Eva Savele-Gavare

Es un Tu – esam vienoti... Es mīlu Tevi!

Pārsteidz savu otro pusīti vai iepriecini mīlētājus!

Mīlestības albums sagādās neizsakāmu prieku, bet pikantais stāsts, kas paslēpts albuma noslēgumā, patiks jums abiem!

Lai kvēlu jūtu piesātināts šis vakars!

Šī dāvana ir personīga, intīma un ļoti īpaša! Es .............................................................. pasniedzu Tev šo mūsu mīlestības albumu, kas izvedīs cauri atmiņu līkločiem un ļaus atcerēties, kā bija toreiz, kad mēs tikko iepazināmies, ļaus atcerēties to, kā atzinos Tev mīlestībā, atklās jūtas, kas manā sirdī mājo šodien, un pastāstīs par nākotni, kura mūs gaida.

Pasaulē ir divi cilvēki, kas radīti viens otram... Tie esam mēs!

Vai atceries, mēs iepazināmies .............................................

Laiks rit vēja spārniem… Dzīve steidzas – tā negaida!

Mūsu maģiskais iepazīšanās datums ir ............................................. Mūsu pirmā tikšanās vieta ...............................................

Tajā dienā bija .............................................

Kad pirmo reizi skatījos Tavās acīs es redzēju pasauli, kas Tevī mīt! Toreiz Tu biji ..............................................

Pirmā tikšanās ir neatkārtojama!

Pirmais iespaids paliks atmiņā vienmēr! Pirmo reizi es Tevi redzēju ......................................................................

Toreiz es domāju ..................................................................................... ..

Mēs dzirdam to, ko dzirdam! Neskopojies ar vārdiem!

Ja tiktu dota vēl viena iespēja, pirmajā tikšanās reizē es Tev teiktu ............

Mēs kopā izskatāmies tik jauki! Mūsu pirmā kopbilde

Mīlestība ir tauriņi vēderā... Mīlestība ir rozā brilles...

Pirmo reizi atzinos Tev mīlestībā .............................................

Iepazīt vienam otru ir māksla! Tas prasa laiku un uzmanību!

Tava mīļākā krāsa ir ................................................................................ Tavs mīļākais ēdiens ir ............................................................................ Brīvajā laikā vislabprātāk Tu ............................................................... .. Ja būtu iespēja, Tu izvēlētos ceļojumu uz ...........................................

Ja būtu brīva diena, Tu ............................................................................

Labsajūta ir process, kas jāizmanto! Lai padarītu Tevi laimīgu, es .............................................

Mēs visi esam īpaši, unikāli, bet...

Ikdienas steigā aizmirstam otru novērtēt! Vai zini, ka manās acīs Tavas labākās īpašības ir ...........................

Atklātība un uzticēšanās ir attiecību pamatā, tomēr ir lietas, kuras baidāmies pateikt...

Romantiskākā vai labākā dāvana, kuru Tu man varētu sagādāt, būtu ............................................................................................................

Labi nodzīvota dzīve ir

kā glezna, kuras vērtība nav izmērāma, kā vīns, kurš sniedz neizsakāmu baudu!

Ja es ieskatos nākotnē, es redzu, kā mēs ............................................

Mīlas lidmašīna ir nolaidusies kaisles salā!

Izbaudiet kaislībām pilnu stāstu

,,Vienmēr būs jauna diena!,,

Kādu laiku stiklainām acīm raudzījusies sniegotajās debesīs, Laura smagi nopūtās. Vēl tikai viena diena, un tad jau klāt Valentīndienas svētki, bet visi viņas grandiozie plāni bija izgāzušies. Jau pirms Ziemassvētku atvaļinājuma viņa bija izdomājusi visu - minūti pa minūtei, līdz pat perfektam vakara noslēgumam. Vēl pirms Jaunā gada iestāšanās viņa bija paspējusi veikt rezervācijas un samaksājusi nepieciešamo summu. Bet tagad tas viss pagalam! Viņa vēlreiz pārlasīja savu izstrādāto scenāriju:

Pl. 20:00 mana ierašanās Pl. 20:30 piebrauc limuzīns Pl.21:00 ierašanās viesnīcā Pl.21:30 romantiskas vakariņas restorānā Pl.22:30 vijole spēlē balādi pie mūsu galdiņa Pl.22:40 es stāstīšu par manām jūtām un to, kā redzu mūsu nākotni Pl.23:00 tiek atnesta kūciņa ar bildinājuma tekstu un gredzeni mums abiem Pl.23:10 šampanietis Pl.23:30 došanās uz numuriņu Pl.24:00 salūts uz terases Tālāko – nevar ieplānot...

