Vai tu šobrīd strādā?”
sniegs divus atbilžu variantus: jā vai nē. Jautājums „Kā jums šobrīd ir ar darbu?”sniegs daudz
vairāk informācijas un sarunas tēmas.
Ir labāk, ja sociālais darbinieks izvairās no neveiklas vai neplānotas konfrontācijas par
klienta paša aspektiem, piemēram, bērna pamešanu novārtā. Tas būs neproduktīvi. Tas nenozīmē,
ka sociālais darbinieks nepielietos konfrontēšanu, bet gan to, ka vārdiem jābūt izvēlētiem
uzmanīgi. Tas ir īpaši svarīgi, jo „sarežģītas ziņas” ir grūti uzklausīt.
Ja saskarieties ar personisku neaptiku pret klientu, tad šis jautājums būtu
jāpārrunāsupervīzijā nevis atklāti jāpauž.4
JAUTĀJUMUS VAR KLASIFICĒT ARĪ ŠĀDI:
Jautājumi par mērķi – ko vēlas iegūt?
Kā es varu palīdzēt? – tiek definēta problēma. Svarīgi ir konsultantam izmantot prasmi
palīdzēt definēt mērķi un noskaidrot klienta gaidas – Ko sagaida? Kas man būtu jādara, lai
gaidas piepildītos?
Kas man būtu jādara, lai saruna nebūtu veltīga?
Jautājumi problēmas noskaidrošanai jeb jautājumi par problēmas kontekstu:
visbiežāk tie ir jautājumi: kas? Kur? Kad? Kam? Tie vairāk ir orientēti uz faktiem un arī
paredz faktoloģiskas atbildes.
Jautājumi par problēmu – kurš to pirmais pamanīja? Kurš definēja kā problēmu? Kuram
lielāka, kuram mazāka? Kurš apstrīd problēmas eksistenci? Ko citi par to domā?
Jautājumi par “deju” ap problēmu – kurš kā reaģē uz problemātisko uzvedību? Kam tā
traucē, kam ne? Kā uz to reaģē citi?
Jautājumi par problēmas skaidrojumu – kā izskaidro problēmas rašanos? Kādas sekas ir šī
skaidrojuma dēļ?
4J.Seden, COUNSELLING SKILLS IN SOCIAL WORK PRACTICE, Second Edition, Open University Press, 2005
13
Jautājumi par problēmas ietekmi uz attiecībām – kas izmainījās attiecībās, kad parādījās
problēma? Ar kuriem cilvēkiem izmainījās attiecības? Kas attiecībās izmainīsies, kad
problēma atkal pazudīs?
Jautājumi “Kā?” vairāk ir orientēti uz klientu, viņa uzvedību,jūtām, viņa iekšējo pasauli.
Uz risinājumu orientēti jautājumi:
jautājumi par izņēmumiem – kad problēma neparādās? Ko Jūs darījāt citādi? Kā Jums tas
izdevās?
Jautājumi par resursiem – ko Jūs gribētu saglabāt tādu, kāds tas ir? Ko Jūs labprāt darāt?
Ko Jūs varat darīt, lai to paveiktu vairāk?
Brīnumu jautājumi – ja problēma pēkšņi pazustu, ko Jūs darītu citādi? Ko darītu pēc tam?
Kurš par to būtu visvairāk pārsteigts? Ko Jūs savā dzīvē zaudētu, ja problēma pēkšņi
pazustu?
Jautājumi par pasliktināšanos:
kas Jums būtu jādara, lai problēma eksistētu ilgāk vai lai to padarītu mūžīgu, vai lai tā
pasliktinātos? Kas man būtu jādara, lai Jums to palīdzētu realizēt? Ja Jūs to gribētu, kā Jūs
sevi varētu padarīt galīgi nelaimīgu? Ko varētu palūgt citiem izdarīt, lai Jums klātos vēl
sliktāk?
Problēmorientēto un uz risinājumu orientēto jautājumu kombinācija:
jautājumi par nākotnes plāniem – kad un ko uzsāks? Cik ilgivēl to darīt būtu priekšlaicīgi?
Jautājumi par lietderību problēmu vēl saglabāt – kas kļūtu sliktāk, ja problēma pazustu?
Jautājumi par apzinātu “krišanu atpakaļ” un “it kā” jautājumi - ja Jūs vēlreiz gribētu
problēmā atgriezties, kas Jums būtu jādara? Ja Jūs gribētu izturēties tā, it kā problēma
nebūtu pazudusi, kas tad būtu jādara? Kā citi pamanītu, ka problēma ir atgriezusies? (pēc
A. von Schlippe, Schweitzer J., 1997.)5
Izvērtēšana
Izvērtēšana ir viena no centrālajām jomām sociālajā darbā, tā būtu uzlūkojama kā process
nevis kā izolēts notikums. Tā ir intervences sastāvdaļa, kura var radīt izmaiņas. Tā nav
statiska.Tās rezultāts visbiežāk ir pakalpojumu piemērošana un nodrošināšana.
Izvērtēšana sociālajā darbā sākas no cilvēka vajadzībām un rūpēm par to. Piemēram,
principi, kuri tiek minēti „Struktūra grūtībās nonākušo bērnu un viņu ģimeņu izvērtēšanai” („
Framework for the Assessment of Children in Need and their Famileis” (Department of Health et
al. 2000: 10)) sākas ar personu centrā. Izvērtēšana (iekavās attiecināms uz pieaugušajiem):
ir uz bērnu centrēta (personas centrēta),
sakņojas bērna attīstībā (cilvēka izaugsme un attīstībā),
ir ekoloģiskā pieejā,
garantē iespēju vienlīdzību,
iekļauj sevī darbu ar bērniem ģimenēs (aprūpētāji un citi),
tiek veidota uz stiprajām pusēm tāpat kā grūtību identificēšanu,
5M.Pļavniece, „Konsultēšanas prasmes”, 93.-124.lpp., Supervīzija sociālajā darbā, Supervizora rokasgrāmata,
Latvijas Universitāte, SIA „N.I.M.S.”, 2007
14
ir starpinstitucionāla savās pieejās,
ir nepārtraukts process, nevis vienreizējs pasākums,
tiek veikts paralēli citām darbībām un pakalpojumu nodrošināšanai,
ir balstīts uz pierādītām zināšanām.
Izvērtēšanas modeļi variē no disfunkcijas diagnozes problēmas kontekstā līdz jaunākām
pieejām, kur klients ir „eksperts” un „aktieris” savā situācijā.
RISKU IZVĒRTĒŠANA
Lai strādātu ar šo uzstādījumu, sociālajam darbiniekam jābūt izpratnei par bērna attīstību,
ģimenes dinamiku un kopienas lomām. Svarīgās ir komunikācijas prasmes, lai identificētu
ģimenes vajadzības un plānotu intervences. Darba lapas, aptaujas (testi) un skalas ir palīdzoši
instrumenti darbā ar klientiem, lai izvērtētu, kādi ir viņu mērķi un kādi varētu būt viņu darbību
virzieni. Tie var tikt izmantoti atvērtā veidā, lai izveidotu sadarbību, lai sasniegtu labākos
rezultātus (Joyce 2003).
Izvērtētāja prasmes ir vissvarīgākais faktors. Hīleja (Healey) analizē sociālā darba pieņemto
lēmumu konteksta nozīmi, kuri izriet no izvērtēšanas. Viņa uzvedina uz domām, ka problēma
„nav pašā spriedumā/vērtējumā, bet gan refleksivitātes trūkumā, kādā vērtējums tiek izdarīts un
pielietots”. Vienalga kāda izvērtēšanas struktūra tiek izmantota, secinājumus izdara sociālie
darbinieki, klienti un citi profesionāļi.
Piemērs: Sofijai (13) bija anoreksija (anorexia nervosa). Slimības simptomi pirmo reizi tika
pamanīti 11 gados. Sociālajam dienestam par viņu ziņoja ārsts, kurš saskatīja, ka meitenei ir
pamešanas novārtā risks. Viņas vecāki nebija spējīgi palīdzēt viņai atkal atgūt svaru, kad viņa
tika izrakstīta no slimnīcas. Sociālā darbinieka izvērtējums tika pieprasīts, lai noskaidrotu, kuri
faktori mājas vidē varētu aizkavēt Sofijas attīstību un atlabšanu. Sociālā darbinieka izvērtēšana
sākās ar vecāku uzskatiem par viņu aprūpes spējām, viņu meitas situācijas risināšanu un ģimenes
attiecībām kopumā. Viena no identificētajām Sofijas situācijas pazīmēm bija viņas spēcīgā
greizsirdība uz jaunāko četrus gadus veco māsu. Kamēr sociālais darbinieks izvērtēja, veselības
speciālists turpināja individuālo ārstēšanu Sofijai.
Sākotnējā izvērtēšanas fāzē bija nepieciešams sastādīt ģimenes vēsturi. Tas paņēma laiku un
bija nepieciešama sociālā darbinieka pacietība un izturība, lai iegūtu informāciju, kura būtu
attiecināma uz šo situāciju. Vecāki izvērtēšanas procesā jūtīgi uztvēra jebkuru potenciālo norādi
uz to, ka viņi būtu „vainojami” sava bērna slimībā. Viņi nevēlējās izvērtēšanu saskatīt kā iespēju
saprast pagātnes notikumus un plānotu izmaiņas. Šī iemesla dēļ praktiķim bija jāizprot un jātiek
galā ar vecāku jūtām. Lai uzturētu vecāku iesaistīšanos procesā, darbinieks izvēlējās sākt ar aktīvo
klausīšanos, parafrāzēšanu, apkopošanu un jautājumu uzdošanu, lai pārbaudītu un izpētītu
informāciju. Darbinieks juta, ka ir svarīgi palikt brīvam no aizspriedumiem un pieņemošam,
neskatoties uz izaicinājumiem no vecāku uzvedības puses. Šajā fāzē lēmumu par tehnikas izvēli
ietekmēja tas, no kura tiek saņemta un kā tika sniegta informācija. Ja darbinieks pārāk bieži būtu
pārtraucis vai uzsāktu pārāk ātri fokusēties, viņš būtu apturējis vecāku stāstījumu un zaudējis
svarīgu informāciju. Tajā pašā laikā zināms fokuss uz vecāku lomas veikšanu tika paturēts,
izmantojot kopsavilkumu un parafrāzēšanu, lai izvairītos no atkārtošanās un iestrēgšanas. Tas
prasīja, no sociālā darbinieka, iemaņas vadīt procesu un novērtēt situāciju vienlaicīgi domājot uz
kurienu šo „sarunu vest”, „kā attīstīt un kā palīdzēt?” klientam.
Kad tas bija izdarīts, nākošā fāzē bija svarīgi izveidot noteiktu ainu/situāciju, lai plašāk
izprastu noteiktu attiecību un uzvedību ietekmi uz ģimenes funkcionēšanu. Svarīgi to bija darīt
bez kritikas, lai vēlāk vecāki nejustos tiesāti/nosodīti. Pretējā gadījumāvecāki sāktu aizsargāties
un kļūti mazāk atvērti izmaiņu iespēju apspriešanā. Procesa attīstības laikā, darbinieks konfrontēja
15
pāri cieņas pilnā veidā par to, ka viņi daudz fokusējas ārpus ģimenes un vaino aģentūras, kuras
iesaistītas Sofijas grūtībās. Lai palīdzētu vecākiem izpētīt nākotnes veidus, kā tikt galā ar meitas
greizsirdību un konfliktiem, darbinieks uzsāka veidot saiknes starp dažām pagātnes pieredzēm,
uzvedību un meitas audzināšanas veidiem šobrīd.
Šajā piemērā sociālais darbinieks izmanto intervēšanas struktūru, kuru ir aprakstījis
G.Egans (G. Egan) un F.Inskipa (F. Inskipp) metodikās.
Pirmā fāze
Darbinieks palīdzēja attīstīt sirsnīgas attiecības, kuras iedrošina klientu izpētīt problēmu no
viņu pašu skata punkta. Kopā darbinieks un klients virzās uz konkrētu fokusu par specifiskiem
jautājumiem/bažām. Prasmes, kuras tiek pielietotas šajā fāzē ir:
1. uzmanības sniegšana,
2. klausīšanās,
3. aktīvā klausīšanās (parafrāzēšana, jūtu atspoguļošana),
4. komunikācija, empātiska izpratne,
5. nekritiska pieņemšana,
6. patiesums,
7. apkopošana,
8. fokusēšanās, palīdzot klientam būt konkrētākam.
Otrā fāze
Šajā fāzē nodarbojas ar jaunas izpratnes izveidošanu par situāciju. Klients tiek atbalstīts,
palīdzot ieraudzīt savu situāciju un sevi no jaunas perspektīvas. Darbinieks un klients fokusējas uz
jautājumiem, kas varētu klientam palīdzēt efektīvāk tikt galā ar grūtībām. Viņi apsver, kādas
stiprās puses un resursus klients varētu izmantot. Prasmes, kuras tiek pielietotas ir:
1.visās iepriekšējās fāzēs izmantotās,
2. komunicēšana ar dziļāku empātisko izpratni un izjūtu, „dzirdot mūziku aiz vārdiem”,
3. palīdzība klientam pamanīt viņus pašus un to nekonsekvences,
4. informācijas sniegšana,
5. dalīšanās ar palīdzētāja jūtās un pieredzi attiecībā uz viņa pieredzēto sarunas laikā (nav
domāts personisko pieredzi un attieksmi),
6. „Tu un es saruna” – kas notiek starp mums (tiešums),
6. mērķu izvirzīšana.
Trešā fāze
Šajā fāzē klients tiek atbalstīts iespējamo rīcību apsvēršanā. Darbinieks palīdz paskatīties uz
„izmaksām”, sekām un lēmuma pieņemšanas likumsakarībām (kā viena lieta ietkmē otru, kā
izvēlētās rīcības strartēģijas(-a) ietekmēs klientu, plānot darbību, ieviest to un izvērtēt. Šī ir mērķu
noteikšanas fāze un tiek izmantotas visas prasmes no pirmās un otrās fāzes. Papildus vēl
izmantojami:
1. radoša domāšana un „ideju vētra”,
2. problēmu risināšana un lēmumu pieņemšana,
3. mācīšanās teorijas izmantošana, lai plānotu darbības,
4. izvērtēšana.6
6J.Seden, COUNSELLING SKILLS IN SOCIAL WORK PRACTICE, Second Edition, Open University Press, 2005
16
Aizsardzību izpratne
Psihodinamiskā uzvedības izskaidrošana var būt palīdzoša, lai izprastu aizsardzības. Tas var
palīdzēt sociālajam darbiniekam izvairīties no neproduktīvas un smagas konfrontēšanas.
Aizsardzības un pretestība tiek uzskatītas par dabiskiem veidiem, lai izvairītos no
diskomforta, dusmām un draudiem. Pielietojot šīs pieejas sociālā darba praksē, praktiķiem dod
izpratni par to, kāpēc kāds ir naidīgi noskaņots un izvairīgs sadarbības procesā. Tāpat ir cerība, ka,
izmantojot konsultēšanas prasmes (piemēram, nenosodoša un mierīga attieksme), var tikt
mazināta aizsardzība un izveidot uz sadarbību vērstas attiecības. Džeikobs (Jacobs) izdala
vairākus aizsardzības veidus, ar kuriem varētu sastapties profesionāļi. Visbiežākie aizsardzību
veidi, ar kuriem prakses laikā sastopas sociālie darbinieki un sajūt tos kā pretestību, ir:
noliegums – realitātes nepieņemšana attiecībā uz savu darbību kādā sarežģījumā vai sāpīgā
lietā,
projekcija – pārnest savas jūtas uz kādu citu, iespējams vainojot tos,
racionalizācija – izskaidrot kaut ko ap un par, „aizejot no tēmas”, kura būtiska.7
Džeikobs (Jacobs) iebilst, ka nav svarīgi saprast precīzi, kāda aizsardzība ir parādījusies
klientam, bet gan izpratne, ka aizsardzība, ar kuru profesionālis satopas, var tikt mazināta,
izmantojot konsultēšanas prasmes. Dažkārt klienta pieņemšana ir pietiekoša, lai mazinātu
aizsardzību, dažreiz var tikt pielietots saudzīgs un maigs konfrontēšanas veids, kurš:
1. uzrunā aizsardzību, pretestību, kura parādās,
2. pievērš tam uzmanību,
3. piedāvā izskaidrojumu tam:
atpazīst cilvēka dusmas;
ja iespējams identificē jūtas vai domas, kuras izraisa pretestību;
uzjautā cilvēkam, vai viņš (-a) akceptē vai noliedz interpretāciju.
Piemērs: „Es vēlētos pajautāt Jums par saviem novērojumiem. Es redzu, ka Jūs kļūstat dusmīgs,
kad mēs uzsākam sarunu par darba meklēšanu. Kā ir?”
Alternatīva ir tad, kad dusmas tiek atpazītas un cilvēks tiek uzaicināts padalīties par to, pret
kurām jūtām vai domām parādās pretestība.
Piemērs: „Es pamanu, ka esi dusmīgs. Par ko tu dusmojies?”7
7J.Seden, COUNSELLING SKILLS IN SOCIAL WORK PRACTICE, Second Edition, Open University Press, 2005
17
Stipru jūtu vadīšana
Situācijās, kurās sociālais darbinieks ikdienās iesaistās ir saistītas ar zaudējumiem, distresu,
bailēm, dusmām, vainas sajūtu un daudzām citām emocijām. Sociālā darbinieka loma (neskatoties
uz to, kā viņš jūtas pats) ir fokusēties uz citu vajadzībām. Palikt mierīgam ir svarīgākā iemaņa,
kura veidojas, apzinoties savas jūtas un izprotot, ko manī izraisa darbs, kuru daru.
Lai sagatavotos darbam, kurš prasa emocionālu iesaistīšanos, ir nepieciešams pašam
identificēt lietas, kuras varētu likt reaģēt, un tās „izstrādāt” ar kādu citu profesionāli (pašterapija,
supervīzija utt.). Tas var bruģēt ceļu spējam klausīties, kamēr kāds „izlādē” savu
neapmierinājumu, dusmas vai jūtas par zaudējumu un kontroli. Parasti, kad šādas jūtas tiek
„izlādētas” un uzņemtas, var sākties konstruktīvs darbs par nepieciešamajiem jautājumiem. Lai
saņemtu atbalstu, sociālajam darbiniekam, nepieciešama supervīzija un pašterapija.
Izvērtēšanas loma darbā ar bērniem un pieaugušajiem var veikt tikai profesionālis, kurš
likumiski ir kompetents, kuram ir iespēju došanas attieksmes (empowering attitudes), ir
komunikācijas prasmes, ievācot informāciju, izvērtējot to un vienojoties ar klientiem un citiem
profesionāļiem par veicamajiem uzdevumiem.7
Konfrontēšana
Katrs konsultants reizēm ir spiests konfrontēt klienta uzvedību.Biežāk šī pretnostādīšanās ir
vērsta pret klienta “spēlēm”, viltībām, atvainošanos, “miglas pūšanu acīs”, t.i., pret to, kas traucē
klientam ieraudzīt un risināt savas problēmas.Konfrontācija var būt ar mērķi pievērst klienta
uzmanību pretrunām viņa uzvedībā, domās, jūtās vai starp domām un jūtām, nodomiem un
uzvedību utt. Šajā gadījumā ir runa par divām pakāpēm konfrontācijā:
- pirmajā tiek konstatēts noteikts klienta uzvedības aspekts;
- otrajā ar vārdiem “bet” tiek parādīta pretruna. Šīs konfrontācijas mērķis ir palīdzēt
klientam ieraudzīt pašu pretrunu, kuru viņš agrāk nebija ievērojis, negribēja vai arī nevarēja
saskatīt.
Konfrontācija ar mērķi palīdzēt ieraudzīt situāciju tādu, kāda viņa patiesībā ir,
pretēji klienta priekšstatiem par to, atbilstoši savām vajadzībām.
Konfrontācija ar mērķi pievērst klienta uzmanību viņa aiziešanai no temata, no
izvairīšanās apspriest kādu problēmu.
1. solis. Palīdzi –”Man ir problēma, man vajadzīga Tava palīdzība, man ir izjūta, ka....”.
2. solis. Kad Tu dari – apraksta konkrēto uzvedību, faktus, pasacītos teikumus....
3. solis. Es jūtos – apraksta savas izjūtas.
4. solis. Kāpēc tā ir problēma – jo tas izraisa, tad notiek.8
8M.Pļavniece, „Konsultēšanas prasmes”, 93.-124.lpp., Supervīzija sociālajā darbā, Supervizora rokasgrāmata,
Latvijas Universitāte, SIA „N.I.M.S.”, 2007
18
Izpratne par robežām un darbs ar tām
Konsultantam jātiek galā ar robežām starp sevi, citiem un ārējo pasauli. Robežas
konsultēšanā attiecas uz tādiem jautājumiem kā laiks, vieta, pieskārieni, rāmis, konfidencialitāte,
supervīzija, tikšanās biežums, darba izbeigšana, samaksa, pierakstu veikšana, personiskā
atklāšanās un līguma slēgšana. Daži konsultanti uztraucas par drošības uzturēšanu sadarbības
laikā. Sociālajam darbiniekam jābūt piesardzīgam par iespējamo kaitējumu, kas varētu tikt
nodarīts viņam vai citiem, veicot savu profesionālo lomu. Skaidrība par tikšanās robežām (kurš
piedalīsies, kāds ir tikšanās plāns, kad tikšanās beigsies), palīdz radīt drošu klimatu. Tāpat
saglabājot robežas par personiskas informācijas sniegšanu un pieskārieniem, tikšanās vietas izvēli,
var palīdzēt nodrošināt drošu praksi. Izmantojot asertivitāti un konsultēšanas metodes (piemēram,
konfrontēšanu), var tikt izraisītas spēcīgas jūtas un naidīgums.
Robežas sociālajā darbā ir īpaši svarīgas, lai izveidotu ētiskas attiecības, kuras neizsmeļ
sociālā darbinieka personiskos resursus un nesāk negatīvi ietekmēt pakalpojuma ņēmēja dzīvi.
Līgumam un attiecību noteikumiem starp klientu un sociālo darbinieku jābūt skaidri izrunātām un
aprakstītām. Pamatnoteikumi, kuri tiek ieviesti sākuma stadijā, dod iespēju pie tiem atgriezties
gadījumos, kad rodas strīdīgi jautājumi vai domstarpības starp klientu un sociālo darbinieku
(piemēram, par atbildības sadali, sociālā darbinieka pieejamību utt.).
Ne mazāk svarīgi ir saprast robežas starp dažādām institūcijām, spējas tās noturēt un
darboties klientu vajadzību labā. Nākošais piemērs to raksturo.
