kultūra un māksla no senās grieķijas līdz 19. gadsimtam
TRANSCRIPT
LĪGA STRAZDIŅA,
RVVĢ KULTUROLOĢIJAS SKOLOTĀJA
1. ANTĪKĀ KULTŪRA
Par Antīko (tulkojumā no latīņu valodas – seno) kultūru tradicionāli dēvē
Senās Grieķijas (2000. g. p.m.ē. – 150.g. m.ē) un Senās Romas (753.g. p.m.ē. – 476.
g.m.ē.) kultūru. Kaut arī mūsdienās zināmas vairākas daudz senākas kultūras, abas
minētās bija pirmās, par kurām sāka interesēties vēstures pētnieki un Eiropas
sabiedrība. Senās Grieķijas un Senās Romas kultūra ir Eiropas vai tā dēvētās Rietumu
kultūras pamats. Tās devušas mums demokrātiju, latīņu valodu, arhitektūras un
tēlniecības augstākos sasniegumus, pirmās nozīmīgās inženiertehniskās būves un
daudzdzīvokļu mājas, Olimpiskās spēles, jaukāko vasaras mēnešu nosaukumus,
vēstures zinātni un jurisprudences pamatus. Mūsdienās katram sevi cienošam un
inteliģentam cilvēkam pieklājas zināt vismaz galvenos grieķu dievus un antīkās
arhitektūras pamatprincipus.
Senās Grieķijas kultūras pamats ir Krētas – Mikēnu civilizācija. Krētas salas
nozīmīgākais centrs bija Knosas pils, kura pazīstama ar nostāstiem par tās ejās jeb
labirintos (no turienes cēlies šis vārds) mītošo nezvēru Mīnotauru. Knosa ievērojama
arī ar krāšņajiem sienu gleznojumiem, kuros parādās gan par Krētas kulta dzīvnieku
uzskatāmais vērsis, gan plaši pārstāvēta jūras tematika – delfīni, astoņkāji, zivis.
Mikēnu cietoksni senatnē apjozuši vērienīgi aizsardzības mūri, kuru galvenā
ieeja – Lauvu vārti tiek uzskatīti par pirmo monumentālās tēlniecības paraugu Eiropas
kultūrā. Mikēnu iedzīvotāji plaši pazīstami arī ar ļoti prasmīgu zelta apstrādi.
Senā Grieķija Eiropas civilizācijai devusi izpratni par demokrātiju, gan ne tādā
nozīmē, kā to saprotam mūsdienās. Demokrātija izplatījās pilsētvalstīs, jeb polisās,
kas veidoja Grieķiju un bija attiecināma uz brīvajiem polisas iedzīvotājiem,
galvenokārt seno dzimtu pārstāvjiem. Pilsētvalstis ļoti atšķīrās gan ekonomiskās
attīstības, gan politiskā, gan kultūras jomā.
Kultūrā un mākslā dominēja Atēnas, kurās gandrīz katrs brīvais pilsonis par
savu pienākumu uzskatīja darbošanos mākslas, arhitektūras, tēlniecības vai filozofijas
laukā. Pasaulē pazīstams arhitektūras piemineklis ir Atēnu Akropoles ansamblis ar
galveno, pilsētas aizgādnei, dievietei Atēnai veltīto templi Partenonu centrā. To
veidojis ievērojamais grieķu tēlnieks un arhitekts Feidijs pēc leģendārā Atēnu
valdnieka Perikla pavēles, lai apliecinātu grieķu varenību un pašapziņu pēc uzvarām
Grieķu – persiešu karos. Grieķi arhitektūrā radīja orderi – visu arhitektūras elementu
izkārtojumu konkrētā sistēmā. Vadošie bija trīs orderi (nodēvēti grieķu cilšu vārdos) –
doriskais, joniskais un korintiskais. Lai gan atšķirību tajos ir daudz, visvienkāršāk tos
atšķirt pēc kolonnu augšdaļām, jeb kapiteļiem. Pastaigājoties pa Rīgas centra ielām
vai jebkuru vēsturisku Eiropas pilsētu, ik uz soļa sastopamies ar kāda seno grieķu
ordera pielietojumu.
Grieķu tēlnieki (Mīrons, Polikleits, Līsips u.c.) iemūžināja ideālo – garīgi un
fiziski pilnīgo cilvēku, ar izcilu meistarību veidojot kailus un apģērbtus ķermeņus gan
sarežģītās, gan graciozās pozās. Viņi nebaidījās eksperimentēt, mācoties no
ēģiptiešiem un cenšoties „atdzīvināt” Ēģiptes mākslā sastingušos tēlus, „iekustināt”
tos, ar sarežģītu aprēķinu palīdzību atveidojot skulptūru pat stāvam uz vienas kājas.
Šķiet, mēs neko nevaram papildināt vai uzlabot perfektajās grieķu skulptūrās, tāpēc
vēsturē tādas lietas, kas ir pilnīgas un laika pārbaudi izturējušas, dēvē par klasiskām –
klasiskā grieķu tēlniecība, klasiskā mūzika, klasiskais angļu uzvalks un vēl daudzas
citas. Tomēr – viens „pārmetums” grieķu meistariem tomēr jāizsaka – aiz ideālās
sejas un ķermeņa pazūd individualitāte, personība. Ja kādam bija kaut nelielas
nepilnības, tā atveids tika „uzlabots” atbilstoši vispārpieņemtajiem standartiem. Tāpēc
neviens nevar apgalvot, ka slavenie atlēti un Olimpisko spēļu dalībnieki Diskobols
(Diska metējs) un Dorifors (šķēpa nesējs) izskatījušies tādi, kādi redzami visiem
zināmajās skulptūrās. Jāpiebilst, ka lielākā daļa grieķu skulptūru līdz mūsdienām
saglabājušas, pateicoties romiešu izgatavotajām to kopijām. Romieši tik ļoti jūsmoja
par grieķu mākslu, vienlaikus saprotot, ka paši tādus augstumus nekad nesasniegs, ka
grieķu darbu oriģinālus, no kuriem liela daļa tika darināta bronzā, atveidoja marmorā
un, paši to nenojauzdami, nodrošināja šo skulptūru saglabāšanu nākamajām
paaudzēm.
Grieķi bija pirmie, kas keramiku padarīja par mākslu. Arī vārds radies no
sengrieķu valodas, kurā ceramis nozīmē māls. Pirms tam no māla traukiem ēda tikai
nabadzīgākā sabiedrības daļa. Grieķi radīja vairākus trauku veidus (amforas, krāterus,
hidrijas, kilikus, u.c.), katru no tiem paredzot konkrētai vajadzībai, piemēram, vīna
glabāšanai vai ūdens nešanai. Nepareizi ir šos traukus dēvēt par vāzēm, jo ziedus tajos
neievietoja. Trauki tika apgleznoti sarkanfigūru vai melnfigūru tehnikā. Priekšstatu
par grieķu glezniecību mēs varam iegūt, galvenokārt, aplūkojot apgleznotos
keramikas traukus, kuros parādās gan sižeti no sengrieķu dievu dzīves, gan varoņu
piedzīvojumi, gan olimpisko spēļu dalībnieki – atlēti.
