�

PIE MUMSPIE MUMSvestienas pagasta pārvaldes informatīvais izdevums 2010. gada oktobris – decembris nr. 4 (75)

BEZMAKSAS

Latvijas valsts svētki Vestienā

Šajā numurā lasiet:• Latvijas valsts svētki• Rasmas Vītoliņas dzīvesstāsts• Pagasta eglīte un citi kultūras pasākumi

Ziemassvētku noskaņās

Ziemassvētku noskaņāsNāk eņģeļi ar zvaigžņu svecēm rokāsUn zemes tumsā savu gaismu nes.

Mirdz neskaitāmi pulki debeslokāKā toreiz senatnē pie Betlēmes.Caur gadu tūkstošiem skan nenorimstotŠī balss mums tad, kad zeme miegā dus.

/L. Breikšs/

Vestienas pagasta pārvalde sveic iedzīvotājus gada sirsnīgākajos svētkos, vēlot dāvāt cits citam prieka un labestības mirkļus, sūtīt gaišas domas

pasaulei un būt nerimstošiem optimistiem!

9. decembrī cauri sniegam un putenim uz pagasta galvenās eglītes iedegšanu pie pagastmājas ieradās Rūķu gājiens. Lai turpmāk saudzētu mežu, šopavasar pie pagastmājas tika iestādīta un rūpīgi kopta dzīva eglīte, bet tagad to rotā tikai neliela spuldzīšu virtene, jo, lai pildītu godpilno uzdevumu – sagādāt svētku prieku – jāspēj nest lielāks smagums, tāpēc tai vēl kādu gadiņu jāpaaugas. Bērni, par godu eglītei, nodziedāja dziesmiņas un lūdza eglīti iedegties. Gavilēm skanot, tā iemirdzējās zili sārtās gaismiņās.

Šogad, svinot valsts dzimšanas dienu, mūsu vēsturi iepazinām caur vestēniešu atmi-ņām. Tās tika iekļautas svētku koncertā un, lai neietu zudībā, tagad tās publicējam pa-gasta izdevumā.

Kā varena upe laiks veļ savus viļņus pretī mūžībai. Nekas nespēj apturēt laika ritējumu. Bet ir dienas, kad cilvēku un tautu dzīvē laiks it kā piebremzē savu neapturamo skrējienu. Šādos brīžos atceramies savu pagātni, grem-dējamies atmiņās, atceramies visu, kas mums ir tuvs un dārgs. Latviešu tautai viena no šā-

dām dienām ir 18.novembris – Latvijas valsts dzimšanas diena. Pirms 92 gadiem piedzima maza, trausla, asinīm slacīta, pati vēl vārga un bezpalīdzīga, bet jau pēc brīvības skaļā balsī saucoša – Latvija.

Lēni, rimti, reizēm straujus līkumus me-tot, arī mūsu Vestienā ritējusi un rit laika upe. Mūsu mīlēta, sargāta, tā plūst cauri gadu des-mitiem, cilvēku dzīvi no tagadnes par pagātni pārveidojot, kas arvien rūpīgi tiek glabāta katra vestēnieša sirds stūrīti kā mīļa un dārga piemiņa.

Atceras Elza Losāne: „Toreiz, pirmskara Latvijā 18.novembri un 15. maiju – Ulmaņa nākšanu pie varas, svinēja ar citu vērienu. Tie bija lieli svētki – karogs goda vietā. Vestienas klubā dziedāja aizsargi, dejoja vietējais deju ansamblis un uzstājās koris. Tajā laikā, kad mums nebija televizoru un mēs no rīta līdz vakaram strādājām smagus lauku darbus, vienīgā izklaide bija dziedāt korī vai dejot kādā kolektīvā. Ar zirgu pēc darba braucām tālus kilometrus uz mēģinājumiem un arī uz ballēm. Agrāk izejamā kleita bija tikai viena, mēs reti kurš bijām tik bagāts, lai staigātu mežģīnēs. Galvenā vērtība bija, lai drēbes ir tīras.”

