klīniskā medicīna

2015 septembris 4746 septembris 2015

klīniskā medicīna

Kognitīvi biheiviorālā terapijaKognitīvā terapija – īsveida terapija

(12–16 vizītes), fokusējas uz simptomu mazināšanu, uzdodot mājas darbus [50]. Pamatojas uz pieņēmumu, ka depresijas afektu uztur traucēta sevis un citu uztvere un domas par to. Ārsts iedrošina pacientu apzināties negatīvās automātiskās domas un pārbaudīt to nozīmīgumu. Tiek lietota kognitīvā restrukturēšana, sokrātiskie jautā-jumi. Ārsts nekomentē pacientam, vai viņa domas ir pareizas vai nepareizas, bet jautā, iesaistās dialogā, kura mērķis ir ļaut pa-

cientam pašam nonākt pie secinājuma, cik viņa negatīvās domas ir vērtīgas. Biežāk lie-totie jautājumi: kāds šim domām ir pama-tojums? Vai ir vēl kāds cits veids, kā uz to palūkoties? Varbūt labāk būtu uz to palūko-ties no cita redzes leņķa?

Biheiviorālā terapijaPamatojas uz novērojumu, ka depresijas

pacientiem ārējā vidē ir maz pozitīvo pa-stiprinājumu. Šī terapija ir īpaši efektīva so-ciālās izolēšanās un anhedonijas gadījumā. Pieejas būtība – paaugstināt pacientu akti-

vitātes līmeni un iesaistīt pacientu tādos pasākumos, kas ļauj viņam justies varošam un priecīgam [51]. Lieto kopā ar kognitīva-jām tehnikām.

Kognitīvi biheiviorālā terapija indicēta pacientiem ar operacionālu domāšanu un aleksitīmijas iezīmēm, pacientiem ar perso-nības obsesīvi kompulsīvām iezīmēm.

Interpersonālā terapija Interpersonālā terapija ir īsveida terapija

(12–16 vizītes), fokusējas uz simptomu mazināšanu. Fokusējas uz sociālajiem fak-toriem un attiecīgā brīža interpersonālajām problēmām [44]. Pamatojas uz novēroju-mu, ka depresijas gadījumā ir interpersonā-lo attiecību traucējumi, kuri var būt gan depresijas cēlonis, gan sekas, tādejādi iz-veidojot circulus vitiosus. Tiek diagnosticē-tas galvenās attiecību problēmas un meklēti to risinājumi. Pacientus iedrošina, veidojot attiecības, izteikt savas jūtas, sevišķi, ja ir runa par sērām vai zaudējumu, trenētas so-ciālās prasmes, kas nepieciešamas, lai sa-mazinātu izolāciju, problēmu.

Interpersonālā terapija indicēta pacien-tiem ar operacionālu domāšanu un aleksitī-mijas iezīmēm.

Psihodinamiskā psihoterapija Psihodinamiskā psihoterapija fokusējas

uz traucējumu patoģenēzi [40]. Simptomi tiek uzlūkoti kā attīstības konfliktu vai defi-cīta rezultāts. Pamatojas uz neapzināto jūtu un konfliktu ienešanu apziņā. Darbs ar ap-zinātajām un neapzinātajām vainas, savas nevērtības, nepilnības un kauna izjūtām. Zemapziņas materiālam piekļūst caur trans-ferences, kontrtransferences, rezistences re-akcijām, tās interpretējot [37].

Īsveida psihodinamiskā psihoterapija – parasti 16–30 vizītes, var būt līdz 50 vizītēm.

Garā veida psihoterapija – vidējais il-gums 2–3 gadi.

Psihodinamiskā psihoterapija indicēta pacientiem, kuru personība funkcionē neiro-tiskā vai robežlīnijas līmenī, kuriem ir paš-refleksijas spēja.

Literatūra1. Wittchen HU et al. The size and burden of mental disorders

and other disorders of the brain in Europe. 2010ECNP/EBC REPORT 2011. European Neuropsychopharmacology (2011)21, 655–679.

