sist Ēmu teorija praks Ē -...

A.Broks Studiju materiāls SISTĒMU TEORIJA PRAKSĒ 2009-2010 1

SISTĒMU TEORIJA PRAKS Ē

1. IZGL ĪTOJOŠĀ DARBĪBA jeb IZGL ĪTĪBA

Cilvēku izglītojošās darbības b ū t ī b a un s ū t ī b a - mērėtiecīga cilvēkdarb ība izglītības vajadzību apmierināšanai -

CILV ĒKA DZ ĪVESSPĒJAS (gribēšanas un varēšanas) NODROŠINĀŠANAI

Izglītojošās darbības saites ar Personu un Sabiedrību

Personas un Sabiedrības izglītības v a j a d z ī b a s

Personas un Sabiedrības izglītības Izglītītojošā darbība vajadzību a p m i e r i n ā j u m s

Personas un Sabiedrības l ī d z e k Ĝ i izglītības vajadzību apmierināšanai

Izglītojošā darbība jeb izglītība - īpaši organizēta dzīves pieredzes apguve dzīvei

I Z G L Ī T Ī B A

Mērėis - i z g l ī t o t ī b a

P r o c e s s ( izglītošana , izglītošanās )

Rezultāts - i z g l ī t o t ī b a

Personas līmenī

Dzīves pieredze dzīvei

Mācības un

audzināšana


Sabiedrības līmenī


Mācības un

audzināšana


Latvijas Universitāte

Dr.fiz., asoc.prof.

A N D R I S B R O K S

Mob.tālr.: 26 567 120 (gsm) E-pasts : [email protected]

DZĪVES PIEREDZE : zināšanas, attieksmes, prasmes -

DZĪVEI : izziĦai, apdomai, rīcībai !


Dzīves pieredzes s a t u r a pamatstruktūra

Vērtīborientācija Zināšanas P r a s m e s Attieksmes ( kas tas ir ? ) ( kā to izdarīt ? ) ( kāpēc to tā darīt ? )

• ZINASANAS, PRASMES, ATTIEKSMES - dzīves pieredzes vispār īgie raksturojumi.

Zināšanas - rodas cilvēka dzīvesvides izziĦas procesā un nodrošina cilvēkdarbībām nepieciešamos faktus un cēloĦseku sakarības. Attieksmes jeb vērt īborientācija - rodas apdomājot - vērtējot cilvēku dzīves daudzveidīgās vajadzības. Pozitīva attieksme uzrāda cilvēka dzīves vērtības jeb vērtīborientācijas, kuras atbilstoši nosaka cilvēkdarbību mērėus un rīcību to sasniegšanai. Prasmes - rodas cilvēkdarbību īstenošanā un nodrošina visu cilvēkdarbību sastādošo procesu (izziĦas, apdomas, rīcības) rezultatīvu norisi. Prasmes ir cilvēka spēju (gribas un varas) īstenojumi darbībā.

Apzinātās dzīves c i l v ē k d a r b ī b u pamatstruktūra

Apmierināmā VAJADZ ĪBA C i l v ē k - Vajadzības Vajadzības apmierināšanai d a r b ī b a APMIERIN ĀJUMS nepieciešamie LĪDZEKěI

IZZI ĥA APDOMA RĪCĪBA

• VAJADZĪBAS, LĪDZEKěI , APMIERINĀJUMS - ikvienas cilvēkdarb ības ārējie raksturojumi. • IZZIĥA, APDOMA, RĪCĪBA - ikvienas cilvēkdarb ības universālie iekšējie raksturojumi.

Izglītības rezultāts ir personas zināšanu,

prasmju un attieksmju kopums

[ LR Izglītības likums, 1.pants, 1998 ]

Izglītības process ietver mācību un audzināšanas

darbību [ LR Izglītības likums,

1.pants, 1998 ]

Mācību process

Gudrība (intelekts)

Audzināšanas process

Godīgums (morāle)

DZĪVES PIEREDZE


I z g l ī t o t ī b a raksturo izglītojošās darbības rezultātā gūtās d z ī v e s s p ē j a s – d z ī v e s k o m p e t e n c e s :

dzīves pieredzi (zināšanas, prasmes, attieksmes) dzīvei (izziĦai, apdomai, rīcībai)


P R A S M E S - darbības spēju īstenojums

Prasmes iegūt, analizēt un sintezēt

informāciju

Prasmes vērtēt, izvirzīt mērėi,

pieĦemt lēmumu

Prasmes plānot rīcību, piesaistīt l īdzekĜus,

izpild īt r īcību

ATTIEKSMES - darbību

vērtīborientācijas

Attieksmju izziĦa (paraugvērtību apguve

- kas ir labi ? )

Attieksmju veidošana

vērt ēšanas procesā

Attieksmju īstenošana

praksē

ZINĀŠANAS - fakti un cēloĦseku

sakarības

Zināšanu ieguve (kas tas ir un

kāpēc tas tā ir ?)

Zināšanu procesēšana (domāšana)

Zināšanu izmantošana

praksē

Izglītotības k v a l i t ā t e ( saturs un līmenis )

Jaunrade pēc parauga ( papagailisms ) Izglītotības s a t u r s 3 * 3 * 3 * 3

Izglītotības satura kodoldaĜa

IzziĦa Apdoma Rīcība Prasmes ∗ ∗ ∗

Attieksmes ∗ ∗ ∗ Zināšanas ∗ ∗ ∗

Kādu kam izglītību kādai dzīvei ?

Izglītotības l ī m e Ħ i (sasniegto radošo spēju līmeĦi) Jaunrade pēc līdzības ( norma )

Oriăināla jaunrade

Cilvēks cilvēkvidē

Zinātniskums Cilvēks pats

Saimnieciskums

Cilvēks dabas un tehnikas vidē

Mākslinieciskums


Dzīves pieredzes un vispārizgl ītības s a t u r a pamatsektori

Cilvēks Cilvēks PATS cilvēkvidē ES - CILVĒKS MĒS - SABIEDRĪBA kā personība kā pilsoĦu kopums Humanitārais Sociālais sektors sektors

MATERI ĀLĀ DZĪVESVIDE

Es un Mēs - cilvēki dabas un tehnikas vidē Dabas un tehnikas sektors

Vispārizgl ītības s a t u r a pamatstruktūra ( 3*3*3 = 27 )