Cita gaisotne valdīja kaujām slavenajā polisā Spartā, kurā nenodarbojās ar
kultūras dzīves attīstīšanu, bet gan gatavošanos karam un militāro prasmju izkopšanu.
Spartieši bija zināmi visā Grieķijā kā skarbi, rūdīti un bezbailīgi cilvēki. Jēdziens
lakoniski izteikties radies Spartā, jo tā atradās Grieķijas novadā Lakonijā, kurā bija
pieņemts runāt īsi un skaidri. Vispārzināms ir stāsts par spartiešu karavīra māti, kura,
pavadot dēlu kaujā un sniedzot tam vairogu, pateica vien dažus vārdus: „Ar to vai uz
tā”, jo pazaudēt vairogu kaujas laukā bija liels negods, bet uz vairoga mājās pārnesa
varonīgā nāvē kritušos.
Īpaša vieta sengrieķu kultūrā ierādāma viņu iespaidīgajai mītu pasaulei ar tajā
ietilpstošo dievu saimi. Austrumu pasaulē cilvēki „pazina” varenus un bargus dievus,
kuru priekšā bija jāzemojas, kuri bija tāli un nesasniedzami. Grieķi piedāvāja pavisam
citādu dievu pasauli – viņu dievi bija ar cilvēciskām īpašībām un vājībām apveltīti
Olimpa kalna iemītnieki, kuri gan strīdējās, gan meloja, gan pārkāpa laulību un
apskauda cits citu. Viņi pat slimoja un bija ievainojami, bet, tomēr – nemirstīgi.
Izņēmums bija tikai neskaitāmās dabas dievības Nimfas, kuras mita kokos, krūmos
vai ziedos un mira kopā ar tiem.
Mītos darbojās varenais Zevs ar sievu Hēru, skaistā Afrodīte un Mūzu
pavadītais Apollons, apsmietais, klibais kalējs Hēfaists un žiglais, apsviedīgais
tirdzniecības dievs un arī zagļu aizgādnis Hermejs, gudrā Atēna un asinskārais Arejs,
vīnu pazinējs un „teātra tēvs” Dionīss, medniece Artemīda, varenais Poseidons,
baisais Aīds, kā arī daudzi citi.
300.g.p.m.ē. milzīgas teritorijas ap Vidusjūras baseinu un tālāk vienā impērijā
apvienoja karavadonis Maķedonijas Aleksandrs. Grieķijas kultūra šo iekarojumu
rezultātā izplatījās tālu aiz savām robežām, pakļautajās zemēs ieviešot visa grieķiskā
dominanti un vienlaikus saplūstot ar vietējo kultūru īpatnībām un tradīcijām. Šo
posmu vēsturē dēvē par Hellēnismu (grieķi paši sevi sauca par hellēņiem) un tam
raksturīgs ļoti izteikts emocionāls akcents mākslā.
Senās Romas kultūras pamats ir Senā Grieķija, no kuras romieši pārņēma gan
dievu panteonu (pārdēvējot tos citos vārdos), gan arhitektūras un tēlniecības
pamatprincipus. Romieši ietekmējās arī no saviem priekšgājējiem etruskiem un
vēsturnieki uzskata, ka tieši viņi īpaši ietekmēja romiešu kā praktiķu rakstura
veidošanos.
Grieķu kultūrai raksturīgajam mākslinieciskumam, filozofēšanas popularitātei,
estētiskajam pasaules redzējumam un ideāla meklējumiem romieši pretnostatīja
praktisku pieeju it visam, funkcionālā izvirzīšanu priekšplānā, impērisko domāšanu,
ģimenes vērtību godā celšanu („miers mājās, karš ielās”) un senču (laru) pielūgšanu.
Romieši var lepoties ar jurisprudences un vēstures kā zinātņu radīšanu, militārās
jomas būtisku uzlabošanu, kā arī būtiskiem jaunievedumiem arhitektūrā – perfekto
ceļu segumu izbūvi (visi ceļi ved uz Romu), kas palīdzēja ātri pārvietot karaspēku uz
vajadzīgo provinci; lieliskajām pirtīm (termām), kurās pirmoreiz tika radīti moderni
inženiertehniski ūdenspadeves un apsildīšanas risinājumi, kā arī ieviests būtisks un
līdz mūsdienām populārs arhitektūras elements – velve; pirmo daudzdzīvokļu ēku
(insulu) izgudrošanu; akveduktu (ūdensvadu) un viaduktu (tiltu) izveidi, izmantojot
ļoti ērtu un drošu balstu sistēmu – arku rindu (arkādi), kas redzama arī visiem
zināmajā amfiteātrī Kolizejā un neskaitāmajās Triumfa arkās, kuras cēla par godu
uzvarām kaujās. Triumfa arkas ir labs piemērs vēl vienai raksturīgai romiešu īpašībai
– lielīšanās kārei un iedomībai. Romieši līksmoja par asiņainām izklaidēm –
gladiatoru cīņām Kolizeja arēnā. Gladiators Spartaks, kurš vadīja sacelšanos, kļuvis
par daudzu literāru darbu, teātra un kino varoni.
Svarīgāka par dievu pielūgšanu romiešiem bija viņu slavenās pilsētas Romas
godāšana. Viņi pārzināja ar tās rašanos saistītos mītus un katru gadu rīkoja svētkus –
lupuārijus (lupus – vilks) par godu vilku mātei, kura baroja Romas dibinātāju Romulu
un viņa dvīņu brāli Remu.
Vissvarīgākā no dievietēm romiešiem bija ģimenes pavarda dieviete Vesta
(grieķiem – Hestija), jo, dzīvojot milzīgā impērijā, kāda bija Roma, un, nespējot aktīvi
piedalīties tās sabiedriskajā dzīvē (kā grieķis to varēja darīt savā polisā), romieši par
ļoti svarīgu uzskatīja ģimeni un senču pielūgšanu. Vestas templī vajadzēja uzturēt
degam pavarda liesmu un to sargāja īpašas priesterienes – vestālietes, kuras visu mūžu
pavadīja, kalpojot templī. No Vestas kulta idejas lugai „Vaidelote” smēlusies latviešu
dzejniece Aspazija. Par salīdzinoši nevērīgo romiešu attieksmi pret citiem dieviem un
praktisko pieeju pat tādai smalkai lietai kā dievu pasaule, liecina arī tas, ka viņi cēla
milzīgo templi Panteonu visiem, arī iekaroto teritoriju, dieviem, lai neviens
nesadusmotos uz Romu par to, ka būtu nepelnīti aizmirsts.
Senču kultam bija būtiska nozīme romiešu portreta mākslas attīstībā, kas
faktiski bija vienīgā joma mākslā, kurā romieši pārspēja izslavētos grieķus. Senču
portrets kalpoja tādam nolūkam kā mūsdienās fotogrāfija un tieši tāpēc romieši
nevarēja visus veidot ideāli skaistus, pareiziem sejas vaibstiem, un, līdz ar to, gandrīz
vienādus! Romiešu portreti lieliski atklāj ne tikai personas ārienes individuālās
iezīmes, bet arī viņa raksturu. Par to var pārliecināties, aplūkojot slaveno imperatoru –
Jūlija Cēzara, Oktaviāna Augusta, Trajāna, Nērona un vēl daudzu ievērojamu personu
krūšutēlus.
