Skenejis Jānis V

ilniņš scavenger@

inbox.lv R

īga-2010

KAS BEZ BIKSĒM , TAS BEZ BĒDĀM !

HUMORA UN SATĪRAS ŽURNĀLS

DZEN VELLU 1AU TRĪSDESMIT CETURTO G AD U

" ' =• > .................SMf... .. . . . . . . . . . . . ̂ -

K O N K U R S SCēsu rajona TOP izpildkomiteja Cēsu muzeju apvienība Žurnāla «Dadzis» redakcija 1990. gada jūlijā rīko

2. konkursizstādi ĶEN CIS '90

K O M ISK A IS TĒLOTĀJĀ M ĀKSLĀ

Aicināti piedalīties profesionālie mākslinieki, g lez­notāji, grafiķi, tēlnieki, karikatūristi un citi.

Darbu iesniegšana — līdz š. g. 1. jūlijam— Latvijas Mākslinieku savienībā,— «Dadža» redakcijā,— Cēsu muzejā.

Žūrijas sastāvā: Mākslinieku savienības, «Dadža» re­dakcijas, Cēsu muzeja, Cēsu rajona izpildkomitejas, Cēsu mākslinieku grupas pārstāvji.

Izstādi paredzēts atklāt Cēsīs, Izstāžu namā, jūlija otrajā pusē.

Apbalvošanai atsevišķā grupā vērtēs grafiķu un ka­rikatūristu darbus, atsevišķā — gleznotāju, atsevišķā — tēlnieku un citu darbus.

Kopumā tiks piešķirtas 9 balvas ar naudas prēmijām: 1j trīs galvenās balvas — bronzas statuetes (skat. at­

tēlu!) ar prēmijām, 500 rubļu katra;2) trīs bronzas medajas ar prēmijām, 300 rubļu

katra;3) trīs bronzas medaļas ar prēmijām, 200 rubļu

katra.Bez tam daļu izstādes darbu iepirks Cēsu muzeja

kolekcijai.Iespējama vēl citu organizāciju, prēmiju dibinātāju

un sponsoru piesaistīšana.Adrese: 228500, C ēsīs, Pils ielā 9, Cēsu vēstures

un mākslas muzejā. Tālrunis — Cēsis 22612, 23557.

RĪKOTĀJI

* •

JAUNSAIMNIEKIEM

Rifi» UepSjt, R

T R Ī S K Ā R T Ī G SVairuma «* massumā <to»o/o«a*

Atba lsto t tos, kam divkāršais šņabis nav pa makam, ierosinām tirdzn iec ības pārvaldēm un patērētāju b ied rībām universālveikalu parfim ē­rijas nodaļās a rī ie r īko t dzērienu sektorus. Kā jau pats nosaukums rāda, trīskāršajam odeko lo ­nam, atbalstot dzerošās masas neatla id īgos lū ­gumus, m ie rīg i varētu uz lik t trīskāršu cenu.

Dažadi zirgspēki

C LKP CK Iz d e v n ie c īb a , «Dadzis», 1990

Mums pa līgā tagad metas a rī tautieši no ārzemēm, cits ar mantu, cits ar gudru padom iņu. A r visai nopietnu atklājumu, protams, savas profesijas valodā lauku ļaudis iepazīstina latviešu karikatūrists Ed. Keišs no tālās Kanādas: cūkas ātrāk iem ieg, klausoties klasisko mūziku, m ierīgāk guļ, ēd mazāk un ātrāk no­barojas.

Ņem iet par labu un liec ie t aiz auss!

JAUKSIM VAICELSIM?

Beidzot tā ir klāt, šī ilg i ga id ītā ekonomiskā suverenitāte!

Vakaros, ieslēdzis te lev izoru , ar neslēptu interesi klausos pārdomas par «tirgus ekonom iku, kuras apstākļos ir sākusi strādāt republikas saimniecība». Pārlapojot radikālāk noskaņotos preses izdevumus, nevilšus p ieķeru sevi p ie domas, ka nākamajā algas reizē varbūt saņemšu konvertējamus latus, nevis apšaubāmas vērtības rubļus. Fantāzija raisa vienu ainu aizraujošāku par otru — Latvija ir atkarojusi bekona m onopolu pasaules tirgū un sekm īgi konkurē ar Dāniju sviesta ražošanā, «VEF» un «Radiotehnikas» ražojum i Londonas un Ķelnes supermārketos kotējas tikpa t augstu kā firmu «Grundig», «Siemens» vai «Toshiba» produkcija , «RAF» m ik­roautobusi sekm īgi konkurē ar firmām «Folks­wagen» un «Ford». Un — pats galvenais — kopš beidzies centrālo resoru diktāts, mūsu atjaunotā tautsaim niecība ir pārstājusi p iecūkot dabu. Pat Slokas celulozes un pap īra rūpnīca strādā ar p ilnu jaudu, Lie lupē p lud in o t dze- ramūdeni.

Stop! Kas tad tas!! Papīra trūkuma dēļ neiznāks avīzes! Tā kā pirmais reālais solis ekonomiskās suverenitātes apstākļos būšot Slokas kombināta slēgšana ekoloģisku apsvērumu dēļ un a rī citām republikām vairs nepiegādāsim perfokartes un celu lozi, tās savukārt vairs nedos Latvijai avīžu un ietinam o pap īru . . .

A tva ino jie t! Bet tirgus ekonom ika ar savu e lastīgo mehānismu! Kāpēc nevaram iep irk t pap īru par konvertējam iem latiem Somijā vai Kanādā!

Sašutumā ķeru te lefona grāmatu un . . . neticu savām acīm ! Tā pati ekonomiskās pārvaldes sistēma, tās pašas komitejas, m inistrijas un nodaļas. Tātad jopro jām dzīvo jam centralizētās ekonomiskās plānošanas apstākļos un tirgus ekonomika ar konvertējam o latu tāds rozā zilonis vien ir b ijis . . .

Nu, bet ekonomiskā suverenitāte? Patstāvība! Galu galā, ja a rī nav konvertējama lata, ir taču pasaulē do lāri, mārciņas, markas!

— Baltijas repub liku ekonomiskā suverenitāte pagaidām ir tika i kompromisa variants starp Maskavas un mūsu vēlmēm, un pat šo kom pro­misu PSRS va ld ība atsevišķos gadījum os iz tu lko mums nepieņemamā veidā . . . Bet no republikas ekonomiskās stabilitātes ir a tkarīga tās po litiskā stabilitāte un — gala rezultātā — reālā politiskā un ekonomiskā neatkarība nākotnē, — tā domā Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Anato lijs Gorbunovs.

Un man vairs negribas kopā ar vienu otru karstgalvi k lieg t: «Sloku ciet!» un «Bresi ziepēs!» Kaut kur pagaist a rī rožainie nākotnes sapņi. Toties arvien biežāk sāku ievēro t ind īgus smīniņus dažādu a tb ild īg o , pusa tb ild īgo un n ea tb ild īgo darb in ieku sejās. Sak, lai t ik slēdz c ie t gan Sloku, gan Ventsp ili, gan daudz ko vēl citu! Šodien aptrūks papīra, r ī t degvielas, pa rīt gāzes, e lektroenerģ ijas. Un tad jau paši nāks klanīdam ies ar cepuri rokā klauvēt p ie tām pašām m in istriju durv īm Maskavā.

Bet varbūt neiesim ! V arbūt nenodosim ies rozā un ziliem nākotnes sapņiem, nedestabilizē- sim jau tā destab ilizē to ekonom iku (būsim g o d īg i — b ieži vien person īgu po litisku am bī­ciju dē ļ!), bet gan reā li to stiprināsim !

Pirms nojaukt, vispirms uzcelt.

— AK SPILVENTIŅ, C IK TU BIJI MĪKSTS.

SOCIĀLISTISKO IEKAROJUMU PRAKTIĶIS.

3 Nr. 5 i j M l

A W i f f M k i B , sim iM mUlmh

INTERESANTI, V A I TUR, PIF. V IŅ IE M , IR ATTĪSTĪTS SOCIALISMS! D IEZIN . V IS I ĒD DESAS.

SADZĪVES PAKALPOJUMI

V ISU LABĀKO BĒRNIEM?

tiesības sakarā ar a lko h o l ism a un n a r k o m ā ­niju Bērnu inva līdu pansionātos šis skaitl is ir ievēro jam i lielāks — 38 procenti .

Zīdaiņu namos, bērn u n a m o s un in te rn ā t ­sko lās 43 procen ti aprū p ē ja m o ir latvieši. Pansionātos to īpa tsvars ir 55 procenti .

Bet m ēs diezin kāpēc v ien m ēr esam bijuši pārliecināt i , ka la tv iešu sievie te i pamēsi b ē r ­nus nav raks tu r īg i .

S i 'm a is un bē ra is p asaku kum eliņš v ie n ­tu ļa j iem bērn iem a izskr ien garām . Taču r a d ī ­tāj iem dz īvo t ne tra u cē nev iens . T eorē t isk i it kā eks is tē l ikum s p a r a l im en tu iek a sē ­šanu b ē rn u audzināšanai . Bet tas gan v a irā k teorē tisk i. P rak tisk i pa t ape lē t pie vecāku g o d a p rā ta nav jēgas. J a g o d a p rā ts vēl n e ­lielās devās sag labājies , tad nau d iņ a jau sen a izgājusi v isiem z inām ā šķ id rum ā.

Un pam esta is bē rn s šūpo ja s l ie lajā va ls ts g lābšanas laivā. Bērni — tā ir mūsu gaišā nāko tne , r ī td ienas cēlāji! Visu labāko b ē r ­niem! Taču va ls ts vā rd i ne v ien m ē r sak r ī t ar vals ts da rb iem . Vārdos ir sau la inā bērn ība . Darbos šī pati bē rn ība pa ie t vā ji a p k u r in ā ­tās telpās.

U Z Z IŅ A I . Vairāk nekā puse in ternātiestā- žu atrodas nep iem ēro tā s telpās. Daudz­v ie t nav h ig iēn isko istabu m e i ten ēm , telpu apavu un apģērbu žāvēšanai, par baseiniem, m uz ikā la jām zālēm un sporta zā lēm nem az nerunājot. N eapm ier inošā s tā v o k l i ir v ir tu - ves un sanitārie mezgli . A r ī gujamtelpas.

Nē, nē, mēs rūpē jam ies . T ā la jā nākotnē , va ren a jā s p iecgadēs ir p a red zē ts kau t ko jau n u bērn iem uzcēli, pat base inus p r o j e k ­tēt . . .

