latvijas republikas - lm.gov.lv · web viewviens no valsts attīstības un iedzīvotāju...

LATVIJAS REPUBLIKASLABKLĀJĪBAS MINISTRIJA

SOCIĀLAIS ZIŅOJUMS PAR 2007.GADU

Rīga2008.gads

Saturs

1. Sociāli ekonomiskā situācija...............................................................................................6.1.1. Pārmaiņas ekonomikā un demogrāfiskajā situācijā........................................................6.

1.2. Mājsaimniecības.............................................................................................................8.

1.3. Sociālā iekļaušana.........................................................................................................10.

1.4. Labklājības sektora finansējums...................................................................................12.

2. Sociālā drošība...................................................................................................................15.2.1.Ievads.............................................................................................................................15.

2.2. Valsts sociālā apdrošināšana.........................................................................................16.

2.2.1. Valsts sociālās apdrošināšanas finansēšana...........................................................16.2.2.2. Valsts pensiju apdrošināšana.................................................................................22.2.2.3. Maternitātes un slimības apdrošināšana.................................................................30.2.2.4. Valsts sociālā apdrošināšana bezdarba gadījumam...............................................33.2.2.5. Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām.......................35.

2.3. Valsts sociālie pabalsti..................................................................................................37.

2.4. Sociālā palīdzība...........................................................................................................40.

2.5. Sociālie pakalpojumi.....................................................................................................44.

2.5.1. Sociālais darbs pašvaldību sociālajos dienestos........................................................44.

2.5.2. Sociālā rehabilitācija..................................................................................................48.

2.5.3. Sociālā aprūpe ............................................................................................................51

2.5.4. Profesionālā rehabilitācija..........................................................................................57.

2.5.5. Nodrošināšana ar tehniskajiem palīglīdzekļiem........................................................58.

2.6. Personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju īstenošana..................................................61.

2.7. Starptautiskā sadarbība sociālās drošības jomā............................................................64.

2.8. Kopsavilkums...............................................................................................................66.

3. Darbs...................................................................................................................................70.3.1. Ievads............................................................................................................................70.

3.2. Nodarbinātība un bezdarbs...........................................................................................71.

3.2.1. Nodarbinātības politika..........................................................................................71.3.2.2. Nodarbinātības un bezdarba rādītāji......................................................................72.3.2.3. Pasākumi nodarbinātības veicināšanai...................................................................79.

3.3. Darba tiesiskās attiecības un sociālais dialogs..............................................................86.

3.3.1. Darba tiesiskās attiecības.......................................................................................86.3.3.2. Nereģistrētās nodarbinātības mazināšana..............................................................87.

3.4. Darba samaksa..............................................................................................................89.

3.4.1. Valstī noteiktā minimālā mēneša darba alga.........................................................90.3.4.2. Darba samaksa sabiedriskajā un privātajā sektorā.................................................94.

3.5. Darba aizsardzība..........................................................................................................96.

2

3.6. Nelaimes gadījumi darbā un arodslimības....................................................................98.

3.6.1. Darbā notikušo nelaimes gadījumu analīze...........................................................98.3.6.2. Arodslimību analīze.............................................................................................100.

3.7. Kopsavilkums.............................................................................................................102.

4. Dzimumu līdztiesības īstenošana....................................................................................104.

5. Kopienas Iniciatīvas EQUAL īstenošana (galvenie rezultāti un sasniegumi nozarē)108.

6. Pielikumi...........................................................................................................................116.

6.1.Statistikas pielikums....................................................................................................116.

6.2. Pārskata periodā pieņemtie tiesību akti.......................................................................141.

6.3. Terminu skaidrojums..................................................................................................143.

Autorkolektīvs.......................................................................................................................148

3

Saīsinājumi, mērvienības

ČAES Černobiļas atomelektrostacija

ERAF Eiropas reģionālās attīstības fonds

ESF Eiropas Sociālais fonds

ES Eiropas Savienība

EEZ Eiropas Ekonomiskā zona

GMI garantētais minimālais ienākums

IKP iekšzemes kopprodukts

IKT informācijas un komunikāciju tehnoloģijas

LM Labklājības ministrija

MK Ministru kabinets

NVA Nodarbinātības valsts aģentūra

SIA sabiedrība ar ierobežotu atbildību

NVO nevalstiskās organizācijas

EUROSTAT Eiropas Savienības statistikas birojs

Ls lats

4

Ievads

Klajā ir nācis kārtējais Labklājības ministrijas sagatavotais Sociālais ziņojums, kura uzdevums ir sniegt visaptverošu informāciju par ministrijas realizēto sociālās drošības politiku.

Viens no valsts attīstības un iedzīvotāju labklājības garantiem ir pastāvošā sociālās drošības sistēma. Tas ir tikpat būtisks priekšnosacījums kā ekonomikas vai izglītības attīstība. Katra no šīm jomām savā veidā atspoguļo to, cik lielā mērā valsts attīstība ir iedzīvotājiem labvēlīga.

Iepriekšējos gados valsts attīstībā notikušas straujas izmaiņas, kas nenoliedzami ietekmējušas arī sociālās drošības un darba jomas aktualitātes. 2007.gada beigās Latvijas iedzīvotāji jau saskārās ar inflācijas pieaugumu, kas joprojām turpina pieaugt. Tādejādi arvien aktuālāks kļūst jautājums par ienākumu pietiekamību pamatvajadzību segšanai, un atbilstoša valsts atbalsta sniegšanu iedzīvotājiem, kas nonākuši nelabvēlīgā dzīves situācijā.

Sociālais ziņojums ir visaptverošs Labklājības ministrijas īstenotās sociālās politikas rezultātu izvērtējums, un tā mērķauditorija ir ļoti plaša: sākot ar politisko lēmumu pieņēmējiem, ekspertiem un sociālo zinātņu studentiem un beidzot ar jebkuru interesentu. Var uzskatīt, ka Sociālajam ziņojumam ir informatīva funkcija, kas cilvēkiem palīdz izprast sociālās drošības sistēmu kopumā, kā arī varētu palīdzēt pēc iespējas skaidrāk un objektīvāk saprast un izvērtēt esošo situāciju. No otras puses ziņojums ir sociālās un nodarbinātības politikas uzraudzības rezultāts, kam ir būtiska nozīme ministrijas ikdienā.

Sociālā ziņojuma struktūra ir saglabājusies līdzīga kā pagājušā gadā. Tas sastāv no vairākām sadaļām: sociāli ekonomiskās situācijas sadaļas un labklājības atsevišķo jomu sadaļām - valsts sociālā apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti, sociālā palīdzība un sociālie pakalpojumi, nodarbinātība un bezdarbs, u.c.

Katrā no šīm jomām pastāv sava iekšējā struktūra - ir sniegts attiecīgās jomas raksturojums, tās loma un uzdevumi, novērtējums un analīze par 2007.gadu un galvenie secinājumi. Tāpat kā iepriekšējā gadā, arī šogad papildus iekļauta nodaļa par dzimumu līdztiesību, informējot par Labklājības ministrijas un citu partneru veikumu sabiedrības izpratnes vairošanai par nepieciešamību virzīties uz tādu sabiedrības modeli, kur abiem dzimumiem ir vienlīdzīgas iespējas visās sabiedrības un privātās dzīves jomās.

Bez pamatjomu raksturojuma katru gadu ziņojumā tiek iekļauta kāda jauna sadaļa, kas atspoguļo jautājumus vai procesus, kuri ir kļuvuši aktuāli indivīda un tautas attīstības kontekstā. 2007.gada Sociālajā ziņojumā papildus iekļauta sadaļa par Kopienas iniciatīvas EQUAL īstenošanas rezultātiem Latvijā. Eiropas Kopienas iniciatīva EQUAL ir starptautiska sadarbības programma, kuras mērķis ir cīnīties pret nevienlīdzīgu attieksmi darba tirgū, atbalstot sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju iekļaušanos darba un sabiedrības dzīvē. EQUAL projektu īstenošana noslēgusies pavisam nesen, tādejādi turpmāko dažu gadu pieredze parādīs, kādā mērā mainīsies sabiedrības un darba devēju vēlme palīdzēt iesaistīties darba tirgū dažādām mērķa grupām. Sadaļas sagatavošanā izmantota informācija no Eiropas Kopienas iniciatīvas EQUAL programmas un projektu īstenošanas 2008.gada novērtēšanas (gala) ziņojuma.

Sociālā ziņojuma pielikumos ietverti gan svarīgākie labklājības jomu atspoguļojošie statistikas rādītāji dinamikā, gan pārskata periodā pieņemtie tiesību akti un svarīgāko terminu skaidrojums.

Kā katru gadu Sociālā ziņojuma autora kolektīvs ir Labklājības ministrijas speciālisti.

5

1. Sociāli ekonomiskā situācija

1.1. Pārmaiņas ekonomikā un demogrāfiskajā situācijā

Valsts straujo ekonomisko attīstību iepriekšējos gados pozitīvi ietekmēja gan valstī veiktās reformas, gan integrācija Eiropas Savienībā. Kopš 2004.gada IKP apjoms ik gadu pieauga par 10,4%, tai skaitā 2007.gadā tas pieauga par – 10,3%.

IKP neliela samazinājuma tendence vērojama 2007.gada IV ceturksnī (8,3%). Inflācijas ierobežošanas pasākumu ietvaros, komercbanku kreditēšanas politikai kļūstot piesardzīgākai, investīcijas vairs nepalielinājās un tik strauji vairs nepieauga privātais patēriņš, kas ietekmēja tirdzniecības un būvniecības apjomus. IKP pieauguma tempu samazināšanos ietekmēja arī apstrādes rūpniecības ražošanas apjomu pakāpenisks samazinājums. Pastāvot ekonomiskās attīstības riskiem, kas saistās ar augstu inflāciju, strauju algas pieaugumu un ārējā sektora nesabalansētības problēmām, kā arī ārējiem riskiem, kas saistīti ar energoresursu cenām, pasaules finanšu tirgus nestabilitāti un situāciju Latvijas eksporta tirgos, Ekonomikas ministrija prognozē turpmāk daudz mērenāku ekonomisko izaugsmi nekā iepriekšējos gados, t.i. 5,5% apmērā 2008.gadā un 5 – 8% apmērā vidēji ik gadu vidēja termiņa periodā.

IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā, pēc EUROSTAT prognozēm 2007.gadā varētu sasniegt 58,2% no ES-27 vidējā līmeņa, kas salīdzinot ar 2001.gadu ir pietuvinājies Eiropas Savienības valstu vidējam līmenim par 19,4 procentpunktiem.

Pēdējos gados Latvijā ir strauji pieaudzis inflācijas līmenis, kas ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Pēc laika perioda no 1998. līdz 2003.gadam, kad patēriņa cenu pieaugums Latvijā bija tuvs attīstīto valstu inflācijas līmenim, 2004.gadā inflācija strauji kāpa un sasniedza 6,2% (gads pret gadu). Augsts inflācijas līmenis saglabājās arī turpmākajos gados un 2007.gadā sasniedza 10,1%. Ekonomikas ministrijas speciālisti atzīmē vairākus 2007.gada augsto cenu pieauguma tempu apstākļus – iepriekšējā gada pietiekoši augstās inflācijas otrās kārtas efekts, administratīvi regulējamo cenu pieaugums un naftas produktu pasaules cenu kāpums. Augstā inflācijas līmeņa saglabāšanās var būtiski ietekmēt iedzīvotāju pirktspēju, īpaši iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem.

2007.gadā situāciju darba tirgū pozitīvi ietekmēja ekonomiskā izaugsme un labvēlīgā demogrāfiskā situācija - pieauga nodarbinātība, samazinājās bezdarba līmenis un palielinājās ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits.

1.1.tabulaDarba tirgus attīstības rādītāji

2003 2004 2005 2006 2007Nodarbinātības līmenis, % (vecuma grupa 15 - 64) 61,8 62,3 63,4 66,3 68,4

Ekonomiskās aktivitātes līmenis, % (vecuma grupa 15 - 64) 69,2 69,6 69,5 71,3 72,9

Strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa, lati 192 211 246 302 398

Darba meklētāju īpatsvars, % (vecuma grupa 15 - 64) 10,7 10,6 8,8 7,0 6,2

6

Informācijas avots: Centrālās statistikas pārvaldes dati

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, pēdējo piecu gadu laikā nodarbinātības līmenis (vecuma grupā 15-64) palielinājās no 61,8% 2003.gadā līdz 68,4% 2007.gadā jeb par 6,6 procentpunktiem. Savukārt darba meklētāju īpatsvars (vecuma grupā 15-64) no 2003. līdz 2007.gadam samazinājās par 4,5 procentpunktiem.

2007.gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, strauji pieauga strādājošo mēneša bruto samaksa - no 302 latiem līdz 398 latiem, jeb aptuveni par 32%. Ekonomikas ministrijas speciālisti min vairākus algu pieauguma ietekmējošus faktorus, t.i. iepriekšējo gadu augstā inflācija un darbaspēka pieprasījuma palielinājums saistībā ar straujo ekonomisko izaugsmi, kā arī minimālās algas palielināšana - ar 2007.gada 1.janvāri no 90 latiem līdz 120 latiem.

Patreizējā demogrāfiskā situācija Latvijā, salīdzinot ar to perspektīvu, ir labvēlīga darbaspēkam un līdz ar to ekonomiskajai situācijai. Tomēr joprojām turpinās iedzīvotāju skaita samazināšanās gan dabiskās kustības dēļ, gan arī migrācijas rezultātā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2008.gada sākumā Latvijā dzīvoja 2 miljoni 271 tūkstotis cilvēku jeb par 10,4 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada. Kaut arī mirstības koeficients Latvijā 2007.gadā bija augsts (14,5 mirušie uz 1000 iedzīvotājiem) un ilgtermiņa migrācijas saldo turpināja būt negatīvs (2007.gadā Latvijā iebrauca 3 451 cilvēks, bet izbrauca 4 183 cilvēki), pēdējos gados nedaudz pieauga dzimstība (2007.gadā uz 1000 iedzīvotājiem - 10,2 bērni, kas bija augstākais rādītājs pēdējos 14 gados). Dzimstības rādītāju uzlabošanās arī veicināja iedzīvotāju skaita samazinājuma tempa nelielu kritumu (2006.gadā – 0,58%, 2007.gadā – 0,46%).

Summārais dzimstības koeficients (vidējais bērnu skaits, kas varētu piedzimt sievietei viņas dzīves laikā, saglabājoties attiecīgā gada dzimstības līmenim) pēc Centrālās statistikas pārvaldes provizoriskiem aprēķiniem 2007.gadā bija 1,42, kas attiecībā pret 2006.gadu (1,35) pieauga aptuveni par 5%.

Turpinās tendence palielināties mātes vidējam vecumam piedzimstot pirmajam bērnam, 2000.gadā tas bija 24,4 gadi, 2004.gadā – 25,0 gadi un 2007.gadā jau 25,4 gadi.

Analizējot iedzīvotāju sastāvu pa vecuma grupām, redzams, ka iepriekšējo gadu zemā dzimstība lielā mērā ir ietekmējusi bērnu un pusaudžu vecumā līdz 14 gadiem īpatsvaru kopējā iedzīvotāju skaitā. Tas kopš 1990.gada līdz 2007.gada sākumam ir samazinājies par 7,4 procentpunktiem, savukārt iedzīvotāju īpatsvars vecumā virs 65 gadiem pieaudzis par 5,3 procentpunktiem (skat. 1.2.tabulu).

Negatīvs rādītājs ir zīdaiņu mirstības līmeņa palielinājums, jo šīs rādītājs raksturo vispārējo valsts iedzīvotāju veselības līmeni un ataino sociālo situāciju valstī. 2006.gadā šis rādītājs samazinājies, taču 2007.gadā zīdaiņu mirstības rādītājs palielinājās. 2007.gadā pirmajā dzīves gadā mirušo bērnu skaits uz 1000 dzīvi dzimušajiem bija 8,7 mirušie un, salīdzinot ar 2006.gadu, šis rādītājs pieauga par 14% (2006.gadā – 7,6). Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, 2007.gadā Latvijas zīdaiņu mirstības līmenis bija visaugstākais.

1.2.tabulaIedzīvotāju skaita izmaiņas, gada sākumā

Iedzīvotāju skaits, tūkst. Iedzīvotāju kopskaitā %1990 2002 2007 1990 2002 2007

Visi iedzīvotāji 2 668,1 2 345,8 2 281,3 100 100 100t.sk. vecumā

0-14 571,8 390,5 318,5 21,4 16,7 14,015-64 1 780,9 1 591,4 1 572,9 66,8 67,8 68,965+ 315,4 363,9 390,0 11,8 15,5 17,1

7


1.2. Mājsaimniecības

Turpinoties valsts ekonomiskai izaugsmei, turpinājās arī Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeņa standartu pieaugums. Pieauga nodarbinātība un strauji palielinājās iedzīvotāju ienākumi. Strādājošo mēneša vidējā neto darba samaksa laikā no 2003. līdz 2007.gadam ir pieaugusi divas reizes, būtiski apsteidzot straujo patēriņa cenu pieaugumu. Visstraujāk strādājošo mēneša vidējā neto darba alga pieauga 2007.gadā, t.i. par 32%, kad inflācija bija sasniegusi 10,1%. Neskatoties uz strauji augošo inflāciju, reālās darba algas pieauguma tempi palielinājās no 2,4% 2004.gadā līdz 15,6% 2006.gadā un pat 19,9% 2007.gadā. Straujo reālās darba samaksas pieaugumu galvenokārt veicināja būtiska algu paaugstināšana sabiedriskajā sektorā strādājošiem (23,3% - 2006.gadā, 35,8% - 2007.gadā), minimālās algas paaugstināšana (90 lati – 2006.gadā, 120 lati – 2007.gadā), ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma palielināšana (no 32 latiem 2006.gadā līdz 50 latiem 2007.gadā) un nodokļu atvieglojuma par apgādībā esošu personu palielināšana (no 22 latiem 2006.gadā līdz 35 latiem 2007.gadā), kā arī darba devēju cenšanās kompensēt patēriņa cenu pieaugumu un atsevišķās nozarēs tādējādi arī mēģinot piesaistīt darba ņēmējus pieaugošā darbaspēka iztrūkuma apstākļos.

Tomēr iedzīvotāju ienākumu pieaugums ir ļoti nevienmērīgs gan starp dažādām sociālekonomiskām grupām, gan reģionos. Relatīvi augsts ir nabadzīgo iedzīvotāju skaits valstī. Džini koeficients1 (parāda materiālās nevienlīdzības līmeni) ir pieaudzis no 0,36 2005.gadā līdz 0,39 2006.gadā un ir augstākais starp Eiropas dalībvalstīm, tostarp Baltijas valstīm (Igaunija – 0,33; Lietuva – 0,35). Izmaksātās mēneša vecuma pensijas vidējais apmērs 2006.gadā pieauga par 19,1%, bet 2007.gadā – par 15,5%.

Mājsaimniecības materiālais stāvoklis lielā mērā ir atkarīgs no tajā esošo locekļu ekonomiskās aktivitātes līmeņa, no strādājošo un apgādājamo skaita un proporcijām. Pēc Centrālās statistiskas pārvaldes datiem 2006.gadā2, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pieauga nodarbināto personu īpatsvars mājsaimniecības locekļu skaitā, sevišķi laukos, kur algoto darbu strādājošo īpatsvars, salīdzinot ar 2005.gadu, pieauga par 3,5 procentpunktiem un sasniedza 35,3%, zemnieku īpatsvars palielinājās par 0,9 procentpunktiem, bet nenodarbināto un bezdarbnieku īpatsvars lauku mājsaimniecībā samazinājās par 2,6 procentpunktiem un sasniedza 5,2% (pilsētās – 4,1%).

Kopējā mājsaimniecību skaitā vislielāko īpatsvaru veido algotu darbu strādājošo mājsaimniecības (pēc galvenā pelnītāja pamatienākumu avota), kas 2006.gadā bija 63,7%. Pensionāru mājsaimniecības veidoja 25,7%, bet pašnodarbināto mājsaimniecības – 7,6%, pārējās jeb citas mājsaimniecības veidoja 3,0%.

Ienākumu pieaugums un mājsaimniecības locekļu ekonomiskās aktivitātes palielināšanās ir radījusi priekšnosacījumus mājsaimniecību patēriņa pieaugumam.

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi vidēji valstī 2006.gadā pieauga par 21%, laukos - par 20%. Rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, 2006.gadā mājsaimniecības vidēji tērēja 155 latus mēnesī jeb par 21% vairāk kā 2005.gadā (128 latus). Mājsaimniecību patēriņa izdevumu sadalījums un izmaiņas visumā korelē ar ienākumu sadalījumu. Lielākie patēriņa izdevumi bija pilsētu mājsaimniecībās - 172 lati mēnesī uz vienu mājsaimniecības locekli, Rīgā pat sasniedzot 201 latu, bet laukos mājsaimniecības varēja atļauties salīdzinoši daudz zemākus izdevumus - tikai 119 latus uz vienu mājsaimniecības locekli.

Saskaņā ar Mājsaimniecību budžetu pētījuma datiem 2006.gadā kopumā vidēji visās mājsaimniecībās izdevumi pārtikai, mājokļa uzturēšanai un komunālajiem maksājumiem,

1 Džini koeficients rāda, cik vienlīdzīgi valstī tiek sadalīta materiālo labumu masa. Tas variē no 0 līdz 1. Vienlīdzīgs 0 tas ir, ja pastāv absolūta vienlīdzība, bet – 1, ja pastāv absolūta nevienlīdzība ienākumu sadalē.

2 Dati par 2007.gadu būs pieejami 2008.gadā.

8

transportam, kā arī apģērba un apavu iegādei veidoja 61,1% no to patēriņa izdevumiem. Galvenā prioritāte arī 2006.gadā joprojām bija izdevumiem pārtikai (28,1% no mājsaimniecības budžeta izdevumiem). 2006.gadā pirmo reizi patēriņa izdevumi transportam pārsniedza izdevumus, kas saistīti ar mājokli un, sasniedzot 13% no kopējā patēriņu izdevumu apjoma, kļūstot par otru lielāko izdevumu grupu mājsaimniecības budžetā. Izdevumi mājoklim bija 12,2%. 2006.gadā, salīdzinot ar 2005.gadu, mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūrā pieauga īpatsvars mājsaimniecību izdevumiem, kas saistīti ar mājokli (par 0,2 procentpunktiem), mājokļa iekārtojumam (par 0,3 procentpunktiem), transportam (par 1,5 procentpunktiem) kā arī atpūtai un kultūrai, izglītībai, restorānu un kafejnīcu apmeklējumiem. Izdevumu pieaugums brīvās izvēles posteņu precēm un pakalpojumiem liecina par patēriņa izdevumu struktūras uzlabošanos un līdz ar to arī norāda uz dzīves līmeņa paaugstināšanos.

Mājsaimniecības savos materiālā stāvokļa pašnovērtējumos apstiprina objektīvo statistikas rādītāju sniegto informāciju. Ar katru gadu mājsaimniecību vērtējums par savu materiālo situāciju kļūst pozitīvāks - samazinās to mājsaimniecību skaits, kas sevi uzskata par nabadzīgām (2003.gadā par tādām sevi atzina 7,5% no aptaujātajām mājsaimniecībām, 2004.gadā - 6,7%, 2005.gadā - 5,6%, bet 2006.gadā – 4,3%), un palielinājies, arī laukos, to mājsaimniecību skaits, kas uzskata, ka dzīvo labi, lai gan neuzskata sevi par bagātām (2005.gadā – 9,1%, 2006.gadā – 12,6%). Pārsvarā mājsaimniecību vidū dominēja vērtējums “Mēs neesam ne bagāti, ne nabadzīgi”, saglabājot tendenci katru gadu palielināties. 2004.gadā šādi savu materiālo stāvokli vērtēja 56,6%, 2005.gadā - 59,1%, bet 2006.gadā – 62,2% mājsaimniecību.

Ienākumu līmeņa reģionālās disproporcijas atspoguļojās arī mājsaimniecību pašnovērtējumā. 2006.gadā dramatisko vērtējumu „esam uz nabadzības sliekšņa” vai „esam nabadzīgi” līdzīgi kā iepriekšējos gados visvairāk sniedza Latgalē – 36% no reģiona mājsaimniecībām (2005.gadā - 38%), Rīgā par nabadzīgām sevi uzskatīja 3,1% mājsaimniecību. Mājsaimniecību materiālā stāvokļa pašnovērtējums ir tieši saistīts ar viņu ienākumu gūšanas veidu un raksturu - mājsaimniecības ar pastāvīgiem ienākumiem no uzņēmējdarbības vai algota darba savu materiālo stāvokli vērtē labāk kā mājsaimniecības bez pastāvīga ienākumu avota vai pensionāru mājsaimniecības.

2006.gadā Mājsaimniecību budžeta pētījuma aptaujā, novērtējot kā mainījusies ekonomiskā situācija pēdējā gada laikā, 22% mājsaimniecību atzina, ka tā kļuvusi labāka, 45% - ka ekonomiskā situācija nav mainījusies, bet 33% uzskatīja, ka viņu ekonomiskais stāvoklis kļuvis sliktāks (2005.gadā atbilstoši - 15%, 40% un 45%).

Latvijā dominē mājsaimniecības, kuras pēc sociālekonomiskā statusa pieder algotu darbu strādājošajiem. 2006.gadā šo mājsaimniecību īpatsvars kopējā mājsaimniecību skaitā pieauga gan pilsētās, gan laukos un vidēji valstī 2006.gadā bija 63,7% (2005.gadā - 62,5%). Sabiedrībā nostiprinājusies pārliecība, ka algots darbs ir drošs pamats ģimenes labklājības nodrošināšanai. Otra lielākā grupa bija pensionāru mājsaimniecības – 25,7% (2005.gadā - 26,7%), kuru īpatsvaram ir tendence samazināties, ko var skaidrot ar pensionāru vēlmi un varēšanu turpināt strādāt, lai uzlabotu savu materiālo situāciju. 2006.gadā līdz 7,6% (2005.gadā - 3,6%) pieauga to mājsaimniecību skaits, kurās galvenais pelnītājs ir uzņēmējs vai pašnodarbināta persona.

Saskaņā ar Mājsaimniecību budžeta pētījuma datiem 2006.gadā Latvijā mājsaimniecības vidējais lielums bija samazinājies līdz 2,53 (2005.gadā - 2,55) personām. Vispārējās demogrāfiskās tendences atspoguļojas arī mājsaimniecību sastāvā. Pēdējos gados nemainīgi visizplatītākās kā pilsētās, tā laukos ir 1 - 2 personu mājsaimniecības bez bērniem: 2006.gadā pilsētās šādu mājsaimniecību bija 57% (2005.gadā – 68,5).

9

1.3. Sociālā iekļaušana

Sociālā iekļaušana ir process, kura mērķis ir nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajām personām nodrošināt iespējas, pakalpojumus un resursus, kuri nepieciešami, lai pilnvērtīgi piedalītos sabiedrības ekonomiskā, sociālā un kultūras dzīvē, uzlabojot dzīves līmeni un labklājību, kā arī lielākas līdzdalības iespējas lēmumu pieņemšanā un pieejamību personas pamattiesībām. Sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas ir iedzīvotāju grupas, kurām ir liegtas vai apgrūtinātas iespējas iegūt pietiekamus ienākumus, saņemt dažādus pakalpojumus un preces, kuras ir būtiski nepieciešamas pilnvērtīgai funkcionēšanai sabiedrībā. Sociālā atstumtība nozīmē indivīdu vai cilvēku grupu nespēja iekļauties sabiedrībā nabadzības, nepietiekamas izglītības, bezdarba, diskriminācijas vai citu apstākļu dēļ.

Daudzas pasaules valstis un starptautiskās organizācijas atzinušas, ka nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas galvenais priekšnoteikums ir koordinētas un sabalansētas politikas veidošana, kas veicinātu dažādu sabiedrības grupu sociālo iekļaušanu.

Nabadzības situācijaŅemot vērā, ka Latvijā nav noteikts oficiālais nabadzības riska slieksnis vai

nabadzības līnija, tā tiek mērīta pēc EUROSTAT izstrādātās metodoloģijas. Lai novērtētu un pārraudzītu situāciju sociālās iekļaušanas jomā, tiek pielietoti Lākenas indikatori3, kurus aprēķina Centrālā Statistikas pārvalde.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes rīcībā esošajiem datiem 2006.gadā relatīvā nabadzības līnija jeb nabadzības riska slieksnis Latvijā bija 88 lati mēnesī uz vienu ekvivalento patērētāju, kas ir par 15 latiem mēnesī vairāk nekā 2005.gadā. Iedzīvotāju īpatsvars, kas 2006.gadā4 dzīvoja zem šīs relatīvās nabadzības līnijas, t.i., kuri iztiek ar ne vairāk kā 88 latiem mēnesī, bija 23%, palielinoties par 4 procentpunktiem, kas ir augstākais rādītājs starp visām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Izvērtējot nabadzības riskam pakļautos iedzīvotājus pēc vecuma, 2006.gadā pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēki bija pakļauti vislielākajam nabadzības riskam – 32% (75 gadi un vecāki), 30% (60 un 65 gadi un vecāki). Salīdzinoši lielam nabadzības riskam ir pakļauti arī bērni (0-17 gadi) – 2006.gadā 26%. Salīdzinājumā ar 2005.gadu, bērniem šis risks ir pieaudzis par 4 procentpunktiem.

Vērtējot dalījumā pa dzimumiem, sievietes Latvijā ir pakļautas nabadzībai vairāk nekā vīrieši, īpaši sievietes, kuras dzīvo vienas – 58% (vīrieši – 49%).

Savukārt pēc mājsaimniecību veida 2006.gadā vislielākam nabadzības riskam Latvijā bija pakļauti:

pensionāri (65 gadi un vecāki), kuri dzīvo vieni – 69% (šai iedzīvotāju grupai 2006.gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bija novērojams vislielākais nabadzības riska pieaugums – par 24 procentpunktiem);

daudzbērnu ģimenes (ar 3 un vairāk bērniem) – 52% (pieaugums pret iepriekšējo – 2005.gadu – 13 procentpunktiem);

ģimenes ar bērniem, kurus uztur tikai viens apgādnieks (galvenokārt – sievietes) jeb viena vecāka ģimene – 40% (pieaugums pret iepriekšējo gadu bija 9 procentpunktiem).

Nabadzības riska samazinājums 2006.gadā, salīdzinot ar 2005.gadu, par 2 procentpunktiem bija novērojams tikai tajās mājsaimniecībās, kurās ir 3 pieaugušie – 11%.

2006.gadā, salīdzinot ar 2005.gadu, par 6 procentpunktiem nabadzības risks pieauga arī bezdarbniekiem, sasniedzot jau 65% (2005.gadā – 59%). Vērtējot dalījumā pa dzimumiem, 3 Apstiprināti Lākenas Eiropadomē 2002.gadā. 4 Dati par 2007.gadu būs pieejami 2008.gada septembrī (saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes informāciju).

10

vīrieši bezdarbnieki ir pakļauti ievērojami lielākam nabadzības riskam nekā sievietes bezdarbnieces, 2006.gadā tie bija attiecīgi 72% un 56%. Tomēr par 2 procentpunktiem arī strādājošiem ir palielinājies nabadzības risks, 2006.gadā riskam pakļaujot jau 11%.

Par nabadzības situācijas saasināšanos liecina arī Džini koeficients, kas kā minēts 1.2. nodaļā „Mājsaimniecības” norāda uz ienākumu nevienlīdzības pieaugumu. 2006.gadā Džini koeficients palielinājies līdz 0,39, kas bija augstākais rādītājs starp visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Palielinājās arī ienākumu polarizācija, ko raksturo S80/S20 ienākumu kvintiļu attiecības indekss5. 2006.gadā šis rādītājs palielinājās jau līdz 7,9%.

Ievērojama loma nabadzības samazināšanā ir sociālajiem transfertiem6. Nabadzības riskam bez sociālajiem transfertiem 2006.gadā būtu pakļauti 28% Latvijas iedzīvotāju, t.i., par 5 procentpunktiem vairāk kā 2005.gadā, taču to loma, salīdzinājumā ar 2005.gadu, samazinās.

Nabadzības riska pieaugums zināmā mērā skaidrojams ar to, ka nodarbinātās sabiedrības daļas vidējie ienākumi 2006.gadā samērā strauji pieauga, kas bija saistīts ar augstajiem ekonomikas attīstības tempiem, savukārt ienākumi tiem, kuri saņēma sociālos transfertus, pieauga mērenāk un daļa to sociālo transfertu saņēmēji, kuri iepriekš bija virs nabadzības riska sliekšņa, „noslīdēja” zem tā. Vienlaicīgi jāatzīmē arī pietiekami mērķētu pasākumu trūkums attiecībā uz nabadzības un sociālās atstumtības riska pakļauto iedzīvotāju grupu situācijas uzlabošanu.

Sociālās iekļaušanas politika2006.gadā visas Eiropas Savienības dalībvalstis izstrādāja „Nacionālo ziņojumu par

sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas stratēģiju 2006.-2008.gadam”, kurš sastāv no trīs pamatdokumentiem: (1) Nacionālais sociālās iekļaušanas plāns (2006-2008) (turpmāk – plāns), (2) Nacionālais pensiju stratēģijas ziņojums; un (3) Nacionālā veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes stratēģija.

Saskaņā ar Eiropas Komisijas vadlīnijām, katrai dalībvalstij bija jāizvirza 3-4 prioritārie politikas uzdevumi sociālās iekļaušanas jomā. Attiecīgi Latvijai prioritārie politikas uzdevumi 2006.-2008.gadam bija sekojoši:

1) uzlabot izglītības un nodarbinātības pakalpojumu pieejamību nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajiem bērniem un jauniešiem;

2) uzlabot resursu un pakalpojumu pieejamību ģimenēm, īpaši daudzbērnu un nepilnām ģimenēm;

3) uzlabot resursu un pakalpojumu pieejamību nabadzības riskam pakļautajiem pensionāriem, īpaši tiem, kuri dzīvo vieni.

Plānā noteikto uzdevumu īstenošanas pārraudzība tiek veikta gan Labklājības ministrijai sadarbībā ar citām nozaru ministrijām izstrādājot ikgadēju informatīvo ziņojumu par Nacionālā sociālās iekļaušanas plāna (2006-2008) īstenošanas gaitu attiecīgajā gadā, gan arī iesaistītajām pusēm sadarbojoties Sociālās iekļaušanas politikas koordinācijas komitejas ietvaros. Šīs komitejas uzdevumos ietilpst nacionālo sociālās iekļaušanas rīcības plānu īstenošanas pārraudzība, informācijas apmaiņa par dažādiem labās prakses piemēriem sociālās iekļaušanas jomā gan Latvijā, gan Eiropas Savienības dalībvalstīs, par nabadzības un sociālās atstumtības indikatoriem, par veiktiem pētījumiem Latvijā un Eiropas Savienībā, kā arī Eiropas Komisijas izstrādātajiem dokumentiem par nabadzības un sociālās atstumtības situāciju Latvijā un Eiropas Savienības dalībvalstīs u.c.

5 Augstākās kvintiles mājsaimniecību vidējo ienākumu attiecība pret viszemākās kvintiles mājsaimniecību vidējiem ienākumiem (kvintile – viena piektā daļa no apsekoto mājsaimniecību skaita, kuras sagrupētas pieaugošā secībā pēc to rīcībā esošā ienākuma uz vienu ,mājsaimniecības locekli – Centrālās statistikas pārvaldes definīcija).

6 Transferti – pensijas, sociālās apdrošināšanas pabalsti, valsts sociālie pabalsti, pašvaldību sociālās palīdzības pabalsti, stipendijas, saņemtie alimenti, saņemtā nauda un materiālā palīdzība no citām mājsaimniecībām (Centrālā statistikas pārvalde).

11

Minētās komitejas sastāvā iekļauti pārstāvji no gandrīz visām nozaru ministrijām, kā arī pārstāvji no reģionālajām pašvaldību attīstības aģentūrām un nevalstiskajām organizācijām, Centrālās statistikas pārvaldes, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas, Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes, kā arī sociālie partneri.

1.4. Labklājības sektora finansējums

Labklājības joma tiek finansēta no valsts pamatbudžeta, valsts speciālā budžeta un pašvaldību budžeta. Finansējuma avotu nosaka atkarībā no ieņēmumu veida un finansējuma mērķiem. Valsts pamatbudžeta līdzekļi tiek novirzīti valsts noteikto funkciju veikšanai. Valsts speciālais budžets sastāv no īpašiem mērķiem iezīmētiem ieņēmumiem un dotācijas no valsts pamatbudžeta. Valsts speciālais budžets nodrošina valsts pensiju, slimības, maternitātes, paternitātes, bezdarbnieka pabalsta, apdrošināšanas maksājumu sakarā ar nelaimes gadījumu darbā un arodslimību izmaksu, vecāku pabalstu, kā arī atsevišķu nodarbinātības jomas pasākumu finansēšanu. Pašvaldību budžets tiek novirzīts sociālās palīdzības īstenošanai. Sociālajai palīdzībai novirzītā finansējuma analīze iekļauta ziņojuma 2.4.sadaļā.

2007.gadā, līdzīgi kā iepriekšējos gadus, papildus finansējums labklājības jomas attīstībai tika piesaistīts apgūstot Eiropas Savienības strukturālo fondu finansējumu.

1.3.tabulaLabklājības sektora izdevumi faktiskajās cenās, milj. lati

2003 2004 2005 2006 2007Iekšzemes kopprodukts 6 392,8 7 434,5 9 059,1 11 264,7 13 957,4Sociālā apdrošināšana 516,3 577,3 645,7 770,8 864,2

% pret IKP 8,1 7,8 7,1 6,8 6,2Valsts sociālie pabalsti un valsts finansētie sociālie pakalpojumi 88,6 91,5 113,7 130,7 159,4

% pret IKP 1,4 1,2 1,3 1,2 1,1Tai skaitā

Valsts sociālie pabalsti 69,2 73,7 89,4 98,4 123,0Valsts finansētie sociālie

pakalpojumi 19,4 17,8 23,4 32,3 36,4

No tā Eiropas Savienības struktūrfondu projektu ieviešanai:

ESF x 0,00 0,01 1,5 2,1ERAF x 0,03 1,97 4,1 0,7

Nodarbinātība 40,2 37,5 56,2 83,4 84,8% pret IKP 0,6 0,5 0,6 0,7 0,6


ESF x 1,26 17,42 36,9 6,7ERAF x 0,04 1,18 2,1 0,6

Kopā 645,1 706,3 815,6 984,9 1 108,4% pret IKP 10,1 9,5 9,0 8,7 7,9


ESF x 1,26 17,43 38,4 8,8

12

ERAF x 0,07 3,15 6,2 1,3

Informācijas avots: Finanšu ministrijas dati, Labklājības ministrijas aprēķina rādītājiKatru gadu finansējums labklājības sektoram pieaug. 2007.gadā finansējuma apjoms

labklājības sektoram bija 1 108,4 milj. latu un tas ir par 12,5% vairāk kā 2006.gadā. 2007.gadā izdevumi sociālajai apdrošināšanai bija par 12,1%, bet nodarbinātībai par 1,7% lielāki kā 2006.gadā. Finansējuma pieaugumu būtiski ietekmēja izdevumu pieaugums valsts sociālajiem pabalstiem, kas, salīdzinot ar 2006.gadu, pieauga par 25%. Būtisku ietekmi uz šī finansējuma pieaugumu radīja jaunā likuma norma, kas ar 2007.gada 1.martu deva tiesības nodarbinātai personai, kura kopj bērnu līdz viena gada vecumam, vienlaicīgi strādāt un saņemt bērna kopšanas pabalstu pilnā apmērā, līdz ar to veicinot pabalstu pieprasīt tam no vecākiem, kuram alga ir lielāka. Izdevumu pieaugumu valsts sociālajiem pabalstiem ietekmēja arī ģimenes valsts pabalsta apmēra palielināšana (no 6 uz 8 latiem – par pirmo bērnu), dzimstības pieaugums valstī un ar to saistīto dzimstību stimulējošo un ģimeņu ar bērniem atbalstošo pabalstu skaita pieaugums. Sākot ar 2007.gadu divkārši palielināts pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās (no 28 uz 56 latiem).

Savukārt Eiropas Sociālā fonda un Eiropas Reģionālās attīstības fonda finanšu līdzekļu piesaiste 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, samazinājās par apmēram 80%. Finansējuma samazinājums saistīts ar to, ka 2007.gadā vēl turpinājās iepriekšējā Struktūrfondu plānošanas perioda t.i. 2004.-2006.gadam apguve un vēl nebija uzsākusies jaunā perioda, t.i. 2007.-2013.gadam apguve.

2007.gadā labklājības sektoram izlietoto līdzekļu īpatsvars IKP veidoja 7,9% (2006.gadā - 8,7%). Labklājības sfēras finansējuma pieauguma tempi, līdzīgi kā iepriekšējos gadus, atpaliek no IKP pieauguma. Šī tendence 2007.gadā bija vērojama visās Labklājības sfēras finansējuma jomās (skat. 1.3.tabulu).

Pārskata gadā sociālās apdrošināšanas jomā izdevumu pieaugumu ietekmēja tautsaimniecībā nodarbināto ievērojamais algas pieaugums, kā rezultātā palielinājās pabalstu apmēri, ikgadējā pensiju indeksācija, dzimstības rādītāju uzlabošanās valstī, kas ietekmēja maternitātes pabalsta skaita pieaugumu, kā arī 2006.gada 2.novembrī Saeimā pieņemtie grozījumi likumā „Par valsts pensijām”, kas stājās spēkā ar 2007.gada 1.janvāri. Svarīgākās likuma grozījumu normas, kas ietekmēja sociālās apdrošināšanas jomas finansējuma palielinājumu bija:

tās pensijas daļas atmaksa pensionāriem, kas tika ieturēta laikā no 2000.gada 1.janvāra līdz 2002.gada 19.martam sakarā ar strādāšanu un pilnas vecuma pensijas saņemšanu vienlaicīgi;

iespēja piešķirt vecuma pensiju no jauna tiem pensionāriem, kuriem tā jau bija piešķirta priekšlaicīgi, bet viņi bija turpinājuši strādāt līdz likumā noteiktā pensionēšanās vecuma sasniegšanai;

paaugstināts pensijas apmērs līdz kuram tiek piešķirta piemaksa pie vecuma pensijas (no 105 uz 135 latiem);

ieviests jauns pabalsta veids – vienreizējs pabalsts pārdzīvojušam laulātajam pensijas saņēmēja nāves gadījumā.

Finansējuma pieaugumu valsts finansēto sociālo pakalpojumu nodrošināšanai ietekmēja izdevumi sociālās rehabilitācijas pakalpojumu pieejamības uzlabošanai, iesaistīto speciālistu apmācībai, izdevumi sociālās aprūpes centru apsekošanai un renovācijas projektu izstrādei, kā arī tehnisko palīglīdzekļu iepirkumu palielināšanai, tādejādi mazinot tehnisko palīglīdzekļu saņēmēju rindu.

Finansējuma izmaiņas visos sektoros ietekmēja straujais darba algas pieaugums valstī kopumā, kā arī minimālās mēneša darba algas palielināšana no 90 uz 120 latiem no 2007.gada 1.janvāra.

2007.gadā 76,1% no kopējā Eiropas Sociālā fonda finansējuma apjoma tika ieguldīti nodarbinātības veicināšanas jomas attīstībā, atbalstot aktīvo nodarbinātības pasākumu

13

ieviešanu, subsidēto prakses un darba vietu nodrošināšanu speciālām mērķa grupām, dažādu apmācību un izpētes programmu nodrošināšanu. Savukārt Eiropas Reģionālās attīstības fonda projektu ietvaros ieguldījumi veikti darba tirgus politikas ieviešanas institūciju infrastruktūras un tehnoloģiskā nodrošinājuma pilnveidošanai. Sociālo pakalpojumu jomā 2007.gadā Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējums bija mērķēts uz sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas infrastruktūras uzlabošanu un alternatīvo sociālo pakalpojumu attīstību Latvijas reģionos, kā arī uz informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nodrošināšanu sociālo pakalpojumu jomu administrējošās institūcijās.

14

2. Sociālā drošība

2.1.Ievads

Šajā nodaļā aprakstītas galvenās pārmaiņas valsts sociālā apdrošināšanas, valsts sociālo pabalstu, sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomās.

Valsts sociālās apdrošināšanas sistēma paredz apdrošināt personu risku zaudēt darba ienākumus noteiktās situācijās, - aizejot pensijā, zaudējot darbu, iegūstot invaliditāti, zaudējot apgādnieku, saslimstot, dodoties pirmsdzemdību, pēcdzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājumā, kā arī ciešot nelaimes gaidījumā darbā vai iegūstot arodslimību. Tiesības saņemt attiecīgos sociālās apdrošināšanas pakalpojumus (pensijas, pabalstus un atlīdzības) sociāli apdrošinātajai personai dod sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšana no saviem ienākumiem.

Valsts sociālās apdrošināšanas sistēma balstās uz diviem pamatprincipiem: sociālās apdrošināšanas pakalpojumu apmērs ir tieši atkarīgs no ienākumiem, no

kuriem aprēķinātas sociālās apdrošināšanas iemaksas; pastāv solidaritāte starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās

apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem - kārtējās izmaksas tiek finansētas no kārtējām sociālās apdrošināšanas iemaksām.

2.1.tabula Valsts sociālās apdrošināšanas pensijas un pabalsti

Pensijas PabalstiVecuma pensijaInvaliditātes pensijaApgādnieka zaudējuma pensija

Bezdarbnieka pabalsts Slimības pabalstsMaternitātes pabalstsPaternitātes pabalstsApbedīšanas pabalstsAtlīdzība par darbspēju zaudējumuAtlīdzība par apgādnieka zaudējumuAtlīdzība par papildus izdevumiem un pakalpojumiem ārstēšanas periodā

Valsts sociālie pabalsti sniedz universālu valsts atbalstu naudas izmaksu veidā noteiktām iedzīvotāju grupām sociālo risku iestāšanās situācijās un ar ienākumu samazināšanu saistītās situācijās:

tām personām, kuras nav sociāli apdrošinātas, vai kuru apdrošināšanas stāžs nav pietiekams valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu un pensiju saņemšanai (valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts);

likumdošanā noteiktajos papildus izdevumu rašanās gadījumos, kuros valsts sociālās apdrošināšanas sistēma neparedz aizsardzību (piemēram, ģimenes valsts pabalsts, bērna kopšanas un piedzimšanas pabalsti).Valsts sociālo pabalstu sistēmā ietilpst gan regulāri izmaksājami pabalsti, gan

vienreizēji pabalsti. Pavisam ir 15 valsts sociālo pabalstu sistēmas ietvaros izmaksājamie pabalsti - no tiem:

15

12 regulāri izmaksājamie: ģimenes valsts pabalsts un piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu, bērna kopšanas pabalsts, bērna invalīda kopšanas pabalsts, pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, kaitējuma atlīdzība ČAES avārijas seku likvidētājiem, valsts sociālais pabalsts ČAES avārijas seku likvidētājiem un miruša ČAES avārijas seku likvidētāja ģimenei, valsts speciālais pabalsts Latvijas neatkarības atgūšanas procesā bojā gājušo personu bērniem, pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu, atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu, atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu, atlīdzība par adoptējamā bērna aprūpi (pēdējo četru pabalstu politikas formulēšanu nosaka Bērnu un ģimenes lietu ministrija);

3 vienreizēji izmaksājamie: bērna piedzimšanas pabalsts, apbedīšanas pabalsts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēja nāves gadījumā un atlīdzība par adopciju (atlīdzības par adopciju politikas formulēšanu nosaka Bērnu un ģimenes lietu ministrija).Sociālā palīdzība ir materiāla atbalsta sniegšana īpašās dzīves grūtībās nonākušām

personām, kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību (ēdiens, apģērbs, veselības aprūpe, obligātā izglītība) apmierināšanai. Sociālo palīdzību sniedz pašvaldība, balstoties uz personu (ģimeņu) materiālā stāvokļa novērtēšanu. Pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu sistēma ļauj pašvaldībām reaģēt uz savu iedzīvotāju akūtajām problēmām attiecīgajā brīdī.

Sociālie pakalpojumi ir pasākumu kopums, kas vērsts uz personu sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu viņu iekļaušanos sabiedrībā, un to personu dzīves kvalitātes saglabāšanu, kurām ir objektīvas grūtības sevi aprūpēt vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ. Sociālo pakalpojumu nodrošināšanas funkcijas ir sadalītas starp valsti un pašvaldībām un tie ietver sociālo aprūpi, sociālo un profesionālo rehabilitāciju un nodrošinājumu ar tehniskajiem palīglīdzekļiem.

2.2. Valsts sociālā apdrošināšana

2.2.1. Valsts sociālās apdrošināšanas finansēšana

Valsts sociālās apdrošināšanas pamatprincipus, kā arī sistēmas finansiālo un organizatorisko struktūru, sākot ar 1998.gada 1.janvāri, regulē likums “Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Būtiskas izmaiņas sociālās apdrošināšanas finansēšanā 2007.gadā nav notikušas. Sākot ar 2007.gadu, no valsts pamatbudžeta netiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas par obligātā militārā dienesta karavīriem un alternatīvā dienesta veicējiem sakarā ar atteikšanos no obligātā militārā dienesta un pāreju uz profesionālajiem nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.

MaksātājiSociālās apdrošināšanas pakalpojumus finansē no sociālās apdrošināšanas iemaksām,

ko veic sociālajai apdrošināšanai pakļautās personas:1) obligāti sociāli apdrošināmās personas:

darba ņēmēji; pašnodarbinātie; iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja - ārvalstnieka; ārvalstu darba ņēmēji pie darba devēja - ārvalstnieka; no valsts pamatbudžeta apdrošināmās personas - personas, kuras kopj bērnu līdz

pusotra gada vecumam, personas, kuras saņem bērna invalīda kopšanas pabalstu,

16

diplomātu laulātie, personas, kuras saņem atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi, karavīru laulātie;

no valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem apdrošināmās personas - nestrādājoši invalīdi, maternitātes, slimības un bezdarbnieka pabalsta saņēmēji;

2) personas, kuras brīvprātīgi pievienojušās valsts sociālajai apdrošināšanai (valsts sociālajai apdrošināšanai brīvprātīgi var pievienoties persona, kura sasniegusi 15 gadu vecumu un nav pakļauta obligātajai sociālajai apdrošināšanai): personas, kuras brīvprātīgi pievienojušās valsts pensiju apdrošināšanai; pašnodarbinātā laulātie, kuri brīvprātīgi pievienojušies pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai.

Lielāko sociāli apdrošināto personu loku veido darba ņēmēji. Pieaugot darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaitam un nodarbinātības līmenim, 2007.gadā darba ņēmēju skaits, salīdzinot ar 2006.gadu, ir palielinājies par 37,0 tūkst. jeb 3,4%, un 2007.gadā tie bija 1 116,8 tūkst. Kopējais sociāli apdrošināto personu skaits 2007.gadā ir palielinājies par 35,1 tūkst. jeb 3,0% (skat. 2.1.attēlu). Sociāli apdrošināto personu skaitam nav raksturīgas būtiskas atšķirības dzimumu griezumā. 2007.gadā 51,3% no sociāli apdrošināto personu skaita bija sievietes.

2.1. attēls

Sociāli apdrošināto personu skaita dinamika, tūkst.

1 048,9

1 088,7

1 131,2

1 167,3

1 202,4

950

1 000

1 050

1 100

1 150

1 200

1 250

2003 2004 2005 2006 2007

Informācijas avots: Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras dati

Ienākumi, no kuriem veicamas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksasPersonas ienākumu minimālos un maksimālos apmērus, no kuriem veicamas sociālās

apdrošināšanas iemaksas gan obligāti sociāli apdrošinātajām personām, gan personām, kuras brīvprātīgi pievienojušās valsts sociālajai apdrošināšanai, katru gadu nosaka Ministru kabinets. Sākot ar 2006.gadu, šo ienākumu maksimālais apmērs piesaistīts vidējai sociālās apdrošināšanas iemaksu algai valstī. 2007.gadā iemaksu objekta maksimālais apmērs visām sociāli apdrošinātajām personām tika noteikts 23 800 latu gadā (2006.gadā – 20 700 latu gadā).

Ienākumu minimālais apmērs, no kura darba ņēmējs veic valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, atbilst valstī noteiktai minimālai darba algai vai tiek aprēķināts, ņemot vērā valstī noteikto stundas tarifa likmi. Savukārt pašnodarbinātajiem un personām, kuras valsts sociālajai apdrošināšanai pievienojušās brīvprātīgi, minimālo apmēru, no kura veicamas sociālās apdrošināšanas iemaksas, aprēķina tā, lai, veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas ekonomiski aktīvajā mūža posmā, piešķirtās valsts vecuma pensijas apmērs,

17

sasniedzot pensijas vecumu, nebūtu mazāks par likumā „Par valsts pensijām” noteikto valsts vecuma pensijas minimālo apmēru. Minimālais apmērs, no kura veicamas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, 2007.gadā bija 150 lati mēnesī jeb 1 800 lati gadā (2006.gadā – 110 lati mēnesī jeb 1 320 lati gadā).

2007.gadā vidējā sociālās apdrošināšanas iemaksu alga bija 364,55 lati, kas, salīdzinot ar 2006.gadu, pieauga par 33,1% (skat. 2.2.attēlu). To galvenokārt ietekmēja valstī noteiktās minimālās darba algas pieaugums, kontrolējošo institūciju cīņa pret nelegālo nodarbinātību, kā arī iedzīvotāju līdzdalības pieaugums legālajā darba tirgū.

2.2. attēls

Vidējās sociālās apdrošināšanas iemaksu algas dinamika, lati mēnesī

172,32191,84

219,92

273,93

364,55

0

50

100

150

200

250

300

350

400

2003 2004 2005 2006 2007


2007.gadā darba ņēmēji, kuru sociālās apdrošināšanas iemaksas veiktas no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas (120 lati), veidoja 21,1% (2006.gadā – 21,3%) no visiem sociāli apdrošinātajiem darba ņēmējiem, un šis rādītājs kopš 1996.gada ir palicis diezgan nemainīgs. Vislielākais īpatsvars no darba ņēmēju un pašnodarbināto kopskaita bija personām ar iemaksu algu robežās no 170 – 320 lati (skat. 2.3.attēlu). Personu skaits, kuru sociālās apdrošināšanas iemaksas tika veiktas no iemaksu objekta maksimālā apmēra, 2007.gadā bija 0,8% no darba ņēmēju un pašnodarbināto kopskaita.

18

2.3.attēls

Darba ņēmēju un pašnodarbināto sadalījums pēc iemaksu algas apmēra 2007.gadā

5,9%4,8%

10,2%17,4%

17,8%9,7%

5,6%2,4%

1,0%0,1%

1,2%

23,9%

0% 5% 10% 15% 20% 25%

līdz 50,00

no 50,01 līdz 80,00

no 80,01 līdz 120,00

no 120,01 līdz 170,00

no 170,01 līdz 320,00

no 320,01 līdz 520,00

no 520,01 līdz 720,00

no 720,01 līdz 1000,00

no 1000,01 līdz 1333,00

no 1333,01 līdz 1658,00

no 1658,01 līdz 1725,00

no 1725,01 un vairāklati


Valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmeSociālās apdrošināšanas iemaksu likme vispārīgajā gadījumā, kad darba ņēmējs ir

apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, 2007.gadā saglabājās iepriekšējo gadu līmenī, t.i., 33,09%.

Pārējām maksātāju kategorijām sociālās apdrošināšanas iemaksu likme tiek samazināta atbilstoši tiem sociālās apdrošināšanas veidiem, kuriem personas netiek pakļautas un sociālās apdrošināšanas iemaksas neveic. Tā, piemēram, darba ņēmēji, kuri sasnieguši vecumu, kas dod tiesības uz valsts vecuma pensiju, neveic sociālās apdrošināšanas iemaksas apdrošināšanai pret bezdarbu un invaliditātes apdrošināšanai (skat. 2.2.tabulu).

Brīvprātīgo sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes apmērs ir vienāds ar sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes apmēru attiecīgajam riskam. Personai, kura brīvprātīgi pievienojusies pensiju apdrošināšanai, brīvprātīgo sociālās apdrošināšanas iemaksu likme 2007.gadā bija 24,49%. Savukārt personai, kura brīvprātīgi pievienojusies pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai, brīvprātīgo iemaksu likme ir vienāda ar attiecīgajiem apdrošināšanas veidiem noteikto sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmju summu, t.i., 2007.gadā – 31,04%.

19

2.2. tabulaValsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likme

noteiktām maksātāju kategorijām 2007.gadā

Darba ņēmēji, kuri ir apdrošināti visiem sociālās apdrošināšanas veidiem7

33,09% (no tās darba devējam - 24,09% un darba ņēmējam - 9%)

Darba ņēmēji, kuri ir sasnieguši pensijas vecumu8

27,59%(no tās darba devējam - 20,09% un darba ņēmējam - 7,50%)

Darba ņēmēji, kuri ir izdienas pensijas saņēmēji vai III grupas invalīdi - valsts speciālo pensiju saņēmēji

30,14%(no tās darba devējam - 21,94% un darba ņēmējam - 8,20%)

Pašnodarbinātie 29,95%Pašnodarbinātie, kuri ir sasnieguši pensijas vecumu 27,34%Namīpašnieki, zemes iznomātāji 27,04%Ārvalstu darba ņēmēji pie darba devēja - ārvalstnieka 31,04%

Informācijas avots: MK 2006.gada 19.decembra noteikumi Nr.1029 „Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 2007.gadā”

Valsts sociālās apdrošināšanas speciālais budžetsValsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumus veido sociālās

apdrošināšanas iemaksas, valsts pamatbudžeta dotācija un citi ieņēmumi. Salīdzinot ar 2006.gadu, kopējie valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumi 2007.gadā palielinājušies par 311,8 milj. latu jeb 31,8% (skat. 2.3.tabulu). Ieņēmumu pieaugumu lielā mērā ietekmēja vidējās sociālās apdrošināšanas iemaksu algas un valstī noteiktās minimālās darba algas palielināšanās, Valsts ieņēmumu dienesta un Valsts darba inspekcijas darbība „aplokšņu algu” kontrolē, sociāli apdrošināto personu skaita pieaugums.

Valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumi 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, palielinājās par 113,9 milj. latu jeb 14,3% (skat. 2.3.tabulu). Budžeta izdevumu palielinājumu gada laikā ietekmēja sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmēju skaita pieaugums (piemēram, slimības, maternitātes un paternitātes pabalstu), pakalpojumu vidējā apmēra pieaugums, ko ietekmēja gan personu vidējās apdrošināšanas iemaksu algas palielinājums, gan pensiju, atlīdzību apmēru indeksācija un piemaksu pie vecuma pensijas saņēmēju loka paplašināšana, kā arī aizņēmuma un procentu maksājumi par aizņēmumu atmaksu valsts pamatbudžetam.

Valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā pensiju apdrošināšanai 2007.gadā tika novirzītas sociālās apdrošināšanas iemaksas 16% apmērā no personas ienākumiem, bet 4% tika novirzīti valsts fondēto pensiju shēmā (2006.gadā – attiecīgi 18% un 2%). Shēmā novirzīti līdzekļi 112,8 milj. latu apmērā jeb divarpus reizes vairāk nekā 2006.gadā, ko ietekmēja iemaksu likmes palielināšana, dalībnieku skaita un vidējās sociālās apdrošināšanas iemaksu algas pieaugums.

Speciālā budžeta finansiālā bilance 2007.gadā bija pozitīva un veidoja 2,7% no IKP. Rezultātā gada beigās palielinājās arī sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta uzkrāto līdzekļu apjoms līdz 724 milj. latu vai 5,2% no IKP.

7 Arī iekšzemes darba ņēmējiem pie darba devēja – ārvalstnieka.8 Arī iekšzemes darba ņēmējiem pie darba devēja – ārvalstnieka.

20

Lai segtu valsts pensiju speciālā budžeta un invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta deficītu, 1999. – 2002.gadā tika veikts valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta aizņēmums no valsts pamatbudžeta 81,96 milj. latu apmērā. Paaugstinoties valsts ekonomiskās izaugsmes tempiem, aktivizējoties kontrolējošo institūciju darbībai, paaugstinoties pensionēšanās vecumam, palielinoties iedzīvotāju līdzdalībai formālajā darba tirgū, kā arī pieaugot darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaitam, pamazām valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā sāka veidoties pārpalikums, kas ar 2003.gadu ļāva uzsākt budžeta parāda saistību kārtošanu. Tādējādi 2007.gadā valsts pamatbudžetam tika atdota atlikusī invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta parāda summa 10,43 milj. latu apmērā. Ņemot vērā aizdevumu līgumos noteikto samaksas kārtību, 2007.gadā kredītprocentu nomaksai izlietoti 0,18 milj. latu.