2. Tērauds E. Štāne L., Grauda L. Psihiski traucējumi Latvijā un Eiropā. Depresijas aktualitāte. Latvijas Ārsts, 2012, 10: 24-29.

3. Slimību Profilakses un kontroles centrs. Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistrs par pacientiem ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem. 2013.gada dati. http://www.spkc.gov.lv/veselibas-aprupes-statistika/

4. Rancans E et al. The pointprevalence of depression and

associated sociodemographic correlates in the general population of Latvia. Journal of Affective Disorders (2013), http://dx.doi.org/10.1016/j.jad.2013.11.022i.

5. Nikolajeva J., Tērauds E. Antidepresantu nozīmēšana primārajā aprūpē. Latvijas Ārsts, 2014, 12: 69-73.

6. Kessler RC, Bromet EJ. The epidemiology of depression across cultures. Annu Rev Public Health. 2013; 34: 119–138.

7. American Psychiatric Association (1994) Diagnostic and statistical manual of mental disorders, 4th revision (DSM-IV). American Psychiatric Press, Washington DC.

8. Wang PS et al. Delay and failure in treatment seeking after first onset of mental disorders in the World Health

Organization’s World Mental Health Survey Initiative. World Psychiatry. 2007 Oct;6(3):177-85.

9. Borgstrom F et al. Economic burden of depression on society. Medicographia, Vol. 33, No.2, 2011.

10. Kasper S. From single depressive epizode to depressive disorder: what a risk factors? Medicographia, 107. Vol. 33, No.2, 2011.

11. Pulmanis T., Pelne A., Taube M., Psihiskā veselība Latvijā 2011. gadā. Tematisks ziņojums. SPKC 12.izdevums, Rīga, 2012.

12. Kutcher S., Chehil S. Suicide Risk Management. A Manual for Health professionals. Blackwell Publishing. 2007.

1. shēma Psihoterapijas lietojums depresijas pacientiem

Viegla depresijas epizode

Piedāvā pacientam AD terapiju vai psihoterapiju (PT)

Iespējamie PT veidi: kognitīvi biheiviorālā terapija

(līdz 16 vizītēm) interpersonālā PT

(līdz 16 vizītēm) psihodinamiskā īsveida

terapija (līdz 18 vizītēm)

Efektu vērtē 4 ned. laikā

VIdējI smaga depresijas epizode

Sāk kombinētu AD terapiju un PT

Iespējamie PT veidi: kognitīvi biheiviorālā terapija

(līdz 16 vizītēm) interpersonālā PT

(līdz 16 vizītēm) Psihodinamiskā garveida

PT (līdz 90–100 vizītēm)

Efektu vērtē 4 ned. laikā

smaga depresijas epizode

Sāk terapiju ar medikamentiem

Iespējamie PT veidi: atbalsta PT kopā ar

medikamentozo terapiju (terapijas taktiku skat. medikamentozās terapijas algoritmā)

dePresIjas ePIzode aTbIlsTošI ssK-10 KrITērIjIem

Pēc 8–12 ned. Ja pacienta stāvoklis uzlabojas, piedāvā PT kā vidēji smagas DE

ārstēšanas rekomendācijās

1. Maina PT uz garā veida psihodinamisko PT

(ja pacients ir līdzestīgs!)2. Pārtrauc PT

un turpina ārstēšanu tikai ar medikamentiem

AD + PT ir efektīva

Turpina terapiju

Kombinētā terapija

nav efektīva

PT ir efektīva – turpina PT

1. Maina PT veidu

vai 2. Sāk AD

PT nav efektīva

(*Latvijā pašlaik nav valsts apmaksātas psihoterapijas depresijas pacientiem)

Psihosomatiskie galvas reiboņiArtūrs Utināns, psihiatrs, psihoterapeits, RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts

