Niklass Lūmans

Kas ir komunikācija?

Müsu rīcībā ir vairs neintegrējamas zināšanas par psihiskām un sociālām sistēmām.

Mans nolūks ir kritizēt ierasto komunikācijas izpratni un novietot tai līdzās citādu versiju. Pirms es

to uzsāku, tomēr ir jāizdara daži komentāri par zinātnisko kontekstu, kurā šim manevram ir jātiek

veiktam.

Sākšu ar kādu neapstrīdamu apgalvojumu. Mums visiem labi pazīstamais psiholoģijas un

socioloģijas disciplīnu nošķīrums un vairāk kā gadsimtu ilgušie atšķirīgie pētījumi šajās nozarēs ir

noveduši mūs pie vairs neintegrējamām zināšanām par psihiskām un sociālām sistēmām. Nevienā

no šīm nozarēm atsevišķs pētnieks nepārskata visu zināšanu apjomu kopumā, tomēr ir skaidrs, ka

abos gadījumos ir runa par visai kompleksām, strukturētām sistēmām, kuru specifiskā dinamika

jebkuram novērotājam ir necaurredzama un neregulējama. Neraugoties uz to, joprojām pastāv

jēdzieni un pat teorijas, kuras šo faktu ignorē vai sistemātiski no tā izvairās. Socioloģijā pie šādiem

pārpalikumiem pieder darbības un komunikācijas jēdzieni. Visbiežāk šie jēdzieni tiek piesaistīti

subjektam. Tas nozīmē – tie jau iepriekš pieņem kādu autoru, apzīmētu par indivīdu vai subjektu,

kuram var tikt piedēvēta kāda darbība vai komunikācija. Subjekta un indivīda jēdzieni tādējādi šeit

funkcionē kā tukšas formulas kāda visai kompleksas situācijas apzīmēšanai, kura attiecas uz

psiholoģijas kompetences jomu un sociologam vairs nav interesanta.

Komunicēt spēj tikai komunikācijas.

Ja kāds vēlas apšaubīt iepriekš minēto jēdzienisko dispozīciju, kā to vēlos darīt es, tam visbiežāk

nākas dzirdēt apgalvojumus, ka tie, kuri komunicē vai darbojas, tomēr galu galā vienmēr ir cilvēki,

indivīdi vai subjekti. Es turpretī gribu apgalvot, ka komunicēt spēj tikai komunikācijas un ka vienīgi

šādā komunikāciju tīklojumā tiek radīts tas, ko mēs saprotam ar vārdu “darbība”.

Mana otrā piezīme ir saistāma ar fascinējošajiem vispārējās sistēmteorijas un pašreferenciālo

sistēmu kibernētikas sasniegumiem, kuri agrāk tika apzīmēti ar vārdu “pašorganizācija”, savukārt

patreiz visdrīzāk ir rodami zem autopoiēzes nosaukuma. Patreizējais pētījumu stāvoklis ir

nepārskatāms un pretrunīgs pat jēdzienu veidošanas jomā. Tomēr ir skaidri saskatāma teorētisko

līdzekļu pārbūve, kura sniedzas līdz pat izziņas teorijai, proti, pārklājot bioloģijas, psiholoģijas un

socioloģijas sfēras. Vairāklīmeņu arhitektūras mīļotājs var novērot teorijas pārbūvi, kura vienlaikus

notiek vairākos līmeņos un līdz ar to vienlaikus padara problemātisku pašu līmeņu nošķīrumu, kurš

liekas pašsaprotams loģisku apsvērumu dēļ.

Pašreference nav vienīgi domāšanai piemītoša īpatnība.

Pretstatā filosofiskās tradīcijas pamatpieņēmumiem pašreference (jeb refleksija) nekādā gadījumā

nav domāšanai vai apziņai piemītoša īpatnība, bet gan visnotaļ vispārīgs sistēmbūves princips ar

specifiskām sekām attiecībā uz kompleksitātes uzbūvi un evolūciju. Tādējādi neizbēgams ir

secinājums, ka pastāv daudz dažādu iespēju novērot pasauli atkarībā no tā, kāda sistēmreference

tiek pieņemta pamatā. Citiem vārdiem: evolūcijas rezultātā ir izveidojusies pasaule, kurai ir ļoti

daudz iespēju novērot pašai sevi, neizceļot kādu no šām iespējām kā labāko un vienīgi pareizo.

