Annotation

JŪLIUSS MĀDERS MELNĀ ORDEŅA" BAGĀTĪBAS DOKUMENTĀLS STĀSTSIZDEVNĪFCIBA «LIESMA» RIGA 1968 Vācu publicista Jūliusa Mādera spalvai pieder padomjulasītājam labi pazīstamās grāmatas «Cilvēks ar rētām sejās (R., 1!)G<1.) un «Hantsvilas noslēpums» (R.,1965.). Savā jaunajā darbā Māders stāsta par lo, kā trešā reiba sabrukuma priekšvakarā escsiešu «melnāordeņa» barveži un viņu drošības dienests (SD) sistemātiski saka izvest uz ārzemēm — Dienvidameriku,Spāniju, Zviedriju, Sveici un dažām citam zemēm — dārglietas, zeltu, valūtu un vērtspapīrus, lai radītufinansiālu bāzi fašisma atdzimšanai. Autors atsedz galvenos avotus, no kuriem saplūda «melnā ordeņa»bagalibas, un nosauc to vārdus, kuri patlaban izmanto šīs bagātības neofašistu finansēšanai Rietumvācijāun citas kapitalistiskajas valstis. NO KRIEVU VALODAS TULKOJIS T. DEKŠENIEKS MĀKSLINIECEK. VOITKANE Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

«MELNĀ ORDEŅA» PLĀNIAPSŪDZĒTAIS FUNKS IZLOKĀSBANDĪTI RĪKOJAS«OPERĀCIJĀ «BILDERKLAU»»PAPĪRA IEROČIi8./iu. bloka noslēpumsSPĒLE PAR MILZU SUMMĀMsarkanas savrupmājas noslēpumsSPEKULANTI AR DOKTORU GRĀDIEMavantūrists FINANSISTA LOMASPIEGI, KURUS PIEKRAPA UN KURI P1EKRAPAPĒDĒJAIS CĒLIENSACULIECINIEKI STĀSTAĢENERĀLINVENTARIZACIJAMĪNĒTĀS BAGĀTĪBASPĒDĒJĀ IEROČU KALVEPARTIZĀNI IEJAUCASNOSLĒPUMA PLĪVURS PACELTSSPRIEDUMS PASLUDINATSĢENERĀLIS TEILORS NEATCERAScilvēks, KURS bija KALTENBRUNNERA LABĀ ROKARIETUMVĀCIJAS «COSA NOSTRA»KURP ISTI AIZPLŪDA ZELTS?NOZIEDZNIEKI SĀK UZTRAUKTIESAPDRAUD DZĪVĪBU!nacistu pagrīde darbojasDOLĀRU VILTOŠANA TURPINĀSFAKTI LIEK KĻŪT UZMANĪGAMPIELIKUMSSATURS

JŪLIUSS MĀDERSMELNĀ ORDEŅA" BAGĀTĪBAS

«MELNĀ ORDEŅA» PLĀNI

CEĻA UZ «MAISON ROUGF.»

Spidometra šautra svārstījās ap skaitli 90. Lielā, melnā «mersedesa» motors vienmērīgi dūca.Šoferim bija pavēlēts ierasties Strasburgā ne vēlāk par desmitiem no rīta. Sī apziņa palīdzēja viņamcīnīties ar nogurumu. Iepriekšējā naktī tā arī nebija izdevies izgulēties. Tikai ap pusnakti viņš no Vīnesieradās Minhenē, un, tiklīdz sāka ņemties ar aizsērējušo karburatoru, angļu lidmašīnas viņu iedzina bumbupatvertnē. Un nu atkal priekšā ceļš, pie tam ar tik nepacietīgu pasažieri.

Aizmugurējā mašīnas sēdeklī ar avīzi rokās bija atlaidies valsts sekretārs Eberhards fon Jagvics,impērijas saimniecības ministrijas piektās galvenās pārvaldes vadītājs. Ar garlaikotu sejas izteiksmi viņšpārskatīja «Volkischer Beobachter» 1 jaunāko numuru.

Pirmajā lappusē izcēlās ar lieliem burtiem iespiests virsraksts: «Tautas notiesāti. 20. jūlijanozieguma 8 dalībnieki saņēmuši pelnīto sodu.» Tālāk sekoja liesas spriedums astoņiem vērmahtavirsniekiem, kas bija mēģinājuši izdarīt atentatu pret Hitleru, un paziņojums, ka «visi notiesātie pakārtidivas stundas pēc sprieduma pasludināšanas».

Fon Jagvics apmierināts pamāja ar galvu. Viņš nejuta ne drusciņu līdzcietības pret virsniekiem, kasbija spējuši pacelt roku pret viņa fīreru. Daudz vairāk fon Jagvicu interesēja kārtējais vērmahtavirspavēlniecības ziņojums par smagajām kaujām Normandijā un par padomju karaspēka uzbrukumaatsišanu Baranoviču rajonā. Lai gan ziņojuma tonis bija optimistisks, fakti runāja paši par sevi.Antihitleriskās koalīcijas dalīb-

' Hitleriešu oficiozs. — Red. piez.nieku armijas nepielūdzami tuvojās impērijas robežām. Nākamie lielie virsraksti vēstīja: «Nākotne

pieder Vācijas slepenajam ierocim.» — «14 000 cilvēku ik stundu atstāj Londonu.» Bet līdzās ar maziemburtiem bija iespiests, ka iepriekšējā dienā angļu un amerikāņu avi- acija atkal spēcīgi bombardējusiĶelni.

Fon Jagvics ātri pārlaida acis oficiālajam paziņojumam, kura bija teikts, ka no jauna tiks samazinātaspārtikas devas iedzīvotājiem, konkrēti — sviestu aizstās ar margarīnu, bet uz taukvielu kartītēm bērniemvairs neizsniegs kakao pulveri. Taču šī ziņa maz uztrauca valsts sekretāru.

Salocīdams avīzi, viņš ievēroja vairākus sludinājumus melnā ielokā Sr «Dzelzs krusta» atveidu virsteksta: «Dr. Oto Kaufmanis gājis boja gaisa uzbrukuma laikā Ķīlei.» — «Māsas Rolrauta un GerdaSpēmanes nogalinātās Stutgartes bombardēšanas laika.» — «Varoņa nāvē kaujā Atlantijas okeānā kritisflotes leitnants Heincs Bonacs.» — «No nakts gaisa kaujas nav atgriezies aviācijas kapteinis ErihsStenders.» Tālāk sekoja paziņojums, ka «Austrumos gājis bojā rezerves leitnants, impērijas propagandasministrijas nodaļas priekšnieks Johanness Feldmanis».

