Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)ŠOKS (šucmaņu orģijas kara sākumā)„Mēs, cilvēki esam gatavi noticēt jebkam, izņemot patiesību.

… Nekas tā nesekmē aizmiršanu kā karš. Mēs visi klusējam uncenšamies sevi pārliecināt, ka viss, ko esam redzējuši, darījuši uniemācījušies no sevis un citiem, ir tikai ilūzija, pārejošs murgs.Karam nepiemīt atmiņa, un neviens nemēģina to izprast. Līdzpienāk brīdis, kad nav palikusi neviena balss, kas varētu pastāstītpar notikušo. Karš atgriežas tieši tad, kad neviens to vairs nepazīst.Tas atgriežas ar citu seju un citu vārdu. Lai aprītu to, kas vēlpalicis.”

(K.R. Safons ”Vēja ēna”, Zvaigzne ABC, 2009.)1Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Šucmaņu Orģijas Kara SākumāSaturSI NĀVES SPRIEDUMA NEBIJA ................................................Es izbēgu nāvei ..........................................................Ienaidnieku vidū ........................................................Bēgot nošauts ............................................................Kā nogalināja manu tēvu? ..............................................Bende sveicina savu upuri ..............................................II BAISĀ ĢEOGRĀFIJA .......................................................1941. gada 14. oktobris ................................................Mēs gaidījām atbrīvotājus ..............................................Tērvetes fašistu rokaspuišu darbs .....................................Kā Augstkalnes aizsargi rīkoja cilvēku medības .....................Fašisma upuris ...........................................................Zvārdes pagastā .........................................................Asiņainās pēdas ..........................................................Vecsaules kūdras purva briesmoņi ....................................Auce okupantu jūgā .....................................................Kā hitlerieši iznīcināja Jelgavas iedzīvotājus .......................III ACULIECINIEKU STĀSTI ..................................................Jelgavas dedzināšana ...................................................Posta vētra lauku sētā ..................................................Fašistiskā cietuma pēdējās dienas Jelgavā ..........................Dobeles atbrīvošanu atceroties .......................................Lāsts slepkavām .........................................................IV PA CILVĒKU MEDNIEKU PĒDĀM ..........................................Bads .......................................................................Dēlus nomocīja ..........................................................

Viņš bija komjaunietis ..................................................2Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Viņu nodeva brālis .......................................................Viņus laida saplosīt zvēriem ...........................................Aktīvists Voldemārs Zeilers ............................................Viņiem vajadzēja asiņu .................................................V NĀVES NOMETNĒS ........................................................Nometnes šausmas ......................................................Atgriešanās no katorgas gaitām .......................................Četrās nāves nometnēs .................................................Arī viņu nonāvēja fašisti ................................................Ko es pieredzēju nāves nometnē Vācijā? ............................VI KUR IERAKSTĪS MANA TĒVA VĀRDU? ...................................Pērkona lietus noskaloja… .............................................Četrdesmit pirmā gada vasara.........................................Mamju ģimenes piemiņai ...............................................Atmiņas par Raņķiem ...................................................Rudzu laukā ..............................................................Pionieru vadītāja ........................................................Šai naktī, pirms gailis dziedās… .......................................Upuru vizītkartes ........................................................Par manu dzimto pusi Zasu 1941. gadā .............................SD tīkls Latvijā ...........................................................Pavēles un izpildījums ..................................................Misija –piepildīt vēsturi ar savām asinīm ............................VII MĒS - ČETRI .............................................................VIII KUR TAISNĪBA MĪT? ......................................................Andrejs – taisnības meklētājs ..........................................Vecīša padoms ...........................................................Saruna ar meiteni .......................................................Kunga taisnība ...........................................................Ceļinieks – skrandainītis ................................................Zemnieka nedienas ......................................................Agronoma sūtība .........................................................Inteliģences maniere – vārdu un žestu laviere ......................3Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Un pārvērtās cilvēku šāvēji… ..........................................Tikai tad, ja sapratīs ļaudis lietu gaitu ..............................Latvju zeltenes pārdotas kā verdzenes ..............................Kam nauda, tam taisnība! ..............................................Dzelteni pīļdīķa burbuļi ................................................Valstij nav naudas un beigta balle… ..................................Nabags par bagāto balso kā traks .....................................IX ARĪ TĀDS BIJA RĪTS .......................................................X IEDĒSTIET ROZES… ........................................................

XI GORDIJA MEZGLS .........................................................XII MŪSU STRĒLNIEKIEM PĀRNĀKOT ......................................XIII „ES ŅEMŠU SEV PALĪGOS TOS ČETRUS!” .............................XIV KAD NEBŪS VAIRS NEVIENA… ..........................................XV VILKA KAUCIENS .........................................................XVI TIKAI FAKTI (fragmenti no Vēsturnieku komisijasRakstu 16. Sējuma) ....................................................4Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)PrieKŠvārdS”Visvairāk pakļauts ir tas, kurš iedomājas esam brīvs.”(J.V.Gēte).”Patiesība ne nieka necieš no tā, ka kāds to neatzīst.”(Fridrihs Šillers)Vesels cilvēka mūžs – 70 gadi pagājuši kopš tās dižās slepkavošanas,ko klāj aizmirstības putekļi un melu piramīdas. Ai, cik daudz lappušupierakstīts par vagoniem, Sibīriju un represētajiem! Tā vien liekas,ka tikai tāda ir Latvijas vēsture. Bet tā nav visa patiesība, tā irpavisam maza aisberga daļiņa. Pats aisbergs ir neredzams, bet vaitāpēc neesošs?Sabiedriskā doma pašlaik tiek veidota aizmirstības, puspatiesībuun noklusēšanas gaisotnē. It kā nebūtu bijušas cilvēku nošaušanastepat Latvijā. Bez vagoniem un izvešanas, bet - bez cerībāmizdzīvot.Mans tēvs Arnolds Cīrulis bija to 179 skaitā, kurus 1941. gada14. oktobrī no Jelgavas cietuma izveda uz nošaušanu. Nošāva 178,manam tēvam izdevās izbēgt no bedres malas. Un tikai tagad esapjaušu, cik tā bija milzīga laimes loze. Lasu šos aculiecinieku stāstusun apzinos ļaunumu, kuru nedrīkst aizmirst, lai neatkārtotos kaslīdzīgs. Tieši tagad, kad puspatiesības un citādos vārdos nosauktaspatiesības melu veidolā atkal virmo gaisā, un nacionālisms runāviltus mēlēs.Padomju aktīvisti – cilvēki, kas toreiz ar sirds degsmi veidoja jaunudzīvi, kas gribēja labklājību ikkatram, nevis tikai izredzētajiem.Vispārēju labumu visiem – tā ir humānisma augstākā raudze, morālspārākums.Varbūt tāpēc šodienas Latvijā ir morāla krīze un humānismadeficīts? Viens no iemesliem tas ir pavisam noteikti.Cieņā un pateicībā par viņu mūžu es veltu šo grāmatu tiem, kasdzīvo ar šo pašu ideju – labklājību visiem!Literārā redaktore un izdevuma sastādītāja A.Zusāne5

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)

6

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)

7Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)NāveS SPriedUMA NeBiJAArnolds CīruliseS izBēgU NāveiKarš! Karš! Karš!Ne vārdi, bet vesera sitieni apziņā. Desmit kilogramu smagavesera, kādu lietoju vēl pirms pāris gadiem celmu malkassagatavošanai. Kā tad tā? Tik nemanāmi, tik pēkšņi šis karš uzbrucis!Vai tikai nesapņoju? Atmodīšos, un kara nebūs. Viss ritēs ierastugaitu, Jaunauces pagasta izpildkomitejā nāks un ies cilvēki, jauniedarba zemnieki, lai tuvāk uzzinātu par valsts palīdzību siena pļaujaslaikā. Vasara solīja bagātu gadu, un siena pļauja bija sākusies.Tagad pār lekniem laukiem soļos kara dievs, un neviens pļāvējsnevarēs līdzināties viņam.***Ar mani bija biedri. Diendienā esmu dalījies ar viņiem savāsdomās, viss allaž likās pareizi, labi, un šķita – tā būs vienmēr.Taču pēkšņi jutu, ka manas atziņas par lietām un parādībām irļoti nepilnīgas. To pierādīja triju padomju aktīvistu saruna. Tajāpiedalījos es, komsorgs Arvīds Pāvuliņš un komjaunietis OsvaldsBullis.- Mums būs grūti! – bilda komsorgs.Osvalds viņam piekrita.- Vai tu nepaskaidrotu savu domu tuvāk? – jautāju mazlietieērcināts.- Aizsargi celsies kājās, - mierīgi un pašpārliecināti atbildējakomsorgs.Es dedzīgi atspēkoju šo domu. Runāju par septiņsimt gaduverdzību, ko latviešu tauta cietusi vācu baronu jūgā, par to, kavisi par šo verdzību esam mācījušies skolās. Nevar taču būt, ka šieaizsargi, kaut arī viņi ir saimniekdēli, gribētu iet fašistu pavadā.8Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Vai tāpēc, lai baltvāci varētu piepildīt savus draudus – jūgt arklālatviešu zemnieku?!...Arvīds ar Osvaldu palika pie sava. Viņi atgādināja par vācuizpletņu lēcējiem, kas it kā parādījušies pie Mizaišiem un Bramaņiemjau kara otrajā dienā.Tādas lietas es nebiju dzirdējis. Bet kas tur liels! Pieņemsim,ka tā ir taisnība. Ienaidnieks cer uz daudz ko un savā labā cenšasizmantot visus līdzekļus. Bet tas viņam nekā nedos. Ko gan lielosnotikumos var nozīmēt daži cilvēki!- Bet šie cilvēki radīs atbalstu, organizēs nekārtības, - neatlaidāskomsorgs.Nē, par tādu iespējamību pat domāt negribējās. Apziņa it kāmeklēja gaišus, tīrus cilvēkus. Meklēja, lai augtu morālais spēks. Šī

tieksme bija tik valdonīga, stipra un reizē naiva, ka tā lika aizmirstšķiru cīņas loģiku, kuru dzīve man bija mācījusi.Atcerējos 1939. gada vasaru, kādu saulainu svētdienu, kad kopāar savu paziņu Ēriku Martinsonu biju iegājis Jaunauces aizsargunamā. Es raudzījos, kā jaunieši spēlē galda tenisu. Pēkšņi pie manispiestājās jauneklis ar spožām pogām – jaunsargs, aizsargu sportistsRihards Vite.- Jūs esat aizsargs? – mani sasniedza jautājums, spalgs kāšāviens.- Nē, - atteicu izbrīnīts.- Tad jums šeit nav ko meklēt! Aizsargu namā, izņemotsarīkojumu laiku, ieeja atļauta tikai aizsargiem.Gāju uz durvīm, un manī uzvirda dīvains lepnums, ka neesmubiedrs šajā priviliģētajā organizācijā.Domu biedru draudzīgo plecu izjutu arī kara pirmās dienasvakarā, kad pagasta izpildkomitejā sanāca aktīvs. Par cīņu unnepieciešamību mobilizēt visus spēkus, par pašaizliedzīgu darbuaizmugurē runāja partorgs Žanis Timmermanis.- Vai ir kādi jautājumi? – partorgs pārlaida skatienu klātesošajiem.Kādi jautājumi gan varēja būt?Klusumu pārtrauca kāda jauna balss:- Hitleru mēs miltos samalsim!9Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Vērīgi ieskatījos jaunajā cilvēkā. Nez kāpēc viņa patētiskaissauciens man likās neīsts. Tas taču bija Rihards Vite – tas pats, kaskādreiz mani kā suni izraidīja no aizsargu nama. Daudzsejainaiscilvēks – jaunsargs Vite, aizsargu sportists Vite, beidzot –komjaunietis Vite. Daudzi brīnījās, kā gan Rihards Vite varēja iegūtkomjaunatnes biedra karti.Manā zemapziņā nogūlās tumša aizdomu ēna.***Mēs, grupa komjauniešu un jauniešu, bijām apņēmušies stāvētsardzē pie pagastmājas līdz galam. Kāds šis gals būs – par to mumsnevienam nebija skaidra priekšstata. Mēs bijām spriega spēka pilniun gatavi ienaidniekam dot pretsparu. Mums bija telefona sakariar Auci un apkārtējiem pagastiem. Mēs pastāvīgi sazinājāmies arkaimiņiem.Jelgavas apriņķa rūpniecības kombināta direktors ArtūrsHermansons atveda sešas kaujas šautenes – taisni tik, cik mūsugrupā cīnītāju. Līdz ar šauteni katrs saņēmām trīsdesmit patronu.Katru nakti pie pagastmājas izlikām posteņus. Paši uzturējāmiespagasta izpildkomitejas telpās.Mūsu vidū nebija pagasta partorga, pagasta izpildkomitejaspriekšsēdētāja Leļa, projām komsorgs Pāvuliņš un arī Osvalds –viņi jau pirms vairākām dienām devās uz austrumiem. Atceros, kāArvīds centās mani pierunāt iet viņam līdzi. Bet radio skaļi sauca:

“Nepadodieties panikai!”Mēs negribējām padoties panikai un palikām. Àp mums kļuva arvien drūmāk, arvien vientulīgāk.

Apkārtējās pagasta izpildkomitejas vairs neatbildēja. Uz mūsu zvaniem noRubas drīz sāka atsaukties citas balsis, kaut kādi “brīvie latvieši”,kas solīja mūs izkvēpināt. No Zvārdes atklīda tumšas baumas, katur visi padomju aktīvisti esot noslepkavoti. Baumu kļuva arvienvairāk. Tās runāja par vācu izpletņu lēcējiem, kas izmesti nolidmašīnām vienā vai otrā pagasta malā vai arī kaimiņu pagastos.Vislielāko satraukumu radīja ziņa, ka rietumos no mums vairs navpadomju karaspēka daļu. Kādu dienu izpildkomitejā ieradās pārispagasta vecsaimnieku. Pagrozījās pieņemšanas telpā, paklausījās10Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)mūsu savstarpējās sarunās un, neizteikuši nekādu vērā ņemamuvajadzību, aizgāja.- Spiegi! Saki, ko gribi, tie bija spiegi! – pārliecinoši apgalvojaAugusts Vītols, kas bija pats vecākais mūsu grupā.Komjaunietis Bruno Bērmanis pēc kādas savas sardzes reizesman ziņoja, ka rīta agrumā novērojis kādu noslēpumainu tipusignalizējam ar karodziņiem meža malā. Nav bijis iespējamsnoskaidrot, kam šis, aizsargkrāsas drēbēs tērpies vīrs, signalizējis.Klusums kļuva nomācošs. Tā vien gribējās to sašķelt ar ieročiem,ar cīņas troksni sadrupināt tūkstoš gabalos. Lai nāk kaut vācieši –mēs, seši komjaunieši un jaunieši, cīnīsimies! No Auces milicijasmums apsolīta palīdzība. Mēs noturēsimies savā no akmens celtajāpagastmājā, kamēr atsteigsies palīgspēki. Droši vien, pirmie vāciešibūs kādas nelielas izlūku grupas, kuras mēs varēsim atturēt...***28. jūnija dienas nogalē klusumu pāršķēla spalgs telefona zvans.- Jūs nolieciet karotes! – kāda balss kliedza vada otrā galā.- Kas, kas? – es nesapratu.Sveša balss skaidrā latviešu valodā atkārtoja uzkliedzienu. Tasarī bija viss. Dūkoņa aparātā liecināja, ka runātājs uzkāris klausuli.- Kas zvanīja? No kurienes? – ieskrējis telefona centrālē, esjautāju.Kalsnais telefonists Johansons neatcerējās. Viņam liekoties, kapiezvanīts no Ķērkliņu centrāles.- Muļļa! – nenoturējos neizlamājies. – Ķērkliņu centrāle jauvairākas dienas nestrādā.- Bet zvanīja! – plātīja rokas kalsnais.Ārā dunēja šāvieni. Telefonists nodrebēja, nobālēja un ar rokukrampjaini tvēra pēc krēsla atzveltnes. Šķita, ka viņš zaudēssamaņu.- Vai jūs baidāties? – jautājumā centos ielikt tik daudz nicinājuma,cik vien spēju. Taču telefonists to pat nesajuta. Viņš tikai atzinās:jā, ļoti baidoties. Jaunā vara viņu pakāršot.- Kāpēc?

- Tāpēc, ka es kalpoju boļševiku telefonu centrālē.11Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Man likās, ka runāju ar cilvēku, kas atvadās no dzīves...Paķēru savu šauteni un metos ārā. Tā jau biju pārāk ilgi noņēmiesar šo bailuli.***Klusums bija pāršķelts.Ārā stāvēja mani puiši – Jānis Strautiņš, Kārlis Butnāris, BrunoBērmanis, Antons Statkus, pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājavietnieks Augusts Vītols.- Kas šāva?- Mēs paši, - man atbildēja, - izmēģinājām šautenes.Sarunu pārtrauca Vītola mājiens uz Apšupurva meža pusi:- Sākas!No meža uz mūsu pusi strauji devās ar šautenēm bruņoti vīri.Pa vienam viņi pārskrēja Ezeres upes laipai un platā frontē centāsielenkt pagastmāju.Iesteidzos izpildkomitejā, lai pa telefonu izsauktu solītos palīgusno Auces.- Tieciet paši galā! – man atbildēja.- Bet jūs taču solījāt, - mēģināju atgādināt.Dūkoņa aparātā liecināja, ka Aucē mūsu rūpes nesāp.Ārā puiši bija apjukuši. Viņi gaidīja manus rīkojumus.- Ieņemt pozīcijas, izvērsties ķēdē uz Vītola mājas pusi! – esteicu.- Vai mums pirmajiem šaut?- Jā, varat šaut arī pirmie! Uzbrucēji vienmēr ir uzbrucēji!Puiši steigā ieņēma pozīcijas. Pretinieks pats atrisināja dilemmu:pretējā pusē atskanēja šāvieni, un pirmās lodes aizspindza pārmūsu galvām.Šķita, ka manās krūtīs sastingtu cietas, līdz galam savilktasstīgas. Tās bija spīvas naida jūtas. Naida jūtas pret nezināmo. Tačušis nezināmais jau bija kļuvis par zināmo. Tas bija karš, kas nuleatnācis arī līdz mums.Tagad pret mums vērsās uguns brāzma. Veseliem spietiem spindzašauteņu raidītās lodes. Mūsu frontes kreisajā flangā, upmalas12Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)pusē, kur atradās kurpnieka Šauļa māja, steidzīgi un nervozi rējaautomāts. Kveķšķu balsīs skanēja revolveri.Man iepretim, aptiekas mājas bēniņu logā, parādījās šautenesstobrs, kas uz mūsu pusi raidīja vairākus šāvienus. Ietvēru stobrusavas šautenes mērķekļa lodziņā un izšāvu. Pajuka stikli un ķieģeļudrumslas. Stobrs pazuda.- Ahā, viens ienaidnieks beigts! – caur zobiem noteicu, kaut ganaiz gandarījuma gribējās kliegt.

Abās pusēs dārdēja šāvieni. Ienaidnieks jau labu brīdi nebijasamanāms. Tas tikai pa biezo āboliņu līda tuvāk. Varēja redzēt, kākustējās zāle. Aplencēji mūs apņēma arvien šaurākā lokā. Pēkšņi,metrus piecdesmit attālu, ieraudzīju gaišmatainu galvu. Nomērķējuun izšāvu. Galva pazuda un vairs nerādījās.- Otrs! – likās, skaitīja mana sirds.Labu brīdi šāvis, pēkšņi apjautu, ka citas šautenes manā pusēvairs nerunā. Kur palikuši pārējie?Šis jautājums dunēja nevis apziņā, bet asinīs. Katra lāse kliedzapēc biedriem. Kliedza un nesagaidīja atbildi. Pirmo reizi izjutušausmas – nomācošas, paralizējošas, bezprātīgas. Izslējos visāaugumā un metos skriet uz Mežvidu ceļa pusi. Aiz manis dārdējanekārtīgu šāvienu jūklis. Likās : šauj visi uzbrucēji, un nav iespējamsšai uguns ellei iziet cauri. Kuru katru brīdi gaidīju nāves triecienumugurā. Kuru katru mirkli, lai pēc tam sabruktu... Nē, jādzīvo,jādzīvo!...Iekritu ceļa grāvī neskarts. Bet līdz mežam vēl tālu. Diezin vailīdz tam tikšu. Pēkšņi man priekšā grāvī – kāds stāvs, tērpts zaļganāsdrēbēs. Tāds kā formas tērps... Vai viņam nav arī šautene? Vai tasnav viens no uzbrucējiem? Izšaut pirmajam, tad būšu glābts. Tikaipirmajam...Acumirklī piemetu šauteni pie vaiga.Nē, iedomātais pretinieks pacēla roku. Viņš bija kā sastindzis aizšausmām. Tas bija jaunais darba zemnieks Dmitrijs Luns. Uzsaucu,ka jālien atpakaļ – uz meža pusi – bet viņš joprojām nekustējās.Aizspraucos nekustīgajam ķermenim garām un devos tālāk.13Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Mežā mani sagaidīja biedri. Jutos labi, gandrīz jautri, jo kritušo,no kā visvairāk baidījos, mūsu vidū nebija. Nervu spriegums atslāba.Sākām ceļu uz austrumiem. Uz priekšu izstiepuši šautenes,devāmies cauri mežam, gatavi briesmu gadījumā aizsargāties. Rītapusē Mucenieku mežsarga mājās palūdzām maizi un pienu. Mumsatteica. Sapratām – šiem cilvēkiem esam ienaidnieki.- Mums ir šautenes! – norādījām uz saviem ieročiem, un tūdaļgaldā parādījās prasītais.Rītausmā šautenes noglabājām mežā pie pašas Auces, lai pilsētāmūs neuzskatītu par diversantiem. Padomju varas iestāžu te vairsnebija. Visi apstākļi no jauna viesa mulsumu un neziņu.Aucē mūsu pulciņš izklīda. Palikām tikai trijatā – es, JānisStrautiņš un Kārlis Butnāris. Devāmies tālāk uz austrumiem.- Jāiet, - drošināju abus draugus, kas bija mazrunīgi un noslēgti.– Jāiet! Tur būs citādi nekā šeit! Tur uz ienaidnieku šaus no katrakrūma. Tur nav aizsargu...- Mēs nekur netiksim!- Vai cauri frontei iespējams izlauzties?- Ko tad mēs esam noziegušies? Esam tikai stāvējuši par

pienākumu līdz galam. Esam bijuši godīgi līdz galam. Nav pasaulēbijusi valsts, kur to uzskatītu par noziegumu.- Hitlera radio jau runā par Maskavas ieņemšanu. Kur un kadmēs varam panākt fronti...Jā, kur un kad? Bez ceļiem, pa mežiem, pāri platām upēm,purviem. Tiltus apsargā. Biedru prātojumos daudz taisnības. Patnemanīju tajos bezgalīgu naivitāti un bērnišķību.Pavērsāmies uz Jaunauces pusi, gājām mājās, un nekadmājupceļa soļi nav bijuši tik smagi.***Karš līdz nepazīšanai pārvērtis mūsu mājas. Piederīgos pastāvīgiterorizē. Vecākus vai katru dienu sauc uz pagastmāju, vēlākuz mežniecību, kur novietojies “pašaizsardzībnieku” štābs. Turpratina, tirdī par dēliem, draud: ja dēli nepieteiksies – nošausvisus piederīgos un radus. Nošaus tēvu, māti, māsu, nošaus vecosButnārus, Strautiņus, varbūt netaupīs pat Jāņa brāli Indriķi – šo14Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)raudulīgo činkstuli, kas savu nožēlojamo dzīvi jau sen saistījis araizsargiem.Nopietns atgādinājums – piederīgos sodīs, kā iepatiksies.Mūsu drāma sāka noslēgties jau slēpšanās pirmajās dienās.Kārtējo reizi uz aizsargu štābu aizsauca manu un Kārļa tēvu. Nezkuro reizi tirdīts, vecais Butnāris nav izturējis un pateicis:- Kārlis rudzos!Mans tēvs, kā vēlāk pats stāstīja, tikko noturējies, lai neatvilkturoku un neiesistu pļāpam pa seju.- Lai nāk ārā! – iekliedzies Ulmaņa laika policists Jēkabsons,tūlīt gan piebilzdams, ka nekas ļauns nenotikšot. Būšot tikai vissjāpastāsta.Jau dažas dienas pirms šīs sarunas mežā biju palicis viens. Kārlisar Jāni, nekā neteikdami, no manis aizgāja. Bet pēc tam, kadviņus kopā ar citiem padomju aktīvistiem ieslodzīja pagastmājaspagrabā un virs durvīm uzlika uzrakstu “Jaunauces pagasta izpildukomiteja”, mans stāvoklis šķita bezcerīgs.Traģisma pilnie apstākļi, atbalsta trūkums citās padomju iestādēsun organizācijās, izmisīgie un veltīgie zvani uz Auci pēc palīdzības,apkārtējās sabiedrības vēsā attieksme pret mūsu cīņu, piezīmespar “puiku blēņošanos”, kad patiesībā “viss jau bija cauri”, - visatā pietika, lai radītu drūmu, izmisuma pilnu noskaņu. Bija sairis patmūsu nelielais pulciņš. Pēdējā brīdī vairs neviens nebija domājispar biedriem, par kolektīvu. Mani šausmināja, cik ļoti, ļoti mazcilvēku sirdīs vēl bija iesakņojusies kolektīvisma un biedriskumahumānā ideja.Mani apcietināja radinieks Roberts Rusmanis, kas jau okupācijaspirmajās dienās bija saistījies ar “pašaizsardzībniekiem”. Esatcerējos, ka šī radinieka laukos pirms kara , gājējs būdams, tiku

lējis ne mazumu sviedru.Bija saulaina piektā jūlija diena, un dabā nekas neliecināja parsākušos traģēdiju.***Skolas saimniecības ēkas nelielajā telpā bijām saspiestiseptiņpadsmit cilvēku. Nu jau vairākas dienas atradāmies te.15Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Pagastmājas pagrabs bija vēl šaurāks. Mūsu cietuma iekārtošanašeit aizsargiem visādā ziņā izdevīga. Tuvāk štābam, var apcietinātosizsaukt kurā katrā brīdī, kad vien iepatīkas, tālāk no lielceļa, pakuru, ko var zināt vēl var iet garām kāda neatbruņota sarkanarmiešudaļa.Jūlija pirmajās dienās Jaunauces “pašaizsardzībniekiem” Rubaskaimiņi ziņoja par lielāku sarkanarmiešu daļu, kas virzoties paEzeres ceļu uz Jaunauces pusi. Štāba vīri steidzīgi apspriedās. Kodarīt ar apcietinātajiem padomju aktīvistiem?Lielsaimnieki Voldemārs Dombrovskis, Roberts Līrums, Mentelisun vairāki citi bija par nošaušanu bez kavēšanās. “Irbju” saimnieksNāruns piedāvāja klusāku nogalināšanas veidu. Nošaušana nevarnotikt bez liela trokšņa. To tūlīt uzzinās visā pagastā. Bet ne gailispakaļ nedziedās, ja ieslodzītos nogādās vientuļajās “Irbju” mājās,ieslodzīs pagrabā, to apliks ar salmiem un pielaidīs uguni. Ieslodzītienosmaks tik klusi, ka nevienu kliedzienu nedzirdēs... Bet, kadPadomju Armijas daļa nāks cauri Jaunaucei, “pašaizsardzībnieki”varēs mierīgi izklīst. Sapulcēsies pēc tam, kad daļa būs aizgājusi.Lai gan “Kunkuļu” saimnieks Moruss enerģiski iebilda, tačuštābā Nāruna ieteikumu pieņēma. Padomju aktīvistus no tādasizrēķināšanās paglāba jauns zvans no Rubas: sarkanarmieši esotaizgājuši pa citu ceļu, no Līkupēniem viņi nogriežoties uz Reņģespusi.Taču paši apcietinātie par šādu likteņa karāšanos mata galā nekānezināja. Es savās pirmajās apcietinājuma stundās biju ironijaspilns. Ne par ko negribēju redzēt traģisko. Augsti paceltu galvuiegāju pagastmājā, demonstratīvi kāpdams garām par kājslauķinoklātajam sarkanajam pagasta izpildkomitejas karogam.- Ā, Cīruļa kungs! – telpā, kur kādreiz strādāju par pagastaizpildkomitejas sekretāru, mani sagaidīja brīnumlaipnu un priecīguaizsardžu balsis.Viņas piedāvāja brokastis un rādīja patiesi apbēdinātas sejas,kad no ēdiena atteicos. Tepat gadījās arī “Mizaišu” saimnieksArnolds Janševics. Viņš sniedza roku, laipni apjautājās, kā iet.16Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Labi! - es teicu. – Redziet, kādreiz es, šeit sēdēdams, bijutikai biedrs, bet tagad kā apcietinātais – kungs.- Būs labi! – viņš drošināja. – Ilgi jau nebūsiet apcietinātais.

Noskaidros un palaidīs. Un ne tikai palaidīs, bet varbūt pat vajadzēste pagastā sēdēt un strādāt.Negribējās ticēt savām ausīm. Tātad šie budži nemaz nav tādizvēri, kā biju domājis. Viņa runa turpināja tecēt kā urdziņa pārvalgmes izslāpušu zemi. Draudzīgi apjautājās, kas sadursmes laikāšāvis aptiekas lodziņā.Jā, es jau zināju, ka upuru apšaudes laikā nav bijis. Tačujautājums manī radīja interesi.- Es šāvu! – manu atbildi caurauda puiciska dižošanās.- Tā jau domāju, - platu smaidu redzēju Janševica sejā, - kasgan cits tik labi šaus, ja ne mūsu sekretārs.Nesastapu nekādu naidu, nekādu zemiskumu. Viss liecināja parsirsnīgu pieklājību, par pildīta pienākuma izpratni.Arī izmeklētājs Jēkabsons bija īpaši laipns. Viņš sniedza rokupāri galdam, draudzīgi paspieda manējo, apjautājās par manulabsajūtu.- Nerakstiet! – viņš pamāja manam bijušajam palīgam ArtūramVālodzem. Tas sastinga krēslā pie mazā galdiņa kā koka dievs,mazliet sānis atbalstījis roku ar kāškrusta zīmi.- Mēs parunāsim tāpat, - teica Jēkabsons, draudzīgi man acīsvērdamies. – Par jums pagastā ir ļoti labas atsauksmes... Mēsnegribam visļaunāko...Vārdi manā apziņa iesita kā veserīši. Tātad runa var būt arī parvisļaunāko...- Jā, mēs negribam visļaunāko! Mēs domājam par jūsuatbrīvošanu.- Bet kā tad ar pārējiem? – es jautāju.- Ko katrs būs pelnījis, to arī saņems! – Jēkabsona sejā ievilkāscieta rieva.Tad pašieceltais izmeklētājs sāka runāt par dzīvi vispār un parkomunismu. Brīdi pa brīdim viņš pajautāja manas domas. Draudzīgi,lai es pazaudētu priekšstatu, ka manā priekšā ienaidnieks.17Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Ko jūs domājat par komunismu? – viņa draudzīgais tonisneizmainījās. – Šķiet, ka komunisms galīgi izgāzies. Komunistineturas kopā, katrs cenšas glābt savu ādu. Jūsu pašu partorgsTimmermanis – kāpēc viņš nebija kopā ar jums līdz galam?- Viņam bija jābrauc Padomju Armijai līdzi, viņam bija iespējaaizbraukt... – es atspēkoju.- Vai jums nebija tādas iespējas?- Man nebija... Izpildkomitejas dokumenti, nauda. Nebijarīkojuma.- Bet, ja būtu bijis rīkojums? Būtu braucis?- Kā tad citādi? – brīnījos par jautājumu.- Bet komunisms, ko jūs domājat par komunismu?- Ideja ir vislieliskākā, tikai cilvēki bieži vien nav tās cienīgi.

Sekoja mājiens Artūram Vālodzem:- Rakstiet!Un atkal jautājumi, pirms brīža jau dzirdēti, līdz apnikumamvienkārši.- Vai būtu evakuējies kopā ar boļševikiem, ja būtu bijusi pavēle?- Kā tad citādi? Būtu!Vārdus tūlīt aprija rakstāmmašīnas klaboņa.***Ārā spīdēja gaiša jūlija saule, bet apcietināto telpā, kurseptiņpadsmit vīru gulēja cits pie cita, bija tumši un smacīgi. Parkalapās šalkoja vējš, bet šīs šalkas mūsu cietumniecību darīja vēldrūmāku.Pārmaiņas sagādāja vienīgi gājiens uz pratināšanas telpu divuvai triju šucmaņu pavadībā. Tad, soļojot tos pāris simtus metrus,izjutām sauli un vēju. Tad brīvības priekšstats iekrita sirdī ar skaudrutiešumu. Katra doma sāpēja. Tās bija dīvainas garīgas sāpes, kaspalielinājās ar rūpīgi pārdomātu psiholoģisku spīdzināšanas sistēmu.- Varonīgā vācu armija jau ieņēmusi Ļeņingradu, rīt, vai,vēlākais, parīt kritīs Maskava, - kādu dienu mums triumfēdamsstāstīja Jēkabsons.Atceļā mēs vairs nejutām ne sauli, ne vēju.18Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)***Mūsu steigā ierīkoto cietumu stingri apsargāja. Te stāvējadrūmi vīri ar šautenēm, ar akmens dievu nežēlīgajām sejām, kurāsnemēdz pakustēties ne vaibsts. Šie “pašu pagasta cilvēki” bijagatavi cilvēku nolaist no kājas par katru neatļautu vai neapdomātusoli. Īsts drūmuma paraugs bija Jānis Dvelis. Varēja redzēt, ka šimgājējam kalpība pie saimniekiem bija nākusi par labu. Uz mums viņšskatījās kā uz zemākiem radījumiem un nekad neielaidās nekādāssarunās. Mēs vienmēr brīnījāmies, ka tik zemu var krist strādnieks,saimnieku kalps.Daudz cilvēciskāks bija “pašaizsardzībnieks” Indriķis, JāņaStrautiņa brālis. Ieslodzītie bieži redzēja viņa saraudātās acis. Betviņš bija vājš...Bija arī sargi, kas mīlēja dižoties ar savu tālredzīgumu. Manascietumniecības trešajā dienā pie durvīm stāvēja Rihards Vite. Taspats, kas pirmajā kara dienā solīja Hitleru samalt... Tagad viņšžēlīgi mums atļāva pastāvēt cietuma durvīs, paelpot svaigu gaisuun parunāties ar viņu. Atspiedies uz šautenes, viņš teica:- Es zināju, ka Lielvācija uzvarēs, tāpēc arī laikus nostājosīstajā pusē.Nodevība svinēja savu uzvaru! Tā dižojās ar netīrību, arzemiskumu, dižojās, nosaukdama to par augstāko gudrību. Esapmetos durvīs, lai dotos uz apcietināto piesmakušo telpu. Likās,ka tur tomēr gaiss ir tīrāks. Man sekoja Jānis Strautiņš un Kārlis

Butnāris.- Viņš ir brīvs, - es bildu, - bet mūsu liktenis nav zināms. Varbūtaizvedīs uz mežu... Vai tu viņu apskaud?- Nē! - teica Jānis. – Vai tad tā ir brīvība? Savu likteni es nemainupret viņa. Viņš nav godīgs.- Nevajag runāt ar to cūku! – mums pievienojās arī AugustsVītols.Jā, cietumā gaiss tomēr bija tīrāks.19Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)***Nodevības un neģēlības mērs vēl nebūt nebija pilns.Kādu dienu, pakāpušies pie loga, ieraudzījām satriecošu ainu.Daži šucmaņi caur parku veda apcietināto partorgu. Tā gribējāsdomāt, ka Žanis Timmermanis atrodas kaut kur tālu un cīnās pretneliešiem. Viņš taču aizgāja jau kara pirmajās dienās.Vēlāk uzzinājām, ka Žaņa Timmermaņa sieva Alma ieradusiesšucmaņu štābā un lūgusi aizsardzību pret savu vīru. Viņai ar toneesot nekā kopēja. Viņa tikai gribot, lai vīrs no jaunās varassaņemtu pelnīto sodu. Viņa vienmēr esot nosodījusi komunismu...Tagad lai noziedznieks pļaujot, ko esot sējis.Ja pats fīrers, kura mērķis bija iznīcināt cilvēka sirdsapziņu,uzzinātu par Almas Timmermanes “varoņdarbu” sava vīra un trijubērnu tēva nodošanā, droši vien viņai piešķirtu dzelzs krustu...***Skaitījām aizvadītās dienas. Katra no tām mūs aizrāva tālāk nodzīves.Kādā naktī aizveda skolotāju Strazdiņu. Pārējiem biedriem miegstūlīt bija kā ar roku atņemts. Pirmo reizi kādu no mums izsaucanaktī. Strazdiņš atgriezās pēc pāris stundām. Viņš bija možs, kautarī viņa stāstījums modināja šausmas. Viņš esot aizvests uz aizsargunamu un sists, metodiski, nežēlīgi. Sitējs bijis Jēkabsons. Klāt bijispats “pašaizsardzībnieku” priekšnieks Roberts Līrums, kura vadībā28. jūnija nogalē notika uzbrukums pagasta izpildkomitejai.Otrā rītā izšķiršoties mūsu liktenis – tā Strazdiņam teikts aizsargunamā.Nākamajā rītā pie mūsu cietuma piebrauca smagā automašīna. Pavienam vien mūs izdzina un pavēlēja saliektiem ceļgaliem nosēstiesuz mašīnas grīdas. Ar muguru pret šofera kabīni. Pie šofera kabīnesatsēdušies šucmaņi - laikam jau tie, kas bija paši uzticīgākie fīreravarai – Frīdis Vite, Urga, Danenbergs, Kārlis Rudzītis un vēl daži.Bet visvairāk šucmaņu izvietots parkā. Kur vien skaties – visurposteņi. Taisni brīnums, kā vienā pagastā var būt tik daudz vācufīrera draugu! Ja gribētu izbēgt, diez vai tas būtu iespējams.20Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Pēc vairāku stundu ceļojuma nonācām Jelgavā. Pašu pagasta

ļaudis mūs nodeva cietumā, piesakot cietuma priekšniecībai, kaesam sevišķi bīstami noziedznieki.Tas bija 16. jūlijā.***Ticība dzīvei un cīņai atjaunojās pamazām. Tā atjaunojāsar cietumā nejauši iekļuvušiem laikrakstiem, kas gan izvirdamelnu naidu pret visu strādniecisko, taču nebūt neliecināja parĻeņingradas ieņemšanu, nestāstīja par kaujām Maskavas pievārtē.Jelgavas cietuma dzīvās sienas, vairāk par 1200 ieslodzīto, kassmaka lielās un mazās kamerās, tomēr radīja spēka izjūtu, atvairījavientulību. Tūkstoš plecu vienmēr ir spēks. Šis spēks iestrāvojamanā sirdī. Šis spēks lika domāt par cīņu arī visgrūtākajos brīžos.Bet ienaidnieks darīja visu, lai mūs nomāktu. Laikraksti, kas arpiederīgo sūtītiem pārtikas sainīšiem nonāca mūsu rokās, liecinājapar komunistu iznīcināšanu. Kāds skribents Jelgavas laikrakstā“Nacionālā Zemgale” aizrunājās tik tālu, ka ieteica iznīcināt visusstrādniekus, jo tad vairs nebūšot vides, no kā rodas komunisti.Kādā “Nacionālās Zemgales” numurā bija iespiesta Bukaišu pagastalielsaimnieku vēstule Zemgales apgabala komisāram brīvkungamfon Mēdemam. Viņi pateicās vācu kungam par atbrīvošanu noboļševiku varas, paziņoja, ka ziedojuši vairāk nekā tūkstoš rubļuLielvācijas armijai, un izteica vēlēšanos, lai apcietinātie padomjuaktīvisti nekad vairs neatgrieztos pagastā.Šis naids jau bija gluži dzīvniecisks.Ienaidnieks lielā kolektīva miesā cirta jaunus un jaunus robus.Mūs sasniedza ziņa, ka 26. jūlijā uz nošaušanu no cietuma korpusaizvesta trīsdesmit cilvēku liela grupa. To vidū bijis arī Jaunaucespagasta aktīvists veikalvedis Šmēls. Līdz mums atnāca ziņas parcitiem upuriem, kas nogalināti gan mežā, gan tepat – cietumapagalmā. Redzēti pie cietuma mūra sabrukuši, asinīm noplūdušicilvēki, bet pēc to aizvākšanas smiltīs un bruģa akmeņos palikušibrūni plankumi un ložu pēdas.21Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)***Atvasarā saule pār cilvēkiem un dabu lēja tikpat daudz gaismas kāvasaras sākumā. Varbūt tā likās tāpēc, ka mūsu acīs sāka atmirdzēttālas cerības gaisma. Bija aizgājuši jau mēneši, taču šie nolādētienebija ieņēmuši ne Maskavu, ne Ļeņingradu. Kaut kur cilvēki cīnījāsun noturēja tērauda lavīnu.Atvasaras saule pārsteidzoši krāšņi mirdzēja arī apcietinātāslietuviešu meitenes gaišajos matos. Pa visu cietumu izplatījāsleģendas par šo astoņpadsmitgadīgo varoni. Viņa piedalījusiesbruņotā cīņā ar ienaidnieku, bet kritusi tā rokās. Lai kā mocīta,meitene klusējusi, nav izdevusi nevienu.Es neatceros šīs meitenes uzvārdu, taču tas nav svarīgākais.Arī leģendas deva mums spēku.

Dažreiz viņu ieraudzījām īsajās pastaigu reizēs. Arī viņu vedapastaigāties. Vienmēr vienu. Viena viņa pavadīja dienas un naktisvieninieku kamerā. Reiz sastapāmies, kad meiteni veda no pastaigasatpakaļ kamerā. Es paraudzījos viņai sejā. Nekad vēl nebiju redzējistādu garīgu spēku, tādu lepnumu un mieru.Drīz meiteni aizveda.- Uz priedēm! – cietumā čukstēja ik kakts.Viņas dzīvība pat cietumā ienaidniekam bija bīstama.***1941. gada 5. septembrī mēs atkal vaigu vaigā sastapāmies arienaidnieku.Uzraugi jau no paša rīta skraidīja pa kamerām kā apsviluši.Gaidāms kāds lielāks priekšnieks no politiskās pārvaldes.Pēcpusdienā šis lielais priekšnieks bija klāt. Kamerās skanējakomandas “mierā!”.Cietumu inspicēja Jelgavas politiskās pārvaldes priekšnieksReķelis. Viņš ienāca, uzmanīgi sperot katru soli, nenolaižot acis nomums, kas bijām sastājušies abpus kamerai. Tā vien likās: cilvēksbaidās, ka šie “boļševiku nezvēri” varētu viņam negaidot uzbrukt.- Par ko sēdi? – viņš pievērsās tuvākajam. Pēc atbildes tūlītsekoja viņa komentāri:22Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Ahā! Iegribējās viegli maizi ēst! Redz, kā! Bet neizdevās vis,draudziņ!- Biju tikai jaunais darba zemnieks, - atbildot izslējāsjaunaucnieks Gelziņš.- Vai tiešām vairāk nekas? – brīnījās priekšnieks. – Vajadzēstomēr atbildēt. Arī iekārot cita zemi Lielvācijā ir noziegums.Ienaidnieks ņirgājās un tīksminājās. Viņam patika sajust mūsunespēku, cerību trūkumu. Likās, viņš staigāja pa cietumu, laisalasītu šo bezcerību un lai neģēlība augtu spēkā.Es saspringu kā uzvilkta stīga. Tikai nepazemoties, neizrādītnespēku, bezcerību!- Par ko Jūs sēžat? – bija pienākusi mana kārta atbildēt.- Par to, ka biju pagasta izpildkomitejas sekretārs! – es izslējos.- Tā? – jautātājs ņirdza. – Un kas Jūs bijāt pirms tam?- Grāvracis!- Khe, khe, khe! – priekšnieks laida vaļā smieklus. – Vai tiešāmJums nebija kauns strādāt pagastā?- Nē, nebija kauns! – mans lepnums kā zobens cirtās pretim viņaizsmieklam.- Kā tad tā? – viņš brīnījās.- Man ir lielāka izglītība nekā Ulmaņa laika sekretāram...- Varbūt Jums skolā slikti gāja?- Tieši otrādi. Trīsdesmit skolēnu lielā klasē sekmju ziņā bijuotrais.

Reķelis steidzīgi pievērsās nākamajam apcietinātajam.Kad visi bija iztaujāti, Reķelis jautāja visai kamerai:- Vai ir kādas vēlēšanās?Vēlēšanās, protams, bija. Cits lūdza blakšu pulveri, cits izteicakopējo vēlēšanos, lai ātrāk tiktu izskatītas mūsu lietas.- Nu, mēs lietas izskatām pamatīgi, lai katrs saņemtu tampienākošos sodu, - teica Reķelis. Viņa sejā atainojās spīvs naids.- Mēs gribētu, lai no cietuma bibliotēkas izsniegtu lasīšanaigrāmatas, - izteicu savu vēlēšanos.- Tās jūs dabūsit! – apsolīja nelūgtais ciemiņš.Pēc tam man iedeva Dostojevska grāmatu “Piezīmes mirušonamā”.23Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)No piecpadsmitā septembra sākās ”melnais mēnesis”. Uzraugiapgalvoja, ka tas izsludināts, lai paātrinātu izmeklēšanu. Nu bijajāiztiek tikai ar brūno suslu rītos, ko sauca par kafiju, un nelielugabaliņu maizes, vāju sakņu zupu pusdienās, nožēlojamu putruvakaros. Mēs jutām badu.Uz mūsu kameras durvīm parādījās burti – SU – sevišķā uzraudzība.No sevišķās uzraudzības kamerām nevienu nesauca uz pratināšanu.Kas to lai zina, vai vispār kādu sauca. No ārpasaules nebija nekāduziņu, un mēs ar jaunu sūrumu sajutāmies kā mirušo namā.***Burti, kas norādīja uz sevišķo uzraudzību, nenozuda arī nojaunās kameras durvīm. Tagad mūsu kamera atradās trešajā stāvā,cietuma korpusa ziemeļrietumu stūrī. Tajā bija piecpadsmit vietu,bet mēs bijām apmēram četrdesmit. Te atradās daudzi Jelgavasstrādnieki, kas maz pļāpāja par sevi un savām sāpēm un izturējāsvisai piesardzīgi. Kameras vecākais bija jelgavnieks Žeimis, gadustrīsdesmit piecus vecs strādnieks, arodbiedrības darbinieks. Šadun tad viņš mēdza apgalvot, ka ar politiku viņam neesot nekādasakara. Te bija arī kāds dīvains un šausmīgs tips – Martinsons. Pasīksvīrelis, bālu, neveselīgu seju. Ulmaņa varas laikā sēdējis cietumāpar zādzību.- Vācu laikraksti savās slejās raksta visu – ir patiesību, irnepatiesību. Jo lielāki meli par boļševikiem, jo labāk, - reiz sacījaMartinsons.Mēs saausījāmies.- Vai jūs atceraties, - vīrelis turpināja, - bija “Tēvijā” tādsraksts par diviem vagoniem nonāvētu bērnu, kas bijuši paredzētinosūtīšanai uz Krieviju, bet aizturēti Rēzeknes stacijā.Jā, viens otrs atcerējās. Šo rakstu, gluži kā citus – līdzīgus –pavadīja pretīgas lamas par komunistiem.- Tad ziniet, ka tas raksts bija mans! – knēveļa sejā atmirdzējalepnums.- Tavs?- pārjautāja Žeimis. – Vai tad tā bija patiesība?

- Nebija patiesība! - zaglis smējās. – Pats izdomāju. Vācieši jautā grib – jo trakāk par boļševikiem, jo labāk!24Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Ak tu, tārps tāds! – Žeimis teica ar riebumu. – Kāpēc tu esi piemums?!Skaidru atbildi nesagaidījām, bet Žeimis turpināja:- Zēni, neviens vairs nedrīkst runāt ar šo smurguli! Jūs dzirdat?Kurš runās, to sodīsim!Kamerā sākās boikots pret vienu ieslodzīto. Lēmumu par boikotuizpildīja ļoti konsekventi, vienprātīgi, saliedēti.Mums bija lielisks kameras vecākais!***Kameras bija pārpildītas, bāztin piebāztas. Un aresti vēl arvienturpinājās. Baigā neziņa jo dienas, jo smagāk uzgulst apziņai: kasbūs?Pirmdiena, 13. oktobris. Jau tumst. Atkal diena pagājusi, atkalpievīlusi, kā visas iepriekšējās.Noskrapšķ atslēga kameras durvīs. Mums pasniedz vakariņas –pavisam šķidru sakņu zupu. Dažas kāpostlapu strēmeles, viena vaidivas mazas kartupeļu šķēlītes. Tas viss. Dažs lādas par ūdeņainozupu, kas kļūst jo dienas, jo šķidrāka. Cits klusēdams tukšo savubļodiņu. Retajam maizes kumosiņš. Lielākā daļa niecīgo maizesdevu, kas domāta visai dienai, apēd jau no rīta. Izsalkums moka.Pusdienās un vakariņās atliek tikai šķidrā zupa.Gaidām 15. oktobri. Tad beidzas „melnais mēnesis”. Tad atkalsaņemsim rūpīgu roku sagatavotos piederīgo sūtītos pārtikassainīšus. Tas viens. Otrs – cietumā cirkulē baumas, ka 15. oktobrīnoskaidrosies mūsu liktenis: cik ilgi vēl būs jāvārgst restotajosbūros, mēneši, gadi vai arī – nemaz.Lielākā daļa ir optimisti un cer, ka jau parīt būs savās mājās.Viens otrs tikai domā, ka jāsēd būs līdz kara beigām.Blākš...Kaut kas smags iegāzās kameras durvīs. Pēc brīža tajās stāvējabravūrīgais, tuklais virsuzraugs Lodziņš ar slaidu vācu virsnieku ātruvalodu un kustīgām acīm.- Neguļ, lopi tādi! – kliedza Lodziņš.25Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Mēs saskatījāmies. Dīvaini! Šajā novakara stundā, kad katrsgaidīja vājo vakariņu putru, nevienam nekad miegs nenāca.Piktumam pēc mūsu domām nebija iemesla.Viņi tur rokā katrs pa aprakstītai papīra lapai.Bet virsuzraugs, steidzīgi un nikni bērdams vārdus, turpināja:- Ir nolemts jūs nodot vācu komandantūras rīcībā nosūtīšanai uzRīgu. Agri no rīta jūs nosūtīs.”Tas atstāj bumbas sprādziena iespaidu. Mēs nobālam. Jūtams,

ka tuvojas kaut kas nelabs. Varbūt koncentrācijas nometne arbriesmīgu badu, bada nāvi, varbūt vēl kas līdzīgs, vai drausmīgāks.- Kādēļ? - daži klusi iejautājās.- Tā ir nolemts, - skan atbilde. - Tos, kurus es nosaukšu pēcsaraksta, nolemti aizsūtīšanai un tiem tūliņ jāpārvietojas uz otrāstāva desmito kameru.Un papīra loksnē skatīdamies, viņš sāk saukt. Milzīgais sarakstssākas ar jaunaucniekiem, un mans uzvārds ir pirmais. Sekoja pavēlenosauktajiem pāriet kādā no apakšējām kamerām.Pēc saraksta nolasīšanas satraukumā dodamies lejā. Daži pavisamapmulsuši. Rūdolfs Rāmutis no Lielauces, vidēja auguma, ģērbieszilos svārkos un adītā kamzolī, apmēram 30 gadu vecs, kļūst bāls kālinu drēbe. Izgājis uz kāpnēm viņš it kā apstulbst un jautā kurp iet.- Ak tu, riebekli, nezini? – iekliedzās Lodziņš.Tajā pašā mirklī viņš jautātājam ietrieca sejā savu lielo dūri.Ieslodzītais pakrita, un viņa seja noplūda asinīm. Es paeju viņamsteidzīgi garām, lai viņš apjukumā nestāvētu vēl, bet sekotu man.Ko tas nozīmē? Mēs esam nesaprašanā. Mēs zinājām parspīdzināšanu izmeklētāju kabinetos, politpārvaldes pagrabos, betsišana visas kameras acu priekšā – tas bija nepierasti un satriecoši.Ko gan nozīmē “nodos vācu komandantūras rīcībā”? – domuspieti joņoja apziņā un atsitās pret neziņu kā melnu sienu. Laikamjau kaut ko ļoti ļaunu. Tūlīt pēc tam, kad bijām nolikuši mantasjaunajā kamerā, sekoja pavēle pulcēties pārbaudei.No kamerām iznāk bāli, neziņas pārņemti cilvēki. Daudz daudzviņu.Apmēram trīsdesmit metrus garajā gaitenī sarakstā nosauktieaizņem četras rindas no gaiteņa viena gala līdz otram. Dažs mierina26Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)sevi, redzot bālo seju rindas, domādams, ka tik daudzus nevargaidīt visļaunākais. Tā domā daudzi, bet neviens neuzdrošinās nevārda bilst.Mulsi raugāmies cits citā. Vai tiešām tik daudz cilvēku varētuvest uz nāvi.?Man blakus stāv pārējie jaunaucnieki. Trūkst vienīgi partorgaTimmermaņa. Es stāvu atkal pirmais, tāpat kā sarakstā mans vārds.Augšā uznāk četras sievietes. Durvis un kāpnes, pa kurāmtās uznāk, atrodas taisni lielā koridora vidū, tā kā ienācējas irdiezgan tālu no mums. Starp tām ir arī Pipara sieva. Viņām liekiet uz koridora otru galu. Pēkšņi viena no viņām, palielu augumu,ģērbusies pelēkos svārkos, atpaliek no citām, paliecas pret mumsun sauc:- Arnold, esi mierīgs, es cietīšu arī par Tevi!”Sargi viņu dzen sekot pārējām. Mēs izbrīnā saskatāmies. Kuramtas domāts? Viņa vēl atsitas atpakaļ un norāda apmēram uz mani,man kļūst pavisam neveikli. Es taču viņu nepazīstu.

***17.oktobrī 1944. gadāMūžīga piemiņa : Tu, kuras vārdu nekad neesmu zinājis vai arītam pārslīdējis pāri kā kaut kam neievērojamam! Tu, kas slimnīcāizjuti manu dzīvību kā savu! Tu, kas nebeidzi mani vienīgo mīlēt vēlpēc gadiem, kad tevi biju pavisam aizmirsis un gāju tev garām kāsvešam cilvēkam, esi sveicināta dienā, kad visu atceros!Es guris un sveicinu tevi, tu, kas nu jau vairāk kā trīs gadus dusikapsētā. Lai sveicināta tava karstā, mīlas pilnā sirds, kas pukstējatikai man. Kāds draugs man teica par tevi: „Tā ir sieviete, kas tikaivienu mūžā var mīlēt!” Es tam ticu, jo brīdī, kad visi domāja parsevi, brīdī, par kuru nevar iedomāties drausmīgāku, tad tu domājivēl par mani un tikai par mani. Tu pat atcerējies tādu sīku manurakstura īpašību kā nojautas un līdz pēdējam brīdim tu nebeidzisaukt manu vārdu. Tu gribēji mirt ar mani kopā, pat nāve ar manikopā tev likās salda.Un es neatcerējos tevi, es nepazinu tevi, kaut tu nebeidzi sauktmanu vārdu. Tu izslējies stāvus, lai vieglāk varētu saukt mani, lai27Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)gan tevi par to sita ar šauteņu laidnēm. Tu gribēji mirt ar mani, un,ja es būtu to sapratis, tad nekāda pasaules vara nebūtu mūs šķīrusi.Es būtu miris kopā ar tevi, jo mana dzīvība pieder tev – to kādreiztu glābi. Tava sirds bija tik tīra, ka tu par sevi nemaz nedomāji,bet, kad tev pateica, ka esmu izglābies, tu iesaucies:- Paldies Dievam! Atkal glābts!Un šis sauciens skanēja ar tādu pateicību Dievam, ar tādu sevisaizmiršanu, tas likās tik pašaizliedzības pilns un svēts, ka piepildījavisas debesis un skanēja kā brīnišķīgs zvans.Ak, kaut tu vēl būtu dzīva, kaut es varētu lūgt tev piedošanu paršo briesmīgo, cilvēka necienīgo aizmiršanu! Bet viss ir par vēlu.… Es tevi garā sveicinu!( Lasītāji, kas lasījuši A. Cīruļa autobiogrāfisko romānu „Esesmu dzīvojis” atpazīs militārā hospitāļa medmāsu Rīgā. Sīkāk parviņu rakstīts romāna 2. sējumā „Važas”)***Nostādītos atkal pārbauda pēc saraksta. Mans uzvārds atkal bijapirmais, bet pēc tam sekoja citi jaunaucnieki – Žanis Timmermanis,Roberts Lekuzis, Teodors Strazdiņš, Augusts Vītols, no Rubaspagasta Pipars un viens no brāļiem Tiučiem, no Vadakstes pagastaHartmanis, vecaucenieks – pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs-Gustavs Zeltiņš, Lielauces mašīnu un zirgu iznomāšanas punktavadītājs Rūdolfs Rāmutis un daudzi daudzi citi. No visiem apriņķapagastiem. Arī no kaimiņu apriņķiem. Jelgava taču varēja lepotiesar prāvu cietumu.- Kas ar mums būs? – jautā man svešs, divdesmit gadus vecspuisis, ko dažreiz biju redzējis mazgājamās telpās.

- Es nezinu, - saku viņam, - man liekas, labāk daudz nedomāsim.- Jā, viņš atteic, - tikai neuztraukties, jo ar to mēs nekonegrozīsimTā mierinām cits citu, gribēdami izbēgt domām, kas gulst pārmums svina smagumā. Mūsu sarunu pamana uzraugi un izsauktosdzen tūliņ atpakaļ kamerās. Mani pirmo. Pie durvīm uzraugs28Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Kānbergs. Jautāju viņam, kas ar mums būs. Atbilde asa, ka ārpusēun durvīs nedrīkst stāvēt.Tukšajā kamerā brīdi esmu viens. Briesmīgi smagi ir šie mirkļi.Tad sāk nākt arī citi jaunaucnieki, un man kļūst labāk.- Cik labi, ka mēs, jaunaucnieki, visi esam kopā, - priecājasStrazdiņš. – Vienīgi Vītola vēl nav.Saukšana turpinās. Kamerā sarodas ap 35 cilvēki. Beidzot ienākarī Vītols, kas bijis darbos Emburgā. Viņam stāstīts, ka vedotnopratināt, lai tad atlaistu uz mājām. Gluži apmulsis viņš klausāsmūsu ziņojumu, ka esam nodoti vācu komandanta rīcībā.Manā priekšā nostājas Pipars. Viņa seja skumja un nopietna,vaibsti tik cieti, it kā viņš būtu gatavs iet vispēdējo ceļu.- Tu arī te esi? – viņš brīnīdamies jautā.- Kur lai es citur būtu?Man liekas, ka Pipars visu zina, kas būs rīt. Viņš tikai slēpjsavas nojautas. Novērsies no manis, viņš sāk staigāt pa kameru,nebiedrodamies nevienā barā. Viņš kaut ko pārdomā, un, liekas,jau tagad stāv visam pāri. Vai tiešām šis nopietnais vīrs, aktīvs1905. gada revolucionārs, vēlākais emigrants Amerikā, tagad aiziesbojā?Aizeju pie galda. Tur divi dambretes komplekti.- Redzi, - es saku piespiesti jautri savam pastāvīgajamlīdzspēlētājam, - divas dambretes, cik labi.Viņš gluži bāls. Niecīgi pasmaida un saka:- Kam nu vairs tie? Muļķības! Nevajadzēs vairs nekā …- Kas, domā, būs? – es jautāju.- Vakars, - viņš atteic.Balsī tumša skaņa. Pats – jelgavnieks, amatnieks, četru bērnutēvs. Varbūt viņš pašlaik domā par tiem.Atslēdz durvis un ienāk uzraugs. Pavēl nodot valsts mantas. Pavisu kameru salasa dažas koka karotes. Man grāmata. Paņem arī to.Sekoja jauna pavēle – nodot vērtslietas. Kaut tikai kādamnepaliktu kāds gredzens!- Varbūt arī zelta zobus? – kāds ieslodzītais dzēla pretim.- Nē, tos jums tāpat izlauzīs!Mēs domājām, ka tas ir briesmīgs joks.29Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)***

Simt septiņdesmit deviņu sarakstā nosaukto cilvēku bailes arsaviem melnajiem spārniem sitās pret kameru durvīm un sienām, arskatieniem atdūrās logu stiprajās restēs, lai atkal kā putni asiņaināmkrūtīm bezcerīgi saplaktu dvēselēs. Pēc brīža, mazliet aprimušas,tās atkal cēlās augšup – izmisīgi, neatlaidīgi un bezcerīgi...Vai tiešām bezcerīgi? Nē, spēku bailēm celties atkal un atkalaugšup deva vārgas cerības, pareizāk sakot, cerību drumslas, kurasapziņa ar mokām sameklēja.Cerību drumslas deva bailēm spēku... Vai te nebija pretruna?Laikam jau ne. Cilvēka apziņā bailes un cerības vienmēr sadzīvojušasroku rokā. Tām abām viens uzdevums – celt cilvēka gribas aktivitāti.Cits apcietinātais domās atkal un atkal svēra savu vainu, citsnodevās trulām sāpēm. Te bailes jau bija nomākušas katru gribu.Cik tomēr trausls tāds cilvēka cerību trauks!- Kas gan slikts mums var draudēt? – skaļi domāja Skuja noSkaistkalnes. - Vai esam kādi lieli priekšnieki bijuši? Taču ne. Unšeit, Jelgavā, pat nopratināti neesam...- Tu neesi nopratināts? – viņam pārjautāja Augusts Vītols.- Nē!- Es arī ne! – cits pēc cita atsaucās.- Tādus uz priedēm neved! – nekavējās cerību pilns secinājums.Ļaudis sastājās kameras vidū bariņā un turpināja “vainasizsvēršanu”.- Es biju tikai jaunais darba zemnieks! – teica jauns cilvēks noAugstkalnes pagasta.- Vairāk nekas?- Vairāk nekas!- Un tu? – jautājoši acu pāri pievērsās jaunaucniekam ĀdolfamGrantiņam.- Man, biedri, ir cita lieta, - atbildēja pastalās apāvies vīrs. –Mēs esam pieci brāļi – vecsaimniecības mantinieki. Vecākais brālisgrib dabūt mani nost no kājas, lai nebūtu jāizmaksā mantojumadaļa ... Uz mani neskatieties!Nevis klusums, bet ledus sastinga gaisā.30Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Kamerā ieradās jauns ieslodzītais – valgundietis Semjonovs,astoņpadsmitgadīgs jaunietis.- Mani pakalpojumi virtuvē vairs nekad nebūšot vajadzīgi, - viņšteica.- Ko dzird no uzraugiem? – tūlīt pievērsāmies viņam.- Liekas, mums pienācis vakars, - teica uzrunātais. – Virtuvēdivi cietumuzraugi sarunājās, ka rīt lielu grupu ieslodzīto vedīšotuz mežu. Viens no viņiem bija ļoti uztraukts un jautāja otram,kas notikšot, ja boļševiki atgriezīsies. Ja tādas masas vedot uzmežu, tad arī uzraugiem būšot jāatbild. Nē, nē tādu atbildību viņšnevarot uzņemties. Jau rīt pat iesniegšot atlūgumu.

Uzraugirunājuši klusi, tikai uztrauktā balss bijusi stiprāka.Semjonova stāsts bija ļoti ļauna zīme. Kamerā atkal klusumspārvērtās ledū. Viss norāda uz ļaunāko.- Nu, ko Jūs domājat? – jautāju rubeniekam Tincim unskaistkalnietim Andrejam Skujam.Tincis ir pavisam drūms un nesaka neko. Instinktīvi pievēršosSkujam, kā meklējot gaišāku noskaņojumu. Man nepieciešams gūtcerības no citiem.- Būs labi, - teic Skuja. – Kad nāks mūsu laiks, tad pasauc mani,mēs atriebsim!- Bet vai tad arī atriebsim, ja tiksim dzīvi vaļā, - es šaubos.- Vienalga, - viņš enerģiski izsaucas, - kas iet ar vācieti, tamvakars! Fašistiem vakars!- Vakars, - iesaucas kāds pienākušais, kuru nepazīstu, - Beigasmums ir… Gredzeni … Vispirms aplaupa, un tad … bedrē…Es nobālu. Ir tā, it kā ledaina roka glāstītu manu galvu un lēnislīdētu uz leju, uz sirdi. Ledainu aukstumu jūtu galvā, kaklā.Nespēju nekā vairs domāt. Šķita, ka manas bailes aug augumā unkļūst par kaut kādu matēriju, tik lielas un asas tās bija. Skatiensbezcerīgi atdūrās tumšajos, restotajos logos. Bailes pārvarējaprātu, apziņu, paralizēja visu ķermeni. Bailes palielināja neziņa.Zinātu kaut ko – varētu drošāk skatīties acīs notikumiem. Bet tagadviss bija netverams kā receklis. Kaut paziņotu....Kaut būtu kautkas līdzīgs spriedumam ...31Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Šķita, ka dzīvotgriba mani nosmacēs, bet bailes pašas salauzīsrestes.- Rīt jābēg katrā ziņā un jebkuros apstākļos! – teicu biedriem.Vienīgi tāda apņemšanās vēl varēja cerībām dot spēku. Tačumani neatbalstīja.- Jā, kad tevi vedīs uz nošaušanu, tad tu gan izbēgsi, - sīkssmiekliņš iegūlās rubenieka Pipara sejā. – Tad apsardzība būs tāda,ka par izbēgšanu nebūs ko domāt.Mani kaitināja šī bezcerība, gatavība padoties liktenim. Esvienmēr biju domājis, ka cilvēks pats ar savu gribu veido likteni.Viss atkarīgs no viņa gribasspēka.Kaut man būtu stipra griba! Sevišķi rīt, kad pienāks izšķirīgiemirkļi!....Pēkšņi sajutu lielu nespēku. Sirds stājās. Reibonis sagrieza visukameru un biedrus otrādi.- Kas Tev ir, - iesaucas Skuja, paskatījies manī. – Apsēdies! Tevslikti?Nokrītu uz piestumtā ķebļa un tūliņ man kļūst labāk.- Tev bailes? – viņš līdzjūtīgi pasmaida.- Jā, man ir bailes, - es atzīstos. - Man liekas, ka vēl visādā ziņā

vajadzētu dzīvot. Vēl kaut kas būtu jānokārto. Un tad – man liekas,ka mēs mirstam par neko. Tas ir smagi. Vajadzēja kaut ko vairākizdarīt, tad būtu vieglāk… Ja mūs vedīs šaut, tad zini, vienalga,kādi arī būtu apstākļi, jāmūk, jāmūk. Zaudēt vairs neko nevarēs,tikai iegūt.- Protams, - atteic Skuja.- Nedomājiet tikai to tagad teikt, bet arī pildīt!Viņi apsola to. Pienāk Pipars. Un tad es turpinu kā zvērestu:- Ja kādam no mums būs lemts izglābties, tad ziniet, kam tādzīve jāziedo, - visi spēki, visa griba!- Jā, mēs zinām, - apkārtējie atsaucas.- Tad labi, - es saku, un tas mani nomierina. Jūtu, ka izteiktais irliels zvērests, kaut kas ļoti svarīgs. Gribējās savu nespēku pārvērstjokā, tāpēc teicu:- Šķiet, ka es no visiem esmu vislielākais zaķapastala....32Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Biedri mani uzlūkoja līdzjūtīgi, it kā es būtu vienīgai nāvinieks.Mans skatiens atdūrās pret Hermani no Auces. Es nekad vēlnebiju redzējis tādu seju. Nevis bāla, bet zaļgana aiz šausmām. Unacis spiedās ārā no dobumiem. ...Man šķita, ka visas viņa šausmasatbalsojas manī. Varbūt arī visu pārējo bailes un šausmas.Vakara pārbaudes laikā kāri klausāmies, vai priekšniecība, koneteiks, taču velti. Mums zināms tikai, ka rīt jāceļas agrāk unjāgatavojas ceļam.***Cilvēks negrib samierināties ar bezcerību, negrib ticētapstākļiem, kas norāda - izejas nav. Vismelnākajā naktī cilvēkstver tālu zvaigžņu starus, un tie viņam liekas visbrīnišķīgākā cerībugaisma.Tā bija ar mani, kad dzirdēju skolotāju Teodoru Strazdiņu.Nez no kurienes viņš bija dabūjis dzirdēt par cīņām Krievijā. Viņšstāstīja, ka fašistiem tur ejot grūti, ka pat ieņemtajās pilsētās unsādžās uz ienaidnieku vēl šaujot no katra loga. Un šaujot ne tikaipieaugušie, bet arī bērni – pionieri. Stāsts manī uzreiz radīja veselupasauli.Es pacēlu balsi:- Ja mums rīt jāmirst, tad arī mēs zināsim, par ko: uzvara būsmūsu!- Mēs uzvarēsim, un mēs nemirsim! – Strazdiņš smaidot vērāsmanī. - Fašisti neiedrošināsies mūs nonāvēt!- Neiedrošināsies! – žilbinošos spārnos pacēlās cerības kameraskaktos.- Mūs nenošaus! – Strazdiņš turpināja apgalvot, – Man politiskajāpārvaldē strādā, ja to var saukt par darbu, skolas biedrs.... Viņšsolīja mani izglābt, ja man draudēs kas slikts. Un redzat – esmukopā ar jums, tāpēc nekas ļauns nevar draudēt.

- Esi mierīgs, būs labi! – pie manējā pieskārās mierinošais Skujasplecs, – Redzēsi: rīt iesim uz mājām.... Iesim mājās un gatavosimiescīņai. Tad, kad sauksi, es būšu pie tevis un cīnīsimies.- Skaistkalne no Jaunauces ir tālu, - es bildu.33Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Nekas, tālumi nekritīs svarā.Kāpēc viņš mani uzskatīja par vadītāju gaidāmajā cīņā? Šajāsbaigajās stundās nebiju no stiprajiem. Varbūt tāpēc, ka manī ļotispilgti atbalsojās visa kolektīva noskaņas, dzīvotgriba un bailes,cīņas alkas un bezcerība, spēks un nespēks.Kamerā turpinājās “savas vainas izvērtēšana”. Ieslodzītie citscitam atgādināja tādus apstākļus, kas liecināja par labām iespējām,par dzīves cerībām. Jaunaucnieks Augusts Vītols teica:- Bet es šodien braucu no Staļģenes, kur biju izdots strādāt piebudža. Un braucām ar uzraugu kā brāļi...- Caur mežu arī iznāca braukt? – kāds jautāja.- Jā. Un bija visādas iespējas izbēgt. Vai tad tā ved nāviniekus?…Cīņa ir dzīves visdižākais apliecinājums. Šo patiesību vispilnīgākvar izjust tikai cietumā.Tālā cīņa Krievijas iekšienē, padomju cilvēku varonība kļuva pardzīves apliecinājumu arī mums. Un ne tikai par dzīves apliecinājumu,bet arī par spēka avotu visbargākajās stundās.Veidojās kopēji priekšstati, kopējas atziņas, kuras acumirklīpārtvēra visi kameras iemītnieki, kopējas cerības, kas balstījās uzvienādiem argumentiem par savas vainas niecīgumu, uz slēdzieniem,ka arī fašistiskajā Vācijā droši vien esot sava likumība; cits citamatgādina, ka nevienam nav pasludināts nāves spriedums.Secinājumus pieņēma kolektīvi, tā tie bija pārliecinošāki, tiembija lielāks morāls svars. Bet pret šiem pieņēmumiem atkal unatkal nostājās briesmīgie fakti, kurus pauda Semjonova stāstījums,uzraugu pretrunīgās komandas un norādījumi. Tas atkal un atkal likaaugt bailēm un šausmām. Un dīvaini – arī šīs bailes kļuva kolektīvas.Katra atsevišķa ieslodzītā bailes ar drūmu, šķietami liktenīgu spēkuatbalsojās biedrā, daudzkāršojās un tiecās nomākt visu gribu, visusaprātu, visu apziņu.Es nekad un nekur neesmu lasījis par kolektīva šausmām. Laikampsihologi nav skāruši jautājumu par to, kā kolektīva bailes atbalsojasindivīdā, kādu kolosālu posta izjūtu tās rada. Tajās briesmīgajāsstundās ar šo psihisko stāvokli iepazinos pilnīgi.Un, kaut arī vairums biedru parādīja lielu, drūmu vīrišķību, tačugandrīz neviens nepacēlās līdz apņēmības pilnai gribai pārvarēt34Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)visus apstākļus. Daudzi domāja: ja pats ļaunākais liktenis nolemts,tad arī nav spēku, kas to varētu novērst. Bet man tik ļoti gribējāsbiedrus pacelt līdz apziņai, ka tikai pats cilvēks ir sava likteņa

kalējs.- Ja notiks visļaunākais, par katru cenu un jebkuros apstākļosjābēg, - es sacīju vēl un vēl. – Tad, kad ved uz nāvi, ar bēgšanu nekānevar zaudēt, var tikai vinnēt!Un es centos ar atsevišķiem cilvēkiem konkrēti sarunāt parsituācijām, kad vajadzētu uzsākt bēgšanu, taču sastapos ar neticībuun neatsaucību.***Mēs taisījām guļasvietu, kaut arī nevienam miegs nebija prātā.Man blakus apgūlās Grantiņš. Viņš nebeidza mani mierināt:- Mūs vedīs darbos. Tu tikai redzēsi. Darbs gan būs grūts. Drošivien zemes rakšanas darbi, bet mēs esam ģērbušies, kā vasarā.Rīt vajadzēs saplēst vienu salmu maisiņu. Būs katram pa kājautupārim...- Varbūt, - es nenoteikti piekritu.Cik gan daudz varēja runāt citkārt klusais Grantiņš. Viņam atkalpadomā stāsts, kas liecina, ka viss būs labi. ... Viņš piedalījiesPirmajā pasaules karā. Kritis gūstā. Vairākus gadus nodzīvojisgūstekņu nometnē Vācijā, cietis badu, daudzas reizes bijis tuvunāvei. Tad viņš iepazinies ar kādu vācu virsnieku, kas pret gūstekniizturējies visai cilvēcīgi. Abi sadraudzējušies. Ādolfs būtu aizgājisbojā, ja šis virsnieks nebūtu palīdzējis. Un, kā par brīnumu, abiatkal tikušies tagad, pirms neilga laika. Vācu virsnieks bijis ļotisirsnīgs, solījis painteresēties politiskajā pārvaldē, kā atvieglinātĀdolfa Grantiņa likteni.Kaut kas dīvains un neiespējams bija šajā stāstā. Kur ganĀdolfs, diendienā atrazdamies divu augstu žogu apjoztajā Jelgavascietumā, varēja sastapt vācu virsnieku?- Vai ienaidniekam var ticēt? – es pajautāju.- Jā, var, - Ādolfs atbildēja. – Arī ienaidnieku vidū ir cilvēki, kasir pret šo karu.- Varbūt, - es neskanīgi atbildēju.35Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Ādolfs man pārāk atgādināja pirmskara sliktos propagandistus,kas apgalvoja: imperiālisti nedrīkst uzsākt karu pret pasaulē pirmosociālisma valsti. Tikko imperiālisti to darīs, pret viņiem vērsīsiespašu strādnieki. Bet tagad plosījās visbriesmīgākais karš, pirmāsociālistiskā valsts cieta zaudējumu pēc zaudējuma, bet mumsnebija zināms neviens fakts, kas liecinātu par sairumu pašā Vācijā.Taču Ādolfs Grantiņš izlietoja visus savus morālos spēkus, laibalstītu mani, lai padarītu vieglākas manas pēdējās stundas. Patspar savām pēdējām stundām viņš nedomāja.Šausmas atkal mācās virsū ar joni. Ak, tikai aizmigt, lai nejustušo nomācošo neziņu, lai varētu atgūt spēkus. Rīt jābūt spēcīgam!***Miegs pārgāja uzreiz.

Cik gan varēja būt pulkstenis? Vai bija dziļa pusnakts stunda, vaiagrs rīts? Vai daudzi biedri nomodā, vai arī tos pārvarējis murgainspirmsnāves miegs?Varēja just, ka miega vienmērīgā elpa atstājusi arī Grantiņu.Droši vien jau sen. Varbūt vīrs ar sirmajiem deniņiem, kurš nekadnav dzīvojis savu, bet tikai sava vecākā brāļa dzīvi, nebija aizvērisacis visu nakti. Kā iet Augustam Vītolam un Teodoram Strazdiņam?Vai viņu cerības arvien vēl tikpat stipras kā iepriekšējā vakarā?Jā, ir taču neiespējami ticēt visļaunākajam, ja tavs vienīgaisnoziegums ir tieksme būt dzīves saimniekam. Cilvēki pirmo reizimūžā ir gribējuši būt dzīves saimnieki, bet Hitlera Vācijas priekšātas ir pats smagākais noziegums.Durvīs noskrapstēja atslēga, un tajās parādījās uzraugs. Viņšrunāja gandrīz čukstus:- Celties! Ir laiks! Drīz jūs vedīs projām...Tik klusi uzrunā vienīgi mirušos. Un tomēr uzrauga balsi visidzirdēja un sāka rosīties.- Varbūt paņemsim un pārplēsīsim šo maisiņu kājautiem? –Grantiņš moži teica.- Nav vērts! – atmetu ar roku.Likās, ka Ādolfā kaut kas sabruktu. Viņš bija zaudējis cīņā armanu izmisumu.36Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Pēc brīža ieslodzītie, kas saģērbās pirmie, devās uz mazgātavu.Diena it kā ievirzījās normālā gultnē. Atgriezušies viņi prasījabrokastis. Klusais, briļļainais uzraugs samulsa un pievērsāsvirsuzraugam Kānbergam.- Ko, ēst? – virsuzraugs ņirdza. – Brokastis jūs vairs nekadneēdīsit!Vēl viens pierādījums visļaunākajam.- Vai būs jābrauc ar visām mantām? – mēs pajautājām.- Nē, - uzraugs atbildēja tikpat klusi, kā mūs modinot. – Tālujau nebūs jābrauc...Uzrauga seja bija neparasti bāla. Skaidrs, ka viņš runāja ar nāveinolemtajiem.…Pienāk vēl kāds uzraugs un smejas par mums. Tad viņi aizslēdzdurvis. Man ir tā, ka visa griba jāveltī bēgšanas domai, ka nedrīkstupar citu ko domāt. Savas labās kurpes atstāju maisiņā. Kājās paturunonēsātās gumijas čības ar gumijas zolēm – labākai bēgšanai. Arīpārējie jaunaucnieki ir pavisam nopietni.- Bet mēs taču neesam pratināti, - ieteicas Vītols.- Jā, tik vien kā pagastā, - Lekuzis atsaucas.- Bet vai tad te ir tādi lieli noziedznieki? – kāds jautā, - unGrantiņš, tas pats nezina, par ko sēd.- Mani nodeva brālis vienkārši par to, ka pateicu: kas būs, jakrievi nāks atpakaļ? Tas viss…

- Kāda nejēdzība!- Un Semjonovs, punkta strādnieks, par ko tas?- Tāpēc, ka – krievs…Noskrapšķ atslēga. Atveras kameras durvis. Mūs izsauc,sastāda pa grupām un tad dzen pa kāpnēm lejā.Kādus piecpadsmit sešpadsmit cilvēkus dzina no korpusa ārā.Mūsu nelielā kolona saņēma pavēli apstāties pirmajā stāvā līdzāsapmēram tikpat lielai ieslodzīto kolonai, kas atradās jau priekšā.Pēkšņi kāds ieslodzītais no blakus kolonas sniedza man roku.- Ah! Jūs arī te?- Jā!37Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Manās acīs atspoguļojās mulsums un neziņa. Lai kā arī piepūlējusavu atmiņu, nudien nevarēju atcerēties šo cilvēku. Nejaušaissarunu biedrs to redzēja un aizvainojās.- Vai neatceraties mani?- Nē.- Ai, ai, ai! Kur nu ir jūsu filozofija?- Filozofija?- Jā, filozofija. Jūs kādreiz tik ļoti mīlējāt par to runāt.- Jā, mīlēju,- es apstiprināju.- Vai arī tagad jūs varētu runāt par filozofiju? – svešais jautāja.- Jā, kāpēc ne? – es izslējos, it kā tālā vēlme arī šajos apstākļosdotu spēku.- Tā? – sarunu biedrs brīnījās. – Varbūt arī uz kapa malas jūsfilozofēsiet? Varbūt jūs varat arī izbēgt no kapa?- Varu! Tam vajag tikai stipru gribu...- Un jums ir šī stiprā griba?- Ir!- Nu tad bēdziet no kapa! – viņš pasniedza man roku un smējās.Par mani smējās arī viņa biedri – tie, kas bija līdzās viņam. Unpēkšņi es gaiteņa puskrēslā sev visapkārt ieraudzīju ģindeņus, kasspocīgi smejas man pretī. Ar mokām apspiedu kliedzienu.Drausmīga vīzija.Atkal man bija pilnīgi skaidrs, ka ejam pēdējā ceļā. Laikam visanotiekošā iespaidā izskatījos dīvaini, jo mani biedri jaunaucniekivērīgi un pētoši raudzījās manī.- Cilvēks vairs nepazīst labu paziņu, - klusi teica Vītols.Roberts Lekuzis jautāja:- Vai mūs tu pazīsti?- Kas par muļķībām? – es pasmējos. – Lekuzis, Strazdiņš, Vītols.– Katra krūtīm piedūru pirkstu.***Pagalmā mūs apstādina. Tad atveras durvis un mūs izlaiž ārējāpagalmā. Četrus pirmos vien, bet aiz mums aizcērt durvis. Vai gantepat šaus, es domāju. Tad slikti – nevarēs bēgt.

38Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Izlaiž arī pārējos. Atkal pavēle iet tālāk. Mūsu grupaipievienojusies otra mazā grupa – tā, kurā atradās mans paziņa. Nušī trīsdesmit trīs cilvēku lielā grupa jau virzījās pa cietuma ārējopagalmu. Tai pašā brīdī atveras cietuma ārējie vārti. Ejam kolonāpa divi. Es eju pirmais, man ieblakus Grantiņš.Redzu briesmīgu ainu. Uz ielas zils autobuss, tāds, kādus kādreizlietoja uz līnijas Rīga – Jugla. Līdz tā durvīm stāv divas rindasbaigi klusējošu vīru aizsargu formās, zaļām lentēm ap rokām aruzrakstu „Drošības dienests”. Bruņoti revolveriem. Abas rindasviena iepretim otrai, tā, ka paliek šaurs celiņš - mums.Netālu no vārtiem mūs apstādināja. No cietuma priekšniekaDucena kabineta iznāca kāds virsuzraugs un aizsauca Strazdiņu.Mēs saskatījāmies. Atkal ļoti ļauna zīme.Mana griba bija kā uzvilkta stīga. Tikai būt stipram, tikainepakļauties apstākļiem! Izgāju pa vārtiem ar augsti paceltu galvuun lepni, salti pasmaidīju. Jā, pat pasmaidīju. Manuprāt, tas atbildacilvēciskās cieņas prasībām.Šķita, ka šucmaņu vidū uz mirkli iestātos mazs apmulsums.Varbūt viņi cerēja te redzēt tikai morāli sabrukušus cilvēkus, kasbūs spējīgi vienīgi žēlastību lūgties.- Galvas uz zemi! Noliekt galvas!Nu kliedzieni krita pār mums kā lavīna.- Galvas noliekt!- Ātrāk, riebekļi!- Tagad jūs reiz atbildēsiet par visu!Sitieni ar revolveru spaliem, kāju spērieni, lamas.- Ātrāk, maitas! – kliedz viņi un sit un kājām sper, kurš tik vienvar piekļūt. Slepkavas sacenšas viens ar otru. Aiz manis tūlīt nākGrantiņš. Patiesībā mēs skrienam skriešus, pustupus caur „stroju”.Grūšus mani iegrūž automobilī, kur arī jau priekšā stāv trīs vai četrislepkavas. Piespiež notupties, sakņupt uz acīm, lai nekā neredzētu.- Nekustēties! Pie mazākās kustības šausim!Kaut arī mašīnā sadzīti visi, visi noguldīti ar seju pret grīdu,sitienu žļaksti, rupjas lamas, kāju spērieni tomēr neaprima.Slepkavas tik briesmīgi lādas, it kā mēs nupat būtu gribējuši atņemt39Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)viņiem dzīvības, būtu laimīgi pārspēti un tagad nelaimīgie upuriatriebtu sevi taisnības vārdā.Tikai nenoliekt galvu likteņa priekšā! Tikai būt stipram! Līdzgalam stipram! Kā būtu, ja nokomandētu celties un uzsāktu cīņuar slepkavām?! Kristu daudzi, droši vien es - pats pirmais, taču cīņair tūkstoškārt labāka nekā šīs bezspēka mokas. Kas notiks pēc tam?Šoferim mēs nevaram piekļūt, bet tas mūs pēc dažām minūtēmnogādās mežā, kur droši vien gaida jauni slepkavas. Un ja nu uz

manu komandu neviens neceļas?! Visi ir kā sastinguši nāves bailēs.Galvā domu haoss. Tikai viena skaidra, pati galvenā : bēgt, bēgt,bēgt! Par katru cenu bēgt, kad mūs dzīs ārā no mašīnas, vai arīdrusku vēlāk. Vai tā doma, vai tikai mežonīga instinktu brāzma?Kāds pacēlis galvu. To var noprast pēc tā, ka slepkavu lāsti kļūstsevišķi skaļi, un nepārtraukti klakšķ revolveru spalu sitieni. Manblakus sakņupis kāds cilvēks ar acenēm, pamaza auguma. Viņagalva zemāk par manējo, uztraukumā viņš elpo smagi un dziļi.- Bēgt, - es čukstu, - tik bēgt!Viņš kā sapratis paloka galvu. Man kļūst vieglāk. Nejūtos vairs tikvientuļš. Esmu atradis domu biedru savam bēgšanas plānam. Gribasaspringa kā loks pirms bultas izšaušanas.Slepkavas sāk atkal sevi uzjautrināt, sitot mums pa galvām.Atkal tūkstoš haotisku domu apziņā.Braucam apmēram minūtes piecas. Tad autobuss apstājas.Ar troksni atkrīt durvis. Pa vienam mūs pieceļ, grūžot un sitot.Pārējiem neļauj kustēties. Es kā pirmais nācis, palieku pēdējais.Tad arī man uzdunckā un izgrūž ārā.Mūs nostāda pa divi. Paceļu galvu un cenšos vienā skatā uztvertapkārtni. Pa labi, kur kārtoja salīkušu, sadauzītu cilvēku rindas, ceļšved mežā. Abās pusēs tam grāvji un dzeloņdrāšu žogs. Un cik daudzslepkavu! Gar šosejas malām aizsargu un bijušās Latvijas armijaszaļajās formās, spožos zābakos, ciešās rindās viņi tur stāv, mūsielenkuši no visām pusēm. Iekšējās rindas apbruņotas revolveriem,ārējās – šautenēm.Mašīna bija apstājusies uz Bauskas šosejas, apmēram trīskilometrus no Jelgavas. Abās pusēs šosejai stiepās mežs. Līdzās –Nikolaja kapsēta. Aiz tās mežā veda stiga. Mums jāstājas to divu40Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)rindu vidū, kas atrodas stigas malā. Skaidrs, beidzot viss ir skaidrs– mūs vedīs pa stigu mežā...Nu sita ar šauteņu laidēm. Lika sastāties pa divi, saliekties uzpriekšu. Katram jāieķeras iepriekšējā plecos tā, lai paša rokasaizsegtu skatienu uz sāniem. Tā mūs dzen, cik tik vien ātri var.Pie mazākā mēģinājuma paskatīties sāņus, sit sevišķi zvērīgi. Esmupēdējais. Man blakus kāds svešs.- Neskatīties sāņus, sumpurņi tādi! – mežā atbalsojās kliedzieni.- Neskaties, draņķi! Es teicu – neskaties!Šauteņu laižu nemitīgie būkšķi pa mugurām, revolveru spalužļaksti pa galvām.- Sit pa galvu, sit pa galvu! – juku jukām skanēja komandas.- Ja ģībst, tad durt ar durkli!Kā gan cilvēks var izturēt tādu sitienu un naida brāzmu?- Bēgt! – apziņā sita doma. – Par katru cenu bēgt!Es laikam dabūju visvairāk sitienu. Bēgšanas doma šai brīdī manvisdzīvāka, un tādēļ es mēģinu šad tad pavērot apkārtni. Mana

galva kaila, pa seju straumēm tek asinis.Es mazliet pacēlu galvu pāri labajai rokai. Varbūt tepat... Izrautiesno ķēdes un skriet... Bet nē! Sānis grāvis, aiz tā dzeloņstiepļu žogs.- Neskaties, zemcilvēk! – es saņēmu tik stiprus sitienus, kasagrīļojos un tikko nezaudēju samaņu. Tūlīt it kā atslāba gribasgroži. Laikam neizbēgšu...Taču nepakritu. Tāpat kā citi, turpināju grīļodamies soļot,turpināju saņemt sitienus un lamas. Bet tomēr atkal: jāmūk,jāmūk, jāmūk! Lai tur vai kas! Iespējams tikai iegūt! Ko zaudētvairs nav. Sasniegt ko var tikai cīņā. Un arī tā ir cīņa, mukt tad, kadap tevi atrodas slepkavu bars, kad tev pašam tukšas rokas, un tu esisadauzīts zils un asiņains. Pēc brīža paskatījos sānis atkal. Šoreizlīdzās neliels meža dīķis. Arī te nevarēju piepildīt savu nodomu.Slepkavas runā latviešu valodā. Nevaru izprast, kas tie varētubūt. Viens ierunājas arī vāciski, otrs tam tāpat atbild. Vai tie būturepatriējušies Baltijas vācieši, kas tagad atgriežas?Cerība mani neatstāj – varbūt varēs izbēgt, varbūt vēl… Pastāvīgimēģinu paskatīties pāri rokām, pagriežot galvu sāņus, vai noliecot41Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)to zemu, lai varētu redzēt pa roku apakšu. Jutu, kā priekšējā biedrapleci drebēja – briesmīgi un nevaldāmi.Pēkšņi pavēle – gulties. Bēga aucenieks Hermanis. Tāpēcvajadzēja mūs noguldīt, lai lielāku uzmanību pievērstu bēdzējam.Kliedzieni, nekārtīgi šāvieni. Dzenas pakaļ izbēgušajam, šauj, sauc,kliedz – gluži kā medībās. Te laikam izbeidzas dzeloņstiepļu žogs.Arī man rodas neatvairāma vēlēšanās tūliņ bēgt, bet ar sitieniemun kliedzieniem esam noguldīti pie zemes.- Neskrien! – kāds šucmanis sauca otram. – Redzi, viņš jaunokrita.Laikam jau biedram bēgšana neizdevās. Bet varbūt tas bija teiktsvairāk mums, lai mēs zinātu: katrs tāds mēģinājums nenovēršamibeigsies neveiksmīgi. Atkal mūs briesmīgi sit un sper ar kājām.Zābaku purni triecas pakaušos un sejās, notašķīdamies asinīm.- Šaus tepat nost maitas, citādi mēģinās vēl kāds! – ieteica kādsbende.- Kas tad viņus te savāks? – skanēja atbilde.Ar sitieniem mūs piecēla un dzina tālāk. Šis kilometru vaipusotra garais ceļš likās ļoti garš un reizē ļoti īss. Garš tāpēc, katajā likās sagāzts visas pasaules naids un mežonība, īss tāpēc, kate no jauna vajadzēja pārdzīvot dzīvi, to izsvērt domās un atkal unatkal koncentrēt visus gribas spēkus bēgšanai.Es nedrebēju, bet ap manu sirdi it kā turpināja augt ledus skavas.Tā vien likās, ka bojā iesim ne tikai mēs, nāvei nolemtie, betgan daudz kas vairāk. Ies bojā cilvēks, cilvēks ar lielo burtu.Cilvēks ar lielo burtu! Ja simti liek dzīvību ķīlā, lai glābtu vienu,tad viņi glābj ne tikai tā vienu dzīvību. Viņi glābj cilvēciskumu sevī,

viņi glābj cilvēku ar lielo burtu. Bet, ja masas iet uz nāvi bezjēdzīgi,ja tev līdzās iet cilvēki, parasti darba cilvēki, kas nekad nekā citanav pazinuši, kā vien darbu, un starp tiem ir arī tādi, kas nekad navpat domājuši cīnīties pret šo nolādēto Hitlera valsti?Cilvēks līdz pēdējam elpas vilcienam sajūt sevi par kolektīva,sabiedrības locekli. Sabiedrība ir tā, kur, kā Gorkijs teica, realizējasindivīda nemirstība, kas kops un auklēs tālāk viņa darbu, viņacentienus. Cilvēks, kuram jāiet pēdējā gaitā, arvien atcerēsies, kapēc viņa paliks sabiedrība, kas piepildīs viņam tik dārgos ideālus.42Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Bet, ja tu jūti, ka aiz tevis paliks tikai mežonība, patvaļa,asinskāre, visu cilvēcisko principu kājām mīdīšana? Tad nāve irtūkstoškārt grūtāka..Es vienmēr esmu domājis par nāves daudzveidību. Nevis dzīves,bet nāves daudzveidību. It sevišķi pēc 14. oktobra.Kā būtu, ja man nāktos noklausīties spriedumu – “Vācijasimpērijas un vadoņa vārdā... par noziegumiem pret Eiropas jaunokārtību... par bruņotas sadursmes organizēšanu pret spēkiem, kaspalīdzējuši Lielvācijas armijai... piespriesta nāve nošaujot...”?Kā būtu, ja pēc sprieduma nolasīšanas es tiktu izvests uz nāviviens? Būtu bezgala grūti, māktu ārkārtīga vientulības sajūta, tačupaša gals būtu loģisks un likumsakarīgs. Es taču būtu pacēlis ierocipret šo melno varu. Bet, pulkiem vien dzenot cilvēkus uz nāvi, šīmelnā vara atklāja visu savu bezdibenīgo šausmīgumu. Tas tiecāsparalizēt katru domu, stindzināja katru cerību.Un tomēr - palika vēl gribas drumslas (varbūt es neatrodu pareizuapzīmējumu), kas atkal un atkal tiecās apvienoties mērķtiecīgaidarbībai. Palika mežonīga spīts nepakļauties, akmenscietavēlēšanās dzīvot.Apzināšanās, ka arī tā ir cīņa, deva spēkus.…Domas virpuļo arvien ātrāk un ātrāk. Viss griežas. Vai tikainenāk ārprāts? Vēl arvien gribas paskatīties sāņus. Galva skan kākālis, kad slepkavas to dauza ar saviem ieročiem. Mugura būkšķvien no šauteņu laidņu sitieniem. Beidzot tā vairs nesāp nemaz –pārāk jau sadauzīta.Vēl kādā vietā uzmācas vēlēšanās bēgt. Paskatos sāņus – blakuspurvaina dūksts. Vai neskriet tanī? Varbūt nav dziļa? Un lai arī irnāve tūliņ!Taču mani sit par daudz briesmīgi. Varbūt trulums, varbūtbezcerība tā bija, kas mani pārņēma: nē, nav vērts, tikpatneizbēgšu…No kāda sitiena tikko nepaģībstu. Taču atkal saslejos un paviršaino meža ceļu turpinu gaitu līdzi citiem.- Ja ģībst, durt ar durkli! – kāds pavēl.- Ja skatās, nogriezt ausis! – kliedz kāds cits.43