Piemērs: Briģes kundze ir 90 gadus veca un dzīvo viena. Viņai ir sirds problēmas,
pārvietošanās grūtības un ļaundabīgā mazasinība. Atbalsts iekļauj sevī aprūpes darbiniekus no
rītiem un vakaros, lai palīdzētu ar piecelšanos no gultas un aiziešanu gulēt, nedēļas iepirkšanos,
„trauksmes pogu” un siltā ēdiena piegādi. Rajona medmāsa apciemo, lai izdarītu nepieciešamās
potes. Briģes kundze pa tiešo maksā apkopējai, dārzniekam un veļas mazgāšanas dienestam.
Viņas nieru stāvokli novēro slimnīca un medicīnas transports nogādā līdz klīnikai. Vietējā
bibliotēka piegādā lielburtu formāta iespiestas grāmatas. Kaimiņi vai radinieki ved viņu uz banku
vai citām tikšanām. Bez visa šī atbalsta Briģes kundze nevarētu tikt galā un justos vientuļa un
nomākta. Laiku pa laikam viņa nokrīt un tad nepieciešama hospitalizācija. Slimnīcas sociālais
darbinieks izveidoja Aprūpes pakalpojumu „paku” 5 gadus atpakaļ. Tā tiek uzturēta ar
mazsvarīgām izmaiņām un variācijām līdz šim. Radinieki atbalsta kundzi un, ja nepieciešams,
apspriež kopīgi grūtības un ziņo profesionāļiem.
Nesen Briģes kundze piedalījās ikgadējā pakalpojumu izvērtēšanā un viņa augsti novērtēja
tos profesionālus, kuri „runā ar mani it kā es būtu tā, kura ir situācijas noteicēja un kuri klausās,
kas man nepieciešams un necenšas mani piespiest darīt lietas, kuras man nepatīk, kā, piemēram,
iešanu uz dienas centru, es atkārtoti un atkārtoti saku, ka man nepatīk kāršu spēles un bingo.”
Viņa bija ļoti sarūgtināta, kad vienā no reizēm, kad nokļuva slimnīcā, viņas klātbūtnē
radiniekiem tik teikts, ka „tagad būtu nepieciešama institucionālā aprūpe”. Tā priekš viņas bija
stresa pilna un biedējoša pieredze. Par šo gadījumu radinieki ziņoja darbiniekam.
Briģes kundzei patīk sava māja un apkārtne un, neskatoties uz vājo veselību un uz to, ka
jūtas „trausla”, viņa vēlas palikt savās mājās.
Sadarbība var sevī iekļaut gan likumiskas, gan sadarbības, gan finansiālas un lēmumu
pieņemšanas aktivitātes, ietvert sevī pietiekami lielu cilvēku loku. Kamēr šīs lietas tiek saprātīgi
vadītas pakalpojumu nodrošināšanā, svarīgi būtu uzturēt sarunu, lai noskaidrotu, kā „aprūpes
paka” darbosies, tiks uzturēta un izvērtēta. Briģes kundzes gadījumā sociālais darbinieks bija
19
pietiekami prasmīgs, lai izveidotu un uzturētu atbalstošu tīklojumu ar regulāru skaidru un atklātu
komunikāciju, pārliecināšanos un klausīšanos.
Protams, lai sadarbība būtu droša, ir svarīgi sadarboties ar citiem partneriem pašvaldībā un
valstī kopumā. Arī šī sadarbība visbiežāk ir atkarīga no augstas kvalitātes starppersonu,
konsultēšanas, komunikācijas prasmēm starp indivīdiem, grupām un komandām prakses
līmenī.Efektīvām darba attiecībām jābūt veidotām uz uzticības, savstarpējas sapratnes, atvērtības
un prasmīgu mijiedarbību pamatiem. Tas paliek grūti realizējams praksē, paņem laiku un prasa
saistību uzņemšanos, godīgumu un cieņu pret citiem vienlaicīgi ar to, ka sociālais darbinieks
varētu justies pārslogots un neatbalstīts no struktūru puses, kurās strādā. Neskatoties uz to, svarīgi
ir, ka pakalpojumu ņēmēji var paļauties uz „prakses kopienu”, kura atsaucas laicīgi un reaģē jūtīgi
uz klienta vajadzībām. Efektīga komunikācija ir „atslēga” uz veiksmi!9
9J.Seden, COUNSELLING SKILLS IN SOCIAL WORK PRACTICE, Second Edition, Open University Press, 2005
20
SOCIĀLAIS DARBS AR ATKARĪGĀM PERSONĀM MAZĀ KOPIENĀ
Izvairīties no atkarības problemātikas sociālajam darbiniekam praktiski nav iespējams ne
vienā institūcijā, lai kur viņš strādātu – krīzes centrs, Sociālais dienests, Sociālās aprūpes centrs,
Bērnu nams, Dienas centrs utt. Ar atkarības problemātiku jāsastopas dažādās vecuma grupās
bērni, jaunieši, pieaugušie, veci cilvēki un, neatkarīgi no tā, vai dzīvojiet pilsētā vai pagastā.
Daudzu cilvēku sociālās funkcionēšanas grūtību cēloņi ir meklējami kādā no atkarības veidiem.
Visbiežāk alkohola atkarība un līdzatkarība. Tādēļ sociālajiem darbiniekiem, lielākā vai
mazākā mērā, ir jāizprot atkarības būtība un veidi kā ar to strādāt jebkurā organizācijā.
To kāds Jūsu darba vietā būs sociālais darbs ar atkarīgiem klientiem ietekmēs vairāki
savstarpēji saistīti faktori:
institūcija. To kā tiks veikts sociālais darbs ar atkarīgiem, pirmkārt, ietekmēs
institucionālais „rāmis”. Institūcija nosaka kādi ir sociālā darbinieka pienākumi un atbildības
jomas. Institūcija lielā mērā ietekmēs sociālā darba formu – darbs individuāli, grupā, gadījuma
vadīšana (no angl.v. case managment), sociālais darbs ar gadījumu (no angļu val. - case work).
Katrai institūcijai ir savi mērķi, uzdevumi un loma kopējā sistēmā. Katrai institūcijai ir atšķirīgi
pieejamie resursi, kas ir ārkārtīgi nozīmīgi darbā ar atkarīgiem klientiem. Katras institūcijas
specifika noteiks arī laiku cik ilgi varam strādāt ar katru klientu. Piemēram, slimnīcā tas būs
visīsākais laiks, bet sociālā dienestā un sociālās aprūpes centros ir iespējas sadarboties gadiem.
Tādēļ slimnīcas sociālajam darbiniekam jāzina pamatzināšanas par dažādām atkarības
izpausmēm, veidiem, tipiskām reakcijām utml., bet sociālā dienesta sociālajam darbiniekam darbā
ar gadījumu ir jābūt padziļinātām zināšanām atkarības jomā un jāspēj vadīt intervenci darbā ar
atkarīgiem klientiem, kā arī jāpārzina dažādas diagnosticējošās, izvērtējošās un stabilizējošās
metodes. Savukārt,sociālā dienesta ietvaros sociālajiem darbiniekiem arī iespējamas atšķirīgas
funkcijas darbā ar atkarīgiem.Līdz ar to vienam būs nepieciešamas padziļinātākas prasmes un
zināšanas kādā no jomām, citam pietiks ar pamatzināšanām.Sociālo darbu ar atkarīgiem klientiem
būtiski ietekmē konkrētas institūcijas pieņemtie procesi (sadarbības ar citām institūcijām, projekti,
kādas noteiktas izvērtēšanas, diagnostikas metodes, kas sociālajam darbiniekam ir jāizmanto
darbā u.c.) attiecībā uz šo mērķa grupu, kā arī papildus apmācības sociālajiem darbiniekiem;
sociālais darbinieks. Sociālo darbu ar atkarīgām personām viennozīmīgi visbūtiskāk
ietekmē pats sociālais darbinieks gan kā personība, gan kā profesionālis. Kāda ir sociālā
darbinieka prakses pieredze kopumā un īpaši sociālā darbā ar atkarīgiem? Kādas ir sociālā
darbinieka zināšanas un prasmes šajā jomā? Kādas ir sociālā darbinieka personīgās attieksmes un
dzīves pieredze saskarē ar atkarīgām personām? Vai sociālajam darbiniekam kāds no ģimenes
locekļiem arī ir bijis atkarīgs, līdzatkarīgs? Vai sociālajam darbiniekam pašam ir atkarības
problēmas un kā viņš tās ir risinājis? Kādas atkarību skaidrojošās pieejas sociālajam darbiniekam
ir tuvākas – medicīniskā, psiholoģiskā, sociālā? Kādas papildus apmācības sociālais darbinieks ir
izgājis un plāno turpmāk? Vai jūs esiet uz procesu vai uz rezultātu orientēts speciālists? Vai
sadarbībā ar klientu Jūs vairāk esiet direktīvs vai nedirektīvs, norādošs vai atbalstošs, emocionāls
vai distancēts?
Atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem veido īpašo un unikālo sociālā darba ar
atkarīgām personām procesu katram sociālajam darbiniekam individuāli;
klients. Sociālo darbu ar atkarīgiem cilvēkiem ietekmēs klientu grupa ar kuru tiek strādāts.
Vai tie pārsvarā ir veci cilvēki, jaunieši? Vai tās ir sievietes, vīrieši? Ar kādiem atkarības
paveidiem visbiežāk darbā ir jāsastopas – alkohola atkarība, narkomānija, spēļu atkarība,
līdzatkarība u.c. Vai klienti ir pārsvarā problēmlietotāji vai ilgstoši alkohola lietotāji? Kā klients ir
nokļuvis pie sociālā darbinieka? Kāda ir lientu motivācija veikt kādas pārmaiņas? Atbildot uz
šiem un citiem jautājumiem, kas palīdz precīzi nodefinēt klientu mērķa grupu, veidojas noteikts
zināšanu un prasmju lauks, kas sociālajam darbiniekam ir jāņem vērā, strādājot ar saviem
21
klientiem. Piemēram, strādājot bērnu resociālizācijas centrā sociālajam darbiniekam būs
nepieciešamas padziļinātas zināšanas par attiecīgo vecumposmu, atkarības attīstību, specifiskas
metodes darbā ar bērniem un jauniešiem utml.Katrai vecumgrupai ir jāprot izmantot specifiski
komunikācijas veidi un metodes.
Sociālā darba ar atkarīgām personām veidojošie elementi.
Visi sociālā darba elementi – sociālais darbinieks, klients un institūcija ir triādiskās
attiecībās, t.i., savstarpēji saistīti un viens otru ietekmē. Mainās klientu grupa, sociālajam
darbiniekam jāmaina pieejas un jāpapildina zināšanas. Mainās institūcijas resursi, sociālajam
darbiniekam vai nu jāmeklē jauni resursi vai jāpārplāno sava intervence, jāmeklē jaunas pieejas,
metodes. Mainās sociālā darbinieka pieeja, izmainās sadarbība ar klientu utt.
Par sociālo darbu ar atkarīgām personām ir grūti runāt vispārīgi, jo sociālā darbinieka
darbība atšķirīgās institūcijās, ar atšķirīgām klientu grupām būs dažāda. Tādēļ liela nozīme ir
sociālā darbinieka dalībai supervīzijās, lai apzinātos savu pieeju, savas pieejas stiprās un vājās
puses darbā ar atkarīgiem klientiem, kā arī attīstītu pašrefleksijas spējas.
JAUTĀJUMI
PAŠREFLEKSIJAI
1. Kāda ir Jūsu atkarīgo klientu grupa? Raksturojiet to!
2. Kādas specifiskas zināšanas Jums ir nepieciešamas,
ņemot vērā Jūsu klientu grupu?
3. Vai Jūsu institūcijā ir kādas specifiskas norādes par
darbu ar atkarīgajiem? Ja nav, tad pārdomājiet, kādas
būtu nepieciešamas (noteikumi, kārtības, metodiku
ieviešana utml.)?
4. Kāda ir Jūsu personīgā dzīves pieredze ar atkarīgiem
cilvēkiem?
5. Kā Jūsu personīgā dzīves pieredze ietekmē Jūsu
sadarbību ar šo klientu grupu? Vai par to esiet
runājuši supervīzijā?
6. Cik lielā mērā Jūs esiet apmierināts, ka jums ir
jāstrādā ar atkarīgiem klientiem?
7. Vai Jūs esiet uz procesu vai uz rezultātu orientēts
savā darbā?
8. Kādas ir Jūsu mīļākas teorijas, metodes?
9. Kāds ir Jūsu sadarbības stils ar klientiem? Vai tas
vairāk direktīvs vai nedirektīvs?
KLIENTS
SOCĀLAIS
DARBINIEKS
INSTITŪCIJA
22
Atkarības būtība
Gandrīz ikviens cilvēks, kaut reizi savā dzīvē ir iedzēris kādu graķīti un uzspēlējis azartisku
spēli, pārēdies viesībās vai izjutis iemīlēšanās saplūšanas eiforiju, kad šķiet, ka bez otra cilvēka
nespēj ne sekundi. Mūsdienās, lielākā daļa cilvēku izmanto internetu un, nereti ir nācies pie kādas
„‟lipīgas‟‟ spēlītes vai kādas vilinošas sarunas pasēdēt ilgāk, kā paredzēts. Lietot internetu un
mobilo telefonu, iepirkties, skatīties televizoru, strādāt, ēst, lasīt, spēlēt spēles utt. Tās VISAS ir
normālas parādības. Mēs darām visas šīs daudzās lietas, pat nedomājot, par atkarību (tas ir pilnīgi
normāli). Mēs ikdienā pat neiedomājamies, ka visas iepriekš nosauktās cilvēka ikdienas dzīves
sastāvdaļas ietilpst varenajā atkarības koka zaros.
Varbūt sākumā tādas atziņas šokē vai biedē. Jo rodas daudzi jautājumi. Varbūt es arī esmu
atkarīgs, ja man kaut ko patīk darīt katru dienu un es nevaru to pārtraukt? Ja es vienu dienu
netieku pie sava mīļotā seriāla un jūtu, ka man tā nežēlīgi pietrūkst, vai es esmu seriālu atkarīgs?
Un, ja, katru reizi, kad ar kādu sastrīdos apēdu šokolādes tāfelīti, es esmu šokolādes atkarīgs? Bez
tam, viens visu dzīvi uzdzīvo, iedzer, smēķē un nekas, bet cits jau 30-it gados ir nodzēries? Citi
kļūst atkarīgi, citi nē! Kā to visu saprast un izskaidrot? Kas viņus vienu no otra atšķir? Kādās
situācijās mēs varam teikt, ka kāds cilvēks ir atkarīgs un kādās nē?
Ne visus kādu vielu lietotājus, aizrautīgus spēlmaņus vai vienkārši azartiskus cilvēkus var
saukt par „‟atkarīgiem‟‟. Tajā pat laikā, ir tik grūti noteikt, kur ir tā robeža, kad bērns, draugs, vīrs
vai sieva no azartiska kļūst par atkarīgu spēlmani vai no vienkārši ballīšu „‟dvēseles‟‟ un iedzērāja
kļūst par alkoholiķi un, kāds tuvinieks no sirsnīga „‟palīdzētāja‟‟ kļūst par slimīgu līdzatkarīgo.
Amerikāņu psiholoģijas doktors Čarlzs Ropers (Charles N.Roper) savā grāmatā ‘’High
Bottom Drunk’’10
analizē atkarības būtību un veidus, kā arī uzskatāmi pierāda, ka sabiedrībā
pastāv ļoti konkrētas atšķirības starp cilvēkiem, kuri iedzer tikai svētkos un cilvēkiem, kuri pie
savu personīgo problēmu risināšanas ķeras pie alkohola, azartspēlēm, ēšanas utt. Lielākoties
Č.Ropers raksta par alkohola atkarību, bet būtībā to var attiecināt arī uz citiem atkarības veidiem.
Č. Ropers vielu lietotājus iedala trīs lielās grupās:
1. sociālais lietotājs /Social user/.
2. Ļaunprātīgais jeb Problēmlietotājs /Abuser/.
3. Atkarīgais /Addict/.
SOCIĀLAIS LIETOTĀJS
Šajā grupā ietilpst liela daļa cilvēku, kas nedaudz lieto alkoholu, dažkārt uzspēlē kārtis vai
kādas citas azartspēles, izmanto datoru ikdienā darbā vai komunikācijai, iespējams „‟pasēž‟‟
populārajos interneta portālos portālā un, protams, izmanto visas modernās tehnoloģijas, ko
piedāvā mūsdienu pasaule.
Šīs grupas cilvēki pārsvarā lieto kādu vielu vai uzvedības formu,
lai piedalītos kādās kultūras vai ģimenes tradīcijās
10
Roper N. Charles. High bottom of drunk: A Novel… and the truth about addiction & recovery. –Canada: Small
Change publishing Co, 1999. - 476 p.
23
Latvijā, viennozīmīgi, šādas kultūras tradīcijas visspilgtāk izpaužas svētkos, kuros dažkārt
pat nedzērājs iedzer vienu malku alus vai šampanieša, un tie, pirmkārt, būs Jāņi un Jaunā gada
svinības. Iedzeršanas tradīcijas ir raksturīgas arī kāzās un bērēs. Iespējams, ka šīs grupas cilvēki
kādreiz lieto kādas vielas arī, lai iekļautos kādā sociālā grupā un seko tas tradīcijām, piemēram,
tipiski tas būtu prezentācijas pasākumos „‟Šampanieša glāze‟‟.
Katrai sociālai grupai ir savas, īpašās tradīcijas attiecībā uz kādas vielas lietošanas normu.
Sociālie lietotāji, lielākoties, visu dara savas sociālās grupas normas robežās.
Būtiski uzsvērt, ka Sociāliem lietotājiem pēc vielas lietošanas vai kādām citām uzvedības
formām, piemēram, iepirkšanās, datorspēles, čatošanas, aktīvas strādāšanas utt.:
nav negatīvu seku,
nav neparedzamības un lielu pārsteigumu,
netiek zaudēta kontrole, tā teikt: „‟Cik plānoja tik izdzēra vai iztērēja!‟‟,
nav sūdzības no apkārtējiem vai neapmierinātība, sirdsapziņas pārmetumi pašam
pret sevi,
nav jādomā par kādiem ierobežojumiem.
PROBLĒMLIETOTĀJS LIETOTĀJS/ABUSER/
Tiešā tulkojumā no angļu valodas šo grupu būtu jāsauc ‘Ļaunprātīgie lietotāji’’. Precīzāks
šīs grupas nosaukums tomēr būtu Problēmlietotājs. Latviskojot vārds „‟ļaunprātīgs‟‟ iegūst pārāk
dramatisku un nosodošu noskaņu, kā arī neatspoguļo raksturīgākās šīs grupas iezīmes, bez tam
jēdzienu „‟ļaunprātīga lietošana‟‟ biežāk izmanto apzīmējot atkarīgus cilvēkus, kuru raksturojumu
aplūkosim nākamā punktā.
Problēmlietotāji ir cilvēki, kuri izmanto vielu lietošanu vai kādus citus uzvedības veidus –
ēšanu, iepirkšanos, azartspēles, internetu utt., lai pastiprinātu baudas, prieka sajūtas, līdzīgi kā
„‟sociālie lietotāji‟‟, bet tas notiek biežāk kā svētku reizēs un bieži saistīts ar fiziskas un
emocionālās spriedzes mazināšanu.
Galvenokārt, šīs grupas cilvēku vielu lietošanas paradumi ir saistīti ar zināmiem riskiem, jo
dažkārt tiek iedzerts par daudz un pārāk bieži. Arī vielu lietošanas cēlonis bieži ir meklējams
ikdienas problēmas, stresos utt.
Problēmlietotājiem dažādas uzvedības formas un vielu lietošana tiek izmantota
ne tikai kultūras vai ģimenes tradīciju ietekmē,bet arī problēmu risināšanā un stresa
mazināšanā
Diemžēl bieži vien, ne ģimenē, ne arī skolā neiemāca, kā rīkoties stresa un krīzes situācijās,
kā risināt ikdienas emocionālās un sociālās problēmas? Pastāv bezgalīgi daudzi veidi kā cilvēks
var atreaģēt savas negatīvās emocijas un stresu. To ir iespējams darīt konstruktīvi, t.i., mācoties
no kļūdām, apzinoties stresa iemeslus, atpūtinot savu ķermeni un garu. Bet to var darīt arī
destruktīvi jeb bēgot no problēmas apzināšanās un risināšanas. Analizējot atkarības cēloņus, arī
daudzi pētnieki norāda, ka tie ir meklējami bēgšanā no kādām emocionālām vai sociālām
problēmām. Regulāra tikai viena problēmrisināšanas veida izmantošana kļūst destruktīva cilvēka
personībai un turpmāk var veidoties par atkarīgu uzvedību.
Piemērs. Vīrs sastrīdējās ar sievu par nekārtību mājās. Konflikts, kā tas mēdz gadīties,
pārauga diezgan skaļā ķīviņā. Vīrs, aizsizdams durvis, aizskrēja pie drauga. Lai noņemtu
24
uzbudinājumu, dusmas, kā arī iespējams, vainas sajūtu par spējo rīcību draugi iedzēra, jo jau
iepriekš, lielākoties, tikās pie ‘’glāzītes’’. Sieva tajā laikā ķērās pie ledusskapja tukšošanas
Iepriekš minētie gadījumi ir destruktīvi problēmu risināšanas piemēri, kas ir diezgan tipiski
Problēmlietotājiem un kas var radīt turpmākas problēmas cilvēkam, īpaši, ja tie tiek izmantoti
regulāri.
Problēmlietotājs nav atkarīgs, problēmlietotājs nezina vai nemāk citu veidu
kā risināt problēmas vai atpūsties. Vai arī viņam vienkārši nav
laika sagādāt sev baudu un prieku
Par problēmlietotājiem, nereti kļūst cilvēki, kuriem, lietojot kādas vielas, ir kādi izteikti
„‟bonusi‟‟ un vieglāka dzīve. Piemēram, vieglāk komunicēt ar citiem, vieglāk kļūt drošākam,
pārvarēt kādas emocijas: bailes, kaunu u.c. Šādā gadījumā vielas lietošana kalpo kā kompensators
kādai psiholoģiskai problēmai jeb kā tautā saka: „‟kompleksiem‟‟.
Bet jāatceras, ka mēs vēl nerunājam par atkarīgu personību! Problēmlietotājam vēl nav atkarības,
bet ir destruktīvi uzvedības un problēmrisināšanas modeļi, kā arī pastāv vairāki riski kļūt par
atkarīgu.