«Droši vien atkal partizāni,» nodomāja fon Jagvics, bāzdams avīzi sava ietilpīgā portfeļa sānunodalījumā. Bonaca, Stendera un Feldrnaņa likteņi viņu neaizkustināja. Kas tur liels! Kaut kādi trīs nomilzīgās kritušo tautiešu armijas. Kara gados savas galvas nolikuši trīsarpus miljoni vācu kareivju unvirsnieku. Viņu mirstīgās atliekas apbedītas 54 zemēs. Kas viņus turp aizsūtīja? Ko viņi tur meklēja arieročiem rokās? Kā vārdā upurēja sevi? Fon Jagvicu, dabiski, šādi jautājumi neuztrauca. Viņunodarbināja pavisam citas problēmas.

Zināmas nacistu vadības aprindas, tai skaitā ari pats fon Jagvics, jau bija samierinājušās ar domu, kaVācijas militārā sakāve ir neizbēgama. To, kurš šo domu izteica skaļi, uzskatīja par pesimistu, panikascēlāju un politisku diversantu, un tam draudēja gestapo moku kambari un koncentrācijas nometnes. Tačuuz personām, kuras bija izraudzījusi nacistu vadība un pie

kurām piederēja ari fon Jagvics, šie draudi neattiecās. Dienesta pienākumi lika viņam nodarboties arlietām, kas saistījās ar iespējamo Vācijas militāro sakāvi: viņam vajadzēja pārdomāt un sagatavotpasākumus, ar kuru palīdzību varētu radīt ekonomisku pamatu ceturtajai Vācijas impērijai. Tai vēlāk būsjārevanšējas uzvarētājiem.

Tāda bija fon Jagvica slepenā misija. Apdzīdarns bēgļu grupas, viņa «mersedess» cauri bumbusagrautajām Vācijas pilsētām traucās uz Strasburgu.

sazvērestība aiz slēgtam durvīm1944. gada 10. augustā pie Strasburgas viesnīcas «Maison Rouge» bija jūtama sasprindzināta un

noslēpumaina rosība. Pie viesnīcas ik pa brīdim piebrauca mašīnas. No tām izkāpa cilvēki, ģērbušiescivilās drēbēs un vērmahta virsnieku Formas tērpos. Viņi steidzīgi nozuda aiz durvīm. Sapulcējās visaiprominenta sabiedrība. Daļa tikšanās dalībnieku pazina cits citu, pārējie pēc ārējā izskata centās uzminētklātesošo izcelšanos, ieņemamo amatu vai dienesta pakāpi. Sanāksmes slepenais raksturs lika atteiktiesno iepazīstināšanas ceremoniāla. Tādas kara rūpniecības firmas kā «Krupp», «Messerschmitt»,«Būssing», «Rochling», «Kleinmetall AG», «Volkswagenwerke» un citas nepavisam nebija ieinteresētas,lai šo firmu pārstāvju vārdi kļūtu zināmi sakarā ar šo diezgan kutelīgo apspriedi, kurā piedalījāsbruņošanās ministrijas un Vācijas jūras kara floles v i rsp a vēln iecīb a s p ā rst āvj i.

Tieši pulksten desmitos aizvērās konferenču zāles polsterētās durvis un pie tām nostājās divi garaauguma puiši, kas līdz tam bija pārbaudījuši atbraucēju dokumentus. Sardzes vīri jutas acīm redzamineveikli savos civilajos uzvalkos, kuri cieši iek|āva viņu spēcīgos stāvus.

Strasburgas sanāksmes gaitu [ieprotokolēja. Dalībniekiem laipni, bet kategoriski paziņoja, kapierakstīt neko nedrīkst.

Par ko runāja trešā reiha augstie pārstāvji 1944. gada augustā? Kādus nodomus viņi perinājavisstingrākajā slepenībā? Tas k|uva zināms tikai pēc kara.

1945. gada novembrī Londonā sabiedroto komisija kara noziegumu izmeklēšanai paziņoja rezultātus,kas atklājušies, izpētot viesnīcā «Maison Rouge» izstrādāto slepeno pasākumu programmu. Izrādījās, katur runāts par vadošo nacistisko aprindu plāniem, lai nākotnē atdzīvinātu «Lielvaciju». Bija paredzētsizveidot tehniskas iestādes un pētniecības birojus, kas pēc kara būtu . izkaisīti pa visu Vāciju un strādātupilnīgi konspiratīvi. To uzdevums būtu slepeni radīt pamatu jaunai bruņošanās rūpniecībai, apvienot visusbijušos nacistiskos ierēdņus un, beidzot, izveidot ārzemēs komerciālu organizāciju.

Strasburgas apspriedes referents ziņoja: «Vācijas rūpniekiem jasaprot, ka par uzvaru nevar but nerunas. Tāpēc jau tagad jāsāk gatavoties saimnieciskai darbibai pēckara apstākļos. Kairam rūpniekamjānodibina sakari ar ārzemju firmām un jānoslēdz ar tam līgumi. Tas jādara individuāli, lai nemodinātuaizdomas. Tālāk — jāsagatavojas plašu ārzemju krtditu saņemšanai pēc kara. Rūpniekiem tāpat jābūtgataviem finansēt NSDAP', kas, acīm redzot, būs spiesta darboties pagrīdē. NSDAP uzskata, ka vairākusredzamus tās vadī- iajus pēc reiha sagraves var notiesāt kā kara noziedzniekus. Nepieciešams parūpēties,lai iespaidīgie, bet mazāk pazīstamie partijas biedri varētu paslēpties da- žadas vācu firmās kā tehniskieksperti.»

Nacionālsociālistu partijas vadība, kā tālāk norādīts sabiedroto komisijas Londonas ziņojumā,izteica gatavību nodot rūpnieku rīcībā lielas ārzemju valūtas summas, lai pēc kara ārzemēs radītu slepenuorganizāciju. Par atlīdzību rūpnieki apņēmas nodot NSDAP rīcībā savas finansu rezerves ārzemēs.Impērijas bruņošanās un kara rūpniecības ministrijas pārstāvis talak prasīja, «lai lielie vācu uzņēmuminekavējoties nodibinātu tehniskus vai pētniecības birojus, kuri arēji neuzturētu ar

uzņēmumiem nekādus sakarus. Sie biroji saņems rasējumus un plānus jaunu ieroču veidu ražošanai,kā arī dokumentus, kuri nekādā gadījumā nedrīkst nonākt ienaidnieka rokās.

