SATURS 1 Tīri tēva nolēcies..................................................................................................................... 3 2 Zaėis vai zaėene ..................................................................................................................... 8 3 Vāczemes diploms darbā.......................................................................................................12 4 Mīlu pret ėīlu ..........................................................................................................................26 5 Dzīru viesis un medĦa mednieks............................................................................................35 6 Dārgais Vilandes dzeltnis .......................................................................................................43 7 Kunga gods mežsarga sods...................................................................................................52 8 Kā āzis izāzēts .......................................................................................................................61 9 Rožu valga uz mīlas galmu ....................................................................................................74 10 Godības un gaidības auriėos................................................................................................84 11 Liepu lapa un ērce................................................................................................................89 12 Labas lietas visas pa trīs ......................................................................................................96 13 Trūdu celms dzen jaunas atvases ......................................................................................106 14 Zvans galu sauc, dzied kreisa auss....................................................................................110

Pasaules slavenie vīri, kurus cildina, pulgo un skauž visu mūžu un vēl trīs dienas, savu slavu guvuši visādiem lieldarbiem un dižvārdiem, kuri nezūd no tautu atmiĦas. Un apgriez cimdam Ĝauno pusi: kas izdarījis darbu un runājis vārdus, ko tauta aizgūtnēm daudzina, tas arī ir slavens vīrs. Maz slavenu vīru mūsu mazajai zemītei... tad ar skubu steidzos talkā citiem slavenu vīru okšėeriem, kas ceĜ gaismā vīru pēc vīra kā grāvracis purva čakarĦus. Klusā naktī aizdedzināju sveėainu priežu skalu un savēžoju pa Mazzemīti pilnu kuli slavenu notikumu, kuros ārdās un spārdās barons Bunduls, ar uzviju izpelnīdamies tautas mutē piedēkli - slavenais.

1 Tīri tēva nolēcies

Tas matā ap to laiku, kad mēslu vešana Auriėu muižā bija pašā spēkā. Vīri, puiši mēž un ved, sievas un meitas par ārdītājām. StārastiĦš Virza staigā notaĜ pa pūdējumu, vērodams un rādīdams, kur mēsli biežāk gāžami, kur rešāk. Ārdītājām viĦš min cieši uz papēžiem, lai tās tīrumu noklātu mēsliem kā pašaustu pubuĜainu segu. Nevīžīgai viĦš tā draudzīgi ar savu lazdu kūju papakšina pa saliekto muguru, - vai arī drusciĦš lejāk - un tā mīlīgi paskubina: "Palūk, meit, kādi te tukši plankumi rēgojas ... kā lai te māk maizīte augt... nāc vien un paārdi vēl smalkāk no šitās vietiĦas ... un paskubinies, gan tad citas ārdītājas atkal panāksi..." Niėi nelīdz! Vai tu dziedi vai raudi, bet notikt notiek Virzas griba. Gan ietiepīgs uz savu, bet netaisns Virza nav - izkalpīgam gājējam viĦš rudenī labības pūra strīėēt neies. Acīm vien Virza novēro lauka plašumu, lai pietiktu mēslu, ko vienlīdzīgi tīrumu nogāzt, - rūtēs pa jaunmodei viĦš neliek tīruma vagot. Un galvu liec droši ėīlām, ka beidzamajiem skruėu mēsliem pabeigts piegāzt beidzamo ieliĦu. Virza staigā pa papuvi vērodams, vienu aci drusciĦ piemiedzis. Tīruma viĦš gals jau ziemu novests mēsliem un pavasarī laikus noārdīts - tur tagad saĦēmusies varena tīruma zāle, gan tāda nevienāda, kā izraustīta: kur taukāka mēslu pika, tur kuplāks un garāks zāĜu čenkurs. ViĦš ieĦem kūjgalu vienā vietā, otrā un nopriecāties vien nevar, cik vareni zeme zem mēsliem izrūgusi, kā tīrais pūpēdis. "Būtu vai lopi te jāpārlaiž, bet tīri žēl ir... lopiĦš tā kā tā šādas zāles neēd, tikai velti zāli nobradā un zemi samin kā kulu . .. lai zaĜo zālīte savvaĜā līdz aramam laikam ..." Virza nogudro un tad lēnu gaitu dodas atpakaĜ uz muižas pusi, jo viĦš jūt kaulos, ka nupat drīz nozvanīs vakarcēlienu. Zvanam savu tingulingu nozvanot, ārdītājas met savus ārdīklus pār pleciem, salasās pulciĦos un dziedādamas dodas uz muižu. Virza nogaida, kamēr pēdējais vezums atvests un izgāzts, un palaikam pēdīgais vezumnieks ir vecais Dadzis. Kad rati krietni iztīrīti un Dadzis tos izklājis ar klēpīti gudrā ziĦā līdzpaĦemtu salmu, tad abi vecie sasēstas ratos: vienam kājas uz priekšu, otram tās karājas pār ratu pakaĜu, bet muguras tiem cieši kopā. "Nu, stārastiĦ, vai būs sēža laba?" Virza ir maza auguma, tamdēĜ viĦš no laika gala iegodāts par stārastiĦu. "Laba, Dadzīt, varena ..." "Tad laidīsim..."

"Laid vien, bet solīšos, lai brūnīts atrauj elpu, abi jau kalpojat muižai 21 gadu." "Kā tu visu tik labi atmini! Tiesa, kad es atnācu muižā, tad tu viĦu pirki un man devi darbā jaunu jauno, un vai vēl nav zirdziĦš kā pūpols... ja uzsitis tik ar mēli klakšėi, tad tik zini grožus valdīt!" "Tiesa, labam cilvēkam zirgs nokalpo divus mūžus." "Un kurš gads tad tev, stārastiĦ, jau muižai kalpojams?" Dadzis zin gan, bet prasa tikai valodas dēĜ. "Man no Jurăiem 46 . .. tā tie gadi aizskrien! Un vai zini, šinī pašā tīrumā, tur vairāk muižas galā, - šoviet vēl tolaik bija ganību noras, - es dzinu muižā pirmo vagu. Tas bija tā tūliĦ pēc Jurăiem, kā mēs ar tēvu bijām šurpu atnākuši. Abi ar tēvu mēs te kārtojām kartupeĜu zemi. Es biju 15. gadā un ėēros pirmo gadu pie spala. Tu pats vēl atminies manu tēvu un zini, kas tas bija par cietu strādnieku: ko viĦš darīja, tur paskaties un pabrīnies, bet muti ciet! Tēvs noara vagu kā pa diegu, vagu pie vagas, kā vīlīti pazīt. Gan es gribēju darīt tāpat, bet zirgs ātrs, arkls smags - tas sturbuĜo, un es kā dundurs tam no pakaĜas ... mans arums iznāk tādām vien retām, nevienādām vagām. "Vai dži', puika, saĦemies!" tā tēvs rājās, "kā nāks muižkungs, tā sados tev vai galva vai acis ... kas tie par arumiem ... tīri kā daglais vepris ar purnu būtu aris ..." Tēvs gan izmācījās manis, gan izbārās, bet, kā palaiž mani vienu, tā iedomīgais arkls iet savu prāt' un muguras gals sāk man kniesin kniest... bij vaĜīga valdniekam tolaik rociĦa. Tā mēs abi arām un bīstījāmies, kamēr uzreiz tēvs paklusām man uzsauca: "Paskat, tur jau viĦš nāk no muižas! Bet nu ierīkosimies ar vagu tā, ka mēs esam normalī, kad viĦš pa ceĜu ies arumiem garām . .. varbūt šoreiz pāries!" Man tik gurni kut vien, būtu vai savilcis bikšu skroti ciešāk, bet nav spēka vienu roku arklu vadīt. "Šoreiz pāries gan... nācējs nav vis muižkungs, bet pats lielais!" tā tēvs mani drošināja. Tolaik nebij ilgi, ka barons pēc tēva nāves uzĦēmis muižu un no zemes darbiem ... nu, tu jau saproti... pašā jaunumā . . ." "Un tāds pats palika arī vecumā!" Dadzis nešpetni iebilda, un viĦi abi klusām nosmējās un aizkūpināja izdzisušās pīpes. ... Un tā mēs abi ar vagām normalī gan, bet barons paliek ceĜmalā pie arumiem stāvot un gaida mūs atarot. Mēs izdzenam vagu, iemejam arklus un steidzamies tam iekost rokā, bet viĦš tev tāds pūcīgs vien un izprašĦā mūs smalki, kas mēs tādi un no kurienes. Un tavu nedienu! Sāk vien viĦš tēvam ar niedru vazāt pa muguru! Tēvs vaimanā un lūdzas par mani, ka šis jau esot izmācījies un izrādījies visādi, bet es vēl nejēga pusaudzis, priekš arkla par vieglu. Tā tik barons sāk brēkt: "Turi muti! Tu pats esi nejēga! Mācies tu no dēla strādāt ... paskat, cik smuki viĦš noaris savu gabalu, ka bez brillēm vari atšėirt vagu no vagas, bet tev zeme ne arta, ne nearta, tāda viĦa vienā pusē arklam, tāda otrā ... kauns tev, vecam krancim, ka pats art neproti, bet vainu griez uz dēla ..." - un barons vico atkal, elpu atsarāvis. Kad tēvs atjēdzās, ka viĦš tiek pērts par saviem krietniem darbiem, tad viĦš izplēta tik kājas plašāk un nostāvēja kā miets, ne acu nepamirkšėinājis, kamēr baronam vicojot roka nogura.

Kad kungs jau bij gabalā, tad tik tēvs kā no miega atmodās un dikti nospĜāvās: "Kas to, velns, zināja, ka mūsu kungam tik gudra galviĦa!" Abi vecīši pagriezās, saskatījās un sirsnīgi uz rakstiem nosmējās. "Vai mūsu jaunais barons drīzumā no Vāczemes nākšot mājā?" Dadzis taujāja. "Redzēs, dzirdēs, kāds tas tagad būs? Agrāk jau nu gan pa suĦu dienām ar viĦu bija joku pilna cepure!" "Ja dievs liks dzīvot, tad redzēsim ... gaida jau lielmāte no viĦa grāmatu katru dienu, kad zirgi jāsūta pretī." Aiz klētīm Virza izkāpa no ratiem, iebāza pīpi kabatā un gāja pāri pagalmam gar lielo māju uz savu mitekli. Uz lievenēm izskrēja jumprava un sauca: "StārastiĦ, lai tūliĦ nākot pie lielmātes!" Auriėu lielmāte bij stalta auguma dāma pasausu seju, baltiem matiem. ViĦa valkāja lielu brilli un, ar Ĝaudīm runājot, mēdza mazliet noliekt galvu un lūkoties pāri brillei. ViĦas vīrs, tā sauktais vecais barons, jau labi sen bij miris dziĜdomībā, kā viĦa mēdza par vīra nāvi stāstīt, lai tad katrs domā, ko grib. ViĦai bij vairāk meitas, dažas jau izprecētas, un viens vienīgs dēls, tas no Vāczemes gaidāmais un par jauno baronu sauktais, lai gan viĦa pati likās saukties tikai par lielmāti. Muižkunga viĦa neturēja, saimniecību pilnīgi uzticēja Virzam, rēėinos tam izpalīdzēja pati, bet citus rakstus saveda kārtībā par mazu atlīdzību tuvējais skolotājs. Kambarī aiz ėēėa Virza nolika kūju un cepuri, saglauda matus glumus un pie paviru kantora durvīm stipri nokrekšėējās. Tas krekšėis bij klauva vietā, jo pie durvīm pieklauvēt Virza neparko nevarēja iemācīties. "Nāc vien iekšā ... es esmu te!" lielmāte sauca. Pabučojis roku, Virza atvilkās galda galā, kur priekš viĦa bij nolikts krēsls. Lielmāte jau sendienām viĦam bij atvēlējusi un beidzot pavēlējusi atsēsties bez sevišėa uzaicinājuma, bet Virza nekad tā nespēja izdarīt, pirms nebij atskanējis reizēm pat dusmīgais: nu sēsties! Kad lielmāte tā pāri brillei viĦā noskatījās, tad Virzam bij tāda sajūta, ka lielmāte viĦam redzot caur un cauri kā skaidram ezera ūdenim rudenī. Lielmātei smaids lūpu kaktiĦos notrīsējās, kad viĦa sacīja parasto: nu sēsties! "Parīt jāsūta jaunajam baronam zirgi pretī!" "Kā lielmāte pavēl: jauno karieti četrjūgā? . . ." "Nē, pietiks ar puskarieti divjūgā." Tad labu brīdi klusums. "Stāsti par darbiem!" Virza tā kā atdzīvojās un gari un plaši izstāstīja muižas saimniecības gaitu.

Tad atkal brīdi klusums, kamēr lielmāte nepavēlēja: "Nu teic laukā, kas tev uz sirds!" "Vai tad nu jaunais barons pats saimniekos?" "Nē ... vēl ne! Jaunais barons padzīvosies šeit muižā, tad ies vēl kādu laiku uzmācīties kādā lielākā muižā, kā te mūsu pusē vislabāk strādājams ... pie mums paliek viss pa vecam ... itin viss!" "Bet ja nu žēlīgā lielmāte grib darīt tā, bet jaunais barons pavēl otrādi ..." "Tad tev jāpaklausa jaunā barona pavēlei un jādara tā, kā es sacīju... vai tu vēl nesaproti?" "Saprotu gan, lielmāt, bet diezgan grūtību būs . . ." "Neviena cilvēka nav pasaulē bez saviem grūtumiem ... nu, kā iet ar tavu dēlu Pēteri?" "Kā zināt, no Jurăiem viĦš puspuiša algā, lai tad sāk no paša gala ... priekš muižas un lielkungiem viĦš skrien vai ugunij cauri ... varbūt iznāks man no viĦa palīgs un vietnieks, ja dievs liks man vēl kādu gadu dzīvot un lielmāte būs žēlīga ..." "Vai nu redzi pats, ka skolas jaunus Ĝaudis samaitā?" Lielmāte atlaida Virzu mājās. Ar lielmātes atĜauju Virzas vecākais dēls izskolojās par muižkungu un sabija Auriėos vienu gadu. Tas gadījās tolaik, kad jaunais barons pārnāca no Rīgas skolām un dauzījās pa muižu kādu pusgadu par piekto riteni. Daudz suĦu zaėi nokausē, un tamdēĜ Virzas vecākais dēls atmeta Auriėu muižai ar roku un pretī visu gribai aizgāja uz Krieviju kādā citā vietā. Otrs dēls ne ar valgu nebij piedabūnams mācīties par zemkopi, viĦš iestājās uz savu roku seminarā, no mātes klusām pabalstīts, kamēr ietika uz kroĦa rēėina. Tad jaunāko dēlu Pēteri lielmāte atĜāva Virzam sūtīt tikai 4 ziemas pagastskolā, "lai bišėin rēėinos ielauzās", un tad puika bij izpalīgs namiėim, sulainim un visai lielmātes dzimtai, kamēr viĦam kauli nocietinājās. Virzas Pēteris ar to bij traki mierā, jo viĦš, nabadziĦš, no desmitā gada sākot, iemīlējās lielmātes jaunākajā meitā Renates jaunkundzē, kura par viĦu bij gadus 12 vecāka. Tagad lielmāte un Virza cerēja, ka puika ar laiku izaugs tēvam par palīgu un kungiem par derīgu rīku, Jaunais barons - tā viĦš vienādi tika saukts arī pēc tēva nāves - tika sagaidīts ar pienācīgu godu. Kristīts vārds viĦam Augusts Ferdinants, no tuviniekiem saukts par Gusto. Rīgā, kādā vācu mācītāja vadītā vidusskolā, viĦš aizmocījās līdz beidzamai klasei, bet lāgā pabeigt to nespēja ... viĦam nebij vaĜas! Pablandījies kādu laiku pa Auriėiem, jaunais barons Bunduls aizgāja uz Vāczemi studēt zemkopību. Vācijā viĦš sabija gadi 6 un tagad mājinieku priekšā lielījās ar skaistu diplomu pirts durvju lielumā: "Mamming, dein Herr Sohn ist jetzt ein diplomierter Landwirt! Werde bald allen beweisen, was akademische Bildung und was Laienpfuscherei heisst!" Kad māte brillei pāri cieši viĦā sāka lūkoties, tad dēla kungs sabozās un vedināja valodu uz citām lietām.

TūliĦ pirmajā vakarā barons Bunduls, visai dzimtai dzirdot, pavēlēja sulainim pasacīt Virzam, ka lai tas rīt pulkstens pussešos viĦu sagaidot: viĦš gribot revidēt muižas laukus! "Kur tad lai es gaidot?" Virza prasīja sulainim. "To jaunais barons neteica," sulainis vīpsnoja. "Un cikos tev jaunais barons jāpamodina?" "Piekodināja modināt taisni deviĦos!" Tad laikus arī Virza ieradās pie lielās mājas, kad darbiniekus pulkstens sazvanīja dienvidū. Vīzīgi, danciski barons Bunduls nāca no lieveĦa zemē, jājamo pātagu pie lakzābaka stulma plīkšėinādams. "Labrīt, baronlielskungs!" Virza sveicināja, cepuri paceldams, kuru atkal uzmauca galvā, kad bija, kā saka, iekodis rokā, kuru barons tam stiepa pa gabalu pretī, svepstēdams: "Ne to vajag, ne to vajag! Un tu drīkst allaž paturēt to kūj uz galv un to cepur iekš rok, kad manam ar tev kād darīšan. Manam tev to žēlīg vēlē ... bet nu tu manam izrādīs vis muiž lauk un būšan, un tad manam tev pasacīs, kas lab darīt un kas nav lab darīt." Tikai dažus kodolīgus un raksturīgus teikumus es rakstīšu pazīstamajā Latvijas vācieša mēles larkšī, kad tas mokās ar latviešu valodu kā govs ar sakām, bet citādi joprojām rakstīšu tā, kā tas viĦam tīši vai netīši izdodas. Jaunais barons Bunduls ir paprāva auguma jaunskungs, ViĦam tagad gadu 28, bet rudpelēkie mati jau virzījās uz aizpakausi un aizausim. Ausis paprāvas un atlupu, tā vien liekas, ka kāds nebēdnis viĦu būtu sagrābis aiz ausīm un izcēlis drusciĦ matiem cauri. Seja ir pūtaiĦa, acis ūdenspilnas un izvēlušās uz āru, bet ūsas gan brangas un kuplas, itin kā divas vāveres reizā būtu rijis un abām astes palikušas nenorītas abpus mutei - rokas viĦam tā kā mazliet par garām, bet slaido stilbu ceĜgali gan par daudz uz iekšu ieliekti, tā noliegt nevar, un tamdēĜ viĦa kājas vērš vairāk uzmanības uz sevi, nekā viĦas patiesībā būtu pelnījušas. Jaunais barons nu lingoja pa priekšu un Virza tam sāĦš, tā vienu krietnu soli iepakaĜis. Barons Bunduls sākumā cilpoja īstā muižnieka gaitā, kā zilu gaisu ėerdams, gribēdams tīri vai StrazdiĦu nokausēt, bet drīz viĦš pats aizelsās, kad Virza vēl ne domāt nedomāja piekust, lai gan savā nodabā stārastiĦš iet tikai lēnu gaitu, savas domas domādams, kas atkal darāms būtu, kad tas darbiĦš jau padarīts. Auriėu druvas zeĜ un zaĜo, ka prieks skatīties, bet barons Bunduls jau meklē tikai iemeslus, kā izrādīt savu gudrību, bet pie laba druvu stāvokĜa tas lādzīgi nav izdarāms. ' ViĦi pašlaik tur iet gar ziemas kviešiem, kuri Ħemas burlacīgi, bet vēl nav paspējuši vienlaidu salīdzināties. "Prasti mieži, traki prasti mieži! Vai tu redzi, stārast? GabaliĦš gari, gabaliĦš mazi mazi! Vajag visu tīrumu reizā apsēt, ne tā: vienu dienu mazu gabaliĦu, otru dienu mazu gabaliĦu un trešo dienu arī mazu mazu gabaliĦu . . ." barons Bunduls gari un plaši stāsta, ka miežus muižā varot sēt vienā pašā dienā tādu lielu lielu gabalu!

Virza laik' pa laikam itin nopietni iebilst: "Paldies, baronlielskungs, par gudro padomu! Tā es likšu darīt citu gadu.. ."

2 Zaėis vai zaėene

Pirmais mīkstais sniegs un pirmajā sniegā jauno garausīšu dumiėīšu pēdas tā četratā vien ... tad mednieks tas nav īsts, kas tad nosliektos mājā! Pēc vecā barona nāves Auriėu muižā kvekšus pamazām izputināja, un jaunajam Bundulam neienāca prātā laikus iegādāties medību suĦus. Rudenī viĦam atkal bij derīgs iemesls, ko lasīt dusmas uz Virzu: "Te nu atkal redzama muĜėa nolaidība saimniecībā ... ne godīga suĦa nav muižā!" Mātei un māsām viĦš lielījās: "Heirā! kā mēs Vāczemē šāvām: bliukt un blaukt! Būtu vecie laiki, es tam vecim liktu, lai diedz pats zaėim no pakaĜas. Dotu ar sprungulu pa stilbiem, gan tad viĦš prastu kaukt!" Ciemos barons Bunduls satikās ar kaimiĦu muižnieku Sauslejieti un žēlojās tam par savu indevi, ka pats labākais zaėu laiks viĦam jāpavadot dīkā, kamēr viĦam atsūtīšot no pašas Vācijas parakstītos kvekšus. Sauslejietis atbildes vietā viĦu laipni ielūdza pie sevis uz medībām rītdien pat. Norunāja satikties Vārnu silā, pusceĜā starp Auriėiem un Sausleju. Zaėu tur esot bridiens! Pārbraucis mājā, barons Bunduls sagatavojās uz rītdienu pa godam. Sulainim viĦš cieši piekodināja: "Rīt pulksten septiĦos tu cel mani augšā. Ja es negribu celties ... kas Ĝoti var notikt ... tad tu kutini man kāju apakšas, kamēr es izlecu no gultas ārā un sāku tevi dauzīt... tad miegs man droši vien noies ..." Pa nakti uzsniga vēl kārtiĦa jauna sniega, un laiciĦš tāds lēns un mīksts, ka labāka nevarēja vēlēties. Taisni septiĦos kučiers piebrauca zirgu pie lieveĦa, ka zvans un zvārguĜi vien nolarkšėēja. Jāgaida bij vesela stunda, kamēr barons iznāca laukā, bet tad arī bij vērts viĦā paskatīties! Ăērbies viĦš bij a là ViĜums 2. medībās. Galvā mednieku poėis zāles zaĜumā ar vanaga spalvu, mugurā skuju zaĜš pārpraėis, apjozts ar patronjostu, kurai priekšā mucis no lapsas galvas ar atĦirgtiem zobiem, lai gan laiciĦš tik silts un mīlīgs, ka pat plika vārna nesaltu. Plecos viĦam trinīšstobru bise, medību soma un spoža taure, kreisajos sānos karājās duncis makstī, un rokā tam kūja, kuras kloėis atvāžams par sēdekli. Aizpīpējis angĜu kaĜėīti un Ĝāvis laiku sevi no visām pusēm apbrīnot, viĦš cienīgi iesēdās kuražiĦā, pār kuras atzveltni karājās āpšādu sega, un uzkliedza, lai brauc! "Daudz laimes, Gusto! Pilnu somu!" māsa tam novēlēja, nezinādama mednieku parašas, bet māte pakratīja pirkstu: "Esi vērīgs! Nelaime nenāk kliegdama ..." "Ko barons nošaus, to es gatavs apēst ar visām spalvām bez sāls!" namiėis piebilda bārdā, bet šī vecā mednieku vēlējuma jaunais Nimrods vairs nedzirdēja. Sauslejietim ar veco virsmežkungu Tolku jau savs pāris janču kulē, un vecā Leda ar saviem abiem dēliem Bostanu un Pauku dzen atkal jaunceltu garausi, ka viss Vārnu sils skanēt skan. Kamēr vēl zaėis diedz taisni vien un nejaudā cilpot, tikmēr jaunais Pauka vienādi priekšgalā, bet neiet ilgi, ka viĦam pēdas nozūd, jo atpēdas viĦš vēl neprot lāgā salasīt. Tad pienāk vecā Leda un aiz viĦas Bostans. Leda uz sava jaunākā reizām tikai ierūcas, bet reizām Pauka dabūn arī

just mātes zobus, Leda Ħem to aiz cekula un labi sapurina, tad tā met krietnu līkumu un, kā likts, atrod, kur zaėis no atpēdām aizlēcis. Pauka tikmēr kaunīgi seko mātei, bet Bostans ir drusciĦ par resnu un laisku, viĦš atpūšas un izknibina savas pazoles no sniega, sak, lai nu vecene sameklē vien mānekli, viĦa zin sila zaėa rakstus no galvas. Pats Sauslejietis ar savu virsmežkungu turas vienmēr kopā. ViĦi abi reizā apmeklēja augstskolu, Sauslejietis 12 gadus un Tolks 15. Ja kāds viĦiem ieprasījās, ko viĦi īsti tik ilgi studējot, tad Tolks stāstīja, ka viĦš mācoties par advokatu un urbjoties pašu zinību dziĜumos, bet Sauslejietis paskaidroja, ka maizes amats viĦam nerūpot, tamdēĜ viĦš no visām zinībām baudot tikai pašu virsu, tā sakot, krējumu. Kad Sauslejietis mantoja muižu, tad Tolku viĦš pieĦēma par virsmežkungu. Vārnu silam pa pašu vidu iet lielceĜš cauri. Kādā ceĜa līkumā, kur ar lielceĜu krustojas plats ziemas ceĜš, stāv abi draugi netāl viens no otra uz gaidībām. Atkal Paukam nodevies greizi, un brītiĦu visi suĦi apklust. No Auriėu puses dzirdamas elliškas zvanu un zvārguĜu skaĦas. "Lai tad mani pakar pie pirmās egles zara, ja tas nav Auriėu kurts, kas, zvaniem un zvārguĜiem skanot, brauc uz medībām!" Tolks skaišas, jo Leda nupat mežā iekaucas savādā balsī par zīmi, ka viĦa drīz vien raus zaėi no paslēptuves laukā. "Tad viĦš pilnīgi pustraks, un velti viĦu daudzināja tikai par dullu... tu redzēsi, Tolk, cik smalki viĦš mums šito zaėi izāvīs!" arī Sauslejietis errojas, jo nupat Leda priecīgi iekaucas: "Te! Te! puikas, te!" Tad Pauka tūliĦ sāk līksmot: "Vai! Vai! K' nepasprūk!" Bet Bostans no pakaĜas gluži tūĜīgi apgalvoja: "Būs! Būs! Rokā būs! Kurt' šis spruks!" Zaėis kā pimberis izlēca no meža uz iebrauktā lielceĜa un diedza taisni Tolkam virsū, bet no otras puses brauca barons Bunduls, un zvans un zvārguĜi skanēja, ka pat puskurlam ausis aizkristu. Zaėīts skriedams tomēr sadzirdēja elles troksni un attupās ceĜa vidū, tad viens lēciens un viĦš pāri grāvim krūmos iekšā! Gan Tolks viĦu sveicināja nopakaĜis abiem stobriem, bet tādā tālumā zaėis tikai pašėobās un noglauž ausis, kā mednieku izsmiedams, lai netaisot tik trakus blīkšus, šim sāpot jau tā vārīgās ausis. No šāvieniem satrakojās tramīgais Auriėu zirgs un stiepa vienos stiepienos uz medniekiem. Kučiers gan noturēja zirgu uz ceĜa, bet noslidus ceĜa līkumā barons Bunduls nenocietās kuražiĦā, švītīgi viĦš ar visiem saviem deviĦiem daiktiem ielingoja grāvī mīkstajā sniegā, galvu, zināms, pa priekšu, kā kaunēdamies no Tolka un Sauslejieša. "Neskumsti, Tolk, ja nekrita zaėis, krita barons ar visu savu arsenalu!" Sauslejietis zobojās, kamēr barons Bunduls ėepurojās no grāvja laukā. "Nekaitini manis! Jau tā mans "pūdelis" kauc pēc atmaksas!" Tolks sirdījās, un tad viĦi abi gāja Auriėu baronu apsveicināt un sameklēt viĦa izputināto ieroču magazinu. Vispirms Tolks lika kučieram noĦemt zvanu un zvārguĜus un tos noglabāt kamanās, kā arī barona BunduĜa nevajadzīgos rīkus, kuri karājās viĦam riĦėī un grabēja, ik soli sperot. "Tā, baron Bundul kungs, es esmu šo medību vadonis, un jūs būsiet tik laipni padoties maniem lēmumiem. Lūdzu to resno milnu ... un tauri ... tad muci ... arī smago patrontašu ... pietiek, kad

pusducis patronu kabatā ... tad lielo dunci ... na, ar šnapsta blašėi varat darīt, kā tīk ... redziet, tagad esat par pusotra puda vieglāks un varēsiet kustēties kā katrs kristīgs cilvēks ... bet par to, ka jūs man ar savām bungām un trumetēm izāvījāt zaėi, es jums pastāstīšu, kādas mums vietējās medību parašas, kuras jūs, pa Vāciju dzīvodami, būsiet piemirsuši." Barons Bunduls atžirga un vēlīgi atbildēja: "Jūs Ĝoti laipni, fon Tolka kungs, uzticos pilnīgi jūsu vadībai un rīcībai." Pienāca vēl divi kungi, kuri pa to starpu bij veikuši Tolka misēto zaėi. "Ko domājat, fon Tolka kungs, zaėis dieba taisni uz Sauslejas daktermuižu... labi, ka mēs gadījāmies ceĜā!" laimīgie šāvēji mēĜoja. "Nu ko tad šis tur?" Tolks izlikās nezinātnieks. "Sacījās steigties pie ārsta, ka viens kungs šim esot aizblīkšinājis abas ausis!" Visi smējās no sirds par uzsildīto joku. "Nu tad, kungi, uz tām jūsu ārstētā zaėa bērēm noturēsim mazu brokastiĦu pie lielās priedes, kur mūsu zirgi... Ar jūsu laipnu atjauju, baron Bundul kungs, lai vecākie kungi brauc jūsu pajūgā, mēs, jaunie, iesim kājām!" sirmbārdis Tolks rīkojās. "Mežsarg Skuja, tu savaĦăo suĦus un iepūt ragā, lai visi mednieki zin salasīties norunātā vietā." Skuja aizgāja pa mežu taurēdams, vecākie kungi aizbrauca ar Auriėu pajūgu, un Tolks ar baronu Bundulu devās tiem pakaĜ ceĜā, draudzīgi pĜāpādami. "Ziniet, baron Bundul kungs, nav pie mums vairs tik daudz zaėu kā gadu 20 atpakaĜ." "Tiesa, fon Tolka kungs, es pa savu muižu šoruden esmu izstaigājies vienpadsmit, desmit reiz, bet neesmu manījis ne sapuvuša kaėa." "TamdēĜ mēs medījumus saudzam ... arī no zaėiem mēs šaujam tikai tēviĦus!" "Ah! Tas brīnum brangi, gluži pa manai garšai ... Jā, mēs, Baltijas vācieši, esam saviem tautas brāĜiem Vācijā daudz lietās priekšā ... tur vēl sper tik vilnā, vai tas tēviĦš vai mātīte ..." "Bet sakiet, barona kungs, vai jūs pratīsiet izšėirt tēviĦu no mātītes ... varat drīz ar mūsu medību likumiem sanākt ragos .. Pēc muižnieku brīva līguma par katru nošautu zaėeni jāmaksā 25 rubĜi soda." "Izšėirt zaėi no zaėenes, tas taču nieka lieta..." "Bet ja nu par gabalu redzat suĦu trenktu zaėi ... nu, kā tad ātrumā izšėirsiet?" "Ah, nieka lieta ... Bet vārdu sakot ... es tiešām esmu piemirsis ... nezinu teikt, kā ātrumā izšėirt zaėi no zaėenes ..." "Tad es jums ar padomu izpalīdzēšu, lai jūs nekristu klizmā. Tā lieta gluži viegla, tik vajag labu acu. Ja zaėis, suĦu trenkts, skrien lēkšos, tad tas ir mātīte un dievs pas' no šaušanas! tas jālaiž sveiks garām! Bet tēviĦš skrien tikai rikšos, tam tad sprūdiet droši uz ādas virsū! Tātad tikai rikšotājus drīkst šaut!"

"Ah, viegli izšėirams ... tagad pats atceros: zaėis laiž rikšus tibutibutib, bet zaėene lēkšus hopada! hopada! ěoti pateicos." Kungi iebrokastoja, tad atkal devās pie kungu darba. Tolks pasauca Skuju sāĦš: "Mežsarg, tu vadīsi Auriėu baronu, bet to es tev piesaku, ka cilvēki un suĦi lai no jums paliek sveiki!" Skuja saprata gan savu kungu itin labi, bet viĦš gribēja nopelnīt no ciemiĦa labu dzeramnaudu un tamdēĜ neveda vis baronu purvā, mežā iekšā, bet uz attālākiem, maiĦu ceĜiem, kur zaėi mīl savus ceĜus Ħemt. SuĦi dara savu darāmo, ka sirds lec un ceĜi dreb jauniem medniekiem no liela prieka un uzbudinājuma. "Vakti! vakti!" Skuja sauc, jo zaėis nāk baronam Bundulam taisni virsū. Barons pacilā gan savu trijstobreni, bet palaiž zaėi uz soĜi 40 garām ... tas nāk lēkšos! Skuja brīnās un ērrojas par tādu aklumu. "Barona kungs, kamdēĜ jūs nešāvāt?. . ." "Ko tu, muĜėi, zini, tā bij mātīte!" Bunduls vēsi, cienīgi atbild. Pēc kāda laika tā pati indeve. Zaėis skrien gluži vai baronam Bundulam pa kāju starpu cauri, bet viĦš ne acu nepamirkšėina. Skuja sarkst aiz dusmām kā vēzis. "Jaunskungs, kamdēĜ jūs nešaujat? Zaėis jau jūs gandrīz apgāza!" "Vai tu, muĜėi, atkal neredzēji, ka tā bij mātīte!" Te Skujam vai mēmam jātop aiz lieliem brīnumiem. "Jaunskungs, kā tad jūs to zināt, kurš zaėis tēviĦš, kurš mātīte? ... un tas jau viss vienalga!" "Tu tik vecs mežsargs un vēl tā nezini! Tīri kauns, ka virsmežkungs man pielicis tādu vadoni! Tad klausies: visas zaėenes skrien lēkšos, bet zaėi tikai rikšos!" "Vai jaunskungs, tu jau esi traks!" Skuja nospĜāvās un devās milzu soĜiem uz to pusi, kur domāja virsmežkungu atrast. Kad Tolks pa lielu gabalu ieraudzīja Skuju steidzīgi nākam, tad viĦš piesauca arī citus kungus klāt, lai tie nākot paklausīties, Skuja laikam ko svarīgu teikšot. Kad Skuja, saskaities uz nebēdu, izteica savu teicamo, tad tik spruka kungiem smiekli vaĜā, ka visas medības aizmirsa, jo no brokastīm visi bija Ĝoti jautrā garā un meklēt meklēja pēc iemesliem, ko pasmieties. Sauslejietim pirmajam aptrūka elpas, viĦš atsēdās uz celma, šėobīja muti, un asaras tam bira pa sārtajiem vaigiem zirĦu lielumā. Atelsies viĦš deva rubli Skujam un dvesa: "Mežsarg ... stāsti vēlreiz ... bet no paša gala ..."

Citi kungi darīja tāpat, un Skuja ierāva smuku grasi, stāstīdams savu stāstu ar uzviju, lai kungiem izpatiktu. Pienāca arī barons Bunduls, taujāja un skaitās, par ko kungi tā smejoties, bet neviens to viĦam negribēja stāstīt. Kad viĦš beidzot no pusteikumiem un zobgalībām atăidās, ka Tolks viĦu smalki izāzējis un visi smej par viĦu, tad viĦš pārskaitās tā, ka tapa zili melns no vaiga, un pusskriešus vien devās uz savu pajūgu. Gan Sauslejietis pamēăināja viĦu atlabināt un apmierināt, bet Bunduls jutās savā barona godā par daudz smagi apvainots, viĦš aizbrauca ar visu savu magazinu, krustu nemetis, bet viĦam aiz muguras Vārnu sils no mednieku smiekliem līgot līgojās. Barons Bunduls sabāza pirkstus ausīs un spārdīja kučieru kājām, lai braucot jel ātrāk!

3 Vāczemes diploms darbā

Pie Auriėu jeb lielās Pilsmuižas piederēja vēl divas lopmuižiĦas, galvenās muižas robežnieces, un viena pusmuiža, Gaisleja saukta, pagasta otrā galā. Auriėu lielmātei, barona Bundula mātei, bija vērīga acs un laimīga roka - viĦai izdevās izraudzīties un izaudzināt sev dienderus un palīgus, kuri viĦas priekša vai kusa, muižas labuma dēĜ vai mira. Galvenais saimniecības vadītājs bija un palika stārastiĦš Virza. ViĦš saimniekoja pa lielo muižu un virsuzraudzību visas trijās muižiĦās pārzināja no galvas. Kas sējams, pĜaujams vai kuĜams, kāds darbs katru dienu darāms, kā pie pirkstiem viĦš noskaitīja saviem lopmuižas apakšstrādniekiem priekšā, kad svētdienu pēcpusdienas tie ieradās pie viĦa pēc rīcību pavēlēm nākamai nedēĜai. Neprazdams ne rakstu zīmes uzvilkt, galvā aprēėinātājs viĦš bija smalks. Sen viĦš bija ar savu rēėinu galā, kamēr vēl barons Bunduls meta uz papīra visādus āėus un ėekšus - atmiĦa dažnedažādu birku pabalstīta, kuras buntēs karājās viĦa istabiĦā pie sienas, viĦam bija lieliska. Apskatījis druvas un pĜavas, kā labība padevusies, kā zāle noaugusi, no acumēra vien viĦš zināja pasacīt, cik graudu rudenī atliksies, ko pārdot, cik lopu pa ziemu varēs mitināt. Kā reiz nolēma, tā rīkojās un nekad nemisījās, ja neparedzami kavēkĜi vai dabas traucēkĜi neradās ceĜā. Par sen gadiem atpakaĜ viĦš zināja pasacīt, cik tanī un tanī gadā katrā muižā turēts dažādu kustoĦu, kā labība, zāle un kartupeĜi bijuši padevušies. Kad barons Augusts Bunduls no Vāczemes skolām pārnāca uz Auriėiem, stārastiĦš Virza saimniekoja joprojām muižā un pusmuižās pa savam prātam, lai gan jaunais barons tām maisījās pa kājām vietā un nevietā. ViĦš iegaumēja lielmātes vienreiz doto padomu un turējās pie tā visu mūžu: "Paklausi lielkunga pavēlei uz aci, bet darbus darīt liec tā, kā pats par labu atzīsti un kā mēs līdz šim muižā raduši un saimniekojuši. Jaunās modes mums nevajag. Pa vecu modi rīkodamies, mēs esam godam iztikuši un pat bagātību guvuši ... bez visas lielības." Tāds padoms nebija grūti izpildāms. Uz papēža riĦėī apsviedies, jaunais barons vairs neatcerējās, kādu pavēli viĦš nupat devis, kā strādniekiem licis rīkoties.

Saimniecība vedās glīti vecajās sliedēs, lai gan pirmajā laikā barons Bunduls piekurca Virzam pilnas ausis visu nevisādiem jaunmodīgiem un pašdarinātiem padomiem, kādus barons pa ausu galam bija dzirdējis vai gara laika dēĜ kādā grāmatā lasījis. Virza iemanījās viĦam iztapt. Kur pĜavās zāle labi zēla, tīrumos āboliĦš gāzās veldē, labība auga griezdamās, tur stārastiĦš veda baronu Bundulu un padevīgi viĦam iestāstīja: "Redziet, baronlielskungs, kāda dieva svētība no jūsu gudrības! Jūs man pavēlējāt tā un tā izdarīt, es uz mata paklausīju jūsu gudrajam padomam, un panākumus nu varam rokām taustīt. Labība, lini, bieza kā mūri, vienādā garumā, ka laid vai cepuri pa druvas virsu kā pa ezera ledu!" Cik glumi tādi glaimi nogāja baronam dibenā, kā sīrupā mērcēti bīdelēti ėiĜėeni. Lūpas nolaizījis, viĦš atbildēja Virzam: "Manam smalka kunga galva, tavam prasta zemnieku galva, tamdēĜ manam ir gudrāks nekā tavam. Un, ja tavam muižā kā nezin un nesaprot, tad nāc un paprasi tikai manam! Manam visu zin un saprot, var tavam visu pasacīt, vai naktsvidū no miega uzmodies!" "Tiesa, baronlielskungs, ko tur vēl liegties. Jūsu gudrā kungu galva pils gaismā uzaugusi, augstās skolās skolota, mana prastā zemnieku galviĦa, rijiĦā augot, dūmos izžuvusi ... viss mans padomiĦš pret jūsējo kā circenis pret lielo kamieli!" Virza domāja daudzināto ziloni, bet savā vientiesībā samainīja ziloni ar kamieli, jo nedz viena, nedz otra zvēra viĦš savā mūžā nebija redzējis. Glaimiem barots, pa spalvai glaudīts, barons Bunduls pamazām salaba ar stārastiĦu, un vēlāk viĦi sadzīvoja gluži labi, cik lepnam kungam ar zemu kalpu spējams sadzīvot, nenosmuĜĜājot savu dižciltīgo lepnību. Vārdiem Virza iedabojās viĦam iztapt, glaimus, rokas skūpstus nežēloja, - jo, pēc stārastiĦa uzskatiem, ar tādu mantu varēja izšėērdīgi šėiesties, par kuru pat žīds Erka ne graša nedeva, - kamēr pašam sametās kauns, ja par prātīgu saucams cilvēks gadījās tuvumā. Neko darīt! Ja mierā gribēja dzīvot un kunga maizi ēst, tad barona Bundula priekšā stārastiĦam bija jāspēlē lišėa un acu kalpa loma, kāds viĦš nedz no dabas bija, nedz arī lielmātes priekšā izlikās. Kādu dienu mutīgā kurpniece Pelītene ieradās muižā sivēntiĦu pirkt. SieviĦa bija lielmātei laba paziĦa - gadiem viĦa nesa uz muižu ogas, sēnes, riekstus, vēžus un citādu meža un ūdens mantu, būdama pateicīgi mierā ar cenu, kādu lielmāte maksāja, un lielmāte vienādi atpirka piedāvātās mantas, neraugoties uz to, vai muižas saimniecībā tādas preces vajadzēja vai ne. Katram cilvēkam savi draugi, tamdēĜ arī Auriėu lielmātei bija savi izredzēti draugi un draudzenes, kuriem bija brīva pieeja pie viĦas katru brīdi. "Pelītene atnākusi, žēlīgo lielmāt ... kukĦā gaida," istabene paziĦoja. "Ko labu viĦa šoreiz atnesusi, Ilzīt?" "Šoreiz Pelītene tukšā, lielmāt." "Tad sauc viĦu iekšā ... parunāsimies." Pelītene prata kungiem pa prātam izrunāt, pa jaunai ziĦai, pa melītei pienest un pieklājīgā veidā nodot pēc piederības.

Sataisījusi lielmātei mīkstu sirdi, Pelītene pastāstīja sava nāciena īsto iemeslu: "No žēlīgās lielmātes gribēju izlūgties vienu smuku audzējamu veprīti no lielkungu sugas. Tādai lielkungu sugas cūkgaĜai pavisam cits saldums, cits gauss." "Dabūsim, mīĜā, dabūsim, tu man veikla tecētāja, ja tikai stārastiĦam tik veci cūcīši būs, ka tie jau iztikt var bez mātes pupa," lielmāte apsolīja. Pasauca stārastiĦu Virzu. "Suėīšu mums ir, lielmāt, un dot mēs arī varam. SivēntiĦi jau mēnesi veci un ēd visu no rokas, kas tādiem dodams," stārastiĦš paskaidroja. "Tad jauni gan viĦi vēl, mazi, bet dot mēs Pelītenei vienu cūciĦu dosim un noplēsīsim no viĦas krietnu maksu. Tad eita abi uz kūti un dod tu par rubli ek še manai mudīgajai ogotājai un sēĦotājai vienu veprīti. Paklau, stārastiĦ, laid Pelītenei no pulciĦa izmeklēties suėīti pēc sirds patikas, būs viĦai priecīgāks prāts. Sudraba rubli tu no Pelītenes šoreiz neĦem, stārastiĦ, gan otrreiz viĦa pati man lielo naudu samaksās ... nu eita, nu eita!" lielmāte atkratījās no pateicīgās Pelītenes. Par gabalu baronam Bundulam gadījās redzēt un dzirdēt, cik viegli cūku andele vedas. ViĦš skatījās un klausījās, ausis skurinādams. "Veselu sudraba rubli par tādu krupi! Kas par smalku andeli, un cik viegli tā pie naudas tikt... kas to varēja domāt!" viĦš savā gudrajā putras spainī ausījās. * Pusmuižā Gaislejā sanīka apakšstārasts un priekšstrādnieks Pampums. Gaujas pĜavās siena vezumu darot, pats Pampums stāvēja vezuma galā, minis vezumu, palīdzējis to nosiet, kad bomja pavilcējam virve trūkusi un bomis, savā vaĜā sprukdams, aizsviedis stārastu no vezuma zirgiem pāri uz cieto ceĜa vietu. Kas Pampumam lūzis, kas iekšā trūcis, tā vietējais pusdakteris nezināja pasacīt, un uz lielmātes pavēli aizsisto aizšėūtēja uz pilsētas slimnīcu. Tur Pampumu ietina stūėī, iemūrēja ăipšos un tam piesacīja, lai viĦš guĜot tā mēnesi un pirkstiĦa nekustinot, tad kĜūšot par jaunu vesels un varēšot atkal lēkāt kā kazlēns. Virza ar lielmāti pārrunāja Pampuma nelaimi un gudroja, ko sūtīt par viĦa vietnieku uz Gaisleju. "Gaislejas Ĝaudis lieli niėu poĜi un buntavnieki, tikai milzis Pampums viĦus prata savaldīt, un man pašam viĦi tik tikko nemin uz papēžiem. Kā par nelaimi Gaislejai kroĦa Ĝaudis ir robežnieki, tie viĦus kūda, rīda un samaitā pavisam. Mūsu otrs priekšstrādnieks Rijups gan darbus prastu izdzīt un ar strādniekiem tiktu galā, bet viĦam es nevaru uzticēt klēts atslēgu, tam līp pie pirkstiem ... Vecais Dadzis ir zelta cilvēks, pusgraudiĦu no muižas labuma viĦš bez ziĦas neĦems, otram nedakstīs, bet tam omas un spēka trūkst pār lielu saimi valdīt," Virza laipojās, lielmātes nolēmumu gaidīdams. "Auriėos mums viss kārtīgi iet, kā uzvilkts pulkstens savu zinamu gaitu. Mēs ar baronlielkungu vēl ciešāk pieskatīsim muižu, tad brauc tu pats uz Gaisleju," lielmāte domāja.

"Gluži manas domas, žēlīgā lielmāt. Neko citu darīt, gudrot, ka būs man vien pašam uz mēneša laiku jābrauc uz Gaisleju, tamdēĜ jau es jūsu priekšā kā vista bēdājos, dēt meklēdama..." Baronam Bundulam gadījās sarunu noklausīties. Ne mazākā prieka viĦš nesajuta kopā ar māti pa Auriėiem saimniekot, tā sakot, ieėerties mātes lindraku astē un viĦai pirms katru darbiĦu izstāstīt un iztulkot, iekams to liek Ĝaudīm darīt. ViĦš pazina mātes lēno stingrību un neatlaidību, kad viĦi atradās divatā. Baronam Bundulam uznāca spēja patika vienam pašam uz savu roku mēnesi pa Gaisleju pasaimniekoties. "Manam brauks uz Gaisleju, ko tur tik daudz gudrot! Manam būs parādīt, ko gudra galviĦa un Vāczemes diploms mēneša laikā prot pastrādāt!" viĦš iedegās savā iedomā un pasludināja to mātei un Virzam. StārastiĦš Virza klusēja un gaidīja, ko pati lielmāte teiks. "ěoti labi un skaisti! Kad baronlielskungs ir tik laipns un viens pats piedāvājas saimniekot pa Gaisleju, tad lai notiek viĦa prāts. Lai mans dēla lielskungs brauc uz Gaisleju, mēs, stārastiĦ, saimniekosim abi pa vecam Auriėos," lielmāte nolēma, kad brillēm pāri brītiĦu cieši bija noraudzījusies dēlā, kurš slīpēja ar kabatas nazīša vīlīti sava mazā pirkstiĦa garo nagu. Mātei domas bija teicamas, nodoms labs, lai jel dēla kungs, no bērna kājām uz zemēm muižā uzaudzis, gadiem ilgi pa ārzemēm lauksaimniecību mācījies, atkal tepat pusotra gada muižā nodzīvojis, taču patstāvīgā darbā pierādītu, ka viĦš nav vis dullais barons, par kādu pasaule viĦu tur un dēvē. Arī Virza noprata lielmātes domas. "Labi būtu, ja baronlielskungs tūliĦ šovakar varētu doties uz Gaisleju, muiža jau otru dienu bez rīkotāja, bez saimnieka acs," Virza iebilda. "Manam tik ātri nevar sagatavoties, kā zemnieka cilvēks radis: trīs, divi, viens - un gatavs! Rīt no rīta manam brauks uz Gaisleju. Tagad es iešu sagatavot visu līdzĦemamo un sastādīšu pilnīgu rīcības plānu pēc visiem lauksaimniecības mākslas likumiem, kā paraugu saimniecība vadāma Gaislejā veselu mēnesi ilgi. Vēlāk Virzam un Pampumam viegli būs rīkoties pēc mana darbības plāna." Teica un aizgāja brīnināt ar savām pavēlēm muižas meitas un Virzas Pēteri, kas viss esot Ħemams līdz, kas mājā atstājams. Divi vezumi tika piekrauti visādām mantām, istablietām un uzturas līdzekĜiem barona Bundula jaunās mītnes un iedzīves iekārtai un jau vakarā uz Gaisleju aizsūtīti. Mantas vezumus pavadīja pavāriene Grieta un istabmeita Ilzīte, lai izvēdinātu un uzkoptu Gaislejas kungu istabas un vēlāk rūpētos par baronlielkunga miesīgo labklājību pēc grūtām dienas pūlēm muižiĦas saimniecībā, Pats barons Bunduls klusām noĦēmās Virzas Pēteri uz Gaisleju neĦemt līdz. ViĦam gribējās vienu mēnesi ilgi dzīvot gluži patstāvīgi un izbaudīt tādas dzīves jaukumus, iedomātus, bet nepazītus. Ne kungam vien būt, bet būt arī par kungu sev un citiem. Visu vajadzīgo un nevajadzīgo, kam tikai nepalaimējās viĦam acu starpā paslēpties, licis ievietot saiĦos un somās, barons Bunduls, visiem dienderiem un kalponēm svinīgi klausoties,

pavēlēja Pēterim, lai viĦu pamodinot rīt pulkstens piecos, gudri piemetinādams: "Tu vēl esi jauns, Pēter, tu vēl nezini, ka rīta zeltam ir stunda mutē!" Pēteris sen pazina sava kunga svēto parašu, ka pat turku bungām un lielgabalu šāvieniem viĦš priekš pulkstens astoĦiem rītos nav pieceĜams. Modinātājs varēja murdzīt modināmo kā maiznieks maizes klaipu - jau grūti nācās baronu Bundulu no mazotnes iegulētā laikā pamodināt, bet par viĦa ārā dabūšanu no gultas nebija ko domāt, lai viĦš pats vakarā gulēt iedams nezin kā to sulainim bija piekodinājis, pat galvu noraut tam piedraudējis, ja rīt viĦa nosacītā laikā necelšot augšā. Par daudz rupji un strauji zemnieka zēns arī neiedrošinājās ar barona jaunkungu apieties, tamdēĜ vienādi vai otrādi, bet Pēterim bāriens katrreiz bija drošs, kad barons rītos aizgulējās. Sulainis palika vaininieks, kad kungam nepatika no rīta tik agri celties, kā vakarā pats pavēlējis modināt. Pēteris gudroja un izgudroja zibeĦnovedēju. Neklausīdams ne modināmā lūgumam, ne pavēlei, nebēdādams ne par viĦa draudiem, ne lamām, kādu rītu Pēteris uzmurdzīja baronu sēdus un dabūja viĦu tiktāl pie samaĦas, ka tas paplēta vienu aci gandrīz pusē un parakstīja savu vārdu uz zīmītes, kuru gudrinieks tam pasniedza. Zīmītē stāvēja rakstīts: "Manam stingri pavēl Pēterim Virzam nekad rītos manis nemodināt, iekams pulkstens astoĦi nav sitis. Manam ir kungs par savu laiku un miegu, manam rītos celsies, kad pats gribēs. Šī rakstiski dotā pavēle ir augstāka par visām citām senāk vārdiem dotām un vēl dodamām pavēlēm." Pēc šī izgudrojuma Pēteris lika baronu Bundulu rītos pavisam mierā, lai guĜ un izguĜas, cik ilgi miegs nāk, kamēr pats kungs nāk kalpu raudzīt, nemaz nebaidīdamies pie piedraudēta soda, kad vakaros baronkungs, citu priekšā lielīdamies, viĦam stingri piesacīja rīt agri agri viĦu modināt. No šī laika sulainim bija vieglāk, kungam labāk. Pēterim miers un savvaĜa darīt savus rīta darbus, baronam Bundulam miers miegā izgulēt savu īdzību, lai dienā nebūtu par slogu sev un citiem. Un ėerams, steidzams baronam Bundulam savu mūžu nekad nekas nebija - ko šodien par steidzami darāmu izdomāja, to droši bez kādas kaites varēja atstāt rītam, parītam vai jaunnedēĜai. Ja baronam Bundulam ienāca prātā izrādīt, ka lielskungs dusmo, un smukā jandāliĦa dēĜ celt lielu ėīvi, tad Pēteris rādīja viĦam ierāmēto pavēli priekšā: "Baronlielkunga paša pavēle!" "Jā, jā, burts ir lielāks par vārdu, tu neesi vainojams. Manam ir kungs par laiku un telpu ... dod palasīt, manā pavēlē laikam tā stāv," barons Bunduls atkusa. Ierāmētā pavēles zīme bija zibeĦnovedējs Pēterim, dziedinoša zalbe barona iedomu brūcēm. Sevišėi izteiciens: "manam ir kungs par laiku" viĦam gāja varen glumi pie sirds. Vakarā iemigdams noĦēmies spīdoši nospēlēt atbildīga paraugu saimnieka lomu pusmuižā, barons Bunduls piecēlās otru rītu jau pulkstens astoĦos un sagatavojās lieliski uz Gaislejas glābiĦu. Pats saposās zaĜajā mednieku uzvalkā ar visiem trizuliem un skrabuĜiem, Ħēma līdz visādus mērījamos daiktus, no kuriem viĦš pats saprata taisni tik daudz, cik āzis no dāmu krinoliĦu modes, lika padot dažādus sveramus, beramus mērus un rīkus, slodzīdams tos kamanās sev priekšā, lai katrs ceĜa gājējs varētu redzēt un nojēgt, ka braucējam vajag būt augstam un gudram kungam.

