ZIŅAS N R . 4 8 / 2 0 1 5

90

2

SATURS

Imerias ziņas — iznāk reizi gadāIzdevējs: s!k! ImeriaIespiests: Jelgavas tipogrāfija

Galvenā redaktore: fil! Gundega Grīnberga, 117.c.

Maketētājs: Jānis KulmanisRedakcijas e–pasts: gundega_grinberga@inbox.lv

IevadsSveika svētkos, lasītāja! . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 3Mīļās imerietes, māsas! . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 3

VēstureEs solu mūžam ar neaizmirst... . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 4Divpadsmit ūdenslilijas. Vera Ceimere Dālberga . . . . . 5Milda Kalniņa-Veisa . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 6Marija Ķurzena-Ozola . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 7Anna Kalniņa . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 8Olga Roze-Vanags (dzimusi Kupče) . . . . . . . . . . . . . . . 9Margrieta Krimberga-Brūvele . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 10Ingeborga Veinberga . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 11Vanda Emīlija Gūtiņa Aizkraukle – Ozols . . . . . . . . . . 12Olga Ozoliņa-Erleina-Spring (Spriņģe) . . . . . . . . . . . . 13Irma Jansone-Dālberga . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 13Veronika Embrika Ullis . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 14Erna Anna Terēze Vilde . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 15

PersonībaGadi nāk un gadi iet, bet viņa zied un zied ... . . . . . . 16

VēstureEsam izaugušas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 22

Imeriai 90taut! Evitas Arbidānes, Latvijas konventa t/l sen! runa 46Sieviete un vara: līdztiesība pasaulē un Latvijā . . . . . 48Toronto kopa svin Imerias 90 jubileju . . . . . . . . . . . . . 56Imerias 90. gada dibināšanas svētku uzruna Toronto .57Skaistie jubilejas mirkļi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 59Jubilejas dienasgrāmatas piezīmes . . . . . . . . . . . . . . 62Imerias Losandželosas kopas rudens komeršs 2014.g. 65Imeriai 90 Anglijas Straumēnos . . . . . . . . . . . . . . . . . 66Sirsnībā un draudzībā pavadīta jubileja Kalamazū kopā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 67Imerias lielā diena ASV ziemeļrietumos . . . . . . . . . . . 6890 gadu jubilejas ziedojums ērģelēm . . . . . . . . . . . . . 69Kā imerietes apjoza Baltijas jūru . . . . . . . . . . . . . . . . . 71Apjoz jūru jums līdzās ASV . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 72

Imerias stipendijaImerias stipendijas fonda jaunumi . . . . . . . . . . . . . . . 73Fil! Vinetas Studānes piemiņai . . . . . . . . . . . . . . . . . . 76

LabdarībaSaulesbērni. Epilogs . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 78

DraudzībaDivu vēstuļu stāsts . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 80Imeriā dzirkstī uzvarētāju gars! . . . . . . . . . . . . . . . . . . 81Kopā ar krustmeitām selgām . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 82Mirklis no XIV Latviešu dziesmu svētkiem Kanādā . . 82Extreme . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 83

Saviesīgā dzīvePulkveža Brieža ielas 8.namam – 100 . . . . . . . . . . . . 84Pikniks Garezerā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 84Baltijas tautu komeršs Rīgā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 85Imerietes tiekas Amerikas latviešu apvienības kongresā Filadelfijā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 85Imerias Ziemassvētku eglīte 2014 . . . . . . . . . . . . . . . 8625 gadi Latvijā atjaunotajai Imeriai . . . . . . . . . . . . . . 87Līgo, līgo, imerietes! . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 88Imerietes Gaismas pilī . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 89

Pilsēta imerietes acīmMalaga – īpaša pilsēta . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 90Mainīgā Ņujorka . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 92Gleznainā Bremke . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 96Hāga – pilsēta mieram un tiesiskumam pasaulē . . . 98Āfrika – zeme, kur atgriezties . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 99Netipiska Itālijas pilsēta . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 100

Krāsu referāti . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 101

Jaunuzņemtās meitenes . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 102

Aizsaulē . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 103

Krāsu solījums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 109

Akadēmiskie sasniegumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 109

Tautiešam roku devu . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 110

Kar, māmiņa, šūpulīti . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 110

JubilāreSveicam fil! Rutu Antons, 52.c. . . . . . . . . . . . . . . . . . 111Bet pāri mūžam tvan kā saulē vaivarāji pa laika upi aizskalotie gadi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 112Mārai Skrīvelei – vienmēr no jauna atrast teiksmaino laimes zemi Ulubeli! . . . . . . . . . . . . . . . . 114

KomeršiMaija komeršs Kalamazū . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 116

MākslaGleznošana mūža garumā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 120

RecepteUzcep arī Tu savu jubilejas torti! . . . . . . . . . . . . . . . . 122Fil!dib! Annas Kalniņas svētku kliņģera recepte . . . 123

3

Aizvadīts skaists jubilejas gads, kas kādai nesis pirmās balles iespaidus, bet citai ļāvis salīdzināt, kā bija tad — pirms vairākiem gadu desmitiem. Par šiem svēt-kiem, draudzību un kopīgām vērtībām, kas imerietes vieno visā pasaulē, jāpatei-cas mūsu 12 dibinātājām, stiprām, spilg-tām un gudrām latviešu sievietēm, kurām pa spēkam bijis ne tikai izveidot jaunu studenšu korporāciju pirms 90 gadiem, bet arī iznest uz saviem pleciem Sibīrijas smagumu, izturēt Padomju Latvijas sve-šumu, uzturēt latvietību un tāluma nesto grūtumu trimdā. Tieši tāpēc šķita svarīgi šīs Imerias Ziņas sākt ar Imerias dibinā-tāju dzīves gājumu – atmiņai, iedvesmai, paraugam un vienkārši zināšanai.

Pusi no mūsu Imerias pastāvēšanas laika, tajā atklāti imerietes varējušas darboties tikai un vienīgi ārpus Latvi-jas – ASV, Kanādā, Anglijā, Zviedrijā, Austrālijā, Venecuelā. Kā mazus puzles gabaliņas, iesaistot Latvijas konventa 151.coeta meitenes, divu gadu garumā esam apkopojušas faktus un atmiņas, saliekot kopā bildi par Imeriu un imerietēm aiz dzlezs priekškara. Un šis darbs nav vēl pabeigts. Ir sajūta un pārliecība, ka visi atmiņu stāsti līdz mums nav nonākuši. Tāpēc aicinu ar tiem dalīties, lai nākošajās un aiznākošajās I!Z! ikkatra var tos lasīt.

Ar šīm Imerias Ziņām redkolēģija vē-lējās atsaukt un saglabāt atmiņā 90 gadu jubileju, apzinoties, ka rakstītais vārds un foto ir tikai piedzīvoto emociju atspulgs.

Svētki ir pagājuši, baltās kleitas iegūlušas skapjos, fotogrāfijas noglabātas albumos, bet pēcsvētku sajūtai raksturīgo tukšumu aizgaiņājusi apziņa, ka Imeriā ie-gūta draudzība ir rota un nepieciešamība, lai ikdienā gūtu spēku un enerģiju. Imeria stiprina un bagātina, iedvesmo un izaicina. To apliecina šajās I!Z! lasāmie raksti.

Lai ir prieks lasīt katru no 120 lap-pusēm, kuru tapšanā paldies saku fil!fil! Zintai Kūlītei, 76.c. no Portlandes/Sietlas kopas; Vitai Začestai, 113.c.; Elīnai Dam-bekalnei, 116.v.; t/l mag!lit! taut! Danielai Sirovatskai, 147.c. un 151.c. m!m! Elīnai Meierei, Agnesei Pastarei, Evijai Tamba-kai, Martai Griģei, un ikkatrai, kas veltīja savu laiku raksta vai dažu rindu tapšanai.

Lai dzīvo, plaukst un zeļ Imeria! !

Imerias Ziņu žurnāls savu dienas gaismu ieraudzīs Maijkomerša laikā, kad svinīgi viena otrai solīsim mūžam sirdī turēt studenšu korporāciju Imeria, pava-sarī, kad mostas un atplaukst viss apkārt.

Šis būs pēdējais prezidēšanas pavasa-ris man kā Globālajai seniorei un droši varu teikt, ka esmu gatava tālāk nodot prezidēšanas stafeti radošai, zinošai un spēcīgai komandai, kuru mēs visas kopā izvēlēsimies jau šīs vasaras laikā.

Ir aizvadīts krāšņš Imerias 90 gadu jubilejas gads, ar lieliskiem pasākumiem, spožām imeriešu runām un neaizmirs-tamām satikšanās reizēm. Jubilejas mūs apvieno kādam cēlam mērķim, liek būt radošām pasākumu organizatorēm, liek izvērtēt piedzīvoto un no jauna sākt gata-voties nākošajai Imerias jubilejai.

Man ir liels lepnums un prieks, ka šajā jubilejas reizē Globālais prezidijs, pateico-ties dāsnam imeriešu atbalstam, ir spējis ziedot trīs skaistiem mērķiem - 2000 ASV dolāru Latvijas Universitātes ērģeļu atjaunošanai, 1000 ASV dolāru Garezera 50 gadu pastāvēšanas fondam un 1000 ASV dolāru Latvijas Okupācijas muzeja attīstībai ar konkrētu mērķi – izglītības programmai un liecību veidošanai.

Imeria ir mūžīga vērtība mums visām. Mūsu tradīcijas, imerietes, dažādie dzīves stāsti un neskaitāmie notikumi, kas mūsu ikdienas dzīvi ir padarījuši tik īpašu un atšķirīgu no ikdiena cilvēka mums apkārt.

Saku paldies ikvienai imerietei par esību Imerias saimē, par dalību, par amatu pildīšanu visās kopās un konventā, par aizraujošu pasākumu organizēšanu, par atbalstu un par ikvienu lielu vai mazu darbu Imerias labā. Nevaru iedomāties piemērotāku vietu kā Imerias Ziņas, kur mēs ar prieku un sajūsmu varam lasīt par mums pašām, par to, cik esam intere-santas un aizraujošas, par to kā veidojam Imeriu.

Novēlu radošas idejas un nerims-tošu darba sparu jaunajam Globālajam prezidijam!

Vivat, crescat, floreat Imeria in aeter-num! !

Sveika svētkos, lasītāja! Mīļās imerietes, māsas!

fil! Gundega Grīnberga, 117.c.„Imerias ziņu” redaktriseLatvijas konvents

fil! Līga Brice 121.c.t/l G! sen!Latvijas konvents

Imeria stiprina un bagātina, iedvesmo un izaicina. To apliecina šajās I!Z! lasāmie raksti

Paldies ikvienai imerietei par esību Imerias saimē, par atbalstu un ikvienu lielu vai mazu darbu Imerias labā

IEVADS

4

Mūsu dibinātājas var būt lepnas - cik dzīvs ir tautas gars, tikpat dzīva ir Imeria šodien

VĒSTURE

Es solu nemūžam ar neaizmirst...

Pirms 90 gadiem, dibinoties Latvijas valstij, latviešu tautā dzima nacionā-lā apziņa, radās pamats savas valsts patriotismam. Jaunās valsts veidošana bija atbildīgs darbs, kas prasīja izglītību, zināšanas, vienotību un ideālismu - visu to, ko mūsu dibinātājas lika mūsu devīzēs, kam sekojam vēl šodien.

Imeria veidojās kā organizācija, kuras mērķi, struktūra un pārvaldības principi bija identiski Latvijas valsts modelim. 1924.gadā par mūsu korporācijas dibināša-nas dienu apzināti tika izvēlēts 19.novem-bris, lai valsts svētku noskaņa turpinātos Imeria dibināšanas svētku tradīcijās.

Svētīgi un stipri ir korporācijas pama-ti, kas likti pirms 90 gadiem. Korporācijas piederēja pie akadēmiskās gaisotnes, tās turējās cieši kopā, tajās bija laba disciplīna, draudzība un pienākumu apziņa. Mūsu dibinātājas kopā ar visiem studējošiem no Latvijas Universitātes devās uz Brāļu kapiem godināt Brīvības cīņās kritušos ka-ravīrus, kas atdeva dzīvību, lai taptu mūsu valsts. Mēs turpinām šo tradīciju un kor-porāciju ikgadējā gājiena uz Brāļu kapiem noslēgumā apmeklējam Imeria dibinātāju atdusas vietas, parādot cieņu un pateicību par mūsu korporācijas esību.

Mūsu dibinātājas var būt lepnas - cik dzīvs ir tautas gars, tikpat dzīva ir Imeria šodien. Mūsu saknes ir ieaugušas daudzās zemēs un dažādos kontinentos, mūsu lielā saime visā pasaulē tur svētas mūsu devī-zes, uztur dzīvu latviešu sievietes cieņu un pulcina jaunās paaudzes studentes ap sevi.

Lai vienmēr atceramies mūsu korporācijas sākumu - divas medicīnas studentes Anna Kalniņa un Margrieta Krimberga aicināja turpināt draudzību savas klases biedrenes, nākošās mediķes - Ernu Vildi, Veroniku Embriku un Irmu Jansoni, Irmas Jansones brālis ieteica filoloģijas studenti Veru Ceimeri, prof. Roberts Krimbergs proponēja dibinā-tājām trīs savas laborantes, medicīnas studentes - Olgu Rozi, Mariju Ķurzēnu un Vandu Gūtiņu. Pēc Mildas Kalniņas, Olgas Ozoliņas un Ingeborgas Veinbergas pievienošanās Imeria dibinātāju skaits bija 12, un tika pieņemts lēmums izveidot jaunu, pēc skaita ceturto, Latvijas studen-šu mūža organizāciju, to reģistrējot pie

Latvijas Universitātes, sniedzot nepiecie-šamo skaitliskā sastāva priekšnosacījumu Studenšu prezidiju konventa dibināšanai.

Prof. Roberts Krimbergs aktīvi iesaistījās Imeria dibināšanas nozīmīgos notikumos. Pirmkārt, būdams aizņemts savā darbā, tomēr regulāri mudināja nepagurt, nepārdomāt un neatlikt mūsu korporācijas dibināšanu un reģistrāciju. Otrkārt, personīgi palīdzēja Latvijas Universitātē 1924.gada pavasara pēdējā sēdē izskatīt mūsu iesniegumu un iegūt piekrišanu, ka esam atzītas un reģistrē-tas kā studenšu korporācija pie Latvijas Universitātes. Treškārt, prof. Krimbergs vadīja mūsu krāsu, devīžu un nosauku-ma apstiprināšanu Apgabaltiesā, kur arī ieguvām tiesības pastāvēt kā studenšu korporācija un darboties Latvijas valstī. Nozīmīgo uzdevumu veica Imeria pirmā seniore Olga Roze, viceseniore Margrieta Krimbergs, sekretāre Vanda Aizkraukle un dibinātāja Erna Vilde. Pirmais dibinā-šanas posms bija noiets, pateicoties prof. Roberta Krimberga padomiem.

Otrais posms – Imerias atklāšanas vakara rīkošana. Te jāpiemin mūsu pirmā goda filistre Alīde Veinberga, kuras vīrs bija korporācijā un viņa pati dāmu komitejā. Veinberga kundze bija aktīva sabiedriskā darbiniece un Rīgas sabied-rības pazinēja. Dzīvodama tuvu mūsu konventa pirmajam dzīvoklim Kalpaka bulvārī 4, viņa kopā ar dibinātāju Annu Kalniņu bieži šeit iegriezās un atklāšanas vakara organizēšanai sniedza padomus un nesavtīgu palīdzību, aprīkojot ar sava dzīvokļa mēbelēm svinību zāli. Imerias šūpuli palīdzēja kārt dibinātājas Veras Jansones brālis no k! Talavija un visi tala-vieši kļuva par mūsu pirmajiem palīgiem, pēc korporācijas oficiālās apstiprināšanas palīgā nāca arī k! Selonia.

Lai atceramies Imerias vārda krust-māti Ernu Vildi, kas Ausekļa vārdnīcā atradusi šo nosaukumu Imera kā vārdu Jumāras pagasta upītei, kas tek un tek, nekad nesasalst, visu ziemu tek bez mitas un vienmēr uz priekšu un vēršas plašu-mā, neapstājas nekādu šķēršļu priekšā, līdz sasniedz savu mērķi. Mācīsimies no upes! – nenogurstoši mīlēsim tēvze-mi, kalposim zinātnei, turēsim augstu sievietes godu tuvumā un tālumā, dosim Imeriai vairāk nekā ņemsim no tās un so-līsim “nemūžam ar neaizmirst”, ka esam Latvijas meitas.

Vivat, crescat, floreat Imeria un tās dibinātājas in aeternum! !

fil! Laima Salaka, Atmodas c.fil! Inese Urpena, Atmodas c.

5

Divpadsmit ūdenslilijas

Apkopojusi s/l audz! taut! Lelde Liepa Liepiņa, 141.c.

CV

› Dzimšanas dati 1902. gada 23.jūnijs (Rīga) – 1932.gada 3.jūlijs (Rīga)

› Izglītība · 1921. g. - M. Bekker neoģimnāzija · 1922./1923. m.g. un 1923./24. m.g. - I sem. brīvklausītāja LU filoloģijas-filozofijas fakultātes romāņu-germāņu nodaļā · 1924.g. 21.01 uzņemta studējošo skaitā LU filoloģijas-filozofijas fakultātes romāņu-germāņu nodaļā

› Amati s!k! Imeria

· 31.10.1924.gads - pirmais literārais maģistrs · 1925. gada 7.maijā tiek ievēlēta par literārās komisijas locekli · 1925.gada 22. IX - zinātniski literārās komisijas priekšsēdes biedre · 1926. gada rudens semestrī - internās goda tiesas locekle

Vera Ceimere Dālberga „Vera Dālberga (Ceimere) - nedziedināmas slimības upuris. Viņa pēdējo dzīvības gadu pavadīja gultā, bet līdz pēdējam brīdim ar lielu interesi un mīlestību sekoja Imerias gaitām

Fil!dib! Vera Dālberga dzimusi 1902.gada 23.jūnijā Rīgā kā Vera Ceimere. Diemžēl nav ziņu par vecākiem, jo dzim-šanas zīme kopā ar citiem dokumentiem evakuēta uz Krieviju. Par savu studiju virzienu atšķirībā no citām s!k! Imeria dibinātājām Fil!dib! V. Ceimere izvēlēju-sies filoloģiju un filozofiju.

Jau studiju laikā 1925.gada janvārī Fil!dib! V. Ceimere saslima, tomēr tas ne-spēja viņu uz ilgu laiku atturēt no darbī-bas Imeriā - jau 17.februārī viņa nolasīja konventā referātu „Bārenīte latviešu tau-tas dziesmās”. Pavasarī Fil!dib! V. Ceimere jau atkal aktīvi darbojās konventā un tika ievēlēta par literārās komisijas locekli. Rudenī kopā ar s/l literārās komisijas priekšsēdi Fil!dib! Margrietu Krimbergu izstrādāja literāro vakaru statūtus.

Diemžēl slimība neatkāpās pilnībā, un 1925.gada 3.decembrī konvents saņēma taut! V. Ceimeres iesniegumu, kurā tiek lūgts viņu atbrīvot no amata pildīšanas slimības dēļ un ieskaitīt pasīvo tautiešu statusā. Arī 1926.gada 8.martā konvents saņēma lūgumu atbrīvot taut! V. Dālbergu no konventiem un literārajiem vakariem slimības dēļ.

1926.gada 17.septembrī imerietes V. Ceimeres dzīvē sākās jauns un skaists posms – laulības ar Artūru Dālbergu, Latvijas armijas virsnieku. Pēc laulībām Fil!dib! V. Dālberga pārcēlās uz dzīvi Mežaparkā.

7.coeta fil! Mirdzas Ozoliņas-Kalni-ņas atmiņas par Fil!dib! V. Dālbergu:

„Otra dibinātāja, kura spilgti palikusi manā atmiņā, ir Vera Ceimers-Dālbergs. Pretēji Mildai (Kalniņa-Veiss), viņa konventā nebija vairs aktīva, jo ļaunā slimība arvien vairāk pieņēmās, bet Vera līdzinājās trauslai orhidejai, kura apbūra

ar savu skaistumu. Iepazinos ar viņu viņas mājās Mežaparkā, kad aiznesu citāciju. Tad arī redzēju, cik liela interese Verai bija par konventa dzīvi un cik liela nožēla, ka tajā nevarēja piedalīties. Visi jautājumi un interese par atbildēm izpauda patiku, lai neteiktu, mīlestību, pret Imerias dzīvi un notikumiem.

Kad imerietes kādā 1932.gada jūlija dienā posās citas com! kāzām, saņēmām ziņu, ka Veras sirds 3.jūlijā plkst. 20.30 stājusi pukstēt. Mūsu konventa dzīvoklī, Pulkveža Brieža ielā, jautro kāzu dzies-mu vietā, stāvējām goda sardzē pie Veras zārka. Ikviena no mums jutām, ka esam zaudējušas kaut ko skaistu”.

Fil!dib! Vera Ceimere-Dālbergs guldīta I Meža kapos, kur gadu no gada 18.novembrī imerietes nāk godināt viņas piemiņu.

6

VĒSTURE

CV

› Dzimšanas dati 1899.gada 13. janvāris – 1984.gada 23.augusts

› Izglītība

· 1930.gadā absolvēta Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte

› Amati s!k! Imeria

· Revīzijas komisijas locekle 1925.g. · 1927.g. - t/l sekr! · 1928.gada pavasara un rudens sem.- t/l sen! · 1930.gada pavasara un rudens sem. - S!P!K! t/l sen! · 1932.-1933.g. - F!S! Prezidija locekle · 1933.-1934.g. - F!S! Priekšsēdes vietniece · 1937.g. - F!S! valdes locekle · Ir krāsu māte fil! Valentīnai Vītols

Milda Kalniņa-Veisa

Fil!dib! Milda Kalniņa-Veisa dzi-musi Krimuldas pagasta Kakaru mājās 1899.gada 13.janvārī kā Jāņa un Emīlijas Kalniņu meita četru bērnu ģimenē. Tēva brālis bijis profesors Eduards Kalniņš, Neiroloģijas katedras vadītājs Latvijas Universitātē.

Fil!dib! Milda Kalniņa mācījās Pabažu pamatskolā, kur par skolotājiem strādāja viņas onkulis un tante, kuru ģimenē viņa tajā laikā arī dzīvoja. Pēc Pabažu pamat-skolas pabeigšanas Milda Kalniņa turpi-nāja mācības Beķeres ģimnāzijā Rīgā, bet tās pārtrauca 1.pasaules karš.

Kalniņu ģimene 1915.gadā pārcēlās uz dzīvi Ukrainā un apmetās pie tēva brāļa Eduarda Kalniņa. Ukrainā Fil!dib! Milda Kalniņa turpināja mācības Jekaterinosla-vas guberņas Aleksandrovkas pilsētas sie-viešu ģimnāzijā, ko pabeidza 1918.gadā.

1920.gadā Kalniņu ģimene atgriezās Rīgā un Fil!dib! Milda Kalniņa iestājas LU dabaszinātņu fakultātē. 1922.gadā Fil!dib! Milda Kalniņa nolēma mainīt studiju virzienu un pāriet uz Medicīnas fakultāti. Lai studētu, bija nepieciešami līdzekļi, tāpēc bija jāmeklē darbs. Tā kā bija grūtības to atrast, viņa nolēma pēc palīdzības doties pie paša Valsts prezi-denta Jāņa Čakstes. Ar Čakstes kundzes palīdzību viņa iekārtojās darbā par mašīnrakstītāju Zemkopības ministrijā un tur dažādos amatos nostrādāja visus studiju gadus līdz 1929. gadam. Tur Fil!dib! Milda Kalniņa sastapa savu nāka-mo vīru - mērnieku Albertu Veisu. 1931.gada maijā salaulājās ar k! Lettonia com! Albertu Veisu.

Jau no 1929.gada Fil!dib! M. Kalni-ņa-Veisa strādāja Pediatrijas katedrā par subasistenti pie profesora Gartjē un pēc dažiem gadiem kļuva par asistenti.

Šo mierīgo, ar nākotnes nodomiem pilno dzīves plūdumu pārtrauca 1941. gada 14. jūnija nakts. Ģimene tika izšķirta un Fil!dib! M. Kalniņa-Veisa kopā ar 12 gadus veco audžudēlu Raimondu tika

„Milda Veiss ārēji vienmēr bija sakopta, mīlēja skaistas lietas. Visa viņas dzīve bija virzīta tā, lai piepildītu cilvēka sūtību – būt noderīgam sabiedrībai un celt savas tautas godu. Visu mūžu viņa bija devēja, un paliks mums atmiņā ar savu darbu, ar savu gara spēku. Daudziem viņa bija morālais balsts, gādīguma un krietnuma paraugs”

izsūtīta un nomitināta Tomskas apgabala Vasjuganas ciemā. Mazā meitiņa palika Rīgā pie radiem. Sākumā izsūtījumā Fil!dib! M. Kalniņai-Veisai nācās strādāt par medmāsu, tomēr izsūtījums piedā-vāja arī neparastu izredzētību – iespēju posta un ciešanu apstākļos izmantot savas zināšanas, palīdzot gan bērniem, gan pieaugušajiem.

1956.gadā Fil!dib! M. Kalniņa-Veisa atgriezās dzimtenē. Pēc atgriešanās Rīgā no 1957. līdz 1969. gadam Fil!dib! M. Kalniņa-Veisa strādāja Republikāniskajā Bērnu klīniskajā slimnīcā zīdaiņu nodaļā. No 1976.-1977. gadam turpināja darbu Bērnu slimnīcā kā konsultante. Viņai bija divi iespieddarbi līdz 1940. gadam un viens 1959. gadā: “Kolibaciļu infekcijas zīdaiņu vecumā”.

Pēc atgriešanās no Sibīrijas Fil!dib! M. Kalniņa-Veisa pulcināja savā mājā, Brīvzemnieka ielā 3 visas imerietes 13. janvārī un 11. maijā (savā dzimšanas un vārda dienā), kā arī 19. novembrī. Tad ciemiņus sagaidīja garš, bagātīgi klāts galds.

7

CV

› Dzimšanas dati 1899.gada 26.decem-bris (Odesa) – 1950.gada 25.novembris (izsūtījumā)

› Izglītība

· Dvinskas sieviešu ģimnāzija 1915.gadā · Tveras Marijas sieviešu ģimnāzija 1915./16.g, beigusi ar zelta medaļu · Maskavā pie Rževs-kas vidusskolas iztu-rējusi pārbaudījumus vīriešu vidusskolas apmērā 1918.gadā · No 1919.g. augusta līdz 1925.g 28.de-cembrim – studente LU medicīnas fakultā-tē, ļoti sekmīga. 1928.(?)g.18.decembrī piešķirts ārsta grāds ar visām likumā pare-dzētām tiesībām

› Amati s!k! Imeria

· 1924.g.29.oktobrī/4.decembrī iesaka ievē-lēt Interno tiesu. Tiesu pieņem 26.02.25. · 1924.g. pirmā audzi-nātāja · 1925.g. 7.maijā – audzinātāja I coetam · 1925.g.rudenī – audzinātāja II coetam

Marija Ķurzena-Ozola

Fil!dib! Marija Ķurzena – Ozola dzimusi 1899.gada 26.decembrī Krievijas pilsētā Odesā jūrnieka tālbraucēja Jāņa Ķurzēna un mātes skolotājas Karolīnes Otīlijas ģimenē.

Pēc pirmā pasaules kara ģimene pār-cēlās uz dzīvi Latvijā. Lai arī Marija jau strādāja par skolotāju Krustpils Varušu divklasīgajā skolā, 1919.gadā viņa iestājās LU Medicīnas fakultātē, kur arī satika savas domu biedres, nākamās s!k! Imeria dibinātājas.

Paralēli studijām Marija uzsāka savas darba gaitas pie profesora Rober-ta Krimberga (Imerias goda filistra) kā subasistente Medicīnas fakultātes fizio-loģiskās ķīmijas katedrā, kur nostrādāja no 1921.gada 1.februāra līdz 1926.gada 1.novembrim. Pēc tam jaunā medicīnas studente voluntāri sāka strādāt LU bērnu klīnikā zīdaiņu nodaļā, kur nostrādāja no 1926.g.1.februāra līdz 1.novembrim.

Paralēli darbam strādāja pie zinātnis-kā darba tēmas „Par skarlatīnas diagnozi” (Über die Scharlachdiagnosis). Šajā laikā (1926. -1929.g.) strādāja arī LU bērnu klīnikā par asistenti prof. E.Gartjē. Kara slimnīcā bijusi ordinātore bērnu slimībās no 1932.gada līdz 1940.gada decembrim. Kad Kara slimnīcu likvidēja, Fil!dib! M. Ķurzena-Ozola aizgāja pēc pašas lūguma. Strādājusi par Bērnu slimnīcas direktrisi (9.pēc kārtas) laikā no 1941.gada 1.jūlija līdz 1944.gada 26.septembrim.

Papildus aktīvai darbībai Imeriā, dar-bojusies arī Latvijas Ārstu profesionālajā biedrībā un Latviešu labdarības biedrībā.

Fil!dib! Marija Ķurzena-Ozola bija tā, kas 1924.gada 29.oktobrī konventu lūdza par goda filistri uzaicināt žēlsirdīgo māsu Martu Celmiņu. Šajā pašā reizē viņa ie-teica izveidot meiteņu Komānu un ievēlēt Interno tiesu.

1925.gada 10.februārī Fil!dib! M. Ķurzena-Ozola konventā lasīja referātu „Vienībā spēks” jeb korporācija kā organi-zācijas veids, kas vislabāk atbilst devī-zei „Vienībā spēks”. Koreferēja Fil!dib! Margrieta Krimberga. Referātā tika atspoguļota īsa korporācijas vēsture un tika secināts, ka korporācijas plaukšanas iemesli meklējami galvenokārt organizā-cijas veidā kā tādā un pa daļai arī mērķos,

kādus korporācija sev nosprauž. Fil!dib! M. Ķurzena-Ozola bijusi literārā vakara koreferāte 1925.gada 31.martā Fil!dib! Annas Kalniņas referātam „Par sievieti no bioloģiskā redzes stāvokļa”.

1925.g., beigusi LU, Fil!dib! Marija Ķurzena lūdza sevi ieskaitīt „filistrēs”. Ar to Imerias dzīvē parādījs jauna kategorija „Filistre”, kas noveda arī pie Filistru biedrības dibināšanas 1928.gada 1.februārī.

1928.gada 7.jūlijā Fil!dib! M. Ķurzena Jaunpiebalgā salaulājās ar Pēteri Ozolu, kurš tajā laikā strādāja Rīgā par mier-tiesnesi. Ģimenē dzimuši divi dēli: Juris (26.07.1931.) un Pēteris (09.12.1933.). Ģimene dzīvojusi Rīgā, bet pēc kara pārcēlušies uz Ventspili, kur 1946.gada 8.janvārī Fil!dib! M. Ķurzena-Ozola tika arestēta un vēlāk notiesāta pēc KPFSR kriminālkodeksa 58-I ”a” panta par Tē-vijas nodevību ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un mantas konfiskāciju. Viņu tiesāja Latvijas PSR Iekšlietu Ministrijas karaspēka kara tribunāls. Sodu Fil!dib! M. Ķurzena-Ozola izcieta Krasnojarskas apgabalā p/k 288110 kolonijā Abanū.

Latvijā Fil!dib! M. Ķurzena-Ozola neatgriezās. Mirusi izsūtījumā, izciešot absurdo sodu. Pēc dēla Pētera iesnieguma 1995.gada 1.februārī tika reabilitēta.

8

CV

› Dzimšanas dati 1900.gada 4. aprīlis (Rīga) - 1994.gada 4.janvāris (Losandže-losā, ASV)

› Izglītība

· 1920.gadā Rīgā beigusi O.N. Ļišinas vidusskolā pilnu kursu · 1920.gada novembrī imatrikulēta LU Medicīnas fakultātē · 1926.gada decembrī viņai piešķirts ārsta grāds

› Amati s!k! Imeria

· 1925.g. abus semestrus pildīja vicesen! amatu · Pirmās Internās Tiesas locekle · 1952.g. - Čikāgas kopas 1. sen! · 1954.g. - Čikāgas kopas sen! · 1964.g. - Čikāgas kopas audz! piedalījās Internā Komāna atjaunošanā

Anna Kalniņa„Fil!dib! Anna Kalniņa (konventā saukta par Aņu) visu mūžu turējusi sirsnīgu rūpi par Imeriu, bijusi tai garīgs balsts un padomdevēja, neaizmirstama tām, ar kurām tai bijusi tuvāka saskare. Vienmēr sasniedzama – ar domu, darbu un sirdi”

Fil!dib! Anna Kalniņa dzimusi 1900.gada 4. aprīlī Rīgā Jāņa un Marijas Kalni-ņu ģimenē. Tā paša gada 4.maijā kristīta Ģertrūdes baznīcā kā Anna Alida Liza.

Beigusi Latvijas Universitātes Medi-cīnas fakultāti, specializējusies bērnu sli-mībās un zīdaiņu kopšanā. Brīvās Latvijas laikā vadījusi Liepājas Zīdaiņu namu.

1944. gada rudenī kopā ar savu māti un audžudēlu Antonu Švarcu uzsākusi bēgļu gaitas Vācijā. No Vācijas 1950. gada vasarā viņa tālāk devās uz ASV, uz Čikā-gu, kur ilgus gadus strādāja St.Vincenta bērnu namā. Ieceļojot Amerikā, Fil!dib! Anna Kalniņa aktīvi piedalījās Čikāgas kopas izveidē un kļuva par pirmo kopas sen! 1952.gadā, lai arī tam pretojās, jo uzskatīja, ka jādod vieta jaunākām imerietēm.

1967. gadā devās pensijā un pārcēlās uz dzīvi Kalifornijā, kur tajā laikā dzīvoja viņas audžudēla ģimene. Tur, jau krietnā vecumā (pēc 90 gadu sasniegšanas), Fil!dib! Anna Kalniņa aizgājusi mūžībā. Iekrātā bēru nauda ziedota Imeriai. Tā izmantota vapeņa izgatavošanai.

Fil!dib! Anna Kalniņa ļoti mīlējusi mūziku un izmantojusi katru izdevību, lai apmeklētu kādu koncertu. Viņai pati-ka skaisti un eleganti ģērbties, tādējādi esot par piemēru katrai imerietei. Visu savu dzīvi bijusi neuzkrītoši eleganta un priekšzīmīga savā ārējā izskatā, tāpat kā tas atspoguļojās viņas darbos un attiecī-bās ar cilvēkiem.

Fil! dib! Annas Kalniņas vārdi, ko viņa teikusi 1956.gadā prezidējot, atspoguļo s!k! Imeria dibinātājas lielo patriotismu un cieņu pret latvisko: „... Ja Visuvarenais likteņa lēmējs mūs izvadījis brīvībā, tad mums kā īstenām latvietēm un patiesām imerietēm ir svēts pienākums turēt gaišas un skaidras domas, mūsu brūni-zili-zelta krāsas un mūsu devīzes „Tautietei – zinātnei!” un „Viena par visām, visas par vienu!”.

Urna ar viņas pelniem apglabāta Meža kapos.

VĒSTURE

9

CV

› Dzimšanas dati 1898.gada 5.novem-bris (Rīga) – 1991.gada 27.novembris (Karakasa, Venecuēla)

› Izglītība

· 1919.gads mācīju-sies Bogojavļenskas ģimnāzijā · 1921.gadā absolvē-jusi Valsts Pieaugušo vidusskolu · 1921.g.-1926.g Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Zobārstniecības nodaļā

› Amati s!k! Imeria

· 27.10.1924. konventa pagaidu priekšsēde · 31.10.1924. seniore · 1924./25.m. g. II sem. seniore · 1925./26.m. g. I sem. seniore · 1925./26.m. g. II sem. seniore · 1925./26.m. g. pirmās Internās tiesas locekle · 1928./29.-1934./35.m.g. Filistru biedrības priekšsēde · 1930./31.m.g. S!F!S! prezidija s/l kasiere · 1933./34.m.g. S!F!S! s/l priekšsēde · 1937./38.m.g. S!F!S! s/l valdes locekle · Venecuēlas kopas dibinātāja un pirmā sen! · 1958./1959.m.g. globālā sen!

Olga Roze-Vanags (dzimusi Kupče)

Fil!dib! Olga Kupče 1898.gada 5.no-vembrī dzimusi Rīgā. Viņas vecāki nāca no Rīgas apriņķa Ropažu pagasta: Alek-sandrs Kupče (pareizticīgais) un māte Marija Kupče dz.Davidova (luterticīga). Olga kristīta Vozņesenskas baznīcā.

1921.gada 18.decembrī Sv.Ģertrūdes baznīcā Fil!dib! O. Kupče salaulājās ar Jāni Rozi, zviedru fabrikas „Vulkāns” di-rektoru. Laulībā piedzimis dēls Raimonds (1927-1961) un meita Irēna (1937-1973).

Studiju laikā strādājusi pie prof. Roberta Krimberga Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes fizioloģijas katedrā. Olgas zinātniskā darba tēma bija „Zobu anatomija dentiatrijā”.

Strādājusi pie prof. K.Barona Zobārst-niecības institūtā. Kopā ar 19 zobārst-niecības studentēm nodibināja zobārst-niecības institūtu. Paralēli asistentes darbam institūtā izveidoja privātpraksi Brīvības ielā 18 – 4. Kļuva par vienu no Rīgas pazīstamākajām zobārstēm. Bijusi aktīva Imerias darbībā. 1928.gada nolasīja referātu „Odontogēnas infekcijas teorija sakarā ar mutes higiēnu”. 1932./33.m.g. izvirzīta Rīgas pilsētas domes vēlēšanām.

Mūsdienās imerietēm Fil!dib! Olgai Rozei jābūt pateicīgām par daudzām mums šobrīd konventa dzīvē pierastām lietām: Olga ierosina (1924.gada 29.ok-tobrī) konventā vienai otru uzrunāt uz „TU”; šī paša gada 4.decembrī Olga par Imerias goda filistrēm uzaicināja Vein-bergas kundzi un Antonas jaunkundzi; 1925.gada 5.janvārī Olga pasūtīja cirķeļus nepilntiesīgām loceklēm un pirmā tos piesprauda Imerias meitenēm; Olga arī ierosināja sērās aizklāt krāsas segnē.

Olga ar ģimeni 1944.gadā izceļoja uz Vāciju. Šī paša gada oktobrī Grācā mira viņas vīrs. Pēc astoņiem Vācijas bēgļu no-metnē pavadītiem gadiem 1952.gada vasa-rā Olga ieradās Venecuēlā, kur pirmos trīs gadus strādājusi lauku skolā par zobārsti un paralēli apguvusi spāņu valodu.

1957.gadā absolvējusi Andu univer-sitāti Karakasā, iegūstot doktora grādu

„Fil!dib! Olgas Vanagas-Rozes vārds saistās ar S!K! Imeria pirmajām dienām un stiepjas kā zelta pa-vediens visiem Imerias posmiem. Fil!dib! Olga Roze Vanags, Imeriā saukta arī par Oļu, bija un palika nesalaužama, nesabruka, un nevienam nesūdzējās par grūtībām, ko dzīve bija devusi”

odontoloģijā un sākusi pilntiesīgu praksi. Fil!dib! Olga Roze bija pirmā latviešu sieviete, kas ieguva augstāko izglītību Venecuēlā. Iegūtais diploms deva viņai iespēju strādāt savā specialitātē.

Venecuēlā Fil!dib! Olga Roze appre-cējās otrreiz ar V.Vanagu, k!Selonija fil!. Kopā ar vīru daudz ceļojusi: pa Karību jūras krastiem, uz ASV, Kanādu un katru gadu arī uz Eiropu.

1961.gadā nomira Olgas dēls, atstājot astoņgadīgu dēlu Mārtiņu un sievu Ligiju, arī imerieti. Arī 1973.gads nesa lielu zau-dējumu – mira Olgas meita Irēna, atstājot pavisam mazus bērnus.

1991.gadā 93 gadu vecumā Olga devā viņsaulē. Fil!dib! Olga Roze Vanags guldīta Venecuēlas zemes klēpī Karakasas kapos, latviešu nodalījumā.

„S!k! Imeria nebūtu tāda, kāda tā izveidojās, ja nebūtu fil!dib! Olgas Vana-gas-Rozes. Paliek atmiņas un mirdzoša piespraude, kas grezno Latvijas Imerias senjores un liek nenogurstoši un ar pacietī-bu virzīt Imeriu nākotnei.”

10

CV

› Dzimšanas dati 1902.gada 28.jūlijs (Maskava) – 1978.gada 30.maijs (Melburna)

› Izglītība

· 1919. g. Harkovas D.D. Oboļenskas sieviešu ģimnāzija · 1919./ 1920. m.g. Harkovas sieviešu universitātes dabas zinātņu fakultāte · 1920. g. 15.09. LU Medicīnas fakultāte · 1927. g. 12.12. sekmīgi beidz LU, piešķirts ārsta grāds

› Amati s!k! Imeria

· 1924. g. maijā izlo-lota doma par jaunas studenšu biedrības izveidošanu · 1924. g. 31. 10 viceseniore pirmajā prezidijā · 1924./1925. m.g. II sem. zinātniski-literārās komisijas priekšsēde · 1925./1926. m.g. I sem. mag. literarum, Internās tiesas locekle · 1925./1926. m.g. II sem. sekretāre · 1926./1927. m.g. sem. seniore · 1927./1928. m.g. I sem. seniore · 1934./1935 m.g. S.F.S. priekšsēde · 1937. g. S!F!S. valdes locekle · 1957./58. m.g. I sem. dibina Viktorijas kopu, seniore

Margrieta Krimberga-Brūvele

Fil!dib! Margrieta Krimberga dzimusi 1902.gada 28.jūlijā Maskavā prof. Roberta Krimberga un Eiženijas Krimbergas ģimenē. Bērnība aizvadīta Krievijā, kur tajā laikā viņas tēvs strādāja par fizioloģiskās ķīmijas profesoru un ka-tedras vadītāju Harkovas Universitātē un Sieviešu medicīnas institūtā. 1920.gada 6.septembrī Krimbergu ģimene atgrie-zās Latvijā, un Margrietai radās iespēja uzsākt studijas dzimtajā valodā.

Fil!dib! Margrieta Krimberga bija tā Imerias dibinātāja, kurai radās doma par jaunas korporācijas dibināšanu. Savu vecāku atbalstīta, viņa kopā ar vēl 11 līdzīgi domājošām studentēm 1924.gadā dibināja s!k! Imeria. Fil!dib! Margrie-tas Krimbergas vecāki, pateicībā par lielo atbalstu korporācijas izveidē, tiek uzaicināti par Imerias goda filistriem. Prof. R.Krimbergs bija pirmais latviešu fiziologs, bioķīmiķis – karnitīna atklājējs.

1925.gadā 24.februārī Fil!dib! M. Krimberga lasīja referātu „Kā skatās tagadējā zinātne uz telepātiju jeb tiešu domu pārnešanu”. Referente uzsvēra, ka agrāk zinātnieki ļoti negatīvi skatījās uz šo jautājumu tādēļ, ka līdzīgas parādības izmantoja blēži un šarlatāni, lai mānītu lētticīgus cilvēkus. Tagad zinātne uzskata tiešu domu pārnešanu par pilnīgi pierā-dītu faktu un cenšas izskaidrot, pielī-dzinot cilvēka smadzenes radioaktīvām vielām. Koreferente bija Fil!dib! Anna Kalniņa.

1927.gada 12.decembrī Fil!dib! M. Krimberga ieguva ārsta grādu un uzsāka pirmo darbu kā pilntiesīga ārste Dzelzceļa centrālajā ambulancē.

1930.gada 29.maijā Fil!dib! M. Krim-berga noslēdza laulības ar k! Lettonia fil! Herbertu Brūveli, ārstu ausu-kakla-degu-na slimībās. 1932.gada 25.septembrī laulī-bā piedzima dēls Herberts. No 1931.gada Fil!dib! Margrieta Krimberga-Brūvele kā

„Margrieta Krimberga–Brūvele - S!K! Imeria sirds un dvēsele – kā dibinātāja 1924. gadā, kā korpo-rācijas veidotāja visu savu mūžu, kā atjaunotāja un imeriešu vienotāja brīvajā pasaulē pēc Latvijas okupācijas” „Viņa bija viena no pirmajām, kas vispār saredzēja, ka buršu gars var arī būt sievietes lieta, un doma par studenšu korporāciju bija ļoti lielā mērā viņas gara bērns”

ārsts ķirurgs uzsāka savu privātpraksi, kas sākumā atradās Ģertrūdes ielā 55, vēlāk Kalpaka bulvārī 7, Stabu ielā 37.

Karš izjauca mierīgo un daudzsološo ģimenes dzīvi Latvijā. Pēc korporācijas slēgšanas un zaudējumiem Baigajā gadā imerietes pēc atbrīvošanas satikās kor-porācijas Lettonia telpās vācu okupācijas laikā komeršā un Fil!dib! Margrieta Krimberga rakstīja:

„Un tur mēs pirmo reizi sajutām, cik nesagraujamām saitēm esam saistītas, ka nekāda sveša vara nespēj mūs iznīcināt... Mēs palikām stipras un vienotas.”

1944.gadā Margrieta kopā ar vīru, dēlu un māti devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur bēgļu nometnēs palika līdz

VĒSTURE

11

1949.gadam. 1949.gada 25.martā ar kuģi „Maza Hari” ģimene devās uz Austrāliju. Sākotnēji viņi uzturējušies imigrantu nometnē „Uranqinty” Melnburnā, pēc tam ceļš aizvedis uz Sidneju, vēlāk uz Benllu (Viktorijas štatā), kur Fil!dib! M. Krimberga-Brūvele vadīja imigrantu nometni.

Pēc kara Austrālijā Grietiņa, kā ime-rietes viņu mīļi saukušas, ar sev rakstu-rīgo enerģiju atjaunoja Imeriu, komānu, vadīja Imerias dzīvi kā seniore, audzināja jaunās imerietes un saglabāja Imerias tradīcijas. Viņa apbraukāja daudzas Ime-rias kopas brīvajā pasaulē, sniedza savu padomu.

„Grietiņa plaši sarakstījās arī ar Imerias loceklēm citās zemēs, un viņa cītīgi piestrādāja pie Komāna restaurēšanas, papildinot to mūsu jaunajiem apstākļiem.”

Piecdesmito gadu vidū ģimene nopirka veikalu Melburnā. Fil! Dagnija (Meisins) Balmford, 45. coets rakstījusi:

„...ikdienas dzīve nebija viegla. Maizes darbu viņa ar vīru pelnīja mazā veikali-ņā, ko bija nopirkusi strādnieku rajonā. Veikalā varēja iegadāties pienu, maizi, šokolādi, avīzes, un dažādas pārtikas preces, veikalam bija arī pasta nodaļa. Dzīves vieta bija turpat aiz veikala, kur dzīvoja arī Grietiņas dēls, un māte, Goda Fil! Eiženija Krimberga, kas ilgus gadus slimoja. Stundas bija garas, un reti bija iespēja abiem ar vīru kopā atstāt veikalu uz ilgāku laiku.”

Sešdesmito gadu beigās veikals tika pārdots un ģimene iegādājusies māju ar dārzu Melburnā.

1970.gada otrā puse izvērtās ļoti skumja: 13.jūlijā mūžībā aizgāja Margrie-tas māte Eiženija Krimberga, bet 20.de-cembrī mūžībā aizvadīts arī vīrs Herberts Brūvels.

Fil!dib! Margrietai Krimbergai bija izturīgs raksturs, gan dibinot, gan vei-dojot, gan atjaunojot S!K! Imeria. Viņa bija gatava smagi cīnīties, lai sasniegtu nosprausto mērķi. To viņa pierādīja vēl 1974. gadā, kad pēc smagām operācijām savos gados piedalījās Imerias 50 gadu jubilejas svinībās gan Melburnā, gan Ņujorkā.

1978.gada 30.maijā Fil!dib! M. Krim-berga-Brūvele aizgāja mūžībā, izvadīta 1978. gada 6.jūnijā Melburnā no latviešu ev. lut. Svētā Krusta baznīcas uz Fokne-ra (Fawkner) krematoriju. Prāvests bija Arnolds Grosbachs. Pelnu urna atrodas draudzes nodalījumā Foknera kapsētā.

CV

› Dzimšanas dati 1906.gada 10.novem-bris (Rīga) – nav ziņu

› Izglītība

· 1924.g. beigusi O.N. Ļišinas krievu vidus-skolu (teicamniece) · 1924. g. iestājas LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tautsaim-niecības nodaļā · 1925. g. pāriet uz Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļu · 1929. g. sekmīgi nokārto valsts eksāmenus civiltie-sībās, starptautiskās tiesībās, krimināltiesī-bās, u.c. · 1933. g. 17. V Vēlēdamās iestāties atpakaļ LU izglītības pabeigšanai, lūdz uz-ņemt stud. sk. Tiesību zinību nodaļā. · 1933.g. ļoti sekmīgi beigusi LU Tiesību zinību nodaļas pilnu kursu ar tiesību zinību kandidāta grādu.

› Amati s!k! Imeria

· 1924. g. 27. X – S!K!I! locekle · 1925. g. – zinātniski literārās komisijas priekšsēdes vietniece · 1925.g. 7. V – zinātniski literārās komisijas locekle

Ingeborga Veinberga„Jauna, dzīva, ļoti gudra meitene; viņa bija gados visjaunākā starp mums un liela individuāliste”

Fil! dib! Margrieta Krimberga: „Pirmā no mums aizgāja Inga Veinberga. Jauna, dzīva, ļoti gudra meitene; viņa bija gados visjaunākā starp mums un liela individuāliste. Varbūt tas bija par iemeslu, ka viņai bija tik grūti iekļauties mūsu pašu uzliktai disciplīnai, un viņa izstājās trešā vai ceturtā semestrī. Viņas māte, mūsu Goda filistre A. Veinberga kundze, palika ar mums un bija ļoti aktīva, un pati Inga tika aicināta un piedalījās mūsu reprezen-tācijas vakarā un pat 10 gadu jubilejā.”

Fil! dib! Anna Kalniņa: „Mums bija vajadzīga padomdevēja, kas pazīst sabied-rību un kas sabiedrībā bija pazīstama. Mēs jau bijām dzirdējušas par goda filis-trēm, un tā pirmo uzaicinājām Veinberga kundzi. Viņas meita arī bija klāt, bet sāku-mā viņa nevarēja piedalīties, jo vēl nebija pilngadīga. Laimīgā kārtā līdz oficiālai dibināšanai viņa šo slieksni bija pārkāpusi un varēja mums pievienoties.”

1925. gada 10.novembrī Imerias konvents saņēma lūgumu no Fil!dib! In-geborgas Veinbergas: “Jau pagājušogad es biju tik nodarbināta ar studijām, ka nebiju spējīga ņemt dzīvu dalību korp. dzīvē. Uz priekšu es domāju vēl vairāk nodoties stu-dijām, un tātad priekš korporācijas dzīves man atliktu vēl mazāk laika. Bet mana pārliecība ir, ka, ja kāds korporācijas loceklis ir tik nodarbināts, ka nav spējīgs pilnīgi nodoties korporācijas dzīvei, tad tādam stāvoklim nav nekādas nozīmes. Tāpēc es laipni lūdzu atsvabināt no man uzliktiem pienākumiem un skaitīt mani par korporācijai nepiederošu.”

12

CV

› Dzimšanas dati 1987.gada 9.novem-bris (Jelgava) – 1994.gada 17.septembris (Tohsrivera)

› Izglītība

· 1915.g.-1917.g Pē-terburga, Gatcinskas meiteņu privātģim-nāzija. · 1918.g. Tērbatas universitātes Medicī-nas fakultāte · 1919.g. ārstniecības nodaļa Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātē. · 1920.-1926.g. zobārstniecības nodaļa LU

› Amati s!k! Imeria

· Pirmā prezidija sekretāre · Tiesas Komāna sastādītāja · Internās tiesas locekle · 1928.gadā kļūst par viena no filistru biedrības dibinātājam un ilggadīgu valdes locekli · No 1930.gada Starptautiskās filistru savienības locekle

Vanda Emīlija Gūtiņa Aizkraukle – Ozols„Visu mūžu bijusi imeriešu vienotāja, ar augstu pienākuma apziņu un domu: ”Cik tu dosi s!k! Imeriai, tik arī saņemsi pretī””

Fil!dib! Vanda Aizkraukle Ozols ir tā, kas par Imerias goda filistri 1924.gada 3.decembrī uzaicināja rakstnieci Annu Brigaderi. Viņa arī turpmāk bijusi kā saite starp rakstnieci un konventu.

1926.gada 28.janvārī Vanda konventā lasīja referātu „Kārlis Skalbe”, ko koreferē-ja fil!dib! Veronika Embrika-Ullis.

Strādāja Kārļa Barona Zobārstniecī-bas institūtā par asistenti, kur saņemto algu dalīja uz pusēm ar savu sirdsdrau-dzeni, arī imerieti, fil! dib! Olgu Rozi.

Pēc kāda laika uzsāka plašu pri-vātpraksi Kr.Barona ielā 37. 1929.gadā tika uzaicināta Rīgas pilsētas 1. slimnī-cā strādāt par zobārstniecības nodaļas vadītāju. Savā profesijā specializējusies Berlīnē žokļu ķirurģijā pie prof. Vaser-maņa, Vīnē žokļu plastiskās operācijās un transplantoloģijā.

1944.gadā Fil!dib! V. Aizkrauk-le-Ozols devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur strādāja Eslingenas bēgļu nometnē kā zobārste. Kopā ar prof. Apini, dr. Dargevicu un dr. Purviņu bijusi Latvijas ārstu un zobārstu apvienības dibinātāja. Strādāja par zobārsti IRO dienestā kā zobārstniecības nodaļas vadītāja virsnie-ka pakāpē. Pavadīja izceļotāju – Jaunās pasaules pilsoņu kuģus uz ASV, 6 reizes šķērsojot Atlantijas okeānu.

Uzsākot dzīvi ASV, mācījās spe-cializētās literatūras un runas zinātnes koledžā (Lycoming). Beidza laboratorijas kursus.

Fil!dib! Vanda Aizkraukle pārcēlās uz Šveici, kur Cīrihē studēja un beidza medicīnas fakultāti, iegūstot sen kāroto Dr.med. grādu. Vēlāk viņa strādāja par ārsti Ofenbachā pie Frankfurtes, Vācijā, šūnu terapijas klīnikā, arī diētas un zinātnes laukā, jo Cīrihē viņa bija beigusi Birchera-Bennera slaveno Barības un dziedniecības skolu. Turklāt

Dr.Aizkraukle ir mācījusies un pazinusi arī akupunktūru un garīgo ārstēšanu ar kosmisko enerģiju.

Gadiem ejot, Vandai pakāpeniski zuda redze, bet viņa cīnījās pret savu lik-teni, nesabruka un meklēja citus ceļus kā piepildīt savu dzīvi: sāka klausīties lenšu ierakstus un ierunāja tos pati, interesē-jās par „lielo” politiku un par jauniem sasniegumiem un notikumiem Latvijā. Vēstuļu vietā pastnieks viņai nesa lentes.

Fil!dib! Vanda Aizkraukle-Ozols pārdzīvoja pārējās dibinātājas. Viņa bija garā stipra, neatlaidīga un apveltīta ar daudziem talantiem: tautisko leļļu šūšana, toršu cepšana, jaunu recepšu izdomāšana, profesionāli šuva kažokus, kopa skaistu puķu dārzu utt. Viņas skaidrā, noteiktā valoda, loģiskie spriedumi pārsteidza katru, kas zināja viņas patieso vecumu.

Lai arī studiju un darba gados bija ļoti aizņemta, Vandai vēl atlika laiks un sirds degsme ne tikai pievērsties jaunas korporācijas dibināšanai, bet arī turpināt par to interesēties un aktīvi piedalīties Imerias dzīvē.

VĒSTURE

13

CV

› Dzimšanas dati 1900.gada 7.aprīlis (Rīga) – 1989.gada 5.janvāris (Eitina, Vācija)

› Izglītība

· Absolvējusi A.K.Korbi Rīgas Krievu vidusskolu (beigusi kursu pēc reālģimnā-zijas tipa) · 1924.g.-1930.g. LU Medicīnas fakultāte, zobārstniecības nodaļa

› Amati s!k! Imeria

· 1924.gada 27.oktobrī pagaidu prezidija valdes locekle · 1925./1926.m.g. pavasara semestrī audzinātāja · 1926./1927. m.g. rudens semestrī s/l audzinātāja · 1928./29.m.g. pavasara semestrī s/l seniore

Olga Ozoliņa-Erleina-Spring (Spriņģe)

Fil!dib! Olga Ozoliņa dzimusi 1900.gada 7.aprīlī Rīgā. Tāpat kā vairums s!k! Imeria dibinātāju studējusi LU Medicīnas fakultātē.

1925. gada 5.maijā konventā lasījusi re-ferātu “Jānis Ezeriņš”. Kā imeriešu pārstāve piedalījusies Zviedrijas karaļa Gustava sagaidīšanā Rīgā 1929.gada maijā. Bijusi aktīva Imeriā, līdz brīdim, kad, kā vēsta tā laika protokoli, pārsniedza savas pilnvaras un no Imerias aizgāja 1929.gada maijā.

Pēc darbības s!k! Imeria turpinājusi strādāt savā profesijā. No 1933. līdz 1935.gadam strādājusi dr.med. Ādolfa Oehrlei-na privātpraksē, tādējādi turpinot privāt-studijas. No 1935. līdz 1943.gadam strādā-jusi Latvijas Universitātē darbvedībā.

1944.gada rudenī izceļojusi uz Vāciju. Sākumā dzīvojusi Hamburgā, vēlāk Eiti-nā, kur arī mirusi 1989.gada 5.janvārī.

1979.gada 5.maijā G!P! izziņoja kopām, ka pēc pašas Fil!dib! Olgas Ozoliņas-Spring lūguma un visu filistru dibinātāju, kas tajā laikā dzīvoja brīvajā pasaulē, piekrišanas, Fil!dib! Olga Ozoli-ņa tika uzņemta atpakaļ Imeriā.

Pēc nāves Fil!dib! Olga Ozoliņa s!k! Imeria novēlēja 5000 Vācijas marku, kas tika noguldītas Imerias stipendiju fondā, nosaucot šo stipendiju par „Dibinātāju stipendiju”.

CV

› Dzimšanas dati 1901. gada 31.maijs (Rīga) – 1984.gada 5.oktobris (Losandže-losa, ASV)

› Izglītība

· 1920.g. Rīgā beigusi O.N. Ļišinas vidussko-lā pilnu kursu · 1921.g. septembrī matrikulēta LU Ķīmijas fakultātē, Farmācijas nodaļā · 1930.g. janvārī piešķirts farmācijas kandidāta grāds · 1928.g. LU Studentu padomes locekle

› Amati s!k! Imeria

· 1924.g. - pagaidu sekretāre un pagaidu mag! cantandi · 1925.g. abus semestrus - sekr! · 1926.g. pavasara sem. - vicesen! · 1927.g. - audzinātā-ja 5. coetam · 1928.g.- audzinātā-ja 7. coetam · Pirmās Internās Tiesas locekle goda tiesas locekle

Irma Jansone-Dālberga

Fil!dib! Irma Jansone Dālberga dzimusi Rīgā 1901.gada 31.maijā. Kristīta Sv.Ģertrūdes baznīcā.

Fil!dib! I. Jansone kopā ar fil!dib! Margrietu Krimbergu Brūveli sagatavoja pirmo Komāna projektu. Imerias pastā-vēšanas laikā gan Latvijā, gan Portlandē bijusi aktīva, ieņemot vairākus konventā nozīmīgus amatus – bijusi s/l viceseniore, pagaidu sekretāre un kantmaģistre, kā arī s/l audzinātāja un Pirmās Internās Tiesa locekle.

1925.gada 8.janvārī Fil!dib! I. Jansone bija tā, kas ierosināja sasaukt pilnsapulci, lai spriestu par jaunizveidotās s!k! Imeria goda filistriem.

1925.gada 28.aprīlī Fil!dib! I. Jansone nolasīja referātu „Senlatviešu kāzu ierašas”.

Bija laulāta ar Dālberga kungu. Laulībā 1934.gadā piedzima dēls Alvis Dālbergs. Tāpat kā daudzas imerietes, arī Fil!dib! I. Dalberga 1944.gadā uzsāka bēgļu gaitas uz Vāciju. Pēc tam izceļo-ja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Savu dzīvi no jauna iekārtoja Portlandē, Oregonā.

14

CV

› Dzimšanas dati 1903.gada 26.maijs (Bauskas apriņķis) – 1981.gada 3.marts (Rīga)

› Izglītība

· 1921. g. Rīgas pils. 2. ģimnāzija · 1921./1922. m.g. Valodu institūtā latīņu valodas kurss · no 1922.gada LU Medicīnas fakultātes Zobārstniecības nodaļas studente · 1934. gada 28.maijā iegūts ārsta grāds zobu slimībās

› Amati s!k! Imeria

· 1924. gada 31.oktobrī sekretāres palīdze pirmajā prezidijā · 1924./1925. m.g. II semestrī magister cantandi · 1925./1926. m.g. magister cantandi, literārās komisijas locekle · 1926./1927. m.g. sekretāre · 1927./1928. m.g. viceseniore

Veronika Embrika Ullis

Fil!dib! Veronika Embrika dzimusi 1903.gada 26.maijā Bauskas apriņķī. Tēvs Gustavs Embriks bijis skolotājs un ierēd-nis Muitas departamentā, māte – Fanija Embrika (dzimusi Baumanis).

Kā vairums s!k! Imeria dibinātāju, studējusi LU Medicīnas fakultātē un specializējusies zobārstniecībā. Studiju laikā satikusi savas domu biedres, kas nolēma dibināt jaunu studenšu korpo-rāciju – Imeria. Fil!dib! V. Embrika Ullis aktīvi iesaistījās Imerias dzīvē, 1.prezidijā pildot sekretāres palīdzes, kantu maģistra, literārās komisijas locekles, sekretāres un viceseniores pienākumus. Vēl saglabājies ar Fil!dib! Veronikas Embrikas roku raks-tīts Imerias svinīgais solījums, kas datēts ar 1924.gada 19.novembri. 1925.gada 22.septembrī lasījusi referātu „Kompo-nists F.Lists”.

Pēc studiju beigšanas, 1927.gadā Veronika sāk strādāt par zobārsti Rīgas Pārdaugavas kopējā slimo kasē. Tur Vero-nika nostrādājusi 4 gadus.

Studiju gados daudz ceļojusi. Vēl ta-gad meitai Astrīdai (fil! Astrīdai Rocēnai) par piemiņu saglabājušās mazas koka figūriņas, kas atvestas no Čehijas.

1934.gada 28.maijā Fil!dib! V. Embri-ka Ullis ieguva ārsta grādu zobu slimībās. Pēc ārsta grāda iegūšanas turpinājusi strā-dāt savā specialitātē Rīgas centrālā kopējā slimokasē, Rīgas mājkalpotāju slimokasē un atvēra savu privātpraksi (sākumā Kal-paka bulvārī 10, vēlāk Vecpils ielā 1).

1937.gada 7.maijā Veronika salau-lājās ar Jāni Ulli, zvērinātu advokātu un akadēmiskās vienības „Austrums” locekli. Laulībā 1940.gadā piedzimusi meita Astrīda (imeriete, Atmodas coets) un 1943.gadā – dēls Andrejs.

1942.gadā k! Lettonia C!Q! Veronika piedalījusies pēdējā Imerias rudens ko-meršā, kas vēl pirms lielā emigrācijas un izsūtījuma viļņa kopā sasauca visas tobrīd Rīgā esošās imerietes.

Karš pārtrauca mierīgo dzīves ritēju-mu. 1944.–1945.gadā ģimene bija spiesta doties bēgļu gaitās uz Kurzemi. Pēc kara Fil!dib! Veronika Embrika Ullis no 1945. līdz 1966.gadam strādāja Rīgas pilsētas

11.poliklīnikā un bērnu stomatoloģiskajā poliklīnikā.

Padomju okupācijas gados uzturē-jusi dzīvu saikni ar Latvijā dzīvojošajām imerietēm, tiekoties vārda un dzimšanas dienu svinībās, kā arī Imerias dibināšanas svētkos.

Fil! Elgas Lielmežas atmiņas:„Pie otrās Rīgā dzīvojošās dibinātājas

Veras Embrikas-Ullis gājām uz komer-šiem. Vera mūs sirsnīgi uzņēma un mūsu sarunu tematika allaž bija: sākot ar sa-dzīvi un beidzot ar mākslu. Vera bija liela mūziķe, sevišķi, operas cienītāja. Tikko bija parādījies jauns dziedonis Aleksandrs Poļakovs. Saprotams, ka mēs visas par viņu jūsmojām”.

Diemžēl fil!dib! Veronika Embrika Ullis pat nesagaidīja Latvijas Atmodas pirmās vēsmas un savas acis uz visiem laikiem aizvēra 1981.gada 3.martā. Guldīta I Meža kapos, kur gadu no gada 18.novembrī imerietes nāk godināt viņas piemiņu.

VĒSTURE

15

CV

› Dzimšanas dati 1900.gada 14.de-cembris (Alūksnes pagasts) – 1928.gada 15.septembris (Rīga)

› Izglītība

· A.Klēveres Rīgas sieviešu ģimnāzija · 1919.g.-1920.g. Rīgas L.I.Tailovas vidusskola · 07.10.1920.g.-17.01.1928.g. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte

› Amati s!k! Imeria:

· 1924.gadā 24.oktobrī pirms kor-porācijas dibināšanas – pagaidu prezidija kasiere; · 1924.g.rudens semestrī – pirmā prezidija kasiere; · 1925.g. - pirmās Internās tiesas locekle; · 1926.gada rudens semestrī - vicesen!; · 1927.gada pavasara semestrī - vicesen!; · 1928.gada 2.februā-rī - Filistru biedrības dibinātāja un valdes locekle

Erna Anna Terēze Vilde

Fil!dib! Erna Vilde dzimusi Rīgā, 1900.gada 6.decembrī. Pēc skolu apmek-lēšanas Rīgā 1924.gada rudenī iestājusies Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē.

1924.gada rudenī viņa pievienojās studenšu grupai, kas dibināja jaunu korporāciju. Jau rīcības prezidijā Erna tika ievēlēta par kasieri un šo pienākumu pildīja līdz 1926.gada pavasara semes-trim. Kasieres amats katrā organizācijā ir ļoti svarīgs un prasa kārtīgu un uzmanīgu darbu, cilvēku ar atbildības sajūtu. 1926.gada rudens un 1927.gada pavasara se-mestrī viņa pildīja viceseniores un Goda tiesas locekles pienākumus.

Fil!dib! Erna Vilde piedalījusies visās korporācijas sanāksmēs līdz 1927.gada 16.maijam, kad viņa lūdza sevi ieskaitīt “pasīvajās” tautietēs. Vēlreiz to lūdza 1927.gada 12.decembrī pēdējo eksāme-nu nokārtošanai. 1928.gada 23.janvārī Fil!dib! Erna Vilde iesniedza ziņojumu par fakultātes beigšanu un lūdza ieskaitīt “aktīvajās” filistrēs. Šajā laikā augstsko-lu beigušās dibinātājas veidoja Filistru biedrību, arī Fil!dib! E.Vilde tur aktīvi iesaistījās, tika ievēlēta par biedrības valdes sekretāri un 1928.gada 13.februārī ziņoja konventā par Filistru biedrības nodibināšanu.

Protokoli liecina, ka konventā viņa pēdējo reizi piedalījās 1928.gada 19.mar-tā, bet 1928.gada rudenī parādījās pārstei-dzoša ziņa, ka Vildes kundze dāvina Ime-rias bibliotēkai meitas grāmatas. Tātad 1928.gada vasarā Fil!dib! Erna Vilde bija mirusi. Precīzāku ziņu par viņas slimoša-nu un nāvi nav. Tad vēl nebija izstrādāti noteikumi par sēru konventu.

Pēc dažu filistru atmiņām Fil!dib! Er-nas Vildes kaps bijis Lielajos kapos, un tas ticis apmeklēts. Tagad kaps ir nolīdzināts, un Lielajos kapos ir uzstādīts piemineklis.

Imeriā Fil!dib! Erna Vilde ir darbo-jusies tikai nepilnus četrus gadus, tomēr viņas devums bijis ievērojams. 1924.gada oktobrī, rīcības prezidijam gatavojot dokumentus iesniegšanai apgabaltiesā korporācijas dibināšanas apstiprināšanai, bija nepieciešams tās nosaukums. Pēc protokoliem redzams, ka tika ieteikts

„Erna Vilde ir tā, kurai mums jāsaka paldies par mūsu korporācijas vārdu – Imeria”

nosaukums Imeria, divās sanāksmēs tas tika apspriests, bet, tā kā jaunu priekšli-kumu nebija, tas tika pieņemts. Protoko-los nav minēts, kas nosaukumu ieteicis, bet dibinātāju (Anna Kalniņa, Margrieta Krimberga-Brūvele) atmiņās kā autore atzīmēta Fil!dib! Erna Vilde.

1928.gadā pēc S!P!K! izveidošanas izraisījās diskusija par vienādām galvas segām visām korporācijām. Priekšliku-mu pieņemt studentu paraugu – deķeli - balsojot noraidīja. Tam sekoja aici-nājums iesniegt galvas segu paraugus. Tika iesniegti 5 vai 6 priekšlikumi un tika izgatavoti paraugi. Iepazīstoties ar tiem un balsojot, visvairāk balsu ieguva Imerias dibinātājas Ernas Vildes ieteiktais paraugs. Tas tika izgatavots pēc viduslai-ku beļģu studentu galvas segu parauga (pēc Fil!dib! Margrietas Krimbergas-Brū-veles atmiņām).

Fil!dib! Ernas Vildes devums ir bū-tisks kā Imerias dzīvē, tā arī S!P!K! dzīvē, ko nedrīkst aizmirst.

„Jauna ārste, pilna enerģijas un spēka, aizgāja pēkšņi un negaidīti, ātras slimības nopļauta,” sēru ziņa 1928.gada 15.sep-tembra avīzē „Jaunākās ziņas”.

16

Pie fil! dib! Veronikas Embrikas - Ullis meitas Astrīdas Ullis - Rocēnas, Atmodas c., un mazmeitām fil!fil! Ingunas Rocēnas - Skadiņas, 104.c. un Agneses Rocēnas - Gailītes, 104.c., Mežaparkā viesojamies siltā rudens novakarē. Koka nams smaržo pēc āboliem, apaļais galds klāts ar baltu galdautu, uz kura kārto-jas smalkmaizītes un pēc pašas fil! dib! receptes gatavotie Baznīckunga pīrāgi – ābolu šķēlīte mīklā. Viesmīlība – viena no izteiktākajām fil! dib! Veronikas Embrikas - Ullis īpašībām, kas ataust atmiņu stāstos. Ko vēl mēs varam uzzināt par vienu no 12 Imerias dibinātājām, kas pirms 90 gadiem aizsāka mūsu korporācijas stāstu?

› Astrīd, kad Tu atceries savā dzīvē ienā-kam vārdu Imeria?

Astrīda Ullis-Rocēna: Jau no pašas bērnības. Mums mājās bija liels foto albums, ar Imerias krāsām uz vāka, ko mammai vārda dienā bija uzdāvinā-jusi Miļuks jeb Elvīra Pētersone, 3.c. Šo albumu jau pasen atdāvināju mūsu konventam. Tas bija pilns ar dažādām fotogrāfijām no konventa un imeriešu dzīves, to šad un tad pāršķirstījām. Arī manā ģimenes albumā ir foto no manām kristībām, kur piedalījās arī vēl viena Imerias dibinātāja Margrieta Krimberga

Ar fil! Astrīdu Rocēnu un viņas meitām saru-nājās fil! Elīna Šmite, 127.c.

Foto: taut! Laura Juhansone Daugule, 135.c.

Gadi nāk un gadi iet, bet viņa zied un zied ...

PERSONĪBA

Brūvele jeb Grietiņa, un mans iesvētību foto ar fil!dib! Mildu Veisu.

Vācu laikā mēs dzīvojām Rīgā, Kalpa-ka bulvārī, un pie mums bija iebraukusi fil!dib! Anna Kalniņa jeb Aņa, kas atstāja pie mums glabāšanā cukura trauku, ko tagad jau esmu atdevusi viņas dēlam. Zinu, ka mamma kopā ar Aņu studiju gados vasarās bija apceļojušas Eiropu, un priecājos par atvestajiem suvenīriem no Vīnes, Itālijas, Budapeštas u.c.

Pēc kara dzīvojām mājiņā Pārdaugavā, kaimiņos pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā 1956. gadā sāka dzīvot fil!dib! Mil-da Kalniņa Veisa jeb Veismildiņa, kā viņu sauca mamma. Viņa pie mums ciemojās regulāri, īpaši sestdienu vakaros, kad mēdzām cept ābolmaizi. Retāk nāca arī Jolanta Zariņa (19.c.). Kad no izsūtījuma atgriezās Eksis jeb Elga Purmale (Raiska-Žubecka, 2.c.), arī ar viņu mamma bieži tikās. Savukārt, kad jau mācījos vidussko-lā, zināju, ka latīņu valodu man pasniedza imeriete Florentine Liepiņa (Floksis) 8.c., bet Medicīnas institūtā prof. V. Rudzīša katedrā strādāja fil! Gaida Liepiņa.

Katrā ziņā imerietes mums bija apkārt, bieži kādu no viņām satikām kon-certos, teātros un es zināju, kas viņas ir. Tāpat arī no sarunām sapratu, ka mamma ir viena no Imerias dibinātājām.

fil! Astrīda Rocēna, Atmodas coets, ar

meitām fil! Agnesi Gailīti, 104.c. un fil!

Ingunu Skadiņu, 104.c.

17

18

PERSONĪBA

19

› Vai mamma, citas imerietes Tev stāstī-ja arī par Imerias dzīvi?

Kad es piedzimu, korporācijas jau vairs nepastāvēja un mums nebija daudz sarunu par šo tēmu. Es zināju, ka tādas studentu vidū populāras korporācijas bija pastāvējušas. Mans tēvs Jānis Ullis bija akadēmiskās vienības Austrums biedrs, krustmāte – daugaviete. Var teikt, ka visas mammas draudzenes pēckara laikā bija korporāciju biedres – gan imerietes, gan citu konventu pārstāves. Tā kā man apkārt bija daudz ar korporācijām saistītu cilvēku, bet par pašām korporācijām mēs diemžēl nevarējām brīvi runāt.

Tualetes galdiņā stāvēja mammas trīskrāsu vapenītis, tāpēc es zināju, kādas ir Imerias krāsas. Tāpat mums bija arī izārdīta segne.

Agnese Rocēna - Gailīte: Mums mājās bija arī cirķelītis!