I z g l ī t ī b a s galvenie a s p e k t i

Tematiskie pamatsektori

Izglītības zinātniskums

Izglītības saimnieciskums

Izglītības mākslinieciskums

Vispārējās sastāvdaĜas

Cilvēks cilvēkvidē

(politika, ekonomika,

vēsture)

∗ ∗ ∗

∗∗∗∗ ∗∗∗∗ ∗∗∗∗

∗ ∗ ∗

Zināšanas Attieksmes

Prasmes

Cilvēks PATS (valodas, filosofija,

psiholoăija)

∗ ∗ ∗

∗ ∗ ∗

∗∗∗∗ ∗∗∗∗ ∗∗∗∗


Prasmes

Cilvēks dabas un tehnikas vidē

(fizika, ėīmija,

bioloăija)

∗∗∗∗ ∗∗∗∗ ∗∗∗∗

∗ ∗ ∗

∗ ∗ ∗


Prasmes

Izpratne, prāts Eksaktums

AtziĦas, jēdzieni

Izrīcība, griba Pragmātisms

Vajadzības, līdzekĜi

Izjūta, jūtas Humanitārisms

Emocijas, tēli


Kādu man izglītību kādai dzīvei ?

( kā es gribu dzīvot - kāda ir manai dzīvei nepieciešamā izglītība ?)

IZGL ĪTĪBA - dzīves pieredze dzīvei

Dzīves VIRZ ĪBAI

EKSISTENCEI dzīvē

ZINĀTNISKĀ

Dominē PRĀTS (atziĦas,

jēdzieni - izpratne)

Fund. un lietišėā

pētniecība

Dzīvesvides

uzraudzība, apkope, atjaunošana

Dabasvide Cilvēkvide Tehnovide

SAIMNIECISK Ā

Dominē GRIBA

(vajadzības, līdzekĜi - izdarība)

Saimnieciskā

jaunrade

Zinātnes un mākslas

sasniegumu izmantošana


MĀKSLINIECISK Ā

Dominē JŪTAS

(emocijas, tēli -

iztēle)

Iedvesmai

Sadzīvei


Dzīves gājuma pamatvadulas

JŪTAS iedvesmo PRĀTS pamato

GRIBA īsteno Laiks

IZJŪTA IZPRATNE

I Z D A R Ī B A

Jūtu un prāta balansa stohastiskās svārstības

Dzīves un izglītības krīze 20./21. gs. mijā

Aizvadīto aptuveni 500 gadu laikā kopš Jauno laiku sākuma mūsdienu Rietumu pasaules dzīvē un izglītībā ir nobriedusi krīze, kuras pamatā ir modernās zinātnes un tehnikas attīstība. Aizvadīto gadsimtu gaitā, it īpaši 20.gs. noslēgumā, ir sasniegts Ĝoti liels cilvēces uzkrāto zināšanu apjoms, taču līdztekus nav pietiekami attīstījusies šo zināšanu cilvēcīga izmantošama.


Īpaša uzmanība jāvelta attieksmju veidošanai vērtēšanas procesos, kuros izšėirīga loma ir attiecīgi izvēlētiem vērtību etaloniem. Tas savukārt nozīmē vienotu mācību un audzināšanas darbību īstenojumu, nepieĜaujot Rietumu tradicionālajā dzīvesveidā šobrīd attīstījušos vispārcilvēcīgo vērtību tālāku devalvāciju un tās globalizāciju, kas raksturojas kā visaptveroša cilvēces garīgo vērtību upurēšana par labu materiālajām vērtībām.

Izglītības pakāpes un veidi Augstākā (formālā izglītība, izglītības pakāpe to papildina interešu izglītība) Vidējā izglītības pakāpe Pamata Akadēmiskā izglītības pakāpe izglītība Pirmsskolas Vispār īgā izglītības pakāpe izglītība Vispārējā izglītība Profesionālā Vispārējā izglītība izglītība Profesionālā izglītība Profesionālā izglītība

D A R B A un/vai B E Z D A R B A D Z Ī V E UN SADZĪVE

ES UN MĒS VIDUSSKOLĀ ( mana un mūsu dzīve vispārizgl ītojošā vidusskolā, apgūstot dzīves pieredzi savai dzīvei)

ES un MĒS vidusskolā esam jau vidējā izglītības pakāpē! Vairums no mums ir ceĜā

uz augstāko izglītību.

Vidusskola Vidējā izglītības pakāpe Dabiska, normāla KRĪZE cilvēka attīstībā - pāreja jeb p a c e l š a n ā s jaunā cilvēciskās kvalitātes pakāpē Pamatskola

Pamata izglītības pakāpe

ES un MĒS vidusskolā esam sākuši d o m ā t Lielākas Domas - par pasauli, cilvēku, cilvēka dzīvi pasaulē, pasaules atveidi cilvēka apziĦā. Par savu vietu un lomu pasaulē, par savu dzīvi cilvēku, dabas un tehnikas vidē. Par savu individuālo un mūsu kolektīvo apziĦu - jūtām, gribu un prātu. Par pasaules māksliniecisko (tēlaino) un zinātnisko (jēdzienisko) atveidu, par reālo un nereālo abstrakto jeb domu pasauli cilvēku apziĦā (reālām un nereālām domām). Ja līdz šim to visu esam uztvēruši galvenokārt pa daĜām, tad nu sākam


apzināt pasauli tās atsevišėo daĜu kopsaistībā. Ja līdz šim esam pasauli vairāk izjutuši, tad tagad sākam to vairāk arī izprast. Tā ir mūsu apziĦas, garīguma p a c e l š a n ā s jaunā pakāpē, tā ir domāšanas virzība uz Lielajām Patiesībām un apziĦas sakārtošanu, tas ir laiks, kad apziĦa sāk apzināt pati sevi un mēs sākam paši apzināti virzīt savas apziĦas attīstību. Tā ir mūsu dzīve vidusskolā - ne tikai mācības, pat ne tikai izglītošanās (mācību un audzināšanas procesi to visciešākajā kopsaistībā), bet gan s k o l a s d z ī v e , kurā dominē izglītojošā cilvēkdarbība, dotajā sabiedrībā atbilstoši sadarbojoties skolēniem un skolotājiem.

VISPĀRĒJĀS VIDĒJĀS IZGL ĪTĪBAS PROGRAMMU

O B L I G Ā T I E P R I E K Š M E T I .