Kad lielmāte ieprasījās, ko viĦš ar visiem šiem daiktiem darīšot, viĦš gudri atbildēja: "Manam zin, kas mācītam lauksaimniekam darāms. Visi lauksaimniecības padomnieki un virspārraugi Vāczemē tā brauc uz muižu revīzijām!" Skrēja vēl pats pilī iekšā un ārā, rādāmo pirkstu pie deguna turēdams un bažīdamies: "Vai tik' manam kā nav aizmirsis? Manam iekšā ir, bet ārā nenāk, ka manam kaut kas svarīgs ir aizmirsies!" ViĦš nobrauca laimīgi pusceĜā, tad spēji atcerējās aizmirsto un uzkliedza kučierim: "Nu manam zin! Nu manam zin! Kučier, priecājies! Kāda nelaime nevarētu gadīties, ja manam laikā neatăistos, to tikai eĦăeĜi zin! Griez zirgus riĦėī, kučier, un brauc atpakaĜ uz muižu! Es jau zināju, ka manam aizmirsis pašu galveno!" Iedrāzās kā viesulis muižā un skrēja, kā nelabā trenkāts, krizdams klupdams pa lieveĦa kāptuvēm augšā. Visi mājinieki saskrēja apprasīties, kāda nelaime viĦam ceĜā lēkusies. "Nelaime liela, bet laikus manam ceĜā atăidās: manam Vāczemes diploms aizmirsies mājās!" viĦš pārskrej ies aizelsies atbildēja. Māte ar meitu pazuda savās istabās, viĦām bija kauns saskatīties, par smiekliem nemaz nerunājot. Par dēlu un brāli viĦas sen bija atsmējušās, smieklus barons Bunduls viĦām gādāja ik dienas. Arī barons Bunduls uzrāva degunu par tādu nevērību. "Kā allaž bābu īsredzība un paviršība! ViĦas domā, ka manam var saimniekot bez diploma tik lielā muižā." ViĦš sadabūja diplomu, ievietoja to kabatā nēsājamā ādas sabāznē un devās otru lāgu ceĜā, iebraukdams krēslā Gaislejā kā pats varenais. "Ko domājat, Ĝaudis, Auriėu mamzelītēm taisnība: pats dullais barons atbrauca muižā!" Gaišlejas niėu polis un barvedis visās joku pēterībās, vārdā Ėirmins, paziĦoja citiem muižas iemītniekiem. "Nu tik' vajag prast, tad dzīve mums būs kā pa jēra villu un joku bez maksas pilna cepure!" Barona Bundula slava arī Gaislejas Ĝaudīm nebija sveša lieta. Mantas jaunais saimnieks lika sanest iekšā, kučieri ar zirgiem aizsūtīja atpakaĜ uz Auriėiem. Saimnieks uz savu roku - smalka lieta. TūliĦ pirmajā vakarā viĦš sapulcināja lielajā mājā visus muižas Ĝaudis un pasludināja tiem savas pavēles un noteikumus: "Kamēr nosistais stārasts Pampums celsies slimnīcā augšā, manam būs vienīgais kungs un saimnieks muižā. Tev būs, tev būs, tev būs ..." tuvāk stāvošiem viĦš dūra ar pirkstu taisni krūtīs, "manam paklausīt uz aci, citādi uz pēdām tev vārti vaĜā! Manam ir Ĝaužu kungs un Jurăis. No rītdienas Gaisleja sāksies citi laiki. Ausis vaĜā un likt vērā: rīt darbus dariet visi ... hm, hm ... kas katram darāms! Saprotat?" "Jā, jā, cienīgs, žēlīgs baronlielskungs, mēs saprotam! Jāklausa baronlielkungam un jāstrādā savs darbs, kā līdz šim strādājuši!" no pūĜa drošākie atsaucās. "Labi! tāda mana pirmā pavēle, manam dodama, jums pildāma. Tad klausaities manu otru pavēli: ja jūs kā nezinat un nesaprotat, tad prasait tikai manam, manam visu zin un var jums

pasacīt. Trešā pavēle šāda: eit tagad uz māju un darait rīt, kas katram darāms, kā nupat manam jums smalki izstāstīja. Klausait kungam un nevienam citam. Būs manam prieks, būs jums labums." Ėirmins ar saviem draugiem uzurrāja jauno saimnieku līdz griestiem un izdabūja no viĦa uz krogu zīmi, ka uz muižas rēėina viĦiem izdodams ko nodzert spainis degvīna un pusmuca alus. Rīt darbi tika. darīti parastā veidā un gaitā, ne barons Bunduls viĦus sekmēja, ne kavēja. Iesalnieki, rijnieki, modernieki, aitnieki ar saviem citiem niekiem strādniekiem prata savu darbu katrs un zināja, kas tiem kuru brīdi darāms. Barona Bundula rīcībā atlikās tikai Ėirmins ar trim citiem strādniekiem, kuri visām muižas saimniecības nozarēm piegādāja vajadzīgo materialu. ViĦi dien' dienā veda salmus, pelavas, sienu, āboliĦu, malku, ūdeni un visu citu, kā kuram vajadzēja, vaĜas brīžos strādādami dažādus muižas piekopības darbus. Tikai cūku kūtis bija palikušas bez savas zinātājas un gādnieces. Par cūku kopšanu un barošanu līdz šim bija rūpējusies stārasta Pampuma sieva, bet tā bija aizbraukusi vīram līdz uz slimnīcu, lai pirmās dienas viĦu koptu un mierinātu. Cūkas pārzināt barons Bunduls uzdeva Ėirminam un tā sievai. "Manam mani iecēla par cūku kaprali!" Ėirmins lielījās. "Es manam pierādīšu, ka šis goda amats nācis īstā vīra rokās!" Nebija muižā neviena, kas iedrošinātos barona Bundula miegu traucēt, tamdēĜ pirmo nakti Gaislejas pajumtē viĦš norāva slaidu snaudienu otru dienu līdz pusdienai, kad muižas Ĝaudis zvanīja pusdienā. Izgājis laukā, viĦš pagalmā sastapās ar Ėirminu, kurš kā ieceltais cūku kapralis bija uzmeties uz savu roku citiem par priekšstrādnieku. "Vai viss notiek, kā manam pavēlēja? Ko labu šorīt veicāt?" viĦš iztaujāja Ėirminu. "Pievedām liellopiem salmus, pelavas un citu barību, kā baronlielskungs pavēlēja," Ėirmins atbildēja, nododams barona pastieptai rokai vajadzīgos meslus. "Labi darīts, par to manam liels prieks! Liellopi ir valdošā un vadošā lopu kārta, tā sakot, lielkungi citu lopu starpā, tamdēĜ cieši ievērojamas viĦu priekšrocības. Un kur tagad?" "Iesim putrā pūst, ja baronlielskungs žēlīgi atĜauj," "Varat putrot, cik patīk, manam to atĜauj ... un tad?" "Tad ar baronlielkunga žēlīgu atĜauju derētu nosnaust dienvidu ..." Ka dienas vidū Ĝaudis guĜ dienvidu, to barons Bunduls zināja un tamdēĜ atvēlēja karoto atmigu. "Kad miegs izgulēts, tad nāc manam ar ziĦu, kas vakarpusē būs darāms!" saimnieks pavēlēja, lai kalps viĦa vietā arī domā. Tik viegla saimniekošana baronam Bundulam traki iepatikās, un viĦam gribējās zināt, ko muižas Ĝaudis vakara cēlienā darīšot. Kad februara mēneša beigās muižas Ĝaudis bija pirmo reizi dabūjuši muižā noraut slaidu dienvidu, tad Ėirmins ieradās atkal pie kunga. "Tagad manam liks jums ... liks jums ..." barons Bunduls nezināja pavēli pabeigt, bet Ėirmins viĦam palīdzēja: "Kā tad, baronlielskungs, zirgiem un aitām pievest sienu un āboliĦu ..."

"Tā, pareizi ... tā manam pavēl ... zirgiem, aitām un ... un ... un kur tad cūkas, Ėirmin? Cūkas tu pavisam aizmirstu, ja manam pats nedomātu! Cūku nedrīkst aizmirst, to manam stingri piekodina! Vediet cūkām arī ... nu, tu jau zini . . ." "Vai baronlielskungs pavēl šoreiz vest cūkām sienu vai āboliĦu?" Ėirmins nopietni vaicāja. Ar ko cūkas īsti mitinājamas, tā barons Bunduls no galvas neatcerējās, un vajadzīgās grāmatas par cūkkopību viĦam nebija pie rokas. ViĦš gribēja paskatīties diplomā, vai tur varbūt nav atzīmētas cūkkopības rubrikā šādas ziĦas, bet mulstot un pa kabatām velti taustoties, - diploma sabāzni viĦš no sarunu sākuma turēja rokā un iedeva to Ėirminam paturēt, kamēr pats pa kabatām čamdījās, - pašā kritiskākajā brīdī viĦam iešāvās prātā paša acīm Vāczemē redzētais skats, cik ēdelīgi cūku bars plūca trekno ceĜmalas zāli, bet ar sevišėu kāri viĦas pilnām mutēm rija zaĜo āboliĦu. ViĦš smagi izpūta elpu kā govs atguldāmās, bet ar elpu arī viss smagums no sirds izzuda: grūti izšėiramā lieta tapa skaidrāka kā diena bez visa diploma, kad tikai viĦš savām gudrām smadzenēm lika strādāt! "Ėirmin, kā tu manam tik muĜėīgi prasi, kas pats par sevi saprotams? Šodien ved cūkām āboliĦu, rīt atkal sienu! Vienu dienu cūkām dodams āboliĦš, otru dienu siens ... vai tu manam saprati?" "Saprotu, baronlielskungs!" "Tad ej un dari tā! Tik neaizmirsti pārmaiĦas ieturēt, to manam uz ciešāko tev pavēl! Barības maiĦa ir Ĝoti veselīga cilvēkiem un lopiem!" Teica un aizstilboja, vicu plīkšėinādams, cēlā apziĦā, ka savā mūžā izdevis bez lielām pūlēm pirmo ievērojamu pavēli bez liekas palīdzības. "Uz mata tā tiks izdarīts, kā baronlielskungs pavēlēja!" Ėirmins pazemīgi divas trīs reizes noskaitīja, tad lika cepuri uz pakauša. "Puiši, saturieties, nu būs joki bez maksas! Dullais barons pavēlēja šodien cūkām vest āboliĦu, bet rīt sienu! Paši dzirdējāt, ja liecinieku vajadzēs?" viĦš smiedamies aptaujājās pie citiem strādniekiem, kuri stāvēja gabaliĦu atstatu. "Visu dzirdējām! Kas jādara, tas jādara, kā kungs pavēl. Mums vienalga, vai muiža liek barot savas cūkas ar sienu vai ar cukuru!" strādnieki nosmējās. ViĦi izdarīja, ka pavēlēts, ne acu nemirkšėinādami. Ėirmina sieva gan bārās, kad vīrieši pa vezumam āboliĦa iegāza katrā cūkkūtī, bet vīrs viĦai lika vākties ratā vai klausīt kunga pavēlei, kā cūkas barojamas pēc Vācijas modes, ja negribot iepazīties ar viĦa piecstaraino degunslauci. Kad cūkas par daudz sāka rūkt un kaukt pa aizgaldām, tad Ėirminiete tās zagšus iebaroja uz savu atbildību, kā nākas, bet Ėirmins šos niėus izdzina sievai uz ātru roku. "Baronlielskungs, cūkas nemaz vairs negrib āboliĦu ēst!" otru dienu Ėirmins sūdzējās kungam.

"Apnikušas! . .. Manam taču sacīja, ka jāievēro barības maiĦa. Cūkas skaidri pierāda manu vārdu neapstrīdamo patiesību. Lops, mācies tu no cūkām kunga pavēli iegaumēt! Ved un dod cūkām sienu, kad manam tev saka!" Lepni teica un vēl lepnāk aizgāja priecīgā prātā, ka veca pavēle par jaunu gludi izdevusies pasacīt, laimīgā apziĦā, ka viĦam kaut kas muižā ir ko sacīt un ka viĦa sacīto uz mata izpilda. "Es nezinu un nesaprotu, kas cūkām noticis, vai viĦas apsirgušas vai Ĝaunu cilvēku noburtas, bet manas vainas vien nesakiet, cienīgs, žēlīgs baronlielskungs: cūkas arī siena negrib ēst. .. neĦem ne mutē!" trešo dienu Ėirmins žēlojās. "Vai neviens pats negrib ēst, ne ... ne ... ne kungi, ne dāmas, ne mazie jaunkundziĦi?" barons Bunduls pamatīgi gribēja zināt. "Kad es saku, baronlielskungs, neviens pats neskatās sienam virsū, ne vepru kungi, ne cūku dāmas, ne mazie sivēnu jaunkundziĦi! Pats sugu tēvs, kuiĜa lielskungs, dusmīgi rūc un zobus vien klabina." "Tādu brīnumu manam grib redzēt!" ViĦš apskatīja cūkas abās kūtīs, galvu grozīdams. "Tādu brīnumu manam Vāczemē nav redzējis! Ja cūkas būtu slimas, tad viĦas gulētu un vaidētu, bet viĦas ir Ĝoti priecīgā prātā, viĦas jautri koncertē uz visām balsīm, no zemākā urk, urk, urk līdz smalkāko kvī, kvī, kvī!" "Apburtas, baronlielskungs, es saku, ka apburtas! Vai tādi burvju un pesteĜu mākĜi pasaulē nav dzirdēti, redzēti?" "Vai burvji ar tādu spēku muižā ir redzēti? Kāpēc viĦus neĦem ciet un nesūta uz bruău tiesu?" "Tādi tēviĦi, baronlielskungs, nav notverami. Dienu viĦi muižā cilvēkiem nerādās, bet izdara savus pesteĜus pa nakti ... tikai rīt redzu, kāda lēkme kustoĦiem piesitusies kā no zila gaisa." "Aha! nu manam zin! Manam noprot cūku niėus! Manam ir gudrāks par cūku! Cūkas manam grib spītēt! Ėirmin, cūkas streiko!!" barons Bunduls atăidās, kad bija pavēlējis cūkām ar labu un Ĝaunu bāzt sienu mutē. ĀboliĦu viĦas vēl zelēja, bet sienam neskatījās ne virsū. Priecīgs kā Kolombus par Amerikas atradībām barons Bunduls staigāja svilpodams un rokas berzēdams. "Cūku niėus manam izdibināja! Stārasts vis tā nebūtu izdarījis, ne viĦam mana galva, ne mana gudrība. Klausies, Ėirmin, ko manam tev saka: kad cūkas neēd, ko manam pavēl, tad cita viĦas nedabū itin nekā! Ko manam reiz nosaka, tam būs tā būt pie lopiem un cilvēkiem!" Noturēja vēl vienu dienu cūkas pie siena un āboliĦa, tās nīka un kauca, bet siena mutē neĦēma. Barons Bunduls visā nopietnībā ar cūkām saskaitās. Par padevību kunga gribai cūkas ne domāt nedomāja, no izlīguma negribēja ne zināt. Tādu stūrgalvību un spītību no nejēgas lopiem viĦš vēl nebija piedzīvojis, bet. padoties - un vēl cūkām! - tā būtu pavisam smejama lieta.

"Lai cūkas atspītē savam vēderam, ne manam!" barons Bunduls gan tielējās, bet bija lielā nesaprašanā, ko ar streikotājām lai dara, ja negribēja viĦu prasībām padoties, bet gribēja palikt pie savām pavēlēm. "Lai cilvēks vai cūka: kas baronlielkunga pavēlei neklausa, tas pelna bargu sodu. Tikai pārdot nost lielās spītnieces, un vairāk itin neko! Lai viĦas ēd pie zemniekiem purva grīsli, ja muižas tīrumāboĜiĦš tām par sūru!" Ėirmins veikli iepūta baronam Bundulam muižas gudrinieku slepenā saeimā izgudroto padomu. Kungam uz pēdām iepatikās kalpa padoms. Dabūs cūkas pelnīto sodu, dabūs viĦš smuki iztirgoties. ViĦš atriebsies ienaidniecēm, un nauda nāks aumaĜām - Ĝoti jauka izredze! Patiesību sakot, tirgojies uz savu roku viĦš savu mūžu vēl nebija, bet te nu pati smukākā izdevība bāzās ar varu virsū. "Kur tik daudz cūkām rasies pircēji?" viĦš vēl tā kā šaubījās. "Kad manam cūkas pārdos, tad pārdos visas no vietas." "Par pircējiem neraizējieties, baronlielskungs! Ja cenas būs pieĦēmīgas, tad pircēji nāks gubu gubām. Padosim muižas Ĝaudīm un apkārtnes zemniekiem ziĦu, un cūkas viĦi mums izraus plēsdamies kā maizniekam mīkstas bulkas. Cik baronlielskungs domā par cūku gabalā prasīt?" Par cenu baronam Bundulam galva nebija jālauza. ViĦš zināja un atminējās, ka stārastiĦš Virza ar pašas lielmātes ziĦu mēnesi vecu sivēnu pārdeva par rubli. "Cenas būs tādas pašas kā pie manis Auriėu muižā. Cik mēnešu cūka veca, tik rubĜu viĦa dārga." "Cenas gan sālīgas, bet zemnieki uz kungu sugas cūkām traki kāri ... gan pircēji rasies, par to es gādāšu!" Ėirmins apsolījās. "Pērk ... nepērk ... bet lētāk manam cūkas nepārdosi Tikai ar vecuma noteikšanu būs murkšėis. Saki tu manam, Ėirmin, vai cūkām krustāmā zīme muižā būs dabūjama? Manam nav brīnums, kad Pampums pat cūku krustāmzīmju grāmatas nav vedis, par citiem rakstiem nemaz nerunājot! Tāda nolaidība! Kā manam lai zin noteikt bez krustāmās zīmes katrai cūkai akuratīgu vecumu, lai skāde neceĜas ne muižai, ne pircējam?" barons Bunduls sirdījās. "Par krustāmo zīmi nebēdājieties, baronlielskungs!" Ėirmins drošināja kungu un tūliĦ izmeklēja sev pusotra gada vecu vepri par 12 rubĜi. "Cūku vecumu es zinu bez visas krustāmās zīmes no galvas. Ja kādas cūkas vecums man būtu piemirsies, tad man jāpaskatās tik cūkai zobos. No zobiem es protu cūkām nosacīt vecumu uz dienu un stundu!" Cūkas pirkās un atpirkās pirms paši muižas Ĝaudis, kas savā maizē dzīvoja, tad apkārtnē katram bija labs draugs, mīĜš rads vai tuvs paziĦa, - tiem muižas kalpu sieviĦas skrēja ar ziĦu. Baronam Bundulam nemaz vaĜas nebij kalnā uziet un atpūsties, viens pircējs radās pēc otra un varītēm spieda viĦam naudu saujā. Par cenu nebija ko kaulēties: cik mēnešu, tik rubĜu ... skaidra lieta! Arī Ėirmins klusām ierāva smuku dzeramnaudu, jo strīdīgos gadījumos viĦš cūku vecumu pēc zobiem vien noteica uz mata. Par gadu vecākas nevienas cūkas Gaislejā neatradās. Divi un trīs

gadi vecas bērnu mātes un cienīgi vecpuiši - barokĜi, priecīgi rukšēdami, rausās no kūts ārā, ka labais Ėirmins pazeminājis viĦu vecumu uz pusi un vēl vairāk. Līdz vakaram Gaislejas cūku kūtis bija tukšas kā izslaucītas, un barons Bunduls gāja līksms kalnā, naudu no pavārienes palienētā kulītē žvadzinādams. ViĦš iedomājās par īstu Herakli, kas slaveni iztīrījis Auăija kūti īsā laikā. "Lai nu nāk desmit stārasti un padara to pašu vienā mēnesī, ko manam vienā dienā, ir tad viĦiem būtu tiesība lielīties. Cūku andele nav bērnu rotaĜa, tur vajag tādas maĦas un sapratnes kā manam!" viĦš pie sevis priecājās. Pirmo reizi mūžā viĦš bija guvis tik spožus panākumus saimniecībā, acīm redzamus un rokām taustāmus. Tik lielu prieku vienam pašam izbaudīt baronam Bundulam nācās par grūtu. ViĦš lika seglot brūno vaislas ērzeli un nodomāja uz karstām pēdām jāt uz Auriėiem, lai māte, māsa un stārastiĦš Virza arī dabūtu papriecāties un pabrīnīties par viĦa spīdošajām sekmēm saimniecībā un izdevīgo cūku andeli. Līdz Auriėiem bija verstis piecpadsmit, ko jāt, un vakars jau metās, bet barons Bunduls savā priekā aizmirsa visas bailes no tumsas, un jājējs viĦš bija diezgan manīgs un izturīgs. "Pavasaros lielais brūnis ir grūti valdāms, baronlielskungs," staĜĜa puisis ieminējās. "Liec brūnim laužĦus mutē, tad manam tavam nevaldāmajam brūnim parādīs, kurš no mums abiem ir kungs!" "LaužĦu mums muižā nemaz nav . . ." "Bet cūcība un nekārtība ir, to es jau trešo dienu manu, kamēr pār Gaisleju valdu. Dari, kā manam tev saka! Brūnis tāpat iemācīsies manam pazīt un klausīt!" viĦš uzbrēca staĜĜa puisim. Barons Bunduls saposās savā mednieku uzvalkā, piesprādzēja pie segliem naudas maisiĦu kā slavas un veiksmes liecinieku, tad metās ērzelim mugurā un jautrā dūšā devās jāšus ceĜā uz Auriėiem. * Gaislejas garā liepu gatve sniedzās līdz pašam lielceĜam, kurš pa labi aizveda uz Auriėiem, pa kreisi uz tuvējo apriĦėa pilsētiĦu. Uz pilsētas pusi un lielceĜa malā, verstis piecas no Gaislejas, atradās pārnovada Niėeles muižele, kura piederēja Palkavnieka atraitnei fon Leberstein. Niėeles mazmuižiĦas īpašniece no mātes puses bija Auriėu baroniem Bunduliem veca rada. Abas dzimtas sendienām vairs ne radojās, ne sagājās. ViĦu jaunatne reti sastapās, pavirši iepazinās citu muižnieku viesībās, muižniecības sarīkotās ballēs. Lebersteiniete bija dižciltīga, bet mazturīga muižniece, kas atradās mūžīgā cīĦā ar nabadzību un nabadzības slēpšanu no svešām acīm. Gādīgās mātes atraitnes vienīgais prieks un cerība bija viĦas trīs meitas, pēc vecuma vārdā Ilona, Tusnelda un Asta. Ilona bija 22 gadi veca, Tusnelda 18 gadi, bet Asta 12 gadi jauna.

Prieku par meitām Lebersteiniete baudīja pati, kaut dažreiz grūti nopūzdamās, bet cerību viĦa meta pilnīgi "uz to kungu", kurš viĦas vecāko rozi noplūks. Grūti Lebersteinietei mūžā bija gājis pie izšėērdīga karavīra sāniem, grūti viĦai tagad gāja meitas muižnieciski ăērbjot, audzinot un skolojot, bet nabadzības dēĜ viĦa nezaudēja lepnumu un visā klusībā, kā teikts, meta visas savas bēdas uz to kungu, kurš viĦas Ilonu apprecēs. Tanī laikā, kad barons Bunduls valdīja trešo dienu Gaislejā, kaimiĦu muižas Niėeles jaunkundzes Ilona, Tusnelda un Asta nolēma braukt vizināties ar sirmo ėēvi, kura bija staltākā un žiglākā no visiem muižas darba zirgiem. Pie staĜĜa zirgiem tikt un viĦus uzturēt Lebersteinietei nebija pa spēkam. Ja kāds sirmās ėēves kumeĜš izauga par skaistu zirgu, tad bez žēlastības viĦš aizgāja žīda nagos par naudas vīšėi, ko grūst skaĜākam naudas aizdevējam mutē. Ar ziĦu vai neziĦu, bet jautrās braucējas aizbrauca pa lielceĜu uz Gaislejas pusi. Barons Bunduls jāja soĜiem pa Gaislejas liepu gatvi, vienu roku straujo brūni valdīdams, otru roku vīzīgi sānos iespraudis, ka allažiĦ laimīgs cilvēks, kas nupat noslēdzis izdevīgu andeli. Kad barons Bunduls sasniedza gatves galu, pa lielceĜu brauca Niėeles jaunkundzes ar savu sirmo kumeĜmāti viĦa brūnim gluži gar degungalu garām. Mīkstā laiciĦa un labā ziemas ceĜa vilinātas, Niėeles muižniecītes bija aizvizinājušās Gaislejai garām un brauca patlaban mājup. Gaislejas brūnis ar Niėeles sirmo pazinās gadiem, bet šopavasar viĦi saostījās pirmo reizi. ViĦš priecīgi iezviedzas, viĦa kautrīgi atzviedzās. Draugs pazina draudzeni. ViĦš savu prieku izrādīja, kaklu iecirzdams, danciski pa ceĜu sturbuĜodams, viĦa - slepenus mirkĜus atpakaĜ mezdama un uz vienas vietas mīĦādamās. Šėirties ir grūt'! "Kurp tad tu, manu veco brūtīt? Vai pie manis ciemos, vai?" likās, brūnis priecīgi aptaujājās. "Palūk, lielais auša, kāds šis vis nav ar savu zviegu? Gaidi laiku! . . ." šėietams, sirmā vēlīgi atbubināja. Krēslas dēĜ barons Bunduls nepazina Lebersteina jaunkundzes, ar kurām viĦš nesen pavirši bija iepazinies kāda kaimiĦu muižnieka godībās. Zobgalīgais jaunavu trijlapis savā pašiedvesmē noturēja bruĦoto baronu Bundulu par pašu slaveno laupītāju virsnieku Rinaldo Rinaldini, kurš atjājis uz Baltiju gūstīt sevim visskaistāko līgavu. Un sauc tu man, gudrais Zalaman vai neticīgais Tom, pie vārda vienu jaunu meitu, kurai spogulis divatā nečukst ausī, ka vina ir pirmā skaistule visu citu paziĦu starpā! "Bēgsim, māsiĦasdrostaliĦas!" viĦas drebulīgi iesaucās, drausmīgi atsaucās. Asta sarāva grožus, Tusnelda uzcirta ėēvei ar pīcku, Ilona spilgti iespiedzās, un sirmā ėēvīte aizdrāzās pa ceĜu uz Niėeles pusi kā vējš.

Barons Bunduls grieza savu brūni pa labi uz Auriėiem, bet jājamais bija gluži pretējās domās nekā pats jātnieks. Iemīlējies zirgs esot tikpat nevaldāms kā iemīlējies cilvēks . . . Brūnis papurināja tikai galvu par kunga modīgo iedomu: viĦš lai skrienot pa labo roku, kad viĦa vecā brūte kā raibs pupu zieds aizlidoja pa kreiso roku! Izcēlis visskaistāko velves kaklu, Gaislejas brūnis drāzās savai Niėeles draudzenei pakaĜ! Gan barons Bunduls izmēăināja visu savu jātnieka mākslu, bet brūnis nebija nedz savaldāms, nedz atpakaĜ atgriežams, kā bulta viĦš steidzās panākt savu sirmo draudzeni. LaužĦu viĦam mutē nebija, iemauktu dzelzis viĦš iekoda zobos un Ĝāvās purnu pieraut pie krūtežas, bet no uzĦemtā ceĜa nogriezties neĜāvās, jātnieka gribai nepadevās. Kad jaunkundzes manīja, ka Rinaldo Rinaldini viĦām dzenas pakaĜ, viĦu uztraukums, bailes un prieks bija neaprakstāms. Spiegdamas, pātagu vicinādamas, grožus raustīdamas, viĦas trenca savu ėēvi pilnos auĜos, ka sniegs vien pa gaisu juka, bet gūstītājam viĦas nespēja izmukt, brūĦa dvaša un sprauslas viĦas vienādi juta sev aiz muguras. Īsā laiciĦā viĦi noskrēja piecas verstis garo ceĜa gabalu un kliegdami brēkdami iebrauca Niėeles muižiĦā. Pie kungu nama lieveĦa jaunkundzes izlēca no kamanām, palaida ėēvi savā vaĜā un pašas ieskrēja namā iekšā. Ėēve aizrikšoja uz stalli, bet barons Bunduls drāzās ar savu satracināto brūni taisni staĜĜa sienā iekšā, tikai tā viĦam beidzot izdevās savaldīt savu kumeĜu. Piesteidzās muižas gaitnieki palīgā - tie noėēra ėēvi, saturēja brūni, un staĜĜa puisis, kurš pazina baronu Bundulu un Gaislejas ērzeli, paskaidroja kungam, kamdēĜ Gaislejas brūnis tik traks pēc Niėeles sirmās ėēves, Kad barons Bunduls atjēdzās un dabūja zināt, ka viĦš atrodoties Lebersteinietes Niėeles muižiĦā, tad viĦš tūliĦ nolēma kundzes apciemot un atvainoties par negribētiem baidiem. Jaunkundzes bija atžirgušas no uztraukuma un sārtiem vaigiem saĦēma bagāto baronu Bundulu, kā allaž radinieku un viesi. Barons Bunduls pavadīja Niėelē gluži patīkamu vakaru. Pati Lebersteiniete rīkojās vairāk pa kukĦu, negaidītam ciemiĦam vakariĦas gādādama, bet viĦas meitas maz ko jēdza no lauksaimniecības, tā ka viĦam bija laiks un izdevība palielīties skuėu priekšā ar savu Vāczemes izglītību lauksaimniecībā un saviem pirmajiem spožajiem panākumiem Gaislejā ar izdevīgo cūku andeli. "Daudzinātais barons Bunduls nemaz nav tik dulls, kā. . ." Ilona sprieda, bet Tusnelda papildināja smiedamās: "... kā izskatās un uzvedās, mūs gūstīdams! Vai tu tā domāji, LoniĦ?" "Auriėu barons ir ziėeris! Man viĦš atdāvināja savu medību tuteni un solījās iedāvināt sieviešu seglus, tad man vairs nebūs jājāj apjāšis kaila zirga mugurā!" mazā Asta viĦu slavēja. Nakts satumsa Ĝoti tumša, un barons Bunduls pārnakšĦoja savu nejauši atrasto attālo radinieču muižiĦā.

Otru dienu, gaismai austot, kurpniekam Vēzītim gadījās pašam pirmajam iet pa lielceĜu no Gaislejas uz Niėeli darbā. Savā nodabā soĜodams, viĦš ceĜmalā ieraudzīja sniegā iesviestu baltu maizes tarbiĦu. "Raug, ceĜa vīrs vai muižas gaitnieks pazaudējis savu pārtikas sabāznīti. Lai nu vīrs visu dienu zobus kar vadzī!" Vēzītis domāja, ar kūjas galu tarbiĦu no sniega ārā celdams. "Tavu smagu!" viĦš brīnījās, bet aiz brīnumiem viĦš kĜuva gluži mēms, kad tarbiĦu atrada kā bāzt piebāztu ar visādu vara, sudraba un papīra naudu. Kā zaėis Vēzītis iešmauca ar visu tarbiĦu krūmos, pa sāĦceĜiem aizlavījās atpakaĜ uz savu piedzīves māju un noglabāja naudu labā vietā. Par laimīgo atradumu viĦš nebilda nevienam pašam cilvēciĦam ne pušplēsta vārdiĦa. ViĦš bija vēl jauns, bet gudrs puika. Nākamajā gadā Vēzītis aizbrauca uz Rīgu. Ar laiku viĦš kĜuva par bagātas vācu lieltirgotāju dzimtas ciltstēvu, kuri vēl tagad ir sirdīgi vācietības aizstāvji. Ap pusdienu barons Bunduls atvadījās no laipnās Lebersteinietes un viĦas spridzīgām jaunkundzītēm, kāpa savam brūnim mugurā un jāja atpakaĜ uz Auriėiem. Baronam Bundulam ne prātā nenāca acis pamest uz segliem, ka naudas maisiĦa sen vairs tur nav. CeĜā uz Auriėiem brūnis ienesa baronu Bundulu vēl Gaislejā, tur viĦš stārastiĦu Virzu atrada priekšā pilnā darbā. StārastiĦš bija atbraucis rīta agrumā apraudzīt, kā labi jaunajam saimniekam uz savu roku ar saimniecību vedas. ViĦš daudz nemaz nebrīnījās par baronlielkunga saimniekošanu pēc Vāczemes modes, bet glāba, kas vēl glābjams. Visiem muižas Ĝaudīm pirktās cūkas viĦš jau bija aplasījis un ievietojis par jaunu muižas kūtīs, katram atmaksādams pirkuma naudu atpakaĜ. Ėirminu viĦš pirmo bija pamielojis ar savu ėeăi, atĦēmis tam nenodzerto dzeramnaudu un lika tam patlaban sēsties sev līdzās kuražiĦā, lai brauktu pa zemnieku mājām un atprasītu tiem par smiekla naudu no muižas pirktās cūkas, kad barons Bunduls varonīgi iejāja muižā. Aiz dusmām viĦš zibšĦus mestu, bet tie par laimi viĦam nebija pie rokas, kad Virza neatzina viĦa skaisto andeli par pilnu, bet divatā teica viĦam taisni acīs, ka cienīgs baronlielskungs esot Ĝāvies sevi piešmaukties kā nejēga mazais bērns. "Nejēga mazais bērns" griezās baronam Bundulam kaulā. "Stārast, neaizmirsties, bet Ħem vērā, ka tu ar manam runā!" viĦš mēăināja lielkundziski uzkliegt, bet tomēr viĦam bija jāpadodas stārastiĦa rīcībai, kad tas viĦam kā melnu uz balta pierādīja, ka baronlielskungs pārdevis barojamu vepri par 10 rubĜi, kurš vismaz 25 rubĜi vērts, un tāpat esot ar visām citām pārdotām cūkām, - viĦas visas esot pārdotas par pusi vai trešdaĜu no viĦu īstās vērtības. Virza viĦu labināja, iebilzdams: "Darait, baronlielskungs, kā paši par labu atzīstat, dzīvojiet šeit Gaislejā vai brauciet atpakaĜ uz Auriėiem, bet es visiem bezkaunīgajiem pircējiem cūkas atprasīšu. Ja pavēlat, arī žēlīgai lielmātei par jūsu andeli ne vārdiĦa nebildīšu, bet tagad lūdzu baronlielkungu atdot man par cūkām ieĦemto naudu. Ne man tik daudz skaidras naudas līdz, ne Gaislejā sadabūjamas, lai būtu visiem pircējiem par cūkām ko atmaksāt,"

Nu vēl baronam Bundulam ienāca naudas maisiĦš prātā. "Naudas maiss piesprādzēts pie ērzeĜa segliem! Ej Ħem un vācies pie kāėa!" viĦš sirdīgi atbrēca, bet kĜuva vēl daudz mazāks, kad paša acīm pārliecinājās, ka skaistajā cūku andelē iegūto naudu viĦš godīgi pazaudējis. Vai nauda viĦam ceĜā pazudusi vai Niėelē, Gaislejā nozagta, - tā viĦš nezināja pasacīt. Žēlums par zudībām viĦam bija niecīgs, bet kauns toties lielāks. Arī par zudībām Virzam bija jāapsolās klusēt, to pats barons Bunduls viĦam kaunīgi lūdza, pavēlēja. Virza viens pats tūliĦ devās ceĜā visā klusībā pazaudēto naudu meklēt. Vēlāk viĦš nedēĜām ilgi klusām vēroja, apkoram tēgāja par zudībām, bet, kas zudis bija, zudis palika. Gluži nošĜucis barons Bunduls aizbrauca atpakaĜ uz Auriėiem, jo Gaislejā dzīvot un Ĝaudīm rādīties viĦam bija kauns. Prieks un patika uz savu roku saimniekot viĦam bija zuduši uz visiem laikiem. StārastiĦš Virza atlasīja visas pārdotās cūkas, jo visi pagasta saimnieki bija atkarīgi no muižas un nedrīkstēja Virzam un viĦa ėeăim pretoties, ka pirkums paliekot pirkums. Virza turēja vārdu un nestāstīja lielmātei ne par baronlielkunga izveicību saimniecībā ar Vāczemes diplomu, ne par naudas zudībām, tikai vēlāk pavisam no citas puses viĦa dabūja zināt par dēla kunga smuko cūku andeli Gaislejā.

4 Mīlu pret ėīlu

"Ta rudza pekse un ta mēsla mekse, ta ira viena vella tarb'!" tā IgauĦu Jonis savu laiku Auriėu muižā bija teicis, sviedrus no pieres krekla piedurknē slaucīdams, un viĦa gudro atziĦu vēl šo balt' dien' daudzina pa Latviju igaunīša izteiksmē, lai gan rudzu pekse ar spriguĜu palīdzību - var droši apgalvot - ir tepat galīgi izbeigta. Lai tik ielien vēl pa paaudzei atdusēties zem zemes māmuĜas zaĜās segas, tad nākamo zemes urėu dēliem un meitām būs jābrauc uz Rīgas tautisko muzeju, ja gribēs vaigu vaigā iepazīties ar vareno daiktu, ko latviski sauc par spriguli. Zemnieka rijā un piedarbā šis belžamais rīks savu slavas laikmetu ir pārdzīvojis. Ieteicams būtu visus spriguĜus, kuri tagad vēl mētājas pa rijas augšām un dīkā karājas pie bendelēm, savākt vienkop kādai Rīgas labdarības iestādei vai biedrībai. Varbūt Rīga spriguĜiem rastos jauns, svētīgs darba lauks? Tā valstsdomnieku un pilsētas tēvu vēlēšanas laikā, vai tad labdarības biedrība, labu darbu veicinādama, nevarētu izīrēt vecos spriguĜus un laist viĦus darbā, kā "Skolas maizē" savā laikā lasījām: "Runga, iz maisa!" . . . Jonis mīlēja muižas lopu meitu, sauktu par Lielo Līzi, kuras augums un visi ārīgie miesas skaistumi Ĝubēt Ĝubēja. ViĦi abi bija lieli un vareni miesās, bet sīkām balsiĦām un labsirdīgu dabu, kungiem izlēcēji uz pirmo svilpienu. Kaitināt, protams, šādu lāci un viĦa medus dori nedrīkstēja!

Līze bija Auriėu muižā dzimusi, augusi. Kad IgauĦu Jonis turp atklīda, tad citi muižas Ĝaudis tūliĦ pirmo dienu pēc acumēra nosprieda un pa jokiem nosmējās: "No Līzes un JoĦa iznāktu varens pāris!" Daudzināja un piedaudzināja. Ka puisim braša meita patīk, tas nav nekāds brīnums, bet dabisku dzinuĜu sekas, tamdēĜ nav iemesla lieliski brīnīties, kad arī baronam Bundulam patika lopu meita Līze. Šī patika drīzāk tiešs pierādījums vecai patiesībai, ka pretstati pievelkoties: barons un lopu meita, viens smalkaudzis, nevarīgu tēvu nevarīgs dēls, otra - lopu meita kā siena guba, spēka, veselības un miesas pārmērību kopojums. Līze baronam Bundulam traki patika. Droši viĦai tuvoties, pašrocīgi, pašmutīgi viĦai pieskarties, - uz tādiem darbiem viĦam trūka vajadzīgās drosmes un piedzīvojumu veiksmes. Par vidutāju viĦš izraudzīja Virzēnu, stārastiĦa Virzas slīpēto zēnu.. Virzas Pēteris mīlas lietās vairs nebija pirmziemnieks, no parautiem pusteikumiem vien viĦš saprata, kas baronam prātā. ViĦš veikli izpildīja uzdevumu, bet Līze smējās viĦam taisni acīs: "Ko es pie tāda gnīdas darīšu? Man pašai savs Jonis!" Virzēns pats bija puika pašā glītuma sākumā, kad jaunekĜa stiedzība beidzas un vīrišėīgums sākas. Pat mīksta pavilna viĦam dīga padegunē kā vīrišėības pirmā iezīme. Kad viĦš ar varu plijās Līzei virsū, apsolīdams tai barona vārdā zelta kalnus, ja viĦa šovakar klusi aizzagšoties kalnā, tad viĦa nomutēja ziĦnesi un strupi pasacīja: "Aiznes šo buču savam sprīžmetim uz kārā zoba, un ar to lai viĦam pietiek!" Līze gāja savu gaitu, ka zeme dimdēja, liekulīgi izlikdamās, ka barona Bundula kāros skatus ne viĦa redz, ne saprot. Nav dzirdēts, ka mantīgās puses atturība un vienaldzība radītu iekārotājā tādus pašus tikumus. Barons Bunduls iedegās kaislībā un uzglūnēja Līzei pa gabalu, žēli smilkstēdams, kā suns pēc desas, kura karājas par augstu. Kad Jonis palakstojās ar savu Līzi laidarā, barons Bunduls stāvēja kūtsaugšas durvīs. Tur viĦš pa barības vedamo tiltu savām līkajām kājiĦām bija uzrausies, lai nebūtu jāsabrien lakādas stulmu zābaciĦi. Teicās strādniekus darbā uzraugot, bet īstais nolūks bija acis izgārdināt, Auriėu laidara nāru aplūkojot. Izskats no tilta mēzējā un strādniecē bija varens. Kā kaėis, uz peli glūnēdams, ar asti sānus smalsta, tā barons Bunduls, nemierīgi mīĦādamies, plītēja ar jājamo vicu ziloĦkaula spalā savu zābaciĦu stulmus. Lai sver, lai mēra visu vai pa gabaliem, bet Līze bija un palika viĦa acīs staltākā un pārākā par visām citām meitām. Mugurā viĦai vairāk nebija kā puspakulu krekls īsām piedurknēm un pusnātnī, aitā auguši lindraki. Trešais apăērba gabals bija puėains lakatiĦš, bet karstuma dēĜ viĦa to bija noraisījusi no galvas un apsējusi ap viduci lindraku uzspraušanai līdz pat ceĜgaliem, lai būtu ērtāk brist pa laidara dumbrāju un vircu. Baronam Bundulam radās galvā gluži nebaroniskas domas: cik labi būtu ar IgauĦu Joni mīties!

ViĦš atspiedās abām rokām uz tilta mergām, trina kāju pie kājas kā ods, kad siltu asiĦu pārsūcies, un spĜaudīja slaidi pāri lopu ceĜam laidara sutrāja dīėī. Muižas zvans iezvanīja dienvida atpūtu, darbinieki izklīda savu malu katrs, laidarā palika tikai modernieks ar Līzi un citām lopu meitām, lopus no ganībām mājās gaidīdami. Plašo laidaru ierobežoja no visām pusēm lopu kūtis un barību gubeĦi, gar kuru sienmaĜiem veda apaĜiem akmeĦiem izbruăēts ceĜš, bet laidara vidū bija liels sutraiĦa un lietus ūdens peĜėis ar mazu saliĦu vidū. SaliĦā auga treknas sūrenes un akli. Modernieks ar citām meitām rīkojās vēl pa kūtīm, bet Līze peĜėa malā pluncījās pa ūdeni, kājas skalodama, lindrakus pāri ceĜgaliem sacēlusi. Brīdis baronam Bundulam izlikās pats izdevīgākais. "Hörst du mal, Liesing!" viĦš paklusu svepstēja un virzījās knaši pa tiltu lejup. Līze jau sen zināja baronu Bundulu kārās acis tilta galā valbām, uz saucienu viĦa pacēla nodurto galvu, ieknieba lindrakus ceĜkaulos, iespieda rokas sānos un mēdīja: "Kā nu ne, erštumal jaunskungs! Stāvi tu rāms!" Barons Bunduls viĦas nesaprata. Kad viĦš kaistošu seju un gaisā izplestām rokām - lai dubĜu jūrā ieturētu vajadzīgo līdzsvaru - lingoja Līzei tuvāk, tad viĦa tikpat ātri sāka iet dīėītim riĦėī, tā ka katrs atradās vienmēr dīėim savā pusē kā gūstītājs un gūstāmais jautrā rotaĜā. RotaĜnieki no soĜiem pārgāja suĦu rikšos, no rikšiem pilnos plaskos, kā atspoles šaudīdamies uz vienu un otru pusi, ka viet' vietām dubĜi vien pa gaisu juka. Barons bija iekarsies rotaĜā un netaupīja vairs savu lakādas zābaciĦu. Aizdurvēs, aiz durvju stenderēm bliedās citas meitas, skatījās, knieba viena otrai sānos un ėiėināja, skaĜos smieklus valdīdamas un pēcam taupīdamas. Ūdens joma starp sūreĦu saliĦu un peĜėa malu bija trīs četras asis plata. Kad barons Bunduls iekarsis nemitējās Līzi gūstīt un viĦu gandrīz vai aizkausēja, viĦa saceltiem lindrakiem pārbrida sutreĦa jomai pāri uz mazo saliĦu. Brienot ūdens sniedzās pāri ceĜkauliem, bet lindraki bija saudzējami no samirkšanas! SaliĦas vidū viĦa apstājās, aizmāršā tāpat lindrakus turēdama, kā pa ūdens jomu brienot. Pakāpās vēl augstāk uz plakana akmeĦa sūrenēs, dižojās visādi un skaĜi smējās, tad meta baronam Bundulam ar roku, lindrakus vaĜā nelaizdama, klakšėināja ar mēli un kaitinājās: "Nu, erštumal, jaunskungs! Nāc nu un Ħem manu mīlu pret labu ėīlu... ja drīksti ėepiĦas slapināt! Brīv tev bristi, brīv peldēti pār ūdeni manis dēĜ! Vai manu, vai, cik bailīgs mūsu smukais lielskungs: mīlu grib, brist negrib!" ApaĜā laidara nāra sūreĦu saliĦā, bet viĦai visapkārt sutreĦu joma, - baronam Bundulam beidzamā kautrības un apdomības dzirkstelīte čukstēdama nodzisa. ViĦš nenosliecās vairs ar acu baudu vien, bet savā mīlas durnumā brida peĜėī iekšā. "Manam grib mīlēt... manam drīkst brist!" barons Bunduls lielīdamies dvesa, lakādoto kāju vircā mērkdams un, no dubĜiem ārā velkot, to kā runcis tirinādams.

Līze pabridās veikli baronam Bundulam pretī, ar vienu roku pieturēja lindrakus, bet ar otru roku šaltēm vien slacīja viĦam vircu acīs. Raibs, lāsains kĜuva barona baltais vasaras uzvalks, arī pats viĦš neizturēja vircas gāzes, bet metās atpakaĜ uz krastu, mutautiĦā degunu paslēpis. Sutrenis apdzēsa mīlas guni. Pablendis pa labi un kreisi, vai kāds bīstams liecinieks nav redzējis viĦa mīlas mulsa un Līzes ėēriena nesmukās beigas, tas aizmuka no laidara, krusta nemetis. Lopu meitas smējās aiz kūts durvīm, pakrūtis žĦaugdamas, bet vecais modernieks tikai paviebās pa bārdas apakšu un pārmeta Līzei: "MuĜėa meitēns! Lopu meita esi trešo gadu, bet lielkungu slaukt vēl neproti!" "Nebaries, Annas tēv!" Līze smējās, no peĜėa ārā kāpdama un steigdamās citām meitām palīgā lopus piesiet. * Barons Bunduls bija un palika pilnā pārliecībā, ka neviens lieks cilvēks nav redzējis viĦa neizdevīgās meitu ėērības. ViĦš sūtīja Virzēnu otram lāgam pie Līzes, šoreiz ar atgadījumam piemērotām dāvanām, bet cerēto panākumu nepieredzēja. Līze nekautrēdamās dāvanas gan saĦēma, bija pat gatava apmīĜot smuko mīlas sūtni, ja Pēteris spurgdams neturētos rokām un kājām pretī trīs zirgspēku laidarnārai, bet par pašu dāvanu sūtītāja zvibulību zināja tikai kodīgi zoboties. Virzas Pēterim nācās diezgan grūti ieskaidrot baronlielkungam sava neizdevīgā un tukšā gājiena iemeslus. Līzes kodīgās zobgalības viĦš nedrīkstēja minēt, bet sadomāja citus ticamus iemeslus, ka meitai esot savs mīĜākais, IgauĦu Jonis, no kura viĦai esot trakas bailes. "Traka bāba, ne trakas bailes!" barons Bunduls brēca. "Igaun kuratu grib, baronlielkungu ne!" Kādā karstā vasaras svētdienā asinskārie dunduri sadzina lopiĦus laikus no ganībām mājā. Lopu meitas piesēja govis pie gatavām silēm, novietoja sīkmaĦus pa aizgaldām, tad pašas nomazgājās pie strautiĦa, saposās svētdienas drēbēs un nolikās diendusā laidardārza gubenī jaunā, smaržīgā zāĜu sienā. Nogaidījusi, kamēr citas meitas izrāzējās un iemiga, Līze aizgāja uz klētiĦu pie sava JoĦa ciemā. Kad laiks bija celties uz govju slaukšanu, Līze iznāca no klētiĦas un gāja uz gubeni pie citām slaucējām. Barons Bunduls gorījās pagalmā, bet Līze nelikās par viĦu ne zinis. Glīta un svaiga izskatījās Līze savā svētdienas tērpā, ka paĜu vārdam zemnieka mutē nebija vietas. Laidara vārtos Līze pagriezās un atskatījās: kā tad! Barons Bunduls viĦai sekoja. "Hörst du mal, Liesing!" barons Bunduls sauca, bet Līze ilgāk viĦā neklausījās. Skriešus viĦa iemetās gubenī

pie citām meitām, kuras jau arī bija nomodā un gaidīja uz modernieka saucienu pie govju slaukšanas. "Ko domājat, meitenes, es biju pie akas padzerties, kad kalna kurts mani pamanīja. Es veikli atpakaĜ uz laidaru, bet dullais diebj pa manām pēdām šurp! Ko lai nu mākam, meitenītes?" Līze smējās. "ĥem strūpeni un dod meitu medniekam pa irkĜiem!" "Līzīt, paĦem viĦu uz delnas un aizpūt pa gaisu kā pienenes pūku!" "Lai tik nāk gubenī, tad padod viĦu mums, mēs viĦu nokutināsim!" viena otra minēja, bet vecākā no viĦām iebilda: "Klau, Līžuk, ievilini to sienāzi gubenī un tad krietni sarāzē! Lai viĦš trenkā savas ganu meitenes pa krūmiem, bet mācās mūs, lielās meitas, likt mierā! Sper viĦu sienā iekšā, rnēs citas izliksimies par aizmigušām!" Līze bija kā nākdama no sava JoĦa un pie jautra, laba prāta, biedrenes padoms viĦai iepatikās. Citas meitas ierušinājās sienā un viena par otru diktāk krāca, kā cietā miegā aizmigušas. Līze stāvēja gubeĦa vidū, rokas sānos iespiedusi, kā vangaina milzu krūka, kad barons Bunduls ieradās pie gubeĦa durvīm. "Hörst du mal, Liesing!" viĦš mīĜi sauca, un Līze tikpat mīĜi atsaucās: "Erštumal, baron jaunskungs, nāc vien droši gubenī! Es tevi sen gaidu . . ." Barons Bunduls neredzēja citu gulētāju, droši tuvojās Līzei, bet vēl drošāk Līze gāja viĦam pretī, apvijās tam rokām, kājām, un tad abi ievēlās sienā. Tāds sisenis priekš Līzes kā lāču mātei zemeĦoga! Līzes apkampienos barons gluži pazuda, kā dīdīgs ganu zēns čagana siena gubā ielēcis. CeĜiem miegdama, rokām žĦaugdama, viĦa tā saspieda baronu Bundulu, ka tas vairs nezināja, cik viĦš īsti vecs. ViĦš kārpījās, locījās zem smagās nastas, kā asaris zebenicā smakdams, bet vaĜā netika. Viens vienīgs sirsnīgs vēlējums viĦam neizgāja no prāta: kaut šoreizīt vēl ticis dzīvs no šīm karstām lāču mātes maiglēm vaĜā! Līze tik' maidzīja, tūcīja, miedza viĦu, mīĜi ieprasīdamās: "Erštumal, baronjaunskungs, vai tā un šitā ir labi ... ko?" Kāda nebēdniece piecēlās un uzmeta abiem virsū veselu blāėi siena un vīėu. Barons Bunduls sāka smakt un laida lūdzamo vaĜā: "Liesing, laiž manam vaĜā!" "Baronjaunskungs, vai tu nu jūti zemnieces mīlu? Vai pazīsti? ..." "Pazīstu, Liesing, pazīstu ..." "Vai gribi vēl? ..." "Negribu, Liesing, laiž manam vaĜā!" "Par brīvu ne! Dod ėīlu par mīlu, citādi vaĜā nekust!" Līze smējās.