- Pie velna! – Laura nošņācās un sāka plēst sīkos gabaliņos nelaimīgo lapiņu. – Kaudze naudas izmesta vējā! – pār viņas vaigiem slīdēja aizvainojuma un dusmu asaras. Kad lapiņa bija saplēsta sīkākajos iespējamajos gabaliņos, viņa tos dusmās samurcīja kamolā un meta papīrgrozā kā basketbola bumbu. Papīra driskas izsijājās istabā tāpat kā biezās sniega pārslas, kuras viņa tikko bija vērojusi krītam aiz istabas loga.

- Lieliski! – meitenes vaigi bija slapji no asarām, un rokas sažņaudzās dūrēs. – Tagad vēl jāsavāc visi tie mēsli! – viņa pārmeta pati sev un sabruka uz paklāja, līdzās izkaisītajām papīra strēmelītēm. Visi Lauras grandiozie Valentīna dienas plāni saistījās ar Juri, ar vīrieti, ar ko kopā bija pavadīti pēdējie pieci gadi. Viņa bija bijusi tik pārliecināta, ka viņi ir lielisks pāris un viņu mīlestība ilgs mūžīgi. Tas, ka Juris izvairījās no precībām, bija šķitis tikai tāds vīrišķīgs vājums, pakļaujoties draugu ietekmei par sasaistīšanos un brīvības pazaudēšanu. Laura bija pārliecināta, ka šajā vakarā tas viss būtu mainījies. Viņš noteikti būtu pateicis viņai JĀ, jo viņas scenārijā netika paredzēts rezerves plāns, un jau dienu pēc Valentīna dienas viņi dotos iesniegt visus nepieciešamos dokumentus laulības reģistrācijai, lai jau vasaras vidū viņa kļūtu par Rozentāles kundzi. Lauras šņuksti pieņēmās spēkā, viņa sita ar dūrēm pa grīdu, domās sev uzdodot vienu un to pašu jautājumu – kāpēc? Kad vakardien Juris pārnāca mājās, viņa juta, ka kaut kas ir noticis, bet bija pārliecināta, ka tas ir saistīts ar darbu, mašīnu vai kādu citu ķibeli, kas uz viņu neattiecas. Kā vienmēr, viņa bija mīļi piegājusi, lai sniegtu skūpstu, bet viņš atkāpās. Tad Lauru pārņēma stindzinoši auksta sajūta, bet brīdī, kad viņš izteica: „Laura, mums jāaprunājas!”, viņai teju apstājās sirds. „Laura!” viņš nekad viņu nesauca vārdā. Gluži kā tīģeru bars caur viņas prātu izjoņoja neskaitāmas idejas par to, kas tūlīt varētu notikt, varbūt kāds cietis, kāds miris, kāds neārstējami saslimis? Viņa pakļāvīgi sekoja viņam uz dīvāna pusi, apsēdās iepretim un gaidīja. Juris, nolaidis acis, brīdi minstinājās, sākot teikumus ar „Es, mēs, mums...”, bet nekādi nespēja izveidot sakarīgu frāzi.