Bet šodien? Šodien droši v a r teikt, ka bē rns v ism az ir saņēm is z inā tn iski a p rē ķ in ā ­tas k a lo r i ju devas . Protams, banāni, ananasi, m an d a r īn i un zem enes šiem bē rn iem nav paredzēti . A r ī āboli , kāpost i , burkān i, tom āti un g u rķ i (sezonas laikā) nav jāēd ka tru dienu. In te rn ā t ie s tād e s ' ļoti labi p ro t iztikt a r visai apšau b ām as k v a li tā te s gaļu, zivīm, dārzeņiem , aug ļiem un ogām. Taču n e k u r nav te ikts, ka k a lo r i ja s n e v a r uzņem t ar bo jā t iem p roduk t iem .

Un, ja bē rn iem t rū k s t d rēb ju , sākot ar veļu un beidzot a r v i rsd rēb ēm , tas vēl n e ­bū t nenozīmē, ka viņi s ta igā plik iņi.

Vientuļo, p am esto b ē rn u ies tādes tu ras uz

tr im v a ren iem va ļiem — Veselības a izsardzī bas/ Tau tas izglītības un Sociālās n o d ro š ināšanas m in is t r i jām . M in is t r i ja s s a v u k ā r t a p ­rū p ē M in is t ru Padom e, kam a r i p a r v i e n ­tu ļa j iem un p am es ta j iem bē rn iem ļoti sāp sirds. Vai gan c itādi jau 1987. g adā bū tu tap is lēm um s «Par p a sākum iem , kas veicami, lai rad ikā li uz labo tu audzināšanas un m ācību da rbu , kā a r ī m ate r iā lo ap g ād i bā reņ iem un bērniem, kas pa likuši bez v e cāk u a izb i ld ­niecības». J a jau MP p ieņēm a šādu lēmumu, tad laikam juta , ka kau t kas nav īsti k ā r ­tībā.

Kad pē rnā gada n oga lē M in is t ru Pa­do m ē p a in te re sē jo s p a r šī lēm um a izpil­di, b i ju g a ta v a dz irdē t p a r g rū t ībām , par o b jek t īv iem iemesliem, p a r v e ik ta j iem p a s ā ­kum iem , p a r va in īga jiem , pa r . . . un tā t ā ­lāk. K ul tū ras un soc iā lo j a u tā ju m u nodaļā J ā n is J ē k a b so n s tu rp re t im uzsvēra , ka viss esot labi.

U Z Z IŅ A I . Balstoties uz s ta t is t isk iem p ē t ī ­jum iem , nākas secināt, ka MP lēm u m s «Par p asākum iem , kas veicam i, lai radikāli u z ­labotu audzināšanas un mācību darbu, kā ari materiālo apgādi bāreņ iem un bērn iem , kas palikuši bez v ecā ku a izbildniecības» bieži ne liek pild ī ts vai t iek p i ld ī ts daļēji .

. .L a t v i j a s PSR Vals ts s ta t is t ikas k o m i te ja uzskata, ka nep iec iešam s uzdot Tautas i zg l ī t ī ­bas m in is tr i ja i , V e s e l īb a s a iz sa r d z īb a s ministrijai , T irdzn iec ības ministrijai , Sociālās nodrošināšanas ministrijai , Patērētā ju b ie d ­rību savienībai, citām m in is tr i jām , tautas d e ­putātu padom es izp i ld k o m i te jā m v e ik t n e a t ­l iekam us pasākum us , lai uzlabotu bērnu m a te ­riālos un sadz īves apstākļus, v iņu apgādi ar kva l i ta t īvām un p ie t ieko š i plaša sor t im en ta pārtikas precēm . N odroš inā t v ien tu ļo bērnu iestāde': ar medicīnas personālu un pedagogu kadriem . .

A. N IT A

P. S. Dzīvē bieži ir kā p asakā — jo tālāk, jo t rak ā k . Vienīgā a tšķ ir īb a ir tā, ka dzīvē n e k ad n e v a r zināt, vai be igas būs laimīgas u n va i mazais, s i rm ais kum eliņš p ēk šņ i n e p ā r ­tap s p a r p lēs īgu p e lēk o v i lk u . . .

Daba tā ir i ekā r to jus i . Bērns n ā k pasau lē pēc dev iņ iem m ēnešiem . Gan lad, kad viņu gaida, gan lad, kad negaida. Gaid ītos a izved mājās, pā rē jos v isb iežāk m ājās n eved . N o ši brīža ari sākas ne g r ib ē tā bē rna ceļš pa e ta ­pu — zīdaiņu nams, b ē rnunam s, in te rn ā tsk o la (vai palīgskola), p ro fes ionāli tehniskā , k o p ­mītne. Bieži tam seko a r ī zona.

Gaidītajam vecāk i s tās ta pasakas — mazā, s irm ā kum eliņā . . . N eg r ib ē ta is bē rn s par s irm o kum eliņu bieži v ien nezina neko, jo neviens par v iņu ne in te re sē jas , nep riecā jas , nev ienam viņš n av vajadzīgs.

Es dzirdu, kā mani a p rā j — fui, fui, m ūsu h u m ān a jā va ls tī k a tram a tro d as sava v ie t iņa un visi bez izņēm um a ir va jadzīg i .

Reiz kāda māte, m adonna a r bērnu , m āmuliņa, kas s t ing ri b i ja no lēm usi a ts tā t bē rn u va ls ts apgādn iec ībā , visiem, kas m ē­ģ inā ja v iņu pārliec ināt , cen tās paska id ro t , ka v iņas p rā ts v a rēšo t būt pi ln īg i m ierigs. Gan jau vals ts p ra t īšo t gādāt. Un pie vals ts lielās k rū ts b ē rn am būšo t gan labāk, gan ērtāk, gan siltāk. N udien , sab iedr ībā , k u r p i rm a jā v ie tā v ien m ēr bijis p lāns un va ls ts in tereses, mātes jū tas ražošanas p rocesā paras t i t ikai t raucē jušas . S iev ie te a r bē rn u vad ītā j iem b ijus i un ir kā ak m e n s kaklā.

Bet, tā kā laist pasau lē b ē rn u ir goda lieta, v iena da ļa s iev iešu to godam arī dara. Un n e rak s ta a tte ik šan ās iesn iegum us. Un n epam et b ē rn u s s l imnīcā. J o bē rn s m ājās ir lieli svētk i. Rodas pam ats to p iek lā jīg i a tz īmēt tu v āk o d rau g u pulkā. Kopā a r m ā­tes p ienu saņēm is k r ie tn u d o p in g a devu, bērn iņš m ier īg i guļ un nemaz ne tra u cē vecākiem priecā t ies pēc s irds patikas.

Un tikai pēc laika sab ied r īb a pamana, ka bē rns jau ir fiziski un ga r īg i n o v ā j i ­nāts . Tad seko ilgu ilgās pap īru kā r to šan as . Un rezu ltā tā m ām iņai to m ē r t iek a tņ em tas vecāku tiesības. Bēdas plosa viņas sirdi. Tās jāslic ina . Un, jo v a ir ā k slīcina, jo v a i ­rāk jāslīc ina . Tā, ka b ēdu sag rau z tā m āte nemaz n epam ana , kā a tņ e m tā b ē rn a v ie tā jau uz rad ies cits. N u a tka l prieki , kam seko bēdas, kas, p ro tam s, jāslīc ina . Tā piecas, sešas, pat as toņas reizes. Līdz m āte i varonei .

U Z Z IŅ AI. Z īdaiņu namos un bāreņu in ­ternātskolās 20 procenti ir bērni, kuru v ecā k iem ar tiesas l ē m u m u a tņem tas vecāku

— D O M ĀJI, KA ESI V IEN ĪG AIS, KA M IZREDZES TIKT DEPU­TĀTOS!

E. R U S M A N I S

— PAREIZI — ĀDA, G ALA M AN, RAG I, NAG I TEV!— UN KAS CENTRAM!

PARAUGSTUNDAopš neatminamiem laikiem mūsu iestādes g a ite n ī stāvēja izdēdējis

dīvāns. Un katru dienu tā kaulainajiem sāniem kāds uzgrūdās, dabūdams dažāda lielum a zilumus. C ietušie tad parasti izteica v ienve id īgu priekšlikum u: izmest to kasti! Bija reizes, kad dīvāna liktenis atradās kā uz naža asmens. Nu, kaut vai tāpēc, ka M īlīte s v īrs tumšzilās zīmes uz laulātās draudzenes maigās miesas negribē ja a tz īt par ra­žošanas traumām . . .

Kas zina, cik ilg i mēs vēl būtu mocījušies, ja šajās telpās nejauši ne iem ald ītos tautā m īlēts censonis. Protams, a r ī viņš nodauzīja kāju gar skabargainajiem dēļiem un, lie lu braucīdams, pārmetoši te ica:

— Un es domāju, ka visas vecās grabažas jau aizmēztas.š ī filozofiskā p iez īm e uzrāva kājās mūsu arodorgan izatoru Jumtaini.

Viņš apskrēja visas istabas, vaicādams, vai mēs esam dzirdē juš i pā r­metumu:

— Vai es neteicu, ka sevi izdzīvojušas mantas jānoraksta! Sa­deram, ka viņš šo gad ījum u un mūsu kantori izmantos kādā no savām uzrunām vai rakstiem! Kauns pār visu ģ īm i . . .

Un tā v ie n u rīt ga iten ī p re tī skatījās savāds tukšums. Daži, ku ri b ija raduši saņemt savus belzienus jau darba dienas sākumā, izskatījās g luž i apjukuši. M īlīte esot gandrīz paklupusi tajā a tb rīvo ta jā p lacī.

Pēcpusdienā mūsu istabā ienāca Jumtainis. A r ziņu, ka c ilvēk i iz ­saka neapm ierinātību , — jā, tas kokakambaris esot traucējis gan, bet nu gaitenis izskatoties neapdzīvots un drūms kā šķūnis.

— Ir ienācis priekšlikums iznest no mazās zāles divus atpūtas krēslus un no lik t izb rīvē ta jā te lpā.

— Tad vajag tā izda rīt, — noņurdēja grāmatvedis Spicenieks. Viņam b ija savas domas par Jumtaiņa rosību.

— Nu, vec īt! — ium tain is nog roz īja galvu. — Tie la iki, kad visu da rīja priekšn iecība, ar tautu neapspriedusies, paldies dievam, ir ga­rām. Tagad visi kopā lemjam. M ācīties dem okrātiju nekad nav par vēlu.

Šodien mums visiem būšot iespēja p ieda līties īstā demokrātijas paraugstundā. T ū līt pēc darba notiks sapulce, kurā ikviens varēs izte ikties par savu gaiteņa apmēbelēšanas variantu un to aizstāvēt.

— Es nevaru! — M īlīte satraucās. — Vīram āte atbraukusi. Nē, es nevarēšu. N u . . . Ja nu v ie n īg i jūs man iedosie t izziņu par to, ka nevazājos nezkur.

Jumtainis sacīja, ka visi, kuriem vajadzēs rakstisku apliecinājum u par piedalīšanos demokrātijas paraugstundā, tādu, protams, dabūs. Pēc pirmā pieprasījum a. Nav taču vairs vecie laiki, kad cilvēks zā­bakus nodeldēja, apzīm ogotu p a p īr īt i meklēdams.