Katrai teorijai, kura samērojas ar šo lietu stāvokli, tamdēļ ir jābūt novietotai novērojumu

novērošanas līmenī, jeb, second order cybernetics līmenī Heinca fon Forstera izpratnē.

Mans jautājums tātad ir: kā izskatās socioloģija – sociālo sistēmu teorija, ja tā visā nopietnībā vēlas

ieņemt nostāju attiecībā pret šiem teorētiskajiem sasniegumiem? Mans minējums ir, ka šajā nolūkā

par izejas punktu ir jāizvēlas nevis darbības, bet gan komunikācijas jēdziens. Nevis darbība, bet gan

vienīgi komunikācija ir specifiski sociāla operācija un vienlaikus arīdzan operācija, kura

neizbēgami tiek likta lietā vienmēr, kad veidojas sociālas situācijas.

Mana priekšlasījuma galvenajā daļā es vēlētos piedāvāt atbilstošu komunikācijas jēdzienu – proti,

jēdzienu, kurš stringri izslēdz jebkuru piesaisti apziņai vai dzīvībai, tātad – citiem autopoiētisko

sistēmu realizācijas līmeņiem. Drošības pēc būtu vēl jānorāda, ka tas nebūt nenozīmē, ka

komunikācija būtu iespējama bez dzīvības un apziņas. Tā nav iespējama arīdzan bez oglekļa,

mērenām temperatūrām, Zemes magnētisma un matērijas atomārās stabilitātes. Attiecībā uz

pasaules kompleksitāti nav iespējams uzņemt visus kāda lietu stāvokļa iespējamības nosacījumus šā

lietu stāvokļa jēdzienā, pretējā gadījumā šis jēdziens zaudētu jebkādas kontūras un jebkuru

pielietojumu teorijas uzbūves tehnikas sfērā.

Komunikācija īstenojas kā trīs dažādu selekciju sintēze.

Līdzīgi dzīvībai un apziņai arī komunikācija ir emergenta realitāte, lietu stāvoklis sui generis. Tā

īstenojas kā trīs dažādu selekciju sintēze, proti, informācijas selekcijas, šās informācijas vēstījuma

selekcijas, un selektīvas informācijas un tās vēstījuma saprašanas vai pārprašanas.

Necviens no šiem komponentēm nevar tikt dots atsevišķi. Tikai kopā tie spēj radīt komunikāciju.

Kopā – tas šeit nozīmē: vienīgi tad, kad to selektivitāte var tikt novesta līdz kongruencei.

Komunikācija īstenojas vienīgi tamdēļ, ka vispirms tiek saprasta diference starp vēstījumu un

informāciju. Tas atšķir komunikāciju no vienkāršas citu uzvedības uztveršanas. Saprašanā

komunikācija aptver atšķirību starp sava satura informācijas vērtību un iemesliem, kālab šis saturs

tiek pavēstīts. Tā var uzsvērt vienu vai otru pusi, tādējādi vēršot uzmanību vai nu uz pašu

informāciju, vai arī uz ekspresīvo izturēšanos. Vienlaikus komunikācijai ir nepieciešams, lai abas

šīs norises kā selekcijas tiek pieredzētas un līdz ar to atšķirtas viena no otras. Citiem vārdiem, ir

jāpastāv iespējai pieņemt, ka informācija nav pati par sevi saprotama un tās vēstījumam ir

nepieciešama īpaša izšķiršanās. Tas, protams, attiecas arī uz gadījumu, kad vēstītājs vēsta kaut ko

par sevi pašu. Gadījumā, ja šis selekciju nošķīrums īstenots netiek, mums ir darīšana ar vienkāršu

uztvērumu.

Turēties pie uztveres un komunikācijas nošķīruma ir visai būtiski.

