mĀrĪte milzere valoda un liteatŪra · suitu novada mĀcĪba darba lapa 1 mĀrĪte milzere valoda...

SUITU NOVADA MĀCĪBA DARBA LAPA 1

MĀRĪTE MILZERE VALODA UN LITEATŪRA

Uzdevumi1. Pārlasi Olafa Gūtmaņa dzejoļus! Iezīmē kartē tajos minētās vietas!2. Ar citu krāsu iezīmē vietas, kurās esi bijis!3. Uzraksti komentāru (zem kartes), kas tev palicis atmiņā, ko īpašu tajās ievēroji (ievēro tagad)!

__________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________



„Mums jābrien jūrā”

Uzdevumi1. Izlasi I.Vīksnas stāstījumu par aizbraukšanu no Latvijas un ierašanos Zviedrijā! Kuri fakti tevi pārsteidza, īpaši uzrunāja, kāpēc?2. Salīdzini romāna fragmenta beigās Jura sacīto par atgriešanos mājās un I.Vīksnas dzimtas dažādu paaudžu ierašanos Latvijā!3. Rakstniece meitai īpaši stāstījusi par Latvijas mākoņiem, par ko tu stāstītu svešatnē dzimušajiem lat-viešiem?4. Kādas rakstura iezīmes tu saskati rakstniecē šajā fragmentā? Ko tu gribētu pārņemt sev?

Kad Latvija atguva neatkarību, Ingrīda Vīksna vairākas reizes bijusi Latvijā, bet Jūrkalnē pir-moreiz pēc gadu desmitiem viņa ieradusies, lai piedalītos piemiņas zīmes atklāšanā. Par notikumiem 1945. gada ziemā un pavasarī viņa stāstījusi: „Ilgi mētājāmies pa Kurzemes krastu, gaidot laivu. (..) Mums braukšana sākās naktī. Vīri mūs, meitenes, ienesa laivā, lai nav jābrien jūrā. Bija jābaidās no zemūdenēm, no uzlidojumiem... Atceros, biju kajītē kopā ar kādu māti un trim bērniem un viens no viņiem man visu laiku vēma aiz apkakles... Kad tikām malā Gotlandes krastā, visus dzina uz pirti at-utoties. Pirtnieces bija meitenes, un puiši teica – būtu mums vismaz cepures atstājuši, ko turēt rokās! Nekā daudz jau mums nebija līdz: speķis, kādas biezākas jakas, man – arī pāris grāmatu, pašas pirmais dzejoļu krājums „Rūgtais prieks”, kas bija iznācis 1942.gadā.”

Baltu filoloģiju studējušās I.Vīksnas „karjera” brīvajā pasaulē sākusies ar apteksnes pienāku-miem viesu namā: viņa tīrījusi istabas un taisījusi pusdienas, pēc tam strādājusi fabrikā. Zviedrijā apprecējusies, no Reneslāces kļūdama par Fogeli. „Jā, esmu dzimusi Reneslāce no Sesavas pagasta Ķirkučiem. (..) Manā pēdējā grāmatā – kāda zoss, nepaņēmu līdz! – ir teiksma par Ķirkučiem, par visiem maniem senčiem. Tā cilts Sesavas pagastā dzīvojusi no kāda 1700.gada.” Ar Vīksnu bijis tā: Vilis Cedriņš, kurš pirmais pieņēmis drukāšanai viņas dzejoļus, bez aplinkiem teicis: „Kas tas par uzvārdu skuķim – Reneslācis?” Laukos augusi skaista vīksna, un viņa uz ātru roku izdomājusi – būs Vīksna. Bez pirmā dzejoļu apkopojuma I.Vīksnai iznākušas vēl astoņas grāmatas: arī divi romāni un stāstu krājums. Emigrācijā viņa sākusi rakstīt avīzei „Latvju Vārds”. (..) Šim ceļojumam uz Latviju ir vēl viens iemesls: šovasar šeit satiekas Reneslāči no visām pasaules malām – viņas brālis, kurš dzīvo Zviedrijā un ir apprecējis latvieti, ar visām trim meitām, māsa no Norvēģijas ziemeļiem, kuras vīrs ir norvēģis. I.Vīksna atbraukusi kopā ar abiem dēliem, kuri dzīvo Kanādā, un meitu, kura pārcēlusies uz ASV. „Redz, ko izdara gudrā pasaules politika – piecas, sešas paaudzes bijām kārtīga latviešu dzimta,” viņa rezignēti spriež. „Biju aizbraukusi uz Ķirkučiem, sirds nosāpējās – n av ne dzīvojamo māju, ne kūts, ne klēts, dārzs aizaudzis... Reneslāči visi ir prom.” (..) Pagājušajā svētdienā Reneslāči bijuši uz Operas svētkiem, trešdien plānots brauciens uz Kurzemi, un arī uz Jūrkalni viņi došoties pulciņā. Ingrīda Kanādā pat sapotējusies pret ērcēm, jo dzirdējusi, ka šogad Latvijā ir daudz beku, un tagad nevar vien sagaidīt, kad tiks mežā. Viņa atklāj vēl kādu mīlestību: „Meitai, kura Latvijā ir pirmo reizi, visu laiku biju stāstījusi: tādu mākoņu kā Latvijā nekur nav. Viņa mani tagad apsmej: tādi mākoņi... līst kā traks! Taču tā ir: nekur nav skaistāku mākoņu kā Latvijas laukos. Nezinu, vai jūs to tā esat izjutusi, bet es – jau no bērnības dienām.” Izmantota Ievas Puķes saruna ar I.Vīksnu, laikr. „Diena”, 2000. g. 10. augusts.)