Uz sapulci b ija atvilktas pat tr īs agrāk nekad neredzētas grošas. Viszinošā T īlīte teica, ka šo vecenīšu darba grāmatiņas g labājoties mūsu kadrinieces seifā, tā tad viņas skaitās kantorim p iederīgas. Pie pašām durv īm kūkoja Pudeļu Jānis, kurš regu lā ri izvāca no skapjiem un pagaldēm tukšo taru.

Jumtainis sāka uzrunu:— Pirmo re iz i šīs telpas p ieredz, ka to lik ten i lem j p iln īg i viss

ko lektīvs.— Kur nu viss. Spicenieka nav, — kāds noteica.D arīju zināmu, ka no r īta Spicenieks kaut ko runāja par zob ­

ārstu. Brēcenieks iem inējās par kāršu parādiem, kurus ko lēģ is taisni šodien devies nokārtot. M īlīte atcerējās noslēpumainu te le fona zvanu . . . Jumtainis a izsūtīja Hertiņu apzvan īt pilsētas po lik līn ikas. D rīz viņa at­griezās un ziņoja, ka Spicenieka neesot ne po lik līn ikās, ne morgā. A r ī šodien iz lido jušo pasažieru sarakstos minētais pilsonis nav at­rodams.

— Nē, sapulci no turē t nevarēsim, — teica Jumtainis. — Tagad neko nedrīkst lem t, igno rē jo t pat viena in d iv īd a v iedok li.

Nākamajā r ītā Spicenieks uz Jumtaiņa drūm o jautājumu par vakardienas prom būtn i nevē rīg i a tb ildē ja :

— Tad liec ie t tajā ga iten ī savus krāmus, kādus g r ib a t . . .V ē l Spicenieks sacīja, ka viņam tāpat esot lab i. Jumtainis nozib i-

nāja acenes un aizskrēja. Pēc b rītiņa Spiceniekam p iezvan īja sieva un teica, lai viņš nedzenot velnu ar tādu nopietnu sapulci, vai tad g rū ti esot aiziet, cik nav nosēdēts, pārcie tīs a rī šito. V ē l pēc stundas ieradās vecāku komitejas pārstāvis no skolas, kur gud rīb ā ņēmās Spicenieka atvases, un lika saprast, ka d iez in vai tāds tēvs, kas neuzņem sev ī jaunā vēsmas, spēs audzināt bērnus laikam atbilstošā garā. Taču a r ī pēc šīs apstrādes Spicenieks palika pie sava.

Divas turpmākās nedēļas dz īvo jām kā d ru d z ī. Iestādē nodib inājās tota lizators, kur pieņēma likmes derībām : piedabūs Spicenieku atnākt uz sapulci vai ne!

Beidzot Spicenieks paziņoja, ka — la i velns visu parauj! — atnākšot pate ik t to , ko Jumtainis ga idot. Viņš nebūtu padevies, bet vakar Austrālijas māsīca atsita te legram m u: vai tas tiesa, ka dārgais brālēns brem zē pārbūves procesus, kam aplaudē visa pasaule abās ekvatora pusēs! Protams, tik daudz dūšas, lai kļūtu par starptautiskas uz­manības ob jektu, Spiceniekam nebija. Tāpēc tū l ī t pēc Jumtaiņa uz­runas viņš piecēlās un paziņoja sapulcei, ka būšot ar m ieru tā, kā c iti izlems iekārto t mūsu kantora koplietošanas telpas. Jumtainis a i­cināja iz te ik t citus viedokļus. To bija vesels lēvenis. V islie lākā jezga izcēlās, kad viena no grošām ierosināja Jumtaiņa darbagaldu izce lt ga iten ī, be t istabā audzēt žaboneļķes vai cāļus.

Kad pārtraukumā izgājām drusku pavēdināt plaušas, palikām kā zemē iem ie ti — bijušā d īvāna vietā stāvēja parup ji darināts un b rūn i krāsots koka sols. No kurienes!!

Jumtaiņa sekretāre b rīn ījā s , ka mēs. to nezinot. Centrs a tsūtījis ! Ie raudzījuš i to tukšumu un bez kādas prasīšanas, bez kādas at­gādināšanas un tielēšanās, ar ko b ija p iln i snaušanas gadi, — ap­la im ojuši mūsu kantori ar tādu va jadzīgu mantu. Vai nav jauki!

6

GNĪDAS, PUSGNĪDAS UN PLAŠA VĒRIENA CILVĒKIVispirms precizēsim , k as isti ir p laša v ē r ien a

cilvēks. Ļoti v ien k ā rš i — tas, kam plašs v ē ­riens, kas a r s īkum iem nenoņem as . Pat tad, ja v iņam t rū k s t pā r t ikas , v iņš daļu no savas nabadz ibas m ie r ig i izmet ā rā vai iz­baro lopiem. Bet gnīda, pa t p ā rp iln īb ā dz ī­vodam s, tr īc p a r k a tru pu tra im u , k a tru gaļas k r ik s l t i un sv ies ta piciņu.

V isuzska tām āk to redzam v iņ p u s robežas, tur, R ietumos. Tie, kas b ijuši tu r ien es p ā r ­tikas ve ika los, s tā s ta n e t icam as lie tas — nekā viņ iem n e trū k s to t , un to m ē r v isi p ro d u k t i esot sa fasēti kārb iņās, tūbiņās, paciņās, bundžiņās, maisiņos un tūtl tēs . Kāpēc safasēti? Aiz gn ld lbas — viņi, t ie r ie tum niek i, tau ta s v a lo d ā runā jo t , g ra ša dēļ uz ecēšām lecot.

M ēs gan ne lecam , m ēs ē d am o ve ika los bārs tām un laistām, n o l ik ta v ās postā aiz­laižam un tieši no p iena k o m b in ā ta lopiem v e ­dam izbarot. Nē, tas n av pā rsp ī lē t i te ik ts — ir b i juš i gadījum i, kad biezpiens, ko šodien bodēs a r uguni n e v a r a trast , ir ves ts un c ū ­kām atdots . Cūkas, a tšķ ir īb ā no m ūsu c ien ī ­jam ām t irdzn iec ības dāmām , ņ em pre t ī arī n e fasē tu b iezpienu. Un mēs, būdam i p laša v ē r ien a cilvēki, dodam, lai cūkas ēd — vai m um s žēl?

Jā, p a r to fasēšanu. Tā p a tie šām ir ķēp lga būšana! Tas pa ts biezpiens — apžēliņ, kas tur ko noņemties! V ispirm s b iezp ienu va jag iebēr t vecm o d īg ā au tom ātā , pēc tam safasētās d i v ­

simt g ra m u pac iņas sa l ik t kastēs , k as tes a iz ­nes t . . . Un, sakiet , kas to darīs? Piena k o m ­binā tos ir b r iesm īgs s t rā d n ie k u trūkum s . Un to v a r sap ras t — k u r š gan jū t iekšēju a ic inā jum u par p u so t ra s im ta rub l lš iem n a k ­tis un svē td ienās s t rā d ā t sm agu fizisku d a r ­bu? Un kam gan ve ik a lo s p a t īk ne fasē to b iezpienu ķ ek sē t ā rā no kannām , sv ē r t un pūlēties?

N e t iek fasēti a r i gaļas p ro d u k t i . Taisn ība gan, p laša v ē r ie n a c ilvēk i gaļas p ro d u k tu s pagaidām vēl cūkām neizbaro , tos ved uz ve ika l iem un pā rdod . Toties p ā rd o d a r plašu, pa t ļoti p lašu v ē r ie n u — a k n u pas tē t i un m a l ­to gaļu iesver p a ras ta jā ie t inam ajā papīrā , jo puspe rgam en ts , redzat, ir b r iesm īgs d e ­ficīts. Kam ēr p i rk u m u mēs a iznesam mājās, pap īrs ir pa puse i izjucis, un k o p ā ar pus- izm irkušo p a p īru p iek to daļu pas tē tes un m a l ­tās gaļas izm etam ārā.

Krieviem ir sakām vārds , ka ikvienā ģ i­m enē eso t kroplis . Svē ta patiesība! A ri s ta rp mums, plaša v ē r ie n a c ilvēkiem, uz radušies pusgn ldas — līdz. gn īdām v iņ iem vēl t ā ­lu — , kas sākuši b rē k t pēc fasēšanas a u to ­mātiem. J a a r i mums, tāpa t kā t iem tur, Rietumos, ve ika los p ā rd o tu safasētus p r o d u k ­tus, mēs ie taup ītu t ik un tik p ro d u k tu , t ik un tik rubļu, ve ika los p ā rd e v ē ju deficīts bū tu a tr is in ā ts a r v ienu rāv ienu . Tur, R ie­tumos, p ā rd e v ē ju ve ik a lo s neesot, t ikai k a ­sieri.

Rietumos, R ietum os . . . Te, a t ļa u j ie t a iz rā ­dīt, n a v Rietumi, te ir Plašā Dzimtene, k u r dz īvo p laša v ē r ie n a c ilvēki, un t ie fa ­sēšanas a u to m ā tu s neražo. J a neražo, tad, loģiski spriežot, tos n e v a r dabūt. I e p i rk t no tiem pašieip g n īd lga j iem rie tum niek iem ? Viņi, g ra ša dvēseles, p ra sa va lū tu , be t va lū- Ja s p laša v ē r ie n a c ilvēk iem nav, v iņ iem ir n e k o n v e r te ja m s rublis , tukš i ve ika li un ne ticam i lieli p ā r t ik a s p re ču zudumi.

Lai m ū su p u sg n ld as n om ie r inā tu , v a ram paska id ro t , ir j a u b i juš i n e sek m īg i m ē ģ in ā ­jum i m ūsd ien īg u s fasēšanas a u to m ā tu s p a ­sūtī t Sav ien ības rūpnīcās. Iep irkšana , kā jau m inē jām , v a lū tas t rū k u m a dēļ a tk r ī t , tā tad v ien īgā reā lā izeja ir a u to m ā tu s m eis ta ro t tepat, m ūsu republikā . P irm ajā m irk l i tāda ideja l iekas v isa i p rā t īg a — eko n o m isk a is efekts b ū tu v a re n liels, tu rk lā t Latv ijas rūpn iec ība šod ien spēj b r īn u m u s ražot, s a ­līdzinot a r k u r iem fasēšanas a u to m ā ts ir špicka.

Bet ne nu ražos, nekā. Un ne ražos t ā ­pēc, ka mēs neesam ne gnīdas, ne p u s ­gnldas, mēs esam p laša v ē r ie n a cilvēki, un a r to v iss ir sacīts. Tāpēc mums. a t ­l iek v ienīg i n o v ē lē t cūk ām labu ape t ī t i b iez­piena ēšanā un n a iva jām runām pa r p ro d u k tu fasēšanu p ie l ik t punktu .