Problēmlietotāja uzvedībā:
var parādīties negatīvas sekas – ir gadījies braukt reibumā, dažkārt tiek dzerts par daudz,
dzērumā ir gadījušies kādi incidenti, nosēdēts pie interneta visu nakti un nākamā dienā
grūtības darbā, iepērkoties iztērēta nauda, kas paredzēta citiem mērķiem, lai pārtrauktu
vecās attiecības tiek izveidotas jaunas attiecības utt.,
jāpiedomā par ierobežojumiem – cilvēks sāk domāt, ka kaut kas jāmaina – „‟Tik daudz
nevar dzert!‟‟, „‟Nākamreiz es tā nedarīšu!‟‟, „‟Jābūt prātīgākam!‟‟,
iespējami solījumi sev vai citiem cilvēkiem, kas izrādījuši neapmierinātību. Būtiski, ka
cilvēki, kuri ietilpst šajā grupā, ievēro solījumus, ko devuši sev vai citiem. Cilvēks var kļūt
arī par „‟Sociālo lietotāju‟‟, mainot devianto uzvedības virzību,
apkārtējo sūdzības tiek sadzirdētas un uzvedība visbiežāk mainās. Tā ir visbūtiskākā
atšķirība no Atkarīga cilvēka, ka tiek sadzirdētas apkārtējo bažas. Apkārtējo satraukums,
dusmas vai nožēla tiek ne tikai sadzirdētas, bet cilvēks sāk domāt, ko varētu mainīt savā
uzvedībā un dara to, ko ieplānojis.
ATKARĪGAIS /ADDICT/
Šajā grupā ietilpst cilvēki, kuriem jau ir novērojamas viena vai vairākas atkarības pazīmes.
Vai cilvēks ir atkarīgs un, cik lielā mērā – psihiatrijā, narkoloģijā, sociālā darbā, psiholoģijā vai
psihoterapijā - nosaka pēc vairākām pazīmēm. Pēc vienas pazīmes mēs nedrīkstam izdarīt
secinājumus vai cilvēks ir atkarīgs, vai nē.
Katrai no augstāk minētajām vielu lietotāju grupām, ir aplūkojamas noteiktā diapazonā – tas
nozīmē, ka var būt Problēmlietotāji, kuri ir tuvāk Sociālo lietotāju grupai un arī tādi, kuriem ir
novērojamas viena vai vairākas atkarības pazīmes. Gluži tāpat arī jāaplūko Atkarīgo grupa - ir
cilvēki, kuriem ir viena vai dažas no atkarības pazīmēm un daudzus varētu pieskaitīt tuvāk pie
Problēmlietotāju grupas. Savukārt, citiem - vairākas pazīmes un izteikta atkarība.
Atkarības intensitātes taisne no 0-10
25
Č.Ropers: Atkarīgo grupas
ATKARĪGĀ CILVĒKA UZVEDĪBĀ:
1. regulāri atkārtojas negatīvas situācijas un sekas. Tātad parādās regularitāte, kas ir viens
no būtiskiem atkarības priekšnoteikumiem;
2. personīgie ierobežojumi un solījumi citiem tiek lauzti;
3. paša neapmierinātība tiek izstumta un citu sūdzības netiek sadzirdētas;
4. novērojamas vairākas vispārīgās atkarības pazīmes - robežu laušana, kontroles zudums,
kaut arī cilvēks izjūt negatīvās sekas, problēmas attiecībās, ģimenē, darbā, skolā, vielu
atkarīgiem raksturīgs abstinences sindroms, tolerances pieaugums, atkarīgam aktualizējas
psiholoģiskie aizsardzības mehānismi un pirmkārt, noliegums.
SVARĪGI ATCERĒTIES!
Ne visus cilvēkus, kuriem novēro kādu no atkarības pazīmēm var saukt par
atkarīgiem.
Atkarību cilvēkam var noteikt pēc pazīmju kopuma.
Atkarības veidošanās ir dinamisks un pakāpenisks process, kura norise katram
cilvēkam ir individuāla.
Risks kļūt atkarīgam ir visiem, bet ne katrs kļūst atkarīgs
JAUTĀJUMI
PAŠREFLEKSIJAI
1. Kādai vielu lietotāju grupai Jūs varētu pieskaitīt
sevi?
2. Vai kādā savā dzīves posmā Jūs esiet bijis
problēmlietotāju grupā?
3. Kādi faktori dzīvē ietekmēja to, ka Jūs neesiet
atkarīgs?
4. Pārdomājiet savu klientu sociālos gadījumus, kuri
pēc Jūsu vērtējuma vairāk atbilst problēmlietotāju
grupai un kuri atkarīgo grupai?
5. Kādas ir būtiskākās šo grupu atšķirības?
SOCIĀLAIS LIETOTĀJS PROBLĒMLIETOTĀJS ATKARĪGS
0
Nav atkarība
10
Izteikta atkarība
26
Kas ir atkarība?
ASV Psihiatrijas asociācija (American Psychiatric Association) DSM-IV klasifikatorā vielu
atkarību definē kā neatbilstošu vielas lietošanas veidu, kurš rada klīniski nozīmīgu pasliktināšanos
vai ciešanas, izpaužoties trijos vai vairākos no sekojošiem veidiem jebkurā 12 mēnešu periodā. 11
1. Tolerance, noteikta vienā no sekojošiem veidiem:
a. vajadzība pēc izteikti pieaugošiem vielas daudzumiem, lai sasniegtu intoksikāciju
ar vēlamo efektu;
b. izteikti samazinājies efekts, turpinot lietošanu, no tiem pašiem vielas daudzumiem.
2. Abstinence ar izpausmi vienā no sekojošiem veidiem:
a. vielai raksturīgais abstinences sindroms;
b. tā pati (pēc darbības tuva) viela tiek lietota, lai atvieglotu vai lai izvairītos no
abstinences simptomiem.
3. Viela bieži tiek lietota lielākos daudzumos vai ilgāk nekā domāts.
4. Neatlaidīga vēlēšanās vai nesekmīgi centieni atteikties vai kontrolēt vielas lietošanu.
5. Daudz laika tiek ziedots darbībām, lai iegūtu vielu (piem., daudzu ārstu apmeklēšana vai
garu gabalu nobraukšana), lai šo vielu lietotu (piem., kaislīgi smēķētu) vai lai atkoptos no vielas
iedarbības.
6. Atteikšanās no svarīgiem sociāliem, profesionāliem un citiem pasākumiem vai to
samazināšana sakarā ar vielas lietošanu.
7. Vielas lietošanas turpināšana, neskatoties uz to, ka ir pastāvīgas vai periodiskas fiziskas
vai psiholoģiskas problēmas, kuras, iespējams, izraisa vai saasina vielas lietošana (piem., kokaīna
lietošana, neskatoties uz to, ka tā izsauc depresiju vai dzeršanas turpināšana, neskatoties uz čūlas
slimības saasināšanos sakarā ar alkohola lietošanu).
Ja ir vērojamas vairāk kā trīs pazīmes, kas novērotas 12 mēnešu laikā, tad jau varam
runāt par alkohola atkarības pazīmēm!!!
Apkopojot daudzu teorētisko avotu atziņas un definīcijas var izdalīt četras kopīgās pazīmes,
kas raksturo visas atkarības:
1. kontroles zaudēšana,
2. noliegums,
3. nepārvarama tieksme,
4. bio-psiho-sociālas problēmas.
1. KONTROLES ZAUDĒŠANA. Atkarīgs cilvēks pakāpeniski zaudē kontroli pār
dzeršanu, narkotiku lietošanu, ēšanu, datorspēli vai internetu, kā arī pār jebkuru citu atkarības
veidu. Cilvēks nekontrolē ne laiku, kas pavadīts pie datora, ne izdzerto vielas daudzumu, ne
iztērēto naudu azartspēlēm vai iepirkšanās. Kontroles zaudēšana izpaužas arī kopumā uz visām
dzīves sfērām, kā arī problēmu risināšanu. Būtiski, ka atkarīgs cilvēks lielākoties uzskata un tic,
ka spēj kontrolēt situāciju un savu uzvedību, kā arī cenšas to pierādīt. Cilvēki dažkārt saka: „‟Vēl
bišķīt! Ar mani nebūs tā kā pagājušo reizi! Es to varu kontrolēt! Es tikai šoreiz, tā gadījās!”.
11
DSM-IV Options Book: Work in Progress. Copyright, American Psychiatric Association, 1993.
27
Atkarīgs cilvēks kontroles zaudēšanu bieži skaidro ar kādiem ārējiem apstākļiem un iemesliem:
„‟Mani pierunāja draugs. Es šodien slikti jutos.‟‟.
2. NOLIEGUMS. Noliegums ir ļoti spilgta atkarīga cilvēka pazīme, kas rada vislielākās
grūtības, lai uzsāktu atveseļošanas procesu. Protams, nav iespējams risināt atkarības problēmas, ja
tās vispār netiek atzītas. Noliegums ir pilnīgs motivācijas trūkums kaut ko risināt un viss pirmkārt,
atzīt problēmu. Un nepietiek, ja cilvēks pasaka: „‟Jā, man ir problēmas ar dzeršanu vai
narkotikām!‟‟, vienlaicīgi kategoriski noliedzot, ka šis problēmas būtu nepieciešams risināt.
Noliegums ir viens no psiholoģiskajiem aizsardzības mehānismiem.
Piemērs.Klients (42 gadi), kurš bija zaudējis darbu dēļ milzīgiem parādiem biznesā, kas
radušies pāris gadus spēlējot azartspēles,izšķīries no ģimenes, jo visa nauda tika iztērēta
azartspēlēs. Vīrietis uzskatīja, ka viņam šis dzīves posms ir bijusi viņa melnā dzīves strīpa, kurai
tūlīt jābeidzas. Būtībā tam, kas ir noticis pēdējos gadus ar viņa dzīvi, nav nekāda sakara ar
azartspēlēm. Piebilstot, ja tagad viņam kāds aizdotu naudu, viņš noteikti vinnētu lielo laimestu un
visu atgūtu.
Piemērs. Klients (38 gadi), kuram pēc, aptuveni 10 gadu diezgan regulāras alkohola
lietošanas, bija mainījies ārējais izskats. Viņa dzeršana notika plostveidīgi, dzerot gandrīz katru
nedēļu. Neregulārs darbs un visas iepriekšējās darba vietas tika zaudētas dēļ alkohola
lietošanas.Nepatstāvīgas partnerattiecības un lielākoties, saistītas ar kopīgu iedzeršanu. Tajā
laikā Bāriņtiesā tika izskatīta lieta par viņa meitas aprūpes tiesību pārtraukšanu. Sākušās
nopietnas veselības problēmas. Vīrietis uzskatīja, ka pie visām viņa dzīvē esošām nelaimēm un
problēmām, ieskaitot neveiksmīgu dzīvi, ir vainīga viņa māte. Alkohola lietošana, tieši otrādi –
palīdz! Viņš dzer tik pat daudz kā citi, un vai, tad sociālais darbinieks pats arī kādreiz neiedzerot?
Jautāt speciālistam par viņa ieradumiem arīir diezgan bieži sastopams atkarīga (arī
problemātiska) cilvēku izvairīšanās veids. Psihoterapeits Joahims Volkerts, runājot par
narkomānu psiholoģiskās aizsardzības mehānismiem, noliegumu raksturo kā cilvēka iekšējo
apņemšanos par katru cenu apspiest apdraudošas atmiņas un izjūtas. Noliegšana nozīmē
neapzināti pateikt „‟nē‟‟ zināmiem faktiem.12
Noliegums var būt vērsts pret konkrētiem realitātes
faktiem, piemēram, alkoholiķis noliedz, ka iepriekšējā naktī gulējis trepju telpā, kā arī pret
realitātes emocionālo saturu – noliedz nepatīkamās vai sāpīgās emocijas t.i. jebkuras emocijas un
domas, kuras tuvinātu cilvēku daudz maz objektīvas realitātes apzināšanai. Nolieguma apzināto
formu ietver meli, noliegšana un apzināta sevis apspiešana piemēram, sakot sev: „‟Ja es tajā visā,
ko jūs man piedāvājiet, sākšu iedziļināties, tad es sajukšu prātā. Priekš kam man to vajag? Es tāpat
visu ļoti labi saprotu un par šo tēmu vairāk nevēlos runāt!‟‟. Noliegums var izpausties arī tādos
izteicienos kā: „Jā man ir zināmas problēmas, bet es pats tikšu ar tām galā!”, „Jā man ir
problēmas, bet tās es risināšu vēlāk”.
3.NEPĀRVARAMA TIEKSME. Viena no visbiežāk pieminētām atkarības sastāvdaļām un
pazīmēm ir tieksme: nepārvarama, spēcīga, obsesīva vai kompulsīva tieksme. Cilvēkam, kuram ir
radusies nepārvaramā tieksme, visbiežāk, ar gribasspēku vien būs grūti to pārvarēt. Tā ir kā
milzīgs magnēts, kas liek aizmirst par visu uz pasaules un domāt tikai par to, kā apmierināt šīs
vēlmes neapmierināmo dabu. Nepārvarama tieksme kardināli ietekmē atkarīga cilvēka vērtības un
uzvedību. Citreiz saka: „‟Tas cilvēks iet iegribu pavadā!‟‟. Neredzamā pavada, ko pat varētu
salīdzināt ar kārtīgu suņu siksnu, kurai seko atkarīgais cilvēks, ir diezgan precīzs „‟tieksmes‟‟
būtības atspoguļojums.Ir vairākkārt dzirdēts, kā heroīna atkarīgs cilvēks saka, ka viņš nespēj pats
tikt galā un, ka Tā (tieksme) vai Tas (heroīns) ir kā neredzams spēks, kas viņam liek atkal celties,
meklēt naudu, „‟iebīdīties‟‟ un atkal visu sākt no gala, lai arī ir jau sen ir iestājies fizisks,
psiholoģisks un garīgs nogurums, bezspēks un izsīkums. Daži, man zināmi, heroīniķi ir izdarījuši
12
Volkerts J. Narkomānija: psiholoģija, terapija.-UNDCP, 1999. - 175 lpp.
28
pašnāvību, un viens no ticamiem iemesliem: viņi nav vairs spējuši sekot šai nāves pavadai –
nepārvaramai tieksmei un, tajā laikā, arī nav spējuši atrast veidu kā izrauties no tās.
Dažādiem atkarības veidiem veidojas spilgtāk vai vājāk izteikta tieksme. Piemēram, heroīna
lietotājiem veidojas izteikta psiholoģiska un fiziska tieksme, diezgan īsā lietošanas laikā, bet
halucinogēnu vielu lietotājiem var veidoties psiholoģiskā tieksme, bet salīdzinoši daudz garākā
lietošanas intensitātes periodā.
Psiholoģisku tieksmi varētu raksturot, uzmācīgas atmiņas, domas par konkrētu vielu vai
darbību (internetu, azartspēlēm, iepirkšanos utt.). Psihiatrijā, narkoloģijā kā vienu no
psiholoģiskās atkarības pazīmēm lieto arī jēdzienus obsesīva tieksme, obsesīvas domas –
uzmācīgas domas. Tādas, kuras grūti vai nav iespējams apstādināt, gribas ātrāk ķerties pie to
realizēšanas. Cilvēkam pastāv grūtības koncentrēties uz kādām citām domām. Savukārt, fizisku
tieksmi visbiežāk raksturo ar jēdzieniem – Kompulsīva tieksme, kompulsīva uzvedība. Ar to
raksturo arī fiziskās atkarības stadiju, kas ir tipiska depresantu (alkohols, opiātu grupas narkotikas
u.c.) un atsevišķu stimulatoru grupas vielu (amfetamīns, kokaīns u.c.) atkarīgajiem.
Kompulsīva tieksme ir tā nepārvaramā tieksme, dēļ kuras narkomāns var nosist cilvēku dēļ
2 latiem. Kompulsīva tieksme ir nepārvarama tieksme.
Tieksme, kuru jāapmierina tūlīt un tagad.
Tātad, pie obsesīvām, uzmācīgām domām un psiholoģiskas atkarības cilvēks, lielākoties
var izdarīt nepieciešamās ikdienas lietas, bet domā apmēram tā: „Tikko kā pabeigšu šo darbu, tā
aiziešu iedzert!”. Jo psiholoģiskā atkarība ir izteiktāka, jo mazāk cilvēks spēj kontrolēt savas
domas, uzvedību un pēc iespējas ātrāk rīkojas, lai apmierinātu vajadzību.
4. BIO-PSIHO-SOCIĀLAS PROBLĒMAS. Analizējot tikai atkarības definīcijas un
pazīmes var redzēt, cik plašs problēmu klāsts ir cilvēkiem ar atkarību. Protams, ka gandrīz katram,
lielākā vai mazākā mērā, ir nācies saskarties ar atkarības problemātiku un novērot kā atkarība
ietekmē visu cilvēka dzīvi. Problēmas rodas darbā, ģimenē, attiecībās. Tiek skarta veselība,
psiholoģiskais komforts un personības attīstība. Līdztekus, tiek skarta arī tāda būtiska dzīves sfēra
kā brīvā laika pavadīšana un atpūta, kas visbiežāk saistās ar atkarības objektu t.i. alkoholiķis
atpūšas ar „‟pudeles brāļiem‟‟ vai arī atpūta pārsvarā ir saistīta ar iedzeršanu. Internetatkarīgs
atpūtu un brīvo laiku, pārsvarā pavadīs internetā vai interneta kafejnīcā. „‟Azartnieks‟‟, piemēram,
svētku dienās ies likt „‟svētku likmes‟‟ , ir narkomāni, kuri arī uz svētkiem sagādā sev ko „‟īpašu‟‟
t.i. narkotikas.
Jebkura veida atkarība rada problēmas visās cilvēka dzīves sfērās:
1. garīgā līmenī – vērtību deviācija, ideālu un normu maiņa, ”aizliegtā” izpratnes nobīde u.c.,
2. fiziskā līmenī – veselības pasliktināšanās, izskata izmaiņas u.c.,
3. starppersonu līmenī – attiecībās ar draugiem, ģimeni, paziņām, darba kolēģiem,
4. psiholoģiskā līmenī – personības rakstura un komunikācijas stila izmaiņas, aizsardzības
mehānismu pastiprināšanās, pašdestrukcija, izmaiņas kognitīvos procesos – domāšana,
atmiņa u.c.
SVARĪGI ATCERĒTIES !
Mēs varam teikt par cilvēku, ka viņš ir atkarīgs tikai analizējot vairāku simptomu
kopumu!
Ja pazīmju jeb simptomu skaits ir nepietiekams, lai varētu teikt, ka cilvēks ir atkarīgs, tad
iespējams cilvēks ir problēmlietotājs jeb ļaunprātīgs lietotājs (abuser) vai tikpat labi,
sociālais lietotājs! Nosakot atkarību pamatā jāizmanto faktiskā informācija! Tai, skaitā
atkarības dziļums, ilgums un vēsture u.c. individuālpsiholoģiski un sociāli faktori.
Nemēģiniet pazīmes izmantot, lai tikai apstiprinātu savus personīgos pieņēmumus.
29
Atkarība ir fiziska, psihiska un sociāla slimība. Tā ir slimība, ko raksturo nespēja
kontrolēt atkarību izraisošo vielu lietošanas procesu, laiku, biežumu un daudzumu. To
nevar kontrolēt tikai ar gribasspēku un raksturu. Atkarība rada līdzatkarību ģimenē, darba
vietā un jebkurā sociālā vidē. Līdzatkarība ir viena no atkarības formām, kas prasa tādu
pašu individuālu pieeju tās diagnosticēšana un atveseļošanā.
30
Sociālā darba process ar atkarīgām personām
Kā jau iepriekš tika minēts katrā institūcijā būs atšķirīga sociālā darba ar atkarīgām
personām specifika. Visnozīmīgākais instruments darbā ar šo mērķa grupu ir zināšanas par
atkarības dabu, izpausmēm un dinamiku, kā arī nepieciešamība skaidri apzināties savas ietekmes
robežas – vai šīs problēmas risināšana var būt mans mērķis? Cik lielā mērā, cik dziļi es varu
strādāt ar šo problēmu? Jautājumi pagasta sociālajiem darbiniekiem – vai sociālais darbinieks
pagastā, kurš pilda gan sociālās palīdzības, gan pakalpojumu izvērtētāja un piešķīrēja un gadījuma
vadītāja lomas var veikt kvalitatīvu sociālo darbu ar gadījumu? Vai priekš tā ir pietiekami daudz
laika? Vai sadarbībai netraucē sociālā darbinieka otra loma – naudas devējs? Vai kvalitatīvām
konsultācijām ir atbilstoša telpa? Vai novadā ir vēl kādi citi speciālisti – sociālie darbinieki,
psihologi, narkologi, kuri var strādāt padziļināti un pie kuriem var novirzīt klientu?
Pastiprinātas slodzes, daudz klientu lietu un lomu konfliktu gadījumā sociālie darbinieki
bieži aktivizē sociālā gadījuma vadīšanas (case managment) darba formu t.i. lielāks akcents tiek
likts uz situācijas izvērtēšanu un pakalpojumu, speciālistu piesaistīšanu. Sociālais darbinieks kā
psihosociālais konsultants, atbalstītājs un virzītājs spēlē mazāku lomu. Citāda situācija ir pilsētu
sociālā darba praksē, kur funkcijas starp darbiniekiem ir skaidri atdalītas un sociālais darbinieks
var veikt sociālo darbu ar gadījumu (case work).
Starptautiskā sociālo darbinieku asociācija (NASW - National Association of social
workers) ir izstrādājusi sociālā darba standartus darbā klientiem ar vielu lietošanas traucējumiem. 13
Standartā ir aprakstītas sociālā darbinieka darbībā ievērojamās ētiskās normas un nepieciešamās
zināšanas darbā ar vielu lietotājiem. Ieteicams izmantot arī standartā definētos pamatjēdzienus,
kas saistās ar atkarības problemātiku, kā piemēram, vielu lietošanas traucējumi, atkarība,
abstinence, izvērtēšana, traucējumi utml.
Sociālā darba process darbā ar vielu lietotājiem, līdzīgi kā darbs ar citām mērķa grupām,
ietver sekojošus pamatsoļus13
:
1) pirmreizējā noskaidrošana jeb skrīnigs (atsijāšana);
2) izvērtēšana;
3) intervence;
4) novērtēšana;
Tas ir svarīgi uzsākot sadarbību ar atkarīgu klientu!
Noskaidrot - kādas atkarības pazīmes klientam ir novērojamas?
Noskaidrot - kādēļ klients tieši šobrīd vēlas vai nevēlas risināt problēmu?
Noskaidrot - kādi ir klienta motīvi risināt vai nerisināt alkohola lietošanas problēmas?
Noskaidrot - kāda ir klienta lietošanas vēsture un paradumi šobrīd?
Noskaidrot - kāda ir klienta motivācija?
Noskaidrot - cik lielā mērā pastāv noliegums?
Noskaidrot - kādu problēmu klients ir gatavs risināt?
Vai kāds no klienta ģimenes locekļiem ir gatavs sadarboties?