Jānis Peters „Dzied suitu sievas Alsungā” (Krāj. „Mans bišu koks”)

(Raimonda Paula mūzika, dzied Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks)

Cik zirņu pieder Dievam, Tik dziesmu suitu sievām. Jel ēdiet, labie ļaudis –Vai mums ir kādreiz skaudis?

Un suitu meitas smietin,Un suitu meitas dietinPa bālam Rīgas zēnamVēl šodien brunčos ietin.

Un Alsungā dimd zvani,Un avis gana gani,Bet meičas, puišu kāras,Kā senāk putru vāra.

Bur, zavē, iespļauj indi,Plūc rozā hiacinti,Vēl dienā tīrā skuķeJau naktī plaukst kā puķe.

Zog vecai mātei saktiUn mežā bēg pa nakti,Un guļ zem puiša bārdas,Kaut nezin viņa vārda.

Uzdevumi1. Pārrunājiet, ko nozīmē pasvītrotās dzejoļa rindas un seciniet, ko būtisku par suitu sievām tās pasaka!2. Kādas suitu rakstura iezīmes dzejolī atklājis J.Peters?3. Izskaidro, ko nozīmē, ka dziesmu dēļ svilst ausis!4. Noskaidro, kādās situācijās visbiežāk tiek dziedātas apdziedāšanās dziesmas! Kāpēc tas tiek darīts?5. Noskaidro, ar kādiem vārdiem parasti apdziedāšanās beidzas! Kāpēc?6. Izspēlējiet klasē apdziedāšanās situāciju (iepriekš vienojoties, par ko tā nedrīkst būt, lai nevienu neaizskar-tu)!7. Ja iespējams, noklausieties R.Paula dziesmu, ieklausieties melodijā un seciniet, kā tā atbilst suitu dzie- dāšanas manierei!

No rīta – kas par joku! –Viņš lūdz jau manu roku;Vēl vakar Ziedulejā,Jau šodien kancelejā.

Cik villainē man rūtes,Tik reizes biju brūte.Cik suitu saktīs stikla,Vai tik reiz biji tikla?

Iet laiks, bet nerimst aukas,Un es vēl tīri jauka.Ar manu bārdu jauku,Tā tagad grīdu slauka.

Vai zirņu pietrūks Dievam,Vai dziesmu suitu sievām;Cik grūti nopirkt zuti,Tik sievām aizbāzt muti.

Ja svilst dēļ dziesmām ausis,Klāj priekšā sklandarausi!Bet labāk tomēr smejiet,Kad cauri suitiem ejiet!



„BALANDNIEKI”, nodaļas „Ekskursijā” fragmenti.

Uzdevumi (uzdevumam nepieciešama VALODAS UN LITERATŪRAS 4.,5. un 6.darba lapa, kā arī karte - 1.darba lapa)1. Izlasi 1. rindkopu! Kuri tev tajā šķiet neparastākie fakti?2. Lasot iezīmē kartē ceļu, pa kuru iet skolēni, noskaidro, apmēram cik kilometru skolēni pieveic?

„Rītā iesim ekskursijā,” tā visi skolotāji pavēstīja katrs savā klasē.

Tas nu bija kaut kas jauns. Nekad vēl tādas ekskursijas nebija notikušas. Un tagad būs ekskursija uz Jūrkalni. Rītā uz skolu jānāk bez grāmatām. Jāsaģērbjas jaunākās, labākās drēbēs un līdzi jāpaņem pusdienas.

Visi skolēni gaidīja rītdienu ar nepacietību. Tikai retais bijis Jūrkalnē. Lielais vairums pat jūru nav redzējuši.