Vispārizgl ītības s a t u r a principiālā organizācija vidusskolā

Valodas

Vēsture

Ėīmija

Psiholoăija

Politika

Ekonomika

Filosofija

Fizika

Bioloăija

Sports

Mākslas

Es : humanitārais

sektors Mēs :

sociālais sektors

Es un mēs dabasvidē un tehnovidē : dabaszinātĦu un tehnoloăiju sektors

Matemātika

Informātika

Vispārizglītojošā virziena obligātie mācību

priekšmeti. 1. Ăeogrāfija.

2. Dabaszinības vai fizika, ėīmija, bioloăija,

veselības mācība. 3. Mūzika

vai kultūras vēsture.

Humanitārā un sociālā virziena obligātie mācību

priekšmeti. 1. Filozofija. 2 .Ăeogrāfija. 3. Psiholoăija.

4. Politika un tiesības. 5. Dabaszinības

( fizika, ėīmija, bioloăija ). 6. Mūzika


Visām vispārējās vidējās izglītības programmām obligātie mācību priekšmeti.

1. Latviešu valoda un literatūra. 2. Pirmā svešvaloda. 3. Otrā svešvaloda. 4. Matemātika (algebra un ăeometrija). 5.Vēsture. 6. Sports. 7. Biznesa

ekonomiskie pamati. 8. Lietišėā informātika.

Matemātikas, dabaszinātĦu un tehnikas virziena

obligātie mācību priekšmeti. 1. Matemātika.

2. Ăeogrāfija vai filosofija. 3. Fizika (arī astronomija).

4. Ėīmija. 5. Bioloăija, veselības

mācība. 6. Mūzika



Pedagoga un skolēna savstarpējās attiecības

PEDAGOĂISKĀ DARBĪBA - s a d a r b ī b a

VAD ĪTĀJS (objekts)

IZPILDĪTĀJS (subjekts)

SKOLOTĀJS ∗∗∗∗ ∗

SKOLĒNS ∗ ∗∗∗∗ Brīvība un atbildība Tiesības un pienākumi

Izpilde (Tiesības un Pienākumi) V A D Ī B A (Br īvība un Atbild ība) I Z P I L D E (Tiesības un Pienākumi) Vadība (Brīvība un Atbildība)

Skolotāja un skolēna s a d a r b ī b a : divas kopsaistītas mērėtiecīgas cilvēkdarbības skolas dzīvē

Skolotāja darbība

1 2 3 4 5 6 7 8 9

Vispārizglītojošās darbības būtība un sūtība : pasaules parādību zinātniska un mākslinieciska apzināšana (izziĦa, apdoma)

šo parādību tēlainai izjūtai (jūtas), jēdzieniskai izpratnei (prāts) un cilvēcīgai izmantošanai (rīcība kā labas gribas īstenojums praksē).

Sajušana

Sajušana Sajustā apzīmēšana

Sajustā apraksts

Sajustā apraksts

Vērt ēšana

Vērt ēšana Rīcības izpilde

Rīcības izpilde

L īdzekĜu piesaiste

L īdzekĜu piesaiste

Rīcības plānošana

Rīcības plānošana

Lēmuma pieĦemšan

a

Lēmuma pieĦemšana

Mērėa noteikšana

Sajustā apzīmēšana

Skolēna darbība


Dzīve - daudzveidīgu cilvēkdarb ību kopums. D z ī v e s p i e r e d z e - ikvienas apzinātas cilvēkdarb ības pamats.

Mūsu dzīvi r īt nosaka mūsu d z ī v e s p i e r e d z e šodien.

Dzīves pieredzes pamatstruktūra

PRASMES

Derīgais Gudrība Godīgums Dzīves pieredze ZINĀŠANAS ATTIEKSMES Skaistais Estētika un Patiesais un ētika Labais

Gudri un godīgi cilvēki – izglītojošas darbības kā īpaši organizētas dzīves pieredzes

ieguves dzīvei i d e ā l s

Cilvēka dzīvesgatavības struktūra

Darbīgums (griba) (uzĦēmība, čaklums, rosība …)

Patstāvība Sadarbība (pašapziĦa, pašcieĦa, (sabiedriskums, pašdarbība …) izpalīdzība, iecietība …) “Es” “Mēs”

Gudrība (prāts) Godīgums (jūtas) (intelekts - zināšanas, prasmes) (morāle - attieksmes, prasmes)


2. ZINĀTNISKĀS PĒTNIEC ĪBAS DARBĪBA (ZPD)

ZPD – kas tā tāda un kāpēc?

Zinātniskās pētniecības darbība (ZPD) jeb zinātniskā pētniecība – viena no daudzveidīgajām cilvēkdarbībām. Kāda ir šīs darbības

sūtība un būtība, kāda ir tās vieta un loma mūsu dzīvē?

PĒTNIEC ĪBA ir cilv ēkdarb ība, kuras sūtība un būtība ir p r o b l ē m u r i s i n ā š a n a dzīves vajadzību apmierināšanai!

Problēmsituācija – tā ir neziĦas situācija, proti, neziĦa par to, kas tas ir,

kas, kad, kur un kāpēc notiek, kā rīkoties? Problēmu risināšana – tā ir neziĦas

novēršana, lai pēc tam īstenotu apzinātu - mērėtiecīgu cilvēkdarbību aktuālas

dzīves vajadzības apmierināšanai.

Pētniecība ved no neziĦas uz zināšanu, kurai seko iegūto zināšanu apdoma un izmantošana atbilstoši apdomātā rīcībā! Visa saprātīgā cilvēka dzīve sakĦojas zināšanās, kuras ir jāprot iegūt - jāprot veikt pētījumus jeb risināt problēmas – novērst neziĦu, veicot atbilstošās parādību pētniecību!

P ē t n i e c ī b a – neziĦas likvidēšana – problēmu risināšana : daudzu cilvēkdarb ību sākums jeb pamats, taču tikai pamats!

ZINĀTNISKĀ PĒTNIEC ĪBA - prāta mērėtiecīgi (racionāli) vadīta cilvēkdarb ība, kuras galvenie raksturojumi ir r e a l i t ā t e un p r e c i z i t ā t e.

Ar zinātniskās izziĦas r e a l i t ā t i saprotam to, ka šis pasaules daudzveidīgo parādību izziĦas veids aptver tikai atkārtoti un daudzu cilvēku tieši vai netieši (instrumentāli un/vai loăiski pastarpināti) novērojamās parādības. Ar zinātniskās izziĦas p r e c i z i t ā t i saprotam pētāmās parādības apraksta jeb modeĜa kā izziĦas galarezultāta iespējami pilnīgu atbilstību praksē novērojamam oriăinālam. Zinātniskās pētniecības realitāte un precizitāte nekādā gadījumā nav tikai matemātikas, dabaszinātĦu un tehnisko zinātĦu atribūts, tās pilnā mērā attiecas arī uz visiem patiesi zinātniskiem sabiedrības jeb sociālajiem un cilvēka jeb humanitārajiem zinātniskajiem pētījumiem. Parādību mākslinieciskajiem atveidojumiem cilvēka apziĦā augšminētās divas zinātniskās pētniecības pazīmes nav saistošas.