"Manam dos ... visu atdos ... vai! nedriėī manam vairs!" viĦš lūdzās. Sēdus celdamās, Līze atgrūda siena blāėi nomaĜš. Kā nemaĦā barons iegrūda roku kabatā, satvēra, kas priekšā gadījās, un iespieda mantu Līzei saujā, - Līzes joku prasību barons bija noturējis par pilnu patiesību. Kunga ėīla par zemnieces mīlu bija sudraba papirosu maks, biezs un smags, iekšā zeltīts. "Vai to dozi man no tiesas atdodi?" Līze klusu brīnījās. "Dozi no tiesas... tik' laid manam vaĜā. .." viĦš elsoja, sprauslāja, siena smalkumu pierijies. Līze iegrūda dāvanu savā lindraku kabatā, lai citas meitas nedabūtu redzēt, tad palīdzēja baronam Bundulam tikt kājās, rūpīgi nopurināja un sabalzīja viĦam drēbes, uzlika cepuri galvā un izvadīja pa godam no gubeĦa laukā. ViĦš aizlingoja pa laidaru, bet četras lopu meitas aiz Līzes muguras ėiėināja gubeĦa durvīs un parādīja aizgājējam garu degunu. "Tas jaunskungs par pieci soĜi tuvāk man vairs nelīdīs!" Līze smējās, lindraku kabatā sudraba ėīlu glaudīdama, sildīdama. * Līze un Jonis ilgi priecājās par viegli iegūto dāvanu, bet nerādīja viĦas nevienam citam muižas cilvēkam. Kad viĦi divatā diezgan bija izpriecājušies, tad nolēma maku pārdot. Ataicināja žīdu Erku, bet žīds solīja viĦiem par maku tikai trīs rubĜi, domādams, ka maks ir zagts, un solīdamies iet pie baronlielkunga un zagĜus uzrādīt, ja tie viĦam maku par trīs rubĜi neatdošot. Līzei bija tīra sirds, viĦa nesabijās, bet žīdam klaji atzinās, kādiem jokiem viĦa maku ieguvusi. Zīds nokaulēja maku par pieci rubĜi, lai gan tas trīsreiz vairāk bija vērts. Līzei un Jonim arī pieci rubĜi izlikās liela nauda, turklāt tik vieglā ceĜā gūta, kā zemē dabūta. Līzei ar Joni bija norunāts, ka viĦi abi precēsies, kad viĦiem tik daudz naudas būs iekrājies, ka var uzĦemties kādu zemnieku māju, kur saimnieks taisās uz putēšanu. Tādu prātīgu precību līgumu viĦi norunāja pirmo nakti, kad Jonis pie viĦas atnāca, bez ilgiem pātariem atzīdamies, ka viĦi ir viens priekš otra kā radīti. Līze zināja no Ĝaužu valodām, ka Jonim ir iekrāts labs grasis. "Par drošību, ka. tu manis nevilstosi, tev jādod visa sava iekrātā nauda manā glabāšanā!" Tādu gudrību Līze savā meitas apdomībā un neuzticībā izgudroja un Jonim tieši noprasīja. Jonis bija ar mieru uz pēdām izpildīt viĦas pirmo prasību, jo vilstoties viĦam ne prātā nenāca. ViĦš bija laimīgs, ka Līze, latviete būdama, Ħem viĦu, igauni, sev par vīru. No tā laika viĦu abu nauda glabājās kopīgi Līzes tīnī, viĦas pašas adītā garā zeėē. IgauĦu Jonis bija taupīgs puisis no mazatnes, un viĦa iekrātais grasis kopā ar Līzes krājumiĦu iztaisīja jau smuku naudiĦu, tā tuvu pie trīs simti rubĜiem.

Tīri pa niekiem iegūtie pieci rubĜi ar lielu prieku tika ieguldīti zeėē pie citiem lielākiem un mazākiem radiem. Nākamā rudenī Jonis sāka aptaujāties, vai no Jurăiem nenāks pašu pagastā vai citur kāda nomas māja vaĜā, vai kāds dzērājs saimnieks netaisās uz putēšanu. Tādu savas laimes, otra nelaimes putnu viĦš sačakarēja Sauslejiešos. Klusumā lietu ar Līzi pārrunājis, viĦš klusumā aizgāja pie Sauslejas lielkunga. Auriėu muižas kaimiĦš Sauslejietis mīlēja dižus un spēcīgus puišus, tā ka IgauĦu Jonis viĦam uz pirmo acu metienu iepatikās. Sauslejas lielskungs apsolīja Jonim pirmo un labāko māju, kura viĦa pagastā no Jurăiem nākšot brīva, lai tikai pēc Jaungada viĦš atnākot uz muižu un vēlreiz apprasoties. Pavasara pusē Sauslejietis Ĝāva Jonim izvēlēties no trim mājām, kuru viĦš gribēja, Jonis izraudzījās diviem zirgiem apstrādājamu māju, sev pa spēkam, un nonomāja to no Sauslejieša uz 12 gadiem. Jonis vilka no azotes laukā un cēla galdā zeėi, lai lielskungs pats noskaitot no zeėes pienācīgo pusgada nomas naudu. Ar tādu uzticību un paĜāvību kungu godīgumam IgauĦu Jonis ieguva Sauslejieša sevišėu labvēlību uz visiem laikiem. Drīz izpaudās ziĦa par Auriėu muižu un pagastu, ka IgauĦu Jonis aiziešot no Jurăiem uz Sauslejas pagastu par saimnieku GrabuĜu mājā. "Badā nosprāgs aiz skopuma!" skauăi zīlēja, bet labvēĜi sacīja: "Tas iedzīvosies! Kā jau igauĦa dūša: maizi taupa, darbu netaupa! " Abi ar Līzi viĦi norunāja precēties tikai pēc Jurăiem, kad viĦi kĜūs saimnieku kārtā un saimnieki savā sētā. "GrabuĜu saimniece Līze Pupulapa no Sauslejas pagasta ..." taču skanēja no kanceles pavisam citādi nekā gluži parasti, kā tagad: "Auriėu muižas lopu meita Lielā Līze ..." Lai pasaule runā par viĦiem, ko grib, par to dižais igaunis un brašā latviete nebēdāja. Strādniekus uz GrabuĜiem viĦi nederēja neviena paša, tikai Līze sarunāja 12 gadus veco māsasmeitu par lopu pieskatītāju un putras vārītāju. Jonis ar Līzi palaidās uz savu spēku un čaklību. ViĦi zināja, ka divatā viĦi pa smieklam veiks to pašu darbu, kuru citās mājās svīzdami strādāja četri pieci darbinieki. Lielākā galvas lauza viĦiem bija par to, kā iegādāties visvajadzīgākos lopus, vismaz divus zirgus, trīs govis, pārs aitu, kādu sivēnu, tad sēklu un saimniecībā nepieciešamus rīkus un lietas. ěaudis tikai nobrīnījās, galvas grozīdami, aizdomīgus vārdus mētādami, kur IgauĦu Jonis tik daudz naudas Ħemot, kad jaunajiem saimniekiem kādu nedēĜu priekš Jurăiem viss nepieciešamākais mazumā bija sagādāts. Agrāk viĦi nevienam nepauda par savu naudas krāju

zeėē, tagad nevienam nežēlojās, kad naudas padoms pa rublīšam vien no zeėes tika izvilkts, izdots un pati zeėe tukša, šĜaugana karājās pie tīĦa osas. Pašu pēdīgo svētdienu priekš Jurăiem jaukā, siltā laiciĦā, kad ievas jau taisījās uz ziedēšanu, Jonis ar Līzi pa dienvidus laiku dūdoja uz klētiĦas uzraktnes. Dūdoja un gudroja, kā visa vēl viĦiem vajadzētu iegādāties, ja tikai lieks grasis būtu pie rokas. ViĦi bēdājās, bet bēdājās ar iekšėīgu prieku, iepriekš izbaudīdami nākamo laimi, ka drīz viĦi būs paši par sevi un kungi savā sētā. "Neko darīt, neko būt, Jonīt, manu saimnieciĦ, tev viena roka tukša, man otrā nekā!" bēdām par nākotni skanēja līdz prieks par iegūto, sasniegto. "Nav tukša mana roka, redzi, muks aunelis, Līzīt!" Jonis rādīja viĦai rotaĜu auniĦu, mākslīgi darinātu bērnu spēles lietiĦu, kuru kāds muižas puskunga bērns bija aizmirsis, nosviedis uz klēts priekšas grīdiĦas. RotaĜu mantiĦu grozot, aptaustot, netīšām paspaidot, aunelis izdeva žēlas skaĦas, itin kā zīdainis vēkštu: kuvē! kuvē! Līze ar Joni saskatījās, pasmējās . . . Patlaban barons Bunduls jāšus nodrāzās pa ceĜu gar kalpu klētīm. Uz sēdētājiem viĦš nemaz nepaskatījās. Nodevis kalnā staĜĜu uzraugam zirgu, viĦš pats aizgāja uz parku, jājamo vicu pa gaisu griezdams. Līze skatījās, skatījās aizgājējā tālumā, te viĦas šaurās actiĦas savilkās vēl šaurākas, smaids izcēlās lūpu kaktiĦos, kruzuĜoja lūpas, vijās ap muti un pārĦēma visu plato seju. Smaids pieauga par smieklu, lauzās nebēdnīgi uz āru, gribēdams sprukt pasaulē skaĜo rīkli izmēăināt, bet Līze viĦu nežēlīgi nosmacēja savā priekšautā. "Līzīt, tāsti man ar, par to tu mej?" Jonis gribēja zināt. Līzei nebija vaĜas savas niėu domas izstāstīt, kuras viĦai nupat iešāvās prātā. "Dod man šurp to auneli!" viĦa iesaucās, auniĦu Jonim no rokām izraudama, paėēra no klēts vadža dvieli, ietina dvielī auneli kā bērnu stūėī un gāja uz parku baronam Bundulam pretī, auneli žēli vēkšinādama: kuvē! kuvē! Plati viĦa nostājās parka celiĦā baronam Bundulam priekšā, tā ka arī viĦam bija jāapstājas. "Bāba, kas tu tāda esi? Ko tu gribi?" viĦš ieskaities brēca, lai gan Līzi gluži labi pazina. "Vai nu žēlīgais lielskungs manis vairs nepazīst? Izėērāties manis pa laidaru ... tad pērnvasar mēs abi divi pa gubeni... vai nu atminat lopu meitu Līzi? ... Jā, jā, jā, skatieties vien, paskatieties, žēlīgais baronkungs, cik man smuku mazulīti mīĜais dieviĦš dāvājis.. . Aijā, žūžū, mazulīt, manu mīĜo aunelīt! ..." Līze noliecās uz stūėa auneli, itin kā viĦu kušinādama, lai smieklus savaldītu, nopietnu seju sataisītu, tad vēkšināja atkal savu auniĦu: kuvē! kuvē! "Bāba, laiž manam garām! Ne man kāda daĜa par tavu brēėi!"

"Tāda pasaules alga: tad biju erštumal Līzinga, nu esot bāba, kad brēėis man kaklā! Tad ticiet savām acīm, ja neticat maniem vārdiem, un paskatieties, cik smuks mans brēėis un gluži jūsu sejā! Liedzieties nu vēl, ja kuraža jums ir! Vai neatminat vairs toreizīti gubenī?. .." Līze bāza stūėi baronam Bundulam pie deguna, bet viĦš atsprāga soli atpakaĜ un gaiĦājās abām rokām. Cik soĜu Līze uz priekšu, tik soĜu viĦš atmuguriski atpakaĜ, dziĜāk parkā iekšā. "Līz, tavam ir traka!" jau rāmāk viĦš reizu pēc reizes atkārtoja. "Toreiz biju traka es,' traks jūs, - tagad man par savu trakumu jācieš, bet jūs lidojat bez bēdas kā zelta taurenis pa puėainu pĜavu. Tagad varējāt gan man dāvināt uz tiem lieliem tēva priekiem kādu mazumiĦu, grūt' man uzturēt mazo tārpiĦu. . ." Kuvē! Kuvē! Barons Bunduls apstājās sāniski celiĦa vidū, lai nebūtu jāskatās uz Līzes auklējamo, stāvēja tāds domīgs, šaubīgs, kaunīgs, kā lielā nesapratnē kulstīdams ar vicu ceĜmalas krūmiem zarus un lapas. ViĦš nevarēja salasīt vajadzīgo dusmu, balss negribot kĜuva klusāka, pieĜāvīgāka: "Līz, viens par diviem ir: vai manam ir traks vai tavam! Manam negrib ticēt ..." "Ak negrib ticēt? To es ticu! Tādas izrunas visiem meitu viltniekiem pie rokas! Vai neatceraties vis vairs, ka paši man sudraba dozi par ėīlu iedevāt? Bet nu viegli pasacīt: manam nekā nezin! Manam negrib ticēti ... Ka jau jums tāda vilka sirds, tad iešu žēlošos pie cienīgās, žēlīgās lielmātes. Sudraba doze man vēl dzīva! Rādīšu to pašai lielmātei, visu izstāstīšu, nekā neslēpšu. Lai sauc Virzas Pēteri par liecinieku priekšā, tas apzvērēs, ko jūs no manis ... lielmāte man ticēs un apžēlosies par mani un manu mazo tārpiĦu ..." Līze, šĦukstus liekuĜodama, virzījās no parka laukā un gāja droši uz kalnu, labi zinādama, ka lielmātes pašlaik nav mājā. Parka malā barons Bunduls viĦu panāca. "Paklau, Liesing, vai no tiesas tā? ... Vai tavam nemelo? . . ." viĦš stostījās. "Kas man tur ko melot, ko nemelot! Par brīvu neietu sev tādu nesmukumu kaklā kārt! Kas bijis, noticis! Lai gan jūs lielākais vaininieks, bet sūdzēties es neiešu, muti turēšu, kā līdz šim turējusi, ja baronlielskungs parādīs cilvēka sirdi un atmetīs man kādu mazumiĦu no savas lielās bagātības . . ." Līze nemitējās, kamēr barons Bunduls saprata, kās viĦam darāms, un sāka gramstīties pa kabatām. "Ne es to domāju, ne gaidīju , . . ties' vai meli... kad tavam solās muti turēt, tad manam tev dos ... manam šandalu negrib ..." "Baronlielskungs, ne gailis nedziedās, ne auniĦš brēks, kad es jums saku!" Barons Bunduls sameklēja maku, neskaitījis izĦēma no maka visu papīrnaudu un atroceniski uzmeta to Līzes stūėim ... "Lielo paldies mazuĜa vārdā! Paskatieties pirmo un pēdējo reizi, cik viĦš smuks, brūnu ăīmīti, apaĜu deguntiĦu . .."

Pārgalvniece Līze rādīja viĦam savu dvielī ievīstīto dūri par mazuĜa sejiĦu, pigu pirkstu starpā par deguntiĦu, ar otru roku vēkšinādama auneli. Barons Bunduls plecam pāri greizi paskatījās uz Līzi un viĦas vēkši, tad apsviedās uz papēža un iegāja atpakaĜ parkā. Kuvē! Kuvē! - vēkšinādama Līze skrēja atpakaĜ uz klētiĦu, naudu žĦaudzīdama vienā rokā, auneli otrā. "Ak tu laime, ak tu laime, Joni!" Tikai Jonis spēja negrīĜodamies uztvert un saturēt mazo dampīti, kurš lielā priekā un pilnā sparā drāzās viĦam virsū. KlētiĦā pie paviru durvīm Līze ar Joni izgludināja un izskaitīja naudu, bija pavisam 43 rubĜi! Aiz brīnumiem viĦi abi palika labu brīdi mēmi, tad, sviedrus slaucīdami, nosēdās smagi uz gultas malas. "Es iedama zināju, ka par velti Ĝaudis nesaukā mūsu lielkungu par dullo baronu, bet, ka viĦš tik dulls, to gan negaidīju! Tādu naudu, tik briesmīgi lielu naudu par tīriem jokiem ..." Līzei vai bailes metās par savu joku un tik negaidītām joka sekām. Mazu dzeramnaudu cerējusi izmānīt, bet veselu bagātību ieguvusi! Nu viĦiem jaunajā iedzīvē bija līdzēts uz ilgu laiku. ViĦiem nebūs jādiedelē no radiem un kaimiĦiem putrai putraimi, sāls un aizdara gabaliĦš. "Līzīz, Līzīz, man pail, cik tu raki gudra!" Jonis brīnījās un priecājās par savu Līzi. Līze sēdēja dziĜās domās. "Nē, Jonīt! Es savu mūžu vairs nesmiešos un nezobošos par mūsu labo un devīgo baronlielkungu! ViĦa dēĜ mēs abi divi turpmāk vai caur uguni!" Līze aiz liela prieka nozvērējās un turēja vārdu,

5 Dzīru viesis un medĦa mednieks

Virsmežkungs Tolks svinēja ik gadus savu vecpuiša dzimtdienu Sauslejas mežmuižā jūnija mēnesī. Kā svinības svinamas, dzīres dzeramas, citi vecpuiši brauca pie Tolka mācīties. Svinībās un dzīrēs tika ielūgti vienīgi kungi, cienīgi kungi no izskata, pēc stāvokĜa dzīvē, bet omulīgā dzīru izlaistuvē visi centās parādīties, kādi viĦi īstenībā bija, ne parādīties, par kādiem viĦi dzīvē izlikās. Viesu pulkā pats jaunākais bija Auriėu barons Bunduls. Pirmo reizi viĦš atradās ciešā lielu kungu sabiedrībā, kur viss norisinājās svabadi "pašu starpā", īstā omulībā, nebēdnīgā izlaidībā bez liekiem slapstiem, drebulīgas kautres. Tolks viĦu bija ielūdzis ar zināmu nolūku, sagaidīdams no viĦa lielas lietas, un - nebija savās gaidās vīlies.

Tiesa, pie galvenās naktsmaltītes piedalījās vēl trīs jaunekĜi, jaunāki pat par baronu Bundulu, bet tie bija mājas Ĝaudis, mežkunga mācekĜi un palīgi Zemmelstjerns, Linkmanis un Kocings. Zemmelstjerns bija dižciltīgu muižnieku jaunākais dēls, agri vidusskolu beidzis un vienu gadu Tērbatā sabijis, kad nopietni sasirga ar krūtīm un ārsti sūtīja uz zemēm dzīvot, aizliedza tālāk mācīties un pilsētā pie vecākiem uzturēties. Muižniekiem, Zemmelstjerna vecākiem, savas muižas nebija, tikai pilsētas nams, tamdēĜ vecāki viĦu nodeva Sauslejā pie radinieka Tolka, lai dzīvo tur un mācās par mežkungu. Par labu palaidni latvietis saka, ka tam aste iespraužama un viĦš mežā padzenams. Tā bagātais Rīgas pilsonis Linkmanis darīja un padzina savu vienīgo dēlu, īstu palaidni, uz Sauslejas mežiem, bet astes vietā māte deva dēlam līdz krietnu kušėi naudas. "Lai patrakojas un atlauž ragus uz zemēm, tur veselīgs gaiss," vecais Linkmanis gudri sprieda, un dēls Ħēma tēva padomu vērā. Kocings bija pārnovada mežsarga KociĦa dēls. ViĦš bija beidzis apriĦėa skolu un uz tēva lūgumu, kurš senāk ilgus gadus bija kalpojis zem virsmežkunga Tolka, tika pieĦemts Sauslejas mežmuižā par mācekli. Tikai Kocings nopietni domāja izmācīties par mežkungu, bet abi pārējie viĦa biedri uzturējās Sauslejas mežmuižā tā pagaidām, kā viĦi abi klusībā domāja un cerēja, Zemmelstjerns tik ilgi, kamēr atveseĜojas, Linkmanis - kamēr pieaug un nobriest, tad tēvs solījās viĦam pirkt muižu un to apprecināt, lai tad sieva valdot viĦu. "Vecie nu sāks uzdzīvot, tad par miegu arī mums ir grēks domāt!" Linkmanis sacīja, biedrus augšstāvā uzvadījis, bet pats gāja uz patumšo eju kukĦas meitu istabas starpā. Visas Mežmuižas kalponītes bija devīgā Rīgas jaunkunga draudzenītes, bet glītā istabmeita Ziedīte bija viĦa sirdsdraudzene. "Ziedīt, tu nu neaizmirsti, ka man un mums tur augšā, tuvāk pašām debesīm, kur arī mums bieži uzsmaida debešėīga laime, bez mīlas pilnām sirdīm vēl ir tukši vēderi, kuri alkst savu tiesu. Tā! Šmaukst! To pagaidām ėīlām paĦem! Taisnību sakot, sirds man vairs nemaz nav, to tu, blēde, pavisam esi paĦēmusi, tamdēĜ Ħem nu vēderu arī savā gādībā un stiep tikai mums augšā sūru un saldu, kas tev pa vērienam gadās!" Linkmanis apvārdoja savai draudzenītei zobus, un Ziedīte gādāja par jaunkungu siržu laimi un vēdera labklājību mežmuižas augšstāvā, kur katram mežkundzēnam bija sava istabiĦa, bet visiem kopīgi liela darba istaba. Trijlapis ievietojās omulīgi lielajā darba istabā ap lielo darba galdu, no kura Ziedīte novāca visas grāmatas, zemes ruĜĜus, zīmējumus un cēla to vietā garkaklainas un resnvēderainas pudeles galdā. Linkmanis brūvēja sev glāzi pēc glāzes punša, Zemmelstjerns pusstundu sūca vienu pašu vīna glāzi un to neizsūca, bet spēcīgais mežsarga dēls dzēra un nepiedzēra, sperdams nesaviebies savā rīklē iekšā, kas gadījās pa rokai. Visi trīs mežkundzēni bija kaislīgi trumpotāji, kā jau jaunekĜi jaunības gados. Pie kārtīm un pudelēm viĦi varēja bez apnikas nosēdēt caurām naktīm. Zemmelstjerns spēlēja aizraudamies, bet lepni klusēdams un nicīgi smaidīdams par laimi vai nelaimi spēlē. Linkmanis spēlēdams skaitās, lamājās vai līksmoja, dejoja par vinniĦu vai zaudējumu, kā kuru reizi spēlē vedās. Kocings spēlēja auksti, prātīgi, drošā pārliecībā, ka spēles beigās laimīte saviem zelta spārniĦiem atlidos pie viĦa, lai arī pa spēles laiku viĦa paėircinājās, palakstojās ar viĦa vienu otru biedri. Uz lielu naudu viĦi nespēlēja, bet Kocings katru mēnesi ierāva no saviem

līdzbiedriem smuku grasi, kuru pēc katras spēles beigām biedri viĦam bez dusmām un skaudības tūliĦ izmaksāja, jo viĦi bija bagāti, bet Kocings nabags. Ja kādreiz Zemmelstjerns vai Linkmanis vinnēja, tad viĦiem par savu laimi bija mazāk prieka, bet lielāki brīnumi, ka spēlei varot būt tik nedabīgas beigas. Mežkungs Tolks turēja savus mācekĜus diezgan stingri, kad pašam gadījās Mežmuižā būt, bet, tā kā viĦa virspārraudzībā atradās vairāk muižnieku meži, tad vairāk viĦš braukāja pa lauku nekā dzīvoja pa māju. Mežkundzēniem tika uzdoti zināmi dienas darbi, kuri tiem bija jāpadara, iekām tika savā vaĜā uz medībām, zveju vai citām izpriecām. PilsētiĦa bija tuvu, turp viĦi bieži aizzagās pa taisniem meža ceĜiem un vakaros nāca nobridušies no meža puses mājā kā pēc padarīta grūta darba. Savam vecākam mežsargam Skujam mežkungs Tolks maksāja liečis, lai tas uzmanot viĦa mācekĜus, ka tie brīvlaikā neblandoties pa pilsētu vai citām vietām, kur, pēc mežkunga domām un uzskatiem, viĦiem neklātos iet, bet mežkundzēni tādu slepenu uzraudzību izdibināja un novērtēja par tīro nenovīdību un skaudību no vecā puses. Mežkungs domāja izdarījis gudri un brauca mierīgs savās gaitās, mežkundzēni izdarīja vēl gudrāk un gāja mierīgi savas tekas. Linkmanis un Zemmelstjerns maksāja mežsargam otrtik, cik viĦš no mežkunga slepen dabūja, un piedabūja Skuju savā pusē. Mežkungs domājās Skuju nopircis, bet mežkundzēni viĦu pārsolīja. Skuja Ħēma no abām pusēm un izkalpoja visiem pa prātam, ka vilcēni bija paēduši un vecais āzis dzīvs. Virsmežkungam aiz muguras mežkundzēni dzīvoja jautru un brašu dzīvi. Kā lai mežkungs neticētu, kad viĦa nopirktais un slepenais uzraugs Skuja pats palīdzēja mežkundzēniem visādi izmeloties ar tāliem gājieniem pa mežiem un siliem, ar medībām un zveju, ar meža zagĜu un malu mednieku gūstīšanu, kad jautrie zēni visu nakti pa pilsētu bija uzdzīvojuši un virsmežkungs negaidot mājā pārbraucis. Un vasaru, pašā skaistākajā ziedu un mīlas' laikā, cik mazs tad ir sarāvies nakts melnumiĦš, ka nemanīts ir jaunais rīts un jaunā diena klāt. Tādās nelaimīgās rīta reizēs, kad Mežmuižā gaiss nebija tīrs, mežkundzēni droši izgulējās pie Skujas un tikai priekš pusdienas gāja nosvīduši uz māju, virsmežkungam izmelodamies, ka viĦi agri agri no rīta izgājuši uz medībām. Ziedīte un Skuja viĦiem bija droši liecinieki. Uzdotos rakstu darbus un zīmējumus izgatavoja Kocings viens pats veikli un ātri, kamēr viĦa biedri atdusējās no nakts gaitām un piedzīvojumiem. Kungi dzīvoja pa leju, kundzēni pa augšu. JaunekĜu trijlapis nodziĜinājās vista un skata valstības noslēpumos un pārsteigumos. "Lapu pie lapiĦas celdams un rindodams, cilvēks jūt patīkamu uzbudinājumu, kādu ziĦu viĦam kārtis paudīs, vai šovakar viĦam laime smaidīs spēlē vai mīlestībā, bet laime vienmēr tā kā tā!" Linkmanis par savu drošo laimi vienā vai otrā vietā priecājās, angĜu veida jūrputu pīpīti sūkdams. Zemmelstjerns nepīpēja, tikai kūpināja vieglus, smaržīgus cigariĦus, dūmus nemaz iekšā nevilkdams, bet šad un tad pa apaĜam riĦėim pret griestiem pūzdams un abām rokām reizā visu kāršu blāėi celdams, kad tās par jaunu bija izdalītas.

"Katru jaunu kāršu izdalījumu es Ħemu rokās tādām pat jūtām kā jaunu, svaigu dienas avīzi lielām gaidām un patīkamu ziĦkāri, kādas jaunas vēstis un jaukas lietas viĦas man stāstīs!" Zemmelstjerns atzinās. Kocings pīpēja resnus papirosus, ar stipru tabaku piebāztus, katru dūmu dziĜi iekšā ievilkdams un tad viĦu pa muti un degunu ārā pūzdams, kā sutas katls, kad tam atgriež trīs krānus vaĜā un suta no tiem plūst ārā krustodamās. "Es, vienu pašu mirkli kārtīm uzmezdams, redzu, vai varēšu jūs abus liekt jeb vai man jāpaliek apakšā!" viĦš savukārt paskaidroja. Barons Bunduls muijās pa apakšu veco kungu starpā kā nesmērēts piektais ritenis. Lai gan mīlas un uzdzīves lietās diezgan rūdījies un visādiem suĦiem trenkts, tomēr veco bramaĦu vidū viĦš uzmanījās, saĦēmās, lai ausis nesāk svilt par veco uzdzīvotāju sālīgiem jokiem, runām un darbiem. Brīnumaina parādība! Jo kāds kungs pasaules un Ĝaužu priekšā bija svinīgāks, nopietnāks, atturīgāks, jo trakāks, izlaidīgāks un nebēdnīgāks viĦš bija tuvo draugu un biedru starpā, kad bija aizlējis aiz apkaklītes pa glāzītei pāri ikdieniškam mēram. ViĦi centās viens otru nebēdnībās pārspēt, viens otru smalki izāzēt, bet no viĦu jokiem un nerātnībām visvairāk bija ko ciest baronam Bundulam kā jaunākajam viĦu vidū. Nevarēdams tik daudz vīna panest kā vecākie rūdītie kungi, barons Bunduls uzmaldījās augšā pie līksmā trijlapa uz savu roku. Mežkundzēni uzĦēma iežilbušo skaĜām urjavām savā vidū. Pie jaunajiem un jautrajiem zēniem baronam Bundulam patika gluži labi. Prieki un bauda augšā un lejā tie paši, bet še viĦš jutās un izlikās par pirmo, kamēr apakšā, veco kungu starpā, viĦš bija un palika beidzamais un citu āzējamais. ViĦš uzsvieda savu labi pietūcināto naudas maku uz galda un vēlējās kārtis spēlēt līdz, bet par laimi vai nelaimi viĦš neprata ne vista, ne skata, ne pat prefransa spēles. "Vāczemē es spēlēju trumpas ar pavisam citādiem vīriem nekā jūs, ar īstiem hercogiem un grafiem, un vinnēju lielas naudas sumas ... to varat manam ticēt, kad es jums saku! Tagad es ilgi neesmu kārtis rokā Ħēmis un visas spēles galīgi aizmirsis," barons Bunduls nepieklājīgi lielījās, tā pašā sākumā sakaitinādams Linkmani un aizdodams dusmas Kocingam, kuru barons tīšām centās nemaz neredzēt, kā daždien citi kungi gluži netīšām ar viĦu pašu apgājās. Linkmanis barona Bundula lielībai sākumā drusciĦ noticēja un sāka viĦam izskaidrot un atjaunot vista spēles likumus, bet barons it nekad it nekā no šīs spēles nebija jēdzis, un vārtu stabs drīzāk būtu iemācāms pātarus skaitīt nekā barons Bunduls vistu vai skatu pareizi spēlēt. Linkmanis saprata, ar kādu putnu viĦam darīšana. "Tad es jums ierādīšu visgrūtāko un visgudrāko naudas spēli pasaulē un ceru, ka jūsu gudrā galva uzreiz šo spēli sapratīs!" Linkmanis zobojās un ierādīja baronam Bundulam trim lapām spēlējamo vienkāršo stukulku.

Šo spēli barons Bunduls saprata un drīz iemācījās. ViĦš spēlēja aizraudamies, piesita tumsā katrā izdalījumā un aizripināja vienu rubli pēc otra, lai gan uz lielu ielikumu viĦi nespēlēja. Kad barons Bunduls nemitējās augstprātīgi lielīties, tad līdzspēlētāji arī viĦu nežēloja, bet cirpa aunu drošiem griezieniem, kamēr pašiem cirpējiem metās nelabi ap dūšu. Bēte auga, un barons Bunduls iegāzās atkal viens pats bētē par deviĦiem rubĜiem, kad patlaban mežkungs Tolks, baronu Bundulu meklēdams, uznāca augšā pie saviem zēniem. "Manam staigā!" barons Bunduls lielīgi sauca un piesita tumsā. Gadījās laimīgs dalījums, un barona Bundula devienā bija sakopojušies trumpja dūzis, ėēniĦš un devītnieks. ViĦš lielmanīgi atgāzās krēslā un nepirka nevienas kārts. Linkmanis pameta virsmežkungam ar acīm un pabāza pārpalikušajai kāršu čupiĦai citu trumpi. Sāka spēlēt, un barons Bunduls nedabūja neviena kaviena, visas izspēlētās kārtis nokāva Zemmelstjerns un Linkmanis ar jauno trumpi. Barons Bunduls muti vien atplēta aiz brīnumiem. "Redziet nu, Tolka kungs, kā daždien iet kāršu spēlē, kad piėis piemetas: manam bija trumpja dūzis, kungs un devītnieks, bet tomēr iegāzos par jaunu bētē!" viĦš nopietni pukojās un nesaprata, kamdēĜ citi kungi tik garšīgi smejas un nesaĦem vinnētās naudas. Smiekliem spēli beidza, un pēdējo bētes naudu atdeva baronam Bundulam atpakaĜ. "Ja virsmežkungs laipni atĜautu, tad mēs labāk ietu svaigā gaisā uz mežu medĦu medībās," Linkmanis melojās, ātrumā sagudrojis jaunu joku, jo neviens mednis vairs ne domāt nedomāja dziedāt. "Mežsargs Skuja man stāstīja, ka Sila vērī vēl viens ik rītus dziedot, esot varens tēviĦš." "Protama lieta! Medības - un vēl uz medĦiem! - jauniem kungiem pati ieteicamākā un veselīgākā izprieca! Ziniet, šaut drīkst tikai mūsu viesis barona kungs. MedĦu mūsu mežos maz, to prieku mēs taupām un novēlam tikai saviem cienītākajiem viesiem," mežkungs Tolks laipni deva savu atĜauju. "Manam medĦu medības gaužām patīk, lai gan - patiesību sakot - medĦu medībās nemaz neesmu bijis," šoreiz baronam Bundulam vaĜsirdīgi paspruka, bet tad tūliĦ viĦš sāka lielīties: "Arī ērgĜu medības ir Ĝoti interesantas! Uz ērgĜu medībām es esmu bijis. Vācijā grafs Bimmelburgs - Augšreinas novadā tam sava pils un lieli meži - mani un krievu kĦazu Čugunovu reiz uzlūdza uz ērgĜu medībām. Manam bija laime ar pirmo šāvienu notriekt zemē diženu gaisa ėēniĦu. Būtu jūs redzējuši, kā krievs brīnījās, ka nošautajam ērglim bija tikai viena galva! ViĦš tiepās un dievojās, ka Krievijā visiem ērgĜiem esot divas galvas! "MīĜo kĦaz!" grafam Bimmelburgam ar mokām nācās ieskaidrot muĜėa krievam, "es to labi zinu! Tikai lūdzu ievērot, ka acumirklī mēs neatrodamies vis Krievijā, bet esam Vācijā. Krievijā valsts ērglim ir divas galvas, tamdēĜ arī visi dzīvie ērgĜi ir piespiesti likumīgā kārtā šėilties divgalvaini un

visu mūžu nēsāt divas galvas, bet Vācijas valsts ērglim ir tikai viena galva ..." Lieta skaidra kā diena, bet kĦazam Čugunovam nācās Ĝoti grūti to saprast..." "Bet kā tad pie mums, Baltijā? Te taču ir redzēti meža ērgĜi tikai ar vienu galvu!" Linkmanis piebikstīja. "Drošākais pierādījums, ka Baltija un mēs, baltieši, piederam pie Vācijas!" brītiĦu padomājis, barons Bunduls pašapzinīgi paskaidroja, galvu lepni izcēlis. * GaismiĦai svīstot, mežkundzēni teicās baronu Bundulu vedot uz Sila vēri, bet visādiem māžiem vadāja viĦu turpat pa Mežmuižu riĦėu riĦėiem uz tuvējo mežmalu, kamēr mežkunga kučieris gādāja par staltu medni sausā egles galiĦā. ViĦi brida pa lopu laidariem, - tos Linkmanis dēvēja par sūnu purviem, - kāpa pa sētām, žogiem un tukšām kāpostu lecektīm, - tie esot vērī krustām šėērsām sagāztas vējlauzas, kā allaž mūža mežos, kuros medĦi mīlot dzīvot. Rīta krēslā, pāri lecot bālgani mirdzošai upei - dārza grantētam ceĜam, - barons Bunduls tikko neiekrita ūdenī un nenoslīka, bet Linkmanis un Zemmelstjerns sagrāba viĦu laikā aiz rokām un kājām un izvilka viĦu pa rasaino zāli laimīgi malā. Kocings lavījās medniekiem pa priekšu, viĦiem taisnāko ceĜu uz Sila vēri rādīdams, sita ar mēli visnevisādus klakšus un dziedāja pa gailiski, sagatavodams baronu Bundulu uz medĦa šaušanu. Zemmelstjerns un Linkmanis veda viĦu aiz padusēm un mācīja, kā, mednim dziedot, medniekam jāprotot lēkt. Lēca un krita, krita un cēlās visi trīs brālīgi. Māžu un nebēdnību bija bez gala, kādus niėus prot izgudrot tikai iesilušas galviĦas. Kad gaisma ausa, tad ar deviĦiem līkumiem laimīgi bija sasniegta zemzaraina priede mežmalā aiz Mežmuižas graudnieku kūtīm, kur tūliĦ sākās Sauslejas sils. Kad mednieki atnāca, mednis jau tupēja priedes zarā, viĦus gaidīdams, bet barons Bunduls nevarēja viĦa saredzēt, lai biedri viĦu vai desmitreiz lecināja kokam riĦėī. Tikai, kad gaisma labi paplētās un mednis priedes zarā stipri spārniem sita un skaĜi nodziedāja savu "kikerigī... gū ... gā ...", tad barons Bunduls viĦu ieraudzīja. "Vai mednis tā dzied?" viĦš priecīgi čukstēja, zodam aiz uzbudinājuma drebot. "Tad manam bieži ir dzirdējis medni dziedam ... balss man izliekas gluži pazīstama!" "Cst!" Linkmanis saspieda viĦa dilbu kā spailēs, kad gailis otru lāgu sāka spārniem sist, uz dziedāšanu sataisīdamies. "Kā mednis otrreiz dzied, tā sprūdiet bisi vaĜā, citādi viĦš mūs ieraudzīs un aizlaidīsies!" Gailis tika savā dziesmā tikai līdz pusei, kad divi bises sprādzieni reizā noskanēja, un graudnieces par ortu pirktais lielais, melnais gailis vēlās kūleniski pa zariem zemē, nāves cīĦā neganti spārnus kulstīdams un kliegdams kagākakakā!

Drošības dēĜ Kocings baronam Bundulam aiz muguras bija sprūdījis savu bisi vaĜā. ViĦa šāviens nonāvēja gaili, barona Bundula šāviens nogāja zemāk, kā vajadzēja, noraudams priedei zarus un skujas, Barons Bunduls nesacīja ne vārda, kad gailis nokrita zemē netāl no šāvēju kājām, tikai sasprauda rokas sānos un lielīgi skatījās no viena uz otru. Kad medību biedri viĦam gavilēdami novēlēja laimes par labi mērėēto šāvienu, tad tikai viĦš atdabūja valodu: "Nu, ko manam jums sacīja? Vai nu redzējāt, kā manam to blēdi no zara noknieba? Katrs vis to neizdarīs, tur vajag vērīgas acs, drošas rokas un aukstu asiĦu..." Mežkundzēni Ĝāva baronam Bundulam pēc sirdsapziĦas izlielīties. "Varens mekainis! Būs pilnas desmit, divpadsmit mārciĦas smags, kā jau vecam medĦa tēvam klājas!" Linkmanis priecājās, melno gaili aiz kājām rokās svērdams. Ar izrautām gaiĜa greznām un nolauztiem priežu zariĦiem viĦi appušėoja laimīgā mednieka cepuri, tad gāja līču loču mājup, teikdami acīgo šāvēju, slavēdami un apbrīnodami viĦa laimīgo šāvienu. * Daži dzīru viesi bija piekusuši un atdusējās Mežmuižā, kur kurais kritis, bet izturīgākais vairums ālējās rīta gaismā, kreklos izmetušies, pa nama lieveni dārza pusē, kur neviena sveša, nelūgta acs viĦu neredzēja. Gāja tik jautri un lieliski, ka Tolka apgādātais vīna krājums izžuva, un uz savu vīna pagrabu vēlā laika dēĜ Sauslejietis nedrīkstēja sūtīt, bet kungiem vēl slāpa, lieliski slāpa Rīta pusē aiztrenca puisi uz tuvējo Sauslejas krogu. Pats krodzinieks Blekte atveda un iestiepa iekšā veselu grozu ar pilnām vīna pudelēm. "Cik maksā šī tava vira?" Sauslejietis uzbrēca savam krodziniekam. "Pieci kvarti pudele, cienīgs, žēlīgs lielskungs ..." Blekte prata uzcirst cenu. "Un tu nekaunies tik lētu teĜa putru saviem lielkungiem celt priekšā? Brauc ratā ar savu nāvēkli un gādā mums labāku un dārgāku vīnu! Vai tev dārgāka vīna mājā nav?" "Ir .. . dabūšu, cienīgi žēlīgi lielkungi!" "Paklausieties, cik suĦam liela bezkaunība ..." Kājām krodzinieks tika izspārdīts laukā ar visu atvesto vīna grozu un aiztrenkts pēc cita, dārgāka vīna. Krodzinieks aizbrauca vienos plaskos uz krogu, pārtina pudeles citos ietinamos, ielika citā grozā un tad veda to pašu vīnu vēlreiz uz Mežmuižu, jo labāka vīna viĦam krogā nemaz nebija. "Nu, cik tev maksā šī dzira?" Sauslejietis prasīja.

"Pusceturta rubĜa pudele, cienīgs, žēlīgs lielskungs! Labāka un dārgāka vīna krogā man vairs nav, ka jūs mani vai zemē sitat!" krodzinieks dievojās. "Nu redzēsim! Varbūt, ka šī susla būs baudāma! Ieraksti vīna rēėinu kroga rentes grāmatiĦā un vācies pie kāėa!" Nogaršoja divreiz vadāto vīnu. "Gluži cits vīns! Pavisam cita garša, cita smarža nekā pirmajam! Mēle tūliĦ jūt, deguns ož, ka šis vīniĦš ir pusceturta rubĜa vērts!" visi dzērāji apliecināja. Iereibušie kungi dzēra Blektes dārgo vīnu teikdami. Dārza laukumā uz akmens staba bija spoguĜstikla bumba, kurā atspoguĜojās austošā rīta blāzma. Sauslejietim pirmajam saviĜĦojās mednieka asinis. "Kungi, raug, kur spožs mērėis! Kā aicināt aicina roku izmēăināt! Sviediens maksā rubli! Kas bumbu no šejienes sasit, dabūn visu iemaksāto naudu!" Pats Sauslejietis uzlika desmitnieku galdā un pirmais meta bumbai tukšām un pilnām pudelēm, bet mērėī neiesvieda nevienas. Errīgi viĦš atkāpās un laida citu savā vietā. Viens kungs pēc otra izmēăināja savu laimi, bet gluži tādām pat sekmēm. Visi sviedēji notaĜ bumbai mērėēja, bet vienam pudele aizskrēja sāniski, otram augstu gaisā vai zemu zemē, citam pat atmuguriski lieveĦa logos vai kur citur nevietā, dažs nosviedās pudelei līdz ripiski no lieveĦa zemē. Tolks šinī jautrajā un dārgajā rotaĜā nepiedalījās. Uz galda bija salasījusies laba kopiĦa naudas. "Tolk, kāpēc tu nemaz nesvied?" Sauslejietis draugam noprasīja. "Man netīk saviem viesiem par ātru šo prieku saīsināt. Es bumbu satriekšu uz pirmo sviedienu!" "Nelielies, Tolk! Es deru, uz cik tu gribi, ka tu trīs sviedienos bumbas nesatrieksi, ne vēl uz pirmo cirtienu, kā tu lielies! Vai zini, tava lielība aizskar mūsu godu, kas esam bez sekmēm izsviedušies!" "Es arī deru! Es arī turu, cik Tolka lielībai patīk!" citi kungi viens otru pārkliedza. "Tolk, Tolk, tev lielība dārgi maksās ..." "Lielu vinniĦu ienesīs! Tā sakait, kungi, tad jūs dzīvu patiesību runāsiet..." Ātrumā noslēdza vairāk derības.

Tolks nostājās uz kāptuvju virsējā kāpšĜa, atvēzējās pāra reizes ar pilnu pudeli, kā roku vingrinādams, tad drāza ar lielu spēku un veiksmi pudeli vaĜā, un bumba sašėīda drubazu drubazās... Kungi pēc Tolka laimes sviediena vēl nebija beiguši gavilēt vai dusmoties, kad no dārza ēnas izlobījās barona Bundula stāvs triju mežkundzēnu pavadībā. Zemmelstjerna un LinkmaĦa vidū nāca barons Bunduls ar gaiĜa greznām pušėotu cepuri, aiz garajām kājām gaili nesdams, ka spārni plivinājās un galva vazājās pa zemi, pats lepnais nesējs kā gailis izcēlies. ViĦiem aiz muguras soĜoja Kocings. Pret lievenēm visi četri apstājās. Kocings izšāva savas bises abus stobrus gaisā. "Silentium!" Linkmanis kliedza. "Mums ir lielais gods cienījamiem kungiem visā godībā stādīt priekšā Baltijas varenāko Nimrodu un slavenāko medĦu kāvēju baronu Bundula kungu! Urrā!!" Pats barons Bunduls lepni uzsvieda gaili uz tuvējā galda pudeĜu starpā un, izlikdamies gluži vienaldzīgs, īsi noteica: "Mans rīta gājums ... reti skaists melnais mednis!" Smiekli un gaviles nemaz negribēja rimties, bet Sauslejietis rēca jau gluži necilvēcīgi, likdams Linkmanim sīki un smalki izstāstīt, kā viĦi visi četri tumsā uz medībām gājuši un cik laimīgi medni guvuši. Kungu prieku un laimes vēlējumus barons Bunduls noturēja par pilnu. Medni viĦam Tolks pasniedza par dāvanu un ciemkukuli, tūliĦ lika ievīstīt skujās un ievietot glītā kastītē, lai tas vieglāk būtu uz Auriėiem līdz Ħemams. Savās goda karietēs ar saceltiem jumtiem dzimtdienas viesi lielā dienā brauca snauzdami no Mežmuižas mājup, vienīgi līksmais barons Bunduls sēdēja taisns kā svece sava vaĜējā karietē, gaiĜa greznām un priežu skujām pušėoto cepurīti galvā un smuko kastīti ar melno medni uz ceĜgaliem, skubinādams kučieri braukt labi ātri, lai viĦš mati un masu drīzāk pārsteigtu ar savu šīrīta laimi.

6 Dārgais Vilandes dzeltnis

Vilandes rudens tirgus 24. septembrī visiem muižniekiem tuvā un tālā apkārtnē pa laikam bija liela un ievērojama andeles, satiksmes un izpriecas diena. Brauca turp paši muižnieki, brauca viĦu nomnieki un pārvaldnieki no simtu un vairāk verstīm tāluma. Degvīnu dedzināja, alu tecināja vai katrā muižā, tad jāiepērkas bija igauĦu vērši brāgas un drabiĦu izbarošanai. Šim bija zirgi pērkami, tam pārdodami. Vienam vajadzēja stipru darba zirgu, otram skaistu karietes zirgu. Kam nekā nevajadzēja, bet liela nauda kušĦājās kabatā, tas sev vajadzību izdomāja un brauca pats pirmais uz Vilandes tirgu.

Pirka, pārdeva ... mija, mānījās .. . nauda atlēca trakulīgai izdzīvei ar pilsētas jaunkundzēm pie salda vīna kausiem. "Vai ar naudu cūkas barosim? Par gadu reiz var uzdzīvot! ..." Devīgie brālīši dzīvoja līksmu dienu. Vilandes tirgus bija slavens ar visādu mantu no malu malām - šeit netrūka ne Rīgas putu, ne Tērbatas padibeĦu. Katrs viesnīcnieks parūpējās par pievilcības spēku, lai viĦa namā salasītos zaĜā jaunība un naudīgā večība. Tirgū naudu viegli pelnīja, viegli bija viĦu šėiest. Lielāku muižu pārvaldnieki pa desmitiem vēršu, zirgu pirka, pa desmitiem pārdeva,- tad nevajadzēja ne pārliecīgi gudras galvas, ne pārliecīgas drosmes un bezkaunības no katra lopiĦa pārdevuma cenas pa trijniekam, piecniekam atvilkt savai kabatai par labu, pirkumam atkal piespert uz muižas rēėina, un naudiĦa salasījās pussimtiem, simtiem. Ko tad naudu taupīt? Lai iet, kā nākusi! Lai iedzīvojas vecie trumpmaĦi, jaunās lakstīgalas, ka var sagaidīt citu gadu šādu laiku! Paspēlētāji, tērmaĦi vēl palielījās viens pret otru: "Es Vilandes tirgū pagrūdu simtu rubĜu. .. Man divi simti mirgu vien nometa!" Un slēdziens viegls, pat nelgam klausoties: kas tik daudz naudas smiedamies var izputināt, tam vajag bagātam vīram būt! Auriėu muižas dzimtkungi, baroni Bunduli, no laika gala bija ieslavēti par bagātniekiem. Vecais barons Bunduls savā dzīvē un uzdzīves laikā ierāva vecajā bagātībā krietnu robu, bet, kamēr viĦš bija tēviem piepulcināts un vecā lielmāte ar stārastiĦu Virzu saimniekoja pa muižu un lopmuižām, robs bija sadzijis un bagātība par jaunu uztūkusi. Šogad Auriėu lielmāte sūtīja stārastiĦu Virzu vienu pašu uz Vilandes tirgu, kā dažu labu gadu agrāk radusi. Virzam bija jāuzpērk vesels bars vēršu, jāpārdod kāds desmits izbrāėētu darba zirgu un to vietā jāsapērk jauni. Agrākos gados pati lielmāte brauca Virzam līdz uz lielo Vilandes tirgu un valdīja naudas maku, bet tagad jau vairāk gadu no vietas viĦa uzticēja visus uzdevumus Virzam vienam pašam. No ilggadīgajiem piedzīvojumiem viĦa zināja, ka par Virzu dārgāk neviens lopu tirgū nepārdos un lētāk nenopirks. ViĦa uzticējās pilnīgi Virzam un pazina savu vienīgo dēlu, jauno baronu Bundulu, tamdēĜ arī viĦu nemaz neskubināja braukt Virzam līdz uz Vilandes tirgu. Barons Bunduls savu mūžu Vilandes tirgū vēl nemaz nebija bijis un, otru gadu muižā dzīvodams, arī šogad nemaz uz tirgu līdz netaisījās, bet te gadījās pāra dienas priekš tirgus, ka viĦš nejauši sastapās uz lielceĜa ar Sauslejieti un Tolku, savu veco kaimiĦu un viĦa virsmežkungu, kuri patlaban bija uz Vilandes tirgu braukdami. Vārds pa vārdam, tā un tā, kamēr atkal viss pa draugam, un šėirdamies Sauslejietis iebilda: "Jūs taču, kaimiĦa kungs, arī brauksiet uz lielo tirgu? Jums tik liela saimniecība ... vai nu bez tā! Tad uz priecīgu redzi Vilandē!"

Sauslejietis kā degli piegrūda baronam Bundulam. Muižā pārjājis, viĦš tūliĦ paziĦoja mātei, ka viĦam jābraucot uz Vilandes tirgu. "Manam liela saimniecība! Vilandes tirgus bez manam nevar iztikt!" viĦam izsacījās, bet domāt viĦš domāja, ka viĦš nevarot iztikt bez Vilandes tirgus. Māte nepretojās dēla braucienam uz tirgu, bet stārastiĦam Virzam gan apkoram piesacīja, lai turot tirgū abas acis vaĜā. Lielmāte cerēja, ka dēla kungs, dzīvē trinoties, beržoties, nogludināsies kā oliĦa jūrmalā. Barons Bunduls berzās, trinās ik dienas vārdu jukumā, darbu dullumā, ko kāju spēra pār slieksni pasaulē un Ĝaužu vidū, bet bija un palika rupjš, kam visur ėērās kāja aiz sliekšĦa, galva sitās durvju palodā. Lielmāte nekad nepretojās dēla gribai un ieskatiem, kad sveši Ĝaudis bija klāt. ViĦa izlikās, ka ir ar dēlu visās lietās vienis prātis. ViĦas pretestība arī maz līdzētu, jo barons Bunduls bija pilngadīgs un pilntiesīgs Auriėu muižas īpašnieks. Arī naudas viĦai nebija žēl, lai barons Bunduls pagrūstu, izšėiestu veselus simtus, tikai tādā kārtā, kā viĦa lielkundziskai kārtai klājas, saceĜot brīnumu un skaudību skatītājos, dzirdētājos, bet nevis smieklīgā ceĜā un muĜėīgā durnumā, kaunu un izsmieklu mantojot, kā viĦas dēlam pa laikam izdevās. ViĦai nebija nezināms un tas kremta viĦai sirdi, ka visā apkārtnē augsti un zemi viĦas dēlu un slavenās Bundulu ăintas tagadējo galvu savā starpā saukāja un godināja par Auriėu dullo vai vienkārši par dullo baronu. "Brauc izdzīvoties, bet ar godu, lai nesmird tavu darbu slava nedēĜām no nama uz namu!" divatā māte viĦam īsi teica, kad viĦš solījās braukt uz Vilandes tirgu. "Tikai Virzas darīšanās labāk nemaisies, no lopu un zirgu andeles tu tikpat kā nekā nejēdz!" Lielmāte domāja, ka dēls tirgū uzmanīsies un mēăinās izsargāties no smejamām ēverăēlībām. "Mamming, par kleperiem rūpēties manam nemaz nebūs vaĜas!" viĦš steidzīgi bēra, lai māte nemaz vairs netiktu pie vārda. "Manam pirks sev pārīti vieglo zirgu, vai zini, īstu brūtgana zirgu pārīti, bet tad skaistu un ātru, ja tik tādi Vilandes tirgū būs dabūjami, kādi manam patīk. Tu taču pati vienādi mani skubini, ka manam laiks precēties. Vai zini, manam būtu ar mieru tavu prātu izpildīt, bet nemaz nevaru vien izvēlēties, kuru jaunkundzi manam lai dara laimīgu? Vislabāk man patīk zeltmatainas jaunkundzes un dzeltaini zirgi. Jā, es sev pirkšu skaistu dzeltĦu pāri, tad braukšu zeltmatainas līgaviĦas raudzīties ... pieci seši simti nežēlošu..." Vai par zirgu pāri vai līgaviĦu, tas palika barona Bundula noslēpums. StārastiĦš Virza brauca uz Vilandi lielajā divzirgu orē, piekrautu pilnu ar zirgu barību, apkārt pie redelēm piesietiem pārdodamiem zirgiem. Barons Bunduls aizlaida vieglā puskarietē, jauno Virzas Pēteri par kučieri uz bukas. Jaunais Virza prata iztapt barona Bundula untumiem, un barons pamazām pierada tā pie viĦa, ka izraudzījās to par savu uzticības vīru un palīgu visās lietās un nelietās. Virzēnam bija slavējama īpašība, ka viĦš atzina un saprata visas sava kunga aplamības un kĜūdas, bet nelikās tās manot, izpildīja akuratīgi viĦa prātīgās un dullās pavēles un prata muti savaldīt. Vakaru iepriekš tiklab stārastiĦš Virza, kā arī barons Bunduls ieradās Vilandē. Lērums svešu un pazīstamu jau bija priekšā, citi radās vien vēl klāt.