- Vai tu reiz pateiksi, kas atgadījies? – Lauras spalgā balss lika viņam sastingt un ieskatīties viņas acīs. Tajās bija bailes. Viņš zināja, ka nevar turpināt šo spīdzināšanu, un dziļi ievilka elpu. - Es aizeju! Jau šodien! – tas skanēja klusi, bet pavisam nepārprotami skaidri. Laura virināja acu plakstiņus, mēģinot sakopot domas un uztvert dzirdēto - Aizej? – nepārliecināti un neticīgi, gluži kā mazs bērns, kurš mēģina pārliecināties par dzirdētā patiesumu, viņa pārjautāja un turpināja skatīties viņam tieši acīs. – Tu aizej! – nu jau tas skanēja kā secinājums. – Uz kurieni tu aizej? – tas atkal bija jautājums, un šoreiz viņa gaidīja atbildi. - Laura, man jau sen tev tas viss bija jāpastāta, bet es biju par gļēvu, es nespēju, es nevēlējos tevi sāpināt... - Ak tā, – viņa secinoši noteica. – Jau sen bija jāpastāta, – viņa turpināja, bet tas nebija adresēts Jurim, šķita, ka viņa sarunājas pati ar sevi. Juris apjucis nespēja saprast, ko sacīt tālāk, viņš bija gaidījis histēriju un apvainojumus, lai aizstāvoties varētu likt pretī visus savus aizbildinājumus par to, kāpēc tieši viņa ir bijusi vainīga pie tā, ka viņš uzsācis ārpus mājas sakaru, bet... Lauras reakcija pārsteidza viņu nesagatavotu. - Cik sen bija jāpastāsta? – viņa uzdeva skaidru jautājumu bez jebkādas ārēji nojaušama panikas, lai gan iekšējās sajūtas līdzinājās viesuļvētrai, kura noslaucīja visu, kas trāpījās tās ceļā. - Nu... Toreiz, kad mēs... – Juris minstinājās, meklējot pareizākos vārdus, kas viņu spētu attaisnot, bet Laura nebija noskaņojusies tajā klausīties. - Es jautāju, cik sen Tev bija tas man jāpastāsta? Pirms mēneša? Pirms diviem mēnešiem? – šķita, ka viņa mēģina palīdzēt Jurim atbildēt. Juris koši piesarka un nočukstēja tik klusi, ka nebija iespējams īsti sadzirdēt, tomēr Laura dzirdēja.

- Pirms diviem. - Tātad, pirms diviem mēnešiem.... – viņa varonīgi iesāka, tomēr Jura iestarpinājums viņas ieņemto miera pozīciju pārtrauca. - Gadiem... – viņš, kā paskaidrojot, nočukstēja - Gadiem?! – izsauciens, jautājums, pārsteigums - šajā vārdā tika ietērpts viss. Likās, viņa zaudēs savu stabili ieņemto pozīciju, tomēr saprata, ka nekas viņu nepiespiedīs parādīt, cik pazemota viņa šobrīd jūtas, tāpēc viņa vēlreiz dziļi ievilka elpu un, gluži kā jogas nodarbībā mācīts, lēni un plūstoši to izlaida no sevis. – Pirms diviem gadiem... – nu jau tas skanēja kā secinājums. – Šai sarunai bija jābūt jau pirms diviem gadiem, bet tomēr tā ir tikai tagad... Kāpēc? Kāpēc tu tik ilgi gaidīji? - Es... Nu... – viņa minstināšanās pieņēmās spēkā, savukārt Lauras pacietības mērs tuvojās izsīkumam. - Juri, es nevēlos visu vakaru klausīties tavā saraustītajā stāstījumā. Atbildi īsi un skaidri, iztiksim bez izskaidrošanās. Es nevēlos zināt iemeslus, es gribu zināt, kāpēc tieši tagad ir jāatklāj patiesība? - Viņa ir stāvoklī... – Juris turpināja čukstēt. Tas bija par daudz! Laurai ieplētās acis, un viņa vēlreiz lēni un dziļi ieelpoja un aizturēja elpu. - Es neelpošu, es neelpošu! Viņa pie sevis skandināja. Jaunumu vienai dienai bija par daudz, tāpēc viņa piecēlās, izlaižot elpu no plaušām, un, cik vien iespējams mierīgi, noteica: - Es iziešu uz kādu stundu. Kad atgriezīšos, lai nevienas tavas lietas šeit neatrastos, jo visu, kas šeit būs palicis, es izmetīšu ārā. Varēsi dabūt pie mājas stūra, – viņa piegāja pie skapja, paņēma mēteli un vilka to mugurā, tad pagriezās pret Juri un turpināja tikpat lietišķi. – Man bija prieks par kopā pavadīto laiku, tu biji lielisks partneris, mums bija daudz jauku brīžu, bet turpmāk es nevēlos, lai kaut uz sekundi mūsu ceļi krustotos.