Otrs pilnvērtīgu zinātnisko pētījumu galveno raksturojumu pāris ir saistīts ar jēdzieniem ”Parādību FAKTOLOĂIJA” un ”Parādību CĒLONĪBA”.

Parādību zinātniskā pētījuma galveno raksturojumu kopa

Parādības (lietas un/vai

lietu mainības) pētījums

Faktoloăija

(kas, kad, kur un kā notiek)

Cēlonība

(kāpēc tas, tad, tur un tā notiek)

Realitāte

●

●

●

●

Precizitāte

●

●

●

●

Saturs Forma Saturs Forma

Zinātniskās pētniecības darbībā kopsaistīti īstenojas visas trīs cilvēka garīgās darbības - sistēmiskās domāšanas pamatveidi: analīze (veselā uztvere pa daĜām), salīdzināšana (lietu un procesu atšėirību uztvere resp. pasaules parādību daudzveidības uztvere) un sintēze (veseluma kā kopsaistītu daĜu uztvere).

Interesanti atzīmēt, ka zinātniskajā izziĦā parasti dominē lietu un/vai procesu analīze un cēlonības skaidrojumi, kamēr mākslinieciskajā izziĦā dominē parādību faktoloăiskā atveide un sintēze.

ZINĀTNISKĀS PĒTNIEC ĪBAS DIVI VEIDI

Fundamentālas izziĦas Lietišėas izziĦas jeb tehniskas tipa ZPD izstrādes tipa ZPD

T EO R I J A

Eksperiments Eksperiments

P R A K S E

No prakses uz teoriju -

uz augšu

No teorijas uz praksi -

uz leju

Fundamentālā pētniecība Fundamentālie pētījumi (pētījuma jautājums)

Lietišėā / tehniskā pētniecība Tehniskie pētījumi (pētījuma hipotēze)


Fundamentālās izzinošās zinātniskās pētniecības darbības galarezultāts –

izzinātās parādības (lietas un/vai procesa) zinātniskais apraksts jeb modelis.

Lietišėās izzinošās jeb tehniskās zinātniskās pētniecības darbības galarezultāts –

nepieciešamās lietas un/vai procesa kā tehniskās izstrādnes paraugs.

Atkarībā no konkrētā zinātniskās pētniecības veida varam atbilstoši runāt

par fundamentālo izziĦu un lietišėo jeb tehnisko izziĦu. Ikdienā, parasti arī

profesionālie pētnieki (zinātnieki) par izziĦu runā tikai fundamentālās

izziĦas nozīmē. Taču konsekvents pētniecības sistēmiskais raksturojums Ĝauj

runāt par izziĦu daudz plašākā nozīmē, attiecīgi vienojot zinātnes un tehnikas

jomās notiekošo pētniecību kā divus radniecīgus zinātniskās pētniecības

pamatveidus.

PĒTNIEC ĪBA – neziĦas novēršana izzinot - iegūtās zināšanas ir dzīves, ikvienas cilvēkdarb ības pamats,

taču vienmēr un visur t i k a i p a m a t s !

Fundamentālā zinātne – PĒTNIEC ĪBA

Parādību apzināšana - IZZIĥA

Tehniskā zinātne – PĒTNIEC ĪBA TEORI JA

Parādību izmantošana - RĪCĪBA

* Apraksts: izpratne, cēlonība

* Projektēšana

* Apj ēga : sapratne, faktoloăija

* Novērojumi – eksperimentālie un pasīvie

* Novērojumi - izstrādnes eksp. pārbaude

* Izstr ādnes izveide

PĒTNIEC ĪBA - neziĦas novēršana jeb problēmu risināšana, lai, veicot atbilstošu cilvēkdarb ību, apmierinātu konkr ētu dzīves vajadzību! Kas, kad, kur, kā un kāpēc? Kā to izmantot?

PRAKSE

APDOMA


S a j u s t ā a p z ī m ē š a n a – sajustā apjēgšana

- atbilstošo jēdzienu izveide , saprašana:

A p j ē g t ā a p r a k s t s – izpratne: analīze, salīdzināšana un sintēze –

izziĦas rezultātu, secinājumu, priekšlikumu izstrāde un publiska ziĦojuma izveide

Fundamentālās izziĦas ZPD trīs pamatposmi

S a j u š a n a (acis, ausis, āda) – izziĦas sākotne : lietu, procesu novērošana vai jau esošās informācijas saĦemšana saziĦā no atbilstošajiem informācijas avotiem

I e v ē r o j a m : izziĦas darbība kā dzīves fraktāĜa sastāvdaĜa

caurauž visas cilvēkdarb ības visos to īstenojuma līmeĦos!

Divu pētniecības veidu kopsaistības uzskatāms raksturojums universālajā cilvēkdarb ību hierarhiskajā

struktūrā

Cilvēkdarbība


IzziĦa Apdoma Rīcība IzziĦa Apdoma Rīcība IzziĦa Apdoma Rīcība


Fundamentālās izziĦas ZINĀTNISKĀS PĒTNIEC ĪBAS DARBĪBAS (ZPD) ĪSTENOJUMS

S Ā K U M S (interesējošās parādības pētījuma vajadzības jeb nepieciešamības apzināšana, tā sauktā problēmas nostādne – ko un kāpēc pētīt jeb izzināt?) 1.posms: SAJUŠANA (pētījuma datu ieguve oriăinālos novērojumos un saziĦā no jau esošajiem informācijas avotiem ) 2.posms: SAJUSTĀ APZĪMĒŠANA kā APDOMA (datu apstrāde / sajustā apjēgšana jeb sajustā saprašana – sākotnējā domu veidošanās – sākotnējo izziĦas rezultātu – sākotnējo jauniegūto zināšanu izveide)

3.posms: APJĒGTĀ APRAKSTS kā RĪCĪBA ( galarezultāta ieguve – jauniegūto un bijušo zināšanu sintēze - apjēgtā izpratne, parādības modeĜa sintēze un modeĜa analīze : secinājumi, priekšlikumi)

B E I G A S (pētījuma rezultātu apkopošana, galveno pētījumā gūto zināšanu kā atbilstošo secinājumu un priekšlikumu izstr āde – problēmas atrisinājuma sniegšana)

ZPD informacionālo procesu secība: datu ieguve (dati) – datu apstrāde (rezultāti ) – no rezultātiem iegūtie secinājumi un priekšlikumi

Pēc ZPD augšminētās sākuma fāzes, trīs pamatposmu un nobeiguma

fāzes īstenošanas notiek paveiktā ZPD pārskata izveide.