A. ĪSAIS

Nr. 5

Jaunatnes centrs «Forums» gatavs pārņemt savā bilancē šaurās aprindās pazīstamos Stūra mājas pagrabus, kas, demokratizācijas p roce­siem padziļino ties, vairs neesot nemaz noslo­goti. Tur paredzēts ie r īko t d iskotēku «Soso», kom pjū terzā li «Koba», videosalonu «Jāzeps» un kabareju «Stabu iela».

'0p e r a tļVs

‘ņU CeP*iuš.

' ev7rdCinātdd n&i

"US a tc - ,v,ii z d%

Pieaugošo AIDS briesmu apstakļos aizvien problem ātiskāki kļūst līdzš inē jie zobu raušanas paņēmieni. Jaunu, daudzpartiju apstākļiem piem ērotu m etodi iesaka Ārstu b iedrības p o ­litiskā konsilija speciālisti. Proti, ņem Daugav­p il ī ražotu korda pavedienu, galos izve ido c il­pas, vienu cilpu uzkabina uz viena cietēja s li­mā zoba, otru — uz otra. Pēc piecām minū­tēm abi p ilsoņi, po litisko kompromisu neatra­duši, skrien katrs uz savu pusi, un auklā fik ­sētie zobi ir laukā. Rīgas den topo lito logu iz ­gudrojuma patentu jau g rib iegādāties Āfrikas valstu zobārsti, kuriem a rī jāstrādā daudz- cilšu bezkompromisa plurālisma situācijās.

Veģetāriešiem vairs nav jāuztraucas par sa­vu gremošanas sistēmu. Veselības aizsardzības m inistrijas d ie to loģ ijas speciālistu ve ik tie p ē tī­jumi liecina, ka Rīgas restorānos un kafej­nīcās gatavotie gaļas salāti uzskatāmi par ve- ģefāriskiem, jo tajos nav izdevies atrast vese­līb a i ka itīgos dz īvn ieku valsts produktus. Turp­māk gaļu nesaturošus gaļas salātus ieteiKts pārdot a rī diētiskajās ēdinātavās.

C 3

Televīzijas raid ījum a «Savai zem ītei» dar­b īgā un izdomas bagātā radošā brigāde ie ­cerējusi sistemātiski apgaismot stagnācijas ap­stākļos noklusētu tēmu — zemnieku seksu. Kā liecina TV socioloģisko pē tījum u redakcijas veiktās anketēšanas dati, absolūtais b rīvo un ko lektiv izē to zemnieku vairākums a tz in īg i vērtē Vecgada raid ījum a sižetu par jauniešu seksu­ālajiem p iedzīvo jum iem siena pantā un uz transportiera lentes. Sie kadri par lauku ap­stākļu piedāvātajām iespējām izra isījuši e ro ­tisku interesi a rī ievērojamā daļā p ilsētnieku, kuru seksuālo izdomu ierobežo komunālā šau­rība. Tādēļ panākumu spārnotie žurnālisti jau tuvākajos raidījum os turpinās ve iksm īg i a iz­sākto teleagroseksa ciklu. Ieplānotas pikantas reportāžas no kuļmašīnas galda, biešu vagām, kartupeļu stirpām, linu mārka un ratapakšas.

-7‘

^ ' 1m

Protams, tā b i ja vis īs tākā ne jaušība, ka tajā vasaras vakarā t r īs so l īd i maskavieši atbrauca ciemos p ie O ļe g a G or junova , kurš d z īv o ja Skultes c iema dārz iņu sab iedr ības «Kaija» 22. mājiņā. Un a r ī tā b i ja ne ­jauš ība, ka c iemiņ i tu r ieradās atceļā no Polijas.

G a n d r īz tajā pašā stundā t r īs op t im is t isk i noskaņot i puiši Dainis Klubis, Mār is Dūks un Atis V ī to I i ņ š ēr ti apsēdās zem kādas kuplas pr iedes. Un atkal ne jaušība, ka pēdē ja is b i ja nop irc is piecas pude les s tipr inātā v īna. Tātad . . . viens, d iv i , t r īs un pu de les tukšas gan. Patī ­kams vēj iņš galvā un kājas kļuvušas t ik v ieg las kā d ieg ā pakārtas.

D r īz v ien 22. dārza mājiņas logos nodz isa gaisma. Laikam tās iem ī tn iek i no tālā ceļa b i ja noguruši.

Tajā pašā laikā t r īs jaunek ļ i , m ek lēdam i kaut v isn ie c īg ā ko p ie d z ī ­vo jum u, ne jaušības dē ļ pam an ī ja d ze l tenu ž igu l i p ie jau zināmās 22. mā­j iņas. M aš īnas a izmugures du rv is iz rād ī jās neaizslēgtas, tāpēc v ieg lāk un klusāk to varēja aizstumt. Tālu ne — tikai kādus simt metrus. Pēc tam jaun ie brašuļi pēc v is iem zinātnes l ikum iem savienoja a izdedzes vadus un motors ierūcās.

Dārza mājiņas iem ī tn iek i saldi gu lē ja . Trīs no v iņ iem sapņoja par v e ik s m īg o ce ļo jum u un tām mantām, ko iegādājuš ies . Kas t ik tu r ne­b i ja : -ku rp ju pāri , l ietussargi, kosmētika, b ižu tē r i ja , keramikas sveč­tur i , Ķ īnas tēja, ga ršv ie lu paciņas, smaržu flakoni, ādas jostas, salve­tes, vē l da udz kas cits, pat d iv i nerca ādas kažoki.

Trīs jaunek ļ i braši brauca pa ceļu — v ispirms stūrēja Māris, tad Atis. La im īg i a izk ļuva l īdz L imbažu ra jona V id r iž u ciemam. Bet tad ne­jauš ības dē ļ ceļā pa gad ī jā s ba ļķu ti l t iņš, kam mašīna tieši b lakus ie ­b rauca g rā v ī . Kāds nesmukums! Labi, ka v isapkārt b i ja mežs un ne­viens šo kaunu neredzē ja . Puiši iz lēca no ž igu ļa un tikai tad pa ­manīja, ka bagāžn ieks p iekrauts ar v isādām labām mantām. Būdami p ie ­t i c īg i , v iņi paņēma v ie n īg i m agne to fonu , kasetes un vēl šādus tādus sīkumus, pat košļenes, konfektes un šoko lād i . Tā sacīt — lai bū tu sal­dāka dūša.

A i, lab ie ļaudis, kas nākošajā rī tā b i ja par traci! Ž igu ļa īpašn ieks V lad im irs Lisins v īs t ī ja dūres un su l īg i lamājās, v iņa laulātā d raudze ne Jevgeņi ja vaimanādama tū l ī t ga lvā aprēķ inā ja , ka v ienā nak t ī k ļuvusi na­bagāka par vairāk nekā de v iņ iem tūkstoš iem rub ļu , paveco autiņu ne rēķ ino t . V iņas māsa Svet lana cirta kāju p ie zemes un izk l iedza , ka pazaudē t ie t r īs 'tūkstoši v iņai to m ē r esot l iela nauda. Ir laup ī tā j i Lat­v i jā ! Šitā a p t ī r ī t g o d īg u s c i lvēkus!

M āra Dūkas, v iena no nakts matador iem, māsa Daiga sev par nā­košo v ī ru b i ja noskatī jus i Gunāru A nstrangu . Pēc profesijas e le k t ro ­mont ier is , kam prāts uz t ik prastu da rbu gan nenesās. Tāpēc viņš b ie ­žāk sēdēja nākošā sievastēva ž igu l ī , nekā gā ja kājām. Un tad, pavisam nejauši, Mār is tieši Gunāram izstāstī ja par mežā pamesto ž igu l i . Tas jau b i ja kaut kas. Labums nokr i ta kā no gaisa. Gunārs taču pavisam nesen b i ja sadauzī j is po tenc iā lā sievastēva autiņu. Un ja nu tagad . . .

N e la im īg ie 22. mājiņas iem ī tn iek i i lg i matus neplēsa. V iņ i skrēja uz m i l ic i ju . M i l ič i , nabadz iņ i , a r ī skrēja un meklē ja . Bet mašīna ar skaista­jām mantām b i ja kā ū d e n ī iekri tusi. Pagāja v iena diena, pagāja otra.

Tieši pēc desmit d ienām Gunārs kopā ar M ā r i ieradās p ie g rā v ī ieskrējušā autiņa. Un atkal, t ī rā ne jaušība, nekas neb i ja aiztikts. A b i ķērās p ie darba. Tikai mašīna nekustējās ne no vietas. A tka l talkā va jadzē ja saukt A t i V ī ro l iņu . Nākošajā r ī tā mašīnu izvi lka, šo to noņēma, pārkrāso ja valsts numura zīmi, Paceļot sēdekļu pārvalkus, pavisam nejauši ie raudz ī ja zem tiem paslēptus d ivus nercādas kažokus. A r visām tirmas zīmēm •

Guvum u a izveda uz Baldones ciema Burmeista r iem. Mantas sanesa istabā un k lē t ī , mašīnu nos lēpa šķūnī. V is i ga li v isdz i ļākā ūd en ī .

M aš īna un mantas tā a r ī neatradās. Maskavieš i a izbrauca. A r v i lc ienu. Kas to bū tu domājis , ka tā be igs ies ce ļo jums!

A pm ēram mēnesi Gunārs Anstrangs d z īv o ja kā n iere pa tauk iem. Kas par labu autiņu, kas par skaistām mantām! V ie n u kažoku gan va­jadzē ja a tdo t pu iš iem — atb rauca un pras ī ja savu tiesu. Bet vai Gunāram žēl. Galvenais — nu varēs salabot nākošā sievastēva autiņu. V isu v a ja d z īg o paņems no maskaviešu mašīnas. Bet a tl ikušo pēc tam kaut kur pametīs . Tīrs darbs un t ī ras rokas.

Kādā jaukā d ienā Gunārs ar jauno mašīnu atkal ieskrē ja g rā v ī . Piķis un zēve le ! Spārns čupā, pr iekšēja is stikls izb ira , ka neb i ja ko redzēt.

V a jadzē ja mek lē t pa l īgus . Gaišā d ienas laikā klajā v ietā tak mašīnu neatstāsi. Un pavisam nejauši pa l īg o s uzradās v ietē ja is iecirkņa inspek­tors. V aren z iņkār īgs . Kāpēc ne la ime gadī jus ies? Un pēc tam pa lūdza u z rā d ī t dokum entus. Gunārs nekad tādus p a p ī rus neb i ja pat rokā tu rē ­jis. Un tad tā vairs neb i ja ne jaušība. G a n d r īz tāpa t kā Dosto jevska ron ānā «N oz iegum s un sods». Tikai Gunārs Anstrangs šo da rbu nebi ja lasīj is. Tāpat a r ī M ā r is Dūks un Atis V ī to l iņš .