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)„Ausis nogriezt, ausis nogriezt,” atbalsojas man apziņā. Kurgan es bez ausīm iešu? Tas, laikam, izskatītos ļoti neglīti. Bet vainav vienalga? … Būšu taču kapā… Vai tiešām nav glābiņa. Līdz šimvienmēr esmu izglābies. Nē, neticu, kaut kas nāks!Kāds pastāvīgi man tur revolveri pie deniņiem. Kāda citarevolvera stobrs otrā pusē man iebāzts ausī. Pa reizei viņš dauzamani, līdz beidzot zūd pēdējā cerība izglābties. Ir grūti ciest. Pārāksāp galva, pārāk tek asinis.- Es taču nemukšu, - iestenos pēc kāda sāpīga sitiena.Viss velti. Viņu dusmas ar to nav remdinātas. Vairs necenšosskatīties. Tā vismaz sit vairāk pa muguru, ne tik daudz pa galvu.Bet mugura vairs nesāp. Tā jau pilnīgi nejūtīga.Mēs elšam no straujā gājiena. Rindas ļodzās un grīļojas, ejotpa ciņiem un bedrēm. Tad mūs atkal nogulda zemē, sit, mīda unspārda. Mani pārņem trulas, dzīvnieciskas nāves šausmas.***Beidzot mūsu gājienu pagrieza pa labi no stigas. Te bija melleņuun zileņu mētrām aizaudzis priedājs. Te pa gabaliņu – mūsu kapi.Briesmīgais ceļš nu ir galā. Šaurā un garā izcirtumā izraktas divaslielas bedres. Viena mazliet īsāka par otru. Kāpēc smilšu krāsa tiksarkanīga? Varbūt no rāvas ūdens rudeņos un pavasaros. Bet šisrudens bija sauss.Vēlreiz mūs nogulda un sit, un sit…Tad sāk nostādīt rindu. Vispirms Martinsonu, tad – mani. Kurgan palicis Grantiņš, kur pārējie jaunaucnieki? Vakar kamerā arMartinsonu biju runājis par bēgšanu. Viņš jelgavnieks un pazīstapkārtni. Bijām runājuši, ka viņš bēgs pirmais un es – aiz viņa.Taču tagad man liekas, ka nedrīkstētu bēgt, jo, kad ciešanas kļuvaneizturamas, devu slepkavām solījumu nebēgt. Es negribu melot,kaut arī viņiem. Dzīves beigās gribu būt pavisam tīrs…Noklab šauteņu aizslēgi.Nu galvu varēja pacelt augstāk. Priekšāstāvēja šāvēji, kas saņēma komandu sagatavoties. Pēkšņi pa kreisiieraudzīju spraugu apsargu vidū. Apmēram metru platu.Jābēg! Ir laiks, ir pēdējais laiks!44Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Ir jāgatavojas lēcienam.- Nekustēties! – noskanēja asa komanda.Laikam instinktīvi sakustinu galvu, skatoties uz spraugu. Kādsslepkava man uzkliedz, pieskrien klāt un ar revolvera spalu dauzapa galvu. Savādi, galva vairs nesāp, bet tikai skan.. Vai tad sāku jaušķirties no dzīves? Nē, nē! Es gribu dzīvot! Likās, ka manī kliedz iknervs. Bende aiziet atpakaļ pie citiemBet kāpēc vēl nešauj? Izmisuma pilns gaidu šāvienus. Tikainevaidēt! Rādīt cietu un lepnu seju! Tie ir mēsli, ne cilvēki, kasmūs slepkavo. Tikai nevaidēt un nedot iemeslu viņu priekam! Kāpēc

vēl nešauj? Vai tomēr labāk nemirt bēgot? Ir tik grūti! Labāk ātrāknejust vairs nekā!Jābēg! Visā būtnē sajūtu šo dzelžaino pavēli. Sasprindzinumuskuļus. Atskan šāviens. Tajā pat mirklī taisu divus varenuslēcienus un esmu jau pa labi, slepkavu vidū. Apsargu vidū izcēlāsapjukums.- Stāt! Stāt!Šāvieni atskanēja, tikko biju ticis no apsargu loka laukā. Tik daudzšāvienu, vesela dārdoņa, ka grūti bija ticēt laimīgam gadījumam.Domāju: droši vien esmu jau ievainots. Tikai asinis bezprātīgi joņodzīslās, tāpēc ievainojumu nejūtu.......Skriešu, līdz nokritīšu...Nu jau es skrēju pa krūmiem. Kāds dzinās man pakaļ. Uznācanāvīgs nogurums. Mani spēki bija galā. Jāpakrīt vien tepat!...Varbūt, kad pieskries vajātājs, es jau būšu miris un nejutīšu, kāsper manā sejā ar zābaku....Ak, es jau krītu!Tikko ar roku pirkstgaliem pieskaros biezas salnas pārklātajaizemei, manās smadzenēs iešāvās doma: - Varbūt es nemaz neesmuievainots!Acumirklī atgriezās spēki, es izslējos un skrēju tālāk. Nokrīt manapēdējā čība, palieku zeķēs vien. Pieskrējis pie lielām priedēm, uzmirkli apstājos. Nē, vajātājs nesekoja. Viņš bija atgriezies un kautko ziņoja. Un tad es pavisam skaidri sadzirdēju Roberta Līrumabalsi, tā paša Līruma, kas 28. jūnijā vadīja uzbrukumu pagasta45Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)izpildkomitejai, tā paša, kas pēc “pašaizsardzībnieku” uzvaras arsavu parakstu izlaida apkārtrakstu visiem pagasta iedzīvotājiem,kurā izteica gaviles par boļševiku varas satriekšanu. Tagad viņabalss bija sašutusi:- Tas cilvēks nav nonāvējams, cik pagastā uz viņu nešāva!Un tad iestājās klusums, un šis klusuma brīdis apliecinājaslepkavu nevarību un radīja manī pirmo uzvaras sajūtu.Bieza, balta sarma klāj zemi un kokus. Salta, gaiša migla. Laiks– īsi pirms saules lēkta. Skrienu viegliem soļiem, viss sasprindzisuzmanībā. Manas plānās zeķes jau noplīsušas. Kājas kaist aiz sala.Liekas, ka staigātu pa karstiem dzelžiem. Pēdas kļūst sarkanas kāasinis. Cauri skrajiem priedājiem un bieziem brikšņiem, uzmanīgisperot ik soli, lai zemes duna kādam nenodotu manu klātbūtni.Manī bija kāpināta vajāta zvēra sajūta, līdz vispilnīgākajam asumamsaspringti pašaizsardzības instinkti.Nē, nav taisnība maniem dabaszinību skolotājiem, kas kādreizmācīja: dzīvniekiem ir vispilnīgāk attīstītie instinkti. Cilvēkiem tieesot kultūras dzīves notrulināti.Es skrēju stundām ilgi, taču nejutu noguruma. Tikai vienureizi, vērojot kādu priedi vientuļa meža ceļa malā, kurai ratu ass

augstumā mizā bija aprepējis robs, jutu, ka mežā biju apmetis lieluloku: šo priedi redzēju otro reizi. Bet varbūt arī šī maldīšanās bijainstinkta diktēta. Bija taču vajadzība pēc iespējas jaukt pēdas. Kovar zināt – varbūt drīz vien sāksies vajāšana. Mežā dosies ķērājiar ieročiem un pēdu dzinēji suņi... Labi, ka no gaisa sāka kristslapjš sniegs, kurš zemē drīz vien atkal izkusa. Pēc kāda laika maninevarēs sadzīt neviens asinssuns.Es turpināju skriet viegliem lūša soļiem. Basās kājas kaita kāugunī, taču jutos bezgalīgi labi. Biju brīvs!Skrēju un pēkšņi metos zemē. Cauri biezajiem krūkļiem izlīdurāpus, rāpus līdu pāri stigai. Jā, soļus piecdesmit no manis stāvējašucmanis. Par laimi, viņš skatījās uz otru pusi, un es nemanītsvarēju stigai pārlīst pāri.Domas joprojām joņo kā putni negaisā. Policijas suņi, posteņi,vaļējais kaps, biedri, kas tur palika un bailes, bailes, bailes…Tik skriet, skriet! Un klusi! Kas gan tad mani glābs, ja ne mežs?46Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Visi apstākļi, liekas, ir pret mani. Tik neticama šķiet izglābšanāsiespējamība. Sasists līdz nāvei, slepkavu barā. Vai tiešām, vaitiešām man laimēsies?Apstājos un raugos, vai nepaliek pēdas. Nē, redzami tikai pirkstunospiedumi. No sadauzītās galvas plūst asinis un pil baltajā sarmā.Izņemu kabatas lakatiņu un turu to pie sejas, lai pats sevi nenodotu.Un nu tikai tālāk, tālāk! Saule jau lielā gabalā. Mans ceļš vedpa retu priežu mežu, pa jaunaudzēm, pa zemās vietās saaugušiemniedrājiem. Zemu noliecies, pārskrienu arī dažam klajamizcirtumam. Kājas joprojām briesmīgi salst. Aptinu tās ar kabataslakatiņiem.Sāk snigt lielām, mitrām pārslām. Zeme pārklājas plānu,kūstoša sniega segu. Nu es atstāju aiz sevis jau labi saskatāmaspēdas. Baidos iet tālāk. Apsēžos zem mazas eglītes un sarauju kājaszem sevis. Kaut kur man aiz muguras nemitīgi dun un dārd pilsēta.Sniegs ātri vien kūst. Saltā sega top plānāka. Varu skriet atkaltālāk.Parādās lauki un mājas. Kaut kur mežmalā noskan sauciens:- Stāt! Stāt!Atskan arī daži šāvieni. Vai tie domāti man? Lodes gan nedzirdusvilpojam. Varbūt tās raidītas citam? Mežā tomēr posteņi nostādīti.Četrrāpus pa grāvi pārlienu lauku stūrim. Drīz nonāku pie šosejas.Zileņu ceros un vaivarājos slēpdamies, pielienu tai pavisam tuvu unsāku izlūkot apkārtni. Gribu tai pārkļūt pāri. Tur būtu drošāk.Ieraugu – netālu uz ceļa postenis. Bandīts skatās uz otru pusiun tāpēc neredz mani. tagad pārkļūšana riskanta un man jādodasatpakaļ.Ir ap pusdienas laiku. Pēc lielās skriešanas jūtu stipru izsalkumu.Guļu nometies zileņu ceros un lasu retās ogas. Atrodu arī dažus

riekstus. Tās – manas pusdienas.Reizē ar bailēm un nožēlojamā stāvokļa apziņu jūtu dziļu priekupar katru dzīves mirkli: esmu taču izglābies! Esmu izlīdis no kapa!Ja arī šī izglābšanās būtu tikai pagaidām, taču nāvei esmu izrāviskaut dažas dzīves stundas. Arī tā ir cīņa. Un pagaidām uzvarējis vēlesmu es. Bet, ja sagaidīšu vakaru, tad, varbūt, izglābšos pavisam.47Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Pēcpusdienā pieskrēju pie bieza, diezgan plaša niedrāja.Uzmācās kārdinājums ielīst niedrēs un sagaidīt nakti. Bet nē. Labāktālāk, tur, kur būs jaušama meža mala, lai tālāko ceļu turpinātunaktī. Varbūt dzīsies pakaļ asinssuņi? Varbūt būs jau uzoduši pēdas.Ja ātrāk pārskriešu pāri vairākām stigām, tad slepkavas nepagūsizlikt posteņus, un tiem nebūs ne jausmas, cik tālu jau esmu. Betvarbūt viņi gribēs pat noslēpt, ka esmu izbēdzis. Tas taču kauns, kavar izbēgt no simts apbruņotiem bendēm.Līdz vakaram jātiek vēl līdz meža malai. Nakts ar biezo mākoņusegu būs briesmīgi tumša. Tikai uzmanīgi tikt līdz meža malai!Sniega vietā sāk līt lietus. Drēbes piemirkst un kļūst smagas. Ejulēnāk, jo skriešana prasa milzīgu piepūli.Lai gan visu laiku klausos un uzmanu āra trokšņus, tomēresmu nomaldījies. Kādā vietā stigā ieraugu ratu sliedes un assgala ieskrambātu priedīti. Atceros, ka taisni tajā vietā biju jaupriekšpusdienā. Esmu apmetis līkumu.Vēlā pievakarē sasniedzu meža malu. Uzmanīgi, pa augstāmpapardēm līzdams, vēroju apkārtni. Plaši lauki ar retām mājāmpieslejas mežam. Tikai pie paša apvāršņa saskatāma kāda cita mežatumšā svītra. Netālu laukos – maza birztaliņa. Vai nenokļūt līdz tai?Taču būtu tālāk iets. Bet – ja nu te kāds sargs? Laukā arājs. Arī tasvarētu mani pamanīt un ziņot. Tad – beigas. Labāk iet tikai naktī.Atsēžos zem bērza. Kājas satinu paparžu lapās, saraujos ungaidu vakaru. Rupjas lāses pil man virsū no koka zariem. Nu esmujau gluži slapjš. Drebu aiz aukstuma un mierinu pats sevi, ka drīzbūs vakars un ceļu varēšu atkal turpināt.Nakts pienāk ideāla: melna kā piķis. Tuvāko koku nevar saskatīt.No bezzvaigžņu debesīm kā spaiņiem gāž lietus. Bet es pieceļos, unman gribas kliegt aiz prieka: - Glābts!Es izgāju no meža, uzņēmu kursu uz tālu tālu uguntiņu undevos turp pa dubļainiem laukiem. Bet pēc tam, kad biju kāduspāris simtus metru no šīs uguntiņas vientuļā logā, metu līkumu unturpināju ceļu uz jaunu tālu uguntiņu. Lai nezaudētu virzienu uzLietuvu.Kad esmu tā dažas stundas gājis, sāku just milzīgu nogurumu.Kaut kur laukā atrodu cukurbietes. Tās – manas vakariņas. Atrodu48Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)arī nelielu saulespuķes galvu. Sēklas vēl nav ienākušās. Graužu tās

ar visām mīkstajām čaumalām.Taču nogurumu nevaru pārspēt. Uzdūries kādam šķūnim, nolemjuatpūsties. Ielienu auzu pantā un tūliņ arī aizmiegu, sakņupis uzceļiem, kā kamols.Pamostos, kad saule jau pēcpusdienā. To var manīt pa šķūņasienas dēļu spraugām.Sētā sarunājas krieviski. Laikam gūstekņi, kas šeit strādā laukudarbos. Tad runā arī latviski. Var noprast, ka no kaimiņiem atnestsapkārtraksts. Man atkal uznāk bailes no slepkavām. Ja nu mandzenas pakaļ! Tālu taču nebiju no vakarējās šausmu vietas.Diena tomēr paiet laimīgi. Vakarā noplēšu rokas savam kamzolimun ar tām aptinu kājas. Turpinu atkal savu ceļojumu. Zeme cietasasalusi, un mani apavi labi noder.Nakts ļoti auksta, un es salstu. Kādā laukā uzduros labībaspantam. Sameklējis zirnājus, iztaisu no tiem galvas segu, lai kautdrusciņ būtu siltāks. Tomēr man no tās jāatsakās, jo pie katra soļamana cepure čab un traucē mani. Gluži nemanot tā var uzskrietkādam slepkavu postenim.Pāreju Meitenes šosejai un dzelzceļam. Tikai desmit soļuno manis pa šoseju aiziet vācu patruļa. Nepamana. Atkal mansmaidījusi laime.Noāvis kājas, pārbrienu kādai upei. Drīz vien mani apavi atkalsašķīst. Steidzoties nokrīt pēdējās strēmeles, un es palieku atkalbasām kājām. Liekas, ka būtu jāstaigā pa briesmīgi aukstiemdzelžiem, kuriem pieskaroties, tiktu norauta āda. Katrs solis irgrūts. Katra minūte ir gara. Nav viegli nepārtraukti sāpes ciest.Dienu pārguļu kādā salmu pantā. Nakti eju taisni pa ceļu.Nespēju vairs iet pa sasalušajiem lauku gruvežiem. Arī šeit ir grūti,tomēr labāk kā pa lauku.Baigas dienas, baigas naktis. Šķūņi, salmi, pelavas. Asiņainas,sūrstošas kājas, sasalusi, cieta zeme, bailes no posteņiem, bailesno cilvēkiem. Tāds ir mans ceļš.Trešās dienas vakarā izlienu no kāda šķūņa. Līst lietus, kas uzceļiem un laukiem pārvēršas slidenā atkalā. Tik ļoti negribas iet49Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)šonakt, bet līst atpakaļ šķūnī un gulēt. Taču saņemos un eju. Drīzatkala nokūst. Sāk stiprāk līt, un ceļš paliek vienos dubļos.Uzduros tādai kā pilsētiņai. Vilnas kārstuve un slūžas. Minu, kasgan tā varētu būt. Vai Bēne? Tomēr nepazīstu.Saņemos un dodos tai tieši cauri. Lietus līst straumēm. Gaišasgaismas strēles krīt no logiem uz ielas. Mani skaidri var redzēt.Eju sīkiem, ātriem soļiem, lai kādam, mani satiekot, es liktospēc pilsētnieka, kas nupat iznācis, steidzas pie kāda paziņas. Jauzskrietu patruļai, žigli mēģinātu nozust kādā šķērsielā.Mokas mani padara trulu. Bet nostiprinās arī pārliecība, kanepazudīšu, ka izglābšos.

Te izbeidzas iela. Man priekšā tumšs, baigas neziņas pilns ceļš,bet es skaidri apzinos: esmu izbēdzis nāvei un eju – uz dzīvi.

ieNAidNieKU vidūEsmu ceļā uz brīvību, bet šis ceļš ir briesmīgi tāls un grūts. Nezinu,kā sauc šo pilsētu, kurai nupat, briesmīgam negaisam plosoties,esmu cauri izgājis. Vēlos to kādam pajautāt. Varbūt varēs palūgt arīmaizi. Trīs garas, šausmu pilnas dienas neesmu ēdis gandrīz nekā,ja neskaita sauju zileņu un gabalu cukurbietes. Domājot par maizi,man mute pieskrien siekalu pilna. Sajūtu dīvainu bada reiboni.Ceļa malā saskatāmas mazas, tumsā tikko saskatāmas būdiņas.Pie kādas no tām apstājos. Mazs vienrūts lodziņš met vāju gaismu.Būdiņas pamati apmesti mēsliem tā, ka nevar saprast, kas gan tāpar ēku – dzīvojamā vai kūts.Aizeju gar būdas galu un pieklauvēju pie durvīm. Tās atver vecasieviete, bet pamanījusi mani, iekliedzas, atraujas atpakaļ, atkalaizcērt un sāk briesmīgi lamāties svešā valodā.Es lūdzu maizi. Pats brīnos, cik man aizlauzta balss. Jautāju, kasšī par pilsētu.- Žagare, - teic sieviete. Tad viņa turpina lamāšanos, lai dabūtumani prom.50Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Pēkšņi tai pievienojas kāda vīrieša balss. Tā skan latviski:- Ko Jums vajag?- Kādu gabalu maizes, un pasakiet, kas šī par vietu! pa kuruceļu var tikt uz Kurzemi, un vai tā vēl tālu?Vīrietis atver durvis. Mani kā dzīvnieku pārņem asas bailes.Viņš tur vējlukturi rokās, ar kuru apgaismo manu dubļu notašķītoapģērbu.- Kur tad Jūs – šinī briesmīgajā laikā?- Es izbēgu no nelaimes, - saku viņam klusā balsī.Viņš aiziet, atgriežas ar maizes gabalu un pasniedz to man. Espateicos. Sievietes lādēšanās kļūst klusāka.- Pliku galvu! - turpina brīnīties vīrietis, skatīdamies manī.Viņš paceļ vējlukturi augstāk un skatās uz manām kājām. Mēģinutās noslēpt sliekšņa ēnā.- Jā, notika nelaime, - tikpat klusi turpinu.Prasu ceļu uz Sniķeres baznīcu. Viņš nāk man ar vējlukturi līdziun rāda mazu, braukšanai reti lietotu ceļu.- Es Jums pateicos, es Jums ļoti ļoti pateicos, - es aizgrābtsviņam saku, kad atvadāmies.Viņš atsaka, ka tas taču neesot nekas – cilvēkam iedot maiziun parādīt ceļu. Tik tagad tas laiks esot briesmīgs. Es zinu, ka tāteikdams, viņš nedomāja lietu, bet šo laiku, kad valda slepkavas.Tikai vēlāk uzzināju, ka tajā pašā dienā bija nošauti vairākisimti Žagares ebreju. Tad, lūk, ko nozīmēja vecīša pieminētais

briesmīgais laiks. Ne jau rudens lietus gāzes un vējš.Viņš savēcina vējlukturi un aiziet, pēc brīža pazuzdams aizmājiņas stūra. Es kāri kožu iegūtajā maizes gabalā un eju tālāk.Kad aiz noguruma tikko kājas velku, ielienu kādā vecā šķūnī,iekārpos salmos un pārguļu atlikušo nakts daļu un visu turpmākodienu.Kāds vīrietis un sieviete ienāk šķūni. Viņi redz manis izplēstossalmus un brīnās par tiem.- Kas gan te varētu būt? – klusi, ar slēptām bailēm jautā sieviete.Arī vīrietis brīnās, kaut ko klusi pasaka un aiziet.Es sastingstu šausmās. Drīz vien varēja būt klāt ķērāji. Tačušie ļaudis nebija tik ļauni, kā to varētu spriest no viņu klusajām51Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)sarunām. Dienas trokšņi norimst, bet ķērāji neierodas, atvieglotsuzelpoju un klusi izlienu ārā. Atkal visapkārt nakts tumsa. Debesissegtas biezu mākoņu segu. Zeme tumša, mikla un mīksta. Būs labimanām basajām kājām – nodomāju.Kā prazdams, aptinu pēdas ar vecajām, dubļainajām lupatām,kas noplīsušas vienās skrandās, un turpinu ceļu.Drīz sāk atkal līt lietus, un manas drēbes atkal kļūst smagas untikko panesamas. Ap pusnakti ceļmalā saskatu lepnas mājas. Lietūgrab skārda jumti. Man tik ļoti gribas atkal ēst un vajadzētu arīsērkociņus.Iemetu zemju piku kādā otrā stāva logā. Mans aprēķins irvienkāršs: ja iztraucētais būs kāds nelabs cilvēks – aizsargs, kasgribēs mani noķert, tad, kamēr viņš nokāps pa trepēm, es jau būšugabalā. Melnajā naktī mani neatradīs neviens.Kāds vīrs atver logu un prasa, ko vajagot. Pateicu savu vajadzību.Viņš nomet maizi un sērkociņus. Pastāsta arī ceļu.Otrā rītā agri, kā tas vēlāk noskaidrojās, viņš tomēr paziņoja parmani pagasta vecākajam kārtībniekam. Nodevējs ir Ukru krejotavasvadītājs Voldemārs Bērziņš. 14. oktobrī Jelgavā viņš piedalījāspadomju patriotu slepkavošanā, un 19. oktobrī, pulksten vienosnaktī es prasīju savam slepkavam maizi un uguni.… Eju visu nakti. Pēc piecām dienām rītausmā uzmanīgi soļojucaur Auces nomali. Par laimi, ne Vītiņu, ne Jaunajā ielā nesastapunevienu cilvēku. Man liekas, ka pelēkais rīts nāk pārāk ātri. Vēlgribu pāriet pāri upes tiltam un iziet cauri pilsētiņai. Tā ir Auce.Es esmu dubļiem notašķījies līdz ausīm. Citkārt brūnie svārki irgluži pelēki. Kāju lupatas ejot sitas gaisā un tašķa dubļus.Steidzos, taču esmu tik noguris, ka eju daudz lēnāk, nekāparasti ļaudis iet.Daži strādnieki iet pa ielas otru pusi. Tie aizdomīgi skatās manī.Tad viņi aiziet, un es palieku viens.Un tad man vairs nav drosmes iet tālāk. Ir pārāk liela diena, laibez briesmām izietu cauri pilsētas stūrim. Iegriežos Jaunajā ielā un

eju pie drauga. Ceru, ka viņš nenodos mani, jo mēdza sevi dēvētpar vecu komunistu. Mani tik ļoti kārdina iedoma par siltu istabu.52Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Plaši atvērti vārti uz sētu. Izeju pa tiem. Pieklauvēju pie pirmāstāva loga. Neviens neatsaucas. Tad iesviežu grants sauju otrā stāvalogā. Tērpies kreklā, acīmredzot, tikko uzcēlies, draugs atver logu.Tad iekliedzas balsī, kas man liekas briesmīgi skaļa:- O, Arnolds mājās! Atlaiduši gan!Viņš pat neievēro manu kailo galvu, lēkšķēs salipušos matus unbriesmīgo izskatu. Viņš sāk steidzīgi ģērbties, uzsaukdams, lai eseju pie viņa no ielas puses. Viņš tūlīt ielas durvis atslēgšot.Es sastomos un pamīņājos uz vietas. Baidos iziet uz ielas. Ja nukāds mani pamana?!

Īsi pārlicis, tomēr dodos atpakaļ. Tur vēl neviena nav. Gustisatver durvis, pamet skatu manī un mirkli sastingst klusumā. Sejazaudē priecīgo izteiksmi un pārvēršas dziļi nopietna. Bet es steidzīgispraucos durvīs, lai mani neieraudzītu kāds pēkšņi parādījies ielasgājējs.- Kur tu?... Kas tev ir? – viņš kārto jautājumus.Bet es nespēju parunāt. Kaut kas karsts un smacējošs kāpj nokrūtīm kaklā.- Nāc augšā, nāc augšā, tu esi nosalis, - un viņš steidzīgi vedmani augšā.Tur arī drauga sieva mani sagaida ar skatiem, kuros līdzcietībajaucas ar dziļu izbrīnu.- Nu, pastāsti, kas tev ir, - viņš jautā.- Esmu izbēdzis no nāves, - es iesaucos, un elsas smacē manukaklu, asaras sakāpj acīs.Viņi sastingst šausmās. Es otrreiz atkārtoju savu teikumu. Manliekas, ka viņi aiz bailēm tūliņ mani dzīs prom. Tad Gustis pagriežaspret sievu un tik bargi iesaucas, it kā no tā atkal būtu atkarīgamana dzīvība:- Vāri tēju!- Jā, uguni, uguni, - iesaucās sieva. – Viņš taču ir nosalis, Gustisaplēs skalus!Bet es steidzos atgādināt:- Vai jūs zināt, kas draud par manis pieturēšanu?- Jā, mēs to zinām, - teica draugs, - bet nekas nekavēs mumsbūt cilvēkiem.53Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Ne velti Gustavs Čaibe visus Ulmaņa reakcijas gadus savā mājāaiz spāres saglabāja K.Marksa “Kapitāla” sējumus. Es nebijumaldījies un varēju viņam pilnīgi uzticēties.Drīz vien plīts mutē jautri sprēgā uguns. Pārņem mājīguma

sajūta. Bet atmiņās ir jāpieskaras briesmīgajam gājienam, stāstudraugiem par atvērtajām bedrēm, kas gaidīja uz mums, par to,kā ir, kad nevar vairs acis pacelt pret gaismu, par sitieniem, parcilvēkiem ar nogrieztām ausīm (jo es zinu, ka kādam no upuriemtas tika izdarīts), par gulēšanu asiņu paltīs, par drebošajiem,sadauzītajiem ķermeņiem. Stāstu, kā ir tad, kad asinīm aptašķītizābaki triecas sejā, kā ir tad, kad aptvērām plaukstām savuspakaušus, it kā tas varētu mazināt nāves mokas, kā spiedām sejassmiltīs, lai apspiestu vaidus.Viņi nodreb, to dzirdot. Esmu sabrucis pasniegtajā krēslā.Kājas kaist un sāp. Nu esmu tik nespēcīgs, ka nevaru spert ne soli.Pieceļoties rokas meklē atbalstu, bet kājas tā sāp, ka jākliedzgandrīz pie katra soļa.Drīz zupa gatava. Man liekas, ka nekad neko tik gardu neesmuēdis.***Laikam pēdējie spēki mani atveda pie drauga. Pēc spēcinošāmbrokastīm mani atguldīja gultā, no kuras es vairs nepiecēlos netajā dienā, ne naktī, tik nākamajā dienā. Kājas nevarēja balstīt uzzemes, pēdas kaisa kā apdedzinātas: gandrīz visu laiku biju gājisbasām kājām, bet dažu nakti jau pieturējās sals.Draugs domāja, ka Aucē es ilgi nevaru slēpties. Vislabāk tomēruzņemt sakarus ar vecākiem Jaunaucē. Uz viņiem aizdomas kritīšotvismazāk. Jābūt trakam, lai nāvei nolemtais dotos uz savām mājām.Tieši tā domāšot šucmaņi.- Kā tu domā slēpties? – jautā Gustis.- Salmos vai sienā iztaisīšu alu un dzīvošu tur. Būs tumšs. Bet koman vajag? Varbūt varēs pa reizei vējlukturi iedegt – tik daudz, lainepaliktu akls.- Ar petroleju grūti.54Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Vai tad māte kaut kā nedabūs. Man jau nevajadzēs daudz.Ļāvos lieliskajai sajūtai, ka vakarā man nebūs jāturpina ceļš.Līdz pat rītdienas vakaram es varēšu pavadīt šeit, siltā istabā,atlaisties gultā… Uzmācas gan arī nedrošības sajūta, bet to pārvaruar šķietami loģisku apsvērumu: šeit viņi nenāks…Drauga sieva ierauga manu roku augšpus delnai. Tā bija zilgana.- Kas Jums tur? – viņa jautāja.- Tā viņi mūs sita, - paskaidroju. – Tik zila visa miesa.- Ak tā, tik briesmīgi!- Nu, es jau Jums stāstīju, - kļūstu gandrīz īgns.Ir it kā neveikli būt nožēlojamā lomā.… Kad atmostos, draugs noskaņo vijoli un spēlē. Viņš sāk arīdziedāt, un es piebiedrojos. Drauga sieva mūs apsauc.- Kas ir? – es jautāju, - logi ciet, un neviens nevar dzirdēt.- Ak, ne jau tādēļ! - viņa saka un labu brīdi klusē. Tad piebilst:

- Jūs tāpat kā gailis, kas izbēdzis no cirvja un tūliņ dzied…Es iesmejos. Mans stāvoklis pašam vairs neizliekas tik traģisks.Lūk, draugs spēlē „Ar kaujas saucieniem uz lūpām”, šo dziesmunevaru klausīties bez asarām. Atkal un atkal man slepus jāslaukaacis.Ārā šalc rudens lietus gāze. Pelēku, biezu un vienmērīgu mākoņusega klāj debesis. Visas pazīmes liecina, ka tāds laiks būs ilgstošs.Tumst vakars. Lietus vēl aizvien līst straumēm. Viss tinaspelēkumā. Priekšā gara gara rudens nakts, kuru pavadīšu siltāistabā. Un arī briesmas nedraud.Bet naktī dzirdam apakšstāvā klauvēšanu. Es sastingstu bailēs.Kādu brītiņu klauvētāji pagrabinājās, tad aizgāja.Vēlāk uzzināju, ka tai naktī no Auces policijas tiešām bija sūtītislepkavas mani gūstīt. Man ir izdevies uzzināt arī viena patruļniekavārdu: tas bija Arvīds Sarcevics.Otrā rītā draugs aizgāja uz Jaunauci, lai izpētītu apstākļus unziņotu man, vai aizsargi ir izlikuši posteņus vai nav.Pirmdienas pievakarē Gustavs atgriezās un teica:- Gaiss tīrs. Ej tik uz Jaunauci un skaties – ja “Līču” ceļa galāpie stabiņa nolikta skujiņa, tad viss kārtībā. Ej tālāk! Pie mājas tevisagaidīs tēvs vai māte...55Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Kad uz vakara pusi nolaidu kājas pie zemes, pēdas vēl arviendega.Vakarā drauga sieva man iebāž kabatā sausas maizes gabalu,apgādā ar pastalām, un es varu atkal iet.Nakts ir melna kā piķis. Ceļu klāj dziļi dubļi. Nemeklēju nomalestakas, meža stigas. Eju taisni pa ielu, tad pa šoseju un lielceļu.Arī sasniedzot Jaunauci, es vēl arvien esmu tik pārdrošs un eju paceļu. Lietus un vējš kapāja puskailos kokus un zemi. Gāju tieši palielceļu, turot vaļā acis un ausis. Pie Jaunauces pagastmājas pēkšņilikās: kāds skrien aiz manis. Soļi steidzīgi žļakst pa slapjo zemi.Acumirklī pavērsos atpakaļ. Vējš dzenāja nolauztu zaru.Vai tur, pie vecā kroga ēkas, nepavīdēja posteņa ēna? Nē, tikaivējš un lietus dzirdams.Netālu no „Līču” ceļa gala, kur upe ar savu alkšņu krauju pienākpie paša lielceļa, pēkšņi šķita, ka no upes puses kāds mani sauktu.Bet varbūt tie bija tikai vēja čuksti? Pagāju uz stāvās kraujas pusi.Klausījos. Sauciens atkārtojās. Es zinu, ka tas domāts man, unneesmu maldījies.Kad eju pāri lielceļa grāvim, man priekšā izaug tēva stāvsNekad nebiju redzējis tēvu raudam, un nu viņš mani apskāva uniešņukstējās kā bērns:- Dēliņ, tu vēl esi dzīvs...- Jā, - es atbildu smagu balsi. - Viņi mani nenonāvēs nekad! Esuzvarēšu fašistisko nāvi!

Viņš bijis „Līču” ceļa galā un noņēmis tur drauga atstāto egleszariņu, kas pēc norunas nozīmēja briesmas, jo netālu no ceļasabijājies vācu automobilis ar kareivjiem. Mēs ejam pāri upei, papļavu, tad atkal atpakaļ pāri upei, pāri laukiem uz „Igauņiem”.Tēvs jau lielajā labības šķūnī uz auzu pantas uznesis segas:man būs silta gulēšana. Un ejot es atkal stāstu par mūsu drausmīgonāves gājienu.Mājās viņš domā, ka iet istabā tagad būtu pārdrošība, bet esesmu salijis pavisam slapjš, un man gribas uzvilkt slapjo drēbjuvietā kaut ko sausāku. Mēs cieši aiztaisām un nostutējam slēģusun ejam istabā. Šovakar arī ir visdrošāk, jo nākot neesam neko56Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)aizdomīgu redzējuši. Es apsolos, ka pēc šī vakara es ātrāk istabāneiešu, kamēr būs atkal brīvība.Māsa, sasveicinoties ar mani, ir gluži bāla. Bet mātes nav mājās.Viņa aizbraukusi uz Jelgavu, lai nodotu man paciņu.Es atkal sāku no gala savu stāstu, bet tagad daudz sīkāk. Tēvsreizēm nodreb un izsaucas:- Slepkavas! Slepkavas!Tēvs mani pavada uz šķūni un parāda man auzu pantu. Ierokosauzās, sasedzos un guļu. Liekas, ka nu man būs jāizguļ visa mūžanogurums, lai pēc ilga ilga laika celtos jaunai dzīvei. Aizmiegotmani pārņem priecīga sajūta: esmu mājās, mājās, mājās!Tā es pārnācu pa ceļiem un cauri pilsētām, bet slepkavas manigaidīja mežā. Netālu no „Igauņiem” katru nakti mežā stāvējaposteņi. Bet, kā vienmēr, viņi mani gaidīja velti. Savu slēpšanossāku lielās mājās, kur daudz ļaužu: jo nedrošāk, jo drošāk.Vecāki, māsa Alma, padomju karagūsteknis ukrainis JāzepsČumaks par mani pašaizliedzīgi gādāja, palīdzēja slēptiesno okupantu pakalpiņiem, parādīja nesatricināmu vīrišķībuviskritiskākajos brīžos, kad likās : viss zaudēts, šucmaņu patruļasmani jau atradušas. Pastāvīgi riskējot ar dzīvības briesmām,viņi piegādāja man pārtiku, bet draugs Gustavs garām policistupostenim pat atveda pāris rokas granātu.Tēva tēls manī pastāvīgi dzīvos kā vīrišķības, nesavtības undrosmes paraugs.- Ja mani nošauj – tas nav nekas, esmu jau vecs, - viņš reiz teica,atnācis manā slēptuvē kādā novembra naktī. – Bet tev ir jādzīvo!Vācieši te ilgi nepaliks. Mūsējie jau tuvojas. Un pēc kara jaunāmrokām būs daudz darba, - un tēvs atstāja man dažas grāmatas unpar speķi iemainītus rakstāmpiederumus.- Lasi, dēls!Tēvs neslēpa naidu pret fašismu. Ne vienu reizi vien vietējiemvarasvīriem sacīja taisnību acīs par asiņaino režīmu, pateica, kaagri vai vēlu visiem bendēm būs jāatbild par saviem darbiem.Naktī no 9. uz 10. maiju, tieši gadu pirms Uzvaras svētkiem,

pagasta šucmaņi Artūrs Smilškalns, Voldemārs Dombrovskis un57Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Eduards Pudzis tēvu izcēla no gultas, aizveda mežmalā un zvēriskinogalināja.- Jauno nedabūjām, bet saņem savu veco! – ar asinskārugandarījumu, rādot uz tēva līķi, raudošajai mātei teica Jaunaucesvecākais policists Dauginovičs. Viņa šautenes spalā bija iegrieztsčetrdesmit robu – tik daudz padomju aktīvistu un karagūstekņu viņšbija aizraidījis uz viņpasauli. Pats ar savu roku...BēgOt NOŠAUtSGari un drausmīgi ir stāsti par to, kā fašistiskie bendes slepkavojapadomju ļaudis pārpildītajos cietumos un koncentrācijas nometnēs.Masu kapos atrastie nomocītie upuri ir neizdzēšama apsūdzībaizdzimteņu šausmu darbiem.Bet padomju ļaudis nomocīja līdz nāvei un iznīcināja ne tikaišim nolūkam savervētie hitleriskie briesmoņi – gestapovieši. Ar tādupašu centību katrā Latvijas lielceļa malā un meža stūrī to darīja arīlatviešu vācisko nacionālistu bruņotie kalpi – šucmaņi. Mūsu rīcībāir hitleriskās policijas telefonogrammas, kas apliecina, kā bendētipadomju ļaudis, izskaidrojot to ar parasto frāzi – bēgot nošauts.Telefonogramma Nr. 145.Jelgavas apriņķa priekšniekamZiņoju, ka š.g 2. augustā Jaunauces pagasta Sediņu mājās pielauksaimnieka Jāņa Vītola nodarbinātais brīvlaistais kara gūsteknis– ukrainietis, apmēram 25 gadus vecs – Koļedņiks Sleda no plkst. 9līdz 12 aizgājis no mājām, sacīdams, ka iešot uz Jaunauces pagastavaldi. Noskaidrojot, izrādījās, ka Sleda pagasta valdē nav bijis.Radušās aizdomas, ka viņš uztur sakarus ar izbēgušiem gūstekņiemno Jaunauces gūstekņu novietnes.Š.g.3.augustā plkst. 2.00 Sleda apcietināts un no Sediņu mājāmvests nopratināšanas dēļ pie Jaunauces pagasta virskārtībnieka.Vedot uz virskārtībnieka dzīves vietu, viņš meties bēgt un bēgotnošauts.58Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Izziņa ievadīta un tiks jums iesniegta papildām.Jelgavas apriņķa policijas IV iecirkņa priekšnieksBet ko stāsta civiliedzīvotājiPar augšā minētiem un pilnīgi sagrozītiem un samelotiemnotikuma iemesliem un apstākļiem civiliedzīvotāji stāsta: GūsteknisSleda strādājis pie minētā saimnieka lauku darbos un nekur navizgājis. Viņš apcietināts pilnīgi bez iemesla, ja par tādu neskaitasaimnieka un šucmaņu asinskāri. Apcietinot mežonīgi spīdzināts,tad pavests mežā un – iegrūsts bedrē…Šo slepkavību izdarījuši Jaunauces aizsargu priekšnieksSmilškalns, viņa palīgs Ābols un citi.

Bieži gadījās, ka izbēgušos gūstekņus atbalstīja darba zemnieki,par ko tiem bija jācieš no šucmaņiem un gestapoviešiem.Telefonogramma Nr.98.Aucē, 1943. g. 7. jūnijā, plkst. 7.10.Jelgavas apriņķa priekšniekamZiņoju, ka šā gada 6. jūnijā plkst. 12.45 ieradies pie Jaunaucespagasta vada komandiera Smilškalna palīgkārtības sargs EduardsPudzis un ziņojis, ka tā paša pagasta Latu māju saimnieks Gobaesot zvanījis viņam, ka viņa mājās iegājusi kāda nepazīstamapersona un prasījusi ēst.Uz minētām mājām nosūtīti kārtības sargi, kuri arī apcietinājušisvešo vīrieti. Pēdējais sevi nosaucis par Semjonu AleksandrovičuKičinu un stāstījis, ka izbēdzis šī gada aprīļa mēnesī no Klaipēdas,kur strādājis ogļu raktuvēs. Izteicies arī, ka strādājis Vecaucespagasta Ģerķu un Lielbuļļu mājās. Pēdējos divus mēnešus touzturējis Jaunauces pagasta Vinteru māju saimnieks Šņore.Apcietinātais krievs ticis pārmeklēts no palīgkārtības sargiem unievietots pagastmājas pagrabā. Pēc apmēram 2 stundām, pārbaudotpagrabu, atraduši to pakārušos ādas siksnā. Saimnieks Šņore tikaapcietināts un atzinās, ka krievu pieturējis. Tika izlikti slēpņi pa59Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)nakti apkārt Vinteru mājām. Izziņa ievadīta un tiks turpināta nouzrauga Tomsona. Biju izbraucis personīgi uz notikuma vietu.Jelgavas iecirkņa policijas IV iecirkņa priekšnieka palīgs (Trencis)Bet civiliedzīvotāji stāsta, ka nelaimīgais padomju gūsteknisspīdzināts un tā nonāvēts. Ļaudis, kas tai laikā gājuši garāmpagastmājai, no pagraba dzirdējuši sitienu trokšņus, apspiestuskliedzienus un vaidus. Tā viņš arī nosists.Tai laikā Ezerkrogā ciemojās pie sava tēva brīvprātīgais RihardsŠaudvids. Viņš nepalaida garām šo reto izdevību izrēķināties arneapbruņotu un sagūstītu pretinieku, kuram pie tam vēl sasietasrokas. Viņš un Raudis Stasis nomocīja šo gūstekni.- Tādas lietas – padod tik Šaulim rokās, - smējušies šucmaņi.Slepkavības viņiem ir bijušas sports un bauda. To pierāda KārļaSkujas (Ārijās) vaļsirdība pie šņabja galda. Tas stāstījis par kādunakti stacijā, kad viņš tur bijis norīkots sardzē. No rīta agri viņapostenim tuvojies kāds dzelzceļnieks ar dažādiem metāla darbarīkiem rokās. Viņš labojis sliedes. Tas bijis vecs dzelzceļa darbinieks,kas nekad par politiku nav interesējies.Skujam uznākusi vai nepārspējama vēlēšanās strādniekunonāvēt.- Vienkārši nošaut un … cauri.Pēc tam viņš būtu pateicis (tā pats vēlāk stāstījis), ka strādnieksviņam draudējis ar skrūvju atslēgām. Un Skuja ļoti nožēlojis, kaviņš to nav izdarījis. Būtu vismaz redzējis, kā ir, kad cilvēku šauj.Mežonība un zvērība svinēja uzvaru. Vecais Šaudvids, divu

slepkavu tēvs, katrā vietā, kur salasījies lielāks ļaužu bars, kļuvislielīgs un kā gorilla pirms cīņas sitis ar dūrēm sev pa krūtīm un skaļisaucis:- Vai vēl ir otrs tāds tēvs, kas būtu izaudzinājis divus brīvprātīgos?Šo ļaužu kāre pēc asinīm nav izmērojama. Ka viņiem navsirdsapziņas un goda, tā sen zināma lieta. Taču dažreiz viņu rīcībapārspējusi katru iedomas spēju.Viņi izlietoja savas sievas par makšķerēm, lai tā vieglāk rastuieganstu iznīcināt padomju gūstekņus. Par to stāsta šāds notikums.60Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Telefonogramma Nr.133.Jelgavas apriņķa priekšniekamZiņoju, ka šī gada 28.jūlijā, plkst. 22.20, sakarā ar Jaunaucespagastā notikušo slepkavību uz aizdomu pamata par gūstekņuuzkūdīšanu apcietināts Rubas pagasta Podnieku mājās dzīvojošaiskrievu kara gūsteknis (ukrainis) Sergejs Rudņikovs, kurš, nogādājotno Podnieku mājām uz Rubas ciemu, mēģinājis izbēgt. Rudņikovsbēgot nošauts.Aucē, 1943. gada 29. jūlijā, plkst. 10.05,Jelgavas apriņķa policijas IV iecirkņa priekšnieks.Podnieku mājas atrodas mežā. Vieta slepkavībām ļoti izdevīga.Un mežs ap Podnieku mājām slēpj daudz to nelaimīgo gūstekņukapu, kas bija nodoti šeit vergu darbam. Agri vai vēlu tiem pienācagals. Šo māju saimnieks, briesmonis Klaips, nonāvējis vai licisnonāvēt daudz kara gūstekņu.Rudņikovs smējies, kad to no iepriekšējo likteņa brīdinājis Igauņumāju gūsteknis Čumaks. Viņš teicis, ka tik briesmīgam liktenim viņšnedošot nekāda iemesla. Viņš neskatīšoties uz saimnieka sievu, kādivi iepriekšējie to it kā būtu darījuši. Taču tas bija vienalga. ArīRudņikovs nonāvēts un aprakts Podnieku māju mežā. Jaunaucespagasta virskārtībnieks Rumpis nekautrējoties stāstīja, ka gūstekņavaina esot tā, ka tas skatījies uz viņa sievu. Varbūt viņš pat esotsagājies ar to. Tāpēc esot bijis nepieciešams to nonāvēt.Slepkavas un laupītāji.Fašistiem slepkavības bija labs ienākuma avots. Nonāvētopadomju patriotu un ebreju īpašumus viņi nolaupīja. Mūsurokās nonākuši Auces pilsētas ebreju mantu saraksti. Šīs mantapiesavinājušies šucmaņi, bet paši ebreji nonāvēti masu slepkavībāsPutnu mežā, netālu no Auces.Sarakstā uzskaitītas dažādas mantas. Norādīti arī šo mantusaņēmēji— šucmaņi, kas visi arī bija ebreju slepkavas. Taču daudziiemesli mums liek domāt, ka sarakstā minēta tikai maza mantu daļa.Mantas ir novērtētas arī naudā — par ļoti zemu cenu. Vērtslietasuzskaitītas atsevišķā sarakstā, to vērtība nav konstatēta. Un kur tadnu vēl nereģistrētās vērtslietas. Vienam pašam ārstam— Zālamanam61

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)esot nolaupīti 7 kilogrami zelta. Pēc paviršāka aprēķina Aucē unapkārtnē fašisti nolaupījusi civiliedzīvotājiem ap 5 miljoni rubļu.Kā NOgAliNāJA MANU tēvU?Mūsu rokās nonācis arī fašistu meklējamo saraksts — veselagrāmata. Šajā grāmatā ir ap 7000 cilvēku vārdu, starp tiem arī mansun mana tēva vārds. Atrodami pat 10 līdz 12 gadu vecu bērnu vārdi.Tūliņ pēc manas izglābšanās no nāves, aizsargi Jaunaucē sasaucasapulci. Sapulces namam aizsedza visus logus, bet ārpusē nostādījabruņotus sargus. Viss notika ārkārtīgi slepeni. Aizsargi uzstājās arrunām. Runātāji ieteica vakaros katram aizsegt un aizbarikādētsavas mājas logus un cieši aizslēgt durvis. Ievērot vislielākouzmanību.- Mūsu slepkava var ierasties kuru katru nakti, — teica šucmaņi.Tajā pašā sapulcē tika izsolīta prēmija - 3000 marku par manunodošanu, noķeršanu vai nonāvēšanu. Bet mans slepkava Janševicspēc tam naktis pavadījis maizes krāsnī. Un tad sākās pastiprinātsterors pret maniem vecākiem un māsu. Tiem neizsniedza pārtikaskartiņas, tiem bija liegts ārsts un slimnīca, tiem bija liegts viss.Tad viņi nolēma, ka mans tēvs iznīcināms. Tie nolēma viņa vārduievietot meklējamo personu sarakstā un apzīmēt to ar F, kas nozīmē,ka meklējamais pieder pie bīstamākajiem, ka atrašanas gadījumājābūt uzmanīgiem, jo iespējama pretošanās ar ieroci. Lēmums bijaapcietināt un nekavējoši to nogādāt tuvākajā cietumā.Bet mans tēvs ara budžu zemi un nezināja par to nekā. Vēlākšis lēmums bija mazliet grozīts. Atrada iespēju sirmgalvi aizsūtītvācu armijā kā „brīvprātīgo”. Un tas arī notika. Es toreiz slēposmitrā zemes alā. Viņš atnāca pie manis naktī un stāstīja, ka kādsšucmanis nupat atnesis pavēsti. Viņam jāierodoties darbā. Saiešanapie pagastmājas. Maizi ņemt līdz dažām dienām. Nebija nekasteikts par darba vietu un laiku. Es iedomājos, ka viņu pavedīs kautkur mežā un nošaus. Tēvs nedomāja tik ļauni.62

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Esi mierīgs, - viņš šķiroties mani mierināja.- Kad mēs turaiziesim, tad tur būs viss... Tur būs aģitācija, un tur būs sabotāža...Es jau mierā nestāvēšu.Pēc viņa aiziešanas pagastā klīda baumas, ka viņš aizgājisarmijā „brīvprātīgi” kāda šucmaņa vietā. Šis šucmanis bijaKantiševs, kura šautenes spals lepojās ar septiņām iegrieztāmsvītrām — tik daudzus cilvēkus bija nonāvējis šis nezvērs. Baumasapstiprinājās. Tēvs atrakstīja vēstuli no apmācību nometnesBolderājā. Vēlāk pārbrauca atvaļinājumā. Pateicoties viņa sirmajiemmatiem, viņš bija paaugstināts par kaprāli. Bija labā noskaņā. Viņšstāstīja, ka savu grupu jau esot sagatavojis frontes pārbēgšanaiSarkanās Armijas pusē. Jaunie zēni, kas tāpat mobilizēti piespiedu63Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)kārtā, jau pilnīgi pakļaujoties viņam. Neviens šāviens netikšotraidīts no viņa grupas pret Sarkano Armiju. Es smējos kā kutināts,redzot savā priekšā šo fašistu armijas kaprāli. Arī viņš smējās un

domāja, ka mūs nesalauzīs nekas.Viņš aizbrauca atkal un turpināja, cik vien spēja savu ārdīšanasdarbu. To manīja priekšniecība, kas viņu bija paaugstinājusi parinstruktoru. Tā viņu atbrīvoja no armijas ar motīvu, ka viņš vecsun slims. Pagasta šucmaņiem un budžiem tas bija nepatīkamstrieciens. Vajadzēja meklēt jaunus ceļus viņa iznīcināšanai.Tad viņi atcerējās, ka tēva vārds ir meklējamo sarakstos.Paši taču to tur bija ielikuši. Šucmaņi nolēma, lai reizi par visāmreizēm dabūtu nevēlamo nost, paturēt viņu vēl uz brīvām kājāmpēc iespējas ilgi. Tad arī viņu varēs apvainot, ka viņš ilgi slēpies.Tēvu apcietināja rudenī, 4. oktobrī. Viņš pašlaik arabudžu zemi. Viņu turēja par tik bīstamu, ka tūliņ izsūtīja uzRīgas Centrālcietumu. Pagasta budži berzēja rokas : tas vairsneatgriezīsies. Bet pēc pieciem mēnešiem viņš bija atkal mājās.Bijis apvainots, ka slēpies no 1943. gada. Viņš parādījis apliecību,kas pierādījusi, ka viņš vēl šogad bijis leģionā. Apsūdzība atkritusipati no sevis.Un tomēr pēc nopratināšanas viņš vēl neticis laists mājās. Viņamgribējuši piesiet vēl citas lietas. Bet tas neizdevies.Kad viņš pārnāca, stāstīja par spīdzināšanām, masu apšaušanām,par badu cietumā.Bet pagasta budži palika gluži traki. Pēdējais pagasta komunistsnebija iznīcināms.Lieljāņos pie Voldemāra Dombrovska un viņa sievas – rajonaārstes – sanāca slepena sapulce. Bez mājas saimniekiem apspriedēpiedalījās Moruss, Strautmanis, Lēvis, Dauginovičs, Smilškalns,Pudzis, Zavickis, Kantiševs. Mentelis un Blachins.Latvija ir jāiztīra, saukusi Dombrovska sieva.Sapulce nolēmusi nekavējoties nonāvēt manu tēvu, bet māsuun Čumaku apcietināt un iznīcināt vēlāk. Bez viņiem tika sastādītsvēl kāds saraksts ar 60 pilsoņu vārdiem. Visi tie aizsargiem kritiskābrīdī bija jāiznīcina.64Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Un tā naktī no 9. uz 10. maiju sirmgalvi, nogurušu darbā, izrāvano gultas un, sievai un meitai vaimanājot, aizveda nezināmā unbaigā ceļā.Otrā rītā viņu atrada lielceļa malā pie meža. Sasists zils, viņšgulēja asiņu paltī un viņam bija ar nazi izgāztas zarnas. Viņš bijadrausmīgi spīdzināts, un tikai beigtam viņam bija iešautas lodeskrūtīs.Viņu aizveda trīs – Smilškalns, Dombrovskis, Pudzis. Tie paši arīviņu nokāva. Tie mocīja viņu uz lielceļa un gribēja piespiest to bēgt.Mežmalā viņu gaidīja divi citi bandīti – Dauginovičs un Zavickis. Tačutēvs nebēga, un viņi to bija spiesti nonāvēt uz lielceļa. Tad viņi tovilkšus pārvilka lielceļa grāvim un tālāk līdz mežmalai, kur Pudzistam vēl iešāvis lodi krūtīs. Asiņaina sliede bija redzama ceļmalas

smiltīs, kur viņš bija vilkts.Tajā pašā naktī tie paši slepkavas nonāvēja arī vienu gūstekni,bet kādu citu sadauzīja tā, ka tas bija pusdzīvs aizvests uz Auci. Arīmāsu aizveda nezināmā virzienā.Kad daudzkārtējais slepkava – kārtībnieks – Dauginovičs atnācisnopratināt māti, viņš, niknumā saviebies un rādot uz tēva līķi,teicis:- Jaunā Cīruļa līķis!Ārste, protams, konstatēja – bēgot nošauts. Bet kādās mājās,kur runāts par šo gadījumu, viņa vienkārši teikusi – trieka…Šī pati ārste aizsargu sapulcē, kur pat daži aizsargi bijušinesaprašanā par šīm mežonīgajām slepkavībām, teikusi:- Ko tad vajadzēja nošaut, ja Cīruli nē? Tāds liels komunists!***Liels ir to kauna darbu saraksts, ko savā trulajā naidā pretlatviešu strādniekiem un darba zemniekiem vācu okupācijas gadospastrādājuši latviešu vāciskie nacionālisti un viņu bruņotie rokaspuiši – šucmaņi.Jo skaidru liecību par to dod viņu pašu atstātie dokumenti.65Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Telefonogramma Nr.9.3.02.1943. plkst. 11.30Jelgavas apriņķa priekšniekamZiņoju, ka šī gada 3. februārī plkst. 7.00 Penkules pagastā noGulbju mājām izbēdzis krievu kara gūsteknis Vasilijs Ivanovskis,pasakot saimniekam, ka darbā viņš vairs neiešot. Pie Penkulespagasta nama izbēgušais gūsteknis aizturēts. Radušās aizdomas,ka gūstekni bēgt sakūdījis šo māju kalps, Lietuvas pavalstnieks,Pranas Grigaļūnas, kurš jau agrāk turēts aizdomās gūstekņukūdīšanā. Vācu leitnants Grigaļūnasu aizturējis un apsargāšanaipielicis kareivi. Grigaļūnas bēdzis un apmēram 100 metru nomājām nošauts. Izziņu izdara un to nodod jumsJelgavas apriņķa policijasIV iecirkņa priekšnieks Nikolajs Upītis (paraksts)Telefonogramma Nr. 129.Jelgavas apriņķa priekšniekam27.jūlijā 1943. gadā plkst. 21.15 uz Auces – Lielauces šosejas,4 km no Auces, Putnu mežā, bēgot nošauti divi kara gūstekņi:Mišakovs Jānis un Žigalovs Jevgeņijs, brīvlaistais kara gūsteknisKaganovs Oskars. Visi trīs apcietināti un vesti uz policijas iecirknipar gatavošanos bēgt. Izziņa sekos.Aucē, 27. jūlijā 1943.g. plkst 23.00Jelgavas apriņķa policijasIV iecirkņa priekšnieka palīgsŽ.TomsonsTelefonogramma Nr. 135.

Jelgavas apriņķa priekšniekam1943. gada 23. jūlijā, apmēram plkst 22.20 Vecauces pagastakārtībnieks Dauginovičs uz ceļa Auce – Bīlēķi aizturēja kādunepazīstamu personu, kura apmēram 6 km no Auces bēgot nošauta.Pēc ārējām pazīmēm bēguļojošs kara gūsteknis. Sīkākas ziņassekos.Ž.Tomsons (paraksts)66Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Jelgavas apriņķa policijasIV iecirkņa priekšnieka vietāKādēļ šie cilvēki nošauti? Trīs turēti aizdomās par gatavošanosbēgšanas mēģinājumam, par vienu bijušas aizdomas, ka tas it kābūtu kūdījis uz bēgšanu, trešais nošauts vienkārši tāpēc, ka bijisnepazīstams.Formas pēc visiem piezīme – bēgot nošauts.Viegli saprotams, ka šie briesmu darbi nav atsevišķo slepkavuizgudrojums, bet viens no tiem praktiskajiem secinājumiemhitleriešu mācībai par citu tautu iznīcināšanu, lai atbrīvotuteritoriju „augstākajai rasei”.***Ausa pelēks novembra rīts. Pagalmā dzirdēju balsis. Tā kā būtukrievu valoda. Vai tiešām?Šķūņa sienā iecērtas cirvis un atsit manas slēptuves dēļus. Bijaatnākuši Padomju armijas karavīri. Es pirmajam kritu ap kaklu.- Dēls, tavi atbrīvotāji! – teica māte, nevarēdama valdīt asaras.BeNde SveiciNA SAvU UPUriOtrajā dienā pēc uzvaras pilnu krūti baudīju brīvi un sauli Jelgavānetālu no Dobeles vārtiem. Pa ielu nemitīgi traucās mašīnas pilnasar Padomju armijas karavīriem. Jelgavnieki tiem māja sveicienus.Tad visu ielu aizņēma liela vācu gūstekņu kolona. Netīri zilgani unnožēlojami viņi vilkās uz pilsētas centra pusi.Pirmo reizi redzēju tik daudz vācu fašistu kopā. Es nodrebēju aiznaida. Tie ir viņi, kas sešus gadus visu Eiropu turēja necilvēcībastvanā un nāves ēnā, kas ar ieroču spēku balstīja un cēla “jaunoEiropu”. Tie ir viņi, kas darīja visu, lai īstenotu pustrakā fīreraideju par cilvēka sirdsapziņas iznīcināšanu! Tie ir viņi, kuriemjāpateicas par Osvencimu un Maidaneku, par simtiem lielu un67Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)mazu koncentrācijas nometņu, par miljoniem nobendēto, parnobendētiem sirmgalvjiem, sievietēm un bērniem, arī par trīstūkstošiem nobendētu jelgavnieku.Un no jauna manā atmiņā ar neizdzēšamu spēku iekvēlojās masugājiens uz nāvi. 14. oktobris, tūkstošu kaps Jelgavas šaujamlaukā,masu kapi Ērmiķu priedēs, desmitiem zināmu un vēl nezināmukapu.

Gūstekņi iet man garām, bet es gara acīm redzu tos, ar kuriemreizē gāju uz nāvi. Redzu citkārt tik optimistisko Augustu Vītolu arpelnu pelēku seju. Drīz būs četri gadi, kopš viņa acis klāj masu kapasmiltis... Iet arodbiedrības darbinieks Roberts Lekuzis, skolotājsTeodors Strazdiņš, kas allaž mīlēja ironiski pasmaidīt. Es atcerosviņa pārliecības pilno: “Mēs nemirsim, un mēs uzvarēsim!” Pastalāsautām kājām, uzlūkojot ar drošinošu smaidu, man lēnām aizietgarām Ādolfs Grantiņš. Un nāk prātā viņa vārdi: “Man, biedri, ircita lieta... vecākais brālis... grib ietaupīt manu mantojuma daļu.“ Un pagasta vecākais Mentelis, “pašaizsardzībnieku” priekšnieksRoberts Līrums, pagasta valde, kurā viens no redzamākajiemlocekļiem bija Kārlis Rudzītis, visu to akceptēja. Nebeidzamāvirtenē man garām iet citu masu kapu upuri. Es redzu savu drauguJāni Strautiņu, kas nomira badā, strādājot 1943. gadā vergudarbā. Oh, kādu žēlastību parādīja okupācijas varas iestādes,izdodamas Jāņa līķi piederīgajiem. Viņi apbedīšanas ceremonijaiSodnieku kapos palūdza mācītāju Ķirsonu, kas savā svētrunā Jānipielīdzināja Kristus nodevējam Jūdasam. Bet lai piederīgie daudznesāpinot savas sirdis: Jānis varbūt piedzīvošot žēlastību tur augšāaiz zvaigznēm... Arī Jūdass varot cerēt uz žēlastību...Tā, tik tālu nu esam! Cilvēks, kas godīgumu uzskatīja par pašuaugstāko principu, pielīdzināts Jūdasam!Pēc šīs mācītāja runas daži vecāki ļaudis pateica:- Visu mūžu esam mācītāju cienījuši, bet tagad – pietiek!Pēkšņi mans atmiņu pavediens pārtrūkst. Redzu: kāds nogūstekņu rindas mani sveicina. Gluži parasti, kā mēdz sveicinātcilvēks cilvēku.Man sašutumā aizrāvās elpa. Kas tā par bezkaunību! Kāds sakarsman ar šiem te... Bet kas tad tas bija? Vai nebija Sinaušķis, ar kuru68Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)draudzējāmies Lielauces skolā? Tas pats, kas konfliktos ar lielajiemzēniem, vienmēr nostājās manā pusē? Jā, tas pats! Bet cilvēceslikteņu konfliktos viņš bija nostājies fīrera pusē.Viņš droši vien zināja par manu likteni, noteikti zināja, jo Aucespusē visi to zināja. Pie katras pagastmājas bija izlīmēts papīrs, kapar manas atrašanās vietas paziņošanu drošības policijai ziņotājssaņems 3000 marku lielu pateicības maksu.Un tagad mani kā labu paziņu sveicina!

***Arī es pazīstu savus un biedrus slepkavas. Tie bija latviešušucmaņi no visiem Jelgavas apriņķa pagastiem. Ieslodzītie tos saucapar zaļajām nāvēm. No Jaunauces pagasta bija 7 šāvēji – Līrums,Jēkabsons, Dombrovskis, Janševics, Vite, Kārkliņš, Rudzītis. Piecilielsaimnieki, no kuriem viens – iegātnis, kurš sevišķi drebēja parprecību ceļā iegūto īpašumu. Divi nodzērušies skrandu proletārieši.

Atceros, ka Žanis Kārkliņš kādā ballē no manis aizņēmās dažus latuspusstopam. Manai nāvei vajadzēja likvidēt šo parādu.Pie šaušanas es neredzēju neviena vācieša. Visas komandas,visas izdarības tika noteiktas un precizētas latviešu valodā. Vācufašisti varēja pilnīgi uzticēties latviešu fašistiem.Soli pa solim - no pašu slepkavu lielībām, no ieslodzīto atmiņāmkonstruējās visa 14. oktobra priekšvēsture un norise.Toreiz fašisti uzskatīja, ka uzvara tiem jau tikpat kā rokās.Tāpēc mīlēja dižoties arī mūsmāju fašisti, nebaidīdamies, ka parvisu nāksies arī kādreiz atbildēt. Frīdis Vite par savu braucienu uzJelgavu palielījās Jaunauces veikalā.- Mums, grupai jaunaucnieku, vajadzēja piedalīties svarīgāpasākumā Jelgavā. Vajadzēja apsargāt boļševiku zirgus... Vienszirgs izbēga, un to nekādi nevarējām dabūt rokā...Šī alegorija atklājās, kad oktobra beigās kādu dienu pie maniemvecākiem ieradās pagasta vecākais policists Rumpis. Ieradās beznoteiktas vajadzības, “tāpat vien – aprunāties”, bet vērīgi apskatījavecāku istabas katru kaktu.- Gribu jums kaut ko pateikt! – kā lielu noslēpumu atklādams,promejot teica policists, - Jūsu dēls izbēdzis!69Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- No kurienes izbēdzis? – nesaprata māte.- Vests darbos un izbēdzis! Lai nu viņam vieglas kājas!Varbūt šis policists, kas nāviniekam vēlēja vieglas kājas, domājapar alibi, ja kādreiz laiki mainītos.Bija stāsti ne tikai par izbēgušiem zirgiem, bet arī par šaujamiemcilvēkiem. Detaļas atklāja kopainu.... Šāvēji ieradās Jelgavā 13. oktobrī. Pēc spēcinošām pusdienāmšāvēju grupa no Rubas vēlējās apskatīt cietumu un ieslodzītos.Viņiem sagādāja prieku redzēt, kā paši izteicās, nāves kandidātus.Apmeklējot kameras, katrs viņu žests un vārds pauda neremdināmunaidu un asinskāri.13. oktobra vakarā bija saradušies visi, kuriem vajadzējapiedalīties “lielajā akcijā”. Atkal sātīgas vakariņas ar krietnu devustipro dzērienu. Tad vācieši sasauktos nofotografēja. Visus kopā unkatru atsevišķi.- Kāpēc? – brīnījās šucmaņi.- Katram gadījumam! – smējās vācieši. – Kā tad jūs domājat:ja boļševiki nāks atpakaļ, mēs nebūsim vainīgi. Mēs parādīsimfotogrāfijas un teiksim – lūk, kas šāva!Šucmaņi bija sašutuši, taču sulaiņu sašutums nekad nav ilgs.Vācieši izdarīja savu, bet šucmaņi turpināja mieloties. Viņinedomāja par to, ka arī vācu baroni vagarus un bendes izraudzījano pašas latviešu tautas vidus.- Lai dzīvo Lielvācijas vadonis Ādolfs Hitlers! – bez mēra saucatostus piedzērušies un noslienājušies šucmaņi.

- Un lai tie, kuriem paredzēts braukt uz elli, rīt šajā laikā jaubūtu zem zemes! – kliedza citi.Asinskāre kā biezs tvans apņēma dzērājus. Aizvainojums, koizsauca fotografēšana un vāciešu nicīgās piezīmes, labi noslīkaalkoholā. To palīdzēja noslīcināt arī bendēm raksturīga psiholoģija– lepnums, ka esi kungs par neaizsargāta cilvēka dzīvību un nāvi.Vācieši varēja būt apmierināti: labākus bendes grūti iedomāties.No rīta, izvadot šucmaņus akcijā, vācieši piekodināja būtnesaudzīgiem un nežēlīgiem. Tas nemaz nebija jāatgādina.70Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Mana izbēgšana gan radīja mazu disonansi paredzētajā“plānveidīgajā akcijā”, taču eksekūcijas organizētāji pilnīgipiekrita Roberta Līruma secinājumam:- Nu nekas, tālu jau viņš netiks!Citādi nemaz nevarēja būt. Ja mežs aplenkts un uz katras stigasšucmaņu posteņi. Pat žurka cauri netiks veselu ādu, kur nu vēlcilvēks.Jaunauces šucmaņus vairāk satracināja skolotāja Strazdiņaiztrūkums pirmajā grupā. Kas gan tā par nejēdzību! Roberts Līrumssaprata: Teodoram Strazdiņam cenšas palīdzēt kāds ietekmīgspaziņa. Nē, to nedrīkstēja pieļaut!Pie nākamās grupas saņemšanas bija klāt arī Roberts Līrums,Voldemārs Dombrovskis un Jēkabsons. Viņi cietuma priekšniekamkategoriski pieprasīja Strazdiņu.Strazdiņu izdeva.Lai izvairītos no jauniem bēgšanas mēģinājumiem, nākamajāsgrupās visiem nāvei nolemtajiem sasēja rokas.Vēlā pēcpusdienā akcija bija pabeigta. Šucmaņi atbraucacietuma pagalmā ar visām asiņainajām lāpstām un cietuma pirtītās apmazgāja. Un, kaut arī trīsstāvu cietuma logus aizsedza finierakastes, bija acis, kas notikušo novēroja. Pa cietumu izplatījās ziņapar pašu lielāko apšaušanu. Otrā rītā īso pastaigu dalībnieki pētījamelno tāfeli, kur katru dienu atzīmēja cietumnieku skaitu. Tas bijasamazinājies par 179 cilvēkiem.Ieslodzītie dzirdēja uzraugu strīdus par nošauto atstātajāmmantām. Sevišķi badīgi un nepiepildāmi bija virsuzraugi Kānbergs,Lodziņš un Immertreiss.Cietumā izplatījās arī ziņa par kādu, kas aizbēdzis no bedresmalas. Kaut gan Hermīne Liepiņa bija devusi solījumu nekad near vienu nerunāt par Jelgavas pievārtes mežā redzēto, tomēr viņacilvēkiem pastāstīja patiesību. Un par Hermīnes redzēto uzzinājaarī viss cietums. Uzzināja un elpoja naida un cīņas gaisu.... Es biju izsaukts par liecinieku Frīda Vites lietā. Beidzotšo prāva apjoma slepkavu tiesās. Pagājuši jau četri gadi pēckara pērkoniem. Viņu stingrā apsardzībā veda garām liecinieku71

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)pulciņam. Viņš pacēla acis uz mums, pārlaida aukstu skatienusaviem kādreizējiem upuriem, kas brīnumainā kārtā palikuši dzīvi.Sekundes desmitdaļu šis ledainais noziedznieka skatiens sastapāsar manējo. Jā, viņš pazina mani; viņš pamāja sveicienam galvu.Arī viņš sveicināja savu upuri.Sākās tiesa. Viens liecinieka stāstījums sekoja otram. Cik daudzbija šo liecinieku! No Jelgavas, Jaunauces, pat no Baltkrievijas. Unkatrs atnesis sev līdzi naidu, ko izelpojusi pati zeme, kas paņēmusidesmitiem Vites upuru.Es stāstīju par 14. oktobri Jelgavā, par biedriem, kurus nonāvējaun iegrūda masu kapā, un par to, ka slepkavu vidū pavisam skaidriredzēju Frīdi Viti.Cēlās kājās liecinieces no Baltkrievijas. Kāda sirma sievietevēstī par nonāvētiem vecīšiem, sievietēm un bērniem, par degošāmsādžām, par drupu kaudzēm, kas palika aiz latviešu atsevišķāpolicijas bataljona ceļa.Tiesneši jautā par Frīdi Viti. Kā izpaudusies viņa darbība.- Viņš bija viens no zvēriskākajiem, - stāsta lieciniece. –Viņš iemeta abus manus bērnus degošajā mājā. Savu bērnuslepkavu es mūžam atcerēšos.- Ko bērni kaitēja Lielvācijai? – jautāja tiesnesis apsūdzētajam.Vite paraustīja plecus. Tā rīkojušies policisti vispār, ne tikai viņšvien.- Bet Jūs bijāt policistu vada komandieris! – atgādināja tiesnesis.- Tā darīja visi policistu vadi, - paskaidroja apsūdzētais.Vites lieta aizņēma veselu sējumu. Kā iespējams panest tādulielu vainu cilvēku priekšā?Tiesas sēde beidzās vēlu vakarā. No lieciniekiem vienīgi essagaidīju sprieduma pasludināšanu. Pārējie bija aizbraukuši.- ... Par organizētajām masu slepkavībām, kurās gāja bojāsimtiem sieviešu, bērnu un sirmgalvju, ... par uzbrukumu karapirmajās dienās Jaunauces pagasta izpildkomitejai organizētābandā, ... par zvērisku metožu pielietošanu cīņā pret partizānukustību... Vitem piespriests nāves sods...Tiesnesis nolasīja piezīmi, ka mana liecība par 14. oktobri navņemta vērā. Katram noziegumam, lai par to varētu sodīt, vajadzīgi72Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)divi liecinieki. Bet es esmu tikai viens. Divu izbēgušo nav.Pēc sprieduma pasludināšanas pie Vites tūlīt steidzās aizstāvis.Viņš runāja par apžēlošanas lūgumu PSRS Augstākās PadomesPrezidijam. Tūlīt abi apsēdās pie maza galdiņa, lai šo apžēlošanaslūgumu uzrakstītu. Advokāts uzsvēra Vites strādniecisko izcelšanos,apmainījās domām par citiem izmantojamiem argumentiem.Runāja par fašistiskās propagandas radīto mulsumu, par to, ka šīpropaganda vainīga arī Vites liktenī.

Skaisti! Vainīgs nav Frīdis Vite, bet apstākļi!- Kad mūs veda uz nāvi, mums nebija advokātu! – es nevarējunoturēties, skaļi nepateicis.Vite dzirdēja. Viņa sejai pārlaidās viegla ēna. Bet jau nākamajābrīdī viņš drudžaini meklēja jaunus argumentus sevis attaisnošanai.***Izmeklētāja kabinetā, kurā atrados kā liecinieks, ieveda iesirmuvīru. Grūti tajā pazīt tajā kādreizējo Jelgavas cietuma virsuzrauguLodziņu. Toreiz viņš bija pašapzinīgs zaļoksnis, bet tagad seja pelnupelēkaViņš vērīgi paskatījās manī un pasveicināja.Dīvaina šausmīga bijušā nāvinieka un virsuzrauga konfrontēšana.Nē, viņš mani neatceroties. Caur Jelgavas cietumu izgāja tūkstoši,uz masu kapiem aizgāja tūkstoši, kā gan vienu var atcerēties. Tasno viņa tiešām prasīts par daudz....Bet viņš pie šiem masu kapiem neesot vainīgs. Nemaz arī ne.Tāda bijusi toreizējā kārtība. Un, ja arī viņš būtu pretojies, tasneko nebūtu līdzējis. Tikai vēl vairāk pasliktinātos apcietinātostāvoklis.Es centos atsaukt viņa atmiņā 1941. gada 13. oktobri, viņaienākšanu mūsu kamerā kopā ar slaido vācu virsnieku, spēcīgositienu Rūdolfa Rāmuta sejā, Rūda pakrišanu, viņa sejas noplūšanuasinīm. Pēc manām domām, tas bija labi trenēts sitiens.Taču viņš neatceroties. Nejūtoties vainīgs cilvēku nāvē. Viņštikai nāvei nolemtos pavadījis līdz vārtiem un nodevis drošībaspolicijas vīru rīcībā.73Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Es viņam atgādināju savu rakstu Jelgavas apriņķa laikraksta “Zemgales Komunists” slejās. Tur biju aprakstījis viņa piedalīšanosapšaušanā Ērmiķu priedēs.Ja, vienīgi Ērmiķu priedēs viņš esot bijis. Toreiz trūcis pavadoņu,apcietināto pavadīšanai no cietuma līdz mežam. Bet tas arī esotviss. Vairāk vainas viņam tiešām neesot.Šie mūsmāju fašisti līdz galam atgādināja blāvu, pelēku recekli.Arī šis ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējiem.***Kad strādāju Aucē – tas bija piecdesmito gadu beigās unsešdesmito gadu sākumā, - biju jau pavisam pieradi pie bijušošucmaņu sveicieniem. Viens no maniem šāvējiem strādāja LLAsaimniecībā “ Vecauce”. Šad tad nācās viņu sastapt uz ielas. Tadviņš vienmēr ar šķietamām cieņas jūtām mani pasveicināja.- Es neesmu redzējis spilgtāku karātavu humora piemēru,-toreiz teica kāds mans paziņa, - bende sveicina savu upuri!Pienāca 14. oktobra divdesmitā gadskārta. Ne ar ko citādāka parcitām gadskārtām. Atmiņa, tāpat kā citkārt, pārdzīvotās šausmasmani ar šiem tēliem vienoja tūkstoš saitēm. Šīs šausmas, kas nu jau

bija ieguvušas daudznozīmīgu jēgu, nepazina noilgumu.14. oktobra priekšpusdienā ierados pilsētas izpildkomitejā unpajautāju pēc Kārļa L. Adreses. Jā, viņš dzīvoja šinī pašā pilsētā,Alkšņu ielā...Mani nez kāpēc tirdīja neatvairāma vēlēšanās savas nāvesdivdesmitajā gadskārtā aiziet pie kāda no tiem, kas toreiz bijanoteicēji par dzīvību un nāvi, un parunāt par dzīvi.Pienāca brīnišķīgi skaidrs vakars, pilnīgs pretstats tam, kādusagaidīju viens mežā pie Jelgavas pirms divdesmit gadiem.Ļaudamies vakara mieram soļoju uz Alkšņu ielu. Pētīju mājunumurus. Jā, te jau šis numurs bija. Gandrīz pašā ielas galā, piepurvainās pļavas, kur pilsētnieki ganīja savus lopus. Viegli vērāsmazie treliņu vārtiņi, aicinošs ”Jā!” pēc klauvējiena lika man vērttumšās durvis.Pēc šī viena vienīgā “ Jā!” nakts vidū es būtu pazinis Kārli L.,cilvēku, kas piedalījās 14. oktobra slepkavībā.74Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Par manu apmeklējumu viņš bija pārsteigts. Ko es vēloties? Ar koviņš man varot pakalpot?- Pakalpot? – es pārjautāju. – Jūs esat gatavs man pakalpot?Jā, kāpēc gan ne, to viņš varot. Tas pat esot viņa cilvēciskaispienākums.- Kā tad tā? – es biju nesaprašanā. - Varbūt arī 14. oktobrī,toreiz, pirms divdesmit gadiem, jūs bijāt gatavs man pakalpot?- Tas ir... kādos apstākļos?- Tur Jelgavā, aiz Nikolaja kapiem...Viņš centās novērst sarunu uz citu pusi. Taču es atkal un atkalpievērsos liktenīgajiem notikumiem mežā pie Jelgavas.Mani it kā kāds dīdīja. Šī cilvēka psiholoģija mani patiesiinteresēja.Viņš nezaudēja mieru. Droši vien es esot pārskatījies. Vai numazums līdzīgu cilvēku. Bet viņš manu stāvokli saprotot. Tādosapstākļos es esot varējis redzēt arī to, kas nav patiesībā. Droši vientā esot bijis, es varot viņam ticēt. Un lai nedomājot, ka viņš parkaut ko nebūtu padomju varai atbildējis. Viņš atbildējis par visusavu darbību vācu okupācijas laikā, par ko arī izcietis sodu...- Vai arī par savu darbību okupācijas laikā pagasta valdē, kadjūs bijāt pagasta valdes loceklis un viens no pārliecinātākajiem”jaunās kārtības” realizētājiem?Nē, viņš neatcerējās, ka būtu darījis kaut ko nelikumīgu. To viņštiešām neesot darījis, es varot viņam ticēt.- Varbūt arī to neatceraties, ka manai mātei, kas pagasta valdēlūdza piešķirt pastalu ādas, pateicāt: “ Komunisti un žīdi lai staigābasām kājām!”?- Un vai es nepiešķīru? – viņš manī pavērās ar cerībām, kapastalu ādu varbūt tomēr piešķīris.

- Nē, nepiešķīrāt!Es viņam skaidroju, ka ne jau piešķirto pastalu ādu dēļ iznākusišī satraucošā saruna, bet simtu cilvēku izlieto asiņu dēļ, mananonāvētā tēva dēļ, par kuru dzīvību tāpat lēma tieši pagasta varasvīri. Un ka ne jau personīgās atriebības alkas mani atvedušas pieviņa, bet gan to cilvēku, ar kuriem es pirms divdesmit gadiem kopāgāju uz nāvi, ciešanas, kuras es nevaru aizmirst.75

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Jā, viņam esot zināma vaina, ka vispār tajā laikā iejauciespolitikā. Bet tagad, ja pienāktu tamlīdzīgi apstākļi, viņš nekadtādas kļūdas vairs neatkārtotu. Nekad!Arī šis cilvēks viegli atteicās no sava bijušā “ es”.Manus biedrus pārveda uz Jelgavas pilsētas Brāļu kapiem.Bezgalīga šķirstu rinda, un aiz tiem milzīgs sēru gājiens. Cik vientālu acis redz – tikai vainagi vien...Gulst šķirsti Brāļu kapu smiltājā. Un līdz ar janvāra sniegpārslāmtos apsedz bieza ziedu villaine.Asaras, tik daudz asaru! It kā šāvieni Jelgavas mežā būtuatskanējuši tikaivakar...BAiSā ĢeOgrāFiJA

1941. gAdA 14. OKtOBriS1941. gadā strādāju kā bibliotēkas vadītāja Zaļenieku pagastā.Mans vīrs bija pionieru vadītājs Zaļenieku nepilnajā vidusskolā.Iebrūkot mūsu zemē vācfašistu bandām, divdesmit pieci vietējieaizsargi 2. jūlijā ielenc mūsu mājas un arestē manu vīru, brāliun māsu. Atceros, ka arestēšanā piedalījās veterinārs Kugrēns,lielsaimnieks Edmunds Bīskaps, bijušais pagasta kārtībnieksValdemārs Strazdiņš, Žanis Strazdiņš un citi.5. jūlijā Kugrēns, Bīskaps un vēl divi aizsargi arestē mani,neskatoties uz to, ka guļu uz slimības gultas. Sevišķi briesmīgs irKugrēns. Visneķītrākiem vārdiem lamā manu veco māti. Mani pašu,slimu un puskailu, izrauj no gultas un aizved uz vietējo komandantūru76Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Pļavmuižā, kur par komandantu toreiz bija buržuāziskās valdībaslaika pulkvedis Apsītis.Mani ievieto lauku šķūnī uz sapuvušiem liniem. Tur ir vēl daudzcitu apcietināto padomju pilsoņu. Pēc trim dienām aizsargi manikopā ar citiem apcietinātajiem aizved uz Jelgavas cietumu, kaspārpildīts ar ieslodzītajiem darbaļaudīm.Katru nakti cietuma pagalmā dzirdam nelaimīgo cilvēkukliedzienus un automašīnu motoru rūkoņu. Tur fašisti ved uz

nošaušanu padomju ļaudis.17. jūlijā nošauj apmēram 20 cilvēku, starp tiem manu brāliKristapu Bindžulānu, Tērvetes pagasta komsordzi Zentu Šūberti,Šķibes pagasta partordzi Almu Daģi un citus. Lielākā masu slepkavībanotiek 14.oktobrī.5.oktobrī agri no rīta paveras kameras durvis, un skarba balsssauc:- Liepiņa, saņemiet savas mantas!Pārējās kameras biedrenes priecīgas un saka:- Tu iesi uz mājām!Bet es zinu, ka tā nebūs.Izejot koridorā, uzraudze saka, ka man jāpāriet 7. kamerā. Uzjautājumu, kāpēc, skan strupa atbilde – nezinu.Kamerā redzu: Judoviča apķērusi A.Ivanovu un raud. Nesaprotu,ko tas nozīmē. Pēc maza brīža ieved biedrenes A.Pipari unA.Lapatkinu no Vilces. Uzraudze skubina Judoviču:- Nu jau pietiek atvadīties!Redzu, cik grūti šķirties abām biedrenēm, kuras, kaut arī kopāpavadījušas tikai dažus mēnešus, ir ļoti iedraudzējušās.Paliekam kamerā tikai četras. Lapatkina saka:- Meitenes, mūs laidīs mājās, šodien tikai kungiem kaut kas navkārtībā.Ivanova drūma, viņai paaugstināta temperatūra. Pirmdienasrītā Pipare, kā parasti, iet savā darbā – veļu mazgāt. Gaidām arnepacietību, ko viņa atnākusi mums jaunu pastāstīs. Pusdienlaikāatnes ziņu, ka arī vīrieši esot sagrupēti…77Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Uz mūsu nemitīgajiem jautājumiem, kāpēc esam atšķirtas nopārējām, saņemam tikai ņirdzīgu zobošanos.Pienāk pirmdiena – 13. oktobris. Ivanova ir atkal vesela unatguvusi savu parasto jautro garastāvokli. Ienāk uzraudze un saka:- Lapatkina, jūs iesiet atpakaļ uz savu kameru!Paliekam vēl lielākā neziņā, kas būs. Pēcpusdienā kamerasapstaigā trīs civiluzvalkus ģērbušies drošības pārvaldes bendes.Ieslodzītos tie vēro nicinošiem skatieniem, izteikdami aizskarošaspiezīmes.Pēc vakariņām ienāk virsuzraugs Grigaļūnas un saka:- Rīt agri jūs pārsūtīs uz Rīgu. Tāpēc esiet gatavas, sakārtojietsavas mantas!- Kāpēc? – es jautāju.- Tur būs tiesa.- Vai ilgi vēl būs jāsēž?- Es domāju, ka nē. – atbild resnais virsuzraugs un ļauni nosmīn.- Pie pārsūtīšanas nedrīkst būt klāt vērtslietas, tās atdodiet man!Un viņš paņem manu vienīgo vērtslietu – gredzenu.Ejam gulēt. Naktī uzraugi ļoti bieži dedz uguni un skatās, ko

darām. No rīta mūs pamodina ļoti agri, izlaiž pat nomazgāties.Sākas nepacietīga gaidīšana: kas būs?Ienāk uzraudze.-Man jūs jāizkrata! – viņa teic, apskata mūsu nedaudzās mantasun izkrata arī pašas.Te ierūcas aiz vārtiem mašīna. Ivanova noskūpsta mani un saka:- Ja pirmā nokļūsti mājās, pasveicini manus piederīgos!Arī es pasaku savas mātes adresi.Kad sāk svīst maza gaismiņa, mūs izved ar visām mantāmkoridorā. Tur, uzraugu ielenkti, stāv ieslodzītie biedri, blakus padivi, ar sejām uz izeju. Viņu vidū ieraugu arī savu vīru. Visiemnopietnas, pelnu pelēkas, izmocītas sejas. Mums pavēl viņiemuzgriezt muguras, lai nevarētu saskatīties. Pēc brīža liek arī mantasatnest atpakaļ kamerā. Nu saprotam, kas noticis, ka pienācis mūsupēdējais rīts…Mūs stingri uzmana Grigaļūnas, Imertrejs, Lodziņš, Pudzis unciti uzraugi. Cietuma priekšnieka palīgs, buržuāziskās valdības78Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)laika virsleitnants, dzērājs Purmals dod pavēli atvērt durvis, unieslodzīto gājiens – skaitā ap 40 cilvēku – sāk kustēties. Mums,sievietēm, pavēl pievienoties gājiena beigās. Biju pati pēdējā.Starp pirmajiem un otrajiem vārtiem gājiens apstājas. RedzuZaļenieku pagasta komjaunatnes sekretāru Ansi Strautmani, ŽaniStrazdiņu un savu vīru. Uz mirkli viņi visi atgriežas un atvadāmpaceļ cepures.- Uz neredzēšanos! – dzirdu vēl sava vīra pēdējos vārdus.Veras lielie cietuma vārti. Aiz tiem mūs sagaida „zaļās nāves” –bars apbruņotu šucmaņu aizsargu formās. Pavisam tuvu vārtiem stāvautobuss, kurā mūs visus sadzen, pavadot sitieniem, grūdieniemun lamu vārdiem. Mašīnā visiem liek saliekties tā, lai pa logiemnekas nebūtu redzams. Mēs, sievietes, tupam uz ceļiem. Tikkokāds mazliet pakustas, to nežēlīgi sit pa galvu un seju ar revolveruspaliem.Pēc maza brīža mašīna apstājas un mums pavēl izkāpt. Ārā mūssagaida fašistu rokaspuišu šucmaņu slēgtas ķēdes. Pavēl sakārtotiesblakus pa divi, uzliekot rokas iepriekšējam uz pleciem. Sākas mūsupēdējais gājiens. Mūs ved no šosejas pa meža ceļu. Galvas jāturzemu noliektas. Pie katra mēģinājuma pacelt galvu vai paskatītiessānis, slepkavas mūs nežēlīgi sit ar šauteņu laidēm pa galvu un paseju.Kad esam gabaliņu pagājuši, kāds bēg. Atskan šāvieni un lāsti.Mūs piespiež nomesties ceļos un atkal sāk nežēlīgi sist, it sevišķitos, kas šai briesmu brīdī piemin savus mazos bērnus un tuviniekus.Atgriežas ķērāji, kas bija dzinušies pakaļ bēglim, un lielīginosaka:- Tāpat jau palika guļam. Nu, ko lai darām ar tiem maitām? Būs

jāsit nost tepat.Tomēr mums liek piecelties un turpināt ceļu. Sākas atkaldauzīšana, vēl nežēlīgāka, vēl briesmīgāka. Nogriežamies no ceļamežā. Iešana pa ciņiem un vaivarājiem grūta. Kāds biedrs pakrīt,tam sper ar kājām, sit un lamā. Biedrei Piparei nokrīt kurpe. Viņagrib to uzaut, bet asinssuņi neļauj – nu jau vairs neesot tālu ko iet.79Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Tiešām – priekšā redzam divas garas bedres. Tuvumā stāv barspiedzērušu slepkavu. kāds resns, aizsargu formā tērpies, fašistspienāk un nolamā mūs, sievietes, rupjiem vārdiem.Nodrebu. Rokas savelkas dūrēs. Gribas cirst šim nelietim sejā,atmaksāt par apvainojumu.Atkal pavēl nomesties visiem ceļos un noliekt galvu līdz pašaizemei. Pienāk kāds gestapovietis un pēc saraksta izsauc mūsuvārdus. Man jautā, kad esmu dzimusi. Kad atbildu, mani paceļ aizrokas un ved. Domāju – man jāmirst pirmajai. Aizved līdz bedresmalai, tad tai garām, tālāk iekšā mežā.Bēg atkal kāds. Atskan šāvieni. Bēdzējs ir tikai ievainots un,nokritis dažus soļus no manis, sāpēs vaid. Piedzērušies šucmaņi visulaiku lamā mūs par suņiem un bandītiem.Mežā mani sagaida civilā ģērbies, gara auguma gestapovietistumšās raga acenēs.- Kas ar mani būs? – es jautāju.- Tas Jums nav jāzina, - viņš strupi, griezīgi atcērt un liek mannosēsties ar muguru pret izraktajām bedrēm.Sākas slepkavošana. Pametusi īsu skatu, redzu, ka mani biedrisaļimst fašistu ložu ķerti. Kāds no briesmoņiem man uzkliedz,lai neskatos, un tad ved mani atpakaļ uz ceļu. Mežā ar maziempārtraukumiem skan šāvieni. Šosejas malā tas pats autobuss, arkuru atbraucām, un kāda vieglā mašīna. Mani nosēdina ar mugurupret šoseju, lai neredzētu manu seju. Pēc brīža liek iekāpt vieglajāun ved atpakaļ uz pilsētu. Redzu, ka esam atbraukuši pa Bauskasšoseju gar Nikolaja kapiem.Cietuma sardzes telpās priekšnieka palīgs Purmals liek manparakstīt solījumu, ka par 14. oktobrī redzēto nekā neizpaudīšu,pretējā gadījumā piedraudot ar nošaušanu.Mana mēteļa mugura notašķīta asinīm. Purmals liek to novilkt unsalocīt, lai citi neredzētu, no kurienes esmu atgriezusies. Tad maniievieto otrā stāva vieninieku kamerā. Tā ir tumša un netīra. Nokrītuuz nāras un tikai tagad jūtu, cik ļoti esmu nogurusi un nosalusi: norīta bija stipra salna, un manas kājas gluži kailas.Pēc kāda laiciņa mani ved uz kantori. Tur priekšā bars fašistuun viņu rokas puišu. Man jautā, vai esot bijusi izbraukusi šorīt ar80

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Upuru pārapbedīšana JelgavāA.cīrulis piemiņas mītiņā81Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)mašīnu uz mežu. Sākumā pajūku. Ko lai atbildu? Bet tad apķeros– esmu devusi solījumu. Ja to neizpildīšu – nāve. Un mana atbildeskan, ka nekā nezinu. Kaut ko vēl jautā gan pa vāciski, gan latviski,bet es klusēju. Tad liek mani vest atpakaļ uz kameru.Pēc tam vēl, vairakkārt pratinot, ar viltu mēģina izdabūt nomanis atzīšanos par redzētajiem briesmu darbiem. Bet es klusēju.Es nojautu, ka nāks reiz diena, kad brīvi varēšu stāstīt pardarbaļaužu ciešanām un moku ceļiem; par to, kādi briesmoņi irvisas cilvēces niknākie ienaidnieki - vācu fašisti – un viņu iztapīgiekalpi – šucmaņi, aizsargu formās tērpušies latviešu nacionālisti.Pēc trīs gariem ieslodzījuma gadiem Jelgavas cietumā unSieramuižas koncentrācijas nometnē, 1944. gada 28. jūlijā mazai

gaismiņai austot, sadzirdam pirmos tanku šāvienus: steidz brīvībasnesēja, varenā Sarkanā Armija un atbrīvo mūs no fašistiskoizdzimteņu ķetnām.Hermīne LiepiņaZK Nr.72. Sestdiena, 12.05. 1945.MēS gAidīJāM AtBrīvOtāJUS1944. gada 27. jūlijā, kā parasti no Sieramuižas apcietinātonometnes, ejam darbā uz lauka ravēt. Ap pusdienas laiku nopilsētas atskan sirēnas – uzlidojums. Pēcpusdienā ejam atkal darbāuz lauku. Drīz augstu gaisā parādās daudzas lidmašīnas. Straujipikējot, tās met bumbas uz stacijā stāvošiem munīcijas vilcieniem.Mēs sakrītam pie zemes.Kad beidzas uzlidojums – deg stacija un sprāgst munīcija. Gaissdūmu pilns. Redzu pārējo biedreņu sejās bailes, bet es smejos, jojūtu: ir tuvu brīves stunda.Pieceļamies no zemes un mums pavēl iet uz māju. Redzu, pārilaukam man māj biedrene Timeniece. Izmantoju apjukumu unaizskrienu pie viņas, ielienam grāvī un steigā viņa man stāsta:82Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Drīz būs mūsējie Jelgavā! Bauskā jau ir. Man tikai bail, kautpēdējā brīdī jūs nenobendētu! Tu bēdz katrā ziņā! Nāc man tūlītlīdzi! Iesim uz mežu, ilgi jau vairs nebūs jābaidās!Bet es esmu strīpotā cietuma kleitā, un kur lai tāda eju?Mūs pārdzen mājās un ieslēdz kamerā. Vakariņu laikā ir otrsuzlidojums. Mūs nelaiž laukā no kameras. Birst stikli un kaļķi uzgalvas, pārējās sievietes kliedz un dauza kameras durvis.Vakarā atdzen no Jelgavas cietuma ieslodzītās sievietes, jocietums ir sadauzīts. Ir stingra apsardzība. Blakus cietumsargamiet vēl leģionāru sardze. No cietuma atnākušās biedrenes stāstasavus baisos pārdzīvojumus.Ienāk pie mums cietuma priekšnieks Ducens un saka:- Nu redzēs, ko lai ar jums daru… Rīt kādu daļu laidīsim mājā,citas – uz kūdras purvu.Vakarā ir tik baiga sajūta, bet reizē arī prieks. Lai būtu, kasbūdams, kaut tikai ārā no šīm mokām! Apnikums! Jau trīs gadus un23 dienas esmu pavadījusi apcietinājumā.Ejot uz vakariņu trauku mazgāšanu, steigā pārmainu dažusvārdus ar b. Stīgu. Viņš spiež man roku un saka;- Neuztraucies! Viss būs labi. Drīz būsim brīvi!Naktī izziņo trauksmi. Mūs izdzen patvertnēs – grāvjos, kasizrakti nometnes pagalmā. Starp ieslodzītajām no cietuma irdaudzas mātes ar bērniem. Mazie bērniņi raud. Uzraugi kliedz, laiizturamies klusāk.Pēc brīža dzen mūs atpakaļ kamerās. Paskatos un redzu – garžogu ir vesela ķēde sargu, tātad pastiprināta apsardzība! Pārlaižamnemierīgu nakti.