Astrīda: Vienmēr jāatceras, ka dibi-nātājām sava cirķeļa nav, jo viņas nekad nebija fuksējušas. Visām dibinātājām korporācijas 50 gadu jubilejā trimdas imerietes dāvināja sudraba saktiņas kā cirķeļa aizstājējus ar iegrebtiem gada skaitļiem 1924.–1974. To saņēma arī mana mamma. Grietiņas saktiņa tagad glabājas mūsu C!Q!.

Mamma daudz ko nodeva Valsts arhīvam, arī pirmos segnes zīmējumus. Pie mammas bija arī Imerias statūti, kas bija rakstīti ar roku. Tos gan es atdevu fil! Gaidai Liepiņai, kas nodevās korporācijas vēstures izpētei.

› Vai slepeni tika atzīmēti arī komerši?Mammai maijā bija dzimšanas diena,

tad bieži ciemos atnāca imerietes un, ie-spējams, tika atzīmēti arī komerši, lai gan es to toreiz nezināju. Dažkārt tikšanās notika arī rudenī. Tādos brīžos no bēni-ņiem tika nonests ierāmētais s!k! Imeria dibinātāju foto – tāds pats, kāds šobrīd ir mūsu konventa zālē. Uz galda parasti bija arī vāze ar rozā rozēm, tādas parasti arī imerietes dāvināja viena otrai.

Katrā ziņā mammai ļoti patika uzņemt viesus un, kad nāca imerietes, vienmēr visam bija jābūt skaisti sapostam – uz galda noteikti jābūt saldā krējuma kanniņai un melnai kafijai, tāpat viņa bija iecienījusi kūku Aleksandrs. Tomēr nekad nejutu vecākuma principu – ka kādai būtu jādara vairāk nekā citai, vienmēr visas bija draudzīgas un viesmīlīgas.

Tikšanās ar imerietēm notika arī pie Mildas, Ekša, Elgas Lielmežas, Zigrīdas

Zvaigznes u.c. Tāpat mamma brauca tikties ar imerietēm uz Jūrmalu, Balteze-ru, Jelgavu. Šīs tikšanās, liekas, ka parasti organizēja Lienīte (fil! Helēna Rone).

Pie mums ciemos nāca arī austrumie-ši, vairāki viņu dēli arī pēc neatkarības atjaunošanas iestājās savu tēvu organi-zācijā. Tās ir stipras saites, pēctecība un tradīcijas.

› Droši vien vecāki savā ziņā vēlējās jūs pasargāt, maz stāstot par brīvvalsts laika korporāciju dzīvi.

Astrīda: Jā, jo mazāk mēs zinājām, jo mazāk varējām kādam izpļāpāties un tā sevi apdraudēt. Tāpēc arī daudz ko no imeriešu sarunām nevarējām klausīties. Mamma apzinājās, ka viņai kā dibinā-tājai padomju vara varētu sekot vairāk, tāpēc speciāli neorganizēja pie sevis lielas tikšanās.

› Spriežot no tavām atmiņām, mamma daudz ko darīja tā, kā bija radusi pirms kara, distancējoties no padomju laika prasībām, cik nu tas bija iespējams.

Viņa bija tāda pasīva protestētāja – darīja to, ko uzskatīja par vajadzīgu. Mēs ar brāli, pateicoties mammas nostājai, ne pionieros, ne komjaunatnē neiestājāmies. Mamma bija skolas zobārste, un skolotāja pārmeta viņai, kāpēc neļaujot man stāties pionieros, jo tas sagandēšot viņas dzīvi – klasē bija pārāk maz pionieru. Man gan bija daži sarežģījumi, tomēr sveikā tiku cauri. Vēlāk, kad biju klases vecākā un labi mācījos, reiz mūs kopā ar vēl dažām klasesbiedrenēm, kas arī nebija komjau-nietes, apsūdzēja par karoga zaimošanu. Sapratu, ka tas bija kā mudinājums iestā-ties. Kad beidzu vidusskolu, nesaņēmu zelta medaļu, kam mani nominēja, bet gan sudraba. Arī mans klasesbiedrs no Rīgas 45. pamatskolas laika – populārais aktieris Ģirts Jakovļevs komjauniešos iestājies nebija, bet viņam steidzami nācās to izdarīt tad, kad viņš saņēma kādu komjauniešu balvu.

Mēs bijām meiteņu klase, kas skrien uz teātri vaktēt Hariju Liepiņu, bieži ap-meklējām operu, mūs interesēja dzeja un māksla. Ojārs Vācietis bija pedagoģiskajā praksē mūsu 3. vidusskolā. Stundu vadī-šana viņam gan nepadevās, toties kopā sarīkojām jauku dzejas vakaru. Dzīve jau notika, neskatoties uz sistēmas žņaugiem.

› Tava mamma bija aktīva kultūras dzīves baudītāja.

◀Fil! Astrīda Rocēna pie savas mammas fil!dib! Veronikas Embrikes Ullis portreta

Kad nāca imerietes, vienmēr visam bija jābūt skaisti sapostam – uz galda noteikti jābūt saldā krējuma kanniņai un melnai kafijai

20

PERSONĪBA

Agnese Rocēna - Gailīte: Ja vecāmā-te par kādu kundzi teica – tā ir imeriete, viņa nekad nepaskaidroja, ko tas īsti nozīmē. Tas bija tā kā pats par sevi saprotams.

Inguna: Imerietes bija mums apkārt – pie mums ciemos nāca jau pieminē-tās Veismildiņa, Purmaļa kundze un Miļuks. Miļuks dzīvoja ASV, bet vairākās reizes ciemojās Latvijā, satikās ar mūsu vecomāti. Viņas vienmēr apmainījās ar apsveikuma kartiņām un uzturēja ilgstošu kontaktu. Miļuka pelnu urnu atveda uz Latviju, apglabāja Salaspils kapos, ievēro-jot imeriešu sēru tradīcijas.

› Veronika un vairums mūsu dibinātāju bija ar medicīnisko izglītību.

Astrīda: Mamma studēja ilgi, jo sākumā ieguva zobārsta kvalifikāciju, pēc tam – ārsta zobu slimībās diplomu. Pirmskara laikā viņa strādāja slimokasē, kas deva ienākumus, lai vasarās varētu ceļot. Kara laikā 1944. gadā aizmukām uz Kurzemi, Rīgā atgriezāmies 1945. gadā, un tad mamma sāka strādāt par bērnu zobārsti skolā, īslaicīgi vadot arī savu privātpraksi. Viņa laboja zobus arī man!

Agnese: Mums gan tikai izrāva piena zobus.

Inguna: Viņai pat vecs urbis stāvēja bēniņos!

› Interese par medicīnu jūsu ģimenē ir pārmantojusies!

Astrīda: Es esmu saistīta ar medicīnu, ieguvusi ārsta – hematologa profesiju, arī mana mazmeita, Agneses meita Dace pašlaik sākusi medicīnas studijas. Ingunai ir datorzinātņu doktora zinātniskais grāds, savukārt Agnesei ir doktora grāds bioloģijā, viņa strādā Latvijas Valsts mež-zinātnes institūtā Silava.

› Veronika Embrika – Ullis aizgāja mūžībā 80. gadu sākumā, kad pirmie atmodas asniņi vēl pat nebija manāmi.

Astrīda: Jā, viņa aizgāja 1981. gadā, toreiz vēl nebija ne runas, ka mūsu valsts varētu kļūt neatkarīga un Imeria – atjau-nota. Bērēs piedalījās ap 20–30 imerietes, arī fil! dib! Milda Veiss. Vainagus no imerietēm nolika Elza Birzniece un Marta Strazdiņa (20.c.). Kā vēlāk stāstīja fil! Gaida Liepiņa 23.c. – viens vainags bija no Latvijas imerietēm, otrs no – ārzemju. Mielastā atvadu vārdus teica fil! Zigrīda Zālīte – Zvaigzne, 19.c.

Jā, viņa ļoti bieži devās uz koncertiem un teātriem, kur nereti satikām arī citas imerietes. Muzulis (Mirdza Bušs, 17.c.) strādāja Rakstnieku grāmatnīcā, pie viņas sagādātās biļetes atstāja Lita (Olga Celms - Freimanis, 3.c.), un tā mēs tikām uz pasākumiem.

Inguna: Viņai bija abonements gan Nacionālajā, gan Dailes teātrī un Operetē. Viņa ar draudzenēm ļoti mīlēja sēdēt ka-fejnīcās, viena no viņas mīļākajām kafej-nīcām bija Putnu dārzs. Vecāmāte bija ļoti saviesīga – vairāk nekā mēs visas kopā, daudz laika veltīja savām draudzenēm.

Astrīda: Mammai patika laba audzi-nāšana un ieturēta uzvedība sabiedrībā, ko viņa mācīja arī mums. Zinājām, ka pie-augušie jāuzrunā uz jūs un vienmēr jāsaka kundze, nevis tante. Tās veco laiku paražas bija dzīvas mūsu ģimenē un noteikti daudzas no tām mamma bija izkopusi arī korporācijas saviesīgajā dzīvē. Viņa stāstī-ja, ka reiz kādā Imerias ballē sēdējušas pie viena galdiņa ar profesoru, kuram vies-mīle nejauši uz plikā galvvidus uzmetusi brūkleņu ievārījumu. Viņām dikti nācies valdīties, jo smieties taču nedrīkst!

Mammai ļoti patika arī dziedāt un va-dīt dziesmas, viņa bija viena no pirmajām Imerias mag! cant! Daudz dziedājām arī mājas viesībās. Tēvs gan dažkārt viesībās mēdza teikt – Silentium, uz ko mamma teica, ka tā labāk nevajag.

› Inguna un Agnese, vai jūs kā 70. gadu beigu bērni zinājāt par Imerias esamību?

▲Fil! Astrīda Rocēna ar saviem vecākiem un brāli

21

› Kā jūs iesaistījāties Imerias atjaunoša-nā 90. gados?

Astrīda: Toreiz strādāju Rīgas Me-dicīnas institūtā, kad pie sienas izlasīju paziņojumu, ka Imeria atjaunojas. Sapra-tu, ka mans laiks jau sen ir pagājis, par ko atlika tikai nopūsties. Taču nepagāja ilgs laiks, kad Eksis mani aicināja iesaistīties Imerias atjaunošanā – tas jau bija izlemts vairāku imeriešu pulciņā, kur darbojās arī Lienīte un Gaida Liepiņa. Ierados uz pir-mo tikšanos Mārtiņa baznīcā, kur satiku daudzas – gan pazīstamas, gan nezināmas imerietes. Mani uzņēma pirmajā jeb At-modas coetā, no kura toreiz pazinu tikai Rasmu Staru, ar kuru kopā bija savedis darbs medicīnā.

Inguna: Uz Imerias viesu vakaru aizgājām kopā ar mammu un mūs uz vietas sadalīja divos coetos. Toreiz viss vēl tikai tapa, mēs taustījāmies un domājām, kā darīt labāk. Tagad visas tradīcijas ir nostiprinājušās un labi zināmas, toreiz viss vēl tikai tapa, balstoties uz atmiņām un dokumentiem.

Astrīda: Satikšanās ar imerietēm bija kā atgriešanās mājās. Vienmēr jutu draudzību un labvēlīgo attieksmi. Man uzreiz likās, ka mums visām ir kaut kas kopīgs. Šķita, ka Rigmora (fil! Rigmora Riekstiņa) komeršā maizītes smērē gluži tāpat kā mana mamma mājās. Vēlāk ie-ņēmu arī audzinātājas amatu, tā kā daudz ko mācījos no tām imerietēm, kurām bija vēl dzīvas mātes – imerietes un līdz ar to arī zināšanas par Imerias sadzīvi un tradīcijām.

Inguna: Sākumā aktīvi darbojāmies atjaunotajā korporācijā, es ieņēmu ka-sieres amatu, bet tad aizbraucu mācīties uz Zviedriju. Interesanti, ka Zviedrijā

stažējos pie Baibas Kangeres (43.c.), kas arī izrādījās imeriete! Ciemojos arī pie citām imerietēm, esmu satikusi Māru Zalcmani (24.c.).

Agnese: Es nebiju amatos, jo 1992. gadā man piedzima pirmais bērniņš, tāpēc vairāk laika veltīju savai ģimenei.

› Kādas šobrīd ir jūsu sajūtas par piede-rību korporācijai?

Inguna: Imeria ir organizācija, uz kuru var paļauties. Tai ir savs mugur-kauls un vērtības, kas saglabājušās cauri laikiem.

› Tikko Imeriai palika 90 gadi. Vai, jūsuprāt, korporācijas ideja joprojām ir tik pat dzīva, kā to dibinot?

Astrīda: Domāju, ka tie, kas ir korporācijas biedri, noteikti izjūt šīs organizācijas vērtību un aktualitāti. Tā ir kopības sajūta un biedriskums. Ir arī labi, ka varam palīdzēt viena otrai, piemēram, medicīniskos jautājumos. Tā ir sava sabiedrība, uz ko vari paļauties.

Mamma noteikti priecātos redzēt, kāda Imeria ir tagad. Viena no viņas mī-ļākajām dziesmām ir Mežrozīte, kas tagad ir kļuvusi par coeta dziesmu. Es novēlu, lai Imeria un imerietes ar savu darboša-nos stiprina mūsu valsti!

Inguna: Korporācijas aktualitāte parādās arī tajā, ka imeriešu meitas turpina stāties Imeriā, tātad – tas ir vajadzīgs! Būsim imerietes katru dienu! Ja mēs sekosim Imerias devīzēm, tad viss izdosies!

Agnese: Iespējams, ka arī mana meita kādreiz kļūs imeriete. Dēls jau ir tālavs un deju stundās ir dancinājis Imerias meitenes! !

Mamma noteikti priecātos redzēt, kāda Imeria ir tagad. Es novēlu, lai Imeria un imerietes ar savu darbo-šanos stiprina mūsu valsti!

› Vilis Vītols „Savējiem” › Lija Brīdaka „Solis tumsā. Aizvējš pie jūras”

› Tūrs Heijerdāls „Ādama pēdās” › Skaidrīte Gailīte „Alīna. Likte-ņa celtā un likteņa gremdētā”

› Astrīda Beināre „Rīgas Diev-māte klosteris”

GRĀMATAS, KO IESAKA IZLASĪT FIL! ASTRĪDA ROCĒNA

22

Mūsu coets Imeriā tika uzņemts 2014. gada 11. februārī Rīgā. Pavisam drīz pēc tam, jau 24. februārī fil! Gundega Grīnberga atnāca uz audzināšanas stundu un pastāstīja par nākamo I!Z! izdevumu un par to, ka ļoti nepieciešama m!m! palī-dzība kopu informācijas apkopošanā.

Par spīti šaubām, cik labi spēsim to izdarīt (jo bijām paši „zaļākie” fukši), un par spīti neziņai, vai mums tam būs gana daudz laika, tomēr atsaucāmies Gundegas aicinājumam. Tagad, atskatoties atpakaļ, jāatzīst, ka toreiz mēs nezinājām, cik liels un atbildīgs darbs tas būs. Līdz galam tā īsti neaptvērām, cik lielam informācijas daudzumam būs jāizburas cauri, lai atras-tu tieši to, kas mums nepieciešams. Bet kurš gan cits to būtu darījis, ja ne mēs, Imerias meitenes?

Interesanti ir sanācis – tagad, kad apkopojam pēdējo informāciju, ko vēl paspēt ielikt žurnālā, visas kopā jau mācāmies komāna eksāmenam. Esam „izaugušas” kopā ar šo it kā mazo, bet tajā pašā laikā gana lielo uzdevumu.

Šis ir bijis ļoti aizraujošs un vērtīgs piedzīvojums – apkopojot stāstus un informāciju, nevilšus radās sajūta, ka per-sonīgi iepazīstam daudzas vēl nesatiktas imerietes, un neskaitāmas reizes mums pār muguru skrējušas skudriņas tikai no domas vien, cik liels spēks ir Imeriā! Tas ir prātam neaptverami, cik spēcīgas ir sākotnēji dibinātās vērtības un koptās tradīcijas: pat otrā pasaules kara radītie likteņa grieži nav vājinājuši Imerias spē-ku. Gluži otrādi – tikai spēcinājuši.

„Atrodoties ārpus Latvijas, imerietes vēlējās saglabāt draudzības saites, kas viņas bija vienojušas dzimtenē. Imerietes saprata daudzo latviešu studenšu vēlēša-nos saglabāt savu tautību un latviešu va-lodu, kā arī izveidot un uzturēt draudzību ar citām līdzīgi domājošām latviešu sie-vietēm, kas, dzīvojot un studējot ārzemēs,

bija pakļautas noteiktai asimilācijai,” fil! Ilze Austriņa, 38.c.

Mēs ikvienai Imerias m!m! no visas sirds ieteiktu sīkāk iepazīties ar kādu daļu no Imerias vēstures, pašķirstīt kaut pāris vecākus I!Z! izdevumus – tā ir lieliska iespēja vēl izteiktāk sajust sevi kā daļu no kaut kā patiešām stipra.

Paldies dibinātājām, paldies visām imerietēm, kas pielika roku kopu izveidē un uzturēšanā, kā arī visām, kas Imeriu silti visu šo laiku glabāja un auklēja savā sirdī! Paldies par Imerias atjaunošanu un turpināšanu! Mums ir liels prieks, ka mums šodien ir dota tā iespēja būt vienai no jums. !

Esam izaugušasm! Elīna Meiere un coeta māsas, 151.c. Latvijas konvents

VĒSTURE

Latvijas konventa 151.coeta meitenes:

Marta Griģe, Elīna Meiere, Agnese

Pastare un Evija Tambaka

Neskaitā-mas reizes mums pār muguru skrējušas skudriņas tikai no domas vien, cik liels spēks ir Imeriā!

23

ANGLIJAS KOPADibināta 1950.gadāŠobrīd kopā darbojas 26 imerietes, no tām 4 m!m!

▲Anglijas kopas imerietes Imerias 90 gadu jubilejas ballē. Priekšā no kreisās m! Laima Bryden, 149.c; m! Elīza Grīsle, 149.c.; m! Ilze Vīksne, 149.c. Pirmajā rindā, sēžot no kreisās: m! Agnese Katlapa, 153.c., fil! Lia Heisters, 84.c., Anglijas kopas t/l vice-seniore; fil! llze Lee, 67.c., t/l seniore; fil! Dace Čimals, 78.c., t/l sekretāre; fil! Ruta Foreman, 69.c., t/l audzinātājaOtrajā rindā stāv no kreisās fil! Vija Zauers-Hughes, 139.c.; fil! Valda Bryden, 73.c.; fil! Lilija Zobena, 61.c.; fil! Līga Kilman, 42.c.; fil! Inese Urpena, Atmodas c.; fil! Brigita Blezūrs, 82.c.; fil! Kristīne Metuzāle, 114.c.; fil! Daina Vītola, 69.c.Aizmugurē stāv no kreisās fil! Rasma Budiņa, 63.c.; fil! Ingrīda Bite, 78.c.; fil! Astrīda Balodis, 69.c.; fil! Ineta Grīsle, 106.c.; fil! Daina Gromadzki, 73.c.; fil! Ausma Schuller, 82.c.; fil! Dace Melberga, 105.c.

Imerias Anglijas kopu 1950.gada sākumā dibināja fil!fil! Rasma Breikšs Janovskis, Ērika Siliņa, Ausma Rozentāle, Inna Beņķe, Ārija Rozentāle un Zenta Ul-mane. Imeria Anglijā atjaunoja darbību, pirms tā paspēja attīstīties kā organizācija globālā mērogā - tikai trīs gadus vēlāk, 1953.gadā, korporācija Imeria oficiāli atjaunoja savu darbību, ievēlot Globālo Prezidiju Ņujorkā.

Anglijas kopas ātro attīstību varētu izskaidrot ar to, ka viena no kopas dibinātājām - fil! Ārija Rozentāle bija pēdējā seniore Latvijā, pirms Imeria pārtrauca darbību 1940.gadā. Tieši viņa arī bija pirmā seniore Imerias kopā Anglijā.

Imerias ziņu 31. Numurā Laimas Lindiņas, 31.c. stāstījums par tradīciju

nodošanu Anglijas kopā: “Paliek mana Imeria, mana Anglijas kopa, kas mani kā pirmo fuksi uzņēma pirmajā ārpus Latvijas uzņemtajā coetā. Toreiz bij 6 Latvijas imerietes, viņas mācēja fuksim iedzīt bijību un disciplīnu pret Imeriu. Un mācēja ieaudzināt Imerias tradīcijas, iemīlēt Imeriu. Mums Anglijā nevienas dibinātājas nebija, bet bija pirmais coetus - Aļa Streiberga, un otrais coetus - Rasma Breikša - Janovska. Pirmā ar noteiktību, stingrumu audzināja: “To tā nedrīkst, tā mēs Latvijā nedarījām.» Šis tas bij jāslēpj, kad Aļa nāca... Bet otra - ar sajūsmu, aizrautību, ne gluži katrreiz pēc pastāvošiem ūzusiem, bet ar pār malām plūstošu sirsnību, degsmi!”

Fil! Olga (Ļoļa) Celmiņa, 37.c., par Imerias nozīmi trimdas dzīvē: „Šeit, trimdā, iestājoties Imeriā, jaunā stu-dente vispirms meklē saiti ar sev līdzīgu latvisku sabiedrību, un viņa jau nāk ar sirdī ieslēgtu solījumu: nemūžam ar neaizmirst, ka esmu Latvijas meita”.

Atmiņas par fil! Rasmu Breikšu Janovsku - svētku dziesmu autori.

Fil! Dibinātājas lika Imerias pama-tus, bet par Imerias dvēseli mēs patei-camies otrā coetus filistrei, nelaiķei fil! Rasmai Janovskis Breikšs. Fil! Rasma dāvināja Imeriai mūsu skaistās, svinīgās svētku dziesmas. Tās no pašiem pirmiem komeršiem ir regulāri dziedātas un saista visas svētku komerša tradīcijas. Rasmas svētku dziesmas ir visā Imerias vēsturē bijušas galvenais pamats svētku tradīcijām un vēl šodien, pēc 90 gadiem, skan nemainīgas, pieturoties pie Rasmas rakstītajiem vārdiem un izvēlētajām meldijām. Nevaram iedomāties komeršus bez svētku dziesmām. Tās ir Rasmas mantojums visai Imerias saimei. Daudz ir mainījies Imerias darbībā un ikdi-enas dzīvē. Vecāko coetu imerietes ir jau aizsaulē, bet viņu vietā ir nākušas daudzas jaunas imerietes gan Latvijā, gan citās zemēs un kontinentos. Tomēr Rasmas svētku dziesmu vārdi divreiz gadā skaisti un cēli skan pa visu pasauli. Padomāsim par fil! Rasmu, kad skanīgās balsīs dziedam viņas sacerētās dziesmas, it sevišķi 90 gadu jubilejas komeršā, kā arī katrā komeršā nākotnē. Pateiksimies

šai vienreizējai imerietei, kura mums dāvināja savu dvēseli!

Kāda bija fil! Rasma Janovskis Breikšs? Dzimusi Vecpiebalgā, Rasma absolvēja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti un visu mūžu strādāja savā izredzētajā profesijā par zobārsti. Bet tā bija mazākā daļa no mūsu svētku dziesmu autores dzīves. Viņa bija dze-jniece, dramaturģe, režisore un Anglijas kopas viskrāšņākā zvaigzne. Kā rakstīja Marga Bērziņa, 12.c., 60. gadu jubilejas Imerias Ziņas izdevumā savās atmiņās par deviņiem pavasara komeršiem: “Agrā rītā jau Rīgas stacijā meitenes baltā, ar deķeļiem galvās, pulcējās ap savu oldermani, Rasmu Janovskis Breikšs. Ja Rasma brauc līdzi, tad zinām, ka būs dziedāšana, jautras izdarības un nīkšana pie ugunskura.”

Pēc baigajām kaŗa gaitām Anglijā nonāca vairākas filistres un dibināja Imerias Anglijas kopu. Tās bija fil! Ras-ma Breikšs, 2.c.; fil! Ērika Siliņš, 11.c.; fil! Ausma Rozentāls, 19.c.; fil! Irma (Imu-lis) Benķis, 13.c.; fil! Ārija Rozentāls, 19.c., un fil! Zenta Ulmanis, 24.c. Kopā uzņēma daudzas jaunas imerie tes, no kurām dažas tagad sasniegušas jau krietnu vecumu.  Visas “jaunās” vēl arvien tur mīļā piemiņā šīs gudrās un cēlās sievietes, kuras deva iespēju mums trimdā piedzīvot pirmskaŗa brīvvalsts Latvijas prieku un sajūsmu dzīvē. Kopa turpināja Latvijas konventa tradīcijas un, protams, kārtību, jo pirmā A!K! seniore bija arī pēdējā Latvijas laika seniore, fil! Ārija Rozentāls, 19.c. Uz komeršiem pie Rasmas viņas “fermā” Notingemšīrā, Anglijas vidienē, sabrauca filistres no visām pasaules malām, piemēram, Valentīna Vītola, 12.c., no Venecuēlas, Tamāra Rīteris, 42.c., no ASV un Regīna Weinbeck, 12.c., no Vācijas, un jaunās spēja tik brīnīties, ar kādu sajūsmu un prieku viņas pavadīja nedēļas nogales svinības.  Rasma rakstīja Skribul Skrabu-li, un paspēja visas paķert uz zoba, kaut gan pulciņā varēja būt līdz pat divdes-mit filistru un meiteņu.  Dziedājām un priecājāmies caurām naktīm un, ceļoties no rīta, vienmēr atradās dažas, kuras nebija iedomājušās izbaudīt nakts mieru.

Kā var Rasmu apzīmēt? Viesmīlīga un gudra, ar neizmērojamu enerģiju! Varētu domāt, ka dzīvojot laukos, tālu no pilsētas, kopā ar dzīves biedru rakstnieku Gunāru Janovski, viņai būtu garlaicīgi.

24

Taču nē, jo pa to laiku viņa bija aizņemta radošajā rakstnieces amatā. Cerams, kaut kur pasaulē, arhīvā vai kādā atvilktnē, ir citi viņas darbi. A!K! arhīvā palikušas dažas Rasmas lugas un skices, ar kurām imerietes iepriecināja viesus gadskārtējos ģimenes vakaros, kuros piedalījās ne tikai imerietes bet arī citu korporāciju filistri un viņu ģimenes. Protams, tur arī atradās avots jaunajiem “aktieriem”, kuri varēja uzņemties vīriešu lomas. Kādi bija brīnumi, kad uzveda Rasmas lugu “Evolūcija”, sākot ar alu laikmeta cilvēkiem ādās (no aitu ādas grīdas segām) un beidzot ar tā laika vismodernākajiem “hipīšiem”. Pirmā cēlienā vīrs, Lielais Iknis, sūdzas, ka vakariņas nav gatavas. Nāk atbilde no sievas, Vēja Bultas: “Būs, būs. Žagari slapji, un ziloņa gaļa nav no mīkstākām, ilgi vārās…”

Rasma visu pati izgudroja, sākot ar lugu rakstīšanu, kas prasīja sēdēt caurām naktīm, cigareti iemutē vienā rokā un rakstāmo otrā. Rasma uzrakstīja kopi-jas visiem aktieriem, jo toreiz nebija fotokopēšanas iespējas, nemaz nerunājot par datoriem un printeriem. Viņa sameklēja aktierus, vadīja mēģinājumus un vēl uzšuva kostīmus. Kurš no klāt esošiem varēja aizmirst “Kvartetu” - ne filmu, bet Rasmas lugu par divām dāmām ar suņiem, kas mēģina pārspēt viena otru ar savām pretenzijām: viena dāma, Pederītes kun-dze, ar sugas suni Bizē, otra Pelītes kundze ar savu suni Emeraldo, kuriem ne vienam, ne otram nebija tik diži raduraksti. Kamēr Pederītes kundze lielās, suņi sarunājas savā starpā un Bizē skaidro īstenību par visu, par saviem senčiem, kas nav ne aristokrāti, ne baroni, ne prinči, bet “Fifi no blakus ielas un tēvs – nezināms”. Luga “Ārsta Kabinets” piecos cēlienos deva mums iespēju ar maigu, bet asprātīgu humoru apbrīnot dažus pacientus: Kurlā, Dvīņa Māsiņas un atkal Sieva ar Suni.  Rasmas lugās vairrākārt parādās suņi, kuri bieži vien daudz vairāk saprot par taisnību un atklātību kā dažs labs cilvēks. Bez šaubām, ka inspirācija suņu lomām ir ņemta no Rasmas un Gunāra suņiem, kurus visus pēc kārtas nosauca par Krastiņiem.

Sirsnīga un dzīvespriecīga, spējīga un čakla, Rasma pārvarēja savas dzīves grūtības un iedvesmoja jaunās paaudzes. Kā A!K! oldermanis viņa iemācīja fukšiem ne tikai Komānu (kuru viņa pati no atmiņas bija uzrakstījusi uz vairākiem papes gabaliem), bet būt sievietei pasaulē - profesionālai, atklātai,

maigai un laimīgai. Cilvēku savstarpējās attiecības cauri laikiem un paaudzēm bija viņas vislielākā interese. Viņa saprata cilvēku labās un sliktās īpašības, sīki visu novēroja un parādīja savās lugās, kā arī savā attieksmē pret visiem, ar humoru devu lika mums skatīties spogulī un redzēt, kādi mēs patiešām esam.

Mīļā Rasma, Imerias dvēsele, jau trīsdesmit gadus kā aizsaulē, Tu mums vēl arvien trūksti!fil! Astrīda Balode, 69.c.

ČIKĀGAS KOPADibināta 1952.gadāŠobrīd kopā darbojas 38 imerietes

▲Čikāgas kopas G! prezidijs 2005.gadā (no kreisās) G! vicesen! fil! Inese Stokes, 46.c., G! sen! fil! Vita Levar, 90.c. un G! sekr! fil! Ruta Veitmanis, 49.c.

▲90 gadu jubilejas komeršs: pirmā rinda: fil!fil! Raita Vilniņš, 43.c., Irēne Balks, 43.c., Kristīna Jēgers, 114.c., Anna Blumberga, 108.c., Ieva Putniņš, 139.c., Kristīna Grants, 131.c., Daiga Kiršteins,111.c., Larisa Freimanis, 111.c. Otrā rinda: fil!fil! Inese Stokes, 46.c., Ruta Dzelme, 55.c., Māra Sventeckis, 114.c., Irisa Putnins, 77 coets, Māra Putniņš, 139.c., Baiba Bērziņš, 74.c., Māra Šlesers, 100.c. Trešā rinda: fil!fil! Ērika Sensnovis, 100.c., Māra Blumberga, 123.c., Aija Mrugacz, 52.c., Ināra Ķirsons, 51.c.

1952.gadā ar vienu fil!dib! un deviņām Latvijas fil!fil! tika dibināta Čikāgas kopa. Pirmo meiteni – Gloriju Adamsoni – tā uzņēma 1956.gadā.

I!Z! 50. gadu jubilejas izdevumā fil! Helēna Strautiņa stāsta: “Par kopas sākumu varētu apzīmēt 1950. gadu, kad 19. novembrī, mūsu konventa dibināšanas atceres dienā nedaudzas imerietes sanāca kopā pie fil! Alek-sandras Rullītes Baltmanes (Saņas) Čikāgas priekšpilsētā. Protams, nebija vēl nekādas vadības, bet tikai sapulcēšanās 26. dzimšanas dienā. Visas bija Saņas viesi, un viņa bija arī šīs sanāksmes ierosinātāja. Pagāja gads, un 1951. gadā visas kopā nesanācām, bet tās, kas bija

aizgājušas uz Valsts svētku atceres aktu, pēc akta pakavējās tuvējā restorānā. Tad 1952. gada rudenī fil! Hilda Bromanemūs ielūdza savās mājās Skokie. 28. dibināšanas dienu atcerējāmies pie fil! Zentas Rozentāles–

Akmentiņas. Toreiz bijām 10. Kā pirmo kopas seniori izraudzījām fil!dib! Annu Kalniņu.”

Inese Stokes (Strautnieks), 46. coets: Tiku uzņemta Čikāgas Imeria’s kopā

1961. gadā – mana audzinātāja bija fil!dib! Anna Kalniņš un krāsu muttere fil! Tamāra Kalunds. Visus šos gadus esmu bijusi aktīva Imeriā. Pirmo reizi tiku ievēlēta seniores amatā 1969. gadā un pēc tam esmu bijusi šajā amatā vismaz

desmit gadus, ja ne vairāk (pats par sevi, ar atstarpēm). 1969. gadā Čikāgā bijām Globālais Prezidijs, kur Hotel Cotinen-tal kuplā pulkā svinējām Imerias 45. dibināšanas jubilejas.

Imeria – atgriešanās latviešu sabiedrībāLaiks virpuļo uz priekšu. Skaisti bija

tie gadi, kad studēju vācu valodu un mūziku  Western Michigan Universitātē Kalamazū, Mičigānā. Es nevaru atcerēties, kāpēc es iestājos Imeriā. Tur jau bija

VĒSTURE

25

vairākas korporācijas, bet Imeria mani pievilka vairāk. Ir fotogrāfija no 1961. gada, kur mēs, fuksīši, esam komeršā fil! Linas Šints, 15.c., lauku saimniecībā. Redzamas 22 jaunas sievietes, kurām visa dzīve vēl bija priekšā. Kā mums patika dziedāt ar visu sirdi un dvēseli ziņģi “Skaista bij jaunība!”. Tagad, kad to dziedu, izklausās drusciņ raudulīgi.

1963. gada jūnijā absolvēju universitāti. Uzreiz devos uz Berlīni, lai turpinātu tur savas studijas. Saņēmu labu stipendiju no vācu valdības DAAD-Deutsche Akademische Austausch Dienst. Gāju uz austrumu Berlīni caur Check-point Charlie. Stāvēju iespiesta 200 000 lielā pūlī kā pankūka, kad  ASV prezi-dents Kenedijs ieradās Berlīnes Rathaus Schoeneberg. Piedzīvoju to brīdi, kad Kenedijs izteica vārdus: “Ich bin ein Berliner”, un visi kliedza, it kā būtu pilnīgi zaudējuši saprašanu. Kad nošāva prezidentu, es sēroju un baidījos, jo bija sajūta, ka nāks krievi.

Jaukais gads Berlīnē beidzās, un es atgriezos Amerikā un ieguvu M.A. grādu vācu valodā, un sāku pasniegt Northern Il-linois universitātē. Tad apprecējos un sāku jaunu dzīvi Čikāgā, ģimenē ienāca divi bērni. Es zaudēju visas saites ar Imeriu un latviešu sabiedrību – jutos kā iekritusi kādā melnā caurumā. Mans universs bija mana ģimene. Šad un tad es nedaudz pastrādāju kādā grāmatu veikalā.

Kādu dienu veikalā, kur pārdevām vācu, franču un spāņu valodas grāmatas, ienāca sieviete ar skaistu smaidu. Mēs sākām runāties.  Es jutu, ka viņa runā angļu valodā ar akcentu, prasīju, no kurienes viņa nāk. Viņa atbildēja, ka ir latviete Laimdota Vārpa (32.c.).

Mūsu sarunas atsākās katru reizi, kad viņa parādījās veikalā, pērkot franču grāmatas. Vairākkārt saņēmu aicinājumu nākt uz konventiem. Beidzot pieņēmu viņas aicinājumu. Tā atgriezos latviešu sabiedrībā un Imeriā. Esmu Laimdo-tai Vārpai par to ļoti pateicīga. Viņas sabiedrībā burtiski atplauku. Kad gaidīju savu trešo bērniņu, viņa sarīkoja man dāvanu lietutiņu. Jutos tik labi kopā ar latvietēm, čalojot un dziedot mūsu latviešu dziesmas.

Sāku darboties mūsu kopā. Ilgus gadus biju magister cantandi un pat dažus gadus seniore, ko uzņēmos tikai tādēļ, ka neviena negribēja pildīt seniores pienākumus. Man sirds būtu ļoti sāpējusi, ja mana mīļā kopa būtu izputējusi.

Kad Laimdota aizgāja mūžībā, bija tukšums sirdī, bet reizē arī jutu lielu godu stāvēt viņai goda sardzē. Tāpat es stāvēju goda sardzē, kad mana zobārste Aija Liepiņa Medene, 32.c., piebiedrojās Laimdotai. Šīs divas filistres bija tās, kuras izveidoja Čikāgā Imerias kopu. Paldies par visu, mīļās Laimdota un Aija!fil! Irēne Balks, 43.c.

DENVERAS KOPADibināta 1987.gadā Šobrīd kopā darbojas 2 imerietes

▲Divus gadus vēlāk. 1989.gads. Pirmā rinda: fil!fil! Vija Bērziņš, 60.c., Vineta Bomis, 49.c., Māra Warren, 45.c. Stāv: fil! Gundega Kuga, 47.c., m! Alda Jurevics (tagad Līcis, 98.c.), fil! Ina Bērziņš, 15.c.

▲Lūk, patiesi sirsnīgs sveiciens no Denveras: 25 gadus atpakaļ Denverā mēs bijām astoņas filistres. Tagad jau četrus gadus esam palikušas divas vien. Mēs mēģinām satikties, cik nu bieži varam, lai pavadītu laiku sirsnīgā draudzībā, protams, ar glāzi vīna! Ceram kādu dienu sagaidīt jaunas imerietes mūsu vidū!

Denveras kopa dibināta 1987.g. 15.novembrī. No desmit loceklēm uz dibināšanu fil! Inas Bērziņas mājā ieradās sešas. Par amatpersonām ievēlētas: seniore fil! Vineta Bome, vice-seniore fil! Vija Bērziņa, sekretāre fil! Māra Warren, audzinātāja fil! Ina Bērziņa, audzinātājas substitūte fil! Gundega Kuga.

Pēc amatpersonu ievēlēšanas un dibināšanas konventa seko arī viesu vakars. Namamāte cienā pārējās ar šampanieti un kaviāra maizītēm. Vakars noslēdzas ar „Vēl vienu sārtu rožu ziedu”.

Apsnigušā kalnu pakājē Denveras kopa ir turpinājusi aktīvu korporācijas dzīvi kopš kopas atjaunošanas 2000. gada rudenī, kad Denveru apciemoja G!P! t/l sen!fil! Ritas Sēja.

DETROITAS KOPADibināta 1960.gadā – Likvidēta 2008./2009.a.g.

1960.gada 24.augustā četras enerģiskas, uzņēmīgas “Rīgas semes-tru” imerietes nodibināja Imerias kopu Detroitā. Toreiz imeriešu skaits ārzemēs bija 338 (308 pilntiesīgas un 30 m!m!).

Pirmais kopas prezidijs: sen!fil! Olga DeLee-Jankovičs-Pūpols, 21.c., vicesen!fil! Emma Kokle-Grīnbergs, 19.c., sekr!fil! Jūlija Ceplēvičs (velāk Pakalniņš), 26.c., audzinātājas amatā fil! Emma Kokle, bet Detroitas S!K!K! kā vicesen!fil! Valentīna Visockis-Stivriņš, 25.c.

1960./1961.akadēmiskajā gadā notika gada svētku komeršs, divi viesu vakari, meiteņu uzņemšanas konvents, 8 C!K!, 4 sēru konventi, literārais vakars. Kaut Detroitā toriez bija pāri par 2 miljoniem iedzīvotāju, latvieši dzīvoja viens otram samērā tuvu.

46 gadu gājumā kopā uzņemtās m!m!: 44.coetā Biruta Kelps, 45.coetā Dagnija Kokle (vēlāk Koosis), Silvija Rudzītis un Gundega Saulītis, 46.coetā Ilze Šmidchena-Dzegūze, 50.coetā Māra Grīva, Ruta Grīva un Baiba Rudzītis (tagad Pinnis), 60.coetā Baiba Gilbe (tagad Jensen), 88.coetā Ingrīda Sautiņš (tagad Kārkliņš), māsa Iveta Sautiņš (tagad Grants); 107.coetā Diāna Grīnbergs (tagad Sydlowski) un Ginta Kukainis (tagad McNally), un 113.coetā Ilze Daiga (tagad Lowenstein).

Smilšu kalnā dus: kopas dibinātājas fil!fil! Olga DeLee, Emma, Kokle, Jūlija Pakalniņš un Valentīna Visockis, kā arī fil!fil! Silvija Rudzitis, Gundega Saulītis un Baiba Shimmell-Zaģeris, 70.c.

26

Dzīves vietu mainot, no citām kopām mums pievienojās:

no Indianapoles fil!fil! Lilita Matison, 111.c., Ingrīda Sautiņš - Kārkliņš un Mirdza Wingenroth; no Kalamazū fil!fil! Jana Cāzers, 45.c., Aija Keņģis (tagad Kukainis), 45.c, Elita Prikulis (tagad Pētersons), 50.c., Ilze Prikulis (tagad Oga), 46.c., Baiba Shimmell-Zaģeris, 70.c. un Māra Sīpols- Lenšs, 76.c.;

no Klīvlandes fil!fil! Līga Daiga - Strauts, 58.c. un māsa Maija McClure-Strauts, 69.c.

no Losandželosas fil!fil! Gundega Kuga, 47.c., Silvija Pilmanis (tagad New-comer), 44.c.;

no Milvokiem fil! Maija Bērziņa (tagad Strēlnieks), 44.c.,

no Mineapoles fil! Mirdza Balas - Šnēbergs, 36.c.

no Toronto fil! Ann-Marie Pētersone-Pūre, 106.c.

no Brazīlijas - fil! Ingrīda Chaves-Ginters,

un pārcelās atkal citur: Mirdza Balas - tagad Konnektikutā; Jana Cāzers, Aija Kukainis, Ginta McNally tagad Kalamazū, Ingrīda Chaves tagad Brazīlijā; Iveta Grants tagad Kolumbusā; Ingrīda Kārkliņš tagad Vašingtonā, Gundega Kuga tagad Denverā; Elita Pētersons tagad Toronto; Ilze Oga tagad Bostonā, Maija Strēlnieks tagad Milvo-kos; Ingrīda Sautiņš tagad Kolumbusā; Ann-Marie Pētersone-Pūre tagad Sietlā.

Detroitas kopa savā pastāvēšanas laikā katru otro gadu sarīkojusi vismaz 8 vispārējos maijkomeršus Garezera apkārtnē. Vispārējs maijkomeršs nozīmē - mīļi gaidīta ikkatra imeriete, vienalga, kurā kopā viņa ir.

G!P! pienākumus Detroitas imerie-tes uzņēmās no 1991. līdz 1994. macību gadam. Sen! fil! Aija Kukainis-Ķenģis, 45.c., vice sen! fil! Baiba Shimmell-Zāģeris, 70.c., sekr! fil! Silvija Newcomer-Pilmanis, 44.c., kasiere fil! Baiba Jensen-Gilbe, 60.c.

Kā sen!, tā sekr! savos atsevišķos 1992.g. ceļojumos uz Latviju tika ļoti mīļi un sirsnīgi uzņemtas toreizējā Rīgas imeriešu pulciņā. Zinīgā nelaiķe fil! Gaida Liepiņa stundām staigāja ar G! sekr! pa Rīgas ielām, stāstot par bēdīgo, tomēr izturīgo un sīksto pagātni, kā arī par saulaini cerīgo Imerias nākotni Latvijā. Enerģiskā, maigi smaidīgā “atmodas coeta” fil! Inese Urpena bija praktiskākais un ātrākais saziņu avots,

jo viņai bija pieejams telefons un “fax”! Jāatceras, ka toreiz vēl neviens pat nesapņoja par tādu saziņas veidu kā internets.

Imerias oriģinālais Komāns, kura kopiju fil! Gaida Liepiņa man iedeva Rīgā, tika pavairots un izsūtīts pa pastu ikkatrai ārzemju kopai un visām tām ārpuskopu imerietēm, kuru adreses mums bija zināmas.

Pēc 38 draudzībā un ārkārtīgi labā saskaņā pavadītiem darba un prieka gadiem, Detroitas kopas sastāvam sarūkot, 2008.gada pavasarī toreizējās aktīvās kopas locekles fil!fil! Līga Daiga, Baiba Jensen un Silvija Newcomer lūdz Kalamazū (apm. 2 +/- stundu brauci-ena attālumā) kopai uzņemt Detroitas imerietes.

Ar 2008./2009. mācību gada iesākumu, visas t/l Detroitas locekles, ieskaitot arī fil!fil! Māru Lenšs-Sīpolu, Ilzi Lowenstein-Daigu, Maiju McClure-Strautu un Diānu Sydlowski-Gŗinbergu, ierakstītas Kalamazū kopas locekļu sarakstā. Nenožēlojam šo apvienošanos - nemaz!Silvija Newcomer-Pilmanis, 44.c., Kalamazū kopas t/l sen!

DIENVIDAMERIKAS KOPADibināta – 1952.gadāŠobrīd kopā darbojas 5 imerietes

Fil! Zintas Kūlīts atmiņas: „No savas puses gribu pastāstīt, ka fil! Valentīna Vītola netaupīja ne laiku, ne līdzekļus, lai Dienvidamerikā piesaistītu latviešu izcelsmes studentes Imeriai. Viņa lidoja milzīgu gabalu no Karakasas Venecuēlā uz Sao Paulo Brazīlijā. Sao Paulo uzņēma 5 m!m! Viena no tām bija 79.c., pārējās 80.c.

Nebija, kas tās audzina. Fil! Vītola lūdza, lai mans tēvs Jēkabs Mekšs, Letton-ias fil!, palīdz audzināt un vismaz pastāsta par korporāciju nozīmi Latvijā un ārpus tās. Laikam trūka sajūsmas.

Brazīlijas imerietes nekad nekļuva aktīva daļa no Diendvidamerikas kopas. Jāsaka, ka tas ir liels zaudējums Imeriai, jo studentes, kuras tika uzņemtas, šodien ir izcilas savās profesijās.

Ko tagad rakstu, ir tikai manas domas: pēc fil! Valentīnas Vītolas nāves laikam arī Venecuēlā apsīka kopas darbība.”

Diemžēl m!m! pieejamo Imerias Ziņu izpēte mums nav sniegusi atbildi par to, kā tieši notika Dienvidamerikas

kopas izveide, taču I!Z! 19. nr. sniedz pavisam nelielu ieskatu tajā, kā 1962. gada 25. augustā notika Imerias 10 gadu atceres svinības Venecuēlā: iesākumā noticis dievkalpojums Karakasas Augšāmcelšanās Ev. Lut. baznīcā un tālāk sekojis svētku akts fil! Mirdzas Dumpis mājās.

Īpaši emocionāli košas ainas no šī pasākuma palīdz iztēloties šie citāti:

“Līdz agrai rīta stundai dejoja un skanēja dziesmas un līdz ar saules lēktu dažas jaunās komiltones, apmainījušas vakara kleitas pret peldkostīmiem, negulējušas, aizbrauca peldēties Karību jūrā.”

“Ceru, ka līdz ar mums arī visā pasaulē esošās imerietes lūgs Dievu, lai brūn-zili-zelta krāsas nekad nepagurtu mirdzēt arī zem tropu saules.” (Karakasā, 1962. g. septembrī, M.D.)

Šobrīd pieejamā informācija vēsta: 2013./2014. mācību gadā Dienvidamerikas kopā aktīvas 5 Imerietes. Patiess prieks, ka arī zem tropu saules aizvien mīt brūn-zili-zelta krāsas!

Varbūt jūs nav sasniedzis mūsu e-pasts, bet ir sasniedzis šis Imerias Ziņu izdevums. Ļoti priecāsimies, ja nākamajā Imerias Ziņu izdevumā būs iespējams publicēt Dienvindamerikas kopas bildes un dibināšanas stāstu.

VĒSTURE

27

LOSANDŽELOSAS KOPADibināta 1959.gadāŠobrīd kopā darbojas 25 imerietes: 22 fil!fil!, 1 taut!, 2 jauntaut!jauntaut!

▲Kopas 17.dibināšanas diena 1959.gads

▲Losandželosas kopā uzņemts pirmais coets - 42.coets

▲40 gadu jubileja, 1964.g. 28.novembrī. Vidū fil!dib! Anna Kalniņš

▲70 gadu jubilejas konvents un komeršs, 1994. g.

Ir 1959.gada pavasaris. Vairumam latviešu, kuri dzīvo Losandželosā un tās apkārtnē, šis ir 9. vai arī 10. gads kopš ieceļošanas ASV. Rosīgie sabiedriskie dar-binieki un to atbalstītāji ir nodibinājuši latviešu biedrību, latviešu svētdienas skolu un divas evaņģēliski luteriskās draudzes. Darbojas tautisko deju grupa un amatieru teātris.

Ģimenēs vecākie bērni ir beiguši vidusskolu un sākuši studēt. Jau pastāv Korporāciju kopa Dienvidkalifornijā, un vairākas atsevišķas studentu korporācijas ir nodibinājušas kopas vai grupas, kas uzņēmušas pirmos zēnus vai krustdēlus. Pēdējos mēnešos līdzīgi ir rīkojušās studenšu korporāciju locekles, nodibinot kopējo S!K!KI, un Dzintra un Gaujmaliete arī savas kopas.

Dienvidkalifornijā vienīgās imerietes ir 19.coeta fil!fil! māsas Ērika Brauķe – Šmite un Valija Pelce – Šmite.

Arī fil! Ērikas Brauķes meita Līga rudenī sāks studijas, un būtu vēlams, lai viņai būtu iespēja kļūt par imerieti. Sarakstē ar t/l G!P! Venecuēlā noskaidrojās, ka nav vēl izlemts, cik loceklēm ir jābūt, lai dibinātu kopu. Starplaikā no Argentīnas uz dzīvi Losandželosā pārnāk 23.c. fil! Helēna (Lola) Dinviete - Vilsone. Tā nu 1959. g. 17.maijā minētās fiiistres, iniciatores fil! Brauķes aicinātas, sanāk viņas mājā un nodibina Imerias Losandželosas kopu.

Fil! Brauķe pilda seniores amatu līdz amatpersonu vēlēšanām konventā rudenī. Pa vasaru uz Losandželosu pārcēlās 17.c. fil! Lisija Melkus no Austrālijas un 34.c. taut! Zīle Cukure, no Mineapoles. Amat-personu vēlēšanas notiek 28. augustā, un šajā speciālā konventā piedalās goda fil! prof. Jānis Akermanis un taut! Maija Cuku-ra no Mineapoles. Par seniori tiek ievēlēta fil! E.Brauķis, par sekretāri - fil! Valija Pelce un par audzinātāju fil! Lisija Melkus. Dienu vēlāk svētku konventā, kurā uzrunu saka goda fil! prof. Akermanis, tiek uzņemta kopas pirmā nepilntiesīgā locekle, 42.c. m! Līga Brauķe.

Losandželosa atrodas tālu no lieliem latviešu centriem kontinenta austrum-krastā, tomēr tā pievelk daudzus - arī imerietes. Bez kopas trijām dibinātājām, un divām jau minētajām filistrēm pirmajā pastāvēšanas gadā klāt pienāk vēl s/l G! viceseniore, 23. c. fil! Tamāra Ozoliņa - Collenkopfa no Venecuelas un 36. c. taut! Maija Cukura no Mineapoles. Šīs septiņas locekles un vēl jauntautiete Līga Brauķe kopā veido kopas oriģinālo pamatsastāvu.

Dažus gadus kopā darbojas arī filistres dibinātājas Anna Kalniņa, pārnākot no Čikāgas kopas, un Irma Dālberga no Portlandes-Sietlas kopas. Viņu klātiene ir mums liels ieguvums un lepnums.

14 L.A. kopā uzņemtās un izau-dzinātās krāsneses tagad atrodas citās Imerias kopās vai skaitās ārpus kopām. Trīs krāsneses izstājušās. 30 gadu posmā, starp 1959.un 1989. gadu, kas ir Imerias 65. jubilejas gads, kopā tiek uzņemtas 45 nepilntiesīgas locekles. No tām, 13 izstājas studiju pārtraukšanas dēļ un ar trim pārtrūkst kontakts. Šī ir kopai sāpīga lieta, jo veido vairāk kā 30% atbiruma. Ar otro uzņemto coetu, 44., kurš ar 6 meitenēm bija vislielākais, tika piesaistītas meitenes, kuras studēja divgadīgās augstskolās, kas nepiešķīra bakalaura grādu. Tām bija zināms, ka par pilntiesīgām loceklēm varēs kļūt tikai, kad būs imatrikulētas četrgadīgā augstskolā. Vairums meitenes, kas izstājās, to darīja, pārtraucot studijas materiālo vai citu iemeslu dēļ, vēl mācoties divgadīgā iestādē.

2009.gadā, pēc 20 gadu inerces kopa pavasara semestrī uzņēma 4 nepilntiesīgas locekles, no kurām 3 ir imeriešu meitas un ceturtā - imerietes krustmeita! 20 gadu laikā mūžībā aizvadītas ir fil! dib! Irma Dālberga, apbedīta Hills kapsētā Glendale pilsētā; fil! dib! Anna Kalniņa, kuras urna tika apbedīta Meža kapos Rīgā, 1994.g., Imerias 70 gadu jubilejas noslēgumā, Latvijas Konventa prezidija un L.A. kopas prezidija pavadīta; 7.c. fil! Mirdza Dumpe - Āboliņa; 1.c. fil! Gertrūde Mačulāne - Krišjāne; 19.c. fil! Ērika Brauķe - Šmite; 19.c. fil! Valija Zvirbule - Šmite; 28.c. fil! Helēna Dinviete - Vilsone; 36.c. fil! Rita Titke - Treja; 41.c. fil! Regīna Jansone un 63.c.fil! Edīte Kubiaka.

Pirmajā pastāvēšanas gadā Imerias jubileju kopa nosvin, iztiekot bez cedrām, bet krāsu drapējums kalpo vapeņa vietā. Vēlāk drapējums tiek papildināts ar vapeņa kokgriezuma fotomontāžu. Kad Losandželosas kopa uzņēmās Globālo prezidēšanu 1977.gadā, Imerias va-penis, atdarināts kokā Toronto kopas prezidēšanas laikā, atceļoja pie mums un ieņēma goda vietu 55 gadu jubilejas aktā. Pateicoties fil! Tamāras Ozoliņas izdarīgumam un spējai, visām loceklēm tika darinātas segnes un 12 papildus ce-dras goda sardzes vajadzībai. Viņa arī pa-gatavoja un kopai uzdāvināja liela izmēra galdautu prezidija galdam, ar devīžu uzšuvumu un bārkstīm gar malām.

28

Sākuma gados konventi reizi mēnesī notika imeriešu mājās. Ar laiku sākām pulcēties Talavijas konventa dzīvoklī Latviešu sabiedriskajā centrā, kur konven-ti notika reizi mēnesī, piektdienu vakaros. Jau 70 gados tur notiek arī dibināšanas atceres svētku konventi un komerši. Pa laikam tie arī svinēti viesnīcu telpās, bet galvenokārt tomēr imeriešu mājās.

Maijkomeršus gribas pavadīt ārpus lielpilsētas, un esam devušās tos svinēt kā pludmales viesnīcā, tā noīrējamā kalnu mājiņā un filistres vasarnīcā kalnos, tomēr Sandiego apkaimē galvenokārt pie imerietēm mājās, reiz pat vairumam kopā turp dodoties ar vilcienu. Devāmies arī Ziemeļu virzienā, reiz uz viesnīcu lauku apvidū, bet bieži pie filistrēm Santabarbarā. Vienu otru reizi svinam arī pilsētā, imeriešu mājās ar dārzu.

Imerias jubilejas ir svinētas visbiežāk greznās, senlaicīgās Biltmora viesnīcas dažādās balles telpās, bet divreiz esam izmantojušas Latviešu sabiedriskā centra zāli. Parasti svinīgais akts notika tieši pirms vakariņām un balles. Esam arī noturējušas svētku konventu filistru mājās, kam sekojis kungu vakars.

Ikkatros Dienvidkalifornijā notiekošos Rietumkrasta latviešu dziesmu svētkos esam rīkojušas imeriešu tikšanos ar kopēju maltīti. Līdzīgi vairākus gadus rīkojām Ziemassvētku kungu vakarus, lai izkoptu savstarpējas draudzības saites.

Gadu gājumā korporāciju saimei ir bijis bagāts pasākumu kalendārs, sākot ar K!K!D!K! gadskārtējo Kalpaka dievkal-pojumu, pavasarī un dziesmu svētku laikā rīkotiem dāmu vakariem, Kalpaka ballēm un rudens Akadēmiskām ballēm, kas gan vēlāk pārvērtās akadēmiskā referāta pēcpusdienā, tādējādi atzīmējot Latvijas Universitātes gada svētkus. LU gada svētku referātu pēcpusdienām esam ziedojušas ēdienu kafijas galdam. Kādā agro gadu saviesīgā vakarā vairākas mūsu komiltones piedalījās jautrā teātra uzvedumā, Talavijas zēna Fēliksa Krusas sacerētā “Kārtējās čalas studentu virtuvē.”

Neskaitāmus gadus kopas locekles vienas sarūpēja kafijas galdu pēc 18. novembra akta. Vēlākos gadus darījām to kopā ar atsevišķām S!KIK! loceklēm un nama komitejas dāmām. Sekojot Draudzīgajam aicinājumam, kopa sarūpēja latviešu rakstnieku grāmatas, tās dāvinot Losandželosas pilsētas galvenās bibliotēkas latviešu valodas nodaļai. Ar pašu rakstnieku klātbūtni, bibliotēkas

vadībai 1963g. nodevām Anšlava Eglīša darbus un 1964g. Aīdas Niedras romānus.

Losandželosas jaunās starptautiskās lidostas atklāšanas ietvaros notika tautiskā mantojuma izstāde, kurā Latvijas stendu ar mūsu aizdotām rotām un citiem priekšmetiem iekārtoja mūsu lo-cekles un tautas tērpos arī pie tā dežūrēja.

Fil! Maija Cukure – Wolf vairākas brauc-ienos ar latviešu ceļojošo teātri, tēlodama Anšlava Eglīša lugās, uzstājās vairākos latviešu centros Ziemeļamerikā. Vairākas locekles piedalījušās dziesmu svētku muzikālos uzvedumos, kā piemēram - “Tas vakars piektdienā”, ar ko arī uzstājās vairākās vietās Latvijā 1990.gadā.

Jauktā korī un ansamblī Solaris dzie-dājušas vai visas kopas kantu maģistres.

Fil! Ērika Brauķe dibināja un vadīja Rietumkrasta latviešu koncertapvienības Losandželosas nodaļu.

Vairākas locekles ir ieņēmušas ama-tus draudzes padomē, namu pārvaldē, biedrībā un kredītsabiedrībā. Esam bijušas skolotājas biedrības papildskolā, sportojušas sieviešu volejbola komandā un dejojušas tautisko deju kopā.

Priecājāmies, ka mūsu kopai pievienojās jau pieminētās filistres - dibinātājas. Anna Kalniņa ilgākus gadus bija mūsu vidū un ar savu nosvērto pieeju, sirsnīgo dabu un sievišķīgo tēlu, bija mums patiess imerietes simbols.

Bijām pagodinātas, ka kopā viesojās visi trīs trimdā uzņemtie goda filistri. Prof. Jānis Akermanis ciemojās vairākkārt un bija liels fukšu draugs un atbalstītājs. Kopā ar prof. archibīskapu Kārli Kundziņu apmeklējām S!K!K! rīkotu Ziemassvētku eglītes vakaru. Prof. Pēteris Lejiņš, jun.pagodināja Imerias 55 gadu jubilejas svinībās, kad bijām G! prezidējošā kopa.

Esam lepnas, ka spējām uzņemties Globālo prezidēšanu 1977./78., 1978./79. un 1979./80. m.g. Prezidijā bija: sen!fil! Līga Kilman - Brauķe, vicesen! Vineta Bome - Ozoliņa, un sekr! fil! Solveiga Drumalda - Vaita.

Kā īpašas nozīmes momentu jāmin paziņojumu izsūtīšanu, ka Imeriā atgriežas Latvijas laikā izstumtā filldib! Olga Spring- Ozoliņš.

Esam pateicīgas par daudzām lieliskām imerietēm no citām kopām, kas kuplina, vai uz laiku kuplināja mūsu kopu. Šī mobilitāte ir raksturīga Imerias trimdas saimei. Tā ir veicinājusi iepazīšanos un draudzības saišu veidošanos.fil! Līga Kilmane (dz.Brauķe), 42.c.

HJŪSTONAS KOPADibināta 1989.gadsŠobrīd kopā darbojas 3 imerietes

▲1989.gada 25.jūnijā – Nodibinājām Hjūstonas kopu. No kreisās: Ligita Longo, Lelde Riekstiņš, Baiba Gilarde un Ilze Austriņa.

▲1994.g. Hjūstonas kopas konvents kopā ar mūsu meitiņām. No kreisās Beatrise, Ligita, klēpī Beatrises meitiņa, Baiba, kurai klēpī viņas meitiņa Lainīte

▲2015.gada 1.martā. Tādas esam tagad. No kreisās Lelde, Ligita un Baiba

VĒSTURE

29

Lielais Hjūstonas notikums bija 1989. gada 25. jūnijā, kad fil! Leldes Riekstiņas, 43.c. mājā, Spruce Creek ielā, nodibinājās Hjūstonas kopa. Klāt bija fil!fil! Ilze Austriņa, 38. c., Ligita Longo, 40. c., Lelde Riekstiņa, 43.c. un Baiba Gillard, 53.c. Vēlāk kopai pievienojās Beatrise White, 86.c. un tā mēs bijām piecas! 1994.gadā fil! Ilze Austriņa pārcēlās uz dzīvi Latvijā – Valmierā, kopā palika vairs tikai četras imerietes.

Kopš mūsu dibināšanas jau pagājuši 26 gadi. Hjūstona ir liela pilsēta, pāri par 4 miljonu cilvēku, bet šeit esam tikai ap 50 latviešu. Nav mūsu kopai izdev-ies uzņemt meitenes un palielināt mūsu kopu.

Mēs turpinām satikties 3 – 4 reizes pa mācību gadu, lai uzturētu latvietību, atbalstītu viena otru un koptu draudzību. Ārpus Imerias arī satiekamies, lai svinētu ģimenes svētkus, lai būtu kopā gan priecīgos, gan sēru brīžos. Mums visām Imeria ir ļoti mīļa un arvien gribam zināt, kas notiek ar imerietēm visā plašajā pasaulē.

Mēs iestajāmies Imeriā katra savā kopā ASV – Ņujorkā, Ņudžersijā, Kalamazū un Indianapolē. Dzīves laikā sava vai vīru darba dēļ esam pārvākušās uz vairākām vietām pāri Amerikas kon-tinentam un pat uz ārzemēm, Zviedriju. Viena no mūsu kopas dibinatājam, Ilze Austriņa, pārcelās uz dzīvi Latvijā. Patei-coties Imeriai, esam varējušas katrā jaunā pilsētā atrast latviešu sievietes, ar kurām sadraudzēties un rast atbalstu. Tiešām mums ir neizsakāms prieks, ka Imeria ir globāla draudzības saite, kas tur mūs kopā.

Hjūstonas kopas imeriešu gaitas2014.gada jūnijā Ligita viesojās Rīgā

un satikās ar fil! Rigmoru Riekstiņu, un apciemoja Imerias skaisto dzīvokli.

2014.gada septembrī Baiba piedalījās Imerias “Apjoz jūru!” gājienā, nostaigājot 10 kilometrus gar Hjūstonas upes Buffalo Bayou krastu.

Lelde ir mūsu kopas sekretāre un arvien dod mums padomu par latviešu valodas gramatiku.

Beatrisi reti satiekam, jo viņa audzina divas meitas un strādā tālu no pilsētas.

INDIANAPOLES KOPA Dibināta 1964. - šobrīd likvidēta

▲Indianaoles kopas pirmais prezidijs, no kreisās vicesen! Daina Rozīte (vēlāk salaulājās ar Andreju Striķi), sen! Baiba Vanags (dz.Bērziņš), sekr! Ieva Sijāts (vēlāk salaulājās ar David Johnson)

▲Imeria Indianapoles dibināšanas dienā, pirmajā komeršā. Otrajā rindā, otrā no labās - Marga Bērziņš (dz.Treide) 12.c. - mūsu kopas sirds un dvēsele

Imerias Indianapoles kopas officiālais “šūpulis” tika kārts 1964.g. rudenī. Īstenībā mēs jau bijām aktīvas kopš 1959. gada, kad trīs Indianapoles meitenes: Ausma Ādamkovičs (Paeg-lis), Ilona Grūbaums (Kalviste) un Ieva Jansons (Kravis) nolēma, ka viņas grib iestāties Imeriā. Ausmiņa jau tagad ir Dieva mierā. Šīs trīs meitenes sazinājās ar Kalamazū - Grand Rapidu kopas t/l audzinātāju Emīliju Austriņu (“Mīcīti” - kā mēs viņu saucām), un Mīcīte viņas sagaidīja ar lielu sirsnību un mīlestību. Tikai bija viena problēma: lielais

attālums, 5-6 stundu brauciens (toreiz bija jābrauc pa maziem ceļiem) no India-napoles līdz Kalamazū.

Bet Mīcītei jau bija prātā atrisinājums. Viņa sazvanījās ar manu mammu, Margu Bērziņu, 12.c, kas bija vienīgā Indianapolē dzīvojošā imeriete, un lūdza viņai uzņemties audzinātājas substitūta amatu. Mamma piekrita, sarunāja vēl trīs “fuksīšus”: Benitu Kalniņu (Johnson), Ingrīdu Kārkliņu (Sautiņš) un mani, Baibu Bērziņu (Vana-gs). Tā sākās mūsu «vienu reizi mēnesī” ceļojumi uz Kalamazū. Ceļojumi, kur valdīja dziesmu gars, sirsnība un omulība! Kad tikām Kalamazū, mums, indianapolietēm vēl piebiedrojās sešas “vietējās meitenes” - tā mēs bijām div-padsmit 42. coetā.

Ar katru gadu mūsu Indianapoles grupiņa auga (pienāca mums meitenes no

Kentukī un Ohaio štatiem). Beidzot pēc piecu gadu nepārtrauktiem braucieniem, mēs nolēmām dibināt Imerias India-napoles kopu ar sekojošo prezidiju: sen! Baiba Vanags, vicesen! Daina Rozīte un sekr! Ieva Sijāts. Mums bija ļoti aktīva kopa. Katru mēnesi notika konventi, audzināšanas stun-das un kantu stun-

das. Mēs rīkojām ģimenes Ziemassvētku eglītes vakarus, piedalījāmies bērnu svētkos un LU Dibināšanas Atceres rīkošanā. 1989.gadā arī uzņēmāmies rīkot Imerias 65 gadu dibināšanas atceri, jo šajā gadā mūsu kopa bija G!P! ar sen! Liliju Pūteli, vicesen! Noru Ceriņu-Overbey un sekr! Ivetu Asoni.

Bet gadi iet, intereses un pienākumi mainās, un arī dzīves vietas mainās. Tā mūsu kuplā kopa palika mazāka un mazāka. Es arī mainīju dzīves vietu, un tādēļ bija jāatsakās no seniores pienākumiem. Indianapoles kopa kā tāda tika likvidēta, un kopas locekles tika ieskaitītas “ārpus kopas sarakstos”. Ko var darīt, tāds ir mūsu liktenis. Kopas vairs nav, bet senās draudzības un jaukās atmiņas pastāvēs!

30

GRAND RAPIDU - KALAMAZŪ KOPADibināta 1958.gadāŠobrīd kopā darbojas 38 imerietes, no tām 2 m!m!

▲Grand Rapidu - Kalamzū kopas pirmajam fuksim Ilgai Švechs krāsas. Priekšā no kriesās m! Regina Jansons, audz! Emīlija Austriņa, m! Maija Rava. Sēž Līna Šinta, Ilga Švecha, Valija Smildziņa. Aizmugurē Angelika Jansona, Ilze Austriņa, Anna Zuika. Šintu fermā

▲Kalamazū kopas rosīgās imerietes

Grand Rapidu – Kalamazū kopu dibināja 1958. gadā. Kopas dibināšanas gadu skaisti apraksta com! Ilze Brože, 38. c., I!Z! numurā (1959. g.):

“Pirmais prezidijs bija: seniore - Valija Smildziņa, audzinātāja – Emīlija Austriņa, audzinātājas substitūte – Angelika Jansons. Seniore izpildija arī sekretāres pienākumus. Kā magister cantandi tika izraudzīta Līna Šints un kā literārās komisijas priekšsēde Ange-lika Jansons. Kopa sastāv no septiņām filistrēm, vienas tautietes un vienas meitenes.

Pirmā sanāksme jaundibinātajai kopai bija maija komeršs fil! Līnas Šints augļu koku saimniecībā. Viesojās s!k! Selga filistre Cubina. Bija brīnišķīga, saulaina svētdienas pēcpusdiena, kad mazā saime satikās svētku komeršā. Baltie ābeļziedi un jasmīnu smarža atgādināja Latvijas maija komeršus, kad kopa brauca zaļumos, tik šoreiz grupiņa bija nesalīdzināmi mazāka. Ēdām

tradicionālos skābos kāpostus ar desiņām un jautri pavadījām pēcpusdienu, aplūkojot Līnas raženo ābeļdārzu.

Imerias dibināšanas atceres komeršs notika š.g. 14. novembrī fil! Emilijas Austriņas mājā, Kalamazū. Šoreiz kopas skaitu kuplināja trīs viesu jaunkun-dzes. Pēc svinīgās daļas tika pārrunāts saņemtais raksts no globālā prezidija un sīkāk nozīmētas amatpersonas. Kon-ventu nobeidza Ilzes Austriņas-Brožes Svinīgais solījums un Karoga dziesma. Pēc konventa sēdāmies pie svētku galda, kur pārrunās tuvāk iepazināmies ar viesu jaunkundzēm. Kaut daļai no mūsu filistrēm bija vēl jāmēro 50 jūdzes garais ceļš uz ziemeļiem – Grand Rapidu, svētku noskaņas un prieka pilnas filistres negribēja šķirties. Vēl atvadoties tika sirsnīgi dziedātas komerša dziesmas.

Svētku komeršu uzskatot arī kā pirmo viesošanās vakaru jaunām interesantēm, otrais viesu vakars tika noturēts fil! Zentas Cāzeres mājā. Šis vakars notika

▲Maija komeršs, ko kopīgi rīkoja Grand Rapidu - Kalamazū un Čikāgas kopa fil! Līnas Šints lauku mājās 1961.gada 10.jūnijā. Pirmajā rindā no kreisās sēž: Irene Grigolate, Rota Reters, Dace Taylor, ?, Aija Ķeņģis, Rūta Berzinskis, audz! Emīlija Austriņa, Irene Balks, Lelde Brauķis, Aija Nāgelis, Ilga Krūmiņš, Daina Rozītis, Maija Bērziņš, Aina Kaire, Māra Jansons, Māra Kļaviņš, Jana Cāzers. Otrajā rindā uz ceļiem: Līvija Kalējs, Maija Grava, ?, ?, Ilze Miezītis, Laima Valters, Ausma Adamoviča, Ilona Grūbaums, Ingrīda Kārkliņa, Baiba Bērziņš. Tūlīt aiz jauntaut! labajā malā stāv Hilda Bormane, Valija Āboliņš, ?, ?. Pirmajā rindā no kreisās stāv: Lūcija Roze, Inta Lācītis, Anita Kopiņš, Dagnija Rītere, Māra Tenis, Silvija Rūtenbergs, Anda Skuja, Tamāra Rīters, Erna Štrauss, Anna Zuika, Zenta Cāzers, Angelika Jansons, ?, fil!dib! Anna Kalniņš, Tamāra Kalunds, ?. Pēdējā rindā: Daina Dāvis, Ilze Austriņa, Vita Foldi, Ilga Švechs, Ilze Ūdris, Tija Turks, Helena Strautiņš, Anita Kleinbergs, Margarita Bērziņš, Līna Šints, Maruta Gailis, ?, Velta Rava

VĒSTURE

31

novembra beigās, kad bija uzsnidzis jau pirmais sniegs. Grūti nācās Līnītei ar stūrēšanu uz Zentas „suburbu” māju, kad mazais Ramblers bija piepakāts pilns ar visām Kalamazū dzīvojošām filistrēm un viesēm. Vakars aizgāja ātri, atceroties konventa dzīvi Latvijā un „labos” nometņu laikus. Neizpalika arī dziedāšana. Bija jāizdzied visu klātesošo coetu dziesmas un jaukās „ziņģes.

Kaut arī kopa ir maza, konventa gars un kopības sajūta ir liela”, tā skan com! Ilzes Brožes, 38. c. atmiņas.

Kalamazū kopas dibināšanas prezidijs aizsaulē drošvien priecājas, ka kopš kopas dibināšanas 1958. gadā 98 Kalamazū kopas m!m! ir nodevušas krāsu solījumu. Un, nesen Kalamazū kopas 2015. g. 11. aprīļa konventā vēl divas m!m! saņēma krāsas. Drīzā nakotnē tās divas m!m! parakstīs krāsu solījumu! Tad Kalamazū kopā 100 m!m! būs sniegušas krāsu solījumu!

Līdz ar kuplo m!m! skaitu ievešanu Imeriā, Kalamazū kopas vēsturē ir notikušas vēl daudz interesantas lietas. Kalamazū kopa 1960 gados bija ļoti aktīva. Imerietes un m!m! no India-napoles, Klīvlandes un citām pilsētām brauca uz Kalamazū kopas konventiem. Lielākais maija komeršs ārpus Latvijas pulcēja fil! Līnas Šintas mājās imerietes no Milvoku, Čikāgas, Grand Rapidu-Kalamazū kopām. Tai laikā klāt bija pāri par 30 fukšiem, tikai ne no viena coeta.

Pie Kalamazū kopas brauca ciemos goda fil!fil! profesors Jānis Akermanis un profesors Pēters Lejiņš.

Kalamazū – Grand Rapidu kopa mainīja savu vārdu uz Kalamazū kopa 1967. gadā.

Kalamazū kopai ir bijušas vairākas ilggadējas audzinātājas. Audzinātājas amatu no 1958. līdz 1970 gadiem veica fil! Emīlija Austriņa. Fil! Austriņa nomira 1973. g. 7.maijā. Viņas bērēs ieradās vairāk kā 50 imerietes (visas viņas audzinātas m!m!). Pēc Emīlijas audzinātājas amatu uzņēmās Aija Lubava, 45.c. Pēc fil! Lubavas, 45.c., Emīlijas meita, tagadējā audzinātāja fil! Silvija Meija, 58.c., veic audzinātājas amatu 35 gadus.

Detroitas kopa un Kalamazū kopa apvienojās 2008.gadā. Kopas nosaukums turpināja būt Kalamazū kopa.