Sākumā ar klientu, indivīdu vai ģimeni, jāvienojas par sadarbības pamatprincipiem, ko
var saukt par “Ģenerālo vienošanos!” Šajā vienošanās var atrunāt galvenos sadarbības noteikumus
– nenākt dzērumā uz konsultācijām, darboties savā labā, kā rīkoties recidīvu un konfliktu
13
http://www.socialworkers.org/practice/standards/NASWATODStatndards.pdf
31
gadījumā, konfidencialitātes jautājumi utml. Vienošanos ir jāveido pēc būtības un kopīgi.
Tādejādi atbildība par atveseļošanās procesu jau sākumā tiek dalīta.
Radīt klientam drošības sajūtu. Drošības sajūtas radīšana nozīmē nemoralizēt, nepārmest,
nevainot un empātiski atbalstīt pārmaiņas.
Sadarbības sākumā tiek noskaidrota, precizēta informācija par klientu. Ievācamās
informācijas dziļums ir atkarīgs no klienta situācijas, problēmas, krīzes esamības un izmantotās
pieejas.
Klientam ir jāsaprot ievācamās informācijas nozīme.
Arī sociālajam darbiniekam ir jāsaprot kādēļ viņš ievāc kādu informāciju. Citiem
informācijas avotiem ir jābūt ticamiem.
Klients ir jāinformē, ja informācija tiks ievākta arī citur.
Sociālais darbinieks nedrīkst uzspiest savu viedokli par ārstēšanās veidu, atveseļošanās
nepieciešamību utml.
Sociālajam darbiniekam, īpaši procesa sākumā nevajadzētu steigties ar secinājumiem par
klienta situāciju un sniegt padomus.
Negaidīt no vienas atsevišķas konsultācijas lielu rezultātu. Izmaiņas notiek procesā!
IEPAZĪŠANĀS UN SADARBĪBAS VEIDOŠANAS PROCESĀ VAR PIEVĒRST
UZMANĪBU:
1. ko klients zina par savām iespējām, resursiem, varēšanu (māku, izdodas, spēju, varu)?
2. Ko klients zina par saviem mērķiem (tiecos, cenšos, sasniegšu)?
3. Ko klients zina par savu problēmu?
4. Ko klients zina par savām emocijām?
5. Ko klients zina par savām domām?
6. Kā klients raksturo savu ģimeni, draugus?
7. Kā klients raksturo sevi, “Es koncepcija”?
Uzdevumu veidi konsultēšanas laikā:
1. paradoksālā instrukcija (Pasaki pēdējo teikumu, kuru teici trīs reizes).
2. Fantazēšana (Iedomājieties, ka...).
3. Brīnumnūjiņa (Tev ir brīnumjūniņa. Ko Tu ievēlētos?) .
4. Uzmanības pievēršana neverbālai ķermeņa valodai (Es redzu, ka jūsu viena roka ir
sažmiegta, bet otra atvērta. Lai viena roka parunā ar otru.).
5. Brīvās asociācijas (piefiksē kādu emociju tagad. Tad brīvo asociāciju veidā atceras kādu
gadījumu no bērnības. Stāsta par to. Kā tas sasaucas ar šodienas notikumiem?).
6. Emociju pārformēšana simbolos (Kā Jūs jūtaties? Ar kādu simbolu šī emocija asociējas?
KO šis simbols Jums nozīmē?).
7. Emociju pārvērtēšana (Piefiksējiet šobrīd esošās negatīvās emocijas. Pārdomājiet ar ko tas
ir saistīts? Tagad pārdomājiet kas šajā situācija ir labs priekš jums? Kā Jūs jūtieties
domājot par šo labo?).
8. Relaksācija.
9. Dzīves līnija.
10. Valodas izmaiņa (es gribētu – es gribu; man vajadzētu – man vajag; iespējams - noteikti).
11. Mājas darbu uzdošana (piemēram, fiksējiet brīžus, kad atkal izjūtat vēlmi iedzert).
12. Dienasgrāmata. Vēstule.
13. Mans dzīves kodekss (dzīves kodeksa, normu sastādīšana).
14. Lomu analīze.
15. Diskusija par materiālu (grāmata, raksts, filma).
16. Problēmas inventarizācija. (Kādi ir ieguvumi un zaudējumi no esošās problēmas).
17. Nepabeigtie teikumi.
32
18. Pasakas rakstīšana.
19. Zīmēšana.
20. Projektīvie testi.
21. Mandalas.
22. Skalārie jautājumi. (jebkuras situācijas, emocijas, uzvedības vērtējums no 1 līdz 10)
Svarīgi atcerēties darbā ar atkarīgām personām!
Stingra laika, vietas, saskarsmes regularitātes ievērošana
Realitātes atspoguļošana caur konfrontāciju, klarifikāciju un interpretāciju
Konsekventu prasību, sankciju formulēšana, to realizēšanas nodrošināšana
Adekvāta atbalsta sniegšana bez klienta infantilizēšanas
Izvairīšanās no koalīciju veidošanas
Atteikšanās no atbildības uzņemšanās par klienta problēmām
Lasiet papildus literatūru un izziniet paši savas atkarības!
33
SOCIĀLAIS DARBS AR VARMĀKĀM
VARDARBĪBA
VARDARBĪBAS PROBLĒMAS IZPLATĪBA
Aplēst dzimumu savstarpējās vardarbības izplatību visās tās izpausmēs nav viegls
uzdevums. Ir publicēti pētījumi par šo problēmu, taču atšķirīgo kritēriju un metodoloģijas dēļ ne
vienmēr šie pētījumi ir savstarpēji salīdzināmi. Turklāt daudzas vardarbības epizodes, it īpaši tās,
kuras notikušas ģimenē, paliek nezināmas un tādēļ neatspoguļojas dokumentos.
Par dzīvesbiedra seksuālo vardarbību joprojām nav paredzēts sods daudzu ANO dalībvalstu
likumdošanā, neraugoties uz to, ka 2004. gadā Eiropas Padome ziņoja, ka primārais cilvēka nāves
cēlonis vecuma grupā no 15 līdz 44 gadiem ir vardarbība.
Itālijā galvenais nacionālās statistikas datu avots ir ISTAT (Istituto Nazionale di Statistica -
Nacionālais Statistikas Institūts). 2007. gadā ISTAT publicēja pētījuma rezultātus, kuri atklāja, ka
vecuma grupā no 16 līdz 70 gadiem viena sieviete no katrām trijām kādā savas dzīves posmā ir
bijusi fiziskas vai seksuālas vardarbības upuris. Šis pētījums akcentēja vēl kādu faktu - par
vardarbību gandrīz nekad netiek ziņots: 96% sieviešu, kurām bija uzbrukuši viņu partneri, un
93% sieviešu, kuras bija cietušas no citu vīriešu vardarbības, neziņoja par notikušo.
Vardarbība ģimenē laupa un iedragā uzticēšanos, kas ir viens no savstarpējo attiecību
emocionālajiem stūrakmeņiem. Šā iemesla dēļ cilvēki to uzskata par nepieļaujamu un
neizprotamu, un viņu prātos tā tiek kategoriski, un pārliecinoši iekļauta psihopatoloģiju
kategorijā. Ir tendence uzskatīt, ka šāda nepamatota, pretdabiska uzvedība var būt raksturīga
tikai psihiski slimam indivīdam. Tieši šis aizsargājošais, virspusējais mehānisms izraisa
visbiežāk sastopamo reakciju uz bērnu seksuālās izmantošanas drausmo realitāti ģimenē: “Tikai
psihiski slims cilvēks ir spējīgs ko tādu izdarīt.” Šis izteikums ir bīstams, jo tas veicina uzskatu,
ka “vardarbība ģimenē = nesodāmība” un ka “psihisks slimnieks = nesodāms”. Kaut arī daži
varmākas tiešām sirgst ar psihiskām novirzēm, publicētie pētījumi ļoti skaidri parāda, ka vairumā
gadījumu vardarbīga uzvedība sākas un attīstās patoloģiskā ģimenes vidē un ka šāda situācija var
novest līdz seksuālai izmantošanai, pazemošanai, vai psiholoģiskai un fiziskai vardarbībai un pat
slepkavībai.
Ir pietiekami daudz pierādījumu tam, ka arī vardarbība pret bērniem ir globāla problēma. Tā
izpaužas dažādās formās un sakņojas dziļi kultūras, ekonomikas un sociālajā praksē. Informācija
par to bērnu skaitu, kuri ik gadu mirst no vardarbības galvenokārt iegūstama no nāves gadījumu
reģistra datiem vai iedzīvotāju mirstības rādītājiem. Saskaņā ar Pasaules Veselības Organizācijas
datiem 2000.gadā apmēram 57 000 bērnu vecumā zem 15 gadiem bija miruši vardarbīgā nāvē.
Globālās aplēses par bērnu nogalināšanu liecina, ka vislielākajam riskam ir pakļauti zīdaiņi un
bērni ļoti agrīnā vecumā, kur nāves gadījumi vecuma grupā no 0 līdz 4 gadiem ir divreiz biežāki
nekā vecuma grupā no 5 līdz14 gadiem. Vēl vairāk, ir vispāratzīts, ka bērnu nāves gadījumi
vardarbības dēļ ir daudz biežāki par oficiālajā statistikā atspoguļotajiem katrā valstī, kur veikti
pētījumi par zīdaiņu mirstību. Starp vardarbīgas bērnu nāves cēloņiem visizplatītākās ir galvas
traumas, kurām seko vēdera dobuma traumas. Plaši tiek ziņots arī par tīšu nosmacēšanu kā nāves
cēloni. Iedzīvotāju aptaujās iegūtie dati par fizisku vardarbību pret bērniem ir ļoti atšķirīgi.
Piemēram, 1995. gada aptaujā Savienotajās Valstīs vecākiem tika jautāts, kā viņi disciplinē savus
bērnus. Aptuvenie dati parādīja, ka 49 no katriem 1000 bērniem tika pakļauti sišanai ar
priekšmetu pa dažādām ķermeņa daļām, izņemot dibenu, spārdīšanai, piekaušanai, vai
draudēšanai ar nazi vai šaujamieroci. Pieejamie pētījumi liecina, ka citās valstīs šie rādītāji nav
zemāki, un var būt pat augstāki nekā fiziskās vardarbības rādītāji ASV.
34
Vardarbība var būt:
Sadzīviska ( Nespēja tolerēt frustrāciju un jūtas ( bezspēcību, dusmas, kas izraisa spēcīgu
trauksmi), vāja afektu kontrole,
Sadistiska ( sāpes un ciešanas vardarbības veicēju uzbudina. Saskaņā ar statistiku, 30% sadistu,
kuri ir nogalinājuši 3 un vairāk cilvēku, bijusi solīda cilvēka reputācija, 65% no sadistiem nāk no
vidusšķiras)
Perversa ( Izteikta sašķeltība- sabiedrībā pieņemama un korekta uzvedība no vienas puses un
perversu vēlmju īstenošana slēptās darbībās no otras puses).
VARDARBĪBU VEICINOŠIE FAKTORI:
aizspriedumi,
sabiedrības stereotipi,
vardarbības veicēju dubultā dzīve,
noliegums un šķelšana sabiedrībā,
sabiedrības naivitāte,
kultūrvides īpatnības.
Kā starp diviem cilvēkiem attīstās vardarbības cikls: „Sadzīviska” agresija pāra attiecībās
uzkrājas pakāpeniski.
Attiecību fāzes:
1. satikšanās un pievēršanās
2. Iemīlēšanās
3. Konfrontācija ( konflikta stadija);
4. Attālināšanās;
5. Attiecību slieksnis;
6. Mīlestība
Vardarbība ienāk attiecībās pakāpeniski attīstoties pa stadijām:
1) Latenta spriedze un naidīgums
Naidīga klusēšana, draudīgi skatieni, aizkaitinājums balsī. Vīrietis apgalvo, ka sieviete neko
nedarot kā nākas, ka viņa kaitinot vīrieti un ka viņa esot cēlonis visām ģimenes problēmām un
neveiksmēm. Šajā fāzē vardarbība uzkrājas.Sieviete, juzdama spriedzi, mēģina būt laipna un
padevīga, un atsakās no savām personiskajām vēlmēm, lai pielabinātu vīru. Viņa jūtas atbildīga un
vainīga, ka nespēj labi vadīt saimniecību, pienācīgi rūpēties par bērniem, nav pietiekami
pievilcīga utt. Ja sieviete jautā vīrietim, kas noticis, viņa par atbildi saņem rupjas lamas,
apvainojumus un lāstus. Sievieti pārņem kauns, ka viņa vispār ir runājusi, un viņa nolemj
nākamajā reizē rīkoties pareizāk un saglabāt klusēšanu, lai skandāls vairs neatkārtotos.
2) Neapmierinātības un dusmu ekspresija
Pēc šīs verbālo pazemojumu fāzes, kas izpaužas kā uzkliedzieni, apvainojumi un draudi,
vardarbība kļūst izteiktāka. Vīrietis sāk plēst priekšmetus mājā, fiziski uzbrukt mājdzīvniekiem un
sievietei. Vardarbība sākas pakāpeniski, ar grūstīšanu, roku izgriešanu, pļaukām un sitieniem ar
dūri.
35
Pirmais fiziskās vardarbības izvirdums bieži notiek grūtniecības laikā vai drīz pēc bērna
piedzimšanas. Vīrietis bērnā saskata sāncensi un baidās, ka tiks atstāts novārtā. Vīrieši bieži
stāsta, ka šis vardarbības izvirdums nesot atvieglojumu, ko dod uzkrātās negatīvās enerģijas
izlādēšanās. Sieviete sāk dzīvot bailēs. Dažreiz viņa protestē, taču nekad neaizstāvas. Vairāk par
dusmām viņa jūt skumjas un bezspēku.
3) Tad iestājas “Medusmēneša fāze”
Iespējams, ka vīrietis pats ir noraizējies par savu agresivitāti. Viņš lūdz piedošanu, saka, ka
ir vainīgs un ka nekad tā vairs nedarīs. Viņš mēģina notušēt izdarīto. Viņš noveļ vainu uz partneri,
vai uz ārējiem faktoriem, tādiem kā darbs, raizes, slimība u.c. Sieviete redz, ka vīrietis ir nožēlas
pilns. Viņa iegalvo sev, ka viņai tikai jāuzmanās, ko teikt, un jāmaina sava uzvedība, lai vīrietis
atkal nezaudētu pašsavaldīšanos. Šajā fāzē vīrietis kļūst mīļš, rūpīgs un apburošs, kā tajā laikā,
kad viņi vēl tikko bija iemīlējušies.Tas viss iedrošina sievieti cerēt, ka viņa var izmainīt vīrieti un
palīdzēt viņam kļūt iecietīgākam. Ja vardarbības izvirduma laikā viņa ir domājusi aiziet no vīra,
tagad viņa izlemj palikt un glābt šīs attiecības.
4) Vardarbības epizožu atkārtošanās progresējošā dinamikā
Taču drīz vardarbība sākas no jauna ar vēl lielāku spēku. Pazemojot un sitot sievieti,
vīrietis mēģina viņu žņaugt vai ķeras pie šaujamieroča. Laikam ritot, salabšanas brīži kļūst aizvien
īsāki, bet sievietes izturības slieksnis pret vardarbību paaugstinās. Visbeidzot viņa sāk uztvert
vardarbību kā normu un pat attaisnot to.
Ja šis cikls netiek pārtraukts, sievietes (upura) dzīvība šajā fāzē var tikt nopietni
apdraudēta.
Brīdinošās vardarbības pazīmes
EMOCIONĀLĀ UN EKONOMISKĀ VARDARBĪBA
Destruktīva kritika/vārdiski uzbrukumi: apsaukāšana; izsmiešana; apsūdzēšana, vainošana;
uzkliedzieni; lamas; pazemojošas piezīmes un žesti.
Piespiešanas taktika: steidzina lēmumu pieņemšanu ar dažādiem iebaidīšanas veidiem, īgnumu,
draudiem nedot naudu, manipulē ar bērniem, norāda, ko darīt.
Autoritātes izmantošana: vienmēr atzīst tikai savu taisnību (uzstājot, ka visi paša apgalvojumi ir
“taisnība”), norādot, kā jums jārīkojas; izmanto loģiku.
Necieņa: pārtraukšana, sarunas tēmas maiņa, neklausīšanās un neatbildēšana, jūsu vārdu
pārgrozīšana, jūsu noniecināšana citu cilvēku priekšā, jūsu draugu un ģimenes nopulgošana.
Uzticības izmantošana: melošana, informācijas noklusēšana, mānīšanās, pārmērīga greizsirdība.
Solījumu nepildīšana: vienošanos pārkāpšana, atbildības neuzņemšanās, atsacīšanās palīdzēt
bērnu audzināšanā vai mājsaimniecības darbos.
Emocionālā norobežošanās: jūtu neizrādīšana, atbalsta, uzmanības vai komplimentu neizteikšana,
jūtu, tiesību vai uzskatu nerespektēšana.
Nievāšana, noliegšana vai vainošana: nevērīga attieksme pret izturēšanos un neņemšana nopietni,
apgalvošana, ka vardarbība nav notikusi, vainas neuzņemšanās par vardarbīgu uzvedību,
apgalvošana, ka upuris pats bijis vainīgs.
Ekonomiskā kontrole: jaukšanās jūsu darbā vai neļaušana jums strādāt, atteikšanās dot naudu vai
36
naudas atņemšana jums, jūsu mašīnas atslēgu paņemšana vai citādi neļaušana jums lietot mašīnu,
draudi nosūdzēt jūs labklājības vai sociālās apdrošināšanas iestādēm.
Pašdestruktīva uzvedība: narkotiku vai alkohola lietošana; draudi izdarīt pašnāvību vai citādi
kaitēt sev, tīši izteikti apgalvojumi, kam var būt negatīvas sekas.
Uzspiesta izolācija: aizliegšana vai traucēšana tikties ar draugiem un radiniekiem, telefona sarunu
kontrole: norādīšana, kur jūs drīkstat, kur nedrīkstat iet.
Tiranizēšana: nelūgtas vizītes un apmeklējumi, izsekošana, kontrole, publiska apkaunošana,
atteikšanās iet projām, kad to lūdz.
FIZISKAS VARDARBĪBAS AKTI
Iebaidīšana: nikni vai draudīgi žesti, auguma pārākuma izmantošana, lai iebaidītu (piemēram,
izsliešanās virs upura); stāvēšana durvīs strīda laikā, pārkliegšana, pārgalvīga mašīnas vadīšana.
Iznīcināšana: mantas iznīcināšana (piem., mēbeļu vai sadzīves priekšmetu bojāšana), sienu
dauzīšana, priekšmetu mētāšana un/vai laušana.
Draudi: verbāla un neverbāla draudēšana nodarīt pāri jums, citiem vai sev.
Seksuāla vardarbība: pazemojoša attieksme vai diskriminācija saistībā ar jūsu dzimumu vai
seksuālo orientāciju; spēka izmantošana, draudi vai piespiešana nodarboties ar seksu vai veikt
seksuālas darbības.
Fiziska vardarbība: nežēlīga attieksme pret jums, bērniem vai mājdzīvniekiem, vai citām
personām. Pļaukāšana, sišana, dauzīšana ar dūrēm, raustīšana, bakstīšana, spārdīšana, žņaugšana,
grūstīšana, turēšana ciet, plēšana aiz matiem, kniebšana, košana, dedzināšana, duršana, šaušana.
Ieroči: ieroču izmantošana, ieroču turēšana tuvumā, lai jūs iebaidītu, draudi vai mēģinājumi
nogalināt jūs vai tos, kas jums dārgi.
VARDARBĪBAS VEICĒJA PSIHOSOCIĀLAIS PORTRETS
Cilvēka raksturs ir vienota sistēma, ko veido uzvedība, kā izturēties pret pasauli. Tā veidojas caur
agrīno pieredzi. Raksturs izpaužas ar aizsargmehānismu palīdzību. Mēdz izšķirt primitīvus un
augstākus aizsargmehānismus14
.
Psihoterapijā pastāvošie pieņēmumi par personības rakstura veidošanos:
1) esošās cilvēka psiholoģiskās problēmas ir viņa bērnības priekšteču problēmu
atspoguļojums,
2) attieksmes kvalitāte pret bērnu agrīnajos gados veido šablonu viņa uztverei pieaugot, kā
arī veido viņa rakstura struktūru.
Veidojot formālās attiecības ar klientu ir svarīgi ņemt vērā cilvēka rakstura tipu, tāpēc, lai:
- veiksmīgi plānotu palīdzību klientam (izstrādātu intervences plānu un pielietojamās
metodes),
palīdzošais speciālists labāk spētu izprast savu klientu.
14
Kulbergs J.,Psihodinamiskā psihiatrija.-Rīga:Jumava, 2001
37
Veidojoties raksturam, ir jāņem vērā:
1) kādas rakstura īpašības cenšas ieaudzināt pieaugušie,
2) atdarināšana, bērni atdarina vecākus, sākumā neapzināti, vēlāk mērķtiecīgi,
3) raksturs ir pielāgošanās veids konkrētai savas dzīves situācijai, nostiprinot tās īpašības,
kuras palīdz tikt galā ar pašlaik notiekošo. Piem., niknums, agresivitāte sākumā var būt normālas
reakcijas nenormālā situācijā, ja situācija ieilgst „ieiet raksturā”,
4) emocionālā labilitāte, individuālās pielāgošanās spējas. Ir tā sauktie "krietnie" un
„nekrietnie” raksturi.
VARDARBĪBAS VEICĒJU STATISTISKI TIPISKIE RAKSTURA TIPI:
Raktsura tips Specifiskais raksturojums
NARCISTISKAIS (Es
spoguļojos sevī)
Narcistisku personību
raksturo paradoksāla
šķelšanās starp diviem
pretējiem poliem. Viens no
tiem ir milzīgs, bet otrs-naida
un sarūgtinājumu pilns.
Neredz un nejūt otru
Pasaules centra sajūta
Projecē uz citiem savas personības daļas, izmantojot
otru
Noliedz jūtas kā vājuma izpausmi
Dzīvo savā realitātē
Dominē pār otru, noniecina
Vadošie aizsardzības mehānismi- projekcija, projektīvā
identifikācija, noliegums.
PSIHOPĀTISKAIS/
ANTISOCIĀLAIS (Es
uzbrūku, lai man neuzbrūk)
Psihopātisko personību
raksturo liela tieksme uz
impulsu izlaušanos darbībā
(acting-out)
Šaurs afektu koridors
Neuzticas otram
Emocionāla labilitāte
Vislabākā aizsardzība- uzbrukums
Vājš ego jeb nepilnīgi attīstīts "Virs-Es"
Vāja iejūtība un empātijas spēja
Nav sirdsapziņas
Stresa apstākļos izmanto spēku, agresivitāte
Pie izdevīgiem nosacījumiem īsteno draudus
PERVERSAIS (Es tev likšu
sajust manas ciešanas) Meklē veidu kā otru ievainot tā, lai pats netiktu pieķerts
Rada otram problēmas un pats ierodas palīgā,labi jūt
otra cilvēka vājo vietu
Ir shēmas par perversu stratēģiju, domā vairākus
gājienus uz priekšu
Intelektuāli var būt ļoti attīstīti
Sava realitātes uztvere
Vadošie aizsardzības mehānismi- anulēšana, projektīvā
identifikācija, projekcija, noliegums
PARANOĪDAIS (Nevienam
nevar uzticēties, visi mani
grib apdraudēt)
Bīstamas vai nevēlamas
domas un jūtas (bailes) tiek
norobežotas, projicējot tās uz
āru un piedēvējot citiem.