Rītā skolā bija jāierodas deviņos, bet astoņos jau visi bija klāt. Skolotāji bija apģērbušies svētdienas drānās. (..)Pulksten deviņos skolotāji iznāca sētā un lika bērniem sastāties pāros. Daži vecākie nostājās rindas priekšgalā,

lai rādītu ceļu. Skolotāji nostājās aizmugurē, un, jautri čivinādami, bērni sāka gaidīto ceļojumu. Gar Aitporiem un Paulīnēm priecīgo gājēju pulks izgāja uz lielceļa pie Kalnbirzes, tad pa čikstu līksmie gājēji ceļoja cauri Liek-nai. Tā vēl bija rūsgana. Vēl nebija sākusi zaļot zāle, tikai uzmācīgo ķīvīšu spalgie bļāvieni liecināja par to, ka drīz šis plašums modīsies jaunai rosmei. Ūdens Lieknā jau bija krities, tikai zemākās vietās vēl mirdzēja pelēcīgi balti ūdens krājumi. Ziemā visa Liekna bija pārplūdusi kā plašs ezers, tad bija lieliska braukšana ar ledus raga-vām. Vēlāk te viļņos milzīga zāle. Aiz Lieknas plašuma stiepjas zilgani melna strīpa. Tā liekas esam bezgalīga, vismaz galus tai nevar saredzēt ne uz vienu, ne otru pusi. Tie ir Kurzemes jūrmalas meži. (..) Tuvumā atklājas, ka arī mežs nemaz nav tik vienmuļš, kā no malas skatoties tas liekas. Šeit pat meža malā ir mājas. Labajā pusē ir Rudumi, kreisajā – Lancenieki. Ceļa līkumā ir mirušo atdusas vieta Rudumu kapi. Vecākie cilvēki tiem garām iet ar svētu bijību. Skolēniem šīs bijības trūkst, bet tomēr, ejot tiem garām, viņi ir daudz klusāki kā parasti. Aiz Plečiem sākas vienmuļš mežs. Lielceļam blakus ir skujām apbiruši malas celiņi. Gājēji novirzās uz tiem. Tie liekas interesantāki. Uz šiem celiņiem ir nobiruši gan egļu, gan priežu čiekuri. (..) Daži zēni sāk mētāties ar čiekuriem. Jāiejaucas skolotājiem, lai tā nedara, vēl var iesviest kādam acī.

Ceļš līdz Kunduriem liekas garš, bet tas ir tikai pusceļš. (..) Pēc ilgākas iešanas mežs kļuva retāks un aiz tā saredzamas dažas nelielas mājiņas. Tas bija Lejas ciems. Aiz ciema kapi un aiz tiem maza, balta baznīciņa. Tā bija tik sen daudzinātā Pilsbergas baznīca, tagad to sauca par Jūrkalnes baznīcu. Šeit ilgus gadus saimniekoja tagadējais Alšvangas prāvests Čamanis. (..) Gar kapsētu skolotāji lika pagriezties pa labi. Netālu no baznīcas bija skola. Tā nemaz neizskatījās pēc skolas. Tāda paliela māja. Skolas pagalmā bija pāris meitenes. Tās, ieraudzī-jušas tādu baru svešus skolēnus, nozuda skolā un vairs neparādījās. Viņu vietā iznāca pati skolotāja. To jau bērni pazina. Tā bija Odeiko. Viņa baznīcā spēlēja ērģeles. Arī Alšvangā viņa dažas reizes spēlēja. Šoziem viņa bija ieradusies uz eglīti. Skolotāja ar atnācējiem skolotājiem sasveicinājās ļoti sirsnīgi: „Nu šitādi mīļi viesi! To jau pat sapnī nevarēja nosapņot! Draudziņ, nāc ārā!” skolotāja sauca un no skolas iznāca otra, mazāka un jaunāka skolotāja. Arī tā sveicināja atnācējus ļoti laipni:

„Nu sveiki, sveiki, dižie suiti! Iedomājušies apmeklēt maģos suitus! Tas ir jauki! Sveiki, bērni, sveiki!”„Ko nu mēs vispirms apskatīsim? Varbūt aiziesim uz baznīcu?” jautāja skolotāja Odeiko.„Nu ja, baznīcu vajaga apskatīt!” apstiprināja skolotāja Kārkle.„Aizej, Draudziņ, paprasi atslēgu!” viņa teica otrajai skolotājai un, pagriezusies pret bērniem, viņa runāja kā

īsta valdniece: „Iesim uz mūsu baznīcu! Maziņa jau viņa ir, bet viņa ir tikpat veca kā Alšvangas baznīca. Bērni varbūt nezina baznīcas vēsturi, tas ir, šīs baznīcas vēsturi. Tas ir interesants stāsts. Pirms daudziem gadu simtiem



šeit pa jūru garām braucis kāds kuģis. Uznākusi briesmīga vētra. Kuģa kaptēnis redzējis, ka glābiņa vairs nav, sācis lūgt Dievu un piesaucis Dievmātes un Svētā Jāzepa palīgu. Tā viņš laimīgi nokļuvis malā tieši šeit. Kaptēnis solījies par pateicību uzbūvēt baznīcu. To viņš arī izdarījis. Viņa celtā baznīca bijusi no koka un pašā jūras malā. Vēlāk aiziesim uz jūrmalu, tur es parādīšu vecās baznīcas vietu. Tur vēl tagad ir krusts un daži pamata akmeņi. Pirms dažiem gadiem vēl varēja redzēt gandrīz visu pamatu. Tagad lielākā pamata daļa jau iegrimusi jūrā. Šeit jūra katru gadu izskalo krastu un ielaužas zemes iekšienē.”