Mēs nekad nepaliksim draugi vai paziņas, mēs nekad vairs nerunāsim un, ja kādreiz uz ielas nejauši iesim viens otram garām, es tevi nesveicināšu, tapēc nepūlies sveicināt mani, – tad viņa pagriezās, iekāpa zābakos un neatskatoties izgāja pa durvīm, rūpīgi tās aizverot, pievēra acis un sāka smagi elpot, atspiežoties pret tām. Viņu bija pārņēmusi paralizējoši smacējoša sajūta. Laura vēl joprojām sēdēja starp sasmalcinātajiem papīriem un raudāja. Dzīve šķita tik netaisna, tik nežēlīga, tik... Viņa centās izmest Jura tēlu no prāta, bet nespēja. Tas atgriezās atkal un atkal, un katra viņa vizualizācija iešķēla viņas krūtīs asas un dzidras sāpes. Es nekad nevienu vairs nemīlēšu, nekad! viņa sev solīja, sākot knibināt papīrīti pēc papīrīša. Es nekad neļaušu nevienam vīrietim ar mani tā izrīkoties! Es nevienam vairs neticēšu! Es ar viņiem visiem spēlēšos kā ar lellēm, līdz būšu atriebusi savas sāpes! Es... Solījumu rinda stiepās garumā. Ko gan iesākt ar Valentīna dienas pasākumu? Vai laist naudu vējā? Tas būtu muļķīgi, tas būtu gluži kā ļaut Jurim turpināt par sevi ņirgāties. Nē, viņa izbaudīs šo dienu, viena, bet izbaudīs! Viņa plkst. 20:30 iekāps savā limuzīnā, izbaudīs romantisko braucienu un šampanieti, vakariņas un salūtu, un dosies pie miera. Viņa kārtīgi izgulēsies un jau nākamajā dienā jutīsies pavisam labi, varbūt izmēģinās kādu no viesnīcas SPA piedāvājumiem? Jā, tieši tā arī viņa darīs! Šī apņemšanās viņai ļāva nedaudz nomierināties un sakopot spēkus. Nav laika histērijai un panikai, jo dzīve turpinās, un tā ir jādzīvo! Pie velna Juri, kas īsi pirms bildinājuma viņu ievainojis visdrastiskākajā veidā, kādu vien var izdomāt. Pie velna puņķus un asaras! Viņa sāks jaunu dzīvi, un tajā nebūs vietas asarām!

Limuzīna taurējošais signāls lika viņai pasteigties. Viņa vēlreiz pārskatīja, vai paņēmusi visu – telefons, naudas maks, atslēgas, kosmētika – šķiet, ka viss savās vietās. Limuzīns vēlreiz uztaurēja. - Jau eju! – viņa iesaucās, it kā kāds, kas atrodas mašīnā pie mājas, viņu varētu dzirdēt. – Ir nu gan nepacietīgi cilvēki! – viņa pie sevis murmināja, izsteidzoties no mājas. Limuzīna šoferis, ieraugot dāmu, izkāpa, lai atvērtu viņai durvis. Viņa skatiens pārslīdēja Lauras augumam. Lieliska. Viņš pie sevis nosmaidīja, un viņa skatiens pievērsās meitenes sejai. Tā bija nevainojama! Kosmētikas pieskāriens bija jūtams, bet tik tikko pamanāms, melni, sacirtoti mati, sakārtoti haotiski galvas vidū, ļaujot dažām nepaklausīgām cirtām brīvi krist lejup. Kad viņa pacēla acis un palūkojās uz viņu, viņš samulsa un nolaida skatienu. - Cik ilgi mēs gaidīsim parādāmies kungu? – viņš, nokaunējies par tikko veikto izpēti, jautāja. - Nekāda kunga nebūs! – vienaldzīgi un nevērīgi viņa noteica, iekāpjot mašīnā. - Bet tika pieteikts šampanietis un divas glāzes... – šoferis šķita apjucis. - Vai jums neviens nav teicis, ka dzīve ir pārsteigumiem pilna? – viņa koķeti uzsmaidīja un vērtējoši paskatījās uz šoferi, kurš mulsi stāvēja, nesakot ne vārda. Gluži par Bredu Pitu viņu nenosauksi, bet par neglītu arī ne. Blondie mati izskatījās rūpīgi kopti, dzidras acis un izteikti kuplas skopstas, pilnīgas lūpas un labi veidots sejas ovāls. Viņš nebija nedz garš, nedz īss un viņa augums izskatījās gana vingrs. Viņa bija pamanījusi, ar kādu vērtējošu skatienu viņš viņu pavadīja no mājas durvīm līdz mašīnai. – Plāni mainījās! Šis vakars pieder vienīgi man! - viņa ar pašpārliecinātu smaidu noteica un ar rokas mājienu norādīja, ka laiks aizvērt durvis.