Barons Bunduls jau muižā bija pastāstījis visiem un arī stārastiĦam Virzam, ka viĦš sev pirkšot skaistu dzeltĦu pāri, un lielmāte no savas puses stārastiĦam pačukstējusi, lai viĦš palīdzot baronam pa tirgu pēc derīga pārīša apskatīties. LaiciĦš bija silts un jauks, kā lauku tirgus dienai radīts. Zirgu tirgotāji un mietnieki novietojās lielāko tiesu klajā laukā uz tirgus laukuma. Nakts vēl bija tālu, īstā tirgus diena tikai rīt, bet zirgu pirkšana, pārdošana un mielošana gāja vaĜā pilnā spēkā. Virza sačakarēja skaistu dzeltai, zirgu kā bildi. Dzeltais piederēja Vilandes zirgu pasta turētājam Sleidovam, visā apkārtnē pazīstamam zirgu uzkupcim un mietniekam. Sleidovs tika daudzināts pat par bagātnieku un bija pazīstams ar lielāko tiesu no apkārtnes muižniekiem. Sleidovs katram stāstīja, kas tikai gribēja klausīties, ka viĦš esot vecas poĜu lielkungu ăintas pēcnācējs. Pēc neizdevīgā poĜu dumpja viĦa ăinta tikusi izdalīta no Polijas un zaudējusi visas muižas un plašos zemes piederumus, tikai skaidro naudu, vērtslietas un dārgakmeĦus viĦai izdevies paglābt no mantas kārīgo nodevēju un visu poĜu ienaidnieku rokām. Virza gāja ap dzeltni kā kaėis ap karstas putras podu. Sleidovs prasīja 250 rubĜi, Virza solīja taisni pusi no tā. ViĦi pazina viens otru un ticēja, ka viĦiem vienam otru traki grūti pievilt, bet mazumā Virzam taču izdevās Sleidovu piemānīt. Virza izlikās, ka viĦš dzeltni grib pirkt priekš Auriėu muižas kleperu staĜĜa, un Sleidovs viĦam šoreiz noticēja. Kaulējās, manījās, kamēr Sleidovs atlaidās par 180 rubĜiem, "bet ar to norunu, ja zirgs manam baronlielkungam patiks!" Virza sacīja, Sleidovam saujā sizdams. "Virza, tu mani piemānīji! Es nemaz nezināju, ka pats barons Bunduls arī ir tirgū. Ja es tikai ostu, ka tavs baronlielskungs ir tirgū un zirgu tu pērc priekš kungu staĜĜiem, tad no prasītajiem 250 rubĜiem es neatlaistu nevienu grasi ... dzeltnis to brāĜu starpā ir vērts! Bet andele paliek andele! Ved savu baronlielkungu šurp! Stundas laikā tev uz dzeltĦa par 180 rubĜiem priekšroka. Vienu minuti vēlāk pēc nosacītā laika dzeltnim būs pavisam cita cena!" Virza sataujāja baronu Bundulu pie Sauslejieša, Tolka un citiem muižniekiem galvenā Vilandes viesnīcā. ViĦš lika baronlielkungu izlūgt ārā un viĦam vārīgi izstāstīja, ka Sleidovam esot skaists dzeltnis pārdodams un viĦš to galu galā atdodot par 180 rubĜiem, lai baronlielskungs pats zirgu apskatot un novērtējot. "Apskatait dzeltni paši, baronlielskungs, jūs no zirgiem vairāk saprotat nekā es. Ja jums dzeltnis patīk, tad par 180 rubĜiem viĦš pērkams," "Lab', lab', manam ies ar citiem lielkungiem kopā un zirgu novērtēs!" barons Bunduls atbildēja un aizgāja pēc citiem kungiem. Reizē ar Sauslejieti, Tolku un pāra svešiem kungiem viĦi gāja uz zirgu tirgu. Visiem dzeltnis patika. Daži pat klusumā apskauda baronu Bundulu, ka stārasts priekš sava kunga uzmeklējis tik skaistu zirgu un nokaulējis to par tik mērenu cenu. Barons Bunduls gribēja ierādīties, ka viĦš ir liels zirgu pazinējs, un solīja Sleidovam par dzeltai tikai 175 rubĜi.

"Tik daudz zirgs manās acīs ir vērts, un es nedošu par viĦu ne graša vairāk!" viĦš tītīgi noteica un palika pie sava. Arī Sleidovs nepiekāpās, un tā 5 rubĜu dēĜ viĦi izšėīrās. Krēsla metās lielāka, un visi kungi gāja atpakaĜ uz viesnīcu. Arī Sleidovs, jo viĦš bija apmeties uz naktsguĜu tanī pašā viesnīcā. "Pēdējais vārds, barona kungs! Pasaku gaiši, ka tikai šovakar mans dzeltnis ir pērkams par 180 rubĜiem ... jums tikai un nevienam citam. Kas rīt manu dzeltai gribēs dabūt, maksās par viĦu 250 rubĜi raudādams!" ceĜā vēl Sleidovs iebilda. "Ko manam reiz saka, pie tā manam paliek: 175 rubĜi un ne kapeik' vairāk!" barons Bunduls stingri noteica un vēlējās, kaut māte viĦu tagad redzētu un dzirdētu, cik viĦš pastāvīgs savos ieskatos un nelokāms savos noteikumos, tad viĦa to vairs nedēvētu par vēja pilnu. Sleidovs ar Tolku palika iepakaĜis, barons Bunduls ar Sauslejieti un citiem kungiem aizgāja pa priekšu. "Sleidov, dodiet dzeltai prom! Zirgs ir skaists, tas tiesa, bet arī nauda ir smuka, nav meli! Lai barons Bunduls papriecājas par savu pirmo zirgu andeli!" Tolks kā par garu laiku ieminējās. "KamdēĜ lai par 175 rubĜu atdodu, ja rit pats barons Bundula kungs man nomaksās par dzeltai 250 rubĜi! Kārs viĦš ir uz manu dzeltai, lai nezin cik auksts un vienaldzīgs izliekas!" Sleidovs smīnēdams apgalvoja. "Man žēl, ka stārastam. Virzam izdevās mani piešmaukt un es zirgu viĦam šoreiz atdevu par 180 rubĜiem, bet tagad man ir prieks, ka barons Bundula kungs par šo mēreno cenu nepatur." "Barons Bundula kungs jums vairāk nedos, es viĦu pazīstu. Zināms, pieci rubĜi ne viĦam, ne jums ir liela nauda, bet redzējāt, kā viĦš tītās, ar savu noteiktību gražodamies ..." "Tad saderēsim uz brangām vakariĦām rīt pēc padarītiem dienas darbiem, ka barons Bundula kungs samaksās rīt par manu dzeltai 250 rubĜi!" "Jūs tīšām gribat pazaudēt, Sleidov?" "Es esmu drošs, ka derību rīt vinnēšu un uz savu dzeltai vēl 75 rubĜi klāt! Ne tieši, bet aplinkus viĦš nodos par dzeltni šo naudu. Arī es esmu cilvēku pazinējs, fon Tolka kungs!" "Labis prātis samaksāt par zirgu 250 rubĜi, kad dienu agrāk to pašu zirgu varēja dabūt par 180 rubĜiem... tas būtu smalks joks un derīga mācība jaunam cilvēkam! Lai iet, līkaup! Man zaudējuma nebūs žēl, ja jums izdodas zirgu par tik dārgu cenu baronam Bundula kungam iesmērēt, kad viĦš piecu rubĜu dēĜ tik nepiedodami tītās!" Kungi sadevās rokas. Zirgu andele mānīties pat dižciltīgie muižnieki neturēja par kaunu. Katrs vēl lepns bija uz to, ja, zirgus pērkot un mainot, izrādījās par otru gudrāks un niėīgāks. "Kā jūs to izdarīsiet?" Tolks ziĦkāri tēgāja, "Tas mans noslēpums ... tikai lūdzu baronam Bundula kungam ne vārda par mūsu derību neminēt!"

"Pats par sevi saprotams, mīĜo Sleidov!" "Tad es vēl brītiĦu pa tirgu pastaigāšos un aptaujāšos par zirgu cenām pie savas puses igaunīšiem. Vakarā es ieradīšos pie jums viesnīcā." "Labi! Mēs jūs gaidīsim." Sleidovs aizgāja savās darīšanās, bet Tolks uz viesnīcu. Dižciltīgie muižnieki vakarā uzĦēma Sleidovu savā vidū kā savumu. Tirgus laikā viĦi nebija lepni, un Sleidovs bija nesamaksājams biedrs pie vīna kausiem. Kur viĦš piesēdās, tur smiekliem un jokiem nebija gala. ViĦam bija neizsīkstošs krājums kutelīgu joku un atjautīgu nostāstu. Kungi nodzīvoja jautru vakaru, bet par dzeltĦa andeli, kā uz norunu neviens vairs nebilda ne vārdiĦa. Savu derību ar Sleidovu Tolks bija izstāstījis tikai savam draugam Sauslejietim, kuram tādi joki bija traki mīĜi. Citurīt dažam kungam bija mazas paăiras. Viens pēc otra viĦi nāca kā saīguši laukā no savām istabām, jo tēja vai kafija vienatnē lāgā negaumēja. Sleidovs kā par brīnumu ieradās apakšā viesnīcā pats pēdīgais. Citi kungi jau bija šėidro planci padzēruši un vīkšās doties uz tirgu katrs savās steidzamās vai nesteidzamās darīšanās. Gaisma jau bija liela, un tirdzinieki igauĦi plūda kā straume pa ielu gar viesnīcu pilsētā iekšā. Sauslejietis, Tolks un barons Bunduls stāvēja nomaĜš kā neziĦā, vai doties tik agri uz tirgu vai vēl pagaidīties. Arī sarunas lāgā nevedās, klusēdami viĦi skatījās pa logu ārā, kad Sleidovs pie viĦiem piegāja. Radās tūliĦ cita dzīvība. "Kungi, piedodiet, es šorīt aizgulējos! Gulēju kā sists, kamēr sulainis mani modināja. Ko nu darīsim? Tukšu vēderu veikali nevedas, ticiet man, vecam tirgus laukuma minējam. Kā dosimies tirgus burzmā iekšā, tā vaĜas mums nebūs ne putna kumosa iebaudīt, kamēr vēlā vakarā. Ar jūsu laipnu atĜauju: sulain, sarīko mums tepat kaut kur mazu brokasta galdiĦu, bet veikli, kad es tev saku!" Sulainis zibeĦātrumā sarīkoja galdiĦu turpat pie ielas loga un sanesa sūro, saldo un dažādas uzkodas, kas katram izlutinātam gardēdim gaumēja, it kā sulainis gadiem būtu mācījies pazīt katra kunga sevišėo garšu. Pienāca vēl kāds pazīstams kungs un vēlējās piedalīties pie viĦu brokastīm. Sleidovs rīkojās kā saimnieks savās mājās, un visi labprāt padevās viĦa rīcībai. GaldiĦš bija pie paša loga. Svešo kungu un Sauslejieti Sleidovs nosēdināja vienpus galda, pats ar Tolku atsēdās otrā pusē, tā ka baronam Bundulam nācās sēdēt galda galā, no kurienes pa logu bija laba izredze uz ielu. Brokastis ritēja parastā kārtā. Sleidovs jokos un asprātībā pats sevi pārspēja. Neviens neievēroja, ka pusmaltītē barons Bunduls aši piecēlās un steidzīgi izgāja laukā. Sleidovs valdzināt valdzināja citus kungus ar savu veiklo mēli. Barons Bunduls, pret logu sēdēdams, bija redzējis, ka gar logu brauc igaunis ar skaistu dzeltni. IgauĦam orē bija ievietoti trīs auni un pie ores piesietas divas teles. Barons Bunduls izmetās kā pimberis no viesnīcas laukā un drīz panāca igauni, kurš ar lopiĦiem tikai lēnos solīšos virzījās uz tirgus pusi.

Barons Bunduls kliedza igaunim, lai pieturot, cik viĦš par dzeltni gribot? Par laimi turpat ceĜā gadījās cilvēks, kas prata vāciski un igauniski, tas piesolījās par palīgu, un barons Bunduls lika pasacīt igaunim, lai viĦš brītiĦu pieturot. "Nav vaĜas uz ielas stāvēt un citiem ceĜu aizkrustot, jāsteidzas uz tirgu!" igaunis nevērīgi atrūca, un baronam Bundulam ar savu palīgu bija jāiet nepaklausīgajam igaunim līdz. "Cik zirgs maksājot?" viĦš lika prasīt, jo igauĦa dzeltais bija stāvā un spalvā Sleidova zirgam matā līdzīgs, tikai igauĦa dzeltnim kreisā pakaĜkāja bija balta gandrīz līdz vēzīšam. Par to nebija itin nekas! Tā bija tikai interesanta skaistuma kĜūda. Barons Bunduls traki priecājās par laimīgo atradumu. No igauĦa viĦš nopirks skaisto dzeltni, dos Sleidovam par otru dzeltni 180 vai visus 200 rubĜus, bet tad viĦam kā pa miegam būs tāds pārītis rokā kā izmazgāts, kas brāĜu starpā savus 500-600 rubĜus vērts! Barons Bunduls lielā priekā berzēja rokas. "Zirgs nav nemaz pārdodams ... aunus vai teles varat dabūt!" igaunis atbildēja un brauca tālāk. Tikai ar varu barona Bundula palīgam izdevās zirgu piegriezt ielas malā un apturēt. Ilgi pakalpīgais palīgs čartāja igauni, kamēr tas pielaidās zirgu pārdot, noprasīdams par viĦu 280 rubĜi. Kad to dzirdēja igauĦa sieva, kura sēdēja orē, lielākā auna galvu klēpī turēdama, viĦa sāka raudāt, ėērās vīram ap kaklu un lūdzās, lai nepārdodot viĦu pašu audzēto dzeltnīti, viĦi neesot nekādi nabagi, ka paši nedrīkstot braukt ar skaistāko zirgu visā pašu pagastā! Igaunis sabambīja savu veceni un pavēlēja tai turēt muti. Igauniete iekrita uz mutes orē un dikti šĦukstēja aiz dzeltĦa žēlabām. Turpat uz ores stūra barons Bunduls noskaitīja igaunim salīgto maksu. Igaunis lūdzās, lai viĦam atĜaujot ar dzeltai aizbraukt līdz tirgum. Tirgus laukums nebijā vairs tālu, tur igaunis saĦēma naudu un nojūdza zirgu. Barons Bunduls lika savam palīgam vest dzeltni uz mājvietu, kur stāvēja citi Auriėu muižas zirgi, bet pats gāja iepakaĜ, priecīgi smaidīdams un jaukas domas domādams. Virza ar dēlu un vienu puisi ausījās arī pa tirgu. Barons Bunduls nodeva pirkto igauĦa dzeltni otram puisim, kurš stāvēja mājvietā pie zirgiem. Pakalpīgajam tulkam viĦš iedeva trīs rubĜi dzeramnaudas, tad steidzās, prieku valdīdams, atpakaĜ uz viesnīcu. "Nu tikai man jānopērk vēl Sleidova dzeltais, tad šīgada Vilandes tirgus zirgu kronis man rokā!" viĦš iedams priecājās. Ne ilgāk par labu pusstundu viĦš bija projām bijis, tamdēĜ atrada kungus vēl turpat pie galda sēdot un brokastojot, tik patīkami Sleidovs prata biedriem laiku kavēt. Ārīgi mierīgs izlikdamies, bet iekšėīgi nepacietībā degdams, barons Bunduls atsēdās savā vecajā vietā.

"Sleidova kungs, kas būs ar zirgu andeli? Manam paliek pie sava un sola jums vakarējo cenu," viĦš iejautājās, bet Sleidovs izlikās, ka viĦa nemaz neesot dzirdējis. Šinī brīdī viesnīcā ienāca garš igaunis savos garajos paltrakos un jautāja sulainim pēc "mūsu pašu zirgu pasta komisarlielkunga". Sulainis viĦam parādīja Sleidovu. Igaunis pienāca pazemīgi pie kungu galdiĦa, izvilka no aizkrekla azotes krietnu naudas žūksni un pasniedza to Sleidovam, sacīdams: "Saksa herra, siin kakssada wiiskümmend rubla ... Vācu kungs, še tavi 250 rubli..." No kungiem tikai viens pats Sleidovs prata skaidri igauniski runāt. Labu brīdi viĦš ar igauni runājās un smējās, tad paĦēma pasniegtos 250 rubĜus, iedeva no tiem desmit rubli nesējam un pavēlēja sulainim, lai atnesot igaunim lielo glāzi degvīna, viĦš to esot godam nopelnījis. Kungi par Sleidova sarunu ar igauni nemaz nebrīnījās un runāja paši savas runas tālāk, jo Sleidovam bija veikali un sakari uz visām pusēm, ar visādiem Ĝaudīm. Igaunis dzēra savu degvīnu sīkiem malkiem. Barons Bunduls nenosliecās, Sleidovam par jaunu neuzprasījis: "Nu, Sleidova kungs, kā būs ar dzeltni? Taisīsim šodien pirmo andeli! Es dodu jums vēl vakar solīto cenu..." ViĦš kāri gaidīja, kaut Sleidovs pa vecam atbildētu: "Par 180 rubĜiem mans dzeltnis ir pērkams, bet lētāk ne graša!" Sauslejietim un Tolkam Sleidovs pamirkšėināja ar acīm, zīmīgi ieklepodamies un papīrnaudu uz ceĜkaula gludinādams, bet tie vēl nekā nenoprata. "Par vēlu, barona kungs, daudz par vēlu! Mans dzeltnis šodien jau sen kamēr pārdots. Smuku naudiĦu nopelnīju, ka jūs vakar bijāt tik laipni un manu dzeltni neĦēmāt par sviestmaizes cenu! Gauži jums pateicos, cienījamais barona kungs!" Sleidovs mīĜi mēĜoja. "Kā tā, pārdots? Kad tad jūs dzeltni pārdevāt? Jūs paši uz tirgu vēl nemaz neesat bijuši!" barons Bunduls ērmojās. "Es pats ne, bet mans vietnieks, šitais lāga igaunis, pārdevis manu dzeltni Ĝoti dārgi!" Sleidovs smīnēdams rādīja uz igauni, kurš bija izdzēris savu degvīnu un atdeva glāzi sulainim. "Ardievu, lielkungi!" igaunis ardievojās, zemu klanīdamies, un taisījās iet ārā. "Par cik tad igaunis jūsu dzeltni pārdevis?" barons Bunduls iesaucās, kājās uzlēcis un igaunī kā spokā lūkodamies. "Par apaĜiem 250 rubĜiem!" "Un kas dzeltni nopircis?" barons Bunduls spiedza.

"Tā es vēl nezinu!" Sleidovs smīnēja, tad apprasījās pie igauĦa, vai viĦš nezinot, kas dzeltni nopircis? "Ja manas acis neviĜ, tad tepat šitais lielskungs dzeltni nopirka!" par vientiesi izlikdamies, igaunis atbildēja, ar pirkstu uz baronu Bundulu rādīdams. Nu vēl citiem kungiem gaisma uzausa, ka barons samaksājis igauĦu zemniekam 250 rubĜi par to pašu dzeltni, kuru vakar varējis dabūt no Sleidova par 180 rubĜiem! Igaunis aizgāja, kad Sleidovs tam pamāja ar galvu. Vecie kungi nemaz nekautrējās no jaunā barona Bundula, bet sprūdīja aizkavēto smejamo vaĜā, ka lai vai no griestiem kaĜėi birst. Barons Bunduls atkrita savā krēslā un plātīja muti kā zivs uz sausuma, tad uzlēca atkal kājās un gribēja mukt, kā līdzīgos gadījumos bija paradis darīt, bet Tolks ar Sauslejieti viĦu saturēja, nosēdināja krēslā, un tad visi Ħēmās gan viĦu svētīdami, gan ar labu apvārdodami. "Bundula kungs, neesiet taču bērns, gadījums aizliedz tādus bērnu priekus - skriet gultā un paslēpt galvu spilvenos . . ." Sauslejietis uzsāka, bet Sleidovs turpināja: "Jā, mani kungi, barona kungs gribēja mani pataisīt jūsu acīs par mazu bērnu, mani, veco lapsu, kas pazīst pus Vidzemes, pus Igaunijas! Tiesa, vecais vientiesis Virza mani drusciĦ piemuĜėoja, bet drīz es izzināju, ka barona kungs meklē sev dzeltĦu pārīti! Un ko domājat? Vai es vakar savu dzeltni atdotu par 180 rubĜiem, ja zinātu, ka simtu verstu apkārtnē būtu dabūjams otrs tāds zirgs, kas pēc spalvas, stāva un visādi noderētu ar manu dzeltni pārī? Arī es protu pāra simtu rubĜu peĜĦas iebāzt kabatā. Tāds dzeltais viens pats ir divi simti rubĜu vērts, bet pārītī mazākais trīs simti vai visu otrtik! Es saku un skaidri zinu, jo esmu tirgu tirgus izbraukājis, ka simtu un vairāk verstu tālu Vilandes apkārtnē nav otra tāda dzeltĦa, bet barona kungs tic ceptiem baložiem ..." Naudas baronam Bundulam tā nebija žēl, - kas tas priekš viĦa, 70 rubĜi bijuši, nebijuši! - kā nelāga apziĦa viĦam acumirklī krimtās sirdī, ka viens jauns izsmieklīts pie daudzajiem vecajiem viĦam atkal pieradies negaidot klāt! Labāk viĦam palika ap dūšu, kad Sauslejietis apgalvoja, ka šis mazais jociĦš palikšot viĦu pašu starpā. Tāds solījums baronam Bundulam bija īsti pa prātam, jo patiesībā no vecā Virzas viĦam bija lielāks kauns nekā no saviem kārtas biedriem. Kad kungi savus tirgus veikalus beidza, tad notiesāja Tolka pazaudētās vakariĦas un pa nakti laida mājup. Barons Bunduls panāca stārastiĦu Virzu pie pirmās zirgu pūtinājamās un auzojamās vietas. Pie kroga, rīta gaismiĦai austot, viĦi abi divi vel apskatīja un aptaustīja Vilandē pirkto dzeltni. "Redz, stārastiĦ, dzeltni es tomēr dabūju par 175 rubĜi! Lēti, vai ne?" barons Bunduls nenocietās, nepamelojies un nepalielījies Virzam taisni acīs. "Bet kamdēĜ dzeltnim šorīt viena kāja bija balta nokrāsota?" Virza domīgi prasīja.

Barons Bunduls taisījās, ka tiek ar godu projām, jo neprata sagudrot, ko lai Virzam atbild. Ka barons Bunduls Vilandē ticis šmaukts, to stārastiĦš Virza prata, bet, kā tas noticis un cik īsti barons par dzeltai samaksājis, tā viĦš nedabūja zināt.

7 Kunga gods mežsarga sods

Cik ātri barons Bunduls piejokots, izāzēts saskaitās, tikpat ātri viĦš atskaitās, salaba, dusmas un kaunu aizmirsa, kad viĦu pa spalvai prata paglaudīt, nesmejoties viĦam pa prātam Ħēmās izrunāt un izdarīt. Kā biszāle viĦš aizsvilās, kā biszāle gaisā ātri izšvirkstēja. Laimīga vieglā daba, vieglā aizmārša. Ne prieks viĦu ilgi gaisā lēkt dīda, ne bēdas nakts miegu laupa. Un barons Bunduls gulēja naktīs kā nosists, cietajā miegā izgulēdams visas nepatikas, kas vakardien gadījušās. Aizmirst ir grūta māksla. "Vai vakar man kas sevišės neatgadījās?" viĦš rītos celdamies reizēm brītiĦu pagudroja, bet kā nupat, nupat atcerēsies, tā atmeta ar roku un vairāk negudroja: "Eh, nekas svarīgs nebūs bijis, kad manam tik drīz aizmirsies!" Visbiežāk viĦu sakaitināja Sauslejas mežkungs Tolks un visbiežāk viĦu salabināja. Sabiedrībā Tolks gluži vienkārši izlikās, ka viĦš baronu Bundulu neredzot, bet, daudziem dzirdot, kādam ieprasījās: "Vai Auriėu barons Bundula kungs šodien nebūs? Cik žēl! Reti patīkams un omulīgs kungs mūsu barona kungs! Visiem mūsu jaunajiem kungiem viĦš Ħemams par paraugu ..." Pietika! Barons Bunduls vijās laimīgs savā garā pa citu kungu vidu, kamēr sadūrās ar Tolku tieši krūtīs. "Sveiki, kaimiĦa kungs, kā klājas?" "Brangi, barona kungs, gandrīz tikpat brangi un skaisti kā jums." Naids aizmirsts, joks piedots, un roku rokās viĦi pastaigājās, kā jau allaž draugi, kas mīlējas un ėircinās. Janvarī, pēdējā zaėu medību mēnesī, barons Bunduls uzlūdza kaimiĦu kungus uz medībām ar dzinējiem Auriėu mežos. "Vāczemē medī tikai ar dzinējiem zaėus, fazanus, iršus un citus meža zvērus. Pats ViĜums, lielākais mednieks savā zemē, atzīst tikai medības ar dzinējiem. Ar kvekšiem, kurtiem vai medības jāšis, saka augstais Nimrods, ir lopu mocīšana. Arī samocīta, notrenkāta, sasviedrota lopiĦa cepets nav baudāms. Lai skrien cilvēks par labu maksu, ne meža zvērs par brīvu, zaudēdams turklāt savas gaĜas sulīgumu un labo garšu," barons Bunduls paskaidroja, nevienam neteikdams, no kurienes viĦš šādu gudrību un runas smēlies.

Medību suĦus iegādāties baronam Bundulam vienkārši bija aizmirsies. Mežsargiem gan bija pa medību suĦam, bet tos talkā Ħemt vai kvekšus no citurienes aizĦemties viĦam liedza muižnieciskais gods un iedomība. Auriėu muižai bija skaisti meži, ne sevišėi kopti, bet savā vaĜā auguši no tēvutēvu laikiem, īpaši tagadējās lielmātes laikā saudzēti kā acuraugs. Mežkunga Auriėos nebija, mežus apstaigāja un sargāja trīs mežsargi, Kālebs, Birnis un Kokainis, bet virsuzraudzību par meža ciršanu un pārdošanu pārzināja lielmāte pati ar savu stārastiĦu Virzu. Muiža ar savām lopmuižām Ħēma no meža, cik patēriĦam par gadu vajadzēja, zemnieki dabūja savu brīvmalku un būvkokus, cik muiža par labu atzina tiem dot, bet uz ārieni netika pārdots tikpat kā nemaz. No mežsargiem Kālebs bija muižai vistuvākais, tas muižā ieradās visbiežāk un Ħēma un iznēsāja lielmātes un stārastiĦa pavēles pārējiem diviem mežsargiem, tamdēĜ no zemniekiem Kālebs likās godāties par virsmežsargu, lai gan algā un tiesībās visi trīs bija vienādi brāĜi. Vecais Auriėu barons, tagadējā barona Bundula tēvs, nebija bijis savā mūžā kaislīgs mednieks vai nāvīgs zvēru bisnieks, bet gan liels medību izdzīves un trokšĦa mīĜotājs. Uz medībām dodoties, viĦam bise bija blakus lieta, bet šĦabja blašėe galvenā. ViĦa bisi turēja un nesa mežsargs, bet šĦabja blašėi valdīja pats un ielēja mēriĦu sev un tuvākajam, kad citam izdevās laimīgs šāviens. Vecais barons savā laikā bija slavens ar paša izgudrotiem un brūvētiem šĦabjiem un liėieriem. Spirtā viĦam mērcējās visādas zāĜu saknes, lapas un ziedi. Mednieku garšā ierīkotās istabas lielajā skapī viens plaukts vēl tagad bija pilns visādām pudelēm un bundžām, kurās glabājās gadiem mirkušas un nogulējušās ziediem un augiem izvilktās sulas. Tagadējam baronam Bundulam ienāca prātā, tēva pēdās staigājot, tēva slavu gūt. Ziedu smaržīgās sulas un sakĦu sūrie novilkumi viĦam bija no tēva gādas, pašam vajadzēja pagādāt tikai cukurūdeĦa novārījumu. Mežsargs Kālebs bija atnācis kalnā uz muižu, lai no baronlielkunga izlūgtos beidzamās pavēles par rītdienas medībām. Gan uz lielmātes tiešu pavēli Virza saziĦā ar muižas trim mežsargiem rītdienai visu bija nokārtojis. Dzinēji bija salūkoti un paziĦoti, dzenamie masti izraudzīti, pat vietas nospriestas, kur katrs viesis nostādāms, cienīgākie viesi labākajos zvēru maiĦu ceĜos, nevainīgie mednieki tikpat nekaitīgās vietās, bet pūdelnieki un karstdabji, citu cisku sālītāji, tālu no citiem medniekiem, kur viĦi nevarēja Ĝauna nodarīt ne biedriem, ne dzinējiem, - tomēr pēdējais gods bija jānodod baronam Bundulam un jārāda seja, itin kā visi rīkojumi un pavēles nāktu tikai no viĦa vienīgā. "Manam to grib tā, un manam to pavēl tā!" barons Bunduls šėiedās un jaucās ik brīžus ar savām pavēlēm, otrā vārdā atsaukdams, ko pirmā bija pavēlējis, bet Virza ar mežsargiem darīja un rīkojās, kā paši par labu atzina un kā agrākos laikos ticis darīts. Barons Bunduls alījās pa kukĦu un mednieku istabu. Virzas Pēteris tīrīja bises, ieeĜĜoja bisēm atslēgas un spalvas, spodrināja ragus, slīpēja dunčus, pats barons maisījās pa vidu vietā un nevietā, likdams bises slīpēt, ragus iesmērēt, tuteĦus aizlādēt. Virzas Pēteris bija iemācījies pat nepaviebties par barona pavēlēm, darīja savu darāmo rūpīgi un nopietni piebalsoja ačgārno pavēĜu devējam: "Tā gan, baronlielskungs, tā gan! Labi, ka jūs atgādinājāt, citādi es pavisam būtu piemirsis, ka arī tuteĦi pielādējami." Tālab stārastiĦš Virza bija uzsūtījis mežsargu Kālebu kalnā ar ziĦojumu, ka

rītdienas medībām viss esot sarīkots un sagatavots, kā žēlīgais baronlielskungs pats esot pavēlējis. Patlaban barons Bunduls posās uz medību šĦabju brūvi. ViĦš palienēja mātes cakoto, balto saimniecības priekšautu, kuru pati lielmāte apsējās, kad piedalījās pie sietalu vai citu barokĜu sadalīšanas un iesālīšanas. Lielais uzpleču priekšauts ietina divkārt viĦa šmaugo stāvu un sniedzās līdz zemei, tā ka baronam bija jāmācās iet sīkiem solīšiem un jāpiesargās neuzmīt uz priekšauta malām. Samta kamzoĜa piedurknes viĦš bija atlocījis līdz locītavām un, rokas saspraudis sānos, grozījās pa istabu kā podniekam uz ripas un ceplī neizdevies mālu pods. ViĦš sajuta neizciešamu kāri šādā tērpā rādīties visiem mājniekiem un tipāja visādās izdomātās vajadzībās pie viena un otra. ěāvies pirms sevi apbrīnot no visām pusēm, barons Bunduls iztaujāja mežsargu Kālebu sīki un smalki, vai viĦa dotās pavēles esot stingri ievērotas un godam izpildītas. Par dzinējiem domādams, viĦš jautāja: "Vai manam var palaisties uz tevi, ka rīt" visi zaėi būs katrs savā vietā?" "Būs, baronlielskungs, par to es galvoju. Par visu ir gādāts uz labāko. Rīt dzinēji cels tik daudz zaėu, ka lielskungs nevarēs viĦus ne pašaut!" Kālebs ticīgi atbildēja. "Tā, tā, tā ... un vai dzinēji ir iemācīti zaėus smuki pa pēdām un ar balsi dzīt?" "SniedziĦš birst, rīt jaunas pēdas būs, un dzinēji ir visādi mācīti, viĦi dzīs, kā tik baronlielskungs pavēlēs: ar balsi, plakšiem vai tarkši." "Lai tad iet visādi! Smuks troksnis ir medību izpriecas jaukākā daĜa. Bises rīb, suĦi kauc, Ĝaudis kliedz... skaists elles lērums! Lai rīt visi Ĝaudis kliedz un kauc, tarkš un plarkš, saki viĦiem, ka manam tā pavēlēja." KukĦā meitas gatavoja cukura un medus ūdeni, un mežsargu Kālebu viĦš aizsūtīja kalponēm palīgā. Ne mežsarga palīga tur vajadzēja, ne kalpones pēc kunga pavēlēm darīja, viĦas darīja un pagatavoja visu, kā senāk radušas un no lielmātes mācīta, bet baronam Bundulam sirds kutēja vien svešāka cilvēka un apakšnieka acīs lielīties un viĦu šurp turp grūstīt. Kad barons Bunduls ikdienīgajā dzīvē līdzīgā kārtā sāka spārdīties un ākstīties, tad katrs dienestnieks bēga viĦam no ceĜa un turējās pēc iespējas no viĦa atstatu, bet nu Kālebs bija viĦam uzskrējis pašā untumu karstumā un iekritis kā circenis pelnos. Virzas Pēteris skraidīja ar pudelēm un bundžām šurp turp nekurnēdams, neīgdams, pakalpīgiem smaidiem sejā. Pēteris bija izaudzis smuks puisis un visu kalna un lejas meitu mīlulis, ka kaut kuru tin vai ap pirkstu. "Pēterīt, kā tu tā vari panest "viĦa" aplamības un dullumu? Tu desmitreiz gudrāks par "viĦu", bet izliecies par muĜėi un iztapsē "viĦam" kā vergs!" draudzenītes viena otra viĦam klusos brīžos tēgāja.

"MuĜėītes! Vai kunga riju vieglāk kult nekā kunga dullumu apmierināt? Vergi mēs esam visi, bet gudrs vergs zin neredzami valdīt pār dullu kungu. Man viegls dienests, tik zini, kam dieni un par ko dieni. Es muižā neesmu nekas un esmu viss!" viĦš tad gudri atbildēja, bet garpīnes viĦa nesaprata, tikai apbrīnoja viĦu, ka viĦš neesot tik smuks vien, bet arī gudrs. Lielmāte nepretojās dēla šĦabja brūvei un vispārībai nekaitīgiem rīkojumiem, no piedzīvojumiem zinādama, ka liegums viĦu tikai satracināja, Ĝāva viĦam laika kavēkĜa dēĜ māžoties niekiem, kamēr pašam apnika. "Lai brūvē, zaudējums ir nieks! Ja brūvējiens nederēs kungiem, izdzirdīs viĦu zemniekiem par vieglām kājām," lielmāte pie sevis nodomāja, grieza viĦam ceĜu un Ĝāva vaĜu izdarīties pēc patikas. Šėaidāmās stiprumzāles, smaržas un garšas šėidrumi bija savākti vienkop uz lielā galda pie sienas, viss vajadzīgais sagādāts, sanēsāts, tikai cukurūdeni barons Bunduls nevarēja sagaidīt, lai varētu sākt liet un šėaidīt, jaut un maisīt un spiest nogaršot jauno ninnu visiem mājniekiem. KukĦā sieka lieluma bĜodā cukurūdens par lēnu dzisa, lai gan šėidrumu Kālebs vienlaidu maisīja ar lielu koka pavārnīcu. Barons Bunduls bizoja no mednieku istabas kukĦā un atpakaĜ. "MuĜėi! nes bĜodu ārā dzisināt! Aukstumā pavisam cita lieta! Nevienam jums tas prātā nenāk, kamēr manam pašam viss jāizdomā!" viĦš lielībā uzkliedza mežsargam. Kālebs iznesa bĜodu ārā un nolika to atdzist uz lieveĦa ledainām akmeĦa kāptuvēm. Sala stipri, diena dzisa, Kālebs maisīja uz lieveĦa sīrupūdeni, kājas aiz aukstuma mīĦādams un krēslā zagšis pa kausam nokampdams no dzisināmā, saldā šėidruma. ViĦam mēle meĦăējās vien kā bitei salduma piesūkties, jo tik saldu un gardu virumu viĦa zemnieka mute vēl savu mūžu nebija baudījusi. Ik pēc maza brītiĦa barons Bunduls skrēja pats, dzina vienu otru ārā raudzīt, vai šėidrums vēl nav atdzisis. Kad beidzot saldais virums cik necik bija atšāvies, Kālebs blieza izstieptām rokām lielo sieka bĜodu iekšā. "Baronlielskungs, kur mēs salduma bĜodu liksim?" Kālebs jautāja, ar lielo bĜodu istabas vidū nostājies un zagšis savas apdegušās un saldās lūpas ar mēli laizīdams. "Pēter, atnes no rakstāmistabas kādu galdiĦu, kur bĜodu uzlikt!" barons Bunduls pavēlēja, pats iedams pie lielās bĜodas nomēăināt šėidruma vēsumu. Kālebs jau bijās, vai tikai baronlielskungs nav novērojis, cik daudz viĦš no saldās putras ir nostrēbis. Par laimi barons Bunduls vēl nebija piegājis saldās putras Atlasam pārāk tuvu, kad bĜodas dibens spēji attrūka un viss lipīgais šėidrums kā liela, salda milzu asara izkrita no caurās bĜodas un ar lielu plakši nokrita uz grīdas . .. BĜodas dibens, lielā salā uz akmeĦa pamesla stāvēdams, bija atsalis un atsprādzis.

Kā muĜėa neprašā stāvēja mežsargs, tikai rokas ar tukšo bezdibena bĜodu viĦam pašāvās uz augšu. Barons Bunduls pirmās bailēs atlēca soli atpakaĜ un atkrita tuvējā krēslā. "Tu ... tu ... tu . . ." viĦš svepstēja, bet nekā vairāk neprata un nespēja izsacīt. Aiz dusmām viĦam seja metās lāsaini sārta, ūsas kustējās kā prusakam, ēdiena lāsi aplūkojot, bet neviens, krietns lamas vārds negadījās uz mēles, ar ko atvieglot sirdi un prātu, tik tukša viĦam bija galva, tikpat tukša kā bezdibena bĜoda. "Nekusti! Stāvi un gaidi, kamēr manam nāk!" viĦš uzkliedza mežsargam un aizskrēja tad uz citām istabām. "Kas zin, kur ViĜuma Grūbes dabas stāsti?" viĦš lūdzās savējos, kurus pirmos sastapa ceĜā. "Gusto, vai tu brūvē šĦabi pēc ViĜuma Grūbes vecās dabas stāstu grāmatas?" māsa Renate smējās. "Neprasi ... manam maz vaĜas ... manam vajag ... saki, kur ViĜums Grūbe?" viĦš tirdīja, bet neviens nezināja pasacīt, kurā grāmatu skapī un plauktā mētājās vecā grāmata, no kuras viĦi savu laiku mājās mācījušies dabas stāstus. Barons Bunduls bija lielās bailēs, ka skaistās, labi pamatotās dusmas viĦam neizlietotas tāpat vien nepārskrien. Auriėu muižā patlaban sērsa barona Bundula precētā māsa ar saviem bērniem, kuriem par mājskolotāju bija pieĦemts kāds lēns un kluss teoloăijas kandidats. Barons Bunduls atcerējās mājskolotāju un uzdrāzās pie viĦa augšā kā aizsvilis. "Dodiet man ViĜuma Grūbes dabas stāstus!" viĦš, durvis vērdams, sauca. "ViĜuma Grūbes dabas stāstu grāmata ir novecojusies un nestāv vairs tagadnes zinātĦu augstumos, tamdēĜ es savus skolēnus pēc šīs grāmatas nemācu, bet lietoju citu, daudz labāku un pilnīgāku mācības grāmatu ..." Mājskolotājs ar savu gudro runu tālāk netika, barons Bunduls izrāva viĦam no rokas grāmatu, kuru tas no plaukta bija paĦēmis, un kā viesulis nodrāzās krizdams klupdams pa trepēm lejā. Mežsargs Kālebs stāvēja kā stabs vecajā vietā, bĜodu augstu gaisā turēdams un pa bĜodas apakšu sēri saldumpančkā raudzīdamies. "Būtu es to zinājis, ka bĜodai dibens atsalis un tāda nelaime notiks, es būtu lielo pusi no saldās putras nostrēbis, ka lai vai vēders plīst!" viĦš žēlabās nodomāja. Kā bulta iešāvās barons Bunduls atpakaĜ mednieku istabā un, grāmatu šėirstīdams, uzkliedza mežsargam: "Pagaidi vēl ... tūliĦ būs!" Tad viĦš sāka mežsargu no dabas stāstu grāmatas lamāt, pirms attiecīgā bildītē pirkstu kā iemērcēdams un tad ar to mežsargam krūtīs badīdams: "Tu suns ... tu kaėis ... tu mērkaėis, ragulops, govs, vērsis, zirgs, cūka, kaza, āzis, lācis, briedis, murmulis . . ."

Šėirstīja grāmatas lapas un lamāja mežsargu no visas sirds. Ik dūrienu mežsargs kāpās soli atpakaĜ, bet barons divus soĜus uz priekšu. Tā viĦi riĦėoja ap saldo sīrupdīėi, kurš pa grīdas virsu plētās vienādi plašāks. Barons Bunduls lapoja grāmatā un turpināja lamāt: "Tu biezādis ... dromedars ... trampeltirs ..." Beidzamais nosaukums mežsargam trakiski iekodās kaulā. ViĦš spēji atkāpās lielu soli atpakaĜ, nelaizdamies ar pirkstu iebadīties sev krūtīs, barons Bunduls zaudēja takti un līdzsvaru, ieklupa abām kājām izplūdušajā glumajā šėidrumā, kājas sapinās garajā šėotelē, viĦš slīdēja, vēl pastreipuĜoja, rokas izplētās gaisā, atbalstu meklēdāmas, un tad, visā nevaĜā vēl beidzamo lamas vārdu "trampeltirs" izgrūzdams, viĦš izplestām rokām iegāzās uz mutes saldajā šėidrumā. Virzas Pēteris prata mākslu iekšėīgi smieties, ne sejas pantiĦa, ne lūpu kaktiĦa nesavilkdams, bet mežsargs Kālebs, kungam glaimodams, iesaucās, cauro sieka bĜodu zemē sviezdams un baronam Bundulam palīgā steigdamies saldās putras dīėī: "Nekas, nekas! Gods, kam gods nākas, lai vai zemē krītot! Tik skaisti un saldi neviens cits neprot krist kā mūsu pašu žēlīgais baronlielskungs!" Ziemas dieniĦa ir īsa, jau rīta gaismiĦā dzinēji vilcēs vien no muižas devās uz norunāto vietu mežā, pirmo dzenamo mastu. Sešas vienzirdznieku kamanas aizvizināja lielkungus uz medību vietu un izvadāja vecākos medniekus uz viĦu ieĦemamām vietām. Lielmāte uzsauca veco Virzu kalnā. "StārastiĦ, kā tu domā par to lietu, vai nebūtu labāk, kad tu arī šodien ietu medniekiem un dzinējiem līdz uz medībām? Man ceĜas aizdomas, ka aizpērn Birnis, pērn atkal Kokainis..." lielmāte jautāja un apstājās pusteikumā. "Gluži manas domas, žēlīgo lielmāt. Pēterēnu jau aizsūtīju dzinējiem līdz, lai slepus uzmana mežsargus. Man arī šī lieta neizliekas gluži tīra. Es ar savu ėeăīti iešu nopakaĜis un, ja māĦus redzēšu un mānekĜus pieėeršu, tad likšu ėeăim zibēt!" "Tad ir labi, stārastiĦ, tu domā gluži tāpat kā es." "Gluži tāpat, žēlīgo lielmāt! Sirds man citādi nepukst un galva nedomā, kā tikai kā žēlīgā lielmāte pavēl!" Sākās medības. Raga pūtiens un šāviens pēc tam medniekiem bija norunātais signals, ka dzinēji savās vietās, un tāda pat atbilde no mednieku puses bija zīme, ka dzinēji var sākt dzīt. Dzinējus valdīja mežsargi Birnis un Kālebs, medniekus izvadāja un nostādīja viĦu vietās Kokainis, jo pirmais masts gadījās viĦa sargājamā meža tiesā. "Kāleb, nu tikai proties, šoreiz pēc mūsu norunas tava peĜĦas diena. Pērn un aizpērn mēs ar kokaini izsitām no dullā barona smuku dzeramnaudu." Birnis smējās, ar Kālebu kopā pa smalci lēnām brizdams, kad dzinēji bija nostādīti savās vietās. "Nebēdā, ka es mūsu dullo žēlošu! Ja kungu naudas tīĦiem dibeni līkst, tad mūsējiem nav grēks pa mazumiĦam ar gudrību no viĦiem izpelnīties. Jūs bijāt ar piecnieku sāpju naudas mierā, bet

šoreiz es bez desmitnieka gan nekust, tādas dusmas man vakar "manam" aizdeva mani spīdzinādams par velti," Kālebs atbildēja. "Es gudru ziĦu savīkšos uz karu, uzvilku vecu mēteli ar biezu pakulu oderi, arī strups īlens man kabatā, ko gurnos na zilumam iebakstīt. Tagad jārīkojas apdomīgi, ka mūs nepieėer pie māniem, lai gan par paša lielā dullā pūdeĜiem neviens nebrīnās. Ka tu zinātu, kādas viĦš man vakar dusmas aizdeva! No grāmatas lamāt, tikpat kā otru apsaucināt... vai jel pasaulē tādas lietas maz ir dzirdētas! ... un gluži bez manas vainas." Kālebs izstāstīja sīki savam biedram savu vakarējo nedienu ar salduma bĜodu. "Par cūku, lopu saukāt, tas vēl nekas, to mēs, zemnieku cilvēki, esam raduši paciest, bet, kad lielais mani sāka saukt visnesaprotamākos un nejaukākos lamas vārdos, beidzot pat par trampeltiĦu, tad gan man aknas dega. Nebūtu viĦš iegāzies saldumjūrā, nezinu, kas ar mani notiktu. Jau man bija tikpat kā gatavs sacīt viĦam gaiši acīs: cienīgs, žēlīgs baronlielskungs, es vis neesmu nekāds trampeltiĦš!" "Vai tev tiešām būtu tāda zvēra dūša?" Birnis brīnījās. "Nemaz nebrīnies! Manas dūšas tu vēl nepazīsti, kad es tev saku! Es sacītu gaiši un skaidri viĦam pašās acīs: cienīgs, žēlīgs baronlielskungs, lūdzu, par aunu un lopu jūs varat mani saukt, bet par trampeltiĦu ne, es tas neesmu, - lai tad notiktu ar mani kas notikdams." ViĦi sarunājās un rīkojās savā nodabā, labi zinādami, ka dzinēji stāv savās vietās, un kungi ir tālu, bet nezinādami, ka Virzēns ložĦā pa viĦu pēdām. "Laiks būs medniekiem ziĦu dot, ka visi dzinēji kārtībā," Birnis domāja. "Tad dosim norunāto zīmi, lai lielkungi skubinās, ja viĦi vēl nav savās vietās. ĥem ragu un pūt vaĜā, es tad izšaušu savu bisi!" Kālebs novilka mēteli, pakāra to sausas eglītes zarā, atkāpās soĜu trīsdesmit un gaidīja, kamēr Birnis izpūta uz raga savu tralli, tad drāza bises lādiĦu sava mēteĜa labajā stūrī, ka pakulas vien noputēja. Pēc padarītā darba abi sasmējās . . . Birnis kāra savu ragu kaklā, bet Kālebs pieglaudīja skrošu caurumus un vilka tad savu saskrotēto mēteli mugurā. Mednieks Kokainis palīdzēja kungus izvadāt vietās, tad steidzās pie barona Bundula atpakaĜ, kad atskanēja dzinēju vadoĦa signals. "Baronlielskungs, viss kārtībā! Vai pavēlat dot atbildi, ka dzinēji var sākt dzīt?" Kokainis, cepurīti noĦēmis, gaidīja pavēli. "Šauj tu, kad manam iepūtīs!" barons Bunduls atbildēja, likdams savu apsudraboto ragu pie lūpām. Un viĦš pūta, cik jaudas, bet iznāca tikai plarkšis: "Traču!" "Mežsarg, pūt tu, manam rags laikam aizsalis!" barons Bunduls aizbildinājās, savu ragu kaklā kārdams. "Pūt, ja proti, tik saturies, kad manam sprūdīs savu bisi vaĜā!"

"Kā pavēlat, baronlielskungs! Mans rags gan tik skaisti neskan kā baronlielkungam, un es pats arī tik jauki nemāku pūst!" Kokainis nežēlīgi meloja un laida savu apskapstējušo, sadauzīto pūšamo vaĜā, ka sili, meži atbalsīs līgojās un dzinēji sāka lomu dzīt trokšĦodami kā mācēdami. Citi muižnieki savās sarīkotās medībās pavēlēja dzinējiem dzīt lēni un klusi, tikai ar rungu pie kokiem piedauzot, bet barons Bunduls mīlēja ellišėu troksni. Jo tuvāk dzinēji nāca, jo biežāk plīsa šāvieni. Kokainis stāvēja savam kungam aiz muguras un lādēja viĦa izšauto bisi. "Bliukt - blaukt!" barona Bundula un mežsarga šāvieni atskanēja gandrīz reizā, un zaėītis, nāves cīĦā vārtīdamies, krāsoja balto sniegu savām asinīm. Mežsargs Kokainis turēja par savu tiešo pienākumu ar savu uguns rīku palīdzēt savam kungam, bet veikla šāvēja godu atstāt kungam vienam pašam. "Vai redzi, kā vilna vien noput, kad manam liek vaĜā!" barons Bunduls gavilēja, kad pirmais šautais zaėis krita. "Manam bise gan dega divdegu, bet zaėis kājas vien saslēja gaisā, kā zibeĦa ėerts!" Lielīdamies viĦš stāstīja mežsargam, cik smalki viĦš nomērėējis, nogaidījis īsto laiku un tad spēris vaĜā: bliukt! - zaėis zemē gan! ViĦš iedegās mednieka kaislībā un šāva pa labi un kreisi, kur tikai kāds melnumiĦš pazibēja. Ar gudru ziĦu viĦš pirmajā lomā no KokaiĦa bija nostādīts tālu no citiem medniekiem meža tekas galā, pa kuru zaėi mīĜoja no meža ārā cilpot. Vēl otru zaėi Kokainis palīdzēja savam kungam nostiept gar zemi. "Nes medījumus uz sapulces vietu un stāsti visiem, ka manam jau divi zaėi kulē!" viĦš pavēlēja mežsargam. Kokainis aizgāja, nesdams izstieptās rokās katrā savu zaėi. Dzinēji bija jau gluži tuvu, kad miedza vēl kāds novēlojies zaėīts lampatu lampatām pa dziĜo sniegu gar eglīšu puduri, kurā Kālebs nepamanīts bija ielavījies un nobēdzis, izdevīgu brīdi gaidīdams. Barons Bunduls izšāva abiem stobriem, zaėīts aizmiedza sveiks un vesels, ausis pakausī noglaudis, bet no krūmu pudura izvēlās Kālebs un vārtījās pa sniegu, vaimanādams: "Vai, vai, vai! Cienīgs, žēlīgs baronlielskungs, nu mana ciska beigta ... nāvīgi esmu saāderēts!" Barons Bunduls nemaz lieliski neiztrūkās, jo medībās dzinējus sašaut un sāpju naudu maksāt viĦam bija parasta lieta. "Donnerwetter! Vai manam katru gadu nelaime, ka dzinēji kā durni skrien manu šāvienu skrotīs iekšā! Klusu, lielais ragulops, kam tu tur skrēji, kur manam jāšauj zaėis? Kas tu tāds esi ... cik tu

gribi? . . ." barons Bunduls, maku vilkdams, lādējās, lai drīzāk apmierinātu aizšauto, ka citi mednieki nemaz nedabūn viĦa neveiksmes zināt. "Cienīgs, žēlīgs baronlielskungs, es jau jūsu žēlastības mežsargs Kālebs . .. tagad kroplis uz visu mūžu!" Kālebs klusu vaimanāja, savas drēbes vaĜā pogādams un zilumus uz plikās miesas rādīdams. "Patiesi, tas Kālebs! Nelaimē manam liela laime, ka atkal trāpīts pašu mežsargs, ne svešs cilvēks. Kāleb, manam ir liels prieks, ka manam akurat tevi ir sašāvis ..." "Ar jūsu žēlīgu atĜauju, cienīgs baronlielskungs, man gan šoreiz par jūsu žēlastības šāvienu ir maz prieka ..." "Tā tu nerunā! Ciet klusu un turi muti, manam tavam zilumam uzliks labu plāksteri ..." "Cienīgs, žēlīgs baronlielskungs, pieci rubĜi šoreiz ir par maz! Redziet, kādas man zilas un sarkanas rētas uz stilba un gūžām!" Kālebs kaulējās, ar īlenu iebakstītos caurumus baronam rādīdams, bet barons Bunduls neskatījās nemaz uz to pusi. Aizpērn barons Bunduls no pašu Ĝaudīm patiesi netīšām bija saskrotējis Birnim ādas kažociĦu un samaksājis viĦam pieci rubĜi par klusēšanu, pērn Kokainis ar niėiem bija izmānījis no barona Bundula tāpat piecnieku, viĦam rādīdams savās drēbēs kožu izēstus caurumus, bet šogad Kālebs lielījās ar zilumiem un caurumiem uz kailas miesas, tad, zināms, piecnieks bija tā kā tā par maz. "Vācies ratā un ciet klusu, tad manam tev liks iemērīt vēl kādu pūru rudzu!" barons Bunduls apsolīja. "Paldies, jūsu žēlastība, par apsolīto maizīti, bet sāpju naudai gan piemetiet otru piecnieku..." Tālāk savos māĦos Kālebs netika. Nemanot stārastiĦš Virza pa ceriem bija pielavījies savādiem tirgotājiem. Mežsargu māĦus vecais Virza senāk bija noskārtis, bet īsto skaidrību no sava dēla Pētera dabūjis zināt un tagad pats visu noskatījies un noklausījies. Ar vienu ceĜgalu Virza uzmetās Kālebam virsū, pagrieza viĦu uz mutes un sāka tik ar savu ėeăi veėēt tam pa muguras lejas galu ne pa vienam smieklam. "Labi, labi, KālebiĦ dēliĦ, guli vien mierīgi tāpat uz mutes, par laimi tev nemaz nav vairs jāpogājas vaĜā, es izskaitīšu, cik tev to zilumu. Guli vien mierīgi ... par mani tu nebēdā ... gan es te tev pa virsu iztikšu viens pats!" Barons stāvēja muti vaĜā un otru piecnieku saujā vislielākā nesapratnē... sašautu cilvēku vēl piekaut! Puspērienā Virza atĦēma elpu. "Tas bija par nešpetno valodu mežā un par izmānīto piecnieku, tūliĦ godīgi dabūsi arī par pūru rudzu!"