Ir visai būtiski turēties pie šā komunikācijas un uztveres nošķīruma par spīti un tieši tāpēc, ka

komunikācija dod plašas iespējas paralēli notiekošai uztveršanai. Tomēr uztveršana ir un paliek

pirmām kārtām psihisks notikums bez kādas komunikatīvas eksistences. Komunikatīvās norises

gaitā tā pati par sevi nav pieslēgumspējīga. To, ko kāds cits ir uztvēris, nav iespējams nedz

apstiprināt, nedz atspēkot, to nevar nedz izvaicāt, nedz saņemt no tā atbildi. Tas paliek apziņā

ieslēgts un komunikācijas sistēmai tāpat kā jebkurai svešai apziņai necaurredzams. Protams, šis

uztvērums var kalpot kā ārējs iemesls sekojošai komunikācijai. Komunikācijas dalībnieki var

iesaistīt komunikācijā savus uztvērumus un ar tiem saistītos situāciju skaidrojumus, tomēr tas var

notikt vienīgi saskaņā ar komunikācijas sistēmas specifiskajām likumībām, piemēram, vienīgi

valodiskā formā, vienīgi izmantojot runai atvēlēto laiku, vienīgi uzmācoties, padarot sevi

saskatāmu, pašeksponējoties – tātad, vienīgi izpildot drosmi laupošus smagus noteikumus.

Par saprašanu un pārprašanu nevar tikt komunicēts tik vienkārši, kā dalībnieki to labprāt vēlētos.

Par saprašanu un pārprašanu var komunicēt – tomēr arī šeit vienīgi saskaņā ar visai specifiskiem

komunikācijas sistēmas autopoiēzes noteikumiem un ne tik vienkāršā veidā, kā to dalībnieki labprāt

vēlētos. Vēstījums “Tu mani nesaproti” tamdēļ ir un paliek ambivalents un vienlaikus arī komunicē

šo ambivalenci. No vienas puses, tas nozīmē “Tu neesi gatavs pieņemt to, ko es Tev vēlos teikt” un

cenšas izprovocēt šā fakta atzīšanu. No otras puses, tas ir vēstījums informācijai, ka līdz ar šo

nesaprašanas noteikumu komunikācija nevar tikt turpināta. Un, treškārt, tas ir komunikācijas

turpinājums.

Normālā tehnika. saskaroties ar saprašanas grūtībām ir rodama vienkāršā pārvaicāšanā un

paskaidrojumos, normālā rutīnas komunikācijā par komunikāciju bez īpaša psihiska sprieguma. Un

tieši pret šo normālo rutīnu atduras tas, kurš mēģina komunikācijas neizdošanos vai neizdošanās

draudus ietvert komunikācijā: “Tu mani nesaproti”, vienlaikus tomēr maskējot pieņemšanas vai

noraidīšanas problēmas asumu ar tādas semantikas palīdzību, kura vedina domāt, ka šī problēma

tomēr būtu atrisināma ar komunikāciju par komunikāciju.

Kas ir jauns šajā komunikācijas izpratnē?

Kas ir jauns šajā komunikācijas izpratnē? Un kādas ir šā jauninājuma konsekvences?

Pirmkārt jauns ir trīs komponentu - informācijas, vēstījuma un saprašanas - nošķīrums.

Līdīgu nošķīrumu var atrast Karlam Bīleram, veidotu, izejot no dažādu valodiskās komunikācijas

funkciju viedokļa. Amerikāņi, kā Ostins un Sērls, to tika pastiprinājuši un sastīvinājuši līdz aktu tipu

vai runas aktu teorijai. Pēdējai savukārt komunikācijā ietverto nozīmīguma pretenziju tipoloģiju tika

pievienojis Jirgens Hābermāss. Tomēr joprojām tas tiek veikts, vadoties pēc darbības teorijai

raksturīgās komunikācijas izpratnes, un tamdēļ komunikācijas process šeit tiek izprasts kā

veiksmīga vai neveiksmīga ziņu, informācijas vai saprašanās prasību pārnešana.

Turpretī sistēmteorētiska pieeja uzsver komunikācijas emergenci. Pārnests netiek nekas. Tiek radīta

redundance – tas nozīmē, ka komunikācija rada atmiņu, kuru daudz kas var izmantot visai atšķirīgos

veidos. Ja A kaut ko vēsta B, tālākā komunikācija var vērsties vai nu pie A vai pie B. Sistēma it kā

pulsē ar pastāvīgu pārpalikuma veidošanu un selekciju. Līdz ar rakstības un drukas izgudrošanu šis

sistēmveides process tiek vēlreiz ārkārtīgi kāpināts; gan sociālajā struktūrā, gan semantikā, gan pašā

valodā atspoguļojas šo norišu sekas, kuras pamazām nonāk pētniecības uzmanības sfērā.