Romas sabiedrību veidoja aristokrātu slānis – patricieši, trūcīgie romieši –
plebeji un liels skaits vergu, kurus ieguva, galvenokārt, karagājienos. Plebeji bieži
dzīvoja trūkumā, daudzdzīvokļu insulās un, lai novērstu sacelšanās draudus, viņiem
piedāvāja, kā Romā mēdza teikt, „maizi un izpriecas”. Bez jau minētajām gladiatoru
cīņām, Romā pastāvēja ne ar ko nesalīdzināms dzīru kults. Romas norieta posmā
svētku dienu skaits bija ievērojami lielāks par darba dienu skaitu.
Roma ir viena no tām kultūrām pasaules vēsturē, kas lēnām gāja bojā, pati
sagraujot sevi no iekšienes – to novājināja nemitīgie kari, to skaitā milzīgās armijas
uzturēšana un kārtības nodrošināšana daudzajās provincēs, izšķērdīgās dzīres, morāles
pagrimums un pēdējo imperatoru nežēlība. Romas iedzīvotāji neredzēja glābiņa šajā
iznīcinošajā lejupslīdē, kamēr mūsu ēras pirmajos gadsimtos neparādījās kristietības
vēsmas. Tās pirmo reizi cilvēkiem pauda vēl nedzirdētas idejas, kas mūsdienās šķiet
tik saprotamas – līdzjūtību, piedošanu, žēlsirdību. Tām kā pēdējam salmiņam pieķērās
daļa romiešu, īpaši slimie, vārgie un citādu iemeslu dēļ no sabiedrības izstumtie.
Attieksme pret pirmajiem kristiešiem bija īpaši nežēlīga – viņus sūtīja arēnā cīnīties ar
plēsīgiem dzīvniekiem vai labi apmācītajiem gladiatoriem. Vēlākajos gadsimtos, tos,
kuri labprātīgi atdeva dzīvības ticības vārdā, sāka dēvēt par svētajiem, mākslā
attēlojot tā, kā katrs no viņiem gājis bojā. Pirmo kristiešu pārliecība un neatteikšanās
no ticības pirms došanās drošā nāvē, radīja atgriezenisku efektu – aizvien vairāk
romiešu pievērsās kristietībai. 4.gadsimtā Romai neatlika nekas cits kā pasludināt
kristietību par oficiālo valsts reliģiju. Drīz tā strauji izplatījās visā Eiropā un noteica
vesela laikmeta – Viduslaiku -garu.
TESTS PAŠPĀRBAUDEI
1. Senajā Grieķijā tirdzniecības dievs bija:
a) Hermejs;
b) Hērakls;
c) Himenejs;
d) Hēfaists
2. Dzejas un mākslu dievu Apollonu vienmēr pavada:
a) Jupiters;
b) nimfas;
c) mūzas;
d) Marss.
3. Grieķijas kultūras pamatā ir:
a) Etrusku kultūra;
b) Ēģiptes kultūra;
c) Mohendžodaro – Harapas kultūra;
d) Krētas – Mikēnu kultūra.
4. Senie romieši grieķu dievus:
a) pielūdza;
b) pārdēvēja;
c) noliedza;
d) izsmēja.
5. Romas kultūrā meklējami Eiropas
a) filoloģijas pamati;
b) bioloģijas pamati;
c) medicīnas pamati;
d) jurisprudences pamati.
6. Hellēnisms Vidusjūras baseina valstīs izplatījās:
a) Dārija II iekarojumu rezultātā;
b) Vilhelma Iekarotāja iekarojumu rezultātā;
c) Ivana Bargā iekarojumu rezultātā;
d) Maķedonijas Aleksandra iekarojumu rezultātā.
7. Romā radās pirmie:
a) spartieši;
b) kristieši;
c) dorieši;
d) sportisti.
Testa atbildes:
1.a); 2.c); 3. d); 4. b); 5. d); 6. d); 7. b).
2. VIDUSLAIKU KULTŪRA
Viduslaiki Eiropā aptver tūkstoš gadu ilgu laika posmu – no lielās tautu
staigāšanas 5. gadsimtā līdz pat Renesanses ideju izplatībai 15.gadsimtā.
Renesanses laika domātāji nodēvēja šo laika periodu tik nievājoši tāpēc, ka
uzskatīja – laikmets, kad cilvēks jutās kā niecība Dieva priekšā, bez pašapziņas,
pasaules izzināšanas vēlmes un jaunrades iespējām, nav pat pelnījis savu vārdu, tie ir
laiki „pa vidu”, starp divām varenām kultūrām – Antīko un Renesansi, kad cilvēks
bija visa centrā, varens un par sevi pārliecināts.
Aplūkojot Viduslaikus kā visreliģiozāko laiku Eiropas vēsturē
(antropocentrismu nomainīja teocentrisms), lielākoties nākas iepriekšminētajiem
filozofiem piekrist, tomēr jāatzīst, ka Viduslaiki mums ir atstājuši arī tādas
nepārspējamas vērtības kā gotiskā arhitektūra un daudzbalsīgie mūku dziedājumi un
tādu visiem zināmu simbolu kā bruņinieki. Bruņinieki, savukārt, saistāmi ar
pirmajiem mēģinājumiem pielūgt daiļo dāmu, būt cēlsirdīgiem pret ienaidniekiem un
devīgiem pret nabagiem.
Viduslaiku sabiedrību varam iedalīt trīs lielās daļās, šī nosacītā trijstūra
augšdaļā novietojot garīdzniekus, jo tieši viņi diktēja savus noteikumus laikmetā, kad
kristietība caurstrāvoja it visu – pasaules uztveri, politiku, sadzīvi, protams, arī
kultūru un mākslu. Viņiem iebilst neuzdrošinājās pat valdnieki.
Otrā kārta bija karotāji – bruņinieki, krustneši un pārējie, kuri lielāko dzīves
daļu pavadīja ar zobenu rokās. Lielāko daļu sabiedrības veidoja zemnieki un
amatnieki, jo kādam taču augstākminētos vajadzēja arī uzturēt. Šķiet, ka aizmirsta
tāda sabiedrības grupa kā pilsētnieki, bet jāatceras, ka pilsētas agrajos Viduslaikos
tika nopostītas un gandrīz aizmirstas, tās sāka no jauna veidoties tikai Viduslaiku
otrajā pusē. Pilsētu atdzimšana nedaudz „sapurināja” gana iesīkstējušo Viduslaiku
sabiedrību, jo šī jaunā vide prasīja zināšanas, attīstību un dažādus uzlabojumus.