Virza atpūtās un sāka zvejot par jaunu. Kālebs bija liels vīrs, ar visu stārastiĦu kā vērsis ar dunduru viĦš varētu aizskriet mežā, bet tomēr cieta klusu, zobus sakodis un mierīgi uz mutes sniegā gulēdams, kamēr Virza piecēlās kājās un palaida viĦu vaĜā. "Tā, dēliĦ KālebiĦ, saliec nu rociĦas un pateicies mīĜajam dieviĦam, ka nu peĜĦa pēc nopelna tev rokā. Nu piecnieks tev godīgi nopelnīts, arī pūru rudzīšu tu dabūsi - kunga solījums un vārds ir svēts! - bet priekš tevis otru piecnieku vēl nopelnīt man elpas trūkst un rociĦa notirpusi. Sapogājies un teci savā vietā pie dzinējiem! Un muti pievaldi, tikai Birnim un Kokainim gan pastāsti, cik tagad piecnieki viegli pelnāmi, nav pašam vairs sāni ar īlenu jābaksta, bet par zilumiem arī pati muiža gādā..." Drēbes sakampis rokās, piecnieku mutē, Kālebs aizskrēja krūmos saposties un tad steidzās pie dzinējiem. Ne vārdiĦa pretī nebilzdams, viĦš saĦēma no Virzas savu sodu. Kauns viĦam bija liels, bailes vēl lielākas, ka stārastiĦš neaiztrenc viĦa no vietas un maizes, ja iedrošināsies tam pretoties vārdiem vai darbiem. "Baronlielskungs, nu mežsargi uz visiem laikiem būs izārstēti, ka tīšu prātu viĦi skrotīs vairs neskries!" Virza sacīja, sviedrus no pieres slaucīdams, un Ħēmās paskaidrot mežsargu niėus un māĦus, bet visas pūles bija veltas. Barons Bunduls tikai brīnījās: "Pavisam traka padarīšana! Vienam te ir traks, vai manam vai tavam, vai mežsargam! Sašauts viĦš tika, to es ticu, bet, ka pēriens ātrāk sāpes dziedē nekā nauda, to es vēl nezināju. To manam liks vērā ... turpmāk iznāks medību prieki lētāki. . ." ViĦi nedabūja pamatīgi izskaidroties. KokaiĦa vadībā tuvojās citi kungi, kuri bija vedami uz jaunu mastu. "Lai paliek, stārastiĦ! Rīt nāc kalnā un manam visu skaidri no paša gala izstāsti, tagad manam nav vaĜas klausīties un domāt. Dod šurp man savu ėeăi, varbūt ka man vajadzēs . . ." barons Bunduls Virzam piekodināja, paĦēma ėeăi un gāja citiem kungiem pretī. Dusmas norīdams, prieku rādīdams, Kālebs pūta ragā, ka visi sili atbalsīs līgojās. Par pērienu viĦš nebilda Birnim ne vārdiĦa, tikai meža visdziĜākā biezoknī tam parādīja iegūto naudas gabalu un čukstošā balsī Birnim pie pašas auss pastāstīja, ka no žēlīgā baronlielkunga viĦš laimīgi nopelnījis šito piecnieku un vēl pūru rudzu piedevām. Par "manam" vai "dullo baronu" Kālebs savu kungu turpmāk vairs pat domās nesauca.

8 Kā āzis izāzēts

Barons Bunduls izlaboja Cezara lielību tā: "Es redzēju, atcerējos un iemīlējos!" Mēnesi atpakaĜ viĦš ciemos bija redzējis daiĜu muižnieci, vakar spēji skaistuli atcerējies un atăidies, ka viĦš esot iemīlējies. Pa nakti jaukas domas par mīlas laimi domādams, barons Bunduls, otru rītu celdamies, tomēr izkāpa ar kreiso kāju no gultas.

ViĦa guĜamistabai līdzās atradās viĦa rakstāmistaba un kabinets. Aiz kabineta bija maza istabiĦa, kurā bija ievietojies Virzas Pēteris, lai savam kungam allaž būtu pie rokas. Lai gan vecā Virzas barons Bunduls lāgā neieredzēja, tomēr jauno Virzēnu viĦš bija iemīĜojis no laika gala, pieĦēmis viĦu par savu apkalpotāju un vēlāk izvēlējies arī par savu uzticības vīru un draugu, kāda nu draudzība barona un zemniekzēna starpā domājama. Arī barona daba meklē otru cilvēku, ko sirdi piesiet. Lielmāte piekrita sava dēla izvēlei, klusībā cerēdama, ka Pēteris izaugs viĦas dēlam tikpat uzticams sargs un kalps, kāds vecais Virza viĦai dienu mūžu bijis un vēl bija. Uzvilcis rītasvārkus mugurā, barons Bunduls gāja uz Pētera istabu. Sākumā jaunais barons Pēteri pat iemīlējies bija, gluži kā jaunā meitenē. ViĦam tika jauno zēnu pakutināt, pasmīdināt, un rītos viĦš bieži agrāk un veiklāk piecēlās, lai Pēteri atrastu vēl gultā. Reti viĦam laimējās tik agri piecelties, bet lielāko tiesu viĦš atrada Pēteri jau uzcēlušos, saăērbušos un viĦa pavēles vai zvanu gaidām. Kad Pēterim pirmās pūkas padegunē dīga, tad baronam meiteniski kairinošā labpatika pret savu sulaini lēnām zuda, bet uzticība un draudzīgā paĜāvība pieĦēmās. Ne tikai savas pavēles un domas izpildīt un izdarīt, bet pat savā vietā domāt viĦš uzdeva savam sulainim un biedram. Vēlākā laikā Pētera istabiĦā ierazdamies vai viĦu pie sevis iesaukdams un uz gultas malas atsēdinādams, viĦi abi pirms apsprieda vakardienas notikumus un lēkmes, tad izgudroja un izdomāja tekošā dienā darāmos darbus, izpriecas un laika kavēkĜus. Pie patīkamiem gadījumiem Pēteris prata ilgi kavēties un viĦus vispusīgi apgaismot baronam pa zobam, bet nepatīkamus notikumus un pārsteidzības viĦš gudri noklusēja vai apgrieza tām Ĝauno pusi, ka gaisma krita uz baronu un ēna uz citiem cilvēkiem, ka barons bija tas smējējs, bet citi tie smejamie ... Barons Bunduls aizgāja uz Pētera istabu, bet atrada to tukšu un saīdzis atgriezās savā mītnē. "Palaidnis tāds! Izgājis nelietībās bez manam ziĦas! Kā lai es bez viĦa tieku galā?" viĦš errojās. Pēteris bija viĦa labā roka guĜoties, ceĜoties, bet sevišėi mazgājoties un ăērbjoties. No mazatnes spodrībā un tīrībā radināts, barons no ūdens un ziepēm nebijās, tikai, ārzemēs savu vaĜu dzīvojot, mīĜais laiskumiĦš viĦu bija atradinājis no jaunības parašām. Gādībā par sava vienīgā dēla veselību lielmāte piekodināja Pēterim, ka barons katru rītu ar vēsā ūdenī slapētu dvieli noberžams un visādi citādi glīti un kārtīgi apkopjams. Vieglu roku baronam bārdu nodzīt, viĦu mazgājamā istabā zem aukstas ūdens strūklas dabūt, noberzēt rupjiem dvieĜiem un izdarīt citus veselības un skaistuma kopšanas darbus, - to tikai Virzas Pēteris prata. Bez Pētera palīdzības un vadības barons Bunduls šorīt jutās kā savā vaĜā no būra palaists papagailis - ne viĦš zināja, ko sākt, ko beigt, ko darīt, ko nedarīt, ne viĦam patikās vienam mazgāties, ne ăērbties. ViĦš pazvanīja galda zvaniĦu. Ietecēja istabmeita Ilzīte.

"Ko baronlielskungs pavēl?" "Kur mans Pēteris?" "Pēteris gaismiĦā izjāja ar baronlielkunga dzeltni. .. nezinu, kurp ... domāju, ka uz baronlielkunga pavēli ... vēl mājās nav..." "Nu es pats zinu ... tu vari iet!" Ilzīte izgāja laukā. "Tavu trakumu, kas manam par varenu aizmāršu!" barons Bunduls sevi apbrīnoja, tad apskatīja sevi spogulī un, laimīgi smaidīdams, šėobīja ūsas. Pareizi taču! Mēnesi atpakaĜ kādos ciemos viĦš bija iepazinies ar muižnieci skaistuli, kura dzīvoja verstis 40 no Auriėiem. Sirds viĦam acumirklī bija svabada, un skaistule sava skaistuma, dzimuma un bagātības dēĜ to pelnīja, ka barons Bunduls viĦā iemīlējās. Toreiz no ciemiem uz māju braucot, viĦam ceĜā visa mīla bija izgaisusi un aizmirsusies. Veselu mēnesi viĦš mocījās ar nelāgo sajūtu, ka viĦam kaut kas Ĝoti svarīgs aizmirsies, ko viĦš Pēterim nodomājis izstāstīt. Tikai vakar, kalendaru šėirstot un skaistules krustāmo vārdu nejauši lasot, viĦš spēji atăidās savu aizmirsto mīlu. Par laimīgo atradumu viĦa prieki bija lieli. Šodien bija skaistās jaunkundzes vārda diena. Viss laimīgi sagadījās, kā dieva likts. ViĦam iespējams skaistulei parādīt savu padevību un mīlu, kamēr tā neaizmirst un neatdziestas. Ka skaistulei vārda un dzimtdiena sakrita kopā vienā dienā, tā gan barons Bunduls nezināja, bet tāpat uz vārda dienas rēėina pavēlēja dārzniekam sagatavot milzu rožu pušėi, un šorīt agri Virzas Pēteris jāšis nogādāja svarīgās rozes līdz ar barona laimes vēlējumu tālajai kaimiĦu skaistulei kā barona padevīgu rīta sveicienu. Jāšis likt sveicināt meiteni 40 verstis tālumā - lieliski! Ja maz sirds ir krūtīs, tad meitēnam vajag ăībt! Laimīgā sajūsma zuda un mīla aizmirsās par jaunu, kad barons Bunduls sāka mazgāties un ăērbties. Bārdas nazis truls, bet tomēr zodā un vaigā zin iegriezties, ūdens auksts un slapjš, veĜai pogas trūkst, veste ačgārni maucas mugurā ... indeve indeves galā, ka jāskaistas, vai grib vai negrib, kamēr no dusmām vai no ādas jāsprūk laukā. Ilzīte skraidīja noraudājusies, bet neprata un nevarēja baronam izdabāt. Pētera gādībai pieradis, viĦš jutās gluži nezinātnieks sevis apkopšanā. Uz labu laimi sāka sevi post un ăērbt no augšas gala, kamēr laimīgi nokĜuva līdz kājām. "Ūdenszābakus!" Dusmojot visi lieli kungi ir strupi savās pavēlēs. Pētera istabā stāvēja divi pāri kunga ūdenszābaku, vieni gandrīz pavisam jauni, otri apvalkāti, bet abi pāri glīti nospodrināti un zābaku skapī rindā saslieti.

Ātrumā Ilzīte paėēra no rindas vienu jauno, otru veco zābaku, abus labās kājas. Baronam Bundulam aunoties, klusiem soĜiem ieradās lielmātes vecais sulainis ar ziĦu, ka lielmāte un Renates jaunkundze jau sēdot pie galda un gaidot baronlielkungu. "Ej un ziĦo, ka manam tūliĦ ies!" barons pavēlēja un steidzās ar aušanos. Labā kāja Ĝāvās apauties veikli, bet kreisā kāja greizi vien griezās zābaka kaklā. Pūles bija lielas, kamēr baronam izdevās iemurīt kreiso kāju vecajā labās kājas zābakā. Izsunījis vēl Ilzīti, ka zābaki nepadodoties viĦa gribai, laikam esot slikti smērēti, viĦš steidzās uz ēdamistabu, lai kundzēm nebūtu uz viĦu jāgaida. Vispirms viĦš dauzījās ap visām durvju kreisajām stenderēm, kamēr iekĜuva ēdamistabā. Gāja turklāt klibodams, jo kreisā kāja greiši vien metās. NokĜuva laimīgi ēdamistabā. Rumpis stūrēja taisni uz savu zināmo vietu pie galda, bet kājas viĦu nonesa krēslam garām uz kreiso pusi pie ēdamistabas krāsns. Apsviedies veikli uz papēža riĦėī, viĦš mēăināja par jaunu aizsniegt savu krēslu, bet kājas viĦu novadīja ar lingu pie istabas loga. "Kam mūsu Gusto kā Jupiters šorīt dusmo un kājām zemi spārda?" Renate smējās par brāĜa īgno seju un ērmoto pastaigu pa ēdamistabu. "Kā manam nedusmot? Kā Pētera nav mājā, tā zābakiem velns zin kas noticis! ... Atvainojiet stipro izteicienu, bet citādi lielais murkšis manam nav izsakāms ... Manam grib iet pa labi, bet zābaki uz savu galvu tikai pa kreisi..." "Bet, Gusto, tu taču esi apāvis abus labās kājas zābakus!" māte nopietni iebilda, misekli noskārtusi, bet Renate smējās, smieklus valdīdama, lai brāli vēl vairāk nesakaitinātu. Ilgi barons Bunduls brīnījās, savos zābakos lūkodamies. "Es jau sacīju, ka murkšis tikai būs, kad Pētera nav mājā!" viĦš beidzot atjēdzās un aizkliboja atpakaĜ uz savu istabu. "Otru pāri zābaku!" viĦš uzkliedza Ilzītei. Ilzīte raudādama aizskrēja pēc zābakiem un atnesa otru pāri, kuru skapī atrada, tagad abus kreisās kājas zābakus. "Trakā dūja, vai tu manam muĜėo? Kur lai es šito pāri lieku? Atkal abi vienas kājas zābaki!" viĦš dusmojās, stīvi zābakos un viĦu nesējā raudzīdamies. "Baronlielskungs, velciet šito zābaku nost un kreisās kājas zābaku kreisajā kājā, tad viss būs kārtībā!" Ilzīte, asaras slaucīdama, skaidroja. "Ilzīt, tu esi traki gudra meitene .., neraudi nemaz!" barons Bunduls atskaitās, salabināts no Ilzītes gudrā padoma. Zābaku no kreisās kājas zemē velkot, papēdī attrūka kurpe no idrējušā stulma. Dabūjis tomēr zābaku no kājas zemē, viĦš dusmīgi to ielingoja aizdurvē. Pabeidzis kājas pareizi apaut, viĦš gāja cēli otrreiz uz ēdamistabu lielīgā pašapziĦā, ka viĦš bez Pētera palīga tomēr ar ăērbu un apavu ticis laimīgi galā.

"Kurp Pēteris ar tavu zirgu šorīt tik agri aizjājis?" māte aptaujājās, valodu sākdama, lai gan Pētera gaitu labi zināja. Lai izaudzinātu muižai derīgu rīku un baronam padevīgu kalpu, lielmāte Ħēma jauno Virzēnu arī savā audzināšanā un slepenā vadībā. Neraugoties uz lielo biju, kādu Pēteris sajuta lielmātes priekšā, viĦa vēl samaksāja zēnam labāk par stāstīšanu nekā barons par klusēšanu, un tā lielmāte dabūja visu zināt, ko viĦa izzināt gribēja. Zēns kalpoja ar veiksmi abām pusēm, bet, pieĦemdamies augumā un gudrībā mātes un dēla kalpībā, viĦš iemācījās notikumus un gadījumus šėirot, kuri lielmātei izpušėoti atstāstāmi, kuri galīgi noklusējami un kuri mīkstiem meliem aptinami, lai lielmātei būtu labāk baudāmi. Barons Bunduls šoreiz gluži neliedzās, kādās liegi maigās lietās viĦš Pēteri aizraidījis. Pusteikumiem, aplinkus vārdiem viĦš lika noprast mātei un māsai, ka viĦa sirds acumirklī ir mīlas gunī gruzdošs un kūpošs šėutu blāėis. Virzas Pēteris dzeltni nebija taupījis. Kūpošā kumeĜā viĦš atgriezās no rīta izjājiena ar ziĦu, ka kaimiĦu lielskungs un lielmāte pateicoties par uzmanību un sveicienu un lūdzot baronlielkungu vakarā ierasties pie viĦiem meitas dzimtdienas viesībās. "Tikai tev mutes vārdiem lika lūgt un baronkungu vienu pašu? Zīmes atpakaĜ nedeva?" lielmāte tēgāja. "Tikai mutes vārdiem pavēlēja lūgt un baronlielkungu vienu pašu," Pēteris pēc patiesības apliecināja. Māte kratīja galvu, barons Bunduls līksmojās. ViĦš bija iekodies pārliecībā, ka viĦu kārtā tādas jaunavas nemaz neesot, kura nevēlētos viĦu par savu līgavaini. ViĦš noĦēmās vakarā uz dzimtdienas svinībām braukt viens pats un skaistuli bildināt, mātei nezinot. Pēterim viĦš izstāstīja savu rīta ėibeli ar samaisītiem zābakiem. Laiks gausi ritēja. Barons staigāja kā uz oglēm, vakaru nevarēdams sagaidīt, lai gan laikus bija jādodas tālajā ceĜā. "Liec zirgus jūgt un aizbrauksim pirms līdz miestiĦam. Manam grib pasūtīt pie kurpnieka jaunus zābakus," viĦš izgudroja laika kavēklim braucienu, bet māte viĦam ieteica, lai liekot reiz saimniecības zābakus taisīt tepat muižas kurpniekam Pelītem, kurš strādājot cietu un labu darbu. Tā kā vakarā baronam Bundulam bija jābrauc pie skaistules un Pēterim jāliek pirms uzspodrināt un īstā gaismā izcelt visi savi skaistumi, tad šoreiz viĦš padevās citu padomiem, ataicināja uz pili kurpnieku Pelīti, nodeva mēru un iedeva viĦam vecos zābakus, lai veciem stulmiem pietaisa jaunas galvas. "Manam grib, ka jaunie zābaki divās dienās lai top gatavi!" viĦš pavēlēja.

Kurpnieks Pelīte nozvērējās darbu laikā veikt un uztaisīt tādus zābakus, ka baronlielskungs, viĦa pirmos taisītos zābakus valkādams, viĦu mūžu pieminēšot. Auriėu lielmātes patiess sirds vēlējums bija apprecināt dēlu, kamēr viĦas acis vēl platas. Jau dažu labu vārdu viĦa bija bildusi, gan nopietni, gan pa jokiem, ka dēlam laiks precēties. Tālākā kaimiĦa skaistule bija pirmā, kurai barons Gusto visā nopietnībā nodomāja tuvoties. Iedomātā laime viĦam vienam bija par smagu nesama, viĦš izgāja svaigā gaisā pajautrināties, bet drīzumā atgriezās gar krogu vienos plaskos un īsi un aši izstāstīja mātei un māsai savus nodomus. "Es skaistulīti meitenīti darīšu laimīgu, viĦa ir to vērta!" barons Gusto jūsmoja, savus pirkstgalus skūpstīdams. "Nezinu, Gusto, vai viĦa tevis vērta būs? Braukt vari, labi apskaties, bet bildināšanas domas pirmajā braucienā labāk met pie malas. Ka tu viens pats esi lūgts, nav cienības un mīlestības zīme, bet vienkāršas pieklājības mesli," māte ar savām šaubām un labi domātiem padomiem aizlēja viĦam kā aukstu ūdens šalti aiz apkakles. Lielmāte labprāt ticētu dēla vārdiem un priecātos par viĦa sudrabā vizošo lielību, ja par daudz skaidri nezinātu, ka šī lielība atbalstās uz Ĝoti drupanām māla kājām. Uz skaistules dzimtdienu viĦa tamdēĜ neliedza dēlam braukt, ka pazina viĦa untumus un dullumu, turklāt jēgdama, ka dēlu apprecināt viĦai neizdosies, kamēr tas uz savu roku nebūs piebekojis pilnu grozu atteikumu un liegumu no tām skaistulēm muižniecēm, uz kurām barons Gusto savā pašdievināšanā kājas āva un acis meta. Mātes pašmīlība arī klusītiĦām dudināja: varbūt, varbūt... tikai prāts liedzās varbūtībai ticēt. Nenojauzdams mātes vārdos slēptās domas, ka, dēlu žēlodama, viĦa skaistuli peĜ, viĦš uzbudināts mātei atbildēja: "Saki gaiši laukā, ka mana izredzētā tev nepatīk, lai gan pamatotu iemeslu tavai nepatikai es nezinu un nesaprotu, tad es tev ticēšu!" Mātei bija lielas pūles, kamēr samedoja dēlam rūgto patiesību: "ViĦa, dēliĦ mīĜo, pie tevis nenāks!" Kad barons Bunduls tādas bažas dzirdēja un nojēdza, tad viĦš ilgāk ar māti vairs nerunāja, bet, laukā iedams no istabas, gardi nosmējās: "Manam gribētu zināt, kuru viĦa labāk par mani Ħemtu, ja tikai es esmu viĦas Ħēmējs?" Kājām viĦš izgāja pa muižu pastaigāties, laiku pakavēdams, par ērmotām mātes bažām īgdams, pa. paradumam zābaku lielu ar adas vicu kulstīdams. Muižas Ĝaudis pa gabalu grieza baronam. Bundulam ceĜu. Katrs prata, ka vientiesīgam un godīgam cilvēkam nav jēgas ar lielkungu tikties, labums atlēca tikai tiem nebēdĦiem un mānekĜiem, kam dūša un vilsts ar mātes pienu iezīsts. Kam gadījās ar baronu nejauši sastapties pašās krūtīs, tas steidzās viĦu pazemīgi sveicināt un veikli pašmaukt viĦam garām. Pa Auriėu muižas krogu slapstījās slīppernieks Zutis un muižas grāvracis Indīte. Krogā viĦi bija laimīgi no vakardienas pāri palikuši. Kad sievas nāca uz krogu viĦus ar koku mājās dzīt vai

valgā vest, kā allaž goda aunus, tad viĦiem vai smaka bija pie laika šmaukt krodzinieka kaĦepēs vai nobēgt uz ledus pagraba augšas. Krodzinieks viĦus projām nedzina, jo visa nauda viĦiem jau svēti bija nodzērusies. Pa pašu dienvidus miera laiku kroga brālīši iedrošinājās atsēsties kroga priekšā saulītē uz apgāztām un tukšām alus mucām, kad velti bija izkaukušies krodziniekam pēc degvīna pilītes, alus lāsītes. Tur viĦi dūdoja labu laiku, čurkstinādami savu pīpju padibenes un gudrodami, kā tiktu pie kārotiem dzērieniem. Indīte pirmais ieraudzīja baronu Bundulu pa lielceĜu no kalniĦa lejup uz krogu nākam. ViĦam iešāvās labas domas prātā. "Bēdu brāl, bāz čurkstiĦdozi kabatā un turi drošu prātu, vēl mīĜais tēvs par mums gādā. Redz, kur mūsu glābiĦš nāk!" Indīte čukstēja, pie sāniem piebikstīdams. "Bēdeli, vai atkal mūsu vecenes nāk?" Zutis uztraucās. "Ne mūsu vecenes, bet pats baronlielskungs! Proties nu! ĥemsim viĦu priekšā, tu ar sauli, es ar vēju! Manies viĦam ceĜā un mēăini ar labu izdīkt no dullā barona pusstopiĦam. Es pamēăināšu dziedāt meldiĦu uz savādu vīzi, kā Kūkumtēvs saiešanas kambarī saka..." ViĦi vēl sačukstējās, tad Indīte pazuda stadulā, bet Zutis manījās kailu galvu kungam pretī. "Mūsu pašu cienīgs, žēlīgs baronlielskungs! Kāds prieks, kāda laime, zemnieciĦam žēlīgo lielkungu redzēt! ..." Zutis patiesi raudāja, - dzērumā viĦam tas nemaz nenācās grūti, - kungam roku bučodams, viĦu teikdams un slavēdams. "Ar padevīgu pavalstnieku lieli kungi nekad neliedzas parunāties!" "Vai žēlīgs baronlielskungs arī neredzēja, kas tas bija par brīnumputnu, pārdrošu jātnieku, kas brītiĦu atpakaĜ, dzeltenā zirgā sēdēdams, kā viesulis nodrāzās gar krogu? Ak brīnumīga dūša, neredzēts ātrums, zibens pret tādu jātnieku ir tīrais kurmja urbulis ..." "Vai no tiesas nepazini? Manam taču bij tas ātrais jātnieks," barons Bunduls glaimots atzinās. "Vai no tiesas mūsu pašu baronlielskungs? Pazīt nepazinu ... tas dievam tiesa! Tādā ātrumā lūkojoties vien, man galva reibst un acis sūrst... Vējš vien gar ausīm nošĦācās, cepuri no galvas zemē norāva, kad jātnieks garām drāzās ..." Zutis teica un glaimoja, slavēja un lielīja, kamēr izlielīja no kunga kabatas smuku dzeramnaudu. Tikko no padevīgā slīpernieka vaĜā ticis, barons Bunduls uzgrūdās nevērīgajam grāvracim virsū. Indīte bij sagramstījis vecu vienroci putras spainīti, uzmaucis cepuri uz acīm un nāca, galvu nodūris, svilpodams baronam gausi pretī, itin kā baronlielkungu nemaz pasaulē nebūtu.

Tādu rupjību un nevērību barons Bunduls savā muižā necieta. Viens rokas metiens, un Indītes cepure aizripoja grāvī. "Vai tavam pĜepene pie galvas pieaugusi? Kā tu drīksti neredzēt, kad manam pa ceĜu nāk? . . ." barons Bunduls brēca, bet pusbrēcienā Indīte sagrāba viĦu ap vidu, pacēla ėepuriski gaisā, un tad viĦi abi nogāzās lielceĜa vidū zemē. Indīte uzrāva baronu Bundulu sev virsū un kliedza, viĦu sev pa virsu valstīdams un puinīdams: "Vai baronlielskungs, vai manu, vai! Nesitiet veco Indīti! Žēlojiet Indīti! Darbā steidzos, muižai grāvjus roku, neredzēja manas tumšās actiĦas žēlīgo baronlielkungu! Taupiet, žēlojiet Indīti! Visi mani kauliĦi tagad smalki un drubazu drubazās sasisti!" Pieskrēja krodzinieks, trača troksni izdzirdis, stāvēja nomaĜus un skatījās, kā baronlielskungs Indītem pa virsu lēkā, nevarēdams no sākuma saprast, kurš kuru pa ceĜa vidu muidza. Krodzinieku ieraudzījis, Indīte par jaunu kliedza: "Vai manu, vai! Diezgan, baronlielskungs! Paliks mana sieva atraitnīte, bērni bārenīši... un dzīvotājs un darba strādnieks no manis nebūs! Žēlojiet mani, laidiet vaĜā! Diezgan, diezgan ..." Indīte ar visu savu burnāmo pacēlās augšā no zemes, nostādīja baronu Bundulu uz kājām, tad nokrita pats atpakaĜ zemē, žĦaudzījās un vaimanāja, ka akmens par viĦu iežēlotos, ne vēl pašapzinīgais uzvarētājs, kas savu upuri par nieka nevērību tā piekāvis. "Vai nu otrreiz pratīsi manam godu dot?" barons Bunduls Indītem noprasīja, kad bija elpu atrāvis. "Zināšu, zināšu! Tikai ārstēt mani neaizmirstiet, žēlīgais baronlielskungs, kad līdz nabadzībai mani esat piekāvuši!" Indīte, ceĜgalos uzrausies, sūkstījās un lūdzās, kamēr Zutis ar savu cepuri saudzīgi purināja smiltis un putekĜus no barona drēbēm. "Zāles man dodiet, baronlielskungs, citādi es uz pēdām sprāgšu zemē!" "Kur lai zāles ātrumā grābjam? ... Manam zāĜu nav ... nāc līdz uz pili. . ." "Krodziniekam visādas zāles ir! Pirts un šĦabis, tā zemnieka pirmā un pēdējā zāle!" "Ak tā ... nu manam saprot! Tu gribi šĦabi? ..." "ŠĦabi, baronlielskungs, šĦabi! Dzert un ierīvēt, tad uz pēdām būšu vesels! Pavēliet krodziniekam kādu stopiĦu šĦabīša un sešas pudeles alus piedevām ..." Krodzinieks sadrošinājās nākt tuvāk un padevīgi nobučoja kungam roku. Indīte vaidēdams pagriezās sāĦis. "Tu esi grāvracis Indīte, jā? ... Manam tagad tevi pazīst! Atmini šo reizi un proti godu otrreiz ... citādi zini, kas tad notiek! Krodzniek, dod Indītem vienu stopu alus un sešas pudeles šĦaba ... manam tā pavēl!" Sacīja un aizgāja, vicu vicinādams. "Vai dzirdēji, krodziniek, ko baronlielskungs pavēlēja?" Indīte gavilēja aiz liela prieka un kliedza krodziniekam pašā ausī.

"Vai no tiesas tik daudz, cienīgs, žēlīgs baronlielskungs?" krodzinieks iedrošinājās šaubīties, bez cepures kungam sekodams. Barons Bunduls tikai ar vicu atmeta. "Dari, kā manam pavēlēja, un devumu ieraksti rentes grāmatiĦā! Indīte to nopelnījis .. . manam viĦu par daudz samīstīja .. ." Grāvracim Indītem no šīs reizes amats bija rokā uz visu mūžu. Vismaz divas reizes gadā viĦš lauzās ar baronu Bundulu krogā vai kroga priekšā, krita aizvien kungam apakšā un kliedza galvu galvām, baronu sev pa virsu purinādams. * Barons Bunduls atgriezās omulīgā dūšā no pastaigas un sāka tūliĦ vīkšties savā iedomātā līgavaiĦa gaitā uz tālā kaimiĦa skaistuli. Jūdza jaunajai karietei četrus zirgus priekšā, lika īsto bārdaino kučieri uz bukas un Pēteri sulaiĦa ăērbā viĦam līdzās. Pats barons Bunduls bija tīrā svētdiena no galvas līdz kājām, ka pat māte iespēja pie sevis pabrīnīties: "Gluži neizprotami, kamdēĜ jaunie skuėi manu dēlu tā niecina? Tik zemē metams viĦš nemaz nav ..." Viesmīlība valda Baltijā tā zemnieka, kā kunga namā. Barons Bunduls tika saĦemts skaistules muižā kā allažiĦ pie viĦu kārtas piederīgs un uz dzimtdienu ielūgts viesis. Viesības ritēja savu dabisko gaitu. Barons Bunduls lakstojās pa savai jēgai ap mājas jaunkundzi. Jaunā skaistule bija jautra, nebēdnīga, jokojās par viĦu un kaitinājās ar viĦu, tā ka viĦš ieēdās vēl dziĜāk savā iedomībā, ka jaunkundze saĦemšot viĦu abām rokām, ja tikai viĦš zināmo svarīgo vārdiĦu bildīšot. Jau uzrunas ievads "cienījamā un daiĜā jaunkundz" viĦam domās bija gatavs, kad uz namamātes lūgumu viesi sāka pāroties uz galveno dzimtdienas mielastu. ViĦam par lielo brīnumu, pārsteigumu un errastībām jauno skaistuli veda pie galda kāds cits, svešs un jauns kungs, bet viĦa galda biedrene bija jautra, noziedējusi atraitne, tomēr brīnums auga vēl lielāks, kad mielasta beigās, pie šampanieša kausa pieskandinājis, mājastēvs pasludināja savas meitas skaistules derības ar viĦai līdzās sēdošo svešo kungu, kura vārdu viĦš vairs neatcerējās. Mukt bija viĦa vecā paraša nelabos, piėīgos apstākĜos, bet tagad viĦš ar visu vari savaldījās, jo gadiem bija trinies savas kārtas aprindās un cik necik piesavinājies viĦu ārīgās pieklājības likumus. "Uz mana līgavaiĦa laimi!" skaistule, ar viĦu glāzes sašėindinādama, smējās viĦam taisni acīs. Jaunavas instinkts sen nojauda, kādā nolūkā barons Bunduls viĦai rozes sūtījis un kādām domām viĦš pats šurp braucis. Lai viĦai bija savs sencerētais līgavainis, bet meitenei glaimoja, ka vēl cits pēc viĦas tīko, lai tīkotājs vai kāds. Būs skaistulei jauna ziĦa līgavainim ko stāstīt un abiem ko pasmieties.

Pa vispārīgo burzmu, kad viesi no galda cēlās un klīda pa istabām, barons Bunduls aši atvadījās tikai no mājastēva un mājasmātes un pazuda no viesībām kā žīds pa MiėeĜiem. Neviens viĦam Ĝauna nebija darījis, ne pie budža pieskāries, ne uz varžacīm minis, ne viĦu piezobojis, ne izsmējis, bet turpmākā omulīgā sadzīvē un dejā viĦam bija par grūtu piedalīties, par grūtu savaldīties, tamdēĜ viĦš laikus pazuda no viesu pulka, kamēr tas vēl ar godu spējams izdarīt. Pēteris paredzēja visādas varbūtības un barona vārdā bija pavēlējis kučierim ciemā zirgus nemaz zemē nejūgt. Līdzko barons deva Pēterim pavēli, ka viĦš brauks uz māju, tanī pašā acumirklī Auriėu zirgi bija durvju priekšā. Viesību namā jaunība palika griežoties jautrā dejā, bet barons Bunduls aizbrauca īgnā dūšā. ViĦš nospĜaudījās karietē pa vienu logu, izlaidās garšĜauku mīkstajā sēdeklī un gulēja visu ceĜu kā dieva ausī, līgotĦu ratos viegli šūpots. Pēteris pazina sava kunga parašas un lika kučierim visu ceĜu braukt soĜos un sīkiem riksīšiem. Pēc pusnakts viĦi izbrauca no viesību nama, ap brokastlaiku bija Auriėos, Barons Bunduls bija izgulējies kā lūks. Māte un māsa tūliĦ dabūja visu zināt, un abas centās viĦam ieskaidrot, ka šinī gadījumā neviens nav nedz vainīgs, nedz vainojams, bet barons Bunduls tītīgi iecirtās savas augstprātīgās lepnības sakās: "KamdēĜ viĦai tik jaunai vajadzēja saderināties? Varbūt es viĦu precētu!" Par tādu ietiepīgu lepnību un iedomību mātei un meitai cits neatlikās ko darīt kā grūti nopūsties un valodu griezt citās sliedēs. Vēlāk viĦš tā kā atskārta, ka viĦam laikam neesot taisnība, bet īgnums tomēr palika dvēselē par pirmo neizdevību nopietnā precību nodomā. Lai izklaidētu galvā sabiezējušo dusmu un errastību tvanu un tiktu vaĜā no pašmīlībai nepatīkamām domām, barons Bunduls lika apseglot Vilandes dzeltni, kuru viĦš bija iedīdījis par krietnu jājamo zirgu, jo dzeltnim spalvā un augumā līdzīgu otru zirgu viĦam neizdevās atrast un vienjūgā braukt Auriėu baronam pat domās nenāca prātā. Barons Bunduls vēl bija izturīgs un veikls jātnieks, tas gods viĦam nav noliedzams. Pavēli dzeltni seglot ar Pēteri kučierim nosūtījis, viĦš pats pēc maza brītiĦa gāja no pils laukā un soĜoja savā nodabā pagalmam riĦėī pa plato, grantēto ceĜu uz staĜĜiem. Pā ceĜu viĦam pretī nāca muižas āzis, īsti stalts mekainis. Kā muižas kungu pazīdams un bīdamies, āzis līdz šim vienumēr baronam Bundulam bija ceĜu griezis, bet šoreiz āzis, bārdu purinādams, nāca viĦam taisni virsū un nākdams mekšināja: mek, mek, mek, mek! Pēdējā laikā muižas gājēji āzi bija ieēdinājuši ar maizi, un tagad viĦš prasīja no katra šo nodevu, kuru ceĜā sastapa.

Āzim muižā bija liela brīvība, un šo brīvību viĦš reti lietoja nelietīgi, bet smīdināja Ĝaudis ar saviem jokiem un nerātnībām. Ja Ĝaudis viĦam pāri nedarīja, tad arī viĦš cilvēku Ĝaunā nolūkā neaiztika. Āzis bija atlikums no braucamu āžu pāra, kuru barona Bundula precētās māsas bērni savā muižā bija iedīdījuši par vieglu ratu vilcējiem un, uz Auriėu muižu ciemos braukdami, paĦēmuši līdz. Kad mazie braucēji ar saviem braucamiem āžiem radniekus diezgan bija izsmīdinājuši, pret svešiem kungiem un muižas Ĝaudīm diezgan iziepojušies, tad beidzot viĦiem šī rotaĜa apnika un āži tika aizmirsti. Viens āzis nobeidzās, un dzīvs palika tikai otrs, kurš tagad savā vaĜā klejoja pa muižu, jo lielkundzēni, no Auriėiem projām braukdami, vecā bārdaiĦa neĦēma vairs līdz. Āzis mitinājās zirgu stallī, gāja aitu pulkam līdz uz ganībām, bet tur viĦam ik dienas cēlās nesaderība un sadursme ar aitu bara vadoni lielo aunu. Āzis uz aunu bija traki nikns, jo auns nemaz neprata likumīgi badīties. Kamēr āzis cēlās vīzīgi uz pakaĜkājām, kā parasts āžu divkaujās, tikmēr auns tam - slaugš! - pa vēderu, un āzim katrreiz kājas gaisā. Āzis, no zemes celdamies, tikai bārdu vien purināja par tik prastu divkauĜnieku, otrā divkaujā ar aunu to dienu vairs neielaidās, bet gāja savā nodabā atpakaĜ uz muižu. Veltas bija visas gana un suĦa pūles ar stūrgalvīgo āzi. Āzi atgriezt un savaldīt pie aitu ganāmpulka viĦam nekad neizdevās, kad tas bija nodomājis pa muižas malkas grēdām pastaigāties un uz malkas palieveĦa jumta nosnausties, lai naktī labāk miegs nāk. Kā teikts, netālu no staĜĜiem muižas īpašnieks sastapās ar muižas āzi. Abi bija dūšā un cieši noĦēmušies viens otram ceĜu negriezt, barons Bunduls kā atbraucis no skaistules precībām ar garu degunu, āzis kā nākdams no neizdevīgās divkaujas ar zilu vēderu. "CeĜu!" barons Bunduls pirmais āzim strupi uzkliedza. "Mek, mek, mek!" āzis atbildēja, ko barons iztulkoja par skaidru "nē, nē, nē"! "Dullais āzi! vai manam ir kungs Auriėu muižā vai tavam?" barons stingri noprasīja, kad āzis viĦam ceĜu negrieza, un iecirta ar jājamo vicu viĦam pa pinkainiem sāniem. Tādu nebēdnību āzis uzlūkoja par tiešu izaicinājumu uz cīĦu. Kā piekrizdams viĦš notricināja Ĝipu un tad cēlās vīzīgi pakaĜkājās uz spēcīgu belzienu gatavodamies. Nezin kā baronam veiktos, ja Pēteris āzi laikā nebūtu notvēris aiz ragiem un atrāvis atpakaĜ, kad tas bija pacēlies divkājās gaisā un tā kā nogaidīja, lai pretinieks arī darot tāpat. "Dzīt āzi tūlin prom uz ganiem! ViĦam vairs nav brīv savā vaĜā pa muižu klenderēt, kad viĦš pat manam neprot ceĜu griezt!" barons Bunduls pavēlēja un aizjāja. Āzis tika valgā aizvests un āboliĦa tīrumā pie aitām vaĜā palaists. Vedēju pūlēs bija veltas. Kā āzis tika vaĜā, tā viĦš, bārdu šėurinādams, gāja saviem vedējiem nopakaĜ uz muižu. Āzi saĦēma otrreiz muižā ciet un otrreiz aizstiepa pie aitām, bet vins nepadevās kunga lēmumiem. Kad gani, vedēji un suĦi viĦu sāka trenkāt, viĦš ar lielu riĦėi aizlēkšoja uz muižas parku un nedevās vairs rokā.

Vedēji atmeta ar roku un aizgāja katrs pie sava darba. Barons Bunduls bija izjādelējies, atdeva zirgu pie staĜĜiem kučierim un pats gāja uz pili, te āzis viĦam, kā likts, otrreiz ceĜā. Kučieris izstāstīja, kāda neveiksme vedējiem divas reizes bijusi ar stūrgalvīgo āzi. "Ak tā! Tavam manam neklausīt!" barons Bunduls skaitās un gāja āzim taisni virsū. Par atbildi āzis palēcās visām četrām kājām gaisā. "Ak tā! Tavam vēl manam baidīt! Pagaidi tik! Manam tūlin tavam parādīs, kurš no mums diviem Auriėu muižā kungs!" barons Bunduls nosolījās, atgriezās atpakaĜ pie jājamā zirga un uzkāpa tam no jauna mugurā. "Kučier, apsien āžam ap ragiem labi stingru valgu un padod manam otru galu rokā!" viĦš pavēlēja. Kučiers izpildīja kunga pavēli, un valga otru palu barons piesēja pie segliem. Jāšus viĦš veda āzi uz tīrumu. Gan āzis turējās tādai varmācībai pretī, visām četrām kājām pret zemi atsperdamies, bet barons iespieda dzeltnim piešus sānos, un zirgs rāva āzi sev tantariski līdz. Kā dzeltnis sāka solos iet, tā āzis visām četrām kājām ara zemi. Barons Bunduls uzskaitās par āža stūrgalvību, uzcirta zirgam ar vicu un laida pilnos plaskos na tīrumu uz aitu baru. Tādā ātrumā āzis netiktu jātniekam līdz, ja arī no tiesas gribētu, tamdēĜ viĦš laidās guĜu zemē, lai rauj viĦu slēpiski, kur grib. Jauns cirtiens dzeltnim, tad valgs no viena raga muka, otrs rags atlūza, un zirgs ar jātnieku ieklupa aitu barā. Āzis piecēlās, nopurinājās un, nebēdādams par asiĦaino ieradzi, galvu un to pašu vienu ragu lepni izcēlis, gāja mekšinādams atpakaĜ uz muižu, kā savu pretinieku mēdīdams: "Pat mani tev izāzēt neizdevās! Vai nu jēdz, kurš no mums ir kungs Auriėu muižā?" Turpmāk viĦi kā uz norunu gāja viens otram ar lielu līkumu garām. Barons Bunduls lika āzi mierā, grieza viĦam pa gabalu ceĜu, jo viĦam bija nepatīkami uzskatīt pretinieka sabojāto galvas rotu. * Kurpnieks Pelīte bija rāvies ugunīgi un laikā pasteidzis gatavu kungam apsolīto zābakpāri. Adas viĦš bija Ħēmis visstiprākās, darbu pielicis, cik spēka un jaudas, tad, lepni zābakus plecos uzkāris, viĦš nesa savu meistardarbu uz pili. "Vai baronlielskungs mājās?" viĦš aptēgājās pirms kukĦas meitām.

"Mājā gan, Pelīt, bet nāc labāk rīt, šodien baronlielskungs nav pie laba prāta!" meitas pačukstis deva kurpniekam labu padomu. "Nedrīkstu kavēt, es baronlielkungam vārdu devu, ka šovakar zābaki būs gatavi! Kas man ko bīties, mana lieta ir taisna!" Pelīte atbildēja, sevi drošinādams. Pēteris pieteica kurpnieku. Barons Bunduls vēlējās tūliĦ zābakus izmēăināt un pavēlēja Pēterim, lai velkot viĦam jaunos zābakus tūliĦ kājās. Kurpnieks zābakus bija taisījis labus un stiprus, cik pratis un spējis, bet priekš kunga kājām viĦi bija izdevušies par smagiem un lieliem. Kājas ielīda zābakos, ka nočūkstējās vien. "Manam iebrauca kā ... kā .. . kā ... Pēter, saki tu, kā?" jau barons Bunduls lasīja dusmas. "Kā ceĜavīrs pa lielās stadulas vārtiem!" Pēteris ātrumā kungam izpalīdzēja. "Gandrīz tā, Pēter! Vai dzirdēji, kurpniek?" Kad ejot kājas kurpēs cilājās un jaunās, neiestaigātās zoles nemaz nelocījās, bet zābaki klabēja uz grīdas kā zirgam pakavi, pa tiltu braucot, tad barons Bunduls iedegās savās īstajās baroniskās dusmās. "Pēter, velc manam zemē tos klaburniekus, ka . .. ka ... ka ... Pēter, kas tad?" "Ka Amerikā neizceĜas zemestrīce, baronlielskungs!" "Gluži pareizi, Pēter! Skaisti! Vai dzirdēji, kurpniek?" Pēteris bez pretrunas izpildīja kunga pavēli un novilka viĦam jaunos zābakus. "Kurpniek, cik tu prasi par šitiem ... šitiem ... šitiem ... Pēter!" "Kazas nagiem, baronlielskungs!" "Pareizi, Pēter! Kurpniek, cik tu gribi par šitiem kazas nagiem?" Kurpnieks Pelīte bija pabailīgs vīriĦš ar savādo lēkmi, ka no bailēm viĦam seja savilkās kā uz smiekliem. "Cienīgs, žēlīgs baronlielskungs ... ādas es Ħēmu visstiprākās ... darbs uz galvošanu ... septiĦi rubĜi, baronlielskungs . . ." viĦš, baiĜu sviedrus svīzdams, šĜupstēja, bet sejā plaiksnījās kā smaidi. Cik īsti maksā zābakiem jaunu galvu pielikšana, tā barons Bunduls nezināja, bet kurpnieka bailes viĦš noturēja par smiekliem.

Izsmiekla barons Bunduls nevarēja panest. "SeptiĦi rubĜi!" viĦš brēca. "Tu manam izsmiet drīksti! Es to redzu! Pēter, kur nazis? Dod man asu nazi šurp!" Pēteris atnesa medību dunci, ne acu nepamirkšėinājis, bet kurpnieks aiz bailēm iebēga aizdurvē, ka nupat viĦa beidzamā stundiĦa klāt. Šnikt un šĦakt! Pāra griezieniem barons Bunduls atšėēla zābakgalvas no stulmiem. Kurpnieks abām rokām sagrāba savu kaklu, itin kā tur griezienus justu. "Še tavam tavas tupeles .. . manam paliek mani stulmi!" viĦš uzkliedza kurpniekam, ar kāju viĦam tupeles piesperdams. Kad kurpnieks bailēs vēl kavējās, seju kā smaidos šėobīdams, tad barons Bunduls pašrocīgi atrāva durvis vaĜā, izgrūda kurpnieku kukĦā un izsvieda nogrieztās zābakgalvas viĦam pakaĜ. Kurpnieks kā nemaĦā pacēla tupeles, savā rokā katru, un stāvēja kukĦas vidū kā jau nesaprašā, ko nu darīt? "Vai tavam vēl manam izsmej? Pēter, ūdeni! Padod ūdeni!" Baronam Bundulam bija ieĦemta paraša dusmās savus zemnieciskos pretiniekus apliet ar ūdeni, nebēdājot par to, vai viĦam kukĦā auksts vai karsts ūdens gadījās pie rokas. Kamēr Pēteris sadabūja ėipī aukstu ūdeni un pasniedza to kungam, tikmēr ėēkša atrāva āra durvis vaĜā un pačukstēja Pelītem: "Kurpniek, ko vēl gaidi, ja sausa āda mīĜa? Mūc nu!" Kurpnieks paėēra tupeles vienā rokā, cepuri otrā un muka kailu galvu pa durvīm laukā, bet barons Bunduls skrēja ar ūdens ėipi rokā viĦam pakaĜ. Pagalma vidū ėērējs panāca bēdzēju. Ūdens šalte noskrēja kurpniekam gar vienu ausi, ėipis gar otru, tad kurpnieks aizmeimuroja uz savu būdu, bet barons lepni atgriezās uz savu pili. Ar tupeĜu pauniĦu padusē kurpniecene Pelītene vakarā iezagās raudādama pie lielmātes un izsūdzēja viĦai savas bēdas, kādā postā un nelaimē viĦas vīrs iestidzis, gribēdams kungam pa prātam izdarīt. Lielmāte samaksāja Pelītenei prasītos septiĦus rubĜus un atdāvināja tai nogrieztās zābakgalvas, lai valkā vesela, nepieminot baronlielkunga Ĝaunā vārdā.

9 Rožu valga uz mīlas galmu

"Baltija patiesībā īsta mīlas bada guberĦa, ka manam nevar dabūt sievu! Jā, Pēter, manam kā īstam baronam šinī mazajā suklaču zemītē grūt' pie augstas kārtas sievas tikt!" barons Bunduls ne bez iemesla sūrojās vaĜsirdības brīžos savam draugam - sulainim Virzas Pēterim. Vienatnē un labos prātos kungs ar kalpu sadzīvoja kā draugs ar draugu, biedrs ar biedru. Draudzīgi viĦi pārsprieda un iztirzāja barona klizmas un lēkmes dzīvē un darbā, apcerēja un

sagudroja rītdienas darāmos darbus un nākotnes izredzes, bet citu redzamībā, lai kunga vai zemnieka lieka un nelūgta acs, viĦi piesardzīgi un uzmanīgi turējās savas kārtas robežās, "kuras stigotas un spraustas no paša mīĜā un taisnā dieva", kā pašpārliecināto un pašapmierināto muižnieku ticības apliecība skanēja. Atklātības priekšā kungs izrādījās par dižciltīgu, lepnu lielmani, sulainis izlikās par uzmanīgu, pakalpīgu dienderi. "Kā maizi ēd, tā dziesmu dziedi!" skanēja Virzas Pētera gudrība. Barona Bundula draudzība vai kundzība viĦam bija vienaldzīgas. "Baronlielkungam nevajadzētu savu laimi svešumā vai tālumā meklēt, varbūt tepat kaut kur tuvumā dus mūsu apburtā Ērkšėurozīte, kura gaida atmodu, lai savu modinātāju aplaimotu," Virzas Pēteris piesardzīgi aptaustīja barona jūtelību, gudri nosprauzdams kunga domām ceĜu un vietām neapzinīgi sakausēdams kunga un sulaiĦa personas par vienu jēdzienu. Garlaicības vakaros, bezmiega naktīs kungs lika sulainim lasīt viĦam priekšā visādus dēku stāstus un brīnumpasakas. Dēku varoĦa un pasaku karaĜdēla lomā iedomājās barons Bunduls pats, bet viĦa sarga un labā gara loma pēc visiem taisnības iemesliem piederēja Virzas Pēterim. Kad vieglam cilvēciĦam neizdevība un kĜūme dzīvē kuĜas pa kājām, tad apmierinājumu un aizmāršu viĦš cieši acīm meklē pasaku un teiku valstī. Par saviem sūrisājiem piedzīvojumiem un dēkainiem izbaudījumiem sadzīvē un saimniecībā, medībās un andelē, tirgū un baznīcā, - kur tikai soli spēra, - viĦš citādi maz ko bēdāja. Ja smalki izgāzās un uz karstām pēdām atjēdzās, ka viĦš ir āzējamais āzis un smieklu cēlonis, tad muka projām - pirmlaikā klaji, vēlāk slepen - un pāra dienas ieslēdzās savās istabās. Dusmoja par pasauli kā Jupiters, nelaida neviena cita klāt kā tikai savu Pēteri, kurš viĦu prata smukiem meliem mierināt, patīkamas pasakas viĦam priekšā lasīdams, kārtis likdams un laimi zīlēdams. Pētera klusā nopietnība un mierīgā klātbūtne un rūpība vien viĦu jau apmierināja. Meli un miegs veicināja aizmāršību un aizdzina īdzību, vecie nesmukumi aizmirsās kā uz pavēli paši no sevis, un kā par jaunu skaidrots un tīrīts viĦš rādījās pasaulei lepns un cēls pašmāĦos apdullinātu galvu: "Es esmu barons Bunduls! ... Kur ir tāds vīrs, kas manam drīkst ko aplinkus piemest vai tieši acīs sacīt?" Baronam Bundulam skaitījās jau trīsdesmitā vasariĦa uz pleciem. SeptiĦus gadus viĦš bija par kleburjānīti Auriėu muižā nokleburojis, kamēr no Vācijas pārnācis ar mācīta lauksaimnieka pirktu diplomu kabatā. Auriėu lielmāte ar saudzīgu rūpību un slēptu žēlumu gādāja par savu vienīgo dēlu. Saprast ir piedot. Pamazām viĦas acis atdarījās. ViĦa nojēdza īsto patiesību un ar slēptu žēlumu noraudzījās uz savu dēlu un viĦa darbiem: ne dēls vainīgs savu miesas trūkumu, gara truluma un prāta viegluma dēĜ! Atvase līdzinājās celmam - dēls garīgi gluži tēvā bija noliecies, miesīgi nesasniegdams viĦa glīto ārieni un spēku jaunībā. Īstie vaininieki augumu augumiem bija virtuši un ziegušies, kamēr vienādi pastiprinātā veidā caur līdzīgu tēvu radījuši līdzīgu dēlu, kurš tuvā un tālā apkārtnē bija izpelnījies dullā barona goda vārdu. Visgrūtāk mātei bija panesama noskārta, ka dēlam dullā barona palama nav Ĝaunprātīgi piekabināta, bet dzīvē un darbā godam nopelnīts nosaukums.