Aina Grīsle stāsta, ka pirmskara gados 18. novembris bija jāsvin obligāti, tajā dienā ne-viens nestrādāja un nedrīkstēja strādāt. Atce-ros, ka mums nebija novākti kartupeļi un mamma teica, ka pēdējais laiks ir tos nolasīt. Un mēs, tupus rāpus slēpdamies, lai neviens neredz, gājām ar mammīti tos kartupeļus la-sīt. Redz, kā laiki ir mainījušies, viss sagrie-zies kājām gaisā. Tagad rok kartupeļus mēne-si ātrāk. Ir iesakņojies uzskats, ka Ulmaņlaiki bija zelta laiki, bet manās atmiņās šis laiks ir saglabājies kā nebeidzams, grūts un ļoti smags darbs.

Tas ir dziļi simboliski, ka mūsu valsts savu dzimšanas dienu svin novembra asajos vējos, salā un sniegā, laikam šūpulī ierakstīts, ka izturība būs tā, kas likteņgaitās visvairāk nepieciešama, arī tad, kad pār Latviju un Ves-

tienu rībēja šāvieni.Ar skaudrumu kara laiku mūsu pagastā

atceras Imants Eizentāls:„1944.gada rudenī Vestienas apkārtnē sākās aktīva karadarbība. Vienu dienu sabrauca darba dienests, vācu karavīri sāka būvēt Mālkalniņā tranšejas, jo padomju armija tika gaidīta no Bērzaunes. Sāka darbos ņemt arī vietējos. Mani iedzina mašīnā, kurā jau bija cilvēki, teica, ka uz iera-kumu rakšanu Bērzaunē. Tikko bijām apstā-jušies, parādījās krievu lidmašīna – meta bumbas un šāva. Sākās panika, visi metās kur kurais. Bija daudz upuru. Vakarā biju mājās, bailes dzen ātri. Fronte tuvojās, pa mājām brauca vācu virsnieki – gestapovieši, staigāja pa istabām, neviens neteica – kāpēc. Pēc kāda laika ganu govis, pa ceļu brauc vācu automa-šīnu kolonna no Kāla uz Indrānu pusi. Pret mūsu ceļu visas mašīnas griezās iekšā gan „Šļakānos”, gan „Eņģelātos”, „Aizkalnēs”, „Zvejniekos”. Vakarā sadzinu govis kūtī, un mana māja bija pilna ar vāciešiem. Naktis kļuva nemierīgas, sākās bombardēšanas. Degbumbas nodzēsa vācu karavīri. Vienā naktī bija stipra bombardēšana, un mēs to pa-vadījām zirgu kūtī. No rīta iebrauca motocik-lists, kaut ko nobļāva vāciski un aizbrauca. Visi vācieši savāca mantas un dažās minūtēs pazuda. Tad nāca krievi, sāka parādīties če-kisti, kas visur ošņāja un meklēja ko aizdomī-gu. Vestienas tuvumā bija divi hospitāļi, kur ārstēja ievainotos. „Vērnieku” šķūnim vācie-

Priecīgus Ziemassvētkus!

turpinājums 2. lpp.

�

SKOLAS DZĪVE

ši uzmeta bumbu, un šķūnis sadega ar visiem ievainotajiem un medicī-nas darbiniekiem. Bojā gājušo bija daudz, pie šķūņa mirušie bija sa-krauti kā malka. Kad fronte aizgāja aiz Vietalvas, mēs varējām pabeigt iekavētos rudens darbus.

1949. gada 25. marts ir viena no sāpīgākajām dienām Latvijas vēs-turē, kad notika padomju varas or-ganizēta un īstenota latviešu tautas iznīcināšanas akcija. Tas bija smags pārbaudījums arī vestēniešiem, un šīs traģēdijas sekas atbalsojas vēl šodien. Elzas kundze atminas – 1949. gada 25.martā bija sniegs. Arī es biju sarakstos, jo mans pir-mais vīrs bija saimnieks. Liktenis mani pasargāja, teica, ka varu dzī-vot mājās, jo plāns ir izpildīts. Re-dzēju, kā izsūtīja manas skolasbied-renes Ilzes Indrānes māti. Viņa pa-galmā nostājās un kliedza: „Dievs, sargā mūsu Tēvu zemi!” Arī no “Ozolu” mājām Priedes ģimeni iz-sūtīja, saimniece no bēniņu loga dziedāja: „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils!” Pēc piedzīvotā man bija nervu sabrukums, kaut kā tiku pie daktera un man iespricēja no-mierinošas zāles.