Kad durvis aizvērās, viņa labsajūtā nopētīja apkārtni. Lieliski! Šoferis apsēdās savā vietā, iedarbināja mašīnu, bet tad ieskatījās spogulī, lai redzētu savu pasažieri. Arī Laura šajā brīdī pacēla acis uz spoguli, viņu skatieni satikās. Dīvaini kņudinošs karstums izšāvās caur krūtīm. - Vai pārsteigumi ir mainījuši arī maršrutu? – viņš nenovēršoties burtiski hipnotizēja Lauras skatienu. - Nē, maršruts saglabājas, viss saglabājas. Visas izmaiņas un pārsteigumi jau notikuši, tagad atlicis izbaudīt! - Kā teiksiet! – viņš iesaucās, uzliekot galvā šofera formas cepurīti, un demonstratīvi pielika roku pie cepures naga. Viss, viņa skatiens bija pievērsts ceļam, bet Lauras vienīgā vēlēšanās bija tikt pie šampanieša, kas jau atvērts gaidīja. Par to, kas notika brauciena laikā, lasiet “Mīlestības lidojumā”, ķeramies

pie nonākšanas viesnīcā! Viesnīcas vestibilā viņa jau bija gaidīta, jo dienā, kad viņa bija apskatījusi numuriņu un precizējusi vakara gaitu, visi viņu bija iepazinuši. - Labvakar, Lauras jaunkudz! – viņi, viegli palokoties, ar smaidu uz lūpām sveicināja. – Mēs jūs gaidījām ierodamies pirms piecpadsmit minūtēm, vakariņas jau tūlīt tiks pasniegtas, tāpēc domāju, ka jums ar draugu nepieciešams steigties uz ēdamzāli, gan jau iekārtosieties vēlāk! – teica garākais no viņiem. - Tieši tā arī darīsim! – Laura smaidot palocījās un aiz rokas pavilka Lauri. – Mēs dosimies tiešā ceļā uz restorānu un izbaudīsim vakariņas!

- Par mums! – Iesaucās Laura, saskandinot glāzes, kurās viesmīlis tikko bija salējis dzirkstošu šampanieti. - Par mums! – Lauris smaidot saskandināja glāzi. Malks šampanieša pazuda, un viņi abi turpināja smaidīt. Tika atnestas vakariņas, kuras abi notiesāja, viegli tērzējot par to, kas viņi ir un ko dzīvē dara. Viņi izrunājās par mērķiem un iespējām tos piepildīt. Viss risinājās tik nepiespiesti un dabīgi, ka viņa piemirsa ieplānoto vakara kulminācijas brīdi ar jaunatklājumu konditorejas „Sala” piedāvājumā! Telpas romantisko apgaismojumu nomainīja tumsa. Iestājās klusums, kurā bija dzirdami elpas vilcieni, brīžiem likās, ka arī sirdspuksti. Tikai šajā brīdī Laura atcerējās par bildināšanas kūku... Bildināšanas kūka! Bet, lai apturētu notiekošo, jau bija par vēlu. Viņa saprata, ka vienīgais, kas atliek, ir paļaušanās un gaidīšana. Dziļo tumsu nomainīja sveču gaisma, kas virzījās tuvāk un tuvāk... Pavisam klusi, gluži kā no nekurienes, sāka skanēt lēna un maiga melodija. Pie galda pienāca viesmīlis, kurš nolika Laura priekšā nelielu šķīvīti ar vāciņu, kas sveču gaismā savādi attēloja liesmas, lēni paklanījās un atkāpās nostāk no galda. Lēni un ziņkāri Lauris pacēla trauka vāku, zem kura atrada nelielu sirdsveida kūciņu ar zemeni. Uzraksts uz kūciņas jautāja: Vai Tu vēlies mani precēt? Lauras dzīslās asinis bija sastingušas un likās, ka viņas dzīvības ritmu nosaka vien straujie sirdspuksti, kas sitas kā pārbiedētam zvēriņam. Viņa nezināja, kā reaģēt,