Pēc Valsts ieņēmumu dienesta sniegtās informācijas 2007.gada beigās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu kopējā parādu summa bija 58,5 milj. latu, no kuras 68,2% bija valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu parāds (veidojies par laika posmu pēc 1998.gada 1.janvāra). Sociālā nodokļa parāda (veidojies par laika posmu līdz 1997.gada 31.decembrim) īpatsvars 2007.gadā bija 31,8%, un tas ik gadu pamazām samazinās, ko ietekmē bankrotējušo uzņēmumu parādu dzēšana.

2.3. tabulaValsts sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu raksturojošie rādītāji, milj. lati

2003 2004 2005 2006 2007Valsts sociālās apdrošināšanas budžeta ieņēmumi 578,9 658,0 769,2 980,3 1 292,0

Valsts sociālās apdrošināšanas budžeta izdevumi 560,6 606,8 678,1 798,5 912,4

Tekošā gada rezerve/deficīts 18,3 51,1 91,1 181,8 379,6Līdzekļu uzkrājums 30,5 81,8 173,6 355,5 724,5Sociālās apdrošināšanas iemaksu un sociālā nodokļa parāds kopā 79,3 68,2 57,5 57,8 58,5

tai skaitā:sociālais nodoklis 47,8 37,5 27,1 24,7 18,6

sociālās apdrošināšanas iemaksas 31,5 30,7 30,4 33,1 39,9

Informācijas avots: Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras un Valsts ieņēmumu dienesta dati

Lai gan ir paredzams, ka arī turpmākajos gados ieņēmumi valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā pieaugs, Latvijā (līdzīgi kā vairumā Eiropas valstu) vērojama visai strauja sabiedrības novecošanās, kas pastiprināsies tuvākajos gados. Tā rezultātā, ņemot vērā zemo dzimstību un vidējā mūža ilguma palielināšanos, nākotnē valsts sociālās apdrošināšanas sistēma nonāks pieaugoša budžeta deficīta situācijā. Lai nākotnē kompensētu svārstības darbspējīgo iedzīvotāju demogrāfiskajā noslodzē ar pensionāriem un aizsargātu to cilvēku tiesības uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanu, kuri šobrīd godīgi strādā un maksā nodokļus valstij, ir nepieciešams savlaicīgi uzkrāt sociālās apdrošināšanas budžeta līdzekļus.

Lai rastu risinājumu pēc iespējas efektīvai esošā sociālās apdrošināšanas budžeta līdzekļu uzkrājuma izmantošanai, Labklājības ministrija izstrādās un atkārtoti iesniegs izskatīšanai Ministru kabinetā koncepciju par valsts sociālās apdrošināšanas finanšu resursu efektīvāko apsaimniekošanu.

Izvērtējot valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļu atlikumu apmēru kontos, rasts pagaidu risinājums, proti, saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras un Valsts kases 2007.gada 10.aprīlī noslēgto līgumu, valsts sociālās apdrošināšanas speciālā

21

budžeta brīvie līdzekļi ieguldīti depozītā (uz diviem gadiem) kopumā 316 milj. latu apmērā. Saskaņā ar līgumu nosacījumiem ieņēmumi aptuveni 40 milj. latu apmērā par 2007.gadā ieguldītajiem termiņnoguldījumiem tiks saņemti 2008.gada martā un 2009.gada martā.

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra ir noslēgusi līgumus ar Valsts kasi arī par valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta kontu ikdienas atlikumu izmantošanu, par ko 2007.gadā saņēma papildus ieņēmumus 7,4 milj. latu apmērā.

2.2.2. Valsts pensiju apdrošināšana

Latvijas pensiju sistēma ir finansiāli stabila ilgtermiņā iedzīvotāju novecošanās apstākļos, elastīga gan attiecībā uz pensijas vecumu, jo pensijā var doties jebkurā vecumā, kas nav mazāks par attiecīgās shēmas darbību regulējošā likumā noteikto, gan attiecībā uz pensijas uzkrāšanas veidiem (jo tā aptver paaudžu solidaritātes pensiju shēmu, kā arī shēmas, kur naudas līdzekļi tiek ieguldīti finanšu kapitāla tirgū), gan uz nodrošinājumu pensiju izmaksu fāzē, paredzot gan obligāto valsts pensiju, gan, līdzās tai, mūža pensiju, ko piedāvā dzīvības apdrošināšanas sabiedrības, gan privātajos pensiju fondos uzkrātā kapitāla izmaksu.

Valsts fondēto pensiju shēmas un privāto pensiju shēmas ieguldījums pensiju pietiekamības un finansiālās stabilitātes nodrošināšanai ir atkarīgs no līdzdalības shēmā, iemaksu likmes, kā arī reālās ieguldījumu atdeves.

Piedaloties trīs līmeņu pensiju shēmā, ir plašākas iespējas nodrošināt savas vecumdienas. Tā kā Latvijas pensiju sistēmas nefondētās shēmas finansiālo stāvokli galvenokārt ietekmē demogrāfiskie un darba tirgus faktori, bet fondētās shēmas – finanšu kapitāla tirgus, tad šie līmeņi, savstarpēji izlīdzinot iespējamos riskus, viens otru atbalsta ceļā uz kopējā mērķa – pensionāru labklājības – īstenošanu.

Valsts obligātā nefondētā pensiju shēma (pensiju sistēmas 1. līmenis)Paaudžu solidaritātes shēma aptver pensionārus, kuriem pensija piešķirta līdz

1996.gadam (54,8%), un pensionārus, kuriem pensija aprēķināta saskaņā ar jauno likumu „Par valsts pensijām” pēc 1996.gada (45,2%), t.i. balstoties uz personificētājā uzskaitē reģistrētajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras veiktas sākot ar 1996.gada janvāri. Latvijā ir noteikts garš pārejas periods, kas beigsies, pensijā dodoties paaudzei, kas savu pensijas kapitālu sāka uzkrāt tikai pēc jaunajiem noteikumiem, t.i. no 1996.gada 1.janvāra (skat. 2.4. attēlu).

2.4. attēls

Ve cuma pe nsionāru skaita sadalījums

vecais lik ums

pārejas periods

jaunais lik ums

0

100 000

200 000

300 000

400 000

500 000

600 000

700 000

2005 2010 2015 2020 2025 2030 2035 2040 2045 2050 2055 2060 2065 2070 2075

pens

ionā

ru s

kaits

22

Informācijas avots: Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras dati, Labklājības ministrijas aprēķini

Sociālajai apdrošināšanai pakļautās personas (darba ņēmēji, pašnodarbinātie u.c.), veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas, nodrošina pensiju izmaksu pašreizējiem pensionāriem, vienlaikus krājot pensijas kapitālu savai pensijai - 2007.gadā 1 202,4 tūkst. sociāli apdrošinātās personas nodrošināja pensiju izmaksu 560,9 tūkst. pensionāriem.

Pensiju sistēmas ideoloģija ir vērsta uz to, lai ieinteresētu darbspējīgā vecuma iedzīvotājus pilnībā iesaistīties valsts sociālajā apdrošināšanā (strādāt algotu darbu un maksāt sociālās iemaksas) un pēc iespējas ilgāk turpināt darbu, atliekot pensionēšanos uz vēlāku laiku, lai pēc darba pārtraukšanas aprēķinātās pensijas apmērs būtu lielāks. Vecuma pensijas apmērs paaudžu solidaritātes shēmā ir atkarīgs ne tikai no uzkrātā pensijas kapitāla, bet arī no pensionēšanās vecuma un prognozētā mūža ilguma pēc aiziešanas pensijā.

Sociāli apdrošinātai personai ir nodrošināta ienākumu kompensācija vecuma, invaliditātes un apgādnieka zaudējuma gadījumā, kā arī paredzēta apbedīšanas pabalsta izmaksa pensionāra nāves gadījumā un pabalsta izmaksa pārdzīvojušajam laulātajam. Kopējais pensiju saņēmēju skaits 2007.gadā bija 560,9 tūkst. personas (62% sievietes, 38% vīrieši). Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, tas samazinājās par 7,9 tūkst. personām jeb 1,4%. Pensijas vidējais apmērs 2007.gadā, salīdzinot ar pensijas apmēru 2006.gadā, palielinājās par 14,12 latiem jeb 15,2%. Apmēra palielinājumu būtiski ietekmēja veiktā pensiju indeksācija.

Valsts pensiju izdevumi 2007.gadā bija 759,9 milj.latu (ieskaitot invaliditātes pensijas), kas, salīdzinot ar 2006.gadu, palielinājās par 14% (92,9 milj.latu), tomēr, ņemot vērā straujāku IKP pieaugumu, pensiju izdevumu īpatsvars no IKP 2007.gadā samazinājās par 0,5 procentpunktiem (skat.2.5. attēlu).

2.5. attēls

Izde vumi pensijām % no IKP

5,4%5,9%6,2%

7,3%6,7%

5,1%4,7%

5,0%5,5%

6,1%

2003 2004 2005 2006 2007

kopā no tām: vecuma

Informācijas avots: Aprēķinā izmantoti Centrālās statistikas pārvaldes un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras dati

Kvalifikācijas periods, kādu nosaka normatīvie akti tiesību noteikšanai uz valsts pensiju, nav liels, vecuma pensijām tas ir 10 gadi, bet invaliditātes – 3 gadi. Taču normatīvajos aktos ietvertās tiesību normas rada ieinteresētību lielāka apdrošināšanas stāža uzkrāšanai - jo lielāks būs apdrošināšanas stāža ilgums, kura laikā veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo lielāka būs arī pensija. Arī zināmi atvieglojumi vecuma pensijas apmēra noteikšanā ir atkarīgi no apdrošināšanas stāža ilguma. Vidējais apdrošināšanas stāžs 2007.gadā bija 32 gadi, savukārt vecuma pensijām – 35 gadi.

23

Vecuma pensijasLatvijā notika pakāpeniska minimālā pensionēšanās vecuma paaugstināšana kā

vīriešiem, tā sievietēm līdz 62 gadiem. Vīriešiem šis vecums jau tika sasniegts 2003.gadā, sievietēm vecuma paaugstināšana pakāpeniski turpinās līdz 2008.gada 1.jūlijam. Sievietēm no 2007.gada 1.jūlija pensionēšanās vecums bija 61,5 gads.

2007.gadā vecuma pensionāru skaits bija 467,2 tūkst. (83,3%). Salīdzinot ar 2006.gadu, vecuma pensionāru skaits samazinājies par 4,9 tūkst. personām, ko galvenokārt ietekmēja pensionēšanās vecuma pakāpeniskā paaugstināšana.

Joprojām pastāv dažādas iedzīvotāju kategorijas (mantotas no iepriekšējās sistēmas), kurām pensionēšanās vecums ir ļoti zems, piemēram, strādājušiem kaitīgos darba apstākļos. Šobrīd viszemākais likumā noteiktais pensionēšanās vecums sievietēm ir 46,5 gadi un vīriešiem – 51,5 gadi. 2007.gadā pensionāru, kuri devās pensijā ar atvieglotiem noteikumiem, bija 12,7% no kopējā vecuma pensionāru skaita (2006.gadā – 11,8%). Līdz ar to 2007.gadā ievērojami samazinājās faktiskais pensionēšanās vecums - par 1,03 gadiem (skat. 2.6. attēlu).

2.6. attēls

Faktiskais pe nsionē šanās vecums , gadi

60,5161,5461,3761,3661,0660,5260,5660,2960,4

58,7059,73

58,7658,34

57,6657,5956,7056,77

55,07

50

52

54

56

58

60

62

64

1996 2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007

vīrieši sievietes


2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, vidējais vecuma pensijas apmērs palielinājās par 14,95 latiem, t.i. no 96,80 latiem līdz 111,75 latiem. Tā kā sievietes vidēji saņem zemāku algu nekā vīrieši, grūtniecības un bērnu kopšanas laikā atrodas ārpus darba tirgus, kopj slimos un vecos ģimenes locekļus, biežāk nekā vīrieši strādā pusslodzi, attiecīgi tiek veiktas mazākas sociālās iemaksas, kas nosaka to, ka arī viņu vidējās pensijas ir zemākas (2007.gadā vecuma pensijas vidējais apmērs sievietēm bija par 16,93 latiem jeb 13,8% mazāks nekā vīriešiem). Stāvokli pasliktina tas, ka liela daļa šo sieviešu ir vientuļas (atraitnes, šķirtenes) un viņu pensijas bieži vien ir nepietiekamas visu sadzīves (īres, pārtikas, medicīnas un citu) vajadzību apmierināšanai. Tādejādi sievietes, īpaši, kuras dzīvo vienas, vairāk nekā vīrieši ir pakļautas nabadzības riskam.

Ar katru gadu samazinās to cilvēku skaits, kas vecuma pensiju pieprasa priekšlaicīgi. Ja 2006.gadā priekšlaicīgi piešķirtas 29% no visām šajā gadā piešķirtajām vecuma pensijām, tad 2007.gadā - 23%. Vecuma pensijas piešķirtais apmērs šīm personām ir noteikts 80% apmērā no aprēķinātās pensijas apmēra līdz laikam, kad tiks sasniegts pensijas vecums. 2007.gadā vidējais priekšlaicīgi piešķirtais vecuma pensijas apmērs bija 109,12 lati

24

(2006.gadā – 86,21 lati). Priekšlaicīgās pensionēšanās iespējas vairāk izmanto sievietes (58%). Vīriešiem priekšlaicīgās pensionēšanās sākuma vecums ir 60 gadi, bet sievietēm tas katru gadu paaugstinās par pusgadu. Ar 2007.gada 1.jūliju sievietēm priekšlaicīgās pensionēšanās vecums bija 59,5 gadi.

Salīdzinājumā ar 2006.gadu, pārskata periodā jaunpiešķirto (pirmo reizi piešķirto) vecuma pensiju saņēmēju skaits palielinājās par 4,3 tūkst. personām jeb 36,8%, (sieviešu skaits palielinājās par 1,5 tūkst. personām jeb 30,3%, vīriešu – par 2,8 tūkst personām jeb 41,3%), ko galvenokārt ietekmēja iespēja vairākām iedzīvotāju kategorijām doties ātrāk pensijā, piemēram, strādājušiem kaitīgos darba apstākļos. Turklāt ar 2007.gada 1.janvāri personām, kuras strādājušas kaitīgos darbos, kā arī Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem pensionēšanās vecums vēl tika samazināts, nosakot iespēju piecus gadus ātrāk pieprasīt vecuma pensiju, ja viņu kopējais apdrošināšanas stāžs ir vismaz 25 gadi un kaitīgos darbos līdz 1995.gada 31.decembrim nostrādāti ne mazāk kā 8 gadi un 4 mēneši.

Palielinoties individuālajai iemaksu algai un izvēlei atlikt pensionēšanos, ar katru gadu pieaug jaunpiešķirto vecuma pensiju apmēri, kas 2007.gadā bija 138,03 lati un pēdējā gada laikā bija pieauguši par 23,7 latiem jeb 20,7%.

2007.gadā jaunpiešķirtajām vecuma pensijām atvietojuma līmenis bija 51,3%, tomēr vidējais pensijas apmērs ir samērā neliels, ņemot vērā zemos darba ienākumus, no kuriem veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Lai gan pensionāru mājsaimniecību ienākumi pakāpeniski palielinās, tomēr tie ir zemāki par visu mājsaimniecību vidējo ienākumu līmeni, kā rezultātā tiem ir arī augstāks nabadzības risks. Ienākumi galvenokārt tiek izlietoti uzturam, mājokļa uzturēšanas izmaksām un ārstniecības pakalpojumu apmaksai, savukārt patēriņa izdevumiem kā apģērbs, apavi, atpūta un kultūra tiek atvēlēti minimāli izdevumi. Šai atstumtības riska grupai zemo ienākumu dēļ ir ierobežotas iespējas iekļauties sabiedrības dzīvē.

Valstī no 1996.gada ir noteikts minimālais vecuma pensijas apmērs, t.i., ja nopelnītais pensijas apmērs ir zems, valsts piemaksā līdz noteiktam līmenim. Šobrīd minimālā vecuma pensija tiek noteikta atkarībā no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta (45 lati), tam piemērojot koeficientus atkarībā no apdrošināšanas stāža. Tātad minimālie vecuma pensijas apmēri palielinās, valdībai paaugstinot valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu (pēdējo reizi pabalsts paaugstināts 2006.gadā), kā arī no 2007.gada 1.janvāra ir noteikta lielāka minimālā pensija cilvēkiem ar apdrošināšanas stāžu 41 gads un vairāk. 2007.gadā minimālā pensija bija robežās no 49,5 – 76,5 latiem un to saņēma 50,2 tūkst. pensionāru (62,6% sievietes un 37,4% vīrieši), t.i. 10,6% no visiem vecuma pensionāriem.

Lai arī vecuma pensiju minimālie apmēri tiek periodiski paaugstināti, joprojām aktuāla ir problēma, ka personai ar lielu apdrošināšanas stāža periodu ir zems vecuma pensijas apmērs. Līdz ar to, lai turpinātu virzību uz adekvātu pensiju nodrošināšanu un pensionāru dzīves kvalitātes uzlabošanu, sākot no 2006.gada, tiek piešķirta piemaksa pie vecuma pensijas Latvijā dzīvojošiem vecuma pensijas saņēmējiem, kuru kopējais apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 30 gadiem un kuriem piešķirtās pensijas apmērs mēnesī nepārsniedz 105 latus, līdz 2009.gada 31.decembrim par apdrošināšanas stāžu, kas uzkrāts līdz 1995.gada 31.decembrim un ņemts vērā piešķirot (pārrēķinot) pensiju. No 2007.gada piemaksu pie vecuma pensijas piešķir arī tiem pensionāriem, kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 30 gadiem un pensijas apmērs mēnesī nepārsniedz 135 latus, kā arī tiem pensionāriem, kuriem pensijas piešķirtas ar atvieglotiem noteikumiem par darbu kaitīgos darba apstākļos, ja viņu apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 25 gadiem, un pensijas apmērs mēnesī nepārsniedz 135 latus (ja šī piemaksa jau nav piešķirta 2006.gadā). 2007.gadā piemaksu pie vecuma pensijas saņēma 373,5 tūkst. personas, t.i. 80% no visiem vecuma pensijas saņēmējiem. Piemaksas vidējais apmērs bija 6,88 lati.

25

Pārskata periodā veikti papildus pasākumi pensionāru finansiālās situācijas uzlabošanai:

mainīta pensiju pārrēķināšanas kārtība, nosakot, ka, sākot ar 2006.gada 1.janvāri, pensiju var pārrēķināt neatkarīgi no nostrādāto mēnešu skaita, savukārt, sākot ar 2007.gada 1.janvāri, ja persona pēc pensijas piešķiršanas (pārrēķināšanas) strādājusi un uzkrājusi pensijas kapitālu, tad viņa pensiju var pārrēķināt reizi gadā neatkarīgi no nostrādāto mēnešu skaita, nevis reizi trijos gados kā bija noteikts agrāk. Pastāv iespēja pārrēķināt arī invaliditātes pensijas, ņemot vērā papildus uzkrāto apdrošināšanas stāžu, tā paaugstinot invaliditātes pensiju un veicinot invalīdu iesaistīšanos darba tirgū. Mainīta arī minimālās vecuma pensijas pārrēķināšanas kārtība uzkrātā pensijas kapitāla gadījumā, t.i, pārrēķinot vecuma pensiju, kas noteikta minimālās pensijas apmērā, palielināja izmaksājamās pensijas apmēru (iepriekš - aprēķināto pensijas apmēru, kas ir mazāks par minimālo pensijas apmēru). Rezultātā vidējā vecuma pensija palielinājās par 6,62 latiem.

no 2007.gada 1.janvāra pensionāra nāves gadījumā pārdzīvojušajam laulātam piešķir un izmaksā vienreizēju pabalstu mirušā laulātā divu pensiju apmērā. Tiesības uz vienreizējo pabalstu ir tad, ja mirušā laulātā nāves dienā pārdzīvojušais laulātais arī ir pensijas saņēmējs un pensionāra nāve iestājusies pēc 2007.gada 1.janvāra. 2007.gadā šo pabalstu saņēma 6,6 tūkst. personas;

2007.gadā tiem pensionāriem, kuri strādāja laikā no 2000.gada 1.janvāra līdz 2002.gada 19.martam, kad likumā „Par valsts pensijām” bija noteikti pensijas izmaksas ierobežojumi strādājošiem pensionāriem, izmaksāta šajos gados ieturētā pensijas daļa. Ieturētā pensijas daļa ieskaitīta personas norādītajā Latvijas Republikas kredītiestādes vai pasta norēķinu sistēmas kontā. Katrs pensionārs visu aprēķināto naudu saņēma vienā reizē. Ieturētā pensijas daļa tika atmaksāta 33,6 tūkst. personām, 19,74 milj. latu apmērā;

piešķirta vecuma pensija no jauna tiem pensionāriem, kuriem laika posmā no 1996.gada 1.janvāra līdz 2005.gada 1.jūlijam bija priekšlaicīgi piešķirta vecuma pensija un kuri līdz vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamā vecuma sasniegšanai ir nepārtraukti bijuši obligāti sociāli apdrošināmās personas (darba ņēmēji vai pašnodarbinātie), un kuriem vecuma pensija minētajā periodā no jauna nav piešķirta. 2007.gadā vidējā vecuma pensija šiem pensionāriem palielinājās par 17,89 latiem;

palielināta apdrošināšanas stāža nozīme pensijas apmēra noteikšanā personām, kurām apdrošināšanas stāžs lielāks par 40 gadiem. 2007.gadā bija 135,6 tūkst. vecuma pensiju saņēmēji ar apdrošināšanas stāžu virs 41 gada (29% no vecuma pensiju saņēmēju skaita).

Invaliditātes pensijasTiesības uz invaliditātes pensiju ir personai, kura nav sasniegusi vecuma pensijas

piešķiršanai nepieciešamo vecumu, atzīta par invalīdu un apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 3 gadiem. Invaliditātes iedalījumu un cēloni, kā arī invaliditātes iestāšanās laiku un ilgumu nosaka Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija. Invaliditātes pensiju izmaksā līdz vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamā vecuma sasniegšanai.

Invaliditātes pensiju saņēmēju skaitam vērojama tendence samazināties, ko, galvenokārt, ietekmē Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas stingrākie kritēriji invaliditātes noteikšanai un atjaunošanai. 2007.gadā invaliditātes pensijas saņēma 66,0 tūkst. personas (2006.gadā – 66,84 tūkst.), no kurām - 52% bija sievietes (34,1 tūkst.) un 48% - vīrieši (32,0 tūkst.).

26

Ņemot vērā pensiju indeksāciju 2007.gada aprīlī un oktobrī, invaliditātes pensijas vidējais apmērs pārskata perioda laikā palielinājās par 9,01 latu, t.i. no 75,01 latiem 2006.gadā līdz 84,02 latiem 2007.gadā (sievietēm 85,39 lati, vīriešiem – 82,57 lati).

2007.gadā jaunpiešķirtajām I grupas invaliditātes pensijām atvietojuma līmenis bija 75,5%, II grupai – 62,6%, tomēr vidējie invaliditātes pensijas apmēri bija zemi, jo invaliditātes pensijas apmērs ir tieši atkarīgs no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, kāda personai bija pirms invaliditātes iegūšanas (personām, kurām 2007.gadā piešķirta invaliditātes pensija, pirms invaliditātes iegūšanas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga bija 146,77 lati), kā arī no faktiskā apdrošināšanas stāža (vidējais vecums, kurā tika pieprasīta invaliditātes pensija, bija 50 gadi ar 17 gadu lielu apdrošināšanas stāžu). Tātad gan personas vidējā iemaksu alga, gan apdrošināšanas stāžs ir bijuši zemi, kas ietekmēja zemos invaliditātes pensiju apmērus.

Ja personai ir aprēķināta invaliditātes pensija, kas ir zemāka par noteikto minimālās invaliditātes pensijas apmēru, tai tiek piešķirta invaliditātes pensija valstī noteiktajā minimālajā apmērā. 2007.gadā invaliditātes pensiju minimālie apmēri invalīdiem vispārējā gadījumā bija: I grupai – 72 lati, II grupai - 63 lati, III grupai – 45 lati, savukārt invaliditātes pensiju minimālie apmēri invalīdiem kopš bērnības bija: I grupai - 80 lati, II grupai – 70 lati, III grupai – 50 lati. 2007.gadā minimālās invaliditātes pensijas saņēma 20 tūkst. personas (2006.gadā – 26 tūkst. personas) jeb 30,2% no kopējā skaita.

Pensijas apgādnieka zaudējuma gadījumāPaaudžu solidaritātes shēmā (pievienojot arī uzkrāto fondēto pensijas kapitālu), tās

dalībnieka nāves gadījumā, viss pensijas kapitāls, kas reģistrēts līdz shēmas dalībnieka nāves dienai, tiek ņemts vērā, aprēķinot apgādnieka zaudējuma pensiju mirušā shēmas dalībnieka darba nespējīgiem ģimenes locekļiem.

Apgādnieka zaudējuma pensiju aprēķina, ņemot vērā mirušā apgādnieka iespējamo vecuma pensiju:

vienam bērnam - 50% no pensijas; diviem bērniem - 75% no pensijas; trim un vairāk bērniem - 90% no pensijas.

Pensija katram bērnam nevar būt mazāka par 65% no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta, t.i. par 29,25 latiem (invalīdam kopš bērnības 32,50 latiem). Savukārt kopējais apgādnieka zaudējuma pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru (2007.gadā tie ir 45 lati, invalīdiem kopš bērnības - 50 lati).

2007.gadā apgādnieka zaudējuma pensiju saņēmēju skaits turpināja samazināties, attiecīgi par 1,6 tūkst. personām jeb 6,9%. 2007.gadā vidējais piešķirtais pensijas apmērs apgādnieka zaudējuma gadījumā bija 77,51 lati, kas, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pieauga par 9,34 latiem jeb 14%.

Pensiju indeksācijaLai kompensētu pensionāru pirktspējas samazināšanos inflācijas dēļ un nodrošinātu

pensiju reālo pieaugumu, pensijas (atkarībā no to lieluma) regulāri tiek indeksētas. Ar 2006.gada 1.janvāri, paaugstinoties valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēram, ir paaugstinājušies arī indeksācijai pakļauto pensiju apmēri. Pensiju indeksācija tiek veikta, ņemot vērā patēriņa cenu indeksu, kuru aprēķina Centrālā statistikas pārvalde, un 50 procentus no apdrošināšanas iemaksu algas reālā pieauguma valstī (kārtējā un iepriekšējā gada apdrošināšanas iemaksu algu summu attiecība). Patēriņa cenu indekss ir vidējs lielums, kas var arī neprecīzi atspoguļot cenu izmaiņu ietekmi uz katru atsevišķu mājsaimniecību, jo katram cilvēkam ir savi patēriņa paradumi. Tomēr tas ir objektīvs rādītājs, kas uzrāda cenu izmaiņas saistībā ar mājsaimniecību patēriņa struktūru. Šobrīd straujāk tiek indeksētas tieši apmēra ziņā nelielās pensijas, bet pensijas, kuru apmērs pārsniedz pieckāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu (225 lati) indeksācijai pakļautas netiek. Valsts pensijas, kuras

27

nepārsniedz trīskāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu (135 lati), tiek pārskatītas 1.aprīlī, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu, un 1.oktobrī, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu un 50 procentus no apdrošināšanas iemaksu algas reālā pieauguma procentiem. Savukārt valsts pensijas, kuru apmērs pārsniedz 135 latus, bet nepārsniedz 225 latus, pārskatāmas reizi gadā 1.oktobrī, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu.

Indeksācijas rezultātā 2007.gadā pensijas, kuru apmērs nepārsniedza 135 latus, paaugstinājās vidēji par 18,81 latiem (tai skaitā vecuma pensijas – par 19,55 latiem). Savukārt pensijas, kuru apmērs bija robežās no 135 līdz 225 latiem, paaugstinājās vidēji par 16,11 latiem (tai skaitā vecuma pensijas – par 16,14 latiem). Tātad straujāk pieauga apmēra ziņā zemās pensijas (skat. 2.4.tabulu).

2.4. tabulaValsts pensiju indeksācija 2007.gadā

aprīlis oktobris

indeksspensijas

apmēra vidējais pieaugums (Ls)

indeksspensijas

apmēra vidējais pieaugums (Ls)

Pensijas, kuru apmērs nepārsniedz 135 latus, tai skaitā 1,0445 4,01 1,1566 14,80

vecuma pensijas 1,0445 4,14 1,1566 15,41Pensijas, kuru apmērs ir robežās no 135 līdz 225 latiem, tai skaitā - - 1,1011 16,11

vecuma pensijas - - 1,1011 16,14


Valsts fondēto pensiju shēma (pensiju sistēmas 2. līmenis)Dalība valsts fondēto pensiju shēmā ir ilgtermiņa ieguldījums, kā rezultātā pastāv

iespēja uzkrāt lielāku pensijas kapitālu un līdz ar to nodrošināt augstāku ienākuma atvietojuma līmeni vecumdienās.

Tā kā valsts fondēto pensiju shēma sāka darboties salīdzinoši nesen, pensiju plānu dalībnieki vēl nav paspējuši uzkrāt tādu papildpensijas kapitālu, kas būtu nozīmīga atalgojuma atvietojuma daļa. Tomēr, turpinot veikt iemaksas pensiju plānos ilgākā laika periodā, sagaidāms, ka šī daļa kļūs aizvien nozīmīgāka.

Valsts fondēto pensiju shēmas dalībnieku skaits kopš darbības sākuma ir palielinājies 2,3 reizes un 2007.gadā bija 997,7 tūkst. (vīrieši – 47% un sievietes – 53%) jeb 67% no darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem. Tiesības brīvprātīgi uzsākt dalību valsts fondēto pensiju shēmā no valsts fondēto pensiju shēmas darbības sākuma līdz 2007.gada 31.decembrim izmantojuši 423,9 tūkstoši personu (2006.gadā – 374,5 tūkst.). Kā obligātie valsts fondēto pensiju shēmas dalībnieki bija reģistrēti 573,8 tūkst. personas (skat. 2.7.attēlu). Valsts fondēto pensiju shēmas dalībnieku vidējais vecums 2007.gadā, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, palielinājies no 34,2 gadiem līdz 35 gadiem, kur obligāto dalībnieku vidējais vecums bija 27,0 gadi (2006.gadā – 26,6) un brīvprātīgo – 45,9 gadi (2006.gadā – 44,8).

28

2.7. attēls

Shēmas dalībnie ku skaita dinamika

423 894374 523

304 662224 219

138 13828 13126 188

573 790525 575

468 608409 466

356 924

307 916248 360

31.12.2001. 31.12.2002. 31.12.2003. 31.12.2004. 31.12.2005. 31.12.2006. 31.12.2007

Dalībnieki, kuri shēmai pakļaut i brīvprāt īgi Dalībnieki, kuri shēmai pakļaut i obligāt i


Valsts fondēto pensiju shēmas dalībnieka nāves dēļ slēgti 2 440 konti (2006.gadā – 1 842), bet 230 dalībnieki sasnieguši pensijas vecumu un fondētās pensijas kapitālu pievienojuši nefondētajam pensijas kapitālam (2006.gadā – 8).

Līdz 2006.gadam (ieskaitot) pensiju sistēmas 2.līmenim tika novirzīti 2% no personas ienākumiem, kas pakāpeniski pieaug – attiecīgi 2007.gadā – 4%, 2008.gadā – 8%, 2009.gadā – 9% un 2010.gadā – 10%. Valsts fondēto pensiju shēmas uzkrātais kapitāls 2007.gadā bija 244,9 milj. latu (ar vidējo ienesīgumu 3,48%, ņemot vērā Valsts kases ieguldījumu plāna darbību 10 mēnešos) jeb 1,7% no IKP.

Valsts fondēto pensiju shēmas līdzekļus 2007.gadā pārvaldīja 9 līdzekļu pārvaldītāji, kas piedāvāja 25 dažādus ieguldījumu plānus: 9 plāni ar konservatīvu ieguldīšanas politiku, 4 ar sabalansētu ieguldīšanas politiku, bet 12 ar aktīvu ieguldīšanas politiku. Visvairāk dalībnieki piedalījās aktīvajos plānos – 76%, konservatīvajos - 19% un sabalansētajos – 5%.

Latvijā tiek piedāvāti pensiju plāni bez garantētām ienesīguma likmēm. Visus ar pensiju plāna ieguldījumiem saistītos riskus uzņemas paši pensiju plāna dalībnieki. Ja cilvēks nav apmierināts ar izvēlētā ieguldījumu plāna darbības rezultātiem, viņam ir tiesības to mainīt. Ņemot vērā notikumus Latvijas un pasaules finanšu tirgos, ienesīgums valsts fondēto pensiju shēmā ir samazinājies un daži ieguldījumu plāni 2007.gada laikā ir strādājuši ar negatīvu ienesīgumu, tomēr kopš darbības sākuma nevienam ieguldījumu plānam nav bijis negatīvs ienesīgums.

2007.gada 1.novembrī izbeigta Valsts kases darbība pensiju otrā līmeņa līdzekļu pārvaldīšanā un slēgts Valsts kases ieguldījumu plāns. 38 tūkst. shēmas dalībnieku, kuri izvēlējās citu ieguldījumu plānu, uzkrātais fondēto pensiju shēmas kapitāls tika ieguldīts viņu izvēlētajā ieguldījumu plānā. Pārējo 74,9 tūkst. shēmas dalībnieku Valsts kases ieguldījumu plānā uzkrātais fondēto pensiju shēmas kapitāls 10,31 milj. latu apmērā tika nodots pārvaldīšanai vienam no privāto līdzekļu pārvaldītāju konservatīvajiem ieguldījumu plāniem.

Privātā brīvprātīgā pensiju shēma (Pensiju sistēmas 3.līmenis) Pensiju sistēmas 3.līmenis paredz ikviena cilvēka brīvprātīgu izvēli veidot papildu

uzkrājumus savai pensijai, veicot iemaksas privātajos pensiju fondos. Privātais pensiju fonds ir licencēta finanšu sabiedrība, kas pieņem pašu privātpersonu un viņu labā iemaksātos līdzekļus un organizē to apsaimniekošanu, lai nodrošinātu šīm personām naudas uzkrājumus vecumdienām.

29

http://www.fktk.lv/tirgus/pensijas/

Privātā pensiju fonda galvenais uzdevums ir nodrošināt uzkrāto pensiju izmaksu pensionētajiem strādājošajiem, kuri ir veikuši regulāras iemaksas pensiju fondā. Latvijā darbojas divu veidu privātie pensiju fondi - slēgtie un atklātie:

par slēgtā pensiju fonda dalībnieku var kļūt to uzņēmumu vai organizāciju darbinieki, kas to dibinājuši;

par atklātā pensiju fonda dalībnieku var kļūt ikviena fiziskā persona tieši vai ar darba devēja starpniecību, atklātos pensiju fondus drīkst dibināt bankas un apdrošināšanas sabiedrības.

2007.gada 31.decembrī Latvijā darbojās seši privātie pensiju fondi: pieci atklātie un viens slēgtais pensiju fonds, kas piedāvāja 16 pensiju plānus. Kopumā pensiju plānu ieguldījumu portfeļa apmērs 2007.gada 31.decembrī bija 64,6 milj. latu jeb 0,5% no IKP (ar vidējo gada ienesīgumu 3,6%).

Pensiju plānu aktīvi galvenokārt tika ieguldīti parāda vērtspapīros – šāda veida ieguldījumi 2007.gada 31.decembrī bija 22,9 milj. latu jeb 36% no kopējiem pensiju plānu aktīviem. Turpina pieaugt ieguldījumu apmērs termiņnoguldījumos kredītiestādēs. To īpatsvars pensiju plānu aktīvos 2007.gada 31.decembrī bija 24%. Ieguldījumu īpatsvars akcijās un ieguldījumu fondu ieguldījumu apliecībās 2007.gada beigās bija 33% no aktīvu kopsummas.

2007.gada laikā bija izmaksāts pensijas kapitāls 2,7 milj. latu apmērā, kur 95% no izmaksu kopsummas izmaksāja sakarā ar plānu dalībnieku pensijas vecuma iestāšanos, 5% – pensiju plānu dalībnieku nāves gadījumos.

Ņemot vērā, ka sabiedrības pirktspēja ir salīdzinoši zema, iedzīvotāji izvēlas savus ienākumus tērēt īstermiņa ikdienas vajadzībām, nevis ieguldīt ilgtermiņa uzkrājumos, veidojot papildpensijas kapitālu.

2.2.3. Maternitātes un slimības apdrošināšana

Sākot no 1997.gada 1.janvāra, valsts sociālās apdrošināšanas pabalstus maternitātes un slimības apdrošināšanas gadījumā regulē likums “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”, kas paredz nodrošināt:

ienākumu kompensāciju slimības, maternitātes un paternitātes gadījumā atbilstoši veiktajām (deklarētajām) sociālās apdrošināšanas iemaksām;

kompensāciju papildu izdevumu segšanai sakarā ar apdrošinātās personas vai tās apgādībā bijušā ģimenes locekļa nāvi;

darba devēja atbildību un pienākumus attiecībā uz savu darbinieku veselību.Ar 2008.gada 1.janvāri paredzēta jauna sociālās apdrošināšanas pabalsta – vecāku

pabalsta ieviešana, ko piešķir un izmaksā sociāli apdrošinātai personai, kura kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam, atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai arī turpina strādāt.

Slimības pabalstsSaskaņā ar likumu „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”, sociāli apdrošinātas

personas darbnespējas gadījumā, kā arī līdz 14 gadus veca slima bērna kopšanas gadījumā, tiek piešķirts slimības pabalsts. Sociāli apdrošinātas personas darbnespējas gadījumā no 2. līdz 14.darbnespējas dienai darba devējs izmaksā personai slimības naudu, bet, sākot ar darbnespējas 15.dienu, personai tiek piešķirts slimības pabalsts 80% apmērā no personas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, kuru izmaksā par laiku ne ilgāku par 52 nedēļām, skaitot no darba nespējas pirmās dienas, ja darba nespēja ir nepārtraukta, vai ne ilgāku par 78 nedēļām triju gadu periodā, ja darba nespēja atkārtojas ar pārtraukumiem.

Par slima bērna (līdz 14 gadus veca) kopšanu slimības pabalstu no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta izmaksā par laiku no darbnespējas pirmās dienas līdz darba nespējas 21.dienai. Par laiku no darba nespējas 15.dienas līdz 21.dienai pabalstu izmaksā, ja bērns kopts stacionārā.

30

Darba devēja pienākums ir darba ņēmējiem, kuriem darba periodā ir iestājusies ar Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniegtu darba nespējas lapu apliecināta pārejoša darba nespēja, izmaksāt no saviem līdzekļiem slimības naudu ne mazāk kā 75 procentu apmērā no vidējās izpeļņas par otro un trešo pārejošas darba nespējas dienu un ne mazāk kā 80 procentu apmērā – par laiku no ceturtās darba nespējas dienas, taču ne ilgāku par 14 kalendārajām dienām. Likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” noteiktā tiesību norma tika iestrādāta jau 1995.gadā sociālās apdrošināšanas reformas ietvaros, kad likums tika izstrādāts un pieņemts Saeimā, tas stājās spēkā 1997.gada 1.janvārī. Normas mērķis bija noteikt darba devēja finansiālu atbildību darbinieka darba nespējas sākumposmā, lai stimulētu darba devēju rūpēties par savu darbinieku veselību un būt vairāk ieinteresētam slimības gadījumu novēršanā.

2007.gadā turpinājās iepriekšējo gadu tendences, t.i., salīdzinot ar 2006.gadu, slimības pabalsta saņēmēju skaits palielinājās par 11,5%, ko galvenokārt ietekmēja tāds objektīvais iemesls kā neapmierinošs Latvijas sabiedrības vispārējais veselības stāvoklis, par ko liecina iedzīvotāju saslimstības ar dažādām infekcijas slimībām un ļaundabīgajiem audzējiem rādītāju pastāvīgs pieaugums un augsti iedzīvotāju mirstības rādītāji, kas ir iedzīvotāju veselības stāvokļa pasliktināšanās ilgtermiņā tiešas sekas.

No visiem slimības pabalsta saņēmējiem 61% bija sievietes, ko daļēji ietekmēja apstāklis, ka tiesības uz slimības pabalstu sakarā ar līdz 14 gadus veca slima bērna kopšanu pārsvarā izmanto sievietes.

Ņemot vērā vidējās sociālās apdrošināšanas iemaksu algas pieaugumu, 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, slimības pabalsta vidējais apmērs dienā palielinājies par 24,7% (no 5,92 latiem 2006.gadā līdz 7,38 latiem 2007.gadā).

Lai novērstu slimības pabalstu ļaunprātīgu izmantošanu, ar 2007.gada 1.janvāri noteikta stingrāka slimības lapu izsniegšanas kārtība un prasības diagnozes savlaicīgai precizēšanai9, t.i. ja darbnespēja ilgst 45 dienas un nav notikušas konsultācijas ar citiem ārstiem, darbnespējīgā persona tiek nosūtīta pie cita ārsta diagnozes pārbaudei un precizēšanai. Pēc 30 dienu ilgas izvērtēšanas ārsts lemj, vai darbnespēja ir jāturpina vai jāpārtrauc. Gadījumā, ja darbnespēja ilgst sešus mēnešus, persona tiek nosūtīta uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisiju, kura lemj, vai personai ir nosakāma invaliditāte. Minētās normas ieviešana daļēji ietekmēja vidējā slimības ilguma samazināšanos, kas 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, bija par 5,23 dienām jeb 11,5% mazāks (skat. 2.8.attēlu).

2.8.attēls

Vidējā s limības ilguma dinamika (die nu skaits uz vienu pabals ta saņē mē ju)

41,45

43,76 43,88

45,63

40,4

37

38

39

40

41

42

43

44

45

46

47

2003 2004 2005 2006 2007


9 MK 21.11.2006. noteikumi Nr.941 „Grozījumi Ministru kabineta 2001.gada 3.aprīļa noteikumos Nr.152 „Darbnespējas lapu izsniegšanas kārtība””.

31

Maternitātes pabalstsLikums „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” nosaka maternitātes pabalsta

piešķiršanu sociāli apdrošinātai personai par visu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku (t.i. par 56 grūtniecības atvaļinājuma kalendārām dienām un 56 dzemdību atvaļinājuma kalendārām dienām) 100% apmērā no personas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.

Sievietei, kurai sakarā ar grūtniecību medicīniskā aprūpe ārstnieciski profilaktiskajā iestādē uzsākta līdz 12.grūtniecības nedēļai un turpināta visu grūtniecības laiku, piešķir 14 dienu ilgu papildatvaļinājumu, ko pievieno grūtniecības atvaļinājumam. Ja sievietei ir bijuši grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību perioda sarežģījumi, kā arī, ja piedzimuši divi vai vairāki bērni, 14 dienas ilgu papildatvaļinājumu pievieno pēcdzemdību atvaļinājumam.

Palielinoties dzimstībai, kā arī sociāli apdrošināto māšu skaitam (2007.gadā 83,6% no visām dzemdējušajām mātēm bija saņēmušas maternitātes pabalstu, kas ir par 6,1 procentpunktu vairāk kā 2006.gadā), 2007.gadā maternitātes pabalsta saņēmēju skaits bija pieaudzis par 2 tūkst. (no 17,5 līdz 19,5 tūkst.). Ņemot vērā vidējās sociālās apdrošināšanas iemaksu algas pieaugumu, 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, maternitātes pabalsta vidējais apmērs dienā palielinājies par 27,9% (no 9,88 latiem 2006.gadā līdz 12,64 latiem 2007.gadā).

Neraugoties uz pozitīvo ikgadējo maternitātes pabalsta saņēmēju skaita pieaugumu, jāsecina, ka vēl aizvien liela daļa bērnu dzimst māmiņām, kuras nav pakļautas valsts obligātajai sociālajai apdrošināšanai, maternitātes pabalstu nesaņem un pēc bērna piedzimšanas var pieprasīt vienīgi valsts sociālos pabalstus (bērna piedzimšanas pabalstu, bērna kopšanas pabalstu, ģimenes valsts pabalstu).

Paternitātes pabalstsLai sekmētu tēvu līdzdalību bērna audzināšanā un atbalstītu tēviem darba un privātās

dzīves apvienošanu, no 2004.gada 1.janvāra ieviests paternitātes pabalsts, piedāvājot iespēju bērnu tēviem pavadīt desmit dienas kopā ar savu bērnu un saņemt par to pabalstu 80% apmērā no savas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.

2007.gadā palielinājās gan paternitātes pabalsta saņēmēju skaits, gan pabalsta vidējais apmērs. Paternitātes pabalsta saņēmēju skaita pieaugums liecina, ka arvien vairāk sociāli apdrošināto tēvu izmanto iespēju pavadīt desmit dienas kopā ar ģimeni un savu jaundzimušo bērnu: 2006.gadā paternitātes pabalstu saņēmuši 28,2% no jaundzimušo bērnu tēviem, bet 2007.gadā šo pakalpojumu bija saņēmuši jau 34,6% no jaundzimušo bērnu tēviem.

Ar mērķi veicināt tēviem darba un privātās dzīves apvienošanu, 2007.gadā izstrādāti grozījumi likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”, kas nosaka ar 2009.gada 1.janvāri paternitātes pabalstu piešķiršanu 100 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.

Vecāku pabalstsAr mērķi atrisināt pretrunu starp jauktu bērna kopšanas pabalsta sistēmu un valsts

sociālo pabalstu būtību – sniegt universālo valsts atbalstu naudas izmaksu veidā, 2007.gadā izstrādāti grozījumi likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” un grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā, saskaņā ar kuriem ar 2008.gada 1.janvāri tiek ieviests jauns valsts sociālās apdrošināšanas pabalsts – vecāku pabalsts.

Vecāku pabalsts, tiesības uz kuru ir noteiktas likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”, sākot ar 2008.gada 1.janvāri aizstāj Valsts sociālo pabalstu likumā noteikto bērna kopšanas pabalstu sociāli apdrošinātām personām, kuras kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam (skat. 2.3.sadaļu „Valsts sociālie pabalsti”). Vecāku pabalstu piešķir neatkarīgi no personas nodarbinātības fakta bērna kopšanas laikā, t.i., neatkarīgi no tā vai minētās personas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai attiecīgajā bērna kopšanas periodā turpina strādāt. Šo pabalstu piešķir 70 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, bet ne mazāk kā 70 procentu apmērā no vecāku pabalsta pieprasīšanas dienā

32

spēkā esošā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divkārša apmēra (2007.gadā vidēji 63 lati). Vecāku pabalsts izmaksājams no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļiem, nemainot sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi (33,09%).

Tā kā vecāku pabalsts ir atkarīgs no katra pabalsta pieprasītāja individuālās algas un pabalstu pilnā apmērā var saņemt nodarbinātības periodā, varētu turpināties mainīties pabalsta saņēmēju struktūra, kas būtu izskaidrojams ar ģimenes lēmumu pabalstu pieprasīt personai ar lielāku atalgojumu, kas dod tiesības saņemt lielāku vai maksimālu valsts atbalstu. Ņemot vērā to, ka strādājošo vidējā darba samaksa ir augstākā vīriešiem, nekā sievietēm, iespējams prognozēt, ka līdz ar vecāku pabalsta ieviešanu vīrieši aktīvi izmantos savas tiesības uz šo pabalstu.

Apbedīšanas pabalstsLikums „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” paredz apbedīšanas pabalsta

izmaksu sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā bijuša ģimenes locekļa nāves gadījumā. Vienreizējo apbedīšanas pabalstu apdrošinātās personas nāves gadījumā piešķir un izmaksā mirušā divkāršas mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas apmērā. Apgādībā bijušā ģimenes locekļa nāves gadījumā apbedīšanas pabalstu piešķir trīskāršā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā.

2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, strauji pieaudzis pabalsta saņēmēju skaits - par 13,6%, kā arī pieaudzis pabalsta vidējais apmērs - no 429,98 latiem līdz 533,06 latiem.

2.2.4. Valsts sociālā apdrošināšana bezdarba gadījumam

Sākot ar 2000.gada 1.janvāri, valsts sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam regulē likums „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam”. Likums nodrošina:

sociāli apdrošinātai personai ienākumu kompensāciju bezdarba gadījumā; bezdarbnieka pabalstu apmēru atbilstoši sociāli apdrošinātās personas

individuālajai apdrošināšanas iemaksu algai, apdrošināšanas stāžam un pabalsta saņemšanas ilgumam;

bezdarbnieku stimulēšanu darba meklēšanai un aktīvai esošās kvalifikācijas celšanai vai pārkvalifikācijai (aktīvie nodarbinātības pasākumi);

apbedīšanas pabalstu bezdarbnieka nāves gadījumā.

Bezdarbnieka pabalstsBezdarbnieka pabalsta piešķiršanu un izmaksu regulē likums „Par apdrošināšanu

bezdarba gadījumam”. Likums nosaka bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu personai, kurai piešķirts bezdarbnieka statuss un kurai apdrošināšanas stāžs nav mazāks par vienu gadu, ja par viņu Latvijas Republikā ir veiktas vai bija jāveic valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. Pabalsta apmērs netiek ierobežots un ir atkarīgs no personas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, apdrošināšanas stāža un pabalsta saņemšanas ilguma. Bezdarbnieka pabalstu pirmos trīs mēnešus izmaksā pilnā apmērā, nākamos trīs mēnešus – 75% no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta apmēra, bet pēdējos trīs mēnešus – 50% no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta apmēra.

Ar mērķi novērst bezdarbnieka pabalsta ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus un veicināt nodarbinātību valstī 2007.gadā izstrādāti grozījumi likumā „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam”, kas ar 2008.gada 1.janvāri nosaka bezdarbnieka pabalsta izmaksas perioda ilguma diferencēšanu atkarībā no personas apdrošināšanas stāža:

ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem (ieskaitot) bezdarbnieka pabalsta izmaksas periods ir 4 mēneši;

ar apdrošināšanas stāžu no desmit līdz deviņpadsmit gadiem – 6 mēneši;

33

ar apdrošināšanas stāžu no divdesmit gadiem — 9 mēneši.Ar 2008.gada 1.janvāri bezdarbnieka pabalsta apmērs un izmaksa atkarībā no

bezdarba ilguma būs šāda: bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem:

a) pirmos divus mēnešus pabalstu izmaksā pilnā apmērā,b) pēdējos divus mēnešus - 75% apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta;

bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 19 gadiem:a) pirmos divus mēnešus pabalstu izmaksā pilnā apmērā,b) nākamos divus mēnešus - 75% apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,c) pēdējos divus mēnešus - 50% apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta;

bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 20 gadiem:a) pirmos trīs mēnešus pabalstu izmaksā pilnā apmērā,b) nākamos trīs mēnešus - 75% apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,c) pēdējos trīs mēnešus - 50% apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta.

Vienlaikus, saskaņā ar grozījumiem, ar 2008.gada 1.janvāri ir palielināts bezdarbnieka pabalsta kvalifikācijas periods, nosakot, ka tiesības uz bezdarbnieka pabalstu ir bezdarbniekam, kuram apdrošināšanas stāžs ir ne mazāks par vienu gadu, ja par viņu ir veiktas vai bija jāveic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne mazāk kā 12 mēnešus pēdējo 18 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas.

Bezdarbnieka pabalsta kvalifikācijas perioda palielināšana no 9 līdz 12 mēnešiem varētu samazināt sezonālu bezdarbu, kas, saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras datiem, izpaužas bezdarbnieku skaita pieaugumā atsevišķu specialitāšu un profesiju grupās (piemēram, izglītības iestāžu darbinieki, sabiedriskās ēdināšanas darbinieki, darbinieki, kuri apkalpo apkures sistēmas un iekārtas u.c.) noteiktos vasaras un ziemas periodos.

Bezdarbnieka pabalsta vidējais apmērs, salīdzinot ar 2006.gadu, 2007.gadā strauji pieaudzis – par 27,95 latiem jeb 35,5%. Pakāpeniski samazinoties bezdarba līmenim, 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, bija novērojama pabalsta saņēmēju skaita samazināšanās – par 902 personām vidēji mēnesī jeb 2,6%.

No visiem bezdarbnieka pabalsta saņēmējiem 62,7% bija sievietes, ko lielā mērā ietekmē lielākais sieviešu īpatsvars reģistrēto bezdarbnieku kopskaitā (2007.gada beigās - 60,5%), kas saistīts ar sieviešu augstāku līdzdalību oficiālajā darba tirgū, kā arī sieviešu labāko informētību par jautājumiem, kas saistīti ar reģistrēšanos Nodarbinātības valsts aģentūrā un bezdarbnieka pabalsta pieprasīšanu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā.

Bezdarbnieka pabalsta apmērs tiek aprēķināts atbilstoši apdrošinātās personas apdrošināšanas stāžam un ienākumiem, no kuriem tika veiktas apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam:

no 1 līdz 9 gadiem – 50% no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas; no 10 līdz 19 gadiem – 55% no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas; no 20 līdz 29 gadiem – 60% no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas; virs 30 gadiem – 65% no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.

Lielākais īpatsvars bezdarbnieka pabalsta saņēmēju skaitā 2007.gadā bija apdrošinātām personām ar apdrošināšanas stāžu no 1 līdz 9 gadiem – 117,2 tūkst. jeb 28,8%.

2007.gadā bezdarbnieka pabalsta saņemšanas vidējais ilgums bija 4,42 mēneši, kas bija vairāk nekā 2 reizes mazāks nekā likumā „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” noteiktais bezdarbnieka pabalsta saņemšanas periods – 9 mēneši (līdz 2007.gada 8.novembrī Saeimā pieņemtiem grozījumiem likumā „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam”) (skat. 2.9.attēlu).

34

2.9.attēls

Bezdarbnieka pabals ta saņemšanas vidē jais ilgums (mēne ši)

4,6 4,59

4,524,48

4,42

4,3

4,4

4,5

4,6

4,7

2003 2004 2005 2006 2007


Bezdarbnieka pabalsta saņemšanas ilgums katru gadu samazinās, kas liecina par indivīdu ieinteresētību ātrāk atgriezties darba tirgū.

Apbedīšanas pabalstsLikums „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” nosaka apbedīšanas pabalstu

bezdarbnieka nāves gadījumā. Tiesības uz apbedīšanas pabalstu ir bezdarbnieka ģimenes locekļiem vai personai, kura uzņēmusies apbedīšanu, ja mirušais bezdarbnieks ir bijis bezdarbnieka pabalsta saņēmējs vai arī par viņu pēdējo 36 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas iemaksas bezdarba gadījumam bija veiktas ne mazāk kā 12 mēnešus. Bezdarbnieka nāves gadījumā piešķiramā apbedīšanas pabalsta apmērs atbilst bezdarbnieka nāves dienā spēkā esošā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta trīskāršam apmēram.

2007.gadā apbedīšanas pabalstu bezdarbnieka nāves gadījumā saņēma 105 personas, kas bija par 50 personām jeb 47,6% mazāk nekā 2006.gadā. Apbedīšanas pabalsta vidējais apmērs 2007.gadā nebija mainījies (135 lati), kas saistīts ar to, ka 2007.gadā nebija mainījies valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs.

2.2.5. Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām

Valsts sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām regulē likums „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”, kas stājās spēkā 1997.gada 1.janvārī.

Tiesības saņemt apdrošināšanas atlīdzību ir sociāli apdrošinātai personai, kurai sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību iestājusies pārejoša darba nespēja, darbspēju zaudējums vai nāve. Apdrošinātās personas nāves gadījumā tiesības uz atlīdzību ir darba nespējīgiem ģimenes locekļiem, kuri ir bijuši mirušā apgādībā.

No 2006.gada darba negadījumu apdrošināšanas obligāto iemaksu likme ir iekļauta kopējā obligāto iemaksu likmē, proti, kopējo obligāto iemaksu likmi saglabājot 33,09 % apmērā, bet darba negadījumu apdrošināšanas obligāto iemaksu likmi nosakot pēc tādiem

35

pašiem principiem kā pārējiem sociālās apdrošināšanas veidiem (atbilstoši katra speciālā budžeta izdevumu īpatsvaram).

2007.gadā slimības pabalstu saņēma 1 645 personas, no tām slimības pabalstu sakarā ar nelaimes gadījumu darbā saņēma 1 149 personas (30% sievietes un 70% vīrieši). Vīriešu skaita pārsvars izskaidrojams ar vīriešu lielāku nodarbinātību fiziski smagos darbos, kas rada lielāku risku nelaimes gadījumiem. Savukārt slimības pabalstu sakarā ar arodslimību 2007.gadā saņēma 496 personas (58% sievietes un 42% vīrieši).

Palielinoties apdrošināto personu mēneša vidējai apdrošināšanas iemaksu algai, kas tiek ņemta vērā aprēķinot pabalsta apmēru, palielinājās piešķirto slimības pabalstu vidējais apmērs uz vienu gadījumu - 2007.gadā līdz 567,33 latiem. Salīdzinot ar 2006.gadu, tas palielinājās par 81,83 latiem jeb 17%.

Ņemot vērā to, ka nelaimes gadījumos darbā cietušajiem un arī arodslimniekiem saslimstības pakāpe ir augstāka un prasa ilgstošu ārstēšanu, šo slimības pabalstu ilgums 2007.gadā (nelaimes gadījumiem darbā 75 dienas un arodslimībām 48 dienas) ievērojami pārsniedza slimības pabalsta ilgumu vispārējā gadījumā (31 diena).

Ja, sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību ir iestājusies apdrošinātās personas nāve, darba nespējīgajiem šīs personas ģimenes locekļiem, kurus tā pilnīgi vai daļēji apgādāja, ir tiesības uz atlīdzību par apgādnieka zaudējumu. 2007.gadā atlīdzību par apgādnieka zaudējumu saņēma 29 personas, kas bija par 6 personām vairāk kā 2006.gadā. 2007.gadā atlīdzības par apgādnieka zaudējumu apmērs bija 84,59 lati, kas, salīdzinot ar 2006.gadu, palielinājās par 3,61 latiem, ņemot vērā apdrošinātās personas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas lielumu, kā arī indeksāciju.

Atlīdzību par darbspēju zaudējumu saņēmēju skaits 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, palielinājās par 909 personām jeb 21%. Piešķirto atlīdzību vidējais apmērs 2007.gadā (89,2 lati), salīdzinājumā ar 2006.gadu, palielinājās par 9,38 latiem jeb 12%. Atlīdzību apmēru galvenokārt ietekmē apdrošinātās personas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas lielums, kā arī personai noteiktā darbspēju zaudējuma pakāpe.

Lai līdzsvarotu cenu kāpumu inflācijas dēļ, atlīdzības par darbspēju zaudējumu un atlīdzības par apgādnieka zaudējumu tiek pārskatītas katru gadu 1.oktobrī, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu. 2007.gadā atlīdzības par darbspēju zaudējumu un atlīdzības par apgādnieka zaudējumu vidēji palielinājās par 8,44 latiem jeb 10,1%.

Apdrošināšanas atlīdzības (papildu izdevumi) vienam apdrošināšanas gadījumam nedrīkst būt lielāki par apdrošināšanas gadījuma iestāšanās dienā spēkā esošā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divdesmitpieckāršu apmēru. 2007.gadā tika piešķirtas 4,8 tūkst. atlīdzības par dažāda veida izdevumiem, kā piemēram, pacienta iemaksa, medikamentu apmaksa, transporta izdevumi u.c. Tajā skaitā veikti 99 pārskaitījumi ārstniecības iestādēm par kopējo summu 36,2 tūkst. latu. Vidēji vienai apdrošinātajai personai papildu izdevumu segšanai pārskata periodā apmaksāti 78,72 latu apmērā.

Sociālās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām sistēmas pilnveidošanai tiek plānots izstrādāt jaunu likumu, jo šī apdrošināšanas veida izmaksas strauji pieaug, preventīvo pasākumu organizēšana un finansēšana nav pietiekami efektīva, atsevišķas spēkā esošā likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” tiesību normas ir novecojušas, kā arī atsevišķas likuma normas būtu vēlams saskaņot ar līdzīgām tiesību normām citos sociālās drošības sistēmas likumos. Līdz ar to, lai aktualizētu sociālās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām sistēmu, tiek izstrādāts jauns nelaimes gadījumu darbā un arodslimību apdrošināšanas likumprojekts.