No rīta mazā gaismiņā pamostos. Dzirdams tanku lielgabalušāvienu troksnis. Vai tiešām sarkanā Armija? Negribas vēl ticēt, kašis rīts būs pēdējais šai moku vietā. Neviens mūs nenāk saukt uzdarbu – govis slaukt, kur parasti bija jāiet tik agri.Raustām un dauzām durvis – neviens neatsaucas. Paņemu soluun izsitu aiznagloto logu. Redzu, sētā staigā biedri, visi privātāsdrēbēs, uztraukti. Dzirdami šāvieni, tie liekas tik tuvu. Es izlienupa logu sētā. Dzirdu, sauc mani Tamāra Lihaņina:83Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Nāc, vārti vaļā! Iesim mājās!Tiešām, visi „varoņi” ir jau aizlaidušies, vēl tik redz vienu otrustaigājam, sarāvušos un bālu. Negribas ticēt, ka brīves stundapienākusi. Saķeramies rokās ar Tamāru un ejam. Līdzi mums plūstpārējie. Skrienam uz mežu, tur apstājamies un spiežam viens otramrokas. Vārdu nav, tikai acīs ir asaras. Vai tiešām brīvi? Jā, ir atnākusivarenā Sarkanā Armija, atnesdama mums brīvību un tiesības uzdzīvi. Tie, kas bija trīs gadus dzīvi aprakti, atkal ir atdoti atpakaļdzīvei.Hermīne Liepiņa14. oktobrī noslepkavotos biedruspieminot1941. gada 14. oktobra rītā Jelgavas tuvumā, mežā, Bauskasšosejas malā notika viena no tām masu slepkavībām, kurasplānveidīgi diendienā izdarīja nodevīgā kārtā mūsu zemēiebrukušie vācu fašisti, izvedot praksē savu sen izstrādāto teorijupar „austrumu telpas” atbrīvošanu kolonizatoriskiem mērķiem.Nāves ceļu aizgāja cietumā izvārdzinātie, gestapoviešu spīdzinātieJelgavas apriņķa jaunie darba zemnieki, kuru „noziegums” bijatas, ka padomju vara bija piepildījusi viņu sensenās ilgas – pašiembūt saimniekiem savā zemē.Nāves ceļu aizgāja godīgi padomju ļaudis – sirmgalvji, vīri,jaunekļi, sievietes – pilsētas un lauku aktīvisti: arodorganizāciju,komjaunatnes, padomju iestāžu un skolu darbinieki, kas atklātiun godīgi bija stāvējuši par padomju varu, kam paši darbaļaudisbija uzticējuši pienākumus – būt pirmajiem un darbīgākajiemsociālistiskās iekārtas veidošanā un stiprināšanā mūsu zemē.… Divi ļaunākie mūsu tautas ienaidnieki: hitleriskais fašismsun latviešu buržuāziskais nacionālisms bija sadevušies rokās, laiizdarītu šausminošus noziegumus. Ar aukstu, velnišķīgu aprēķinutika realizēts „fīrera” kaldinātais plāns – iznīcināt latviešu mazo,strādīgo tautu, lai atbrīvotu telpu ekspansijai uz austrumiem.84

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Senseno kaklakungu nepārprotamais nolūks bija vispirms

noslepkavot darbaļaužu aktīvistus, kas nekad nebūtu samierinājušiesar vācu un buržuju virskundzību, bet citus ar cilpām, cietumiem unkoncentrācijas nometnēm turēt pastāvīga terora draudos un ātrāktos nospiest pilnīgā verdzībā.Šim aprēķinam pievienojās mūsu budžu necilvēcīgā, zemāatriebības kāre. Atriebties viņi gribēja par to, ka tiem bija jāzaudēdaļa savas pārpilnības un jādod zeme kalpiem – bezzemniekiem,kas līdz šim visu mūžu diendienā no saules līdz saulei savus sviedrusbija lējuši lielsaimnieku tīrumos.Atriebties gribēja arī pilsētas buržuji, jo padomju varas laikāviņu izšķērdīgās dzīves avoti bija kļuvuši par visas tautas mantu.Apriņķa budži savāca 11 tūkstošus marku, ko nesa kā asinssnauduuz pili Mēdemam, lai tikai nelaižot komunistus ārā no cietuma.Jebkādu goda izjūtu pazaudējuši, kā padevīgi sunīši tie laizījaviņam stērbeles, dāvinādami gan zirgus, gan kamanas, lai tikainodrošinātu sev šī masu slepkavību organizatora labvēlību.Uzvilkuši šucmaņu – aizsargu formas, zvēriskā priekā tie braucapa pagastu pagastiem, kad hitlerieši tos aicināja palīgā slepkavot.Vācfašistu komandēti budžu un pilsētas buržuju dēliņi bija tie,kas 1941. gada 14. oktobra rītā, zvēriski spīdzinot un dauzot, mežāpie Nikolaja kapsētas noslepkavoja labākos mūsu strādnieku undarba inteliģences pārstāvjus.Paturēsim prātā, ka padomju iekārtas radīšanai mūsu zemē škirucīņā kritušie biedri devuši dārgāko – savas dzīvības.Z.K. Nr.160., 1945. g. 14. 10.tērveteS FAŠiStU rOKASPUiŠU dArBSKaram sākoties, vāciešu rokaspuiši – aizsargi – gribēja iznīcinātvisus, kas bija uzdrīkstējušies piedalīties padomju iekārtas darbā.85Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Bandas vadonis Ž.Butkus ar savu palīgu Rozenfeldu bija nopirkušipar degvīnu un papirosiem dažādus cilvēkus, kas darīja visu, koviņu kungi pavēlēja. Pirms vācu okupantu ierašanās viņi gribējaieņemt pagasta māju, traktoru staciju un citas vietas ar visiemdarbiniekiem. Tā nu viņi kā zvēri no mežiem bruka virsū, bet mūsuuzmanība arvien šiem neliešiem aizsteidzās priekšā un viņi, nekānepanākdami, aizlīda savos midzeņos.Kad mēs bijām atstājuši iestādes, viņi sabruka iekšā, plēsanedzīvas bildes un mina kājām, it kā tās viņiem būtu bīstamas. Kadtas bija padarīts, tad sākās cilvēku medības.Līdz nesamaņai piedzērušies, tie brauca pa mājām, vāca kopāun grūda pagrabos katru, kas tik bija drīkstējis pateikt patiesību.Tā briesmoņi atņēma bērniem tēvus un mātēm bērnus. Nelīdzējane asaras, ne vaidi. Tie bija zvēri, kas rēca pēc asinīm. Viņi izrāvano gultām gulošus cilvēkus un lielījās, ka noķēruši mežā.Četru bērnu tēvu, kas bija vienīgais savas ģimenes apgādnieks,aizsargi Pārups, Rozenfelds un Petrovičs izrāva no raudošo bērnu

vidus un nošāva tikai tāpēc, ka runāja „kungiem” pretim.Butkus un Rozenfelds bija iedomājušies sevi par ārkārtīgiemvaroņiem un bija uzdrošinājušies uzbrukt lielākai sarkanarmiešugrupai, bet dabūjuši ātri pazust. It sevišķi garais Avotu Jānis dabūjistā mukt, ka ilgi vēl smējušies Avotu māju ļaudis.Šiem nejēgām vēl nepietika ar asinīm, tie izgāza savas dusmaspie nedzīviem priekšmetiem – pie 1905. gada un 1919. gada cīnītājupieminekļiem. Viņi sadauzīja tos veseriem. Cilvēki, kas labprātroku nepieliek darbam, tagad strādāja vaiga sviedros.„ZK” Nr.80., 27.05.1945.Kā AUgStKAlNeS AizSArgi rīKOJAcilvēKU MedīBASKādā no 1941. gada jūnija mēneša pēdējām dienām pieAugstkalnes pagasta „Indrānu” mājām agrā rīta stundā bija86Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)sapulcējušies vairāki aizsargi. Viņu vidū grozījās arī kāda aktīvaaizsardze līkām kājām, kas vēlāk izrādījās aizsargu sakarniece.Aizsargi mazos pulciņos devās Lietuvas virzienā. Uzzināju, kaLietuvas pierobežā noorganizējusies lielāka banda no Augstkalnesun citu pagastu aizsargiem.Apsprieduši cilvēku iznīcināšanas plānus, viņi atgriezās atpakaļpagastos. Sākās aizsargu pielabināšanās vāciešiem un mierīgoiedzīvotāju vajāšanas.Augstkalnes aizsargi un daži viņiem līdzīgie vāciešus sagaidījarozēm, vīna pudelēm un tortēm. Viens no viņiem ieskrējaizpildkomitejas telpās un sarkanajā stūrītī. Norāvis padomjuvalstsvīru ģīmetnes, viņš izliecās pa logu un dzīvnieciskā priekā tāssaplēsa. Šis pats cilvēks nozaga izpildkomitejas rakstāmmašīnu,bet vēlāk par to lika ciest apcietinātajiem padomju darbiniekiem.Pēc tam aizsargi un daļa, tā sauktās, augstākās sabiedrībaspārstāvju rīkoja cilvēku medības, kurās dažreiz piedalījās pat apsimts šo neliešu. Kādā reizē četrus cilvēkus noslepkavoja uz vietas,kaut gan viņiem nekādu vainu nevarēja pierādīt.Vācu varas pirmajās dienās Augstkalnes pagastā apcietināja 24cilvēkus, no kuriem 14 nošāva. Daudzus apcietināja vēlāk. Daļu noviņiem aizsūtīja vergu darbos uz Vāciju.Tad pat vissvētākais augstkalnietis – mācītājs Kundziņš –šauteni rokās stāvēja sardzē pie apcietinātajiem padomju varasdarbiniekiem.Kādu reizi aizsargi bija uzzinājuši, ka es atrodos „Ērģelnieku”māju tuvumā. Salasījās gandrīz simts Augstkalnes aktīvākomednieku un uzsāka mani meklēt. Mēs ar sievu paslēpāmies mājutuvumā, rudzu lauka veldrē. Aizsargi mums pagāja garām trīs metruattālumā, bet viņiem neizdevās mūs pamanīt.Sagājuši pagalmā, aizsargi uzbruka manam tēvam, mātei unastoņus gadus vecajai meitenei, prasīdami mūsu atrašanās vietu.

Nesaņēmuši atbildes, aizsargi sāka manu bērnu un māti grūstītun sist. Visvairāk to darīja plecīgais spēka vīrs Vilis Budavs. Pārējieaizsargi iegāja istabās, kur pārmeklēja visus kaktus, skapjus unkastes. Pēc tam pagalmā lika pat aizdomīgākās vietās zemi uzrakt,lai pārbaudītu, vai mēs neesam kur paslēpti.87Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Šinī reizē lielāko aktivitāti uzrādīja Fuksis, Valdnieks, Galevics,Dreijers, Kusēvics un Griķis.Redzēdams aizsargu briesmu darbus, nolēmu nekad dzīvs viņiemrokās nedoties.Turpināju bēguļot un dzīvot pa mežiem un purviem, līdzatbrīvotāja sarkanā Armija deva iespēju atgriezties dzīvē.R.NeimanisFAŠiSMA UPUriSPadomju varas laikā 1940.- 1941. gadā Tērvetes pagastā darbojāsskolotājs Vija – Čubis, kas visu mūžu atbalstīja progresīvo domu.1940. gadā, strādādams Tērvetes nepilnā vidusskolā par skolotāju,Vija – Čubis palīdz pagastā noorganizēties padomju iekārtai. Vēlākviņš vadīja komjaunatnes pirmorganizācijas politiskās mācības,noorganizēja kori un aģitkolektīvu, pats uzņemdamies to vadību.Pirmajās fašistu varas dienās viņš pieredzēja vācu iebrucēju unvietējo fašistu atbalstītāju briesmu darbus. Tik daudz moku fašistisagādā saviem upuriem.Biedra Vija – Čubis nervi neiztur un viņš beidz savu dzīvi no pašarokas 1941. gada 3. jūlijā.”ZK” Nr. 48., 30.03.1945.zvārdeS PAgAStāSevišķi zvērīgi vācu okupanti un viņu palīgi – latviskie nacionālisti- izrēķinājās ar Zvārdes pagasta iedzīvotājiem. Pēc nepilnīgāmziņām Zvārdes pagastā nošauts apmēram 100 pagasta iedzīvotāju.Uz vienas trešdaļas atbrīvotās pagasta teritorijas konstatēti 5088Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)cilvēku nošaušanas gadījumi. Nošauto skaitā daudz sievietes, bērniun sirmgalvji.Galvenie slepkavas bija pagasta aizsargi. Nošauti visi, kas navpatikuši vietējiem aizsargiem un budžiem. Pieticis tikai norādītkādu personu, kas it kā būtu izrunājusies par labu padomju varai,un cilvēks nošauts.Šāda iemesla dēļ nošauts „Ziemeļnieku” māju iedzīvotājsinvalīds Krišs Dreimanis. Tāpat nošautas sievas, kam vīri aizgājušiSarkanajā Armijā. tā nošauta pagasta komsorga Pūces sieva. 1941.gada jūlijā nošauts „Birznieku” saimnieks Štāls, jo viņam dēls unznots bijuši Sarkanajā Armijā.Aizsargi zvērīgi izrēķinājās ar visiem, kas padomju varas laikāstrādājuši dažādās iestādēs. Starp viņiem bija sarkano stūrīšu

vadītāji, bibliotekāri un pat veikalu darbinieki. Viņi nošauti vaiizsūtīti vergu darbos uz Vāciju. Nošauto skaitā ir Markevics, Madelis,Reinholdi (tēvs ar dēlu), Rediņš, Šeniņš un citi.Zvārdes pagastā bija vairāki jaunieši, ko mobilizēja vācuarmijā, bet kas dezertēja un aizgāja partizānos. viņu skaitā bijaarī „Krūmiešu” māju saimnieka Silkalna dēls. fašisti nodedzinājaSilkalna saimniecību un pašu nošāva. Zvārdes pagastā ir daudzlīdzīgu gadījumu.Galvenais slepkavību organizētājs bija aizsargu priekšnieksVoldemārs Polikovs. Viņam aktīvi palīdzēja slepkavas Alberts Grīslisun Sākums. Šie vāciskie latviešu nacionālisti ar saviem briesmudarbiem bija pazīstami plašākā Zvārdes pagasta apkaimē.Zvārdes pagastā apcietināja apmēram 70 cilvēku. Apcietinātosturēja pusbadā. Nereti aizsargi papriecājās apcietinātos spīdzinot.Sevišķs prieks tas bija Albertam Grīslim. Parasti viņš nostājās pieapcietināto durvīm, uzrotīja rokas un pasauca pāris miesas sargus.Tikai tad pietika drosmes likt atvērt apcietināto durvis. Miesassargus atstājis durvīs – katram gadījumam, pats devās apcietinātotelpās. Pēc brīža no turienes atskanēja sitienu trokšņi un sāpjukliedzieni. Bende tik ilgi sita kādu no apcietinātajiem, kamēr tasvairs nekustējās un nevaidēja. Nesamaņas brīži nelaimīgos atbrīvojano ciešanām.89Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Tā padomju patriots Kārlis Gromovs nereti pēc Grīšļaapciemojuma gulēja nesamaņā.Ne mazāks bandīts bija Arvīds Krūza no Ģeriņiem. Arī tas lietojaGrīšļa metodi. Apcietinātos dauzīja ar gumijas stekiem, kuruspiegādāja vācieši. Tā nelaimīgos spīdzināja apmēram mēnesi. Tadbriesmoņi sarīkoja sev varenas dzīres. Viņi dzēra – kā paši teica –apcietināto bēres. Mielasta naktī izveda 18 cilvēku uz nošaušanu.Mežā tiem pašiem sev bija jāizrok kapi. Kurš to nedarīja, tospīdzināja sevišķi nežēlīgi. Cilvēkus sita, kamēr tie zaudēja samaņu.Daudzus nenosita pavisam un apraka pusdzīvus.Pēc dažām dienām izveda vēl deviņus. Viņu liktenis bija tādspats.Ir zināms, ka Zvārdes šucmaņi nonāvējuši ap 45 padomjupatriotus, kas dzīvoja Zvārdē. Un kur tad vēl upuri, kurus nezinaneviens – gūstekņi un bēgļi!Daudz padomju patriotu kapu slēpj lielie Zvārdes meži. Tačuslepkavām pagasts bija pārāk šaurs darbības lauks. Kad Saldūnotika lielās čigānu apšaušanas, tad slepkavas komplektējās no šīreakcionārā pagasta. Paši slepkavas lielījās, ka terora ziņā Zvārdespagasts ir uzstādījis rekordu. Atzinība arī nāca – apkārtējo pagastuaizsargi cildināja Zvārdes slepkavas. Tā kāds Jaunauces pagastašucmanis K. Valteris nožēloja, ka Jaunaucē apcietinātie padomjupatrioti nav pataisīti tik „mīksti” kā Zvārdē.

A.Cīrulis,Z.K.Nr.45., 1945.g. 25.03.ASiņAiNāS PēdAS(Ozolnieku pagasts)Kārlis Landsmanis 1941. gadā ir pagasta aktīvists. Viņš pildauzliktos pienākumus, tāpēc izpelnās pagasta reakcionāro elementunaidu. Cik liels ir naids, to pierāda laiks, kad mūsu dzimtenes laukusbradā fašistu naglotais zābaks.90Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Kārli Landsmani apcietina un ievieto cietuma fermā Jelgavasārpilsētā. Lai novērstu katru bēgšanas mēģinājumu, tad, bezdaudzajiem sargiem, šeit cietumniekus ietekmē arī psiholoģiski. Itkā bez nolūka paši uzraugi „draudzīgi” pastāsta, ka no cietumakorpusa Jelgavā atkal izlaisti cietumnieki. Protams – uz mājām.Pie gadījuma viņi apgalvo, ka vācieši un „nacionālie” latvieši jauneesot tādi, kā „lūk, jūs…”Pienāk baigais, neziņas pilnais 13. oktobra vakars. No fermasizņem četrus cietumniekus. To starpā arī Landsmani. Stingrāapsardzībā viņus aizsūta uz korpusu. Pārējie cietumnieki ir neziņā,bet cietumsargi smejas.Mēs jau neesam tādi kā jūs… Viņus aizsūtīja uz pratināšanu. Pēctam paredzama atbrīvošana.Bet četri, kas aizsūtīti no fermas, 14. oktobra rītā kopā ardaudziem korpusa un Siermuižas biedriem iet drausmīgo ceļu uzmasu kapiem.13. oktobrī sieva Marija Landsmane fermā apjautājas par„melnā mēneša” izbeigšanos. Viņa cer vīram, kā agrāk, nestpārtikas sainīšus, lai remdinātu tā izsalkumu.- Ar Jūsu vīru tumšas lietas, - viņai atsaka.Vairāk neko.Sieva nāk atkal pēc kāda laika. Kad viņa jautā pēc savavīra, uzraugi Āva un Jansons vaļsirdīgi pastāsta, kādā ceļā viņšaizvests. Abi vēl bravūrīgi piebilst, ka viņi gan sevi tā neļautosaizvest uz nošaušanu.Kā gribēdami atbrīvot savu robusto sirdsapziņu no kādasdraudošas ēnas, viņi steidzas piebilst, ka nav drausmā asinsdarbavaininieki.Nelaimīgā sieva „nes pārtikas sainīti” uz Jelgavas cietumu.Cietuma priekšā viņa redz daudz raudošu sievu, tēvu, vīru, dēluun meitu. Visus māc drausmīga nojauta. Pie cietuma priekšniekaviņa redz grāmatu ar cietumnieku vārdiem. Viņas vīra vārdspārsvītrots ar sarkanu svītru. Tā pārsvītroti daudzi. Visiempiederīgiem pasaka, ka meklējamais aizsūtīts uz koncentrācijasnometni. Tās atrašanās vietu nedrīkstot izpaust, jo upuriatrodoties vācu komandanta rīcībā.

91Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Landsmane tomēr vēl cer. Gribēdama pieķert fermas uzrauguspie meliem, viņa iet tiem jautāt, kur vīra kaps. Viņi apgalvo, kanezinot. Kā ironija skan ieteikums sievai iet uz dzimtsarakstunodaļu: tur visus kapus zinot.Sieva baidās tur iet. Pēdējā noteiktā ziņai viņai var būtpārāk smaga. Viņa labāk reibinājas ar cerībām. Taču apstākļinepārprotami nežēlīgi rāda patiesību.Šucmaņi, kas piedalījās drausmīgajā slepkavībā, tagad smaidavien. Pagasta zvērīgākie bandīti – Linde, viņa māte, tāpatJēkabsons rokas vien berzē aiz prieka. Viens no vistrakākajiemrīdītājiem pagastā – Tomsons – attiecībā uz visu Landsmaņuģimeni saka:- Grēks, ka tādi staigā pa to Dieva zemi…Tomsons pagasta šucmaņiem bija rezerves spēks. Viņš kalpojatiem materiāli un morāli, taču viņu organizācijā nesaistījās.Tomsona vārdi atrod atbalsi pārējo slepkavu starpā. No vistumšākoelementu vidus sāk uzpirkt palīgspēkus. Tomēr nodomu izjaucSarkanās Armijas straujais uzvaras gājiens. Tā atbrīvo cietējusno bandītu terora un nāves šausmām.„ZK” Nr.53., 8.04.1945.vecSAUleS KūdrAS PUrvABrieSMOņiKad 1941. gadā hitleriskās bandas iebruka mūsu zemē, sākāsmierīgo padomju pilsoņu apcietināšanas un masu slepkavības. Biežicilvēkus nošāva „par biedinājumu”, nemaz nemeklējot kādu cituiemeslu. Protams, slepkavu upuri nebija bagātnieki, bet godīgidarba ļaudis. Tā, iebrūkot Bauskā, tūliņ tilta galā nošāva desmitmierīgus pilsētas iedzīvotājus, ko turpat saķēra, izvēloties no ielasgājējiem tādus, kas pēc ārējā izskata nepārprotami bija strādnieki.92Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Vecsaules purvā kūdras fabrikas teritorijā ierīkoja koncentrācijasnometni. Tur ieslodzīja visus Bauskas ebreju tautības iedzīvotājus.Pēc divām nedēļām gestapoviešu komandētie šucmaņi tos aizdzinauz bijušo aizsargu šaušanas laukumu, 6 km attālumā no Bauskas, unnoslepkavoja.Augusta mēneša beigās tajā pašā vietā nošāva arī politiskosieslodzītos – inteliģenci un strādniekus, kas bija darbojušiespadomju iestādēs, vai citādi apliecinājuši lojalitāti padomju varai.Aculiecinieki stāsta, ka pēc slepkavības nozieguma vietā atrastinoplēsti sieviešu mati, nogriezti pirksti, salauztas rokas.Citus politiskos apcietinātos ieslodzīja koncentrācijas nometnēVecsaules kūdras purvā, kur tos apsargāja vietējie saimniekdēli– šucmaņi. Nometnes priekšnieku – bijušās buržuāziskās armijas

lidotāju seržantu Lembergu – viņa necilvēcīgās izturēšanāsdēļ ieslodzītie, savā starpā runājot, sauca par „purva velnu”vai ”melnajām briesmām”. Viņa palīgs Kopštāls, saukts „zaļāsbriesmas”, bija sevišķi centīgs sišanā un spīdzināšanā.Pavisam sardzē bija 30 šucmaņi, no kuriem ar savu nežēlībusevišķi izcēlās divi Dalbiņi, divi Gramsti, Bračkus, Valners un Vītols,kurš zināms kā tiešs slepkavību dalībnieks.Ieslodzītie bija pakļauti pilnīgai sargu patvaļai. 1941./1942.gada ziemā paredzētās pārtikas devas vietā izsniegts tikai siltsūdens, jo produktus apēduši sargi paši. Bijis jāiztiek no tā, kas laikupa laikam atļauts iesūtīt no mājām.Kad „kungi” uz kādu ieēdušies, sev par uzjautrinājumu likuši tamlīdz nesamaņai skriet ziemas laikā basām kājām, apkārt barakām.Sevišķi grūti klājies ieslodzītajām sievietēm. Piedzērušiesšucmaņi naktīs tām uzbrukuši, uzmākušies, dauzījuši un izvarojuši.Šāda rīcība piederējusi pie nometnes dzīves kārtības un bijusiparasta lieta.1942. gada maija beigās no Jelgavas cietuma un Sieramužasnometnes uz kūdras purvu aizsūtīja 180 politisko ieslodzīto. Turviņus, rokas atlocījis un neganti lādēdamies, sagaidīja briesmonisLembergs, piesolot dzīvus līdz kaklam ierakt zemē un nobraukt arecēšām pa virsu.93Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Sākās kūdras rakšanas darbi. Ieslodzītos iedalīja brigādēs pa 25cilvēkiem un noteica dienā izrokamo normu – 180 kubikmetru.Darbs bija ārkārtīgi grūts. Pirms varēja sākt rakt, bija jānoskaldametru biezā sasalušās zemes kārta. Izraktās bedres, kuru dziļumssniedzās līdz četriem metriem, ātri pieplūda ar ūdeni. Par katrumazāko neveiksmi darbā uzraugi sita ar šauteņu resgaļiem un spērakājām.Ja, pārnākot no darba, vakarā viņi kādu apsūdzēja priekšniekampar gausu strādāšanu, tad tam soda kārtā pārbaudē bija jāskaitapātari. Kas neprata – to aizrāva uz spīdzināšanas kameru – tumšuistabu blakus virtuvei, vai kanceleju, kur tad nelaimīgo trīs četrišucmaņi apstrādāja revolveru spaliem un īpašu četrkantīgu gumijassteku.Nereti gadījās, ka no purva pārnākušai darba grupai lika skrietapkārt barakām. Kas to vairs nespēja un pakrita, tos dauzīja bezžēlastības līdz pilnīgai nesamaņai un pat sakropļošanai. Tā bendeDalbiņš kādam tikmēr sitis pa seju, kamēr izsitis zobus un pārlauzisžokļa kaulu.Spīdzināšanas bija sistemātiskas, bet pat smagi cietušajiemmedicīnisko palīdzību nesniedza nekādu.Bez grūtā darba un spīdzināšanām ieslodzītos mērdēja arī badā.Lielāko daļu ieslodzīto uzturam paredzētos produktus nometnespriekšnieks izbaroja savām cūkām. Daži kartupeļi vakariņās, šķidra

biešu lapu zupa pusdienās un puslitrs brūna šķidruma brokastīs bijaviss, ar ko bija jāpārtiek cilvēkiem, kurus diendienā dzina pārliecīgismagā fiziskā darbā. Pienesumus no mājiniekiem pieņēma, betproduktus paturēja šucmaņi paši, izsniedzot ieslodzītiem tikai veļu.Šādā laupīšanas kārtā savākto pārtiku negauši – bendes tad aprijajo bieži rīkotajās šucmaņu ballītēs. Bet apcietinātie, pārmērīgigrūtā darba un bada nomocīti, novājēja un izdila, kļūdami līdzīgiskeletiem.Cik drausmīgas bijušas bada mokas, liecina tas, ka nelaimīgieēduši visu, kas vien licies ēdams. Ceļa malā, pa kuru apcietinātievesti uz darbu, noplūkta pēdējā zālīte, bet uz iesma cepta vardevai čūska jau bijusi rets gardums.94Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Nevarēdami mokas izturēt un skaidri paredzēdami nepārprotamobojāeju, apcietinātie mēģināja bēgt. Kā viens no pirmajiem izbēgajelgavnieks Jānis Meiers. Naktī viņu tomēr saķēra apkārtējiešucmaņi. Otrā dienā, turpat purva malā viņu noslepkavoja nometnespriekšnieka palīgs Kopštāls un uzraugs Bračkus.Uz vakara pārbaudi briesmonis Lembergs lielīgi paziņoja:- Tas suns nu ir beigts! Tā jūs visus nošaus!Šie draudi tomēr ieslodzītos no bēgšanas neatturēja. Piecāsreizēs izbēga ap 15 cilvēku. Daļu no tiem gan atkal saķēra, joieslodzīto pašu vidū bija spiegi un nodevēji, kas par bēgšanu tūliņziņoja šucmaņiem.Viens no šādiem neģēļiem bija Rīns, kas ne tikai piedalījāsizbēgušo ķeršanā, bet sistemātiski ziņoja bendēm par ieslodzītoizturēšanos, sarunām utt.Pēc nežēlīgas spīdzināšanas saķertos nosūtīja atpakaļ uz Jelgavascietumu, kur daļu no viņiem nošāva, to starpā karagūstekņus –Kļimovu, Kazancevu, Maļenkovu, Birukovu.1943. gada septembrī, baidoties no partizāniem, hitleriešinometni likvidē un ieslodzītos pārsūta gan uz Salaspili, gan –Jelgavas cietumu.Vecsaules kūdras purva nometnes šausmas savukārt parāda,kādi nezvēri ir hitleriskie bendes un viņu iztapīgie algotņi – latviešunacionālisti.O. Beikmanis,Z.K.Nr.53., 1945.g. 08.04.AUce OKUPANtU Jūgā1941. gada vasarā no Auces nodevējiem sastādītā delegācijaar puķēm, desām, ceptu zosi un gaļas tirgotāju vācieti Andersonupriekšgalā skrēja sagaidīt okupantus jau divus kilometrus ārpuspilsētas robežām. UIztapīgais līdējs kalējs A. pie ūdens sūkņatirgus laukumā izkāra kāškrusta karogu. No bijušajiem aizsargiem95Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)

sastādījās slepkavu banda. Tajā starp citiem piedalījās arī fabrikasdirektors Strazds, šoferis Grīnbergs, Medens, Grietēns, Bambals,Alksnis, Balodis, Jirgensons, Freimanis un Zeidels.Par degvīnu un labu vietu solījumiem tie apcietināja unslepkavoja mierīgus iedzīvotājus, izkratot viņu dzīvokļus unnolaupot vērtslietas. Bandas priekšgalā atradās skolas direktorsRudzuroga. Viņš pavēlēja visiem ebreju tautības iedzīvotājiem 24stundu laikā pārcelties uz pilsētas dienvidaustrumu nomali. Pēctrim dienām tos visus, skaitā ap 200 cilvēku, aizveda Lielaucesvirzienā un mežā nošāva.Padomju iestāžu darbiniekus turēja apcietinātus studentuinternātā. Vēlāk tos aizveda uz Jelgavu un nobendēja. Jau pieminētāslepkavu banda vēlāk tika nosaukta par šucmaņiem . To uzdevumsbija terorizēt iedzīvotājus, gūstīt dezertējušos leģionārus un, kāvien var, izrēķināties ar padomju ļaudīm.Kādu vakaru policijas iecirknī bija dzirdami sitieni, vaidi unnikni kliedzieni. Vēlāk izrādījās, ka no ieslodzījuma atlaists karagūsteknis bija nācis uz kino, bet nelaimīgā kārtā saticis piedzērušušucmani. Tas nu centās parādīt savu zvēra dabu, bez iemesla sitotcilvēku, kas nespēja sevi aizstāvēt.Frontē saņemtie gūstekņi vispirms tika novārdzināti badānometnē un tad nodoti pie saimniekiem, lai radītu pārliecību, it kāpadomju karavīri nebūtu pienācīgi apgādāti. Katrs saimnieks bijaarī šucmanis, kam par gūstekni bija neierobežota vara, neizslēdzotpat nošaušanu.Šucmaņu brutalitāte neizpaudās tikai pret gūstekņiem vien, betarī pret citiem strādniekiem. Tā fabrikas strādnieks E. Andersonsuz direktora norādījumu tika aizvests uz iecirkni un piekauts līdznesamaņai par to, ka kādam gūsteknim iedevis papirosu. Viņuatbrīvoja tikai pēc nedēļas, piedraudot ar nošaušanu, ja notikumuizpaudīšot.Saslimušos gūstekņus saimnieki veda uz policijas iecirkni, nokurienes tos nogādāja tālāk uz Līgotņu kalnu un nošāva.Vēl pēdējo kauna un briesmu darbu šucmaņi – aizsargi paspējaizdarīt 1944. gada vasarā. Pateicoties nejaušībai, atrasts saraksts,pēc kura bijis jāiznīcija 160 ģimenes. Cik īsti no tiem nobendēts,96Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)tas pilnīgi noteikti nav zināms. Drošas ziņas ir par to, ka fašistinogalinājuši strādnieku Orsti un viņa sievu, Apini un vēl citus.Sarkanās Armijas triecieni fašistiskajam nezvēram darīja galušīm zvērībām un bendēšanām. 1944. gada 27. septembrī beidzāsvācu okupantu vara Aucē.Z.K.Nr.8. 1945. g. 28. 01.Kā hitlerieŠi izNīciNāJA JelgAvASiedzīvOtāJUSPirms četriem gadiem – 1941. gada 29. Jūnijā plkst 13.00

Jelgavā iebruka hitlerisko nezvēru ordas un aklā prūsiskā stulbumā,sadistiskā asinskāres priekā, izpildot savu fašistisko fīreru pavēles,sāka slepkavot mūsu pilsētas mierīgos iedzīvotājus, lai „augstākairasei” iegūtu „dzīves telpu” (vācu fašistisko ideologu daudzināto„Lebensraum”)Toreiz neviens nebūtu ticējis, ka šodien mēs noziegumusatklāsim, nodosim tos visas pasaules sabiedriskās domas kritikai untaisnīgi prasīsim atbildību par noziedznieku asinsdarbiem.Toreiz bija sagrautas visas ētiskās normas, plaši atvērtas ļaunumaslūžas, un ar baigu spēku pa tām gāzās noziegumu straume,aizraudama spīdzināšanas kamerās un moku nāvē tūkstošiem unatkal tūkstošiem nevainīgu upuru. Un tomēr visus cilvēkus iznīcinātnevarēja.Cits izbēdzis no bedres malas, cits, gadiem ilgi izstaigājiskoncentrācijas nometnes, cietumus un vergu darbu gaitas Vāczemē,mūsu varonīgās sarkanās armijas atbrīvots, tagad atgriežas atkalmājās un teic savu patiesības vārdu par visu to, kas pārciests novēsturiski profesionālajiem laupītājiem un slepkavām vāciešiem unmūsu pašu tautas atkritumiem – latviešu kangariem.Atrastie faktiskie materiāli – slepkavību vietas, upuru kapenesun šo cilvēku atmiņas un apliecinājumi par notikumiem, ko tieredzējuši un paši piedzīvojuši, ir vistiešākais vēstures avots laikam,97Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)kas nesa tik raksturīgās baisās emblēmas – miroņgalvu un kāškrustazīmi.Visā okupācijas laikā no 1941. gada 29. jūnija līdz 1944. gada28. jūlijam mūsu pilsētā fašisti izdarījuši daudz noziegumu.Lai sagrauti politiskās pārvaldes bunkuri, drošības policijaspagrabi un sadeguši slepenās valsts policijas (gestapo) arhīvi, tomēršodien vēstures un pasaules priekšā patiesību apliecina tie, kuruvārdi, kā fašistiem bīstamu cilvēku vārdi, bija rūpīgi un uzmanīgiierakstīti nepārskatāmajās gestapoviešu aktu kaudzēs. Patiesībasvalodu šodien var runāt tie, kas zina, ko nozīmē pratināšanaskameras, kas nedēļām un mēnešiem baigā neziņā pavadījušiizmeklēšanas bunkuros.***Jau ar pirmajām okupācijas dienām vācu iebrucēji kopā ar viņutiešā dienestā stāvošiem latviešu šucmaņiem un aizsargiem uzsākaJelgavas apriņķa un pilsētas mierīgo iedzīvotāju masu arestus uniznīcināšanu.1941. gada 30. jūnijā jau notika pilsētas padomju aktīva unuzņēmumu strādnieku, kas nebija paspējuši evakuēties uz PadomjuSavienības tālākiem apgabaliem, masu aresti.Tikai no nelielā Ādu fabrikas kolektīva vien līdz 1941. gada2. jūlijam vien bija arestēti 32 strādnieki, to skaitā, b.Gribanovs,kas apcietinājumā bijis no 1941. gada 30. jūnija līdz 1944. gada

14. jūlijam, kad viņu no vergu darbu nometnes Karkaretas pilsētāŠerburgas rajonā (Francijā) atbrīvoja mūsu sabiedroto amerikāņuarmija. Tur viņš bijis izsūtīts kopā ar 376 citiem ieslodzītajiem, taiskaitā, Linu fabrikas strādnieci, Augstākās Padomes deputāti AnnuGrosi.Gribanovs apliecina, ka vācu okupācijas otrajā dienā jau sākāsmasu aresti un nošaušanas. Jelgavas cietumā, kas celts apmēram200 ieslodzītajiem, atradās vairāk par tūkstoš cilvēku, sabāzti ciešipieblīvētās kamerās. Gaiss bija nepanesami slikts, jo dabiskāsvajadzībās ieslodzītos neizlaida – paraška atradās turpat, betvēdināt neatļāva. Ēst deva divas reizes dienā: puslitru šķidras98Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)balandu vai puspuvušu kāpostu zupas bez taukvielām un 20 gramusliktas maizes. Vājās pārtikas, netīrības, milzīgā insektu daudzumadēļ 1943. gadā ar tīfu saslima un nomira daudz ieslodzīto.Ka vācieši ieslodzītos spīdzinājuši, par to līdzīgi citiem, stāstaadvokāts Ivanovs:- Pirtī es redzēju sadauzītus cilvēkus, kas sūdzējās, kanopratinot, vācieši tiem devuši 50 sitienus ar gumijas nūjām. Patspersonīgi arī redzēju, ka vācieši, atbraucot uz nopratināšanu,cietumā līdzi ienesa gumija stekus.Cik ļoti iztapīgi vācu okupācijas varai bija vietējie budži, parto liecina toreizējā Jelgavas avīzē „Zemgale” publicētais fakts,ka Bukaišu pagasta vecākais atnesis uz pili apgabala komisāramMēdemam no citiem budžiem savākto naudu – 11 000 marku, laitikai nevienu ieslodzīto dzīvu no cietuma neizlaistu.Kad arestu apmēri sasniedza tādu stāvokli, ka pie visa lielāsablīvējuma cietumā ieslodzītos vairs nebija kur novietot, 3kilometrus no pilsētas iekārtoja īpašu koncentrācijas nometni –Sierumuižu, kur vidējais ieslodzīto daudzums vienmēr pārsniedza300 cilvēkus. Šai nometnei cauri gājuši vairāk kā pusotra tūkstošaieslodzīto.Vienlaicīgi ar padomju aktīva un strādnieku arestiem kopš 1941.gada 30. jūnija sākās arī visu Jelgavas apriņķa un pilsētas ebrejutautības iedzīvotāju aresti. Pēc vācu okupācijas varas pavēlesebrejiem bija jāierodas policijas iecirkņos, no kurienes tos izvietojatukšajās mājās Čakstes bulvārī. Tur viņus aplaupīja un spīdzināja,jaunās ebreju meitenes grupām atdeva vācu zaldātiem izvarošanai.Tad sākās masu apšaušanas.Stāsta M.Neilande:- 1941. gada jūlija sākumā es personiski redzēju, ka divu dienulaikā gar manu māju aizbrauca 25 vaļējās smagās automašīnas.Katrā bija apmēram 50 ebreju tautības iedzīvotāju, kurus veda uzšaujamlauku nošaušanai. Pēc tam divu nedēļu laikā katru dienupartijās pa 200 – 300 cilvēku 2 – 3 reizes dienā uz jau minēto vietunošaušanai kājām aizdzina ebreju tautības iedzīvotājus. Vāciešiem

atkāpjoties, 1944. gada augustā, Jelgavā vairs nebija neviena99Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)ebreja. Tādā kārtā šaujamlaukumā iznīcināti vairāk par 6 000ebreju, kuri turpat aprakti četros masu kapos (divu kapu izmēri: 3x 60 metri, trešais - 3 x 65 m, ceturtais – 4 x 85 m).Kā pierādījumu tam, ka visi Jelgavas ebreji iznīcināti, 1941. gadaaugustā paši vācieši pie visiem pilsētas vārtiem izlika dzeltenasizkārtnes ar uzrakstu: „Mitau – judenfrei!” (Jelgava – brīva noebrejiem!)1944. gada vasarā, lai slēptu savu ļaundarību pēdas, pirmsatkāpšanās vācu iebrucēji šaujamlaukā sāka atrakt vienu kapuun sadedzināt līķus. Sarkanās Armijas straujais uzbrukums neļāvanovest līdz galam šo slepkavu maskēšanās plānu. Atraktā kapadibenā atrasti cilvēku kauli, sieviešu zeķes, kurpes un mati. Uz12 x 10 metru liela laukuma skaidri redzamas ugunskura paliekasar apdegušiem cilvēku kaulu gabaliem, zobu protēzēm, metālapogām, aceņu ietvariem un citiem priekšmetiem.Neskaitot sistemātiskās šaušanas pa mazām grupām visāokupācijas laikā un ebreju masveida apšaušanas, notika arī citumierīgo iedzīvotāju un padomju karagūstekņu masu slepkavības.� 1941. gada jūlijā nošauj 28 politiskos ieslodzītos, to skaitā,Tērvetes pagasta komsordzi Zentu Šūberti, Šķibes pagasta partordziAlmu Daģi, Bēnes pagasta partorgu Grīsli un citus.� 1941. gada 14. oktobrī meža stigā aiz Nikolaja kapsētasnošauti 178,�1942. gada 12. novembrī – 47, 1943. gada 10. februārī – 40politisko ieslodzīto.� 1942. gadā, naktī no 27. uz 28. maiju no Sierumuižas nometnesuz nošaušanu aizveda 280 čigānus, no kuriem tikai 56 cilvēki bijapieauguši, pārējie pusaudži un bērni no vienas nedēļas līdz 16 gaduvecumam.�Kopā ar čigāniem tajā pašā reizē netālu no Jelgavas, „Ērmiķu”priedēs nošāva arī 39 padomju karagūstekņus, kurus 27. maijavakarā atveda uz Sierumuižu, novietoja šķūnī pie čigāniem, betotrā rītā ar uz muguras sasietām rokām kopā ar citiem smagajāsautomašīnās nogādāja uz jau minēto slepkavības vietu.100Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)�1942. gada 8. janvārī ar Zemgales apgabala komisāra Mēdemapavēli no Ģintermuižas psihiatriskās slimnīcas izvesti un nošautimežā, Garajos kalnos 440 slimnieki.Vācu okupācijas laikā hitlerisko nezvēru noslepkavoto mierīgoiedzīvotāju vidū starp citiem minami šādi pazīstami cilvēki:

laikraksta „Zemgales Komunists” atbildīgā redaktora vietnieksPaipala, Jelgavas pilsētas skolu inspektors Žanis Brūveris, skolasdirektors Bovšovers, fabrikas direktors Jākobsons, medicīnasdoktors Hiršfelds, ārsti Jakovski, Freidenšteins, Levitas, farmaceitiGrīnfeldi, advokāts Veismanis, E. Šneidere, Bēnes izpildkomitejaspriekšsēdētājs Jonass, jaunaucnieks Grantiņš, Ādu fabrikasstrādnieks Liepa, Dobeles pagasta milicis Robežnieks, Linu fabrikasstrādnieks Vengris, students Jankovskis, Limbažu laikraksta„Komunists” redaktors Šulcs, Staiceles ceļa meistars Gailis, šoferisOzoliņš, Valmieras kino direktors Zviedris, Bēnes stacijas darbinieksKirilovs, Valgundes pagasta lauksaimnieks Gorskis, mehāniķisLekuzis no Jaunauces, skolotājs Strazdiņš, Silaraups no Jelgavasceltniecības tresta, Zaļenieku nodokļu inspektors Strazdiņš,vircavnieki Zeilers un Zakss, pionieru vadītājs Liepiņš, Zaļeniekupagasta komjaunatnes sekretārs Strautmanis, Pipare, jelgavnieceIvanova.Tiešie un netiešie mierīgo iedzīvotāju masu arestu, necilvēcīgospīdzināšanu un slepkavību vaininieki ir vācu okupācijas varaun karaspēka pavēlniecība, pēc kuras pavēlēm tika izvestasistemātiska un plānveidīga mierīgo iedzīvotāju iznīcināšana. Bettiešie briesmu darbu organizatori uz vietas bija šādi: Zemgalesapgabala komisārs, repatriējies Baltijas vācietis Valters Eberhardsfon Mēdems, apgabala komisariāta nodaļas vadītājs, bij. Jelgavasmācītāja dēls Bekers, Mēdema personīgais adjutants fon Grabe,nodaļu vadītāji Bekers, Fēre, Bethers, Feierabends, studenti Morsun Čimals, ārsti Dargēvics un Sproģis, agronoms Vagulāns, kapteiņiJursons, Šmits, Stirna, pulkvedis – leitnants Dzenītis, pilsētasgalva pulkvedis Frickaus, pulkvedis Apsītis, pulkvedis – leitnantsDruvaskalns, apgabaltiesas priekšsēdis Grodsala, politpārvaldespriekšnieki Henzels un Vencels, izmeklēšanas daļas vadītājs Mētra,101

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)izmeklēšanas ierēdņi Ozoliņš, Lavreckis, Bērziņš, Rozenbergs,Jēkabsons, cietuma priekšnieks Ducēns, tā palīgi Purmals,Grigaļūnas, Sierumuižas vecākais uzraugs Apse, Jelgavas pilsētaskomandants Veins.

Oskars BeikmanisAcUlieciNieKU StāStiJelgAvAS dedziNāŠANAGadu atpakaļ, 1944. gada 27., 28. un 29. jūlijā Jelgava unjelgavnieki pārdzīvoja smagas dienas. Hitlerieši izveda pie mūsupilsētas „totāla kara” metodes, kas viņu izpratnē nozīmēja – visuiznīcināt, visu izpostīt. Jelgavā darbojās vācu dedzinātāji.Par pārdzīvotām šausmu dienām stāsta pilsone Hanzena, kastoreiz dzīvoja Svētes ielā:

- Daudzi jelgavnieki, glābdamies no kara briesmām, jau izklīdano pilsētas 27. jūlijā, bet daudz bija arī to, kas to nepaspēja vainevarēja izdarīt un bija spiesti palikt uz vietas, lai kādas briesmasarī būtu gaidāmas. Kādā Svētes ielas patvertnē bijām paglābušiesvairāki apkārtnes iedzīvotāji, galvenokārt, sievietes un bērni. Nošejienes tad arī redzēju un pārdzīvoju šausmu dienas, kad vāciešidedzināja un postīja mūsu veco Jelgavu.Redzēju, ka brauca pa ielu vieglā automašīna, no kuras izkāpušievācieši svieda namu logos pudeļveidīgus priekšmetus, un no logiemtūliņ plūda laukā dūmi un liesmas. Redzēju, ka pilsonis Burzijs, kurš102Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)labi prata vācu valodu, lūdza dedzinātājus saudzēt viņa nelielonamiņu. Pēc ilgas lūgšanās vācietis, kā izsmiedams, piekāpās unteica:„Jūsu namu neaizdedzināsim, bet ja tas nodegs no līdzāsdegošiem namiem, tad tā nebūs mūsu vaina.”Tā kā nami stāvēja ļoti cieši kopā, un netālu no mūsu patvertnesbija redzami divi vācu kareivji, atstāti ar acīmredzamu nolūkuaizkavēt uguns ierobežošanu vai dzēšanu no civiliedzīvotāju puses,tad saprotams, arī Burzija nams nodega. Viņš pats ar sievu pārnācamūsu patvertnē.Dūmi, visapkārt degošo namu sprakšķēšana, kuru pārtraucaatsevišķi šāvieni, neziņa par to, vai sardzē redzamie vāciešitomēr beidzot nevērsīs ieročus pret mums – tas viss mūsu stāvoklipadarīja šausmīgu. Par to, ka bailes nebija nepamatotas, mēs drīzvien dabūjām pārliecināties. Pilsonis Burzijs izgāja no patvertnes,domājams, gribējis nokļūt pie sava nodegušā nama dārza. Kad viņšilgāku laiku neatgriezās, viņa sieva gāja skatīties, kur viņš palicis.Pēc nedaudziem soļiem viņu ķēra lode un viņa ievainota pakrita.Tanī pašā laikā pazuda arī sardzē stāvošie vācieši. Tikai ar lielāmpūlēm izdevās viņu ievilkt patvertnē un, cik iespējams, pārsiet.Vīram vairs neko palīdzēt nevarēja, viņš bija nošauts.Tā, ugunsgrēku vidū, ik brīdi baidoties par savu dzīvību, mumsun ievainotajai nācās pavadīt divas dienas, līdz ieraudzījām pirmoSarkanās Armijas virsnieku. Uz mūsu saucieniem viņš pienāca klāt,un mēs dabūjām zināt, ka esam drošībā no vāciešiem. Virsnieksaizgāja, un tūlīt pēc tam ieradās viņa sūtītie palīgi, kuri ievainotonogādāja drošībā.***Kad pērngad Sarkanā Armija iebrucējām fašistu bandām bijadevusi tik smagus triecienus, ka „kungu rasei” izgaisa pēdējācerība palikt par kakla kungiem mūsu tautai, hitleriskie nezvēriatkāpjoties centās aiz sevis atstāt tikai drupas un pelnus. Esmušo notikumu aculiecinieks, un pats redzēju, kā vācu bandīti,gribēdami iznīcināt mūsu pilsētu un tās iedzīvotājus uguns liesmās,sistemātiski aizdedzināja namu pēc nama.

103Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Tas bija 28.jūlijā ap pusdienlaiku, kad pamanīju degamkokrūpniecību Uzvaras ielā 49. Vairāki vīrieši steidzāmies palīgādzēst, bet, mērķi nesasnieguši, pusceļā bijām spiesti grieztiesatpakaļ: Ausekļa un Uzvaras ielas stūrī apstājās kāda vieglā mašīna,un no tās izkāpušie hitlerieši aplaistīja mājas ar kādu šķidrumuun tad aizdedzināja. Paslēpāmies. Kamēr dedzinātāju mašīnaaizdrāzās uz tirgus laukuma pusi, mēs apgāzām sētas, lai kaut cikierobežotu uguns izplatīšanos.Laikam mūsu darbību pamanījuši, vācieši skrēja atkal atpakaļ.Nu bija jābēg. Lai mēs netraucētu viņus postīšanas darbā,dedzinātāji pie manas mājas vārtiem nolika sargu, ēkas aplaistījaar kādu šķidrumu un iešāva tajās aizdedzinātājus lādiņus. Desmitminūšu laikā dega visas mājas Uzvaras ielā un Čakstes bulvārī. Vēltrīs reizes atskrēja jau pieminētā vieglā mašīna ar dedzinātājukomandu pārliecināties, vai labi deg. Tikai, kad liesmas pilnībāpārņēma abas ielas puses, un karstums stipri pieņēmās, pazuda arīnoliktais sargs.Baidīdamies krist liesmām par upuri, izklīda arī iedzīvotāji.Es nolēmu glābt, ko vēl var. Man palīgā nāca kaimiņš Uršteins.Izlietojot ūdens rezerves, ko biju sakrājis kublos un mucās savādārzā, ar rokas šļirci centāmies apturēt uguni, kas lauzās no ielasvārtu puses dziļāk iekšā sētā.Mana sieva un meita nesa ar spaiņiem ūdeni no upes. Kad nemazvairs nevarējām glābties no karstuma un liesmām, salējām uzvalkusun cepures gluži slapjus, bet neatlaidāmies. Tā mums pa četriemcilvēkiem izdevās nosargāt savu patvertni un pajūgu iebraucamonojumi, kamēr visas apkārtējās mājas krita par upuri ļaundaruvāciešu apzinīgi un ar nolūku pielaistajai ugunij. Jelgavnieki nekadviņiem šo melno darbu nepiedos.Mūsu pūles cīņā ar vācu ļaundarību atmaksājās. Izglābtās zirgunojumes vienā galā esmu ierīkojis sev pagaidu dzīvokli, kurāgluži labi varu iztikt, kamēr uzcelsim mūsu padomju Jelgavu.Kristaps Ziemelis, Uzvaras 32.104Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)***Pagājušajā gadā, kad Sarkanā Armija, satriekdama fašistiskosiebrucējus, tuvojās jelgavai, vācieši, redzēdami savu neizbēgamosakāvi, sāka postīt un dedzināt pilsētu. Pats esmu aculieciniekstam, kā viņi mežonīgā ostītkārē tīšām pielaida uguni mājām, kasatradās Svētes ielas rajonā.Jau 28.jūlijā dega tās Svētes ielas mājas, kas robežojās arPasta ielu, bet 29. jūlijā notālis vēroju, kā pie Skolotāju Institūtapiebrauca kāda vieglā mašīna. No tās izkāpa trīs vācieši un sākasviest institūta ēkas logos tādas kā pudeles, domājams, pildītas

ar kādu degvielu. Pēc tam šāva deglādiņus, kam sekoja ugunsuzliesmojums.Tā pati vāciešu dedzinātāju komanda iegāja institūtam iepretimesošajā bijušajā Kultūras namā. Tikko viņi atkal iznāca, atskanējasprādziens, un arī Kultūras nams sāka degt. Uguns nāca pa svētesielu uz Slimnīcas ielas pusi.Kad vācieši aizbrauca, sāku noplēst sētas, lai norobe;zotu namuno nama un aizkavētu uguns izplatīšanos.Manu darbu šad tad pārtrauca vācu patruļas, bet es laikus noviņiem izvairījos. Biju dzirdējis, ka Krišjāņa Barona ielā tie sviedušidzēsējiem ar rokas granātām. Kad uguns tuvojās manai181 mājai,sāku izlietot jau iepriekš uzkrātās ūdens rezerves, jo vāciešiūdensvadu bija noslēguši.Noplēšot un apdzēšot degošo sētu, pie pašām nama durvīmman izdevās uguni ierobežot un izglābt divas dzīvojamās un vienusaimniecības ēku, kamēr visas apkārtējās mājas aprija neliešuvāciešu ar nolūku palaistās uguns liesmas.

Jēkabs Jeksis, Svētes 41.POStA vētrA lAUKU SētāSPilnas klētis un šķūņi, lopiem pilnas kūtis dega kā lāpas, uncilvēku un lopu izmisuma kliedzieni iezīmēja vāciešu atkāpšanās105Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)ceļu. Zemnieku desmitu gadu pūliņi aizgāja bojā sprādzienos unneģēļu roku palaistās liesmās.Citkārt skaitsā Auces pilsētiņa stāv drupās. Drupas un pelnu kopasredzamas arī tās apkārtnē. Tikai nomelnējuši pavardu skursteņinorāda vietas, kur reiz dzīvojuši cilvēki. Laukos un palikušās mājāsvar sastapt darba zemniekus, kam, vāciešus pieminot, sažņaudzasdūres un acis iemirdzas naidā . Bez 700 gados sētās naida sēklasšajos trijos gados naids audzis augumā. Auces apkārtnē vācieši arložmetējiem apšāvuši ganībās veselus ganāmpulkus. Nereti vāciešiganāmpulkus aizdzina mežā un, atkāpjoties, nespēdami tos paņemtlīdzi, turpat nošāva.Naudītes, Īles un Lielauces pagastos atlikušas tikai retas zemniekumājas. Daudz cietis arī Jaunauces pagasts. Speciālas dedzinātājukomandas šeit joņoja pa mierīgajām zemnieku sētām un dedzinājasaimniecības un dzīvojamās ēkas. Netaupīja pat pirtis.Nodedzināts Jaunauces pagasta Svirpju māju labības pilnaisšķūnis. Nodedzinātas Māliņu mājas. Šo māju saimnieks bija iazsargs.Kara sākumā kopā ar citiem pagasta bandītiem viņš uzbruka pagastaizpildkomitejai, cīnījās ar ieročiem rokās pret padomju patriotiem,apcietināja un apsargāja tos.Uz ceļiem krizdams, viņš lūdzās vāciešus, lai tie apžēlojas unnededzina viņa mājas. Viņš piedāvāja vāciešiem speķi un miltus –visu, kas vien tam bija. Vācieši paņēma produktus, bet māju tomēr

aizdedzināja.Jaunauces Sodniekos vācieši aizdedzināja lielo kūti, kas bijapilna lopiem. Lai lopus neviens nemēģinātu izvest, vācieši novietojaposteņus degošās kūts tuvumā un ar nāvi piedraudēja katram, kasmēģinās kūtij tuvoties. Drausmīgi bija mājdzīvnieku nāves bļāvieniugunsgrēka asiņainās blāzmas pielietajā melnajā naktī.Rubas pagastā aizdedzināta vesela rinda māju – Jaundeltori,Deltori, Jaunundžas. Kāda aizsarga mājas dedzinot, vāciešipostenī nolikuši pašu aizsargu, kura pienākums bija raudzīties, laineviens dedzināšanu netraucētu. Aizsargs arī cītīgi pildījis savu„pienākumu”.A.Cīrulis106Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)FAŠiStiSKā cietUMAPēdēJāS dieNAS JelgAvāLūk, ko stāsta par Jelgavas cietuma degšanu fašistu sagūstītaisSarkanās Armijas karavīrs – izbēgušais cietumnieks Jāzeps Čumaks:- Neskatoties uz daudzkārtējām masu apšaušanām, Jelgavascietumā vēl smaka vairāk kā 1 000 cietumnieku. Katra kamera –līdz neiespējamībai ieslodzīto piebāzta. Cietumniekus stiprina tikaiapziņa, ka tuvojas glābēja – Sarkanā Armija. Klusās rīta stundāsdzirdama jau tāla artilērijas dārdoņa. Ar katru dienu tā nāk tuvāk.Drudzim līdzīgs nemiers sagrābis cietumniekus. Spulgām acīm,pastaigājoties šaurajā cietuma pagalmā, viņi uzlūko padomjusarkanzavigžnotās lidmašīnas, kas arvien biežāk un biežāk uzlidovirs vācu kara objektiem pilsētā.Kādā skaidrā dienā iestājas klusums. Sargtorņos, kas ķēdē apņemcietuma pagalmu, pie ložmetējiem vairs nedežūrē šucmaņi. Tieaizbēguši. Tikai vientuļo ložmetēju stobri, reizēm tuvo sprādzienuviļņu sadrebināti, raugās cietuma restotajos logos, kā senāk.Cietuma uzraugi vēl arvien soļo koridoros.Pēkšņi pavisam tuvs, drausmīgs grāviens. Korpuss sagrīļojas un,liekas, tūlīt sagāzīsies drupās. Tad dzirdami ugunsgrēka sprakšķi.Karsti, kodīgi dūmi, kas spiežas visās kamerās. Cietumniekislāpst gaisa trūkumā. Korpuss deg visās malās. Cauri sprādzienupērkonam un liesmu rūkoņai dzirdami satricinoši cietumniekukliedzieni un vaidi, kas nāk no visām kamerām. Cietumnieki kliedzcietumsargiem, lai atslēdz kameru durvis. Sargi dreb bailēs, betcietumnieku prasības atsakās pildīt.Kamerās jau dzirdami sitienu trokšņi. Ieslodzītie satver kamerassolus un galdus un triec tos galeniski durvīs. Briesmu sajūta vairospēkus. Pēc brīža durvis ir sadauzītas, un cietumnieki plūst ārā. Laiarī liesmas un dūmi gaisu dara neciešamu, viņi palīdz sadauzīt vēlneatvērtās kameru durvis.107Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)

Cietuma austrumu puses, kur bija vieninieku kameras, vairsnav. Koridors it kā atbalstās uz drupām, kas slīpi nolaižas dārzā.Cietumnieki pa tām tuvojas brīvībai.Līdz ar citiem Čumaks turpina skrējienu. Dārzā cietumniekiempretim stāj uzraugi, kas mēģina tos apturēt, rokās vicinot gumijasstekus un pistoles. Taču viņu vara ir sagruvusi tāpat kā viņu cietums.Šaut uz skrejošajiem cietumniekiem viņi tomēr neuzdrošinās.- Laidiet!- kliedz cietumnieki un uzraugi saduguši padod tiemceļu.Nokļūstot ielās, cietumnieki redz, ka pilsēta deg kā stepe. Ielāsvairs nav vāciešu un šucmaņu. Brīvība ir klāt.J.MežsdOBeleS AtBrīvOŠANU AtcerOtieS27. jūlijā melni dūmu mutuļi virs Jelgavas liecināja, kaizšķirošās dienas ir klāt. Iedzīvotāji, baidīdamies vācu zvēriskāsizrēķināšanās, lielā vairumā atstāja Dobeli un apmetās apkārtējāslauku saimniecībās. 28. jūlija vakarā degošās Jelgavas blāzma bijalabi saredzama, un dobelnieki ar bažām domāja par savas pilsētaslikteni.Naktī uz 29. jūliju vācieši aizdedzināja stalto Dobeles nepilnāsvidusskolas namu, kurā tie bija iekārtojuši medikamentu noliktavu.Vācu karavīri un virs pilsētas lidojošās lidmašīnas gādāja, lainenotiktu nekādi dzēšanas darbi. Līdz ar medikamentiem gāja bojālielas kultūras vērtības - sadega skolas bibliotēka ar 2 000 sējumiemun viss skolas inventārs.Vācieši bija sagatavojušies iznīcināt arī Dobeles vidusskolu,staciju un citas sabiedriski un saimnieciski svarīgas celtnes, betvietējo iedzīvotāju modrība un laika trūkums neļāva to izdarīt.30. jūlijs pagāja vispārējā satraukumā. Austrumos debesis sedzamelna dūmu sega, caur ko saule izskatījās kā apaļa sarkana ripa.Gaiss bija karsts un dūmu pilns.108

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)31. jūlija rītā Sarkanās Armijas daļas ieņēma Dobeli un, izgājušastai cauri, turpināja uzbrukumu.Z.K. Nr.118., 29. 07. 1945.

lāStS SlePKAvāM1942. gada vasarsvētku priekšvakars. Jelgavas koncentrācijasnometnē gaiss elektrizēts: tiek pastiprināta apsardzība, ko nojauškatrs ieslodzītais. Vai sagaidāma jauna akcija? Tādi jautājumiapstaigā nometni. Uzraugi kā šakāļi, saozdami asinis, palikušinervozi, atturīgi; apskata dzeloņžogus. Mazrunīgi…Kaut kas gaidāms, jo no pēdējām šaušanām pagājis garāks laiks.Tuvojas vakars, bet čigānu transporti uz nometni turpinās. Tosnovieto nometnes parkā un šķūnī.

Zied ceriņi un mostas vasara. Atvesto lielākā daļa bērni -divu nedēļu līdz 16 gadu vecumam. Bērni basām kājiņām, rociņāssaķērušies, dejo liepu alejā, bet lielie mazākās grupiņās vednospiestas sarunas.Mans otrā stāva logs iziet tieši uz dārzu. Vakars kluss, un dzirdamakatra mazākā skaņa. Klusumu pēkšņi pārtrauc automašīnas rūkoņa.Visi steidz vērot, kas atbraucis. No mašīnas izlien līdz zobiemnobruņojušies divi gestapo bendes. Tos tūliņ godbijīgi saņemnometnes paklausīgie gariņi un no pilsētas atbraukušais cietumapriekšnieka palīgs. Tie lien gandrīz rāpus.Pirmais gājiens uz parka šķūni, tad pa tā apkārtni. Mums lietaskaidra: bendes apskata darba vietu un ģeogrāfisko stāvokli, lainaktī varētu orientēties.Lielie izklīduši, sagājuši šķūnī, bet bērni vēl liepu alejā dejo…Bendes, tiem garām ejot, kaut ko vaicā uzraugiem. Tie atbild, unbende skaļi saka: „Nošaut!”109Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Tātad, tomēr… Nervozums kamerās pieņemas. Ārā nevienunelaiž. Viens otru cenšas pētīt, uzminēt domas. Sāk tumst. Redzam,ka sardze dubultojas. Pie logiem neļauj iet, un no apakšas atskanuzraugu kliedzieni – netuvoties logiem. Nervi visiem sasprindzinātilīdz pēdējam. Pagājusi laba stunda, un kāds, slepus piegājis pieloga, vēstī, ka sētā vācu kareivji ar vilku suņiem. Pametu skatusatumsušā sētā, un tiešām iespaids, ka esam ielenkti. Jauniesāk izsamist, un viena otra acīs asaras. Sākam piespiesti jokot,lai izkliedētu ļaunās nojautas. Tas pa daļai izdodas, un iestājasklusums.Migla apakšā izklīst, un parādās mēness, kura gaismā ganvērojami sētā pāris vilku suņu, bet tie ir nometnes „valdnieki”.Kareivjus nevar saskatīt, bet apsardzība trīskārtīga. Neviens neguļ,bet klausās tālus lakstīgalas treļļus.Laiks iet uz rīta pusi. Pulkstenis var būt ap diviem, kad pēkšņiatskan vairāku smago transporta mašīnu troksnis. Klausāmies,vai brauks mūsu nometnē. Daudzi nenociešas un iet pie logiem.Jā, brauc. Dažas jau pie paša šķūņa. Pēkšņi no apakšas atskanpiedzēruša uzrauga kliedziens:- Nost no logiem! Šaus virsū!Līdz ar to no šķūņa puses atskan izmisuma pilni sieviešukliedzieni:- Dieviņ, dieviņ, neatstāj mūs!Tās ir pēdējās cilvēciskās skaņas, ko no šķūņa dzirdam, jo pēcpirmajiem kliedzieniem tiek iedarbināti septiņu automašīnu motori.Visu nakti dzirdam mašīnas ejam un nākam, līdz pat rīta ausmai.Kā pēdējos no šķūņa aizveda trīsdesmit deviņus gūstekņus. Visiviņi rīta ausmā, uz muguras sasietām rokām, dārzā pie šķūņa brašāstājā gaidīja savu Golgātas brauciena kārtu uz Ērmiķu priedēm.

Viņus no cietuma vakara krēslā atveda šeit, cik redzams, lai sasieturokas, un bendēm būtu dota iespēja maskēt savu asinsdarbu.Mūs ceļ vēlāk, kā citiem rītiem. Visos uzraugos vērojamas naktsdzīru pēdas un asiņainas acis (vārda tiešā nozīmē). Viņi mazrunīgiun it kā nezina, kur acis likt.Atbrauc mūsu grupai pakaļ mašīna, lai vestu parastajos katorgasdarbos. Braucot garām nometnes pagrabam, redzam, ka uzraugs110

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)pamanījis ceriņu krūmā noslēpušos vecu, izbiedētu čigānieti. Taibijusi laime nepamanītai no šķūņa izlīst dārzā un sagaidīt rītagaismu, bet tas arī viss… Viņu atrod un nodod uzrauga Šteina rīcībā,kurš to aizved mežā un nobeidz.Mēs klusēdami braucam darbā un domās meklējam atbildi, vaiarī mūsu vergu gaitas tāpat nenobeigsies Ērmiķu priedēs.1942. gada vasarsvētkos nobendēja 255 čigānus. Bendes domājasavu darbu meistarīgi noslēpuši, bet otrā dienā nometne jau zinājakapu vietu, kā arī to, ka mazos bērnus šķūnī, aiz kājām saņemot,nosituši pret stabiem un metuši mašīnās kā malku…L.EihmanisPA cilvēKU MedNieKUPēdāMBAdSJēkabs Sproģis 1941. gadā strādā kādā Jelgavas virvju darbnīcā.Fašistiem iebrūkot Latvijā, viņš mierīgi turpina savu darbu. Viņšdomā, ka viņam nav iemesla baidīties – viņš nav sastāvējis nevienāorganizācijā ne padomju laikā, ne pirms tā.Bet fašistu terors vēršas ne tikai pret padomju darbiniekiem,tas vēršas pret latviešu tautu un jo sevišķi pret strādnieku šķiru.Sproģi norīko strādāt kādā kokapstrādāšanas darbnīcā. Viņšneklausa rīkojumu un paliek strādāt savā arodā. Nāk rīkojums pēcrīkojuma. Beidzot Sproģi nozīmētajā darba vietā aizved ar policiju.Divas dienas viņš tur strādā, tad atkal atgriežas savā virvju darbnīcā.Šāda fašistu rīkojumu nepildīšana nevar palikt nesodīta : Sproģi1942. gada rudenī norīko vergu darbam Vācijā.111Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Savervētos līdz zobiem bruņotu šucmaņu patruļas noved uzstaciju un ievieto preču vilcienos. Vagonus cieši noslēdz, lainovērstu katru bēgšanas mēģinājumu.Sproģis nonāk Kēnigsbergā, viņu norīko strādāt kara invalīduiestādē. Viņš ir sētnieks, strādā pulvera darbnīcās, tīra kanalizācijascaurules, dara visnetīrākos darbus. Uzturs vājš. Pastāvīgi mācizsalkums. Pie vislielākās taupības nedēļas devu noēd 3 vai 4 dienās.Darbnīcās un pilsētā sadzīti strādnieki no visām Eiropas malām.

Šeit ir krievi, poļi, franči, čehi utt.Strādnieki dzīvo barakās. Ēd parazīti. Naktīs grūti gulēt. Barakuspraugas pilnas blaktīm. Strādnieku masās naids pret fašismu augkā pali. Visi tic padomju uzvarai.Aiz briesmīgā bada strādnieki no armijas vezumiem vainoliktavām zog drēbes un apavus, lai pret tiem iemainītu pārtiku.Daudzus pieķer un notiesā.Tā izsūtītie velk savas dzīvības. Vācu kungi – uzraugi – strādniekuslamā un sit, ja tie nekustas pietiekoši ātri. Daudzus piekauj līdznesamaņai.Ar 1944. gada sākumu nometnē trauksmains stāvoklis. Iemesls –lielās Sarkanās Armijas uzvaras. Sasprindzinājums pieaug ar vasarasuzbrukuma lielajiem panākumiem.Pilsētai sākas uzbrukumi no gaisa. Kādā augusta naktī pamalēiedūcas bumbvedēju eskadras. Sāk krist bumbas. Katra no tāmkauc kā sirēna, izsaukdama fričos baiļu trīsas, bet no visām Eiropasmalām savervētos strādniekos, neskatoties uz nāves briesmām -prieku. Šis atriebšanas prieks, naida prieks ir stiprāks par dzīvībasinstinktiem.Friči slēpjas dziļās patvertnēs, bet strādniekiem patvertņu nav.Par laimi nometnes tuvumā ir parks. Tur strādnieki atrod patvērumu.Pēc viena bumbvedēju viļņa nāk otrs. Tuvojas Sarkanā Armija.Baumas un minējumi pārņem strādniekus. Tad pilsētu sasniedz tāla,nepārtraukta artilērijas rūkoņa. Pienācis jau 1945. gada janvāris.Nu izsūtīto dienas velkas smagi kā tanki, jo tās ir degošu brīvesgaidu pilnas.Dienām un naktīm apvārsni klāj biezu dūmu aizsegs. Arī debesissārtojas dienām un naktīm. Artilērijas vilnis veļas arvien tuvāk.112Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Un kādā dienā artilērija apšauda tieši pilsētu. Vāciešu sajukumsir milzīgs. Strādniekiem pavēl nekavējoties pārcelties uz Pilavu.Tos dzen kājām ap 60 kilometrus. Pārceļas arī priekšniecība.Daudzi strādnieki, gribēdami ātrāk sagaidīt atbrīvošanasstundu, neklausa fašistu rīkojumus un paliek pilsētā, lai gan irdraudi palicējus nekavējoties nošaut. Tie nav tikai draudi – daudzistrādnieki krīt, fašistu ložu ķerti.Pilavā izsūtītie 5 dienas strādā pie maisu kraušanas vagonos.Maisos pārtikas produkti. Pēc tam pienāk pavēle pārcelties uzDancigu. Satiksmes līdzekļu nav.Ceļi uz Dancigu atgādina pāri krastiem ejošas palu straumes – tikpilni tie cilvēku, ratu, zirgu, mašīnu. Ārzemju strādnieki, gūstekņi,lopu bari, vācieši – bēgļi. Ceļmalās daudz kritušu lopu. Izsalkušiestrādnieki un gūstekņi pielavās tiem un izgriež labākos gaļasgabalus. Neviens šajā haosā nerūpējas par pārtikas devu izdalīšanuizsūtītajiem un gūstekņiem, tāpēc kritušie lopi ir izmocīto ļaužulaime.

Bet ceļmalās guļ arī daudzi badā miruši cilvēki.Līdz nāvei noguruši, strādnieki nonāk Dancigā. Tur tosnekavējoties sasēdina vilcienā un aizved uz Keslinu. Šeit viņusnovieto bēgļu nometnē. Vēl joprojām neizsniedz nekādas pārtikasdevas. Bada nāves gadījumi ir arvien biežāki.Sproģis, kāds latgalietis un divi beserābieši griežas pilsētasvaldē, lai dabūtu kādus paskaidrojumus pārtika slietā. Tur norādaielu un iestādi, kur jāgriežas, lai saņemtu pārtikas kartiņas.Četri draugi pieiet pie norādītās iestādes durvīm. Pārņemnemiers: visas pazīmes rāda, ka šeit darīšana ar militāru iestādi.Latgalietis ieiet un atgriežas nevis ar pārtikas kartiņu, bet arrīkojumu nākošajā dienā nekavējoties iestāties „Vērmahtā”.Protams, uz šāda jauna veida lielgabalu gaļas vervēšanu iekritadaudzi ārzemju strādnieki.Nevarēdams vairs ciest badu, Sproģis iet uz darba biržu. Viņunovieto darbos uz dzelzceļa. Strādnieku barakā ap 150 dažādutautību ļaudis. Darba smagumu pavairo bads. Katrs strādnieksdienā saņem pavisam mazu gabaliņu maizes un šķidru biešu zupu.Nelaimīgie grauž lopbarības bietes. Tie izdilst kā ēnas un strādājot113Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)bieži krīt nesamaņā. Tad viņi neiet darbā, bet katru rītu vācukaravīri pārbauda telpas, palicējus piedauza līdz asinīm un tomērizdzen.Pēc divām nedēļām Sarkanā Armija atkal ir klāt. Padomju tankiapšauda pilsētu. Strādniekos liela pacilātība. Visi cer, ka beidzotpienākusi atbrīvošana. Diezgan soļots nogurdinošos gājienos,diezgan vergots līdz nāvei! Tik izturēt!Bet kādu nakti strādnieku nometni aplenc „Volkšturma” kareivji,izdzen tos ar šauteņu laidnēm uz ielas un dzen Kolbergas virzienā.Atkal ceļmalās krituši lopi un cilvēku līķi, sadragātas mašīnas, saiņi,mēbeles.Netālu no Kolbergas vācu bēgļu straume griežas atpakaļ:priekšā jau esot padomju tanki. „Volkšturmieši” nesaprašanā, dzenstrādniekus mežā. Tie nepadodas fašistu rīkojumam, mīņājas uzvietas ceļa otrā pusē, kur klajš lauks, un mežā neiet. Kas zina, kādsliktenis viņus tur sagaida? Varbūt – masu nāve.Tanku rūkoņa tuvojas. Gaisā nepārtraukti dūc padomjusarkanzvaigžņotās lidmašīnas. Vācieši bailēs dreb un beigās pašipazūd mežā.Un tad nāk lielais brīdis, kad visu nāciju strādnieki pateicībāskauj savus atbrīvotājus – Sarkanās Armijas karavīrus.dēlUS NOMOcīJA1940. gadā padomju vara Glūdas pagastā strādniekam JānimMakševicam piešķir 10 ha saimniecību. Piepildījies vecā kalpamūža sapnis: viņš tagad ir saimnieks pats uz savas zemes. Nekadviņš vairs nears budžu tīrumus, kas vienmēr prasījuši tik daudz

strādnieku sviedru.Makševica jaunākais dēls Jānis Krasts ir milicijas pilnvarotaisSvētes pagastā, bet Roberts – Lielplatones un Vilces pagastos.Bet miera dzīve nav ilga. Sākas fašistu iebrukums padomjuzemē. Abi Makševica dēli evakuējas uz dziļāku aizmuguri, betpats nepaspēj aizbraukt. Ātri visus ceļus piepilda fašistu armija,114Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)bet mazās mežu takas un tumšos biezokņus, padomju patriotusmeklējot, izložņā mūsu tautas atkritumi – aizsargi.Dusmās, ka abi dēli aizbraukuši, aizsargi teroru vērš pret tēvu– atņem jauno saimniecību, lopus, bet pašu apcietina.Smagas ir vecā vīra cietumniecības dienas. Tās atvieglo vienapziņa, ka dēli cīnās Sarkanajā Armijā. Saikne ar ārpasauli irsieva.Īss ir dēlu cīņas ceļš. Jau augustā, cīnoties Igaunijā, viņi abireizē krīt fašistu gūstā. Ienaidnieka necilvēcīgā apiešanās nesolaneko labu.Padomju gūstekņu fašistiem liekas par daudz. Jau pirmajā naktīno gūstekņiem atdala 100 cilvēku grupu un stiprā apsardzībā,skanot rupjiem, zvēriskiem kliedzieniem, kas jaucas ar sitienužļakstiem, aizdzen uz tuvējo mežu. Pēc desmit minūtēm jauatskan šāvieni un upuru kliedzieni.Šajā nāvinieku grupā aizgāja arī Jāņa brālis Roberts. Jānisvēl pagaidām paliek pie dzīvajiem. Bet viņiem sākas tik smagasdienas, ka dzīvība šķiet smaga nasta, un daudzi apskauž mirušos.Gūstekņus dzen kājām cauri Igaunijai un Vidzemei. Karstajāsdienās bezgalīgā izsalkuma vietā stājas vēl mocošākās slāpes.Dažs nespēj vairs tikt līdzi nāves kolonai. Atpalikušos zvērīgiepavadoņi vienkārši nošauj. Līķi iezīmē gūstekņu ceļu.Rīgā daļu no gūstekņiem ievieto Tērbatas ielas cietumā.Turpinās bads. Piederīgajiem, kas nejauši uzzinājuši savējocietumu, aizliegts pienest pārtiku. Drīkst iesūtīt tikai drēbes.Māte dēla gūsta vietu uzzina 1942. gada februārī. Pagastaaizsargi priecājas, ka kāds komunists esot aiz restēm, no kurienesātri nokļūšot īstajā vietā…Māte zina arī, ka Jānim ir tikai plānas vasaras drēbes. Viņasasaiņo atlikušo vīra uzvalku un brauc uz Rīgu. Drēbes gannodod, bet ar dēlu tikties neatļauj.Veļu un drēbes Jānim bieži piegādā arī māsa. Reiz viņa saņemveļā iešūtu, slepeni rakstītu zīmīti. Īsos vārdos brālis pastāstapar Roberta nāvi un gūstekņu ciešanām.Maijā 1942. gadā Jāni pārsūta uz Jelgavas cietumu.115Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)

12. novembris. Trīs pilnas mašīnas nāvinieku rīta miglainajākrēslā atstāj Jelgavas cietuma vārtus un dodas uz Ērmiķupriedēm. Uz muguras sasietām rokām, ar seju pret grīdu nāviniekisaguldīti mašīnās. Slepkavas izgāž uz tiem savu zvērisko naidu.Skan lāsti, sitieni, vaidi un mašīnu grīdas krāsojas asinīm.Pēc neilga brauciena noklust motoru troksnis. Nāves karavānaapstājas uz lielceļa, kura abās pusēs augsts priežu mežs.Gūstekņus izgrūž no mašīnām un nostāda rindā. Lai gan upuriemsasietas rokas, taču apsardzība ir reti stipra. Vairāk kā simtsšucmaņu ciešās rindās ielenc nāviniekus.Sākas īsts sadistisks ārprāts. Ar šauteņu laidēm un revolveruspaliem bendes sit nelaimīgos upurus pa galvām, pa seju – kurtikai pagadās.Baigais gājiens ievirzās mežā. Ātri dzen nāviniekus pa mežataku garām lielām grantsbedrēm. Priedēm apaugušā kalnāredzamas trīs jau vakar izraktas bedres…Nāviniekus nostāda bedru malās un slepkavas sāk savuasiņaino darbu.Pēkšņi divi nāvei lemtie saslejas. Neizprotamā kārtā viņu rokasir brīvas. Tas mirkli it kā sastindzina bendes. Bet abi gūstekņi, cikātri vien var, dodas biezajai šucmaņu rindai cauri. Liekas, kājuvietā tiem tērauda atsperes. Jau zib pelēkbrūno priežu stāvi.Priekšā – dzīvība, aiz muguras – nāve. Bet tā negrib viņus izlaistno savām rokām. Skan slepkavu lāsti, tad -neskaitāmi šāvieni.Lodes spieto bēdzējiem pakaļ un – garām. Abi izbēg slepkavuskatiem. Viņus sasniedz tikai šāvienu trokšņi un palikušo biedruvaimanas.Ilgi viņi skrien pa šauro meža taku. Straujais asiņu vilnis dzīslāsmazinās. Savādi: sāk atkal mākt bezcerība. Rodas briesmīgsnogurums…***Divi cietuma uzraugi steidzas pa meža taku.Kaut tikai mēs nebūtu nokavējuši, - teic Imertrejs, - kaut tikaiviss jau nebūtu izdarīts. Tad – nebūsim pelnījuši.116

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Un Imertrejs stāsta par dzīrēm, kas gaidāmas pēc slepkavības.Pēkšņi viņi apstājas. Vai pa meža taku kāds neskrien?Rūdītais slepkava Imertrejs acumirklī aizslēpjas aiz tuvējāspriedes un sagatavo šaušanai savu automātisko pistoli. To pašudara viņa palīgs. Soļi tuvojas. Nu bēdzēji ir tikai dažus soļus nobandītiem. Acumirklī slepkavas izlec upuru priekšā. Kā zibensgūstekņus ķer stindzinošas šausmas. Tajā pašā mirklī skanšāvieni, un bēdzēji, kam šķita sasniegts jau brīvības slieksnis,

sabrūk.Slepkavas aizvelk savus upurus uz masu kapiem. Aiz sevis tieatstāj divas, gandrīz kilometru garas, asiņainas sliedes mežasūnās.Un viņu pūles nav veltas – galā viņi saņem upuru zābakus unšņabi…***Baigas, sirdi stindzinošas baumas klīst pilsētā par lieloslepkavību Ērmiķu priedēs. No kādas sievietes, kura pazīstcietuma uzraugus, māsa uzzina brāļa drausmīgo likteni jau otrādienā. Bet grūti vēl ticēt.Tikai, kad cietuma priekšnieks vēsi paziņo par brāļa nāvi, kadto pašu pasaka arī politiskajā pārvaldē, ir jātic, lai arī cik smagitas nebūtu.***Jānis Makševics no cietuma atgriežas 1944. gada februārī.Sieva viņu tikko atpazīst. Viņš ir kalsns un bāls, bet matos daudzsirmu stīgu.Sarkanā Armija atnāks, - viņš drošā pārliecībā saka paziņām.Gaišā jūlija dienā ceļi pārplūst ar bēgošo fašistu bariem. Tautaiun mocekļiem atraisās saistītās rokas. Nāk sarkanzvaigžnotiepulki. Garā briesmu nakts ir beigusies.117Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)viņŠ BiJA KOMJAUNietiSRoberts Liepenbergs ir Glūdas pagasta komjaunietis. Drauginevar iedomāties, ka kādam varētu būt skaidrāka un atklātāka sirdskā viņam. Liepenbergs mīl cilvēkus un darbu.Sākas karš. Fašistu zemiskais uzbrukums padomju zemei radasašutumu katrā pagasta komjaunietī. Pēdējā sanāksmē viņi visiapsolās cīnīties pret fašismu līdz tā galīgai satriekšanai. Pagaidāmviņi spiesti evakuēties uz Padomju Savienības iekšieni.Ceļš ir bīstams. Mežos lodā ienaidnieka izpletņu lēcēji unaizsargu bandīti.Jaunieši nokļūst Rīgā. Ienaidnieks jau pienācis pie pašas pilsētas.Trako piektā kolona. Kur vien aktīvisti nokļūst, bandīti uz tiem šaujun met dažādus spridzekļus. Stāvoklis sarežģījas. Jaunieši novēloizbraukšanu no Rīgas. Fašistu vilnis aizveļas priekšā.Komjauniešu grupa izklīst. Liepenbergs slēpjas viens. Trakoterors.Viņš brauc uz Vircavas pagastu pie vecākiem. Šeit viņš vairsneslēpjas un sāk strādāt pie kāda saimnieka. Maldīgi viņš iedomājas,ka budžiem vajadzīgi tikai strādnieku sviedri. Ir pienācis asiņu laiks.13. jūlijā Liepenbergu apcietina aizsargu bandīti. Viņu aizveduz pagastmāju, kur novietojies bandītu štābs. Sākas mokošāspratināšanas un spīdzināšanas. Viņš tikai klusē. Sakož zobus un cieš.

Pagasta bandīti aizsūta Liepenbergu uz Glūdu. Nu spīdzināšanuatkārto Glūdas pagasta bandīti.Putekļains lielceļš. Tā abās pusēs viļņojošas labības druvas. Irpriekšpusdiena, un saule kāpj zilajā debess jumā. Ceļa malā kādāvietā riņķo zilganu mušu mākonis. Pa lielceļu gurdi kustas kādsbraucējs. Viņš vēro abas ceļa puses. Ieraudzījis mušas un gulošucilvēku, viņš aptur zirgu. Te guļ kāds zvēriski noslepkavots cilvēks.Drēbes viņam asiņu piemirkušas, un pats guļ sarecējušu asiņu peļķē.Netīrās mušas barojas no tās.118Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)***Braucējs zaglīgi paskatās apkārt, tad izkāpj no ratiem, pārlecceļa grāvim un pieiet pie mocekļa. Rupji viņš satver to aiz kājām unvelk uz ratiem. Klusi lādas, kad putekļainajā ceļmalas zālē paliekasiņaina sliede.Iecēlis upuri ratos, viņš noslēpj to netīrajos salmos ratu dibenāun aizbrauc uz Jelgavas pusi.Ceļš kļūst atkal tukšs. Tik vējš griež ceļa putekļus un klāj ar tiemmoku un nāves vietu…Pēc neilga laika Jelgavas fašistu melu lapā „Nacionālā Zemgale”parādās ziņa, ka Zaļās muižas ceļā, 18. kilometrā no Jelgavasatrasts nošauts kāds nepazīstams jauns cilvēks. Nošautajam klātnav atrasti nekādi dokumenti.Vecie Liepenbergi izlasa ziņojumu, bet neiedomājas, ka nošautaisir viņu dēls. Bet Glūdas aizsargu bandīti stāsta mātei, ka viņas dēlsaizvests uz Jelgavas cietumu.Mātes klaudzināšana pie Jelgavas cietuma un politiskās pārvaldesdurvīm ir velta: šeit par Liepenbergu nezina nekā.Vecāki sāk Glūdas pagasta iedzīvotāju izjautāšanu. LauksaimnieksErcus izmisušajai mātei pastāsta, ka viņas dēls vairs neesot starpdzīvajiem. Lai nomierinoties. Viņš atdusas Jelgavas Nikolaja kapos.viņU NOdevA BrāliSJaunauces pagasta „Mizaišos” dzīvo pieci brāļi. „Mizaiši” irlielas un labas mājas. Maizes šeit pietiek visiem. Taču brāļu starpānav vajadzīgās saskaņas. Kaimiņu budžiem tas arī liekas parasti unsaprotami – uz mājas mantinieku ir par daudz.Nesaticības atmosfērā viens brālis zaudē prātu. Pārējie brāļiiekārto nelaimīgajam dzīves vietu kādā istabā, kura nu kļūst parbriesmīgāko cietumu. Vienīgo logu aizsit ar dēļiem, tāpat aizsitdurvis. Istabā maza lāviņa ar sapuvušiem salmiem. Uz māla klona119Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)– ūdens trauks. Griestos caurums, pa kuru brāļi pasniedz ēdienu.Dabiskās vajadzības gūsteknis dara turpat istabā. Telpā mūžīgatumsa un neciešama smirdoņa.Brāļi ir apmierināti: nelaimīgajam vairs nav tiesības prasīt savu

mantojuma daļu. Viņu varētu sūtīt arī uz slimnīcu, bet tas dārgimaksās. Bez tam – varbūt slimnīcā nelaimīgais izveseļojas…Nāk 1940. gads ar padomju varu. Varbūt jaunais laiks pārcirtīsbrāļu sarežģīto sadzīves mezglu?No lielās saimniecības padomju vara vecākajam brālim atstāj 30hektārus, bet pārējiem piešķir pa 10 ha. Bet viļas tas, kas domā,ka brāļu starpā viss nokārtots.Sākas karš un pagastā sāk saimniekot fašisti. Apcietinadarbaļaudis. Saimnieki atsvabinās no saviem nepatīkamajiemgājējiem un piesavinās viņu mantu.Vecākais brālis domā kādu grūtu domu. Arī viņš grib pavairotsavu mantu. „Kaut jel mūsu būtu mazāk”, viņš domā, - bet divi nobrāļiem ir aizsargi, kā tiem lai tiek klāt?”Reiz pie pusdienas galda brāļi pārrunā par darbaļaudīm, kasatkal apcietināti. Ādolfs piezīmē:- Bet kas būs tad, kad krievi nāks atpakaļ? Ko darīs darbaļaudis?Jautājums paliek neatbildēts. Vecākais brālis ceļas no galdaun aiziet pie kaimiņa Menteļa, kas ir viens no galvenajiem vīriembandītu štābā.Pēcpusdienā Ādolfam pienāk ziņa aiziet uz muižu. Viņš ietreizē ar brāli aizsargu, kam pienākusi kārta apsargāt apcietinātosdarbaļaudis. Ādolfs nezina, ka jau tagad viņš skaitās apcietinātais.Vecākais brālis apmierināts noraugās abiem pakaļ. „Tas vairsneatgriezīsies, - viņš domā.Muižā brālis kļūst sava brāļa pirmais cietumsargs. Pārējieapcietinātie Grantiņu uzlūko ar neuzticību. Kas zina, varbūt viņšir spiegs…***Jelgavas cietuma 2. stāva 10. kamera. Nakts no 13. uz 14.oktobri. Apcietināto vidū nemiers. Moca baigā neziņa par rītdienu.Daudzi gaida visļaunāko.120

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Bet vai tas varētu būt iespējams, - kāds šaubās, - šādaciviliedzīvotāju masu slepkavība? Ko tad mēs esam nodarījuši?Piemēram, Grantiņš ir bijis tikai jaunais darba zemnieks…- Mani nerēķiniet, - atsaucas Grantiņš, - brāļi mani grib dabūtnost no kājām. Padomju vara man piešķīra 10 ha zemes. Tagad esesmu te tāpēc, lai uz „Mizaišiem” būtu mazāk mantinieku…- Un budzis izmanto izdevību, - rūgtā izsmieklā teic kādscietumnieks.Otrā rītā agri no Jelgavas cietuma 179 cilvēkus aizveda uz masukapiem. Ādolfs Grantiņš gāja uz nāvi kā viens no pirmajiem.viņUS lAidA SAPlOSīt zvērieMLielgabalu dārdoņa diendienā tuvojas. Katru dienu Zvārdespagasta darba ļaudis ilgi vēro austrumu pamali, domās skatīdami

atbrīvotājus – Sarkanās Armijas karavīrus. Cietās, dzelžaināsskaņas ir aizdzinušas klusumu no laukiem un mežiem. Tā vienliekas, ka austrumos kāds censtos atraut milzu cietuma durvis,bet kāds ļauns milzis tās pastāvīgi aizcirstu.Tumšas baumas klīst pagastā. Šucmaņi gatavo jaunus teroraaktus pret darba ļaudīm.Komunistus mēs izravēsim ar visām saknēm, - saka pagastaaizsargi un viņu barvedis Alberts Grīslis.Bailes un mocošo neziņu par rītdienu viņi grib noslīcinātdarbaļaužu asinīs. Cilvēki ir uzmanīgi: jau pirmajā savas varasgadā bandīti noslepkavoja piecdesmit padomju patriotus. Vaikāds brīnums, ka viņi sarīko jaunas asins orģijas?Ļaudis bariem mūk mežos, kur slēpjas no fašistu acīm. Viņiemnav ieroču, tāpēc vēl nav iespējama atklāta cīņa pret bandītiem.Ar pārtiku viņus atbalsta vairāki uzticami darba zemnieki.121Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Frontei tuvojoties, vācu vienību skaits pagastā pieaug. Tačušucmaņi no mežiniekiem nejūtas droši. Viņi atstāj pagastu unbēg uz rietumiem.Augusta sākumā Sarkanā Armija ieņem Auci.13. augustā pie darba zemnieka Zemtura mežmalas mājiņāienāk partizāni, lai dabūtu pārtiku un jaunākās ziņas par frontiun stāvokli pagastā. Diena ir rāma un saulaina. Nekas nevēstapar briesmu tuvumu.Pēkšņi uz tuvējā ceļa apstājas vāciešu pilns smagais auto. Viņiātri izlec un, izvēršoties ķēdē, māju aplenc. Klusi kā zebiekstesviņiem seko un sniedz paskaidrojumus no Saldus līdzi atbraukušiešucmaņi – Grīslis un vēl daži pagasta bandīti. Viņi pazīst vietējosapstākļus un ir teicami nodevēji.Cilvēku medniekiem seko policijas suņi. Nācējus ieraugot sētā,nevarīgi, kā noķerts putns, iekliedzas kāds bērns. Stindzinošsbālums ir mājinieku sejās. Ledainas šausmu skaujas… Pretimraugās desmitiem aukstu šauteņu stobru un naidā zvērojošasbandītu un suņu acis. Kā dubļu straume gāžas lamas. Tad – sitieni.Khe, - sadistiskā baudā smejas Grīslis, - boļševiku bandīti!Mājās šai dienā sadzīti ap 20 vietējo iedzīvotāju.Viņus izdzen sētā. Uzrīda suņus. Rēkdami tie metas uzupuriem. Vācu un latviešu bandīti nepaliek suņiem iepakaļ. Viņimīda upurus kājām un sit gumijas stekiem. Viņu zilpelēkie stāvijaucas ar suņu pelēkajiem. Un nevar izšķirt, kuri no viņiem irmežonīgāki – divkājainie vai četrkājainie zvēri.Pēc brīža, kad bandīti piekusuši, viņi apsauc arī suņus.Mocekļiem pavēl piecelties. Paģībušajiem uzlej pa spainimauksta ūdens, lai arī tie varētu pavēli izpildīt.