Minētos birojus vislabāk izvietot lielās pilsētās, kur tos viegli var nomaskēt. Taču tos var izveidotarī nelielos ciemos netālu no hidroelektrostacijām ar ieganstu pētīt.hidroenerģētikas attīstību. Par šādubiroju pastāvēšanu drīkst zināt tikai ļoti ierobežots cilvēku skaits katrā rūpniecības nozarē, kā arī NSDAP

vadītāji.»[1]Tas arī ir viss, ko sabiedrība uzzināja par Strasburgas apspriedes lēmumiem. Taču tiem bija

nozīmīgas sekas.Tas, par ko priekšpēdējā kara gada rudenī vācu lielrūpniecības, vērmahta, hitleriskās valsts un it

sevišķi nacistu partijas vadošie pārstāvji sprieda un vienojas jautajumā par nacistu slepeno bagātību —valūtas, zelta un ieroču rasējumu mantojumu, ir līdz šim nepabeigta fašistiskās pagātnes lappuse. Lai cikspēcīgi sabiedroto komisijas ziņojums 1945. gada novembrī satrauca sabiedrību, šo ziņojumu tomēr drīzvien aizmirsa.

280 tonnu zeltaSākot ar 1938. gadu, hitleriskais vērmahts iebruka daudzās Eiropas zemēs, okupēja plašas teritorijas

šai kontinentā un daļēji arī Āfrikā. Tanku un kājnieku kolonām sekoja SS da|as un ne mazāk alkatīgie vācumonopolu un ministriju pārstāvji ar neskaitāmām svītām. Tiklīdz beidzās kara operācijas, tūliņ šis otraisešelons metās uz laupīšanu, rīkojoties vispilnīgākajā saskaņā ar SS reihsfīrera Ilimlera vārdiem: «Vaicitas tautas dzīvo labklājībā vai nomirst badā, tas mani interesē tikai tiktāl, ciktāl tās mums vajadzīgas kāvergi mūsu kultūrai. Pārējais mani neinteresē!»

Tikai pirmajos četros kara gados vien hitlerieši sagrāba Cehoslovakijā, Polijā, Francijā, Beļģijā,Holandē, Luksemburgā, Dānijā, Norvēģijā, Dienvidslāvijā un citās zemēs finansiālas vērtības aptuvenipar 80 miljardiem vācu marku.

Vācu tautai karš labumu neatnesa. Nepiepildāmais kara dievs aprija gandrīz visu, ko salaupīja tie,kuri bija viņu izauklējuši. Bet drīz Hitlera un viņa ģenerāļu uzvarām sekoja likumsakarīga sakāve.

Likdams visu uz spēles, neprātīgais fīrers iegrūda Vāciju šausmīgā katastrofā. Miljoniem vācukaravīru nolika galvas kauju laukos. Vācu sievietes līdz nespēkam strādaja kara rūpniecībā. Vācijaspilsētas tika pārvērstas drupu kaudzēs. Veikali kļuva tukši. Marka zaudēja vērtību. Pārtikās devas, koizsniedza uz kartītēm, nenodrošināja pat pusbada eksistenci.

Tai pašā laika vācu tautas kakla kungi un postošā kara vaininieki iedzīvojās pasakainas bagātībās.1945. gada sākumā viņu rokās bija salaupītās vērtības līdz tam Vācijā nepazītos apmēros: tonnām *elta undārglietu, tai skaitā briljantu un mākslas izstrādājumu 10 miljardu zelta marku kopvērtībā — ja to vispāriespējams noteikt. Izņemot ļoti nedaudz personu, no kurām daļa piedalījās Strasburgas apspriedē, līdz patšodienai neviens precīzi nezina ne šo milzīgo bagātību īstos apmērus, ne atrašanās vietu. Nav, piemēram,ziņu par desmitiem tonnu zelta, kas atrodas šais slepenajās bandītu krātuvēs. Bet pēc pašreizējāmpasaules tirgus cenām tūkstoš kilogramu zelta maksā vismaz 4 miljonus Rietumvācijas marku.Vispārzināmais vācu grāmatvedības rūpīgums šaja gadījuma izpaudas visai savdabīgi: nacisti ar nodomuatstāja falsificētus grāmatvedības dokumentus.

Sava laikā hitlerieši ar likumu piespieda Vācijas pilsoņus nodot valstij visu viņu rīcībā esošo zeltu,izņemot rotas lietas. Rezultātā Vācijas reihsbankas oficiālie zelta krājumi 1939. gada sākuma sastādīja500 miljonus impērijas marku. So skaitli minējis reihsbankas prezidents. Taču šīs pašas bankas atskaitē,kas publicēta 1945. gada 28. februārī, zelta un valūtas krājumi uzrādīti 77 400 tūkstošu marku vērtībā.Iznāk, ka kara gados tie ievērojami samazinājušies.

Tātad reihsbanka, stingri ievērodama Strasburgas lēmumus, noklusēja salaupīto krājumu īsto vērtību,lai, no vienas puses, maldinātu vācu tautu, bet, no otras, palīdzētu hitleriešiem noslēpt norakstīto vaivispār ne- iēgrāmatoto zeltu.

Nav šaubu arī par to, ka ASV un Anglijas varas iestāžu rokās nebūt nenokļuva viss nacistusalaupītais zelts. Līdz šim, piemēram, nav izdevies atrast 60 kastes zelta vismaz 3 tonnu kopsvarā, koesesieši trijās «Fieseler Storch» lidmašīnās izveda no Ungārijas Nacionālās bankas pagrabiem 1945.gada februāra beigās, kad Budapešta jau bija ielenkta.

Kara pēdējos desmit mēnešos nacisti steidzīgi pārskaitīja uz ārzemēm, apmainīja un deponējaslepenajos banku kontos ne tikai zeltu, bet arī daudz valūtas, devīžu un dārglietu. Arī šajā gadījumā

summas sniedzās miljardos. Bez tam ārpus Vācijas izveda vācu zinātnieku konstruēto jauno ieroču veidurasējumus.

Veicot šos pasākumus, nacistu «melnais ordenis» darīja visu, lai rūpīgi nomaskētu pēdas un noslēptulīdzzinātāju vārdus.