36

2.3. Valsts sociālie pabalsti

Lai sociāli aizsargātu un finansiāli atbalstītu ģimenes ar bērniem, invalīdus, vecus ļaudis u.c. mazaizsargātas iedzīvotāju grupas, valstī ir ieviesta valsts sociālo pabalstu sistēma. Valsts sociālie pabalsti ir valsts atbalsts naudas izmaksu veidā, kuru saņem pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgas personas situācijās, kad ir nepieciešami papildus izdevumi vai, kad šīs personas nespēj gūt ienākumus un kad nav paredzēta kompensācija no valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas. Tiesības saņemt valsts sociālos pabalstus nav atkarīgas no personas materiālās situācijas pabalsta saņemšanas periodā. Valsts sociālo pabalstu sistēmas darbību regulē Valsts sociālo pabalstu likums.

2007.gadā izdevumu apjoms valsts sociālajiem pabalstiem ir pieaudzis par 23,5 milj. latu jeb 23,7% (no 99,5 milj. latu 2006.gadā līdz 123 milj. latu 2007.gadā). Valsts sociālo pabalstu izmaksai nepieciešamo līdzekļu pieaugums 2007.gadā bija galvenokārt saistīts ar ģimenes valsts pabalsta apmēra paaugstināšanu, pabalsta transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās, apmēra paaugstināšanu un izmaiņām bērna kopšanas pabalsta piešķiršanas kārtībā, kā rezultātā ar 2007.gada 1.martu noteiktas tiesības sociāli apdrošinātām personām, kuras kopj bērnu vecumā līdz gadam, vienlaicīgi strādāt un saņemt pabalstu pilnā apmērā. 2007.gadā izmainījās bērna kopšanas pabalsta saņēmēju struktūra, kuras ietvaros bija strauji pieaudzis sociāli apdrošināto tēvu – pabalsta par bērnu vecumā līdz gadam saņēmēju, īpatsvars, kā rezultātā strauji pieaudzis bērna kopšanas pabalsta vidējais apmērs. Līdz ar to, 2007.gadā izveidojās situācija, ka bērna kopšanas pabalsta izmaksai nepietika finanšu līdzekļu un valsts sociālo pabalstu izmaksu nodrošināšanai tika piešķirts papildus finansējums 2,0 milj. latu apmērā no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem un no „Privatizācijas aģentūras” finanšu līdzekļiem.

Pabalsti ģimenēm ar bērniemNolūkā palielināt atbalstu ģimenēm, kuras audzina bērnus vecākus par diviem gadiem,

ar 2007.gada 1.janvāri ģimenes valsts pabalsta apmērs par pirmo bērnu ģimenē paaugstināts no 6 latiem līdz 8 latiem mēnesī, kā rezultātā paaugstināts ģimenes valsts pabalsta apmērs arī par otro, trešo, ceturto un katru nākamo bērnu: par otro bērnu ģimenē - 9,60 lati, par trešo – 12,80 lati, par ceturto un nākamajiem bērniem – 14,40 lati mēnesī. Savukārt, 2007.gada 20.septembrī Saeimā pieņemti grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā, kas ar 2011.gada 1.janvāri nosaka augstākus koeficientus par otrajiem un nākamajiem bērniem, t.i. ģimenes valsts pabalsta apmērs par otro bērnu ģimenē būs 2 reizes, bet par trešo bērnu un nākamajiem bērniem – 3 reizes lielāks nekā par pirmo bērnu ģimenē.

Ģimenes valsts pabalsta saņēmēju skaits 2007.gadā turpināja samazināties, attiecīgi par 13,3 tūkst. jeb 3,4%, kas saistīts ar dzimstības samazināšanos 90-tajos gados.

Izdevumi Bērna kopšanas pabalsta izmaksai 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, palielinājās par 38,9%, kas saistīts gan ar pakalpojuma saņēmēju skaita pieaugumu par 4,5 tūkst. jeb 12,6%, gan ar pabalsta vidējā apmēra pieaugumu, ko lielākā mērā ietekmēja 2006.gada 2.novembrī pieņemtais Satversmes tiesas spriedums, attiecībā uz Valsts sociālo pabalstu likuma normu, kas nosaka bērna kopšanas pabalsta izmaksu 50% apmēra no aprēķinātā pabalsta personām, kuras kopj bērnu vecumā līdz gadam un turpina strādāt, neatbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110.pantam. Saskaņā ar Satversmes tiesas spriedumu, no 2007.gada 1.marta bērna kopšanas pabalsts visām nodarbinātām personām, kuras kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam (neatkarīgi no tā vai šīs personas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai, kopjot bērnu, turpina strādāt), tiek piešķirts pilnā apmērā.

Satversmes tiesas spriedums būtiski ietekmēja bērna kopšanas pabalsta par bērnu vecumā līdz gadam saņēmēju struktūru. 2007.gadā bija novērojams straujš nodarbināto

37

personu (kuras saņem bērna kopšanas pabalstu savas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas 70% apmērā) īpatsvara pieaugums no kopēja bērna kopšanas pabalstu saņēmēju skaita – no 10 837 jeb 63,7% 2006.gada decembrī līdz 15 722 jeb 74,9% 2007.gada decembrī.

Būtiski izmainījās pabalsta saņēmēju skaits dzimumu griezumā - 2007.gada jūlijā 17,6% no bērna kopšanas pabalsta par bērnu vecumā līdz gadam saņēmēju skaita bija tēvi, oktobrī – 22,4%, bet decembrī – jau 25,1%. Šāda tendence liecina par ģimeņu uzvedības modeļa maiņu, kas izskaidrojams ar ģimenes lēmumu bērna kopšanas pabalstu pieprasīt personai ar lielāku atalgojumu, kas dod tiesības saņemt lielāku vai maksimālu valsts atbalstu. 2007.gadā bija novērojama bērna kopšanas pabalsta maksimālā apmērā saņēmēju skaita pieauguma tendence. Ja 2006.gada decembrī bērna kopšanas pabalstu maksimālajā apmērā saņēma 8,3% nodarbināto pabalsta saņēmēju, tad 2007.gada decembrī šo personu skaits bija palielinājies līdz 21,6%, kas liecina, ka pieaugot pabalstu saņēmēju – tēvu – īpatsvaram, pieauga arī maksimālā pabalsta apmēra saņēmēju īpatsvars, un, ka arvien vairāk personu ar vidēju un augstu ienākumu līmeni izmanto savas tiesības uz bērna kopšanas pabalstu.

2005.gadā ieviestā jaukta bērna kopšanas pabalsta sistēma (t.i. nodarbinātām personām, kuras kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam, bērna kopšanas pabalsts tiek aprēķināts un piešķirts atbilstoši valsts sociālās apdrošināšanas principiem, savukārt, nenodarbinātām personām, kuras kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam, un personām, kuras kopj bērnu vecumā no 1 – 2 gadu vecumam, izmaksājamais bērna kopšanas pabalsts ir tipisks valsts sociālais pabalsts ar konstantu apmēru) bija pretrunā ar valsts sociālo pabalstu būtību – sniegt universālo valsts atbalstu naudas izmaksu veidā, negatīvi ietekmējot valsts sociālo pabalstu sistēmas viendabīgumu un radot neizpratni bērna kopšanas pabalsta saņēmēju vidū.

Ar mērķi atrisināt šo pretrunu, 2007.gadā veikti grozījumi likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” un Valsts sociālo pabalstu likumā, saskaņā ar kuriem ar 2008.gada 1.janvāri bērna kopšanas pabalsts sociāli apdrošinātām personām, kuras kopj bērnu vecumā līdz gadam, tika aizvietots ar jaunu valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu – vecāku pabalstu. Savukārt, nenodarbinātām personām, kuras kopj bērnu vecumā līdz gadam, un personām, kuras kopj bērnu vecumā no gada līdz 2 gadiem, no valsts pamatbudžeta līdzekļiem ir izmaksājams bērna kopšanas pabalsts, kuru piešķir šādos apmēros:

50 lati mēnesī personai, kura kopj bērnu līdz viena gada vecumam, ja šī persona nav bijusi nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā;

30 lati mēnesī personai, kura kopj bērnu vecumā no gada līdz 2 gadiem.Ja bērna kopšanas pabalsts vai vecāku pabalsts piešķirts par dvīņiem vai vairākiem

vienās dzemdībās dzimušiem bērniem, par katru nākamo bērnu papildus pabalstam piešķir piemaksu: 50 latus mēnesī par bērnu kopšanu vecumā līdz gadam, 30 latus mēnesī par bērnu kopšanu vecumā no gada līdz 2 gadiem.

Bērna piedzimšanas pabalsta apmērs ir 296 lati, un vienlaikus pie pabalsta pamatapmēra papildus ir noteikta piemaksa: 100 lati – par pirmā bērna piedzimšanu, 150 lati – par otrā bērna piedzimšanu, 200 lati – par trešā un katra nākamā bērna ģimenē piedzimšanu. 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, bērna piedzimšanas pabalsta vidējais apmērs bija samazinājies par 12 latiem, kas saistīts ar to, ka 2007.gadā dzima vairāk pirmie bērni ģimenē – par 10% vairāk nekā 2006.gadā. Ņemot vērā dzimstības pieaugumu, bērna piedzimšanas pabalsta saņēmēju skaits 2007.gadā bija palielinājies par 2 400 jeb 11,1%.

Personu skaits, kuras saņem piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu, 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, bija samazinājies par 5,8% (t.i. no 8 335 personām 2006.gadā līdz 7 850 personām 2007.gadā vidēji mēnesī). Piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu saņēmēju skaita samazināšanās tendence jau bija novērojama kopš 2005.gada, kas ir skaidrojams ar jaunas invaliditātes noteikšanas kārtības bērniem līdz 16 gadu vecumam ieviešanu sākot ar 2004.gada 1.janvāri. Saskaņā ar to bērniem līdz 16 gadu vecumam invaliditātes ekspertīzi veic Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija un nevis ģimenes ārsts kā tas bija iepriekš. Piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta apmērs bija 50 lati mēnesī.

38

http://pro.nais.dati.lv/naiser/text.cfm?Ref=0103012002103132804&Req=0103012002103132804&Key=0101032006080800644&Hash=


Savukārt, bērna invalīda kopšanas pabalsta, kas tika ieviests no 2006.gada 1.janvāra, saņēmēju skaits 2007.gadā strauji pieaudzis par 74,3% (no 573 personām 2006.gadā līdz 999 personām vidēji mēnesī 2007.gadā). Bērna invalīda kopšanas pabalsta saņēmēju skaita pieaugumu ietekmējis 2007.gada 21.februārī pieņemtais Satversmes tiesas spriedums, saskaņā ar kuru Valsts sociālo pabalstu likuma normas, kas nosaka bērna invalīda kopšanas pabalsta piešķiršanu tikai nenodarbinātām personām, tika atzītas par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes 110.pantam un spēkā neesošajām no 2006.gada 1.janvāra. Līdz ar to, personām, kuras kopj bērnu invalīdu ar smagiem funkcionāliem traucējumiem un ir nodarbinātas, rodas tiesības pieprasīt bērna invalīda kopšanas pabalstu un saņemt visu neizmaksāto pabalsta summu, sākot no tiesību uz pabalstu rašanās dienas, t.i. no dienas, kad bērnam invalīdam tika izsniegts Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību.

Ar mērķi nodrošināt ģimeņu, kurās tiek kopti bērni invalīdi ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, dzīves līmeņa uzlabošanos un pilnvērtīgu integrēšanos sabiedrības sociālekonomiskajā vidē, ar 2008.gada 1.janvāri bērna invalīda kopšanas pabalsta apmērs ir paaugstināts no 50 latiem līdz 150 latiem mēnesī.

Valsts atbalsta ar celiakiju slimiem bērniem saņēmēju skaits 2006.gadā bija palielinājies par 14% (t.i. no 924 personām 2006.gadā līdz 1 053 personām 2007.gadā vidēji mēnesī). Valsts atbalsts ar celiakiju slimiem bērniem ir ieviests no 2005.gada un izmaksājams par bērniem vecumā līdz 18 gadiem, kuriem nav noteikta invaliditāte, bet ir noteikta diagnoze – celiakija. Atbalsta apmērs ir 50 lati mēnesī.

Joprojām atsevišķi valsts sociālo pabalstu zemie apmēri neļauj sniegt pietiekamu valsts atbalstu naudas izmaksu veidā noteiktām iedzīvotāju grupām ar ienākumu samazināšanos saistītās situācijās. Šī problēma ir saistīta ar valsts budžeta ierobežotajām iespējām valsts sociālo pabalstu apmēru paaugstināšanai mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām. Ģimenes valsts pabalsta apmērs joprojām nav pietiekams, lai sniegtu ģimenēm, kuras audzina bērnus vecākus par diviem gadiem, adekvātu atbalstu. Arī piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu apmērs netika pārskatīts vairāk nekā četrus gadus, bet vidējais patēriņa cenu indekss par šo laika periodu ir pieaudzis par vairāk nekā 30%.

Valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir: invalīdiem (t.sk. invalīdiem kopš bērnības), kuriem nav tiesību uz valsts

pensiju, izņemot apgādnieka zaudējuma pensiju invalīdam; likumā „Par valsts pensijām” noteikto pensijas vecumu pārsniegušajām

nenodarbinātām personām, kurām nav tiesību uz valsts pensiju; apgādnieku zaudējošiem bērniem, ja viņiem nav tiesību uz apgādnieka

zaudējuma pensiju. Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs 2007.gadā vispārējā gadījumā bija 45

lati mēnesī, bet invalīdiem kopš bērnības – 50 lati mēnesī. Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēju skaits 2007.gadā, salīdzinot ar

2006.gadu, būtiski nav mainījies. Ņemot vērā augstos invaliditātes radītājus vīriešu vidū, 2007.gadā valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu saņēma 58,4% vīrieši (41,6% sievietes). Turpinājās palielināties personu, kuras saņem šo pabalstu sakarā ar invaliditāti, īpatsvars no kopējā pabalstu saņēmēju skaita - no 86,6% 2006.gadā līdz 87,6% 2007.gadā, kā arī saglabājās invalīdu kopš bērnības augstais rādītājs – 2007.gadā 75% no visām personām, kuras saņem pabalstu sakarā ar invaliditāti, bija invalīdi kopš bērnības.

Pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās, piešķir personai, kurai pašai vai, kuras bērnam ir noteikta invaliditāte un izsniegts atzinums par medicīnisko indikāciju noteikšanu speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei un pabalsta saņemšanai. Pabalstu izmaksā divas reizes gadā par katru pilnu sešu mēnešu periodu. Ar 2007.gada 1.janvāri pabalsta apmērs transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās, tika divreiz paaugstināts, t.i. no 28 līdz 56

39

latiem par katru pilnu sešu mēnešu periodu. Pabalsta transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem saņēmēju skaits 2007.gadā būtiski nav mainījies, vidēji pusgadā šo pabalstu saņēma 11 006 personas, kas bija par 501 personu jeb 4,8% vairāk nekā 2006.gadā.

Ar mērķi veicināt pieaugušo personu ar invaliditāti ar smagiem funkcionāliem traucējumiem dzīves un viņu ģimeņu dzīves kvalitāti un nodrošināt minēto personu drošāku aprūpi mājās, 2007.gadā tika izstrādāti un 2007.gada 8.novembrī Saeimā pieņemti grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā, saskaņā ar kuriem ar 2008.gada 1.janvāri paredzēts ieviest jaunu valsts sociālo pabalstu – pabalstu invalīdam, kuram nepieciešama kopšana. Pabalstu piešķir 18 gadu vecumu pārsniegušām personām ar invaliditāti ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, pamatojoties uz Ministru kabineta noteiktiem kritērijiem. Pabalsta apmērs ir 100 lati mēnesī. Līdz ar pabalsta ieviešanu persona ar invaliditāti, kurai ir smagi organisma traucējumi, saņems gan valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu vai pensiju, gan pabalstu sakarā ar īpašas kopšanas nepieciešamību.

Neskatoties uz pabalstu personām ar invaliditāti apmēru regulāru paaugstināšanu un jaunu pabalstu ieviešanu, joprojām atsevišķu pabalstu apmēri ir nepietiekami invalīdu pamatvajadzību nodrošināšanai un integrēšanai sabiedrībā. Valsts sociālā nodrošinājuma apmērs invalīdiem kopš bērnības (t.i. 50 lati mēnesī) netika pārskatīts vairāk nekā četrus gadus, bet vidējais patēriņa cenu indekss par šo laika periodu pieauga par vairāk nekā 30%. Pabalsta apmērs vispārējā gadījumā tika paaugstināts ar 2006.gada 1.janvāri tikai par 10 latiem (t.i. no 35 līdz 45 latiem mēnesī). Ņemot vērā minēto un to, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēji ir tās personas ar invaliditāti, kuras nav valsts sociāli apdrošinātas, gados vecas personas un apgādnieku zaudējušie bērni, kuriem pārsvarā nav cita ienākumu avota, nepieciešams nodrošināt šī pabalsta apmēra regulāru paaugstināšanu. Valsts sociālā nodrošinājuma zema apmēra problēma ir saistīta ar valsts budžeta ierobežotajām iespējām un to, ka ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru ir sasaistīti vairāku citu valsts sociālo pabalstu, sociālās apdrošināšanas pabalstu un valsts pensiju apmēri. Līdz ar to, pat neievērojams valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra paaugstinājums rada lielus valsts pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta papildu izdevumus.

2.4. Sociālā palīdzība

Atbilstoši likumam „Par pašvaldībām”, viena no pašvaldību funkcijām ir nodrošināt iedzīvotājiem sociālo palīdzību. Sociālās palīdzības piešķiršanas pamatprincipi atrunāti Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, kas nosaka, ka sociālo palīdzību klientam sniedz, pamatojoties uz viņa un ģimenes materiālo resursu – ienākumu un īpašumu novērtējumu, individuāli paredzot katra klienta līdzdarbību savas sociālās situācijas uzlabošanā. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteikti šādi sociālās palīdzības pabalstu veidi:

pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai, kuru piešķir par trūcīgām atzītām ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām;

vienreizējs pabalsts ārkārtas situācijā, kuru piešķir neizvērtējot personas ienākumus, ja tā nonākusi ārkārtas situācijā iepriekš neparedzamu apstākļu dēļ un nespēj nodrošināt pamatvajadzības.

Pašvaldības ir tiesīgas izmaksāt arī citus pabalstus iepriekš minēto pamatvajadzību nodrošināšanai, nosakot augstāku ienākumu līmeni par valsts noteikto trūcīgas personas ienākumu līmeni. Turklāt pašvaldība var izmaksāt dzīvokļa pabalstus īres un komunālo maksājumu segšanai saskaņā ar likumā „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” noteikto un atbilstoši pašvaldības saistošajiem noteikumiem.

Kopējie pašvaldību izlietotie līdzekļi sociālajai palīdzībai 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, pieauga par 681,4 tūkst. latu, jeb par 3,1%, sasniedzot 22,3 milj. latu (skat.

40

Statistikas pielikumā 6.17.tabulu). Taču to īpatsvars kopējos pašvaldību izlietotajos budžeta līdzekļos sociālajā jomā 2007.gadā samazinājās par 4,6 procentpunktiem, kas skaidrojams ar ievērojami pieaugušo pašvaldību izlietoto līdzekļu apjomu sociālajiem pakalpojumiem, kā arī ar sociālā darba speciālistu atalgojuma pieaugumu.

2007.gadā pašvaldību sociālos pabalstus saņēma 317,0 tūkst. personas jeb 13,9% no iedzīvotāju kopskaita (2006.gadā attiecīgi 318,1 tūkst. personas jeb 13,9% no iedzīvotāju kopskaita), tai skaitā GMI pabalstu saņēma – 26,8 tūkst. personas jeb 1,2% no iedzīvotāju kopskaita (skat. Statistikas pielikumā 6.19.tabulu).

Kopš 2005.gada pašvaldību sociālās palīdzības saņēmēji tiek uzskaitīti dzimumu griezumā. Statistika liecina, ka sieviešu īpatsvars ir lielāks, kaut arī nedaudz samazinās: GMI pabalsta saņēmējas 2005.gadā bija 60,6%, 2006.gadā – 56,6%, 2007.gadā 56,2% (skat. Statistikas pielikumā 6.20.tabulu).

Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanaiSociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteiktais galvenais sociālās

palīdzības pabalsts – pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai – tiek noteikts, balstoties uz Ministru kabineta noteikto GMI līmeni. 2007.gadā GMI līmenis noteikts 27 latu apmērā, kas ir par trīs latiem lielāks nekā 2006.gadā. Pašvaldības ļoti atturīgi izmanto tām deleģētās tiesības noteikt augstāku GMI līmeni salīdzinājumā ar valsts noteikto, un 2007.gadā to izmantoja tikai 22 pašvaldības, pārsvarā palielinot GMI līmeni par dažiem latiem.

Jau 2006.gadā pie valdības noteiktā GMI līmeņa - 24 lati, pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai pašvaldības izlietoja tikai 13,1% no kopējiem izdevumiem sociālās palīdzības pabalstiem, taču 2007.gadā situācija bija vēl kritiskāka - GMI pabalstam pašvaldības izlietoja tikai 1,7 milj. latu, jeb 7,7% no kopējiem izdevumiem (skat. 2.5.tabulu).

Cēlonis tam ir neadekvāti zemais GMI līmenis un iedzīvotāju ienākumu pieaugums, kā rezultātā ģimenes nekvalificējas pabalsta saņemšanai.

2.5.tabulaPašvaldību budžeta izdevumi sociālās palīdzības pabalstiem un GMI pabalstu

raksturojošie rādītāji

2003 2004 2005 2006 2007Pašvaldību budžeta izdevumi sociālās palīdzības pabalstiem, tūkst. lati

15 620,6 18 591,4 19 545,6 21 572,0 22 253,5

t.sk. pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai 2 556,6 3 497,1 3 404,5 2 822,1 1 713,2

% no kopējiem pašvaldību izdevumiem sociālās palīdzības

pabalstiem16,4 18,8 17,4 13,1 7,7

GMI līmenis, lati personai mēnesī 10 15,0 18,0 21,0 24,0 27,0

GMI pabalstu saņēmušo personu skaits, tūkst. personas 68,5 74,7 58,2 41,0 26,8

GMI pabalsta vidējais apmērs 1 saņēmējam gadā, lati 37,3 46,8 58,5 68,8 63,9

Trūcīgas (ģimenes) personas ienākumu un materiālās situācijas līmenis, lati11

35,0 40,0 40,0 45,0 60,0

Informācijas avots: Sociālo pakalpojumu pārvaldes un Labklājības ministrijas dati10 MK 09.12.2003. noteikumi Nr.693 „Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni un pabalsta apmēru

garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai”.11 MK 25.02.2003. noteikumi Nr.97 „Kārtība, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama par

trūcīgu”.

41

Plānošanas reģionu griezumā situācija ir atšķirīga – Latgales plānošanas reģionā GMI pabalstam pašvaldības izlietoja 16,43%, taču Kurzemes plānošanas reģionā – 2,28% (tai skaitā Ventspils 0,46%, Liepāja 1,01%) no kopējiem izdevumiem sociālās palīdzības pabalstiem (skat. 2.6.tabulu).

2.6.tabulaIzdevumi sociālās palīdzības pabalstiem dalījumā pa Latvijas reģioniem

2007.gadā

Pašvaldību sociālajiem

pabalstiem izlietotie līdzekļi, tūkst. Ls

t.sk. GMI pabalstam

izlietotie līdzekļi, tūkst. Ls

GMI pabalstam

izlietoto līdzekļu

īpatsvars, %Latgales plānošanas reģions 3 301,1 542,6 16,43Zemgales plānošanas reģions 2 381,2 244,5 10,27Kurzemes plānošanas reģions 3 525,2 80,3 2,28Vidzemes plānošanas reģions 1 469,4 161,6 10,99Rīgas plānošanas reģions 11 576,7 684,3 5,91

Informācijas avots: Labklājības ministrijas dati

Plānošanas reģionu griezumā visdāsnākās pašvaldības ir Kurzemes plānošanas reģionā, kur nebūt nav lielākais par trūcīgām atzīto personu skaits (skat. 2.10.attēlu un Statistikas pielikumā 7.19.tabulu). Savukārt vislielākais GMI pabalsta saņēmēju īpatsvars no iedzīvotāju skaita ir Latgales plānošanas reģionā, kas gan arī ir tikai 2,7% no reģiona iedzīvotājiem, ja par trūcīgiem šajā reģionā ir atzīti 6,5% iedzīvotāju. Pašvaldībām ir pienākums novērtēt sociālās palīdzības pieprasītāju atbilstību trūcīgas ģimenes (personas) statusam, taču tiesību akti deleģē pašvaldībām arī tiesības piešķirt citus pabalstus ģimenēm un personām ar augstāku ienākumu līmeni. Turklāt tiesību akti neparedz, ka visām par trūcīgām atzītām personām būtu izmaksājams GMI pabalsts. Valstī kopumā 2007.gadā par trūcīgiem atzīti 4,5% no iedzīvotājiem, savukārt GMI pabalstu saņēma tikai 1,2% iedzīvotāju. Taču kopumā pašvaldības ir izmaksājušas materiālo palīdzību 13,9% iedzīvotāju, kas ne vienmēr noticis ievērojot ienākumu izvērtēšanas principu, bet piešķirot materiālo palīdzību kādai noteiktai sociālai grupai vai iestājoties noteiktai situācijai. Tāpēc šī situācija ir tik atšķirīga reģionu greizumā un iedzīvotājiem dažādās pašvaldībās nav nodrošinātas vienādas tiesības sociālās palīdzības jomā.

42

2.10.attēls


Ņemot vērā, ka aptuveni puse no GMI pabalsta saņēmējiem ir darbspējīgas personas (2006.gadā – 20,6 tūkst. personas no 41 tūkst., bet 2007.gadā – 14,1 tūkst. personas no 26,8 tūkst. GMI pabalsta saņēmējiem), tiesību aktos paredzēts, ka ar darbspējīgu pabalsta saņēmēju tiek noslēgta vienošanās par līdzdarbību. 2006.gadā vienošanās tika noslēgtas ar 13,2 tūkst. šādām personām, kuras nav iesaistītas darba tirgū, bet 2007.gadā – ar 9,2 tūkst. personām jeb 34,3% no GMI pabalsta saņēmējiem. Taču, tā kā līdz šim pašvaldībās trūkst profesionālu sociālo darbinieku, šī norma netiek pilnībā ievērota (2006.gadā vienošanās tika noslēgta ar 15,2 tūkst. darbspējīgām personām jeb 37,1% no GMI pabalsta saņēmējiem, 2007.gadā – ar 5,1 tūkst. personām jeb 19,0% gadījumu) (skat. Statistikas pielikumā 6.19.tabulu). Turklāt šobrīd Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka, ka līdzdarbības pienākumus nosaka sociālās palīdzības organizators, taču, lai iesaistītu palīdzības pieprasītāju savas situācijas risināšanā, nepieciešama profesionāļu komandas iesaistīšanās kompleksu klienta sociālo problēmu risināšanā.

Vienreizējs pabalsts ārkārtas situācijā Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka, ka, neizvērtējot palīdzības

pieprasītāja un viņa ģimenes locekļu ienākumus, pašvaldība ir tiesīga izmaksāt vienreizēju pabalstu ārkārtas situācijā. Likums nereglamentē pabalsta apmēru un kritērijus tā saņemšanai, tāpēc pašvaldību pieņemtie lēmumi un izlietotās summas ir atšķirīgas. Kopējie pašvaldību izlietotie līdzekļi vienreizējiem pabalstiem ārkārtas situācijā 2007.gadā bija 1 013,8 tūkst. latu, kas ir par 143,3 tūkst. latu vairāk kā 2006.gadā (skat. Statistikas pielikumā 6.21.tabulu).

Citi pašvaldību pabalstiNo citiem pašvaldību saistošajos noteikumos noteiktajiem sociālajiem pabalstiem

visvairāk līdzekļu tiek izlietots mājokļa pabalstiem (25%) un pabalstiem medicīnas izdevumu segšanai (17%) (skat. 2.11.attēlu), taču 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, šie izdevumi bija samazinājušies.

Pašvaldību sociālās palīdzības saņēmēju īpatsvars no iedzīvotāju skaita plānošanas reģionos 2007.gadā, %

0,6

18,5

15,5

19,5

14,3

10,50,9

1,0

1,2

2,7

5,2

3,4

4,0

6,6

6,5

0 5 10 15 20 25

Latgales plānošanas reģions

Zemgales plānošanas reģions

Kurzemes plānošanas reģions

Vidzemes plānošanas reģions

Rīgas plānošanas reģions

%

Personu, kurām konstatēta atbilstība trūcīgas personas statusam, īpatsvars no iedzīvotāju skaita, %

Pašavaldību sociālās palīdzības pabalstu saņēmēju īpatsvars no iedzīvotāju skaita, %

tai skaitā GMI pabalsta saņēmēju īpatsvars no iedzīvotāju skaita, %

43

2.11.attēls

Pašvaldību izlie toto līdzekļu struktūra 2007.gadā, %

Pabalst i medicīnas pakalpojumu samaksai

17%

Dzīvokļa pabalst i25%

Vienreizējie pabalst i ārkārtas situācijā

5%

GMI pabalst s8%

Pabalst i bērna izglīt ībai, audzināšanai

4%

Pabalst i t ransporta izdevumu segšanai

4%

Pabalst i bāreņiem un audžuģimenēm

4%

Cit iem mērķiem; 33%


Tai pat laikā par 2,7 milj. latu pieauguši izdevumi citiem mērķiem, kas ne vienmēr saistīti ar likumā definētajām pamatvajadzībām (skat. Statistikas pielikumā 6.21.tabulu). Kā viens no šādas situācijas iemesliem minams zemais GMI līmenis, tādejādi sociālās palīdzības saņemšanai nekvalificējas ģimenes ar bērniem, pensionāri un invalīdi ar zemiem ienākumiem. Attiecībā uz šīm grupām pašvaldības katra pēc saviem ieskatiem risina palīdzības jautājumus, piemēram, piešķirot pabalstus, kas dublē valsts pabalstus vai pabalstus valsts svētkos, jubilejās katrā gadījumā atšķirīgām sociālam grupām (5 048,1 tūkst. lati, jeb 22% no izlietoto līdzekļu kopējā apjoma). Cita pašvaldību atbalsta forma iedzīvotājiem ir brīvpusdienu piešķiršana bērniem vai pieaugušajiem nevērtējot ienākumus vai nosakot augstāku ienākumu līmeni par GMI līmeni (2 473,7 tūkst. lati, jeb 11% no izlietoto līdzekļu kopējā apjoma).

2.5. Sociālie pakalpojumi

Sociālo pakalpojumu pamatprincipus, kā arī to organizatorisko struktūru, sākot ar 2003.gada 1.janvāri regulē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums. Sociālos pakalpojumus sniedz, kad ir izvērtētas personas individuālās vajadzības un tai pieejamie resursi, ko veic sociālā darba speciālists.

Sociālo pakalpojumu veidi ir: sociālā darba pakalpojumi, sociālās rehabilitācijas pakalpojumi personas dzīvesvietā un institūcijā, aprūpe ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, sociālās aprūpes pakalpojumi personas dzīvesvietā, profesionālās rehabilitācijas pakalpojumi, kā arī nodrošināšana ar tehniskajiem palīglīdzekļiem.

2.5.1. Sociālais darbs pašvaldību sociālajos dienestos

Lai palīdzētu personai, ģimenei vai personu grupai noteikt, atrisināt vai mazināt sociālās problēmas, attīstot pašas personas resursus pašvaldībās, tiek organizēts sociālais

44

darbs. Sociālais darbs ir viens no sociālajiem pakalpojumiem pašvaldībās, kuru nodrošina sociālie darbinieki ciešā sadarbībā ar citiem sociālā darba speciālistiem12. Sociālo darbinieku darbības pamatuzdevumu klāsts ir visai plašs, un tas sevī ietver tādus uzdevumus kā: vadīt klienta problēmu risināšanas procesu, iesaistot arī citu profesiju pārstāvjus, piemēram, psihologus, atbalstīt un veicināt klienta spējas pielāgoties sociālajai un fiziskajai videi, plānot klientam piemērotākos sociālos pakalpojumus, u.c.

2006.gadā 450 pašvaldībās, bet 2007.gadā 462 pašvaldībās jeb 87% no visu pašvaldību kopskaita bija izveidots sociālais dienests vai pastāvīgā darbā pieņemts darbinieks, kas pilda sociālā darbinieka uzdevumus (skat. 2.12. attēlu). Kaut arī pieaug to pašvaldību skaits, kurās izveidoti sociālie dienesti vai pastāvīgā darbā pieņemts kāds no sociālā darba speciālistiem, joprojām ir liels pašvaldību skaits, kur sociālā darba speciālista pienākumi tiek veikti amata apvienošanas kārtībā. Ja 2006.gadā valstī bija 77 pašvaldības jeb 15% no pašvaldību kopskaita, kurās sociālā darba speciālista pienākumus kā papildus darbu veica cita pašvaldības amatpersona, tad 2007.gadā šādas pašvaldības bija 65 jeb aptuveni 13% no pašvaldību kopskaita. Galvenokārt tās ir pašvaldības ar ļoti mazu iedzīvotāju skaitu.

2.12. attēls

Pašvaldību skaits , kurās ir izve idots sociālais die nests vai patstāvīgā darbā pie ņemts sociālā darba speciālis ts

545 530 530 527 527

462450435400407

0

100

200

300

400

500

600

2003 2004 2005 2006 2007

Pašvaldību skait s valst ī kopā Pašvaldību skait s, kurās ir sociālais dienest s vai sociālā darba speciālist s

Informācijas avots: Sociālo pakalpojumu pārvaldes dati

2007.gadā pašvaldībās uz 1 375 iedzīvotājiem bija viens sociālā darba speciālists (2006.gadā – 1 339). Situācija pakāpeniski uzlabojas un iedzīvotāju skaits uz vienu sociālā darba speciālistu samazinās, tādā veidā arī samazinot sociālā darba speciālista noslodzi. Vislielākā sociālā darba speciālistu noslogotība vērojama Rīgā un Vidzemes reģionā. Lai sociālais darbs pašvaldībās varētu notikt profesionāli un sociālais darbinieks varētu veltīt pienācīgu uzmanību katram klientam, kam nepieciešama palīdzība, ir noteikts, ka uz katriem 1 000 iedzīvotājiem būtu jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam. Šāda norma noteikta Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā un tā jāsasniedz ar 2008.gada 1.janvāri. Jāsecina, ka pozitīvās attīstības tendence, samazinoties iedzīvotāju skaitam uz vienu sociālā darba speciālistu, ir pārāk lēna, kas rada bažas par likumā noteiktās normas savlaicīgu sasniegšanu.

12 Sociālā darba speciālists – persona, kurai ir likumā noteiktā izglītība un kura veic sociālā darbinieka, sociālā aprūpētāja, sociālā rehabilitētāja vai sociālās palīdzības organizatora profesionālos pienākumus.

45

Sociālo dienestu galvenais uzdevums ir veikt ne tikai sociālo darbu ar dažādām klientu grupām individuālā līmenī, bet arī sniegt sociālos pakalpojumus vai organizēt to sniegšanu ģimenēm, veciem cilvēkiem, cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, personām, kurām ir atkarības problēmas, no vardarbības cietušajiem un citām personu grupām, kurām tas nepieciešams.

Viena no iedzīvotāju grupām, kurām ļoti būtiski saņemt sociālā darba pakalpojumu ir ģimenes ar bērniem, jo šī iedzīvotāju grupa visbiežāk pakļauta nabadzības un sociālās atstumtības riskam. Tādēļ sociālajos dienestos nepieciešams attīstīt darbu ar ģimenēm, kurās ir bērni. Šobrīd sociālais darbs ar ģimenēm un bērniem daļā pašvaldību nav pietiekams un profesionāls, tādejādi, lai piesaistītu profesionālus speciālistus šim darbam, valsts 2007.gadā piešķīra mērķdotāciju, nodrošinot atalgojuma daļēju finansēšanu (100 latu apmērā) tiem profesionāliem sociālajiem darbiniekiem, kuri pašvaldību sociālajos dienestos veic sociālo darbu ar ģimenēm un bērniem. Kopumā to saņēma 196 sociālie darbinieki no 97 pašvaldībām. Lai saņemtu mērķdotāciju, sociālajiem darbiniekiem jābūt likumā noteiktajai izglītībai vai arī jābūt atbilstošas studiju programmas studentam, kā arī jāstrādā normālais darba laiks ar ģimenēm un bērniem.

Sociālajā dienestā strādājošajiem speciālistiem jānovērtē klientu vajadzības, materiālos un personiskos resursus, kā arī maksimāli jāiesaista paši cilvēki savu problēmu risināšanā. Tikai pēc šādas vispusīgas vajadzību novērtēšanas var pieņemt labāko risinājumu, lai novērstu vai mazinātu personu un ģimeņu, vai pat atsevišķu grupu sociālās problēmas. Situācijas veiksmīgu risinājumu nosaka vairāki būtiski apstākļi, no kuriem divi ir pieejamie resursi – sociālie pakalpojumi un pašvaldības sociālie pabalsti, un sociālā darba speciālistu profesionālā kompetence, izglītība.

Lai sociālais darbs tiktu organizēts profesionāli, sociālajiem darbiniekiem jābūt ar otrā līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālā darba jomā, bet sociālajiem aprūpētājiem, sociālās palīdzības organizatoriem un sociālajiem rehabilitētājiem - ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību attiecīgajā jomā. Statistikas dati liecina, ka 2007.gadā 753 jeb 45,5% darbiniekiem no pašvaldībās nodarbinātajiem sociālā darba speciālistiem bija atbilstoša izglītība. Turklāt 274 (16,5%) darbinieki studēja kādā no augstākās izglītības iestādēm, lai iegūtu otrā līmeņa augstāko izglītību sociālā darba jomā.

Salīdzinoši ar iepriekšējo gadu, 2007.gadā nedaudz pieaudzis (2006.gadā - 37%, 2007.gadā - 38%) pašvaldībās strādājošo sociālā darba speciālistu īpatsvars, kam nav likumā noteiktās izglītības un viņi tādu arī neapgūst. Tas var negatīvi ietekmēt pašvaldību iespējas kvalitatīvi palīdzēt iedzīvotājiem risināt viņu sociālās problēmas. Lai to risinātu, sākot ar 2008.gada 1.janvāri tiesības veikt sociālo darbu būs tikai tām personām, kuras ieguvušas otrā līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālā darba jomā, bet personām, kuras ieguvušas pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas vai sociālās palīdzības sniegšanas jomā būs tiesības sniegt attiecīgi sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un sociālo palīdzību. Tādejādi 2007.gadā nozīmīga loma bija sociālo darbinieku izglītošanai, lai attiecīgi ar 2008.gada 1.janvāri sociālie darbinieki varētu veikt profesionālu sociālo darbu pašvaldībās.

2007.gadā par Labklājības ministrijas budžeta līdzekļiem izglītoti 179 sociālā darba praktiķi13, tai skaitā studijas 2007./08.mācību gadā sociālā darba izglītību uzsāka 71 students. Par Izglītības un zinātnes ministrijas līdzekļiem sociālā darba izglītību 2007.gadā ieguva 13 Latvijas Universitātes un 9 Liepājas Pedagoģijas akadēmijas studenti.

Neskatoties uz atbalsta pasākumiem sociālajā sfērā strādājošajiem, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, profesionālu sociālo darbinieku skaits ir samazinājies par 100 darbiniekiem, kas varētu būt skaidrojams ar salīdzinoši zemo atalgojumu (skat.2.13. attēlu).

2.13. attēls

13 Sociālā darba praktiķis – persona, kas praktiski veic sociālo darbu.

46

Pašvaldību sociālajos die nestos s trādājošo sociālā darba speciālis tu izglītība

267 274 287399

274291397

507673

573

1 6561 7041 454

1 2541 212

0

200

400

600

800

1000

1200

1400

1600

1800

2003 2004 2005 2006 2007

Sociālā darba speciālistu skaits, kas iegūst ot rā līmeņa augstāko profesionālo izglīt ību

Sociālo darbinieku skait s

Sociālā darba speciālist i - kopā

Informācijas avots: Sociālo pakalpojumu pārvalde

Lai veicinātu profesionāla sociālā darba attīstību, sociālā darba speciālistu izglītošanu, vienlaikus nodrošinot sabiedrības pārstāvju iesaistīšanu sociālā darba politikas veidošanā, 2006.gadā izveidota Sociālā darba speciālistu sadarbības padome.

Padomes ietvaros veiktas diskusijas iesaistoties pārstāvjiem no pašvaldību institūcijām – sociālajiem dienestiem, Latvijas Profesionālo sociālā darba speciālistu asociācijas un citām sabiedriskajām organizācijām un pārstāvjiem no vairākām izglītības iestādēm, kuras izglīto profesionālus sociālā darba speciālistus, kas savukārt nodrošina iespēju gan potenciālajiem klientiem, gan politikas realizētājiem ietekmēt Labklājības ministrijas veidoto sociālā darba attīstības politiku.

Sociālā darba speciālistu sadarbības padomes locekļiem 2007.gadā periodiski tiekoties, iezīmējās tādas tēmas kā sociālo darbinieku un sociālo pedagogu kvalifikācijas un kompetences, metodiskās vadlīnijas supervīzijas nodrošināšanai sociālā darba speciālistiem. Diskutēts par sociālā darba specializācijām - esošo situāciju, normatīvo regulējumu, problēmām, par sociālo darbu kā pakalpojumu un tā attīstību.

Lai arī sabiedrībā ir arvien lielāka izpratne par sociālā darba nozīmību, joprojām veicami vairāki pasākumi, lai šis pakalpojums tiktu attīstīts arī turpmāk. Kā viens no iespējamajiem pasākumiem, kas veicams profesionāla sociālā darba attīstībai ir valsts mērķdotāciju piešķiršana visiem profesionāliem sociālajiem darbiniekiem, neatkarīgi no tā ar kuru mērķa grupu tie strādā - tādejādi motivējot speciālistus strādāt šajā sfērā. Tāpat jāturpina sociālā darba speciālistu izglītošana no valsts budžeta līdzekļiem.

Sākot ar 2007.gada 1.janvāri pašvaldībai ir pienākums nodrošināt konsultatīvu atbalstu jeb supervīziju pašvaldības sociālajā dienestā un citās sociālo pakalpojumu sniedzēju institūcijās strādājošajiem sociālajiem darbiniekiem. Kopā Latvijā ir 31 supervizors, no tiem 11 supervizori ir ar sociālā darbinieka izglītību un psihoterapeita izglītību, pārējie - tikai ar psihoterapeitu izglītību.

Šobrīd sistēma, kā nodrošina supervīzijas saņemšanu ir dažāda. Piemēram, Rīgas rajona padome supervizoru apmaksā visiem darbiniekiem, kas piesakās. Ir tādi rajoni, kur daļu apmaksā rajons, daļu – sociālā darbinieka pašvaldība (piemēram, Aizkrauklē). Atsevišķās pilsētās sociālais dienests slēdz uzņēmuma līgumu ar supervizoru, atrodot to ar Supervizoru apvienības palīdzību (piemēram, Cēsis). Arī privātā sektora firmas un citas organizācijas piedāvā supervīzijas pakalpojumu, ko izvēlas pašvaldības.

47

Sociālo darbinieku spēju palīdzēt klientiem mazina ierobežots sociālās rehabilitācijas, sociālās aprūpes pakalpojumu daudzums personas dzīvesvietā un institucionālās aprūpes pakalpojumu klāsts. Ja pašvaldība nevar nodrošināt klientam nepieciešamo atbalstu dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai, vai arī klienta pašaprūpes pakāpe ir ļoti zema, svarīgi nodrošināt pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās. Tādejādi sociālā darba pakalpojuma efektīvākam pielietojumam nozīmīgi ieguldījumi veicami arī citu sociālo pakalpojuma attīstīšanai. Jāuzsver, ka klientu sociālo problēmu risināšanu ietekmē arī pieejamība izglītības, veselības, psihiatriskās palīdzības, kultūras u.c. veida pakalpojumiem, jo tikai tādējādi var nodrošināt personu un ģimeņu sociālo iekļaušanu un mazināt sociālās atstumtības riskus.

2.5.2. Sociālā rehabilitācija

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumi vērsti uz to, lai sniegtu iedzīvotājiem ikvienā gadījumā piemērotāko pakalpojumu ar mērķi nodrošināt personai sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā. Sociālā rehabilitācija ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un/vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

Valsts nodrošina sociālo rehabilitāciju no vardarbības cietušiem bērniem, bērniem, kuriem izveidojusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai cita veida apreibinošām vielām, redzes un dzirdes invalīdiem, personām ar funkcionāliem traucējumiem, cilvēku tirdzniecības upuriem, politiski represētām personām, Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušām personām.

Sociālā rehabilitācija Sociālās integrācijas valsts aģentūrāKopš 2005.gada tiek nodrošināti valsts finansēti sociālās rehabilitācijas pakalpojumi

personām ar funkcionāliem traucējumiem, politiski represētām personām ČAES seku likvidēšanas dalībniekiem un ČAES avārijas rezultātā cietušām personām. 2006.gadā sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņēmušas 2 318 personas, savukārt 2007.gadā pakalpojumu saņēmēju skaits pieaudzis līdz 2 511, jeb 8%. Līdzīgi kā iepriekšējos gados, arī 2007.gadā visvairāk pakalpojumus pieprasījušas personas ar funkcionāliem traucējumiem. Kopumā 2007.gadā pakalpojums sniegts 1 915 personām ar funkcionāliem traucējumiem, 278 ČAES seku likvidēšanas dalībniekiem un ČAES avārijas rezultātā cietušām personām un 318 politiski represētām personām.

Gadu no gada turpina pieaugt rindā pēc sociālās rehabilitācijas pakalpojumu gaidošo personu skaits, tendencei turpinoties, arī pārskata periodā. 2007.gadā rindā gaidīja 5 981 personas, bet 2006.gadā 4 318 personas, kas izskaidrojams ar ierobežoto valsts finansējumu pakalpojuma sniegšanai.

Sociālā rehabilitācija no vardarbības cietušajiem bērniem No 2000.gada valstī tiek nodrošināta no vardarbības cietušo bērnu sociālā

rehabilitācija gan dzīvesvietā, gan institūcijā. Vardarbībā cietušo bērnu sociālās rehabilitācijas ietvaros pakalpojums tiek sniegts bērniem, kuri cietuši no prettiesiskām darbībām (noziedzīga nodarījuma, ekspluatācijas, seksuālas izmantošanas, vardarbības vai jebkādas citas nelikumīgas, cietsirdīgas vai cieņu aizskarošas darbības). Nepieciešamā palīdzība par valsts budžeta līdzekļiem tiek sniegta, lai šie bērni atgūtu fizisko un psihisko veselību un integrētos sabiedrībā.

Bērniem par valsts budžeta līdzekļiem tiek nodrošināts 30 dienu ilgs sociālās rehabilitācijas kurss sociālās rehabilitācijas institūcijā vai desmit 45 minūšu konsultācijas dzīvesvietā. 2007.gadā pakalpojumu institūcijā saņēma 952 bērni, bet dzīvesvietā 888 bērni. Turpretī 2006.gadā ar pakalpojumu institūcijā tika nodrošināti 794 bet dzīvesvietā 866 bērni.

48

Sociālā rehabilitācija no psihoaktīvām vielām atkarīgiem bērniem 2007.gadā tika turpināta sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniegšana par valsts

budžeta līdzekļiem bērniem, kuriem izveidojusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai cita veida apreibinošām vielām. Bērni pakalpojumus saņem pēc pilna motivācijas un ārstēšanās kursa pabeigšanas narkoloģiskajā ārstniecības iestādē vai pēc narkologa noteiktā ārstēšanās kursa pabeigšanas.

Pakalpojuma sniedzējs nodrošina bērnam sociālo rehabilitāciju uz laiku līdz 18 mēnešiem. 2007.gadā valsts finansētu sociālo rehabilitāciju saņēma 67 bērni, no tiem 45 zēni un 22 meitenes (2006.gadā - 59 bērniem, no tiem 40 zēniem, 19 meitenēm). Līdzīgi kā 2006.gadā, arī 2007.gadā visvairāk pakalpojumu saņēma bērni vecuma grupā no 16-18 gadiem, tas ir 39 bērni.

Sociālā rehabilitācija no psihoaktīvām vielām atkarīgiem pieaugušajiem Lai sniegtu atbalstu pieaugušām personām, kurām izveidojusies atkarība no

narkotiskajām, toksiskajām, vai cita veida apreibinošām vielām, sākot ar 2007.gadu tiek sniegts valsts finansēts sociālās rehabilitācijas pakalpojums šai personu grupai. Sociālās rehabilitācijas institūcijā tiek nodrošināts pakalpojums uz laiku līdz 12 mēnešiem. Pārskata gadā izsniegti norīkojumi 32 personu sociālai rehabilitācijai, no kuriem 19 bija vīrieši un 13 sievietes. Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu uzsākušas 22 personas, no tām 13 vīrieši un 9 sievietes. Dažādu iemeslu dēļ 9 personas, kuras saņēmušas norīkojumu sociālās rehabilitācijas pakalpojumam, perioda pārskata laikā nav uzsākušas sociālās rehabilitācijas kursu. Tāpat viena persona rakstiski atteikusies no pakalpojuma pēc norīkojuma saņemšanas.

Redzes un dzirdes invalīdu sociālā rehabilitācija Redzes un dzirdes invalīdu sociālā rehabilitācija ietver pasākumus ar mērķi mazināt šo

personu redzes un dzirdes zuduma ietekmi uz personu sociālās funkcionēšanas spējām. Kopš 2004.gada janvāra sociālās rehabilitācijas pakalpojumu redzes invalīdiem

sniedz SIA Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centrs Rīgā un 12 teritoriālie rehabilitācijas centri visā Latvijas teritorijā.

Sociālās rehabilitācijas pakalpojums redzes invalīdiem tiek sniegts pēc individuālas programmas, kuras galvenais mērķis ir palīdzēt cilvēkam fiziski un psiholoģiski adaptēties apkārtējā vidē. Sociālo pakalpojumu sniedzējs atbilstoši klienta individuālajam sociālās rehabilitācijas plānam nodrošina atsevišķus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus klienta patstāvīgas funkcionēšanas iemaņu apguvei (nepārsniedzot 300 stundas gadā) vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu kompleksu (ar uzturēšanos pie sociālo pakalpojumu sniedzēja) klienta patstāvīgas funkcionēšanas iemaņu apguvei (nepārsniedzot 150 dienas reizi piecos gados). Sniedzot klientam sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, sociālo pakalpojumu sniedzējs darbojas pēc komandas principa, nosakot atbildīgo personu par sociālās rehabilitācijas procesa gaitu.

Atbilstoši sociālo pakalpojumu sniedzēja izstrādātajai sociālās rehabilitācijas programmai un atbilstoši klienta individuālajam sociālās rehabilitācijas plānam personai nodrošina:

psiholoģiskās adaptācijas treniņus; orientēšanās un pārvietošanās iemaņu apguvi; pašaprūpes iemaņu apguvi; Braila raksta apguvi; tiflotehnikas lietošanas apmācību; specializēto datortehnoloģiju un komunikācijas tehnoloģiju lietošanas apmācību; fiziskā un intelektuālā darba pamatprasmju apguvi; saskarsmes un radošās pašizteiksmes iemaņu pilnveidi; pielāgoto sporta aktivitāšu apguvi; konsultācijas un palīdzību klienta sociālo problēmu risināšanā.

49

2007.gadā vidēji rehabilitēti 357 redzes invalīdi, kas ir vairāk nekā 2006.gadā - 337. Valsts finansētu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu dzirdes invalīdiem nodrošina

Latvijas Nedzirdīgo savienība, kas tiek uzskatīta par lielāko organizāciju Latvijā personām ar dzirdes traucējumiem. Sociālo pakalpojumu sniedzējs atbilstoši klienta individuālajam sociālās rehabilitācijas plānam nodrošina atsevišķus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus sociālās integrācijas veicināšanai (nepārsniedzot 150 stundas gadā) vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu kompleksu klienta patstāvīgas funkcionēšanas iemaņu apguvei (nepārsniedzot 150 dienas piecos gados). Sniedzot klientam sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, sociālo pakalpojumu sniedzējs darbojas pēc komandas principa, nosakot atbildīgo personu par sociālās rehabilitācijas procesa gaitu.

Sociālo pakalpojumu sniedzējs izstrādā sociālās rehabilitācijas programmas un atbilstoši klienta individuālajam sociālās rehabilitācijas plānam nodrošina:

latviešu zīmju valodas tulka un komunikācijas pakalpojumus; latviešu zīmju valodas lietošanas apmācību; saskarsmes un radošās pašizteiksmes iemaņu apguvi; psiholoģiskās adaptācijas treniņus; palīdzību un atbalstu klienta sociālo problēmu risināšanā.

2007.gadā sociālās rehabilitācijas pakalpojumus saņēmuši 1 323 dzirdes invalīdi, 2006.gadā – 1 345.

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumi šai mērķa grupai 2007.gadā sniegti 10 reģionālajās biedrībās - Rīgā, Valmierā, Smiltenē, Alūksnē, Rēzeknē, Daugavpilī, Pļaviņās, Liepājā, Kuldīgā un Ventspilī. Pēc klientu pieprasījuma pakalpojumi tiek sniegti arī citās Latvijas apdzīvotajās vietās.

Cilvēku tirdzniecības upuru sociālā rehabilitācija2007.gadā turpināta iepriekšējā gadā uzsāktā sociālās rehabilitācijas pakalpojuma

cilvēku tirdzniecības upuriem sniegšana par valsts līdzekļiem. Sociālo pakalpojumu sniedz personām, kuras noteiktā kārtībā atzītas par cilvēku tirdzniecības upuriem. Lai saņemtu pakalpojumu personām nepieciešams kriminālprocesa virzītāja lēmums, ar kuru persona atzīta par cietušo krimināllietā par cilvēku tirdzniecību, vai tiesībaizsardzības institūcijas izziņa, ka persona cietusi cilvēku tirdzniecībā ārvalstī, vai pakalpojumu sniedzēja izsniegts personas novērtēšanas protokols, kurā noteikta personas atbilstība cilvēku tirdzniecības upura kritērijiem.

Sākot ar 2007.gada 1.janvāri arī pakalpojuma sniedzējam piešķirtas tiesības atzīt personu par cilvēku tirdzniecības upuri, kas ļauj personai pakalpojuma saņemšanai vērsties tieši pie pakalpojuma sniedzēja, ja tā nevēlas vērsties policijā. 2007.gadā līdz ar to, vienai personai upura statusu noteicis pakalpojuma sniedzējs, savukārt pārējiem policija vai tiesībaizsardzības institūcija ārvalstīs. Diemžēl šīs izmaiņas ir veicinājušas tikai vienas personas pieteikšanos, kaut gan tika plānots, ka, dodot iespējas pakalpojumu sniedzējam identificēt cilvēku tirdzniecības upurus, klientu skaits varētu būtiski pieaugt. Tas norāda, ka nepieciešams veikt gan informatīvus pasākumus, skaidrojot sabiedrībai cilvēku tirdzniecības jautājumus, kā arī norāda uz nepieciešamību sociālā darba speciālistiem un pakalpojumu sniedzējiem attīstīt ielu sociālo darbu, lai „atrastu” iespējamos upurus.

2007.gadā par valsts budžeta līdzekļiem sociālo rehabilitāciju kopumā saņēmušas 12 personas (4 no tām pakalpojumu uzsāka 2006.gadā). 2006.gadā pakalpojums tika piešķirts 6 personām, no kurām 4 turpināja to saņemt 2007.gadā. 2006.gadā visi cietušie bija Latvijas pilsoņi, kas par cilvēku tirdzniecības upuriem kļuva ārvalstīs. Savukārt 2007.gadā pakalpojums jau tika nodrošināts arī vienam trešās valsts pilsonim.

Resursu centrā sievietēm „Marta” 2007.gadā vairāku projektu ietvaros dažāda veida atbalsta pakalpojumus un palīdzību saņēmuši kopumā 20 cilvēki.

Diviem upuriem nodrošināta droša atgriešanās un sagaidīšana dzimtenē. Konsultācijas klātienē par pieejamo palīdzību cilvēku tirdzniecības upuriem bez sadarbības turpināšanas

50

ilgtermiņā saņēmuši 5 cilvēki. Rehabilitācijas pakalpojumus projektu ietvaros saņēmušas 3 personas (papildus tām personām, kas pakalpojumus saņēma par valsts budžeta līdzekļiem). 19 no palīdzību saņēmušajiem bija sievietes, bet 1 – vīrietis. 17 bija pilngadīgas personas, bet 3 nepilngadīgas personas.

Cilvēku tirdzniecības upuriem tiek piedāvāta sociālā darbinieka, sociālā rehabilitētāja, psihoterapeita, psihologa, ģimenes ārsta un jurista palīdzība, kā arī sadarbības speciālistu – medicīnas darbinieku, psihiatra, karjeras izvēles konsultanta u.c. palīdzība.

Jānorāda, ka pakalpojumu saņēmušo personu skaits nebūt neliecina par patieso upuru skaitu un faktiskajiem cilvēku tirdzniecības apmēriem. Atbilstoši Valsts policijas aptuveniem datiem, katru mēnesi, riskējot nonākt cilvēku tirdzniecībā, lai nodarbotos ar prostitūciju, no Latvijas izbrauc vairāk kā simts sieviešu (pārsvarā atkārtoti). Taču svarīgi ir uzsvērt, ka cilvēku tirdzniecība ir ne tikai pakļaušana seksuālu pakalpojumu sniegšanai vai citām seksuālās ekspluatācijas formām, bet arī piespiedu darbam vai pakalpojumu sniegšanai, kalpībai, verdzībai, piespiedu laulībām, surogātmātes funkciju veikšanai, audu vai orgānu nelikumīgai izņemšanai u.c.

2.5.3. Sociālā aprūpe

Sociālā aprūpe ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija ir iestāde, kas

nodrošina personai, kura vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt, kā arī bez vecāku gādības palikušajiem bērniem mājokli, pilnu aprūpi un sociālo rehabilitāciju. Latvijā ir gan valsts, gan pašvaldību finansētas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas (turpmāk - institūcijas).

Valsts nodrošina pakalpojumus personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem (1. un 2.grupas invalīdiem), invalīdiem ar redzes traucējumiem, bērniem bāreņiem līdz 2 gadu vecumam, bērniem ar fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem līdz 4 gadu vecumam un bērniem invalīdiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem no 4 līdz 18 gadu vecumam. Savukārt, pašvaldības nodrošina pakalpojumus pensijas vecuma personām un personām ar invaliditāti, kas nav saistīta ar redzes zudumu vai smagiem garīga rakstura traucējumiem, kā arī bērniem bāreņiem no 2-18 gadu vecumam.

Valsts finansētos pakalpojumus personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem (1. un 2.grupas invalīdi) nodrošina 33 valsts sociālās aprūpes institūcijas (t.sk. 8 institūcijas bērniem un 25 pieaugušajiem) un 9 līgumiestādes, kuras tiesības sniegt valsts finansētus sociālos pakalpojumus ieguvušas konkursa kārtībā.

Valsts sociālās aprūpes institūcijās personu skaits, kas atradās tajās uz gada beigām, pēdējos piecos gados, neskatoties uz pakalpojuma pieprasījuma pieaugumu, nav būtiski mainījies - bērnu skaits ir samazinājies, kamēr pieaugušo skaits ir palielinājies (skat. 2.14. attēlu).

51

2.14. attēls


Pašvaldību finansētie pakalpojumi pensijas vecuma personām un invalīdiem, tiek nodrošināti 82 pašvaldību institūcijās, bet bērnu bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu no 2 līdz 18 gadu vecumam aprūpe tiek nodrošināta 42 bērnu namos – patversmēs, 5 ģimenes bērnu namos un 9 nevalstisko organizāciju bērnu namos.