Šausmu pārņemtajiem bērniem, uzskatot gūstekņus, liekas, kanekad viņi nav redzējuši drausmīgāku ainu. Vēl tikai nožēlojamasskrandas turas vīru mugurās. Tās nespēj aizsegt asiņainās brūcesun asinis, kas sīkām straumēm krāso pagalma smiltis. Sejassaplosītas līdz nepazīšanai. Ir brīnums, ka šādi cilvēki vēl var būtdzīvi.122

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Uzrīda atkal suņus. Viss iepriekšējais atkārtojas no jauna.Tā astoņas reizes nelaimīgos plosa suņi un bandīti, cenšotiesmežonībās viens otru pārspēt. Beidzot mocekļi vairs nevarpiecelties. Nelīdz vairs ne ūdens, ne sitieni, ne durkļu dūrieni.Tad bandīti viņus ievelk mašīnā. Netaupa arī septiņdesmitgadīgomāti – Natāliju Zemturi. Vācieši gribēja vecenīti atstāt mājās,bet briesmonim Grīslim gribējās arī viņas asiņu.Mājās palika tikai bērni – Zemturis Edgars, Dzidra un Rita. Kadatnāca Sarkanā Armija, viņi pastāstīja par briesmoņiem cilvēkuizskatā.***Stāvs ezera krasts. Tajā kāds saplēstu solu iežogots laukumiņš.Kādreiz šeit cilvēki dejoja, skanēja mūzika un nekas neliecinājapar šausmām. Tagad šeit zeme šāviņu un šķembu izvagota.Dziļas granātu bedres. Zālē kā lielas zemes asaras slēpjas daudzšāviņu šķembu. Te daudzas neatrastas mīnas, un vai tam, kasspers neuzmanīgu soli nost no takas. Nāve šeit staigā vēl tagad.Kokiem nav lapotnes, bet debesīs raugās saplosīti stumbri. Šoainu var raksturot pilnīgi, ja saka – šeit vairāk kā pusgadu bijafronte.Šajā gigantiskās gaismas un tumsas cīņas vietā, kādā masukapā, ko uzrādīja šucmaņu sievas, 15. jūlijā 1945. gadā Zvārdespagasta izpildkomiteja un milicija atrok septiņus 13. augustamocekļus. Līķi labi uzglabājušies. Zeme taupījusi arī mocekļumoku zīmes. Atracēji redz, ka divi cilvēki ir pilnīgi suņu saplosīti.Sejas miesa no vaigu kauliem pilnīgi norauta. Līķi sadurstīti unsaplosīti. Citiem sadragāti galvaskausi. Visiem rokas sasietasdzeloņdrātīm.Satriecošas ainas redzamas pie atvērtā masu kapa. Kādasieviete pazīst savu dēlu un, aizmirstot neciešamo līķu smaku,apkampj to. Citi pazīst komsorga tēvu – veco Silkalnu.123Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)AKtīviStS vOldeMārS zeilerSVoldemārs Zeilers cīnījies pilsoņu karā par padomju varu. Cīņāspret Deņikinu viņš kļūst invalīds. 1940. un 1941. gadā Zeilers

Vircavas pagastā izpilda pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājavietnieka un bibliotekāra pienākumus.Neaizmirstamas ir fašistu iebrukuma pirmās dienas. Nevienamaktīvistam nav skaidru ziņu par frontes stāvokli. No dienvidiemlielgabalu dunoņa veļas tuvāk, tad tā kā sagumst. Dzirdami atsevišķituvi šāvieni.Aktīvisti gatavojas evakuēties uz Padomju Savienības iekšieni.Ātri organizējas aizsargu bandas, kas ķer un spīdzina šeit palikušospadomju patriotus. Kā medību suņi pagastā skrien aktīvākie aizsargi– Pogulis, Pfafrāts Marģers, Pfafrāts Arnolds, Meimanis, Šaubergs,Zariņš, Bitriņš, Gulbis, Šulcs un Barons.Zeileru bandīti apcietina jau tad, kad pagastā vēl nav parādījiesneviens vācietis. Tikpat steidzami apcietina arī vairākus cituspagasta aktīvistus. Tikai pēc vairākām dienām pagasta bandīti ietuz Meitenes šoseju ar rozēm sagaidīt vāciešus.Apcietināto Zeileru nosūta uz Jelgavas cietumu.Pār skumjo piederīgo pulciņu pie drūmajiem cietuma vārtiem kāpacelts šķēps virmo stindzinošas nojautas, kas savstarpējās sarunāsun domu apmaiņā pārvēršas šausmās.Daudzi politieslodzītie 14. oktobrī esot nošauti mežā aiz Nikolajakapiem. Rīta agrumā no cietuma mašīnās izvests daudz cilvēkukravas…Vēl agrs. Vēl neveras lodziņš pie cietuma vārtiem, aiz kuriemdrūzmējas politieslodzīto piederīgie, gaidot kādas ziņas partuviniekiem. Cietuma administrācijai nav kur steigties.Pēc ilgas gaidīšanas lodziņš atveras. Sieviete, kas stāv pielodziņa, min sava vīra vārdu. Virsuzraugs skatās lielā grāmatā unatbild:Nodots koncentrācijas nometnē, vācu rīcībā.Gandrīz nemanāmas šalkas pārviļņo pūlim. Liekas, ka nojautaskļūst stindzinoša īstenība. Gandrīz visiem gaidītājiem saka, kapiederīgie atrodas kaut kur koncentrācijas nometnē. Virsuzrauga124Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)atbildes kapā gaidītājus kā pātagas cirtieni. Grāmatā, kur skatāscietuma virsuzraugs, daudzu cietumnieku vārdi strīpoti ar sarkanutinti. Par tiem arī trafaretais ziņojums.Katrs tāds paziņojums kāpina izmisumu. Liekas, ka katraatsevišķa gaidītāja izmisums atbalsotos un kāpinātos blakusstāvētāju apziņās. Šņuksti. Asaras…Kāda sieviete, kurai nupat pateikts par „koncentrācijasnometni”, nepārvaramās dvēseles mokās apķeras ielas stabamun izmisusi krampjaini raud. Cits raud skaļā balsī, cits -sakostiemzobiem, un tā elsas izklausās kā vaidi. Citos ir cieta apņemšanās –klusināt, klusināt elsas! Šādā gribas sasprindzinājumā daudzi pašinemaz nejūt, kā pār vaigiem līst lielas, smagas asaru lāses, kasslaka ielas bruģi…

Kāda sieviete iesaucas:Komunistu sievas neraud! Nerādiet asaras!Neraudiet, neraudiet! - viņai atbalso citi. – Nerādiet viņiemsavas asaras! Aizejiet mājās un raudiet tad…Lai arī cik smaga un tāpēc neaptverama liekas nojautu teiktāpatiesība, daudzi piederīgie to pieņem. Bet daudziem cerības vēlnegrib mirt. Viņi iet uz politisko pārvaldi. Arī Zeilera sieva, kuraivīra likteni paziņoja tāpat kā citiem, iet turp. Asi kā zirņi uz skārdanoskan tur sniegtā paskaidrojuma vārdi.Mēs nekādas ziņas nesniedzam!Kā, nesniedzat? – neatlaižas Zeilere, kas grib izravēt sirdīmostošās muļķīgās cerības, - kur tad varēja palikt cilvēks?Mēs nesniedzam. Ejiet prom!Tad jums nav dūšas pateikt, ka viņš nošauts?Kāds šucmanis noskatās uz viņu naidpilnām acīm. Redzot viņasuztraukumu, viņš pieiet tai klāt un izgrūž vārdus:Viņš ir pie mums stingrā apsardzībā.Izmisuma nomākta un mostošos cerību spārnota, sieva atgriežasmājās, lai pēc divām nedēļām atbrauktu atkal. Nu fašistu varasvīriem ir drosme pateikt, ka Voldemārs Zeilers nošauts 14. oktobrī.Viena apņemšanās pārņem Zeileri – izturēt, izturēt, izturēt.Neliekties melnās, neģēlīgās varas priekšā. Visu fašisti var nolaupīt,izņemot padomju cilvēka lepnumu un godu.125

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)***Es redzēju kādu šucmani, kas piedalījās lielajā 14. oktobra masuslepkavībā pie Nikolaja kapiem. Viņš stāvēja tiesas priekšā.Nepārspējamā bezkaunībā viņš tiesai teica:Es esmu tīrs padomju cilvēks…Es redzēju kādu aizsardzi, kas 1941. gada jūnija dienās spiegojaaizsargu bandai, kas gatavoja uzbrukumu kādai padomju iestādei.Viņas vīrs bija pazīstams slepkava. Baidoties par savu nožēlojamolikteni, viņa raudāja un lūdzās kādu izbēgušu 14. oktobra nāvinieku.Bet es zinu, nāvinieki neraudāja arī tad, kad viņi gāja uz masukapiem. Jūs varbūt domājat, ka aizsardzei radusies sirdsapziņa?Nē, zvēriem sirdsapziņas nav.viņieM vAJAdzēJA ASiņUGrāmatu kalnus var sarakstīt par vācu un viņu rokaspuišu briesmudarbiem okupācijas laikā. Nakts, kas sedza okupantiem pakļautāstautas un zemes, bija tik drausmīga, ka daudziem likās, ka tumsabeidzot aprīs visu – atvērsies viens vienīgs milzīgs masu kaps un visapasaule pazudīs tajā. Fašistiskā nāve – nāve ar melno kāškrustu uzrokas, to apraks.Arī te kāds ciešanu stāsts:Oskars Melderis jau ar padomju varas nodibināšanos Latvijā

1940. gadā, strādā kādā padomju iestādē. Savu darbu viņš veicapzinīgi, un pienākums viņam ir nepārkāpjams likums.Kad sākās karš ar Vāciju, Melderis evakuējās uz Padomjusavienības iekšieni, taču savus vecākus nepaspēj evakuēt. Viņipaliek Jelgavā. Vācieši iebrūk pilsētā, un līdz ar to sākas masuslepkavības. Vāciešiem locīdamies pakalpo aizsargi un Ulmaņa laika126Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)policisti, kas arestē katru, uz kuru krīt aizdomas par simpatizēšanupadomju varai.Cietumi ir pārpildīti. Viena cietuma vietā radušies veseli trīs. ArīJelgava tagad var lepoties ar savu Centrālcietumu. Centrālcietumānonāk arī Meldera vecāki, kuru vienīgais „noziegums” – dēlsdarbojies padomju iestādē – radniecības noziegums. Paši šie vecīšinezina no politikas nekā.Viņi cieš visas fašistiskā cietuma mocības. Viņi jūt, kā izvedviņu biedrus uz nāvi. Cietumnieku dzīvi raksturo: masu kapi, bads,slimības, utis, blaktis, šausmas, tirdoša neziņa par savu likteni.Vecie Melderi domā, ka ik diena, ko viņi vēl dzīvo, var būt pēdējā.Briesmoņi viņus pratina un mežonīgi spīdzina.Tad – 1943. gada martā – māti aizved nezināmā virzienā, bet tēvusūta smagajos spaidu darbos. Nelaimes gadījumā vecītis pārlaužkāju. Taču nelaime ir izdevība fašistu asinskāres apmierināšanai.Kājas kaulus saaudzē tādā veidā, lai vecītis paliktu kropls uz visumūžu. Kad tuvojas izveseļošanās, pie kājas tiek piekārts smagssmilšu maiss. To vienkārši piesien ar drātīm. Tās griežas cilvēkamiesā arvien dziļāk. Pārgriež miesu, dzīslas un griežas kaulā…Drausmīgas sāpes.Šādi sabendētu viņu izņem no „slimnīcas” un atkal ievietokamerā. Slepkavām ir tikai viens mērķis – upurim ciešot vislielākāsmokas, viņu aizraidīt no šīs dzīves. Taču šo viņu nodomu izjaucSarkanā Armija, kas 1944.gada jūlija beigās iztriec no Jelgavasnecilvēkus.Kaujas gaitā puse no cietuma sagāžas drupās. Vecais vīrs tiek padaļai aprakts gruvešos. Bet betona un tērauda sprosts ir sagāzies,ložmetēji sargtorņos klusē. To apkalpotāji – šucmaņi, ir aizbēguši.Viņš, neskatoties uz satricinošām sāpēm, atbrīvo sevi un izlien nocietuma. Brīvība!Bet vācieši nāk pretuzbrukumā, un pilsēta uz 24 stundām krītatkal viņu rokās.Viņš slēpjas, cik vien var, pilsētā, kas gandrīz visa pārvērtusieskūpošās drupās. Viņš uzturas sagāzto māju krāsmatās, veselo –pažobelēs un pagraba telpās.127Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Atkal nāk Sarkanā Armija, kuras rindās visus šos gadus cīnījiesdēls Oskars. Tagad viņš piedalās dzimtās pilsētas atbrīvošanā.

Tad viņš meklē vecākus. Viņš atrod tēvu uz dēļu kaudzes, istabā,kuras grīda piebārstīta stikla drumslām, bet logu un durvju vairsnav. Vecītis ir tuvu nāvei.Līksma ir atkalredzēšanās šīs postažas vidū. Dēls jautā pēcmātes, bet tēva galva noliecas un ilgi klusē. Tik pēc ilga laika dēlsdzird, ka māte aizvesta nezināmā virzienā…Vai viņi satiksies kādreiz? Varbūt māte aizdzīta verdzībā uzVāciju, kur vergoja visas Eiropas tautas. Varbūt… Un dēls baidāstālāk domāt.

A.Cīrulis, Z.K.Nr.45., 1945.25.03.NāveS NOMetNēSNOMetNeS ŠAUSMASLatviešiem šausmu pilnas sākās 1941. gada jūnija dienas,kad fa šistiskie slepkavas okupēja Latvijas PSR. Iesākās asiņainascilvēku medības. Visdziļākie meža biezokņi un staignākie purvi tikaizmeklēti. Apcietinātos sameta cietumos un nometnēs, tad izvedamas veidīgai nogalināšanai.Mani apcietināja 1941. gada jūlijā. Šucmaņiem darba bija daudz.Bez tiesas, bez sprieduma, pēc acu mēra apcietinātie bija jāšķiroun jāved uz mežu nogalināšanai. Pēc 48 stundu smakšanas bun-kuros mūs, apmēram 100 cilvēkus kolonnā pa 4, stiprā šucmaņu ap-sardzībā, noveda Jelgavas cietumā. Virsuzraugs Stankevičs atņēmaap cietinātiem vērtslietas. Nāves ēnā pagāja nedēļas un mēneši. Noma nas kameras nošāva Ozolnieku pagasta sabiedrisko darbinieku J.Landsmani, ar kuru bijām 1940. -1941. gadā kopā. Gaidīju arī savu128Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)kārtu. Tomēr man bija lemts no nākt Sierumuižā. Arī no šejienesturpinājās apcietināto pazušana. Pēc apmēram pusotra gada mani,kopā ar 60 citiem apcietinātiem, no sūtīja uz Vecsaules kūdras raktu-vēm spaidu darbos. Nometnes priekšnieks Lembergs un tā palīgsKopštāls solījās bēgšanas gadījumā vai par citiem pārkāpumiemmūs stāvus zemē sadzīt un ar ecēšām galvas nolīdzināt. Nometnesšucmaņi ar Lembergu priekšgalā zvē rīgi noslepkavoja b. Meijeru noTeteles pagasta. Leinbergs kopā ar Kopštālu aplaupīja apcietinātos.Šie izdzimteņi nekautrējās noraut pat pēdējo kumosu no mutes.Kaut gan ir sakāmvārds — vārna vārnai acīs neknābj, tomēr šoreizdraugi sakāvās un Lembergs ar Kopštālu paši tika apcietināti.Vasaras beigās mans ceļš kopā ar 100 pārējiem biedriemaizveda uz Salaspili, jo tur vajadzēja vergu rokas, kas ceļ sev uncitiem bara kas un apvelk tās ar drāšu žogu. Tur plosījās riebīgieizdzimteņi un slepkavas oberšturmbanfīrers Lange, oberleitnantsTone un šārfīrers Nikels. Šiem nezvēriem jāatbild par tūkstošu unatkal tūkstošu noslepkavoto, badā nomērdēto, no sisto un pakārtocilvēku. Ja Salas pils smilšu kalni un sīkās priedītes spētu runāt —cilvēka nervi to neizturētu.

Salaspils nometnē pa kreisi bija 3 barakas. Tur atradās ieslodzīti2400 Vācijas un Čehoslovakijas ebreji, kas visi kādā dienā tika no-galināti un samesti milzu bedrēs. Nometnes centrā bija uzstādītaska rātavas, kurās pakārtie dažreiz ka rājās vairākas dienas. Sanitārieapstākļi barakās neaprakstāmi — tajās ņudzēja miljardiem blakšu,utu un blusu.Pēc kāda laika atkal mani ielika melnā Bertā. Atkal mani mocījadoma par pēdējo ceļu uz priedēm. Bet nē, šoreiz Rīgas centrālcie-tums kļuva par manu mītni. Kad mani atveda, bija pašlaik pusdiena.Apcietinātiem izsniedza 50 g mai zes un 0,5 litra šķidras lopbarības.Vakarā bija 150 g maizes un melna, plāna kafeja, rītā 5 kartupelīšiar visu mizu. Arī šeit apcietinātos mocīja utis un blaktis.Izrādījās, biju izsaukts uz prati nāšanu. Vāciešiem bija sevišķapratināšanas kultūra un tehnika. Parasti pratināšana beidzās armetāla stīpas aplikšanu ap galvu, ko skrūvēm savilka kopā. Moceklissa kož zobus un klusē. Tagad stekas neskaitāmas reizes krusto129Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)cietum nieka skrandās tērpto miesu. Tad nagloti zābaki bīstamidragā galvu. Mirkli moceklis redz virs sevis zvēriski izviebtas bandītuse jas, tad iestājas tumsa, zudusi sa maņa.Tādu ceļu vācu okupācijas laikā staigāja labākie Latvijas dēli unmeitas. Sarkanā Armija mūs iz glāba no nāves un iznīcināšanas.E. BeitiņšZ.K., 21.decembris, 1944.AtgrieŠANāS NO KAtOrgAS gAitāM1943. gada otrā pusē Latvijas cie tumos un koncentrācijasnometnēs lielā noslēpumainībā vācfašisti sāka sastādīt izsūtāmosarakstus katorgas darbiem uz Vāciju. Kautgan fašisti to izdarījavislielākā slepenībā, tomēr tas nebija mums nezināms. Lai tomaskētu un mūsu domas novirzītu citā virzienā, tad cietuma gariņipa laida baumas, ka tiekot sastādīti saraksti apcietināto atbrīvošanai.Mūsos šī atbrīvošana varēja ienest vienīgi satraukumu, jo frontesstāvoklis mums bija ļoti labi zināms un tāpat mūsu tautiešu latviešuvācisko nacio nālistu «labvēlība», kuri ne vienu reizi vien bija patveselas delegācijas sūtījuši uz Rīgu pie masu slepkavām šrēderiemun jekelņiem, lai izbeigtu mūsu dzīvības.Kad pēc astoņu diennakšu pavadī šanas «tumšajā» un smagasoperā cijas atgriezos nometnē un cietumā ievāktās ziņas pateicutuvākiem biedriem, tad izrādījās, ka tās tik spēcīgi bija iedarbojušāsuz ieslo dzītiem, ka man draudēja no jauna atgriešanās uz cietumuun «tumšā» atkārtošana. Spiegu tīkls darbojās, bet šoreiz tas parlaimi pagāja secen un neizjauca manu kategorisko bēg šanas plānu,par ko rakstīšu vēlāk.Mani darbos ārpus nometnes vairs nelaida. Bija novērojama netikai pret mani, bet arī vispār pastiprināta ap cietināto uzmanība.Tā pienāca 1944. gada 7. janvāris, kad uzrau dzības pastiprinātība

sasniedza kul minācijas punktu, un visas vergu ko mandas tikaatsauktas no darbiem jau priekšpusdienā. Jāpiezīmē, bija tādaskomandas, kas strādāja mežā un ķieģeļu iekraušanas darbos un130Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)dzīvoja vairākas nedēļas, pat mēne šus ārpus nometnes. Tās slepusbija izsauktas uz nometni jau dienu iepriekš. Tām pārbraucot, aizvār tiem izdarīja pastiprinātu izkratīšanu, pat kājas bija jānoauj.No nomet nes iežogojuma neizlaida pat lopu kopējus.Ieradās galma bende, virsuzraugs Imertrejs ar papilduzraugiemun sa rakstiem. Sākās pa kamerām izsū tāmo izsaukšana un «valstsmantu» nodošana, vai drīzāk atņemšana, jo apcietinātiem vajadzējano tām iz ģērbties un apvilkt savas gadiem izvalkātās lupatas.Šīs procedūras sākumā pēkšņi pienāca ziņa, ka izbraukšana uz«citu darba vietu» atlikta, jo Salas pils nometnē uzlikta karantīnatīfa dēļ.Lielākā daļa atlikšanai neticēja, arī es nē un pie pirmās izdevībasno lēmu bēgt, ko arī izdarīju trešā dienā, 10. janvārī.Savā izbēgšanas laikā dabūju dzirdēt, ka mani kolēģi tiešāmmartā izsūtīti līdz ar salaspiliešiem. Tu vākas ziņas nevarēja iegūtun tikai pēc Jelgavas atbrīvošanas no oku pantiem izdevās lasītno Jelgavas koncentrācijas nometnes izsūtītās Annas Solovjovasvēstuli no Šerburgas (Francijā), kurā tā lūdz savus bijušos darbadevējus pēc sausiņiem un apģērba un ziņo, ka izsūtītās sie vietes noŠerburgas tiek sūtītas uz Vāciju.Šajās dienās Jelgavā, caur Murmansku ieradies b. Gribānovsstāsta: No Jelgavas koncentrācijas nometnes mūs š. g. 13. martā,pīkst. 10 rītā noveda uz Jelgavas cietumu, bet 22. marta naktizem stipras cietum sargu uzraudzības nosūtīja uz preču staciju.Bijām 360 apcietināto, to starpā 80-90 sievietes. Stacijā mūs zemcietuma priekšnieka «Šķībā» (Ducena) stingras kontroles nodevavācu kareivju apsardzībai. Ešelons bija garš, un trīs ceturtdaļas notā aizņēma salaspilieši, kuru lopu vāģu logi un durvis bija nosietasar dze loņstieplēm. Mūs sabāza vagonos pa 45 cilvēkiem. Braucāmcaur Lietuvu, Poliju, un tur mūsu ešelonu papildi nāja ar jauniemizsūtāmo vāģiem. Ēst un dzert visu ceļu nedeva: cie tām badu unslāpes. Brauciena vir zienu nezinājām, un par bēgšanu ne bija kodomāt lielās apsardzības dēļ. Tā izbraucām cauri Vācijai un Fran-cijai. Normandijā, Šērburgā, — mūs atdalīja no sievietēm un artransportmašīnām izsūtīja pa dažādām apcie tinājumu būvēm.Dzīves apstākļi bija drausmīgi: netīrība un bads vārda tiešā131Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)nozīmē. Dzirdējām, at sūtītās sievietes to nevarējušas pa nest,un tādēļ sūtītas atpakaļ uz Vā cijas iekšieni. Mēs tikām spīdzinātiapcietinājumu darbos, kamēr mūsu sabiedrotie — angļi un amerikāņi— mūs sagūstīja, noskaidroja, kas mēs esam, un uz laiku novietoja

atbrīvotā franču teritorijā. Franču iedzīvotāji mūs ļoti atsaucīgiuzņēma un palī dzēja gan ar drēbēm, gan centās paēdināt ar pienuun vīnu.Pēc tam mūs pārveda uz Angliju, kur novietoja līdz lietasnoskaidrošanai gūstekņu nometnēs. Izdeva mums visiem tīras,jaunas drēbes un veļu. Ēdināja ļoti labi, tāpat kā angļu ka reivjus.Nometnē vēlāk sāka pie nākt citi mūsu biedri, kuri bija no vietoti citāsapcietinājumu būves vietās. Daudzi no tiem ar franču patriotiem kāpartizāņi cīnījušies pret fašistu okupantiem. Franču patrioti mūsubiedrus ar ieročiem atbrīvojuši no vācu bendēm, un tie pārgājušipartizānos. No Anglijas mūs grupās pārveda mūsu plašā PadomjuDzim tenē. Tur, Murmanskā, mūs sagai dīja un apsveica PadomjuValdības pārstāvji.Tikai žēl to izsūtīto sieviešu, kuru likteni sedz necaurredzamsplīvurs fašistiskajā Vācijas katorgā.L. Eichmanis,«Zemgales Komunists», 16.decembris, 1944.g.ČetrāS NāveS NOMetNēSNesen no Vācijas atgriezās Lielauces sabiedriskā darbinieceMarija Gaujeniete. Lūk, ko viņa pastāstīja:Pēc gandrīz divu gadu cietumniecības mani no Sierumuižasaizdzen uz politisko pārvaldi. Šucmaņi mani iegrūž kādā bezlogutelpā. Griestos zilgani pelēka spuldze, kas vāji apgaismonomelnējušās sienas.Brīdi esmu viena. Pieeju sienai un satricinošā pārsteigumāapstājos – tā visa pārklāta sarecējušām cilvēku asinīm. Tāpat otra,trešā, ceturtā.132Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Apziņa, ka esmu vienā no daudzinātiem fašistu moku kambariem,skar katru manu nervu kā ledaina roka.Atveras durvis, kas tikpat asiņainas kā sienas, un ienāk četri vīri.To rokās gumijas steki. Mirkli vēlāk viņi lamādamies man uzbrūk.Steki man trāpa visur – pa galvu, kaklu, pleciem, muguru, krūtīm,gurniem, kājām. Plānais apģērbs nemazina sitienu spēku.Visu mūžu atcerēšos kādu spīdzinātāju, sarkanīgiem matiem,asiņu pieplūdušām, mežonīgām acīm.- Ak, tad tāda tu, putniņ, esi, - viņš izsaucas. – Saki, kur citi!Saki, kur citi! Viņi nav aizbēguši, viņi ir šeit!- Tad meklējiet!, - es atkliedzu sakostiem zobiem.Nekad mūžā neesmu jutusi tik daudz spēka kā tagad.- Viņi jau atrasti, viņi jau izdevuši tevi, vienīgi tu esi muļķe!- Nekā neuzzināsiet, - es atkliedzu mokās.Acis pieplūst kā sarkanu gaismu, tad vairs nejūtu neko. Maniatmodina sarkanmatainā vārdi:- Jūsu iznīcināšanai mums ir daudzi līdzekļi. Velti pretojaties.Tik un tā mēs uzzināsim visu.

Bet viņi neuzzina neko.Kopā ar Irmu Dikneri un Grebežu mani aizsūta uz Rīgu. PēcReimersa ielā pārciestām spīdzināšanas šausmām mani ievietoCentrālcietumā.Gandrīz katru nakti mēs jūtam, kā aizved pēdējā ceļā mūsubiedrus. Katrs gaidām savu kārtu.Tad Salaspils nāves nometne. Nometnes pavēlnieki arī šeit ircilvēki ar viszemiskākajiem instinktiem. Ieslodzītie nezina, kāizturēties. Iet pa nometni aizliegts – tikai skriet. Ja kāds skrienotpaskatās sāņus, to bez žēlastības sit līdz nesamaņai. Mūs sit arī parto, ka prasām ūdeni. Mums šeit viss, ieskaitot arī pašu dzīvību, irnoziegums.Daudzi mirst badā, daudzus aizved uz priedēm – pēdējā ceļā.Mani uztur pie dzīvības lielā brīvības cerība: Sarkanā Armija tuvojas.Varbūt sagaidīsim, jo ir jau 1944. gada pavasaris.133Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)***16. maijs. Kā parasti „melnā berta” aizved nāvei nolemtos uzpriedēm. Kā parasti, mēs palikušie, dzirdam šāvienus un kliedzienus.Kad nāvinieku automobilis atgriežas, lai uzņemtu nākošo kravu,arī es esmu starp izsauktajiem.Mūs sadzen pilnu mašīnu un cieti noslēdz durvis. Katrs no mumsdomā, ka braucam pēdējo ceļu. Bet mūs aizved uz staciju. Fašistiorganizē ieslodzīto ešelonu, ko sūtīs uz Franciju.Nāves šausmas pamazām atkāpjas. Rodas ne mazāk mokošasajūta: domājam, ka aizbraucam no dzimtenes uz visiem laikiem.Mēs braucam cauri Lietuvai. Šeit lieli meži, kur slēpjas un cīnāsdaudz partizānu. Ešelons ir ceļā starp Paņevēžu un Kauņu. Abāspusēs dzelzceļam mežs, sliežu ceļš ved kalnā. Lokomotīve smagielš. Pēkšņi daļa no vilciena sastāva atkabinājas, palēnina gaituun slīd atpakaļ. Katrs saprot, ka tas partizānu darbs. Bet, kā viņivagonu atkabināja, to no mums neviens nevar izprast. Katramvagonam galā speciāls paaugstinājums, kur stāv divi vagona apsargi.Atkabināto vagonu apsargi bija latvieši.Vilciens samazina gaitu, tad iet atpakaļ. Vācieši ir nezināšanā,vai atkabinātā sastāvā ir ieslodzītie, vai nav. Kad piebraucamvagoniem, izrādās, ka no restotajiem vagoniem izlauzušiesun aizbēguši 12 apcietinātie. Aizbēguši arī 2 apsargi. Pārējieapcietinātie nav paspējuši izlauzties.Atkabinātos vagonus piekabina sastāvam. Vilciena komandantspārkārto apsardzi. Lai neatkārtotos apsargu bēgšana, katramlatviešu apsargam pieliek vācieti.Mēs braucam uz Kauņu. Kauņā izrādās, ka ešelons, pie kura mūsuešelons bija jāpievieno, uz Franciju jau aizgājis. Priekšniecībanevar saprast, ko darīt. Vairākas dienas mūsu vilciens stāv Kauņā.Gar vagoniem staigā lietuviešu dzelzceļnieki, kas aicina mūs bēgt.

Viņi solās mūs apgādāt ar pārtiku un patvērumu. Bet vagonu lodziņiir mazi, un nav iespējams pa tiem aizbēgt.Beidzot braucam atpakaļ uz Poņevežu. Stacijā pārsteigums– 200 SS vīru slēgtās rindās pavada mūs – 130 apcietinātos – uzkoncentrācijas nometni.134Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Nometnes vārtos, katrā pusē daudzi rungām bruņojušies vīri, kaskatram no mums sit, cik spēka.- Tas ir nometnes apsveikums, - sitienus pavada sitēju smiekli.Pusdzīvi šai sitienu ellei tiekam cauri. Tad mūs sakārto rindās.Resns vācietis, milzīgu, zarainu paegļu nūju rokās, apskata mūs unmūsu mantas. Visu, kas mums līdz – kurpes, kažociņus, mēteļus –nolaupa.Nometne ir īsta rungu valsts. Katram „priekšniekam” (un viņušeit ir daudz) resna paegļu runga. Tās vicinādami un sitienusizdalīdami, rundzinieki sadzen mūs barakās, kas ir pilnas kukaiņu.Netīrajos guļvietas salmos ņudz utis un blusas, bet sienu spraugasir sarkano blakšu pilnas. Netrūkst arī prusaku.Šie kukaiņi kļūst par vienu no mūsu lielākām mocībām. Smagādienas darbā pārmocītie ļaudis naktīs nevar aizmigt. Kuru uzvarnogurums, tas no rīta atmostas jēlu, vietām bezādas, miesu.Mūsu dienas uzturs ir mazs, ziepēm līdzīgs, gabaliņš maizes.Dienu no dienas mūs dzen kūdras rakšanas darbos. Cilvēki saļimstaiz nespēka, bet tos uzmodina un liek strādāt uzraugu zaraināsrungas.Tos, kuru spēki zūd, izlasa no pārējiem, sadzen smagajāsautomašīnās un aizved uz mežu. Viņu pēdējais darbs – izrakt pašiemsev kapu. Kad tas padarīts, nāvei lemtos sadzen bedrē un iemettajā rokas granātas. Nepārbaudot, vai cilvēki dzīvi vai miruši, toķermeņiem steidzīgi uzber plānu kārtu smilšu. Tikai vēlāk lapsas unsuņi pa apkārtni vazā apgrauztus cilvēku locekļus.Poņevežas nometnē ir 11 000 ieslodzīto. Katru dienu mirstdesmiti un simti, bet nometnes iemītnieku skaits nemazinās: biežipienāk jauni apcietināto transporti.Reiz apmēram 20 vīriešu liela apcietināto grupa, izgājusi mežadarbos, nosit savus apsargus un aizbēg. Tas ārkārtīgi saniknonometnes vadību. Visus nometnes apcietinātos izdzen laukumā, kāpagadās izlasa 20 cilvēku no mūsu vidus un tos nošauj visu acupriekšā.Bieži mums pavēl noskatīties, kā slepkavo mūsu biedrus. Skaidriatceros asiņu straumes, kas krāsoja nometnes smiltis. Atceros tikai135Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)17 gadus vecu kara gūstekni, kas izmisis sauc, ka neesot vainīgs.Bet bendes viņi nošāva ņirgādamies – skaisti krītot…Slepkavas uzjautrinās turpat nometnē iekārtotā prieka namā.

Šeit kalpo nometnē izmeklētās skaistākās ieslodzītās. Katru, kaspretojas doties uz prieka namu, sagaida jaunas spīdzināšanas.Nometnes pirts ēkā ir istaba, kur dumpīgās sit līdz nesamaņai.Paģībušo sievieti aiznes uz prieka namu.Reiz no Rīgas latviešu šucmaņi atved 200 Francijas ebreju, kaslabi ģērbušies, krietniem mantu saiņiem. Viņus sagaida parastārungu krusa pie vārtiem. Četrus ebrejus nosit jau „sveicinot”.Ebrejiem ir tulks, kas jautā vāciešiem, kāpēc ar viņiem tā rīkojas.- Tas ir nometnes apsveikums, - bendes atsmej.Viņus sadzen nometnes laukumā un pavēl izģērbties. Saiņus undrēbes nolaupa, bet to vietā izdod skrandas.Vēlāk ebreji jautā, vai nav iespējams nopirkt produktus. Par šojautājumu rundzinieki atkal vairākus nosit.- Vajag tos kāros zobus izdauzīt, - slepkavas smejas, - tadnegribēs ēst…Ebrejus sit vēl vairāk kā mūs. Sakropļo līdz nepazīšanai sejas,salauž locekļus. Strādājot kūdras purvā, ebreji sarunājas franciski.Sargi, domājot, ka ebreji runā par viņiem, runātājus sit, līdz nosit.Tuvojas fronte. Jau dzirdam vareno lielgabalu mūziku. Apsargikļūst nedroši. Vakaros daudzas apcietināto grupas vairs no darbaneatgriežas – tās aizbēgušas. Neatgriežas arī apsargi: noziedzniekimūk no nozieguma vietas. Mēs pacilāti domājam, ka kuru katrudienu atnāks brīvība, bet zem nometnes barakām SS vīri novietolielus spridzināmo vielu lādiņus.Kādu rītu kā zibens no skaidrām debesīm mūs pārsteidz trauksme.Desmit minūšu laikā mēs sagatavojamies ceļam un nostājamiesnometnes laukumā. Stingrā apsardzībā mūs aizdzen uz staciju.Nometne paliek gandrīz pilnīgi tukša.Mums ir tāds garastāvoklis, it kā būtu jāpārdzīvo tūkstoš nāves.Vēlāk no apsargiem uzzinām, ka Poņevežas nometnē pēc mūsuaizbraukšanas atsūtīti 37 000 apcietināto, kas, tuvojoties frontei,ar visām nometnes barakām uzspridzināti.136Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Mēs ceļojam caur Lietuvu. Fronte ar lielgabalu dārdoņu dzenaspakaļ. Kādu nakti, kad lielgabalu dārdoņa pārspēj vilciena klaboņu,ešelons apstājas. Fronte ir tik tuvu, ka dzirdami pat ložmetējušāvieni.Mūsu apsargi un vilciena vadība apspriežas, ko darīt – vai mūspamest likteņa ziņā un pašiem bēgt, vai mūs apšaut.Tad fronte it kā pārstāj trokšņot. Lokomotīve nopukstas, un mēssākam tik ātri braukt, ka vagoni svaidās kā sērkociņu kastītes.Vagonos mums ir sliktāk kā lopiem. Stāvama un guļam pašisavos izkārnījumos. Daudzi aiz slāpēm mirst, un vairākas reizes novagoniem jāizmet līķi. Mirušo vietā stacijās pie mums iedzen jaunusapcietinātos. Kēnigsbergā vagonus pieblīvē līdz neiespējamībai.Kādu dienu esam galā – lielajā Štuthofas nāves nometnē.

Mūs sadzen kādā lielā barakā un pavēl izģērbties. Mūs atbrīvono visa – no drēbēm un cilvēka vārda. Tiem, kam mutē atrodzelta zobus, tos izlauž. Izdod strīpainos katordznieka apģērbus unnumurus. Neesmu vairs Marija Gaujeniete, bet Nr. 41011. Apavusneizsniedz.Nometnē ir vairāk kā 100 000 ieslodzīto. Tā iekārtota pie jūras,uz kādas pussalas. No trim pusēm mūs apņem ūdens, taču fašisti aršo dabisko iežogojumu nav apmierinājušies: nometni iežogo augstsaugstsprieguma strāvas vadu un dzeloņdrāšu žogs.Nometnes vidū atrodas karātavas, kuras lieto pie mazākāieslodzīto pārkāpuma. Atmiņā vienmēr paliks divi kara gūstekņi –brāļi.Ir parastākais kāršanas laiks – pēcpusdiena. Nevienu nelaiždarbā, visiem jānoskatās, kā tiek pakārti mūsu biedri. Mūs sadzenkarātavu laukumā. Vecākā brāļa kāršanas laikā jaunākais brālispagriežas pret mums un saka:- Biedri, atriebiet mūs! Mēs neesam noziedznieki! Mēs tikaicīnījāmies par savu dzimteni! Biedri, atriebiet!Nometnes krematorija ir ārpus baraku novietnes – atsevišķānožogojumā. Tās garais dūmenis kūp dienu un nakti.Krematorijai vajag upuru – vienalga, pusdzīvu vai mirušu. Kadpietrūkst to, nometnē atnāk resnvēderi – vācieši, nosēžas divās137Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)rindās nometnes lielākajā barakā un pavēl apcietinātajiem kailiemdefilēt garām. Kas viņiem liekas pārāk novājējis, vai arī kura skatsnerāda pietiekošu padevību, tos izvēlas krematorijai. Drīz viņiemjāiet pēdējais ceļš.Dienas, kad notiek upuru izlase, ir visbaigākās. Pirms dīvainās unbaisās parādes ieslodzītie, nebēdājot par sāpēm, rīvē savu ādu līdzuztūkumam. Katrs grib izskatīties brašāks un brangāks.Reiz par krematoriju mums pastāsta, kad ir labā garastāvoklī,kāds šīs nāves fabrikas darbinieks, kas nereti ir klāt arī pie upuruizlases.Lūk, ko mēs uzzinām:Tos, kas izraudzīti krematorijai, sadzen lielajā blokā Nr.30. Tas irnāvinieku bloks – klaja un vienmuļa telpa bez guļamlāvām. Parastišī telpa pilnīgi pieblīvēta nāviniekiem. Cilvēki šeit guļ cits citamvirsū. Daudzi mirst šeit, nesagaidot krematorijas svelmi.Pārtiku nāvinieku bloka iemītniekiem neizsniedz, lai arī cik ilgabūtu gaidīšana, līdz pilnās krematorijas krāsnis iztukšojas. Pēcvienas vai divām dienām daļu no nāvei nolemtiem dzen tālāk –tagad tieši uz krematoriju.Krematorijas ēkā milzīga krāsns. Virs kurtuves sīku restīšugrīda. Priekštelpas grīda – blīva metāla plāksne. Nelaimīgos sadzenpriekštelpā, paceļas krāsns telpas noslēdzēja siena, un metālagrīda ar visiem ļaudīm bīdās krāsnī. Kad tas noticis, aizveras krāsni

noslēdzošā siena, un metāla grīda slīd atpakaļ priekštelpā, betcilvēkus no tās noslauka aizkritusī siena. Tie paliek uz sīkajāmrestēm. Viņus apņem dūmi un nāvējoša svelme. Nāves agonijācilvēki taisa visdīvainākās kustības un kliedz, tad liesmu rēkoņapamazām apklusina vaidus.Cilvēki pārvēršas pelnos, kas krīt cauri sīkajām restēm. Nopelniem pagatavo superfosfātu. Tā nekas neiet zudumā.Krematorijas milzīgā krāsns uzņem atkal jaunus upurus.Nereti dūmi un deguma smaka tā pārklāj nometni, ka grūti elpot.Lai saglabātu savus nervus, cenšamies nedomāt. Kaut tikai desmitutūkstošu biedru nāve neaizietu līdz apziņas centram!138Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Kādu nakti pēkšņi nometnē trauksme. Deg krematorija! Nometnessargi ceļ milzīgu traci, šaujot ar šautenēm un ložmetējiem. SS vīruķēdes apņem krematoriju.Pēc ugunsgrēka izrādās, ka krematorija ir pilnīgi izpostīta.Izbēgušie cietumnieki, nevērojot dzīvības briesmas, pārkļuvušikrematorijas aizžogojumam un krematoriju aizdedzinājuši.Vēl šodien man nav skaidrs, kā viņi tik pamatīgi to varēja izdarīt.Bijām ļoti maldījušies, domādami, ka ar krematorijas iznīcināšanumūsu dzīve uzlabosies. Tagad mūsu nonāvēšanai pielieto indes.Nereti mums pasniedz saldu, smaržīgu tēju. Pēc tās lietošanas mūspārņem neciešamas slāpes. Kā neprātīgi cilvēki vārtās pa barakugrīdām, laiza noslēgtos, sausos ūdens krānus, laiza ateju vietāsuz grīdas sakrājušos šķidrumu. Visur krājas līķi. Apcietinātie – līķuvācēji tos iznes no barakām un krauj grēdās kā malku.Kādu nakti nometnē aiz slāpēm nomirst 115 cilvēku. Kas izturellišķās slāpes, paliek dzīvs.Pašus apcietinātos nozīmē līķu pārmeklēšanai. Mums irjāpārmeklē savu mirušo biedru mutes un tajās atrastie zelta zobijāizlauž un jānodod fašistiem. Miroņiem nolaupītās vērtības kļūstpar greznojumu vācu grētām un hildām.Apcietinātie, kas pret pašu gribu redzēto aptver, kas nevar izbēgtdomām, kļūst vājprātīgi. Milzīgi daudz ļaužu mirst bada nāvē, betnometnes iemītnieku skaits nemazinās. Katru dienu nometnē atsūtačetrus piecus simtus jaunu apcietināto.Mātēm atņem bērnus. Apsargi stāsta, ka bērnus sūta uz kādupilsētu, kuras vārdu neizpauž. Tie, kas saņem bērnus aizsūtīšanai,mums pastāsta, ka šajā pilsētā viņus pārdod par 5 markām gabalā.Vācu ģimenes tos pērkot un audzējot par paklausīgiem vergiem.Zēnus kastrējot.Kādai sievietei ir četri bērni, bet zemcilvēki tos atņem uz aizsūtapārdošanai verdzībā. Sieviete neiztur šo briesmīgo triecienu unkļūst vājprātīga. Nereti, ieraugot vāciešus, viņa skrien tiem klātun kliedz:- Lūk, lūk, tie ir manu bērnu slepkavas! Es pazīstu tos! Zinu,

ka manus bērnus pakāra. Bet es zinu – arī viņi drīz karāsies. Es jauredzu to.139Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Citreiz viņa plēš no sevis atlikušās skrandas, krauj tās kaudzē unsaka, ka drēbes jātaupa bērniem.Lai mūsu ciešanas būtu lielākas, ārprātīgos nešauj, viņus nevedarī nekur citur, bet atstāj nometnē.Reiz divas ebrejietes – māsas - apsargi tā spīdzina, ka viņaskļūst vājprātīgas. Kā mēnešsērdzīgas viņas klīst gar mūsu barakāmun kjliedz:- Redzi, redzi, nāks atkal kungi mājās! Nesīs atkal pirkstus arvisiem gredzeniem, zobus ar visiem žokļiem.Kādu dienu māsas pievāc vienu no daudzajiem līķiem, noliekto mūsu barakas priekšā, sakrauj uz tā dažādas lupatas un kaudziaizdedzina. Ap sārtu viņas griežas, virpuļo un kliedz:- Lūk, lūk, vācietis! Tagad mēs viņu dedzinām.Tad vācieši māsas pievāc un nonāvē.Kad vājprātīgo skaits pavairojas, fašisti ap 50 metrus nonometnes drāšu aizžogojuma ierīko otru – niedru aizžogojumu.Tā tuvējā šaursliežu dzelzceļa strādnieki vairs neredz nometnesvājprātīgo ālēšanos.Vājprātīgo sarodas tik daudz, ka arī pārējie sākam šaubīties parsavu prātu. Dienu un nakti nometnē skan ārprātīgo kliedzieni unslimo vaidi.Drausmīgas ainas rada ēdiena izdalīšana. Kublos, kas atgādinakastes, atrodas melna zupa, kurā peld dažas nesagrieztas, arvisām zemēm vārītas kāpostu lapas. Tikko kubli parādās nometnē,apcietinātie gan rāpus, gan salīkuši kā ģindeņi steidzas pēc ēdiena.Pie kubliem nejēdzīga drūzmēšanās. Uzraudzes – vācietes – laižsitamos darbā. Dēļu gabali un rungas šņāc gaisā. Saņemto porcijukatrs steidzas ātrāk apēst, lai kāds ārprātīgais biedrs to neatņemtu.Pēc ēdiena saņemšanas vienmēr izrādās, ka vairāki mūsu biedrinosisti, nospiesti vai noplaucēti.Zirgu vietā visu nometni apkalpo paši ieslodzītie. Pa 16 vai 20mūs sajūdz speciālos ratos un dzen darbā. Mūsu aizjūgs – plataslentas, kas pārņemtas pār pleciem un krustiski krūtīm. Vedamatkritumus, produktus priekšniecībai, zupu ieslodzītiem, vedam arī140Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)līķus. Velkot vezumu, mūs katrā pusē pavada divi spēcīgi vācieši –sitēji, kas mūs pastāvīgi dauza ar rungām.Par mazāko pārkāpumu mūs soda. Gadās, ka vācietim nākot, mēsnepaspējam laikā atvērt durvis (vācieši negrib pieskarties durvjurokturiem, baidoties no slimībām). Vācietis pavēl nolikt soliņu pieaugstsprieguma dzeloņdrāšu žoga. Ar seju pret žogu vainīgajampiecas stundas jāstāv uz soliņa, paceltām rokām, bez kustēšanās.

Kas rokas nolaiž, to sit, līdz visas ieslodzītā drēbes piemirkst asinīm.Daudzi šādu sodu neiztur: stāv, stāv un nokrīt, lai no nesamaņasvairs neatmostos nekad. Uzraugs pieiet pie beigtā, pasper ar kājuun pavēl līķu vācējiem to pievākt.Nereti mēs gribam nelaimīgo atvietot. Atvietotājs klusi pieietpie vainīgā, atlaiž to, un pats nostājas uz soliņa. No pazīšanas navko baidīties: mēs visi atgādinām ģindeņus. Ja to uzzina uzraugi,tad to, kas nelaimīgo atvietoja, noliek blakus agrāk nosodītajam.Atvietotājam jāstāv desmit stundu. Parasti viņi mūsu vidū vairsneatgriežas.Dažas ieslodzītās iet strādāt armijas virtuvē. Maldīgi domāt,ka šeit mēs varam paēst (strādājam ārpus nometnes īpaši ierīkotādarba nometnē). Par kartupeļa vai burkāna šķēlītes paņemšanu –nāve. Taču cilvēki, nedomādami par briesmām, nereti paņem kādukartupeļu mizu. Par šo pārkāpumu virtuvē katru dienu daudzusnosit.1944. gada rudenī nāves nometnei blakus ierīko kādu citunometni, kurai apjoztās dzeloņdrātis nepiesātina ar elektrību.Mums par pārsteigumu tur novieto bēgļus no Baltijas republikām –šucmaņu, aizsargu ģimenes un citus tautas atkritumus. Mēs zinām– viņus šeit atdzinušas trulās, dzīvnieciskās bailes no taisnā sodaun zeme, kas piesūkusies viņu noslepkavoto mocekļu asinīm. Vīrikopā ar sievām un bērniem ir nometnē. Kad mēs mēģinām ar tiemsarunāties, viņi uzpūtīgi saka:- Jūs esat ieslodzītie, un mums aizliegts ar jums runāt.Kad vācieši viņus aplaupa tikpat pamatīgi kā mūs – tas notiekapmēram nedēļas laikā – viņus novieto pie mums, „tautieši” par to141Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)ir sašutuši. Viņi izvēl pārstāvi, kas jautā vācu priekšniecībai, kasieradusies pie mums:- Kāpēc mēs esam novietoti pie arestantiem?Vācietis atbild īsā runā, kas nodevējiem cērt asi kā pātagascirtieni. Ar viņiem sadzīvojam kā suns ar kaķi.Nu mūsu vidū ir zemiski ļaudis, kas kalpo ienaidniekam. Spiegiir labi paēduši. Šie netīrie cilvēki nav zaudējuši cilvēcīgo izskatu,bet tas šeit modina riebumu. Mums liekas, ka viņi barojas no mūsuasinīm.Viņu izpriecu vakari ar vāciešiem notiek turpat barakās. Katrābarakā atrodas kāda mazāka telpa, kur dzīvo spiegi vai spiedzes.Spiegu tuvumā mēs nerunājam, bet viņi nodod saviemkungiem katru mūsu kustību. Mūs soda par viņiem nepatīkamāmkustībām. Nometnē redzami cilvēki nogrieztām ausīm, izdauzītām,iztecējušām acīm, izsistiem zobiem un sakropļotiem žokļiem.Bet tie bēgļi, kas nepagūst iekļauties spiegos, pēc laika izskatākļūst līdzīgi mums.Veselākos un spēcīgākos no mums izlasa un aizsūta. Apsargi

stāsta, ka tos sūtot darbos. Bet pēc kādām nedēļām daži aizsūtītieatgriežas sakropļotiem locekļiem. Viņi bez ieročiem dzīti frontespriekšējās līnijās. Tos, kas bēga Sarkanās Armijas pusē, nopļāvavācu ložmetēji. Lielākā daļa no viņiem krita.Nāk laiks, kad arī līdz mums atnāk kara trokšņi. Neviens vairsnedomājam par nāvi. Izšķiršanās tuvojas. Artilērijas dārdi kļūstnepārtraukti. Sprādzienu saviļņotā zeme dreb. Jau redzamartilērijas lādiņu sprādzienu uzliesmojumus.Pie mums sarodas daudz vāciešu. Mūs izsauc, sastāda rindās.Kāds vācietis jautā, kas grib palikt nometnē, kas - iet viņiem līdzi.Mēs nezinām, ko atbildēt. Baidāmies, ka palicējus nonāvēs.Pēc īsa klusuma sakām, ka sekosim pavēlei.Tīfa un dizentērijas slimie paliek nometnē. Mūs puskailusfebruāra sniegā un salā dzen kājām Vācijas iekšienē.Tai pašā dienā uzzinām, ka pēc mūsu aiziešanas nometnesbarakas aplietas ar benzīnu un aizdedzinātas ar visiem slimajiem.142Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Mūsu grupā ir 60 000 ieslodzīto. Bargajā salā daudzi naktsapmetnēs nosalst. Kas nespēj gājienam sekot aiz bada un nespēka,tam dzīvi izbeidz fašistu lodes.Dažiem mums ir koka tupeles, dažiem nav pat to. Nelaimīgiekailās, aiz sala sarkani uztūkušās, kājas cenšas tīt dažādāmskrandām, kas noplēstas mirušiem biedriem.Desmit dienas mēs tā riņķojam tikai ap Dancigu. Visi ceļi, kas vedprom no pilsētas – slēgti. Mūs pastāvīgi pavada lielgabalu dārdoņa.Naktīs mūs sadzen šķūņos. Pēdējā apmetne – šķūnis – netālu noŠturthauas pilsētas. Kad rītā pamostos, vienā pusē sev saskaitupiecus, otrā – septiņus līķus.Pienāk arī mana kārta. Kājas vairs nejūtu līdz ceļiem. Staigājukā uz stabiem. Pārņem nespēks, un es pakrītu.Caur lēni krītošo sniegu redzu pie manis pienākošo vācieti. Viņšjau paceļ ieroci.- Ak, vai tiešām vairs dzimteni neredzēšu?- kā murgos čukstu.Vācietis nolaiž ieroci un pieliecas man.- Kā, latviete? - viņš izsaucas latviešu valodā.- Jā, - es apstiprinu.Tas ir tautas nodevējs – latviešu šucmanis, bet man ir laimējies.Viņš paņem mani, gabalu nes un ieliek kādos ratos. Dzirdu fašistuapspriedi un strīdus. Tad salasa visus nespēcīgos, tos vairs nenošauj,bet saliek ratos.To dara tuvie Sarkanās Armijas lielgabalu dārdi. Mūs aizved līdzkādam klosterim un pamet klostera baznīcā. Mūķenes mūs paēdinaar siltu zupu. Bet nāve vairs neatstājas no mums; šeit atkal daudzimirst.Tad mūs aizved uz nometni Kokoškino, kas atrodas 12 km noDancigas. No 60 000 ieslodzītiem esam palikuši tikai 20 000. Pārējie

aizgājuši bojā briesmīgajā ceļā.Šeit atkārtojas tās pašas mocības, kas Štuthofā. Tāpat dienu unnakti kūp krematorijas dūmenis, tāpat masām mirst cilvēki. Martasākumā nometnei uzbrūk tīfa un holēras epidēmijas. Neslimojošosvācieši aizdzen uz frontes priekšējām līnijām – sev par bruņām.143Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Fronte pavisam tuvu. Lādiņi sāk krist tieši uz nometni. Kādslādiņš sadauza nometnes virtuvi. Nu vairs nav arī melnās, ar visāmzemēm vārītās biešu lapu zupas. Pārtiekam no nometnes samīdītāsniega.Artilērijas dārdoņa kļūst nepārtraukta. Sprādzienu satricinājumosizbirst baraku logu rūtis, izgāžas durvis. Dažas barakas lādiņi pilnīgisadragā. Arī starp mums ir kritušie un ievainotie.Tad Sarkanās Armijas artilērija nometni sāk apšaudīt mazāmgranātām. Tās krīt taisni tur, kur atrodas vāciešu mītnes. Arīsarkanzvaigžņotās lidmašīnas apšauda tikai vācu mītnes. Mēsbrīnāmies par šo precizitāti, bet saprotam: Sarkanās Armijas izlūkiir pastāstījuši, ka šeit atrodas nāves nometne.Kādu rītu pie mums ierodas nometnes priekšnieks, kas uzaicinamūs sev līdz. Mēs kā vienā balsī atbildam, ka, lai ar mums notiekkas notikdams, mēs paliksim nometnē, jo neesam spējīgi paiet.Drīz sākas spēcīgs padomju lidmašīnu uzbrukums. Vienu otruno bendēm nošauj ar klāja ieročiem. Ar to pietiek, lai zemcilvēkidzīvotu pastāvīgā panikā. Aizmirstot mūs, viņi aizbēg.Baraku durvis un nometnes vārti paliek vaļā. Kas var kustēties,tas aiziet. Visapkārt mums vācu kareivji. Bet nezvēram jau izlauztizobi: neviens vairs par mums neinteresējas.Esmu saslimusi ar tīfu. Pusnesamaņā palieku nometnē.Piecpadsmit dienas dzīvoju ar sniegu vien. Barakās mūsu vidū irdaudz līķu. Neviens vairs viņus nesavāc.15. martā barakā ienāk Sarkanās Armijas izlūki. Saceļas milzīgstroksnis. Katrs no mums kaut ko prasa – ūdeni, maizi vai vienkārši– glābiņu. Mums atnes prasīto. Pēc niecīgā daudzuma iebaudītāēdiena atkal daudzi mirst. Bet palikušie – ejam uz dzīvi, nobeidzsavu stāstu Gaujeniete.Es skatos viņas sirmajos matos un man liekas – tie dreb gluži kāsidraba zirnekļa pavedieni rudens vējā.- Stāstot man viss it kā otrreiz jāpārdzīvo, - viņa paskaidro. Toneatcerēsies vien cilvēki, to atcerēsies cilvēce. Ka fašisms ir labākocilvēku nāve, to redzēja visi. Ka fašisms ir tautu nāve, to redzējāmmēs, visas Eiropas tautu piederīgie, kas izgājuši caur Vācijas nāvesfabrikām. Ka fašisms ir civilizācijas un kultūras nāve – mēs zinām.144Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Slava Sarkanajai Armijai, kas izglābusi cilvēces brīvību, kultūruun mūsu dzīvības!

A.CīrulisNr. 196. (16.12.1945.) – Nr. 201. (24.12.1945.)„Zemgales Komunists”Arī viņU NONāvēJA FAŠiStiHitleriskās Vācijas zaldāti, kas vēl tikai pirms dažām nedēļāmcīnījās pret Sarkano Armiju, dažu sargkareivju pavadīti, garāskolonās tagad soļo uz gūstekņu nometnēm. No tā brīža, kad viņinolika ieročus, tie atrodas padomju likumu aizsardzībā. Saņemvajadzīgo pārtiku un medicīnisko palīdzību. Viņi nes savas dienestapakāpju un citas nozīmes. Ar aukstajiem ieročiem vienību priekšgalāsoļo virsnieki. Pilsētas ielās bieži dzirdam pat viņu dziesmas.Kā hitleriskie kara kalpi izturējās pret padomju gūstekņiem,par to varam lasīt vācu ļaundarību izmeklēšanas VĀK plašajosziņojumos.Arī šai rakstā lasītājus gribam iepazīstināt ar kāda padomjukaragūstekņa drūmo likteni, kuru, kā tūkstošiem citus, nomocītuun badā izmērdētu, noslepkavoja fašistiskie bendes – šucmaņi ungestapovieši.***Zied ābeles un ķirši. Zilajās debesīs mirdz maija saule. Virmosakarsušais gaiss.Granīta pils uz ezera krasta. Te Gaujienas vidusskola. Citkārtskolnieku čalu pilnā celtne stāv klusa. Miris kāds skolotājs, kas bijane vien skolnieku, bet arī apspiestās strādnieku šķiras draugs.Roberts Paipala šodien nedomā par grāmatām. Klusā dārza stūrīviņš sasaucis skolnieku masu sapulci. Draugiem viņš runā kvēlus,dumpīgus vārdus. Tas ir izaicinājums vecajai pasaulei. Roberta matiizspūruši, citkārt sapņainās, rāmās acis deg. Viņa runa daudzusaizrauj. Brīvības vārdu viņš bieži met zēnu barā.145Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Otrā dienā skolas direktors zina visu. Viņš ilgi tirda Robertu, betzēns sakniebj lūpas un klusē.Direktors liek atsaukt uz skolu Roberta mātes māsu, pie kurasviņš dzīvo un kas maksā viņa skolas naudu.- Mēs negribam audzināt komunistus! – kliedz direktors ienācējaipretim. – Šis puika no skolas ir jāizslēdz!Tikai ar lielām lūgšanām Roberts var palikt skolā un turpinātmācības.***Taču dzīve kāpj saules kalnā. Viņš studē universitātētautsaimniecību. Lai arī bieži viņam trūkst naudas un dažreiz jāciešbads, tomēr viņš ir apmierināts – krājas zināšanu spēks.Naudu dažreiz atsūta jaunākais brālis Pēteris, kas strādā uz kādatirdzniecības kuģa par kurinātāju. Bez tam viņš apgādā Robertuar nelegālo literatūru, ko nereti atved no Ļeņingradas. LiteratūruPēteris izdala arī citiem strādniekiem.

Tad nāk nelaime. Buržujiskā policija pie Pētera atrod aizliegtāsgrāmatas. Roberts redz, ka bruņotie buržuju varas kalpi brāli aizveduz Centrālcietumu.Pēteri notiesā uz vairākiem gadiem. Izbeidzas katra palīdzībano ārpuses. Robertam ir jāizstājas no augstskolas līdzekļu trūkumadēļ.Valsts iestāžu durvis viņam ir slēgtas, jo viņu skaita parkomunistu. Viņš sasaiņo savas grāmatas un darba drēbes un braucuz Jaunauci pie mātes māsas.Viņš ir mežstrādnieks, grāvracis, laukstrādnieks. Brīvajos brīžoslasa Marksa „Kapitālu”, ko glabā aiz jumta spāres.Pagasta aizsargi glūnīgi vēro viņa gaitas.…Dzīve ir šaura kā gliemežvāks. Pēc kāda laika izdodas tikt uzdzelzceļa par konduktoru. Darbs šeit ir vieglāks, un Roberts vairākvar nodoties grāmatām. Līdztekus darbam viņš mācās arī Eglesliteratūras studijā.Šauro dzīvi pāršķeļ 1941. gada 17. jūnijs. Roberts stāv Rīgasgalvenās stacijas laukumā, vēro līksmos ļaudis un padomju tankus.Viņa zēna dienu sapņi sāk piepildīties.146Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Tad viņš brauc uz Jaunauci pie brāļa, drosmīgā lauku puiša, kaspirmais pie aizsargu nama mastā uzvilka sarkano brīvības karogu.Kopā ar brāli viņš šeit organizē padomju aktīvu un laukstrādniekuarodbiedrību.Kad pagastā viss noorganizēts, viņš pāriet strādāt apriņķalaikraksta „Zemgales Komunists” redakcijā. Te viņš ir atbildīgāredaktora vietnieks.***Mierīgo darbu pārtrauc nodevīgais fašistu uzbrukums padomjuzemei. Roberts deg cīņas nepacietībā un brīvprātīgi pieteicascīnītāju rindās.Kad izdod pēdējo „Zemgales Komunista” numuru, Roberts saka:- Tagad mēs aiziesim karot. Varbūt mēs atnāksim atpakaļ kākropļi, varbūt pavisam vairs neatnāksim, bet uzvara noteikti būsmūsu.Drīz viņš jau cīnās frontē. Nokļuvis ielenkumā 10. augustā 1941.gadā, netālu no Peipusa ezera viņš krīt gūstā.Gūstekņus dzen kājām uz Rīgu. Apavi noplīst, un daudzi paliekbez tiem. Neizsniedz arī pārtiku. Daudzi mirst aiz bada un slāpēm.Rīgā Robertu ievieto Tērbatas ielas cietumā. Sākas gūstekņumasu slepkavības. Roberts kā stingumā gaida savu kārtu. Badaizmisums dara trulu.Briesmīgās 1941./ 1942. gada ziemas janvārī Roberts aiz nespēkair tuvu nāvei. Ejot pa kāpnēm, augšā var tikt tikai rāpus.Beidzot, kad Roberts vairs neceļas no cietās cietumnieka lāvas,ārsts atļauj saņemt pienesumus. Stāvoklis nedaudz uzlabojas.

Roberts sūta piederīgajiem veļā iešūtas zīmītes, kurās ir tikai trīsvārdi: „Maizi, maizi, maizi!”***1942. gada 1. maijā Robertu pārsūta uz Jelgavas cietumu. Pēcilgām pūlēm viņa dzīves biedre dabū tikšanās atļauju.Abus šķir biezs stiepļu žogs. Tuvinieki viens otram liekas kā miglā.Bet aiz sievas muguras cementa klonā cietus soļus sper uzraugs.147Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Roberts ir pavisam uztraukts. Acis kļūst valgas, un asaras vairsnav valdāmas. Smags, mocošs klusums. Sekundes rit smagi, betātri, jo katra it kā dun apziņā: „Laiks iet. Laiks iet.”Klusumu izbeidz gluži parasta saruna par saimniecību. Kā degošsvilnis apņem sirdi, kad runā par mazo Āri – mīļo dēlu.- Man ir tik daudz Tev ko teikt, - Roberts mulsumā saka, - bettagad nevaru nekā.Tad atjēdzas, stāsta par gūstā krišanu un cietumu, par daudzubiedru bada nāvi, par paša bada mokām.Tā bija pēdējā tikšanās.***1942.gada 17. oktobris. Pie cietuma piebrauc liels, zils autobuss.No vārtiem līdz mašīnai nostājas šucmaņu rindas. Tad vārti atveras.Pagalmā, cietumsargu ķēžu ieslēgta, stāv grupa bālu gūstekņu.Kāds šucmanis cietu balsi saka, ka izsauktos nosūtīs uz Rīgu unnodos vācu komandanta rīcībā.To cietumnieki dzirdējuši jau daudzreiz. Tā saka visiem, kaslemti pēdējam ceļam.- Lai dzīvo Padomju Savienība! – kāds kliedz, un vārdi skanvareni un gaiši.Tas ir Roberts. Viņam tūliņ atsaucas kāds cits:- Nāvi fašistiem!Šie saucieni šucmaņus ķer kā pliķis. Naidpilna pavēle liek dotiesuz mašīnu. Divdesmit astoņi mocekļi sāk grūto ceļu.Sitienu pavadīti, pa vienam tie iet uz autobusu. Tur katramsasien rokas. Kad visi sadzīti mašīnā, šucmaņi drošāk var izgāztsavu naidu. Nāviniekus dauza līdz nesamaņai.Pārņem skaudras, apziņu plosošas šausmas. Grūti mirst cerības,tās vēl grib tverties šaubās: vai tiešām ienaidnieks ir tik zemisks, kanonāvēs aizsargāties nespējīgus, sasietus gūstekņus?Netālu no cietuma, augstā bēniņu logā parādās bāla sieviete.Viņas seja raustās sāpēs. Ķermenis ietrīsas un sakņūp uz palodzes.Atkal aizveda!Un vēl cauri asarām, cauri motora dūkoņai viņa no slēgtā autodzird šucmaņu riebīgās, zvēriskās lamas un sitienu trokšņus.148Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Šai sievietei vīrs moku ceļā aizvests jau sen. Šodien augstajā logā

dežūrē viņa. Rītdien šeit cietumu vēros kāda cita. Katru nāvinieku,katru viņu vaidu un asiņu lāsi viņas grib saskaitīt. Viņas zina: reiznāks diena, kad slepkavu priekšā cels lielo asaru un asiņu rēķinu.Mašīna brauc pa Rīgas šoseju, tad nogriežas meža ceļā unapstājas. Automobili ielenc slepkavu bars, kas jau gaidījis mežā.Pa vienam triec ārā sadauzītus, asiņojošām sejām, tikko pusdzīvusnāviniekus.Biezoknī jau gaida kapi. Kādai gūstekņu grupai pavēlēts tosizrakt jau vakar.Roberta apziņā viss griežas un jūk. Nu vairs nav nekādu cerību.Tik doma grūta un vienmuļa kā izmisums: es taču esmu gūsteknis,vai tiešām fašisti…? Šausmas nerada tikai bailes par savu dzīvību,vairāk doma par visa cilvēcīgā nāvi.Meža klusumā kliedzieni un šāvieni. Tad – satricinošs miers.***Jelgavas politpārvalde. Kancelejā ieiet kāda kalsna sieviete,pelnu pelēku seju. Viņa jautā:- Vai es kaut ko varētu dabūt zināt par savu vīru Robertu Paipalu?- Ko Jūs gribat zināt? – viņā saltu skatu veras resns vācietis.- Kur viņš palicis? Esmu tik daudz viņu meklējusi… - sievas balssskan gurdi un aizlauzti. Liekas, ka to smacētu kapu smilts.- Šodien nē, kādu citu reizi, - skan izvairīga atbilde.- Es gan gribētu zināt. Man tik tālu mājas…Tad vācietis pārlasa kādu papīru un paziņo, ka viņas vīrs miris.Bet, lai nebēdājot, par ģimeni tikšot gādāts.Sievas acīm pietrūkst gaismas, uz mirkli viņa zaudē samaņu.Atguvusies viņa ātri, cik vien varēdama, steidzas ārā no šīsbriesmīgās mājas. „Nekad nekā es negribēšu no šīm asiņainajāmrokām,” viņa domā. Cieti un sveši liekas pašas soļi. Bet sāpēs unmēmā izmisumā dzimst tvirtā atziņa – izturēt un nepiedot.149Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)***Un šodien, kad nebeidzamas fašistu gūstekņu rindas iet cauriizpostītajai pilsētai, liekas, drēbes tiem klāj ne ceļa putekļi, bet tokapu smiltis, kurus viņi atstājuši visās Eiropas malās.„ZK” Nr.86., 1945. g. 5. JūnijsJānis BudrisKO eS PieredzēJU NāveSNOMetNē vāciJā?Uz vāciju1944. gada jūnijs Salaspils koncentrācijas nometnē. Jau ilgākulaiku aiz Daugavas dzirdama lielgabalu dunoņa. Noprotams, kafronte vairs nav tālu. atbrīvotāja Sarkanā Armija tuvojas.Ko darīs ar mums – ieslodzītajiem? Vai iznīcinās, vai vedīs uzVāciju? Šie jautājumi tagad dzirdami visā nometnē.Jūlija sākumā mūs vairs darbos nedzen. Pēc gestapo ( Vācijas

slepenās valsts policijas) sastādītiem sarakstiem tiekam izsaukti unpārbaudīti. Tad mūs sablīvē barakās, kurām visapkārt stāv bruņotiSD vīri.Cilvēku ļoti daudz. Gaiss neciešami smacīgs, bet no barakām mūsvairs neizlaiž. Klīst baumas, ka ceļš uz Vāciju jau nogriezts, ka naviespējams mūs vairs izvest. Vīru skatos lasāms baigais jautājums:kas būs?Tā paiet dienas piecas. Beidzot tomēr jau no agra rīta mūsizdzen nometnes laukumā. Atkal skaita, atkal rindo, sit ar nūjāmun dzenā. Atņem visus katliņus, traukus, nažus, bārdas nažus unlabākos apģērba gabalus.Sākas gājiens. Esam ap tūkstoš cilvēku. Stacijā mūs sadzenvagonos – pa sešdesmit un vairāk katrā.150Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Gaiss drīz kļūst nepanesami sutīgs – ir pats vasaras vidus. Betdurvis un logi ciet- aizskrūvēti, aiznagloti, dzeloņdrātīm aizrežģoti.Ar paslēptiem nažiem, ko neatrada SD vīri, izgriežam vagonasienā spraugas – gribam vērot ceļu.Lai kā cenšamies uzturēt možu garastāvokli, tomēr katrsnojauš, ka braucam pretim baigai, nezināmai nākotnei – uz Vāciju,uz fašisma citadeli.Tumsā izbraucam cauri Jelgava. Tālāk vilciens dodas Liepājasvirzienā, bet ne uz Meiteni. Noprotam, ka tur jau ceļš ir slēgts.Brīvība ir tik tuvu, bet mūs ved verdzībā.Priekule, Kretinga, Klaipēda, Tilzīte. Dienas tveicīgas. Mēsgurstam aiz nespēka un slāpēm.Dodiet mums ūdeni! - sakām SD vīriem.Priekš komunistiem šeit ūdens nav! Slāpstat nost, jūs, bandīti! –tie kliedz un lamājas.Daudzi jau saslimuši. Ceļa grūtības visiem uzspiedušas savu zīmi:bālas sejas, iekritušās acīs bezcerība.Ščecina. Hamburga - galamērķis. Milzu pilsēta, bet tagad tikaidrupu kaudze. Sabiedroto lidotāji veikuši savu. Gar dzelzceļamalām vāļājas sasistas lokomotīves. Te darbojušies gigantiski spēki:milzu dzelzs stieņi sagriezti spirālēs. Vagonu drupas, izjaukti tilti,nevienas veselas ēkas.Skatāmies un saprotam: šis dragājošais spēks sagraus fašismu,atnesīs brīvību mums, visām tautām, visai cilvēcei.vācu rīcībāLēni kustas vilciens pa nedrošo uzbērumu un apstājas tālupilsētas nomalē. Mums pavēl izkāpt. Esam nometnē.Visapkārt elektrizēts dzeloņdrāšu žogs. Lielu suņu pavadībā apto staigā mašīnpistolēm bruņoti sargi. Tagad esam vācu rīcībā.To tūliņ arī sajūtam: nūjas netiek taupītas. Briesmoņi lamājas unkliedz katram tik labi pazīstamo: „Los! Los!”Vērojam savus likteņbiedrus, kas šeit atvesti jau pirms mums.

Uzkrītoši, ka ieslodzītajiem pa galvas vidu ar matu mašīnu151Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)izdzīta stiga. Vēlāk uzzinājām, ka paši arestētie to iesaukuši par„Hindenburga aleju”.Daudziem ir strīpainie cietumnieku uzvalki, bet kam civilapģērbs,tam pār muguru un cepuri ar sarkanu krāsu pārvilkts krusts un strīpapār biksēm.Šeit ir visu Eiropas tautu piederīgie. Redzam pat Amerikasnēģerus. Staigā arī vesela grupa franču garīdznieku vēl savos amatatērpos – kardināli un bīskapi.Skaitīšana beigusies. Mūs sadzen kādas ēkas pagalmā. Tur mumsnogriež matus un apskata mantas. Vienam otram vēl ir līzi noLatvijas cūkas gaļa. To atņem.Sevišķi centīgs ir kāds feldfēbelis. Katram viņš uzprasa:Hast du Speck?Kādam jaunam zēnam, vandoties pa sainīti, atrod gabaliņugaļas. To tūliņ pievāc un ņirgādamies saka:Puisi, puisi, tā tev Vācijā ļoti pietrūks!Mati ar neasām matu mašīnām ir kaut kā noplūkāti. Tagad uzpirti. Tur atņem visu, kas vēl palicis.Caur pireti jāiet ļoti ātri. Mazgāties nemaz neļauj. Izejot vairsneatdod mūsu drēbes un apavus, bet vecas skrandas ar krustiemuz muguras un koka tupeles. Esam vācu kultūras dzīvie liecinieki –skarndās un koka tupelēs.Viss jādara ļoti ātri. Nemitīgi mūs uzmudina sitieniem. Vīri argumijas nūjām stāv visos stūros. Nelaimīgs ir tas, kas nokļūst viņiempar tuvu. Tad sitieni birst kā krusa pa nelaimīgā galvu un muguru.Sētā redzamas karātavas – Vācijas nometņu obligātaispiederums. Cilvēkus kar par visu ko – par „nestrādāšanu”, disciplīnaspārkāpumiem, un arī vienkārši tāpēc, lai sarīkotu uzbudinošusskatus esesiešu virsniekiem.Runājam ar ieslodzītajiem vācu biedriem. Tie paskaidro, kacilvēka dzīvībai šeit nav nekādas vērtības – pakar, nosit, noindē gāzukamerās, dzīvus samet bedrēs, aplaista ar benzīnu un sadedzina.Nepaiet ilgs laiks, un mēs pārliecināmies, ka tā ir taisnība.Atkal mūs sastāda rindās, atkal skaita. Beidzot atdala noatvestajiem latviešiem 450 cilvēku. Visiem liek uzvilkt strīpainos152Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)cietumnieku uzvalkus, koka tupeles un sadzen vagonos – sūtīšotdarbā.Pēc vairāku dienu bezgala grūta brauciena piesmakušos vagonosnonākam Buhenvaldes koncentrācijas nometnē.vainīgs vai nevainīgs – šeit ir tavatēvuzemeBuhenvalde pie Veimāras ir viena no Vācijas centrālajām

nometnēm, kurā atradās ap 90 000 ieslodzīto. Uz vārtiemdrausmīgais uzraksts – Schuldig oder unschuldig – hier ist deinVaterland.(vainīgs vai nevainīgs – šeit ir tava tēvuzeme).Atkal rindošana, skaitīšana, dauzīšana. Pēc pirts – karantīnasbarakās. Uz krūtīm un biksēm katram uzšuj numuru un sarkanutrijstūri ar tautības nosaukuma pirmo burtu: krieviem – R, angļiem –E, beļģiem – B, latviešiem – L utt. Tā apzīmētus visus arī nofotografē.Buhenvaldē mūs tomēr nepatur, bet sūta tālāk. Pēc trijudienu brauciena ar vilcienu nonākam Cvībergā, Buhenvaldespalīgnometnē, 6 km no Halberštates pilsētas.Šī nometne atrodas triju kalnu iežogotā ielejā. Īsta bedre.Vācieši šeit sākuši rakt tuneli apakšzemes lidmašīnu fabrikas būvei.To, protams, nepabeidza, jo darbus pārtrauca sabiedroto armijastuvošanās. Bet zem kalna izraktais ap 5 kvadrātkilometri lielaistunelis kļuva par visu Eiropas tautu kopēju moku vietu.Sākas dzīve šajā derausmīgajā vietā. Ne dzīve, bet – iznīkšana.Jau pulksten četros no rīta mūs izdzen laukumā un sadala grupās,saprotams, ar nūju palīdzību.Grupai, kurā es nokļuvu, jābūvē ap kalnu dzelzceļš. Mūsuuzdevums ar kapļiem dzīt zem gulšņiem akmeņu šķembas. Darbalaiks – divpadsmit stundas. Uz 12 cilvēkiem četri uzraugi, kas seko,lai mēs strādātu ar lielāko piepūli: sargs – esesietis, meistars,meistara palīgs un priekšstrādnieks no pašiem apcietinātajiem,kāds vācietis – kriminālnoziedznieks. Visi šie vīri bruņoti nūjām.Tie redz katru mūsu kustību. Apstāties, atliekt nolīkušo muguru –neatļauj.153Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Rokas, smagos kapļus cilājot, kļūst tulznainas, bet uzraugiemliekas, ka mēs tomēr strādājam par maz. Tie kliedz uz mums, lamāpar nolādētiem suņiem, sit ar nūjām.Cilvēki, kas šeit strādā jau ilgāku laiku, tā novārguši, ka nogurstjau pēc dažām stundām. Kapļi cilājas aizvien gausāk, toties sitienipa mūsu galvām kļūst arvien spēcīgāki.Man blakus strādā sirms vīrs, kāds franču armijas majors. Redzu,ka viņa spēki jau galīgi izsīkuši. Kaplis izslīd viņam no rokām.Meistars lamājas, nosit veco virsnieku gar zemi un spārda ar kājām.Līdz nāvei nogurušais vecais vīrs uzraušas ceļos un lūdzas:Meistara kungs, atļaujiet kaut dažas minūtes atpūsties! Es vairsnevaru, nav spēka.Vācieša seja savelkas ļaunā priekā.Augšā! Augšā! – viņš kliedz. - Te nav atpūtas vieta. Un sper atkalar kāju.Duismas un īgnums pārņem mūs visus. Nosist šo nelieti! Bet parto tiktu pakārti piecdesmit mūsu biedri.Drīz vien jau mēs vairs neredzējām veco franču virsnieku. Viņšbija miris – nosists, nomocīts.

Darbs rit tālāk. Jo dienas, jo mūsu rindas kļūst retākas. Tuvojasziema. Laiks lietains un drēgns, pa starpām krīt sniegs. Mēs saprotam– tā ir pēdējā kara ziema, diemžēl, pēdējā arī daudziem no mums.Maizes normu samazina aizvien mazāku. Zupa ir vairs tikaikartupeļu mizas ūdenī. Bet darbā dzen un triec ar vēl jo lielākuniknumu.Nometnē nav ūdens, nav kur nomazgāties. Veļa ir tā pati, kosaņēmām, iebraucot Vācijā. Tā noplīst uz muguras. Esam novājējuši,kukaiņu pilni, netīri. Cilvēki kļuvuši ēnām līdzīgi.Vācieši izdomā mums dažādas mocības. Rītos un vakaros trīsstundas un ilgāk jāstāv nometnes laukumā lietū, salā, sniegā unvējā. Sevišķi ilgi pārbaudes ievelkas vakaros. No darba atgriežamiesseptiņos, bet laukā mūs notur pat līdz vienpadsmitiem.Cilvēki nevar nostāvēt. Daudzi bezspēkā sabrūk. Citiembiedriem tie nešus jāaiznes uz barakām, kas ir ļaužu pieblīvētas unneizsakāmi netīras.154Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Aukstas un drūmas ziemas dienas. Tumsā izejam darbā, tumsāatgriežamies. Tie, kas strādā tunelī, nemaz vairs sauli neredz.Naktīs - barakās, dienās viņus sadzen tuneļa tumšajā rīklē. Strādāarī nakts maiņas.Nespēkā ļimst paši stiprākie vīri. Drēbes ziemai nav piemērotas.Bads un sals pļauj īstu nāves pļauju. No pieciem tūkstošiem cilvēkuik diennakti mirst ap divi simti.Sāk pietrūkt strādnieku. Barakas paliek tukšas, līdz atkal noBuhenvaldes pienāk jauns sūtījums nāvei nolemto.Novēroju, ka cilvēks šeit var iztirēt apmēram pusotru mēnesi.Tad ir beigas. Pēdējā dzīvības sula izsūkta, un neizbēgami iestājasnāve.Tumšajos ziemas vakaros vērojami skati, kuri katram, kas navgalīgi pazaudējis cilvēcību, liek nodrebēt līdz sirds dziļumiem.Lēni velkas ieslodzīto kolonas pa slideno ceļu. Nogurušie ļaudisnes vēl savus biedrus, kas nav varējuši izturēt garo darba dienu unsitienus. Tie ir jau miruši vai vēl tikai ar vājām dzīvības zīmēm. Arīpaši nesēji ir tuvu nāvei.Daudzi tunelī saindējušies ar gāzēm. Pa muti tiem krīt zaļasputas. Kad nesējiem pietrūkst spēka, slimos noliek uz sasalušās,sniegainās zemes, lai kaut drusciņ atpūstos. Bet esesietis sit aršautenes laidni un dzen uz priekšu.Nometnē galīgi novārgušos ievieto slimnīcas barakā, kur tiesaņem vēl samazinātu tā jau trūcīgo ēdiena devu. Parasti otrā vaitrešā dienā slimais ir jau miris.Mirušos sasviež kaudzē. Nometnes tuvumā izraktas milzu bedres.Vakaros pēc darba mums miružie jāaiznes un jāsamet šajās bedrēs.Dienā nomocījušies, tikko spēdami pakustēt, nesam savu biedrulīķus, krītam, klūpam, baramies.

Savām acīm nevar ticēt, kādi izskatās šie mirušie: nevienasmuskuļu šķiedras, tikai kauli, kam pāri pārvikta āda.Neganti briesmoņi ir vācu meistari un esesieši. Tikko kāds, badaun pārcilvēciska darba nomocīts, pakrīt, tie novārgušo nekavējotiessit ar kokiem pa galvu, seju, muguru, kamēr cilvēks vairs nekustas.Sadauzīto atstāj guļot sniegā līdz vakaram, kad tas citiemjāaiznes uz nometni. Parasti nelaimīgais nomirst jau ceļā.155Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Vācijas nometņu likums ir tāds: kas pakritis, tas miris, bet, jair vēl mazliet dzīvība, tad esesietis vai meistars no tās atbrīvo arnūjas sitieniem.Sitamos kokus vācietis daudz neizmeklē. Viņš uzbrūkapcietinātajam ar to, kas pirmais gadās pie rokas: dēļa gals,nolauzts miets vai cits kaut kas. Notiek arī tā, ka sitamais salūzt.Tad briesmonis lādēdamies meklē citu. Liekas, ka tik neģēlīgivar būt tikai primitīvi, neizglītoti cilvēki, bet tas nav tiesa. Jo„izglītotāks” ir kāds vācu fašists un jo augstāku stāvokli tas ieņem,jo tas ir negantāks un neģēlīgāks.Atceros šādus gadījumus. Mūsu darba kolona pašlaik izkrāvusino vagoniem kokmateriālus un pārnes tos uz būves vietu. Soļojamdiezgan ātri ar smagajām nastām plecos. Tieši šajā laikā braucgarām visu būvju vadītājs – galvenais inženieris. Auto apstājas.Lielā steigā viņš metas ārā, paķer no zemes dēļa galu, uzbrūk mumssizdams pa galvām un visu laiku kliedz:Ātrāk, ātrāk, nogurusī kolona!Izkraujam no vagoniem ogles. Kāds vecāks vīrs saslimst. Ļaujamviņam vagona stūrī mazliet atpūsties. Nepamanām, ka pienāk kādsaugstas pakāpes esesiešu virsnieks. Ieraudzījis slimo, tas metasvagonā un ar koku veco vīru sit tik ilgi, kamēr tas zaudē samaņu.Galva asiņo, tā pārsista vairākās vietās. Drīz vien sadauzītais mirst.Šādi gadījumi notiek katru dienu. Un mēs zinām: ja kāds nokļūstesesiešu augstāko virsnieku rokās, tas dzīvs vairs nepaliek.Tāda ir fašistu augstākā „inteliģence”, kas piesūkusiesnacionālsociālisma mācības. Citi cilvēki viņiem ir tikai vergi, kamjāstrādā tikmēr, kamēr spēki izlietoti. Tad tos – nosit.Ārpus nometnes mūs sit un moca SS sargi un meistari, betnometnē – nometnes policisti, kas izraudzīti no kriminālnoziedzniekuvidus. Viņi paši ir ieslodzītie, bet nēsā uz rokas lentu ar uzrakstu„Lagerschutz”.Šie deģenerāti ir īstie esesiešu kalpi un sit pārējos ar vēl lielākuniknumu, nekā paši SS vīri. Par to viņi labi paēduši un apģērbušies.Nometnes policistu vecākais ir kāds Klaipēdas vācietis –kriminālnoziedznbieks. Liekas, viņā sakopots viss ļaunais, kas vienvar cilvēkā būt. Viņš apmācījis vilku sugas suni un rīda to virsū156Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)

apcietinātajiem. Suns sagrābj cilvēku, nogāž gar zemi, plosa unkož. Piesteidzas arī pats saimnieks, un sākas nežēlīga sišana.Esesieši ir noorganizējuši visu tā, lai apcietinātos varētu galīgiizsūkt un jo ātrāk nobeigt. Katrs, kas iedomājas pateikt kaut vienuvārdu pretim meistaram vai sargam, tiek atzīts par nometnesdisciplīnas grāvēju, tādēļ to pakar.Pakar arī visus tos, kas, nevarēdami vairs izturēt briesmīgo dzīvi,mēģina bēgt, bet tiek atkal saķerti.Kad nometnē notiek kāršana, tad visus apcietinātos sadzenskatīties. Ieslodzītajiem pašiem liek kārt savus biedrus, bet, jakāds atsakās, tad to pakar pašu.Neskatoties uz to, politisko ieslodzīto starpā ir noruna - nekadnepalikt par bendi. Šo norunu arī godam pilda: neviens politiskaisieslodzītais nav kļuvis par noziedznieku.1944. /45. gada ziema ir pēdējā mūsu verdzības ziema. Bet tāir drausmīga. Līķu kaudzes kļūst arvien lielākas, gājiens ar kastēm,kurās aiznes mirušos – aizvien garāks. Bedres aiz nometnes pieņemmilzu apmērus. Tās ir visu Eiropas tautu kaps.Mūsu rindas kļūst arvien retākas. Arī latviešu nometnē palicispavisam maz. Krīt strādnieki, krīt inteliģenti.Grūtā darba un bada nomocīts, marta mēnesī mirst Pūresizmēģinājumu stacijas direktors, agronoms Grīslis, aprīlī – Garozespagasta skolotājs Frišmanis, strādnieks Brikmanis no Rīgas, ValstsKonservatorijas vijoļu klases audzēknis Gūtmanis, mehāniķis Krastsno Vidzemes un vēl daudzi daudzi citi.Tuvojas pavasaris. Sarkanā Armija un sabiedroto armijas jaudziļi iespiedušās Vācijā, bet mūsu nometnē viss rit pa vecam. Tikaimirušo ar katru dienu ir vairāk.Beidzot mūs darbā vairs nedzen. Baidās, ka nebēgam, josabiedrotie ir jau pārāk tuvu. Nometnē klīst baumas, ka mūs atstāsuz vietas līdz sabiedroto karaspēka atnākšanai. Šīs ilūzijas izkliedēnometnes komandants, pārbaudē paziņodams, ka tas, kas domā, kamūs nodos sabiedroto rokās, ir idiots.Seko rīkojums nostāties uz laukuma pa tautībām. Mūs formēevakuācijai.157Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)No 450 latviešiem palikuši tikai 60. Pārējie - miruši vai atrodasslimi barakās.Sarindo gājiena kolonas pa seši simti cilvēku katrā. Saulei rietot,izejam pa nometnes vārtiem, bet mūsu slimie biedri paliek barakās.Palikušo vidū fotogrāfs Fridrihsons no Jelgavas, strādnieksGrasmanis no Tērvetes, Kušķis un Ivanovs no Rīgas, Daugavpilsuzņēmuma kadru daļas vadītājs Antiņš un citi.Gājiens notiek tikai naktīs, katru nakti noejot apmēram 40kilometru. Pārtiku samazina. Cilvēki nespēj izturēt, nogurst unnokrīt ceļmalā. Aizmugurē dzirdami šāvieni. Tur esesieši apšauj

pakritušos.Straujā gaitā mūsu gājienam seko sabiedroto armijas daļas.tuvumā krīt pat granātas, bet esesieši mūs triec uz priekšu.Mūs pārlido sabiedroto lidmašīnas, bet neuzbrūk, jo redz, kas mēsesam. Tagad gājiens turpinās arī dienās. Arvien vairāk ir nespēkāsaļimušo. Pēc kāda atpūtas brīža daudzi vairs nevar piecelties. SSvīri spārda tos ar kājām un sauc:Augšā! Augšā!Bet, kad viņi neceļas, nobeidz tos ar šāvieniem pakausī. Neviensnevaimanā un neraud. Tikai izmisušās acis neizmērojamās skumjāsraugās uz slepkavām. Šajos skatos lasāms viss par bezgalīgonetaisnību un pārestībām. Tā mirst ļaudis, kuru ciešanas gājušaspāri cilvēku spēkiem.Gājiens turpinās. Jūtam, ka tālu vairs neaiziesim: arī mūs panāksnāve. Jelgavnieks Albiņš ir jau gluži pie beigām:Ardievu, biedri! Sveiciniet dzimteni! – viņš saka un nespēkānokrīt ceļmalā.SS vīri kļūst arvien nekrietnāki. Viņi vairs negaida, kamēr cilvēkspakrīt, bet tos, kas jau drusku streipuļo, izrauj no rindas, iegrūžgrāvī un nobeidz ar šāvienu pakausī.Arī es jūtu, ka tālu vairs netikšu, spēki ir galā, un arī manisagaida šāviens pakausī.Vai tad tiešām nav izejas? Jābēg! Jābēg no slepkavām!158Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)glābšanāsMūsu ceļš iet caur mežu. Esesieši atkal šauj sagurušos biedrus.Izdevīgā brīdī metos pāri grāvim mežā. Atskan šāvieni. Uz priekšu!Tikai uz priekšu!Skrienu jau kādu kilometru bez apstājas. Tad mazliet piestāju.Kāds nāk. Izrādās – tie divi biedri, kas arī izbēguši. Tie ir Brauska noRīgas un Jurcevs no Jelgavas. Esam glābti!Steigšus dodamies tālāk mežā. Tikai pret vakaru liekamiesatpūsties un noguļam līdz otram rītam.Kauju troksnis dzirdams jau ļoti tuvu. Lai gan esam izsalkušiun noguruši, iet nekur nedrīkstam savu svītraino tērpu dēļ. Guļamcieši piespiedušies viens otram, lai nenosaltu.Tā paiet dienas piecas, sešas. Te dzirdam – sarunājas vācieši.Tie nostādījuši savu artilēriju 50 metrus no mums un apšaudasabiedrotos. Iedegas kauja.Pēkšņi sajūtu sitienu, tad arī sāpes labās kājas celī. Esmuievainots. Plūst asinis. Ceļgalā iedūrusies šāviņa šķemba. Izraujuto, un biedri palīdz apturēt asiņošanu.Artilērijas uguns kļūst arvien spēcīgāka. Pierunāju biedrusglābties un doties tālāk. Tad palieku viens.Drausmīgās mokās paiet divas dienas un naktis. Beidzot maniatrod kāds latvietis no Grobiņas, kas arī izsūtīts darbos uz Vāciju.

Vācieši padzīti. Šeit amerikāņi. Mani nogādā tuvējās pilsētiņasslimnīcā. Pa to laiku atgājušo amerikāņu vietā ienākusi SarkanāArmija.Kad atgūstu samaņu, redzu jaunu sievieti kara uniformā. Uzjautājumu, kur esmu, saņemu laipnu atbildi:Esat pie savējiem!Tagad saprotu: Sarkanā Armija glābusi mani, glābusi visasEiropas tautas no briesmīgām ciešanām un iznīcības, ko tām nesafašistiskie zvēri.Z.K. Nr. 172. – 177.159

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)KUr ierAKStīSMANA tēvA vārdU?ARVĪDS CELMIŅŠManu tēvu, Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta (Leimaņu)zemnieku, bijušo latvju strēlnieku (5.Zemgales pulks), brīvībascīņu dalībnieku nošāva 1941.gada jūlijā. Vienkārši – paņēma unnošāva. Kad paaugos, centos noskaidrot iemeslus. Uzzināju tikaito, ka tēvs nekad nav sastāvējis ne partijās, ne organizācijās,nepilngadīgs brīvprātīgi iestājies latviešu strēlniekos, piedalījiesZiemassvētku kaujās, cīnījies Latvijas atbrīvošanas armijā - parto viņam piešķirta Goda zīme un liels augļu dārzs, kur vēlākrosījās vectēvs ar savu bišu dravu. Viens nošaušanas iemesls bijanesen nopirktais velosipēds, jo, mūsmājās iebrūkot, pirmaispašaizsardzībnieku sauciens bija: “Riteni atdodiet!”160

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)PērKONA lietUS NOSKAlOJA…Par tēva noslepkavošanu Krievija kompensāciju nemaksās;Vācija – tāpat, jo ne jau vācieši tēvu nogalināja, bet gan latvjubāleliņi. Iznāk, ka man kompensācija pienāktos no Latvijas valdības.Gatavojos par to rakstīt Valsts prezidentei, bet tad pārdomāju –nerausti tīģeri aiz astes!Mana drauga Visvalža Meira tēvs palika dzīvs – Embūtes unVaiņodes pašaizsardzībnieki braukuši viņu šaut, bet mašīna iestigusipuvainajā ceļā, un drauga tētis palicis dzīvs. Vēlāk paši iecerētoupuri izrājuši: “Ko tu. Meiri, ceļu nesalabo! Šoreiz izspruki,nākamreiz – diezin vai!”161Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Drauga tētis izsprucis, jo rudens pusē vācu varas iestādespiebremzēja izrēķināšanos kaimiņu vidū – profesionāļi šāvēji bijanepieciešami citur – Baltkrievijā, Ļeņingradas apkārtnē, vēlākfrontē.Tagad tie paši un viņu pēcnieki iecerējuši Koknesē, aiz Daugavas,

Likteņdārzu ierīkot, kur katram būšot iestādīts savs koks un arīmemoriālā plāksne - uz mūžīgiem laikiem.Mana tēva vārda tur nebūs. Bet vai būs nīkrācnieku Mamjuģimenes – tēva, mātes un piecgadīgās meitenes vārdi? Ģimeniiznīcināja 1941.gada jūlijā Nīkrāces pagastā. Tā esot bijusi “kļūda”.Tātad – arī viņu vārdi netiks minēti. Bet kā ar “kļūdas” autoriem?Laikam jau būšot ierakstīti - esot politiski represēti.Vai Likteņdārzā atradīsies vieta arī tiem 178 tautiešiem, kurusnošāva Jelgavas mežā pie Sieramuižas? Vai ēdolniekam FricimJermalovam un snēpelniekam Albertam Zeberiņam, kuriempašaizsardzībnieku lodes nāvi atnesa tieši dzimšanas dienā? Vaimediķim Ernestam Tintem, kam tikko apritējuši 20 gadu, kad parHipokrāta zvēresta godpilnu izpildi “vietējie kadri” viņam izlēmanāves sodu (04.07.1941.)? Nedaudz vēlāk nošāva Alfrēdu Bulavu.Arī viņa mūžs apklusa, tikko sasniedzis divus gadu desmitus.Iespējams, ka sarakstā iemūžinās Osvalda Ārgaļa vārdu. Bet viņakonvojētie Zasas pamatskolas skolotāja Kāsīte un Zasas vetklīnikasšoferis Leonards Lucs tā arī paliks Pelītes upītes krastos pieJēkabpils. Tur tajā reizē esot nošāvuši ap 70 cilvēku. Kur iegravēsimnošauto vārdus?Viņu un daudzu citu. Un ebreju! Vēl šodien gados vecāki līvāniešiatceras Zoroha Cukermana ģimeni. Viņus nošāva, jo daži alkaasiņu un, protams, arī Cukermanu mantas. Bet tagad daudziemkriminālnoziedzniekiem dāsni piedēvē “politiski represētā” statusuBenno Heimansona, Kuldīgas vidusskolas absolventa, vārdu plāksnēnoteikti neatradīsim, bet kā būs ar Valdi Granovski, Juri Krišjāni,Fībiku, brāliem Briķeriem, kuri 1941.gada vasarā tik naski cilājaplintes un izdzēsa ne mazums dzīvību? Lai nerastos pārpratumi,drošības labad silti iesaku painteresēties šādā iestādē: Ofifice ofSpecial Investigutions, 1001 G Street N W Suite 1001, Washington,162Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)SC, 20530. Tur diezgan precīzi atradīsim arī tos uzvārdus, kurusvairākiem mūsējiem šķiet nepieciešams ievietot, bet cilvēcībasvārdā viņu uzvārds ierakstīts pavisam citā sarakstā.Ja nu esam tik padevīgi ASV pakalpiņi, tad palūgsim arī šoreizviņu padomu un tikai tad kalsim memoriālās plāksnes. Bet ko gancitu sagaidīs no bendēm un viņu tuviniekiem, kuri paši kaldina sevvēlamajiem memorālās plāksnes?Mūsmājās izveidotā Vēstures komisija došot novērtējumu. Vaiobjektīvu? Cik nu objektīvs tas var būt, ja to finansē ieinteresētaspersonas? Vēstures svārki tiek pāršūti un pielaikoti pašreizējiemvadoņiem......Manu tēvu nošāvāt. Daudzus tēvus, mātes, brāļus un māsas!Tagad kalsiet akmeņu plāksnes ar vārdiem, kuru cieņu un godīgumudaudzi apšaubīs... Kalsiet par valsts naudu, par nodokļu maksātājusūri grūti pelnītiem latiem. Jūs celsiet pieminekli sev un savējiem,

sava goda un slavas dēļ, šķeļot tautu.Es paņemu rokā Raiņa dzeju un lasu:...Bērnus, tēvus, vīrus jūs mums kāvāt,Visu Latviju un svešu zemiPilnu pielējāt ar viņu asnīm.Jūs mums parādā tās dārgās asins!Un šo parādu mēs nepiedosim,Kā jūs nepiedevāt, it nevienam.Kā jūs piedzināt līdz pēd’jam grasim,Tā mēs piedzīsim līdz pēd’jai lāsei!1941.gada jūnija pēdējās dienās aiz bijušā Biržu pagasta vecākāMelderu Jāņa ganībām ceļmalā gulēja divi ebreju pusaudži. Nošauti.Vāci vēl nebija parādījušies, bet upuri jau bija. Vēl šodien nezina,kas tie par puikām, no kurienes nākuši un kurp devušies. Nezina arītos, kas varmācīgi izdzēsa zēniem dzīvības.Vakarpusē Melderu saimnieks paņēma lāpstu un skaļi, savasmājas gājējiem dzirdot, sacīja: “Ir nu gan laiki pienākuši! Agrākpat beigtu suni apraka, tagad šauj cilvēkus, velēnu kapa vietaineuzmetot...”163Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Tā bija pirmā jaunās Eiropas ienākšana manā bērnības pusē......Jūlijs bija karsts, ar pērkona lietiem, kas nereti noskalojacilvēku asinis...Kas bija šie ļaudis, kuru mūža ritums tik piepeši aprāvās tajātālajā, karstajā un pērkoniem bagātajā jūlijā?Tagad gan saka: tie bija komunisti, viņu līdzskrējēji, čekisti unnodevēji.Cik man zināms, starp 1941.gada jūlijā nošautajiem grūtisameklēt draudzēšanos ar padomju varu. Kas bija ar to saistīti,tie atkāpās reizē ar sarkanarmiju. Mājās palika tie, kuri bijapārliecināti un lojāli Latvijas zemnieki un pilsētu ļaudis, kas jutāsdroši jebkuras varas apstākļos.Diemžēl pievīlās! Ai, kā pievīlās... Līdzās dzīvoja arī tie, kas alkasavu kaimiņu mantas. Bet lai to paņemtu, vajadzēja arī asinis. Bijajāšauj. Bija jāatšauj paredzētais skaits. Katrai dienai savs... Tikaitā var izskaidrot rakstnieka Miervalda Birzes (Bērziņa) izglābšanos:kad izsauca viņu uz nošaušanu, aizgāja viņa tēva brālis. Šāvējusinteresēja tikai skaits.Karstais laiks smacēja. Bet pērkona lietus vai ik vakarusnoskaloja izlietās asinis, kuru bija vairāk nekā “melnajai sotņai”pēc deviņsimt piektā gada trakojot.Es brīnos: kāpēc neskaitāmo atceres dienu vidū vēl joprojāmnav ierindota 1941.gada vasaras upuru piemiņa un vācu okupācijaslaikā nobendētos vispār nepiemin? Vai viņi nav mūsu tautas daļa?!Bet ko nu atmiņās gremdēsies – toreiz jauno Eiropu cēlām ardurkļiem, asinīm un masu kapiem. Tagad citi laiki, un kā mēdz

sacīt: “Cits runčuks – cita ņaudēšana.”Tagad esam pavisam citā Eiropā. Eiropas Savienībā. Brīvprātīgiiestājušies. Brīvprātīgi balsojuši, no visas sirds, pēc labākāssirdsapziņas, demokrātiski...Brīžiem gan šķiet, ka vēlēšanās piedalījušos procents paknapiliecina par demokrātijas principu ievērošanu. Bet lielie gudriniekiapgalvo – viss noticis likumīgi un demokrātiski.164Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Tomēr – gribi vai negribi – arī pašos meklēsim vainu – kurādemokrātiskā valstī redzēts, ka darba devējs ar darba ņēmēju ietvēlēšanu vienjūgā. Viņiem katram ir savi atšķirīgi uzskati, vēlmes unrīcības programmas. Izrādās, ka mūsu Dievzemītē ap 80 procentiemtrūcīgi dzīvojošo intereses saskan ar tiem simtiem miljonāru, parkuriem nesen aprakstīts žurnālā “Klubs”. Dīvaini? Ja ne vairāk...Masu mēdiju publikācijas brīžiem pārsteidz – atvainojiet, bet“plikadīdas” bieži vien labējos slavina vairāk. nekā to atļaujas pašinaudas maisi. Tas nešaubīgi liecina, ka lielai daļai darba ņēmēju sevisnoniecināšana un vēlme nezināt paša atrašanās vietu politiskajāarēnā joprojām ir modes lieta un labējo uzjundītā “patriotisma”turpinājums.Žēl, ka arī ne visi vadoņi kreisajā flangā nav tālāk tikuši.Piemēram, sociāldemokrāti. Viņi citē Raini un sevi dēvē par lielādzejnieka partiju. Diemžēl galīgi piemirsuši Raiņa vārdus: “Tasspēks, ko neredz pilienā, top liels un varens kopumā.” Ja atcerētos,tad droši vien vismaz vēlēšanu laikā savstarpēji neplēstos.Šķiet taisnība vien būs Rietumu vēsturniekam Uldim Ģērmanim:“Latviešu sociāldemokrātiem nāktos rūpīgi izstudēt savas partijasvēsturi, lai tā neatkārtotu kļūdas... Šīm kļūdām jau atkārtotibijušas liktenīgas sekas Latvijas vēsturē.”Diemžēl bez sociāldemokrātiem arī vairākas citas “kreisiorientētas partijas”, joprojām cīnoties par “pirmās vijoles”tiesībām, atraisa brīvas rokas tiem, kuru intereses un mērķi nekadnav un nekad nebūs darbaļaužu pusē. Žēl!Un mēs – pavērtām mutēm - brīnāmies par straujo cenupieaugumu – un, vainīgos meklēdami, aizmirstam, ka ik pēc četriemgadiem paši Saeimā ievēlam tos, kuri sarūpējuši šo “dāvanu”.Taisnība vien būs Raimonda Paula dziesmai: “Rudenī vēlu, vēlu– vainosim paši sevi. Dzeguzi nē.. .”165Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)ČetrdeSMit PirMā gAdA vASArANo atmiņu krājuma “Man dzīvē šai laimējies ļoti”

Kāds saucējs sauc pie Daugavas

Rau! Svešas tautas nākušas!