Pastiprināts aizdomīgums un bailes
Spēcīga neuzticība otram, izseko otru
Cenšas saglabāt spēcīgu kontroli
Bērnībā izteikti kontrolēti
Vadošie aizsardzības mehānismi- projektīvā
identifikācija, noliegums, kontrolēšana
38
Aizsardzības mehānismi
ŠĶELŠANA
Sajūta par labo un ļauno šķeļas, piem., daži cilvēki tiek idealizēti, bet daži nomelnoti. Nav
integrēta priekšstata, nav "vidus", ir tikai galējības. Šādu psihes fragmentēšanu var labi saskatīt
psihopātiskās un narcistiskās personībās. Piem., persona, kas augsti vērtē humanitāras izpausmes,
var būt ļoti nesaudzīgs pret saviem bērniem, sievu vai padotajiem, neizjūtot šajās situācijās
nekādu konfliktu. Sadistiskās un ideālistiskās vajadzības ir norobežotas ar dziļu šķelšanos.
PROJEKTĪVĀ IDENTIFIKĀCIJA (PI)
PI raksturīgi 2 aspekti: "Es"neapzināti noraidīšana/ pieņemšanas vajadzības un priekšstatus un
projicē tos uz citu personu, vienlaikus šī projekcija rada neapzinātu identifikāciju tieši ar to. Tā
rodas iespēja otru cilvēku kontrolēt.
PROJEKCIJA
Kāda neapzināta impulsa vai priekšstata, kas nav pieņemams attiecīgajai personai pašai,
pārcelšana uz kādu citu objektu.
NOLIEGUMS
Speciāla forma neapzinātai atvairīšanai, kad cilvēks izvairās saskatīt un vērst uzmanību uz iekšējo
un ārējo īstenību apdraudošiem aspektiem.
Der vērst uzmanību, ka15
:
varmākas ir izcili "hameleoni", viņi spēj mainīt savu tēlu atkarībā no tā, kādu cilvēku
sarunu biedrs vēlās redzēt. Pedofīli, agresīvi izvarotāji, visu citu veidu varmākas rāda tikai to
seju,kuru viņi vēlas jums rādīt, un arī tajos brīžos, kad vēlas, lai jūs to redzētu.
Pat visnežēlīgākie varmākas prot nevainojami kontrolēt savu uzvedību sabiedrības
apstākļos.
Seksuālie varmākas spēj droši skatīties acīs ( būt "patiesi") un labi tur acu kontaktu, taču
vajadzības gadījumā viņi spēj traumēt tikai ar skatienu vien, lai izteiktu upurim draudus.
Seksuālie varmākas biežāk rūpīgi gatavojas saviem uzbrukumiem paredzot vairākas
darbības uz priekšu ( Viņi ir izcili "šaha" spēlētāji). To nekad nedrīkst novērtēt par zemu, joviņu
viltība nebeidzas tikai ar piekļūšanu upuriem, bet arī, lai pasargātu sevi no atmaskošanas.
Pedofīli nekādi neatšķiras no citiem cilvēkiem, viņi var būt uzticami draugi, labi
darbinieki, atbildīgi sabiedrības locekļi, vienīgā atšķirība ir seksuālajās tieksmēs. Viņu raksturā
"uz āru" var neparādīties nekas no tā, kas notiek "aiz slēgtajām durvīm". Rakstura iezīmes bieži
jauc ar seksuālo orientāciju vai indivīda seksuālās intereses tipu. Cilvēks, piemēram, var būt
nelabojams pedofīls un reizē ievērot visus likumus, strādāt ar atbildības izjūtu, rūpēties par
citiem". (Psihiatrs Freds Berlins)
15
Soltera A.,Varmākas, pedofīli, izvarotāji un citi.-Rīga:SIA "Adria Books", 2007
39
Konsultēšanas prasmes darbā ar vardarbības veicējiem
Galvenie principi darbā ar vardarbības veicējiem:
uzsvars uz rāmja stabilitāti ( stingri atrunāta vienošanās par tikšanās laikiem un ilgumu),
stingra rāmja ievērošana ,
palielināts konsultanta aktivitātes līmenis ( kontroles turēšana par tēmu un tēmas fokusu),
jāfiksē klienta aizsardzības,
jāizprot klienta pārneses reakcijas ( agresīvā un erotiskā transference),
pakāpeniska tilta uzbūvēšana starp darbību un jūtām, acting-out bloķēšana,
fokusēšanās uz formālajām attiecībām šeit un tagad un uz klienta grūtībām veidot
adekvātu kontaktu (konsultatīvo attiecību stabilitāte un korektums kā rehabilitācijas
instruments).
INTERVENCES FĀZES:
KONSULTĒŠANAS REZULTATĪVIE RĀDĪTĀJI:
1) klients ievēro sadarbības rāmi , komunikācija kļūst „godīgāka”, mazinās meli,
2) klients ir sācis pieņemt lomu maiņu,
3) klientam ievērojami ir mazinājusies trauksme no attiecībām,
4) mazinājies ir noliegums, izreaģēšana darbībā un izteikta šķelšana,
5) mazinājušās vardarbības epizodes, impulsivitāte,
6) klients kļūst atklātāks, vairāk stāsta par sevi, parādās jauna informācija,
7) palielinās funkcionēšanas spējas- ilgāka spēja noturēties attiecībās un saglabāt stabilitāti (
t. sk. darba attiec.),
8) sāk pieņemt konsultanta ieteikumus, ir ieinteresēts sadarbībā.
Fāze Klienta stāvoklis Tehnikas
Sākumfāze 1. Aiziešanas draudi
2. Regulāra robežu pārkāpšana,
3. Negatīvas, devalvētas vai
erotiskas pārneses
parādīšanās
4. Draudi sev
5. Depresīvisms
Novērtēšana
Rāmja stingra turēšana
Izvērtēšana
Konsekvence attieksmē pret
klientu
Vidusfāze 6. Saasinās izreaģēšanas darbībā
reakcijas
7. Saasinās afekta lēkmes
konsultāciju laikā
Fokuss uz attiecībām šeit un
tagad:
- Izskaidrošana,
- Konfrontācija,
- Interpretācija
attiecībās šeit un
tagad
Korekcijas fāze 8. Aktivizētas pārdomas
9. Sarunas par pagātnes
situācijām
Drošas vides radīšana
40
SARUNAS VADĪŠANA:
1. sarunas sākums – skaidra un konkrēta sarunas mērķa definēšana;
2. sarunas gaitas regulēšana (atvērtie jautājumi klientam orientējoši uz sarunas mērķi, tēmas
robežu noturēšana);
3. klienta uzskatu noskaidrošana ( akcents uz novērošanu, klienta aizsardzību noskaidrošana,
savu jūtu fiksēšana);
4. pretrunu noskaidrošana, precīza un tieša argumentācija ar reāliem faktiem:
a. domas pamatošana ar neapstrīdamiem faktiem,
b. pretrunīgas informācijas fiksēšana klienta teiktajā,
c. klienta teiktā analīze, atdalot ticamo no šaubīgās vai kļūdainās informācijas
un pret to vēršot argumentus;
5. Uzdevumu noformēšana un sarunas beigas (precīza laika un turpmākā sadarbības rāmja
noteikšana).
Vardarbības iejaukšanās fāzes
Lai strādātu ar vardarbības situācijām, jāpatur prātā divi faktori:
1. iejaukšanās notiek savstarpējo attiecību sistēmā, un vardarbība pati ir attiecību
veids, un - kas svarīgi - tas ir ļoti nozīmīgs un liktenīgs cilvēka dzīvei,
2. iejaukšanās tiek veiktamultidisciplināri, pastāvīgi aktivizējot dažādus pakalpojumu
dienestus un institūcijas, kas tiek aicinātas spēlēt dažādas lomas un veikt dažādus uzdevumus.
Kā noskaidrojuši Barrett un Trepper (1992), ir četri noliegšanas līmeņi, kas var tikt izteikti
un ar kuriem mums jāstrādā, lai panāktu būtiskas pārmaiņas.
Pirmais līmenis ir Faktu noliegšana, kas izpaužas kā paziņojums: “Nav taisnība, tas
nenotika”. Lai oponētu šajā nolieguma līmenī, nepieciešams veikt medicīnisku izmeklēšanu.
Otrais līmenis Savas rīcības apzināšanās noliegums (kas tiek izteikts apgalvojumā “Es
nezinu, kas ar mani notika”).
Trešais līmenis Atbildības noliegums (“Tā nav mana vaina”)
Ceturtais līmenis Vardarbības vai izmantošanas ietekmes uz upuri noliegums (“Tas jau
nav nekas nopietns”).
Vardarbība ir kompleksa ģimenes attiecību patoloģija, kurā arī bērni ir dziļi iesaistīti.
Neraugoties uz specifiskajiem psihoterapijas instrumentiem, tā ir tieši visas ģimenes patoloģija,
kas ir jāapzinās un jāizprot, vispirms rūpīgi izanalizējot cēloņus, kas specifiskā situācijā noved pie
vardarbības (ģimenes attiecību diagnoze) un, tādējādi izvērtējot iespēju atjaunot veselīgas
attiecības ģimenē (prognoze).
Visbeidzot, tā ir problēma, kas ietver dažādas iejaukšanās jomas no juridiskajām līdz
medicīniskajām un psihosociālajām, ir svarīgi, lai šī pieeja būtu interdisciplināra, integrējot un
koordinējot dažādas zināšanu jomas16
.
Saskaņā ar „Itālijas vardarbības intervences un novēršanas” vadlīnijām, iejaukšanos raksturo
četras fāzes:
1. atklāšana,
2. aizsardzība,
16
Vassalli A., “Adolescenza e abuso sessuale intrafamiliare. Problemi di intervento”, in: Adolescenza, Vol. 4, n. 1,
1993, pagg. 21-37
41
3. vērtēšana, un
4. risināšana.
ATKLĀŠANA
Šī fāze attiecas uz vardarbības pazīmju atklāšanu. Šajā fāzē notiek arī sākotnējais ģimenes vidē
pieejamo aizsardzības iespēju vērtējums.
Funkcijas:
jāpārliecinās par kaitējuma un ļaunuma pazīmēm, kas saistītas ar varmākas uzvedību, un
jāatšķir reāla varmācība / seksuālā vardarbība no riskiem,
aktīva novērošana, faktu apkopošana, situācijas izpēte;
jāsniedz padomi un jākonsultē organizācijas un atbalsta personas – skolas, privātpersonas
(kaimiņi, radinieki u.c.).
Veidi un līdzekļi:
sociālie darbinieki un psihologi/psihoterapeiti veic sākotnējo situācijas nopietnības
izvērtējumu un nodrošina upurim/iem nepieciešamos drošības pasākumus ( ģimenes
krīzes centru vai audžuģimeni īpaši, ja upuris ir bērns),
vienošanās/kontrakts - it īpaši starp sociālajiem dienestiem, medicīnas iestādēm un tiesību
sistēmu par sadarbības modeli.
AIZSARDZĪBA
Iejaukšanās, kas orientēta uz pārestības vai seksuālās vardarbības novēršanu, un pielāgota
nodarījuma smagumam.
Funkcijas:
vardarbības cikla pārtraukšana nodrošinot upurim aizsardzību drošā vidē, piem., krīzes
centrā,
jāizveido multidisciplināra komanda konkrētās vardarbības situācijas risināšanai no
situācijā iesaistītajām institūcijām un speciālistiem,
jānovērš vardarbības atkārtošanos piesaistot bāriņtiesu, ja upuris ir bērns, un/vai
krimināltiesību sistēmu,
uzraudzīt un novērot ar tiesas sankciju vardarbības veicēju, piem. ja upuris dzīvo mājās,
potenciālajam varmākam liegt pieeju; ja upuris ir bērns, iekārtot bērnu citā dzīvesvietā vai
audžuģimenē.
Veidi un līdzekļi:
mazāk nopietnos gadījumos, ja upuris ir bērns, sadarbībā ir jāiesaista vecāki, lai palielinātu
viņu izpratni un atbildību,
ja vardarbībai ir krimināls raksturs, jāpaziņo tiesību aizsardzības iestādēm, kas nebūt
nenozīmē izsmeļošu situācijas pārzināšanu un ir daļa no sociālo un veselības aizsardzības
darbinieku pienākumiem, jāveicina lietas ierosināšana,
informēt upuri par viņa tiesībām, kas nozīmē zināšanas par likumdošanu un procedūrām
standarta un ārkārtas gadījumos, kā arī spēju veikt aizsargājošas darbības saskaņā ar
tiesību normām,
stabilas sadarbības panākšana starp profesionāļiem, kas nekavējoties spēj nodrošināt
pienācīgu atbalstu un efektīvu aizsardzību vardarbībā cietušajām personām.
42
VĒRTĒŠANA
Šajā fāzē vērtējums tiek veikts trijos līmeņos:
1. pārciestās traumas raksturs un smagums individuālajā un attiecību aspektā.
2. Vardarbības veicēja spēja saskatīt / apzināties savu atbildību par vardarbību.
3. Vidēja līdz ilgtermiņa pieejamie aizsardzības resursi.
Būtībā sociālo dienestu vērtējums nav paredzēts, lai sniegtu ģimenes attiecību ainu attiecīgajā
brīdī, bet tā vietā ir "dinamiska diagnoze", kura ietver reakciju vērtēšanu uz iejaukšanos un ir
vērsta uz tai sekojošu terapeitisko palīdzību.
Funkcijas:
īstenot upura aizsardzības psihosociālās rehabilitācijas pasākumus "drošā" vidē,
padziļināt traumatisko seku vērtējumu, kas attiecas uz vardarbību/seksuālo izmantošanu ar
medicīniskas un sociāli psiholoģiskas izmeklēšanas palīdzību,
sniegt atbalstu upurim - seksuālas un/vai citas smagas vardarbības upurim - varmākas
kriminālprocesa laikā,
sagatavot tiesai klīniskos materiālus, kas sagatavoti strādājot ar ģimeni un paust viedokli
par pozitīvu izmaiņu iespējām,
uz faktoloģiska materiāla (validu datu) pamata motivēt vardarbības veicēju konsultēšanas
un uzvedības izmaiņu procesam.
Veidi un līdzekļi
institucionāli nodrošināti veidi un līdzekļi pasākumu nepārtrauktības un saskaņotības
panākšanai dažādu speciālistu darbībās,
īstenota terapeitiska pieeja,
izmantotas vērtēšanas metodes un tehnikas, kas ir raksturīgas vardarbīgo attiecību un
emocionālo seku dziļākai izpētei,
ziņojumu rakstīšana pēc tiesas norādījumiem, izmantojot atzītus un vispārpieņemtus
diagnožu kodus, ietverot iespējamo vēlāko darbību plānošanu, lai aizsargātu un atbalstītu
upuri,
atbilstoša laika paredzēšana nepieciešamo pasākumu veikšanai (parasti 6 mēneši),
vardarbības veicēju konsultēšana Individuāla konsultēšana vardarbības veicēja
psihoemocionālā stāvokļa izvērtēšanai, individuālās psihoterapijas process, grupu
psihoterapija vardarbības veicējiem.
RISINĀŠANA
Risināšanas fāze var būt dažāda, atkarībā no tā, kādi ir vērtēšanas fāzes rezultāti, it īpaši attiecībā
uz vardarbības pakāpi, vardarbības veicēja spējām pozitīvi mainīties. Kad notiek šīs pozitīvās
izmaiņas (panākts pozitīvs rezultāts), risināšanā galvenā vērība tiek pievērsta attiecību
funkcionalitātes atjaunošanai vidējā un ilgā termiņā.
Funkcijas:
sniegt atbalstu vardarbībā cietušam pārciest piedzīvoto un atveseļoties no traumas,
psihosociālās rehabilitācijas programma vardarbības veicējiem,
sniegt sociālu un izglītojošu atbalstu,
43
pozitīvas dinamikas gadījumā un atkarībā no vardarbības smaguma pakāpes, veicināt
ģimenes funkcionalitātes atjaunošanu ( pāru konsultācijas),
negatīvas sadarbības dinamikas ar vardarbības veicēju gadījumā, motivēt upuri patstāvīgai
dzīvei, šķirti no vardarbības veicēja.
Veidi un līdzekļi:
uzvedības korekcijas programma vardarbības veicējiem-individuālā un grupu
konsultēšana, akcents uz kognitīvi biheiviorālo pieeju,
psiholoģiskais atbalsts ģimenei (pieaugušajiem un bērniem) individuālā un visas ģimenes
līmenī,
īpaši pielāgots sociālo dienestu atbalsts, piemērām, nodrošināšana ar mājokli, darbu,
izglītību un arodapmācību, juridisko un mājsaimniecības palīdzību, dienas centri, mājas
vizītes,
audžuģimenes,
adopcija.
MULTIDISCIPLINĀRĀ SADARBĪBA
Veidojot multidisiplinārās darba grupas, ir svarīgi spēt pieņemt konsultēšanai sarežģītus ģimenes
vardarbības gadījumus un koordinēt dažādus veselības aprūpes dienestus un sociālos dienestus.
Te ir divi primārie uzdevumi:
1. multidisiplinārajai darba grupai jākļūst par resursu, kuru var izmantot visi medicīniskās
aprūpes un sociālo pakalpojumu operatori, kas strādā ar konkrētiem gadījumiem vai ir
aicināti iejaukties vardarbības situācijās,
2. multidisiplinārajai darba grupai jāorganizē kampaņas, lai padziļinātu sabiedrības izpratni
par vardarbību un nepieciešamību nebūt vienaldzīgiem vardarbības situācijās;
Divi pirmie pasākumi ir neatņemamas sastāvdaļas šo uzdevumu praktiskā īstenošanā:
tīkla izveide: vardarbība ģimenē ir komplicēta problēma, kas prasa kompleksu, precīzi
formulētu risinājumu. Vienīgais veids, kā realizēt šo risinājumu, ir izveidot veselības aprūpes un
sociālo dienestu koordinācijas tīklu. Viens cilvēks, strādājot patstāvīgi, nespēj nodrošināt visas
nepieciešamās iemaņas un resursus. Grupas uzdevums nav pārņemt tiešu kontroli pār lietām,
kas tās locekļiem ir nodotas, bet izveidot koordinētu, multidisciplināru komisiju, kura spēj
analizēt katru atsevišķo situāciju, indicēt procedūras un izstrādāt darbības modeli, kuram piekrīt
visi kolēģi. Tā, atkarībā no katras lietas specifiskā rakstura, konkrēti grupas locekļi tiek
pieaicināti, lai pārbaudītu tos lietas aspektus, kas attiecas uz viņu profesionālajām iemaņām, un
koordinētu darbu ar attiecīgajiem veselības aprūpes un sociālās aizsardzības dienestiem.
Sabiedrības informēšanas kampaņa:ir ļoti būtiski lokālajā līmenī izstrādāt sabiedrības
apmācīšanas un informēšanas sistēmu, piem., multidisciplinārajai grupai jāpiedāvā savas
zināšanas kolēģiem veselības un sociālās aizsardzības sektoros, un/vai skolotājiem, lai palīdzētu
viņiem izstrādāt darbības stratēģiju: rīcībai konkrētos gadījumos, bērniem un sievietēm
nepieciešamā atbalsta līmeņu strukturēšanai, dažādu uzdevumu došanai tiem, kas strādā ar
izmantošanas un vardarbības gadījumiem. Darba grupa ir atbildīga arī par katra gadījuma
novērošanu: tai jāplāno sanāksmes pēc regulāriem starplaikiem (kas var ilgt no viena līdz trim
mēnešiem) ; grupai jāpārliecinās, vai sākotnējā ceļa karte tiek ievērota; un tai jānovērtē process
tā gaitā un jānoskaidro, vai nav vajadzīgi papildus preventīvie vai atbalsta pasākumi.
44
Ir būtiski, lai visi darbinieki, kas iesaistīti darbā pret vardarbību ģimenē, iemācītos atbrīvoties, cik
tas viņu spēkos, no aizspriedumiem, tajā pašā laikā "nenocietinot" savas sirdis pret emocijām.
Viņiem jādod iespēja brīvi lūgt palīdzību saviem kolēģiem. Viņiem nav jācenšas būt
"perfektajiem komandas spēlētājiem" nedz arī gaidīt, ka jebkurš problēmas risinājums būs
nevainojams.
Tādēļ grupas funkcijām jābūt šādām:
vardarbības gadījumu saņemšana un analīze;
padomi un konsultēšana;
lietu nodošana izskatīšanai veselības un sociālajiem dienestiem;
tīkla aktivitātes uzturēšana (sanāksmes, forumi, diskusijas utt.);
tīkla konsolidācija (pasākumu dokumentēšana, kopēji ziņojumi, ziņojumi par darba
procesu);
informācijas kampaņu rīkošana skolās, sabiedrībā, sabiedrisko pakalpojumu un citās
vietējās iestādēs;
sabiedrības forumu rosināšana un piedalīšanās tajos par ģimenes vardarbības tēmu.
KONSULTĒŠANA:
Krīžu intervence Īstermiņa konsultēšana Ilgtermiņa konsultēšana
(līdz 10 konsultācijām):
1) akcents uz tūlītēja
atbalsta sniegšanu un
prakstisku jautājumu
risināšanu, kā arī uz
klienta trauksmes
saturēšanu
2)Fiziskas drošības
radīšana un izvērtēšana
3)Vardarbības specifikas
izzināšana
4)Upura un uzbrucēja
izvērtēšana
5)Nepieciešamo resursu
noteikšana.
Krīzes intervence paredz
aktīvu speciālista
iesaistīšanos konsultēšanas
procesā.
( līdz 25 sesijām
individuālās konsultēšanas
kombinācija ar grupu
konsultēšanu):
1)Problēmsituācijas
atzīšana un novērtēšana
2)Jūtu apzināšanas un
ekspresijas veicināšana
konstruktīvā veidā (bailes,
dusmas)
3)Paškontroles
veicināšana/robežu
pārvaldīšana
4)Atbalsta sistēmas
paplašināšana/izolācijas
samazināšana
5)Izglītošana par
vardarbību.
(6 mēnešus un ilgāk,
rekomendējama ilgstošas
vardarbības gadījumos):
1)Neadekvātu aizsardzību
vājināšana
2)Savu robežu un vajadzību
apzināšanos ( upura/varmākas
lomas mazināšana)
3)Realitātes izjūtas vairošana
(noteikums un rāmis)
4)Uzvedības un uztveres
korekcija
5)Ego funkciju stiprināšana.