APSŪDZĒTAIS FUNKS IZLOKĀS 1946. gada 6. maijs. Nirnbergas Tiesu pilī jau simt divdesmit otro dienu sanāk Starptautiskais Kara

Tribunāls, lai tiesātu vācu galvenos kara noziedzniekus. Šodien tas sāk nopratināt apsūdzēto ValteruFunku — bijušo impērijas saimniecības ministru un Vācijas reilis- bankas prezidentu. Lai nu kam, betFunkam labāk par visiem zināms, no kurienes nākušas nacistu salaupītās vērtības un kur tās palikušas. VaiFunks runās? Vai viņš teiks «patiesību un tikai patiesību», kā kategoriski prasa augstā tiesa?

Funks pieceļas un uzliek austiņas. Pratina Dods — apsūdzības pārstāvis no ASV. Jautājums sekojautājumam. Apsūdzētais atbild demonstratīvi lēni, stomās, bieži melo.

— Vai jūs bijāt sakaru uzturētājs starp nacistu partiju un lielrūpniekiem? — jauta Dods.— Tas man neprasīja daudz laika, — atbild Funks, izvairīdamies no tiešas atbildes …Apsūdzētais met cilpas. Viņa atbildes ir maksimāli īsas. Viņš cenšas maldināt Tribunālu jautājumā

par lomu, kāda viņam bija hitleriskajā reiliā. Patiesībā Funks jau divdesmitajos gados strādāja «BerlinerBor- senzeitung» redakcijā par nodaļas vadītāju un diezgan agri iestājās nacistu partijā, cerēdams ar tāspalīdzību taisīt karjeru. Drīz viņš kļuva par SA 1 ekonomikas ekspertu, bet 1931. gadā Hitlers iecēla viņupar savu personisko pilnvaroto ekonomikas jautājumos. Turpmākajos divos gados Funks pildīja divkāršuuzdevumu: viņam vajadzēja vest sarunas ar lielo vācu banku un monopolu pārstāvjiem un panākt, lai tieatbalstītu Hitleru, un tai pašā laikā informēt fīreru par šo aprindu interesēm. Kad Vācija tieši sākagatavoties uzbrukumam kaimiņvalstīm, t. i., kopš 1937. gada, Funku, kas līdz tam bija Gebelsa vietnieks,nozīmēja par saimniecības ministru. 1939. gadā viņš kļuva arī par reihsban-

Hitleriskās «triecienvienibas». — Tulk. niez.kas prezidentu un ieņēma šos abus vadošos amatus hdz fašistiskās Vacijas galīgajai sagrāvei.Šī atkāpe bija nepieciešama, lai parādītu nacista Funka stāvokli hitleriskajā reihā. Bet tagad

atgriezīsimies Tiesu pilī.— Es iesniedzu Tribunālam dokumentu 1031 -PS, kas datēts 1941. gada 28. maijā, tātad apmēram

mēnesi pēc Rozenberga [4] iecelšanas, — griezdamies pie priekšsēdētāja, saka Dods. — 'Īgs ir slepensapspriedes protokols. Apspriede notika pie ministra Funka. Tajā runāja par viltotu naudas zīmjuizgatavošanu, kuras izmantotu Krievijā — Ukrainā un Kaukāzā. Vai atceraties, apsūdzētais Funk?

— Nē, — bailīgi atskatīdamies, atbild bijušais ministrs.— Tātad neatceraties? Apskatiet šo dokumentu, tā numurs ir 1031-PS, US-844. Varbūt jūs

atcerēsieties dienu, kad reihsbankas direktors Vilhelms izteica bažas par to, ka okupētajos apgabalosizplatīs viltotu valūtu? Apspriedē bija klāt arī Rozenbcrgs. Vai jūs atradāt dokumentu? Jus runājāt parvalūtas problēmu teritorijās, kuras bija paredzēts okupēt, un tas notika mēnesi pirms uzbrukuma un mēnesipēc Rozenberga iecelšanas, vai ne?

Funks drudžaini meklē savā dokumentu kaudzītē.— Es nevaru atrast šo vietu, — viņš runā. — Bet, protams, kad šīs zemes būtu iekarotas, vajadzētu

nodarboties arī ar tādiem jautājumiem …Tātad Funks netieši atzīst, ka, plānojot agresiju, nacisti vienlaikus gatavojušies arī plaši izlaist

viltotu naudu, lai to izmantotu kā papildieroci pret iekarotajam zemēm un tautām. Tādējādi StarptautiskaisKara Tribunāls nonāca uz pēdām vel vienam lielam noziegumam.

Tomēr ASV prokurors nopratināšanā ignorē faktus, kas apsūdzēto Valteru Funku atmasko kā vienu nolielākajiem naudas viltotājiem, kādus pazīst vēsture. Dods galveno uzmanību pievērš tam, lai pierādītuapsūdzētajam, ka tas sīki zinājis par nodevīgā uzbrukuma gatavošanu Padomju Savienībai.

— Es nezināju, ka tiek gatavots uzbrukums, — Funks neveikli pūlas iegalvot. — Es zināju vienīgi,ka tuvojas kara draudi.

— Labi, lai būtu tā, — Dods viņu pārtrauc. — Bet vai jūs runājāt par to, ka Ukrainā un Kaukāzā

nodomāts laist apgrozībā viltotus rub|us?— Jā, — Funks spiests atzīties …Tā pirmoreiz vēsturē Starptautiskās tiesas sēdēk|uva zināms, ka vienas zemes valsts bankas

prezidents sankcionējis pasākumu, lai masveidā viltotu citas zemes naudu, samīdījis kajam starptautiskokonvenciju par valūtas aizsardzību pret viltošanu un faktiski k|uvis par naudas viltotāju karali. Un, ja līdzšim trūka pierādījumu, ka fašisms finansu sfērā izmantojis metodes, kam no starptautisko tiesību viedokļair tīri krimināls raksturs, tad tagad tie kļuva acīm redzami.

Starptautiskā Kara Tribunāla sēžu 123. diena. No- pratināšanu turpina ASV apsūdzības pārstāvisDods:

— Vakar pirms pārtraukuma mēs runājām par reihsbankas zelta krājumiem un es jautāju jums,apsūdzētais Funk, kad jūs sākāt darījumus ar SS? Cik atceros, jūs atbildējāt, ka ar SS jums nav bijis nekākopēja. Pēc tam jūs tomēr atzināt, ka SS vadība jums devusi dažādas mantas, kas agrak piederējušaskoncentrācijas nometņu ieslodzītajiem. Vai esmu pareizi sapratis jūsu izteikumus?