Bailīgākie, saudzīgākie Ĝaudis un Auriėu muižas apakšnieki atklātībā nedrīkstēja viĦu par dullo baronu saukt, tamdēĜ cildināja viĦu par Auriėu "slaveno" baronu, bet, kā pašam viss izvedās, padevās lielāko tiesu otrādi, nekā viĦš domājis, tā arī šim cildus, cienas nosaukumam bija nievu, izsmiekla nozīme. Neatkarīgiem kungiem un zemniekiem pašu starpā apspriežoties un aprunājoties, viĦš bija un palika uz mūžīgiem laikiem - dullais barons. Savas niecības, dulluma vai smieklīguma barons Bunduls nesajuta. Kā katrs cilvēks aprod ar savu dieva doto dabu, ar savām vajadzībām, netikumībām, piedauzībām, tā arī barons Bunduls aprada ar sevi pašu. Kas svešiem un liekiem izlikās uzkrītoši, savādi, smieklīgi, pašam dzīves dzīvotājam un darba darītājam bija parasta ikdienības parādība. Baroni Bunduli bija vecas, slavenas cilts slavena un bagāta ăinta. Kā lielmātes lepnā sirds tad sāpēja, apzinoties, ka nevarīgais dēls Gusto ir vienīgais izmirstošās ăintas vīrietis, no kura cerama slavenās cilts un vārda pastāvēšana un turpinājums. Kad vectēvu, tēvu un dēlu pazīst, tad par gaidāmā dēla dēla vērtību maz šaubu. Tomēr laulības dzīvi skaistu iztēlodama un no viĦas visu labu gaidīdama, viĦa neatlaidīgāk un neatlaidīgāk skubināja dēlu precēties, kamēr piekurca dēlam ausis un viĦš iedomājās, ka no paša gribas un dabas tiek dzīts, tiecās pēc mierīgas dzīves un mierīgas mīlas baudas laulības ostā, kur sievai likumīgi būs padoties vīra iegribai. Barons Bunduls izbraucās ratu ratumis, bet viĦam nelaimējās atrast sievu, "kas kārt' manam būtu". Māte apkorus gudrībām aptaujājās tuvumā un tālumā, dēls uz savu roku izdauzījās pa puspasauli, sievu meklēdams, bet viĦai nelaimējās, viĦam neėērās. Ēmas kumoss bija tauks, bet makšėerējamās zivtiĦas baidījās no ēmā iespraustā un redzamā atkarpainā āėa. Radās vienādi cits manīgāks un laimīgāks makšėernieks, kas kāroto zivtiĦu viĦam nocēla no deguna priekšas. Pirmlaikā viĦš par daudz augstu mērėēja, augstāk, nekā viĦa šaujamā stopa aukla bultu nesa, vēlāk kĜuva pieticīgāks un savās prasībās piekāpīgāks, bet visas lielās braukšanas, jādelēšanas un tekalēšanas panākums bija lielu un mazu, smalku un prastu "kurvju" krājums, no kuriem Auriėu pilī varētu ierīkot smuku muzejiĦu. Apceltām, bildinātām jaunavām vienādi radās cits precinieks, pie kura viĦas labāk gāja nekā pie Auriėu slavenā barona Bundula. PameĦăēties, paknakstīties ar citas kārtas jaunkundzēm vai meitām varēja gluži labi, jo pēc mīlas salduma zemnieciska lopu meita no dižciltīgas kungu jaunavas neesot šėirama, bet sievu ārpus kārtas precēt, tas dižciltīgajam baronam Bundulam ne prātā nenāca. Tā dēlam pienāca trīsdesmitā vasariĦa un laiks, kad māte, pie sevis nopūzdamās, sacīja: "Nu vairs ilgāk ne brīdi nevar kavēt!" Vērīga acs varēja vērot, ka barona jaunība vīst, tas pats spēciĦš un skaistumiĦš, cik mīĜais dieviĦš viĦam devis, sāk zust un plakt. Kā visu muižas saimniecību un vadību, tā arī dēla sapreci lielmāte beidzot Ħēma savās rokās.

Savu jaunāko meitu Renati viĦa šinīs gados arī godam bija izprecinājusi, tā ka dēla precei viĦai bija vaĜa piegriezt visu vajadzīgo vērību. Lielmāte nolēma iet lēnu, bet drošu ceĜu. Uz mantu viĦai nebija jāraugās, tās Auriėu dzimtkungiem bija diezgan. Ar visu lielo apdomību un lēnību lielmātei bija jāatsakās no daudz lolotām cerībām, jāizbauda daudz neveiksmes un vilšanās gadījumu, zemāk un zemāk acis jānodur, pirms sataujāja dēlam līgavu, kura pati bija gatava nācēja, viĦas māte gatava laidēja un māsas priecīgas bīdītājas laulības jūgā. Niėeles muižiĦas Lebersteiniete bija tuvu putēšanai. Meitas skolodama, kā kārtas gods un iedomība to prasa, viĦas ăērbdama, rotādama, viesībās vezdama un viesības sarīkodama, kā kārtas lepnums un nākotnes aprēėins to prasa, lai meitas dabūtu saostīties ar otro dzimumu un savaldzinātu kādu bagātu tēva dēlu, kas, smaržas apreibis, gatavs plūkt uzziedējušo, aizziedējušo vai plaukstošo rozi un atsvabināt māti no rožu dārznieces grūtajiem pienākumiem, Lebersteiniete bija uzkrāvusi Niėeles muižiĦai tādu parādu nastu, ka spāre Ĝodzījās, balsta baĜėi brakšėēja un muiža taisījās brukt čupā pirmajā stiprākajā vētrā. Lebersteinietes trīs jaunkundzes bija glītas meitas, bet nopietni precinieki kā negribēja, tā negribēja rasties. Paskābu dūšu Auriėu lielmāte, citādi bagāta, bet vienīgā dēla māte, atcerējās veco radniecību ar Niėeles lielmāti, citādi nabago, bet trīs meitu māti. Dēla un meitu mātes satikušās nebija sen, Lebersteinietes meitas Auriėu lielmāte pat nepazina, jo reti viĦa brauca uz citu viesībām, bet savos godos Niėeles muižnieces nemaz neuzlūdza. Viena visu mūžu uz zemēm, otra līdz vīra nāvei tālā pilsētā dzīvodamas, viĦas viena otru bija atsenojušās un aizmirsušas. Tieši uz Niėeli braukt Auriėu lielmāte negribēja, nedrīkstēja arī bez sagatavošanas viĦas lūgt uz Auriėiem, jo Ĝoti bija jāuzmanās un jāpiesargās, lai deidardēls Gusto nedabūn ost, ka māte grib viĦam sievu ieprecināt ar varu. ViĦa pazina savu dēla kungu: ja Gusto ar savu prātiĦu nojēgs mātes nolūkus, tad droši vien viĦš ietiepībā turēsies mātes nodomam visām četrām kājām pretī kā spītīgs āzis. Tikai rožu valgā viĦš bija ievedams mīlas pagalmos. Lielmāte prata gaidīt un nogaidīt kāda kaimiĦa godības, kurš ar Lebersteinieti sagājās. ViĦa zināja, ka kaimiĦu muižā svinamos svētkos būs arī Lebersteiniete ar savām meitām, un brauca turp kopā ar dēlu. Svešā namā un lielās godībās viegla satiksme un neuzkrītoša izruna ar aizmirsto Lebersteinieti radās pati no sevis. Lebersteiniete bija Ĝoti laimīga, kad bagātā un lepnā Auriėu lielmāte draudzīgi un mīĜi atminējās veco radniecību ar viĦu. Viesībās bija arī ieradušās visas trīs Niėeles jaunkundzes, kuras barons Gusto jau pazina. Gadījās tik laimīgi, ka Auriėu lielmāte piegāja pie Lebersteinietes jaunkundzēm taisni tanī brīdī, kad barons Gusto ar viĦām sarunājās, un tātad taisni viĦš pats iepazīstināja māti ar savām māsīcām. Tolaik Ilonai bija patiesībā 27 gadi, Tusneldai 23 un Astai 17, bet Lebersteiniete prātīgi atĦēma no Astas vecuma vienu, no Tusneldas divus un no Ilonas trīs gadus. Ilona bija slaiku stāvu, bālu, interesantu seju, bet ne visai stipru veselību.

Pamazā, apaĜā Tusnelda mīlēja vēl jaunības nerātnības, jautrību, galsterību, izrādīdamās vēl jaunāka, nekā māte noteica viĦas vecumu. Asta bija pašā plauku laiciĦā, un visas zīmes rādīja, ka viĦa ar laiku kĜūs pati daiĜākā no visām māsām, lai gan tagad izlikās, ka Ilona ir no visām trim skaistākā un pievilcīgākā, jo māte viĦu, kā bara galā uz vanadziĦa medībām stāvošu, vislepnāk bija uzcirtusi un izrotājusi. Pat zīda ăērbs ietērpa viĦas slaiko augumu, kamēr jaunākajām māsām bija tikai smalka vilnas auduma drēbes. Niėeles jaunkundzes bija katra savā ziĦā glīta meiča, tur skauăa paĜas vārdam nebija vietas, pat skaistākās jaunkundzes šinīs viesībās. Dēla māte ar meitu māti drīz sapratās. ViĦas atjaunoja veco radniecību un nodibināja jaunu draudzību. Auriėu lielmāte pat nebija cerējusi, ka Lebersteinietei būs tik daiĜi un izglītoti skuėi. Lebersteiniete atkal cerēja un priecājās, ka, vienu meitu pie bagātā Auriėu barona Bundula izdodama, viĦa uz rāviena tiks no visām naudas raizēm vaĜā, būs Auriėu naudas maisam, būs arī Niėeles meitu maisam gals vaĜā! Vispirms mātes novērtēja Astu un atrada, ka tā esot vēl par jaunu. Patiesībā jaunums gan precībām nekaitētu, bet Auriėu preču māte baidījās par Astas aušību un skuėa neprātību, ka tā savā jaunības durnumā varbūt viĦas dēlu nemaz negribēs. Dēla mātei patiktu vislabāk Tusnelda, ar kuru arī pats barons Bunduls šovakar visvairāk kopā turējās un ar viĦu kaitējās, bet, preču tirgū meitas apvērtējot, par Tusneldu atkal pati Lebersteiniete, tāpat kā Auriėu lielmāte, baidījās, ka tā vēl turas par jaunu un vīriešiem iekārojamu, cerē uz laimīgu laulību ar mīĜotu vīru un tamdēĜ mātes labiem nodomiem un stūmieniem pie nemīlama vīra sparosies visiem spēkiem pretī. Jau šovakar bija nomanāma Tusneldas gudrā daba. ViĦa tērzēja un sadzīvoja mudri un vēlīgi ar jaunatrasto radinieku, bet acīs bija lasāms: "Vai tad neviens cits manis neredz kā tikai šis lipīgais dullais barons?" Domas par Astu un Tusneldu katra pie sevis paturēdama, abas mātes bez daudz vārdiem sapratās, ka tikai vecākajai meitai Ilonai būs sirds drosme un vajadzīgais rakstura stiprums bez tiepām precēt baronu Gusto. Ilonai sirds bija brīva un viĦa pat uz pēdām dabūjama, to dēla māte noskārta, viĦas īstā māte skaidri zināja. Kad ābols ir gatavs, tad viĦš neapzinīgi krīt pirmajam klēpī, kurš ābeli papurina. Ilona savus jaunības sapĦus sen bija izsapĦojusi un noglabājusi atmiĦu šėirstiĦā aiz deviĦām atslēgām. Savu laiku lielām cerībām iemīlējusies vienā otrā dižjaunkungā, bet vienmēr savās cerībās vīlusies, jo cerētie staltie tēva dēli gan ar viĦu lakstojās, bet precēt apprecēja citas meitas, kurām bez skaistuma vēl smags pūrs. LielmaĦiem bieži žīdu garša, ka bagātnieces priekš preces ir vienmēr skaistas diezgan. Lebersteiniete pie sevis klusumā nolēma vispirms ar Ilonu izmēăināt laimi, bet, ja tad barons Bunduls nemaz nebūtu iekārdināms Ilonas daiĜumiem, tad Ħemt Tusneldu nopietni priekšā, jo vienai viĦas meitai barons Bunduls bija jāprec, no šīs preces atkarājās viĦas dzimtas visu citu locekĜu laime vai nelaime, un kura meita baronam būtu ieprecināma, tas mātei bija gluži viena alga.

"Manu dārgo draudzen," Lebersteiniete gudri kvēpināja vīraku, kā meistariene jaukdama patiesību ar meliem, "mana Ilona jūsu dēla kungam būs pati derīgākā sieva. Ilona mīlē jūsu dēlu Gusto kungu ..." "Kā ... mīlē ... no kura laika?" Auriėu lielmāte brīnījās par negaidīto ziĦu. "Dzīva patiesība, ka mīlē ... mana Ilona romantiskas dabas... un Gusto kunga dēĜ viĦa atraidīja dažu labu pieĦemamu precinieku ... mīlē no tā laika, gadus piecus atpakaĜ, kad barona kungs no Gaislejas mūsu muižā iemaldījās. Vai par savu jājienu un apmeklējumu barons Gusto jums nekad nav ne vārdiĦa bildis? Arī vēlāk viĦi svešās viesībās ir redzējušies un satikušies ..." Lebersteiniete uz savu roku stāvu meloja, iztēlodama gadījumu par Ĝoti ievērojamu likteĦa mājienu, kad barons Bunduls pēc laimīgās cūku andeles Gaislejā no sava ērzeĜa pret paša jātnieka gribu tika aiznests uz Niėeli. "Es esmu savu meitu draudzene, ne tik māte vien, un viĦām nav noslēpumu manā priekšā. Tusnelda cerējas ar citu dižciltīgu un bagātu jaunu kungu, tikai viĦa vecāki vēl pretojas dēla izvēlei mūsu mazturības dēĜ, lai gan mūsu ăinta ir atrodama visvecāko Baltijas muižnieku sarakstā blakus slavenajai baronu Bundulu ciltij, ar kuru Lebersteini notecējušos gadu simteĦos caur precēšanos daudzkārtīgi ir saradojušies. Cilts vecumā mūsu ăintas ir vienādas, tikai ārējā spožuma - mantas ziĦā ir starpība ..." Lebersteiniete zemojās ar nolūku, lai jau laikus raisītos Auriėu baronu naudas maks vaĜā, un lielījās ar nodomu, lai devēji noprastu, ka šī dāvinātā nauda nebūs zemē nosviesta, bet sasniegs savu augstāko mērėi, ko nauda var sasniegt: nāks par labu vecas cilts sabrukuma aizkavēšanai un dižciltīga, bet sarūsējuša zīmoga uzspodrināšanai. "Es esmu Ĝoti laimīga, dārgo radiniec, ka jūsu izvēle ir kritusi uz manām jauniĦām un neievērojamām meitām, lai gan jūsu dēla kungam visu bagāto dižciltnieku nami ir vaĜā un katrs turētu par laimi un godu stāties tik tuvā radniecībā ar vēsturisko, pazīstamo un ievērojamo baronu Bundulu ăintu. Tā kā Astai no šīs laimes jāatsakās sava jaunuma dēĜ un Tusnelda pagaidām atkrīt savas nebrīvas sirds dēĜ, tad atliek ciešākai izvēlei tikai mana vecākā meita, lepnā un uzstājīgā Ilona. ViĦa ir viscienīgākā priekš deviĦstarainā Auriėu barona kroĦa ..." Lebersteiniete dzīves skolā bija mācījusies, ka veicināmā lieta prātīgu lielību apvārdojama, glaimiem iezieėējama, tad viĦa drīzāk īstā ritumā tiek un vieglāk uz priekšu rit. Mātes vēl klusumā norunāja nākamās dienās kā nejauši satikties apriĦėa pilsētā, viena Ħemt dēlu līdz, otra savu vecāko meitu un tad stumt un aiz diedziĦa vadīt viĦus gudru ziĦu, lai viĦi sastopas un atrodas kā no nejauši, kā no paša likteĦa lēmēja viens priekš otra radīti un laimes stundā kopā savesti. CeĜā mājup Lebersteiniete savām meitām tūliĦ izstāstīja, kāda laime Ilonai gaidāma. Ilona ar mātes nodomiem pilnīgi bija mierā. Māsas novēlēja daudz laimes stiprā balsī, skaĦiem vārdiem Ilonai, ka viĦa dabūjot par vīru bagāto baronu Bundulu, bet klusi katra tāpat laimi sev, ka viĦām neesot jāprec dullais barons. ViĦas smalkjūtīgi atturējās ceĜā no zobgalībām un smiekliem par ėeburaino līgavaini, lai velti nesarūgtinātu Ilonu, tik daudz labi saprazdamas, ka māsai gaidāmā zelta saulīte arī viĦas apveltīs saviem stariem. Norunātā dienā Lebersteiniete un Ilona aizbrauca uz pilsētu, lai tur nejauši ar baronu Gusto atrastos un saprastos. Tusneldu un Astu māte gudrā prātā pat līdz neĦēma, lai barona Bundula uzmanība tiktu vienīgi uz Ilonu vērsta un viĦa savā atradību gaitā no māsām netiktu kavēta vai

pat aptumšota sturbuĜainā barona acīs, no kura visādas neaprēėināmas nejaušības bija sagaidāmas, ja labi neapskatījās un neuzmanījās. Jaunākām meitām tika desmitreiz un stingri piekodināts vakarā dzīvot un ieslēgties mazajā augšistabiĦā un tikmēr nerādīties Auriėu viesiem, kuri viĦas, mājup braukdami, visādā ziĦā apciemošot, kamēr viss neesot skaidri noticis un cieši nodibināts visai dzimtai par lielu laimi. Arī Ilona no mātes bija izskolota, viss viĦu starpā cieši norunāts, sīki pārspriests, skaidri nolemts, kā viĦai katrā gadījumā izturēties, kā satiksmē ar vilināmo baronu uzvesties. Kad Auriėu lielmāte pārbrauca mājās no kaimiĦu viesībām, kur viĦa ar Lebersteinieti nolēma par Ilonas un Gusto likteni, tad tūliĦ otru rītu viĦa paslepen iesauca Virzas Pēteri savā istabā. Ilgi viĦi sprieda un gudroja. Gribot negribot Pēteris bija jāuzĦem par pilntiesīgu, pat svarīgāko locekli slepenajā trejsabiedrībā. Lai kāroto precību lietu sekmētu un laimīgā galā izvestu, tad vecajai Auriėu lielmātei gribot negribot bija jānolaižas no saviem kundziskiem augstumiem un jaunajam sulainim Pēterim gaiši un skaidri jādara zināma jaunā sazvērestība, jo aprautiem pusteikumiem šeit vairs nepietika un bez Pētera padoma un palīga nemaz neiztika. Lielākais svars tika likts uz to, ko Pēteris saka un ko viĦš domā. ViĦa zināja Pētera iespaidu uz jauno baronu Bundulu, ka Pēteris prot baronam iedvest domas, kuras kungs vēlāk noturēja par paša izdomātām un atrastām. Pēterim bija jāpievienojas sazvērestībai pret baronlielkunga puiša kārtu un brīvi. Visā turpmākā precību gaitā viĦš bija kluss, bet darbīgs rīks. TādēĜ tad Pēteris kādu rītu iepriekš norunātā slazdu brauciena savam kungam ieminējās par apburto Ērkšėurozīti, kura varbūt tepat tuvumā gaidot uz savu modinātāju karaĜdēlu. Kad norunātā dienā Auriėu lielmāte un barons Gusto brauca uz pilsētu, dažādu vajadzīgu iepirkumu un neatliekamu darīšanu slavā un rožu valgā vestais barons Bunduls gluži nejauši sastapa uz ielas vēlīgo un pieglaudīgo Ilonu, tad viĦš spēji atcerējās Pētera līdzību, kā uz pavēli iedomājās pats par varonīgo karaĜdēlu un Ilonu par pestījamo Ērkšėurozīti. Satikās arī vēlāk mātes un priecājās vēl lieliskāk kā Ilona ar Gusto par negaidīto, laimīgo sastapšanos. Pastaiga un izprieca pa pilsētu norisinājās gludi un mākslinieciski nospraustās robežās. Visur barons Gusto ar Ilonu roku rokā pa priekšu, Auriėu lielmāte un Lebersteiniete kā bez acīm un ausīm desmit soĜus viĦiem aiz muguras. Mājup braucot, Niėele bija pa ceĜam, un pats barons Bunduls vedināja savu māti paklausīt Lebersteinietes un Ilonas laipnajam ielūgumam iegriezties atpūtas slavā viĦu muižā un iebaudīt vienkāršās laucinieku vakariĦas. Niėeles muižniece pirms pārliecinājās, vai viĦas jaunākās meitasnebēdnieces atrodas smuki ieslēgušās savā labprātīgajā cietumā augšas istabiĦā, tad viĦa viesiem paziĦoja, ka viĦas palaidnes esot aizsirojušas uz kaimiĦiem pie kaut kādas vecas krustmātes. Pakavējusies vēl mazu brītiĦu pie barona Gusto un Ilonas, īsu laiciĦu pie jaunās draudzenes, vecās Auriėu lielmātes, Lebersteiniete atvainojās daudzkārtīgi ar nelaimīgo nevaĜu, ka viĦai pašai jārīkojot saimniece, ėēėene un kalpones, - visi šie goda amati atradās savienoti vienā vienīgā īgnā un rūpīgā "meitā priekš visiem darbiem", - citādi visi ēdieni tapšot piesvilināti un sabojāti.

Auriėu lielmāte iegāja draudzenes guĜamistabā atdusēties no ceĜa grūtībām, tā ka barons Bunduls ar Ilonu uzreiz palika laimīgi vieni paši, ar melu spriguĜiem tukšus salmus kuĜot. Pilsētā un pa ceĜu dārgais laiks tika tāpat veltīgi izšėiests. Ilona jau sāka īgt, kad barons Bunduls vēl tūĜojās un nespēra droši izšėirīgu soli, nesacīja gaiši gaidīto vārdu. "Ja man ilgāk jānīkst šādā neziĦas stāvoklī, tad labāk viĦš skrējis pa gaisu, nekā visu dienu ar savu valodu tīĦājies kā gailis pa pakulām! Grib un nevar ... var un nedrīkst ... bet pusratā aizmirst..." viĦa pie sevis pukojās un vedināja baronisko lakstotāju dārzā pastaigāties. "Tā vai citādi, bet kaut viĦš drīzāk izšėirtos .. .!" Vēl nepacietīgāk gaidīja drīzu galu Tusnelda un Asta augšistabiĦā. ViĦām bija apnicis cietumā sēdēt, kur apakšā nupat norisinājās tik interesantas lietas, par kādām tikai stāstos dabūn palasīties, elpai aizraujoties. ViĦas klusu smējās, smieklus valdīja, baidīdamās pa zemnieciski griestus tricināt, kā sirds nesās, lai viesi apakšā viĦu nedzird. "Ja tas vēl nav noticis, tad nupat būs!" Asta, pie loga glūnēdama, paziĦoja Tusnelda!. "Ilona ved Gusto kungu uz savu iesapĦoto burvīgo valstību četru liepu lapenē! Zini, tur būs notikt lielajam notikumam, tur varoĦam būs padoties uz žēlastību un nežēlastību!" "Eima raudzīt, kā patiesībā tādas lietas norisinās, vai būs tāpat, kā romanos lasām, vai pavisam citādi!" Tusnelda vedināja, aizmirsdama mātes pavēli, un ziĦkārīgās meitenes uz pirkstgaliem izzagās dārzā. Skaistā vasaras dieniĦa gāja uz beigām, saulīte bija vēl mazā gabaliĦā, bet ēnainajā dārzā jau vakars krēslojās. Meitenes pavisam aizmirsa mātes baidus, ložĦāja pa dārzu, aiz krūmiem, ceriem slēpdamās, un lavījās uz četru liepu lapeni. Par Ilonu un Gusto viĦas daudz nebēdāja. Ja Ilona viĦas pamanīs, viĦa gan skaitīsies, bet vārdiĦu bilst nedrīkstēs, un par baronu Gusto viĦas zināja, ka tas ir krietni tuvredzīgs un lielā mērā nevērīgs, ja. tas viĦas dārzā ieraudzītu, tad noturētu par muižas meitām, jo "mēs jau neesam mājās!", kā Asta zobojās. Barons Bunduls gāja kā iedvesmā, ka Ilona viĦam šovakar bildināma. KamdēĜ prieku negādāt mātei, laimi sev pašam? Daudzās neizdevības sievas medībās viĦa iedomībai un pašcieĦas apziĦai bija aplauzušas ragus, ka tagad viĦam iešāvās prātā šādas domas: "Nezin vai Ilona varēs un gribēs pie manis nākt? Ka arī viĦa nav saderinājusies ar kādu citu?" Lai vērtu atkāpībām durvis vaĜā, ja Ilona varbūt nebūtu dabūjama, viĦa pirmais vārds tiešām bildinājuma ievadam izdevās Ĝoti prātīgs un noderīgs uz abām pusēm: "Ilonas jaunkundz, manam jums jānoprasa šinī brīdī priekš mums abiem kāda svarīga būšana un padarīšana ..." Kreiso roku uzspiedusi sirdsvietai virsū, pārsteigumu izrādot, klusu iekliegdamās, kā laba paraša un brīža svarīgums to prasa, Ilona, īsi elpodama, atbildēja: "Prasait, barona kungs ... savu sirdi jums atvēršu ... savas sirds domas jums neslēpšu ..." "Vai vēl brīva jūsu roka un sirds?" "Roka svabada ... sirds brīva ... bet kādi jūsu nolūki, kad liekat manai jaunavībai kautrībā sarkt jūsu liesmojošo acu priekšā? ..."

Tad nāca vajadzīgais ceĜos brukums, lūgumi, solījumi un zvēresti. "Gluži kā grāmatās stāv rakstīts!" Tusnelda kā lietprate aiz ogulāju ceriem sprieda, bet Asta aiz liela prieka valdīja smieklus un knieba Tusneldai sānos, kad Ilona, paklausot mātes izgudrojumam, apgalvoja baronam Gusto: "Vienīgi tevi es mīlēju no pirmās reizes, kad tu mums uz sava straujā kumeĜa dzinies pakaĜ no Gaislejas uz Niėeli kā pats laupītāju virsnieks ..." Tusnelda māja apmierināti ar galvu, kad abi mīĜotāji pacēlās kājās un nu pēc rindas nāca skāvieni un saderības skūpsts. ViĦi bija atradušies un sapratušies. "Lieta darīta ... eima!" Tusnelda čukstēja. Jaunais pāris sēdās atkal uz sola. Barons Bunduls savā laimes uztraukumā nosēdās solam garām, atkrizdams uz saknes pret liepas celmu. Atjautīgā Ilona piemērojās gadījumam un nosēdās savam līgavainim līdzās zemē . . . Astai paspruktu līksms kliedziens, ja Tusnelda īstā brīdī ar vienu roku nesaėertu viĦu ap viduci un ar otru roku neaizspiestu viĦai muti. Tanī pašā acumirklī arī māte satvēra Tusneldu ap viduci, aizspiezdama ar otru roku viĦai muti, tāpat kā Tusnelda Astai. Māte vilka Tusneldu atpakaĜ, krūmos iekšā, Tusnelda sev līdz Astu. Lebersteiniete, kā Ĝaunu paredzēdama, bija steigusies šurp, kad augšistabiĦu bija atradusi tukšu, un pienākusi īstā brīdī, lai meitas aizkavētu nelūgtas iemaisīties citu sirds padarīšanās. Vienīgi mātei mute bija brīva, un viĦa izlietoja šo savu priekšrocību, meitas klusi, bet sirdīgi bārdama par nepaklausību, tad laida viĦas vaĜā un sūtīja ar riĦėi atpakaĜ uz istabu. "Klusām paĦemiet cepures un saulsargus, tad varat kā no ciema mājās nākt un mums pastāstīt, kur jūs šovakar bijušas un kā jums labi pa ciemu pie krustmātes gājis. Nu, paldies dievam, beidzot viss kārtībā!" māte vēl meitas pamācīja. Tusnelda aizskrēja uz istabu, Asta ar riĦėi uz sakĦu dārzu, bet māte vēl atgriezās vecajā vietā, lai pamielotu acis pie Ilonas laimes un vēlreiz drošības dēĜ pārliecinātos, ka tagad tiešām viss kārtībā gan. Ilonu un Gusto viĦa atrada tāpat zemē zem liepām sēžam, bet tagad Gusto bija noliecis savu galvu Ilonai klēpī un līgava kaitējās ar līgavaiĦa garajām ūsām. Lebersteiniete vai apraudājās aiz prieka un apmierinājuma, ka grūtā nasta laimīgi no sirds novelta. "Vai viĦi nedzīvo un nemīlējas kā visi citi pasaulē? Lai nu vēl viens nāk un saka, ka Auriėu barons Gusto esot dulls, - tam es acis piespĜaušu, lai viĦš būtu vai mūsu zemes maršals! Tik bagātam cilvēkam un baronam vēl turklāt desmitkārtīgi lielāks dullums piedodams, nekā manam znotam labpatīk pa jokam izrādīties!" Lebersteiniete novērtēja laimes lielumu un gāja tad uz sakĦu dārzu, lai dārza māceklim pasūtītu vakariĦām vajadzīgos svaigos salatus. Taupības dēĜ viĦa īsta dārznieka neturēja, bet pietika ar apmācītu dārznieka mācekli, kurš apkopa dārzu un darīja arī citus darbus.

Aizpērn viĦa par dārza puisi bija salīgusi jaunu un skaistu zēnu, ar kura darbiem un uzvedību viĦa divu gadu laikā Ĝoti bija mierā. Vēl dārza koku starpā būdama, klaja laukumiĦa vidū, viĦa atsitās kā pret neredzamu koku un palika stāvot vaĜēju muti aiz lielu lieliem brīnumiem: apiĦu cerā, sakĦu dārza malā, uz apgāztas pusmucas sēdēja dārza puisis un Asta viĦam klēpī, skaisto zēnu mutēdama. Un māceklis neizlikās par muĜėa vientiesīti vai iztrūkušos nemākuli, bet droši saĦēma dižciltīgās jaunkundzes glāstus kā godam izpelnītas nodevas. Māte nezināja, ka ziĦkārīgā Asta bija izvēlējusies smuko un veiklo zēnu par uzskatāmas mācības priekšmetu, ar kura laipno palīgu un padevību kungu bērnu iegribai viĦa praktiski vingrinājās saldajās zinībās, kuras viĦa teoretiski sen bija ieguvusi, visādus vācu un franču mīlas stāstus salasījusies. Māte negribēja savu jauno draiskuli par daudz sakaunināt, viĦa nogaidīja praktiskās dabas studiju beigas, kad Asta klusu pa krūmiem kā zebiekste aizšmauca, tad gāja tuvāk un jaunajam dārza puisim vēsi paziĦoja: "Ar taviem pēdējiem darbiem es nepavisam neesmu mierā! Taisies, ka stundas laikā muiža tiek no tevis tīra, citādi es tevi nodošu bruău tiesai!" Rīt Asta nevarēja nobrīnīties, kad dārznieciĦu bez sekmēm visur klusu izmeklējās, bet nekur neatrada, kamēr Tusnelda izsmiedama viĦai paziĦoja, ka māte viĦu padzinusi uz visiem laikiem. "Ja atlaišanas iemesla nezini, tad apprasies pie mātes!" Asta tikai uzmeta lūpas. Mātes un meitu starpā smukā dārznieka mācekĜa vārds vairs nekad netika pieminēts. Lebersteiniete uzmeklēja Auriėu lielmāti, kura izlikās par cieši aizmigušu, un viĦu liegi modināja. "Jauna un mūsu mātes sirdīm jauka ziĦa, dārgo draudzeni Mūsu bērni savu laimi ir atraduši viens pie otra krūtīm, par ko es nejauši pārliecinājos, viĦus sirdi pie sirds un roku rokās redzēdama!" Abas mātes apkampās un sabučojās. Kā uz norunu viĦas saucās no šī brīža par "tu", kā vecām radniecēm un laimīgās līgavas un līgavaiĦa mātēm klājas. Ar troksni atnāca Tusnelda un Asta no ciema mājā. Kamēr kalpone rīkoja vakariĦas galdā, abas mātes un abas meitas gāja, jautri un skaĜi čalodamas, dārzā, bet piesargājās iet uz to pusi, kur Ilona ar Gusto atradās. ViĦām ilgi nebija jāgaida, kad barons Gusto ar Ilonu zem rokas ieradās pie viĦām, viĦš lepns un cēls savā uzvaras priekā, viĦa kautrīga un priekā sarkdama par sasniegto mērėi. Sekoja brīnumi, prieka izsaucieni, apkampieni, asaras un laimes vēlējumi ar vajadzīgiem ak! ak vai! "Ilona, sirdsmīĜo meitiĦ, pats dievs tevi izredzējis par jaunu ciltsmāti mūsu vecajai ăintai! Laime un augsts stāvoklis dzīvē mums uzliek daudz pienākumu, ko izpildīt. Lai tev īsto laimi rast pienākumu izpildījumā pret mūsu veco un slaveno cilti, to es tev no visas sirds novēlu!" līgavaiĦa māte aizgrābtībā izteica savu sirdsvēlējumu, sarkstošo Ilonu pie sirds spiezdama . . .

Laulības un kāzas notika Auriėu pilī visā drīzumā. Svinīgām laulībām sekoja lielisks kāzu mielasts. Kad nodzēra šampanieti un jaunlaulātie saĦēma laimes novēlējumus, tad viĦi sēdās četrjūgā un devās parastajā kāzu ceĜojumā uz ārzemēm, kā baronu kārtai piederas. Katrā zirgu pasta stacijā viĦiem bija pašu muižas veiklākie rikšotāji jau priekšā, labi atpūtināti un pabaroti, tā ka bez kavēkĜiem un pārsēšanās viĦi nokĜuva Rīgā, no kurienes pa dzelzceĜu devās pāri robežai pirms uz silto zemi, kur laime mīt un citronkoki zied.

10 Godības un gaidības Auriėos

Par kāzu ceĜojuma iespaidiem jaunā baronlielkundze Ilona rakstīja uz māju sajūsmas pilnas vēstules mātei un vīramātei. Katru vīra labo īpašību, izdevušos laba darba un smuka joka ēnu jūsmīgā rakstītāja atzinīgi cildināja savās vēstulēs, visas barona gaismas puses pirms ar vairojamo stiklu apskatīdama, tad viĦas pavairotā veidā spilgtām krāsām aprakstīdama, bet katru neizdevību, smieklību un vilšanos laulībā gudri slēpdama un noklusēdama. Šī vīraka kvēpināšana atviegloja mātēm pašmānos stiprināties un ticīgi viena otrai iegalvot: "Mūsu bērni patiesi ir laimīgi!" Ilonai bija jūtīga sirds, pašaizliedzīga daba. Drīz viĦa nāca pie pilnīgas atziĦas, ka viĦa labis prātis ir apprecējusi lielu bagātību un augstu vārdu iegūdama piedevām izplēnējušu, izgruzdušu graustu par vīru. ViĦa klusēja un klusēdama cieta, apzinādamās patiesību, ka, apzinīgi šmaukdama, viĦa pati neapzinīgi ir piešmaukusies. ViĦa andelilaulību bija apzinīgi slēgusi, tad nevienam nebija zināt brīv, ne tuviniekiem, ne svešiniekiem, kādā purvā viĦa ir iebraukusi, ārīgā bagātības spožumā vizuĜojošo laimi sev, mātei un māsām gādādama. ViĦai bija rakstura stingrība nekurnot izstrēbt, ko pati ievārījusi. Pašaizliedzībā viĦa sev iegalvoja, ka drīzāk viĦas vīrs ir nožēlojams, bet viĦa vainojama, ka vaĜējām acīm un labprātīgi Ĝāvusies iejūgties šinī laulības divjūgā. Cik iespēdama viĦa pūlējās vīra kĜūdas slēpt, nepilnības aizplīvurot, aušības attaisnot, burtiski izpildīdama visādā ziĦā pie laulības doto svēto solījumu, vērīgi sargādama un rūėa modē glabādama vīra godu un vārdu vairāk nekā savu. Radinājās un mācījās uzcītīgi un pacietīgi savā mūža uzdevumā, un vieglāk tas nācās svešumā, no vienas vietas uz otru klīstot, kur smieklīguma un dulluma ēna tā nelīp pie papēžiem un nevazājas, visiem redzot, visur līdz. Auriėu māte un Niėeles māte vieglu sirdi varēja dēla sievu un pašas meitu noturēt par laimīgu un pilnīgi apmierinātu ar savu likteni. Pēc trim mēnešiem Ilona rakstīja no Romas, ka viĦi esot krustām un šėērsām izbraukājušies pa karstām un siltām zemēm un tagad esot ceĜā uz māju. ViĦa noteica pat skaidri dienu, kad viĦi atbraukšot Rīgā un kurā dienā un stundā viĦi sagaidāmi Auriėos. Šo skaidri noteikto atceĜojuma dienu paskaidroja barona Bundula pašrocīga piezīme: "Manam grib un pavēl, ka, pārbraucot mājā, visa muiža un pagasts manam un baronietes kundzi sagaida ar pienācīgu godu..." Svinīgas sagaidības viĦš bija redzējis citurienē un vēlējās tādas arī pats piedzīvot kā jauncepts laulāts sievas vīrs, - vīrs, diemžēl, tikai vairāk goda un vārda pēc.

Pa pagastu un muižām sākās rosīga gatavošanās. Pagasta un četru muižu iemītnieki zināja, kas viĦiem darāms un kas viĦiem par to atlēks, kad no augšas ar stārastiĦa Virzas muti tika dots nepārprotams mājiens, kuram bija stipri pavēles smaka. Virza bija pa šiem sešiem septiĦiem gadiem, kamēr viĦš vārda pēc kopā ar baronu Bundulu pa Auriėiem un lopmuižām saimniekoja, krietni pažuvis, augumā tīri kā vēl mazāks sarāvies, bet citādi žirgts un mundrs, kam labākā cerība savai lielmātei vēl ilgi kalpot. Domās viĦš iedrošinājās pielaist lielo nešpetnību pret saviem kungiem, ka baronu Bundulu viĦš nemaz neskaitīja līdz, ja nācās pārdomāt par darāmiem darbiem un lielmātes pavēlēm. Kopdarbībā viĦš bija pieradis padevīgi sacīt: "Jā gan, baronlielskungs, tā gan, baronlielskungs, jums taisnība kā vienumēr!" nemaz neklausīdamies un pat nedzirdēdams, ko barons Bunduls atkal maĜ. Un barons Bunduls, uz papēža apgriezdamies, vairs neatminēja, ko viĦš pirmāk pavēlējis. ViĦam nevajadzēja pavēĜu izpildītāja, tikai zemīga uzklausītāja citu klātbūtnē. Vīkšās un posās uz svinīgām gaidībām lieliski. Vietējais draudzes skolotājs mācīja saviem skolēniem uz gaidību svētkiem dziedamās dziesmas dziedāt. To izzināja pagastskolotājs un negribēja palikt viĦam apakšā. Barons Bunduls jau pāra gadus ieĦēma vārda pēc baznīcas priekšnieka goda amatu, kamēr darbus un pienākumus visus izpildīja viĦa vietnieks, kāds izglītots kaimiĦu muižas rentes kungs, kā tolaik muižu nomniekus godāja. Patronata tiesība baronam Bundulam piederēja kopīgi ar Sauslejieti. ViĦu abu galvenās muižas ar pusmuižām un lopmuižām kopā iztaisīja lielo pusi no vietējās draudzes, tikai mazākā draudzes daĜa piederēja mazākām muižām ar maziem zemnieku pagastiem. Kad baronam Bundulam pārdega smilga uz lauksaimniecību un zaėu medībām, viĦš sāka medīt goda amatus, lai kaut kas būtu, ar ko pildīt savu tukšo bezmērėa dzīvi. ViĦš vēlējās tikt ievēlēts, un viĦu arī ievēlēja par locekli lielajā skolu pārlūcībā. Šis amats viĦam Ĝoti patika, jo viĦam bija jābrauc tikai citiem kungiem līdz un nebija jārunā ne vārdiĦš, ja negadījās pašā pārlūcības darba laikā paprasīt otram kungam: "Lūdzu uguni, es gribu iepīpēt!" Un tas arī bija viss, ko viĦš pasacīja, kamēr draudzes mācītājs vai kāds cits loceklis tincināja skolas bērnus. Arī vecais Sauslejietis bija lielās pārlūcības goda loceklis, bet reti Ħēma dalību revizijas komisijas izbraucienos. Citādi vecais kungs bija slavens saviem meistariskiem tincināšanas paĦēmieniem. Kādā draudzes skolā, kuras skolotājs bija kungu draugs un prata pārlūkus viesmīlīgi uzĦemt, ka kungiem visa revizija vai aizmirsās, Sauslejietis pacēlās no mielasta galda, atvēra klases durvis un pameta ar pirkstu zēnam, kurš sēdēja pie durvīm pirmā sola galā. Zēns nošnaucās aiz durvīm, ienāca droši iekšā un sveicināja: "Guten Tag!" Par sirdīgu izlikdamies, bet salda vīna apgarots, Sauslejietis uzsauca zēnam: "Hast du Hosen an?" Puika pirms apskatīja un uzraustīja savas pusnātnās bikšeles, tad droši atbildēja: "Ja!" Sauslejietis noglaudīja zēnam galvu, tad izbīdīja viĦu pa durvīm laukā.

"Redziet, kungi, tagad šeit visa turpmākā revizija ir lieka! labāk turpināsim spirdzināties visā omulībā, ko gādīgā namamāte mums galdā likusi. Zēns ienākdams pirms darbiem pierādīja, ka viĦš tīrību mīl un spodrībā ir audzināts, tad labu dienu padodams, ka viĦš prot pieklājību un smalku uzvešanos. Tālāk: pareizi atbildēdams uz manu jautājumu, zēns mums visiem pierādīja, ka vācu mēli viĦš pilnīgi saprot un skaidri prot tanī atbildēt. Es atrodu skolu priekšzīmīgā stāvoklī, lūdzu to atzīmēt protokolos un reviziju ieskatīt par sāktu un beigtu ..." Tik slavens paraugs pamodināja barona Bundula snaudošo godkārību. Citā draudzes skolā viĦš mēăināja mīt Sauslejieša pēdās. Klasē ieiedams, viĦš jautāja pirmajai meitenei: "Bist du verrückt, mein Kind?" ViĦš sagaidīja drošu "Nein!", lai, tāpat kā Sauslejietis, reviziju veikli sāktu un ātri beigtu, bet viĦam par lieliem brīnumiem un citiem kungiem par jautriem smiekliem Ħiprais skuėis ātri atbildēja: "Ich nicht!! . . ." Visus darāmos darbus uz jaunā pāra godībām un gaidībām Auriėos gudroja un darīja pēc pašu norunas gaidītāju starpā. Cik galvu, tik prātu un padomu, un katrs savējo tur par visprātīgāko. Pagasta Ĝaudis cēla pirmos goda vārtus uz pagasta robežas, otrus goda vārtus cēla muižas Ĝaudis uz muižas zemes robežas, bet trešos un lieliskākos vārtus visi kopīgi būvēja muižas liepu gatves galā pretī Auriėu pils ieejas lievenim. Visiem vārtiem bija uz godībām un gaidībām attiecīgi un skanīgi uzraksti. Pēc gudrām pārrunām un sīkiem iztirzājumiem godību un gaidību vīkšēju priekšgala vīri vienojās tādā ziĦā, ka jauno baronlielmāti un baronlielkungu pie pirmajiem vārtiem uz pagasta robežas apsveiks muižas mežsargi un pagasta bisenieki goda šāvieniem, pie otrajiem vārtiem visi gaidītāji kliegs trīskārtīgu "urrā!", bet īstā sumināšana un godināšana notiks pie trešajiem un pašiem diženākajiem goda vārtiem Auriėu pils priekšā. Uz pēdējo pasta staciju gaidāmiem dzimtkungiem pretī tika aizsūtīts lepnākais četrjūgs, aizjūgts logainā, ciešā goda karietē. Uz bukas sēdēja bārdainais kučieris kā koka dievs, nevarēdams ne lāgā pakustēties, ne pagrozīties. ViĦš bija tērpies Auriėu baronu kārtas kučieru mundierī, zelta tresēm rotātā, kurš maz tika lietots un kučierim mugurā nebija bijis no vecā barona bērēm. Ka nu agrākais kučieris, kura augumam mundiers bija šūdināts, bij īsts truksnis bijis, tad godaăērbs nepiedienēja tagadējam kumeĜu vadonim, kurš bija ikdieniška auguma un resnuma vīrs. Lai pildītu tukšo ăērbu, jaunais kučieris uzsprādzēja sev uz vēdera un krūtīm savas vecāsmātes auzu spilvu spilveni. Mākslīgais resnums sagādāja kučierim varen cienīgu izskatu, tikai kavēja viĦu brīvi un pēc prāta kustēties, bet kustēties un grozīties viĦam uz buka nevajadzēja, atpakaĜ skatīties bija pat stingri aizliegts, viĦa uzdevums bija raudzīties stingri uz priekšu, galvu cēli pakausī iecirtušam. Pie pirmajiem skuju un staipekĜu godavārtiem, kuri atradās pa lielo ceĜu verstis 15 no Auriėiem, par goda sargiem un jaunā pāra sagaidītājiem bija tikai minētie mežsargi ar saviem biseniekiem, jo visi citi Ĝaudis, kam bija spēja un griba piedalīties gaidību svinībās, jau laikus bija devušies uz Auriėu muižu, kur vajadzēja norisināties īstajām svinībām ar dziesmām, runām, muziku un parasto brīvšnabi un brīvalu pēc tam, ka loc uz kunga veselību, kamēr paliec sētmalī gulot.

"Kad tik vien Ĝaužu sanākuši, tad manam nav vērts viĦiem rādīties!" barons Bunduls nosprieda, kad ieraudzīja pirmos goda vārtus, bet Ĝaužu saujiĦu pie rokas un kājas pirkstiem varēja saskaitīt. Nekādas pavēles no kungiem nesagaidījis, kučieris uz savu galvu laida zirgus soĜos vārtiem cauri. Mežsargs Kālebs iepūta ragā: trarirā! Bisenieku bises sprāga juku jukām kā eplu malkas paukši ugunskurā, beidzamā nodārdēja Kāleba divstobrenīca: bradāc! Četrjūgs pie pirmajiem sprādzieniem sāka danciski ausīties: kad kučieris nesagaidīja kungu pavēli zirgus atturēt pie goda vārtiem, tad viĦš Ĝāva zirgiem vaĜu, un tie aizdrāzās pa lielceĜu kā vējplaukas. Mežsargi un bisenieki plēta platas mutes, lai pēc bisu sprādzieniem uz Kāleba doto zīmi visi kliegtu pērkondārdošu trīskārtīgu "urrā!". Spēka elpu uz iekšu raujot, ierāvās "urrā" līdz iekšā un iespiedās balss rīklē, mutes viĦiem palika vaĜā un "urrā" neizkliegts: kam par godu lai vēl kliedz, kad četrjūgs ar dzimtlielkungu un jauno dzimtlielmāti jau atradās labu versti gabalā. Mežsargi un bisenieki vaĜējām mutēm paskatījās viens uz otru, zīlēdami īsto vaininieku. Spēcīgais "urrā" kā rīklē iespriedies bija, tā palika. Kā uz norunu viĦi lēca saviem klibzaėiem, stīvgūžiem mugurā un klibatu klabatu auĜoja pa taisniem meža ceĜiem uz Auriėu muižu, lai tiktu kungiem muižā priekšā un tur pie goda vārtiem izkliegtu savus aiztaupītos "urrā" pret šėidru samaksu rīkĜu zieėim. Otrie goda un gaidību vārti uz muižas zemes robežas, verstis piecas šaipus Auriėiem, bija uzcelti tāpat karātavveidīgi pāri lielceĜam netālu no Auriėu lopmuižiĦas un kādām pāra zemnieku sētām. Pie vārtiem noliktie "urrā" kliedzēji klusām viens pēc otra bija pazuduši un pa krūmiem aizzagušies uz Auriėiem, kur nebija tukšā jāsmilkst. Aiz ziĦkārības pie vārtiem bija sapulcējušies un palikuši savās vietās tikai bērni, vecīši, kalpu un graudnieku sieviĦas no lopmuižiĦas un tuvējām zemnieku mājām, kuriem spēka un vaĜas trūka iet uz Pilsmuižas lielajām svinībām. SieviĦas knibinājās ap saviem priekšautiem, bērni sūkāja savus pirkstiĦus kā lāstekas ziemas laikā, vecīši iegrūda savus smerdeĜu ėuĜėus kabatā, kad četrjūgs, smiltis sijādams, tuvojās goda vārtiem. Neviens galdnieks nezināja ne vārdiĦa teikt, ne bĜāviena bĜaut, kad kučieris brauca goda vārtiem cauri. Tāda klusuma nesmukumu nojēgdama, kāda kalpu sieviĦa uzvilka vecum veco dzimumdienas peršu: "No salda miega mosties un smelies spirgtumu!" DziesmiĦa tomēr bija vietā, jo barons Bunduls saldi snauda, karietes mīkstajos spilvenos atgāzies. Kad Ilonai izdevās savu kungu un pavēlnieku uzpurināt no miega, tad viĦi jau bija labi gabalā no vārtiem. Dziedātājas sajūsminājās par savu dziedāšanu un ātrāk nerimās, kamēr nebija izdziedājušas savu rīta dziesmas penteri pantu pēc panta, lai gan godināmie sen vairs nebija redzami.

Kādu labu versti tālu no Pilsmuižas lielceĜš veda kalnup bērzu birztalai cauri. Ilonai bija izdevies uzmodināt savu laulāto draugu ar ziĦu, ka tūliĦ viĦi būšot Auriėos. KalniĦā braucot, viĦš galanti melsa savai sieviĦai: "Manam pieplūks tev pirmās puėes, mūsu pašu valstī augušas!" ViĦš atvēra karietes durvis un pavēlēja kučierim: "Pietur', kamēr manam izkāpj un iekāpj!" Kučieris apturēja zirgus, barons Bunduls izkāpa laukā, aizcirta durtiĦas ar troksni un pazuda lejup birztaliĦā. Ilona gaidīja brītiĦu, tad arī viĦai iepatikās paelpot dzimtenes spirgto gaisu, viĦa izkāpa klusi no karietes laukā, un durtiĦas pašas no sevis aizcirtās ar lielu troksni. Kučierim atpakaĜ raudzīties nebij brīv. Karietes durtiĦas otrreiz atveram un aizveram izdzirdis, viĦš nodomāja pie sevis, ka baronlielskungs atkal ir iekāpis karietē, un lika zirgiem iet soĜos kalniĦā augšā. Kalna galu sasniedzis, viĦš uzklakšināja ar mēli, un zirgi laida slaidiem rikšiem uz tuvējo muižu, pilnu auzu sili cerēdami. Kad četrjūgs no lielceĜa iegriezās liepu gatves viĦā galā, mežsargi un bisenieki pa otram lāgam sprūdināja savas bises vaĜā un ar labpatiku grūda rīklē iespriedušos "urrā" laukā. Pie milzu goda vārtiem otrā gatves galā dziedāja pagastskolām sava skolotāja vadībā, pie pilslieveĦa skandināja savas slavas dziesmas draudzes skolēni ragu pūtēju pavadībā. Pagasta rakstvedis lielā uztraukumā plūkāja savu āža bārdiĦu un velti nopūlējās atcerēties sagudroto un galvā iekalto slavas un pateicības runu. Tikai uzrunu viĦš lielām pūlēm atcerējās: "Cienīgā, žēlīgā baronlielmāte un cienīgais, žēlīgais baronlielskungs, mūsu visu maizes tēvs!" Cits viss, kā galvā kalts, tā iekalts palika, ārā nenāca, lai raud vai dzied. Gan kučieris brauca sīkiem solīšiem uz pili, bet viens suminājuma paĦēmiens nebija vēl pusē, kad otrs jau sākās. Šāvieni, urjavas, dziesmu un muzikas skaĦas jaucās vienā vispārīgā, mistrainā čalā. Uz pils lieveĦa stāvēja Auriėu barona dzimtas locekĜi, radi un daži kaimiĦi, kuri uz sagaidībām bija ieradušies. Kučieris apturēja zirgus pie lieveĦa. Vecais lielmātes sulainis jaunā Virzas Pētera pavadībā steidzās gaidītiem atbraucējiem pretī un cēlā rāvienā atrāva karietes durvis līdz galam vaĜā, paši godbijīgi saliekdamies liecamā naža līkumā katrs savā karietes durtiĦu pusē. GalviĦas pagriezuši, acis pārgriezuši, viĦi caur pieri raudzījās karietē, bet laukā nekāpa neviens, kariete bija un palika - tukša! Pieskrēja citi mājnieki tukšo karieti apbrīnot! Brīnījās kungi, brīnījās zemnieki galvu galvām. Daži pārbijās, citi uztraucās, - vai tik gaidāmiem neesot kāda nelaime lēkusies? Kā nemaĦā šėībi raudzījās arī kučieris. "Kur baronlielskungs ar jauno lielmāti palika?" Auriėu lielmāte kučierim klusi vaicāja. "Nezinu.... nesaprotu... ceĜā no bērzu birzes līdz pilij viĦu žēlastības ir pazudušas...." viĦš kā apdullis atbildēja.