Redz, cik daudz ne jauš ību ! Ja saskaita, iznāk astoņas. Bet pag, vai nebūs vēl kāda? Proti , par t iem skaistajiem nerca kažok iem. Maskavieš i tiesā v ienā mutē apgalvo ja , ka šito mantu esot p irkuš i Rīgā, ti rgus p lac ī . V ie n īg i , kur tas atradās, īs ti nez inā ja pa te ik t .

Smejies vai raudi — tik tiešām d e v ī tā ne jaušība . Pie tam v isnet icamākā.\

E. JUMĀRS

9

Turpat vai katru d ienu Latvi jas suverenitā tes sakarā nākas d z i rd ē t balsis: «Ko mēs, m ī ļ ie tau­tieši, iesāksim bez sil tuma un e lek t r ības — mums pašiem šo resursu taču tik maz! . . .» Un daļē j i šīm ba ls īm ir ta isn ība. Bet tika i da ļē j i . Jo mēs esam iemāc ī juš ies un p ie raduš i ar resurs iem

šķaid ī t ies pa labi un pa kre isi, tu rp re t ī tau­p ī t . . .

A p lūkos im p irm o fo toa t tē lu ! Tā ir mazuta tv e r ­tne daudzu desmitu tonnu t i lpum ā. Šķidrums tai apkārt nav pavasara pa lu ūdens, be t dārga is un de f ic ī ta is mazuts, kas sūcas no tv e r ­tnes ārā, laiku pa laikam t iek kopā ar smil­t īm savākts un aizvests uz izgāztuv i . Daļa,

protams, sīkā u rdz iņā a izplūst tieši uz Rīgas jūras l īc i, jo tve r tne no tā nav visai tālu. Kur konkrēti? A tk lā t i runā jo t , tver tnes atraša­nās v ietu varētu a r ī nekonkre t izē t , jo šādu ma­zuta uzglabāšanas p iem ēru netrūkst. Bet, p ie ­tu ro t ies p ie labākajām p ē d ē jo gadu desmitu t rad īc i jām , uzska tīs im, ka šis ir «atsevišķs ne­t ip isks gad ī jum s» , un tāpēc ve lt i nepā rb aud īs im lasī tā ju z iņkā r ību . Tvertne atrodas otra jā attēlā skatāmās katlumājas te r i to r i jā D augavgr īvā , Lēp ju ielā 4.

A r ī šajā fo tog rā f i jā redzamā aina neko ie ­pr iec inošu sniegt nevar. Gaisā a iz ie t tvaiks, zemē — karstais ūdens, bet, kā zināms, gan tvaika, gan karstā ūdens iegūšanai jāpa tērē

enerģē t isk ie resursi. Tas pats mazuts. Un e le k t r ī ­ba.

Jau inte resantākas lietas atklā jas, pa s ta igā jo ­ties pa s il tuma t īk lu trasēm un pašu ka t lu ­māju. Pārbaudē varam, p iem ēram, uzzināt, ka v isos s il tuma punk tos ir noņemt i e leva toru mezg l i ūdens sajaukšanai — jādomā, katlumājas saimniek iem tā ir v ienkāršāk strādāt. Bet efekts ir ac īm redzams: tuvāko māju log i visi kā v iens stāv vaļā. Ārā auksts, be t iekšā ne ­ž ē l īgs karstums! Protams gan, šādi m a n ipu lē ­jo t, katlumājā pa p i ldus jāda rb in a d iv i p a m a t ī ­gas jaudas e lek trosūkņ i , kas d ie n n a k t ī pa tērē tūkstoš iem k i lova ts tundu , taču paga idām e le k t ro ­e n e rģ i ja mums vē l ir. Kad ap trūks — nu, tad jau redzēs . . .

Lielais karstums tur jūtams tika i apkārtē jos d z īvo k ļo s . Jo tā lāk no kat lumājas, jo manāmi vēsāks. Kāpēc? Tāpēc, ka si ltuma cauru ļ­vad i ir kail i , v ie tumis apbērt i ar n ie c īg u smil­šu kārtu, un tie si lda ga lve n o kā r t apkārtē jo v id i . D z īvo k ļ ie m si ltuma pa l iek pāri visai maz. Un tāpēc at tā lāko māju ie d z īv o tā j i vēsākās d ie ­nās ies lēdz e lek t ros i ld ī tā jus . A r e le k t r īb u taču paga idām vēl kaut kā kuļamies. Bet kā būs tālāk?

Lūk, nu esam nonākuši p ie ga lvenā jau tā ju ­ma: kā būs tālāk? Bet, p irms a tb i ld ē t , n o ­skaidrosim, kā šeit b i ja agrāk.

A g rā k katlumāja l īd z ar ap kār tē jo D aug avg r ī - vas c iematu p ied e rē ja Balti jas jūras kara flo tes apakšv ien ība i . Augs t i vē r tēdam i šīs karaspēka daļas ie g u ld ī ju m u mūsu dz im tenes ro bežu sar­gāšanā, nevaram tom ēr a tturēt ies no tās darba kri tiska vēr tē jum a c iemata a p gādē ar siltumu, kas energoresu rsu šķērdēšanas jomā d a ž u b r īd ir tuvo jus ies fantast ikai. A c īm re d z o t tieši šīs p ie redze s dē ļ Rīgas pilsētas iz p i ld ko m i te ja pa ­gājušajā ru d e n ī ap v ie n īb a i «Siltums» deva r ī k o ­jum u šo l īd z k l iņķ im no la is to kat lumāju un ap ­kār tē jo ciemata vē l vairāk no la is to s i l tum­t ī k lu pā rņem t savās rokās. A r visām no tā iz­e jošām sekām.

Tas — no vienas puses. Bet no otras — varbū t tieši šeit ir tā vieta, kur nākotnē kolosā l i varēsim samazināt energo resu rsu pa tēr iņu !

B. KRASTI ŅŠ Fotografējis O. LŪSIS

PILNĪGI SLEPENIDĀRGS

PRIECIŅŠArmijas v īriem vienmēr jābū t sportiskā formā.

Tāpēc, piemēram, Saldus rajonā v īr i ie rīko juš i ne lie lu treniņnom etni, tā te ik t, fizisko un ga rīgo spēku stiprināšanai. Pati ideja, protams, nebūtu smādējama. Saldus rajona izp ildkom ite ja ir izm ērījusi, ka šis pleķis Zvārdes pagastā tomēr aizņem veselus 21 478 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes!

Saldus rajonā 1988. gadā v idē ji uz 100 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes bija sara­žots 234 cnt gaļas, 781 cnt piena, 810 cnt graudu, 533 cnt cukurbiešu, 105 cnt kartupeļu. Tātad tautsaim niecība gadā zaudē 16 774 t piena, 5026 t gaļas, 17 397 t graudu, 11 383 t cukurbiešu, 2255 t kartupeļu. Pārrēķinot visu šo bagātību rubļos, gadā iznāk 21 275 m iljon i, 35 po ligona pastāvēšanas gados — 744 625 m iljon i rubļu.

Tā kā treniņnom etne ir aizaugusi ar krūmiem, tās savešanai kārtībā nepieciešami vē l 42 956 m iljon i rubļu.

Šos un vēl citus ciparus saskaitot kopā, galu galā uzzinām, ka šis prieciņš repub lika i jau izmaksājis 795 851 m iljonu rubļu.

Dārgs, vai ne!

KA SUNS UZ SIENA KAUDZES

A r ī Liepājas rajonā uzp lečotie v īr i pievākuši savām vajadzībām ne vienu vien hektāru zemes. Bet neko d a rīt — ko tu stipram te iksi!

Taču Liepājas rajona izp ildkom ite ja , apsekojot atsavinātās zemes, ir konstatējusi, ka Priekules apkaimē 4808 ha, Tadaiķos — 39 ha, Akmens- ragā — 187 ha, Kalvenē — 280 ha un Bunkā — 347 ha p la tību praktiski netiek izmantotas!

NEIZDEVIES MASKĒJUMS

Nav ne mazāko šaubu, ka, būvēdam i kūtiņas saviem lop iņ iem , kāpu joslā Liepājas rajona Pērkonē un Ziemupē, kā a rī Dobeles rajona Bērzes upītes krastā armijas v īr i, protams, veikuši maskēšanās darbus. Sak, ieraudzīs ienaidnieka modrā acs cūkkūtis un uzreiz secinās, ka šeit nav karaspēka, te d z īvo tika i v ie tē jie lopkop ji. Diemžēl v ilt īb a nav izdevusies. Ienaidniekam ir lab i zināms, ka latviešu zem kopji tik antisanitā­ros apstākļos savus lopiņus netur.

J. JUZEFS

KLEKSĪŠI«Ja vecā k i pārāk ne izd zen k o lhoza darbos,

tad br īvd ienās sko lēn i daudzm az atgūst spēkus.»

«Futbolā svarīgāka is nav rezultāts , bet gan izvairīšanās no kā ju lūzum iem .»

«A. Uplts raksta, ka tad, ja v isus d a r­bus un apkārtn i labi saglabā pa vecam , tad rodas patriarhālā saimniekošana.»

«Gleznotājs pēc p lo s tn ie k u uzg leznošanas pārdeva g leznu un pats sāka p lostot.»

«Indrānu sa im n ieks draudzē jas ar k o k i e m un k rū m ie m un pret savu dē lu iz turas vēsi.»

«L. Paegles grāmata «Cietumi nelīdz» ir v iena no v isva irā k lasītām grām atām v isos Latvijas c ie tu m o s līdz pat m ūsu dienām.»

«Att īs t ības l īm enis p ēdējā laikā ceļas t ik strauji, ka v ien s o trs to vairs n em az nevar panākt.»

«Indrānu tēvs ir redzējis , kā ka trs osis aug, un tāpēc tos n ev ien a m negrib atdot.»

N o sko lēn u sace rē ju m iem izrakst ī j i s A. BARISJAN S.

10

VAI MĒS ESAM TIK STULBI?. . . ka neatšķiram labo no sliktā, garīgās

vērtības no trulām samazgām. Laikam gan. Kā savādāk lai izskaidro pilsoņu nepārejošo, absurdo vēlm i p ie p ild īt un p ā rp ild īt v id e o ­salonus, kad tajos demonstrē kārtējās dvēse­liskās un fiziskās pornogrāfijas! Kādreiz n e d rīk ­stēja, tagad drīkst, nu tik uz priekšu — p re tī jauniem in te lektuā lo vē rtību apvāršņiem! It kā sava draņķa nebūtu p ietiekoši gan dz īvē , gan ekrānā.