Dodam acīm redzami apnicis klausīties Funka izlocīšanos. t— Labi, — saka amerikāņu prokurors, — turpināsim. Vai reihsbanka parasti ņēma glabāšanā

dārglietas, aceņu Ivarus, pulksteņus, etvijas, pēr|u kaklarotas, briljantus, zelta zobus un tamlīdzīgas lietas?— Nē, — klusi atbild Funks. — Man liekas, ka bankai tas nebija jādara, jo tādas lietas vajadzēja

nodot citā vietā. Cik man zināms, tās bija jāsūta uz impērijas cēlmetālu resoru, nevis uz reihsbanku. Ja nutā noticis, tad reihsbanka pieļāvusi nelikumības.

Dods turpina jautāt:— Un jūs apgalvojat, ka nekā par to nezinājāt?— Nē, — Funks atbild.— Jūs bieži apmeklējāt reihsbankas glabātavas un vedāt uz turieni apmeklētājus, vai nav tiesa? Es

atkārtoju jautājumu: vai jūs pats bieži bijāt glabātavās?— Ja, tur, kur glabājās zelta stieņi.— Kāds bija to svars?— Tie bija parastie zelta stieņi, kādus emisijas bankas izmanto apgrozībā. Cik man zināms, tiem ir

dažāds svars. Bel šie stieņi, es domāju, svēra 20 kilogramus. Starp citu, to var aprēķināt. Ja …Dods pārtrauc Funku:— Kad jūs bijāt glabātavās, vai jums negadījās redzēt etvijas, pulksteņus un citus

juvelierizstrādājumus, kurus es jau minēju?Funks manāmi paaugstina balsi:— Nekad, nekad! Zelta glabātavās es biju tikai kādas četras piecas reizes un vienmēr tikai tādēļ,

lai apmeklētājiem parādītu šo visai interesanto ainu.Dods paceļ rādītāja pirkstu.— Jūs gribat pārliecināt Tribunālu, ka, būdams reihsbankas prezidents, neizdarījāt glabātavu

revīziju un nekad nepārbaudījāt, kas tajās atrodas? Ikviens atbildīgs baņķieris taču to dara regulāri, vaine? Kā jūs to izskaidrosiet?

— Nē. Reihsbankas lietas kārtoja nevis prezidents, bet direktorāts. Es nenodarbojos ar atsevišķāmzelta operācijām. Ja ienāca lielāks daudzums šī metāla, par to paziņoja direktorātam. Tas visu kārtoja, unpar atsevišķām operācijām zināja vienīgi tā atbildīgais direktors, augstākais ierēdnis vai referents.

— Labi, vēlāk pie tā vēl atgriezīsimies. Tā kā jūs nevarat atcerēties vērtības, kuras es nosaucu,tagad lūgšu parādīt jums filmu par dažiem priekšmetiem, kas atrasti bankas glabātavās.

Priekšsēdētāja kungs, — saka Dods, pievērsdamies; tiesnešu galdam, — es lūdzu atļautapsūdzētajam pārsēsties zālē, lai viņš labāk redzētu filmu, kas, iespējams, atsvaidzinās viņa atmiņu.

Divi spēcīgi puiši amerikāņu militārās policijas formas tērpos atved Funku līdzās viņa aizstāvimZaule- ram. Zāle ieslīgst tumsā. Uz ekrāna paradās masīvas glabātavu durvis. Kino aparāta objektīvs

pievēršas seifiem, kurus citu no cita atdala tērauda režģi. Bankas ierēdņi atslēdz seifus. Kabatas laternustari apgaismo to saturu. Te ir zelts, briljanti, rubīni, smaragdi, sudrabs, platīns. Viss samests kaudzē, itkā to būtu atstājuši negaidot pārsteigti laupītāji.

Amerikāņu militārais ierēdnis iebāž roku seifā un tad pacc| to pret objektīvu. Vērtīga pēr|u kaklarota,četras zelta desmitfranku monētas, kas izlaistas 1862. gadā, rubīna sakta un divi zelta dzerok|i. Kino-objektīvs detalizēti parāda mirdzošās dārglietu kaudzes. Zūd pēdējās šaubas. Reihsbankas glabatavudārgumus salaupījuši esesiešu marodieri.

Zālē iedegas gaisma. Pirmais klusumu pārtrauc tiesas priekšsēdētājs:— Doda kungs, es ceru, ka jūs sniegsiet tiesai paskaidrojumu par šo filmu.— Katrā ziņā, — Dods atbild. — Pagaidām es varu paziņot, ka filma uzņemta Frankfurtē pie

Mainas, kad sabiedroto bruņotie spēki ieņema pilsētu un nokļuva reihsbankas glabatavās.Dods no jauna pievēršas Funkam:— Pēc filmas noskatīšanās jūs, acīm redzot, tagad atceraties, ka jūsu rīcība vairāk nekā trīs gadus

atradās tādas vērtības?— Nekā tamlīdzīga es neesmu redzējis, — vaimanā Funks. — Jādomā, ka lielākā daļa filma

parādīto lietu ņemtas no tūkstošiem noguldītāju kastītēm. Viņi nesa uz reihsbanku aizzīmogotas kastītes,kurās atradās tādas vērtības kā ārzemju valūta, devīzes, zelta monētas un tā tālāk. Tas viss viņiem bijajānodod valstij. Pie mums, cik atceros, bija tūkstošiem šādu aizzīmogotu kastīšu, par kuru saturureihsbanka nezināja. Tādējādi es nekad neesmu redzējis nevienu no filmā parādītajiem priekšmetiem, unman nav nekādās jausmas, no kurienes šīs lietas radušās, kam tās piederēja un kādam nolūkam tikaizmantotas.

— Jūsu atbilde ļoti interesanta, — Dods piezīmē. — Taču es jums jautāju jau vakar un atkārtoju arīšodien: vai jūs jebkad esat dzirdējis, ka kāds nodod glabāt bankā savus zelta zobus?

Funks noliec galvu.— Jūs filmā redzējāt zelta tiltiņus, kronīšus un citus izstrādājumus, ko stomatologi izlieto zobu

protēzēm. Tadas lietas taču neviens un nekad neglabā bankās. Vai jūs tam piekrītat?Funks 110 jauna mēģina pārliecināt tiesu, ka te ir kaut kāds pārpratums un ka viņš nezina, kā tas viss

nokļuvis reihsbanka.Tad Dods nolasa Emīla Pūla liecību, ko viņš zvērēdams nodevis 1946. gada 3. maijā Bādenbādenā.