Apstājās rakstvedis vai desmito reizi malt: "Cienīgais, žēlīgais baronlielskungs, mūsu visu maizes tēvs..." Aprāvās puspūtienā ragu pūtēji, apklusa dziesmas vidū draudzes skolēni, pagastskolas bērni, un viĦu dziesmu vadoĦiem paceltās rokas ar taktszižĜiem palika gaisā karājoties, urjavas palika ieurrātas, mitējās kā uz burvja zižĜa mājienu Ĝaužu runas un čalas, tikai brīnums, ka Indītes un Zuša gaisā sviestās cepures nepalika gaisā karājoties, bet abas draudzīgi iekrita kukĦas gala lielajā lietus ūdens baĜĜā. ěaužu bija salasījies milzums, pilns pils pagalms, pilns parks, pilna muiža. Spēji iestājās un brītiĦu valdīja kungu un zemnieku starpā kapa klusums, - tad parka malā, lielā pagalma vienos sānos, ieskanējās pa sīkam, nedrošam kliedzienam, tiem pievienojās viena, otra, desmitā balss, bet, kad no parka iznāca roku rokā barons Bunduls ar savu jauno baronkundzi sveiki un veseli, tad visi kā atviegloti atĦēma elpu, čalas un urjavas atdzīvojās no vienas Ĝaužu bara malas, kamēr apĦēma visus uz godībām saradušos kungus un zemniekus. Skolotāji sāka par jaunu sist takti, bērni dziedāt, muzikanti spēlēt, kungi smiet, zemnieki sviest cepures gaisā un klaigāt, meitas, puišu knaibītas, Ĝaužu burzmā spiegt un rakstvedis malt: "Cienīgā, žēlīgā baronlielmāte un baronlieltēvs ..." Barons Bunduls skaitās zilas zēveles, kad kučieris viĦus bija pametis birztalā vienus. ViĦš nodzīrās lielā niknumā kučierim dzīvam ādu noraut pār acīm un kauna dēĜ gribēja nemanīts iezagties muižā, bet Ilona prata kūsošo putras podu atausīt. Pa taisnāko kājceliĦu viĦi ieradās muižā un Ĝaužu barā, Ilona jautri smaidīdama un pilnu klēpi puėu nesdama, itin kā viĦi, puėes plūkdami un jautri tērzēdami, būtu gribējuši beidzamo ceĜa gabaliĦu tīšus prātus kājām nostaigāt. Kad barons Bunduls redzēja, ka visi augstie un zemie godnieki notic Ilonas jautrībai un ātrumā sagudrotam nostāstam, tad arī viĦš aizmirsa savas dusmas, kĜuva jautrs un runīgs veco paziĦu starpā, ārzemju varenību salīdzinot ar dzimtenes niecību, vēlāk paklausīja mātes mājienam, izgāja laukā uz lieveĦa un pateicās pagasta un muižas Ĝaužu pūlim: "Manam ir Ĝoti mierā par pelnīto (- gribēju teikt: parādīto -) godu! Eita visi uz lielajām rijām, tur jums būs rīkli ko skalot un vēderam ko dot!"

11 Liepu lapa un ērce

Ilona bija taisni kā priekš barona Bundula radīta sieva. Visā viĦu neilgajā laulības kopdzīvē ne vīrs, ne vīramāte, ne viĦas pašas māte, ne māsas nedzirdēja no viĦas neviena Ĝauna vārda. Labis prātis krustu uzĦemdamās, viĦa nesa to pacietīgi, nekurnēdama, neĜaudamas saliekties zem krusta smaguma, asaras norīdama spītīgā pašlepnumā. Vēl laimi un apmierinājumu par savu laulības dzīvi viĦa ārīgi tā prata izrādīt, ka pat vīramātes skaidrās acis vīlās un viĦa netika reizām par vedeklu īsti gudra. Ar vīru Ilona apgājās kā ar jēlu olu, sargāja viĦa godu, slēpa viĦa kaunu, jo, pēc viĦas pašaizliedzīgās dabas un no kārtas aizspriedumiem regulētām domām, visai dzimtai, īpaši laulātai sievai, bija jāstāv nomodā dienu un nakti par vīra kā dzimtas galvas godu. Vienā lietā Ilona izrādījās par nelabojamu stūrgalvi. Vīramātes un vīra loloto cerību viĦa neizpildīja, par jaunu ciltsmāti baronu Bundulu ăintai nekĜuva, kārotā mantinieka nedeva.

Vērīgi un bēdīgi vīramāte noraudzījās uz vedeklu, bet arī šos klusos pārmetumus viĦa panesa pacietīgi, nodurtām acīm, kā atzīdamās un paĦemdamās par vienīgo un īsto vaininieci, ka vecajai un slavenajai baronu Bundulu dzimtai draud izmiras briesmas. Vecā lielmāte caurām bezmiega naktīm mocījās ar domām, kā novērst šīs draudošās briesmas, tā sakot, slavenas ăintas tīšu pašnāvību. Simtreiz viĦa gribēja runāt, dot vedeklai padomu, aizrādījumus, bet aplinkus vārdus, apkorīgus padomus Ilonas skaidrā vientiesība nesaprata, un gaiši izteikties, sānu tekas rādīt viĦai mēle neklausīja aiz iedzimtās kautrības un sievišėīgās ėītrības. Barons Bunduls dzīvoja vieglu dienu mātes, sievas un Virzas Pētera saudzīgā, sirsnīgā gādībā, no vērīgo gādnieku apsardzības un vadības pasprucis, tūliĦ pats neapzinīgi gādādams, lai viĦam dullā barona slava nemitētos. Lauksaimniecība viĦam pamazām bija pavisam apnikusi, un viĦš meklēja mieru un laika kavēkli visādos goda amatos, darbu žēlīgi Ĝaudams padarīt citiem, bet savu barona vārdu visos rakstos parakstīja pats. Lepns, uzpūtīgs un lielīgs pret saviem apakšniekiem un visiem zemniekiem, viĦš dabas dzinuĜu noskārtā atzina savu kārtas biedru pārākumu, iemanījās ar laiku cik necik gudri klusēt viĦu vidū un padoties kārtas priekšstāvju rīcībai. Vecas ăintas vārds un liela bagātība viĦam bruăēja ceĜu, tā ka joku dēĜ kārtas biedri viĦu ievēlēja dažādos mazāk svarīgos amatos - kā par baznīcas priekšnieku, draudzes tiesneša vietnieku un locekli dažādās komisijās un iestādēs. Ar laiku viĦš iemanījās, kurā vietā dažādos papīros viĦam savs vārds jāparaksta, un ar iekšēju prieku un ārīgu svarīgumu izdarīja lēni un apdomīgi šo svarīgo darbu, kad notari un rakstveži nieka liekumus bija padarījuši un vajadzīgos rakstus sastādījuši. Kā dzīvē, ta arī amatos viĦam gāja raibi un visādi, bet Ĝaudis jau bija ar dullo baronu un viĦa darbiem apraduši. Cietēja un Bundulu ăintas ugunskura sargātāja Ilona piecus gadus cieta, tad likās gultā un vairs necēlās. Auriėu lielmāte kopa vedeklu uzupurēdamās. Galu galā vecā lielmāte saprata un nekaunējās savā prātā atzīties, kādu varoĦdarbu Ilona gadiem bija darījusi, vīra dullumu, smieklīgumu gudri noslēpdama un Auriėu pili padarīdama par omulīgas viesmīlības un jautras sabiedrības viduci visā plašajā apkārtnē. Visi tālumnieki, pat Lebersteiniete ar meitām, noturēja Ilonu par laimīgu pilskundzi un apskaužamu lielas bagātības un slavena vārda valkātāju. Savu dzīves noslēpumu, cik tukša un nevērtīga ir bijusi viĦas laulība, Ilona vēl uz mirstamās gultas nosargāja, atĦēma viegli beidzamo elpu un neizpūta viĦas vairs, kā pasaules baidīdamās, ka pēdīgai elpai neizplūst līdzi sirdi satriecošs vaids par viĦas pazaudēto mūžu, - un aizgāja pelnītā mierā. Pēc dižām bērēm barons Bunduls ārīguma dēĜ valkāja sēru lentu, - vai viĦam Ilonas ir žēl vai nav žēl, tā viĦš skaidri nezināja - un aizceĜoja Virzas Pētera pavadībā uz ārzemēm. Kad un kur Virzas Pēteris noārdījis sēru lentu no viĦa apăērbu piedurknes, to barons Bunduls nemanīja un nezināja. PārceĜojis dzimtenē, sievas trūkuma viĦš gan nejuta, bet atskārta, ka namamātes trūkst, kas spožas viesības zin rīkot, laipni viesus uzĦemt, jo pēc Ilonas nāves vecā lielmāte atkal bija uzsākusi savu iepriekšējo vientules darbu un dzīvi.

Ka viĦam pasaulē vēl kaut kas svarīgs izdarāms, to barons Bunduls neskaidri sajuta, bet darāmo darbu atminēties vai vārdā saukt, - tā viĦš nezināja. KaimiĦu virsmežkungs, vecais zobgalis un jokupēteris, pats pirmais teica viĦam skaidri acīs un citi kārtas biedri un paziĦas itin nopietni atbalsoja Tolka padomu: "Jūs vēl tik jauns un stalts kungs, vīrs pašos spēka gados, vai tad visu pārējo mūžu gribat nodzīvot atraitĦa kārtā?" Nu barons Bunduls ar neskaidro sajūtu tika pie skaidrības: viĦam otrreiz jāprecas! Arī mātei radās tādas pat domas. Kas zin? Kas zin? ViĦa iedomājās jaunās cerības, ka viss vēl varot par labu griezties, ko Ilona nokavējusi un neizpildījusi. Pat māte radīja un audzināja dēlam jaunu patiku un gribu precēties, pilnām burām vēlreiz stūrēt laulības ostā. Veda, stūma, bīdīja, vadīja gudri un prātīgi, kamēr baronu Bundulu aizstūma pie - Lebersteinietes Tusneldas. Tusneldas jaunkundze bija uz baigā trīsdesmitā gada robežām, kuru pārkāpjot patentēts vecmeitas gods neglābjami rokā. Gan viĦa bija smuka un sārta kā biete, zema un resna kā piestiĦa un mīksta kā piena kunkulis - ja tikai šie uz ātru roku grābtie salīdzinājumi priekš dižciltīgās Tusneldas Auroras Metas fon Leberstein nav par prastiem - bet visi cerētie, gaidītie, zīlētie, nosapĦotie precinieki darīja saviem vārdiem godu, viĦi precējās viens pēc otra, ka put vien - ar citām meitām, tikai Tusneldas vien neviens neĦēma, itin kā boikots jau tolaik būtu izgudrots. Nebēdnīgajai Tusneldai knipis nemaz lāgā nesitās un dziesmiĦa skanēja liekuĜoti, kad, glaunajiem kavalieriem vienam pēc otra apprecoties, viĦa mēăināja bezbēdīgi uzdziedāt: "Es apgriežos un pasmejos, un sevim citu izraugos!" Raudzīties neviens viĦai neliedza, bet izredzes apprecēties tomēr nebija nekādas. Sējējs tika sūtīts sēklu sēt, kad zeme bija sagatavota. Tusnelda bija gatava nācēja, kad barons Bunduls atjāja Niėelē gatava Ħēmēja lomā. Kamēr Ilona bija dzīva un Auriėu pārpilnībā, viĦa ar vīramātes atĜauju nesavtīgi un saudzīgi apgādāja māti un māsas, ka viĦām nekā Niėelē netrūka. Bagātajos gados taupīt un krāt nenāca ne mātei, ne meitām prātā. Lebersteinietes vienu roku dāvanas un pabalstus saĦēma, otru roku izputināja, savā vieglprātībā domādamas, ka viĦu ienākumu avots neizsīks. Viegla daba par rītdienu negādā. Kad Ilonas devīgā zelta rociĦa zuda ēnu valstī priecīgai devējai līdz, tad NiėeĜu kungu nams vissāpīgāk sajuta šo trūkumu un nepelnītām balvām izlutinātās muižnieces kurnēja pret mainīgo likteni: "Kaut jel mūsu dēĜ liktenis Ĝāvis Ilonai vēl kādus gadiĦus padzīvot, kamēr mēs iedzīvojamies viĦas laimē!" "Nav dieviĦš jums nolēmis Ilonas laimi!" vecā Lebersteiniete savās bēdās negribēdama kaitināja savas meitas. Kad barons Bunduls par jaunu pieklauvēja kā precinieks pie Niėeles nama durvīm, tad brīnums nav liels, ka Lebersteiniete viĦam līksmu sirdi atdarīja durvis līdz pašam galam vaĜā un Asta

viĦu saĦēma vaĜējām rokām, jo tikai tīrs labums atlēca viĦām abām no šīs preces. Bet Tusneldai bez labuma bij vēl jāsaĦem pats labuma nesējs. Tusnelda gan vīzdegunīgi viebās, bet nesacīja "nē", kad barons Bunduls viĦu bildināja, ViĦš gribēja iedzīvoties par jaunu laimīga līgavaiĦa un precinieka lomā un gribēja lietot par jaunu vecos māĦu paĦēmienus tāpat kā pie Ilonas, bet Tusnelda tādu muĜėību necieta un aplēja viĦu kā ar karstu ūdeni: "Brālēn Gusto, neblēĦojies, vismaz es esmu priekš tādām blēĦām un salkaniem māĦiem par vecu un par gudru. Ja tu nopietni gribi, tad precēsimies un liksimies drīzumā salaulāties, lai pasaulei mazāk laika atliktu gar mums savas mēles trīt, un ar to pietiks!" Vēl nenocietās barons Bunduls, neiebildīs: "Ticu, ka tu manam dosi to laimi, ko mana dzimta no tevis kāro ..." Tusnelda droši pārtrauca viĦa valodu: "Bet es ticu, ka ar tavu palīgu es sasniegšu to laimi un stāvokli, ko es kāroju un, tevi precēdama, gribu iekarot! Tev kā savam vīram pēc iespējas mēăināšu iztapt, bet tavas dzimtas kārumi man gluži vienaldzīgi..." Tusnelda bija māsas Ilonas pilnīgs pretstats. Cik Ilona pēc savas dabas bija padevīga, lēna, piekĜāvīga un mīĜa kā liepu lapa, tik Tusnelda bija skarba, taisna, nepadevīga un kodīga kā ērce. Saderinājās, apprecējās drīzumā ar parasto ārīgo greznību un lepnumu. "Dari, kā gribi!" Tusnelda visam piekrita, kas viĦai bija tā kā tā pa prātam. Arī kāzu ceĜojumam Tusnelda nepretojās. ViĦai patika ceĜot pa svešām zemēm un malām. Sen viĦa bija kārojusi redzēt pašas acīm visus jaukumus un brīnumus, par kādiem skolās mācījusies, grāmatās lasījusi. Auriėu baronu Bundulu ăintai piederēja Rīgā divi lieli un skaisti nami. Kā visādas varbūtības paredzēdama un visādiem gadījumiem sagatavodamās, praktiskā un apdomīgā Tusnelda pirms pie laulas nestājās, kamēr uz viĦas vārda nenorakstīja viĦai par jaunītes rīta dāvanu un iepriecu lielāko un ienesīgāko Rīgas namu. Kad nu cilvēku prātiem nākotnes sarežăījumi dzīvē nav paredzami un citādi lau'āti draugi kopīgi valda par savu mantu, tad Auriėu māte un dēls izpildīja joka dēĜ Tusneldas dīvaino un dārgo iegribu. Pusgadu jaunlaulātie braukāja un klīda pa ārzemēm, kamēr Tusnelda atēdās svešzemju brīnumu un jaukumu. Tik ilgi ārzemēs uzturēties Tusneldai bija savs slepens, bet labi domāts nolūks. Svešumā un tālumā, kur nevienas draudzenes un skauăes acis neredz, viĦa gribēja pieradināties pie sava vīra ārīgā un iekšėīgā cilvēka, gribēja iedzīvoties viĦa aušībās un savādībās, kā to Ilona savā laikā tik skaisti bija pratusi, jo tūliĦ pēc kāzām par dullā barona laulāto draudzeni visiem radiem, draugiem un paziĦām rādīties un viĦu starpā dien' no dienas dzīvot Tusneldai iedomājoties vien sirds sāpēja un prāts kaunējās. Ārzemju kopdzīves panākumi bija gluži negaidīti, nolūkam tieši pretēji. Meklētās saskaĦas vietā ieviesās pilnīgs lūzums. Jo ilgāk viĦi kopā dzīvoja, jo vairāk Tusnelda no barona Gusto atsala, kamēr viĦas vienaldzība un vēsums pārvērtās par nievām un riebām. Tusnelda te neprata cita labāka darīt kā vīram Ĝaut pilnu vaĜu darīt, ko grib, neliekoties par viĦu ne zinis, un pati staigāt savu ceĜu uz savu atbildību.

Pa vecam paradumam barons Bunduls gribēja, lai, mājup braucot, viĦus sagaidot Auriėu muižā ar parasto ārīgo svinību un lērumu, bet Tusnelda tam sparīgi pretojās un izveda savu gribu, vīram nesaudzīgi atklādama un ar uzviju iztēlodama pirmo sagaidību smieklīgumu Auriėos. Pavisam negaidot un gluži klusi viĦi atbrauca Auriėos, un klusais mājas karš sākās. Vīramātei vai vīram pa prātam izdarīt Tusnelda neprata un arī nemaz nepūlējās šinī tikumā mēăināties. Vīra smieklīgumu un aušīgo lielību viĦa nesaudzēja, nemēăināja svešām acīm noslēpt, bet smējās pati pirmā par viĦu. Visu mūžu kā sabāznē lutināts un audzēts, barons Bunduls nevarēja panest spirgto gaisu, kad Tusnelda nesaudzīgi viĦu vilka aiz cekula no sabāznes laukā. Barons Bunduls staigāja kā uz adatām. Tusneldas smieklus un zobgalības neaizkavēja ne viĦa dusmas, ne glaimi. ViĦas smieklu cēlonis nebija jautrība un prieks, bet īgnums un naids pret. vīra tukšību, nevarību un gĜēvumu, ar kurām vīra īpašībām visā kailumā viĦa jau ārzemēs bija iepazinusies. Kā viĦi pārceĜoja no ārzemēm mājās, ta tūliĦ ierīkojās katrs savā guĜamistabā, kā allaž lieliem kungiem klājas, kam tik daudz istabu, ka nezin, kā viĦas piedzīvot. Ka durvis abu guĜamistabu starpā stāvēja dienu un nakti aizslēgtas, tā vecā lielmāte vēl nezināja. Tusnelda aiz gara laika sāka jaukties mājturībā un pat muižu saimniecībā, kuru pa vecam pārzināja vecais stārastiĦš Virza un vecā lielmāte. Ka nu Tusnelda vēl mazāk jēdza no saimniecības nekā viĦas vīrs un arī mājturību viĦa tikai pa acu galam no savas mātes Niėelē bija redzējusi, tad lāga jēgas no viĦas iemaisīšanās nekur neiznāca. Un kādus lielus labumus gūt vai spožus panākumus sasniegt Tusnelda arī nemaz negribēja, viĦas dabai tikai ienāca prātā atklātībā izrādīties, ka viĦa esot muižas valdniece un pils namamāte. Ko Ilona ar maigumu, padevību un vērību bija sasniegusi negribēdama, tas Tusneldai gribot neizdevās ar varu, skarbumu un tiepšas iedomību. Vecā lielmāte cietās un pacietās, vienādi lolodama cerību, ka Tusnelda piepildīs to robu, ko Ilona pametusi novārtā. Pagāja pirmais gads laulībā, un vecajai lielmātei ne mazākās nojautas, ne drošības nebija, ka Tusnelda attaisnos uz viĦas liktās cerības. ViĦa sāka uzbudināties, bēdāties, aptaujāties un dabūja zināt, ka vedekla viena pati guĜot ieslēgusies savā guĜamistabā un barona Gusto tur iekšā nelaižot ne dienu, ne nakti. Vecās lielmātes brīnumi un dusmas par tādu dīvainību bija lielas. Divatā viĦa visā savā bargumā stājās vedeklai ceĜā un savā bībeles vārdā viĦai noprasīja: "Kā tu atbildēsi baronu Bundulu ăintas, dieva un savas sirdsapziĦas priekšā? . . ." Mierīgi noklausījusies ăintas mātes pārmetumos un rājienos, Tusnelda, vīzdegunīgi smaidīdama, atbildēja: "MīĜo vīramāt, tas taču pilnīgi viena alga!" Kad vecā lielmāte nesaprata vedeklas atbildes īsto nozīmi, bet noturēja to par jaunas spītības izteiksmi, tad viĦa iedegās svelošās dusmās, rāja un bāra vedeklu, biedināja viĦu ar baznīctiesu, mācītāju un nezin ko. Tusnelda gāja vīramātei ar riĦėi apkārt, bet aiziedama apgriezās un pateica viĦai nopietnu un tik biezu vārdu taisni acīs, ka vecajai lielmātei ausis svila un bāriens aprāvās pusratā, - trūka

vecajai ăintas mātei uzreiz katra iemesla dusmoties un rāt jauno lielmāti, - viĦa vainīga nebija . . . Tā vienotājas saites arī vecās un jaunās lielmātes starpā risa. Kā Tusnelda lieka bija vīram, tā lieka, sveša un nevajadzīga viĦa kĜuva arī vīramātei. Visi trīs Auriėu pils iemītnieki no lielkungu sugas dzīvoja katrs savu šėirtu dzīvi, gāja katrs savu ceĜu, par otru un trešu likdamies maz zinis. Barons Bunduls vairāk dzīvoja pa apriĦėa pilsētu, apriĦėtiesas locekĜa amata izpildu slavā, nekā savā muižā. Tusnelda mēdza tā ierīkoties, ka viens no viĦiem ar savu apkalpotāju galmu dzīvoja Auriėos, kad otrs ar savējiem uzturējās apriĦėa pilsētā vai Rīgā, bet, kad otrais pa vienām durvīm ieradās Auriėu muižā, tad pirmais pa citām durvīm devās uz Rīgu vai citur. Taču vienā lietā visiem trim pils iemītniekiem bija vienādas domas - ilgi šāda dzīve nav izturama! Par baronu Bundulu rūpējās un viĦu visur pavadīja viĦa nešėiramā ēna Virzas Pēteris. Bez Pētera barons Bunduls vairs nevarēja iztikt. Kad viĦam trūka Pētera pakalpības un gādības, viĦš jutās kā bez rokām un kājām. Kamēr barons Bunduls bija savā kāzu ceĜojumā ar otro sievu pa ārzemēm, tikmēr arī Virzas Pēteris no sava tēva stārastiĦa ar lielmātes ziĦu bija apprecināts un ielikts tuvējās Lielpūėu mājās par saimnieku. Pēc gadiem Pēteris vēl bija jauneklis, bet kuplie, zeltainie mati un iebrūnā pilnbārda norādīja, ka viĦš jau atrodas uz vīra gadu staltuma un spēka robežām. Pret Pētera preci baronam Bundulam nebija nekā ko iebilst, kad viĦš no ārzemēm pārbrauca mājās, bet uz viĦa gribu un lēmumu Pēterim bija jādzīvo muižā un jāpaliek viĦa personīgā dienestā. Par algu viĦam visas Lielpūėu klaušas un nodevas muižai tika atlaistas, un viĦa jaunā sieva MariĦa radinājās viena pati saimniekot Lielpūėos. Kunga griba izšėīra jaunā laulātā pāra kopdzīvi. Virzas Pēteris dzīvoja Auriėos, tikai pa vaĜas brīžiem vai pa naktīm viĦš mēdza nostaigāt uz Lielpūėiem "pie savas sievas meitās", kā viĦš pats smējās. Lielākās viesībās baronlielkunga sulainim Pēterim bija jāpalīdz vecajam sulainim viesus pie galda apkalpot, tad arī viĦam pa sulaiĦu modei bija jāăērbjas jaunās, smalkās, garās diegu zeėēs, sudrabsprādzainās kurpēs, cieši pieguĜošās, īsās biksēs, kuru stilbu gali sniedzās tikai līdz ceĜgaliem, un zilos svārkos spožām sudraba pogām. Prieks bija noskatīties viĦa vingrajā augumā un lokanībā, nemaz nerunājot par glīto seju un sapĦainām acīm. Pēteris likās nemaz neapzinoties sava vīrišėīgā staltuma un skaistuma un īsti tamdēĜ visiem iepatikās uz pirmo acu uzmetienu, īpaši kundzes Ĝāvās un likās no viĦa visādi apkalpoties. Lebersteinu Asta bieži brauca ciemoties uz Auriėiem pie savām precētām māsām un nevarēja vien nopriecāties un acis izgārdināt ap stalto Pēteri, īpaši viĦa glītajām kājām ar spēka pilniem gurniem un apaĜiem, vareniem ikriem, kad viĦš klusiem soĜiem pa gludo grīdu kā līgot aizlīgoja, kā olu uz galvas virsus nesdams.

Kad Virzas Pēteris ielūdza baronlielkungu uz sava pirmā dēla krustībām, tad barons Bunduls acis vien izplēta un brīnījās: "Ačgārna pasaule! Manam liela manta bez mantnieka, bet tavam mantnieks bez mantas." Pēteris apmierināja un sadrošināja baronu Bundulu, ka kungi jau allaž tādās lietās esot gausāki par zemniekiem, gan mantinieki pēc dieva gribas radīšoties, kad būšot laiks. Divus gadus Tusnelda skaitās pati uz sevi, kaitināja citus, kamēr viĦai līdz kaklam apnika spēlēt dzīva vīra atraitnes lomu. Klusumā viĦa perināja visādus nodomus, bet Rīgas dzīve viĦai nogatavināja vienu nodomu un iedvesa dūšu to izdarīt. Laulātu draugu satiksme tā bija sašėobījusies, ka bez naida un strīdus vairs nepagāja, kad viĦiem vienu dienu iznāca viena pajumtē nodzīvot. Sarunas parasti sākās ar pārmetumiem, pārgāja izsmieklā un nobeidzās ar smuku ėildu, kurā vecā lielmāte gāja dēlam palīgā, jo citādi Tusnelda viĦu pavisam Ħēma zemē. Pēc paprāva strīdus un ėildas, kad baronam Bundulam atkal bija pasprukusi kāda āveklība, Tusnelda lika sakravāt visas savas mantas vezumā un aizbrauca uz Rīgu. Daudzreiz viĦa bija ceĜojusi turp un atpakaĜ tikai kalpoĦu pavadībā, tamdēĜ arī šoreiz neviens par viĦu daudz nebrīnījās un nepretojās viĦas aizbraucienam. Ne māte, ne dēls neievēroja, ka lielo strīdu šoreiz Tusnelda kā no zila gaisa pagrāba, pasprukušais mazais nieks nebija ta vērts. ViĦi nezināja, ka Tusnelda Rīgā bija iepazinusies un samīlējusies ar kādu Rīgas labiešu ăintas mazturīgu, bet godkārīgu tieslietu pratēju, kurš uzreiz bija gatavs viĦas precētājs, ja viĦa no sava pirmā vīra atlaulājas, kad bija izdibinājis svarīgo ziĦu, ka skaistais Rīgas nams ir norakstīts uz Tusneldas vārda. Vecā Auriėu lielmāte tikai acis vien izplēta, kad Tusnelda tūliĦ no Rīgas atrakstīja, ka viĦa likšoties no barona Gusto šėirties, tādu dzīvi viĦa ilgāk panest un izciest nevarot. Auriėu lielmāte un Lebersteiniete aizplīsa uz Rīgu, bet Tusnelda no sava nodoma vairs nebija atrunājama ne ar Ĝaunu, ne ar labu. Auriėu lielmātei Tusneldas žēl nebija nemaz, viĦa tikai bijās no kauna un Ĝaužu valodām. Lebersteinietei atkal Auriėu muižas labumi un palīdzība bija pirmajā vietā, bet Tusnelda nepadevās ne vīramātes niknumam, ne pašas mātes asarām. Lai ārīgi paliktu nevainojams sabiedrības acīs un paredzamo kaunu uzveltu pretējai pusei, barons Bunduls savās ātrajās dusmās uzdeva savam advokatam pirmajam uzsākt viĦu laulības šėiršanas prāvu, uzdodot par iemeslu sievas Ĝaunprātīgo bēgumu, kad Tusnelda liedzās atgriezties uz Auriėu pili. Nu arī Tusnelda vairs nekavējās un vīra nesaudzēja, bet uzdeva tiesai savus dibinātus, baronu Bundulu un viĦa vārdu un vīrišėību Ĝoti apvainojošus iemeslus. Lai nesaceltu veltīgus nesmukuma putekĜus un apkaunojošus spriedelējumus pie augstas un zemas kārtas, tad abas puses Ħēma pirmos iemeslus atpakaĜ un vienojās klusām labprātīgi likt šėirties aiz abpusīgas nepārvaramas nepatikas un rakstura nesaderības. Kur kādi kavēkĜi radās, tur Auriėu barona vecais vārds un nauda nobīdīja tos klusām no ceĜa. Tusnelda paturēja skaisto Rīgas namu, kurš jau pirms laulības bija norakstīts uz viĦas vārda, un bez tam vēl izkaulēja smuku apgādības naudu. Ka viĦa nodomājusi drīzumā otrreiz precēties un otrs vīrs viĦai jau ziĦā, to Tusnelda pa šėirību laiku gudri noklusēja.

Divi laulības gadi ar baronu Bundulu Tusneldai bija neizsakāmi gari un nepanesami grūti, bet pēc nelaimīgās laulības nāca laimīgās šėirības, un tagad šos divus nelaimes gadus viĦa ar pilnu tiesību uzskatīja par savas nākošās mūža laimes nodibinātājiem, jo, tikai apprecēdamās ar baronu Bundulu, viĦa bija sasniegusi kāroto dzīves mērėi, ka tagad varēja dzīvot priekā un bagātībā pie īsta vīra sāniem.

12 Labas lietas visas pa trīs

Barons Bunduls atdzīvojās no laulības šėirību kauna un nepatikas, kad viĦa baroniskais goda vārds no "cienīgā, žēlīgā baronlielkunga" pagarinājās par versti garo "cienīgs, žēlīgs draudzes tiesneša baronlielskungs", ka godinātājam elpa aizrāvās, kamēr ar uzrunu vien galā tika, bet godkārīgajam godinājamam tikpat kā garu medus mekši vilka gar lūpām. Vecais draudzes tiesas kungs mira, un citi muižnieki papurināja plecus un nosmējās, kad viĦiem barons Bunduls netīšām ievēlējās par jauno draudzes tiesnesi vietējā iecirknī. "ěaudis ar viĦu apraduši, un Ĝauns viĦš nav, tikai drusciĦ dulls! Galvenais - viĦš pats traki grib ... lai notiek! Vecais notars ir saprātīgs un uzticams cilvēks, gan viĦi ar muĜėa zemniekiem tiks galā ..." tā skanēja jaunvēles pamatojumi. Amatu barons Bunduls pieĦēma mīĜumis. Draudzes tiesas miteklis tika pārvietots uz Auriėu muižu lielās, brīvās telpās, un jaunais draudzes tiesneša kungs valkāja lepni un vīzīgi goda mundieri un cepuri ar sarkano valni. Jauns pierādījums vecai patiesībai, ka darbs ceĜ vīru, mundieriĦš mērkaėi. Kad barons Bunduls otru lāgu tika lūgts uz Lielpūėiem kristībās, tad viĦam sirds iesmeldzās par tādu likteĦa netaisnību, ka nabaga zemniekam rodas varbūt negribot bērns pēc bērna, bet viĦš visai divreizīgai precei par spīti stāv viens kā zars vecā grābekĜgalvā. Nav viĦam mantinieka paša bērna, izmirs dižciltīgo baronu Bundulu vārds un ăinta līdz ar viĦu par lielu prieku tāliem radiniekiem, kuri jau tagad atklāti un slepeni uz viĦa mantu zobus trin. Ne pirmo reizi barons Bunduls izklāstīja savus rūpestus tā un citādi uzticamā sulaiĦa un vientulības biedra priekšā un šoreiz savu bēdu dziesmu beidza: "Pēter, Pēter, manam vienam ir grūti! ĥem tu daĜu no manām bēdām uz saviem pleciem ..." Pēteris nekaunējās smaidus ar liekulīgām žāvām nodzēst. "Vēl diena nav vakarā, baronlielskungs!" Pēteris, savu smiekla domu domādams, nopietni atbildēja. "Visas labas lietas esot pa trīs ..." Pašam Pēterim kā zvīĦi nokrita no acīm, barona Bundula raudu dziesmas beigās klausoties. Tīri brīnums, ka viĦš līdz šim pašam brīdim nebija ieraudzījis glābiĦu vienkāršā un dabiskā patiesībā: baronlielkungam jā precas trešo reizi, tad varbūt bērniĦi radīsies. Bez sievas taču nevar uz mantiniekiem cerēt! Neizprotami brīnumi, kā pats baronlielskungs un vecā lielmāte nav senāk atraduši šo visvienkāršāko patiesību?

Turpat gads ir pagājis no šėirībām ar Tusneldu, vai vīram tamdēĜ bez sievas jādzīvo, ka pirmā sieva viĦam mirst un otrā no viĦa šėiras? Un barons Bunduls ir vīrs, kas desmit sievas var uzturēt un desmit sievu bērnus ar maizi apgādāt, ja tikai bērni pasaulē rodas! Lieta vienkārša un gluda, pati par sevi saprotama, baronlielskungs tikai par jaunu jāapprecina. Jaunās dziesmas pamatmotivus dzirdot, barons Bunduls sāka slaistīt ausis: "Kā tu to domā, Pēter, ka visas labas lietas trīs?" "Domāju gluži vienkārši un dabiski. Baronlielkungam jāprecas trešu lāgu, ja mantiniekus un bērnu priekus grib piedzīvot. Bez paša sievas arī baronlielkungiem bērni un mantinieki no zila gaisa zemē nekrīt ..." Tavu jaunu un jauku priecas vēsti! Jauno laimes ziĦu viĦš gluži svaigu skriešis aiznesa mātei. Jā, jā, jā! Neizprotami, kamdēĜ viĦš pats un arī vecā lielmāte bija iekodušies bērnu domās, ka trešā un ceturtā prece arī nelīdzēšot tikt pie kārotiem mantiniekiem? Gluži otrādi! Lai paldies Pēterim par gudrajām domam un vainas ārstējumu! ViĦš precēsies un šėirsies vai' desmitreiz, kamēr sieva viĦam sagādās mantiniekus. Gluži smieklīgi! Priekš kam tad īsti sievas pašas pasaulē laistas, ja ne priekš bērnu radīšanas? Tas sievas dabiskais uzdevums un pienākums, ne baronlielkunga Bundula bēda! Vecā lielmāte klausījās un uzklausījās dēla argumentos līdz galam. Galvu viĦa šad un tad kā piekrizdama palocīja, bet citādi ne viĦu skubināja par jaunu precēties, ne arī viĦam to liedza. "Dari, kā redzi un pats par labu atrodi. Vecs un piedzīvojis tu diezgan esi!" māte nopietni atbildēja, kā visu atbildību par jaunā nodoma sekām vienīgi dēlam kaklā uzkraudama. Divas dienas barons Bunduls staigāja domīgs un nevaĜīgs, kā augstas lietas gudrodams, un trešajā dienā darīja zināmus Pēterim sava gudrojuma panākumus un stingrā domu darba galīgo lēmumu: "Tavs padoms ir labs un derīgs. Lielmāte domā tāpat. Manam grib un gatavs precēties trešo reizi, bet līgava tāda sameklējama, kas svēti apsolās manam tā nepievilt, kā mūsu abas pirmās sievas to izdarīja. Citādi man vēl desmitreiz būs jāprecas, kamēr pie mantiniekiem tikšu, bet visas uzrunas ėibeles un kāzu nemiers, kas ar jaunu precēšanos savienots, manam vairs nemaz nepatīk. Vēl vienreiz, un jauki būtu, kad manam ar to pietiktu!" Nu nāca jaunas rūpes, galvas grozīšana un klusa apspriešanās ar Virzas Pēteri, kur tāda sieva būtu atrodama un dabūjama, kas pūra tiesā dotu apsolījumu līdz, ka par mantiniekiem viĦa galvo? Ka nu, lietum tiesu kungu visās izpriecās un svinībās pavadīdams, sulainis visas tuvās un tālās apkārtnes precējamās muižnieces mātes meitas tikpat labi pazina kā pats baronlielskungs un vienas domas ilgi domāt baronam Bundulam nebija pa spēkam un prātam, tad arī šo sievas izdomu darbu viĦš uzdeva Pēterim izdarīt. Tikai gads bija pagājis, kamēr Tusnelda likusies no pirmā vīra atlaulāties, bet šinī īsajā laiciĦā viĦa bija paguvusi par jaunu apprecēties un atlaist Niėelietēm priecīgo ziĦu, lai viĦas gatavojas drīzumā braukt uz viĦas pirmdzimtā dēla kristībām, Kad baronam Bundulam šī ziĦa nāca ausīs, viĦš klusumā mātei sūrojās: "Redzi, mamming, cik Tusnelda nekrietna! Mums par spīti viĦa izdara tādas lietas! Lielkungu kārtu apsmiedama,

apdāvina plebejieti ar mantinieku pēc nepilna gada, Zinājis to, manam nebūtu viĦas projām dzinis, vēl vienu gadu pilī cietis ..." Nezin kamdēĜ, bet Tusneldas mātes prieki un jaunā krustabu ziĦa viĦu uzpurināja no miegainības un kā spiedin spieda sievoties trešo lāgu, jo drīzāk, jo labāk. Laikam arī no savas puses viĦš cerēja palielīties ar tādu pašu laimi, kāda viĦa bijušai sievai lēkusies. Tusnelda savā pārgalvībā piesūtīja krustabu ziĦu arī savam bijušam vīram baronam Bundulam, bet vēstulē viĦu godināja ar pilnu tiesību par veco, mīĜo svaini. TūliĦ pēc Tusneldas patvaĜīgās aizejas uz Rīgu un stūrgalvīgās liegšanās atgriezties ăintas klēpī uz Auriėiem, mitējās baronu Bundulu bagātais pabalsts Lebersteinietei, bet, kad Tusnelda par jaunu apprecējās un piedzīvoja mantinieku, tad arī viĦa savu pabalstu mātei un māsai atrāva, aizbildinādamās ar pilsētas dzīves dārdzību un vajadzību par nākotni rūpēties, kad viĦu bērnu pulciĦš, kā domājams, stipri vairošoties. Pēdējos gados uz citu kabatas ieradušas uzdzīvot, Niėeles kundze un jaunkundze bija pavisam ėezā un jutās kā uz sēkli izmestas. Tas viss no Tusneldas puses bija tiesa un taisnība un baronu Bundulu ăintas pareizi darīts, bet Lebersteinietei un Astai tamdēĜ nekĜuva vieglāk. Asta gan vēl kā pa smieklam drebinājās, bet viĦa tomēr neatturami tuvojās bīstamajam un nežēlīgajam vecumam, kurš nevienai jaunkundzei nepatīk, lai viĦu arī vāciski godā vai par žēlīgo jaunkundzi, jo žēlīga šinī vecumā neviena jaunkundze ar puisiešiem nav, kamēr viĦa patiesībā netop padarīta par jaunu kundzi, kurš goda vārds viĦai šinī vecumā tīri kā par izsmieklu jāvalkā. Citam viĦa vēl varēja noliegt, bet sev pašai ne, ka viĦa jau piedzīvojusi divdesmit septīto vasariĦu. Tanīs gados viĦas māsas atmeta jaunības sapĦiem ar roku un prātīgi apprecējās, kĜūdamas turklāt laimīgas katra pēc savas garšas, bet viĦai kā neėērās, tā neėērās. Asta bija skaistākā no visām trim māsām, bet brāėēdama un degunu raustīdama viĦa pat baronam Bundulam līdzīga precinieka nebija sagūstījusi. Aizpērn kāds pajauns, bet mazturīgs atraitnis ar lielu bērnu baru pēc viĦas nopietni tīkoja, bet to viĦa strupi atraidīja. Pērn precēja pēc viĦas vecs, bagāts vecis kaulu kambaris, bet, kamēr viĦa lūdza laiku apdomāties, tikmēr bagātais nabags apskaitās un apprecēja citu, pliku un jaunu skuėi. Ko tur smiet vai raudāt, viĦam taču bija maz laika! Kad pēc pusgada bagātais vecis laipni nomira, padarīdams pliko skuėi par jaunu un bagātu atraitni, kura tagad no desmit preciniekiem varēja izvēlēt to patīkamāko, tad gan citādi prātīgā Asta koda aiz žēlabām vienā pirkstā un otrā pirkstā, - un abi pirkstiĦi bija viĦas pašas. Savus spēkus apsvērusi un vērtību novērtējusi, Asta beidzamo cerību lika uz muižniecības lielo ziemas balli, kad vairums muižnieku precību gados no tuvuma un tāluma salasījās apriĦėa pilsētā uz svinīgām viesībām un muižnieku kluso preču tirgu. Visus sīkumus viĦa izdomāja, kā viĦa ăērbsies, kā rotāsies, kā gudri uzvedīsies, lai sēdot nepaliek dejas zālē, lai sēdot nepaliek meitā vēlākā mūžā, bet lai viĦas tīklā ieskrietu labprātīgs gūsteknis, kurš ne tik gatavs viĦu pa viesību laiku apbrīnot un acīm vai apēst, bet, kad dulst, tad lai apdultu un iedegtos tā, ka gatavs būtu arī viĦu precēt un viĦas nākotni nodrošināt. Cik jaunam vai daiĜam preciniekam vajag būt, šo noteikumu un mērauklu Asta pa roku galam bija izsviedusi no sava aprēėina. "Māt, es esmu ar sevi skaidrībā! Mīlas laime no dzīves laimes ir pavisam šėirama lieta. Viena mīl slepenību klusā nomalītē, otra atklātību greznā pilī. Es Ĝoti savā jaunības neprātā maldījos, šīs divas laimes gribēdama sakausēt par vienu. Maz tādu laimes lutekĜu, kam tas izdodas. Var gluži labi augstu gaisos uzlidināties un tad zemes līdzenumos ganīties. Tagad es zinu, kāda

lieta dzīve par sevi ir, un lielas lietas es gaidu no mūsu kārtas lielās gadskārtīgās balles, tamdēĜ man nepieciešami jāiegādā jauns zīda ăērbs, vislabāk jūras ūdens zaĜumā, sudraba lāsumiem, tāds manai sejas plutai un matu krāsai piedien," viĦa mierīgi un priecīgi paziĦoja savu galīgo nolēmumu mātei, lai māte viĦas jaunizgudrojumam līdz priecātos, bet Lebersteinietes atbilde meitu aplēja kā ar aukstu ūdens šalti: "ěoti skaisti izdomāts, kaut arī spēja būtu tā izdarīt, bet tās mums nav, mīĜo meitiĦ! Kamēr Auriėu labprātīgie pabalsti mitējās un arī Tusneldas devīgā roka mūs aizmirsusi, es tiešām nezinu vairs sagudrot, kā visus galus muižā kopā sakabināt, lai sveša acs mūsu trūkumu nepamanītu. Viss, kas šogad maz atlicināms, ir jau pārdots. Ja tu nopietni paliec pie savas iegribas, tad citu padomu es nezinu kā pārdot tavu jājamo ėēvi Fortunu, tā tik un tā velti robu ēd muižas auzu apcirknī un siena pūnē." Par to nu Asta negribēja ne dzirdēt. Tik viĦai bija muižā prieka kā viĦas izbraucamā un izjājamā ėēve, kuru barons Bunduls uz savas pirmās sievas Ilonas iedvesmu viĦai gluži jaunu bija dāvinājis. Ka mātei taisnība, to Asta saprata, tikai, par savu spožo nākotni sapĦodama, viĦa bēdīgo tagadni Niėeles tukšībā gluži bija aizmirsusi. Gluži sērīga un domīga Asta aizgāja uz stalli, pabaroja savu ėēvi ar cietu maizi un cukura graudiĦiem, lika tad viĦu apseglot un izjāja pastaigā, lai domātu grūtas domas, kā ėēvīti paturēt un tomēr zīda tīklu precinieku zvejai gūt. Pēc Tusneldas bēguma satiksme starp Auriėiem un Niėeli kĜuva visai vēsa, bet pēc laulības šėiršanas tiesas ceĜā draudzība un radniecība gluži izbeidzās. Gandrīz pāra gadu jau Auriėieši un Niėelietes vairs nemaz neradojās, nesagājās, tamdēĜ arī gluži bez nodoma Asta bija aizjājusi labu gabalu pa lielceĜu uz Auriėu pusi, jau pusmuižai Gaislejai garām, kad viĦai no Auriėu puses jāja pretī brašs un izveicīgs jātnieks, kurš zirga mugurā sēdēja kā pieaudzis. Par lielu gabalu jau Asta pazina Virzas Pēteri, kurš jāja uz Gaisleju ar kādu rīcības ziĦu turienes stārastam. "Kad Virzas Pēteris būtu pats Auriėu barons Bunduls! ... Akla dabas un likteĦa kĜūda! Pēc ārīga izskata un gara drosmes šis jātnieks simtreiz labāk derētu kunga lomā nekā viĦa tagadējais īstais kungs ..." Tiktāl Asta tika savās vērtību pārvērtēšanas domās, kad domas kā spējš zibeĦstars gāja Astai caur galvu, pāršėeldamas tagadnes tumšo plīvuru un rādīdamas viĦai drošu, gaišu bezbēdas nākotnes ainu. Ko tad vēl par zīda ăērbu bažīties un muižnieku ballē uz medībām vīkšties, kad tepat kaimiĦos izredze labu labā, kura viĦai lielā tuvuma dēĜ kā par brīnumu līdz šim acu starpā neievērota bija palikusi! Ko velti dabas un likteĦa kĜūdu gausties! KĜūda ir miseklis, un katrs miseklis kaut kā izlabojams. ViĦa apturēja Fortunu ceĜa vidū un gaidīja zibošām acīm Pēteri piejājam. Asta nebija bailīgas dabas. Ātra domās, bet apdomīga domu izvedamos darbos, viĦa ar pārliecību nodomāja ar kāju no vienas vietas aptaustīt ejamā ceĜa sākumu, kurš viĦai nupat bija iešāvies prātā un tagad izkrēšĜojās vienādi redzamākā un taustāmākā veidā. "Labu dienu padevīgi novēlu mūsu žēlīgai Astas jaunkundzei!" Pēteris viĦu sveicināja, un viĦa skati, glaimīgi vērtēdami un par pilnas vērtības atradumu priecādamies, pārlaidās Astas augumam zirga mugurā, kur visi sievietes daiĜumi tiecās iegūt redzamāko vietu īstā apgaismojumā un pazinēja vīrieša acis aplaimot un prātus apreibināt.

Kā uguntiĦas iedegās viĦa acu zīlēs, bet uz gribas pavēli acu plakstieni šo uguntiĦu apsedza un noslāpēja. Glaudīgo skatu Asta novēroja un saprata, ka lielumos viĦi jau sapratušies un vienojušies. "Kurp jādams, Pēter?" viĦa jautāja, nodomāto sarunu nevainīgi sākdama, un draudzīgi viĦam pirmoreiz mūžā sniedza savu roku, kā savas kārtas jaunkungam. "Tā un tā, žēlīgo Astas jaunkundz!" viĦš atbildēja, pasniegtās rokas pirkstgalus piespiezdams un pašu roku nobučodams. "Šī lielkundziskā rociĦa par smalku manas rokas spiedienam, tikai skūpstam kā radīta!" viĦš izlikās nopietni un zemīgi piemetinājam, no segliem izlēcis un bez cepures viĦas priekšā stāvēdams, bet valšėis vaikstījās viĦam acīs un sejā. Asta nopriecājās par viĦa vīrišėo staltumu un bezkĜūdaino uzvedību. ViĦai prāts nesās uz nebēdnīgiem jokiem, un, Pētera dabu izpētīt gribēdama, tā smējās taisni viĦam acīs, kā savu viszinību likdama prast: "Kas tev tik smalkas parašas un atjautīgus glaimus iemācīja, Pēter? Žēlīgā Renates jaunkundze, vai?" Pēteris ne acu nepamirkšėināja, izturēja stingri viĦas pētošo skatienu, kad Asta cieši un ilgi viĦam acīs raudzījās, kā gribēdama viĦa skatu lauzt, bet ne vārdiĦa viĦš neatbildēja un acu arī nenolaida uz Astas nerātno jautājienu. Taču Astai par varu gribējās, lai Pēteris apjuktu, kautrētos, satrūktos vai stostītos viĦas priekšā. "Palīdzi man tikt zemē no zirga muguras!" ViĦa ielika kāju Pētera plaukstā, pašūpojās, abām rokām viĦam uz pleciem atbalstīdamās un tādā tuvumā viĦam acīs lūkodamās, ka Pēterim vajadzēja tikai drusciĦ paliekties, lai viĦu nobučotu, - kad tas nenotika, viĦa veikli nolēca zemē. "Vai zini ko, Pēter?" "Ko žēlīgā Astas jaunkundze man pavēl zināt?" "Tu esi traki veikls un smuks puisis!" "Precēts vīrs, žēlīgā Astas jaunkundz, - bet citādi arī mana sieva to pašu saka!" "Vai tu savu sievu mīlē?" "Par divām nedēĜām reiz ... Biežāk man neiznāk vaĜas, un par gabalu mīlēt rnēs, zemniekcilvēki, neprotam. ViĦa dzīvo Lielpūėos, man jādzīvo uz baronlielkunga pavēli pilī." "Un ko muižas meitas domā un saka, kuras ir tev tuvumā un acu priekšā?" "Agrāk viĦu domas un runas uz to pašu pusi svērās, bet tagad es viĦu domas vairs neprasu un viĦu runās vairs neklausos." "Un ko Renates jaunkundze agrāk sacīja?" Astai patikās viĦu paspīdzināt.

Uz pēdējo jautājumu viĦš atkal neatbildēja, bet piemēroja savus soĜus viĦas solīšiem, viĦai līdzās iedams un abus zirgus pie pavadas vezdams. "Pēter, tu esi brīnum saudzīgs un prātīgs zēns!" "Ticēšu jūsu atzinīgam spriedumam, jo šāda mana ticība apstiprina jūsu gudrību!" "Kurā gadā tu īsti dzimis, gudrais prātniek?" "Tanī un tanī, žēlīgo Astas jaunkundz!" "Cik skaisti! Vai zini, tad mēs viena gada bērni! ... Un kurā mēnesī?" "Sulu mēnesī, mainīgajā aprilī..." "15. aprilī ... vai nav tiesa?" "Tiesa ... 15. aprilī un lieldienas svētku pirmajā dienā, tā togad lieldienas iekritušas, no tā sagadījuma mana māte atminējusies manu dzimšanas dienu..." "Pareizi un Ĝoti skaisti! Tu nemaz nezini, cik skaisti, Pēter! Mūsu abu dzimšana iekritusi arī vienā mēnesī un vienā dienā!" "Cik savādi! Viena gada bērni, bet jūs vēl tik jauna un es jau tik vecs!" "Vai tu glaimosi, Pēter?" "KamdēĜ glaimot, kad, dzīvo patiesību izsakot, pietiek?" Un Pētera acu spulgums pārliecināja Astu, ka viĦš tā runā, kā sirdī šoreiz sajūt. "To dzīve un darbs izdara, mīĜo Pēter! Es, brīvā dzīvodama, jaunāka par tevi un taviem gadiem izskatos, bet sirds un prāts man no brīvas dzīves vairāk paguruši nekā tev no darba." Astai likās, ka šīs nejaušās dzimšanas dienas sagadīšanās dēĜ Pēteris viĦai top desmitreiz tuvāks un mīĜāks. Vēl brītiĦu padomājusi, viĦa tūliĦ šo mīlestību pierādīja vārdiem: "Atalgodama tavu ticību manai gudrībai, es tev teikšu īsi un skaidri, Pēter, un zinu, ka tu mani pareizi sapratīsi: es precēšu tavu baronu!" Asta nebija maldījusies, Pēteri novērtēdama - nedz Pēteris par jauno un negaidīto ziĦu brīnījās, nedz smējās. Drīzāk viĦai pašai bija jābrīnās par Pētera nosvērto atbildi: "Tad viegli man atzīties, ka baronlielskungs man uzdeva viĦa vietā domas domāt, kur viĦš sev sievu dabūtu, un es biju tik pārdrošs, ka sava baronlielkunga vietā uz jums domāju." "Tavu laimīgu sastapšanos!" Asta smējās. "Tad saki savam kungam labdienas no manis un sagatavo viĦu pamazām uz viĦa gaidāmo lielo laimi!" "Uz mata izpildīšu žēlīgās jaunkundzes pavēli. Tikai vienu solījumu žēlīgai jaunkundzei mans baronlielskungs iepriekš derībām noprasīs ..." "Na nu, vai šis solījums grūti pildāms? To iepriekš izzināt būtu vērts!"

"Jāapsolās baronu Bundulu ăintas turpinājumu nodrošināt." "Nesaprotu... izteicies skaidrāk!" "Par tiešu mantinieku jāgādā!" "Hahaha! Nu zinu un saprotu ... saki, ka par pusduci turpmāk es vēl galvoju!" Teica droši, bet tad sarkdama noliecās ceĜmallapiĦu vālītes plūkt. Pēteris palocīja galvu, laikam par zīmi, ka precību lieta nu ir pavisam droša un skaidrībā. "Pēter, kad es apprecēšos, tad es tevi pieĦemšu par savu kučieri ..." viĦa teica pusdroši, bet neskatījās vairs Pēterim acīs un atbildi gaidīja, vālītes lasīdama un elpu aizturēdama. "Par lielu godu un laimi turēšu savu nākamo baronlielmāti slaidi vizināt!" Asta atliecās smiedamās. "Hahaha! Kā tu sacīji, Pēter? Savu baronlielmāti vizināt? Vai tad es būšu tava baronlielmāte? ..." "Kā tad, žēlīgo Astas jaunkundz ... savu baronlielmāti vai sava barona lielmāti ir viens un tas pats ..." "Tev skaidrs jēdziens! Tu domā, ka būs ..." "Ka būs un notiks, kā jūs pavēlēsiet. Mans baronlielskungs un es jūsu padevīgie kalpi ..." Vēl labu brīdi viĦi pamatīgi izrunājās, pa zāĜaino ceĜmalu šurp turp staigādami, dzīvākās sarunas vietās savā gaitā apstādamies, kamēr zirgi pēc zaĜās zālītes smigstījās: "Es savu nodomu esmu pamatīgi pārlikusi un droši varu apgalvot, ka no manas puses nekāds apstāklis vai šėērslis ceĜā negadīsies, kas manas domas varētu grozīt. Pēc divām nedēĜām Sauslejas lielmātei būs dzimšanas dienas viesības. Šogad būšot kaut kas sevišės, ielūgumi ir jau izsūtīti. Es gan biju nolēmusi turp nebraukt, bet tagad visādā ziĦā braukšu, tur mums visizdevīgākā pirmā satiksme. Par citu visu es gādāšu, - pazīstu labi savu divkārtīgo svaiĦa kungu, - tev jārūpējas tikai par to, ka arī tavs kungs brauc uz minēto dzimšanas dienu. Viss noritēs un noskaidrosies kā pats no sevis, bet agrāk par nolikto dienu nevienam citam bez mums trim tiešiem dalībniekiem par to nav jāzin ... Vai zini, Pēter, ka augstas kārtas kungi ar starpnieku palīdzību saderinās un apprecas?" "Zinu, žēlīgo Astas jaunkundz, ka arī jūs esat tādas pat augstas kārtas!" "Un tādēĜ man jādara tāpat un ar tavu kungu jāsaderinās ar tavu starpniecību ... Tad cel mani zirgā un . . ."