Kalamazū kopa ar lielu prieku G! prezidēja 2010. – 2012. mācību gados. G! amatpersonas bija: seniore fil! Ginta

McNally, 107.c., viceseniore fil! Marissa Kovatch, 129.c., un sekretāre fil! Silvija Newcomer, 44. c. Fil! Aija Kukaine, 45. c., uzņēmās G! kasieres amatu. Kopas G! prezidēšanas laikā Imeria uzņēma goda fil! Vili Vītolu.

Kalamazū kopa un Čikāgas kopa turpina rīkot Maijkomeršus visām imerietēm latviešu centrā Garezerā katru gadu. Komeršos parasti piedalās vismaz 30 imerietes no dažādām kopām un ārpus kopas.

Pašreiz Kalamazū kopā prezidē: seniore un kasiere fil! Silvija Newcomer, 44. c., viceseniore Marissa Kovatch, 129.c., sekretāre Kristīne Austriņa, 56.c., audzinātāja Silvija Meija, 58.c. Kopas locekle fil! Aija Kukaine, 45.c., turpina pildīt G! kasieres amatu.

Maija komerša atmiņās(Fragmenti no I!Z! 1962./1963.g.)Sākam citēto konventu, jo gribam, vi-

sas kopā esot, izplānot sanāksmes vasaras dienām. Visu atziņa vasarā sanākt pat biežāk, jo studējošajām vairāk brīva laika un nav jābaidās, ka ceļa grūtības pārvilks noliktām sanāksmēm strīpu.

Krāsu konventā krāsas piešķir un pēc tā uzliek otrās paaudzes imerietei Danai Jansons. Ir brīdis, kas nekad neatkārtosies, jo viss dzīvē ir vienreizējs, bet brīdis, kas visā dzīvē nes gaišumu ar trīskrāsaino krāsu devumu. “Audz magonīte “ it kā apklust, kad audžu māte uzliek Danai komerša lentu. Liekas - maijkomerša ziedošais gaišums brīdi pietuvinājis nerealitātes robežai. Smaidu vietā asaras, jeb varbūt īstā māte – fil! An-gelika cīnas pret lāsēm, kas acu plakstos paslēpušās no lielā lietus.

Jau labi pāri pusnaktij un gribam pirms gaismas tikt mājās, bet ugun-skurs deg sprēgādams. Ar skumjām meitenes ieveļ lielākās pagales uz mitrām pludmales smiltīm, bet tās dzirkstī un gaiši kvēlo, mums kāpjot krastā. Gaiši iedegties maijkomeršu ugunskuriem, nepārklājoties ar vienaldzības pelēko pelnu kārtu!

Kalamazū, 1962. gada 26. jūlijā, Anna Zuika, Grand Rapids - Kalamanzoo kopas t/l seniore

Mīce – mana krāsu māteMani uzņēma Imeriā 1965.gadā.

Mēs bijām piecas meitenes mūsu coetā. Kalamazū – Grand Rapidi bija liela kopa, apmēram 29 imerietes. Pastāvīgi

satikāmies uz audzināšanas un kantu stundām. Satiku draudzenes, iemācījos dziesmas, pavadīju mīļas stundas ar labām atmiņām.

Parasti sanāksmes notika manas krāsu mātes mājā pie Dr. fil! Emīlijas (Mīce) Austriņas (Pones), 8.c. Viņa dzīvoja tuvu pie universitētes, un vienmēr viņas durvis bija atvērtas mums, jauniešiem. No viņas iemācījos pienākumu apziņu pret devīzēm, konventu, stiprināt nacionālo apziņu, latviešu kultūru un valodu; cik svarīgi ir turēt sievietes cieņu un savstarpējo draudzību.

Mana krāsu māte “Mīce” vienmēr uzsvēra, lai mēs veidojam mūsu dzīves saskaņā ar Imerias devīzēm. Viņas vārdi un pamācība uzsvēra to, lai ikviens latvietis neaizmirst, ka katrai tautai ir sava asins balss, kas mūs uzrunā un rāda patiesības ceļu un tautas piederību. Tie man ceļojuši līdzi nodzīvotajiem gadiem un dzīves pārmaiņām. Es vienmēr palikšu viņai parādā.fil! Aina Kinens, 45.c.

KOLUMBUS KOPADibināta 1989.gadāŠobrīd kopā darbojas 9 imerietes, no tām 1 m!

Kolumbus kopa savu darbību uzsāka 1989. g. aprīlī. Kopu dibināja piecas filis-tres - Elfa Cīrule, 32.c., Ingrīda Sautiņa, 42.c. Ingrīda Sautiņa Lūse, 88.c., Iveta Sautiņa Grants, 88.c., un Zigrīda Zarīņa, 66.c.

Katru gadu tiek rīkots tradicionālais ģimenes eglītes vakars, kur sanāk kopā visas ģimenes, kopā sanāk liels pulciņš. Skan pašu dziedātas svētku dziesmas pie eglītes, nāk Ziemassvētku vecītis, vēlāk pie svētku galda, skanot dziesmām, aizrit skaistas stundas. Visas vieno draudzības gars un Imerias devīzes.

Šobrīd pieejamā informācija vēsta: 2013./2014. mācību gadā Kolumbus kopā aktīvas deviņas krāsneses un viena meitene. Varbūt jūs nav sasniedzis mūsu e-pasts, bet ir sasniedzis šis Imerias Ziņu izdevums. Ļoti priecāsimies, ja nākamajā Imerias Ziņu izdevumā būs iespējams publicēt kopas bildes un dibināšanas stāstu.

32

MELBURNAS KOPADibināta 1957.gadāŠobrīd kopā darbojas 27 imerietes

▲Ģinta Menzies, vicesen!, 45.c., uzrunā ģimenes vakara saimi

▲konfukses fil!fil! Māra Rawlings un Ilona Misa, 105.c.

▲konfukses fil!fil! Anita Andersone un Anda Banikos, 71.c.

Melburnas kopu dibināja 1957. gadā astoņas locekles no Latvijas, kuras bija pēc vairāku gadu bēgļu gaitām atradušas mājvietu tālajā Austrālijā. No šīm astoņām Rīgas coetu filistrēm bija viena no mūsu divpadsmit „ūdensrozēm”- Margrieta Brūvele (Grietiņa), un fil!fil! Eižēnija Lūkina (Žeņa), 2.c., Elza Tomane („Žuks”), 8.c.; Vanda Strazdiņa, 10.c.;

Hermīne Dandena, 15.c.; Lisija Melkus, 17.c.; Zenta Aivara, 18.c.; Biruta Putniņa, 22.c. un Rasma Vugule, 29.c.

T/l vicesen! Ģinta Menzies savā 90 gadu svētku komerša uzrunā kodolīgi noraksturoja katru no dibinātājām:

Grietiņa bija mūsu pamatak-mens. Audzināja būt godīgai taisnīgai neiedomīgai imerietei. Būt pieklājīgai un

nemākslotai. Aiz ģimenes un studijām likt Imeriu pirmajā vietā.

Žeņa - smaidīga, strādīga, Ime-rias dvēsele. Manā pirmajā komeršā gādāja par visām loceklēm, jo mēs kādas divdesmit pārnakšņojām pie viņas Džilongā. Dziedājām, dzinām jokus. Visām bija labsajūta, jo viņas labestība pret mums bija tik ļoti redzama.

▲Ģimenes vakars, Pirmā rinda, no kreisās (stāv): fil!fil!Līsa Birzule, 105.c.; Sandra Birze, 105.c.; Rudīte Mežciema, 47.c.; Aija Thomas, 76.c.; Dagnija Balmford, 45.c.; Ilona Misa, 105.c.; Elita Klunder, 53.c.; Astrīda Cooper, 75.c.; Iveta Samule, 95.c. Otrā rinda, no kreisās (sēž): fil!fil! Irēne Schindler, 39.c.; Baiba Millere, 53.c.; Ģinta Menzies, 45.c.; Daina McDonald, 49.c.; Anita Andersone, 71.c.; Anda Banikos, 71.c.; Ērika Pētersone, 61.c. 

▲Aizmugurē, no kreisās, slīpi uz augšu: fil!fil! Astrīda Cooper, 75.c.; Linda Paltaglou, 87.c.; Ilona Misa, 105.c.; Māra Rawlings, 105.c.; Sandra Birze, 105.c.; Līsa Birzule, 105.c. Otrā rinda, sākot ar imerieti, kas stāv Astrīdai blakus – kundze ar billēm: fil!fil! Silvija Freiverte, selga; Anda Banikos, 71.c.; Anita Andersone, 71.c.; Rudīte Mežciema, 47.c.; Iveta Samule, 95.c.; Eva Brennere, 57.c. (Ivetai priekšā); Baiba Brūdere, 83.c., (Ivetai blakus); Dagnija Balmford, 45.c., (mazliet Baibai priekšā un Evai blakus); Ērika Pētersone, 61.c.; Irēne Schindler, 39.c.; Daina Nance, 43.c. Trešā rinda (sēž): fil! fil! Ilze Šterna, selga; Aija Grosa. selga; Elita Klunder, 53.c.; Ģinta Menzies, 45.c.; Baiba Millere, 53.c.; Laima Lindiņa, 31.c.

VĒSTURE

33

Žuks - arī smaidīga. Liela lasītāja un angļu valodas pratēja, skolā un universitātē iemācījusies. Pie viņas uz konventa vai maijkūres bija tīri patīkami, jo mūs sagaidīja siltas ābolu maizes.

Hermīne, Zenta, Lisija un Vanda reti piedalījās konventa dzīvē dažādu iemeslu dēļ. Hermīne uzņēmās Imerias pienākumus sākuma gados, bet veselības un citu iemeslu dēļ diemžēl nepiedalījās konventa dzīvē. Zenta - sīka, klusas dabas sieviete. Smagi dzīves apstākļi. Kontak-tus uzturēja ar dažām loceklēm. Lisija no sākuma bija ļoti aktīva uz izpildīja vairākus pienākumus, bet pārcēlās uz Ameriku. Spriežot no protokoliem, viņa bija ļoti iemīļota. Vanda dzīvoja 160 km no Melburnas un bija ārpus kopas, bet, kad iespējams, piedalījās jubilejās.

Biruta - mūsu „šnitīgākā” filistre. Birutai bija stāja un stils. Viņa visu darīja ar lielu prieku un bija gandarīta, kad lietas izdevās. Mūsu skaistās vapeņa drapērijas ir viņas darbs. Rīgas audzināšana bija skaidri redzama, kad viņa vadīja kantus.

Rasma – pēdējā Rīgas coetu studente. Sabiedriska, enerģiska un ar vīru no Latvijas. Viņai patika nerātnās dziesmas un izdarības. Jaunieši un viņu domāšana viņai patika un bija ar to ļoti pievilcīga.

Pie Melburnas kopas tika piesaistītas arī ārpuskopas Rīgas coetu filistres, fil!fil! Irma Arnoldija – Grencione, 6.c. un Berta Trumpmane – Bušvechtere, 9.c. Tās dzīvoja 900 kilometru attālajā Sidnejā. Pēc G!P! nolikuma, kopas dibināšanas priekšnoteikums pieprasīja minimumu 5 locekles. Sidnejā nodibināja patstāvīgu kopu 1961.gadā, kad krāsnešu skaits bija sasniedzis 7.

Pirmās meitenes iestājās nākamajā gadā pēc dibināšanas, 1958.gada 4. maijā, uzņemot Žeņas meitu Irēni (tagad Schindler) un Žuka meitu, Māru (tagad Ķikuta). Tajā gadā arī Sidnejā uzņēma 2 m!m! Intu Vagulānu un Vitu Lapu. 1960. gadā tika uzņemtas vēl 4 m!m! Melburnā un 3 trīs m!m! Sidnejā, kuras visas skaitījās pie Melburnas kopas. 1961.gadā Melburnā iestājās 7 meitenes. Šie divi bijuši viskuplākie meiteņu uzņemšanas gadi. Imerias solījumu Melburnā ir parakstījušas 69 locekles, bet, lai atspoguļotu Melburnas kopas locekļu piederību precīzāk, tam skaitam būtu jāpieskaita kā Rīgas coetu filistres abās pilsētās, tā Sidnejas sākumgadu locekles.

Gadu gaitā kopas skaits ir bijis mainīgs, dēļ gan augstāk minētiem

apstākļiem, gan dažām loceklēm izstājoties, pārceļoties uz citām dzīves vietām, arī pienākot klāt no citām malām, un vairākām aizejot aizsaulē. Starp aktīvām loceklēm divas, kuras Imerias gaitas uzsāka Melburnā, ir tagad Latvijas konventā – fil! Baiba Kangere, 43.c., un fil! Selga Beņķe, 63.c.; un divas pienākušas klāt - no Anglijas kopas, fil! Laima Lindiņa, 31.c., un no Sidnejas kopas fil! Ilze Daliņa, 43.c.

Šobrīd esam 27 aktīvās locekles. Turpinām darboties, cik rosīgi spējam, skaitam samazinoties un vecumam pieaugot. Ik gadu tiek noturēti divi komerši, un darba konventi (beidzamos gados samazinātā skaitā). Pagājušo gadu notika literārs rīts, kas daudzus gadus nebija noticis, un piedalījāmies Latvijas kopas iniciatīvā „Apjoz jūru”. Vairākas Melburnas kopas locekles ir viesojušās pie imerietēm Latvijā, piedaloties darba konventos un svētkos.

Mūsu kopas internie komerši ir visjaukākās no tikšanās reizēm, vienmēr sirsnīgi, dziesmoti un jautri. Parasti sanākam ap 20 un pēc svētku konventa un saules meitu tradīcijām sasēžam ap lielu galdu - jūtamies vienotas labestības aurā, kas ir Imerias gars. Komerši notiek pie kādas locekles mājās, veicinot īpašu tuvības sajūtu. Kad novembra komeršos pienāk laiks coetu runām, vienmēr atro-das kaut kas interesants, aizkustinošs vai asprātīgs, ar ko padalīties.

Pērn novembra komeršā fil! Linda Paltaglou, 86.c. dalījās savās atmiņas par vēlmi nokļūt tajā pašā korporācijas vidē, kurā bija viņas lielā māsa Astrīda un mamma Ērika. Konventa dzīve Lindai izklausījās ļoti saistoša. Linda atcerējās gadījumu, kad Astrīda ar saviem konfukšiem un citām meitenēm bija izbēgušas no konventa sapulces laikā pirms mielasta, paķerot līdzi sagatavoto ēdienu, ieskaitot smalkās tortes. Tajā laikā Melburnā bija ļoti populāra meiteņu bēgšanas tradīcija. Kā jau tas pienākas, meitenes bija tērptas melnās kleitās. Netālu no konventa vietas policija esot meitenes apturējusi ielā, kura pazīstama ar raibu naktsdzīvi. Jaunām meitenēm jautāts, „What are you doing here?” Astrīda atklāti esot atbildējusi, „We have escaped from the convent”.

Mūsu locekles ik gadu piedalās arī ārpus kopas akadēmiskajā dzīvē - Studenšu korporāciju kopu Melburnā (S!K!K!M!) konventos, komeršos,

literāros rītos un rotācijas kārtībā ar cit-iem konventiem uzņemoties prezidēšanas pienākumus. Katru otro gadu S!K!K!M! rīko Latvijas Universitātes gada svētkus, pamīšus ar vīriešu korporāciju kopu Melburnā. S!K!K!M! rīkotie sarīkojumi ir īpaši vērtīgi korporāciju loceklēm, kuru kopas vairs aktīvi nedarbojas.

Melburnas kopas vēsturē jaušami plaši ģimenes tīkli - krustām šķērsām mātes un meitas, vīramātes, vedeklas, tantes, māsas, brāļa sievas, māsu un brāļu meitas, mazmeitas un krustmeitas. Melburnas kopā ir ģimene - tikai viena - kura ir bijusi pārstāvēta trīs paaudzēs - kopas dibinātāja Žuks, viņas meita Ilga un mazmeita Suzīte. Bez tā, ka ģimenes saites ir bijušas ļoti nozīmīgas Imerias pieaugumā, jauno studentu draudzības pirms iestāšanās ir arī spēlējušas svarīgu lomu, un tādā veidā bijusi piesaistīta arī plašāka saime.

Liela daļa no mūsu loceklēm ir precējušās, vai bijušas precētas ar vīriem, kuriem nav latviešu izcelsmes. Dzīves biedra tautība nav noteicoša locekļu latviskuma izjūtai, līdzdalībai nedz darbībai latviešu sabiedrībā, bet vairākām loceklēm Imeria piedāvā latviskuma oāzi. Neskatoties uz to, vai locekles ir precējušās ar latvieti, vai ir aktīvas sabiedrības darbinieces, ir skaidrs, ka Imerias vide ikvienai piedāvā kaut ko īpašu.

Pēdējā meitene tika uzņemta pirms sešpadsmit gadiem. Loceklēm meitas ne vienmēr runā latviski un arī ja runā latviski, nav teikts, ka būs vēlme iestāties. Ilgstošam attālumam no Latvijas ir bijusi sava ietekme. Jaunās studentes, kurām nav radu korporācijā, arī nav tik vienkārši piesaistāmas. Šajā ziņā, mūsu apstākļi ir ļoti atšķirīgi no Latvijas apstākļiem.

Grūti šobrīd saredzēt, kā kopa varētu nākotnē pieaugt, bet, kamēr ir kodols, kuram Imeria ir tuvu sirdij, tikmēr pastāvēsim. Domāju, ka Imerias dibinātājas būtu gandarītas, ka tik ilgi turam Imerias ideālus tuvu sirdij tālajā Austrālijā, un ka vēlreiz brīvā Latvijā Imeria zeļ.

Ginta, savu 90 gadu svētku komerša uzrunu nobeidza sakot:

Kā mūsu kopa dzīvos tālāk neviens nezin, bet ja garīgās vērtības, kuras ietilpst mūsu krāsās un devīzēs spēj izdzīvot līdz šim, tad varbūt jaunākās paaudzes spēs sev tās piemērot un kopt Imerias garīgo devumu.

34

Divus gadus vecāka par ImeriuKad šo rakstu, esmu jau pārkāpusi 93

gadu slieksni! Bet kā jau no imerietēm tiek prasīts – turies un cīnies dzīvē dūšīgi! Visumā neesmu mainījusi ierasto dzīves veidu – varbūt viss iet lēnāk, bet arvien darbojos sabiedriski, turos līdzi elektroni-skajai eksplozijai, vadu savu automobīli un piedalos dzīves “izpriecās”. Ne vairs gluži tādā tempā kā kādreiz, bet tomēr!

Tikai viena sūdzība, kāpēc tik daudzi mana gada gājumi atstāj šīs zemes laukus un dodas “Tur Augšā”- kur būšot laimīgāka dzīve? Nav vairs iespējama bridža spēle – vajaga četrus!

Pēc šī garā ievada – variet iedomāties, ka mans stāsts par dzīvi divās Imerias kopās varētu izvērsties ļoti ilgstošs! Vai varētu “īsi un kodolīgi”?

Kad 1950 gados pēc kara un bēgļu gaitām Imeria sāka atdzīvoties Rietumu pasaulē, Ņujorkas kopa izlēma uzņemt jaunas imerietes – radīt 31.coetu! Tā Ņujorka uzņēma 10 meitenes, bet Anglijā vienu – mani! Nebijām vairs nekādas “jaunās” meitenes, jo uzņēma tikai tādas, kas bija studējušas Rīgā Latvijas Universitātē, un tas nozīmēja pirms kara un kara laikā. Tā bijām jau «meitenes» pie 30 vai pāri 30 gadiem.

Anglijas kopā tai laikā bija seši Rīgas coeti. Arī pēdējā seniore Rīgā pirms krievu iebrukuma – Ārija Rozentāle, un pats galvenais, mums bija pēc 12 dibinātājām vissvarīgākā persona - Rasma Breikšs-Janovskis, mūsu svētku dziesmu sacerētāja. Dibinātājām bija ideja radīt Imeriu, izveidot pamatus mūsu organizācijai, dot likumus, bet Rasma tai iedeva dvēseli – mūsu svētku dziesmas, kuras vēl šodien divas reizes gadā ar sajūsmu dziedam, Saules meitām solījumu nododot!

Tā ar šīm sešām uzsāku savu fuksēšanas laiku. Nebija viegli, viņas bija izlēmušas izaudzēt zinošu, bet, ak vai! arī paklausīgu jaunu locekli! Tā nu tiku ne tikai mācīta, bet arī tramdīta kā senos vecos laikos bija pieņemts: fuks, padod to, fuks, paturi mēteli un, protams, fuks, nomazgā traukus utt. Šinīs dienās tāda dresēšana nav iespējama, šeit ar fukšiem jāapietās, kā saka, ar cimdiem rokā, vismaz šeit, Rietumu pasaulē. Bet es ar sajūsmu metos savos uzdevumos iekšā, biju tik laimīga beidzot būt imeriešu vidū. To jau biju vēlējusies no skolas laikiem, kad novēroju manas 13 gadus vecākās māsas imerietes gaitas un klausījos viņas nostāstos. Viņa mani bija aizvedusi uz

vairākiem t/l konventa dzīvokļiem, ak, cik tie man likās grezni!

Tas nu bija mans sākuma peri-ods. Jutu, ka diezgan drīz pēc krāsu piešķiršanas mani sāka virzīt prezidija virzienā! Manā senioritātes laikā arī sākām uzņemt pirmās ārpus Latvijas dzimušās imerietes. Starp sešām “vecajām” bija lielas pārrunas, vai to darīt, vai nē? Vai tas būtu pareizi! Pirmā, ko uzņēmām, bija Lilija Zobens, un pieņemu, ka man nav jāpaskaidro, kas viņa tāda! Arī citas ir darbīgas un izdarīgas, un tā vēl šodien Anglijas kopa darbojas raženi un uzņem jaunas locekles!

Neaizmirstami bija Pavasara komerši, kas notika Rasmas lauku mājās, ko saucām par “mūsu mazo Latviju”. Tie sākās sestdiena ap pl.13.00 un bieži gāja visu nakti, un beidzās svētdien pl.15.00. Ak, kā negribējās šķirties! Balsis bija izdziedātas, smiekli izsmieti, pat oficialā daļa ar cieņu novadīta, asaras patecējušas, nu jāatvadās. Līdz nākošai reizei!

Liktens bija man lēmis pārcelties uz Austrāliju pēc pensionēšanās. Devos uz Melburnu, kur arī nekavējoties pieteicos Imerias kopai. Šī kopa bija dibināta vienas fil!dib! Grietiņas Krimbergas paspārnē. Nu to varēja tūlīt manīt!

Viss notika precīzi, pareizi tā kā tam jābūt! Ai, ai, ai, mūsu Rasma vadīja kantus sajūsmīgi, ar abām rokām pa gaisu, aizrautīgi, ne pēc likuma! Tas šeit nedrīkstētu notikt. Un vai nav labi darīt, kā tas jādara!

Šejienes kopā ir daudz ļoti spējīgu imeriešu. Piemēram, Melburnā ik gadus rīkotās Kultūras dienas trīs reizes ir vadījušas imerietes. Tas ir milzīgs darbs un sasniegums. Melburnas kopa arī prezidēja kā G!P!, kas ņemot vērā, ka atrodamies Dienvidus puslodē, nebija tik vienkārši. Mums Eiropas pavasara komeršs ir rudenī! Velc nu baltu kleitu! Mēs pielāgojamies un dzīvojam, un pastāvam!

Ko varu teikt par dzīvi manā vecumā – 93 gados! Vēl krūtīs uguns nav izdzisis! Atsaucoties uz manu mīļāko dziesmu “Zilie Virši”, kur vienā no pēdējiem pantiem ir teikts: “Paies gadi, norims ilgas, krūtīs uguns izdzisīs! Dvēseli kā sausas smilgas, tukšas saltas dienas tīs!” Tā tas nav! Dzīve, kas pilna ar izdarībām, nav nemūžam salta. Dvēsele vēl spēj jūsmot. Interese par dienas notikumiem nav zudusi un, galvenais, gribas vēl dzīvot! Nebīstaties vecuma, tikai lūdziet mīļajam Dieviņam veselību!

Noslēgumā man liels lūgums – neaizmirstiet svētku runās pieminēt Rasmu Breikšs! Un mēģiniet pasērst pie viņas kapa tur Vidzemē. Aiznesiet mīļu sveicienu no manis. Vivat, crescat, floreat Imeria in aeternum! fil! Laima Lindiņa, 31.coets

MILVOKU KOPADibināta 1959. gadāŠobrīd kopā darbojas 11 imerietes

▲Mātes un meitas 2011.gadā. Bijušās Globālās seniores, no kreisās: nelaiķe fil! Elfa Foldi, 33.c., fil! Vita Levar, 90.c., fil! Ginta McNally, 107.c., un fil! Aija Kukaine, 45.c.

▲Milvoku kopas G! prezidijs Imerias 70 gadu jubilejas svētku aktā 1994.gada oktobrī. No kreisās G! vicesen! fil! Maija Strēlnieks, 44.c., G!sen! fil! Elfa Foldi, 33.c., G!sekr! fil! Anda Junge, 55.c.

▲Imerias mātes un meitas 70 gada jubilejā Milvokos 1994.gadā

VĒSTURE

35

“Kad korp. Imeria atjaunoja darbību ārpus Latvijas, mūsu galvenais mērķis bija saturēt kopā jauno paaudzi svešumā, paturēt to latviešu sabiedrībā. Un tas mums ir veicies. Mums ir bijuši sekmīgi gadi. Mēs esam daudz ko panākušas. Mūsu Milkovu kopa ir pazīstama Amerikā ar savu aktivitāti.” Dagnija Edgare, 41.c.

Milvoku kopa uzauga kā atvase Čikāgas kopai. Toreiz, kad 1952. gadā ar vienu fil! dib! un deviņām Latvijas fil! fil! nodibinājās Čikāgas kopa, Milvokos dzīvoja četras imerietes: fil! Tamāra Rīteris, zobārste, 10.c., fil! Edīte Pla-tais, ārste, 17.c., fil! Tamāra Meistars, mag. phil., 19. c. un fil! Līvija Zelmenis, ķīmiķe, 30.c. Madisonā dzīvija fil! Austra Siljānītis - Kārkliņš, tautsaimniece, 7.c., kura Imerias dzīvē piedalījās vēlākos gados, kad Madisonā dzīvoja vairākas imerietes. Sarunās ar Čikāgas kopu tika nolemts, ka Čikāgā tiks uzņemtas Milvoku meitenes, kuras tiks Čikāgas amatpersonu substitūtu audzinātas Milvokos, bet aktīvi piedalīsies Čikāgas kopā. 1959. g. 41. coetā Čikāgā uzņēma Milvoku meitenes, Dagniju Rīteri (tagad Edgar), Anitu Kopiņu (tagad Bliju) un Intu Lācīti, 42.c. Milvokos uzņēma m!m! Māru Tenis (tagad Rīteris), Anitu Kļaviņu (tagad McKee) un Ilgu Čakānis (tagad Strazdiņa). Pie Čikāgas kopas uzaugušas desmit Milvoku meitenes.

Kad meitenes bija kļuvušas krāsneses un vajadzīgos semestrus nokalpojušas Čikāgas kopā, lai varētu uzņemties ama-tus, 1963. g. 8. septembrī tika dibināta Milvoku kopa. Pirmā Milvoku kopas sen! bija Māra Tenis (Rīteris), vicesen! Anita Kļaviņa (McKee) un sekr! Maija Bērziņa (Strēlniece), 44.c.

Ar Imeriu sirdī1959. gadā Ilgu Čakānu (Strazdiņš),

Māru Tenis (Rīteris), un mani uzņēma korporācijā Imeria (42. coetā) Čikāgas kopā, jo Milvokos tanī laikā vēl nebija patstāvīga kopa. Cik labi, ka mums Milvokos tajā laikā dzīvoja četras Latvijas filistres, kuras ar prieku uzņēmās audzināt jaunas imerietes latviskā un korporācijas garā! Fil! Edīte Platais bija mūsu vietējā audzinātāja, un fil! Tamāra Rīteris bija mūsu mag! cant! Mums mācīja par Ime-rias devīzēm, krāsu nozīmi, tradīcijām, kantu vadīšanu un vispārēji ieaudzināja Imerias korporācijas garu un piederības sajūtu mūsu tautai. Tā kā mums nebija filistru biedrība, Latvijas filistres aktīvi

piedalījās mūsu konventa dzīve un labprāt dālījās ar atmiņām par saviem studiju laikiem un korporācijas dzīvi Latvijā. Katru mēnesi braucām uz Čikāgu uz kon-ventiem, kā arī svinēt komeršus, līdz ar to kopā bijām lielāks skaits imeriešu.

Milvokos manas mājas bēniņos notika “melnie konventi”, tur pulcējāmies un plānojām “bēgšanu”. Diemžēl, neviens mūs nemeklēja, jo vietējās filistres par to nekā nezināja. Tas mums netraucēja, jo pavadījām tās stundas smieklos un draudzībā!

1960. g. rudens komeršā Čikāgā pēc oficiālās daļas, kad sēdējām pie galda, mag!cant! E.Ozoliņa (Foldi) lika meitenēm novadīt pāris dziesmas. Atskanēja “Audz magonīte”, bet nekas nenotika. Pēc pāris dziesmām atkal tika dziedāta “Audz magonīte”, un atkal nekas nenotika! Mēs, meitenes, domājām, ka ar mums jokojas. Pēc kāda brīža trešo reizi tika novadīta krāsu dziesma, un mēs visas dziedājām līdzi, bet uzreiz balsis šur tur aprāvās, un Ilgai, Mārai un man pārslīdēja brūn-zili-zelta lentas pār pleciem! Gribot vai negribot, priekā un pārsteigumā mums pār vaigiem slīdēja asaras. Pēc garas meklēšanas atradām savus konventa radus. Tajā vakarā, atvadoties no “fukšu” gaitām, vēl palīdzējām namamātei nokopt ēdienu galdu un devāmies mājās uz Milvokiem.

Turpinājām piederēt Čikāgas kopai līdz 1963.gadam, kad nodibinājām Milvoku kopu. Es biju pirmajā Milvoku kopas prezidijā, kopā ar manu konfuksi Māru Tenis (Rīteris) un ar Maiju Bērziņu (Strēlnieks), kura sāka savas Imerias gai-tas Mičiganas pavalstī pirms pārcelšanās uz Milvokiem. Darījām visu iespējamo turpināt Imerias tradīcijas, lai mūsu kopa augtu un zeltu. Notika C!K!, uzņēmām meitenes un gādājām par audzināšanas un kantu stundām. Braucām un svinējām komeršus kopā ar Čikāgas un Kalamazū-Grand Rapidu kopām, kur mums bija iespēja iepazīties ar imerietēm no citām pilsētām.

1996. g. janvārī “Tautiešam roku devu” un pārcēlos uz jaunu dzīvi Kalifornijā. Tomēr domās un sirdī paliku Milvoku kopā, un, cik vien iespējams, braucu “mājās”, lai varētu piedalīties komeršos un atjaunot solījumu Saules meitu tradīcijā.

1994. gadā Imerias G!P! bija Milvokos un rīkoja 70 gadu svētku jubileju, dievkal-pojumu, svētku aktu, komeršu, kā arī vienreizēji greznu jubilejas balli. Milvoku

Marc Plaza viesnīcā bija ieradušās imeri-etes no malu malām, visur atskanēja: “Sveika svētkos”, un priekā apkampām ilgi neredzētas māsas un aizraujoši pārrunājām dzīves jaunumus un noti-kumus. Paldies visām Milvoku kopas imerietēm, kuras cītīgi veica visus darbus, lai Imerias jubileja būtu pirmklasīgi nosvinēta!

Esmu bijusi divos vispārējos dziesmu svētkos, kuri notika Milvokos, un arī piedalījos Imerias rīkotās brokastīs, kas pulcēja imerietes no tuvām un tālām vietām Amerikā. Kaut gan visas viena otru tieši nepazinām, izjutu kopības un draudzības sajūtu, jo mūs visas vienoja mūsu brūni-zili-zelta krāsas.

Milvoku kopas dalībnieku skaits kādreiz pārsniedza 30 locekles. Lai arī laika gaitā dažādu iemeslu dēļ kopas locekļu skaits ir samazinājies, kopa tur-pina noturēt konventus un svinēt maija un rudens komeršus.

Kaut gan šodien pāris tūkstoši jūdzes šķir mani no konfukšiem, mēs vēl uz-turam draudzību. Kad ierodos Milvokos un piedalos komeršos, tad jūtos kā mājās. Un tā Milvoku mazā kopa turpina kopt un uzturēt Imerias draudzības saites un tradīcijas, kuras es iemīļoju vairāk kā 50 gadus atpakaļ un turu sirdī šodien!Anita ‘Kitty’ Kļaviņš-McKee, 42. coets

Fil!dib! Annas Kalniņas krāsu mazmei-tas atmiņas

Kad roku sniedzam viena otrai pāri gadiem, pāri tālumiem, kad sirdi ieprieci-na katra atmiņu pērle, katra tikšanās, katra draudzībā un mīlestībā sniegta roka, izdziedātās dziesmas, gan prieki, gan izraudātas asaras, tad laimīga atgriežos Imerias klēpī kaut uz īsu brīdi. Vēlos baudīt konventa garu, justies atkal kā bērns, kurš ilgojies pēc mātes, pēc mājām.

Dzīvoju tagad ārpus kopas, reti vairs tiekos ar konventa māsām, bet alkas pēc draudzības loka nezūd. Laika rats spiežas uz pleciem, reizēm ietinot visu kā miglā. Gribas būt kopā ar tuvām māsām, dalīties ar pagātni. Vienatnē un klusumā atpūšoties un bilžu albūmus šķirstot, acu priekšā atkal Imeriā pavadītie skaistie, piedzīvojumu pilnie, neaizmirstamie gadi. Rodas vēlēšanās tad pa vienai lapai atvērt šo bagāto atmiņu virkni, lai rastu mieru, iesildītu sirdi, lai atcerētos zudušos laikus un konventa radus, kas jau dus zemes klēpī.

36

Neizsakāma alka un vēlēšanās pārņem mani ar dziļu bijību un pateicību par manu audzināšanu, par bagāto, skaisto, vērtīgo dāvanu pilno dzīvi, kuru man laimējies baudīt Imerias klēpī.

Bijām sešas jaunas meitenes, uzsākām fukšu gaitas 1958./1959. gadā. Trejmeitiņas 41. coetā, un trejmeitiņas 42.coetā. Reizi mēnesī divām divu vai trīs stundu braucienā uz Čikāgu, kur sākās mūsu fukšu laiki.

Cik daudz gan ir gūts! Mani konventa radi, mutere fil! Dr. Edīte Platais, fāteris fil! Tamāra Rīteris, un groša fil! dib! Dr. Aņa Kalniņa, kā arī mūsu Milvoku kopas fil!fil!, kuru vadībā mēs augām, manu dzīvi dziļi ietekmēja. Manī iedegās nenovēršams respekts un mīlestība pret mūsu tautu, latvietību, vienotību, konven-ta garu un studentu organizāciju vēsturi, kas mani iedvesmoja strādāt ilgus gadus vairākās latviešu organizācijās un tautas labā. Bet galvenais – konventa gars, kas ikdienā mani vēl tagad vada, gan prieka, gan bēdu brīžos.

Nožēloju tikai vienu, ka man pārāk īss bija iepazīšanās laiks ar mūsu dibinātāju, manu grošu, ar kuru attāluma dēļ reti tikos. Telefona sarunas bija mūsu kontakts. Viņa neaizmirsa man vienmēr atgādināt to rudens dienu, kad apciemojām un pārsteidzām mūsu dibinātāju ar negaidītu un iepriecinošu dāvanu. Toreiz, 1960.gadā sakarā ar studijām arī strādāju Milvoku muzejā, kur man radās iespēja mācīties foto mākslu. Audzināšanas stundās mēs dzirdējām par Imerias vapeni, bet nekur tas netika toreiz rādīts. Nebija skaidrs, kur tas atradās, ne arī kāds tas izskatījās. Neatceros, kā tiku pie mazas vapeņa fotogrāfijas, melnbaltas bildītes. Steidzīgi pārfotogrāfēju, pārstrādāju gaišāku, pierunāju vienu mākslinieku, lai eļļas krāsās pareizā tonī iekrāsotu brūni-zili-zelta karogu, skaisti ierāmējām. Ar vilcienu uz Čikāgu, pēc tam ar diviem autobusiem abas ar konventa māsu Velgu devāmies pie mūsu dibinātājas.

Neaizmirsīšu viņas apkampienus, sirsnību, laipnību un pat noritējušo asaru uz vaiga. Ciemojāmies, iepazināmies, izrunājāmies līdz tumsai, kad laiks bija mērot garo ceļu atpakaļ uz Milvokiem. Gadiem ilgi vapeņa foto mūsu dibinātājai atradās goda vietā uz plaukta, un mēs ilgi atcerējāmies, cik viņa toreiz bija laimīga par uzdrošināšanos viņu apciemot. Neaizmirstams viņas pārsteigums, prieka

pilnais smaids, siltie rokas spiedieni un sirsnīgie apkampieni. Nespējām vien nopriecāties par pārgalvīgo braucienu, par skaisti pavadīto pēcpusdienu ar vienu no mūsu dibinātājām un iespēju tuvāk iepazīties vienai ar otru.

Ko vairāk varu teikt, kā no sirds pateikties par visu, ko Imeria ir man devusi. Dziļa bijība un pateicība mūsu kopas Latvijas laika filistrēm, kuras atdeva savu dzīvi, savu sirdi, savus spēkus, mūs audzinot uz goda! Sirsnīgs paldies arī Latvijas konventam, kad mani pagodinājāt, ievietojot manus Imeriai veltītos dziesmas vārdus mūsu Imerias 90 gadus atceres dievkalpojuma baznīcas lapā Doma katedrālē. Dziesmu lapiņu man atveda divas mūsu kopas locekles, kuras piedalījās jubillejā Rīgā. Tas mani bez gala iepriecināja.

Imeria mani izauklēja, stiprinādama mani ticībā, palīdzot ikdienas gaitās, kā arī cienīt un strādāt tautas un latviešu labā! Gadi skrien, neapturēsim laika ra-tus. Vēlu nākamai paaudzei turpināt zelt un ziedēt, un turēt dzīvu Imerias garu!fil Ilga Strazdiņa, 42. coets

Imeria – mūža organizācijaDomājot par korporācijas Imeria

90 gadu jubileju, kā arī to, cik gadus es esmu ar lepnumu valkājusi mūsu brūn-zil-zelta krāsas, es atkal atceros fil! Emīlijas (Mīces) Austriņas, manas mīļās audzinātājas teiktos vārdus: “Korporācija Imeria ir mūža organizācija”. Gadu gājums ir pierādījis šo vārdu patiesību un īsto nozīmi. Mani uzņēma Imerias konventā 1960. gadā, un esmu bijusi aktīva konventa locekle 54 gadus. Šajos gados esmu vairākas reizes mainījusi dzīves vietu, kā arī piederējusi vairākām Imerias kopām, un vienmēr atradusi sev līdzdomājušas imerietes, kam tautība, izglītība un sievietes pienākuma apziņa ir vadījušas dzīvi. Manā jaunībā satiku imerietes, kuras bija zaudējušas savu dzimteni, bet ne savu tiekšanos pēc augstākas izglītības. Svešā zemē šīs ime-rietes, pārvarot visādus šķēršļus, mācījās jaunu valodu un atgriezās universitātēs, lai pārstudētu un iegūtu akadēmiskos grādus. Mana audzinātāja fil! Emīlija Austriņa, 8.c., un fil! Tamāra Rītere, 10.c., abas pabeidza zobārstniecības fakultāti Amerikā, un blakus ģimenes pienākumiem atrada laiku audzināt jaunās imerietes. Grand Rapidu/Kalamazū kopā, kur es fuksēju, bija

stiprs kodols  no Rīgas coetiem: Emīlija Austriņš-Pone 8.c., Angelika Jansons-Pavārs 11.c., Anna Zuika-Meisters 22.c., Zenta Cāzers-Ormanis 18.c., Līna Šints-Pone 15.c., tāpat arī vēlāk Milvoku kopā (kur esmu pavadījusi lielāko daļu no sava mūža): Edīte Platais 17.c., Tamāra Meisters-Akmentiņš 19.c., Tamāra Rīters-Rezgalis 10.c. un Līvija Zelmenis-Betāgs 30.c.  Šīs imerietes nespēja aizmirst, ko korporācija Imeria bija devusi viņu dzīvēm Latvijā, un, ierodoties Amerikā, atsāka korporācijas Imerias darbību un iesaistīja jaunas latviešu studentes,  kuras deva solījumu kalpot mūsu devīzēm.

Imerias nākotne bija nodrošināta. Kad Imeria svinēja savu 70 gadu jubi-leju, fil! Elfa Foldi, 33.c., kurš bija viens no pirmajiem coetiem, kas tika uzņemts Amerikā, bija globālā seniore, un pēc 10 gadiem  viņas meita, fil! Vita Foldi Levar, 90.c., (un mana konventa meita), bija Imerias globālā seniore. Bet mūsu devīzes vienmēr atgādina, ka mēs nedrīkstam domāt tikai par sevi. Līdztekus darbībai Imerias konventā, imerietes ir arī aktīvi piedalījušās latviešu sabiedrībā: draudzēs, latviešu skolās un citās organizācijās. Kopš Latvija ir atguvusi brīvību, imerietes ir daudz darbojušās arī Latvijas labā. Ar lepnumu gribu pieminēt manu krāsu māti, fil! Ilgu Švehu, 38.c., kurai ir PhD. grāds attīstības psiholoģijā, un kura ir lasījusi lekcijas kā Fulbright Stipendijas profesore Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras Akadēmijā. Ilga ierosināja un palīdzēja nodibināt psihologu un sociālo dar-binieku vietas Rīgas Bērnu Slimnīcā. Viņa ir bijusi iniciatore arī līdzekļu vākšanai Latvijas bāreņu atbalstam, kas pauž viņas profesionālo un personīgo interesi: sekmēt sabiedrības atbalstu Latvijas bāreņiem un slimajiem bērniem. Korporācijā Imerias devīzes mums visu mūžu atgādina par tām dzīves vērtībām, kuras dara mūsu dzīves pilnīgākas un ko mēs varam nodot nākošām paaudzēm, tāpat kā tās tika nodotas mums. Vēlot Imeriai saules mūžu,fil! Maija Strēlnieks, 44.c.

Kā putniņus pār tāliem laukiem klīstot…

Pagājušajā novembrī (2014. g.), kad stāvēju Rīgas Doma katedrālē, un sev visapkārt redzēju brūni-zili-zelta krāsas, tad izjutu grūti aprakstāmu prieku un piederības sajūtu, kaut gan visi mani 52 Imeriā pavadītie gadi ir bijuši vairāk kā četri tūkstoši jūdzes no Rīgas. Šis

VĒSTURE

37

ir mana konfukša Aldas (Andersons) Avens (48.c.) un mans stāsts, par to, cik liela nozīme ir bijusi Imeriai mūsu dzīvēs, jo uzaugām svešā zemē un tomēr nekad neesam zaudējušas savas tēvzemes mīlestību. Pieminot Imerias 90 gadu jubi-leju, mūsu domas ir vērsušās uz pagātni, īpaši jaunību, kad uzsākām studijas, jutāmies tik pieaugušas, un nospriedām viesoties pie korporācijas Imerias. Kaut gan mēs trīs meitenes, kuras uzņēma Imerias Čikāgas kopā 1962. gadā (toreiz Milvoku kopa vēl nebija dibināta), viena otru pazinām no baznīcas, latviešu skolas un kora mēģinājumiem, tomēr mūsu īstā draudzība uzplauka, mācoties Imerias vēsturi un tradīcijas audzināšanas stundās un vienai otru atbalstot kantu stundās. Arī bija liels prieks veidot draudzības ar imerietēm, kuras pēc bēgļu gaitām Amerikā izveidoja kopas.

Atceramies arī, cik fil! Tamāra Rītere bija nogurusi pēc garas dienas un tomēr ceturtdienas vakaros noturēja audzināšanas stundas. Fil! Tamāra Rītere kā arī citas mūsu kopas Rīgas filistres bija tiešs piemērs, cik daudz cilvēks var pārvarēt un panākt, ja arī neparedzēta iemesla dēļ daudz zaudē un nonāk kādā svešā pasaules malā. Tas mums jaunām imerietēm svešumā nostiprināja apņēmību sasniegt mūsu devīzēs no-spraustos mērķus savās dzīvēs.

Milvoku kopas filistres veda jaunās meitenes un tautietes uz konventiem un literāriem vakariem uz Čikāgu, un tur arī bija mūsu oficiālā audzinātāja, fil! Elfa (Ozoliņš) Foldi, kura bija pilnvarojusi fil! Tamāru Rīteri noturēt audzināšanas stundas Milvokos. Čikāgas kopai bija liela priekšrocība, jo tur dzīvoja fil! dib! Anna Kalniņa, kura mums stāstīja par Rīgu, Latvijas Universitāti, un konventa dzīvi Latvijā. Tik interesanti bija noklausīties skaistās atmiņās par dzimteni, un par mūsu filistru panākumiem Latvijā.

Pēc pāris gadiem nodibinājām Mil-voku kopu, jo bija izaudzinātas pietiekošs skaits jaunās imerietes kuras varēja uzņemties kopu amatus, bet turpinājām rīkot pavasaru un rudens komeršus kopā ar Čikāgas kopu. No pašiem sākuma gadiem, līdz viņas aizgāja mūžībā, mūsu Rīgas filistres aktīvi piedalījās konventos un bija mums padomdevējas, un tā esam stingri turējušās pie mūsu devīzēm un tradīcijām.

Atgriežoties pie 90 gadu jubile-jas svinībām Rīgā, jāpiemin vēl viens

aizkustinošs brīdis. Imerias 90 gadu jubilejas svētku dievkalpojumā Rīgas Doma katedrālē, pirmajai dziesmai, kuru dziedājām, vārdus bija sacerējusi Milvoku kopas ilggadīgā fil! Ilga (Čakāns) Strazdiņa. Tajā brīdī, dziedot šo dziesmu, jutos, ka viss ir savienojies – trimda un dzimtene. Imerietes, kuras šodien ir izkaisītas pa visu pasauli, ir tomēr vienotas, un ar lielu apņēmību un spēku turpina pildīt savus solījumus Imeriai un viena otrai.Fil!fil! Alda (Andersons) Avens, 48.c., Velga (Miezītis) Turlais, 48.c.

Maija komerša atmiņasMani uzņēma Imeriā 1963. gadā, un

kopš tā laika esmu aktīvi piedalījusies Imerias Milvoku kopā, kur pašlaik esmu seniores amatā.  Ir tik daudz skaistas atmiņas, kurās kavēties, bet vismīļākā atmiņa ir no mana pirmā maijkomerša, kurš notika pie taut! Anitas (Kopiņš) Blijas, 41.c. lauku mājās pie Tomah, Wis-consin, kas ir ap 170 jūdzes no Milvok-iem. To maijkomeršu mēs svinējām kopā ar Čikāgas kopu. Fil! Elfa (Ozoliņš) Foldi, 33.c. atveda līdzi savu trīs mēnešu veco meitenīti Vitu (tagad fil! Vita Foldi Levar, 90.c.). Kurš varēja toreiz iedomāties, ka šī mazā meitenīte sekos savas mātes pēdās un kādreiz būs mūsu G!P! seniore! Tajā komeršā kantu maģistre bija mana krāsu māte Velga (Miezītis) Turlais, 48.c. Labi atceros, kā visas sēdējām pie ugunskura, dziedājām, un bija liela draudzība un prieku sajūta tajā burvīgajā, mierīgajā vasaras vakarā. Skaista ir jaunība, tā nenāks vairs…

Nākošā gadā konventā uzņēma Andu (Andersons) Junge (55. c.), un tad mēs abas braucām uz Racine, Wisconsin pie fil! Elfas Foldi, mūsu audzinātājas. Fil! E.Foldi bija stingra audzinātāja, un mēs nedrīkstējām būt ne par vēlu, ne par agru. Jāpiemin, ka fil! Elfas Foldi krāsu māte bija mūsu fil!dib! Anna Kalniņa, un ka fil! E.Foldi zināšanas par Imeriu un viņas stāja to atspoguļoja. Fil! E.Foldi palīdzēja mums īsti izprast Imerias devīzes un ko nozīmē pienākuma apziņa, kas ir bijis labs pamats visai dzīvei. Ir labas atmiņas, kā arī pateicība par visu ko Imeria man ir devusi.Fil! Silvija Hunt (Smagars), 53.c.

Ja varētu paredzēt nākotni…Es iesāku savas Imerias gaitas,

viesojoties Imerias Milvoku kopā 1983.

gada rudenī, kad Milvoku kopa jau bija pastāvējusi 20 gadus. Es iepazinos ar Milvoku kopas imerietēm, kuras es vēl nepazinu. Ar pašu Imeriu jutos, ka man nebija “jāiepazīstas,” jo ar Imeriu uzaugu – esmu nelaiķes fil! Elfas Foldi, 33.c. meita. Labi atceros, kā jauna meitene vēroju, kā mana māte gatavojās konventiem, un apzinājos, ka nedrīkstēju aiztikt skaisto krāsu lentu. Atceros arī, ka, ja konvents tika rīkots mūsu mājā, sēdēju ap stūri uz trepēm un dziedāju līdzi visām dziesmām.

Iestājos 1983. gada 21. oktobrī un kopā ar konfuksi fil! Andu Brenholt fuksējām ar pilnu sparu. Uzvedām fukšu priekšnesumus, nolasījām referātus un saņēmām ilgi gaidītās krāsas 1985. gada 12. aprīlī.

Milvoku kopa rīkoja konventus katra mēneša pirmās piektdienas vakarā, un tā radās daudzas iespējas piedalīties konventa dzīvē it sevišķi, kad Milvoku kopa pārņēma Globālo prezidēšanu no Detroitas kopas 1993. gada rudenī. Ar prieku piedalījos Globāli Prezidējošās ko-pas konventos, dzīvoju līdzi prezidijam, kurā G!P! seniore bija mana māte, un maniem “konventa radiem” – mana krāsu māte fil! Maija Strēlnieks, 44.c. bija G!P! vicesen! un mans krāsu tēvs fil! Anda Junge, 55.c. bija G!P! sekretāre.

Labi atceros, kā plānojām un gatavojāmies Imerias 70 gadu jubilejai. Tad likās tik pēkšņi lielais brīdis bija klāt! Svētku konventā un komeršā piedalījās 79 krāsneses no 8. coeta līdz 107. coetam un 11 meitenes. Sestdienas rītā pulcējāmies svētku dievkalpojumā, kuru vadīja mācītāja (tagad arhibīskape electa) Lauma Zušēvics, spīdola. Di-evkalpojumam sekoja svētku akts un jubilejas balle. Iemūžinājām jubileju skaistās bildēs, un viena no šīm bildēm likās kā apliecinājums mūsu nākotnei. Bija priecīgs pārsteigums, kad nostājās imerietes no divām paaudzēm – mātes un viņu meitas – tik kuplā skaitā.

Tik daudz man bija nezināms tajos priecīgajos svētkos! Ja būtu varējusi pareģot nākotni, būtu redzējusi, ka apprecēšos ar George Levar, manu balles kavalieri. Būtu arī redzējusi, ka pārcelšos uz Čikāgu, un Čikāgas kopai, pārņemot Globālo prezidēšanu 2005. gada rudenī, būšu ievēlēta Globālā prezidijā kā seniore, līdz ar G!P! viceseniori fil! Ineses Stokes, 46.c. un G!P! sekretāri fil! Rūtu Veitmani, 49.c.

38

Neesmu vienīgā imeriete, kura ir sekojusi savas mātes pēdās kā G!P! seniore -- fil! Ginta McNally, 107.c., bija G!P! seniore, kad Kalamazū kopa pārņēma G! prezidēšanu 2010. gada rudenī. Viņas māte, fil! Aija Kukaine (45.c.) bija G!P! seniore, kad Detroitas kopa nodeva G! prezidēšanu Milvoku kopai 1993. gadā. Abas filistres piedalījās Imerias 70 gadu jubilejā, kā arī “mātes un meitas” bildē.

Vēl arvien nevaru pareğot nākotni, bet esmu droša, ka Imeriai tā būs spīdoša un skaista.Fil! Vita F. Levar, 90.c.

100.coets – simbolisks skaitlisIestājos Imeriā Milvoku kopā, 1988.

gadā dažas nedēļas pirms es iesāku pirmo mācības gadu Valparaiso Universitētē Indianā. Es esmu daļa no 100.coeta!  Mana krāsu māte ir Anda Junge.  Bieži ceļoju mājās, lai piedalītos konventos, kas notika reizi mēnesī piektdienas vakaros. Vienreiz pat noīrēju mašīnu, lai varētu aizbraukt un būt daļa no ikdienas dzīves Milvoku kopā. Es tad arī pierunāju manu māsu, Andru Erkmani-Rozentālu iestāties Imeriā. Viņa arī daudzus gadus bija sekretāre un viceseniore. Pēc univeritātes absolvēšanas 1996.gadā pārcēlos uz Čikāgu un iestājos Čikāgas kopā. 

Pēc krāsu iegūšanas, vēlējos piedalīties vēl vairāk un dot atpakaļ tiem, kas mani iedvesmoja un mācīja par Ime-rias dzīvi. Esmu bijusi dažādos amatos: viceseniore, sekretāre, Imerias Ziņu reda-ktrise, kantu maģistre un kasiere. Turpinu piedalīties Imerias dzīvē Čikāgā, piedalo-ties konventos, komeršos un jubilejās.fil! Mārīte Šlesere, 100.c.

ŅUJORKAS KOPA Dibināta 1953.gadāŠobrīd kopā darbojas 15 imerietes, no tām 4 m!m!

1953. gadā Ņujorkā atjaunojās Imerias darbība trimdā. Pirmo prezidiju ievēlēja šādā sastāvā: sen! Ērika Švūkste, vicesen! Jordisa Dukāte, sekr! Līvija Siliņa, audzinātāja Elfa Teriņa, 20.c.

Imerietes vēl nebija īsti iedzīvojušās Jaunajā pasaulē un svešajos apstākļos, un tomēr juta, ka ir jāatjauno un jāmēģina sazināties ar citām imerietēm brīvajā pasaulē, un, ja tāda būtu vairākuma doma, tad jāatjauno Imerias darbība trimdā.

Elfa Teriņa, 20.coetus, toreiz dzīvoja un strādāja Ņūdžersijā, bet vismaz divas reizes nedēļā brauca uz Ņujorku, lai satik-tos ar citām imerietēm, plānotu, gudrotu, dalītu darbus un pienākumus. Pirmās astoņas imerietes Ņujorkā jau 1948. gadā bija pulcējušās pie fil! Mariojas Čuprikas - Gobas. 1949. gadā, Imerias 25 gadu svētkus nosvinēja pie fil! Lilijas Pāķes - Gobas. Piedalījās 12 imerietes. Sākot ar 1948. gadu Imerias pārstāve Ņujorkā bija fil! Gundega Gioia - Linde.

Sākot ar 1950. gadu Ņujorkas kopas lietas uzņēmās kārtot fil! Ērika Švūkste. Viens no smagākajiem jautājumiem kopas pirmsākumos bija, vai uzņemt jaunas locekles. Ņujorkas imerietes apzinājās, ka tas nozīmētu uzņemties lielu atbildību, izaudzināt devīzēm un solījumiem atbilstošas imerietes. Problēmu pastiprināja pa visām pavalstīm izkaisītās augstskolas, lielais attālums, darba slodze. Kaut arī sākumā šķēršļi likās nepārvarami, Ņujorkas kopā 1954.gadā tika uzņemts pirmais coets – 31. coetā uzņēma 11 meitenes.

Sākumā lentu trūkuma dēļ pirma-jos komeršos tika izmantotas piemiņas kartītes ar stūrī pielīmētām krāsu lentītēm. Šīs kartītes izdalīja pirms komerša ar ierakstītu fil! vai taut! vārdu un svētku dalībnieces uz tām parakstījās.

Ņujorkas kopas imerietes bijušas aktīvā draudzībā arī ar citām korporācijām. Ir notikuši sadraudzības vakari ar k! Gersicania un k! Lettgallia. Deju stundas ir bijušas ar korp! Lettonia un korp! Selonja. Ir zīmīgi kā atkārtojas S!P!K! vēsture. 1954.gadā Imerias prezidēšanas laikā, kad S!P!K! atjaunoja oficiālo darbību, tika parakstīti statūti, tāpat kā 1924.gadā, Imerias prezidēšanas laikā, - pirmie S!P!K! statūti Rīgā.

Sevišķā atmiņā Ņujorkas imerietēm ir 30 gadu jubileja - pirmā ārpus Latvijas. Tieši ar to tā ir tik nozīmīga un neaizmirstama. “Mēs, Ņujorkas kopa, jau bijām uzņēmušas divus kuplus coetus un, neskatoties uz to, ka bijām vēl tikai nesen ieradušās šinī krastā un lielākai daļai bija ģimenes un gandrīz visas arī strādājām, nemaz nešaubījāmies, ka jubileja ir jārīko.”

1955.gada rudenī tika uzņemts 34.coets. Tajā laikā Ņujorkā bija apmēram 30 Latvijas laika filistres un 3 dibinātājas. Lielākā daļa Ņujorkas kopas imeriešu dzīvoja Ņujorkas tuvumā, kā arī studēja tuvējās universitātēs. Visas bija dzimušas Latvijā. Pirmie desmit gadi tika pavadīti

īstā Rīgas konventa garā un tradīcijās. No-tika daudz interno un eksterno pasākumu. Amatus sāka pildīt jau svešumā uzņemtās. Gadu laikā korporācijā sāka iestāties meitenes, kuras nebija dzimušas Latvijā. Konventa pienākumi un tradīcijas nu jau tika mācītas meitenēm, kuras nebija studējušas Rīgā. „Sāka uzmākties šaubas, vai ir pareizi runāt par it kā gluži abstraktām lietām. Vai bija pareizi Amerikā dzimušām meitenēm mācīt latviešu studenšu sadzīves principus un tradīcijas, kādi valdīja brīvajā Latvijā?” Sāka vairoties latviešu valodas problēmas, bija grūti uzrakstīt referātus. Jaunākās

▲Ņujorkas kopa 1959.gads, fil! Maija Šķiņķis pirmajā rindā otrā no labās puses

▲Imerias 35 gadu jubilejas balle Ņujorkas kopā 1959.gadā

▲ Ņujorkas kopa 1964.gadā

VĒSTURE

39

imerietes dzīvoja aizvien tālāk. Gadi gāja, un koporācijā iestājās jau otrajā paaudzē svešumā dzimušās. „Sākām it kā vairs neticēt brīvības idejai”. Tad notika lielais brīnums – Latvija kļuva brīva. „Visa mūsu neziņa un šaubas bja zudušas. Lepni nu varējām teikt, ka mūsu pūliņi nebija velti. Neiespējamais bija noticis. Pēc 40 gadu neatlaidīga darba varam pasnieg kā dāvanu jums Imeriu tādu, kādu mēs to pa ilgajiem gadiem svešumā esam turpinājušas un izveidojušas.”

Fil! Maija Šķiņķis atmiņas par Ņujorkas kopu

Maija dzimusi Latvijā, Cēsīs. Tētis dienējis 7. Siguldas pulkā. Kad Maija bija 3 gadu, ģimene pārcēlās dzīvot uz Alūksni. Bēgļu gaitās devušies uz Vāciju, no turienes tālāk uz ASV. Gājusi skolā ASV. Imeriā iestājusies 1959. gada rudenī un uzņemta 42.c.

Pēc vidusskolas beigšanas Maiju un viņas draudzeņu bariņu, kopskaitā 3 meitenes, uzrunājusi un Imeriā aicinājusi iestāties Rita Pētersone, kas bija Maijas klavieru skolotāja. Tā jaunības azartā, līdztekus studijām 1959. gada rudenī visas pieteikušās arī Imeriā. Tādā veidā meitenes gan turpinājušas kopīgas studi-jas, gan visas bijušas vienotas 42.coetā Pavisam šajā semestrī Ņujorkas kopā tika uzņemtas 9 m!m!

Tajā laikā kopas dzīve bija salīdzinoši rosīga. Konventi tika noturēti katru mēnesi. Maijkomeršos bija izbraukumi pie imerietēm uz viņu lauku mājām. Katru semestri iestājās kupls meiteņu pulciņš, kas varēja aktīvi līdzdarboties korporācijas dzīvē, un to bija viegli un ērti savienot ar studijām, jo studiju vide un process lokalizējās pilsētā salīdzinoši netālu no vietām, kur norisinājās korporācijas ikdiena.

Arī audzināšana meitenēm notika reizi mēnesī; audzināja visu, kā pienākas. Neizbēgami plaši apmeklētas bija arī kan-tu stundas un deju stundas, kas savukārt norisinājās kopā ar k! Selonija puišiem.

Kā īpaši spilgtu notikumu no meiteņu dzīves Maija atceras reizi, kad 1959. gadā novembrī svinēja Imerias 35 gadu jubi-leju. Ņujorkas kopā viesojās fil Valentina Vītola. Kā ierasts, atbildīgas par cienasta sagādāšanu bija meitenes. Maijas ziņā bija 100 pīrāgu izcepšana; labi, ka tajā reizē savu palīdzību neatteica mamma.

No 1964. gada Maija pati uzņēmās audzinātājas pienākumus. Šajā gadā viņai

bija arī gods vadīt lielo 40 gadu jubilejas svētku balli, kas norisinājās vecmodīgā un greznā viesnīcā. Ievērojams bija arī balles viesu kopskaits, kas sniedzās līdz aptuveni 300 cilvēkiem. Audzinātājas pienākumus Maija pildīja 3 gadus. At-ceras, ka viņas pirmais audzināmais coets bija īpašais 50.c., kā pati saka, ar ļoti “ foršām”  meitenēm.

S!P!K! rīkoja dažādus pasākumus un sanākšanas. Viens no tādiem, pats apmeklētākais, bija ik gadu aprīlī notiekošais „Tējas vakars”, kad kopā sanāca visi Ņujorkas konventi. Tāpat kā Latvijā īpaša nozīme bija Kalpaka dievkalpojumam, arī šajā reizēs varēja redzēt visas Ņujorkas kopas vienuviet.

Ņujorkas kopā liela rosība un aktivitāte bija līdz astoņdesmitajiem gadiem. Arī Maija atzīst, ka līdz ar ģimenes paplašināšanos izsekot līdzi visiem notikumiem kļuvis sarežģītāk. Šobrīd, kad lielākā daļa studējošo atrodas universitātēs, kas nav lokalizētas pilsētas centrālajās daļās, ir grūtāk realizēt jauniešu piesaisti korporācijai. Lai gan ikdienas dzīve kopā ir pieklususi, svētku sajūta nekur nav zudusi. Ikvienai nozīmīgas ir īpašās tikšanās divas reizes gadā: rudenī Dibināšanas komeršā, un pavasarī Maijkomeršā. Protams, tiek iz-mantotas arī iespējas, ja sanācis aizbraukt uz svešāku Amerikas krastu, paviesoties pie citām kopām. Citādi speciāla kopu satikšanās un pulcēšanās ir sarežģīta, jo nākas pārvarēt lielus attālumus. Savādāk gan ir vidienes kopām, kurām savstarpēji nav tik lieli attālumi. Viņas mēdz pulcēties uz Maijkomeršu pie Garezera.

Toties ar savām tuvākajām draudzenēm, coeta māsām un viņu ģimenēm, notiek aktīva komunikācija: krustbērnu pieskatīšana, došanās kopīgos ceļojumos, savu sarīkojumu organizēšana.

Nevar nepieminēt, ka Maija ir ļoti aktīva gaidu un skautu kustībā - viena no lielākajām entuazistēm. Viņas sakopotā grāmata „Arvien modra!” par latviešu gaidu 85 gadiem tika izdota 2007. gadā. Šobrīd Maija kopā ar savu vīru, skautu vadītāju Jāni Šķinķi, raksta grāmatu „Skautismam 100 gadu”, ko plānots izdot 2017. gadā. Tā paredzēta kā fotogrāmata ar vairāk nekā 2000 bilžu, kuras šobrīd tiek vāktas, apbraukājot Latviju, tad tiks atlasītas, ieskenētas un nodotas tālāk muzejam.Atmiņas apkopojusi m! Krista Nītiņa, 149.c.

PORTLANDES/SIETLAS KOPADibināta 1959.gadāŠobrīd kopā darbojas 8 imerietes

▲Portlandes/Sietlas kopas imerietes 2014.gada Ziemassvētku tirdziņā

Portlandes/Sietlas kopa tika dibināta 1959.gada 9.janvārī, jau 17.janvārī kopas dibinātājas devās uz Sietlu, lai piedalītos goda fil! Prof.Dr.Kārļa Kundziņa uzņemšanas konventā. Sietlā tajā laikā dzīvoja fil! Elvīra Pētersone, 3.c., Ilze Kundziņa- Lazdiņa, Vija Saundere un svētku konventā piedalījās arī Imerias krustmeita Valija Roze, s!k! Selga fil!.  

Uzņemšanas runu teica kopas t/l se-niore Imerias fil!dib! Irma Dālberga, viņa nesa sveicienus no imerietēm tālumā. Jau tā paša gada 31.janvārī Portlandes kopa uzņēma divas m!m!, Ritu Grīsli (tagad Sēju) un Rūtu Trapāni (tagad Jurisoni), abas 41.coetā. Kā Rita Sēja atceras savā fuksēšanas laiku rakstā, lieta tika ņemta nopietni. Negribēdamas būt vienīgie fukši, viņas mudināja citas studentes iestāties. Tika uzņemta Silvija Ozola (tagad Orle) un Rita Žukurs (tagad Šinka), 42c.

Arī Sietlā tika uzņemtas m!m!, tur nu jau bija 11 imerietes, bet vairākas kļuva neaktīvas ģimenes pienākumu dēļ un mums izzuda.

1971.gadā bija divas atsevišķas kopas Portlandes un Sietlas. Sietlas kopā senio-res amatus pildīja fil!fil! Rita Šinka un Dzintra Zommere. 1983.gadā abas kopas apvienojās. 

Arī Portlandē uzņēma m!m! “Ziedu laikos” mūs kopā bija ap 15 imerietes. Ar balli nosvinējām Imerias 50 gadu pastāvēšanu. Uz komeršiem centāmies būt visas kopā, lai arī ceļā bija jāpavada 4 stun-das (vienā virzienā), bet uz C!K! retāk.

Esam kustīgas: fil!dib! Dālberga pārcēlās uz Kaliforniju, lai būtu tuvāk dēlam, fil! Rita Šinka kādus gadus dzīvoja Aļaskā, kopai pievenojās fil! Janīna Janšēvica no ASV vidienes.

40

Viņa un fil! Rita Šinka daudzus gadus apmeklēja fil! Pētersoni. Lai fil! Pētersone varētu piedalīties komeršos, pāris reizes rudens komeršus noturējām Sietlā. Nekas nelikās par grūtu.

Kad es 1994.gadā pārnācu no Bosto-nas kopas, bijām trīspadsmit. Noturējām regulāri konventus un komeršus. Skaits saruka un tomēr P/S kopa, maza būdama, uzņēmās G!P! pienākumus. Fil! Sēja trīs gadus bija G!P! seniore, fil! Šinka divus gadus kasiere. Būdama G!P! sekretāre, saliku trīs Imerias Ziņas, vienas fil! Ruta Bambāne. Sameklēju austuvi, kas pagatavo Imerias krāsu lentas. Vēlāk fil! Rita Sēja vēl turpināja G!P! kasieres pienākumus. No amatiem neatsakāmies, fil! Inese Peterson pilda kasieres pienākumus, darbojamies savā draudzē, fil! Rita Sēja kā ilggadīga draudzes dāmu komitejas priekšniece, fil! Orle ir mūsu kopas audzinātāja un draudzes dāmu komitejā saimniecības vadītāja. Kā saka mūsu tautas dziesmā: “Mazs bij tēva novadiņš, bet diženi turējas”, jā, mēs vēl turamies un mūsu pēdējais projekts ir pagatavot krāsu karoga drapējumu, lai katru komeršu nebūtu jādrapē no jauna.fil! Zinta Kūlīte, 67.c.

“Lielākos centros dibināja kopas, Ime-ria sāka atdzimt. Nedomājām, ka varētu izveidot kopu: Portlandē bija tikai divas plus divas māsas: fil!dib! Irma Dālberga, viņas māsa Vera Krūmiņš, un māsas Margarita Brūniņa un Inna Petrēvica. Tad divas jaunas studentes Rita Grīsle un Ruta Trapāne, neatlaidīgi mūs lūdza uzņemt viņas Imerias saimē. Cits nekas neatlika kā dibināt kopu. Sietlā dzīvoja mūsu filistre Ilze Lazdiņa - Kundziņa un Elvīra Pētersone, saukta Miļuks. Abām pilsētām apvienojoties, 1959. gada 9. janvarī, radās Portlandes - Sietlas kopa. Nu manas fukšu dienas beidzās, bet sākās jauni pienākumi. Visas bijām amatos, jaunās meitenes bija jāaudzina, jāmāca komāns, kanti. Nu biju kantu un literārā maģistre. Mūsu fukši bija gudri. Lai nodrošinātu jaunākus semestrus par sevi, sagādāja vēl divas studentes, kuras vēlējās iestāties - Silviju Ozolu un Ritu Žukuri. Sākās intensīvs darbs. Bijām ieguvušas četras enerģiskas latviskas imerietes. Kopas

sastāvs ir pa šiem gadiem mainījies, gan audzis, gan dilis, bet Rita Sēja - Grīsle, Ruta Jurisone - Trapāne, Silvija Orle - Ozola un Rita Sinka - Žukure bija un ir mūsu kopas stūrakmeņi.“ fil! Inna Petrēvica - Brūcere, 28.c. no I!Z! Nr.38.

„Atskaitot Ann-Marie un Rutu Bambāni, mēs citas esam pensionāres, tātad brīvkundzes. Mūsu dzimtene ir Latvija, kuru mēs no sirds mīlam. Tomēr liktenis ir mūs atvedis uz šo skaisto zemes stūri, Amerikas ziemeļrietumos un te nu mēs esam. Mūsu kopas vecākā filistre Inna Petrēvica, 28.c. mums rāda piemēru ar savu stāju un korpolēres garu. Ja arī pati nevar konventā piedalīties, tomēr legalizējas. Viņa ir viena no mūsu kopas dibinātājām.“ fil! Margarita Brūniņa, 19.c., no I!Z! Nr.31.

„Mēs esam maza, bet cieša kopa. Attālumi un konventiem ir gari, bieži trīs stundas vienā virzienā. Kad tieka-mies gada svētkos, maija komeršā vai konventos, esam priecīgas atjaunot mūsu devīzes un draudzību. Par garo ceļu tad nesūdzamies.“ fil! Janīna Janšēvica, 66.c. no I!Z! Nr.44.

Manas fuksēšanas gaitas...

Mani Imeriā uzņēma 1959. gada 31. janvārī 41. coetā. Šogad ar manu kon-fuksi būtu svinējušas 55. jubileju konventā, ja vien viņa, mīļā fil! Rūta Jurisone, dzimusi Trapāne būtu starp mums. 2013.gada decembrī viņa šķirās no mums uz visiem laikiem. Tomēr man ir daudz jauku atmiņu no mūsu fuksēšanas laika.

Mūs abas korporācijā iestāties pārliecināja brāļi Trapāni, Fr.Livonia jaunie krāsneši, Rūtiņas brālēni. Mēs abas par korporācijām neko nezinājām. Rūtas brālēni mums ieteica vērsties pie Imerias fil!dib! Irmas Dālbergas un viņas māsas fil! Veras Krūmiņas ar lūgumu mūs uzņemt Imeriā. Viņas bija pārsteigtas par šādu lūgumu, bet neteica nē. Portlandē bija vēl divas imerietes māsas: fil!fil! Mar-garita Brūniņa un Inna Petrēvica. Tika nodibināta kopā, un mūs abas uzņēma.

Rūta Portlandē jau dzīvoja daudzus gadus, es biju ieradusies pirms trīs ga-diem, lai studēt zobārstniecību Univer-sity of Oregon. Abas aktīvi darbojāmies latviešu sabiedrībā, tāpēc zinājām šīs

dāmas un jutām pret viņām lielu cieņu. Pirms uzņemšanas mums paziņoja, ka tagad viņas būs jāuzrunā uz “Tu”. Trakāku neko nevarējām iedomāties!

Mūsu draugi Trapāni, zinādami, ka mēs par korporāciju dzīvi neko daudz vēl nezinām, vienu vakaru ieradās ciemos pie mūsu audzinātājas fil! Veras Krūmiņas tieši tad, kad mums notika audzināšanas stunda. Viņi mūs pierunāja bēgt. Mēs vēl tik tālu audzināšanas stundās nebijām tikušas un nezinājām, ka tas ir aiz-liegts. Protams, mēs vienā izdevīgā brīdī pazudām no fil! V.Krūmiņas dzīvokļa, neko par to nepateikdamas vakara gaitā. Par to saņēmām sodu – maijkūri. Kādā sestdienas rītā devos no savām mājām uz audz! Krūmiņas dzīvokli. Pa ceļam pievienojās konfuksis, kas dzīvoja tuvāk kā es. Tās bija apmēram 15 jūdzes vienā virzienā. Mūsdienas tas būtu bijis bīstams gājiens.

Mēs abas izdomājām, ka mums fuksēšana vienām ir par grūtu, tāpēc iestāties Imeriā uzaicinājām savas draudzenes – tagadējās fil!fil! Silvija Orle (Ozols) un Rita Sinka (Žukurs). Viņu uzņemšanas vakarā, uzrunājot mūsu fil!fil!, izspruka “Jūs”. Tad uzzinājām, ko nozīmē iekāršana – lika nostāties vienā rindā, katra saņēma glāzi ūdens, kas bija jāizdzer, kamēr fil!fil! skaitīja līdz 10. Glāze bija jāizdzer ne ātrāk, ne lēnāk. Skaitītāja bija viena filistre. Tā nu notika, ka es aizrijos. Paliku zili sarkana. Mani noguldīja uz dīvāna. Visas bija ļoti satrauktas. Tā iekāršana mūsu kopā bija pēdējā.

Vēlāk apvienojāmies ar Sietlas imerietēm. Reiz, viesojoties Sietlā, mēs, fukši, norazējām torti un saldumus, ko atvedām uz Portlandi. Varētu teikt, ka nebijām tie rātnākie fukši, bet darbīgas gan.fil! Rita Sēja, 41.c.