Bērnu aprūpes institūcijasBērniem atkarībā no vecuma un veselības stāvokļa tiek nodrošināta sociālā aprūpe trīs

veida bērnu aprūpes un audzināšanas iestādēs: bērnu bāreņu un bez vecāku gādības palikušiem bērnu sociālās aprūpes centros; bērnu sociālās aprūpes centros bērniem ar smagiem garīgās attīstības

traucējumiem; bērnu namos – patversmēs.Latvijā 2007.gadā darbojās 64 bērnu ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas

institūcijas - 8 valsts finansētās institūcijas, 42 pašvaldību institūcijas, 9 nevalstisko organizāciju institūcijas un 5 institūcijas, kuras nodrošina ģimenei tuvinātu aprūpes formu (ģimenes bērnu nami). Šajās institūcijās 2007.gada beigās pakalpojumu nodrošināja 2 625 bērniem, kas bija līdzīgi kā 2006.gadā (2 621), savukārt mazāk nekā 2005.gadā (2 881).

No 8 Labklājības ministrijas pakļautībā esošajām valsts institūcijām 5 bērnu sociālās aprūpes centros pakalpojumi tiek nodrošināti bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem līdz 2 gadu vecumam un bērniem ar fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem līdz 4 gadu vecumam.

Pārskata periodā, tāpat kā pēdējos piecus gadus, šajos bērnu sociālās aprūpes centros dzīvojošo bērnu skaits nedaudz samazinājās – no 505 bērniem 2006.gadā līdz 491 bērnam 2007.gada beigās. Kā viens no iemesliem, kas varēja ietekmēt pieprasījuma pēc pakalpojumiem bērniem samazināšanos, ir audžuģimeņu skaita pieaugums.

Savukārt 3 Labklājības ministrijas pakļautībā esošajos bērnu sociālās aprūpes centros tiek nodrošināti pakalpojumi bērniem invalīdiem ar garīgās attīstības traucējumiem no 4 līdz 18 gadu sasniegšanai.

Pārskata periodā aprūpi minētajās institūcijās nodrošināja 231 bērniem invalīdiem (2006.gadā – 238 bērniem). Pārskata periodā, tāpat kā pēdējos gados, bērnu skaits šajās institūcijās nedaudz samazinājās, bet uzņemto bērnu skaits saglabājās iepriekšējo gadu līmenī.

Personu skaits valsts sociālās aprūpes institūcijās, gada beigās

1014

923

941

743

722

4346

4421

4346

4646

4557

0 1000 2000 3000 4000 5000 6000

2003

2004

2005

2006

2007

Bērnu skaits Pieaugušo personu

52

Pēc pilngadības sasniegšanas, minēto institūciju bērni galvenokārt tiek pārvietoti uz pieaugušo sociālās aprūpes institūcijām personām ar garīga rakstura traucējumiem.

Kā pozitīva tendence jānorāda, ka no 30 bērniem, kuri izstājās no minētajām institūcijām, 5 atgriezās pie vecākiem. Savukārt 16 institūcijās mītošie bērni pārskata periodā ir iestājušies pieaugušo ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centros, iemesls ir bērnu smagais veselības stāvoklis.

Samazinoties klientu skaitam institūcijā, strauji paaugstinās izmaksas. Lai efektivizētu institūcijas izmaksas, bērnu sociālās aprūpes iestādēs 2007.gadā turpināja attīstīt nodaļas, kurās nodrošina pakalpojuma saņemšanu pilngadību sasniegušajām personām, kuras turpina mācības un pirms pilngadības sasniegšanas atradās šajās institūcijās (pirms nodaļu izveidošanas klientus pārvietoja uz pieaugušo sociālās aprūpes centriem). Šādu nodaļu izveide uzsākta jau 2006.gadā. Uz 2006.gada beigām valsts bērnu sociālās aprūpes centros izveidotas 2 specializētās nodaļas ar 155 vietām.

Bērnu namos – patversmēs uzturas bērni bāreņi un bez vecāku gādības palikušie bērni no 2 gadu līdz 18 gadu vecumam. Pārskata periodā šo pakalpojumu nodrošināja 42 pašvaldību institūcijas, 9 nevalstisko organizāciju bērnu aprūpes institūcijas un 5 ģimenes aprūpes tipa ilgstošas aprūpes institūcijas. Šajās institūcijās dzīvojošo bērnu skaits 2007.gadā bija 1 903, kas salīdzinot ar 2006.gadu nedaudz palielinājies (1 878 bērni).

Pieaugušo ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centriPakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās pieaugušajiem finansē no valsts vai

pašvaldību budžetiem. Valsts uzdevums ir nodrošināt pakalpojumu sociālās aprūpes institūcijās personām ar garīga rakstura traucējumiem un neredzīgām personām. Pilngadīgām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem (I un II grupas invalīdiem) un neredzīgām personām sociālās aprūpes pakalpojums institūcijā tiek nodrošināts tad, ja personai nav nepieciešams atrasties specializētā ārstniecības iestādē un tās stāvoklis neapdraud apkārtējos un, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā noteikto apjomu.

Pašvaldību sociālās aprūpes institūcijās pakalpojumu nodrošina personām, kuras vecuma vai slimības dēļ nespēj sevi aprūpēt.

2007.gadā valsts sociālās aprūpes institūcijās nodrošināts pakalpojums 3 751 personai ar smagiem garīga rakstura traucējumiem (t.sk. 235 neredzīgām personām (I un II grupas invalīdiem)). Pakalpojumi tika nodrošināti 25 Labklājības ministrijas pakļautībā esošajos sociālās aprūpes centros pieaugušam personām un 2 bērnu sociālās aprūpes centros, kuros bija izveidotas specializētās nodaļas pieaugušām personām, kā arī 11 līgumslēdzējās iestādēs, kuras tiesības sniegt valsts finansēto sociālās aprūpes pakalpojumus ieguva konkursa kārtībā, ar 799 vietām.

Valsts sociālās aprūpes centru skaits un vietu skaits tajos pēdējos gados, neskatoties uz pakalpojuma pieprasījuma pieaugumu, nav būtiski mainījies.

Vietu skaita palielināšanai trūkst finanšu resursu, jo primāri jāveic sociālās aprūpes institūciju telpu sakārtošana atbilstoši prasībām, bet remontdarbu un renovācijas darbu veikšanu kavē nepietiekamais finansējums. Nav veidotas arī jaunas sociālās aprūpes institūcijas, bet lielai daļai sociālās aprūpes institūciju lietošanā nodotās ēkas ir arhitektūras pieminekļi un ir grūti pielāgojamas klientu vajadzībām. Ēku tehniskais stāvoklis kopumā nav piemērots personām ar pārvietošanās grūtībām. Saskaņā ar veiktajiem provizoriskajiem aprēķiniem, lai nodrošinātu higiēnas prasību ievērošanu sociālās aprūpes institūcijās, jau šobrīd vidēji 600 personas no institūcijām, kuru telpu platība neatbilst Ministru kabineta noteikumos14 noteiktajam, jāpārvieto uz citām.

2007.gadā notikušais ugunsgrēks Sociālās aprūpes centrā „Reģi” un veiktā ugunsdrošības situācijas izvērtēšana sociālās aprūpes centros apliecināja, ka institūcijās situācija šajā jomā nav apmierinoša un jāveic virkne pasākumu, lai to uzlabotu. Veicamo

14 MK 2000.gada 12.decembra noteikumi Nr.431 „Higiēnas prasības sociālās aprūpes institūcijām".

53

uzdevumu un nepieciešamo finanšu līdzekļu noteikšanai, Labklājības ministrija izstrādāja Valsts sociālās aprūpes centru ugunsdrošības stāvokļa uzlabošanas plānu15. Diemžēl plāna izskatīšanas laikā Ministru kabinets noteica, ka plānā paredzēto pasākumu īstenošanu jānodrošina no piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Taču jau tagad ir skaidrs, ka esošo līdzekļu ietvaros nav iespējams veikt darbus, kam nepieciešami ievērojami finanšu resursi. Lai nodrošinātu drošus dzīves apstākļus sociālās aprūpes centros dzīvojošām personām, Labklājības ministrija turpinās pieprasīt papildus finansējumu pasākumu īstenošanai, kā arī izvērtēs iespēju atteikties no citu pasākumu īstenošanas, novirzot finansējumu ugunsdrošības pasākumu īstenošanai sociālās aprūpes centros.

Tā kā pieprasījums pēc pakalpojuma personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem ir liels un valsts institūcijās nav pietiekams vietu skaits, no valsts budžeta pakalpojums tiek pirkts astoņās pašvaldību institūcijās 491 personai, kā arī vienā privātā sociālās aprūpes institūcijā 320 personām. Kopējais no valsts budžeta pakalpojumu saņēmēju skaits pārskata perioda beigās bija 4 557, t.sk. 2 227 sievietes un 2 330 vīrieši. Pārskata periodā nav vērojamas būtiskas klientu skaita izmaiņas – 2006.gadā valsts nodrošinātos pakalpojumus saņēma 4 646 personas.

Pārskata periodā pieprasījums pēc pakalpojuma nodrošināšanas valsts finansētajās sociālās aprūpes institūcijās joprojām saglabājas augstā līmenī - 520 pakalpojumu gaidošas personas (2006.gadā – vidēji – 640 personas). Pēdējo septiņu gadu laikā rinda pēc valsts finansētajiem sociālās aprūpes pakalpojumiem ir pakāpeniski pieaugusi no 766 personām 2003.gada beigās līdz 920 personām 2005.gada beigās un tad nedaudz mazinājusies, vēl arvien saglabājoties augstam pieprasījumam pēc pakalpojumiem. Nelielais pieprasījuma skaita samazinājums skaidrojams ar valsts finansēto vietu skaita pieaugušām personām palielinājumu uz bērnu vietu skaita samazinājuma rēķina. Vidējais gaidīšanas ilgums līdz pakalpojuma saņemšanai sasniedz vienu gadu.

Kā viens no iemesliem, kādēļ valsts finansētajās sociālās aprūpes institūcijās ir izveidojušās rindas, jāmin institūcijām alternatīvās aprūpes pakalpojumu lēnā attīstība pašvaldībās. Personu skaita pieaugumu pēc valsts finansētajiem aprūpes pakalpojumiem ietekmē arī tas, ka lēmumu par pakalpojuma nepieciešamību pieņem pašvaldība, kas nav finansiāli atbildīga par šādu lēmumu.

Jāatzīmē, ka 2007.gadā ir pieaudzis arī institūciju pametošo personu skaits, salīdzinot ar vidējo rādītāju pēdējo piecu gadu laikā. Ja 2006.gadā institūciju atstāja 494 personas, tad 2007.gadā šis skaits pieauga līdz 562 personai. No minētajām 562 personām tikai 26 atgriezās ģimenē, bet lielākā daļa no tām – 194 personas, jeb 35% pārvietotas uz citām sociālās aprūpes institūcijām vai ārstniecības iestādēm.

No pašvaldību līdzekļiem uzturēto sociālās aprūpes institūciju skaits pārskata periodā palielinājās no 78 institūcijām 2006.gada beigās līdz 82 institūcijām 2007.gada beigās. Audzis arī pakalpojumu saņēmēju skaits pašvaldību finansētajās institūcijās - no 5 472 personām 2006.gadā līdz 5 723 personai 2007.gadā. Jāatzīmē, ka veco ļaužu aprūpes institūcijās ir gadiem nemainīgs un izteikts sieviešu pārsvars pār vīriešiem - 2 234 vīrieši pret 3 489 sievietēm pārskata perioda beigās. Salīdzinot ar 2006.gadu, pārskata periodā ievietoto personu skaits palielinājās no 2 277 personām 2006.gada beigās, līdz 2 304 personām pārskata perioda beigās.

Līdzīgi kā uz valsts sociālās aprūpes institūcijām, arī uz pašvaldību institūcijām veidojas rinda. 2006.gadā rindā pēc pakalpojuma gaidīja 492 personas, savukārt 2007.gadā - 379. Salīdzinoši ar 2006.gadu, rinda pēc pakalpojuma ir mazinājusies, ko ietekmēja pašvaldību sociālās aprūpes institūciju skaita pieaugums. Taču, vienlaikus, jāņem vērā, ka demogrāfiskās situācijas ietekmē veco un vientuļo personu skaits un līdz ar to pieprasījums pēc pakalpojuma varētu palielināties, jo sevišķi lauku apvidū.

15 Apstiprināts ar MK 2007.gada 25.jūlija rīkojumu Nr.451 „Par Valsts sociālās aprūpes centru ugunsdrošības stāvokļa uzlabošanas plānu”.

54

Dienas centrs ir institūcija, kas nodrošina personai aprūpi, prasmju attīstību, izglītošanu un brīvā laika pavadīšanas iespējas. Šo pakalpojumu sniedz dažādu grupu iedzīvotājiem (gados veciem cilvēkiem, personām ar garīga rakstura traucējumiem u.c.). Pārskata perioda beigās Latvijā darbojās 69 pašvaldību dienas centri un 22 nevalstisko organizāciju un citu juridisko personu institūcijas, kur pakalpojumu saņēma 17 445 personas. Salīdzinoši, 2006.gadā 82 dienas centros pakalpojumus varēja saņemt kopā 20 592 personas.

Lai veicinātu sociālo pakalpojumu attīstību personām ar garīgās attīstības traucējumiem to dzīvesvietā, valsts sniedz līdzfinansējumu dienas centru izveidei un tos finansiāli atbalsta pirmajos četros darbības gados. Turpmākajos gados atbildīga par dienas aprūpes centra uzturēšanu ir attiecīgā pašvaldība. Pārskata periodā valsts līdzfinansēja 12 dienas centrus 187 personām ar garīgās attīstības traucējumiem.

Servisa dzīvokļi ir individuālām vajadzībām pielāgoti un ar nepieciešamajiem pakalpojumiem nodrošināti dzīvokļi personām ar smagu invaliditāti, kurām ir īpašas grūtības sevis aprūpēšanā. Servisa dzīvokļu skaits pārskata periodā pieauga no 28 2006.gadā uz 36 dzīvokļiem 2007.gada beigās. Pieaugums saistīts ar to, ka servisa dzīvokļa statusu piešķir dzīvoklim, kurā dzīvo attiecīgo pakalpojumu saņemošā persona. Beidzoties nepieciešamībai pēc šāda pakalpojuma, dzīvokļa statuss mainās. Minēto pakalpojumu pārskata perioda beigās izmantoja 57 personas (25 vīrieši un 32 sievietes). Salīdzinoši, 2006.gada beigās servisa dzīvokļu statuss bija piešķirts 28 dzīvokļiem, kas ir par 1 vairāk kā 2005.gadā. Pārskata gada laikā šo pakalpojumu izmantoja 43 personas (18 vīrieši un 25 sievietes).

Nakts patversme (patversme) ir sociālā institūcija, kas personām bez noteiktas dzīvesvietas vai krīzes situācijā nonākušām personām nodrošina naktsmītni, vakariņas un personiskās higiēnas iespējas. Pārskata perioda beigās sociālos pakalpojumus bezpajumtniekiem nodrošināja 26 nakts patversmēs (15 pašvaldību nakts patversmes (patversmes) un 11 nevalstisko organizāciju un citu juridisko personu institūcijās), kurās pakalpojumu saņēma 3 282 personas (2 568 vīrieši un 714 sievietes). Jāmin, ka pakalpojuma saņēmēju skaits piecu gadu laikā vairāk nekā dubultojies.

Salīdzinoši, 2006.gadā pakalpojumi nodrošināti 29 nakts patversmēs (23 pašvaldību nakts patversmēs (patversmes) un 6 nevalstisko organizāciju un citu juridisko personu institūcijās), kurās pakalpojumu saņēma 3 413 personas. Līdz ar to, pārskata periodā pakalpojumu sniedzēju skaits ir palielinājies par 10% un, vienlaikus, pakalpojumu saņēmēju skaits ir pieaudzis par 131 personām jeb 4%.

Pusceļa māja - sociālās rehabilitācijas institūcija vai ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūcijas struktūrvienība, kurā personām ar garīga rakstura traucējumiem nodrošina sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.

Uzturēšanās pusceļa mājās ir pārejas posms tām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, kuras ir uzturējušās sociālās aprūpes centros un kuru funkcionālais stāvoklis ir ievērojami uzlabojies un esošo pakalpojumu var nomainīt ar institūcijai alternatīviem pakalpojumiem savas dzīvesvietas pašvaldībā (grupu mājās, dienas centros u.c). Kad persona, dzīvojot pusceļa mājā, ir veiksmīgi apguvusi patstāvīgās dzīves uzsākšanai izstrādāto sociālās rehabilitācijas programmu un gatava patstāvīgai dzīvei, tai tiek dota iespēja pārcelties uz grupu māju (dzīvokli) vai uz patstāvīgu dzīvi pašvaldībā.

2007.gadā ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu uz valsts sociālās aprūpes centru bāzes izveidotas 6 pusceļa mājas ar 122 vietām. 2007.gadā sociālās rehabilitācijas pakalpojums pusceļa mājā nodrošināts 110 personām.

Grupu māja (dzīvoklis) ir pašvaldības īpašumā esošs atsevišķs dzīvoklis, kurā dzīvo 4 - 12 personas (līdz 3 personām istabiņā) ar garīga rakstura traucējumiem, vai dzīvojamā māja, kurā tiek nodrošināti sociālā darba speciālistu pakalpojumi.

Latvijā no 2007.gada darbojas divu veidu grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojuma finansēšanas veidi. Personām ar viegliem garīga rakstura traucējumiem grupu mājas pakalpojums tiek segts no pašvaldības līdzekļiem, bet tām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, kuras pāriet uz dzīvi grupu mājā (dzīvoklī) pēc institucionālās

55

aprūpes, tiek garantēts pakalpojuma līdzfinansējums no valsts budžeta. 2007.gada nogalē darbojās 10 grupu mājas (dzīvokļi), kuras tika finansētas no pašvaldības budžeta un 5 grupu mājas, kuras saņēma valsts līdzfinansējumu.

Minētais pakalpojums attīstās lēni, jo tā attīstībai nepieciešamas lielas sākuma investīcijas dzīvojamā fonda izveidošanai. Pārskata perioda sākumā bija 8 institūcijas, kur pakalpojumus saņēma 78 personas, bet beigās valstī darbojās jau 11 grupu mājas (dzīvokļi) personām ar garīga rakstura traucējumiem, sniedzot pakalpojumu 135 personām, jo Eiropas Reģionālās attīstības fonda Nacionālās programmas „Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju infrastruktūras un aprīkojuma uzlabošana” ietvaros, tika pabeigta 5 grupu dzīvokļu izveide. Neskatoties uz to, ka pārskata periodā pakalpojumu sniedzēju skaits pieauga par 45%, vēl aizvien šī pakalpojuma attīstība nenorit pietiekoši strauji. Saskaņā ar pašvaldību sociālo dienestu pārskatiem par darbu 2007.gadā, uz minēto pakalpojumu kopumā valstī gaida 16 personas.

Krīzes centrs ir sociālā institūcija, kurā tiek sniegta īslaicīga psiholoģiska un cita veida palīdzība krīzes situācijā nonākušām personām. Pārskata perioda beigās valstī darbojās 7 pašvaldību izveidotie krīzes centri (2006.gadā – 9) un 15 NVO izveidotie krīzes centri (2006.gadā – 18), kuros pakalpojumus saņēma 900 personas (391 vīrieši un 509 sievietes). Pakalpojumu sniedzēju skaita samazinājumu var skaidrot ar finansējuma trūkumu krīžu centru darbības nodrošināšanai. Vienlaikus jāsecina, ka krīžu centru samazinājums nav ietekmējis pakalpojumu pieejamību, jo saskaņā ar pašvaldību sociālo dienestu statistikas rādītājiem, pašvaldībās neveidojas rinda pēc krīžu centru pakalpojumiem.

Krīzes centrs nodrošina ne tikai klātienes konsultācijas un sociālpsiholoģisku palīdzību, bet arī sniedz telefoniskās un informatīvās zvanu konsultācijas. Nepieciešamības gadījumā personai var tikt nodrošināta arī izmitināšana. No 900 personām, kuras 2007.gadā saņēma krīzes centra pakalpojumus, pakalpojumu ar izmitināšanu izmantoja 440 personas.

Aprūpi mājās ir tiesīgas saņemt personas, kuras objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt. Aprūpe mājās ir pašvaldību finansēts sociālās aprūpes pakalpojums.

Pārskata perioda pieauga to personu skaits, kuras saņēma aprūpi mājās – no 10 612 personām 2006.gadā līdz 10 851 personām 2007.gadā. Jāmin, ka joprojām saglabājas tendence, kad minētā pakalpojuma saņēmēju vidū lielāks īpatsvars ir sievietēm – 8 228 sievietes un 2 623 vīrieši 2007.gada beigās. Kā lielākā klientu grupa jāmin pensijas vecuma personas – 7 553 (sievietes – 6 300, vīrieši – 1 253). Vienlaikus minēto pakalpojumu saņēma 3 122 invalīdi (sievietes – 1 832, vīrieši – 1 290) un bērni invalīdi – 108 (meitenes – 45, zēni – 63).

Jānorāda, ka 2007.gadā aprūpi mājās nodrošināja 1 955 aprūpētāji, kas ir nedaudz mazāk, nekā 2006.gadā, kad pakalpojumu nodrošināja 2 055 aprūpētāji. Analizējot aprūpi mājās reģionālā griezumā (skat. 2.6.tabulu), var secināt, ka lielākais aprūpējamo personu skaits uz 1 aprūpētāju ir Rīgas plānošanas reģionā, kamēr Latgales un Vidzemes plānošanas reģionos tas ir 5 reizes mazāks.

56

2.7. tabulaAprūpe mājās 2007.gadā

Aprūpētāju skaits

Aprūpējamās personas

Aprūpējamās personas uz 1

aprūpētājuKopā 1 955 10 851 5,5Latgales plānošanas reģions 906 2 110 2,3Zemgales plānošanas reģions 159 806 5,1Kurzemes plānošanas reģions 164 1 415 8,6Vidzemes plānošanas reģions 370 1 038 2,8Rīgas plānošanas reģions 356 5 482 15,4


2.5.4. Profesionālā rehabilitācija

Profesionālā rehabilitācija ir pasākumu kopums, kas nodrošina jaunas profesijas apgūšanu, profesionālo zināšanu un prasmju atjaunošanu vai attīstīšanu, tajā skaitā profesionālās izglītības programmu apgūšanu atbilstoši personas funkcionālo traucējumu veidam, smaguma pakāpei un iepriekš iegūtās izglītības un kvalifikācijas līmenim.

Šo pakalpojumu saņem personas darbspējas vecumā, ja tām ir noteikta smaga vai mēreni izteikta invaliditāte, kuras dēļ tās nespēj strādāt iepriekšējā profesijā, un tām ir Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas ieteikums apgūt jaunu profesiju.

Izveidojot Sociālās integrācijas valsts aģentūru, ir nodrošinātas iespējas personai iegūt profesionālo pamatizglītību, arodizglītību, profesionālo vidējo izglītību vai pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, nodrošinātas profesionālās pilnveides un tālākizglītības iespējas, kā arī iespējas atjaunot darbspējas, apvienojot individuālo sociālo rehabilitāciju ar medicīniskās rehabilitācijas elementiem atbilstoši klienta funkcionālajiem traucējumiem, spējām un attīstības līmenim, lai sasniegtu valsts profesionālās izglītības standartos un profesiju standartos noteiktos profesionālās izglītības mērķus. Pirms mācībām notiek profesionālās piemērotības noteikšanas kurss. 2007.gadā profesionālā piemērotība noteikta 756 personām (2006.gadā – 238 personām), tai skaitā 409 personām noteikta primārā profesionālā piemērotība.

Valsts budžetā paredzētā finansējuma ietvaros profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu 2007.gadā varēja nodrošināt 542 personām, savukārt 2006.gadā profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu saņēma 310 personas. Šādu profesionālās rehabilitācijas pakalpojuma pieaugumu 2007.gadā nodrošināja iepriekšējā gadā uzsāktā profesionālās rehabilitācijas pakalpojuma pieejamības attīstība. Piesaistot Eiropas Sociālā fonda līdzekļus, tika pilnveidotas izglītības ieguves formas invalīdiem un palielināts izglītības programmu skaits. Sociālās integrācijas valsts aģentūras izveidotajos atbalsta punktos cilvēki var saņemt informāciju par sociālo un profesionālo integrāciju, ergoterapeita un fizioterapeita konsultācijas, veikt profesionālās piemērotības noteikšanas kursu, apgūt tālākizglītības un profesionālās e-apmācības kursus.

57

2.15. attēls

Profesionālo rehabilitāciju saņēmušo personu sk aits

217182

252

310

542

0

100

200

300

400

500

600

2003 2004 2005 2006 2007

Informācijas avots: Sociālās integrācijas valsts aģentūra

2007.gadā Sociālās integrācijas valsts aģentūra piedāvāja jau 19 profesionālās izglītības programmas - 12 profesionālās vidējās, arodizglītības un profesionālās pamatizglītības programmas, kā arī 7 pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmas. 2006.gadā šādas programmas bija tikai 15. Visas apgūstamās profesionālās izglītības un studiju programmas ir akreditētas.

Piedāvātās programmas apgūt un kvalifikāciju apliecinošu diplomu iegūt iespējams 2 līdz 4 gadu laikā. Personām ar invaliditāti mācības Sociālās integrācijas valsts aģentūras Koledžā RRC un Jūrmalas profesionālajā vidusskolā pilnībā finansē valsts, tāpat arī dzīvošanu kopmītnēs un ēdināšanu. Audzēkņiem un studentiem ir iespēja izmantot arī sociālās un medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus.

2007.gadā aģentūrā papildus jau esošajiem punktiem Cēsīs un Jūrmalā, izveidoti vēl 7 - Cīravā, Kuldīgā, Jelgavā, Viesītē, Daugavpilī, Rēzeknē un Barkavā. Atbalsta punktos kopumā apzināti 1 420 invalīdi. Ar personām tiek veikts motivējošais darbs (sarunas pa telefonu, personiskas tikšanās, informatīvie pasākumi u.c.), lai informētu viņus par Sociālās integrācijas valsts aģentūras piedāvātajiem pakalpojumiem un motivētu apgūt profesiju un iesaistīties darba tirgū. No apzinātajiem cilvēkiem ar invaliditāti 2007.gadā primārā profesionālā piemērotība noteikta 409 personām. Padziļinātai profesionālās piemērotības noteikšanai rekomendētas 84 personas. Tālākizglītības programmu apguvei rekomendētas 264 personas, no kurām 41 persona apmācības procesu pabeigusi, 19 personas mācās profesionālās vidējās un koledžas programmās 33 personas tika iekārtotas darbā.

Profesionālā rehabilitācijā piedāvātās izglītības programmas ir atbilstošas darba tirgus prasībām. Pēc Sociālās integrācijas valsts aģentūras sniegtajiem datiem 2007.gadā profesionālo vidusskolu absolvēja 34 audzēkņi, no tiem darbā iekārtojušās 24 (70,5%) personas. Koledžu RRC absolvēja 12 studenti, no tiem darbā iekārtojušās 10 (83,3%) personas.

2.5.5. Nodrošināšana ar tehniskajiem palīglīdzekļiem

Lai novērstu funkcionālo mazspēju personām ar funkcionāliem traucējumiem, ir svarīgs šo personu savlaicīgs nodrošinājums ar atbilstošiem tehniskiem palīglīdzekļiem.

58

Nodrošinājums ar tehniskajiem palīglīdzekļiem personai nozīmē iespēju iekļauties izglītības sistēmā, darba tirgū vai vienkārši kļūt mobilam, tādējādi paaugstinot savu dzīves kvalitāti. Personas, kurām ir tiesības un, kurām ir nepieciešamība pēc tehniskajiem palīglīdzekļiem ir: invalīdi, pensionāri un bērni līdz 18 gadu vecumam, kā arī personas ar funkcionāliem traucējumiem un anatomiskiem defektiem.

Pienākums nodrošināt personas ar tehniskajiem palīglīdzekļiem valsts piešķirtā finansējuma ietvaros ir valsts aģentūrai „Tehnisko palīglīdzekļu centrs”.

2.16. attēls

Izdevumi tehniskajiem palīglīdzekļie m gadā, tūkst. lati

1 509,2

1 879,8 1 903,1

2 203,1

0

500

1000

1500

2000

2500

2004 2005 2006 2007

Informācijas avots: Tehnisko palīglīdzekļu centrs

Izdevumi tehnisko palīglīdzekļu iegādei 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, pieauga par 300 tūkst. latu jeb 13,62%, tomēr arī finansējuma pieaugums nedeva iespēju pilnībā apmierināt personu vajadzības pēc tehniskajiem palīglīdzekļiem.

2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, gandrīz visās tehnisko palīglīdzekļu grupās bija vērojams izsniegto tehnisko palīglīdzekļu pieaugums, izņemot ortopēdiskos apavus, kur samazinājums bija par 2,55%. Vislielākais izsniegto tehnisko palīglīdzekļu skaita pieaugums bija pārvietošanās palīglīdzekļu grupā (salīdzinot ar 2006.gadu tas pieauga par 15,95%). Vienlaicīgi jāatzīmē, ka pārvietošanās palīglīdzekļu grupā ir vērojams viens no mazākiem papildus nepieciešamo finanšu līdzekļu ieguldījumiem - 9% salīdzinājumā piemēram ar komunikācijas palīglīdzekļiem - papildus nepieciešami 47% no jau novirzītiem finanšu līdzekļiem.

59

2.17. attēls

Izsniegto tehnisko palīglīdzekļu skaits 2006. un 2007.gadā

2 343

4 006

3 708

8 759

3 081

3 097

1 866

3 931

3 333

3 178

7 362

2 540

0 1000 2000 3000 4000 5000 6000 7000 8000 9000 10000

Protēzes

Ortozes

Komunikācijas palīglīdzekļi

Pārvietošanās palīglīdzekļi

Aprūpes palīglīdzekļi

Ortopēdiskie apavi

2006 2007


2007.gada beigās lielākais rindā gaidošo personu skaits bija tādās tehnisko palīglīdzekļu grupās kā komunikācijas palīglīdzekļi (lielāko rindu veidoja pieprasījums pēc dzirdes aparātiem) – 3 252, protēzes – 1 213 un ortopēdiskie apavi – 1 008. Savukārt dzirdes aparātu un protēžu rindas vienmēr ir bijušas garas, kas skaidrojams ar lielo pieprasījumu un dārgām izstrādājumu izmaksām. 2007.gadā tika pārskatīta kārtība, kā personas tiek reģistrētas rindā pēc tehniskajiem palīglīdzekļiem, tā rezultātā bija vērojams rindu sarukums protēžu grupā.

2.18. attēls

Rindā gaidošo pe rsonu skaits uz 2006.,2007. un 2008. gada sākumu

3 180

1 571

1 548

556

755

501

3 252

1 008

0

1 190

504

0

135

2 410

483

914

1 213

183

0 500 1000 1500 2000 2500 3000 3500

Ortozes

Protēzes

Komunikācijas palīglīdzekļi

Pārvietošanās palīglīdzekļi

Aprūpes palīglīdzekļi

Ortopēdiskie apavi

Uz 01.01.2006 Uz 01.01.2007 Uz 01.01.2008


Rinda tehnisko palīglīdzekļu saņemšanai laikā no 2006.gada 1.janvāra līdz 2008.gada sākumam vidēji pieaugusi par 58,2%. Personas ar funkcionāliem traucējumiem pakalpojumu

60

saņemšanu gaida vidēji 12 mēnešus, bet uz specifiskajiem palīglīdzekļiem – 24 mēnešus. Rindu veidošanos zināmā mērā ietekmēja tas, ka 2007.gadā, līdzīgi kā iepriekšējā gadā, rindā varēja iestāties uzreiz pēc tehniskā palīglīdzekļa (it īpaši ortopēdisko apavu) saņemšanas. 2007.gada beigās tika uzsākta rindās esošo personu pārreģistrācija, lai nodrošinātu, ka rindās pēc tehniskajiem palīglīdzekļiem atrodas tikai tās personas, kuras atbilst ārējo normatīvo aktu kritērijiem. Rindās pēc tehniskajiem palīglīdzekļiem primāri tiek nodrošināti bērni, kuriem nereti ir nepieciešami tieši tehniski sarežģītākie palīglīdzekļi. Būtisks rindu pieaugums 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, bija uz ortopēdiskiem apaviem - 253 vienības jeb 33,51% un komunikācijas palīglīdzekļiem – 842 vienības jeb 34,94%.

2007.gadā Tehnisko palīglīdzekļu centrs kopumā spēja nodrošināt 24 994 tehnisko palīglīdzekļu vienību piegādi, kas bija par 12,5% vairāk nekā 2006.gadā 22 104 vienības16). Tomēr rindā pēc tehniskajiem palīglīdzekļiem gaidošo personu skaits joprojām ir liels (2007.gada beigās - 7 071 persona, 2006.gada beigās - 7 35017 personas).

2007.gadā darbu uzsāka jauna teritoriālā Tehnisko palīglīdzekļu centra nodaļa Ventspilī. Līdz ar to valstī 2007.gadā darbojās 6 teritoriālās tehnisko palīglīdzekļu izsniegšanas nodaļas (Valmierā, Rēzeknē, Dobelē, Kuldīgā, Daugavpilī un Ventspilī).

2.6. Personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana

Invaliditātes politikas īstenošanaPēdējos desmit gados Eiropā ir notikušas izmaiņas personu ar invaliditāti tiesību

īstenošanā, proti, ir notikusi pāreja no invaliditātes medicīniskā modeļa uz sociālajām un cilvēktiesībām balstītu modeli, virzībā uz personu ar invaliditāti pilnvērtīgu un līdztiesīgu integrāciju sabiedrībā.

Personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju politikas mērķis ir sekmēt to, lai personu ar invaliditāti loma sabiedrības attīstībā tiktu atzīta par līdzvērtīgu pārējo sabiedrības locekļu lomai, t.i., šīm personām ir vienādas tiesības un vienāda atbildība, nodrošināta vienāda pieeja resursiem un to izmantošanas iespējām. Iespēju vienlīdzība nozīmē arī fiziskās, informācijas un kultūras vides, mājokļu un transporta, sociālo un veselības pakalpojumu, izglītības un nodarbinātības pieejamības nodrošināšanu personām neatkarīgi no vecuma vai invaliditātes.

Labklājības ministrijas uzdevums, īstenojot personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju politiku, ir veicināt šo personu aktīvāku iekļaušanos sabiedrībā.

Ar invaliditāti saistītos jautājumus reglamentē 1992.gadā pieņemtais likums „Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību”. Ņemot vērā, ka atsevišķas normas šajā likumā jau ir novecojušas, kā arī ņemot vērā invaliditātes politikas attīstības tendences, Labklājības ministrija sadarbībā ar valsts un pašvaldību institūcijām un personu ar invaliditāti intereses pārstāvošajām nevalstiskajām organizācijām ir izstrādājusi Invaliditātes likumprojektu (akceptēts Ministru kabinetā 2007.gada 11.decembrī). Minētais likumprojekts balstīts uz trīs galvenajiem virzieniem, proti, invaliditātes profilaksi, invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveidošanu un invaliditātes radīto seku mazināšanu. Īpaša uzmanība jaunajā likumprojektā pievērsta preventīvajiem pasākumiem, lai novērstu invaliditātes risku, paredzot tam papildu valsts atbalstu.

Viens no likumprojektā iekļautajiem būtiskiem jauninājumiem ir invaliditātes profilakse. Ir ļoti svarīgi, lai cilvēkiem ar prognozējamu invaliditāti tiktu veikta intensīva ārstēšana, tai skaitā medicīniskā rehabilitācija, lai mazinātu risku kļūt par invalīdu. Valstij ir

16 Dati precizēti. 17 Dati precizēti.

61

jāpalīdz personai savlaicīgi, jau prognozējamas invaliditātes situācijā, pēc iespējas mazināt risku kļūt par invalīdu tuvākā vai tālākā nākotnē. Gadījumā, ja invaliditāte tomēr ir iestājusies, ir nepieciešams veikt visus pasākumus, lai persona varētu dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgu dzīvi. Sākotnēji personai, kurai noteikta invaliditāte, savlaicīgi jānodrošina kvalitatīvi rehabilitācijas pakalpojumi. Iespējami īsākā laikā pēc ārstēšanas personai ir jāsaņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, nepieciešamības gadījumā arī profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus un psiholoģisko atbalstu integrācijai darba tirgū profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu saņēmējiem.

Likumprojekts paredz arī citu jaunu pakalpojumu ieviešanu personām ar invaliditāti. Viens no nozīmīgākajiem jaunumiem ir plānots asistenta un surdotulka pakalpojuma ieviešana, tādejādi atvieglojot personu ar invaliditāti ikdienu un integrācija sabiedrībā. Plānots arī atbalsts tām ģimenēm, kurās bērnam pirmo reizi tiek noteikta invaliditāte. Lai palīdzētu ģimenēm sadzīvot ar jauno situāciju, bērns un tā likumiskie pārstāvji varēs saņemt psihologa un sociālo darbinieku konsultācijas un atbalstu.

Tas nozīmē, ka personām ar invaliditāti būs piešķirtas ne tikai formālas tiesības gūt labumu no nozaru politikām un to ietvaros veiktajām aktivitātēm, bet arī jābūt nodrošinātām, lai šīs tiesības varētu realizēt praktiski.

Personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju politikas īstenošanā līdzās nacionālajiem politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem ir jāņem vērā arī starptautiskie ietvari.

Nozīmīgākais un visaptverošākais no tiem ir 2006.gada 13.decembrī pieņemtā Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencija „Par personu ar invaliditāti tiesībām”, kura parakstīšanai tika atvērta 2007.gada 30.martā. Konvencija skar gan pilsoniskās un politiskās tiesības, gan ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Konvencijas pamatprincipi ietver cilvēka cieņas ievērošanu, diskriminācijas aizliegumu, līdzdalību un integrāciju sabiedrībā, cieņu pret atšķirīgo, iespēju vienlīdzību, pieejamību, dzimumu līdztiesību un cieņu pret bērnu ar invaliditāti spēju attīstību. Konvencija aicina uz nediskriminējošu attieksmi un vienlīdzīgu, taisnīgu pieeju visās dzīves jomās - izglītībā, veselības aprūpē, darbavietā, ģimenes dzīvē, kultūras un sporta pasākumos, kā arī, piedaloties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē.

Konvencijas mērķis ir nodrošināt, ka visas personas ar invaliditāti tiek vienlīdzīgi atzītas likuma priekšā un var izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības. Turklāt Konvencija nosaka sfēras, kurās dalībvalstīm nepieciešams veikt pielāgojumus, lai personas ar invaliditāti varētu realizēt savas tiesības, kā arī jomas, kurās jāpastiprina viņu tiesību aizsardzība. Labklājības ministrija organizēja Konvencijas un Fakultatīvā protokola tulkošanu valsts valodā. Pēc tulkojuma saņemšanas sagatavoja nepieciešamo dokumentu paketi iesniegšanai valdībā ar mērķi steidzami virzīt Apvienoto Nāciju Organizācijas konvenciju parakstīšanai. Diemžēl 2007.gadā Konvencijas parakstīšana valdībā netika apstiprināta.

Invaliditātes ekspertīzes organizēšanaInvaliditātes ekspertīzi Latvijā veic Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts

komisija.Pēc Labklājības ministrijas aprēķiniem, izmantojot Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūras datus, 2007.gadā 4,7% no Latvijas iedzīvotājiem, jeb 108,2 tūkst. bija personas ar invaliditāti, 77,2% no tiem bija valsts pensiju saņēmēji, 13,7% - valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēji, 7,1% - bērni invalīdi un 2,0% - atlīdzības saņēmēji par darbspējas zaudējumu nelaimes gadījumu darbā vai arodslimības dēļ.

Saskaņā ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas datiem 2007.gadā pirmreizēji invaliditātes ekspertīze veikta 17 881 personai, t.sk.:

1 502 bērniem līdz 16 gadu vecumam. Bērna invalīda statuss pirmreizēji noteikts 1 002 bērniem, jeb 95,9% no kopējā pirmreizēji invaliditātes ekspertīzei nosūtīto bērnu skaita bērna invalīda statusa noteikšanai;

62

16 379 personām no 16 gadu vecuma. Invaliditātes statuss piešķirts 10 355 personām (47,7% - strādājošie un 52,3% - nestrādājošie), jeb 78,1% no kopējā pirmreizēji invaliditātes ekspertīzei nosūtīto personu no 16 gadu vecuma skaita.

Salīdzinot ar 2006.gadu gadu, kopējais personu ar pirmreizējo invaliditāti skaits 2007.gadā palielinājās par 499 personām (5,1%), tai skaitā strādājošo vidū tas palielinājās par 782 gadījumiem (18,8%), bet nestrādājošiem samazinājās par 283 gadījumiem (5,0%). Personu ar pirmreizējo invaliditāti skaita ievērojams pieaugums strādājošiem iespējams saistīts ar to, ka no 2007.gada 1.janvāra strādājošie invaliditātes ekspertīzei nosūtāmi pēc 6 mēnešu pārejošas darbnespējas ( 2006.gadā – pēc 52 nedēļām).

2.19. attēls

Pirmreizējās invaliditātes grupu struktūra

1 0171 0181 018914833

5 7315 5265 3665 2785 0123 6073 3123 4343 6573 022

10 3559 8569 8189 849

8 867

0

2 000

4 000

6 000

8 000

10 000

12 000

2003 2004 2005 2006 2007

I grupas invalīdi II grupas invalīdi III grupas invalīdi Kopā

Informācijas avots: Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas dati

Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija aktīvi sadarbojas ar Sociālās integrācijas valsts aģentūru par jautājumiem, kas saistīti ar personu ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā. Ekspertīzes laikā tiek izsniegti informatīvie materiāli par profesionālās rehabilitācijas iespējām Sociālās integrācijas valsts aģentūrā. Informatīvie materiāli arī individuāli tiek izsniegti personai ar invaliditāti gadījumos, kad ārstu komisija sniedz ieteikumu profesionālajai rehabilitācijai.

Nosakot invaliditāti, ārsti – eksperti personām pārkvalifikācijas vai citas profesijas apguvei iesaka apmācību Sociālās integrācijas valsts aģentūrā, kā arī Nodarbinātības valsts aģentūras sniegtos pakalpojumus.

2007.gadā Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija sniedza ieteikumus pārkvalificēties vai apgūt citu profesiju 2 743 personām ar invaliditāti, no tām: 868 personām, kas pirmreizēji atzītas par personām ar invaliditāti, t.sk. 360 strādājošām un 508 nestrādājošām personām.

Lai operatīvi apmainītos ar informāciju par personām ar invaliditāti, pakāpeniski tiek pilnveidota sadarbība ar vairākām valsts pārvaldes iestādēm - Tehnisko palīglīdzekļu centru, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, Nodarbinātības valsts aģentūru, uzsāktas sarunas ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi par iespējām salīdzināt Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas datu bāzi ar Iedzīvotāju reģistra datu bāzi. Invaliditātes informatīvās sistēmas izveidei un attīstībai plānots piesaistīt finanšu līdzekļus jaunajā Eiropas Savienības struktūrfondu plānošanas periodā 2007.-2013.gadam. Šādas sistēmas izveide būtiski uzlabos informācijas apriti starp iestādēm. Tiks mazināta personas iesaiste dokumentu apritē, atvieglos personai gan pieteikšanos uz pakalpojumiem, gan arī to saņemšanu. Šādas

63

sistēmas izveide ir būtiski nepieciešama arī pilnvērtīgas statistikas par invaliditāti Latvijā ieguvei, kas ir viens no stūrakmeņiem turpmākās politikas attīstības plānošanai.

2.7. Starptautiskā sadarbība sociālās drošības jomā

Eiropas Padome2002.gada 2.martā Latvijā stājās spēkā Eiropas Sociālā harta (turpmāk – Harta).

Latvija ir ratificējusi Hartas desmit pantus attiecībā uz tiesībām uz darbu, tiesībām biedroties, tiesībām slēgt kolektīvus līgumus, strādājošo sieviešu tiesībām uz aizsardzību, tiesībām uz arodapmācību, tiesībām uz veselības aizsardzību, sociālo medicīnisko palīdzību, tiesībām izmantot sociālās labklājības dienestu pakalpojumus, ģimenes tiesībām uz sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību un mātes un bērna tiesībām uz sociālo un ekonomisko aizsardzību. 2007.gadā tika izstrādāts Latvijas trešais ziņojums par Eiropas Sociālās hartas ratificēto pantu piemērošanu 2006.gadā.

2006.gadā Ministru kabinets atbalstīja 1996.gada 3.maija Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas parakstīšanu. Saskaņā ar to Labklājības ministrija izvērtēja Latvijas Republikas normatīvo aktu atbilstību Pārskatītai Hartai un plānots, ka līdz 2008.gada beigām iesniegs Ministru kabinetā likumprojektu par Pārskatītas Hartas pantu ratifikāciju.

Līdz 2008.gada beigām plānots ratificēt Eiropas Sociālās drošības kodeksu (turpmāk tekstā – Kodekss). Kodekss tika atvērts parakstīšanai 1994.gada aprīlī, ko Latvijas Republika parakstīja 2003.gada 28.novembrī. Pašlaik Kodeksu parakstījušas 25 valstis un 20 no tām to arī ratificējušas. Kodekss ir viens no Eiropas Padomes standartu noteicošajiem instrumentiem sociālās drošības jomā. Dokumenta mērķis ir panākt lielāku vienotību starp Eiropas Padomes dalībvalstīm, sekmējot valstu sociālās politikas progresu, kā arī garantēt noteiktajiem standartiem atbilstošu minimālo līmeni sociālo pakalpojumu nodrošināšanā.

Kodeksa normas nosaka, kādi standarti valstij jāsasniedz, bet katrai valstij ir dota iespēja pašai noteikt veidus, kā tos sasniegt. Sasniedzamie mērķi ir noteikti tā, lai Kodeksu varētu piemērot valstis ar visdažādākajām sociālās drošības sistēmām.

Eiropas SavienībaSociālo drošības shēmu piemērošanu Eiropas Savienībā koordinē Regula (EEK)

Nr.1408/71 par sociālās drošības shēmu piemērošanu darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām, kā arī to ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienas teritorijā (turpmāk – Regula (EEK) Nr.1408/71). Regulas mērķis ir nodrošināt, lai Eiropas Savienības ietvaros robežu šķērsojošie darba ņēmēji no sociālās drošības tiesību viedokļa nebūtu sliktākā stāvoklī nekā tad, ja viņi būtu palikuši savā dzimtenē.

Regula piemērojama attiecībā uz šādām pensijām un pabalstiem: vecuma pensijas; invaliditātes pensijas; apgādnieka zaudējuma pensijas; atlīdzības sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām; slimības un maternitātes pabalsti; bezdarbnieka pabalsti; apbedīšanas pabalsti; ģimenes pabalsti.

Regula (EEK) Nr.1408/71 tikai koordinē dalībvalstu nacionālo likumdošanu sociālās drošības jomā. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir dota brīva izvēle izlemt, kuras personas ir sociāli apdrošināmas, kādi pabalsti un pēc kādiem noteikumiem piešķirami, kādai jābūt sociālās apdrošināšanas iemaksu likmei, kā aprēķināmi pabalsti un uz cik ilgu laiku tie piešķirami.

64

Regula (EEK) Nr.1408/71 paredz jaunas funkcijas dalībvalstu sociālās drošības administrācijām: tām vienlaikus jāpiemēro gan attiecīgās valsts, gan ES tiesību akti. Latvijā attiecībā uz pensijām un pabalstiem šādu lomu pilda Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, bet attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumiem – Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra.

2004.gada 29.aprīlī apstiprināta Regula (EK) Nr.883/2004 par sociālās drošības shēmu koordinēšanu, kas aizvietos Regulu (EEK) Nr.1408/71 un stāsies spēkā pēc Jaunās Īstenošanas Regulas izstrādes. Jaunās Īstenošanas Regulas paredzētais izstrādes termiņš ir 2008.gada beigas.

Līgumi par sadarbību sociālās drošības jomā2007.gada 18.decembrī parakstīts Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas

līgums par sadarbību sociālās drošības jomā. Līgums sekmēs cilvēku sociālo drošību pārvietojoties no vienas valsts uz otru, novērsīs dubultu sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšanu, paredzēs apdrošināšanas stāža summēšanu, nosakot tiesības uz pakalpojumu, kā arī pensiju eksportu. Paredzams, ka līgums stāsies spēkā līdz 2008.gada beigām.

2007.gada 12.oktobrī parakstīts Latvijas Republikas valdības un Igaunijas Republikas valdības līgums par bijušajā PSRS uzkrātā apdrošināšanas stāža ieskaitīšanu. Līgums novērsīs situācijas, kad valstis, piešķirot pensiju saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem, apdrošināšanas stāžā ieskaita vienu un to pašu darba vai tam pielīdzināto periodu, kas uzkrāts PSRS teritorijā līdz 1991.gada 1.janvārim. 2008.gada 21.februārī līgums apstiprināts Saeimā un stāsies spēkā pēc rakstiska paziņojuma saņemšanas no Igaunijas, kas apliecinās, ka arī viņi ir izpildījuši attiecīgās tiesiskās prasības, lai līgums stātos spēkā.

Papildus iepriekš minētajiem līgumiem, ir spēkā un pakalpojumu piešķiršanā tiek piemēroti sekojoši līgumi:

Latvijas Republikas un Kanādas sociālas drošības līgums. Līgums stājās spēkā 2006.gada 1.novembrī;

Pagaidu līgums starp Latvijas Republikas Labklājības ministriju un Norvēģijas Karalisko Darba un sociālo lietu ministriju atbilstoši Padomes 1971.gada 14.jūnija Regulas (EEK) Nr.1408/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu nodarbinātām, pašnodarbinātām personām, kā arī to ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienas teritorijā, 17.pantam attiecībā uz Latvijas jūrniekiem, kuri nodarbināti uz Norvēģijas Starptautiskajā kuģu reģistrā reģistrētiem kuģiem. Līgums stājās spēkā 2004.gada 18.novembrī;

Latvijas Republikas un Ukrainas līgums par sadarbību sociālās drošības jomā. Līgums stājās spēkā 1999.gada 6.novemrī.

Papildus noslēgtajiem un parakstītajiem līgumiem notiek darbs pie šādu līgumprojektu izstrādes:

Latvijas Republikas valdības un Lietuvas Republikas valdības līgums par bijušajā PSRS uzkrāto apdrošināšanas periodu ieskaitīšanu;

Latvijas Republikas un Izraēlas Valsts līgums par sadarbību sociālās drošības jomā;

Latvijas Republikas un Austrālijas līgums par sociālo drošību.

2007.gadā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, pamatojoties uz Regulu (EEK) Nr.1408/71 un noslēgtajiem divpusējiem līgumiem no jauna piešķīrusi 1 456 pensijas. Pavisam uz citām ES/EEZ dalībvalstīm un līgumvalstīm eksportētas 3 334 pensijas. Latvijas teritorijā no jauna piešķirtas vai pārrēķinātas 840 pensijas. Savukārt importētas (piešķirtas citās valstīs, izmaksu veicot caur kompetentajām iestādēm) kopskaitā 1 313 pensijas, gada laikā veidojot pieaugumu 19,58% apmērā (no 1098 līdz 1313), tādejādi veidojot pensiju importa pozitīvo dinamiku. Regulas (EEK) Nr.1408/71 ietvaros kompetentās iestādes ārējo

65

saraksti organizē ar E veidlapu palīdzību, kas ir noteiktas formas dokumenti attiecīgā jautājuma izskatīšanā. 2007.gadā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā izsniegta 81 E303 veidlapa (bezdarbnieku pabalsts), savukārt no citām dalībvalstīm saņemtas 17 šāda veida veidlapas. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra 2007.gada laikā E veidlapas kā ārējās sarakstes dokumentus izmantojusi 19 550 gadījumos.

2.8. Kopsavilkums

Sasniegumi: ar 2007.gada 1.janvāri ieviesta jauna darbnespējas lapu izsniegšanas kārtība, kura

nosaka stingrākas prasības diagnozes savlaicīgai precizēšanai un adekvātas aktīvas ārstēšanas nodrošināšanai;

ar 2007.gada 1.janvāri ģimenes valsts pabalsta apmērs par pirmo bērnu ģimenē paaugstināts no 6 līdz 8 latiem mēnesī, kā rezultātā tika paaugstināts ģimenes valsts pabalsta apmērs par otro, trešo, ceturto un katru nākamo bērnu;

ar 2007.gada 1.janvāri pabalsta apmērs transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās, divreiz paaugstināts, t.i. no 28 līdz 56 latiem par katru pilnu sešu mēnešu periodu;

ir sagatavota normatīvā bāze jauna sociālās apdrošināšanas pabalsta – vecāku pabalsta ieviešanai ar 2008.gada 1.janvāri, ko piešķir un izmaksā (bez maksimālā apmēra ierobežojuma) sociāli apdrošinātai personai, kura kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam, atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai arī turpina strādāt;

līdz ar vecāku pabalsta ieviešanu ir atrisināta pretruna starp jauktu bērna kopšanas pabalsta sistēmu un valsts sociālo pabalstu būtību – sniegt universālo valsts atbalstu naudas izmaksu veidā; Valsts sociālo pabalstu likumā noteiktais bērna kopšanas pabalsts nodarbinātām personām, kuras kopj bērnu vecumā līdz gadam, ir aizvietots ar vecāku pabalstu, kuru izmaksā no valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta, savukārt, nenodarbinātas personas, kopjot bērnu vecumā līdz gadam, un personas, kopjot bērnu vecumā no gada līdz 2 gadiem, saņem bērna kopšanas pabalstu konstantajā apmērā, kas izmaksājams no valsts pamatbudžeta līdzekļiem;

ar mērķi veicināt nodarbinātību valstī, vienlaikus novēršot bezdarbnieka pabalsta ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus, 2007.gadā pilnveidota bezdarbnieka pabalstu regulējošā normatīvā bāze, kas ar 2008.gada 1.janvāri nosaka bezdarbnieka pabalsta izmaksas perioda ilguma diferencēšanu atkarībā no personas apdrošināšanas stāža un bezdarbnieka pabalsta kvalifikācijas perioda palielināšanu no 9 līdz 12 mēnešiem;

ir nodrošināta bērna invalīda kopšanas pabalsta apmēra paaugstināšana ar 2008.gada 1.janvāri no 50 līdz 150 latiem mēnesī;

ir nodrošināta jauna valsts sociālā pabalsta – pabalsta invalīdam, kuram nepieciešama kopšana, ieviešana ar 2008.gada 1.janvāri, kas veicinās pieaugušo invalīdu ar smagiem funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimeņu dzīves kvalitāti un nodrošinās minēto invalīdu drošāku aprūpi mājās;

noteikta ikmēneša piemaksa pie vecuma pensijas par apdrošināšanas stāžu, kas uzkrāts līdz 1995.gada 31.decembrim tiem pensionāriem, kuriem apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 30 gadiem, un kuru vecuma pensijas apmērs nepārsniedz 135 latus. Noteikta piemaksa pie vecuma pensijas arī tiem cilvēkiem, kuriem pensijas piešķirta ar atvieglotiem noteikumiem par darbu kaitīgos darba apstākļos, ja viņu apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 25 gadiem, un pensijas apmērs mēnesī nepārsniedz 135 latus;

pensiju var pārrēķināt neatkarīgi no nostrādāto mēnešu skaita reizi gadā;

66

palielināta apdrošināšanas stāža nozīme pensijas apmēra noteikšanā personām, kurām apdrošināšanas stāžs lielāks par 40 gadiem;

piešķirtas vecuma pensijas no jauna tiem cilvēkiem, kuri pieprasījuši pensiju priekšlaicīgi, bet, nesaņemot pensiju, turpinājuši strādāt līdz vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamā vecuma sasniegšanai;

izmaksāta pensionāriem laikā no 2000.gada 1.janvāra līdz 2002.gada 19.martam sakarā ar strādāšanu ieturētā pensijas daļa;

pārrēķinātas minimālās vecuma pensijas uzkrātā pensijas kapitāla gadījumā; noteikta iespēja ātrāk pieprasīt vecuma pensiju personām, kuras strādājušas kaitīgos

darbos, ja viņu kopējais apdrošināšanas stāžs ir vismaz 25 gadi un kaitīgos darbos līdz 1995.gada 31.decembrim nostrādāti ne mazāk kā 8 gadi un 4 mēneši, kā arī Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem;

sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumi turpina pārsniegt izdevumus, kā rezultātā budžetā palielinās uzkrājums;

pieaug to pašvaldību skaits, kurās ir izveidoti sociālie dienesti vai pastāvīgā darbā pieņemts kāds no sociālā darba speciālistiem;

2007.gadā uzsākta valsts atbalsta sniegšana pašvaldību sociālajiem darbiniekiem, kuri strādā ar ģimenēm un bērniem, daļēji finansējot to darba samaksu. 2007.gadā valsts mērķdotācija piešķirta 196 sociālajiem darbiniekiem, kopā no 97 pašvaldībām;

samazinās sociālās palīdzības pabalstu īpatsvars kopējos pašvaldību izdevumos, kas novirzīti pasākumiem sociālajā jomā, tādejādi akcentējot sociālo pakalpojumu un sociālā darba lomu atbalsta sniegšanā iedzīvotājiem;

palielinās valsts finansētu sociālās rehabilitācijas programmu skaits; profesionālās rehabilitācijas jomā ir pieaudzis profesionālās rehabilitācijas

pakalpojuma apjoms (pieaudzis izglītības programmu skaits), to kvalitāte; ir paplašināts Sociālās integrācijas valsts aģentūras atbalsta punktu skaits un ir uzsākta

kompleksās iekļaušanas programmas realizācija; palielināts valsts finansējums tehnisko palīglīdzekļu nodrošinājums, kā rezultātā

mazinājās rinda pēc šī pakalpojuma; izstrādāts Invaliditātes likumprojekts, kas konceptuāli atšķiras no spēkā esošā likuma

„Par invalīdu sociālo un medicīnisko aizsardzību”; veikti pasākumi sadarbības ar personu ar invaliditāti intereses pārstāvošajām

organizācijām pilnveidošanai.

Problēmas: ģimenes valsts pabalsta apmērs ir nepietiekams, lai sniegtu ģimenēm, kuras audzina

bērnus vecākus par diviem gadiem, viņu papildus izdevumiem sakarā ar bērna audzināšanu adekvātu atbalstu naudas izmaksu veidā;

piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu apmērs ir nepietiekams, lai sniegtu ģimenēm ar bērniem invalīdiem pietiekamu atbalstu naudas izmaksu veidā;

ņemot vērā, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēji ir personas ar invaliditāti, kuras nav valsts sociāli apdrošinātas, gados vecas personas un apgādnieku zaudējušie bērni, kuriem pārsvarā nav cita ienākumu avota, šī pabalsta apmērs ir nepietiekams šo personu pamatvajadzību nodrošināšanai;

zemie pensiju apmēri, kas izriet no personas zemajiem ienākumiem, no kuriem veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas;

pensionāru darba mūža līdz 1996.gadam nepietiekama novērtēšana; zema dzimstība un vidējā mūža ilguma palielināšanās pašreiz veicina Latvijas

sabiedrības novecošanos, kā rezultātā nākotnē valsts sociālās apdrošināšanas sistēma nonāks pieaugoša budžeta deficīta situācijā.

67

zems GMI līmenis, kā rezultātā trūcīgajiem iedzīvotājiem netiek sniegts adekvāts atbalsts;

pašvaldības nepietiekami izmanto normatīvajos aktos deleģētās tiesības noteikt augstāku GMI līmeni;

pašvaldības turpina piešķirt materiālo palīdzību noteiktām sociālām grupām, neizvērtējot atbilstību trūcīgas ģimenes (personas) statusam, kas novedis pie situācijas, ka palīdzības apjoms vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem samazinās, neskatoties uz to, ka trūcīgo personu skaits valstī pieaug;

vienošanās par līdzdarbību, kas galvenokārt vērsta uz darbspējīgu personu iesaistīšanos savas sociālās situācijas risināšanā, slēgšana ieviešas samērā lēni;

bez pieejas valsts datu reģistriem sociālā darba speciālistiem ir sarežģīti aizpildīt sociālās palīdzības pieprasītāju iztikas līdzekļu deklarācijas, kā arī izvērtēt atsevišķi dzīvojošu apgādnieku ienākumus, kā to paredz tiesību akti;

vēl joprojām pieprasījums pēc aprūpes ilgstošajās sociālās aprūpes institūcijās pieaugušām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem ievērojami pārsniedz tajās esošo vietu skaitu;

tehnisko palīglīdzekļu nodrošinājums joprojām nav pietiekošs; valstī tiek nepilnīgi nodrošināts atbalsts personām ar invaliditāti viņu vispusīgai

integrācijai sabiedrībā; nav vienota institucionālā mehānisma invaliditātes riska novēršanai personām ar

prognozējamu invaliditāti; valstī nav vienotas un vispusīgas personu ar invaliditāti statistiskās uzskaites, kas

apgrūtina politikas analīzi un pilnveidošanu; valdība 2007.gadā atlika Ministru kabineta rīkojuma projekta „Par Konvenciju par

personu ar invaliditāti tiesībām” parakstīšanu;invaliditātes ekspertīzes sistēma neatbilst Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijas prasībām.