Vestibulāro galvas reiboņu patoģenēzes aprakstā noteicošie ir “gravitācijas lauka un kustības izraisīto vestibulāro impulsu adek-vātas uztveres un novadīšanas traucējumi sakarā ar vestibulārā aparāta un saistīto vestibulāro nervu struktūru (vestibulārā ner-va, kodolu un to saistību) disfunkciju” [1]. Biežākos vestibulārā reiboņa cēloņus iedala perifērajos, kas saistīti ar vestibulārā aparā-ta organiskiem bojājumiem (piemēram, traucējumi vidusauss vestibulārajā aparā-tā), un centrālajos, kuri lokalizējas CNS un

saistīti ar vestibulāro nervu un stumbra ves-tibulāro kodolu organiskiem bojājumiem (piemēram, asinsrites traucējumi, iekai-sums, audzējs, traumatiski traucējumi, pa-roksismāli traucējumi (migrēna), CNS deģe-neratīvas slimības) [1].

Autori, kas izdala psihogēnos galvas rei-boņus, galveno lomu to patoģenēzē piešķir afektīvajiem pārdzīvojumiem. Psihoterapi-jas literatūrā tiek izdalīts jēdziens emocio-nālais vertigo jeb reibonis [13]. Daži cilvēki apraksta jūtamu galvas reibšanas sajūtu

spēcīgu prieka un laimes pārdzīvojumu lai-kā. Šī sajūta parasti ir īslaicīga un netiek uzskatīta par veselības traucējumu, jo nera-da cilvēkam ciešanas. Medicīnisks trau-cējums ir, ja psihogēnais vertigo veidojas kā specifiska sajūta paroksismālas vai hro-niskas trauksmes gadījumā. Šādus trau-cējumus psihiskās veselības speciālisti defi-nē kā somatoformus traucējumus (F45). Galvas reiboņi ar astāzijas-abāzijas izpaus-mēm (bailes stāvēt un iet) vēsturiski tika uzskatīti par histēriskiem jeb konversijas traucējumiem (F44). Ne katru trauksmes traucējumu ar galvas reibšanas sajūtu var uzskatīt par psihogēnu reiboni. Daudzi nei-rologi uzskata, ka reibonis jeb vertigo nav bailes no augstuma jeb augstuma fobija (acrophobia), kas ir pavisam cita veida traucējums. Reiboni nodala arī no sajūtas pirms ģībšanas (presyncope), kāda ir, pie-mēram, pazemināta arteriālā asinsspiedie-na gadījumā.

ĪsumāGalvas reibonis (vertigo) ir specifiska pacienta apziņas sajūta ar paša pacienta vai apkārtnes kustību, griešanos, pārvietošanos vai aizslīdēšanu zem kājām. Reiboņus klasiski iedala vestibulārajos un nevestibulārajos (vestibulārās kompensācijas traucējumos). Vestibulāros galvas reiboņus izraisa vestibulārā aparāta organiski bojājumi. Nevestibulāros definē pēc to izcelsmes vietas, kura nav cilvēka vestibulārais aparāts, piemēram, kardioloģiskie, ginekoloģiskie vai psihogēnie galvas reiboņi. Šajā rakstā – plašāk par psihosomatiskajiem galvas reiboņiem.

13. Pasaules pašnāvību novēršanas diena. SPKC, 2014. http://www.spkc.gov.lv/tematiskas-dienas/345/pasaules-pasnavibu-noversanas-diena

14. Kaplan&Saddock’s Comprehensive Textbook of Psychiatry, 7th edition. Lippincott Williams&Wilkins, 2009.

15. Lam RW. Depression. Oxford University Press, 2nd ed. Oxford, 2013.

16. Semple D, Smyth R. Oxford Handbook of Psychiatry, 3rd ed. (Oxford Medical Handbooks). Oxford University Press, Oxford, 2013.

17. The ICD-10: classification of mental and behavioural disorders. Diagnostic criteria for research. (1993) World Health Organization, Geneva.

18. Möller HJ. WPA Bulletin on Depression. Vol.16 – N43, 2010.19. Bauer M. Depressive epizode: does AD treatment prevent the

risk of depressive disorder? Medicographia, 107. vol33, N02, 2011.

20. Bostwick JM , Pankratz VS. Affective disorders and suicide risk: a reexamination . Am J Psychiatry 157 : 1925 – 1932; 2000.