Toreizējais skolēns Imants Eizentāls tajā rītā uz skolu gāja pāri ezeram pa ledu. Uz ezera skolotājs Čanders viņu sagaidīja teikdams: „Tu tūliņ ej mājās un nenāc tālāk!” Viņi visi nakšņoja mežā, klausījās, kad suņi ries, bet tā lieta izpalika.

Viņus neaizveda...Arī Aina Grīsle – toreiz skolnie-

ce – atceras: „Hmeļevskis manai mammai teica, lai pazūd, jo šodien notiks briesmu lietas. Es biju skolā, kad mūsu mājās ieradās zaldāti. Mammai pavēlēja sataisīties 15 mi-nūtēs. Viņa nezināja, ko ņemt un kas būs vajadzīgs, bet krievu zal-dāts teica:

„Beri vsjo, vsjo prigoģitsja!” (“Ņem visu, viss noderēs!”) Tajā vakarā es gribēju iet uz mājām, bet skolotājs Čanders mani atturēja. Tad es aizgāju uz Šļakāniem, bet arī tajās mājās ienāca zaldāti un izveda visus. Kad pie vilciena pārsauca sa-rakstus, mēs bijām pēdējie, domāju, ka kāds atpirkās, bet mūs izsūtīja kāda cita vietā, jo skaitam bija jāsa-krīt. Atgriezāmies mēs visi 1957. gadā.

Evitai Šreiberei nāk prātā bērnī-ba, kad bērniem kaut ko negribējās ēst, tad mamma stāstījusi, cik Sibī-rijā pirmais gads bijis trūcīgs. No ķirbjiem taisījuši visus iespējamos ēdienus, saulespuķu sēklas bijušas delikatese. Ar sāpēm sirdī un asa-rām acīs mamma stāstījusi, kā ma-zais brālītis Ārijs sēdējis pie mājas uz sliekšņa un, salicis rociņas sauji-ņā, lūdzis: „Kaut Dieviņš iemestu man rokās maizīti!”

Kurš gan no mums neatceras padomju laikus, piecdesmit gadus Latvija bija PSRS sastāvā. Ziemas-svētkus svinēja aiz aizsegtiem lo-

giem, klusi skandējot kādu mīļu Ziemassvētku dziesmiņu. Darbs kolhozā bija visiem, augstskola par velti, padomju saimniecībā „Vestie-na” daudz jauniešu, uz asfalta Ezera ielā graudu kalni, ko kaltes nespēj paņemt pretī. Par darba laikā pasle-pus apstrādātu piemājas dārziņu norēķinās šķidrajā valūtā. Cilvēki strādā. Vairāk kā viena gotiņa ģime-nei nedrīkst piederēt...Dakteris Ju-ris Reinbahs pie pacientiem jau septiņos no rīta, un „veselības aprū-pe pa kabatai visiem”....

Ir 1988. gads. Sajūsma piešalc Latviju un šūpo arī Vestienu. Vie-notība, gaviles, smaidi un prieka asaras, kad dziesmotā gājienā, stip-ru un drošu roku nests, pēc ilgiem posta gadiem atkal brīvi uzviļņo sarkanbaltsarkanais Latvijas ka-rogs. Kaut toreiz karogam bija ļauts sarunāties ar cilvēkiem tikai īsas nakts garumā, tomēr šī brīža nozī-mīgums palika sirdīs un tautas vēs-turē uz laiku laikiem. Vestēniešus uz Rīgu pulcināja Skaidrīte Mūr-niece, Juris Reinbahs un Jānis Vald-manis.

Bet 1989. gada 23. augustā me-tāla stīpas vietā dzimto zemi apvija dzīvā ķēde: no sadotām rokām, no karstu siržu pukstiem, ieņemot savu vietu Baltijas ceļā, kas saistīja visas trīs republikas – Lietuvu, Latviju, Igauniju. Tas bija pasaules noti-kums, kuram līdzīgs nav atrodams. Ceļi pludoja kā upes. Vestēnieši ap-metušies pie Valmieras. Visi tik tuvi, roka pie rokas, doma pie do-mas.

Martai Lūsei atmiņā spilgti pa-licis „Baltijas ceļš”... Tas bija tik silti, kaut kas ļoti skaists. Mums lī-dzi bija paņemtas dālijas un mēs stāvējām ceļa vidū, sadevušies ro-kās, un puķes salikām gar ceļa malu. Tad es varēju vēl paiet un, kā tagad atceros, ka Elsiņam Andrim bija līdzi skābēti gurķīši un maizī-tes, visiem dikti garšoja. Veda mūs Gunārs ar autobusu.