Trīs komponenti ir saistīti ar atšķirīgām selekcijām.

Trīs komponenti – informācija, vēstījums un saprašana – nedrīkst tikt interpretēti nedz kā funkcijas,

nedz kā akti, nedz kā nozīmīguma pretenziju horizonti (vienlaikus neapstrīdot, ka arī šis ir viens no

iespējamajiem to pielietošanas veidiem). Tie nav arīdzan nekādi paši par sevi eksistējoši

komunikācijas būvakmeņi, kurus kāds (kas gan? vai subjekts?) tikai savieno kopā. Drīzāk šeit ir

runa par atšķirīgām selekcijām, kuru selektivitāte un selekcijas apgabals vispār tiek sākotnēji

konstituēts komunikācijā. Ārpus komunikācijas nav informācijas, ārpus komunikācijas nav

vēstījuma, ārpus komunikācijas nav saprašanas – tas jāsaprot nevis kauzālā nozīmē, proti, ka

informācija būtu vēstījuma cēlonis, un vēstījums savukārt – saprašanas, bet gan cirkulārā

savstarpējas noteikšanas nozīmē.

Komunikācijas sistēma ir pilnībā noslēgta sistēma.

Komunikācijas sistēma ir pilnībā noslēgta sistēma tamdēļ, ka komponenti, no kuriem tā sastāv, tiek

radīti pašā komunikācijā. Tādējādi komunikācijas sistēma ir autopoiētiska sistēma, kurā visu, kas kā

vienība figurē sistēmā, producē un reproducē pati sistēma. Pats par sevi saprotams, ka tas viss var

notikt vienīgi kādā vidē un atkarībā no šās vides uzliktajiem ierobežojumiem.

Formulējot nedaudz konkrētāk, tas nozīmē, ka komunikācijas sistēma pati specificē ne tikai savus

elementus, to, kas pastāv kā tālāk nedalāma komunikācijas vienība, bet gan arī savas struktūras. Tas,

kas netiek komunicēts, nespēj šeit dot nekādu ieguldījumu. Vienīgi komunikācija spēj ietekmēt

komunikāciju; vienīgi komunikācija spēj dekomponēt komunikācijas vienības (piemēram, analizēt

kādas informācijas selekcijas horizontu vai vaicāt pēc kāda vēstījuma iemesliem); un vienīgi

komunikācija spēj kontrolēt un izlabot komunikāciju.

Ir viegli saskatāms, ka šādu refleksīvu operāciju realizācijas prakse ir ārkārtīgi ietilpīgs process,

kuru iegrožo komunikācijas autopoiēzes savdabības. Nav iespējams nemitīgi vaicāt pēc aizvien

precīzākām un precīzākām atbildēm. Kaut kad, un tas notiek samērā ātri, tiks sasniegtas

komunikācijas robežvērtības un izsmelta pacietība – tas nozīmē, pārsniegta psihiskās vides

pieļaujamā slodze. Vai arī priekšplānā iznāks interese par citām tēmām vai citiem partneriem.

Komunikācijai nav mērķa.

Šo sistēmas cirkulārās, autopoiētiskās noslēgtības tēzi nav viegli pieņemt. Lai pakāpeniski ieraidzītu

tās devumu, ir zināmu laiku domās ar to jāeksperimentē. Tas pats attiecas arī uz otru, cieši ar pirmo

saistītu tēzi. Komunikācijai nav mērķa, tai nav imanentas entelehijas. Tā notiek, vai arī nenotiek –

tas ir viss, kas šeit ir sakāms. Šajā ziņā teorija seko nevis aristoteliskajam Duktus, bet gan Spinozas

teorētiskajam stilam. Komunikācijas sistēmu iekšienē, ciktāl funkcionē autopoiēze, protams, ir

iespējams veidot uz mērķorientētas epizodes – tieši tāpat, kā arī apziņa spēj sev reizēm spēj

nospraust mēŗkus, vienlaikus šai mērķu nospraušanai nekļūstot par sistēmas mērķi. Jebkurai citai

koncepcijai būtu jāskaidro, kālab sistēma turpina eksistēt arī pēc mērķa sasniegšanas; vai arī

vajadzētu apgalvot, ne visai oriģinālā veidā, ka dzīves mērķis ir nāve.