45
Dzīvesbiedra uzbrukuma riska vērtējums (Spousal Assault Risk Assessment - SARA)17
Daudzās valstīs policija darbojas saskaņā ar Vardarbības ģimenē riska vērtējuma vadlīnijām.
Viens no šādiem instrumentiem ir Dzīvesbiedra uzbrukuma riska vērtējums (Spousal Assault Risk
Assessment Guide – SARA). Tas palīdz noteikt riska faktorus, kuriem ir izšķiroša loma
vardarbības prognozēšanā, piemēram, iespējamības pakāpi (augsta, vidēja, zema) , ka indivīds var
uzbrukt savam dzīvesbiedram, bērniem, citiem ģimenes locekļiem, vecvecākiem, vai bijušajam
draugam/ draudzenei.
SARAir pieejama un noderīga visiem speciālistiem, kas nodarbojas ar likumpārkāpēja un
upura problēmu risināšanu, piemēram, policijai (attiecībā uz bīstamību), kriminālo tiesību
sistēmai (attiecībā uz apsūdzību, drošības naudu, spriedumu, labošanas programmām, probāciju,
nosacītu atbrīvošanu, pavēlēm netuvoties, pienākumu brīdināt, pienākumu aizstāvēt), civiltiesību
sistēmai (attiecībā uz aizbildnību, apmeklēšanu, atbildību par kaitējumu) un citiem speciālistiem,
kuru kompetencē ir darbs ar varmāku un upuri atbalsta iestādēs.
SARA ir vērtēšanas instruments, kurā tiek izmantota intervija un pieraksti:
intervijas ar apsūdzēto un upuri,
standartizēti mērījumi par fizisko un emocionālo vardarbību,
standartizēti mērījumi par narkotiku un alkohola lietošanu,
citu pārkāpumu vēstures izskatīšana (policijas ziņojumi, upuru liecības un
kriminālā pagātne),
cits psiholoģiskais vērtējums, ja tas nepieciešams vai pieejams.
Šī instrumenta klīniskais uzdevums ir izprast, kā un kāpēc cilvēki izlēmuši rīkoties
vardarbīgi pagātnē, un noteikt, vai šie vai citi faktori var novest personu pie līdzīgas izvēles
nākotnē.
SARA mērķis ir novērst vardarbību. Tas palīdz izpētīt vispārējos vardarbības riska faktorus
un dzīvesbiedra vardarbības riska faktorus. Detalizēti tiek apskatīta:
varmākaskriminālā vēsture: agrākie uzbrukumi ģimenes locekļiem,
svešiniekiem vai paziņām, agrākie nosacītas atbrīvošanas vai sabiedriskās uzraudzības
noteikumu pārkāpumi;
psihosociālā pielāgošanās/pagātne: vardarbības ģimenē upuris un/vai
aculiecinieks, attiecību sarežģījumi nesenā pagātnē, nodarbinātības problēmas nesenā pagātnē,
nesena atkarība no vielām vai narkomānija, nesenas domas par pašnāvību vai slepkavību, nesen
pārdzīvoti psihotiski vai maniakāli simptomi, personības traucējumi;
personības traucējumi: robežlīnijas personība, psihopātiska personība;
uzbrukumi dzīvesbiedram pagātnē: emocionālas vardarbības, fizisku
uzbrukumu, seksuālas vardarbības vai seksuālas greizsirdības vēsture, draudēšana ar ieročiem
un/vai nāvi, aizliegumu tuvoties un pieskarties pārkāpumi, uzbrukumu smaguma un biežuma
palielināšanās nesenā pagātnē, varmācības nopietnības mazināšana vai pilnīga noliegšana,
atzinīga vai piekrītoša attieksme pret vardarbību, pašreizēji pārkāpumi: ieroču izmantošana,
draudēšana ar nāvi, netuvošanās pavēļu pārkāpumi, fiziska vardarbība, seksuāli uzbrukumi,
smagu miesas bojājumu nodarīšana.
17
Randall P. Kropp, Stephen D. Hart, Webster, & Eaves, Spousal Assault Risk Assessment Guide SARA, 1994, 1995,
1998
46
NARATĪVĀS PIEEJAS IZMANTOŠANA
SOCIĀLĀ DARBĀ AR BĒRNIEM UN ĢIMENĒM
Naratīvā terapija, Naratīvā darba pieeja vai
Naratīvais domāšanas veids.
Naratīvā terapija ir viens no psihoterapijas veidiem, kur tiek izmantots stāstījums. Šī pieeja
sākotnēji tika izstrādāta pagājušā gadsimta 70-80ajos gados, lielākoties to attīstīja Michael White
no Austrālijas un viņa draugs un kolēģis David Epston no Jaunzēlandes. Naratīvā pieeja kļuva
izplatīta Ziemeļamerikā ar 1990. gadā publicēto grāmatu “Vēstījuma līdzekļi - terapeitiskā
procesa beigas” (Narrative Means to Therapeutic Ends), kam seko daudzas citas grāmatas un
raksti par iepriekš “neizrisināmiem” gadījumiem, piem. anorexia nervosa, ADHD, šizofrēniju un
daudzām citām problēmām.
2007.gadā White publicēja grāmatu “Naratīvās prakses kartes” (Maps of Narrative
Practice), kurā viņš aprakstīja un prezentēja sešu veidu “kartes”, kuras atspoguļo dažādas
konversācijas, “atslēg-sarunas”. Terminam "Naratīvā terapija" ir īpaša nozīme un tas nav tas pats,
kas Naratīvā psiholoģija vai kāda cita terapija, kas izmanto stāstus, kā darba līdzekli. Naratīvā
terapija balstās uz Michael White, David Epston un citu praktiķu idejām un bāzēta uz šo ideju
darbu praksi.
Naratīvais terapeits koncentrējas uz katra cilvēka idividuālā stāsta paplašināšanu, katras
personas identitātes bagātināšanu un uz terapijā esošajiem konceptiem. Naratīvais terapeits ir
līdzstrādnieks/līdzdalībnieks, kas strādā kopā ar klientu, procesā palīdzot atklāt un bagātināt
(padarīt "biezāku") katra cilvēka dzīves stāstu, kas rodas no dažādiem aprakstiem par savu
pieredzi dzīves jomās, tādējādi destabilizējot negatīvos ("plānos") stāstus, pie kuriem klients
iespējams jau ir pieradis, klausoties vai “tulkojot” sev apkārtējos.
Problēmas tiek eksternalizētas un atdalītas no klienta būtības, tadējādi dodot iespēju “veidot
attiecības” ar problēmām, kuras piemeklējušas klientu. Naratīvās terapijas pamatmotto ir:
“Persona nav problēma - problēma ir problēma...”
Kad problēma ir eksternalizēta, atdalīta no cilvēka būtības un identitātes, tad terapeits vai
sociālais darbinieks var palīdzēt ar konkrētu jautājumu palīdzību ”atrast” tos ”unikālos gadījumus
un pieredzi” katra cilvēka dzīvē, kas veicina un dod iespēju izveidot jaunu, alternatīvu savas
dzīves aprakstu vai stāstu. Tas savukārt paplašina iespējas cilvēkam ”pārņemt vadību” pār savu
dzīvi, tādējādi arī ”veidot attiecības ar savu problēmu”.
Arī stiprās, spēcīgās, labās cilvēka ipašības, spējas un darbības tiek eksternalizētas, tādējādi
dodot iespēju cilvēkam tās labāk attīstīt un pārvaldīt, un tādejādi dodot iespēju attīstīt katram sev
vēlamo identitāti.
Sociālajā darbā un terapijā tiek izmantota arī “apkārtējo pieredze un refleksija”. Michael
White izstrādāja modeli, speciālu terapeitisku un refleksiju jautājumu sēriju, kura palīdz strādāt ar
multiproblēmām, kas piemīt klientiem. Piesaistot darba procesam cilvēkus, kuriem agrāk ir
bijušas līdzīgas grūtības un kuri no tām tikuši vaļā, cilvēkus, kuriem piemīt tādas pašas
problēmas, radiniekus, draugus vai vienkārši citus klientus, kuriem ir kaut kāda pieredze
aktuālajos jautājumos. Šie cilvēki kļūst kā viena aktīva daļa no klienta “atveseļošanas” procesa.
Tā varētu būt pat tikai viena tikšanās reize, kad šī “liecinieku grupa” (outside whittnesses)
piedalās procesā vai arī tā varētu būt sērija ar sarunām.
Profesionāli reflektējot, šīs refleksijas galvenais mērķis ir attīstīt savas profesionālās
prasmes izteikt savas asociācijas, līdzības, sajūtas, kuras radušās klausoties citos, kad tie runā par
sev svarīgām lietām. Refleksija nav ”spriedums vai atzinums”, šeit nevar būt ”pareizu un
nepareizu” stāstu. Reflektants izsaka vārdos tās sajūtas un tās saiknes, kas viņai/viņam radušās,
klausoties otra cilvēka stāstījumā. Šeit nebūtu labi reflektēt...”es tam nepiekrītu...tā tas nav, ir
savādāk....tā nedrīkst domāt....viņai/viņam nav taisnība, kad viņa to saka...” Reflektējot, mēs
47
izsakām vārdos mūsu atziņas, kas radušās, klausoties citu pieredzē, savienojot to ar mūsu pašu
pieredzi.
Refleksija darbojas kā līdzeklis, lai mēs paši varētu novērot, kā mūsu domas, atziņas un
vērtējumi mainās laika gaitā, attīstās vai ieņem citu formu. Refleksijas procesā, pieredze kļūst par
zināšanām, kur saikne starp ”iemeslu” un ”secību” kļūst acīmredzama. Šīs saiknes apziņa var
novest līdz daudz apzinātākai un profesionālākai darbībai.
Kad mēs reflektējam paši par savām un citu ikdienas darbībam, runām un rīcību, mēs bieži
iegūstam citu, bagātāku skatu uz/par tām. Piemēram, var reflektēt par kādu sajūtu, kura radās,
darot kādu konkrētu darbību, vai kolēģi savstarpēji reflektē par vienu un to pašu fenomenu, ar ko
ikdienā darbā sastopas,- tas dod plašāku un vispārējāku skatu uz lietu kopsakarību.
Refleksija ir viena no ļoti svarīgām Naratīvās pieejas darba sastāvdaļām. To var izmantot un
ar to var strādāt ļoti dažadi. Sociālais darbinieks vai terapeits var būt ļoti aktīvs refleksijas
periodā, izmantot refleksijas grupu vai vienu cilvēku (savu koleģi, klienta radinieku, paziņu vai
kādu citu), kā arī izmantot to kā palīglīdzekli, piedevu.
“Atslēgvārdi” ir viena no koncentrācijas zonām. Vārdi, kuriem ir liela nozīme, zem kuriem
slēpjas vērtības un vēlmes. Svarīgi izmantot “klienta teiktos vārdus”, nevis citus. Palīdzēt
“pārformulēt” negācijas, kopīgiem spēkiem meklējot, kas slēpjas zem šīm negācijām, palīdzēt
pārvērst šīs negācijas “nepiepildītos sapņos vai vēlmēs”, kas izkristalizē vērtības.
Sākoties 90-jiem gadiem, Zviedrijā attīstijās Naratīvā pieeja jeb Naratīvais domāšanas
veids, it seviški strādājot psihosociālajā darbā ar klintem, kuriem piemīt multiproblēmas.
Pateicoties ciešai sadarbībai ar jau minēto Michael White (Austrālija), David Epston
(Jaunzēlande), Tom Anderson un Geir Lundby (Norvēģija), Zviedrijā šī darba pieeja (domāšanas
veids) attīstījusies ar vien vairāk un kļuvusi populāra Ģimenes terapijas jomā.
Problēmas eksternalizācija
1. Lokalizēt problēmu
2. Iedot tai vārdu, formu, krāsu, smaržu…
3. Atdalīt problēmu no personas ( no es/tu… uz tas/tā…)
4. Izpētīt problēmu kā patstāvīgu parādību ( tās parašas, plānus, kur/kā tā jūtas labi,
mērķi…)
5. Pētīt attiecības ar problēmu
6. Personas vērtību celšana… bez problēmas…
7. Cilvēka identitātes bagātināšana
Kad runā par problēmu ir jāizmanto - ”tas ir…/tā ir”, nevis ”es esmu…/tu esi…”.Ir
nepieciešamsmeklēt stāstus, kas nesaistās ar ”problēmu”. ”Nogriezt skaņu” problēmai un
”uzgriezt skaļāku skaņu” citiem pozitīviem stāstiem, kas raksturo cilvēku.
48
ATSĶIRĪBAS STARP INTERNALIZĀCIJU UN EKSTERNALIZĀCIJU
INTERNALIZĀCIJA
EKSTERNALIZĀCIJA
Redz cilvēku kā problēmu Redz problēmu kā problēmu
”Novieto” problēmu cilvēka iekšienē Problēma tiek apstrādāta, kā kaut kas, ārpus
cilvēka esošs. Tas dod iespēju sarunai par to,
kādas veidojas attiecības cilvēkam ar
problēmu.
Meklē to, kas ir ”nepareizs” vai vājības
cilvēkā
Dod iespēju redzēt problēmas vidi, kas ir
eksterna vai ārpus indivīda un tā identitātes
Rīcība tiek uzskatīta kā manifestācija vai arējs
simptoms no cilvēka iekšienes un ”es”
pozīcijas
Rīcība tiek apskatīta kā ķēdes reakcija ,kādā
laika posmā uz vides ietekmi un konkrētas
tēmas ietvaros
Meklē ekspertīzi, kas dod izskaidojumus
personas problemātiskajai rīcībai
Aicina cilvēkus izšķirot savas iekšējās
normas, vērtības un būtību no
paskaidrojumiem.
Ekspertīze bieži tiek dota par cilvēka būtību
un tā identitāti, to ”izskaidrojot”, tādējādi
neatstājot iespējas alternatīviem identitātes
aprakstiem.
Dod iespēju plašiem, daudzveidīgiem
identitātes aprakstiem un tā paplašināšanu
Padara neredzamas sociālās saiknes, saistības,
kas pastiprina problēmas būtību.
Padara redzamas sociālās saiknes un saistības,
kas pastiprina problēmas būtību
Noved līdz ”plāniem,” secinājumiem par
dzīvi, pašu un attiecībām
Aizved līdz bagātīgiem dzīves un attiecību
aprakstiem
Izmeklē iekšējus cēloņ-mehānismus, kuri ir
cilvēkos, kas meklē palīdzību
Izmeklē, kādi kulturāli un sociāl-politiski
stāsti ietekmē cilvēkus, kuri meklē palīdzību
Noved līdz kategoriskiem spriedumiem par
cilvēku, izejot no tā, kas neiekļaujas ”normas
robežās”. Etiķetes, termini, diagnozes tiek
izmantotas, lai paskaidrotu cilvēku pieredzi
un problēmas. Kad cilvēks tiek aprakstīts kā ”
savādāks”, tas bieži tiek diskriminēts.
”Uzslavē atsķirību” un ”izaicina” domu par
to, kas ir normāli un kas nē. Pozitīvi skatās uz
dažadībām un padara redzamākas
diskriminējošās konvensijas.
Parāda problēmu, kā vienu no cilvēka
identitātes sastāvdaļām. Tādējādi sarunas
notiek par to, kā ”sadzīvot” ar diagnožu
(piem, autisms, ADHD, Asberger…)
efektiem.
Savstarpēja padomdošana ar cilvēkiem par to,
kā iespējams mainīt savu attieksmi pret
problēmu un tās ietekmi.
Ļoti izteikta eksperta pozīcija - tie, kam ir
problēma un tie, kuri visu zin par problēmu.
Katrs ir pats sev eksperts par savu dzīvi un
savām attiecībām.
Tas, kas tiek uzskatīts par problēmas
risinājumu ir stratēģijas, ko kāds cits ir
izdomājis un izstrādājis
Panākumi problēmas risināšanā tiek panākti
kopējiem spēkiem. Eksternalizējošas sarunas
veicina iekšējo resursu, vērtību un zināšanu
pieejamību.
Bieži tiek teikts ”Es esmu…” Bieži tiek teikts ”Tas/Tā ir…”
Bieži tiek runāts par problēmu un tās detaļām. Tiek meklēti alternatīvie stāsti un apraksti,
kas atšķiras no problēmstāstiem.
49
„Naratīvs” veids, kā strādāt ar refleksiju grupā
IDENTIFICĒT IZTEICIENU
Kādi vārdi, teikumi vai izteicieni iespiedās tev atmiņā, kad tu klausījies?
Kuri speciāli vārdi, teikumi vai izteicieni ” aizķēra tavas stīgas” vai ”pieķērās dvēselei,” kad tu
klausījies, vai arī tu kļuvi ieinteresēts?
APRAKSTI VIENU BILDI, METAFORU
Kādu bildi vai metaforu tu ieraudzīji vai tu iedomājies, kad tu klausījies šo stāstu?
Kāda tev ir sajūta par to, kas ir svarīgi šai personai?
Kā tu domā, ko šīs sajūtas, kuras tev radās, izsaka par šīs personas vērtībām, ticību,
uzņemšanos…?
REZONANSE
Kā tas nākas, ka tieši šīs lietas ir tās, kuras tev ”pieķērās,” vai kurām tu pievērsi vairāk
uzmanības?
Kas tieši, no tavā dzīvē piedzivotā, uzplaiksnīja un deva rezonansi tam, kas ir svarīgs šai
personai?
”TRANSPORTĒŠANĀS”
”Uz kurieni tas viss tevi ir transportējis?”….”pārcēlis”
Kā tas ir ietekmējis tavu līdzšinējo domāšanu?
Vai šīs sarunas rezultātā tev ir radušās domas, par kurām tu gribētu vairāk padomāt vai pievērst
vairāk uzmanības?
Kā tu domā, kas ir kļuvis vairāk iespējams tavā dzivē vai darbā pēc tam, kad tu esi noklausījies šo
stāstu?
MANS DZĪVES KOKS
Koks, šajā gadījumā tiek lietots kā metafora savai dzīvei. Vislabāk ir zīmēt un aizpildīt savu koku
grupā, kopā ar citiem cilvēkiem (bērni, pieaugušie, ģimenes locekļi, skolnieki …). Tādā veidā
guvums ir lielāks, jo rādot un stāstot par savu koku citiem, katrs saņem reflekcijas un domas no
līdzcilvēkiem, kas bagātina savu skatu uz dzīvi.
Zeme: Šeit un tagad, darbs, skola, intereses, u.c
Saknes:No kurienes tu nāc, stāsti par tava vārda izcelsmi, svarīgi notikumi, kas saistīti ar tavu vai
tava vārda izcelsmi, tev svarīgas vietas…
Stumbrs:Panākumi un ”gatavības”, gan tavas personīgās, gan arī tavu tuvāko… Vertības.
Zari:Tavas vēlmes, cerības, sapņi un nodomi
Lapas: Svarīgas personas tavā dzīvē
Augļi: Tavas spējas un talanti
Sveķi: Kas tev dod enerģiju?
50
Pēc sava koka prezentācijas, varētu uzsākties diskusija ar pārējiem grupas dalībniekiem par:
1. Kādas vētras ir bijušas katra dzīvē un kā varētu pasargāties no draudošiem ”tornado”?
2. Kāda augsne ir nepieciešama, lai tavs koks varētu augt ,attīstīties un nenokalst?
3. Kam varētu uzticēt sava koka kopšanu, kad pašam nav tādu iespēju par to parūpēties?
4. Vai šis ir viens vientuļš koks, vai arī tas ir mežiņā, kopā ar pārējiem kokiem?
5. Kas notiek ar koku, ja kāds no zariem nolūzt, tiek nozāģēts vai nokalst?
6. Vai šis koks jūtas vislabāk sev līdzīgo starpā, vai arī tas jūtas labi dažādu koku pudurā?
7. Vai lapu vietā varētu būt skujas…. Kāda tam būtu atšķirība?
8. Vai šis ir augļu koks, vai...?
51
SOCIĀLAIS DARBS AR GRUPU
Profesionāli vadītās vai organizētās grupas
Profesionālais sociālais darbs ar grupu tiek uzskatīts par vienu no sociālā darba formām
(sociālā darba formas: darbs ar indivīdu, darbs ar grupu, darbs kopienā, makro-sociālais darbs),
taču tik pat lielā mērā darbs ar grupu var tikt uzskatīts par metodi vai pieeju, piemēram,
sabiedriskie darbi grupā. Līdz ar to sociālo pakalpojumu sniedzējiem būtu vērts pārdomāt:
kādus mērķus (korekcijas, atbalsta, motivēšanas) vēlaties sasniegt ar grupu
palīdzību.
Vai darbs ar grupu ir atsevišķs pakalpojuma veids?
Vai grupu metodes profesionāļi izmanto ikdienas darbā ar klientu – indivīdu,
ģimeni, grupu, utml.?
Vai grupas forma ir labākā klientam un atbilst viņa vajadzībām, un interesēm?
Kāda veida grupas (palīdzības veidi) būtu piemērotākās vietējiem iedzīvotajiem,
t.sk. klientiem?
Kurš un kā varētu organizēt un vadīt grupas?18
Kopš sociālā darbā ir sācis veidoties„darbs ar grupu” (~1880 gadiem), tas ir nepārtraukti
pilnveidojies gan metodiski, gan saturiski, kā rezultātā ir ļoti plaša grupu izmantošanas amplitūda,
t.sk. pašpalīdzības, atbalsta, terapeitiskās, korekcijas, utt. grupas, kuru pielietošanu (izmantošanu)
nosaka klienta vajadzības (iespējas) un sociālā darba speciālista kompetence, kā arī tām visām ir
raksturīga mērķtiecīga (tieša vai netiešas) sociālā darba intervence.
Grupas atšķiras (identificē) pēc:
1. mērķiem un sagaidāmiem rezultātiem, piemēram: korekciju, prevenciju, socializāciju,
problēmu risināšanu, rehabilitāciju, saskarsmi;
18
Kenets E. Reids, Sociālā darba prakse grupās// SDSPA „Attīstība”, tulkots mācību materiāls
52
2. formas – atvērtas, slēgtas, lielās, mazās, terapijas, pašpalīdzības, utt;
3. tēmas un darba metodēm;
4. mērķa auditorijas – klienta sociālā portreta un interesēm (vajadzībām);
5. vadītāja lomām, funkcijām, t.sk. pēc organizēšanas veida;
6. laika un vietas.
PAŠPALĪDZĪBAS GRUPA
Brīvprātīga cilvēku kopa, kurus vieno kopējas problēmas, situācija vai stāvoklis, vai dzīves
pieredze. Sanāk kopā ar kopīgu mērķi palīdzēt viens otram, lai veicinātu dzīves kvalitātes
paaugstināšanu. Pašpalīdzība – paškontroles spēja un līdzdalība lēmuma pieņemšanā (pilna
atbildība) pār savu rīcību, kas balstīts uz zināšanām, prasmēm, atbalstu un pieredzi.