Liela daļa iedzīvotāju bija mūki un mūķenes. To skaitu noteica ne tikai vēlme
ziedot savu dzīvi kalpošanai Dievam, bet arī citi apstākļi, piemēram, mantošanas
kārtība un attieksme pret laulībām. Viduslaikos visu tēva īpašumu mantoja vecākais
dēls, tāpēc otro dēlu parasti gaidīja karotāja liktenis, bet jaunāko vai jaunākos atdeva
klosterī. Klosteris vilināja arī izglītoties gribētājus, kaut arī tādu nebija sevišķi daudz,
jo Viduslaikos šīs iestādes bija gandrīz vienīgie izglītības un kultūras centri. Klosteri
savās bibliotēkās glabāja grāmatas, mūki skriptorijos pārrakstīja tās, greznoja ar
miniatūrām, dažkārt veltot vienai grāmatai vai pusi savas dzīves. Grāmatas rakstīja uz
apstrādātas jaunlopu ādas – pergamenta, iesēja dārgos materiālos, nodaļu sākuma
burtus, jeb iniciāļus veidoja kā mazas gleznas, tāpēc grāmata bija reta un ļoti dārga
lieta. Tas, protams, nesekmēja izglītības līmeni, tāpēc Viduslaikos tas bija īpaši zems.
Mūkus, kuri, iestājoties klosterī, vēl nemācēja lasīt un rakstīt, sauca par idiotiem.
Par mūķenēm kļuva gan nabadzīgo ģimeņu atvases, gan meitenes, kurām tas
bija vienīgais veids kā patverties no izprecināšanas ar nevēlamu līgavaini. Klosteri
bija labs risinājums, kā regulēt „sieviešu pārpalikumu” pēc postošiem kariem.
Viduslaiku skarbo dzīvi papildināja arī epidēmijas un slimības. Postošākās bija
mēris, bakas un holēra, kad izmira veselas pilsētas un ciemi. Cilvēkiem bija grūti ar
tām cīnīties, jo trūka zināšanu un valdīja neaptverama māņticība. Parasti meklēja kādu
vainīgo – raganu vai burvi, kas uzsūtījusi šo nelaimi un sārtā sadedzināto skaits
pieauga, bet epidēmija nemazinājās. Cilvēki par vienīgo glābiņu bieži uzskatīja
pulcēšanos baznīcā un lūgšanos, nenojaušot, ka tādā veidā slimība izplatījās vēl ātrāk.
Mēra epidēmijas turpinājās arī aiz Viduslaiku robežām, piemēram, viena no
postošākajām sērgām piemeklēja Latvijas teritoriju 18. gadsimta sākumā.
Cilvēki slimoja arī ar tuberkulozi, lepru un citām slimībām. Lepras
slimniekiem bija jāpiekar zvaniņi, lai citi dzirdētu viņus tuvojamies un izvairītos no
saskarsmes ar tiem.
Vājo imunitāti var skaidrot ar smago darbu, antisanitāriem apstākļiem un
trūcīgo, vienveidīgo pārtiku. Bieži cilvēki saindējās ar inficētu ūdeni, jo sevišķi
pilsētās, kur kanalizācija un ūdens ieguves vieta atradās tuvu blakus. Visus netīrumus
cilvēki izgāza tieši uz ielas, pagalmos turēja cūkas un citus mājlopus, kurus pa pilsētas
ielām no rīta dzina uz ganībām. Mūru ierobežotajās pilsētās bija jādzīvo lielā šaurībā,
tāpēc nereti plosījās ugunsgrēki, kas ātri izplatījās no vienas koka ēkas uz otru, tām
atrodoties cieši blakus. Gaļu vidusmēra cilvēki baudīja reti, no olbaltumvielu deficīta
viņus paglāba pākšaugu īpatsvars uzturā. Gaļu un zivis stipri sālīja, lai nodrošinātu to
ilgstošāku saglabāšanu.
Netīrība un infekciju perēkļi veicināja arī zīdaiņu mirstību, īpaši pirmajā
dzīves gadā. Viduslaikos tā bija bieža parādība un cilvēki ar to zināmā mērā rēķinājās.
Pat vecmātēm, kuras pieņēma dzemdības, tika uzticēta īpaša funkcija – nojaušot, ka
bērns neizdzīvos, viņas drīkstēja to kristīt mātes miesās. Šeit redzama cilvēku
pasaules uztvere – lielākā nelaime ir nevis bērniņa nāve, bet tas, ka viņš nomirst
nekristīts. Arī sieviešu mirstība dzemdībās bija bieži sastopama.
Viduslaiki ir laika posms, kas aizsāk stilu vēsturi. Radās divi pirmie stili –
Romānika un Gotika, kas galvenokārt saistāmi ar klosteru ansambļiem (Romānika) un
pilsētu katedrālēm (gotika). Gan tēlniecībā, gan glezniecībā un logu vitrāžās mēs
sastopamies ar kristīgās mākslas kanoniem – ķermeņi ir izstiepti, apģērbti, plakani un
„neķermeniski”, jo viss, kas saistīts ar miesu, ir grēcīgs. Romānikas baznīcu sienu
gleznojumos un gotisko katedrāļu vitrāžas un ciļņos redzamas ainas no Bībeles, kuras
mēs uztveram lielākoties kā māksliniecisku izpausmi, bet neizglītotajiem Viduslaiku
cilvēkiem šie darbi bija grāmatu vietā – viņi lieliski pārzināja Svētos rakstus, tāpēc
visus sižetus prata „nolasīt”. Attēli tika papildināti ar simboliem, kas arī tā laika
cilvēkiem nebija sveši – maize, zivs, kuģis, enkurs, vīnogu ķekars, briedis un citi.
Tāpēc bieži dzirdētā frāze, ka Viduslaiku māksla mūs uzrunā savā simbolu valodā, ir
patiesa.
Romānikas celtnēm raksturīgas biezas sienas, jo uz tām balstījās visa ēkas
konstrukcija, mazi logi un atturīgi rotājumi. Iekštelpas ir tumšas, griestus veido
cilindriskās velves, to ribām, jeb nervīrām atduroties masīvos balstos – pīlāros. Pats
stila nosaukums – Romānika – saistāms ar romiešu vārdu, jo pēc ilgstoša
pārtraukuma, ap 10.gadsimtu, Eiropā atkal no jauna godā cēla akmens celtniecību,
atceroties varenās Romas impērijas akmens būves.
Gotika (13.- 15.gs.) vēl šodien mūs pārsteidz ar grandiozām celtnēm, kuru
vertikāles tās šķietami padara gaisīgas un it kā atrauj no zemes. To varam redzēt gan
Ķelnes Domā, gan Šartras un Reimsas katedrālēs, bet, it īpaši, Milānas katedrālē.
Gotikas laikā dzīvojuši ļoti meistarīgi arhitekti. Viņi radījuši pilnīgi jaunu pieeju
arhitektūrai – karkasa konstrukciju, kas ļāva atbrīvot sienas no balsta funkcijas
pildīšanas, to uzticot ēkas karkasam jeb skeletam. Tas deva iespēju veidot milzīgus
logus, kuru vitrāžu zilā un sarkanā gaisma ieveda Viduslaiku cilvēku iluzorā, dievišķā
pasaulē, it sevišķi tāpēc, ka tik ļoti kontrastēja ar viņa paša tumšo mitekli. Lai milzīgā
celtne nesabruktu, bija nepieciešami ļoti smalki aprēķini, katram svara kilogramam
bija „jānokļūst” tieši tam paredzētajā vietā. Iekštelpas rotāja gan krusta, gan zvaigžņu
un tīkla velves, kuru lieliskus paraugus varam redzēt Rīgas Sv. Jāņa baznīcā un Cēsu
ordeņa pilī.