VĒSTURE

41

SIDNEJAS KOPADibināta 1961.gadāŠobrīd kopā darbojas 19 imerietes

“Daiļuma izjūtas vairošana pieder pie studenšu korporāciju galvenajām idejām un mērķiem. Tādēļ liela nozīmē ir piešķirama studenšu korporāciju pastāvēšanai trimdā. Tās pulcina jauno paaudzi un ieaudzina tajā ideālus un latviskus tikumus. Liels nopelns Sidnejas kopas veidošanā un audzināšanā piekrīt Rīgas laika filistrēm Irmai Arnoldijai un Bertai Trumpmanei. Viņas sēja jaunajās studenšu sirdīs labo sēklu. Tikai maza daļa no tās nav devusi gaidītos rezutātus.“ Daira Tuktena, t/l sen! No I!Z! Imeriai 50 gadi

Fil! Ilze Daliņa, 43.c. atmiņas par Sid-nejas kopu Fil! Ilze Daliņa jau 7 gadu vecumā ar ģimeni devās no Latvijas uz tālo Austrāliju. Ilzes dzīve ar s!k! Imeria saistās jau kopš 1960. gada. Toreiz Ilze bija izvēles priekšā - ar kuru no studenšu korporācijām saistīt savu dzīvi - s!k! Gun-dega, s!k! Dzintra, s!k! Daugaviete, s!k! Spīdola vai s!k! Imeria. Tēvs esot teicis, ka imerietes vienmēr ir bijušas elegantas dāmas, un Ilze sevi saredzēja kā imerieti ar šo izslavēto īpašību, tāpēc 1960. gada jūnijā iestājās Sidnejas kopā. Tajā brīdi Sidnejas kopā bija vien divas filistres un trīs meitenes. Tā kā kopa bija ļoti maza, Sidnejas imerietes tika pievieno-tas pie Melnburnas kopas, kas tajā brīdī bija lielākā kopa pasaulē.  Laikam ritot, Sidnejā pieauga imeriešu skaits, un kopa atjaunoja savu darbību.

2004. gadā Ilze devās pelnītā pensijā. Un abi ar vīru pārdeva māju Sidnejā un pārcēlās uz Melburnu. Lūk, atkal Ilze nonāca Melnburnas kopā, un vēl līdz šīm brīdim ir šīs kopas biedre. Atšķirīgos laika periodos, savu dzīvi Ilze ir saistījusi ar vienu vai otru kopu, bet Ilze atzīst, ka Sidnejas kopa ir viņas kopa, kurā viņa veidojās un attīstījās.

Ilze studēja dabas zinātnes. Ar to saistītās tēmas viņai bijušas vienmēr tuvas, tāpēc arī kā meitene savu krāsu referātu lasīja par tēmu „Mugurkaulaino dzīvnieku evolūcija”, par kuru pati Ilze saka – ar to esot visus nogarlaikojusi līdz nāvei.

1966. g. Ilzei tika piedāvāts strādāt par pasniedzēju, un tā par pasniedzēju viņa nostrādāja līdz pat

pensijas vecumam. Viņa pasniedza mikrobioloģiju; Ilze vadīja nodarbības un lasīja lekcijas - šīs lekcijas apmeklēja pat vairāki simti studenti – gan uztraukums, gan atbildība bija lieli. Šo gadu laikā latviešu izcelsmes pasniedzēju visvairāk pārsteidza tas, ka studenti viņu uzrunāja uz pirmo vārdu – Ilze. Viņai tas nešķita pieņemami, jo Latvijā tā nav pieņemts uzrunāt pasniedzējus un vecākus cilvēkus.

Vēl joprojām m!m! kopā tiek uzņemtas vienu reizi gadā. Vienu reizi mēnesī m!m! ir jādodas uz audzināšanu, bet konventi notiek vienu reizi divos mēnešos. Interesanti, ka kādreiz vienu reizi pa diviem mēnešiem tika rīkoti apvienotie konventi, uz kuriem ieradās arī citas studenšu korporācijas. Tā bija iespēja būt visām latvietēm kopā.

Tuvojoties komeršiem, Latvijas konventā m!m! kantu stundās dzied coetu dziesmas. „Klusi, klusi ratiņš rūc” – tā, lūk, ir Ilzes coeta dziesma.

Tā kā kopā imeriešu nekad nav bijušas ļoti daudz, tad Ilze ir bijusi visos amatos vairākas reizes pēc kārtas. Viņa ir bijusi seniore, viceseniore, sekretāre, audzinātāja, kasiere, mag.literarum, revīzijas komisijas locekle. Kādreiz ir uzņēmusies pat globālās seniores amatu.

Melnburnas kopā pati vecākā imeriete ir fil! Laima Lindiņa 31.c., kuru uzņēma kā pirmo coetu pēc kara. Jaunākā ir no 105.c. fil! Lisa Birzule. Vidējais vecums kopā ir 70 gadi.

Imerias krāsas ir Ilzei ir tuvas, un tajās viņa dzīvo savu dzīvi. Imerias krāsas Ilze apraksta šādi:

Zilā krāsa – mācības.Zelta krāsa – bērni.Brūna visam cauri (būt kopā ar

savējiem).

TORONTO KOPADibināta 1953.gadāŠobrīd kopā darbojas 36 imerietes, no tām 1 m!

▲Pirmā Imerias Toronto kopas sanāksme 1953. gadā. Pirmā rinda: Olga Mežciema, Īra Upeslāce. Otrā rinda: Ance Benjamiņa, Ingrīda Fogele. Trešā rinda: Marge Frišmane, Līvija Altraka, Īna Bērziņa, Anna Dence un Olga Jeckalēja.

▲Pirmais Toronto kopas prezidijs 1958. Gadā vicesen! Īra Upeslāce, sen! Olga Mežciema, sekr! Ingrīda Fogele

▲Audzinātāja (otrā no kreisās) ar 36.coetu – pirmo Toronto kopā 1958. gadā taut!taut! Inta Lukse, Ance Benjamiņa, Solveiga Miezīte, Rasma Ruģele.

42

Pēc otrā pasaules kara Toronto, Ontario, par dzīves vietu bija izvēlējušās desmit imerietes. Viņas sāka savstarpēji sazināties, un pirmā viņu sanāksme notika 1953. gada rudenī pie fil! Johannas (Ances) Benjamiņas, lai atcerētos sendie-nu draudzību kādreizējā Rīgā.

Šīs desmit imerietes bija fil!fil! Līvija Altraka, 15.c., Johanna Benjamiņa, 29.c., Īna Bērziņa, 29.c., Anna Dence, 15.c., Ingrīda Fogele,27.c., Marga Frišmane, Olga Jeckalēja, 18.c., Olga Mežciema, 12.c., Irēne Upeslāce, 16.c. un Velta Ziediņa, 11.c. Viņas var saukt par Toronto kopas dibinātājām.

T/l prezidijā ievēlēja: sen! fl! O. Mežciemu, 12.c., vicesen fil! I. Upeslāci, 16. c., un sekretāri fil! I. Fogeli, 27.c. Pirmā audzinātāja bija Ance Benjamiņa.

Tā paša gada rudenī, pēc ilga, ilga pārtraukuma arī tika svinēti dibināšanas svētki - 19. novembrī - ar saules meitām un komerša dziesmām. Runu teica pirmā Toronto kopas ilggadējā seniore Olga Mežiema, pieminot mūžībā aizgājušās, atceroties senāk svinētos svētkus dzimtenē un izsakot domu, ka varbūt mēs nākotnē kādreiz varēsim dot tālāk

▲ Imeras 85 gadu jubilejas atceres pasākums Toronto, 2009.gads

▲2014.gada Ziemassvētkos t/l audz! fil! Gita Ezera (pa labi), vada imerietes un viņu bērnus svētku ieskaņas dziesmā, gaidot Ziemassvētku vecīti. No kreisās, kur sejas rādās: fil! Laura Branta un jaunākais dēls Tomass Brants, fil! Laila Upeslāce un meita Isabelle, t/l sen! fil! Kristīna Soutar un jaunākais dēls Artūrs Soutar. Pagriezušās meitenes no kreisās: Karlīne Zubāne, Alda Ezera un Liene Zubāne

VĒSTURE

43

jaunajai paaudzei to, ko esam no Imerias izmantojušas.

Konventi notika dažādās viesmīlīgās imeriešu pajumtēs - pie Ances, Inas, Omas, Ritas, Intas, Ināras, Lilitas vai citur, kur varēja uzņemt lielāku skaitu. Telpu jautājums kļuva arvien aktuālāks, tas atrisinājās 1980. gadā, noīrējot jauniegādātajā Latviešu Centrā savu dzīvokli. Atjaunoto vapeni ar lielu prieku un godbijību novietoja pie sienas blakus dibinātāju uzņēmumiem. Istabu iekārotoja Imerias krāsās. Imerietes bija kaimiņienas ar gundegām, dalīja uz pusēm privāto telpu, kas pārdalītas ar aizvelkamo sienu. Lielākos svētkos saziņā ar kaimiņienēm, to varēja atvilkt un tā paplašināties.

Toronto kopas sastāvā bija 7 pašu meitas. Mātēm patika redzēt mei-tas turpinām Imerias tradīcijas un vecmāmiņām vēl lielāks prieks par mazmeitām un viņu draudzenēm. 2015. gadā kopā no desmit dibinātā-jām darbojas vairs tikai fil! Ingrīda Fogele. Kopas sastāvā vēl aktīvi darbo-jas vairākas meitas un mazmeitas: mūsu t/l sen! Kristīna Soutar, 104.c. ir Īnas Bērziņas mazmeita. Piedzimusi pēdējos gados ir Irēnes Upeslāces mazmazmeita (Isabella Victorija Jackson - Upeslāce), kura cerams turpinās Imerias nākotni Toronto kopā.

Fakts, ka Toronto un apkārtnē ir skaitliski visvairāk latviešu nekā citur pasaulē ārpus Latvijas, atspoguļojas Ime-rias Toronto kopas dzīvē.

Toronto kopā izveidojusies skaista tradīcija – svinēt Ziemassvētkus imeriešu un viņu ģimeņu lokā. 2015.gadā kopas imeriešu pulku ar savu klātbūtni rotā vie-na no desmit Toronto kopas dibinātājām fil! Ingrīda Fogele, 27.c. Kopā ļoti aktīvi darbojas vienas dibinātājas mazmazmeita, savukārt citas dibinātājas mazmazmeitai ir piedzimusi meitiņa. Toronto kopai ir nākotne!

VAŠINGTONAS DC KOPADibināta 1958.gadāŠobrīd kopā darbojas 11 imerietes

Fakti no Imerias Ziņām “Vašingtonas kopas lēmums, ka par

kopas dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1958. gada 5. februāris. Par šo lēmumu nosūtīts paziņojums goda filistram prof. J. Akermanim, kurš ir viens no iniciatoriem kopas nodibināšanā.” taut! Velta Siliņa, t/l sekr! no I!Z! Nr.14.

“Salīdzināt Vašingtonas imeriešu mazo saimi, kas gan strauji aug, ar okeānu varbūt šķiet pretenciozi, un tomēr arī mēs ik pa laikam saplūstam kopā kuplā skaitā un spraigā darbā, un tad atkāpjamies katra savā ikdienas plašumā un pienākumos. Ar to nav

teikts, ka arī “bēguma” gados mūsu kopa pārtrauktu darboties, jo Vašingtonas kopā ir dziļi iesakņojušās tradīcijas. Vispirms nekad neesam aizmirsušas dibināšanas komeršu, ko vienmēr atzīmējam “īstajā dienā” un maija komeršu, kas ne vienmēr ir maijā.” Fil! Baiba Ozols, 50.c. no I!Z! Nr.37.

“Mūsu Vašingtonas kopa ir kā div-padsmit zirņu pāksts - gandrīz vienmēr visu izdarām ar vienu prātu. Atšķirīgas savās ikdienas gaitās, kad satiekamies, esam vienotas mūsu izcelsmes saknē. Satikšanās skaistumu pasargā uzmanība un uzticēšanās viena otrai. Ja kādai kas nav iespējams, tālāk prasīts netiek. Allaž respektējam viena otras privāto dzīvi un uzticamies vārdam.” I!Z! Imeriai 50.

44

“Mēs, Vašingtonas DC kopas imerietes jūtamies savā ziņā priviliģētākas nekā pārējās. Ne tādēļ, ka te ir Amerikas galvaspilsēta, bet tādēļ, ka te dzīvo Ime-rias goda filistrs P. Lejiņš. Ar prieku pro-fesors piemin katru imerieti, kuru viņam ir bijusi izdevība satikt savos daudzajos darba komandējumos pa visu pasauli. Tomēr sevišķi viņa uzmanību izjūt tieši mūsu kopa.”fl! Ilona Krasta, 31.c. no I!Z! Nr.34.

Vašingtonas DC kopa un ārpus Latvijas goda filistri

Vašingtonas kopa varbūt vairāk nekā jebkura cita kopa ir cieši saistīta ar ārpus Latvijas uzņemtajiem goda filistriem.  Jau pirmais ārpus Latvijas ev. lut. archibīskaps Dr. Kārlis Kundziņš tika ievests augstajā amatā ASV galvaspilsētā, un vietējās imerietes bija starp pirmajiem apsveicējiem. Tas, ka jaunais latviešu luterāņu baznīcas gans jau ar ģimenes saitēm bija saistīts ar mūsu korporāciju, padarīja viņu īpaši tuvu. Un apsveikums bija ne tikai oficiāls, bet īpaši sirsnīgs, silts, varētu pat teikt – ģimenīgs.

Vēl ciešākas saites kopai bija ar pārējiem diviem trimdā uzņemtajiem goda filistriem: profesoru Akermani un profesoru Lejiņu. Kopas s/l sekretāre fil! Velta Siliņa raksta 1959. g. I!Z!: „Vašingtonas kopas lēmums, ka par dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1958. gada 5. februāris. Par šo lēmumu nosūtīts paziņojums goda filistram prof. J. Aker-manim, kuŗš ir viens no iniciatoriem kopas nodibināšanā.”Aiz šīm skopajām rindiņām pavīd tik daudz draudzības, sirsnības, skaistu brīžu.

Abus Imerias goda filistrus saistīja tuva draudzība. Kaut god. fil! Akerma-nis dzīvoja ASV vidienē, Minesotā, viņš bieži apciemoja kolēģi un draugu Lejiņu ASV galvaspilsētā. Prof. Lejiņš, būdams Amerikas latviešu apvienības priekšsēdis, bieži viesojās latviešu „kolonijās” ASV. Viņus saistīja kopīgas intereses par akadēmisko dzīvi, tā saucamo „latviešu lietu” un, protams, Imeriu. Abi vienmēr iekārtojās tā, ka, lai kur viņi ciemotos, savu universitāšu sūtīti, vienmēr atrastu laiku paciemoties ar vietējām imerietēm, tās izsmīdināt, uzmundrināt, iepriecināt. Tā tapa Vašingtonas kopa.

Diemžēl prof. Akermanis drīz pēc kopas dibināšanas vairs nespēja mērot tālo ceļu. Toties prof. Lejiņš kļuva par neatņemamu Vašingtonas

kopas balstu.  Uz prof. Lejiņa „stingra nosacījuma” pamata kopā izveidojās divas akmenī iekaltas dienas: Imerias dibināšanas diena 19. novembrī un pro-fesora dzimšanas diena 20. janvārī, kuras tika atzīmētas, vienalga, vai ārā snieg vai līst, vai kopas amatpersonas mājās slimas ar drudzi.  Tikpat lielas prasības god. fil! un kundze uzstādīja paši sev. Daža laba mūsu kopas fil! atceras, kad profesors ieradās mūsu vidū ar īpaši „iesaiņotu” kāju. Izrādās, ka ārsts viņam to satinis ar piekodinājumu nesaslapināt. Bet profe-soru gaidīja imerietes! Tā viņš ar kundzes palīdzību satinis kāju plastmasas plēvē un, pērkoņa negaisam dārdot, ieradās mūsu vidū. Citreiz tā bija Lejiņa kundze, kas ar īpašu krāgu ieradās pie mums:  esot sadragājusi muguru, bet pie imerietēm jābūt.

Būdams Amerikas latviešu apvienības priekšsēdis, prof. Lejiņš bieži tika aicināts būt galvenais runātājs svētku aktos citviet. Tādā gadījumā mums bija jāpastāsta, kā mēs atzīmējām savu svinamdienu un viņš mūs iepriecināja ar stāstījumu par to, kur viņš ciemojies un, protams, kā viņš atzīmējis jubileju vietējo imeriešu vidū. Tā nereti mēs caur viņu iepazināmies ar citām kopām, bet pašas jau mēnešiem iepriekš paturējām 19. novembri brīvu. Protams, radās konflikti, kad vietējās Vašingtonas latviešu organizācijas ielika Latvijas valstssvētku atceri tieši mūsu svinamdienā. Te nu nelīdzēja aizbildināšanās. Tā reizēm nācās ciest fil!fil! Tijai Krūmiņai un Ievai Bolšteinai, jo viņas dzīvoja vistuvāk Vašingtonas latviešu sabiedriskajam centram. Citreiz tikāmies turpat latviešu namā kādā klašu telpā  pirms „Lielā akta”. Tomēr bijām kopā. Un goda fil! nedrīkstēja skumdināt.

Ar laiku profesors iekārtoja savas plašās mājas lejas stāvā tā saukto konventa dzīvokli. Tur notika viņa dibinātās vietējās korporāciju kopas Vašingtonas konventa sanāksmes. Dāmas tur parasti nedrīkstēja ieiet. Tomēr mums, imerietēm, bija tas gods noturēt savus dibināšanas konventus šajās telpās. Tur sienas blakus studentu korporāciju vapeņiem greznoja fotogrāfija ar god. fil! Lejiņu pie Imerias karoga un mūsu dāvinātais „Gaudeamus” ielogo-jums. Tāpat uz galda šādās reizēs tika uzlikts mūsu dāvātais svečturis ar Imerias krāsu vapenīti.

Profesors ar kundzi šajos vakaros sagaidīja ikvienu imerieti, un it bieži kopā ar komerša lentu, līdz vakara beigām

mūsu tērpus rotāja kāds eksotisks zieds. Man pašai īpaši prātā palicis „orhideju vakars”. Katrs no šiem ziediem tika īpaši izmeklēts valkātājai. Un aiz visiem bija kāds interesants stāsts; lai arī profesors bija jurisprudences mācībspēks, viņa un kundzes sirdslieta bija botānika. Stādus viņš pārveda no saviem daudzajiem ceļojumiem. Un mājas „sirdi” veidoja divstāvu augstuma siltumnīca.

Otrs neatliekamais datums bija profesora dzimšanas diena. Tie, kas ciemojušies ASV galvaspilsētā, zinās, ka janvāris šai pilsētā ir kaprīzs mēnesis. Un parasti tieši goda fil! dzimšanas dienā iegriežas sala vecis visā savā bardzībā. Ne retu reizi profesoram un kundzei nācies saukt palīgā Vašingtonas konventa biedrus, ieskaitot fil! Tijas Krūmiņas dzīves biedru Maigoni, viņa Patrias konfilistru Zigurdu Lēvenšteinu un manu laulāto draugu, lai tie ņemtu rokā “šķipeles”  un izraktu ceļu jubilejas viesiem, jo viesības 40 gadu laikā tikai reizi tika atzīmētas citā datumā. Profesora dzimšanas dienu atzīmējām pamīšus – vienu gadu viņš aicināja visas imerietes un plašāku sabiedrību savās mājās, bet nākamajā gadā mēs bijām intīmā lokā un mēs bijām mājasmātes.  Lielās jeb apaļās jubilejas svinējām gan viņa mājās, gan tikai imeriešu vidū.

Šais reizēs radās divkāršas problēmas. Pirmā – kādā valodā sveikt jubilāru. Tā at-ceros gadījumu, kad Vašingtonas konventa seniors fil! Ilmārs Lūsis savu konfilistru sveica latīniski. Jā, latīniski.  Visi klātesošie bija universitātēs izglītoti, bet daļa nesaprata angliski, savukārt citi - latviski.

Mums, imerietēm, otras rūpes sagādāja dāvana, ko pasniegt. Šeit izcila loma bija fil! Zanei Ekšteinai, kurai izdomas netrūka. Varbūt spilgtākais viņas ierosinājums ir s!k! Gaujmaliete fil! Māras Newsome darbs, kurā attēlots profesors Vašingtonas imeriešu vidū. Profesora mīļākā dziesma bija “Zilais lakatiņš”, to dziedājām katru reizi, kad viņš bija klāt. Fil! Newsome spēja iemūžināt šo cieņu un respektu, ko juta ikviena imeriete, kam bija saskare ar godājamo fil! Lejiņu, īpaši jau tās, kas piederēja Vašingtonas DC kopai.

Trūkst dižo vīru. Viņu devums Latvi-jai un latviešiem trimdā ir neapšaubāms. Vašingtonas kopas imerietes ir pateicīgas, ka viņas varēja šos Latvijas spēka garus iepazīt personīgi kā izcilas personības un izcilus cilvēkus.Fil! Baiba Ozols, 50.c.

VĒSTURE

45

ZVIEDRIJAS KOPADibināta 1956.gada – pievienojusies Latvijas konventam

I!Z! 43. numurā Māra Zalcmane, 24.c. stāsta par Zviedrijas kopas dibināšanu: “Pēc otrā pasaules kara dzīvi Zviedrijā uzsāka šādas imerietes: fil!fil! Erna Mālīte-Solkenberga,1.c. (izceļoja uz Vāciju); Marija Ozoliņa, 1.c., Anna Timušas-Mauriņa, 5.c.; Zina Robežnieks-Bebris, 6.c.; Helēna Damjanskis-Pod-nieks, 8.c.; Līvija Altraks-Frankenšteine, 15.c. (izceļoja uz Kanādu); Milda Sans-Priedīte, 17.c.; Ilga Kundziņš-Kacēns, 18.c. (izceļoja uz ASV); Zenta Paukšēns-Ezernieks, 18.c.; Zigrīda Runcis-Hāns, 20.c.; Milda Cars, 22. c.; Māra Zalcmane-Kundziņa, 24.c.; Ērika Leimane-Lazdiņa, 26.c.

Sākumā satikāmies privātās mājās, atceroties Imeriu, sajūtot tuvības saites, kas mūs vieno. Sākot ar 1955. gadu sākām organizēties un 1956. gadā oficiāli dibinājām Imerias kopu Zviedrijā ar prezidiju Stokholmā. Pirmās divas meitenes tika uzņemtas Gēteborgā ar audzinātāju fil! Ilzi Kundziņu.

Pirmais prezidija bija šāds: sen! Anna Timuška; vicesen! Milda Cara; sekr! Māra Zalcmane; audz! Zigrīda Runcis.

Kādas iespējas bija audzināt jaunās imerietes “svešā zemē”? Jā, konventa dzīvokļa nebija. Darbojāmies mūsu pašu privātos mājokļos, kas visās radīja lielu tuvības sajūtu.

Bija jau problēmas, jo trūka komāna, bet to svarīgāko, vajadzīgāko, mūsu apstākļiem piemērotu, mēs varējām dot. Liels svars tika likts pareizai latviešu valodas lietošanai, jo jaunajām studentēm latviešu valoda nebija pieejama. Daudz stāstījām par Latviju, par dzīvi tur un par nežēlīgo okupāciju.”

Savukārt Imerias 50. gadu jubelejai veltītajās I!Z! Zigrīda Runce atklāj: “Pēc kara Zviedrijā attīstīt kādu darbību mazā skaita dēļ nebija iespējams. Pamazām no Vācijas un Austrijas ieradās vairākas filistres, un mūsu pulciņam pieaugot, varējām sākt domāt turpināt Imerias darbību.

1956. gadā, Imerias goda dienā, nodibinājās Zviedrijas kopa ar fil! Annu Timušku kā seniori. Sākumā sanācām tikai trīs reizes gadā, bet mūsu darbība bija jāpaplašina, kad fil! Austras Balodes meita Vija, zobārstniecības studente, ar

savu draudzeni Baibu Ozolu, medicīnas studenti, iestājās mūsu kopā. Tas bija sākums plašākai darbībai.”

Daiga Andersone, dzim. Mauriņa, 101.c. : “Es gadu neatceros, 1987. varētu būt, bet mēs bijām 3 studentes, vi-sas dzimušas Latvijā un aizprecējušās 80-to gadu sākumā uz Zviedriju. 101.coets ar to laikam iegāja  Imerias vēsturē kā pirmais pēckara coets ar Latvijā dzimušām meitenēm. Latviešu valodas lietošana mums nebija problēma. Bija vēl viena ceturtā meitene kādā kopā Dienvidamerikā, vietējā, bet nu ar viņu mums nebija nekāda kontakta.

Mana audzinātāja bija Māra Zal-cmanis, dzim.Kundziņš, 24.c., pirms-kara pēdējā audzinātāja. Māra bija kopas dvēsele, un Māra man ir tikpat tuva kā pašas mamma. Tūliņ kā Latvijā atjaunojās korporācijas darbība, mūsu kopa stingri vienmēr izteica savu nostāju par globālā prezidija pārcelšanu uz Latviju. Nevienai nebija citu domu kā šī. Laikam jau tai nostājai toreiz trūka izpratnes aizjūrā. 

Māra Zalcmanis vēl arvien ir dzīva, pēdējo reizi apciemoju viņu pirms gada viņas dzīvoklī Stokholmā. Sēdējām klusumā, sadevušās rokās kādas 3-4 stun-das, vārdiem nebija nozīmes. Pirmskara pēdējā audzinātāja, viscēlākā sieviete, kādu jebkad esmu pazinusi, Sieviete ar lielo “S”, sabiedriski darbīga līdz pat pāri astoņdesmit. Bagāts tas, kuram bijusi laime pazīt Māru Zalcmani, dzim. Kundziņš, 24.c.”

46

Pirms 90 gadiem, 1924. gada 19. novembrī, kopā sanākot 12 studentēm, tika dibināta 4. vecākā latviešu studenšu korporācija.

Lai arī studenšu un studentu korpo-rācijas Latvijā izveidojušās, organizācijas uzbūvē par pamatu ņemot vācu un franču studentu organizācijas, Imerias pamatā kā galvenās vērtības liktas jau senlatviešiem raksturīgie tikumi- Tēvzemes mīlestība, sievietes pienākuma apziņa un saticība. Arī krāsu salikumu imerietes ar nodomu izvēlējušās latvisku.

Brūns raksturo Tēvzemes mīlestību. Brūnā krāsa allaž mums atgādina Latvijas laukus un āres, pa kurām staigājušas mūsu dibinātājas, staigājam mēs un, cerams, staigās vēl neskaitāmas imeriešu paaudzes!

Zilā krāsa imerietēm simbolizē izglītī-bu. Mūžam zilas ir Latvijas debesis, uz ko arvien vēršam savus skatienus. Tāpat kā uz tiekšanos pēc izglītības arvien vērstas mūsu pūles. Jau mūsu dibinātājas tieši vai netieši apzinājās to, ka izglītība ir vienī-gais kapitāls, ko nav iespējams atņemt.

Zelts simbolizē sievietes cieņu. Sie-vietes iespēju iegūt izglītību, ieņemt vietu sabiedrībā, reizē neaizmirstot arī par ģimenes pavardu.

Mūsu devīze „Viena par visām un visas par vienu” liek mums atbalstīt vienai otru. Tam ir nozīme ne tikai mūsu internā dzīvē, bet arī plašākā mērogā, jo, kopīgi darbojo-ties, ir vieglāk veikt nozīmīgus sabiedris-kus darbus, kam arī mūsdienās būtu jābūt svarīgam korporācijas uzdevumam.

Un, protams, mūsu devīze „Tautietei- zinātnei”, kas patiesībā raksturo ikvienas korporācijas un akadēmiskas organizāci-jas galvenos centienus.

Par godu Imerias 90 gadu jubilejai šo pirmdien tika rīkots eksterns lit!vak!, kurā atskatījāmies uz Imerias dibināšanu un saviesīgās dzīves notikumiem Imeriā līdz II pasaules karam. Lai arī referāts bija rakstīts par Imeriu, domāju, ka līdzīgi dzīve ritēja arī citās korporācijās. Saviesīgi pasākumi ar akadēmiskā personāla neiz-trūkstošu līdzdalību, darbošanās ne tikai interni, bet arī plašākā sabiedrības līmenī.

Tas, uz ko vēlos vērst gan imeriešu, gan viesu uzmanību, ir, ka salīdzināju-mā ar korporāciju darbību laikā līdz II pasaules karam, kā arī trimdas apstākļos, mūsdienās korporāciju darbība ir kļuvusi izteikti interna. Šeit es nedomāju mūsu tradīcijas un sadzīvi, kura, bez šaubām, nav paužama uz āru, bet par korporācijas kā sabiedriskas organizācijas lomu.

Šobrīd praktiski vienīgais pasākums, kurā korporācijas redzamas plašākai sabiedrībai, ir 18. novembra gājiens. Mēs rīkojam internus lit!vak!, reizi pa reizei kādu konferenci, bet atkal- tikai korporantiem. Ar dāsnu sirdi atbalstām dažādus buršiem domātus izklaides pasākumus.

Bet vai šāda veida darbība ir tas, ko bija iedomājušās mūsu dibinātājas un dibinātāji? Vai mūsu pienākums nav veltīt lielu, ja ne lielāko daļu savu resursu - gan cilvēkresursu, gan finansiālo - kā pašu, tā plašākas sabiedrības izglītošanai?

taut! Evitas Arbidānes, Latvijas konventa t/l sen! runa

Laikā, kad mums nav jāuztraucas ne par savas organizāci-jas, ne Latvijas valsts pastā-vēšanu, mēs nedrīkstam ieslīgt paš-apmierinā-tībā un vadīt mierīgu internu dzīvi

IMERIAI 90

s!k! „Imeria” 90 gadu jubilejas svētku aktā Latvijas Universitātes Lielajā aulā

47

Korporācijas ir organizācijas, kurās apvienojušies cilvēki ar augstāko izglītību, savas jomas speciālisti un, galvenais, valstiski domājoši.

Laikā, kad mums nav jāuztraucas ne par savas organizācijas, ne Latvijas valsts pastāvēšanu, mēs nedrīkstam ieslīgt pašapmierinātībā un vadīt mierīgu internu dzīvi. Šis ir laiks, kad mums būtu jāpievēršas plašākai sabiedriskai darbībai, mūsu cēlos mērķus un ideālus, kas minēti visos komānos, ieviešot dzīvē.

Es lepojos, ka Imeria ir sabiedriski aktīva organizācija, kura atbalsta ne ti-kai savu locekļu akadēmiskos centienus, piešķirot stipendijas Imerias loceklēm, bet sniedzot atbalstu arī citiem Latvijas Valstij un tautai svarīgiem projek-tiem. Centāmies dot savu artavu mūsu G!fil! Viļa Vītola izlolotajā Likteņdār-za projektā, kā arī katrā no jubilejām

cenšamies sniegt finansiālu atbalstu kādam imerietēm un Latvijai svarīgam mērķim.

Protams, mums vēl daudz veicams un iespējams, lai vairotu savu devumu Lat-vijai, tomēr esam mierīgas, jo šie ir tikai 90 gadi mūsu organizācijas „in aeternum” ceļā.

Es ceru, ka Imerias 100 gadu jubilejā gan Imeria, gan korporācijas kopumā va-rēs lepoties ar atpazīstamību plašākā sa-biedrībā. Mūsu komānos rakstītie mērķi un centieni uz izglītību, patriotisma ideja un daudz kas cits noteikti nav īstenojami tikai mūsu pašu vidū.

Tie ir jānes plašākā pasaulē, palīdzot augt ne tikai sev, bet visiem latviešiem un mūsu Latvijai! !

Vivat, crescat, floreat Imeria in aeternum!

2014. gada 15. novembrī Rīgā

▲Latvijas konventa t/l vicesen! Madara Cimmermane, 144.c., t/l sen! taut! Evita Arbidāne, 142.c. un t/l sekr! Zane Šteinberga, 145.c. s!k! Imeria 90 gadu jubilejai veltītajā svētku aktā Latvijas Universitātes aulā 2014.gada 15.novembrī

48

Šis stāsts būs par to, vai vienkārši un pašsaprotami ir sievietei stāvēt auditorijas priekšā, paust savas domas un vismaz tikt uzklausītai, vai pat vēl vairāk, likt auditorijai domāt, aizdomāties, varbūt pat rīkoties, būt līderei, kurā klausās, ieklau-sās un neaizmieg. Cik viegli vai grūti tas ir sievietei citur pasaulē un Latvijā.

Šis stāsts būs par Imerias zelta krāsu jeb sievietes cieņu.

Dzimumu līdztiesības jautājums un feminisms

Daudzās cilvēktiesību jomās sākot-nēji tiek uzskatīts, ka sabiedrības grupa, kas cīnās par savām cilvēktiesībām, grib kaut ko vairāk, nekā ir citiem. Vai nu pašam neesot diskriminētam un neredzot realitāti, cīņa tiek pārprasta kā pārspī-lēta. Arī sieviešu cīņa par līdztiesību nav bijusi rozēm kaisīta un saskārusies ar daudziem stereotipiem un, jāatzīst, saskaras vēl šodien. Ir ļoti grūti runāt par šo tematu vispārināti, jo pasaulē ir vairāk nekā 190 valstis, katrā no tām ir atšķirīga problemātika. Citviet var šķist, ka cīņa par sieviešu tiesībām būt līdztie-sīgai ar vīrieti ir beigusies, bet citviet tā vēl vai jau atkal sper grīļīgus pirmos vai pēc kritiena sāpīgus un bīstamus soļus. Taču vēl šodien var dzirdēt stereotipu par sievietēm-feministēm, kas grib līdzinā-ties vīriešiem fiziski, vai arī feministēm, kas taču noteikti ir PRET vīriešiem. Šeit jāatgādina pamatpatiesība - cīņa par cil-vēktiesībām ir cīņa PAR, nevis cīņa pret kaut ko (izņemot diskrimināciju). Cīņa ir par būšanu līdztiesīgai - ar tādām pašām, ne lielākām un ne mazākām tiesībām.

Cīņa par tādām pašām reālajām iespējām, kas nebūtu tikai deklaratīvas.

Taču, runājot par cīņu par sieviešu līdztiesību pasaulē, nevar nepieminēt Rietumu pasaules fenomenu - feminismu. Feminismam diemžēl bieži tiek piešķirta ļoti negatīva, pat nicinoša nokrāsa, un es vēlos pastāstīt, kāpēc nepamatoti.

Feminisms ir cīņa par vienādām po-litiskām, ekonomiskām, kultūras un so-ciālajām tiesībām sievietēm un vīriešiem. Tas iekļauj vēlmi pēc vienādām iespējām izglītībā un nodarbinātībā. Tas ietver cīņu par tiesībām vēlēt un būt ievēlētām, tiesī-bām slēgt līgumus un iegūt īpašumu, cīņu par savu neatkarību un, protams, cīņu par sievietes pašas noteikšanu par savu ķermeni. Tas iekļauj cīņu pret seksuālo vardarbību, t.sk.ģimenē, cīņu par vienādu darba samaksu. Par šo visu un vēl daudz ko citu ir feminisms. Vai tas būtu par daudz prasīts? Vai tas ir vairāk, nekā ir vīrietim, vai vairāk, kā varētu vēlēties vī-rietis? Es teiktu, ka feminisms ir cīņa pret visu, kas tiek attaisnots ar vārdiem „jo tu esi sieviete”. Manuprāt, šāds attaisnojums 21.gadsimtam nepiestāv tikpat ļoti kā otrs - „tāpēc, ka tu esi vīrietis”. Un kamēr vien procenti statistikā, kuru aplūkosim, nebūs nejaušība, bet mūsu visu stereotipu un zem vārda „tradīcija” slēpta „jo tu esi sieviete” sekas, tikmēr feminisms savu darbu nebūs paveicis, jo tikmēr pastāvēs diskriminācija, kura kādam šķitīs pieļau-jama un kāds to pieļaus.

Lai gan feminisms kā termins ir Rie-tumu kultūras parādība, cīņa par sieviešu līdztiesību ir notikusi un notiek visā pa-saulē un pastāv teorija, ka jebkura sociāla kustība, jebkura aktivitāte par sieviešu tiesībām saucama par feminismu.

Atsauksim atmiņā feminisma aizsā-kumus, kad viena no pirmajām cīņām bija cīņa par vēlēšanu tiesībām. Kā pirmā tiesības vēlēt sievietēm piešķīra Jaunzē-lande 1893.gadā, tolaik vēl kā Britu ko-lonija. Tai sekoja Austrālija 1895.g. Pašā Lielbritānijā vēlēšanu tiesības sievietēm tika piešķirtas tikai 1918.g., turklāt tikai sievietēm, kas bija sasniegušas vismaz 30 gadu vecumu un kurām piederēja nekus-tamais īpašums. Neiedomājami? Tāpat es ticu, ka daudzas citas lietas, kas šodien ir neiedomājamas, mūsu dzīves laikā kļūs pašsaprotamas.

Feminisma vēsturē mēs redzam parādāmies daudzus tieši sieviešu vārdus, liekot secināt, ka tieši sievietes pašas ir bi-jušas tās, kas par sevi, par savām tiesībām

Sieviete un vara: līdztiesība pasaulē un Latvijā

Es teiktu, ka feminisms ir cīņa pret visu, kas tiek attaisnots ar vārdiem „jo tu esi sieviete”

IMERIAI 90

fil! Katrīnas Kaktiņas, 128.c., runa s!k! Imeria 90 gadu jubilejas Svētku aktā Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2014.gada 15.novembrī

fil! Katrīna Kaktiņa, 128.c., Latvijas

Universitātes aulā 2015.gada

14.novembrī

49

ir cīnījušās, negaidot, kad to darīs kāds cits. Tas ir ļoti būtisks faktors arī tālākā temata apskatā.

Saskaņā ar Pasaules bankas datiem, praktiski visās pasaules valstīs sieviešu īpatsvars ir aptuveni 50% vai pat vairāk no pasaules iedzīvotājiem.[1] Cik no šīm sievietēm ir tiesības un iespējas pieņemt lēmumus un noteikt gan savu, gan savas valsts vai pat plašāka reģiona likteni? Vai mēs, latvietes, kurām šī iespēja bijusi jau kopš valsts dibināšanas brīža, uzskatām, ka mūsu pārstāvībai vēlētos amatos būtu jābūt proporcionālai mūsu skaitam, jo īpaši jautājumos, kas skar mūs - respektī-vi, it visos jautājumos? Un vai mēs nevē-lētos, lai tādas pašas tiesības un iespējas būtu ikvienai sievietei pasaulē?

Aktualitātes dzimumu līdztiesības jau-tājumos pasaulē

Dažādos pasaules reģionos sievietes saskaras ar dažādiem problēmjautāju-miem. Tas, kas Latvijā jau ir pašsapro-tams, citviet var būt tāls sapnis.

Sievietes pārstāvība augstos amatos ir cieši saistīta ar izglītību, taču dau-dzās pasaules valstīs joprojām izglītības pieejamība sievietēm, iespēja iet skolā, ir tā, kas daudzviet vēl ir sapnis. Arī valsts attīstības līmenis tajā spēlē lomu, tāpat kā kara vai miera situācija. Pretēji dzejnie-kiem, par kuriem klīst nostāsti, ka tikai badā, nabadzībā un ar salauztu sirdi rai-sās iedvesma, sievietes attīstībai vajadzīgs miers, drošība, skolas esamība, iespēja un tiesības doties uz skolu, kā arī apstākļi, kas ļautu veltīt laiku mācībām, nevis sevis un savas ģimenes nodrošināšanai, vai arī pāragrām laulībām vecumā, kas Rietu-mu pasaulē vēl tiek uzskatīts par bērna vecumu. Kā skumjš piemērs izglītības nozīmei un nepieejamībai ir fakts, ka jo-projām nav atrastas 219 meitenes, kas tika nolaupītas 2014.g. aprīlī no skolas telpām Nigērijā, jo Boko Haram, nemiernieku grupa, kas meitenes nolaupīja, neuzskata, ka meitenēm būtu jāizglītojas, bet gan viņām būtu jāsēž mājās, jāgatavo ēdiens un jākalpo par seksa verdzenēm.

Saskaņā ar Pasaules ekonomikas foruma datiem, › ja meitene iegūst izglītību, viņai ir iespējas pārraut nabadzības loku vienas paaudzes laikā. › No 130 miljoniem pasaules bērnu, kas neapmeklē skolu, 70% ir meitenes. › Par katriem 10% meiteņu, kas apmeklē skolu, valsts IKP pieaug par 3%.[2]

50

Pasaulē neskaitāmas starptautiskās organizācijas, nevalstiskās organizācijas un fondi cīnās par sieviešu līdztiesību, risinot globālas vai lokālas problēmas, kas kavē sievietes izmantot tās iespējas, kas piešķir-tas vīriešiem vai sievietēm citur pasaulē.

ANO nesen nodibināja iniciatīvu „He for She” jeb „Viņš viņai”.[3] Šī ini-ciatīva aicina vīriešus iestāties par sieviešu līdztiesību. Iniciatīva gan ir saskārusies ar pretrunīgu reakciju. Sākot no plašsaziņas līdzekļos milzīgu popularitāti guvušās bri-tu aktrises Emmas Vatsones uzrunas ANO 2014.gada septembrī[4], līdz pat skumju pilniem secinājumiem, ka joprojām ir nepieciešama skaistas un veiksmīgas baltas ādas krāsas slavenības iesaiste, lai cīnītos par sieviešu tiesībām, lai gan, iespējams, vislielākā nevienlīdzība valda starp sievie-tēm bez izglītības un pasaules reģionos, kur baltā ādas krāsa ir retums. Skumji arī par pašu faktu, ka joprojām, 21.gs., sievietēm ir jāpierāda, kāpēc viņām pienā-kas tās pašas tiesības, kas vīrietim. Britu laikraksts „The Guardian” pēc Emmas Vatsones uzrunas rakstīja: „Tik ilgi, kamēr mēs žilbsim no kārtējās slavenības-femi-nistes spozmes, mēs izvairāmies skatīties uz reālām problēmām, ar kurām saskaras sievietes visā pasaulē. Mēs izvairāmies no grūtajām sarunām par atšķirību atalgoju-mā un pārāk biežajiem seksiskajiem tek-stiem mūzikā, ko klausāmies, par filmām, kuras sieviešu stāstus, ja vispār, attēlo ļoti nabadzīgi, Mēs izvairāmies runāt par ierobežoto reproduktīvās veselības brīvību sievietēm un pārlieko seksuālo uzmākša-nos un vardarbību, ar ko saskaras daudz par daudz sieviešu. Mēs izvairāmies runāt par to smago darbu, kas nepieciešams, lai šo kultūru mainītu. Feminisms, cerams, ir ceļš uz labāku nākotni ikvienam, kas apdzīvo šo planētu. Feminisms ir kaut kas, kam nevajadzētu pavedinošu reklāmas kampaņu. Idejai par to, ka sieviete pasaulē varētu pastāvēt tikpat brīva kā vīrietis, vajadzētu tikt pārdotai bez reklāmas”.[5]

Eiropas Padomes 2014.gada ziņo-jums par cilvēktiesībām Eiropā attiecībā uz dzimumu līdztiesību iezīmē 3 galvenās problēmas: › ļoti plaši izplatīta vardarbība pret sievietēm, › šķēršļi sieviešu pieejai taisnīgai tiesai, › dzimumu stereotipi kā būtisks šķērslis dzimumu līdztiesībai Eiropā.[6]

Taisnība, ik dienu, jau gadiem, pat gadsimtiem, notiek cīņa pa sieviešu līdz-tiesību, taču acīmredzot ar to ir par maz.

Acīmredzot ar to, ko dara valstis un valdī-bas, un starpvaldību organizācijas, kurās joprojām sieviešu īpatsvars neataino reālo sieviešu īpatsvaru pasaulē, ir par maz. Un gluži kā 19.gs., arī šodien sievietēm pašām, pat neesot parlamentos un valdībās, ir jācīnās. Un jācīnās par tām, kurām pašām par sevi cīnīties ir bīstami dzīvībai.

Tādu piemēru, kad sievietes un vīrieši vieni paši vai caur saviem uzņēmumiem dod savu artavu šajā nebūt ne galā esošajā cīņā, ir ļoti daudz, un es varu minēt tikai dažus. ASV kāda sieviete uzsāka kampaņu „don’t ask me to smile”[7] jeb nelūdz man uzsmaidīt, reaģējot uz seksuālo uz-mākšanos sievietei publiskās vietās, koķeti lūdzot „skaistulīt, uzsmaidi”, tādējādi no-niecinot sievieti kā personību, kā līdztiesī-gu indivīdu. Šī kampaņa ir guvusi popula-ritāti, un sievietes pārņēmušas iniciatīvu to turpināt dažādās pilsētās visā Amerikā.

Tāpat lielie uzņēmumi ir pamanījuši sievietes pašapziņu iedragājošos stereo-tipus, kas nereti saistīti gan ar sievietes izskatu, gan uzvedību. Iespējams, būsiet pamanījuši internetā Pantene šampūnu zī-mola reklāmas kampaņu, kurā tiek vizuāli attēlots - kas atļaus Jupiteram, nav atļauts vērsim princips jeb atainots, ka sieviete kostīmā bieži tiek uztverta kā agresīva, ka-mēr vīrietis uzvalkā tādā pašā situācijā tiks uztverts kā pārliecinošs, sieviete, kas ilgas stundas pavada darbā - par egoisti, kamēr vīrietis - par darbam lojālu, centīgu, kamēr sieviete allaž uztraucas par savu izskatu pat tad, kad uztraukumam nav pamata (un visbiežāk nav), vīrietis jūtas pievilcīgs tāds, kāds pamostas no rīta u.tml. Reklā-mas kampaņa aicina sievieti nepadoties šiem stereotipiem ceļā uz saviem mērķiem, neļaut tiem iedragāt savu pašapziņu.[8]

Vēl viena ļoti populāra īsfilma saucas „Apspiestais vairākums”,[9] kuru radījusi franču režisore Eleonora Puriā, atainojot tipiskas sieviešu diskriminācijas situācijas, taču - samainot abus dzimu-mus lomām. Cik gan kariķēts un absurdi nereāls izskatās video, kurā seksuāla rakstura piezīmes tiek izteiktas vīrietim, kurā seksuāla vardarbība tiek vērsta pret vīrieti, kurā vīrietis ir tas, kuram sieviete liek valkāt matus nosedzošu galvassegu, kurā vīrietis ir tas, kuru sieviete apvaino pārāk īsu šortu vilkšanā, kas noteikti ir pie vainas īsfilmā atainotajā grupveida izvarošanā. Ar šo īsfilmu ļoti asi tiek radīts priekšstats par diskrimināciju, ko tik daudzi sauc par izdomātu, pārspīlētu un neesošu. Pārsteidzoši un skumji, ka franču

režisore, atskatoties uz filmas veidošanas brīdi 2010.g. un šodienu, saka: „Franci-jā vēl pirms 5 gadiem man vaicāja, vai būt feministei ir moderni. Šodien vairs neviens to nejautā. Tieši šobrīd feminisms ir vēl svarīgāks. Šodien mana filma rada satraukumu tieši tāpēc, ka sieviešu tiesības ir briesmās.”[10] Lai arī video ir noskatīju-šies vairāk kā 11 miljoni cilvēku, režisore saņēmusi neskaitāmas agresīvas vēstules no vīriešiem, nicinoši izsmejot gaušanos, tādējādi apliecinot to, ka joprojām ir daudz darāmā sieviešu līdztiesības jautā-jumos pat vecajā, attīstītajā Eiropā.

Šie ir tikai daži no neskaitāmajiem piemēriem, kā pati sabiedrība iesaistās stereotipu gāšanā. Savukārt stereotipu gā-šana palīdz sievietei celt pašapziņu, tas ir ceļš uz sieviešu izglītošanos un lēmumus pieņemošiem amatiem.

Ja jums nešķiet, ka Latvijā vai citur pasaulē pastāv stereotipi, kas ierobežo gan pašu sievieti, gan to, kā viņa tiek uztverta sabiedrībā - pamēģiniet vienkāršu vin-grinājumu: ikreiz, kad skatāties reklāmas televīzijā, iedomājieties dzimumus mai-nītās lomās. Ikreiz, kad dzirdat komentā-rus par kādas sievietes-politiķes izskatu, iedomājieties, vai kas tāds varētu tikt teikts arī par vīrieti-politiķi? Ikreiz, kad atveriet kādā interneta portālā sadaļu „sievietēm”, pajautājiet sev, vai viss tur rakstītais tiešām attiecas tikai uz sievietēm un nekādi ne fiziski, ne praktiski nevarētu tikt attiecināts tikpat labi uz vīriešiem? Ikreiz, kad reklāmā vai žurnālā, vai uz tā vāka redzat kailu vai puskailu sievieti izaicinošā pozā, iedomā-jieties tādā pašā pozā un izskatā vīrieti rek-lamējam tieši to pašu lietu - iespējams? To, kā mūsu ikdienas stereotipi par sievietēm ietekmē mūsu stereotipus par sievietēm-vadītājām, sievietēm-uzņēmumu īpašnie-cēm un valsts vadītājam, es domāju, nu jau katrs var iedomāties pats, bet apskatīsim to, vērtējot stereotipus un realitāti Latvijā.

Dzimumu līdztiesība Latvijā šodien

Kā Latvija izskatās uz pasaules fona šodien

2014.gada Pasaules ekonomikas foruma veiktais Global Gender Gap re-port[11] jeb ziņojums par atšķirībām abu dzimumu tiesībās pasaulē Latviju ierindo 15.vietā no 111 valstīm, par kurām pie-ejami dati. Latvijas stiprās puses - pieeja izglītībai un veselīgas dzīves ilgums. Attiecībā uz vienādām iespējām darba vidē Latvija ieņem 19.vietu pasaulē, bet attiecībā uz vienlīdzīgu atalgojumu - vairs

IMERIAI 90

51

tikai 55.vietu. Kamēr sieviešu īpatsvarā lēmumu pieņemšanā un vadošos amatos ieņemam 8.vietu pasaulē, sieviešu pārstā-vībā parlamentā - vien 53.vietu. Intere-santi, ka sieviešu doktora grāda ieguvēju attiecība pret vīriešiem doktoriem gan ir 60 pret 40. Tajā pašā laikā attiecībā uz politisko pārstāvību pēdējo 4 gadu laikā ir vērojama pozitīva tendence.[12]

Patiesībā, lasot Latvijas rādītājus, ro-das liels lepnums - vēlēšanu tiesības kopš 1918.gada, bērna kopšanas atvaļinājums, pabalsti, sievietes reproduktīvās veselības tiesības, 92% sieviešu ir konts kādā finan-šu institūcijā, kas rada finansiālu brīvību un iespējas, kas tik daudzām sievietēm pasaulē nav pat pieejamas un vietām pat aizliegtas ar likumu.

Īpašu pētījumu par sievietēm politikā ir veikusi Pasaules Parlamentārā savie-nība.[13] 2014.gada 1.janvāra datos Lat-vija pēc ministru skaita ierindota 26.vietā pasaulē, jo no 13 ministriem Ministru kabinetā 4 bija ministres, kas nozīmē, ka ar 3 ministrēm jaunajā valdībā nākamajā gadā mūsu vieta šajā topā kritīs. Attie-cībā uz sieviešu skaitu parlamentā, mēs ieņēmām 55.vietu pasaulē ar 25 sievie-tēm iepriekšējā parlamenta sasaukumā. Jaunajā Saeimā ir tikai 19 sievietes, tāpēc arī šo pozīciju zaudēsim. Saskaņā ar ANO datiem pasaulē vidējais rādītājs ir 21.8% sieviešu parlamentā.

Ziņojums par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2013.gadā[14] secina: ja izmaiņas, kas vērstas uz dzimumu līdztiesības nodrošināšanu ES valstīs, turpināsies līdzšinējā tempā, var būt nepieciešami vairāk kā 70 gadi, lai vienlī-dzīgs atalgojums būtu realitāte. Sievietes stundā pelna par 16% mazāk kā vīrieši, dalībvalstu parlamentos sievietes veido vien 27% sastāva un tikai 20% augstākā līmeņa akadēmiķu nav vīrieši.

„Ernst & Young” pētījums par talan-tu daudzveidību uzņēmumos[15] atklāj, ka Latvija ierindojas starp veiksmīgāka-jām valstīm Eiropā dzimumu līdztiesības ziņā uzņēmumu vadību līmenī.

Latvija ar 29% sieviešu uzņēmumu valdēs būtiski apsteidz Lietuvu un Igau-niju, kur attiecīgi uzņēmumu valdēs ir tikai 16% un 7% sieviešu. Turklāt Latvijas 29% ir augstākais rādītājs Eiropā starp valstīm, kurās nepastāv speciālas dzimu-mu pārstāvniecības kvotas. Virs mums, topa 1.vietā, ir Īslande ar 48% sieviešu valdēs, taču aiz Latvijas ir tādas valstis kā Zviedrija, Dānija un Nīderlande.

Tomēr, mums jāturpina veicināt dzi-mumu līdztiesība darba vietās un uzņē-mumu vadībā, jo Latvijas rādītājs (29%) neatspoguļo sieviešu lomu sabiedrībā un ekonomikā.

Apskatot galveno šī referāta tēmu - sieviešu līdztiesība ieņemt augstus amatus gan privātajā, gan publiskajā sektorā, uz pasaules fona Latvija ieņem augstu vietu un neizskatās slikti. Visas valsts augstākās amatpersonas ir vai ir bijušas sievietes: prezidente, ministru prezidente, Saei-mas priekšsēdētāja un ārlietu ministre. Attiecībā uz Eiropas mēroga pētījumu par sieviešu īpatsvaru uzņēmumu valdēs, arī Latvija daudzām valstīm ir priekšā. Taču ir tāds teiciens - ja kaut kas izskatās pārāk labi, lai būtu taisnība, visticamāk, tā arī nav taisnība.

Diemžēl Eiropas Padomes ziņojumā minētā Eiropas problēma - vardarbība pret sievietēm - ir aktuāla arī Latvijā.

Resursu centra sievietēm „Mar-ta” vadītāja Iluta Lāce stāsta: „Puse no sievietēm, kuras vēršas pēc palīdzības centrā „Marta” ir nodarbinātas, trešdaļai sieviešu ir augstākā izglītība un trešda-ļai - vidējā speciālā izglītība. Speciālistu un profesionāļu vidē ir skaidra nostāja, ka sievietēm, kuras cieš vai ir cietušas no vardarbības, kā arī, ja sievietes ir tiesiski neaizsargātas, jo dzīvo nereģistrētās attie-cībās, ir ievērojamas grūtības līdzdalībai ekonomiskajā lēmumu pieņemšanā un tas rada nozīmīgus šķēršļus viņu profesio-nālajai izaugsmei. […] sniedzot atbalstu dažādās krīzes situācijās, sapratām, ka sarežģītie jautājumi, ar kuriem sievietes vērsās „Martā” pēc būtības ir sieviešu pamatcilvēktiesību pārkāpums uz dzīvi brīvu no vardarbības, kas ir nozīmīgs ierobežojums profesionālai izaugsmei un Latvijā netiek risināts.”[16]

Cilvēktiesību aspektā mani vienmēr ir nodarbinājis jautājums - kam jābūt pirmajam, kas sper soli tuvāk līdztiesī-bai - sabiedrībai vai augstākajiem varas pārstāvjiem, lēmumu pieņēmējiem, likum-devējiem? Latvijas likumos un noteikumos nav tieša, rakstīta diskriminācija attiecībā uz sievietēm, izņemot atsevišķus gadīju-mus, kas tiks minēti vēlāk. Bet, apskatot Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) veikto pētījumu par sabiedrības attieksmi pret sievietēm vadošos amatos,[17] atklājas nepatīkami pārsteidzoši fakti, kas diemžēl liek domāt, ka Latvijas gadījumā tā nav sabiedrība, kas virza tuvāk pilnīgai diskri-minācijas izskaušanai, bet gan likumdevēji.

Ikreiz, kad dzirdat komentārus par kādas sievietes politiķes izskatu, iedomājie-ties, vai kas tāds varētu tikt teikts arī par vīrieti politiķi?

52

Sabiedrībai bieži šķiet, ka nekādas diskri-minācijas nav, īpaši starp tiem, uz kuriem tieši tā neattiecas, šajā konkrētajā gadījumā - vīriešiem, tāpēc sabiedrība, iespējams, ne vienmēr virzītu diskriminācijas izskau-šanu progresa virzienā, tie drīzāk būs likumdevēji. Mēs pilnīgi noteikti varam būt apmierināti par līdzšinējo likumdevēju kursu sieviešu diskriminācijas izskaušanā, cerot, ka likvidēti drīzumā tiks arī atlikušie trūkumi. Tāpēc vēl jo vairāk ir būtiski atbildīgi apsvērt, kādus cilvēkus izvir-zām lēmumpieņēmēju amatiem, ja tie ir publiski vēlēti amati, papildus ņemot vērā dažādības jeb abu dzimumu vienlīdzīgas pārstāvības aspektu.

Šī gada oktobrī noslēdzās un tika publicēti dati par SIF pētījumu „Ie-dzīvotāju izpratne un attieksme pret dzimumu līdztiesības jautājumiem”.

Projekts noslēdzās ar diskusiju, kuras viens no jautājumiem bija - vai likteni nosaka bioloģiskais dzimums.[18] Jautā-jums, manuprāt, pasaka visu. Vai mūsu likteni drīkst noteikt kaut kas, ko mēs neizvēlamies?

Pētījumā secināts:[19] izglītību uzņēmējdarbības vadībā vairāk iegūst sievietes, bet uzņēmumus viņas dibina mazāk. Līdz vidējā vadītāja līmenim nav šķēršļu, bet augstākais līmenis – valde, padome, valsts sekretāri, ministri – liela disproporcija. 33.21% uzņēmumu Latvijā pieder sievietēm un no visām uzņēmu-mu valdēs reģistrētajām amatpersonām 33.43% ir sievietes. Lai arī Latvijā sievie-tēm ir augstāks izglītības līmenis nekā vīriešiem (2012.gadā augstāko izglītību ieguva 67.5% sieviešu un tikai 32.5% vī-riešu), vadošajos amatos ir vairāk vīriešu, arī jomās, kurās dominē sievietes (izglī-tība, pašvaldības, valsts pārvalde u.c.). Tendences rāda, ka jo augstāks vadības līmenis, jo mazāk tajos sieviešu (vertikālā darba tirgus segregācija). Šāda situācija vedina domāt par „stikla griestiem”, kas nozīmē, ka dažādu apstākļu kopuma re-zultātā sievietes nenokļūst līdz augstākās vadības līmeņiem.

Ja kopumā likumi nav sievieti diskri-minējoši, dažas astes, kam pārkāpt, vēl palikušas: sievietes bērna kopšanas atva-ļinājuma laikā pensijas fondā iemaksas veic no minimālās algas – tātad pensija būs mazāka nekā vīrietim, kurš saņēmis identisku algu, bet nav izmantojis bērna kopšanas atvaļinājumu.

Cita problēma: tradicionālo lomu dominante. Šī problēma pastāv gan

sabiedrības domā, gan tajā, cik sabied-rības konstrukcija ir veidota, lai sievieti atbalstītu ieņemt augstus un atbildīgus amatus. Pastāv daudz tiešu vai netiešu šķēršļu. Sievietei sevi jāpierāda divreiz ilgāk vai vairāk.

Jautājums – kā mainīt sabiedrības stereotipus? SIF projekta vadītāja Līga Vecā secina: pirmkārt, nereproducēt stereotipus: piemēram, pašu sieviešu neiejaukšanās citu privātajā telpā, kad citā ģimenē tēvs paliek ar bērnu mājās - bieži tās ir pašas sievietes, kas par šādu praksi izsakās negatīvi. Nepārspīlēt ar izskata nozīmi, neieaudzināt bērnos standarta modeli. Citādi arī vīrietis sagaida, ka sieviete ir nevis vienlīdzīga partnere, bet pilda „kalpones lomu”. Otrkārt, caur pozitīviem piemēriem - viens no veidiem, kā iedrošināt kļūt aktīvākām, ir dibināt savus uzņēmumus, racionāli risināt dar-ba-ģimenes dzīves savietošanu. Treškārt, jo izglītotāka ir sieviete un jo augstāku amatu ieņem, jo retāk viņa piekritīs, ka pastāv diskriminācija, vai arī nekavējoties uz to reaģēs, ja to pamanīs.

Daži dati no paša pētījuma, kas liecina par to, ka vēl mums ir, kur tiekties - ikvienam un ikvienai no mums.

Gandrīz puse jeb 47,3% aptaujāto sieviešu ir pārliecinātas, ka viņu iespējas realizēt sevi saskaras ar dažādiem iero-bežojumiem. Aptaujāto vīriešu auditorijā šis skaitlis ir ievērojami mazāks - 26,8%.

Aptaujas anketā tika iekļauts arī provokatīvs apgalvojums: „Sievietes ir pašas vainīgas, ja pret viņām izturas kā zemākām būtnēm”. Vairums sieviešu 55,2% noraida šādu viedokli, vīriešu auditorijā aina ir pretēja - 46,7% piekrīt šim izteikumam, Vēl jāpiebilst, ka attiek-sme pret šo izteikumu, vērtējot 2001.gadā un 2014.gadā veiktos pētījumus, ir palikusi bez izmaiņām.

Arī biznesa vadības un ekonomikas studentu vidū uz pašnovērtējumu un nākotnes ambīcijām balstītais preten-ziju līmenis viennozīmīgi bija augstāks puišiem:› puišu karjeras plāni saistījās ar augstākā līmeņa menedžmentu un uzņēmējdarbību, kamēr meitenēm – vidējā līmeņa menedžmentu; › vēlamās algas apmērs puišiem bija vidēji par 13% augstāks nekā meitenēm (puiši - 1’478 Eiro mēnesī, meitenes – 1’299 Eiro mēnesī).

Jautājumos par dzimumu diskrimināciju darba dzīvē kopumā

IMERIAI 90

Mums, sievietēm, jābūt atbildīgām ne tikai par sevi, par sievietēm sev vistuvāk apkārt, bet par tām, kuras par sevi jebkādu iemeslu dēļ nespēj pastāvēt

53

situācija ir mainījusies pozitīvā virzienā, jo gandrīz visos mērījumos ir būtiski pieaudzis to atbilžu īpatsvars, kas pauž dzimumu līdztiesību un vienādas iespējas kā sievietēm, tā vīriešiem. Tikmēr stereotips, kura ietekmē vīrietim tiek piedēvēts salīdzinoši lielāks ekono-miskais potenciāls nekā sievietei, vēl aizvien ieņem pietiekoši stabilas pozīcijas vispārējā sabiedrības apziņā.

Viskrasāk dzimumu nevienlīdzība tiek izjusta, runājot par darba atalgoju-mu - gan vīriešu, gan sieviešu auditorijās ir pieaudzis to respondentu skaits, kas uzskata, ka par līdzvērtīga apjoma darbu sievietei ir lielāks risks nonākt situācijā, kad viņa saņem zemāku atalgojumu nekā vīrietis.

Attiecībā uz sieviešu iespējām ieņemt vadošos amatus, joprojām sieviešu iespējas kā lielākas tika vērtētas reti (~2% gadījumu). Salīdzinājumam - vīriešu iespējas ieņemt vadošu amatu kā augstākas tika minētas 41% gadījumu (valsts sektorā) un 33,5% (privātajā sektorā). Tomēr vērojama progresīva ten-dence, ka gan vīrieši, gan sievietes biežāk nekā 2001.gadā uzskata, ka dzimumam nav noteicošā loma ieņemot vadošu ama-tu valsts vai privātajā sektorā.

Jāuzsver, ka studentu vidē atbalsts uz dzimumu līdztiesību vērstiem apgalvoju-miem vienmēr bija lielāks:› Sievietes ar pienākumiem vadošajos amatos tiek galā ne sliktāk par vīriešiem (piekrita 79,6% respondentu (biežāk sievietes) un 82% studentu);› Uzņēmumam tas nāk tikai par labu, ja vadības līmenī ir pārstāvēti abi dzimumi (piekrita 78% respondentu (biežāk sievie-tes) un 83% studentu).

Interesants, bet riskants fakts: kopumā vairāk par pusi aptaujāto (67,4%) piekrita saturiski pretējam iz-teikumam: „Tas ir pieņemami, ka vīrieši vadošajos amatos ir pārstāvēti vairāk nekā sievietes”. Vīrieši biežāk kā sievietes pauda piekrišanu minētajam apgalvoju-mam (attiecīgi: 76,4% un 59,3%). Turklāt vērojama sakarība, jo augstāks vīriešu izglītības līmenis, jo biežāk izteikta piekrišana.

Kopumā izvērtējot pētījuma gaitā iegūto informāciju, jāsecina, ka lielāko pienesumu sabiedrības priekšstatu maiņā sniedz pakāpeniskas izmaiņas pašu sieviešu uzskatos – vīriešu viedoklis bieži ir konservatīvāks. Risinājumi? Augstskolu studentu aptaujā iegūtie dati apliecina,

ka sievietēm, lai gūtu panākumus, būtu vēlams ņemt vērā:› jākļūst uzņēmīgākām/ drosmīgākām; › jālauž/ jāmaina aplamie stereotipi par sievietēm – uzņēmējām/ vadītājām.

Gan sievietēm, gan vīriešiem nozīmīgi faktori, kas palīdz veiksmīgi veidot un vadīt uzņēmumu, ir ģimenes sapratne un atbalsts, sakārtota ikdie-nas dzīve, kā arī draugu un sabiedrības atbalsts. Līdzīgu viedokli pauž augstākās mācību iestādēs studējošie. Tomēr pētījuma rezultāti ļauj apgalvot, ka sievietēm šie faktori ir būtiskāki nekā vīriešiem.

Pārliecinošs vairums pētījuma dalībnieku pauž uzskatu, ka „vīrietis ir tas, kuram ir jāuzņemas lielāka atbildība par ģimenes materiālo labklājību” (85,8%), stingri iedalot vīrietim galvenā ģimenes pelnītāja un nodrošinātāja lomu, savukārt sievietes pārziņā tiek atstātas rūpes par ģimenes un mājas dzīvi.

„Atrodoties “augstā amatā”, sieviete daudz zaudē no savas sievišķības” - izteikumam piekrita 44%, bet nepiekrita 48,8% visu aptaujas dalībnieku.

Vai šis gadījumā nevarētu būt stereo-tips un faktors, kas netieši ietekmē vie-dokli par sieviešu spējām ieņemt vadošus amatus?

Iespējams, ka attieksmi pret sievietēm vadītājam ietekmē arī stereotips (vai bīs-tama realitāte) par uzskatiem attiecībā uz to, kādus lēmumus sievietei ļauts pieņemt darbā un ģimenē.

„Darbs, kurā jāpieņem atbildīgi lēmumi, ir vairāk piemērots vīriešiem nekā sievietēm” - vairākums vīriešu (61,4%) piekrita šim izteikumam, savukārt sieviešu auditorijā vairākumā gadījumu tas tika noraidīts (57,9% tam nepiekrīt, 38,9% piekrīt).

Vairāk nekā 60% aptaujāto Latvi-jas iedzīvotāju ģimenēs gan ikdienišķi, gan nozīmīgi lēmumi tiek pieņemti koleģiāli – to pieņemšanā vienlīdz daudz piedalās gan sievietes, gan vīrieši. Tajā pašā laikā jānorāda, ka vīriešu auditori-jai vairāk raksturīga nozīmīgu lēmumu pieņemšana, savukārt sievietēm – ikdienišķu lēmumu pieņemšana.

30,8% respondentu vērtēja vīriešu iespējas uzsākt savu biznesu kā augstākas galvenokārt to pamatojot ar argumentu, ka ģimenēs visa slodze par mājas rūpēm ir sievietes ziņā/ vīriešiem nav tik lielas rūpes par mājas darbiem. Taču pastāv zināmas atšķirības, ja salīdzina vīriešu

un sieviešu sniegtās atbildes. Sievietes biežāk kā vīrieši akcentēja sabiedrībā pastāvošo viedokli kā veicinošo faktoru: vīriešiem ir lielāks atbalsts no sabiedrības puses; sievietēm nav atbalsta no sabiedrības. Papildus tika uzsvērtas tādas vīriešu rakstura īpašības kā uzņēmība, mērķtiecīgums, drosme (t.i., nepiemīt bailes riskēt). Savukārt vīrieši, izvērtējot savas iespējas, biežāk kā sievietes uzsvēra vīriešu kopumā stiprāko raksturu, loģisko domāšanu un spējas vadīt.

Pretēji 2001.gada rezultātiem, kad iz-teikums „Kopumā vīriešiem ir spēcīgāka loģika nekā sievietēm” kopumā tika noraidīts, šogad nedaudz vairāk kā puse (55,3%) aptaujas dalībnieku to atbalstīja, pie kam būtisks atbalstošo viedokļu pārsvars bija vērojams tieši aptaujāto vīriešu vidū – 68,6% tam piekrita, bet 26,8% nepiekrita, kamēr aptaujāto sie-viešu vidū bija vērojams pretējs atbilžu sadalījums – 43,2% piekrita, bet 50,4% to noraidīja.

Ja varētu domāt, ka paaudžu nomaiņa nesīs arī vēlamās pārmaiņas dzimumu diskriminācijas izskaušanā, tad atsevišķu jautājumu atbildes diemžēl par to nelieci-na, tieši otrādāk, šokē. Kaut gan, iespē-jams, šokam nav pamata, jo jauno paau-dzi jau audzina tā pati vecā paaudze ar saviem dzimumu stereotipiem. Studentu vidū uzskatu, ka vīriešiem esot spēcīgāka loģika nekā sievietēm, atbalstīja 80% puišu, bet kategoriski noraidīja 74,6% meiteņu. Šāda viedokļu polarizācija, kas, visticamāk, netiek artikulēta ikdienas saskarsmē, no vienas puses kalpo par spēcīgu konkurenci veicinošu faktoru, no otras, tas ar laiku var pārtapt par latentās dzimumu diskriminācijas instrumentu.

Šo stereotipu gan apgāž fakts, ka, analizējot savu motivāciju fakultātes izvēlei, daudz racionālākās ir meite-nes, jo 34,5% no viņām savu fakultātes izvēli skaidroja ar to, ka viņām bija labas sekmes ar izvēlēto profesiju saistītajos priekšmetos. Puišu vidū šis arguments svarīgs likās tikai 17,8% aptaujāto.

Abu dzimumu pārstāvjiem ir vienlīdz lielas iespējas iegūt jebkuru profesionālo izglītību. Tomēr, reizē ar to, respondentu apziņā ir dzīvi daži triviāli stereotipi par sieviešu un vīriešu piemērotību kādas konkrētas izglītības apguvei. Piemēram, matemātika, datorzinātnes un sports esot vairāk piemērots vīriešiem, kamēr mājturībā, humanitārajās un sociālajās zinātnēs sekmīgākas varētu būt sievietes.

54

13 gadu laikā ir būtiski sarucis to respon-dentu skaits, kas uzskatīja, ka policista un autobusa vadītāja profesija ir piemērota tikai vīriešiem. Vīriešu dominante ir samazinājusies arī tādās dzīves sfērās un profesijās kā baņķieris, politiķis, ministrs un liela uzņēmuma vadītājs. Dzimuma faktors kā kritērijs sekmīgai karjerai šajās nozarēs ir zaudējis savu nozīmi.

Runājot par bioloģiskajām atšķirībām un sabiedrības stereotipiem, kas baro diskrimināciju: mazu bērnu klātbūtni ģimenē kā cēloni diskriminējošai attiek-smei visvairāk izjūt sievietes – tā 81,8% aptaujāto sieviešu (vīriešu vidū tādu ir – 68,5%) šo faktoru min kā būtisku darbinieku atlases situācijās, bet 58,3% respondenšu (vīriešu vidū – 47,4%) nosauc kā šķērsli darba devēja lēmumam par darbinieka(-ces) paaugstināšanu amatā. Aprakstītā situācija atklāj būtisku dzimumu nevienlīdzības aspektu – diskriminējoša attieksme izpaužas netiešā veidā, kas saistāma nevis ar darba devēja apzinātu rīcību, bet vēl arvien valdošo stereotipu par sievietes galveno atbildību un pienākumu bērnu audzināšanā.

Vīrieši biežāk kā sievietes par iemeslu sieviešu zemajai pārstāvniecībai vadošos amatos minēja „subjektīvus” faktorus – sievietēm biznesa vide nešķiet pievilcīga, viņas nevēlas uzņemties tik lielu atbildību utt., tātad – „sievietes pašas nevēlas iesaistīties”. Kā galvenie iemesli, kas ietekmē atalgojuma atšķirības, visbiežāk (43,9%) tika minēts tas, ka sievietes vairāk kā vīrieši baidās pazaudēt darba vietu, tāpēc baidās prasīt lielāku algu, kā arī tas, ka sievietes strādā mazāk atalgotās profesijās (40%), un tas, ka sievietes profesijas izvēlē priekšroku dod jomām, kurās nav tik lielas algas (36,8%).

Savukārt sievietes caurmērā biežāk kā vīrieši par šķērsli atzina rūpes par mājas darbiem, bērniem, ģimeni (salīdzinoši: 32,6% un 24,8%). Iespējams, šāds argu-ments sievietēm šķiet vispieņemamākais un labskanīgākais, kuru nav neērti paust, un tajā pašā laikā, viņuprāt, objektīvi pamatotākais.

Tomēr šajā ziņā vērojamas arī pozitī-vas tendences:

Pēdējo gadu laikā būtiski ir pieaugusi arī vīrieša loma dalot rūpes par mazu bērnu pieskatīšanu un audzināšanu. Šogad interese par iespēju izmantot 10 dienu atvaļinājumu tēviem bērna piedzimšanas gadījumā ir būtiski paaugstinājusies, to vīriešu īpatsvars,

kuri šo iespēju novērtēja kā „ļoti svarīgu”, pēdējo trīspadsmit gadu laikā ir pieaudzis no 28,5% uz 41,5%.

Satraucoši, ka, salīdzinot 2001.gadā un 2014.gadā veiktos pētījumu rezultātus, atklājas, ka gan sieviešu, gan vīriešu auditorijā ir nostiprinājies viedoklis, ka vīrietis tiek vērtēts augstāk par sievieti. Ja 2001.gadā šim viedoklim piekrita 52,5% aptaujāto sieviešu, tad 2014.gada aptaujā šis skaits ir pieaudzis līdz 58,1%. Līdzīga situācija ir aptaujāto vīriešu auditorijā, kur piekrišana šim izteikumam no 36,2% 2001.gadā ir pieaugusi līdz 48,6% 2014.gadā.