Kad Pēteris viĦu bija uzcēlis zirgam mugurā un iekabinājis seglos, tad Asta paliekdamās turpināja aprauto teikumu: "...un tagad tu vari dot man derību skūpstu, ka tādos gadījumos precību likumos paredzēts!" ViĦa negribēja sarkt, bet tomēr nosarka, kad nopietnību rotaĜveidīgi tiktāl bija novedusi. Pēteris nesatricinajamā nopietnībā viĦu saudzīgi apkampa ar labo roku un Ĝāvās pirms skūpstīties, tad pagarināja skūpstu arī no savas puses, kamēr Astas jaunkundze atrāvās un, atrisušos matus glaudīdama, viĦu bāra: "Pēter, Pēter, kas tas par skūpstu bija? Tīri vai sviluma smaka no tāda ugunīguma!" "Likām divas ugunīgas liesmas saplūst vienā, žēlīgā Astas jaunkundz!" viĦš, savā kumeĜā lēkdams, pirmoreiz dzirdami un saprotami iedrošinājās jokot. Asta tam piedraudēja ar pirkstu un jāja tālāk pa lielceĜu uz Niėeles pusi, bet Pēteris atsveicinājās pazemīgi un iegriezās uz Gaisleju. GabaliĦu pajājusi, Asta apgrieza un apstādināja savu ėēvi. Ilgi ilgi viĦa noskatījās aizjājējā, kamēr vien to varēja saskatīt gatves kokos zūdam un parādāmies. Kad jājējs nozuda aiz kalniĦa, viĦa apmierināta jāja mājup, domādama visādas domas par savu nākotni un par Pēteri: "Pēteris ir radīts malacis! Ka viĦš skaistulis, to sen zināju, bet, ka viĦš tik gudrs un slīpēts, tā nebūtu domājusi, ja liktenis savā neizdibinājamā untumībā mūs šodien nebūtu laimīgi kopā savedis. Kādi likteĦam nolūki, kad mums pašiem laba griba, to nākotne rādīs. Ne man citādi varams, ne darāms. Nekā nenožēloju, kas jau padarīts un izdarīts, bet priecājos par darāmā turpinājumu. Pēterim es pilnīgi varu uzticēties . .. Pat atpakaĜ viĦš neatskatījās, ne mazākās sazināšanās viĦš neizrādīja ... tas ir lielisks valdnieks pār savu dabu, īsts raksturs! Un citādi tikai zemnieks, otra labprātīgs vergs visu mūžu ... un vēl kāda otra! ... Arī likteĦa ironija radīt tik aristokratisku zemnieku un tik zemniecisku baronu ... Vienu vien no viĦiem ne es varu Ħemt, ne dabūt, man jāĦem viĦi abi divi, viens otram par piedevām..." Kad nedēĜas divas vēlāk barons Bunduls piebrauca Sauslejas pils priekšā, patlaban uz vaĜējā pils lieveĦa pastaigājās Lebersteinu Asta citu viešĦu sabiedrībā. Viesu čala un jautrā saruna uz lieveĦa negribot apklusa, viĦiem brīnoties par barona lepno piebraucienu skaistā četrjūgā un paša sulaiĦa vīzīgo pieteikumu, itin kā nopaĜājot Sauslejas pils mājas kārtību un neuzmanību. Izkāpis ar Pētera palīdzību lēni no karietes, barons Bunduls draudzīgi papakšināja Pēterim uz pleca un kāpa viens pats pa granita kāptuvēm augšā, ar rokas mājienu pavēlēdams Pēterim viĦam tālāk nesekot. Miegaino pils sulaini, kurš tikai vēl tagad atmodās steigties piebraucējam pretī, vecais Sauslejietis ātrās dusmās uz pēdām aiztrenca un gāja pats atvainodamies baronam Bundulam pretī. Asta bija gatava Pēterim uz pēdām mīĜi samaksāt par tādu vīzīgu uzmanību un sava kunga izglābiĦu no smieklīguma, kad viĦam kā mērkaėim būtu vai pusminutes ilgi jāsēd visu acu priekšā glāžainā kastē un jāgaida sulainis durtiĦas atveram. Barons Bunduls droši vien neatjēgtos, ka viĦš piebraucis jau pils priekšā. Kas zin, tāds nieks, bet kodīgs smieklīgums vēl izjauktu visu viĦas lielo nodomu, jo viĦas gribas un negribas svara mēlīte tagad šaudījās nenoteiktībā uz vienu un otru pusi. Arī pateicoties Pētera mākslai, barons Bunduls tagad nemaz par tādu smieklīgu graustu neizlikās, par kādu viĦš bija iedaudzināts un kādu Asta viĦu savās domās bija iztēlojusi, viĦu ilgāku laiku neredzēdama. Lai arī Asta tikai aiz sevišėa aprēėina bija nodomājusi iet pie barona

Bundula, tomēr arī viĦai kĜuva jautrāks prāts, labāk ap dūšu, kad Auriėu ăintas slavas un bagātības nepieciešamais piedēklis - precinieks izskatījās kurmēr pēc kunga cilvēka. Un gados visai vecs arī viĦš nebija, knapi tā ap četrdesmitiem, kad citi vīri atrodas vēl sava spēka pilnībā un augstumā. Ciktāl Pēteris ir sagatavojis savu kungu uz viĦam gaidāmo laimi, to Asta nezināja, bet, ka viĦš uz ko svarīgu ir sataisīts, to Astas vērīgā acs noăida no viĦa ārienes, ăērba un nemierīgās, šaudīgās kustības viesu starpā. Nevienam viesim nedūrās acīs un nekā Ĝauna nebija ko iebilst, kad Asta piebiedrojās savam divkārtīgajam svainim un vēlāk viĦi abi divi vien dziĜās sarunās atdalījās no citiem viesiem un divatā pastaigājās pa pils dārza celiĦiem. Barons Gusto staigāja viĦai līdzās, muti čāpstinādams kā sausmutis dzērājs mācītājs, gatavodamies uz neatliekamo garo sprediėi. Astai apnika gaidīt, kad baronam Gusto nāks ārā, kas iekšā likās esam un gatavojamies, viĦa pat baidījās par sevi, ka viĦai tagad patiesā dzīvē uzreiz tā neapriebjas viss galvā jauki izgudrotais un prātā cieši nolemtais, ka viĦa uz pēdām neaizšmauc no smaržīgā barona Bundula uz visiem laikiem, kurš, tuvumā apskatot, tomēr bija un palika galants un lielkundzisks - cukurzirĦu baidēklis. "Vai zini, brālēn, manu skaisto nodomu, ka arī mums jāprecas? Un nevis kaut kā ar svešu kungu vai jaunkundzi, bet taisni mums vienam ar otru. Saka: labas lietas visas pa trim. Uz šo skaisto tautas mutes patiesību pamatojas mans tikpat skaistais nodoms. Tev trešās laulības saldais jūgs, trešā laimīgā sieva, es pēc kārtas trešā aplaimotā māsa, Auriėu pils trešā nama kundze no tikpat dižciltīgas Lebersteinu ăintas. Vai tas nav tikpat jauki un patiesi, kā tikai drukātās romanu grāmatās lasāms? Nu, ko tu īsti saki par manu skaisto nodomu?" Asta smaidīdama runāja, lai vajadzības gadījumā visu sarunāto patiesību varētu izgriezt par tīro joku, bet balss viĦai izskanēja nikni, sirdī bija kā niknums par sevi, niknums par baronu Bundulu un brīnums. Šinī izšėirošā brīdī niknums arī par Pēteri Virzu! Nebūtu viĦa toreiz ceĜā sastapusi Pēteri, viĦa nestāvētu šoreiz Sauslejā baronam Bundulam līdzās un nepiedāvātu viĦam savu roku. Mazs, niecīgs, nejaušs sagadījums, bet sekas tam lielas un svarīgas, kā knapu viss mūžs pietiks par to priecāties vai bēdāties. Sevim Asta nemaz nenoliedza, ka šito pārgalvīgo un nopietno soli reizā viĦa nespertu, ja Auriėos nedzīvotu viĦš! ViĦš ir viĦš, un cita vārda Asta savās domās viĦam nekad nedeva. Barons Bunduls jutās glaimots, kā vecs runcis aizausi čubināts, kad Astas jaunkundze viĦu atrada par vērtīgu un cienīgu savam bildinājumam, un tad viĦš meta arī runcisku kupri un Ħurdēja: "Jā, jā, mīĜā Asta, tu esi pati skaistākā no visām trim Lebersteinu jaunkundzēm, un es tevi jau mīlēju ... patiesi, var mīlēt ... hehehe ... tici manam barona goda vārdam ..." Glaimiem sekoja rokas skūpsts, ka Asta sadrebinājās tiklab no skūpsta, kā par salkanajiem meliem. "...bet tevis precēt es varu tikai tad, ja tu man nosolies... ar goda vārdu apsolies ... hehehe . . ." un barons Gusto sāka krekšināt kā sajukumā, kā neziĦā, bet Asta atdabūja savu zudušo jautrību.

"Labo brālēn, tu lietu mazdrusciĦ pārproti: ne tu mani precē, bet šoreiz es tevi!" viĦa jau paguva jokoties. "Lai nu vai kā, mūsu preces gala iznākums tomēr viens un tas pats, bet kādu grūtu solījumu tu no manis gaidi? Vai man jāgādā būs rakstisks solījums vai pagaidām pietiksi ar mutisku?" ViĦa savaldīja skaĜos smieklus aiz zobiem, labi zinādama, kādu pustraku solījumu barons Bunduls viĦai nupat noprasīs. "Kā lai izsakos, mīĜā Asta ... hehehe ... ja tu man apsolies gādāt mūsu slavenai baronu Bundulu ăintai und so weiter turpmāk vēl, tad es mierā ..." "Es tevi lāgā nesaprotu, mīĜais und so weiter, izteicies tu skaidrāk!" "Es domāju par mūsu vārdu un mantas mantinieku ... dēlu... ja tu man apsolies ..." "Bet, labo brālēn, vai tu nezini, ka par tādām lietām ar jaunkundzēm nerunā?" "Zinu to, bet, ar tavām māsām un priekštecēm amatā lietu skaidri iepriekš nenolīdzis, es traki pievīlos . . ." "Un vairāk tu no manis nekā neprasi?" "Vai tev ir stipra ticība?" "MīĜā, labā Asta! Manam gatavs tev par vergu nerakstīties, tā es tevi cienīšu, ja tu manas cerības un savu solījumu piepildi.. . nu labi, labi, vairāk ne vārda!" "Tad mēs skaidrībā! Eima atpakaĜ pie citiem viesiem! Rīt brauc uz Niėeli, tur visu skaidri norunāsim!" Viesi viens otram pauda atklāto noslēpumu, ka šovakar Sauslejietis savas kundzes dzimšanas dienas svinībās pie mielastgalda izsludinās savas jaunākās meitas derības ar kādu apkārtnes jaunu muižnieku. Barons Bunduls sēdēja pie mielasta Astai līdzās, un sirds viĦam svila darīt zināmu svētku viesiem savu laimi, lai viesi arī viĦu suminātu, viĦu turētu par apskaužamu un laimīgu vīru. Sauslejietis paziĦoja maltītes beigās jocīgā runā savas pastarītes saderināšanos ar kāda kaimiĦa tēva pirmdzimto. Viesi izrādīja lielu brīnumu un jautru pārsteigu, tad čalodami drūzmējās ap jauno pāri, ar to šampanieša glāzes saskandinādami un viĦiem laimīgu nākotni novēlēdami. Kad čalas un troksnis mazliet rima, barons Bunduls nenocietās visiem Astas brīdinājumiem par spīti. ViĦš pietrūkās kājās un sagatavoja viesiem īstu pārsteigumu. "AtĜauju izlūgdamies no cienījamā namatēva un žēlīgās namamātes, viĦiem un viĦu dārgajiem viesiem un saviem godājamiem kārtas biedriem pasludinu no savas puses, ka šovakar šinī namā atrodas vēl otrs laimīgs saderināts pāris: manam ir notikusi liela un necerēta laime iegūt savas māsīcas Astas fon Leberstein žēlīgās jaunkundzes roku un sirdi. Kad šovakar pat un šinī

namā šis svarīgais notikums notika, tad manam atĜaujas sev brīvi šo notikumu šinī vietā arī atklātībai zināmu darīt..." Viesi patiesībā bija pārsteigti: runā klausīdamies, viĦi patiesi aiz brīnumiem aizturēja elpu un tad sprūdīja to reizā vaĜā ar gavilēm un laimes novēlējumiem. Asta pirms īga, ka barons Gusto savā ātrumā svešā namā izsludina viĦu precību derības, bet, kad šoreiz viĦam izdevās izteikties bez parastiem stostiem un gadījumam piederīgā veidā un balsī, tad viĦa apmierinājās: "Labs, kas padarīts! Laipa dzelmē ierauta un atgriešanās neiespējama ... labi tā!" Nakti mājup braucot, jaunais līgavainis bija. pat tik uzmanīgs - uz Pētera klusu iebildumu, - ka aizveda savā četrjūgā Astu uz Niėeli, nebēdādams par lielo ceĜa līkumu. Četrjūgam iepakaĜis klimināja tukšā Niėeles kučieris, dārznieks, stārasts, kukĦas puisis un, vilks viĦu zin, kas viss vēl ne vienā bārdainā puišcilvēkā ar Astas ėēvīti Fortunu. Asta atvadīdamās cieši spieda Pēterim roku, kad viĦš tai palīdzēja Niėelē no karietes laukā tikt.

13 Trūdu celms dzen jaunas atvases

Gluži uztraukta Lebersteiniete ieskrēja otru dienu no kukĦas Astas istabā. "Asta! Asta! Auriėu barons Bunduls un vecā lielmāte nupat piebrauca pie mūsu nama durvīm! Vai tu vari minēt, ko tas nozīmē!" Asta laiski piecēlās no krēsla, liekuĜoja žāvas un nosvieda lasīto grāmatu uz galda pie citām. "Minēt var katrs, bet es protu atminēt, mīĜo māt. Kad viĦi pie nama durvīm piebrauca, tad viĦi nāks iekšā. . ." "Tu, lielā nebēdniece, nenelgo mani!" "Nejaucies starpā, bet uzklausies ... viĦi nāks iekšā un meklēs Auriėu mirušās un dzīvās sievas atraitnim jaunu lielmāti! Pavisam piemirsu tev pastāstīt, ka es vakar Sauslejā satikos un saderinājos ar savu divkārtīgo svaini baronu Gusto! Nu, nebīsties jel tu, tev šis biėeris nav jādzer!" Jaunā un negaidītā ziĦa priekš Lebersteinietes bija tik svarīga, ka galvā ilgi netvērās, bet noslīdēja kājās un dzirkstīja, tēpāja tur. ViĦai bija pie galda malas jāpieturas, lai kājas negrīĜotos. Patiesību sakot, par šo glābiĦu no visa posta Lebersteiniete jau labi ilgi sapĦoja, tikai neuzdrošinājās Astai par to vārdiĦu bilst, domādama meitu vēl par mīkstu un negatavu šādai laimei. "Tu ... auša ... lielā gudriniece ... laikam esi ko nopratusi un nu mani nelgo ..." "Diemžēl, dzīvu patiesību runāju."

"Un nestāsti lielo laimi man agrāk? ... Man darbdienas drēbes mugurā ... no cigoriĦu tīrīšanas pirksti melni ... skrej tu dārgajiem viesiem pretī!" "Mums dārgi viesi, rnēs viĦiem dārgi ... tev šoreiz taisnība, māt!" Asta zobojās, tad aizgāja viesus saĦemt un pakavēt, kamēr māte nomet darbdienas drēbes. Cik gudra Auriėu vecā lielmāte arī nebija, bet Astas sirds domas izpētīt viĦai neizdevās. ViĦa bija un palika domīga visu vakaru. Asta izturējās nopietni un brīvi, tikai Lebersteiniete bija patiesīgi laimīga un barons Gusto, par tādu izlikdamies, ėēmojās. Lebersteiniete un viĦas nākošais trīskārtīgais znots mala viens par otru kā diviem tukšiem gaĦăiem, ka dzirnavas dūca un klabēja, bet vecā lielmāte iemeta pa retam graudam tukšo akmeĦu starpā, un Asta uzmanījās, ka tukšās klabatas neapstātos, bet arī neaizdegtos. Par lieliskam precībām vai kāzu svinībām Asta visā nopietnībā negribēja ne zināt. Vecā Auriėu lielmāte pabalstīja Astu un palīdzēja viĦai abus vēja malējus atrunāt no viĦu tukšībām un aušīgā lieliskuma. "KamdēĜ pasaulei savu varu un spēju slēpt? Lai brīno, kam tīk, lai skauž, kam netīk tava laime! Tu nemaz ne kā māsām māsa, kā mana meita . . ." Lebersteiniete sūrojās nesapratnē, kad Auriėu precinieki aizbrauca. "Īsti tamdēĜ, ka māsām es negribu līdzināties ne vienai, ne otrai, nekādā ziĦā!" Asta atcirta. Ja šo Auriėu mātes un dēla viesojumu par precībām neskaita, tad precību nebija nemaz, un kāzas notika visā klusumā Auriėu pilī maz draugu, maz radu klātbūtnē. Pie laulas Asta ielika brīvprātīgi savu silto un mīksto rociĦu barona Bundula kaulainajā un mitri vēsajā. Arī no kāzu ceĜojuma Asta noteikti atsacījās. Barons Bunduls nemaz nevarēja saprast, kā viĦš tā bez vīra trokšĦa un lēruma ticis pie trešās sievas. Vai tikai viss pareizi un likumīgi noticis, par to viĦš negalvotu, ja kāds viĦam to drīkstētu prasīt. Pagāja laulas un kāzu diena, un tūliĦ no otrās dienas viss ritēja Auriėos parastajā gaitā. Maz manīja muižas Ĝaudis, vēl mazāk apkārtnes muižnieki, ka Auriėu pilij atkal sava jaunā lielmāte. "Mana mīĜā un labā Asta! Tu man esi prātīga, par daudz prātīga, un tamdēĜ mīĜā, jau tagad mīĜā, bet mana vecā galva tevis nesaprot, kā mūsu laikos jauna, daiĜa sieviete var būt tik nesavtīga? Tu esi rets izĦēmums sieviešu kārtā. Ilonu es sapratu, Tusneldu beidzot sapratu un atvainoju, bet tevis es nesaprotu! No māsām tu zini visu un tomēr ... tomēr ... Tu man vari visu, vai dzirdi, itin visu tu man vari uzticēt un visās lietās manu padomu prasīt," vecā lielmāte prieka un šaubu maiĦā apkampa jauno vedeklu un taustīdamās mēăināja izpētīt Astas domas. "Nāks laiks, kad mēs sapratīsimies bez vārdiem, kuri grūti izsakāmi. Es ticu un ceru, ka mēs sapratīsimies, bet tagad man vēl nav nekā ko jums stāstīt vai uzticēt, mīĜo vīramāt... tā jau jūs man tagad pasaules dēĜ esat godinājama!" Asta smaidīdama izvairījās. Asta bija Ilonas un Tusneldas tiešs pretstats sadzīvē. Tanī ziĦā Lebersteinietei bija taisnība, ka viĦa nelīdzinoties nevienai no māsām. Ne viĦa dižojās pēc lieka greznuma, ne lieliskām

godībām, lai spīdētu visā apciemā, ne viĦa likās zinis par barona Bundula savādībām, ne par muižas saimniecību vai mājturību. Jaunā lielmāte bija laipna pret katru, tomēr maz viĦa rādījās muižas Ĝaudīm, maz brauca apkārtnē ciemos. ViĦai bija sava zinama, noslēgta laimes pasaule, kuru viĦa sargāja ciešāk nekā sirdi azotē. Labpatika izvērtās par kaislu mīlu. Grāmatas, žurnali gubu gubām un dažādās valodās, muzika, izjājieni un izbraucieni pa Auriėu apkārtni bija viĦas dienišėie galvenie laika kavēkĜi un izprieca. Pat medīt pa laukiem un mežiem Pētera pavadībā viĦa mīlēja, tikai reti atnesa mājā medījumu, apgalvodama nesaskanīgo savādību, ka medības viĦa mīĜojot, bet uz meža zvēriem šaut viĦai esot žēl, gaili spiežot un šaujot, acis pašas no sevis veroties ciet. Pats barons Bunduls bija agrākos gados diezgan dūšīgs un veikls jātnieks bijis, un vēl tagad viĦš cēli saslējās seglos, kad zirga mugurā bija uzcelts, bet citādi miesa vairs neklausīja labai gribai, un savu jauno lielmāti un straujo jātnieci viĦš tikai šad un tad pavadīja īsākos izjājienos un rāmos rikšos. Strauju un ilgu jāšanu viĦa mugurkauls vairs nepanesa, viĦš nogura drīz, un tad bij kā mērkaėim līkam jākrukn zirga mugurā. Pirmajos izjājienos pēc kāzām viĦš pats bruĦnieciski pavadīja savu jauno kundzi jāšus, bet, kad Asta Ħēma tālus ceĜus, lielus līkumus, plaskas kalnā un lejā un vienādi vēl vēlējās: vēl! vēl!, tad barons drīz apkusa, mitējās viĦu jāšus pavadīt, aizbildinādamies ar visādu nevaĜu un steidzamiem draudzes tiesneša darbiem. Pienāca rudens ar savu spožo dienvidus sauli, bet vēso, dzidro gaisu. MiėeĜa dienā gadījās pats skaistākais rudens laiciĦš, skaidrākā rudens dieniĦa. Tikai nepilnu mēnesi atpakaĜ bija notikusi barona Bundula un Astas laula. No pirmās dienas Auriėu pilī Asta bija pieĦēmusi Virzas Pēteri par savu kučieri izbraucienos un par pavadoni un drošības sargu izjājienos. "Vai mēs šodien drusciĦ neizjāsim tavu pasauli apskatīt, Gusto, kamēr vēl laiciĦš pieturas mīlīgs un skaists?" Asta pie brokastgalda jautāja vīram. Astas drusciĦu barons Gusto jau smalki pazina. "Šodien man nepavisam nav vaĜas ... kad tu zinātu, cik man daudz darba draudzes tiesas kancelejā, bet tur pie manis tu nekad nenāc! Lūdzama atvaino, mīĜā Asta, rīt mums būs tiesas diena ..." Barons Bunduls aizrunājās ar svarīgiem un steidzamiem tiesneša darbiem, bet īstenībā viĦam jau smilga bija pārdegusi izrādīt savu bruĦnieciskumu, jo Astai jāšus visur līdz tikt viĦam nebija spējams un pakaĜ palikt vai pusceĜā vienam uz māju atpakaĜ jāt lepnums liedza. "Jāj droši viena pati, lai Pēteris tevi pavada! ViĦš pazīst apkārtni un visas tekas no bērnu dienām kā savu delnu un ir gandrīz tikpat labs jājējs kā es. Manam uzticas Pēterim, un arī tu vari to pašu darīt ... akurāt pilnīgā mērā!"

Barons Bunduls steidzama darba slavā aizgāja nevaĜīgi uz draudzes tiesas mitekli, parakstīja dažus gatavus papīrus, papĜāpājās ar notaru kādu stundu, tad gāja atpakaĜ uz pili... * Rāmi ritēja diena pēc dienas, kamēr pienāca pavasaris ar savām ilgām un cerībām. Vienu labu dienu visiem Ĝaudīm Auriėu pilī un pils tuvumā tika uz stingrāko piekodināts tikai uz pirkstgaliem staigāt un čukstis runāt. Kas apsolījās visu dienu nemaz nerunāt, bet tikai zīmēm rādīties, tam barons Bunduls lika apsolīt sudraba rubli. Pils telpas un visas trepes bija izklātas tepiėiem, bruăētais braucamais ceĜš pusversti gar pili noklāts garkūĜu salmiem un grīšĜa sienu, lai rati nedārdētu, pa bruăi braucot. Visas šīs bažas un liekā uzmanība bija paša barona Bundula izgudrojums un tieša pavēle, jo baronlielmāte Asta solījās izpildīt barona Bundula prasību un savu solījumu saderinājoties. Aiz liela prieka un laimes viĦš nezināja, kā Astu sargāt, kā viĦu apkalpot, kā lutināt, kad māte viĦam pačukstēja, kādi prieki viĦam gaidāmi. Pašā Pēterdienā ieradās Auriėu pili sengaidītais mantinieks. Barona Bundula prieks bija neaprakstāms un nesavaldāms. Vecā lielmāte pirmā apmeklēja atspirgušo nedēĜnieci un raudāja prieka un aizgrābtības asaras, uz Astas gultas sēdēdama. Ilgi viĦas raudzījās pētoši viena otrai acīs, bet pirmais vārds nevienai negribēja nākt tik drīz no sirds un mutes laukā. "Vai tagad tu saproti mani un esi ar mani mierā? Sevis neaizmirsdama, esmu izpildījusi baronu Bundulu ăintas karstāko vēlējumu!" Asta saĦēmusies klusi, bet droši vaicāja, un tikpat klusi vecā lielmāte atbildēja: "Tagad saprotu un no visas sirds esmu mierā, mīĜā Asta! Līdzīgas domas man sirdī slepen dega, bet ne spēka man bija viĦas no sevis pašas apslēpt vai no sirds izsviest, ne dūšas tavām māsām izteikt. Es nezaimoju, kad droši apgalvoju, ka tev tāda dūša un tāda gudrība no paša mīĜā dieva tika dota šo sarežăīto Gordija mezglu veiklu roku ne pārcirst, bet klusumā gludi atrisināt. Tu piepildīji no brīvas gribas, ko veca cilts un gadu simteĦi no tevis kāroja un gaidīja, un par to es tev pateicos visas mūsu pagājušās un nākošās cilts vārdā. Mēs, sievietes, zinām, ko mēs ar apziĦu darām, cilts labā sevi uzupurēdamās un no nestiprā dzimuma augumu augumos krāto veco lāstu par jaunu svētību pārvērsdamas. To izdarījušas, rnēs esam savu dzīves uzdevumu izpildījušas: cilts no bojas glābta, vecais celms dzen spēcīgas atvases! Katrs gudrs cilvēks un mūsu cilts draugs mūs saprot un mūs svētī, bet mūsu skauăiem un naidniekiem tā nebūs zināt. .." Jaunais dižciltnieks dabūja kristībā trīs vārdus: Arenduno - slavena senča krustakarotāja, kurš krusta karā uz Vidzemi atnācis un baronu Bundulu cilts jaunāko zaru šinī zemē nodibinājis, Ferdinandu - no tagadējā un dzīvā Auriėu baronu Bundulu cilts galvas, un Pēteri - svarīgai dienai par godu, kad viĦam labpaticies pasaulē nākt par jaunu stūrakmeni vecai ciltij.

Pieci zēni un sestā meitenīte auga Auriėu pilī, aiz veselības vai pušu plīsdami un muižu piepildīdami ar savu jautro čalu un bērnu klaigām, viens par otru galvas tiesu lielāks, gadu vecāks. Gadījās vecajam virsmežkungam Tolkam jāt Auriėiem garām. Pils tuvumā uzcēla viĦš nejauši sastapās ar baronu Bundulu, Laimīgais ăintas tēvs nelaida arī viĦa garām, nepalepojies vecā zobgaĜa priekšā ar savu dižo saimi. Tolks ziedēja kā ābele, bet citādi vēl bija vingrs un lokans kā sauss egles zars. Sevišėi viĦš lepojās ar savu varavīksnes krāsās vizošo degunu. Četri zēni rotājās pils priekšā savā vaĜā, mājskolotājas uzraudzībā, piekto, mazāko, bērnaukle vizināja lepnos ratiĦos ar cilts ăerboni, no rīkstītēm pītu, bet sestā, meitenīte, auklējās veselīgās un smukās zīdītājas rokās. Visi zēni bija kupliem, gaišiem matiem, kuri vecākajiem atspīdēja jau zeltganumā, tikai mazā pastarīte bija mātē nolēkusies, tumšiem matiem un brūnām acīm. "Kas par skaistiem zēniem!" Tolks no sirds priecājās, bet tad nenocietās nepajokojis: "Visi sārtvaidži un zeltmati ... kraus und goldiggelb, ganz wie Wirsingkohl! Skaistās līdzības dēĜ jums ăintas vārds būs jāpapildina tā: "Baron Bundul fon Wirsing . .."" "Tiesa, vecais draugs, mani dēli atsitusies īstajā tīrasiĦu veco ăermaĦu tipā... es esmu lieliski lepns par to! Mūsu zilasiĦu ăinta uzzied jaunā košumā, un vēsturē par jaunās, spēcīgās ăintas nodibinātāju un ciltstēvu skaitīšos es! Es šinī gadījumā ar lielo E rakstāms!"

14 Zvans galu sauc, dzied kreisa auss

Ne tik drīz lūst koks, kas ilgi čīkst. Sendienām barons Bunduls kā aizlauzts koks čīkstēja, pēdējā laikā manāmi drebuĜoja rokām, trīcināja galvu, kā brīnos un nepiekritībā to vienmērīgi kratīdams par jauno pasauli, - bet vienmēr vēl dzīvoja un pūta, lai salīcis un izžuvis, desmit gadu vecāks izlikdamies, nekā patiesībā bija, jo viĦš nebija vēl septiĦdesmit gadu gluži pilns. Kad viĦš savās ātrajās, sīkajās dusmās iedegās, tad žoda tam drebēja un raudzījās kā jokupēterim, uz otra košanu taisoties, bet dusmu vārdiĦa viĦš nevarēja tik ātri laukā dabūt, kā vēlējās, - viĦš tomēr dzīvoja, gribot negribot savu diezgan cienīgo vecumu visādi ar smieklīgumu bojādams. "Nāks dullais barons un tevi maisā iebāzīs, skrapt! rīklīti pārkodīs . . ." mātes baidīja Auriėu muižā savus nerātnos, netīros, bet tomēr mīĜos bērnus, gultā likdamas un rādīdamas, kā dullais barons mazus bērnus kožot. Mira jauni, mira pusmūžā, bet Auriėu vecais barons Bunduls dzīvoja un pūlējās sīkumiem, mazumiem uzturēt spēkā mūža sākumā un spēka laikā iegūto dullā barona palamu, - viĦš dzīvoja, cēlās un gūlās, ēda un dzēra savas otrās ēnas, Virzas Pētera, apkalpībā un uzraudzībā, dzirdot no visiem Ĝaudīm Auriėu muižā godāts par veco baronlielkungu, aiz muguras tāpat pa vecam saukāts par veco dullo baronu, kamēr Astas pirmdzimtais dēls Arends izpelnījās muižā un pagastā jaunā un smukā barona godavārdu.

Vecākais brālis barons Arends jau kādus gadus saimniekoja Auriėos mātesmātes vietā, uz kuras tiešo ierosinājumu un lēmumu viĦam pēc studiju beiguma un mācīta agronoma vārda ieguvuma vēl divi gadi praktikā bija jāvingrinās kādā svešā muižā izslavēta lauksaimnieka vadībā, pirms viĦu mājās sauca un saimniecību nodeva viĦa pilnīgā rīcībā un atbildībā. Visi pieci Astas dēli bija veseli miesā, veseli garā, apėērīgām un vieglām galvām. ViĦi augstskolas pabeidza tanī vecumā, kad citi dižciltīgie knapi spēja tur iestāties. Arī vecā lielmāte vēl dzīvoja, neraugoties uz viĦas deviĦdesmit gadiem. ViĦa sava mūža un lielā vecuma pēdējās dienas pavadīja garīgā un miesīgā snaudā. Kad viĦa kā no miega atmodās un pie pilnas jēgas nāca, tad katrreiz bažīgi uzprasīja: "Kur mani bērnubērni? Asta, vai tu nedzirdi, kā man kreisā auss dzied ... kreisā auss nav uz labu! Būs kāds nelabums kādam lēcies!" StārastiĦš, vecais Virza, jau labi sen kamēr bija atrasts uz lauka, ziedošas āboliĦa druvas ežmalī, uz sava ėeăa sakrustotām rokām snaužam. ViĦš bija atgūlies druvmali, lai atpūtinātu vecās kājas, veco galvu nolikdams uz sakrustotām rokām, un tā iesnaudies mūža snaudā. Vecās lielmātes vadībā un uzraudzībā Asta ar laiku bija iedzīvojusies muižas iekšējās saimniecības noslēpumos un mājturības vadīšanā, un, bērnu pulciĦam vairojoties, viĦai rokas bija pilnas darbu dienu un nakti. Fortuna, žēlastības maizi ēzdama, bija nobeigusies, un cita zirga mugurā Asta sen vairs nekāpa, bet vaĜīgā brītiĦā izbraukt pavizināties mīlēja tāpat kā jaunības dienās. ViĦa dzīvoja saviem bērniem, savai klusai nomalītes laimei, izaugdama ar laiku vecās lielmātes, slavenās saimnieces un rūpīgās namamātes pēctece. Vecais barons Bunduls pamazām bija atvaĜinājies un atvaĜināts no visiem goda amatiem un klīda pa muižu, braukāja uz Rīgu un atpakaĜ, mieru, laika kavēkli un atpūtu meklēdams, Virzas Pētera sargājams un kopjams. Pats Virzas Pēteris vēl bija spēka vīrs, kam gadi nekā nespēja padarīt, tikai bārda viĦam padziekstēs sāka ziedot, kā pats smieklā smēja. Cik algas viĦš muižā pelnīja, cik naudas bija iekrājis, tā neviens skaidri nezināja, bet bērniem viĦš katrreiz deva tik daudz, cik tie savām patiesām vajadzībām no viĦa lūdza. No saviem bērniem Lielpūėos viĦš vairāk tika bīts nekā mīlēts, no sievas un bērniem uzskatīts kā biežs ciemiĦš, ne kā vīrs un tēvs. Kad viĦa Lielpūėos nebija un nejuta, tad mājnieki to uzskatīja par īsto un dabisko stāvokli. Savu sarga un sulaiĦa lomu Pēteris Auriėos izpildīja uzticami un pašaizliedzīgi. Abas lielmātes un vecais barons uzticējās viĦam bez vārda runas, tikai Astas dēli pieaugdami sāka greizi uz viĦu lūkoties un no viĦa izvairīties. Pēdējās vasaras karstajā laikā baronu Bundulu dzimta pilnā skaitā un omulīgā draudzībā kādas nedēĜas bija nodzīvojusi Rīgas jūrmalā, kur viĦiem bija pašiem sava vasarnīca: Taisni no jūrmalas visi četri jaunākie dēli aizbrauca katrs uz savu vietu vai sola, bet citi mājup uz Auriėiem. Kāda nedēĜa dzimtai pagāja, par jaunu vecajās sliedēs muižā ierīkojoties, tikai vecajam baronam tas neizdevās, nekur viĦam nebija diezgan labi, nekur īsti pa prātam, lai viĦa istabas kārtoja kā kārtodami, istablietas grozīja kā grozīdami, vai desmitreiz dienā. Citi dzimtas locekĜi papūlējās nerādīties viĦam ceĜā, un vienīgi Pēteris novēroja, ka barons Bunduls, kā sevišėa nemiera vajāts, klīst pa pili un muižu no vienas vietas uz otru.

ViĦa miesas un gara spēki cēlās un plaka, uzliesmoja stiprāk un vājāk, kā uz dzišanu taisīdamies. "Manam rīt jābrauc uz Rīgu!" barons Bunduls savējiem vakarā pie galda paziĦoja. KādēĜ viĦam jābraucot, to viĦš nevienam nestāstīja, bet garā kĜuva jautrāks un mierīgāks, kad savu spējo iedomu citiem bija paziĦojis. Bieži viĦš bija braucis uz Rīgu un atpakaĜ tikai Virzas Pētera pavadībā, tamdēĜ arī šoreiz Pēterim tika uzdots, lai sagatavo visu vajadzīgo Rīgas ceĜam. CeĜojums uz Rīgu tagad bija to tiesu ērtāks un vieglāks, ka nebija vairs jābrauc pa zemes ceĜu, bet jaunais ziemeĜrietumu dzelzceĜš Vidzemei cauri bija gatavs un tuvāka dzelzceĜa stacija no Auriėiem tikai trīs stundas slaida brauciena tālu. Bez Tusneldai atdāvinātā nama baroniem Bunduliem piederēja Rīgā vēl viens mantots nams, un otru vecā lielmāte izdevīgā gadījumā bija pret skaidru samaksu nopirkusi. Otru rītu vecais barons Bunduls nebija vis aizmirsis vakarējo iedomu, bet abi ar Pēteri aizbrauca uz Rīgu. ViĦi apmetās uz dzīvi kā palaikam savā namā. Tādā pat nevaĜā un nemiera steigā kā uz laukiem pēdējās divās dienās vecais barons klīda arī pa Rīgu. Pabijis brītiĦu muižniecības namā vai viĦas iestādēs pie veciem paziĦām, apskatījis un pārraudzījis pa savai garšai abus namus, izpircies un piepircies visādus niekus, viĦš vienādi uz Pēteri bažījās: "Pēter, manam liekas, ka es ceĜā esmu aizmirsis, kamdēĜ es īsti uz Rīgu braucu. Atgādini, Pēter, kas īsti manam aizmirsies ... tev taču tā vajag zināt!" Kad kungs uz viĦu tik lūdzoši lūkojās, tad kalpam viĦa metās patiesi žēl. Pēteris no galvas zināja visas kunga darīšanas un vajadzības, jo gadiem bija ne tikai viĦa darbus darījis, bet arī viĦa domas domājis, un mierinājuma dēĜ sauca tagad pēc kārtas desmitām vajadzīgas un nevajadzīgas lietas un darīšanas, bet barons Bunduls kā skaizdamies atsaucās ik minējumam: "Nav tas, Pēter, tas nav! Domā gudrāk . . ." ViĦi abi pabraukājās ar ormani pa pilsētu, barons - pūlēdamies atcerēties savu aizmirsto, bet neatliekamo lietu, kamēr nokĜuva Daugavmalā. Pilsētā kaut kur baznīcā zvanīja lielo zvanu, bet no otrpus Daugavas dunēja dobja atbalss. ViĦu acumirklīgā vietā tā izlikās, ka noslēpumainās skaĦas nāk no Pārdaugavas. "Paklau, Pēter, kā zvans manam sauc!" barons Bunduls nočukstēja un izkāpa steidzīgi no ratiem. Pēteris samaksāja ormanim un sekoja savam kungam. "Kas tur viĦpus Daugavas?" "Āgenskalns, baronlielskungs!" "Āgenskalns, pareizi, Āgenskalns! Kā tu to agrāk nezināji un nevarēji atminēties, ka manam jātiek ... kalna! Kādā kalnā tu sacīji, Pēter?" "Āgenskalnā, baronlielskungs!"

"Pareizi tā, nu es zinu! Āgenskalnā manam jātiek!" Nebija viĦš atrunājams, bet iekāpa ratu tvaikonītī, kuri tolaik paretam jau pa Daugavu braukāja. "Baronlielskungs, šis tvaikonītis nemaz neiet uz Āgenskalnu . . ." "Vēl jo labāk! Tad brauksim turp, uz turieni, kurp viĦš manam grib vest! ... Manam traki grib zināt, uz kurieni viĦš mūs īsti aizvedīs!" Pēteris nesaprata, vai viĦa kungs runā prāta mulsā vai savā tītīgā ietiepībā. Nezinādams cita labāka padoma, Pēteris paklausīgi izpildīja kunga iegribu, iekāpa viĦam līdz tvaikonītī, un tā viĦi pēc brītiĦa iebrauca Daugavas vidū. Vakars bija lēns un jauks, saulīte vēl labā gabaliĦā. Barons Bunduls atsēdās vienā vietā, atsēdās otrā vietā, bet nekur viĦam nebija pa prātam, nekur labi un ērti diezgan, tad viĦš atspiedās abām rokām uz kuăīša malas margām un skatījās Daugavas nemiera ūdeĦos. Zvanīšana pārtrūka vidū pušu . . . Pēdīgais dobjš zvana dūciens, dobja, gari dziedoša atbalss, - un saucēja zvans drebinādamies savu saucienu beidza, tikai jūtīgas ausis vēl ilgi dimdēja. Kā vēja pūsma uz ūdens iepūtās, kā kuăis sadrebējās, zvana dimdiem pārtrūkstot, - vecais barons Bunduls spēji satrūkās, kā apreibis sagrīĜojās, un cepure viĦam nekrita no galvas ūdenī. Neapzinīgi abas rokas reizā vaĜam palaižot no kuăīša margām un pēc cepures tverot, viĦš zaudēja līdzsvaru un pārvēlās margām pāri Daugavā . . . Virzas Pēteris tanī acumirklī lēca milzu soli, tvēra pēc barona, bet tikai svārku stērbeles palika viĦam rokā. Ne acumirkli neapdomādamies un nekavēdamies, viĦš metās Daugavā, pāra spēcīgu roku un kāju airējieni reizā ... un viĦš sagrāba aiz skausta grimstošo baronu Bundulu. Braucēji kuăītī kliedza, bĜāva nelabās balsīs .. . arī tvaikonīša stūrmanis bija redzējis nelaimi ... labi domātā dedzībā viĦš spēji sagrieza pilnā spēkā skrejošo tvaikonīti, lai steigtos slīcējam un viĦa glābējam palīgā, jo ėēdē piesieto laiviĦu neizdevās tik ātri atmurkšīt vaĜam, kā gribēja. Stūrmanis apsvieda kuăīti veikli riĦėī, bet sacelto lielo viĜĦu dēĜ viĦš nesaredzēja slīcēju un uzdrāzās viĦiem sāniski virsū. Kuăīša dzinēj rata lāpsta ėēra Virzas Pēteri taisni aiz galvas un ierāva viĦu dziĜumā, bet kapa nāves krampjos spēji sastingusi roka ievilka kungu sev līdz. Kopā dzīvē, kopā nāvē . . . Otru dienu upes policija abus slīkoĦus izzvejoja. Vērtslietas, nauda abiem slīkoĦiem bija klāt, bet citādi ne rakstu galiĦa, kas iespēju dotu viĦu piederību uzzīmēt, un tā kungs un kalps ieradās reizā miroĦu apskatāmā namiĦā un tika draudzīgi kopā guldīti uz viena galda, kā viĦi draudzīgi ilgu mūžu kopā bija nodzīvojuši . . .

Tikai vēl nākamā dienā barona Bundula Rīgas nama namiėis uzzīmēja slīkoĦus par Auriėu baronlielkungu un viĦa sulaini Pēteri Virzu, kad viĦš velti kungu un sulaini bija mājās izgaidījies un, viĦus pa pilsētu meklēdams, visur izskraidījies, nezinādams, vai viĦi atrodas vēl Rīgā vai ir aizbraukuši uz Auriėiem, nebilzdami viĦam par to ne vārda. Reiz taču piepildījās vecās Auriėu lielmātes pareăojums ko viĦa ilgus gadus neatlaidīgi sludināja: "Man kreisā auss dzied ... tas nav uz labu!" Bija baigs apmierinājuma vecajai kundzei, kad viĦai kunga un kalpa spējo nāvi ieskaidroja. "To jau es paredzēju! Abi reizā... tā labi un taisni! ... Nu mierā arī es varu aiziet... nekā man šeit pasaulē vairs ko sargāt, nekā vairs ko baidīties . . ." viĦa klusi dudināja. Jaunais barons Arends no muižas bija izbraucis, tamdēĜ tikai pati baroniete Asta dienestmeitas un sulaiĦa pavadībā devās tūliĦ ceĜā uz Rīgu, lai tur uz vietas visu vajadzīgo bērēm sarīkotu. Karstā vasaras laika dēĜ vajadzēja visā ātrumā gādāt par miroĦu pienācīgu un drīzu iezārkošanu, jo vienu dienu ūdenī un divas dienas uz sausuma viĦi jau neapkopti bija sagulējusi. Algotie apkopēji un bēru rīkotāji ėērās steidzīgi pie uzdotā darba. Apkopti, uzposti katrs pēc savas kārtas un pasaulē ieĦemtā stāvokĜa sadzīvē, abi aizmigušie tika guldīti līdzīgos svina zārkos, tad barons Bunduls tika ievietots otrā, lepnā ozolkoka zārkā ar visādām viĦa kārtai piederīgām nozīmēm. Virzas Pēteri ielika vienkāršā, melnā priežu koka šėirstā bez kāda ārēja greznuma. Pēc abu miroĦu iezārkošanas viĦus tūliĦ aizgādāja uz puėu pušėoto kapliču un atkal līdzās nostādīja - kungu uz lepnām sudrabpumpainām kungu bērēm, ar melnu samtu pārklātām, zemnieku - uz viĦam piederīgām plikām kalpu kārtas bērēm. Mācītājs par piecdesmit rubĜiem turēja skaistu un svinīgu bēru runu. Baznīcas dziedātāji nodziedāja skaistas sēru dziesmas. Tā garīgā ceremonija beidzās. Pirms abus zārkus uz mūžu aizdarīja, atraitne Asta, paradumam sekodama, iegāja viena pati abu šėirstu vidū un atvadību nolūkā pacēla barona Bundula zārka plīvuru. Domātā kungu zārkā viĦa ieraudzīja Virzas Pētera nopietno seju, ierāmētu no skaistās bārdas . . . Acis izmirkšėinājusi, kā dienas laikā māĦus aizdzīdama, un asariĦu no acīm izslaucījusi, Asta otru lāgu cieši pavērās nomirējā: Virzas Pēteris kā dusējis, tā dusēja kunga zārkā! Ātri viĦa apsedza Pētera seju un pacēla sulaiĦa zārka plīvura stūri: tur mūža galā iegūtā mierā un laimē gulēja barons Bunduls! Kā likās, tad kungs un sulainis ar samainītām mūža mājām Ĝoti bija mierā... jeb viĦiem bija gluži viena alga, kur viĦiem tagad pēc nāves jāguĜ? Neveiklo pārmaiĦu bija izdarījuši svešie iezārkotāji ne gribēdami, ne zinādami, savā vienkāršā omā staltāko mironi noturēdami par baronu, bet izdēdējušo par viĦa sulaini. BrītiĦu baroniete Asta stāvēja dziĜās domās, kā apsvērdama, - ko tagad darīt, ko nedarīt?

Atmainīt mūža mājas, traucēt nomirējus viĦu iesvētītā mierā, kad viss jau noticis un pabeigts? Celt jucekli un dot vielu visādām baumām un melšām, kuras jau tā viĦas mūžā diezgan bijušas? "Lai tad notiek dieva prāts, ja viĦš tā caur svešām, nezināmām rokām lēmis ... ta mirstot, man vienīgai zinot, taisnība top piepildīta . . ." viĦa ātrumā nolēma. Vēl ar pateicīgas mīlestības skūpstu uz aukstās pieres atraitne Asta atvadījās no sava vīra, tad deva apkalpotājiem pavēli zārkus aizvāzt un palikt par sargiem kapličā, kamēr sevišės vilciens tiek sarīkots, ar kuru kungs un kalps reizā vedami mājup. Auriėu muižai tuvējā apriĦėa pilsētā bēru vilcienu sagaidīja barons Arends un daudz muižas Ĝaužu braukšus un kājām. Arī apkārtējo muižnieku, zemnieku un vietējo pilsoĦu bija salasījies milzums. Baroniete Asta no Rīgas pa telefonu bija pasūtījusi pilsētas sēru ratus abiem miroĦiem pretī, bet piestātnē viĦa saskatīja tikai vienus greznus miroĦu ratus, tiem priekšā melnās segās tītus zirgus. "Kur otri vedamie līėu rati?" viĦa aptaujājās. "Vieniem pietiks!" jaunais barons Bunduls cieši un noteikti atbildēja mātei. Jaunais barons Arends nebija mazāk lepns un iedomīgs uz savu kārtu un augsto dzimumu kā vecais barons Bunduls. "Otrus līėu ratus es aizsūtīju atpakaĜ uz pilsētu ... nevajag! Redzamas starpības pēc nāves vajag būt starp lielkungu un viĦa zemnieku ... Sēru ratos uz Auriėiem es pavadīšu tikai savu tēvu!" "Kad tu tā gribi un saki, tad lai notiek pēc tava prāta ..." māte domīgi atbildēja un palaidās dēla gribai. Sulainim nodomātais vienkāršais priežu koka zārks ar īsto baronu Bundulu tapa ievietots Auriėu muižas vienjūgu redeĜratos, bet Virzas Pēteris greznajos lielkungu līėa ratos. Brauca visu garo ceĜu vienos soĜos, rindai pa priekšu greznie līėu rati, aiz tiem baroniete Asta ar dēlu Arendu, tad lielkungi, kungi, puskungi, pēdīgi zemnieki, bet redeĜrati ar melno priežu koka šėirstu garajā rindā vispēdīgie. Auriėu pils priekšā divkārtīgos bēriniekus sagaidīja piederīgie un mājnieki ar vietējo mācītāju priekšgalā. Muižā bija salasījies puspagasts. Spēlēja sēru maršus, dziedāja sēru dziesmas, tuvējā kapsētas baznīciĦā zvans dunēja visu vedamo laiku. Trešajā dienā notika bēres ar goda vārtiem, runām, dziesmām un visām piedevām, kā parašas to prasa.

Līėu vedamie sēru rati stāvēja pilnā gatavībā pie pils durvīm, bet pagasta amatvīri, lielākie saimnieki, pusmuižu nomnieki, krodznieki, melderi un citi ievērojamākie nākošās baronu Bundulu cilts pavalstnieki ieradās, sēru lentām jozušies, un piedāvājās nāves miegā dusošo ciltstēvu nešus aiznest uz kapiem. Barons Arends lepodamies pateicās par parādīto uzmanību: "Mēs paši, dārgā aizgājēja dēli, nesīsim savu ciltstēvu uz kapiem!" Lepnajam bēru gājienam pa priekšu brauca tukšie līėu rati, tad visi pieci dēli nesa uz pleciem sava tēva šėirstu un trīs jauni Lebersteini viĦiem palīdzēja. Kad jaunie kungi drīz apkusa, smago šėirstu nesdami, tad tikai vēl barons Arends atĜāva zemnieku nesējiem mainīties ar lielkungiem, bet kapsētas grezno goda vārtu priekšā viĦi atkal paši vien Ħēma šėirstu uz saviem dižciltīgajiem kamiešiem . . . Puėes un vaiĦagi, cildinošas runas un sēru dziesmas, tad, lielās baznīcas un kapu baznīciĦas zvaniem dūcot, kaps aizdarījās un kapa kopiĦa tapa bērtin apbērta dzīvām puėēm, ziedu pušėiem un visādiem ziedu un metala kroĦiem, bet pats lielākais un dārgākais bija lepnā barona Arenda pasūtītais vaiĦags, kura lentā tālu bija lasāms: "Dižajam ciltstēvam - pateicīgie pēcnācēji." NomaĜis, kā zagt iezagās kapsētā Lielpūėu bērinieki ar otro zārku un mironi. Šėesteris čukstēdams iesvētīja viĦa guĜas vietu lejiĦā, un bērinieki klusi viĦu apbedīja, lai savām dziesmām nejauktu saskaĦu tiem lielajiem tur kalna galā . . . Atraitne. Asta uz kapiem līdz negāja un arī savu vienīgo meitiĦu paturēja pie sevis mājā. Asta nevarēja iestāstīt vecmāmuĜai, ka viĦas vīrs miris un šodien viĦu apbedot. Pēdējās dienās vecā lielmāte manāmi bija sabrukusi, ka pat nespēja piedalīties bēru svinībās. Kā viĦa drusciĦ pamodās no garīgās un miesīgās snaudas, ta sauca Astu pie sevis un čukstēdama pētīja Astai pie auss: "Nu kurš tad, mīĜā Asta ... nu kur tad. . ." Pusjautājienā viĦa atkal aprāvās un iemiga. Auriėu baronu Bundulu cilts par jaunu uzzēla un uzplauka. Cerības viĦiem labu labās atkal vairoties, iekarot un piepildīt iekaroto zemi . . . Tālu sniedzās vergu pakalpība saviem kungiem . . . Nav viĦiem ko baidīties par skauău daudzināto "morituri", kamēr vēl Virzas Pēteri dzīvos un kungiem kalpos . . . Barona Arenda Bundula pirmais ievērojamākais lieldarbs bija, ka, mirušā barona Bundula pēdās un mantojumā stājoties, viĦš pārdeva Auriėu klaušu mājas zemniekiem par dzimtu un Pētera Virzas divus dēlus un trīs meitas vīrus izsvieda no mājām, nepārdodams tiem viĦu iekoptās mājas ne par kādu naudu ...

Izdzītie daudz neskuma. Tolaik vēl zemnieki nesaprata zemes un dzimtpirkšanas īsto vērtību. ViĦiem visiem bija savs ietaupīts grasis, tāpat no tēvatēva un pašu tēva viĦi mantoja uz galviĦām labu tiesu. Daži no Virzas Pētera tiešiem un likumīgiem mantiniekiem iepirkās par dzimtu citu kungu tiesā, kuru zemes vāravs viĦus nepazina, citi aizklīda pasaulē par bodniekiem, melderiem un krodzniekiem. Baroniete Asta viĦiem visiem palīdzēja slepen iedzīvoties svešumā. Arī vēlākā mūža laikā baroniete Asta neliedza padoma un pabalsta zemniekiem Virzām, kad viĦi grūtā brīdī pie viĦas griezās.