Viduslaiku domātājs Svētais Augustīns (4.-5.gs.) pauda uzskatus, ka cilvēka
pasaule ir zūdoša vērtība, tāpēc ikdienas dzīvei un tās uzlabošanai nav jāvelta liekas
pūles, katram jātiecas pēc Dieva valstības. Šis uzskats bija dominējošais sabiedrībā
visus Viduslaikus.
Dominikāņu ordeņa mūks Akvīnas Toms (13.gs.) mainīja baznīcas dogmas.
Viņš uzskatīja, ka bez lietām, kuras saistāmas ar dievišķo atklāsmi, ir arī tādas, kuras
iespējams izzināt ar prātu. Pirmo reizi pēc Antīkās kultūras laikiem kā vērtība tika
atzīts prāts.
TESTS PAŠPĀRBAUDEI
1.Viduslaiku domātāji bija:
a) Frensiss Bēkons un Roterdamas Erasms;
b) Tomass Mors un Tomazo Kampanella;
c) Akvīnas Toms un Svētais Augustīns;
d) Svētais Benedikts un Svētā Barbara.
2.Viduslaiku grāmatas Eiropā mūki rakstīja uz:
a) papirusa;
b) papīra;
c) zīda;
d) pergamenta.
3. Viduslaikiem raksturīgo domāšanas modeli sauc par:
a) antropocentrismu;
b) heliocentrismu;
c) kosmocentrismu;
d) teocentrismu.
4. Kultūras centri Viduslaikos bija:
a) domskolas;
b) klosteri;
c) rātsnami;
d) muzeji.
5. Par Viduslaiku simbolu uzskata:
a) karaļus;
b) bruņiniekus;
c) zemniekus;
d) amatniekus.
6. Gleznojumi Viduslaiku baznīcās kalpoja:
a) kā tumšo un grēgno mūru vienīgais rotājums;
b) kā Viduslaiku mākslinieku vienīgā iespēja izpausties;
c) kā neizglītoto Viduslaiku cilvēku iespēja ar acīm „nolasīt” Bībeles sižetus;
d) kā garīdznieku mēģinājums pievērst cilvēkus Dievam.
7. Mēra un citu slimību izplatību veicināja:
a) antisanitārie apstākļi;
b) cilvēku māņticība;
c) pulcēšanās vienkopus, īpaši baznīcās;
d) viss iepriekšminētais.
8. Maize, zivs un kuģis ir Viduslaiku:
a) pārtikas produkti;
b) mūku ordeņu slepenie kodi;
c) kristiešu simboli
d) visbiežāk attēlotās lietas mākslas darbos.
9. Gotika ir:
a) pirmais stils mākslas vēsturē;
b) otrais stils mākslas vēsturē;
c) trešais stils mākslas vēsturē;
d) ceturtais stils mākslas vēsturē.
Testa atbildes:
1.c); 2.d); 3. d); 4. b); 5. b); 6. c); 7. d); 8. c); 9. B
3. RENESANSES KULTŪRA EIROPĀ
Par Renesanses laiku Eiropā tiek uzskatīts 13. – 16.gadsimts, taču šis
iedalījums ir samērā nosacīts. 13.gadsimtā Renesanse aizsākas tikai vienā zemē –
Itālijā, kura arī saglabā galveno lomu šīs kultūras izveidē un attīstībā visu tās
pastāvēšanas laiku. Vēlāk Renesanses kultūra spēcīgi ietekmē Vāciju, Nīderlandi, kā
arī Angliju, un, tā kā šīs zemes atrodas uz Ziemeļiem no Itālijas, tad to dēvē par
Ziemeļu Renesansi. Pārējo Eiropu vēl spēcīgi ietekmē Viduslaiku tradīcijas un, it
īpaši mākslā, Renesanses ietekme jūtama maz.
Itālija ir Antīkās kultūras mantiniece. Vārds Renesanse tulkojumā nozīmē
atdzimšana un tieši tas vislabāk raksturo Renesanses būtību – pēc ilgajiem, izteikti
reliģiozajiem un cilvēka garu nomācošajiem Viduslaikiem sākas jauns laikmets, kas
akcentē cilvēku kā personību, pašapzinīgu, zinātkāru un radošu būtni, kurš nejūtas
grēcīgs un niecīgs, bet gan cenšas iemiesot sevī Antīkās kultūras ideālus – garīgi un
fiziski pilnvērtīga cilvēka tēlu.
Renesansi visspilgtāk raksturo trīs iezīmes – individuālisms, humānisms un
universālisms. Renesanses cilvēki ir atvērti jaunradei, pasaules izzināšanai un
nebaidās izteikt savu, individuālo, viedokli. Arī arhitekti un mākslinieki meklē un
attīsta savu stilu. Antīkajai kultūrai raksturīgais antropocentrisms Renesanses laikā
pārtop humānismā. Tā idejas vislabāk pauž Renesanses garu – cilvēks visa centrā,
cilvēks kā visu lietu mērs.
Renesansē atdzimst jau Senajā Romā sākusies tradīcija – mecenātisms, kas
saistāma ar mākslinieku materiālu atbalstīšanu un mākslas darbu pasūtījumiem. Par
mecenātiem kļūst turīgi cilvēki, pat veselas dzimtas (Mediči, Sforcas u.c.), kuri, paši
būdami lieliski mākslas pazinēji un zinoši mākslas darbu vērtētāji, nereti aicina
māksliniekus savos galmos un materiāli atbalsta daudzu gadu garumā.
Viduslaikos fanātiskā reliģiozitāte kavēja kā jaunrades tā arī zinātnes attīstību,
tāpēc Renesansē gan māksla, gan zinātne piedzīvo strauju un visaptverošu attīstību.
Zinātne un māksla bieži ir cieši saistītas un papildina viena otru. Tā kā daudzās
zinātnes nozarēs nopietni pētījumi vēl tikai sākas, tad izglītotajiem Renesanses
cilvēkiem ir vēlēšanās un iespēja aptvert vairākas no tām, vienlīdz spoži sevi pierādot
dažādās jomās. Tā ir trešā Renesanses pamatiezīme – universālisms, kuras spilgtākais
piemērs ir Leonardo da Vinči – izgudrotājs, inženieris, anatoms, astronoms,
gleznotājs, arhitekts, rakstnieks, mūziķis, matemātiķis, botāniķis.. šo uzskaitījumu
varētu vēl turpināt.
