NEMIRSTĪBASNEKTĀRS

Sarunas ar Sarunas ar Šrī Nisargadatta MaharadžŠrī Nisargadatta MaharadžRediģējis Roberts PauvelsRediģējis Roberts Pauvels

1

SATURSPriekšvārds.........................................................................................31. Pirms ieņemšanas – kas es biju?....................................................42. Esības parādīšanās.......................................................................133. Laiks ir neauglīgas sievietes bērns...............................................224. Nekas nekad neiejaucas piecu elementu spēlē..............................315. Pāri Upanišadiem.........................................................................416. Nektārs pie Kunga kājām.............................................................497. Lai realizētu Absolūtu, pat esībai ir jābūt transcendētai...............548. Kad nav ķermeņa identitātes, kur ir prāts?...................................639. Caur esības pieskārienu parādās viss kosmoss.............................7210. Kur vien ir pārtika, tur mājo Tas................................................8011. Augstākajam pat no Augstākā nav nekādas jēgas......................8612. Tas, kas tiek uztverts, neesi tu....................................................9613. Tev ir jāeksistē pirms vērošanas, lai vērošana notiktu..............10514. “Es esmu” sajūta ir smalkāka par telpu....................................11315. Esības saplūšana pašai sevī ir pats svētlaimes rezervuārs.........11716. Mēģini saprast nezinošā bērna principu...................................11917. Lai zinātu, kas kāds ir, ir jāzina tā sākums...............................12118. Tava esība ir prāta sākums un beigas.......................................12819. Realizētajam visa pasaules funkcionēšana ir bhadžans............13220. Turies pie savas esamības sajūtas.............................................13721. Atgriezies uz stāvokli pirms piedzimšanas...............................141Vārdu skaidrojumi.........................................................................149

2

PRIEKŠVĀRDS

Vēsts, kas Šrī Nisargadatta Maharadž pēdējā mācībā skan skaļi unskaidri, ir: Atgriezies tajā, kas tu biji pirms tavas tā sauktās“piedzimšanas” - konkrēta ķermeņa, ar kuru tu sevi esi labprātīgi unneapdomīgi identificējis, parādīšanās. Esi tajā mūžībā, kas irveseluma stāvoklis, kaut tavs ķermenis varētu būt salauzts; pilnībasstāvoklis, kaut tev varētu arī nebūt nekādu zemes bagātību;nesatricināma miera un klusuma stāvoklis, kaut pasaule ap tevivarētu degt liesmās.

Tas stāvoklis pirms nāves ir pat tagad, un vienmēr tagad – jo tas irpirms laika paša, pirms parādījās laiks “kļūšanas” maskā kātirāniskais koncepts, kas valda pāri mūsu dzīvēm un paverdzina mūs.Tā ir nemainīgā realitāte, no kuras nākušas visas izmaiņas – telpa,laiks, visa pieredžu pasaule un visas mūsu lolotās ilūzijas. TāpēcMaharadža gudrības apsvēršana un ņemšana pie sirds patiesi irdzeršana no Dievu nektāra, jo tas mūs atved atpakaļ uz mūsuoriģinālo, pirmatnējo un laimīgo stāvokli, uz mūsu Avota atkal-atklāšanu.

3

1. PIRMS IEŅEMŠANAS – KAS ES BIJU?Jautātājs: Vai pēc sevis realizācijas cilvēkam vēl irego?

Maharadž: Viņam vairs nav nekādu darīšanu ar ego.Tikmēr, kamēr ir identificēšanās ar formu, tur ir ego.

Tāpēc, ka sevi realizējušajam vairs nav identificēšanās ar ķermeņaformu, tāds jautājums nemaz nerodas. Turklāt viņš pat neapjauš sevispaša eksistenci.1 Tas nozīmē, ka sevi realizējušais princips irliecinieks manifestētajam principam, kas ir dzīvības spēks kopā aresamību.

J: Vai, kad kādam vairs nepiemīt forma, personai problēmu vairsnav?

M: Ne kripata no ķermeņa viņu vairs neskar. Tā sevi-realizējušāvienība ir liecinieks visam manifestētajam, ieskaitot pasauli un arīesamību.

J: Vai tāda sevi realizējuša cilvēka gadījumā visas ķermeņa darbībasnotiek spontāni?

M: Visas darbības notiek spontāni. Kad tika ieņemta esība, ķermenisap to veidojās spontāni; tur nepastāvēja jautājums, ka kādam tasķermenis būtu jāveido.

J: Kā džnānī2, tā, kurš ir Absolūtā, gadījumā ap viņu notiek lietasviņa uztura nodrošināšanai? Bērna gadījumā daba ir parūpējusies parvecākiem, lai viņš ar viņu palīdzību varētu attīstīties, bet ap džnānīneviena tāda nav.

M: Kad esība bija dzemdē, ķermeņa veidošanās notika spontāni, ne

1 Balstoties uz Maharadža teikto, visa eksistence, kas nozīme ierobežojumus, ir nereāla. Tādējādi džnānī neapjauš savu eksistenci kā ierobežotu vienību, jo viņš ir apjausma pati.

2 Sevi realizējis Meistars (burtiski: “zinātājs”)

4

j

tā? Tā pat ir arī džnānī gadījumā, jo viņš ir viens ar dabu, viņš ir dabapati, tāpēc tā ir dabas rūpe lūkoties par viņu; personības kā tādas navnepieciešamas, ap viņu viss vienkārši notiek.

V: Ir daudzi diži jogi, kuri mēģina dzīvot tūkstoš gadus. Viņi karājasar galvu uz leju, dzīvo tikai no gaisa vai tikai no ūdens. Kas viņusinteresē, un kāpēc viņi tik ilgi dzīvo ar tik daudz ciešanām?

M: Viņi no tā gūst kaut kādu baudu, no fakta, ka viņi dara kaut kogarīgu, ka nodarbojas ar askēzēm. Viņi to grib paildzināt un jūt, kaviņiem ir kaut kāds pienākums paildzināt savu dzīvi tajā garīgumā.No kā šī esība ir atkarīga? Kā dēļ tu izdzīvo? Šī dzīve neturpinās.Kāpēc? Kad kaut kas ar ķermeni aiziet greizi, tas nonāk savās beigās.Tu esi pārliecināts par to, ka tu esi, bet no kā tas ir atkarīgs? Un kasir iemesls tam, ka šī pārliecība, šī esība, izzūd? Tajā procesā esamībakļūst par “neesamību”. Un “neesamība” savukārt spontāni kļūst paresamību. Tagad, kam mums vajadzētu jautāt, kā šis notiek?

Ir jāizpēta sevi. Tev ir ticība “tu esi”; no kā tas ir atkarīgs?Neviens to šādi neizpēta. Kāpēc ir šī esība, kā es esmu, kāpēc esesmu, no kā tas ir atkarīgs? Šis aspekts nekad netiek apsvērts; cilvēkiapsver tikai relatīvus, ar ķermeni-prātu saistītus faktorus, un sfērā,kas ir pāri tam, viņi nekad neieskatās.

Ko tu domā ar “nāvi”, šo pierasto vārdu? Šī ticība “es esmu” irizzudusi, pārliecība, ka “es esmu”, ir zudusi – tā ir nāve.

J: Daži grib paildzināt savas dzīves; tas nozīmē, ka viņos ir mīlestībauz sevi. Vai tas nozīmē, ka viņi ir maijas (ilūzijas) robežās, vai viņito ir transcendējuši?

M: Kad tu esi transcendējis ķermeņa ideju, nav svarīgi, vai tu dzīvoilgi vai neilgi. Tu neesi atkarīgs ne no kā, lai eksistētu. Mēģini patsnoskaidrot, kas tu esi, neesot atkarīgs ne no viena un ne no kā.

Vienalga, par ko tu gribi domāt, ko apsvērt, tas, par ko tu domā,ir kaut kas cits, ne “tu”. Tu vienmēr prāto par kaut ko, kas neesi tu!Tad kā domāt par sevi? Šo tu nevari. Uztverot šo skaidri, tu kļūsti

5

brīvs no domām. Lai ko tu darītu, tu domā par kaut ko, kas neesi tu,pat par tādu cēlu domu kā Īšvara (Dievs), kas vēl joprojām irkonceptuāls, un tāpēc atšķirts no tevis. Tagad, vai ir iespējams domātpar sevi Pašu, tāds ir jautājums.

J: Tu saki, ka mums būtu jābūt neatkarīgiem no mūsu funkcionālāsesamības (t.i., ķermeņa-prāta eksistences), ko es mēģinu darīt, betkaut kā es nespēju būt neatkarīgs no savas veselības.

M: Tev vajadzētu uzdot jautājumus, kas ir par apspriesto tēmu. Tuuzdod jautājumus, kas ir prasti un uz tēmu neattiecas. Es runāju partēmu, kur ir jāapsver sevi; vārdiem (koncepcijām) šeit nav vietas.Un, kad nav vārdu, nav arī domu.

Ko tu darīji deviņas dienas pirms ieņemšanas tavas mātesdzemdē, tu zini, vai es? Paskaidro man situāciju, kāda bija pirmsieiešanas dzemdē, kā tu biji? Tikai tu kaut ko vari pateikt par tostāvokli.

J: Es neatceros, bet... Es biju esība?

Tulks: Esība sākas dzemdē. Esība snaudošā stāvoklī ir embrijāmātes dzemdē.

M: Kurš zina par esību pirms ieņemšanas? Ja tu apjaustu esību pirmsieņemšanas, tu nebūtu gājis dzemdē.

J: Es neatceros.

M: Tas nav iespējams, jo tas ir stāvoklis bez uzmanības. Tāpēc kur iratcerēšanās jautājums? Uzmanība sākas vēlāk līdz ar esību. Dzemdēesība ir snaudošā stāvoklī. Tā robežlīnija starp būšanu un “nebūšanu”ir mūlamaija. Tai tiek doti vareni vārdi. Sākumā uzmanības nav, unpēkšņi sākas uzmanība.

Te ir manta [Maharadž rāda savas šķiltavas]; pirms tā nonācaesamībā, kāds bija tās vārds? No “neesamības” uz esamības stāvokli,kā tas tika novērots? Tu vienkārši sajuti to pieskārienu. Pirms jebkā

6

novērošanas mēs jūtam to “es esmu” pieskārienu.Realizēt to stāvokli pirms ieņemšanas, to mūžīgo stāvokli, lai kas

tas stāvoklis būtu, mājot tajā ir augstākais. Tagad tevis labad es tampieāķēšu vārdu, Parabrahman stāvoklis – Absolūts.

J: Pirms ieņemšanas?

M: Pirms ieņemšanas, lai kāds tad pastāvētu stāvoklis, tas ir tavsvisdabīgākais, visperfektākais stāvoklis, tas valda vienmēr. Kad šīesība aiziet, tas stāvoklis pastāvēs, tas ir vienmēr.

Stāvoklis, kurā tu biji astoņas dienas pirms ieņemšanas unmiljoniem gadu atpakaļ, lai kas tas bija, tas valdīja, un arī tagad tasvalda, un pēc esības aiziešanas tas vēl joprojām valda.

Veselības dēļ es negribu daudz runāt. Runājot tikai par šo tēmu,tikai retais sapratīs, uz ko es virzu. Kad kāds man jautā prastusjautājumus, vai tu gribi, lai es kāpju lejā uz to līmeni un skaidrojuvisus sīkumus kā tādā bērnudārza grupiņā?

Man ir daži pavisam dīvaini jautājumi! Pirms manaspiedzimšanas, manā ieņemšanas brīdī, kurš mani ievilka dzemdē?Mans tēvs? Mana māte? Un kādā formā? Tas būtu iespējams, japirms ieņemšanas man būtu kāda konkrēta forma, krāsa vai veidols;tikai tad es varētu būt ievilkts iekšā. Tas, kurš ir atrisinājis šo mīklu,nonāk pie slēdziena, ka šī esība un visa šī manifestētā pasaule irnereāla.

Kad šī esība nebija, nebija vajadzības zināt. Kad pat tādi varenidievi kā Brahma un Višņu nonāca šīs mīklas priekšā, viņi aizvērasavas acis un iegāja samādhi un vienkārši izzuda.

J: Viņi neko neiesāka?

M: Ko viņi varēja iesākt? Pašreiz tu jūti “tu esi” asociācijas ardzīvības elpu dēļ; jo darbojas dzīvības elpa, tu zini “tu esi”. Kad šīsasociācijas nav, ko tu vari iesākt? Vai tu vispār kaut ko vari iesākt?

J: Ko es varu darīt, lai gūtu zināšanas?

7

M: Nedari neko, izņemot turies pie sevis, tikai esi tajā esamībā, tadtā tev pastāstīs, kā esamība kļūst par “neesamību”. Tāpēc es tev sakutikai vienu lietu: Tikai notver to “es-esmu” pieskārienu, to esību, esitajā un kontemplē tikai uz to.

J: Vislabākā lieta, ko darīt, ir būt tur tajā “es esmu” stāvoklī?Meditācija ir būt?

M: Nav “esi tur”, tikai esi.

J: Vai ir iespējams to darīt visu dienu? Vai ir kāda īpaša meditācija?

M: Kurš saka, ka visu dienu? Kurš vēl varēja pateikt, ka visu dienu,ja ne esība? Šajā kontemplācijā tā var notvert visu, bet tā nespējnotvert sevi pašu.

J: Vai karma ir problēma, kuru mēs radām?

M: Tas, kas ir radījis tevi, ir radījis šo karmu un karmas problēmas,lai tu tajā iesaistītos. Kurš ir radījis tevi? Ko tu domā ar karmu? Tā irkustība, aktivitāte.

J: Tikmēr, kamēr kāds ir saistīts ar karmu, tikmēr tā tiek piedzīvota,un tā izskatās kā kaut kas reāls. Bet vai tā īstenībā nav ilūzija?

M: Es cenšos tevi noturēt sākumā, it kā tu būtu dzemdē. Ja tuklausies mani uzmanīgi un klusi, viss notiks pats. Tā ir parastā kļūda,klupšanas akmens, ka mēs identificējām sevi ar ķermeņa formu.

J: Pēdējā kļūda?

M: Pirmā un pēdējā. Atceries atkal manus iepriekš teiktos vārdus.Sēklu, kura ir radījusi šo ķermeni un visu pārējo, tikmēr, kamēr tā irdzīva, mitra, tu runāsi šos vārdus. Kad sēklas vairs nav, tu esi tikaimūžībā, savā mūžīgajā stāvoklī.

No pavisam mazas sēklas debesīs izstiepjas milzīgs koks. Līdzīgišī mazā sēkla, šī esamība – “es-esmu” pieskāriens – no tās sēklas ir

8

radīta visa manifestētā pasaule. Šeit vārdos vairs nav enerģijas; tāpēcnevar to tālāk paskaidrot vārdiski.

J: Mans ego, mans ķermenis, citu ego ķermeņi šeit šajā telpā... tas,ko viņi dzird, viss ir tikai koncepti, kustības šajā esībā. Vai tas irtiesa?

M: Jā, ja tu gribi saprast skaidrāk, ņemsim sapņa piemēru, tavasapņa. Jo es skaru augstākos zināšanu aspektus, es neesmu situācijā,lai atbildētu uz parastiem jautājumiem. Ja kāds runā vai uzdodjautājumus, es viņu neapstrīdēšu, jo no viņa skata punkta un no viņalīmeņa tie ir pareizi jautājumi. Tagad, ja vispār es esmu ieinteresētskādā stāvoklī, tad tas ir stāvoklis, kas ir astoņas dienas pirmsieņemšanas, Parabrahman stāvoklis. Vakar tika lietots vārds “ego”,arī šodien. Pie kāda līmeņa tiek attiecināts šis ego, un kad?

Viss ir vissvētākais un visnesvētākais. Jautājums par svētumu unne-svētumu pastāv tikmēr, kamēr tā esība ir tur. Ja esības nav, kur irjautājums par svētumu un ne-svētumu?

Tu satiec kaut kādus ļaudis un sauc viņus par ļoti zinošiem. Viņitev pastāsta, ka nākošajā dzīvē tu būsi dižs karalis, un dzīvē pēc tāstu būsi vēl dižāks karalis. Kad šāds padoms tiek dots, klausītājs ir ļotipriecīgs, ļoti apmierināts. Sevis mīlestība ir pamata ilūzija, betneviens to negrib atzīt. Neviens negrib atteikties no savas esības, nosavas “es esmu” zināšanas.

Iedomājies, ka inteliģentai personai tiek uzdots sekojošsjautājums: “Pirms ieņemšanas, kā tu biji?” Šī persona atbildētusekojoši: “Es biju latentā stāvoklī savu vecāku vielās.” Tā atbildētugudrs cilvēks. Tas tomēr balstās vispārpieņemtajā skatījumā, un, ja tuizseko tālāk uz vecāku vecākiem, utt., tev būs bezgalīga regresija.Tāpēc, ja tu šim principam, kam nav formas, bet kas ir tikai zināšanalatentā stāvoklī, izseko uz tā avotu, tas ved atpakaļ uz mūžību. Tāpēcšis princips ir mūžīgs. Tagad es tev došu divus ceļrāžus tālākaiizpētei. Viens ir nostādīt sevi tajā stāvoklī pirms ieņemšanas, un otrsir tas, ka tu ievīsti sevi tradicionālajos jēdzienos par vecākiem. Otrajā

9

gadījumā tev neizdosies notvert sevis paša patieso dabu.Vispārpieņemtās zināšanas netiek iznīcinātas, bet tām navnepieciešamības, jo pamatos tās ir nereālas, nepatiesas. Lai ko teiktunezinošs bērns vai sasniegumus guvušais viedais, abiem ir taisnība.

Es tev varu iedot vēl vienu koncepciju: “Kas ir tas perfektaisprincips vai personība, kas eksistēja pirms jebkura piedzimšanas?”Šeit atkal ir līdzība starp bērnu šūpulī un perfektu džnānī. Kad bērnsnogaršo ēdienu, viņš nezina, vai tas ir urīns, vai izkārnījumi, pārtikavai piens, visas šīs lietas viņam garšo vienādi.

Kā bērns sevi zina tajā stāvoklī? Tikai viņš zina. Ko tu tagad gribipateikt par to bērnu un džnānī?

J: Es ticu, ka ir svarīgi kļūt par bērnu, atmest visas pieķeršanās.

M: Kur ir atmešanas, atteikšanās no visa jautājums? Tas ir atnācisspontāni, tev nekas nav jāizmet. Tev ir tikai jāsaprot. Tu esi spiestsciest vai pieredzēt tikai esības parādīšanās dēļ. Vai tu devies unnotvēri to esību? Tā atnāca spontāni. Vai bērns kaut ko tver, vaiviņam ir jebkādi koncepti, idejas vai ego? Džnānī, sapratis šoesamības stāvokli un tās spēli, ir transcendējis to un mājo stāvoklīpirms ieņemšanas. Viņš vienmēr mājo tajā perfektajā stāvoklī, vaiesamība parādās, vai izzūd.

Savas dzīves laikā tu esi sasniedzis daudzas lietas, tev ir bijušastik daudz identitātes, un visas šīs identitātes un tā sapratne tevi iratstājusi. Ar kādu identitāti tu beigās mirsti?

Ja tu esi sapratis, kas “tu” īstenībā esi, vai vēl pastāv garīgocentienu nepieciešamība?

J: Īstenībā nē. Es sev vaicāju, kāpēc es esmu šeit, kāds ir iemesls? Estikai pārāk labi zinu, ka manī ir neziņa [ignorance]. Domāju, ka mansšurp nākšanas iemesls ir šīs neziņas iznīcināšana.

M: Tava neziņa ir kliedēta. Apraksti tagad, ko tu domā ar neziņu?

J: Es to skaidri neuztveru, kaut arī es redzu daudzas lietas. Dažreiz

10

man ir problēmas; es domāju, tas ir manas neziņas dēļ.

M: Nomodas stāvoklis, miegs, esamība, visa šī pieredze kopā ir tikaineziņa. Tā neziņa, saukta par “piedzimšanu”, nozīmē šos trīs. Kadreiz tu šo zini, tu vari darīt jebko, tu esi brīvs. Kad tu zini aplamo kāaplamu, tad tev vairs nav jāpielūdz. Jebkāda darīšanas ideja – kalietas notiek tāpēc, ka tu kaut ko dari – arī izzūd.

Pirms šīs esamības parādīšanās tu biji vienīgi Parabrahman,Absolūts.

Džnānī nepiešķir nozīmīgumu šai nomodai, miegam un esamībai.Tu nebaidies no čūskas, kas taisīta no gumijas, līdzīgi džnānī navieinteresēts šajā nomodas stāvoklī un esamībā.

J: Viss ir vienāds?

M: Vai tu izmantosi šīs zināšanas? Lai redzētu un apstiprinātu to kāaplamu, vai tev ir jāpieliek pūles?

J: Viss tiek redzēts bez piepūles.

M: Kad tu zini ignoranci, piepūles nav, jo tu to esi atmetis kāignoranci, un nenotiek tās piefiksēšana, lai turpmāk uz to atsauktos.

Kas ir tas, ko tu ciet vai pieredzi? Šī ķermeņa vārdu un to, kas arto asociējas, un to esamību. Ja tu to apsver, tev būs momentānsrisinājums.

J: Tu runāji par stāvokli ieņemšanas brīdī. Arī par to, ka mēs esammūžīgais Parabrahman stāvoklis; bet kas ir karma, vai tā ir mūžīgāstāvokļa variācija?

M: Parabrahman stāvoklī nav karmas. Kur ir karmas jautājums?

J: Bet tu runāji par ieņemšanu, par ķermeni-prātu.

M: Kurš iegāja ķermeņa-prāta formā?

J: Es...? Mēs...?

11

M: Šajā istabā ir ienākusi telpa, telpa ir te. Kāpēc un kā telpa irienākusi šajā istabā?

J: No sākuma nebija telpas... nebija laika?

M: Telpa ir ārpusē, telpa ir arī šeit; nav atšķirības starp telpu ārpusēun telpu iekšpusē, tā visa ir tikai telpa! Tad kur ir nākšanas uniešanas jautājums?

1980. gada 8. janvāris

12

2. ESĪBAS PARĀDĪŠANĀS

Jautātājs: Es jūtu to, ka kristietība ved no ķermeņa-prāta uz apziņu, bet neved tai pāri.

Maharadž: Kas saistās ar Kristu, Krišņu vai jebkurucitu pravieti, lūdzu, saproti vienu lietu skaidri. Kad viņi

tika iemiesoti, vienīgais izejmateriāls un rīks, kas šajā procesāpiedalījās, bija pieci elementi.3 Tālāk esība, kura parādījās no šīmiemiesotajām formām, bija šo piecu elementu savstarpējāsmijiedarbības rezultāts. Tā izpauda sevi caur trīs gunām4 un ilga tikaitikmēr, kamēr bija pieejama piecu-elementu pārtikas esence. Un, kadesība izzuda, tie glābēji nezināja savu eksistenci, ne arī savu rīcībusavā iemiesotajā stāvoklī.

Kad un kā no sākuma tiek pieredzēta pasaule? Šī pieredze kļūstiespējama tikai pēc esības parādīšanās no piecu-elementu pārtikas-esences ķermeņa. Tātad šī esība ir kaut kas līdzīgs teleskopam.Vērotājs redz sauli, mēnesi, zvaigznes, utt. caur teleskopu. Betvērotājs nav ne teleskops, ne caur to novērojamais lauks. Līdzīgi,piecu-elementu manifestētās pasaules un kosmosa vērošana notiek arAbsolūtu, t.i., ar Nedzimušo mūžīgo principu, ko sauc parParabrahman. Bet Absolūts – Liecinieks – nav esība, vērošanasinstruments, un nav arī vērotā manifestētā pasaule.

Tagad jautājums. Desmit dienas pirms tevis ieņemšanas – ko tudarīji?

J: Tikai vēroju.

M: Šī atbilde ir nepareiza. No kāda skata punkta tu runā? Es gributevi pienaglot pie tā punkta, kur ir teleskops. Es tevi vedu lejā pie

3 Hinduismā “pieci elementi” – zeme, ūdens, uguns, gaiss un ēters – tiek uzskatīti par visa fiziskā universa pamata “izejvielu”.

4 Trīs gunas – satva (tīrība, skaidrība, harmonija), radžas (kaisle, enerģija, aktivitāte) un tamas (inerce, pretestība, tumsa) – balstoties hinduisma mācībās, ir pamata atribūti jeb īpašības, kuras ir pasaules procesu pamatā.

13

j

esības, bet tu novirzies. Par kuru teleskopu es tev stāstīju? Tiešitagad, kas ir tas teleskops? Tas ir no kaut kā uztaisīts; tas no kaut kāir parādījies. Tā vietā, lai koncentrētos uz šo punktu, tu novirziesšurpu, turpu un uzskati sevi par gudru. Vai tas nav teleskops, caurkuru tu pieredzi un vēro pasauli? Bet tu, Absolūts, neesi tasteleskops. Vai esi?

Labāk paliec šeit pie šī punkta, esībā. Bet tu lēkā šurpu, turpu,atstājot savu skata punktu. Tad kā tu gūsi mieru?

J: Tā ir visa šīs dzīves spēle.

M: Ar tavu pašreizējo attieksmi nekāds zināšanu daudzums tevnedos mieru. Esībai tiek doti neskaitāmi vārdi un nosaukumi. Lai nopieciem elementiem radītu šo teleskopu – šo esību, bija nepieciešamideviņi mēneši. Vai tu jebkad šo apsver? Ar šo teleskopu viss šis tiekpieredzēts un redzēts, bet Vērotājs nav teleskops.

J: Kā apgalvoja Krišņa, nav bijuši laiki, kad es nebiju...

M: Caur šo teleskopu, t.i. esību, kura ir tikai Vērotāja izpausme, viņšvēro manifestēto pasauli. Bet vai tu domā, ka Vērotājs arī izzuda, kadizzuda teleskops un vērotais lauks?

Lai teiktu, ka objekts eksistē, ir jābūt diviem priekšnosacījumiem.Viens ir objekts, un otrs ir objekta vērotājs, kurš saka “objektspastāv”. Primārā esības īpašība ir “es esmu” sajūta. Vēlāk rodasneskaitāmas īpašības. Bet Vērotājs – Absolūts – ir pilnīgi brīvs nojebkādām īpašībām; tāpēc to sauc par nirguna, kas nozīmē “bezīpašībām”, “bez atribūtiem”, utt.

J: Tu piekriti, ka Krišņa nespēja izteikt nekādus apgalvojumus, kadviņš nebija ķermeņa formā, jo nebija neviena, kam šos apgalvojumusizteikt.

M: Protams, jo Krišņam Absolūta stāvoklī nav instrumenta, ar kuruizteikt kādu apgalvojumu... un kam to teikt!?

Kad tu reiz realizē, ka visi šie notikumi ir piecu elementu spēles

14

produkti esības sfērā, tu kļūsti tā neiespaidots un atstatus no tā.Mana uzmanība ir tikai uz mēdiju, caur kuru tu zini “es esmu” un

caur kuru tu pieredzi pasauli. Es nepievēršu uzmanību siddhi spējāmun jebkam, kas parādās. Vienīgais nozīmīgais jautājums ir: kā ir tā,ka pastāv šis mēdijs?

Šurp nāk apmeklētāji ar iegūtām zināšanām, un viņi gaida, ka estās komentēšu. Kā es to varētu? Viņi jau ir apkrāvušies ar tāmzināšanām. Tāpēc lai viņi paši tās sargā.

Miris cilvēks nejaucas dzīvo darīšanās. Līdzīgi tas, kurš irsapratis un realizējis esību, nav ieinteresēts aktivitātēs un notikumosesības sfērā.

Šeit mēs diskutējam par zināšanām, kas transcendē esību. Betkurš pasaulē ir ieinteresēts tādās dziļās zināšanās?

Tā ir milzīga privilēģija, ka tu tiecies klausīties šādās sarunās.Daudziem, neskatoties uz iespēju, būtu vienalga par šīm sarunām.

J: Ir tāds stāsts par Dzen Meistaru. Kad pie viņa atnāca māceklis,Meistars nokliedzās: “Kāpēc tu esi atnācis? Vai neesi vēl beigts?”Arī Ramana Maharši esot teicis, ka prātam ir jābūt pilnībānogalinātam.

M: Izmet ārā visu savu domāšanu, konceptus un vārdus! Beigubeigās, kas ir prāts? Tas ir tikai iekšā notiekošs troksnis.

Līdz ar pamošanos sākas pļāpāšana, un runāšana pēc tam notieknebeidzami. Šis ir tavs prāts, un tu tam skrien pakaļ. Pati tava elpa irtā runāšana. Ja elpa apstājas, runāšanas nevar būt.

J: Par šo tēmu reflektējot, es manu, ka mīlestība un patiesība ir viensun tas pats, un es arī saprotu, ka mīlestības realizācija ir pavisam pāriprātam.

M: Visa šī runa ir prāta līmenī. Bet es nerunāju no indivīda skatapunkta, bet no totālās manifestācijas līmeņa. Indivīds sevi saprot arkonkrētu jēdzienu palīdzību, un, balstoties uz tiem, viņš attiecīgipiedzīvo baudu un sāpes. Bet īstenībā tas nav tā. Prāts, kas interpretē

15

laimi un nelaimi, ir paredzēts tam, lai rīkotos pasaulē.

J: Pielūgšanas rituāli – tādi kā ar svecēm, t.i. arati, un bhadžanudziedāšana – ir nepieciešami, lai uzturētu dzīvu mūsu degsmi pēcDieva un lai izvairītos no garlaicības.

M: Ko pēc tavas sapratnes nozīmē arati?

J: Īpaša mīlestība.

M: Marati valodā arati nozīmē “īpaša vajadzība”. Šī īpašā vajadzībair mīlestība, kāda katram dzīvniekam ir uz sevi. Tā ir tā mīlestībabūt, kas katram dzīvniekam liek turpināt savas aktivitātes šajāpasaulē; tā ir katras būtnes iedzimta daba. Jo katra būtne identificējasar savu veidolu, rodas šī ideja par “citu”, un tā ir šī “svešuma” sajūta,kas ir pamatcēlonis baudām un sāpēm. Mīlestība būt ir sevismīlestība. Kurš nemīl sevi? Tieši šī mīlestība tiek saukta par ātmā-prem jeb “Sevis-Mīlestība”.

Tāpēc, ka cilvēks uzskata sevi par indivīdu, viņš cieš sāpes unbaudas; tikai apziņas stāvoklī nepastāv laimes un nelaimes jautājums– šie tiek pieredzēti tikai ķermeņa-prāta līmenī. Es šo ķermeņa-prātastāvokli – t.i., indivīda stāvokli – esmu transcendējis, un es runāju artevi no dinamiskās manifestētās apziņas. Pati ideja, ka ar mani notiks“labs” vai “slikts”, no manis ir pilnībā izdzēsta. Turklāt man navnekādu koncepciju sakarībā ar piedzimšanu un nāvi.

Mans fiziskais stāvoklis ir vājš. Jebkura cita persona šādāstāvoklī nebūtu spējīga pat piecelties.

Pilnīgs lepnuma par individualitāti zudums ir mana nirvāna; t.i.,bez-identitātes stāvoklis. Tu visas savas pasaulīgās un garīgāsdarīšanas veic ar identitāti. Tikmēr, kamēr tava individualitāte navpazaudēta, tu satrauksies par baudām un sāpēm, pagātni un nākotni,dzimšanu un nāvi, utt.

Vai šādās līnijās tu esi kādreiz domājis? Kurš tev šo jautājumuuzdod? Es, bez-formas, dinamiskā, manifestētā apziņa, tev jautāju.

Kāpēc tu ciet sāpes? Tu sevi esi saspiedis formā un identitātē,

16

tādēļ ir ciešanas. Tu nodarbojies ar garīgumu no tā paša ierobežotāun nosacītā skata punkta, un tādēļ tu nespēj šajos meklējumosnodrošināt sev zemi zem kājām. Lai vai kādā tēmā tu būtu iegrimis,tu uz to skaties no personīgas vienības skata punkta, ne kā dinamiskāmanifestētā apziņa. Zināšana, ka “tu esi” ir manifestēta unvisuresoša. Tā ir tīrāka un smalkāka par šo gaismu, un tāpēc tāatpazīst gaismu. Jo tu turies pie šīs indivīda atmiņas, tu neesi spējīgssagremot šīs zināšanas, un tāpēc tev nav miera.

Ir neskaitāmi hatha-jogi, kā arī tādi, kuri skaita svētos vārdus(džapa), un tādi, kuri praktizē askētismu (tapa). Šķiet, daudzi noviņiem ir uz garīgā ceļa. Bet viņi ir apmierināti ar iegūtām siddhispējām, lai varētu iesaistīties brīnumos. Viņi nespēj progresēt īstugarīgu zināšanu virzienā, un viņi lepojas ar savām konkrētajāmsistēmām, gūtajām spējām un savām individualitātēm. Šīs galīgi navgarīgas zināšanas. Cilvēkam, kurš strādā kāda labā, ir vai nu jābūtapmierinātam ar savu niecīgo algu, vai jāatsakās no darba. Līdzīgi arīdžnānī vajadzētu būt apmierinātam ar trīs nomodas, dziļa miega unzināšanas stāvokļiem vai jāatsakās no tiem. Es kā džnānī stāstu tevsavu stāstu. Kāds man ir labums no šīs dziļa miega un nomodasnemitīgās savstarpējās nomaiņas? Es to negribu. Šis uztveramaisuniverss ir bez robežām un bezgalīgs. Saglabājot to, ko es gūšu?

Jo realizējis viedais mājo pilnībā, viņam nav nekādu vajadzībukaut ko gūt. Tomēr meklētājs gūs miljoniem labuma, tikai atcerotiesun apsverot viedā dzīvi vien, tik milzīgs tajā ir potenciāls. Parastscilvēks nevar gūt pat zibsni vai nojausmu par džnānī Absolūtastāvokli. Viņam ir jāpietiek ar džnānī uzvedību un fizisko izpausmi,kas ir viņa esamības iznākums. Tāds viedais tomēr nav neķermeniskā izpausme, ne arī esība. Piemēram, armijas oficieris nēsāformu ar uzplečiem, kuri norāda viņa rangu. Tas viss sastāda oficieri,bet forma un uzpleči nav oficieris. Tātad tavs ķermenis, kas irpārtikas paka, neesi tu, bet iekšup mājojošais “tu-esi-sajūtas”princips ķermenī ir tas “tu” savā būtībā.

Tu neesi spējīgs atteikties no savas identitātes ar ķermeni. Šī ir

17

varenā maija – Ilūzija. Tāpēc tu neabsorbē to, ko es saku.

J: Kā džnānī zina, ka viņš ir realizējis?

M: Kad viņš atpazīst savu zināšanu, kas ir “es esmu” sajūta. Šeit untagad tu esi realizētajā stāvoklī. Bet tu centies to vērtēt ar vēlmēm unprāta konceptiem, tāpēc tu nespēj to uztvert un mājot tajā.

Džnānī stāvoklī nav nekādu vajadzību, pat ne zināt sevi. Tu esipieķēries pie ķermeņa maņām. Tāpēc, kaut arī tu varētu sasniegtsimts gadu vecumu, tu tik un tā alksi vairāk gadu.

J: Sēr, vai tev nav žēl un vai tu nejūties norūpējies par mums,nezinošajiem meklētājiem, kuri tevi apmeklē?

M: Kāpēc man tā būtu jājūtas? Es esmu pati zināšanu saule un uzvisiem skatos kā uz tādiem.

J: Cik nozīmīga ir astroloģija, zvaigznes, laba veiksme, sliktaveiksme?

M: Viss savā konkrētajā vietā ir svarīgs. Tas, kurš nav atpazinis savupatieso identitāti, dabīgi meklēs “nozīmīgumu” astroloģijā,zvaigznēs, veiksmē, utt. Bet tam, kas ir nostabilizējies Sevī, nekasnav svarīgs vai nesvarīgs. Tāds nav norūpējies ne par ko.

J: Saka, ka Absolūta stāvoklis ir mūžīgs. Kā notika tā, ka no tādamūžības stāvokļa radās gaistošs un īslaicīgs esamības stāvoklis?

M: Tam, ka ir parādījies tāds īslaicīgs stāvoklis, ir jābūt kādamiemeslam. Piemēram, ir divi intīmi draugi, kuri viens ar otru irharmonijā, bet pēkšņi viņi uzsāk strīdu. Šim ir jābūt kādamiemeslam: kaut kādai berzei, kaut kādam pārpratumam. Līdzīgi, irjābūt arī kādam iemeslam, kāpēc no Absolūta stāvokļa esamībā irnonākuši pieci elementi un manifestētais universs. Šis primāraiscēlonis nav izskaidrojams.

Tieši tā pat kā savu atšķirību un berzes rezultātā izšķīrās draugi,

18

tā berzes un mijiedarbības rezultātā no Augstākā radās primārieelementi – telpa, gaiss, uguns, ūdens un zeme. Procesam turpinoties,radās dažādas formas, kas noveda pie augu un dzīvnieku valstīburašanās.

Augu valstībā, ko sauc par vanaspati, mēs atrodam krūmus,augus, kokus, u.c., kas aug vienā vietā un nestaigā apkārt. Nākošaisevolūcijas posms tiek saukts par vācaspati, dzīvnieku valstība, kas irpilna ar mikrobiem, tārpiem, dzīvniekiem un cilvēka būtnēm. Šīmradībām ir pārvietošanās un komunicēšanas privilēģija.

Cilvēkbūtnes, kaut bioloģiski dzīvnieki, ir pārākas radības, un tāssauc par brihaspati. Augsti attīstītā iekšup mājojošā principa,apziņas, dēļ cilvēks ir spējīgs gūt gudrību intuitīvi un ir spējīgstranscendēt sevi Augstākajā. Procesa gaitā viņa apziņa, kas iesākumāir ķermeņa-prāta nosacīta, attīstās universālā apziņā, pienācīgiattaisnojot nosaukumu brihaspati. Tas nozīmē “milzīga apmēraKungs”, norādot uz visuresošo principu. Beigās universālā apziņanorimstas Absolūtā.

J: Vai ir kādas fiziskas sāpes, kad dzīvības elpa atstāj ķermeni?

M: Tas, kurš ir iesaistījies koncepcijās, nāves brīdī cieš. Ciešanuintensitāte ir atkarīga no koncepciju, pie kurām turas, nozīmes. Tas,kurš ir veltījies Dievam un brīvs no koncepcijām, mirst laimīgi unmierpilni, kā ieejot snaudā. Vai tu ciet, kad tu iemiedz?

Viedais-dzejnieks Tukarama vienā no saviem dzejoļiem minēja,ka augi ir mūsu draugi un radi, un arī mūsu senči. Bet kā varētu būtsavādāk, ja augu esence ir absolūti nepieciešamība dzīvniekuvalstības, vācaspati ģimenes, radīšanai, un arī brihaspati,cilvēkbūtņu ģimenes, radīšanai?

Dieviem debesīs ir jāieņem cilvēka forma, lai manifestētos uzzemes, un viņu ķermeņiem ir jātiek uzturētiem un bagātinātiem araugu esencēm. Lai sasniegtu dievišķo stāvokli, ir nepieciešamscilvēka ķermenis un apziņa.

Lai mājotu augstākajā stāvoklī, tev nav jādara nekas cits, kā tikai

19

rūpīgi jāklausās šajās sarunās, un tad viss notiks pareizi, attiecīgitavam garīgajam progresam.

