Liels dzejnieks ir kultūras kristāls. Mums tāds ir. Kā asara. Kā sveķis. Kā izlauzies avots. “Ciets rieksts

viņš bija”.

Mātes Bertas Vācietes atmiņas: …Ojāram bija zila cepurīte. Cik vien paskatos – zilā galviņa kust un kust.

Visu gribēja redzēt un saprast pats. Dziesmas no dziesmu grāmatas ātri iemācījās visas. Jau triju gadu

vecumā viņš dziedāja kopā ar ģimeni. Tajos laikos nebija radio, bet patafons kādās mājās bija. Ojāram patika. Viņš varēja ilgi sēdēt vienatnē un klausīties

vienu un to pašu plati. Lasīt un rakstīt Ojārs iemācījās agri bez īpašas rādīšanas. Skolā viņu uzņēma tūlīt

otrajā klasē. Mācījās viegli, ar patiku…

Ojārs Vācietis speciāli raudzījies pēc īpašas vietas kur dzīvot. Iepatikusies viņam Pārdaugava, jo tajā esot bijis zaļš, skaists, kluss, tuvu mājām. Vācietis kopā ar sievu Ludmilu Azarovu daudz staigājis. Viņiem bija mērķis iet no „govs līdz govij”, tas nozīmē to, ka aiziet līdz Rīgas galam, kur jau sāk parādīties govis un tad abi esot sapratuši, ka Rīga beigusies un vajag doties atpakaļ. Viņi kopīgi ar kājām ir izstaigājuši visu Rīgu. Par to lasāmi neskaitāmie dzejoļi.

Bijis sabiedrisks cilvēks, kurš daudz apmeklējis

viesības, aicinājis viesus pie sevis uz mājām, ka pat normāla parādība esot bijusi tā, ka ciemiņi pa logu iekāpa pie viņa, ja tas bijis atvērts. Bet esot bijusi viena īpatnība Ojāram - ciemos viņš nekad neēda. Vispār neēda. Viņš vienmēr, ja bijis izsalcis, braucis pēc viesībām uz restorānu un tur kārtīgi ieturējies.

Vācietis bija kolekcionārs - viņš kolekcionējis visu, kas gadījies pa

rokai- markas, sērkociņu kastītes, akmeņus. Viņa kāds tuvs draugs ģeologs

esot dzīvojis Krievijas pusē un kad Ojārs braucis pie viņa ciemos, vienmēr

Latvijā atgriezies ar pilnu somu akmeņu, draugs esot arī tos sūtījis uz

Latviju. Ojāram akmeņi likās kā dzīvi, viņš tos „glāba”, pat izpirkdams tos

no ceļu bruģētājiem, lai tik akmeņus nepamet apakšā zem asfalta. Viņa

mājas logu priekšā vēl tagad redzami akmeņu krāvumi- „izglābtie akmeņi”

Esot bijis arī teicams deklamētājs, viņam patika pašam deklamēt savus dzejoļus, nevēlējās, lai to

dara kāds aktieris

Ojāra Vācieša īpatnība bija tā, ka viņa uzrakstītais kādam noteikti bija jādzird, viņš vienmēr to nolasījis

kādiem draugiem, par ko atmiņās dalās vairāki laikabiedri