21. Bauer M. et al. World Federation of Societies of Biological Psychiatry (WFSBP) Guidelines for Biological Treatment of Unipolar Depressive Disorders, Part 1: Update 2013 on the acute and continuation treatment of unipolar depressive disorders. The World Journal of Biological Psychiatry, 2013; 14: 334–385.

22. Roy A, Ågren H, Pickar D, Linnoila M, Doran A, Cutler N, Paul S. M. Reduced CSF concentrations of homovanillic acid and homovanillic acid to 5-hydroxyindoleacetic acid ratios in depressed patients: Relationship to suicidal behavior and dexamethasone nonsuppression. American Journal of Psychiatry. 1986;143:1539–1545.

23. Lewy AJ et al. The circadian basis of winter depression. Proc Natl Acad Sci U S A. 2006 May 9;103(19):7414-9.

24. Möller HJ, Baldwin DS, Goodwin G, et al. Do SSRIs or anti - depressants in general increase suicidality? WPA Section on pharmacopsychiatry: consensus statement. European Archives of Psychiatry and Clinical Neuroscience. 2008; 258:3–23.

25. Baldwin DS, Hirschfeld R. Fast Facts Depression. 2nd edition. Oxford. Health Press, 2005.

26. Kennedy SH, et al. Treating depression effectively. Applying cli- nical guidelines, 2nd ed. Martin Dunitz; Informa UK Ltd, 2007.

27. Taylor D, Paton C, Kapur Sh. The Moudsley Presribing Guidelines, 11th edition. Wiley-Blackwell, 2012.

28. Möller H-J et al. Position Statement of the EPA on the value AD in treatment of unipolar depression. European Psychiatry 27 (2012) 114 – 128.

29. Rancāns E., Tērauds E., Riževa I., Taube M., Tirāns E., Zaļkalns J. Depresijas un neirotisko traucējumu diagnostikas un ārstēšanas rekomendācijas ģimenes ārstiem. Rīga: RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedra, 2012.

30. Lam RW et al. Canadian Network for Mood and Anxiety Treatments (CANMAT) Clinical guidelines for the management of major depressive disorder in adults. III. Pharmacotherapy. Journal of Affective Disorders 117 (2009) S26–S43.

31. Sadock BJ, MD, Sadock VA, Ruiz P. Kaplan and Sadock’s Synopsis of Psychiatry: Behavioral Sciences/Clinical Psychiatry, 10th edition. Lippincott Williams and Wilkins and Wolter Kluwer Health, 2009.

32. Latvijas Republikas Ārstniecības likums. 15.10.2014. redakcija. http://likumi.lv/ doc.php?id=44108

33. Depression in adults. The treatment and management of de- pression in adults NICE clinical guideline 90. October 2009.

34. Stahl S. M. The Prescriber’s Guide Antidepressants. Stahl’s Essential Psychopharmacology. Cambridge University Press; 5th edition 2011.

35. Bazire S. Psychotropic drug directory 2013/2014. Lloyd- Reinhold Communications LLP, UK, 2013.

36. Kroenke K, Spitzer RL, Williams JB. The PHQ-9: validity of a brief depression severity measure. J Gen Intern Med. 2001 Sep;16(9):606-13.

37. Seminars in the psychotherapies. Ed.by J.Naismith, S.Grant. The Royal College of Psychiatrists, Gaskell, London, 2007, pp.292.

38. Standards and guidelines for the psychotherapies. Ed.by P.Cameron, J.Ennis, J.Deadman. University of Toronto Press

Inc.1998, pp.499. 39. Practitioner’s guide to evidence-based psychotherapy. Ed. By

J.Fisher, W.O’Donohue. Springer 2006.40. Z.Segal et al. Clinical guidlines for the treatment of depressive

disorders. Psychotherapy. The Canadian Journal of psychiatry, 2001,vol.46, suppl.1.

41. G.Whitfield, C.Williams. The evidence base for cognitive-behavioural therapy in depression: delivery in busy clinical settings. Advances in Psychiatric treatment, 2003, vol.9,21-30.