Tās Daugav’s malā apstājas,

Uz latvju zemi noskatās.Ram, ram, ra ra ra ra eu rā. Ra ra ra ra eu rā, ra ra ra ra rā!.Ganu lopus netālu no ceļa. Viņi brauc mašīnā noputējuši,noskranduši, novārguši...Dzied… Kaut ko sērīgu, sirdi aizraujošu. Kaut ko tādu, kas izraisaskudriņas pār muguru skrejam un tomēr vieš pārliecību... Kam…?Krievu karagūstekņi. Tie ir viņi - boļševiki. Viņi strādās mūsulabā, jaunās Eiropas un jaunās kārtības labā!Pirmajā mašīnā viņi, otrajā bruņoti vīri, kas apsargā gūstekņus.Pirmajā - dzied. Otrā – klabina šauteņu aizslēgus, stobrus pagriežušipret gūstekņiem. Vienmēr gatavi šaut…Pirmajā mašīnā dzied: Ram, ram, ra ra ra ra eu rā...Es iegaumēju melodiju. Tā ir drūma, smaga un sērīga. Šo dziesmuotrreiz dzirdēju pēc vairāk nekā sešdesmit gadiem TV filmā parkrievu emigrantu atgriešanos PSRS un viņu traģisko bojāeju.Ram, ram, ra ra ra ra eu rā! Ra ra ra ra eu rā, ra ra ra ra rā!Un tad kādu vakaru Katjuša. Mana vecā, mīļā, uzticīgā Katjuša...Saspringts raugos, vai starp viņiem nav arī mana drauga Mišas.Nē. Tās ir svešas, drūmas un pelēkas sejas. Mišas starp tām nav...Vēl neesmu lopus mājās pārdzinis, kad mežniecības pusē sākasbļaustīšanās un šaudīšanās. Steidzīgi griežu savu saimi uz māju pusiej, nu sazini, kas var atgadīties?Vakars arī sāk krēslot, laiks lopiem doties pie miera...... Osvalds, vai kā viņu parasti dēvē - Strupmēļu Osis ir vienkāršslauku puisis. Būdeļnieks .Prātiņa gan tā paknapāk, runā mēli stipripiespiezdams tāpēc jau arī tā iesauka.Četrdesmitajā viņš savai būdai piedabū nelielu piegriezumu, laiiznāktu visi desmit hektāri.166Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Četrdesmit pirmajā, vāciešiem ienākot, pirmais uz mežniecību.- Et tos boltevikus tiest nevalu...- Bet manus hektārus sagribējās gan? Tāpat arī saimnieka godsgalviņā sakāpa, konstatē strupmēļa kaimiņš, kuram atsavinātajāzemes pleķī Osvalds vēl nesen kā dīžājās.- Taimniek, al pinti pielādīšu! Dod tik al ko taut...Osvaldam iedod šauteni un pieliek pie gūstekņu sargāšanas -šāvējos jau tāds neiederas.Viendien Leimaņu virsmežzinis Zommers izdomā strupmēlikrietni izjokot. Pasaucis vienu no dūšīgākajiem gūstekņiem unpateicis:- Šovakar tevi, kā parasts, vedīs uz pirti. Tev jābēg! Līkumo paciematu un nedodies strupmēlim rokās. Pats personīgi viņa šauteneiizņemšu patronas. Ja labi izlavierēsi, dabūsi speķi, ja nē tad viss

var gadīties...Osvaldam tiek dots uzdevums vest gūstekņus uz pirti atutot. Tāir parasta lieta katru trešdienu.Tikko šis ar gūstekņiem iet gar virsmežniecības lievenēm,notramdītais krievs metas bēgt.Osvalds uzreiz:- Tāt! Tāt! Taušu, taušu!Klikšķinājis gan šauteni, bet patronas patiešām izņemtas.Vaņģinieks bēguļo, Osvalds klaigā un skraida pa pēdām, betuz lievenēm smejas, vēderus turēdami, un sulīgiem vārdiemuzmundrina gūstītāju.Bet vai tur aiz šķūņa strupmēļa saucieni neattālinās uz mežapusi?Patiešām vajātājs izmisis brēc:- Vinc aibēg, vinc iemūk...Tikai tagad apjēdz, kāda kļūda izdarīta: krievs nav nemaz muļķisun ne no bailīgajiem.- Tvert boļševiku! ierēcas mežzinis Zommers un, mašīnpistolipaķēris, skrien pāri ielai.Pārējie seko.Mežmalā rokas plāta un tukšo šauteni vicina Osvalds.167Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Man pinte tuksa...Automātu kārtas sāk kapāt tuvējos krūmus.- Stāt! Stāt!...Šāviens seko šāvienam, kārta kārtai.Sasnieguši mežmalu, vajātāji apstājas. Mežā neiet. Sāk krēslotun, lai arī četrdesmit pirmais gads, vakaros prātīgāk ikvienamizvairīties no meža. Pēc saules rieta mežā nav labi.Vēl pāris zalves izšāvuši, visi atgriežas virsmežniecībā. Šnabistiek dzerts. Pārējie gūstekņi turēti “zem šautenes”.Ciest dabū arī strupmēlis, viņš ielej, bet pats drīkst lūpasslapināt tikai pēc desmitās glāzes.Kad atgriežas krievi, Osvalds Ārgalis atkal piedāvā savuspakalpojumus - šoreiz fašistu apkarošanas jomā. Taču viņu pavisamdrīz apcietina. Tikai nesen uzzinu, ka nu viņš skaitās politiskirepresētais.Skaties un brīnies!...MAMJU ĢiMeNeS PieMiņAiArvīds Celmiņš “Pa kuru laiku” 2004.Ritēja okupācijas trešā nedēļa, kad Nīkrācē atkal pēc “boļševiku”pratināšanas dzīroja jautra kompānija ar pašu saimniekpapupriekšgalā. Kad šņabis jau krietni iekāpis galvā, saimnieks sākaerroties uz kurpnieku Mami.- Tu domā, viņš nav boļševiks? - saimnieks noprasīja kaimiņam.- Tu domā...

- Zemi neprasīja, ar sarkanajiem nepinās, - uzrunātais izvairīgiatbildēja.- Tu domā! - jautātājs kļuva agresīvs. - Tu domā... Bet es domājuvalstiski kā Lielvācijas vadonis Ādolfs Hitlers! Atceros četrdesmitāgada ziemu, kad šis subjekts man goda zābakus šuva. Atceros...- Viņš taču labs meistars.168Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Ej, tu pa gaisu! Es tagad runāju: “Kas ir, tas ir - kas nav, tasnav!” - saprati? – varonis pārjautāja.- Saprotu, saprotu, - uzrunātais noņurdēja, negribēdams strīdāielaisties - viņam ne vienmēr pie sirds gāja geupas vadoņa bravūra.Tad pārējie bija nulles.- Saproties. Bet vispirms, lai iet vēlreiz pa klunkšķītim! Heil! Esviņu, to sarkano kurpnieku atmaskošu. Heil!...Tika iedzerts un saruna turpinājās:- Sarkanais Mamis man šuj zābakus. Labi pašuj, par to navrunas. Bet dārgi prasa. Es viņam saku - tik latu, bet šis - tik... Nu,samaksāju arī. Neesmu sīkstulis un sīkmanis. Bet aizmirsis neesmu.Nepiedošu! Ne-pie-do-šu... Tagad viņš man par brīvu šūs... Parbrīvu...Atkal pudele apceļoja glāzes.Kāds savā falsetā uzsāka populāroLatviešu zēnišauj žīdus Ventmalā.Šauj žīdus Ventmalā,šauj žīdus Ventmalā...Plinte tik viena,bet žīdu vesels bars.Bet žīdu vesels bars,bet žīdu vesels bars...Otrs piebalsoja.- Dumiķi tādi!- saimnieks pārskaitās. - Mūsu pagasta robežāsnevienu žīdu Ventmalā nonolikām - visus uz apriņķi un pēc tam pif- paf... vienā mežiņā... otrā, lai liekas bedres nav jārok un zemejāpiemaitā.Bet par to Mami, to sarkano kurpnieku, tu zini, tu iegaumē, muļķadesa tāds. Viņš ir boļševiku spiegs... Spiegs - es tev saku... Spiegs!Visi plikadīdas prasīja zemi, viņš - ne. Lielie boļševiki aizlaidās uzPadomiju - šitais palika... Kāpēc? Lai iz-spie-go-tu Liel-vā-ci-ju!Skaidrs tev, auna galva, tāds? Nopratināsim viņu šovakar uz karstāmpēdām. Šovakar pat...Sadusmotais “kārtības sargs” piecēlās, apjoza siksnu, uzkāraplecā mašīnpistoli.169Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Ejam!

- Varbūt atliksim uz rītu?- Nekādu rītu!. - Šovakar pat! Vēl aizmuks...Visi trīs bruņotie vīri izgāja laukā un devās uz nelielo mājeli,kurā mitinājās Mamju ģimene.Skaļš klauvējiens iztraucēja vakara klusumu.- Nāc ārā, boļševik! Parunāsimies...Mami izveda pagalmā. Sieva ar mazo meitenīti izsteidzās līdz.- To kuci ar kucēnu - atpakaļ! - komandēja vadonis.Taču nebija, kas izpilda pavēli - abi padotie tenterēja, ieročusklabinādami.- Tu esi boļševiku spiegs? - pie šķūņa stūra Mamim noprasīja.- Kur nu, saimniek, - arestētais centās, cik vien iespējams,mierīgi atbildēt. - Ar boļševikiem man nekad nav bijusi darīšana.- Bet par zābakiem tu man noplēsi, lai būtu Sarkanajai Palīdzībaiar ko revolūciju taisīt.Atzīsties!- Ak, spītēsies! Nu es tev parādīšu!...Šucmanis nospieda ieroča mēlīti un raidīja šāvienu kārtu.Mamis kā nopļauts nokrita zemē. Pār pagalmu skrēja sieva, aizviņas klunkuroja mazā meitiņa.- Manu mīļo, labo draudziņ... Ko iesāksim, ko mēs tagadiesāksim... - viņa vaimanāja, nokritusi ceļos pie nogalinātā. Mazulepiesteigusies skaļi raudāja.- Gāz viņām! - sauca vadonis - Gāz!Viens nospieda sprūdu. Reizē ar šāvieniem sievas nedzīvaisķermenis pārļima vīram. Meitenīte, saķērusi kājiņu, skaļi raudāja- gaišā zeķīte krāsojās tumši sarkana - lode bija izgājusi caurmeitenes lielu.- Lops tāds! – grupas vadonis gānījās. - Vai es tev liku šaut? Esteicu: “Gāz... gāz ar laidni!”- Es domāju... – šāvējs taisnojās.- Tītars arī domā... - vadonis bija saērcināts. - Tagad labākpadomā, kā tikt no ķezas laukā. Par abiem boļševikiem mannospļauties, bet kur liksi kroplu bērnu? To krupi, sasodīto...170Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Pa to laiku mazāk aktīvais šucmanis, noņēmis sievai lakatu,nosaitēja mazajai cauršauto kājiņu.- Zini, priekšniek, - viņš ierunājās. - Par komunistiem - sūds,bet skuķi vedīsim uz tavām mājām. Cik ilgi kāju ārstēs? Drīz būsvesela, varēs saimniecībā palīdzēt. Šitāds par vēderu tev visu mūžunokalpos. Paaugsies - varēsi vēl piešļūkt... Ha, ha..Padoms šķita pieņemams.- Labi, ejam! - viņš mazo vilka aiz rokas.Kad par notikušo uzzināja sieva, viņa sāka skaļi vaimanāt:- Vai manu Dieviņ! Kādus grēka darbus esam izdarījuši, ja taskungs mūs tā pārbauda? Ko iesāksim ar kroplu meiteni? Vai tad,

vīrs, tev nemaz prātiņa nav?. Ja jau Dievs, tas kungs pieņēmis abusboļševikus, lai arī pioniere seko vecāku pēdās!Pārējie klusēja. Un pamanījās pat izdzert glāzi degvīna.- Ko, bail? – sieva ārdijās. - Vai patronu pietrūcis?Saimnieks izvilka pistoli, izdzēra vienu glāzi, tad otru, trešo...- Ejam, - satvēris mazuli, viņš to izvilka pagalmā.- Ej pa priekšu! - komandēja.Kad mazā bija atkal pie savu vecāku līķiem un sāka skaļi raudāt,nospieda sprūdu. Vēl un vēlreiz, līdz aptvere bija tukša, un mazaisķermenītis, asinīm noplūdis, nekustīgs gulēja tētim pie kājām.Labā rociņa uz priekšu pastiepta, it kā pēc kaut kā sniedzoties...AtMiņAS PAr rAņķieMArtūrs RumbenieksVisvaldis Lācis grāmatā “Uz ežiņas galvu liku” apgalvo, kanacionālie partizāni nekalpoja nevienai svešai varai.Gribu pastāstīt par saviem novadniekiem, kuri pēckara gadoskļuva par nacionālajiem partizāniem.1941.gada 22.jūnijā, kad sākās karš starp PSRS un Vāciju, esbiju piecgadīgs zēns. Protams, tādā vecumā grūti atcerēties visu171Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)notikušo. Taču tas, ko uzzināju no vietējiem iedzīvotājiem, devaiespēju uzrakstīt šīs atmiņas.Lauku saimnieku lielākā daļa, kuri pirmskara Latvijas neatkarībasgados sastāvēja aizsargos, bija paslēpuši savas šautenes komunistuvarasvīru vērīgai acij. Vēl vācu karaspēks nebija ienācis Raņķupagastā, kad šie ieroči tika vērsti pret padomju varas aktīvistiem.Galvenokārt tie bija laukstrādnieki, kuri simpatizēja padomēm,cerēdami, ka atnākuši jauni laiki. Tā, piemēram, Zanders, kuršuzstājās ar runām un dziedāja Internacionāli vietējo iedzīvotājusapulcēs, pazuda bez vēsts. Par to, kas bija noticis ar šolaukstrādnieku, kāda raņķeniece uzzināja, nejauši noklausotiesbijušo aizsargu sarunas. Zanders esot ievests mežā un nošautsjau tad, kad vēl risinājās kaujas pie Liepājas. Un to izdarīja nevisvācieši, bet latviešu kārtības sargiKad Blūmentāls uz motocikla devās projām, viņu nošāva Vārmesmežā. Tāds pat liktenis draudēja arī pārējiem pagasta aktīvistiem.Un tikai laimīgs gadījums paglāba viņus no drošas nāves. Paslēpušieskrūmos pie Skrundas - Kuldīgas ceļa, bijuišie aizsargi gaidīja arīpārējos aizbraucējus. Ieraudzījuši, ka priekšējos ratos par vedēju,grožus rokās turēdams, sēdēja šīs grupas vadītāja I.Kārkliņasievastēvs, viņi atcēla izplānoto uzbrukumu.Kas attiecas uz krievu karavīriem, tad viņi, atkāpjoties noLiepājas, ienāca arī Raņķu pagastā. Te viņus sagūstīja, atbruņojaun nodeva vācu varas iestādēm. Tas bija viens no iemesliem, kāpēcšie novadnieki, baidīdamies no padomju varas atriebības, kļuvapar nacionālajiem partizāniem pēckara gados. Bija arī tādi, kuri

kalpoja vācu varas iestādēm. Tā, piemēram, Jānis Kārkliņš tikaiecelts par Raņķu pagasta vecāko, izpildīdams visus okupācijasvaras rīkojumus. Tas attiecās uz pagasta jauniešu iesaukšanuleģionā un darba dienestu. Viņa brālis Ansis par sevi stāstīja, ka1942.gada pavasarī esoot iestājies latviešu kārtības bataljonā, kastika aizsūtīts Ukrainas šahtu apsargāšanai. 1944. gada rudenī viņšiestājās Meža kaķos (Jagdverband Ostland), kurus komandēja vācumajors Glize. Pēckara gados viņi un pārējie nacionālie partizānimeklēja sakarus ar ārzemju izlūkdienestiem. Tas deva iespēju čekai172Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)iesūtīt pie viņiem savus aģentus, kas bija galvenais brāļu Kārkliņuiekrišanas iemesls.1941.gada jūnijā līdzi aizbraucējiem devās arī mans tēvs AnsisRumbenieks, kaut gan viņš savā mūžā nav bijis komunists. Tēvsnepiedalījās šīs varas pasākumos. Viņu laikam nobaidīja vācieši.Jau pirmā kara laikā, atstādams ģimeni, no Raņķiem aizbraucamans vectēvs, kurš vēlāk no asinssērgas nomira Valmierā. Manivecāki tā arī neuzzināja, kur atrodas viņa kaps. Tajā laikā Kurzemētādu bēgšanu veicināja cariskās Krievijas propaganda, biedēdamavietējos iedzīvotājus no vācu varasvīru cietsirdīgās izturēšanāsiekarotajās zemēs. Taču 1941.gada notikumi liecināja, ka visvairākvajadzēja baidīties no saviem tautiešiem, nevis vāciešiem unkrieviem. Mans tēvs aizbrauca tikai līdz Rīgas stacijai. Un tad,nevēlēdamies pamest savu dzimteni, atgriezās mājās. Pa to laiku,uzskatīdami, ka viņš aizgājis līdzi komunistiem, pie mums, laukumājās “Ozolnieki”, ieradās bruņoti vīri. Viņi atņēma manai māteidažas personīgās mantas - divus velosipēdus un radioaparātu.Kara beigās, kad krievu karaspēks bija jau ienācis Kurzemē, šievīri, baidīdamies no atriebības, ieradās pie mana tēva atvainoties.- Ansi, - viņi samierinoši sacīja. “Tu taču neņem ļaunā par to,ko mēs toreiz izdarījām.”Ansis bija labestīgas dabas cilvēks. Viņš nedusmojās uz šiemvīriem un nenodeva viņus.Tomēr bija arī nodevēji. Tā, piemēram, Ernests F. kara sākumāziņoja vāciešiem par tiem, kuri simpatizēja komunistiem, betpēc kara - Kuldīgas čekai. Kad raņķenieki par to atgādināja čekaspriekšniekam, tad saņēma atbildi:- Mēs jau to visu zinājām, tomēr pagaidām mums ir noderīgs šiscilvēks.No aizsargiem, kuri kalpoja vācu okupācijai, visnegantākais bijaKopmanis. Sadzēries lauku mājās “Brūveri” kandžu, viņš trakoja,draudēdams nošaut visus apkārtējo māju iedzīvotājus, kuriemnebija nekādu saistību ar politiku. Tajā laikā viņš bija mežsargsun pagasta vecākā J.Kārkliņa tulks. Pēckara gados viņš drīz vieniznāca no meža un padevās čekistiem.173

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Tagad, kad rakstu šīs rindiņas, visi pieminētie Raņķu pagastaļaudis aizgājuši veļu valstībā. Es nevēlos viņus noniecināt, nearī slavināt savās atmiņās. Gribētos tikai tuvināt šos notikumusvēsturiskajai patiesībai.Netradicionālās Ziņas # 206. 2003.gadā.rUdzU lAUKāPusdienlaikā sētsvidū atkal iebrūk bariņš bruņotu vīru. Šoreizviņi ir ļoti steidzīgi. Sagrābj mani un ved sev līdz. Māte sāk kliegtun pūlas zēnu atņemt, bet bruņotie vīri nelaiž viņu pat tuvumā.Barvedis kā par brīnumu, šoreiz runā ļoti mierīgi:- Neuztraucieties, kundze! Jūsu zēnam nekas ļauns nenotiks.Pēc stundas, ilgākais - divām viņš sveiks un vesels būs jums blakus.Ja viss labi veiksies, arī jums vairs nedraudēs nekādas nepatikšanas.Mēs puisi iesaistīsim mazā operācijā bez dzīvības briesmām. Viņampat mats nenokritīs no galvas.Bet māte nerimstas un mēģina mani atņemt.- Es tev jau teicu, ka puikam nekas nenotiks, - vadonis noskaišas.- Ej tu, junior un Ādolf! Pievaldiet veceni! No jums abiem tik un tālāga šāvēji neiznāk… Ja dāma vēlas vīrieša glāstus, nekautrējietiesizpildīt viņas sirdsvēlmes - pāris nedēļas taču nav jutusi tēviņasmaku.- Bet varbūt šis tepat kā buciņš kaut kur paslēpies un godsgodam pilda vīra pienākumus, - Ādolfs plēš vaļā.- Nu tad jau par puikas prombūtni tā neuztrauktos. Zellisnav vairs mazais bērns, lai nesaprastu, ko veči čabinās pa gultu.Pionieris lai…Viņš ar viņu un ar ziņu,Iztais‘ mazu cilvēciņu.Rokas, kājas, galva, rump‘s -Vēdergalā - ūdens pump‘s. -Ādolfs noskaita bez misēšanās.- Bet varbūt iznāk “gūžiņa” un “slūžiņa” ,- Voldis nenociešas.174Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Tā nav mūsu darīšana! - atcērt grupas vadonis - Ejam…Viņš tik stingri tur mani pie krekla apkakles, ka par izbēgšanunav ko sapņot. Ātrā gaitā bruņotie ar gūstekni dodas uz kaimiņmājupusi.- Vai nevajadzētu šim šmurguļpuikam apsiet saiti ap kaklu kāmanam Džekam? Uzdevums taču abiem viens - izokšķerēt boļševikus.Atšķirība tikai tā, ka viens lēkšo uz divām, bet otrs - četrām kājām.Uzmestu cilpu kaklā un lai šis tikai paprovē mukt krūmos. Man teviens auklas gabals vēl ir…- Vai liksi puiku mierā? Ko tu viņam tā uzplijies? Ko viņš tev ļaunuizdarījis? – viens šucmanis neiztur.- Viņš mans labākais draugs, - atņurd Voldis un liekas mierā.

Arī es neizprotu Volda manieres. Esam sen pazīstami, patdraugi šķitām. Saimniecību robežas saiet kopā. Bet tagad - risinusaverkšķēto domu kamolu tālāk - kāpēc viņš tā: svētdien mani sita,arī šodien tik ļauns… Kāpēc… Sitis kāds cits - daudz, daudz mazāksāpētu. Bet tagad sit Voldis…- Tagad klausies, - no pārdomām ikdienā atsauc šucmaņu vadoņabalss.Atrodamies kaimiņmāju Medesnieku sētsvidū.- Tu iesi bezrūpīgi pa šo celiņu, - man rāda nelielu taku, kuraaizvijas pāri kaimiņu pļavai un pie izcirtuma sasniedz mežmalu. Kadnonāksi pie avenājiem, mazliet paknosies, it kā ogas meklēdams.Pavēro sētsvidu. Kad mēs pa vienam to atstāsim un nāksim uzmežu, tu pa taku dodies dziļāk krūmājā. Nesteidzies. Ej lēnām.Ja kādu satiec, nebaidies, sāc runāties. Par mums - ne vārda!Runājies ar viņu, aizkavē aiziet, galvenais - novērs viņa uzmanībuno mežmalas, kur mēs būsim sapulcējušies. Ja satiec savu tēvu,arī viņam ne vārda. Sāc rotaļāties ar ieroci, lai viņš to izlaistu norokām. Ja sākas šaušana, krīti gar zemi un paliec guļot. Neskriennekur, jo tad nejauša lode var tevi skādēt. Guli mierīgi, kamēr vissbeidzas. Pēc tam ej uz mājām. Saprati?…- Jā…- Nedomā šmaukties. Mēs tevi no acīm neizlaidīsim. Viens pif-paf un tevis vairs nebūs! Ja izpildīsi visu, kā nākas, nenožēlosi… Untagad dodies ceļā!175Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Bruņotie vīri paslēpjas kūtī, un pagalms paliek tukšs un kluss.Tikai es viens pats stāvu un lūkojos saules tveices pielietajā pļavā,pār kuru aizvijas šaura taciņa un pazūd izcirtuma avenājos.Sāku iet. Cits jau nekas neatliek ko darīt…Pag, pag… Taka aizliecas gar kūts stūri un tikai netālu noizcirtuma pagriežas pa labi un no kūts durvīm pārredzama. Kūtsgalā nav neviena loga. Tātad taka nav novērojama. Ja, mazlietpagājies, mestos pa kreisi uz vecajām grantsbedrēm, kas priedītēmapaugušas? Tālāk liels rudzu lauks. Tad ganību krūmāji… Pa kūtssānlogiem vīri droši vien neblenzīs, bet lūrēs uz taku mežmalā.Jātiek tos nepilnos piecdesmit metrus līdz grantsbedrēm…Tātad -aiziet uz glābtuvi!Vēl atlikuši pēdējie lecieni, kad sadzirdu bļāvienus:- Stāt! Stāt! Šausim!Un automātu kārtas sāk kapāt priedītes. Bet es jau atrodasgrantsbedru aizsegā. Tagad tikai uz priekšu! Zari sitas sejā, betsāpes nejūtu. Kur kājas tik lunkanas gadījušās, kur tām tik daudzspēka!Šāvieni vēl turpinās, bet tie bēgli vairs nespēj sasniegt.- Suni, laid pakaļ suni! - kāds sauc.- Cui, Džeka, cu-ī-ī…

- Nenošauj suni! - brēc cits. Tas laikam būs Voldis.Šāvieni apklust pavisam. Esmu jau pie rudzu lauka. Dzirdu: kādsskrien caur priedītēm, ka zari vien brīkšķ. Esmu jau rudzos, bet arīdzinējs elsdams ir man līdzās. Par laimi tas ir Džeks. Labais draugs,ar kuru ne reizi vien esmu plosījies.- Džekiņ, Džekiņ, rimsties, rimsties… - cenšos atgaiņāties.Suns, savu rotaļnieku pazinis, gāž vai no kājām nost. Bet tagadnav rotaļu laiks. Nedrīkst arī suni projām dzīt - kāda garantija, kaneatved ļaunos onkuļus?- Džekiņ, Džekiņ, - mierinu suni un abi skrienam dziļāk rudzos.Beidzot šķiet, ka pietiekami tālu no briesmām. Sirds dauzās unvai pa kaklu skrien laukā. Aizelsies arī Džeks. Abi nokrītam zemē.Saņemu suni aiz siksnas un glaudu tam galvu. Šāvieni apklusuši,klaigas aprimušas. Apkārt šalko rudzu lauks.176Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Piepeši Džeks kļūst nemierīgs. Ošņā gaisu.. Ar vienu roku ieķēriessuņa kakla siksnā, ar otru glāstu tam galvu. Lūpas pašas no sevisčukst:- Mīļo, labo, sunīt! Lūdzu, lūdzu nesāc riet un nenodod mani!Lūdzu, Džekiņ… Džekiņ…Acīs sariešas asaras un rit pār puišeļa vaigiem.Par laimi, it kā lūgumu uzklausījis, suns nomerinās, ar mēlinolaiza man seju. Atļauju, lai dara, ko grib, tikai lai guļ mierīgi.Piepeši pavisam netālu ierunājas:- Sasodīts, kur tas suns ellē ielīdis!Tā ir Volda balss. Džeks spicē ausis, bet paliek mierīgi guļot.- Būs uz mājām aizdiebis, - bilst otrs. - Viņam tavi komunisti unpionieri pie vienas vietas…- Tā tu vis nesaki…- Ha, ha, ha… - otrs sāk skaļi zvaigāt. - Kur tev gudrs sunsatradies! Viņam šķiru naids laikam iedzimts no tevis. Skat, vai vēlnav tavs ārlaulības dēls? Ko-o? Ha - ha - ha…- Muļķis! Ne jau tā es domāju…- Kā tu domāji, to nezinu, bet, ko pateici, tas man pilnīgiskaidrs, - un atkal smiekliņš skan turpat netālu.Vīru aprunāšanos piepeši pārtrauc šauteņu sprakšķi un automātukārtas.- Nav te ko gaidīt! - tā Voldis. - Ja sarkanie laužas laukā, tadtikai šeit. Divi mēs viņus neaizkavēsim. Domā, viņi neprot šaut? Laiciti pacīnās. Mēs pieliksim punktu. Aiz - iet…Dzirdu, kā abi aizskrien, rudziem nošvirkstot. Tagad var uzelpot.Cik maz trūka, un būtu virsū uzgājuši. Tad visam beigas…Šāvieni vēl dzirdami kādu laiku. Tad apklust. Un atkal apkārtšalko rudzu lauks…Bezgala lēnām velkas laiks. Mājās iet neuzdrošinos. Varbūt turgaida Voldis un pārējie briesmoņi. Žēl mammas. Viņa noteikti raud

un domā, ka dēls nav vairs starp dzīvajiem. Bet līdz krēslai vēltālu…Džeks atkal kļūst nemierīgs. Varbūt kāds nāk? Palaižu Džekakakla siksnu vaļā. Suns pieceļas, izstaipās, pārlaiž mēli maniem177Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)sasarkušajiem un noraudātajiem vaigiem un aizskrien pa rudziemmāju virzienā. Palieku pilnīgi viens lielā rudzu lauka vidū, kurvisapkārt briesmas un nāve pastaigājas. Kļūst mazliet baigi.Saraujos kā ezītis kamolā un pieploku ciešāk zemei. Tā liekas siltākun drošāk…Piepeši uztrūkstos. Vai kāds sauca? Atveru acis. Saule jaunorietējusi. Pamazām sāk krēslot. Metas mazliet vēsi. Pieceļos un.it kā negribēdams, dodos uz māju pusi. Bailīgi zogos gar žogu. Istabāvāja gaisma. Pieploku logam un mēģinu ielūkoties telpā. Mamma unvecāmāte ar māsu. Tikai viņas vien. Raud…Steidzos iekšā.- Labvakar, māmulīt, vecomāt, māsiņ… - paklusu saku.- Tu, puisīt?Viņas ir augšā, apskauj un bučo atnācēju.- Tev nekas nav noticis? Itin nekas?- Nē, nē… nekas…Stāstu savus šāsdienas pieredzējumus. Uzzinu arī jezgas iemeslus- esot dzinuši kaut kādiem armijniekiem pēdas, domājuši, ka arīmūsu tētis viņu vidū, tāpēc mani grābuši sev līdz. Nekā nebijis.Vienīgi paši leimanieši ar zasiešiem savstarpēji sašaudījušies.Bailēm taču lielas acis…- Promejot šķendējās un lamājās, jautāja arī par tevi, teicu,ka nav. Vairāk neprasīja. Vienīgi vadonis noburbuļoja: “Lai skrienratā!”- Mēs tā baidījāmies, tā baidījāmies par tevi, mazulīt, manupuisīt…PiONierU vAdītāJAJēkabpils apriņķa Zasas pamatskolas pionieru vadītājasĻUBOVAS KĀSĪTES piemiņaiBurtus pazinu un lasīt mākā orientējos, vēl neiedams skolā.Vienlīdz labi lasīju gan jauno, gan veco druku. Nu jau vairākas178Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)nedēļas biju skolas bērns, sadraudzējies ar klases biedriem,vairākkārt sastrīdējies un pat sakāvies ar otrklasniekiem.Lielākajiem baidījos ar sīkajiem kulaciņiem pierādīt savu taisnību.Septembra beigās pionieru vadītāja Ļubova Kāsīte rīkoja lielosapulci. Uzaicināti bijām visi, bet apmeklējums nebija obligāts.Bet kā neiesi, ja Ļuba aicina? Viņa – pašu pagasta meitene, beigusipagasta skolu; labi mācījusies. Vārdu sakot – meitene uz goda, arautoritāti. Sapulces mērķis – izveidot pionieru organizāciju. Lielos

uzņemšot bez jebkādas aizķeršanās – labi jāmācoties, priekšzīmīgijāuzvedoties, bet mums, pirmklasniekiem gadiņš vēl jāpagaidot –esot par mazu.Tātad – vēl nevar būt pionieris, bet man bija neremdināma vēlmenēsāt sarkano kaklautu, piedalīties pionieru pulciņos un pasākumos.Izmantodams savu lasītmāku, kāri tvēru pat lielajās avīzēs unžurnālos ikvienu rakstu par pionieru organizāciju un tehniskajiempulciņiem brālīgajās republikās. Man līdz šim visa rotaļu tehnikabija caura petrolejas kanna un pāris veci bišu skapīši. Kādi plašumitagad pavērās! Tikai jāpiedalās visos pionieru rīkotajos pasākumos.Un es to arī darīju.… Vecajos Zasas muižas vāgūžos iekārtots mašīnu un zirguiznomāšanas punkts. Būšot arī kāds traktors ar kāpurķēdēm. Mēs,puišeļi, nepacietīgi gaidām tā ierašanos. Taču pirms tam esotjāsakārto telpas. Arī te pirmklasnieki nestāv nomaļus. Talkas dienapienāk drīz pēc jaungada brīvdienām.Svētdiena. Laiks atkusni atmānījis arī Zasas parkā. Atnākušigandrīz visi pirmklasnieki. Arī no vecākajām klasēm. Jauniepionieri Ēvalds Gafe, Mārtiņš Štauers, Valija Staģīte, Ilga Meijere,Velta Skudra, Feldmane un pārējie lielie pionieri pārkrauj plankasun dēļus. Mums uztic drenu caurules un zirnekļu tīklu slaucīšanu nosijām: visam jāmirdz un jālaistās, traktoru sagaidot.Nemanot pienāk pusdienlaiks. Lielie apsēžas turpat uz plankukaudzes un tin vaļā savas pusdienmaizes. Arī mēs ņemam no kulīteslaukā, ko nu katram mamma sagādājusi maltītei. Skolotāja Keistereparūpējusies par karstu tēju ar zemeņu ievārījumu, bet Ļuba Kāsīteatnesusi savu patafonu.179Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Kad paēsts un padziedāts, skolotāja Keistere ierosina apskatītparku, kas ietīts ziemas plīvuros. Lielie nesteidzas, bet mēs, sīkuļi,visi kā viens esam nācēji.Pie tilta alejas galā apstājamies. Skolotāja Keistere stāstapar bijušajiem baroniem, par piekto gadu un rāda uz vecajāmpilsdrupām Dzirnupītes stāvajā krastā. Mēs raugāmies turp, unpiepeši mūsu vidū iekrīt mīksta sniega pika. Tad vēl viena un vēl...Kas tad te mētājas? Vai tiešām baronu senču gari mūs izraudzījušipar mērķi, lai atriebtos par nodedzināto pili, par atņemto muižu,par pašu aizdzīšanu atpakaļ, no kurienes viņi atnākuši? Veramiesapkārt, bet tuvumā neviena svešinieka nav. Tikai pārdesmit soļusalejas galā stāv mūsu Ļuba un šķelmīgi smaida, dūraiņos tērptāsrokas berzēdama. Vai tikai viņa nav metusi sniega pikas, jo baronugari, tāpat kā īstie, tikai ar uguni un zobenu mētātos.Pionieru vadītāja pieliecas, pagrābj sniegu, un atkal pika lidomūsu virzienā.- Kas vēlas pikoties?Skolotāja Keistere nepaliek atbildi parādā un met sniega lādiņu

un iesācējas pusi.- Izaicinājums pieņemts! - sauc Ļuba, veikli izvairīdamās noKeisteres mestā lādiņa- Sadalīsimies divās grupās un tā pa īstam izpikosimies. Šodientāds jauks laiks un mīksts sniegs - vai pats pikās veļas. Esam krietnipastrādājuši un tādu atpūtu godam nopelnījuši. Nu tad - kas piemanis, lai nāk šurp. Kas pie skolotājas Keisteres, lai nekust novietas.- Es iešu pie Ļubas, - saka Jānis.- Es arī...Pie Ļubas aizjožam lielākā daļa. Meitenes vairāk turas Keisteresnometnē.- Tā neiet, - Ļuba protestē. - Arī es savā karapulkā vēlosmeitenes redzēt! Dažiem zēniem jāiet atpakaļ pie skolotājas.Kad karapulki beidzot noformēti, par kaujas lauku izvēlamiesaizsalušo upi starp krastu un Mīlestības saliņu. Lido lodes, skanklaigas un smiekli - tāpat kā Plūdoņa dzejojumā “Rūķīši un mežavecis”. Brīžiem vieni, brīžiem otri gūstam virsroku.180Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Pēc krietnas pikošanās, Ļuba pūš svilpīti. Tas cīņas beigu signāls.Elšam un pūšam, bet sajūta tik laba kā nekad. Pa to laiku uzradiesfotogrāfs un ierosina visiem, tādiem ar sniegu apmētātiem,iemūžināties bildē. Divreiz nav jāsaka. Abas “naidīgās” nometnessaklūp draudzīgā pulkā ar abām virspavēlniecēm pašā vidiņā.Tad dodamies mājup. Nogurums māc, bet prāts tik priecīgs unlīksms, ka smieties un dziedāt vien gribas.Visu kara laiku saglabāju šo foto. Vēlāk mani pierunā kartītinodot skolas pionieru muzejam. Pārliecina mani. Diemžēl, laikiemmainoties, muzejs ar visu kartīti tiek izmests mēslainē. Žēl! Žēl, kapalikušas tikai atmiņas!Ļuba Kāsīte Zasā izveidoja pirmo pionieru pulciņu. Ļuba jebpilnā vārdā Ļubova Griņivecka bija poļu tautības meitene, kas20.gadu beigās un 30.gadu sākumā mācījās Zasas pamatskolā.Skolas pārzinis Ādams Klucis savā dienasgrāmatā viņu ierakstījisto skolēnu sarakstā, kuri vairākus gadus no vietas čakli apmeklējaskolu, nekavējot nevienu dienu. Ļubas māte Olga Sergejeva(šķīrusies no Griņivecka) ar jauno vīru Pauli Sergejevu (Ļubaspatēvu) kā poļu viesstrādnieki kalpoja pie pagasta vecākā JāņaBaloža Voičuku saimniecībā. Vēlāk dzīvoja Strautmaļos. Kad Ļubaapprecējās ar Jāni Kāsīti (ap 1938.g.), jaunā ģimene dzīvoja skolasmājā, tā sauktajā Baltajā mājā. Vēlāk arī Ļubas vecāki pārcēlās uzšo ēku.… Gatavojamies Maija svētku koncertam. Koris mācās populāro“Varen plaša...”, “Suļiko”, kā arī toreiz nemitīgi drillēto:„Ja mums rītu draud karš,Ja mūs rītu jau sauc -

Esam gatavi šodien pat iet...”Paies vēl divi mēneši, un būsim liecinieki šai “lielajai gatavībai”.Bet tobrīd pat prātā neieskrien, ka varētu būt tā, kā tomēr bija.Katram uzdod iemācīties dažus dzejoļus. Izteiksmīgākie runātājipiedalīšoties koncertā. Mārtiņš (šoreiz nav īstais vārds) arīsasparojies un atnācis. Viņam esot pašam savs priekšnesums. Vienīginezinot, vai ņemšot pretī. Mēs degam ziņkārē, kas tas var būt parnumuru, bet autors sola iepazīstināt tikai pēc mēģinājuma. Tikkoesam brīvi, aplencam Mārtiņu, bet viņš, mūs kaitināt gribēdams,181Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)cenšas atrunāties ar nevaļu. Taču pašam degtin deg uzzināt mūsuspriedumu un vērtējumu. Kad esam palikuši tikai puikas vien,Mārtiņš nostājas klases priekšā, izriež krūti un sāk deklamēt:- Hitlers sēd uz gumijkok’,Vējš to koku stipri lok’.Tas tik būs joks,Kad lūzīs gumijkoks!Visiem dzejolis ellišķīgi patīk. Šo noteikti vajag Maija svētkiem!Mārtiņš paceļ roku, mūs nomierinādams.- Ir arī citi vārdi. Ieklausieties uzmanīgi un pasakiet, kuri labāki!Hitlers sēd uz gumijkok’ ,Mušas dejo lambetvok’ ..Domas sāk dalīties. Taču zēnu lielākā daļa, arī es un Jānis,paliekam pie pirmā varianta.- Lai tās mušas dejo, cik tām tīk, - Modris cenšas pārliecinātopozicionārus - tik un tā tur nav nekāda pārdzīvojuma. Mušasvar aizgaiņāt ar pletni vai noķert ar mušpapīru. Noliec pudeli arsūkalām un visas, muļķes, salīdīs iekšā. Bet ar to koku! Ja jūs būturedzējuši pērnvasar, kas notika ar bērzu pie “Ataugu” dīķiem? Esskatos - griezdamies nāk viesulis. Bērzs, nu ziniet - divas manasrokas, nu pie pleca, tādā resnumā - sāk locīties kā tāds pātagaskāts. Tad viesulis to gandrīz uz augšu paceļ, un žvīks - gar zemi, kālikts. Un, ja tādā kokā sēž Hitlers? Kā viņš pārbīsies...- Tu pats nepārbijies? - ieminas Atis, kurš parasti tikai klausītājospiedalās.Visi sāk smieties.- Bet tas vēl nav viss, - Mārtiņš turpina. - Man ir vēl vienadziesma.Čalas aprimst. Visi uzmanīgi raugās savā biedrā, kurš, vēl lepnākkrūtis izriezis, deklamē:- Pāri leišiem, pāri poļiemHitlers nāk ar milzu soļiem.Bet pie Liepāj’s ostas moļiemPuikas apmētā to oļiem.Šis pants mums vēl vairāk iet pie sirds - te jau kaut kas rokāmsataustāms un puiku līdzdalība pilnīgi neapstrīdama.

182Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Šito nu gan vajag deklamēt! - pirmais vārdos zēnu sajūsmuietērpj Atis.- Ja lielais klusētājs ir par to, tad rīt ar Ļubu jānorunā, - Mārtiņšnosaka un tur nevienam nav vairāk ko iebilst.Taču visu atzītie dzejoļi sagādā nepatikšanas pēc nepatikšanām.Nākamajā rītā Jānis atnāk uz skolu gaužām sapīcis. Ne dzirdētnegrib mūsu krāšņo pantiņu. Kad pavaicāju par īgnuma cēloņiem,zem deguna norūc:- Ej tu pa gaisu...Neko nesaprotu un tincinu tālāk. Beidzot viņš izstāsta, kā vakarvakarā izgājis. Jau pagalmā braši iesoļodams, mammai noskaitījisdivus pantiņus bez misēšanās, pat izbrāķēto variantu neaizmirsis.Mamma neko neteikusi, bet arī sajūsmu neizrādījusi. Nodomājis -ko sievieši no tādām lietām saprot. Tikko tēvs pārradies no lauka,tā arī viņam dzejoļus nodeklamējis. Tēvs visus pantus noklausījies,pārjautājis, kur tos dzirdējis, kāpēc iemācījies. Pēc tam satvērispuiku aiz apkakles, norāvis uz ceļgala, bikses nost un ar siksnu papliku dibenu tā nozilinājis, ka vēl šobrīd lāgā apsēsties nevarot. Pēctam pateicis: “Lai tamlīdzīgas dziesmas turpmāk nedzirdētu!”Kamēr mēs ar Janci pārrunājam lielo pērienu un vēl lielākonetaisnību, Mārtiņš bijis pie Ļubas, kur saņēmis noraidošu atbildi:“Mums ar Vāciju noslēgts neuzbrukšanas līgums. Nedrīkstamķengāties par viņu valsts vadītāju.” Vēl piekodināts arī starpbrīžosšādus pantus nerunāt.Bet dziesmiņa mums patīk. Sevišķi pēdējā panta abas beidzamāsrindas.- Ziniet ko, - nākamajā starpbrīdī saka Mārtiņš. - Dziedāsimtikai rindas:- Bet pie Liepāj’s ostas moļiemPuikas apmētā to oļiem.- Ko tad puikas tur apmētā? - neapmierināts bilst Modris. - Varbūttevi, kad aizbrauc vasarā pie savas krustmātes? Viņa dzīvojot kautkur ostmalā...Zēniem atkal lielais smējiens. Mārtiņš sapīcis parāda mēli unatmet ar roku. Atis izlīdzinoši saka:183Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- To Hitleru nenosauksim skaļi. Bet pārējo varam skaitīt, ciknagi nes.Visi piekrīt. Tikai Jānis klusē. Viņš par šo dziesmu vairs nerunā.…Maija svētkos mani uzņem pionieros - Četrus mēnešus vaiastoņpadsmit nedēļas pirms oficiālā vecuma sasniegšanas. Es tāvēlos kaklautu. Pat lūgšus lūdzos. Nu tas man ir apsiets!Bet jau tajā pašā vakarā es sastopos ar kara elpu - Maijasvētkos, kad balle sasniedz kulmināciju, kāds novada saimnieks

(uzvārdu neatminos) izrauj revolveri un sašauj milicijas pilnvarotoMārtiņu Ļaudānu. Pēc tam izlec pa logu un pazūd tumsā. (Šosnotikumus daļēji esmu attēlojis savā grāmatā “Pa kuru laiku...”2004.g.) Vāciem ienākot, saimnieks no meža laukā un... zināmjau, ko dara. 1943./1944. gada ziemā šis pats vīrs naktī sašaujvairākus savus kaimiņus lielsaimniekus un atkal iešmauc mežā.Nu jau viņu nemeklē komunisti, bet šucmaņi un vācieši, laisodītu. Kad ienāk krievi, viņš ir no meža laukā un kļūst parsarkano atbalstītāju, bet jau pēc mēneša - mežā nu jau pretkrieviem. Tur arī aiziet bojā. Interesanti kā viņu tagad novērtē“vēstures speciālisti”? Tāda ir dzīve ārpus skolas sienām.Bet skolā? Jau - tūlīt pēc padomju aktīvistu aizbraukšanas( 27.jūnijs) te ievācās pašaizsardzībnieki un ēkas 2. un 3.stāvupārvērta par pagasta iedzīvotāju cietumu (līdz oktobra vidum).Vietējie aizsargi ar apcietinātajiem rīkojās pēc savas patikas, sitotun spīdzinot.Ļubu Kāsīti un visus, kam nebija izdevies evakuēties, apcietinājaun ievietoja jaunajā cietumā (skolā). Viņu vidū arī Zasas komsorguLeonardu Lucu. Veltīgi bija vetārsta V.Skroma mēģinājumi glābtšoferi Leonardu Lucu. Trešā stāva klasē blakus zālei bija saglabājiesar naglu sienā ieskrāpēts uzraksts:„Nez, kas ar mums notiks, bet ļoti gribas dzīvot.” Uzrakstssaglabājās visu vācu laiku, padomju gadus. Tagad, protams, tas navvēlams un aizkrāsots. Ļubu Kāsīti, Leonardu Lucu, Jāni Svarānu,kopskaitā ap 70 cilvēku 10.septembrī nošāva pie Pelītes upes,Jēkabpils tuvumā. Kādu dienu vēlāk „Pilskalnos” nošāva vēl desmitzasiešus.184Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)15.oktobrī Zasas pamatskolā cietumu likvidēja. Sākās mācības.Pavisam netālu slepkavošanas vietai, otrpus Daugavai Koknesespusē pašlaik top Likteņdārzs Vai piemiņas vietas rīkotāji kaut arpušplēstu vārdiņu pieminēs savu radinieku noslepkavoto tautiešuvārdus? Pašlaik šķiet, ka ne. Likteņdārzs rādās būt svētvieta tiem,kuru rokas līdz elkoņiem slacītas savu tautiešu asinīm.ŠAi NAKtī, PirMS gAiliS dziedāS...Četrdesmit pirmā vasarā viņš un vairāki viņa vienaudži pametaBikstus un ar velosipēdiem devās Austrumu virzienā. Gulbenes pusēviņam iznāca pirmā nopietnā saķeršanās ar nacionāļiem; netāluno Alūksnes kāds mežsargs centās ievilināt mežinieku lamatās.Nākamā gada februāra beigās viņš kļuva pilngadīgs un brīvprātīgiiestājās latviešu strēlnieku divīzijā.Demjanskas kauju laikā tikai gadījums viņu paglāba no drošasnāves. Pēc kara viņš strādāja par partorgu, bet no 1951.gadapar rajona avīzes redaktoru, bija galvenais ideologs, diendienāpropagandēja sociālisma un komunisma idejasPar cīņām antihitleriskajā koalīcijā viņu apbalvoja ar Sarkanās

Zvaigznes ordeni un citiem padomju laika apbalvojumiem.Nupat 23.aprīlī daudzajām goda zīmēm viņš pievienotu vēl vienu– Krievijas Federācijas medaļu par cīņām pret ... (precīzi nezinumedaļas nosaukumu)...Pievienotu... ja tikai pārietu ielas otrā pusē un kopā ar citiemsaviem cīņu biedriem kavētos atmiņās par tām tālajām dienām,kad ieroči runāja.Bet viņš neatnāca! Ne jau slimības sagrauzts vai cita prātuaptveroša iemesla dēļ. Nē! Pašlaik viņš sadraudzējies ar tiem, kascīnījās Hitlera pusē. Ar saviem asinsbrāļiem saites sarāvis, viņškļuvis par savu ieroču biedru nodevēju.Un prātā iešāvās Mateja evanģēlijā sacītais:: “Šai naktī, pirmsgailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi.”185Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Dažu upuru vizītkartesUZVĀRDS DZIMŠANASNĀVESDARBAVIETAVIETAVĀRDSDATIGADSVIETABeļajevs20 g. vecs1942.22.01Nošauts KaraVasīlijsRaņķugūsteknis,Savenieji meža darbosSpinga Fricis 1894.15.02. Jaunjelgava 1942.11.01.Nošauts Kuldīga,Kuldīgā.. Valsts muzejanodaļaspārzinisMedinskis1896.21.09. Kuldīga1941.g. jūlijs KuldīgakurpnieksJāzepsFeite(Veit)1900.15.12. Vīnē1941.02.08.

KuldīgāMājsaimnieceGizeleKuldīgā. Ebr.Jermolovs1908.04.09. Ēdole1941.04.09.KuldīgaFricisAupiņš1905.29.03. Bauska1941.04.09.KuldīgāAugustsPavlovskis1890.10.02. Kuldīga1941.04.09.Kuldīgā.HelēnaTinte Ernests 1921.25.04. Kuldīgā1941.04.07.KuldīgāSanitārs, parpalīdzībuievainotajiemGrundmanis 1906.08.10. Pilsberģē1941.06.07.Kuldīgā.ŽenijaGecevičs1908.25.09. Rīga1941.05.07.KuldīgāSanitāre, parVērapalīdzībuievainotiemHamanis1903.06.04.1941.05.07.KuldīgāPaduresĀdolfspartorgsŠvāns Arnolds 1911.13.01.1941.05.07. KuldīgāSanitārs, par

palīdzībuievainotiemŠvangeradze 1905.15.06. Rīgā.1941.06.07KuldīgāĀrsts. ParAleksandrspalīdzībuievainotiem186Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Leimane1941.05.07.KuldīgānošautaMarijaBogdanovičs1941.05.07.KuldīgānošautsĀdolfsRidzis(Rūdis) 1917.16.10. Lutriņu pag 1941.06.07.KuldīgāAlfrēdsJaunzems1906.04.03. Kuldīga .1941.06.08.KuldīgāArtūrsĀbols Fridrihs 1917.27.07. Krievijā1941.04.08KuldīgāZeberiņš1909.05.09. Snēpeles p. 1941.04.09.KuldīgāAlbertsDombrovskis 1893.22.12. Kuldīgas p.1941.04.08.KuldīgāJēkabsRiepa Krišs1887.23.11.1941.jūlijāKuldīgāJansons1888.30.09. Snēpeles p. 1941.11.08.Kuldīgā

KristapsSalmgriezis 1912.08.05. Snēpeles p. 1941.11.08.KuldīgāIndriķisMagone Juris 1887.08.09. Snēpeles p. 1941.04.09.KuldīgāSkore Jānis1896.17.05. Snēpeles p. 1941.11.09.KuldīgāEida Kristaps 1906.25.07. Snēpeles p. 1941.11.09.KuldīgāĶesteris1910.25.07. Snēpeles p. 1941.04.09.KuldīgāFricisBulavs1921.02.03. Krievijā1941.04.09.KuldīgāAlfrēdsFeldmanis1905.21.01. Planīcas p.1941.04.09.KuldīgāKārlisKurnovs1894.17.06. Kabile1941.11.09.KuldīgāIndriķisBirkmanis1909.07.06. Kabile1941.04.09.KuldīgāArtūrsPētersons1941.jūlijāKuldīgā.AmālijaBalkins1941jūlijsKuldīgāRobertsKorns Kārlis1941.jūlijsKuldīgā.187

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Brencis Jānis 1904.11.02. Īsvalta1941.11.08.Kuldīgā.Gūtlands1901.07.10.1941.jūlijsKuldīgāErnestsKaltnieks1921.17.01. Padure1941.11.08. KuldīgāJurisMatrozis1912.05.09.1941.05.07.KuldīgānošautsAndrejsGrīnvalds1887.17.03. Aizpute1941.jūlijsVārmesVilisp. ĶiršiGrīnvalds1913.19.10. Lutriņu p.1941.jūlijsVārmesLībap.GaismasRožkalns1894.18.09.1941.05.07.Kuldīgā. Kurmāles p.IKKristapssekretārsNaura Anna 1911.17.07. Īvande1941.jūl.Kuldīgā.Eņģelis Jānis 1905.26.05. Alšvanga1941.jūlijsKuldīgā.Ezerkalns1895.02.03. Ēdoles p.1941.jūlijs

Kuldīgā.MārtiņšRožkalns1911.13.11. Valtaiķi1941.05.07.Kuldīgā.JānisŠirmelie-1899.30.09. Piltene1941.05.07.Kuldīgā.ŠirmanisKārlisBiksons-Bikse 1905.20.09.1941.02.08.Kuldīgā.MārtiņšBrūders1914.13.02.1941. jūlijsKuldīgā.Jākabs-ViktorsCinovskis1884.02.08.1941. jūlijsKuldīgā.JānisBrikše-Kloks 1983.28,10. Lielrenda1941.04.09.RendasFricisp.Kloki.Zaigmars1914,12,06. Raņķu.p.1941. jūlijsKuldīgā.Jānis-EduardsJanmeijs189915.12. Skrunda1941.11.08.Kuldīgā.Jānis188Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)

Kristapsons 1898.29.04 Nabes p.1941. jūlijsPlanīcasFricisp.SilkalniAprīlis1941.02.08.Kuldīgā.AlbertsUpenieks1941.02.08.Kuldīgā.JēkabsDaugavietis1941.02.08. Kuldīgā.TeodorsKāposts Jānis 1886.18.02. Kursīši1941.11.08.Kuldīgā.Līdaka1914.11.08. Kursīši1941. 04.09. Kuldīgā.RobertsGrundmania 1917.31.01.1941.04.09.Kuldīgā.AlbertsTrušelis1941.jūlijsAntonsGružins1941.jūlijsPāvilsBrāmanis1896.28.07.1941.jūlijsFricisSīna1907.23.051942.27.p1.(Bergmanis)JānisBumbieris1914.Klostere1941.11.04. Klosteres pag IK loceklis

KristapsPie Sv.Pētera 01.04.1941. tautasbaznīcasnama vadītājs.Mamju1941.jūlijsKurpnieks.ģimene:Nīkrāces pag. Pārskatīšanās kļūdavīrs, sieva,pirmskolasvecumameiteneZanders1900.1941. 09.07. 1940/41. uzstājiesKārlisRaņķiar runām, dziedājisInternacionāliBlūmentāls1941.jūnijaNošauts atkāpjoties, nobeigas Raņķi slēpņa, Skrunda.189Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Knipšis1941.jūlijsKuldīgas milicis, noPēteris1941.apriņķa prokurorav.Švalbe Jānis1941.jūlijsRaņķu p. IK pr-tājs.MZIP vadītājsĒdelmanis1911.PazudusiLaukstrādniece Raņķos,Annasagādes aģente.Brauns Krišs 1913.PazudisRaņķu pag. LiepājasMZIP darbinieksBloks

NošautsPadures pag. aktīvistsVašulis1904.1941.vasarā„Vulkāna”strādnieks,Teodorskritis IgaunijāBikse Ansis1896.Kokamatnieks 1940.pag.vecākaisĒdolē, 1941.g. Zemes ierīcības kom.vasarāpr-tājsBrūders1941.g. jūlijā Sagādes aģents ĪvandēViktorsZvejnieksLiepājāPartorgs Valtaiķos,KristsnošautsSieksātēBrūns Pēteris 1914.Alsungā1941.g. Rīgas Pagrīdnieks, AizputesCentrālciet.apriņķa..PK instruktorsJanmeijs1941.11.08. Palīgdienesta loceklisJānisSilenieku m.Salms Ernests 1893.Skrunda1941.g.Kuldīgas apr.IK pr-tājsDziesma1945.III-Kuldīgas apr.IK pr-tājsAleksandrsIVcīņās arbandītiemĒdelmanis1909.1941.g.Raņķu IK MOPRJānis

Erviks Kārlis 1914.1941.g.Sieksātes pag. IK pr-tājsFersters Krišs1941.g.Valtaiķu IK,Melderis1903.1941.g.Snēpeles pag.vec.IKKārlisValners Jānis 1912.1941.14.01. Dzirnavu vad., AlsungasLiepājas ciet. lauks. Arodb-bas pr-tājs.Birziņš Ints1941.Liepājā Rudbāržu pag. aktīvists190Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Fersters1941.g.Valtaiķu pag. aktīvistsIndriķis

1941gada jūlijā nošauti Kuldīgas ģimnāzijas audzēkņi (ebreji)Abramovičs DāvidsHiršsons ZamuelsSepšelovica PaulaFleišers BennoJekabsonsŠteikerte GizelaFleišere EstereKulers MotheŠteikerts JankelisGoldingersLeve MozusŠumahers FanijaGotlībs DāvisLevenšteina ElijaŠvarcsHaimansone BenitaLevina FanijaBeierfelds ZamuelsHeimansons BennoPropis NaumsHiršsons EstereRove Boriss

CelmiņšIecava 1896.01.04. 1941.jūlijsJēkabpilsZemnieksArvīdsDignājasLeimaņosceļmalā aizMPRa Biržustacijas.sekretārsKāsīteZasa1941.10.09. Jēkabpils, piePionieruĻubovaPelītes upītesvadītāja70 zasiešiZasāSvarānsZasa1941.10.09. Jēkabpils, pieJānisPelītes upītesVoldemārs70 zasiešiSvarānsZasa1941.Nošāva ZasasZasasKārlisaugustsskolā KažoksilāzemnieksĶerubiņšZasa1941.Nošāva ZasasZasasJurisaugustsskolā Kažoksilā zemnieksLucisRubene1941 10...

Jēkabpils, pieKomsorgsLeonardsseptembrisPelītes upītesZasā70 zasiešiSergejevsPilskalni Vidsalā Kalpi ZasāPaulisBiržu p.SergejevaPilskalni Vidsalā Kalpi ZasāOlgaBiržu pMikitovs1941.Nošāva Zasasaugustsskolā Kažoksilā

Arvīds Celmiņš(No Kuldīgas, Jēkabpils dzimsarakstu nodaļu arhīviem)191Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)PAr MANU dziMtO PUSizASU 1941. gAdā„Lielas jukas valdīja arī Zasā. Šucmaņi gūstīja palikušossarkanarmiešus, kas virzījās uz austrumiem. Sagūstītos kareivjusveda uz Zasas skolā noorganizēto komandantūru, kur apsargirīkojās pēc saviem ieskatiem. Tos ļaudis, kas nebija izbraukuši, betpadomju varas laikā ieņēmuši kādus amatus, arestēja un turējaapcietinājumā Zasas skolā. Visas klases 2. un 3.stāvā bija pilnas arapcietinātajiem.10.septembrī Ļubu Kāsīti, Leonardu Lucu un zasieti Jāni Svarānukopā ar citiem arestētajiem, kopskaitā ap 70 cilvēku, nošāva Pelītesupes krastā pie Jēkabpils.Kādā rītā no skolas ar automašīnu Biržu virzienā aizvedaseptiņus ieslodzītos un bez kādas izmeklēšanas Pilskalnos nošāva.Starp nošautajiem bija arī Ļubas Kāsītes māte un patēvs Sergejevs.Pēc daudziem gadiem, remontējot elektrības ierīces skolā,atrada Leonarda Luca ieskrāpētu atvadu sveicienu: „Nez, kas armums notiks, bet ļoti gribas dzīvot.”Gaida Svilpe„Zasa un tās ļaudis Sēlijas novadā”R.,MC.Ābols, 2005.166.lpp.

1941.gada 8.jūlijā avīzē „Kurzemes Vārds” Liepājas komandantakorvetkapteiņa Briknera paziņojums: sakarā ar to, ka pēdējās naktīsatkārtoti raidīti šāvieni uz vācu posteņiem, nošauti 30 ķīlnieki.Piedraudēts par katru ievainotu vācu kareivi nošaut 100 ķīlnieku.*Kuldīgas slimnīcā 25.-27.jūnijā ieveda lielāku skaitu ievainotoLiepājas aizstāvju. Slimnīcas galvenais ārsts Švangaradze pēctautības gruzīns, kas 1934.gadā beidza LU Medicīnas fakultāti,tāpat viss pārējais slimnīcas personāls, darīja visu, lai glābtu192Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)ievainoto dzīvības Bija reizes, kad A.Švangeradze 14 stundas bezpārtraukuma darbojās operāciju zālē. Mediķi pašaizliedzīgi rūpējāspar visiem slimniekiem arī pēc Kuldīgas okupācijas.Kad kāds viegli ievainots padomju virsnieks gribēja atstātslimnīcu, A.Švangaradze kopā ar sanitāriem Veru Geceviču, ArnolduInsbergu-Švānu un Ernestu Tinti sagādāja virsniekam privātasdrēbes, pastāstīja virsniekam tuvāko ceļu uz frontes pusi.Par šo gadījumu kāds nodevējs paziņoja Kuldīgas latviešu„pašaizsardzības” vadītājiem.. „Pašaizsardzībnieki” jau 4.jūlijāarestēja A.Švangaradzi, V.Geceviču, A.Insbergu-Švānu un E.Tinti.Slepkavas tanī pašā dienā nošāva Veru Gecēviču un Ernestu Tinti,A.Švandaradzi un A..Insbergu-Švānu vēl veselu diennakti spīdzināja,bet 5.jūlijā Kuldīgas-Planīcas ceļa 7.kilometrā viņus abus nošāva.Jānis DzintarsNeredzamā fronteR.,Zvaigzne,1968.22.-24.lpp.Sd tīKlS lAtviJāGalvenais štābs Rīgā Filiāles: Jūrmala, Ogre, Sigulda, Madona,Gulbene, Stokmaņi.Štābi:DaugavpilsFiliāles:Daugavpils-Dagda,Krāslava,Līvāni,Rēzekne-Malta,Varakļāni,Ludza-Kārsava,Vecslabada, Abrene, Balvi-Liepna.LiepājaFiliāles: Ventspils-Dundaga, Piltene, Talsi, Kandava,Kuldīga, Saldus, Aizpute, Alsunga, Priekule.JelgavaFiliāles: Ilūkste, Jēkabpils, Bauska, Tukums.Valmiera

Filiāles: Valka, Smiltene, Alūksne, Cēsis, Rūjiena,Limbaži, Jaunpiebalga, Ainaži,193Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)M.Vagulāns Jelgavā – žīdu slepkava.H.Teidemaņa SD grupa Valmierā.Latviešu SD izvietojums no 1942.-1945.Rīgā – 338 vīri.Otrs – Baltkrievijā, galvenokārt Minskā 1942.- pret ebrejiem,1943.g. - medīja partizānus.Trešā – Salaspils nometnes apsardze.Madonas grupu vada Alberts Vidulis Sargi nometnes iekšpusē.Laikraksti: 1.jūlijs “Brīvā zeme”,“Tēvija” (izdeva E.Kreišmanis,Arturs Kroders, Andrejs Rudzis, Pauls Kovaļevskis).V.Arāja komanda -

ap 26 000 noslepkavoto.Biķernieki 1941g. jūlijs - septembris5 000Biķernieki – ārzemju eb.1942.janv-marts8 000Province 1941.jūlijs- decembris9 000Čigāni un garīgi slimie2 000Latvijas komunisti2 000KOPĀ26 000 (218.lpp.)V.Arājs piedalījās, ar zilo autobusu braukāja: Bauska, Ventspils,Talsi, Kuldīga, Jēkabpils, Krustpils, Valmiera, Viļāni, Litene, Ape,Rēzekne. No apm 21 000 mazpilsētu ebrejiem Arāja vīri nošāvaapm. 15 000.

(221.lpp.)Pirmā slepkavība Latvijā. Pirmā ebreju slepkavība 23. jūnijā,Grobiņā.. Šajās dienās arī Biržu pagasta Leimaņos pie Skrīveruezera nošāva 2 svešus ebreju pusaudžus.No 1. Līdz 11.jūlijam galvenie ebreju likteņa noteicēji Rīgā bijalatvieši. 1.jūlijā pa radio skanēja „Dievs, svētī Latviju” un „HorstWessel-Lied”. Slepkavības sākās 2. jūlijā. (Nakts akcija). 4.jūlijā -sinagogu dedzināšana.194Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Štālekera apkopotie rezultāti līdz 1941.g. 15.oktobrim:Rīga un tās apkārtne 6378Jelgavas apriņķis

3576Liepājas apriņķis11 860Valmieras apriņķis209Daugavpils apriņķis 9843ebreji 9256komunisti 589KOPĀ31 868

30 0251843Liepājā trīs dienās nogalināja – 2731 ebreju.Liepājas geto līdz 1943.g. rudenim. Iznīcināšanas operācijasLiepājas un Aizputes apriņķī (1941.-1942.)PAvēleS UN izPildīJUMS1941.gads4. jūlijsRaiņa parkā 200 – 300 ebreju7. jūlijs- 30 ķīlnieku8.- 10.jūlijs300?20. jūlijsPirmā Arāja komandas akcijaJūlija beigasAkcijā “Ullerweit” ap 15 ebreju22. septenbrisLiepāja - 61 ebrejs24. septembrisLiepāja - 37 ebreji.26. septembrisApcietināti 80 ebreji un komunisti.30. septembris.21 ebrejs.? Kurzemē.15-18 psihiski slimo un ap 20 ebreju.3. oktobrisLiepājā 37 ebreji.4. oktobrisLiepāja 18 ebreji, 2 komunisti.8. oktobrisLiepājā 36 ebreji.11. oktobrisLiepāja 67 ebreji.

Ap oktobrisŠķēdē akcija “Brükenwacke”- 200 ebreju.195Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Oktobris25 (?) ebrejiOktobris50-80 (?) ebrejuOktobrisLiepājā komunistu grupas.OktobrisŠķēdē akcijā Linards 30 vīriešu un 3 sievietes.1. novembrisPriekulē un Vaiņodē 123 ebreji.Oktobra beigāsdažāda vecuma un abu dzīmumu 80 personas.Oktobra beigāsPriekulē 20 ebreju3. novembrisAizputē 386 ebreji6. novembrisLiepājā 2 ebreji un 3 komunisti10. novembrisLiepājā 30 ebreji un 26 komunisti

Decembra sākums. Šķēdē ap 100 cilvēku.15.-17. decembris. Šķēdē 2749 ebreji (vīrieši, sievietes un bērni.)15.decembris.Pie Liepājas Kara ostas 270 ebrejuDecembris.Psihiski slimo noslepkavošana1942.gads15. februārīŠķēdē.Marta sākumāŠķēdē ap 20 komunistu.AprīliŠķēdē ap 15 – 20 vīriešu.Marta beigās.20 latviešu.Andrievs Ezergailis “Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941.-1944.” R., LVI, 1999.Avots: The records of the Grauel trial334-335.196Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Pavēle Nr. 01

Ventspils pašaizsardzības grupu priekšniekiem

1941.gada „ „ Jūlijā, Ventspilī$1.Nekavējoties arestēt visus kārtas žīdus no 16 līdz 60 gadiem. Ārstiun aptieku vadītāji žīdi atstājami, ja nav iespējams atvietot.No arestētajiem nekavējoties jāatņem visas vērtslietas, foto,radioaparāti, velosipēdi, motocikli, rakstāmmašīnas. Par atņemtosastādāms akts. Par dzīvoklī atstāto mantu sastādāms akts. Arestētiežīdi turami līdz rīkojumam, bet, ja iespējams, nekavējoties sūtīt uzVentspili.$ 2.Nekavējoties arestēt visus komunistus un iesūtīt apvainojošosdokumentus līdz 15.VII plkst. 24.00.Par šīs pavēles izpildīšanu nekavējoties ziņot.Oriģinālu parakstījis (datums rokrakstā) 13.VII.41.Ventspils apriņķa pašaizsardzības spēku priekšnieksPulkvedis-leitnants (Kārlis Lobe)Pareizi norakstītsAdjutants leitnants Kants (paraksts)

348.Geto apsardzes komandieris Alberts Danckops 1941.12.XII(4 dienas pēc akcijas) saņēma uzslavu. Arī kapteinis Porietis unkapteinis Mihelsons.Imants Leokens 1942.18. II - uzslavu par civilpersonas arestuieiet geto, piedāvājot maizi. 19.II sodīti Jēkabs Grunte un NikolajsBirkāns ar 5 dienām arestā par geto sargposteņa atstāšanu;1942.26.II Roberts Baklāns, Jānis Kuprišs, Ernests Bušs – ar 7dienām ieslodzījuma par geto posteņa atstāšanu; 19.III DonātsIndāns apzadzies geto. 1942.3.III Hugo Kalniņš saņēmis komandierauzslavu par izcilu pienākumu izpildi getoLeitnants Pēteris Balodis atbrīvots no pienākumu pildīšanasgeto. Uz vienību

(371.)197Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Skoņinā – Minskas tuvumā. Dažiem geto ieslodzītajiem izdevāsizbēgt, vīrieti un divas sievietes noķēra.. Vīrieti pēra ar pātagāmun lika pāroties ar abām sievietēm. Viņš sacīja, ka ir par vecu, untomēr viņu piespieda. (18. bataljona kaprāļa K.Zirņa liecība)

(374.)Pusotra mēneša 556 vīru lielais latviešu 22. Daugavas šucmaņubataljons un 403 vīru liels 272. Daugavgrīvas šucmaņu bataljons

(31.VII-1.IX) apsargāja Varšavas geto.

(375.)“MiSiJA – PiePildīt vēStUriAr SAvāM ASiNīM”Ebreju šaušana sākās ap 20.jūliju. Pašaizsardzības priekšnieksOskars Baltmanis.Subate. 28.jūnijs – vācu okupācijas pirmā diena, lai gan novietējiem latviešiem to vēl nezināja. .Pašaizsardzības komandantsKrišjānis Lielausis (Prodes pagasts) „Latviešu soda vienībā iestājāscilvēki, kuri neieredzēja padomju varu: bijušie namīpašnieki untie, kuriem 1940.\41.g. bija nacionalizēts īpašums, bijušie aizsarguorganizācijas biedi, bijušie policisti un buržuāzisko organizācijudalībnieki, kā arī strādnieki. Subates soda vienībā bija kādi 24cilvēki.”Šaušanas diena – 21.jūlijs.Aknīste. Pilsētas komandants J.Valdmanis. Ierindnieks V.Tunkelis.Silene (Borovka) Šaušana 28.jīlijā. Šāva pat ar rokas ložmetēju.15 minūtēs beidza.Eglaine (Lašu pagasts). Vācieši bija tiešie līdzdalībnieki. Nošāvabrutāli ap 123 cilvēku. Rīkojums ar Baltmaņa parakstu.Grīva un Kaplava. Pirmajās vācu ienākšanas dienās Kaplavānošauti 15 ebreji. Grīvā it kā 126, arī komunisti.Masveida izrēķināšanās Neretā un Viesītē.198Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)LiepājaPēc 18.armijas štāba ziņām, Liepājā cīņās pret vāciešiem bijaiesaistījušies arī civiliedzīvotāji. Tāpēc iz šejieni papildus EK 1.anodaļai pavēlēts nosūtīt arī EK 2.nodaļu ar uzdevumu atbilstošāsituācijā rīkoties nesaudzīgi.Ereignismeldungen 1941.g.1.jūlijs1941.g.1.jūlijā Liepājas komandants korvetkapteinis Šteinsizdeva paziņojumu par 10 ķīlnieku nogalināšanu jebkāda sabotāžasakta vai laupīšanas gadījiumā.***Pēc vācu ienākšanas Latvijā sāka veidoties pašaizsardzībaskomandantūras. Latvijas pašaizsardzības spēku priekšniekspulkvedis Aleksandrs Plensners 1941.gada 8.jūlijā aicinājumālatvju karavīriem, aizsargiem, policistiem formulēja turpmākosuzdevumus. Tie bija tieši un vienkārši - cieša sadarbība ar vācukaraspēka vienībām un iestādēm.Tūlīt pāc vācu ienākšanas izveidoja ap 700 pašaizsardzībniekukomandantūru (1939.g. Latvijā bija 517 pagasti). Šodien vēsturestaisītāji pulkvedi A.Plensneru ceļ vai debesīs, jo tieši viņš esotuzturējis “latvisko garu”.

“Latvisko garu” uzjundīja Pauls Kovaļevskis fašistu ruporā“Tēvija”:“Vēsturei vienmēr vajadzīgs cilvēku materiāls, kad viņa spersavus lielos soļus... Šo ļaužu misija ir eksistēt un piepildīt vēsturiar savām asinīm, elpu un sviedriem. Cīņa, kopā ar nāvi iedama,ir dzīvības nesēja un tās uzturētāja. Karš vēl nav galā. Un tāpēcnekad un nekur nedrīkst attālināties no domas, ka šai karā mēsesam iesaistīti ar to vienīgo visaugstāko, kas mums ir - ar savāmdzīvībām... Neviens līdzeklis nav par bargu, neviens upuris nav parlielu.”199

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)MēS – ČetriArvīds SkudeTēvs jau zināja, ko nozīmē karš. Zināja arī to, ka šā karagalvenais virziens tiek vērsts pret pasaulē pirmo sociālistisko valsti- Padomju Savienību. Ar starptautiskā kapitālisma palīdzību tikaatdzīvināts vācu militārisms. Tas, līdz zobiem bruņots, nerēķinājāsvairs ar saviem saimniekiem.Ko izjutām mēs, jaunieši? Saklausījušies vīru spriedumus parkariem, par šā jaunā kara vaininiekiem, arī mēs tēlojām lieluspolitiķus. Kā nu nē! Visi brāļi, izņemot māšeli Austru, bijām beigušipamatskolu. Vidējais brālis Valdis šajā rudenī gatavojās iestātiesAizputes ģimnāzijā. Naids un niknums pret vāciešiem mumsjau iedzimts no senčiem. Ar sirdi un dvēseli piekritām to ļaužuspriedumam, un to bija lielum lielākais vairākums, ka visas pasauleslabas gribas cilvēkiem būtu jāapvienojas un kopīgiem spēkiemjāsatriec šie mēra sajūtu zaudējušie hitlerieši. Šī, ar romantismupārsātinātā interese bija tik reāla, ka mēs ticējām, ka tāds brīdistiešām pienāks. Un drīz tas arī pienāca.200Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Lieli, grandiozi notikumi risinājās, pārkāpjot četrdesmito gaduslieksni. Karš vērsās plašumā. Hitlerieši sagrāba gandrīz visu Eiropu.Neizturēja Mažino līnija, sakūdītie baltsomi pārkāpa PadomjuSavienības robežu Karēlijā. Un tādā sarežģītā starptautiskā situācijājaunu vēstures lapaspusi vēra arī Baltijas tautas. Nobriedušurevolucionāru pārveidojumu apstākļos tās nokratīja fašistiskāsdiktatūras žņaugus un nodibināja tautas varu.

Visspilgtāk to dienu notikumi iespiedušies atmiņā mums, to dienujauniešiem. Ar jūsmīgu prieku mēs sagaidījām lielās pārmaiņas.Mums taču nebija ko zaudēt.Bet zaudētāji bija. Viņi - gāztās varas balsti: aizsargi, policisti,pagasta dižvīri un citi Ulmaņa pakalpiņi. Nu tie skraidīja, kā glābiņumeklēdami, viens pie otra, bet: „Kas jūs pieņems, kas jūs glābs, jakalni un lejas pēc atmaksas slāpst!” (J.Rainis)Atceros visu kā šodien: bija 1940. gada pats vasaras sākums.Revolucionārie notikumi tikai brieda. Apriķu tautas namā arkoncertu viesojās netālu (Cīravā) izvietotās Padomju Armijas daļaskaravīri. Zāle bija stāvgrūdām pilna ar pagasta iedzīvotājiem, palielākai daļai jauniešiem. Mūsu ģimene ar tēvu priekšgalā piedalāskoncertā. Tēvam pēc tam, kā labākajam krievu valodas pratējam,jāpateicas Padomju karavīriem par koncerta sniegumu.Tēvs jau mums bija teicis: „Dēli, nu pienācis mūsu laiks!”Tad nāk jūnija notikumi: Ulmaņa diktatūra gāzta. Apriķu tautasnamā pagasta iedzīvotāju mītiņš. Tiks vēlēti Padomju varaspārstāvji uz vietām. Pirms tam ar smago automašīnu Apriķos bijaieradušies strādnieku puiši no Liepājas un Aizputes, kuri apbraukājavisas aizsargu mājas un atņēma tiem ieročus. Likās, ka viņus vadījaLiepājas apriņķa komjaunatnes sekretārs Imants Sudmalis. Mītiņalaikā viņi ienāca arī Apriķu tautas namā. Tautas namā pie sienas vēlkarājās Ulmaņa bilde. To ieraudzīja viens no atnācējiem - Bloks.Norāvis bildi no sienas, viņš to nosvieda zemē, uzrunādams mītiņadalībniekus, ka mēs taču vēlam Padomju varu, un šeit nav vietasvecās varas atribūtiem.Un tā Apriķos tika ievēlēta izpildkomiteja, izveidotas partijasun komjaunatnes pirmorganizācijas. Skolā sāka darboties pionieruorganizācija, kuras sastāvā iestājās arī māsa Austra. Mums visiem201Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)bija liela darbošanās griba Padomju varas nostiprināšanā uz vietām.Mani un tēvu izvēlēja par „desmitmāju” pilnvarotajiem. Kad sākāsValsts iekšējā aizņēmuma izvietošanas kampaņa, mani un tēvuapstiprināja arī šajā darbā par pilnvarotajiem. Šos pienākumusveicām pēc labākās sirdsapziņas. Tēvs skaitījās partijas, es -komjaunatnes aktīvists. Mācījāmies politpulciņos, piedalījāmiespašdarbības un fizkultūras kolektīvos.Dzīve bija kļuvusi tik interesanta, jauka un vērienīga, ka nemaznemanījām pienākam 1941. gada Līgo svētkus. Tajā dienā Aizputēbija jānotiek novada dziesmu un deju svētkiem. Un pēkšņi kā melnsmākonis šim priecīgajam notikumam pārsedzās pāri karš.Kā melna nakts pār mūsu skaisto dzīvīti pārklājās vācu okupācijasrežīma varmācības, kas sākās ar padomju aktīvistu apcietināšanāmun tūlītējām apšaušanām, ar ebreju šaušanu.1941. gada 22. jūnija rītausmā vācu fašistiskie varmākasnodevīgi iebruka mūsu zemē. Nākošajā dienā to karapūļi bija

jau Liepājas pievārtē. Klausoties radiopārraides no Maskavas,dzirdējām Molotova, pēc tam Staļina uzrunas tautai. Visspilgtākiespiedies atmiņā viņu aicinājums izlietot visus līdzekļus vācufašistu ordu sagrāvei. Tauta tika aicināta izvērst plašu partizānukustību ienaidnieka uz laiku okupētajos apgabalos.Tēvs tajās drūmajās, neziņas pilnajās dienās saka:„Nu, dēli, turēsimies. Karš būs nežēlīgs - uz dzīvību vai nāvi.Arī upuri būs, bet mums tajā jāpiedalās, pienākums pret Dzimtenimums jāizpilda līdz galam.”Un mēs gājām. Tēvam un man izsniedza ieročus un iesaistījakaujas grupā, kuras uzdevums bija apsargāt pagasta svarīgākosobjektus - tiltus, izpildkomiteju u.c. Bija arī jāpiedalās operācijāsvācu diversantu un vietējo, mežos sabēgušo aizsargu un citu bandītulikvidēšanā. Tā, vienā trauksmē pagāja kara pirmās dienas.Liekas, ka tas bija Jāņu dienas vakarā, kad Apriķu izpildkomitejāieradās Aizputes apriņķa milicijas daļas priekšnieka vietnieks AndrejsMacpāns un atveda ieroču papildinājumu. Viņš arī paskaidroja parstāvokli frontē. Pastāstīja, cik varonīgi cīnās Liepājas aizstāvji.Vispārējo stāvokli raksturoja kā smagu. To jutām arī mēs. Virs202Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Liepājas dienu un nakti gulēja melnu dūmu mākonis. Liepāja dega,bet turējās.Un tā, kādu dienu, liekas, 26. jūnijā Apriķos tika saņemtapavēle atkāpties caur Tukumu uz Rīgu. Mēs ar tēvu bijām pārnākušimājās atpūsties pēc nakts dežūras. Ap pusdienas laiku, no jaunaaizgājuši uz izpildkomiteju, atradām tur tikai rakstvedi J.Bruģi.Viņš mums pavēstīja, ka visi jau evakuējušies un ka vācieši drīz būsApriķos. Apkārt jau ložņāja drošākie aizsargi. Mēs ar tēvu nolēmāmpagaidām paslēpties mežā, jo atkāpšanās ceļš uz tālāku aizmuguribija jau nogriezts. Tā mēs slēpdamies nodzīvojām līdz 1941. gada 3.jūlijam, kad pie mums ieradās māsa Austra un pavēstīja, ka atnākušikaimiņi un grib ar mums aprunāties. Mēs ar tēvu ieradāmies mājās„Iesalniekos”. Izrādījās, ka kaimiņi, bijušie aizsargi, atbraukušimūs apcietināt. Līdzko iegājām istabā, pret mums tika pavērstistobri.Sākumā mūs aizveda uz Apriķu mežniecību. Tur jau priekšā bijaapcietinātie: pagasta komjaunatnes sekretārs A.Kopštāls, viņa tēvs -izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks I.Kopštāls, izpildkomitejaslocekļi J.Miklavičs, J.Rušmanis u.c.Izņirgājušies par mums, aizsargi nogādāja mūs uz Aizputi,nododot tālāk tādiem pašiem tautas nodevējiem. Mūs izvietojacietuma kamerās, kuras bija jau stāvgrūdām pilnas. Vietas atlikatikai sēdēšanai uz akmens klona. Vācu okupanti vēl Aizputē nebija.Varu bija sagrābuši bijušie aizsargi un policisti. Viņi tad nu lielāasinskārē steidza izrēķināties ar padomju aktīvistiem. Dienāpratināja un sita - naktīs veda uz nošaušanu. Apšāva Aizputes

bagātāko ebreju ģimenes. Zeltu, dārglietas, pārējo mantību bendessadalīja savā starpā.Pēc tam, kad cietuma kameras bija tik pārpildītas, ka tajāsnevienu vairs iespiest nevarēja, mūs, vieglākos noziegumosapvainotos, izvietoja izdemolētajā ebreju sinagogā, blakuscietumam. Tagad tur ir Aizputes kultūras nams. Tur mēs, uzdievlūdzēju soliem gulēdami, ap 300 mocekļu, gaidījām savutālāko likteni. Man blakus bija tēvs, kurš mani visādi centās morāliatbalstīt, nezaudēt cilvēcisko cieņu. Bet, kā jau tādos apstākļos, arī203Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)viņa tēva jūtu izturībai kādu vakaru radās nopietns pārbaudījums.Acīmredzot, buržuāzisko nacionālistu, aizsargu plānos bija radusiestieksme izrēķināties ar visiem ķīlniekiem - padomju aktīvistiem.Tika sastādīti precīzi saraksti ar visu vainu apliecinošiempierādījumiem un pirmkārt likvidējamo aktīvistu uzvārdiem.Nezinu, kādēļ pašā šo noziedzīgo akciju sākumā parādījās apriķniekuuzvārdi. Varbūt tam par iemeslu bija padomju varas laikā no Rīgaspadzītais Ulmaņa laika policijas varasvīrs Šefanovskis, kas bijakonspirējies Apriķos, un, vācu fašistiem iebrūkot, tagad pacēlissavu galvu? Varbūt no Apriķiem Aizputē saskrējušie varaskārieaizsargi – bet fakts palika fakts, ka kādā dienā, jūlija mēnešanogalē uz nošaušanu izsauca mani, apriķnieku Jāni Miklāviču undivus aizputniekus – Arnoldu Garausi un Augustu Majevski. Vietējaispolicijas apsargs Pelītis kopā ar tādu pašu sadistu Sīli ienāca mūsuapcietinājuma vietā un paziņoja, ka tādiem un tādiem nav atļautsgulēt, bet jābūt gataviem pārvietošanai. Kas tā pārvietošana tādair, mums jau bija skaidrs no iepriekšējām apšaušanām. Gods kamgods – visam 300 vīru lielajam kolektīvam, kuri gan morāli, ganfiziski mūs – nāvei nolemtos – stiprināja. Vispirms jau tēvs, saņēmisvisus spēkus, izrādīja visam notiekošajam reālas sekas. Mumsbija pavēlēts neiet gulēt, bet gaidīt turpmākos rīkojumus, un šostarplaiku mums palīdzēja izmantot visi apcietinātie aktīvisti.Mēs – četri - sākām pat ar interesi gaidīt – kas būs. Mūs morāliietekmēja pat tādai kā lielai kaujai ar šiem latviešu tautas bendēm.Kā tēvs, tā pārējie mums sagādāja ieročus no ebreju baznīcaslustru paliekām. Un jāatzīst, ka tie tiešām atgādināja zobenus. Tosmēs nomaskējām, paslēpjot savu bikšu starās. Tika doti padomi,kurā laikā šie ieroči laižami darbā pret bendēm un kur pēc tambēgt.Tā kā mūs apsargāja mūsu gadagājuma jaunieši, pat mūsuskolas biedri, mēs arī ieguvām informāciju par to, kā notiek cilvēkuapšaušana. Un viņi lielīdamies stāstīja: komunistu apšaušana esotbīstama – tie vienmēr izrādot pretestību. Ebreji ejot uz apšaušanukā teļi uz kautuvi… Nu labi, mēs jums parādīsim, kā padomjuaktīvisti aizstāv savas dzīvības.204

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Un tā mēs gaidām šo stundu. Bet tā nenāk. Visi ir satraukti.Iestājas jau nakts, un reizē ar to sākas pērkona negaiss. Ugunīgasbultas apgaismo mūsu „katedrāli”, un lietusgāzes apskalo tās sienas.Ik pa brīdim ienāk arvien vairāk piedzērušies bendes un apjautājas,kur ir tie – izsauktie. Mēs stāvam pulciņā un sakām, ka esam gatavi.Galvenais starp viņiem, liekas, aizsargs Pelīte, mūs pārskaita pēcuzvārdiem un saka, kad pāriešot lietus, tad mūs izsaukšot.Tā pagāja nakts vienā negaisā un lietū, bet mūs vairs neviensneizsauca. Nākošajā rītā mēs, apcietinātie, manījām, ka notikušaspārmaiņas. Varu Aizputē bija pārņēmuši vācu fašistiskie okupanti.Tie sākuši ievest kārtību. Kaut arī fašistu nāves dzirnas turpinājamalt mūsu dzīvības, bet to neatļāva darīt vairs vietējiem latviešuburžuāziskajiem nacionālistiem.Ar pulksteņa precizitāti okupantu drošības dienests mūs sākaklasificēt pēc „nozieguma” smaguma. Tiem, kuriem pēc viņu domāmbija pierādīta piederība komunistiskajai partijai vai komjaunatnei –nošāva uz vietas, Aizputē. Mēs ar tēvu vēl nebijām paspējuši oficiāliiesaistīties organizācijās – to izjauca karš.Mēs kopā ar citiem augusta nogalē tikām pārsūtīti uz Liepājascietumu, Dārza ielā 4. Šeit mūs ar tēvu izšķīra. Sākās vienmuļāscietumnieku dienas īstā cietumā. Un vācu fašistu nāves dzirnavasmala tālāk. Apcietināto padomju aktīvistu sišana, piekaušana bijaikdienas parādība.Atceros, ka biju vienā kamerā ar Liepājas laikraksta „Komunists”redaktoru Arnoldu Krievu, ar komjaunatnes sekretāru Borisu Pelnēnu,Liepājas aizstāvjiem Kristapu Vidiņu, Aleksandru Lavrenovu, ŽaniJēkuli, tēvu un dēlu Mamjiem, Sleini, Viktoru Lipinski, Mauriņu,Štreifeldu, Dobeli u.c. No mūsu puses bija vēl Gudenieku pagastajaunieši Jēkabs Siliņš, Jānis Akots, Jēkabs Grundmanis, Lipšņu tēvsu.c.Mums visiem šajā drūmajā kazemātā ieslodzītajiem, katru dienusistajiem un bendētajiem, nebija nekādas cerības no turienesdzīviem izkļūt. Un tomēr mēs jutām cilvēku varonību, viņu uzticībukomunisma ideāliem. Šīs varonības atbalsis nonāca līdz mūsukamerām.205

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Neiedomājami smagajos apstākļos viņi organizēja bēgšanas.Daudziem tas izdevās, daudzus saķēra un nošāva. Mums, dzīviempalikušajiem, nekad neizgaisīs no atmiņas varonība, ar kādu uznošaušanas vietu gājuši – pionieru vadītāja, Liepājas aizstāveLīna Jansone, komjaunatnes sekretārs Boriss Pelnēns, laikraksta„Komunists” redaktors Arnolds Krievs un daudzi daudzi citi varoņi.Apstākļi cietumos visos laikos bijuši smagi. Bet, ja tos pārvēršpar „nāves dzirnavām”, tad tie tam arī kalpo. Tad tie top partādām pašām nāves nometnēm, kādas jau darbojās – Salaspils,Buhenvalde, Maidaneka, Štuthofa un daudzas citas. Liepājā vēlpastāvēja, tā saucamais, „sieviešu cietums” jeb nāves cietums,

kā to bijām iesaukuši mēs. Šajā fašistu ellē notika, tā saucamā,„šķīstīšana”. Kurš uz Šķēdes jūrmalu nošaušanai, kurš uzkoncentrācijas nometni. Cita ceļa šeit nebija. Šajā „šķīstīšanasellē” 1942. gada februārī nokļuvām arī mēs ar tēvu. Vācu fašistimūs apvainoja par to, ka esam ņēmuši rokās ieročus un cīnījušiespret fašistiskajiem iebrucējiem, pret „jaunās Eiropas” kārtībasdibinātājiem. To, protams, noliedzām. Tā kā ne tēvs, ne es oficiālinesastāvējām nevienā organizācijā, mūsu stāvokli tas zināmā mērāatviegloja. Un tā, pateicoties mātes sameklētajiem „iespaidīgu”personu galvojumiem, tēvu un mani no apcietinājuma 1942. gada13. februārī atbrīvoja.Kā vēlāk izrādīsies, tā būs bijusi liela kļūda fašistisko drošībasorgānu funkcionēšanā.206Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)KUr tAiSNīBA Mīt?BAlāde – PASAKAĀdams KrivānsVeltījums brālim Andrejam, kuru nošāva vācu fašisti un Rīgasšucmaņi 1941. gada 6. novembrī. Vienpadsmitos vakarā izsauktsno Rīgas centrālcietuma 4. korpusa 14. kameras. Kapa vieta navzināma. Iespējams, ka Biķernieku mežā – tur, kur ebreji.Andrejs bija godīgs cilvēks. Ne zaglis, ne dzērājs, ne blēdis vaihuligāns. Nošauts vienīgi par to, ka bija godīgs. Fašistiem godīgienav vajadzīgi.ANdreJS – tAiSNīBAS MeKlētāJSAndrejs – godīgs puisis - ļaudis teica tā.Jauns, vesels un stiprs, jautrs un zinātkārs.Andrejs brālim prasa - Tu zini, kur Taisnība mīt?Domīgs pakausi kasa, varbūt pēdas tai dzīt?Dzīvē nav, ko nevar rast, vajag tikai mācēt, prast!Zināt, kuru ceļu iet, gudriem ļaudīm pajautāt.Andrejs – Taisnības meklētājs, tālu ceļu gājējs,Bija meža cirtējs, zemes arājs un sējējs.Andrejs sevī juta, dzīve pārāk grūta,Sirdsapziņa viņu taisnību sameklēt sūta.Andrejs ceļā pošas, no sešiem brāļiem atvadās.Maizes kule tam pie rokas, lai ceļā labāk sokas.207Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)vecīŠA PAdOMSCeļā pirmo satiek sirmu, vārgu vecīti.Puisim vecais patīk, laipnas viņam acis.- Labdien, veco tēv! Andrejs viņam saka.- Lūdzu, veco tēv, teic man gudru padomiņ’!Saki, kur Taisnība mīt? Ar to kopā laimei būt.Kā šai gaismai pēdas dzīt? Un kā pašu laimi gūt?