Komunikatīvās darbības racionalitātes teorija ir vienkārši aplama jau empīriski.

Bieži tiek varāk vai mazāk implicīti pieņemts, ka komunikācija tiecas uz konsensu, meklē

saprašanos. Uz šīs premisas ir uzbūvēta Hābermāsa komunikatīvās darbības racionalitātes teorija.

Tomēr tā ir vienkārši aplama jau empīriski. Var komunicēt arīdzan, lai iezīmētu dissensu, var izjust

vēlmi strīdēties, un nav nekādu nepieciešamu iemeslu, lai konsensa meklējumus uzskatītu par

racionālākiem par dissensa meklējumiem. Tas ir pilnībā atkarīgs no tēmām un partneriem. Protams,

komunikācija nav iespējama pilnīgi bez konsensa, tomēr tā nav iespējama arī pilnīgi bez dissensa.

Nepieciešams noteikums ir vienīgi šis: attiecībā uz momentāni neaktuālām tēmām ir jāpastāv

iespējai jautājumu par konsensu vai dissensu atstāt neizšķirtu. Un pat attiecībā uz aktuālām tēmām –

pēc tam, kad beidzot ir atrasta stāvvieta automašīnai un pēc gara nāciena kājām galu galā ir

sasniegta vieta, kur ir jābūt nopērkamai labākajai kafijai Romā, un tiek iedzertas dažas lāses – kur

šeit ir konsenss vai dissenss, ja nevēlamies ar komunikāciju sabojāt prieku?

Jebkura komunikācija ir riskanta.

Sistēmteorija uz konsensu vērstās entelehijas vietā pieņem citu tēzi: komunikācija liek saasināties

jautājumam, vai pavēstītā un saprastā informācija tiks pieņemta vai noraidīta. Jaunai ziņai var ticēt

vai neticēt: komunikācija pirmām kārtām rada šo alternatīvu un līdz ar to – noraidījuma risku. Tā

uzspiež vajadzību izšķirties, kura nemaz nepastāvētu bez komunikācijas. Tamdēļ jebkura

komunikācija ir riskanta. Šis risks ir viens no svarīgākajiem morfoģenētiskajiem faktoriem, tas

izraisa institūciju būvi, kurām ir jānodrošina pieņemšanas gatavība arī maziespējamu komunikāciju

gadījumos.

Tomēr ir iespējams sensibilizēt arī otrādi, kā tas šķiet notiekam tālo Austrumu kultūrās: no

komunikācijas ar noraidījuma iespējamību ir jāizvairās, šeit tiek mēģināts izpildīt vēlmes, pirms tās

tiek izteiktas, līdz ar to signalizējot par ierobežojumiem; šeit cilvēki piedalās komunikācijā,

nerunājot pretī un netraucējot komunikāciju ar savas pieņemšanas vai noraidījuma izrādīšanu.

Komunikācija duplicē realitāti.

Tātad, lai vēlreiz atkārtotu šo svarīgo punktu citiem vārdiem: komunikācija duplicē realitāti. Tā

rada divas versijas: jā–versiju un nē–versiju, un šādi spiež uz selekciju. Un tieši apstāklī, ka nu kaut

kam ir jānotiek (kaut arī tas būtu eksplīcīti komunicējams komunikācijas pārrāvums), slēpjas

sistēmas autopoiēze, kura pati garantē sava turpinājuma iespēju.

Tādējādi saasinājums līdz alternatīvai ‘pieņemšana vai noraidījums’ ir nekas cits kā pati

komunikācijas autopoiēze. Tā diferencē pieslēguma pozīciju nākamajai komunikācijai, kura nu var

tikt būvēta uz sasniegtā konsensa, vai arī nosjaidrot dissensa iemeslus, vai nu arī censties problēmu

atlikt un apiet vārīgo vietu. Nekas no tā, kas var tikt komunicēts, nespēj izvairīties no šīs

bifurkācijas – vienīgais izņēmums šeit ir pasaule (fenomenoloģijas nozīmē) kā galējais jēgas

horizonts, kurā norisinās viss un kurš pats nevar tikt kvalificēts nedz pozitīvi, nedz negatīvi, bet gan

jebkurā jēgpilnā komunikācijā tiek producēts tai līdzi kā tālāko komunikāciju pieejamības

nosacījums.