ATBALSTA GRUPA
Atbalsta grupas var būt gan kā motivātors, izvērtētājs, zināšanu, prasmju un iemaņu
apgūšanas vai uz nākotni orientēts pasākumu kopums.
Atbalsta grupas ir profesionālā darbība, kas balstīta uz pašpalīdzību, bet mērķtiecīgi vadīta,
lai veicinātu kādu problēmu, grūtību un/vai dzīves situāciju pozitīvu un labvēlīgu risinājumu vai
aktualizāciju. Mērķtiecīgi orientēta uz grupas dalībnieku attīstību un izaugsmi. Savstarpējais
atbalsts grupā ir orientēts uz sociālās kompetences paaugstināšanu un psiholoģisko labsajūtu
nodrošināšanu (komfortu), lai veicinātu dzīves kvalitātes uzlabošanu indivīdam.
Atbalsta grupā īpaša uzmanība tika pievērsta cilvēka psihosociālām zonām:
pieredzei – pozitīvā, negatīvā un spēja mācīties no tās;
vērtību orientācijai un attieksmei;
sociālām prasmēm un iemaņām;
zināšanu apguvei un ieguves veidiem;
vajadzību, resursu un iespēju apzināšanai;
nākotnes redzējumam – pašattīstības perspektīvai.
Atbalsta grupas ir veidotas uz konfidencialitātes principa, kur uzsvars tiek likts uz procesu
un dalībnieku vienlīdzīgu (tas tiek atrunāts grupas procesa un rezultātu noteikumos), aktīvu
līdzdalību procesā, kurā ikviens tiek iedrošināts izteikties, dalīties savā pozitīvā vai negatīvā
pieredzē.
Atbalsta grupas vada profesionālis, kurš fasilitē (aktivizē) tēmas ņemot vērā dalībnieku
vajadzības. Atbalsta grupas darbība tiek fasilitēta, izmantojot grupu dinamikas un uz nākotni
orientētās pieejas, ņemot vērā grupas (indivīdu) sociālo un psiholoģisko portretu, t.sk. sociālās
prasmes un zināšanas. Atbalsta grupu dienas kārtība tiek veidota pēc vienota scenārija:
1. sasveicināšanās un jautājums „kā tu jūties, kā tev ir gājis kopš iepriekšējās
reizes?”
2. Atvērtā diskusija, ko atceros, ko darījām iepriekšējā reizē.
3. Diskusija - refleksija par dalībnieku izvirzīto tēmu (ām).
4. Ievads problēmas aktualizēšanā – no vadītāja puses.
5. Grupu diskusijas.
6. Katrs dalībnieks noslēdz apli ar savām pārdomām vai ierosinājumiem, kas
tiek piefiksētas uz tāfeles.
53
Atbalsta grupas gaitā īpašu uzmanību tiek pievērsta interaktīviem individuāliem un grupu
saliedējošiem uzdevumiem, uz nākotni orientētai pieejai, individuālo darba lapu aizpildīšanai,
video stāstu - filmu analizēšanai, pozitīvo piemēru apzināšanai, praktisku uzdevumu realizācijai
ārpus atbalsta grupas nodarbībām, piemēram, Ziemassvētku kopīga organizēšana.
Katra grupa ir unikāla un lielā mērā grupa dalībnieki nosaka tās attīstības gaidu un vadītāja
piedāvātās/ izvēlētas metodes.
TERAPEITISKĀS GRUPAS
Grupas locekļi ir ar smagām emocionālām un/vai personiskām, t.sk. sociālām problēmām.
Grupu mērķis ir veicināt, lai uz kopīgu kolektīvo pieredzi, pārdzīvojumiem un grupā esošiem
resursiem (ar terapeita palīdzību) izprastu, pieņemtu un/vai rastu risinājumus esošām problēmām.
Var būt viena vai vairākas risinājumu stratēģijas, par kuru izvēli un rezultātu grupas indivīds pats
uzņemas pilnu atbildību. Grupas vada īpaši apmācīti grupas terapeiti, t.sk. psihoterapeiti. Grupu
terapija ir mērķtiecīga iejaukšanās stratēģija, kas paredzēta indivīdiem ar emocionālām vai
sociālām problēmām, lai no grupas saņemtu psihosociālu atbalstu, iedrošinājumu vai piederības
sajūtu savu problēmu identificēšanā (atklāšanā) un iespējamā risinājumā.
SOCIĀLĀS KOMPETENCES PAAUGSTINĀŠANAS GRUPAS
Var būt mērķtiecīgi vadītas un organizētas grupas, kā arī „stihiski” pašizveidojušās ar
nenoteiktu vadību, bet ar kopīgu mērķi apgūt kādas iztrūkstošas prasmes, iemaņas, kuras palīdzētu
/ uzlabotu ikdienas dzīvi (dzīves kvalitāti), kaut iegūtais rezultāts varētu būt pretējs no sabiedrības
„normu” viedokļa.
Profesionāli vadītās vai organizētās grupas tiek veidotas ar mērķi, lai veiksmīgas indivīdu
mijiedarbības rezultātā tiktu apgūtas jaunas vai atjaunotas „aizmirstās” prasmes, iemaņas,
uzvedības, saskarsmes ( līdzāspastāvēšanas) veidi un tiktu uzlabota sociālā vide – telpa, kurā
konkrētiem indivīdiem kopīgi / atsevišķi ir jāuzturas.
Sociālās rehabilitācijas grupas bieži tiek uzskatītas kā sociālās kompetences vai
socializācijas grupas sastāvdaļa, taču ar atšķirīgu mērķi: atjaunot zaudētās prasmes vai iemaņas,
kā arī aizvietot tās ar citām, ja nav iespējams atjaunot, piemēram, alternatīva komunikācija daļējā
dzirdes zaudēšanā – bērnam ienākot pēc traumas atpakaļ skolā. Sociālās rehabilitācijas grupas,
tāpat kā citas var vadīt vairāki multidisciplināri profesionāļi.
Socializācijas grupas - bieži netiek izdalītas kā atsevišķs profesionālas darbības grupas, jo
tiek uzskatīts, ka socializācijas process ir nekontrolējams, taču sociālos darbiniekus daudz vairāk
uztrauc negatīvās socializācijas rezultāts un tā korekcija, kuru var veikt grupā ar mērķi izmainīt
vai attīstīt grupas locekļa attieksmi, uzvedības, pašvērtējumu, prasmes vai vērtības. Grupa var būt
jaukta, kura tikai daļēji sastāv no problēmā tieši iesaistītajiem.
Socializācija ir: process, kurā indivīds apgūst uzvedības modeļus, sociālās normas un
vērtības, kas nepieciešamas, lai viņš/a funkcionētu sabiedrībā. Socializācija aptver visus kultūras,
apmācības un audzināšanas procesus.(S. Omārova, 1996)
Mēs visu mūžu ikvienā mūsu vidē – saskarsmē ar citiem cilvēkiem, grupām un sabiedrību
socializējamies, t.sk. skola ir viens no nozīmīgākajiem socializācijas aģentiem.
Socializācijas aģenti ir tie, kas saskarsmes – mijiedarbības rezultātā nodod mums dažāda
veida informāciju, zināšanas, vērtības, prasmes un iemaņas, attieksmi, uzvedības (rīcības)
modeļus, vērtību orientāciju, sociālās lomas, utt., kā rezultātā mēs tās pārstrādājam – analizējam
un/vai kopējam (atkārtojam). Rezultātā veidojas mūsu personības. Bērnu attiecības, uzvedība,
54
domāšanas veids lielā mērā ir veidojies pateicoties “n” socializācijas aģentiem – mēs parasti
sakām: bērns ir sabiedrības (ģimenes, skolas, draugu pulka) spogulis.
Pēdējos gados papildus tādiem tradicionālajiem socializācijas aģentiem, kā ģimene, skola,
draugi, darba kolēģ, pievienojas ļoti aktīvs socializācijas aģents – mediji (TV, radio, internets,
datorspēles, avīzes, žurnāli, utt.), kas veido pavisam citus socializācijas procesus.
INFORMATĪVAS VAI IZGLĪTOJOŠĀS GRUPAS
Šīs grupas bieži tiek uzskatītas un pielīdzinātas interaktīviem semināriem vai lekcijām, bet
šīs grupas atšķiras ar to, ka grupas organizētāji vai vadītāji tic, ka grupai ir pietiekoši daudz
iekšējie resursi, lai spētu pašizglītoties un izglītot apkārtējos, kad grupa iegūto informāciju
„multiplicēs un sinerģēs” (izlaidīs caur sevi un pievienos savu unikālo informāciju). informatīvās
grupas tiek jauktas kopā ar modelējošām grupām, vai izmantotas kā preventīvs pasākums riska
novēršanai.
MODELĒJOŠĀS VAI LABORATORIJAS GRUPAS
Ļoti radošas un interaktīvas grupas, kuru mērķis ir prognozēt rīcību, situācijas attīstību vai
personības izaugsmi, lai no prognozētiem rezultātiem mācītos, pieņemtu vēlamo rezultātu vai
izvairītos no riska. Grupas var tikt veidotas atsevišķi kā radošas komandas (piemēram, skolas
attīstības perspektīvas) vai kā ikvienas grupas sastāvdaļa. Grupu raksturo izvēlētās metodes, kuras
tiek strukturētas ar mērķi iegūt maksimāli lielu un ticamu „attīstības scenāriju”, lai risinātu kādu
no aktualizētām problēmām.
NOLEMJOT UZSĀKT ATBALSTA GRUPAS VADĪŠANU, JĀVEIC NOTEIKTI SOĻI:
1. iespējamās mērķa auditorijas izzināšana, tās problemātikas noskaidrošana.
2. Potenciālo dalībnieku apzināšana.
3. Grupas apraksta izveide: grupas veids, mērķis, klientu problemātika, ilgums, laiks, metode
utt.
4. Grupas dalībnieku uzrunāšana.
5. Grupas komplektēšana.
6. Grupas vadīšana.
7. Izvērtēšana un nākotnes plānošana.
55
Grupu veidošana
Grupu veidošana ir komplekss process, par kuru regulāri ir jāpiedomā grupu vadītājam vai
organizētājam. Grupa vadītājām jāapgūst vairākas kompetences, kuras papildina vienu otru.
1.SOLIS: MOTIVĀCIJA
Katra indivīda motivācijas faktori un to apmierināšanas vajadzības līmenis nosaka, kāpēc es
daru to vai to! Katra vadītāja sapnis būtu zināt, ko un kas ir vajadzīgs katram darbiniekam, lai
sasniegtu augstāko darba ražīgumu, taču tikpat lielā mērā mums jāatceras, kā ražīgumu mēs
varam noturēt.
Motivācija: apzīmē cilvēka iekšējos psihiskos spēkus, kas mudina darboties un izsauc
kompleksu rīcības, domāšanas ķēdi. Ar motivāciju tiek saistīti sekojoši jēdzieni: vajadzības (A.
Maslowa piramīda), dziņas, tieksme19
.
Motivācija, Hercberga divu faktoru teorija:
1. Ārējie (īslaicīgie) faktori:
Darba alga
Darba vietas saglabāšanas garantijas
Darba apstākļi
Sociālais statuss organizācijā
Organizācijas darba politika
Tiešā priekšnieka attieksme
Attiecības ar kolēģiem darbā
2. Iekšējie (ilglaicīgie) faktori:
Panākumi darbā
19
Reņģe V., Organizācijas psiholoģija, „ABC Zvaigzne”, Rīga - 2003
56
Atzinība
Atbildība
Izaugsmes iespējas
Darbs kā tāds
Profesionālās karjeras iespējas
2-3.SOLIS: DROŠĪBA UN LĪDZDALĪBA
Šis solis ir viens no svarīgākiem, jo, ja tam nepievērsīs pietiekoši lielu uzmanību grupas
veidošanas sākotnējā fāzē, tad tas var ietekmēt visu procesu un rezultātu un izvirzītie mērķi var
tikt pat nesasniegti. Drošības sajūta vai tās neesamība ir vairāku jūtu un sajūtu kopums, t.sk. bailes
kļūdīties, bailes atvērties, trauksme, utml. Sākotnēji nedrošība un neuzticēšanās ir „normāls”
grupas stāvoklis, kas bieži ir saistīts ar grupas dinamikas procesiem. Drošības sajūta veidojas tad,
ja izdodas savienot un radīt pozitīvu šādu elementu mijiedarbību:
1. zināšanas par grupu, par tās nepieciešamību, metodēm, pieejām;
2. pieredze, kura veidojas pakāpeniski iepazīstot vidi, cilvēkus, procesu un
vadītāju;
3. personības īpatnības – psiholoģiskie grupas dalībnieka aspekti.
Grupas vadītājs mērķtiecīgi var veidot drošu grupas darbības vidi, tādējādi stimulējot
dabīgos grupas dinamikas procesus. Vadītājs var:
dot iespēju iepazīt un skaidrot grupas darbības principus, ko un kā darīsim;
ļaut grupai iepazīt vadītāju;
dot iespēju grupai (vieglā – nekonfrontētā veidā) iepazīt vienam otru, t.sk. vārdus,
„ledus laušanas” uzdevumus, utml.;
vienoties par grupas noteikumiem un tēmām, t.sk. citiem formāliem un
neformāliem kritērijiem.
Vidi, kurā dalībnieki jūtas gaidīti un iesaistīti, varradīt, izmantojot līdzatbildības (piemēram:
kopīgi izstrādā grupas noteikumus un pieņem tos) un līdzdalības principus (ikvienam ir iespēja
vai/un vadītājs dod iespēju izteikties, t.sk. sniegt atgriezenisko saiti par grupas vadību, procesu un
rezultātu).
Pastāv apgalvojums - jo mazāka kontrole un vadība no grupas vadītāja puses, jo lielāka
līdzdalība un atbildība no dalībnieku puses.
57
4.SOLIS: DARBS – TĒMAS/PROBLĒMAS AKTUALIZĀCIJA – RISINĀŠANA
Šo soli vieglāk būtu skaidrot saistībā ar grupas dinamikas „darba” fāzi, bet tai pašā laikā ar
grupas darba sesijas posmu, jo katru reizi uzsākot ikdienas darbu ar grupu,ieteicams sekot šiem 5
soļiem. Piemērs tiek dots nākamajā tabulā.
Grupas sesijas nodarbības struktūra jauniešu sociālās korekcijas grupai
Solis Grupas sesijas uzbūve
1.sesija (tikšanās reize)
Grupas sesijas uzbūve
„n” – sesija (tikšanās reize)
1. Indivīda
vajadzības -
motivācija
Pirms tiek uzsākta grupa, tā tiek
veidota pēc klienta individuālajām
spējām un motivācijas (gatavības
pakāpes) būt/ saņemt šādu
pakalpojumu.
Kā iepriekšējās reizēs iegūtās
prasmes ir izmantojis praksē, piemēram,
spēju pateikt „Nē!” un ar kādām
grūtībām/ veiksmēm ir saskaries.
Sākoties sesijai, šī sadaļa parasti ir pēc „2.soļa”
2. Drošība un
līdzdalība
Informācijas sniegšana par
grupu un formāliem (tehniskiem
kritērijiem);
Iepazīšanās ar grupas vadītāju
un citiem speciālistiem, kuri strādās ar
grupu;
Ja pastāv, tad iepazīstina ar
grupas nodarbību tēmām, kāpēc un kas
notiks, arī kad?!
Vārdu spēles – iepazīšanās;
Var būt grupas saliedēšanas -
izaicinošie uzdevumi (ar mērenu
konfrontācijas pakāpi);
Grupas noteikumu izveidošana.
Var atgādināt, ko šodien darīsim,
līdz cikiem...;
Atgādināt noteikumus, vai
aktualizēt jaunus;
Ja ir bijis precedents, ka kāds
Justies nedroši ir vērts pārrunāt grupā, kā
arī jautāt, kas palīdzētu justies labāk;
Telpai, videi un atmosfērai ir
liela nozīme.
3. Līdzdalība
– emocionālā
iesaistīšana
Gaidu un vajadzību apzināšana;
Noteikumu veidošanas process
un dalībnieku līdzdalība tajā;
Noteiktu funkciju deleģēšanas,
piemēram, katrs ir atbildīgs par to, ko
paņem no šīs grupas – rezultātu;
Sarunā radīt sajūtu, ka viņi ir
gaidītu un tieši viņu dēļ šī grupa ir
veidota un vadītājs ir tikai kā
instruments.
Ko tu gribētu šodien darīt?
Uzvedības korekcijā bieži tiek
izmantota „mājas darbu” metode, tad tiek
pārrunāts, kā ir gājis un kā grupa tev var
palīdzēt pilnveidot savu mājas darbu,
piemēram, apmeklēt „jauniešu centru!”
Bieži tiek izmantota pieeja:
„...neskatoties ne uz ko, es tevi šodien ļoti
gaidīju...”!
Pastāv iespēja, ka grupas
dalībniekiem tiek sadalīti uzdevumi, kurš
atbild par kafiju, kurš par tehniku, to es
pieskaitu, pie līdzdalības veicināšanas
sadaļas.
4. Darbs -
tēma
Pirmajā reizē, bieži pat nav iespējams
līdz šim solim aiziet, bet tā varētu būt
kāda sadarbības uzdevuma metode,
kurai ir pozitīvs rezultāts ar pievienoto
vērtību, kurā dalībnieki uzzina kaut ko
vairāk par sevi un grupu, piemēram,
kāpēc izvirzītās tēmas man ir aktuālās,
vai ko es sagaidu no grupas.
Pastāv liela iespēja, ka „drošas vides”
veidošanas process būs vairākas reizes
un tēmu iztirzāšana sākotnēji varētu būt
Uzvedības korekcijas metodes;
Metožu izvēle un tās
izaicinājuma pakāpe ir grupas vadītāja
kompetencē.
58
virspusēja – frontāla.
5. Izvērtēšana
–
atgriezeniskā
saite
Ja iepriekšējie soļi bijuši veiksmīgi, tad
izvērtēšanas uzdevumā varētu lūgt
atbildēt uz jautājumu, ko es uzzināju
jaunu vai „vai un kā es spēšu
sadarboties ar grupu?”
Atkarīgs no grupas tradīcijām;
Var būt tieša atgriezeniskā saite
katram dalībniekam, t.sk. piedzīvotā
atspoguļojums;
Svarīgi, lai aktualizētu apgūtās
zināšanas, prasmes iemaņas, attieksmes,
kā arī norunātu nākošās reizes saturu
(tēmas) un citas formalitātes.
Tai pašā laikā grupas darbs (katras reizes tikšanās 2-4 stundām) var tikt organizēta pēc šāda plāna:
1. tikšanās reize Nākošās tikšanās reizes
1. Sasveicināšanās.
2. Kāpēc mēs esam šeit un ko darīsim.
3. Padziļinātāka iepazīšanās ar vadītāju.
4. Savstarpējā iepazīšanās.
5. Grupas saliedēšana – drošības radīšana.
6. Grupas noteikumu izstrāde un pieņemšana.
7. Gaidas vai motivācijas (citreiz iepriekšējā
pieredze vai tēmu pasūtījums).
8. Darba plāna izveide vai gaidu
salīdzināšana ar izstrādāto.
9. Noslēgums: atgriezeniskā saite un
vienošanās par nākošo (-ām) reizēm.
1. Sasveicināšanās.
2. Grupas atvēršana: kā ir gājis, kas noticis,
ko gribētu darīt, kāds garastāvoklis, utt.
3. Diena kārtības precizēšana, noteikumu
atkārtošana.
4. Darbs: pieejas, metodes, diskusijas, utt..
5. Noslēgums: grupas aizvēršana,
atgriezeniskā saite, utt.
Grupas dinamika (Bruce Tuckman)20
20
http://en.wikipedia.org/wiki/Group_dynamics
59
5.SOLIS: ATGRIEZENISKĀ SAITE UN IZVĒRTĒŠANA GRUPĀ
Izvērtēšana grupā ir kā „mērinstruments” procesam un rezultātam, tā ir saistīta ar analītisko
un kritisko domāšanu. Izvērtēšana ir nepieciešama, lai:
aktualizētu indivīda izaugsmi salīdzinājumā ar sākotnējo, vai aktualizētu vajadzību
(gaidu) piepildījumu, vai pretējo,
aktualizētu procesā piedzīvoto un rezultātu, t.sk. grupas koprezultātu,
analizētu grupas procesus un plānotu nākamos etapus,
viens no veidiem kā vadītājs var saņemt sava darba novērtējumu.
Izvērtēšanas procesā vadītājam jāizprot kādu mērķu vadīts (ko tas dos grupai un atbilstoši
tās mērķim) viņš/-a vēlas izvērtēt procesu, dalībniekus vai rezultātus, piemēram:
rīcība pareiza vai nepareiza,
dalībnieka atbilstība vai neatbilstība formāliem, vispārpieņemtiem kritērijiem,
procesa ieguvumi vai sasniegtais rezultāts,
brīva izvērtēšanas forma – kvalitatīvā, utml.
Ar izvērtēšanu ir saistīta kompetences un pašvērtējuma līmeņa aktualizācija: kādas
zināšanas iegūtas, kādas nepieciešamas, kādas prasmes un vērtības. Ja izvērtēšana vairāk ir
individuāls un bieži formālo kritēriju aktualizēts, tad kā papildinošs izvērtēšanas procesam ir
atgriezeniskā saites sniegšana un saņemšana – reflektējot (viedokļa izteikšana) par piedzīvoto un
saprasto individuālā dalībnieku līmenī. Konstruktīvas atgriezeniskās saites sniegšana no
dalībniekiem prasa papildus saskarsmes prasmes, jo ne katrs māk un ir gatavs sniegt/saņemt
atgriezenisko saiti, jo tā var būt tik pat traumatiska pieredze kā ikviens „vērtēšanas” veids.
Kā jau iepriekš tika minēts, tad atgriezeniskā saite ir saistīta ar saskarsmi un komunikāciju,
kurai var būt barjeras. Saskarsme ir atkarīga no:
personiskās dzīves pieredzes,
pieņēmumiem, principiem, vērtībām,
aizspriedumiem, stereotipiem,
zināšanām,
attieksmēm un izturēšanās,
personiskiem mērķiem un iecerēm, kuras cilvēks cenšas realizēt saskarsmes procesā.
“Ja varu klausīties to, ko viņš man saka, ja varu saprast tā, kā to saprot viņš, ja varu ar viņa
acīm redzēt teiktā nozīmi, ja varu nojaust emocionālu nokrāsu, kuru nojauš viņš... tad tā ir
klausīšanās ar saprašanu.”