Ja sievietēm tiks dota iespēja iesais-tīties darba tirgū, tiks atbalstīta sievietes vēlme to darīt, nekavējot ar stereotipiem par to, ka sievietei pat savs brīvais laiks jā-pavada, veicot mājas uzkopšanu un bērnu audzināšanu, tad arvien vairāku cilvēku, es uzsveru, cilvēku iesaistīsies tajā, ko mēs attālināti un atsvešināti saucam par ekonomiskās situācijas uzlabošanu. Tās nav tikai 3 ministres un 19 deputātes, tā ir ikviena sieviete, kurai kāds pasaka „Sēdi mājās, dzemdē bērnus un gatavo ēst!”, kas gremdē ekonomiku (un es šeit nerunāju par izvēlēm, kuras izdara pati sieviete, es runāju par situācijām, kad sievietes vietā lēmumu pieņem un izvēli izdara vīrietis). Ja sievietes pašapziņa tiek grauta ar faktu, ka augstāku amatu iegūst kolēģis vīrietis, kaut gan sievietes kvalifikācija, izglītība un pieredze ir vismaz identiska, tas kavē iniciatīvu un līdz ar to ekonomikas attīstī-bu. Ikviena meitene, kurai neļauj palīdzēt tētim garāžā, jo „automehānika nav domāta meitenēm”, ikviena meitene, kurai mamma stāsta par to, cik svarīgi ir būt skaistai un tievai, nevis gudrai, neatkarī-gai, uzņēmīgai un ar iniciatīvu apveltītai, ikviena mamma, kas vakarā, skatoties ziņas, kad runā Saeimas priekšsēdētāja vai Ministru prezidente, komentē viņas izska-tu, nevis vārdus un darbus, rada neparei-zos priekšstatus un - baro stereotipus. Arī Eiropas Padome savā 2014.g.ziņojumā par cilvēktiesībām uzsver, ka stereotipi kavē sieviešu izaugsmi. Tieši tikpat atšķirīgi kā vīrietis no sievietes arī atšķiras ikviena sieviete viena no otras. Nenoniecināsim simtiem faktoru, kas veido mūsu personī-bas bez bioloģiskā dzimuma.

Secinājumi› Uz pasaules, pat Eiropas valstu fona sie-viešu situācija Latvijā augstos amatos gan politikā, gan uzņēmējdarbībā ir priekšā rindai citu valstu.

› Latvijas nacionālajos tiesību aktos jeb likumos neeksistē sievieti vai kopumā dzimumu diskriminējošu prasību vai nosacījumu, izņemot atsevišķus jautāju-mus, kas atbildīgajām ministrijām kopā ar Saeimu jāatrisina.› Ikdienas situācija ir pretrunīga. Lai arī valda uzskats, ka diskriminācija nepa-stāv (šāds uzskats gan pastāv attiecībā uz jebkuru minoritāti Latvijā, īpaši, ja viedoklis tiek prasīts nediskriminētajam vairākumam), joprojām pastāv stereotipi un diskriminācija galvenokārt ģime-nē, kas savukārt rada šķēršļus sieviešu ceļā uz varu jeb vadošajiem amatiem publiskajā un privātajā sektorā. Respek-tīvi, nepastāv formāla, likumos noteikta diskriminācija, bet pastāv reāla diskri-minācija jeb vēl citiem vārdiem sakot - sievietēm ir tiesības, bet ir ierobežotas iespējas, un šīs iespējas ierobežo gan sieviešu ģimenes locekļi, gan citi sabied-rības locekļi, kas ar saviem stereotipiem noniecina, pat iedragā sievietes pašcieņu un ticību savām spējām. Tas savukārt atņem drosmi sievietēm, kuras vēlētos un kurām vajadzētu tiekties pēc vadošās lomas diskriminācijas pilnīgā praktiskā izskaušanā.› Arī Latvijā joprojām zem vārda „tra-dīcija” vai „vērtības” slēpjas teikums „tu nevari vai tu nedrīksti tāpēc, ka tu esi sieviete, un sievietes tā nedara, bet vīrieši var, drīkst un dara”.

Ko varam darīt mēs, sievietes?Katrā konkrētajā gadījumā padomāt –

ko šādā situācijā drīkstētu darīt vīrietis? Kāpēc es to nedrīkstu darīt? Ja atbilde slēpjas tikai dzimumā, tad tā nedrīkst būt atbilde, tā noteikti nav pareizā atbilde! Tev ir jābūt iespējai izvēlēties pašai un netikt par to nosodītai tikai ar argumentu „sievietes tā nedara”.

Mums, sievietēm, jābūt atbildīgām ne tikai par sevi, par sievietēm sev vistuvāk apkārt, bet par tām, kuras par sevi jeb-kādu iemeslu dēļ nespēj pastāvēt. Ja mēs esam pozīcijās, kas ļauj pieņemt lēmumus, mums tie jāpieņem. Ja mēs esam pozīcijās, lai ļautu izvirzīt par lēmumu pieņēmē-ju citu sievieti, piemēram, pie vēlēšanu urnām, mums tas jādara. Jo, kā vecā labā teicienā, neviena cita to mūsu vietā neda-rīs, un vēl jo mazāk - neviens cits.

Ko varētu darīt vīrieši? Iesaistīties!

Aktuālās līdztiesības problēmas studen-šu korporācijās Latvijā jeb tradīcijas un vienlīdzība.

IMERIAI 90

55

Un tagad es jūs uzrunāju kā valsts pārstāvjus, kuras valdību vada sieviete, valsts, kuras Saeimu vada sieviete, valsts, kuru vadījusi sieviete - ja viņas būtu korporācijā, un, kā mēs zinām, viena no viņām arī ir, kurā vietā viņa ietu 18.no-vembra akadēmisko organizāciju gājienā uz Brāļu kapiem?

Vai tam būtu kāds objektīvs kritērijs, piemēram, vecākuma kārtība? Alfabētis-kā kārtība? Tie, kas cīnījās par Latvijas neatkarību un pēc tam - tie, kas necīnījās? Laikam jau nē. Tad kāds ir kritērijs, kāpēc valsts vadītāja ietu kaut kur pie beigām? Es atbildēšu - tāpēc, ka viņa ir sieviete, tikai un vienīgi, jo sākumā iet studentu korpo-rācijas, bet studenšu korporācijas iet bei-gās. Noteikti šeit daudziem būtu ko teikt, izmantojot vārdus „vēsture” un „tradīcijas”. Es vēlētos diskusiju ar vārdiem „līdztiesī-ba”, „vienādas iespējas”, „vienādas tiesības”, „objektīvi kritēriji”, un es atsakos pieņemt vārdu savienojumu „jo tu esi studente, nevis students” jeb „jo tu esi sieviete”. Jo tā ir vienīgā atšķirība starp korporācijām, kas iet vispirms, un korporācijām, kas iet pēc tam - dzimums. Jo mēs visi esam Latvijas patrioti, mēs visi esam studējuši vai stu-dējam, mums visiem ir vai tūlīt, tūlīt būs augstākā izglītība, mūs visus vieno mūža draudzība ar savas korporācijas biedriem un biedrēm. Mūs atšķir mūsu krāsas un mūsu devīzes, mūsu vapeņi un mūsu karogi. Bet nekam citam nevajadzētu mūs atšķirt brīdī, kad apliecinām mīlestību, cieņu un lojalitāti savai dzimtenei.

Šodien mēs korporācijā sapulcinām gaišākās, gudrākās, spējīgākās dāmas, ar visaugstākajiem akadēmiskajiem grādiem un sasniegumiem zinātnē un profesijās, lai…lai teiktu viņām, ka bikses vilkt ir slikti, jo pirms 100 gadiem tā nebija pieņemts, lai arī nebūs neviena, kuras garderobē nav nevienu bikšu, un, ja vien protokols atļauj, un protokols to atļauj lielākajā daļā gadījumu, bikses var vilkt jebkurā no citām dienām gadā, kad nav jāliek cedras, vai kad Lielie kapi jāiet sakopt. Ir skumji dzirdēt, ka laba kandidatūra amatam studenšu korporā-cijas prezidijā tiktu noraidīta arī tāpēc, ka konkrētā potenciālā prezidija locekle ne-valkātu svārkus. Un šo lēmumu pieņem…citas sievietes. Mēs pulcinām korporācijās gudrākās un spējīgākās Latvijas galvas, lai norādītu viņām viņu vietu.. aizmugurē, kamēr pārējās 364 dienas gadā tieši šīs dāmas ir pašas pirmās, kas iet pa priekšu un ved citus.

Vai vārds „līdere” jums šodien asoci-ējas ar sievieti, kura pakļaujas norādīju-miem par svārkiem un savu vietu vīrietim aiz muguras? Savs laiks svārkiem, kad tā ir mūsu pašu izvēle, savs laiks vīrietim aiz muguras, kad pašas gribam tur paslēp-ties no vēja, un savs laiks izmantot savu intelektuālo potenciālu.

Tas, ka pastāv kāds likums, nenozīmē, ka tas ir labs likums un nav grozāms. Ik-viens likums ir grozāms, Latvijas Satvers-me regulāri tiek grozīta. 1919.g. Latvijā tika pieņemts likums, ka Latvijas pilsone, apprecoties ar ārvalstnieku, zaudē Latvi-jas pilsonību un iegūst vīra pilsonību. Vai tas bija labs likums, raugoties no sievie-tes līdztiesības viedokļa? Nē! Vai to var skaidrot ar argumentu, ka „tolaik tā bija pieņemts”, „tolaik bija tādas tradīcijas”? Iespējams. Vai šis likums tika atcelts? Jā. Vai mēs spējam iedomāties, ka tas būtu spēkā vēl šodien? Domāju un ceru, ka ne tikai es teikšu - nē.

Kā minēju iepriekš, mēs dzīvojam lai-kā, kad pašsaprotamas ir lietas, kas pirms 100 gadiem šķita neiedomājamas. Par vēlēšanu tiesībām 19.gs.beigās sieviešu vietā necīnījās vīrieši, sievietes pašas par sevi cīnījās. Nepieņemsim to, kas mums ir, par pašsaprotamu, un nedomāsim, ka viegli un pašsaprotami mūsu rokās iekritīs jebkuras citas izmaiņas, kuras pie-prasa sievietes gods un cieņa, kas ietverta Imerias zelta krāsā.

Interesanti, gluži kā franču režisorei, kas pēc savas īsfilmas par sieviešu dis-krimināciju saņēma ļoti daudz negatīvu komentāru, arī manam stāstam noteikti kāds nepiekritīs. Kāds nepiekritīs, ka pastāv diskriminācija, kāds nepiekritīs, ka pastāv diskriminācija kādā no manis nosauktajām jomām vai sabiedrībās gru-pām, kāds būs dusmīgs un piesauks vārdu „tradīcijas”. Gluži kā režisore pēc šādu komentāru saņemšanas, arī es varēšu secināt vienu - dāmas un kungi, tas tikai apliecina, ka mums vēl ir, pie kā strādāt!

Lai plaukst ikviens cilvēks mūsu sabiedrībā neatkarīgi no dzimuma,

lai zeļ ikviena korporācija, tradīcijas skatot caur līdztiesības prizmu,

lai dzīvo, aug un zeļ arvien labāka Latvija, kas esam mēs paši,

lai mūžam visas trīs kopā pastāv Ime-rias krāsas: brūns - tēvzemes mīlestība, debeszils - tiekšanās uz zināšanām, zelts - sievietes cieņa.

Vivat, crescat, floreat Imeria in aeter-num !

[1] The World Bank. World DataBank. Gender statistics. – Pieejams http://databank.worldbank.org/data/views/reports/tableview.aspx

[2] World Economic Forum. – Pieejams https://twitter.com/wef/status/533031668920373249

[3] He for She. – Pieejams http://www.heforshe.org/[4] Emma Watson. He for She. – Pieejams: https://

www.youtube.com/watch?v=qXqtjhTsa3g[5] Gay R. Emma Watson? Jennifer Lawrence? These

aren’t the feminists you’re looking for. The Guardian. - Pieejams http://www.theguardian.com/commen-tisfree/2014/oct/10/-sp-jennifer-lawrence-emma-watson-feminists-celebrity

[6] State of Democracy, Human Rights and the Rule of Law in Europe. Report of the Secretary General of the Council of Europe (SG (2014) FINAL). – Pieejams htt-ps://edoc.coe.int/en/fundamental-freedoms/5949-state-of-democracy-human-rights-and-the-rule-of-law-in-europe.html

[7] Grinberg E. Street art project wants you to ‘stop telling women to smile’.– Pieejams http://edition.cnn.com/2014/04/06/living/street-harassment-art/

[8] Pantene. Labels Against Women. ShineS-trong. – Pieejams https://www.youtube.com/watch?v=kOjNcZvwjxI

[9] Eleonore Pourriat. Oppresses Majority. - Pieejams https://www.youtube.com/watch?v=V4UWxlVvT1A

[10] Oppressed Majority: the film about a world run by women that went viral. - Pie-ejams http://www.theguardian.com/lifeandstyle/womens-blog/2014/feb/11/oppressed-majority-film-women-eleonore-pourriat

[11] Global Gender Gap Report 2014. World Economic Forum. – Pieejams http://reports.weforum.org/global-gender-gap-report-2014/

[12] Global Gender Gap Report 2014. Lat-via. – Pieejams http://reports.weforum.org/global-gender-gap-report-2014/economies/#economy=LVA

[13] International Parlamentary Union. UN Women. Women in Politics: 2014. – Pieejams http://www.ipu.org/pdf/publications/wmnmap14_en.pdf

[14] Report on Progress on equality between women and men in 2013. – Pieejams: http://www.lm.gov.lv/upload/dzimumu_lidztiesiba/dokumenti_un_tiesi-bu_akti/141404_ikgadejais_ek.pdf

[15] EY: Eiropas kontekstā, Latvijā viens no augstāka-jiem sieviešu īpatsvariem uzņēmumu valdēs. LETA. – Pieejams: http://www.leta.lv/press_releases/EA36577B-2E3C-4D2B-BC5C-DE5D5940135A

[16] 6. novembrī – diskusija „Sievietes drošība – veik-smīgas karjeras pamats”. Resursu centrs sievietēm „Marta”. – Pieejams: http://www.marta.lv/marta-runa/6-novembri--diskusija-sievietes-drosiba--veik-smigas-karjeras-pamats

[17] Aptaujas „Iedzīvotāju izpratne un attieksme pret dzimumu līdztiesības jautājumiem-2014 ” dati. – Pieejams: http://www.sif.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=9407%3AAptaujas-%E2%80%9EIedzivotaju-izpratne-un-attieksme-pret-dzimumu-lidztiesibas-jautajumiem-2014-%E2%80%9D-dati&catid=14%3AJaunumi&Itemid=186&lang=lv

[18] Izstādes „Sievietei būt’ un un informatīvās kampaņas „Līdzvērtīgas iespējas” noslēguma pasākums. - Pieejams http://www.lma.lv/index.php?parent=4221

[19] Telefonsaruna ar projekta koordinatori Līgu Veco 22.10.2014; Aptaujas „Iedzīvotāju izpratne un attiek-sme pret dzimumu līdztiesības jautājumiem-2014 ” dati.

56

IMERIAI 90

◀Toronto kopa Imerias 90. jubilejas dibināšanas komeršā Kanadas Latviešu centrā Toronto, 2014.g. 1. novembrī. Pirmā rindā no kreisās, fil!fil! Ieva Krave, 42.c., Ingrīda Fogele, 27.c., Rasma Ruģele, 36.c., t/l vicesen! Silvija Meijere, 78.c., t/l sen! Kristīna Soutar, 104.c., t/l sekr! Inta McCaughey, 62.c., Solveiga Miezīte, 36.c., Ilze Stockwood, 48.c., Elita Pētersone, 50.c., un Inara Soutar, 48.c. Otrā rindā no kreisās, fil!fil! Laila Upeslāce, 129.c., Marisa Zubāne, 105.c., Austra Kirkup, 60.c., Rasma Caune, 68.c., Anda Sīpoliņa, 62.c., Edīte Sila, 56.c., Laura Branta, 116.c., Anita Csapo, 106.c., Grietiņa Pētersone, 114.c. un Inese Grodne, 58.c. Trešā rindā no kreisās, fil!fil! Laila Vilks, 116.c., Gita Ezera, 56.c., taut!fil! Ruta Siliņa, 68.c., fil!fil! Inga Upeslāce, 82.c., Dagnija Ziediņa, 80.c., jauntaut! Līga Upeslāce, 147.c., fil!fil! Ingrīda Kalniņa, 62.c., taut!fil! Alda Hāns, 70.c., un fil! Rita Robežniece, 56.c.

Toronto kopa svin Imerias 90 jubileju

Toronto kopa kuplā skaitā nosvi-nēja Imerias 90. jubilejas gadu 2014.gada 1. novembrī Kanādas Latviešu centrā Toronto. Sanāca 29 locekles! Pulcējā-mies, lai satiktu savus konfukšus, krāsu radus, draudzenes, ar kurām vai nu bieži vai retāk sastopamies un kopīgi piedzīvo-jam atgādinājumu par to, ko nozīmē būt imerietei.

Vispirms pulcējāmies noturēt Svinīgā solījuma konventu, lai piešķirtu krāsas mūsu jaunākajai loceklei Līgai Upeslācei, 147.c. Tad sekoja dibināšanas svētku konvents, komeršs un mielasts. Pēc konventiem baudījām gardas vakariņas, ciemojāmies viena ar otru, dziedājām, pārcilājām atmiņas par piedzīvojumiem konventa dzīvē un kāpēc Imeria ir svarīga mums visām vēl šodien. Uznāca smiekli, arī asaras, sevišķi pa coetu runu laiku. Pirms saldā ēdiena uzdziedājām laimi Imerias 90 gadiem un visvecākā filistre (fil! Ingrīda Fogele) un visjaunākā filistre (fil! Līga Upeslāce) Toronto kopā nopūta sveces, kuras bija uz kliņģera. Mums gāja tik jautri, ka svinības beidzās vēlāk kā citus gadus. !

Fil! Marisa Zubāne, 105.c., t/l mag!lit! Toronto kopa

▲Toronto K! fil! Līga Upeslāce, 147.c., ar krāsu radiem pēc jauntautieša ievešanas konventa, 2014.g. 1. novembrī: krāsu grossfāters fil! Margita Pētersone, 114.c., fil! Līga Upeslāce, 147.c., krāsu māte fil! Anita Csapo, 106.c., sen! fil! Kristīna Soutar, 104.c., un audz! fil! Gita Ezera, 56.c. krāsu tēvs, Daina Csapo, 50.c., nespēja ierasties veselības dēļ. Līgas studiju jomas: grāds zinātnēs, maģistra grāds uztura zinātnēs

◀Toronto kopas vecākā fil! Ingrīda Fogele, 27.c., kopā ar jaunāko fil! Līgu Upeslāci, 147.c., gatavojas vadīt dziesmu, svinot Imerias 90 pastāvēšanas gadus!

57

Pirms pieciem gadiem mūsu 85. jubilejā nobeidzu savu svētku konventa uzrunu ar fil! Ingrīdas Fogeles (27. c.) dzejoli, ko viņa bija veltījusi Imeriai 35. gada jubilejā. Vēlos šodien, mūsu 90. gada jubilejas komeršā, ar šo dzejoli iesākt savu uzrunu.

Sauc kāda sena balss, sauc mīļas, tuvas sejas,Zib tālu dienu priekā spožums saulainais.Pār brūnzilzelta krāsām tāla gaisma lejasUn krūtīs atdzimst svētais solījums. Pland sveču gaisma silta, ēnas pārskrien telpu,No veļu valsts klīst senu draugu pulks.Uz pieres jūtu atkal dzimtās zemes elpuUn dziļi sirdī runā liktens zīmju tulks. Sauc kāda sena balss, sauc tālo dienu draudze,Bet dzīves vējos šalko gadu skrējiens ašs.Pār jūrām sasaucas ar veco jaunā audze –Brūnzili zelta karogs ceļas drošs un plašs.

Man šie vārdi liekas arvien tik skaisti.

Tos pārlasot, arī atrodu gandrīz visu to, ko vēlos izteikt šajā nozīmīgā jubilejā.

– Sauc kāda sena balss –

Esam sanākušas kopā šovakar, un vis-pār esam kopā kā imerietes dēļ 12 jaunām latviešu studentēm, kuras nodibināja pie Latvijas Universitātes korporāciju Imeria 1924. gada 19.novembrī. Tās senās balsis pieder mūsu dibinātājām:Vera Ceimere-DālbergaVeronika Embrika-UllisVanda Gūtiņa-Ozola-AizkraukleIrma Jansone-Jēgere-DālbergaAnna KalniņaMilda Kalniņa-VeisaMargrieta Krimberga-BrūveleMarija Ķurzena-OzolaOlga Ozoliņa-Erleina-SpringOlga Roze-Vanaga

Ingeborga VeinbergaErna Vilde

– ēnas pārskrien telpu,No veļu valsts klīst senu draugu pulks –

Pēc pārāk īsas darbības Latvijā kara un padomju okupācijas vēji izkaisīja Latvijas Imerias saimi. Izkaisīja, bet neiznīcināja. Imerias darbība tika atjaunota trimdā, vai-rākās zemēs un kontinentos. Un beidzot, darbība atjaunota 1990. gadā Latvijā, pie Latvijas Universitātes, dibināšanas vietā. Šodien tas senais draugu pulks vēl staigā roku rokā ar mums. Viņu ēnas varam šovakar just, pārskrienot šo telpu.

– Pār jūrām sasaucas ar veco jaunā audze – Brūnzili zelta karogs ceļas drošs un plašs –

Dibinātājas izvēlējās šīs krāsas. Brūnā krāsa izsaka latvju tautas mīlestību. Tā ir latvju zemes simbols. Zilā krāsa izsaka tieksmes pēc zināšanām un izglītību. Zelta krāsa simbolizē sievietes cieņu un pienākumu apziņu ģimenei un sabied-rībai. Šīs krāsu nozīmes mūs apvieno ar aizgājušām paaudzēm, un tās arī apvieno mūs, vienu ar otru.

Mēs ikvienas novērtējam mūsu

latvietību. Latvietība mūs apvieno kā asins apvieno ģimenes locekļus. Mēs esam izglītotas sievietes; aktīvas sievie-tes; drosmīgas sievietes. Mums ir daudz, ar ko dalīties. Mums ir arī daudz, ko piedāvāt un dot sabiedrībai, profesijām un ģimenēm. Mūsu dibinātājas tādas arī bija, laikmetā, kad sievietēm tas bija vēl grūtāk. Par tādiem senčiem lepojos, un esmu pārliecināta, ka viņu spēks ir jūtams vēl šodien.

Imerias 90 gadu dibināšanas svētku uzruna Toronto

– Pār brūnzilzelta krāsām tāla gaisma lejasUn krūtīs atdzimst svētais solījums –

Šovakar dzirdējam to solījumu, kad to deva mūsu jaunākā locekle. Viņa solīja, kā mēs visas esam solījušas, vienmēr turēties pie Imerias devīzēm – “Tautietei, zinātnei” un “Viena par visām, visas par vienu”. Esam latvietes, esam ziņkārīgas, esam draudzenes. Nav šaubu, ka starp mums ir atrodama mīlestība un atbalsts viena otrai.

– Bet dzīves vējos šalko gadu skrējiens ašs –

Imeria vispār zied un zeļ. Par līdz šim 90 nodzīvotiem gadiem ir jāpriecājas. Gadi ir bijuši pilni ar priekiem, sasnie-gumiem, arī sērām. Es ticu, ka tā arī turpināsies. Kas ar mūsu Toronto Imerias strautiņu notiks nākotnē, nav šovakar zināms. Bet gadi paiet, un mēs tiekam līdzi – reizēm skriešus, reizēm tā lēnāk un līkumaināk. Tikām līdz šodienai – kuplā skaitā – un tiksim vēl tālāk.

– Sauc kāda sena balss, sauc mīļas, tuvas sejas –

Mūs sasauca sen aizgājušās imerietes. Mūs sasauca mūsu māmiņas un vecmā-miņas. Mēs viena otru sasaucām – šīs mīļās, tuvās sejas, ko redzu tagad.

Vēlu mūsu korporācijai Imeria turpi-nāt viņas skaisto ceļojumu vēl tālu. Vēlu Jums – mums – baudīt ar prieku Imerias 90. gada dibināšanas svētkus.

Vivat crescat floreat Imeria in aeter-num! !

fil! Kristina Soutar, 104. c., t/l Toronto kopas seniore2014. gada 1. novembrī Toronto

▲T/l sen! Kristīna Soutar, 104.c., nolasa savu svētku runu Toronto kopai. Pie galda no kreisās sēž t/l vicesen! Silvija Meijere, 78.c., un t/l sekr! Inta McCaughey, 62.c.

58

Imeriai 90 svinības Rīgā. Im

erietes ar viesiem ballē kultūras pilī Ziem

eļblāzma 2014.gada 16.novem

brī

IMERIAI 90

59

Skaistie jubilejas mirkļi“Lai mums dzīvē daudz skaistu nejaušību…” skan taut! Madaras Cimmermanes, 144.c., t/l vicesen! novēlējums, atceroties skaistākos mirkļus no Imerias 90 gadu jubilejas svinībām Rīgā, kuras plānoja, rīkoja, pušķoja, saskaņoja, sludināja un novadīja vairāk nekā 10 imerietes - jubilejas komisija. Te viņu atmiņas par spilgtākajiem mirkļiem un iespaidiem

Fil! Anete Labanovska- Gerasimova, 134.c., jubilejas darba grupas vadītāja

“Imerias 90 gadu jubilejas gadā tā pa īstam sajutu devīzi „Viena par visām, un visas par vienu”. Līdz šim man tā bija vien jauka, filozofiska un neskaitāmas reizes dzirdēta frāze, bet, plānojot, pie-daloties un organizējot jubilejas pasāku-mus gada garumā, man tā kļuva burtiski taustāma. Nekad mūžā nebija sanācis

▲No kreisās: fil! Anete Labanovska-Gerasimova, 134.c., taut! Aija Urķe, 145.c., t/l maior domus, taut! Laura Keiša, 144.c., t/l audz!, taut! Inese Saldābola, 138.c., taut! Elvita Tomiņa, 147.c., t/l econ!, taut! Daniela Sirovatska, 147.c., t/l mag!lit!, fil! Elīna Šmite, 127.c., taut! Madara Cimmermane, 144.c., t/l vicesen!, fil! Inga Meirāne, 127.c., t/l kasiere, taut! Evita Arbidāne, 142.c., t/l sen!, taut! Marta Ozola, 146.c., taut! Zane Šteinberga, 145.c., t/l sekr!

▲No ielūgumiem un īpaši jubilejai taut! Zanes Šteinbergas radīta logo līdz galda kartēm un konfektēm Imerias krāsās, pašu lasītai piparmētru tējai paššūtos lina maisiņos - jūtama rūpība, mīlestība un vēlme radīt svētkus

Taut! Madara Cimmermane, 144.c., t/l vicesen!“Lai gan korporācijā pavadīti jau

vairāk kā 4 gadi, tas notika pēc 85 Imerias jubilejas, līdz ar to 90 gadu jubilejas pa-sākumi manī izraisīja tikpat lielu sajūsmu un prieku kā jaunai meitenei, īpaši balle, kas man bija pirmā tik ļoti skaistā balle mūžā! Tā sanāca, ka savu pirmo Imerias apaļo jubileju izjutu arī caur amatperso-nas un jubilejas darba grupas dalībnie-ces pienākumiem. Ikkatru darbību, ko veicām, lai visu sagatavotu - zvanīšanu, rakstīšanu, griešanu, līmēšanu, dekorēša-nu un citas - mēs, darba grupa, darījām ar ārkārtīgu lielu mīlestību pret mūsu organizāciju! Un, man liekas, pārējās to sajuta. Jā, mēs to paveicām, jo mums bija lieliska darba grupas vadītāja – fil! Anete Labanovska-Gerasimova, 134.c., kas prata lieliski iedvesmot un uzmundrināt.

Man vissiltākās atmiņas ir par nejaušību divas dienas pirms jubilejas pasākumiem. Ne man todien bija jābūt C!Q!, ne kāda no mums zināja, ka Rīgā viesojas Vašingtonas kopas fil! Zīle Anna Zuika Dzenīte, 62.c. Es todien uz C!Q! tomēr devos, un Zīle arī. Abas satikāmies uz kāpnēm, bet mums nebija nojausmas, ka esam imerietes. Kaut kas Zīlei lika mani uzrunāt, vai es gadījumā dodoties uz 9.dzī-vokli. Tajā brīdī abām bija skaidrs, kas mūs vieno… Zīle pirmoreiz viesojās Imerias Rīgas C!Q! un dažādu apstākļu dēļ infor-māciju par Imerias jubileju nebija saņēmu-si. Uz Rīgu bija devusies ģimenes darīšanās un atrašanās Latvijā tieši jubilejas laikā bija nejaušība. Reizēm nejaušībām dzīvē ir liela nozīme, jo mūsu tikšanās Zīlei ļāva atlikušās dienas Rīgā pavadīt kopā ar gadiem neredzētām un no jauna iepazītām imerietēm skaistajos svētkos! Lai mums dzīvē daudz skaistu nejaušību!” !

Taut! Marta Ozola, 146.c.“Kad sākās balles plānošana gadu ie-

priekš, nodomāju: “Jūs ko?” Taču šī reize pierādīja, ka kaut kas tāds var izdoties ti-kai un vienīgi ar laicīgu, sistemātisku, pat skrupulozu plānošanu, kā arī ar veiksmī-gu darba dalīšanu. Jāspēj rast kompromisi ne tikai ar pakalpojumu sniedzējiem, bet

arī savā starpā. Un pat ar šo gatavošanos pēdējās dienās ir jāatrisina kūkas loģis-tikas jautājumi un citas nedienas... Re-zultātā varēja vien klausīties, ka aizvadīts pasākums, kura gaitā nebija itin nekā, kur „piesieties”, kas arī bija galvenais mērķis - padarīt šo vakaru perfektu un atmiņā paliekošu vismaz uz pieciem gadiem!”!

darboties tik izcilā un uzticamā koman-dā. Mēs darba grupā katra bijām kā maza neatlaidīga skrūvīte ar vienu kopīgu mērķi - uzcelt Imerias sapņu pili! Un tas izdevās! Paldies jubilejas darba grupas meitenēm par milzīgo darbu, pacietību un humora izjūtu reizēm drāmas cienī-gos brīžos. Jūs jau zināt... Paldies Imeriai, ka patiešām esam viena par visām un visas par vienu!” !

60

Taut! Evita Arbidāne, 142.c., t/l sen!“Man visspilgtāk atmiņā palicis

imeriešu gājiens no Doma baznīcas līdz Brīvības piemineklim, kā arī ziedu no-likšana. Protams, arī jubilejas balle, īpaši polonēze, kuru, taut! Zanes Šteinbergas, 145.c., t/l sekr! mudinātas, bijām nolē-mušas vadīt pašas. Man tas bija nopietns pārbaudījums, kuram gatavojos jau laikus, prasmes atsvaidzinot imeriešu un lettgaļu deju stundās.

Īpašu pārsteigumu ne tikai man, bet arī citām imerietēm noteikti sagā-dāja m!m! dāvana jubilejā - pašām sava zvaigzne, kuras nosaukums turpmāk būs „Imeria”.” !

IMERIAI 90

Taut! Laura Keiša, 144.c., t/l audz!“Atrodoties “Erasmus” apmaiņas prog-

rammā, mans uzdevums bija domāt par ziediem un noformējumu - gan svinīgajam aktam, gan dievkalpojumam, gan ballei. Tas bija uzdevums, ko varēju veikt, arī ne-esot Latvijā, bet sākoties jaunajam mācību gadam, pienākumu saraksts paplašinājās.

Imerias balles rīkošanā bija iesaistīti ne tikai tuvinieki, bet arī grupas biedri. Bet tas bija neizbēgami, jo balli no 12 ko-lēģiem apmeklēja 5. Visi zināja, kas kurai vēl trūkst, lai balles tērps būtu pilnībā nokomplektēts.

Jubilejas nedēļā istabas grīda tika no-klāta ar papīriem, griezts un līmēts, mazie

puķu podi tika pārvērsti par skaitiem trauciņiem, visur bija tikai lietas, kuras nepieciešamas jubilejai.

Atceros, ka 14.11. C!Q! sākās rosība jau 14:00 tūlīt pēc nodarbībām, bet ne-beidzās līdz vēlai naktij: līmējām, locījām, griezām, sējām visu, lai ik sīkums būtu pabeigts līdz lielajam brīdim.

Un ziedi... pilna mašīna, pilns lifts, ka pašiem jākāpj pa trepēm, pilna vanna. Paldies ikvienai m!m!, kuras gatavoja ziedu kompozīcijas balles rītā! Lai netiktu zaudēts ne mirklis, friziere brauca pie mums uz C!Q!.

Jubileja tika ilgi gaidīta, domās izlolota, bet tās dažas dienas paskrēja nemanot.” !

61

Taut! Daniela Sirovatska, 147.c., t/l mag!lit!“Mums ar Martu spilgtā atmiņā

vienmēr paliks "podziņu meiteņu" statuss 2014.gada Dibināšanas komeršā. Tik daudz nodarbojušās ar biznesu komeršā vēl nebijām nekad. Komerša beigās pat mums bija izveidojusies stratēģija jeb mini biznesa plāns podziņu pārdošanas jautājumam.

Arī gājiena organizēšana bija izaici-nājums. Sākumā, kādus 8 mēnešus pirms jubilejas, zvanīju juristei, kas sniedz konsultācijas saistībā ar gājieniem un piketiem. Runājāmies jau 20 minūtes, kad uzzināju, ka viņas vīrs ir korporants un viņa ar korporācijām esot uz “Tu”. Jāteic, ka ātrāk par 4 mēnešiem neviens gājienus nesaskaņo. Juriste uzteica, ka esam ļoti apzinīgas, interesējoties jau 8 mēnešus pirms notikuma. Tālāk dodoties uz Rīgas Domi saskaņot gājienu, kārtējo reizi nācās pie sevis lādēties par birokrātijas

Taut! Zane Šteinberga, 145.c., t/l sekr!“Man visspilgtāk atmiņā iespiedušās

tieši tās galvenās dienas, kad viss jau gāja tādos tempos, ka vienīgā iespēja bija skriet visam līdzi un mēģināt visu paspēt vajadzīgajās stundās.

Visa piektdiena tika aizvadīta C!Q!, veidojot galda kartes, galdu numuriņus un vēl visvisādus sīkumus. Izsniedzām ielūgumus imerietēm, kas iegriezās tajā dienā C!Q! un iepazinos ar vairākām imerietēm, kuras nekad nebiju satikusi. Visspilgtāk man atmiņā iespiedusies fil! Zane Ekšteins, 52.c., kas bija tik sajūsmi-nāta par visu notiekošo, ka pavadīja ar mums kopā pusi dienas.

Sestdiena arī bija viena varen gara diena. Bija fantastiski redzēt, cik mēs

bijām daudz, pulcējoties LU Lielajā aulā kopā ar viesiem. Mūsu svinīgā ienākšana piešķīra tam visam vēl lielāku pompu. Todien gan tas likās nevajadzīgi, bet tagad atskatoties, šķiet, ka tas bija lieliski. Tur-klāt man šķiet, ka mums ar mūsu Jubileju tik lieliski izdevās parādīt, ka korporantu saime ir spējīga nest savu vārdu arī uz ārpusi, mēs pavisam reāli veicinājām ziedošanu Likteņdārzam, pašas ziedojām LU ērģeļu atjaunošanai un mudinājām arī citus. Tā ir jārīkojas sabiedriskai orga-nizācijai - jāveicina labi darbi un kopīga sabiedriskās dzīves attīstība un izaugsme.

Protams, arī svētdiena ir iespiedusies spilgtā atmiņā. Mana diena sākās ļoti agri, jo frizieris bija sarunāts Siguldā un vēl tik daudz pa dienu bija jāpaspēj, lai

balle izdotos tik lieliska, cik tā arī bija. Te nu jāsaka, ka neizpalika arī palīdzība no ģimenes puses. Gan mamma, gan nu jau topošais vīrs palīdzēja ar lielās kūkas pārvietošanu ar milzīgo busu no Purv-ciema uz Ziemeļblāzmu. Ziemļblāzmas uzpošana, lai izskatītos kā visgrandio-zākajā ballē, kas vien Latvijā pieredzē-ta. Mēs bijām padomājušas par katru sīkumu, un jāsaka, ka nekas nenogāja greizi tieši tāpēc, ka mūsu lielā koman-da bija kā kārtīgs pulkstenis ar sīkiem, smalkiem zobratiņiem, kur katrs zobiņš pilda sev uzticēto funkciju pareizajā laikā un vietā. Tās ir lieliskas atmiņas un esmu pārliecināta, ka otrreiz dzīvē es neko tādu nepiedzīvošu, tieši tāpat kā divreiz vienā upē nav iespējams iekāpt.”!

līkločiem, jo protams, ka ar pirmo reizi dokumenti netika pieņemti, bija jānāk vēlreiz! Speciāli atprasījos no darba, lai precīzi līdz 16:45 nonāktu viņu birojā, ci-tādi durvis jau būs ciet. Uz jautājumu "Vai būs nepieciešama policijas klātbūtne?"

atbildēju ar "Nē, paldies", taču gājienā mums līdzi soļoja 4 braši kungi policistu tērpos un viens no viņiem centīgi flirtēja ar tautietēm. Lūk, lai pieteiktu imeriešu un viesu gājienu līdz Brīvības pieminek-lim, jāizdzīvo vesels piedzīvojums.” !

62

2014.gada vasarā ar vīru Vilni sāku pārrunāt, vai braukt uz Imerias 90 gadu jubileju novembrī vai nē. Tā kā esam bijuši Rīgā jau iepriekšējās divas reizes, lai svinētu Imerias jubilejas (80 gadu jubilejā, kad biju t/l G!P! seniore, un 85 gadu jubi-lejā), liku priekšā Vilnim, ka šoreiz varētu braukt uz viņa korporācijas Frat! Acade-mica 90 gadu jubileju februārī, jo viņš jau divas reizes ir pavadījis mani uz manas korporācijas jubilejām. Bet viņš man argumentēja, ka viņam patīk būt Latvijā 18. novembrī, lai baudītu Latvijas neat-karības svinības, un piedalīties gājienā uz Brāļu kapiem. Tā viņš man pārliecināja, ka būtu jābrauca uz Imerias jubileju. Nu sākām meklēt izdevīgu lidojumu uz Rīgu. Abi esam tagad pensionāri, tā kā nebijām ierobežoti ar dienu un laiku, kad izlidot un uz cik ilgu laiku. Grietiņa, mūsu vidējā meita, 114.c. fil!, ieteica lidot caur Parīzi un tur pavadīt pāris dienas, pirms lidojam tālāk uz Rīgu. Labi, ka pieņēmām viņas ieteikumu, jo, mājās braucot uzzinājām, ka Lufthansas piloti streiko, un būtu bijis nepatīkami, ja būtu lidojuši caur Frankur-ti. Vilnis Parīzē jau bija 1968. gadā un es 1994. gadā. Šoreiz abi gribējām redzēt, kā Parīze ir mainījusies un apmeklēt muze-jus, kurus nebijām apmeklējuši iepriek-šējās reizēs. Labi. Lidmašīnu biļetes bija rokā, bet kur apmetīsimies, kamēr būsim Rīgā? Mums ir dzīvoklis Rīgā, Ausekļu ielā, bet tas ir izīrēts, un znota tēvocis, kura dzīvoklī mēs palikām iepriekšejā reizē, pats bija atbraucis no Austrālijas, un dzīvoklis nebija brīvs. Ko nu darīt? Palīgā nāca mūsu draugi Pēteris un Ināra Jansoni (Ināra ir mūsu 60. c. fil!), kuri atļāva mums īrēt viņu dzīvokli Lāčplēša ielā, par ko esam ļoti pateicīgi.

Starplaikā skatījos Imerias interneta mājas lapā, kurā ir aprakstīta jubilejas norise, un it īpaši to daļu par regālijām un apğērba lietošanu. Šo saiti visām ime-rietēm būtu šad tad jāapskata, lai atsvai-dzinātu zināšanas. Man starp redzēto ļoti patīk arī izveidotais Imerias 90 gada jubi-lejas logo ar vapenīti. Gribētu zināt, kura imeriete to pagatavoja, lai viņai pateiktos.

Ieradāmies Rīgā pēc divām patī-kamām dienām Parīzē, kur apskatījām mākslas darbus, pastaigājāmies pa par-kiem un gar Sēnas upi, un baudījām ne

tikai franču vīnus un sierus, bet arī operu Toska jaunajā operas namā.

Rīgā iekārtojamies dzīvoklī un sākām justies kā mājās. Labi, ka Astrīda, mūsu paziņa, man aizdeva viņas klēpjadato-ru, jo fil! Aija Kukaine (45.c.) man bija atsūtījusi e-pastu, aicinot Vilni un mani uz PBLA saviesīgu vakaru piektdien, 14. novembrī. Vakars bija patīkams, sirsnīgs. Satiku ne tikai vecus draugus no jaunības dienām ASV, bet arī imerietes no aizjūras zemēm. Nevarēju tomēr ilgi ciemoties, jo bija jāgatavojas nākamajai dienai uz jubilejas svētkiem.

15. novembra rītā, ieejot Rīgas Doma katedrālē, satikām ilgi neredzētas ime-rietes. It īpaši patīkami pārsteigta biju, ieraugot manas krāsu mātes meitu fil! Zīli Dzenīti Zuiku (62.c.), jo nezināju, ka viņa no Washington, DC plānojusi šeit būt. Ieejot katedrālē, nebijam drošas, kur lai sēžam. Nolēmām, ka imerietes sēdēs kreisajā pusē, skatoties uz altāri, un mūsu vīri un viesi lai sēž pa labi. Esmu priecīga, ka mums lūdza sēsties tuvāk altārim, jo tā jutām tuvību un kopību ar prezidiju un mācītāju. Dievkalpojuma norise bija labi izplānota. Svinīgi ienāca mācītājs Elijs Godiņš ar Latvijas Imerias konventa prezidiju aiz viņa. Patika imeriešu svēto rakstu lasījumi (fil!fil! Inese Lele, 106.c. un Ilze Daliņa, 43.c.). Mani ļoti aizkusti-nāja moments, kad meitenes aizdedzināja svecīti katrai beidzamo piecu gadu laikā mirušai imerietei, kad tika nolasīti viņu vārdi. Man ir tik daudz labu atmiņu par daudzām no viņām.

Tautietes Lienes Zemnieces (148.c.) skaisti un izjusti nospēlētā Handeļa Sonā-te Nr. 6. 1. daļa deva laiku meditācijai.

Pēc dievkalpojuma sastājamies coetu kārtībā gājienam uz Brīvības pieminek-li. Atkal bija jauki satikt imerietes no senām dienām, kad dzīvoju ASV, kā arī imerietes, ar kurām iepazinos jubilejās Latvijā, Toronto un citās reizēs un vietās. Nepieminēšu vārdus, lai nevienu neizlais-tu. Pēc t/l seniores Evita Arbidānes ziedu nolikšanas un tradicionālās fotogrāfē-šanās pie Brīvības pieminekļa gājienu turpinājām tālāk uz Latvijas Universitāti, lai piedalītos eksternā un internā svētku aktā un komeršā. Tā bija fantastika laba ideja visu noturēt vienā vietā. Paldies

Jubilejas dienasgrāmatas piezīmesfil! Elizabete (Elita) Pētersone, 50.c.,Toronto

IMERIAI 90

Elita Parīzē netālu no Eifeļa torņa▼

63

jubilejas organizācijas grupai ar tās vadī-tāju fil! Aneti Labanovsku-Gerasimovu (134.c.) par lielo darbu! Mēs vecākās un piedzīvojušākās coetu imerietes pārlieci-nājām prezidiju, ka mums būtu jāienāk lielā aulā coetu kārtībā. Cik svinīgi un iespaidīgi tas bija! Un mēs visas varējām sasveicināties ar mūsu goda filistru fil! Vili Vītolu, Frat!Vanenica. Akts ritēja raiti, tikai trūka mikrofons. Tie kuri sē-dēja tālākajās rindās knapi varēja dzirdēt runas, uzrunas un apsveikumus. It īpaši žēl, ka visi nevarēja sadzirdēt fil! Katrī-nas Kaktiņas (128.c.) akadēmisko runu “Sieviete un vara: līdztiesība pasaulē un Latvijā.” Biju ļoti pārsteigta, ka uz jubileju nebija ieradusies t/l G!P! seniore. Labi, ka t/l G!P! viceseniore fil! Marika Kalniņa (135.c.) nolasīja apsveikumu. Latvijas t/l sen! taut! Evita Arbidāne (142.c.) savā runā pieminēja, ka korporācijām jābūt redzamākām sabiedrībā, jādara vairāk darbi, kuri nāktu par labu visai sabied-rībai. Šī doma atspoguļojās saņemtos apsveikumos, cildinot S!K! Imeria par savu darbību sabiedrībā. Atzīmējams, ka Imeria atbalsta Likteņa dārzu un Saules bērnus. Toties jubileju reizēs esam atbalstījušas latviešu grāmatu izdošanu skolām, Nacionālo bibliotēku, Okupācijas Muzeju un šoreiz LU ērğeļu atjaunošanu.

S!P!K! koris sāka apsveikuma daļu, nodziedot vairākas dziesmas. Visie-spaidīgākais apsveikums bija no korp!

Talavija. Viņi pasniedza lielu rožu buķeti! Pēc “Gaudeamus” un fotogrāfēšanās visi tikām aicināti blakus telpā uz šampanieša glāzi un uzkodām. Priecājos par to, jo ie-priekšejās jubilejās aicināti bija tikai viesi, un imerietes pašas palika bešā.

Svētku konvents un saules meitu tra-dīcijas notika LU Lielajā aulā, bet mielasts ar coetu runām un dziesmām notika LU kafetērijā. Saules meitu tradīcijas nenori-tēja tik raiti, kā būtu vajadzējis, jo liekas, ka dažas bija aizmirsušas norisi. Kad no-dod saules meitai savu lentu, tad sniedz roku un aiziet ar dziesmas panta beigām. Nākotnē vajadzētu visām imerietēm atgādināt norisi. Komeršs bija jauks, tikai būtu bijis labi, ja, ienākot telpā, būtu bijis norādījums, kādā kārtībā un kur coetiem būtu jāsēž. Tomēr apbrīnoju t/l audz. taut! Lauru Keišu (144.c.), ka viņa varēja novadīt komeršu tik labi, būdama šinī amatā tikai divarpus mēnešus. Meiteņu uzvedums bija lielisks! Priecājos, ka coeti varēja apvienot savas runas. Neskatoties uz apvienotajiem coetu apsveikumiem, dziesmu netrūka. Bija jauki sēdēt starp fil! Ilzi Austriņu, 38.c., un manu “māsiņu” Zīli. Ilze bija t/l seniore, kad es, kā mei-tene piedalījos Imerias 40 gadu jubilejā Čikāgā un pirmo reizi piedzīvoju Imerias balli. Pēc komerša dažas no mums vēl negribēja šķirties, tādēļ iegriezāmies restorānā, lai pie vīna glāzes pārrunātu dienas notikumus un “dzīvi”.

Pēc komerša dažas no mums vēl negribēja šķirties, tādēļ iegriezāmies restorānā, lai pie vīna glāzes pārrunātu dienas notikumus un “dzīvi”

◀Fotografijā ir fil!fil! no Atmodas c.: Inese Urpena, Laima Salaka, Rigmora Riekstiņ un es. Pa kreisi daļēji ir redzams Rigmoras vīrs

64

Balle notika svētdien, 16. novembrī, ārpus Rīgas centra, atjaunotajā Ziemeļ-blāzmas kultūras pilī. Kā parasti, t/l prezidijs ar saviem kavalieriem sagaidīja viesus, un viesi tika iepazīstināti, ieejot zālē. Ar šampanieša glāzēm rokā varējām apstaigāt zāli un sasveicināties ar jauniem un seniem paziņām. Vilnis un es satikām vairākus viesus no Toronto, kuri bija aici-nāti kā imeriešu kavalieri. Šoreiz no To-ronto mēs bijām tikai trīs imerietes: fil!fil! Maija Velme-Mayer, 64.c. Līga Upeslāce (141.c.) un es. Mūsu galda kompānija bija jauka. Tuvāk iepazinos ar Atmodas coetu filistrēm: Inesi, Laimu, Rigmoru, kā arī Ileanu, 36.c., un viņu pavadoņiem.

Balli iesāka ar polonēzi, ko vadīja t/l Latvijas seniore, taut! Evita Arbidā-ne. Šoreiz bija vietas zālē, lai to pareizi izvestu ar visām tūrēm. Pārsteidza tikai tas, ka nenobeidzām polonēzi ar valsi, bet “Moon River”. Orķestris labi spēlēja, bet mēs, ārpus Latvijas dzīvojošās, būtu lab-prātāk dzirdējuši vairāk latviešu mūziku, ko mēs retāk dzirdam ikdienā. Meiteņu priekšnesums par Imerias zvaigžņu mek-lēšanu bija lielisks. Un jubilejas torte bija vienreizēja! Bija laba kompānija, garšīgs ēdiens, laba mūzika, tā kā droši varu teikt, ka balle labi izdevās.

Protams, tuvu pie 60 imerietēm 18. no-vembrī, agri no rīta, piedalījās gājienā no LU galveno ēku uz Brāļu kapiem. Neva-rēja sūdzēties par laika apstākļiem: nebija pārāk auksts, nedz sniga, nedz lija. Pēc svētbrīža, uzrunām un P!K! kora dziesmas devāmies pie mātes Latvijas, lai noliktu ziedus. Tad nofografējamies, un vairākas imerietes devās nolikt ziedus uz mūsu

dibātāju un citām filistru kapu kopiņām. Toties mēs ar Vilni apciemojām mana tēva kapiņu blakus esošajā pareizticīgo kapsētā. Vilnis tad devās uz sava konventa dzīvokli, un es - uz Imerias. Meitenes ar ekonomes bija sagādājušas garšīgu ķirbju zupu ar maizītēm, tēju un saldumus. Pie skaisti klāta galda varējām atkal pārrunāt jubileju un tuvāk iepazīties viena ar otru.

Vakarā devamies uz “Māmuļu”, lai noklausītos vīra koru sniegumus. Kori dziedāja patriotiskas dziesmas, dodot šai dienai jauku noskaņu. Pēc koncerta ap-skatījam “Staro Rīga”, un tad devāmies pie Brīvības pieminekļa, lai arī tur noklausī-ties koru dziesmas un Prezidenta Bērziņa uzrunu tautai. Pēc tam, tā kā temperatūra bija stipri nokritusies, devāmies mājās, lai pie televizora, siltumā, noskatītos salūtu virs Daugavas.

Kaut gan Imerias jubileja bija beigu-sies, mēs vēl palikām Rīgā, lai satiktos ar radiem un draugiem. Tiku intervēta Izglī-tība un Kultūra laikrakstam par latviešu skolām Kanādā, jo pašlaik esmu Latviešu nacionālās apvienības Kanādā izglītības nozares vadītāja. Rakstu var lasīt Nr. 21, 2014. g. 4. decembrī, 19. lpp. Viesojos arī Latviešu valodas ağentūrā, lai pārrunātu sadarbību ar viņiem un Kanādas latviešu skolām. Kopā ar vīru ciemojamies Vītola fonda birojā, lai satiktos ar Birutu Celmu, māc. A. Celma, lett!, atraitni, un lai atbalstītu viņa stipendiju. Tāpat man arī bija jānodod Toronto latviešu biedrības izdotā grāmata Laikmetu Straumē Misiņa bibliotēkai, Latvijas arhīvam, Literatūras un mākslas muzejam un Nacionālajai bibliotēkai. Jaunā “Gaismas pils” ir tiešām iespaidīga ēka - viena no modernākajām un lielākajām pasaulē.

Nedrīkstu aizmirst pieminēt, ka Rīgā noskatījamies operu Il Trovatore. K! Tālavija izkārto reizi gadā operas apmek-lējumu visām korporācijām. Tā tiešām ir jauka tradīcija!

Pārdomājot mūsu braucienu uz jubileju, varu tikai pateikties vīram, ka viņš mani pierunāja braukt uz jubileju. Priecājos par redzēto un dzirdēto. 90 gadu jubilejā mani iepriecināja lipīgais jauno meiteņu entuziasms, kas mums reizēm trūkst kopās ārpus Latvijas. Ceru, ka varēšu baudīt 95 gadu jubileju, jo pie-dalīšanās jubileju svinībās dod katrai ime-rietei, it īpaši ārpus Latvijas dzīvojošām, pacilātību un iedvesmu ar lielāku dedzību sekot Imerias karogam un devīzēm.

Vivat crescat Imeria, in aeternum! !

90 gadu jubilejā mani iepriecināja lipīgais jauno meiteņu entuziasms, kas mums reizēm trūkst kopās ārpus Latvijas

◀Jubilejas brokastis Imerias C!Q!

IMERIAI 90

65

Kad citās pasaules malās plosījās sniegi, lieti un draņķīgs laiks, mēs, Lo-sandželosas kopas locekles, pulcējamies sestdien, 22. novembrī, saulainā siltā dienā mūsu fil! Ilonas Kalvistes skaistajā mājā ar skatiem uz Kluso okeānu no mājas logiem. Mums bija prieks atkal re-dzēt bijušo globālo seniori fil! R. Helman mūsu vidū, kura mēroja garu ceļu, lai būtu ar mums. Viņa bieži piedalās mūsu kopas sanāksmēs, jo viņai ir tuvas saites ar mūsu kopas filistrēm fil! Z. Dumpis un fil! M. Wolf. Viņa ir vienmēr mīļi gaidīta.

Kā mēdzam darīt, mums pirms svētku konventiem bieži notiek citētie konventi. Un šoreiz arī, bet par pārsteigumu, kopas amatpersonu vēlēšanas noritēja gludi un ātri. Visas proponētās locekles pieņēma savu amatu bez lielām debatēm. Apsvei-cam mūsu jauno prezidiju 2015.-2016. mācību gadam: seniore fil! Lizīte Heron, vice seniore fil! Kaija Dankers, sekretāre fil! Ilona Kalviste un kasiere fil! Kristīna Verga. Audzinātājas amatu uzņemas fil! Diāna Zaķis un mag! cant! - fil! Māra Rozentāls.

Citētajam konventam sekoja krāsu konvents. Fil! K. Dankers proponē savu krāsu meitu m! Lieni Zemjānis krāsām. Viņa esot nolikusi komānu, nolasījusi referātu un esot gatava saņemt krāsas. Kā pirmā atbalstītāja piesakās fil! L. Heron, kura paliek kā fāteris, un otrā atbalstītāja ir fil! M. Wolf, kā grosfāters. Konvents nolemj uzlikt krāsas šodien, tā kā mēs tik reti satiekamies un citādi būtu jāgaida vairākus mēnešus.

Krāsu konventam beidzoties, mājas māte pasniedz glāzi šampanieša, svinot mūsu 90 gadus. Gaidām fotogrāfi, lai iemūžinātos kopas bildītē. Mag. cant. fil! M. Rozentals novada pāris dziesmas, lai uzjautrinātu mūs. Tad… skan “Audz, magonīte” un nevis vienu reizi, bet divas. Pēkšņi fil! Kaija Dankers uzliek krāsu lenti m! Lienei Zemjānis. Sākās radu meklēšana, un mēs visas apsveicam jauno krāsnesi.

Pienācis laiks, un tagad sākam svētku konventu. Seniore fil! Diana Zāķis nolasa kopai ienākušos apsveikumus no fil! S. Newcomer, Kalamazū kopas, kā arī no globālā prezidija. Savā runā seniore fil! D. Zaķis uzsver kopas dibināšanu, devīzes un mērķus. Kā vienmēr seniores runa mums dod iespēju atcerēties un pārdomāt bijušo un dod mums spēku turpināt mūsu piede-rību...Viņa beidz ar izvilkumu no vienas meitenes referāta par Imerias tapšanu.

Garais galds greznots ar dzeltenām rozēm, kuras sevišķi mirdz saules gaismā. Sēžamies pie mielasta galda, nodzie-dam “Nu sveikas, māsas”. Skan tīri labi. Baudām kāpostus (gatavoja mūsu fil! M. Paegles vīrs), desiņas, salātus, kā arī kartupeļus. Vēlāk rit dziesmas un coetu runas, vairākas savienojas, lai paātrinātu to lietu. Tad atkal bija laiks doties uz mājām.

Tā nu beidzās mūsu 90 gadu rudens komerša svinības, katrai atjaunojot savu piederību Imeriai un pašām īpašās drau-dzības saites.

Visas jutām to vienotību - Vivat cres-cat floreat Imera in aeternum! !

Imerias Losandželosas kopas rudens komeršs 2014.gadā

fil! Dzintra Svarcs-Liepiņš, 48. c.

Kā vienmēr, seniores runa mums dod iespēju atcerēties un pārdomāt bijušo un dod mums spēku turpināt mūsu piederību...

▲Pirmā rindā: fil! fil! L. Gaidulis, A. Werbelow, L. Heron, D. Zaķis, K. Dankers, otrā rindā: fil! fil! M. Paegle, L. Kalējs, Dz. Švarcs, I. Kalviste, Z. Dumpis, D. Tubelis, M. Rozentāls, R. Hellman un V. Bomis

66

Studenšu korporācijas Imeria An-glijas kopa 8. novembra vakarā jauki un sirsnīgi nosvinēja savus apaļos 90 gadu pastāvēšanas svētkus. Svētku viesības notika latviešu mājā „Straumēni”, kur pulcējās gan Anglijas kopas imerietes, gan arī imerietes no Latvijas; kopā ar viesiem svinībās piedalījās 81 persona.

Viesus sagaidīja ar glāzi dzirkstoša vīna un siltiem gardiem pīrādziņiem. Gaidot vakara norises sākumu, klātesošie varēja pakavēties pie liela ekrāna, kur nepārtrauktā virknē rādīja uzņēmumus no Anglijas kopas agrīniem laikiem līdz pat pavisam neseniem gadiem.

Māc. Elīza Zikmane ievadīja vakara norisi ar svētbrīdi. Fil! Ilze Lee, korp. Imeria Anglijas kopas seniore, uzrunāja vakara viesus, viņas runu brīvā tulkojumā nolasīja Viceseniore Lia Heistere angliski runājošiem viesiem. Runām sekoja iespaidīga apsveikumu virkne ar laba vē-lējumiem Imerias turpmākajai darbībai.

Starp viesiem bija daudzi, kuri, ik pa pieciem gadiem, regulāri piedalījušies Imerias lielākajos svētkos. To darot, viesi arī finansiāli atbalsta kādu jubilejas gadā izvēlētu labdarības mērķi. Pirms pieciem gadiem ziedotais pamatkapitāls deva iespēju dibināt korp. Imeria Anglijas ko-pas Vītolu Fonda stipendiju. Stipendijas saņēmēja, Agnese Katlapa, bija atbraukusi no Latvijas, lai piedalītos jubilejas vakarā un savā apsveikuma runā sirsnīgi pateicās klātesošiem par atbalstu savām studijām četru gadu garumā. Stipendiāte vasarā ieguva bakalaura grādu Rīgas Tehniskā Universitātē Medicīnas inžinieru un fizi-kas specialitātē. 2015.g. 9. februārī Agnese tika uzņemta Latvijas konventa 153.c.

Ar Agneses Katlapas apsveikumu beidzās jubilejas oficiālā daļa un viesi pulcējās uz kopfotogrāfiju. Sekoja īpaši aizraujošs Reiņa Zariņa klavierkoncerts. Reinis Zariņš ir viens no Latvijas visizci-lākajiem jaunajem koncertpianistiem un divkārtējs Lielās mūzikas balvas ieguvējs (2012. un 2013. g.). Baudījām latviešu komponistu Jāzepa Vītola, Jāņa Ivano-va, Imanta Zemzara un Pētera Vaska skaņdarbus.

IMERIAI 90

Imeriai 90 Anglijas Straumēnos

Pēc koncerta viesus aicināja smadze-nes vingrināt, atbildot viktorīnas jautā-jumus. Pie katra galda sēdošie pārvērtās par ,,komandu”. Radās jautrs un manāmi intensīvs sacensības gars; katrs gribēja, lai tieši viņu komandai kristu viktorīnas balva – pudele šampanieša. Garīgi un kulturāli stiprināti, viesi mielojās pie latviešu gaumē brīnišķīgi un bagātīgi klātā auksto uzkodu galda, par kuru sirsnīgi pateicamies Ligitai Krievai, kā arī pārējiem Straumēnu virtuves darbiniekiem. Vakaram labsajūtu deva gan svinīgais gars, gan koncerts, gan vēlākā sadziedāšanās. Ziedojumi, kurus Anglijas kopas imerietes saņēma šajos 90 gadu pastāvēšanas svētku apsveikumos, tika nodoti tālāk Latviešu Nacionālās Pa-domes Lielbritānijā Izglītības fondam.

Vivat Crescat Floreat Imeria in Aeter-num. !

Dzejnieces Martas Landmanes Dreifeldes veltījums

Vēl blāzma rožaina un dūju dūdošana rītos tevi modina.Un acīgs mēness, lai tu neapmaldiesCeļu rāda vakarā.Vēl remdens lietus tavu dārzu spirdzinaun ābols vēja atraisīts no zara,tevi kārdina tāpat kā bērnība.Kā pārsteiguma dāvanu vēl jaunu, bezrū-pīgu dienu saņemtu.Ar ziņkārīgu prieku to atsaiņoun nezināmam, kas visu zina, saki paldies.Nezūdies.Dzīvo mierīgi. Sevi netirdi.Nevaicā: kad un kā no koka atraisīsies lapa pēdējā? --Ne saltam lapkritim, bet siltam atvasaras saules staram vēl atver logu,atver sirdiun priecājies par to, ja maija vakarāvēl lakstīgalu dzirdi.

fil! Ingrīda Bite, 78.c.

▲Anglijas kopas un Latvijas imerietes kopā ar viesiem

Radās jautrs un manāmi intensīvs sacensības gars; katrs gribēja, lai tieši viņu komandai kristu viktorīnas balva – pudele šampanieša

67

Pulcējās fil!fil! Kristīne Austriņa 56.c., Anda Allison (Bolšteina) 118.c., Baiba Jensen (Gilbe) 60.c., Laila Kalni-ņa (Šmidchena) 95.c., Marissa Kovach (Jēkabsone) 129.c., Lauma Brau (Matiso-ne) 121.c., Silvija Meija (Austriņa) 58.c., Silvija Newcomer (Pilmanis) 44.c., Māra Skrupšķēle 66.c., m! Amanda Bērziņa 148.c. un fil! Anita Bērziņa (Strautmane) 85.c. no Čigākas kopas.

Mēs, 11 dažādu paaudžu imerietes, braucām pa ziemas pirmajiem apsniego-tajiem ceļiem no Mičigānas malu malām uz fil! Ilzes Dionis (Ūdris), 42.c., (Latvijas imerietes Ilzi labi pazīst!) māju jaukā mazpilsētiņā Hastings, Mičigānā.

Un… momentā acis izplēšās lielas kā pogas — paskat to grezno TORTI!

Nu, ne jau kūka - bet īsta torte torte (Grandrapidu latvietes ar lielu rūpību un mīlestību gatavotu).

Svētku konventa laikā priecājamies noklausīties (no iPhone nolasīto) fil! Aijas Kukaines (G! kasieres) personisko piedzīvojumu reportāžu par Latvijas konventa pašreizējo un gaidāmo jubilejas norisi.

Mielastā baudījām oekonomes Marissas sagādāto eleganti vienkāršo, bet bezgala garšīgo ziemas zupu ar papildus salātiņiem un kraukšķīgas garoziņas maizīti.

Ar iesaistītu interesi noklausījāmies m! Amandas Bērziņas referātu “Mūsu jaunās paaudzes latviešu valodas kopšana un saglabāšana”.

Koreferente, Amandas māte fil! Anita Bērziņa, kā arī citas m!m! uzdeva pār-domātus jautājumus; Amanda tos veikli atbildēja.

Laiks pienācis kafijai/tējai, bet galve-nais, mandeļu un citu burvīgu piegaršu TORTEI.

Sirsnībā un draudzībā pavadīta jubileja Kalamazū kopā

Un uz sirsnīgā draudzībā pavadītajai pēcpusdienai uz otru pusi ejot, šķiroties - no lielā tortes apļa - mājas mātei Ilzītei atlikās tikai pats, pats mazais viducītis... !

fil! Silvija Newcomer, 44.c., Kalamazū kopas t/l sen!

▲Referātu nobeidzot - m! Amanda Bērziņa, 148.c., koreferente un Amandas māte Anita Bērziņa (Strautmane), 85.c. no Čikāgas kopas, audz! fil! Silvija Meija (Austriņa), 58.c.

◀Dažādas paaudzes un TORTE - jaunā māte fil! Lauma Brau (Matisone), 121., un jau sena kopas locekle fil! Marite Skrupskelis, 66.c.

Kalamazū - 90. jubilejas komeršs - sestdien, 2014. g. 15. novembrī, plkst. 11:00.

Momentā acis izplēšās lielas kā pogas – paskat to grezno TORTI!

68

Manā dārzā aug stalta priede, kuru kā mazu stādiņu pirms 17 gadiem iedēstīju mazmeitas piedzimšanas laikā. Skatoties uz egli, iedomājos par to, cik stingras saknes pirms daudziem ga-diem mūsu sirdīs iedēstīja mūsu kopas dibinātājas. Kopas ar daudz lielāku filistru skaitu ir izbeigušas darbību, bet mēs turamies, sanākam kopā konventos un komeršos. Mums ir filistres, kuras nevairās ceļot tālu, lai ar mums atjaunotu solījumu Imeriai. Un ja vēl viņas tūlīt nedodas mājās, mūsu prieki turpinās līdz nākamajam rītam.

No tālienes dzīvojam līdzi notiku-miem Rīgā 19.novembrī un priecājamies par stāstiem par notikumiem Imerias 90 gadu jubilejā. Fil! Zane Ekšteina, kura piedalījas svinībās Rīgā, atsūtīja program-mu norakstus, ar tiem dalījāmies dienā, kad mūsu nenogurstošā kopas seniore fil! Rita Sēja vēra savas mājas durvis, lai mēs noturētu konvetu un komerša tradīcijas. Pie sienas Ritas mājā, kā vienmēr, skaisti drapētas mūsu karoga krāsas un pie tām piekārts tumšā kokā griezts vapenis. Mēs esam lepnas par to, ko tas mums nozīmē.

Komerša laikā seniore nolasīja G!P! seniores Rīgā apsveikumu un Bībeles tekstu, ko Doma baznīcā lasīja Austrā-lijas imeriete fil! Ilze Daliņa. Tie vārdi mūs uzrunā, tie mūs mudina censties pēc izglītības. Cik nozīmīgi, ka Doma baznīcā Bībeles tekstus lasīja filistres, kuras uzauga tik pretējos apstākļos: fil! Inese Lele Sibīrijā un fil! Ilze Daliņa Austrālijā.

Pec oficiālās daļas gājām sagaidīt viesus. Kā bija norunāts, katra kopas ime-riete atnesa kaut ko viesību mielastam, un tas bija bagāts. Pēc maltītes no sākuma tā palēnām iesākās mūsu dziesmas, un tās nebeidzās līdz vēlai stundai. Negribējās šķirties. Kā pēdējo kopīgo dziessmu, kājās piecēlušās, nodziedajām "Daugav' abas malas" un gara acīm bijām atpakaļ mūsu Dzimtenē, kur novembra tumšajā vakarā plūst klusie Daugavas ūdeņi. Kopas lo-cekles, pievienojoties Dzintru fil! Guntai Grīslei, ar dzelteniem rožu ziediem rokās, plecus apskāvušas lielā sirsnībā nodziedā-jām mūsu tradicionālo šķiršanās dziesmu "Vēl vienu sārtu rožu ziedu".

Vēl daudz baltu dieniņu Imeriai! !

fil! Zinta Kūlīte,67.c.

◀ Portlandes Sietlas kopas imerietes 90 gadu jubilejas komeršā, no kreisās fil!fil! Zinta Kūlīte, Silvija Orle, Rita Sēja, Inese Peterson, Janīna Janšēvica, Rita Šinka

Imerias lielā diena ASV ziemeļrietumos

IMERIAI 90

Kopas ar daudz lielāku filistru skaitu ir izbeigušas darbību, bet mēs turamies, sanākam konventos un komeršos

69

Globālā balsojuma rezultātā lēmām, ka ar mūsu 90 gadu jubilejas ziedojumu 2000 ASV dolāru jeb 1605 eiro apmērā atbalstīsim Latvijas Univer-sitātes (LU) Lielā aula ērģeļu, kas ir trešās lielākās Latvijā uzreiz pēc Rīgas Doma ērģelēm un Liepājas trīsvienības baznīcas ērģelēm, rekonstrukciju. Tā turpināsim tradīciju, ko ar ziedojumu pirms 80 ga-diem aizsākām šo ērģeļu izveidošanai. Arī šoreiz no studentu un studenšu korporā-ciju saimes bijām vislielākās ziedotājas un tādēļ tikām aicinātas piedalīties Latvijas televīzijas ziņu raidījuma „Panorāma” veidotajā sižetā par LU ērģeļu atjaunoša-nas kampaņu.

Pirms 81 gada radās ideja, ka Lat-vijas Universitātei nepieciešamas savas ērģeles. LU rektors un valsts prezidents aicināja sabiedrību iesaistīties kampaņā, lai uz LU 18 gadu jubileju Lielajā aulā būtu modernākās tā laika ērģeles. Pēc 112 dienu ilgas ziedojumu vākšanas kampaņas ieceri izdevās īstenot, savācot 25 000 tā laika latu. LU Lielā aula ērģeļu iegādē piedalījās vairāki simti organizā-ciju un individuālie ziedotāji – tas bija valstiski nozīmīgs pasākums. Iesaistījās valsts amatpersonas, LU vadība un dar-binieki, korporācijas, ievērojami tā laika uzņēmumi un Latvijas inteliģence. Savu-kārt korporāciju līdzdalība bija sekojoša: Prezidiju konventa vīru koris organi-zēja labdarības koncertu, bet studenšu korporācijas bija aktīvas ar ziedojumiem naudā. Visvairāk no studenšu korporā-cijām noziedoja tieši Imeria – 150 latus. Studentu un studenšu korporācijas,

90 gadu jubilejas ziedojums ērģelēm

▲ Mecenātu sudraba nozīmīte, Imerai pasniegta 2013.gada 26.septembrī

ieskaitot labdarības koncertu, kopā saziedoja 4375 latus.

Latvijas Universitātes rektors toreiz pateicās ziedotājiem kā masu saziņas lī-dzekļos, tā arī katram ziedotājam, nosūtot personīgi parakstītu paldies vēstuli. Kā arī deva solījumu, ka lielāko ziedotāju vārdi uz mūžu tiks iegravēti LU Lielā aula ērģeļu telpā. Diemžēl, padomju okupā-cijas laikā šos gravējumus iznīcināja, un tie vairs nav atrodami ērģeļu telpā. 2013. gada rudenī Latvijas Universitātes fonds šos vārdus ir publicējis uz mecenātu plāksnes pie LU Mazā aula, tādējādi turot solījumu par ziedotāju daudzināšanu, to skaitā arī Imeriu.

2013. gada 26. septembrī notika LU mecenātu pieņemšana Latvijas Universi-tātes Lielajā aulā, kuras laikā LU rektors dāvināja mecenātu sudraba nozīmītes pirmās ziedošanas kampaņas dalībnieku pēcteču organizācijām un institūcijām, ko saņēma arī Imeria. !

▲Imerias 90 gadu jubilejas Svētku aktā LU fonds pasniedz pateicības rakstu

taut! Madara Cimmermane, 144.c., t/l vicesen!

Tā turpināsim tradīciju, ko ar ziedojumu pirms 80 gadiem aizsākām šo ērģeļu izveidošanai

70

IMERIAI 90

▲Akcijas “Apjoz jūru” mozaīku no akcijas dalībnieču iesūtītajām

bildēm izveidojusi fil! Anita Straujum

a, 110.c. Mozaīka atveido taut! Gunas Pogas, 143.c. radīto akcijas logo

71

Šķiet, ka vislabākā dāvana, ko sena un akadēmiska organizācija var uzdāvināt sev svētkos, ir izdarīt kaut ko pietiekami traku un nebijušu, lai sajustu, ka rado-šais piedzīvojumu gars ir dzīvs un spēj apvienot visus tās dažādos biedrus. Tā darījām arī mēs – imerietes, savas 90. jubilejas semestri iesākot ar neparastu akciju „Apjoz jūru”.

Jau šī gada pavasarī studenšu korpo-rācijas Imeria locekles sāka aktīvu rosību, plānojot tuvās jubilejas pasākumus. Ar vērienīgu ideju mūs pārsteidza filistre Anita Straujuma, ierosinot imerietēm noskriet gar visu Baltijas jūras robežu jeb apjozt jūru. Jā, ideja tiešām varena – sportiskā garā apliecināt mūsu vienotību, kā arī piederību savai valstij. Taču kā to īstenot dabā? Anita un imerietes, ko viņa aicināja palīgos, visas vasaras garumā vei-ca pamatīgu prāta vētru un plānošanu, lai jūras apjošana notiktu raiti. Visa jūras ro-beža tika sadalīta deviņos posmos, katru no kuriem pieskatīja viena imeriete. Katrs posms savukārt tika sadalīts vairākās dažāda garuma iedaļās, ko skrienot, ejot vai braucot ar velosipēdu tur, kur iešana ir pavisam grūta, veica katra imeriete. Lai iesildītos, pirms lielās iešanas notika vairāki plānošanas un kopīgu treniņu pasākumi pie kādas no imerietēm.

Lai visas būtu drošas gan par to, kas jādara, gan jāvelk mugurā, pirms skrējie-na notika kopīgs vakars mūsu konventa dzīvoklī Rīgā. Anita instruēja, kā par

Kā imerietes apjoza Baltijas jūru

▲Tikko satikušās. No kreisās “Apjoz jūru” idejas iniciatore fil! Anita Straujuma, 110.c. ar vienu no akcijas organizētājām fil! Vitu Začesti, 113.c.

pasākumu mums katrai ir jāpaziņo sociā-lajā tīklā Facebook. Savukārt filistre Zane Liepa izstāstīja par visu, kas mums palī-dzēs justies labi un komfortabli, izvēloties līdz ņemamo ēdienu, apavus, apģērbu un citus palīginstrumentus.

Par godu akcijai ar mākslinieces – imerietes Gunas Pogas spēkiem tapa elegants „Apjoz jūru” logo, ko izmanto-jām visos publicitātes pasākumos, kā arī varējām pasūtīt uz īpašiem dzelteniem krekliņiem, džemperiem, termokrūzēm un galvas lakatiņiem. Daudzas imerietes šo iespēju nelaida garām, tāpēc bildēs izskatās, ka mums ir dzeltenas formas!