Skolotāja stāstīdama jau bija pienākusi pie baznīcas. (..) Bērni aizrautīgi klausījās gudrās sievietes runā. (..)Atnāca otra skolotāja un viņai līdz kāda vecāka sieviete ar baznīcas atslēgu. Sieviete atslēdza baznīcu un pati

pirmā iegāja iekšā un, dievbijīgi nometusies ceļos, galvu noliekusi, klusu runāja kādas lūgsnas vārdus. Bērni sa-brāza baznīcā un cits aiz cita nometās uz ceļiem. Pirmie aizsprostoja pēdējiem ceļu, tāpēc skolotājs Brūklis – kā jau vingrošanas skolotājs, pieradis komandēt – runāja, šoreiz gan klusinātā balsī:

„Pirmie, ceļaties augšā un ejiet tālāk!”Pirmie piecēlās, dažus soļus pagāja uz priekšu un atkal nometās ceļos. Daži apsēdās baznīcas solos. Bija taču

liels gabals nostaigāts. Daži jau bija gājuši divdesmit kilometrus. „Ceļaties nu augšā!” aicināja skolotāja Odeiko. „Es jau jums teicu,” skolotāja turpināja, „ka kaptēnis lūdzis

Dievmātes un svētā Jāzepa aizbildniecību, tāpēc arī mēs redzam lielajā altārī Dievmātes gleznu. 15. augustā, Dievmātes Debesīs uzņemšanas dienā, šeit ir lielākie svētki. Otri svētki ir Jāzepa dienā. Jāzepa gleznu mēs red-zam mazajā altārī. Paskatieties uz tiem zīmējumiem, katrā pusē lielajam altārim. Tur jūs redzat divus eņģeļus ar fantastiskiem spārniem. Spārni izveido puķes. Nesen te bija atbraukuši divi mākslas akadēmijas studenti. Tie veselu dienu zīmēja šos eņģeļus. Un tagad paskatieties uz augšu. Redzat šo kuģi, kas karājas pie griestiem? Tas ir izglābtā kuģa modelis!”

„Skataties nu! Tāds izskatās kuģis. Jūs jau vēl neviens neesat kuģi redzējis!” runāja Brūklis. (..)„Tagad apskatīsim kapus,” atsāka skolotāja. „Iesim šeit gar maliņu un tad pa vidu atpakaļ. (..)”„Bet kāpēc nevienu krustu neredz?” jautāja skolotāja Kārkle. „Jūrkalnieši krustus uz kapiem neliek – kāds prāvests neesot ļāvis. Ja liekot, tad lai liekot īstus krustus: akmens

vai dzelzs, bet nevis malkas pagales. Tādus krustus nav tik viegli iegādāties, tāpēc parasti krustus neliek nemaz. Redziet šeit šo pieminekli. Šeit apglabāti divdesmit četri jūrkalnieši, ko muižnieks Brēdlihs lika piektajā gadā pie Valtaiķiem nošaut. Jūrkalnieši vēl tagad dusmojas uz toreizējo prāvestu Lindi. Tas noticēja muižniekam un no kanceles aicināja, lai puiši nākot no meža ārā, muižnieks visiem vainīgajiem piedošot. Tā viņš bija solījies, bet piemānīja, nepiedeva, lika visus saņemt un veda uz Aizputi. Aiz Aizputes uz ceļa visus nošāva. Piederīgie visus atveda un apglabāja kopējā kapā. Prāvests dabūja aiziet projām.”

Apskatījuši kapus un nedaudzos kapu pieminekļus, ekskursanti gāja uz jūru. Redzēt jūru bija pats galvenais ekskursijas mērķis.

Kad uz kalna atklājās skats uz jūru, tad dažas minūtes neviens nerunāja ne vārda. Cik varena ir jūra! Tur apakšā, kalna piekājē, viņa viļņoja un šņāca. Viļņi sacēla nekad citur nedzirdētu varenu troksni. Likās, ka tur dar-bojas teiksmaina mašīna, kas pastāvīgi kaut ko maļ, laikam šīs mašīnas maļ sāli ar ko iesālīt jūras ūdeni. Pelēkais ūdens plašums tālāk pacēlās uz augšu un savienojās ar debesīm. Liekas, ka tas nemaz nebija tik tālu. Nav nekāds brīnums, ka Dullajam Daukam radās kārdinājums pa ledu aiziet tur, kur debesis savienojas ar jūru.