Lai redzētu akrobātiskus trikus, vairs nav jāapmeklē Rīgas cirks, p ie tiek tika i ie lūkoties turpat blakus zeļošajā videosalonā. Tematiskā ievirze gan stip ri v ienve id īga , bet par nervus kutinošu numuru trūkumu grēks žēloties: «Nāc, meitiņ, izģērb ies!», «M eitene ar atvērtajām lū ­pām» un citas erotiskas (varbūt tom ēr p o rno ­grāfiskas!) filmas ar mazāk izte iksm īg iem no­saukumiem. Veiksmes gad ījum ā pat varam pa­spiest roku vietējam klaunam, kurš b ieži ma­nāms videosalona durvīs. Šis padzīvojušais videomāns par baltu ve lti, erotiskām liesm i­ņām acīs de jo jo t, sīki izstāsta, kurā filmā redzamas foršas francūzietes ar neaptveramiem apaļumiem un b rīn išķ īgu izdomu un kurā melns tēvainis ar benzīntanka potencēm. Reklāma, protams, dara savu, un viss ie t kā pa d ie ­gu — zāle pilna, nauda nāk, publika siekalo­jas un spriež, kad nākt vē lre iz.

Nedaudz tālāk, viesnīcu «Saulīte» un «Auro­ra» videosalonos filmu izvē le ievērojam i p la­šāka: kung-fu mijas ar bo jevik iem (diez kā būtu la tv iski!) un neiztrūkstošo erotiku. Jaunatnes centra «Forums» aģents un «Saulītes» v id e o ­salona vārtu v īrs V ladim irs M itrošinsļ iz jau­tāts, kur filmas iegādātas, lepn i stāsta par p r i­vāto ko lekciju priekšrocībām . A tšķ irībā no neskaitāmiem citiem videosaloniem biļetes šeit ir, bet p ie durvīm tās maigi tiek ieplēstas un savāktas atpakaļ, lai mūs neapgrūtinātu ar atkritumu spaiņu meklēšanu. Un galu galā — tās var laist apg roz ībā vē lre iz . . .

Kad be idzo t formalitātes ir nokārtotas, vi- deopriek i var sākties. Lai paliek neatklāti an ti­sanitārie, antiugunsdrošie un šausmuvizuālie efekti citās videozālēs, jo var jau neiet un neskatīties tās briesmu lietas — neviens taču nespiež. Tomēr v ideo pamanās ie lēkt acīs katram — vismaz ar straujo, reklāmas a ttīs tību . Ja neesat vēl paguvuši vē rīgāk ie lūkoties šīs modes noteicēju daiļdarbos, tad varu nosaukt to galvenās pazīmes.

1. variants:—■ teksts d rebe līgā rokrakstā, no kreisā aug­

šējā stūra ies līp i uz labo apakšējo;— pildspalvraksts, flomasterraksts vai v ien­

kārši zīmuļraksts.2. variants:— m ilz īg i, neregulāri, asinskrāsas burti pa

pusskatlogu;— uz atkailinātas sievietes krūts fona zobus

atviezis vampīrs vai mūsu publikas m īlu lis Rembo.

Un cik bagātu izdomu a p ve ltīti estēti in ­formē skatītājus par filmu tematiku! «Superbo- jev ik iz seriji super», «supereroķika», «fan- tasķičeskij užas i seks» vai «vozbuždajuščaja eroķika» . . . Informācija izsmeļoša, tika i nav saprotams, ko tāds seksuāli uzbudinājies ska­tītā js lai dara pēc seansa! Varbūt doties uz nākamo videosalonu!

Jā, patiesi, cik tad šo v ideo skatītavu ir R īgā! To neviens īs ti nevar pateikt. Jo visiem v ideo rād ītā jiem un organizācijām , kuru paspārnē tie ofic iā li, pusoficiā li un, ak vai, a rī ne li­kum īg i ir iekārtojušies, tā ir izdevīgāk. A p ­

10" ВОРОТА ШшФИЛЬМ УМАСОВ

12” МАСТЕР НЩЦз'ЗЯ- 2 ^

14" *л. , ̂ / осграсют*ЧАК НОРИС кттэ •

n f е щ р т а ы ш

18“

2СГ

ПОЛИЦЕЙСКАЯ ИСТОРИЯ..дадекм чш * комедий •nptm&mvt» ы

Ш Ё Р Т Е Л Ы Ш АКУЛА.....БРЮС ЛАЙ кумгфу

22"

rēķins ļo ti vienkāršs — ko nevar saskaitīt, to praktiski nevar a r ī k o n tro lē t. . .

V ien īgo , bet ne visaptverošo pārbaudi 1989. gada nogalē veikuši mūsu finansisti. Rīgas p ilsē ­tas izp ildkom itejas priekšsēdētāja vietniekam A. Barkānam pilsētas Finansu pārvaldes priekš­nieks I. Elsons ziņo, ka rezultā ti ir maz- iepriecinoši:

«Rīgas pilsētas Finansu pārvalde konstatē­jusi nopietnus pastāvošās likumdošanas pār­kāpumus videofilm u demonstrēšanā Rīgas pilsētā. Uzņēmumi «Elektrons», «Rīgas ekspre­sis», «Rīgas foto», «Noma» organizējuši ievē­rojamu videosalonu tīk lu pilsētā, lai gan šo uzņēmumu pam atdarb ībai nav raksturīga izk la i­dējošu programmu sniegšana iedzīvo tā jiem . M i­nētie uzņēmumi noslēguši līgum us ar koop era tī­viem un privātpersonām par v ideofilm u dem on­strāciju, kas ir pretrunā ar LPSR M inistru Padomes 1989. gada 6. februāra lēmumu Nr. 33.»

Interesanti, kāpēc šie uzņēmumi tā ie m ī­ļo juši v ideo ! Izrādās, ka iemesls ir p ie tie ­koši svarīgs — pašiem nav jāp ilda plāns, jo to izdara a lgotņ i v ideo rād ītā ji, tu rk lā t naudas žūksnis kļūst vēl biezāks. Piemērs! Pērn no janvāra līd z jū lijam «Nomas», «Rīgas ekspreša», Dzelzceļnieku kultūras pils un Poligrāfiķu kluba ienākumi tika i no videopakalpojum iem bija 71 660 rubļu.

Bet ko dara organizācijas, kam tā ir ga l­venā nodarbošanās! Ieskatīsim ies vē lre iz Finan­su pārvaldes atskaitē:

«Pilsētas Kultūras pārvalde un Kinofikācijas pārvalde v ideofilm u demonstrēšanu pilsētā nekontro lē un nevada. Par to liecina fakti . . .»

. . . fakti, fakti, be t rezultāts acīm redzams — Kinofikācijas pārvaldes ienākumi piem inētajā laika posmā jūtami knapāki, tika i 42 715 rub ļi 24 kapeikas.

Nu kļūst skaidrs, kāpēc lielākā- daļa v ideo ­zāļu netiek reģistrētas pēc to p iederības, ne­tiek kontro lēts repertuāra mākslinieciskais l ī ­menis. L īm enis!! P iln īg i tiek ignorēts LPSR M i­nistru Padomes rīko jum s Nr. 208, kurā rakstīts, ka videodemonstrēšana atļauta tika i ar ap v ie n ī­bas «Latvijas kino» atļauju, citiem vārdiem sakot — valda p iln īg a anarhija. Lūk, daļa drau­d z īgu «pārīšu», kuriem kājiņas paslīdējušas: K i­nofikācijas pārvalde - f kooperatīvs «Mono», r la «Rīgas ekspresis» + kooperatīvs «Sarma», r la «Vilnis» + kooperatīvs «Losk», Kirova rajona p ion ie ru nams -ļ- Slokas celulozes un pa­p īra rūpnīcas kultūras nams.

Tātad videoēra, kuras laikā Rīgā jau sazē­luši apmēram 100 videosaloni un videozāles (pēc autora aprēķin iem ), turpinās:

— tiek ievērotas autortiesības,— organizācijas slēdz līgumus, lai iegādātos

licences,— nodib ināta au torita tīva komisija, kas iz ­

skata iegūtās filmas, t. i., atsijā sēnalas no mākslinieciski vērtīgajām .

Tas nevar būt! Pie mums nav iespējamas tik radikālas pārmaiņas tik īsā la ikā! Taisnība. Bet tika i daļēja, jo Rīgas videocentrs, kuram, kā nosaukums vēsta, pamatnodarbošanās ir vi- deorādīšana, pēc šādiem princip iem strādā jau sen. Lielais vairums gan turp ina pa vecam, sak, kāpēc tērēties, pērko t licences, ja privāt- ko lekciju «miesas gabaliem» pavisam cits no­iets . . .

Ko lai darām mēs! Sametam pa d iv iem « tr ī­n īti» un ejam skatīties ero tiku — tas ir labs līdzek lis p re t ikdienas stresu!

MĀRIS LIEDE

11

Viss pasaules tephunr>s ir t^vi, " tu p r o f i l a s t & v i . . -

WSSĒBBBBK3BBĒBĒBĒĒĒKEĒBBBĒBBĒĒBĒĒBBĒ̂ mA. HALTURINS

NOTIKUMSM IL IC IJA S H R O N IK A

Kā jau v is iem kļuvis zināms, va k a r m ūsu p i lsē tā ir notikuši dažādi neg ad ī ju m i un avār i jas . Daudziem iedz īvo tā jiem tie bija tik negaid ī ti un mīklaini, ka uz­reiz radās dažādas baumas. Par l idojošiem šķ īv j iem a r zupu un kosm osa viesiem, par X V II g a d ­s im tā ap s lēp tu m antu ar k r ā jg r ā ­m atiņu uz Ja n a Bargā v ā rd a un pat p a r mūsu pilsētā p irmās tuale tes a tk lā šanu a r . 100 s ē d ­vietām.

Iekšl ie tu dala sāka o p e ra t īv u izm eklēšanu un n o sk a id ro ja no t ikum u secību.

Nesen pilsētā b r īv d ien as i e ra ­dās pavad ī t m edic īnas inst i tū ta 3. ku rsa s tu d en te V eron ika Gri- g o r jeva . V akar v iņa izgāja no m ājas un devās uz pastu, lai n o ­sūtī tu te leg ram m u kādam savam tuvam paziņam par m īlest ības un bē rn u tematu. Viņa izskatījās šādi: lieliska figūra, v iduklis, krūtis , slaidas kā jas un, pa ts g a l ­venais, īsi brunciši.

P irmais cie ta a ts k u rb tu v ē s n o ­zīmes pen s io n ārs M itroh īns , kas šai r ī tā kā p a r b r īn u m u bija ska idrā . Kāpdam s augšā pa k ā p ­nēm, viņš ie raudzīja V eroniku G r igo r jevu , kas pašreiz k āpa lejā. M i troh īns uzreiz nodom āja , ka tā ir J a u n a v a M ari ja , kas nāk v i ­ņam pakaļ. Šī iedom a viņu tā ie tekm ēja , ka v iņš uz divām stundām z au d ē ja valodu. Pats d īva inākais ir tas, ka pēc šīs p a ­ralīzes viņš bija pilnīgi zaudējis apet ī t i uz a lkoholu , tāpēc n o p i r ­cis pudeli v īna «Agdam», a izg ā ­jis uz savu a ts k u rb tu v i un lūdzis, lai v iņu a izsūta ā rs te t ies apeti tes a tgūšanai.