Lai mūsu skrējienam būtu virsvērtī-ba, nolēmām, ka jubilejas reize ir lielisks iemesls, lai pievērstu uzmanību Imerias goda filistra Viļa Vītola sirdsdarbam – Likteņdārzam. Droši vien daudzi zina, ka unikālais projekts top Koknesē, Dau-gavas krastos, kā simboliska vieta, kur apvienojas mūsu tautas pagātne, tagadne un nākotne, ļaujot izstaigāt gan sāpīgu atmiņu ceļus, gan cerību un prieka taci-ņas. Vilis Vītols ir arī imerietes Valentīnas Vītols, kura mums uzdāvinājusi pašreizējo konventa dzīvokli, dēls. Tāpēc arī mēs, imerietes, vēlējāmies ieguldīt savu artavu Likteņdārza tapšanā un ar pirmo skrējiena minūti apkārt jūrai līdz pat 19. novem-brim, kad ir Imerias oficiālā dibināšanas gada diena, vākt ziedojumus Likteņdār-zam, ziedot 10 EUR par vienu bruģakme-ni Likteņdārza Ābeļu alejas ceļa izveidei.

fil! Elīna Šmite, 125.c.

▲“Apjoz jūru” noslēgums Imerias C!Q! pagalmā 2014.gada 13.septembrī

Ideja tiešām varena – sportiskā garā apliecināt mūsu vienotību, kā arī piederību savai valstij

72

Šo latviešu tautai dziļi simbolisko ceļu ir iecerēts noklāt ar vairāk nekā 113 000 pelēkiem no Latvijas laukakmeņiem zāģētiem bruģakmeņiem, dodot iespēju uz katra atstāt savu vai sev tuva cilvēka vārdu.

Un tad jau lielā diena bija klāt! 80 imerietes 13. septembrī plkst. 11 atradās katra savā punktā Baltijas jūras piekrastē, lai pieveiktu 498 km. Mums gāja lieliski! Jūras krasta smilšainais ceļš vienoja ime-rietes vecumā no 21 līdz pat 80 gadiem. Katrā tikšanās punktā satikās divas imerietes, šķiroties un dodoties katra uz savu pusi, līdz sastapa otru pretī skrie-nošo imerieti. Tāds ir bijis arī studenšu korporācijas Imeria liktenis šajos 90 gados – karš imerietes ir šķīris un brīvā Latvija tās atkal ir apvienojusi.

Facebook drīz piebira pilns ar smaidī-gām fotogrāfijām – vēl tikai ceļā uz starta vietu, satiekoties ar citām imerietēm, fotografējot pašiņus jūras malā, atpūtas brīžos pēc joziena – visas bija gatavas pieveikt savus 2 vai 20 kilometru godam, lai veltītu tos mūsu korporācijai un arī Likteņdārzam.

Brūn–zil–zelta krāsas aizvijās gar jūru Latvijas rudenī un imerietes apjoza visu Baltijas jūru no Lietuvas līdz pat Igaunijai. Kā vēlāk izrādās, arī imerietes Francijā, Austrālijā, Zviedrijā, Beļģijā, Itālijā, Horvātijā un ASV ir pievienojušas savus kilometrus mūsu simboliskajai akcijai.

13. septembrī man laimējās būt pavi-sam tuvu pie Atlantijas okeāna rietumu krasta.

Ap pulkstens vieniem pēcpusdienā, tas būtu astoņos vakarā pēc Latvijas laika, ar vīru Mark un labāko draugu pārīti sākām čāpot pa Mashpee Beach, Cape Cod, Massachusetts dienvidu pludmali. Draudzene Līga Jēkabsone (fil! Marissas Kovatch, 129.c., mamma) šo īpatnējo (it kā uz sāniem izstiepto, elkonī salocīto cilvēka roku) pussalu nosauc par "Mencas ragu".

Saulaina, silta, bet ne karsta diena; vējiņš no austrumiem plivina cepuri un izkrata zirnekļu tīklus no prāta; smiltis ne parāk smalkas, pēdas iegrimst; kaijas

ZIEDOT VAR

Nodibinājums „Kokneses fonds”Adrese: Lāčplēša 75 – III, Rīga, LV–1011Reģistrācijas numurs: 40008092535Konta numurs: LV10UNLA0050006878844Banka: AS SEB BankaSWIFT: UNLALV2X

Apjoz jūru jums līdzās ASV

kliedz līdzi jūras nemirstīgam šalkumam; uz dienvidiem var viegli saredzēt "Mart-has Vinyard" salas profilu; tūristu sezona beigusies - pārredzamā krastmalā tikai daži mēs.... 1,5 jūdžu pusceļā - pludmales galā, iečāpoju dziļāk vilņos, draugs Ilg-vars Jēkabsons uzņem foto, un acumirklī esmu pilnīgi slapja, un kas par to... biju kopā ar jums... !

Fil! Silvija Newcomer, 44.c., Kalamazū kopas t/l sen!

Pēc skrējiena vakarā tikāmies kon-venta dzīvoklī, kur mūs sagaidīja garda sēņu mērce. Nogurušas pēc garās dienas, kur dažas, ceļojot ar auto, pievarēju-šas pat pārsimts kilometru, tomēr tik pacilātas par savu kopīgiem spēkiem veikto, dalījāmies iespaidos. Cik labi, ka ir ģimenes un draugi, kas mums tik daudz palīdzēja šo ideju īstenot! Meitenes Ventspils pusē ir skrējušas ar rudens puķu vainadziņiem galvā, imerietēm biedros bijuši arī divi suņi, bet kāda mājās bija aizmirsusi labās skrienamās kedas. Taču visas bijām tik priecīgas un gandarītas par šo lielisko aktīvo un vienojošo dienu kopā – dienu, kas ieskandināja mūsu jubilejas semestri. Dienu, ko veltījām Likteņdārzam. Dienu, kad apjozām jūru.

Palīdzēsim tapt Likteņdārzam kā dāvanai uz Latvijas 100. dzimšanas dienu!

Ziedojums 10 eiro vērtībā palīdzes tapt vienam bruģakmenim centrālajā Likteņdārza alejā, uz kura var atstāt savu vai sev tuva cilvēka vārdu. !

IMERIAI 90

Acumirklī esmu pilnīgi slapja, un kas par to... biju kopā ar jums

73

Imerias stipendijas fondam 2014.gads ir bijis notikumiem bagāts – Imerias stipendiāšu pulciņam ir pievienojušās piecas jaunas stipendiju saņēmējas un bez Imerias stipendijas pagājušajā gadā tika izsludināta pieteikšanās uz vēl divām sti-pendijām – vienreizējo Imerias dibinātāju piemiņas stipendiju un vienreizējo fil! Vi-netas Studānes, 19.c., piemiņas stipendiju.

Imerias Stiendijas fonda pašos pirmsā-kumos Stipendijas piešķiršanas komisijas locekles bija apņēmības pilnas realizēt vi-sādas (arī diezgan trakas) idejas ziedojumu piesaistei. Bija sajūta, ka Imerias stipendi-jas fonds ir kaut kas īpašs un, ka imerietēm noteikti ir jāziedo tieši mums, nevis kādam citam stipendijas fondam. Stipendijas fonds darbojas jau četrus gadus, un pa šo laiku ir izsludinātas pieteikšanās uz četrām dažādām Imerias stipendijām un sveik-tas nu jau astoņas stipendijas saņēmējas. Mums, Stipendijas piešķiršanas komisi-jas loceklēm, ir kāds secinājums, pie kā nonācām šo četru gadu laikā - atšķirībā no citiem stipendiju fondiem, Imerias stipendija ir MŪSU stipendija. Tas ir veids kā MĒS, imerietes, varam pateikt paldies, iedrošināt, paslavēt un visādi citādi atbal-stīt MŪSU jaunākās locekles. Un vēl tas ir veids, kā MĒS varam pastāstīt savu stāstu citām imerietēm – caur piemiņas stipen-dijām varam atgādināt par imerietēm, kas MUMS ir bijušas svarīgas. Imerias stipen-dijas fonds nav anonīms ziedojums, tas ir ziedojums vienai no mums. Kādai, kura

dienās būs lieliska savas jomas speciāliste un kurai Imeria vienmēr būs nozīmīga dzīves sastāvdaļa. Un šo četru gadu laikā mēs, Stipendijas piešķiršanas komisija, ar prieku vērojam, kā aug mūsu stipendijas saņēmējas (un ieņemt svarīgus amatus Imeriā), un tas vēl jo vairāk liek ticēt idejai, ka pašām sava stipendija ir vislabākā investīcija Imerias nākotnē! Tāpēc sakām sirsnīgu paldies visām, kas līdz šim ir ziedojušas līdzekļus, lai varētu izsludināt arvien jaunas stipendijas un sveikt arvien jaunas stipendiju saņēmējas.

Vēlamies uzrunāt arī potenciālās Ime-rias stipendiju saņēmējas – nebaidieties pieteikties! Neļaujiet neticībai par savām spējām atturēt jūs no pieteikuma nosūtī-šanas uz kārtējo izsludināto stipendiju, jo tikai viena lieta spēj padarīt sapni nesa-sniedzamu – tās ir bailes no neizdošanās. Atsūtiet savu pieteikumu un ļaujiet mums to prieku atlasīt labāko stipendijas saņē-mēju. Un gadījumā, ja jums nepaveicās ar pirmo reizi, tad mēģiniet vēlreiz. Mums ir lieliski piemēri, ka stipendija, kas nav iegūta ar pirmo reizi, var tikt iegūta arī kādā citā reizē.

Mēs, Imerias Stipendijas piešķirša-nas komisija, aicinām imerietes ziedot līdzekļus Imerias stipendijas fondam, lai arī turpmāk regulāri varētu izcelt savas korporācijas talantīgās un mērķtiecīgās locekles. Vairosim spēju dot un dalīties, palīdzot augt un izglītoties studentēm ar brūn-zil-zelta krāsām plecā! !

Imerias stipendijas fonda jaunumiStipendijas piešķiršanas komisijas vārdā fil! Kristīne Meija, 125.c.

Neļaujiet neticībai par savām spējām atturēt jūs no pieteikuma nosūtīšanas uz kārtējo stipendiju

IMERIAS STIPENDIJA

IMERIAS STIPENDIJAS FONDA MAKSĀJUMI PAR LAIKA PERIODU 01.01.2014.—31.12.2014.

KONTA STĀVOKLIS UZ 01.01.2014. EUR 3856.57 EURIENĀKOŠIE MAKSĀJUMI EUR 100 – fil! Līgas Brices ziedojums EUR 72.09 (USD 100) – Portlandes/ Sietlas kopas ziedojums EUR 220 + USD 50 - Imerias Vašingotas DC kopas, Vašingtonas DC Studenšu korporāciju kopas un fil! fil! Baibas Ozolas un Dainas Bolšteinas ziedojums EUR 50 - fil! Katrīnas Kaktiņas ziedojumsIZEJOŠIE MAKSĀJUMI EUR 710 - Stipendijas izmaksa jauntaut! Baibai Ledainei EUR 700 – stipendijas izmaksa taut! Gunai Pogai EUR 170 – stipendijas izmaksa taut! Elvitai Tomiņai EUR 170 – stipendijas izmaksa taut! Laurai Keišai, t/l audz! EUR 170 – stipendijas izmaksa taut! Alvīnei Labanovskai EUR 42.72 - Swedbank komisijas maksa par konta apkalpošanu EUR 4.05 - Swedbank komisija par maksājumu uzdevumu apkalpošanuKONTA ATLIKUMS UZ 01.01.2015. EUR 2331.89 + USD 50

BANKAS REKVIZĪTI ZIEDOJUMIEM

› Studenšu korporācija Imeria reģ. nr. 40008007308 A/S Swedbank, HABALV22 Konta nr. LV27HABA0551032854692 Maksājuma mērķis – Imerias stipendijas fonds

74

Tās, kuras klātienē nav tikušās ar stipendiātēm, ar Imerias Ziņu starpniecību iepazīstinām ar viņām

▲taut! Elvita Tomiņa, 147.c. un taut! Madara Cimmermane, 144.c.

Elvita Imeria iestājās 2012.gada 13.februārī un šobrīd studē transporta sistēmu inženieriju RTU Transporta un mašīnzinību fakultātes 4.kursā.

Elvita savā esejā uzrunāja dibinātāju Olgu Vanagu- Kupču par to, kā ir būt imerietei.

Elvita: „Šī ir pirmā Imerias stipendija, kurai pieteicos. Līdz šim nepieteicos ar domu, ka tāpat es neesmu tik laba kandi-dāte kā citas.

Savu eseju rakstīju Imerias dibinātājai Olgai Rozei- Vanagai- Kupčai. Olgu iz-vēlējos, jo pārējās 11 dibinātājas izvēlējās viņu kā pirmo sen!. Viņai bija izrādīts liels gods un arī es vēlējos izrādīt godu viņai.

Saņemto stipendiju iztērēju, lai pilnveidotu sevi ārpus sava profesionālā lauciņa- šūšanā. Šūšanas kursos ieguvu sev vērtīgas iemaņas un uzšuvu kleitu priekš Imerias 90. gadu jubilejas.”

▲taut! Laura Keiša, 144.c, t/l audz! un taut! Madara Cimmermane, 144.c.

Laura Imeria iestājās 2010.gada 11.oktobrī un šobrīd studē Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes 6.kursā.

Laura savā esejā uzrunāja dibinātāju Mariju Ķurzēnu par audzinātājai svarī-giem jautājumiem.

Laura: „Svarīgs iemesls, lai pieteiktos, bija kritērijs - nav svarīgs statuss Imeriā. Tas nozīmē, ka arī taut! var pieteikties.

Eseja tapa tikai dažas dienas pirms ie-sniegšanas termiņa. Visas domas un darbi bija tikai par un ap Imeriu, jo tuvojās 90 gadu jubileja. Neskaitāmi jautājumi, kā darīt labāk, kas būtu piemērotāks u.t.t., tāpēc ilgi nebija jādomā, kurai no fil!dib! vēlētos kaut ko teikt, protams, Imerias pirmajai audz! Marijai Ķurzēnai. Būt pirmajai ir gan viegli, jo Tu nezini, kā būtu jādara, Tu ej un dari, bet arī grūti, jo nav neviena, kam lūgt padomu. Tāpēc Imerias pirmā audz! izdarīja neizmērojama darbu - sāka audzināt jaunos coetus Imerias garā, atbilstoši ceturtās vecākās studenšu korporācijas tradīcijām, kuras īstenībā tajā brīdi tikai tapa. Eseju uzrakstīju vienā va-karā, tā pārsniedza vēlamo eseja apjomu, tāpēc tika lasīta, pārlasīta un saīsināta, tikai maza daļa tika nosūtu komisijai.

Biju patīkami pārsteigta,saņemot vie-nu no Dibinātāju stipendijām. Atceros, ka tajā brīdī nodomāju :”Jā, kāds ir izlasījis un ieklausījies! Tas, ko vēlējos pateikt, ir svarīgs ne tikai man, bet arī citām imerietēm!”

Iegūtais finansējums tika iztērēts izglītībai.”

▲taut! Alvīne Labanovska, 144.c. un taut! Madara Cimmermane, 144.c.

Alvīne Imeria iestājās 2010.gada

11.oktobrī un šobrīd studē RTU Enerģē-tikas un elektrotehnikas fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūtā, maģistrantūras 2.kursā.

Alvīne savā esejā uzrunāja dibinātāju Annu Kalniņu par vides jautājumiem un dokumentālo filmu „BARAKA”.

Alvīne: „Pirmo reizi savos studiju gados nolēmu pieteikties stipendijai, jo uz to pamudināja stipendijas komisijas no-likums un izvirzītie kritēriji, par kuriem bija skaidrs – uzrakstīt eseju dibinātājai, jā, es to gribu! Ierosmei par esejas tēmu kalpoja māsa fil!Anetes Labanovskas-Ge-rasimovas mudinājums rakstīt par vēs-turi, par tās videi nodarīto kaitējumu un sekām, ar kurām mums šobrīd ir jācīnās.

Pašlaik studējot vides inženierzināt-nes, kā arī strādājot jomā, arvien vairāk apzinos, cik ļoti ‘īsas’ ir mūsu rokas, lai sakārtotu kopīgo telpu apkārt. Rakstot eseju, aizdomājos tālu par to, ko spēju pa-veikt, cik daudz vēl jāizdara un kas ir pri-mārais. Veicinot atbildības sajūtu, labprāt dalos ar iegūtajām zināšanām ar līdzcilvē-kiem un jaunāku kursu studentiem.

Imerias viena no lieliskajām īpašībām ir kolektīvs atbalsts reālām iecerēm un arī stipendijas saņemšanu uzskatu par tādu. Iegūtā stipendija sniedz iespēju vairāk veltīt laiku akadēmiskajai izaugsmei, kas saistīta ar studijām ārpus Latvijas. Saņemot stipen-diju ieguvu papildus motivāciju un vēlmi virzīt Imerias sadzīvi nedaudz ‘zaļākā’ virzienā, kas pamazām jau sāk īstenoties.”

Imerias Dibinātāju piemiņas stipendija – 2014.gada jubilejas Rudens komeršā mēs sveicām trīs Imerias Dibinātāju piemiņas stipendijas saņēmējas - taut! Elvita Tomiņa, 147.c., taut! Laura Keiša, 144.c, t/l audz! taut! Alvīne Labanovska, 144.c. Atšķirībā no citām Imerias stipendijām, šoreiz noteicošais

kritērijs stipendijas saņemšanai bija labi uzrakstīta brīvas formas eseja „Ko es gribētu pateikt Imeria dibinātājai <Vārds Uzvārds>”, kurā pretendentēm bija iespējams uzrunā kādu no Imerias dibinātājām par brīvi izvēlētu tēmu. Katra stipendiāte saņēma vienreizēju stipendiju EUR 170 apmērā.

IMERIAS STIPENDIJA

75

▲Taut! Guna Poga, 143.c.

Guna iestājās Imeria 2010.gada 8.martā un šobrīd ir Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina apakšno-zares maģistrante.

Guna: “Iespējams, esmu neparasta imeriete, jo aizraujos ar mākslu un dizai-nu. Pirms vairākiem gadiem ļoti vēlējos iegūt pirmo Imerias stipendiju, lai vērstu imeriešu uzmanību uz manu darbību mākslas jomā un varētu sev nodrošināt papildus materiālus, tomēr Evita Arbidā-ne izrādījās spējīgāka stipendiāte.

Iegūtā stipendija ir lielisks kompli-ments, tā apliecina, ka arī pārstāvot kul-tūru esmu būtiska daļa no Imerias. Esmu guvusi neskaitāmu imeriešu atbalstu, arī sadarbību.

Es rekomendēju pieteikties! Ikviena imeriete, rakstot motivācijas vēstu-les stipendijas komisijai, gūst iespēju izvērtēt savas attiecības ar Imeriu. Esmu to jau darījusi divas reizes, tādējādi tikai stiprinot savus uzskatus, saskatot arvien vairāk kopīgas iezīmes starp mani un šo organizāciju.

Iegūtais finansējums deva iespēju doties uz Zviedriju no 3. līdz 7. febru-ārim, kur Stokholmā norisinājās ikgadēja dizaina izstāde Stokholm Furniture & Light Fair. Tajā piedalījos prezentējot Latviju un Latvijas Mākslas akadēmiju. Kā arī iegūtais atbalsts noteikti palīdzēs personālizstādes izveidē 2015. gada jūni-jā, kas ir viens no maniem pamatuzstādī-jumiem beidzot studijas Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā.”

Fil! Vinetas Studānes, 19.c., piemiņas stipendija – šīs stipendijas izveidei ziedoja fil! Inese Lele, Atmodas c., godinot savas mātes, fil! Vinetas Studānes, 19.c., piemiņu un pateicībā par otro reizi dāvāto dzīvību, kad ģimene 1941.gadā tika izsūtīta uz Sibīriju, vienā mirklī lolotās nākotnes cerības pārvēršot izmi-sīgā cīņā par izdzīvošanu. Vienreizējo piemiņas stipendija EUR 700 apmērā saņēma taut! Guna Poga, 143.c.

Imerias stipendija – par trešo Imerias stipendijas saņēmēju kļuva jauntaut! Baiba Ledaine, 146.c. Baiba savā pieteikuma esejā aprakstīja Imerias ideālo literāro vakaru, kas būtu veltīts ārstniecības augiem. Baiba tika piešķirta ikmēneša stipendija EUR 142 apmērā, kas tika izmaksāta piecus mēnešus (kopā EUR 710).

▲Pa vidu jauntaut! Baiba Ledaine, 146.c., pa kreisi t/l sen! taut! Evita Arbidāne, 142.c., pa labi fil! Kristīne Meija, 125.c.

Baiba iestājās Imeria 2011.gada 10.ok-tobrī un šobrīd studē Rīgas Stradiņa uni-versitātes Farmācijas fakultātes 5.kursā.

Baiba: “2013.gada devītais decembris man bija ļoti īpašs, jo saņēmu Imerias stipendiāta apliecību Nr. 4. Jutos neizsa-kāmi priecīga un, protams, pagodināta. To gandarījuma sajūtu ir grūti vārdos aprakstīt.

Saņemot stipendiju, mācījos Farmā-cijas fakultātes 4. kursā. Tieši šis semestris mācību ziņā bija ļoti piesātināts, tāpēc Imerias stipendija sniedza papildus motivāciju turpināt uzrādīt teicamas sekmes un sasniegt iecerētos akadēmis-kos mērķus.

Šajā laikā Imerias stipendija man sniedza arī lielu finansiālu atbalstu ikdie-nā, kā arī, pateicoties stipendijai, esmu tikusi pie brillēm, papildinājusi grāma-tu plauktu ar farmakoloģijas mācību grāmatām, bet vēl vairāk es novērtēju to sajūtu, ko man deva apziņa, ka imerietes tic man, manām spējām. Arī es sev esmu noticējusi!”

76

IMERIAS STIPENDIJA

„2013.gada Ziemassvētkos manai mammai, 19.c. fil! Vinetai Studānei (dzim.Zīlmanei) paliktu 100 gadi. Es ļoti vēlējos kopā ar jums, mīļās imerietes, atcerēties mammas neparasto dzīves gājumu, godinot viņas piemiņu. Vineta ir viena no mums imerietēm, latvie-tēm, kuru nežēlīgi plosījušas vētras, kas 20.gadsmitā gājušas pāri Latvijai, nevienu nesaudzējot.

Vineta piedzima mazā Igaunijas ciematā Orežā pie pašas Latvijas robežas. Viņas tēvs Jānis Zīlmanis nāca no lielas jūrasbraucēju ģimenes – agri sāka iet jūrā, absolvēja Ainažu jūrskolu, iegūstot stūrmaņa diplomu, bet vēlāk – tālbrau-cēja kapteiņa diplomu. Vinetas tēvs ātri guva panākumus – viņš bija viens no kuģ-niecības savienības „Gaida” dibinātājiem, daudzu kuģu līdzīpašnieks. Viņš uzstādīja tā laika ātruma rekordu, ar burinieku „Roma” 12 dienās šķērsojot Atlantijas okeānu. 1919.gadā, uzturoties Lielbritāni-jā, viņš ziedoja naudu Latvijas Republikas legācijas izveidei. Vinetas māte, angliete Liliana Southgate, arī nāca no jūrnieku ģimenes mazā Anglijas ostas pilsētiņā Great Yarmouth.

Pēc laulībām Anglijā Jānis Zīlma-nis jauno sievu atveda uz Latviju, uz Salacgrīvu, kur savus pirmos dzīves gadus pavadīja Vineta un viņas trīs māsas.

Kad sākas Pirmais pasaules karš, tas nesaudzēja arī Salacgrīvu, un Liliana ar četrām mazām meitenēm bēga uz Angli-ju. Vinetas tēvs tikmēr turpināja bīstamo darbu, vadot kuģus pa pasaules jūrām.

Anglijā Vineta un viņas vecākā māsa sāka iet skolā, kā arī apmeklēja baleta

fil! Inese Lele, 106.c.

▲fil! Vineta Studāne Imerias meitene

Fil! Vinetas Studānes piemiņaiFil! Inese Lele, Atmodas c., piekrita pastāstīt imerietēm par savu mammu, fil! Vinetu Studāni, 19.c., kuras piemiņas stipendijas izveidei Inese ziedoja Imerias stipendijas fondam

un mūzikas nodarbības. Vēlāk šo laika posmu Vineta vienmēr atcerēsies ar lielu mīlestību un gaišumu.

Beidzoties kara šausmām un nodi-binoties jaunajai Latvijas valstij, Jānis Zīlmanis ar meitām atgriežas Latvijā. Diemžēl bez savas mīļās sievas, kas negai-dīti ir aizgājusi mūžībā.

Ģimene apmetās uz dzīvi Rīgā, Au-sekļa ielā 1. Skolas gaitas Latvijā Vineta uzsāka Beķera meiteņu privātģimnāzijā, kas atradās Stabu ielā. Grūtības sagādāja valoda, jo Vineta un pārējās māsas ru-nāja tikai angliski, bet meitenes ātri vien apguva latviešu valodu. Mācības Vinetai padevās viegli — viņa visus skolas gadus bija viena no labākajām skolniecēm. Īpaši labi Vinetai padevās matemātika, bet viņa turpināja mācīties arī klavierspēli un skolas sarīkojumos vienmēr spēlēja pavadījumu korim un solistiem.

77

Drīz ģimenē ienāca pamāte, fran-cūziete Mania Lagarde, kas bija pilnīgs pretstats viņu maigajai un skaistajai mā-miņai Lilianai. Tēvs reti bija mājās, bet, kad atbrauca, ļoti lepojās un lutināja savas meitas. Katru vasaru skolas brīvlaiku meitenes pavadīja uz tēva kuģa, un tādā veidā jau agrā jaunībā Vinetai bija iespēja pabūt daudzās Eiropas valstīs un arī citos kontinentos. Vineta brīvi runāja angļu un franču valodās, kā arī nedaudz vācu valo-dā. Vienīgi krievu valodu viņa nezināja, kas vēlāk viņai dzīvē būtu ļoti noderējis.

Рēс skolas beigšanas Vineta sāka studijas Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. 1933.gadā iestājās Imeria. Sākās јauns un skaists posms viņas dzīvē: iegūti jauni draugi, daudzi visas dzīves garumā, daudz jauku brīžu ar tiem, tika kalti skaisti nākotnes nodomi. Daudz laika tika veltīts Ime-riai. Savu krāsu referātu viņa raksta par Jāņa Poruka un Anša Vairoga daiļradi. Krāsas viņai tiek uzliktas 1935.gadā, īsi pirms viņas laulībām ar Latvijas Armijas virsleitinantu Arnoldu Studānu. Mīlestībā un ar gaišām cerībām tiek veidota Vinetas ģimene. 1938.gada martā nāk pasaulē Vinetas meita Inese. Dzīve ir skaista un piepildīta, blakus mīļi radi un jauki draugi, daudz skaistu nākotnes plānu... Un tad vienā mirklī pasaule sabrūk... Кā Vineta raksta savā atmiņu grāmatā „VIA DOLOROSA”: “1941.gada 13.jūnijs - tā bija pēdējā diena manā mūžā, kad vēl jutos kā cilvēks ar visām cilvēka tiesībām, kad vēl biju mīļo tuvinieku vidū, kad bija cerību pilni nākotnes nodomi".

1941.gada 14.jūnijā plkst. 5 no rīta dzīvoklī iebruka bruņoti vīri un sākas sāpju, neziņas un ciešanu pilns ceļš dau-dzu gadu garumā. Ceļojums lopu vagonā, saspiestībā, bez tualetes, bez ūdens, bez pārtikas un galvenais bija neziņa - kāpēc, kur mūs ved, par ko?

Рēс trim nedēļām Vineta ar meitu Inesi nonāca tālā Sibīrijas pilsētā Kanskā, kur latviešus kā vergus sadalīja pa dažā-diem kolhoziem. Viņas abas nonāca sādžā Harloya. Sākas ilgs un briesmīgs laiks par izdzīvošanu. Apbrīnojams ir Vinetas spēks un izturība - darbs mežā, tīrumā un kūtī, siena kraušana vezumā, zirga savaldīša-na, darbi, kas jāpadara, lai nopelnītu 20 gramus maizes - tā ir dienas noma, lai ne-nomirtu badā. Trauslā sieviete, kas nekad iepriekš nav strādājusi šādus smagus dar-bus, cīnās par savu un sava bērna dzīvību. Bads ir neaprakstāms. Vienmēr gribējās

ēst un briesmīgi sala. Vineta apsaldēja kājas, jo nebija siltu apavu. Retajos atpūtas brīžos Vineta dziedāja meitai „Dažu skais-tu ziedu” un stāstīja par Latviju. Inesei tā bija pasaku zeme, kur ir silts un trīs reizes dienā var ēst, cik grib. 1942.gada martā Rešetu lēģerī bada nāvē mira vīrs Arnolds. Vineta nedrīkstēja padoties - viņa bija apsolījusi vīram Arnoldam, ka uzaudzi-nās meitu. 1946.gada septembrī Vinetai izdevās ar speciālo bāreņu ešelonu nosūtīt meitu Inesi uz Latviju, kur viņa nonāca pie radiem. Palikusi viena, Vineta nespēj pārvarēt ilgas рēс dzimtenes un meitas, nelegāli atstāj izsūtījuma vietu un dodas uz Latviju. Un notika brīnums — 1947.gada vasаrā viņa atgriezās Latvijā. Atgrie-zās bez dokumentiem un bez kādām izre-dzēm dabūt legālu dzīves vietu un darbu. Tikmēr Sibīrijā tika sākta viņas meklēša-na. Vineta nepadevās - ar svešu vārdu un dokumentiem viņa sāk strādāt un dzīvot Salacgrīvā. Tomēr 1949.gada аugustā Vinetu apcietina un notiesā par bēgšanu nо izsūtījuma vietas. Vineta nonāca lēģerī, no kurienes 1950.gada novembrī kopā ar meitu tika deportēta atpakaļ uz Kansku. Sākas otrais izsūtījuma laiks, kas fiziski bija vieglāks, bet garīgi – grūtāks, jo bija zudusi cerība jebkad atgriezties Latvijā un dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi.

Tomēr pēс Staļina nāves cerība atkal atgriežas. Pirmie tiek atbrīvoti bērni, pēc tam pakāpeniski visi pārējie. Vineta at-griežas Latvijā 1956.gadā. Latvijā izsūtītos uzņem nelaipni - grūti atrast dzīves vietu un darbu. Vinetai laimējās — viņa sāka strādāt par Plānu daļas vadītāju Rīgas 5.mēbeļu kombinātā, kur nostrādāja līdz pensijai, un dabūja istabu komunālajā dzīvokli.

Kaut arī Vinetas veselības stāvoklis nebija labs, viņa aktīvi sekoja Atmodas notikumiem un Imerias atjaunošanai. Viņa bija viena no tām, kas organizēja vispasaules imeriešu tikšanos 1990.gadā, kas notika toreizējās viesnīcas „Latvija” tautiskajā zālē un kur рulcējās ар 100 imeriešu no visas pasaules. Vineta bija arī sava laika vicesen! un aktīvi sazinājās ar visām pasaules imerietēm.

Vineta aizgāja mūžībā 1994.gada 11.jū1ijā, piedzīvojot Latvijas neatkarību, mīļu radu, draugu un imeriešu pavadīta.

Mana mamma Vineta būtu ļoti laimīga, zinot, ka veicinājusi kādas jaukas imerietes zināšanu papildināšanu, tāpēc, godinot viņas piemiņu, es nolēmu ziedot Imerias Stipendijas fondam.” !

“1941.gada 13.jūnijs - tā bija pēdējā diena manā mūžā, kad vēl jutos kā cilvēks ar visām cilvēka tiesībām, kad vēl biju mīļo tuvinieku vidū, kad bija cerību pilni nākotnes nodomi”

78

Šo gadu var uzskatīt par s!k! Imeria noslēguma gadu bērnu nama bērnu atbal-sta projektā, kas imeriešu vidū iegājis ar „Saulesbērna” vārdu.

Noslēgusies ir korporācijas aktīvā finansiālā palīdzība un līdz ar to arī kopīgu tikšanās reižu organizēšana, jo bērnu namā no s!k! Imerias atbalstītajiem bērniem ir palicis vairs tikai viens bērns – Maksims Fiļippovs, bet tā kā viņš ir no vienas ģimenes ar fil! Mudītes Upatnieces atbalstītajiem Viktoriju un Aleksandru, ar viņu tomēr sanāk satikties.

Tāpēc šis būs neliels atskats un kopsavilkums par šo gandrīz 10 gadu pe-riodu, kura laikā tika satikti un iepazīti jauni cilvēki, piedzīvotas neaizmirstamas emocijas visplašākajā diapazonā – no mīnusa līdz plusam, un iegūti jauni draugi (pat ģimenes locekļi) gan bērnu nama bērnu, gan mūsu pašu imeriešu vidū.

Šī projekta uzsācēja, krustmāte, atbalstītāja un aktīva līdzdalībniece mūsu fil! Mudīte Upatniece ierosināja atbalstīt Krustpils bērnu nama „Saulesbērns” bērnus 2005. gadā. Vairākās imerietes, arī es, viņas entuziasma pārņemtas, uzsāka

viesošanos bērnu namā. Milzīgs paldies fil! Mudītei, kura ar šo piemēru, mūs, kas vēlāk pārņēma aktīvo darbošanos ar bēr-niem, ļoti ir iedvesmojusi un neļāvusi brī-žiem arī nolaist rokas, bet vienmēr aktīvi palīdzējusi. Viņas meitas ģimenē pēc laika ienāca viena no „Saulesbērna” meitenēm – Kristīne. Savukārt pati fil! Mudīte vairāk sāka atbalstīt un rūpēties par Viktoriju Fiļippovu, un drīz vien arī par viņas brāli Aleksandru. Joprojām fil! Mudīte ir cieši saistīta ar nu jau savu ģimeni izveidojušo

Saulesbērni. Epilogs

fil! Sandra Ausekle, 122.c.

Esmu pār-liecināta, ka šo gadu laikā katrā bērnā ir palikuši mūsu , imeriešu, dvēseles nospiedumi

LABDARĪBA

▲Saulesbērni kopā ar fil! Aneti Labanovsku-Gerasimovu, 134.c.

Pirmā tikšanās ar saulesbērniem, 2009.

gads

79

Viku un viņas meitiņu Samantu, kā arī ar brāļiem Aleksandru un Maksimu.

Katru vasaru vismaz viens bērns, bet dažkārt arī divi ar Imerias atbalstu viesojās fil! Ilzes Kreišmanes organizētajā Saulgriežu vasaras vidusskolas nometnē.

Tāpēc es vēlos pateikties katrai imerietei gan te pie mums Latvijā, gan plašajā pa-saulē par šo atbalstu, jo tieši mūsu katras ikmēneša repartīciju maksājuma daļa (neskaitot privātos ziedojumus) bija par pamatu tam, ka bērni varēja iegūt jaunus, neaizmirstamus piedzīvojumus, emoci-jas un draugus ārpus sev ierastās bērnu nama vides.

Iesākot regulārās tikšanās ar bērniem, lai sadalītu uzmanību un katram bērnam tiktu emocionāls kontakts, imerietes tika aicinātas pietiekties kādam no „Saules-bērna” bērniem par Imerias krustmāti. Kā vēlāk izrādījās, šis gudrais, Salamana cie-nīgais fil! Mudītes ierosinājums bija ļoti svarīgs, jo katram bērnam cieši atmiņā palikusi tieši viņa krustmāte un tieši tik-šanos ar viņu bērni gaidīja visvairāk. Tā-pēc liels paldies visām krustmātēm – fil! fil! Ileanai Bolšaitis, Irēnai Elksnis Greis-ler, Ilzei Austriņai, Rigmorai Riekstiņai, Baibai Thomeus, Elīnai Šmitei, Gundegai Grīnbergai, Ivetai Zariņai, Anetei Laba-novskai – Gerasimovai, Kristīnei Meijai, Sigitai Stradzei, Inetai Gabrānei, Helēnai Gūtmanei, Ivetai Spriņģei-Dārziņai, Kris-tīnei Meijai, Kristīnei Pavasarei, Evijai Ērglei un Līgai Gēmei.

Pateicība arī par katras tikšanās reizes – vai tas būtu Jēkabpils bērnu namā „Līkumi”, kur bērni turpināja dzīvot pēc Krustpils bērnu nama „Saules bērns” re-organizācijas, vai pie mums Rīgā (tai skai-tā C!Q!) – organizēšanu visām imerietēm, kuras iesaistījās visdažādāko darbiņu veikšanā, bet jo īpaši – neiztrūkstošai reālā darba darītājai fil! Elīnai Šmitei.

Šis ir laiks, kad katrs Saulesbērns jau ir izgājis „pieaugušo dzīvē” un veido to, kā nu kurš māk – gan piedzīvojot skaistas tikšanās, laulības, bērniņa nākšanu pasaulē, gan smagus mirkļus: šķiršanās, veselības problēmas, sadzīves grūtī-bas, sociālās problēmas un diemžēl pat apcietinājumu.

Esmu pārliecināta, ka šo mūsu pazī-šanās gadu laikā katrā bērnā ir palikuši mūsu , imeriešu, dvēseles nospiedumi un ļoti ceru, ka tie arī ietekmēs kādas izvēles jauno cilvēku dzīvē, ļaus viņiem katram mākonītim tomēr ieraudzīt zelta maliņu.

Tāpat esmu pārliecināta, ka katra no mums, kas satikusies ar Saulesbēr-niem, sevī saglabājusi to īpašo sajūtu, ko gūstam, kad cilvēks satiekas ar cilvēku, un ļoti ceru, ka šie bija tie dzīves mirkļi, kas veidoja arī mūsu sirdis. !

▲Fil!

▲Saulesbērni kopā ar fil! Mudītei Upatnieci, 59.c.

▲Saulesbērni pie mums Rīgā 2011.gada augustā

80

DRAUDZĪBA

Pateicoties fil! Ilzes Austriņas, 38.c. atsūtītajai vēstulei, ko viņa saņēma no fil! Elfas Teriņas, 20.c. – imerietes un drauga, ko ieguvusi sarakstoties, I!Z! redakcija saņēmusi elpu aizraujošu stāstu par ime-rieti, kas savā laikā, spēlējot Latvijas Uni-versitātes basketbola komandā, 1939.gadā uzvarēja starptautiskā basketbola turnīrā Itālijā. Uzvaras gaviles un prieku diemžēl aizēnoja Otrā Pasaules kara sākums. Tā laika sajūtas spilgti ilustrē divas vēstules – viena no Ilzes, ko saņēmām 2014.gada oktobrī, otra – no Elfas, kas rakstīta Ilzei, lai dalītos savās jaunības dienu atmiņās. Turpinājumā lasāmas abas šīs vēstules. !

Labrīt, cienījamā I!Z! redaktrise!

Kā esmu vairākkārt konventā mi-nējusi, es jau daudzus gadus sarakstos ar vienu no mūsu korporācijas patiesi izcilām imerietiēm, fil! Elfu Teriņš dz. Tēbergs, 20.c. Viņai 2014. gada 5. augus-tā palika 97 gadi! Es viņu neesmu nekad vaigā redzējusi, bet mēs esam kļuvušas neizsakāmi tuvas, vienīgi sarakstoties. Tas viss sākās, kad Latvijas Konventā vēlējās iestāties viņas mazmeita fil! Elfa Bāliņa (toreiz Ķeris), 114.c. un es (pēc vienas telefona sarunas ar fil! Teriņu) kļuvu par Elfas Ķeres atbalstītāju.

Fil! Elfa Teriņa ir noteikti viena no Imerias vērā ņemamām filistrēm, jo tā sirsnība un mīlestība pret saviem konfukšiem, pret visu mūsu konventu, ko viņa pauž man savās vēstulēs, ir neiedo-mājama! Elfa nenoliedzami bija viena no Imerias s/l stūrakmeņiem pirmajos trimdas gados Amerikā.

Es esmu saņēmusi, pēc manām domām, vienu vērtīgu rakstu mūsu jubilejas I!Z! no fil! Teriņas. Viņa ir spēlējusi "Universitātes Sports" studenšu basketbola vienībā kopā ar mūsu fil! Inu Sniķeri,15.c., kas 1939.g. augustā uzvarēja starptautiskās basketbola sacensībās Itā-lijā. Pārējās spēlētājas komandā ir bijušas dzintras un daugavietes. (Šajā komandā s/l spēlēja imerietes no 8. un 10. c.).

Kopš pati bērnībā esmu piedzīvojusi kara briesmas, šo stāstu es ļoti pārdzīvoju. Katru reizi, kad to pārlasu, mana sirds sitas satraukumā -- vai mūsu meitenes, mūsu basketbola komanda tiks mājās?! Ir taču

Divu vēstuļu stāsts

sācies Otrais Pasaules karš, un viņas vēl arvien Berlīnē! Es 8 gadu vecumā pavadīju 7 mēnešus Berlīnē, kad pilsētu bombardēja angļi, amerikāņi, krievi un franči. Varbūt tamdēļ man līdz šai dienai nepatīk salūts, seviški tas, kuru raida virs Rīgas.fil! Ilze Austriņa, 38.c.

Mīļā Ilzīte!Kā Tev labi iet? Šo vēstuli jau taisos

rakstīt veselu nedēļu, bet pie mums, nu jau otro nedēļu, ir 86° F un vēl vairāk. Divdesmit deviņos gados, kopš esmu šeit, nekas tamlīdzīgs nav bijis. Varbūt divas, pa visu vasaru ir 89 - 90° F.

Nosūtu Tev divas fotogrāfijas no manām sporta gaitām. 1939.gada ziemā spēlējām basketbolu Varšavā. Tanī pat laikā bija arī vīriešu basketbola turnīrs.

Pēc mūsu uzvaras pie mums (Uni-versitātes Sporta basketbolistēm) pienāk divi itāļi, stādās priekšā Mimo Musti di Gennaro – Itālijas Sporta ministrs, tā otrā vārdu neatceros. Viņiem 1939.gada augustā būs starptautisks sieviešu basket-bola turnīrs, un viņi būtu priecīgi, ja mēs

arī tur piedalītos.Mēs bijām kā spārnos, bet tei-

cām, ka viņiem to ielūgumu jāadresē "Universitātes Spor-

tam", Raiņa bulv. 19. Rīgā, Latvijā. Nebijām vēl pārbrau-

kušas, jo no Varšavas braucām uz Prāgu, kur sacentāmies ar čehu

studentēm, kad no Itālijas mums atsūtīja 1. klases biļetes. Mēs tās apmai-nījām pret 3. Klases, un tā mums iznāca ceļojums pa Itāliju pēc sacīkstēm.

Ričonē (Riccione) pie Adrijas jūras viss bija brīnišķīgi jauks. Gan laiks, gan uzņemšana. Uzvarējām! Romas vienība gan iesniedza protestu – viņas gribēja, lai

▲Universitātes sporta studenšu basketbola vienība gaiši zilajās formās pēc uzvaras straptautiskās basketbola sacīkstēs 1939.gada augustā Riccione Itālijā pie Adrijas jūras. Pirmā rindā no kreisās: Vera Vītols; komandas kapteine Alīse Gailīte, dzintra; Marija Grapmane; Ina Sniķers, imeriete. Otrā rinda: Velta Jansone, daugaviete; Austra Akmeņkalne, Elfa Tēberga, imeriete Margrieta Otlāne, dzintra

Es viņu neesmu nekad vaigā redzējusi, bet mēs esam kļuvušas neizsakāmi tuvas vienīgi sarakstoties

81

Latvijas sportisti pēdējos gados uzrādījuši izcilus sasniegumus. Te jāpie-min skeletonisti brāļi Dukuri – sudraba medaļa Olimpiādē, trīskārtēja uzvara, vairākas sudraba un bronzas medaļas Pa-saules kausā, trīskārtēja uzvara Pasaules čempionātā. Izcili Latviju pārstāvējuši arī bobslejisti – sudraba medaļa Olim-piskajās spēlēs. Kamaniņu braucēji brāļi Šici pēdējās Ziemas Olimpiskajās spēlēs izcīnījuši augsto 3.vietu, kā arī bronzas medaļu komandu braucienā.

No vasaras sporta veidiem visvairāk pēdējā laikā izcēlies pludmales volejbols, kurā volejbolisti Pļaviņš un Šmēdiņš izcīnījuši Latvijai pirmo bronzas medaļu pludmales volejbolā.

Mācoties no mūsu izcilajiem sportis-tiem, arī imerietes pēdējos trīs gados ir ļoti sasparojušās un noformējušas Imerias volejbola komandu, kurā pamatsastāvs ir stabils, piepulcinot katru gadu kādu m!m! no jaunākajiem coetiem, kura ar volejbo-lu ir uz “Tu”.

Šī gada 7. martā norisinājās ikgadējās volejbola sacensības „S!K! Staburadzes volejbola kauss”. Pirms spēlēm Imerias komandas dalībnieces pārņēma nelielas bažas, vai tiks atkārtoti tikpat labi rezultāti kā pēdējos divos gados. Tika padzirdēts, ka ierindā citās komandās atgriezušās spēcīgas spēlētājas, ka kāda korporācija uzņēmusi volejbolisti, kas spēj cīnīties tikpat kā viena pret visu pretējo komandu. Tajā pašā laikā pārējās studentes izskatījās gatavojušās un trenējušās šīm sacensībām, bet vai mēs?! Puse no mūsu komandas pēdējā pusgada laikā gandrīz nebija rokās ņēmušas bumbu. Bet centāmies sevi mie-rināt, ka spēlēt volejbolu, tas ir gluži tāpat kā braukt ar velosipēdu – tu uzsēsties uz tā un zini kā braukt, iemaņas nav zudušas.

Spēkos un viltībā mērojāmies ar gundegām, zintām un varavīksnēm.

▲Imerias volejbola zelta komanda: no kreisās taut!taut! Daniela Sirovatska, 147.c., Agnese Ločmele, 146.c., Inga Sīle, 147.c., Evija Tambaka, 151.c., Kristīne Cīrule, 152.c.

Imeriā dzirkstī uzvarētāju gars!

Interesanti, ka ar gundegām un zintām laukumā pat tikāmies divas reizes, t.sk. pirmo un pēdējo spēli aizvadījām ar s!k! Gundega.

Spēļu sākumi bija saspringti. Punktu skaits līdzvērtīgs, vai arī pretinieces bija pat dažus punktus priekšā. Bet, saliekot kopā galvas, uzmundrinot un iedrošinot vienai otru, ar jauniem spēkiem metāmies cīņā, līdz guvām tik lielu punktu pārsvaru, ka pretinieces padevās jau spēles vidū. Līdzīgi tika nospēlētas visas spēles. Savā ziņā ar pēdējo gadu spēlēm esam iegu-vušas slavu, ka mūs ir grūti uzvarēt. Savu artavu noteikti ir devis mūsu līdzjutēju oriģinālais sauklis: „Imerietēm stipra roka, pretiniecēm liela moka!” Imeriešu spēks un vienotība jau trešo gadu atspoguļojas ar lieliskiem rezultātiem, tikpat spo-žiem kā iepriekš pieminētajiem Latvijas sportistiem – jau trešo gadu Imeria izcīna uzvarētāja kausu un zelta godalgu.

S!K! Staburadze volejbolā kausā pirmo trīs vietu ieguvēji 2015. gadā: 1. s!k! Ime-ria, 2. s!k! Gundega un 3. s!k! Varavīksne.

Pēc gūtās uzvaras devāmies atpūs-ties pie fil! Anitas Straujumas uz Doles salu, lai nogurušos muskuļus atslābinātu karstā baļļā zem zvaigžņotajām debesīm un iestiprinātos ar fil! Līgas Brices gardo pupiņu zupu ar austrumu garšvielām, kas tika pagatavota ugunskurā. Dalīts prieks ir dubultprieks! !Taut! Daniela Sirovatska, 147.c.

pārspēlē, jo mēness esot spīdējis. Mimo Musti di Gennaro teica: "Mēness spīdēja abās laukuma pusēs!"

Pēc uzvaras devāmies uz Florenci. Dažas dienas pavadījām tur, tad braucām uz Romu. Roma tiešām ir vienreizīga, staigājām ar muti vaļā. Romā Ina Sniķere, 15.c., satika vienu itāli, ar ko viņa bija ie-pazinusies kādā studentu konferencē. Viņš tagad strādāja Musolīnī valdībā un teica: "Neprātīgās meitenes! Jūs grasaties ceļot, pa Itāliju? Pēc divām dienām sāksies karš."

Nākošā dienā dažas komandas locekles aizgāja pie Latvijas sūtņa prof. Spekkes. Tas viņas izsmēja un rādīja vecu latviešu avīzi, kur Ulmanis raksta "Karš nebūs". Mēs tomēr nolēmām braukt atpakaļ uz Latviju.

Otrā dienā, vilcienā ceļā uz Minheni ie-kāpa viens itālis, avīze rokā "LA GUERRA". Vilciena kupejā valdīja nāves klusums.

Iebraucām Minhenē. Skaistā lielā zāle pilna ar cilvēkiem, gan guļus, gan stāvus. Prasām, kad atiet vilciens uz Berlīni? Atbilde - būs, bet mēs nezinām, kad. Tas atkal bija jauns "šoks". Vācijā, kur viss noritēja ar tādu precizitāti? Nosūtījām te-legrammu uz Latvijas sūtniecību Berlīnē.

Nākošā dienā, kad iebraucām Berlīnē, mūs sagaidīja Āboliņa kungs, Latvijas sūtniecības atašejs, ar klēpi sarkanu rožu. Apsveica mūs kā uzvarētājas Itālijas turnīrā. Teica, ka Krieviņa kungs (Latvijas sūtnis Vācijā) mūs apsveic, ka viņš ir ļoti aizņemts, jo Berlīnē pašlaik ir ļoti daudz latvieši, kas ceļojuši pa Eiropu un netiek mājās, jo "Poļu koridors", caur kuŗu mums jābrauc, ir jau okupēts.

Viņš aizveda mūs uz jauku pansio-nātu un ieteica svētdien, 3. septembrī, pastaigāt pa Berlīni. Tas bija sestdien, 2. Septembrī. Svētdienas rītā mums zvana no sūtniecības, lai paskatāmies tuvāko "patvertni", jo Anglija pieteikusi Vācijai karu. Sēžam kā uz pulvera mucas! Kādu nedēļu nodzīvojām Berlīnē. Cik prof. Spekke Romā bija neatsaucīgs, tik Krie-viņa kungs, Latvijas sūtnis Berlīnē, bija izpalīdzīgs, un katru dienu no sūtniecības kāds zvanīja un mūs informēja.

No Berlīnes ar vilcienu devāmies uz Schleswig, tad ar prāmi uz Dāniju, no turienes ar kuģīti uz Malmo, Zviedrijā, no turienes ar vilcienu uz Stokholmu, tad ar kuģi uz Helsinkiem, Tallinu un no Tallinas ar vilcienu uz Rīgu.

Tur mūs atkal ar rozēm sagaidī-ja "UNIVERSITĀTES Sporta vadītājs Alfrēds Epalts, Talavus.Sirsnībā par Tevi domājot, Elfa

82

Kanādā, Hamiltonā, no 3. līdz 6. jūlijam notika XIV Latviešu dziesmu svētki Kanādā. Svētku moto bija „Dzies-mu pinu, deju pinu latvju tautas vainagā”. Atklājot svētkus, kultūras ministre Dace Melbārde teica: „Dziesmu svētki mūsdie-nās ir kļuvuši par visspēcīgāko latviešu kopā saucēju. Tas ir tautas radošais kopdarbs. Latvieši ir visur pasaulē, bet Dziesmu svētkos mums jābūt kopā”. Un latvieši tik tiešām bija kopā, viesnīca „Sheraton Hamilton” pašā pilsētas centrā pārvērtās par latviešu Meku – koncerti, izstādes, latviešu ēdieni un dzērieni, kopā dziedāšana līdz pat rīta gaismai utt., no viesnīcas visas sarīkojumu telpas bija sasniedzamas kājām.

Kopā piedalījās 377 dalībnieki no ASV, Kanādas, Īrijas, Zviedrijas un Lat-vijas. No Rīgas uz Hamiltonu devāmies arī 2 imerietes - m! Krista Nītiņa, 149.c., un taut! Laura Keiša, 144.c. - kopā ar Rīgas Stradiņas universitātes tautas deju ansambli „Ačkups”.

Neatņemama svētku sastāvdaļa ir stu-denšu koporāciju rīkotās brokastis, kuras, neskatoties uz mēģinājumu un koncertu grafiku, mums izdevās apmeklēt.

Ienākot telpā, varēja redzēt, kur katrai korporācijai ir paredzēts sēdēt

Imerias m!m audz! Lauras Keišas pa-vadībā 2015. gada 4. martā mīļi sagaidīja krustmeitas selgas, lai kopīgi pavadītu audzināšanas stundu. Diezgan kuplā pulkā imerietes ar interesi noklausījās prezentāciju par selgām, un jāatzīst, ka ne viss mums bija zināms, kā arī daži interesanti fakti atklājās sarunās pēc prezentācijām. Domājams, ka arī selgas uzzināja par mums ko jaunu, bet pats galvenais, ka mēs tikāmies vaigu vaigā. Vakara gaitā radās sajūta, ka mums šādi tikties klātienē vajadzētu biežāk, jo tas neapšaubāmi satuvina, un kas tad vēl radīs šo "radniecisko" sajūtu un kopīgu vēsturi, ja ne kopīgas sanākšanas, smiekli un nepiespiestas sarunas. !

Kopā ar krustmeitām selgāmm! Elīna Māliņa, 150.c

taut! Laura Keiša, 144.c.

DRAUDZĪBA

Mirklis no XIV Latviešu dziesmu svētkiem Kanādā

▲Aizmugurē stāv fil!fil! Silvija Jurmaliete (54.c.), Anda Sīpoliņa (62.c.) , Marisa Zubane (105.c.), Vija Bērziņa-Zuntaka (60.c.) Ināra Soutar (48.c.), Rasma Vēverbrante (42.c.) un Ilze Prikulis-Oga (46.c.). 1. rindā no kreisās m! Krista Nītiņa 149.c. , fil! Elita Pētersone 50.c., taut!Laura Keiša 144.c.

- katrai savs galds, izrotāts ar krāsu vapenīti. Bet tik striktam dalījumam nav nozīmes, viņas visas viena otru pazīst, un taja rītā tika svinēti atkal satikšanās svētki, jo kāda atlidojusi no ASV, kāda no Austrālijas. Robežas tika pārvarē-tas, un pasaule uz brīdi šķita tik maza. Pļāpājot par konventu dzīvju atšķirībām starp Latviju un kopām, dziedot kantus, baudot garšīgas brokastis, laiks pagāja nemanot.

Brīnišķīgi pavadīts rīts kopā ar ime-rietēm un citām korporantēm! Paldies Toronto kopai un it sevišķi fil! Elitai Pētersonei par tik sirsnīgu uzņemšanu! !

Robežas tika pārvarētas, un pasaule uz brīdi šķita tik maza

83

EXTREME

Benlomonda kalns atrodas Skotijā, 23 km uz ziemeļiem no Glāzgovas. Mēs, Anita Straujuma un Sigita Kazūne, 110. coets, bijām tur 2014. gada augustā

Ceļošanas un komiksu veidošanas izglītojošā vērtība nav noliedzama

... redz, izskatās kā sastrēgums Maskavas ielā, istaba pēc mājās pavadītas nedēļas nogales vai visas dzīves neizmantotās izdevības....

Ja jūs domājat, ka līnija, kas savieno punktus A un B ir taisne, tad kļūdaties. Tā ir tikai teorija. Lai uzkāptu Benlomondā (974 m), jānoiet 34 km...

Apgulties zālītē un raudzīties kā mākoņi slīd pa debesu zilgmi

Ja skatās pietiekoši ilgi, tad mākoņi sāk veidot atpazīstamas �gūras...

...izrādās spožas vakarā...

...ja kāp kalnos ar konfuksi.

Idejas, kas raisa skepsi no rīta...

Nav neka labāka, kā skaistā vasaras dienā bezrūpīgi uzkāpt Benlomondā (974 m)

84

Imerias pikniks Gaŗezerā bija brīniš-ķīgs! Skaistā, saulainā dienā Garezera ezermalā pulcējās ap sešdesmit cilvēku. Baudījām groziņa veidā sanestas pus-dienas un jauku kompāniju. Klāt bija imerietes ar saviem vīriem, bērniem, tēviem, mātēm, māsām un brāļiem. Bērni peldējas un makšķerēja, pieaugušie sarunājās.

Kalamazū kopa rīkoja pikniku un aicināja visas imerietes tajā piedalīties ar

savām ģimenēm. Satikšanās notika 2014. gada 19. jūlijā Lāču Annas paviljonā pie bērnu pludmales. Piedalījās imerietes no vairākām kopām (Kalamazū, Čikāgas, Indianāpoles, Milvoku, Ņujorkas) un ārpus kopām. Imerietes ieradās no dzīves vietām dažādos ASV štatos – Mičigānā, Ilinoijā, Indiānā, Viskonsīnā, Pensilvāni-jā, Ziemeļkarolīnā.

Klātesošām imerietēm pikniks ļoti pa-tika, un tādu noteikti vēlreiz jārīko! !

Pulkveža Brieža ielas 8.namam – 100

fil! Ginta McNally, 107. c. Kalamazū kopa

taut! Evita Arbidāne, 142.c., t/l sen!

Māja nonāca Latvijas Bankas īpašumā, jo tika nospēlēta kārtīs

▲Im

SAVIESĪGĀ DZĪVE

Pulkveža Brieža ielas 8. nams, kuru par savām vienīgajām mājām sauc arī imerietes, 2013.gada 30.septembrī svinēja savu 100 gadu jubileju. Ēka, kuru projek-tējis arhitekts Renē Heršelmans, projektē-ta 1912. gadā un ekspluatācijā nodota jau pēc gada- 1913. gadā. Neticami, bet kopš tā laika pagājuši jau 100 gadi, tāpēc 30. septembrī imerietes un kaimiņi pulcējās mūsu C!Q!, lai kopīgi atskatītos uz mājas vēsturi, slavenākajiem iedzīvotājiem un interesantākajiem notikumiem, kas saistī-ti ar šo māju.

Nozīmīgajam notikumam par godu mūsu m!m! bija sagatavojušas referātu par mājas vēsturi, arhitektūru un cilvēkiem, kuri tajā dzīvojuši gadu gaitā. M!m! bija

◀No kreisās puses pirmā rindā Kalamazū kopas fil! Lilita Matisone, 111. c., turot Līzīti Freimani, Ronalds McNally, Čikāgas kopas fil! Māra Sventecka, 114. c., fil! Alda Avena, 48. c., Kalamazū kopas fil! Laura Šmidchena, 95. c. No kreisās puses otrā rindā Kalamazū kopas fil! Laila Kalniņa, 95. c., Valdis Kalniņš, Čikāgas kopas fil! Ilze Antona, 62. c., Kalamazū kopas fil! Ērika Sensnova, 100. c.

devušās arī intervēt kaimiņus, uzzinot dažādus interesantus faktus, piemēram, 1935. gadā mūsu māja nonāca Latvijas Bankas īpašumā, jo tika nospēlēta kārtīs. Vēl mums izdevās noskaidrot, kāpēc mūsu mājas lifta spogulī vienmēr izskatāmies labi- izrādās, ka tas pārklāts ar dzīvsudra-bu, kas arī ir tam par iemeslu!

Pēc referāta muzikālus priekšnesumus mums sniedza m!m! Liene Zemniece un Agnese Ločmele. Vakaru turpinājām neformālā gaisotnē, iepazīdamās tuvāk ar nama iemītniekiem, kā arī stāstot viņiem par to, kas tad īsti ir korporācijas. Izrādās, lai arī dzīvojam tik tuvu, tikai retais zināja ko stāstīt par korporāciju dzīvi un paražām. !

Pikniks Garezerā

85

No 6. līdz 8. jūnijām 2014.gadā Rīgā notika 51. Baltijas Tautu Komeršs (B!T!K!), kurš šogad pulcēja vairāk kā 500 dalībniekus no Latvijas, Igaunijas, Vācijas un Polijas studentu un studenšu korporācijām. Uz B!T!K! un apciemot imerietes bija ieradušās arī mūsu Tartu sadraudzības organizācijas Amicitia 9 biedres.

51. B!T!K! tika atklāts 6.jūnija vaka-rā ar balli kultūras pilī Ziemeļblāzma, kur par muzikālo pavadījumu rūpējās Nacionālo Bruņoto Spēku Bigbends. 7.jūnija rīts iesākās ar Dievkalpojumu Sv. Jāņa baznīcā, pēc kura visi devās gājienā līdz Brīvības piemineklim. Gā-jiena noslēgumā B!T!K! dalībnieki tika

iemūžināti kopbildē. Pēc gājiena Latvijas Universitātes Lielajā aulā notika Svētku akts, kura noslēgumā tika prezentēts arī P!K!V!K! un S!P!K! koru džeza kopprojekts ”Burši Rīgai”, kas ir dāvana Rīgai esot 2014.gada Eiropas kultūras galvaspilsētai.

Vakarā studentu korporācijas devās uz Komeršu, bet studenšu korporācijas uz Studenšu korporāciju vakaru k! Selo-nija C!Q!, kur baudījām gan muzikālus priekšnesumus, gan apceļojām pasauli radošajās darbnīcās. Ne viena vien imeriete vakara noslēgumā bija tikusi pie paštaisītām smaržām, latviešu rakstu zīmju hennas tetovējuma, apguvusi līnijdeju pamatus, pie numerologa uzzi-nājusi kādu tuvāku vai tālāku nākotnes notikumu, uzzinājusi kā pašas vārds rakstāms japāņu valodā vai nosūtījusi ar pasta balodi kartiņu kādam tuvinie-kam. Izturīgākie studentu un studenšu korporācijas biedri tikās pēcpasākumā k! Latvia namā, kur varēja baudīt dejas un viesmīlīgas sarunas līdz pat 8.jūnija rītam, kad B!T!K! noslēdzās ar restaurā-cijas brokastīm.

Studenšu korporāciju vakara īpašais viesis Varis Vētra mums visām iemācīja katru dienu atcerēties ko svarīgu – mēs esam skaistas visos niekos, sīkumos!

Paldies k! Latvia un korp! Gundega! par ieguldīto laiku, darbu un enerģiju 51. B!T!K! organizēšanā! Lai vēl plašāks apmeklējums 52. B!T!K!, kas jau pēc gada notiks Polijā, Gdaņskā vai arī pēc 4 gadiem, kad B!T!K! dalībnieki atkal pulcēsies Rīgā! !

Baltijas tautu komeršs Rīgā

taut! Madara Cimmermane, 144.c.

▲Imerietes pēc B!T!K! gājiena pie Brīvības pieminekļa

Imerietes tiekas Amerikas latviešu apvienības kongresā Filadelfijā

◀2014.gada maija sākumā norisinājās Amerikas Latviešu Apvienības kongress Filadelfijā, kurā tikās arī imerietes

86

Ziemassvētki Imeriā 2014. gada pēc fil!fil! novērtējuma pulcējuši rekordlielu apmeklētāju skaitu. Pēc organizatoru ap-lēsēm eglīti apmeklēja 40 bērni ar mam-mām, tētiem, tantēm, omītēm, māsām.

Šogad organizēšanā iesaistījās gan m!m!, gan taut!taut!, gan fil!fil!. No m!m! puses vēlos izcelt m! Elīnu Meieri, 151.c., kura bija galvenā no meitenēm. No tautiešu vidus piedalījos arī es, to nosaka komāns, ka mag!lit! un lit!kom! aizgādībā šis pasākums organizējams. Un no fil!fil! puses mums labprātīgi nāca palīgā fil!fil! Inga Meirāne, 127.c. un Elīna Liepa, 123.c., kuras ļoti palīdzēja ar bagāto pieredzi.

Ziemassvētku pasākumā C!Q! bērnus priecēja līdz šim nepieredzētas aktivitātes: pikošanās ar daudzkrāsainām švammēm („krāsainu sniegu”), rīsu kolāžu darbnī-ca, kurā bērni darbojās ar krāsainiem rīsiem (arī brūniem, ziliem un zelta),

sniegpārsliņu veidošanas darbnīca, švammīšu rokdarbu darbnīca, zīmējumu gleznošana un arī piparkūku cepšana, seju apgleznošana, šīs aktivitātes iepriek-šējā gadā guva lielu atzinību, grēks bija tās neiekļaut programmā arī šogad. Vakaru krāsaināku padarīja m!m! priekšnesums – Rūķu teātris ar dziesmām un ļoti jautru stāstu par Ziemassvētkiem. Jautrības vilnis pieņēmās spēkā un drīz jau tika uzsākta Ziemassvētku vecīša saukšana. Jāteic, ka vecītis negaidīti iesprūda liftā un pa ceļam gandrīz pazaudēja savu vecīša vēderu, taču veiksmīgi tika C!Q! un apdāvināja bērnus ar piparkūkām, uz kurām bija uzrakstīts katra mazā svētku viesa vārds.

Imeriešu bērni ir talantīgākie, kādus laimējies redzēt, jo, lai nopelnītu dāvani-ņu, mazie skaitīja ne tikai dzejolīti, bet arī dejoja un dziedāja līdz šim nedzirdētas dziesmas. !

Imerias Ziemassvētki Latvijā

SAVIESĪGĀ DZĪVE

Ziemassvēt-ku vecītis negaidīti iesprūda liftā un pa ceļam gandrīz pazaudēja savu vecīša vēderu

Taut! Daniela Sirovatska, 147.c., t/l mag!lit!

87

„Pacilātas, gandrīz izlidojam no universitā-tes, pa ielu ejam smai-dīdamas, skaļi saru-nādamās un žestikulēda-mas”

taut! Dace Šulmane, 141.c.

Mūsu konventa dzīvoklī 2015. gada 12. aprīlī atzīmējām īpašu dienu. Kā savā runā stāstīja t/l sen! Evita Arbidāne, „tieši šai datumā, pirms 25 gadiem oficiāli tika atjaunota Imerias darbība Latvijā. 25 gadi- tas ir daudz, vai maz? Ja salīdzinām 25 gadus atjaunotajā Latvijā ar 90 Imerias pastāvēšanas gadiem kopumā, tas šķiet maz. Tomēr tas ir vairāk, kā Imeriai tika dots pirmās Latvijas Brīvvalsts laikā kopš tās dibināšanas līdz korporāciju slēgšanai 1940. gadā.”

Šī bija diena, kad vēlreiz un vēlreiz ar apbrīnu un dziļu cieņu atcerējāmies tās imerietes, kuras visus garos padomju gadus sirdī glabāja un uzturēja mūsu korporācijas idejas un vērtības, lai brīdī, kad tas bija beidzot iespējams, atjaunotu Imerias darbību Latvijā. Jau 1989. gada 19. novembrī, kad vairāk nekā 20 imerie-tes pulcējās Imerias 65 gadu Dibināšanas atceres vakarā, ko bija sarīkojusi fil! Elza Žubecka-Purmale, tika aizsākta diskusija par korporācijas atjaunošanu.

Jau pēc pusgada 1990. gada aprīlī Imeriai bija vairāki „pirmie datumi”: 5. aprīlī: pirmā s!k! Imeria biedru pilnsa-pulce Latvijā pēc 50 gadu pārtraukuma; 12. aprīlī pieņemšana pie LU prorektora, prof. Kondratoviča, kur Imeria tiek piere-ģistrēta kā korporācija; 18. aprīlī - pirmais viesu vakars, kurā piedalās 18 imerietes un tieši tikpat viešņas.

1990. gada 12.aprīļa izjūtas raksturo fil! Gaidas Liepiņas teiktais „Pacilātas, gandrīz izlidojam no universitātes, pa ielu ejam smaidīdamas, skaļi sarunādamās un žestikulēdamas. Šo lielo notikumu atzīmē-jam kafejnīcā, pārrunājot tālāko rīcību”.

Pirmā atjaunotā konventa amatpersonas:

Sen! - Aina Puriņa.Vicesen!- Gaida LiepiņaSekr!- Mirdza BušaAudz!- Zigrīda ZvaigzneKasiere- Zelma SlavaOecon!- Elga LielmežaLit!mag!- Marta StrazdiņaMag!cant!- Emīlija BrauķeTiek ievēlēta arī Rev!kom!- Helēna

▲Imerias Latvijā atjaunošanas 25.gadskārtas pasākumā Imerias C!Q! 2015.gada 12.aprīlī. No kreisās fil!fil! Marija Krūmiņa, 106.c.; Inese Lele, 106.c.; Inese Urpena, 103.c., Signe Plāte, 106., Ineta Grīsle, 106.c.

25 gadi Latvijā atjaunotajai Imeriai

Rone, Velta Vārpa un Elīza Kalēja.Pēc aptuveni mēneša - 23. maijā tika

pieņemts lēmums uzņemt 2 atsevišķus coetus (pamatojums – ļoti dažādais un lielais m!m! sastāvs pēc vēsturiskā pārrāvuma).

103. coets, pateicoties Ingrīdas Kobe-les-Sniķeres ieteikumam, tika nodēvēts par „Atmodas coetu” (uzņemts 8. jūnijā).

Nākamais - 104.c., tika uzņemts pēc aptuveni nedēļas - 14. jūnijā.

T/l sen! Evita Arbidāne mums savā runā paskaidroja, ka „coeti viens pēc otra tika uzņemti ar nodomu - 1990. gads ir Dziesmu svētku gads, kad Rīgā no visas pasaules ieradās ārzemēs dzīvojošie lat-vieši, viņu vidū arī imerietes. Tā jaunajām meitenēm uzreiz ir iespēja iepazīt arī ārpus Latvijas dzīvojošās imerietes”.

Ar savām spilgtajām atmiņām par skaisto un entuziasma pilno laiku pirms 25 gadiem, kad atjaunotajā brīvajā Latvijā mēs varējām atjaunot arī savu korporāci-ju, dalījās arī fil!fil! Laima Salaka, Astrīda Rocēna un Inese Urpena.

Ikvienai no imerietēm, kuras pieda-lījās un iesaistījās korporācijas atjau-nošanā, tas nozīmēja sen lolota sapņa piepildījumu – atkal drīkstēt savā valstī oficiāli uzturēt un bagātināt draudzību uz mūžu, kuras vārds ir IMERIA. !

88

Katru gadu “Cūkājos” nedēļu pirms Jāņiem sākas rosība. Kopš saimnieko savās dzimtas mājās, Gundega (fil! G. Grīnberga, 117.c.), Jāņos pie sevis aicina radus un draugus, tātad arī imerietes. Jau rīta pusē sabrauc tuvi un tāli: no Rīgas, no Liepājas, no Itālijas… Saimniece visus sagaida ar brīnum gardu zupu un liek pie darba: jāuzceļ teltis ābeļdārzā, jāsaplūc puķes vainagiem, jākāpj ozolā pēc zariem, jāceļ pūdele un Saules vārti. Visi strādā, galvas nepacēluši: vīri ar cirvjiem, sievas ar šķērēm; visam pa vidu bērni un suņi. Dažai labai daudzbērnu mātei nākas aši rokas kustināt, kamēr visai ģimenei vainagus sapin. Nevar jau citu imeriešu acīs negodā krist ar plānu pīpeņu rindiņu, jāvij kupls un krāsains. Kad dziesmu un smieklu pavadībā vaiņagi gatavi, ozolu vītnes pūdeli un māju apvijušas, ugunsku-ram malka sanesta, plašais pagalms vienā mirklī paliek tukšs. Kur visi palikuši?

Gluži kā brīnumainajās pārvērtībās pagalmā pa vienam atkal sarodas gludi sasukāti bērni, sviedrus nomazgājuši vīri

baltos kreklos un krāšņus vainagus galvās uzlikušas sievas svītrainos brunčos. Kat-ram tautastērpam savs stāsts aiz muguras. Piemēram, raksta autore savus brunčus pirms 25 gadiem šuvusi pati no vecmāmi-ņas austā baķa. Fil! Sarmīte Blūma lepojas Lielvārdes tautastērpā, kas bijis mugurā viņas vecmāmiņai kāzu dienā, baltās blūzes raksti divus gadus esot darināti. Savukārt Gundegas vecmāmiņa joprojām ar spīvu naidu acīs atceras, kā viņas kreklā kara laikā zaldāti šautenes tīrījuši.

Kamēr vēl bērniem tīras mutes, visi steidz taisīt ģimenes foto un tad stājas Gundegas vadītā virtenē aplīgot simtga-dīgos ozolus pagalmā, dārzu un laukus. Kad katrs ozols aplīgots, zem raženākā no tiem sākas rotaļas. Lieli un mazi atsau-cas Gundegas aicinājumam “Šurp, Jāņa bērni!” un griežas elkoņos, lec galopā un ložņā caur rokām. Vecie vainagi rūkdami sadeg ugunskurā un vakariņas godam nopelnītas! Klētiņā klātais galds lūst: septiņpadsmit dažādas siera šķirnes, visas ar ķimenēm, katrs sējis, kā pratis.

Līgo, līgo, imerietes!

fil! Vita Začesta, 113.c Nevar jau

citu imeriešu acīs negodā krist ar plānu pīpeņu rindiņu, jāvij kupls un krāsains

SAVIESĪGĀ DZĪVE

◀No kreisās: fil!fil! Vita Začesta, 113.c., Gundega Grīnberga, 117.c., Zane Liepa, 116.c., Sigita Kazūne, 110.c., Sarmīte Blūma, 115.c., Anita Straujuma, 110.c.

89

Pienācis laiks vakara garākajai daļai. No šķūņa tiek izstumtas vecās ķerras, saklātas segas, un ķerrās sasēdināti paši mazākie līgotāji. Mazliet lielākajiem iedod lāpas, un gājiens pa ciemu sākas. Jau izse-nis Gundegas mājās Jāņos bijusi tradīcija, visiem pulkā līgojot, apciemot tuvējās mājas - kādreiz visi rados bijuši. Katrā mājā, kur līgotāju pulciņš dziedādams piestāj, mazie un lielie dabū kādu našķi. Atpakaļceļā kukuržņiem klātais ceļš visus ķerrās sēdošos ieaijājis saldā miegā, tie tiek noguldīti teltīs, saules lēktu neredzējuši.

Lielajiem tagad brīvas rokas un kājas. Jāiemēģina, vai klētiņas jaunā grīda zem papēžiem labi skan. Daudzu gadu laikā pamazām apgūti latvju danči, var pat dziedāt līdzi gan skroderim, gan meite-nei ar sarkan’ jaciņ. Visskaļāk imerietes uzgavilē tam pantiņam, kas saka: “ Lai ir laiska, ka tik skaista, ka tik labi danco”. Par vainadziņu sargāšanu vairs neviena nedomā, lec tik. Kad visi palikuši jau bez elpas, tad sāk prātot, kā ar cieņu Sauli sagaidīt. Kur tad tāds sasvīdis liksies? Ģērbjas tik nost un pirtī iekšā! Bet tā nav parasta pirts. Tā ir īpaša Jāņu pirts – pa čigānu modei būvēta. Vīri visu dienu ak-meņus krāvuši un dēļu būdai plēvi apkārt vilkuši. Pat soliņi noēvelēti! Tvaiks un karstums ne pa jokam. Dīķis veldzē mie-su, un debesīm pavērtais skats – dvēseli.

Rasā jau iemirdzas pirmie Saules stari - Jāņu nakts aizvadīta. Līdz nākamajiem Jāņiem! !