Tajā Pūls raksta, ka kopš 1942. gada augusta glabāšanai reihsbankā sākušas ienākt dārglietas, pulksteņi,aceņu ietvari, zelta zobi, kronīši un daudz citu priekšmetu. «Galvenokārt,» teikts liecībā, «visas šīsvērtības es- esieši bija konfiscējuši ebrejiem un citu tautību pārstāvjiem — koncentrācijas nometņuupuriem. SS vadība gribēja tās pārvērst skanošas monētās un tādēļ ar Funka ziņu un piekrišanu izmantojareihsbankas palīdzību.»

Funks atkal piespiests pie sienas, taču negrib padoties.— Es apgalvoju, ka Pūla liecība ir melīga! — viņš iesaucas, drebēdams niknumā. — Es varu

vienīgi atkārtot to, ko jau teicu. Pūls man reiz paziņoja, ka SS nodevusi glabāšanā zeltu, un vēlāk, ka estagad atceros, es runāju ar SS reihsfīreru, vai šo zeltu reihsbanka nevarētu izmantot. Reihsfīrers atbildējaapstiprinoši.

— Bet ko jus teiksiet sakarā ar Pūla liecību, ka banka visus šos gadus saņēmusi speciālu atlīdzībupar minēto vērtību glabāšanu un ka pavisam reihsbankai nodoti 77 sūtījumi ar vērtslietām, kuras jūsšodien redzējāt uz ekrāna? Vai jūs to apstiprināt?

— Iespējams, ka tā bija, bet es par to nebiju informēts, un es neko nezinu par šim lietām, — Funksatkal izlokās.

Dods pievēršas kārtējam dokumentam.— Te ir 1942. gada 15. septembra vēstule, kas, acīm redzot, adresēta Berlīnes pilsētas lombarda

direkcijai. Es nedomāju to visu nolasīt, kaut gan tas ir ļoti interesants dokuments. Tajā, starp citu, teikts:

«Mēs nododam jums šadas vērtslietas un lūdzam izmantot tās iespējami izdevīgākā veidā.» Tālāk sekovērtslietu saraksts: «247 platīna un sudraba gredzeni, 154 zelta pulksteņi, 1601 auskars, 13 briljantasaktas.» Es šo to izlaižu un lasu tālāk: «324 sudraba rokas pulksteņi, 12 sudraba svečturi, sudrabakarotes, dakšiņas, naži,

dažādas rotas lietas un pulksteņu korpusi, 187 pērles, 4 briljanti.» Iestādes nosaukumam «Vācijasreihsbankas centrālā kase» seko paraksts, bet tas nav salasāms. Varbūt jūs paskatītos dokumentā unpateiktu, kas to parakstījis?

Funks turpina tiepties:— Es nezinu, kas to parakstījis… Man nav ne jausmas par šim operācijām.Dods ņem jaunu dokumentu, kas datēts 1942. gada 19. septembrī. Taja teikts, ka impērijas finansu

ministra kontā reihsbankā nodotas banknotes, zelts, sudrabs un dārglietas 1 184 345,59 vācu markukopvērtībā. Tad Dods nolasa liecinieku liecības, kurās teikts, ka tas viss atņemts cilvēkiem, kas vēlāknonāvēti koncentrācijas nometnēs.

Funks ir izbrīnījies:— Es nezināju, ka pulksteņi, etvijas, gredzeni un citas lietas nokļuva reihsbankā no koncentrācijas

nometnēm. Tas man ir kas jauns.— Sakiet, — Dods jautā, — ko jums teica Himlers un ko jūs viņam atbildējāt, kad apsprieda

jautājumu par zeltu, kas pieder koncentrācijas nometņu upuriem? Kur un kad notika šī saruna?— Ta notika aptuveni 1943. vai 1944. gadā, precīzi neatceros, tāpat kā esmu aizmirsis, kur

sastapāmies. Es jautāju Himleram: «Reihsbankā taču glabājas speciāls zelta krājums, kas pieder jums,SS. Direktorātā locekļi interesējas, — vai reihsbanka var šos līdzekļus laist apgrozībā?» Himlersatbildēja: «Jā.» Es apgalvoju, ka toreiz netika runāts ne vārda par vērtslietām un jo vairāk par zeltazobiem.

Dods cieši skatās uz Funku.— Vai jūs atceraties Mesa[7] liecību nesen šai pašā zālē? Viņš apgalvoja, ka Osvencimas

koncentrācijas nometnē iznīcinājis divarpus lidz trīs miljoniem ebreju un citu tautību pārstāvju. Iekamsuzdodu jums nākamo jautājumu, es gribētu atgādināt viņa liecību. Tā jums

palīdzēs. Atcerieties, Hess teica, ka 1941. gada jūnijā viņu izsaucis pie sevis Himlers un paziņojispar plāniem, kā galīgi atrisinat ebreju jautājumu. Tos īstenot uzticēja viņam. Hess devās uz Poliju,apskatīja kādas nometnes iekārtojumu un secināja, ka ar to nepietiek, lai iznīcinātu tik daudz cilvēku. Viņštoreiz ierosināja uzcelt gāzes kameras, kurās uzreiz varētu sadzīt divus tūkstošus cilvēku katrā. Tāpēciznīcināšanas programmu sāka realizēt tikai 1941. gada rudenī. Vai tagad atceraties, ko rakstīja jūsukolēģis un uzticīgais draugs Pūls: SS sūtījumi glabāšanai reihsbankā saka ienākt 1942. gadā?

Funks gandrīz krīt histērijā:— Es nezinu, kad tas bija, man par to nekas nav zināms, man ar to nav nekā kopīga, tas man ir kaut

kas pilnīgi jauns, ka reihsbanka nodarbojusies ar tādam lietām tik plašos apmēros.— Šie noguldījumi ir slacīti asinīm, vai nav tiesa, apsūdzētais Funk? Un jūs to zinājāt kopš 1942.

gada!— Es jūs nesaprotu, — Funks atkal mēģina izvairīties no tiešas atbildes.Ikvienam, kas sēž preses tribīnē, kļūst pilnīgi skaidrs, ka Funks zina vairāk, nekā runā.Pēcpusdienā pratina PSRS galvenā apsūdzētāja palīgs Raginskis:— Apsūdzētais Funk, es domāju, ka jums ir zināma savas ministrijas struktūra. Jūs zināt arī, ka

ministrijas piekto galveno pārvaldi vadīja valsts sekretārs fon Jagvics. Šī pārvalde risināja īpašusekonomiskus uzdevumus dažādās zemēs, bet tas piektā nodaļa nodarbojas ar militāri ekonomiskiemjautājumiem ārējas tirdzniecības jomā. Vai tas tiesa?