Tagad es tev esmu pastāstījis par esību, kas ir piecu elementuspēles iznākums un pārtikas-ķermeņa esenču rezultāts. Bet “Tu” kāAbsolūts neesi ķermenis, un pat ne iekšup mājojošā esība. Tad kāpēctev būtu jāuztraucas par tā aiziešanu?

J: Jo mēs esam dzimuši, mēs mirsim...

M: Džnānī nav dzimis, un viņš nemirst. Bet, kad džnānī ķermenisatkrīt, cilvēki ap viņu varētu raudāt bēdās, jo viņi sevi identificē arķermeņiem. Tāpēc viņi uzskata, ka džnānī ir iemiesojusies persona,kas tomēr viņš nav.

J: Kā ir tā, ka džnānī, kurš mājo “nezināšanas” stāvoklī, ir spējīgs armums komunicēt?

M: Džnānī tā tiek saukts, jo viņam ir piederīga džnāna – esība, kastiek ķermeņa uzturēta. Kamēr viņam ir džnāna, džnānī ir“nezināšanā”, Absolūta stāvoklī. Esība un ķermenis priekš džnānī irrīks komunicēšanai. Bet viņš nav vārdi, kas tiek izpaustikomunikācijai.

Arī tu varētu būt džnānī stāvoklī, ja tu ej atpakaļ un mājostāvoklī, pirms tevī parādās vārdi. Tāds stāvoklis tiek atklāts robežāstarp dziļu miegu un nomodas stāvokli, kas ir pats apziņasparādīšanās sākums.

Šis stāvoklis tiek saukts par parašakti vai paravānī stāvokli, kasir vārdu jeb valodas avots. No šī avota, kas ir pirmais posms, līdz tāeksplodē ārā no mutes komunikācijai, valodai ir jāiziet cauri vēl trīsposmiem – t.i., kopā četri posmi. Otrais ir pašjantī, sākotnējaisposms, kur sākas netaustāma valodas formēšanās. Trešais posms irmadhjama jeb vidusposms, kurā notiek taustāma valodas veidošanāsprāta zonā. Ceturtais un pēdējais posms ir vaikharī, kad elpa liekvalodai izsprāgt no mutes skanīgā izteiksmē.

Paravānī ir vissmalkākā valodas forma. Šim terminam ir dziļāka

20

nozīme. Para nozīmē “cits”, norādot uz atdalītību no Absolūtastāvokļa, bet tas tam ir vistuvākais.

Džnānī vai Kungs Krišņa saka, “Es neesmu paravānī”, jo viņimājo Augstākajā. Kad es runāju par Krišņu, neuzskati viņu parpersonību; viņš ir Augstākais.

Var likties, ka ir kaut kas “saprasts”, kad tiek iedota kādakoncepcija, nosaukums vai vārds kā “Krišņa”; bet tas nav kā. Ir jābūtpar Krišņu, lai patiesi viņu saprastu.

Paravānī nav Absolūta valoda, jo tā vēl joprojām ir esībasiznākums. Izgājusi cauri četriem attīstības posmiem, tā beigās izpaužsevi vokāli kā konceptu, kas, mums to pieņemot, pārņem mūs. Šajāprocesā mēs pilnīgi sevi identificējam ar konceptu un zaudējam savupatieso identitāti.

J: Reiz meditācijā es biju nostabilizējies paravānī stāvoklī, pirmsprāta, un es redzēju pagātnes un nākotnes vīzijas.

M: Paravānī stāvoklī var tikt gūtas siddhi spējas un var tikt lasītapagātne un nākotne. Tas arī noved pie kundalinī enerģijaspamošanās.

1980. gada 9. janvāris

21

3. LAIKS IR NEAUGLĪGAS SIEVIETES BĒRNS

Jautātājs: Kāda ir atšķirība starp fiziskām ciešanām unpsiholoģiskām ciešanām?

Maharadž: Kad traucējumi ir ķermenī, ciešanas irfiziskas; bet, kad traucējumi ir domu un ideju dēļ,

ciešanas ir psiholoģiskas. Vai tev ir kāda nojausma, kad tas visssākās?

J: Es nezinu.

M: Tas ir spontāni un tas ir iekšpusē. Bet kā un kad tika piefiksētapirmā dzīves diena?

J: No nāves notika piedzimšana; pirms tā apziņas nebija.

M: Kam tika iedots piedzimšanas nosaukums? Ieskaties tajā, kas īstipiedzima?

J: Piedzima koncepts.

M: Pat teikt, ka piedzima koncepts, nav pilnīga patiesība. Kas īstinotika?

J: Parādījās laiks un telpa.

M: Lai nonāktu pie pareizas atbildes, tev būs jādara daudz dhijānajoga. Ir lērums Upanišadu un tādu jogu kā hatha joga, Patandžalījoga un citas. Bet es zinu tikai ātmā jogu, kas ir Sevis-zināšana unnekas cits.

No parastu miltu čupas, izmantojot dažādas metodes, tiekpagatavoti dažādu veidu ēdieni. Tādā pašā veidā ir daudzas garīgumasistēmas. Es neesmu ieinteresēts knakstīties ar dažādām delikatesēm,metodēm un tehnikām, bet tikai ar galveno ēdienu, kas ir

22

j

pirmatnējais visas eksistences Avots.Kā un kāpēc radās mans esamības stāvoklis, mana eksistence un

visa manifestācija, un no kā? Tajā oriģinālajā avotā nav manasklātbūtnes sajūtas. Kā ar to augstāko avotu notika eksistencesstāvoklis, kas rezultātā deva atšķiramību (dualitāti)?

Upanišadi un dažādās jogas sistēmas ir konceptuālas fantāzijas.Un es tajās galīgi neiesaistījos. Es taujāju tikai par savu “neesamību”un esamību, un kā un kāpēc tās radās.

J: Tas, ka esmu dzimis, pats ir...

M: Bet šī ir tikai koncepcija, ko tu esi pieņēmis. Tās ir baumas.

J: Katru mirkli mēs dzimstam.

M: Jā, katru mirkli notiek dzimšana. Bet kas ir tas materiāls, kasdzimst?

J: Kas tas būtu?

M: Pāri “neesamībai” parādījās esamība; un esamībā vienā mirklītiek radītas tūkstošiem piedzimšanas un dzīvas formas.

J: Bet visa šī fons tik un tā ir tikai “tukšums”.

M: Ir arī jābūt šī “tukšuma” zinātajam, un zinātājs arī ir “nekas”! Kā“neesamībā” tas varētu tikt izpausts, un kurš to darītu? Tajā stāvoklīnav ne subjekta, ne objekta, un tas tiek saukts par nirvišaija. Betesamības stāvoklī ir abi, gan subjekts, gan objekts, tāpēc tas tieksaukts ar savišaija.

Vai tu esi sapratis, ka Patandžalī joga runā par dualitāti? Vai esistudējis to jogu? Vai tā runā par savienošanos5 vai atvienošanos?

J: Esmu tikai mazliet lasījis. Joga runā par dualitāti.

M: No kā Patandžalī radīja dualitāti? Kad viņš radīja dualitāti, ko

5 Vārds “joga” nāk no sanskrita vārda yuga, kas nozīmē savienošanos.

23

viņš sadalīja? Lai ko viņš būtu sadalījis, vai tas nenotika esības sfērā– subjekta-objekta sfērā?

J: Mirklī, kad kāds mēģina kaut ko sadalīt, tas kļūst “objektīvs”.

M: Bet augstākais princips ir pirms subjekta-objekta sfēras. Esgribētu zināt, kā tu sadali to stāvokli.

No “neesamības” stāvokļa parādījās esamība kopā armanifestāciju, radot tādu sajūtu, it kā “es esmu”. Kas tas ir, navsvarīgi; tikai “es esmu” ir svarīgi.

Mēs runājām par dualitāti. Vai tā sākās ar esības parādīšanos pāri“neesamībai”, vai tā attīstījās vēlāk? Tas ir vienkārši. Kad tieksajusta esība – t.i., “es-esmu-sajūta” – ir acīmredzami, ka ir sākusiesĪpašība6. Vēlāk esība manifestē kā daudzskaitlība, funkcionējoša caurneskaitāmajām formām. Sākotnējā esības dūkšana kā “es esmu, esesmu” ir tā dualitāte. Bet kurš pieņem šo dualitāti? “Neesamība”pieņem dualitāti līdz ar esamību. Absolūta “neesamības” stāvoklis,pieņemot esamības stāvokli, kļūst duāls manifestācijā.

Vārdi starp mums rada dualitāti. Divi cilvēki sēž klusi, tāpēcstrīdu nav. Bet mirklī, kad viņi sāk runāt, sākas dualitāte.

Kad neesamības stāvoklis caur esamības stāvokli izpaužobjektivitāti7, otrais tiek saukts par maija, sievišķo aspektu, kamēr“neesamības” stāvoklis tiek uzskatīts par vīrišķo aspektu. Tāpēcmanifestētā universa funkcionēšanu sauc par prakriti un puruša, t.i.,sievišķā un vīrišķā aspekta spēli.

J: Es centos sekot ceļam, caur kuru šī esība varētu pieredzēt“neesamību”, kas nozīmētu, ka manifestētais pieredz Nemanifestēto.Jau no pašiem sākumiem mums būtu jāsaprot šī neiespējamība.

M: Es tev tieši to arī saku. Tev vajadzētu daudz meditēt. Esībaivajadzētu pilnībā saplūst “neesamības” stāvoklī. Katru dienu es tiekuvaļā no sava stresa un saspringuma, kad es ieeju dziļā miegā. Šādā

6 T.i., atribūtu, īpašību apjausma apziņā ir kļuvusi iespējama.7 Pasauli kā “objektus”, t.i., manifestēto.

24

veidā es aizmirstu sevi, notiek aizmiršanās un atpūta. Tātad esībaibūtu jābūt pazaudētai “neesamībā”.

Ja dhijāna joga tiek darīta pareizi, esība pakāpeniski izgaist“neesamībā”. Vidusposmā starp dziļu miegu un nomodu parādāssapņu ainava. Līdzīgi arī dziļā meditācijā tev tiek atklātas visasnepieciešamās zināšanas. Visu šo sapratis un realizējis, kamanifestētā pasaule ir nereāla, vai tu vēl joprojām sevi uzskati parpersonību? Esamības stāvoklis ir manifestētais stāvoklis. Tas navindividuāls; tas ir veidots no pieciem elementiem, trīs gunām unprakriti-puruša – sievišķā un vīrišķā principa. Esība vēlāk saplūst“neesamībā”.

Tāpēc es saku, ka mans process ir ātmā joga, kas nozīmēmājošanu Sevī. Kad “neesamības” stāvoklis kļuva par esamībasstāvokli, eksistencē nonāca pasaule kopā ar tik daudz lietām. Pēcsava guru norādījumiem, es kļuvu viens ar esību. Esība nozīmē, ka irtāds redzējums, ka tu esi viss dinamiskais universs. Kad tiektranscendēta individualitāte, tu esi tikai manifestētā esība. Šajāprocesā sevi atklāj Nemanifestētais.

J: Tas ir tas, ko Maharadž sauc par meditāciju; t.i., palikšanu esībasstāvoklī.

M: Nav radītāja, un neviens mani neradīja.

J: Radītājs jau ir manifestētais. No sākuma mums bija nepieciešamaesamības sajūta, pirms mēs kļuvām par radītāju.

M: Radīšana notiek caur viņa prātu un koncepcijām. Caur dūkoņuviņa prātā tiek radīta pasaule. Pat, ja tu esi viens, tava mentālā pļāpaturpinās.

J: Tiek radīts arī prāts.

M: Jā, bet kad? Kad “neesamība” kļūst par esamību, tikai tadparādās un funkcionē prāts. Ļoti retais, viens no miljona, pareiziuzņems manas runas.

25

J: Kad tas tiek uzņemts, “personas” nepastāv.

M: Nepastāv jautājums par “tavs” un “mans”. Manas manifestācijasokeānā miljoniem tādu kā tu rāpo apkārt – kā viļņi un vilnīši.

J: Izņemot guru, visi pārējie ir vilnīši.

M: Bet kas ir guru? Vai viņš ir materiāls, kas tiek maizes rikasuzturēts?

J: Tas ir vēl viens vārds neaprakstāmajam. Mans guru man teica, kano sākuma man kā indivīdam ir jāpieņem guru, un ka guru nosākuma novedīs mani līdz manifestētajam un tad līdzNemanifestētajam.

M: Bet guru ir manifestētais stāvoklis. Ja tu pieņem individualitāti,tev nebūs progresa. Tev ir jāidentificējas ar totālo manifestāciju jauno pirmā dienas mirkļa. Pilnīgas skaidrības gaisma piepilda visuapkārt. Šādā veidā tev būtu jāidentificējas ar manifestēto kāveselumu, tu esi visuresošs. No otras puses, ja tu turies pieindividuālās vienības, tu nevari progresēt. Kopš nāve ir neizbēgama,kāpēc man neklausīt sava guru norādījumam? Sekojot viņamneapšaubot, bez piepūles un spontāni, manifestētais kļūst parnemanifestēto, esība saplūst “neesamībā”. Nemanifestētais nozīmētotālu mieru un atpūtu; tad vairs nav dzimšanas un nāves, navnākšanas un iešanas.

Pasaulīgās aktivitātes nav iespējamas bez esības dūkšanas.Individualitāte un manifestācija ir “neesamības” stāvokļa kļūšanaspar esību iznākums, kā personas pamošanās no dziļas snaudas.Persona dziļā miegā un persona pilnīgā nomodā ir viens un tas pats.Tas, kurš guļ, ir arī tas, kurš pamostas.

J: Nomodas stāvoklis ir vēl viens nosaukums pasaulei.

M: Nomoda nozīmē totālo pasaules manifestāciju.

26

J: Kad viņš ir pamodies, viņš vienmēr iet atpakaļ uz dualitāti.

M: Jo es runāju ar tevi, tu turpini runāt ar mani. Ja tu zini kādupatiesi dedzīgu cilvēku, ved viņu arī šurp.

J: Es ļoti reti kādam saku nākt šurp; vienu vai divas reizes es to esmudarījis.

M: Man patīk cilvēki, kuri alkst saprast. Es metu visus ārā, kuriempatīk tikai strīdēties strīdēšanās pēc.

Es vienmēr mājoju Nemanifestētajā. Bet viss notiek jogamaijaspēka, esības, dēļ, kas arī ir manifestēts stāvoklis.

Kāds dižs marati dzejnieks savā dzejā, runājot par Nemanifestēto,saka tādas rindas. “Tikai iedomājies neauglīgu māti, nevienaneskartu, kas ieņem un sagādā bērnu.” Tādā pašā veidā jogamaija irsagādājusi manifestēto pasauli. Tas ir, esība, kas ir pārtikas-esencesķermeņa iznākums, ir projicējusi šo manifestāciju, un tā ir guruattēls. Nemanifestētais un manifestētais, jogamaija, nekad nevar būtkopā.

J: Kāds iztulkoja grāmatu “Es Esmu Tas” [“I Am That”] kādāsvešvalodā, un viņš grib tai iedot nosaukumu “Tat-Tvam-Asi”.

M: Man tas nepatīk. Vai nu paturi nosaukumu “Es Esmu Tas” vaivispār nekādu.

J: Bet M. Frīdmena kungs esot piekritis.

M: Es nepiekrītu. Kā arī nepiesārņo grāmatas saturu ar savu sapratni,pat ja tu sevi uzskati par džnānī. Dari tāpat, kā darīja Frīdmens; irjābūt tulkotam precīzi oriģinālajam tekstam, bez nekādām izmaiņām.

J: Pēc meditācijām es tagad saprotu, ka tavas mācības būtība irgrāmatā “Es Esmu Tas”.

M: Ja tu gribi realizēt “Es Esmu Tas” nozīmi, ej dziļā meditācijā, bet“tev”, manifestētajam, vajadzētu saplūst “Tevī”, Nemanifestētajā. Šī

27

ir augstākā nozīme. Lai kādu pieredzi es gūtu no pasaules un Dieva,tā nav nekādu Dieva labvēlības vai pienākumu dēļ, bet pilnībā manisdēļ, mana stāvokļa dēļ. Ja manis nebūtu, man nebūtu šīs pieredzes.Es vienmēr biju un vienmēr būšu. Manas esības dēļ es pieredzupasauli. Es tagad skaidri redzu vienotību šo trīs redzētāju jeb ācārju– Šankara, Mādhava un Ramanuja – mācībās.

Visas radības izstarojas no mūlamaijas, primārās ilūzijas, un tāsapslēptās dūkšanas. Visi vārdi, runas un nosaukumi attiecās tikai uztiem izstarojumiem. Līdzīgi visi šie attēli ir kāda čalošana unizpausmes. Attēli ir mīlestības-sarunu un divu cilvēku kopāsanākšanas produkti.

Esības stāvokli sauc par Dievu. Dievišķais stāvoklis ir visamanifestācija. Tas ir mans stāvoklis pieredzē; tā ir dualitāte. Betmans Nemanifestētais stāvoklis ir neduāls, un tajā stāvoklī navpieredzes un manifestācijas. Es, Absolūts, neesmu esamībasstāvoklis.

Neskatoties uz visām tām garīgajām zināšanām, tu negrasiesatteikties no pieredzēm ķermeņa-prāta līmenī. Ja tu neidentificē seviar ķermeņa-prāta sajūtu, tu no sākuma transcendēsi esībā, un vēlāk tutranscendēsi pat esību. Tomēr tu vēlies paturēt savu individualitātiķermeņa-prāta līmenī, kā arī pieredzēt un būt abos, gan esamības,gan “neesamības” stāvokļos, kas nav iespējams.

Es, Absolūts, esmu savas esamības, kas ir totālā manifestācija,liecinieks. Šo stāvokli glorificē ar tādiem augstiem atribūtiem kāDievs, Mahešvara, u.c., un to pielūdz daudzi cilvēki. Viņiem šādamana saruna varētu smaržot pēc kaut kā nelaba.

J: Ja es saku “Es neesmu Tas”, tad tur ir arī “Es esmu Tas”.

M: Pieredze nenozīmē pieredzētāju.

J: Pieredzētājs tiek pieredzēts. Pieredzētājs ir objekts, bet tas tiekuzskatīts par subjektu. Es pieredzu tevi, un “es esmu” ir objekts, betar to apejamies kā ar subjektu. Vai objektu uzskatīt par subjektu nav

28

ilūzija?

M: Ja tu saki, ka tu runā, tu esi melis. Visas šīs tavas runas irintelektuālas, tikai atbildošas uz manu runāšanu. Vai tu tiešā veidāpraktizē to, ko tu runā?

J: Tā ir prakse. Es visur esmu izmeklējies šo “es”. Lai kur es dotosmeklēt “mani”, manis tur nav.

M: “Es” nav vārds “es”, tas ir viss.

J: “Es” kā indivīds neesmu spējīgs tikt pie tā visa.

M: Es nevienu neapsūdzu esam par personību. Tu identificē sevi kāindivīdu. Bailes no nāves neļauj tev transcendēt esībā.

J: Tikai aplamais grib turpināties kā aplamais.

M: “Es”, Absolūts, neesmu personīgais “es”. Personīgais “es” nespējpaciest bezpersonisko esamību un baidās no nāves.

Faktiskais, mūžīgais “Es”, Absolūts, nebaidās no nāves.Tas, ko tu gribi saglabāt, bagātināt un uzturēt ar piecu elementu

vielām, neesi tu. Kopš tu identificējies ar kaut ko nereālu, ir bailes nonāves.

“Tu”, Absolūts, neesi personīgais “es”. Bet visas divdesmit četrasstundas personīgā vienība “tu” tiek pieskatīta, uzturēta un aizsargātatā, lai tā var turpināties vēl un vēl. Īsumā, tu vēro, uzturi un aizsargāto, kas tu īstenībā neesi.

J: Kad tu satiecies ar lauvu, tev ir divas iespējas. Vai nu tu mūc, vaiatļauj viņam sevi apēst.

M: Ir arī vēl trešā iespēja. Tu nobaidi lauvu, jo viņš tik un tā tevinogalinās. Tad kāpēc mirt kā gļēvulim savu baiļu dēļ? Meties virsūlauvai un izsit viņam kādu zobu.

Tas, kurš baidās no laika, kļūst par laika medījumu. Bet laiks patskļūst par medījumu tam, kurš no tā nebaidās.

29

Tas, kurš transcendē laiku, esību un tās atribūtus, mājo Absolūtā.Džnānī pastāvīgi patērē laiku, kamēr visi citi tiek laika patērēti.

Džnānī ir pāri laikam, (pieciem) elementiem, atribūtiem unemocijām.

J: Mums būtu jābūt ļoti uzmanīgiem, lai mēs neuzteiktu par reālukaut ko, ko grasāmies patērēt.

M: Tu sevi uzskati par džnānī, bet tu esi pārbāzts ar tik daudz lietām.Bīties no laika ir kā bīties no nedzimuša bērna.

J: Es neesmu apgalvojis, ka es sevi uzskatu par džnānī.

M: Laiks ir neauglīgas mātes bērns. [Maharadž norāda uzapmeklētāju un vēl vienu citu personu.] Jūs abi esiet ievērojamaspersonības, pazīstamas sava garīguma dēļ, un jūs esiet šurp atnākušilabi apbruņojušies, lai man uzbruktu. Bet es jums saku, jūs nevarietmani atrast un norādīt.

Kāpēc es nebaidos no laika? Jo pat manifestētā universa,Brahman, beigas nevar mani iznīcināt. Pirms, tā laikā un pēc beigāmEs, Absolūts, valdu vienmēr, neskarts, neaptraipīts un nemainīgs.

Mirstot ar kādu identitāti tu mirsi? Ja tu esi pārliecināts, ka tumirsi, kāpēc ciest zemisku nāvi? Mirsti cēli un cienījami. Pirmsnāves esi Augstākais, esi Bezgalīgais, Absolūts.

1980. gada 14. janvārī

30

4. NEKAS NEKAD NEIEJAUCAS PIECU ELEMENTU SPĒLĒ

Jautātājs: Kas ir ego? Kāpēc tas visu laiku par sevidomā?

Maharadž: No sākuma tev ir tā sauktais aham-bhāva –t.i., “es esmu” sajūta. Vēlāk šī sajūta identificējas ar

ķermeņa formu, tad tā tiek saukta par aham-ākara, “es esmu” formu.Šis ir ego.

J: Kāpēc tas cilvēkos neizzūd? Viņi jūt, ka viņi ir darītāji, un viņigrib būt mīlēti.

M: Tas ir dabīgais trīs gunu iznākums. Kamēr ķermenis ir pārtikas-esences produkts, tas ir arī mēdijs, caur kuru visas šīs trīs gunasfunkcionē. Ego ir pati šo gunu daba. Cilvēks domā, ka viņš irdarītājs, kaut arī viņš neizpilda nevienu darbību, bet īstenībā visasdarbības ir trīs gunu dēļ; tikai džnānī šo realizē un transcendē ego.Ego nekad nav nosaukums vai vārds, bet tikai “es esmu” sajūta pirmsvārdiem. Ego sastāda nomodas stāvoklis, miega stāvoklis unzināšana “es esmu”. Šo trīs stāvokļu klātneesamībā, kas tu domā, katu esi? Kāda būtu liecība par tavu eksistenci?

J: Vai ego nevarētu pastāvēt domu dēļ?

M: Šie trīs stāvokļi ir esamības jeb “es-esmu-sajūtas” dabīgsiznākums. Tas, kurš atpazīst esību, transcendē visas trīs gunas, t.i.,satva – apziņa; radžas – dinamisko kvalitāti; un tamas – darītājasajūta. Bet apziņas manifestācijai absolūti nepieciešams ir ķermenis.Bez tāda ķermeņa nevar būt ne apziņas, ne trīs gunas, pat ne šie trīsstāvokļi – nomoda, miegs un zināšana.

J: Vai ar apziņu tu domā “mentālu” apziņu?

31

j

M: Kur attēlā parādās prāts, kad mēs runājam par trīs stāvokļiem?Bez nomodas, dziļa miega un zināšanas kur ir prāts? Bez apziņas tunezini, ka “tu esi”.

J: Vai varētu tad būt tā, ka domas parādās apziņā?

M: [Rāda uz degošu vīraku.] Jā, kad vīraks deg, būs smarža. Ko tudomā ar piedzimšanu? Tas nozīmē: nomodas, dziļa miega unzināšanas piedzimšana. Bet materiāls šai piedzimšanai ir pārtikasķermeņa esence. Ja tev ir kādi jautājumi, kā vien vari, uzdod tos. Betkurš parūpēsies par taviem jautājumiem, ja ne tu pats? Ja tevis nav,kur var būt tavi jautājumi, pat tie, kas attiecās uz tavu piedzimšanuun nāvi?

J: Piedzimšana notiek tikai ķermenim.

M: Bet, kad tu runā par ķermeni, vai tas nav pārtikas esenču esence?

J: Kas, nākot vecumam un līdz ar ķermeņa nodilšanu, izraisa egopalielināšanos, kā tas ir paranoiķiem? Līdz ar vecumu ego, šķiet,palielinās.

M: Bet kā produkts ir ego? Lai kādai pieredzei tu ietu cauri, tā iresības produkts, un esība ir pārtikas iznākums. No pārtikas tiekatvasināta ķermeņa forma, un no ķermeņa esences tiek atvasinātapiedzimšana. Ko vēl tu gribi? Līdz ar esības parādīšanos, tev tiekiedots piedzimšanas tituls; t.i., tu tiec apsūdzēts piedzimšanā.

Ar tādām atbildēm tavi jautājumi un runa zaudē jebkādunozīmīgumu. Tagad saki man, kurš runā? Vai tu dari runāšanu, vai tāir esības kvalitāte, kas runā?

J: Nekad nav tāda “es”, kurš runātu.

M: Tu vēl joprojām neaptver, ko es saku. Pasaules-pieredzes sēkla iresība. Kur šajā visā ir “es”? Runāšanu dara esība. Bet tā ir atkarīgano ķermeņa esences, kas ir pārtikas produkts. Kad pārtikas esence

32

ķermenī zaudē savu kvalitāti, esība kļūst vāja, un ir bailes no nāves.[Apmeklētājs murmina kaut ko nesadzirdamu.] Izmanto kādus vārdusvien vēlies, bet izsakies; tu esi sarakstījis grāmatas, bet kāduinformāciju tu tajās devi? “Es esmu” vai “Es neesmu” attiecās uzesību. Visi vardi tiek esības runāti. Ja sajūtas “es esmu” nav, kasnozīmē, ka nav esības, kurš tur ir, lai teiktu “es esmu”?

J: Man nekad nav bijusi tāda ideja, ka es rakstu grāmatu.

M: Kāda jēga ar tevi diskutēt? Nav jēgas noliegt to, ko es saku. Kastu esi, un kas tu varētu būt bez šiem trīs nomodas, dziļa miega unzināšanas “es esmu” stāvokļiem?

J: Tāpēc es noliedzu, ka es kaut ko daru.

M: Bet izskatās, ka tavā runā ir kaut kāda pašpārliecinātība. Lūdzu,nerunā tikai runāšanas pēc. Ja tu klusi klausītos, viss atklātos. Kadkāds šurp nāk, es zinu, ka tai personai nav ne kripata zināšanu.Cilvēki man nes dāvanas. Bet šī slimība un “es” neesmu tajā. Līdzīgiarī tavā dzīvē tiek izrakstītas garīgās disciplīnas un rituāli, bet esvienmēr esmu ārpus šai nosacītībai. Šis man ir absolūti skaidrs.

Man uzdāvināja šo ķīniešu tepiķi, kurš, kā saka, esot vairākustūkstošus rūpiju vērts. Bet man uz to nav nekādu emociju. Līdzīgiman ne kripatu nesatrauc tā sauktā “piedzimšana”, ko man iruzspieduši. Piedzimšanai ir sakars ar trīs gunām, trīs esībasstāvokļiem, un es galīgi neesmu tas.

Es izmantoju šo tepiķi, bet es neesmu tepiķis. Tādā pašā veidā esizmantoju esību. Cilvēki, kuri apmeklē šo vietu, krīt pie manāmkājām cieņas dēļ; bet cieņa tiek izrādīta tai esības kvalitātei, un esesmu nepieejams.

Visas šīs garīgās zināšanas pieder esības sfērai, un ir skaidrs, katās aizies, kā aiziet ciemiņi. Jautājums ir, kur, kad un kā tev būsaugstākās zināšanas?

J: Kuram ir augstākās zināšanas?

33

M: Nevienam nav sevis-zināšana. Zināšana “es esmu” nav Absolūtastāvoklis.

Esība, sastāvoša no trīs gunām, tiek saukta tādos dievišķos vārdoskā Brahma, Višņu un Maheša. Brahma ir radītājs, Višņu ir sargātājsun Maheša ir iznīcinātājs, un šo trīs dievu kombināciju mēspielūdzam un cildinām, kad mēs dziedam bhadžanus. Bet visi šiedievi rimstas un iet atpūtā sevi realizējušā viedajā, ko sauc pardžnānī. Džnānī stāvoklis transcendē laika sajūtu un pat cēlasemocijas. Tam augstākajam stāvoklim tiek doti tādi nosaukumi kāParabrahman, Paramātman u.c.

Izlasījuši garīgas grāmatas, cilvēki strīdas par interpretācijām.Bet kāda ir jēga tādiem strīdiem? Visas šīs runas notiek esamībassfērā, un Tu, Augstākais, neesi esība.

J: Vakar Maharadž lūdza man meditēt uz to, kad parādījās esība.Varētu būt uzdoti arī jautājumi par stāvokli pēc esības parādīšanās –tādi kā kāpēc, kad, kā, utt.

M: Jā, šie jautājumi var tikt uzdoti tikai pēc esības parādīšanās, unesība uzturēsies tikmēr, kamēr būs pieejama pārtikas esence. Kāpēcun kad mirst persona? Kad netiek piegādāta pārtikas esence, personasķermeņa funkcionēšana apstājas, un iekšup mājojošā esība izzūd. Šītiek saukta par “nāvi”. Bet kurš mira?

J: Nomira viens objekts.

M: Bet kurš šo saka? Vai tas var būt tas, kurš mira? Ja nē, kurš tosaka?

J: To var redzēt katru dienu, ka šī esība parādās un izzūd. Ir jābūtkaut kam vēl.

M: Augstākais redzētājs nespēj redzēt skatoties; bet neskatotiesredzētājs redz. Bet augstākais redzētājs nepieder pie esības sfēras.

J: Man izskatās, ka redzēšana pati tiek redzēta.

34

M: Bet kas ir šī iemesls? Tā ir tikai esība – trīs aspektu satva-guna.Ja tu nesaproti, lūdzu turies kluss.

Absolūts nevar tikt saprasts.Lai ko tu saprastu, tu neesi tas. Nesaprotot tu saproti sevi.

J: Tad kā trīs gunas var būt atbildīgas par vērošanu?

M: [Griežoties pie jauna apmeklētāja ar bārdu.] Tu esi izaudzējis unrūpējies par bārdu kā tādam Mahatmai. Uz priekšu, uzdodjautājumus.

J: Tu runāji par džnānī. Vai viņš domā? Vai viņš var būt bez jūtām?

M: Komunikācijas nolūkiem viņam ir jāizmanto tādi vārdi kā“džnānī domā” vai “džnānī runā”, u.c.

J: Bet īstenībā tāda tur nekā nav. Tā ir apliecināšana, ka viņš runāpar domāšanu, un ka viņš jūt.

M: Džnānī ir pāri trīs gunu atribūtiem un pāri emocijām. Kā džnānīvarētu būt iesaistīts domāšanā un emocijās?

J: Es redzu starpību starp domāšanu un emocijām. Ar jūtām esdomāju tās, kuras ir kā upes straume; tās nāk un iet.

M: Jā, šī jūtu un emociju parādīšanās un izzušana ir tieši šī trīs gunudaba, un ne tava.

J: Es saprotu, ka šis ir dabīgs trīs gunu iznākums un nekas noAbsolūta.

M: Tu esi pārliecināts par tukšumu/neko, bet kura tukšumu? Vai tuesi pārliecināts, ka džnānī ir Nekas, vai zināšana “es esmu” ir nekas?Zināšana “es esmu” ir nekas. Tā zināšana ir kā viesis; tas nāk un iet.Tu esi šurp atnācis; tu esi ļoti gudrs. Kas tagad notika? Visaszināšanas, kuras tu esi savācis citur un šurp atnesis, šeit tiek padarītaspar nelietderīgām un liekām. [Rāda uz diviem apmeklētājiem.] Šo

35

divu zināšanas kļūs nelietderīgas. Šobrīd viņi ir pats zināšanuokeāns. Bet, kad viņu trīs gunas un esība izzūd, izzūd arī visas viņuzināšanas. Tikmēr, kamēr esība ir šeit, turpinās visas pasaulīgāsaktivitātes. Bet tu tagad realizē, ka “Tu” neesi ne aktivitātes esībā, neesība. “Tu” kā Absolūts neesi nekas no tā.

J: Lai meditētu uz to, kas nāk pēc esamības . . . Vienīgais veids, kāes to redzu, ir vērot, kas paliek, kad viss ir izzudis. Kad laiks, telpaun viss izzūd, kas paliek?

M: Kad manifestētā trīs gunu pasaule vairs nav, lai kas paliktu, tasnorāda uz to, kas tu biji simts gadus atpakaļ un pirms tavaspiedzimšanas. Tajā stāvoklī “Tu” biji bez šiem trīs nomodas, dziļamiega un zināšanas stāvokļiem. Meditācijā tev būtu jāmājo tajāstāvoklī.

J: Kā šādā meditācijā izvairīties no ieiešanas samādhi?

M: Ieiešana samādhi vai iznākšana no samādhi nav tavas īpašības.Tu esi pāri īpašībām.

J: Mans jautājums ir, kā no tā izvairīties.

M: Ieiešana un nākšana ārā no samādhi ir īpašības kā visas citas trīsgunu īpašības. Un nemēģini izvairīties no samādhi. Tā ir dabīga trīsgunu spēle. Samādhi tur būs, bet “Tu”, Absolūts, neesi tajā samādhi.

J: Man bija tāda tendence, tāpēc mans guru aizliedza man meditācijuun vērošanu.

M: Bet vai tu varētu man pastāstīt, kā un kur “Tu” tiki iepazīstinātsar zināšanu “tu esi”? Vai tavs guru tev to pastāstīja? Kur un kā notikaesības un Absolūta apvienošanās?

J: Tāds jautājums nekad neradās.

M: Viena nezinoša persona otrai nezinošai personai var teikt jebko.

36

Bet tas viens, kurš atpazīst, kas ir neziņa, būtu jāuzskata par zinātāju,džnānī. Daudzi cilvēki uzskata sevi par džnānī, bet viņi ir tikaineziņā. Viena persona saka “Es esmu zinošs”, otra saka “Es zinu”,bet abi ir nezinoši.

Nomodai seko dziļš miegs, un dziļam miegam seko nomodasstāvoklis, un tā tas cikls turpinās. Šis cikls sastāda esamību.

Tev ir jābūt tik ļoti modram kā laikā, kad kāds tēmē uz tevišauteni, un tu centies izvairīties no lodes. Redzēt cauri neziņai navbērna rotaļa.

J: Es mēģināšu.

M: Vai tu grasies uzdot jautājumus no ārpus šiem trīs stāvokļiem, vaino iekšup šiem trīs stāvokļiem?

J: Izmantojot šos trīs stāvokļus.

M: Tad kāds no tā labums? Iepriekš tu gribēji šeit palikt uz trīsnedēļām. Vai tu vēl joprojām vēlies palikt uz tādu laiku? Vai tas irnepieciešams?

J: Iepriekš Maharadž man uzdeva jautājumu un es atbildēju. Bet, kadmans mērķis reiz būs sasniegts, es varētu doties.

M: Vai ir vēl kaut kas palicis, ko neesi sasniedzis? Un ko tu domā ar“mērķi”?

J: Vai es varētu uzzināt, kā tikt galā ar mērķi pilnīgi un apzināti?

M: Mērķa sasniegšanas process ir iekš trīs gunām, turpretī mērķispats ir pāri trīs gunām.

J: Tad izzūd mērķa sasniegšanas process?

M: Meditētājs, kas iesaistījies procesā, nav īstais, bet mērķis ir īsts.

J: [Rāda uz grāmatu.] Šis ir pēdējais šķērslis.

37

Cits apmeklētājs: Kāda ir grāmatas vērtība?

M: Grāmata ir vērtīga lasītājam, ja viņš ir nezinošāks par tās autoru.Autors grāmatā ir skaisti sarakstījis neziņu, un mēs ar to tik ļotitiekam pārņemti, ka mēs aizmiegam.

J: Bet pēc grāmatas izlasīšanas daudzi ir atnākuši pie tevis.

M: Kāpēc viņi ir atnākuši?

J: Lai gūtu norādījumus savām meditācijām.

M: Līdz ar zināšanas “es esmu” transcendēšanu valda Absolūts.Stāvoklis tiek saukts par Parabrahman, kamēr zināšanu “es esmu”sauc par Brahman. Šī zināšana “es esmu” jeb esība ir tikai ilūzija.Tāpēc, kad Brahman tiek transcendēts, pastāv tikai Parabrahman,kurā nav ne mazāko “es esmu” pēdu.

Kad šie trīs stāvokļi – nomoda, dziļš miegs un zināšana – nebija,vai varēja būt esība? Kāpēc? Vai tajā stāvoklī parādījās tavaesamība? Vai Parabrahman stāvoklī būtu jebkādu vajadzību pēcesības? Vai, kad nav esības, “Tu” debess jumā redzi sauli, mēnesi unzvaigznes?

Esamība ir pārklājums, ilūzijas apmetnis Absolūtam. Citiemvārdiem, esība, kas ir pats pirmais un primārais koncepts “es esmu”,pati par sevi ir konceptuāla ilūzija.

Manifestētā pasaule ir piecu elementu dinamiskā spēle. Tajā navpastāvēšanas iespēju indivīdam. Dimants izstaro gaismu visapkārt;tas ir mirdzums pats. Dziļākā meditācijā tu realizēsi, kā līdzīgimirdzumam, kas uz visām pusēm izspīd no dimanta, manifestētāpasaule izspīd no tevis; tas ir tikai tavs spīdums.

J: Kā vecmodīgā kafejnīcā, kurā ir spoguļi uz sienām, un kuriatspoguļo daudzos tavus attēlus.

M: Viss universs manifestē no tā principa, kurš tiek saukts par esībuvai piedzimšanu. Šī esība iluminē visu, kas eksistē, kas nozīmē, ka

38

viss universs manifestē kā esības ķermenis.Uz televizora ekrāna tu redzi dažādas formas, attēlus un ainavas,

bet tas viss ir tikai elektronu spēle. Līdzīgi, visa manifestētā pasauletavā redzeslokā ir esības produkts.

Kad tu ej dziļā klusumā pēc kārtīgas šo sarunu apsvēršanas, tunovērosi, ka zināšanā “es esmu” potenciāli eksistē neskaitāmiuniversi. [Maharadž rāda uz ārzemniekiem.] Tie ir patiesu zināšanumeklētāji, bet vietējie cilvēki veltās dievam, lai tiktu apmierinātasviņu ikdienišķās vajadzības. Tāpēc visvairāk es cienu ārzemniekus,jo, lai pie kā viņi būtu ķērušies, viņi tam redz cauri līdz galam. Esapbrīnoju viņu neatlaidību.

J: Lai nāktu šurp, daudzi no mums ir pilnībā atstājuši savus dziļosācārjas.