tāpēc vienkārši sēdēja un gaidīja, iespējams, klusībā cerot, ka Lauris sāks smieties, un tas viss tiks pārvērsts par milzu joku, tomēr Lauris nesmējās. Viņš paņēma savā rokā nelielo gredzentiņu, kas bija nolikts turpat blakus kūciņai, apskatīja to, paņēma otrā rokā kūciņu, piecēlās un piegāja pie Lauras. Viņas sirds tobrīd meta devīto kūleni, šķita, ka no satraukuma piemetusies nelaba dūša. Viņa vēlējās mukt, bet nespēja, jo krēsls to bija ieskāvis neredzamās skavās. Viņš uzmanīgi notupās uz viena ceļgala un pasniedza viņai bildināšanas kūciņu, tad pacēla gredzentiņu, saņēma viņas labo roku un ieskatījās viņas acīs. Lauras acīs iezagās asaras, kas mirkli tur uzkavējās un nepaklausīgi pārritēja pār vaigiem. Nekas šajā dzīvē viņai nebija šķitis tik sirsnīgs un jauks. Nevienā savā dzīves brīdī viņa nebija iedomājusies šādu bildinājumu. Saņemt bildinājumu no puiša, kuru viņa pazina vien skaitītas minūtes. Vai tas var izdoties? Vai tas maz var būt nopietni? Vai rītdien, kad romantiskais skurbulis būs pametis viņa prātu, viņš būs gatavs turpinājumam? Viņš klusējot gaidīja atbildi. Ko gan teikt? Ko sacīt? Ak, ko gan lai saka? Kas tam visam sekos? Viņa nebeidza mocīties jautājumu jūrā, tomēr saprata, ka ilgāk nevar likt Laurim sēdēt šādā pozā. Varbūt, laiks riskam! Par to, kā noslēdzās vakariņas, lasiet “Mīlestības lidojumā”, ķeramies pie

nonākšanas viesnīcas numuriņā!

Numuriņā valdīja iepriekš radīta romantiska gaisotne – mūzika, sveces, ziedlapiņas un citas lietas, kas iederējās nevainojamajā Valentīndienas plānā. Lauris salēja glāzēs šampanieti un vienu no tām pasniedza Laurai. Pēc pāris malkiem šampanieša viņš izņēma glāzi no viņas rokām, pienāca viņai no mugurpuses un maigi pavēlēja ļauties notiekošajam. Sastingums, spriedze un nezināmais lika nodrebēt. Viņa neteica ne vārda un ļāvās. Viņš vieglām kustībām atbrīvoja viņas plecus no apģērba, noslidināja no tiem krūštura lencītes, viegli un lēni pielieca viņas galvu, līdz zods atdūrās pret krūtīm, pavisam maigām, gandrīz nemanāmām kustībām pārvilka pirkstu galus pār viņas mugurkaulu. Viņa nodrebēja, elpa nedaudz paātrinājās. Viņa rokas turpināja slīdēt pār viņas muguru un ik pa brīdim stingrāk saspieda plecus. Bija tik patīkami, ka pār lūpām pārskrēja viegls vaids. Maigās roku kustības nomainīja silti skūpsti. Laura elpoja tik skaļi, ka šķita, tas atbalsojas visā telpā. - Salūts! – viņa caur elsām nočukstēja. – Tūlīt būs salūts! Mums jādodas uz terasi. Lauris, neteikdams ne vārda, virzīja viņu terases virzienā, un burtiski pēc nepilnas minūtes gaisā izšāvās pirmās spožās, izgaismotās salūta liesmas. Šāvieni sekoja viens otram, krāsas mijās, figūras mainījās un pārklājās... Tas bija tik satriecoši! Viņu abu sejās pārsteigums mijās ar patiesu sajūsmas pilnu prieku. - Un tas viss bija ieplānots tam, kuru tu patiesi mīlēji? – Lauris, zinot kāda būs atbilde, tomēr jautāja, jo vēlējās apstiprinājumu. Laura klusēja. Viņas sirds dauzījās, un, pilnīgi negribot, izlauzās klusi un apslāpēti šņuksti, un pēc sekundes simtdaļas vaigus pārklāja siltas asaru straumes. Viņa nespēja pateikt neko, vien klusi un aprauti raudāt. – Neraudi, tavas asaras nav viņa vērtas! Tagad, kad esi mana līgava, kad esi jaunas