Renesansi literatūrā pārstāv izcili rakstnieki – Viljams Šekspīrs, Migels de
Servantess, Dante Aligjēri un Džovanni Bokačo. Bokačo stāstu krājums
„Dekamerons” ietver daudz erotisku sižetu, kādi Viduslaiku literatūrā nebūtu
iedomājami. Šis literārais darbs parāda Renesanses laikmeta ēnas puses – izlaidību,
liekulību, varaskāri. Redzams, ka brīvā Renesanses gaisotne pieļāva atkāpes no
iepriekš stingri ievērotajām morāles normām, tomēr būtu nepareizi domāt, ka cilvēki,
dzīvodami šajā laikmetā, kļuva neticīgi. To, cik reliģijai bija nozīmīga loma kultūrā,
parāda mākslas darbi, kuros dominē tās pašas tēmas, kas iepriekšējos gadsimtos –
sižeti no Vecās Derības (Pasaules un cilvēka radīšana, grēku plūdi, Dāvida cīņa ar
Goliātu) un Jaunās Derības (ainas no Kristus un Marijas dzīves, Kristus apraudāšana
(Pieta), Pastarā tiesa). Mākslinieki šajos visiem zināmajos stāstos ietver jaunu jēgu,
izvirzot priekšplānā cilvēciskās vērtības, apliecinot dabas varenību, parādot cilvēku kā
dievišķu būtni, bet pašu Dievu – kā augstāko saprātu, Visuma garīgo centru
(Mikelandželo).
Mākslinieki pievēršas fresku glezniecībai un apaļskulptūru veidošanai. Džoto
un Mazačo jau agrīnajā Renesansē cenšas „atdot cilvēkam apjomu”. Ķermeni, ko tik
rūpīgi slēpa Viduslaiku mākslā, nebaidās atkal attēlot kailu Botičelli (glezna „Venēras
dzimšana”) Donatello (skulptūra „Dāvids”).
Filipo Bruneleski aizraujas ar perspektīvas pētniecību un arhitektūrā rada
daudz ievērojamu celtņu, to skaitā Florences katedrāles kupolu. Arhitekts Donato
Andželo Bramante projektē gan milzīgo Sv. Pētera katedrāli Vatikānā, kura arī
mūsdienās ir katoļu baznīcas galvenā celtne ar pāvesta sēdekli, gan mazo templīti
„Tempietto”, ietverot tajā visas Renesanses arhitektūras pamatidejas – formu
skaidrību, harmoniju un samērojamību ar cilvēka augumu.
Darbi pie Sv. Pētera katedrāles celtniecības un pilnveidošanas ar lielu vērienu
turpinās Dižrenesanses laikā (15.gs. beigas – 16.gs. sākums), kad katoļu baznīca,
cenšoties atgūt savu ietekmi, kļūst par galveno mākslas mecenātu. Tas saistāms ar
laiku, kad par pāvestu kļūst Jūlijs II, viņa veiktos pasūtījumus realizē trīs
Dižrenesanses ģēniji – Leonardo da Vinči, Mikelandželo un Rafaels. Kultūras dzīves
centrs pārceļas no Florences uz Romu. Sv Pētera katedrāles kupolu veido pats
Mikelandželo, katedrāles Siksta kapelā ar Vecās Derības sižetiem apgleznodams
griestus un veidodams altārgleznu. Dievu un Jēzu Kristu viņš atveido varenus un
muskuļotus, tādējādi iemiesodams ideju par cilvēka varenību un kļūdams par ideālās
vīrišķības atveidotāju mākslā. Pilnīgi pretējs radošajās izpausmēs ir Rafaels – viņa
madonnas tiek atzītas par skaistuma, sievišķības un harmonijas ideāliem, tik ļoti
iespaidojot tā laika sabiedrību, ka jau dzīves laikā Rafaels iegūst pievārdu Santi
(Svētais). Jūlijs II aicina Rafaelu apgleznot katedrāles viesistabas – stancas. Tā top
viena no slavenākajām freskām „Atēnu skola”, kurā Rafaels it kā saved kopā
sengrieķu zinātniekus un filozofus ar Renesanses dižgariem, vistiešāk atspoguļojot
Renesanses ciešo saikni ar Antīko kultūru.
Līdztekus Florences un Romas uzplaukumam jāmin arī Venēcija, kuras īpašo,
ar spilgtiem krāsu toņiem piesātināto glezniecību dēvē par Venēcijas skolu. Tās
ievērojamākie pārstāvji ir Ticiāns („Marijas debesbraukšana” („Asunta”), „Ķeizara
dinārs”) un Džordžone („Judīte”, „Dusošā Venēra”).
Renesanses glezniecībā īpaša vieta ir Nīderlandei. Jau 14. -15.gadsimtā tur
sākas bagātu, ekonomikas un kultūras jomā plaukstošu pilsētu laiks. Tā ir labvēlīga
vide mākslai – turīgie pilsētnieki ir lielākie mākslas darbu pasūtītāji. Nīderlandes
mākslinieki iet savu ceļu mākslā, neietekmējoties no slavenās un izdaudzinātās
Itālijas. Viņiem nav tādas leģendām apvītas pagātnes kā itāļiem Senā Roma, viņi
netiecas pēc ideālā un harmoniskā, bet, tieši otrādi, mākslā attēlo neglīto, rada
sadzīves žanru, nekautrējoties no krogus skatiem un piegružotiem iekšpagalmiem,
bieži sižetos iepin morāles jautājumus, pievērš īpašu uzmanību detaļām, pat gleznas
fonā precīzi attēlojot koku un krūmu sugas, skrupulozi akcentējot katru lāsīti uz ūdens
karafes un sažuvušu apelsīna miziņu pašā galda stūrī. Gleznotājs Jans van Eiks tiek
uzskatīts par eļļas krāsu radītāju, bet Pīters Brēgels par zemnieku tēmas aizsācēju
glezniecībā. Īpašas ir nīderlandiešu ainavas, kurām raksturīgs zems horizonts un
plašas debesis, kā arī marīnas – jūras skati.
Renesansi noslēdz un nākamo stilu, Baroku, ievada neliels stils – Manierisms,
kas izplatās 16.gadsimta otrajā pusē, kad māksla atkāpjas no Renesanses principiem,
sabiedrībā izplatās misticisms, zūd harmonija un tās vietā nāk apzināta deformācija,
pārspīlējums, samākslotība, cenšanās pārsteigt skatītāju ar dažādām ačgārnībām un
negaidītiem efektiem.
Manierisms izplatās glezniecībā un interjeros, arhitektūrā kā mazais stils tas
sastopams retāk. Ar šī stila paraugiem varam lepoties arī mēs - manierisma interjeri
redzami vairākās Kurzemes baznīcās (piemēram, Zlēku baznīcā), kuras celtas
galvenokārt gotikas stilā, manierismā veidota arī Rīgas Sv. Jāņa baznīcas altārdaļa un
Melngalvju nams, kurš līdz II pasaules karam tika uzskatīts par skaistāko šī st ila
paraugu Baltijā.
Bet, atgriežoties pie Dižrenesanses - vērienīgie darbi iztukšo valsts kasi, Itālijā
sākas krīze, ko pastiprina itāļu – franču militārais konflikts. Baznīca, lai iegūtu
papildus līdzekļus, atkal sāk tirgot indulgences – grēku atlaides par naudu. Tas izraisa
asus protestus sabiedrībā un noved Eiropu pie Reformācijas.
TESTS PAŠPĀRBAUDEI
1. Renesanses kultūra aizsākas:
a) Vācijā;
b) Itālijā;
c) Francijā.