Funks saraujas.— Jā, — viņš klusi saka.

— Vai šī pārvalde, — turpina Raginskis, — nodarbojas ar īpašiem ārzemju maksājumiem, kā arī arkon- iiscetiem noguldījumiem?

Bijušais saimniecības ministrs izliekas, ka nesaprot jautājumu. Tad Raginskis pasniedz viņamdokumentu, kura izklāstītā ministrijas struktūra.

— Aplūkojiet devīžu nodaļu, — runā apsūdzētājs. — Redzat, kas tur teikts par konfiscētiemnoguldījumiem? Vai jūsu ministrija kaut kada veidā sadarbojas ar NSDAP ārpolitikas nodaļu? Vaiministrijā bija speciāla nodaļa, kas ar to nodarbojas?

— To var izskaidrot tā, — atbild Funks, — ka valsts sekretārs fon Jagvics, būdams galvenāspārvaldes vadītājs, vienlaikus strādāja partijas[8] Ārzemju organizācijā un sev personiski bija izveidojisministrijā speciālu orgānu, lai risinātu ekonomiskos jautājumus, kuri ministrijā ienaca no Ārzemjuorganizācijas.

Nopratināšanas krustugunis sasniedz kulmināciju. Funks manāmi nervozē. Viņš tikko spēj slaucītsviedrus, kas straumēm tek pa pieri. Viņš taču nosauca valsts sekretāra Cberharda fon Jagvica vārdu, tāpaša Jagvica, kurš 1944. gada augustā pārstāvēja viņu Strasburgas slepenajā sanāksmē.

Vai apsūdzībai ir zināmas atvaļinātā majora fon Jagvica faktiskās funkcijas? Vai tai zināms, ka fonJagvics strādāja Hitlera štābā par padomnieku ekonomikas jautājumos, bet kopš 1937. gada Gēringaresorā vadīja tā dēvēto komerciālo grupu, kas nodarbojās ar ārējas tirdzniecības darījumiem? Vaiapsūdzētāji nojauš fon Jagvica ciešos lietišķos sakarus ar Himlera drošības dienestu? Sie jautājumi nedodFunkam mieru.

Beidzot nopratināšana pabeigta. Tā pilnīgi pierādīja, ka nacisti viltojuši citu zemju naudas zīmes,plašos mērogos aplaupījuši koncentrācijas nometņu ieslodzītos, kurus pēc tam nonāvējuši. Sagrābtāsvērtības SS vadība sūtīja uz reihsbanku. Zeltu pārkausēja stieņos, un bilances atskaitēs tas neparādījās.Pēc tam fon Jagvics, kas veica starpnieka lomu starp nacistu partijas kasi un fašistiskajām «piektajāmkolonam» ārzemes, rūpējās, lai esesiešu bagātības laikus nogādātu drošās vietas. Tā tika izpildītiStrasburgas sanāksmes lēmumi. Tāpēc arī angļu un amerikāņu karaspēks, ieņēmis Frankfurti pie Mainas,bankas pagrabos atrada vienīgi nožēlojamas salaupīto bagātību atliekas.

1 Domāta nacionālsociālistiskā partija. — Red. piez. 2' 19Funks personiski un viņa vaditā saimniecības ministrija visādā veidā palīdzēja nobēdzināt nacistu

salaupītās bagātības. Bet to daļu, kas palika Vācijas teritorijā reiha sabrukuma priekšvakarā, Funksgatavojas sadalīt ar Hitlera uzticības vīru Oto SkorcēniSai nolūkā 1945. gada aprīli Funks nosūtīja divussavus ierēdņus uz Rādštati Alpos, kur Skorcēni bija paslēpies. Taču sabiedroto karaspēks viņusapsteidza.

Galveno kara noziedznieku prāva Nirnbergā parādīja, ka Funks zinājis nacistu bēgšanas plānu un to,kur paslēptas esesiešu bagatības.

Funkam piesprieda mūža ieslodzījumu. 1957. gadā veselības stāvokļa dēļ viņu izlaida noRietumberlīnes Spandavas cietuma, un viņš apmetās pie Teicas kūrorta savā muižā, ko Rieturnvācijasvaras iestādes pakalpīgi atkal atdeva viņa rīcībā. Funks nomira 1960. gada maijā, aiznesdams līdzi kapānoslēpumu par nacistu «melnā ordeņa» miljoniem.

Par to, kā šie miljoni radās, stāsta nākamā nodaļa.

BANDĪTI RĪKOJAS

salaupītais īpašums

1938. gada 11. novembrī SS un drošības policijas barveži pavēlēja nacistu vienībām sāki vislielākoanli- semītisko grautiņu Vācijas vēsturē — «Kristāla nakti». Gestapo izdeva direktīvu: «Visā impērijāarestēt ap 20— 30 tūkstošiem ebreju. Pirmām kārtām izraudzīt pārtikušos.» Diennakts laikā Berlīnēizlaupīja, izdemolēja un aizdedzināja 29 lielus veikalus un 7500 pārdotavas, kas piederēja ebrejiem.Laupītāji brūnajos formas tērpos realizēja operāciju plašā mērogā. Vienā paša Marg- grāfajuvelierveikalā «Unter den Linden» viņi paņēma zelta izstrādājumus, dārgakmeņus, pērles un pulksteņuspar 1,7 miljoniem marku.

Akla rasu naida apmātie nacisti kopš nākšanas pie varas nepārtraukti vajaja ebrejus. Taču pēc«Kristālā nakts» viņus vispār izstūma ārpus likuma. Nākamajā dienā pēc grautiņa fašistu drošībaspolicijas šefs Reinhards Ileidrihs ziņoja Gēringam: «Arestēti 20 tūkstoši ebreju.»

Drīz nacisti uzlika par pienākumu ebreju tautības personām samaksāt kontribūciju viena miljardamarku apmērā, bet 1938. gada 3. decembrī saimniecības ministrs Valters Funks izdeva pavēli konfiscētvisu viņu īpašumu valsts labā.