ZPD pārskata pamatstruktūra

Ievads: izvēlētās parādības pētījuma pamatojums, darba mērėis un uzdevumi.

1.daĜa – autora(-es) izveidots esošās tematiskās informācijas analītiski

vērtējošs teorētiskais pārskats ( pārskata izveides metodika, esošās

informācijas/datu ieguve un apstrāde, rezultāti).

2.daĜa – autora(-es) veikts praktiskais pētījums ( praktiskā pētījuma metodika, jaunas

informācijas-datu ieguve un apstrāde, rezultāti).

Nobeigums (secinājumi un priekšlikumi kā atbildes uz ievadā izvirzītajiem

pētījuma jautājumiem (secinājumi un priekšlikumi tiek sintezēti,

izmantojot darba 1. un 2.daĜā gūtos rezultātus)


ZPD procesa un pārskata izveides kopsaistība

ZPD

pārskats ZPD izstrādes posmi

Ievads (pētījuma

aktualitātes pamatojums, ZPD

mērėis un uzdevumi)

1.daĜa

(pētījuma teorētiskā daĜa – jau esošās

informācijas vērtējoša analīze)

2.daĜa

(pētījuma praktiskā daĜa – autora

jauniegūto oriăinlo datu vērtējoša

analīze)

Nobeigums (pētījuma gala

rezultāti, ZPD pamatotie secinājumi un priekšlikumi

Sākums Problēmas nostādne

Sajušana (datu ieguve)

* * Sajustā APJĒGA (datu apstrāde)

* * Sajustā un apjēgtā APRAKSTS

* *

Beigas Problēmas atrisinājums

PAVEIKT Ā ZPD PREZENTĀCIJA

Pēc paveiktā ZPD iegūto rezultātu apkopošanas ZPD pārskatā, zinātniskais pētījums tiek prezentēts attiecīgajā sabiedrības grupā, kura arī bija īpaši ieinteresēta dotā pētījuma veikšanā un bieži vien to ir atbilstoši nodrošinājusi ar nepieciešamajiem līdzekĜiem vai visādi citādi atbalstījusi (tai skaita – pētījumu pasūtījusi).. Paveiktā pētījuma prezentācija, kas parasti ir pētījuma pārskata prezentācija, var notikt atbilstošas publikācijas veidā gan kā zinātniska monogrāfija vai raksts zinātnisko rakstu krājumā, zinātnisko konferenču materiālu kopā vai speciālā žurnālā. Īpaši nozīmīga ir arī mutiska ZPD prezentācija atbilstoša ziĦojuma – referāta veidā atbilstošajās zinātniskajās konferencēs, simpozijos, semināros un tml. pasākumos.

Ar paveiktā ZPD prezentāciju pētījums ir noslēdzies un iegūtās zināšanas var izmantot atbilstošas cilvēkdarbības īstenošanā mūsu dzīves noteiktas vajadzības apmierināšanai.

Daži praktiski padomi

Par ZPD pārskata Ievadu

Ievadā vispirms jāsniedz izvēlētās parādības pētījuma PAMATOJUMS – tiek īsi, skaidri un izsmeĜoši paskaidrots, kas tāda par parādību un, pats galvenais, tās nozīmība un konkrētas izpētes akūta nepieciešamība jeb aktualitāte.


Pēc tam tiek izvirzīts darba/pētījuma MĒRĖIS un UZDEVUMI. Ieteicams neizvirzīt daudzus mērėus un Ĝoti daudzus uzdevumus, bet gan skaidri un gaiši - pamatoti nospraust vienu mērėi, kura sasniegšanai savukārt noteikt tr īs uzdevumus: 1) izveidot teorētisko pārskatu par konkrēto problēmu, tās līdzšinējiem risinājumiem un kontekstu, kurā izvēlētā problēmsituācija pastāv. Šī uzdevuma analītiski vērtējošu risinājumu un rezultātus atradīsim darba 1.daĜā; 2) veikt praktisku pētījumu, pamatoti izvēloties vai izstrādājot atbilstošu pētījuma metodiku, korekti iegūstot jaunu informāciju – datus par pētāmo parādību, veicot šo datu apstrādi praktiskā pētījuma rezultātu ieguvei un to apdomai (vērtēšanai utt.); Šī uzdevuma risinājumu un rezultātus atradīsim darba 2.daĜā; 3) izstrādāt secinājumus un priekšlikumus, kuri kalpo kā pētījuma galarezultāts un apliecina šim pētījumam izvirzītā mērėa sasniegtību. Šī uzdevuma atrisinājums savukārt būs rodams darba Nobeigumā.

Par pētījuma hipotēzi vai pētījuma jautājumu Ievadā.

HIPOTĒZI parasti izvirza lietišėajos jeb tehniskajos izziĦas (izstrādes) tipa zinātniskās pētniecības darbos. Hipotēze – jauns apgalvojums/atziĦa, kuras patiesīgumu darba autors/autore savā zinātniskās pētniecības darbā pierāda vai noliedz. Hipotēze parasti tiek izvirzīta pirms pētījuma veikšanas un autors/autore savā zinātniskajā darbā šo sākotnēji apgalvojuma formā izteikto atziĦu pārbauda. Formālā hipotēzes struktūra parasti ir šāda : ja tas tad tur ir tā, tad tas tad tur būs tā. Proti, pamatojoties uz kādām noteiktām jau esošām zināšanām – teorijām, autors rada konkrētu praktisku izstrādni – tās eksperimentālo paraugu. Šī produkta atbilstības sākotnējai iecerei noteikšana tad arī ir hipotēzes par dotās izstrādnes reālo iespējamību pārbaude. Hipotēze nav atziĦa, kas pauž vispārzināmu vai vispārpieĦemtu patiesību. Diemžēl, bet visai bieži kā hipotēzes tomēr tiek izvirzītas vispārzināmas patiesības, kuras neprasa īpašu ZPD veikšanu tās pārbaudei. Šādas hipotēzes Ĝoti bieži sastopamas humanitāro, reizēm arī sociālo zinātĦu nozarēs, veicot bakalaura, maăistra un pat zinātĦu doktora darbus. Hipotēzes, kas pauž vispāratzītas patiesības, blamē šīs zinātnes.