Astronomiskā rudens beigās, fak-tiski jau ziemā, 5. un 9. decembrī, imerie-tes devās tradicionālajā rudens ekskursijā uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēku, kas atvērta apmeklētājiem pavi-sam nesen - 2014. gadā. Decembris bija pēdējais mēnesis, kad varēja netraucēti izstaigāt jaunuzcelto bibliotēku, jo strauji tuvojās Latvijas prezidentūras gads Eiro-pas Padomē, kurā vairums prezidentūrai veltīto pasākumu norisinās tieši LNB.

Latvijas Nacionālajā Bibliotēkā ir izvietots latviešu tautas mantojums gadsimtu garumā, kā arī Krišjāņa Barona darinātā Dainu skapja oriģināls. LNB krājums ietver sevī četrus miljonus vienību, kas aptver visas zinātņu nozares. LNB jauno ēku jau 1989. gadā projektējis pasaulē atzīts latviešu izcelsmes arhitekts Gunārs Birkerts (ASV).

Imerietes devās ekskursijās divās grupās pa desmit. Ekskursija noritēja caur LNB ēkas 12 stāviem, izņemot pašu aug-šējo stāvu un skatu laukumu, kur tobrīd norisinājās latviešu dzejas lasījumi. Sākot no augšējā stāva, tika izrādīts LNB Mācību centrs, lasītava, Bērnu literatūras centrs, Dainu skapis, izstāžu zāles, Letonikas un Baltijas centrs, Audiovizuālās, Mūzikas, Mākslas lasītavas, Ziedoņa zāle u.c. Ap-skatījām arī plauktu, kurā aiz stikla sienas vairāku stāvu augstumā novietotas grā-matas, kuras paši iedzīvotāji nogādāja no vecās LNB ēkas uz jauno 2014. gada 18. janvārī akcijas „Grāmatu ķēde” ietvaros, kurā piedalījās arī daudzas imerietes. !

Imerietes Gaismas pilīTaut! Daniela Sirovatska, 147.c.

90

Malagas vēsture ir gana inte-resanta, tur valdījuši gan feniķieši, gan romieši, gan arābi. Un šīs tik dažādo kultūru iezīmes joprojām ir jaušamas pilsētas elpā.

Tā kā Malaga atrodas Costa del Sol jeb saules krastā, tad jūra, saule un tūrisms ir tās sinonīmi. Klusībā bau-dīt dažādo kultūru mantojumu, arābu arhitektūru un dažādas citas autentiskas vēstures liecības prātīgāk būs kaimiņpil-sētās – Granadā, Kordovā vai Rondā, bet arī Malagai ir ko piedāvāt prasīgiem un izglītotiem ceļotājiem.

Noteikti vērts ir aplūkot 100 gadus pirms mūsu ēras būvēto un nesen atjau-noto romiešu amfiteātri, it īpaši izbaudīt to kāda klasiskās mūzikas koncerta laikā, kas ik pa brīdim tur tiek rīkoti. Caur šo amfiteātri tālāk var doties uz arābu radī-tajiem Alcazabas nocietinājumiem, kuros paslēpti skaisti dārzi un arābu arhitektū-ras šedevri. Izejot cauri šiem nocietinā-jumiem ceļš ved Gibralfaro kalnā un pēc gara, gana nogurdinoša kāpiena kalnā jūs ne tikai sasniedzat valdnieka pili, bet varat baudīt fantastisku skatu uz pilsētu un Vidussjūru. Tas tiešām ir tā vērts!

Neminēšu katrā tūrisma bukletā mi-nētos pieminekļus, baznīcas un muzejus, bet atzīmēšu, ka Malagā dzimušā Pablo Pikaso muzeju tik tiešām ir vērts apmek-lēt. Tiem kuriem interesē 19.gadsimta spāņu māksla, sajūsmu raisīs tikai 2011.

gadā durvis vērušais Karmenas Tissēnas mākslas muzejs.

Saules alkstošiem pāris minūšu gājienā no pilsētas centra ir iespēja vel-dzēties Malagetes pludmalē, kur ir daudz smalkākas un patīkamākas smiltis kā citur Vidusjūras piekrastē. Jautāsiet - kā tad tā? Gluži vienkārši – tās ir speciāli vestas no Atlantijas okeāna piekrastes, lai apmierināto prasīgo tūristu vajadzības. Ja vēlēsities atrast mazāk apmeklētākas un ne tik komerciālas pludmales, ir jādodas uz pilsētas ziemeļiem. Jāatzīst – pludma-les sezona ir gana gara – no aprīļa līdz novembrim, un ja ir veiksmīga diena, arī decembrī var izdoties pasauļoties un paplunčāties jūrā. Janvārī gan uz Spānijas dienvidiem nevajadzētu doties, jo tas ir diezgan izteikts lietus mēnesis. Arī pašā vasaras plaukumā šis reģions dienas laikā ir diezgan grūti izturams, toties norietot saulei atmostas pilsētas īstā dzīve.

Malaga – īpaša pilsēta

taut! Zane Pauniņa, 137.c.

PILSĒTA IMERIETES ACĪM

Ir Spānija. Ir Andalūzijas reģions Spānijas dienvidos. Un ir tāda īpaša pilsēta -Malaga, kas ir ne tikai sestā lielākā pilsēta Spānijā un viena no vecākajām pilsētām pasaulē, bet arī vieta, kur reiz veselu akadēmisko gadu studējot pavadīja imeriete

▲Ieteicams apmeklēt kādu no daudzajiem pludmales restorāniem jeb chiringuito, kur noteikti ir jābauda ugunskurā ceptas sardīnes

91

Obligātajā programmā noteikti ir jāiekļauj kāda no daudzo pludmales restorānu jeb chiringuito apmeklējumiem, kur noteikti ir jābauda ugunskurā ceptas sardīnes un vasaras vīns jeb tinto de ve-rano. Jāatzīst, šajā reģionā ar jūras veltēm nošaut greizi ir praktiski neiespējami – tās visur ir svaigas un lieliski pagatavotas.

Kā jau tūrisma centrā, Malagā pieeja-mas lieliskas izklaides iespējas un nakts dzīve, bet bez tradiocionālajiem pasā-kumiem jāizceļ Malagas pilsētas svētki augusta mēnesī, kas ir aptuveni nedēļu ilgstošas grandiozas dzīres, kurām vietējie iedzīvotāji gatavojas visu gadu.

Malaga un tās apkārtne piedāvā plašas iespējas arī aktīvās atpūtas cienītājiem. Pavasarī šeit ierodas trenēties riteņbrau-cēji no visas Eiropas, tai skaitā Latvijas. Bet arī svētdienas braucējam šeit būs ko darīt – pilsētā ir lieliska, nesen atklāta un joprojāma augoša veloceliņu sistēma, ko

vietējie īpaši nesteidz izmantot. Kalnos var doties gan ar velo, gan ar pašu kājām – pārgājienos. Ziemā un pavasarī tie ir pasakaini skaisti un zaļi, bet vasarā diez-gan izkaltuši un pelēki.

50 km attālumā no Malagas un ar ērtu sabiedriskā transporta piekļuvi ir klinšu kāpēju paradīze El Chorro un Caminito del Rey, kas piedāvā drošu pastaigu pa kalnu korēm.

Nedaudz tālāk no šīs pilsētas, aptuve-ni 130 km attālumā, atrodas Gibraltārs, un pavisam netālu no tā – Eiropas vējai-nākā pilsēta Tarifa, kas ir iecienīta dažādu ūdens sporta cienītāju vidū.

Pavisam īsi esmu jums izstāstījusi, ko Malaga spēj piedāvāt, bet pilsētas īsto elpu var sajust, tikai tur aizbraucot. Man šī pilsēta vienmēr garšos pēc maģiskā tin-to de verano, smaržos pēc svaigi ceptām zivīm un jūras, un ausīs skanēs čalas un dziesmas no ielu kafejnīcām. !

Šajā reģionā ar jūras veltēm nošaut greizi ir praktiski neiespējami – tās visur ir svaigas un lieliski pagatavotas

▲Klinšu kāpēju paradīze El Chorro un Caminito del Rey piedāvā drošu pastaigu pa kalnu korēm

92

Kā zināms, tūrismu ar imigrāciju jaukt nevajag, un dzīvot un strādāt vienā pilsētā nenozīmē tikpat daudz brīva laika, kā atrodoties tajā tūrisma nolūkos. Tā kļūst par tādu pašu dzīvesvietu kā jebkura cita, kurā neesi gadiem bijis vietējā mu-zejā, pastaigājies gar vietējo upesmalu vai aizgājis līdz vietējam zemnieku tirdziņam.

Sajūsmas pilnu saucienu par Ņujorku no manis nedzirdēsiet. Citi saka, ka tas tāpēc, ka dzīvoju „nepareizajā rajonā” (Midtown East-biznesa un ANO rajons, kuram trūkst sava ikdienas dzīves šarma), Taču man ir cita versija. Lai NY patiktu, vajag 3 lietas: (1) daudz naudas, (2) labu kompāniju un (3) laiku. Vēlams, visus 3 kopā. Lielākoties nebija neviena. Taču ir tāds teiciens, ko savulaik izlasīju Spānijā: „Dzīve ir dārga. Ir arī cita, bet tā nav dzī-ve.” To pilnībā var attiecināt uz Ņujorku. Ir daudz lietu, ko Ņujorkā apskatīt un izbaudīt bez maksas vai par simbolisku samaksu, taču Ņujorka, kas paveras algas dienā kopā ar labu kompāniju, ir pavisam cita pilsēta!

Tāpēc arī es mēģināšu sadalīt stāstu par Ņujorkas vietām 2 daļās - pirms algas dienas un pēc algas dienas.

Ņujorkas pilsētai ir 5 rajoni: Man-hetena (Manhattan), Kvīnsa (Queens), Bruklina (Brooklyn), Bronksa (Bronx) un Steitenailenda (Staten Island). Hārlema ir Manhetenas Ziemeļu daļā. Manhetena ir sala. Un, ja jūs izstaigāsiet Manhetenu, piemēram, no Centrālparka līdz Finanšu rajonam, tas nenozīmē, ka būsiet izstaigā-juši Ņujorku. Lai izstaigātu Ņujorku, jums būs jādodas uz Bronksu, kur es gan iesaku doties tikai tad, kad esat pilnīgi pārlieci-nāts, ko darāt, kāds ir diennakts laiks un kurp dodaties. Jums vajadzēs izstaigāt Kvīnsu un Bruklinu, kā arī ar kuģīti doties uz Staten Island un izstaigāt arī to.

Ņujorka ir milzīga, visus 11 miljonus iedzīvotāju, visticamāk, nesatiksiet, un tie, kurus satiksiet, nebūt ne visi, pat ne

lielākā daļa, pat ne puse nebūs Ņujorkas pastāvīgie iedzīvotāji. Tie būs ārvalstu studenti un studenti no citām ASV pilsē-tām, ārvalstu diplomāti, tūristi un sezonas darbinieki. Tāpēc es allaž uzmanos ar teikumu „Ņujorkā dara tā”. Un visticamāk, ja vien nepārcelsieties turp uz dzīvi, spē-siet savas vizītes laikā uztvert vien mazu daļiņu milzīgās pilsētas dzīves un tikai mazas daļinas cilvēku paradumu. Visti-camāk, iegūsiet tieši tādu iespaidu, kādu esat gaidījis. Līdz ar to jebkuras domas par Ņujorku ir subjektīvas, arī manējās.

Ņujorka pirms algas dienas:1. Ja vēlaties apskatīt Brīvības statuju

mazliet tuvāk nekā no Battery Park Man-hetenas Dienvidos, taču negribat stāvēt garās rindās un maksāt lielu naudu, tad jums jādodas uz Staten Island ar kuģīti no South Street Seaport - par baltu velti! Jums gan Staten Island ostā būs jāpavada pusstunda, gaidot kuģīti atpakaļ.

2. 9/11 Memoriāls. Jaunāko laiku Rietumu pasaules vēsture. Vieta klusām pārdomām, dzīvības trausluma apzināša-nās. Ieeja - par brīvu.

3. Centrālparks. Brīvdabas filmu va-kari vasarā, tango deju nodarbības, skri-tuļslidošana vai vienkārši pastaiga. Šķiet, visvairāk kā vietējais iedzīvotājs iluzori sajutos brīdī, kad uzsāku regulārus skrē-jienus Centrālparkā. Diennakts tumšajā laikā Centrālparka Hārlemas daļā skriet varbūt nav omulīgi, kamēr svētdienas rītā droši varat veikt garo apli ap visu parku, kas krietni iestiepjas Hārlemas teritorijā.

4. Roosevelt Island. Kas to būtu domājis, ka Īstriveras (East River) vidū starp Manhetenu un Kvīnsu ir vēl viena sala, kurā var nokļūt ar gaisa tramvaju. Tramvaja biļete maksā tikpat, cik viens brauciens ar metro, taču, ja vien nav migla, kā jums aizrausies elpa no skata uz Manhetenu no augšas! Tā vietā, lai uzreiz brauktu atpakaļ, aizstaigājiet līdz

Mainīgā Ņujorka

fil! Katrīna Kaktiņa, 128.c.

PILSĒTA IMERIETES ACĪM

Ņujorka ir pilsēta, kas nepārtraukti mainās. Ir maz tādu vietu, kas pastāvēs Ņujor-kā no tām vietām, kurās esi bijs kaut gadu atpakaļ. Nu jau 2 gadi pagājuši, kopš noslēdzās mana 2 gadu uzturēšanās šajā pilsētā

93

Rūzvelta salas D galam, kur paveras skats uz Manhetenas vidusdaļu, tajā skaitā ANO kompleksu Īstriveras krastos.

5. Bruklina. Var doties uz turieni kājām, šķērsojot Bruklinas tiltu. Šķiet, Bruklina ir tā, kas vienīgā man ir pietrū-kusi un pietrūkst no Ņujorkas. Vasaras nedēļas nogales bezmērķīgās pastaigas cauri dažādiem Bruklinas rajoniņiem - gan bezpersoniskiem, gan hasīdu ebreju, hipsteru un bagāto manheteniešu apdzī-votiem. Atsien šlipsi, augstos papēžus nomaini uz sandalēm, pamet Manhetenu un uzelpo!

6. Highland Park. Uz bijušajām dzelzceļa sliedēm, kas paceļas pāris stāvu augstumā virs ielas un savulaik ļāva vilcieniem nogādāt preces no ostas Ņujorkas Meetpacking rajonā, par dārgu jo dārgu Ņujorkas pilsētas un bagātnieku saziedotu naudu (Highland Park izmaksas ir vairāk nekā 150 miljoni ASV dolāru) uzbūvētas par pilsētnieku pastaigu vietu, ar sauļošanās, kino skatīšanās un citiem pieturas punktiem.

7. No turienes var turpināt vai atseviš-ķi izvēlēties pastaigu gar Hudzonas upes malu (Riverwalk by Hudson). Pastaigu promenāde gar Hudzonas upi sākas jau pašā pilsētas Dienvidu daļā un stiepjas līdz pat Džordža Vašingtona tiltam, kas savieno Manhetenu ar Ņūdžērsijas štatu upes otrā pusē. Zem šī tilta ir saglabāta maza, sarkana bāciņa, par kuru ir sa-rakstītas pat bērnu grāmatas un par kuru māca vietējās skolās.

6. Metropolitēna mākslas muzejs (Metropolitan Museum of Art). Ieeja Metropolitan Museum of Art ir par ziedojumiem. Jā, ieteiktais ziedojums ir 25$, taču tas nenozīmē, ka tieši tik jums arī ir jāsamaksā. Izvērtējiet paši, cik daudz laika tur pavadīsiet, cik izstāžu apskatīsiet un izlemiet, cik, jūsuprāt, būtu adekvāta samaksa par to. Atcerieties, ka muzeji ASV netiek dotēti no valsts, tie visi pastāv uz ziedojumiem, arī pasaul-slavenie Ņujorkas muzeji. Ja gada siltajā laikā apmeklēsiet Metropolitēna muzeja jumta terasi, lai baudītu skatu uz pilsētu un kādu dzērienu, bet neskatīsiet izstādes pašā muzejā, manuprāt, ir pilnīgi adekvāti par šādu vizīti atstāt pat 1$.

7. „Shake Shack”. Man kā burgeru ne-ēdājai un nepiekritējai šī iestāde atkausēja veģetāro sirdi, kad tā par tādu vēl nebija kļuvusi. Cenas un garšīguma proporcio-nalitāte ir neiedomājama! Šeit allaž vedu savus neveģetāros pilsētas viesus.

Lv

94

Jārēķinās gan, ka būs jāstāv vismaz 30 mi-nūtes garā rindā, lai savu burgeru pasūtītu, tad vēl gandrīz tikpat jāgaida, kamēr to pa-gatavo un visbeidzot, visticamāk sēdvietu nedabūjušam, jānotiesā. Bet tas - stāvēšanā rindā pēc labām lietām, kā arī maz vietas, kur ērti apsēsties - ir tik tipiski Ņujorkai.

Ņujorka pēc algas dienas:1. Brodvejas šovs. Droši vien jums ne-

būs miera, kamēr viens nebūs redzēts. Un ar vienu arī pilnīgi pietiek. Pēc vairāku apskatīšanas esmu secinājusi, ka tie visi kļūst tik līdzīgi, ka sāk rasties sajūta, ka to biļešu cenas (sākot no 80$) ir pārspīlētas.

2. Restorāni. Ņujorkā ir daudz pasaules klases restorānu, daudz restorānu vispār. Šeit darbojas rādītājs - daudz cilvēku, labs restorāns. Gaidīt 30-40 minūtes uz galdiņu ir pilnīgi normāli, turklāt ir iespēja šo laiku pavadīt pie tā paša restorāna bāra, malko-jot kādu dzērienu. Jūs varat krist galējībās un doties (ar laicīgu rezervāciju) uz „11 Madison Park” (maltīte 225$ no cilvēka plus dzērieni) vai vienu no labākajiem steikhausiem „Smith & Wollensky” . Taču, ja neesat gardēdis un jums nav sajūta, ka par maltīti būtu vērts maksāt vismaz 100$ no cilvēka ne pie kādiem apstākļiem, tad ignorējiet šo ieteikumu.

3. Staten Island bezmaksas kuģīša vietā iesaku izbaudīt saulrieta braucienu ar kuģīti pa Hudzonas upi. Piemēram, neaizmirstams ir „Manhattan Sail” piedāvātais saulrieta kruīzs, kura laikā redzat gan Brīvības stauju, gan Manhe-tenas pilsētas siluetu, debesīm satumstot un pilsētai atmirdzot neona, led un citu lampiņu gaismā.

4. Starp citu, lai kādu pilsētas apskati jūs veiktu (skats no debesskrāpja, Bruk-linas tilta, no kuģīša), iesaku to darīt ap saulrietu, jo tad stundas laikā redzēsiet gan pilsētu gaismā, gan burvīgos saulrieta toņos, gan nakts kārtā. Ja plānojat pilsētas apskati no augšas, kāpjot uz Rockefeller centra vai Empire State Building jumta, ie-saku pirmo, jo tas ir lētāks, no tā var redzēt Centrālparku un Empire State Building.

5. Metropolitan opera. Ja jums Ņu-jorkas štatā ir kāds pazīstams students, nekautrējieties palūgt viņam nopirkt jums studenta biļeti par 25$. Tad, protams, šis ieteikums pārvietojas uz daļu „Ņujorka pirms algas dienas”. Citādi par to pašu kasē maksāsiet 150$ un vairāk, un ietei-kums saglabājas šajā sadaļā.

6. Ja nu ir laiks operai, iespējams, ir laiks arī kādam filmu festivālam? Lincoln

Center ir kultūras vieta pilsētā, kurā no-tiek neskaitāmi kultūras pasākumi - kino, deja, teātris utt.utjpr. Īpaši pēc alternatī-va kino noilgojušamies prātam Lincoln Center piedāvā balzāmu dvēselei. Kino zinātāji saka, ka Tribeca filmu festivāls nav labākā izvēle, toties Lincoln centrā notiek NY filmu festivāls.

7. Jazz. Pilsētā ir daudz jazz bāru vai klubu, sākot no Columbus Circle smalkā „Dizzy’s Club Coca Cola”, lidz „Vaga-bond” Downtown rajonā vai burvīgās, bet sarunām pārāk skaļās „Garage” ar izcilām austerēm.

8. Un visbeidzot, ja gribas sevi palu-tināt un atslēgties no pilsētas burzmas, iespējams, baudot cita veida burzmu, es mēdzu aiziet uz bāru St.Regis viesnīcas pirmajā stāvā, lai iedzertu savu iemīļoto kokteili Sidecar (3 daļas konjaka, 2 daļas Triple Sec un 1 daļa svaigi spiestas citrona sulas). Šajā viesnīcā ierasti Taizemes pārstāvniecība organizē Taizemes karaļa Dzimšanas dienas pieņemšanu. Tā gan notiek St.Regis augšstāva telpās un, šķiet, tas ir notikums, kurā elpa no greznības ir aizrāvusies arī man.

9. Un pēc tam uz 1.avēnijas un 62.ie-las stūra cigāru bārs. Līdz ar „Hudson Bar

PILSĒTA IMERIETES ACĪM

95

Būtiski atcerēties, ka lielie, zilie alfa-bēta pirmie burtiņi, ko redziet pie ēstuvju ieejām, nozīmē sanitārās inspekcijas rezultātus. A nozīmē augstāko sanitā-ro novērtējumu, kad pēdējā sanitārajā inspekcijā nav bijis vairāk kā 13 (!!!) nebū-tisku pārkāpumu. B nozīmē, ka pēdējā in-spekcijā konstatēti 14 līdz 27 pārkāpumi, tajā skaitā jau nopietnāki (un lielākā daļa Ņujorkas ēstuvju ir šajā kategorijā), un C - vairāk kā 28 pārkāpumi, turklāt tādi, kas var būt patiesi bīstami jūsu veselībai (per-sonīgi tādus vairākus redzēju Braitonā, kas ir bijušo PSRS republiku galvenokārt krieviski runājošo emigrantu rajons). Lie-ki piebilst, ka mani izbrīnīja šādu iestāžu pastāvēšana vispār. Palieciet pie A.

Vēl viena patīkama lieta Ņujorkā (kas īpaši aktuāla tiem, kas neiekļaujas 9-17 darbadienā): ja vien pilsētai netuvojas kārtējais orkāns, 24/7 diennaktī dabū-siet visu sadzīvei nepieciešamo, varēsiet apmeklēt sporta klubu jebkurā diennakts laikā, kā arī pasūtīt pārtiku ar piegādi mājās no sava telefona aplikācijas, saņemt vietējās ķīmiskās tīrītavas iztīrīto apģērbu ar piegādi mājās un, protams, baudīt ne-izsmeļamu izvēli gatavā ēdiena piegādes iespējās.

Ar ko ir jārēķinās: cenās, ko redzat plauktā (ar izņēmumiem) nav ierēķināts nodoklis (~10%) un dzeramnauda, kas obligāti (!) jāatstāj ēstuvē ar apkalpošanu pie galdiņa (kā minimums 18%, bet labāk 20% vai pat 25%). Dzeramnauda attiecas arī uz taksometru, taču jaunās takso-metru pakalpojumu apmaksas sistēmas nemaz neļaus jums izkāpt no takša, nesamaksājot arī dzeramnaudu.

Ar ko vēl jārēķinās Ņujorkā? Jābūt lieliem dzīvnieku mīļiem. Es šeit neru-nāju par vāverēm pilsētas parkos, kas, iespējams, mēģinās jums izraut no rokām dārgo un kalorijām bagāto mafinu. Es runāju par žurkām, kuras, vakaros ilgi gaidot metro, skaitīju stacijās vai dažkārt pabēgu malā, dodot tām ceļu uz ietves, vai prusakiem Madagaskaras šķirnes cienīgos izmēros, kurus negribēsiet sist ar kurpi, lai pēc tam nebūtu jātīra puskvad-rātmetru liels grīdas laukums. Reiz, kad klusi, klusi vakarā pie datora tiesāju siera šķēli, pie mana elkoņa piebikstīja pelīte. Es viņu saprotu, man arī ļoti garšo siers, īpaši, ja tas ir franču Comtē.

Ņujorkā luksofora gaismām attiecībā uz gājējiem ir rekomendējošs raksturs. Riteņbraucējiem rekomendējošas ir arī vienvirziena ielu zīmes. !

ŅUJORKAS GARŠA

› Ņujorka ir allaž mai-nīgs betona, tērauda un stikla monstrs ar centrifūgu vidū, kurā ierauj katru, kas šeit izkrāmē savu koferi.

› Ņujorka rudenī ir kā šņabis ar enerģijas dzērienu: no vienas puses, rudens tuvums aicina atslābt un hibernēties gada aukstajam laikam, no otras puses tieši tad pilsētā sākas visak-tīvākā dzīve darbā, skolās un visās citās dzīves jomās.

› Ņujorka ir dārga. Ja nebūsiet sava ceļojuma laikā iztē-rējis vismaz 4-ciparu skaitli, būsiet Ņujorku vien noglāstījis, bet ne apskāvis un noskūpstījis. Ņujorka liek līdz pat kaulam izjust, ka laiks ir nauda. Tik tiešā vārda nozīmē, cik vispār tas var būt sajūtams.

› Ņujorkā pietrūkst debesu! Katru reizi, ierodoties Latvijā, fotografēju vienkārši horizontu, gluži kā holandiešu 17.gs.marīnisti bildē 6/7 atvēlot debesīm.

› Spilgtākā prātā palikusī bilde no Ņujorkas. Ir pelēka, pelēka diena, kad šķiet, ka musonu lieti pārpludina Manhetenas avēnijas, cauri pelēkiem debes-skrāpjiem, kas neļauj redzēt tos pašus pelēkos mākoņus, es melnā kleitā, melnās lakādas kurpēs un ar melnu lietussargu, bet dzeltenu somiņu cauri milzīgajām peļ-ķēm un nerimstošām lietusūdens tērcītēm tipinu pāri 2.avēnijai. Somiņas krāsa ir tāda pati kā dzeltenajiem taksometriem, kas, rindā sastājušies, gaida pie sarkanās gaismas mani pārejam pāri.

Ir daudz lietu, ko Ņujorkā apskatīt un izbaudīt par simbolisku samaksu, taču Ņujorka, kas paveras algas dienā kopā ar labu kompāniju, ir pavisam cita pilsēta!

and Books”, šis amatierentuziastu vidū cī-nās par labākā Ņujorkas cigāru bāra titulu (subjektīvs viedoklis, protams). Var ņemt līdzi savus cigārus (kurus var iegādāties, piemēram, cigāru vekalā „Montecristo” uz 5.avēnijas). Var pirkt cigārus uz vietas. Pastāvīgajiem klientiem bārā ir katram savs slēgts humidora plaukts (humidors - cigāru skapis vai telpa ar īpašu mitruma līmeni, lai cigāri neizžūtu). Šī ir otra lieta, kuras man pietrūkst no Ņujorkas, jo Rīgā tik omulīgu vietu, kur, neesot kāda īpaša, slēgta kluba biedrei, varētu ieiet sieviete, lai bez aizspriedumiem vienkārši izbaudī-tu savu cigāru, nav.

Bārs uz jumta ar skatu uz pilsētu, šķiet, ir pelnīts gan pirms, gan pēc algas dienas. Tādi pilsētā ir vairāki, katram ir iespēja atrast savējo. Pat, ja nevarēsiet atļauties vakariņas „11 Madison Park”, visticamāk, varēsiet atļauties kādu dzē-rienu jebkurā no pilsētas vietām, kur to vispār var dabūt, izturot face control.

Par kafiju Ņujorkā ir atsevišķs stāsts, vai ne? Sākot no McDonald’s, Dunkin-Donuts un Starbuck’s papīra krūzītēm katra otrā pilsētas iedzīvotāja rokās rīta stundās, līdz pat gardēža cienīgam baudījumam acīm un garšas kārpiņām, piemēram, „Blue Bottle Coffee” Bruklinā (uzvelciet savu hipsterīgāko apģērba kārtu) vai, atbalstot Hjū Džekmenu, kurš atvēris mazmazītiņu kafetēriju, kurā piedāvā austrāliešu flat white („Laughing Man Coffee and Tea”).

Arī, ja pie kafijas gribēsiet kādu īpašu kūciņu, Ņujorkā iespējas ir neskaitā-mas. Allaž pārmaiņas alkstošajai vietējai publikai beķeri arvien izdomā ko jaunu! Piemēram, apprecinot kruasānu un vir-tuli (croissant+donut=cronut). Taču varat arī izsalkumu remdēt ar - uzmanību! - 500 kcal vērtu mafinu (ja tā, tad iesaku Red Velvet) vai Rīgas cenām atbilstošu makarūnu ar lavandas un jasmīnu garšu (Rīgas un Ņujorkas labāko makarūnu cenas patiesi ir identiskas).

Ja ir vēlme pēc eiropeiskas kafejnī-cas, kur apēst maizīti, padzert lielu krūzi kafijas un patērzēt ar draugiem, neesmu Ņujorkas eksperts, bet vismaz Midtown šiem kritērijiem visvairāk atbilda „Le Pain Quotidien”. Jā, tieši tā, tā nav amerikāņu ķēde. Taču tieši šeit dabūsiet dažādus veselīgus un garšīgus pusdienu ēdienus, kas priecē pat vegāna kuņģīti. Citviet visticamāk būs vai nu ieskrietuves vai restorāna atmosfēra.

96

Vācijā, Getingenas rajonā, Gleihe-nes pagastā atrodas Bremke. Maza, glez-naina pilsētiņa pavisam netālu no agrākās Austrumvācijas un Rietumvācijas robežas. Tur ir tieši tik daudz cilvēku, lai jau pir-majā dienā pamanītu, ka ir ieradies kāds viesis. Visi par visiem zina visu. Kā es to zinu? Man bija tā fantastiskā iespēja 2011. gada vasaru pavadīt šajā skaistajā vietā.

Togad ar draudzeni Līvu vēlējāmies vasaru pavadīt nedaudz citādāk – ārpus Latvijas. Tā kā draudzenes tante dzīvo Bremkē un piedāvāja mūs uzņemt savās mājās, apmaiņā pret nelielu palīdzību bērnu pieskatīšanā. Ilgi nedomājot, piekritām iespējai. Astra - latviete, ginekoloģe, 3 bērnu māte, precējusies ar vācieti – Bremkes birģermeistaru (mēru), laipni uzņēma mūs savās mājās. Es iera-dos dienu pirms Līgo un Jāņu svētkiem. Līgo diena bija tikpat lietaina kā pie mums parasti. Mēs uztaisījām lielu rasola bļodu, sacepām pīrādziņus un sarīkojām grila pasākumu par godu latviešu svētku dienai. Man vienmēr šajos svētkos svarīgs ir vainadziņš; lai kur es būtu, cenšos sev uzpīt galvas rotu. Devāmies ar Līvu brau-cienā ar riteņiem pēc pļavas puķēm. Biju ļoti vīlusies, ka skaistajos pakalnos puķes pietika tik vienai buntītei, kuru pārvēr-tu par krāšņu smilgu vainagu ar ziedu akcentiem (vēlāk vainadziņš tika iekārts pilsētas vienīgajā veikaliņā). Toties kas par pakalniem, lai trenētu kardio izturī-bu, uh! Ceļi veda - tikai augšā, lejā, augšā, lejā un vēl augstāk. Jāpiemin, ka māja, kurā apmetāmies, atradās pakalna pakājē un pagalms stiepās pa kalnu uz augšu. No pagalma augšas varēja novērot gandrīz pusi no Bremkes. Bremkes apkaimi veido pakalni, kas pārsvarā tiek izmantoti lauk-saimniecībā, un meži. Tādi meži, kuros mīt stalti brieži, alņi, stirnas, meža cūkas, zaķi un citi zvēri. Meži, kuros ir milzīgas kraujas, un kuros var apmaldīties, pat uz takas atrodoties.

Vienmēr rosīgā Bremke var lepoties ar futbola komandām, kuras vieno bremkie-šus svētdienās uz kopīgu maču skatīšanos futbola laukumā. Lai mazajiem bērnu-dārzniekiem un skolniekiem Bremkē būtu nodarbe arī pēc skolas, ir plašs sportisko aktivitāšu loks – jāšanas sports, galda teniss, dažādas vingrošanas, jau pieminē-tais futbols un citas aktivitātes. Pilsēta ir slavena arī ar vērienīgākajiem Oktoberfes-ta pasākumiem Lejas Saksijas reģionā.

Deviņus kilometrus no Bremkes atrodas Getingena. Pilsēta ir ļoti krāšņa savā arhitektūrā, un var just tās vēsturisko elpu. Tā ir īsta studentu pilsēta – 20% no pilsētas iedzīvotājiem ir studenti. Getin-genas universitāte piedāvā gan sociālās, gan humānās zinātnes. Tā sadarbojas ar 28 studentu organizācijām. Pēc atgrie-šanās Latvijā es uzzināju, ka viens no maniem pamatskolas biedriem mācās tieši Getingenas universitātē. Nevajag brīnīties, ja satiec Getingenā kādu latvieti. Kādu vakaru, kad nolēmām aizbraukt uz pilsētu padejot, devāmies uz bāru, kuru vietējie bija ieteikuši. Nonācām diezgan šaubīgā

Gleznainā Bremke

jauntaut! Ieva Farenhorste, 148.c.

PILSĒTA IMERIETES ACĪM

Skats uz Bremki imerietes acīm

▲Devāmies braucienā ar riteņiem pēc pļavas puķēm

97

vārtrūmē, mazliet paminstinājāmies pie ieejas, bet nolēmām tomēr ieiet iekšā. Samaksājām ieejas maksu, kaut ko no-murminājām latviski un devāmies dziļāk telpās. Nebijām tikušas tālāk par gaiteņa galu, kad mūs uzrunāja apsargs. Viņš uz-runāja mūs latviešu valodā. Sirsnīgs latvie-šu puisis, kurš jau vairākus gadus dzīvoja Getingenā. Laikam tieši viņa sastapšana lika mums sajusties bārā mājīgi. Bet kopš tās reizes bijām prātīgas ar latviešu iztei-cieniem sabiedrībā, jo nevar zināt, kurš no pretīmnācējiem ir mūsu tautietis.

Lai gan visu vasaru pavadīju Vācijā, tomēr izdevās nokļūt arī pie Baltijas jūras. Ostas pilsēta Varnemunde ir daudzu vācu tūristu galamērķis. Mums ir pierasts, ka viss jūras krasts ir norobežots ar kāpām, bet tur lielu daļu krasta aizņem viesnīcas. Pamostoties var iziet uz balkona un ie-vilkt plaušās svaigo jūras gaisu un malkot kafiju ar šo daiļo skatu. Visas vasaras sezonas garumā Varnemundes ostā pie-stāj neskaitāmi kruīzu kuģi. To iziešana ūdeņos parasti ir arī kā šovs tūristiem. Mols vienmēr ir pilns ar skatītājiem.

Nokļūšana līdz Varnemundei bija vesels piedzīvojums. Lai no Getingenas vilciena stacijas nokļūtu līdz Varnemun-des vilciena stacijai, ir nepieciešamas aptuveni 10 stundas. Vācija ir īsta vilcienu zeme. Ierakstot dzelzceļa interneta lapā savu sākuma pilsētu un izvēloties gala-mērķi, vietne piedāvā izdevīgākās cenas, maršrutus, pārssēšanās skaitu. To visu var pielāgot savām vajadzībām – pabīdot kādu vilcienu ātrāk vai vēlāk, ja vien ir tāda iespēja, pēc paša vēlmēm. Mūsu maršrutā bija 5 pārsēšanās. Sākot ar asins stindzinošu skrējienu uz citu peronu pēc tam, kad mūsu vilciens ar 20 minūšu kavēšanos ieradās Hanoverē, turpinot ar laisku pastaidu pa Hamburgu un maldīša-nos pa maziem starppilsētu bāņiem.

Es varētu rakstīt vēl un vēl, bet papīra lapas ierobežo. Lai gan pavadīju Vācijā tikai vienu vasaru, atmiņas ir neizdzēša-mas un patīkamu emociju pilnas. Bremke paliks manās domās kā maza pilsētiņa starp pakalniem ar saviem iedzīvotājiem, notikumiem un noslēpumiem, gluži kā romantiskās filmās. !

Nebijām tikušas tālāk par gaiteņa galu, kad mūs uzrunāja apsargs. Latviešu valodā.

▲Bremkes panorāma

▲Varnemundes pludmale

98

Domājot par Nīderlandi, parasti prātā nāk Amsterdama ar tās neskaitā-majām izklaides iespējām un sarkano lukturu rajonu, tulpes, siers un kanāli. Man Nīderlande ir bijušas mājas pēdējos 3 gadus un, ja jautāsiet man, Nīderlande ir vispirms Hāga, tad Amsterdama ar Marisu Jansonu diriģējam Royal Concert-gebouw un brīnišķīgiem muzejiem vai Zeelande, kur piekrastē aug austeres un starp zaļām pļavām kuģo jahtas. Tāpēc šoreiz stāsts būs par Nīderlandes īsto dārgumu - Hāgas pilsētu.

Hāga, lai gan nav Nīderlandes gal-vaspilsēta, ir mājvieta visam šīs nelielās (Nīderlandes teritorija ir apmēram 42 000 km2 pret Latvijas 64 000 km2) valsts aparātam. Šeit dzīvo karalis un karaliene, darbojas parlaments, atrodas visas minis-trijas, kā arī starptautiskās organizācijas, citu valstu pārstāvniecības un daudzu lielu uzņēmumu galvenās mītnes. Tomēr galve-nokārt Hāga ir pazīstama visā pasaule, jo tā tiek uzskatīta par starptautisko tiesību centru. Hāga ir miera un tiesiskuma pilsēta. Tas nav vien skaists vārds vai tukšs solījums- Hāga patiešām sevī iemieso pasaules dvesmu un laipni uzņem ikvienu, kurš ir gatavs darboties, lai šie vārdi nav tikai tukša skaņa starp daudzām citām.

Pilsētas vēsture jau izsenis ir bijusi sais-tīta ar Nīderlandes iekšējo politiku, tomēr tieši Hāga tika izraudzīta par atrašanās vie-tu Miera Pilij - pirmajai mītnei starptautis-kām miera sarunām jau 1899. gadā. Kopš tā laika pilsēta pārdzīvoja divus pasaules karus, vācu un arī sabiedroto uzlidojumus

un bombardēšanu, imigrāciju, un pēdējo divdesmit gadu laikā ir atplaukusi jaunam sākumam. Tā ir uzņēmusies būt par pilsētu, kas ir ceturtā svarīgākā ANO aiz Ņujorkas, Ženēvas un Vīnes. Hāgā atrodas Starptautiskā krimināltiesa, Ķīmisko iero-ču aizliegšanas organizācija, Starptautiskā arbitrāžas tiesa un daudz citu visai pasaulei nozīmīgu organizāciju.

Hāga nav diez ko lielāka par Rīgu, pilsētā dzīvo pusmiljons iedzīvotāju un piepilsētās vēl puse. Tomēr šeit ir jūtama pasaules elpa kā nevienā citā ‘mazpilsētā‘.

Hāgas iedzīvotāji gluži kā ķirzakas mīl gozēties saulē pie katras izdevības. Pat mums, ziemeļeiropiešiem, aukstajos ziemas mēnešos, kafejnīcas un restorāni patur atvērtas terases, kur zem siltumlam-pām holandieši var dzert pēcpusdienas kafiju vai vīna glāzi. Galvenajā pilsētas laukumā Het Plein, tieši pie parlamenta namdurvīm atrodas jautras pasēdēšanas centrs. Tur var novērot vietējās politiskās slavenības, premjerministru Rutti riteņo-jam uz darbu un nebeidzamos politiskos mītiņus un protestus. Agros rītos, riteņojot uz darbu pa skaisto Scheweningseweg aleju, kas ved no karaļa rezidences piekrastē uz pili pilsētā, esmu sastapusi karali un kara-lieni zirgu karietē, dažādu valstu vēstnieku limuzīnu pavadītus, dodamies ceļā uz viņu ‘darbu’. Līdzīgi, nav tālu jādodas, lai justos iesaitīts pasaules procesos - Hāgā biežs vie-sis ir ANO ģenerālsekretārs Ban Ki Moon, mūsu eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, domātājs Francis Fukujama un daudzi citi ievērojami starptautiski personāži.

Vienīgais iespējamais apgrūtinājums, ar ko būtu jārēķinās, viesojoties Nīderlan-dē, ir cenas. Lai arī tās nav tik augstas kā Skandināvijas pilsētās, tomēr salīdzinoši ar Rīgu, Hāga ir krietni dārgāka. No otras puses, visur visi runā angliski, galvenā lidosta (Schiphol Amsterdam) atrodas vien pusstundas brauciena attālumā ar vilcienu no Hāgas, un tāpat ar vilcienu ir iespējams ērti apceļot gandrīz visu valsti. !

Hāga – pilsēta mieram un tiesiskumam pasaulē

taut! Elīza Grīsle, 149.c.

Agros rītos, riteņojot uz darbu, esmu sastapusi karali un karalieni zirgu karietē

PILSĒTA IMERIETES ACĪM

HĀGAS GARŠA

› Hāga ir intelektuāla tūrisma galamērķis: šeit viesojoties, var apmeklēt starptautis-kas institūcijas, iejukt ekspatriotu pūlī un baudīt virtuvi no visas pasaules

› Patīkama ir iespēja izgaršot pasaules metropoli‘ Rīgas lielumā, pusstundas attālumā ir arī pārējās Nīderlandes lielpilsētas

› Nīderlandes koloniālā pagātne ir iemesls tam, ka Hāgā ir atrodama brīnišķīga indonēziešu virtuve - labākā ārpus Indonēzijas!

VĒRTS REDZĒT

› Miera pils› TOP 3 muzeji:

Gemeentemuseum (Rotko), Mauritshuis (Meitene ar Pērļu aus-karu), Escher museum (grafiķis)

› Starptautiskās tiesas, tribunāls, organizāci-jas (iespējams apmek-lēt tiesas sēdes)

› Pludmale Schewe-ningen – lieliskas jūras veltes visa gada garumā, sezonāli - austeres, mīdijas

› Lucent Dans Theatre - mājas vienai no zinā-mākajām modernās dejas/baleta trupām pasaulē (Nīderlandē visi koncerti, baleta izrādes, teātris un operas ir ar ļoti jaunatnei draudzīgām cenām: apmēram 10-12 Euro, kas bieži iekļauj dzērienus starpbrīdī un sabied-risko transportu!)

99

m! Amanda Bērziņa, 148. c., Kalamazū kopa (ASV)

Es studēju komunikāciju un sabiedriskās attiecības Michigan State University, East Lansing Mičiganā. Šis ir mans pēdējais semestris universitātē, un absolvēšu to 2015. gada maijā. 2013. gadā man bija iespēja studēt ārpus Amerikas, un es izlēmu studēt Keiptaunā, Dienvidā-frikā. Kad es tur biju, es ne tikai studēju “online” kursus, bet arī strādāju pilnu laiku bezpeļņas organizācijā Kay Mason Foundation (KMF).

KMF mērķis ir piešķirt skolas stipen-dijas izciliem un trūcīgiem skolēniem. Bet, pirms šie skolēni varēja iegūt stipen-diju, viņiem bija jāpaveic un jānobeidz viena gada programma sestdienas skolā ar mājas darbiem un eksāmeniem.

Es daudz palīdzēju ar klases prog-rammu, kā arī ar organizācijas mērķu komunicēšanu un naudas vākšanu. Es pati izveidoju naudas vākšanas pasāku-mu, sazinoties ar viesnīcas īpašniekiem, kuri palīdzēja vākt ziedojumus.

Brīvajā laikā es daudz ceļoju Keip-taunas apkārtnē. Biju izbraukumos un arī sirojumos. Es uzkāpu divās kalnu virsotnēs: Lions Head un Table Moun-tain, kuri ir slavenākie Keiptaunas kalni, redzēju Cape Point, kas atrodas vistālāka-jā dienvidu daļā dienvidu Āfrikā, un arī redzēju daudz Āfrikas dzīvniekus – žira-fes, ziloņus un lauvas. Šis semestris bija lieliska iespēja piedzīvot un iepazīt vienu Āfrikas zemi. Noteikti gribu kādu dienu tur atgriezties. !

Āfrika – zeme, kur atgriezties

Izveidoju naudas vākšanas pasākumu, sazinoties ar viesnīcas īpašnie-kiem, kuri palīdzēja vākt ziedojumus

100

Trieste nav tipiska Itālijas pilsēta. Pirmkārt, tās ģeogrāfiskā atrašanās vietas dēļ – Itālijas Ziemeļaustrumos pie Adrijas jūras, netālu no Slovēnijas robežas. Izmantojot Triestes publisko transportu, ir iespējams aizbraukt uz dabas nacionālo parku Val Rosandra, kas atrodas starp Triesti un Slovēnijas robežu. Kāpelēšana pa akmeņiem gar un pa Rosandras upīti aizved uz galveno tūrisma objektu – 40 metrus augsto ūdenskritumu. Jāatzīst, līdz ūdenskritumam neaizgāju nepie-mēroto apavu dēļ, taču kaut nedaudz no dabas burvības izbaudīju.

Triestes īpašā garša jūtama arī arhitektūrā un kultūrā. Ielās var dzirdēt ne tikai itāļu valodu, bet arī slovēņu, horvātu, angļu u.c. Trieste jau vēsturiski bijusi multikulturāla un nozīmīga pilsēta – ceturtā lielākā pilsēta Austroungāru impērijā, tādējādi arhitektūrā ir manāma eklektika, tomēr Vīnes arhitektūra jopro-jām dominē Triestes ielās. Nozīmīgākais un skaistākais laukums pilsētā ir Piazza Unità d’Italia, to iekļauj galvenās munici-pālās ēkas un citas svarīgas celtnes. Runā, ka tas ir lielākais laukums Eiropā, kas atrodas pie jūras. Dienas laikā laukums virmo no cilvēkiem – vietējie iedzīvotā-ji, kā arī tūristi, kas tikko ieradušies ar prāmi vai jahtu.Vakaros pārsvarā manāmi jaunieši un triestieši, kas ved pastaigā sa-vus suņus. Šeit bieži vien notiek koncerti, dažādi pasākumi un augsta līmeņa divpu-sējas un daudzpusējas tikšanās, piem., V. Putina vizīte Triestē 2013.gadā.

Triestes vecpilsētas daļa ir samērā liela, turklāt tā lielākoties ir slēgta satiks-mei. Šaurās ieliņas ar tipiskām viduslaiku celtnēm tagad piepilda kafejnīcas un res-torāni. Šeit ir lielākā daļa muzeju, kā arī romiešu impērijas arheoloģiskās paliekas: Rikardo arka (L`Arco di Riccardo), kas celta visticamāk imperatora Oktaviāna Augusta laikā; vecais romiešu teātris, kas atrodas San Giusto kalna pakajē un ir daļa

no viduslaiku pils San Giusto (atrodas kalna galā) plāna.

Lai nokļūtu pils kompleksā, jāpārvar grūtības - diezgan stāvais kalns. Kad grū-tības pārvarētas, no pils augšas paveras skaists skats uz jūru un pilsētu.

Otra Triestes pils ir skaistā un roman-tiskā Miramares pils jūras krastā. Tā celta 19 .gadsimtā Maksimilānam I. Atrodas apmēŗam 8 km no Triestes centra, viegli nokļūt ar autobusu vai vilcienu. Es vai-rākas reizes esmu arī gājusi pastaigā turp gar Adrijas jūras krastu, cauri Barkolai (Triestes “pludmalei”). Pils kompleksā ietilpst arī speciāli konstruētais Mirama-res parks.

Un visbeidzot – Carso kaļķakmens kalni, kas Triesti padara jo īpašu. Veselīga dzīvesveida baudītājiem, alpīnisma cienī-tājiem kalni ir sirdij tuvi. Turklāt skats uz jūru ir vienkārši elpu aizraujošs. !

Netipiska Itālijas pilsēta

jauntaut! Ieva Klingenberga, 147.c.

PILSĒTA IMERIETES ACĪM

TRIESTE

› Bora – auksts vējšs no Ziemeļiem, kas izslauka pilsētu no putekļiem, ir triestiešiem tīkams, jo ir dzīvelīgs un atsvai-dzinošs, neskatoties uz postījumu, ko tas nodara (vēja ātrums var sasniegt 200 km/h);

› Osmizza – vieta kal-nos, kur var nopirkt un nobaudīt vietējo vīna produkciju, kā arī tipiskos siera un gaļas izstrādājumus (salami, prosciuttto);

› Barcolana – viena no lielākajām regatēm pasaulē (pēc dalībnie-ku skaita); ikgadējs internacionāls burā-šanas pasākums, kura galvenais notikums - sacensības - parasti notiek svētdienas rītā, taču līdz tam 10 dienas rit dažādi blakus pasākumi;

› Trieste Next – Eiropas inovāciju un zinātnes izpētes forums Triestē, kas notiek katru gadu sadarbībā ar Triestes pašvaldību, univer-sitāti, konservatoriju u.c. iestādēm, ar mērķi svinēt Triestes izcilību zinātniskās pētniecības jomā;

› Trieste Loves Jazz - internacionāls džeza festivāls. Bet Triestē džezu mīl arī ikdienā...

Kopš 2013.gada oktobra studēju Džuzepes Tartini Triestes Mūzikas konservatorijā, maģistra studijās Mūzikas un Jauno tehnoloģiju fakultātē, audiovizuālās kompozīcijas specializācijā

▲Ieva Piazza Unita d’Italia

▲Trieste un Adrijas jūra

Trieste jau vēsturiski bijusi nozīmīga pilsēta – ceturtā lielākā pilsēta Aus-troungāru impērijā

101

KRĀSU REFERĀTI

2013./2014. AKAD.G., MAG! LIT! TAUT! LĪVA BRĒMERE, LATVIJAS KONVENTS

2013./2014. AKAD.G., ANGLIJAS KOPA

2013./2014. AKAD.G., TORONTO KOPA 2014./2015. AKAD.G. MAG!LIT! TAUT! DANIELA SIROVATSKA, LATVIJAS KONVENTS

m! Elvita Tomiņa, 147.c. “JĀNIS ČAKSTE”. Re-ferāts vēstīja par Latvijas Valsts pirmā prezidenta personību – dzīves gāju-mu, rakstura īpašībām, kuplo ģimeni, sasniegu-miem Valsts Prezidenta amatā, kā arī dzimtas mājām „Aučiem”.

m! Ieva Farenhorste, 148.c. “ZIEMAS OLIMPISKĀS SPĒLES”. Ieva devās uz Soču Olimpiskajām spēlēm kā brīvprātīgais palīgs, tāpēc mums bija iespēja uzzināt vairāk par Ziemas Olimpisko spēļu rašanos, simboliku, vēsturi un da-žādiem sporta veidiem. Īpaša uzmanība tika pievērsta Soču Olimpiskajām spēlēm.

m! Baiba Ledaine, 146.c. “JĀNIS ENDZELĪNS”. Baiba pamat-skolā mācījās Endzelīna vār-dā nosauktajā pamatskolā, un tas ir mudinājis izvēlēties valodnieku kā pētījuma tēmu. Baiba stāstīja par Jāņa En-dzelīna dzimtu, dzīves gājumu, uz-vārda rašanos, darba gadiem un devumu latviešu valodai.

m! Ligita Perlbaha, 146.c. „SKAISTUMA IZPRATNE DAŽĀDĀS KULTŪRĀS UN LAIKOS”. Ligita stāstīja par skaistuma izpratnes pārmaiņām, laikam ejot. Ligita stāstīja arīdzan par dažādiem upuriem, ko sievietes, ejot cauri laikam, ir nesušas tādēļ, lai būtu skaistas. Ligita aptvēra dažādus laikus un kontinentus, iepazīstinot ar atšķirībām pasaulē.

m! Santa Janisela, 148.c. „KA-FIJA: MĪTI UN FAKTI”. Santa stāstīja par kafijas veidiem un tās izcelsmi; kādiem nolūkiem iz-mantot kafijas pupiņas, da-žādiem kafijas pagatavoša-nas veidiem un par kafijas ietekmi uz veselību. Papildus krāsu referātam bija arī kafijas pre-zentācija, kurā Santa pāris netradicio-nālos veidos piedāvāja no-baudīt dažādu valstu kafijas pupiņas.

m! Liene Zemniece, 148.c. “MARKS ROTKO”. Liene rakstīja par populārā latviešu izcelsmes mākslinieka dzīves gājumu, ietekmēm mākslā, darba stilu un tā vērtību mūsdienās, kā arīdzan pastāstīja vai-rāk par Marka Rotko mākslas centru.

m! Dana Tju-rina, 149.c. „DEJAS TERAPIJA KĀ VIENA NO MĀKSLAS TERAPIJAS METODĒM”. Dana iepa-zīstināja mūs ar mākslas terapijas teorētiskajiem aspektiem, kustības ārstniecisko ietekmi uz veselību, dejas terapija vēsturi, tera-pijas norisi, dažādiem de-jas terapijas veidiem un dejas terapiju Latvijā.

m! Līga Arāja, 149.c. “GĀZES MŪSU IKDIE-NĀ”. Mūsu ikdiena nav iedomājama bez dažādām gāzēm. Tās ir sastopamas visapkārt, un to izmanto-šana jau ir tik pierasta, ka pat neaizdo-mājamies, cik plašs var būt to pielie-tojums. Līga stāstīja par gāzu uzbūvi un īpašībām, iepazīstināja ar dažādām jomām, kur gāzveida vielas tiek izmantotas. Līga sniedza paraugde-monstrējumu ar dažādām gāzēm un to izmantošanu.

m! Agnese Ločemele, 149.c. „PARALIM-PISKAIS SPORTS LAT-VIJĀ”. Agnese stāstīja par invaliditātes jēdzienu, tā rašanos, dažādām organizā-cijām, kas nodarbojas ar paralimpisko sportu Latvijā un savu pie-redzi darbā ar paralimpie-šiem.

m! Laine Paidere, 149.c. “SAU-LES KALEN-DĀRS UN GADSKĀRTU SVĒTKI”. Laine stāstīja par senajiem latviešu gadskārtu svētkiem, kas tika svinēti at-bilstoši saules kalendāram un senajām tradīcijām – Jāņiem, Mārām, Apjumībām jeb Jumjiem, Mārtiņiem, Ziemas-svētkiem, Meteņiem, Lieldienām un Ūsiņiem.

m! Elīza Grīsle, 149.c. „STARPTAU-TISKĀS KRIMINĀL-TIESA CIETUŠO TRASTA FONDS UN MANA PIEREDZE TAJĀ” Elīza īpašu uzmanību pievērsa Latvijas sieviešu lomai sajā organizacijā. Re-ferāts sniedz ieskatu starptautisko krimi-nāltiesību pamatos, tiesas darbā (viena no tiesnešiem ilgtermiņā bijusi Anita Ušacka) un īpaša cietušo at-balsta fonda projektos (valdes locekle do is terminus bijusi Vaira Vīķe Freiberga).

m! Līga Upeslācis,147.c. „KOSMĒTISKIE KRĒMI” Līgu jau kopš bērnības interesējis viss, kas saistīts ar sava izskata kopšanu. Šī ineterse nav zudusi, bet rezultājusies akadēmiskā izglītībā. Referātā Līga skaidro dažādu kosmētisko krēmu komponentu iedarbību uz ādu, kam jāpievērš uzmanību, izvēloties vienu vai otru kosmētisko līdzekli.

m! Anetes Veigules, 148.c. krāsu referāts „Studenšu korporācijas Imeria izveide un saviesī-gās dzīves norises pirms II pasaules kara”.Prezentācijas laikā Anete aprakstīja katras Imerias dibinā-tājas, viņu tuvinieku, goda fil!fil! un arī pirmo coetu m!m! ieguldījumu Imerias attīstības veicināšanā, interno pasākumu veidošanos, mērķus un attīstību laika gaitā, kā, piemēram, lit!vak! noturēšanas nepieciešamību ar mērķi neformāli izglī-toties ārpus studijām un kantu stundu ieviešanu ar mērķi iemācīties skaisti dziedāt, lai vienā no komeršiem orķestra

pavadībā pieskan-dinātu gaujmalu ar latviešu dziesmām.Anete uzsvēra, ka Imeria vienmēr bijusi līderos citu studenšu korporāciju vidū - imerietes no laika gala bijušas sportiskas, aktīvas, in-teresantas, jautras, ar labu humora un takta izjūtu, pulcējušas ap sevi bariņu pielūdzē-ju. Imeriā allaž vadījis nacionāli - kulturāls gars un imerietes vienmēr pieturas pie devīzēm „tautietei -zinātnei” un „viena par visām un visas par vienu”.

m! Ingas Sīles, 149.c. krāsu refe-rāts „Latviešu kāzu tradīcijas vēsturis-kā skatījumā un mūsdienās”.M! Inga Sīle bija apskatījusi latviešu un cittautu kāzu tradīciju vēsturi, tradīciju maiņu cauri gadsimtiem, detalizē-tu kāzu procesu norisi, īpašu akcentu vēršot uz latviešu kāzu tradīcijām vēsturē un mūsdienās. Inga izdarījusi secināju-mus, kas ir saglabājies un kas pārņemts no citām tautām un iesakņojies mūsdienu kāzu procesu norisē. Sekoja ieteikums no imerietēm – izpētīt korporantu kāzu tra-dīcijas un arī Imerias īpašās kāzu tradīcijas, apkopot tās.

m! Ievas Klingen-bergas, 147.c. krāsu referāts „Māksla un mūzika mijiedarbībā”.M! Ieva Klingenberga lasīja referātu par audiovizuālo mākslu, atklājot ļoti daudz jaunu elementu par mūsdienīgajām au-diālajām, vizuālajām un audiovizuālajām kompozīcijām, ieliekot pamatus imeriešu zināšanās par mākslu un mūziku no komponistes skatu punkta un akcentējot izcilākos audiovizu-ālos māksliniekus un mūsdienīgās mākslas festivālus Latvijā (Baltā nakts, Survival kit). Referāts tika translēts skype video-strīmā, Ieva referāta nolasīšanas laikā atradās Itālijā.

12.01.2014. m! Kristas Nītiņas, 149.c. krāsu refe-rāts „Sieviešu mode 20.gs. 20. gados”.M! Krista Nītiņa prezentēja referātu par sieviešu modi, apskatot modes attīstību, dažādu faktoru ietekmi uz modi (politika, kul-tūra) laika posmā no 1920.-1930. gadam, raksturojot arī tā laika populārākos modes māksliniekus – Koko Šaneli, Polu Puarē u.c. Diskusijas sadaļā imerietes uzsvēra Kristas izcilo dikciju un strukturēto stāstījumu un prezentāciju.

102

Jaunuzņemtās meitenes

JAUNIE COETI

▲150.coets no kreisās m!m! Elīna Māliņa (LMA, Mākslas zinātnes nozares fakultāte, profesionālais bakalaurs mākslas zinātnē), Maija Apine (RSU Tālākizglītības fakultāte, rezidentūra medicīnā, 2014.g. iegūts ārsta grāds), Madara Onževa (LU, Medicīnas fakultāte, 2014.g. iegūts Veselības zinātņu maģistra grāds farmācijā ), audz! Lelde Liepa-Liepiņa, Madara Bērziņa (BA, Grāmatvedība un Finanses), Anete Erta (LU Juridiskā fakultāte, Sociālo zinātņu bakalaura grāds tiesību zinātnē), Agne Elizabete Ellere (izstājusies). Rīgā, 14.10.2013.

▲151.coets no kreisās m!m! Marta Griģe (RTU Inženierekonomikas un vadības fakultāte, Uzņēmējdarbības loģistika, profesionālais bakalaurs) Elīna Meiere (LU Ekonomikas un vadības fakultāte, 2014.g. iegūts sociālo zinātņu bakalaura grāds vadībzinībās) audz! Lelde Liepa - Liepiņa, m!m! Agnese Pastare (RSU Rehabilitācijas fakultāte, Fizioterapija) Evija Tambaka (REA Bakalaurs uzņēmējdarbībā un ekonomikā) Rīgā, 10.02.2014.

▲152.coets, no kreisās m!m! Agnese Raudova (LU Juridiskā fakultāte, Tiesību zinātnes profesionālā maģistra studijuprogramma), Kristīne Cīrule (BA, Inovācijas un produkta attīstība uzņēmējdarbībā), Santa Andersone (LU Bioloģijas fakultāte, Bioloģijas bakalaurs) t/l audz! Laura Keiša, m!m! Santa Ulmane (LU Juridiskā fakultāte, Tiesību zinātne), Anna Alvīne Vītola (RTU Būvniecības inženierzinātņu fakultāte, Ģeomātika), Viktorija Japiņa (RSU Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultāte, Vecmātes studiju programma). Rīgā, 13.10.2014.

▲153.coets, no kreisās t/l audz! Laura Keiša, m!m! Agnese Katlapa (RTU Medicīnas inženierija un fizika, bakalaura studiju programma), Ginta Zabarovska (LMA, Dizaina nodaļa, metāla izstrādājumu dizains), Liene Brīvlauka (LMA, vides dizains), Arta Useļonoka (RTU, Būvniecības inženierzinātņu fakultāte, Siltuma, gāzes, ūdens tehnoloģijas profesionālais bakalaurs), Agnija Vaska (RSU Medicīnas fakultāte, Studiju programma Medicīna). Rīgā, 09.02.2015.

103

lauksaimniecības skolā, bet pēc gada pārcēlās uz Dzeņa ģimnāziju Rīgā. To pabeidzot, viņa iestājās Latvijas Universi-tātes Matemātikas fakultātē.

Otrā pasaules kara nemieriem tuvojo-ties, 1940. gadā, kad krievi ienāca Latvijā, studijas bija jāpārtrauc. Lai būtu ienā-kumi, Zenta sāka pasniegt matemātikas privātstundas savā vecā ģimnāzijā un arī strādāja veikalā, cerībā turpināt studijas pēc kara. Diemžēl liktenis to neatļāva.

Zenta salaulājās ar Ernestu Ludvigu (Ludi) Ulmani (Fraternitas Vesthardiana), un abi devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Latvijā palika Zentas brālis Roberts un vecāki.

Pēc kara Zenta atbrauca uz Angliju un strādāja slimnīcā Birmingemā. Vīrs palika Vācijā slimības dēļ. Pēc laika abi varēja nostabilizēt dzīvi Anglijā. Zenta pārgāja strādāt elektropreču ražošanas firmā ‘Lucas’, grāmatvedības nozarē. Tur viņa nostrādāja līdz aiziešanai pensijā.

Ilgus gadus Zenta piedalījās latviešu sabiedrībā un bija aktīva locekle Birmin-gemas Latviešu Luterāņu draudzē.

Zenta bija viena no sešām Imerias An-glijas kopas dibinātājām. Piecdesmitajos gados Anglijas kopas konventi un komerši

Fil! Zenta Ulmanis - Ozoliņš, 24.coets*26.07.1916. Latvijā - † 15.05.2014. Birmingemā, Anglijā

bieži notika viņas mājā Birmingemā. Viņa bija ļoti aktīva kopas locekle, pil-dīja vairākus amatus un tikai retu reizi nepiedalījās konventos un komeršos. Jaunākiem coetiem vienmēr bija laip-na un vērtīga padomdevēja.

Pēc vīra nāves Zenta palika viena, jo bērnu ģimenē nebija. 1984.gada jūnijā 68 gadu vecumā viņa pārdeva savu māju un aizgāja dzīvot privāti aprūpētā dzīvoklī. Atbrīvota no mājas remontiem un uzturēšanas, Zenta pa-vadīja brīvo laiku, ceļojot Anglijā un Eiropā. Regulāri arī apmeklēja brāļa ģimeni Latvijā. Zenta bija apdāvināta rokdarbniece un dāvināja draugiem un imerietēm skaistus, rokām izšūtus, adītus un tamborētus darbus.

Zenta spēja piedalīties visās Anglijas kopas jubileju svinībās un pat ar saviem vareniem gadiem bieži vien bija pēdējā gulēt gājēja! Zenta jau pirms gada plānoja, ka viņa varētu atbalstīt Imerias 90 gadu jubilejas atceres svētkus. Žēl, ka viņai neiznāca tos piedzīvot. S!k! Imeria Anglijas kopa dziļi sēro par mīļo fil! Zentu.

Sit tibi terra levis!

Zenta piedzima lauksaimnieku ģimenē Menģeles pagastā. Pabeidzot pamatskolu, Zenta gāja Priekuļu

Klīvlandē bija Imerias kopa, Ieva piedalī-jās korporācijas dzīvē.

1979. gada 16. jūnijā Ieva salaulājās ar Kārli Daukšs. Viņu ģimenē piedzima dēli Kristaps, Aleksandrs un Mārtiņš un meita Ariāna. Ievas darbs latviešu sabiedrībā paplašinājās bērnu jaunības gados. Viņa mācīja draudzes latviešu skolā, palīdzēja ar latviešu skautu nodarbībām un bija vadītāju vietniece gaidu vienībā.

Ieva ar Kārli ilgus gadus kopīgi vadīja Klīvlandes tautas deju kopu Pastalnieki. Ik nedēļas mēģinājumi noritēja priecīgā gaisotnē, jo viņi tik spējīgi prata visus dejotājus iesaistīt un veicināt sadejošanu. Gadskārtējais Pastalnieku vakars bija se-višķi gaidīts! Ievas un Kārļa vadībā Pastal-nieki piedalījās dziesmu svētkos ASV un Kanādā un dziesmu dienās Gaŗezerā. 1997. gada dziesmu svētkos Klīvlandē Ieva vadīja tautas deju nozari. Ieva arī mācīja tautas dejas Gaŗezerā, kur viņa ģimenes un draugu pulkā pavadīja vasaras. Neskai-tāmi daudziem tagadējiem un bijušajiem Pastalniekiem un skolēniem kopīgi node-jotās dejas paliks mīļā atmiņā. Trīsdesmit gadus Ieva strādāja kā skolotāja South

Euclid rajonā Klīvlandes priekšpilsētā. Viņa mācīja ceturto klasi un pasniedza stundas bērniem, kuŗiem bija grūtības ar lasīšanu un matemātiku. Ieva cītīgi darbojās draudzes darbā - gan drau-dzes padomē, gan dāmu komitejā.

Ieva piecus gadus cīnījās ar ļaun-dabīgu vēzi. Piepildījās viņas sapnis piedzīvot dēla Kristapa laulības un meitas Ariānas vidusskolas absolvēša-nu pēdējā dzīves gadā. Ieva šķīrās no mums 2013. gada 12. novembrī. Viņu izvadīja no Klīvlandes Apvienotās latviešu ev. lut. draudzes dievnama 23. novembrī un guldīja Sunset Memorial Park kapsētā. Imerias locekles no tu-vienes un tālienes stāvēja goda sardzē bērēs. Pie bēru mielasta atvadu runu no Imerias sniedza fil! Ilga Svechs, 39.c. Atvadoties no Ievas, kapsētā aukstā, vējainā rudens dienā klāteso-šiem dāvāja aploksni ar puķu sēklām – neaizmirstules. Tā arī neaizmirsīsim Ievu. Ievas dzīves stāsts raksturojas ar viņas latvietību, mērķtiecīgu darbību un dziļu ticību Dievam. Astrīda Sēja Kaugars, 111. c.

Fil! Ieva Inese Daukšs, dz.Krūze, 64.c.*26.11.1952. Sinsinati, Ohaio† 12.11.2013. Klīvlandē

Ieva Inese Krūze piedzima Sinsi-nati, Ohio, 1952. gada 26. novembrī. Ieva uzauga lielas ģimenes lokā un visu mūžu bija aktīva Klīvlandes latviešu sabiedrībā. Bērnības gados viņa apmeklēja Klīvlandes Apvienoto latviešu ev. lut. draudzes skolu un piedalījās Klīvlandes Ventas gaidu vienībā. Ieva absolvēja Brush ģimnā-ziju un turpināja studijas Cleveland State University. 1975. gadā viņa ieguva bakalaura grādu ar tiesībām mācīt pamatskolā. Studiju gados Ieva iestājās s!k! Imeria 64. coetā. Kad

AIZSAULĒ

104

Imerias Losandželosas kopa 2013.gada 26. septembrī zaudēja savu mīļo 46. coeta fil! SOLVEIGU DRUMALDS, dzim. Vaits, kopas locekli 52 gadu garu-mā.

Viņu uzvarēja sekas no 22 gadu garas cīņas ar limfomu. Viņas aiziešana nāca kā negaidīts trieciens, jo šo garo gadu laikā bija bijuši vairāki pārvarami veselības šķēršļi un tie tika pārvarēti. Tomēr sirdij ir savs izturības mērs. Kas Solveigu pazi-na, ar viņu kopā pildīja konventa amatus un draudzējās, varēja arī nezināt, kādu smagu nastu viņa nes, jo viņa vienmēr izskatījās, tā sakot, prīmā, skaisti kopta un ģērbta, kā arī smaidīga, enerģiska un pozitīvi noskaņota.

Solveiga dzima Rīgā, 1943. gada 21. decembrī, kā jaunākā četru bērnu ģime-nē. Tēvs Arnolds Vaits – galdnieka amata meistars, māte Vilma, dzimusi Tēbs, mājsaimniece.

1944.gada rudenī ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur dzīvoja vai-rākās angļu zonas nometnēs. 1950.gada decembrī bērni vieni izceļoja uz ASV

Fil! Solveiga Drumalds, 46.c.*21.12.1943. Rīgā† 26.11.2013. Losandželosā

AIZSAULĒ

– Kaliforniju, jo vecākiem dēļ saslim-šanas ar tuberkulozi bija jāpaliek līdz izveseļošanās. Solveigai ar gadu vecāko māsu Mariku esot tik jauniņām, nācās dzīvot amerikāņu audžuvecāku ģimenē, līdz pašu vecāki varēja sekot. Solveiga labi iekļāvās jaunajā vidē un ilggadīgi uzturēja kontaktu ar audžuvecākiem. Pa šo laiku vecākā māsa un brālis univer-sitātēs studēja. Kad ģimene atkal bija apvienota, viņi iekārtojās pašu mājā Lo-sandželosas priekšpilsētā Monrovijā, kur Solveiga beidza vidusskolu 1961.gada jūnijā. Rudenī viņa iestājās divgadīgā Citrus koledžā. To beidzot, viņa turpinā-ja studijas Kalifornijas universitātē Lo-sandželosā (UCLA), iegūdama bakalaura grādu angļu valodā. Savos darba gados viņa bija ārstu prakses kabineta vadītāja. Darbā iegūtās zināšanas viņai vēlāk ļāva labāk izprast savu veselības stāvokli, saprast piedāvāto ārstēšanu un izdarīt attiecīgo izvēli.

Jau Citrus koledžas laikā Solveigu interesēja sabiedriska darbība. Augstskolā viņa kandidēja un tika ievēlēta studentu pašpārvaldes amatā. Vienlaikus viņa ie-stājās Imeriā, kur bija viena no 28 Imerias

Aija Cīrule piedzima 1923. gada 3. janvārī Valmieras pagasta “Bukā”, kur viņas tēvs vadīja saimniecību, dzirnavas un kokzāģētavu. Kad Aijai ir 2 gadiņi, ģimene pārceļas uz Rīgu. Tēvs sāk strādāt par direktoru-rīkotāju firmā “Latvijas Eksports”. Aija mācās Franču liceja bērnudārzā, Friča Zālīša pamatskolā un 2. Rīgas pilsētas ģimnazijā. 1941. gadā Aija iesāk studēt veterinārmedicīnu Latvijas Universitātē. 1944. gada oktobrī sākas bēgļu gaitas, kas viņu ar mammu noved Bavārijā.

1945. gada rudenī Aija sāk studēt zobārstniecību Erlangenas Universitātē. Viņai ieskaita 4 semestru Veterinārme-dicīnas fakultātē noliktos eksāmenus, kas samazina studiju laiku. 1947. gadā Aija beidz studijas un sāk strādāt par DP nometnes zobārsti. 1949. gadā viņa aizstāv doktora disertāciju, iegūstot Dr. med. dent. grādu. Aija kopā ar mammu ieceļo Amerikā 1949. gada beigās un dodas uz Fargo, Ziemeļdakotā, vēlāk

Fil! Aija Liepiņš Medenis (dzim. Cīrulis), 32.coets*03.01.1923. Latvijā† 24.05.2014. ASV

uz Čikāgu. Lai iegūtu zobārstes prak-ses tiesības Ilinoisā, viņai jāpārstudē 3 gadi - klīniskie priekšmeti un dentālās laboratorijās. Lai segtu studiju un labo-ratoriju izdevumus, brīvlaikos vajadzēja iekārtoties kādā darbā, lai pat katru puslīdz brīvu dienu vai stundu varētu kautko nopelnīt. Parastie darbi bija fab-rikās, māju apkopšana, veļas mazgāšana, bērnu uzraudzība u.c. Lai šādus darbus dabūtu, bija jāuzdodas par parastu gadījumdarbu strādnieci, mājkalpotāju u.c., jo studenti darbā nepieņemtu. Aija beidz studijas Ilinoisas Universitātē 1953. gadā ar Doctor Dental Surgery grādu (DDS) un nekavējoties uzsāk privātpraksi zobārstniecībā Čikāgas priekšpilsētās Oak Park un Berwyn.

1954. gadā viņa apprecas ar dipl. agronomu Fraternitas Lettica fil! Valde-māru Liepiņu. Piedzimst meitas Baiba un Inese. Dzīve nostabilizējas. Ģimenes idilli pārtrauc Aijas mammas pēkšņā aizieša-na mūžībā 1960. gadā. 1966. gadā mirst viņas vīrs. Sākas Aijas grūtākais dzīves posms, kad vienai jārūpējas par meiteņu

105

likumdošanas juristu. Ko vien Solveiga darīja, to viņa darīja ar pilnīgu atdevi un sekmīgi. Viņai bija skaistuma izjūta, kura bija redzama viņas iekoptajā dārzā, iekārtotajā mājā, klātā galdā un ziedu sakārtojumos.

Fil! Ilona Kalviste raksta, ka Solveiga mīlēja savu ģimeni, savu māju ar dārzu un Imeriu.

Studiju laikā Solveiga reti ir redza-ma konventa fotogrāfijās. Kad tās bija pabeigtas, viņa gandrīz nepārtraukti bija konventa amatos – galvenokārt, atkārtoti visos prezidija amatos. Viņa bija ļoti ko-rekta, precīzi sekoja komānā rakstītajam. Paviršību viņa nepazina.

Kad Solveiga bija seniore, svētku konventos svečturā vienmēr laistījās zelta folija svece, nevis vieglāk atrodama dzeltena. Viņa bija vicesen! Imerias 50 gadu jubilejas laikā, sen! 60 gadu jubilejā, un, kad pienāca Losandželosas kopai rinda prezidēt globāli, vienlaicīgi sarīkojot Imerias 55 gadu svētkus, viņa piekrita pildīt G! sekretāres amatu. Kopa bieži baudīja viņas viesmīlību. Savu māju viņa piedāvāja konventa vajadzībām kā kungu vakaram, fil!dib!