(K.Rodžers)
Saskarsme ir tiešs vai netiešs kontaktēšanās process, kura mērķis ir ietekmēt partnera
uzvedību, emocijas, aktivitātes pakāpi un darbību. Saskarsme ir viena no cilvēku darbības
patstāvīgajām formām, kuras mērķis ir iedarboties uz saskarsmes partneru izturēšanos. Ar
saskarsmes palīdzību cilvēks apmierina savas vajadzības.
60
Grupas sadarbības iezīmes21
Lai grupa vai komanda darbotos veiksmīgi, ir jāņem vērā daudz smalku mehānismu – sākot no
personīgajām attiecībām, vadītāja personības kodola līdz sarežģītu uzdevumu veikšanai. Jācenšas
sasniegt maksimālo efektivitāti ņemot vērā grupas mērķus, individuālās spējas un grupas formas.
Piemērots vadītājs Prot apvienot, atvērt un likt justies grupas (komandas) locekļiem
vajadzīgiem un piederīgiem grupai. Jābūt spējai saskatīt grupas
indivīdu un kopīgo emocionālo, psiholoģisko un sociālo vidi.
Jebkurš no komandas vai grupas var vingrināties vadīšanā, ja tam
ir pietiekami piemērota prasme un ir šāda vajadzība.
Piemēroti komandas
dalībnieki
Jūt nepieciešamību un vajadzību būt grupā, spēj saskatīt
personisko un kopīgos mērķus, spēj sadarboties un strādāt
vienotībā.
Grupas sajūta
Katrs grupas loceklis jūt piederības (komandas) garu, tās mērķus.
Viņš ir gatavs veltīt savu enerģiju, laiku grupas stiprināšanai un
biedru atbalstīšanai.
Konstruktīva gaisotne Tādas savstarpējās attiecības, kad katrs var justies brīvs, atklāts,
gatavs uzņemties saprātīgu risku, bez personiskiem
aizvainojumiem vai citu noniecināšanu.
Kopīgs mērķis Mērķim, t.sk. kopā būšanai ir jābūt zināmam, izprotamam,
skaidram un pieņemam. Viss process un rezultāts tiek veltīts tā
sasniegšanai.
Efektīgs darbs Tiek meklēti visdažādākie veidi, metodes un pieejas kā risināt
problēmas, veicināt mērķu sasniegšanu un grupas, kā kopīga
resursa izmantošanu.
Grupas “procedūra” Skaidri noteikta grupas forma un saturs, vadītāja konsekvence
(dalībniekam jābūt skaidrai vadītāja lomai, nostājai un
kompetencei), labai-atklātai komunikācijai, konfliktu risināšanas
procedūras, u.c.
Līdzsvarotas personības Grupā var būt dažādas personības, vajadzības vai pat atšķirīgi
mērķi, kā rezultātā grupai jābūt skaidrai līdzsvarotības iespēja un
kā sabalansēt vajadzības, t.sk. noteikumiem. Jābūt skaidrām
procedūrām kā tikt galā ar valdonīgām individualitātēm, ja tās
traucē kopīgam darbam, vai kā iekļaut personu, kura jūtas
izslēgta...
Radošs gars Tā ir atvērtība un gatavība pieņemt, būt atvērtiem dažādiem
izaicinājumiem un pārmaiņām.
Labvēlīgas attiecības ar
citiem
Regulāras attiecības ar citiem dalībniekiem, lai nodrošinātu
personiskos kontaktus, kas var dot labumu grupas darbam.
21
Saskarsme audzēkņiem. Mācību līdzeklis.- LR Izglītības un zinātnes ministrija, 2002
61
Atgriezeniskās saites sniegšana
Atgriezeniskajai saitei jābūt noderīgai, konstruktīvai un orientētai uz to personu, kurai to
sniedz. Tā var tikt orientēta arī uz visu grupu, tikai tad jānorāda par kuru „situāciju” tā tiek
sniegta.
Lai palīdzētu, atgriezeniskajai saitei jāsatur tāda informācija, kuru tās saņēmējs:
a. saprot;
b. ir spējīgs pieņemt;
c. ir spējīgs kaut ko darīt ar šo informāciju.
Daži atgriezeniskās saites veidi ir nepieciešami tikai personai, kurš sniedz to un nevis atbilst
saņēmēja vajadzībām. Šādā gadījumā, tā netiek uzskatīta par atgriezenisko saiti, bet gan vairāk
izraisa aizstāvēšanās reakciju no saņēmēja, nekā uzlabo saņēmēja uzvedību. Tādēļ vadītājam
jāseko un „jānotur atgriezeniskās saites” rāmis.
Atgriezeniskās saites sniegšanas noteikumi22
. Tai jābūt:
1. aprakstošai: bez vērtējošiem, interpretējošiem vai kādus motīvus meklējošiem
izteikumiem;
2. konkrētai: bez vispārinājumiem, piem., “Tu esi dominants”, bet gan – “Tieši
šobrīd, kad mēs gribējām vienoties, tu neklausījies, ko sacīja citi un man bija sajūta, ka tu
iesi man uzbrukumā, ja es tev nepiekritīšu”;
3. piemērotai: piemērotā veidā jārēķinās ar visu vajadzībām un ne tikai mūsu pašu
vajadzībām. Citādi atgriezeniskā saite var būt postošs;
4. izmantojamai: ir jāattiecas uz konkrētiem uzvedības veidiem, kurus otrs
vajadzības gadījumā var mainīt;
5. gribētai: visiedarbīgākā tā ir tad, ja saņēmējs to ir lūdzis.
6. īstajā laikā: tā ir iedarbīgāka, ja īsāks laiks ir pagājis starp atgriezenisko saiti un
uzvedību uz kuru tas attiecas.
7. skaidrai un precīzi formulētai: to ir iespējams pārbaudīt tādejādi, ka saņēmējs
atgriezenisko saiti atkārto ar saviem vārdiem un salīdzina ar vērotāja intensiju.
8. konkrētai: ir jābūt pārbaudāmai gan saņēmējam, gan arī novērotājam, arī citiem
grupas dalībniekiem jautājot par viņu novērojumiem.
Kā dot atgriezenisko saiti (AS)?
AS jābūt noformulētai par konkrētu, uzskatāmu uzvedību un par šīs uzvedības iespaidu uz
jūsu personību.
Uztvere, reakcijas un viedokļi jāprezentē kā tāds un nevis kā fakti.
AS jāattiecas uz attiecīgo izpildījumu, uzvedību vai iznākumu, nevis uz cilvēku kā
personību.
AS, kas attiecas uz konkrēta uzdevuma pildīšanu , sevī jāietver diskusiju par “plusiem” un
“mīnusiem” paveiktajā, kā arī konkrētu uzvedību aprakstu, kuras vajadzētu paspilgtināt vai
ierobežot, lai sasniegtu darītās lietas pilnīgu efektivitāti.
22
Horchers G., Grupas supervīzijas atgriezeniskās saites likumi//LU, mācību materiāls - 2007
62
Apspriežot problēmjomas, kurās ir noteikta vienošanās tehnika vai kārtība,
priekšlikumiem jābūt atbilstošiem iespējamajiem uzlabošanas veidiem veicamajā uzdevumā.
Kad AS jābūt vairāk vērtējošai nekā tikai aprakstošai, tai jābūt atbilstošai pieņemtiem
kritērijiem, iespējamajiem rezultātiem vai uzlabojumiem, bet ne tikai vērtējošai kā “labi” vai “
slikti”.
AS jābūt saistītai ar tām lietām, kuras cilvēks spēj kontrolēt un kuras ietver indikatorus,
kā AS var tikt izmantota, uzlabojot alternatīvu plānošanu.
AS jāizvairās no lietām, kuras var radīt emocionālas reakcijas un izraisīt aizsargreakciju.
Kad, sniedzot AS, saduraties ar izraisītām emocijām vai aizsargreakciju, jums jātiek galā
ar šīm reakcijām nevis jāmēģina pārliecināt, spriest vai dot vēl papildus informāciju.
AS jābūt tādai, kas nodod vēstījumu, ka AS saņēmējs ir vērtīgs cilvēks un ka viņam ir
tiesības būt savādākam.
Parasti AS ir visefektīvākā, ja tā tiek dota pēc iespējas ātrāk pēc kāda noteikta pasākuma
(taču ar dažiem aspektiem, kas saistīti ar cilvēka rīcību, labāk būtu strādāt privātā gaisotnē).
Kā saņemt atgriezenisko saiti?
AS vienmēr ir par uzvedību, kas bijusi, un tāpēc, saņemot AS, paveras iespēja iemācīties
kaut ko noderīgu, kas varētu kalpot kā pamats nākotnes attīstībai un izaugsmei. Sekojoši soļi
varētu palielināt saņemtās AS vērtību tās saņēmējam:
1. klausies uzmanīgi un aktīvi.
2. Neļaujies domāt kā aizsargāties, bet ar saprātu piefiksē jautājumus vai
lietas, kurām nepiekrīti, vēlāk pārbaudi tās.
3. Parafrāzē to, ko tu domā, ka esi dzirdējis, lai pārbaudītu savus pieņēmums.
4. Uzdod noskaidrojošus jautājumus par tām sfērām, kuras nav skaidras vai
kurām nepiekrīti. Atbildes atkal parafrāzē.
5. Uzmanīgi novērtē dzirdētās informācijas precizitāti un iespējamību.
6. Ievāc papildus informāciju no citiem avotiem vai, novērojot, kādas
reakcijas izraisa citiem tava uzvedība.
7. Nepārspīlē saņemto AS, bet tu varētu arī vēlēties mainīt savu uzvedību
ieteiktajā virzienā, un tad novērtēt iznākumu
63
Bezdarbnieku grupas modelis23
Grupas lielums: 8 - 12 cilvēki
Grupas ilgums: 3 mēneši
Norises laiks: pirmdienas14.30 – 16.30.
Mērķa grupa: bezdarbnieki, kuri zaudējuši darbu kopš 2008.gada septembra un nonākuši grūtībās
atjaunot darba attiecības.
Problēmas:
darba zaudējums,
prasmju trūkums darba meklēšanā,
atbalsta trūkums,
stresa pārvarēšanas grūtības,
atbalsta sistēmas piesaistīšanas prasmju trūkums.
Virsmērķis: atgriezt pieaugušos darbspējīgā vecumā darba tirgū
Mērķi:
prasmju un iemaņu attīstīšana darba meklēšanā,
emocionālā atbalsta sniegšana,
atbalstīt nākotnes plānu izvirzīšanā,
attīstīt prasmes apkārtējo resursu piesaistīšanā,
apgūt prasmes ikdienas stresa pārvarēšanā,
atbalstīt apzināties savus resursus.
Sagaidāmais rezultāts:
prasmes darba meklēšanas procesā,
savu resursu apzināšanās,
prasmes tikt galā ar ikdienas stresu,
savu nākotnes mērķu apzināšanās,
spējas izmantot apkārtējos resursus,
savu resursu apzināšana,
CV izveidošana,
jaunu draugu iegūšana.
Sekundārie ieguvumi:
grupa nodrošina laiku sev vismaz 2,5 stundas laika sev,
ir iespēja dibināt draudzīgas attiecības,
mācās tikt galā ar konfliktiem,
ierauga sevi citu skatījumā,
pašapziņas celšana.
Metodes: darbs grupā, CV izveidošana, interneta izmantošana konkrētu darba piedāvājumu
meklēšanā, filmu skatīšanās, video treniņš.
23
Izstrādāja I. Stankus-Viša, aprobēts Rīgas SD TC „Bolderāja”, 2010
64
GRUPAS DARBA PLĀNS
1. tikšanās reize 2. tikšanās reize 3. tikšanās reize
Iepazīšanās.
Gaidu nospraušana.
Uzdevums „Manas
vērtības”.
Tēma – darba meklēšanas iespējas
un viss, kas ar to saistīts.
Kolāža „Es”. Koks – saknes, stumbrs,
zari. Kas ir bijis svarīgs
pagātnē, kas svarīgs
tagadnē un ko gribu
sasniegt nākotnē.
CV rakstīšana.
Manas stiprās puses un
mani trūkumi.
Uzdevums „Resursu
karte”.
Mani dzīves mērķi –
vēstule sev.
4. tikšanās reize 5. tikšanās reize 6. tikšanās reize 7. tikšanās reize
Saskarsmes pamati.
Saskarsmes pamati. Saskarsmes pamati. Saskarsmes pamati.
Darba intervija –
video treniņš.
Darba intervija –
video treniņš.
Darba intervija –
video treniņš.
Darba intervija – video
treniņš.
8. tikšanās reize 9. nodarbība 10. tikšanās reize
Tikšanās ar cilvēku, kurš ir
pārvarējis bezdarba
grūtības.
Laika plānošana. Tēma „Stress un tā vadīšana”.
Darbs ar e-vidi un iespējas,
ko tā piedāvā.
Ģimenes budžeta
plānošana.
Darba un personiskās dzīves
līdzsvarošana.
11. tikšanās reize - noslēgums
1. Grupas darba izvērtēšana.
2. Apliecinājumu par piedalīšanos grupā izsniegšana.
3. Grupas dalībnieku vēlējumi nākotnei.
65
ATBALSTA GRUPAS „Cilvēkiem ar invaliditāti”24
Atbalsta grupas mērķis: Veicināt SAC „Zemgale” cilvēku ar invaliditāti motivāciju un
līdzdalību savas dzīves kvalitātes uzlabošanai. Nodrošināt brīvu diskusijas un viedokļu apmaiņas
telpu. Veicināt iespēju ikvienam grupas dalībniekam uzņemties psiholoģisko un sociālo risku
(atbildību) par savu ikdienu un nākotnes perspektīvām.
Atbalsta grupu – nodarbību metodoloģija: Atbalsta grupas ir veidotas uz konfidencialitātes
principa, kur uzsvars tiek likts uz procesu un dalībnieku vienlīdzīgu, aktīvu līdzdalību procesā.
Atbalsta grupas vada profesionālis, kurš fasilitē tēmas ņemot vērā dalībnieku vajadzības, pēc
sekojošām darba metodēm:
3.1. Atvērtā diskusija (refleksija) par dalībnieku izvirzīto tēmu;
3.2. Ievads problēmas aktualizēšanā;
3.3. Grupu diskusijas;
3.4. Interaktīvas individuālas un grupu saliedējošas metodes;
3.5. Uz nākotni orientēta pieeja;
3.6. Individuālo darba lapu aizpildīšana;
3.7. Video stāstu analīze;
3.8. Praktisku uzdevumu realizācija ārpus grupas.
Atbalsta grupas darbība tiek fasilitēta izmantojot grupu dinamikas un uz nākotni orientētās pieejas
ņemot vērā grupas sociālo un psiholoģisko portretu. Grupas notiek 1xnedēļā pa 3 stundām.
Atbalsta grupu nodarbību bloki:
N.p.k. Bloks Apraksts
1 Cilvēku vajadzību un
motivācijas noteikšana
(līdzdalība)
Šis ir pirmais no pieciem blokiem, kur pamata uzsvars
tiek likts uz grupas apvienošanu un atvēršanu pret
atbalsta grupas procesiem. Īpašs uzsvars tiek pievērsts
katra cilvēka motivācijai līdzdarboties grupā un
pašanalīzi.
Šis bloks var aizņemt no 2-3 mēnešiem regulāra atbalsta
grupu darba.
2 Sociālās kompetences
kartes izveide un indivīda
vieta – loma tajā
Šis bloks ir orientēts prasmju un iemānu apzināšanu, kas
nepieciešamas, lai veiksmīgi integrētos grupā, kolektīvā
vai sabiedrībā. Sociālās kompetences prasmes tiešā
(nepastarpinātā) veidā netiek apgūtas grupā, taču
stimulējot, simulējot un lomu spēles tiek interpretētas
esošās un vēlamas rīcības modeļi, kas ir atvērto diskusiju
objekts.
3 Pieredze, resursi un to
orientācija uz nākotni
Atbalsts grupas attīstības gaitā tiek modelētas nākotnes
darba, attiecību, līdzdalības un pašaprūpes situācijas.
Tiek ņemta vērā personas atbalsta esošā un vēlamā
sistēma, kuras ietvaros tiek analizēti resursi – iekšējie un
ārējie.
4 Uz nākotni orientētā
darbība
Atbalsta grupā izmantotā soļu metode veicina, ka
dalībnieki izpildot nelielus uzdevumus, analizējot
izpildītā darba pozitīvos un negatīvos aspektus attīsta
nākotnes modeļus. Jāatzīmē, ka šis process ir
24
Izstrādāja K. Viša, Aprobēja SAC „Zemgale”, 2006
66
nepārtraukts, jo netiek noteikts nulles punkts, bet tiek
izvirzīti mērķi.
5 Grupa un indivīds kā
resurss izaugsmei
Grupa tiek izmantota kā personības izaugsmes resurss, jo
salīdzinot indivīdu dažādas pieredzes un skatījumus tiek
veicināts analizēt, salīdzināt un izvirzīt savas prioritātes.
Šis bloks ir nepārtraukts process, kur sākotnēji tiek likts
uzsvars uz nelielu pašanalīzi, taču beigu daļā uz ilgstošu
pašrefleksiju izmantojot „Pašizvērtēšnas kartes” metodes.
Atbalsta grupas tēmas: Atbalsta grupu tēmas ir plānotās, jo katru reizi dalībnieki izvirza savas
diskusijas prioritātes, kas ir saistītas ar iepriekšējiem notikumiem un/vai grupas dinamikas,
attiecību aspektiem, plānotais:
5.1. Ievads un iepazīšanās;
5.2. Indivīda subjektīvās un objektīvās vajadzības savas ikdienas situācijas
uzlabošanai;
5.3. Sajūtas – drošība, līdzatbildība, vajadzība (noderība), piederība, draudzība,
sapratne, utt;
5.4. Sabiedrība un indivīds;
5.5. Izglītība;
5.6. Brīvais laiks;
5.7. Veselības aprūpe;
5.8. Sociālais atbalsts;
5.9. Darbs;
5.10. Personiskā izaugsme.
67
ATBALSTA GRUPAS „Vecākiem, kuriem bērni 8-10 gadus veci”25
Grupas lielums: 5 - 7 cilvēki.
Grupas ilgums: 12 tikšanās reizes
Norises laiks: 2 stundas
Mērķa grupa: vecāki, kuri audzina 8 – 10 gadus vecus bērnus
Mērķis: atbalstīt vecākus, kuru bērni vecumā no 8 – 10 gadiem, audzināšanas procesā
Uzdevumi:
atbalstīt saskatīt savus resursus,
atbalstīt atpazīt savas jūtas un izpaust tās adekvātā veidā,
uzlabot prasmes saskarsmē ar bērniem,
attīstīt izpratni par bērna temperamentu;
uzlabot bērnu disciplinēšanas prasmes;
sniegt izpratni par vecumposma īpatnībām.
Virsmērķis: atbalstīt vecākus efektīgāk risināt dzīves uzdevumus
Mērķi:
atbalstīt saskatīt savas vajadzības,
atbalstīt apzināties savas jūtas,
prasmju un iemaņu attīstīšana ikdienas organizēšanā,
uzlabot prasmes saskarsmē ar bērniem,
celt pašapziņu,
atbalstīt izvirzīt nākotnes plānus,
attīstīt prasmes apkārtējo resursu piesaistīšanā;
apgūt prasmes ikdienas stresa pārvarēšanā.
Sagaidāmais rezultāts:
prasmes organizēt laiku,
savu vajadzību apzināšanās,
pašapziņas celšana,
savu jūtu apzināšanās,
prasmes tikt galā ar ikdienas stresu,
labākas attiecības ar bērniem,
savu nākotnes mērķu apzināšanās,
spējas izmantot apkārtējos resursus,
jaunu draugu iegūšana.
25
Izstrādāja I. Stankus-Viša, aprobēja „Vaivaru pamatskolā”, 2010
68
Grupas darba PLĀNS
Grupas darbs sastāv no četrām daļām:
1. „Es”;
2. „Es un citi”;
3. „Es un vide”:
4. „Es + citi + vide”.
„Es”: savu vajadzību apzināšanās, savu jūtu apzināšanās, pašapziņas celšana, savu nākotnes
mērķu apzināšanās.
1. tikšanās reize 2. tikšanās reize 3. tikšanās reize
Iepazīšanās. Darba lapa
„Es esmu…” – lomas
manā dzīvē.
Mandala - dzīves būtiskās
jomas, kā jūtos ar to.
Koks – saknes, stumbrs, zari. Kas ir
bijis svarīgs pagātnē, kas svarīgs
tagadnē un ko gribu sasniegt
nākotnē.
Kolāža „Es”. Tēma par jūtām. Mani dzīves mērķi – vēstule sev.
Manas stiprās puses
„Es un citi”: saskarsme ar bērniem, saskarsme ar apkārtējiem.
4. tikšanās reize 5. tikšanās reize 6. tikšanās reize 7. tikšanās reize
Saskarsmes pamati Saskarsmes pamati Bērnu vecumposmi
un saskarsmes
specifika atbilstoši
vecumposmam.
Bērnu disciplinēšana.
Atbalsta sniegšana
konkrētu
problēmsituāciju
risināšanā
Atbalsta sniegšana
konkrētu
problēmsituāciju
risināšanā
Atbalsta sniegšana
konkrētu
problēmsituāciju
risināšanā
Atbalsta sniegšana
konkrētu problēmsituāciju
risināšanā
Saskarsmes prasmju attīstīšana grupā: uzdevumi, kas orientēti uz grupas savstarpējās sadarbības
veicināšanu.
„Es un vide”:apkārtējo resursu apzināšanās, to izmantošanas iespējas.
8. tikšanās reize 9. tikšanās reize 10. tikšanās reize
Individuālā resursu karte. Sadarbība ar bērnu dārzu,
skolu u.c. iestādēm.
Tēma – darba meklēšanas iespējas
un viss, kas ar to saistīts.
Kopienas resursi: katrs vecāks apzina, kādi resursi ir atrodami Jūrmalā, kā tos var izmantot
(piemēram, kādi pakalpojumi sev un bērniem pieejami) – veido Jūrmalas resursu karti ģimenēm
„Es + citi + vide”: stresa vadīšana, ikdienas organizēšana.
11. tikšanās reize 12. tikšanās reize
Tēma „Stress un tā vadīšana”. Mājas darbu (uzkopšana, drēbju mazgāšana)
plānošana. Katrs veido savu individuālo plānu.
Dienas, nedēļas un mēneša plānošana. Dienas režīma bērniem veidošana.
Atbalsta sniegšana konkrētu
problēmsituāciju risināšanā
Budžeta plānošana.
13. tikšanās reize – noslēgums:
1. grupas darba izvērtēšana.
2. Apliecinājumu par piedalīšanos grupā un fotogrāfiju izsniegšana.
3. Grupas dalībnieku vēlējumi nākotnei.
4. Nākotnes sadarbības plānošana.
69