M: Tādi garīgie personāži nepieder ne pie vienas valsts. Tie ir piecuelementu spēles produkts. Cilvēki apziņas spēlē uzņem piedzimšanuun mirst. Nākošajos simts gados visi šie cilvēki mirs, un pasaulēieradīsies jauna raža iedzīvotāju. Arī šī ir piecu elementu spēle.Daudzi ācārjas ir nākuši un gājuši, bet neviens nav spējis pat mazlietizmainīt radības, saglabāšanās un iznīcības procesu – piecu elementuspēli. Ne tikai ācārjas, pat dižās inkarnācijas kā Rāma, Krišņa un citinav spējuši to izdarīt. To pašu var pateikt arī par riši, viedajiem unsiddhapurūšām – garīgi augsti attīstītām dvēselēm.

Lielā drāma nežēlīgi turpinās, kaut arī tā tiek tādu riebīguprincipu vadīta kā: “Vienas būtnes medī citas būtnes.”

Pastāv organizācijas, lai mazinātu nežēlīgumu pret dzīvniekiem,bet tās tikai paildzina dzīvnieku dzīvi un ciešanas. Vai viņi varētuapstādināt dzīvnieku radīšanu? Šīs radības rezultātā abi, gan cilvēki,gan dzīvnieki, cieš šajā pasaulē. Vai ir jebkāds progress “ģimeņuplānošanā”, gan cilvēkbūtnēm, gan dzīvniekiem kopumā?

Kāda vara pār sevi kādam ir? Cilvēkiem nav pilnīgi nekādasautoritātes iejaukties šajā grandiozajā piecu elementu drāmā, laipanāktu jebkādas izmaiņas, jo viņu primārā daba vienmēr paliek tāda

39

pati.

1980. gada 15. janvāris

40

5. PĀRI UPANIŠADIEM

Maharadž: Man nerūp brīnumi, kas notiek ārpusē, bettikai tie, kas notiek iekšup manis.

Manā oriģinālajā neesamības stāvoklī es nezinājumanas esamības sajūtu. Bet pēkšņi spontāni tika sajusta

esamība; šis ir pirmais brīnums. Tad zibsnī es novēroju šo milzīgomanifestēto pasauli un arī manu ķermeni. Vēlāk es aptvēru, ka vissuniverss ir manifestējis tikai manas esības kripatā.

Kāpēc gan nepievērst uzmanību šiem brīnumiem? Notiek daudzbrīnumu, viens lielāks par otru. Bet kā ar šiem, es atkārtoju. Nosākuma nebija vēsts “es esmu”, un nebija arī pasaules. Mirklī vēsts“es esmu”, un šī grandiozā pasaule materializējās no “nekā”! Cikapbrīnojami!

Šī vēsts “es esmu” nav nekas cits kā Mūžīgās Patiesībassludinājums. Līdzīgi, redzētāju un Mahatmu vārdi, tituli un formas irtikai to pašu principu paziņojumi. Piemēram, kad tu pagatavovairākus ēdienus no miltiem, tiem tiek doti dažādi vārdi, bet tiešimilti ir tie, kas ir visu šo ēdienu pamatā.

Lai nostabilizētu mani šajā Mūžīgajā Principā, mans guru iniciējamani, izrunājot svētos vārdus tat tvam asi, kas nozīmē “Es EsmuTas”. No tā brīža es zaudēju visu interesi pasaulīgajās lietās.

Šie svētie vārdi tiek saukti par mahāvākja, kas ir apgalvojums ardziļu nozīmi.

Jautātājs: Ko nozīmē “Es esmu Tas”?

M: Vārds “Tas” šajā apgalvojumā attiecās uz pilnībā visu, kas ir.

J: Vai ir iespējams gūt kaut mazu ieskatu mūžīgajā stāvoklī nopieredzēm, kas tiek gūtas caur ķermeni un pasauli?

M: Pilnīgi noteikti nē. Tas ir bez-pieredžu stāvoklis. Pirmspieredzēšanas, kas bija mans stāvoklis? Kurš tur bija, lai atbildētu uzšo? Šim ir jābūt saprastam.

41

m

Tajā pirmatnējā stāvoklī man nebija informācijas par sevi. Tagadman ir uzspiesta forma kopā ar informāciju “es esmu”. Tu gribi, laitev stāsta par šo stāvokli, un tu gribi, lai tam tiktu dots vārds. Ja tā,sauc to vārdos Parabrahman vai Paramātman. Bet kam tas vārdstiek iedots? Tam “Man”, kuram nebija formas un sevis-informācijas“es esmu”.

Tu domā, ka tu esi gudrs un džnānī un lepojies par to. Bet vai tujebkad domā, kā un kāpēc tu esi šajā pieredžu stāvoklī?

Tikai apsver šo. Zemē gulēja gandrīz nemanāma, nedzīvamazītiņa skudra. Kamēr es uz to skatījos, tā sāka izrādīt dzīvībaspazīmes, un pēkšņi no tās parādījās milzīga lauva! Kā es tādu lauvuvaru uztvert par reālu? Tādā pašā līdzībā, kā es varu uztvert pasaulipar reālu?

Visa šī radība un tas, kas tiek saukts par Dievu, tiek pielūgts, betkopš kura brīža? Tas Dievs parādījās no šķidras vielas enerģijas unieņēma formu. Kaut arī tas tiek godāts un tā bīstas, tas ir spļāvienaprodukts. Ne tā?

Pirms manas formas ieņemšanas man nebija informācijas par to,kas vai kopš kuriem laikiem, vai kur es biju. Bet mirklī, kad mansguru pamodināja mani ar saucienu, viss tika atklāts.

Šī manis esamība – pieredžu stāvoklis – ir nekrietns, zemisks unnicināms. Mazītiņā skudra, par ko runājām iepriekš, bija gandrīzbeigta. Tai bija šķidrumu forma, izmešu rezultāts. No tās slapjumaun šķidrumu enerģijas izleca lauva. Šis šķidrums nebija nekas, tikaispļāviens.

No tās pašas šķidrumu enerģijas ķermeņa forma ieņēma veidolu,un tas izrādījās esības mājvieta; tas ir, “mīlestības būt” stāvoklis.Turklāt, lai kas būtu radīts, tam ir sevis-mīlestības, “mīlestības būt”,slapjums kā pats pamats. Tieši šis slapjums ir spējīgs manifestēt sevivisā kustīgajā un nekustīgajā pasaulē. Ķermenī mājo šķidrumuenerģija, un šķidrumu enerģijā mājo potenciālais ķermenis. Šīšķidrumu enerģija ir ēteriska, smalka un visspējīgākā.

Ja tev ir jebkādi jautājumi šīs tēmas sakarā, lūdzu jautā.

42

J: Kā iet pāri vērošanas stāvoklim?

M: Tavs jautājums nav uz šo attiecināms. Ko es tev teicu? Nospļāviena “sevis-mīlestība” ir ieņēmusi formu. “Sevis-mīlestības”telpā manifestē viss universs, kas no šī principa trīc un pulsē.

Esmu šo tēmu iztirzājis pilnīgi, un tu jautā jautājumus, kas uz toneattiecas. Es tev skaidroju, kas “tu esi”, un tu pārlec uz vērošanu!

Vai tu aptvēri, ka esības avots ir spļāviens, un ka tas ir nicināms?

J: Jā.

M: Vai tu zini, ka tava esība ir nereāla, nevērtīga, zemiska unviltojums? Šī esība, kas liek tev domāt “Es esmu šāds, un es esmutāds” ir iluzora un blēdīga.

J: Kad kāds ir liecinieks, tas nenozīmē, ka viņš ir šāds vai tāds.

M: Pašreiz tu neesi liecinieks. Jautājums ir, kāds ir tavs pašreizējaisstāvoklis, kas tu esi?

Tu gribi izrādīties, sakot, ka tu esi liecinieks.Kā es biju bez šīs vēsts “es esmu” - t.i., pirms esamības? Es tev

devu vārdu birkas tam stāvoklim. Šie nosaukumi ir Parabrahman,Paramātman, u.c.; tās ir tikai norādes uz to stāvokli, bet ne stāvoklispats. Augstākajā šīs norādes ir liekas, nederīgas un neīstas.

J: Esība ir liecinieks, un es zinu, ka ir kaut kas pāri. Tāpēc es uzdodujautājumu: Kā iet pāri?

M: Es runāju par esību un tās avotu, tātad arī par ķermeņa unpasaules avotu, kamēr tu runā par pasauli un tās vērošanu noesamības stāvokļa.

Tāda veida sarunas ir tāpēc, ka cilvēki tic brīnumiem. Tas, ko essaku, ir, ka nav lielāka brīnuma par “Es”, kas pieredz pasauli.Primārais brīnums ir tas, ka es pieredzu “es esmu” un pasauli. Pirmsšīs pieredzēšanas es mājoju sevī, savā mūžīgajā Absolūta stāvoklī.Nosaukumi, kuri tika pieminēti iepriekš, norāda uz šo stāvokli.

43

J: Esmu sapratis, bet vēl mazliet paskaidrojumu nenāktu par sliktu.

M: Vēl paskaidrojumus! Tad, vai man nav taisnība, sakot, ka tavagalva ir pilna ar skaidām? [Maharadž lūdz kādam skolniekam šolietu apmeklētājam paskaidrot atkal un nenovirzīties no tēmas.] Pēcsava guru satikšanas es atmetu skraidīšanu pakaļ dažādajiemviedajiem un guru, un pilnībā virzīju savu uzmanību tikai uz sevi.

Tikai tad, ja ir esība, var eksistēt viedie un guru. Tie pastāv un zeļmanā esībā, kamēr tā te ir. Bez manas esamības – t.i., bez vēsts “esesmu” – valda tikai mans mūžīgais Absolūts.

J: Tas ir precīzi tas, ko es gribēju prasīt, kad teicu: pāri lieciniekam.

M: Es tev precīzi stāstu par manu stāvokli. Es tev nedodu nekāducitu informāciju. Iespējams, tu gribi gūt zināšanas, lai varētuizrādīties un kļūt par pseido-guru.

Nākoši no manas esamības, tās spēle un tās krišana, ir trīs manasesības stāvokļi (nomoda, dziļš miegs un zināšana). Kad es runāju,attiecoties uz “mani”, tev būtu tas jāattiecina uz sevis paša esību unpilnībā tas jāsaprot, jo viss, ko es esmu teicis, ir identiski attiecināmsarī uz tevi.

Tagad pēc garīguma šurp nāk tie nenobriedušie puikas. Ko esviņiem varu pateikt? Ja viņi uzstāj uz zināšanu gūšanu no manis, manviņi būs jāved pie mana sētnieka, kurš viņiem varētu dot zināšanuelementus laikā, kad viņi šeit kaut kādā veidā kalpo, tādā kāslaucīšana un tīrīšana.

Mūsu dievu hierarhijā ir daži pusdievi, kuri ir apmierināti, javiņiem ziedo gaļu un vīnu. Tādas zemākās dievības savus garīgosspēkus ir guvušas kalpojot augstākām dievībām kā verdziski kalpi.Iedomājies, ka kāda no tādām dievībām ir saniknota un grib manatriebties. Ko viņa var izdarīt? Pats lielākais viņa sašķaidīs mani zemsavām kājām un iznīcinās šo trīs gunu simbolu, kas ir mana esība.Bet kuram tas rūp? Jo Es, Absolūts, vienmēr palieku neskarts. [Sakaapmeklētājam] Vai tu šurp esi atnācis gūt zināšanas vai iemācīties

44

par guru?

J: Es neesmu traks.

M: Tad kāpēc tu runāji par “vērošanu”?

J: Pirms nākšanas šurp mani noveda līdz vietai, kur notiek vērošana.

M: Kas tiek vērots?

J: Viss, kas parādās un izzūd.

M: Lai notiktu vērošana, tur ir jābūt tai vielai – esībai.

J: Jā.

M: Tad kur ir vērošanas jautājums? Un kā vērošanas?Esmu tev norādījis, kā no šī spļāviena – šķidrumu enerģijas –

turpinās inkarnācijas un piedzimšanas. Bez tā, kas tu esi?

J: Nekas.

M: Tāpēc, kā es varu kādu vērtēt kā labu vai sliktu? Es savuvērtējumu atstāju tikai visa avotam – esībai.

Mana pieeja ir vienkārša un tieša. No Absolūta neesamībasstāvokļa manā priekšā parādījās esība kopā ar manifestēto pasauli.Kā šis notika? Mans guru man atklāja, man esot dziļā meditācijā, kāun kādu iemeslu dēļ tika radīta manifestētā formu pasaule.

J: Tas, kas tev tika atklāts tavā meditācijā, un tas, ko tev pastāstījatavs guru, vai tiešām tas ir tik svarīgi?

M: Nav šaubu, ka abi ir ļoti svarīgi. Bet manis mūžīgais Absolūtastāvoklis pirms esamības, kad nebija vēsts “es esmu”, irvissvarīgākais. Kurš būtu liecinieks vēstij “es esmu”, ja nebūtu bijismans iepriekšējais “neesamības” stāvoklis?

J: Kurš būtu tos radījis?

45

M: Radība ir paš-izstarojoša un spontāna. Radītāja nav. No mazītiņassēklas izdīgst milzīgs koks. [Maharadž lūdz apmeklētājiem uzdotjautājumus, bet neviens neuzdod, tāpēc viņš komentē:] Kā varēturasties kādi jautājumi, kad es pie pašas radības saknes esmu pieliciscirvja asmeni?

Marati valodā vārds mūla nozīmē koka sakni; un ar nelielāmizmaiņām izrunā tas nozīmē “bērns”. Tieši kā grandiozs koksiesakņojas no mazas sēklas, pieaugusi persona sakņojas bērnā unviņa esībā.

Bet Es kā Absolūts esmu pirms saknes, bērna un esības.Tu ēd dažādus ēdienus un uzturi sevi, kas ir tavs “bērnības

princips” – esība. Kad tā izzūd, tevi nosauks par “mirušu”. Kasīstenībā ir tas, ko tu sargā no nāves? Tā ir šī pamata “bērna-esība” -sakne. Ar bērna parādīšanos sākas pirmā pieredžu diena.

J: Vai stāvoklis pirms esības tiek Maharadža apzināti pieredzēts?

M: Tajā stāvoklī valda viens “Es”, pat bez “es esmu” vēsts. Navnekādu pieredžu. Tas ir bez-pieredžu mūžīgais stāvoklis.

J: Kā man zināt, ka tu to zini no tiešas pieredzes, bet ne no kādasgrāmatas?

M: Es atkārtoju, Es viens valdu tajā stāvoklī; tādēļ nav cita. Jebkādaipieredzei ir nepieciešams cits.

J: Bet tas ir tiesa katram. Daži to zina; daži nē.

M: Kāpēc man būtu jāuztraucas par citiem? Kurš vēl ir te? Tajā“Vienpatības” stāvoklī eksistē tikai “Es”.

J: Kā tas stāvoklis tiek atpazīts?

M: Kad esības stāvoklis tiek pilnībā norīts, lai kas paliktu, tas irmūžīgais “Es”.

J: Jo tas Absolūtais “Es” stāvoklis sajutās vientuļš, tam ienāca prātā

46

“Es esmu vientuļš, būšu es daudzi” – kā uz to atsaucās ČandogjaUpanišads.

M: Šis var notikt uz esības sliekšņa. Bet, jo mans stāvoklis ir pāriUpanišadu tvērienam, es tos noraidu. Upanišadi ir zināšanuglabātuve, kas tomēr ir nākusi no neziņas stāvokļa. Izejmateriāls, kastiek izmantots mācību pasniegšanai, ir tikai neziņa.

Visas trīs gunas ir emociju saistītas un uzlādētas, bet tās navpatiesība. Tāpēc, ka šī viltotā pasaule ir radīta no “spļāviena”, cilvēkiir patiesi nokaunējušies. Tāpēc viņiem nepatīk rādīt vaininieku, caurkuru šis “spļāviens” tika ejakulēts. Šo aspektu ņemot vērā, kā tevvispār var būt ego? No kurienes tu esi nācis, un uz kurieni tu dodies?

J: No nekurienes uz nekurieni.

M: Kad notiek tik dziļas sarunas, tikai veiksmīgie būs klātbūtnē.[Griežoties pie apmeklētāja, kurš uzdeva jautājumus:] Šeit tavapašpārliecība ir pilnībā atmaskota. Vai tev tas patīk?

J: Man nav nekā slēpjama. Tu man teici celties kājās un cīnīties.

[Maharadž citē pantu no tautasdziesmas, ko parasti dzied dejojošasmeitenes, ceļojot pa laukiem. Dziesmu ar dziļo nozīmi sakomponējakāds slavens viedais vairākus gadsimtus atpakaļ:]

Jo mīļākajiem bagāta biju,Es liku dejot, un viņi lēja sviedrus.Bet ar manu guru bija nevainojama saderība.Viņš lika man dejot pēc sava meldiņa.Ak, mani draugi, klausāties:Uzmanieties no īsta guru.Kad reiz tu viņu satiksi, kur būsi tuAr pilnībā noslaucītu savu ego-sajūtu.

Kabirs, dižais dzejnieks-viedais, kādā pantā saka:

47

Es skaitīju svētos vārdus miljoniem reižu;nodevos askēzēm un grēku nožēlām,Bet es nerealizēju sevi.Kad es satiku perfektu Meistaru, Niranjan – Nevainojamo,Mirklī es realizēju AugstākoUn paliku Bez-Uzmanības stāvoklī – alak8.

1980. gada 16. janvārī

8 stāvoklis pirms ieņemšanas.

48

6. NEKTĀRS PIE KUNGA KĀJĀM

Maharadž: Ja gūst un bauda nektāru pie Kunga kājām,caraņa-amritā, prāts var tikt uzvarēts. Šis nozīmē, kaprāts vairs pār mums neņems varu; tā kundzība pārmums, uzspiesta jau no bērnības, vairs mūs

neapspiedīs. Šis tiek saukts par manojaja – uzvara pār prātu. Bet šistiek padarīts par iespējamu tikai ar Viņa Svētību. Bez Svētības mēsnespējam baudīt šo nektāru.

Tomēr tikai patiesi veltījies, bhakta, dievs, var gūt caraņa-amritā. Bet kurš un kas ir šis bhakta? Tas nav nekas cits kā apziņa,esamības sajūta, zināšana, ka “mēs esam”, kas mūsos ir parādījusiesspontāni un mums nezinot. Apziņa ir caraņa-amritā, nektārs pieKunga kājām.

Visu kosmosu savā vibrējošajā, uzvandošajā kustībā pārstāvapziņa, Kunga kājas, un viss universs ir apziņas ķermenis. Bet kādair tās saistība ar visām būtnēm? Tā mājo visu būtņu kodolā kāzināšana “es esmu”, mīlestība “būt”, caraņa-amritā.

Tas, kurš dzer nektāru pie Kunga kājām, ir patiesi veltījies. Viņšmājo zināšanā “es esmu”. Viņš ir dievišķs. Tādējādi, kad tiekpastāvīgi malkots no šī nektāra, esot par liecinieku apziņai jeb esībassajūtai, prāts, kurš definē un izšķir personas, kas tiek novērotas kāvīrieši un sievietes, pakāpeniski novirza sevi no uzmanības fokusa,atstājot apziņu savā dabiskajā dižumā.

Bet kā tāds stāvoklis var tikt sasniegts? Tikai tad, ja ar pilnīgupārliecību un nodošanos tiek pilnībā pieņemta zināšana “es esmu” kāes pats, un stingri tiek ticēts apgalvojumam “Es esmu tas, ar ko eszinu 'es esmu'”. Šī zināšana “es esmu” ir caraņa-amritā. Kāpēc tātiek saukta par amritā – nektāru? Jo ir teikts, ka, dzerot nektāru, kļūstnemirstīgs. Tādējādi patiesi veltījies, mājojot zināšanā “es esmu”,transcendē nāves pieredzi un gūst nemirstību. Bet tikmēr, kamērprāts netiek uzvarēts, nāves pieredze ir neizbēgama.

Kaut arī manas runas turpinās ar tik daudziem apmeklētājiem,

49

m

mans skata punkts paliek nemainīgs. Kāpēc? Jo mans skata punkts irstabilizēts caraņa-amritā. Tas paliek apziņā, konceptu un valodasavotā. No tās izstaro valoda, sākot ar vissmalkāko formēšanos līdzrupjākajai vokālajai izpausmei - para, pašjantī, madhjama unvaikharī.

Ja tu tikai varētu atmest visus pārējos garīgos centienus undisciplīnas un, mājojot apziņā, iegremdēties caraņa-amritābaudīšanā, prāts atlaistu tevi no sava tvēriena. Pašreiz tu padevīgipieņem visu, ko tev prāts diktē kā tevis paša. Ja prāts ieiet klusumā,kur un kas tu esi?

Kad reiz tu iegrimsti apziņā, tev tiks atklāts faktiskais Realitātesstāvoklis ar zināšanām, kas izspīdēs no tevis intuitīvi – kā avotaūdens. Šis tev dos iespēju atšķirt ne tikai to, kas ir reāls un nereāls,bet vissvarīgākais – realizēt, kas “es esmu”.

Kas es esmu priekš sevis paša? Kas ir šī dzīve? Kad šie jautājumitiek intuitīvi atrisināti, un uzaust Realitāte, prāts vairs nav spējīgsdominēt. Tomēr prāta funkcionēšana turpināsies, bet tāfunkcionēšanas kvalitāte būs pilnīgi savādāka. Tas viens, kurš tādustāvokli ir sasniedzis, paliek jebkādu notikumu neskarts, jo prātapļāpai vairs nevar būt ietekmes. Un kurš būtu tas viens? Protams, neindivīds, kurš ir ieslodzīts prāta čaulā. Bet tas viens ir zināšana “esesmu” – apziņa.

Saka, ka mums būtu jānomet važas, kas tur mūs pie ķermeņa unpasaules. Ko tas nozīmē? Vienalga, kas tiktu redzēts vai uztverts, irķermeņa vai prāta līmenī. Ar uztvertajiem objektiem tiek izveidotapieķeršanās, un tad mēs identificējamies ar ķermeni kā sevi unpretendējam uz objektiem kā uz saviem. Pieķeršanās ir prāta daba, untas stūrgalvīgi uzstāj uz šo pieķeršanos. Bet, ja tu dzer caraņa-amritā, stabilizējoties apziņā, viss tev atrisināsies, un tu būsiapgaismots. Tev nav jāiet vairs ne pie viena, lai kliedētu savasšaubas.

Darot savus ikdienas darbus un dziedot bhadžanus slavējotDievu, utt., tev es izskatos dziļi iesaistījies tajās aktivitātēs. Bet

50

īstenībā es palieku atstatus no sevis, bez ķermeņa un prāta sajūtas, untad būšana par šo aktivitāšu liecinieku notiek ar Mani. Interesanti, vaitu to esi pamanījis! Tādā vai šādā veidā ar mani ir saistītas daudzaspersonas. Kaut šķietami es ar viņiem esmu “uz tu”, es esmu atstatusno viņiem. Priekš manis paša es esmu pilnībā realizējis, kas “esesmu”, un tagad man tas ir absolūti skaidrs, kas un kā “es esmu”.Viņi uzskata, ka ir guvuši zināšanas, sasnieguši kaut kādu garīgustatusu, kas būtu augstāks par citiem... utt. Tā tam ir lemts notikt, joviņi vēl joprojām ir sava prāta vergi. Manā gadījumā tas nevar notikt.Es pilnībā esmu absorbējis Kunga kāju nektāru – apziņu.

Pašreiz visa komunikācija un funkcionēšana notiek caur šomēdiju – nektāru – apziņu. Un kas ir šis mēdijs? Zināšana “es esmu”.To pārstāv Kungs Višņu, augstākais dievs, kurš svētlaimē atgāzies uzčūskas virtenes, sahasaijā, un tāpēc to zina kā sahasaijā-Bhagavānu.

Ir jauki, ka ir šādas sarunas, bet uzsūkt un realizēt to būtībupatiesi ir ļoti grūti. Kāpēc? Jo tu stingri tici, ka tu esi ķermenis untam atbilstoši dzīvo, izklaidējot mīlīgas vēlmes, ka tu pasaulēsasniegsi kaut ko labu, un vēlāk vēl labāku. Šīs gaidas pamatā irbalstītas pārpratumā, ka tu esi ķermenis. Šī aplamā identifikācijatomēr izgaist nektārā pie Kunga kājām, kad tu pilnībā iegrimstiapziņā un pazaudē savu individualitāti.

Individualitātes izzušana nav iespējama bez veltīšanās Meistaram– guru-bhakti – kas citiem vārdiem atkal ir apziņa, guru-caraņa-amritā. Mājošana apziņā aizvāc visas pagātnes un nākotnesproblēmas un nostabilizē tagadnē – Šeit un Tagad.

Apziņa ir zināšanas “es esmu” sajūta bez vārdiem, un tā parādījāsnezinoši un neaicināti. Tas ir manifestētais universālais dzīvībasspēks, un tāpēc tas nekādi nevar būt individuāls. Tas plešas iekšpusēun ārpusē kā dimanta spožums. Ja apziņa valda, iekšup sevis tu redzisapņu pasauli un uztveramu pasauli ārpus tevis. No ķermeņa līmeņatu varētu teikt “iekšpus un ārpus ķermeņa”, bet no apziņas skatapunkta, kur un kas ir iekšup un ārpus? Tikai zināšanas “es esmu” –apziņas – sfērā var būt pasaule, kā arī pieredze.

51

Turies pie šīs zināšanas “es esmu”, un tevī izvirdīs zināšanufontāns, atklājot Universa mistēriju, tava ķermeņa un psihes, piecuelementu spēles, trīs gunu un prakriti-puruša, un visa pārējāmistēriju. Šīs atklāsmes procesā tava pie ķermeņa piesaistītāindividuālā personība izpletīsies manifestētajā universā, un tiksrealizēts, ka tu pārņem un apskauj visu kosmosu kā savu “ķermeni”.Šis tiek zināts kā “Tīra Superzināšana” - šuddhavidžnāna.

Tomēr pat smalkajā šuddhavidžnāna stāvoklī prāts atsakās ticēt,ka tas nav konkrēta vienība. Bet līdz ar iegrimšanu apziņā tiekattīstīta stingra pārliecība, ka zināšana “es esmu” – tavas esamībassajūta – ir pats pasaules avots. Tieši šī sajūta liek tev justies, ka “tuesi”, un pasaule ir. Īstenībā šī manifestētā zināšana, kas ir piepildījusiun pārņēmusi kosmosu, mājo tevī kā zināšana “tu esi”. Turies pie šīszināšanas. Necenties tai dot vārdu vai nosaukumu.

Tagad, nonākot pie šīs ļoti smalkās situācijas, kas tevī tas ir, kassaprot šo zināšanu “tu esi” – vai no tava skata punkta “es esmu”, bezvārdiem? Grimsti tajā visiekšējākā centrā un esi liecinieks zināšanai“es esmu”, un tikai esi. Šī ir “būšanas svētlaime” – svarūpānanda.

Tu gūsti baudu un prieku caur dažādiem ārējiem palīgiem unprocesiem. Dažiem patīk izbaudīt labu ēdienu, dažiem patīk skatītiesbildes, daži iegrimst mūzikā... utt. Visām šīm baudām irnepieciešams kāds ārējs faktors. Bet, lai mājotu “būšanas svētlaimē”,nav vajadzīgi nekādi ārējie palīgi. Lai saprastu šo, ņemsim dziļamiega piemēru. Kad tu esi dziļā miegā, netiek pieprasīti nekādipalīginstrumenti un nekādi procesi, lai tu vārētu baudīt klusulaimību. Kāpēc? Jo tajā stāvoklī tiek pilnībā aizmirsta identitāte arķermeni kā vīrieti vai sievieti.

Daži apmeklētāji man vaicā, “Lūdzu parādi mums ceļu, kas vedīsmūs uz Realitāti.” Kā es to varētu? Visi ceļi ved uz nerealitāti. Ceļi irradījumi zināšanu sfērā. Tāpēc ceļi un kustība nevar tevi aizvest uzRealitāti, jo to funkcija ir sapīt tevi zināšanu dimensijā, kamērRealitāte valda pirms tām. Lai aptvertu šo, tev ir jāpaliek savasradības avotā, zināšanas “es esmu” sākumā. Tikmēr, kamēr tu šo

52

nesasniedz, tu būsi samezglots ķēdēs, ko kalis tavs prāts, un tusasaistīsi tajās arī citus.

Tāpēc es atkārtoju, tev ir jānostabilizējas tavas esības avotā, untad visas važas trūks, un tu būsi atbrīvots. Tu transcendēsi laiku, kārezultāts būs tāds, ka tu būsi pāri tā taustekļu tvērienam, un tu mājosiMūžībā. Un šis smalkais stāvoklis var tikt sasniegts tikai nepārtrauktidzerot guru svēto kāju nektāru – guru-caraņa-amritā. Tas irekstātiska skaistuma stāvoklis – pats, kurš baudpilni mājo Sevī. Šīekstāze ir pāri vārdiem; tā ir arī apjausma pilnīgā klusumā.

Runas pati esence ir skaidra. Tavs vissvarīgākais rīks ir“zināšana”, ka “tu esi” pirms prāta parādīšanās. Turies pie šīs“zināšanas” un meditē. Nekas nav pārāks par šo, pat ne veltīšanāsguru – guru-bhakti – vai veltīšanās Dievam – Īšvara-bhakti.

1980. gada 25. janvārī

53

7. LAI REALIZĒTU ABSOLŪTU, PAT ESĪBAI IR JĀBŪT TRANSCENDĒTAI

Maharadž: Skatoties no zemes, izskatās, ka saule lecun riet. Bet no saules skata punkta tā spīd nemitīgi, untai nav zināšanu par tās aušanu un rietēšanu. Kaut arīesība un tās manifestācija, ieskaitot tajā notiekošās

aktivitātes, ir pagaidu un īslaicīga, tas, kas ir pirms esības, ir mūžīgs.Tu esi Bhagavad-gītas students; lai ko es teiktu, vai tas sakrīt arGītu?

Jautātājs: Pēc klausīšanās tavās runās, esmu spējīgs skaidri saprastGītas piecpadsmito sadaļu, kur tiek minēts Purušottama.

M: Purušottama ir Absolūts, Mūžīgais. Absolūts ir bez nekāda ārējabalsta, pilnīgi sevi-balstošs, bet tas pats par sevi ir visa manifestētābalsts.

J: Krišņa ir teicis: “Tikai tie, kuri saprot, ka Es, Absolūts, esmu pāriesamības un neesamības stāvokļiem, realizē manu dabu, un visipārējie ir muļķi.”

M: Tie, kas ir radīti stulbas rīcības rezultātā, ir arī muļķi.

J: Lai ko džnānī runātu, tās ir garīgas zināšanas, un pat viņauzvedība atklāj zināšanas.

M: Īstenībā visa mūsu uzvedība ir no pārtikas esences izpaustasatva-guna kvalitāte, un tā nav ne tava, ne mana. Satva-gunai ir trīsstāvokļi, nomoda, dziļš miegs un esība. Kad zināšana tiek pareizisaprasta, tu esi tikai tīrs Brahman, kaut arī ar ķermeņa formu.

Tam nav prāta modifikāciju9. Šādi to ir teicis Krišņa.

9 Novienkāršojot varētu teikt, ka domu neuztramdīts prāts – pilnīga miera un tīrības stāvoklī – ir satva guna. Tad prāts nav atšķirīgs no Sevis. Mentālās modifikācijas (vrittī) ir prāta uzvandījumi, kas radušies tamas un radžas savstarpējās mijiedarbības rezultātā; šīs ir vainīgas pie tā, ka cilvēks zaudē redzējumu, ka viņš ir Pats, un ka viņam nav

54

m

Ķermenis ir pārtikas esenču produkts. Visi augi, krūmi, koki,dzīvnieki, utt. ir radīti no sēklām, un sēkla (bīdža) nozīmē atkal-radīšanu iepriekšējā formā. Arī sēkla ir satva-guna produkts. Nosēklas izdīgst augs un vēlāk liels koks, bet avots ir tikai sēkla.

Arī no cilvēka sēklas, kas ir trīs gunu (satva, radžas un tamas) unpārtikas esences produkts, izdīgst ķermenis, esība un manifestācija.Šo realizēt spēj tikai cilvēks.

Sapratis šo, es esmu realizējis tīru Brahman, kaut arī man irķermeņa forma. Reti kāds uzsūc šo gudrību. Daudzi iegūst tā sauktāszināšanas, bet, lai kas būtu gūts, tās nav patiesas zināšanas.

J: Vai esība jeb zināšana “es esmu”, tad ir augstākā, patiesāzināšana?

M: Šī patiesā zināšana, zināšana “es esmu”, arī gūst statusu“nezināšana” pēdējajā Absolūta stāvoklī. Kad nostabilizējas šajāpēdējajā brīvajā stāvoklī, zināšana “es esmu” kļūst par “nezināšanu”.

Kad tu redzi ziedošu koku, tu skaties tikai uz lapotni, bet tunedomā par tā saknēm un sēklu, no kuras tas izdīga. Kamēr tunesaproti arī sēklu, pilnīgas sapratnes nebūs.

Pašreiz tu sevi saproti kā ķermeni, bet tu sapratnē neiekļauj avotuun sēklu, no kuras šis ķermenis ir manifestējis.

Pildspalvas gals, iemērkts tintē, raksta grāmatu pēc grāmatas.Pildspalvas gals ir visu rakstu avots. Līdzīgi tava esība ir avots unvisas tavas pasaules sākums.

Uzrakstīto materiālu ir viegli apskatīt un izlasīt, bet tā avots –pildspalvas gals, kas ir gandrīz bezdimensionāls – nav viegliuztverams. Tā pat arī sēklas-esība, kas ir bez-formas, irvisizvairīgākā.

Tu neidentificējies ar savu esību, bet tu ātri identificējies ar savuredzamo ķermeņa formu. Tu turies pie formas kā “es” nevis pie

jāpieliek pūļu, lai to atgūtu. Ramana Maharši teica ļoti līdzīgi, kad viņš apgalvoja: “Parastais cilvēks apjauš sevi tikai tad, kad intelektā paceļas modifikācijas; tās ... ir pārejošas – tās aust un riet. Kad ir palikusi tikai tīra apjausma, tā pati par sevi ir čit (Pats) jeb Augstākais.” (Talks with Sri Ramana Maharshi, 7th edition, 1984, page 587)

55

esības. Tomēr esības uzturēšanai būtiska ir ķermeņa forma. Pat jaKungs Krišņa nolemtu atkal inkarnēties, viņš to būtu spējīgs izdarīttikai ar sēklas-esības mēdiju, kas savukārt būs pārtikas-esencesķermeņa produkts.

Ne tikai Krišņa, bet arī Kristus un Buda manifestē tikai caurpārtikas-esences esību. Bet vai tu zini, ko nozīmē Buda, bodhisattva?

J: Buda nozīmē mūsu visu iedzimto dabu.

M: Un, kad tu tiki iniciēts, kāda bija iniciācijas forma, un kas ir tas,kur tu tiki iniciēts?

J: Mani pieņēma svētā sanga ordenī kā mūku, kurš strādāja pretimpilnīgai laimībai...

M: Nestāsti man visu šo. Dīkšā (iniciācija) nozīmē “tikai esi”, modri“esi, kas tu esi”. Kāds padoms tev tika dots iniciācijas laikā?

J: Vērot manu ķermeni-prātu.

M: No kāda skata punkta jeb identitātes tu vēroji?

J: Es nevēroju savu ķermeni no nekāda skata punkta. Bija tikaivērošana.

M: Kad tu sevi nezini, kas tad vēro? Un kā tas notiek?

J: Manas vērošanas objekts parādās vērotājā. Caur šo objektu, kassastāv no domām-emocijām un ķermeni, ir sevis sajūta. Es šo sevissajūtu varēju novērot. Esmu diezgan skaidri redzējis, ka šajā prāta-ķermeņa procesā nekā substanciāla nav.

M: Kā tev iniciācijas laikā lika būt modram?

J: Visu laiku.

M: Bet ar kādu identitāti tev būtu jābūt modram?

56

J: Viņi man neko neteica par identitāti. Viņi man teica vienkārši būtmodram.

M: Kam viņi to teica? Vai viņiem nevajadzēja norādīt, kam ir jābūtlieciniekam?

J: Nē.

M: Šī ir zemāka veida iniciācija. No sākuma atpazīsti iekšupmājojošo principu, zināšanu “es esmu” jeb “sevis-mīlestību”, kasveic vērošanu. Vērošana vienkārši notiek ar to. Kad ir sāpes, esspontāni esmu liecinieks sāpēm, kuras es pieredzu.

J: Šķiet, ka ir atdalītības sajūta starp mani un vēroto objektu. Tāpēc,kad es vēroju...

M: Bet kad tu vēro?

J: Kad es vēroju ķermeni-prātu, es jūtu atdalītību no ķermeņa-prāta.

M: Ar ko šī vērošana notiek?

J: To es nezinu.

M: Tad kāda veida garīgumu tu praktizē?

J: Kaut arī es nēsāju mūka apmetni, es nesekoju nekādam konkrētamgarīguma atzaram vai ordenim. Es tikai mēģinu apjaust to, kas esesmu.

M: Visām būtnēm tā ir tāda pati pieredze. Agri no rīta, uzreiz pēcpamošanās iekšā tiek justa tikai sajūta “es esmu” jeb notiek esamība,un pēc tam notiek visa pārējā vērošana. Pirmā vērošana notiek ar to“es esmu”. Šī primārā vērošana ir priekšnosacījums jebkādaiturpmākai vērošanai. Bet ar ko šī vērošana notiek? Nomodasstāvokļa vērošana notiek ar to vienu, kas vienmēr ir, pat bezpamošanās, ar to vienmēr-klātesošo apakš-sfēru. Pasaules pieredzesmistērija ir šajā punktā. Arī ezotēriskās zināšanas par sēklas-esību arī

57

ir šeit. Tagad tu esi pamodies, un notiek nodmodas vērošana. Primārivērota tiek manis paša klātbūtne, mana eksistence. Šī nomoda jebeksistences sajūta ir pagaidu stāvoklis, esošs viens no dziļa miega,nomodas un zināšanas stāvokļu trijotnes, kas kopā sastāda esību. Šīesība ir kā tā slapjā pildspalvas gala īpašība. Šo trīs summa ir smalkāenerģija, ko pārstāv vīrišķais un sievišķais princips, ko sauc parpurušaprakriti. Šajā esībā, satva-gunā, ir višvasūtra, brahma-sūtra,ātmā-sūtra. Tajā esībā mājo universālā manifestācija. Šī satva-gunair diegs, ap kuru karājas Brahman un manifestētais universs.

J: Jautājums, kuru es...

M: Kādi šīs tēmas sakarā tev vēl varētu būt jautājumi?Pats tā slapjā punkta fokuss ir ieņēmis neskaitāmas formas. Tā

esība tiek saukta par satva-šakti un prakriti-purušašakti. Satva-guna,kas deva iespēju rasties esībai, ir vecāku, kuri pieder pie vācaspativeida, esences produkts. Pati šī esence ieņēma formu, un tās iekšpusēun ārpusē parādījās universs. Saproti avotu skaidri. Tas ir kā mazītiņabanjāna sēkla, izaugoša milzīgā kokā un ieņemoša daudz vietas, betkurš ir tas, kas aizņem telpu? Tas ir tās mazās sēklas spēks. Līdzīgi,saproti šo vecāku esenču izmetumu, kas noved pie “es-esmu-sajūtas”pieskāriena, kas manifestē sevi universā. Tāpēc ej uz to avotu unsaproti to kārtīgi. Tieši kā sēkla nes potenciālu auga formu, tā arīvecāku sēkla nes potenciālo vīrieša vai sievietes formu savu vecākuattēlā.