42. J.Hook. The role of psychodynamic psychotherapy in a modern general psychiatry service. Advances in Psychiatric treatment 2001, vol.7, 461-468.

43. Ch.Montgomery.Role of dynamic group therapy in psychiatry. Advances in Psychiatric treatment, 2002, vol.8, 34-41.

44. P.Ravitz. The interpersonal fulcrum – interpersonal therapy for treatment of depression. Evidence-based psychotherapies. CPA Bulletin 2003; 36 (1): 15-19.

45. P.Joyce et al. Temperament, character and personality disor- ders as predictors of response to interpersonal psychotherapy. British Journal of psychiatry, 2007, 190, 503-508.

46. http://www.who.int/whr/2001/chapter3/en/print.html.47. Myiazaki et al. 2005, 2006.48. Prinsker 1994.49. P.Hoaken, H.Golombek,1998.50. T.Murphy, S.Lewelyn, 2007.51 Dimidjian S, Hollon SD, Dobson KS, Schmaling KB,

Kohlenberg RJ, Addis ME, Gallop R, McGlinchey JB, Markley DK, Gollan JK, Atkins DC, Dunner DL, Jacobson NS. Randomized trial of behavioral activation, cognitive therapy, and antidepressant medication in the acute treatment of adults with major depression. J Consult Clin Psychol. 2006 Aug;74(4):658-70.

52 Angst J. The epidemiology of depressive disorders. Eur Neuropsychopharmacol. 1995;5 Suppl:95-8.

53 Solomon GL. Mental health patient profile. J Am Board Fam Pract. 1997 Jan-Feb;10(1):77-8.

klīniskā medicīna

2015 septembris 4948 septembris 2015

klīniskā medicīna

nozes pieņemšanas pretestības iemeslus (konfrontē ar novērojumiem par nesadarbo-šanos ārstēšanā un empātiski izrunā slimī-bas izdevīguma iespējas).

Galvas reiboņu psihofarmakoterapijā iz-manto afektīvo traucējumu korekciju ar prettrauksmes preparātiem un/vai antidep-resantiem [10]. Pacienta līdzestības palieli-nāšanā izmantojama psihotropo medika-mentu blakusefektu izskaidrošana un bla-kusparādību trauksmes un nocebo efekta mazināšana. Izmanto psihofarmakoterapijas

kombinēšanu ar psihoterapiju [14]. 106 pacientu galvas reiboņu dinamikas pētījumā Vācijā pēc 5 līdz 15,9 gadiem tika konstatēts, ka reibšanas simptomi ir sama-zinājušies 75% pacientu. 47% (n = 50) no šiem pacientiem saņēma psihotropos medi-kamentus, pārsvarā antidepresantus (sero-tonīna atpakaļsaistes inhibitorus vai tricik-liskos antidepresantus) un trankvilizatorus, 29% (n = 31) tika ārstēti ar dažādām psi-hoterapijas formām, 22% (n = 23) – ar fi-zioterapiju un 17% (n = 18) saņēma dažā-

das alternatīvās palīdzības formas, kā joga, homeopātija un/vai adatu terapija [9].

Ģimenes ārstam ir svarīgi izskaidrot dzī-vesveida nozīmi slimības izcelsmē un nosū-tīt uz psihoterapeita konsultāciju dzīvesvei-da ieradumu koriģēšanai. Vienkārši drau-dzīgs ārsta padoms mainīt dzīvesveidu, īpa-ši to, kas attiecas uz kaitīgajiem ieradu-miem, uz pacientu iespaidu, visdrīzāk, ne-atstās. Ārēji šķietami atzīstot, ka ārstam ir taisnība, pacients iekšēji saglabā savu pre-testību pārmaiņām.

20. gadsimta beigās tika ieteikts jauns diagnostisks somatoformo jeb psihogēno galvas reiboņu formulējums – fobiskās stā-jas reibonis (phobic postural vertigo) [2, 12]. Tam raksturīgas svārstīgas galvas reib-šanas subjektīvas sajūtas, stājas un balansa nestabilitātes sajūtas, kas izpaužas specifis-kās situācijās [6].