Risinājumi ģimenes valsts pabalsta apmēru ir nepieciešams paaugstināt, ņemot vērā iekšzemes

kopprodukta apjoma pieaugumu un pakāpeniski tuvinot ģimenēm sniedzamā valsts atbalsta (ģimenes valsts pabalsts un iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumi par bērniem) apjomu 1,5% no iekšzemes kopprodukta, kā tas paredzēts Eiropas Sociālās drošības kodeksā;

nepieciešams nodrošināt valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu apmēra paaugstināšanu;

nepieciešams nodrošināt valsts sociālo pabalstu apmēru regulāru pārskatīšanu; piemaksas pie vecuma pensijas apmēra par vienu apdrošināšanas stāža gadu

paaugstināšana no 19 santīmiem uz 40 santīmiem, kas uzkrāts līdz 1995.gada 31.decembrim;

piemaksas pie vecuma pensijas par vienu apdrošināšanas stāža gadu līdz 1995.gada 31.decembrim saņēmēju loka paplašināšana, atceļot apdrošināšanas stāža ierobežojumu piemaksas pie vecuma pensijas piešķiršanai un paaugstinot pensijas apmēru no 135 līdz 225 latiem, līdz kuram tiek piešķirta piemaksa pie vecuma pensijas;

pensiju indeksācijai pakļauto pensiju loka paplašināšana; lai nodrošinātu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtermiņa stabilitāti un

kompensētu svārstības darbspējīgo iedzīvotāju demogrāfiskajā noslodzē ar pensionāriem, ir pakāpeniski jāuzkrāj valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļi;

GMI līmeņa paaugstināšana;

68

izmaiņu veicināšana sociālās palīdzības organizatora kompetencēs, nosakot, ka sociālās palīdzības organizators strādātu sadarbībā ar sociālo darbinieku, kas sekmētu darbspējīgo sociālās palīdzības saņēmēju aktīvāku iesaistīšanos savas situācijas uzlabošanā;

pasākumu veicināšana pašvaldību sociālā darba speciālistu nodrošinājumam ar informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, un speciālu programmatūru, kas nodrošina pieeju valsts datu reģistriem un informācijas uzkrāšanu par klientiem;

pakalpojumu attīstīšana pieaugušām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, gan paplašinot institūcijām alternatīvo aprūpes pakalpojumu klāstu, gan institucionālās aprūpes pieejamību;

papildu finanšu līdzekļu piesaistes turpināšana personām nepieciešamo tehnisko palīglīdzekļu savlaicīgai sniegšanai;

jaunas invaliditātes noteikšanas sistēmas izveidošana atbilstoši starptautiskajiem funkcionēšanas, nespējas un veselības noteiktajiem principiem;

jaunu vai papildus pasākumu īstenošana personām ar invaliditāti viņu vispusīgai integrācijai sabiedrībā, īpaši ņemot vērā nepieciešamību uzsākt Invaliditātes likuma īstenošanu pēc tā pieņemšanas Saeimā un konvencijas „Par personu ar invaliditāti tiesībām” saistību pārņemšanu;

kvalitatīvu, drošu datu par invaliditāti ieguvušām personām uzglabāšanas un apmaiņas starp valsts institūcijām, ārstējošajiem ārstiem un klientiem nodrošināšana;

personu ar invaliditāti informēšanas par viņu tiesisko aizsardzību veicināšana; invaliditātes ekspertīzes institūcijas kapacitātes stiprināšana; sadarbības ar personu ar invaliditāti intereses pārstāvošajām organizācijām

stiprināšana; valsts un pašvaldību institūciju iesaistīšana un izglītošana personu ar invaliditāti

vienlīdzīgu iespēju politikas īstenošanā.

69

3. Darbs

3.1. Ievads

Darbs ir viena no vissvarīgākajām cilvēka dzīves aktivitātēm, kura viņu nodrošina ar iztikas līdzekļiem, veido pamatu loģiskai un radošai domāšanai, sniedz iespēju realizēt savas idejas, izpaust sevi kā sociālu būtni. Darba joma aptver šādus galvenos jautājumus:

nodarbinātība un bezdarbs; darba tiesiskās attiecības un sociālais dialogs; darba samaksa; darba aizsardzība.

Nodarbinātība ir viens no svarīgākajiem tautsaimniecības attīstības un valsts ekonomiskās izaugsmes rādītājiem. Augsta nodarbinātības līmeņa sasniegšanai svarīgs priekšnosacījums ir efektīva bezdarba samazināšanas politika. Galvenie bezdarba samazināšanas pasākumi ir bezdarbnieku un darba meklētāju aktīvie nodarbinātības pasākumi, kā, piemēram, bezdarbnieku profesionālā apmācība, kvalifikācijas paaugstināšana vai pārkvalifikācija, pasākumi konkurētspējas paaugstināšanai, un bezdarba samazināšanas preventīvie pasākumi, kā piemēram, karjeras konsultēšana. Būtiska loma nodarbinātības paaugstināšanā un bezdarba mazināšanā ir uzņēmējdarbības attīstībai un jaunu darba vietu rašanās veicināšanai.

3.1.tabulaBezdarba samazināšanas pasākumi

Aktīvie nodarbinātības pasākumi Bezdarbnieku profesionālā apmācība, pārkvalifikācija un kvalifikācijas paaugstināšana Algoti pagaidu darbi Pasākumi konkurētspējas paaugstināšanai bezdarbniekiem un darba meklētājiem Pasākumi noteiktām personu grupām Pasākumi komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai Darba izmēģinājumi darba vietā, kas dod iespēju noteikt profesionālo piemērotību Apmācība pie darba devēja Kompleksie atbalsta pasākumiPreventīvie bezdarba samazināšanas pasākumi

Karjeras konsultācijasKomersantu nodarbināto personu un pašnodarbināto kvalifikācijas paaugstināšana, pārkvalifikācija un tālākizglītībaKomersantu nodarbināto personu reģionālās mobilitātes veicināšanaValsts valodas apguves veicināšana


Darba tiesības ir normatīvo aktu kopums, kas regulē darbinieku un darba devēju attiecības, kuras dibinātas uz darba līguma pamata. Savukārt sociālais dialogs ir ilgtermiņa sadarbības veids starp darba devējiem (darba devēju organizācijām), darbiniekiem (darbinieku organizācijām) un arī valsti. Tā mērķis ir saskaņot šo dažādo slāņu (partneru) intereses gan sociālajos, gan ekonomiskajos jautājumos un garantēt sociālo stabilitāti un mieru.

70

Darba samaksa ir viens no aktuālākajiem jautājumiem mūsdienu sabiedrībā, kas interesē ikvienu darbinieku un darba devēju, kā arī valsti, kurai ir noteikti pienākumi attiecībā uz darba samaksas regulēšanu. Valstī darba samaksu regulē ar minimālo darba algu, un tā ir zemākā darba alga, kuru visiem darba devējiem obligāti jānodrošina saviem darbiniekiem par darbu normāla darba laika ietvaros (40 stundas nedēļā). No valsts budžeta finansējamo institūciju darbiniekiem darba samaksu nosaka vairāki Ministru kabineta noteikumi.

Darba aizsardzības galvenais uzdevums ir radīt tādu darba vidi un apstākļus, kas nodrošina nodarbināto drošību un veselības aizsardzību darbā. Droša darba vide pozitīvi ietekmē ne tikai darbinieku veselību, bet arī darbaspējas un labsajūtu, paaugstinot darba efektivitāti un dzīves kvalitāti. Samazinoties nelaimes gadījumu un arodslimību skaitam, ieguvējs ir arī darba devējs, jo kā rāda arī citu valstu prakse, ar darba apstākļu uzlabošanu saistītie izdevumi atmaksājas. Cilvēks, kuram darba vietā nodrošināti pienācīgi darba apstākļi, strādā labāk, viņa garīgā un fiziskā komforta līmenis ir cēlies, tādejādi palielinot uzņēmuma darba ražīgumu un attiecīgi ienākumu līmeni. Turklāt darba devējam samazinās izdevumi par darba kavējumiem.

Darba jomas pamatprincipus regulē vairāki likumi: Darba likums, Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums, Darba aizsardzības likums.

3.2. Nodarbinātība un bezdarbs

3.2.1. Nodarbinātības politika

2000.gada 24.martā Eiropadome ir apstiprinājusi Lisabonas stratēģiju - stratēģiskās attīstības dokumentu, kas nosaka Eiropas Savienības ekonomiskās attīstības virzienus līdz 2010.gadam. Lisabonas stratēģijas pamatmērķis ir panākt, lai Eiropas Savienība līdz 2010.gadam kļūtu par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko, uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē. Lisabonas stratēģijā definēti stratēģiskie mērķi un uzdevumi ekonomiskās attīstības un nodarbinātības veicināšanai, vienlaicīgi ņemot vērā sociālās iekļaušanas un ilgtspējīgas attīstības apsvērumus.

Lisabonas stratēģijas nodarbinātības un darba tirgus mērķu īstenošanā vadošā loma ir Eiropas Nodarbinātības stratēģijai. Eiropas Nodarbinātības stratēģijas mērķu sasniegšanai tiek izmantots tāds instruments kā nodarbinātības politikas pamatnostādnes, atbilstoši kurām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jāveido savas nodarbinātības politikas. Līdz 2005.gadam Latvijas nodarbinātības politikas veidošanā ievērotas Eiropas Savienības Padomes 2003.gada 22.jūlijā akceptētās Nodarbinātības pamatnostādnes laika posmam no 2003.gada līdz 2005.gadam. 2005.gadā veikta Lisabonas stratēģijas atjaunināšana, izstrādājot jaunas un savstarpēji integrētas nodarbinātības politikas pamatnostādnes, lai dalībvalstu nodarbinātības politika līdzsvarotā veidā veicinātu pilnīgas nodarbinātības sasniegšanu, darba kvalitātes uzlabošanu, darba ražīguma paaugstināšanu un sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanu. 2005.gada 19.oktobrī Ministru kabinets apstiprināja Latvijas nacionālo Lisabonas programmu 2005. - 2008.gadam, kas parāda, kā Latvija 2005. - 2008.gadā, balstoties uz Eiropadomes apstiprinātajām integrētajām nodarbinātības politikas pamatnostādnēm, sasniegs Lisabonas stratēģijas mērķus.

Latvijas nacionālajā Lisabonas programmā 2005. - 2008.gadam noteiktas šādas nodarbinātības politikas prioritātes:

iekļaujoša darba tirgus veicināšana, paplašinot aktīvo nodarbinātības pasākumu klāstu;

71

veicināt ekonomiskās aktivitātes vāji attīstītos reģionos, pilnveidojot uzņēmējdarbības vidi, veicinot komercdarbības un pašnodarbinātības attīstību;

intensīvāk risināt nedeklarētā darba problēmu un stimulēt iedzīvotājus darboties formālajā ekonomikā;

paplašināt izglītības un apmācību iespējas, īpaši personām ar zemu kvalifikāciju, kā arī attīstīt mūžizglītību, vienlaicīgi uzlabojot izglītības kvalitāti un attīstot profesionālās orientācijas pasākumus.

2006.gada, kā arī 2007.gada oktobrī Latvija iesniedza Eiropas Komisijai progresa ziņojumus par Latvijas nacionālās Lisabonas programmas 2005. - 2008.gadam īstenošanā sasniegtajiem rezultātiem, kurus kopumā vērtējot, var secināt, ka Latvijas darba tirgū laika posmā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un īpaši pēdējos gados vērojama vispārējo darba tirgu raksturojošo rādītāju izteikta uzlabošanās, sasniedzot to augstākos līmeņus pēc neatkarības atjaunošanas. Tomēr, ņemot vērā 2007.gada beigās iesākušos ekonomikas izaugsmes palēnināšanos, ir iespējams izvirzīt hipotēzi, ka nākamajos gados tik strauja darba tirgus raksturojošo rādītāju izaugsme nenotiks, tie saglabāsies esošajā līmenī vai atsevišķos gadījumos pat samazināsies. Tāpat ievērojamā ekonomikas izaugsme pēdējos gados bija veicinājusi darbaspēka trūkuma rašanos atsevišķā kvalifikācijā vai nozarē, kas īstermiņa gan uz darba tirgus raksturojošajiem rādītājiem iedarbojās izteikti labvēlīgi, tomēr tā ilgtermiņa ietekme ir neviennozīmīga.

3.2.2. Nodarbinātības un bezdarba rādītāji

Iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes līmenis 2007.gadā vecuma grupā 15 - 64 gadi, salīdzinot ar 2006.gadu (71,3%), pieauga par 1,6 procentpunktiem un bija 72,9%. Sieviešu ekonomiskās aktivitātes līmenis 2007.gadā sasniedza 68,4% (2006.gadā – 66,6%), bet vīriešu – 77,7% (2006.gadā - 76,2%). Joprojām vērojamas iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes līmeņu atšķirības starp reģioniem: augstākais ekonomiskās aktivitātes līmenis 2007.gadā bija Rīgas reģionā - 77,8%, zemākais Latgales reģionā - 67,7% (skat. 3.2. tabulu).

Jauniešu vecuma grupā no 15 - 24 gadiem līdzdalība darba tirgū Latvijā ir salīdzinoši zema, kas skaidrojams ar viņu iesaistīšanos izglītības sistēmā, lai iegūtu vidējo un augstāko izglītību. 2007.gadā vecuma grupā 15-19 gadi ekonomiski aktīvi bija 16,4% iedzīvotāju (2006.gadā – 14,6), savukārt vecuma grupā 20-24 gadi - 68,9% (2006.gadā – 67,6%).Mācības 2007.gadā bija ekonomiskās neaktivitātes iemesls 28,6% iedzīvotāju vecuma grupā 15 - 74 gadi, kamēr 2006.gadā tie bija 29,4%.

Arī pirmspensijas vecuma cilvēku ekonomiskās aktivitātes līmenim ir tendence paaugstināties. 2007.gadā vecuma grupā 55-59 gadi ekonomiskās aktivitātes līmenis pieauga no 71,5% 2006.gadā līdz 75,4% 2007.gadā, vecuma grupā 60-64 gadi tas attiecīgi pieauga no 41,5% līdz 41,9%. Gados vecāku (virs 65 gadi) ekonomiskās aktivitātes līmenim pēdējos gados kopumā bija tendence paaugstināties, tomēr 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, tas no 18,0% samazinājās līdz 11,4%.

3.2.tabulaEkonomiskās aktivitātes līmenis 15-64 gadu vecuma grupā Latvijas reģionos, %

Reģioni 2003 2004 2005 2006 2007Kopā 69,2 69,6 69,5 71,3 72,9 Rīgas 74,8 75,8 75,0 76,5 77,8 Pierīgas 70,1 70,1 70,9 74,0 73,3 Vidzemes 65,8 65,9 68,3 67,5 68,0 Kurzemes 67,3 69,5 69,6 69,0 72,8

72

Zemgales 67,6 66,6 65,2 70,2 70,2 Latgales 61,8 61,6 60,9 63,8 67,7


Iedzīvotāju nodarbinātības līmenis pēdējos gados arī ir ievērojami pieaudzis, 2007.gadā vecuma grupā 15-64 gadi sasniedzot 68,3% (2006.gadā - 66,3%). Sieviešu nodarbinātības līmenis Latvijā joprojām ir augstāks nekā Eiropas Savienībā, turklāt šim rādītājam ir tendence palielināties. 2007.gadā sieviešu nodarbinātības līmenis bija par 6,1 procentpunktu augstāks nekā Eiropas Savienības vidējais rādītājs, sasniedzot 64,4%. 2007.gadā vīriešu nodarbinātības līmenis sasniedza 72,5%, kas atbilst Eiropas Savienības vidējam rādītājam. (skat. 3.3.tabulu).

3.3.tabulaNodarbinātības līmenis, pa dzimumiem, %

2003 2004 2005 2006 2007ES 27 62,6 62,9 63,5 64,5 65,4Latvija 61,8 62,3 63,3 66,3 68,3

SievietesES 27 54,9 55,5 56,3 57,3 58,3Latvija 57,9 58,5 59,3 62,4 64,4VīriešiES 27 70,3 70,4 70,8 71,6 72,5Latvija 66,1 66,4 67,6 70,4 72,5

Informācijas avots: EUROSTAT dati

2007.gadā liels īpatsvars, jeb 20,1% vīriešu bija nodarbināti būvniecības nozarē, kamēr 2002.gadā tajā bija nodarbināti tikai 10,7% vīriešu, savukārt liels īpatsvars sieviešu (21%) bija nodarbinātas vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības, auto, moto, sadzīves priekšmetu un aparatūras remontēšanas nozarē. Abās minētajās nozarēs 2007.gada beigās bija jūtams izaugsmes samazinājums, kas laika gaitā varētu būtiski ietekmēt nodarbinātības rādītājus.

Līdzīgi kā ekonomiskās aktivitātes rādītājos, arī attiecībā uz nodarbinātības līmeni bija vērojamas atšķirības starp reģioniem. Tā piemēram, 2007.gadā iedzīvotāju nodarbinātības līmenis vecuma grupā 15-64 gadi bija 73,3% Rīgā, kamēr Latgales reģionā 62,2% (2006.gadā – 56,8%) un Vidzemes reģionā 63,4% (2006.gadā – 63,0%).

2007.gadā palielinājies gados vecāku cilvēku nodarbinātības līmenis, sasniedzot 57,7% (55 - 64 gadu grupā), sievietēm tas palielinājās no 48,7% 2006.gadā līdz 52,4% 2007.gadā, bet vīriešiem attiecīgi no 59,5% līdz 64,6%. Nodarbinātības līmeņa pieaugums 2007.gadā ir skaidrojums ar vispārējo darbaspēka pieprasījuma palielināšanos valstī, kā arī ar veiksmīgi organizētajiem un īstenotajiem aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem šai vecuma grupai.

Lai nodrošinātu savu konkurētspēju darba tirgū, arvien nozīmīgāka loma tiek piešķirta mūžizglītībai - izglītībai mūža garumā, taču, saskaņā ar EUROSTAT datiem, 2007.gadā tikai 7,1% no iedzīvotājiem vecuma grupā 24 - 64 gadi bija piedalījušies kursos, semināros vai apmācībās (Eiropas Savienības 27 valstu vidējais rādītājs 9,7%), 2006.gadā šis rādītājs bija 6,9%. Kopumā 2007.gadā 24,2% (2006.gadā – 23,3%) no nodarbinātajiem vecuma grupā 15-64 gadi bija ar augstāko izglītību, 35,4% (2006.gadā - 37,3%) - ar arodizglītību vai vidējo profesionālo izglītību, 26,5% (2006.gadā – 25,9%) - ar vispārējo vidējo izglītību un 13,6% (2006.gadā – 13,5%) - ar pamatizglītību vai bez pamatizglītības.

73

Arī 2007.gadā saglabājās izteikta darba tirgus segregācija „sieviešu un vīriešu” profesijās. Tā, piemēram, izglītības jomā bija nodarbināti 12,4% sieviešu un tikai 2,5% vīriešu. Savukārt būvniecībā bija nodarbināti 20,1% vīriešu un 1,9% sieviešu.

Saskaņā ar EUROSTAT datiem, bezdarba līmenis Latvijā (darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā) no 2002. - 2007.gadam ir samazinājies vairāk kā divas reizes, t.i. no 12,2% 2002.gadā līdz 6% 2007.gadā, kas ir par 1,1 procentpunktu zemāks par Eiropas Savienības vidējo bezdarba līmeni (skat. 3.1.attēlu). Aplūkojot datus dzimumu griezumā, ir novērojams, ka vīriešu bezdarba līmenis ir augstāks par sieviešu bezdarba līmeni. 2007.gadā Latvijā bezdarba līmenis vīriešiem bija 6,4%, bet sievietēm – 5,6%.

3.1.attēls

Bezdarba līmenis

9,0%

9,1%

8,8%

7,9%

7,1%

10,5

%

10,4

%

8,9%

6,8%

6,0%

10,4

%

10,2

%

8,7%

6,1%

5,6%

10,6

%

10,6

%

9,1%

7,6%

6,4%

2003 2004 2005 2006 2007

ES vidējais Latvija Sievietes Virieši


2007.gada beigās Nodarbinātības valsts aģentūras reģistrētais bezdarba līmenis bija 4,9%, 2006.gada beigās tas bija 6,5%, savukārt vēl 2005.gada beigās - 7,4%. Pakāpeniski samazinājās arī Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto bezdarbnieku skaits, kas 2007.gada beigās bija 52 321 bezdarbnieki, 2006.gada beigās tie bija 68 944 bezdarbnieki, savukārt 2005.gada beigās - 78 482 bezdarbnieki.

3.4.tabula atspoguļo reģistrēto bezdarbnieku sadalījumu pa riska grupām. Lielākais īpatsvars 2007.gadā, līdzīgi kā iepriekšējos gados, bija ilgstošajiem bezdarbniekiem (18,0%), jauniešiem vecuma grupā 15 - 24 gadi tas bija 12,9%, pirmspensijas vecuma iedzīvotājiem 11,1%, personām pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma 7%, un personām ar invaliditāti (6,4%). Lielākā daļa no visiem bezdarbniekiem ir vienkāršo profesiju pārstāvji.

74

3.4. tabulaReģistrēto bezdarbnieku sadalījums pa riska grupām18 uz 2003. - 2007.gada beigām

Bezdarbnieku grupas 2003

% no kop

skaita2004

% no kop

skaita2005

% no kop

skaita2006

% no kop

skaita2007

% no kop

skaitailgstošie bezdarbnieki (ilgāk par 1 gadu)

23 617 26,1 23 209 25,6 20 581 26,2 15 197 23,1 9 393 18,0

jaunieši-bezdarbnieki vecuma grupā 15 - 24 gadi

12 011 13,3 11 611 12,8 11 058 14,1 9 671 14,0 6 724 12,9

personas ar invaliditāti -bezdarbnieki

3 165 3,5 3 292 3,6 3 391 4,3 3 404 4,9 3 367 6,4

personas, kuras atbrīvotas no ieslodzījuma vietām

608 0,7 562 0,6 417 0,5 295 0,4 167 0,3

personas pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma

9 101 10,1 9 871 10,9 8 849 11,3 7 968 11,6 3 687 7,0

pirmspensijas vecuma19 sievietes - bezdarbnieces

4 836 5,3 5 156 5,7 4 371 5,6 4 163 6,0 3 486 6,7

pirmspensijas vecuma vīrieši - bezdarbnieki

3 219 3,6 3 136 3,5 2 831 3,6 2 798 4,1 2 323 4,4

Informācijas avots: Nodarbinātības valsts aģentūras dati

Ekonomiskā izaugsme, kā arī ekonomiskā emigrācija uz citām Eiropas Savienības dalīvalstīm, kas atsevišķos sektoros izraisīja darbaspēka trūkumu, atstāja iespaidu arī uz reģistrēto bezdarbnieku skaitu, kas ievērojami samazinājās.

Ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars kopējā reģistrēto bezdarbnieku skaitā 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, samazinājās par 5,1 procentpunktu (no 23,1% līdz 18,0%). Ilgstošo bezdarbnieku skaita samazināšanās galvenokārt skaidrojama ar ekonomisko izaugsmi 2007.gadā, tajā skaitā - būvniecības straujo attīstību, kas gan 2007.gada beigās mazinājās.

Nodarbinātības valsts aģentūras dati liecina, ka, salīdzinājumā ar 2006.gada beigām, reģistrēto jauniešu - bezdarbnieku skaits 2007.gadā samazinājās par 2 947 personām (no 9 671 līdz 6 724), kas daļēji skaidrojums gan ar ekonomisko izaugsmi valstī, gan ar Nodarbinātības valsts aģentūras īstenotajiem pasākumiem. Jauniešu (vecuma grupā 15-24 gadi) bezdarba līmenis 2007.gadā bija 10,7% (2006.gadā 12,2%), kamēr Eiropas Savienības vidējais rādītājs bija 15,5%. Jauniešu augstākais bezdarba līmenis, salīdzinājumā ar kopējo, ir skaidrojams ar ekonomiski aktīvo jauniešu nepietiekamo izglītības un prasmju līmeni, kā arī

18 Viens bezdarbnieks var būt iekļauts vairākās riska grupās, piemēram, bezdarbnieks var būt gan ilgstošais bezdarbnieks, gan jaunietis vecumā no 15 līdz 24 gadiem.

19 Līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamā vecuma sasniegšanai atlikuši ne vairāk kā pieci gadi.

75

ar pieredzes trūkumu. Lai risinātu šo problēmu, valstī tiek realizēti speciāli mērķēti pasākumi, kas veicina jauniešu nodarbinātību un atbalstītu jauniešu pirmo iesaistīšanos darba tirgū.

Ik gadu palielinās arī pirmspensijas vecuma bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā, kas lielā mērā saistīts ar pirmspensijas vecuma iedzīvotāju novecošajām darba prasmēm, veselības stāvokli, kā arī pensionēšanās vecuma pakāpensiku paaugstināšanos sievietēm.

Joprojām saglabājas ievērojamas bezdarba rādītāju atšķirības reģionos. 2007.gada beigās reģistrētais bezdarba līmenis Rīgā bija 3,1% (2006.gada beigās 4,2%), bet Latgales reģionā – 9,4% (2006.gada beigās 14,1%), šo rādītāju uzlabošanos, kā minēts iepriekš, izraisīja gan ekonomiskā izaugsme, gan ekonomiskā emigrācija. Lai gan šobrīd Nodarbinātības valsts aģentūra vairāk līdzekļu investē tajos reģionos, kur ir nelabvēlīgāka situācija darba tirgū un īpaši atbalsta sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas, tomēr nepietiekamo darba vietu skaita dēļ, kā arī nepietiekami attīstītās uzņēmējdarbības, vājās infrastruktūras, mājokļu un transporta nodrošinājuma dēļ nav iespējama līdzsvarota darba tirgus attīstība un reģionālo atšķirību izlīdzināšanās. Tāpat zemais reģistrētais bezdarba līmenis Rīgā un Pierīgas reģionā (4,2% 2007.gada beigās) veicināja reģionālās mobilitātes attīstību, respektīvi daļa uzņēmēju piesaistīja darbiniekus arī no attālākiem Latvijas reģioniem.

Darbaspēka migrācijas tendencesLīdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai 2004.gada 1.maijā, Latvijas

pilsoņiem pavērās iespējas bez ierobežojumiem doties strādāt uz jaunajām dalībvalstīm, kā arī uz Īriju, Lielbritāniju un Zviedriju. Pēc divu gadu pārejas perioda 2006.gadā darba tirgu atvēra Spānija, Portugāle, Somija un Grieķija, savukārt 2007.gadā – Nīderlande. Pēc divu gadu pārejas perioda no 2006.gada 1.maija darba tirgu Latvijas pilsoņiem atvēra Spānija, Portugāle, Somija un Grieķija un no 2006.gada 1.jūlija Itālija. 2007.gadā ierobežojumus attiecībā uz brīva darba spēku kustību atcēla 2007.gada 1.maijā – Nīderlande un 2007.gada 1.novembrī – Luksemburga.

Līdzšinējā Latvijā īstenotā ārvalstu darbaspēka piesaistes politika, kas ir vērsta uz iekšējā darba tirgus aizsardzību un trešo valstu viesstrādnieku nodarbināšanu, Latvijā ir iespējama tikai tad, ja uz iepriekš publicēto konkrēto vakanci mēneša laikā nav pieteicies atbilstošas kvalifikācijas Latvijas iedzīvotājs (arī citas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis). Nodarbinātības valsts aģentūra veic darba izsaukumu apstiprināšanu ārzemniekiem, kuri vēlas nodibināt darba tiesiskās attiecības, noslēdzot darba vai uzņēmuma līgumu Latvijā.20 Paralēli darba izsaukuma apstiprināšanai darba devējam Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē ir jāapstiprina izsaukums uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai. Pēc tam, kad apstiprināti abi iepriekš minētie izsaukumi, ārzemnieks var iesniegt dokumentus uzturēšanās atļaujas un darba atļaujas pieprasīšanai.

Pēdējos gados bija un vēl arvien ir vērojama darbspējīgo Latvijas iedzīvotāju aizplūšana uz tādām valstīm kā, piemēram, Īrija vai Lielbritānija augstākas darba algas meklējumos. Lai gan darba algu apmēra pieaugums iepriekšējos gados bija ievērojams (2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 31,8%) – pat pārspējot darba ražīguma pieaugumu (pēc Labklājības ministrijas aprēķiniem 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, pieauga par 7%, bez tam darbaspēka trūkuma dēļ nav skaidrības par tā noturīgumu ilgtermiņā), ir iespējams paredzēt, ka jau 2008.gadā un nākošajos reālā darba alga nemainīsies vai pat samazināsies, kas savukārt atkal varētu padarīt migrācijas plūsmu no Latvijas intensīvāku.

Pārskata gads ir iezīmējies arī ar ievērojamu darba izsaukumu no ārvalstīm skaita pieaugumu, ko izraisījusi gan ekonomiskā augšupeja, gan arī jau iepriekš pieminētā Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju emigrācija, kuras apjomu precīzi noteikt nav iespējams. 2007.gadā

20 Papildus informāciju var iegūt, iepazīstoties ar MK 2004.gada 20.janvāra noteikumiem Nr.44 „Noteikumi par darba atļaujām ārzemniekiem”.

76

apstiprināti 3 143 darba izsaukumi (ievērojami lielākā daļa ārzemniekiem ar pamata 15% un vidējo izglītību 77% un tikai 8% ar augstāko izglītību) un izsniegtas 2 237 darba atļaujas, kamēr 2006.gadā bija 1 058 apstiprināti darba izsaukumi un 767 izsniegtas darba atļaujas, Lai gan Labklājības ministrija – tajā skaitā ar Eiropas Sociālā fonda līdzfinansējumu – īsteno aktivitātes ekonomiski neaktīvo Latvijas iedzīvotāju iesaistīšanai darba tirgū, iesaistīties vai neiesaistīties darba tirgū ir katra personīga izvēle. No tā varētu secināt, ka arī, pastāvot ekonomiskajai lejupslīdei, uzņēmēju pieprasījums pēc ārvalstu darbaspēka ievērojami nesamazināsies. Pastāvot ierobežotam darbaspēka piedāvājumam, tiek radīta situācija, ka darba algas un darbaspēka izmaksas kopumā draud augt straujāk, nekā darba ražīgums, izraisot papildus cenu līmeņa celšanos un pazeminot uzņēmumu konkurētspēju. Iepriekš minēto iemeslu dēļ Labklājības ministrija ir iesaistījusies šī jautājuma risināšanā, arī dodot Nodarbinātības valsts aģentūrai uzdevumu izstrādāt īstermiņa darba tirgus prognozes par darba devēju darbaspēka pieprasījumu. Pašreiz Latvijā ir augstākas ārvalstu darbaspēka izmaksas nekā Lietuvā vai Igaunijā, kas izraisīja darba devēju iebildumus. Tādejādi ir uzsākts darbs, lai ne tikai samazinātu ārvalstu darbaspēka izmaksas, bet arī, lai optimizētu ārvalstu darbaspēka piesaisti tādā veidā, lai tiktu ņemtas vērā visu Latvijas iedzīvotāju intereses, arī – ilgtermiņā.

Analizējot migrācijas plūsmu attīstības tendences Rietumeiropas valstīs, jāsecina, ka attīstošām ekonomikām ātrākā vai vēlākā stadijā ir nepieciešama ārvalstu darbaspēka piesaiste, jo citādi nav nodrošināma ekonomikas attīstības ilgtspēja, īpaši ņemot vērā sabiedrības novecošanās tendences, kam labs piemērs ir Skandināvijas valstis. Sabiedrībai novecojoties, aktuālāka kļūst nepieciešamība nodrošināt tādus sociālos pakalpojumus kā, piemēram, vecāka gadu gājuma ļaužu aprūpe, kas būtībā ir salīdzinoši vidēji zemi atalgots zema darba ražīguma pakalpojums. Lai gan ārvalstu darbaspēka piesaiste, ņemot vērā Latvijas demogrāfiskās (gan dzimstības, gan migrācijas) tendences, ir un būs aktuāla, risinot šo jautājumu, tiek ņemta vērā arī pieņemto lēmumu ietekme ilgtermiņā gan ekonomiskajā, gan sociālajā ziņā.

Darba tirgus analīzes instrumentiLai reaģētu uz augošajām Eiropas Savienības prasībām pēc kvalitatīvas statistiskās un

analītiskās informācijas par situāciju un attīstības tendencēm darba tirgū, kā arī novērstu analītiskās bāzes trūkumu politisko lēmumu pieņemšanai, Eiropas Sociālā fonda Nacionālās programmas „Darba tirgus pētījumi” projekta „Labklājības ministrijas pētījumi” ietvaros 2007.gadā tika pabeigts darbs pie 13 pētījumu (skat. 3.5.tabulu) par situāciju Latvijas darba tirgū izstrādes.

3.5. tabulaLabklājības ministrijas iniciēto pētījumu tēmas un to izstrādes mērķi

Pētījuma nosaukumsPētījuma mērķis

1. Detalizēts darbaspēka un darba tirgus pētījums tautsaimniecības sektoros

Noskaidrot un prognozēt darba tirgus pieprasījumu, darbaspēka piedāvājumu atsevišķos tautsaimniecības sektoros, noteikt cēloņus darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma nesakritībai un izstrādāt priekšlikumus risinājumiem.

2.Darbaspēka profesionālā mobilitāte

Radīt analītisko bāzi un papildus informāciju adekvāta darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma noteikšanai, ņemot vērā darbaspēka profesionālo pārorientāciju.

77

3. Augstāko un profesionālo mācību iestāžu absolventu profesionālā darbība pēc mācību beigšanas

Noteikt absolventu iespējas iekļauties darba tirgū iegūtajā specialitātē, noskaidrot šķēršļus un problēmjautājumus, iegūt informāciju par alternatīviem absolventu karjeras attīstības ceļiem un to cēloņiem.

4. Profesionālās un augstākās izglītības programmu atbilstība darba tirgus prasībām

Noskaidrot un izvērtēt profesionālās un augstākās izglītības atbilstību darba tirgū pieprasītajām profesijām.

5. Darba tirgus pieprasījuma ilgtermiņa prognozēšanas sistēmas izpēte un pilnveidošanas iespēju analīze

Nodrošināt adekvātu statistisko informāciju darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma noteikšanai, izstrādāt prognozēšanas metodiku darbaspēka piedāvājuma atbilstības nodrošināšanai pieprasījumam.

6. Darbaspēka ģeogrāfiskā mobilitāte

Veikt darbaspēka iekšējās un ārējās migrācijas analīzi un izstrādāt ieteikumus nodarbinātības veicināšanas pasākumu efektivitātes palielināšanai, samazinot nodarbinātības līmeņa reģionālās atšķirības.

7. Darba algas un to ietekmējošie faktori

Izvērtēt darba samaksas sistēmu un sniegt priekšlikumus tās attīstīšanas iespējām.

8. Latvijas un tās reģionu darba tirgus specifiskās problēmas

Veikt pētījumu par darbaspēka etniskajiem un valodu prasmes aspektiem, vecuma un dzimuma struktūru, kā arī veikt potenciālās diskriminācijas signālu monitoringu ar mērķi noteikt nepieciešamos risinājumus situācijas uzlabošanai.

9. Optimāla, nodarbinātību veicinoša nodokļu un pabalstu sistēma

Veikt nodokļu un pabalstu sistēmas izvērtējumu un izstrādāt priekšlikumus tās pilnveidošanai. Tas ietver pabalstu piešķiršanas nosacījumu, apjoma un ilguma pamatotības izvērtējumu un priekšlikumu izstrādi nodokļu politikas izmaiņām.

10. Dzimumu līdztiesības aspekti darba tirgū

Izstrādāt risinājumus dzimumu līdztiesības nodrošināšanai darba tirgū, kā arī priekšlikumus darba un ģimenes dzīves saskaņošanas mehānisma pilnveidei.

11. Darba apstākļi un riski Latvijā

Noskaidrot situāciju darba aizsardzības un darba tiesību jomā Latvijas uzņēmumos un izstrādāt ieteikumus regulējošā tiesiskā pamata pilnveidei sociālo, ekonomisko, tehnisko, ārstnieciski profilaktisko un organizatorisko pasākumu realizēšanai.

12. Bezdarba un sociālās atstumtības iemesli un ilgums

Analizēt bezdarba un sociālās atstumtības iemeslus un ilgumu, noskaidrojot zema izglītības līmeņa kā sociālo atstumtību veicinoša faktora lomu, sniedzot priekšlikumus un risinājumus bezdarba un sociālās atstumtības mazināšanai.

78

13. Nereģistrētās nodarbinātības novērtējums

Sniegt nereģistrētās nodarbinātības skaitlisko novērtējumu, to izraisošo iemeslu un faktoru analīzi, kā arī priekšlikumus nereģistrētās nodarbinātības samazināšanai.


Lai visiem interesentiem tiktu nodrošināta iespēja iepazīties ar pētījumu rezultātiem, 2006.gadā izstrādāta interneta mājas lapa www.darbatirgus.gov.lv, kuras sadaļā „Labklājības ministrijas pētījumi” pieejami visi 13 pētījumi. Tie ir pieejami arī Labklājības ministrijas Eiropas Savienības struktūrfondu mājas lapā http://sf.lm.gov.lv/. 2007.gada beigās uzsākta pētījumos gūto atziņu analīze un to ieviešanas iespēju Latvijas nodarbinātības politikā izvērtējums.

3.2.3. Pasākumi nodarbinātības veicināšanai

Valsts ekonomiskā attīstība un aktīvie nodarbinātības un bezdarba samazināšanas preventīvie pasākumi labvēlīgi ietekmē situāciju Latvijas darba tirgū. Bezdarbniekiem un darba meklētājiem paredzētos aktīvos nodarbinātības pasākumus un bezdarba samazināšanas preventīvos pasākumus, valsts un pašvaldību kompetenci šo pasākumu īstenošanā, kā arī bezdarbnieka un darba meklētāja statusu, tiesības un pienākumus nosaka Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums. 2007.gada 21.jūnijā pieņemti grozījumi Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā, no kuriem būtiskākie bija:

ar 2007.gadu Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūras funkcijas nodotas Nodarbinātības valsts aģentūrai;

lai veicinātu Nodarbinātības valsts aģentūras sniegto aktīvo nodarbinātības pasākumu atbilstību klientu specifiskajām vajadzībām, noteiktas jaunas aktīvajos nodarbinātības pasākumos iesaistāmās personu mērķa grupas, piemēram, personas, kurām ir izveidojusies atkarība no alkohola, narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām, personas, kas aprūpē kādu no ģimenes locekļiem u.c.;

atbilstoši Eiropas Savienības direktīvu noteikumiem, lai nodrošinātu atsevišķu personu kategoriju tiesības darba zaudēšanas gadījumā saņemt sociālās garantijas, noteikts jauns personu loks uz kurām attiecas Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums;

lai Nodarbinātības valsts aģentūra efektīvāk risinātu nodarbinātības veicināšanas un bezdarba samazināšanas jautājumus un sniegtu nepieciešamo atbalstu klientam, noteikti jauni aktīvie nodarbinātības pasākumi – apmācība pie darba devēja, darba izmēģinājumi un kompleksie atbalsta pasākumi, kā arī preventīvie bezdarba samazināšanas pasākumi - komercsabiedrībās nodarbināto personu un pašnodarbināto kvalifikācijas celšana, pārkvalifikācija un tālākizglītība, un pasākums nodarbināto personu reģionālās mobilitātes veicināšanai;

lai mazinātu klientam iesniedzamo dokumentu skaitu bezdarbnieka vai darba meklētāja statusa iegūšanai un saglabāšanai un neprasītu no klienta to informāciju, kura ir citas valsts pārvaldes iestādes rīcībā (piemēram, informācija par personas deklarēto dzīvesvietu), noteiktas Nodarbinātības valsts aģentūras tiesības pieprasīt un saņemt no citām valsts un pašvaldību institūcijām, aģentūras funkciju un uzdevumu izpildei nepieciešamo informāciju;

lai atvieglotu klientam Nodarbinātības valsts aģentūrā pieejamo pakalpojumu saņemšanu, izslēgts bezdarbnieka un darba meklētāja pienākums reģistrēties tajā

79

http://sf.lm.gov.lv/

http://www.darbatirgus.gov.lv/

Nodarbinātības valsts aģentūras filiālē, kuras administratīvajā teritorijā atrodas personas deklarētā dzīvesvieta, paredzot klientam brīvi izvēlēties aģentūras filiāli, kurā klients vēlas saņemt aģentūras piedāvātos pakalpojumus;

Nodarbinātības valsts aģentūras sniegto pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai precizēti bezdarbniekam noteiktie pienākumi, kā arī precizētas darba meklētāja tiesības un pienākumi un noteikta darba meklētāja statusa piešķiršanas un zaudēšanas kārtība;

precizēta privāto darbiekārtošanas pakalpojumu definīcija un noteikts pienākums citā Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrētiem komersantiem, sniedzot darbiekārtošanas pakalpojumus Latvijā, rakstveidā ziņot Nodarbinātības valsts aģentūrai par šādas darbības veikšanu. Lai nodrošinātu darbiekārtošanas pakalpojuma saņēmējiem kvalitatīvāku un drošāku darbiekārtošanas pakalpojumu sniegšanu, noteikts komersantam aizliegums turpmāk sniegt darbiekārtošanas pakalpojumus gadījumos, kad attiecīgais komersants apstrīd lēmumu par licences darbiekārtošanas pakalpojumu sniegšanai izsniegšanu, licences darbības apturēšanu vai licences anulēšanu.

Saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā noteiktajiem uzdevumiem Nodarbinātības valsts aģentūra nodrošina šādu aktīvo nodarbinātības pasākumu organizēšanu un ieviešanu, kas veicina bezdarbnieku un darba meklētāju konkurētspēju darba tirgū, tādējādi sekmējot arī profesionālo mobilitāti:

profesionālās apmācības, pārkvalifikācijas un kvalifikācijas paaugstināšana; pasākums konkurētspējas paaugstināšanai; pasākumi noteiktām personu grupām; algoti pagaidu darbi; pasākumi komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai; darba izmēģinājumi darba vietā, kas dod iespēju noteikt profesionālo piemērotību; apmācība pie darba devēja; kompleksie atbalsta pasākumi.

3.2. attēls

Bezdarbnieku ie saistīšanas aktīvajos nodarbinātības pasākumos gadījumu skaits

54 729

77 026

179 599166 354

64 679

2003 2004 2005 2006 2007


Laika posmā no 2002.gada ir palielinājies bezdarbnieku iesaistīšanas aktīvajos nodarbinātības pasākumos gadījumu skaits, kas ir pamatojams gan ar papildus pieejamo finansējumu šim mērķim, gan arī ar bezdarbnieku lielāku vēlmi iesaistīties aktīvajos nodarbinātības pasākumos. Ievērojams šī rādītāja pieaugums ir novērojams 2005. un

80

2006.gadā, kad tika uzsākta Eiropas Sociālā fonda līdzfinansēto pasākumu īstenošana, piedāvājot bezdarbniekiem plašākas iespējas. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, 2007.gadā bezdarbnieku iesaistīšanas aktīvajos nodarbinātības pasākumos skaits samazinājās, ko izraisīja gan bezdarbnieku skaita ievērojams samazinājums, gan zemāks pieejamais finansējums, salīdzinot ar 2005. un 2006.gadu, gan arī pastāvošā tendence bezdarbniekiem iesaistīties ilgstošākos aktīvajos nodarbinātības pasākumos.

3.6. tabula2007.gadā aktīvajos nodarbinātības pasākumos iesaistīto bezdarbnieku

gadījumu skaits sadalījumā pa reģioniem

Reģions

Nosūtīti uz profesionālo apmācību,

pārkvalifikāciju vai

kvalifikācijas paaugstināšanu

Nosūtīti uz algotajiem

pagaidu darbiem

Nosūtīti uz pasākumiem

konkurētspējas paaugstināšanai

Nosūtīti uz pasākumiem

noteiktām personu grupām

Kopējais aktīvajos

nodarbinātības pasākumos

iesaistīto bezdarbnieku

gadījumu skaits

Valstī kopā 3 893 10 284 47 572 1 816 64 679Pieaugums, samazinājumssalīdzinot ar 2006.gadu

-4 694 +662 -98 161 -596 -101 675

Rīgas 1 182 817 14 101 275 16 408Kurzemes 594 1 253 7 622 278 9 765Latgales 1 050 4 935 13 041 684 19 710Vidzemes 472 1 405 5 966 281 8 142Zemgales 595 1 874 7 842 298 10 654


Bezdarbnieku profesionālās apmācības, pārkvalifikācijas un kvalifikācijas paaugstināšanas mērķis ir sekmēt cilvēkresursu attīstību, uzlabot situāciju darba tirgū un paaugstināt darbaspēka konkurētspēju un kvalitāti, nodrošinot darba tirgus pieprasījumam atbilstošas apmācības un pārkvalifikāciju, un iesaistot bezdarbniekus apmācības kursos darba tirgū aktuālu programmu apgūšanai. Tāpat pasākuma ietvaros tiek veicināta sociālās atstumtības riska grupu bezdarbnieku sociālā iekļaušanās sabiedrībā, nodrošinot šiem bezdarbniekiem iespēju mācīties bezdarbnieku profesionālās apmācības, pārkvalifikācijas un kvalifikācijas paaugstināšanas kursos un sekmējot viņu integrēšanos darba tirgū.

Izglītības programmas tiek izvēlētas atbilstoši darba tirgus pieprasījumam (Nodarbinātības valsts aģentūras reģistrētajām brīvajām darba vietām un darba devēju aptaujas rezultātā noteiktajam darba devēju pieprasījumam), kā arī bezdarbnieku izteiktajām vēlmēm apgūt jaunu specialitāti vai paaugstināt kvalifikāciju un bezdarbnieku reālajām

81

spējām apgūt izglītības programmas (izglītība, vecums, profesionālā pieredze, dzimums, valsts valodas zināšanas utt.).

2007.gadā bezdarbnieku profesionālajā apmācībā, pārkvalifikācijā un kvalifikācijas paaugstināšanā iesaistīti 3 893 bezdarbnieki, no kuriem 3 056 – sievietes, 449 - ilgstošie bezdarbnieki, 858 jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem, 312 personas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, 136 personas pirmspensijas vecumā, 211 cilvēki ar invaliditāti un 9 personas, kuras atbrīvotas no brīvības atņemšanas iestādēm. Ņemot vērā, ka 2007.gadā vislielākais bezdarbnieku skaits no kopējā Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto bezdarbnieku skaita reģistrētas Rīgas reģionā un Latgales reģionā, uz mācībām nosūtīto bezdarbnieku skaitā 30,4% bija Rīgas reģiona un 27% Latgales reģiona bezdarbnieki.

Pasākumu konkurētspējas paaugstināšanai ietvaros tiek piedāvāta bezdarbnieku testēšana pirms viņu iesaistīšanas profesionālās apmācības un pārkvalifikācijas kursos, darba meklētāju un bezdarbnieku iesaistīšana informatīvajos/informēšanas pasākumos, neformālās izglītības programmu apguvē (t.sk. aktivitātēs pamatprasmju apguvei), kā arī iespēja vispārējo, speciālās vai profesionālās izglītības iestāžu audzēkņiem piedalīties nodarbinātības pasākumos vasaras brīvlaikā. Kopš 2003.gada darba tirgū nepieciešamās pamatprasmes un iemaņas iespējams apgūt arī kompleksi - modulārās apmācības veidā, kurā ietilpst valsts valoda, angļu un vācu valoda, datorzinības, projektu vadība, autovadītāja prasmes, lietvedība un biroja darba organizācija, praktiskais mārketings (pārdošanas prasmes), komercdarbība laukos, u.c.

2007.gadā bezdarbnieku un darba meklētāju nosūtīšanas gadījumu uz pasākumiem konkurētspējas paaugstināšanai skaits sasniedza 48 834, no tiem 34 422 ir attiecināmi uz sievietēm, 4 477 uz ilgstošajiem bezdarbniekiem, 7 351 uz jauniešiem bezdarbniekiem, 3 878 uz personām pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, 2 333 uz cilvēkiem ar invaliditāti, 3 981 uz pirmspensijas vecuma cilvēkiem un 149 uz personām, kuras atbrīvotas no ieslodzījuma vietām.

Algotos pagaidu darbos iesaista bezdarbniekus, kas vēlas strādāt, bet dažādu iemeslu dēļ (piemēram, sociālās mobilitātes trūkums, grūtības pielāgoties darba tirgus prasībām) nevar atrast piemērotu pastāvīgu darbu. Algotu pagaidu darbu veikšanā nav nepieciešama profesionālā kvalifikācija. Bezdarbnieki var būt nodarbināti šādos darba veidos: teritoriju uzkopšana un labiekārtošana; kultūras un atpūtas objektu labiekārtošana; darbs sociālajā aprūpē u.c.

Nodarbinātības valsts aģentūra nodrošina darba samaksu algotos pagaidu darbos nodarbinātam bezdarbniekam valstī noteiktās minimālās darba algas apmērā, savukārt darba devējs ik mēnesi veic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par katru algotajos pagaidu darbos iesaistīto bezdarbnieku.

2007.gadā algotajos pagaidu darbos tika iesaistīti 10 284 bezdarbnieki (5 903 sievietes), 5 596 ilgstošie bezdarbnieki, 429 jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem, 453 cilvēki ar invaliditāti, 16 personas, kuras atbrīvotas no ieslodzījuma vietām, 1 576 pirmspensijas vecuma bezdarbnieki un 81 persona pēc bērna kopšanas), 2006.gadā iesaistīti 9 622 bezdarbnieki. Salīdzinot ar 2006.gadu, algotajos pagaidu darbos iesaistīto skaits ir nedaudz pieaudzis. Jāatzīst, ka algotie pagaidu darbi ir tikai īstermiņa risinājums, kas dod minimālu ieguldījumu cilvēka konkurētspējas darba tirgū stiprināšanai ilgtermiņā.

Pasākumu noteiktām personu grupām mērķis ir saglabāt un pilnveidot bezdarbnieku darba prasmes un iemaņas, tādējādi paaugstinot viņu konkurētspēju darba tirgū un veicinot iekārtošanos pastāvīgā darbā. Saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu, personu grupas, kuras ir visvairāk pakļautas sociālam atstumtības riskam un tiek iesaistītas īpašos pasākumos, ir sekojošas:

personas no 15 līdz 24 (ieskaitot) gadu vecumam; personas, kurām ir noteikta invaliditāte; personas sešu mēnešu laikā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām;

82

personas, kurām līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamā vecuma sasniegšanai atlikuši ne vairāk kā pieci gadi;

personas, kuras Nodarbinātības valsts aģentūras uzskaitē ir ilgāk par vienu gadu (turpmāk - ilgstošie bezdarbnieki);

personām, kurām ir alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarība;

personas, kuras aprūpē kādu ģimenes locekli.

Pārskata periodā Nodarbinātības valsts aģentūra īstenoja šādus pasākumus noteiktām personu grupām:

1. Mērķgrupu bezdarbnieku subsidētā nodarbinātība, kuras organizēšanas mērķis ir sekmēt mērķgrupu bezdarbnieku21 iekārtošanu pastāvīgā darbā, pilnveidojot viņu darba prasmes un iemaņas. Pasākumu īsteno 3 virzienos: bezdarbnieku darba prakse (no 18 līdz 25 gadiem), bezdarbnieku profesionālo prasmju pilnveide subsidētajā darba vietā (no 25 gadiem), atbalsts bezdarbniekiem profesionālo prasmju apguvei subsidētajā darba vietā (darbaspējas vecumā). Pasākuma īstenošanai Nodarbinātības valsts aģentūras filiāle darba devējam piešķir šādas ikmēneša dotācijas - dotāciju bezdarbnieka darba samaksai minimālās mēnešalgas apmērā, ja viņš ir strādājis normālu darba laiku (astoņas stundas dienā) un dotāciju 40 latu apmērā samaksai darba vadītājam par bezdarbnieka darba vadīšanu.

2. Invalīdu - bezdarbnieku subsidētā nodarbinātība, kuru tāpat kā iepriekš minēto pasākumu īsteno 3 virzienos un papildus pasākuma īstenošanai darba devējs var saņemt šādas dotācijas - vienreizēju dotāciju līdz 200 latiem katra invalīda - bezdarbnieka darba vietas iekārtošanai nepieciešamo pamatlīdzekļu iegādei, vienreizēju dotāciju līdz 500 latiem katra invalīda - bezdarbnieka darba vietas pielāgošanai vai darba vietas pieejamības nodrošināšanai, ikmēneša dotāciju 40 latu apmērā piemaksai darba devējam par darba vadīšanas nodrošināšanu, ikmēneša dotāciju invalīda - bezdarbnieka darba samaksai:

minimālās mēnešalgas apmērā pasākuma īstenošanas pirmajos 12 mēnešos;

75% apmērā no minimālās mēnešalgas pasākuma īstenošanas pēdējos 12 mēnešos.

3. Sociālie uzņēmumi darba tirgū mazāk konkurētspējīgo bezdarbnieku nodarbināšanai. Sociālo uzņēmumu veidošanas mērķis ir nodarbināt mērķgrupas bezdarbniekus ne mazāk kā četrus gadus speciāli šim mērķim izveidotajās darba vietās (ja pasākumā iesaista invalīdu - bezdarbnieku - ne mazāk kā divus gadus), tādējādi radot priekšnoteikumus profesionālo darba iemaņu apgūšanai un pilnveidošanai, bezdarbnieku konkurētspējas paaugstināšanai. Sociālie uzņēmumi ir jauni uzņēmumi, kurus dibina Latvijas Republikā reģistrēta juridiskā persona vai arī jau pastāvoša uzņēmuma jauna struktūrvienība. Mērķgrupas bezdarbnieki sociālajā uzņēmumā nodarbināmi tajā profesijā, kurā viņi ieguvuši profesionālo izglītību vai pietiekamu darba pieredzi (tajā strādāts ne mazāk kā divus gadus), vai kurā beiguši bezdarbnieku profesionālās apmācības vai pārkvalifikācijas kursus. Viena mērķgrupas bezdarbnieka nodarbināšanas ilgums sociālajā uzņēmumā izveidotajā darba vietā ir no deviņiem līdz divpadsmit mēnešiem. Ņemot vērā, ka uzsākto konkursa projektu īstenošana beidzas, pasākumā iesaistīto bezdarbnieku skaits ik gadu arī

21 Mērķgrupu bezdarbnieki ir jaunieši - bezdarbnieki vecumā no 18 līdz 25 gadiem, pirmspensijas vecuma bezdarbnieki, personas sešu mēnešu laikā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām, personas pēc soda izciešanas brīvības atņemšanas iestādēs un ilgstošie bezdarbnieki.

83

samazinās, 2007.gadā iesaistīti 27 bezdarbnieki, 2006.gadā - 96 bezdarbnieki, 2005.gadā - 115 bezdarbnieki, 2004.gadā - 127.

2007.gadā iepriekš minētajos pasākumos noteiktām personu grupām iesaistīti 1 816 bezdarbnieki (1 098 sievietes, 718 vīrieši, 819 ilgstošie bezdarbnieki, 480 jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem, 459 cilvēki ar invaliditāti, 6 personas, kuras atbrīvotas no brīvības atņemšanas iestādēm, 303 pirmspensijas vecuma bezdarbnieki un 64 personas pēc bērna kopšanas).

Papildus iepriekš minētajiem pasākumiem noteiktām personu grupām, 2007.gadā turpinājās 2004.gadā uzsāktais „Nodarbinātības pasākums vasaras brīvlaikā personām, kuras iegūst izglītību vispārējās, speciālās vai profesionālās izglītības iestādēs”, paplašinot šī pasākuma mērķgrupu, iesaistot personas no 13 gadu vecuma (iepriekš tika iesaistītas personas no 15 gadu vecuma). Pasākuma mērķis ir sekmēt skolēnu vasaras nodarbinātību un veicināt viņu konkurētspēju darba tirgū, radot skolēniem iespēju apgūt nepieciešamās pamatprasmes un iemaņas, gūt darba pieredzi. Projektā Nodarbinātības valsts aģentūra no valsts budžeta līdzekļiem finansēja skolēnu darba algas 50% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas un sedza izmaksas darbu prakses vadītājam. Darba devēju finansējums skolēnu darba algām vismaz 50% apmērā no minimālās mēneša darba algas, nodokļu iemaksām, prēmijām, pusdienām u.c. 2007.gada laikā pasākumā tika iesaistīti 7 781 skolēni (4 960 meitenes), no tiem 133 bija skolēni ar invaliditāti.

2007.gadā uzsākta pasākuma „Darba prasmju apguve” īstenošana. Pasākuma mērķis ir sniegt iespēju bezdarbniekiem pārbaudīt savu profesionālo piemērotību, strādājot vienā, divās vai trijās radniecīgās profesijās – katrā ne mazāk par vienu mēnesi pie viena vai vairākiem darba devējiem. Pasākumā iesaista bezdarbniekus, kuri:

ieguvuši vispārējo izglītību, bet vēl nav izvēlējušies profesiju, kuru vēlētos apgūt;

ieguvuši profesionālo izglītību, bet ilgstoši (vairāk nekā divus gadus) nav strādājuši iegūtajā profesijā vai veselības stāvokļa dēļ nevar strādāt iepriekš iegūtajā profesijā.

2007.gadā pasākumā iesaistīti 142 bezdarbnieki, tai skaitā 107 sievietes.2006.gadā decembrī Nodarbinātības valsts aģentūra uzsāka īstenot pasākumu

„Motivācijas paaugstināšana un profesionālā apmācība bezdarbniekiem pēc bērna kopšanas atvaļinājuma”, iesaistot 42 bezdarbniekus. Pasākuma ietvaros personas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma (bērna kopšanas perioda) beigām iesaista licencētu un akreditētu profesionālās izglītības programmu apguvē neklātienes formā, tai skaitā tālmācības, arī elektroniskā mācības (e - mācība) formā. 2007.gadā šajā pasākumā tika iesaistītas 38 personas.

Labklājības ministrija sadarbībā ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu un Izglītības un zinātnes ministriju izstrādāja Pasākumu plānu ārvalstīs dzīvojošo latviešu izcelsmes jauniešu vasaras nodarbinātībai. Pamatojoties uz to, 2007.gadā organizēts pilotprojekts „Vēlies izaicinājumu? Piesakies vasaras nodarbinātības pilotprojektam Latvijā!”, kura ietvaros 20 ārvalstīs dzīvojošo latviešu izcelsmes jauniešiem vecumā no 18 līdz 24 gadiem Nodarbinātības valsts aģentūra piemeklēja interesēm atbilstošu darbu, bet Izglītības un zinātnes ministrija bez maksas nodrošināja jauniešu izmitināšanu padotības iestāžu dienesta viesnīcās. Tiem jauniešiem, kuri nepārstāvēja Eiropas Savienības dalībvalstis, tika nodrošināta iespēja strādāt Latvijā bez darba izsaukuma apstiprināšanas Nodarbinātības valsts aģentūrā.

2007.gadā uzsākta arī vairāku pilotprojektu īstenošana:1. Pilotprojekta „Kompleksā iekļaušanas programma” mērķis ir sniegt iespēju cilvēkiem

ar invaliditāti (t.sk. ar garīga rakstura traucējumiem) aktualizēt un apgūt darbam nepieciešamās prasmes. Pasākumu veido trīs secīgas aktivitātes:

neformālās izglītības programma „Darba spēju aktualizācija”; neformālās izglītības programma „Ievirze profesijā”; darba izmēģinājums.

84

Pilotprojektā 2007.gadā iesaistīti 42 bezdarbnieki ar invaliditāti, no tiem 11 sievietes.2. Pilotprojekta „Profesionālā apmācība, nodrošinot bērnu pieskatīšanu” mērķis ir sniegt

iespēju personām (bezdarbniekiem) pēc bērna kopšanas atvaļinājuma iegūt profesionālās zināšanas un prasmes, kā arī veicināt ģimenes un darba dzīves līdzsvarošanu. Pasākumā iesaistītas 36 personas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Šīm personām tika sniegta iespēja iegūt šuvēja, pārdevēja, pavāra, viesmīļa un sekretāra kvalifikācijas.