Evita Šreibere tolaik strādāja “Rīgas Modēs”, pašā Rīgas centrā Brīvības ielā: „Biju sajūsmas pilna un arī ar draudzeni kopā gāju sado-ties rokās ar tautiešiem. Cilvēku bija vesela jūra, viņi stāvēja trijās rindās. Dziedājām tautasdziesmas, cilvēki bija tik smaidīgi. Tas brīdis, kad cilvēki sadevās rokās, nebija ilgs, bet mani apņēma neaprakstā-mas sajūtas. Tā bija tāda kopības sajūta, kura gandrīz bija sataustā-ma...”

Kad janvāris iegriežas viducī, atmiņa, daudzus no mums aizved pagātnē pie 1991. gada janvāra. Pie barikādēm. Un kaut sen izplēnējuši ugunskuri, atmiņās vēl uzpeld dzirk-stis. Tas bija laiks, kad neviens neju-tās droši. „Es atceros, kā mājās līdz pēdējai pārraidei skatījos televizoru. Lai gan nebiju Rīgā, bet arī mājās jutos vienota ar cilvēkiem, kas droš-sirdīgi stājās pretī padomju varai. Toreiz bija tāda vienotības sajūta, kādas tagad vairs nav. Romonovska Elziņa cepa vestēniešiem līdzi uz barikādēm pankūkas un pīrāgus. Neviens nezināja, kā viss beigsies,” atceras Mirdza Sokolova.

Latvijas valsts svētki Vestienā turpinājums no 1. lpp.

Skolēnu mācību sasniegumu vērtēšana Vestienas pamatskolā

Šajā mācību gadā tika pārstrā-dāta skolēnu mācību sasniegumu vērtēšanas kārtība, to ikdienas darbā lieto skolotāji, ar to ir iepa-zīstināti skolēni. Vecāki par mācī-bu sasniegumu vērtēšanu tika in-formēti individuālajās tikšanās reizēs ar mācību priekšmetu sko-lotājiem, kā arī skolas un klases vecāku sapulcēs. Diemžēl dažā-dās vecākiem domātās sapulcēs nevaram lepoties ar kuplu apmek-lētāju skaitu, tādēļ ar pagasta avī-zes starpniecību vēlamies infor-mēt plašāku interesentu loku.

Skolā regulāri tiek veidots vie-nots pārbaudes darbu grafiks, tajā tiek iekļauti 10 ballu vērtējumam atbilstošie pārbaudes darbi. Vienā dienā katrai klasei nedrīkst būt vairāk par diviem pārbaudīju-miem. Grafiks atrodas audzēk-ņiem, skolotājiem un vecākiem pieejamā vietā, tas atrodams arī bukletā, ko vecāki saņēma kopsa-pulcē.

Ir izveidots vienots pārbaudes darbu noformējums, lai skolēni nejauktu diagnosticējošos darbus, kas palīdz secināt, vai skolēni iz-pratuši kārtējo mācību vielu, ar pārbaudes darbiem, kas tiek rak-stīti pēc kādas plašākas tēmas ap-guves vai semestra nobeigumā.

Vērtējumu izliek atbilstoši šā-dam darba izpildes apjomam:

10 balles: 96-100%9 balles: 89-95%8 balles: 81-88%7 balles: 72-80%6 balles: 63-71%5 balles: 49-62%4 balles:35-48%3 balles: 23-34%2 balles: 12-22%1 balle: 1-11%Iepriekš plānotie pārbaudes

darbi jāpilda visiem skolēniem. Ja audzēknis nav bijis skolā, tad darbs jāuzraksta 2 nedēļu laikā in-dividuālajās konsultācijās.

Mājas darbi tiek vērtēti ar „ie-skaitīts” vai „neieskaitīts”. Par veiksmīgi izpildītiem mājas dar-biem skolēni var iegūt papild-punktus, kas tiek pieskaitīti tema-tiskajā pārbaudes darbā iegūta-jiem punktiem. Semestra beigās tiek izlikts mājas darbu izpildes summatīvais vērtējums, kas tiek ņemts vērā, izliekot vērtējumu se-mestrī.

Katru mēnesi vecāki tiek in-formēti par sava bērna mācību sa-sniegumiem, saņemot sekmju iz-rakstu. Vērtējumi tiek atspoguļoti arī skolēnu dienasgrāmatās.