Pagāja labs laiciņš, kamēr atnācēji aprada ar jūras vareno skatu un sāka čalot. (..) Skolotāja Odeiko pamācīja, ka interesantāki ir ieskrieties un lēkt uz leju lieliem lēcieniem. Viņu zēni pat ieskrienoties un metot kūleņus uz leju. Jūras smiltīs nevarot sasisties. Bērni sāka lēkāt no kasta kā sienāži. (..) Skolotājs Brūklis paņēma līdzi divus zēnus un aizgāja pie zvejniekiem palūgt aires. Laivas bija daudz, izvilktas malā un apgāztas. Drīz skolotājs ar airu nesējiem bija atpakaļ. Skolotājs apskatīja dažas laivas un lika vienu iestumt ūdenī. Zēni saķērās laivai apkārt un tā bez grūtībām virzījās uz ūdens pusi. Lai laivu iestumtu ūdenī, tad dažiem zēniem bija jānoauj kājas. To viņi izdarīja vienā mirklī. Tagad citi jau varēja sēsties iekšā un baskājainie iestūma laivu pilnīgi ūdenī, tad viņi iekāpa arī paši.

„Nu, kuri prot airēt, lai sēžas pie airēšanas!” komandēja skolotājs.



Tagad viņš bija tālbraucējs kapteinis. Skolotājas un mazākie bērni palika krastā.Vairāki lielākie zēni prata airēt. Tie nosēdās pie airēm un sāka strādāt. Ūdens šļakstēja, viļņi augsti sitās pret

laivas galu, laiva uz viļņiem pacēlās pavisam augstu un tad dziļi iegrima ūdens ieplakā. Skolotājs Brūklis nosēdās pie stūres un komandēja, kā jau piedzīvojis jūrnieks. Airētājiem sākumā neveicās darbs, jo viļņi stipri traucēja, bet pēc dažiem nesekmīgiem vilcieniem, viņi iemanījās. (..) Brūklis nolēma, ka pietiek. Laiva jāapgriež. Bet tas jau vairs nebija tik vienkārši. Skolotājs lika vienai pusei spēcīgi airēt parastā virzienā un otrai pusei pretējā virzienā. Pasacīt tas bija viegli, bet nepieradušiem zēniem tas nebija tik viegli izpildāms. Laiva kādu mirkli palika viļņiem sāniski. Tas bija bīstams mirklis. Skolotājs uztraucās. Viņš pat pielēca stāvus un komandēja airēt spēcīgāk. Nākošā mirklī laiva tiešām bija galiski pret viļņiem. Tagad briesmas bija garām. Arī airēt bija viegli, jo laiva putna lido-juma ātrumā tuvojās krastam. (..)

„Tagad iesim uz skolu, paēdīsim pusdienas,” teica skolotāja Kārkle. Tas tiešām bija gudrs priekšlikums, jo bērni juta tiešām lielu izsalkumu.

Skolas priekšā bija vairāki dēļu soli, uz tiem bērni nosēdās un tina ārā savas ceļa maizes. Tās viņi apēda ar tādu apetīti kā reti kad. Skolotāji droši vien ēda skolā pusdienas. Pēc kādas pusstundas viņi iznāca un aicināja bērnus apskatīt Jūrkalnes skaistākos meža stūrīšus. (..) Jūrkalnes skolotājas aicināja parotaļāties. Sāka ar: „Viens divi, trīs, pēdējais pār`s ārā!”. Kad tā apnika, tad sāka: „Trīs par daudz, divi par maz.” Skriešana bija liela. Tā bērniem vienmēr patīk, kaut arī šodien tik tālu bija iets.

Skolotājas savus viesus veda arvienu tālāk. Vēl esot viena ļoti smuka vietiņa. Tur bija jāspēlē: „Namiņš deg”. Citā skaistā vietiņā bija jāiet rotaļās „Kumeliņi, kumeliņi.”

Ai, cik ātri skrien laiks! (..) Laiks jau būtu iet uz mājām, bet Jūrkalnes skolotājas ir ļoti laipnas. Bērniem no-teikti esot jāredz, kā saule noriet jūrā. Ilgi nebūs jāgaida.

Pie skolas Brūklis pagādājis bērniem launagu. Tas ir liels rupjas maizes kukulis. Bērni kautrējās no tā griezt. Brūklis nogriež pats pirmais un ar redzamu apetīti apēd maizi. Arī bērni kļūst drošāki un lielais maizes kukulis nozūd bērnu mutēs.