Bet V e ron ika izgāja no mājas un devās pa 20. k o n g re sa vā rdā n osauk to ielu.

Otrs, kas no v iņas cieta, bija pilsonis K-ns. Viņš gā ja viņai tieši p re t ī ar d ivām somām un sievu. P ievērs is p a s t ip r in ā tu uz­manību V eron ikai un v iņas k ā ­jām, viņš a tv ē ra muti un tūlīl dabū ja no s ievas pļauku.

T urpa l ne tā lu uz 20. ko n g re sa un Slava PSKP v ā rd ā n osauk to ielu s tū ra pašizgāzēja šoferis Krutovs, a iz rāv ies a r V eron ikas un v iņas kāju a p lūkošanu , n e ­spē jā novald ī t s tū r i un iebrauca ielas vidū iz rak tā bedrē. Pašiz- gāzējs, k u rā b i ja i ek rau ta s a k ­mens šķembas , apgāzās, un b e i­dzot šo bedri, ko bija izrāvis kāds lādiņš Lielajā Tēv i jas karā, aizbēra.

Kacl s tuden te G r ig o r jev a gāja garām alus k ioskam «Maigums», tur ies tā jās tāds k lusum s, ka bi­ja dzirdams, kā a lus p ā rd e ­vē js Ņ ik i t in s aiz s ienas a lum lej klāt ūdeni. Sašutušie kl ient i par to v iņu p iekāva un alu lika iz­liet, tā p ā rd ev ē ja m rado t lielus zaudējum us.

Pēc d ivsim t m etr iem ši s tu ­d e n te n o g r iez ās P a d o m ju - Bangladešas d raudzības vārdā n osauk ta jā ielā, k u r p iecu minūšu laikā izra is īja trīs ģ imeņu s k a n ­dālus.

Starp citu, šīs pašas ielas otrā pusē no g rāv ja lūko jā s k o n s e r ­v a to r i ja s v i jo les k lases s tuden ts Kravcovs , kam, a t ro d o t ie s p r a k ­sē, va jad zē ja izrakt m ēneša laikā 156 m etru s ga ru grāvi. Ie ra u d z ī ­jis Veroniku, v iņš tai sek o ja un todien neizp ild ī ja no rm u, par ko n ed ab ū ja ieskaiti.

Tālāk V eron ika gā ja garām d rām as teātrim . Pe tjkas, Anka's un Vasilija Iv an o v iča C ap a jev a bulvār ī teā tra sa im niec ības d a ­ļas vad ītā js M am igins, Birobi- džamas N ope ln iem bagāta is k u l ­tū ras darb in ieks , aiz z iņkāres izliecās pa c e tu r tā s tāva logu, zaudēja līdzsvaru, n o k r i ta uz asfalta un pā r lauza k re iso kāju.

Rakstn ieks X., sēdēdam s pie s tūres savā m ašīnā ar piekabi un lūkodam ies pec p ro to tip iem rom ānam par g rau d au g u un p ā k š ­augu audzē tā j iem , ari p am a n ī ja V. G r igo r jevu , taču jau pie g a l ­venā pasta. Tāpēc v iņš tū lī t m ai­n ī ja savus rad o šo s p lānus un n o ­lēma uz rakst ī t t r i loģ i ju par ļau ­nas c ū k k o p es g rū to , lik teni, k u ­ra apņēm usies izaudzēt 120 s iv ē ­nus. Romāns iecerē ts a r sep tiņām m īlestības saitēm, tr im abor t iem un nevain īg iem skūps t iem m ē ­ness gaismā.

Beidzot, kā m um s ir z iņojuši k o m peten ti orgāni, am er ik āņ u zemes pavad o n is «Spiegs XS-12», l idodam s pāri m ūsu pilsētai, ar ī b i ja fiksējis V eron iku . Viņa i z rā ­d ījās tik p ievilc īgs ob jek ts , ka a u to m ā t isk ā s fo to k am era s tās k rū šu un kāju fo to g ra fē šan a i iz­l ie to ja v isus fi lmas k rā jum us . Un t ikai pie v e ik a la «Rudens» V e ro ­nika aps tā jās kā iemieta. Viņa sev p r iekšā ieraudzī ja jaunu, ska is tu vīr ie t i a r m elniem m atiem, p la ­tiem pleciem un baltiem zobiem. Tiesa, v iņš bija pi ln īg i kails, bet, pēc m ei tenes dom ām , tas viņa ska istum u nebojā ja . A p k ā r t j a u ­neklim un V eron ika i tūlīt izve i­do jās s ieviešu pūlis , k u ra s in ­te resē ja v iens jau tā jum s: «Kurš pēdējais?» Izskato t l ie tas būtību milici jā, kur n o g ā d ā ja v isus k lā t ­esošos 325 c ilvēku sastāvā, iz­rādījās, ka jaunais un pl ika is v ī ­rietis nav m ūsu pilsētas iedz īvo­tājs, bet ieb rauc is no R ietum vā- cijas, no brāļu p i lsē tas Brēmenes. Šurp viņš ierad ies kopā a r d e le ­gāciju uz izstādi, kas t ikko a t ­klāta veikala «Rudens» skat logā. Vīrietis bija m anekens . R e­zultātā viņam aizliedza s tāvēt v i tr īnā , lai nea izkavē tu s ievie tes veik t mājas, darbus.

Tāpēc, c ien ī jam ie m ūsu p i lsē ­tas iedzīvotāji! Lūdzam n o m ie r i ­nāties, nekas no s lēp u m a in s nav noticis. Tiesa, no Valsts bankas ir pazuduši 3,5 m iljoni rubļu, kas bija ieslēgti a izz īm ogotā se i­fā. Sargi un se ržan ts Som ovs apzvēr, ka v iņ iem garām pat blakts neaizrāpošo t . No tā va ram secināt, ka visu šo n o t ikum u cēlonis var būt t ikai l idojošie šķīvīši.

12

REDZĒS, KO VIŅŠ TEIKS... TIEM, KAM P A R I...

GUNĀRS ANDRUSAITIS, Z ināt­ņu akadēmijas B ioloģijas institūta direktors, b io loģ ijas zinātņu kand i­dāts, vairāku starptautisku dabas aizsardzības organizāciju loceklis, divu dēlu un tr iju (pagaidām) maz­bērnu tēvs, pavisam nesen nosvi­nējis apaļu jub ile ju , jo dzimis pirms pieciem Zirga gada cikliem.

«Dadzi» nepasūta, bet, kā tas pienākas katram inteliģentam lat­vietim , laiku pa laikam to pāršķirsta gan. Toties c īt īg i lasa tādus žur­nālus, kuri vienkāršam mirstīgam maz saprotami. Savā ģimenes dār­ziņā mēģina uz zinātniskiem pama­tiem ieviest eksotiskus augus, taču bez redzamiem panākumiem.

— Tradic ionāls jautājums: kā­pēc izvē lē jā t ies b io lo g a p ro fe s i ­ju?

— V a in īg i gēni. Esmu dzimis rīdzin ieks, taču, līd zko bērn ībā no­kļuvu laukos, tā konstatēju, ka pu ­ķītes un kukainīši- man tuvāki nekā asfalts. Manās rokās nonāca, kā to re iz teica, dabaszinību grāmata skolām. Tā bija daudz pamatīgāka, nekā tagadējās. Rosināja interesi!

— Un no lēm āt sevi v e l t ī t e k o lo ­ģ isko p ro b lē m u risināšanai?

— Kādas ekoloģijas! Toreiz, pēc kara, par tādām lietām ne­viens vēl neko nebija dzirdē jis! Problēmas sāka rasties tika i tad, kad vairākas mūsu paaudzes pama­zām zaudēja pamatzināšanas par dabu. Skola šīs zināšanas nedeva, a rī māja, ģimene nedod. Pilsētā — skaidrs, te nav laika paskatīties, kas tev zem kājām. Bet mūsdienu laukos — tas pats! Sacēla ciema­tos daudzstāvu mājas, pārvērta lau­cinieku par rūpnīcas strādnieku, mazuta peļķe pagalmā, zv irbu li no stārķa vairs nepro t atšķirt.

— Jūs iem inē jā t ies par stārķiem. Vai no b io lo ģ iskā v iedo k ļa stārķu skaita p ieaugum s re p u b l ikā varētu uz labo t dem ogrā f isko situāciju?

— Diemžēl ne. Lielākā ļaužu daļa d z īvo pilsētās, bet tur, kā zināms, stārķi nemēdz apmesties. Stāvokli krasi varētu m ainīt, ja daļa pilsētn ieku pārceltos tuvāk stārķiem. Cerības vieš jaunsaim­nieki . . .

— Vai seksam a r ī kāda loma?— Kā nu ne, tā ir dzīves sa­

stāvdaļa. Tomēr pēdējā laikā to esam uzpūtuši kā m ilzu burbu li. Cik man nācies vē ro t ārzemēs, tur jaunieši uz šīm filmām neskrien. Tās skatīties m ie rīg i var mājās.

— Mājās mēs te lev izo rā skatā­

mies, kā attīs tās no t ikum i: r e p u b l i ­kas suverenitā te , nea tkar ība . . .

— Jā. Es jau a rī b iju kā ap­burts tajās trijās vēsturiskajās d ie ­nās, kas astoņdesmit astotā gada o k to b rī satricināja pasauli. Bet tā rīvēšanās un kasīšanās, kas notiek pašlaik! Kur d iv i latvieši, tur tr īs partijas. Kam tas vajadzīgs! Tik maz esam palikuši, bet vēl šķeļamies. Kāpēc! Tas ir neno­pietn i.

— A c īm re d z o t d z īv ē daudz kas nav nopie tns . Kāda ir jūsu at­tieksme?

— Bez humora g rū ti dz īvo t. Ne­zinu, kā būs turpmāk, bet, kā bija visus iepriekšējos gadu desmitus, to gan atceros labi. Bieži, kad vaja­dzēja d z iļi nop ie tno resoru vad ītā ­ju priekšā krist vai izmisumā, glāba tika i sajūta, ka bezcerīgo situāciju var uztvert a rī no komiskā v iedok­ļa. Uzņemt ar humoru.

— Kā jūs skatāt ies uz zaļa jiem c i lvēc iņ iem , par kur iem labp rā t m ī l rakstī t sensāciju kārā prese? Vai kā bio logs?

— Skatīties — tas nebūs pare i­zais vārds. Žurnālisti aizgūtnēm par viņiem raksta, bet neviens tos redzējis nav. Es a rī ne. Un tāpēc man šie zaļie c ilvēciņ i tāds mīļš humors v ien liekas. Kaut gan — ej nu sazini . . . Nupat, dažus mē­nešus atpakaļ, braucot pa Tallinas šoseju, pēkšņi p ie debesīm p a rā d ī­jās . . . Nu labi, tas nav nopietn i.