Vera Gutāne, skolas direktore

Kā atšķiras psihologs, psihoterapeits un psihiatrs?

Ir zināmas atšķirības starp vizīti pie psihologa un vizīti pie psihote-rapeita. Gadās, ka mēs jaucam šīs divas profesijas un nereti arī iejau-cam psihiatra profesiju.

Kas ir psihologs un ko viņš dara?

Reizēm mums katram dzīvē ir jāsaskaras ar kādām problemātis-kām situācijām, kad atbalstu un ie-drošinājumu mēs varam saņemt psihologa konsultācijā. Psihologa pamatuzdevums ir palīdzēt cilvē-kam veiksmīgāk orientēties dažā-dās sarežģītās dzīves situācijās un rast izeju no tām.

Psihologs cenšas izprast cilvēka raksturu, to, ko un kā cilvēki domā un jūt, kādi ir viņu rīcības motīvi.

Psihologa kompetence ir kon-sultēšana. Pie psihologa bieži vien vēršas ar kādu konkrētu problēmu. Visbiežāk šī problēma ir tagadnes problēma, pašreizēja. Psihologs ne-iet dziļumā, kā to dara psihotera-peits. Citiem vārdiem sakot, kon-sultēšanā tiek strādāts ar tagadni (atsevišķos gadījumos tiek analizēti arī pagātnes notikumi).

Kad meklē psihologa palīdzī-bu?

Problēmas, ar kurām mēdz griezties pie psihologa:

• stress, spriedze,• nemiers,• pārdzīvojumi, bēdas,• depresija, nomākts garastā-

voklis,• savstarpējo attiecību problē-

mas skolā, ģimenē,

• bērnu uzvedības un disciplīnas problēmas,

• pusaudžu problēmas,• neticība sev, savām spējām

u.c.Kā palīdz psihologs un vai ir

tūlītējs rezultāts?Psihologs savā darbā izmanto

dažādas metodes – gan konsultēša-nu, gan novērošanu, intervijas, arī testus, praktiskas nodarbības u.c., izvērtējot, kura metode būtu vispie-mērotākā katram konkrētam klien-tam.

Cilvēki mēdz domāt, ka, ap-meklējot psihologu, rezultātam jā-būt tūlītējam. Tomēr vairumā prob-lēmu gadījumos risinājums prasa ilgstošāku laiku.

PsihoterapeitsPsihoterapija palīdz mainīt uz-

vedību, domāšanas procesu, emoci-jas un rakstura īpatnības, uzlabo komunikāciju ar citiem un veicina personības izaugsmi. Pastāv indivi-duālā, pāru, ģimenes un grupu tera-pija. Psihoterapeits, uzklausot cil-vēku, cenšas viņu izprast, lai palī-dzētu viņam mainīt traucējošās jū-tas, domas un uzvedību. Izplatītākās problēmas ir depresija un pastāvīga trauksme.

Psihoterapija var palīdzēt arī emocionālo krīžu brīžos, personis-ko un darba problēmu, vientulības, laulības un ģimenes, kā arī sociālo problēmu gadījumā. Alkoholisma, narkomānijas, ēšanas traucējumu un daudzu citu saslimšanu gadīju-mā psihoterapija tiek kombinēta ar

Evita atceras, ka tikko bija pre-cējusies un gaidīja savu pirmdzim-to, kad vīrs Agris devās uz Rīgu, lai vienotos ar simtiem un tūkstošiem citu vīru aizstāvēt savu valsti.Es sē-dēju mājās pie televizora un redzēju tās šausmas ekrānā, gāja bojā arī cilvēki, un domāju: „Kāpēc tā – tik-ko esmu laimīgi precējusies, tūlīt man būs bērniņš, vai tiešām tagad atkārtosies pagātne un sāksies karš?”

1991. gada 4. maijs. Latvija at-kal ir brīva un neatkarīga valsts. Tā lēmuši Latvijas PSR Augstākās Pa-domes deputāti, kurus, no Saeimas nama iznākot, ar gavilēm un zie-diem rokās sagaida latviešu tauta. 18. novembra vakarā debesis Latvi-jā piebirs ugunsziediem. Kāds mazs cilvēciņš mātei pie rokas vai tēvam uz pleca svētku brīnumam uzgavi-lēs visskaļāk. Šajā brīdī nebūsim noguruši ticēt. Paturot gaismu acīs, aizdosim cits citam sapni. Varbūt nākotnē tieši šis mazais zēns vai meitene būs tā Latvija, tas Gaiziņš, tā jāņuguns kalna galā, pie kuras nāks sildīties visi.