PatoģenēzeGalvas reiboņu psihosomatika neaprobe-

žojas tikai reiboņa sajūtas saistībā ar afektī-viem faktoriem. Psihosomatisku traucējumu spektrā izdala: emocionālo reiboni [13] jeb psihisko trau-

cējumu izraisītos galvas reiboņus (vienlai-dus trauksmes traucējumi, panikas lēk-mes ar vai bez agarofobijas, depresijas epizodes, derealizācijas-depersonalizācijas traucējumi, somatizācijas traucējumi, konversijas traucējumi un – retākos gadī-jumos – somatiska kustību halucinoze);

organisku traucējumu kombināciju ar psihiskiem traucējumiem [3, 16];

somatopsihiskos traucējumus – afektīvus traucējumus, kas rodas kā reakcija uz organiskas ģenēzes galvas reiboņiem [11, 17];

slimības, saistītas ar dzīvesveidu – orga-nisks reibonis izveidojies nepareizi izvē-lēta dzīvesveida un atkarību dēļ, piemē-ram, to izraisa impulsīva pārēšanās un aptaukošanās, sēdošs dzīvesveids, alko-hola pārspīlēta izmantošana vai alkohola atkarība, narkotisko vielu atkarība, mākslīgi izraisīti traucējumi (Minhauze-na sindroms), miega traucējumi.202 galvas reiboņu pacientu pētījumā

Vācijā tika konstatēts, ka 28% gadījumu (n = 50) galvas reiboņi bija tikai organiskas izcelsmes, 55,3% gadījumu (n = 99) gal-vas reiboņi bija psihogēnas izcelsmes, 16,8% gadījumu tika konstatēta organisku galvas reiboņu kombinācija ar psihiskiem traucējumiem un 5,3% gadījumu (n = 10) netika atrasti ne organiski, ne psihiski fak-tori (idiopātiskie galvas reiboņi) [4].

Psihiskie (afektīvie) faktori nosaka arī pacienta dzīvesveida izvēli, kas, savukārt, noved līdz reiboņus izraisošām organiskām slimībām (dažreiz dēvētām par dzīvesveida slimībām). Piemēram, afektīvo traucējumu izraisīta impulsīva pārēšanās un pasivitāte sportisku aktivitāšu jomā veido noslieci uz hipertensiju un 2. tipa cukura diabētu, kas izraisa neiropātiskus galvas reiboņus. Sajus-tie simptomi izraisa sekundāru trauksmi un

pastiprina galvas reibšanas sūdzības. Orga-nisku galvas reiboņu attīstību var ietekmēt tādi dzīvesveida faktori kā toksisks labirinta bojājums ķīmisko vielu atkarību gadījumā, samazināts barojums anoreksijas gadījumā un galvas traumatisms ekstremofilijas gadī-jumā. Šādu daudzu faktoru kombinācija ap-stiprina biopsihosociālo modeli galvas rei-boņa sūdzību attīstībā. Klīnicistam jāspēj raudzīties starpdisciplināri [5].

DiagnostikaTradicionāli emocionāla jeb psihosomatis-

ka galvas reiboņa diagnostikā izslēdz visus organiskos – vestibulāros un nevestibulāros – cēloņus, un nozīmīgākie ir otolaringoloģiskie un neiroloģiskie izmeklējumi. Savukārt trauk-smes vai garastāvokļa traucējumi pacientam bieži ir neapzināti, un pacienti par tiem ne-sūdzas. Tādā gadījumā psihogēno reiboni di-agnosticē nevis kā trauksmes traucējumu, bet kā somatoformu traucējumu. Neapzinā-tas (somatizētas) trauksmes vai depresijas traucējumu diagnostikā galvenā loma ir psi-hiatram vai ārstam psihoterapeitam.