— Parunāsim ko nop ie tnāku Piemēram, par Slokas ce lu lozes un pa p ī ra rūpn īcu.

— Par Sloku vispār negribu ru ­nāt. Skaidrs ir viens: nezinu, kā­pēc, bet jau kuro gadu cits aiz cita nāk M in istru Padomes rīko jum i iz ­ve ido t kārtējās ekoloģiskās eksper­tīzes grupas, c ilvēki šajās grupās tie paši, to pašu v iņ i a rī a tgre­mo, bet laiks iet. Ko pateica pē­dējā ekspertīze, to pašu jau pirms gadiem bija teikusi pirmā. Bet mums va jadzīga celuloze, vaja­dz īgs balts papīrs, nevis komisiju parakstītie pap īri. Jeb varbūt žur­nālisti uzskata, ka nebūs va jadzīgs!

— Būs. Zinādams, ka jūs esat ar ī ih t io logs , tātad z iv ju pētn ieks, g r ib u n o b e ig t šo sarunu ar sen­seno makšķern ieku vē lē jum u; ne asakas!

— Paldies, tā jau a rī ir. Jo es vairs nemakšķerējū.

Sarunu p ierakstījis Z. LEŠINSKIS

JŪS ĻOTI RISKĒJAT, KUNGS!« Ic i Paris», Francija

13

VSSS ^M E ^O T iE K P A S A U L I !

L īd z šim z īmu ļus aiz auss nē ­sāja tika i mākslin iek i un skroderi . M ū sd ie n u sieviete , kas vēlas sekot l īd z i modes pras ībām , m in ia tūru z īm u l ī t i nēsā, ievēr tu auss ļ ip iņā. Vācijas Federa t īva jā Repub l ikā b i ­žutē ri jas fi rmas jau ķērušās p ie šādu z īm u l īšu izgatavošanas lielā va i­rumā.

Slavenā Skot lend ja rda d a rb in ie ­kiem nesen nācās no da rb o t ies ar visai de l ikā tu jautā jumu: kas p ie ­ša viņās t rad ic ionā lās baltās parūkas, kuras A ng l i jas tiesu iestādēs nēsā tiesneši un advokāt i . Pēc rūp īgas izmeklēšanas un p ē t ī ju m ie m sle­pe npo l ic is t i nākuši p ie s lēdziena, ka samērā dārgās parūkas, izman­to jo t to īpašn ieku p rom bū tn i , zog viņu jaunāk ie ko lēģ i .

Pasaules l ie lākās to r tes l īd zš in ē ­jais reko rds ir pārspēts! Par to pa ­rūpējuš ies Fortpe inas (A labamas štatā, ASV ) kon d i to r i , kas savas p i l ­sētas 100. ga dad ienā izgatavojuš i 24 metrus garu, 9,6 metrus p la tu un 83 cen t imetrus augstu to r t i , kuru ro tā uzraksts: «W ORLD 'S LARGEST CAKE, FORT PAYNE, AL.» (Pasau­les l ielākā tor te , Fortpe ina, AL.).

kurš v ie n la ic īg i smēķējis 151 c iga ­reti. Trūkst ziņu, vai viņš tās iz­smēķēj is l īd z galam.

Un vē l v iens pasaules rekords. O r la n d o pilsē tas (F loridas štatā, ASV) f r iz ier i Terija Karena un Kr is to fe rs M o r isons izve ido juš i l ie­lāko fr izū ru pasaulē, šim no lūkam iz l ie to jo t 22 flakonus lakas, 10 met­rus š injona, 2,6 kvadrātmetrus ti l la un 200 matadatas. Neskaidrs pa liek jautājums, ko*manekene Laura Kel- l i ja ar šo d ivus metru augsto fr izū ru iesāks.

Losandželosas (A S V ) t i rgo tā js Patriks Simondess pā rdeva savu suni, jo tas zādz ības laikā b i ja gu lē j is , be t sakodis po lic is tu , kas nāca izm ek lē t zād z īb u .

Dili (M e r i le n d ā , A S V ) i e d z ī v o ­tājs Tomass G r īn s pā rspē ja pa r vai­rāk nekā v ienu m inū t i sava vecā p re t in ieka angļa P ī te ra D o u d o d e l la pasaules re ko rdu g l iem ežu ēšanā. G r īn s apēda k i log ram u mīkstm iešu 2 minūtēs' 49,95 sek.

Šajā numurā z īm ēto karikatūru tēmas ir izdom ājuši Gunārs Bērziņš, Dainis Breikšs, Ludmila Bulikina, Ludis Danilāns, Kira Liede, Agris Liepiņš, Imants M elga ilis , Uģis Mežavilks, Igors Palkovs, Edvards Rusmanis, Tamāra Sergijenko un Andrejs V ite.

«Rohač», B ra tis lava

«D ikob raz» , Praga

Lohnesa ezerā (Skoti jā) nirē ji , m e k lē jo t b r iesm on i Nesiju, atrada b u m b ve d ē ju no otrā pasaules kara la ik iem. Tas kļuvis par muzeja eks­ponātu .

Balt imoras tuvumā (A S V ) atrodas 5 ha liela d z īv n ie k u kapsēta, kur a p b e d ī t i 8000 mājas d z īvn ie k i . Zem kapakmeņiem, b ronzas p lā k ­snēm un p a tr io t isk iem k a rog iem dus ķirzakas, z i rg i , suņi, kaķi, papaga i ļ i un pat z ilonis . Kāmja apglabāšana maksā 325 do lā rus, t u r p re t ī l ie lāku d z īv n ie k u gu ld īšana zemes k lē ­p ī — 2000 do lā ru .

To ron to (Kanādā) kāda skolotā ja iesn iedza tiesā p ras ību šķirt viņas lau l īb u . Savu r ī c īb u v iņa mot ivē ja šād iem vā rd iem : «Mans v ī rs u z l ī ­mē ja uz mūsu gu ļamistabas sienām visas savu b i jušo d raudze ņu vēstu­les. To pa re iz raks t ība b i ja draus­mīga .»

V arbergas c ietoksnis (p ie Gēte- borgas, Z v ie d r i jā ) l īd z 1928. gadam ka lpo ja par c ietumu. Tagad tas iz­remontēts un k ļuvis par tūr istu naktsmītn i . 23 kameras nevar p ie ­dāvāt v iņ iem nekādu luksu, be t t i ­kai m ie r īgu nakti aiz restēm.

Senajā Romā zosis izg lāba p i lsē ­tu no iena idn iek iem , b r īd in o t jau pagurušos aizstāvjus par sveši­nieku tuvošanos. Kāds Skotijas vis­ki ja fabrikas īpašn ieks no lēma iz­m anto t seno romiešu p ie redz i . Sa­vas noliktavas apsardz ība i viņš ie­gādājās 10 zosis, kas saceļ varenu troksn i, t i k l ī d z kāds tuvo jas. A r šo lē to trauksmes ie r īc i v iski ja ražotājs ir ļo ti apmier ināts .

— Jā, es be idzo t dabūju algas paaugstinājumu, bet tā p ietika tika i pude le i alus!

«Soire», B risele

Londonā (A n g l i jā ) tiesas pr iekšā stājās kāda 30 gadus veca v ieglas u zve d ības dāma, jo viņa b i ja pa l i ­kusi valst i j parādā 36 000 mārciņas nesamaksātu nodok ļu . V iņas a t te ik ­šanos maksāt nodok ļus atba ls t ī ja g rupa d a rbab ied reņu , kas sar īko­ja tiesas ēkas pr iekšā dem onst rāc i­ju un pras ī ja , lai n odok ļus samazina.

Brjūverā (M e inā , A SV ) kāds spo r­ta n irē ju pāris apprecē jās p e ld b a ­seina d ibenā . «Jā» vārdu v iņ i uz­rakstī ja uz ū d ens iz tu r īga kartona. L īgava in im m ugurā b i ja gaiši p e lē ­ka fraka un gd lvā melns c il indrs, l ī ­gavai — zeltk rāsaina kle i ta ar p ie ­mērotas krāsas spurām. A r ī e lp o ­šanas ierīces b i ja krāsainas, p ie ­lāgotas svētku tē rp iem — melnas un dze ltenas.

«Punch», Londona

14

«O sten», Zag reba

— Tu domā, man v ieg li tādā rieb īgā laikā vazāties pa restorāniem !!

«W eekend», Londona

«Stern», H am burga

— Cik reižu man jaatkārto, ka ļums jāpretojas, kad es mēģinu jūs nogāzt uz grīdas!

« W eekend» , Londona

— Tikai ne izp ļāpā, ka m irsti no slāpēm — tad viņš noplēsīs mums deviņas ādas!

«News». A u s trā lija «Pavliha», Ļubļana

DADZISNr. 5 (801) 1990

Galvenais redaktors Egons STRAUTIŅŠ

Redakcijas kolēģija:

iuris AZERS Armīns LEJIŅS Ēriks OSS Imants P U Č S

Edvards RUSM ANIS — galv. māksi, redaktors

Antons SO N PO RS — atbildīgais sekretārs

Vitālijs TEIV Ā N S Andrejs V ITE — galv. redaktora vietnieks

Māksi, redaktors — Uģis M E2 A V ILK S

Tehniskais redaktors — Māris SU RV ELIS

Redakcijas telefoni: galvenā redaktora vietniekam — 463872, atbildīgajam sekretāram — 460331, vēstuļu nodaļai — 469568.

LKP C K izdevniecība, 226081, Rīgā, Balasta dambī 3.

Žurnāls iznāk kopš 1957. gada divas reizes mēnesī.

Nodots salikšanai 5.02.90. Pa­rakstīts iespiešanai 22.02.90. JT 00814. Formāts 70X100/8. Ofseta papīrs Nr. 2. Ofseta tehnika. 2,58 uzsk. iespiedi., 7,8 uzsk. krāsu novilkum i, 3,81 izd. i. Metiens 80 000 eks. Pasūt. Nr. 174. Maksā 30 kap. Redakcijas adrese: 226081, Rīgā, Balasta dam bī 3, ab. k. 19. Iespiests Latvijas KP CK izdevn ie ­cības tipog rā fijā , 226081, Rīgā, Balasta dam bī 3.

Ж урнал сатири и ю м ора «Да- дзис» (Чертополох). Выходит с 1957 года 2 раза в месяц на ла­тыш ском языке. Издательство ЦК КП Латвии, 226081, г. Рига, Баласта дамбис, 3. Адрес редак­ции: 226081, Рига, Баласта дам ­бис, 3, аб. я. 19. Отпечатано в типограф ии Издательств Ц К КП Латвии, 226081, г. Рига, Баласта дамбис, 3.

15 Nr. 5

Indekss 77129

30 k a p .