Saules rietu jūrā bērni gan neredzēja, jo saulīte iebrida mākoņos, bet redzēts jau arī bija bez tā daudz.Iešana uz mājām pa vakara krēslu vairs nebija tik patīkama, jo visi juta nogurumu. (..) Bija pavisam tumšs,

kad bērni sasniedza savas mājas. Miegs gan to nakti visiem bērniem bija sevišķi salds.

Uzdevumi3. Kuri vēstures avotos un citos literārajos darbos minētie fakti izmantoti šajā fragmentā? Kas atšķirīgs to iz- klāstā?4. Ko jaunu tu uzzināji par Jūrkalni, ejot kopā ar kādreizējiem Alsungas skolēniem?5. Kuras to laiku rotaļas tev ir pazīstamas? Kādas spēlē tu un tavi skolas biedri?6. Izveido pārgājiena maršrutu saviem vienaudžiem pa suitu novadu, uzraksti gida tekstu!

Vai tu zini?Skolotāja Matilde Marta Odeiko (vēlāk Kuncāne) dzimusi 1892.gadā Rīgā, mirusi 1966. g. Hamiltonā (Kanādā).

Jūrkalnes pamatskolā viņa sākusi strādāt 1914. gadā un strādājusi līdz 1924. gadam (ir arī versija, ka līdz 1922. g.). At-miņās par viņu teikts, ka skolotāja Odeiko Jūrkalnē pacēla kultūras līmeni – nodibināja kori, mācījusi spēlēt teātri, sarīko-jusi pirmos Zaļumu svētkus. Viņa bijusi stingra, bet skolas dzīvē ļoti ieinteresēta skolotāja. (No Jūrkalnes pamatskolas skolnieces Kristīnes Pūpoliņas pētījuma 2013. gadā.)



VIETVĀRDI

Katrā apdzīvotā vietā vietējo ļaužu valodas neatņemama daļa ir vietvārdi: savs vārds ir mežam, upei, tērcītei, kalnam, turklāt latvieši ir īpaši ar to, ka vārdi doti arī mājām.

Vai tu zini? Vietvārds (nosaukums, ģeogrāfiskais nosaukums, toponīms) ir īpašvārds, kas nosauc ģeogrāfisku objektu.

Laika gaitā notiek arī tā, ka objekts zūd, bet vārds paliek (tā Jūrkalnē joprojām runā par lidlauku, Katlāpu kalns bijis visaugstākais paugurs Gudenieku apkārtnē – no tā pat bijis iespējams redzēt jūru; vēlāk kalns no-rakts, iegūstot granti). Tāpat mēdz notikt, ka vienam objektam ir vairāki vārdi.

Uzdevumi1. Iepazīsties ar dažiem dabas objektu nosaukumiem (Zintas Gobas pētījums), atrodi šos objektus kartē! Noskaidro, vai tie šobrīd pastāv!2. Atzīmē, kurus nosaukumus lieto tu, kurus esi dzirdējis, papildini, ja zini vēl citu nosaukumu objektam!3. Izveido savas tuvākās apkārtnes vietvārdu apkopojumu, cik iespējams, noskaidro to nozīmi, cilmi!

1. Garais sils Alsungas pagastā – vislielākais mežu masīvs bijušajā Kuldīgas rajonā, kam izdevies pierakstīt nosaukumu.2. Alsungas pagasta Tīrlauka masīvs: Mazais Tīrlauks, Lielais jeb Dižais Tīrlauks.3. Dižndrejupīte, Dižandreju upīte – Kauliņupes kreisā pieteka, sākas Gudenieku pagastā.4. Bērzkalnupe, Bērzkalnvalks, Siliņupe, augštecē – Mucenieku valks – Užavas kreisā pieteka.5. Dravnieku valks – Bērzkalnupes kreisā pieteka.6. Guļas valks, Guļas strauts, Guļas upīte, lejtecē – Buntupīte – Užavas labā pieteka Gudenieku pagastā, iztek no Biržu avotiem pie bijušās Biržu muižas.7. Kauliņupe, Kauliņa, augštecē – Todaižu upīte, Postupe, lejtecē – Sudmalupe, Sudmalupīte, Sudmaļupe, Ziedlejas upe – Užavas labā pieteka.8. Lielais pūlis, Lielais Reģu pūlis, arī Mazais pūlis, Mazais Reģu pūlis – purvs Alsungas pagastā.9. Muskas pļava – Gudenieku pagastā rietumos no Muskas kalna.10. Nāgales pļavas – Gudenieku pag. Ziemeļrietumos no „Mazpodiņiem”.11. Knauķa pļava – Gudenieku pagasts.12. Aukstais kalns – Gudenieku pagasta Biržos dienvidos no Siltā kalna.13. Smīdrdīķis – Gudenieku pagastā uz Vilgutiņas.14. Putras ezers – Īvandes un Alsungas pagastā.15. Kunduru dīķis – Alsungas pagastā pie Kunduriem.16. Jostkalns – Gudenieku pagasts.17. Kriņģeļkalns – nogāze Gudenieku pagastā netālu no Vilgutiņas labā krasta.