Somatoformā fobiskā stājas reiboņa di-agnostiskie kritēriji [6]: galvas reibšanas un līdzsvara trūkuma

sajūta vertikālā ķermeņa stāvoklī, lai gan klīnisko testu rādītāji atbilst normai;

stājas vertigo izpaužas kā dažas minūtes ilgstoša fluktuējoša nestabilitāte vai da-žas sekundes ilgstoša ķermeniska ne-miera ilūzija;

trauksme un nepatīkami veģetatīvi simp-tomi pavada vai rodas kā sekas stājas rei-boņa sajūtām (kaut arī visu reiboņu pa-cienti izjūt lielāku vai mazāku trauksmi);

reiboņa simptomi it kā rodas spontāni, bet, mērķtiecīgi iztaujājot, atrodas speci-fiskas palaidējsituācijas (tilti, mājas stā-vi, ielas, tukšas istabas, auto vadīšana) un/vai sociālas situācijas (lielveikali, res-torāni, koncerti, tikšanās, saruna ar sve-šu cilvēku, piemēram, iestādes ierēdni), no kurām pacientam grūti izvairīties vai no kurām pacientam attīstās specifiska izvairīšanās uzvedība;

pacientiem nereti konstatējama obsesīvi kompulsīva (perfekcionistiska) personī-ba, afektīva nestabilitāte un/vai viegli depresijas simptomi;

pirms stājas reiboņa sākšanās pacienta dzīvē bieži konstatējami stresu izraisoši notikumi.Pacienta personības profils – perfekcio-

nistiska personība ar tendenci visu kontrolēt

un ar tendenci uz izteiktu introspekciju. Psi-hogēno galvas reiboņu pacientiem raksturī-ga pretestība un slimības izdevīguma mek-lēšana. Pretestību definē kā pacienta vēlē-šanos saglabāt savas iekšējās pasaules sta-tus quo vai nevēlēšanos atzīt sev nepatīka-mus faktus, kaut gan apziņā pauž vēlmi no simptomiem atbrīvoties.

Somatisku simptomu izdevīguma meklē-šana parasti nav raksturīga organisko galvas reiboņu pacientiem, kuri, kā likums, tiecas atbrīvoties no traucējošajiem galvas reibo-ņiem. Slimības izdevīgums var izpausties vairākās formās: kā primārs izdevīgums – neapzināta

tieksme pēc uzmanības un aprūpes, esot slimnieka lomā;

kā sekundārs izdevīgums – apzināta vai neapzināta vēlme iegūt materiālus labu-mus, kā invaliditātes pabalsts, atbrīvo-jums no dienesta vai izvairīšanās no ie-slodzījuma;

kā terciārs izdevīgums – apzināts vai ne-apzināts izdevīgums (emocionāls, so-ciāls, finansiāls) pacienta ģimenes locek-ļiem.

Ārstēšanas taktikaĀrstēšanā galvenās izvēles metodes ir

psihoterapija, fizioterapija un psihofarmako-terapija [15]. Medicīniskās psihoterapijas metodes ir psihodinamiskā psihoterapija un kognitīvi biheiviorālā psihoterapija. Psihodi-namiskā psihoterapija liek uzsvaru uz soma-tizācijas kā psihiskās aizsardzības mehānis-ma interpretācijām pacientam, ieskaitot sim-ptomu ieguvumus, lai neapzinātās nepatīka-mās trauksmes un bēdu emocijas darītu pa-cientam apzinātas. Tas ļauj izveidot adaptī-vākus nepatīkamo pārdzīvojumu pārvarēša-nas veidus. Kognitīvi biheiviorālajā psihote-rapijā izmanto šādas tehnoloģijas: psihoedu-kācija, traucējumu rašanās situāciju dienas-grāmatas vešana, galvas reiboņa seku katas-trofizēšanas kontrargumentācija, desensibili-zācija pret fobijām, relaksācijas metodes trauksmes gadījumā (diafragmālā elpošana kā alternatīva trankvilizatoriem), dienas akti-vitāšu plānošana depresīvas pasivitātes gadī-jumā, fiziskas aktivitātes (veselīgs sports, jo-gas treniņi vai fizioterapeita parakstīti vingro-jumi), apzinātības (mindfulness) treniņi [7, 8]. Terapijā liela loma ir psihoedukācijai, kas izskaidro afektīvo traucējumu lomu galvas reibšanas sajūtā vai mijiedarbības ķēdes ar organisko bojājumu faktoriem, dzīvesveida faktoru nozīmi vai afektīvo traucējumu diag-

Literatūra1. Ķīse L., Logina I., Kamša I., Krieviņa I., Millers A.