Paldies visiem, kas dalījās at-miņās un ļāva ieraudzīt mūsu Vestienu laiku lokos – Elzai Losā-nei, Imantam Eizentālam, Jānim Vītoliņam, Mirdzi Sokolovai, Martai Lūsei, Ausmai Jēgerma-nei, Ainai un Visvaldim Grīsļiem, Evitai Šreiberei.

Agnese Ģērķe, kultūras darba organizatore

zāļu lietošanu.PsihiatrsPsihiatrs strādā ar cilvēkiem,

kuriem ir psihiskas saslimšanas. Viņš ir orientēts uz slimības izpaus-mēm, īpaši, ja šīm saslimšanām ir bioloģisks pamats. Psihiatrs ārstē psihiskās slimības, izmantojot bio-loģiskās metodes un ķīmiskās vie-las.

Savukārt psihiatrija ir medicī-nas nozare, kas specializējas garīgu slimību ārstēšanā. Viena no psihi-atru darba metodēm ir psihiatriskā intervija, kuras laikā tiek noskaid-rota pacienta psihiatriskā vēsture un novērtēts viņa psihiskais statuss. Pirmā ārstēšana lielākoties ir medi-kamentoza.

Jāņem vērā, ka psihologs nodar-bojas ar visveselākajiem klientiem, kuru psihiskie traucējumi ir visma-zākie, bet psihiatra kompetencē ir visslimākie pacienti ar daudz sma-gākiem psihiskiem traucējumiem. Psihoterapeita darbības lauks šajā skalā ir pa vidu.

Skolēni un vecāki ar skolas psiholoģi var tikties trešdienās no plkst. 14.00 līdz 18.00. Individu-āli sazinoties, var vienoties arī par citu laiku.

Gunta Dreimane, skolas psiholoģe

�

DZĪVESSTĀSTSLauku darbs mūža

garumāPēc dažiem gadiem savu deviņdesmit

gadu jubileju svinēs Rasma Vītoliņa. Lai-kam tikai smaidoši un optimistiski cilvēki var nodzīvot tik garu mūžu. Tāda ir arī Ras-ma. Lai gan pieredzētas kara šausmas, strā-dāti vissmagākie darbi un vienai uzaudzināts dēls, viņa joprojām aprūpē vistas, trušus, pa-rušinās pa dobēm un domā, ka Eiropas paku saņemšana dara kaunu stiprajai latviešu tau-tai.

Kad Rasmai jautāju par vecākiem, viņa atzīst, ka vajadzējis vairāk izprasīt vecākus par viņu dzīvi un to pierakstīt, jo tikai tagad, kad vairāk laika pārdomām, ir žēl, ka tas nav izdarīts. Rasma stāsta: „Pretim “Zeltkal-niem” bija Vārnu krodziņš, kurā dzīvoja un strādāja mans vectēvs un tur dzimis mans tēvs Paulis. Tēvam bija 3 brāļi un 2 māsas. Tēva brālis Jēkabs beidza jūrskolu un strā-dāja par kuģu kapteini, viens brālis strādāja par ormani. Tēva māsas apprecējās ar saim-niekiem, viena māsa dzīvoja “Slokās”. Pie viņas jaunībā dzīvoja mans tēvs. Mātes tēvs bija skroderis un viņš rentēja “Kalnāres”, kuras piederēja draudzei.

Kad vecāki nodibināja ģimeni, viņi uzsā-ka kalpu gaitas “Driģenēs”. Mammas tēvam Priedniekus atdalīja no “Kalnārēm” un pie-šķīra kā ilggadējam rentniekam. Vectēvs šeit uzcēla māju, no kuras tagad palicis vairs ti-kai skurstenis. Mēs bijām pieci bērni, no ku-riem divi jau ir miruši. Vecākais brālis dzīvo Amerikā, un mēs ar jaunāko brāli Jāni – Ves-tienā.