Par Jūrkalni nav daudz teiku un nostāstu, tāpēc Jūrkalnes pagasta avīzē „Maģie Suiti” 2000. gada jūnijā (Nr. 53) publicētas 3. klases skolēnu radītās.

Uzdevumi1. Izlasi skolēnu darbus un novērtē, vai tie atbilst teikas prasībām, cik precīzi raksturo Jūrkalnei raksturīgo stāvkrastu!2. Izdomā teiku par savai dzimtajai vietai raksturīgu objektu, izstāsti to vietējā izloksnē!

Teikas par Jūrkalnes stāvkrastu

Kad Jūrkalne vēl nebija radusies, kāds milzis racis lielu bedri. Kad bedre bija izrakta, tajā sāka krāties ūdens. Tā radās jūra, bet, tā kā ūdens nebija pārāk daudz, tad bedres malas palika redzamas. Vēlāk tās sāka saukt par stāvkrastu. (Raitis Rudbahs)

Sen senos laikos Jūrkalnē nebija šie skaistie stāvkrasti. Senos laikos jūra bija līdz pat Alsungai. Tad visi Jūrkalnes iedzīvotāji dzīvoja vairākus metrus no jūras. Reiz uz Jūrkalni bija atbraucis viens vīriņš. Viņš esot teicis, ka varot dabūt jūru atpakaļ. Bet tad atkal atbraucis velns. Nevienam nezinot, viņš aizgājis pie vīriņa. Velns teicis: „Nekad nedzen jūru atpakaļ!” Vīrs atteicis: „Kāpēc gan es nevaru dzīt jūru atpakaļ?” Velns atkal teicis: „Ja tu dzīsi jūru projām, tu būsi mūžam velna nolādēts.” Bet vīrs velnam nav klausījis. Nākamajā dienā vīrs izvilka savu grāmatu un sāka burties. Vīram bija izdevies, jūra atkāpusies. Vīriņš būrās vēl vienu reizi. Un nu jūra atkāpās vēl vairāk. Un visi Jūrkalnes iedzīvotāji pateicās vīriņam. Bet velns arī bija turējis savu solījumu. Un tā šis vecītis bija mūžam velna nolādēts. Bet pati jūra bija uztaisī-jusi skaistus stāvkrastus, kuri stāv vēl šo baltu dienu. Un Jūrkalne stāv pašā krasta malā.

(Mārtiņš Rudzājs)

Reiz senos laikos pie jūras krasta dzīvoja burvis, un viņu sauca Ivans Gudrais. Kādā naktī, kad burvis gulējis, uznākusi liela vētra. Viņš pamodās tikai tad, kad ūdens šļakatas sitās pret logu. Lai novērstu vētru, viņš paņēma savu buramgrāmatu un noskaitīja buramvārdus. Pār ciemu pacēlās liels stikla ieloks. Tagad ūdens nevarēja tikt klāt ciemam. Tā visu nakti ūdens sitās pret krastu, kamēr izveidoja lielu krauju. Bet burvis ar buramgrāmatu bija pazudis. Otrā dienā citi ciema ļaudis gājuši skatīties postījumus, bet nekā nav atraduši. Tā ļaudis nodomājuši, ka ciemu vajadzētu saukt par Jūras krastiem, pēc tam sākuši saukt par Jūrkalni. Un krauja stāv vēl šodien. (Zane Rulle)



JŪRKALNES TEIKAS

30. gados Jūrkalnes skolēni iesūtījuši Latviešu folkloras krātuvei virkni teiku, daļa pierakstīta arī jaunākos laikos.

Uzdevumi1. Izlasiet žurnālā „Skola un ģimene” (1990.g. Nr. 10) jūrkalnieku izrunā publicētās teikas. Izmantojot pārskatu par suitu runas iezīmēm, novērtējiet (ja iespējams), vai pieraksts atbilst vietējo ļaužu runai: kas saglabājies līdz mūsu dienām, kas mainījies!2. Noskaidrojiet, kur atrodas teikās minētās vietas, kādas tās izskatās tagad! Vai tu varētu par kādu no šīm vietām radīt teiku? Ja vari – radi un izstāsti atbilstoši vietējai izrunai!

KĀ SUL BIRZE DABUJUSE SAVU NOSAUKUMUSul birze atronas pašā jūras krastā, un no visām pusēm to ierobežo lielas, augstas, ar zālem apaugušas jūrma-

lu kāpas. Veci ļaudis stāsta, ka vecos laikos kāpas apdzīvojuši mazi kalnu gariņi, rūķīši – erķīši. Pavasarī, tikko sācies sulu laiks, rūķīši ar lieliem spaiņiem un krūzēm rokā nākuši un laiduši, tecinājuši birzē sulas. Apkārtējie iedzīvotāji arī gājuši birzē sulas laist. Bet rūķīši to nav gribējuši un tāpēc ņēmuši traukus ar visām sulām un nozaguši. Tā arī birze dabūjusi savu nosaukumu – Sul birze.