3. 2007.gadā uzsākta pilotprojekta „Profesionālā apmācība elektroniskā apmācības formā, nodrošinot profesionālo rehabilitāciju” īstenošana. Pasākuma ietvaros personas ar invaliditāti iesaista licencētu un akreditētu profesionālās izglītības programmu apguvē elektroniskā apmācības (e-mācība) formā. Pasākumā tika iesaistīta 31 persona ar invaliditāti. Šīm personām sniegta iespēja iegūt informācijas ievadīšanas operatora kvalifikāciju.Tāpat 2007.gadā uzsākts īstenot vai pieņemts lēmums uzsākt īstenot atsevišķas jaunas

iniciatīvas, kuru ietvaros 2007.gadā dalībnieki vēl netika piesaistīti: pasākumi komercdarbības un pašnodarbinātības uzsākšanai, darba izmēģinājumi darba vietā, apmācība pie darba devēja, kompleksie atbalsta pasākumi.

Saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā noteiktajiem uzdevumiem Nodarbinātības valsts aģentūra nodrošina šādu bezdarba samazināšanas preventīvo pasākumu īstenošanu:

karjeras konsultācijas; komersantu nodarbināto personu un pašnodarbināto kvalifikācijas

paaugstināšana, pārkvalifikācija un tālākizglītība; komersantu nodarbināto personu reģionālās mobilitātes veicināšana; valsts valodas apguves veicināšana.

Ar 2007.gada 1.septembri Nodarbinātības valsts aģentūrai pievienota Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūra. Līdz ar to tika izveidota vienas pieturas aģentūra, t.i. bezdarbnieks un darba meklētājs var nodarbinātības un karjeras pakalpojumus saņemt vienā vietā. Tādejādi, sākot ar 2007.gadu, lai sekmētu iedzīvotāju nodarbinātību, atbilstoši viņu iespējām un vēlmēm, paralēli nodarbinātības pakalpojumiem Nodarbinātības valsts aģentūra piedāvā karjeras izvēles pakalpojumus. 2007.gadā šo iespēju izmantoja 44 252 iedzīvotāji ( no kuriem 813 personas ar invaliditāti, 1 655 personas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, 1 677 pirmspensijas vecuma personas, 99 personas pēc soda izciešanas), saņemot konsultācijas, piedaloties testu pārbaudēs, izmantojot dažādus informatīvos materiālus.

3.7 .tabulaKonsultāciju profesionālās izvēles jautājumos saņēmušo cilvēku skaits

20032004 2005 2006 2007

Kopā 36 406 38 399 43 176 53 463 44 252tai skaitā NVA reģistrēti

bezdarbnieki 4 410 8 445 15 227 12 513 12 228

Nenodarbinātie, kas nav reģistrējušies NVA 1 276 837 835 1 420 1 600

Nodarbinātie (tai skaitā - pašnodarbinātie) 2 258 2 754 1 788 3 749 3 104

Izglītojamie 26 994 24 853 24 312 33 511 26 373Izglītojamo vecāki 1 468 1 510 1 014 2113 947

tai skaitā no sociālās atstumtības riska grupām:

85

Personas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma 118 692 1 982 2 057 1 655

Pirmspensijas vecuma personas 145 396 853 1 058 1 677

Personas, kurām noteikta invaliditāte 297 446 890 909 813

Personas pēc soda izciešanas brīvības atņemšanas iestādē

40 16 126 135 99

Informācijas avots: Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūras dati

3.3. Darba tiesiskās attiecības un sociālais dialogs

3.3.1. Darba tiesiskās attiecības

Darba tiesiskās attiecības un sociālo dialogu reglamentē Latvijas Republikas Satversme, Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, Darba likums un citi normatīvie akti, kā arī uzņēmumos noslēgtie darba koplīgumi un darba kārtības noteikumi.

Galvenās pārmaiņas pārskata periodā darba tiesisko attiecību jomā ir saistītas ar darba tiesiskās attiecības reglamentējošo normatīvo aktu pilnveidošanu. 2007.gadā turpinājās darbs pie Eiropas Savienības direktīvu prasību iestrādāšanas gan Darba likumā, gan citos normatīvajos aktos.

Darba grupa, kurā piedalījās pārstāvji no Labklājības ministrijas, Valsts darba inspekcijas, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības, Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Tirgotāju asociācijas, turpināja darbu pie Darba likuma grozījumu izstrādes.

2007.gadā Ministru kabinetā pieņemts likumprojekts „Grozījumi likumā „Par Eiropas Kopienas komercsabiedrību un Eiropas Kopienas komercsabiedrību grupu darbinieku informēšanu un konsultēšanos ar šiem darbiniekiem””. Likuma pieņemšana Saeimā tiek plānota 2008.gada sākumā. Likumprojekta mērķis ir pārņemt 2006.gada 20.novembra direktīvas 2006/109/EK ar ko pielāgo direktīvu 94/45/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās, saistībā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos, noteiktās prasības. Līdz ar šiem grozījumiem tika palielināts speciālās sarunu grupas locekļu skaits atbilstoši direktīvas pielikumā ietvertajai apakšpunkta redakcijai. Šāda speciālās sarunu grupas locekļu palielināšana bija nepieciešama sakarā ar Eiropas Savienības paplašināšanos. Turklāt ar grozījumiem tika precizēts likumā lietotais komercsabiedrību apzīmējums, paredzot, ka turpmāk Eiropas Kopienas komercsabiedrības un Eiropas Kopienas komercsabiedrību grupas tiks dēvētas par Eiropas Savienības mēroga komercsabiedrībām un Eiropas Savienības mēroga komercsabiedrību grupām.

Lai noteiktu detalizētāku pārkāpumu darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības jomā uzskaitījumu, kā arī palielinātu sodu apmēru par pārkāpumiem, izstrādāts likumprojekts „Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Grozījumi paredz, ka turpmāk darba devējus varēs sodīt par valsts noteiktās minimālās mēneša darba algas vai minimālās stundas tarifa likmes nenodrošināšanu darbiniekiem, kas tiek nodarbināti normālā darba laika ietvaros. Tiek palielināts arī sodu apmērs par darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo

86

aktu pārkāpumiem. Likumprojekts paredz arī lielākus sodus par streikošanas tiesību pārkāpumiem. Ņemot vērā salīdzinoši augstu pārkāpumu līmeni darba aizsardzības jomā, likums papildināts ar 41.4 un 41.5 pantu, kas paredzēs sodus par darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu un darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu, kas rada tiešus draudus nodarbināto drošībai un veselībai. Abos minētajos pantos detalizēti tiek uzskaitīti pārkāpumi, kā arī paredzēts ne tikai maksimālais, bet arī minimālais soda apmērs, kas veicinās vienveidīgu sodu piemērošanas praksi. Palielinot sodu apmēru par darba aizsardzības normatīvo aktu pārkāpumiem, darba devējiem tiks radīta papildus motivācija ievērot darba aizsardzības prasības un tiks noteikts adekvāts sods par šo prasību neievērošanu. Savukārt, lai nodrošinātu noteikumu efektīvu ievērošanu, likums papildināts ar jaunu 41.6

pantu, kas paredz komersantu - darba aizsardzības pakalpojumu sniedzēju atbildību par neatbilstību normatīvos aktos noteiktajām prasībām. Īpaši svarīgi tas ir gadījumos, kad kompetento institūciju un kompetento speciālistu darba aizsardzības jautājumos neatbilstība normatīvo aktu prasībām var radīt tiešus draudus nodarbināto dzīvībai un veselībai. Turklāt likums tiek papildināts ar norādi, ka likumā ietvertās darba tiesību jomā paredzēto administratīvo pārkāpumu lietas izskatīs Valsts darba inspekcija. Pants tiek precizēts, palielinot maksimāli uzliekamā soda apmēru, kā arī paredzot visām Valsts darba inspekcijas amatpersonām tiesības izteikt brīdinājumus vai uzlikt naudas sodus līdz 5000 latiem. Likumprojekta pieņemšana Saeimā plānota 2008.gada sākumā.

Lai veicinātu elastdrošības principa ieviešanu Latvijā, 2007.gada laikā izstrādāti un pieņemti grozījumi vairākos normatīvajos aktos. Tā, piemēram, ir papildināti un precizēti tie gadījumi, kad darba līgumu ir iespējams noslēgt uz noteiktu laiku. Tāpat, lai precīzāk pārņemtu 1994.gada 22.jūnija Padomes direktīvas 94/33/EK par jauniešu darba aizsardzību prasības, precizēti pusaudžu nodarbinātības noteikumi un darbu saraksts, kuros tos aizliegts nodarbināt.

3.3.2. Nereģistrētās nodarbinātības mazināšana

Neskatoties uz to, ka Darba likums ar tajā ietvertajiem mūsdienīgajiem darba tiesību principiem un normām ir spēkā jau vairākus gadus, joprojām daudzos uzņēmumos tiek pārkāptas darba attiecības reglamentējošo normatīvo aktu prasības. Darba devēji un, jo īpaši, darbinieki joprojām nav pietiekami informēti darba tiesību jautājumos.

Valsts darba inspekcija uzrauga un kontrolē darba tiesisko attiecību normatīvo aktu prasību ievērošanu, kontrolē, kā darba devēji un darbinieki savstarpēji pilda pienākumus, kurus viņiem nosaka darba līgumi un darba koplīgumi, un veic pasākumus, lai sekmētu domstarpību novēršanu starp darba devēju un darbiniekiem, kā arī veicina darba devēju un darbinieku sadarbību. Līdzīgi kā 2005. un 2006.gadā, arī 2007.gada Valsts darba inspekcijas darbības galvenā prioritāte ir nereģistrētās nodarbinātības mazināšanas politikas īstenošana.

2007.gadā Valsts darba inspekcija veica 3 987 uzņēmumu apsekojumus sakarā ar nereģistrēto nodarbinātību (salīdzinoši 2006.gadā – 3 718 apsekojumi). Valsts darba inspekcijas aktivitāšu rezultātā atklātas 2 846 nereģistrēti nodarbinātas personas, kas par 61,7% pārsniedza plānoto (salīdzināšanai - 2006.gadā bija plānots atklāt 1 350 nelegāli nodarbinātos, bet VDI aktivitāšu rezultātā 2006.gadā atklātas 1802 nelegāli nodarbinātas personas). Atklāto gadījumu skaita pieaugumu ietekmēja iespēja izmantot Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzi, turklāt Valsts darba inspekcijas inspektori apsekojumus veic sadarbojoties ar citām valsts institūcijām. Jāņem vārā arī tas, ka kopumā ir paaugstinājusies inspektoru pieredze nereģistrētās nodarbinātības uzraudzībā. Ar 1 018 atklātajiem ēnstrādniekiem viņu darba devēji noslēdza darba līgumu, kas deva ieņēmumu pieaugumu valsts budžetā sakarā ar atklāto nelegāli nodarbināto legālu nodarbināšanu 588 826 latu apmērā. Darba attiecības netika turpinātas ar 1 828 atklātajām nelegāli nodarbinātajām personām, kas norāda uz to, ka abas līguma slēdzējpuses nav varējušas vienoties par darba līguma nosacījumiem vai kādai no

87

pusēm nav bijusi griba darba attiecības dibināt uz darba līguma pamata. Par pārkāpumiem saistībā ar nelegālo nodarbinātību darba devējiem kopā piemēroti 836 administratīvie naudas sodi par kopējo summu 100 689 lati, kas ir par 58% lielāka, salīdzinot ar 2006.gada rādītājiem.

Tas, ka turpina pieaugt atklāto pārkāpumu skaits, norāda uz divām tendencēm, - Valsts darba inspekcijas ierobežotie resursi nav bijuši par šķērsli sasniegt plānoto, bet tomēr tas nav pietiekami, lai īsā laika termiņā sasniegt definēto mērķi – samazināt nereģistrēto nodarbinātību valstī. Uz doto brīdi konstatētie pārkāpumi nevis samazinās, bet turpina saglabāties iepriekšējo gadu līmeni. Šo tendenci skaidri parāda Rīgas reģionālā Valsts darba inspekcija (ekonomiski aktīvākais reģions valstī), kas aptuveni 40% apsekotajos uzņēmumos konstatēja nereģistrēto nodarbinātību. Visvairāk nereģistrēti nodarbināto personu atklāts Rīgas reģionā – 1 217, Latgales reģionā – 397, Zemgales reģionā – 358 un Ziemeļvidzemes reģionā – 249.

Jāatzīst, ka Valsts darba inspekcijai izvirzītais uzdevums - palielināt riska nozaru uzņēmumu kontroli – ir attaisnojies, jo tieši šajās nozarēs Valsts darba inspekcijas personas turpina konstatēt vislielāko nereģistrēti nodarbināto skaitu; būvniecības nozarē – 1 453 (51% no kopējā nereģistrēti nodarbināto skaita 2007.gadā), koksnes, koka un korķa izstrādājumu ražošanā – 241 (8,5%), vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā – 211 (7,4%), sabiedrisko, sociālo un individuālo pakalpojumu jomā – 171 (6,0%), lauksaimniecībā – 116 (4,1%), mežsaimniecībā – 109 (3,8%),viesnīcu un restorānu nozarē – 85 (3,0%), pārtikas produktu un dzērienu ražošanā – 64 (2,2%). Uzskatāmie dati vēlreiz parāda, ka Valsts darba inspekcijai ir jāturpina šo nozaru uzraudzības aktivitātes.

Lai iegūtu informāciju par nereģistrēto nodarbinātību vai cita veida pārkāpumiem darba tiesisko attiecību jomā, Valsts darba inspekcijā darbojas uzticības (anonīmais) tālrunis. 2007.gadā saņemti 228 ziņojumi, no tiem 211 darba tiesisko attiecību jomā, 16 par darba aizsardzības jautājumiem un 1 industriālo iekārtu uzraudzībā. Pārsvarā sūdzības bija saistībā ar nodarbināšanu bez darba līgumiem (113 gadījumi) un darba samaksas jautājumos (89 gadījumi). No minētajiem – 78 gadījumos, jeb 37,7% informācija apstiprinājās pilnībā, 30 gadījumos, jeb 14,5% tā apstiprinājās daļēji un 99 gadījumos, jeb 47,8% uzticības tālrunī atstātā informācija neapstiprinājās. Tik lielu maldīgas informācijas daļu var skaidrot ar to, ka ziņojumi pārsvarā tiek sniegti jau pēc notikušā strīda starp darbinieku un darba devēju un pēdējam ir bijis laiks, lai dokumentāli sagatavotos iespējamam apsekojumam. Uzticības tālruņa sniegtās informācijas pārbaužu rezultātā tika pieņemti 75 administratīvie naudas sodi un izsniegti 60 rīkojumi pārkāpumu novēršanai. 2007.gadā veikti uzticības tālruņa līnijas modernizācijas pasākumi, kuru laikā uzstādīta visu ienākošo tālruņa zvanu ierakstu sistēma, saglabājot to elektroniskā formātā un izmantojot pēc nepieciešamības administratīvā procesa gaitā.

Būtisku preventīvo darbu Valsts darba inspekcija veic, konsultējot apmeklētājus. 2007.gadā pavisam sniegtas atbildes uz 16 890 jautājumiem, no tiem visvairāk – 14 518 – par darba tiesiskajām attiecībām (visvairāk ir sniegtas konsultācijas par jautājumiem, kas saistīti ar darba samaksu – 3 666) (skat.3.3.attēlu).

3.3. attēls

88

Valsts darba inspekcijas sniegto konsultāciju skaits dalījumā pēc apmeklētāju uzdotā jautājuma satura 2007.gadā

2 255

3 666

2 921

1 220

672

1 505

455

943 881

0

500

1000

1500

2000

2500

3000

3500

4000

Darba līgumi Darbasamaksa

At laišana nodarba

Darba laiks P iemaksas Atvaļinājumi Ieturējumi Darba līgumagrozījumi

Cit s

Informācijas avots: Valsts darba inspekcijas dati

Konsultācijas tiek sniegtas arī pa Valsts darba inspekcijas bezmaksas konsultatīvo tālruni, 2007.gadā kopā atbildot uz 22 607 jautājumiem, no tiem lielākā daļa – 21 539 – par darba tiesiskajām attiecībām (salīdzināšanai – 2006.gadā pa bezmaksas konsultatīvo telefonu kopumā atbildes sniegtas uz 22 087 jautājumiem). Tāpat kā 2006.gadā, arī 2007.gadā visvairāk jautājumu bijuši par darba tiesisko attiecību pārtraukšanu, darba samaksu un atvaļinājumiem, kam tāpat ir jau iepriekš minētie cēloņi. (skat. 3.4.attēlu).

3.4. attēlsValsts darba inspekcijas bezmaksas konsultatīvajā tālrunī sniegto atbilžu skaits

dalījumā pēc uzdotā jautājuma satura 2007.gadā

2 039

4 126

5 566

1 920

491

3 360

327 567

3 143

0

1000

2000

3000

4000

5000

6000

Darba līgumi Darbasamaksa

At laišana nodarba

Darba laiks P iemaksas Atvaļinājumi Ieturējumi Darba līgumagrozījumi

Cit s


2007.gadā Valsts darba inspekcija saņēma 2 850 iesniegumus par iespējamiem darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu pārkāpumiem, kas bija par 13% vairāk kā 2006.gadā. 1 596 iesniegumi bija par pārkāpumiem darba samaksas jautājumos, 504 – par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, 270 gadījumos par nodarbināšanu bez darba līguma, 244 – jautājumi par darba līgumiem, 228 – par darba un atpūtas laiku un 8 – par darba sludinājumiem un intervijām. Sūdzības, galvenokārt, iesniegtas par darba samaksas savlaicīgu neizmaksāšanu, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, kā arī par to, ka netiek precīzi uzskaitītas darbinieka

89

nostrādātās stundas un veiktas atbilstošas piemaksas par nakts darbu, virsstundu darbu un darbu svētku dienās. 554 gadījumos par konstatētajiem pārkāpumiem darba devējiem izsniegts rīkojums, nosakot termiņus pārkāpumu novēršanai, bet 600 gadījumos pieņemts lēmums par administratīvā soda uzlikšanu.

Eiropas Sociālā fonda līdzfinansētais 2005.gadā uzsāktais pētījums „Nereģistrētās nodarbinātības novērtējums”, kura mērķis ir sniegt nereģistrētās nodarbinātības skaitlisko novērtējumu, to izraisošo iemeslu un faktoru analīzi, kā arī priekšlikumus nereģistrētās nodarbinātības samazināšanai. Pētījuma rezultātā tika konstatēts, ka nozares, kurās visvairāk ir izplatīta nereģistrētā nodarbinātība, ir būvniecība, apsardze, lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība. Par „tīrākajām” nozarēm ir uzskatāmas zivsaimniecība, dažādi speciālistu pakalpojumi un valsts pārvalde. Iemesli, kādēļ cilvēki iesaistās nereģistrētajās darba attiecībās, ir: iespēja vairāk nopelnīt, darba vietu trūkums dzīves vietā, neuzticēšanās sociālās apdrošināšanas sistēmai, atbilstošas izglītības trūkums. Pētījuma ietvaros ir izstrādāti vairāki ieteikumi nereģistrētās nodarbinātības samazināšanai. Tā, piemēram, būtu jāveic vairāki uzlabojumi normatīvajos aktos, jānosaka koordinējošā institūcija, kas atbildētu par nereģistrētās nodarbinātības apsekošanas metodoloģijas ieviešanu un tās ievērošanu, kā arī jāizstrādā vienota datu bāze, kas sekmētu datu analīzi.

3.4. Darba samaksa

Valstī darba samaksu regulē, pamatojoties uz minimālo mēneša darba algu. Tā ir zemākā mēneša darba alga, kas visiem darba devējiem obligāti jānodrošina saviem darbiniekiem par darbu normāla darba laika ietvaros (40 stundas nedēļā). Minimālās mēneša darba algas un minimālās stundas tarifa likmes apmēru nosaka Ministru kabineta noteikumi. 2006.gada 17.oktobrī tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.858 „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi”, kas paredzēja, ka sākot ar 2007.gada 1.janvāri minimālā mēneša darba alga valstī ir 120 lati, bet minimālā stundas tarifa likme – 0,713 lati.

Atsevišķi Ministru kabineta noteikumi regulē minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtību, kas izstrādāti par pamatu ņemot 2003.gada 27.maijā Ministru kabinetā akceptēto koncepciju „Par minimālo darba algu”. Šajā koncepcijā noteikti minimālās mēneša darba algas noteikšanas pamatprincipi, atbilstoši kuriem normāla darba laika ietvaros tiktu garantēta minimālā mēneša darba alga, kas nodrošinātu darbiniekiem vismaz minimālus dzīves apstākļus atbilstoši Latvijas apstākļiem un ekonomiskajai situācijai, tādējādi garantējot arī darba devējiem iespēju savlaicīgi plānot minimālās mēneša darba algas izmaiņas.

3.4.1. Valstī noteiktā minimālā mēneša darba alga

2007.gadā Labklājības ministrijā turpinājās darbs pie Ministru kabinetā akceptētās koncepcijas „Par minimālo darba algu” (turpmāk – koncepcija) un Ministru kabineta 2003.gada 22.jūlija noteikumu Nr.413 „Kārtība, kādā nosakāma un pārskatāma minimālā mēneša darba alga” (turpmāk – noteikumi) ieviešanas. Noteikumi paredz, ka minimālā mēneša darba alga 2007.gadā bija jānosaka 47% no Finanšu ministrijas prognozētās strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu un 2008.gadā – 48%.

Lai tuvinātos noteikumos paredzētajam minimālās mēneša darba algas apmēram un izpildītu noteikumus, Labklājības ministrija 2007.gada sākumā sniedza priekšlikumu

90

paaugstināt minimālo mēneša darba algu uz 120 latiem un sākot ar 2008.gada 1.janvāri uz 160 latiem. Noteikumi paredz izvērtēt ekonomisko situāciju valstī un saskaņot minimālās mēneša darba algas apmēru un ieviešanas datumu. Jautājumu par saskaņoto minimālās mēneša darba algas apmēru un ieviešanas datumu izskata Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē.

Izvērtējot makroekonomisko situāciju valstī, varēja secināt, ka tā pieļauj minimālās mēneša darba algas palielinājumu līdz 160 latiem no 2008.gada 1.janvāra, jo:

1) šāds minimālās mēneša darba algas pieaugums radītu nenozīmīgu spiedienu uz strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas pieaugumu, jo 2007.gadā, kad ievērojami pieauga konkurence darba tirgū, vidējās darba algas pieauguma dinamiku arvien mazāk noteica minimālās mēneša darba algas apjoms, bet noteicošie bija citi faktori. 2007.gadā jūtamu ietekmi uz strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas pieaugumu varēja veidot minimālās mēneša darba algas apjoms, kas pārsniedz 200 latus;

2) atbilstoši Finanšu ministrijas, kā arī Ekonomikas ministrijas darba samaksas pieauguma prognozēm 2008.gadam darbaspēka izmaksu pieaugums atbilda prognozētam IKP produktivitātes pieaugumam un tāpēc vienas produkcijas vienības reālās darbaspēka izmaksas praktiski nepalielinātos, kas ļautu saglabāt uzņēmēju konkurētspēju.

2006.gadā strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa bija 302,38 lati, 2007.gadā – 397,64 lati. Sākot ar 2007.gada 1.janvāri valstī ir noteikta minimālā mēneša darba alga 120 latu apmērā jeb 39,7% no strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu (skat. 3.8. tabulu).

3.8. tabulaMinimālā mēneša darba alga un darba samaksa

Gads

Minimālā mēneša

darba alga vidēji gadā,

Ls

Strādājošo mēneša vidējā bruto darba

samaksa,Ls

Minimālā mēneša darba alga % no

strādājošo mēneša vidējās bruto

darba samaksas

Minimālā mēneša darba alga % no

strādājošo mēneša vidējās bruto darba

samaksas par iepriekšējo gadu

2003 70,00 192,49 36,4 40,52004 80,00 210,95 37,9 41,62005 80,00 245,75 32,5 37,92006 90,00 302,38 29,8 36,62007 120,00 397,64 30,2 39,7


Analizējot statistikas datus, var redzēt, ka strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa līdz 2007.gadam pieaug straujāk kā minimālā mēneša darba alga, bet 2007.gadā minimālās mēneša darba algas pieaugums ir nedaudz lielāks (skat. 3.5. attēlu).

3.5. attēls

91

Minimālās mēne ša darba algas un mē neša vidē jās bruto darba samaksas pieaugums, % pre t iepriekšē jo gadu

0%

5%

10%

15%

20%

25%

30%

35%

2003 2004 2005 2006 2007

Minimālās mēnešadarba algas pieaugums

Mēneša vidējāsdarba samaksas pieaugums


Līdz 2007.gadam minimālās mēneša darba algas pieaugums bija daudz zemāks nekā darba ražīguma pieaugums (2005.gadā minimālā mēneša darba alga netika paaugstināta) un neto darba alga (atskaitīti nodokļi) nesedza inflāciju. Līdz ar to Labklājības ministrijas viedoklis ir, ka nepieciešams kompensēt iepriekšējo gadu minimālās mēneša darba algas zemo pieauguma tempu un 2008.gadā palielināt minimālo mēneša darba algu tāpat kā 2007.gadā par 33%.

Analizējot situāciju Eiropas Savienības valstīs atbilstoši EUROSTAT datiem, Latvijā 2005., 2006. un 2007.gadā minimālā mēneša darba alga bija viena no zemākajām, izņemot Bulgāriju un Rumāniju (skat. Statistikas pielikumā 6.29. tabulu). Savukārt minimālās mēneša darba algas paaugstinājums Latvijā 2007.gadā bija vislielākais starp ES dalībvalstīm (33%).

Jau trīs gadu garumā par vienu no aktuālākajiem jautājumiem Latvijā ir kļuvusi darbaspēka migrācija.

Eiropas Sociālā fonda nacionālās programmas „Darba tirgus pētījumi” ietvaros 2005.-2006.gadā tika veikts pētījums „Darbaspēka ģeogrāfiskā mobilitāte”. Kā liecina pētījuma iedzīvotāju aptaujas rezultāti, tad aptaujāto respondentu radinieku skaits vecumā no 15 līdz 65 gadiem, kas ārvalstīs strādā vai mācās, sastādīja ap 86 tūkstošiem, no kuriem visvairāk bija izbraukuši uz Lielbritāniju, Īriju, Vāciju u.c. Pētījuma aptaujas rezultāti rāda, ka svarīgākie iemesli, kas veicina iedzīvotāju vēlēšanos doties strādāt uz ārvalstīm, ir:

1) augstāks atalgojums (84,7%);2) labi darba apstākļi (30,8%);3) iespēja iegūt jaunu pieredzi (25,4%).

Joprojām minimālās mēneša darba algas apmērs valstī nav sasniedzis Eiropas Sociālās hartas 4.panta „Tiesības uz taisnīgu atalgojumu” 1.daļā noteikto „atzīt strādājošo tiesības uz atalgojumu, kas nodrošinātu tiem un to ģimenēm pienācīgus dzīves apstākļus”, kas pēc ekspertu aprēķiniem ir 66% no nacionālā ienākuma uz vienu iedzīvotāju vai 68% no nacionālās vidējās algas. Līdz ar to Latvija nevar ratificēt šo Eiropas Sociālās hartas panta daļu. Lai izpildītu Eiropas Sociālās hartas prasības minimālajai mēneša darba algai 2009.gadā jābūt 306 latu apmērā.

Ņemot vērā iepriekšminēto, Labklājības ministrija uzskata, ka pamatojoties uz augstāk minētajiem starptautiskajiem līgumiem, Latvijai ir uzliktas zināmas saistības attiecībā uz darba samaksas regulējumu, tāpēc valstij būtu jāveic viss nepieciešamais, lai pēc iespējas ātrāk

92

minētās starptautiskās saistības izpildītu pienācīgi un minimālās mēneša darba algas apmērs valstī sasniegtu izdzīvošanas līmeni.

Saskaņā ar Centrālās statiskas pārvaldes datiem 2007.gadā tādu strādājošo skaits, kuriem darba samaksa ir minimālās mēneša darba algas apmērā (120 lati), bija 73 tūkst. strādājošo jeb 9,1% no strādājošo kopskaita, tai skaitā privātajā sektorā – 64,4 tūkst. strādājošo (11,9%) un sabiedriskajā sektorā – 8,6 tūkst. strādājošo (3,4%). (skat. 3.6. attēlu).

3.6. attēls

Strādājošo skaits (nodarbināti normālu (pilnu) darba laiku), kuriem mē neša vidē jā bruto darba samaksa ir minimālās mē neša darba algas

apmērā (80 Ls , 90 Ls un 120 Ls)

7 522

65 52058 175

7 345

72 99764 405

8 592

80 27572 753

Valst ī - kopā Privāt ais sektors Sabiedriskais sektors

2005.gada oktobris 2006.gada oktobris 2007.gada oktobris


Statistikas dati rāda, ka ik gadu samazinās to strādājošo skaits, kuriem darba alga ir noteikta līdz minimālās mēneša darba algas apmēram (skat. 3.7.attēlu).

3.7. attēls

93

Strādājošo skaits (nodarbināti normālu (pilnu) darba laiku), kuriem mēneša vidē jā bruto darba samaksa ir zem minimālās mēneša darba

algas apmēra (80 Ls , 90 Ls un 120 Ls)

2 7072 584

123

689 589

100273 255

18

Valst ī - kopā Privātais sektors Sabiedriskais sektors

2005.gada oktobris 2006.gada oktobris 2007.gada oktobris


Strādājošo skaits dzimumu griezumā, kuriem darba samaksa ir līdz un minimālās mēneša darba algas apmērā (120 lati), bija: sievietes – 38,7 tūkst. un vīrieši – 34,6 tūkst. (privātā sektora īpatsvars: sievietes – 84%, vīrieši – 93% un sabiedriskā sektora īpatsvars: sievietes – 16%, vīrieši – 7%).

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes apkopotiem apsekojuma datiem par darbinieku skaita sadalījumu pēc bruto darba samaksas lieluma 2007.gada oktobrī, analizējot privātā sektora komersantu darbību, izmantojot darbinieku skaitu tajos, var secināt, ka mikrouzņēmumos un mazajos uzņēmumos darba samaksa ir ievērojami mazāka. Šajos uzņēmumos darbinieku skaits ar minimālo mēneša darba algu bija 53,4 tūkst. jeb 82,5% no visiem privātajā sektorā strādājošajiem. Gandrīz katrs piektais darbinieks (19,0%) mikrouzņēmumos un mazajos uzņēmumos saņēma darba samaksu minimālās mēneša darba algas apmērā. Vidējos un lielajos uzņēmumos privātajā sektorā ar darbinieku skaita virs 50 un vairāk – minimālo mēneša darba algu saņēma 11,3 tūkst. jeb 4,3% no visiem strādājošajiem šajā uzņēmumu grupā. Ņemot vērā to, ka minimālo mēneša darba algu pārsvarā maksā nekvalificētiem darbiniekiem, bet kvalificētiem darbiniekiem darba tirgus konkurences apstākļos ir lielāks atalgojums, piemēram, grāmatvežiem, elektriķiem, automobiļa vadītājiem u.c., var secināt, ka mikrouzņēmumos un mazajos uzņēmumos praktizē darba algu izmaksāšanu „aploksnēs”.

Tā kā joprojām Latvijā ir ēnu ekonomika (nelegālā ekonomika), kurā plaši izplatīta ir nereģistrētā nodarbinātība (tā dēvētais „melnais darbs”), nodokļu nemaksāšana, kā arī darba algu izmaksa „aploksnēs” (2004. – 2006.gadā ēnu ekonomikas apjoms valstī bija 16% līdz 18% no iekšzemes kopprodukta atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem), tad godīgiem komersantiem ir zema konkurētspēja. Nereģistrētā nodarbinātība ir plašāks jēdziens, kas ietver sevī nodokļu nemaksāšanu, darba algu izmaksu „aploksnēs”, piemaksu par virsstundu un nakts darbu neveikšanu. Pašlaik gan nelegālo, gan nereģistrēto nodarbinātību lieto kā vienādas nozīmes terminu, tādējādi veidojot viedokli, ka nereģistrētā nodarbinātība ir plaši izplatīta, jo vienkopus tiek uzskaitīti gan pārkāpumi attiecībā uz darbu bez līgumiem, gan darba samaksas noteikumu neievērošana. Papildus šim aspektam prakse pierāda, ka darbs bez darba līgumiem pamatā ir privātā sektora jautājums, savukārt valsts sektoram vairāk ir raksturīgas problēmas virsstundu un nakts darba apmaksā – nereģistrētais darbs.

94

Saskaņā ar Valsts darba inspekcijas un Valsts ieņēmumu dienesta sniegto informāciju, var secināt, ka nereģistrētā nodarbinātība valstī tiek praktizēta arvien vairāk, jo atklāto darba devēju pārkāpumu un atklāti nereģistrēti nodarbināto skaits pieaug. Lielākā daļa pārkāpumu un atklāto nereģistrēti nodarbināto tika konstatēti mikrouzņēmumos, kuriem nodarbināto skaits ir no 1 līdz 9 un mazajos uzņēmumos, kuriem nodarbināto skaits ir no 10 līdz 50.

Ņemot vērā iepriekšminēto Labklājības ministrija uzskata, ka minimālā mēneša darba alga valstī ir jāpaaugstina straujāk. Jautājumu par minimālās mēneša darba algas paaugstināšanu 2008.gadā Labklājības ministrija saskaņoja ar sociālajiem partneriem (Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvji) Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes 2007.gada 20.jūnija sēdē. Saskaņā ar Ministru kabineta 2007.gada 26.jūnija sēdē nolemto sākot ar 2008.gada 1.janvāri minimālā mēneša darba alga tiek noteikta 160 latu apmērā.

3.4.2. Darba samaksa sabiedriskajā un privātajā sektorā

Saskaņā ar statistikas datiem 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 31,8%, tai skaitā privātajā sektorā – par 30,7% un sabiedriskajā sektorā – par 35,4%. Joprojām ir novērojama tendence, ka privātajā un sabiedriskajā sektorā strādājošo darba samaksas pieaugums izlīdzinās (skat. 3.8. attēlu).

3.8. attēls

Strādājošo sk aita sadalījums % pēc mēneša vidējās bruto darba samaksas lieluma sabiedrisk ajā un privātajā sek torā 2007.gada oktobrī

3,4%7,4%

16,2%11,9%

17,4%11,1%

64,3%

8,7%

16,9%

42,7%

0%

10%

20%

30%

40%

50%

60%

70%

<120,00 Ls 120,01-160,00 Ls 160,01-200,00 Ls 200,01-300,00 Ls >300,01 Ls

Sabiedriskajā sektorā Privātajā sektorā


Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2007.gadā 50,5% strādājošo saņēma darba samaksu līdz 300 latiem un, salīdzinot ar 2006.gadu, šādu darbinieku īpatsvars kopējā strādājošo skaitā samazinājies par 84 800 jeb no 65,5% līdz 50,5%. Visās darba samaksas lieluma grupās, sākot no 300 latiem un vairāk, ir vērojams darbinieku skaita pieaugums. 2007.gadā nedaudz pieaudzis to darbinieku skaits, kas saņēma valstī noteikto minimālo mēneša darba algu. Ja 2006.gadā minimālo mēneša darba algu (90 lati) saņēma 66 200 strādājošo jeb 8,9% no darbinieku kopskaita, tad 2007.gadā minimālo mēneša darba algu (120 lati) saņēma 73 300 jeb 9,2%. Šādu darbinieku skaits sabiedriskajā sektorā palielinājās par

95

1 200, bet privātajā sektorā – par 5 900. No kopējā strādājošo skaita valstī, kas 2007.gadā saņēma minimālo mēneša darba algu, 64 700 jeb 88,2% strādāja privātajā sektorā.

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem dzimumu griezuma mēneša vidējā bruto darba samaksa 2007.gadā bija: sievietēm – 323,48 lati un vīriešiem – 385,41 lati. Sievietēm mēneša vidējā bruto darba samaksa 2006.gadā bija par 58,63 latiem jeb 17,7% zemāka nekā vīriešiem, bet 2007.gadā – par 61,93 latiem jeb 16,1% zemāka. Mēneša vidējā bruto darba samaksa sabiedriskajā sektorā 2007.gadā bija 476,62 lati, bet privātajā sektorā – 361,67 lati. Sabiedriskajā sektorā pieaugums veidoja 35,8% (no 351 līdz 477 latiem), bet privātajā sektorā — 30,4% (no 277 līdz 362 latiem). Dzimumu griezumā mēneša vidējā bruto darba samaksa 2007.gadā sabiedriskajā sektorā: sievietēm – 370,75 lati un vīriešiem – 467,03 lati, bet privātajā sektorā: sievietēm – 291,62 lati un vīriešiem – 361,25 lati. Valsts reģionos sabiedriskajā sektorā nodarbinātajiem mēneša vidējā bruto darba samaksa 2007.gadā visvairāk palielinājusies Rīgā un sasniedza 552 latus, kā arī Pierīgas reģionā (sasniedza 455 latus), bet viszemākā mēneša vidējā bruto darba samaksa 2007.gadā bija Daugavpils un Rēzeknes rajonā (298 lati).

Joprojām ir novērojama neizmaksātas darba samaksas apmēra saglabāšanās. Saskaņā ar statistikas datiem neizmaksātās darba samaksas apmērs tautsaimniecībā strādājošajiem 2007.gadā bija 0,3 milj. latu un par iepriekšējiem gadiem neizmaksātais – 0,7 milj. latu. Sabiedriskajā sektorā neizmaksātās darba samaksas apmērs 2007.gadā bija 18,3 tūkst. latu, bet 95% neizmaksātās darba samaksas attiecās uz privāto sektoru.

Lai gan 2007.gadā darba samaksa bija pieaugusi gan sabiedriskajā sektorā, gan privātajā sektorā, šis pieaugums nav vērtējams kā tik liels, ņemot vērā straujo inflācijas pieaugumu.

Kontroli par darba samaksas normatīvo aktu ievērošanu veic Valsts darba inspekcija. 2007.gadā Valsts darba inspekcija saņēma 2 850 iesniegumus par iespējamiem darba tiesisko attiecību pārkāpumiem (par 13% vairāk kā 2006.gadā), no tiem 1 596 iesniegumi bija par pārkāpumiem darba samaksas jautājumos. Galvenokārt sūdzības iesniegtas par darba samaksas savlaicīgu neizmaksāšanu, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, ka netiek precīzi uzskaitītas darbinieka nostrādātās stundas un veiktas atbilstošas piemaksas par nakts darbu, virsstundu darbu un darbu svētku dienās. 554 gadījumos par konstatētajiem pārkāpumiem darba devējiem izsniegts rīkojums, nosakot termiņus pārkāpumu novēršanai, 600 gadījumos pieņemts lēmums par administratīvā soda uzlikšanu. 254 sodi 26 560 latu apmērā bija piemēroti par darba samaksas pārkāpumiem, 114 sodi 6 399 latu apmērā - par pārkāpumiem darba un atpūtas laika uzskaitē/apmaksā, 77 sodi 7 739 latu apmērā - jautājumos par atlaišanu no darba, 30 sodi 2 940 latu apmērā - par ikgadējā atvaļinājuma kompensācijas izmaksu pārkāpumiem u.c.

Informācija par darba samaksas jautājumiem ir atrodama Valsta darba inspekcijas mājas lapā (www.vdi.lv), kā arī Valsta darba inspekcija sniedz bezmaksas konsultācijas pa konsultatīvo tālruni: 8008004. Par darba tiesisko attiecību jautājumiem 2007.gadā telefoniski sniegtas 21 539 konsultācijas, no tām, 4 126 darba samaksas jautājumos. Valsts darba inspekcijā tika pieņemti 14 518 apmeklētāji un sniegtas 3 666 konsultācijas par darba samaksas jautājumiem.

3.5. Darba aizsardzība

96

http://www.vdi.lv/

Darba vides faktori ir ļoti svarīgi katra strādājoša cilvēka dzīvē, jo darbā tiek pavadīta aptuveni viena trešdaļa dzīves laika. Līdz ar to, nodrošinot darbiniekiem drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus, tiek uzlabota viņu dzīves kvalitāte.

Kaut arī Eiropas Savienības direktīvu normas ir pārņemtas Latvijas normatīvajos aktos, tiesiskais regulējums darba aizsardzības jomā nemitīgi tiek pilnveidots, tā, piemēram, 2007.gadā par darba aizsardzības jautājumiem, kas līdz šim netika regulēti normatīvajos aktos, tika pieņemti divi jauni Ministru kabineta noteikumi, kā arī veikti grozījumi jau esošajos noteikumos.

2007.gadā pārskatīti vieni no būtiskākajiem normatīvajiem aktiem darba aizsardzības jomā, kas regulē darba vides iekšējās uzraudzības veikšanu22. Esošā normatīva vietā pieņemti jauni Ministru kabineta noteikumi, kuros ietvertās prasības vērstas uz administratīvā sloga mazināšanu darba devējiem, samazinot dokumentu skaitu, kas nepieciešams darba aizsardzības jautājumu dokumentēšanai uzņēmumā. Darba devēji varēs vairāku dokumentu vietā izstrādāt tikai vienu, apvienojot tajā nepieciešamo informāciju. Būtiski papildināts līdz šim spēkā esošo noteikumu pielikums darba vides riska faktoru noteikšanai un novērtēšanai, kura lietošana ir brīvprātīga, taču ļoti daudzi mazo un vidējo uzņēmumu darba aizsardzības speciālisti labprāt to izmanto savu uzņēmumu risku novērtēšanā. Pielikums ir papildināts ar tādiem riska faktoriem kā, piemēram, darbs ārpus telpām, vardarbības risks, putekļu aerosoli, u.c. Kaut arī jau līdz šim darba devējam bija pienākums veikt darba vietu pārbaudi un konstatēt visus darba vides riska faktorus, kas var kaitēt darbinieku veselībai un drošībai, šīs izmaiņas ļaus vieglāk tos identificēt un uzlabot darba vides risku novērtēšanas kvalitāti, kā rezultātā tiks nodrošināta labāka darbinieku drošība un veselības aizsardzība darbā.

Jaunas prasības noteiktas arī, lai nodrošinātu nodarbināto aizsardzību, saskaroties ar ķīmiskām vielām darba vietās23, tādejādi nodrošinot noteikumu atbilstību Eiropas Savienības direktīvām24, 25.

Gada beigās - 2007.gada 18.decembrī - Ministru kabinetā pieņemts grozījums Ministru kabineta 2006.gada 5.septembra noteikumos Nr.745 „Darba aizsardzības prasības nodarbināto aizsardzībai pret elektromagnētiskā lauka radīto risku darba vidē”, saskaņā ar Eiropas Komisijas priekšlikumu atliekot šo noteikumu spēkā stāšanās laiku līdz 2008.gada 30.aprīlim. Eiropas Savienībā ir konstatēts, ka attiecīgās direktīvas26 prasības, kas ir pārņemtas šajos noteikumos, rada piemērošanas problēmas medicīnas nozarē, strādājot ar magnētiskās rezonanses ierīcēm, kā arī, iespējams citās nozarēs. Šobrīd tiek veikti pētījumi, kuru rezultātā tiks pārskatītas elektromagnētiskā lauka robežvērtības un vēlāk veikti attiecīgi grozījumi direktīvā un atbilstošajos noteikumos. Plānots, ka direktīvas un attiecīgi arī noteikumu spēkā stāšanās tiks atlikta līdz pat 2012.gada 30.aprīlim.

22 MK 2001.gada 23.augusta noteikumi Nr.379 „Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība”, kuru vietā pieņemti jauni - MK 2007.gada 2.oktobra noteikumi Nr.660 „Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība”.

23 MK 2007.gada 15.maija noteikumi Nr.325 „Darba aizsardzības prasības saskarē ar ķīmiskajām vielām darba vietās”, aizstājot MK 2002.gada 3.septembra noteikumus Nr.399 „Darba aizsardzības prasības, saskaroties ar ķīmiskajām vielām darba vietās”.

24 Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa Direktīva 2004/37/EK par darbinieku aizsardzību pret draudiem, kas saistīti ar kancerogēnu vai mutagēnu vielu iedarbību darbavietā (sestā atsevišķā direktīva saskaņā ar Direktīvas 89/391/EEK 16.panta 1.punktu).

25 Komisijas 2006.gada 7.februāra Direktīva 2006/15/EK, ar ko, īstenojot Padomes Direktīvu 98/24/EK, izveido otru sarakstu ar orientējošām robežvērtībām vielu iedarbībai darbavietā un groza Direktīvu 91/322/EEK un 2000/39/EK.

26 Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa Direktīva 2004/40/EK par obligātajām drošības un veselības aizsardzības prasībām attiecībā uz darbinieku pakļaušanu riskam, ko rada fizikāli faktori (elektromagnētiskie lauki) (astoņpadsmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē).

97

http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:32000L0039:LV:HTML






http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=107578

http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=107578

Pārskata periodā precizētas prasības mašīnu, aparātu un iekārtu tehniskai apkopei, kolektīvo aizsardzības līdzekļu lietošanai aizsardzībai pret kritieniem, kā arī prasības aizsargiem un drošības ierīcēm, kas lietojamas, ja pastāv risks nonākt mehāniskā kontaktā ar kustīgām darba aprīkojuma daļām27.

2007.gada 30.martā noslēdzās 2006.gadā aizsāktais Eiropas Savienības Pārejas programmas Twinning projekts „Arodveselības un darba drošības sistēmas tālāka attīstība”. Projekta galvenie mērķi bija: uzlabot arodveselību un drošību darbā, stiprināt darba aizsardzības likumdošanas ieviešanu, sekmēt izpratni darba devēju un darbinieku vidū par arodveselību un darba drošību. Gada laikā, sadarbojoties ar Vācijas un Somijas ekspertiem, tika izstrādāts nacionālais rīcības plāns par darba drošības un arodveselības jautājumiem, Valsts darba inspekcijā tika ieviesti jauni inspektoru apmācības modeļi, kā arī uzņēmumu līmenī tika attīstīts sociālais dialogs attiecībā uz darba aizsardzības jautājumiem.

Jāmin, ka visu 2007.gadu norisinājās darbs pie Darba aizsardzības jomas attīstības pamatnostādņu 2008. – 2013.gadam izstrādes, kas noteiks turpmākos attīstības virzienus, sasniedzamos mērķus un rezultātus darba aizsardzības jomā.

Lai sabiedrībā, īpaši darba devēju un nodarbināto vidū, radītu lielāku izpratni par darba aizsardzības jautājumiem, liela uzmanība joprojām tiek pievērsta sabiedrības informēšanas pasākumiem.

2007.gadā norisinājās Eiropas kampaņa par balsta un kustību sistēmas slimībām ar saukli „Stop-pārslodze!”, kas tika organizēta, lai palīdzētu darba devējiem, darbiniekiem, darba aizsardzības speciālistiem, ārstiem, politikas veidotājiem un citām ieinteresētajām pusēm uzlabot balsta un kustību sistēmas slimību profilaksi darbavietas līmenī. Balsta un kustību sistēmas slimībām ir visizplatītākā ar darbu saistītā veselības problēma Eiropā, kas ietekmē miljoniem strādājošo. Visā Eiropas Savienībā 25% strādājošo sūdzas par muguras sāpēm, bet 23% - par muskuļu sāpēm. Kampaņas „Stop-pārslodze!” ietvaros Valsts darba inspekcija jau piekto gadu aicināja uzņēmējus pieteikties Labas prakses balvai, kas šajā gadā ieguva nosaukumu „Zelta Ķivere 2007”. Konkursa mērķis bija veicināt integrētu vadības pieeju ergonomisku darba vietu ierīkošanai, tādējādi nepakļaujot darbiniekus balsta un kustību sistēmas slimību riskam. Par balvas ieguvēju tika atzīts SIA “Būvuzņēmums STATS” / SIA "STATS Serviss", kas darba ergonomikas jautājumus risina ļoti sistemātiski un integrē tos darba procesā.

Lai pievērstu uzņēmēju un nodarbināto uzmanību balsta un kustību sistēmas slimībām darbavietās, to izraisošajiem faktoriem un ergonomisku darbavietu ierīkošanas nepieciešamībai, Valsts darba inspekcija sadarbībā ar Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūru 2007.gadā rīkoja kampaņu "Drošas darbavietas iniciatīva". Kampaņas ietvaros Rīgā, Daugavpilī, Tukumā, Cēsīs un Liepājā notika bezmaksas semināri mazo un vidējo uzņēmumu vadītājiem un darbiniekiem, kuros tika sniegta informācija par darba aizsardzības aktualitātēm, kā arī skaidrota ergonomiskas darba vietas nozīme mūsdienu uzņēmējdarbībā.

Norisinājās arī acu veselības kampaņa “Atpūtini acis!”, kuras laikā darba devēji tika aicināti pieteikt acu ārsta un darba aizsardzības speciālista bezmaksas vizīti savā uzņēmumā, lai izglītotu darbiniekus, kā rūpēties par savām acīm, kā arī noteiktu, vai birojā ir darbam piemērota vide. Divu mēnešu laikā vairāk nekā 500 biroju darbinieki piedalījās šajā kampaņā. Aptaujas rezultāti liecina, ka trīs ceturtdaļas (74%) respondentu apstiprina redzes pasliktināšanos kopš strādā ar datoru un 94% aptaujas dalībnieku atzīst, ka darba dienas beigās jūt acu nogurumu. Šādi aptaujas rezultāti liecina, ka acu veselības problēmas ir nopietnas nodarbināto vidū un ka arī turpmāk ir nepieciešams pievērst tām uzmanību un turpināt informēt sabiedrību.

27 MK 2007.gada 29.maija noteikumi Nr.349 “Grozījumi “Ministru kabineta 2002.gada 9.decembra noteikumos Nr.526 „Darba aizsardzības prasības, lietojot darba aprīkojumu un strādājot augstumā””.

98

3.6. Nelaimes gadījumi darbā un arodslimības

3.6.1. Darbā notikušo nelaimes gadījumu analīze

Esošo situāciju un darba aizsardzības normatīvo aktu ieviešanas līmeni uzņēmumos vislabāk raksturo nelaimes gadījumu darbā un arodslimību skaits.

Saskaņā ar Valsts darba inspekcijas sniegto informāciju, 2007.gadā kopā reģistrēti 1 870 nelaimes gadījumi darbā, no tiem 268 smagi un 58 ar letālām sekām. 2007.gadā bija 194 nelaimes gadījumos cietušie uz 100 000 nodarbinātajiem ( skat. 3.9. attēlu).

3.9. attēls

Nelaime s gadījumos cie tušo skaits uz 100 tūkst. nodarbinātajie m

194

136145

177169

100

110

120

130

140

150

160

170

180

190

200

2003 2004 2005 2006 2007


Salīdzinot ar 2006.gada datiem, kopējais nelaimes gadījumos cietušo skaits 2007.gadā palielinājās par 5,5%, smagi cietušo skaits samazinājās par 8,5%, savukārt bojā gājušo skaits palielinājās par 9,4%. Kopējais nelaimes gadījumu un bojā gājušo skaita pieaugums ir skaidrojams ar ekonomiskās aktivitātes kāpumu un jaunu darbinieku pieņemšanu, kam trūkst profesionālās sagatavotības, kā arī darbinieku neinformēšanu par drošības prasībām un to neievērošanu.

Diemžēl jāuzsver, ka dažādu pētījumu rezultāti un arī ekspertu secinājumi liecina, ka reģistrētie statistiskie dati neatspoguļo patieso situāciju Latvijā, jo ļoti daudz nelaimes gadījumu darbā tiek slēpti, par tiem neziņojot Valsts darba inspekcijai un tādējādi tos neuzskaitot. Tas nozīmē, ka patiesībā kopējais nelaimes gadījumu skaits varētu būt krietni vien lielāks. Daudz precīzāk situāciju darba vietās atspoguļo letālie nelaimes gadījumi darbā, jo tos ir daudz grūtāk noslēpt un domājams, ka tiek reģistrēti praktiski visi letālie nelaimes gadījumi darbā.

Analizējot reģistrēto nelaimes gadījumu skaitu pa darbības nozarēm, jāsecina, ka 2007.gadā, tāpat kā 2006.gadā, vislielākais kopējais cietušo skaits ir bijis šādās nozarēs, kuras

99

līdz ar to var saukt par visbīstamākajām (izņemot „sauszemes transports, cauruļvadu transports”, kur situācija nedaudz uzlabojusies):

būvniecība – 251 cietušie jeb 13%; koksnes, koka un korķa izstrādājumu ražošana, salmu un pīto izstrādājumu

ražošana – 251 cietušie jeb 13%; veselība un sociālā aprūpe – 148 cietušie jeb 8%; mazumtirdzniecība, izņemot automobiļus, motociklus un autodegvielu; individuālās lietošanas priekšmetu, sadzīves aparatūras un iekārtu remonts – 118

cietušie jeb 6%.Arī biežākie nelaimes gadījumu cēloņi pēdējos gados paliek nemainīgi, tie ir – darba

drošības prasību neievērošana no darbinieku puses, to skaitā darba drošības instrukciju neievērošana; nepietiekoša uzmanība; nepareizu darba paņēmienu un metožu izvēle; drošības aprīkojuma vai individuālo aizsardzības līdzekļu nelietošana u.c. Tāpat bieži vien nelaimes gadījumi notiek neatbilstošas darba organizācijas dēļ, kas ietver nepietiekošu kontroli par darba drošības instrukciju prasību ievērošanu un darba izpildi; neapmierinošu darbinieku apmācību un instruēšanu; nepareizu darba tehnoloģijas izvēli u.c. Par nelaimes gadījuma cēloni bieži kļūst arī neapmierinoši apstākļi darba vietā, to skaitā piemērota drošības aprīkojuma un individuālo aizsardzības līdzekļu trūkums, nepietiekoša kārtība darba vietā, bojātas iekārtas, instrumenti vai darbarīki u.c.

Analizējot nelaimes gadījumu cēloņus, jāsecina, ka tie ir atkarīgi gan no darba devēja, gan darbinieka rīcības. Darba devējiem un nodarbinātajiem uzņēmumos ir jāsadarbojas, lai radītu došu darba vidi un ievērotu darba aizsardzības prasības. Lai novērstu nedrošu darbinieku rīcību, liela nozīme ir darba aizsardzības apmācībai un instruktāžai, kā arī informēšanai par pastāvošajiem darba vides riska faktoriem, to iespējamo ietekmi un nepieciešamajiem pasākumiem riska novēršanai un samazināšanai. Ir svarīgi, lai instruktāža noritētu kvalitatīvi un darbiniekam saprotami nevis formāli, kā tas bieži notiek. Saskaņā ar statistikas datiem 2007.gadā 94% nelaimes gadījumos cietušajiem bija veikta ievadinstruktāža un 95% gadījumos – instruktāža darba vietā, no kā var secināt, ka ļoti daudzos gadījumos darbinieku instruktāža ir bijusi formāla.

Analizējot nelaimes gadījumus dzimumu griezumā, jāsecina, ka nelaimes gadījumos apmēram divreiz biežāk cietuši vīrieši (1 262) nekā sievietes (608), pie tam vīrieši daudz biežāk cieš smagos un letālos nelaimes gadījumos – 2007.gadā nelaimes gadījumos darbā ir gājuši bojā 54 vīrieši (2006.gadā – 50 vīrieši) un 4 sievietes (2006.gadā 3 sievietes). Šādi dati ir skaidrojami ar salīdzinoši lielāku vīriešu nodarbinātības īpatsvaru bīstamajās nozarēs, piemēram, būvniecībā un kokapstrādē, kur nodarbināto drošību un veselību ietekmē dažādi bīstami darba vides riska faktori.

Satraucoši dati atklājās, runājot par nelaimes gadījumos cietušo sadalījumu pēc darba stāža amatā. 2007.gadā, līdzīgi kā iepriekšējos gados, visbiežāk nelaimes gadījumos darbā cieš nodarbinātie, kuri attiecīgajā amatā nostrādājuši līdz vienam gadam (760) un no viena līdz trīs gadiem (536). Šādi dati liecina par to, ka darbinieki, uzsākot darbu, nav pietiekami sagatavoti, instruēti un apmācīti, kā arī viņiem trūkst praktiskās pieredzes.

Analizējot nelaimes gadījumos cietušo sadalījumu pēc vecuma grupām, atklājas, ka 2007.gadā visvairāk nelaimes gadījumos cietuši nodarbinātie vecumā no 45 – 54 gadiem (446), kā arī vecumā no 35 – 44 gadiem (389), kas varētu būt skaidrojams ar faktu, ka šajās vecuma grupās ir arī visvairāk nodarbināto, un iespējams, ir iestājusies zināma darba rutīna un drošības noteikumiem netiek pievērsta pietiekami liela nozīme. Salīdzinot ar 2006.gadu, par 17,1% ir pieaudzis nelaimes gadījumu skaits, kuros cietuši jaunieši vecumā no 18 – 24 gadiem un 2007.gadā tas bijis 280 nelaimes gadījumi, kas ir salīdzinoši liels skaits, ņemot vērā to, ka šajā vecuma grupā ir mazāks nodarbinātības īpatsvars. Nelaimes gadījumos ir cietuši arī 16 pusaudži vecumā līdz 18 gadiem. Šie dati norāda uz nepieciešamību īpaši aizsargāt jauniešus un vēl pirms darba gaitu uzsākšanas veidot viņos apziņu par

100

nepieciešamību ievērot darba aizsardzības prasības un izglītot par darba vides riska faktoriem un to iespējamo ietekmi uz cilvēka drošību un veselību (skat. 3.10. attēlu).

3.10.attēls

Nelaimes gadījumu sk aits sadalījumā pa vecuma grupām 2007.gadā

84

288

446

389

16

280

367

215972

5136254 5914121170

<18 18-24 25-34 35-44 45-54 55-64 >65

kopā smagi letāli


Lai novērstu nelaimes gadījumus darbā, katrā uzņēmumā ir jābūt ieviestai darba aizsardzības sistēmai un nodrošinātai drošai un veselībai nekaitīgai darba videi. Kā būtisks faktors jāmin preventīvās kultūras veidošana uzņēmumā, kas nozīmē darba devēja un darbinieku izpratni par darba aizsardzības nozīmi un atbilstošu rīcību savas un citu darbinieku aizsardzības nodrošināšanai. Darba devējam ir jāapzinās ieguvums, kādu sniedz pasargāts un vesels darbinieks – tas ir gan finansiālo resursu ietaupījums, jo darbinieki mazāk kavē darbu slimības dēļ un var pilnvērtīgāk un kvalitatīvāk veikt savu darbu, gan arī morāls gandarījums, jo sakārtota un droša darba vide veicina apmierinātību ar darbu un lojalitāti darba devējam.

3.6.2. Arodslimību analīze

2007.gadā Latvijā kopumā apstiprināti 776 pirmreizējie arodslimnieki, kas ir par 187 arodslimniekiem, jeb 24,1% vairāk nekā 2006.gadā. No 2007.gadā apstiprinātajiem arodslimniekiem 710 reģistrēti darbojošos uzņēmumos un 66 ieguvuši arodslimību likvidētos uzņēmumos (skat. 3.11. attēlu). Ņemot vērā to, ka bieži vien arodslimības attīstās ilgākā laika periodā, arodslimību skaits raksturo situāciju pirms vairākiem gadiem un nenorāda uz darba apstākļiem tieši šajā gadā.

101

3.11.attēls

Pirmreizējo arodslimniek u sk aits

776

589

784796

563

710

569

741687

502

662043

10961

2003 2004 2005 2006 2007

pirmreizējo arodslimnieku kopējais skait s pirmreizējo arodslimnieku skait s darbojošos uzņēmumos

pirmreizējo arodslimnieku skait s likvidētos uzņēmumos


Izvērtējot arodslimību gadījumus pa uzņēmumu ekonomiskās darbības nozarēm, redzams, ka, līdzīgi kā citus gadus, visvairāk arodslimnieku ir reģistrēti sekojošās nozarēs:

apstrādes rūpniecības nozarē – 257; transporta, glabāšanas un sakaru nozarē – 131; veselības un sociālās aprūpes nozarē – 114; lauksaimniecības, medniecības un mežsaimniecības nozarē – 88; būvniecības nozarē – 41.Analizējot arodslimības pēc slimību grupām, redzams, ka pamatā Latvijā konstatētas

fizisko pārslodžu izraisītās arodslimības – skeleta–muskuļu–saistaudu sistēmas slimības, ievainojumi, saindēšanās un citas ārējas iedarbes sekas, nervu sistēmas slimības. 2007.gadā arodslimības samazinājušās tikai nervu sistēmas slimību grupā, kā arī netika konstatēts neviens acs un tās palīgorgānu slimības gadījums, bet pārējās slimību grupās arodslimību skaits pieaudzis un skeleta–muskuļu–saistaudu sistēmas slimību grupā tas pieaudzis pat divkārt – 2007.gadā konstatēti 322 gadījumi.