PĒTĪJUMA JAUT ĀJUMU parasti izvirza fundamentālās izziĦas tipa zinātniskās pētniecības darbos. Proti - nepazīstamu vai maz pazīstamu parādību pētniecībā, kad pie zinātniskām atziĦām (rezultātiem, secinājumiem, priekšlikumiem) jānonāk bez iepriekšējās pieredzes Šajos gadījumos ir Ĝoti grūti vai arī pilnīgi lieki censties paredzēt iegūstamās atziĦas un tāpēc hipotēzi pēc būtības nemaz nevar izvirzīt un to arī nevajag darīt. Pētījuma jautājuma formālā struktūra parasti ir šāda: kas, kad, kur, kā un kāpēc notiek?

Diemžēl daudzreiz valda formāla, bezjēdzīga hipotēžu izvirzīšanas prasība. ZPD sākotnējo uzstādījumu raksturo vai nu hipotēze, vai arī pētījuma jautājums. Galvenais, lai šis uzstādījums īsi, skaidri un izsmeĜoši raksturotu ZPD sūtību un būtību.


Nezinu, kā pret hipotēžu kultu attiecas Jūsu skolā/augstskolā – ja komisijai to vajag, tad būs vien jāpacenšas – citādi dabūsiet „pa mici”. Tad nu iesaku rīkoties šādi : ja nu hipotēzi formāli prasa, tad prasītājam par prieku to vajag mākslīgi uzkonstruēt darba noslēguma posmā. Vienkārši jāizvēlas kāds no būtiskākajiem (labāk jau visbūtiskākais) no darba secinājumiem / priekšlikumiem, kas īsi un skaidri paustu apstiprinājumu vai noliegumu izvirzāmajai / izvirzītajai hipotēzei !!! Citiem vārdiem, hipotēzi uzmunsturē tā, lai to ZPD nobeigumā to apstiprinātu visbūtiskākais darba secinājums un/vai priekšlikums.

Par ZPD pārskata Nobeigumu.

Darba nobeigums satur autora(-es) izveidotus secinājumus un priekšlikumus. Darba vērtējumam šī ir savā ziĦā svarīgākā daĜa – te secinājumu un priekšlikumu formā ir jādod a t b i l d e s uz ievadā (darba mērėis un uzdevumi) izvirzītajiem j a u t ā j u m i e m. Ja darbā ir izteikta hipotēze – tad taču bez konkrētiem secinājumiem un priekšlikumiem to uzvaroši nevar ne apstiprināt, ne noliegt !!!!

Citiem vārdiem, nobeigums raksturo trešā darba uzdevuma izpildi. Trešā uzdevuma risinājumam savukārt kalpo divu iepriekšējo uzdevumu atrisinājumi. Proti. secinājumus veido (sintezē) uz darba 1. un 2.daĜā gūto rezultātu pamata, bet pēc tam no secinājumiem savukārt sintezē atbilstošos priekšlikumus (rekomendācijas, ieteikumus un tml. domu graudus).. Ja darba gaitā, veidojot teorētiskā pārskata daĜu un praktiskā pētījuma daĜu, nav gūti konkrēti rezultāti, tad „ir vakars”, jo nav izejmateriāla, no kura sintezēt darba galarezultātu – secinājumus un priekšlikumus .

ZPD nobeigumam optimāli būtu kādi 5 – 7 secinājumi (galvenie secinājumi, jo var jau būt Ĝoti daudzi mazāk nozīmīgi secinājumi) un daži visbūtiskākie ( 2- 3) priekšlikumi. Ja tik tiešam ir daudz oriăinālo secinājumu un attiecīgi arī priekšlikumu, tad tie noteikti jāsakārto hierarhiskā struktūrā, sākot ar visbūtiskāko, tad raksturojot Ĝoti nozīmīgo un, visbeidzot, uzrādot secinājumus un priekšlikumus, kas skar atsevišėas pētītās parādības (tēmas) detaĜas. Galvenais, nepasniegt jucekli, kurā būtiskās atziĦas (Lielās Domas) ir sajauktas nebaudāmā kokteilī ar detaĜām kā pupu mizām (lai arī savā līmenī svarīgām). Visbeidzot, ZPD nobeigums apkopo ZPD autora/autores izveidotos secinājumus un priekšlikumus, kas sakĦojas tikai šī darba gaitā gūtajos rezultātos. Šeit neiederas citu autoru jau izteiktās zinātniskās un ikdienā populāras vispārīgās atziĦas

Lūdzu domāt, domāt un vēlreiz domāt par SAVĀM ATZI ĥĀM – saviem secinājumiem un priekšlikumiem sava darba noslēgumā !!!

Atcerieties – „Viss labs, kas labi beidzas”.


Par ZPD pārskata prezentāciju

Gatavojiet ZPD pārskata prezentāciju – iepazīstināšanu ar ZPD pamatojumu, mērėi un sasniegtajiem rezultātiem, secinājumiem, priekšlikumiem. Prezentācijai jābūt rūpīgi pārdomātai - īsai, skaidrai, izsmeĜošai – parādot, kas ir gribēts izdarīt un kas ir konkrēti izdarīts. Stāstījumu ilustrēt ar uzskates (kodoskopa vai datorprojektora) materiāliem ( kopumā ap 5 - 7 kadriem, lai iekĜautos laikā). Nekādā gadījumā nedrīkst izplūst vispārīgā stāstā par tēmu, iegrimstot detaĜās - bet īsi, skaidri un izsmeĜoši ir jāpasniedz kas un kāpēc pētīts un, galvenais, kādi ir konkrētie darba galarezultāti (pamatoti secinājumi un priekšlikumi, kas izriet no darbā gaitā iegūtajiem un rūpīgi apdomātajiem rezultātiem, kas savukārt sakĦojas attiecīgās sākotnējās informācijas jeb datu apstrādē.

Kas tas tāds un kāpēc ZPD zinātniskais vadītājs ?