SUDEJ MEŽSTur i bijs kādreiz tād vec pil. Tā pil nogrimus, un tas skurstens palics ārā. Tur apakše vel dzied gails. Tas i pe

Bambulam, tur i tad upit, tāds valks, un te valk gale. (Teicēja Ieva Bendorfa.)

JĀNIŠ PRIEDPe man tēv vecotēv i dzīvojs tād vec Griet, un tai i bijs tāds puišelīš – tāds ne jau muļķs, bet tāds čābīš viš i bijs,

tāds Jānīts. Un ta viš i gājs pe to pried vienādvien un ness ūden un lējs; ta viņ i bijus tād, ka sākuš jau čiekur augt; ta vien rīt viš pārnācs, viš teics, tāds priecīgs bijs: mane ābelīte a jau i ābol! Nu, un ka tā māt viņam i nomirus, ta viš tur gājs dienam, viš aptaisijs dārziņ apkārt te priede, ta viš tur gājs dienam, ness no Dīķim ūden un lējs to priediņ. Tā viš tur gājs, sēdējs un sēdējs, un, kā jau tad bi, nekas nebī, kas tāds nespējnieks vāķ. Un ta vien rīt viņ atraduš tur i beigt pe to pried, to bērn (viš jau vairs nebijs bērs, viš bi liels cilvēks jau, bet maz augumiņ). Un tā no tās reizs viņ pa to Jāniš pried iesaukuš un tā viš gāj tas vārds.

Nu viņ atzīst, ka vaig vēsturisks koks. Ta nevaijdzej it neko, ta vis plēs a visam saknem ār. Ta ka zvēr! Tā viņ vairs nav. Pe Dīķ rij taisn, uz paš grāv krant viņ aug, ta pried.

BŪRIŅ OZOLSKa es tāds bērs bi, ta es dzirdej arvien, ka to pieminej. Būrīš – va viš tāds ļauns cilvēks, kas tur bijs? Tur, no

Alšvangs kur nāk uz Jūrkaln, netāl no mež krust, tur i tāds Būriņ ozols meže, un tur, pret to Būriņ ozol, tur, teic, ka tur spokojās.

Mums bi mazs bērnīš māse, un tas bi slims a difterīt. Un mās noiet uz Alšvang pēc zālem uz aptēķ, tur [Jūrka-lnē – V.B.] jau neviens aptēķs nebi, nekas. Tas i piecpadsmit kilomēter. Un nu nāk atpakaļ, viš teic, viņam jau Alšvange noiet saul, viš nāk pa to tums pa vis to mež mājās; tur i kād četrpad smit kilomētr gandrīz pa mež vien jānāk. Un viš atnāk uz to viet, viš teic, un viš dzird, ka brauc. Brauc, pill rat piesedējuš kau kād tād sievs, vīr, tād pill, gar rat, brauc. Un ta, ka piebrauc klāt, pazūd.

Un ta tai paše viete – tai paše viete! – mans švāģers brauc un ved mācitaj [senāk jau, ka bi slims, ta pe slim ved mācitaj]; un viš atkal no Alšvangs uz Jūrkaln ved mācitaj. Ved to mācitaj, viš teic, un uzreiz liels – ta ka gub, ta ka gov, uzreiz taje viete, tai paše viete! – priekš, un zirg apstājās, un zirg neiet [viš a diviem zirgiem veds]. Viš teic, un apstājās tie zirg, un zirg neiet. Un ta tas mācitajs izkāps ār un aizgājs priekš lidz tiem zitgiem un nācs atpakaļ, ta tur nekas vai nav bijs. Tas i ritig patiesib, tā nav nekād leģend. Tā pulk cilvēk teic: taje viete, pe Būriņ ozol, tur spokojās.



Izvēlies pareizo variantu Kurzemē lietota vārda skaidrojumam!

1. Dradži: a) ēdiens, b) gruži, c) īpaši sapītas matu bizītes.

2. Krumslis: a) drupača, b) knēvelis, c) ķermeņa daļa.

3. Drebene: a) frizūra, b) ēdiens, c) aukstums.

4. Plinkšķeni: a) raudulīgi cilvēki, b) skaņas, c) ēdiens.

5. Ērči: a) darbarīks, b) koki, krūmi, c) ērču tēviņi.

mĀrĪte milzere valoda un liteatŪra · suitu novada mĀcĪba darba lapa 1 mĀrĪte milzere valoda...

Documents