Vecais tēvs:- Dēliņ, labais, mīļais, jaunais, stiprais un gudrais,Taisnība ar laimi kopā – dzīvē tās nedodas rokā.Taisnība aiz deviņām jūrām, aiz deviņiem kalniem,Desmitā kalna pazemē mīt, neviens to nevar ieraudzīt.Tur Taisnība aiz deviņām atslēgām, deviņi velni to sargā.Viņi ikvienu dzen projām melu tumsā bargā.Daži centās atbrīvot, taisnību tautā vest.Velni prata tos apmelot, revolūciju varot nest.Ja tu savu gaišo prātu, vareno spēku lietosi,Tu velnos radīsi naidu, sev cietumu iemantosi.Dēls, Taisnību tev neatrast, tik brīvību vari pazaudēt.No Taisnības sātani baidās, ar meliem no viņas gainās.Tādēļ to pazemē tur aiz deviņām atslēgām,Šausmu leģendas bur, gaišo Taisnību nolādam.Krāpšanu slēpj leģendās, runājot caur puķēm.Prātam uzpūš paģiras, godu gāž no eņģēm.Tādā prāta purvājā patieso Taisnību nogremdē.Ļauni gudrajā izdomā, priekā velni lēkā.Daži cilvēces ģēniji Taisnību gribēja atbrīvot.Visiem beidzās bēdīgi, vajadzēja dzīvību ziedot.208Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Šo varoņu vārdus neatceros, laikam aiz sirmā vecuma.Bet Taisnību meklē, dēls, grāmatās, kurās gara zelts glabājas.Netici,ja patiesību kāds tev karsti zvērēs, viņš tev prātu duļķos,Viegli atrast aplamību, paliksi Tu muļķos.Tomēr gaišā ideja dzīvo, kas cilvēcību simbolizē.Mīlestība, saticība un cieņa katru mīļi aplaimo.Vērīgi ieklausies cilvēkos! Dažos Taisnība mīt.Viņu uzvedībā, vārdos, kaut to grūti ieraudzīt.Kailumu slēpj drēbes, dažam arī skrandas - glītas.Dvēseles būtība zem mēles, dažreiz patiesība atklājas.Ej, pa kuru ceļu iedams, katrs ceļš būs labs.Patiesībai pēdas nesadzīdams, mūžā reiz būs kaps.Laimīgu ceļu, dēls, vēlu Taisnību sastapt.Patiesības alkās tu kvēls, cilvēkiem gribi to nest.Ja tu vārgs un panīcis, vai tev priekšā tumsas sils,Pie vectēva trešā kalnā kāp, tur ir cerību gaišā pils.Prāta atslēgu, ko dodu, savā sirdī paglabā!Nepazaudē tālā ceļā, ne dzīves vējā bargākā.Andrejs aizgāja klusi - plecu somā vēl kriksītis maizes –Uz to alku un ilgu pusi.Taisnību atrast – vienīgā raize.SArUNA Ar MeiteNiPēc brīža Andrejs satiek meiteni skaistu un neredzētu.Viņam tā gaužām patīk. Kā būtu, ja bildinātu?Andrejs :

- Jūs sieviete esat, visam gals un sākums,Dzīvības misiju nesat, cilvēku spēks un vājums.209Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Meitene:- Tik puse vārdu Jums pareizi, gudri un saprotami.Otra puse skan greizi, kā nepatiesi tie noraidāmi.Sieviete nav lopu suga, kad lopi tikko saostas.Kam morāle nav no svara un bez kauna sajūtas.Lūdzu noņemiet cepuri, kad Jūs ar meiteni runājat!Ievērojiet cilvēka morāli, sevi kā vīrieti nezaimojiet!Nezinu, kāds ceļš Jums ejams, kādu pielūdzat Dievu.Jūsu mērķis teicams, vai peļams, nē, nevaru būt mirkļa sieva.Sieviete ir mūžam mānīta, tai, zelta pilis ceļot, krāpta.Gan uz rokām nēsāta, gan apkārt mājai dzenāta.Kaut sievieti bezgala slavē, par skaistuma eņģeli dēvē.Ar mīlestības dvēseli saldu tā prot ģimenei klāt galdu.Dažreiz skaistuma eņģeli iegrūž visdziļākā zaņķī,Ja tai velns pagrūž vīreli, kas savu eņģeli lamā.Dievs sievietei devis viņas brīnišķo daili,Īsts vīrs, skaistumā samulsis, kalpo tai visu mūžu.Sieviete Dieva veidota, kad stājas pie altāra.Tai spēks un nākotne, dzīvei laimes patvāris.Jūs prasāt, kur ir Taisnība? Sieviete pēc Taisnības alkst.Naidā un netaisnībā sievietes dvēsele salst.Kas ir īstena Taisnība – to es pateikt nevaru.Dažam tā grezna bagātība, svešu roku sarausta.Citam, nabadzībā mūžu vadot, savai tautai kalpojot,Radiem, draugiem palīdzot, ne graša no tiem negaidot.Andrejs:- Ai, meitene, tu jaukā, Tu – Taisnības dzirkstele,Kā tevi vārdā saukt man, kam tik skaista dvēsele?210Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Meitene:- Māte sauca par Ziedīti, ziedu laikā dzimušu,Tēvs, mazu auklēdams, Puķīti, Rozīti nosauca.Vēlu atrast cilvēcību, labus draugus, arī māju,Tavu zelta Taisnību, visiem siltas kājas.KUNgA tAiSNīBAAndrejs tālāk gāja par mūžīgo Taisnību uzzināt.Pilsētās un ciemos stāja ar cilvēkiem parunāt.Satika frakā un cilindrā kungu, gaitā un izskatā švītu.Rokā tas šūpoja lakotu rungu, stāvot pie mašīnas –spožas un glītas.Kungs:Par kādu Taisnību melšat? Pliks ja vēl nav un galva zem jumta?

Par dzīvokli, parādus dzēšot, ja procenti nav vēl pie simta?Par demagoģiju sodīsim! Vai nabagiem dzīve slikta?Lupatlašus cietumā bāzīsim, tur tiem kūrorta vieta.Lai es vairs nedzirdētu: - Dodiet darbu un maizi!Es šitiem bļāvējiem uzlaistu ar steku pa dibenu pa reizei.Tad apkārt neklīstu, bļaustoties par Taisnību,Sev vietu gan atrastu – par kalpiem pie turīgiem strādātu.Pabarota ģimene būtu, dzīvoklis par brīvu.Svētdienās uz Baznīcu aizietu, palūgtu Dievu.Pašreiz šie pagāni plikie nezina cilvēka cieņas.Visi kungi esot slikti, nabagiem vienīgi nievas.211Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Vajag galvas izskolot, izdzēšot vārdu “Taisnība”.Tiem mīļi vajag iegalvot – no bagātiem nāk pārtika.Kungs godā ceļams, kam tīrumi un šalko sils.Ne mūžam nav peļams, kam Jūrmalā grezna pils.Kunga izpratnē Taisnības jēga – pils durvīs stipra atslēga.Lai klaidoņi nevar vaļā vērt, pilī svešas kājas spert.Meklējiet Taisnību, kur gribat, no kunga to neatņemt,Kam plaši lauki, grezna pils, apkārt pilij šalko sils.Andrejs:Gods paliek kungam, rungas gals nabagam.Kur še atrast Taisnību? Kuru atzīt par vainīgu?Jāsatiek goda ļaudis, kam nav mantrausības grēks,Kas zem cepures nav snaudis, tīrā galvā jūtams spēks.ceļiNieKS – SKrANdAiNītiSKas tur par brīnumu – redzu nākam cilvēku,Kam apģērbs vienos ielāpos, bet solis tvirts un sprigans gars.- Sveiks, ceļiniek, skrandainīt, kur tu dzīvo, kā tev iet?Varbūt, zini, kur Taisnība mīt, to, kaut tālē, ieraudzīt!Strādnieks:Esmu strādnieks – bezdarbnieks, tādēļ skrandains ceļinieks.Divus gadus apkārt klīstu, seno dzīvi nepazīstu.Kungiem ziedu laiki, nauda tā kā krusa birst.Ļaudis māna melu tvaikiem, stājas rūpnīcas un mirst.Nabags spiests savilkt jostu, lai kaut grasi ietaupītu.Tādu dzīves postu nevar apturēt ar jostu.Tam vajadzīgi gudri spēki, lai šo postu atvairītu.Dieva palīdzība, ne grēki, lai nelaimes aizslaucītu.212Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Mums nav nekādas tiesības, kungiem vien brīvība, demokrātija.Ja tu strādnieks, melns un mazs, Tava dzīve – traģēdija.Visur bezdarbs, nabadzība, jauki skan tā demokrātija.Kungi klaigā mikrofonā, visi drīkstot izteikties.Kungs ar mikrofonu aiziet tālāk, no strādniekiem projām.

Šie runāt varēšot vēlāk, šobrīd lai ejot uz mājām.Lauku ceļos vairs autobusi neiet, staigā vien, cilvēciņ, kājām.Baidās tev mikrofonu pasniegt, bail kailu Taisnību saklausīt.Kungu politika zināma, mikrofonus stingri apsargā.Žurnālistus labi atalgo, tā savu demokrātiju pasargā.Tāda izrādījās “perestroika” galīgs ekonomikas sabrukums.Vadībā kungu “troika”, cilvēkus pārņem izmisums.Gaišā Taisnība spētu visus bagātus padarīt.Kungi sauc to par grēku, ja Taisnību grib ieraudzīt.Šis grēka loks riņķo mūžam, liedz gaismu tas saredzēt,Troksnis rēc skaļi gaužām, neļauj Taisnību sadzirdēt.Kūrortos, tā kā zuši, kungi tur priecājas.Lati šķīst, tā kā dubļi, nabagu nodokļu tiesa.Strādnieks pliks, kā pa nātrēm, cenšas lielkungus pabarot.Cilvēkam ar vēdersāpēm ārstam vēl vajag samaksāt.Krīze pasaulē ilga bez gala, jo bezgala gara ir tumsa.Līdzko paspīd gaismas mala, visi mošķi tur aizgūtnēm skrien.Plēš nagiem un skrāpē un plosa tur Saulvedi, Antiņu, Dauku,Saldā mēlē velk šakālis dziesmu, esot jauki un nav taču briesmu.Visas pilsētas un ciemus, rūpnīcu dūmeņus milzīgosCēla strādnieki, zemnieki vieni - tautas spēki varenie.Bet šim spēkam graša cena, tas no varas atbīdīts.Pēterīšiem, Miķelīšiem melots tiek un viņi tic.213Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Paies simti gadu, kamēr melu migla izklīdīs.Cik gan vēl cilvēku paaudžu aizies,Pirms Taisnības gaismu saredzēs?zeMNieKA NedieNASAndrejs satiek zemnieku, kas zirgu izved ganībās,Čaklo zemes kopēju, kam visi darbi padodas.Andrejs:Labdien, cilvēk labo, latvju tautas barotāj!Tu savu zemi dārgo pārvērt maizes ražotājā.Zemnieks:Agrāk biju kolhoznieks, Dievzemītes kopējiņš.Nu jau individuālais zemnieks, savas tautas nabadziņš.Andrejs:Vai varat sevi tā saukt? Jums pieder zeme, lopi.Varat svaigu pienu slaukt, krējuma pilni stopi.Zemnieks:Pareizi, tas viss gan ir, vairāk tā, kā trūkst.Dzīve no laimes tālu šķir, darbā daudz kas lūzt.Nav neviena, kas palīdzētu. Dievzemītē Dievs no debesīmVienmēr steidzās ar palīdzību, mākoni atnesa, rezerves daļas.Slapju sienu izžāvēja, sauso tūlīt sapresējām,Bija dzīve, saticība un nauda. Kopīgā darbā viss noritēja.

Zemnieks plēšas, cik jaudas, ko līdz, ka zeme ir sava.Piens traukos rūgst, to nav kas savāc.214Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Piens jāved uz tirgu divdesmit kilometri ar zirgu,Bargā ziemas salā, vasaras dienā karstā.Zūd naudas kāre, pienu izleju grāvī.Tā zemniekam asa sāpe. Cik ilgi skatīšos rāmi?Zemnieku dzīve nežēlo, ar sauli lopi jābaro.Ja gribi paēdis būt, arī parādos neiekļūt.Tās pašas vistu oliņas, ko tirgū pērk sieviņas.Ja sievām trūkst naudiņas, viņas vairs nepērk oliņas.Vienmēr kabata tukša, nauda nebirst riekšā.Zemniekam nošļūk dūša, jauni darbi priekšā.Vēl nav kalpu biržu, kur cilvēkus pārdotu.Tikai - par ko lai tos nopērk, ja arī izdomātu.Vienam ar skaisto sievu grūti kopt hektārus pārdesmit.Svētdienās pielūdzu Dievu, kāpēc, dzīvīte, tu tā sit?Zeme Dieva pamesta, visiem vējiem atdota.Nearta un nekopta, nezālēs šalkojoša.Nezālēs privatizēja šo Dievzemīti svēto,Kungi sliņķiem iemānīja, lai aplaimotu bagātos.AgrONOMA SūtīBAAndrejs satiek agronomu, cilvēku glīti apģērbtu,Dārzā zemi rušinām pie ābeļu, bumbieru stādiem.Andrejs :Labdien, dabas zinātniek, kam visa daba klausa.Ar gudru galvu cilvēkam dārzs ziedos plauka.Agronoms:Daba – tā kā sieviete, gaida mīļu roku.215Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Arī skaistuma dieviete prasa sirds māku.Katrs koka bērns ar rokām auklējams.Kad to nomāc velēnas, tas kaitēkļiem graužams.Visas puķes, gurķi, čaklu roku alkst.Kad cilvēki slinki, dārzā viss nīkst un kalst.Muļķību šņabis tik mīl, kā pļēguru ceļmalas grāvis.Tas tukšajos pauros mīt, lai velns viņu rāvis!Katram agronomam pieklājas galvā turēt zināšanas.Viņa dārzam vajag brīnišķas ziedēšanas.

iNteliĢeNceS MANiere –vārdU UN žeStU lAviereNāk cilvēks ar bārdu, ar matiem gariem un nagiem,Kas bojā inteliģenta vārdu – īsts cilvēkāzis bez ragiem.Tam apģērbs glīts, gaita kareivīgi iedresēta.

Skatā – elegants švīts. Acu izteiksme – izglītota.Sveiks, inteliģenta kungs! Andrejs saka cilvēkam,Kas pretim smaida, kā draugs, ko pēc ilgiem gadiem satiekam.Sveicināti, sveicināti, ceļiniek, ar ko jums varu pakalpot?Redzu, esat zinātkārs, ko vēlaties uzzināt?Andrejs jautā švītajam – vai esot dabas zinātnieks.Viss piemīt glītajam kā īstam zvaigžņu pētniekam.Inteliģentais:Pret zinātni un zvaigznēm esmu gaužām vienaldzīgs.Man patīk vīns un meitenes, nauda un apģērbs glīts.216Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Andrejs:Kur jūs naudu ņemat, tik plaši dzīvojot?Vai naudu kā ūdeni smeļat, burvju aku atverot?Inteliģents:Dieva dotajā valstībā krāpšana bija liegta.Šodien mūsu demokrātijā prāta veiklībai vieta.Kas guļ zem cepures, tas trūkumā un badā.Kam šķīst prāta dzirksteles, tam miljoni bankā.Andrejs:Jūs interesanti runājat, it kā nauda papīri būtu.Stāstiet, kā naudu iegūstat, lai bagāts kļūtu.Ko nozīmē – demokrātija mūsu, vai tad tā dalās mūsu un jūsu?Cik nabagam labuma no blusām, tik no demokrātijas - jūsu!Inteliģents:Cik apģērbā esat nabags, tik dzīves sapratnē bagāts.Bet jūsu godīgās krūtis ko palīdz, ja logiem nav rūtis?Ar godīgumu tālu netiksiet, baznīcā tik Dievu lūgsiet.Mūžīgi grēcīgs būsiet, un nabags un žēlojams.Mana bagātība sena – tēva, mātes mantojums.Strādā Pēteris un Jānis, naudu atnes ražojums.Vai jūs nezināt cilvēkus uz visām blēdībām spējīgus?Inteliģents kalpo ar baudu tam, kas maksā naudu.Tas godīgos krāpj un blēdī, cik vien prāts to spēj.Acis teātri spēlē, nabagam veiksmi vēlē.Šī inteliģences maniere ir iedzimta garīgā glazūra.Vārdu un žestu laviere, jauki skanoša klaviere.Inteliģentu vidusšķira nekad badā neizmira.Apģērbti, mieloti tika, kungu kalpībā nira.Inteliģence augstāk vērtē sevi par strādniecību.Ar nievām un augstprātību viņi pārējos mērī.217Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Dzīvē izsisties - mērķis, naudu un nopelnus gūt.Ar glaimiem kā mušpapīru iztapt kungiem nav grūt’.Kad strādnieks ar savu kungu nonāk asā konfliktā,

Inteliģents sit kara bungas, vienmēr viņš kungu saietā.Blēdīgiem, glaimīgiem mīksta mēle, pa prātam izrunāt prot.No kunga galda krīt šķiņķa šķēle, jo nabagiem prot iegalvot.Inteliģence – labā roka aristokrātu atbalstam.Lakots spieķis – koka - pasniegts tiek par nopelniem.Tāda patiesībā ir inteliģence, ar to lepojas visa cilvēce.Skaista dzīve – kā princese – mūžam paliek tik iecere.Andrejs:Kādi dīvaini cilvēki mūsdienu inteliģenti!Viņi ar tīkamu baudu Dzimteni pārdos par naudu!Tomēr ne visi ir nodevēji, izglītotie – labi pārdevēji,Tiesās spējīgi advokāti, nadzīgi padomu devēji.2002. gada 18. marts. Pēc septiņu gadu pārtraukuma poēmatiek rakstīta tālāk.Andrej, brāli, celies un ej! Pasaulē ej meklēt Taisnību!Nevar būt, ka par Taisnību tik smej, un meli klaunu sejāmapkārt dej.Andrej, ej pa visiem ceļiem, jautā visiem, jautā katram cilvēkam!Kur Taisnība dzīvo, kur tā mīt, pasaki, kur tai pēdas var dzīt!Nevar būt, ka pasaulē Taisnības nav, ka netaisnība un postsvien valda.Ar meliem cilvēki nomākti jau, zagļi un blēži pie galda.Savu pārliecību saki skaļi, taisnīgus vārdus lai dzird,Lai visā pasaulē saklausa ik katrs, kam godīga sirds.218Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)UN PārvērtāS cilvēKU ŠāvēJi…Andrej, brāli, tu pastāsti, kurā mežā tevi nošāvaVācu un mūsu šucmaņi tajā trakajā četrdesmit pirmajā gadā!Tavas kameras biedri stāstīja, kad Ādams atgriezās nocietuma slimnīcas,Sestā novembrī tevi izsaukuši, Oktobra svētku priekšvakarā.Jau nakti pulkstenis rādījis, vien stunda pirms pusnakts rit.Šucmaņi teikuši – mājās tiksi, jau rīt tavs liktens būs cits.Bet kameras biedri jau zināja, cik vērti šie solījumi.Jo mežā, nakts tumsas aizsegā zvēri asinsdzīres tur vīkša.Un pārvērtās cilvēku šāvēji tur mežā par vampīriem baigiem,Par vilkačiem, sumpurņiem, sātaniem, ko cilvēku asinis baro.- Andrej, parādi savu kapa vietu, radi tur ziedus tev noliktu.Un asarām vaļu tur ļautu, cik tagad dzīve grūta, tev pastāstītu.KlusumsZem zemes dzirdama klusa, dzidrā, skanīgā Andreja balss.- No cietuma naktī mūs aizveda, ne vārda runāt vairs neļāva.Kā pelavu maisus mūs dauzīja, it kā pasaules vainās mēs vainīgi.Līdz desmit dzīvības izgaisa mežā zem šauteņu sprakstiem.Šucmaņi mūs visus apžilbināja ar prožektoru staru kūļiem,Neko vairs ne redzēt, ne saprast, kā ļaunākā murgā, kas īsts.

Rit asinis, kā siltas lietus lāses - vēl pēdējais, kas prātā palicis.Un tā mēs guļam – asinsbrāļi desmit, pie Rīgas tuvu – kur -to nezinām.- Andrej, brāli, Ādams tic, sen tu esi Debesīs. Sagaidīsi viņu drīz.Vēl dažus gadus gan padzīvot. Par tevi poēmu sarakstīt!Celies, Andrej, ej un meklē Taisnību, tautai šodien tāvisvairāk trūkst.Melus, kas Taisnības apģērbā pošas, kādam tos vajaga atmaskot.219Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Nevar būt, ka no Taisnības bēgtu cilvēks savā neprātā.Un Taisnību otram liegtu savā dziļā neziņā.Meklē visur Taisnību, tā – gara gaisma cilvēkiem.Iedves katram pārliecību – Taisnība – glābējs nabagiem.Andrejs pieceļas un nopurinās, nokratot no sevis putekļus,Ilgos gados krājušos, kā rūsu no savas atmiņas.Andrejs:- Es gribu tev, Ādam, pastāstīt, ko pieredzēju šeit – viņsaulē.Ticīgos pieņem žēlsirdībā, nabagos morāli apžēlo.Jēzus Kristus esot ienīdis augļotājus un citādus neliešus.Bez kādām lūgšanām baznīcās godīgo dvēseles Debesīs cēlis.Debesu Pēteris gan neatver Paradīzes vārtus tiem,Kas ar naudas žūksni sper kāju tuvāk Debesīm.tiKAi tAd, JA SAPrAtīSļAUdiS lietU gAitU…Debesis var iemantot cilvēks ar dzīvi godīgu.Dievs spēj aplaimot tukšinieka dvēselīti.Nauda kalpo velnam un velna kalpu uzturam.Bagātība – mērķim melnam, nevis grēku izpirkšanai.Kur nauda – greznība, tur izvirtība un grēcība.Melni elles suņi sargā naudas podus.Garīdznieks kā aktieris spēlē savu lomu,Rokas augšup pacēlis, izteic svešu domu.Ja tu esi piedzimis, dzīvot vajag katram.Katram savu artavu dzīves ātrā skrejā.Tikai tad, ja sapratīs ļaudis lietu gaitu,Paši sev tad atvedīs citu dzīvošanu.220Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Blēdim liela alga, nabagam koka kāja,Zaglim ķēde valga, kungam grezna māja.Zvanam tikai zvanīt, grēciniekam lūgties,Mācītājam likt manīt, grēka vajag bīties!Saule apģērbj koku, ziemu atvairot.Ūdens mazgā roku, maizi saņemot.Katrs savā vietā, Dievs tur Debesīs,Cilvēkam ar prātu jātiek laimei klātu.

Andrejs:- Atvainojiet, daiļā kundze, mana dvēseles raize -Nevis desa vai dienišķā maize, Taisnību gribu es sameklēt!Skolotāja:- Bagāta es neesmu, tikai skolotāja. Taisnība sirdī katramtiek lolota.Savas domas tik pateikt varu, tās, kuras domāju vakaros garos.Vai pamats ir runām, ka bagātais nabagu baro,Vai ticēt var cilvēkiem, kas aplaupa tuvāko?Nevar ticēt valodām,viens baro desmitus.Ja mēs tam noticam, dzīvi maz pazīstam.Tie taču meli būtu, ja bagātais naudu dotu,Lai nabags paēdis būtu, kā cilvēks dzīvotu.Tu strādāt vari, uz ceļiem krizdams, vien slimības, nespēksbūs balva.Un nieka graši, ko atmetīs saimnieks, un nosauks par darba algu.Patiesībā nabags baro savas dzīves kungu,To, kas sēd uz kamiešiem, āža kāju slēpdams.Kad nabags kungu neklausa, kungam nodokļus nemaksā,Tāds brālis tad paliek bez darba un kaklā atkal ir ubaga tarba.Tādēļ paklausīgu garu diktē mūsu sadzīve.Kur tu iesi viens un nabags, dārga maize, dārgs ir tabaks.221Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Andrejs:- Es pateicos par šādām domām, kas tuvas mūsu ikdienai.Ja visi saprastu to postu, ja zinātu – tā Taisnība!Un tomēr Taisnība nav brīva, un tāda dzīvi nemainīs.Tā tikai dzejas labskanība un nevis ļaužu glābēja.Skolotāja:- Tagad mums, skolotājiem, neprasa mācīt par TaisnībuUn labu bērnu uzvedību.Galvenais – jāmāca valsts valodu.Kungi prasa valsts valodu un maksā mazu algu.Skolotāji cieš trūkumu, mugurā audzē kūkumu.Tāda dzīve brīvajā Latvijā, vai labāk dzīvosim Eiropā?Ar paceltām rokām turp skrejam, tukšu riekšu un kājām basām.Latvieši kā traki uz to – NATO, kā būs, kad bāzes NATOMūsu zemītē ierīkos, un baskāji iesāks karot?Jautājums paliek vēl skanot, projām iet skolotāja.Pasmaida mulsi un skumji. Zina, ka atbildes nav.Andrejs stāv domīgs, savu pakausi kasa,- Kas man galvu sasita? Andrejs Dievam prasa.Debess tāle it kā saka: Fašistu politika ir gauži traka.Tā 50 miljonus upuru paņēma, dzīvības, kā zāli nopļāva.Viens trakais – Hitlers, kādas gan šausmas radīja!Un viņa palīgi – melu ministrs Gēbelss, meli kā reklāma,meli kā spēles.

No kādām mātēm piedzima tie fašisti - tautu šāvēji?Vai vecmāmuļas tos auklēja? Vai kūmās tiem vampīri stāvēja?Šausmu laiki aizgāja, ar vībotņu slotu Dievs aizslaucīja.Karā Taisnība uzvarēja, tautas no ciešanām izglāba.Fašisma ugunskurs nodzisa, jauna dzīve atdzima.Darbs un maize un siltums, katram virs galvas jumts.222Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Priecīgs prāts un kopības jūtas, skolas un ārsti bez maksas.Domāt var katrs nu domu grūtu, neredzēt to var tik akls.Balss no debesīm:- Andrej, ej meklē Taisnību, šo īsto laimes māsu.Lai beidzot saulītē ieceltu visas Latvijas bārus.Lai atnāk Taisnība gaišā latvjiem par skolotāju.Lai kungi uzvedas rātni, nevis kā dīdītāji.Ir pēdējais brīdis, lai varētu vēl ikviena dzīvi par labu vērst.Vēl kamēr par zvēriem vērtušies nav no ļaunuma cilvēku stāvi.Bez Taisnības Latvija pazudīs, jaunie “Gēbelsi” turpinās melot,Nacistu idejas slavinās, pie viltus vērtībām radinās.Kauna lieta Latvijai pārdot cilvēkus kā vergus,Prostitūtas gūžām plikām, kuras pelna maizes rikai.lAtvJU zelteNeS PārdOtAS KāverdzeNeSIzsalkušas latvju zeltenes tiek pārdotas kā verdzenes,Lai bagātie “naudas maisi” dzesētu savu suņa kaisli.Nelietību neredz ne prokurori, ne kārtības sargi – policisti.Latvija Dieva pamesta, godīgu valdnieku aizmirsta.Debesu Tēvs, nāc palīgā, no NATO nagiem pasargā,Par vēlu pelei kaķa nagos par dzīvošanu padomāt.Mēs kā vergi dzīvosim, svešas rokas laizīsim,Sēnalmaizi ēdīsim, svešiem zeltu sakrāsim.223Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Svešu kungu kalpi būsim, kungiem žēlastību lūgsimUn lepno latvju garu mums izdzīs kungs ar sparu.Tādi laiki sagaidāmi, NATO raķetes uzstādot,Paši dzīvot neprazdami, svešiem varu nododot.Andrejs pielūdz Dievu : - Sargā manu dēlu, sievu!Dod man možu garu, atrast Taisnību lai varu!Drīzāk atrast viņu, īsto dzīves zeltu,Katram gara pilnību, prāta spēkā smeltu.Andrejs Rīgā:Andrejs satiek dakteri, tādu sirmu mediķi,Andrejs lūdz padomu, kur var atrast Taisnību?KAM NAUdA, tAM tAiSNīBA!Mediķis:Klausies, ko dakters saka, – Kad nav tukša kabata

Un naudas pilna banka, man tad pieder Taisnība.Slimnieks par savu sāpi man maksā smuku naudu.Bet kam naudas nav, tam klāt vakars jau.Citas Taisnības neatradīsiet, kaut visā pasaulē meklēsiet.Man nauda pati nāk, ar gadiem bagātība klāt.Andrejs:- Ar dievu – cilvēku glābējs, čaklais sev naudas krājējs.Mani aicina debess tāle, Jums pieder naudas kāre.Kādā Rīgas ielā jaunu namu būvē, inženieris darbus vada.Vīri tēš un skrūves skrūvē, drīz vien darbi būs jau galā.224Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Andrejs:- Cik patīkami ir redzēt, būs cilvēkiem ko cerētUz siltām telpām un plašām, uz Jurģiem būs ļaudis jo aši.Inženieris:- Kam nauda būs, tas dzīvos te, bet nabagi, tie velti cer.Šis nams, lūk, pieder bagātam, nekas, ka nauda zagta tam.Nav pierādīts, nav zaglis īsts, un ļaudīm prātiņš ir tik īss.Nu tad nav vainīgs it neviens, un tikai baumas zagļus sien.Andrejs:- Namā nebūs Dieva svētības, lietas grēcīgas un aplamas,Rīgas bankas apzagtas, ļaužu masas apkrāptas.Šajā zemē grēcīgā gaišā Taisnība nemājo.Jāiet Rīga apskatīt, godīgus cilvēkus ieraudzīt.Andrejs ienāk veikalā, tik brīnišķā pasaulē jaukā,Preces, spožas un glaunas no pašas Amerikas.Rīgas milzis – VEFs izpostīts, rūpnīcās viss sagrauts un izdauzīts.Strādnieki ielās izdzīti, klīst kā zvēri badīgi.Kā šo brīvību var saukt, kad cilvēks aplaupīts?Drīkst krāpt un šmaukt, Rīgā noziedzība plaukst.Tauta nabaga un plika, tauta baro Ameriku.Pašai pietrūkst maizes rika, plauktos preces skābst un pūst.dzelteNi PīļdīķA BUrBUļiAndrejs satiek žurnālistu. - Sveiks, vārda meistar!Jums dabas dots talants tautai patiesību paust!225Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Žurnālists:Avīzē var rakstīt tikai to, mans saimnieks uzdod – ko.Es nedrīkstu vairāk neko, kungs man pasaka vajadzīgo!Ja es teiktu – kungi slikti, viņš mani norātu diktiUn, ja mājiens nelīdzētu, es ātri nokļūtu uz ielas.Vienā dienā nabags kļūtu, ko es darītu tad?Ir tūkstošiem strādnieku no Rīgas rūpnīcām izdzītu.Taisnību nevajag ne tev, ne man, klausies, cik saldi meli skan.Smalko aprindu hronikas, kaut kur kaut kas kas notika.

Deputāts sievu mainīja, loterijā kāds vinnēja.Kāds dzērājs uz ielas nosala un Eiropā kāds mūs slavēja.Nu redzi, tā visa ir taisnība, dzelteni pīļdīķa burbuļi.Jo vairāk par tādiem tu domāsi, jo trulāks un dumjāks paliksi!Tā ar tiem masu mēdijiem, mēs jūs it bieži mēdījam.Taisnību - to mēs jums nesakām, ticiet vien avīžu pasakām!Andrejs:- Varenais Debesu Tēvs, otrreiz lai nāk šurp Tavs dēls,Ievest kārtību šai dzīvē, kur cilvēkiem atņemta brīve!Debesīs atskan:- Nepagursti, meklē tālāk, patiesība tuvu tev.Nebīsties, ej vēl pie ļaudīm, klausies vēstīs, ko tie paudīs!Andrejs satiek glītu meiteni.- Sveika, jaukā daiļava, teiksiet man, ko strādājat?Studējat vai augstas mākslas, vai jums darba gaitas sāktas?Skaistule:Strādāju bagātā firmā par sekretāri, prezidentam piesaku viesus.Alga man regulāra un laba, žēloties būtu grēcīga daba.226Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Andrejs:- Beidzot es sastopu cilvēku ik dienas, kas varētu smiet.Tad jau jūs patiesi laimīga varat pa pasauli iet.Skaistule:- Apklustiet, es kļūšu pikta, un ticiet, man gaužām iet slikti.Vecis man gūžas, kad glauda, viņam tā esot bauda.Vai man to prieku tam liegt? Tūlīt viņš projām tad trieks.Studijām pietrūka latu. Nav jau man citādu “blatu”.Andrejs:- Kāda grēcīga pasaule visapkārt, kur paveras skats!Vai tautai būs bojā jāaiziet? Uz elli ceļš paveras plats.Andrejs satiek cilvēku mežsarga cepurē- Sveiks, brašais vīrs, vai neesi tu meža sargs,Kas kokus, zvērus sargā bargs?Kā jūsu mežā zvēriem klājas,Vai ir tiem midzeņi un mājas?Vai zaķi, stirnas savā vaļā,Vai vilkiem nav par lielu daļa?Mežsargs:- Ai, zaļos mežos bēdīgs skats, tur zāģē, cērt un lauž un plēš,Jo naudas velns tais kokos sēž un ļaunā priekā skaidas tēš.Kur nokrīt – nātre izaug asa, kur nokrīt – ļaudīm nelabs prāts.Un zvēri prom no meža lasās, kas nepaspēj, teic lode – stāt!Top ļaudis badīgi kā zvēri, un malu mednieks steidzas šurp.Tik retas jaunaudzes, kas zaļo, tik skumīgi šalc zaļais mežs.227

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)vAlStiJ NAv NAUdAS UNBeigtA BAlle…Andrejs drošā solī ienāk plašā Saeimas zālē, Latvijasvalsts parlamentā.Apsargs pārbauda pasi, izraksta Andrejam caurlaidi.Apsargs:- Klausīties jūs varat, savu viedokli paust – ne.Visu izlemj deputāti, tautas kalpi un pārstāvji.Ja jūs vārdu pateiksiet, ar to likumu pārkāpsiet.Mēs jūs tūliņ aizturēsim, varbūt, cietumā ieliksim.Nedrīkst traucēt deputātus, likumus tie vētī, pētī.Visu izdara priekš tautas, lai tai jādomā vairs nav.Tikai viena sīka lieta paliek tautas pārziņā.Nodokļi un maksājumi, tas gan ļaudīm jāzina.Andrejs:- Vārdos gan demokrātija, dzīvē gandrīz diktatūra.Šeit spriež un gavilē, nabagi tup vārtrūmē.No dzīvokļiem ģimenes izliktas, tā paredz valstiski likumi,Un bērni vairs pasaulē nepiedzimst, jo vecākiem lati navmēnesī simts.Kreisais deputāts:- Godātie kungi, deputāti, kreisā frakcija jums ierosina:Saeimā vajag pieņemt likumu – nedrīkst deviņas ādas plēst,Ir jārada darba vietas un darbi, lai nopelnīt maizi katrs spēj!Kungi, tas mums jādara, lai tauta nemirtu badā!228Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Labējais deputāts rāda ar pirkstu un smejas:- Kreisie stāsta pasakas un pretvalstiski domā.Vai mums ubagi jābaro un visādi dienaszagļi?Katram sava brīvība dota, katrs pa savam aplaimots.Valstij nav naudas un beigta balle, jāuzceļ jaunā Ledus halle,Tad vēl supermārketi daži, investoriem lai nebūtu bažas.NABAgS PAr BAgātOBAlSO Kā trAKSLabējo vairākums nobalso – Dzīvokļus nabagiem nedosim,Mūsu sabiedrība ir brīva un liberāla, dzīve tajā ir ideāla.Kāda tur bēda, ja plikiem salst pēdas?Un ja nav naudas, lai meklē sev baudas!Un nav no svara, lai sasalst ragā,Vai krievs vai latvis nomirst badā.Valsts valoda lai visam pāri,Tā remdē badu, maizes kāri.Andrejs:- Saeimā ir divas taisnības – viena ar otru pretpolos.Labējie aizstāv sevi un bagātos, kreisiem par tautu ir rūpe.

Dīvains tikai šķiet nozīmīgs fakts – Latvijā 20 % turīgo un80 % nabagu.Vai tad te tiešām tik tumšs ir šis kakts? Nabags par bagātobalso kā traks?!229Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Andrejs:- Brāli, netici bagātam, ka bagātais tevi baros.Vēlēšanās noticēt bagātam – sev maizi atņemt četros gados.Ja tauta balsot nemācēs, tauta mūžam badosies.Labējie kreisos tāpēc nīst, par saviem zelta kalniem trīc.Kreisie Taisnību grib atbrīvot aiz deviņām durvīm tur, pagrabā,Aiz deviņām milzu atslēgām sauc Taisnība tautu palīgā.Ja Taisnība būs brīvībā, tauta dzīvos turībā.Tikai kreisie vēl to spēj - Taisnību vest virszemē.Nelaime ir tautai viena, meliem tic tā katru dienu,Tādēļ laime paiet nost, garus gadus valda posts.Vienu reizi četros gados augšup ceļas Gaismas pils.Vēlēšanu dienā vara visai tautai ir paties’.Vienu reizi, vienu balsi bagātajiem atdosi,Četrus garus posta gadus nabadzībā dzīvosi.Dievs, dod un palīdzi saprast viedu lietu,Pašu rokās brīnumnūja sevi glābt vai zudināt.Obligāti vajag zināt, labējie ir bagātie.Viņu melu saldos tvaikos nesagaidīt citus laikus.Kreisā pusē tev dzīva sit sirds, asinis sarkanas dzīslās tev sāp.Nebīsties kreisos, ne sarkanās krāsas, ir tāda partija, kastevi glābs.Katram cilvēkam darbu un katram mēneša algu,Katram sirmam pensiju un bērnam brīvu skolu.Brīnumnūjiņa ir rokās reizi četrās gadskārtās,Tauta, lai tev beidzot sokas, visu labi pārdomā!Balāde pabeigta 27. martā 2002. gadā.230Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Arī tādS BiJA rītSMiervaldis BirzeSava tēva kapu es pirmo reizi varēju apmeklēt tikai 1945. gadaseptembrī, vairāk nekā četrus gadus pēc viņa nāves.Ceļu man izstāstīja. Es gāju ātri, nevērodams ne rudenīgāsdālijas, ne flokšus Valmieras nomales dārziņos, neapbrīnoju, ciklielas jau izaugušas liepiņas alejā uz Stāvajiem krastiem, kamēresmu bijis projām. Es ‘ļoti steidzos, it kā sevī cerēdams – aiziešutur ātrāk, varbūt sastapšu vēl viņu dzīvu, jo toreiz taču nepaguvuno viņa atvadīties…Apstājos Gaujas līcī, jaunu priedīšu apņemtā smilšu klajumiņā,kuru no vakara puses ierobežoja augsta, lielām eglēm un priedēm

apaugusi krauja. Šī krauja pārgāja plašā mežā.Tēvu dzīvu vairs nesastapu, te bija trīs garas, garas iekritušasdobes… Vietām uz tām auga cietas smilgas. Šur tur no smiltīmrēgojās ārā apsūbējušas patrončaulas.Apsēdos kraujas meža malā, pret kuru tai rītā vērsās šauteņustobri. Es sēdēju ilgi, jo sen nebiju ticies ar tēvu, un kājas bijanogurušas tādēļ, ka mans ceļš uz šejieni sākās viņpus Elbas, kur aizmanis palika septiņi dzeloņstiepļu žogi un arī kapenes, vēl lielākasnekā šīs klusajā Gaujas līcī, ko sauca par Ķelderleju. Bet emblēmaslepkavu pierē kā te, tā tur bija tie paši krustotie kauli.Manā atmiņā atainojās, kas noticis te 1941. gada jūlijā unaugustā.Valmiermuižas tīrumu vidū kā divi lieli akmeņi guļ pelēki cietumakorpusi. 1941. gada jūlijā no „Kokmuižas viesnīcas” Valmierā,kur mitinājās, tā sauktā, latviešu drošības policija, mūs pārvedauz šo cietumu. Cietuma pagalmā atvestos, cilvēkus piecpadsmit,nostādīja rindā. Pagalma otrā malā pie augstā dēļu un dzeloņstiepļužoga redzēju svaigi uzrakņātas mālainas smiltis. Vēlāk uzzināju, kašis ir pirmais Valmieras masu kaps, jaunās varas vizītkarte, ka turstarp citiem guļ arī mans biedrs no universitātes – komjaunietisstudents Krievs.231Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Pie manis pienāca jauns zeņķis. Sarkanbaltsarkanā lenta appiedurkni it kā norādīja viņa piederību Latvijai. Pielicis šautenesstobru man pie labajiem sāniem, jo biju malējais, viņš skaļi prātoja:„Miervaldi, ja es tagad izšautu, cikiem lode izietu cauri?”Šis sargs mani pazina, kādreiz abi kopā mācījāmies Valmierasvidusskolā. Patronu čaulas, kas dzeltenīgi vizēja saulē turpat manpie kājām, norādīja, ka tie var arī nebūt tikai teorētiski prātojumi.Tāda bija mana pirmā iepazīšanās ar Valmieras cietumu.Latvijas laukos un pilsētās norisa vēl nepieredzētas apcietināšanasorģijas. Kad mūs no „Kokmuižas viesnīcas” pārveda uz cietumu,viens ierēdnis svarīgi piezīmēja:„Nu reiz ar sakni!”Lai cik nesaudzīgi viņi cirta, saknes viņi neatcirta arī pa četriemgadiem, jo tās Latvijas zemē ieaugušas pārāk dziļi.23. jūlija pievakarē mani ieveda kādā I korpusa apakšstāvakamerā. Tā sākumā bija gandrīz tukša, tad katru pusstundu sargivirināja durvis, ielaizdami jaunus un jaunus apcietinātos, starptiem arī manu tēva brāli. Savās domās nogrimuši, pievakarē mēssoļojot vēl varējām mērot kameru - septiņus soļus garu un sešusplatu. Pie sienas sešas nolaižamās lāviņas, jo te miera laikos bijamitināti seši ieslodzītie. Taču ap pusnakti uz grīdas neviens vairsnevarēja izstiepties uz muguras, visi gulējām uz sāniem, divi uzgalda, zem galda, citādi visiem neiznāktu vietas, jo nu mēs bijāmtrīsdesmit trīs. Jūlijs togad turējās karsts. Vakara pārbaudē, kā

cietuma simfonijā arfu spēlējot, uzraugs pārbrauca ar atslēgu paloga restēm un tad aizslēdza pavērto logu ciet.Tā bija smacīga, murgaina nakts. Bieži no pussnaudas uztrūkos:te blakus, tur zem galda atskanēja skaļi vaidi, murgos saukti vārdi.Kaktā sakņupis, klusi vaidēja sirms vīrs, kuram bija iesprūdusibruka. Ārsts reiz esot viņu brīdinājis, ka tad jāoperējot divdesmitčetru stundu laikā. Pieprasīto palīdzību viņam atteica, tomēr viņšnodzīvoja dažas stundas ilgāk par diennakti.Kad otrā rītā mūs laida uzkopties, tāfelītēs virs citu kamerudurvīm lasījām, ka arī tur sešu vietā sadzīti vairāk par trīsdesmit.Kad jau spēru kāju pāri slieksnim, lai atgrieztos kamerā, piegaiteņa uzrauga galda pamanīju vēl vienu no cita korpusa atvesto.232Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Mans tēvs! Mani viņš nepamanīja. Aiz manis jau aizkrita durvis.Viņa stāvu, pelēkās drānās tērptu, stulmu zābakiem kājās, sejasprofilu, ja es būtu mākslinieks, varētu uzzīmēt arī šodien, kaut arīnezināju, ka tā ir pēdējā reize, kad tiekamies, un tādēļ vienam uzotru jāparaugās ilgāk. Vēlāk man stāstīja, ka viņš kamerā raizējiesvienīgi par to, ka arī es esot apcietināts. Dēlam taču jāpaliekotdzīvam! Šodien saprotu, ka līdz divdesmitajam dzīvības gadamesmu bijis ļoti bagāts: man bija labs tēvs.Protams, sarunās minējām savu nākotni. Latviešu tautā ir stiprakārtības un likumības sajūta. Varbūt daudzi nebūs dzirdējuši vecoromiešu tiesību formulu: Nullum crimen sine lege – nav noziegumabez likuma, tas ir, darbība nav noziegums, ja to nav aizliedzislikums, bet dzirdēju daudzus sakām: „Nav tāda likuma, ka mūsvarētu tiesāt vai sodīt. Drošības ieslodzījums? Varbūt. Tāds bija jauUlmaņa laikos.”Politiski pieredzējušu biedru mūsu vidū bija maz, un, ai, cik mazvisi pazinām Vācijā izaudzēto ”blondo bestiju” un Vāciju, ar kuruvēl pirms mēneša - ak, paradokss! – mūs saistīja neuzbrukšanaslīgums…Kāds no sargiem izteicās, ka mūs sūtīšot uz Cēsīm darbos. Tasvarētu būt. Tagad sarunas bija par to, kā vienam sieva tiks galāar nopļauto āboliņu, kā novāks rudzu gabalu, ja te paturēs vēlaugustā, kas savāks govij barību, lai bērniem ziemā būtu piens.„Man vienīgais – paziņot sievai, ka esmu dzīvs,” bēdājās jaunspuisis no Mazsalacas. Viņš pat mēģināja par to ieminēties uzraugam,bet tas atmeta ar atslēgu saišķi:„Pagaidi, parunāsim rīt!”Uz grīdas sēdēdami, abi ar tēva brāli Augustu pārrunājām mūsumājas lietas. Viņu apvainoja, ka, armijai atkāpjoties, savos ratosvedis kādu sarkanarmieti.Vakarā uzraugs atkal noslēdza logu. Sekoja otrā murgainā nakts,netīri, sviedraini valstījāmies pa grīdu. Pēc pusnakts iesnaudāmies,kunkstēja tikai vecais ar bruku.

Tad, kaut neviens mūs nemodināja, visi reizē uztrūkāmies unklusēdami ģērbāmies. Vienam izdevās caur restēm atkabināt loguun atgrūst to pusvirus. Kamerā ieplūda svaiga rīta vēsma. Tā nebija233Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)auksta, tomēr visi neviļus nodrebējām. Neviens nekā nebija teicis,mēs nekā nezinājām, dzirdējām tikai, ka cietuma pagalmā rūcasmagais auto. Cietuma korpuss šķita neparasti kluss, kaut gan mēstaisni fiziski izjutām, ka visi, nomodā un elpu aizturējuši, klausās.Drīz gaitenī sanāca ļaudis, skaļi sarunājās, skaļi klaudzinājapapēžus. Gaiteņa viņā galā atslēdza kameras durvis un kāduizsauca. Tad vērās kamera pēc kameras, no katras kādus izsauca.Nožvadzēja atslēgas arī mūsu durvīs. Tās pavērās šaurā spraugā.„Jāiet darbos! Iznākt!” melnajā cietuma uzrauga formā tērptaissargs nosauca četrus piecus uzvārdus, vārdus, tēva vārdus.„Vai mantas jāņem līdz?” ieprasījās jauneklis, ģērbies pelēkāvadmalas uzvalkā, steigā audams kājas. Tas pats, kas bēdājās, kajaunā sieva nezina, vai viņš dzīvs.Sargs neziņā paraustīja plecus, bet gaitenī kāds nosauca:„Paņem ar, bet fiksi!”Jaunais vīrs steigšus iegrūda kabatā skārda krūzīti un paķērapadusē baltās maizes kulīti.Gaitenī izcēlās drūzma, atskanēja dobji sitieni, apslāpēti vaidi,līdz kņada apklusa, aizkrītot ārdurvīm. Drīz no jauna ierūcās auto.Mēs uzkāpām uz galda, tad kļuva redzams neliels tā ceļa gabals, kuršgarām Valmiermuižas kūtīm veda uz pilsētas pusi. Parādījās viena,tad otra smagā mašīna. uz bortiem sēdēja daudz bruņotu sargu.Mēs brīnījāmies, kāpēc mašīnas brauc tukšā, bet tad pamanījām,ka tanīs uz grīdas kaut kas kustas. Tie bija mūsu biedri, kurus vedadarbos uz Cēsu kaļķakmens lauztuvēm. Abām mašīnām sekoja mazsForda – Eifeļa limuzīns.Mašīnas pazuda aiz Valmiermuižas parka. Pagāja vēl brīdis,tad atskanēja pāris atsevišķu šāvienu. Sargi laikam ālējas, mēsnodomājām. Vēl pēc minūtēm desmit tai pusē mākoņu grēdāatsitās sārtās rīta saules stari, un tad tālumā izdzirdējām nekārtīgušaušanu. Tā turpinājās labu brīdi.Kad biju mazs puika, es neticēju, ka saule, kuru es taču varuaizsegt ar plaukstu, ir daudz lielāka par zemi! Mūsu prāts teica, kanotikusi slepkavība, bet jūtas vēl pretojās, jo grūti bija aptvert, kacilvēki, ar kuriem varbūt vēl pirms mēneša tikāmies uz ielas, būtuspējīgi uz tik lielu un tik netaisnu šausmu darbu.234Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Mēs sēdējām un stāvējām kur kurais, runājām maz, bet skatieni,kurus mijām, līdzinājās klusam zvērestam. Mēs nu bijām ar asinīmvienoti kopīgā pārliecībā, kopīgās briesmās, un, kaut mūžam nāvekatram sava, pie tās sliekšņa biedra plecs dod daudz. Tad sākām

runāt, kā varētu pretoties, bet mašīnas jau atgriezās.Atkal no ejas viņa gala sāka virināt kameru durvis. Kad atslēdzamūsējās, es gaitenī pamanīju vairākus cilvēkus stāvam cieši blakus,jo rokas ik pa diviem bija saslēgtas ar vieniem dzelžiem. Aiz viņiemstāvēja vīrs gaišā putekļu mētelī, policista zilpelēkās biksēs,naganu rokā. Viņa seju ar mednieka satraukumā spīguļojošām acīmun savādi stingos vaibstus atceros vēl šobrīd.Liela auguma kungs labi gludinātā pelēkā uzvalkā iestājās durvīs.Saujā viņš turēja mazu brauniņu. Es pazinu – jurists Kaķis, bijušāapriņķa ārsta dēls.„Viena vieta brīva. Vai nav kāda žīda? Brauc darbos.”Izveda Staiceles papīrfabrikas inženieri, ja pareizi atceros,uzvārdā Lembergu. Kad durvis aizvērās, kamerā iemītnieku atkalbija mazāk.Skatoties pa logu, šoreiz mašīnas šķita pavisam tukšas. Nē,tanīs tomēr kaut ko veda, šoreiz apsegtus ar brezentu. Bendes ātriapguva prasmi, kā drošāk pārvadāt upurus. Brezents viļņojās, unsargi visu laiku pa to zvēla ar šauteņu laidēm.Kad vāca trešo nāves kravu, pie blakus kameras sauca: „BērziņšJānis Jāņa dēls!” Un klusu „Jā.” Tā pēdējo reizi dzirdēju sava tēvabalsi.Noslīgu pie galda. Brīdi pasaule kļuva tukša, pavisam tukša.Automātiski piecēlos un gāju uz durvju pusi, kad tās atvērās unatkal izsauca: „Bērziņš Augusts Jāņa dēls!”Kamerā mēs bijām divi Bērziņi Augusti Jāņa dēli, tēva brālisun es, jo pēc pases skaitījos Augusts Miervaldis Jāņa dēls Bērziņš.Automātiski, vēl tēva pēdējam vārdam manī atbalsojoties, gāju uzdurvīm, un jau nākošais solis tiktu sperts pāri slieksnim gaitenī, kuršneatgriežami veda uz masu kapu Gaujmalā. Bet te mani panāca otrsAugusts Bērziņš un pēdējā sekundes desmitdaļā šai sprintā dzīve –nāve ar elkoni mani atbīdīja sāņus, un soli pāri slieksnim spēra viņš.235Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)„Valdi, es iešu!” bija viņa pēdējie klusi, bet skaidri teiktie vārdi.,kuri - tāpat kā tēva „Jā”… - vēl šodien skan manī.Šis stāsts, kura darbība norisinājās dažās sekundēs, pats par seviļoti liels un šai aprakstā ietilpināms nav.Aizsteidzoties uz mirkli notikumiem priekšā, jāpastāsta, ka1943. gada septembrī, kad pārvedot mani no Valmieras cietumauz Salaspils nometni, man izsniedza pie apcietināšanas atņemtomantību, es saņēmu … tēva brāļa kabatas portfeli ar vecu papīradesmitlatniku, viņa meliorācijas biedrības biedra karti, SarkanāKrusta slimnīcas izziņu, ka viņš Rīgā 1939. gadā operēts… un viņabikšu siksnu.Savas lietas nesaņēmu. Tātad it kā nošauts biju es, kaut savudzīvību atdeva krusttēvs. Šo kļūdu vēlāk „neizlaboja”, kā topierāda šī apraksta esamība. Tā, pirmo reizi mūžā saduroties ar

neticamu necilvēciskumu, es sastapu arī ļoti lielu cilvēcību, bezkuras nebūtu saglabājis nedz dzīvību, nedz nepārtrauktu ticībuCilvēkam un Cilvēcībai.Pēdējā vedumā upurus ņēma no korpusa otrā stāva, kur atradāssievietes. Koridorā vēlreiz noskanēja dzelži, uzkliedzieni, sieviešuelsas. Blakus mātēm un sievām, kuras nošāva, jo viņu dēli unvīri bijuši tādi, aizveda arī sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecaskomjaunietes. Dažas no viņām ļaunus cilvēkus redzēja pirmo un arīpēdējo reizi mūžā.Saule jau bija krietni brokastlaikā, kad Gaujas pusē nosprakstējapēdējie šāvieni. Melnais cietuma uzraugs izvāca no kamerasaizgājušo mantas. Divdesmit septiņu cilvēku atstāto mantojumusalika uz viena galda. Tur bija pāris lauku kurpnieka taisītu juhtādaszābaku, kurus kāds vairs nebija paspējis uzvilkt un aizgājis basāmkājām, pāris māla bļodiņu, dažas krūzītes, linu audekla kulītes armelnas maizes klaipiem, burciņa ar sviestu. Tās īpašnieks aizejotbija klusu noteicis: „Man nevajadzēs, varbūt jums…”Uzraugs paņēma zābakus, ēdamo atvēlēdams mums. Pusdienātodien pasniedza ūdenī vārītas biešu lapas, tomēr atstātajamēdamajam nepieskārāmies. Šķita, ka atstātā maize pārlieta asinīm.236Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Kad gājām uzkopties, melnās tāfelītes virs kameru durvīmvēstīja, ka vairs palikuši divi, trīs, četri cilvēki. Mūsējā bija palicisvisvairāk – seši.Tās dienas vakarā jutos tik noguris, it kā cietumā neatrastosvis septīto dienu, bet jau gadiem ilgi. Nezināju, ka mani gaida neviena vien līdzīga diena.Pavāri bija ieslodzītie. Pēc izmaiņām uztura ziņā mēs nošautoskaitu uzzinājām diezgan pareizi. Torīt uz Ķelderleju no cietumaaizveda 135 – 150. Cik tieši no Valmieras, „Kokmuižas viesnīcas”nezinājām. No cietuma 9. augustā vēl ap 50, augusta beigās laikam29, vēl 110.Septembrī kapenes sāka rakt citur: aiz Kauguru garnizonašautuves, mežā aiz Valmieras pagastmājas, vēlāk arī pie cietumaIršu parkā.Cīņa ar kailām rokām pret ieročiem bija sākusies jau dažāskamerās, kad upurus, tikai steku sitienu apdullinātus, iemetaautomašīnā. Pirmajā braucienā dzirdējām atsevišķus šāvienus.Tur, ceļā notikusi cīņa. Arī mana pagasta jaunais darba zemnieksMelnbārdis, varena auguma vīrs, bija izsitis sargu no mašīnas, bettad uz ceļa nošauts. Savainots, bet izbēdzis bija arī kāds milicis,tad iegriezies Trikātas pagastā pie viena saimnieka pēc maizes,tomēr atvests atpakaļ un nošauts.Te nu es sēdēju pie trim iekritušajām dobēm – tā rīta asiņainānoslēguma vietas. pirms kara te bijusi aizsargu šautuve. Pretmežaino krauju, kur pašlaik atrados es, aizsargi novietojuši mērķus,

zaļas cilvēku figūras ar koncentriskiem apļiem. Te nu ir redzams,ko viņi mācījās šaut. Pirmās slepkavības Valmierā izdarīja gan arvāciešu svētību, bet ar vietējo rokām. Es negribu teikt „ar latviešurokām”, jo latvieša vārdu allaž gribas turēt tīru.Kaķis vecākais, jurists Oļģerts Ziediņš, bijušais politpārvaldesun tiesu ierēdnis, baņķiera Miljona audžudēls Herberts Teidemanis(vēlāk hauptšturmfīrers Rīgas SD), kāda Rīgas policijas iecirkņabijušais priekšnieks Rozenbergs, Sapas dzirnavu īpašnieks Lazdiņš– daži no tiem, kuri Valmierā tais dienās stādīja sarakstus,lēma likteņus, brauca mazajā fordā aiz smagajām mašīnām un237Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)revolveriem rokās sekoja, lai neviens nepaliktu dzīvs, treniņa pēcpa reizei iešaudami dzīvā mērķī. Netīrā darba lielāko daļu padarījatie, kuri pievāca upuru drēbes un rāva no viņu kājām apavus.Proskripcijas – jau iepriekš sastādītus sarakstus par iznīcināmiempilsoņiem pirmais praktizējis Romas konsuls Lucijs Kornelijs Sullapirmajā gadu simtenī priekš mūsu ēras. Romā uz proskripcijupamata Sullas karaspēks nokāvis un aplaupījis kādus simt senatorusun pāris tūkstošus citu pilsoņu. Par Sullas proskripcijām kā izcilunežēlības un cinisma paraugu man 1933. gadā Rūjienas vidusskolāmācīja vēstures skolotājs. Bet ko gan Sulla!...Vācu fašistu proskripcijas Latvijai vien bija biezu bieziesaraksti. Paskatieties Revolūcijas muzejā! Tur ir tikai viens jaupēc pirmajām „attīrīšanām” izdots meklējamo personu saraksts,mērena grāmatiņa – cik uzvārdu tanī vien! Rīgā vesela iestāde arnevainīgu nosaukumu „Latviešu kartotēka” nodarbojās ar latviešudvēseļu pētīšanu, lai tad „nepareizās” likvidētu. Un vai pietiktu aršīm proskripcijām vien? Mana pagasta aizsargu priekšnieks Gulbistais dienās sajūsminājies tiktāl, ka saucis: „Ko, tikai pašus vien?Sievas un bērnus arī šurp, visus vienā bedrē. Kad ar sakni, tad arsakni!”Kas tad atdusas tais trīs bedrēs, kuru velēnai bendes lēmatikai smilgas, bet uz kurām tagad aug puķes? Uzaudzis tepatZiemeļvidzemē, daudzus es pazinu jau agrāk, arī cietumā iepazinosar daudziem, kurus no šejienes aizraidīja lielajā klusumā.Kad mēģināja kapus atrakt, vienu no pirmajiem atrada cilvēkuar skārda krūzīti kabatā. Tas bija tas pats, kas dienu iepriekš tālūdza cietumsargu, lai uz Mazsalacu paziņo sievai, ka viņš dzīvs.Te – daži no garās rindas, kuri iekrita prātā. No mūsu kamerasizveda kaugurieti Lācīti, zēnu, kurš ar saviem sešpadsmit gadiemjūsmas pilns bija darbojies komjaunatnē. (Starp citu, 1941. gada17. novembrī, gatavojoties valsts svētkiem astoņpadsmitajā,Valmierā nošāva latviešu zēnu Grīnšteinu, kuram vēl nebija pilničetrpadsmit. Noziegums – rādījis ceļu strādnieku gvardiem, kad tievasarā atkāpās).238

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Te [Ķelderlejā] guļ mūsu Kocēnu pagasta namdaris Cakars, kas,diezgan citiem namus cēlis, gribēja reiz dzīvot savā mājā un novalsts saņēma desmit hektārus zemes; te nošāva Pūku no mūsupagasta, kurš, piekrizdams do mai, ka ģimenei trīsdesmit hektāruzemes ir diezgan, piedalījās zemes ierīkošanas darbos. Te guļliels, brašs vīrs [Jānis] Paegle no Ķoņu pagasta, kura grēks tāds,ka viņa brālis Alberts bijis komunistu partijā. Arī viņš izgāja nomanas kameras, tāpat kā Mazsalacas vidusskolas direktors Dārziņš,kurš aizstāvēja domu, ka izglītība nav pērkama par naudu. Teatrodas Rūjienas skolotājs Baunis, kurš visu mūžu bērniem mācījarēķināšanu un nekad nav bijis nevienā politiskā partijā. Arī agrākaisRūjienas krimināluzraugs Leitmanis ar savu sievu atrodas te, jo,pēdējo gadu par grāmatvedi strādādams, viņš parādījis, ka arpadomju varu iespējams lojāli sadarboties.Nav iespējams uzskaitīt ne niecīgu daļu no apraktajām dzīvēm.Te atdusas kalpi, strādnieki, zemnieki, skolotāji, sirmgalvji unjaunas meitenes, kurām dzīve vēl šķita smaržas pilns ievas zieds.Kādu te nav? Nav neviena fabrikanta, lielsaimnieka vai citubagātu ļaužu.Starp nošautajiem bija cilvēki, kuri skaidri zināja, kas irmarksisms, sociālisms, komunisms, tomēr vairums šīs mācībaslasījuši tikai dzīves grāmatā. To ganiņa gaitās mācīja negulētie rīti,to mācīja rudeņi, kad laimīgie aizceļoja uz skolām, bet mazturīgobērns meklēja darbu ziemas iztikai, kā dzērve salauztiem spārniemnolūkodamies, kur tālē zūd gājputnu kāši. To mācīja Jurģi, kadkatrs uz gadu pārdeva divas stipras rokas.Ķelderleja ir tikai viena asiņu lāse no tās lielās straumes, kasplūdusi pār Latvijas zemi. Neliela leja pie Gaujas… Bet daudz mūsumazajā Latvijā ir tādu leju un kalnu, smiltāju un priedāju, nokuriem kādreiz, tāpat kā tagad ceļas miglas vāli, cēlās asiņu tvans.Kur tagad skan netraucētas putnu dziesmas, kādreiz no kapenēmskanēja cilvēku vaidi un lāsti, kamēr tos pārtrauca šāvienu troksnis.Tai septembra dienā man no mājas bija līdz violeti sārtu asterupušķis. Es staigāju gar kapiem, bet manas acis nespēja cauri smilšu239Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)kārtai ieraudzīt, kur guļ mans tēvs un viņa brālis, kaut gan viensno tiem, kas viņus te apbēris ar baltajām smiltīm, bija stāstījis, kabedres vienā un otrā galā guļot pa Bērziņam. Bet kurā no trim? Untā es staigāju, savus ziedus kaisīdams uz visiem trijiem kapiem,jo… visi ir brāļi – te ir brāļu kapi.(Miervaldis Birze „Arī tāds bija rīts”, Liesma, 1972. 5. – 19.lpp.)iedēStiet rOzeS…Eižens VēverisābolsSmags ir ceļš pret kalnu.

Trejkārt smagāki soļiCeļā uz Mauthauzenu.Kolonna elso kā nodzīts zirgs.Sviedru sūrums skalo oļus.Slīd koka tupeles.Tikai neapstāties!Šeit nonāvē SS…CeļmalāKā brīnums, kā mātes dāvanaGuļ ābols.Jauns francūzis,Gandrīz vēl zēns,Izstiepj roku:„M e r c i , c h e r i!...”240Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Viņš nokrita blakus savam sapnim –Mazs, zili svītrots kamoliņš,Smags zābaks uzkāpa ābolam,Un man likās –Naglots papēdis saminMirstošu sirdi.BērniManī noraugāsDivi pāri bērnu acu.Sen neesmu lūkojies zvaigznēs.Manām sarepējušām, sasprēgājušām plaukstāmPieskaras viegli bērnu pirksti.Sen nav nobiris pār maniĶiršziedu sniegs.Man blakus vītero un čivina.Sen neesmu dzirdējis zvirbulēnus.Viņus sauca Karels un Božēna,Un viņi gaidījaSavu kārtuUz gāzes kamerām.…………………Pret kuru akmeniLai es satriecuSavas bezspēcīgās rokas?es ļoti mīlu suņusMūs dzina uz pazemiKā kurmjus.Mēs klumpačojām pa pieciCaur miglu un tumsu.241Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)

Vērīgas spuldzes skaitīja mūsDzeltenām lūša acīm.Ārietis,Stulmu zābakos un zibeņspodru automātu,Veda suni.Ārietis kā jau ārietis – smalks un truls,Smalks un vērīgs – suns.Es ļoti mīlu suņus.Man patīk viņu gudrais skatiens,Metālspīduma spalvaUn vēso purnu miklais pieskāriens.Tas, kurš soļoja līdzās automātam un stulmu zābakiem,Bija lielisks –Kā Džeka Londona Baltais Ilknis,Roka pacēlās glāstam…Tad lēca suns.Viņa zobi kā kaltiPārcirta manu delnu.„Bravo!” sauca esesietis.Suns nolieca skaisto galvu –Kā aktieris pēc veiksmīgas debijas.Bet es raudāju.Ne jau aiz sāpēm,Ne jau asiņu dēļ,Kas izdzēsaMana katordznieka tērpa svītras.Mani bija pievīlis draugs.242Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)grēdasLīst lietus.Mēs kraujam, kraujam, kraujamKā šķilasMirušo grēdasPie krematorijām.Vakar izcirsts liels ļaužu mežs.Vieglas un izkaltušas cilvēciskās šķilas –Kā pērnās skujasUn tomēr smagas jo smagas.Sirds vairs nespējCelt.Līst lietus.Kapo stingrs,Kapo akurāts:Galvas uz vienu pusi,Uz otru pusi kājasAr putekļiem no Padomju zemes,

No Francijas,No Polijas.Tikai rokas,Nepakļāvīgās, spītīgās rokasLauž grēdu simetriju,Slej sastingušās dūres pret debesīm –Draud.Līst lietus.Tāla māte raud.243Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Selekcija„Atšaut!” saka mednieki,Un nederīgajiem aļņiem jāmirst.„Injekciju uz viņsauli,” saka SS virsārsts,Un jāmirst tiem,Kuri neder vairs kaplim.Viņš stāv ar steku –Viņš šķiro.Un pakalpīgi raksta zilais krītsUz izģindušām mugurāmSpriedumu.Sviež nebēdnīgu dziesmu cīrulisNebrīves debesīs,Bet man uz pleca Vasjas roka dreb –Vēl tikai desmit kailu dzīvībuLīdz liktenim.Tad sešas.Divas.Cīrulis aprauj dziesmu.Melns steks pret manu draugu –„Jauns!”Pret mani –„Spēcīgs!”Un zilais krīts jau raksta vīzu atpakaļUz dzīvi.Aiz bloka saule smiltīs dēstaMums vienu mazu cerības graudu.Vai tiešām es raudu?244Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)izņēmumsViss kārtībā.Ir urbji, kapo, akmeņi,Simts badmiru un sargs.Var sākt.Kā parasti, zem urbjiem akmens kauc

Un iespļauj mūsu sejās sīkas šķembas.Kā parasti, pret žogu atspiedies,Stāv sargs.Un tomēr neparasti.Viņš automātu tur kā invalīda kruķus,Un acis apmulsušas noraugās uz mumsKā zēnam, kas ir apmaldījiesMošķu mežā.Tad pēkšņi novēršasUn dodas prom.Bet brūns uz akmens krāvuma mums uzsmaidaKlaips maizes.No rīta zīlePiesita pie loga:Kāds sargs no jaunajiemIr nošāvies aiz žoga.245Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Mūžam dzīvieNo krematorijas krāsnīm raušu karstus pelnus,Ko raugāties, Rīgas torņi, uz vakariem?Viņi vairs nepārnāks.Viņi vairs ne.Un man kā pārgurušam peldētājamGribas nolaist rokas un nogrimt.Bet karstie pelni neļauj.Sabirzuši vīri,Kurus pat Salaspils nespēja salauzt,Bet viņi uzlikuši man savu spītu, savu spīvo naidu.Man jānes simtu un simtu nepiepildītās ilgasUn cieta kā Daugavas radze ticība brīvībai.Šī nasta smagāka par simtgadu ozola bluķiem,Bet tā man jāiznesCaur Mauthauzenas bezcerības biezokņiem,Caur dienām ar asins lietuPa simt sešdesmit trim nāves kāpēm,Pāri alpu sniegotam klusumamLīdz pirmajiem baltajiem bērziem,Latvijas baltajiem bērziem.PamošanāsPadomju Savienības Varonim ģenerālim KarbiševamMēs kļuvām truli kā celmi.Acis aizlipina asins sviedri,Granītbluķis nospiež ceļos,Uz kāpēm mirst biedri –Mēs gulējām lielo vienaldzības miegu.246

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Tad izveda viņu.Todien vējiem bija naži rokās,Sals – kā nokaitēta dzelzs.Un lējās ūdens,Lējās, lējās, lējās…Ledus ieskāva viņuKā liesmas Džordano Bruno.Pēkšņi mēs atkal izjutām sāpes-Viņa sāpesUn spītu-Viņa spītu,Un niknumu-Kaujinieka niknumu.Todien,Kad vējiem naži bija rokās,Mūs pamodinājaPrometeja mokas.KaklautsMēs likām betonuKā apsējuUz kalnam cirstajām brūcēm .Trīs SS vīri skatījās,Un kapo centās.Mēs metām betonu,Un kapo centās.Pret vakaruTas sasita līdz nāveiAndreju,Kurš visu mūžu bija audzējisPuķes.247Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Pret rītu AndrejsNomira.Bet es paņēmuViņa asinīs samirkušoKaklautu,Lai tas man dedzinātu sirdiKā Tilu-Klāsa pelni.vilkiVilkiem jāskrien –Kājas vilkus baro.Skrien Latvijas vilkiPa zviedru klinšainām šērām,Reinas vīnogulāju klātām ielejām,

Amerikas akmens džungļiem.Vilki ir nosirmojuši,Bet ilkņi vēl veseli,Ilkņi vēl spīd.Un neviena balss neiesaucas:„Sargiet bērnus,Vilks mūsu vidū!”Neviena šautene nepaceļas,Jo vilkiem taupīšanas laiksZemēs, kur saule riet.Tikai reizumis,Kad uzkrīt pirmais sniegs,Mirdzošā baltumā paliek sārtas pēdas,Kur pāri skrējis vilks.248Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Ļaudis rāda uz pēdām un saka:„Tās tur ir asinis no Biķernieku meža,Tās – no Ķelderlejas, tās – no Salaspils.”Gadi aizvēlās kā lavīnas no kalna.Upes izgāja no krastiem.Orkāna lietus gāzes ieskaloja jūrāVeselus ciematus.Bet nekādi ūdeņi nav varējuši noskalotAsinis no vilku pinkainajām kājām .Un nenoskalosNekad.(Eižens Vēveris „Iedēstiet rozes zemē nolādētā”, R., Liesma,1971).gOrdiJA MezglSAndrejs BužsBandītus vadīja viens mērķis – cīņa pret padomju iekārtu. Lūk,ko par pēckara laiku Viļakas apkaimē stāsta mans novadnieks,republikā plaši pazīstams sabiedrisks darbinieks:„Pēckara bandas. Iznāca arī man ar tām tikties. Nāk prātā tādssalīdzinājums. Kara laikā tika daudz dzirdēts par uzspridzinātiemešeloniem, bet neatceros nevienu iedzīvotāju aplaupīšanasgadījumu. Pēc kara bija otrādi – reizēm dzirdēja arī paruzbrukumiem padomju varas orgāniem, bet gandrīz pastāvīgi – pariebrukumiem vienās vai otrās mājās. Pāris reizes ieradās arī piemums. Vienmēr, kad kaut kas bija pārdots – telīte, sivēni. Tātad,kāds no kaimiņiem zināja, kam pateikt par to... Nelūgtos viesus249Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)interesēja gan nauda, gan, protams, pārtika un labākās mantas.Atmiņā palikusi sarkanbaltsarkana drēbes strēmelīte pie mēteļaatloka. Latvijas aizstāvji...”

…Četrdesmit devītā gada ziemā līdz Tutinavai atnāca ziņas– Kravales aplaupītas. Naktī pagalmā iebraukuši ragavu pajūgiar bandītiem, nelaimīgās sievietes sadzinuši vienā istabā, durvisaizbarikādējuši, tad visu pārtiku – pa tīro! – sakrāvuši vezumos unaizlaidušies Mūravas virzienā (Lauku ceļš Balvi – Mūrava gāja garKravaļu pagalma malu). Kā vēlāk uzzināju no pazīstama Mežarijasiedzīvotāja A.S., ciemā drīz vien kļuvis zināms, kādi bandītipiedalījušies laupīšanā, kādi viņu atbalstītāji palīdzējuši, kas notuviniekiem devis zirgus. Taujāts, vai par notikušo tika ziņots varasiestādēm, A.S. atbildēja:„Par citiem nezinu, bet mans tēvs neziņoja, baidoties no MarijaiKazinovskai līdzīga likteņa. Tu taču par to zvērīgo gadījumu, drošivien, esi dzirdējis?”Bez šaubām, tiku dzirdējis gan lauku „bezdrāts telegrāfa” ziņas,gan klausījies nelaiķes radinieku liecības. Marija cēlusies no Bužiemradniecīgās Grodņu dzimtas Egļukalna ciemā. Aizprecēta pāriBalupei pie Kazinovska. Vīra brālis pēc vāciešu padzīšanas dzīvojiskā pagrīdnieks. Padomju varas atgriešanos tuvie radinieki vērtējušidiametrāli pretēji. Vienā naktī, kad Marijas vīrs bija aizbraucisuz Viļakas slimnīcu, tuvais radinieks – bandīts! – saimnieci kopāar uzticīgo suni nobendēja, mājas nodedzināja. Grodņi Egļukalnakapos bērēja tikai dažus nodegušo ēku krāsmatās atrastos Marijaskauliņus, vēlāk uzstādīja piemiņas kapakmeni...Par Marijas nogalināšanas iemeslu valodoja arī savādāk, kasliekas visai ticami. Bandītiem, slapstoties Garstērdeles (apdzīvotavieta) apkaimē, nācies iet arī garām M. Kazinovskas sētai, parko nekavējoties ar skaļu riešanu saimniekiem ziņojis modraissuns. Mežinieki pavēlējuši „ziņotāju” nonāvēt. Kad pavēle netikaizpildīta, vilkači nonāvēja i saimnieci, i suni.Kā vispār radās bandītisma sērga?Četrdesmit ceturtā gada vasarā sākās Latvijas teritorijasatbrīvošana no fašistiskajiem iebrucējiem. Kopā ar vērmahta250Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)daļām atkāpās arī latviešu leģiona 19. divīzija. Otra - 15. divīzija– pierobežā cieta tik smagus zaudējumus, ka tās atlikušās vienībasaizsūtīja uz Vāciju pārformēšanai un papildināšanai. Viena daļakaravīru, kas bija noklīduši no saviem formējumiem, vai arī apzinātiaizgājuši no tiem, palika Latgales mežos.Varmācīgā kārtā leģionā iesauktiem puišiem nokļūstot dzimtovietu tuvumā (latgaliešiem, vidzemniekiem), radās lielākasiespējas un vēlēšanās bēgt no sakāvei nolemtās ordas. Izdevībastika izmantotas diezgan plaši. Tā, no leģiona dezertieriem„komplektējās” viena daļa mežabrāļu. Otru mežinieku daļugalvenokārt veidoja tādi jaunieši, kā Ikertu šķūnī mirušaisbērzpilietis. Trešā daļa sastāvēja no personām, kas vācu okupācijaslaikā sadarbojās ar fašistiem, izdarīja nežēlīgus noziegumus, taču

dažādu iemeslu dēļ neaizmuka uz Rietumiem. Šajā bandītu daļāietilpa arī hitleriešu specdienestu apmācītie spiegi, diversanti, kuriparasti darbojās kā grupu barveži. Tādus „vērtīgus kadrus” vēl pēcAustrumlatvijas atbrīvošanas fašisti no Kurzemes katla ar naktslidojuma lidmašīnām desantēja uz Latgales, Vidzemes mežiem.Tā, piemēram, četrdesmit ceturtā gada oktobrī Balvu novadā arizpletni nolaidās barvedis S.Starp citu, varbūt tu nezini, kā radās Kurzemē ielenktā vācugrupējuma dažādi nosaukumi. Runājot par karaspēka ielenkumu,vācieši lieto vārdu „Kessel”, kas kā militārs termins nozīmēkatlu, maisu (Latvieši, šo vārdu patapinot no fričiem un mazlietpārveidojot, lieto citādā nozīmē). Kad Kurzemes pussalā karojošāvērmahta daļa tika atšķelta no sauszemes saiknes ar reihu, hitleriešipar to tā arī runāja, ziņoja. Vēlāk virspavēlniecība, sapratusi, kano katla izsprukt neizdosies, ar propagandas ministra Gēbelsaparasto, demagoģisko nekaunību katlu nosauca par cietoksni. Aršo pašapmāna „konfekti” nekavējoties sāka iebarot arī latviešuleģiona ģenerālinspektors R. Bangerskis un citi nacionālie fīreri.Kaujas „cietoksnī” sāka saukt par ... Lielkaujām, utt.Pēc kapitulācijas, kad sākās maisa izkratīšana, ne visi latviešumilitāristi, kuri kalpoja vācu armijā, nolika ieročus un devās uzfiltrācijas centriem. Tā radās bruņotu noziedznieku bandas Kurzemē.Austrumlatvijā no trim minētajām mežinieku sastāvdaļām, pirmo251Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)divu – puišu vairākums - pagrīdē gaidīja kara beigas, lai tad sāktumierīgu dzīvi. Tāpēc viņi centās nesaistīties ar mežinieku trešo, arbandītu grupējumu, un neaptraipīt rokas ar tautas asinīm.Tautas, pārcietušas kara gadu upurus, šausmas, mokas, postu,gribēja dzīvot mierīgos apstākļos, centās ātrāk atjaunot sagrautotautsaimniecību, uzlabot dzīves apstākļus, skolot bērnus, priecātiespar visu labo, daiļo, patīkamo, kas vien ielīksmo cilvēku sirdis.Neviena valsts nevar pieļaut, ka kaut kādi tūkstoši bandītu terorizēlīdzpilsoņu miljonus. Padomju varai bija ne tikai tiesības, bet arīpienākums aizsargāt savus mierīgos iedzīvotājusKāpēc pēc imperiālistiskās Japānas sakāves Indoķīnas un citastautas samērā ātri tika galā ar džungļos klīstošajām samurajubandām? Ļoti vienkārši – agresīvajiem japāņu militāristiem neviensnepalīdzēja izdzīvot.Citādi apstākļi pēckara bandītu izdzīvošanai izveidojās Latvijā.Viņus atbalstīja tuvinieki, kuri dzīvoja izklaidus izvietotajās laukuviensētās; līdz 1949. gada vasarai daudziem piederēja meži, patvairāku hektāru platībā, kas bieži teritoriāli saskārās ar citiemmežiem. Tas viss apgrūtināja noziedzīgo mežinieku noķeršanu unsaukšanu pie kriminālatbildības. Un, ja nav notverts galvenaisvaininieks – liecinieks, kā lai tiesā atbalstītājus, līdzdalībniekus?!Tika pieņemts valstisks lēmums šo sarežģīto jautājumu atrisināt,

izsūtot uz Padomju Savienības attāliem rajoniem apzinātusbandītisma atbalstītājus, kuru īstenoja 1949. gada 25. martā. Parto, ceru, vēl parunāsim turpmāk. Vienā problēmas punktā gan savunostāju izteikšu uzreiz. Proti, ja jau tika nolemts tādā veidā pārcirstGordija mezglu, tad vajadzēja nodrošināt visu - lai izsūtāmie, itsevišķi bērni, veci un slimi cilvēki neciestu. Tu, varbūt, bildīsi, ka,lai novērstu nevajadzīgus upurus, operācija bija jāgatavo slepeni,ātri un pēckara vispārējos materiālās knapināšanās apstākļos visupaspēt nevarēja. Jā, protams... Un tomēr. Ja jau viņus pārvietojauz dzīvošanu citā vietā, tad nedrīkstēja pieļaut nehumānu lēmumaizpildi.252Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Pēc marta notikumiem bandītisma sērga sāka strauji izzust.Tev var rasties neskaidrība, kāpēc notvertie bandīti par savāmneģēlībām nesaņēma augstāko kriminālsoda mēru – nāvessodu. Patpaši briesmīgākie slepkavas – nē. Lieta tāda, ka sakarā ar lielajiemcilvēku upuriem Lielajā Tēvijas karā, Padomju Savienībā tiesām arlikumu aizliedza nāvessoda piemērošanu (Likuma darbības gadusvairs neatceros).Šodienas Latvijas valstī visus (!) bijušos mežiniekus sauc parNacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, materiāli atbalsta vēldzīvos, uzstāda dažādus pieminekļus un sumina valstiskā līmenī.Par to gadu slepkavībām, laupīšanām, vardarbību „dzeltenie„mediji klusē, kā ūdeni mutē ieņēmuši... Reizēm gan parādās (drošivien, dažu redaktoru nolaidības un nepietiekamas modrības dēļ)patiesības liecības. Tā, 2008. gada 5. jūlija „Vaduguns” brīvbrīžaievietotajā rakstā „Pasaules lietu kārtība jeb puiss uz vusuomkantēm” Viktors Locāns no Viļakas apkaimes Medņevas pagastapasaka patiesību par bandītismu; mežiniekus „godā” ne par Latvijasnacionālajiem partizāniem, bet viņu īstajā vārdā – bandītiem, kuri1945. gadā nošāva viņa 22 gadus veco māsu.(A.Bužs „Testamentā … Modus Vivendi” 1.d., 85., 86.lpp.)MūSU StrēlNieKieMPārNāKOt19. jūnijs ir jauka, saules gaismas pielieta diena. Daudz cietusīJelgavas pilsēta šodien līksmo. Pilsētai tuvojas varonīgā latviešuN. divīzija, kas atgriežas no kauju gaitām. Atgriežas tie, ar kuriemsmago cīņu laikā kiopā bija visas tautas domas un jūtas.Pie Dobeles vārtiem pulcējas jelgavnieki. Lūk, ziediem unmeijām rotātā LK(b)P pilsētas un apriņķa komitejas tribīne.Iestāžu darbinieki un uzņēmumu strādnieki stāv ielas malās. Daudz253Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)skolnieku. Gandrīz visiem rokās ziedi. Kur gan drupu pilsētā varrasties tik daudz ziedu? Vējš kavējas ziedu smaržu dzīt pār drupāmklajumā. Atgriežas tie, kas nežēloja savas asinis un dzīvības, lai

sagrautu fašismu.Pilsēta līksmo. Tuvojas strēlnieku soļu duna. Divīzijaspriekšgalā iet gvardes pulkvedis Kalniņš. Sagaidītājus pāršalc dziļšaizkustinājums. Daudziem acis kļūst spožas un valgas. Daudziem,kam fašisti piederīgos nonāvējuši vai aizveduši, asaras vairs navvaldāmas. Prieks pārvēršas gaviļbrāzmā – skaļos „Lai dzīvo!” un„Urrā!” saucienos.Smagus soļus sper kaujinieki. Viņu krūtis grezno ziedi. Daudziemtie ir arī rokās. Ziedi, gaisā slaidus lokus apmetuši, uz cīnītājiemkrīt arī no veselo namu logiem. Krīt uz ieroču stobriem. Un rīki, kasnesen spēja tikai nāvi nest, šai varenajā brīdī geznojas ziediem.Vējā pland divīzijas karoga zīds.Daudzi karavīru rindās ierauga piederīgos. Lūk, pretī tribīnei,kāda sieviete redz savu vīru. Viņas kliedziens mirklī pārskrien pāridrūzmai un gājienam „Jāni – tu?” Cīnītājs, jelgavnieks, Stefenāgenspasmaida un, acīm starojot, viņš paspiež tās roku, kas domās arviņu bijusi kopā visbriesmīgāko kauju ugunīs.Pavadītāju soļi maršu un dziesmu taktī iet līdzi karavīriem.Pilsētai grūti šķirties no cīnītājiem. Kāds sarkanarmietis – krievs– netālu no Driksas tilta sajūsmā sveicinot, paceļ roku un jūsmīgistrēlniekiem sauc:- Slava jums, brāļi!Tad cietie soļi jau dimd pār tiltiem. Aiz tiem karavīri nedaudzatpūšas.Man priekšā jauns zēns – cīnītājs. Kauju vējos norūdīta viņaseja, un tanī redzams aizkustinošs bērnišķa maiguma un vīrišķīgastingruma sajaukums. Mēs uzsākam sarunu. Jaunākais seržants JānisJerošenko pirms kara dzīvoja Ludzas apriņķa Nirzas pagastā. Tagadmājās dzīvo tikai viņa māte. Reiz dzīvoja tēvs un brālis, bet tagadviņu vairs nav. Tēvs miris, bet brāli moku ceļos aizveduši fašisti.Tagad par viņu nav saņemtas nekādas ziņas. Tikai ļaudis Ludzasapkārtnē zina stāstīt, ka pēc brāļa apcietināšanas no cietuma uznošaušanu izvests daudz ļaužu.254Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Jauns sarkanarmietis ar sanitāra sarkanā krusta somu steidzasman klāt. Tas – mans draugs, vecākais sanitārs Antons Statkus. Viņšpriecīgi sveicina, un es neesmu mazāk aizkustināts, kā viņš.Birst jautājumi un atbildes. Kavējamies atmiņās par karasākumu, kad kādā sadursmē kopā cīnījāmies pret aizsargiem. Pēctam viņš cīnījies partizānu rindās Ilūkstes apriņķa mežos.Arī viņa naidam dziļš pamatojums: jau 1941. gada jūlijā viņatēvu apcietināja fašisti, un šodien par viņa likteni nekas nav zināms.Man blakus, uz lielgabala sēd artilērists jefreitors JāzepsPeipers. Viņš atgādina miera pilnu darba zemnieku, kas nobeidzissmagu pļauju.- Smagas cīņas ar hitleriskajiem pasaules iekarotājiem mums

bija pie Kambariem. Tad – kauja pie Blīdenes Jaunāsmuižas. Mēsuzvarējām!Vienības turpina ceļu. Satieku vēl daudz pazīstamu. Lūk,Straume un Vālodze no Jaunauces lūdz pasveicināt piederīgos.To pašu vēlas Fausts no Rubas. Viņš stāsta, kā tauta sagaidījuisstrēlniekus Dobelē.… Virs ratiem, automašīnām, lielgabaliem un mīnu metējiem,kas rotāti zaļumu vītnēm un ziediem, redzami lozungi. Šie teikumikā gravīras ierakstītas arī katra karavīra apziņā.Karš beidzies. Ikviens karavīrs zina, par ko viņš cīnījies unuzvarējis.