2. Renesanses kultūra tagadējo Baltijas valstu teritorijā:
a) ir ļoti plaši pārstāvēta;
b) strauji izplatās līdztekus Viduslaiku tradīcijām;
c) jūtama maz, jo dominē Viduslaiku kultūras iezīmes.
3. Renesanses kultūra:
a) ļoti līdzinās Viduslaikiem, jo dominē līdzīgs pasaules uztveres modelis;
b) būtībā krasi atšķiras no Viduslaiku kultūras;
c) ir tuva gan Viduslaikiem, gan Antīkajai kultūrai.
4. Renesanses mākslā dominē:
a) ainavas;
b) klusās dabas;
c) Bībeles sižeti.
5. Dižrenesanses laikā par galveno mecenātu Itālijā kļūst:
a) katoļu baznīca;
b) privātpersonas;
c) humānistu apvienības.
6. Par ideālās sievišķības atveidotāju mākslā tiek uzskatīts:
a) Leonardo da Vinči;
b) Mikelandželo;
c) Rafaels.
7. Dzīves neglīto pusi mākslā nebaidās atveidot:
a) Itālijā;
b) Nīderlandē;
c) Spānijā.
8. Apzināta deformācija, samākslotība, pārspīlēta dekorativitāte raksturīga:
a) romānikai;
b) rokoko;
c) manierismam.
9. Marīnas ir:
a) eļlas krāsas;
b) zilā tonī darinātasgleznas;
c) jūras ainavas.
Testa atbildes:
1.b); 2. c); 3. b); 4. c); 5. a); 6. c); 7. b); 8. c); 9 c).
4. 17.-18. GADSIMTA KULTŪRA EIROPĀ
17. gadsimts Eiropā ir ļoti nozīmīgs – beidzas nāciju veidošanās un nacionālo
valstu nostiprināšanās laiks, valsts vara kļūst spēcīgāka, tā pakļauj sev baznīcu (pirms
tam bija otrādi). Visa gadsimta garumā norisinās baznīcas cīņa ar reformāciju –
kontrreformācija, kuras galvenais balsts ir inkvizīcija. Pēc vairākiem ilgstošiem
kariem (Trīsdesmit gadu karš Vācijā, pilsoņu kari Francijā un Anglijā) ir izveidojusies
situācija, kad Vācija ir novājināta un sadalījusies, savukārt Holande ir atguvusi
neatkarību no Spānijas un šajā valstī sākusies ekonomiska augšupeja. Francijā
nostiprinājusies Burbonu dinastija un valda spēcīga karaļa vara – absolūtā monarhija,
bet Anglijā izveidojusies konstitucionālā monarhija. Tā rezultātā gan ekonomiskajā un
politiskajā, gan kultūras jomā priekšplānā izvirzās trīs jau minētās valstis – Francija,
Anglija un Holande.
Šie notikumi izmaina cilvēku pasaules uztveri – viņi jūtas apdraudēti, dzīvo
neziņā par nākotni, baidoties no kariem, epidēmijām, inkvizīcijas nežēlības. Tas
atspoguļojas arī mākslā – Renesanses harmoniju un formu skaidrību nomaina
emocionalitāte un greznums. Tieši tas vislabāk raksturo 17.gadsimta vadošo stilu –
Baroku, kas gadsimta beigās pārtop Rokoko. Patiesībā šajā gadsimtā rodas divi stili –
Baroks un Klasicisms, bet gadsimta garumā dominē tieši Baroks, Klasicismam savas
pozīcijas atdodot tikai 18. gadsimtā. Arhitektūrā izveidojas pat abu stilu apvienojums
– tā dēvētais Lielais stils, kura spilgtākais paraugs ir Versaļas pils Francijā.
Trauksmainajā 17. gadsimtā mākslas galvenais uzdevums ir iedarboties uz
skatītāju emocionāli, izraisīt spēcīgu pārdzīvojumu. Glezniecībā to panāk ar košām
krāsām, diagonālām un liektām līnijām, it kā kustībā apstādinātiem tēliem, sarežģītu
kompozīciju. Baroka stila spilgtākais pārstāvis glezniecībā ir flāmu mākslinieks Pīters
Pauls Rubenss, kurš vienlīdz veiksmīgi darbojas arī kā diplomāts, tāpēc viņu dēvē par
karaļu gleznotāju un gleznotāju karali. Rubensa darbos redzami mirkļa kustībā
apstādināti mitoloģiski tēli, Bībeles sižeti, viņš glezno daudz portretu un ģimenes
portretu, kā arī pilnasinīgas dāmas, kuru kolorītie tēli radījuši teicienu „Rubensa
formas”.
Līdztekus Baroka pārstāvjiem darbojas izcili meistari, kuri aizsāk reālisma
tendences glezniecībā. Pazīstamākais no tiem ir dižais holandietis Rembrants van
Reins. Mākslinieka daiļradi grūti „ierāmēt” kāda konkrēta stila ietvaros – viņa talants
ir īpašs, tas pārkāpj gadsimtu un stilu robežas. Viņa radītajos tēlos redzams spilgts
psiholoģiskais raksturojums, ne par velti īpaši tuvi Rembrantam ir veci cilvēki, kuru
sejās lasāms viņu dzīves gājums. Mākslinieka darbos attēlotie cilvēki tiek it kā
izgaismoti uz tumša fona – tā ir īpašā, Rembrantam raksturīgā mirdzēšana tumsā.
Viņa mūžs ir kontrastu un galējību pilns, tas parāda mākslinieka sūtību – ar atvērtu
sirdi tvert dzīvi, baudīt un atspoguļot ik mirkli no tās. Bet gleznotāja liktenis ir skarbs
un, nespēdams pārvarēt tā triecienus, Rembrants mirst trūkumā, visu aizmirsts.
Spānijā, karaļa Filipa IV pilī, kā galma mākslinieks darbojas viens no 17.
gadsimta ievērojamākajiem gleznotājiem Djego da Silva Velaskess. Mākslinieka
galvenais uzdevums ir portretēt karali un viņa ģimeni, mūsdienu skatītājam radot
spilgtu priekšstatu par Spānijas karaļnama dzīvi 17. gadsimtā. Viņa gleznu klāstā ir
gan mazās, gaišmatainās kroņprinceses Margaritas portreti, gan kolorīti galma
punduru un ākstu tēli. Gleznotāja slava izplatās tālu aiz Spānijas robežām un pats
Romas pāvests Inocentijs X pasūta viņam savu portretu. Velaskess tajā tik precīzi
atspoguļo pāvesta raksturu, ka katoļu baznīcas galva to atzīst par pārāk patiesu –
Velaskesu sāk dēvēt par patiesības gleznotāju.
Baroka stils arhitektūrā izpaužas pilīs, kuras ietver regulārie jeb franču parki ar
cirptajām koku un krūmu lapotnēm un ziedu stādījumiem, kuri līdzinās krāšņiem
paklājiem. Latvija nevar lepoties ar tik greznām pilīm kā Versaļa vai Sansusī, tomēr
gan Rundāles, gan Jelgavas pilī (arhitekts Bartolomeo Rastrelli) mēs varam redzēt
raksturīgākās Baroka arhitektūras iezīmes – greznas un plašas kāpņu telpas ar
balustrādēm, griestu gleznojumus – plafonus, dabīgā un mākslīgā marmora
pielietojumu, parketa grīdas, kristāla lustras, spoguļus, anfilādes, pandusus, greznus
un bagātīgus rotājumus interjeros un piļu ārsienu dekoros. Pie Rundāles pils atjaunots
arī skaists regulārais parks.