Kad mamma nomira, man bija 10 gadi un es stājos saimnieces vietā. Vecākais brālis kopā ar tēvu darīja visus lauku darbus, Jānis gāja ganos, bet, kā stāstīja kaimiņiene, es uz-manīju, lai viņš neguldina govis, lai tās ne-norauj pienu. Mācījos gan Avotiņa, gan Kāla skolā. Mani klases biedri bija Zina Īvā-ne, Valdis un Jānis Šankeļi, Marija Bičev-ska. No skolotājiem vislabāk patika skolo-tājs Kaprāns, kurš bija stingrs, prasīgs un godīgs. Viņš iemācīja vienmēr teikt taisnību. Pamatskolu beidzu 1939. gadā un dažus ga-dus pavadīju “Burtniekos” pie māsīcas, palī-

dzot auklēt viņas bērnus. Māsīca strādāja par mājturības skolotāju un arī man iemācīja rokdarbus.

Kara laikā mitinājāmies “Slokās”. Kad vācieši atkāpjoties mūs no turienes padzina, atnācām atpakaļ uz “Priedniekiem”. Kad ie-nāca krievi, viņi visu izlaupīja, izlauza dur-vis, izsita logus, apšāva un apēda aitas.

Pēc kara sākās kolhozu laiki. Tuvākajā apkārtnē bija četri kolhozi, kurus apvienoja un izveidoja padomju saimniecību „Vestie-na”. “Priednieku” fermā iemitināja desmit kopsaimniecības govis, kuras man vajadzēja barot un slaukt. Ja kādreiz nebija atvesta ba-rība, pati gāju pļaut zāli un ar nastiņām sane-su govīm. Kad Tolkā uzcēla fermu, govis aizveda uz turieni, un es sāku strādāt lauku brigādē. To centri bijuši gan “Atmatās”, gan “Piejūtos”, vēlāk Vestienā. Senāk skābbarī-bu lika tranšejās, kuras ziemā no augšas sa-sala, un tad lauku brigādes cilvēkiem tās vajadzēja attīrīt un ar zirgu izvadāt pa fer-mām. Pēc tāda darba katru dienu saplīsa viens cimdu pāris. Daudz nācās pārcilāt graudu un miltu maisus. Vajadzēja piedalī-ties meža darbos. Vēlāk barību veda ar trak-toriem. Atceros, kādu ziemu braucām trak-tora ragavās pēc siena. Pa ceļam sāka salt rokas, tāpēc ragavās dedzinājām salmus un sildījāmies. Laikam nebijām kārtīgi apdzē-suši uguni, jo pēkšņi aizdegās piekrautais siena vezums. Lauku brigādē nostrādāju līdz pensijai.

Kara ceļi izšķīra mūs ar brāļiem, viņi pa-lika dzīvot Amerikā un visu mūžu ilgojās pēc Latvijas. Sākoties Atmodas gadiem, brā-ļi beidzot varēja apciemot dzimteni, un arī es veselu mēnesi pavadīju pie radiem Ameri-kā. Tur viss bija jauns un neredzēts, bet pēc divām nedēļām jau ļoti, ļoti gribējās braukt atpakaļ uz mājām.

Aicinu jaunos nepamest dzimto zemi, bet iestādīt sev kādu kartupeli un iesēt grau-dus. Galvenais ilga mūža noslēpums ir netu-rēt ļaunu prātu un kustēties.”

Stāstījumu pierakstījaIlga Sabitova

Rasma pirms dažiem gadiem savu tuvinieku vidū.

NotikumiGaisma logā

Adventes svētku priekšvakarā skaistu dāvanu Vestienas iedzīvotājiem atveda Sarkaņu pagasta dramatiskais teātris „Piņģerots”. Mūsu priekam viņi parādīja brīnišķīgu Aivara Aivieksta dzejas uzvedumu „Gaisma logā” un jestru uzvedumu pēc Džeroma K.Džeroma stāsta „Gleznas pielikšana” motīviem.

Gardumu ballīteFragments no izrādes.

23. novembra pēcpusdienā Vestienas bibliotēkā pulcējās saimnieces, lai padalītos ziemas krājumu veidošanas pieredzē. Katra līdzi atnesa savus iemīļotākos konservus, kurus visas degustēja, vērtēja un pēc tam mainījās receptēm ar cerību citu gadu dažādot un papildināt pagrabus savās mājās. Pasākumu interesantāku darīja Ligitas stāstījums par godam nopelnīto ielūgumu uz Prezidenta pili. Saimnieces par gardākajiem atzina sarkano kāpostu salātus. Neparasti garšīgs bija ābolu ievārījums ar iebiezinātā piena piedevu un ķirbju ievārījums ar citronu.