A.Cīrulis„eS ņeMŠU Sev PAlīgOStOS ČetrUS!”… Un pēkšņi, kādu dienu, kad jau ilgi biju maldījies pa vientuļodzīves mežu, es nonācu pie izdzisuša ugunskura. Tūkstoš nojautasradās dvēselē, šķita, ka kaut kas pazīstams un mīļš šalkotu tuvajās255Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)eglēs; šķita, ka ugunskurs būtu kādreiz manis paša kurts, bet tagadsen aizmirsts, nu atkal rasts, un velti es cenšos saskatīt baltajospelnos kādu sārtu oglīti. Neviļus es nopūšos, nemanot ir grūtsirdībaatnākusi un atmiņu smagums sagumis man pāri. Ak, kādēļ viņambija izdzist?Bet cerība, šī mūžīgā sirds baltā dūja, negrib atstāt mani vēl arītagad, un es nolaužu sausu egles zaru. Tas gan notiek vēl pilnīgineapzināti, bet kad zars man jau rokā, es zini, ko ar viņu darīt.Es paņemu zara resnāko galu rokā un ar tievo es rušinu pelnos.Uzmanīgi, kā baidīdamies notraukt ziedlapiņas kādai brīnišķai unteiksmainai pelnu rozei.Jā, te jau viņa ir – šī brīnumainā puķe. Es esmu uzrušinājis mazumazu oglīti, arī pār to jau sākusi pārvilkties palsa pelnu kārtiņa,bet es uzpūšu savu elpu tai un oglīte iegailas. Man nedzirdami irsākušas šalkt egles. Es esmu pēkšņi sācis dzīvot citā pasaulē, undarbība, ar kuru es sagādāju sīkus un sausus egles zariņus, paiettīri mehāniski. Vienai domai tagad dzīvoju – es uzkuršu no šīs sīkāsoglītes ugunskuru, tādu pašu, kā senāk jau kūru. Tādām pašāmliesmām viņš degs, tāpat viegli dūmos un ap mani šalks tas pats laiks,kas senāk. Nebijuši man izliksies un vēl nākotnē esoši, aizgājušiegadi. Senākās domas un jūtas virmos manī, un senākā laime nāksciemos pie manis. Ak, ko es saku? Laime nekad nav nākusi sērst piemanis, tās iespēja tikai kaut kur plandījusies tuvumā, bet arī tā irlabi.Un tad jau es esmu uzkūris ugunskuru. Nu jautra man izliekasvisa pasaule, laiks, šķiet, iet ar milzu soļiem atpakaļ, un eglesšalc jautrāk. Biezi dūmi ceļas no mana ugunskura, jo es esmu tam

uzmetis zaļas skujas. Diezin caur kādiem mežu biezokņiem atauļojisvējš baltos dūmu lāņus sajauc un izārda un kādu klēpi iemet mansejā, bet es nevairos dūmu sūruma. Šoreiz, kā par brīnumu, dūmiir smaržīgi un patīkami, un, man liekas, es aizpeldu līdz ar tiemtālu prom. Ir piepildījies mans zēna dienu sapnis, es lidoju dūmiemlīdz, un pats es esmu tuvs rads tiem kļuvis. Kā neatmaņā tagadlaiks iet, vēl joprojām atpakaļ viņš iet, un man ir neizteicamilabi. Šķiet, Laimes māte auklē mani vieglām, gandrīz nemanāmām256Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)rokām. Skumji man ir drusciņ un tomēr bezgala labi, kā bērnam,kurš raudājis, līdz to apklusinājis šūpuļa čīkstējums.Svaigs vēja pūtiens atkal man atnes vēsu gaisu, tas atvēsinamanu karsto pieri un aizdzen sapņu dūmus… Pats liktenis man neļaujdzīvot atmiņās, tas liek atcerēties kādu citu ugunskuru, ko esmukūris viņā meža malā, nesen pagājušos gados. Tikko aizgājušie gadikā trenkti rumaki atauļo pie manis un ar skubu izjauc tālā atceri,un vējš neatnes vairs nevienu atmiņu dūmu mutuli, bet tikai vēsugaisu, no kura es drebēt sāku, lai gan tepat jautri sprēgā ugunskurs.Par daudz, par daudz vēsa gaisa nes vējš!Tikko aizgājušie četri gadi! Desmit citus es atdotu par to vien,lai tikai viņu nebūtu bijis, nebūtu dvēselē to rūgto vērmeļu, ko iratstājuši šie četri. Desmit citus gadus es atdotu, kaut arī viņi būtubijuši, bet lai viņi nebūtu atstājuši atmiņas, lai es varētu atgrieztiespie jauno dienu ideāliem. Vai man tas izdosies? Liekas, ka pat eglesšalc, klusi drebēdamas.Kaut kur smejas liktenis: „O, es ņemšu sev palīgos tos četrus,ja tu dumpoties sāksi!”Aizgriežos un nu pie manis nāk savādi tēli. Pēkšņi es pazīstu tos.Es nodrebu kā pirms kādas soda dienas un tomēr ar zināmu interesiveros tajos. Lūk, nāk Cerības. Dažādas ir viņas, gan kā mūķenesmelni tērpušās, gan baltas kā iesvētāmās meitenes. Viņas nāk saldiun reizē sēri smaidīdamas un man tuvu garām, tik tuvu, ka manliekas, ka es jūtu viņu svārku vēdas.Kāda no viņām noliecas pie manis un saka kaut ko, maigi unrūpīgi kā grūti slimam:- Kāpēc tu mūs necienīji? Mēs būtu tev remdinājušas dažulabu sāpi un visu tavu dzīvi būtu saldinājušas. Bet pārāk straujšun iedomīgs tu biji un spītīgs bez gala. Bet tagad tu tomēr esisalūzis savā lepnumā un gribi mūs atpakaļ saukt. Bet… Kā būs lēmisLiktenis?Un viņu savādais gausais gājiens pazuda tumšajās eglēs. Aizviņām nāca Ilgas. Visas viņas bija baltās drānās tērpušās, un vieglaskā dūjas viņas bija. Šķita, ka katra no viņām izdvestu skumju laimi,kaut ko mieram līdzīgu, bet tikai sajauktu ar ilgošanos pēc kaut kā.Arī kāda no viņām man ko teica:257

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Vairāk mūs vajag godāt, pats būsi laimīgāks! Godājis gan esimūs, bet tas ir par maz! Pēdējā laikā tu apmierinies ar to, ko dzīvetev sniedz, un mūs esi atstājis pavisam novārtā. Tāpēc pats jūtieskā sašķelts daudzās daļās un esi nelaimīgs. Skumju laimes sajūtudod mūsu cieņā turēšana, bet skumjā laime jau vislabākā!Un arī viņas aizgāja to pašu ceļu ko Cerības.Melns pulks tad nāca, un skumjas bija katras nācējas sejā. Bet,kā par brīnumu, skumjas šīm nācējām tā piestāvēja, kā nekas citsnebūtu piestāvējis. Lēnāk kā iepriekšējās nācējas, Skumjas gājaman garām, un es sapratu: viņas tikai gribēja man parādīt Skumjuvarenumu. Klusēdamas viņas to panāca labāk, nekā, ja kāda manbūtu par to stāstījusi. Bet ko gan man viņas var teikt? Skumjāmes arvien esmu bijis uzticams vasalis. Viņas laikam zināja to, jo,likās, ka viņām nebija cita pienākuma, kā vien to man atgādināt unņemt vērā. Viņu skatieni, vēl aizejot, bija dīvaini pazīstami, mīļi unsmeldzē aizplīvuroti.Un tad nāca karaliene – Mīlestība. Tā ir tā būtne, kas visā manādzīvē vienmēr teikusi galveno vārdu. Gaiša, smaidoša un jautraviņa bija, un man likās, ka viņai ir visas pasaules piemīlība. Bet esklausījos viņas runā:- Tu esi pārpratis mani, un nevēlamus ceļus tu staigā! Lielsegoists tu esi, jo tu skaties daudz uz to, kā tu tiec mīlēts. No tā iratkarīga tava mīlestība, bet tā nevajag mīlēt! Nevajag skatīties,vai tu tiec mīlēts, vai ne. Mīlestība ir visa garīgā māte, tā raisa pašācilvēkā visdziļākās jūtas, un daudz ko mīlētājs var mantot no tāvien. Īsts mīlētājs ir arī upurētājs, kurš ir gatavs uz mīlas ziedokļalikt visu, savu sirdi un godu ieskaitot. Un liels ir tikai devējs, nekad– ņēmējs!Savāda garīga dvesma bija viņas vārdos, un pati viņa manuzsmaidīja gaiši un meitenīgi, it kā gribēdama teikt – tas nav grūtiizdarāms!Un es atcerējos savu pirmo mīlestību ar savādo garīgo dvesmuun sapratu Mīlestību. Sapratu arī visas iepriekšējās viešņas, kurasman lika mīlēt, ciest, cerēt, ilgoties…258Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Dūmojošajam atmiņu ugunskuram es uzmetu jaunu zaru.Vienmuļi un tomēr jautri sprēgāja ugunskurs, izplatīdams siltumuun gaismu meža tumsā.Izgaisa visas ilūzijas, man palika vientulīgi un mazliet skumji,atkal varēju saklausīt pakluso un drūmo egļu šalkoņu. Kaut kurkokos vēl čabēja nobirt nepaguvušās lapas. Šī čaboņa šķita nedaudzjautrāka par egļu šalkoņu un vairāk rada jautrajai ugunskurasprēgāšanai.Laiks gāja, un jo tālāk viņš gāja, jo mazāk iespaidu es jutu noaizgājušām vīzijām. Ak, tās jau visas tikai iedomas vien! Vienīgais,

kāpēc sildos pie šī ugunskura un kāpēc man te labi, ir tālā atcere.Mīlestība ar garīgo dvesmu. Un atkal es atceros katru sīkumu šajāmīlestībā, un laimi staro man šie sīkumi vēl tagad no tālās pagātnes.Bet, man liekas, kaut kur smejas Liktenis:- O, es ņemšu sev palīgos tos četrus, ja tu dumpoties sāksi!Un es ļauju izdzist ugunskuram, ļauju tam nogrimt naktsmelnumā, meža šalkoņā un drūmās domās.Arnolds CīrulisKAd NeBūS vAirS NevieNA…Mans brālis Arnolds Cīrulis gāja bojā 1981. gada rudenīautoavārijā. Kad sākās Atmoda, es domāju - labi, ka viņš tonepieredz. Jo mūsu ideāli bija citādi. Vispārējs labums visiem,nevis kādai elitārai sabiedrības daļai.Bet toreiz mēs par visiem sargājām manu brāli kopš brīža, kadviņš pārnāca cauri mežiem, garām šucmaņu sargposteņiem vēlārudenī 1941. gadā līdz 1944. gada 2. novembrim, kad Jaunaucēienāca padomju karavīri.259

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Viņš slēpās siena šķūņos un kūtīs, ziemās un vasarās. Par viņadzīvību bija apsolīta asinsnauda, un dusmojoties, par to, ka viņšbija aizbēdzis no nošaušanas vietas, un tātad, bija kļuvis nevēlamsliecinieks tā saucamo „sugas latviešu” briesmu darbiem, 1944. gadanaktī uz 9. maiju šucmaņi no mājām izveda un nošāva mūsu tēvu Kārli.Šodien, 70 gadus pēc tā baisā laika, es apzinos, kāda tā bija milzīgalaimes loze, ko izvilka mans brālis – palikt dzīvam, kad trakojaasinskāre un naids. Un mums izdevās viņu nosargāt.Drīz pēc viņa atnākšanas ausīs nonāca šifrēta šucmaņu sarunapar nošautiem zirgiem, tikai viens esot aizbēdzis, bet nekur tālu jauarī viņš netikšot. Tad paklīda runas, ka Arnolds esot Lietuvā kopā arpartizāniem. Un tikai tagad, lasot Latgales partizāna A. Raškevicagrāmatu „Partizāna piezīmes”, es tajā atradu Latvijas karti ar tajāatzīmētām partizānu darbības vietām. Jaunaucē tādas nebija, unarī kartē tas redzams. Nebija manam brālim, kurp iet, lai cīnītos.Pārdomājot to laiku un izlasot Kurzemes partizāna Arvīda Skudesgrāmatu ”Pa atmiņu un mežu takām”, domāju – varbūt viņiemabiem – manam tēvam un brālim pa mežiem un naktīm vajadzējadoties turp – uz Kuldīgas novadu? Taču – kā bija, tā bija.Lai būtu drošāk, pārcēlāmies uz „Mītnieku” mājām –uzvecsaimniecību dziļi mežā, kur īrējām istabiņu un kūti. Aiz kūts bijarija, kur slēpās brālis, un māte katru dienu gāja uz kūti ne tikai ar260Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)lopiņu barības spaiņiem, bet arī ar spaini, kam virsū bija uzmestalupata, un kurā atradās ēdiens gūsteknim. Vērīgajam saimniekamtas likās aizdomīgi, un viņš bija ziņojis pagasta varasvīriem, kurinekavējoties atsūtīja meklētājus, kuri krustām šķērsām pārmeklējasaimniecības ēkas un māju. Bet.. . neko neatrada.Par galvenajiem meklētājiem bija norīkoti sagūstītie padomjukaragūstekņi, kuri vēlāk teica, ka nebūtu nodevuši meklējamo arī,ja atrastu. Vai nu šucmaņi, kas stāvēja blakus, nebūtu ko manījuši,kas to lai zina. Arī šoreiz liktenis bija labvēlīgs. Tomēr ar turpmāku

likteņa labvēlību rēķināties vien vairs nevarēja.Pārcēlāmies dzīvot uz „Līčiem”, bet Arnoldu iekārtojāmslēptuvē „Igauņos”, lielā vecsaimniecībā lielceļa malā, kādus divuskilometrus attālu.Nedaudz atkāpšos no tēmas, lai pastāstītu, cik dažādi cilvēki irbijuši visos laikos. Arī saimnieku kārtas ļaudis. „Igauņi” piederējasaimniekam Beķerim, un pirmajā padomju varas gadā, kad kalpiempiešķīra zemi, no viņa saimniecības atdalīja zemi veselām sešāmjauno darba zemnieku ģimenēm, un pašam viņam vēl palikalikumā noteiktie 30 hektāri. Tagadējos laikos to atzīst par milzīgunetaisnību, ka zemi, to pašu zemi, kas nav neviena cilvēkaradīta, bet nākusi līdzi no aizmūžiem visam cilvēku dzimumam,lūk, padomju vara iedeva arī kalpiem. Tāpēc esot arī radies taslielais naids pret padomju varu un tās īstenotājiem, pret padomjuaktīvistiem.Bet Beķeris - lielsaimnieks – kuram pēc šīsdienas vēsturnieku unpolitiķu nostādnēm taču vajadzēja kļūt zaļam no dusmām un, cikvien ātri iespējams, stāties tā saucamajos pašaizsardzībniekos, betpatiesībā un tautā sauktajos šucmaņos, lai atriebtu pāridarījumu,rīkojās pilnīgi citādi. Bet viņš… Ko viņš? Viņš bija iedalījis savu rudzulauku visiem sešiem jaunsaimniekiem, lai viņiem ziemā netrūktumaize uz galda. Tāds cilvēks, protams, šucmaņos neiestājās. Varbūttādēļ, varbūt cita iemesla dēļ, bet vienā kara naktī viņu aizveda nomājām kopā ar zirgiem. Un tā vairs neviens par viņu ne dzirdēja,ne zināja. Pazuda arī zirgi.Katru dienu mēroju ceļu uz „Igauņiem”. To bija ievērojiskaragūsteknis ukrainis Jāzeps Čumaks, kas tur strādāja. Viņš mani261Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)tik ilgi tincināja, līdz atzinos un izstāstīju visu par brāli. Pēc tambaidījāmies – ja tikai nepasaka kādam. Tomēr visus kara gadus viņšsaglabāja mūsu noslēpumu.Reiz, veicot kārtējo pārgājienu, man sekoja mūsu kādreizējaiskaimiņš Pēteris, sens pazīstams, bet kara laikā cilvēki pārvēršas,tāpēc jāuzmanās ik uz soļa, ik no vārda. Nesu kanniņu, jo māte bijaizvārījusi piena ķiļķenus, kas brālim ļoti garšoja. Pēteris par visuvari gribēja zināt, kas man kanniņā. Pieliku soli, gribēju aizbēgt,bet Pēteris neatstājās. Tad pateicu pirmo, kas ienāca prātā. Kanesu Juzim alu.Ai, nevajadzēja man to teikt! Pēteris kļuva pavisam uzstājīgs,lai pacienājot taču arī viņu, un es metos bēgt. Paveicās, izbēgu, unPēteris, droši vien, palika brīnīdamies par manu skopumu.Tas laiks… Tas nenormālais, tas baisais, necilvēcīgais laiks,kad cilvēka dzīvībai nebija vērtes. Caur gadu pieredzi skatoties,es redzu, ka tas atgriežas. Ar līdzīgiem saukļiem un vārdiem, arnecilvēcīgu jēgu. Kas notiks tad, kad mēs, vēl dzīvie aculiecinieki,visi nomirsim? Kad nebūs vairs neviena, kas pastāsta patiesību?

Vēsture ir tikai kaili fakti un katram sava personīgā pieredze.Interpretēt var tik dažādi. Tik daudz melu dzirdu no masu medijiempar tiem laikiem, par vēsturi, ka vairs neklausos.Kad 1940. gada 17. jūnijā mēs, Ropmuižas seši jaunieši,liktenīgas nejaušības dēļ Rīgā noskatījāmies, kā ar ziediem rokās unsmaidiem sejās cilvēki sveic padomju karavīrus, mēs brīnījāmies.Patiesi brīnījāmies, jo bijām ticējuši K.Ulmaņa ideologiem unpat dusmojāmies – kāpēc cilvēki tik priecīgi. Toreiz mēs bijāmaizbraukuši ekskursijā ar velosipēdiem – mans brālis un vēl trīspuiši, es un vēl viena meitene. Vēlākie notikumi mūs rūdīja, solis pasolim, notikums pēc notikuma mums atvēra acis un lika nostātiescilvēcības pusē. Un mēs kļuvām komunisti, kaut arī ne vēl ar biedrakartēm kabatā, bet pēc savas pārliecības.Pirmajā padomju varas gadā Jaunaucē pulsēja dzīvība. Dziesmas,dejas, dramatiskais pulciņš. Skolotājs Strazdiņš, kuru brālis minējissavā atmiņu vēstījumā „Nāves sprieduma nebija”, ar kuru kopāaizgāja līdz bedres malai un kurš tur arī palika, bija Arnoldam labsdraugs. Reiz, kad kādā sarīkojumā deklamēju J. Raiņa dzejoli,262

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)tā arī pieteicu – Jē Rainis - viņi abi par to tik ļoti smējās, ka esvairs turpmākā mūžā dzejoļus neesmu deklamējusi. Dramatiskajāpulciņā gan piedalījos, dejot un dziedāt arī patika.Jā, mēs visi bijām revolucionāri pēc rakstura. Tēvs, latviešusarkanais strēlnieks bija piedalījies Ziemas pils ieņemšanā, bet bijaarī izmetis no vilciena kādu augstāku virsnieku par netaisnu rīcību.Kad vācu laikā pa mājām staigāja ziedojumu vācēji, es iemetu10 feniņus un pateicu: „Lai iet – leģionāriem priekš zārkiem!”Aizsauca māti uz pagasta valdi, pratināja, tincināja, ko tasnozīmē. Māte izlikās par vientiesi un pārliecinoši stāstīja, ka es jauneko sliktu neesmu teikusi, ka laikam jau esmu baidījusies, ka tikaiviņus neapglabā bez zārkiem. Citāda zemteksta jau nu tur galīgineesot.Kad vietējie sauca tēvu par komunistu, viņš lepni atbildēja:– Pienāks laiks, kad Tu gribēsi, lai Tevi par tādu sauc, bet neviensnesauks.263Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Kad šucmaņi viņu nošāva, un raudošā māte sakņupa mirušā tēvapriekšā uz ceļiem, kāds no šucmaņiem ar gandarījumu teica:

- Dēlu nedabūjām, še savāc savu veco!Māte ar dažām kaimiņienēm zirga pajūgā veda tēvu apbedīt uzAuces pilsētas Lāču kapsētu. Un ne tikai tādēļ, ka tur viņa dzimtene.Viņa vairs nevarēja izturēt vietējo ļaužu zvērības un teica, ka tādāvietā cilvēks nevar dzīvot.Tomēr iznāca mūža nogali viņai pavadīt tajā pašā Ropmuižā,kur spēka gados abi ar tēvu kā rentnieki bija audzējuši tik leknulabību, ka kaimiņi galvas vien grozījuši. Uz tēva kapa futlāra viņalika iegravēt – „nošauts no aizsargiem”. Tēva māsa ar savu meitugan mēģināja aizkrāsot uzrakstu ar baltu krāsu, bet iegrebtie burtito tik un tā vēstīja.Kad pēc kara notika tiesas sēde par mana tēva nošaušanu, pirmstiesas, laipni smaidīdams, viņai nekaunējās roku sniegt viens nonošaušanas organizatoriem.- Es Jums roku nedošu! – atcirtusi māte.- Kāpēc? – svētā vientiesībā viņš brīnījies.- Tāpēc, ka Jūs manu vīru nošāvāt!Un tikai tad šāvēja seja pārakmeņojusies, un viņš vairs navuzbāzies ar laipnības žestiem.…Esmu pieredzējusi, kā karš maina cilvēka dabu, kā bijušiekaimiņi, kas reiz kopā draudzīgi dzīvojuši un, var teikt, sāls puduapēduši, pēkšņi pārtop ļaunās būtnēs ar fanātisku savas varasapziņu. Tādiem to vien vajag, kā iedot šauteni rokās un ļautīstenot savus dzīvnieciskos instinktus. Un tad var sākties atkal masuslepkavības…Man bail par jauno paaudzi – par tiem, kam nav darba un vietassavā Tēvzemē, man bail par Latviju, kas atkal sūta svešumā unpakļauj slimībām, postam un nabadzībai savus pavalstniekus.Man bail par laiku, kas apmetis kūleni un aizmēzis visas patiesāsvērtības.Alma Čumaka, 2012. gada 3. janvāris264Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)vilKA KAUcieNSEduards Freimanis…Padoms uzrodas. Radio un avīzes stāsta, kas jādara. Latviešupatriotiem jāiestājas pašaizsardzības vienībās. Nemierīgos laikosvajag krietnus vīrus un puišus, kas gādā par kārtību. Mežos sabēgušikrievi un komunisti, laupītāji un nelieši, kas apdraud krietnus ļaudis– gan mājās, gan nomaļās ielās, gan strādājot uz lauka. Gatavilaupīt un slepkavot aiz bada un atriebības.Kaut arī izbijis ziņotājs, gribu būt savu ļaužu sargātājs.… Nezināšanu un nedrošību neciešu. Kur īsti stāvu? Vai uz ledusgabala kā R.Blaumaņa „Nāves ēnā”? … Man sevi jāpierāda! Man irpienākums palīdzēt saviem ļaudīm. esmu aizdedzies, bet nespējusevi atvēsināt.Ieeju Pašaizsardzības namā, Liepājas ielā. Garām pasoļo karavīrs

vācu armijas ietērpā. Vai viņš neizskatās pēc latvieša? Tūliņ parādāsdūšīgs puisis apvalkātās drēbēs un lentu uz rokas. Nepaspēju nekādomāt; ir jārunā droši – kā ar karavīru, kura nostāju grūti paredzēt.- Kur varu pieteikties pašaizsardzībai?- Tepat, pie leitnanta Priedulāja.… Īsi aprunājies, leitnants Priedulājs pieraksta mani. nekādusskaitļus vai vārdus neprasa. Pieteic, lai uzturos telpās, varbūtgadīšoties kāds pienākums. Leitnanta palīgs – puisis privātāsdrēbēs – uzsien man rokas lentu. Nu jūtos pavisam drošs. Reiz manpalaimējies! Labi gan, ka iestājos pašaizsardzībā!Kamēr staigāju šurpu turpu, sastopu otru leitnantu, kura vārduneiegaumēju un vēlāk nevaru atminēties. Viņš izturas kā draugsun aicina mani uz savu darba istabu. Viņš pamāca, lai neeju nekurbez lentas, jo pēc tās mani pazīšot kā Vadonim uzticamu kalpu.Vai tas ir joks? Laikam ne, jo no gaisotnes saprotu, ka par Vadonineviens nejoko. Man smiekli nepavisam vairs nenāk. Kāškrusts sliktisaderas ar manu novalkāto vidusskolnieka formas uzvalku. Diemžēlcitu, ļaudīs pieņemamu drēbju man nav. Nebūšu aizspriedumains,nejutīšos apsmīnams.265Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Kaut arī draudzīgs, garais runā kā komandieris. Paziņo, kagalvenais pašaizsardzības uzdevums ir mežu tīrīšana. Tuvākais irPauļuku mežs. Tanī slēpjas sarkanarmijas dezertieri, kompartijasbiedri un noziedznieki. Naktīs iebrūk sētās, laupa un slepkavo. Tostāsta priekšniecība, bet es neviena noteikta gadījuma nezinu.Nevaru ne piekrist, nedz apstrīdēt.Šautenes uz rokas pašaizsargiem neizdod; tās izsniedz, kadjāiet norīkojumā. Ja negadās norīkojums, varu braukt mājās. Esotbrīvs. Leitnants mani atlaiž. Aizsoļoju braši, jo esmu bijis centīgsvingrotājs; reiz soļoju parādē, godinot Prezidentu Ulmani.Militārisms man nepatīk, bet pašaizsardzības dienestā tas irnepieciešams. Ieroči man atgādina, ka tie taisīti nāvēšanai. Tomēresmu apzinīgs pašaizsardzības loceklis.… Pirmajās dienās nekādu pienākumu man nav, bet tad pārbaudamanu šaušanas spēju. Kad tā izrādās laba, iedod man pielādētušauteni un nosūta apsargāt Locavas tiltu Dagaunas nomalē.Jārēķinās ar spridzinātājiem. Kāpēc kādam ir jāspridzina tilts?Karošana ir muļķība!Sukāt mežus mani nesūta, jo esmu pārāk jauns un militārineapmācīts. Varbūt arī nojauš, ka esmu vēss krupis, kas nešaus,ja trūks pārliecības. Bet drīz man atkal citi darbi; man jāpalīdzpārvadāt mēbeles un ģimeņu pārtikas krājumi.- Kas tā par ļaužu iedzīvi?- No žīdu dzīvokļiem.- Kāpēc jāpārvadā?- Žīdus savāks kopā un aizsūtīs uz darba nometnēm.

- Kāpēc tā?- Vadonis to pavēlējis, jo žīdi ir slikta rase. Negrib krietnu darbustrādāt – tikai izmantot citus.Nesaku nekā. Drošāk ir klusēt, nekā runāt. Brīnos gan, ka žīdusdēvē par nederīgiem – pat ļauniem – ļaudīm. Nav nekādi eņģeļi, betvai bijuši tādi neganteņi, ka jāsoda visi bez izņēmuma – sievas unvīri, bērni un sirmgalvji? Draugs, Īzaks Tomans, ir godīgs puisis. Navvarens darbā, bet ir lādzīgs dabā. Tāpat citi mūsu skolas zēni unmeitenes. Tomēr dzirdu:266Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Viņi spiegoja.- Ak tā?- Nodeva latviešus čekai.- To gan nezināju.- Par žīdu un aziātu velnišķībām komunisti nerunāja. Tāpēcnekā nezini. Vai to saproti?- To varu aptvert…Vai varu arī ticēt? Mana ticība ir pienenes pūka, kas plivināsgaisā – viegla un nesaturīga – nezinādama, kur un kā nosēsties.***…Kādu nakti, kad nepārbraucu mājās, redzu, ka ielāsapstājas kravinieki; apstājas pie, liekas, izraudzītiem namiem.Pašaizsardzības vīri – vecāki par mani – ved ārā cilvēkus: vīrus,sievas, bērnus. Pavēl tiem iekāpt kravinieku kastēs. Visi paklausaklusēdami. Ieraudas tikai kāds bērns.Tā kā esmu nozīmēts pilsētas apsardzības patruļā, tad varu sekotkāda kravinieka gaitai. Redzu: vīriešus aizved uz pašaizsardzībasspēkratu šķūni un ieslēdz tanī. Sievietes un bērnus ieslēdz sinagogā.Laikam ir vēl kāda ieslodzījuma vieta, bet negribu izprašņāt.Uzzinu, ka spēkratu šķūnī ieslēdz arī Īzaku Tomanu. Esmuuztraucies, sašutis, tomēr sakožu zobus un klusēju.Drīz pašaizsardzības sētā sāk savākt mantas no žīdu dzīvokļiem:divriteņus, laivas, darba rīkus, virtuves piederumus, mēbeles,podus ar puķēm. Man – kā paredzēts – jāpiedalās šajā darbā.Pašaizsargi var pievākt, ko vēlas. Tā kā mans divritenis ir vecs,nedomādams pievācu jaunāku, vieglāku – laikam ražotu Vācijā.Tikai vēlāk apjēdzu, cik riebīga ir šāda žīdu mantas pievākšana.Pat pretlikumīga civilizētajās valstīs! Bet kas gan Hitlera sabiedrībābēdā par starptautisko likumu? Vēlāk mēģinu savu piesavināšanosattaisnot ar solījumu, ka riteņojot vienmēr godbijībā pieminēšuĪzaku Tomanu. Tomēr zinu, ka tā ir lāpīšanās. Jūtos labāk pēcmēnešiem, kad pievāktais divritenis nav vairs jāmin. Bet noziegumstāpēc nekļūst nedarīts… Aplaupīt nāvei nolemto! Par nāvi uzzinunedēļu vēlāk.267Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)

Nelietība man iekož sūri, kad piedalos grāmatu tirgotāja JankeļaGotlība dzīvokļa un veikala iztukšošanā. Neprasu, kur palicis Gotlībsun viņa ģimene. Zinu jau… Nē – varbūt tikai minu? Klausos, ko manstāsta… Vai neesmu vēl iemācījies, ka ticēšana ir vientiesība?Kā aprakstīt savu sajūtu, kad nesu Gotlība mantas uz kravinieku?Kauns? Ļaunums? Stulbums? Gļēva paklausība? Nabaga latvieši –viņiem jāpaklausa! Bet neliekas, ka kāds ko iebilstu. Es arī nesakune vārda. Neiedrošinos. Laikam būtu muļķība sākt kaukt. Kādasbūtu sekas? Nospiest knisli, kas traucē ar sīkšanu.Kā pēdējo mantu no Gotlība nama iznesu pasmagu kokgriezumu.Pelēkajā ielas gaismā ielūkojos veidojumā: tas taču ir Dagaunassinagoga! Šīs ģimenes svētums. Neesmu mākslas vērtētājs, un manvienalga, vai šis darinājums ir īsta māksla, vai tikai mēģinājumsielikt dvēseli koka bluķī. Vai Gotlībs pats to izgriezis vai kāds cits?Arī tas man vienalga. Bet no šī darinājuma izplūst it kā strāva, it kāneizskaidrojams spēks.… Smagam liktenim vajag notvert nabaga cilvēku, lai taskļūtu redzīgs un dzirdīgs. Lai tas koka veidojumā samanītu garastrāvojumu, pārdzīvojumu, ticības pārliecību. Jā, jā, dvēsele dzīvošai kokgriezumā! Laikam paša Jankeļa Gotlība, ko atceros kā lāgavīru, pat kā draugu, kaut bija pārdesmit gadu vecāks par mani.Kaut žīds…Šo kokgriezumu paturēšu sev. Neprasīšu atļauju nevienam.Vai kādam būs bēda, kas notiks ar sinagogas skulptūru? Vairumspašaizsardzības ļaužu to sadedzinātu kā malku, vai aizmestumēslos. Citiem tas liktos ienīstams bluķis, jo atgādina celtni, kurčetrdesmit pirmā gada jūlijā ieslēdza pāris simt nevainīgu sieviešuun bērnu…Diendienā sabiezē ap mani tāda gaisotne, kas liek nepārtrauktigremzties. … Vai tāpēc, ka komunisti ir sodāmi un vācieši mūsatbrīvojuši, mums jāizrēķinās ar žīdiem un pie reizes arī ar citiemļaudīm?Ļaundari ir visās tautās, dažās lielāks procents, citās mazāks.Bet, ja Jānis ir noziedzies, tad par to nedrīkst sodīt arī Pēteri, unpat viņa sievu un bērnus. Hitlers un viņa ļaudis dzīvo viduslaikos.268Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Es palīdzu izdarīt noziegumus, tātad arī esmu noziedznieks.Nekā neiebilstu. Nedzirdu, ka kāds cits iebilstu, kaut vai čukstus.Ne pašaizsardzības leitnants, ne ģenerāļi, ne politiķi, ne mācītāji.Bailīgi truši mēs esam!Padzirdu, ka vācieši došot Latvijai neatkarību. Slepkavas turēsvārdu? Neesmu nekur redzējis Hitlera parakstītu solījumu. …Daudzi izskoloti tautieši runā un raksta kā lētticīgi. Baltā dainutauta – cildenie, gudrie bāleliņi! Es arī – latvietis! Kaut arī mēs– pašaizsardzības ļaudis – gribējām labu, hitlerieši iemānījušimuklājā. Kā lai tiekam laukā?

Pēc nedēļas redzu, ka pašaizsardzības kravinieks piestāj piespēkratu šķūņa. Parādās četri vīri: garais leitnants, mans ģimnāzijasbiedrs Ivars Burovskis, Laudaru pamatskolas absolvents MatīssTuraidis un vēl viens, ko nepazīstu. Leitnants atslēdz durvis, sargspalīdz tās atvērt.- Nākt laukā! Rāpties kastē!- Pa vienam vien!- Nedrūzmēties!- Mierīgi – laika pietiek!- Mūžs garš – nav jāsteidzas!Žīdi paklausīgi, pazemīgi. Neveikli, nespēcīgi. Trūcīgi ēdināti unvairākas dienas tikai sēdējuši un gulšņājuši. Ieraugu arī savu klasesbiedru Īzaku. Viņš sarāvies pavisam mazs. Tik nožēlojams, ka mangribas kliegt.- Kur mūs vedīs?- Uz darba nometni?- Labāk darbs, nekā nīkšana!Pašaizsardzības vīri neatbild. Runā savu valodu.- Šodienai pietiks!- Ivar, nesadzeries par daudz!- Ja nedzer, rokas trīc!- Nosien brezentu, Matīs!- Lai vējš neatrauj pārsegu vaļā!- Lai ļaudis neredz, kas nav jāredz!269Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Divi ielec kastē pie žīdiem, otri divi blakus braucējam. Visiemšautenes rokās – droši vien, pielādētas. Šais dienās apbruņojumssvarīgāks par dvēseli. Visam pāri āriešu vara.Motors ierūcas dusmīgi, un kravinieks aizkratās. Kur žīdus aizved?Vai tiešām uz nometni? Kur tāda? Kāds teica, ka Pauļuku mežā… Vaižīdi meža darbos vasarā? Bet esmu dzirdējis arī par kādu baiguvaras rīkojumu. Baumas? Bailes pat pārbaudīt… kaut mūsu tautanepelnītos lāstu…To pašu vakaru sastopu Ivaru.- Kur žīdus aizveda?- Uz Pauļuku priedēm.- Ko tur?- Prasi kā muļķis!- Vai taisnība baumām?- Nav nekādas murkšķēšanas!- Tātad taisnība!Ivars neatbild. Aiziet ļenganām kājām. Apdzēries.Brīdi stāvu apstulbis. Domu nav. Piespiežos klusēt. Šai gadījumātā ir gļēvuļa nostāja. Bet gļēvuļi turas pie dzīvības.Nākošajā rītā sakārtoju domas. Esmu slims. Čauzānos tālruņanav, nevaru piezvanīt uz pašaizsardzību, ka nevaru atgriezties

mītnē. Bet kāpēc man jārunā ar nabaga trušiem, kas iekļuvušilamatās? Trusis ir par vārgu, gļēvu, vientiesīgu, lai salauztu lamatasun atbrīvotos. Es arī esmu trusis lamatās, bet es salauzīšu lamatasun izbēgšu.***… Vēsture mani aizvien saista kā pasaka par patiesiemnotikumiem. Vairāk baiga nekā romantiska – ar kariem, revolūcijām,vardarbībām, slaveniem valdniekiem un karavadoņiem. Vai tā,diemžēl, nestāstīja vairāk par neliešiem, nekā par dižgariem?Tomēr gudrie apgalvo, ka bez vēstures tautai nav nākotnes. Partādu pārgudrību man uzradās šaubām pārpildīts jautājums. Kadkāda tauta piedzimst, tai taču nav nekādas vēstures. Tāpat kānupat piedzimušam bērnam nav sava dzīves stāsta. Bet vai bērnstāpēc nedzīvo? Vai tāpēc tautai nav nākotnes? Iebrucēji slepkavo,270Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)bet dižojas ar cilvēcību un mūs – vientiešus – apmuļķo. Vai mēsnevaram nekādi aizstāvēties, jo mums trūkst ieroču, nevaram nekāprātīga izdomāt, jo demagogi mūs izaudzinājuši par vientiešiem arsavu subjektīvismu? Nezinu, jo esmu vientiesis – esmu latvietis.… Manu tautiskumu uzkarsēja skolotāji, dzejnieki, žurnālisti,politiķi. Bērnišķīgu patriotismu! Kaut nu mācējuši vispusīgi unkritiski domāt, ne tikai ideāli just!Pēc nopelnītām brīvdienām, 8. decembrī braucu uz iecirkni.Pilsētas centrā redzu garu cilvēku rindu virzāmies pa ielas vidu.Tumši pelēks, milzīgs rāpulis… Drūms, baigs smagajā ziemas dienā.uz ietvēm vīri ar šautenēm rokās. Policisti. Apsarga un pavadaapcietinātu ļaužu rindu.Ielas dzelzceļš aizrauj mani garām, bet uzdegas skaudrijautājumi. Kur dzen šos ļaužu simtus? No kurienes viņi nāk? Vainoziedznieki? Karagūstekņi? Varbūt žīdi, komunisti un citi nevēlamiļaudis, ko vācieši var savākt? Laikam arī latvieši piesaistīti pie šīgājiena, jo dzinēji un uzraugi ir mūsu policisti. Krūtīs rūgst žults.Iecirknī mani saņem rājiens:- Kur tu biji vakar un aizvakar? Tu zini noteikumu – adreses untālruņa maiņa nekavējoties jāpaziņo. Kāpēc slēpies, izvairījies?- Nedomāju, ka tāda steiga.- Kara laikā nolaidība ir noziegums.- Domāju: paziņošu, kad ieradīšos darbā.- Vientiesīgs esi. Ko tādu sodīs? Uzmanies citreiz!- Paldies. Gribu laboties.- Policijai tagad sevišķi uzdevumi. Brīvdienas atceltas. Tavssardžu laiks dubultots. Tagad – uz Sarkandaugavas tilta! Turp – bezkavēšanās!Drīz uzzinu, kādi ir sevišķie uzdevumi. Nav grūti arī noskaidrot,kādus ļaudis dzen pa Rīgas ielām. Vairums žīdi, arī čigāni, komunistiun citi nederīgi ļaudis. Visi uz koncentrācijas nometni. Visi bez

tiesas sprieduma. Diezin, vai pulkā ir arī īsti noziedznieki? Tad ganbūtu putrojums.Noziedznieki izgāž savu varu pār nelaimīgiem ļaudīm. Ko drīkstpolicisti iebilst? Ko es būtu iebildis, ja nolaidība – kā likteņasūtīta – nebūtu mani paglābusi? Būtu kļuvis līdzdalībnieks Salaspils271Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)noziegumā. Starptautiskais likums nosaka, ka noziedzīga pavēle navjāpilda. Kas notiktu, ja atteiktos? Ja mani nenošautu, tad vismazpievienotu mocekļu rindai.Vēlāk uzzinu, ka Salaspils mocekļu nometnē bojā gājis manspatriotiskais draugs Dzeišu Voldis no Rimzātu ciema – ģenerāļaHartmaņa dzimtas piederīgais. Uzstājies pret vācu varu.Pāris dienu vēlāk – atkal notikums. No Vācijas atgriezies pulkvedisVoldemārs Veiss. Viņš pulcina latviešus policijas bataljonos.Policistus saucot patriotisks pienākums.- Kas policistiem būs jāuzrauga, jāapsargā?Kāds seržants iecirknī uzsver: - Pulkvedis sauc atriebt aizvestosun nomocītos. Tas ikviena krietna latvieša pienākums.- Vai nebūšu krietns latvietis, ja neatriebšos?- Būsi gļēvulis!- Kas neatriebj, ir gļēvulis?- Mūsu gadījumā patiesi ir!- Kam mēs atriebsim?- Poļitrukiem un citiem komunistu varas vīriem!- Vai neatriebsim arī nevainīgiem krieviem?- Visi ir mūsu ienaidnieki. Nav ko žēlot!Garām iet vecākais iecirkņa uzraugs: - Ko stāvi, kā slotas kātunorijis?- Vai būsim zem vācu komandas?- Būsim policijas SS vienības.- Kas ir SS policisti?- Nezini SS vienības? Bebri, kur tu esi audzis?- Zinu: SS karavīri ir uzticamākie Hitlera karotāji.- SS ir paraugvienības. Varam būt lepni, ka mūs ieskaita tādāskarotāju vienībās. Ko tu prašņā kā vientiesis?- Vai tie vīri nekārto žīdu lietas?- Par to nav vērts runāt. Žīdi nav latvieši.- Tomēr cilvēki. Daudzi ir Latvijas pilsoņi.- Žīdi ir komunisti. Strādāja pie izvešanas. Šustins.- Par dažu noziedzībām nevar sodīt visu tautu. Arī daži latviešislepkavoja. Sodam vajag tiesas spriedumu.272Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Uzraugs paskatās manī spīvi. Kā jautādams, kā draudēdams.Nesaka vairāk nekā. Jāuzmanās nekļūt par žīdu aizstāvi. Lai kā –nedrīkst šaut visus bez tiesas. Pat bērnus! Tad jau pienākas apšaut

visus vāciešus, visus latviešus, visus ukraiņus un visas citas tautas,jo visās tautās ir noziedznieki.Kā tūkstošiem, varbūt pat miljoniem ļaužu, var domāt tiknejēdzīgi? Arī latvieši, kas dižodamies sauc sevi par balto Dieviņatautu? Jeb masas nedomā nemaz – tikai uzklausa vājprātīgusvadoņus?Kā vilkam man gribas kaukt; pēdējos pusotra gados man laupaun nolaupa ticību tautiskumam un cilvēcībai. Laupa visāda tautas,arī savējie – latvieši.Ja divdesmitgadīgs policijas pirmziemnieks negrib atriebtieskrieviem, žīdiem un vispār komunistiem, tad ar viņu kaut kas navlāga? Vai mani kritizēs un spiedīs? Kas mani sagaida?Iesniedzu atlūgumu no policijas spēkiem. Rakstveža telpās gaidaiecirkņa priekšnieka palīgs. Viņš palūkojas manī un noskandina:- …”un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt!”- Kas drošs par viņu dzīvo…- Brīvība jānopelna asinīm!- Nevainīgu cilvēku asinīm?- Kas mūsu ceļā uz brīvību, tas iznīcināms!- Kādā veidā bērni karojuši pret mums?- Kad pieaugtu, tad karotu.- Jūs pareģojat nākotni. Trūkst pamatojuma.- Tu esi nožēlojams.- Vai varat paskaidrot?- Man kauns, ka mums tādi jaunieši.Priekšnieka palīgs aizsoļo, kājas piesizdams. Vai vēlas tā samītsavas tautas gļēvuli? Jeb patriots parāda savu pārliecību, spēku unvaru?- Tevi atbrīvos ar trīsdesmit pirmo decembri, - rakstvedispaskaidro.- Šī ir pēdējā diena, kad pieņem atteikšanos.273Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)***Šķūnim vienā kaktā ir dzelzs gultiņa un krēsls. Gulta jāizmantoarī kā skapis un galds. Telpai grīdas nav, pat sastumpāta mālaklona nav, ir tikai auglīga melnzeme. Paliek pēdu nospiedumi, kadstaigāju. Patiesi esmu kūtī. Mēsli izrakti un aizvesti. Tagad kūtslaba diezgan, kur dzīvot Austrumu cilvēkam. Pasmīnu nicīgi, kautgan neviens to neredz. Nezinu, vai smīnu par sevi, vai par citiem.Ir taču vienalga, kādā telpā pārlaižu naktis. Ja varētu izdomāt,kā iegūt kādu papildus maizes šķēli, tad gan saņemtos un domātusparīgi.To pašu pavasari jēlādas Moršteini piedzīvo otru triecienu. Esmupagalmā, kad saimnieks izskrien no nama. Seko viņa aklais dēls,mēģinādams tēvu nomierināt. Bet tas kauc kā vilks :- Staļingrada! Staļingrada! Staļingrada!

- Kas lēcies? – nokunkstu.Saimnieks mani tomēr dzird: - Mūsējie ielenkti un galīgi sakauti.- Ai, ai!- Nav vairs ko ņaudēt.- Ko tad?- Jāturas dūšīgāk! Jāpārkārto armijas!Vakarā Moršteins tikko spēj iebraukt kravinieku šķūnī. Pēc tamsabrūk uz sola pie namdurvīm. Pavaicāju sev, vai man viņa žēl.atrodu, ka nav. Nepiederu pie ļaudīm, kas saglabājuši žēlsirdīgudvēseli.…Negaidot mani pārsteidz nepazīstams tautietis.- Priecīgas Lieldienas!- Jums tāpat!- Neatminies mani?- Nē.- Satikāmies pirms gada vagonā, braucot uz Vācijas verdzību.- Jā, to atminos gan. Kā tu mani atradi?- Caur Darba pārvaldi.- Saki labāk, ko zini par mūsu ļaudīm mājās!- Par to gribēju runāt. Izpurināt rūgtumu. Tāpēc sameklējutevi. Tu esi viens no retajiem, kas negrib būt varonis. Kas atminasvēsturi un negrib upurēt sevi atriebībai.274Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- To jau izmalām.- Zinu tikai, ka latvieši turpina iztapt vāciešiem. Manuprāt, tā irnožēlojama vientiesība, pat nodevība. Piespiež vadoņi mūsu vīrusun puišus karot kopā ar hitleriešiem.- Vai pat piespiež? Man no mājām reti un maz raksta … un tikaipar lauku ikdienu.- Man pāris draugu ziņo, ka jauniem vieniniekiem met cilpukaklā. Apstrādā morāliski, paķer uz patriotismu. Reti kāds aptver,ka Hitleram un viņa fazāniem nevar taču uzticēties. Ja Hitlersuzvarēs, būsim vāciešu mazdēli Austrumu apgabalā.- Kas to nodevīgo mānīšanos vada? Ja zini, runā tieši!- Ģenerāļi Bangerskis un Dankers, pulkvedis Veiss ar palīgiemSilgaili, Plensneru, Janumu, Kripēnu, Lobi. Citus nezinu.- Varu iedomāties. Ja nepaklausi, tevi sauc par komunistu unķer rokā . Sūta uz Salaspils nometni.- Ir taču skaidrs. Hitlers grib, lai cīnāmies par Latvijasiznīcināšanu, un mēs paklausām. Naciķi atraduši propagandas āķi:mums jāatriebj, jāatbrīvo aizvestie. Tauta norij āķi, jo nedomā.- Vienalga, kas uzvarēs, mēs būsim zaudētāji.- Vientieši turpina cerēt. Turpina turēties pie slimiem sapņiem,kas turpina audzināt postu.- Krievi un sabiedrotie sit vāciešus kā nabadziņus, bet mēs vēlskrienam uz Krievzemi atdot dzīvības par Lielvāciju.

- Mēs vēl ticam Hitlera uzvarai. Apsēstība!Vai Hitlers nav lielākais muļķis no visiem? Zinu: ļaužu vairumsmani apstrīdēs… Vai esmu dienu pa dienai, gadu pa gadam audzis unizaudzis ciniķis? Nē! Lielvācijas idejas apmāts, Hitlers ir pazaudējisvisvienkāršāko domāšanas spēju. Un tauta viņam seko. Nav vēlatjēgusies?***Gribas parunāties ar bēgļiem, kaut arī manu, ka viņi vēro maniaizdomīgi. Sastopos parasti ar iesirmu skolotāju Skandiņa kundzi.- Gan jau tiksim atpakaļ, - Skandiņa kundze nešaubās.- Kas padzīs krievus?275Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)- Vācieši gatavo atmaksas ieročus. Kad tos izšaus uz Maskavu unPēterpili, Padomija sabruks dažās dienās.- Esmu par tādiem ieročiem dzirdējis.- Vāciešiem gudrākie zinātnieki pasaulē.- Sevišķi kara zinātnēs.- Disciplinētākie, varonīgākie karavīri.- Sevišķi SS puiši.- Kā, Jūs neesat leģionā?- Vajag strādniekus Vācijā.- Mūsu varoņi cīnās vēl Kurzemē.- Es, kā redzat, nepieteicos leģionā. Atzīšos, ka man dzīve šķietpārāk sarežģīta, pārāk traģiska.- Traģiska ir, bet sarežģīta nav. Mums jācīnās par Latviju – navko gausties un prātvēderot.- Kopā ar vāciešiem?- Kā gan citādi?- Vai cerības, ka mēs kopā ar vāciešiem uzvarēsim? Vai atmaksasieroči ir droša lieta?- Ir jācer un jācīnās. Tas katra latvieša pienākums. Dievspalīdzēs cīnītājiem, kas stāvēs par taisnu mērķi – par savu tēvzemi,par savu tautu.- Neesmu drošs par Dieva palīdzību, par vāciešu uzvaru, parLatvijas neatkarību.- Jūs esat nožēlojams. Jums nav ne ticības, ne ideālu, netēvzemes mīlestības. Paldies dievam, mums tādu nav daudz.- Laikam esmu ciniķis.Skandiņa kundze apgriežas strauji un aizsoļo.Turpmāk pie bēgļu nometnes vairs neapstājos. Par mani kālatvieti, droši vien, zina visi šeit iebraukušie tautieši. Jāslēpj savijautājumi, vienalga, vai tie jēdzīgi, vai nejēdzīgi. Traki, ka nevarubūt ne cīnītājs, ne patriots. Nedomāju, nejūtu pareizi: neesmupareizajā vietā, lai būtu pieņemams tautas vairākumam. Vai varmani – jautājumu un uzskatu dēļ – pieskaitīt pie nodevējiem?Neesmu taču nevienu nodevis.

276Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Kā latviešu tauta pastāvēs, ja mums tādi vadoņi? Vai nākotnē mēsmācīsimies no kļūdām un tās neatkārtosim?.. Jūtos it kā vainīgs,kaut gan nekā nelietīga neesmu nodarījis. Bet neesmu cīnījiesun pie gadījuma arī kritis. Neesmu varonis, jo neesmu vientiesis?Nē, nē, vientiesis esmu gan, jo esmu apjucis, nezinu, ko domāt –jautājumi mudž neatbildēti. Kā drīkstu kritizēt savu tautu? Bet kāvaru padzīt kritiku, kas nospiež kā lāsts?***Vai esmu noķerts Rietumu izmeklētāju tīklos? Man piezvanasevišķās izmeklēšanas departamenta juriste Sūsana Martineka.Vienu un otru reizi. Runājamies pa pusstundai. Saruna brīva – it kāar ikdienas draugu vai paziņu.Martineka pārsteidzoši sīki zina mana novada ģeogrāfiju un šīgadsimta vēsturi. Tomēr grib zināt vēl vairāk par Čauzānu kaimiņiem,par Laudaru skolu un tās skolotājiem, par maniem klases biedriempamatskolā un ģimnāzijā, par pašaizsardzības vadītājiem, parPadures mežā nošautajiem žīdiem. Kam tas viss vajadzīgs?Kad esam iepazinušies sarunājoties, ieprasos savukārt:- Ko Jūs domājat par latviešu tautu?Izraisās spraiga saruna. Martineka ir atklāta, kas saskan ar mūsusadarbību.- Nav svarīgi, cik liela ir kāda tauta, svarīgs ir tās nobriedumsun stāja. Latvieši šai ziņā nav izcēlušies.- Kāpēc Jums tāds spriedums?- Cilvēks vai tauta var kļūdīties. Sen jau sacīts, ka tas ir cilvēcīgi.Spēcīgās, lepnās tautas nebaidās kļūdīšanos atzīt; nespēcīgās,nedrošās mēģina kļūdīšanos noliegt, atvainot, apslēpt. Tā jopārliecinošāk pierāda savu nevarību, savu pašlepnuma trūkumu.Kaimiņi tādas tautas nežēlo, kā nežēlo vārgus cilvēkus. Tādāmtautām maz draugu, tās neiepazīst. Ja tām palīdz, tad aiz iežēlas,kā palīdz ubagam, nevis cienītam draugam.- Kā nonācāt pie tāda lēmuma?- Ik dienas lasām avīzes, vēstules; mums pienāk ziņojumi,iespēlējumi platēs un lentēs. Visi šie vēstījumi apliecina, ka277Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)latvieši dažādos veidos cenšas attaisnot savu vientiesīgo iztapībuhitleriskajai Vācijai. Ir militārajā, ir saimnieciskajā, ir ideoloģiskajāplāksnē.- Jā, jā, grib noliegt, ka vadoņi gribēja panākt, lai Baltijakļūtu Vācijas austrumu apgabals, lai latviešus pārvācotu. Vairumsneapjēdza, ka to dara. domāja, ka dara pretējo: cīnās par Latvijasneatkarību un tautisku latviešu nākotni.- Rietumi smīn, kad ieceļotāji grib iestāstīt, ka latviešu leģionscīnījās tikai par neatkarīgu Latviju.

- Tā bāleliņiem stāstīja, un viņi noticēja.- Stāsta vēl trimdiniekiem tagad, un viņi joprojām tic.- Apmānīšana un pašapmāns.- Ikviens leģionārs taču zvērēja uzticību tieši Ādolfam Hitleram.Ietērpās vācu uniformās, saņēma vācu apbalvojumus. Kāpēc vadoņislēpa Hitlera mērķus Baltijā?- Laikam nezināja….- Tādai nezināšanai grūti ticēt. Vai Ulmanim nebija ārpolitisksizziņu departaments?Jau Viktors man rakstīja, ka Vašingtona, Otava un Londona sīkizina manas dzīves gaitas. Kā viņi visu izpētījuši? Zinu tikai, kaViktors bieži lido uz Latviju. Ceļu un izdevumus samaksā SavienotoValstu valdība. Reiz Viktors ieminējās vēstulē, ka viņš apbraukāLatviju riņķu riņķiem. Līdzi lielas un mazas fotokameras.Vai Viktors ir spiegs? Viņš apgalvo, ka dara saviem ļaudīm labu,tomēr nodara ļaunu. Bieži gadās, ka cilvēks grib darīt labu, tomērnodara ļaunu.(Eduards Freimanis „Vilka kauciens”, 2001.)278Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)vārdi UN JēgAjeb skaidrojošā vārdnīcaUn tagad, kad lasītājs nokļuvis līdz akadēmiskiem padomjuaktīvistu pētījuma avotiem un, respektēdams tos, pārliecināsies,ka viss iepriekš minētais nav nekāds baiss propagandas gabals, betpatiesi dzīves stāsti, neizdzīvotas dzīves, atliek vien paskaidrotdažu vārdu un terminu nozīmi un jēgu.Schutzmann (šucmanis) – palīgpolicists;Pašaizsardzība – tas pats jēdziens diplomātiskā valodā.Hilfspolizei – palīgpolicija;Selbstschutz – pašaizsardzība;Schutzhaft - drošības apcietinājums;Sonderbehandlung (SB) – speciālā apiešanās (nāves sods).Pašattīrīšanās - R.Heidriha 1941. gada 29. jūnija pavēle:„Jāveicina iekaroto apgabalu iedzīvotāju pašattīrīšanās, neiesaistotvācu spēkus un neatstājot nekādu pēdu.”Kā saprotat, nāve te netiek minēta, ir tikai burti SB un„pašattīrīšanās”, kas tomēr to pašu vien nozīmē.Kas ir partizāns un kas terorists, kurš vienreiz slavējams unotrreiz nīdējams? Darbības vienam un otram, ja identiskas? Tā irdiskutējama un mūžīga tēma, tāpēc ne tajā šoreiz iedziļināsimies.Šis skaidrojums ir vien tāpēc, lai vēsturnieka H.Stroda pētījumafragmentos lasītājs neieciklētos uz nosaukumiem, bet faktiem unskaitļiem.279Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)AKtīviStU vAJāŠANAS

(saīsināts)(1941. gada 23. jūnijs – 1945. gads)Heinrihs Strods(Latvijas Universitātes Vēstures fakultātesemeritētais profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas godaloceklis)Manas pirmās vēstures skolotājasSofijas Skrebeles-Slieces piemiņai(1892.–1941. gada 19. jūlijs)Literatūras apskatsAktīvistu likteni nacistu okupācijas gados vēl joprojām pārklājaizmirstības vai propagandas tumsa.Latvijas PSR mazajā enciklopēdijā 1967. gadā minētaizrēķināšanās ar aktīvistiem, bet Latvijas padomju enciklopēdijā,kas iznākusi 1984. gadā, rakstot par komjaunatni 1941. gadā, navminēts neviens vārds par komjauniešu nošaušanu vai ieslodzī šanucietumā.M. Birznieks 1979. gadā apgalvoja, ka varas vakuums(interregnum) Latvijā ildzis “apmēram pirmās desmit dienas” – no1. līdz 11. jūlijam. Šajā laikā pēc “savas iniciatīvas un uz savuroku” “latviešu komandantūrās, kas ar vācu okupācijas pirmajāmstundām nodibinājās vai katrā Latvijas pilsētā”, slepkavoja mierīgosiedzīvo tājus.Nozīme turpmākiem pētījumiem ir laika liecinieku atmi ņām, kasnav publicētas “centrālajos orgānos”, bet gan žurnālos un rajonuavīzēs.“Padomju ļaudis,” raksta V. Savčenko “Latvijas PSR vēsturē”1986. gadā, “apšāva jau pirmajās okupācijas dienās un nedēļās,tos masveidīgi iznīcināja koncentrācijas nometnēs Salaspilī,Mežaparkā, Strazdumuižā, Saldū. Bez tam ap 15 tūkstošu280Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)latviešu, galvenokārt Latvijas padomju patrioti, tika ieslodzītskoncentrācijas nometnēs Vācijas, Polijas, Austrijas un Francijasteritorijā, Rīgas, Daugavpils un Liepājas geto.” Starp aktīvistiem,kuri gāja bojā, daļa bija komjaunieši. “Latvijas komjaunatnesvēsturē” par šo traģēdiju nav ne vārda.Profesors Haralds Biezais (1909–1995) 1992. gadā publicētajāgrāmatā “Latvija kāškrusta varā” raksta, ka ne vācu, ne latviešutrimdas vēsturnieki nav pievērsušies nacistu okupācijas laikaizpētei. “To var saprast. Viņiem tad būtu jāiztirzā viņu pašu vaisavu tautas brāļu smagie noziegumi pret latviešu tautu okupācijaslaikā.”Visai tuvu īstenībai ir Viļa Samsona (1920) 1995. gada aprēķini,ka “apšauti vai apcietināti vairāki desmit tūkstoši padomju aktīvistuun viņu piederīgo.”“Tagad .. bez pārtraukuma politiķi, vēsturnieki un cietušie

latvieši runā un raksta tikai par drausmīgajiem noziegumiem,kas pastrādāti PSRS okupācijas laikā Latvijā,” 1995. gada 26.jūlijā žurnāla “Latvijas Vēsture” redakcijai rakstīja cietušais 83gadus vecais A. Ķevlis. “Taču gandrīz tiek noklu sēts no politiķu unvēsturnieku puses par pastrādātajiem noziegumiem vācu okupācijaslaikā Latvijā no 1941. līdz 1945. gadamJāpiekrīt Andrievam Ezergailim, ka latviešu pašaizsardzība 1941.gadā bija nacistu iecerēta un vadīta – gan ar viņu izraudzīto latviešumilitārperso nu Aleksandra Plensnera (1892–1984), Voldemāra Veisaun citu starpniecību – “zemes tīrīšanas” organizācija. Tās nolūkspatiesībā bija kontrolēt latviešus un ierobežot viņu darbību.Aktīvistu problēma līdz šai dienai patiesībā nav sistemātiski pētīta.“Vēsture vēl šodien nevar sniegt apmierinošas atbildes.”Avotu apskatsNo piecām avotu grupām – valsts iestāžu dokumentārajiemmateriāliem, privātpersonu sarakstes, atmiņu pierakstiem, presesun attēlu materiāliem – pētāmajā jautājumā sa glabājies visainepietiekams avotu daudzums. Tas skaidrojams ne tikai ar karanodarī tajiem postījumiem arhīviem, bet arī ar arhīvu iznīcināšanu1944.–1945. gadā, ieskaitot pat pagastvalžu un apriņķu valžu281Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)ēku nodedzināšanu. Tas skaidrojams arī ar Vācijā 1933.–1945.gadā izstrādātā totalitārā modeļa ieviešanu Latvijā, ieskaitotslepenību.Ievērojama nozīme aktīvistu likteņa skaidrošanā ir Latvijas Valstsvēstures arhīva (LVVA) fonda – Valmieras pilsētas komandantūras,Rēzeknes apriņķa komandantūras, Vācijas Drošības policijas unDrošības dienesta (SD) komandiera61 materiāliem.Plaša pirmavotu grupa ir nacistiskās Vācijas noziegumuizmeklēšanas komisijas do kumenti Rīgā un Maskavā. Izpildot PSRSTautas Komisāru padomes (TKP) 1943. gada 16. marta lēmumu nr.299, Latvijas PSR TKP un LK(b)P CK 1944. gada 24. augustā Ludzāpieņēma lēmumu “Par Ārkārtējās komisijas nodibināšanu fašistiskoļaundarību izmeklēšanai” Jāņa Kalnbērziņa vadībā. Komisijas unapakškomisiju darbā iekļāva 25 335 cilvēkus. Šīs komisijas arhīvāsaglabājušies ziņojumi no pagastiem un pilsētām parasti ir tuvuīstenībai un ir izmantojami pētījumos.Svarīgs avots ir bijušās Latvijas PSR VDK krimināllietas. No 49 000prāvām, kuru dokumenti glabājas LVA, apmēram 5000 lietās (10%)stāstīts par pašaizsardzībnie kiem. Vērtējot pašaizsardzībniekupratināšanas protokolus, jāsecina, ka tie sniedz pilnīgākus datuspar aktīvistu skaitu un likteni.975 lappuses biezajā Latvijas PSR IeTK/VDK politiski vajātopersonu rādītājā starp tur minētajām 49 000 personām redzams, kapolitisko aktīvistu apvainošanā piedalījušies arī bijušie nacionalizētosaimniecību īpašnieki, ar aktīvista darbu neapmierinātie vai viņus

apskaudušie iedzīvotāji, izvesto radinieki.60. gadu aukstā kara laika literatūrā izceļas Latvijas PSR VDKdarbinieku ar seg vārdiem B. Arklāns, J. Dzirkalis (P. Ducmanis), J.Silabriedis 1966. gadā izdotā grāmata “Viņi bez maskas”, vairākidokumenti izmantojami pētniecībā.Aktīvistu liktenis nav izsekojams tikai ar vēstures dokumentupalīdzību, šajā darbā bez arhīvu un statistikas materiāliem plašiizmantoti preses materiāli un atmiņu pieraksti, kas nereti ir vienīgieavoti.Lai noskaidrotu Vācijas totalitārisma slepenības apstākļos veiktoaktīvistu vajāša nu, palielinās sekundāro vēstures avotu, tostarp282

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)atmiņu nozīme. Runājot par cilvēku nošaušanām, pēc NirnbergasStarptautiskā Kara tribunāla dokumentiem Vācijas augstāko ierēdņumemuāros vērojams pilnīgs atmiņas zudums.Mierval dis Birze 1957.–1971. gadā uzrakstītajā rakstu krājumā“Arī tāds bija rīts” visai objektīvi apgaismojis aktīvistu likteni unatzinis, ka “aprakstos nekas nav izdomāts”.Arestēto, atbrīvoto un cietumos (vēlāk nometnēs) ieslodzīto,kā arī par mājlopu dzinējiem uz Vāciju nosūtīto aktīvistu sarakstikādreiz pastāvējuši, taču kara postījumos un nodedzinātajās pagastuvaldes ēkās tie acīmredzot gājuši bojā. “Nekādus doku mentus jūspar notikušo Zvārdes pagastā no vācu SD puses neatradīsiet,” 1995.gadā rakstīja no nacistiem cietušais A. Ķevlis, “jo tādu nav. Tasviss noticis uz pašdarbību, jo, kā viņi paši izteicās, mēs kalpojāmuzticīgi Vācijai. Varu tikai piemetināt. Līdz Saldus koncentrācijasnometnei neviens zvārdenieks nenokļuva.”Rēzeknes cietuma mašīnrakstītāja Anna Družiņina (1918) savuiespēju robežās cietumā rakstīja dienasgrāmatu un reģistrēja nocietuma izvestos. Tā dienasgrāmatā minēts, ka 1942. gadā nocietuma uz nošaušanu izveda 52 cilvēkus – piecus politieslo dzītos,trīs zemniekus, piecus, kas apcietināti par sakariem ar sarkanajiem283Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)

partizāniem, un 39 ebrejus. 1943. gada 7. martā aizvests uzGreiškānu kalnu un nošauts 41 ieslo dzītais, bet 1943. gada 31.novembrī – 30 ieslodzītie.Kaut arī pirmavotu trūkuma dēļ laika liecinieku atmiņām irlielāka nozīme nekā pa rasti, atmiņu vākšana, ko autors uzsāka1988. gadā ar Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes studentupalīdzību, lai pētītu aktīvistu no šaušanas gaitu, nebija pietiekamisekmīga, tomēr vairāki desmiti atmiņu pierakstu izmantots šajādarbā. 20. gadsimta radikālo politisko pārmaiņu dēļ, kurām sekojaiepriekšējās varas piekritēju sodīšana, vairāki laika liecinieki līdzpat pēdējam atturējās no precīzu datu sniegšanas vai atmiņupierakstu parakstīšanas. 21. gadsimta sākumā 1941.–1945. gadalaika liecinieki pa lielākai daļai jau aizgājuši aizsaulē.Svarīgs vēstures avots ir laikraksts “Tēvija”, kurā publicētirīkojumi pašaizsardzības sakarā, kā arī atspoguļoti 1941. gadaotrās puses notikumi. Lasot pulkveža Ernesta Kreišmaņa (1890–1963) un publicista Artura Krodera (1892–1973) kopš 1941. gada1. jūlija izdoto avīzi “Tēvija”, redzam, ka tā (atmetot to, ciktāltā bija vācu nacistu vadīta un kontrolēta) atspogu ļojusi - Vācijasarmija Ādolfa Hitlera vadībā frontē grāva Sarkano armiju, gūdamauzvaras, bet partizāni Latvijas frontes aizmugurē, lietojot šīsavīzes pirmajā numurā ieviestu terminoloģiju, cīnījās pret “žīduvadītajām boļševiku un slepkavu laupītāju bandām”, uzdots ziņotpar boļševiku varas atbalstītājiem.No avīzes, gan ar atpakaļejošu da tumu, skaidrs, ka latviešupartizāni cīnījušies pret bēgošās Sarkanās armijas daļām, taču nekurnav minēts, ka viņi 1941. gada jūlijā būtu arestējuši un nošāvušiaktīvistus. Taču, salīdzinot šajā avīzē atspoguļotos notikumus arfaktiski notikušajiem, jākonstatē, ka avīze propagandēja vācunacistu politiku Latvijā ne bez nacistu cenzūras.1944. gada otrajā pusē “Cīņā” izveidoja īpašu rubriku “Lappuseno vācu briesmu pēdām”. Vairākos rajonu laikrakstos publicētāsatmiņas par 1940.–1941. gadu, kas sniedz vairāk faktiskā materiāla,šajā pētījumā izmantotas plaši.Kaut arī pētnieka rīcībā patlaban avotu un literatūras parizvirzīto jautājumu ir nepietiekami, problēmu noklusēt un atlikt uz284Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)vēlāku laiku – īpaši, ja tās iespējamā risināšanā var tikt izmantotipieejamie avoti un vēl var piedalīties laika liecinieki, – būtunoziegums.Aktīvisti1939. gadā – 1941. gada pirmajā pusē, pieņemot uzskatu, kaboļševisms kļuvis cilvēciskāks, Latvijā pastiprinājās austrumuvirziens – krievs labāks nekā vācietis. Šī virziena piekritēji neretikļuva par boļševiku varas atbalstītājiem.Pirmā un nozīmīgākā okupācijas varas nesēju, izpildītāju un

aktīvistu organizētāju grupa bija Latvijas nelegālās kompartijasvietējie vai no PSRS iesūtītie nelegālisti.1940. gada 21. jūnijā no Rīgas cietumiem atbrīvoja 253politieslodzītos, bet kopē jais kompartijas biedru skaits varēja būtap 400 cilvēku. 1940. gada 17.–19. decembrī LK(b)P 9. kongresalaikā Latvijā bija apmēram 2800 komunistu, bet 1941. gada jūnijasākumā jau kopā 5057 komunisti, t.i., 0,25% no visiem iedzīvotājiem.Taču Latvijā 1941. gada vasarā komunisti nepalika, no LK(b)P CKoficiālās statistikas redzam, ka 1941.–1944. gadā šeit atradās 123partijas biedri un 98 kandidāti (kopā 221 cilvēks), no kuriem mirušivai nošauti 28 biedri un 38 kandidāti, kopā 66 (29,9%). Otra politiskiorganizētā grupa bija VK(b)P palīgs – VĻKJS – komjaunatne.Pēc L. Himelreiha datiem, 1940. gada augusta sākumā LatvijasDarba Jaunatnes Savienībā bijuši 3258 biedri.Trešā lielākā politiski organizētā cilvēku grupa bija boļševikuvaras Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) darbinieki. Latvijas PSRIeTK centrālajos un pil sētu, apriņķu un pagastu štatos 1940. gadābija 4923 ierēdņi, cietumsargi, milicijas pilnvarotie u.c. darbinieki.Blakus izpildkomiteju priekšsēdētājiem, kuri stājās pagastuvecākā vietā, katrā pagastā tika organizēts milicijas palīgdienests.1940. gada 2. jūlijā pēc Maskavas ieteikuma LKP CK Sekretariātsnolēma dibināt Strādnieku gvardi. Tajā pieņēma ar LKP biedra vaiStrādnieku komitejas rekomendāci ju. 1940. gada decembrī gvardeslocekļu skaits oficiāli bija 9500 cilvēku, 1941. gada 14. maijāLK(b)P CK nolēma Strādnieku gvardi likvidēt un tai piederošosieročus nodot LPSR IeTK milicijas nodaļām. Pēc Sarkanās armijasvirsleitnanta Siliņa atmiņām Limbažu lauku rajonā pēc Vācijas285Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)armijas uzbrukuma bijuši 65 strādnieku gvardi. Gvardistu Kūjuceļā uz Vitrupi ievainoja, bet vēlāk nošāva. “Tie gvardi, kuri palikauz vietas, tika nošauti no aizsargiem,” 1970. gada 21. decembrīrakstīja Siliņš. Uzskatīja, ka milicijas pilnvarotie un strādniekugvardi, tāpat kā atsevišķi milicijas palīgdienesta locekļi, ir sodāmi.No t.s. sabiedrisko darbinieku vidus apsūdzēto bija mazāk. Šajāgrupā bija cilvēki, kuri sabiedriskā kārtā veica dažādus pienākumus– viņus ievēlēja par tautas tiesu piesēdētājiem, viņi kļuva parMOPR nodaļu vadītājiem, sienasavīžu redaktoriem, sarkano stūrīšupārziņiem, tā it kā iekļūstot t.s. aktīvistu skaitā.Vismazāk po litiski organizēts bija jaunsaimnieku slānis, kasveidojās pēc lielo zemnieku saimniecību (vairāk par 30 ha zemes)nacionalizācijas, – aptuveni 75 000 desmithektār nieku. Kopumā ēkasun inventāru no vecsaimniekiem saņēma 44 000 jaunsaimniecību.Desmithektārnieku ģimenēs bija ap mēram 300 000 cilvēku. ProfesorsA. Ezergailis raksta, ka “viena sestā daļa Latvijas iedzīvotāju vācuvaras un tās latviešu palīgspēku acīs kļuva aizdomīgi”.Kara laika saimniecības padomnieks Vitke pēc brauciena Latvijas

lauksaimniecības inspekcijā pa maršrutu Birži–Jaunjelgava–Gostiņi–Madona 1941. gada 8. jūlija ziņojumā par Latvijas lauksaimniecīburakstīja: “Daudzi jaunsaimnieki no viņiem piešķirtajām zemēmatteikušies, taču vēl pašreiz ir ap 7000 jaunsaimniecību, kuras navnevienam piešķirtas vai ir pagastvalžu piešķirtas dažādām personāmīslaicīgā izman tošanā.” Pēc Vitkes datiem, no 181 pagasta (kopā516 pagastu) 1187 saimniecībām 709 saimnieki aizvesti uz Sibīriju,bet 365 aizbēguši ar boļševikiem, 113 saimnieku atrodas bezvēstsprombūtnē.Ja pieņem, ka iedzīvotāju skaits Latvijā 1940. gadā bija divimiljoni, tad aktīvistu skaits (40 000) bija 2%, bet, ieskaitot arīdaļu no 75 083 desmit hektāru zemes īpašnie kiem, apmēram 5,75%Latvijas iedzīvotāju.Vācijas un PSRS kara sākumposmā aktīvistus varētu iedalīttrijās grupās. Pirmā grupa ar augstākajiem kompartijas, varaslīderiem priekšgalā līdz ar Sarkano armiju bēga uz austrumiem.Otrā kompartijas aktīvistu grupa iekļāvās Strādnieku gvardē vaipadomju un partijas aktī va bruņotajās vienībās, kuras LK(b)P CK286Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)sāka organizēt jau pirmajās kara dienās – 23. un 24. jūnijā. Šādasvienības vismaz teorētiski izveidoja Liepājā, Slokā, Saldū, Skrundā,Bēnē, Blīdenē, Līvbērzē, Remtē, Talsos, Džūkstē, Aucē, Bērzmuižā,Bauskā, Mazsalacā, Jaunsvirlaukā, Trikātā, Rozenē, Staicelē,Salgalē, Augšpilī, Rūjienā, kā arī citās pilsētās un pagastos. Tačulielākajā daļā minēto vietu šo vienību sadursmes ne ar Vācijasarmiju, ne pašaizsardzībniekiem nav konstatētas. Trešās grupasaktīvis tiem neizdevās aizbēgt uz PSRS, vai arī viņi uzskatīja, ka nekoļaunu nav nodarījuši, un palika Latvijā. Daļa bēgļu tika atgriezta.Šādi atpakaļ atgriezti bēgļi arī bija vajāšanu upuri.“Tā saucamajā apjukuma periodā,” raksta laikabiedrs A. Ķevlis,“karš jau bija sācies, vācu armija vēl netuvojās [Kuldīgas] pilsētai,pilsētas padomes priekšsēdētājs Fridrihsons ar saviem aktīvistiematstāja pilsētu un devās uz Tukumu, ielās parādījās aizsargu unLatvijas armijas virsnieku formās tērpti, apbruņoti cilvēki arsarkanbaltsarkanu apsēju uz kreisās rokas.”No Liepājas 1941. gada 27. jūnijā vienā grupā bija apmēram 200sarkanarmiešu, kas devās uz Rīgu. No Daugavpils apriņķa Līvānupagasta ar velosipēdiem bēgošos aktīvistus Bogdanovu un Solovjovupašaizsardzībnieki Jāņa Rušenieka vadībā apšaudīja. Aktīvistiatstāja velosipēdus un slēpās mežā. No Nīcgales puses uz Aglonukopā ar Sarkano armiju, pēc laika liecinieku atmiņām, atkāpās ap70 komjauniešu un aktīvistu.Mērsradznieks Andrejs Zaks 1988. gadā atcerējās: “Karamsākoties, kopā ar Sarkano armiju aizgāja komjau nieši GodmansValdemārs, Rozenštama Paulīne, viņas brālis Rozenštams Fricis.Viņi ar motorlaivu aizbrauca uz Rīgu, lai pēc tam dotos tālāk uz

Ļeņingradu.”Ilūkstes ģimnāzijas komjaunieši Nāruška, Sējāns, P. Ribaks, I.Indāns, karam sākoties, devās uz austrumiem, ar prāmi pārceļotiespāri Daugavai pie Līksnas.Neskaidrs ir jautājums, cik kopumā Latvijas iedzīvotāju aizbēgauz PSRS. Pēc dažiem vācu datiem, 1941. gadā boļševikiem līdziaizbēguši 16 000 Latvijas iedzīvotāju. Rakstu krāju mā “Komunistiskāterora upuri” minēts, ka 1941. gadā uz PSRS bēga un evakuējāsapmēram 46 000 cilvēku.287Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Nacistu plāni, bruņotā pretošanās, palīgpolicijaIekaroto tautu pārvaldīšanai vācu nacistiem 1941. gadābija izstrādāta un plašu vācu aprindu pieņemta ideoloģija, kāarī triju gadu pieredze. Vācijas–Krievijas karā nacisti plānojaboļševistiskās ideoloģijas nesēju iznīcināšanu un līdz ar to zemesattīrīšanu āriešu dzīves telpai austrumos.Vācija Otrajā pasaules karā izmantoja politisko izlūkošanu unpretizlūkošanu, kā arī vairākas slepenā kara vešanas metodes,viena no tām bija ar boļševikiem neap mierināto Sarkanās armijasfrontes aizmugures iedzīvotāju izmantošana.Vācijas armijas izlūkošanas dienesta abvēra 2. nodaļa nodarbojāsarī ar “piektās kolonnas” veidošanu Latvijā. Šai darbā iesaistījāsVācijas armijas ģenerālštāba 12. no daļa “Austrumu ārzemjuarmijas” (Fremde Heere Ost), bet no 1941. gada maija arī Valstsdrošības Galvenā pārvalde (VDGP; RSHA) un armija. Vācijas armijasvirspavēlniecība (VAV) 1941. gada 26. martā vienojās ar VDGP, kaDrošības policijas apakšvienības būs pakļautas armijai un karagadījumā ar Krieviju palīdzēs nodrošināt Vācijas armijas aizmuguri.1941. gada 26. martā vienošanās rakstā starp VAV un VDGP bijanoteikts: “Operatīvās komandas savu uzdevumu ietvaros darbojas,atbildot par civiliedzīvotāju nošaušanu.” Tātad operatīvajāmgrupām un komandām, kaut arī militāri tās bija pakļautasmilitāriem komandieriem, savu uzdevumu veikšanai bija brīvasrokas na cistu “zemes tīrīšanas” ideoloģijas īstenošanai. Operatīvogrupu un komandu darbību precizēja 1941. gada 6. jūnija pavēlepar apiešanos ar aktīvistiem, funkcionāriem un politiskajiemkomisāriem, Vācijas Valsts drošības Galvenās pārvaldes priekšniekaSS ģenerāļa H. Heidriha 1941. gada 2. jūlija pavēle Operatīvāsgrupas “A” priekšniekam ģenerālmajoram V. Štālekeram noteica “arnesaudzīgu skaudrumu” šīs pavēles “ne drīkst likt nekādus šķēršļusjaunokupējamo teritoriju antikomunistisko vai antisemītiskoaprindu centieniem pašattīrīties. Tieši pretēji, to jāveicina,protams, neatstājot pēdas.” Operatīvās grupas vadīja SS un Drošībaspolicijas augstākais priekšnieks un atbalstīja pašaizsardzībnieki.1941. gada 1. maijā Marienburgā Vācijā uz apspriedi augstākoslatviešu virsniekus sasauca Vācijas armijas izlūkošanas vadītājs

288Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Austrumprūsijā pulkvedis Grebe. Sēdē piedalījušies pulkveži ArtursGalindoms (1894–1966), Vilis Janums (1894–1981), A. Plensners,Arturs Silgailis, pulkvežleitnanti Viktors Deglavs (1902–1941) unErvīns Pētersons (1893–1959), kā arī pulkvedis Pauls Celle (1892–1974), Emīls Grapmanis (1903–1989), Nikolajs Karlsons (1896–1981). Apspriedē nodibināja Latvijas Nacionālo karavīru biedrību(LNKB), par kuras priekšnieku kļuva pulkvedis A. Plensners, bet parpastāvīgo štāba priekšnieku – pulkvežleitnants V. Deglavs. “LNKB,”rakstīja H. Biezais, “bija tikai segvārds vāciešu organizētai latviešuizlūkošanas grupai,”– kura bija devusi solījumu “darboties vācuvajadzību interesēs”, cīņai par “Latvijas iekļaušanu Eiropas jaunajāiekārtā”. Viens no trim kādreizējiem Baltijas valstu virsniekiem,kurš saņēma “savus” norādījumus no Vācijas armijas izlūkošanas 2.daļas un nodeva tālāk pretošanās grupām Latvijā, bija A. Plensners.Jau 1941. gada 21. maijā Vāci jas armijas Galvenā štābaIzlūkošanas nodaļa paredzēja 2. izlūkošanas daļas Baltijasnomaļvalstu nacionālo pretošanās grupu organizēšanu unapmācīšanu. Pēc šī plāna bija paredzētas pretošanās grupas Baltijasvalstīs, kā arī atsevišķas personas, kuras kā speciālisti “pašreizVācijā tiek apmācītas viņu sevišķajiem uzdevumiem”. Vācijā bijavisu triju Baltijas valstu “vadoši sakaru vīri” – augstākie virsnieki,militārie atašeji, “kas no 2. izlūkošanas daļas sistemātiski saņem unnosūta tālāk norādījumus”. Taču Baltijā “esošās pretošanās grupas,ieskaitot to virs- un apakšvadītājus, nezina, ka viņu augstākā vadība[savukārt] tiek vadīta no vācu militārās puses”.Vadības uzdevumi šiem sakaru virsniekiem bija jāpārtulko“zemes valodā” un caur Somiju vai Rīgas ostu jānogādā Baltijā,radot iespaidu, ka pavēles dod Baltijas valstu valdības. Savukārtsabotāžas speciālistu, kuri bija solījušies “pakļauties vāciešumilitārajiem likumiem”, apmācības notika 45 vīru grupās kādāVācijas lidlaukā. Viņus bija paredzēts nosūtīt uz Baltiju “tikaipašā pēdējā X minūtē”. Turklāt izlūkošanas daļa piešķīra 100tulku un ceļvežu, kurus iecēla speciālvadītāja (Sonderführer)amatā.1941. gada 3. jūnijā bija paredzēts sabotāžas speciālistiemizdalīt kabatlakatiņus rūsas krāsā, ar dzeltenu apli vidū. 1941. gada289Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)jūnijā operatīvo grupu vadība pulcējās Dunbenkurā, kur R. Heidrihsun VDGP 1. daļas (personāldaļa) šefs policijas ģenerālmajors BrunoŠtrekenbahs (1902–1977) katrai armijai norīkoja vienu operatīvogrupu un deva rīkojumu operatīvās grupas ātri apgādāt ar ieročiem,transportu, tulkiem. Par PSRS vadošā slāņa likvidēšanu R. Heidrihs1941. gada 17. jūnijā Berlīnē personiski instruēja operatīvās grupas,bet vēlāk nosūtīja arī rakstisku instrukciju.

Katrai Vācijas armijai tika pievienots viens cilvēkšāvēju (killeru)pulks, kuram bija jāveic arī vietējās policijas organizēšanasdarbs. Operatīvās grupas galvenais uzdevums bija organizēt sodaekspedīcijas, piesaistot vietējos spēkus. Operatīvo grupu “A” kopš1941. gada jūnija komandēja ģenerālmajors V. Štālekers.Vācu specdienestu panākumi Latvijas nacionālo partizānuorganizēšanā salīdzi nājumā ar latviešu pašiniciatīvu – īpaši pēc1941. gada 22. jūnija – bija tik niecīgi, ka 1941. gada 30. jūnija (?)pavēlē 291. kājnieku divīzijas komandieris, kurš kopš 1941. gada 23.jūnija bija sastapies ar latviešu partizānu darbību, atbilstoši vācuoku pācijas plāniem šo kustību centās gan veicināt, gan vienlaikusierobežot.“1. Pašaizsardzībai jāaprobežojas ar zemes nomierināšanu untīrīšanu no boļševiku terora un izkliedētajiem krievu karavīriem.2. Pašaizsardzības spēki nekādā gadījumā nedrīkst pretendēt uzietekmi zemes nākotnē, tiem jābūt par palīgspēkiem.3. Vācu armijai jānodibina kontakti ar latviešu pašaizsardzībasvadītājiem, tie jāapgādā ar nepieciešamajiem ieročiem un munīcijuun jāvada.4. Latviešu pašaizsardzība jāapbruņo tikai ar vieglajiem rokasieročiem, kurus iegūst no krieviem, liedzot izmantot ložmetējusun lielgabalus.5. Pašaizsardzībā drīkst iekļaut ne vairāk kā 2% iedzīvotāju,t.i., 20 vīru uz 1000 iedzīvotājiem.”Pētnieks Jānis Viļums konstatējis, ka parti zānu grupas Latvijādarbojušās līdz 1941. gada 14. jūnijam (Bilskā, Gaigalavā), vairāknekā 30 pagastos un pilsētās pēc 1941. gada 14. jūnija, bet Vidzemēun Ziemeļlatgalē arī vēlāk.290Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Pašaizsardzības vienību izveidē un darbībā kara sākumā lielaloma bija Latvijas armijas virsniekiem un aizsargu komandieriem.Taču arī ārējo ietekmi nevarēja izslēgt. Bijušais Latvijas SDkartotēkas vadītājs 1941.–1943. gadā un “Pērkoņkrusta” valdesloceklis Felikss Pēteris Rikards 1945. gadā liecināja čekai, ka1941. gada janvārī viņš iestājies Vācijas izlūkdienestā. Tā vadītājaVernera Burkarda uzdevumā viņš ar saviem aģentiem ne tikai vācisdatus par Sarkanās armijas militāro celtniecību Latvijā, bet arīorganizējis “bandītu grupas” vairākos ap riņķos: Rīgas (Lauberē,Suntažos, Ķeipenē, Duntē, Vidrižos, Straupē, Limbažos), Cēsu(Līgatnes papīrfabrikā), Jelgavas (Īlē, Platonē, Vircavā, JelgavasLauksaimniecības akadēmijā). Taču no 12 nosauktajām deviņāsvietās J. Viļumam pretošanās kustību nav izdevies atklāt. BijušaisViesītes komandants P. Tauriņš (1914) 1948. gadā liecināja čekai, kaviņu par komandantu iecēlis Vācijas armijas vienības komandierisHofenkleins 1941. gada 28. jūnijā. Ko mandanta pienākumus viņšpildījis sešas dienas (vēlāk virsleitnants Silenieks). Viņa rīcībā

bijis apmēram 50 pašaizsardzībnieku, kurus komandējis aizsargukomandieris Pēteris Kalniņš.Savukārt Zasas pagasta pašaizsardzībnieku komandieris AndrejsSarkans (1893) čekai liecināja, ka apmēram 30 partizānu sanācis uzpirmo sēdi Zasā, kad boļševiku varasvīri jau bijuši aizbēguši, betvācieši vēl nebija ieradušies. Sākumā partizāniem bijusi tikai vienašautene, vēlāk savākuši apmēram 20, kā arī šautenes ar apgrieztustobru. Partizāni darījuši to, ko nolēmuši pirmajā sanāksmē.Pēc vāciešu ienākšanas Jēkabpilī viņi nonākuši Jēkabpils apriņķapriekšnieka Augusta Dzenīša pakļautībā. 1941. gada septembrī Zasājau bijis 80 palīgpolicistu, kuri iedalīti vados pa 15–20 katrā. Viņiarestējuši atkāpjošos sarkanarmiešus un ieslodzījuši vidusskolastelpās.24. teritoriālā strēlnieku korpusa 227. kājnieku pulka kapteinis K.Zīlēns (1905) liecināja čekai, ka partizānu grupa Valkā organizējusiesno šī pulka dezertieriem un nosaukta par komandantūru, Valkaspartizānu grupā bijis apmēram 80–120 cilvēku, un tā darbojusieskapteiņa Pētera Remeša vadībā. Grupas dalībnieki bijuši apģērbti291Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)gan aizsargu, gan armijas formas tērpos, gan arī privātās drēbēs,bet visi uz kreisās rokas valkājuši lentes Latvijas karoga krāsās.Ilūkstes apriņķa Dvietes pagasta partizāns Eduards Rudzītis(1920) 1947. gada 30. septembrī LPSR VDK Ilūkstes apriņķa daļasizmeklētājam liecināja, ka Vācijas un PSRS kara pirmajās dienāsDvietes pagastā organizējusies partizānu nodaļa. Vēl Sarka nāarmija neesot atstājusi Dvietes pagasta teritoriju un vācieši vēlneesot ienākuši, kad Dvietes pagasta iedzīvotāji, kuri neieredzējaboļševiku varu – bijušie aizsargi, policists un citi –, sapulcējušiespie Dvietes katoļu mācītāja Aloiza Gabra (1888–1969).“Es atceros kā šodien, ka 1941. gada jūnijā mācītāja mājāsapulcējās vairāk nekā piecpadsmit cilvēku un tieši: Jānis Āboliņš –bijušais vecākais policists, Konstantīns Salna, Voicehs Ancāns, JānisŠurka, Jāzeps Rudevics, Staņislavs Pupiņš, Kazimirs Krapāns, JānisGlaudāns, Jānis Dombrovskis, Banders – vārdu neatceros – un dau-dzi citi, visus neatceros. No sanākušajiem sevišķi aktīvi bija JānisĀboliņš un Jānis Dombrovskis. Visi klātesošie sāka izstrādāt plānu,nolēma visu padomju aktīvu arestēt un ieslodzīt cietumā līdzvāciešu atnākšanai, uzbrukt sarkanarmiešiem, kas atkāpjas, atņemtviņiem ieročus un cīnīties pret komunistiem, komjauniešiem uncitiem aktī vistiem. Daudzi klātesošie bija bruņojušies ar pistolēmun šautenēm. Drīz vien ķērās pie praktiskas darbības. Tādā veidāvēl pirms vācu ienākšanas 1941. gada jūnijā es brīvprātīgi iestājospartizānos Dvietes pagastā.”Ilūkstes apriņķa Dvietes pagasta bijušais komandants AntonsRinkevičs (1901–1989) 1951. gada 27. decembrī čekai liecināja, ka1941. gada jūlijā viņš pēc savas iniciatīvas Dvietes pagastā izveidojis

partizānu grupu no personām, kas bijušas naidīgi noskaņotas pretpadomju varu. Šīs grupas dalībnieks Jāzeps Daģis 1945. gada 28.augustā liecināja čekai, ka A. Rinkevičs grupu organizējis vēl pirmsvācu karaspēka ienākšanas.Dau gavpils apriņķa Līksnas pagastā partizānu grupu pirmajāsdienās pēc nacistu okupācijas organizēja bijušie Latvijas armijaskapteiņi Pētersons un Blūzmanis un aizsargs Antons Kudiņš.Pēc vēsturnieka Jāņa Dzintara ziņām, Plāņu un Trikātas pagastāValdemārs Krie viņš, Kārlis Mežulis un citi bijušie aizsargi un292Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)lielsaimnieki jau 1941. gada jūnija sākumā bija izveidojuši bruņotupretošanās grupuOperatīvās grupas “A” ierašanās Latvijā 1941. gadā1941. gada 14. jūnijā izsūtīja Penkules pagasta aizsarga Gaitaraģimeni, bet pašam Gaitaram izdevās noslēpties mežā. “Kad ienācavācieši,” 1990. gadā raksta Vilma Spāre, “Gaitars sāka aktīvudarbību. Viņš nodibināja aizsargus no tiem, kas bija palikuši,veidoja komandanta punktus, kur vajadzēja, cauri braucot, rādītcaurlaides. Pats Gaitars bija galvenais komandants Penkulē. Gaitarsarī atjaunoja pagasta valdi, iecēla pagasta vecāko un sekretāru.Kad bijušais pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Bergspats ieradies, lai nodotu izpildkomitejas zīmogu, Gaitars viņusaņēmis ciet un aizvedis uz Sieramuižu netālu no Jelgavas. Noturienes Bergs nosūtīts uz Sa laspili un vēlāk nošauts.”Kā rakstīja Valmieras rajona laikraksta “Liesma” redaktors A.Paegle, arī Limbažos Arnolds Lubavs, vēlākais komandants FricisŠvēde un citi vēl pirms Vācijas karaspēka ienākšanas 1941. gadajūlija sākumā bija izveidojuši lauka karatiesu.Ezeres pagastā partizānu grupu 60 cilvēku sastāvā organizējaaizsargs Ž. Ruicēns (1905). Grupa jau jūnija beigās apšaudījabēgošos sarkanarmiešus. 1941. gada 26. jūnijā Ž. Ruicēns izsaucapie sevis izpildkomitejas locekli Frici Ulmani, atņēma viņam seifaatslēgas un arestēja. 1941. gada jūlija beigās grupa arestējaapmēram 10 cilvēku.Rankas pagastā pašaizsardzības grupā ietilpa 15–20 bijušoaizsargu Jāņa Irša vadībā.1941. gada 18. jūlija ziņojumā minēts, ka Operatīvā komanda 1b9. jūlijā ieradusies Rēzeknē. E. Mača vadībā organizēta palīgpolicija120 vīru sastāvā, turklāt 30 vīru atsūtīts no Rīgas. Pagastāpalīgdienestā parasti bija 30–80 vīru. “Policija saņēmusi norādījumuvadošos komunistus ieslodzīt Rēzeknes cietumā.” Dagdā partizānugrupa noorganizējās 1941. gada 14.–15. jūlijā divpadsmit cilvēkusastāvā, to vadīja koman dants Romanovskis. Grupas uzdevums bijasavākt ieročus, velosipēdus, radioaparātus, arestēt komjauniešus,strādnieku gvardus, aktīvistus. Partizāni arestēja Dagdas pagasta293

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)izpildkomitejas priekšsēdētāju Eizanu, viņa vietnieku Fjodorovuun vairākus aktīvistus, no kuriem divus nosūtīja uz Rēzekni, kā arīsavāca 12 velosipēdu un piecus radio aparātus. Tas liecināja, kapartizāni veic okupācijas varas uzdevumus.Krustpilī pašaizsardzību organizēja pilsētas galva Mārtiņš OskarsVētra (1908–1980.).“Tūlīt pēc kara sākuma, 1941. gada 22. jūnijā,” 1992. gadāatcerējās Zvārdes pagasta Sātiņu tirgotājs Lācis, “Zvārdes pagastaaizsargu nodaļas priekšnieks sapulcināja slepenā sēdē aizsargusun mani Zvārdes kapos, lai apspriestu rīcības plānu vācu armijasienākšanas gadījumā Saldus pilsētā, kā rīkoties ar komunistulīdzskrējējiem un jaunajiem zemes ieguvējiem. Lēmums bija visusno šaut bez kaut kādas izmeklēšanas vai tiesas sprieduma.”Pēc Vecmoku pagasta policista A. Lindermaņa liecības Tukumājau 1941. gada pirmajās dienās aizsargi un Latvijas armijas virsniekibija noorganizējuši apmēram 40 vīru lielu partizānu grupu. Pēcģenerāļa R. Bangerska sniegtajiem da tiem, Gulbenes partizānuvienībā pulkvežleitnanta Kārļa Aperata (1892–1944) vadībā bijaapmēram 700 vīru, tajā sastāvēja no Latvijas 24. teritoriālāstrēlnieku korpusa dezertējušie sakaru bataljona karavīri.1941. gada vasarā Latvijā, īpaši Vidzemē, darbojās 129 nacionālopartizānu grupas.Rīgas komandanta pulkveža Valtera Ulleršpergera pavēlejau pirmajā okupācijas dienā 1941. gada 1. jūlijā uzdeva “Rīgānoorganizēt palīgpolicijas (Hilfspolizei) dienes tu. Palīgpolicijasdarba nozīme ir sarkanbaltsarkana lente ap kreiso roku undienesta apliecība. Par palīgpolicijas priekšnieku ieceltspulkvedis [Voldemārs] Skaistlauks [1892–1972].” Naktīs izsludinājakomandantstundu. Pulkvežleitnantu Voldemāru Veisu (1897–1944)iecēla par kārtības dienesta pagaidu priekšnieku. “Latvijā pēc vācuarmijas ienākšanas,” 1941. gada 18. augusta ziņojumā rakstījaV. Štālekers, “tika izveidota pašaizsardzība, kura sastāvēja nodažādu iedzīvotāju grupu pārstāvjiem un tāpēc politisku uzdevumuveikšanai nebija pilnīgi noderīga. [..] Tāpēc pašaizsardzība tikareorganizēta par palīgpoliciju, kura tagad sastāv no izlasītiem,294Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)uzticamiem un profesionāli sagatavo tiem cilvēkiem. Lielākajāspilsētās palīgpolicija pakļauta prefektiem.”Latvijas vietējiem pašaizsardzības dalībniekiem, vēlākpalīgpolicistiem, saglabājās rīcības brīvība, jo rīkojumos rakstītobija iespējams tulkot arī mazliet citādi.1941. gada 4. jūlijā “Tēvijā” publicētajā Uzaicinājumā “visinacionāli domājoši latvieši – pērkoņkrustieši, studenti, virsnieki,aizsargi un citi” tika aicināti “pieteikties pie drošības komandasvadības Valdemāra ielā 19”. Uzaicinājumu bija parakstījis Rīgas

pilsētas latviešu komandants pulkvežleitnants V. Veiss. 1941.gada 8. jūlijā V. Veiss atkal rakstīja: “Uzaicinu pieteikties bij.V/D [virsdienesta] instruktorus, kadetus un aizsargus, kas vēlētosiestāties pašaizsardzības vienībā, Rīgā, Miera ielā 60.” Atkārtotaisuzaicinājums liecināja par tā svarīgumu okupācijas varas iecerētajai“zemes tīrīšanai”.“Kad Rīgā ieradās no Berlīnes karaspēka līdzpaņemtie pulkvedisPlensners un pulkvež leitnants Deglavs un ar lauka komandantūraspiekrišanu pārņēma pašaizsardzības izveidi, kādu laiku radāslielas grūtības to organizēt brīvprātīgi,” – tā rakstīja ģenerālis V.Štālekers. Šis posms beidzās 1941. gada 7. jūlijā, kad Operatīvāsgrupas “A” komandieris ģenerālmajors V. Štālekers iecēla pulkvediV. Veisu par Rīgas latviešu palīgpolicijas priekšnieku. 1941. gada8. jūlijā Štālekers aizliedza valkāt latviešu na cionālo formastērpu.Visai labu priekšstatu par pirmo aktīvistu likteni sniedz ģenerāļaV. Štālekera Operatīvās grupas “A” atskaite par laiku no 1941. gada21. jūnija līdz 1941. gada 15. oktobrim. Operatīvās grupas “A”uzdevums – tā kopā ar Vācijas armijas pirmajām vienībām 1941.gada 23. jūnijā devās ceļā – bija sagūstīt komunistu funkcionārusun iegūt komunistu dokumentālos materiālus. “Tāpēc trijāsBaltijas provincēs,” rakstīja V. Štālekers “jau pirmajās stundās pēcto ieņemšanas no vietējiem uzticamiem cilvēkiem tika izveidotasbrīvprātīgo vienības, kuras mūsu vadībā sekmīgi veica šos pienāku-mus.” Latvijā tika organizēta pašaizsardzība (Selbstschutz). Par tāsapriņķu vienību priekšniekiem tika iecelti bijušie virsnieki. Drošībaspolicijas uzdevums bija īstenot pašattīrīšanās centienus un vadīt tospareizās sliedēs, lai pēc iespējas ātri sasniegtu iecerēto attīrīšanos.295Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Visus iedzīvotājus Vācijas Drošības policija šķiroja trijās grupās– funkcionārus un komisārus arestēt un nošaut; smagus noziegumusneizdarījušos arestēt un ieslodzīt; politiski kaitīgos – uzskaitīt. TāLatvijā tika uzskaitīts 23 000 personu. Vācijas Drošības policijarīkojās pēc 1941. gada 2. jūnija slepenās instrukcijas “Komunistukolaborantu arestēšana”.Palīgpolicijas (Schutzmann) nosaukums minēts H. Himlera 1941.gada 6. novem bra pavēlē. Palīgpoliciju iedalīja trijās kategorijās. Akategorijas policisti veica policijas funkcijas pilsētās un pagastos.Šai grupai bija formastērps, un par dienestu tā saņēma algu. Bkategorijas policisti pildīja sardzes dienestu un piedalījās akcijās.Viņiem ne bija formastērpa, bet tie valkāja uz kreisās rokas zaļulenti ar uzrakstu “Schutzmann” . No šucmaņiem izveidoja Latviešukārtības policiju (Ordnungspolizei, Order Police), SS un SD policiju.Tāpat kā visās iekarotajās teritorijās, arī Latvijā nacistuokupācijas vara abas policijas veidoja galvenokārt no vietējiemlatviešiem. Kā redzams no SS un policijas priekšnieka Latvijāziņojumiem, Latvijā policijas dienestā pieteicās tik daudz vīriešu,

ka ar 1942. gada 8. aprīļa kārtības policijas priekš nieka pulkvežaKnehta rīkojumu brīvprātīgo pieņemšanu pārtrauca. 1941. gadaoktobrī bija 8218 latviešu palīgpolicistu.Latviešu drošības palīgpolicija un drošības dienests darbojāspiecos galvenajos vir zienos: 1) no aresta izvairījušos un uz PSRSaizbēgušo aktīvistu apzināšana un uz skaite; 2) ebreju slēpšana; 3)dezertieru vajāšana ciešā sadarbībā ar Vācijas abvēru; 4) padomjuradioraidījumu klausītāju apzināšana; 5) pretvācu noskaņojumaizplatītāju atklāšana.Latviešu SD Ilūkstes atbalsta punktam priekšniecība nosūtīja300–400 meklējamo personu uzvārdus. No tiem Ilūkstes SD atbalstapunktam izdevās aizturēt 83 personas.Latviešu drošības palīgpolicija iekārtoja un apkalpoja t.s.Latviešu kartotēku, kurā bija dati par pretvalstiski noskaņotajiemiedzīvotājiem, to vidū komunisti, komjaunieši, padomjuaktīvisti. Latviešu kartotēku vadīja F. P. Rikards, un tā atradāsArāja komandas štābā Valdemāra ielā 19, vēlāk Merķeļa ielā.296Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Materiālu vākšanai kartotēkas darbinieki izbrauca arī uz laukiem.Kartotēku SD izmantoja, lai arestētu iedzīvotājus, to sauca par“Sonderkommando Rikards” . “Vērtīgā sadarbībā”, kā teiktsvācu ziņojumā, Lietuvā uzskaitīja 10 000, bet Latvijā pat 23 000personu. Jānis Sīmanis (1912) no 1941. gada jūlija līdz 1943. gadamartam strādāja Latvie šu kartotēkas operatīvajā nodaļā par grupas(četri cilvēki) vadītāju. “Šī nodaļa,” čekai 1947. gadā liecināja J.Sīmanis, “ar aģentūras starpniecību un izmeklēšanu vāca datus parkomunistiem, komjauniešiem un padomju aktīvistiem.”Latviešu drošības palīgpolicijas arestētās personas Ilūkstē1942.–1943. gadāUzvārdsNodarījumsHelēna KreicsIzbēgušo sarkanarmijas gūstekņuatbalstītājaBalodisNo Daugavpils geto izbēgušo ebrejuatbalstītājsĀdolfs BicānsKlausījies padomju radioraidījumusĀdolfs MežraupsPretvācu noskaņojumsPēteris KrasovskisStrādājis milicijāPēteris ZarkevicsPadomju aktīvistsLatvijas drošības palīgpolicijas priekšnieks nebija pārliecināts, ka

visas pret okupācijas varu naidīgi noskaņotās personas “izķertas”,jo tās varēja būt mainījušas dzīvesvietu vai pat pārcēlušās uzPSRS. Tāpēc 1942. gada 1. jūnijā minētā iestāde tipogrāfiski izdevameklējamo personu sarakstu. To izsūtīja visām dienesta vietām.Bija noteikts, ka sarakstam, “veicot dienesta pienākumus, jābūtklāt”. Sarakstu papil dināja ar jaunām personām, izpildot speciālaskartītes vai arī “nokārtotos gadījumos” izsvītrojot. Sarakstu bijaparedzēts izdot ik gadu, bet vajadzības gadījumā arī ik pusgadu.Sarakstā 208 lappusēs iekļauts ap mēram 5000 meklējamo personu,norādot uzvārdu, vārdu, dzimšanas laiku un vietu, kā arī pievienotskāds no pieciem šifrētajiem apzīmējumiem vai šo apzīmējumukombinācija297Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Sevišķi bīstamām personām bija šifrs – “arestēt un nekavējotiespaziņot”. Kaut arī sarakstu, kā teikts virsrakstā, bija izdevusiKriminālpolicija, tajā pārsvarā bija politiski vajātie. Starpmeklējamām personām bija daudzi uz PSRS aizbēgušie ar AugustuKirhenšteinu, Vili Lāci, Semjonu Šustinu priekšgalāIzpildot Vācijas ģenerālpilnvarotā darbaspēka izmantošanā FričaZaukela rīkojumu, 1942. gada pavasarī t.s. jaunsaimnieku akcijasrezultātā uz Vāciju no sūtīja 2517 bijušo jauno zemes ieguvēju.Kopā ar “Latgales akciju” tika aizturētas 10 775 personas.1943. gada 20. augustā R. Lange parakstīja pavēli paroperāciju Latgalē ar kodētu nosaukumu “Sommerreise” (“Vasarasceļojums”). Šajā operācijā pēc Drošības dienesta un pa gastu valdessastādītajiem sarakstiem bija jāarestē un jānosūta darbā uz Vācijuvai koncentrācijas nometnēm apmēram 4000 “politiski neuzticamupersonu”. Operācijā piedalījās 1157 policisti, kuri arestēja unizsūtīja 3304 cilvēkus ar ģimenēm.Aktīvistu aresti un ieslodzīšanaAktīvistu aresti Latvijā sākās partizānu darbības posmā, tačukulmināciju sasniedza vācu okupācijas varas vadībā.Drošības apcietinājumu (Schutzhaft) nacisti praktizēja kopš1933. gada, lai izolētu savus politiskos pretiniekus. Jau 1936.gadā bija no teikts, ka valsts slepenpolicijas rīkojumi un rīcība navpārbaudāma tiesā. 1939. gada 24. oktobrī publicēja rīkojumu: “Karalaikā apcietinātos no drošības apcietinājuma neatbrīvo.” VācijasValsts slepenpolicijas (gestapo) 1939. gada 20. septembrī ieviestaistermins “speciālā apiešanās” ( Sonderbehandlung; SB) nozīmējanāves spriedumu. “Speciālo apiešanos” vispirms attiecināja uznacistu politiskajiem preti niekiem, vēlāk uz ebrejiem u.c. Par šīsoda ieviešanu centās pārliecināt nacistiskā propaganda.Ādolfa Hitlera 1941. gada 13. maija rīkojumā par “Barbarosasplāna” karadarbības zonas civilpersonu nepakļaušanu karatiesāmnoteikts: “Ienaidnieka civiliedzīvotāju noziegumi līdz turpmākamneietilpst karatiesu un lauka karatiesu kompetencē” (1. §). Šo

vadoņa rīkojumu konkretizēja jau minētā R. Heidriha 1941. gada29. jūnija pavēle, ka jāveicina iekaroto apgabalu iedzīvotāju298Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)“pašattīrīšanās”, neiesaistot Vācijas spēkus un neatstājot nekādupēdu.Vācijas armiju kaujas grupas “Ziemeļi” sastāvā darbojāsOperatīvā grupa “A” (Einsatzgruppe A) ģenerāļa V. Štālekera vadībā.Operatīvās grupas “A” darbu labi atspoguļo tās ikdienas ziņojumiVācijas valsts Galvenajai drošības pārvaldei Berlīnē. Operatīvākomanda 1a 1941. gada 27. jūnijā Durbē (ziemeļaustrumos noLiepājas), Grobiņā (7 km austrumos no Liepājas), Asītē (8 kmaustrumos no Priekules), vēl viņpus vācu priekšposteņiem, un Skodā(apmēram 50 km uz dienvidiem no Liepājas) veica 41 akciju.Aktīvistu aresti, kā liecina laika liecinieki, sākumā parasti notikapēc boļševiku okupācijas laikā cietušo (nacionalizēti īpašumi,atlaisti no darba, izvesto piederīgie u.c.) vai arī tādu, kuri izlikāspar cietušajiem, norādījuma. “Propagandas ietekmē,” rakstījalaika liecinieks Vilnis Bankovičs, “daudzi latvieši, sevišķi izvestoun nomocīto piederīgie, pēkšņi pārvērtās negausīgos atriebējos...Varām mainoties, atklājās mūsu tautas nožēlojamās īpašības.Diemžēl.”Tas pirmkārt. Otrkārt, aktīvistu aresti, kā redzēsim, notika pēcpagasta vai pilsētas “jaunās vadības” sastādītajiem sarakstiem.Treškārt, arestēja pēc pašaizsardzības vadītāju rīkojuma.Ceturtkārt, arestēja cilvēkus, ar kuriem centās nokārtot personiskuspārinodarījumus vai personisku nepatiku.1941. gada jūlijā V. Štālekera ieceltais Rīgas prefekts RobertsŠtiglics ik pārdie nas ziņoja Latviešu drošības policijas un SDpriekšniekam Krauzem par komunistu arestiem. Spriežot pēckriminālpolicijas ziņojumiem Rīgas prefektam, kriminālpolicijajau 1941. gada 3. jūlijā par komunistisko darbību bija arestējusi20 personu, kuras nodotas politiskās policijas rīcībā. 5. jūlijāarestēti astoņi aktīvisti. 1941. gada 5.–6. jūlijā prefektūras 6.iecirknī arestēja 13 strādnieku gvardu, prefektūras 5. iecir knīaizturēti 15 strādnieku gvardi. Rīgas prefekts ziņoja, ka 7.–8. jūlijāRīgā aizturēti 272 komunisti un pēc vācu karavīru norādījuma19 citas personas, kopā 291 cilvēks. No tiem 14 atbrīvoti, bet277 apcietināti. 1941. gada 8. jūlijā Rīgā izdarīta kratīšana 557299Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)dzīvokļos, atrasts 291 komunists; 9. jūlijā aizturēti 184 cilvēki, notiem arestēti 150 komunisti; 14. jūlijā aizturēti 194 cilvēki, no tiemarestēti 112 komunisti; 15. jūlijā arestēti 93 komunisti; 19. jūlijā –47 komunisti. 24. jūlijā Rīgā arestēts 200 komunistu; 25. jūlijā – 52;26. jūlijā – 57; 27. jūlijā – 74 komunisti. Tātad tikai deviņās dienāsvien Rīgā bija arestētas vai aizturētas 1192 personas.