Tēvs un māte arī ir satva-guna izpausme, tikai esenciālaisprincips. Berzes rezultātā notiek izdalījumi. Šie izdalījumi,nofotografējuši vecākus, izaug bērnā vecāku līdzībā. Pirms tavaspiedzimšanas – kur dusēja tava esība? Vai tā nebija tavu vecākuesencē? Vai tā nav mūžīgā visu būtņu reprodukcija caur satvasprincipu un enerģiju, ko sauc par purušaprakriti?

J: “Es-esmu-sajūtas” pieskāriens pats par sevi nav nekas personisks;tas šķiet personisks tikai tad, kad tiek sasaistīts ar ķermeni un prātu.

58

M: Šis “es-esmu-sajūtas” pieskāriens ir tikai manifestētais un tajānav nekā individuāla.

J: Tu runāji par “es-mīlu” stāvokli. Ja es saku, ka es mīlu kādu, tasīstenībā nozīmē, ka “es-esmu-sajūta” šajā vietā atpazīst “es-esmu-sajūtu” tajā vietā.

M: Nav vispār cita, kuru mīlēt. Izdīgusi ir tikai “mīlestība būt”. Laisaglabātu šo “būt mīlestību”, tu ej cauri daudz grūtībām un postam.Tikai lai uzturētu to stāvokli apmierinātu, tu iesaisties tik daudzāsaktivitātēs.

J: Ciešanas ir, lai novērstu uzmanību uz kaut ko citu bez “es mīlu”stāvokļa, bet, ja viss šis ir domāts tikai tam, lai turpinātu “es-esmu-sajūtu”, vai šī tad nav vēlme?

M: Šī nav vēlme, tā ir pati “es-esmu-sajūtas” daba būt. Esība grib būtun turpināt sevi. Tā ir tās pati daba; tā nav indivīda daba.

J: Pat tad, ja tā tiek sasaistīta ar ķermeni-prātu?

M: No tā principa formējas neskaitāmi prāti un ķermeņi. Tas irradības avots. No tā pamatprincipa tiek radītas miljoniem būtnes. Tāir mūlamaija, ilūzijas-sēkla.

J: Vai “es esmu” tevi rada?

M: No manas esības tiek radītas šīs trīs pasaules. Manā sapņupasaulē tiek radīti miljoniem tārpu, cilvēkbūtņu, utt. Kad un nokurienes parādījās tā sapņu pasaule? Tā parādījās no sapņu stāvoklīredzamās nomodas.

J: Ja es aizveru savas acis, vai tas nozīmē, ka tu neeksistē?

M: Kurš tev pateica, ka tavas acis ir aizvērtas?

J: Mana esība.

59

M: Kad tu aizver savas acis, vai arī tava apziņa ir aizvērta?

J: Nē.

M: Iemiesotu objektu, sauktu par vecākiem, mīlestības savienojumarezultātā tu esi atgādinājums, ka tu esi viņu baudpilnā mirkļaradījums. Atmiņa, “es esmu”, atgādina par to baudpilno mirkli. Šīforma, iemiesotā persona, ir baudas atgādinājums. Tu esi savācisdaudz zināšanu, un tu domā, ka esi gatavs būt par guru, un tad tudalīsies ar zināšanām, t.i., ar savāktajām zināšanām, ne tevis pašaatklātajām zināšanām. Tev nav pilnībā atklātas zināšanas, tu neesisevi realizējis, un tāpēc tu būsi pseido-guru. Tava eksistencesnaudošā stāvoklī bija tavā tēvā un mātē. Tu tagad gribi turpināt nošejienes. No kurienes tu nāci? Ej uz avotu, no kurienes tu parādījies.Esi pirmais. Kādam bija baudas prieks, un tu simts gadus ciet unraudi.

J: Vai ir pareizi salīdzināt “es-esmu-sajūtu” ar istabu, kurā ir divasdurvis? Vienā pusē tu redzi pasauli, un caur otrām tu uztverParabrahman.

M: Uz Parabrahman nav durvju, dārgais dēls. Skaties uz durvīm nokurām tu parādījies. Pirms parādīšanās no tām durvīm, kā un kur tubiji? Vai saistībā ar šo tematu tu vari uzdot kādu jautājumu?

J: Ir mīlestība un arī ciešanas, šajā “es esmu”.

M: Cēlonis ir laimība, un rezultāts ir “es-esmu-sajūta”.Cēlonis ir bauda, bet iznākumam ir jācieš no sākuma līdz pat

beigām.

J: Vai pašreizējā mirklī ir vienlaicīga mīlestības un ciešanuapjausma?

M: Viss, kas kosmosā valda mīlestības brīdī, tiek reģistrētsiznākumā; un iznākums nejauši ieņem formu, tā ir savu vecāku

60

kopija. Tava piedzimšana nozīmē universa, kas tajā brīdī bija, attēlu.Tā nav tikai piedzimšana, tā iekšup un ārpus ir uzlādēta ar universu.

J: Kad reiz tu esi dzimis, apziņa ir bez pārtraukumiem, betmeditācijā tā nāk un iet.

M: Esība ir bez pārtraukumiem, un tā zina sevi tikai ar ķermeņaformas palīdzību, bet bez tā tā nezina sevi (t.i., tā ir Absolūtastāvoklī). Kurš ir apziņas nākšanas un iešanas liecinieks?

J: Tikai apjausma.

M: Tas, ko tu saki, ir savā ziņā pareizi, bet īstenībā tas tā nav.Tas ir kā pateikt, ka es apsolu tev iedot desmit tūkstošus rūpijas,

bet... Apjausma ir Parabrahman stāvoklis, bet tas ir tikai vārds; tev irjābūt tajā stāvoklī. Pašreiz “es esmu” ir esības stāvoklī. Bet, kad mannav “es esmu” ilūzijas zināšana, tad valda Pūrņabrahman jebParabrahman stāvoklis. Kad nav “es-esmu-sajūtas” pieskāriena, esesmu totāls Pūrņabrahman stāvoklis, pastāvīgais stāvoklis.

Esamības un neesamības robežlīnija ir intelektu-satricinoša, jointelekts mājo tieši tajā vietā. Šī robežlīnija ir maha-joga.

Frāzē “tu un es”, kad tiek aizvākts savienojums “es”, dualitātesneeksistē – t.i., nav atdalītības starp “tu” un “es”. Līdzīgi arī šī esībair kā savienojums: kad tā tiek aizvākta, dualitāte nepaliek.

Tev ir jābūt uz tās robežlīnijas, tajā maha-joga stāvoklī. Tunolaidies tā stāvokļa, kas tiek saukts par “piedzimšanu”, godaunā10.

J: Kur tajā godaunā ir vieta dusmām, bailēm un naidam? Esībā,piedzimšanas principā, tajā “es esmu” pieskārienā?

M: To divu formu (vecāku) sēklā ir potenciāls neskaitāmiemuniversiem.

J: Tas, ko tu saki, ļoti sakrīt ar Dž. Krišnamurti mācībām.

10 Orientāla noliktava.

61

M: Tas, kurš saprot šo ignorances kripatu – t.i., esību – var runātjebko, ko viņš vēlas. Tās esības kripatas telpā mājo neskaitāmiuniversi. Ja tu gribi šo saprast labāk, ņem sapņu pasaules piemēru. Šīsapņu pasaule nav nekas cits kā šķietams nomodas stāvoklis dziļāmiegā uz ļoti īsu brīdi – tas ir kā pieskaries un ej. Sapnī tiek radītidaudz sapņu universi.

1980. gada 28. janvāris

62

8. KAD NAV ĶERMEŅA IDENTITĀTES, KUR IR PRĀTS?

Maharadž: Nav darītāja, nav šīs manifestētās pasaulesun universa radītāja. Nav baudītāja; viss šis notiekspontāni.

Jautātājs: Vai, skaitot džapa (t.i., svēto vārduskaitīšana), uzmanības fokusā mums būtu jāieved vārdu nozīme?

M: Tev nevajadzētu speciāli mēģināt noskaidrot džapa nozīmi.Nozīme tevī ieplūdīs pati par sevi, tā drīzumā uzlādēs tevi atkarībāno tavas kvalitātes. Dinamiskā šakti jeb enerģijas manifestācijanotiek caur personu, un ar katru personu tā ir atšķirīga. Kā vien vari,dari savus ģimenes darbus, ar interesi un entuziasmu pildi savuspasaulīgos un sociālos pienākumus, bet vismaz saproti tevis paša“sevi”, kas “tu esi”. Un pakāpeniski tu realizēsi, ka kā zinātājam tevnav identitātes, kas attiektos uz vietu vai formu. Visa uztveramā untaustāmā kustība universā un pasaulē vienkārši notiek, bez nekādakonkrēta iemesla; t.i., ir funkcionēšana, rotēšana, vibrēšana, dūkšana– bez iemesla. Tomēr Tu valdi vienmēr bez ķermeņa formas, vārdavai jebkādu citu iluzoru lielumu identitātes. Un lai kas būtu tas otraisprincips, kas ir formas, ilūzijas, vārda un ķermeņa definēts unidentificēts, tas rada, uztur un gādā par sevi pats. Vēlāk tam būsjāizzūd. Zināšanas ir visas šīs spēles sapratne. Kungs Krišņa runājatikai par Paramātman – t.i. par Augstāko – kā par sevi. Arī citi irrunājuši, bet viņi ir sapinušies savos konceptos. Ja es vispār domāju,tas attiecas uz manifestāciju un tās dabīgo spēli. Es nedomāju mainītmanifestācijas uzņemto kursu. Tomēr, kad tu iesaisties domāšanā, tasbūs personības vai indivīda līmenī, par tavām personīgajāmproblēmām. Nav nekā, kas būtu jādara, tikai atrodi, kā tevī parādījāsšī “es-esmu-sajūta”.

J: Kad es runāju, nav tādas sajūtas, ka es runātu.

63

m

M: Tagad tu runā no identitātes, lai kāda tev tā būtu. Kas ir tāsidentitātes balsts?

J: Vārdi vienkārši iznāca ārā.

M: Kad tu runā, vai tu esi atkarīgs no sevis paša eksistences vai nokāda cita?

J: No sevis paša identitātes.

M: Šī sevis esamība ir uz īsu laiku; tā tiek pieredzēta tikai īsu laiku.Bet tas viens, kas pieredz esamību, eksistē mūžīgi. Tev ir jārealizē,ka Pieredzētājs, “Tu”, ir vienmēr-klātesošs, eksistējošs princips. Nokādas identitātes tu runāsi?

J: Jo man absolūti nav vēlmes runāt, tas nenāk no iepriekšminētā.

M: Es gribu precīzu atbildi uz savu jautājumu. Kāpēc tu izdvesi kautkādus vārdus, kam nav ar šo nekāda sakara? Es atkal atkārtoju savujautājumu, “Vai tu runā no īslaicīgās esības skata punkta, vai noMūžīgā?”

J: Nav tāda personīgā “es”, kurš runātu.

M: Nesaki man to! Es apsūdzu tevi, ka tu viens runā. Vai tu runā nopagaidu pozīcijas, vai no pastāvīgās?

J: Ne no pagaidu pozīcijas.

M: Tu nerunā taisnību.

J: Tā ir mana pieredze, ka nav tāda “es”, kurš runātu. Kad tu saki, ka“es”, persona, runāju, tā nav tiesa.

M: Tu esi muļķītis, šo sakot, jo patiesās zināšanas tev nav atklātas.Vai tu dosi man informāciju no pagaidu fāzes skata punkta, vai nootra?

Nešķiet, ka tu saproti manu jautājumu.

64

J: Es to redzu skaidri, ka tas, kas parādās īslaicīgs, ir patiesi īslaicīgs.

M: Tād kāda veida informāciju tu par šo stāvokli, kas ir pastāvīgs,kādam dosi?

J: Es uzstāšu, ka viņam būtu jāiet pie sat-guru.

M: Tad kāda ir personas, kura rāda ceļu, vērtība?

J: Viņš būs ceļvedis tiem dažiem, kuri pie viņa ies.

M: Man būs jāsūta tevi no šejienes prom. Es netaisos tev dot nekādaszināšanas. Vai man būtu jāmāca visa šī ābece? Lasi grāmatu “EsEsmu Tas” un apsver to. Vai katru reizi, kad kāds džeks šurp atnāk,man būtu jāmāca viņš no pašiem sākumiem? Kā “es” biju pirmsesības parādīšanās? Kā un kāpēc parādījās esība? Mums ir jāgūstatbildes tikai uz šiem jautājumiem.

J: Es sekoju pieejai, ko man parādīja mans guru. Lai kas būtu iegūts,tas ir nereāls un laika ierobežots.

M: Tādu jebkurš var pateikt. Kā šis ķermenis un esamība radās? Esgribu zināt to.

J: Es neesmu nolēmis, par ko man būtu jārunā. Kas manī ir uzsūcies,tas sevi izpaudīs.

M: Neviens iepriekš nevar nolemt, par ko runās. Pieņemsim, ka tuiepriekš sagatavojies šeit daudz runāt, un tu nevari vairs to atcerēties;ko tad? Nav tā, ka tas, ko tu nolem, tiešām katru reizi notiks. Sajūta,ka “tu esi”, ir liela lieta. Kas ir vissvarīgākais, ir fakts, ka tu atceriessavu esamības sajūtu. Tam sekojoši, parādās visas pārējās lietas.Agrāk šīs “es esmu” atmiņas nebija, un pēkšņi tā parādījās. Tagad esrunāju runu, ko sauc par nirūpa, kas nozīmē “vēsts”. Tāpēc, lairunātu jebkādu garīgu runu, klātbūtnē ir jābūt primārajai vēstij “esesmu”; tad, lai kas nāktu no šīs primārās vēsts, tā būs garīgā runa.Garīgā vēsts, kas tiek teikta, dod informāciju par tiem, kuri vēstī

65

klausās. Lai piegādātu vēsti, Absolūtais “Es” ieņem esamību.Ņemsim valdības vēstneša piemēru; viņš tikai piegādā valdības vēsti,bet viņš nav valdība. Viņš pilda savu pienākumu kā valdības kalps.Bet šeit esība pati ir valdība un piegādātājs. Daži pravieši saka, kaviņi ir Dieva vēstneši. Bet Krišņa to nesaka. Viņš uzstājīgi paziņo:“Visa radība nāk no Manis, bet Es – Absolūts – esmu atstatus no tā.Un, lai kas būtu radīts no manis, tas dzirkst kā salūts svētkos unizdziest, bet Es – Absolūts – valdu vienmēr.” Garīguma skaidrošanaiir dažādas metodes. Es nemācos no citu garīgajiem apgalvojumiem.Galvenais, kas ir jāsaprot, ir šis. Kā un kāpēc parādījās šī manaesamības sajūta ar piedzimšanas nosaukumu; un kā es biju pirmsesamības sajūtas? Tikai ļoti retais šo saprot.

Viņiem ir bijušas daudzas inkarnācijas. Bet tikai BhagavānsKrišņa teica: “Es esmu visu avatāru radītājs un es arī esmu tozinātājs.”

Abi, gan Šankaračarja, gan Ramana Maharši, ir skaidriizskaidrojuši šo garīguma aspektu. Kā es esmu mūžīgais “Es”? Un kāesmu “es” tas, kurš tiek esības sajūtas un laika aprakstīts? Šim irjābūt saprastam. Tas ir viss.

Bet varenā mūlamaija tevi maldina, iespaidojot tevi, lai tu ticētu,ka tu esi ieņēmis miljoniem piedzimšanu. Bet tu, nezinošais, šonekad neapsver pareizā veidā. Pirms tavas piedzimšanas tev nebijazināšanas, ka “tu esi” un ka tu būtu pieredzējis miljoniem tādupiedzimšanu. Vai tādam stāstam vispār var ticēt? Tu tici, ka tu esidzimis un ka tu pārdzimsti, ne tā? Kas tu esi, un kā tu esi? Kamēršim netiek pievērsta uzmanība, un tas netiek kārtīgi saprasts, tunetiksi atbrīvots no tādu koncepciju varas. Tās tiek arī četru Vēdustāstītas, kas ir licis daudziem cilvēkiem dejot pēc tās stabules. Kades koncentrēju savu uzmanību uz mošanās punktu, Vēdas salika kopāsavas plaukstas pilnīgā padevībā un iegāja klusumā.

Lai saprastu šo procesu, no sākuma apsver prakriti un puruša,divus mūžīgos principus. To mijiedarbības rezultātā parādījās piecielementi un trīs gunas. Telpa, gaiss, uguns, ūdens kopā ar satva,

66

radžas un tamas formēja zemi, padarot to gatavu turpmākai attīstībai.Uz zemes izauga flora, un, kad augu sulas ieņēma ķermeņa formu,tajā parādījās arī latents esības princips. Pieciem elementiem nav toesamības sajūtas nojausma. Esība manifestējās ķermeņa formā piecu-elementu procesa laikā. Kopš tā laika tika formulēti likumi, regulasun rituāli, utt. Tagad tas mūžīgais princips, kas nezināja savueksistenci, ir manifestēts caur miljoniem formu.

Pirms piedzimšanas viens otru nezināja ne tas princips, ne arīvecāki. Tas princips šķidruma formā tika iesēts mātes dzemdē.Deviņu mēnešu laikā tas attīstījās zīdaiņa formā, kurš ir pati sēklavisām turpmākajām pieredzēm. Šī sēklas-esība ir tīra satva, un irķermeņa esenču esence, un tā ir tikai pilnīga ignorance. Nākotnespieredžu sēkla nosaka prārabdhu, kas ir viss, kas bērnam nākotnēbūs jācieš un jāpieredz. Bērnam, kuram nu nav paveicies un kuršpirms piedzimšanas nebija savā “zināšanas kvalitātē”, piedzimstot,tiek iedota vesela ciešanu gamma. Bērna ieņemšanas brīdī viņā tiekizdarīts kosmosa kopējās situācijas, ieskaitot materiāla, no kura tastika izveidots (vecāku), planētu atrašanās vietu, zvaigžņu,nospiedums. Kas ir tas princips, kas uzņem šo fotogrāfiju? Tasaugstākais princips tiek saukts tādos vārdos kā brahma-sūtra,mūlamaija, maha-tattva11, jo tas pasaulē ir vissvarīgākais. Šī maha-tattva tālāk tiek zināta tādos dievišķos vārdos kā Kristus, Krišņa,Šiva un Višņu. To arī sauc par prārabdhi – t.i., dzīves okeāns, kasburbuļo no miljoniem formām. Kungs Krišņa saka, ka caur šojogamaija, Augstāko Principu, Es pasaulē izpildu visas universālāsfunkcijas, kamēr Es, Absolūts, palieku savrups.

Viss manifestētais universs ir šīs enerģijas sasaistīts un uzlādētscaur jogamaija, šo jogašakti. Dzemdē esība nebija pilnībāmanifestējusi. Tāpēc tu atceries, ka tava “es-esmu-sajūta”, tavsliktenis, parādījās spontāni un neaicināti. Šī esība, kas ir manifestēta,cik tā ilgs? Tā ir atnākusi ar sevis pašas beigu termiņu; tātad tā irlaika ierobežota. Dzemdē esība sevi nezina.

11 Burtiski: “Lielā Patiesība”.

67

Džnānī par tādu tiek saukts, jo viņš saprot esamības saknes, untas ir tikai tīra ignorance. Viņš neiesaistās esības spēlē, tāpēctranscendē to. Viņš vēro šī principa parādīšanos, saglabāšanos unizzušanu un zina, viņš nav tas princips. Viņš ir tās esamības, tāsprārabdha, liecinieks un zinātājs.

Tā esība, kas dzemdē bija topošā stadijā, sajuta savu esamībuneilgi pēc nākšanas pasaulē un pieņēma tās ķermeņa identitāti kā sevipašu. Apgādāta, šī forma sāka attīstīties vecāku attēlā, kāds tai bijauzzīmogots ieņemšanas laikā. Šis mazais pārtikas esences trauks tiekdienu un nakti tās esības, “es esmu”, zīsts. Princips, kurš zīž ķermeni,nav ķermenis, tas ir atstatus no ķermeņa. Šis esības princips mājotajā pārtikas ķermenī pašā. Tieši kā bērns zīž mātes krūti, tā esībapatērē ķermeni.

Tu gribi sevis-zināšanas, ne tā? Tā nekādi nav bērnu rotaļa. Ja tugribi būt džnānī, tev ir jāsaprot, kas tu esi; t.i., kas ir šī “es-esmu-sajūta” un kā tā parādījās. Kāds bija tavs patiesais stāvoklis pirms“es-esmu-sajūtas”? Tikai Kungs Krišņa šo ir stāstījis skaidri. Viņšsaka, jo “es-esmu-sajūta” parādās un izzūd, Es, Absolūts, nevaru būttas. Es valdu vienmēr.

Mans sat-guru man teica: “Par spīti tavām pasaulīgajāmaktivitātēm, tu esi nedzimis, tu esi atstatus no visa.” Tātad jebkurapersona var kļūt par džnānī, ja vien viņš skaidri saprot sekojošo:Esība parādās kā pārtikas-esences ķermeņa rezultāts, funkcionē patipar sevi un izzūd, kad pārtikas-ķermeņa kvalitāte vairs nespēj touzturēt. Šīs saprašanas procesā viņš realizē, ka viņš nav esība, untādējādi viņš mājo džnānī stāvoklī.

Ir bijušas tik daudz inkarnācijas, kuras ir apgalvojušas savuaugstāko garīgo statusu, bet viņi iesprūda koncepcijās, ko bijasavākuši no ārpus sevis – vai klausoties, vai lasot grāmatas. Laiveiktu jebkādu pasaulīgu vai garīgu aktivitāti, ir nepieciešami vārdi.Jo džnānī transcendē konceptus, viņš ir vārdu-brīvs. Džnānī klusībāvārdi iegāja klusumā, jo Vēdas, sakot “es neesmu šis, es neesmu

68

tas”12, pilnībā izsmēla visus savus vārdus un kļuva “Vedānta” – t.i.,Vēdu beigas, vārdu beigas.

Esmu tev gana pastāstījis par prārabdha un tās pieredzēm, un kāun kāpēc tās tika radītas. Tagad, visā šajā spēlē, kur esi tu? Kāda irtava atrašanās vieta? Kas ir tava identitāte, kuru tu gribētu saglabāt?Kāda identitāte jau kopš bērnības līdz šim brīdim ir vienmēr palikusitev uzticīga? Reiz tev bija bērna identitāte, kurai sekoja jaunība, tadbrieduma gadi un beigās tas vecais vīrs. Kura šo starpā ir tava patiesāidentitāte? Patiesībā vispār nav nekādu liecību, ka tu dzimi.

J: Es nedomāju par identitāti kā tādu. Visā manā pieredzē reizēm es“es” sajūtu sajūtu daudz mazāk. Tā ir tikai uzmanība un uzmanībasobjekts. Bet, kad uzmanība ir uz “es esmu”, tad “es esmu”samazinās.

M: Kad tu vērs uzmanību uz “es esmu”, vai tu jūti kādas fiziskassajūtas?

J: Kad mana uzmanība nav uz “es esmu”, tas vairs nav. Bet, kadmana uzmanība ir ļoti spēcīga, tiek uztverti objekti.

M: Bet vai tava uzmanība ir stabila, pastāvīgi?

J: Jā.

M: Ja tā, tad apraksti to. Un vai tev ir šī pieredze?

J: Jā.

M: Tad kāpēc tu šurp nāci?

J: Pieredze nav pastāvīga.

M: Ja tā ir kārtīgi nostabilizēta, tai ir jābūt pastāvīgai un uz visiemlaikiem.

12 Par slaveno izteikumu neti-neti; totālu negāciju, lai nonāktu pie tā, kas esi.

69

J: Tā ir stabila uz brīdi.

M: Kurš ir šo divu stāvokļu, tīras un netīras uzmanības, liecinieks?

J: Varbūt uzmanības zinātājs. Iespējams, kāds izsaka piezīmes paruzmanību, bet es nerunāju.

M: Kurš šim visam pievērš uzmanību, tu vai kāds cits?

J: Patiesība zina.

M: Izpēti to kārtīgi. Meditē, cik vien bieži iespējams. Ieej samādhistundām ilgi.

J: Mans prāts ir rāms, bet tas ir vērīgs. Es skatos uz šo “es esmu”.

M: Tu esi nonācis pie zināšanas stadijas, bet tev vēl ir jāsasniedzsavs mērķis. Šis ir iespējams tikai tad, kad uzmanība saplūstuzmanībā. Ja tā pati sevi būtu patērējusi, tu nebūtu šurp nācis.

J: Ā, es redzu, man vajadzētu sagremot savu uzmanību.

M: Jā. Pašreiz tu stagnē uzmanības posmā. Tai būtu jābūt pilnībāpatērētai. Tu tagad runā no zināšanas posma, “es esmu”, kas ir laikaierobežots un pagaidu.

Otrs apmeklētājs: Bez-objektu uzmanība, vai tas ir tas?

M: Vai var būt uzmanība bez objekta? Ja ir uzmanība, ir arī objekts.

J: Kad uzmanība un tās objekts izgaist, tad var sasniegt samādhi?

M: Kurš ir tā zinātājs?

J: Tu man liec ēsmu?

M: Runā par sevi.

Otrs apmeklētājs: Mans prāts ir ļoti rāms, un tas nekustās nevienaobjekta virzienā; tas, šķiet, ir prāta rāmums, klusums. Tāds šeit ir

70

manu pieredžu rezultāts.

M: Ko viņš teica?

J: Kad kaut kas nāk, lai būtu sajūtama šī uzmanība, mans rāmumstiek pārtraukts, un esamībā nāk “es esmu” sajūta. Tajā mirklī mansprāts skatās ārpus uz objektu, tādējādi vienlaicīgi rodas objekts unsajūta “es esmu”.

M: Izskatās, ka tu runā no ķermeņa-prāta stāvokļa. Es runāju no bez-prāta stāvokļa. Prāts turpinās tikmēr, kamēr tur ir ķermeņa identitāte.Kad tās vairs nav, kur ir prāts? Nomodas stāvoklis, dziļš miegs unesamība tiek saukti vārdā “piedzimšana”, un tā ir pagaidu fāze.

J: Bet, lai zinātu to, vai man nav jāpēta ķermenis-prāts no tāstāvokļa?

M: Vai es esmu bērnudārza skolotājs, ka man būtu jāsāk no ābeces –t.i., no ķermeņa-prāta stāvokļa? Manas runas sākas no prārabdha unesības saknes. Es nerunāju par ķermeni-prātu.

1980. gada 31. janvāris

71

9. CAUR ESĪBAS PIESKĀRIENU PARĀDĀS VISS KOSMOSS

Maharadž: Viss kopā redzētais un justais, līdzīgi kātelpa, ir universālā manifestācija – Brahman. Betparādījās “formas”, un tās tiek justas kā atšķirtas unizolētas viena no otras.

Priekš džnānī viss ir Brahman – tikai tā izpausme. Katrai dzīvaibūtnei ir klātbūtnes sajūta. Šī sajūta identificē sevi ar ķermeņa formuun tādējādi funkcionē pasaulē. Klātbūtnes, esamības sajūtai ir milzīgspotenciāls, īpaši cilvēka ķermenī, jo ķermeņa maņas šajās radībās irattīstījušās augstākajā mērā.

Šai esamības sajūtai, kas ir apziņa, ir spēja realizēt savu patiesodabu un mājot Īšvara stāvoklī – t.i., dievišķajā stāvoklī. Senie svētieraksti, četras Vēdas, šo esības sajūtu ir apstiprinājušas kā tikai tīruBrahman, ko galvo arī viedie un svētie.

Okeāna šļakata satur neskaitāmas piles. Bet tās ir tikai okeāns,kad tās nav atdalītas no okeāna. Līdz ar atdalīšanos tās ir individuālaspiles. Tomēr sāļā ūdens garša, vai okeānā, vai tā pilēs, ir tā pati. Tiešikā sāļā garša ir visā okeānā, esībai jeb “es esmu” sajūtai cilvēkaformā ir spēja būt visuresošai. Bet līdz ar to, ka tā ir nosacījusi – untādējādi ierobežojusi – sevi ķermeņa formā, tā ir ieinteresēta tikaiķermeņa aizsargāšanā un saglabāšanā.

Ķermeņu formu parādīšanās rezultātā manifestētā apziņa šķietamitika fragmentēta. Bet šai fragmentācijai vajadzētu būt skatītai kātādai tikai attiecībā uz ķermeņu formām, jo īstenībā valda apziņa, ganiekšup, gan ārpus ķermeņiem.

Prāts ir piecu vitālo enerģiju13, paņca-prāna, iznākums. Tas

13 Hinduisma filozofijā prāna (Sanskritā “elpa”), pirmatnējā enerģija jeb dzīvības elpa, sadala sevi pieckārt. “Kā karalis ieceļ ierēdņus, lai tie valdītu pār dažādām savas karaļvalsts daļām, tā prāna sevi asociē ar četrām citām prānām, katra ir daļa no tās, un katrai ir sava funkcija” (Prasna Upanišad) Četras pārējās prānas ir apāna, samāna, vijāna un udāna. Prānas ir būtiskā enerģijas daļa tādās fizioloģiskās funkcijās kā elpošana, pārtikas gremošana un barības vielu uzsūkšana, ekskrēcija un dzemdēšana.

72

m

cildinās no un tīksminās par iespaidiem – samskārām – kas tieksaņemti no ārpuses caur ķermeņa maņām. Bet prāts var sevi attīrītviedo un svēto kompānijā, kuri šim nolūkam iesaka svēto Dievavārdu skaitīšanas praksi, grēku nožēlošanu, utt.

Tas ir dabīgs fenomens, ka tīrais dinamiskais Brahman kāapģērbus velkā dažādus ķermeņus un tad caur tiem funkcionē. Šīrezultātā rodas pasaules uztvere caur šo ķermeņu maņām. Bet šajādarījumā iekšup mājojošais princips – t.i., esības sajūta – apskaujķermeni kā sevi, un rīkojas, atbildot ķermeņa diktātam un prasībām.Bet par spīti visiem sarežģījumiem un modifikācijām, esības sajūtapaliek nemainīga sev raksturīgajā dabā. Kolīdz šis tīrais dinamiskaisBrahman, kas ir ķermeņa funkcionēšanas motivējošais spēks, atņemstimulu, ķermenis sabojājas, notiek tā sauktā “nāve”.

Tātad apziņa nekur neaiziet; tikai tās funkcionēšana caur “beigto”ķermeni tad un tur izdziest, un tīrais dinamiskais Brahman paliekneiespaidots.

Tikmēr, kamēr ķermenī mājojošā būšanas sajūta jeb apziņanerealizē savu patieso dabu, tai būs nolemts identificēties ar ķermeniun visām tā darbībām, uzstājot par darītāju. Bet šīs uzstāšanasrezultātā tā tiek pakļauta intensīvām ciešanām, kad ķermenisdisintegrējas un tuvojas nāvei.

Veselā ķermenī dzīvības elpa tiek skaidri sajusta. Bet, kad notieknāve, dzīvības elpa pamet ķermeni un momentāni apstājas kustība.Tomēr, Brahman gadījumā, vispār nav jautājuma par kustību, un tasturpina būt visuresošs. Punkts, kas ir skaidri jāsaprot, ir, ka, kad mirstķermenis, šis pamatprincips – tīrais Brahman – neaiziet un nekurnedodas kā individuāla vienība, jo tas vienkārši vienmēr piepildavisu un ir visur. Bet ķermeņa “nāves” mirklī tā izpausme caur toķermeni norimstas tikai tad un tur.

Kad tiek spēlēts mūzikas instruments, no tā izstarojošā skaņapiepilda telpu visapkārt. Bet, mirklī, kad instrumentu beidz spēlēt,skaņa nekur neaiziet; tā rimstas un nonāk savās beigās.

Pašreiz šis ķermenis ir piecu elementu produkts. Šie elementi ir

73

radīti no ātmana. Bet kā tiek atpazīts ātmans? Saprotot zināšanu “esesmu” - ātmā-džnāna. Tieši tā pat kā telpa ir visuresoša, tā arīzināšana “es esmu” ir visuresoša, neierobežota un bezgalīga. Cikdīvaini, tāds augstākais princips tiek uzskatīts par ķermeni! Visasciešanas ir šīs pārprastās identitātes dēļ. Ja tu tai izrādīsi augstākocieņu, ar tevi nenotiks ne ciešanas, ne nāve.

Dzimšana un nāve ir baumas. Piedzimšana norāda uz ķermeņapiedzimšanu; tas ir izveidots no pārtikas sulām. Ātmanam nepastāviešanas ķermenī jautājums, jo tas jau ir visur, kā debesis. Ja ķermenisir vesels, tā funkcionēšana uzsāksies dabiski ātmana-principaizplatības dēļ. Šis princips ir nemirstīgs un neiznīcināms. Ja tu gribigūt tā garšu, saproti kārtīgi, ka tas nav nekas cits kā tava zināšana “tuesi”, esības pieskāriens. Neaizmirsti šo pamatprincipu.

Šis varenais princips – ātmans – paliek jebkādu darbību, ko tudari no ķermeņa-identitātes, neskarts. Tomēr “es-esmu-sajūtas”pieskāriens parādās tikai tad, kad ir pieejams ķermenis. Kad tu saki“Es esmu ļoti stiprs un vesels”, tas nozīmē, ka, lai ķermeni padarītustipru, tu esi patērējis un pārstrādājis daudz veselīgas pārtikas. Betķermenis nav tava esamības sajūta. Pat, ja tas ir spēcīgs, tam katrudienu ir jābūt atjaunotam ar ēdienu un ūdeni. Dzīvības elpa bezlūpām un mēles sagremo un sūc no ķermeņa pārtikas esences, kamērprāts dzied slavas iespaidiem, kurus tas ir savācis no ārpuses caurķermeņa maņām. Un tu savukārt jūties, ka tu visas šīs darbības dari,un tu uzsaki tās par “savām”.

Sauksim esamības sajūtu par gunu – t.i., īpašību jeb džnānu – kasnozīmē zināšanu “es esmu”. Šī guna jeb džnāna vienmēr latentieksistē pārtikas elementā. Tāpēc, kad vien ir pieejama pārtikas-forma, sevi manifestē šī latentā īpašība – iesākumā kustībā unpulsācijā, pēc tam kā prāts.

Šo augstāko visuresošo principu, kura izpausme caur ķermenitiek saukta par gunu, Vēdās sauc par saguņabrahman. Šim vārdam irvairākas nozīmes – “mīlestība būt”, esības sajūta, esamība, utt. Šimstāvoklim nav formas vai veidola, pat prātam nav veidola. Tikai

74

pārtikas-ķermenim ir forma.Tas ir tieši šis princips, kas no pūstoša ķermeņa izpaužas kā tārpi

un baktērijas. Vienmēr, kad ārā tiek izmesta pārtika un tiek ļauts taipūt, tu tajā atradīsi dzīvas formas, rāpojošas iekšā un ārā. Dzīvi-dodošais, dinamiskais saguņabrahman animē pārtikas-formas, kadvien ir tādi apstākļi; bet tā izpausme ir atšķirīga atkarībā no formām.Tāpēc mēs atpazīstam šos tārpus, insektus, putnus, dzīvniekus, utt.pēc pašas viņu formas.

Pašam saguņabrahman, kad tas ir manifestēts caur cilvēkaķermeni, ir potenciāls aizvest meklētāju līdz Augstākajam, ja vien tastiek saprasts un realizēts pareizi. Un saguņabrahman nav nekas citskā tava esamības sajūta un tā mājo katrā cilvēka ķermeni. Esot šajāstāvoklī, tiks transcendēta piedzimšana un nāve. Šim iemeslam tevnav jāpraktizē nekādi rituāli vai garīgās disciplīnas. Tikai esi pirmsprāta, tikai esi.

Daudzi cilvēki garīguma vārdā ir aizņemti ar askēzēm, svētovārdu čantošanu, svētceļojumiem un citām disciplīnām savasglābšanās labad. Lai viņi dara, ko viņi grib. Iespējams, viņiem irjāattīra savu iepriekšējo dzīvju grēki, kā tas ir viņu prārabdhā.

Ja tev sanāk tikties ar viedo, kurš ir realizējis savu patieso dabu,tev neliks neko darīt garīgo disciplīnu veidā. Šis ir tāpēc, ka caursavām mācībām viņš tev atklās tavu patieso dabu, kā pieliekot tavāpriekšā spoguli.

Daudzi tā sauktie viedie braukā no vienas vietas uz otru, izplatotsavas garīgās zināšanas. Bet kāpēc man būtu jāklaiņo apkārt unkurp? Manā stāvoklī es esmu visur. Šo arī tu realizēsi, kad mājosizināšanā “es esmu”.

Tu dodies pie sava onkuļa vai brālēna, jo tu ar viņiem esi saistītscaur savu ķermeni. Bet, ja tu esi visur, kāpēc tev būtu jāstaigāapkārt? Ja tu pilnībā uzsūc to, ko esmu teicis, tev vairs nebūsvajadzīgas nekādas garīgās disciplīnas.

Ar šo sapratni tu novērosi un secināsi to, ka, lai kādas garīgās vaipasaulīgās aktivitātes caur tevi notiktu, tās ir tikai izklaide laika

75

pavadīšanai, un ka tā ir tikai manifestētā dinamiskā principa – maijas– funkcionēšana.

Mājot zināšanā “es esmu” ir patiesa reliģija – svadharma. Bet tāvietā, lai tai sekotu, tu izvēlējies būt nereliģiozs, padodoties savukoncepciju diktātam, kas noveda tevi pie pārliecības, ka tu esiķermenis. Šis pārpratums ir devis tikai nāves bailes.

Ja tavam ķermenim netiek piegādāta pārtika, tas paliks vājāks unvājāks, un vienu dienu tava dzīvības elpa atstās ķermeni. Cilvēki tevipaziņos par beigtu, bet tev šīs informācijas nebūs. Varētu būt, ka tuesi grēcinieks, bet tas ir tikai attiecībā pret tavu identitāti kā ķermeni;tā arī nāve attiecas uz tavu ķermeņa identitāti.

Lūdzu, aptver šo kārtīgi, ka Tu – Absolūts – bez ķermeņaidentitātes esi pilnīgs, perfekts un Nedzimušais. Bet tevi apsūdzmiljoniem piedzimšanās iepriekšējās dzīvēs. Šajā sakarībā vai tuvarētu man pateikt par kaut vienu no tavām iepriekšējām dzīvēm, jatu atceries? Nerunā, ko runā citi, bet runā godīgi pats par sevi, tikaino tiešas pieredzes. Īstenībā tev nekad nav bijusi dzimšana. Dažādasformas parādās un izzūd piecu-elementu spēles rezultātā. Kur un kasšajā spēlē esi tu? Un kur ir šis tevis nākšanas un iešanas jautājums?Kas ir tās reliģijas un kulti? Vai tā nav tikai jauku ideju izplatīšanās,koncepciju, kas ienāca galvā viedajiem un praviešiem? Un šis varējatā notikt, jo viedie un pravieši iesākumā atpazina esamības sajūtu.Tad viņi meditēja un mājoja tajā, un beigās transcendēja to, novedotpie beigu realizācijas. Pēc tam, lai kādas zināšanas no viņiem būtuspontāni nākušas, tās kļuva par reliģijām un sekotāju kultiem viņudziļās emocionālās iesaistīšanās dēļ.