Lāčplēša dienaŠogad, atzīmējot Lāčplēša dienu, 11.

novembrī Vestienas iedzīvotāji pulcējās Vestienas muižas parkā pie tēlnieka G.Dobrāja veidotās Lāčplēša piemiņas plāksnes, lai godinātu mūsu pagasta Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus. Plāksni šī gada 31. jūlijā Vestienas luterāņu baznīcas drupās atklāja Aivars Pētersons. Vestienas pagastā ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti Jānis Liepiņš, Jānis Priede, Jānis Reinholds, Pēteris Pūce, Jānis Grunte. Pēc piemiņas pasākuma skolēni un pieaugušie devās tradicionālajā lāpu gājienā, kurš noslēdzās Jāņa Liepiņa atdusas vietā Vecajos kapos.

G. Dobrāja piemiņas plāksne B. Nebares foto

�

Vestienas pagasta pārvaldes informatīvais izdevums „Pie Mums” „Pagastmāja”, Vestienas pag., Madonas nov., LV-4855

Redaktore Ilga Sabitova, tel 29247674, korektore Daina Kebbe, tel 64871707 Iespiests SIA „Madonas poligrāfists”, Saieta laukumā 2a, Madona, LV-4801

Tirāža 300 eksemplāri. Informatīvo izdevumu var lasīt internetā www.vestiena.lv

NOTIKUMI Apsveikumi

Lai Tev vienmēr laba oma,Priecīgs prāts un laba doma.Lai Tev vienmēr pietiek spara,Darīt to, kas jāpadara!

Almu Vilnīti 75 gadu jubilejā sveic Dzintra

Gaišus Ziemassvētkus, veiksmīgus lomus, radošu un panākumiem bagātu Jauno

gadu! Biedrības “Kāla ezera

padomes” vārdā valdes priekšsēdētājs

Jānis Bogdanovs

Pensionāri godina VituKlubiņš “Sarma” savā ikmēneša pulcēšanās reizē sveica Vitu – konkursa „Sieviete

Latvijai” laureāti un pateicās par viņas atbalstu pensionāru pasākumu rīkošanā. Vita savukārt ar pensionāriem dalījās ceļojumu iespaidos par Briseli.

Rokdarbu pulciņšAgneses ierosināts, tagad Vestienā darbojas rokdarbu pulciņš, kurā aicināts piedalīties

ikviens, kurš par saturīgu laika pavadīšanu uzskata adīšanu, tamborēšanu, pērļošanu, karošu taisīšanu, groziņu pīšanu. Pagaidām tajā darbojas tikai sievietes. Bet vai Vestienā nav vairs palicis neviens vīrietis ar amatnieka prasmēm, kuru noslēpumus varētu atklāt citiem, dot padomus jaunajiem? Nodarbībās rokdarbnieces darināja pērļu kaklarotas, šuva apsveikumu kartītes. Nākamo reizi ieplānots atkārtot puzuru gatavošanu.

Notikumiem līdzi sekoja un fotografēja I. Sabitova

Agnese māca kartīšu šūšanu.

Lai allaž kāds prieks kā eņģeļa mats sien dvēseli zvaigznes starā!Lai Ziemassvētki un Jaunais gads dod sirdij mīlestības tik daudz,Ka paši gluži kā eņģeļi to citiem dāvināt varam! /K.Apškrūma/

Vestienas pagasta pārvalde

Kā nemierīgu straumju kritumsCaur naktīm un caur dienām dimPilns gaidu garais gadu ritumsUn sapņus nes uz debesīm. /J.Ziemeļnieks/

Lai Ziemassvētku prieks atmirdz īpašo jubilāru acīs!

Sveicam

Ivitu PunkuDmitriju ČimrovuLīgu SmelteriNadeždu FjodorovuReini PurviņuRihardu SporiEdvīnu UpatniekuMariku ZepuAndželu AncēnuSalvi VeibuArti ŠausValdi PujātuLigitu VītoliņuArnotiju PužuliSkaidrīti MūrnieciAlmu VilnītiAlfonu KudlānuValentīnu Zeltiņu

Pensionāri godina Vitu.