Jānis Limbēns (1919), kurš 1941. gada jūlijā brīvprātīgi iestājāsArāja komandā, liecināja čekai, ka komanda 1941. gada vasarā katrunakti arestējusi 30–40 cilvēku. Rīgas apriņķa policijas priekšnieksJānis Veide 1941. gada 10. jūlijā bija arestējis 27, bet 12. jūlijā– 34 cilvēkus, galvenokārt desmit hektāru zemes īpašniekus. 14.jūlijā arestēja 45; 16. jūlijā – 20; 21. jūlijā – 23; 22. jūlijā – 40cilvēku, kurus apvainoja komunistiskā darbībā. Tātad tika arestēti189 Rīgas apriņķa iedzīvotāji. Rīgas apriņķī 1941. gada jūlijā vienādienā arestēja vidēji 30 komunistu. 1941. gada 23. jūlijā, kā ziņojaapriņķa policijas priekšnieks J. Veide, “Pļaviņās nošauti 11, Ogrē –trīs, bet Lielvārdes pagastā – pieci komunisti”.Tā Rīgas prefektūras 2. iecirknis 1941. gada 27. jūlijā ziņojaprefektūrai: “Ievadītas izziņas par komunistisku darbību un aktivitātikomunistu varas laikā Latvijā pret 7 personām. Izziņas tiek turpi-nātas.” Arī 6. iecirknis “politiskā lietā aiztur 6 personas, to skaitā3 no Latgales”. Prefektūras 5. iecirknī aizturēti 33 komunisti un 14personas noskaidrošanai.Spriežot pēc Rīgas Drošības dienesta priekšnieka pulkvežleitnantaV. Veisa un viņa vietnieka pulkvežleitnanta Roberta Oša RīgasKārtības dienesta vadībai sniegta jiem norādījumiem un rīkojumiem,laikā no 1941. gada 18. jūlija (protokols nr. 2) līdz 1941. gada 7.oktobrim (protokols nr. 9) Rīgas Kārtības dienests ne tikai izpildījisvācu okupācijas varas drošības dienesta rīkojumus, bet arī parādījissavu iniciatīvu. Tā 1941. gada 25. septembra apspriedē V. Veissuzdeva: “Komunistu laika varasvīru izolēšanā jāparāda lielākaaktivitāte, apcietinot, izmeklējot lietas un ziņojot….”1941. gada 22. septembrī V. Veiss ziņoja Rīgas Kārtības dienestakomandieriem, ka Vācijas policijas vadītājs un politiskās policijasšefs H. Himlers, kurš bija apmeklējis Rīgu, izteicis pateicību RīgasKārtības dienestam par kārtīgu darbu. Vairākās pilsētās un pagastos300Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)ar rīkojumiem bijušajiem aktīvistiem uzdeva labprātīgi pieteiktiespolicijā.Rīkojums Nr. 1.Visiem Tukuma pilsētā dzīvojošiem iedzīvotājiem, kas sastāvējušikomunistu organizācijās, līdz š.g. 25. jūlijam jāierodas personīgireģistrēties Tukuma latviešu komandantūrā Pils ielā Nr. 14.Komandantūrā jāreģistrējas zemāk minēto organizācijudalībniekiem un tehniskiem darbiniekiem:Komunistiskās partijasKomjaunatnesStrādnieku gvardesMopra – Sarkanās palīdzībasOsoviachimaSarkanā krustaOrganizāciju dalībnieki, kuri nebūs labprātīgi reģistrējušies,

tiks uzskatīti kā per sonas, kas turpina nelegālu politisku darbību,un tiks saukti pie atbildības pēc kara sodu likumiem.1941. gada 18. jūlijāTukuma apriņķa priekšnieksPalīgpolicijas dienesta priekšnieksSevišķi centās aizturēt pilngadīgus jauniešus un vīriešus spēkagados.1941. gada 24. jūlijā Vācijas armijas pavēlnieks Ostlandēpublicēja “Uzsaukumu iedzīvotājiem”, kurā vēlreiz atgādināja paratstāto ieroču un mantu nodošanu un uzdeva nekavējoties pieteikt“Sarkanās armijas virsnieku, karavīru, padomju komisāru, kā arītādu personu atrašanās vietas, kas darbojušās padomju labā”.Par šiem cilvēkiem jāziņo, un viņu slēpšana, kā arī pabalstīšanaaizliegta.Apriņķu komandanti veica arestus ar pilsētu un pagastupalīgpolicijas starpniecību. Zasas pagasta palīgpolicijas priekšnieksAndrejs Sarkans (1893) nopratināšanā čekā 1947. gada 5. februārīliecināja, ka viņu izsaucis Jēkabpils apriņķa priekšnieks pulkvedisA. Dzenītis un uzdevis arestēt pagasta aktīvistus un nogādātJēkabpilī. Dzenītis uzdevis arī katru nedēļu rakstiski ziņot par301Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)arestēto aktīvistu, sarkanarmiešu un iegūto ieroču skaitu. Pēc A.Dzenīša rīkojuma A. Sarkans sasaucis vadu komandierus – Kalvānu,Āboliņu un Līdumu, kā arī vēl dažus palīgpolicistus. Viņi nolēmušiarestēt 20 aktīvistus. A. Sarkans atcerējās, ka vispirms arestējuši:1) Žani Šidlovski – desmitnieku,2) Zelmu Šidlovsku – pionieru vadītāju,3) Sergeju no Baltmaņu mājām,4) Antonu no Baltmaņu mājām,5) Ivanu Mihailovu,6) Juri Kemliku no Zviņķu mājām, pagasta izpildkomitejaspriekšsēdētāju,7) Kārli Sarkani – Viesturu mājā, bankas darbinieku,8) Ivanu Mikitiku,9) Svarānu Valdi no Svarānu mājām,10) Ļubu – pionieru vadītāju Zasas pagastā,11) Skromu – komjaunatnes sekretāru Zasas pagastā.Arī Aizputes apriņķa Kazdangas pagastā sastādīja aktīvistusarakstus.Dažkārt aktīvistu aresti notika ar kauju. Tā 1941. gada jūlijāapmēram 200 pašaizsar dzībnieku ielenca Galēnu pagasta Patruciemu, pārbaudīja visus ciema iedzīvotājus un arestēja divusaktīvistus. 1941. gada novembrī arestēja bijušo milicijas pilnvarotoBruzguli. Starp arestētajiem aktīvistiem komunistu pēc LPSR VDKkrimināllietām bija maz. Bija sastādīti Rēzeknes dzelzceļa stacijasobjektos strādājošo aktīvistu sarak sti.

Talsu apriņķa Valgales pagasta Veģu māju saimnieks Kārlis Vītoliņš1942. gadā bija nosūdzējis kā aktīvistus desmithektārnieka ģimeni,kurai no viņa zemes gabala bija piešķirta zeme. Valmieras pagastābija saimnieki, kuri principā uzstājās pret viņu zemes sadalīšanubezzemniekiem. Parasti 1945.–1946. gadā bijušie “patrioti” tikaapvainoti par četru – sešu aktīvistu uzrādīšanu. Taču Daugavpilsapriņķa Vārkavas pagastā 1941. gada jūlijā kāda persona uzrādījusi10 aktīvistu.Vācijā nacistu ieviestos drošības arestus (Schutzhaft) bez tiesaslēmuma izmantoja visā Latvijas teritorijā. Uz Plāņu un Trikātaspagasta komandanta palīgpolicijas priekš nieka Kārļa Mežuļa pavēli302Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)1941. gada jūlijā tika arestēti kādi 45 aktīvisti. Atsevišķu aktīvistu,kā arī grupu aresti parasti notika pēc viena vai vairāku partizānu– aizsargu lēmuma. Pēc bijušā sociāldemokrāta B. Breiča liecības,1941. gada 21./22. jūlija naktī arestēja Kocēnu skolotāju Milleru.Dundagas pagastā Ģipkā aktīvistu aresti turpinājās arī 1941.gada augustā. Bebrenes pagastā aktīvistu arestēšanā piedalījās patsieviete.Vilnis Zābaks no Bauskas rajona Vecumnieku pagasta Kaktiņiem1992. gada 20. decembrī atcerējās, ka viņa tēvs Jānis ZābaksBauskas apriņķa Stelpes pagastā 1941. gada vasarā kā 11 hektārulielas saimniecības īpašnieks nokļuvis Bauskas apriņķa palīgpolicijasIzmeklēšanas nodaļā un pēc tam Vecsaules koncentrācijas nometnēpar to, ka atbalstījis okupācijas varu un piedalījies pašdarbībā. Kāatceras 24. teritoriālā strēlnieku korpusa 195. strēlnieku pulkainstruktors Auseklis Zeļinskis (1918), vīri melnos formastērposar kāškrustu uz kreisās piedurknes aktīvistus meklējuši arī starpSarkanās armijas dezertieriem gūstekņu nometnē Stalagā Vācijā.Tā arestēja dezertieri Skuju, kurš bija gatavojis sienasavīzi uniekārtojis sarkano stūrīti. Daži aktīvisti, pēc LVA avotiem, Dundagaspagastā arestēti vēl 1943. gadā. Arestētie aktīvisti dažkārtsadarbojās ar policiju un kļuva par policijas ziņotājiem.Vairāku desmitu arestantu ieslodzīšanai pagastos un mazpilsētāstrūka piemērotu telpu. Pirmajās nedēļās pašaizsardzībnieki vienarestēja 7144 civiliedzīvotājus. Kaut arī nošāva apmēram 800cilvēku, Latvijas stacionārie 16 cietumi bija pārpildīti. Pēc VācijasDrošības policijas aprēķina šajos cietumos varēja ievietot 2350ieslodzīto.No 1941. gada 20. augusta Operatīvā komanda 2 Latvijāierīkoja Aizstājcietumu pārvaldi (Ersatzgefagnisse Verwaltung),kura pārraudzīja trīs lielākās nometnes – Madonā, Sieramuižāun Valmierā un vēl vienpadsmit nometnes “mazāk politiskibīstamajiem” ieslodzītajiem – Bauskā, Vecsaulē, Rīgā, Saldū,Vecmokās, Pastendē, Valmierā, Gulbenē, Nīcgalē un Abrenē.Blakus minētajām trīs lielajām un 11 mazajām nometnēm 1941.

gada jūlijā–augustā vairākās vietās Latvijā ierīkoja vietējas aresta303Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)nometnes – Dundagas pagasta Ģipkā, Dundagas pagasta Mazirbestautas namā, Tukuma nometni.Viļakas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs Kazačenoks tikaieslodzīts Viļakā kādā klētī. Liepājas apriņķa Virgas pagastā arestētosaktīvistus ieslodzīja un apsargāja Mazvirgu mājās, bet vēlāk pārvedauz Priekuli. Savukārt Vecpils pagastā arestētos aktīvistus ieslēdzapagasta valdes ēkā. Liepājas apriņķa Zebrenes pagastā arestētos20 aktīvistus apsargāja pagastnama bēniņos. Smiltenē Kārlis Vāvers(1900) piedalījās komjauniešu Martas Āķes un Lejiņas arestēšanā unizvarošanā, bet 1941. gada 23. oktobrī veda uz nošaušanu aizsargušautuvē kilometru no Smiltenes. Palsmanes skolotāju Oskaru Eglīti,Martu Āķi, Smiltenes izpildkomitejas priekšsēdē tāju Jēkabu (?)Vīgantu, Ābolus – vīru un sievu. Kopā Smiltenes pagastā arestēja 14aktīvistu. No Smiltenes uz Valku aizveda apmēram 50 arestēto, nokuriem 40 vēlāk atbrīvoti. Dažreiz pagasta aresta telpās aktīvistibija ieslodzīti kopā ar sarkanarmiešiem. Jēkabpils apriņķa Ritespagastā arestēja 10–12 aktīvistu un 12 sarkanarmiešu, kopā 24cilvēkus.Palsmanespagastaizpildkomitejaspriekšsēdētāju,astoņhektārnieku un deviņu bērnu tēvu Rūdolfu Lāci, arestēja1941. gada jūlija sākumā un ieslodzīja Palsmanes bijušās muižaspagrabā kopā ar citiem 30 aktīvistiem. Vēlāk arestētos nogādājaSmiltenes cietumā un izmantoja lauka darbos. R. Lāci nošāvaSmiltenes bijušajā šaujamlaukumā Pakalnēs 1941. gada 8. augustanaktī. Rozulas pagasta iedzīvotāja Olga Vītoliņa (1908) liecināja, kaviņas vīrs Jānis Vītoliņš – bijušais aizsargs – apsargājis apcietinā toskomjauniešus. J. Vītoliņš komjauniešus atbrīvojis, bet priekšniecībaipaziņojis, ka komjaunieši izbēguši.Par Ludzas un tās apkārtnes aktīvistu ieslodzīšanas vietu vācuokupācijas vara 1941. gada vasarā pārvērta bijušo slimnīcasinfekcijas nodaļu. Taču arī cietums bija pārpildīts. Kā savās atmiņāsraksta no cietuma izbēgušais I. Brics, cietumā jau 1941. gada jūlijābijuši ievietoti sešpadsmit septiņpadsmit gadu veci pusaudži noŠķaunes un citiem pagastiem, arī I. Brics. 7. kamerā bijis turpat 50ieslodzīto.304Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Rundēnu un Pildas pagasta jauniešus un komjauniešus ievietoja5. kamerā ar uzrakstu “Komjaunieši”. Tie, par kuriem bijis mazākkompromi tējošu materiālu, ievietoti 1. kamerā. Ilūkstes apriņķaBebrenes pagasta 41 aktīvistu ieslodzīja Bebrenes pienotavas

pagrabos. Šī paša apriņķa Dvietes pagasta aktīvistus, arīizpildkomitejas priekšsēdētāju K. Kokinu sākumā ieslodzīja pagastaaizturēšanas telpā, kas atradās grāfa Plātera-Zīberga bijušajā veļasmazgātavā. Kad arestēto aktīvistu skaits kļuvis lielāks, tos ievietojaDvietes pagastmājas šķūnī, bet vēlāk 30 aktī vistus ieslodzīja blakusesošajā 1878. gadā no laukakmeņiem celtajā magazīnas klētī.Kā liecina LVA materiāli, daudzreiz arestam nebija nekādapamata vai arī tas bija sadomāts. Naudītes pagasta drošībasdienesta priekšnieks J. Rozenbergs 1941. gada 24. jūlijā rakstījaJelgavas pilsētas un apriņķa drošības dienesta Politiskajai nodaļai,ka bijušais Kalētu izpildkomitejas sekretārs Miķelis Laimvalds (1900)piedalījies “tautas ienaidnieku” sarakstu sastādīšanā un tāpēc “navvēlams viņa politiskās neuzticības dēļ”. Taču 1941. gada 14. oktobrīvācu Drošības policija M. Laimvaldu no Jelgavas cietuma atbrīvoja.Ilūkstes apriņķa Rubenes pagastā arestēja pagasta izpildkomitejaspriekš sēdētāju Jāni Leitānu (1885) tāpēc, ka viņš bija uzstājiespagasta sapulcēs, bet Jāni Zviedrānu no Dābolu mājām tāpēc, kaviņa mājās bijis iekārtots sarkanais stūrītis. J. Zviedrānu arestējakopā ar sievu un diviem dēliem. Pirms viņu aresta pašaizsardzīb-nieki māju apšaudījuši un, kā liecināja Sofija Zviedrāne (1901),arestētos ieslodzījuši Bebrenes pagasta Ancenieku mājas pagrabā.Vēl Rubenes pagastā arestēja Jāzepu un Juri Morēnus, Šadeiko,Lāci un citus – kopā deviņus cilvēkus.Dāvids Bernhards (1901) bija arestēts par to, ka rakstījissienasavīzē “Konduktoru domas”, bijis arī MOPR biedrs. Salgalespagasta drošības dienesta priekšnieks lūdza arestēt komjaunietiAnnu Pavītols, kura slēpusi pagasta komjaunatnes protokolus. Tačuvācu Drošības dienests A. Pavītolu atbrīvoja. Arī Fridrihs Holcmanis(1918) tika atbrīvots, lai gan viņš bijis Mašīnu un zirgu iznomāšanaspunkta vadītājs, slavējis komunistus. Atbrīvošanas lēmumā vācuDrošības dienests tomēr atzīmējis, ka F. Holcmanis bijis komunistu305Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)līdzskrējējs. Dvietes pagastā kopā ar milicijas pilnvaroto MečislavuŠurko arestēta arī viņa sieva Marija Šurko.Igaunijā sagūstītos Latvijas strādnieku gvardus parasti nošāva.Kā Latvijā, tā Igaunijā daļu bēgošo aktīvistu sagūstīja kaujās arVācijas armiju un pašaizsardzībniekiem. Tā četri Salacas pagasta unSalacgrīvas aktīvisti, kuri bēga 1941. gada jūlija pirmajās dienās,– milicijas priekšnieks Jezups Maculevičs, Teofils Tomsons, JānisRozītis un Ādolfs Liepiņš tika sagūstīti Igaunijā, vēlāk aizvesti uzVal mieras cietumu un tur nošauti.1941. gada 26. un 27. jūlijā pie Kalastes Igaunijā tika sagūstīti260 Latvijas un Igaunijas strādnieku bataljonu kaujinieki, turklāt40 no tiem bija sievietes. 210 strādnieku gvardi nošauti. Strādniekubataljonus organizēja tūlīt pēc kara sākuma no bijušajiem miličiem,strādnieku gvardiem, brīvprātīgajiem. Starp pēdējiem apmēram

90% bija uzticami komunisti. Latvijā un Igaunijā, pēc lieciniekuziņām, bija izveidoti vairāki bataljoni.Ja “zemes iztīrīšanas” akcija, Latvijas pilsoņus arestējot vainošaujot, sekmīgi tuvo jās beigām, tad zināmas grūtības vāciešiemsagādāja sarkanarmieši, kurus laiku pa lai kam atrada slēpjoties.Lai “zemes iztīrīšanas” akciju arī šajā jomā pabeigtu, 1941. gada11. augustā publicēja “Uzsaukumu”, kurā uzdeva “uzvarētājavācu karaspēka atbrīvo tajos apgabalos līdz 20. augustam visiemsarkanarmiešiem brīvprātīgi pieteikties”. Pēc 20. augusta katrusarkanarmieti uzskatīs “par partizānu, laupītāju un bandītu unpēc kara laika likumiem nošaus”. Iedzīvotājiem liedza atbalstītsarkanarmiešus un komunistus, bet par paziņošanu militārai iestādeisolīja 3000 rubļu apbalvojumu. 1941. gada augustā publicēti Jelgavasapgabala komisāra “Brīvkunga von Medema norādījumi Zemgaleslauku iedzīvotājiem”, kuros noteikts, ka visiem desmithektārnie-kiem zeme nododama to bijušajiem saimniekiem, “kas to negribvai nevar samierināties, tas nekavējoši izolējams.” Ostlandesvalsts komisāra SA ģenerālmajora Hinriha Lozes “Rīkojums parboļševiku noteikumu atcelšanu lauksaimniecībā”, kas likvidējadesmit hektāru saimniecības, tika parakstīts tikai 1941. gada 13.septembrī.306Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Imants Sudmalis savā 1943. gada ziņojumā Latvijas partizānukustības štābam “Rīgas pilsētas mūsdienu izskats” rakstīja, kavisvairāk tiek vajāti aktīvie komjaunieši un jaunsaimnieki. 1941.gada 15. novembra okupācijas varas rīkojumā atkal bija noteikts,ka ikvie nam, kas ievērojis “aizdomīgus elementus, [..] boļševikudarbiniekus u.c., kā arī to ģimeņu piederīgos, jāziņo tuvākai vācuvai nevācu iestādei”. Aktīvistu medīšana 1942.–1943. gadā bijaatkarīga no pagasta policistu pašdarbības. Tā pagastu kār tībniekuziņojumos Ilūkstes apriņķa policijas priekšniekam atrodamainformācija par kriminālnoziegumiem, apkārtklaiņojošu suņunošaušanu un aktīvistiem.Demenes pagasta virskārtībnieks 1942. gada 4. martā ziņojapar pieciem aktīvistiem, 19. mar tā – par septiņiem (no tiem viensarestēts), 20. martā – par vienu (glabājis komunistu karogu), 4. aprīlī– par trijiem aktīvistiem. Arestēto aktīvistu skaits palielinājās. Ope-ratīvās grupas “A” štābs un Vācijas Drošības dienesta komandierisLatvijā R. Lange 1941. gada 1. decembrī lūdza steidzami iekārtotkoncentrācijas nometni, jo tikai Ope ratīvās komandas 2 teritorijāvien atrodas 3000 ieslodzīto. Jau kopš ienākšanas Latvijā visuspolitieslodzītos Drošības policija dalījusi trijās grupās – nošaušanai,ieslodzīšanai koncentrācijas nometnēs (cietumos) vai atbrīvošanai.Taču ieslodzīto skaits Operatīvās komandas 2 teritorijā saglabājiestāds pats, kā bijis. Bez tam Rīgā esot 23 000 ebreju.Par Latviešu drošības palīgpolicijas darbību politiskajos arestos

un sodīšanās saglabājies maz dokumentu. Spriežot pēc kādapublicētā pārskata, redzam, ka 1942.–1943. gadā mēneša laikācaur drošības palīgpolicijas rokām izgājušas 872 per sonas, nokurām sodītas 168 personas (19,2%). Ja šāds sodāmības koeficientssa glabājās pēc lielās aktīvistu apšaušanas 1941. gada otrajā pusē,jārēķina, ka Latviešu drošības palīgpolicijas arestēto un sodītoskaits bija apmēram 2000 cilvēku gadā, bet 1942.–1944. gadā tasvarēja sasniegt 6000 cilvēku.Latviešu literatūrā nav pat izvirzīts jautājums par arestētoaktīvistu kopskaitu. Pēc Latviešu kartotēkas datiem, no 1940. gada17. jūnija līdz 1942. gada decembrim “latviešu partizāni” (12 000)307Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)arestējuši 7914 “boļševiku”, bet tūlīt nošauto skaits nav reģistrēts.Pēc vēsturnieka A. Urtāna aprēķiniem Bauskas apriņķī arestējaapmēram 20–25 aktīvistus pagastā, bet Ilūkstes apriņķī sākumādažos pagastos pat līdz 30–40 aktīvistiem. Citos pagastos sākumāares tēto aktīvistu skaits bijis mazāks. Ja pieņem, ka vidēji arestēja20 aktīvistus pagastā, tad Latvijas pagastos tika arestēts apmēram10 000 aktīvistu. Ja rēķina, ka pilsētās dzīvoja 35% iedzīvotāju unarestēto aktīvistu blīvums bija apmēram tāds pats kā pagastos, tadarestēto aktīvistu skaits Latvijā varēja sasniegt ap 13 000–15 000cilvēku. SS brigādefī rers un policijas ģenerālmajors V. Štālekersziņoja, ka 1941. gada 15. augustā Latvijas cietumos atrodas aptuveni7000 cilvēku, 1941. gada novembrī – 9000 politieslodzīto, pāristūkstošu varēja būt darba nometnēs un tikpat daudz bezmaksaslauka darbos pie saimniekiem. Šie saimnieki nereti bija policisti,kuri paši strādāja “sabiedriskā darbā”. Bet kur jau okupācijassākumā palika pārējie aktīvisti?Aktīvistu nošaušanaLatvijā tika īstenota nacistu jau iepriekšējos gados izveidotāsistēma. Operatīvās grupas (Einsatzgruppen) Vācijā sāka darbotiesjau 1938. gadā Austrijas aneksijas laikā. Tās darbojās arī Vācijasuzbru kuma laikā Polijai. 1940. gada 14. marta runā augstākajaiģeneralitātei H. Himlers teica: “Policijas operatīvajām grupām,izpildot vadoņa norādījumus, okupētajos apgabalos jāveic zināmitautpolitiski uzdevumi.” Nacionālsociālistiskajai Vācijai bija netikai jāuzvar karā, bet arī uzvarētās tautas jāiznīcina rasistiski unpolitiski, atstājot tikai strādājošo tau tu (Arbeitsvolk). Šo lēmumuapstiprināja 1941. gada 13. martā pieņemtais un 1941. gadamaijā publicētais “Likums par karatiesas atcelšanu”, kas atbrīvojakaratiesu no civilistu sodīšanas. Politisko un “rasisko pretinieku”iznīcināšanai nereti izmantoja speciālas šāvēju mobilās vienības,kas bija pakļautas tieši H. Himleram. Ģenerāļa V. ŠtālekeraOperatīvajā grupā “A” bija četras operatīvās komandas.“Operatīvās grupas,” teikts darbības noteikumos, “ir pilnvarotassavu uzdevumu ietvaros veikt eksekūcijas pret civiliedzīvotājiem

uz savu atbildību.” Operatīvajām grupām uzdeva “visu valstij un308Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)vāciešiem naidīgo elementu apkarošanu pretinieka zemē esošovienību aizmugurē”, tā pārvēršot tās par okupācijas varas unpolitikas izpildorgānu. Operatīvo grupu uzdevums bija cīņa pretboļševismu, boļše vistisko komisāru un komunistiskās inteliģencesiznīcināšana.Ādolfa Hitlera mutiskā pavēle iznīcināt visus, kas varētuapdraudēt drošību, acīm redzot dota 1941. gada jūnija sākumā,gatavojot karagājienu pret PSRS. Daudzkārt citētajā nacistiskāsVācijas sauszemes armijas virspavēlnieka ģenerālfeldmaršala V.Keitela (1882–1945) 1941. gada 6. jūnija direktīvā par apiešanosar politiskajiem aktīvistiem un komisāriem bija noteikts, ka “cīņāpret boļševismu nav jārēķinās ar iz turēšanos pret ienaidniekusaskaņā ar cilvēcības vai tautu tiesību principiem. [..] Tāpēcpar nepieciešamību kļuvušie atmaksas pasākumi jāveic tūlīt unnesaudzīgi…”“Šī cīņa nav karatiesu uzde vums,” teica H. Himlers, “austrumosnežēlastība ir glābiņš nākotnei.” 1941. gada 22. jūnijā Tilzītēģenerālis V. Štālekers saņēma trīs pavēles: pavēli par robežuslēgšanu, pavēli par Operatīvās grupas “A” uzdevumiem, kā arīslepenu valsts dokumentu, kas atverams tikai pēc kara sākuma,– pavēli par eksekūcijām. Pēdējā pavēlē bija uz dots organizēt“pašattīrīšanās akcijas”, kur pirmā pakāpe būtu aktīvistuiznīcināšana, ko ar vācu rīkojumu veic vietējie, un otrā pakāpe –ebreju iznīcināšana (sākot ar augustu), ko veic vācieši. “Operatīvā grupa “A” un tās daļu komandas ieradās Latvijā arvērmahta pirmajām vienībām. Tās veica lielu “organizatoriskudarbu”, bet ar cilvēku mazo skaitu komandas nespēja veikt visuspienākumus. Tāpēc tika izveidota palīgpolicija. Cīņai pret iekšējoienaidnieku frontes aiz mugurē parasti izmantoja trīs paņēmienus:nošaušanu, atbrīvošanu no cietumiem un “pāraudzināšanu”nometnēs. Augstākais SS un policijas vadītājs Baltijā SS ģenerālis H.Pricmanis 1941. gada 21. augustā ziņoja Vācijas armiju grupējuma“Ziemeļi” aizmu gures karaspēka pavēlniekam ģenerālim J.Brēmeram par palīgpolicijas veidošanu no vietējiem iedzīvotājiem,izpildot 1941. gada 27. jūlija pavēli. Piecās Latvijas pilsētās unapriņķos izveidotas palīgpolicijas vienības 3929 vīru sastāvā. Šī309Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)palīgpolicija, kā rakstīts ziņojumā, “līdzdarbojas boļševiku un žīdutvarstīšanā. [..] Rīgas palīgpolicijas vienības Kārtības policijasvadībā ar labām sekmēm iesaistītas pret boļševikiem un žīdiem.…Tāpat palīgpolicija blakus Drošības policijai tika piesaistītakomunistu un politisko noziedznieku nošaušanā.”Tātad nacistu organizētajā palīgpolicijā līdz 1941. gada

21. augustam bija iestājusies apmēram trešā daļa partizānu(pašaizsardzībnieki).. 1942. gadā Einsatzkommando-2 tikapārdēvēta par Rīgas drošības policijas un drošības dienestu, bet partās komandieri kļuva SS majors R. Lange. 1944. gada rudenī Rīgasdrošības policijas un drošības dienests tika pārcelts uz Liepāju,ar darbības zonu Liepājas apgabalā, aptverot Liepāju, Aizputes,Kuldīgas, Ventspils, Talsu un Tukuma apriņķi, kopā apmēram 16 000kvad rātkilometru lielu teritoriju, un ap 338 000 iedzīvotāju.Kurzeme un ZemgaleIlūkstes apriņķa Dvietes pašaizsardzības komandants AntonsRinkevičs 1952. gada 18. janvārī čekai liecināja, ka viņu uz Ilūkstiizsaucis Ilūkstes apriņķa komandants O. Baltmanis un kopā ar vācužandarmu uzdevis vainīgos aktīvistus nošaut. 1941. gada jūlijā 15aktīvākie pašaizsardzībnieki Dvietes pagasta valdē apspriedušies,kurus no 30 aktīvistiem nošaut. Nošaujamo sarakstu ar 18 cilvēkiemsastādījis Staņislavs Maļinovskis, bet re zolūciju “Nošaut” uzlicis unsarakstu parakstījis komandants A. Rinkevičs. 1941. gada 19. jūlijānošaušanai paredzētos 17 aktīvistus sadalījuši divās grupās – desmitnosūtīja uz 10 kilometru attālo Ilūksti kājām, bet septiņus veda arkravas automašīnu. Aktīvis tus ieslodzīja Pirmā pasaules kara laikāsagrautās Ilūkstes jezuītu baznīcas pagrabā. A. Rinkevičs ieradies pieIlūkstes komandanta O. Baltmaņa un ziņojis, ka aktīvisti nošaušanaiatvesti. Baltmanis un kāds vācietis pavēlējis viņus nošaut. Sarakstuar nošaujamo uzvārdiem A. Rinkevičs atdevis pašaizsardzībniekamStaņislavam Gīlim, taču pašaizsardzībnieki nolēmuši arestētosnešaut dienā. Vakarā S. Gīlis aktīvistus pēc saraksta izsaucis nopagraba un kolonnā pa četri nosūtījis nošaušanai uz ebreju kapiemMiesta silā, vienu kilometru no Ilūkstes centra.310Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Aktīvistus šāva parasti vakarā vai naktī, taču reizēm arī dienā.Nošaujamos transportēja uz nošaušanas vietu gan ar automašīnām,gan pavēlēja iet kājām. Nereti rokas tika sasietas uz muguras.Valmierā aktīvisti cits ar citu bija sasaistīti ar virvi. Parasti vietējiepašaizsardzībnieki aktīvistus uz nošaušanas vietu konvojēja unšāva paši. Šāva pie četrus, sešus metrus platiem grāvjiem, turklātpašiem aktīvistiem dažkārt bija sev jāizrok kaps. Vācu policijasnoteikumi paredzēja, ka, rokot bedri, zeme jāmet uz trim pusēm,bet ceturtā jāatstāj brīva nošaujamo nostādīšanai. Šāds rakumsun bedres platums bija paredzēts, lai novērstu iespēju pārlēktpāri bedrei. Bēgšanas mēģinājumi notikuši, taču parasti tie bijušinesekmīgi. Nošaujamajiem parasti lika izģērbties līdz apakšveļaiun novilkt apavus. Nošauto labākās mantas šāvēji sadalīja savāstarpā. Pēc Dvietes aktīvistu nošaušanas, kā 1950. gada 17. janvārīliecināja šāvējs Konstantīns Salna (1925), nošaušanas komandierisD. Keiris novilcis un paņēmis nošautā Eduarda Ūbeļa hromādaszābakus. Lielākās eksekūcijās bedri aizbēra konvojnieki, kuri

ielenca nošaušanas vietu. Piedalīšanās šāvēju grupā parasti bijabrīvprātīga. Šāvēji pirms un pēc eksekūcijas nereti tika pacienātiar degvīnu. Grupas vadītājs deva pavēli “Uguni!” vai kādu norunātuzīmi. Viņš arī pavēlēja izdarīt papildšāvienus, ja pēc pirmajiemšāvieniem kāds bija palicis dzīvs. Parasti šāva pakausī no vairākumetru attāluma, turklāt šāvēju skaits, sevišķi pagastos, bija tuvunošaujamo skaitam.Kā liecina Rīgas karaskolas kursanta Igora Briežkalna un Jelgavasstrādnieku gvarda Krišjāņa Žubīša atmiņas, Sarkanajai armijaiatkāpjoties, vairāk bijis jācīnās ar partizāniem nekā ar Vācijaskaraspēku.Pašaizsardzības vienības gandrīz visos Latvijas novados bijanodibinātas līdz ar Vācijas armijas ienākšanu, tomēr plašākasaktīvistu nošaušanas akcijas visā Latvijā sākās tikai pēc kādāmtrim nedēļām. Aktīvistu aresti un nošaušana vispirms sākāsDienvidkurzemē – līdz ar nacistiskās Vācijas armijas pirmo vienībuierašanos.311Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)“Tajā pašā dienā pēc vācu armijas ienākšanas,” raksta laikaliecinieks A. Ķevlis, “sākās komunistu un ebreju vīriešu un to ģimeneslo cekļu apcietināšana, kas tika ievietoti Tīruļa namā Dzirnavu ielā.[..] No apcietinātajiem komunistiem tika nošauti Saldus pilsētasiedzīvotāji – 84 gadus vecais, slimais Ābele, kurpnieks Lācis, kamkreisajai rokai trūka vairāki pirksti. [..] Jūlija mēneša beigās bezkādas tiesas un izmeklēšanas tiek nošauti 27 politiskie ieslodzītie,tai skaitā arī ārste Ķiķe.” Laika liecinieks A. Melbiksis, kas dzīvojaKuldīgas apriņķa Cieceres pagasta Kalnasodniekos, raksta: “Plāniklājās, kas nebija latvieši, – žīdiem, čigāniem. Tos visus apšāva, arīdaudzus bijušos sarkanos, kas bija palikuši.”Zvārdes un Sātiņu tirgo tājs Lācis atmiņās raksta: “Un tā, kadvācu armija bija izgājusi cauri Saldus pilsētai, jau 28.–29. jūnijāapcietināja un Saldus–Zvārdes ceļa malā nošāva Zvārdes pagastapartorgu Klaipu. [..] 1941. gada 25. jūlijā pie Klinšu mājām nošāva11 cilvēkus. Divas dienas vēlāk pie Smiltēnu mājām – sešus.” Tačunošaušanas turpinājušās visu nacistu okupācijas laiku. “1942. gadavasarā nošāva divus cilvēkus, kas slēpās pie Jaunau ces muižas;1943. gadā – trīs brāļus un viņu draugu – dezertieri, kas slēpāsSirmuļu mežā, astoņus poļu tautības vīriešus un vienu polieti, kuristrādāja kā laukstrādnieki pie vietējā saimnieka.”Viesītē Ļūdēnu māju apkārtnē, kā liecināts nopratināšanā,nošāva apmēram 170–200 padomju aktīvistu un ebreju. Šaušanuvadījis Kārlis Bitenieks. Bauskā pirmos piecus “komunistus” nošāva,izpildot vācu komandanta kapteiņa Klauzena rīkojumu, jau 1941.gada 2. jūlijā – četras dienas pēc pilsētas ieņemšanas. Sieramui-žā pie nometnes ēkas tika nošauti 179 aktīvisti. Pēc AleksandraJansona atmiņām (1988. gada 15. decembrī), Talsu apriņķa

Upesgrīvas pagastā nošāva Fredi Jansonu. Tāpat tika arestēts unpazuda bez pēdām pagasta sekretārs Ādolfs Grasis. Kopā caurSieramuižas nometni izgājis ap 1000 cilvēku. 1981. gada 13.oktobrī bija noskaidroti 48 nošauto vārdi. Starp tiem bija 23 gadusvecais Sīpeles pagasta partorgs lietuvietis Jons Gintauts, bijušaisdesmithektārnieks. Sieramuižas nometnes aktīvistus šāva arī 1941.gada 14. oktobrī.312Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Kuldīgas apkārtnē aktīvisti tika nošauti Kalnmuižas un Paduresmežos, kā arī Kraukļu priedēs. Ventspilī “speciālās tīrīšanas akcijā”no 12. līdz 20. jūlijam nošāva 23 cilvēkus. Mērsradznieks AndrejsZaks 1988. gada 20. decembrī stāstīja: “Tika nošautas trīs ģimenes,ko uzskatīja par aktīvistiem. Tā bija Skujas ģimene (vīrs un sieva),Kiršteins un Godmanis Kārlis.”Viesītes apkārtnē pašaizsardzībnieku skaits sasniedza669 cilvēkus. Pašaizsardzībnieki leitnanta P. Tauriņa (1914),virsleitnanta A. Silenieka, V. Neimaņa, P. Rumbika vadībā “pildījavairākus priekšniecības speciālus uzdevumus attiecībā uz iztīrīšanuiekšzemē”, “žīdu izraidīšanā” un “saņēma žīdu mantas”. Saukaspagastā pašaizsardzībnieki arestēja apmēram 30 aktīvistu gan uzgrupas vadītāja P. Tauriņa, gan pašaizsardzībnieku ierosinājuma, nokuriem četrus nošāva, bet četrus nosūtīja uz Viesīti.No arestētajiem 20 aktīvistiem desmit Zasas aktīvistus nošāva1941. gada augustā, no tiem septiņus – Biržu mežā, bet trīs –pašaizsardzības štābā. Krišjānis Lejietis Saukas pagastā bija tautasnama kultūras daļas vadītājs, vietējās Strādnieku gvardes loceklis.“Kādu dienu pie manis ieradās Lielo un Mazo Pormaļusaimnieki aizsargi Bagātais un Buks, arestēja mani un aizvedauz Sauku ieslodzījumā. Turpat ieslodzīja arī manu brāli – Saukaspagasta Strādnieku gvardes priekšnieku Pēteri Lejieti, padomjuaktīvistus Pēteri Silceceri, pagasta sekretāru Aleksandru Ribaku,Kārli Strautiņu, vecāko milici Voldemāru Žagariņu, komjaunietiPalavinski u.c.”Lielāko daļu aktīvistu nošāva 100 metru aiz Saukas pagastnama.K. Lejieti turēja Jēkabpilī nometnē un aizsūtīja uz Madonu, betno turienes uz Salaspils nometni. Jēkabpils un tās apkārtnes 67aktīvistus nošāva 1941. gada 10. septembrī Klovānu silā pie Pelītesupītes.Sabilē nošāva 12 cilvēku. Aizputes pagastā 1941. gada 24. jūlijānošauti 39 ebreji un divi latvieši. Arī Aknīstē starp 178 nošautajiem,kā liecina oficiāla izziņa, bijuši kā aktīvisti, tā ebreji. Ilūkstesapriņķa Skrudalienas pagastā arestēja 18 aktīvistu, no kuriemvairākus nošāva.313Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)No pagastiem un rajoniem iesūtītie nošauto aktīvistu saraksti,

kā arī vietējās preses dati ir tuvu īs tenībai. Tā, pēc Vācu fašistiskonoziegumu izmeklēšanas komisijas datiem, Ilūkstes apriņķī 1941.gada vidū nošauti 553 cilvēki, to skaitā 15 no Dvietes pagasta,31 no Pilskalnes pagasta, no Silenes – 16 “komunisti” Rēzeknesapriņķa policijas pārskatā ziņots, ka apriņķī līdz 1942. gada 20.jūlijam nošauti 248 “komunisti” un 82 “partizāni”, kopā – 330politapsūdzētie. Sprie žot pēc autora rīcībā esošajiem datiem,Liepājas SD un policija 1941. gada beigās un 1942. gada pirmajāpusē nošāva 107 komunistus.Liepājas SD un policijas arestētie un nošautie ebreji un aktīvisti(1941. gada 22. septembris – 1942. gada 19. jūlijs)Gads,EbrejiKomunistidatumsarestētinošautiarestētinošauti22.09.41.–61 – Liepājā––-67 – Ventspilī--24.09.41.–37 – Liepājā––25.09.41.–123 – Liepājā82–26.09.41.–183 – Ventspilī80–29.09.41.––8

–30.09.41.–2183–03.10.41.–3798 – Liepājā–3 – Liepājā04.10.41.–1818208.10.41.–3627211.10.41.–67–612.10.41.––4–14.10.41.––3–20.10.41.––9 – Liepājā–28.10.41.––2–

01.11.41.–123 – Priekulē,421–Vaiņodē314Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)06.11.41.–2 – Liepājā–210.11.41.–30–2615.12.41.26270 – Liepājas––jūrmalā pieŠķēdes16.12.41.–274615417.12.41.––178 – Liepājā–20.01.42.––13 – Liepājā–31.01.42.–––1512.02.42.–

–3–21.05.42.––19 čigānu–18.07.42.––6–19.07.42.––12–Kopā2638211070107Sevišķi aktīvs cilvēku šaušanā Liepājā un apkārtējos pagastosbijis leitnanta Alberta Galiņa (1899) Liepājas SD policijas apsardzesvads.Liepājā, Šķēdes kāpās, šai laikā nošāva 2749 ebrejus un 971komunistu, tātad 3720 cilvēkus.VidzemēIzrēķināšanās ar Plāņu pagasta izpildkomitejas darbiniekiem bijasākusies jau 1941. gada 24. jūnijā, kad Knieru mājās nogalinājaizpildkomitejas darbinieku komjaunieti Jūliju Kraukli. Lielvārdesciemā nošāva 18 cilvēku. Starp viņiem bija izpildkomitejaspriekšsēdētājs Jānis Irbe, tautas nama pārzinis Kokins, pagastaiz pildkomitejas sekretāra vietnieks Leitis, komsorgs Zaķisu.c. Sausnējas pagasta milici J. Ziemani ieslodzīja Madonaskoncentrācijas nometnē. Cietumniekus parasti apšāva Smeceressilā. Kā liecināja Valmieras koncentrācijas nometnes uzraugsJānis Šteinbergs (1920), 40 čigānu pārvešana uz nošaušanas vieturadījusi lielus pārdzīvojumus, jo čigāni jau divus kilometrus pirmstās klieguši.315Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Smiltenietis P. Kaļķis atcerējās: “1941. gada jūlija pirmajāsdienās Smiltenes cietumu pārvērta par neap rakstāmu moku vietu.Vairāki simti vīru, sievu un bērnu, kas iekļuva šajā ciešanu vietā,vairs neatgriezās dzīvē. Viņus vispirms izmocīja un tad nošāva bez

jebkādas tiesas un izmeklēšanas.”Pēc Austras Antonovas (1916) un Alberta Sīpola (1927) atmiņām,Pededzes pagastā arestēja tos aktīvistus, kuri nebija aizbēguši uzPSRS. “Ciemā tika nošauti vienpadsmit aktīvisti, vairāki arestēti.”Skultes pagastā nošāva astoņus aktīvistus. Sevišķi enerģiskiaktīvistu vajāšanā bijuši lielsaimnieki un deportēto piederīgie.Starp Limbažos nošautajiem minami strādnieki Legzdiņš, Čukurs,Zvaigzne, Mīlbergs, Zariņš, Jirgensons, brāļi Feldmaņi u.c. Vairākusdesmitus Plāņu un Trikātas pagastā arestēto aktīvistu nošāva Valkā.Viņu vidū bija Plā ņu pagasta komjaunatnes pirmorganizācijassekretārs Pēteris Sīmanis, milicijas dar binieks Voldemārs Knābis,Cakars-Sakurs, Luga un Zīrēns. Valcēniešu 14 aktīvistus nošāvasmilšainajā Sedas kalnā. Pēc vietējo iedzīvotāju aprēķiniemCēsu apkārtnē Raiskuma mežā nošauts apmēram 200, pie Ninieraezera – ap 150 (arī ebreji) un pie Raunas pilskalna – 14 cilvēku.Pie Raunas pilskalna nošāva 14 no arestētajiem 30 Raunas pagastacilvēkiem, kapu lika izrakt pašiem arestētajiem. Šāva divas reizespa septiņiem cilvēkiem. Dūras pagasta trīs aktīvistus – bijušo MZIPzirgkopi Bogdanovu, skolas pārzini Vīksni un viņa sievu skolotājuVīksni – vie tējie pašaizsardzībnieki aizsūtīja nošaušanai uz Gulbeni,bet tur viņus atbrīvoja. Atgriežoties no cietuma, viņus vietējā mežānošāva.Madonas pilsētā nošāva 124 “komunistus”. Kā raksta aculiecinieksMiervaldis Birze (Bērziņš; 1921–2000), pirmie astoņpadsmitValmieras pilsoņi bija nošauti Valmieras cietuma pagalmā. “Kapi apValmieru auga augumā trīs garus gadus. Ķelderlejā, aiz Valmieraspa gastmājas, Iršu parkā… Visus ir šodien nezinām. Un neuzzināsim.Arī to vienu Kauguru vērī, kurā 1941. gada Ziemsvētku sestdienasvakarā sameta cilvēku divdesmit.” – “Pirmās slepkavības Valmierāizdarīja gan ar vāciešu svētību, bet ar vietējo rokām. Es negributeikt “ar latviešu rokām”, jo latvieša vārdu allaž gribas turēttīru.” Rakstnieks turpina: “Torīt uz Ķelderleju no cietuma aizveda316Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)135–150. Cik tieši no Valmieras “Kokmuižas viesnīcas”, nezinājām.No cietuma 9. augustā vēl ap 50, augusta beigās laikam 29, vēl 110.[..] No mūsu kameras izveda kaugurieti Līcīti, zēnu, kurš ar saviemsešpadsmit gadiem jūsmas pilns bija darbojies komjaunatnē. Starpcitu, 1941. gada 17. novembrī, gatavojoties “valsts svētkiem”astoņpadsmitajā, Valmierā nošāva latviešu zēnu Grīnšteinu, kuramvēl nebija pilni četrpadsmit. Noziegums – rādījis ceļu Strādniekugvardei, kad tā atkāpās.” Pēc M. Birzes stāstījuma no Valmierascietuma ieslodzītos dzinuši nošaut uz Ķelderleju, savstarpējisasaistītus ar striķi, lai nošautie kapa bedrē aizrautu līdzi citus.Okupācijas laikā minēts, ka Ķelderlejas Gaujas baltajās smiltīsnošauts līdz 3000 valmieriešu, cēsnieku, smilteniešu, valcēniešu.Starp šāvējiem minēti brāļi Runkas un Jēkabsoni, Herberts

Teidemanis, Mārtiņš Caka, Edgars Rungulis, Jūlijs Janītis, HermanisKinsala u.c. Pret aktīvistu apšaušanām Ziemeļvidzemē uzstājās patvācu okupācijas augstākie varasvīri.Valmieras gebītskomisārs Hanzens “Ziņojumā par 1941. gadaoktobra mēnesi” rakstīja: “[..] manā apgabalā jau pirmajās dienāspēc vācu karaspēka daļu ienākšanas latviešu pašaizsardzībasresp. latviešu policijas locekļi nošāvuši simtiem komunistu. Vācudrošības policija pirmajā apšaušanu laikā turējās samērā nomaļus.Taču tagad [..] likvidēšanas veids man šķiet turpmāk neciešams.[..] Cik man zināms, pēdējā laikā manā apgabalā tikuši likvidēti30–40 arestētie. Gandrīz visi tie bijuši kādreizējie komunisti. [..]Apšaušanas notikušas, man par tām iepriekš neziņojot. [..] Esmuarī pārliecināts, ka komunistu šaušanas, kas arvien vēl turpinās,uz vienu daļu iedzīvotāju atstās ļoti ne labvēlīgu iespaidu. [..]Tiesības izlemt, vai kāds cilvēks jālikvidē, pēc manām domām,pienāktos tikai gebītskomisāram.”LatgaleLatgales aktīvistiem bija lielākas iespējas bēgt uz PSRS. Tačuarī šeit vērojama nošaušanas koncentrēšana – galvenokārt Ludzasapkārtnē.Pēc Boļeslava Maikovska (1909–1997) lietas materiāliem Rēzeknesapriņķa Maka šēnu, Ozolaines, Kaunatas, Dricēnu un Vērzgales317Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)pagastā nogalināti 57 antifašisti, kas varētu būt bijuši aktīvisti.Latgalē aktīvistus, kā stāstīja liecinieki B. Maikovska prāvā, neretinošāva kopā ar ebrejiem. Pēc Benildas Ezeriņas datiem, 1941.gada vasarā nošāva Dricēnu pagasta komsorgu Staņislavu Troškuun komsorga vietnieci Gešku. Pēc A. Zandera datiem, Dagdānogalināja divus aktīvistus. Arī Aglonā 1941. gada vasarā sākāsaktīvistu tīrīšanas – nošāva Jevstafiju Saveļjevu, Broņislavu Selicki,Jāni Ukinu u.c. Aglonā, pēc I. Ancānes datiem, nošāva 22 aktīvistus.3. Operatīvās komandas vadītājs Jēgers pārskatā par darbību līdz1941. gada 1. decembrim rakstīja, ka Aglonā 1941. gada 22. augustānošauti 269 vīrieši, 227 sievietes un 48 bērni.Ludzas cietumā ieslodzīto nošaušana 1941. gada jūlijā–augustānotika Garbaru mežā. Ludzas ieslodzītos 1941. gada augustāšāva Zvirgzdienes Paguļankas mežā. Līvānu 8–12 aktīvistuspašaizsardzībnieki pārveduši uz Daugavpils cietumu sasietāmrokām, bet pa ceļam Grīvas mežā nošāvuši apmēram trīs kilometruattālumā no Līvāniem, Bucenieku ciema rajonā. Šāvuši no septiņuastoņu metru attāluma, liekot aktīvistiem nomesties uz ceļgaliembedres malā. Cilvēkus nošāva aresta brīdī arī tad, ja nepre tojās,kā arī bēgot. Daugavpils apriņķa Līvānu pagastā arestēja FiļimonuBogdanovu no Rudzētu pagasta un Ivanu Bogdanovu, kuram uzmuguras uzkāruši Staļina karikatūru un konvojējuši uz Līvāniem,pēc piederīgo sniegtajām ziņām pa ceļam arī nošāvuši. Krāslavas

apriņķa Izvaltas pagastā arestēja deviņus aktīvistus, no kuriemčetrus nošāva.Skolotāji, zinātnieki, mākslinieki kļuva par politiskās vajāšanasupuriem. Dvietes pagasta pamatskolas ilggadējo skolotāju SofijuSkrebeli-Slieci, kaut arī viņa savulaik bija aizsardze un vadījaaizsardžu rokdarbu pulciņu, arestēja un pēc spīdzināšanas nošāvatikai par to, ka viņa vadīja pagasta MOPR pulciņu. Skolotājasnošaušanā piedalījās viņas skolnieki. Dvietes pašaizsardzībnieksJānis Šurko 1947. gada 15. augustā liecināja: “Iesitu viņai ar dūripa seju. Situ tāpēc, ka bija ļoti slikta skolotāja, ļoti stingra.” Kāliecināja Dvietes pašaizsardzībnieks Alek sandrs Spēks, arestētāskolotāja S. Skrebele-Sliece savam spīdzinātājam StaņislavamVuškānam teikusi: “Jūs mani sitat par to, ka es jūs mācīju.”318Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Trapenes sešklasīgās pamatskolas bijušo pārzini Eiženu Vēverino Valkas cietuma uz nošaušanu Sedas priedēs Pīkas kalniņā vedavairākas reizes kopā ar citiem ieslodzītajiem. Tā viņš pavadījauz nošaušanu savu skolnieku Ādolfu Brakšu, komjaunieti, vecākopionieru vadītāju Ilzenes un Dūres pamatskolā.Kuldīgas ārstu Švangeradzi un sanitāru 1941. gada 25. jūlijānošāva par to, ka viņi bija izlaiduši no slimnīcas Sarkanās armijasvirsnieku, pārģērbtu civildrēbēs. Vilma Spāre atceras: “Vispār vāculaikā tika nošauts diezgan daudz cilvēku.Garīgi slimo nošaušana Rīgā 1942. gadāVācu Drošības policijai pakļautās cilvēkšāvēju vienības darbojāsprofesionāli. Operatīvās grupas “A” operatīvo komandu cilvēkušaušanas tehnika (ieskaitot t.s. reņģu sālīšanas metodi, ko ieviesaSS ģenerālis F. Jekelns) bija daudz efektīvāka par latviešu – šāvējumetodēm. Operatīvās grupas “A” operatīvā komanda ziņoja, ka1941. gada 30. novembrī 21 vīra liela šāvēju grupa nošāvusi 10 600ebreju.Aktīvistus acīmredzot šāva arī operatīvās grupas. Pēc VācijasDrošības policijas ziņām, Latvijā līdz 1941. gada 30. septembrimbija likvidēts 29 416 komunistu, ebreju un garīgi slimu cilvēku.Pēc Operatīvās grupas “A” atskaitēm, no 1941. gada 16. oktobralīdz 1942. gada janvāra beigām Latvijā nošauts 2914 komunistuun 567 PSRS partizāni – kopā 3481 persona. Tā kā tik daudz PSRSpartizānu līdz 1942. gada janvārim Latvijā nebija, tad jādomā,ka SD Operatīvās grupas “A” vai vismaz tās vadībā nošauts 3281komunists, t.i., apmēram 30% nošauto aktīvistu.Drošības palīgpolicijas latviešu drošības komanda (lettischeSicherungsabteilung) (V. Arāja komanda), izveidota Latvijaspolicijā 1941. gada 20. jūlijā, bija pakļauta Vācijas Drošībasdienesta Operatīvajai komandai 2. Pēc komandas locekļa JēkabaKalniņa (1909) sniegtajiem datiem, V. Arāja komanda sāka šautcilvēkus 1941. gada 11.–12. jūlijā, katru dienu nošaujot apmēram

10 cilvēku. Arāja komanda 1941. gada jūlijā–oktobrī cilvēkus šāvane tikai Rīgā, bet divas zilas automašīnas ar 60 cilvēkiem katrābrauca uz Kuldīgu, Krustpili u.c. Vietām šāva 20 cilvēku grupa;319Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)vienu cilvēku šāva divi šāvēji, pirmā šāvēju rinda šāva, notupjotiesuz ceļgala, bet otrā – stāvot kājās.Rodas iespaids, ka pašaizsardzībnieki (palīgpolicija) cilvēkusnogalinājuši “brīvā stilā” kā nošaušanai paredzētajās nomaļāsvietās, tā konvojējot, īpaši, ja šāvēji bija iereibuši. TurpretīArāja komandas šāvēji stingrāk pieturējušies pie H. Himleraapstiprinātajiem cilvēku šaušanas noteikumiem. Operatīvāsgrupas “A” šāvēji visai precīzi ievērojuši minētos cilvēku šaušanasnoteikumus. Zinā mas atšķirības vērojamas arī nošaujamo cilvēkuizvēlē. Pašaizsardzībnieki (policija), veicot nacistu paredzēto“pašattīrīšanos”, šāvuši visus politiskos aktīvistus neatkarīgi noviņu tautības, kaut arī lielākā daļa upuru bijusi latviešu tautības,ieskaitot aktīvistu sievas – grūtnieces, kas labprātīgi sekojušas kapāsaviem vīriem (Marija Muižniece Dvietes pagastā). Arāja komandaieradusies ar lielāku aktīvistu grupu, jo sevišķi ebreju masuapšaušanā, kad vietējiem policistiem pietrūka spēku. Operatīvāsgrupas “A” šāvēji šāvuši galvenokārt ebrejus, ko āriešiem uzdevanacistu instrukcijas, bet retāk aktīvistus, tos atstājot vietējiem.Ieslodzījuma vietas1941. gada vasaras otrajā pusē pagastos un mazpilsētās vēlnenošautos mazāk ap sūdzētos aktīvistus, trūkstot izolācijasapstākļiem, nosūtīja uz cietumiem, tā novēršot pārtikas unizmitināšanas grūtības, kas radās, arestētos uzturot un apsargājotpagaidu izolācijas vietās. Taču tas nenozīmē, ka cietumi jaukopš 1941. gada 23. jūnija stāvēja tukši. Aktīvistu ieslodzīšanaValmieras cietumā pastiprinājās 1941. gada jūlija otrajā pusē,kad vairākas automašīnas veda ieslodzītos uz Valmieras cietumu.Sešiem cilvē kiem paredzētā cietuma kamerā nereti ieslodzīja28–30 cilvēkus, kas bija spiesti gulēt uz grīdas. Šaušana, pēciedzīvotāju liecībām, notikusi parasti trešdienās un ceturtdienāsvēl 1941. gada augustā. Blakus Valmieras cietumam noorganizējavietējo Valmieras koncentrācijas nometni, bet Valmieras cietumunosauca par aizstājējcietumu – EG (Ersatzgefängnis). Aktīvistuapcietināšanas laikā 1941. gada jūlijā–augustā Latvijas cietumibija tā pārpildīti, ka vairākās vietās bija jāierīko papildu cietumi,320Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)darba nometnes (Arbeitlager), kā arī papildu ieslodzīšanas vietaspagastos. Tā Valmieras cietumā, kur varēja uzņemt 250 cilvēku, unkoncentrācijas nometnē, kur sākumā bija 100 vietu, tika ieslodzītsattiecīgi ap 2000 un 500 cilvēku no visas Ziemeļvidzemes.Dati par aktīvistu nosūtīšanu no ieslodzīšanas vietas pagastos

uz cietumiem sa glabājušies visai fragmentāri. 15. tabulā redzam,ka uz Valmieras nometni 1941. gada jūlija otrajā pusē nosūtīts 91arestētais aktīvists.Latviešu pašaizsardzības Valmieras komandanta pārsūtītiearestētie uz Valmieras koncentrācijas nometni no 1941. gada16. jūlija līdz 21. jūlijamValkas pašaizsardzības komandants Kārlis Zīlāns (1905) liecināja:“Pirmajās die nās mēs arestējām līdz 120 cilvēku. Bez tam ļotidaudz arestēto ienāca no Valmieras apriņķa pagastiem. Šeit viņusieslodzīja cietumā, ko organizēja kapteinis Remess.”Pārsūtīšanas datumsCilvēku skaits16.07.41.316.07.41.1616.07.41.4 no Trikātas17.07.41.3 no Alojas18.07.41.1 no Dikļiem18.07.41.2 no Brenguļiem, Jaunvāles18.07.41.11 no Mazsalacas20.07.41.220.07.41.720.07.41.820.07.41.721.07.41.1021.07.41.1321.07.41.4Kopā 91321Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Nav dokumentu, kas apliecinātu pagastos un pilsētās 1941.gada jūlijā–augustā vēl dzīvo aktīvistu pārvešanu uz cietumiem.Taču Vācijas okupācijas varasvīru ziņojumi liecina, ka šādapolitieslodzīto koncentrācija notikusi, turklāt lielos apmēros. Pēc

V. Štālekera domām, 1941. gada oktobrī Latvija “būtībā ir iztīrītano aktīviem komunistiem”Aktīvistu ieslodzīšanas iespējas bija labākas Latvijas pilsētās,kurās bija saglabāju šās agrāko cietumu ēkas, taču arī tajās vietupietrūka. Ieslodzītos no Cēsu cietuma pārveda uz Valmieraskoncentrācijas nometni automašīnās pa 30 cilvēkiem. Nometnē arieslodzītajiem ļoti cietsirdīgi apgājās sargs Žukovskis, kurš agrākbija strādājis par lopu kāvēju. Nošaušanai aktīvistus konvojēja arīno citiem Latvijas cietumiem.Rendas pagastā, pēc novadpētnieces A. Dakteres ziņām,apcietināja un 1941. gada 7. septembrī aizveda no Kuldīgas cietumaun nošāva bibliotekāru Frici Birkšu-Kloku. Nošāva arī Rendas pagastaizpildkomitejas priekšsēdētāju Kārli Andersonu, Albertu Brēdiķi,Arturu Dātavu, Elmāru Bāru, Priedulāju mežsargu Matīsu Zihmani.Arestēja un ieslodzīja Kuldīgas cietumā Rendas sešklasīgās skolaspārzini Kārli Sproģi un pionieru vadītāju Hildu Hofmani. K. Sproģiapsūdzēja par referātu lasīšanu pirmajā okupācijas gadā.Aktīvistu pārvešana uz cietumu dažreiz beidzās ar nošaušanupa ceļam. Krāslavas pagastā 1941. gada vasarā arestēja septiņusaktīvistus, kurus veda uz Daugavpili, bet pa ceļam pie Muļķusādžas nošāva. Starp nošautajiem, pēc laika liecinieku ziņām,bijis Vladislavs Caune un Boļeslavs Kampāns. Uz Preiļiem arestētosaktīvistus transportēja sasietus guļus ratos; apmēram 100 aktīvistuno Preiļiem kājām dzina uz Rēzeknes cietumu. Rēzeknes cietums,kura priekšnieks bija Krasovskis, bet virsuzraugs Činkers, kļuva parRēzeknes apkārtnes aktīvistu ieslodzīšanas vietu. Kaunatas pagastaaktīvisti bija ieslodzīti Rēzeknes cietuma 16. kamerā. JevgeņijsBrokāns (1920) liecināja, ka 1941. gadā Rēzeknes cietuma kamerās,kas bija pare dzētas pieciem cilvēkiem, parasti tika ieslodzīts 12–15 cilvēku, no kuriem daļa gulēja uz klona grīdas. Pēc Rēzeknescietuma uzrauga Antona Šķeveļa (1917) liecības, no 1941. gada322Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)līdz 1943. gadam no cietuma sešās lielās akcijās izvests nošaušanaiaptuveni 2000 cilvēku.Vācu valodas skolotāju 24. teritoriālajā strēlnieku korpusāEiženu Vēveri sasietām rokām aizveda uz Valkas cietumu pie viņabijušā skolnieka Valkas komandanta kapteiņa Remesa. Valkaskomandantam bija pilnīgs komunistu un aktīvistu saraksts.Rīgas Centrālcietumā ieslodzīja gan Rīgas, gan novadu aktīvistus.Tā pirmā kor pusa 16. kamerā ieslodzīja apmēram 60 no 14 līdz18 gadu vecus komjauniešus. Vēlāk dzīvus palikušos nosūtīja uzSalaspils koncentrācijas nometni.Liepājas cietuma priekšnieks (1941. gada augusts – 1944. gadaoktobris) Fricis Sīmanis (1905) liecināja: “Pieņemot cietumu,kameras bija pārpildītas; bija slimi, cik daudz, neatceros. [..] Pēcatgriešanās no pratināšanām varēja redzēt, ka ieslodzītie sisti. [..]

Bija viens gadījums, ka arestēto tā piekāva, ka mūsu iekškameruārsts nespēja glābt viņa dvēseli.”Jelgavas cietumā, pēc cietumsarga A. Butlera ziņām, tika turētsap 600–700 cilvēku, bet Sieramuižas koncentrācijas nometnē – līdz300 aktīvistu.Smiltenes cietuma 7. kamerā bija ieslodzīts Palsmanes skolasdirektors O. Eglītis, komjauniete M. Āķe, Smiltenes izpildkomitejaspriekšsēdētājs J. Vīgants, Zutis, Egle. K. Zīlāns liecināja, kaValkā bez arestiem, kas sākās tūlīt pēc vācu ienākšanas, pašaiz-sardzībnieki piedalījās arī cilvēku nošaušanā.No cietuma arestētos izveda sasietām rokām un nošāva. Valkānošāva 318 aktīvistu un ebreju. Valkas cietumā bija nāves korpuss,no kura izveda uz nošaušanu.Pildas pagasta izpildkomitejas sekretāra palīgam Ludzascietumniekam Mihailam Kodaļecam 1941. gada 15. novembrī nobedres malas Cirmas priedēs izdevās aizbēgt un pēc tam vēlreizizbēgt. Var domāt, ka tas bija iespējams tāpēc, ka šāvēji bijapiedzērušies un neuzmanīgi.Ludzas cietumā, kur 1941. gada 5. novembrī bija palikuši 165politieslodzītie, it kā lai novērstu ieslodzīto sacelšanos, 1941. gada15. novembrī nošāva 100–140 ieslodzīto.323Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Operatīvās grupas “A” komandiera ģenerāļa V. Štālekerapārskats par Latvijas cietumos ieslodzītajiem civiliedzīvotājiem1941. gada 17. augusts.CietumsPolitieslodzītieKriminālieslodzītieRīgas283763CentrālcietumsRīgas67224TermiņcietumsDaugavpils18115Valmiera50721Jelgava92145Liepāja

40412Cēsis22214Ventspils1433Tukums1017Madona1451Jēkabpils848Alūksne831Ludza16716Rēzekne59713Kopā7064 (96,6%)243 (3,2%)Ja rēķina, ka 1941. gada 15. oktobrī Latvijā bija 9901politieslodzītais, tad pēc mēneša – 1941. gada novembrī to skaitsbija samazinājies par 3636 (36,7%).Politiskos arestus Latviešu drošības policija turpināja visu laiku –arī 1942.–1945. gadā. Tikai no 1942. gada 21. decembra līdz 1943.gada 21. janvārim policija bija aizturējusi 359 personas, no kurām27 (7,5%) tika nošautas.324Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Rīgas Centrālcietumā un Termiņcietumā ieslodzītie 1941. gadaseptembris–oktobris471DatumsKomunistiEbreji Kriminālnoziedznieki Kopskaits(skaits,procenti)19.09.3569 (92,5%)

172116385727.09.3462 (91,9%)195108376515.10.3509 (?)?873596Cietumos ieslodzītos izdzīvojušos aktīvistus pēc Drošībaspolicijas izmeklētāju noprati nāšanas parasti šķiroja trijās grupās,apzīmējot katru grupu ar īpašu burtu. Pirmā grupa bija iznīcināmie,kuru vārdam pierakstīja lielo burtu Sch[liessen] vai E[xekutieren]– no šaut. Otro grupu apzīmēja ar burtu K[onzentrationslager], untajā esošie tika nosūtīti uz nometnēm. Trešā grupa saņēma burtuF[rei] un tika atbrīvota bez noteikumiem policijas uzraudzībā vaiarī līdz turpmākam izsaukumam. Vācijas Drošības policija un SDsavos dokumentos arī meklējamās personas apzīmēja ar burtiemK (Konzentrationslager), E (exekutieren) un F (freilassen).Politieslodzītos cietumos neturēja, bet izmeklētājs un cietumapriekšnieks izlēma, vai nošaut, ievietot nometnē vai atbrīvot.Aktīvistu meklēšana turpinājās līdz pat nacistu okupācijas beigām.Latviešu drošības policija un SD publicēja “Meklējamo personusarakstus nr. 1, nr. 2, nr. 3” Rīgā laikā no 1942. gada 1. jūnijalīdz 1943. gada 1. septembrim. Šie trīs saraksti katrs bija krietnasbrošūras lielumā. Katrā sarakstā minēts aptuveni 4500 cilvēku.Latviešu drošības policijas 1942.–1943. gada sarakstos personuap zīmēšanai lietoti pieci šifrēti apzīmējumi. Bez tam, Latviešudrošības palīgpolicija un SD gandrīz ik nedēļas izdeva speciālasavīzes (Meldungsblatt), kur meklēšanā vēl izsludināja daudzcilvēku.Nacistu okupācijai pilnīgi pārņemot varu Latvijā, aktīvistunošaušana bez tiesas mazinājās. Vācu iestādes rūpīgāk izmeklējaaktīvistu pārkāpumus nekā Latvijas pašaizsardzībnieki. Vācijas325Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Drošības dienesta Operatīvā komanda 2 Moltkes ielā 1 atbrīvoja noCentrālcietuma, Jelgavas cietuma un citām ieslodzījuma vietāmarī biju šos miličus un gvardus, 1941. gada 14. jūnija izvešanāspiedalījušos, komjauniešus un desmit hektāru zemes īpašniekus,kurus Latviešu drošības dienests uzskatīja par sabiedrisko drošībuapdraudošiem un rakstiski lūdza arestēt. Dažkārt Vācijas Drošībasdie nests atbrīvoja no ieslodzījuma, nereaģējot uz Latviešu drošības

dienesta rakstiskām apsūdzībām. Tā Vircavas pagasta drošībasdienesta priekšnieks M. Fokrats par Kārli Pureniņu (dz. 1886. g.Taurkalnē) rakstīja vācu Drošības dienestam, ka viņš piedalījiespagasta iedzīvotāju izvešanā. “Pureniņa uzturēšanās pagastarobežās pašreizējos apstākļos apdraud pārējo iedzīvotāju drošību.”Taču K. Pureniņu Vācijas Drošības dienests atbrīvoja.Latvijas darba audzināšanas nometnes1941. gada maijā Vā cijas SS valsts vadītājs un policijas priekšnieksH. Himlers uzdeva organizēt jaunas darba audzināšanas nometnestuvāk ražotnēm. Tajās valsts Drošības policija ievietoja drošības dēļarestētos soda izciešanai, vienlaikus lai 12 stundas dienā līdz 56dienām strādātu smagākos darbus. Taču karalaikā arī pēc 56 dienāmno darba audzināšanas nometnēm vairāk nosūtīja uz koncentrācijasnometnēm vai nāvessoda izpildīšanai cietumos nekā atbrīvoja. Abutipu nometnēs izolēja “vācu tautai kaitīgus elementus, ja viņudomāšanas veida izmaiņas izrādās neiespējamas”. Ieslodzīšanasmērķis bija “pa darīt ieslodzītos nekaitīgus vai izaudzināt parlietojamiem tautas locekļiem”.Nometnēs ieslodzīto sastāvs bija dažāds, taču visus vienoja vienapazīme – viņi nebija izdarījuši tādu noziegumu, par kuru Drošībaspolicija drīkstētu nošaut.Jūlijs Straume (1874–1970), mākslinieks restaurators, ar kuru1949.–1957. gadā strādāju Latvijas Centrālajā vēstures muzejā,stāstīja, ka viņš arestēts 1941. gadā pēc nacistu okupācijas, jo bijisievēlēts par tautas tiesas piesēdētāju, 1942. gadā no Centrālcietumanosūtīts uz Salaspils nometni. Viņu – 68 gadus vecu vīru – saukušipar komisāru. Arī mākslinieks Kārlis Bušs (1912–1987) tika ieslodzīts326Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Salaspils nometnē; šeit bija arī daudz desmithektārnieku. Salaspilīsaveda aktīvistus no Daugavpils, Rēzeknes, Zilupes, Madonas,Valmieras un citiem Latvijas cietumiem. 1942. gada maijā no apriņ-ķu cietumiem Salaspils nometnē ievietoja vairākus simtus aktīvistu.No Valmiermuižas cietuma uz Salaspili pārvietoja ap 200 ieslodzīto,starp tiem medicīnas studentu, vēlāk pazīstamo latviešu rakstniekuM. Birzi. Par darbošanos Valmieras apriņķa laikrakstā “Liesma”Kārlis Sausnītis (Pēteris Ēteris) nonāca Centrālcietumā, bet vēlākSalaspils nometnē, no kurienes tika atbrīvots.Starp arestētajiem Tartu nometnē, Rīgas Centrālcietumā unSalaspils nometnē nokļuva arī strādnieku gvardi, kurus sagūstījaIgaunijā. Starp viņiem bija Arturs Mucenieks; arī Baltinavā 1914.gadā dzimušais Jānis Logins, bijušais LK(b)P biedrs un LVU studentuaktīvists, no Abrenes cietuma nokļuva Rīgas Centrālcietumapirmajā korpusā, bet 1942. gada augustā Salaspils nometnē un pēctam atkal Centrālcietumā. Jāni Loginu nošāva 1943. gadā naktī no5. uz 6. maiju Biķernieku mežā.Latvijā nometnes un to filiāles atradās pie Sauriešu

akmeņlauztuvēm, pie Vecsaules kūdras purva, pie Brocēnu cementafabrikas un citās vietās. Aktīvistu nošaušana, kā arī apcietinātoizmantošana darba nometnēs skaidri liecina par nacistu politikasprecīzi vadītu Drošības dienesta roku. Vecsaules no metne tikaierīkota jau 1941. gada jūlijā kūdras purvā. Pēc Artura Izmaņa(1916) liecības čekai Vecsaules nometnē 1943. gadā bija ap 2000ieslodzīto. Vecsaulē ieslodzīja Bauskas un Jelgavas aktīvistus undesmithektārniekus, no kuriem daļu pēc izmeklēšanas nošāva.Darbā Vecsaules kūdras purvā izmantoja arī Sieramuižas nometnēieslodzītos. Nometne bija iekārtota arī Saldū un Brocēnos. Precīzspolitieslodzīto skaits pēc mazāko aizstājējcietumu un nometņuatbrīvošanas nav zināms, taču 1943. gada 15. martā lielākajāspiecās šā tipa ieslodzījuma vietās vēl atradās 2996 politieslodzītie.327Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Politieslodzīto skaits dažos aizstājējcietumos unnometnēs1943. gada 15. MartsPilsētasIeslodzīto skaitsRīga1978Valmiera417Kuldīga255Abrene106Jelgava240Kopā2996Izdzīvošanas (bez pienesumiem) un izkalpošanās iespējasaktīvistiem bija mazas, taču bija. Madonas apriņķa Lubejas pagastakluba vadītāju Oskaru Bērziņu arestēja vietējie aizsargi un vēlākievietoja Salaspils nometnē. Viņš prata latviešu, vācu un krievuvalodu, un 1943. gadā ar nometnes komandanta Krauzes piekrišanuO. Bērziņš kļuva par nometnes iekšējās aģentūras vadītāju.Viņa pakļautībā bija 31 cilvēks, bet četrus aģentus viņš savervējapats. O. Bērziņš kļuva par nometnes kārtības sargu, un viņam bijapakļauts ap 30 policistu, taču karjeras iespējas bija tikai dažiemaktīvistiem. No metnēs aktīvistus, ja vien viņi nebēga un ievērojanometnes noteikumus, nenogalināja, tomēr visās nometnēs cilvēkigāja bojā gan pārmērīgā darba, gan pārtikas trūkuma, gan slimībuun sliktu dzīves apstākļu dēļ.Nometnes Vācijā1941. gada 7. decembrī, izpildot Hitlera rīkojumu,ģenerālfeldmaršals Vilhelms Keitels (1882–1946) izdeva pavēli, kurā

uzdeva okupēto apgabalu aizdomīgos cilvēkus, kuri varētu organizētpretošanos Vācijas valstij vai karaspēkam, arestēt un iebiedēšanaino sūtīt uz Vāciju darbos. Tā 1942. gadā sākās desmit hektāru zemesīpašnieku, bijušo komjauniešu u.c. personu nosūtīšana uz Vācijudarbos. “Kaut arī V[alsts] k[omisariātā] valda uzskats, ka Ostlandēdarbaspēka nepietiek savām vajadzībām,” Ostlandes aizmu guresmilitārpavēlnieks kavalērijas ģenerālis Brēmers 1942. gada 26.decembrī rakstīja, “tikko ir saņemta gauleitera Zaukela direktīva328Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)100 000 darbspējīgus cilvēkus Ostlandē mobilizēt un nekavējotiesnosūtīt reiha vajadzībām.” Šo darbaspēka pieprasījumu Vācijāsāka pildīt, izmantojot arī bijušos aktīvistus.1942. gadā sākās aktīvistu ģimenes locekļu, komjauniešu,pionieru, desmithektār nieku “vākšana” un nosūtīšana uz Vāciju.Kuldīgas apriņķa vecākais telefonogrammā Rendas pagastam 1942.gada maijā uzdeva:“Lai Latvijas laukstrādniekus iepazīstinātu ar lauksaimniecībuVācijā, no Rendas pagasta aizsūtīšanai uz Vāciju jānozīmē 15laukstrādnieki. [..] Jānozīmē no jaunajiem darba zemniekiemun jāņem politiski neuzticami elementi, lai viņus pārliecinātu,cik liela starpība ir starp boļševistisko un nacionālsociālis tiskopasaules uzskatu.”Valmieras politieslodzītais Antons Štrauhs stāstīja: “1940. gadādarbojos bijušajā Sēļu pagasta Zemes ierīcības komitejā. Palīdzējumērīt un iedalīt zemi.” A. Štrauhs apcietināts un nosūtīts uzSalaspili, bet 1944. gada augustā – uz Neiengammu Vācijā.Dzelzavas pagastā Jāni Kozulu, bezpartijisko, arestēja, jo viņšbijis pagasta izpildkomitejas rakstvedis un darbojies arodbiedrībā.No Madonas cietuma J. Ko zulu 1942. gada augustā pārsūtīja uzSalaspils nometni, bet vēlāk, 1943. gada decembrī, uz Mauthauzenaskoncentrācijas nometni (ieslodzītā nr. 5519). Skolotājs J. Kausinieksno Salaspils koncentrācijas nometnes pārsūtīts uz Būhenvaldeskoncentrācijas nomet ni.Inteliģences vajāšanaLatviešu inteliģence pārdzīvoja tās pašas nacistu izrēķināšanāsformas kā pārējie aktīvisti – nošaušanu, cietumus, nometnes undarba ierobežojumus, kuras – sevišķi radošajai inteliģencei – devasmagāku triecienu nekā citiem aktīvistiem.1941. gada 23. oktobrī Rīgā nošāva Latvijas Operas un baletateātra galveno mākslinieku Jāni Aiženu (1899–1941). ProfesorsEdgars Andersons 1981. gadā rakstīja: “Okupācijas vara nošāvavēstur niekus Jāni Aberbergu-Augškalnu (1978–1941) un Jāni Liekni(1883–1941).” J. Lieknis bija Latvijas vēstures institūta direktors,Latvijas Tautas saeimas deputāts, LPSR Izglītī bas ministrijas Skolu329

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)pārvaldes priekšnieks. Nošāva arī skolotāju E. Liekni-Vitenbergu.Nogalināja pazīstamo ārsti plaušu slimībās Lidiju Kirhenšteinu(1902–1943). Cietumu izbaudījis arī operdziedātājs AleksandrsViļumanis (1910–1980) un rakstnieks Pāvils Vīlips (1901–1979). RīgasCentrālcietumā 1941.–1943. gadā bija ieslodzīts jurists Arturs Liede(1905–1981) – LPSR tieslietu tautas komisāra vietnieks, vēlāk LVUprofesors.1942. gada 8. aprīlī Ostlandes valsts komisariāta Ārzemjunodaļas vadītājs slepeni ziņoja valsts komisāram H. Lozem, kaRīgas operas solists bass Eduards Miķelsons (1896–1969) pašreizatrodoties Vācijā, bet komunistu laikā esot bijis LPSR Augstākāspadomes deputāts.Komponists Jānis Mediņš (1890–1966) savukārt komponējis operuMaskavas festivālam. Arī mākslas vēsturnieks Jānis Zālītis (1884–1943) rakstījis ko munistu laikrakstos.Cieta arī augstskolu mācībspēki. Pēc Ernesta Bauzes 1972. gadāpierakstītajām atmiņām, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijāsākumā bijuši tikai divi, vēlāk seši ko munisti. Taču bijuši arī aktīvisti– Vērdiņš, Jakans, Alfreds Kalniņš (1895), Pauls Gale nieks (1891–1962), profesors Kārlis Krūmiņš (1896–1958), kuri vēlāk arestēti.Vācu okupācijas cietumos ievietoja profesoru Paulu Stradiņu(1896–1958), literatūrzinātnieku Rūdolfu Egli (1889–1947), ģenerāliRobertu Dambīti (1881–1957).330Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Ja lielākā daļa gara darbinieku aktīvi nepiedalījās boļševikupasākumos, tad daļa vai nu amata, vai arī pārliecības dēļ piedalījās.Daži radošās inteliģences pārstāvji evakuējās, daži palika Maskavāsakarā ar Latvijas PSR literatūras un mākslas dekādes organizēšanu(Elfrīda Pakule (1912–1991) u.c.Ja labējai pretošanās kustībai bija – kaut arī nelielas – legālasiespējas darboties un pat censties nacistus izmantot savu mērķusasniegšanai, tad kreisajai opozīcijai pat nelegālai darbībai, šķiet,šādu iespēju nebija. Katrs okupācijas laikā nošautais bija lielszaudējums mūsu nācijai.Vajāšanas upuriCilvēku zau dējumu aprēķini ir tikai aptuveni. Pētnieku rīcībāpašreiz ir vairāki zaudējumu aprēķini.“Tēvija” jau kopš 1941. gada jūlija vidus publicēja rubriku“Meklēsim pazudušos”. Šajos sarakstos minēts pazudušās personasvārds, uzvārds un adrese. Sarakstu publicēja Latvijas SarkanaisKrusts Rīgā, Skolas ielā 1. Sarakstos atrodamas vismaz četrasmeklējamo personu grupas. Pirmkārt, tie ir boļševiku okupācijasvaras arestētie un aizvestie, kā arī nošautie. Otrkārt, personas,kas strādnieku gvardu sastāvā vai kopā ar tiem devušās uz PSRS.Treškārt, uz PSRS evakuējušās privātpersonas, kuras meklēpiederīgie. Ceturtā grupa bija pašaizsardzības (palīgpolicijas)

arestētās un varbūt jau ieslodzītās vai pat nošautās personas.Raksturīgi, ka ebreju vārdi un uzvārdi “Tēvijā” nav publicēti, kautarī tādu starp pazudušajām personām minētajos trijos policijas sa-rakstos bija daudz. Sastādītos sarakstus Latvijas Sarkanais Krustsnosūtīja Sarkanā Krusta Starptautiskajai komitejai uz Ženēvu.Taču acīmredzot tieši šī Latvijas Sarkanā Krusta darbība sadūrāsar Vācijas austrumu politiku. Ar ģenerālkomisāra Rīgā Dr. OtoDrekslera 1941. gada 30. oktobra rīkojumu Latvijas Sarkano Krustuslēdza un pakļāva Tautas palīdzībai.Vācu okupācijas nodarīto demogrāfisko zaudējumu analītiskāizpēte Baltijas valstīs vislabāk veikta Igaunijā, kur publicēti zudušopersonu saraksti. Igaunijā no 1941. gada 1. jūlija līdz 1942. gadajūnijam arestēti 18 892 pilsoņi, no tiem atbrīvoti 7485 (39,6%),331Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)5627 (29,8%) nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm un 5634 (29,8%)nošauti. Igaunijā nacisti nogalināja 931 ebreju un 243 čigānus.Igaunijā par simpatizēšanu boļševi kiem, piedalīšanos strādniekubataljonos nošauti 7000 iedzīvotāju, no kuriem 6000 bija igauņi.Jaunākie igauņu pētījumi uzrāda 7798 vācu laikā nošautos, notiem 63,5% nošauti 1941. gadā. Ja Igaunijā nošāva ap 6000 igauņuaktīvistu, tad proporcionāli iedzīvotāju skaitam Latvijā nošautoaktīvistu skaits bijis lielāks.Vācu okupācijas varas rīkojumi pašaizsardzībniekiem veikt“pašattīrīšanos” pagas tos un pilsētās, kā redzējām, tika pildītiatbilstoši Vācijas Drošības policijas instrukcijām “bez pēdām”. .Ne mazāk svarīgs uzdevums bija rast faktiskos pierādījumus,ka atbrīvotie iedzīvotāji paši pēc savas ierosmes ķērušies pievisstingrākiem pasākumiem pret boļševikiem un žīdiem, bez kautkāda pierādāma norādījuma no vācu iestāžu puses.” – “Ciktāl tasbija iespējams,” 1941. gada 17. augustā ziņojumā priekšniecībairakstīja V. Štālekers, “kā Kauņā, tā arī Rīgā filmās un foto tikaiemūžinātas pirmās spontānās eksekūcijas pret žīdiem unkomunistiem, ko veica lietuvieši un latvieši.”.Taču vēl 1941. gada 12. decembrī Vācijas SS vadītājs H. Himlersslepeni uzdeva visiem augstākajiem SS un policijas vadītājiempersoniski rūpēties, lai “valsts ienaidnie kiem” tiktu izpildītsnāvessods, bet par to vēlāk netiktu runāts. Pēc publicētiem datiem,Latvijā nacistu okupācijas vara iznīcināja ap 70 000 ebreju, 18 000(20%) latviešu un 2000 čigānu, kopā apmēram 90 000 cilvēku. Navzināms, cik no tiem Latvijas iedzīvotājiem, kurus izveda uz Vāciju,aizgāja bojā.1944. gada 28. martā Latvijas vēstnieks Londonā Kārlis Zariņšrakstīja Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu nodaļas vadītājamK. Vorneram: “Ap 10 000 latviešu [vācu okupācijas] divu gadu laikānošauts, bet tās nebūt nav beigas.”Pēc

vēsturniekaMarģeraVestermaņaap rēķiniemnacionālsociālistiskie ekstrēmisti laukos un mazpilsētās izrēķinājāsar viņiem politiski nevēlamiem (12 000–15 000) cilvēkiem.332Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)Latvijas civiliedzīvotāju aptuvenie zaudējumi nacistuokupācijas laikā (1941. gada 23. jūnijs – 1945. gada 9. maijs)IemeslsCilvēku zaudējumiskaits%Nošauti:ebreji75 00083,3aktīvisti10 00011,1čigāni2 0002,3garīgi slimie, izvairījušies no3 0003,3iesaukuma, partizāni u.c.Kopā90 000Darbs Vācijā:piespiedu darbs17 00085brīvie līgumi3 00015Kopā20 000Politiskās izsūtīšanas akcijas:jaunsaimnieku akcija 1942.2 00015,3gadāLatgales akcija 1942. gadā8 000

61,5“Sommerreise” 1943. gadā3 00023,6Kopā13 000Pavisam kopā123 000Vismaz puse arestēto aktīvistu tika nošauta pagastos vai totuvumā. Aktīvistu nošaušana bez tiesas sprieduma ir noziegumspret cilvēci, kam nav noilguma.IzskaņaiNevienam nebija tiesību nošaut bez tiesas – pat bez karatiesassprieduma.Aktīvistu vajāšanā izdalāmi četri posmi:1) pirmsieslodzīšana cietumos (1941. gada 23. jūnijs – jūlija otrāpuse);333Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)2) aktīvistu beztiesas nošaušana (1941. gada jūlijs – sep tembris);3) aktīvistu ieslodzīšana cietumos un nometnēs;4) aktīvistu norīkošana par mājlopu dzinējiem, nosūtīšana darbosVācijā vai ieslodzīšana Vācijas nometnēs.Raugoties uz 1941. gada aktīvistu vajāšanām no sešdesmit gadudistances, trūk stot vēstures dokumentiem, mēs pilnībā nevaramnovērtēt šos traģiskos notikumus. Tomēr no jurisdikcijas viedokļalielākajai daļai nošauto aktīvistu nebija piemērojams nāvessods.Nacistu okupācijas vara organizēja “pašattīrīšanos” savas varasnostip rināšanai, “zemes iztīrīšanai” plānotajai kolonizācijaiLatvijā. Otrā pasaules kara laikā neviena karojošā puse neievērojastarptautiskos kara vešanas nolīgumus un cilvēktiesības attiecībāuz civiliedzīvotājiem, arī Vācijas okupētās Latvijas pašaizsardzībaun policija.Demogrāfiskās situācijas sagraušanā mēs droši minam boļševikudeportācijas, Vācijas un Krievijas armijās kritušos vīriešus,piespiedu trimdu 1944.–1945. gadā, nācijas iznīcināšanu boļševikuokupācijas gados, taču klusējam par savu dalību šajos noziegumos,bez tiesas nošaujot tūkstošiem aktīvistu.(Vēsturnieku komisijas raksti, 16. Sēj. Latvijas vēsturesinstitūta apgāds, R.,2005.)334Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)reKlāMAS PAUze PirMS PārdOMāMIr iznākušas šādas šajā krājumā publicēto autoru grāmatas:Arnolds Cīrulis „Es esmu dzīvojis”

1. daļa „Kavalieru gads” (2004.)

2. daļa „Važas” (2011.)Arvīds Skude „Pa atmiņu un mežu takām” (2011.)Andrejs Bužs „Testamentā … Modus Vivendi” (2010.)Arvīds Celmiņš „Pa kuru laiku…” (2004.)Interesēties izdevniecībā „Drukātava”, kas savukārt sazināsiesar literāro redaktori par grāmatu pieejamību.335Izdevniecība SIA “Drukātava”, Reģ. Nr. LV 40003744728Liliju iela 95/1, Mārupe, LV - 2167tālr. 67286632, fakss 6728663e-mail: druka@lasiet.lvIespiests SIA “Drukātava”, digitālā druka