Darba zinātniskais vadītājs – p a l ī d z izveidot zinātniska rakstura darbu ! ViĦam nav jābūt kompetentam ZPD detaĜās, jo mūsdienu apstākĜos zinātniskie vadītāji bieži vada savā konkrētībā Ĝoti daudzveidīgus pētījumus. ZPD zinātniskais vadītājs palīdz izveidot ZPD principiālo karkasu jeb pamatstruktūru, palīdz formulēt domas ZPD ievadā (mērėis un uzdevumi) un nobeigumā (secinājumi un priekšlikumi), k ā arī konsultē par darba vispārējiem jautājumiem. Par konkrēto, detalizēto darba saturu pilnībā atbild darba autors, nepieciešamības gadījumā konsultējoties pie attiecīgajiem speciālistiem. Ievērosim, ka darba zinātniskais vadītājs nav ZPD pārskata literārais redaktors – valodas kĜūdu labotājs. Nozares terminoloăijas jautājumos gan vadītāja konsultācijas ir zelta vērtas, taču te nav runa par teikumu veidošanu un tajos lietoto vārdu pareizrakstību.

3. PERSONĪBA

(personības struktūra, personības sistēmredzējums)

P e r s o n ī b a – personas garīgo īpašību kopums jeb sistēma

Cilvēks kā bioloăiska būtne un savas sugas pārstāvis tiek saukts par indiv īdu. Cilvēks kā sabiedriska jeb sociāla būtne tiek saukts par personu.

Ja cilvēks kopumā strukturāli visupirms ir Miesa un Gars, garam apziĦas

līmenī savukārt īstenojoties jūtu, gribas un prāta vienotībā, tad seko fundamentāla sistēmiska atziĦa, ka j ū t a s, g r i b a un p r ā t s veido ikviena cilvēka personības vispār īgo kodolu. Tālāk atbilstoši veidojas jau detalizētāka personības hierarhiskā struktūra.


Personības pamatstruktūras fragments (dažas galvenās personību veidojošo īpašību grupas - apakšsistēmas)

Vārds/jēdziens “personība “ atrodas visciešākajā kopsaistībā ar

vārdu/jēdzienu “persona”, uzsverot to, ka cilvēka būtība kā viĦā iemiesotais garīgums īstenojas tikai saistībā ar noteiktas sabiedrības (cilvēkvides) dzīvi. P e r s o n ī b a kā cilvēka garīguma raksturojums – cilvēka noteiktu garīgo īpašību kopums ir aplūkojams kā s i s t ē m a un šajā sakarā tad arī runā par attiecīgu personības struktūru.

Līdztekus jūtu un prāta nemitīgai izkopšanai visa mūža ilgumā izcili nozīmīga ir arī gribas veidošana jeb gribasspēka audzināšana. Bez pietiekami attīstīta gribasspēka nav iespējama jūtu un prāta efektīva izpausme.

Jūtas iedvesmo, prāts pamato, bet griba īsteno!

Cilvēkdarb ību motivācija – gribas veidošana – gribasspēka audzināšana

Motivēts cilvēks ir gribošs cilvēks, kurš ir veicis apzinātu izvēli kādas konkķētas vajadzības apmierināšanas procesā. Motivācija pamato apzināto cilvēkdarbību mērėtiecību.

Piedzīvotā pozitīvā bauda darbības gaitā un pozitīvs apmierinājums darbības rezultātā rosina cilvēku atkārtot ām pozitīvām baudām un pozitīviem apmierinājumiem.

SPĒJAS - noteiktu

cilvēkdarb ību īstenošanas gatavības

raksturojums, kuras izpausme praksē nozīmē

atbilstošas cilvēka dzīvesprasmes

Spējas patstāvīgi un radoši veikt

atbilstošas cilvēkdarbības šodien sauc par kompetencēm.

VĒRTĪBORIENTĀCIJA - cilvēka paraugvērt ību

jeb ideālu sistēma, kura tiek izmantota atbilstošo

lietu un/vai procesu vērtēšanā kā paraugs, kuram tiek maksimāli tuvināta cilvēka konkrētā izvēle

RAKSTURS - cilvēka paradumu kopums, kur ikviens

paradums nozīmē cilvēka dzīves gaitā

izveidojušos noteiktu noturīgu un iepriekš

paredzamu cilvēka rīcību noteiktos apstākĜos

Griba īsteno Jūtas Prāts iedvesmo pamato

+ vēl citas personu raksturojošās īpašību grupas


Pozitīvā bauda un pozitīvais apmierinājums - cilvēkdarbību īstenošanas pozitīvā pieredze ir cilvēku dzīves pamatdzinuĜi. Negatīvā pieredze pamato izvairīšanos no negatīvām baudām un neapmierinājumiem nākotnē.

Pozitīvas baudas un pozitīva apmierinājuma izraisīšana -

cilvēkdarb ību motivācijas attīstības jeb gribas audzināšanas pamats. Kas savā dzīvē kaut reiz ir izjutis pozitīvu cilvēkdarbības baudu un apmierinājumu, tas šādas izjūtas gribēs arī turpmāk. Diemžēl, bet mēs skolās liedzam skolēniem sasniegt pietiekami pozitīvu dzīves baudu un apmierinājumu. Bez tam, kas Ĝoti Ĝoti Ĝoti jāievēro - pozitīva bauda vai apmierinājums jau automātiski nenozīmē l a b u baudu vai apmierinājumu ! Kas, kam kad un kur ir labi vai slikti - tas ir visbūtiskākais lietu un procesu nosacīts vērtējums ikvienas s a b i e d r ī b a s un katra tās pārstāvja – cilvēka dzīvē.

L a b a s pozitīvas baudas un laba pozitīva apmierinājuma

kā l a b a s dzīves pieredzes veidošana - l a b a cilvēka audzināšanas/pašaudzināšanas pamats !

Citiem vārdiem, lai veidotos labs cilvēks- ir j āveido labā pieredze -

labo pozitīvo baudu un labo pozitīvo apmierinājumu pieredze. Dzīve bez pietiekamas labas pozitīvas baudas un laba pozitīva apmierinājuma pieredzes “atražo “ negatīvu un nelabu dzīvi. Nepaēdis, nedrošībā dzīvojošs un nevienam nevajadzīgs cilvēks dzīvo negatīvu un nelabu dzīvi.

Grib ēsim un īstenosim augstāko cilvēcisko labā baudu un apmierinājumu!

Augstākā viscilvēcīgākā bauda ikvienā cilvēkdarb ībā - MĪLESTĪBA !

Augstākais viscilvēcīgākais apmierinājums - LAIME !