Vissvarīgākais fakts, kas būtu jāsaprot, ir tikai šis. Ja ir esībaspieskāriens, tad viss ir. Ja nav esības, pasaules nav, kosmosa nav, unnekā tur nav.

Vai tev tagad ir kādi jautājumi?

Jautātājs: Tu runāji par esību, ko uztur pārtikas-ķermenis, un pardinamisko manifestēto apziņu. Vai tie ir viens un tas pats?

76

M: Abi nozīmē vienu un to pašu. Šim principam nav ne formas, neveidola, tieši kā dzīvības elpai nav formas, kas tomēr ir dinamiska unpulsējoša. Dzīvības elpa ir vienīgā, kas ķermeni animē, un tādarbosies tikmēr, kamēr ķermenis ir vesels.

Lai kas tiktu redzēts un uztverts, tas pastāvīgi ir radīšanās uniznīkšanas stāvoklī, bet Tu savā patiesajā dabā esi nedzimis unneiznīcināms. Kamēr tu nerealizē savu patieso dabu, tev miera nebūs.

Vienalga, cik tu censtos gūt jebkādus pasaulīgos labumus, tiembūs lemts iet; tas tā arī ir ar tavām dažādajām identitātēm. Pat ja tuseko jebkādai reliģijai cerībā gūt kaut ko pastāvīgu no ārpuses, tubūsi rūgti vīlies. Galvenais patiesa garīguma nolūks ir pilnībāatbrīvot sevi no konceptiem un nosacītības.

Sekojot jebkādai reliģijai, kultam vai pārliecībai, cilvēksneizbēgami kļūst nosacīts, jo ir pienākums pieņemt un sekot todisciplīnām, gan fiziskām, gan mentālām. Varētu uz kādu brīdi būtgūts mazliet miers, bet tāds miers nepaliks uz ilgu. Tavā patiesajādabā tu esi konceptu zinātājs, tāpēc pirms tiem.

J: Uz zemes guļ beigts ķermenis. Un, jo manifestētais Brahman irvisur, tas nevarētu būt atstājis ķermeni. Tad kas ir tas princips, kasatstāja ķermeni, padarot to par beigtu?

M: Šīs diskusijas nolūkam uzskatīsim Brahman kā par telpu. Vaitelpa var būt ieslogota ķermenī? Tālāk saki man, kur visuresošajātelpā sākās (tā ķermeņa) nāve? Vai tas ir iespējams?

Kas tas par jautājumu? Labāk pārfrāzē to, lai var saprast.

J: Dzīvā ķermenī ir jābūt kaut kam vēl citam bez telpas!

M: Citam bez telpas?

J: Telpa tur ir.

M: Telpā bija pārtikas kaudze, un no tās pārtikas formējās ķermenis.Manifestētais Brahman, kuru mēs nosaucām par telpu, izpauž sevicaur veselu pārtikas-ķermeni. Tu sliecies to saukt par ātmanu. Bet

77

ātmans netiek radīts kā ķermenis; tas ir nedzimušais princips,Brahman.

J: Ā, tas nozīmē, ka ātmans nekad netiek radīts!

M: Pavisam noteikti, ātmanam nav piedzimšanas. Ķermenis kopā ardzīvības elpu funkcionē tieši caur visuresošo Brahman. Un tad tuinterpretē šo procesu kā ātmana piedzimšanu.

Šī stāstīšana ir tikai tiem, kuriem ir patiesa degsme saprastgarīgumu. Tiem, kuri grib labāk dzīvot savas dzīves, tiek ieteiktspielūgt dažādus dievus.

Kad kopā funkcionē vesels ķermenis un dzīvības elpa (prāna),sevi izpauž esības sajūta, liekot strādāt ķermeņa daļām un maņām. Šīizpausme ir sludinājums, kas paziņo augstākā principa – Absolūta,Parabrahman – mūžīgo eksistenci. Kad ķermenis mirst, izzūd esībassajūta, un šī Absolūta sludinājuma caur ķermeni vairs nav; tomērAbsolūts turpina valdīt kā vienmēr.

J: To es arī gribēju zināt.

M: Guru meklētājam deva padomu: “Skaties atpakaļ”. Unvientiesīgais meklētājs skatījās atpakaļ, uztverot šo pavēli burtiski,tāpēc guru viņam atkal teica: “Saproti nozīmi, kas ir zem vārdiem.Saproti savu stāvokli pirms pašreizējā. Ej uz avotu. Skaties atpakaļ.Atkāpies.”

Tu pieņem konceptu un apstājies pie tā. Tādējādi tavs garīgaisprogress stagnē konceptuālā līmenī.

Tu norādīji savu identitāti dažādos tavas dzīves posmos ar tādiemvārdiem kā “bērns”, “zēns”, “jauneklis”, “vīrietis brieduma gados”utt. Bet kāda konceptuāla identitāte ir palikusi tev uzticama? Visasšīs identitātes laika gaitā izrādās iluzoras. Pat pats princips, kas irzem identitātēm, kas ir esamības sajūta, izrādīsies iluzors. Jo tas irparādījies, tam ir jāizzūd; tāpēc tas ir pagaidu un laika ierobežots.Bet esamības zinātājs ir mūžīgais Absolūts.

Lai ko tu pieredzi, tas ir neperfekts. Tomēr tu turpināsi kaut kādu

78

garīgo praksi, jo prāts tev neatļaus būt klusam.Zināšanu gūšanas nolūkiem un lai zinātu Brahman, tu uz kaut ko

meditē. Bet kas kā meditētājam ir tava identitāte? Tu neesi nemeditācija, ne meditācijas objekts. Lai kas tas būtu, Tu, kas iratstatus no meditācijas un tās objekta, esi Perfektais, Veselums,Mūžīgais-Absolūts.

1980. gada 2. februāris

79

10. KUR VIEN IR PĀRTIKA, TUR MĀJO TAS

Jautātājs: Man apziņa parādās un izzūd.

Maharadž: Tu melo. Kā tu vari zināt, ka apziņas nav?Tikai miegā apziņas nav. No pamošanās brīža līdzaizmigšanai tur ir apziņa. Vienmēr, kad tu vēro kādu

objektu, tur ir jābūt prātam, lai to interpretētu. Līdz ar apziņu tur irprāts, lai uztvertu.

J: Kad objekts tiek redzēts, notiek vērošana. Es nezinu kā man šīvērošana būtu jāsauc.

M: Bez prāta nevar būt nekādas vērošanas. Tas var notikt tikai tad,kad eksistē prāta objekti, kas pamatojas apziņas klātbūtnē. Primārāvērošana notiek ar apziņu, prāta sfērā. Visas aktivitātes notiek arprātu un intelektu, un tā vērošana notiek ar Sevi.

Ja apziņa turas pie ķermeņa kā pie savas identitātes, patiesāszināšanas nekad tev neuzausīs. Pašam tiek iedota ķermeņa maska –tāpēc arī visas likstas.

J: Ir daudzi guru un daudzi ceļi. Kā mums izvēlēties pareizu guru unpareizu ceļu?

M: Šurp nāk daudzi. Un daudzi no viņiem pārsvarā ir ieinteresētitēmās, kas saistās ar ķermeni un prātu, bet es tajās tēmās neesmuieinteresēts. Reti kāds grib Sevis zināšanu. Manas pašreizējās tēmassaturs ir: Lai kas aizietu, tas neizgaist un nemirst, bet izklīst unmanifestē multiplicitātē. Kaut apziņa atstāj ķermeni, tā paliekbagātīgi, visur un manifestēta.

Manifestētajā pasaulē avatāri un sabiedriskie darbiniekitūkstošiem gadu ir mēģinājuši ieviest izmaiņas. Bet par spīti viņukolektīvajiem pūliņiem nav bijuši nekādi uzlabojumi. Cilvēkabūtnēm visām ir vienāda veida prāts un intelekts, kuros viņi ievilkti

80

j

un iepinušies. Bet tajā stāvoklī nav iespējami nekādi uzlabojumi. Esvienmēr esmu ar to pamata principu fonā. Nezinot viss notiek uz tāfona, no tā principa. Persona parasti ir iesaistījusies aktivitātēs, kurasvarētu tikt uzskatītas par labām vai sliktām, bet īstenībā ir tikaimentāla nodarbe.

Vis cenšas aizsargāt un paturēt laika faktoru – t.i., apziņu.Tikmēr, kamēr ir laiks, ir apziņa; un laiks ir tikmēr, kamēr irķermenis.

Kad dzīve ir galā, laiks vairs nav. Kad laika vairs nav, apziņasnav. Kad reiz tu realizē, ka tu neesi ķermenis, tad vairs navpievilcības uz manifestāciju.

Kad ir nostiprinājusies stingra pārliecība, ka tu neesi ķermenis,uzvedība kļūst tādi pati kā pieciem elementiem, neuzstājot uz savuieguldījumu, jo lietas notiek vienkārši pašas par sevi. Tādam nevarbūt ne vajadzību, ne prasību.

Daudzi cilvēki, kas tērpušies garīgās attieksmēs, nedomāatteikties no savas ķermeniskās identitātes. Garīguma vārdā viņiturpina sekot savām pārliecībām, ticībām un disciplīnām. Bet viņineatmet savu loloto identitāti, ne arī viņi iet iekšup uz Sevi. Visas tāsdažādās maskas, kas tiek pieņemtas, ir prāta īpašības – tā dažādāstieksmes, tendences – un ne Paša īpašības. Daudzi cilvēki mainapārliecības, kā citi maina sievas, kad tā diktē viņu prāti.

Kad kāvējs sasniedz realizētu stāvokli, viņš turpina savudzīvnieku slaktēšanas arodu, jo viņš zina, ka tā ir tikai ķermeņafunkcija, bet viņš nav ķermenis un prāts. Viņam par nav vajadzīgsDievs, ne arī Brahman zināšana.

Kad reiz tu realizē, ka tu neesi ķermenis un prāts, tev navvajadzību un prasību; tad tu esi viens ar manifestēto apziņu. Drīzumātu neesi pat vairs apziņa, kad tu mājo Augstākajā, beigāstranscendējot arī apziņu. Manifestētā apziņa ir Brahman.

Kad reiz stabilizējies Brahmanā, Brahmana – t.i., Sevis –zināšanai vairs nav nekāda pielietojuma. Kāds Brahmanam varētubūt Brahmana pielietojums? Tāpēc Es, Brahman, nedaru neko un

81

man nevajag neko šajā videhisthiti, no ķermeņa brīvajā stāvoklī. Tajāstāvoklī nav augšas, nav lejas; nav reāla, nav nereāla; nav iekšup, navārpus un nav nekāda veida dimensiju.

Garīguma vārdā cilvēki kā savu reliģiju pieņem konkrētaspārliecības un koncepcijas un attīsta lepnumu. Vēlāk viņi no visa tāatsakās un pieņem citu pārliecību, utt. Beigās viņi nekad nezina, kadviņu ķermeņi atkrīt.

Pašreiz tu liec savu ticību ķermenī. Kad tu atsakies no šīs ticības,tu esi Brahman – manifestētais princips. Bhagavāns Krišņa teica,“Atceries mani, es vienmēr esmu šeit.” Kas ir tas Krišņas stāvoklis?Viņš ir pāri ķermeņa-prāta stāvoklim; tas nozīmē, viņš ir apziņa.Tālāk Krišņa kā Absolūts ir arī apziņas liecinieks; tātad, kad kāds parviņu runā, tas ir tikai par mūžīgo principu. Tādējādi domājot, tas kasveltījies, mājo mūžībā. Tāpēc Krišņa saka, “Atceries mani, atceriesmani.” Neizmanto savu identitāti ar ķermeni, bet kā vien vajagizmanto ķermeni.

Kaut arī esība mājo ķermenī, tā atraida ķermeni kā “es neesmutas”. Es, Krišņas stāvoklī, nepiederu pie hinduisma, kristietības vaimusulmaņu ticības. Kāpēc? Jo es neesmu ķermenis, un tāpēc es esmugan hinduistā, gan kristietī, gan musulmanī – katrā un visā. Atvedman musulmani vai kristieti bez ķermeņa. Vai vari atvest kaut kotādu? Visas reliģijas un pārliecības ir ķermeņa-prāta līmenī. Vai irkaut kas tāds kā hinduisma, kristiešu vai musulmaņu princips, kasmājotu pārtikā, ko mēs kultivējam un ēdam? Tātad ēdiens nedodnekādu reliģisku barības vielu, lai norādītu uz personas reliģiju.Tradicionāli musulmaņa pārtikas-ķermeņa bērns tiek uzskatīts parmusulmani. Tā tas arī ir ar hinduistu. Jo vecāki sevi sauc parhinduistiem vai musulmaņiem, viņi uzspiež savu konkrēto reliģijusavām atvasēm. Vai pārtikā – piecu elementu produktā – varētu būtkāda reliģija, pārliecība vai ticība?

Vienā un tajā pašā ēšanas iestādē paēd dažādu ticību cilvēki. Betmirklī, kad pārtika ir ķermeņa patērēta, tai tiek iedots attiecīgāpārtikas-ķermeņa reliģiskais status. Cik dīvaini!

82

Pārtikā iebūvēti un snaudoši jau pastāv “es-esmu-kvalitātes”sajūta. Kad pārtika ir patērēta un uzsūkta ķermenī, “es-esmu-kvalitāte” sevi manifestē.

Līdz ar ķermeņa parādīšanos tiek sajusta nepieciešamība dotvārdu. Mēs dodam vārdu, lai identificētu to ķermeni, un tad patsvārds tiek uzskatīts par personu. Ar ķermeni parādās forma, un arformu – vārds, ar ko to identificēt. Bet cik dīvaini, vārds pats tiekuzskatīts par pašu personu!

Pasaule ir pilna bērnu. Īstenībā viņi ir pārtikas radījumi, un bērni,kam vēl būs jāpiedzimst, jau ir pastāvoši pārtikas esencē, kaut vēllatentā stāvoklī. Kad pārtikas esence ieņem formu, tā manifestēķermeni, un ķermenis gādā uzturu iekšupmājojošajam “es esmu”principam. Tieši kā piens, kas no pudelītes tiek bērna zīsts, tā noķermeņa esība patērē pārtikas esenci. Tā visu dienu tiek šī “es-esmu-principa” ēsta un gremota. Ar šo sapratni mums būtu jārealizē, kamēs neesam ķermenis. Šī ir atbrīvošanās un realizācija.

Visi jūs tagad klusējiet. Kāpēc? Jo jums tiek dzēsta pašreizējāidentitāte, jūsu pārliecība, ka esiet ķermenis un prāts. Tāpēc jūsneesat spējīgi uzdot jautājumus.

Manā gadījumā ķermeņa-prāta vērošana vienkārši notiek, Tagadiedomājies, kaut kāda iemesla dēļ tiek sajusta sāpe. Kurš to saprot?Tā ir apziņa, kas ir pārtikas-esences ķermeņa uzturēta. Ar “apziņu”es domāju tikai universālo apziņu. Bet apziņas liecinieks iraugstākais princips – Absolūts.

Pārtikas-esences ķermeņa smarža jeb saldums ir zināšana “esesmu”. Tai nav ne vārda, ne formas. Tas ir “es mīlu” stāvoklis, “es”-garša. Bet no tava ķermeņa-prāta stāvokļa tu dosies svētceļojumos unpie dažādiem guru. Tikmēr, kamēr apziņa ir tur, tā dūkšana turpinās,un kurš šo dūkšanu dara? Princips, kurš dūc un saka “es esmu, esesmu”, pats ir tavs guru.

Ja tu uzsūc to, ko es saku, un saproti šo guru, apziņu, un mājo tur,tu būsi sevi-realizējis. Tad vairs nekādi rituāli, disciplīnas ungarīgums nebūs nepieciešami. Vai tev ir skaidrs, kas tiek saukts par

83

“guru”? Tā ir “es-esmu-kvalitātes” sajūta.Veltīšanās pieejā tiek ieteikta pielūgšana. Rituālā no sākuma tiek

pagatavota prasāda, kas ir ēdiens, ko piedāvā pielūgtajai dievībai.Pirms dievības izsaukšanas, iezvanot zvanu, ir jābūt gatavaiprasādai, jo Dievs tiek uzturēts no pārtikas, un Dievs nav nekas citskā apziņa, kas ir atkarīga no pārtikas.

Reiz kāds māceklis, kurš bija iemācījies atgriešanas nomirušajiem mākslu, iedams pa mežu, uz takas ieraudzīja kaulu. Viņšsajutās, ka vajadzētu pārbaudīt savu prasmi uz šo kaulu, kas īstenībābija lauvas kauls. Tā viņš sāka čantot mantras un veikt attiecīgosrituālus. Bet aizmirsa par ziedojumu. Kauls materializējās lauvā, kasizskatījās pavisam izsalkusi. Tāpēc zvērs apskatījās visapkārt untuvumā neatrada neko ēdamu, mežonīgi norēcās un uzleca māceklim,un aprija viņu.

Vienmēr, kur ir pareizas kvalitātes pārtika un pieejama pareizaforma, un kad tajā funkcionē dzīvības elpa, caur to sevi manifestē“es-esmu-kvalitātes” princips. Šī “es-esmu-kvalitāte” ir Bhagavāns –dievišķais princips.

Manas klaiņošanas laikā, pēc sava guru satikšanas, reiz esapmeklēju kādu svētu vietu, sauktu par Pandharpuru. Šī vieta irslavena ar savu templi Dievam, Vithoba. Man toreiz bija nūja un, laiapsegtu sevi, man bija tikai lauvas ādas gabals. Toreiz es uzgājukādai krematorijai. Mani neinteresēja tempļu apmeklēšana, bet manpatika vērot tempļu arhitektūru, vairāk nekā statujas to iekšpusē.Krematorijas teritorijā stūrī sēdēja kāds kaulains vīrs. Ziņkāresmudināts, es viņam gāju klāt un izprašņāju: “O, sēr, kāpēc tu sēdišajā dieva pamestajā vietā?” Viņš atbildēja: “Kāpēc es te sēžu? Estiešām nezinu.”

“Vai tu neapmeklē Kunga Vithoba templi?” es viņam vaicāju.“Nē, kāpēc man tas būtu jādara?” bija viņa īsā atbilde.“Bet kā tu tiec pie ēdiena?” es vaicāju.“Nu tā nav problēma. Es ēdu ēdiena bumbas, ko atstāj kā

ziedojumus mirušajiem. Un, lai apsegtos, es izmantoju audumu, kurā

84

tiek ietīti beigtie ķermeņi.” Šādi viņš teica, kamēr es stāvēju pavisamapstulbis par viņa naivajām atbildēm, un viņš turpināja:

“Kāpēc man kaut kur būtu jāiet pēc savām vajadzībām? Lai kurbūtu ēdiens, tur mājo Tas.”

Šajos vārdos bija dziļa nozīme, un es sajutu, ka viņš bija garīgiļoti attīstīta dvēsele.

Kāpēc man kaut kur būtu jāiet? Kur vien ir pārtikas-forma kopāar dzīvības elpu, tur mājo “Dievišķais Princips”. Tāpēc es nekurneeju. Šis Dievišķais Princips tiek arī saukts par Bhagavānu, apziņu,esību, utt., un to slavē daudzos vārdos un nosaukumos.

Pēc sevis-realizācijas jebkāda rīcība, kas tiek viedā ķermeņaizpausta, ir spontāna un totāli nenosacīta. Viņi nevar tikt nekādudisciplīnu saistīti. Realizētu viedo varētu atrast gan nevīžīgā personā,kas vārtās krematorijas pelnos, gan spilveniem pilnā gultā karaļa pilī.Pēc aroda viņš varētu būt gan kāvējs, gan veiksmīgs uzņēmējs.Tomēr realizējušais, transcendējis esības sfēru, vienmēr mājoMūžīgajā Absolūtā.

1980. gada 4. februāris

85

11. AUGSTĀKAJAM PAT NO AUGSTĀKĀ NAV NEKĀDAS JĒGAS

Jautātājs: Man izskatās, ka, kolīdz formā tiek iedvestadzīve, rodas apziņa, kas parādās kā apjausmas atspulgsmatērijā. Vai tam nebūtu jābūt otrādāk?

Maharadž: Lai ko tu teiktu, ar to viss ir kārtībā noķermeņa-prāta stāvokļa. Kad no ķermeņa-prāta stāvokļa tiek iztīrītaesamības sajūta, tad tā ir universāla. Šis ir avots piecu elementu, trīsgunu radīšanai, kam seko augu un dzīvnieku valstības.

J: Augos ir prāna, dzīvības spēks. Vai arī augos ir apziņa?

M: Viss, kas tiek redzēts un uztverts telpā, ir apziņas radījums un irpiepildīts ar to. Visa radītā formu pasaule beigās saplūdīs telpā. Noķermeniskā skata punkta visas formas izskatās kā atšķirtas vienības.Bet apziņas līmenī tās ir manifestējusi apziņa un nav atšķirtas.

Kad tu garīgi progresēsi, tu realizēsi, ka universa avots ir tikaitava apziņa. Pašreiz tu esi saraustītā intelekta tvērienā savasidentitātes ar ķermeni dēļ; tāpēc tu neesi spējīgs saprast. Jebkādaszināšanas, ko tu tagad vāc, ir no šīs identitātes, bet tās nav patiesaszināšanas. Bet, kad tev ir zināšanas par to “kas tu esi”, tu sapratīsi, kapati pasaule un universs ir tavas apziņas kripatas saturēti. Šajā posmātu būsi transcendējis savu ķermeņa-prāta sajūtu. Bet šodien, lai kādaszināšanas tu gūtu, tās ir caur tavu stingro ticību, ka tu esi ķermenis-prāts.

Kad tu “iekšējo” pasauli redzi kā kaut ko ārēju, tu to sauc par“sapni”. Bet kas tas ir, kas tiek uztverts iekšpusē? Tas ir tavassajūtas, ka “tu esi”, tavas apziņas, saturēts. Precīzi tas pats processnotiek arī nomodas stāvoklī.

Tava apziņa, klātbūtnes sajūta, ir tieši tā čaula, kurā plešasnomodas un miega pasaules.

Šāda ir patiesā lietu būtība. Bet tu pieņem visu, ko tu redzi ar

86

j

savu ķermeņa sajūtu; un, lai ko tu uztvertu, tas ir caur neadekvātotava ierobežotā intelekta mērauklu. Lai kas būtu redzams vaiuztverams, tas ir tikai telpas iznākums. Kad tas viss pazūd, atkalvalda telpa. Kad tava pasaule no telpas un laikā kļūst konkrēta,ērtības labad tu to visu sauc dažādos vārdos un nosaukumos, laivarētu veikt savus ikdienas darbus. Īstenībā neeksistē tādu vārdu unnosaukumu. Nekam no tādiem radījumiem pašam par sevi nav nenoteiktas, esošas formas, ne individualitātes.

Lai šo realizētu, tev ir jāsasniedz džnāna-joga, kas nozīmē: pašaiegrimšana Sevī. Atkal, džnāna-joga nozīmē taujāt, kā parādījās šī“es-esmu-kvalitāte” un pasaule. Realizēt, ka “es-esmu-kvalitāte” unpasaule ir viens, ir džnāna-joga. Šeit zināšanai “es esmu” ir jānorimstsevī pašā.

Bet viss, ko tu īstenībā gribi, ir paturēt savu ķermeņa-prāta sajūtuneskartu; tā tas nestrādās. Tāpēc realizācija, ka “es-esmu-kvalitāte”nozīmē manifestēto pasauli un universu, ir pats džnāna-jogaspiepildījums.

Kad parādās esamības sajūta, tai nav ķermeņa sajūtas. No tāsesamības sajūtas tiek radīts viss kosmoss. Tajā visā tev arī ir forma,bet tu ķermeni pieņem kā savu identitāti, un tad tu pasaulē kustiesapkārt un funkcionē. Princips, kas motivē un atdzīvina ķermeni, irtikai esamības sajūta, bet tas nav ķermenis. Visa šī spēle kosmosā unpasaulē funkcionē tikai apziņā, un beigās šī spēle saplūdīs apziņā.Apdomā šo, neidentificējoties ar ķermeni, tu, apziņa, zināsi, kapieņemt formu kā identitāti ir maija, ilūzija. Tātad apziņa ir pats visakosmosa sēklas-princips. Tas sastāv no dinamiskā dzīvības spēka,gunas, kas ir esamības kvalitāte, un no prānas, dzīvības elpas.Apziņa dod zināšanu, ka “tu esi”. Kad no sākuma parādās apziņa, tāir brīva no jebkādām identifikācijām ar “šo” vai “to”. Kaut arī tas irdinamiskais manifestētais princips, tas savas identificēšanās arķermeni dēļ cieš sāpes un baudas. Apziņa zina sevi caur sevi. Tikairetais realizēs, ka visa kosmosa manifestācija nāk no viņa sēklas-apziņas. No ātmā-joga, tikai vizva-joga – t.i., vienotība ar kosmosu –

87

tiek realizēta, kad savienojas ar sevi. Pats, mājojošs Sevī, ir džnāna-joga, kas ir bez-vārdu un bez-formas stāvoklis, bet vēlāk, lai kasmanifestētos, tas ieņem vārdu un formu. Ar zināšanu vākšanu vienneviens nevar sevi paziņot par džnānī. Džāna-jogam navnepieciešams neko zināt, jo viņš ir zināšana pati. Džnāna-joga iraugstākais stāvoklis garīgumā. Šajā stāvoklī nav individualitātes, jošis ir visur-esošais stāvoklis. Reti kāds jautās no šī skata punkta, unvēl retāk būs kāds, kurš atbildēs uz šiem jautājumiem.Individualitātes sajūta un vajadzības tiek sajustas pirms džnāna-joga.Bet pēc džnāna-jogas sasniegšanas, tu esi pāri vajadzībām unindividuālajai personībai. Kundalinī-jogas eksperti gozējas vīzijās unspējās, kas gūtas caur jogu, bet nerunās par kundalinī enerģijasavotu.

J: Es pilnīgi piekrītu, ka mums būtu jāsasniedz augstākais līmenis.Bet tu teici, ka no augstākā pēkšņi parādās “es-esmu-kvalitāte”.Tādējādi mēs esam pie totālas mistērijas saknes.

M: Kas ir tas, kas tev liek runāt par līmeņiem un domāt par augstākolīmeņu sasniegšanu?

Līmenis ir tikai koncepts. Atdalīšanās no Augstākā rezultātāradās primārais koncepts “es esmu”, un tam secīgi attīstījās visipārējie koncepti. Atdalītība nozīmē, ka pastāv cits, dualitāti.

J: Man likās, ka es dzirdēju tevi sakām, ka augstākajā līmenī ir totālaneatšķiramība. Vai tajā augstākajā līmenī ir arī totāla “es-esmu-kvalitāte”?

M: No “nezināšanas” parādās zināšana: šai zināšanai ir jārealizēpašai sevi. Kad mēs runājam, mums būtu jāizpēta, no kurienes rodasvaloda. Tā izdīgst no “es-esmu-kvalitātes” sajūtas, bet kas ir šīs “es-esmu-kvalitātes” avots?

Es īstenībā nerunāju; tikai tad, kad tas spontāni notiek, tad runasevi izpauž. Bet primārais notikums ir “es esmu” atgādinājums, nokura nāk valoda un runa. Tātad, kas ir šī “es-esmu-kvalitāte”?

88

Atceries, ka primārajā atgādinājumā “es esmu” eksistē visskosmoss un tavs ķermenis. Visi ķermeņi ir radīti no un tiek uzturētino (bioloģisko) materiālu esencēm, bet esamības sajūta ir ķermeņaesenču esence, satva-guna. Kas un no kurienes ir šī esamības sajūta?Šim ir jābūt kārtīgi izpētītam. Kad šis ir izdarīts, mājojot zināšanā“es esmu” – esamības sajūtā – notiks pārsteidzoša atklāsme, t.i., kano tevis paša sēklas-esamības tiek projicēts viss manifestētaisuniverss, ieskaitot tavu ķermeni. Šis augstākais un spēkpilnaisprincips, kaut pats bez formas un vārda, sajūtot “es esmu”, pēkšņiapskauj ķermeni un kļūmīgi pieņem šo kā sevis paša. Tas pieķerasķermeņa-identitātei tik ātri, ka tā paša neatkarīgās eksistences faktstiek viegli palaists garām.

Esības esence, kas ir dūcošais “es esmu”, ir priekšnosacījumsjebkādai ķermeņa funkcionēšanai. Kad persona ir slima un neatbilduz saucienu, esamības sajūta ir samiglota.

J: Vai vajadzētu pēc iespējas vairāk reizes aizmigt, lai nomodāpieredzētu “es-esmu-kvalitāti”?

M: “Es-esmu-kvalitāti” nevar pieredzēt vai atpazīt no ķermeņa-prātasajūtas. Tā ir “es-esmu-kvalitāte”, kas liek ķermenim un maņāmfunkcionēt un pieredzēt.

Tu esi diezgan gudrs; tagad saproti šo: ja tu domā, ka tu mirsti,tas parāda, ka tu vēl joprojām identificējies ar savu ķermeni, un katava zināšana “es esmu” vēl nav saplūdusi pati sevī, kas arī norādato, ka tu neesi sasniedzis džnāna-jogu.

Tavas garīgās zināšanas tādēļ garšo pēc netīrības. Kaut tu īstenībāesi manifestētā zināšana “es esmu”, tu turies pie ķermeņa kā piesevis. Šī ir tā netīrība. Mēs runājām par nāvi, kas ir dzīves beigupunkts; bet kā ar sākuma punktu, ar piedzimšanu? Pirmspiedzimšanas tu deviņus mēnešus biji dzemdē. Vai tev šī periodalaikā bija humkāra – esības dūkšana? Uzreiz pēc piedzimšanasiekšup mājojošā esība vēl nejūt sevi. Pēc dažiem mēnešiem sākasatpazīšana. Vēl vēlāk bērns sāk zināt dažādus objektus, tādus kā viņa

89

ķermenis un viņa māti, arī skaņas un vārdus. Šajā posmā caur mātiviņš zina savu vārdu un citas idejas.

Vai tu kā embrijs zināji sevi mātes dzemdē?

J: Bet tajā formā nebija apziņas.

M: Vai šo deviņu mēnešu dzemdē laikā tas sevi zināja?

J: Nē, bet tas tur bija.

M: Apziņa ir visuresoša, bet embrijā tā bija latentā stāvoklī, jo tasvēl nebija pilnīgi attīstījies ķermenis.

J: Bet embrijā tā bija.

M: Par ko ir strīds? Apziņa ir visur, tā ir ziedos, tevī, manī, visur!

J: Labi, labi, esmu sapratis.

M: Ko tu saprati?

J: Ka nav nekā cita, izņemot apziņu.

M: Nē, tas nav tas. Pareiza sapratne būs tad, kad tu realizēsi, ka laiko tu līdz šim būtu sapratis, tas ir aplams. Līdz ar džnāna-jogaspiepildījumu, viss, kas ir saprasts, ir padarīts par nereālu.

Tie tā sauktie viedie, kuri gozējās savās gūtajās spējās un tārezultātā gūtajos pagodinājumos, nav pilnībā realizējuši, jo viņumājošana Sevī nav pilnīga. Bērns, kurš bija nevainīgs, tiek barots aridejām, tieši kā tukšais televizora ekrāns rāda attēlus, kuri tiekpārraidīti no ārpuses. Bērna princips, kas ir apziņa, ir “ķīmiskaprocesa” rezultāts. Man patīk uz apziņu vērsties kā uz “ķīmisku”. BetTu augstākajā līmenī neesi tā “ķīmiskā viela”, kurā notiek pasaulesdrāma. Iedomājies, ka tu esi simts gadus vecs, kurš turas pie šīsatmiņas, ka viņš ir simts gadus vecs. Tā ir tā ķīmiskā viela.Piemēram, skaties uz mana guru attēlu tur uz sienas. Tagad, kuršturas pie tā mana guru attēla? Tā ir tās fotogrāfijas ķīmija.

90

Tagad šī “ķīmiskā viela” ķermenī turas pie identitātes un daraaktivitātes caur ķermeni. Es šo izpausmi saucu par “mehānisku”.

J: Bet fotogrāfijas “ķīmija” nevarētu būt paturējusi tava guru attēlu,ja viņš nebūtu tur bijis.

M: Bet kurš ir šis guru, un kur citur būtu šī atmiņa “es esmu” kā arītā “ķīmiskā viela”, ja Augstākais, t.i., Absolūts, nebūtu tur? Tikaimūžīgā Absolūta eksistence vien dara iespējamu apziņas parādīšanosun pasaules spēli, tātad pasaules spēle ir attēls, ko ir radījusi apziņa.

J: Vai universālā apziņa ir ieņēmusi Maharadž formu?

M: Tā apziņas kripata ir ieņēmusi universālās apziņas formu. Tāsattēls ir viss universs, tieši kā apziņas pieskāriens dziļā miegā attīstāssapņu pasaulē.

J: Vai tas nozīmē to, ka tu esi manā sapņu pasaulē?

M: Pirms norādīšanas uz “mani” kā uz “tevi”, izpēti, kas ir tas “tu”.Tieši kā bumerangs trāpa personai, kura to met, tevis paša jautājumsir atlecis atpakaļ pie tevis, tātad “tu” - kas tas ir? Un turklāt esneesmu ķermenis, pat ne tā “ķīmiskā viela”.

Šī “ķīmiskā viela” jeb apziņa tiek saukta arī par maha-tattva,mūlamaija, hiraņjagarbha, brahma-sūtra utt., bet visa šī summa irātmā-prem, Sevis mīlestība. Tas viens, kurš saprot un realizē maha-tattva, tiek saukts par “Mahatma”. Pieņemsim, tu varētu domāt, ka tuesi džnānī, bet, ja tu tā domā, tu esi tikai ignoranta persona.

J: Tad Apjausma ir visaugstākais termins. Izskatās, ka Apjausma irpāri esībai.

M: Jā, ar nosacījumu, ka Apjausma nejūt esību. Visa universazināšana saplūst tajā augstākajā stāvoklī. Lai kāda būtu kvalitatīvāmanifestācija, tā tiek saukta par Bhagavān. Visi nosaukumi unstatusi, kas tiek nosaukumu norādīti, un viss pārējais ir saplūdis

91

Nebūtībā. Īšvara, kas ir kļuvusi par vizvavišaija – t.i., universālomanifestāciju – ir kļuvusi par nirvišaija – t.i., tādu, kas ir pat bezsubjektivitātes. Šo var saprast tikai tie, kuri ir ārkārtīgi dedzīgi zinātsevis paša dabu. Lai kādu es dotu informāciju, tā ir par to dzirksteli,to apziņas kripatu, kas ir piegādājusi šo manifestēto universu. TurklātEs, Absolūts, neesmu tā kripata. Bet es nespēju dot nekāduinformāciju par Mani, Absolūtu. Ir bijuši tik daudzi kosmosu ununiversu sabrukumi, kā arī ir nākuši un gājuši laikmeti, bet Es,Absolūts, palieku neskarts, un mana valstība ir mūžīgi klusa.Iedomājies, tev tiek pajautāts, kas tu biji simts gadus atpakaļ? Tuatbildētu: “Es nebiju”. Tas nozīmē, es nebiju tāds kā “šis”, t.i., kāpašreizējais “es esmu”. Kurš (un kā) varētu pateikt “Es nebiju tāds kāšis”? Tas viens, kurš šo saka, vai viņš nebija tur? Tas viens, kurš bijapirms simts gadiem, nebija kā šis pašreizējais “es esmu”, bet viņšbija un ir tagad.

J: Viņš ir šis “Es”, Absolūts.

M: Ir jau labi, izmanto kādus vārdus un koncepcijas tu gribi unapmierini sevi. Kad es kādu nosaucu par “blēdi”, tas mani apmierina,un es arī saucu kādu par “Mahatmu”, jo tas mani apmierina. Kas tubiji simts gadus atpakaļ? Apdomā šo.

Kāpēc tu neizpēti ieņemšanas punktu un tās turpmāko attīstību?Tā vietā tu esi aizrāvies ar garīgajiem un pasaulīgajiem guvumiem.Tas nelīdzēs.

Augu sulās un ēdiena esencēs šī svarasa, zināšanas sajūta, unprārabdha, liktenis, jau eksistē latentā stāvoklī. Un ēdiena esenču unsulu pati esence ir esamības sajūta jeb zināšana “es esmu”.

J: Bet vai tas princips tur varētu būt bez prānas?

M: Kam tur vajadzētu būt bez prānas?

J: Vai tas ir ziedā?

M: Ne tikai ziedos, bet pat krāsā. Tas ir visur. Kas notiks pēc

92

klausīšanās zināšanās, ko es skaidroju? Tas, kurš saprot un uzsūc šīszināšanas, nonāks pie secinājuma, ka, lai kas būtu redzēts, dzirdēts,pieredzēts un iegūts, tas ir pilnīgi nelietderīgs un lieks. Beigāsnepaliks neviens, bet tikai niškāma Parabrahman, bez-vēlmjumūžīgais Absolūta stāvoklis. Mēs nodarbojamies ar tādām garīgāmdisciplīnām kā Dieva pielūgšanu, grēku nožēlošanu, džapa, utt., laigūtu kaut ko garīgu. Un, ja mērķis tiek sasniegts, tas būs niškāmaParabrahman, kas pierādīs, ka viss ir bezjēdzīgs. Pat augstākaisaugstākajam ir bezjēdzīgs. Šo stāvokli sauc arī par Pūrņa-brahman,Paramātman un Paramešvara. Tagad ej atpakaļ vienu dienu pirmstavas ieņemšanas. Tas arī ir Pūrņa-brahman stāvoklis; tad nebijavajadzību ne pēc kā.

J: Es mēģinu sekot savām domām un jūtām, bet es redzu, ka tās visulaiku mainās. Es zinu, ka šis mainīgais process notek pārinemainīgajam fonam manī. Vai šāda veida domāšana man būslietderīga?

M: Jā, tas būs lietderīgi, bet... Intelektuāli ar to viss ir kārtībā, betdomāšana ir nereāla. Ko tu domā ar nemainīgo? Kad varētu būtnemainīgais? Tikai tad, kad tu nezini “tu esi”... kad esamības sajūtapilnībā saplūst sevī. Vai tu nebiji nemainīgajā stāvoklī dienu pirmstavas ieņemšanas? No ķermeņa-prāta sajūtas tu visu vēro kā atdalītaslietas, tādas kā “es”, “tu”, “mēs”, “tie”, utt. Bet nemainīgajamAbsolūtam visa šī kosmosa un universa spēle notiek esamības cellē.Kāda identitāte ir palikusi nemainīga no bērnības līdz tavampašreizējam vecumam? Nekāda identitāte pasaulē nav spējīga palikttāda pati un nemainīga!

J: Es domāju, ka “Es princips” nemainās, ne tā?

M: Tavs “Es princips” vēl nav sapratis. Tas ir piecu-elementu spēlesprodukts, kas vienmēr ir mijiedarbības stāvoklī. Tad kā tu vari “es-esmu-kvalitāti” attiecināt uz Absolūta stāvokli? Tajā stāvoklī pilnīginav vietas piecu elementu spēlei! Tas ir stāvoklis bez atribūtiem.

93

Iedomājies, ka Absolūtam būtu mazītiņa “es-esmu-kvalitātes”sajūta, vai tam būtu rūpējis ieiet dzemdē?