Komunikāciju piesaiste vērtībām

Tagad es vēlētos izmēģināt šo teorijas uzmetumu attiecībā uz kādu speciālu jautājumu, proti, uz

komunikācijas vērtību piesaistes problēmu. Neokantiāniskais fundaments un arī Jirgens Hābermāss

ir mūs mācījuši šeit tūlīt saost nozīmīguma pretenzijas un aicināt uz to pārbaudīšanu. Īstenība ir

vienkāršāka – un vienlaikus arī sarežģītāka.

Pirmkārt empīriski novērojams ir fakts, ka vērtības tiek iesaistītas komunikācijā ar implikācijas

palīdzību. Tās tiek jau iepriekš pieņemtas, uz tām tiek aplinkus norādīts. Neviens nesaka tieši: “es

esmu par mieru” vai “es augstu vērtēju savu veselību”. Iemesls, kālab no tā izvairās, ir mums jau

pazīstams: tas duplicētu iespējas attiecībā uz pieņemšanu un noraidījumu. Un tieši tas, šķiet,

attiecībā uz vērtībām ir nevajadzīgi – vai vismaz tā tiek uzskatīts.

Diskutēts tiek nevis par vērtībām, bet gan par preferencēm.

Tātad vērtības iegūst nozīmīgumu, pateicoties tām piedēvētajam nozīmīgumam. Tas, kurš komunicē

vērtību piesaistē, izmanto īpatnēju vērtību bonusu. Gadījumā, ja partneris nepiekrīt, viņam tas ir

jāpaziņo. Tiek operēts it kā vērtību skaistuma un labuma aizsegā un profitēts no apstākļa, ka tam,

kurš vēlas protestēt, ir jāpārņem kompleksitāte. Uz viņu gulstas argumentācijas smagums. Viņam

draud nepieciešamība domāt inovatīvi un izolēt sevi. Un tā kā vienmēr implicēts tiek vairāk vērtību

kā nākamajā komunikācijas solī ir iespējams tematizēt, mēģinājums kādu no tām izdalīt, noliegt vai

modificēt ir gandrīz vai bezcerīgs pasākums. Diskutēts tiek nevis par vērtībām, bet gan par

preferencēm, interesēm, priekšrakstiem, programmām. Tas nenozīmē, ka pastāvētu vērtību sistēma.

Tas nenozīmē arīdzan, un tas ir visai svarīgi, ka šeit iet runa par psiholoģiski stabilām struktūrām.

Gluži otrādi, psiholoģiskā nozīmē vērtību pastāvēšana ir visai labila. Reizēm tās tiek lietotas, reizēm

nē, un veida psiholoģiska dzīļu struktūra šeit nav atrodama. Es formulēšu to provokatīvi un teikšu,

ka vērtību stabilitāte ir vienīgi komunikatīvs artefakts, un apziņas autopoiētiskā sistēma ar to rīkojas

pēc savas patikas. Un tieši tādēļ, ka šeit spēlē ir iesaistītas sociālās sistēmas autopoiēzes struktūras,

vērtību semantika noder patstāvīgam sociālās sistēmas pamatu atveidojumam. To stabilitāte balstās

rekursīvā iepriekšpieņemšanas iepriekšpieņemšanā un tās semantikas pārbaudē, ar kuru tas ikreiz

vai nu funkcionē, vai nefunkcionē. “Nozīmīguma pamats“ ir rekursivitāte, kuru padara vēl smagāku

neizdevīgais stāvoklis, kurā komunikatīvi tiek nostādīta pretruna.

Vērtības pašas neīstenojas.

Tas, ko apziņa līdz ar to domā, ir pavisam cits jautājums. Ja tā ir pieredzējusi, tā skaidri zin, ka

vērtību konsenss ir tikpat lielā mērā neizbēgams, cik kaitīgs. Vērtības pašas neīstenojas, un ir

iespējams visu, ko tās šķietas veicinām, īstenošanas gaitā vienmēr izsist no sliedēm – protams,

vērtību vārdā.