Annas Kalniņas jubilejas atzīmē-šanai, komeršam, imeriešu vasaras „salidojumam”, u.c.

Fil! Solveiga Drumalds Imeriai ir daudz devusi. Viņa ir bijusi apzinīga un priekšzīmīga konventa vadītāja un citu amatu pildītāja; sirsnīga un silta konventa māsa ikkatrai imerietei un priekšzīme mums visām, kā ar vieg-lumu, mazliet humora, pašas dvēseles spēku un mīļoto cilvēku pabalstu ir iespējams noturēties nesabrūkot, kad nelaime gadās, un censties cik vien iespējams turpināt dzīvot dzīvi tālāk ierastajā solī. Solveiga to spēja 22 gadu garumā.

Paldies, Solveiga, par visiem jaukajiem, kopā pavadītajiem brīžiem, par jautrībām ap komerša galdu, par labsajūtu, gūtu no kopā veiktiem darbiem Imeriā.Fil! Līga Klimane - Brauķis, 42.c.

gadi ritēja mierīgi, saskaņā ar dabu un cilvēkiem. Aija ar Vidvudu varēja netraucēti baudīt dzīvi: vasarās lasīja augļus tuvējās fermās, spēlēja bridžu ar kaimiņiem un gādāja par mazbērniem Andi un Tiju, kuri iemācījās veikli latviski runāt. Staigāšana un riteņbrauk-šana pa apkārtnes ceļiem kļuva ikdienas nodarbība. Atradās laiks slēpošanai pa Ziemeļmeža takām, pa Kolorado un Kanādas klinšu kalniem, kā arī vasarās ceļošanai uz daudzām Eiropas valstīm un Vidusameriku. Kad Latvija atgu-va neatkarību, Aija ar Vidvudu katru gadu, divreiz gadā, lidoja uz Rīgu (kopā vismaz 35 reizes!). Aija nopirka dzīvokli Rīgas centrā un atguva savu vecāku īpa-šumu, Buku. Viņi baudīja Latvijas dabu un kultūru. Bija patīkami pastaigāt pa jaunības takām, atceroties tagad aizau-gušo akadēmisko celiņu gar ķīmijas ēku, pāri kanāla tiltam, līdz Anatomikumam.

Kamēr veselība bija laba, šie “atpū-tas” gadi bija jauki un laimīgi. Sīkākas kaites tika salabotas, varēja dzīvot tālāk “cepures kuldami”. Aijas veselība

sašķobījās 2012. gada oktobrī, un ar laiku pamazām spinālā stenoze piesaistīja pie mājas. Pēdējos dzīves gados, atskatoties uz savu dzīves ritumu, viņa bieži apliecināja, cik dzīve bijusi pilnvērtīga, ka nekādi pūliņi nav bijuši grūti, ka nekā nav bijis, ko nožēlot. Dzīve bijusi skaista. 2014. gada 24. maija agrā rītā Aija 91 gada vecumā iemiga mūža miegā pēc smadzeņu triekas. Mīļā, labā sirds apstājās ... Aijas dzīve raksturojama kā neatlaidīga cenšanās pēc izglītības, lai nodrošinātos pret visādām dzīves likstām, lai būtu neatkarīga un droša, “uz savām kājām”. Savā dzīvē viņa to visā pilnībā sasniedza.

Aijas piemiņas svētbrīdis notika 7. jūnijā Kalamazū Ev.-Lut. Apvie-notās draudzes dievnamā, piedaloties vairāk kā simts sērojošiem radiem, draugiem, kaimiņiem un bijušajiem pacientiem. Imerias Čikāgas un Ka-lamazū kopas locekles pieminēja Aiju ar goda sardzi.fil! Baiba Bērziņš, 74. c.

izglītošanu un labklājību. Pa vasarām meitenes piedalās Garezera nometnē, vē-lāk Vasaras vidusskolā, un Aija pa nedēļas nogalēm laimīgi dzīvo ezermalā uzslietā teltī. Meitenes ar laiku beidza studijas, kļuva patstāvīgas. Māja kļuva klusāka, mierīgāka, varēja vairāk laika veltīt dar-bam savā zobārstes birojā.

1954. gadā Aija iestājas korporācijas Imeria pirmā coetā ārpus Latvijas. Viņa top par Čikāgas kopas s/l seniori. Vēlāk viņa aktīvi piedalās kopīgos Čikāgas un Kalamazū kopas rīkotos Maija komeršos Garezera apkārtnē. Aija priecājās, ka viņas meita Baiba Bērziņa (74. coets) un mazmeita Tija Bērziņa (139. coets) iestājās Imeria (pievienota bilde no 2008. g. komerša).

1981. gadā Aija apprecējās ar Dr. Vidvudu Medeni (Fraternitas Livo-nica fil!). Abi turpināja strādāt savās profesijās līdz aiziešanai pensijā. Pēc 32 gadu darba viņa pensionējās 1986. gada rudenī. Nākošā gada pavasarī pārcēlās uz dzīvi jaunceltajā mājā ciemā “Latvija” blakus Garezeram, Mičiganā. Pensijas

46.c. meitenēm. Tuvi korp! locekli viņai netrūka. Māsa Marika bija iestājusies Imeriā semestri ātrāk, bet drīz pārtrauca studijas. Viņu brālis Viktors Vaits bija korp! Talavija filistrs, un viņa tobrīd topošā pirmā sieva com! Līga Brauķis kopā ar māti, fil! Ēriku Brauķis un tanti, fil! Valiju Raits, visas bijām imerietes. Par savu krāsu māti Solveiga izvēlējās fil! Tamāru Ozoliņu, un viņu starpā bija ilgstošas siltas attiecības.

1967.gadā Solveiga apprecējās ar Talavijas com! Juri Drumaldu, kuram tēvs Eduards arī bija talavs. 1977.gadā Solveigai un Jurim piedzima dēls Alekss (Aleksandrs). Zēnam bija 14 gadi, kad Solveigai uzstādīja limfomas diagnozi. Viņi bija cieša, mīloša ģimene. Vislie-lāko spēku cīnīties par savu dzīvību Solveigai deva stiprā vēlme redzēt savu dēlu pieaugam. Alekss beidza vidusskolu ļoti sekmīgi un ar uzsla-vām. Viņu uzņēma Valsts tirdzniecības flotes akadēmijā, ASV austrumkrastā. Vecāki aizlidoja uz akadēmiskā grāda saņemšanas ceremoniju. Atgriežoties Solveiga staroja aiz lepnuma uz dēlu. Tagad Alekss ir izstudējis par jūras

106

AIZSAULĒ

Jātnieku pulka virsnieka Kapteiņa Bruno Krolla ģimenē. Bērnību pavadījusi Daugavpilī, kas bija tēva dienesta vieta. Ģimenei izdevās izvairīties no 1941. gada represijām, un tā bija spiesta doties trim-dā. Bēgļu gaitas noveda Vācijā un tālāk Venecuēlā, kur 1958. gadā Līgija salaulā-jas ar Raimondu Rozi, seloni.

Drīz ģimene pārcēlās uz ASV, kur piedzima dēls Martiņš. Agri zaudējot vīru, Ligija viena audzināja dēlu, vēl studēja Ņu-jorkas Universitātē un strādāja ar nepagur-stošu sparu. Īpašo tieksmi pēc zināšanām un tēvu zemes mīlestību ieaudzināja dēlā un mazbērnos. Pati to izkopjot kultūras un mākslas jomā, mūža nogalē sāka gleznot un piedalījās izstādēs. Latvijai atgūstot neatkarību, daudz laika pavadīja Rīgā, piedaloties māksla pasaules norisēs.

Līgija tika aizsaukta mūža mierā 2013. gada 23. decembrī. Izvadīšanā no Jonkeru baznīcas 28. decembrī pie šķirsta goda sar-dzē stāvēja studenšu korporācija Imeria.

Ligija Roze savā dzīvē bija vienmēr paudusi Imerias krāsu devīzi: priežu stum-bru brūnums, kā tēvzemes mīlestība; no gaišzilajām debesīm virs priežu galotnēm,

fil! Ligija Roze, 50.c.*27.12.1928 Rīgā† 23.12.2013 Ņujorkā

Baltijas jūras un vienmēr jaunu atklājumu pilnās zinātnes gūtais gaiši zilais; un zelts kā sievietes pienākuma apziņa.Ligijas dēls Mārtiņš Roze

Satiku savu konfuksi Ligiju Rozi manā pirmajā Ņujorkas kopas komeršā, kad pārcēlos uz dzīvi Ņujorkā. Es ļoti priecā-jos, satikt Ligiju, jo kad es iestājos Imeriā Detroitas kopā, biju vienīgā 50. coetā. Pir-mo reizi, kad apmeklēju Ņujorkas kopas Imerias dibināšanas komeršu, satiku manu konfuksi Ligiju. No pirmās tikšanās mums bija tuva un sirsnīga konfukšu draudzība.

Imerietes bieži baudīja Ligijas vies-mīlību viņas Ņujorkas dzīvoklī slavenā bohemiešu rajonā Greenwich Village. Ņujorkas imerietēm ļoti pietrūkst Ligijas sirsnība. Ligija ļoti baudīja dzīvi Ņujorkā, apmeklējot Metropolitēna operu, kā arī ci-tus kultūras pasākumus. Ligija ļoti baudīja dzīvi arī Rīgā. Viņas dzīves prieku varētu izteikt vārdi: “Es mīlu Rīgu un Ņujorku”.

Otrās atmodas laikā Ņujorkas latviešu sabiedrība daudz tikās ar Tautas frontes

Fil! Velta Ozoliņa, 20. coets, dzimusi Bērziņa, atraitne Siliņa aizgāja mūžībā 2014. gada 16. aprīlī, tikai dažas dienas pirms savas 101. dzimšanas dienas, klusi, bez mokām.

Šūpulis viņai kārts Rīgā, 1913. gada 20. aprīlī. Tur paiet bērnības gadi, līdz Velta iestājas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē. Tai pašā laikā viņa pievienojas studenšu korporācijai Imeria kā 20.coeta meitene. Fakultātē Velta sastop savu nākamo vīru, un drīz izveidojās ģimenes dzīve, kuru pārtrauc otrais pasaules karš. Kā daudzas citas latviešu ģimenes, tā arī Siliņu ģimene tiek saskaldīta. Velta ar divus gadus veco dēlu Intu dodas bēgļu gaitās. Tikai pēc kara viņa uzzin, ka vīrs gājis bojā izsūtījumā Padomju Savienībā.

Seko pēckara dzīve Vācijas bēgļu nometnēs, līdz rodas galvotāji dzīvei Amerikas Savienotajās Valstīs - Artura Silversa ģimene. Velta pati vēlāk stāstīja, ka šo galvojumu viņai izkārtojusi viņas brālēna, mūsu vēlākā goda filistra prof.

Fil! Velta Ozoliņa, dzim. Bērziņa, atraitne Siliņa, 20.coets*20.04.1913. Rīgā† 16.04.2014. Vašingtonā

Pētera Lejiņa, dzīvesbiedre Nora. Bet ar visu to sākuma gadi bez valodas zināša-nām un ar mazu bērnu pie rokas nenākas viegli. Sākumā jāstrādā grūts, fizisks darbs. Ar laiku Velta kļūst par Amerikas ebreju kopienas žurnāla „National Jewish Monthly” Apgrozības departmenta va-dītāju. 1966. gadā viņa atkal slēdz mūža derību, šoreiz ar Bruno Ozoliņa kungu.

Un atkal seko trieciens. 1966. gadā negaidīti ar sirds lēkmi mūžībā aiziet laulātais draugs. Bet 1977. gadā hanafi musulmaņi iebrūk trīs vietās ASV galvas-pilsētā. Viena no tām ir starptautiskais ebreju B’nai B’rith organizācijas galve-nais birojs, kur strādā fil! Velta Ozoliņa. Stingrā mašīnpistolēm un durkļiem bruņotu vīru uzraudzībā viņa un ap 100 citu gūstekņu pavada 39 stundas, līdz trīs musulmaņu zemju vēstniekiem izdodas teroristus pārliecināt padoties. Šajā gadījumā bojā iet viens cilvēks, divi sašauti, dučiem ievainoto, bet, kā raksta ebreju žurnāls, visi tiek terorizēti. Bet, lai kādu traumu viņa sevī varbūt pārdzīvoja, uz āru tas izpaudās ar viņai raksturīgo humoru. Jautāta, vai viņai nebija bailes,

Ligija Roze – dzimusi 1928. gada 27. decembrī, Rīgā Latvijas Armijas

107

runa nekad neļāva manīt, ka arī viņas ikdienu, tāpat kā mūsējo, noteikti māc kādas rūpes un raizes. Viņa kā īstena latviete, imeriete, droši vien arī kā īstena ņujorkiete allaž interesējās par aktualitātēm, apmeklēja operu un izstādes. Vienā tādā izstādē es satiku viņu pēdējo reizi. Tas bija 2013.gada oktobris, kad Ņujorkā atklāja K.Zariņa un A.Naumova izstādi. Es nebiju teikusi, ka tur būšu, un mēs nejauši sastapāmies, par ko man pat bija nedaudz neērti, jo Ligija taču vienmēr aicināja pieteikties ciemos, vienmēr aicināja pie sevis uz tēju.

Ligija bija ar mani kopā, braucot uz 18.novembra svinībām „Priedai-nē” - latviskā vietā Ņūdžersijas štatā, kur fil! Ilze Baidiņa bija aicinājusi mani teikt 18.novembra runu. Mēs pa ceļam runājām par šo un to. Bet manī vienmēr bija cieņa, pat bijāšana pret Ligiju, Imerias vēstures, tradīciju un cēluma nesēju. Ar viņu runājot, šķita, ir jāizvēlas vārdi. Viņu nedrīkst pievilt - kā Imerias un latviskuma sargātāju.fil! Katrīna Kaktiņa, 128.c.

dalībniekiem, kā arī Latvijas kultūras un mākslas slavenām personībām. Pie Ligijas viesojās daudzi tā laika Tautas frontes aktīvisti. Ņujorkā notika gleznu izstāde ar Latvijas izciliem māksliniekiem. Ligi-jas dzīvoklis atradās netālu no mākslas galerijas. Daudz mākslinieki izmantoja Ligijas sirsnīgo viesmīlību, baudot skatu no viņas dzīvokļa uz Pasaules tirdzniecī-bas centru, neiedomādamies, ka centram un daudziem Ņujorkiešiem nākotnē būs tik traģisks liktenis.

Ņujorkas un visas imerietes izjūt Ligijas aiziešanu, viņas dzīves prieka un viesmīlības trūkumu.fil! Baiba Rudzīte-Pinne, 50. c.

Ligija Roze bija no tam cēlajām dāmām, kurām gribi līdzināties. Kādām grib līdzināties ikviena Imerias meitene iestāšanās vakarā.

Man par Ligiju atmiņā palikusi ne tik daudz informācija, bet gan tēls, sajūtas un mirkļi. Vienmēr elegantā un uzvār-dam tik atbilstošā dāma, kuras āriene un

paslēpjamas somiņā. Savas korporā-cijas krāsas viņa ar lielu nodošanos un brīnišķīgu humora pieskaņu valkāja ik dienas savā sirdī.

Fil! Veltu Ozoliņu mīļā piemi-ņā patur dēls Ints Siliņš, kas bija Amerikas Savienoto Valstu pirmais vēstnieks Latvijā pēc brīvvalsts atjau-nošanas, un viņa dzīvesbiedre Eliza-bete, kuru Velta ļoti iemīļoja, kā arī Veltas lepnums - mazdēls, profesors Nicholas Siliņš, kas patlaban pasniedz filozofiju augstskolā Singapūrā. Un protams, ikviena imeriete, kā arī tās citu korporāciju locekles, kuras Veltas dzīve skāra.

Ģimenes un Vašingtonas imeriešu lokā fil! Veltu Ozoliņu guldījām zemes klēpī Vašingtonas Rock Creek kapos 2014. gada 24. aprīlī.

Fotogrāfijā fil! Velta Ozoliņa redzama ar Imerias rozēm savā 100 gadu dzimšanas dienā.fil! Baiba Ozola, 50.c., Vašingtonas DC

viņas atbilde bija: „Ko tad viņi padarīs - nogalinās? Grūtāk bija, kad bija jālūdzās, lai tiktu uz labierīcībām.”

Pēc pensionēšanās 1978. gadā Velta dzīvoja īres namā, netālu no Vašingto-nas katedrāles. Kamēr vēl acu gaisma to atļāva, viņa gatavoja skaistus gobelēnus, tepiķus un spilvendrānas radiem un draugiem.

Cik vien spēki viņai atļāva, viņa aktīvi piedalījās korporāciju dzīvē. 1955. gada janvārī fil! Velta Ozoliņa un septiņas citas dažādu konventu locekles, nonākušas tālu no savas dzimtās zemes, spiestas strādāt vienkāršus darbus, tomēr apzinājās, ka Latvijas Universitātē gūtais viņām nekad nav atņemams. Šo atziņu viņas apņēmās dot tālāk. Tai vakarā tapa Vašingtonas studenšu korporāciju kopa, kas pastāv vēl šodien.

Tāpat 1958. gadā Velta bija viena no studenšu korporācijas Imeria Vašingo-nas kopas dibinātājām. Bet jau pirms tam viņa mēroja tālu ceļu, lai tiktos ar imerietēm citur, galvenokārt, Ņujorkā. Brūni-zili-zelta krāsas fil! Veltai Ozoliņai nebija tikai svētkos uzliekama rota vai

fil! Ieva Krūmiņa*07.04.1942. Latvijā† 09.09.2014. Austrālijā

Ieva dzima 1942.gada 7.ap-rīlī Latvijā. Tēvs Alfrēds Arvīds Vēvers apmeklēja Cesvaines vidusskolu un Grīnvalda policijas skolu. Strādājis policijas darbā Ludzas un Madonas apriņķos. Māte Irēne Vēvers, dzimusi Krēmers, Dzelzavas pagastā, lauksaimnieku meita. Ģimenē trīs bērni - Maija, Ieva un Jānis. Ieva sāka skolas gaitas bēgļu nometnē Vācijā. 1949.gadā ģimene iebrau-ca Austrālijā un dzīvoja Greta imigrantu nometnē vienu gadu. Ģimene pārcēlās uz Sidneju. Pabeidza Yagoonas pamatskolu un Burwood meiteņu vidusskolu 1959.gadā. 1960.gadā Ieva iestājās Sidnejas Universitātes Zinātņu fa-kultātē un 1961.gadā iestājās Ime-riā. 1963.gadā ieguva BSc. grādu. Pēc absolvēšanas viņa iestājās darbā Jaundienvidvelsas Veselības pakalpojumu laboratorijā, strā-dājot par citologu dzemdes kakla vēža diagnostikā. Viņas darbs bija augsti vērtēts, un viņai piešķīra stipendiju pieredzes paplašināša-nai. Zināšanas viņa papildināja Zviedrijā un Kanādā. Ieva appre-cējās ar Kasparu Krūmiņa kungu un ģimenē izaudzināja dēlu Ēriku un meitu Sandru.

Ieva ap to laiku atsvešinājās no Imerias, bet nekad neatteicās no mūsu devīzēm un tāpēc varēja atgriezties tad, kad dzīvē piede-rība Imeriai bija atkal aktuāla. Diemžēl veselības pārbaudījumu bija daudz un aktivitāte kļuva arvien retāka.

Ieva mira otrdien, 2014.gada 9.septembrī. Bēres notika otrdien, 2014.gada 16.septembrī, Magnola Chapel, Macquarie Crematorium, Macquarie Park, plkst. 14.00.

AIZSAULĒ

108

Portlandes/Seatlas filistre Rūta Trapāne -Jurisone piedzima 1938.gada 13.oktobrī Rīgā.

Tēvam karā aizejot, Rūta un viņas māte Otrā Pasaules kara laikā bija spiesta atstāt savu bērnības māju Lielvārdē un doties trimdā uz Vāciju. Vāciju atstāja 1949. gadā. Rūtas un mātes galvotāji (sponsori) dzīvoja ASV ziemeļrietumos, ar vilcienu pārbraucot Ameriku, Rūta un māte nonāca Oregonas pavalstī, kur apmeklēja pamatskolu, ģimnāziju. 1960.gadā ieguva bakalaura grādu māsu zinī-bās Portlandes Universitātē un salaulājās ar Juri Jurisonu, sel!. Studiju laikā Rūtu uzņēma Imeriā, kur viņa apzinīgi pildīja amatus, ieskaitot kasieres pienākumus G!P!.

Jurisonu ģimenē uzauga divi latviski dēli un meita. Kopš 1965. ģimene dzīvoja savā mājā West Linn, Oregonā.

Rūtai bija neskaitāmas intereses, dau-dzas saistītas ar dabu un latviskiem roku darbiem. Viņa vērpa, auda, adīja, izšuva, krāsoja dziju ar dabīgām krāsām. Ziedu mīlētājai dārzs bija pilns krāšņu ziedu, kuri patika arī stirnām, kas apciemoja dārzu.

Rūtas žēlsirdīgās māsas darbs bija saistīts ar bērnu kopšanu (pediatriju), vēlākos gados ar telefonisku padomu došanu māmiņām.

Daudzus gadus Rūta strādāja kā skolotāja un lekciju sagatavotāja latviešu skoliņā.

Fil! Rūta Trapāne-Jurisone, 41.c.*19.10.1938. Rīgā† 30.12.2013. Oregonā

Kad Latvija atguva neatkarību, Rūtas vīrs devās uz Latviju strā-dāt, un Rūta finansiāli atbalstīja viņa centienus, pati arī pāris reizes aizbrauca uz Latviju. Pirms trim gadiem Rūtas veselība pasliktinājās. Sāpes viņa pacieta lēnīgi, bez sūdzī-bām, turpināja piedalīties konven-tos, komeršos, Oregonas latviešu draudzē, biedrībā un skoliņā. Rūtas ciešanas izbeidzās 2013.gada 30.de-cembrī, savās mājās.

Par Rūtu sēro dēli, meita, četri mazbērni, Oregonas latviešu luterāņu draudze, biedrība un Portlandes/Seatlas kopas imerietes, it sevišķi viņas konfuksis fil! Rita Sēja, kura nesa pēdējos sveicienus no imerie-tēm Latvijā un plašajā pasaulē. Rita, būdama S!K!K! seniore, atvadījās ar dzeltenam rozēm arī mūsu kopas vārdā. Baznīcā stāvējām goda sardzē. Piemiņas brīdi vadīja imeriete fil! Ruta Bambane, kura ir Oregonas latviešu luterāņu draudzes diakone.Viņai asistēja draudzes mācītājs Viesturs Bambans. Ērģeles spēlēja Rūtas dēls Kārlis Jurisons. Bērēs piedalījās ap 120 Rūtas draugu un ģimenes locekļu. Mielasts notika Latviešu centra zālē Portlandē, tajā piedalījās ap 80 cilvēku.

Mums pietrūks Rūtas, jaukās imerietes, klusās darba darītājas.

Saldu dusu, Rūtiņa. fil! Zinta Kūlīte, 67.c.

109

KRĀSU SOLĪJUMS

Krāsu solījums Latvijas un ārzemju konventos

▲Anglijas kopas imerietes un Elīza Grīsle pēc krāsu solījuma nodošanas

2013./2014. akadēmiskais gads

Latvijas konvents09.09.2013.Liene Kuniga, 145.c.Laima Lībere, 145.c.Rūta Saldābola, 146.c.Daniela Sirovatska, 147.c.04.11.2013.Agnese Veckalne, 146.c.07.04.2014.Baiba Ledaine, 146.c.Ligita Bordāne (bij. Perlbaha), 146.c.Elvita Tomiņa, 147.c.Laine Praidere, 149.c.

2014.gada jūnijā Larisa Granta, Kalamazū kopa

2014./ 2015. akadēmiskais gads

Latvijas konvents22.09.2014.Agnese Ločmele, 149.c.Līga Arāja, 149.c.Liene Zemniece, 148.c.Santa Janisela, 148.c.08.12.2014.Dana Tjurina, 149. c.Ieva Farenhorste, 148.c.Anete Veigule, 148.c.12.01.2015.Anda Pramalte, 148.c.Ieva Klingenberga, 147.c.

21.02.2015. Anglijas kopa Elīza Grīsle, 149.c.

AKADĒMISKIE SASNIEGUMI Taut! Elīna Vereščagina, 142.c. 2013.gada 19.jūnijā ieguva sociālo zinātņu bakalaura grādu socioloģijā LLUJauntaut! Agnese Ločmele, 149.c. 2013.gada 19.jūnijā absolvēja RSU Rehabilitācijas un Sabiedrības veselības fakultātiTaut! Liene Kuniga, 145.c. 2013.gada 20.jūnijā ieguva maģistra grādu vēsturē LUJauntaut! Dana Tjurina, 149.c. 2013.gada 20.jūnijā ieguva maģistra grādu starptautiskajās attiecībās RSUTaut! Alvīne Labanovska, 144.c. 2013.gada 21.jūnijā ieguva dabaszinātņu bakalaura grādu vides zinātnē LU.Taut! Guna Poga, 143.c. 2013.gada 21.jūnijā ieguva bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijāTaut! Līva Kalniņa, 140.c. 2013.gada 5.jūlijā ieguva maģistra grādu tiesību zinātnē un jurista kvalifikāciju LUJauntaut! Anete Veigule, 148.c. 2013.gada 5.jūlijā ieguva bakalaura grādu tiesību zinātnē LUFil! Aija Brūvere, 124.c. 2013.gada oktobrī ieguva Graduate Diploma in Coaching Psychology Sidnejas Universitātē.

(Graduate diploma ir maģistra līmeņa diploms)Taut!taut! Evita Arbidāne, 142.c., Dace Gaile, 136.c.,

Nora Cābe, 142.c., m! Maija Apine, 150.c. 2014.gada 29.maijā absolvēja RSU, iegūstot ārsta grāduFil! Kristīne Meija, 125.c. 2014.gada 29.maijā nokārtoja advokāta eksāmenu un kļuva par zvērinātu advokātuTaut! Daniela Sirovatska, 147.c., un m! Inga Sīle, 149.c. 2014.gada 18.jūnijā absolvēja RSU, iegūstot farmaceita grāduTaut! Dita Heiberga, 143.c. 2014.gada 18.jūnijā absolvēja RSU, iegūstot veselības zinātņu maģistra grādu veselības aprūpē.Taut! Rūta Saldābola, 146.c., un jauntaut! Laine Paidere, 149.c. 2014.gada 18.jūnijā ieguva RTU inženierzinātņu bakalaura grādu ķīmijas tehnoloģijā.Taut! Liene Blija, 145.c., un m! Elīna Meiere, 151.c. 2014.gada 19.jūnijā absolvēja LU, iegūstot sociālo zinātņu bakalaura grādu vadībzinātnē

110

TAUTIEŠAM ROKU DEVU

06.01.2014. taut! Ligita Perlbaha,

146.c., Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas

Romas katoļu baznīcā mija gredzenus

ar Tomu Bordānu, kļūstot par Ligitu

Bordāni

▲07.06.2014. fil! Aija Olsona (Fogels), 74.c. Toronto kopa, Sv. Jāņa baznīcā Toronto, Kanādā mija gredzenus ar Michael Wood

◀25.07.2014. taut! Nora Cābe, 142.c., (s/l mag!lit!) Jaunpiebalgas Svētā Toma evaņģēliski luteriskajā baznīcā mija gedzenus ar Raiti Bogdanovu un pārgāja vīra uzvārdā

▲04.07.2014. taut! Inese Pelnēna, 138.c., (s/l sen!, audz!) Rīgā gredzenus mija ar Raivi Saldābolu, kļūstot par Inesi Saldābolu

Kar, māmiņa, šūpulīti❀ 2013.gada oktobrī fil! Lailai Upeslācei, Toronto kopa piedzima meitiņa Isabella Victorija Jackson - Upeslāce❀ 08.09.2014 taut! Laima Lībere, 145.c., Latvijas konvents, pasaulē laida dēliņu Rodrigo❀ 19.10.2014 taut! Inese Saldābo-la, 138.c., Latvijas konvents, laida pasaulē dēliņu Miķeli Saldābolu❀ 05.12.2014 fil! Mārīte Sventeckis (Legzdiņa), 114.c., Čikāgas kopa, pasaulē laida dvīņu puikas Mārtiņu un Pēteri (attēlā).

❀ 21.01.2015 taut! Liene Kuniga, 145.c., Latvijas konvents, pasaulē laida dēliņu Ēvaldu❀ 26.01.2015 taut! Iveta Dārziņa, 124.c., Latvijas konvents, pasaulē laida dēliņu Artūru.❀ 09.02.2015 taut! Lelde Liepa – Liepiņa, 141.c. (s/l audz!), Latvijas konvents, pasaulē laida dvīņus – Ralfu un Reini❀ 16.02.2015 taut! Ligita Bordāne, 146.c., Latvijas konvents, pasaulē laida meitiņu Māru❀ 19.04.2015 taut! Agnese Zvaune, 144.c., Latvijas konvents, pasaulē laida dēliņu Eduardu❀ 22.04.2015 fil! Ilzei Freimanei, 113.c., Latvijas konvents, piedzima meitiņa Marta❀ 23.04.2015 fil! Līga Brice, 121.c. (t/l G!sen!) Latvjas konvents, pasau-lē laida meitiņu Almu Mariamu

111

Fil! Rutai Osītei-Antons, 52.c. 2014. gada 28.martā apritēja 80 gadi. Pēc pāris mēnešiem Ruta saņēma augsto Latvijas Republikas apbalvojumu – Atzinības krustu par izcilu Tēvzemes mīlestību un par sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Lai godinātu savu novadnieci Gaujienas pagasts sumināja Rutu nozīmīgajos dzīves notikumos. Par to rakstīja laikraksts Malienas ziņas. Turpmāk lasāmi šī raksta fragmenti.

“Bērnības zeme vienmēr bijusi mīļa,” atzīst Ruta rokās saudzīgi turot Marga-ritas Stārastes darbu kopkrājumu “Zelta pasakas”, kas laists klajā rakstnieces simtās dzimšanas dienas priekšvakarā. Tās darbi bijuši pirmie, caur kuriem Ruta bērnībā iepazinusi latviešu literatūru. Tie tuvi jop-rojām. Viņa vēlas, lai arī tagadējā paaudze izaug ar šīs rakstnieces darbiem, tāpēc uz-dāvinājuši šo izdevumu Gaujienas bibliotē-kai un O.Vācieša Gaujienas vidusskolai.

Gaujienā Ruta nodzīvojusi līdz sešu gadu vecumam, taču agrās bērnības atmi-ņas joprojām saglabājušās spilgtas. Tās ir mazās Sniegbaltītes sajūtas masku ballē, klausītās dziesmas, ko koris dziedājis uz ģimnāzijas kāpnēm, un līdzās Jāzepam Vītolam un Annijai klausītāju rindā sēdē-jis viņas tēvs un mammīte. Ruta atceras: “Es jau agri pieradu viena pati staigāt pa muižas parku savā nodabā un vērot dabu. Ģimnāzisti mani ļoti bieži uzmanīja, lai man nenotiek kas slikts.” Pirmās brīv-valsts pēdējos gados Rutas tēvs vadījis Krāslavas ģimnāziju, un pirmās trīs klases viņa mācījusies tajā.

Rutas tēvs Jānis Osīts pagājušā gadsimta sākumā, kad muižnieki sākuši vajāt latviešu zemniekus, bijis spiests doties uz Ameriku un tās augstskolā ieguvusi pedegoga izglītību. Viņš desmit gadus nostrādājis par direktoru ame-rikāņu skolās, vienlaicīgi apgūstot trīs svešvalodas – angļu, franču un krievu. Tomēr vecāku mudināts atgriezies

Latvijā. Gaujienas ģimnāziju Jānis Osīts vadījis piecpadsmit gadus – no 1925. līdz 1940.gadam. Inteliģentajai ģimenei tolaik laukos bijusi bāgātākā mājas bib-liotēka ar apmēram sešiem tūkstošiem dažādu izdevumu.

Kopš 90. gadu vidus un līdz brīdim, kad Ruta ar ģimeni pārcēlās uz patstāvīgu dzīvi Gaujienā, viņa divas reizes gadā brauca uz Latviju, lai šejienes bērniem Gaujienā un Krāslavā bez atalgojuma pa-līdzētu šejienes bērniem padziļināti apgūt angļu valodu.

Savā darba dzīvē Amerikā Ruta Mi-neapoles un tās priekšpilsētas Bernsvilas skolās nostrādājusi 35 gadus un mācījusi visus priekšmetus pamatskolas klasēs. Lūgta salīdzināt izglītības sistēmu Latvijā un Amerikā, Ruta atzina, ka akadēmisko priekšmetu pasniegšanā Latvija esot pārā-ka par Ameriku, turpretī Amerikas skolās bērni agūstot plašākas zināšanas, kas jauniešiem vēlāk palīdzot gūt panākumus visa pasaulē.

Strādājot Mineapolē par skolotāju, Ruta katrā iespēju reizē centusies ame-rikāņu bērniem stāstīt par savu dzimto Latviju. Bijis patīkami, ka viņi vēlējušies dzirdēt, kā skan latviešu valoda, kur šī

zeme atrodas. Pēc neatkarības atgūšanas šo saziņas tiltiņu bijusi iespēja uzturēt jau daudz spēcīgāk.

O.Vācieša Gaujienas vidusskolas sko-lotāji vēl joprojām atceras viņas pirmo, bet spilgto ierašanas Gaujienā. Rutai bijis līdz iespaidīgs koferis pilns ar mācību grāmatām un literatūru angļu valodā. Pārliecinājusies par šādu mācību līdzekļu nepieciešamību, turpmāk Ruta grāmatas pakojusi kastēs un no Amerikas sūtījusi ar kuģi. Tajās bijušas arī citas Gaujienas bērniem vajadzīgas lietas.

Pirmajos gados Ruta uz Latviju vedusi arī jaunu informāciju, kas ne vienam vien palīdzējusi ātrāk pārslēgties no komunis-ma ideoloģijas un demokrātiju.

Visu savu dzīvi Ruta svēti ievērojusi vecāku atgādinājumu, ka vienmēr var izdarīt vēl labāk. To sacījusi arī saviem dēliem, kuru ieguvuši ģimnāzijas skolotā-ja maģistra grādu.

Latvijā Ruta no saviem personīgajiem līdzekļiem ir izveidojusi prēmiju, kas tiek pasniegta O.Vācieša Gaujienas vidusskolas audzēknim par talantīgi uzrakstītu darbu.

Ruta dzīvo līdzi visām Gaujienas kul-tūras un izglītības norisēm, un šo nozaru cilvēki viņas dāsnum novērtē. !

Sveicam fil! Rutu Antons, 52.c.

JUBILĀRE

112

JUBILĀRE

Laikā, kad dabā aizvien izteiktāk jūtams pavasara tuvums, atgriežas gājputni, kūst sniegs un ledus, saule sāk sildīt un zilās debesis priecēt, dzimšanas dienu Kanadā svin latviešu trimdas sabiedrībā pazīstamā un cienītā Ingrīda Vīksna. Šogad dzejniecei un prozas grāmatu autorei, žurnālistei un laikraksta „Latvija Ameri-kā” redaktorei aprit deviņdesmit piektā gadskārta. Kaut jubilāre atzinusi, ka neesot daudzrakstītāja, tomēr domājot, jūtot un rakstot tikai latviski, un viņas daudzās grāmatas ir būtiska latviešu trimdas rakst-niecības daļa. Tāpat viņa rosīgi un aktīvi piedalījusies un piedalās latviskās dzīves organizēšanā, rakstnieku vakaru rīkošanā, jo „latviešu valoda ir mana sirdslieta, pirmā un lielā mīlestība, par ko es gribētu gādāt”.

Ingrīda Vīksna, īst. v. Reneslāce (prec. Fogele), dzimusi 1920. gada 10. martā Rīgā, tur auga un skolojās, dzīvoja Ausekļa ielas 4. namā, vasaras aizritēja tēvoča mājās Sesavas pagasta Ķirkučos, sentēvu mājās, kur 18. gs. saimniekojuši Reneslāči. 1992. gadā rakstniece par manuskriptu „Poēma par Ķirkučiem” ieguva Goppera fonda balvu. Vielu autore smēlusi Sesavas baznīcas grāmatās un dzimtas nostāstos (poēma ar nosaukumu „Teiksma par Ķir-kučiem” iekļauta krājumā „Kad jāsadeg”). Viņa mācās Valda Zālīša pamatskolā un II Rīgas pilsētas ģimnazijā. 1938. gadā uzsāka baltu filoloģijas studijas Latvijas Universi-tātē, bet tās palika nepabeigtas. Studiju lai-kā darbojas korporācijā Imeria, strādā par korektori grāmatu apgādā „Zelta Ābele”.

„Esmu piedzimusi tās paaudzes laikā, kas piedzīvoja lepnos Latvijas brīvības gadus un kas, posta dienās svešuma ceļā aizejot, uz saviem pleciem līdz aiznesa Latvijas saules dienu dzintaraino spožu-mu,” teikusi Ingrida Vīksna.

1938. gada rudenī viņa ar dažiem pro-zas darbiem ieradusies laikraksta „Tēvijas

Bet pāri mūžam tvan kā saulē vaivarāji pa laika upi aizskalotie gadiFil! Ingrīdai Vīksnai, 27.c. – 95

Sargs” redakcijā pie Viļa Cedriņa, kura mudināta, pieņēmusi pseidonīmu Vīksna, jo laukos Ķirkučos augusi skaista vīksna. Izņemot pirmos dzejoļus vidusskolas žurnālā „Urdziņa”, 1938. gads uzlūkojams par viņas literārās darbības sākumu. 1940. gadā viņa publicējas laikrakstā „Tēvijas Sargs”, „Brīvā Zeme” pielikumā, 1941. gadā laikrakstā „Daugavas Vēstnesis” publicē apceres (par Zinaīdu Lazdu, Zentu Mauriņu un Daugavpils teātra iestudējumiem), vācu okupācijas laikā raksta žurnālā „Laikmets” par teātri un filmām, pamazām krājot pieredzi, kas būs noderīga turpmākajos svešuma gados, publicējas laikrakstā „Tēvija”, karavīru iz-devumā „Daugavas Vanagi”, tāpat „Mana Māja”, „Latvju Mēnešrakstā”, „Darbs un Zeme”, „Ventas Balss”. 1942. gada 12. oktobrī laikrakstā „Tēvija” publicēta ziņa, ka jaunā dzejniece Ingrīda Vīksna gatavo pirmo dzejoļu krājumu „Mirkļu spožums”, 1943. gada sākumā tas ar nosaukumu „Rūgtais prieks” izdots Ernesta Kreišmaņa izdevniecībā. Tas bija romantisks un jau-nības ciešanu pārpilns laiks, kas patvēries tālaika liriskajās noskaņās, tā ir mīlestības dzeja. „Vienās ciešanās, patiesības meklē-šanā un noliegšanā. Toreiz es arī vēl ļoti ievēroju dzejas klasiskās formas. [..] Tagad rakstu daudz brīvākā ritmā”. Arī tematika

Inguna Daukste-Silasproģe, fragments no laikraksta “Laiks” raksta, publicēts 14.03.2015.

▲Ingrīda Vīksna Imerias dibināšanas komeršā

„Latviešu valoda ir mana sirdslieta, pirmā un lielā mīlestība, par ko es gribētu gādāt”

113

un noskaņas turpmākajos dzejoļu krāju-mos mainās. Dzeja no šī krājuma tolaik izskanēja arī Radiofonā. „Jaunā autore, kas bija pazīstama jau periodikā, rāda formāli stingru, izjūtām un refleksijām bagātu dzeju, kas spilgti raksturo autores psihes šķautnaino savdabīgumu. Jaunā autore atstāj par savas dzejas turpmākām gaitām drošas un labas cerības”, rakstīts izdevumā „Mana Māja”. Trauksmainajā un draudī-gajā kara laikā jaunā dzejniece piedalās arī rakstnieku sarīkojumos dažādās Latvijas pilsētās. Tolaik dzejā ir bažas, filozofiski un eksistenciāli jautājumi, šaubas, sajūta, ka „mana sirds ir smilšaina kāpa, ik brīdi kas mainās un dilst.”

Kara un nāves tuvums, posts rosina domāt par zemes vērtību, cilvēka mūžu, attiecībām, mīlestību: „Debesīs plaiks-nājas kāvi / Dvēseles ceļas un krīt – / Mie-rīgi ugunīs stāvi / Vakar, šodien, rīt.” Un cilvēkiem trūkst ticības, reizēm spēka šo smago laiku pārdzīvot, saasinot sajūtu, ka „man vairs nepieder nekas.” Jāatzīmē, ka līdzās dzejai tolaik jaunā autore publicē arī īsprozas darbus.

1944. gada nogalē un 1945. gada pir-majos mēnešos dzejniece dzīvo Kurzemē, kur vēl patvērušās cerības par savu valsti, tomēr, tām strauji gaistot, viņa 1945. gada martā kāpj vienā no pēdējām bēgļu lai-vām, kas devās bīstamajā ceļā pāri jūrai uz Zviedriju, uz Gotlandi. Kurzemes smago laiku un ceļu pāri jūrai, Ingrīda Vīksna iemūžina romānā „Mums jābrien jūrā”, kur dokumentāls aculiecinieka vēstījums organiski savijas ar izdomu, rakstniece vēstī par kara izskaņu Kurzemē, Jelgavas sagraušanu un bēgšanu uz Zviedriju. Ro-māns iznāca laikā, kad autore jau bija ceļā uz Kanādu, lai sāktu dzīvi atkal no jauna.

Ingrīda Vīksna pieder paaudzei, kuru jaunības sapņus un ieceres postīja aizbraukšana no Latvijas. Latviskā dzīve veidojās citā kultūrvidē, svešā zemē un citas valodas kontekstā. Pirmie septiņi gadi nodzīvoti Stokholmā, strādājot dažādus ikdienišķus un vienkāršus darbus. Te viņa bija arī latviešu laikraksta „Latvju Vārds” redaktore, publicējās tajā, arī žurnālos „Daugava” un „Ceļa Zīmes” un citur; piedalījās rakstnieku sarīkojumos. 1949. gadā laikrakstā „Latvija”, īsi informējot, ko Zviedrijā dara latviešu autori, par Ingrīdu Vīksnu lasām: „dala īso dienu starp maizes darbu pastā, divu dēlu auklēšanu un da-žām nozagtām stundām literāram darbam. Domā par lielākiem prozas darbiem”. Jau 1949. gadā top poēma par Jēkabu Ķirkuci.

vērtības, tēlots dramatiskais bēgļu ceļš ar laivām uz Zviedriju, refleksijas par dzīves jēgu un vērtību, vientuļnieka pārdzīvojumi, paļaušanās uz Dievu un traģiskais leģionā-ru liktenis. Jubilāre atzinusi: ka „Daba man ir tikai fons, uz kura parādās cilvēks. Tikai simbols, kas palīdz izteikt pārdzīvojumu, jo bez cilvēka nav ne debesu, ne zemes...”

Ingrīdas Vīksnas cilvēks trimdā ir meklētājs, kurš grib palikt nomodā par tiem, kurus mīl. Atskan aicinājums nepalikt vienaldzīgam – ne pret savu, ne citu, ne savas tautas likteni, jo katrs viens ir vajadzīgs savai tautai. Rūp valodas liktenis, jo atver durvis un ienāk istabā parunāties, „vārds ienāk tālumam pāri tu-vumā parunāties”. 2010. gadā, rakstnieces deviņdesmitgadē – apgāds „Mansards” izdeva Ingrīdas Vīksnas kopotas dzejas ar nosaukumu „Es saku paldies”, ļaujot ielūkoties liriskajās noskaņās kopš pirmā krājuma 1943. gadā līdz 2000. gadam.

Ingrīda Vīksna arī nedaudz tulkojusi, piemēram, Nila Saimona „Trīs vakari Pla-zas viesnīcā”, Džibrāna dzejprozu „Pravie-tis” (1975), Roza „Pilnsapulce Čučičingā” (iestudējis Mariss Vētra), rakstījusi eseju Omara Haijāma krājumam „Tā Kunga vīna dārzos” (1970). 2000. gadā rakstnie-ce saņēmusi Ē. Raistera fonda balvu, viņa ir arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere.Izej caur septiņām stikla sienām,izmaldies cauri septiņām spoguļu šķembāmun meklē, meklēsavu seju.

Ingrīda Vīksna vairākkārt viesojusies Latvijā, bijusi Jūrkalnē, no kurienes aizsā-kās tālais svešuma ceļš. 2000. gadā satikās Reneslāči no visas pasaules. Tovasar rakstniecei skumji nācies atzīt: „Biju aiz-braukusi uz Ķirkučiem, sirds nosāpēja – nav ne dzīvojamo māju, ne kūts, ne klēts, dārzs aizaudzis... Reneslāči visi ir prom.”

„.. ticu, ka cilvēks var rakstīt tikai tai valodā, kuru viņš jūt savās asinīs,” teic jubilāre. !

Zviedrijā ar advokātu Voldemāru Fo-geli izveidota ģimene, tur piedzimuši dēli Uldis un Egils, vēlāk Kanādā – meita Aija. Pēc Zviedrijas 1951. gada augustā sākas rakstnieces Kanādas laiks. Ar 31. numuru Ingrīda Vīksna kļūst par Kanadas latviešu laikraksta „Latvija Amerikā” redaktori – „Rītos no septiņiem līdz deviņiem skrēju ar slotu tīrīt kāda apgāda telpas, bet devi-ņos devos uz redakciju un tad biju varena redaktore”. Viņa vēlas izveidot saistošu literāro daļu, tomēr trūkst rakstītāju. To-laik viņa dzīvo Daugavas Vanagu namā, tur atradās arī laikraksta redakcija.

Pēc kursu beigšanas Ingrīda Vīksna ieguva bibliotekāres asistentes darbu Toronto Publiskajā bibliotēkā, kur no-strādāja 22 gadus, 1985. gadā pensionējās un kādu laiku veltīja tikai rakstniecībai, sarakstot romānu „Nams kalna galā” (1993, PBLA Kultūras fonda balva). Pēc redaktora Aleksandra Kundrāta nāves Ingrīda Vīksna 1993. gadā atkal atgriežas laikraksta vadībā. Viņas raksti ir asprātīgi, ar humoristisku nokrāsu, bet literārie darbi pauž nopietnu savas zemes, tautas un valodas mīlestību. Reiz teikusi – „Strā-dāšu, cik ilgi varēšu, un, kad man būs 90, aiziešu ātrā atvaļinājumā.”

Trimdas gados tapusī dzeja apkopota krājumos „Es saku paldies” (1955), „Un gājiens neapstājas” (1968), „Neviens mūs nedzird” (1984, PBLA Kultūras fonda balva) un „Kad jāsadeg” (2000). Kanādas latviešu nacionālās apvienības Kultūras nozares 1973. gadā izsludinātā sacensībā tapusi poēma piecos dziedājumos par zviedru izdoto latviešu leģionāru traģisko likteni latviešu un angļu valodā „Piecas naktis” (1976) (tulkojis dēls Uldis Fogelis), kurā spilgti paustas nacionālās un ētiskās

▲Ingrīda Vīksna un burtlicis Viesturs Zeltiņš laikraksta „Latvija Amerikā” sākuma gados

114

Sasniedzot šai pasaulē cienījamu gadu skaitu, mēs dodamies atpakaļ uz savu teiksmaino laimes zemi Ulubeli, kur gadus skaita nevis uz priekšu, bet atpakaļ, un cilvēks top jauns un sāk dzīvi no jauna – rakstīja Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens. Tā gribas domāt un teikt par mūsu konfukša Māras Skrīveles dzīvi!

Cik dzīves loku nav veikts, cik daudz apmīlētu, koptu augļudārzu ir izveidots Latvijā. Cik daudz speciālistu un zināt-nieku ir izskolots, cik apbalvojumu un pateicību ir saņemts!

Lai atskatāmies Māras pirmajā dzīves lokā! Dzimusi 1935. gada 9. februārī Rīgā s!k! Imeria 8.c. fil! Zigrīdas Zariņas Lindes un īstena mājas saimnieka, Viļa Olava komercskolas absolventa Paula

Zariņa laulībā. Bērnība sākas Ogresgala “Mazstaldātos”. Māra pamatskolu sāk ar 2.klasi, uz kuru teicami viņu sagatavo 14.c. fil! Neda Grīnupa. Turpmākās sko-las gaitas izjauc grūtie kara un pēckara gadi, kad ģimenei jāizvairās no deportā-cijām. Tēvu Vidzemes mežos arestē un notiesā uz 25 gadiem, mamma ar trīs maziem bērniem bēguļo pa dažādiem Latvijas nostūriem. Māra mācās vairā-kās skolās: Kuldīgā, Rembatē, Skrīveros un Vecumniekos, kur beidz vidusskolu. Taču uzsākt studijas sapņotā LU Ķīmijas fakultātē neizdodas slimības – plaušu tuberkulozes - dēļ. Tēvs 1957.gadā atgrie-žas no soda vietas, un ģimene apmetas un strādā Valmierā. Māra pēc gada iestā-jas Pedagoģiskā institūta Dabaszinātņu

Mārai Skrīvelei – vienmēr no jauna atrast teiksmaino laimes zemi Ulubeli!

Tava Atmodas coeta vārdā, fil! Laima Salaka

JUBILĀRE

115

◀Atmodas coeta mātes un meitas 1990.gada 6.jūnijā LU Vēstures muzejā dienā, kad atjaunotajā Imeria uzņēma Atmodas coeta (103.c.) meitenes. Pirmajā rindā sēž mātes, katrai aiz muguras stāv meita. No kreisās puses: Zigrīda Zariņa Linde, 8.c. un Māra Skrīvele, Elza Kalniņa Gargurne, 8.c. un Astrīda Kreitiņa, Emīlija BrauķeTreimane, 18.c. un Rigmora Riekstiņa, Helēna Rone Cīrule 13.c. un Rasma Stara, Elza Kalniņa Jostiņa, 23.c. un Māra Doniņa, Elza Lūse Dreimane, 11.c. un Laima Salaka

fakultātē, kuru vēlāk pievieno LU Biolo-ģijas fakultātei. Darba gaitas kā skolotājai sākas Iecavā, vēlāk turpinās Valmieras Viestura vidusskolā.

Pedagoģijas darbs ir tuvs Māras sirdij, bet veselības problēmas liedz strādāt ar jaunatni, un sākas nākošais loks – darba gaitas Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijā, kur notiek pirmie pētījumi par ražas ķīmisko normēšanu. Šie darbi apko-poti disertācijā, kas tiek aizstāvēta 1971.gadā, iegūstot lauksaimniecības zinātņu kandidāta grādu. Turpmākos gadus zinātniskais un praktiskais darbs virzās veiksmīgi, un 1993.gadā Māra kļūst par lauksaimniecības zinātņu doktori. 1987.gadā līdzās izmēģinājumu darbam viņa sāk pildīt Latvijas Zemkopības zinātniski

pētnieciskā institūta Augļkopības nodaļas vadītājas pienākumus, veicot selekcionāra P.Upīša atstātā hibrīdu fonda izvērtēšanu, izveidojot Dobelē augļkopības izmēģinā-jumu staciju, kura tagad ir jau institūts.

Neskatoties uz lielo darba slodzi, 1990.gadā Māra pievienojas Imeria sai-mes Atmodas coetam, turpinot mammas Zigrīdas Zariņas Lindes (8.c.), mammas māsas Gundegas Gioia Lindes (10.c.), kā arī vectēva Gustava Lindes, k! Selonija, gaitas studējošo korporantu vidē. Par Mā-ras krāsu māti kļuva Aina Puriņa Urpena (13.c.). Aizņemtība Latvijas augļkopības attīstības problēmu risināšanā Mārai nav šķērslis būt kopā ar Atmodas coetu, ar savu zinātnieces darbu spodrināt Imeria zilo krāsu, tikšanās reizēs sniedzot sirds siltumu un zemes stiprumu, ko saņemam ar Māras dāvātajiem āboliem.

Māra atkal dodas no jauna nākošā dzīves lokā – Latvijas komercaugļkopības izveidē. Viņa apgūst ārzemju pieredzi intensīvo dārzu audzēšanā, vada pētījumu projektus šādu dārzu audzēšanas tehno-loģiju izstrādei Latvijas apstākļos, aktīvi iesaistās profesionālo organizāciju izveidē un darbā. Darba rezultāti atspoguļoti 9 grāmatās, 78 zinātniskās un 175 popu-lārzinātniskās publikācijās. Viņa iesaistās arī Likteņdārza – mūsu tautas ciešanu un izturības simbola - izveidē un ābeļu kopšanā. Māra saņem deviņus valsts apbalvojumus, tai skaitā piektās pakāpes Trīszvaigžņu ordeni.

Pēdējos gados Māras darba pieredze un zināšanas atspoguļojas grāmatās, kas ir vērtīgas padomdevējas ne tikai speciālistiem, bet arī katram Latvijas ābeļu kopējam – 2011.gadā “Augļu koku un ogulāju veidošana” (līdzautori E.Rubauskis, S.Strautiņa), bet 2013.gadā grāmata “Latvijas ābeles” (līdzautore L.Ikase) par ābeļu dārzu izveidi, kopšanu, ābolu ražas novākšanu un glabāšanu, par ābolu slimībām un nozīmīgākajiem kaitēkļiem.

Māras jubilejas svinību runā uzzi-nājām, cik daudz ieceru ir tuvākajiem gadiem – Latvijas augļkopības vēstures izpēte un analīze. Sācies atkal jauns dzīves loks!

Vēlam veiksmi un sekmes šai jaunā dzīves posmā savā izsapņotā Ulubeles valstībā, kur viss ir skaists, kur gadus skaita nevis uz priekšu, bet atpakaļ, kur zied dārzi, pilni sārtiem āboliem!

Mēs vienmēr esam kopā ar Taviem sapņiem! !

Māras jubilejas svinību runā uzzinājām, cik daudz ieceru ir tuvākajiem gadiem – Latvijas augļkopības vēstures izpēte un analīze. Sācies atkal jauns dzīves loks!

116

Pēdējos apmēram piecpadsmit gadus Imerias kopas vidienes pagastos, Amerikā, rīko kopēju maija komeršu. Parasti piedalās fil!fil! no Kolumbus, Klīv-landes, Indianapoles, Milvoku, Čikāgas un Kalamazū kopām. Kādreiz pat mūs ir iepriecinājušas māsas no Toronto vai citām kopām. 2011. gadā mūs apsveica un dāvinaja konfektes fil! Kristīne Meija no Latvijas konventa. Tas bija patīkams pārsteigums!

Rīkotājas rotācijas kārtībā ir bijušas Kalamazū kopa vai Čikāgas kopa. Komer-ši notiek kādas fil! mājā netālu no Gareze-ra (Mičiganā), kādā restorānā vai netālu no Garezera Latviešu ciema paviljonā skaistā mežā pie strautiņa. Parasti rīkojam komeršu Jāņu nogalē, kad Garezerā ir lie-las svinības un sabrauc tauta no daudzām Amerikas vidienes pilsētām. Tad imerietes var tikties pēcpusdienā un vakarā kopā ar ģimeni svinēt Jāņus Garezerā.

2013. gada Jāņu nogalē Kalamazū kopa rīkoja Maija komeršu fil! Ligitas Matisones mājās, kas atrodas tikai dažus kilometrus no Garezera. Jāpiemin, ka Ligita ir izaudzinājusi trīs burvīgas mei-tas, kuras visas pieder Imeriai! Kalamazū divas meitenes ar audz!fil! Silvijas Meijas palīdzību saklāja galdus un izdekorēja lielo pagraba telpu. Fil! Anita Spolīte sagādāja garšīgu maltīti. Ieradās vairākas fil!fil! no Čikāgas un Milvoku kopas, kā arī no “māju” kopas Kalamazū. Piebil-dīšu, ka Kalamazū kopā imerietes no vairākām pilsetām un pavalstīm; dažas dzīvo Floridā, Ohaio un citās pavalstīs. Daudzas brauc vairāk kā divas stundas, lai nokļūtu uz konventiem vai komeršu.

2014. gada jūnijā, Jāņos, Latviešu cie-ma Paviljonā netālu no Garezera Čikāgas kopa rīkoja Maija komeršu. Bija ne tikai maija komeršs, bet arī citas svinības.

Svētku aktu vadīja Čikāgas sen!fil! Māra Sventeckis. Fil! Anna Blumber-ga nolasīja apsveikumus no Globālā Prezidija, kā arī no citām māsām, kuras nevarēja ierasties. Pieminējām arī mūsu mīļo fil! Dr. Aiju Medeni, kura pavasarī aizgāja viņsaulē. Aija vienmēr komeršos bija mūsu vidū. Atceros pēdējo maija komeršu 2012.gadā, kurā viņa piedalījās, viņas meita fil! Baiba Bērziņa piebrauca mašīnu pie paviljona, un Aija lēnām ar palīdzību aizgāja un iekāpa. Mēs visas aplī ap mašīnu sadevāmies rokās un nodzie-dājām “Vēl vienu sārtu rožu ziedu”.

Pēc Svētku akta Kalamazū kopas ilg-gadējā audzinātāja apsveica Kalamazū ko-pas m! Liju Krievu, kas 2014.gada maijā ieguva bakalaura grādu Mičiganas Valsts universitatē (Michigan State University), pasniedzot viņai skaistu grāmatu.

Svētku konventam sekoja negaidīti jauks Svinīgā solījuma konvents. M! Lari-sa Granta, kura ir izpildījusi visus pienā-kumus konventā, nodeva Krāsu solījumu. Konventu vadīja fil! Silvija Meija, kura lūdza jauntautietei atkārtot un parakstīt krāsu solījumu. Vadot Svinīgā solījuma konventu, manīju, ka Larisas vecāmāte, fil! Ingrīda Sautiņa bija asarās. Viņa bija bezgalīgi priecīga, ka mazmeita ir sekojusi viņas pēdās. Tātad, mēs redzējām trīs paaudzes kā aktīvas un jaukas imerietes: fil! Ingrīda Sautiņa (Kolumbus, Ohaio), viņas meita fil! Iveta Granta un mazmeita Larisa Granta. Tas patiesi bija jauks brīdis!

Sekoja Saules meitu tradīcijas un tad mielasts, ko bija sagādājusi fil! Ligita Matisone. Bija jauki atjaunot draudzības jauko un silto ietvaru ar mīļām māsām. !

Maija komeršs KalamazūDr.fil! Silvija Meija, 58.c., t/l Kalamazū kopas audz!

KOMERŠI

▲Maija komeršs 2014.gada Jāņos latviešu ciemā Garezerā. Pirmā rinda no kreisās: fil! Silvija Newcommer, m! Lija Krieva, jauntaut! Larisa Granta, m! Amanda Bērziņa un fil! s/l G!sen! fil! Ginta McNally. Otrā rinda no kreisās: fil!fil! Baiba Jenson, Anna Blumberga, Māra Sventecka, Sandra Kaņepa Benks, Iveta Granta, Ingrīda Sautiņa un Ruta Veitmane. Trešā rinda no kreisās: fil!fil! Silvija Meija, Vita lvara, Lilija Putele, Baiba Bērziņa, Rasma Kancis, Kristīne Austriņa, Māra Putniņš, Tija Bērziņa (aizmugurē), Raita Vilniņa un Aija Lubava. Iztrūkst fil!fil! Aija Kukaine un Ligita Matisone

◀Kalamazū kopas rīkotais maija komeršs 2013.gada Jāņos fil! Ligitas Matisones mājā

◀ Trīs paaudzes imerietes! No kreisās fil! Ingrīda Sautiņa, mazmeita jauntaut! Larisa Granta un viņas māte fil! Iveta Granta

Vadot Svinīgā solījuma konventu, manīju, ka Larisas vecāmāte, fil! Ingrīda Sautiņa bija asarās. Viņa bija bezgalīgi priecīga, ka mazmeita ir sekojusi viņas pēdās

117

▲Latvijas konventa dibināšanas komeršs 2013.gada 23.novembrī Imeras C!Q!

▲Latvijas konventa Maija komeršs Ogres tautas namā 2014.gada 31.maijā

118

▲Toronto kopas Maija komeršs 2014.gada 31.maijā viesmīlīgās fil! Maijas Velme-Meyera mājās. Pirmā rinda (sēž) no kreisās fil!fil! t/l vicesen! Silvija Meijere, 78.c., sen! Kristīna Soutar, 104.c. un t/l sekr! Inta McCaughey, 62.c. Otrā rinda (stāv) no kreisās, fil!fil! Elita Pētersone, 50.c., Marisa Zubāne, 105.c., Rasma Ruģele, 36.c., taut!fil! Alda Hāns, 70.c., fil!fil! Maija Velme-Meyer, 68.c., Anita Csapo, 106.c. un Daina Csapo, 50.c.

◀Milvoki kopas Maija komeršs 2014.gads

KOMERŠI

119

◀Imerias 90 gadu jubilejas komeršs Toronto 2014.gada rudenī

▲Imeras 90 gadu jubilejas komeršs Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2014.gada 15.novembrī

120

Dzīvoju Amerikas Ziemeļrie-tumos, netālu no Oregonas pavalsts pilsētas Portlandes. Portlandē atrodas latviešu luterāņu baznīca un sabied-riskās telpas Centrs. Centrā notiek koncerti, teātri, Ziemassvētku uzvedumi, pankūku brokastis, aktīva sabiedriskā dzīve. Pēdējos gados Centra zāles sienas

grezno vietējo mākslinieku gleznas un fotogrāfijas.

Biedrības priekšnieces Ināras Beit-leres mudināta, Draudzīgā aicinājuma dienā janvāŗa beigās izstādīju 15 gleznas. Izstādes atklāšanas dienā pastāstīju par savu gleznošanu,kas ir mani pavadījusi visa mūža garumā.

Jau pamatskolā, bēgļu nometnē Eslin-genā manu liecību greznoja piecinieki zī-mēšanā.1951.gadā mana ģimene izceļoja uz Brazīliju.Tur kopā ar trim latviešu jau-niešiem apmeklēju gleznošanas stundas pie Van Noldes kunga. Pēc uzvārda varē-tu spriest, ka viņš bija vāciešu izcelsmes, bet stundas notika ar tulces, viņa sievas palīdzību. Von Nolde deva norādīju-mus krieviski, kundze tos tulkoja vācu valoda un mēs četri ģimnāzisti,latvieši,

Gleznošana mūža garumā

fil! Zinta Mekša-Kūlīte, 67.c.

MĀKSLA

▲„Ūdens lililja”, akrila tehnika

121

centāmies sekot. Braucām pie Von Nol-dēm ar tramvaju,sauktu Bonde, skolas uniformās.

No mums četriem tikai viens kļuva par profesionālu mākslinieku.Andris Leimanis, kuŗš bija arī mans klases biedrs Eslingenā, jau gadiem ļoti sekmīgi glezno Monreālā, Kanādā. Ir vērts viņa darbus apskatīt tīmeklī. Viens no mūsu četri-nieka, Sokrāts Novickis, izstudēja par inženieri, viņa māsa Regīna mira jauna un mani ceļš veda uz māsu skolu ASV. Tikai kad biju jau sievas kārtā un atsāku studijas Konektikutas pavalstī, izvēles priekšmetus izvēlējos glezniecībā un podniecībā.

Turpinot strādāt žēlsirdīgo māsu skolā, turpināju studēt, ieguvu maģistres grādu mākslas pedagoģijā.

1994.gadā no ASV Austrumu krastā

▲Lielupes krasts, akvarelis

▲fil! Zinta Kūlite, 67.c. pie savas gleznas „Saules puķes”, eļļa

ar vīru pārcēlāmies uz Vankuveras pilsētu,Vašingtonas pavalstī. Turpināju apmeklēt gleznošanas stundas, vispirms lietojot pasteļus, vēlāk akrilu un pēdējos gados akvareļu tehniku. Lietoju arī tinti. Daudz fotografēju.

Izstādes dienā Portlandē stāstīju par saviem darbiem. Tie visi saistīti ar ze-mēm, kur esmu dzīvojusi: Latviju, Vāciju, Brazīliju un ASV.

Turpinu apmeklēt stundas. Koledžā iedama, rakstīju pētījuma darbu par veciem cilvēkiem „Art for the elderly” (Māksla priekš veciem cilvēkiem). Par to, cik svarīgi vecuma dienās ir kaut ko pozi-tīvu darīt, iet sabiedrībā, tikties ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Man pašai nema-not, esmu nonākusi tajā vecuma grupā, kam nepieciešams pozitīvs stimuls. !

Pašai nemanot, esmu nonākusi tajā vecuma grupā, kam nepiecie-šams pozi-tīvs stimuls

122

Ievadam ir jāpasaka, ka šī, kā man pašai šķiet, ideālā biskvīta tortes recepte ir aizgūta no manas vīramātes Vizmas Pūcī-tes, kas Talsos ir pazīstama toršu cepēja.

Biskvīta pagatavošana ir gauži vien-kārša un viegli iegaumējama, proti, uz vienu olu ir liekama viena ēdamkarote cukura, viena ēdamkarote ūdens un viena ēdamkarote miltu. Vanilīnu pievieno (vai arī nepievieno) pēc saviem ieskatiem (es uz vienu plātni biskvīta parasti lieku vienu tējkaroti šīs smaržīgās vielas).

Viss pagatavošanas process sākas ar olu sakulšanu ar cukuru. Nevienam nav noslēpums, ka receptēs ir rakstīts - olu dzeltenumus ir jāatdala no baltumiem un atsevišķi jāsakuļ. Pēc tam sakultais olu baltums ir jāiecilā sakultajā olu dzelte-numā. Es sava laika taupīšanas nolūkos kuļu olas kopā, neatdalot dzeltenumu no baltuma (rūpnieciski cepot biskvītu, tieši tā tas tiek darīts). Atšķirības nav nekādas. Kad olas ir gandrīz sakultas, pievienojiet ūdeni, tas padarīs biskvītu mitru un mutē kūstošu.

Tad pievienojiet miltus, iecilājot tos olu masā. Skatieties, lai milti labi iemai-sās, citādi var palikt miltu kunkulīši, kas biskvītu padarīs nebaudāmu.

Kad biskvīta masa gatava, izlejiet to uz cepampapīra, kas ir ielikts vēlamajā tortes pannā un lieciet to cepties uzkarsē-tā plītī. Es biskvītu lieku cepties 250 grā-dos, bet jāsaka, ka pie šādas temperatūras plīts ir jāuzrauga, lai biskvīts nesadegtu. Ja baidāties no straujas biskvīta cepšanās, varat cept biskvītu 175 – 200 grādos. Bis-kvīts ir gatavs, kad iedurot kociņu, kociņš paliek sauss. Gatavo biskvītu izņem no plīts, izgāž no pannas, bet cepamparu noņem nost jau atdzesētam biskvītam.

Pildījumam olas, miltus, pienu cu-kuru un vanilīnu sakuļ viendabīgā masā un liek karsēties ūdens peldē, līdz masa sabiezē putriņā. Jāsaka, gan ka es laika taupīšanas nolūkos esmu iegādājusies katliņu ar pret piedegšanas pārklājumu, līdz ar to krēma masu karsēju pa tiešo tajā, neliekot ūdens peldē. Tomēr abos karsēšanas veidos masa ir cītīgi jāmaisa.

RECEPTE

Uzcep arī Tu savu jubilejas torti!

fil! Agnese Pūcīte, 121.c.

Kad putriņa ir gatava, to atdzesē un piekuļ klāt sviestu, līdz izveidojas krēmīga masa. Nepieciešamā sviesta daudzumu es aprēķinu šādi – uz torti, kuras biskvīta pagatavošanai esmu izmantojusi 15 olas (tas ir 5 olas uz vienu plātni) es ņemu 200 g sviesta. Bet tā nav dogma, var arī būt vairāk, ja gribas treknāku.

Kad biskvīts un krēms gatavs, varam ķerties pie tortes salikšanas.

Tātad liekam kārtu biskvīta uz kura klājam krēmu un tad izvēlēto ievārījumu, tā atkārtojam vēl vienu reizi, un pēdējā kārtā liekam tikai krēmu. Krēmu ir labāk likt pirms ievārījuma, jo tad tas labāk klā-jas, savukārt virspusē neliek ievārījumu, jo tas apgrūtinās tortes dekorēšanu.

Ja vēlies, lai torte sanāktu akurāta, ar asu nazi apgriez tortes malas, tādējādi tās nolīdzinot. Pēc tam ar krēmu apsmērē arī tortes malas. Dekorē tortes malas ar cukurā apgrauzdētām auzu pārslām. Savukārt tortes virsmu izdekorē pēc savas gaumes un patikas.

Ak jā, Imerias jubilejas ballē ievārī-jums tika gatavots no ķirbja.

Nomizo ķirbi, sarīvē pēc iespējas smalkākās skaidiņās, uz vienu kg ķirbja liec 500-800 g cukura, viena apelsīna un viena citrona sula. Vāri minētās sastāv-daļas cītīgi apmaisot, līdz iegūsti mar-melādei līdzīgu masu. Var pie masas tās vārīšanās procesā pievienot arī dzērvenes.

Lai izdodas un lai labi garšo! !

▲Imerias 90 gadu jubilejas kūka un Latvijas konventa prezidijs 2014. gada 15. novembrī

IZEJVIELAS

› Biskvīta pagata-vošanai nepiecie-šamas olas, cukurs, vanilīns vai vaniļas cukurs, ūdens un milti. Atkarībā no tā, cik lielu torti vēlies cept, ir jāizvēlas olu daudzums un tieši pēc olu daudzuma jāpiemēro pārējo produktu daudzumi. Tā piemēram, ja vēlies uzcept 1,5 – 2 kg torti, tev būs nepie-ciešamas 15 olas.

› Pildījumam ne-pieciešams vārītais krēms un ievārījums pēc sirds patikas. Vārīto krēmu gatavo līdzīgi kā biskvīta masu: uz vienu olu ņem vienu ēdam-karoti miltu, vienu ēdamkaroti cukura, vanilīnu un 100 grami piena. Vārāmā krēma daudzumu aprēķina no vienas biskvīta plātnes cepšanā izmantoto olu daudzuma, proti, ja viena biskvīta plātne sastāv no 5 olām, tad krēma pagatavošanai būs vajadzīgas arī piecas olas.

Kad olas ir gandrīz sakultas, pievienojiet ūdeni, tas padarīs biskvītu mitru un mutē kūstošu

123

fil! Līga Kilmane, 42.c.

PAGATAVOŠANA

› 1 krūze piens – sildīt uz plīts līdz parādās burbuļi.

› ½ krūze rozīnes – mērcēt ½ stundu karstā ūdenī, ja vēlas, lai uzbriest lielas.

› 1 krūzi veselas man-deles ieber vārošā ūdenī, uzliek vāku un noņem no liesmas.

› Safrāna pulveris – nedaudz izmērcēt ūdenī.

› 2 kubiciņi sviesta vai 1 kubiciņš sviets un 1 kubiciņš margarīns – liek karsēt pienā, pievienojot klāt ½ tējkaroti sāls. Kad viss izkusis, ļauj atdzist. Atdzisušajam pienam pievieno klāt safrānu un rozīnes.

› 8 lielas ēdamkarotes cukura ar kaudzīti.

› 2 paciņas rauga + ¼ krūzes silta ūdens + ½ tējkarote cukurs – visu pamatīgi samaisa, lai nepaliek kunkuļi. Raudzē pāris minūtes, kamēr krūze pilna. Raugu pievieno piena maisījumam.

› 3 sijājamās krūzes nebalinātu balto miltu. Miltus pama-zām piemaisa piena maisījumam. Mīcot mīklu, piemaisa visus miltus un vienmērīgi izmīca. Kad mīkla gatava, zem mīklas bļodas novieto katliņu ar karstu ūdeni, liek nesildītā cepeškrāsni uz stundu rūgt.

› Kamēr rūgst mīkla, nomizo mandeles, sadala tās uz pusēm, vienu daļu sakapā.

› Sakuļ vienas olas dzel-tenumu. Pievieno klāt ūdeni, ja ir pa biezu.

› Iesmērā pannu ar sviestu.

› Uzkarsē cepeškrāsni līdz 375 °F (190 °C)

› No mīklas izveido 2 kukulīšus, sasprauž ar mandelēm, apsmērē kliņģeri ar olu, pārber ar sakapātām man-delēm. Cep apmēram ½ stundu. Kad gatavs apsmidzina ar ūdeni un pārkaisa ar pūdercukuru. Pārklāj ar dvieli, lai lēnām atdziest.

Pirms nu jau vairāk kā 40 gadiem, uz ķeblīša sēžot fil!dib! Annas Kalniņas virtuvē Losandželosā, fil! Līga Kilmane, 42.c. pierakstījusi Annas diktēto svētku kliņģera recepti. Līga bija Aņu, kā mūsu dibinātāju dēvēja imerietes, lūgusi iemācīt cept kliņģeri. Toreiz uz pāris līniju lapiņām tika pierakstīta recepte, kas vēlāk iegūla starp pavārgrāmatām, ar kurām recepte Līgai līdzi atceļojusi uz Latviju.

Šo recepti noteikti varēs izcept jebku-ra imeriete, kas dzīvo ASV, jo katrai būs skaidrs, ko nozīmē viena aploksne (paci-ņa) sausā rauga vai viens kubiciņš sviesta – tie ir ierasti iepakojumi Amerikā, kas sasvērti pēc tā sauktā angļu mēra. Lai nodrošinātu kliņģera izdošanos, ieteicams konsultēties ar kādu no Amerikā dzīvojo-šām imerietēm, lai kopējiem spēkiem pie-mērotu recepti attiecīgi Latvijā, Kanādā,

Austrālijā, Anglijā, Itālijā, Horvātijā vai Zviedrijā pielietotām mērvienībām.

Receptē atšķirībā no mūsdienām izmanto safrānu. Ar safrānu ceptus kliņģerus cēla galdā trimdā devušās lat-vietes. Tā tas bija ierasts Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Tāpat pieminēšanas vērts ir kādreiz tradicionālais, bet vienkāršais mandeļu garnējums: izveidotā kliņģera mīklā sasprauž mandeļu (novilktām mi-ziņām) pusītes un apsmērē ar sakultu olu, tad apbirdina ar sakapatām mandelēm un kliņģeri cep. No krāsns tikko izņemtu kliņģeri apsmidzina ar ūdeni un caur smalku sietiņu apkaisa ar pūdercukuru.

No Annas Līga ieguvusi arī “gudrību” izveidot nevis kliņģera formu, bet divus kukulīšus – vienu pasniegšanai kafijas galdā, otru – sasaldēšanai citai reizei.

Lai labi garšo un lai izdodas iedzīvināt Aņas recepti! !

Fil!dib! Annas Kalniņas svētku kliņģera recepte