J: Manas meditācijas laikā uzmanība ir uz apziņu pašu. Es redzu, kaes apjaušu to tīro apziņu, un tādējādi es tajā neesmu.

M: Tavs garīgais fons ir labs. Tu runā par tīru apziņu, kas irvisuresošā manifestācija un funkcionēšana. Un šajā stāvoklī notiekvērošana. Meditācijas piepildījums gulst pilnīgā manifestācijas kopāar esamības sajūtu izsvītrošanā. Tikmēr, kamēr tur ir guna, esamībassajūta, notiek vērošana. Mājošana ne-vērošanas stāvoklī ir advaitasstāvoklis, augstākais; tāpēc ir jābūt norītām visām pieredzēm,ieskaitot esamības sajūtu, kas ir primārā pieredze.

J: Kā teicu iepriekš, kad es apjaušu to tīro apziņu, tajā punktā esesmu pavisam neatkarīgs no sava ķermeņa un apstākļiem. Es jūtusevi, Absolūtu, kā tās apziņas avotu. Un aiz šīs apziņas, “Es” kāAbsolūts paliek klusā atpūtā.

M: Tu runā par apziņu, tagad pasaki man: Kas ir apziņas cēlonis? Kārezultāts tas ir, kā produkts?

Otrs apmeklētājs: Apziņa ir pārtikas produkts.

M: Jā, pārtikas esencē, šajā gunas kvalitātē mājo “es-esmu-kvalitātes” sajūta. Bet saproti kārtīgi, tu vai es no Absolūta skatapunkta neesam tā guna. Mēs, Absolūts, tikai uzdodamies par esību;kā Absolūts mēs neesam tā ķīmiskā viela “es esmu”.

Pirmais apmeklētājs: Vēlāk savā meditācijā es aizeju prom no savatīras apziņas apjausmas stāvokļa un atslīdu atpakaļ ķermeniskā unmentālā eksistencē. Šajā punktā es lūdzu tavu palīdzību.

M: Nedari neko, absolūti neko! Tikai esi, esi tikai zināšana “esesmu” un mājo tur.

Lai uzsūktu šo, meditē tikai uz esamību. Notver meditācijā

94

zināšanu “es esmu”. Šajā procesā notiek realizācija, ka “Es”,Absolūts, neesmu guna “es esmu”; tāpēc meditācijā nekam nav jābūtpaturētam atmiņā. Tomēr kaut kas rādīsies uz atmiņu ekrāna, bet esinenorūpējies; tikai esi, nedari neko. Meditācijā atturies no kaut kātveršanas; mirklī, kad tu to dari, attēlā ienāk cits, un tātad dualitāte.Nekas nav jādara. Tad visas tavas mīklas tiks atrisinātas unizgaisinātas. Mūlamaija – t.i., primārā ilūzija – atlaidīs tvērienu pārtevi un pazudīs.

Garīgumā nav peļņas vai zaudējumu, tāpēc nebūs arīpiedzimšanas un nāves jautājumu. Patiesībā tev nav tiešaspiedzimšanas pieredzes! Tas ir kaut kas tāds kā aplaupīšana, kasnotika Kalkutā, un par ko es, dzīvojošs Bombejā un nekad nebijisKalkutā, tieku apsūdzēts. Līdzīgi mani apsūdz ne tikai par šopiedzimšanu, bet arī par simtiem iepriekšējo dzīvju. Es neapjaušunevienu piedzimšanu; tikai mani “vecāki”, kurus es nekad nezināju,mani apsūdz ar šo piedzimšanu.

Šādā lietu kārtībā, vai tev nav kauns pieņemt savas piedzimšanasapsūdzību? Es tiku atbrīvots no visām tām iedomātajām apsūdzībām,kad es satiku savu sat-guru, kurš iededzināja gudrības lāpu unparādīja man manu patieso Nedzimušā dabu. Nedzimušā sfērā navvietas ne “es esmu”, ne saulei, ne mēnesim, ne zvaigznēm, nekosmosam, utt.

1980. gada 10. februāris

95

12. TAS, KAS TIEK UZTVERTS, NEESI TU

Jautātājs: Es lasīju “Es Esmu Tas” un ierados šurppats.

Maharadž: Vai izlasīji visu grāmatu?

J: Pirmo pusi esmu izlasījis pilnībā, otru pusi – daļēji.

M: Izlasījis grāmatu, vai tu nonāci pie sevis liecinieka stāvoklī?

J: Jā, es sapratu, bet es nejūtu to. Man nav prāta miera.

M: Vai tev ir kāda nojausma, kā tu esi savienots ar sevi?

J: Mazliet.

M: Vai tu vēlies uzdot kādus jautājumus?

J: Ne daudz, bet es būtu pateicīgs, ja man pateiktu, kā panāktmierīgu prātu.

M: Sevis, ātmana, dēļ tu caur ķermeni esi savienots ar pasauli. Patsnav nekas cits kā zināšana, ka “tu esi”. Meditē uz to principu, caurkuru tu zini “tu esi”, un kura dēļ tu pieredzi pasauli. Meditē uz šozināšanu “tu esi”, kas ir apziņa, un mājo tajā.

J: Bet nav tur koncentrēšanās.

M: Ignorē prātu tā, kā tu ignorē pūli, ko satiec uz ielas.

J: Es mēģināšu.

M: Patiesībā prāts ir universālais dinamiskais princips, bet mēs toierobežojam ķermeņa robežās un tad esam atkarīgi no tā – tāpēc arīvisas likstas. Iedomājies ūdeni Tansa ezerā. Tas ūdens pieder visaiBombejai. Vai mēs varam šo ūdeni piesavināties kā tavu vai manu?Līdzīgā veidā saproti, ka pats ir universāls. Bet tu to esi nosacījis,

96

j

sasaistot to ar ķermeni; tāpēc tu tiecies ar problēmām. Šis pats tieksaukts arī par Īšvara – Dievu – Universālo Principu. Ja tu turies pietā, pār tevi nāks dziļas zināšanas, un tu būsi mierā.

J: Es mēģinu uz to meditēt, bet prāts klaiņo turpu un šurpu. Ja esmēģināšu būt vienaldzīgs uz prātu, tas būs ilgs process.

M: Bet vai tu neesi jebkāda procesa sakne?

J: Visa sakne ir dzīve.

M: Jā, bet dzīves spēks ir universāls, ne personificēts. Kad reiz tu šorealizē, tev vairs nebūs likstu.

J: Tas tā ir, bet, kad prāts noklīst, man ir problēmas. Dažreiz es jūtu,ka dzīve ir universāla, bet reizēm tā kļūst individualizēta. Kā tikt nošī vaļā?

M: Tā runā parasti. Ūdens ir universāls, izmanto to, kad tev tas ir.Līdzīgi izmanto prātu savām vajadzībām un tad ļauj tam plūst pašampar sevi bez iejaukšanās un iesaistīšanās, kā upes plūsma, no kuras tuņem ūdeni tikai tad, kad tev vajag.

Manas runas ir domātas inteliģentiem cilvēkiem. [Saka vietējamapmeklētājam:] Kāpēc esi šurp atnācis? Tu šīs runas nesapratīsi; tutikai dziedi bhadžanus Dieva godāšanai.

Kāpēc es respektēju tos ārvalstu apmeklētājus? Viņi ir patiesimeklētāji, meklējoši Patiesību, bet viņi nav bijuši spējīgi to atrast. Esnovērtēju viņu patiesumu un dziļo degsmi saprast.

J: Viņi patiešām tiek tālu. Jebkādu tēmu, kurā tie iesaistās, viņiizpēta dziļi.

M: Kaut arī šie divi – mēs – te runājam, īstenībā viņu (šo divuvienību) šeit nav. Šī ir šodienas tēma. No sākuma neviena nav.Pēkšņi ir viens un tad divi. Runas tēma ir: Kā šie divi reducējas uzvienu un beigās uz neko? No nebūtības spontāni tiek sajusta

97

esamības sajūta – šis ir viens. Vēlāk, kad esamības sajūta zina “esesmu”, sākas dualitāte. Tad, kad ir radusies dualitāte, esamības sajūtaidentificējas ar formu, utt. Īstenībā runāt par esamības sajūtu kā“vienu” nav īsti pareizi. Šajā stāvoklī valda tikai esamības sajūta, tadkur ir nepieciešamība pat teikt “viens”? Līdz ar cita (dualitātes)parādīšanos abi, nr. 1 un nr. 2 parādās vienlaicīgi. Lai pateiktu “kautkas ir”, “es” ir jābūt pirmajam. Ja “es” nav, es nevaru pateikt “kautkas ir”. Tātad fundamentālais princips garīgumā ir tas, ka ir jābūt“es”, pirms var būt jebkas cits. Šis “es” ir esība, kas ir pirmā.

J: Tu teici, ka no sākuma ir “viens”, un vēlāk ir “neviens”.

M: Kad skatās sevī, t.i., kad mājo sevī, tad ir “neviens”.

J: Tomēr, kad kāds saplūst kopā, tad kāds arī paliek.

M: Kaut ko tādu teikt ir O.K. parastajā žargonā, bet īstenībā nekātāda nav.

J: Bet tu teici, ka dzīve ir mūžīga, tātad dzīve tur ir.

M: Bet ne indivīda dzīve; tas ir Absolūts, transcendējošs universāloapziņu.

J: Dzīve ir mūžīga, tas nozīme, ka dzīve tur ir uz visiem laikiem.

M: Jā, dzīves potenciāls ir vienmēr. Bet, kamēr nav pieejamaķermeņa-forma, nevar būt nekādas uztveršanas sajūtas. Kadķermenis pakrīt beigts, maņas nefunkcionē; tāpēc tai vienībainenotiek pasaules uztvere jeb zināšana.

Tikai tikmēr, kamēr darbojas maņas, ir iespējama pasaulesuztvere un zināšana. Tātad savā ziņā maņu funkciju neklātbūtne iratbrīvošanās. Vai tas nav tiesa?

Pašreiz es esmu dzīvs, un manas maņas un refleksi reaģē uzsituācijām. Beigta cilvēka maņas un refleksi nereaģē. Kadmanifestētajā universā ķermeņa formā tiek radīta iespēja maņu

98

uztverei un kustībām, tikai tad ir iespējama uztveramas pasauleseksistence. Galvenais punkts ir tas, ka, lai eksistētu universs, ir jābūtvērotājam ar funkcionējošiem maņu orgāniem. Prāts šos maņuuztvērumus interpretē un secina, ka pasaule eksistē. Tāpēc, japersonas maņu orgāni un prāts nestrādā, tad vērotāja pasauleneeksistē.

J: Bet redzes, dzirdes un taustes, u.c. maņas pieder ķermenim, nesev, ātmanam.

M: Bez ātmana maņas nevar funkcionēt. Bet tas atrodas ķermeņaesenču esencē. Kad tas iegrimst pats sevī, paliek tikai nirguna – bez-kvalitāšu Absolūts.

J: Ātmans var nomainīt ķermeņus.

M: Ātmanam nav ķermeņa, tad kā tas var tos nomainīt? Pašreiz tasuzskata, ka “es esmu” nozīmē tikai ķermeni.

J: Šajā materiālistiskajā pasaulē, kad mēs sakām “mēs”, mēsdomājam tikai ķermeni. Bet, ja manas kājas tiek amputētas, tās nomanis ir atdalītas. Tāpēc es jūtu, ka es kā tāds neesmu ķermenis.

M: Tas ir pareizi.

J: Tad ātmans ir kaut kas cits, ne ķermenis.

M: Ātmans nav indivīds, šim ir jābūt kārtīgi aptvertam. Ātmans jūtesamības sajūtu tikai caur ķermeni, kurā strādā maņas, savādākātmans sevi nejūt.

J: Vai, lai šo realizētu, man ir jāmeditē?

M: Jā, meditācija ir ļoti vajadzīga. Ja tu to vari darīt pastāvīgi, tas irlabi, bet ikdienas aktivitāšu dēļ tas ne vienmēr ir iespējams.Meditācija, ko dara agrās rīta stundās palīdz un ir efektīva. Bet tuvarētu to darīt, kad vien tev ir brīvs laiks. Meklētāji ar dziļām alkām

99

var meditēt jebkurā laikā. Sākumā meklētājam vajadzētu sēdētvienam, klusā vietā, ar pavisam atbrīvotu laiku šim nolūkam. Kadviņš meditācijā sasniedz stabilitāti, viņš var sēdēt jebkur, jebkad.Iedomājies, ka šāds uz priekšu pavirzījies meklētājs šeit sēžmeditācijā. Viņš būs pilnībā pazudis sevī. Viņa uzmanība būsfokusēta tikai uz uzmanību, un tā rezultātā viņš neapjautīs apkārtnotiekošo. Turklāt šādā stāvoklī viņam nekas nerādīsies. Meditācijaivajadzētu būt šādai kvalitātei. Iedomājies, ka kāds ir ļoti noraizējies,vai viņš manīs apkārt notiekošo?

Kad tu sēdi dziļā meditācijā, tava esamības sajūta ir pilnībāpiesātināta tikai ar “es esmu” zināšanu. Tādā stāvoklī tev intuitīvitiks atklāts, kā un kāpēc parādījās tava esamības sajūta.

J: To atklās esība?

M: Apziņa, esība, esamības sajūta, “es-esmu-kvalitāte”, visi tevī irviens un tas pats, pirms jebkādu vārdu parādīšanās.

Šis ir smalks moments, tāpēc mēģini to saprast skaidri. Kad essaku, “es nebiju” pirms ieņemšanas, es nebiju kā šis pašreizējais “esesmu”. Bet tam “es”, kurš varēja atpazīt šo, bija tur jābūt, lai spriestupar pašreizējā “es esmu” neklātbūtni.

Ķermeņa neesamības dēļ tam “es” pirms ieņemšanas nebijaesamības sajūtas jeb “es-esmu-kvalitātes” sajūtas. Līdz ar ķermeņaierašanos šim iepriekšējam “es” tiek pārklāta “es-esmu-kvalitātes”sajūta.

Šī “es-esmu-kvalitātes” sajūta meditācijā parādīs, kā un kāpēc tāir radusies. Tev ir jābūt pārņemtam ar šo ideju noskaidrot, kas ir šī“es-esmu-kvalitāte”, tieši kā tu nerimsties, līdz tu neatrodi, nokurienes nāk kaut kāda smaka. Piemēram, ja ir riebīga smaka, tev būsjāiet uz turieni, no kurienes tā nāk; un, kad tu atradīsi, ka tā irsapuvusi žurka, tev būs jātiek vaļā no tās žurkas, lai tiktu vaļā nosmakas. Līdzīgi, ja tavā virzienā nāk jauka smarža, tu vēlēsies atrastto ziedu. Tev ir jāiet uz šīs “es-esmu-kvalitātes” smaržas avotu unjānoskaidro tās “kā un kāpēc”.

100

J: Kā to notvert?

M: Princips, kas liek rasties šai “es-esmu-kvalitātes” smaržai, tieksaukts par Bhagavān-vasudeva – dievs, kurš dod smaržu. Tas, kuršgūst šo smaržu, par katru cenu to grib saglabāt.

J: Kā tajā stāvoklī var ieiet?

M: No ķermeņa-prāta līmeņa tu neesi spējīgs to atrast. Bet tasprincips atradīs pats sevi. Kāds, kuru tu varētu saukt par Bhagavānuvai Vittal, vai Dievu, ir tik apmāts ar šo smaržu, ka viņš to gribiemūžināt.

J: Kādu dienu mani pūliņi nesīs augļus, un es viņu atradīšuautomātiski.

M: Viņa būtiskums priekš tevis būs nullificēts mirklī, kad viņš būsatklāts, un tu būsi atbrīvots no tās apmātības ar vasudeva.

J: Citiem vārdiem, es domāju, kad tu vienmēr tā jūties, tu tonemeklē. Kad reiz tu realizē sevi, tad tas nāk pie tevis automātiski,tāpēc tev vairs nav nepieciešamības to meklēt. Tātad, kad reiz mēs torealizējam, mēs to varam izmantot, kā vien vēlamies.

M: Tajā stāvoklī tu būsi pāri jebkādām vajadzībām un vēlmēm; tevnebūs jēgas ne no kā. Nebūs palikušas vēlmes, jo tās visas tiekpiepildītas.

J: Es nedomāju, ka man tas būtu jāpielieto kaut kādām pasaulīgāmvajadzībām. Es biju domājis to, ka mēs kļūtu viens ar to.

M: Īstenībā tu nekad nebiji no tā atdalīts. Tāpēc kur ir jautājums parbūšanu vienam ar to?

J: Ir jauki, ka es nekad neesmu bijis no tā atdalīts, bet manāpašreizējā stāvoklī es sevi uzskatu tikai par ķermeni.

M: Šis ir tavs koncepts, ka tu esi ķermenis, un tas tevi maldina.

101

J: Tad es būšu brīvs.

M: [Citē pantu no Guru Nanaka:]

O, prāts, ko tu meklē? Iekšpus un ārpus, tas ir tikai viens. Tā irkoncepcija, kas liek tev sajust iekšpus un ārpus. Kad māla pods,saukts vārdā par Nanaku, saplīst, tiekot vaļā no koncepta, ka es esmuķermenis, kur ir iekšpus un ārpus? Tas ir tikai “Es”, valdošs visur.

Nanaka tālāk saka:

Kā zieda smaržā, kā attēls spogulī ķermenī tiek justa šī esībassajūta. Tāpēc atsakies no sava vārda Nanaka un arī no savasidentitātes ar ķermeni.

Mājo esības sajūtā un tu būsi atbrīvots.

J: Kad es mēģinu atrast sevi, man šķiet, ka tas rada vēl vairākuspašus.

M: Bet kurš ir tas, kurš redz tik daudzus pašus? Viena doma radaturpmākās domas. Kurš vēro pirmo domu?

J: Šis ir tas, ko es gribu zināt.

M: Tikai tu esi pirmās domas vērotājs. Ja pašas pirmās domasvērotāja nav, kurš vēros pārējās domas?

J: Ja zinātāja nav, nebūs arī domu.

M: Ja tu šo saproti, viss ir beidzies – tu vari iet. Runāt un izplatītkoncepcijas ir viegli. Bet atmest visus konceptus ir grūti, un tasnotiek reti.

J: Kā man aizvākt domas un jaunas koncepcijas? Ja koncepti undomas tiek aizvākti, vai es būšu viens ar to?

102

M: Nemēģini ne par ko kļūt. Nedari neko! Bez domāšanas parjebkādiem taviem vārdiem paliec kluss. Kad izdīgst vārds, tas radanozīmi, un tad tu sēdies tam sedlos. Tu seko savu vārdu nozīmēm unuzstāj, ka tu esi sevis meklējumos. Tāpēc esi modrs uz to stāvokli,kas ir pirms vārdu izdīgšanas. Vai tu esi sevi asociējis ar kādiemviedajiem?

J: Šī ir pirmā reize.

M: Vai esi lasījis kādas grāmatas?

J: Esmu lasījis Paula Bruntona darbu par Ramana Maharši.

M: Tavs garīgais fons ir gatavs, tāpēc tu klausies šajās sarunās unmēģini tās saprast. Citi strīdas ar mani ar savām koncepcijām. Viņiplūst pāri malām ar konceptiem, un tā rezultātā viņi nav spējīgiklausīties tajā, ko es saku. Daudzi šurp nāk, uzskatot sevi par ļotizinošiem, bet es zinu, ka viņi ir tikai ignoranti. Tomēr, es viņusuzskatu tikai par apziņu.

Visas tavas identitātes ķermeņa-prāta līmenī ir pastāvīgimainījušās, un neviena no tām nav bijusi konstanta un tev uzticīga.Kāpēc tad tev jebkura no šīm identitātēm šķiet pievilcīga, apgalvojot“es esmu tāds”, “es esmu šāds”?

J: Šis viss ir mentāls. Dažos brīžos es domāju, es esmu “šāds”, citosbrīžos es domāju, es esmu “tāds”.

M: Kurš cits, ja ne tu, vēro šos brīžus? Tu esi šo brīžu liecinieks. Laikas tiktu redzēts un uztverts un arī lai ko tu redzētu iekšpus un ārpussevis, tas neesi tu.

J: Es mēģinu saprast.

M: Meditācijā tu varētu pārliecināt sevi “Es esmu tikai GuruNanaka”, vai kā daži savās meditācijās stingri tic: “Es esmu tikaiBhagavāns Šrī Krišņa”. Nevienai no tādām identitātēm nav

103

stabilitātes. Vienīgā stabilā ir šo identitāšu vērotājs, un tikai tu esi tasvērotājs – mūžīgais.

Ņemsim nabaga aktiera piemēru, kurš spēlēja karaļa lomu tikpārliecinoši, ka viņš saņēma lērumu ovāciju. Bet viņš nav karalis.Līdzīgi tu neesi Guru Nanaka. Tu esi vērotājs. Lai ko tu redzētu unuztvertu, tas viss ir maijas, iluzorā principa, spēle.

1980. gada 19. februāris

104

13. TEV IR JĀEKSISTĒ PIRMS VĒROŠANAS, LAI VĒROŠANA NOTIKTU

Maharadž: Tu saki, ka tu raksti grāmatu. Vai tev irnepieciešamā sevis-zināšana, vai tu to dari bez tās?

Jautātājs: Es nerakstu grāmatu par sevis-zināšanu.

M: Ja nav sevis-zināšanas, kas tad ir rakstītājs?

J: Es rakstu grāmatu par jogas āsanām kopā ar skolotāju. Tas navkaut kas, kas būtu no manis paša prāta.

M: Ir jau labi. Bet kā ar tevi, tavu dabu, identitāti? Tu raksti kaut kopar fiziskām aktivitātēm.

J: Galu galā – jā, es gribētu zināt sevi.

M: Ja tevis nav, kas cits varētu būt? Kāpēc tu raksti par šīmdisciplīnām? Tikai lai zinātu sevi, ne tā?

J: Šis sagatavos meklētāja pamatu, lai sagatavotu viņu saviem Sevismeklējumiem.

M: Bet vai tavs pamats ir gatavs?

J: Nē, protams, nē!

M: Tad kāpēc tu raksti grāmatu?

J: Tāpēc, ka tā ir tehniska, ar attēliem.

M: Bet autors nezina sevi, tad kāda jēga no tādiem rakstiem?

J: Tādā gadījumā es labprātāk būtu ar tevi, bet, kā jau teicu, grāmatair tehniska, un tas notiek skolotāja pavadībā.

M: Bet kāds tev no tā ir guvums? Darot šo darbu, tu sasniedz Sevi?

105

m

Vissvarīgākais guvums dzīvē ir realizēt Sevi.

J: Es tev piekrītu. Savā ziņā, kad es strādāju ar šo grāmatu, es,iespējams, kaut ko guvu, ar to es domāju, ka esmu izaudzis pieredzēun briedumā.

M: Tas nozīmē, ka ar savām pieredzēm tu esi savācis vairākkoncepciju. Vai tu esi tas, kas aug augstumā un plašumā?

J: Nē.

M: Kāds ir tavas šurp ierašanās nolūks?

J: Katru reizi, kad es tevi apmeklēju, man ir iedvesmas unpacilātības sajūta.

M: Un arī no tā - kāds labums?

J: Es saprotu, uz ko tu vedini.

M: Kurš vēro visu šo iedvesmu un pacilātību? Kurš ir zinātājs? Tuneskaties uz sevi, tā vietā tu esi aizņemts ar citām lietām.

J: Vai tu gribi teikt, ka, kad skatos sevī, man būtu jāņematvaļinājums?

M: Kad reiz tu skaties iekšup, viss priekš tevis plūdīs spontāni.Pirms tu atpazini savu māti, visas lietas, kam ar tevi bija sakars,notika spontāni, bez zināšanas.

J: Jā, es piekrītu.

M: Cilvēka būtnē tu esi attīstījies dabīgi. Pirms šī izskata, vai tev bijakādas zināšanas? Tā vietā, lai pievērstu uzmanību šim aspektam, tuiesaisti sevi citu darīšanās!

J: Vai man pārstāt pašreizējo nodarbi?

M: Nav jautājuma par tavas nodarbes turpināšanu vai neturpināšanu.

106

Tev būtu jāuzzina sevi.

J: Bet ko man darīt, līdz es redzu sevi?

M: Tu kaut ko darīji...

J: Iepriekš tu teici, kāpēc es sevi iesaistu aktivitātēs...

M: Nesatraucies par darīšanu vai nedarīšanu; vissvarīgākais ir, ka tuskaties uz sevi.

Otrs apmeklētājs: Bet vismaz viņš dara kaut ko lietderīgu – rakstagrāmatu par jogu.

M: Kas ir joga, kas ir tā “savienošanās”? Kurš satiek ko?

J: Dvēseles apvienošanās ar Dievu.

M: Dievs ir vārds, ko tu esi dzirdējis, kamēr dvēsele ir tiešaeksistences pieredze.

J: Es tikko pateicu jogas nozīmi, kādā tā parasti tiek saprasta.

M: Tas nozīmē to, ka tu nesaproti patiesu jogu. Vai tu zini, ka tikaisevi-realizējuši viedie tiek pielūgti, bet ne jogi?

J: Vai es daru nepareizi, sekojot jogai?

M: Daudzi riši un askēti ir praktizējuši jogu; bet vai viņus pielūdz?[Runā ar tikko ieradušos apmeklētāju, kurš bija ticies ar ĀnandaMajī Mā] Vai tu sasniedzi ānandas stāvokli, kad tu pie viņas biji? Jatu būtu realizējis ānanda majī, tu nebūtu viņu vairs apmeklējis, ne arībūtu nācis šurp. Ja tu saproti, ko es saku, tas ir vairāk nekā gana.

J: Nav grūti to saprast.

M: Tad kāpēc tu te sēdi?

J: Es gribētu šeit kādu laiku pasēdēt.

107

M: Jo tu esi bijis pie Ānanda Majī, pastāsti mums, kas ir ānanda. Vaiānandai – Svetlaimei – ir taustāma forma?

J: Es tā nedomāju. Bet laimību var just.

M: Piekrītu, bet vai tu to redzi, vai tu to vari novērot?

J: Dažreiz, es varu redzēt no Ānanda Majī Mā izstarojošu laimībasesenci.

M: Vai tu nedomā, ka, pirms ir jebkāda redzēšana vai jušana,klātesamībā ir jābūt zinātājam?

J: Pēc “Es Esmu Tas” izlasīšanas es saprotu, ka pirms jebkāredzēšanas, jušanas vai pieredzēšanas ir jāpastāv zinātājam.

M: Tu kā liecinieks esi pirms laimības. Bet augstākais tu, īstais tu,esi pirms liecinieka-tevis. Laimība neilgst.

J: Iesākumā savas meditācijas laikā, kad man bija “liecinieka”pieredze iekšup sevis, es biju ārkārtīgi nobijies, jo es jutos tā, it kā esbūtu sašķēlies divos; tāds man vairs nav.

M: Tu juti šo sašķelšanos. Tagad, kurš bija “tu”, “redzēšanas”koncepts jeb koncepta liecinieks?

J: Man nebija tādas skaidrības.

M: Runā vismaz no intelektuāla līmeņa, ja tev nebija tiešas šī smalkāaspekta pieredzes.

J: Es esmu sašķelšanās vērotājs.

M: Paskaidro šos divus posmus.

J: Man bija bail, ka es varētu redzēt sašķelšanos.

M: Vai tā bija koncepta sašķelšanās vai tevis paša sašķelšanās?

108

J: Ne viens, ne otrs.

M: Jā, Tu, Absolūts, neesi neviens no tiem, ne abi. Bet tu esi pirmsabiem.

Agrāk Indijā, kad valsts galva brauca savā mašīnā, tās numurazīme bija bez numura. Līdzīgi, esot Augstākajam, arī tev navvajadzīgs numurs. [Maharadž atkal runā ar apmeklētāju, kuršrakstīja grāmatas par jogu] Tu esi jogs, tad tu saproti, ko es saku.

J: Jā, mazliet es saprotu, bet es neesmu jogs.

M: Bet tu esi studējis jogas sistēmas un praktizējis jogu. Kad tuūdenī iemet cukuru vai sāli, tas tajā izšķīst. Tagad es prasu tev, iekškā tu saplūdi?

J: Dažreiz es saplūstu.

M: Un citās reizēs?

J: Es skaitīju svēto vārdu, darīju džapa.

M: Džapa nolūks ir saglabāt sevi, tas nozīmē, ka ir jāpatur zināšana.Džapa marati valodā nozīmē sargāt, glabāt. Tev būtu jāaizsargā savaesība ar džapa.

Cits apmeklētājs: Kas ir esība?

M: Kas “tu esi”, zināšana, ka “tu esi”, bez vārdiem, tikai esamībassajūta. Kurš bija pie Ānanda Majī Mā, ķermenis vai esība? Otrais irpirms ķermeņa, prāta un jebkādu vārdu izviršanas. Vai tu praktizējidžapa?

J: Jā.

M: Džapa ir kā zāles, ko iedod tavai esībai, tieši kā tu dzer zāles unliec kompreses savam ķermenim tā veselībai.

J: To es ļoti labi jūtu.

109

M: Tu jūties atslābis.

J: Jā, ļoti, bet tagad es zinu kaut ko par vērošanu, interesanti, kā esdarīšu džapa.

M: Tomēr tajā laikā tu zināji, ka tu dari džapa.

J: Jā.

M: Tad vai šī nav vērošana jeb vērošanas notikšana ar tevi?

J: Jā.

M: Vērošana notiek dabīgi. Kad tavi vārdi ienāk manī, es atbildu.Līdzīgi, kad mēs uztveram kaut ko caur maņām, notiek uztvērumuvērošana. Nekādas īpašas pūles nav nepieciešamas.

J: Es gribu vaicāt par meditāciju un jogu.Pirms desmit gadiem Ānanda Majī Mā teica man darīt džapa. Pēc

kāda laika es sāku būt par džapas, kas manī notika, liecinieku. TadĀnanda Majī Mā teica man to turpināt. Mana problēma ir, kāsasniegt “es-esmu-kvalitāti” un esību?

M: Pirmā vērošana ir, ka “tu esi”; pēc tā notiek visa pārējā vērošana.Ja no sākuma nenotiek primārā “es esmu” vērošana, nekāda

turpmāka vērošana nav iespējama. Kad no tevis izvirst vārdu plūsma,kā jau es teicu, to vērošana tevī notiek dabīgi. Es atkārtoju vēlreiz:Sajūtai, ka “tu esi” ir jāparādās no sākuma, un tam sekojoši vārduplūsma un tās vērošana notiek vienlaicīgi.

Tātad, vai tu neesi pirms vārdiem?

J: Es nezinu.

M: Tieši tā ir ignorance, un tās atpazīšana ir zināšana. Pēdējā analīzēTu, Absolūts, neesi šī zināšana.

J: Vai es varētu uzdot jautājumu?

110

M: Atceries Ānanda Majī, un, paturot šo prātā, uzdod jautājumu, joviņa ir tavs guru.

J: Tagad es jūtos, ka esmu viens, un ka nav guru.

M: Tas, ko tu saki, ir pareizi. Tādā sapratnē un tikai tajā tev būtujānostabilizējas. Bet pirms tu nonāci pie šī secinājuma, vai tu saprati,kas tu esi, un kas ir guru?

J: Guru ir kāds, kurš man pasaka, ko darīt, un es klausunorādījumiem.

M: Vai mēs varētu zināšanu “es esmu” saukt par guru?

J: Jā.

M: Bet pat tā “zināšana” neesi tu!

J: Kad tu saki “zināšana”, vai tu domā apziņu?

M: Protams, “zināšana”, “es esmu”, nozīmē apziņu, Dievu, Īšavaru,guru, utt., bet Tu, Absolūts, neesi tas.

Cits apmeklētājs: Vai drīkstu jautāt, kas es esmu?

M: Vai tu esi tur pirms jautāšanas vai pēc?

J: Abējādi.

M: Šim ir jābūt saprastam un realizētam, ka “es esmu” ir pat pirmsjebkādu vārdu un jautājumu rašanās manī. Cilvēki vienmēr grib kāduvārdu vai konceptu, lai norādītu “es esmu” stāvokli pirms vārdiem.Kad to dara, dodot tam vārdu, kā, piemēram, Brahman, viņi jūtasapmierināti.

J: Es neesmu priecīgs, esmu ļoti nobijies.

M: Arī tagad vai iepriekš?

111

J: Pat tagad.

M: Tās bailes ir tavas identificēšanās ar ķermeni-prātu dēļ. Kad tevnav ķermeņa zināšanas, vai var pastāvēt bailes?

J: Nē, kad mans guru man pateica, ka es esmu Brahman, sākās šīsbailes.

M: Precīzi, ar šiem guru vārdiem tavam ķermenim-prātam bija šoks,jo sākās tā šķīšana. Bailes, kas tev ir, ir prātā.

J: Es to zinu, bet tomēr man tās ir. Ķermenim ir bail vairs nebūt.

M: Atgriežoties pie Ānanda Majī Mā. Kad Ānanda Majī saplūst iekšānanda majī (viņā Pašā), tas ir Augstākais, tikai Absolūts. ĀnandaMajī norāda uz svētlaimes stāvokli, bet tas vēl joprojām ir arīpašībām. Tā ir apziņa.

J: Vai ānanda majī ir no šīs pasaules?

M: Ir otrādāk, visas pasaules gulst viņas dzemdē. Kas ir ānandamajī? Tavs svētlaimes stāvoklis, zināšana “tu esi”. Ja šī nav, nekānav! Tu ānanda majī uztver kā personību, bet tas nav nekas tāds.Ānanda majī ir Būšanas stāvoklis.

1980. gada 13. marts

112

14. “ES ESMU” SAJŪTA IR SMALKĀKA PAR TELPU

Maharadž: Esība pasaulē rīkoties var tikai ar ķermeņapalīdzību. Šis ķermenis ir piecu elementu esence, unķermeņa-esences esence ir zināšana “es esmu”. Kadnav ķermenis, esība nevar sevi zināt. Tāpēc tev

vajadzētu turēties tikai pie tā iekšupmājojošā principa, tikai pieesības. Visu aktivitāšu potenciāls ir rodams tikai esībā, kas ir latentāstāvoklī pārtikas-ķermeņa sulās. Šīs sulas izstaro no pieciemelementiem. Priekšnosacījuma princips visai šai funkcionēšanai irzināšana “es esmu”, kas ir piecu elementu ķermeņa pati esence. Šaizināšanai “es esmu” ir jābūt pareizi saprastai. Esība, dzīvības elpa unprāts ir bez-formas. Piecu elementu plūsmas gaitā tiek radītasdažādas būtņu formas. Kad šīs formas piepludina dzīvības elpa, caurtām sevi izpauž arī esība. Augu esence, kas tiek saukta par satva, iršo dažādo būtņu ķermeņu uzbūvē. Un ķermeņos mājo satvasesamības sajūta. Katrai būtnei tiek dots vārds atbilstoši tās ķermeņaformai. Būtņu izpausme un rīcība ir dažāda atkarībā no viņu ķermeņuformām.

Visattīstītākā no visām būtnēm ir cilvēkbūtne, kas tāpēckvalificējas nosaukumam Īšvara, Dievs. Līdz ar dzīvības elpasfunkcionēšanu cilvēka ķermenī sākas prāta plūsma; un notiek rīcībaatkarībā no samskārām14, kas ir no ārpasaules savāktie iespaidi.

Ķermenis varētu būt tumšs, gaišmatains, garš vai īss, betiekšupmājojošam principam – kas ir zināšana “es esmu” – nav nekrāsas, ne dimensiju, tieši kā dzīvības elpai un prātam. Tā ir tikai“klātbūtnes sajūta”, starojuma sajūta. Un prāts funkcionē kā tāsmēdijs vai rīks pasaulīgo aktivitāšu veikšanai.

Tu gribi meditēt, un tev vajadzētu. Īsta meditācija ir mājot šajāesamības sajūtā. Īstenībā meditācija nozīmē šīs esamības sajūtas

14 Rietumu jēdziens, kas varētu būt tuvs sanskrita nozīmei ir “engrami”.

113

m

turēšanos pie sevis pašas. Saka, ka pēc nāves cilvēks dodas uzdebesīm vai uz elli. Bet šī ir tikai koncepcija un baumas. Kadķermenis ir miris, iekšupmājojošais ātmans, esamības sajūta, zaudēsavas esamības atmiņu un nezina, ka “tas ir”. Tajā stāvoklī navmiega, nomodas vai zināšanas.

Tev būtu šis jāsaprot skaidri. Ja kāds domā, ka viņš ir ķermenis,tad viņš kļūst par prāta vergu un attiecīgi cieš. Tāpēc tev būtu pilnībājāidentificē sevi ar augstāko principu sevī, kas ir zināšana “es esmu”.Šis tevi pacilās līdz brihaspati – dievu guru – statusam.

Tu domā, ka tu esi kaut kas; bet tu nekas tāds neesi. Esības sajūtatiek izpausta caur ķermeni visuresošā Absolūta rezultātā. Šī esamībassajūta ir dziļi pārņemta ar sevi, un to sauc par ātmā-prem, Sevis-mīlestību. To sauc arī par guna, Šiva un Brahman. Tā ir Sevis-mīlestība, kas funkcionē caur dažādajiem ķermeņiem. Jo ir tikai šisprincips, kas izpauž sevi dažādos veidos, caur dažādiem rīkiem, navtāda “tu”, “es” vai “viņš”. Kad ķermenis mirst, tas sairst piecosprimārajos elementos; un dzīvības elpa, prāna, saplūst ar universālogaisu. Un guna – t.i., esamības sajūta – momentā kļūst par nirgunajeb neesamību, tieši kā pēkšņi izdziest liesma. Lūdzu, klausies manārunā vērīgi.

Ja nav dzīvības elpas, gunai nav esamības kvalitātes. Tikaitikmēr, kamēr eksistē guna, ir attiecināmi tādi grandiozi nosaukumikā Šiva, Brahma un Višņu. Bez prānas, dzīvības elpas, nav neķermeņa, ne pat gunas kustības jeb dinamiskās kvalitātes. Īsumā, kadķermeņa dārgais draugs un pieskatītājs prāna pamet ķermeni, izgaistarī valdošais princips, guna. Graudu čupā latentā stāvoklī ir apziņa,un labvēlīgu apstākļu klātbūtnē tā manifestēsies atkarībā no būtņuformas un kvalitātes. Ja tev ir jebkādi jautājumi sakarā ar šo tēmu,lūdzu, prasi.

Jautātājs: Vai bioloģiskās formas tiek radītas dabīgi, bez nekādaiemesla?

M: Jā, bet konkrētas būtnes vairojas tikai sevis pašas veidola

114

ietvaros. Cilvēks nekļūst par zemāku dzīvnieku vai otrādāk.Atgriežoties pie “es-esmu-kvalitātes” sajūtas, tev būtu jāsaprot, katas ir vissmalkākais princips, vēl smalkāks par telpu. Kad tas izdziestķermeņa nāves un dzīvības elpas apstāšanās dēļ, notikums tiek sauktspar nirjāna jeb nirvāna. Šis ir stāvoklis, kurā vairs nav palikusi “es-esmu-kvalitātes” garša – absolūti bezgaršas stāvoklis. Tas stāvoklisnezina, ka “tas ir”, un ir pāri laimei un ciešanām, un ir pilnībā pārivārdiem; tas tiek saukts par Parabrahman – bez-pieredžu stāvoklis.

J: Kas ir svētlaimes stāvoklis meditācijā?