Konsekvences sistēmsakarību diagnozes un terapijas jomā.

Šai fundamentālajai revīzijai sistēmu un komunikācijas teorijas jēdzienu aparātā, protams, ir savas

konsekvences to sistēmstāvokļu diagnozei un terapijai, kuri tiek uzskatīti par patoloģiskiem. Tiesa,

man šajā sfērā trūkst kompetences un pirmkārt jau tās specifiskās paškontroles, kura rodas līdz ar

kādas jomas pārzināšanu. Neskatoties uz to, es centīšos tādā kā kopsavilkumā izgaismot dažus

punktus, kuri varbūt spētu kalpot par iemeslu pazīstamu fenomenu jaunai konstruēšanai.

Pirmkārt, šis uzmetums pasvītro psihisko un sociālo sistēmu diferenci. Pirmās operē uz apziņas

bāzes, otrās – uz komunikācijas bāzes. Abas ir cirkulāri noslēgtas sistēmas, kuras var lietot vienīgi

savu autopoiētiskās reprodukcijas modu. Sociāla sistēma nevar domāt, psihiska sistēma nevar

komunicēt. Turpretī kauzālā aspektā pastāv lielas, visai kompleksas savstarpējas atkarības.

Noslēgtība tādējādi nekādā gadījumā nenozīmē, ka nepastāvētu ietekmju sakarības vai ka novērotājs

nespētu šādas sakarības novērot un aprakstīt. Vienīgi autopoiētiskās noslēgtības sākumpozīcijai ir

jātiek iekļautai šādā aprakstā. Tas nozīmē: ir jaņem vērā fakts, ka ietekmes var realizēties vienīgi

līdz ar vienlaicīgu norisi ietekmi panesošās sistēmas pusē. Tāpat ir jāievēro, ka sistēmas viena otrai

ir intransparentas, tātad – viena otru vadīt nevar.

No šā uzmetuma konsekventi izriet, ka apziņa komunikācijai sagādā vienīgi trokšņus, traucējumus

un perturbācijas – un otrādi. Patiesi, ja novērojam kādu komunikācijas procesu, mums ir jāpārzin

līdzšinējā komunikācija, eventuālās tēmas un tas, ko par tām var jēgpilni pateikt. Indivīdu apziņas

struktūras kopumā mums nav jāpazīst.

Tomēr šī argumantācija ir jāpadara smalkāka, jo komunikācijas sistēmas bieži tematizē personas un

šeit apziņa ir ieradusi mīlēt noteiktas vērtības, stāstīt noteiktus stāstus un tādējādi daļēji

identificēties ar komunikāciju.

Apziņa lēkā pa vārdiem kā malduguns.

Novērotājs tātad spēj atpazīt visai strukturētas savstarpējas sakarības starp psihiskām un sociālām

sistēmām. Un tomēr komunikatīvo notikumu psihiskā selektivitāte dalībnieku piedzīvotajā ir kaut

kas pavisam cits kā sociālā selektivitāte; un pat ne sevišķi vēršot uzmanību uz pašu sacīto, mums

kļūst skaidrs, cik aptuveni mums ir jāizvēlas, lai varētu pasacīt to, ko var pasacīt; cik ļoti pateikts

vārds vairs nav tas, kas tika domāts, un cik ļoti paša apziņa kā malduguns lēkā pa vārdiem: izmanto

un izsmej tos, vienlaikus piešķir un nepiešķir tiem nozīmi, liek tiem uznirt un nogrimt, attiecīgajā

brīdī nespēj tos atrast, no visas tiesa vēlas tos izsacīt, un bez jebkāda dibināta iemesla tomēr to

nedara. Ja mēs piepūlamies un cenšamies novērot savu apziņu tās operācijās no domas pie domas,

mēs gan atrodam īpatnu noburtību ar valodu, tomēr vienlaikus arī nekomunikatīvo, vienīgi iekšējo

valodas simbolu lietojumu un kādu īpatnēju fonu – apziņas aktualitāti, kurā vārdi peld kā kuģīši –

saķēdēti, tomēr paši nebūdami apziņa, it kā apgaismoti, tomēr paši nebūdami gaisma.