No visiem 2007.gadā reģistrētajiem arodslimniekiem apmēram 52% arodslimnieku ir sievietes un 48% vīrieši. Salīdzinot ar 2006.gadu, kad no visiem arodslimniekiem 53% bija sievietes un 47% vīrieši, šī attiecība samazinājusies procentuāli ļoti nedaudz – tikai par 1%, un tomēr gribētos cerēt, ka vīrieši sāk aktīvāk vērsties pēc palīdzības pie ārsta un izmantot savas tiesības reģistrēt arodslimību un saņemt pienākošās sociālās garantijas.

Analizējot arodslimību skaitu pa vecuma grupām, jāsecina, ka lielākais arodslimnieku skaits ir vecumā no 45 – 54 gadiem – 292 (37,6%), un no 55 – 64 gadiem – 313 (40,3%). Jāuzsver, ka arodslimības pazīmes izpaužas vairākus gadus pēc kaitīgā darba vides faktora ietekmes, tādēļ ir svarīgi nodrošināt veselībai nekaitīgu darba vidi jau jauniešu vecumā, kad darbinieks tikko ir sācis strādāt, lai saglabātu darbaspējas visas darba dzīves garumā.

Sākot no 2007.gada 1.janvāra, dati par arodslimnieku skaitu tiek iegūti un analizēti arī sadalījumā pēc riska faktoriem. Pateicoties šādai uzskaitei no 2007.gada datiem redzams, ka arodslimnieki visvairāk bijuši pakļauti biomehāniskajiem faktoriem – 2 078 un fizikālajiem faktoriem (fizikālajiem aģentiem) – 1 228. Visvairāk pirmreizējo arodslimnieku saskārās ar

putekļus veidojošām vielām – 93 gadījumos, asinīm un citiem cilvēka audu šķidrumiem – 52 gadījumos, ar pacientiem – 41 gadījumā, no kā var secināt, kuri ir visbiežāk sastopamie riski darba vietā.

3.7. Kopsavilkums

Sasniegumi: uzlabojas vispārējie darba tirgu raksturojošie rādītāji, tai skaitā, samazinās bezdarba

līmenis, palielinās kopējais nodarbinātības līmenis; paplašinās bezdarbniekiem un darba meklētājiem piedāvāto pakalpojumu apjoms; veicot izmaiņas normatīvajos aktos, tika turpināta elastdrošības principa ieviešana; veikti sabiedrības, īpaši darba devēju un darbinieku informēšanas pasākumi par darba

tiesisko attiecību un darba aizsardzības jautājumiem; veicot izmaiņas normatīvajos aktos, samazināts administratīvais slogs darba devējiem

darba aizsardzības dokumentācijas sagatavošanai; minimālās mēneša darba alga paaugstināšana no 120 latiem uz 160 latiem, sākot ar

2008.gada 1.janvāri.

Problēmas: ievērojamas bezdarba līmeņa un nodarbinātības atšķirības reģionos; sakarā ar pensijas vecuma palielināšanu, pieaug pirmspensijas

vecuma iedzīvotāju –bezdarbnieku īpatsvars; saglabājas augsts nereģistrētās nodarbinātības līmenis; zems darba tiesiskās attiecības un darba aizsardzību regulējošo

normatīvo aktu ievērošanas līmenis praksē; sabiedrības neinformētība un zināšanu trūkums par darba tiesisko

attiecību jautājumiem; turpinās iedzīvotāju emigrācija uz atsevišķām ES dalībvalstīm un

Latvijā samazinās pieejamais darbaspēks, atsevišķās nozarēs radot darbaspēka trūkumu;

saglabājas augsts letālo nelaimes gadījumu darbā skaits; informācijas, datu, zinātniskā atbalsta un kapacitātes trūkums darba aizsardzības

politikas plānošanai, izstrādei un monitoringam; sabiedrības neinformētība, zināšanu un preventīvas attieksmes trūkums attiecībā uz

darba aizsardzības jautājumiem; minimālās mēneša darba algas paaugstinājums atpaliek no koncepcijā un noteikumos

paredzētajam paaugstinājuma procentam, kā rezultātā netiks realizēts mērķis, ka 2010.gadā minimālā mēneša darba alga sasniegs 50% no strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu;

palielinās nelegālu darba algu izmaksas veids jeb t.s. „aplokšņu” algas, kas rezultātā galvenokārt negatīvi ietekmē līdzsvarotu valsts budžeta veidošanu;

kontroles par darba samaksas normu ievērošanu un konsultēšanas ierobežotās iespējas Valsts darba inspekcijas zemās administratīvās spējas dēļ.

Risinājumi: jaunu pakalpojumu attīstība bezdarbnieku, darba meklētāju un

ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju iesaistīšanai darba tirgū, tai skaitā, izvērtējot pakalpojuma reģionālo nepieciešamību;

darba spēka profesionālās un ģeogrāfiskās mobilitātes uzlabošana;103

efektīvas un ilgtespējīgas ārvalstu darbaspēka piesaistes sistēmas izstrāde;

valsts uzraudzības un kontroles mehānisma (Valsts darba inspekcijas) kapacitātes un efektivitātes paaugstināšana;

aktīvāka sabiedrības informēšana un konsultēšana; politikas dokumentu (pamatnostādņu un programmas) pieņemšana darba aizsardzības

jomā, nosakot tālākos attīstības virzienus, mērķus un rezultātus, kā arī konkrētus pasākumus šo rezultātu sasniegšanai;

darba aizsardzības politikas plānošanas un izstrādes pilnveidošana, izveidojot Nacionālo Darba vides institūtu (noslēdzot deleģēšanas līgumu ar Rīgas Stradiņa Universitātes Darba drošības un vides veselības institūtu);

„Preventīvās kultūras” iedzīvināšana sabiedrībā un uzņēmumos; straujāks minimālās mēneša darba algas paaugstinājums, lai īstenotu koncepcijā un

noteikumos paredzēto, t.i., 2010.gadā minimālai mēneša darba algai ir jābūt 50% apmērā no strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu.

104

4. Dzimumu līdztiesības īstenošanaDzimumu līdztiesība ir būtisks jautājums, kas attiecas gan uz sievietēm, gan vīriešiem

ikvienā sabiedrībā. Tas ir arī nozīmīgs tautsaimniecības attīstības jautājums, jo dzimumu līdztiesības trūkums kavē darbaspēka pieejamību, elastīgumu un produktivitāti. Tas ir īpaši svarīgi ekonomikām, kas strauji attīstītās, tātad arī Latvijai.

Dzimumu līdztiesība nozīmē vienādas tiesības sievietēm un vīriešiem, vienādu atbildību, līdzvērtīgas vīriešu un sieviešu lomas sabiedrībā atzīšanu un vienādu pieeju resursiem. Latvijas sasniegumus dzimumu līdztiesības nodrošināšanā var vērtēt atšķirīgi. Latvijai ir labi sasniegumi formālas dzimumu līdztiesības nodrošināšanā un atsevišķās jomās, piemēram, abu dzimumu līdzdalības darba tirgū veicināšanā. Pašlaik būtiskākais ir dzimumu līdztiesības normu īstenošana dzīvē.

Latvijā un visā Eiropas Savienībā izmantotā pieeja vienlīdzīgu tiesību un iespēju nodrošināšanai sievietēm un vīriešiem ir dzimumu līdztiesības integrētā pieeja (angļu valodā gender mainstreaming). Šī pieeja pamatā nozīmē, ka visās darbības jomās un visos līmeņos tiek izvērtēta likumu, politiku un pasākumu ietekme uz abu dzimumu situāciju. Ietekmes novērtējums palīdz novērst gadījumus, kuros vienam dzimumam ir mazāk tiesību un iespēju, nekā otram. Būtiski, ka integrētā pieeja nozīmē visaptverošu ar dzimumu nelīdztiesību saistību problēmu risināšanu, nevis īslaicīgus kompensējošus pasākumus.

Pamazām valsts pārvaldē iedzīvinot dzimumu līdztiesības integrēto pieeju, visās nozaru ministrijās un kopš 2007.gada arī Labklājības ministrijas padotības iestādēs ir nominētas atbildīgās amatpersonas par dzimumu līdztiesības jautājumiem. Amatpersonu tīkls ir izveidots, lai katras nozares politikas īstenošanā tiktu nodrošināta atbilstība dzimumu līdztiesības principam un lai palielinātu ministriju spēju risināt šos jautājumus.

Pēc vēlēšanām 2006.gada 9.Saeimas sasaukumā netika atjaunota Saeimas Dzimumu līdztiesības apakškomisija. Taču 2007.gada novembrī, apzinoties dzimumu līdztiesības jautājumu nozīmību, ir izveidojusies Saeimas sieviešu deputātu grupa sadarbībai ar citu valstu parlamentārietēm, kurā piedalās gandrīz visas Saeimas deputātes. Deputātu grupas galvenie darbības virzieni ir paplašināt sadarbību ar sievietēm citu valstu parlamentos, veidot dialogu ar nevalstiskajām organizācijām un veicināt līdztiesības problēmu izpratni sabiedrībā.

2007.gadā Labklājības ministrija, iesaistot dažādus sadarbības partnerus, izstrādāja Programmu dzimumu līdztiesības īstenošanai 2007.-2010.gadam. Programmas izstrādes laikā secināts, ka dzimumu līdztiesības sasniegšanu kavē sabiedrības nepietiekamā izpratne par dzimumu lomām un uzdevumiem. Papildus iemesli ir dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanā iesaistīto iestāžu zemā darboties spēja, kas ietekmē gan problēmjautājumu risināšanas ātrumu, gan apjomu, kā arī nepietiekams politiskais atbalsts dzimumu līdztiesības integrētās pieejas ieviešanai. Atbilstoši definētajām problēmām, kā arī turpinot iepriekšējās Programmas (2005.-2006.) uzsākto virzību, definēti rīcības virzieni, kuros jāplāno mērķtiecīgi uzdevumi, rezultātā sasniedzot vēlamo – uzlabojot sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu iespēju un tiesību nodrošināšanu, kā arī pieeju resursiem visās dzīves jomās. Liels uzsvars visos rīcības virzienos ir likts uz sabiedrību informējošiem un izglītojošiem pasākumiem. Kopā Programmā ir paredzēti seši rīcības virzieni:

1. Sabiedrības izglītošana par dzimumu līdztiesību. Rīcības virziena mērķis ir uzlabot sabiedrības izpratni par dzimumu līdztiesības jautājumiem.

2. Tiešās valsts pārvaldes un citu speciālistu izglītošana par dzimumu līdztiesību. Rīcības virziena mērķis ir uzlabot dzimumu līdztiesības politikas ieviešanā iesaistīto institūciju speciālistu izpratni par dzimumu līdztiesības integrētās pieejas izmantošanas iespējām un nozīmi nozaru politikās.

105

3. Dzimumu līdztiesības politikas īstenošanas un uzraudzības pilnveidošana. Rīcības virziena mērķis ir vairāk koordinēt un efektīvāk realizēt dzimumu līdztiesības politiku un uzlabot tās pārraudzību un novērtēšanu.

4. Problēmas aktualizēšana par vardarbību ģimenē. Rīcības virziena mērķis ir apzināt situāciju valstī un izstrādāt priekšlikumus valsts mēroga kompleksiem pasākumiem, lai risinātu vardarbības problēmas un mazinātu tās sekas.

5. Darba un privātās dzīves saskaņošanas iespēju uzlabošana un paplašināšana. Rīcības virziena mērķis ir uzlabot darba un ģimenes dzīves saskaņošanas iespējas gan sievietēm, gan vīriešiem un veicināt darba devēju ieinteresētību darba un ģimenes dzīves saskaņošanas iespēju radīšanā.

6. Ar veselību saistīto dzīvesveida paradumu apzināšana. Rīcības virziena mērķis ir apzināt iedzīvotāju izpratni par katram dzimumam īpaši raksturīgiem dzīvesveida paradumiem un to ietekmi uz veselību un dzīves kvalitāti, kā arī veicināt veselīgu dzīvesveidu.

Pirmie trīs rīcības virzieni tāpat kā iepriekšējā programmā vērsti uz sabiedrības un valsts pārvaldes iestāžu darbinieku izglītošanu dzimumu līdztiesības jautājumos kā arī uz dzimumu līdztiesības politikas īstenošanu un uzraudzību. Šajos rīcības virzienos plānoto pasākumu ieviešana uzsākta jau 2007.gadā. Tā, piemēram, 2007.gadā notikuši divi Valsts administrācija skolas kursi ierēdņiem „Sieviešu un vīriešu tiesības un iespējas: kas jāņem vērā nozaru politikas veidošanā?”, kā arī trīs kursi atsevišķās ministrijās.

Pārējie rīcības virzieni vērsti uz pasākumiem, kas īstenojami konkrētās politikas jomās, kas varētu sniegt ieguldījumu dzimumu līdztiesības jautājumu aktīvākai risināšanai un praktiskāku rezultātu ieguvei.

Būtisks instruments iedzīvotāju labklājības nodrošināšanai ir darbs. Lai arī Latvijā vispārīgie nodarbinātības jomas rādītāji ir labi, atsevišķas sabiedrības grupas ir pakļautas sociālās atstumtības riskam. Galvenās no šīm grupām ir sievietes pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, sievietes pirmspensijas vecumā, ilgstošie bezdarbnieki, no kuriem lielākā daļa ir vīrieši. Citi būtiski jautājumi ir sociālais nodrošinājums un atbalsts ģimenēm. Šajās jomās no dzimumu līdztiesības viedokļa jāpievērš uzmanība elastīgā darba formām, darba un privātās dzīves saskaņošanai, kā arī stereotipu maiņai par sieviešu un vīriešu lomām sabiedrībā. 2007.gadā jau ir uzsākušies pasākumi darba un privātās dzīves saskaņošanai pilotprojektu veidā organizējot aukļu dienestu Liepājā un Nodarbinātības valsts aģentūrai organizējot bērnu aprūpes nodrošinājumu bezdarbniekiem, kuri apmeklē profesionālās apmācības kursus.

Joprojām aktuāla problēma ir vardarbība ģimenē. Tieši sievietes ir tās, kas lielākoties cieš no partnera vardarbības ģimenē pretstatā vīriešiem, kas galvenokārt pakļauti svešinieku un attālu paziņu vardarbībai. Bērnu un ģimenes lietu ministrija sadarbībā ar citām ministrijām ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu par problēmām saistībā ar vardarbību ģimenē un to iespējamiem risinājumiem. Uz šī ziņojuma pamata Ministru kabinets 2007.gada 5.jūnijā izdeva rīkojumu, uzdodot Bērnu un ģimenes lietu ministrijai sadarbībā ar Labklājības ministriju, Tieslietu ministriju un Iekšlietu ministriju izstrādāt un līdz 2008.gada februārim iesniegt Ministru kabinetā Programmu vardarbības ģimenē mazināšanai.

Turpretī veselības jomā spilgti redzamas negatīvas tendences rādītājos, kas raksturo nevis sieviešu, bet gan vīriešu stāvokli – vairākos veselības stāvokļa rādītājos tiem ir īpaši slikti rādītāji, ko nereti veicina veselībai nelabvēlīgs dzīvesveids.

Līdz šim lielākie pasākumi dzimumu līdztiesības veicināšanai pārsvarā ir īstenoti ar Eiropas Savienības un starptautisku organizāciju finansiālu atbalstu. Arī nākotnē Labklājības ministrija plāno īstenot Eiropas struktūrfondu atbalstītu projektu, kurā paredzēts īstenot daļu no Programmā paredzētajām aktivitātēm, piemēram, sabiedrības informēšanas kampaņas par dzimumu līdztiesības jautājumiem (īstenos Labklājības ministrija), jaunu bērnudārzu būvēšana un esošo remontēšana (īstenos Reģionālo un pašvaldības lietu ministrija).

106

Viena no prasībām, kas tiek izvirzīta Eiropas Savienības fondu finansējuma saņēmējiem 2007.-2013.gada plānošanas periodā, ir vienlīdzīgu iespēju horizontālās politikas ievērošana. Labklājības ministrija ir atbildīgā institūcija par vienlīdzīgu iespēju horizontālās politikas koordināciju, kas ietver dzimumu līdztiesības, invaliditātes un novecošanās aspektus. Šīs politikas mērķis ir uzlabot dažādu sabiedrības grupu stāvokli, īpaši, ja to ietekmē personas piederība noteiktam dzimumam, vecuma grupai vai, ja personai ir kāds no funkcionāliem traucējumiem. Vienlīdzīgu iespēju horizontālās politikas koordinēšanas ietvaros svarīgākie pasākumi ir nozaru ministriju Eiropas Savienības fondu projektu iesniegumu vērtēšanas kritēriju atbilstības analīze no vienlīdzīgu iespēju perspektīvas, atzinumu sniegšana par nozaru ministriju izstrādātajiem projektu vērtēšanas kritērijiem. Labklājības ministrija izskata arī visus Valsts sekretāru sanāksmē pieteiktos tiesību aktu projektus par Eiropas Savienības fondu aktivitāšu ieviešanu un sniedz par tiem atzinumus. Lai atvieglotu iestāžu darbu vienlīdzīgu iespēju prioritātes ievērošanā, ir izstrādātas vadlīnijas Eiropas Savienības fondu projektu iesniedzējiem un vērtētājiem. Ministrija arī nodrošina Eiropas Savienības fondu tehniskās palīdzības projekta aktivitātes „Horizontālās politikas Vienlīdzīgas iespējas koordinēšanas funkciju nodrošināšana” vadības, ieviešanas, uzraudzības, izvērtēšanas un komunikācijas procesu koordinēšanu. Šīs aktivitātes ietvaros tiks sagatavots informatīvs materiāls par horizontālās prioritātes „Vienlīdzīgas iespējas” ievērošanu Eiropas Savienības fondu projektu iesniegumu atlasē, kā arī rīkoti mācību semināri Eiropas Savienības fondu projektu ieviešanā iesaistītajiem speciālistiem un projektu iesniedzējiem.

Kopsavilkums

Sasniegumi definēti turpmākās rīcības virzieni dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanai 4

gadiem, Programmas dzimumu līdztiesības īstenošanai 2007.-2010.gadam ietvaros; notikušas mācības valsts pārvaldes darbiniekiem par dzimumu līdztiesības

jautājumiem dažādās jomās; sagatavots informatīvs ziņojums par problēmām saistībā ar vardarbību ģimenē un to

iespējamiem risinājumiem un uz tā pamata uzsākts darbs pie Latvijā pirmās Programmas vardarbības ģimenē mazināšanai;

sācis darboties aukļu dienesta pilotprojekts Liepājā, kā arī Nodarbinātības valsts aģentūras organizējusi profesionālās mācības reģistrētajiem bezdarbniekiem, piedāvājot bērnu aprūpes nodrošinājumu.

Problēmas lielākā daļa aktivitāšu dzimumu līdztiesības jomā tiek ieviesta pārsvarā ar Eiropas

Savienības finansiālu atbalstu; nav atsevišķu no valsts budžeta finansētu aktivitāšu; no dzimumu līdztiesības viedokļa ir aktuālas ar nodarbinātību un cilvēku iesaistīšanu

darba tirgū saistītās problēmas, īpaši sociālās atstumtības riskam pakļautās sieviešu un vīriešu grupas;

aktuāli ir sociālā nodrošinājuma un atbalsta ģimenēm jomas, kurās no dzimumu līdztiesības viedokļa problēmu aspekti ir maz izmantotās elastīgā darba formas, darba un privātās dzīves saskaņošana, kā arī stereotipi par sieviešu un vīriešu lomām sabiedrībā;

vardarbība ģimenē - tieši sievietes ir tās, kas lielākoties cieš no partnera vardarbības ģimenē pretstatā vīriešiem, kas galvenokārt pakļauti svešinieku un attālu paziņu pāridarījumiem; vardarbības ģimenē novēršanai ir nepietiekama starpsektorāla sadarbība un nav integrētu un koordinētu risinājumu;

veselības jomā spilgti redzamas negatīvas tendences rādītājos, kas attiecas uz vīriešiem – gan veselības situācijā, gan dzīvesveida paradumos.

107

Risinājumi sabiedrības izglītošana par dzimumu līdztiesību. Plānots īstenot sabiedrības

informēšanas pasākumus par dzimumu līdztiesību un tiesību aizsardzības iespējām diskriminācijas gadījumā;

tiešās valsts pārvaldes un citu speciālistu izglītošana par dzimumu līdztiesību. Plānots īstenot mācības dažādās iestādēs par integrētās pieejas dzimumu līdztiesībai izmantošanu, kā arī pirmsskolas speciālistiem un ģimenes ārstiem par dzimumu līdztiesības aspektiem attiecīgi izglītības un veselības jomā;

dzimumu līdztiesības politikas īstenošanas un uzraudzības pilnveidošana. Plānots izpētīt, kā valsts īstenotā politika ietekmē dzimumu līdztiesības situāciju Latvijā, sagatavot ziņojumus par starptautisko saistību izpildi attiecībā uz dzimumu līdztiesību, kā arī publiskot informāciju par dzimumu diskriminācijas gadījumiem un tiesu spriedumiem tajos;

problēmas aktualizēšana par vardarbību ģimenē. Plānots izglītot sabiedrību un speciālistus par vardarbību ģimenē, veikt pētījumu, kas novērtē starpsektorālo sadarbību vardarbības ģimenē novēršanai. Plānots nodrošināt sociālās rehabilitācijas pasākumus dzīvesvietā un institūcijās no prettiesiskām darbībām cietušām personām;

darba un privātās dzīves saskaņošanas iespēju uzlabošana un paplašināšana. Plānoti informēšanas pasākumi sabiedrībai par privātās un profesionālās dzīves saskaņošanas iespējām, veikt pasākumus, lai paplašinātu tēvu iespējas iesaistīties bērnu aprūpē. Plānots reģionos būvēt jaunus bērnudārzus, kā arī attīstīt ārpusskolas bērnu pieskatīšanas pasākumus pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Plānots veicināt iekļaušanos darba tirgū personām, kas aprūpē ģimenes locekļus, kā arī personām pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma;

ar veselību saistīto dzīvesveida paradumu apzināšana. Plānots veikt pētījumus un veicināt sabiedrības izpratni par veselīgu uzturu un dzīvesveidu, kā arī interesi par savu veselību un profilaktisko apskašu svarīgumu.

108

5. Kopienas Iniciatīvas EQUAL īstenošana (galvenie rezultāti un sasniegumi nozarē)

Eiropas Kopienas iniciatīva EQUAL ir starptautiska sadarbības programma, kuras mērķis ir cīnīties pret nevienlīdzīgu attieksmi darba tirgū, atbalstot sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju iekļaušanos darba un sabiedrības dzīvē. EQUAL projektu īstenošana notika laikā no 2005.gada janvāra līdz 2007.gada decembrim trijos posmos: no 2005.gada janvāra līdz 2005.gada 30.jūnijam projekti īstenoja 1.posma „Nacionālo un starpvalstu partneru tīkla izveide” aktivitātes, no 2005.gada 1.jūlija līdz 2007.gada 30.jūnijam 2. posma - „Projektā izstrādāto darba programmu ieviešana” aktivitātes un no 2006.gada 1.jūlija līdz 2007.gada 31.decembrim 3.posma – „Rezultātu apkopošana, izplatīšana un ieviešana nacionālajā politikā” aktivitātes.

1.posms „Nacionālo un starpvalstu partneru tīkla izveide” - izveidotas partnerības un noslēgti sadarbības līgumi par projektu īstenošanu un konkrētu projektu aktivitāšu veikšanu ar nacionālajām partnerorganizācijām, kā arī noslēgti starpvalstu sadarbības līgumi un atrasti sadarbībaspartneri 19 ES valstīs.

2.posms „Projektā izstrādāto darba programmu ieviešana” – īstenotas darba programmas atbilstoši noslēgtajiem līgumiem par projektu īstenošanu un EQUAL programmas tēmai, kādā projekts apstiprināts: darba spēju veicināšana, vienādas iespējas abiem dzimumiem un atbalsts patvēruma meklētājiem. EQUAL projektu ietvaros tika meklētas jaunas nodarbinātības iespējas vairākām sabiedrības grupām, kurām nepieciešama palīdzība, lai varētu iekļauties darba tirgū.

3.posms „Rezultātu apkopošana, izplatīšana un ieviešana nacionālajā politikā” – tika veiktas aktivitātes projektu ietvaros darbam ar sabiedrību, lai kliedētu aizspriedumus par cilvēkiem ar invaliditāti, patvēruma meklētājiem, cilvēku tirdzniecības upuriem un citām projektu mērķa grupām .

Saskaņā ar Eiropas Kopienas iniciatīvas EQUAL programmu Latvijai 2004.-2006.gadam, apstiprinātais kopējais attiecināmais finansējums EQUAL programmai bija 10 701 046 EUR.

EQUAL programmas Latvijā darbības laiks nav ilgs un daļā projektu rezultāti sasniegti tikai programmas darbības noslēguma posmā. Atšķirībā no vecajām dalībvalstīm, kurās EQUAL programmu īstenošana uzsākās jau 2000.gadā, tām bija 2 darbības posmi un tādejādi arī ilgāks laika periods politikas inovāciju ieviešanai, Latvijā šis periods ir bijis daudz īsāks.

Deviņos EQUAL projektos darbojās 76 partneri (projekta beigās 75 partneri), pārstāvot dažādus sektorus – valsts, pašvaldību, sabiedrisko un privāto. EQUAL projektus īstenoja EQUAL finansējuma saņēmēji - vadošie partneri, kuri projektu ieviešanā piesaistīja no viena līdz pat deviņpadsmit partneriem. No visiem sadarbības partneriem 34% pārstāv valstisko sektoru un 43% nevalstisko sektoru. 18% veido pašvaldību sektors, bet tikai 5% no pārstāvētajām organizācijām pieder pie privātā sektora. Projekti tika īstenoti arī sadarbībā ar partneriem citās ES valstīs.

Darbošanās EQUAL projektā partneriem ir devusi pieredzi; savas kapacitātes celšanas iespējas; atpazīstamību; jaunus kontaktus. Vairākas sadarbības partnerības turpinās arī pēc programmas beigām, gan darbojoties kopīgi noteiktā jomā, gan piesakot jaunus projektus.

EQUAL salīdzinājumā ar citām Eiropas programmām ir vairāk fokusēts uz specifiskām mērķa grupām. Latvijas gadījumā tās ir grupas ar vāju pozīciju darba tirgū un grupas, kurām nav pieejas apmaksātam darbam (invalīdi, patvēruma meklētāji, bezdarbnieki, bijušie ieslodzītie utt.). Fokusēšanās uz specifiskām mērķa grupām saskan ar galveno EQUAL programmas mērķi – inovāciju attīstīšana diskriminācijas un nevienlīdzības darba tirgū

109

novēršanai. Par inovāciju EQUAL programmas ietvaros uzskata novatorisku pieeju nodarbinātības jautājumiem, apmācības politikai, mērķiem, paņēmieniem un īstenošanas sistēmām.

Kā EQUAL projektos izstrādātie jaunie risinājumi dažādās jomās jāmin:1) medicīniskās, sociālās un profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu sistēmai

invalīdiem – projekts „Invalīdu nodarbinātības veicināšana”;2) informācijas sabiedrības pamatprasmēm un iedzīvotāju motivēšanas un apmācības

procedūrām - projekts „Apmācība datoru un interneta lietošanā Latvijas bezdarbniekiem”;

3) personu ar garīga rakstura traucējumiem un psihiskām saslimšanām nodarbinātībai – projekts „Personu ar garīgiem traucējumiem un psihiskām slimībām integrācija darba tirgū”;

4) ieslodzīto un no ieslodzījuma vietām atbrīvoto personu sociālai un profesionālai rehabilitācijai un nodarbinātības veicināšanai – projekts „Jauni risinājumi bijušo ieslodzīto nodarbinātības veicināšanai ”;

5) dzirdes invalīdu sociālai un profesionālai rehabilitācijai un integrācijai darba tirgū un izglītības sistēmā - projekts „Klusās rokas”;

6) sieviešu profesionālās, personīgās un sociālās kvalifikācijas paaugstināšanai un cilvēku tirdzniecības upuru rehabilitācijai un integrācijai darba tirgū – projekts „Atvērtu darba tirgu sievietēm”;

7) bērnu paliatīvās aprūpes pakalpojumam un paliatīvās aprūpes komandas apmācības programmai - projekts „Psihosociāla, medicīniska un garīga atbalsta sistēma neizārstējami slimam bērnam un viņa ģimenei pirms un pēc bērna nāves, lai palīdzētu līdzsvarot ģimenes un darba dzīvi, reintegrējoties sabiedrībā un darba tirgū”;

8) uzņēmējdarbības atbalstam, izglītības un karjeras izvēles sistēmai tehniskajās nozarēs, dzimumu līdztiesības principa ievērošanai pašvaldībās – projekts „Profesijas segregācijas cēloņu mazināšana”;

9) patvēruma meklētāju sociālai un profesionālai integrācijai – projekts „Soli pa solim”.

Daudzu inovāciju ieviešana izrietēja no starpvalstu sadarbības aktivitātēm, kurās sadarbības partneri iepazinās ar citu valstu pieredzi, adaptējot pārņemto pieredzi atbilstoši konkrētās valsts situācijai. Latvijai pārņemot ārvalstu pieredzi, visvairāk iespējamo labas prakses piemēru ir vērsti uz dažādu jaunu metožu ieviešanu pakalpojuma sniegšanā un uz jaunu programmu izstrādi, kā arī uz normatīvo aktu precizējumu sagatavošanu. Tā piemēram EQUAL projektā, pārņemot ārvalstu pieredzi izstrādāta Latvijā vēl nebijusi inovācija, kas šobrīd veiksmīgi ieviesta ir starpinstitucionālās sadarbības modelis cilvēku tirdzniecības upuru rehabilitācijai un reintegrācijai darba tirgū, nodrošinot pilnīgu cilvēku tirdzniecībā cietušo personu sociālo, psiholoģisko un ekonomisko spēju un prasmju atjaunošanu, sadarbojoties dažādiem sektoriem. Kā jauninājums Latvijā minamas arī prakses firmas – simulētu uzņēmumu tīkls, kuru izveido pašas sievietes prakses firmas koordinatora vadībā. Tīkla ietvaros sievietes guva iemaņas un paplašināja biznesa prakses zināšanas un pieredzi: vadīšanas iemaņas, grāmatvedību, datorzināšanas, personāla vadīšanu, mārketinga, pārdošanas iemaņas. Būtiska inovācija ir holistiska bērna un ģimenes aprūpe, realizējot multidisciplināras komandas darbības principus, kas nozīmē, ka ar mērķa grupu strādāja mobila profesionāļu komanda, lai īstenotu psiholoģisku, sociālu, garīgu un medicīnisku aprūpi neizārstējami slimajam bērnam un viņa ģimenes locekļiem.

EQUAL projektos izstrādātie risinājumi jau devuši pozitīvu ieguldījumu sociālās atstumtības risku mazināšanai un diskriminācijas novēršanai. Daļā EQUAL projektu rezultātu vērojama ietekme uz politikas veidošanas procesiem, kas izpaužas kā jaunu koordinācijas un sadarbības mehānismu izveide starp valsts, pašvaldību institūcijām un nevalstiskajām

110

organizācijām. EQUAL programmas ietvaros tika veikti uzlabojumi izglītības sistēmā, piedāvājot jaunas profesionālās izglītības, profesionālās tālākizglītības un profesionālās pilnveides programmas dažādām mērķa grupām (invalīdi, ieslodzītie, bezdarbnieki, sievietes u.c). Virkne projektos ir sasniegti zināmi pozitīvi rezultāti, kas ir sekmējuši mērķa grupu nodarbinātību un devuši iespēju darba devējiem piesaistīt jaunus darbiniekus.

Turpmāk sniegta informācija par galvenajiem rezultātiem un sasniegumiem katrā projektā.

1. Projektā „Atvērtu darba tirgu sievietēm”: izveidots pamats politikas efektīvai uzraudzībai un analīzei, izmantojot dzimumu

līdztiesības ekspertīzes modeli. Rezultātā ieviestas izmaiņas normatīvajos aktos, lai sekmētu dzimumu līdztiesības principa ievērošanu (izmaiņas Valsts sociālo pabalstu likumā, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā). Griežoties Satversmes tiesā ar prasību, ir izmainītas pretrunas normatīvajos aktos, tādejādi novēršot diskrimināciju pret vecākiem, kuriem ir bērns līdz 1 gada vecumam vai kuriem ir bērns invalīds (piemēram, vecākiem, kuriem ir bērns invalīds, ir iespēja strādāt un saņemt pabalstu);

izveidots starpinstitucionālās sadarbības modelis cilvēku tirdzniecības upuru rehabilitācijai un reintegrācijai darba tirgū, kas veido optimālu mehānismu valsts, pašvaldību un NVO sadarbībai un kura mērķis ir nodrošināt pilnīgu cilvēku tirdzniecībā cietušo personu sociālo, psiholoģisko un ekonomisko spēju un prasmju atjaunošanu. Projekta ietvaros rehabilitēti 16 cilvēku tirdzniecības upuri;

ieviestas divas inovatīvas metodes tālākizglītībā – studiju apļi un prakses firmu tīkls. Studiju apļi – metode, kas iesaista katru grupas dalībnieci izziņas procesā un diskusijā, apgūstot profesionālo literatūru un nosakot tēmas apguves virzienu. Tas ir inovatīvs un demokrātisks mācību veids, kur apgūtās tēmas ļauj sievietēm nostiprināt savu pašvērtību, mazināt dzimumu stereotipus un sniedz pārliecību par izvēlēto darbības jomu. Prakses firmu tīkls – simulētu uzņēmumu tīkls, kuru izveido pašas sievietes prakses firmas koordinatora vadībā. Tīkla ietvaros cilvēki gūst iemaņas un paplašina biznesa prakses zināšanas un pieredzi: vadīšanas iemaņas, grāmatvedību, datorzināšanas, personāla vadīšanu, mārketinga, pārdošanas iemaņas un iepirkšanu, kas ļauj sekmīgāk iekļauties darba tirgū. Iesaistot sievietes studiju apļos un prakses firmu tīklā tika paplašinātas sieviešu karjeras izvēles un izaugsmes iespējas Rīgā un reģionos kā rezultātā sievietes ir uzsākušas savu uzņēmējdarbību, atradušas darbu, izmantojušas savā apkārtnē esošās iespējas un resursus dzīves apstākļu uzlabošanai. Abas metodes par veiksmīgām atzina EQUAL integrētās pieejas politikas vadības grupa. NVA ir pozitīvi vērtējusi prakses firmu tīkla metodi un pašreiz meklē iespējas, kā šo metodi integrēt NVA piedāvātajās bezdarbnieku apmācības programmās. Studiju apļu metodi, gan par maksu, piedāvā RSC „Marta”. Tā, piemēram, projektā „Atvērtu darba tirgu sievietēm” 25% prakses firmu dalībnieču pēc apmācības beigām ir vai nu atradušas darbu, vai nodibinājušas savu uzņēmumu;

tiesībsarga biroja sniegto konsultāciju un izskatīto lietu rezultātā veicināta darba devēju atbildība par dzimumu diskrimināciju darba vietās. Tiesībsarga biroja organizētajos semināros daļa no mērķauditorijas bija gan esošie, gan potenciālie darba ņēmēji, gan darba devēji;

izstrādāts Dzimumu līdztiesības likuma projekts. Pēc projekta ekspertu domām dzimumu līdztiesības likuma projekts dod iespēju efektīvi realizēt dzimumu līdztiesības integrēto pieeju, radot tiesisku regulējumu, kas uzliek par pienākumu realizēt dzimumu līdztiesības principu visās dzīves jomās. EQUAL integrētās pieejas politikas vadības grupa, kas Labklājības ministrijā izveidota ar mērķi izvērtēt un izplatīt projektu rezultātus, attiecībā uz sagatavoto Dzimumu

111

līdztiesības likumu rekomendēja nevis iniciēt atsevišķu Dzimumu līdztiesības likumu, bet veicināt dzimumu līdztiesību regulējošas un aizstāvošas normas iestrādāšanu visos attiecīgajos tiesību aktos, veicināt normu ieviešanu un pastāvošo diskriminējošo normu grozīšanu.

2. Projektā „Psihosociāla, medicīniska un garīga atbalsta sistēma neizārstējami slimam bērnam un viņa ģimenei pirms un pēc bērna nāves, lai palīdzētu līdzsvarot ģimenes un darba dzīvi, reintegrējoties sabiedrībā un darba tirgū”:

ieviests jauns bērnu paliatīvās aprūpes pakalpojums visos Latvijas reģionos - multidisciplināra bērnu paliatīvās aprūpes komanda. Pakalpojuma nepieciešamība atzīta Latvijas Pašvaldību savienībā, tomēr pašvaldībām nav iespējas to ieviest finanšu līdzekļu trūkuma dēļ. Tāpēc projekta rezultātu ilgtspēja (ne tikai paliekot par pakalpojumu, kas pieejams tikai Rīgas iedzīvotājiem) lielā mērā ir atkarīga no tā, vai turpināsies Saeimas atbalsts šī pakalpojuma integrēšanai nacionālajā politikā;

apmācītas 2 mobilās brigādes – Ventspilī un Līvānos. Ventspils pašvaldībā sniegts atbalsts mobilās brigādes darbībai, kas ir tikai daļējs, jo ir nodrošināts atbalsts infrastruktūrai, bet speciālisti pagaidām darbojas brīvprātīgi. Līvānos patlaban nekāds finansiāls atbalsts netiek sniegts, jo pašvaldībai nav resursu, un tādejādi Līvānu mobilā komanda nevar uzsākt darbu finansējuma trūkuma dēļ. Finanšu resursu trūkums liek apšaubīt projekta rezultātu ietekmes ilgtspēju. Ja šis pakalpojums netiks finansēts no valsts budžeta līdzekļiem, tas varēs pastāvēt tikai Rīgā ar Rīgas pašvaldības atbalstu;

izstrādāta apmācību programma „Bērnu paliatīvā aprūpe”, kura apstiprināta kā Rīgas Stradiņa Universitātes pēcdiploma apmācības fakultātes programma. 14 profesionāļiem izsniegti Rīgas Stradiņa Universitātes pēcdiploma izglītības fakultātes kursu sertifikāti. Pastāv risks apmācības ieviešanai, ja netiks izveidota atbalsta sistēma neglābjami slimam bērnam.

3. Projektā „Apmācība datoru un interneta lietošanā Latvijas bezdarbniekiem”: izstrādāta metodoloģija, kura ļauj vienkāršā un saprotamā veidā bezdarbniekiem

un darba meklētājiem apgūt datorprasmes, kuras pēc tam viņi var izmantot darba tirgū un pašapmācības procesā. Izveidoto metodoloģiju var pielāgot arī citām iedzīvotāju grupām, lai ieviestu jaunas programmas;

bezdarbnieku apmācību tīklā iesaistītas dažādas institūcijas un organizācijas: pašvaldību līmenī tās ir darba devēji, pašvaldības, konkrētu iedzīvotāju grupu NVO, nacionālajā līmenī tā ir Nodarbinātības valsts aģentūra. Visu institūciju iesaiste ir brīvprātīga un šo institūciju iesaiste darba tirgus attīstībā, iekļaujot jaunas mērķa grupas, varētu turpināties arī pēc projekta ieviešanas;

projekta ietvaros iesaistīti ne tikai bezdarbnieki, bet arī jaunas mērķa grupas – piemēram, invalīdi. Datora lietošanas pamatprasmēs apmācīti 50 invalīdi Preiļu, Valmieras un Ventspils rajonos. Projekta ietvaros izstrādātā mācību programma ir iekļauta NVA mācību programmu sarakstā ar nosaukumu "Datora un interneta prasmes ar ECDL sertifikāciju" (150 h). Jaunā programma ir nozīmīga darba tirgū, jo dod iespēju izglītojamajiem apgūt datoru lietošanas pamatus, kas ļautu patstāvīgi lietot datoru, internetu un izmantot e-pakalpojumus. Iegūtās prasmes apmācītie izmanto personīgām vajadzībām un pildot savus darba pienākumus, turklāt 90% apmācīto vēlējās turpināt apmācību datorprasmēs un darbā ar internetu un 19% apmācīto pēc apmācībām sākuši strādāt algotu darbu;

projekta ietvaros izstrādāto motivācijas un mācību programmu īsteno dažādas institūcijas: profesionālas izglītības iestādes un e-apmācības centri, kas nodarbojas ar pieaugušo izglītību, Nodarbinātības valsts aģentūra bezdarbnieku

112

pārkvalificēšanas kursu organizēšanai, darba devēji darbinieku kvalifikācijas pilnveidošanai, valsts un pašvaldību institūcijas un uzņēmumi jaunu elektronisku pakalpojumu ieviešanai un popularizācijai un pašvaldības – iedzīvotāju apmācībai.

4. Projektā „Jauni risinājumi bijušo ieslodzīto nodarbinātības veicināšanai”: izveidota mērķa grupas resocializācijas sistēma, kas darbosies jau tad, kad persona

vēl atrodas ieslodzījuma vietā un turpināsies arī pēc personas atbrīvošanas. Šādu kompleksu atbalsta pasākumu īstenošanai izveidots sadarbības modelis darbam ar mērķgrupu, vienota metodika un programmu bāze (riska vajadzību vienota novērtēšana, sociālās rehabilitācijas programmas, kas var tikt uzsāktas ieslodzījuma vietās un turpinātas pēc personas atbrīvošanas, u.c.);

izveidots Sociālās rehabilitācijas centru tīkls, kas sniegs sociālās rehabilitācijas pakalpojumus mērķauditorijai, tai skaitā risinās jautājumus, kas saistīti ar darbā iekārtošanos. Ar mērķa grupu pirmo reizi kompleksi strādā sekojošas institūcijas: Ieslodzījuma vietu pārvalde, Valsts Probācijas dienesta pārvalde un pašvaldības. Bieži palīdzības sniegšanā labprātīgi iesaistās dažādas nevalstiskās organizācijas, rīkojot bezmaksas patversmes, ēdināšanas pakalpojumus utml. Pastarpināti mērķgrupas nodarbinātības veicināšanā ir iesaistītas Izglītības un Zinātnes ministrija un Nodarbinātības valsts aģentūra. Tā kā tas ir starpinstitucionāls un nacionālā līmeņa mehānisms, kas ir izveidots, lai īstenotu un savstarpēji koordinētu bijušo ieslodzīto resocializācijas sistēmu;

paplašināta vispārējās un profesionālās izglītības programmu pieejamība ieslodzījuma vietās un pēc personas atbrīvošanās no ieslodzījuma. Četrās ieslodzījuma vietās uzsākta vispārējās izglītības programmu realizēšana. Dažāda veida profesionālo izglītību ieslodzījuma vietās saņēmuši 328 klienti. Pēc atbrīvošanās 70 klienti griezās Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbnieki;

Nodarbinātības valsts aģentūra projekta beigu posmā uzsāka jaunas inovatīvas aktivitātes – individuālu darbu ar personām, kuras atbrīvosies no ieslodzījuma - īstenošanu. Šo darbu uzsāk 2 mēnešus pirms atbrīvošanās.

uzlabota profesionālās izglītības kvalitāte cietumos, izveidojot jaunas prakses vietas ieslodzījuma vietās. Prakses vietas ir izveidotas galdnieku apmācībai (Šķirotavas, Grīvas un Valmieras cietumos), drēbnieku apmācībai (Brasas un Iļģuciema cietumos), šuvēju apmācībai (Brasas cietumā), pavāru apmācībai (Iļģuciema cietumā), bruģētāju apmācībai (Matīsa cietumā), metinātāju apmācībai (Jelgavas cietumā);

izstrādāti trīs atsevišķu koncepciju projekti ieslodzīto un bijušo ieslodzīto personu sociālās rehabilitācijas attīstībai. Koncepciju projekti paredz jaunu pakalpojumu ieviešanu un konceptuāli tie tiek atbalstīti no valdības puses. Tādejādi var secināt, ka EQUAL rezultātiem ir ietekme uz politikas attīstību minētajā jomā, jo vērojama politikas veidotāju iesaiste politikas ieviešanā un valdības atbalsts nodrošina EQUAL rezultātu ilgtspēju;

ieslodzījuma lietu pārvalde īsteno projektu, kurā vispārējā izglītība tiek piedāvāta 8 ieslodzījuma vietās, arī tur, kur tā līdz šim nebija pieejama (Liepāja, Jelgava, Pārlielupe, Grīva). Turpinās izglītībai nepieciešamās infrastruktūras (klašu, mācību materiālu nodrošinājuma u.c.) sakārtošana. Izglītības projekta ietvaros tiek izglītoti skolotāji, kuri strādā ar ieslodzītajiem. Sagatavoti un drīz tiks uzsākti jauni projekti resocializācijas ieviešanai Zemgales cietumos (piem., Norvēģijas finansētais projekts);

izstrādāti normatīvo aktu projekti, paredzot grozījumus spēkā esošajos normatīvajos aktos ieslodzīto nodarbinātības jomā.

113

5. Projektā „Invalīdu nodarbinātības veicināšana”: profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstībai izveidoti 9 atbalsta punkti

Latvijā (Cēsīs, Barkavā, Viesītē, Jelgavā, Kuldīgā, Cīravā, Rēzeknē, Daugavpilī, ar centru Jūrmalā), kuros tiek sniegta informācija un konsultācijas par Sabiedības integrācijas valsts aģentūras piedāvātajiem pakalpojumiem un individuāliem piedāvājumiem, praksē tiek pielietoti EQUAL projekta ietvaros izstrādātie pakalpojumi: motivēšana profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai, profesionālās piemērotības noteikšana;

izstrādātas un aprobētas jaunas metodikas profesionālās piemērotības noteikšanai un metodikas invalīdu ar psihiskām saslimšanām profesionālajai apmācībai;

izstrādāta jauna tehnoloģija valodas sintēzes pārveidošanai skaņas formātā latviešu valodā, kas ļauj personām ar redzes traucējumiem izmantot informācijas tehnoloģijas un patstāvīgi strādāt ar datoru, apgūt izglītības programmas, kas būtiski paaugstina cilvēku ar redzes problēmām apmācību un nodarbinātības iespējas. Programma ir pieejama visiem, kam tā nepieciešama, bez maksas;

izstrādāti 500 profesiju apraksti, kas pārstāv 27 profesionālās darbības jomas. Profesiju apraksti ietver 3 sadaļas: būtiskākās slodzes darba izpildes laikā, profesionālās piemērotības riski, rekomendācijas darba vietas un aprīkojuma pielāgošanai. Metodiskie materiāli, ļauj noteikt invalīdu profesionālo piemērotību cilvēkiem ar dažādu cēloņu invaliditāti, tai skaitā cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām. Profesiju apraksti var tikt izmantoti arī profesiju izvēles speciālistu darbā, kā arī tie dod informāciju darba devējiem par nepieciešamiem darba vides pielāgojumiem, ja darbā tiek pieņemti cilvēki ar invaliditāti.

aprobētās metodikas un programmas tiek izmantotas Sabiedrības integrācijas valsts aģentūras darbībā arī pēc projekta beigām, tai skaitā 9 atbalsta punktos Latvijas reģionos, gan sadarbības partneru darbā. Tā, piemēram, runas sintēzes programmu izmanto Latvijas Neredzīgo savienība, savukārt, Arodslimību ārstu biedrība izmanto EQUAL produktu „Profesiju apraksti cilvēku funkcionālās noslodzes raksturošanai darba izpildes laikā“. Interesi par šo materiālu ir izteikusi Valsts darba inspekcija;

izstrādāti atsevišķi mācību metodisko materiālu moduļi invalīdiem profesijas apguvei, piemēram, MS Word mācību materiāls apmācībai e-vidē (60 stundas), MS Excel mācību materiāls, angļu valoda e-vidē iesācējiem (60 stundas), interneta izmantošana angļu valodas stundās u.c. Būtisks faktors, kas ļauj prognozēt izstrādāto programmu cilvēkiem ar invaliditāti ilgtspēju, ir arī izstrādātā un licencētā profesionālās pilnveides izglītības programma profesionālās izglītības pedagogiem un sociālajiem darbiniekiem darbam ar invalīdiem. Pagaidām šo programmu apgūst visi tie speciālisti, kuri strādā ar invalīdiem Sabiedības integrācijas valsts aģentūras piedāvāto pakalpojumu ietvaros. Būtu lietderīgi, ja šo programmu apgūtu visi speciālisti, kuri strādā ar invalīdiem, bet tad ir nepieciešams valsts atbalsts, lai visi speciālisti šo programmu varētu apgūt bez maksas;

darba devēji aktīvāk piedāvā prakses vietas savos uzņēmumos. Ap 50% no invalīdiem, kuri bijusi praksēs, tur arī paliek strādāt.

6. Projektā „Profesijas segregācijas cēloņu mazināšana”: karjeras izvēles un izglītības bloka ietvaros radīta plaša metodiskā un informatīvā

bāze karjeras izvēles sistēmas pilnveidei (pētījumi, karjeras veidošanas pamatu kurss, karjeras plānotāji, skolēnu darba prakšu metodika un darba prakšu burtnīca, metodikas dzimumu aspektu integrēšanai karjeras konsultēšanā u.c.), kas ir izmantojama karjeras izglītības nodrošināšanai skolās, profesionālās maģistratūras

114

programmās, kā arī Nodarbinātības valsts aģentūras un Valsts izglītības attīstības aģentūras darbā;

12 sievietes ir nodibinājušas savus uzņēmumus un nodarbina apmēram 100 darbinieku.

analizēti četru Latvijas pašvaldību attīstības stratēģiju dokumenti no profesiju segregācijas un dzimumu līdztiesības principu viedokļa. Par sagatavotajām rekomendācijām interesi izrādījusi Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, ar mēķi pašvaldību stratēģiju analīzes secinājumus un ieteikumus izmantoti pašvaldībā, aktualizējot un papildinot izstrādātos pašvaldību attīstības plānus, integrējot dzimumu līdztiesības aspektus, kā arī sagatavojot ikgadējos nodarbinātības veicināšanas plānus. Lai nodrošinātu rekomendāciju veiksmīgu ieviešanu dzīvē un sniegtu praktiskus ieteikumus un piemērus pašvaldībām par dzimumu līdztiesības jautājumu integrēšanas iespējām attīstības plānošanā, projekta ietvaros ir sagatavots informatīvs materiāls pašvaldībām „Kā plānot labāk?”. Tas sniedz informāciju par ārvalstu un Latvijas labās prakses piemēriem iedzīvotāju labklājības un dzīves kvalitātes nodrošināšanā un pašvaldību līdzsvarotas attīstības veicināšanā no abu dzimumu līdztiesības viedokļa;

caur darba devēju asociāciju iesaisti veicināta sieviešu lielāka iekļaušana tehnisko nozaru uzņēmumos gan realizējot kvalifikācijas celšanas kursus sievietēm, gan pilotējot kultūras analīzes metodi.

7. Projektā „Klusās rokas”: izstrādāta datoru apmācību programma „E-mobilitāte” (t.i. nedzirdīgajiem adaptēts

apmācību komplekts sākotnējās datorprasmēs, kurš ietver programmu un metodiskos materiālus (programma + metodiskie materiāli) sākotnējās datorprasmēs), ko plānots izmantot visā Latvijā;

stimulēta darba devēju interese par mērķauditorijas integrēšanu darba tirgū, sagatavojot rokasgrāmatu darba devējiem par nedzirdīgo darbinieku adaptāciju darbavietā;

joprojām turpina darboties projekta laikā izveidotā partnerība. Lai arī sadarbība ar visiem partneriem nav vienādi intensīva, tomēr vadošais partneris – Latvijas Nedzirdīgo savienība sadarbībā ar partneriem ir sagatavojis arī citus projektus. Turklāt, šī projekta partneriem ir īpaši aktīva sadarbība arī reģionos, kur Latvijas Nedzirdīgo savienība reģionālās organizācijas aktīvi sadarbojas ar Valmieras un Rēzeknes pilsētu sociālajiem dienestiem, kas viennozīmīgi ir apliecinājums projekta partnerības ilgtspējai;

projekta izstrādātie produkti tiek integrēti esošajās struktūrās un sistēmās, piemēram: Nodarbinātības valsts aģentūra izmainījusi iekšējo normatīvo dokumentāciju un paredzējusi iekļaut apmaksāto pakalpojumu apjomā nedzirdīgo zīmju valodas tulku pakalpojumus subsidētajās darba vietās norīkotajiem nedzirdīgajiem bezdarbniekiem.

8. Projektā „Personu ar garīgiem traucējumiem un psihiskām slimībām integrācija darba tirgū”:

legalizētas darba attiecības smagi slimiem psihiatrijas pacientiem. Mērķa grupai tika piedāvāta reāla darba prakse, kas ir orientēta uz iekļaušanās spēju paaugstināšanu kopējā darba piedāvājuma tirgū. Šāda pieeja ir inovatīva arī Eiropas Savienības līmenī;

piedāvātie ieteikumi ir iestrādāti pamatnostādņu projektā par iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošanu 2008.-2018.gadam, taču Garīgās veselības valsts aģentūras likvidācija un tās funkciju pārdale starp Sabiedrības veselības aģentūru un valsts

115

SIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” ir faktiski apdraudējusi EQUAL projekta ideju pēctecību.

Viens no EQUAL pamatprincipiem ir integrētās pieejas īstenošana. Par pamatu integrētās pieejas nodrošināšanai programmas līmenī kļuva 2006.gada 2.novembrī EQUAL uzraudzības komitejā saskaņotā „Integrētās pieejas stratēģija Eiropas Kopienas iniciatīvas EQUAL programmai Latvijai 2004.-2006.gadam”.

2006.gadā Labklājības ministrija izveidoja EQUAL tematisko grupu „Vienādas iespējas darba tirgū”, tās sastāvā iesaistot pārstāvjus no visiem EQUAL projektiem, un EQUAL integrētās pieejas politikas vadības grupu, tās sastāvā iesaistot pārstāvjus no Labklājības ministrijas, Nodarbinātības valsts aģentūras, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas darba devēju konfederācijas, Izglītības un zinātnes, Ekonomikas, Iekšlietu, Tieslietu ministrijām un Sociālo pakalpojumu pārvaldes. Galvenie tematiskās grupas uzdevums bija nodrošināt EQUAL projektu ieviešanas saikni ar aktualitātēm nodarbinātības, dzimumu līdztiesības un patvērumu meklētāju politikas izstrādes jomās, veidot projektu un politikas veidotāju informācijas apmaiņas un diskusiju platformu tēmu ietvaros kā arī veikt EQUAL projektu starprezultātu un rezultātu derīguma pārbaudi, sagatavojot priekšlikumus un informāciju vadības grupai. Vadības grupas darbības mērķis bija nodrošināt EQUAL programmas un projektu integrētās pieejas īstenošanu un veicināt rezultātu izplatīšanu. Integrētās pieejas stratēģijas izpilde pamatā noritēja veiksmīgi, par liecina ārējo EQUAL programmas novērtētāju ziņojumi.

EQUAL projektu īstenošana noslēgusies pavisam nesen, tādejādi turpmāko dažu gadu pieredze parādīs, kādā mērā mainīsies sabiedrības un darba devēju vēlme palīdzēt iesaistīties darba tirgū dažādām mērķa grupām. Tad arī būs iespēja pilnvērtīgi izvērtēt pielāgoto ideju, metodoloģiju un pieeju iekļaušanos esošajā Latvijas rīcībpolitikas praksē. Turklāt, Latvijai ir raksturīga centralizēta politikas plānošanas un ieviešanas sistēma, kas nozīmē, ka izmaiņas politikās nenotiek tik strauji, kā plānots. Jāņem vērā arī ekonomiskais risks, jo pašreizējos Latvijas ekonomiskajos apstākļos, kad tiek pārskatītas valsts budžeta prioritātes daudzas jaunās EQUAL programmas laikā radītas idejas var netikt virzītas kā jaunās politikas iniciatīvas.

2008.gadā EQUAL programmas ietvaros turpināsies programmas noslēguma aktivitātes, t.sk. tiks īstenoti sabiedrības informēšanas pasākumi, izstrādāti programmas ikgadējie un novērtēšanas ziņojumi, izvērtēti projektu noslēguma ziņojumi, veikti gala maksājumi un sagatavota noslēguma deklarācija.