Baroks plaši pārstāvēts baznīcu celtniecībā un turīgu pilsētnieku namos.
Izcilais itāļu Baroka arhitekts un tēlnieks Lorenco Bernīnī veidojis laukumus pie Sv.
Pētera katedrāles Vatikānā, lai labāk izceltu grandiozās celtnes skaistumu un
varenību. Viņš ir Četru upju strūklakas autors, tēlniecībā veidojis tādus pasaulē
pazīstamus šedevrus kā „Sv. Terēzes ekstāze” un „Apollons un Dafne”. Attēlodams
epizodi no sengrieķu mīta par nimfu Dafni, Bernīnī paveic šķietami neiespējamo –
viņš akmenī spēj attēlot mirkli kā sieviete pārtop lauru kokā – rokas pamazām kļūst
par zariem, kājas - par stumbru, mati – par lapām. Tāds izskatās patiešām barokāls
mākslas darbs – tajā redzams mirkļa tvērums.
Latvijā pazīstamākā Baroka sakrālā celtne ir Aglonas bazilika. Rīgas Sv.
Pētera baznīcas tornis nereti tiek dēvēts par graciozāko Baroka torni Eiropā (arhitekts
Rūperts Bindešū), tipiski barokāls tornis ir Doma baznīcai. Vecrīgā redzami divi R.
Bindešū projektēti bagāto rīdzinieku – Reiterna un Dannenšterna - nami.
17. gadsimta beigās Baroka smagnējums un greznums augstākajai sabiedrībai
sāk apnikt – tā alkst pēc viegluma, rotaļīguma, gaisīguma. Mākslas un mūzikas dzīve
sāk koncentrēties privātmāju salonos, modē nāk misticisms, dīka, bezrūpīga dzīves
uztvere, dažkārt pat bīstama rotaļāšanās ar dzīvību. Rodas Rokoko stils. Lai labāk
saprastu Baroka un Rokoko būtiskākās atšķirības, varam salīdzināt Rundāles pils
Zelta zāli (Baroks) un Balto zāli (Rokoko). Baltās zāles interjerā vairs neredzam
zeltījumus, marmoru, tumšās, piesātinātās krāsas – zāle veidota gaišos toņos,
mirdzošās lustras un baltie dekori rada gaisīgu, vieglu sajūtu. Baltajai zālei blakus
esošais Porcelāna kabinets šo efektu vēl papildina. Rokoko glezniecība neatspoguļo
dziļas un vētrainas jūtas, emocijas, kaisli – salīdzinājumā ar Baroku tā ir sižetiski
daudz neizteiksmīgāka – tiek atveidotas augstākās sabiedrības izklaides, idilliskas
ainas no ganiņu dzīves, rotaļīgi mirkļi divatā (Fragonārs „Šūpoles”).
17. gadsimtu dēvē par absolūtisma laikmetu, savukārt 18. gadsimtu – par
apgaismības laikmetu. Apgaismības piekritēji kā galveno vērtību akcentē izglītotu
sabiedrību. Vissvarīgākās ir zināšanas, arī mākslā parādās jauns varonis – cilvēks-
pētnieks. Pazīstamākie apgaismotāji ir franču domātāji Voltērs, Š.L. Monteskjē,
Ž.Ž.Ruso, D. Didro. Ievērojamākais apgaismotāju veikums izglītības un zinātnes jomā
ir enciklopēdijas sagatavošana un izdošana 35 sējumos. Šo darbu dēvē par Lielo
franču enciklopēdiju, tā kļūst ļoti populāra un piedzīvo neskaitāmus atkārtotus
izdevumus. Latvijā apgaismības idejas pauž Domskolas skolotājs J.G. Herders, kurš
pirmais pievērš uzmanību latviešu folklorai (1779.gadā viņš publicē tautasdziesmas,
tās izraisa interesi Eiropā), G. Merķelis, grāmatā „Latvieši” aicinādams sabiedrību
nepalikt vienaldzīgiem, redzot zemnieku beztiesisko stāvokli, kā arī G. F. Stenders,
zemnieku izglītošanai uzrakstīdams „Augstas gudrības grāmatu”.
Apgaismības laikmetā par vadošo kļūst Klasicisma stils. Tas atspoguļo
sabiedrības tiekšanos pēc vienkāršības, skaidrības un harmonijas, ko vispilnīgāk var
īstenot, atgriežoties pie seno grieķu un romiešu (Antīkās kultūras) vērtībām. Atšķirībā
no Renesanses, kura smeļas idejas Antīkajā kultūrā, uz tās bāzes radot savu –
oriģinālu, spožu un iespaidīgu stilu, Klasicisms nesasniedz tādus augstumus –
arhitektūrā tas vairāk kopē atsevišķus grieķu un romiešu celtnēm raksturīgus
elementus (Triumfa arka Parīzē, Brandenburgas vārti Berlīnē), glezniecībā attēlo
mitoloģiskus sižetus, ietverot tos skaidrā, vienkāršā kompozīcijā (N. Pusēns
„Arkādijas gani”). Klasicisma glezniecība atbilst 18. gadsimta intelektuālā cilvēka
prasībām – lai saprastu gleznu, jāzina tās sižets, tātad mākslu saprot tikai izglītots,
gudrs skatītājs (Ž. L. Davids, „Marata nāve”).
Klasicisms noslēdz tā saukto lielo stilu laikmetu. 19.gadsimta sākumā tas
zaudē aktualitāti un jauno gadsimtu pārstāv jau vairāki stili.
TESTS PAŠPĀRBAUDEI
1. Baroka mākslā dominē:
a) formu skaidrība;
b) Antīkās kultūras ietekme;
c) emocionalitāte.
2. Reālisma tendences glezniecībā aizsāk:
a) Rembrants van Reins;
b) Pīters Pauls Rubenss;
c) Rafaels Santi.
3. Baroka pilis visvairāk redzamas Francijā. Latvijā:
a) Baroks, līdzīgi kā Renesanses stils, nav izplatīts;
b) Baroks ir pārstāvēts, bet ļoti zemā līmenī;
c) Baroks ir redzams gan greznās pilīs, gan namos Rīgā.
4. 18. gadsimtu dēvē par:
a) apgaismības laikmetu;
b) absolūtisma laikmetu;
c) reformācijas laikmetu;
d) industrializācijas laikmetu.
5. Mācītājs Garlībs Merķelis saraksta:
a) pirmo Enciklopēdiju latviešu valodā;
b) „Augstas gudrības grāmatu”;
c) grāmatu „ Latvieši” ;
d) Bībeles skaidrojumus latviešu valodā.
6. Aglonas bazilika celta:
a) romantisma stilā;
b) rokoko stilā;
c) baroka stilā.
Testa atbildes:
1. c); 2. a); 3. c); 4. a); 5. c); 6. c).