Šis apziņas pārākums pār komunikāciju (kurš, protams, apgrieztas sistēmreferences gadījumā atbilst

komunikācijas pārākumam pār apziņu) kļūst pilnīgi skaidrs, ja atceramies, ka apziņa nodarbojas ne

tikai ar vārdiem vai neskaidrām vārdu un teikumu idejām, bet arī (un bieži – galvenokārt) ar

uztvērumiem un imaginatīvu attēlu uzbūvi un nojaukšanu. Pat runājot apziņa nepārtraukti ir

nodarbināta ar uztvērumiem, un man pašam, meklējot formulējumus, bieži gadās redzēt vārdu

grafiskos attēlus (šo apstākli, cik man zināms, līdz šim nav ņēmis vērā neviens pētījums par kultūras

“rakstiskošanos”). Tāpat starp indivīdiem variējas arī pakāpe, cik lielā mērā paša runāšana spēj

novirzīt no uztverošas citu novērošanas, vai arī – cik daudz brīvas kapacitātes ir pieejams

uztvērumu simultānai procesēšanai, neskatoties uz runas sekvencei veltīto uzmanību.

Komunikācijas pielāgošana apziņas maldugunīm ir neizbēgama.

Vēlreiz nomainot sistēmreferenci un atgriežoties pie komunikācijas sociālās sistēmas, ir redzams,

ka viss minētais padara neizbēgamu komunikācijas pielāgošanu šīm apziņas maldugunīm. Protams,

tas nenotiek, komunikācijai pa gabaliem transportējot apziņu. Tā vietā komunikācija manevrē

apziņu, lai ko tā pie sevis nedomātu, forced choice situācijā, vai vismaz tā izskatās no

komunikācijas redzes viedokļa. Komunikācija var tikt komunikatīvi saprotamā veidā pieņemta vai

noraidīta (un tematika, protams, ir faktorizējama tā, ka viens lēmums tiek dekomponēts daudzos

lēmumos). Var teikt, ka apziņas autopoiētiskā autonomija komunikācijā tiek reprezentēta un

atlīdzināta ar binarizāciju.)

Apziņa var traucēt komunikāciju.

Komunikācijas sistēmas nesaprotami trokšņainās apziņas vides vietā nostājas komunikācijā

traktējams lēmums: jā vai nē, ziņu ievākšana, eventuāla vilcināšanās, atlikšana uz vēlāku laiku,

atturēšanās. Citiem vārdiem sakot – apziņa var traucēt komunikāciju, un pēdējā pat spēj to paredzēt

iepriekš – tiesa, vienīgi tādās formās, kuras ir pieslēgumspējīgas turpmākajai komunikācijai un tātad

var tikt apstrādātas komunikatīvi. Sistēmu autopoiēžu sajaukšanās šādi nekad nerodas, tomēr rodas

augsts koevolūcijas un reagibilitātes līmenis.

Es pilnībā apzinos, ka šī analīze nekādā gadījumā nav pietiekama, lai spētu aprakstīt to, ko mēs

pieredzam kā patoloģisku sistēmas stāvokli. Saskaņā ar šo teoriju, savstarpēja trokšņu, traucējumu

un perturbāciju radīšana ir pat normalitāte, kuras rīcībā gan psihiskā, gan sociālā aspekā ir normāla

uztveršanas un absorbēšanas kapacitāte. Patoloģijas iespaids dorši vien rodas tad, kad tiek pārkāpti

noteikti tolerances sliekšņi; varbūt varētu arī teikt – kad līdz ar to tiek izmantotas sistēmas atmiņas,

kuras uzkrāj, agreģē un prezentē no jauna traucējumu pieredzi, kāpina to ar noviržu pastiprināšanos

un hiperkorektūru un tamdēļ izmanto aizvien vairāk un vairāk kapacitātes. Kā arī: no teorētiskās

pozīcijas viedokļa, kuru es tiku mēģinājis ieskicēt, psihiskajām un sociālajām patoloģjām ir jātiek

stingri nošķirtām, un ir jābūt ļoti uzmanīgam, ja kāds vēlas uzskatīt vienu par otras indikatoru vai

pat par cēloni.

(No vācu valodas tulkojis: © Ivars Ijabs)