116

6. Pielikumi

6.1.Statistikas pielikums

6.1. tabulaGalvenie demogrāfiskie rādītāji

2003 2004 2005 2006 2007Iedzīvotāju skaits (tūkst., gada sākumā) 2 331,5 2 319,2 2 306,4 2 294,6 2 281,3

Demogrāfiskā slodze tai skaitā

līdz darbspējas vecumam virs darbspējas vecuma

603

256347

591

245346

565

232333

553

222331

531

214317

Dzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem 9,0 8,8 9,3 9,7 10,2

Mirušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem 13,9 13,8 14,2 14,5 14,5Dabiskais pieaugums uz 1000 iedzīvotājiem -4,9 -5,0 -4,9 -4,8 -4,3

Jaundzimušo paredzamais mūža ilgums

vīrieši sievietes

65,976,9

67,177,2

65,677,4

65,976,8

65,876,5

Summārais dzimstības koeficients 1,29 1,24 1,31 1,35 1,42

117

Informācijas avots: Centrālā statistikas pārvalde (informācija uz 2008.gada augustu)

6.2. tabulaGalvenie makroekonomiskie rādītāji

2003 2004 2005 2006 2007IKP uz 1 iedzīvotāju (faktiskajās cenās, Ls) 2 749 3 214 3 938 4 883 6 132

Patēriņa cenu indekss (% pret iepriekšējo gadu) 2,9 6,2 6,7 6,5 10,1

Kopējie valdības izdevumi (milj.Ls) 2 223,6 2 659,0 3 224,1 4 237,1 5 303,6Fiskālais pārsniegums (+) vai deficīts (-) (milj.Ls) -103,5 -76,5 -32,3 -24,1 -5,7

Informācijas avots: Centrālā statistikas pārvalde (informācija uz 2008.gada augustu)

6.3. tabulaVidējais rīcībā esošais ienākums un nabadzības riska slieksnis, lati

2005 2006gadā mēnesī gadā mēnesī

Vidējais rīcībā esošais ienākums uz 1 ekvivalento patērētāju 1 818 152 2 249 187

Nabadzības riska slieksnis 1 personas mājsaimniecībai 880 73 1 058 88

2 pieaugušie un 2 bērni 1 847 154 2 223 185

Informācijas avots: Centrālā statistikas pārvalde

6.4. tabulaNabadzības riska indekss, ienākumu kvintiļu attiecības indekss un džini

koeficients

2005 2006vīrieši sievietes kopā vīrieši sievietes kopā

Nabadzības riska indekss – NRI, %:Strādājošiem vecuma grupā:

18-64 9 9 9 10 12 1165+ 2 6 4 7 10 8

Bezdarbniekiem, vecuma grupā 18-64 64 53 59 72 56 65

Pēc mājsaimniecības darba

118

intensitātes ģimenes galva

nodarbināta un ar bērniem 8 11

ģimenes galva nodarbināta un bez bērniem 5 6

ģimenes galva nav nodarbināta un ar

bērniem83 82

ģimenes galva nav nodarbināta un bez

bērniem54 68

Apdzīvotās platības īpašniekam 18 19 18 20 24 22

Apdzīvotās platības īrniekiem 21 26 24 27 32 30

S80/S20 ienākumu kvintiļu attiecības indekss (%)Kopā 6,7 7,9no tiem vecuma grupā:

0-64 7,3 8,565+ 3,9 4,6

Džini koeficients 36 39


6.5. tabulaNabadzības riska indekss pēc vecuma un dzimuma, %

2005 2006vīrieši sievietes kopā vīrieši sievietes kopā

pavisam 18 20 19 21 25 230 - 17 22 26

18 - 24 17 17 17 18 19 1825 - 49 17 17 17 18 19 1950 - 64 22 19 20 26 26 26

65+ 12 26 21 17 36 3075+ 12 26 22 15 38 32


6.6. tabulaNabadzības riska indekss pēc mājsaimniecības tipa, %

2005 2006Pavisam 19 231 personas mājsaimniecība 65 gadi un vecākas 45 691 personas mājsaimniecība (sievietes) 40 581 personas mājsaimniecība 41 552 pieaugušie, 3 apgādībā esoši bērni 39 521 personas mājsaimniecība (vīrieši) 42 491 personas mājsaimniecība līdz 64 gadiem 37 42

119

Nepilna ģimene (vismaz 1 apgādībā esošs bērns) 31 40Visas mājsaimniecības bez apgādībā esošiem bērniem 20 25

Visas mājsaimniecības ar apgādībā esošiem bērniem 19 222 pieaugušie, 2 apgādībā esoši bērni 18 222 pieaugušie (abi jaunāki par 65) bez bērniem 19 222 pieaugušie (viens vecāks par 65) bez bērniem 11 163 un vairāk pieaugušie ar apgādībā esošiem bērniem 13 162 pieaugušie, 1 apgādībā esošs bērns 14 153 un vairāk pieaugušie 13 11


6.7. tabulaJaunpiešķirto pensiju skaita dinamika, tūkst.28

2003 2004 2005 2006 2007Kopā pensijas: 18,7 21,6 23,0 19,4 23,8 % pret iepriekšējo periodu 95,9 114,9 106,5 84,3 123,1%tai skaitā Vecuma pensijas 11,3 13,6 15,0 11,7 16,0 % pret iepriekšējo periodu 91,9 120,4 110,3 78,0 136,6% Invaliditātes pensijas 5,3 5,8 5,9 5,8 6,1 % pret iepriekšējo periodu 108,2 109,4 101,7 98,3 105,5% Pensijas apgādnieka zaudējuma

gadījumā 1,9 1,9 1,8 1,7 1,5

% pret iepriekšējo periodu 95 100 94,7 94,4 91,2% Izdienas pensijas 0,2 0,3 0,2 0,2 0,2 % pret iepriekšējo periodu 100 150 66,7 85,0 106,9%

Informācijas avots: Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra

6.8. tabulaJaunpiešķirto pensiju vidējo apmēru dinamika,

lati mēnesī, faktiskās cenās 29

28 Nav iekļauti Iekšlietu ministrijas pensiju saņēmēji.29 Nav iekļautas Iekšlietu ministrijas pensijas.

120

2003 2004 2005 2006 2007Kopā pensijas: 59,23 73,17 81,59 97,62 118,65 % pret iepriekšējo periodu 105,6 123,5 11,5 119,6 121,5%tai skaitā Vecuma pensijas 66,55 83,16 94,44 114,33 138,03 % pret iepriekšējo periodu 106,3 125,0 113,6 121,1 120,7% Invaliditātes pensijas 48,97 55,93 57,81 72,05 77,74 % pret iepriekšējo periodu 106,5 114,2 103,4 124,6 107,9% Pensijas apgādnieka zaudējuma

gadījumā 41,65 49,03 50,55 64,64 73,35

% pret iepriekšējo periodu 106,8 117,7 103,1 127,9 110,1% Izdienas pensijas 78,75 109,05 102,21 122,97 167,88 % pret iepriekšējo periodu 114,3 138,5 93,7 120,3 136,5%


6.9. tabulaValsts pensiju apdrošināšanas kvantitatīvie rādītāji

2003 2004 2005 2006 2007Pensiju saņēmēju skaits (tūkst., gada beigās) 30 598,1 589,6 580,9 568,8 560,9

tai skaitā vecuma pensijas 487,9 481,7 475,6 472,1 467,2 invaliditātes pensijas 75,9 74,6 73,6 66,7 66,0 apgādnieka zaudējuma pensijas 27,1 26,3 25,1 23,8 22,1 izdienas pensijas 4,9 4,7 4,4 4,1 3,5 pensijas pēc speciāliem lēmumiem 2,4 2,3 2,2 2,1 2,0Vidējais pensijas apmērs (Ls mēnesī, faktiskajās cenās) 63,40 69,73 78,95 93,14 107,26

pa pensiju veidiem: vecuma pensijas 65,21 71,71 81,47 96,80 111,75 invaliditātes pensijas 55,79 61,47 68,20 75,01 84,02 apgādnieka zaudējuma pensijas 48,01 52,65 58,29 68,17 77,51 izdienas pensijas 75,55 81,05 89,64 98,73 115,66 pensijas pēc speciāliem lēmumiem 89,72 99,44 112,68 126,39 144,78


6.10. tabulaSlimības pabalsta kvantitatīvie rādītāji

30 Nav iekļautas Iekšlietu ministrijas pensijas.

121

2003 2004 2005 2006 2007Izdevumi (milj. Ls) 14,2 21,5 26,7 36,9 45,1Slimības pabalsta saņēmēju skaits (tūkst. gadā) 88,9 102,2 117,6 136,4 152,1

Apmaksāto slimības dienu skaits(tūkst. vid. mēnesī) 307,2 372,8 430,1 518,6 512,1

Slimības pabalsta vidējais apmērs dienā (Ls) 4,11 4,60 5,13 5,92 7,38


6.11. tabulaMaternitātes pabalsta kvantitatīvie rādītāji

2003 2004 2005 2006 2007Izdevumi (milj. Ls) 8,1 11,6 14,4 18,4 25,0Apmaksāto maternitātes dienu skaits (tūkst. vidēji mēnesī) 123,8 128,4 140,9 153,7 168,2

Maternitātes pabalsta saņēmēju skaits (gadā)31 13 835 14 478 15 876 17 472 19 458

Maternitātes pabalsta vidējais apmērs dienā (Ls) 5,85 7,28 8,47 9,88 12,64


6.12. tabulaPaternitātes pabalsta kvantitatīvie rādītāji

2003 2004 2005 2006 2007Izdevumi (milj.Ls) x 0,3 0,5 0,7 1,1Apmaksāto paternitātes dienu skaits (tūkst. vidēji mēnesī) x 3,7 4,6 5,5 6,8

Paternitātes pabalsta saņēmēju skaits (tūkst.gadā) x 4,5 5,5 6,5 8,1

Paternitātes pabalsta vidējais apmērs vienā dienā (Ls) x 7,65 8,50 10,38 13,23

31 Precizēts rādītājs par 2004.gadu.

122


6.13. tabulaApbedīšanas pabalsta apdrošinātās personas vai tās apgādībā bijuša

ģimenes locekļa nāves gadījumā kvantitatīvie rādītāji

2003 2004 2005 2006 2007Izdevumi (milj. Ls) 0,6 0,7 1,1 1,1 1,6Apbedīšanas pabalstu skaits (vidēji mēnesī) 182 196 214 212 241

Apbedīšanas pabalsta vidējais apmērs (Ls) 288,88 333,33 360,51 429,98 533,06


6.14. tabulaBezdarbnieka pabalsta kvantitatīvie rādītāji

2003 2004 2005 2006 2007Izdevumi (milj. Ls) 23,7 27,1 28,9 32,8 43,3Bezdarbnieka pabalsta saņēmēju skaits (tūkst. vid. mēnesī) 38,9 39,7 37,9 34,7 33,9

Bezdarbnieka pabalsta vidējais apmērs (Ls mēnesī) 50,93 57,07 63,7 78,73 106,68


6.15. tabulaValsts sociālās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā

un arodslimībām kvantitatīvie rādītāji

2003 2004 2005 2006 2007Izdevumi (tūkst. Ls, faktiskajās cenās)

slimības pabalsts 326,8 436,4 476,3 772,3 878,9 atlīdzība par darbspēju zaudējumu 1 236,7 1 966,8 2 685,7 3 743,5 4 922,5 atlīdzība par apgādnieka

zaudējumu 28,1 29,1 27,8 25,6 16,5

apbedīšanas pabalsts 1,8 0,8 1,0 1,6 2,7 pārējie pabalsti 50,2 65,3 92,3 141,3 150,1Saņēmēju skaits gadā (cilv.) slimības pabalsts 1 116 1 207 1 339 1 607 1 645 atlīdzība par darbspēju zaudējumu 2 159 2 921 3 674 4 261 5 170 atlīdzība par apgādnieka 31 31 28 23 29

123

zaudējumu32

apbedīšanas pabalsts 7 7 5 9 11Pakalpojumu vidējie apmēri (Ls, faktiskajās cenās)

slimības pabalsts (dienā) nelaimes gadījuma rezultātā 3,95 4,51 4,78 6,31 7,52 arodslimības rezultātā 4,50 4,78 5,39 6,60 8,59 atlīdzība par darbspēju zaudējumu

(mēnesī) 57,38 64,84 72,87 79,82 89,2

atlīdzība par apgādnieka zaudējumu (mēnesī)33 79,62 72,44 82,98 80,98 84,59

apbedīšanas pabalsts 294,42 175,02 169,92 264,35 287,47


6.1. attēls

Pabalstu ģimenēm ar bērniem vidējie apmēri, Ls

187,30207,70

296,77

414,00426,00

93,6075,7057,96

21,4020,81 7,30 9,707,307,227,21

2003 2004 2005 2006 2007bērna piedzimšanas pabals ts bērna kopšanas pabals tsģimenes valsts pabals ts


32 Precizēts rādītājs par 2006.gadu.33 Precizēts rādītājs par 2006.gadu.

124

6.16. tabulaValsts sociālie pabalsti

Pabalsti Izdevumi (tūkst. Ls) Saņēmēju skaits vidēji mēnesī, tūkst.2003 2004 2005 2006 2007 2003 2004 2005 2006 2007

Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts 5 521,3 7 307,6 7 455,1 8 640,3 8 613,0 13 216 13 582 14 067 14 395 14 585

Bērna piedzimšanas pabalsts 3 868,1 4 677,9 5 515,9 9 010,0 9 826,9 1 721 1 701 1 757 1 784 1 984Bērna kopšanas pabalsts 11 482,1 11 529,1 27 065,6 32 444,8 45 086,5 45 975 44 709 38 874 35 692 40 195Ģimenes valsts pabalsts 38 727,4 37 815,5 36 678,6 35 488,0 45 389,2 447 726 436 599 418 448 405 030 391 710Piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu 4 888,6 6 061,4 5 537,8 5 027,3 4 737,2 9 648 9 976 9 150 8 335 7 850

Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu 3 312,3 3 270,7 3 065,6 2 784,9 2 512,9 7 148 6 831 6 311 6 002 5 435

Pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu 1 943,1 1 883,1 1 743,6 1 524,3 1 269,0 7 148 6 831 6 311 5 060 4 397

Atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu 2,6 4,9 x x x 5 6 x x x

Pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās

496,2 532,6 569,5 561,8 1 211,9 8 787 9 308 10 290 10 505 11 006

Apbedīšanas pabalsts 24,8 25,1 30,3 31,4 30,7 29 25 29 25 25Sociālais pabalsts ČAES avārijas seku likvidētājiem 430,9 467,6 1 241,8 1 747,0 1 759,3 2 893 2 924 3 038 3 160 3 249

Kaitējuma atlīdzība ČAES avārijas seku likvidētājiem 135,1 152,6 160,9 192,8 152,4 422 390 425 402 333

Speciālais pabalsts Latvijas neatkarības atgūšanas procesā bojā gājušo personu bērniem

5,0 5,7 5,8 8,9 4,7 8 7 8 6 4

Bērna invalīda kopšanas pabalsts x x x 366,6 724,2 x x x 573 999Valsts atbalsts ar celiakiju slimiem bērniem, kuriem nav noteikta invaliditāte

x x 286,4 605,8 642,9 x x 439 924 1 053


6.17. tabulaPašvaldību izdevumu struktūra sociālajā jomā

Rādītāji 2003 2004 2005 2006 2007Ls % Ls % Ls % Ls % Ls %

Sociālie pakalpojumi un sociālās palīdzības pasākumi kopā, tai skaitā 33 210 252 100,0 39 420 734 100,0 45 455 336 100,0 51 232 693 100,0 59 289 976 100,0

Sociālās palīdzības pabalsti 15 620 626 47,0 18 591 378 47,2 19 545 560 43,0 21 572 046 42,1 22 253 463 37,5 Aprūpe mājās 1 236 696 3,7 1 444 093 3,7 2 452 682 5,4 3 239 038 6,3 3 946 212 6,7 Sociālie pakalpojumi 9 943 729 29,9 12 021 120 30,5 14 492 634 31,9 15 902 929 31,0 20 412 675 34,4 Sociālā darba speciālistu uzturēšanas

izdevumi 3 940 858 11,9 5 311 128 13,5 7 063 454 15,5 7 919 367 15,5 10 189 187 17,2

Sabiedrisko organizāciju rīkotie pasākumi 86 519 0,3 255 326 0,6 ... ... 181 358 0,4 275 439 0,5

Atvieglojumi sociālajām grupām no pašvaldības sociālā budžeta ... ... ... ... ... ... 449 998 0,9 525 463 0,9

Transporta pakalpojumi, kurus nodrošina sociālais dienests 335 497 1,0 306 283 0,8 ... ... 157 963 0,3 250 083 0,4

Sociāla darba speciālistu tālākizglītība un profesionālās meistarības pilnveide ... ... ... ... ... ... 67 650 0,1 59 438 0,1

Sociālo dzīvokļu uzturēšana un citi atbalsta veidi 346 590 1,0 434 622 1,1 459 721 1,0 1 274 349 2,5 699 654 1,2

Cita veida pasākumi 1 699 737 5,1 1 056 784 2,7 1 441 285 3,2 467 995 0,9 678 362 1,1


127

6.18. tabulaPašvaldību izdevumi sociālajai palīdzībai plānošanas reģionu griezumā 2007.gadā

Pašvaldību sociālie pabalsti kopā tai skaitā GMI pabalsts GMI pabalstam

izlieto līdzekļu īpatsvars, % Ls personu

skaits

vidēji vienai personai gadā (Ls)

Ls personu skaits

vidēji vienai personai gadā (Ls)

KOPĀ: 22 253 463 317 042 70,19 1 713 170 26 793 63,94 7,70Rīgas plānošanas reģions, tai skaitā 11 576 601 115 074 100,60 684 244 9 833 69,59 5,91

Rīga 8 499 763 64 366 132,05 598 815 7 812 76,65 7,05Jūrmala 598 867 4 269 140,28 16 267 290 56,09 2,72

pārējā teritorija 2 477 970 46 439 53,36 69 161 1 731 39,95 2,79Vidzemes plānošanas reģions, tai skaitā 1 469 397 34 029 43,18 161 559 2 306 70,06 10,99

Valmiera 160 183 2 783 57,56 7 427 118 62,94 4,64 pārējā teritorija 1 309 214 31 246 41,90 154 133 2 188 70,44 11,77

Kurzemes plānošanas reģions, tai skaitā 3 525 208 59 298 59,45 80 344 1 735 46,31 2,28 Liepāja 1 388 862 15 968 86,98 13 996 300 46,65 1,01

Ventspils 943 000 11 819 79,79 4 315 81 53,27 0,46pārējā teritorija 1 193 346 31 511 37,87 62 033 1 354 45,81 5,20

Zemgales plānošanas reģions, tai skaitā 2 381 223 44 101 53,99 244 539 3 436 71,17 10,27 Jelgava 591 190 5 076 116,47 57 674 560 102,99 9,76

Jēkabpils 236 338 4 050 58,36 73 639 828 88,94 31,16pārējā teritorija 1 553 696 34 975 44,42 113 226 2 048 55,29 7,29

Latgales plānošanas reģions, tai skaitā 3 301 034 64 540 51,15 542 485 9 483 57,21 16,43Daugavpils 885 299 21 527 41,13 26 201 899 29,14 2,96

Rēzekne 467 370 3 673 127,24 37 975 278 136,60 8,13pārējā teritorija 1 948 365 39 340 49,53 478 309 8 306 57,59 24,55

Informācijas avots: Sociālo pakalpojumu pārvalde Reģionālais iedalījums atbilstoši MK 25.03.2003. noteikumiem Nr. 133 „Noteikumi par plānošanas reģionu teritorijām”

6.19. tabula

128

Pašvaldību sociālo palīdzību saņēmušo personu skaits plānošanas reģionu griezumā 2007.gadā

Iedzīvotāju skaits uz 01.01.2008

Pašvaldību sociālos pabalstus saņēmušās

personas

Konstatēta atbilstība trūcīgas ģimenes

(personas) statusam

tai skaitā, GMI pabalstu saņēmušās

personas

Noslēgtie vienošanās līgumi

Kopējais skaits

% no iedzīvotāju

skaita

personu skaits

% no iedzīvotāju

skaita

personu skaits

% no iedzīvotāju

skaita

Līgumu skaits

% no GMI pabalstu

saņēmušo skaita

KOPĀ: 2 276 282 317 042 13,9 103 022 4,5 26 793 1,2 5 103 19,0Rīgas plānošanas reģions, tai skaitā 1 101 022 115 074 10,5 37 154 3,4 9 833 0,9 3 049 31,0

Rīga 719 613 64 366 8,9 19 590 2,7 7 812 1,1 1 934 24,8Jūrmala 55 773 4 269 7,7 1 143 2,0 290 0,5 154 53,1

pārējā teritorija 325 636 46 439 14,3 16 421 5,0 1 731 0,5 961 55,5Vidzemes plānošanas reģions, tai skaitā 238 155 34 029 14,3 12 485 5,2 2 306 1,0 1 060 46,0

Valmiera 27 497 2 783 10,1 606 2,2 118 0,4 118 100,0 pārējā teritorija 210 658 31 246 14,8 11 879 5,6 2 188 1,0 942 43,1

Kurzemes plānošanas reģions, tai skaitā 304 280 59 298 19,5 12 209 4,0 1 735 0,6 654 37,7

Liepāja 85 333 15 968 18,7 866 1,0 300 0,4 126 42,0Ventspils 43 406 11 819 27,2 1 202 2,8 81 0,2 48 59,3

pārējā teritorija 175 541 31 511 18,0 10 141 5,8 1 354 0,8 480 35,5

Zemgales plānošanas reģions, tai skaitā 28 4030 44 101 15,5 18 630 6,6 3 436 1,2 1 502 43,7

Jelgava 65 807 5 076 7,7 2 228 3,4 560 0,9 181 32,3Jēkabpils 26 734 4 050 15,1 2 018 7,5 828 3,1 349 42,1

pārējā teritorija 191 489 34 975 18,3 14 384 7,5 2 048 1,1 972 47,5Latgales plānošanas reģions, tai skaitā 348 795 64 540 18,5 22 544 6,5 9 483 2,7 4 453 47,0

Daugavpils 106 146 21 527 20,3 1 982 1,9 899 0,8 212 23,6Rēzekne 35 939 3 673 10,2 1 379 3,8 278 0,8 0 0,0

pārējā teritorija 206 710 39 340 19,0 19 183 9,3 8 306 4,0 4 241 51,1

Informācijas avots: Sociālo pakalpojumu pārvalde6.20. tabula

129

Pašvaldību sociālās palīdzības saņēmēji dzimumu griezumā 2007.gadā

Sociālās palīdzības veidi Saņēmēju skaits Vīrieši Vīriešu īpatsvars,

% Sievietes Sieviešu īpatsvars, %

GMI pabalsts 26 793 11 745 43,8 15 048 56,2Vienreizējie pabalsti ārkārtas situācijā 6 351 2 618 41,2 3 733 58,8Dzīvokļa pabalsti 83 887 28 286 33,7 55 602 66,3Pabalsti medicīnas pakalpojumu samaksai 81 222 24 444 30,1 56 778 69,9Pabalsti bērna izglītībai, audzināšanai (bērnu skaits) 34 773 16 701 48,0 18 072 52,0

Pabalsti transporta izdevumu segšanai 13 488 5 636 41,8 7 852 58,2Pabalsti bāreņiem un audžuģimenēm (bērnu skaits) 2 351 1 095 46,6 1 256 53,4

Pabalsti sodu izcietušām personām 1 363 1 263 92,7 100 7,3


6.21. tabula

130

Pašvaldību izdevumi sociālajai palīdzībai, tūkst. lati

2003 2004 2005 2006 2007Pašvaldību izdevumi sociālajā jomā 32 210,3 39 371,8 45 455,3 51 232,7 59 290,0no tiem Sociālās palīdzības pabalsti% no pašvaldību izdevumiem sociālajā jomā

15 620,648,5

18 591,447,2

19 545,643,0

21 57242,1

22 253,537,5

tai skaitā Likumā definētie pabalsti % no izdevumiem sociālās palīdzības pabalstiem

3 459,222,1

4 610,924,8

4 280,321,9

3 692,617,1

2 727,012,3

GMI pabalsts 2 556,6 3 497,1 3 404.5 2 822,1 1 713,2 Vienreizējie pabalsti ārkārtas situācijā 902,6 1 113,8 875,8 870,5 1 013,8 Pašvaldību saistošajos noteikumos noteiktie pabalsti, tai skaitā % no izdevumie sociālās palīdzības pabalstiem

12 161,477,9

13 980,575,2

15 265,378,1

17 879,482,9

19 526,587,7

Dzīvokļa pabalsti 4 673,3 5 123,0 5 953,1 6 820,9 5 474,7 Pabalsti medicīnas pakalpojumu samaksai 2 166,4 1 843,1 2 915,4 4 041,1 3 830,3 Pabalsti bērna izglītībai, audzināšanai 661,9 450,7 642,8 857,5 945,3 Pabalsti transporta izdevumu segšanai 878,5 748,3 543,7 590,7 782,1 Pabalsti bāreņiem un audžuģimenēm 131,0 175,5 244,9 698,0 972,2 Citiem mērķiem 3 650,3 5 639,9 4 965,4 4 871,2 7 521,8


6.22. tabulaPašvaldību sociālā darba speciālistu nodrošinājums ar programmatūru plānošanas reģionu griezumā 2007.gadā

131

Reģionālais iedalījums atbilstoši MK 25.03.2003. noteikumiem Nr. 133

„Noteikumi par plānošanas reģionu teritorijām”

Datoru skaits pašvaldību sociālā darba speciālistu

darba vietās

Programmatūra informācijas

uzkrāšanai par klientu, pašvaldību

skaits:

t.sk. GVS *) t.sk. SOPA **) t.sk. lokālā

bāzet.sk. cits variants

KOPĀ: 1324 128 15 37 31 451.1. Rīgas plānošanas reģions, tai skaitā 524 43 7 10 11 121.1.1. Rīga 319 2 0 1 1 01.1.2. Jūrmala 21 2 0 1 1 01.2. Vidzemes plānošanas reģions, tai skaitā 164 25 2 8 6 5

Valmiera 6 1 0 1 0 01.3 Kurzemes plānošanas reģions, tai skaitā 200 16 4 10 2 4

1.3.1. Liepāja 48 2 0 1 1 01.3.2. Ventspils 17 2 1 1 0 01.4. Zemgales plānošanas reģions, tai skaitā 194 27 3 5 8 15

1.4.1. Jelgava 30 2 0 0 1 11.4.2. Jēkabpils 17 1 0 0 1 01.5. Latgales plānošanas reģions, tai skaitā 242 17 3 3 3 7

1.5.1. Daugavpils 51 1 0 0 1 01.5.2. Rēzekne 11 1 0 1 0 0


*) Sociālā gadījuma vadības sistēma**) Sociālās palīdzības administrēšanas informatīvā sistēma

6.23. tabulaIedzīvotāju skaits uz vienu sociālā darba speciālistu plānošanas reģionu griezumā 2007.gadā

132

Reģionālais iedalījums atbilstoši MK 25.03.2003. noteikumiem Nr. 133 „Noteikumi par plānošanas reģionu

teritorijām”

Iedzīvotāju skaits uz 01.01.2008.

Sociālā darba speciālistu (t.sk. sociālo darbinieku)

kopskaits

Iedzīvotāju skaits uz 1 sociālā darba

speciālistu

Kopā 2 276 282 1 656 1 3751.1. Rīgas plānošanas reģions, tai skaitā 1 101 022 605 1 8201.1.1. Rīga 719 613 336 2 1421.1.2. Jūrmala 55 773 16 3 4861.2. Vidzemes plānošanas reģions, tai skaitā 238 155 181 1 316t.sk. Valmiera 27 497 10 2 7501.3 Kurzemes plānošanas reģions, tai skaitā 304 280 339 8981.3.1. Liepāja 85 333 168*) 5081.3.2. Ventspils 43 406 13 3 3391.4. Zemgales plānošanas reģions, tai skaitā 284 030 218 1 3031.4.1. Jelgava 65 807 27 2 437t.sk. Jēkabpils 26 734 24 1 1141.5. Latgales plānošanas reģions, tai skaitā 348 795 313 1 1141.5.1. Daugavpils 106 146 90 1 179

1.5.2. Rēzekne 35 939 11 3 267


*) skaitā iekļauti darbinieki ilgstošās sociālās aprūpes iestādēs

6.24. tabulaDarbinieki, kuri strādāja amatu apvienošanas kārtībā plānošanas reģionu griezumā 2007.gadā

133

Reģionālais iedalījums atbilstoši MK 25.03.2003. noteikumiem Nr. 133 "Noteikumi par plānošanas

reģionu teritorijām"

Darbinieku, kuri strādā

amatu apvienošanas

kārtībā, kopskaits

tajā skaitā:no tiem: ar otrā

līmeņa profesionālo

augstāko izglītību sociālajā

darbā

ar augstāko izglītību

citā specialitātē

ar pirmā līmeņa

profesionālo augstāko sociālā darba

speciālista izglītību

ar vidējo profesionālo

vai vispārējo

vidējo izglītību

citā specialitātē

iegūst pirmā līmeņa

profesionālo augstāko

sociālā darba speciālista izglītību

iegūst otrā līmeņa

profesionālo augstāko

sociālā darba speciālista izglītību

Kopā 65 1 26 1 37 14 41.1. Rīgas plānošanas reģions 5 0 3 0 2 0 01.2. Vidzemes plānošanas reģions 23 1 9 1 12 4 11.3 Kurzemes plānošanas reģions 12 0 7 0 5 4 11.4. Zemgales plānošanas reģions 4 0 0 0 4 1 11.5. Latgales plānošanas reģions 21 0 7 0 14 5 1


6.25. tabulaPašvaldības un pašvaldību skaits, kurās ir izveidots sociālais dienests vai patstāvīgā darbā pieņemts sociālā darba

speciālists

134

2003 2004 2005 2006 2007Pašvaldību skaits valstī kopā 545 530 530 527 527Pašvaldību skaits, kurās ir sociālais dienests vai sociālā darba speciālists 407 400 435 450 462Pašvaldību īpatsvars, kurās ir sociālais dienests vai sociālā darba speciālists, % 74,7 75,5 82,1 85,4 87,7


6.26. tabulaPašvaldību sociālajos dienestos strādājošo sociālā darba speciālistu izglītība

2003 2004 2005 2006 2007Sociālā darba speciālisti kopā, no tiem 1 212 1 254 1 454 1 704 1 656 darbinieki ar atbilstošu izglītību, tai skaitā 291 397 507 673 753

ar akadēmisko vai otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību 252 327 400 510 573

ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību 39 70 107 163 180

darbinieki bez atbilstošas izglītības, kuri apgūst pirmā vai otrā līmeņa augstāko profesionālo izglītību 267 274 287 399 658

pārējie bez atbilstošas izglītības 654 583 660 632 245


6.27. tabulaSociālās aprūpes institūcijas bērniem

135

Gada laikā: 2003 2004 2005 2006 2007

136

Bēr

nu so

ciāl

ās a

prūp

es c

entr

iIestājušos bērnu skaits kopā, tai skaitā 327 343 293 337 274 bāreņi 3 0 1 3 6 bērna slimības dēļ 26 15 19 31 17 atņemtas bērnu aprūpes tiesības 104 136 104 163 169 atņemtas bērnu aizgādības tiesības 0 1 3 14 0 pamestie bērni 107 85 91 58 18 citi iemesli 87 106 75 68 64Izstājušos bērnu skaits kopā, tai skaitā 311 390 372 317 288 atgriezušies pie vecākiem 105 103 123 93 94 adoptēti 57 127 110 103 65 nodoti aizbildnībā 43 49 46 29 27 nodoti audžuģimenē 0 1 13 11 23 pārvietoti uz citām institūcijām 92 98 73 70 63 miruši 13 12 7 10 11 citi iemesli 1 0 0 1 5

Gada laikā: 2003 2004 2005 2006 2007

Bēr

nu so

ciāl

ās a

prūp

es c

entr

i bēr

niem

ar

gar

īgās

att

īstīb

as tr

aucē

jum

iem

Iestājušos bērnu skaits kopā, tai skaitā 30 29 32 28 23 bāreņi 0 0 0 0 0 bērna slimības dēļ 16 26 20 9 4 atņemtas bērnu aprūpes tiesības 6 1 5 12 5 atņemtas bērnu aizgādības tiesības 4 2 7 5 5 pamestie bērni 0 0 0 0 2 citi iemesli 4 0 0 2 7Izstājušos bērnu skaits kopā, tai skaitā 64 37 35 146 30 atgriezušies pie vecākiem 4 0 2 1 5 adoptēti 0 0 0 0 0 nodoti aizbildnībā 0 0 0 0 0 nodoti audžuģimenē 0 0 0 0 0 aizgājuši patstāvīgā dzīvē 1 0 0 0 0 pārvietoti uz citām institūcijām 54 34 24 140 18 miruši 5 3 5 5 7

137

citi iemesli 0 0 4 0 0

Gada laikā: 2003 2004 2005 2006 2007

Bēr

nu n

ami -

pat

vers

mes

, ģim

enes

un

nev

alst

isko

org

aniz

āciju

bēr

nu n

ami Iestājušos bērnu skaits kopā, tai skaitā 626 794 883 798 837

bāreņi 21 18 33 23 33 bērna slimības dēļ 14 4 6 11 22 atņemtas bērnu aprūpes tiesības 342 487 460 409 439 atņemtas bērnu aizgādības tiesības 56 74 91 119 208 sociālie apstākļi 0 0 0 0 - pamestie bērni 17 19 57 40 40 citi iemesli 176 192 236 196 95Izstājušos bērnu skaits kopā, tai skaitā 772 956 1013 955 738 atgriezušies pie vecākiem 292 392 394 345 222 adoptēti 29 46 71 75 76 nodoti aizbildnībā 134 160 137 119 69 nodoti audžuģimenē 20 11 49 49 39 aizgājuši patstāvīgā dzīvē 175 209 243 236 260 pārvietoti uz citām institūcijām 91 120 107 97 53 miruši 1 1 0 0 2 citi iemesli 30 17 12 34 17


6.28. tabulaPieaugušo ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas

Pa šv Gada laikā: 2003 2004 2005 2006 2007

138

aldī

bu so

ciāl

ās a

prūp

es

inst

itūci

jas

Iestājušos personu skaits kopā, tai skaitā 1 682 1 966 2 060 2 277 2 304 no mājām 1 397 1 625 1 556 1 790 1783 no citām sociālās aprūpes iestādēm 75 147 121 77 87 no psihiatriskās ārstniecības iestādēm 6 18 18 18 18 no citām ārstniecības iestādēm 151 157 262 309 297 no citām institūcijām 53 19 103 83 119Izstājušos personu skaits kopā, tai skaitā 1 641 1 700 1 902 2 092 2 185 pārvietotas uz citām sociālās aprūpes institūcijām 59 44 64 82 49 pārvietotas uz ārstniecības iestādēm 11 18 11 25 33 atgriezušās ģimenēs 203 249 299 265 334 izrakstītas par sistemātisku iekšējās kārtības noteikumu neievērošanu 15 15 13 16 27 mirušas 1 326 1 367 1 510 1 655 1 731 citi iemesli 27 7 5 49 11

Val

sts

soci

ālās

apr

ūpes

cen

tri

Gada laikā: 2003 2004 2005 2006 2007Iestājušos personu skaits kopā, tai skaitā 452 404 337 689 473 no mājām 209 185 171 344 203 no citām sociālās aprūpes iestādēm 101 62 79 176 171 no psihiatriskās ārstniecības iestādēm 109 139 62 136 83 no citām ārstniecības iestādēm 17 12 13 10 2 no citām institūcijām 16 6 12 23 14Izstājušos personu skaits kopā, tai skaitā 454 369 372 494 562 pārvietotas uz citām sociālās aprūpes institūcijām 31 14 27 147 184 pārvietotas uz ārstniecības iestādēm 21 9 6 9 10 atgriezušās ģimenēs 22 22 21 13 26 izrakstītas par sistemātisku iekšējās kārtības noteikumu neievērošanu 3 1 0 0 0 mirušas 364 316 304 323 319 citi iemesli 13 7 14 2 23


139

6.2. attēls

Ekonomiskās aktivitātes līmenis (vecuma grupā 15-74 gadi) Latvijas reģionos, %

67,2

63,4

60,7

54,6 59

,1

59,8

68,4

64,1

62,9

54,3 59

,5

58,5

67,7

64,5

62,3

54,3

61,8

58,3

69,4

67,3

62,1

57,9

59,4 64

,670,8

67,1

65,0

61,2

61,0 63

,6

0

10

20

30

40

50

60

70

80

Rīga Pierīga Kurzeme Latgale Vidzeme Zemgale

2003 2004 2005 2006 2007


6.3. attēls

Darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā (vecuma grupā 15-74 gadi), %

8,2

9,5

15,5

9,0 9,

7

9,0

10,6

12,8

9,4

10,8

7,9

10,8

12,8

8,2

6,1

4,9

7,5

10,8

6,4 6,7

4,9 5,2

8,0

6,6

6,5

0

2

4

6

8

10

12

14

16

18

Pierīga Kurzeme Latgale Vidzeme Zemgale

2003 2004 2005 2006 2007


6.4. attēls

Bezdarba līmeņa dinamika 2000.-2007. gadā, %

7,18,29,09,08,98,58,7 8,9

6,06,8

8,910,410,5

12,212,9

13,7

0

2

4

6

8

10

12

14

16

2000 2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007

ES vidējais līmenis Latvija

Informācijas avots: EUROSTAT

6.5. attēls

Reģistrēto bezdarbnieku sadalījums pēc izglītības gada beigās, %

8,5

37,8

28,9

1,9

3,4

9,7

36,8

27,6

19,0

1,8

5,1

12,0

36,8

28,1

18,1

1,9

3,1

19,5

0 5 10 15 20 25 30 35 40

Augstākā izglītība

Profesionālā izglītība

Vispārējā vidējā izglītība

Pamatizglītība

Zemāka parpamatizglītību

Nav norādīta

2005 2006 2007

Informācijas avots: Nodarbinātības valsts aģentūra

141

6.6. attēls

Arodslimību grupu salīdzinājums 2006. un 2007.gadā

188

11 11 7 5 1 1

131160

95

17 14 11 1 0

133161

71

322

21

0

50

100

150

200

250

300

350

1 2 3 4 5 6 7 8 9 10

2006.g. - 589 2007.g. - 772

Informācijas avots: Valsts darba inspekcija

1 - nervu sistēmas slilmības2 - skeleta - muskuļu - saistaudu sistēmas slilmības3 - saindēšanās u.c. ārēju iedarbību sekas4 - elpošanas sistēmas slimības5 - infekcijas un parazitārās slimības6 - auss un aizauss paugura slimības7 - ādas un zemādas audu slimības8 - audzēji (ļaundabīgi un pirmsvēža saslimšanas)9 - asinsrites slimības10 - acs un tās palīgorgānu slimības

142

6.29. tabula

Minimālā mēneša darba alga Eiropas valstīs2005., 2006. un 2007.gada janvārī

Valsts 2005.gada janvāris 2006.gada janvāris Pieaugums,%

(aprēķināts no darba

algas nacionālās

naudas vienībās)

2007.gada janvāris Pieaugums (+)vai

samazinājums (-),

% (aprēķināts no darba

algas nacionālās

naudas vienībās)

Minimālā mēneša darba alga, EUR

Latvijas minimālā mēneša darba

alga pret attiecīgo

valstu minimālo mēneša darba

algu, %





algu, %





algu, %Luksemburga 1 467 7,9 1 503 8,6 2,5 1 570 11,0 4,4Īrija 1 183 9,8 1 293 10,0 9,3 1 403 12,3 8,5Lielbritānija 1 197 9,7 1 269 10,2 3,6 1 361 12,6 6,3Nīderlande 1 265 9,2 1 273 10,1 0,6 1 301 13,2 2,2Beļģija 1 210 9,6 1 234 10,5 2,0 1 259 13,7 2,0Francija 1 197 9,7 1 218 10,6 1,8 1 254 13,7 3,0Spānija 599 19,4 631 20,5 5,4 666 25,8 5,5Grieķija 668 17,4 668 19,4 0,0 658** 26,1** -1,5Malta 557 20,8 580 22,3 3,3 585 29,4 0,8Slovēnija 490 23,7 512 25,2 4,3 522 33,0 ***Portugāle 437 26,5 450 28,7 3,0 470 36,6 4,5Čehija 235 49,4 261 49,4 5,4 288 59,7 5,7Ungārija 232 50,0 247 52,3 9,6 258 66,7 4,8Polija 205 56,6 234 55,3 5,9 246 70,1 4,1Igaunija 172 67,4 192 67,4 11,5 230 74,8 20,0Slovākija 167 69,5 183 70,5 6,2 217 79,1 10,1Lietuva 145 80,0 159 81,1 10,0 174 99,0 9,1Latvija 116 100,0 129 100,0 12,5 172 100,0 33,3Rumānija 72 161,1 90 143,2 **** 114 150,5 18,2Bulgārija 77 150,6 82 157,9 6,7 92 187,0 12,5


** - Grieķijā minimālās mēneša darba algas rādītāji attiecas uz intelektuālā darba darbiniekiem. Fiziskā darba veicējiem piemērojams atšķirīgs minimālās darba algas apmērs.*** - Slovēnijā no 2007.gada 1.janvāra ieviests eiro. **** - Rumānijā – naudas reforma.

143

6.2. Pārskata periodā pieņemtie tiesību akti

Valsts sociālā apdrošināšana Likums „Grozījumi likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu””, pieņemts Saeimā

2007.gada 26. aprīlī, stājās spēkā 2007.gada 30.maijā; Likums „Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā”, pieņemts Saeimā 2007.gada 26.aprīlī,

stājās spēkā 2007.gada 30.maijā; Likums „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām””, pieņemts Saeimā 2007.gada

8.novembrī, stājās spēkā 2008.gada 1.janvārī; Likums „Grozījumi likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu””, pieņemts Saeimā

2007.gada 8.novembrī, stājās spēkā 2008.gada 1.janvārī; Likums „Grozījumi likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu””, pieņemts

Saeimā 2007.gada 8.novembrī, daļa normu stājās spēkā 2008.gada 1.janvāri, daļa normu – 2009.gada 1.janvārī;

Likums „Grozījumi likumā „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam””, pieņemts Saeimā 2007.gada 8.novembrī, daļa normu stājās spēkā 2008.gada 1.janvāri, daļa normu – 2009.gada 1.janvārī;

Ministru kabineta 2007.gada 13.marta noteikumi Nr.177 „Grozījumi Ministru kabineta 2003.gada 27.maija noteikumos Nr.272 "Noteikumi par valsts fondēto pensiju shēmas darbību"”;

Ministru kabineta 2007.gada 13.marta noteikumi Nr.175 „Noteikumi par Valsts kases pārvaldīšanā esošā fondētās pensijas kapitāla nodošanas konkursa noteikumiem, kapitāla nodošanas kārtību un termiņiem, kā arī kārtību, kādā fondēto pensiju shēmas līdzekļu pārvaldītāji atlīdzina ar kapitāla nodošanu saistītos izdevumus”;

Ministru kabineta 2007.gada 20.marta noteikumi Nr.191 „Grozījumi Ministru kabineta 2000.gada 2.maija noteikumos Nr.164 „Kārtība, kādā tiek aprēķinātas un atmaksātas pārmaksātās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas””;

Ministru kabineta 2007.gada 31.jūlija noteikumi Nr.520 „Grozījums Ministru kabineta 2007.gada 13.marta noteikumos Nr.175 "Noteikumi par Valsts kases pārvaldīšanā esošā fondētās pensijas kapitāla nodošanas konkursa noteikumiem, kapitāla nodošanas kārtību un termiņiem, kā arī kārtību, kādā fondēto pensiju shēmas līdzekļu pārvaldītāji atlīdzina ar kapitāla nodošanu saistītos izdevumus"”;

Ministru kabineta 2007.gada 4.septembra noteikumi Nr.601 „Grozījumi Ministru kabineta 2001.gada 5.jūnija noteikumos Nr.230 "Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no valsts pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem"”;

Ministru kabineta 2007.gada 25.septembra noteikumi Nr.641 „Grozījums Ministru kabineta 2000.gada 6.jūnija noteikumos Nr.192 "Noteikumi par brīvprātīgu pievienošanos valsts sociālajai apdrošināšanai"”;

Ministru kabineta 2007.gada 25.septembra noteikumi Nr.642 „Grozījums Ministru kabineta 2000.gada 6.jūnija noteikumos Nr.193 „Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta minimālo un maksimālo apmēru””;

Ministru kabineta 2007.gada 25.septembra noteikumi Nr.651 „Grozījums Ministru kabineta 2005.gada 22.novembra noteikumos Nr.891 „Noteikumi par ikmēneša piemaksu pie vecuma pensijas””;

Ministru kabineta 2007.gada 11.decembra noteikumi Nr.853 "Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 2008.gadā";

144

Ministru kabineta 2007.gada 18.decembra noteikumi Nr.910 „Grozījumi Ministru kabineta 1998.gada 28.jūlija noteikumos Nr.270 "Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība un valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība””.

Valsts sociālie pabalsti: Likums „Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā”, pieņemts Saeimā 2007.gada

20.septembrī, stājās spēkā 2008.gada 1.janvārī; Likums „Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā”, pieņemts Saeimā 2007.gada

8.novembrī, stājās spēkā 2008.gada 1.janvārī; Ministru kabineta 2007.gada 5.jūnija noteikumi Nr.369 „Grozījumi Ministru kabineta

2006.gada 8.augusta noteikumos Nr.644 „Noteikumi par bērna kopšanas pabalsta un piemaksas pie bērna kopšanas pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību””;

Ministru kabineta 2007.gada 28.augusta noteikumi Nr.576 „Grozījumi Ministru kabineta 2005.gada 13.decembra noteikumos Nr.940 „Noteikumi par bērna invalīda kopšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtību””;

Ministru kabineta 2007.gada 18.septembra noteikumi Nr.628 „Grozījumi Ministru kabineta 2005.gada 26.jūlija noteikumos Nr.561 „Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību””;

Ministru kabineta 2007.gada 9.oktobra noteikumi Nr.684 „Grozījumi Ministru kabineta 2005.gada 26.jūlija noteikumos Nr.562 „Noteikumi par ģimenes valsts pabalsta un piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību””;

Ministru kabineta 2007.gada 18.decembra noteikumi Nr.911 „Grozījumi Ministru kabineta 2006.gada 8.augusta noteikumos Nr.644 „Noteikumi par bērna kopšanas pabalsta un piemaksas pie bērna kopšanas pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību””;

Ministru kabineta 2007.gada 18.decembra noteikumi Nr.921 „Noteikumi par pabalsta apmēru invalīdam, kuram nepieciešama kopšana, pabalsta apmēra pārskatīšanas kārtību un pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtību”.

Sociālie pakalpojumi un sociālā palīdzība: Likums „Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā”, pieņemts

Saeimā 2007.gada 3.maijā, stājās spēkā no 2007.gada 7.jūnijā; Likums „Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā”, pieņemts

Saeimā 2007.gada 21.jūnijā, stājās spēkā 2007.gada 19.jūlijā; Likums „Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā”, pieņemts

Saeimā 2007.gada 20.decembrī, stājās spēkā 2007.gada 30.decembrī; Ministru kabineta 2007.gada 20.marta noteikumi Nr. 291 „Prasības sociālo pakalpojumu

sniedzējiem”; Ministru kabineta 2007.gada 20.novembra noteikumi Nr. 785 „Sociālo pakalpojumu

pārvaldes nolikums”; Ministru kabineta 2007.gada 20.novembra noteikumi nr. 790 „Tehnisko palīglīdzekļu

noteikumi;

145

http://www.socpp.lv/texts_files/SPP_NolikumsNr785_20.11.2007..doc

http://www.socpp.lv/texts_files/SPP_NolikumsNr785_20.11.2007..doc

http://www.socpp.lv/texts_files/MK291.doc

http://www.socpp.lv/texts_files/MK291.doc

Ministru kabineta 2007.gada 4.decembra noteikumi Nr.829 „Noteikumi par dienas centru, grupu māju (dzīvokļu) un pusceļa māju izveidošanas un uzturēšanas izdevumu līdzfinansēšanu”.

Darbs Likums „Grozījumi Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā”, pieņemts Saeimā

2007.gada 21.jūnijā, stājās spēkā 2007.gada 19.jūlijā; Ministru kabineta 2007.gada 13.februāra noteikumi Nr.125 „Noteikumi par profesiju

klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām un profesiju klasifikatora lietošanas un aktualizēšanas kārtību”;

Ministru kabineta 2007.gada 27.februāra noteikumi Nr.150 „Grozījumi Ministru kabineta 2002.gada 6.augusta noteikumos Nr.353 „Noteikumi par darbiem jomās, kurās darba līgums parasti netiek slēgts uz nenoteiktu laiku””;

Ministru kabineta 2007.gada 6.marta noteikumi Nr.172 „Grozījumi Ministru kabineta 2003.gada 17.jūnija noteikumos Nr.309 „Aktīvo nodarbinātības pasākumu organizēšanas un finansēšanas kārtība un aktīvo nodarbinātības pasākumu realizētāju izvēles principi””;

Ministru kabineta 2007.gada 2.maija noteikumi Nr.293 „Grozījumi Ministru kabineta 2002.gada 25.jūnija noteikumos Nr.272 „Noteikumi par sezonas rakstura darbiem””;

Ministru kabineta 2007.gada 15.maija noteikumi Nr.325 „Darba aizsardzības prasības saskarē ar ķīmiskajām vielām darba vietās”;

Ministru kabineta 2007.gada 29.maija noteikumi Nr.349 „Grozījumi Ministru kabineta 2002.gada 9.decembra noteikumos Nr.526 "Darba aizsardzības prasības, lietojot darba aprīkojumu un strādājot augstumā””;

Ministru kabineta 2007.gada 5.jūnija noteikumi Nr.378 „Grozījumi Ministru kabineta 2004.gada 20.janvāra noteikumos Nr.44 „Noteikumi par darba atļaujām ārzemniekiem””;

Ministru kabineta 2007.gada 3.jūlija noteikumi Nr. 458 „Komersantu – darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzēju – licencēšanas un uzraudzības kārtība”;

Ministru kabineta 2007.gada 31.jūlija noteikumi Nr.523 „Grozījumi Ministru kabineta 2002.gada 28.maija noteikumos Nr.206 „Noteikumi par darbiem, kuros aizliegts nodarbināt pusaudžus, un izņēmumi, kad nodarbināšana šajos darbos ir atļauta saistībā ar pusaudža profesionālo apmācību””.

Ministru kabineta 2007.gada 28.augusta noteikumi Nr.592 „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi”;

Ministru kabineta 2007.gada 2.oktobra noteikumi Nr.660 „Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība”;

Ministru kabineta 2007.gada 18.decembra noteikumi Nr. 920 „Grozījums Ministru kabineta 2006.gada 5.septembra noteikumos Nr.745 „Darba aizsardzības prasības nodarbināto aizsardzībai pret elektromagnētiskā lauka radīto risku darba vidē””;

Ministru kabineta 2007.gada 18.decembra noteikumi Nr.891 „Bezdarbnieka un darba meklētāja statusa piešķiršanas kārtība un statusa piešķiršanai nepieciešamie dokumenti”.

146

http://www.socpp.lv/texts_files/Nr829.doc



6.3. Terminu skaidrojums

apdrošināšanas gadījums - sociālā riska gadījums, kas saistīts ar sociāli apdrošinātās personas darbspēju zudumu vai ievērojamu samazināšanos, ja tā rezultātā šī persona pilnīgi vai daļēji zaudē ienākumus, kā arī gadījums, kad personai rodas izdevumi sakarā ar ģimenes locekļa nāvi vai sakarā ar sociāli apdrošinātās personas nāvi, turklāt saskaņā ar šā likuma normām minētie gadījumi ir atzīti par tādiem, kas rada tiesības uz valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu;

apdrošināšanas iemaksu alga - ienākumi, no kuriem saskaņā ar likumu „Par valsts sociālo apdrošināšanu” izdarītas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas;

apdrošināšanas stāžs - pilnos gados izteikts laika periods, kurā sociāli apdrošinātā persona (turpmāk - apdrošinātā persona) pati veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas vai par to veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas attiecas uz tām sociāli apdrošināmajām personām, kuras apdrošināšanas iemaksas veic ar citu personu starpniecību vai par kurām maksājumus izdara citas personas;

aprūpe mājās - pakalpojumi mājās pamatvajadzību apmierināšanai personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt;

cilvēku tirdzniecības upuris - persona, kura atzīta par cietušo noziedzīgā nodarījumā ar cilvēku tirdzniecību vai kurai kompetenta institūcija izsniegusi izziņu, ka tā ir cietusi cilvēku tirdzniecībā ārvalstī, kā arī persona, kuru par atbilstošu cilvēku tirdzniecības upura kritērijiem atzinis sociālo pakalpojumu sniedzējs;

darba devējs - juridiskā vai fiziskā persona, kura pati nodarbina darba ņēmēju vai apmaksā darba ņēmēja darbu;

dienas aprūpes centrs - institūcija, kas dienas laikā nodrošina sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, sociālo prasmju attīstību, izglītošanu un brīvā laika pavadīšanas iespējas personām ar garīga rakstura traucējumiem, invalīdiem, bērniem no trūcīgām ģimenēm un ģimenēm, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, kā arī personām, kuras sasniegušas vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju (turpmāk - pensijas vecuma personām);

dzimumu līdztiesība - vienādas tiesības sievietēm un vīriešiem, vienāda atbildība, līdzvērtīgas vīriešu un sieviešu lomas sabiedrībā atzīšana un vienāda pieeja resursiem;

dzimumu līdztiesības integrētā pieeja (angļu valodā gender mainstreaming) - ir pieeja, kas nosaka, ka visās darbības jomās un visos līmeņos tiek izvērtēta likumu, politiku un pasākumu ietekme uz abu dzimumu situāciju. Ietekmes novērtējums palīdz novērst gadījumus, kuros vienam dzimumam ir mazāk tiesību un iespēju, nekā otram. Integrētā pieeja nozīmē visaptverošu ar dzimumu nelīdztiesību saistību problēmu risināšanu, nevis īslaicīgus kompensējošus pasākumus;

147



dzīves kvalitāte - personas, ģimenes, personu grupas, sabiedrības labklājības rādītājs, kas ietver fizisko un garīgo veselību, brīvo laiku un tā izmantošanu, darbu, saikni ar sabiedrību, tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos realizēt, kā arī materiālo nodrošinājumu;

funkcionālais traucējums - slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisīts fiziska vai garīga rakstura traucējums, kas ierobežo personas spējas strādāt, aprūpēt sevi un apgrūtina personas iekļaušanos sabiedrībā;

grupu māja (dzīvoklis) - atsevišķs dzīvoklis vai māja, kurā personām ar garīga rakstura traucējumiem nodrošina individuālu atbalstu sociālo problēmu risināšanā;

ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija - sociālā institūcija, kas nodrošina personai, kura vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt, kā arī bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem mājokli, pilnu aprūpi un sociālo rehabilitāciju;

klients - persona, kas saņem sociālos pakalpojumus vai sociālo palīdzību;

konsultatīvs atbalsts sociālā darba speciālistam (supervīzija) - sociālā darba speciālista darbībai paredzēts metožu kopums ar mērķi uzlabot viņa profesionālo kompetenci un sniegt viņam psiholoģisko atbalstu, lai paaugstinātu darba kvalitāti;

krīzes centrs - sociālā institūcija, kurā tiek sniegta īslaicīga psiholoģiska un cita veida palīdzība krīzes situācijā nonākušām personām;

naktspatversme - sociālā institūcija, kas personām bez noteiktas dzīvesvietas vai krīzes situācijā nonākušām personām nodrošina naktsmītni, vakariņas un personiskās higiēnas iespējas;

pabalsta saņēmējs - persona, kurai saskaņā ar likuma normām ir piešķirts valsts sociālās apdrošināšanas vai valsts sociālais pabalsts;

pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai - naudas un mantiskais pabalsts vai naudas vai mantiskais pabalsts, ko piešķir ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un kuras atzītas par trūcīgām. Šis pabalsts nodrošina katram ģimenes loceklim garantēto minimālo ienākumu līmeni;

pamatvajadzības - ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība;

patversme - sociālā institūcija, kas personām bez noteiktas dzīvesvietas vai krīzes situācijā nonākušām personām nodrošina īslaicīgas uzturēšanās iespējas, uzturu, personiskās higiēnas iespējas un sociālā darba speciālistu pakalpojumus;

profesionālā rehabilitācija - pasākumu kopums, kas nodrošina profesionālo zināšanu un prasmju atjaunošanu vai attīstīšanu, arī jaunas profesijas apgūšanu, atbilstoši personas funkcionālo traucējumu veidam, smaguma pakāpei un iepriekš iegūtās izglītības un kvalifikācijas līmenim;

psihosociālā palīdzība - sociālā darba virziens, kura nolūks ir palīdzēt indivīdam un ģimenei risināt starppersonu un sociālās vides problēmas, sniedzot psiholoģisku un sociālu atbalstu;

148

pusceļa māja - sociālās rehabilitācijas institūcija, kurā personām ar garīga rakstura traucējumiem nodrošina īslaicīgus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus;

servisa dzīvoklis - dzīvoklis, kas tiek izīrēts un ir pielāgots personai ar smagiem funkcionālajiem traucējumiem, lai palielinātu personas iespējas dzīvot patstāvīgi un aprūpēt sevi;

slimības nauda - algotā darbā gūtie ienākumi, ko darba devējs izmaksā no darba samaksas fonda darba ņēmējam darba nespējas gadījumā;

sociālais darbs - profesionāla darbība, lai palīdzētu personām, ģimenēm, personu grupām un sabiedrībai kopumā veicināt vai atjaunot savu spēju sociāli funkcionēt, kā arī radīt šai funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus;

sociālais dienests - pašvaldības izveidota iestāde, kas sniedz sociālo palīdzību, organizē un sniedz sociālos pakalpojumus pašvaldības iedzīvotājiem;

sociālā darba speciālists - persona, kurai ir šajā likumā noteiktā izglītība un kura veic sociālā darbinieka, sociālā aprūpētāja, sociālā rehabilitētāja vai sociālās palīdzības organizatora profesionālos pienākumus;

sociālā iekļaušana - process, kas nodrošina nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajām personām iespējas un resursus, kuri nepieciešami, lai pilnvērtīgi piedalītos sabiedrības ekonomiskā, sociālā un kultūras dzīvē, nodrošinātu sabiedrībā pieņemto dzīves līmeni un labklājību, kā arī lielākas līdzdalības iespējas lēmumu pieņemšanā un pieejamību personas pamattiesībām

sociālā palīdzība - naudas vai mantiskais pabalsts, kura piešķiršana balstās uz materiālo resursu novērtēšanu personām (ģimenēm), kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai;

sociālās aprūpes pakalpojums - pasākumu kopums, kas vērsts uz to personu pamatvajadzību apmierināšanu, kurām ir objektīvas grūtības aprūpēt sevi vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās;

sociālās aprūpes pakalpojumi personas dzīvesvietā - pakalpojumi, kas tuvināti ģimenes videi [aprūpe mājās, pakalpojumi dienas aprūpes centrā, servisa dzīvoklis, grupu māja (dzīvoklis) u.c.;

sociālās rehabilitācijas pakalpojumi personas dzīvesvietā - pakalpojumi, kas ir pieejami dzīvesvietā (individuāls sociālais darbs ar klientu, specializēto darbnīcu pakalpojumi, krīzes centru, dienas aprūpes centru u.c. pakalpojumi);

sociālās rehabilitācijas pakalpojums - pasākumu kopums, kas vērsts uz sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā vai dzīvesvietā vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā;

sociālo pakalpojumu sniedzējs - persona, kas sniedz sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un sociālā darba pakalpojumus;

149

specializētās darbnīcas - darbnīcas, kurās izveidotas darba vietas un nodrošināts speciālistu atbalsts redzes un dzirdes invalīdiem vai personām ar garīga rakstura traucējumiem;

tehniskie palīglīdzekļi - aprīkojums vai tehniskās sistēmas, kas novērš, kompensē, atvieglo vai neitralizē funkcijas pazeminājumu vai invaliditāti;

valsts sociālā apdrošināšana - viena no sociālās drošības jomām, kuras ietvaros sociāli apdrošinātām personām sociālo risku iestāšanās situācijās ir sniedzami valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumi – pensijas un pabalsti;

valsts sociālās apdrošināšanas pabalsti garantē cilvēkam noteiktu ienākumu aizvietojumu, zaudējot darba ienākumus - kļūstot par bezdarbnieku, slimības gadījumā, pirmsdzemdību un pēcdzemdību (maternitātes) periodā, kā arī ciešot darba negadījumā vai saslimstot ar arodslimību - tāpat arī zaudējot apgādnieku un citos gadījumos.

valsts sociālie pabalsti – universāls valsts atbalsts naudas izmaksu veidā noteiktām iedzīvotāju grupām sociālo risku iestāšanās situācijās un ar ienākumu samazināšanas saistītās situācijās:

tādām personām, kuras nav sociāli apdrošinātas, vai kuru veiktās iemaksas nav pietiekamas valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu un pensiju saņemšanai;

tādu papildus izdevumu rašanās gadījumos, kuros sociālās apdrošināšanas sistēma neparedz aizsardzību (piemēram, ģimenes valsts pabalsts, bērna kopšanas un piedzimšanas pabalsti, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, kas sniedz aizsardzību vecuma, invaliditātes vai apgādnieka zaudējuma gadījumā tām personām, kuras nav sociāli apdrošinātas, u.c.).

150

AUTORKOLEKTĪVS

Sociāli ekonomiskā situācija

Sandra Stabiņa, Finanšu un attīstības departamenta Sociālās politikas monitoringa un prognožu nodaļas vadītāja

Evija Meiere, Sociālās iekļaušanas politikas departamenta Sociālās iekļaušanas politikas koordinācijas nodaļas vadītāja

Tatjana Tjurina, Finanšu un attīstības departamenta Sociālās politikas monitoringa un prognožu nodaļas vecākā referente

Sociālā drošība

Linda Liepa, Sociālās apdrošināšanas departamenta Finansēšanas politikas nodaļas vadītāja

Irēna Salmane, Sociālās apdrošināšanas departamenta Pensiju politikas nodaļas vecākā referente

Maksims Ivanovs, Sociālās apdrošināšanas departamenta Pabalstu nodaļas vecākais referents

Liene Ramane, Sociālās apdrošināšanas departamenta Starptautisko līgumu un attiecību nodaļas vecākā referente

Anda Masejeva, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta Politikas nodaļas vadītāja

Maruta Pavasare, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta Sociālā darba organizācijas un sociālās palīdzības nodaļas vadītāja

Egita Dorožkina, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības deparatmenta Sociālās aprūpes nodaļas vadītāja

Dace Mauliņa, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības deparatmenta Sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja

Liene Kauliņa-Bandere, Sociālās iekļaušanas politikas departamenta Invalīdu vienlīdzīgu iespēju politikas nodaļas vecākā referente

Darbs

Ilze Zvīdriņa, Darba departamenta Darba tirgus monitoringa nodaļas vecākā referente

Ineta Vjakse, Darba departamenta Darba attiecību un sociālā dialoga nodaļas vadītāja

151

MāraVīksne, Darba departamenta Darba aizsardzības politikas nodaļas vecākā referente

Aina Kromāne, Darba departamenta Darba tirgus attīstības nodaļas vecākā referente

Linda Pauga, Darba departamenta Darba tirgus attīstības nodaļas vecākā referente

Valda Vilcāne, Darba departamenta Darba tirgus monitoringa nodaļas vecākā referente

Dzimumu līdztiesības īstenošana

Elizabete Pičukāne, Sociālās iekļaušanas politikas departamenta Dzimumu līdztiesības nodaļas vecākā referente

Kopienas iniciatīvas EQUAL īstenošana (galvenie rezultāti un sasniegumi nozarē)

Alda Smoļenska, ES struktūrfondu departamenta Struktūrfondu uzraudzības nodaļas vadītāja

Izstrādē piedalījās:

Diāna Jakaite, Finanšu un attīstības departamenta direktora vietniece

Dace Rītiņa, Finanšu un attīstības departamenta Sociālās politikas monitoringa un prognožu nodaļas vecākā referente

Rita Pukinska, Finanšu un attīstības departamenta Sociālās politikas monitoringa un prognožu nodaļas vecākā referente

152

latvijas republikas - lm.gov.lv · web viewviens no valsts attīstības un iedzīvotāju...

Documents