Mīlestība, laime - ar noteiktas cilvēka vajadzības apmierināšanu saistītas

j ū t a s , kas apliecina Ĝoti sekmīgu cilvēkdarbību īstenošanās procesu (pozitīvo baudu) un rezultātu (pozitīvo apmierinājumu). Process var rosināt mīlestības jūtas, bet sasniegtais rezultāts - laimes izjūtu. Diemžēl, bet dzīvē sastopam arī ar negatīvās izjūtas - naidu un nelaimi.

M ī l e s t ī b a kā īpašas jūtas liecina par īpašu attieksmi ceĜā uz

kādas noteiktas vajadzības apmierinājumu. Mīlestība izpaužas kā īpaša uzmanība, rūpes, gādība attiecībā pret kādu noteiktu lietu vai procesu, kas saistīti ar noteiktas mērėtiecīgas cilvēkdarbības jeb vajadzības apmierināšanas sekmīgu īstenošanos. Mīlestība liek pamatu Laimei !!!


M ī l e s t ī b a - īpašas jūtas, kas raksturo augstāko baudu mērėtiecīgu cilvēkdarb ību izpildē. Mīlestība ir, ja mērėtiecīgā procesā īstenojas Ĝoti pilnīga saskaĦa starp esošo un vēlamo.

Bezmērėīgā dzīvē nav mīlestības - mīlestība vienmēr ir pa ceĜam uz kādas vajadzības apmierinājumu. Mīlestība pastāv mainībā - tā nāk un iet, maina savu intensitāti atbilstoši cilvēkdarbību norisei. Mīlestība ilgst noteiktu laiku - kamēr īstenojas mērėtiecīgais process - tiek sasniegts noteiktais mērėis. Mīlestībai ir nepieciešams process – atrašanās procesā, virzībā uz . kādu noteiktu rezultātu kā sasniegtu mērėi.

Cilvēkiem vajag un viĦi grib l a b u DARBU un ĂIMENI – jo tikai darba un ăimenes dzīve sniedz

augstāko cilvēcisko dzīves baudu un apmierinājumu.

Vīrieša un sievietes partnerattiecībās mīlēt un būt mīlētam nozīmē būt abpusēji Ĝoti vajadzīgiem. Vīrietim vajag sievieti un viĦam ir jābūt vajadzīgam sievietei. M īlestība ir tad, ja savstarpējās vajadzības apmierināšanas procesā visaugstākā mērā īstenojas saskaĦa starp esošo un vēlamo ! Vīrietis kopdzīvē vairāk tiecas pēc laimes (rezultāta), kamēr sieviete par visu vairāk vēlas mīlestību (procesu). Vairumā gadījumu vīrietis alkst pēc apmierinājuma, sieviete - pēc baudas. Te arī pamats zināmām nesaskaĦām, kas kopdzīvē (it īpaši ăimenes dzīvē) ir jāpārvar vai jānovērš. Ilgstoši ritot sekmīgai cilvēku kopdzīvei, to pavada laikā rūdīta mīlestība. Ik gads tā noslēgumā dāvā šī dzīves posma laimi, secīgi aužot dzīves laimi kopumā.

Dots devējam atdodas - dodot gūtais neatĦemams ( c i l v ē k a t t i e c ī b u - mijiedarb ību jeb mijietekmes l ī d z s v a r s )

Personīgās intereses Kolektīvās intereses

Visu sev un tikai sev - EGOISMS

Visu citiem un tikai citiem - ALTRUISMS

Tu Man - Es Tev : l ī d z s v a r o t a s cilvēkattiecības


Izkopta j ēdzieniskā, racionāli īstenotā sistēmiskā domāšana Ĝoti daudziem cilvēkiem nav pa spēkam – tā viĦiem nepatīk, nav pa prātam, jo tā viĦiem nepadodas. Taču tas nenozīmē, ka šiem cilvēkiem apziĦas darbība nerit sistēmiski. Racionālā sistēmiskā domāšana ir raksturīga zinātniskā (prāta) un arī saimnieciskā (gribas) tipa cilvēkiem, kamēr mākslinieciskā tipa cilvēkus raksturo tēlainā, emocionāli paustā sistēmiskā domāšana. Savukārt daudzi gan racionālie, gan emocionālie cilvēki savos pasaules parādību vērojumos, domās un darbos ir visai nesakarīgi. Taču tas viss ir normāli - cilvēki taču ir tik daudzveidīgi un ikviena sabiedrība ir daudzveidīgu cilvēku kopums, kurā pastāv noteikts cilvēku sadalījums pēc viĦu domāšanas spējām (gribēšanas un varēšanas). Nevar būt vienveidīga mūžizglītība dažādiem cilvēkiem, kur katrs no viĦiem jau ir savā īpašā veidā kĜuvis unikāls jeb vienveidīgs un dzīvo savu vienreizējo oriăinālo dzīvi. Taču mūs visus vieno Lielās Domas – mūžīgās vispārcilv ēciskās patiesības, lai arī kādā formā tās būtu apgūtas un attiecīgi īstenotos mūsu dzīvē.

IzziĦā gūtās z i n ā š a n a s gan jūtu, gan prāta izteiksmes formās nodrošina ikvienas cilvēkdarbības apdomas un rīcibas posmus - tādējādi ir neapšaubāms visu cilvēkdarb ību pamats, taču tikai pamats. Zināšanas bez to cilvēcīgas izmantošanas, kas sākas ar to apdomu un noslēdzas ar apdomai sekojošu rīcību, ir neauglīgas - dzīves praksē liekas. Tādējādi cilvēkiem ir nepieciešamas zināšanas un p r a s m e s šīs zināšanas izmantot praksē. Taču šī zināšanu izmantošana savukārt nav iespējama bez noteiktu attieksmju - vērtīborientācijas klātbūtnes. Apdomas procesā izveidojušās a t t i e k s m e s arī ir jāprot praktiski īstenot dzīvē.

Sistēmiski to visu apkopojot, vēlreiz lai skan vispārīgā atziĦa par mūsu

dzīves pieredzes sūtību un būtību :

tikai zināšanas, attieksmes un prasmes to kopsaistībā, tikai uz labo orientēta šo zināšanu, attieksmju un prasmju īstenošana

dzīvēs praksē nodrošina mūsu dzīves procesu (izziĦas, apdomas un rīcības) sistēmisku pilnvērt ību.

L īdz ar to mūsu studiju kursa 3.daĜas

lekciju nodarbības ir noslēgušās – esmu

centies Jūs rosināt sistēmiski domāt

par domāšanu, risinot mūsu dzīves

p r a k s e s visdažādākās problēmas !

sist Ēmu teorija praks Ē -...

Documents