M: Kad meditētājs meditācijā pilnībā sevi aizmirst; tas ir višrānti,kas nozīmē pilnīgu atslābumu, kas noved pie aizmiršanās. Šis irsvētlaimes stāvoklis, kad nav nepieciešamības vārdiem, konceptiemvai pat “es esmu” sajūtai.

J: Visi koncepti mūsos dīgst no tā principa, kas bija latents embrijā.Vai tas nav tā?

M: Jā.

J: Vai varētu būt tā, ka domu izstarošana arī jau ir iepriekš noteikta?

M: Domas nav iepriekš noteiktas, bet tās ir reakcija uz iespaidiem,samskārām, kurus tu tagad saņem.

J: Saka, ka Dievs jeb Īšvara ir visuresošs – visu-zinošs. Ko tasnozīmē?

M: Īšvara nav individuāla persona. Tas ir visur-valdošais princips,kas ir latents visā. Tas ir manifestēts piecos elementos, trīs gunās unnomodas, miega un zināšanas ciklā.

J: Vai tas nozīmē, ka nav dualitātes?

M: Dualitāte ir tikai ķermeņa-prāta līmenī. Visur-valdošajāuniversālajā apziņā katru dienu notiek miljoniem piedzimšanu, bet

115

savā pamata Absolūtumā tas ir ajanma – Nedzimušais. Kaut arīuniversālā apziņa ir ar daudz īpašībām, kā Absolūta stāvoklis tas irnirguna, bez īpašībām.

[Saka kādai amerikānietei, kura ir rakstniece] Labāk drīz braucmājās, pirms tu esi uzsūkusi šīs zināšanas; savādāk tu būsiapmaldījusies savās “identitātēs”.

J: Es nevaru pateikt...

M: Bet es saku, tu būsi atvieglota no visu tavu konceptu “nākšanasun iešanas”; pat tava “es-esmu-kvalitātes” sajūta būs likvidēta. Šajāvalstī kopš seniem laikiem ir bijis pieņemts, ka svētā vārdā ir garīgspotenciāls, ja to pareizi skaita; tam nav labāka aizvietojuma.Miljoniem cilvēku pasaulē personificējas ar viņiem dotajiemvārdiem, jo vārdam ir lietderība pasaulīgajā līmenī. Kad tu tieciniciēts garīgā disciplīnā ar svētu vārdu, tas nozīmē, ka tas norāda uztavu “augstāko patieso dabu”. Esi pilnībā viens ar to svēto vārdu, tadtas tev dos visas nepieciešamās zināšanas, kas vajadzīgas tavagarīguma pacēlumam. Tas tevi atmodinās tavā “mūžīgajā apjausmā”.Šis ir mistiskais Navanat-Sampradaija, tradicionālā Deviņu Guruordera, atslēgvārds. Šie guru nebija ne kulturāli, ne īpaši skoloti. Kāsaka viens no stāstiem, kāds sēdēja uz augstākajiem koka zariem,cērtot nost to pašu zaru, uz kura viņš sēdēja! Guru, kurš gāja garām,redzot šī naivā vīra aso vienvirziena uzmanību, apžēlojās viņu unsvētīja viņu ar vārdu, kuru vīrs cītīgi atkārtoja. Drīzumā šisvienkāršais vīrs pats kļuva par dižu viedo. Tāds ir svētā vārda spēks,kad to atkārto ar koncentrētu uzmanību.

1980. gada 29. marts

116

15. ESĪBAS SAPLŪŠANA PAŠAI SEVĪ IR PATS SVĒTLAIMES REZERVUĀRS

Maharadž: Pirms jebkādu vārdu izstarošanās “Es” jaueksistēju; vēlāk es mentāli saku “es esmu”. Stāvoklis,kas ir brīvs no vārdiem un domām, ir ātmans.

Ātmans pats par sevi ir pašpietiekošs. Bet, kad taspieķeras pie ķermeņa, kļūst nepieciešamas tādas “zāles” kā mentālasun fiziskas izklaides un nodarbes; bez šīm persona nespēj izturētātmanu. Garīgai attīstībai, kas ir priekšnosacījums ātmanaatraisīšanai no ķermeņa identitātes, tiek rekomendētas dažādasdisciplīnas. Starp šīm vislabākā ir namasmaraņa – Dieva svētā vārdaskaitīšana. Bet šajā gadījumā Dievs nozīme tevī mājojošo principu –ātmanu, kam tiek doti dažādi vārdi. Tie norāda uz “iekšējo-Dievu”,kurš atbildēs, lai vai kādus citu Dievu vārdus tu skaitītu. Paražaskaitīt rožu kroņa pērlītes ir tikai tāpēc, lai dotu tavām rokāmnodarbi, bet tas ir šis iekšējais Dievs, kuru tev būtu jāpiesauc. ŠisDievs tiek pamodināts, kad tu atkārto viņa vārdu. Tieši kā govstesmenis dod pienu, kad tā redz savu teļu, kurš skrien pie mātesmūinot “ama-ama”, tā arī esība appludina ar svētību to, kurš čantotās svēto vārdu un saka vārdus visā savā patiesumā, ievedot viņuklusumā. Skaitīšanas tonim ir jāsader ar šo “es-esmu-kvalitāti”iekšup sevis. Klausītājs tevī klausās čantošanā un jūtas ļoti gandarīts.Šis ir iemesls tam, kāpēc cilvēki, kuri ir pieraduši pie ikdienasčantošanas, kļūst nemierīgi, kad nav iespējams to darīt.

Tukarama, Maharaštras dzejnieks-viedais, apstiprina šo principu,kad viņš vienā no saviem pantiem dzied:

Ar uzvaru vainagots es esmu, ieslogojot savu esībupašu sevī ar savu veltīšanos.Tādējādi sasniedzis es esmu pašu manu meklējumu virsotni,

117

m

kā rezultātā ir izsīkušas manas mentālās tieksmes15.

Esības saplūšana pašai sevī ir pats svētlaimes rezervuārs. Daudzisvētie, kuri ir tādā stāvoklī, pavisam neapzinās savu fizisko stāvokliun vienkārši guļ zemē, baudot sevi. Daži nomaldījušies meklētāji arnarkotiku, tādu kā marihuāna, palīdzību mākslīgi inducē aizmiršanāsstāvokli. Bet šī ir maņu notrulināšana ar ārējiem līdzekļiem. Tādiemcilvēkiem nebūs ilgstoša miera, tikai paģiras. Ja tu gribi mūžīgumieru, tev tas var būt un tu tas vari būt, absorbējoties veltīšanās ceļā– nama-džapa vai bhakti-joga.

1980. gada 30. marts

15 Ar “mentālām tieksmēm” Tukarama, acīmredzot, domā to, ko hinduismā parasti sauc par vāsanām. Tās sastāv no snaudošām vēlmēm (t.i., vēlmes zem apzinātā līmeņa), iedzimtāmtendencēm un dziļiem paradumiem, kuri visi nodrošina pseido-vienības “ego” turpināšanos. To dzēšanai ir jābūt skatītai kā nepieciešamam Atbrīvošanās priekšnosacījumam. Šo psiholoģisko enerģiju (kas ir “mentālo modifikāciju” pamatā) izsmelšanu un eliminēšanu dažreiz Indijas viedie sauc par “prāta attīrīšanu”.

118

16. MĒĢINI SAPRAST NEZINOŠĀ BĒRNA PRINCIPU

Maharadž: Tas, par ko es runāju, ir veselumazināšana. Es apsveru manifestāciju kā veselumu, bet tuizvēlies tikai fragmentu, koncepciju no manām runāmun tad saki “Man patīk šī ideja”, un tad tu iedod tai

augstu statusu, nosaucot to par Brahma, Višņu, u.c. Bet tu necentiesaptvert totālu un “veselo” nozīmi.

Jautātājs: Tu esi runājis par nezinošā bērna principu. Vai tu varētušo mazliet vairāk paskaidrot?

M: Kad ir piedzimis zīdainis, viņš ir tikai nekaitīga miesas un kauluforma un viena nevainība. Viņā nav domāšanas procesa, bet irēšanas, evakuācijas un raudāšanas instinkts. Drīzumā šis miesasgabals attīsta spēju zināt un rīkoties. Pakāpeniski tiek sajustazināšana “es esmu”, un tam seko prāts. Šī “es-esmu-kvalitātes” sajūtapirms prāta noformēšanās ir nezinošā bērna princips, ko sauc parbalkrišņa stāvokli. Tas ir tieši šis princips, kas ir avots vai pamats, uzkura zīdainis attīstās bērnā, pusaudzī, utt., visu laiku ejot cauribioloģiskām izmaiņām. Beigās tiek sasniegs pieauguša vecums, kadvisas fiziskās un mentālās spējas sasniedz savas virsotnes. Bet kas irvisu šo sasniegumu sakne? Tas ir tikai tas nezinošā bērna princips,kas augot attīstījās tikai un vienīgi no iekšpuses uz āru. Savasaugšanas līdz pieaugušam vecumam laikā un vēlāk tas saņem,ieraksta un reaģē uz visiem iespaidiem, caur savām maņām un prātu.Bet viss šis notiek tikai pēc tam, kad viņš sevi zina.

Tavs maldīgais zināšanas koncepts ir, ka tiek vākta informācijaun idejas no ārpuses caur piecām uztveres jeb zināšanas maņām. Tadtu dod šo informāciju citiem kā svarīgas zināšanas un esi aizrauts arto. Bet, kad es runāju par zināšanu, es neattiecos uz šo, bet uzzināšanu, ka “tu esi”, tavu esību, uz bērna principu jeb balkrišņa

119

m

stāvokli, kas ir pamata cēlonis visiem taviem guvumiem, gangarīgiem, gan pasaulīgiem. Tev būtu jāmēģina saprast, kas ir šisbērna princips. Es runāju tikai par šo un ne par tavām tā sauktajām“zināšanām”, ko esi guvis no ārpuses caur maņām.

Šim balkrišņa principam ir milzīgs potenciāls. Tā ir tā “ķīmiskāviela”, kas var attīstīt fotogrāfiskās atmiņas, var paturēt unreproducēt visu, kas ir bijis lasīts vai dzirdēts kaut tikai reizi. Šī irdabiska “nezināšanas”, nezinošā bērna principa, balkrišņa, spēja.Šeit bal nozīmē pārtikas esenci, bērna ķermeni, un krišņa nozīmē“nezināšanu”, t.i., ignoranci. Bet tam ir potenciāls saņemt, atbildēt unreaģēt.

Tu neko nedari. Viss šis tevī notiek spontāni. Ja tu gribi saprast šīdziļo nozīmi, ej uz pašu avotu, uz savu esamību, un turies pie tās. Betvissvarīgākais – nevāc konceptus.

Šeit šīs sarunas notiek automātiski kā elpošana. Simtiem cilvēkunāk un klausās sarunās, bet es neieņemu nekādu pozu. Kāpēc? Manasesības kripatā, ar esību, kamēr es vēroju sevi un visu pārējo, ar maninotika realizācija. Turpmāk visi notikumi notika spontāni. Pat runasšeit ir spontāni notikumi, un tāpēc es neesmu runātājs. Ne arī es esmušajā stāvoklī, bērna principā, balkrišņa, jo es mājoju Absolūtā.

1980. gada 4. aprīlis

120

17. LAI ZINĀTU, KAS KĀDS IR, IR JĀZINA TĀ SĀKUMS

Jautātājs: Kāda ir atšķirība starp garīgumu undiskrimināciju [spēju izšķirt]?

Maharadž: Diskriminācija nozīmē izvēlēties vārdusun nozīmi, kas ir mūsu vērta. Tomēr vārdi, kas būtu

mūsu patiesās dabas vērti un kas aprakstītu mūsu augstāko stāvokli,nekad nav pieejami.

No graudu kaudzes tu patēriņam ņem tikai labos graudus,noraidot akmeņus un sliktos graudus. Līdzīgi ir jābūt izmantotaidiskriminācijai.

Pašreiz tu identificē sevi ar ķermeni un prātu. Tāpēc savasgarīgās prakses iesākuma posmos tev būtu jānoraida identitāte,uzsūcot principu, ka “es esmu” ir tikai dzīvības elpa un apziņa, neķermenis un prāts. Vēlākos posmos dzīvības elpa un apziņa – t.i.,zināšana “es esmu” – saplūst augstākajā dabā, tieši kā profesoradomas viņā saplūst, kad viņš aiziet gulēt. Persona dziļā miegā sevinezina, jo pat esamības sajūta ir saplūdusi viņā.

Kad tu realizē, ka tu neesi ne ķermenis, ne prāts, tu kļūsi jebkādumentālo modifikāciju neiespaidots. Tajā stāvoklī tu esi dinamiskāuniversālā apziņa. Tev būtu jāmājo tajā stāvoklī.

Baudas, sāpes un likstas tiek justas tikai tikmēr, kamēr tiekpaturēta identifikācija ar ķermeni un prātu. Iedomājies, ka okeānavidū ir nogrimis kuģis ar tūkstošiem pasažieru. Vai viņu identitātesvarētu izdzīvot šo nelaimes gadījumu savu ķermeņu un prātuneklātbūtnē? Tālāk, vai cietušajiem varētu būt jebkādas idejas parsevi pēc tādas traģēdijas, ja viņu ķermeņi ir pilnīgi izzuduši? Šādosapstākļos pat viņu izdzīvojušie radi nav spējīgi vizualizēt nelaimīgopasažieru stāvokli. Identitātes noteikšanas priekšnosacījumi irķermenis, dzīvības elpa un esamība.

121

j

J: Līdzjūtība, piedošana, miers un pieķeršanās attiecas uz cilvēkaeksistences sfēru. Vai man ir taisnība, to sakot?

M: Šīs īpašības ir nozīmīgas tikmēr, kamēr ir esība kā ķermeņa undzīvības elpas funkcionēšanas rezultāts. Kad šie trīs principi darbojassaskaņoti, viss ir, savādāk nekā nav.

Garīgums nozīmē mājošanu Sevī. Kad tu diskutē vai runā parjebkādu tēmu kā, piemēram, diskriminācija un garīgums, tu to pētiobjektīvi16 un fragmentāri. Bet es to daru subjektīvi un veselumā,norādot uz to visu-apskaujošo principu, Sevi. Saproti Sevi; esi Pats.

Tikmēr, kamēr tur ir tavs ķermenis, dzīvības elpa un esamība, tuzini, ka “tu esi”. Kad dzīvības elpa iet, ķermenis atkrīt, un esamībaizdziest; šis process tiek saukts par “nāvi”. Tas, kurš ir beigts, nevarneko zināt. Beigtais nezina, ka “viņš ir” vai “viņš bija”. Tātad tādamirušā eksistence netiek ne mūsu, ne arī mirušā reģistrēta.

Ej uz savas esības sakni. Procesā esība tiks transcendēta, unpaliks tikai augstākais “Tu”, bez zināšanas “tu esi”.

Augstāko stāvokli mēdz saukt par višrānti, kas nozīmē totāluatpūtu, pilnīgu relaksāciju, absolūtu klusumu, utt.

Cita nozīme, sadalot vārdu, būtu višrā-anti – beigās aizmirstisevi. Tas nozīmē, ka augstākajā stāvoklī “tu-esi-kvalitāte” tiekpilnībā aizmirsta. Gan “es esmu”, gan “es neesmu”, abi tiekaizmirsti. Šī ir visaugstākā veida atpūta – parama-višrānti.Nepieņem vienkārši akli to, ko es saku. Ja tev ir šaubas, kā vien vari,uzdod jautājumus. Ja kāds uzdos jebkādus jautājumus, tie būs noķermeņa-prāta līmeņa, un prāts nozīmē visu to, ko kāds ir savācis noārpuses. Tas nav tavs. Tāpēc vaicā tikai par to, ko esam diskutējuši,un no pareizā skata punkta.

J: Kā pieredzēt Augstāko Stāvokli?

M: Nav pieredzēšanas jautājuma. Tu esi tas stāvoklis.

16 No duālistiskā skata punkta, ka pastāv atdalīti objekti (“objektīvi”), kur subjekts pats par sevi ir viens no “objektiem” starp citiem, nevis no Paša skata punkta, kur ir veselums, un tādējādi augstākais Subjekts vai Subjektivitāte (“subjektīvi”)

122

J: Visas pieredzes tiek gūtas caur maņām.

M: Jā, bet “Tu”, augstākais pieredzētājs, neesi tikai pieredžu summa.Pamostoties tu zini “tu esi”; šī ir tava zināšanas-īpašība. Pirms šīs

zināšanas, lai kas “tu esi”, tā nav zināšana.

J: Vai tam ir kāds sakars ar Augstāko?

M: Ir daudzi nosaukumi un īpašības, bet pirms visām īpašībām “Tu”esi.

J: Vai mums ir realizācija?

M: Šie visi ir koncepti. Augstākais stāvoklis savukārt ir pāri vārdutvērienam. No viena koncepta dzimst vairāki, un viss notiek ar uncaur šiem konceptiem. Tātad noliktava ir pilna ar konceptiem. Bet,kad tiek atmests pats primārais koncepts, kur ir turpmāku konceptujautājums?

J: Vai šis “es” ir pārspīlēts, vai nē?

M: Cik tev ir gadi?

J: Sešdesmit viens.

M: Ejot atpakaļ laikā, vienu dienu pirms sešdesmit viena gada, vai tuzināji, ka tu grasies piedzimt?

J: Acīmredzot, nē. Pirms piedzimšanas man nebija nekādu nojausmupar to, ka es piedzimšu.

M: Tagad, kad esi piedzimis, vai tu jebkad taujā tajā, kāpēc vispār tupiedzimi? Pirms piedzimšanas šīs “es-esmu-kvalitātes” zināšanasnebija.

J: Es nezinu, kad es dzimu, ne arī to, kad es miršu.

M: Bet visus šos gadus, kāpēc tu nepētīji? Tagad, kad tev ir šī

123

zināšana “es esmu”, kā tu pie tās nonāci? Ir skaidrs, ka tu piedzimipar to nezinot, bet vai cilvēks, kurš pamostoties ierauga, ka viņam irliels augonis, netaujās: “Kad es tādu augoni dabūju?”

J: Es taujāju.

M: Ar ko tu taujāji? Kādu atbildi tu guvi?

J: Bet es neguvu nekādu atbildi.

M: Kā un kāpēc šī zināšana “es esmu”? Tas tev ir jāzina. Kā šīzināšana “es esmu” parādījās no “nezinošā” stāvokļa?

J: Es nezinu.

M: Tev tas ir jāzina. Kāds labums no visa veida informācijas?Tūkstošiem cilvēku ir nogrimuši ar kuģi. Kāda informācija tev varbūt par viņu pašreizējo stāvokli?

J: Nāve.

M: Acīmredzami, nekāda. Vai tam, kurš nezināja par nāvi vaipiedzimšanu, var būt savas nāves zināšana?

J: Tas mums būtu jāprasa mirušam cilvēkam.

M: Tu grasies prasīt mirušajiem?Nezinot parādījās šī zināšana. Kā? No “nebūtības” parādījās šī

“es-esmu-kvalitāte”. Kā? Pirms tavas nāves, vai tu jebkad pieredzisavu “es-esmu-kvalitāti”?

J: Droši vien nē.

M: Kāpēc “droši vien”?

J: Pavisam noteikti nē. Jebkādas informācijas vākšana par“nezināšanas” stāvokli ir tikai tukša taujāšana.

M: Kāpēc tu turies pie tās zināšanas tagad, ja tu pavisam noteikti

124

tiksies ar nāvi? Pirms piedzimšanas tu nezināji, ka tu esi. Tu mirsi,tad kāpēc tu turies pie visiem tiem debess, elles, tikumu un grēkukonceptiem? Vai tagad, kad tu esi klausījies visās šajās runās, tevrūpēs griezties otrādi un vērot?

J: Dažreiz es to daru.

M: Kāds no tā labums?Beigās tev ir jānonāk pie secinājuma, ka nav tādas lietas kā “es”

un “mans”. Redzi vismaz savu sākumu.

J: Iespējams, mums ir tiesības uz sākumu, bet ne uz beigām.

M: Esmu ieinteresēts tikai tavā sākumā. Kā notika tā, ka tu esi? Tasir vissvarīgākais.

J: Esmu ieinteresēts sevī.

M: Bet kā tu nonāci pie zināšanas, kas tu esi?

J: Svēti mani.

M: Liec manā priekšā savu identitāti, tad es to svētīšu. Kad kādsnezina pašu savu sākumu, kā viņš kādam lūgties?

Kaut arī tu pilnīgi skaidri zini, ka tu nezini, kāpēc tu vēl joprojāmvisu šo apskauj?

J: Tas ir instinkts; mēs dabīgi šo visu apskaujam.

M: Kas ir tā instinktīvā uzaugšana? Kas ir tas, kas ir piedzimis? Tevtas nerūp. Tev nav šo zināšanu, jo tev nav dziļu alku. Tikai tad, ja tevir dziļas alkas, tur būs iluminācija. Līdz tam tu darīsi visas pūles,kamēr kāds cits izmantos priekšrocības, kā akls vīrs, kurš grieždzirnakmeni, kamēr suns apēd visus miltus.

J: Kā mums tikt vaļā no šī akluma?

M: Ar kārtīgu uzstājību turoties Sevī. Meditē uz Sevi. Tev ir jādara

125

hatha joga – uzstājība un neatlaidība – lai gūtu perfektas zināšanaspar Sevi.

J: Vai ir kāds, kuram tādas zināšanas ir?

M: Jā, retajam, vienam desmit miljonos. Izdzirdējis šo matemātiskovarbūtību, vai tu tagad gribi atmest pašizpēti?

J: Es negribu padoties.

M: Vai tu pie šī secinājuma nonāci pēc iekniebšanas savās ausīs?

J: Kāds labums no cenšanās?

M: Kāds labums no taviem konceptiem? Džnānī ir pāri konceptiem.Viņš nedod svarīgumu nevienam konceptam.

J: Viņš varētu nezināt, cik ļoti mēs cenšamies tagad un esamcentušies iepriekš; tev nav par to nojausmas. RamakrišņaParamahamsa uzrunāja Māti: “Ak, Māte, ved mani pāri domai unzināšanām, jo es topu to pārņemts.”

M: Vai tu pats to mēģināji, iet pāri domai un zināšanām? Ja nē,kāpēc tu runā par citiem?

J: Nē.

M: Ja tu pats neesi izmēģinājis recepti, kāpēc tu par to runā? Kāpēctu ievies kāda cita spriedumu? Vai tu vari palikt dzīvs bez vārdiem?Kā bez tiem tu esi spējīgs veikt savas ikdienas aktivitātes? Es zinutavas piedzimšanas vēsturi. Kāpēc tu sauc kādu cilvēku par savu“tēvu” un “māti”, es zinu pavisam labi. Kāpēc tev uztrauc citi tāvietā, lai uztrauktos par sevi pašu – citi tādi kā RamakrišņaParamahamsa? Ja tu esi nezinošs, tas ir O.K. prasīt par citiem. Bet,kad tev rūp tu pats, tad taujā tikai par sevi. Kad es iztapu savai “es-esmu-kvalitātei”, saprotot to, tikai tad es iepazinu šo “es-esmu-kvalitāti”, un procesā es arī atklāju, ka “Es”, Absolūts, neesmu tas

126

“es esmu”. Paliec vienā vietā. Savācis visas zināšanas, apsver tāsnoslēgtībā.

J: Ja Maharadž mani svētīs, es gūšu apgaismību.

M: Tas nav tik vienkārši. Tas ir kā pateikt, ka precējies pāris tiks piebērniem tikai no tā, ka kāds viņus svētīs.

J: Šī zināšana “es esmu” ir lāsts.

M: Tā ir nejauša, spontāna. Šī “es esmu” sākums ir, kad es saņēmutelefona ziņojumu, ka “es esmu”. Un, kad man ir šī informācija “esesmu”, tas ir gaņeša stāvoklis.

J: Kāpēc gaņeša tiek pielīdzināta pirmatnējai skaņai praņava, kas ir“Om”?

M: Jo gaņeša ir zināšanas prāna, dzīvības elpa. No praņava, prānasprodukta, attīstās vokālā valoda, kad tā ir izgājusi cauri četriemposmiem – para, pašjantī, madhjama un vaikharī. Para ir avots unsmalkākais posms, kamēr vaikharī ir rupjākais, tas ir vārdueksplodēšana vokālā valodā. Stāvoklis pirms para ir “mīlestība būt”,mīlestības sajūta, kas ir visu aktivitāšu radītājs. Tas stāvoklis irgaņeša.

1980. gada 26. jūlijs

127

18. TAVA ESĪBA IR PRĀTA SĀKUMS UN BEIGAS

Jautātājs: Kāds kungs no Spānijas, kurš šeit bija, esotpraktizējis daudz meditāciju, bet neesot bijis spējīgstikt vaļā no pieķeršanās.

Maharadž: Tikmēr, kamēr tu esi pieķēries pieķermeņa, tu nebūsi spējīgs transcendēt pieķeršanos dažādiemcilvēkiem un lietām.

J: Kad es mēģinu notvert sevi, es jūtu, ka pazūd mīlestība uz maniemradiem.

M: Nesatraucies par citiem cilvēkiem, satraucies par sevi.

J: Pēc meditācijas esmu pazaudējis mīlestību uz citiem.

M: Nav tā, ka tava mīlestība ir kļuvusi mazāka. Mīlestība tagad irsaplūdusi ar tevis pašu. Tevis paša esība ir mīlestība un svētlaime. Tuesi objektivizējis17 savu mīlestību. Pati tava daba ir mīlestība.Stabilizējoties esībā tu savāc visu to mīlestību, kas bija izkliedētaārpusē. Tu mājo tajā zināšanā “es esmu”. Lai kas “tu esi” iekšupķermeņa, ir tikai mīlestība. Šī mīlestība strādā, vāc pārtiku, ēd,gremo un gūst zināšanas. “Tu esi” ir mīlestība, un tā sevi izpauž caurdzīvības elpu; t.i., aktivitātes turpinās dzīvības elpas dēļ. Tieši kāķermenim ir vairāki orgāni pasaulīgo aktivitāšu veikšanai, tā arīzināšanai “tu esi” dzīvības elpa ir kā orgāns aktivitātes veikšanai. Tasnav citu mīlēšanas jautājums, bet tieša zināšana, kas “tu esi”. Tāmīlestība tevi pieskata; tā ir tava barība, tavs motīvs un rosinošaisspēks. Fokusē savu uzmanību tur. Uz tās kustību norāda dzīvībaselpa; tas ir dzīvības spēks. Taustāmā tās manifestācijas sajūta irzināšana “tu esi”. Šī mīlestība ir universālā mīlestība. Tā nav virzīta

17 T.i., identificējoties ar “objektiem” (un šis termins iekļauj arī “subjektus”), mīlestība, kas ir bezgalīga, nenovēršami kļūst par ierobežotu un relatīvu lietu.

128

j

uz nevienu konkrētu personu vai lietu, tā ir tāda kā telpa. Telpanesaka, “Es esmu ekskluzīvi tikai priekš tā un tā”. Tā Nemīl kāduprivāti. Tā mīlestība ir manifestēta un universāla. Tāpēc, ka tuidentificējies ar ķermeni, sākas visas likstas. Primārā mīlestība ir“mīlestība būt”; tikai pēc tam tu vari domāt par citu mīlēšanu. Kāpēctu tiecies “būt”? Vienkārši tāpēc, ka tu “mīli būt”. Lielākaisklupšanas akmens ir identificēšanās ar ķermeni-prātu. Saproti, ka navtā, ka tu vari kļūt par Dievu; tu esi Dievs. Tu esi dievišķs, iesākumā,bet tu vari kļūt kaut kas, kas tu neesi. Tev būtu jāsaprot, ka tavsgalamērķis ir tevis paša pats, “es esmu”. Tas ir pats visa avots. Tas“es esmu” ir jārealizē.

J: Tas ir galamērķis, bet kā to sasniegt?

M: Tu esi nogājis no meklējumu sliedēm ķermeņa dēļ. Tu pakriti nodievišķā skata punkta, notverot ķermeni. Jo “tu esi”, apziņa ir. Pirmstu saki “es esmu”, tu jau esi.

J: Piekrītu.

M: Tu tagad zini, ka “tu esi”. Esi tas. Šeit es negrasos tev stāstīt to,kas ir svētajos rakstos, lai cik izsmalcināti tie būtu. Es teikšu tev tikaito, ka “tu esi”. Ja tev patīk manas runas, tu vari nākt; ja tev tāsnepatīk, tad turies pa gabalu. Pašreiz tu varētu sevi uzskatīt parnenozīmīgu personu ar ierobežotu vērtību, inteliģenci. Bet īstenībā tātas nav. Tu esi ļoti sens. Tu esi bezgalīgs, mūžīgs. Šī “es-esmu-kvalitātes” sajūta ir kā sludinājums; tas norāda uz to mūžīgo stāvokli.“Es esmu” – vārds vai “es esmu” sajūta, kāda tevī ir – nav mūžīga.Bet Tu esi mūžīgs un sens.

J: Kā saprast, ka es esmu mūžīgs?

M: Šo nevar saprast parastajā intelektuālajā veidā; šis stāvoklis tiekrealizēts spontāni. Kad tu esi “es-esmu-kvalitātes” stāvoklī, tusaplūsti mūžīgajā stāvoklī. Tagad tu zini, ka tu esi un ka tu sēdi. Kātu attīstīji šo pārliecību?

129

J: Es zinu, es šeit sēžu.

M: Tādā pašā veidā tev ir jāattīsta pārliecība, ka tu esi Absolūts; šisir vissvarīgākais. Tev ir jāfokusē savu uzmanību tikai uz to. Pirms šīsesības vai zināšanas parādīšanās Es, Absolūts, jau esmu tur, mūžīgi.Kurš fokusēs uzmanību? Kurš zina, ka šis fokusē uzmanību? Tas,kurš fokusē uzmanību, ir pirms uzmanības.

Kā tu vari prātā meditēt? Tam, ko tu sauc par “meditāciju” irnepieciešams objekts. Kurš vēro meditāciju? Kurš praktizēmeditāciju? Process pieprasa “kāda” klātbūtni kā arī “objektu”, netā? Bet pirms visa pārējā klātbūtnē ir jābūt Meditētājam. Tagad ļaujViņam vienam būt, bez neviena objekta. Īstā meditācijā Meditētājs ir“viens”, bez nekāda objekta, uz ko meditēt.

Pirms nomodas stāvokļa Es jeb Absolūts vienmēr ir. Pamostotiesman uzaust zināšana, ka “es esmu”. Un tikai pēc tam prātā nāk visipārējie notikumi un lietas. Atkal, Man, Absolūtam, ir jābūt pirmsnomodas stāvokļa. Paliec šeit. Mājo šajā. Tev ir jāstabilizējas savāpatiesajā dabā, “es esmu”. No visiem pārējajiem sekundāriem unliekiem objektiem ir jātiek vaļā. Nefokusē savu uzmanību uz nevienuno šīm lietām. Viss process ir būt savā avotā. Pašreiz, kas ir tavsavots? “Es esmu”. Notver to “es-esmu-kvalitāti” un esi tajā.

Tev ir jārealizē tevis paša sevi. Tev ir jābūt uz robežlīnijas starp“es esmu” un “Ne-'es esmu'”. Iedomājies, ka ar tevi nenotiek šī sajūta“es esmu”. Vai tas nozīmē, ka tu neesi? Ja tās “es-esmu-kvalitātes”nav tur, Tu, Absolūts, esi. Kā tāds Tu valdi pirms, pēc un nomodasstāvokļa laikā. Nomodas stāvokļa laikā tavas “es-esmu-kvalitātes”sajūta uztver pasauli; un no Tava, Absolūta, skata punkta notiektavas “es-esmu-kvalitātes” un tās uztvērumu vērošana.

J: Es gribu darīt kaut ko garīgu.

M: Vai tu gribi sevis-zināšanu vai nē? Tu gribi darīt kaut ko garīgu,bet tev ir jābūt tur, lai kaut ko darītu. Tev ir jāzina “Tevi”. Kurš irgarīguma darītājs? “Es esmu” ir darītājs. Kad tu iesaisties ikdienas

130

aktivitātēs mājās, uz ielas un birojā, “kurš” ir kopējais faktors. Tā irtava “es-esmu-kvalitāte”. Šī tava “es-esmu-kvalitāte” dara visu.

Pieņemsim, ka es no rīta līdz vakaram esmu darījis daudz lietas.Kāda ir manu aktivitāšu summa? Visas šīs daudzās aktivitātes notikamanā esamības stāvoklī. Dziļā miegā “es esmu” iegāja aizmirstībā;tas aizmirsa sevi. Tad kāda ir jēga no visa, kas tika darīts? Esība navmūžīgais stāvoklis. Tā ir pārejoša fāze – notiekoša izrāde. Apziņa irpiecu elementu un to mijiedarbības produkts. Piecu elementurezultāts ir pagaidu un laika ierobežots. Tava zināšana un viss, ko tusavāc, vienmēr nāk sekojoši tavai esamībai. Tu vari zināt kaut kotikai tad, kad zināšana zina, ka “tā ir”. Tava krišana notiek tad, kad tumēģini identificēt kaut ko iekš apziņas sfēras kā “sevi”. Tava apziņamanifestē pasauli. Kad tu mēģini pielīdzināt ķermeni ar sevi, sākaskrišana.

J: Kurš domā, es esmu apziņa?

M: Tu! Bez esamības nav domāšanas. Esība ir pamatapriekšnosacījums domāšanai un nedomāšanai. Iedomājies, tevķermenī ir sāpe. Kurš ir sāpju liecinieks? To vēro tikai tava esība.Esības neklātbūtnē, kā vispār varētu būt vērošana? Īstais liecinieks irtikai mūžīgais Pats. Tikmēr, kamēr tur ir esība, tu esi esība. Kadesības nav, tu esi Absolūts. Visiem, kuri šurp ir atnākuši, būs jāaiziet.Līdzīgi arī esībai, kas ir atnākusi, ir jāaiziet.

1980. gada 28. jūlijs

131

19. REALIZĒTAJAM VISA PASAULES FUNKCIONĒŠANA IR BHADŽANS

Jautātājs: Ko Maharadž domā par fizisku objektumaterializēšanu un dematerializēšanu kā todemonstrēja Satja Sai Baba? Tomēr es negribētu šofenomenu piedēvēt tikai Satja Sai Babam?

Maharadž: Tā visa ir tikai izklaide. Liec to mierā. Kas “tu esi” unkas “es esmu” arī ir koncepti.

J: Bez konceptiem pasaule nevarētu funkcionēt.

M: Pasaule notiek. Tomēr, lai kas parādītos pasaulīgajā dzīvē, tas irtikai ilūzija. Notikums, kas jau ir noticis (vai jebkas, kas ir aizgājis),vai tas atgriežas?

J: Neviens to nezina.

M: Līdzīgas lietas varētu notikt, bet tās nekad nebūs identiskas.

J: Vai tu varētu man pastāstīt par reinkarnāciju?

M: Balstoties uz savu stingro pārliecību, tam, kurš mirst, būs citssapnis, kurā viņš atdzims.

J: Kas ir atdzimšanas šķietamais cēlonis? Vai tas notiek pagātneskarmas dēļ? Un vai vispār ir tāda lieta kā karma?

M: Karma sastāv no tavām fiziskajām un mentālajām aktivitātēm.Bet īstenībā tie ir notikumi, kas notiek trīs gunu dēļ – satva, radžasun tamas; t.i., esība, dinamiskā kvalitāte un darītāja sajūta.

J: Kā notiek aizklīšana no sevis? Pārsvarā cilvēku, šķiet, iriesprūduši rāmjos, kas ir konceptu pinekļi.

M: Kurš to saka?

132

j

J: Mans novērojums.

M: Tikmēr, kamēr tu zini “tu esi”, tas vienmēr ir ar tevi un nekadtevi neatstāj.

J: Kā man būt atbrīvotam no konceptiem?

M: No sākuma tev ir jānonāk pie zināšanas, ka “tu esi”.

J: Vai vari ieteikt kādas tehnikas?

M: Tās ir tantra, mantra un jantra. Tantra ir tehnika, mantra irkonkrētu svēto vārdu sarindojumi, un jantra ir garīgā progresamašīna. Tev būtu jāsaprot un jāuzsūc tas, ko es stāstu un skaidroju;tad esi pats un visu atlaid.

J: Es nespēju tik viegli ieviest rīcībā to, ko tu man saki.

M: Nav tā, ka tev būtu sevi jātransformē. Tu īstenībā esi sevikonvertējis par kaut ko citu, nekā sevi. Tagad tev vajadzētu atpakaļ-konvertēt sevi savā oriģinālajā sevī. Stabilizējies sevī.

Jo tu gribi “būt”, tu sevi nodarbini ar runāšanu un visu pārējo. Laiuzturētu šo “tu esi”, tu veic dažādas aktivitātes; tādējādi tu turi savuprātu nodarbinātu. Bet realizētajam prāta plūsma ir kā no apakšpusesizlaistas nepatīkamas gāzes. Tas, kurš ir stabilizējies sevī, uz prātačalošanu skatās uz kaut ko, kas būtu netīrs un nevēlams kā tās gāzesno vēdera.

Kad tu esi ignorantajā stāvoklī, rodas jautājumi par labu un sliktu,un par pieņemšanas vai noraidīšanas izvēles veikšanu. Bet zināšanasstāvoklī lietas notiek spontāni, un nav izvēlēšanās un atmešanas. Patšķietami rituālistiska realizētā rīcība, tāda kā bhadžani, dziedāšanaun čantošana dievu godāšanai utt., ir spontānas izpausmes. Tās netiekplānotas, bet vienkārši notiek. Realizētajam visa pasaulesfunkcionēšana ir bhadžans. Visi notikumi ir “tevis”, motivējošāspēka, rezultāts. Kaut arī aktivitātes notiek spontāni, tu uzstāj par todarītāju. Bet tāda uzstāšana rodas no tavas identitātes ar ķermeni-

133

prātu.Guvis garīgās zināšanas, ko tu darīsi pasaules labā?

J: Es tikai būšu.

M: Cilvēki, kuriem patīk sociālais darbs, grib darīt kaut ko labu. Viņigrib transformēt citu cilvēku intelekta kvalitāti, lai viņi viens ar otruvarētu dzīvot harmonijā.

J: Pasaule ir patiesības izpausme, un cilvēkiem vajadzētu palīdzēt šosaprast.

M: Ja tam ir jānotiek, tas notiks pats par sevi. Tas, kurš pastāvīgimainās, ir nereālais. Izmaiņas var tikt ieviestas tikai nereālajā.Reālajā, patiesībā, nekādas izmaiņas nevar tikt ieviestas. Pasaulē tuvari iespaidot konceptu uzlabojumus, bet neuzdrīksties konceptussaukt par patiesību.

Patiesība var saprast nepatiesību; bet vai nepatiesība var saprastpatiesību? Tieši kā tu maini apģērbu, tu maini savus konceptus, untad tu jūties laimīgs. Patiesība nevar tikt redzēta vai uztverta; betpatiesība var novērot nepatiesību.

J: Ar konceptiem es laimīgs nebūšu. Vai tas tā ir?

M: Tu domā, ka ar konceptiem tu vari būt laimīgs. Laimība jebsvētlaime, kas atklāj sevi “bez-konceptu” stāvoklī, nevar tiktuztverta.

J: Dzīvē ir mirkļi, kad mēs gūstam patiesības zibšņus, un ticība, kastiek attīstīta kā to rezultāts, iespaido un vada mūsu dzīvi.