atklājumu ēras priekšā, centies izmest no galvas to, kurš nebija tevi pelnījis! – viņš pagrieza Lauru pret sevi un sāka skūpstīt viņas vaigus, degunu un atkailinātos plecus. – Ja vien tu ļausies, ja vien tu vēlēsies, es padarīšu tevi šovakar par laimīgāko sievieti. Es likšu tev jukt prātā no baudas un iekāres! – viņš runāja tik pārliecināti, ka Laura iesmējās. - Vai tiešām? – viņa ķircinot pārjautāja. – Tu nezini, ko soli, un nezini, ko no manis sagaidīt, tāpēc varbūt nekal plānus un nebārsties ar solījumiem! – viņa uzlika pirkstu uz Laura lūpām. – Ved mani iekšā, šeit ir gana vēsi! – viegls drebulis pārskrēja viņas augumam. Pavisam maigi un uzmanīgi, gluži kā visdārgāko lietu pasaulē, viņš noguldīja Lauru platajā gultā. Viņas prātu pārņēma neskaidras domas par to, ko darīt, ko nedarīt, ko ļaut un ko neļaut. Cik pareizi ir tas, kas tūlīt notiks? Viņa sev jautāja, cīnoties ar paātrināto elpu, kas kļuva arvien straujāka. - Atslābinies! – viņa dzirdēja čukstu sev pie auss. - Es nespēju.... – viņa godīgi atzinās. - Es nedarīšu neko tādu, kas tev nesniegs baudu, es sekošu tavām vēlmēm un ieklausīšos, ko saka tavs augums, es būšu bezgala maigs, es nenodarīšu tev pāri! – Lauris solīja, maigi glāstot viņas plecus un kaklu. - Man visu šo laiku nav bijis neviens cits vīrietis... Es nezinu, kā tas būs! – viņa turpināja būt godīga. - Ļaujies manām rokām, ļaujies manām lūpām! – Lauris centās iedrošināt. - Ja es teikšu STOP, vai spēsi apstāties? – viņa klusi pajautāja. Lauris nesamulsa, vien, pieliecoties pie otras auss, nočukstēja: - Tavs vārds būs likums!

Likās, ka nedaudz mierīgāk palicis ap sirdi, bet tā turpināja joņot. Vai tiešām tas bija uztraukums? Nē, šķiet, ka viņas prātu pārņēma uzbudinājums. Viņa aizvēra acis un bija gatava ļauties! Lauris pavisam lēni, drēbi pēc drēbes, atbrīvoja Lauru no apģērba, līdz viss viņas ietērps bija vien apakšveļa, kas pasakaini balta mirdzēja noslēpumainajā sveču apgaismojumā. Viņas ādu pārklāja vieglas trīsas, kad Laura pirksti atāķēja krūšturi, tas pavisam vaļīgs turpināja segt viņas krūtis, tomēr vairs nedeva to drošības sajūtu, ko pirms mirkļa. Viņa vēlreiz nodrebēja... Lauris uzmanīgi aizvirzīja šo niecīgo auduma gabaliņu, un viņa acu skatam pavērās brīnišķīgi stingras, labi veidotas krūtis, kuru galiņi bija sastinguši gan no vēsā gaisa, gan uzbudinājuma. Nesteidzīgi un viegli viņš pārvilka tiem ar mēli... Laura strauji ieelsojās, un viņas augums izliecās tam pretī. Viņas acis vēl joprojām bija aizvērtas, un nekas nedeva drosmi tās atvērt. Laura mēle lēni un uzmanīgi pieskārās viņas otrajam krūtsgaliņam, kas tikpat kāri izslējās. Vēl viens viegls vaids... Tad sekoja kas tāds, ko Laura negaidīja. Viņš stingrām un mērķtiecīgām, bet tajā pašā laikā maigām kustībām satvēra abas krūtis tā, ka Lauras vaids vairs nebija apslāpējams. Viņu pāršalca vēl viens uzbudinājuma vilnis. Lauris savā rīcībā bija nesteidzīgs, jo viņa mērķis bija padarīt viņu traki alkstošu, uzbudinātu un neprātīgu... Viņš vieglām, lēnām kustībām vilka nost viņas biksītes, un Laura atkal sastinga... - Nebīsties! – viņš drosmīgi nočukstēja, ne mirkli neapstājoties.

Kaislīgo noslēgumu lasiet “Mīlestības lidojumā!”