Vestibulārā reiboņa cēloņi un asociētās slimības. 2013. http://www.gkneiroklinika.lv/uploads/files/Vestibulara_reibona_celoni_un_asoc_slimibas_arsti.pdf (skat. 06.09.2015.)

2. Brandt T. Phobic postural vertigo. Neurology, 1996; 46:1515–1519.

3. Eckhardt-Henn A, Best C, Bense S, Breuer P, Diener G, Tschan R, Dieterich M. Psychiatric co-morbidity in different organic vertigo syndromes. Neurol. 2008 Mar; 255(3):420-8.

4. Eckhardt-Henn A., Breuer P., Thomalske C., Hoffmann S.O., Hopf H.C. Anxiety disorders and other psychiatric subgroups in patients complaining of dizziness. Anxiety Disorders; 2003, 17: 369–388.

5. Fazekas A. Vertigo--comorbidity with psychiatric disorders. Hungarian Ideggyógy Sz. 2010 Mar 30;63(3-4):113-7.

6. Ferreira L.S., Pereira C.B., Rossini S., Kanashiro A.M.K., Adda C.C., Scaf M. Psychological assessment in patients

with phobic postural vertigo. Arq Neuropsiquiatr 2010;68(2):224-227.

7. Goto F., Nakai K., Kunihiro T., Ogawa K. Phobic postural vertigo treated with autogenic training: a case report. Cases Journal; 2008, 1:189 doi:10.1186/1757-1626-1-189.

8. Holmberg J., Karlberg M., Harlacher U., Rivano-Fischer M., Magnusson M. Treatment of phobic postural vertigo. Journal of Neurology, 2006, 253(4): 500-506.

9. Huppert D., Strupp M., Rettinger M., Hecht J., Brandt T. Phobic postural vertigo: A long-term follow-up (5 to 15 years) of 106 patients. J Neurol; 2005, 252: 564–569.

10. Horii A., Uno A., Kitahara T., Mitani K., Masumura C., Kizawa K., Kubo T. Effects of fluvoxamine on anxiety, depression, and subjective handicaps of chronic dizziness patients with or without neuro-otologic diseases. Journal of Vestibular Research; 2007, 17: 1–8.

11. Kim M.J., Kim K.-S., Joo Y.H., Park S.Y., Han G.C. The Dizziness Handicap Inventory and Its Relationship with Vestibular Diseases. Int. Adv. Otol. 2012; 8:(1) 69-77.

12. Pollak L., Klein C., Stryjer R., Kushnir M., Teitler J., Flechter S. Phobic Postural Vertigo: A New Proposed Entity. IMAJ 2003;5:720-723.

13. Quinodoz D. Emotional Vertigo: Between Anxiety and Pleasure. Routledge. London, 1997.

14. Sardinha A., de-Melo-Neto V.L., Falcone E.M.O., Nardi A.E. Phobic Postural Vertigo: A cognitive-behavioral approach. Arq Neuropsiquiatr 2009;67(1):123-124.

15. Strupp M., Brandt T. Diagnosis and Treatment of Phobic Postural Vertigo. Dtsch Arztebl Int. 2008 Mar; 105(10): 173–180.

16. Szirmai A. Vestibular disorders in patients with migraine. Eur Arch Otorhinolaryngol., 1997; 254 Suppl 1:S55-7.

17. Weidt S., Bruehl A.B., Straumann D., Hegemann S.C.A., Krautstrunk G., Rufe M. Health-related quality of life and emotional distress in patients with dizziness: a cross-sectional approach to disentangle their relationship. BMC Health Services Research 2014, 14:317. http://www.biomedcentral.com/1472-6963/14/317