M: Šie ir tikai vārdi, un vārdi nesatur patiesību. Patiesībai navnepieciešama vārdu palīdzība. Lai ko tu saki, tā ir pieredze. Bet tu esipieredzētājs, un arī bez tām “tu esi”. Pieredzes nāk un iet, betpieredzētājs paliek. Tu pieredzi pasauli, bet tu esi pirms pasaules.Pasaule ir pieredžu sfēra, bet “Tu”, Absolūts, esi bez-pieredžu.

134

Pašreiz tiek justa tava “tu-esi-kvalitātes” sajūta, bet tas ir tikaipagaidu stāvoklis; tas aizies. Pirms simts gadiem, t.i., pirms tavaspiedzimšanas, šī “tu-esi-kvalitāte” nebija asociējusies ar “Tevi”,Absolūtu. Šī “tu-esi”-pieredze ir atnākusi kā drudzis. Kā un kāpēc šisdrudzis ir atnācis, šim nav ne izskaidrojumu, ne iemeslu.

J: Vienā mirklī tu izkāpi ārā no šīs slimības “tu esi”. Vai arī man irkāda cerība pieredzēt šādu dižu mirkli?

M: Jā, ja tu saproti un uzsūc šīs sarunas. Lai kas ir tagad, tā mumsvisiem ir esamības sajūta. No sākuma ir jāmājo tajā, un beigās tai irjābūt transcendētai.

J: Šorīt meditācijā es jūtu, ka es neesmu ķermenis-prāts, bet tikaiesība.

M: Tā ir apziņa. Tas ir manifestētais stāvoklis, kurā nav personības,nav vīrieša vai sievietes. Tā ir zināšana “tu esi”.

J: Kādu brīdi nebija arī esamības sajūtas.

M: Tas bija rāmuma stāvoklis, un tur bija tikai apziņa.

J: Daži saka, ka sajūta “es esmu” atrodas labajā krūšu pusē,apmēram četru pirkstu attālumā no centra.

M: Tas ir atkarīgs no individuālas pieredzes. Atrašanās vieta varētuatšķirties, atkarībā no personas. Bet nesaproti to vai nemeklē tāsatrašanās vietu attiecoties uz ķermeni.

[Kāds indiešu meklētājs atnāk pie Maharadža, ilgi maldījies,meklējis adresi.]

M: Vai tu pazīsti šo vietu? Vai tu ilgi staigāji apkārt meklējot?

J: Jā, Sēr. Es esmu šajā rajonā bijis dažus gadus atpakaļ, lai satiktukādu viedu faķīru.

135

M: Vai viņš tev kaut ko iemācīja?

J: Nē. Bet viņam bija dažādas spējas. Dažus gadus atpakaļ uz kuģa,kas bija noenkurojies Bombejas ostā, bija sprādziens. Šim faķīram,kurš pirms sprādziena nejauši atradās tuvumā, bija nojausma. Viņškliedza uz cilvēkiem ap sevi un pavēlēja viņiem no tās vietasmomentā skriet prom.

Reiz viņš mani svētīja, paplikšķinot man pa galvu, un es sajutu,ka mana kundalinī enerģija pacēlās augšup.

M: Tas man atgādina kādu citu faķīru ar dižiem sasniegumiem, kurusauca Tikku-Baba. Viņš dzīvoja Kolaba rajonā. Kaut arī es viņupersonīgi nebiju saticis, mums bija sarakste caur ziņnesi-faķīru, kuršbieži apmeklēja manu bidi18 vaikalu. Tikku-Babai bija dižas spējasbrīnumu veikšanai. Kādu dienu vēlu vakarā ziņnesis-faķīrs bijaaizgājis pie Tikku-Babas. Pavisam apmulsis, viņš atrada Tikku-Babas ķermeni sadalītu, un viņa daļas sakrautas kopā. Nobijies, ka tāvarētu būt slepkavība, viņš aizmuka prom no tās vietas, kur dzīvojafaķīrs. Ziņkāres dzīts, viņš atgriezās nākošajā rītā, un pavisampārsteigts atrada Tikku-Baba sveiku un veselu.

Kādu dienu ziņnesis ieradās manā veikalā ar ziņu no Tikku-Babas, ka man būtu jāierodas pie viņa pēc iespējas ātrāk, jo viņa galsesot tuvs. Atbildot es piedāvāju savu pateicību un ziņnesim teicu,“Lūdzu, saki Tikku-Babai, ka darījumu slēdz tikai vienreiz.” Ar šo esbiju domājis, ka patiess skolnieks guru pieņem tikai vienu reizi unpaliek veltījies viņam, un viņš neskrien vairs pēc citiem guru. Kad šoziņu saņēma Tikku-Baba, viņš teica: “O, viņš ir sasniedzis savugalamērķi un ir pāri jebkādām vajadzībām.”

1980. gada 22. oktobris

18 Lētu indiešu cigarešu paveids

136

20. TURIES PIE SAVAS ESAMĪBAS SAJŪTAS

Maharadž: Universālā apziņa ir visuresoša, un piecuelementu spēles mijiedarbības rezultātā tā necieš nezaudējumus, ne guvumus. Tomēr šajā mijiedarbībasprocesā tā manifestē taustāmā veidā. [Maharadž paceļ

metāla ziedu vāzi un nomet to uz grīdas, kas rada šķindošu skaņu.]Kad viens objekts saskārās ar otru, skaņa, kas bija latenta, kļuvadzirdama. [Maharadž paņem dvieli un norāda, ka audumā latents iruguns.] Uguns manifestē tikai tad, kad ir ietekme uz dvieli (t.i., tampieliekot liesmu), un kā reakcija manifestē uguns, un dvielis deg.Apziņa tur ir visu laiku. Dzīve tur ir visu laiku, un dzīve sevimanifestēs, kad vien būs pieejama forma. Apziņa nonāk darbībā (t.i.,kļūst manifestēta, uztverama) tieši tā pat, kā notiek skaņa vaiaizdegas audums.

Un līdzīgi šim faktam, ka konkrētas identitātes nav ne skaņai, neugunij, tā arī apziņai nav identitātes. Ignorances un identificēšanās arķermeni dēļ tu pieredzi baudas un sāpes, kaut arī apziņa ir universāla,un tā vienkārši funkcionē caur ķermeni. Tātad, tik daudzi cilvēki irmiruši, tik daudzi nogalināti, bet apziņa vienmēr ir palikusi tāda pati.Tā nav samazinājusies vai palikusi lielāka nekādā veidā – tā nepavisam nav cietusi. [Maharadž atkal sit pa vāzi un norāda, kaskaņa vienkārši notiek.] Skaņai nav ne sāpju, ne baudu. Tā vienkāršimanifestē, tā arī apziņa; tai nav ne sāpju, ne baudu. Pieciemelementiem nav ne zaudējumu, ne guvumu. Visas šīs nelaimes, kopieredz cilvēks, nedos baudu vai sāpes ne tikai pieciem elementiem,bet arī dažādajām īpašībām (gunām), ko uztver maņas. Piecasīpašības ir: tauste, forma, smarža, garša un skaņa. Tagad, kādsnozīmīgums ir tam “tev” priekš tevis? Neiesaisties savās vēlmēs.Kurp tu dodies? Domā šādos vilcienos: pieci elementi spēlējas; un tospēles rezultātā tiek radītas formas, un tās tiek apgādātas ar piecāmmaņām. No piecu-elementu objektiem – t.i., augiem un pārtikas –

137

m

veidolu ieņem forma. Tagad, caur šo formu apziņa atkal manifestēpiecu elementu īpašības (gunas). Apsver šo un noskaidro: Kas esi tu?un Kurp tu dodies?

Ir bijuši tūkstošiem karu. Kāds ir bijis tā visa efekts uz pieciemelementiem? Šie pieci elementi tiek piecu ķermeņa maņu uztverti.Piecu elementu krišanas no Augstākā dēļ ir parādījusies šī guna –apziņa.

Iedomājies, kāds tiek nogalināts, kas īstenībā notika? Šī apziņa,kas mājoja nogalinātajā ķermenī, aizgāja aizmirstībā, un piecu maņufunkcionēšana beidzās. Miljoniem cilvēku ir bijuši nogalināti unaizgājuši; vai viņu maņas un viņu apziņa pie tevis nāk, lai uzsāktukādus strīdus? Ar ķermeni tiek piegādātas piecas uztveres maņas unpieci rīcības orgāni19. Nākot vecumam, ķermenis sabojājas, un maņasun orgāni vairs nedarbojas tik efektīvi. Tādējādi “novecošanas” dēļnotiek pakāpeniska maņu un orgānu atteikšanās, guna, kas ir apziņa,arī pavājinās (t.i. tās manifestācija pavājinās). Visās šajās ķermeņa,maņu, orgānu un apziņas funkcijās kur iederies “tu”? Un kur tudodies? Dažādie procesi un notikumi notiek pārtikas ķermeņa unprānas dēļ; kur tajā visā ir tava vieta?

Apmeklētājs: Vai apziņa ir neatkarīga no ķermeņa; t.i., netiek tāiespaidota?

M: Kā tas tā varētu būt? Tā ir pārtikas-esences ķermeņa iznākums,un to sauc par satva-guna. Līdzīgi kā bērns ir savu vecāku ķermeņuesence. Ja bērns ir deformēts, tas ir kaut kādu kvalitātesnepietiekamību pārtikas ķermenī dēļ.

Pasaulīgās kā arī garīgās aktivitātes, kas tiek veiktas ar prātu, irtikai izklaides ignorances stāvoklī. Tās sākās, kad sāka funkcionētesība ar savu nomodas un miega ciklu.

Ja persona domā, ka praktizējot garīgumu kaut kas var tikt gūts,es labprāt gribētu zināt tāda izskatu un identitāti. Garīgie meklētāji tā

19 Hinduisma filozofijā ķermeņa pieci rīcības orgāni ir: mēle, kājas, rokas un evakuācijas un vairošanās orgāni.

138

vietā lai taujātu sevis paša dabā, kas ir viņu apziņa, iegrimst garīgāsgrāmatās pēc zināšanām.

J: Vai mums būtu jāatsakās no visiem līdz šim savāktajiemkonceptiem un idejām?

M: Neko tādu nedari. Tikai turies pie savas esības sajūtas, kamēr tuzini, ka “tu esi”, esi tikai tajā stāvoklī. Neuztraucies par tā aiziešanu.

J: Vai mums būtu jāgriežas pie savas esamības sajūtas atmiņas? Bettas nozīmētu piepūli.

M: Kur ir piepūles jautājums no tavas puses? Apziņa esamībānonāca spontāni. Esi tur, nemēģini neko mainīt vai modificēt. Lai kas“ir”, ir tur, un tā ir sevis mīlestība, ātmā-prem. Ja tu gūsti kaut kādubaudu no lasīšanas un sekošanas tradicionālajiem tā sauktajiemgarīgajiem ceļiem, dari to.

J: Bet Maharadž saka, mums būtu jāsasniedz galamērķis.

M: Kur ir došanās uz galamērķi jautājums un “kurš” tur ir, lai dotos?[Maharadž uzsit pa metāla gabalu.] Re, skaņa, kurp tā aiziet?Džnānī ir pilnībā atstatus no visiem konceptiem. Tajā punktā nekānav.

J: Vakar tu runāji par guru un sat-gurucaraņ – sat-guru kājām.

M: Jā, runāju. Sat-gurucaraņ nozīmē spontānu apziņas parādīšanos,kad tu zini “tu esi”. Viss mājo šajā zināšanā “tu esi”, un tā irneierobežota un visur-valdoša. Svētās sat-guru kājas attēlo šostāvokli.

J: Es pavisam nedomāju kādu apvainot, uzdodot šo muļķīgojautājumu: Kāpēc uz šīm sienām ir tik daudz fotogrāfijas? Man tasšķiet pretrunā ar tavu mācību.

M: Tās ir ignorances perioda atliekas. Lai kliedētu ignoranci, tādi

139

palīgrīki ir nepieciešami. Kad tie ir nokalpojuši savam mērķim, tievairs nav vajadzīgi. Šis ķermenis, ko es izmantoju, arī ir neziņasposma iznākums, bet tas vēl joprojām tiek izmantots, kaut arī esesmu transcendējis neziņas posmu. Tāpēc lai tās fotogrāfijas paliekkā sienas dekori; tajā nav nekāda sliktuma. Tā vietā lai mainītu lietasārpusē, kāpēc neieviest izmaiņas iekšpusē, aizvācot aplamāsidentitātes?

Tu runā tā, it kā tev būtu viedums, bet kādas zināšanas tevīstenībā ir? Tavs pašreizējais kapitāls ir nomodas, dziļa miega unzināšanas cikls, un zināšana “es esmu”. Kas cits tev vēl ir? Šis ciklsir parādījies pats par sevi, tev neprasot; visu pārējo tu esi iemācījiesun guvis vēlāk. Jebkurš, kurš šeit nāk, ir kā nezinošs bērns, par spītivisām tā sauktajām zināšanām, ko viņi ir guvuši no ārpuses.

1980. gada 13. novembris

140

21. ATGRIEZIES UZ STĀVOKLI PIRMS PIEDZIMŠANAS

Maharadž: Reiz es jutu individualitātes sajūtu, bettagad man vairs nav tās individualitātes.Individualitātes sajūta ir sevi transformējusiuniversālajā manifestētajā stāvoklī.

Jautātājs: Vai tas notika vienkārši tā pat vien?

M: Mirklī, kad parādījās šīs slimības vārds, radās būšanas parindivīdu sajūta. Tagad individualitātes sajūta ir zudusi, un paliektikai universālas apziņas sajūta.

Individualitāte ir zudusi kopā ar ķermeņa formas identitāti.Ķermenis nav mans veidols, neesmu es ne vīrietis, ne sieviete. Vissnotiek spontāni. Kurš redz to, ka ir uzaususi diena un spīd saule? Vaizināšana, ka ir diena, varētu būt indivīda zināšana? Mirklī, kad kādspamostas, parādās “es-esmu-kvalitāte”, kas nozīmē tikai esamībassajūtu; vēlāk ir arī ķermeņa sajūta. Šī esamības sajūta ir visuresoša,un tai nav ne vārda, ne formas – tā ir eksistence pati.

J: Kas īsti notiek, kad cieš ķermenis? Kāda ir attiecība starpNemanifestēto un ķermeni, vai starp faktisko un iluzoro pasaulesredzamību?

M: Tie ir intīmi saistīti. Katra atoma kultūra un noskaņa ir atšķirīga,tā arī katrs indivīds šajā pasaulē ir atšķirīgs.

Ir dažādas izpausmes atomos un sub-atomos.

J: Vai patiesība ir manifestēta vai nemanifestēta? Ja patiesībamanifestē caur ķermeni, tad visas ķermeņa slimības irNemanifestētajā.

M: Kad manifestē Nemanifestētais, to sauc par saguņa-brahman. Šisbrahmana princips ir visur un manifestēts, un tas sastāda piecus

141

m

elementus, trīs gunas un prakriti-puruša; tas ir šis, kas atpazīst sauliun telpu, un tas ir visur-valdošāks un smalkāks pat par telpu.

J: Kas ir visa šī spēle? Šajā manifestētajā universā, kas irNemanifestētā iznākums, ķermenis cieš slimību – Maharadžaķermenis. Un tā rezultātā, kad esam šīs slimības liecinieki, ciešam arīmēs. Priekš kam šis traucēklis?

M: Ja tavas “es-esmu-kvalitātes” nav, kurš novērotu saules aušanu?

J: Kaut tu šo esi izskaidrojis tūkstošiem reižu, es vēl joprojāmneesmu sapratis.

M: “Kurš” un “kas” augstākajā līmenī ir Nekas; viss, kas ir, ir ļotiskaidrs un acīmredzams. Bet tāds vienkāršs fakts ir pārvērties parmīklu, jo tas princips ir aplami identificējis sevi ar formu, un tadlepojas par šo identifikāciju. Tas ir pieņēmis ķermeni kā savuidentitāti.

J: Bet kāpēc šim būtu jānotiek ar tevi, caur kura ķermeni sevimanifestē Nemanifestētais?

M: Lai gūtu atbildi uz šo jautājumu, tev būs jāatkāpjas sevī.No šī atomārā pieskāriena, no šīs apziņas kripatas, ir

materializējusies viss šis grandiozais universs. Kā un kas varētuatbildēt uz šo jautājumu: Vai tas radīja sevi, vai tas noorganizēja, laibūtu radība? Tavas atbildes būs tikai minējumi. Kādi pierādījumi tevir par savām piedzimšanām un nāvēm? Kādi tev ir pierādījumi parsavu pārdzimšanu?

J: Tu gribi teikt, ka mums būtu jāpaliek šajā apziņas parādīšanāspunktā? Vai tad mēs to sapratīsim?

M: Jā, es stāstu cilvēkiem precīzi to.

J: Tad tu gribi teikt, ka, kamēr es neapstājos pie apziņas uzaušanas,es nesapratīšu šo Nemanifestētā, manifestētā, ķermeņa ciešanu, utt.

142

spēli, un ka visa mana runāšana īstenībā ir tikai pļāpa un tāpēc tikaitraucēklis.

M: Jā, tā ir tikai izklaide laika pavadīšanai.

J: Tas nozīmē, ka, kad mēs tevi apmeklējam un sēžam tev blakus,īstenībā tas tev traucē.

M: Man netraucē pat pieci elementi, kas ir mani radījumi. Tad kā tuvarētu būt man traucēklis? Ja es identificēju sevi ar ķermeni, tadnenovēršami man būs jāiet cauri visiem tiem traucēkļiem unciešanām, kas ar to nāk komplektā.

J: Vai es varētu uzdot vēl vienu jautājumu? Tev ir apziņa, kas irsasniegusi kaut kādu konkrētu augstu līmeni. Vai tam varētu būtkāda labvēlīga ietekme uz mums, tikai esot mums klātbūtnē vien, bezrunāšanas?

M: Ne tikai tev, bet pat baktērijām, skudrām, tārpiem, utt., ir labums.

J: Tas nozīmē, ka tavs starojums pastāvīgi uz mums iedarbojas,ieskatot vismazākos?

M: Runāšanas pēc ar to viss ir kārtībā, bet īstenībā neviens nevienuneiespaido. Vai izdīgšanas mirklī manam piedzimšanas principambija kāda inteliģence? Šis piedzimšanas princips, kas ir bērnaprincips, aug spontāni, attīsta prātu un intelektu, un laika gaitā varētukļūt par Mahatma – pat par dižu viedo – bet tā viedā sakne ir tikai tābērna principa izdīgšana. Vai tas tā nav? Tagad garīguma vārdā tuvāc daudz zināšanas, bet tā ir tikai izklaide.

J: Kā bērna princips var sasniegt džnānī vai viedā statusu?

M: Lai saprastu šo, paliec izdīgšanas punktā (ankūra), esi tas ankūra(omkāra). [Om ir vārdu sākums, un Maharadž norāda apmeklētājambūt stāvoklī pirms vārdu formēšanās viņa prātā.]

143

J: Labi, un es nolemju palikt tajā omkāra stāvoklī. Tad kā arvardarbību, kas notiek ārpusē – Irānā, Amerikā, PSRS, utt.? Vai tamnav saistības, vai man ir pasīvi jāsēž omkāra stāvoklī?

M: Abi ir intīmi saistīti.

J: Bet izvairīties no vardarbības, ciešanām, citu izmantošanas...

M: Visa tava runa ir tavas individualitātes aizsardzībai. Īstenībā tevibūtu jāapsūdz visos tajos notikumos. Izņemot tevi, kuru vēl varētuapsūdzēt? Lai to visu teiktu, kurš bez tevis, tavas “es-esmu-kvalitātes” ir tur? Lai apgalvotu, ka “nekā nav”, kādām jau ir jābūt.

Tavā esībā tiek darīti miljoniem grēku, un tagad tu gribiizvairīties no atbildības, pieķeroties un slēpjoties individualitātē. Visišie notikumi ir tikai tavi radījumi.

J: Bet savā esībā arī tu esi tas.

M: Pilnīgi viss ir manā esībā, ieskaitot tevi. Bet ne man, ne tevnetiek dota absolūti nekāda autoritāte savest lietas kārtībā.

J: Vai, lai savestu lietas kārtībā, noderīga varētu būt omkāra?

M: Omkāra ir noderīga visam; un viss ir omkāra, ieskaitot ciešanas.Kā vēl varētu pastāvēt baudas un sāpes, ja nebūtu omkāras sfēras?

J: Kā ar omkāru var apstādināt ankūra (izdīgšanu)?

M: Tādā pašā veidā kā tā izdīga.

J: Vai omkāra var apstādināt izdīgšanu (ankūra), vai ankūra iromkāras spēle?

M: Omkāra un ankūra, abi, ir pieredžu stāvokļi. Vai tie varētu būtatdalīti? Kas var būt bez omkāras?

J: Es gribu zināt, vai ir kāds process, kurš var apstādināt ankūra –izdīgšanu? Pieņemsim, skaitot svēto omkāra mantru; vai mums būtu

144

pasīvi jāvēro visi notikumi?

M: Katrai mantrai ir nolūks; nevar būt mantra bez nolūka.

J: Tad skaitot mantru viss tiks atkal-radīts?

M: Jā.

J: Tad kāpēc vispār mums būtu jāskaita mantra?

M: Bet mantra ir bez jebkādas valodas, bez jebkādiem vārdiem. Ejuz sakni, redzi faktisko situāciju, pirms tu mirsti, mājo savā patiesajādabā. Bet tā vietā tu esi aizņemts ar sava ķermeņa, kuru tu uzskatipar savu identitāti, lološanu. Cilvēki veltās Dievam tikai, lai gūtupasaulīgas lietas.

J: Tas nozīmē, ka mūsu veltīšanās Dievam ir pielīdzināma iešanai uztirgu pēc pirkumiem.

M: Tā notiek cilvēka dzīve. Normālais motivējošais spēks ir guvumsno jebkādas rīcības.

J: Tikmēr, kamēr kāds pielūdz Dievu ar guvumu nolūku, pielūgšananebūs efektīva; vai ne tā?

M: Primārais motīvs ir “mīlestība-būt”, paturēt sevi dzīvu.

J: Kad tiek pazaudēta “mīlestība-būt”, kas notiek?

M: Kurš tur ir, lai to atbildētu?Kad “mīlestība-būt” ir norimusi, kurš ir tur, lai pateiktu, ka tā ir

norimusi? Vai ir iespējams pieredzēt šakti (enerģijas potenciālu),ānandu (svētlaimi) un sat-čit-ānanda (būšana-apziņa-svētlaime)?Vai īstenībā nekā tāda nav?

J: Mums ir stāstījuši par sat-čit un ānanda jau sen. Ja tie ir reāli, vaimums nebūtu uz tiem jātiecas? Un, ja tie kā tādi nepastāv, kāpēcvispār mums būtu pēc tiem jādzenas?

145

M: Mūsu avots, sakne, ir mūsu esamības sajūta jeb bērna princips.Vai tas jebkādās aktivitātēs iesaistījās apzināti? Vai tam tajā posmāvispār bija kāda inteliģence? Kas vēl ir tur, izņemot šo primāro bērnaprincipu?

J: Kāds varētu tagad uzdot jautājumus.

M: Kā viņi var uzdot reālus jautājumus? Viņi uzdos jautājumus pēcpieķeršanās kādai identitātei, un tādas identitātes tiek uzbūvētas pēcklausīšanās kādā vai pēc lasīšanas. Viss šis ir informatīvas zināšanas,kas tiek savāktas no ārpuses, un tās nav spontānas zināšanas, patiesaszināšanas. Kuram ir zināšana, ka “viņš ir”, un kas ir tas “viņš ir”?Kas ir šis Šivas princips? Marati valodā šiv nozīme “pieskāriens”.Parādi man šo esības pieskārienu. Kārtīgi novēro un izpēti: Kā ir tā,ka ir šis princips, šis esības pieskāriens? Visa kosmiskā izpausme iršī esības pieskāriena izplatījums. Šis princips sastāv no pieciemelementiem, trīs gunām un prakriti-puruša.

J: Visa šī grandiozā radība nāk no omkāras, esības pieskāriena. Vaitā ir enerģija, spēks, vai tikai doma?

M: Lai kādi tevī būtu vārdi, nosaukumi vai idejas, tie visi ir O.K. šimnolūkam.

J: Šim principam tiek doti tādi nosaukumi kā Džagadamba –universa māte – Mahišasura Mardini – dēmona Mahiša iznīcinātājs,utt.

M: Ko tu domā ar Džagadamba? Princips, kas atpazīst dienu,nomodas stāvokli, vai tas ir Džagadamba?

J: Bet vai šis princips ir tikai enerģija vai tikai koncepts, vai ilūzija?

M: Vai tam ir inteliģence?

J: Vai tas ir kaut kas kā inteliģence?

146

M: Tu to tā varētu uzskatīt.

J: Tas, ko es gribu zināt, ir šis: Šī manifestācija, kas ir nākusi nomanis, vai es esmu daļa no tās, vai esmu atstatus no tās?

M: Tu neesi atstatus no tās. Tā ir tikai tava gaisma.

J: Atkal un atkal dažādās reliģijas, tantras, puranas, utt. apgalvo, katas ir enerģijas potenciāls, tas ir ānanda, tas ir šakti, tas ir uzlādēts armīlestību, utt. Šie ir mūsu dziļi iesakņojušies iespaidi, un ja mēs tosatmetam, atsakāmies no tiem, ko mums darīt?

M: Kur ir nepieciešamība no tiem atteikties?

J: Tu man esi devis divus līmeņus: vienā līmenī es redzu šo attiecībustarp manu manifestāciju un Mani, un otrs līmenis ir “es-esmu-kvalitātes” sajūtas izdīgšana jeb parādīšanās. Ko man darīt?

M: Ja tu esi ieinteresēts līmeņos, to ir miljoniem, un tu vari sākt tosskaitīt. Bet tas princips nevar tikt objektivizēts priekš skaitīšanasnolūkiem. Kas tu esi? Ko tu jūti kā sevi, kas ir tava būtne?

Kāda jēga skraidīt apkārt, darot sociālu darbu...Vai šajā objektīvajā pasaulē ir kaut kas pastāvīgs? Tu mēģini

darīt tik daudzas lietas, tādas kā sociālā palīdzība, lai padarītucilvēkus laimīgus.

Tu šodien noskujies, un rīt tu atkal skūsies, jo tava bārda aug, utt.Līdzīgi, tu šodien cilvēkus padari priecīgus, un rīt viņi atkal irnelaimīgi, un atkal tu ej un padari viņus priecīgus, un tā ciklsturpinās, un tu tajā esi notverts. Iesākumā, kad es gribēju nodotiesgarīgumam, es atteicos no prapaņca, pasaulīgās dzīves. Vēlāk essapratu garīguma nozīmi un nonācu pie secinājuma, ka tas irizsviežams kā lietots traukūdens. Tāpēc pašreiz man nekādā veidānerūp garīgums, jo es to esmu transcendējis. Es šādā veidā nevarudiskutēt par šo tēmu parastās publikas priekšā. Viņi uz mani mestuakmeņus. Kas tu esi? Kas ir tava identitāte? Vai esi sevi redzējispareizi? Vai tu vari nofotografēt savu patieso identitāti bez ķermeņa-

147

prāta? Šādi runājot, vai tev rūpēs mani apmeklēt atkal?

J: Maharadž, pēc tādiem apmeklējumiem man ir vislielākāprivilēģija ar tevi asociēties, ar šo personāžu, sauktu par NisargadattaMaharadž, man ir sajūta, ka man ir dots grūdiens maniem garīgajiemmeklējumiem. Varbūt šī sajūta, kas ilgst trīs, četrus mēnešus pēcšādiem apmeklējumiem, ir tāda kā dīvains gaviļu stāvoklis. Tas mandod drošību, ka ir iespējams apstāties ankūra stāvoklī – es-esmu-kvalitātes izdīgšanā. Šī sajūta pati ir gudrības un intuitīvasaptveršanas norāde.

Pēdējo trīs vai četru gadu laikā, kad es tevi apmeklēju, es devosmājup ar šiem iespaidiem, un man mēdza būt kaut kāds miers – tādskā klusums.

M: Jā, bet tā ir tikai tava mentālā trokšņa norimšana. Izņemot šo, tasnekas nav.

J: Bet, Maharadž, vai tas ir slikti? Pēc apmeklējumiem mēs gūstammiera sajūtu un labsajūtu. Kāpēc tu to noraidi?

M: Tas ir tikai pārejošs stāvoklis; pēc kāda laika tas izzudīs. Līdz arpiedzimšanu funkcionē trīs stāvokļi – dziļš miegs, nomoda unzināšana. Tas, ko tu pieredzēji, ir zināšanas sfērā, laika ierobežotāstāvoklī. Pirms piedzimšanas, vai ir nepieciešamība pēc jebkā?

1980. gada 20. novembris

148

VĀRDU SKAIDROJUMI

ācārja – dižs skolotājs, garīgais meistars.advaita – nedualitāte.aham-bhāva – “es esmu” sajūta.aham-kara – burtiski “es-taisītājs”; “es esmu” vai ego; darītāja

sajūta, sajūta, ka kaut kas pieder, utt.adžanma – “bez piedzimšanas”, neradīts, bez esamības;

Nedzimušais.alak – bez-uzmanība.amritā – nektārs, Dievu ēdiens.ānanda – svētlaime, transcendentāls prieks.ānanda majī – sastāvošs no svētlaimes, pildīts ar svētlaimi.ankūra – izdīgt, (“es-esmu-kvalitātes”) izdīgšana .arati – rituāls, kurā svētas bildes priekšā tiek vēzēta lampa ar atvērtu

uguni; marati valodā: “īpaša vajadzība”, katras radības mīlestība uz sevi.

āsanas – pozas, kā jogā.ātmā, ātmans – Pats; patiesais, garīgais Pats pretēji empīriskajam

pašam, ķermenim-prātam.ātmā-džnāna – Sevis-zināšana, tieša ātmana realizācija.ātmā-prem – sevis-mīlestība, empīriskā paša mīlestība vai ātmana,

augstākā Paša, mīlestība.ātmā-sūtra – “Sevis pavediens”, Universālais Pats, kas ir viscaur un

balsta kosmosu.ātmā-joga – disciplīna jeb Sevis-zināšanas ceļš; prakse, kas noved

pie ātmana zināšanas.avatārs – dievišķa inkarnācija.

balkrišņa – burtiski “bērns Krišņa”, “zēns Krišņa”, norāde uz avatāra Krišņas rotaļīgo bērnību; Maharadž šo izmanto, lai apzīmētu “bērna-apziņu”, “es-esmu-kvalitātes” sajūtu pirms prātaformēšanās.

149

bhadžani – veltīšanās dziesmas, kurās tiek čantots Dievišķs vārds, svarīgs bhakti jogas aspekts.

bhakti – veltīšanās Dievam, Dieva mīlestība.bhakti-joga – mīlošas veltīšanās Dievam ceļš, kurā pie Dieva pieiet

ar mīlošu atdošanās attieksmi.bīdža – sēkla, avots.bodhisattva – budismā, apgaismota būtne, kura paliek pasaulē, lai

palīdzētu citiem sasniegt apgaismību.Brahman – Absolūtā Realitāte.Brahma-sūtra – “Brahmana pavediens”, Brahmans kā tas, kas ir

viscaur un balsta pasauli.brihaspati – burtiski “Milzīgi varens Kungs”.

caraņa-amritā – nektārs no tā Kunga kājām, aromatizēts “svētais ūdens”, ar kuru mazgā dievu veidolu kājas; tiek uzskatīts par ļoti svētu.

čit – apziņa, Universālā Apziņa, Pats.

dhijāna-joga – meditācijas ceļš, meditatīva pieeja garīgumam.dīkšā – iniciācija.

ganeša – “es-esmu” stāvokļa realizācija; stāvoklis pirms valodas formēšanās posma para; arī dievības vārds.

guru-bhakti – veltīšanās garīgajam skolotājam.

hatha-joga – sistēma hinduismā, kas sagatavo ķermeni ilgām meditācijām.

humkāra – skaņa “hum”, dūcošā (esības) skaņa, ko dzird meditācijā.

Īšvara – Kungs, Dievs.Īšvara-bhakti – veltīšanās Dievam.

jantra – rituālas pielūgsmes objekts, parasti mistiska diagramma.

150

jogamaija – manifestācijas spēks, esība, manifestētais stāvoklis.jogašakti – kosmiskā enerģijajoga – burtiski “savienošanās” vai “apvienošanās”, garīga disciplīna

vai prakse, kas ir izveidota tā, lai attīrītu prātu un novestu tuvāk Sevis-realizācijai.

karma – aktivitāte, kustība; morālās rīcības sekas, kas, atgriežoties pie darītāja, rada nākotnes pieredzes, labas un sliktas.

kundalinī – universālā garīgā enerģija (šakti), kas snaudoša gulst mugurkaula apakšā un tiek aktivizēta garīgā praksē.

kundalinī-joga – prakse, kas tiecas pēc garīgā progresa un spēka, atmodinot kundalinī enerģiju.

madhjama – runas un apziņas manifestēšanās vidusposms, starp pašjantī un vaikharī, kurā norisinās taustāmas runas formēšanās.

maha-tattva – burtiski “Dižais Princips”; apziņa.maha-vākja – burtiski “dižs sakāmais”; sakāmais no Upanišadiem,

kas izpauž patiesību par Brahman, Augstāko Realitāti.maha-joga – burtiski “Dižā Apvienošanās”; Maharadž ar šo norāda

uz robežlīniju starp esamību un neesamību.mahatma – diža dvēsele.manojaja – uzvara pār prātu.mantra – svētais vārds vai vārdiska formula, kam ir spēja pazilāt un

attīrīt prātu, savienojot to ar Dievišķo; konkrētu vārdu sarindojums.

marati – valoda, kādā runā Bombejā un Maharaštra štatā, kur dzīvojaMaharadž.

maija – kosmiskā ilūzija, konkrētāk primārā identificēšanās ar ķermeni ilūzija; dinamiskais manifestācijas princips, kas projicē kosmisko ilūziju un pārklāj transcendentālo vienotību.

mūla – sakne (kā koka), pamats; marati valodā “bērns”.mūlamaija – saknes jeb pamata ilūzija; robežlīnija starp esamību un

“neesamību”.

151

nama-džapa – svēta Dieva Vārda atkārtošana.namasmaraņa – svēta Dieva Vārda skaitīšana.Navnat Sampradaija – tradicionālais Deviņu Guru ordenisneti-neti – “ne šis, ne tas”, sakāmais Upanišadās, kura nozīme ir

tāda, ka augstākais Brahman ir pāri jebkādiem atribūtiem vai kvalitātēm.

nirguna – bez atribūtiem, nenosacīts, bez-īpašību stāvoklis; AbsolūtsBrahman, “neesamība”.

nirūpa – vēstsnirvāna – bez-identitātes stāvoklis vai pilnīga ego transcendence;

“es-esmu-kvalitātes” zudums; Parabrahman.nirvišaija – bez objekta, stāvoklis, kurā nav uztveres objekta, tāpēc

arī nav subjekta; “neesamības” stāvoklis.nirjāna – stāvoklis, kas valda, kad izgaist “es-esmu” sajūtaniškāma Parabrahman – bez-vēlmju (niškāma) augstākā Absolūta

(Parabrahman) stāvoklis.

Om (vai Aum) – svētā skaņa, pirmatnējā skaņa, kas ietver Realitāti, manifestēto un nemanifestēto.

Omkāra – skaņa “Om”; stāvoklis pirms vārdu formēšanās.

paņca-prāna – piecveidīgā dzīvības elpa.para – Augstākais; runas avots; Absolūts.Parabrahman – augstākais Absolūta stāvoklis; stāvoklis pirms laika-

telpas, pirms manifestācijas; Nedzimušais mūžīgais princips, stāvoklis “augstāk” par “es esmu” jeb esamību, kas ir pārejoša.

parabdhi - “varenais okeāns”; dzīves okeāns; laiks; nāve.Paramātman – Augstākais Pats; mūžīgais Absolūta stāvoklis.parama-višrānti – augstākā atpūta, augstākais Absolūtā mājošanas

stāvoklis.Paramešvara – Augstākais Kungs, Šivas vārds; Absolūts.para-šakti – Augstākā Enerģija; kā para, augstākais runas stāvoklis.

152

para-vānī – Augstākā Runa, transcendetāls runas stāvoklis, tas pats, kas para, para-šakti.

pašjantī – runas manifestēšanās sākuma posms.prakriti-puruša - “Matērija un Gars”, duālais vīrišķā-sievišķā

princips, kas rada piecus elementus un trīs gunas.prāna – dzīvības elpa, dzīvības spēks.praņava – Om, pirmatnējā skaņa.prapaņca – manifestētā pasaule, pasaulīgā dzīve.prārabdha – liktenis, karma, kas nosaka pašreizējās dzīves gājumu.prasāda – svētīts ēdiens, ko padara par garīgu, piedāvājot to dievībai

vai guru.puruša – tīra Gara jeb apziņas princips, simboliski vīrietis;

Apjausma, kas ir liecinieks prakriti jeb maijas kosmiskajai spēlei.

radžas – enerģija, kaisle, dinamiskā kvalitāte; viena no trīs gunām.rišī – redzētāji, seno laiku viedie

saguņa-brahman – Brahman “ar atribūtiem”, manifestētais nosacītais Brahman aspekts; Maharadž to lieto, norādot uz “es-esmu-kvalitāti”, esību.

samādhi – burtiski “absorbcija”; augstākais jogas meditācijas posms,bieži aprakstīts kā “transam līdzīgs”

samskāras – impresijas, reģistrētas zemapziņā, pieredžu radītas šajā un iepriekšējās dzīvēs.

sangha – mūku orderissat-čit-ānanda – Būšana-Apziņa-Svētlaime; Vedāntas filozofijā,

Brahman dabas “būtības definīcija”.sat-guru – īsts garīgais skolotājssat-gurucaraņ – sat-guru kājassatva – apziņa; arī sēklas-esība; skaidrība, tīrība, harmonija; viena no

trīs gunām.satva-šakti – burtiski, “tīrības enerģija”; Maharadž lieto kā esība.savišaija – burtiski “ar objektu”; stāvoklis, kurā pastāv subjekts un

153

objekts; Maharadž lieto kā esību.šakti – enerģija, spēks, garīgā enerģija.šuddhavidžnāna – tīra zināšana; tīra “Superzināšana”.siddhapuruša – augsti attīstīta dvēsele.siddhi – “pārdabiskas” spējas.svarūpānanda – sevis paša dabas svētlaime; būšanas svētlaime.

tamas – inerce, pretestība, tumsa, viena no trīs gunām; arī darītāja sajūta

tantra – apziņu pacilājošas tehnikas, ieskaitot mantru un jantru; teksts, kas šādas tehnikas izskaidro.

tapa – atturības praksetat tvam asi - “Tu Esi Tas”, slavens Vedāntisks mahāvākja.

vācaspati – burtiski “Runas Kungs”, dieviete hinduisma mitoloģijā; Maharadž lieto attiecoties uz dzīvnieku valstību, ieskaitot cilvēkus.

vaikharī – runas manifestēšanās beigu posms, pēc para, pašjantī un madhjama.

vanaspati – burtiski “Mežu Kungs”, augu valstība.vāsanas – snaudoši iespaidi, kas atrodas zemapziņā; iedzimtās

tendences.višrānti – absolūta atpūta, pilnīga relaksācija, kas meditācijā noved

pie totālas aizmiršanās.višvajoga – vienotība ar kosmosu.vrittī – mentālas modifikācijas, prāta svārstības.

154