Gestapo moku kambaros Prinča Albrehta ielā Berlīnē esesiešu bendes spīdzināja arestētos, pūlotiesdabūt ziņas par ārzemēs deponētajiem kapitāliem. Nacisti meklēja valūtu, lai ārzemēs iepirktu deficītaizejvielas. To trūkumu asi izjuta bruņošanās rūpniecība. Bez tam katrs augstāka ranga hitlerietis centasrast iespējas, lai iedzīvotos bagātībā. Redzēdami bezcerīgo stāvokli, daudzi arestētie labprātīgi atdevasavu mantu, cerēdami glābt vismaz savu tuvinieku dzīvības. Citi lur- pretī klusēja, jo saprata, ka veltigaidīt žēlastību no bandītiem, kas ģērbušies formas tērpos ar SS emblēmām. Tāpēc Himlera drošībasdienestam un gestapo bija jāmeklē ceļi, kā tikt pie kapitāliem, ko turīgie ebreji deponējuši Šveicesbankās.

Slepenie konti Šveices bankās atrodas īpašā aizsardzība. Pēc šīs zemes likumiem bankām nav jādodziņas par noguldījumiem un par kapitālu kustību pat valdības instancēm. Bez tam lielās Šveices bankasdod klientam iespēju vienoties par šifru paroles vai ciparu kombinācijas veidā, un šis šifrs, kas kalpo parkonta atslēgu, zināms tikai noguldītājam un ļoti nedaudziem augstiem bankas kalpotājiem.

Un tomēr Hitlera aģentiem izdevās atklāt daudzu kontu šifrus. Izmantojot no saviem upuriem iegūtova- lutu, esesiešu aģenti griezās lielākajās Šveices bankas ar lūgumu iemaksāt zināmu naudas summu tāvai cita noguldītāja slepenajā kontā. Konta šifrs bija garantija pret līdzekļu nelikumīgu izņemšanu, totiesnoguldījumus slepenajos kontos pieņēma, neminot šifru. Pieņemot noguldījumu, banka līdz ar to atzina, katajā ir meklējamais konts, kaut arī formāli noguldījumu noslēpumu neizpauda. Ta esesieši precizējabanku, kura at- radās tā vai cita arestētā noguldījumi. Pēc tam ar zvērisku spīdzināšanu gestapo panāca, kakontu īpašnieki atklāja šifrus. Tiklīdz tie kļuva zināmi, nacisti netraucēti izņēma no Šveices bankatnebrejiem piederošos kapitālus.

Tādejādi salaupījuši milzīgas ārzemju valūtas summas, nacistu dižvīri radīja pamatu savāmbagātībam.

marodieri

Cits avots, no kura esesiešu bandīti papildināja savas bagatības, bija koncentrācijas nometnes. Tajāsbija sadzīti hitleriešu režīma pretinieki, cilvēki, ko vajāja par rases piederību, bet, karam sākoties, —

miljoniem ļaužu no okupētajam zemēm.Tiem, ko hitlerieši bija nolēmuši sūtīt uz nāves nometnēm, atļava ņemt līdzi tikai pašu

nepieciešamāko. Katrs, protams, centās paņemt to, kas viņam bija visvērtīgākais un aizņēma maz vietas.Liela da|a nelaimīgo upuru taču bieži pat nezināja, uz kurieni viņus s'uta. Tiklīdz šie cilvēki nokļuvakoncentrācijas nometnē, viņu mantu tūliņ atņēma, bet pašus iznīcināja.

Taču pat mirušie nedeva esesiešu laupītājiem mieru. Bendes pārlūkoja nošauto un gāzes kamerāsnoindēto upuru līķus un izrāva tiem zelta zobus un tiltiņus. Sādā veidā iegūtās vērtslietas un zeltu nosūtījauz Berlīni. Osvencimas koncentrācijas nometnē vien ik dienas savāca ap 12 kilogramiem zelta jebcaurmērā 4,4 tonnas gada. Bet bez Osvencimas vēl bija vairāki milzīgi «nāves kombināti» un simtiemsīku iznīcināšanas nometņu.

Tūliņ pēc Hitlera kara mašīnas uzbrukuma Eiropas zemēm uz reihsbankas pagrabiem Berlīnē sākaplūst salaupītās vērtības. Lai arī reihsbankas prezidents Funks centās to noliegt, atrastie dokumenti liecinako citu. Himlera pilnvarotais Odilo Globočņiks 1943. gada oktobrī atskaitē par tā dēvētās «Reinhardaoperācijas» [9]rezultātiem rakstīja:

««Reinharda operācijā» iegulās vērtības iika nosūtītas uz Berlīni SS galvenajai administratīvisaimnieciskajai pārvaldei, kurai tās bija jānodod tālāk Valsts bankai resp. impērijas saimniecībasministrijai, proti:

a) impērijas markas, pavisam …. 53013133,51 markaI») valūta banknotēs no visām galvenajām pasaules zemēm (tai skaita pusmiljons dolāru), kopvērtībā

…. 1 452904.05 markasc) valūta zelta monētās, kopvērtībā . . 843 802,75 markasd) cēlmetāli (aptuveni 1800 kg zelta un10000 kg sudraba'stieņu) kopvērtībā . 5 353 943,—markase) citas vērtslietas, piem., rotaslietas, pulksteņi, aceņu ietvari utt. (pie tam karaspēka vienības

rīcība nodoti pulksteņi, no kuriem kādi 16 000 ir lietojami un kadam 51 000 vajadzīga labošana) 26 089800,— marku

f) ap 1000 vagonu dzijas, kopvērtībā . 13 294 400,— markukopa: 100 047 983.91 markaMums vēl ir apmēram 1000 vagonu dzijas, kā ari cilās vērtības — kādi 50 procenti no

augšminētajām vērtībām. Turklāt jāuzsver, ka augšminētās vērtības nocenotas, pamatojoties uz oficiālinoteikta kursa. Taču to patiesā cena ir daudz augstāka, piemēram, pārdodot dārgakmeņus vai cēlmetālusārzemēs, jo tur naudas pārvēršana vērtslietās ir vairāk izplatīta nekā pie mums. Bez tam pārdošanaārzemēs dos mums valūtu. Augšminētās cenas ir tikai aptuvenas, lai varētu rast priekšstatu par nosūtītajāmvērtslietām. Vispār šis aprēķins nav ņemams par mērauklu. Galvenais ir tas, ka tagad ir iespēja dabūtlielos daudzumos tik (oli nepieciešamās izejvielas, kā ari valūtu, ar kuru savukārt attiecīgās valstsiestādes varēs iepirkt izejvielas.

Globočņiks,SS grupenfīrers un policijas ģenerālleitnants.»[10]♦Nacisti sāka ar atsevišķu personu aplaupīšanu, bet jau drīz vien tā izvērtās masveidā un par upuriem

kļuva pat veselas tautas. No Cehoslovakijas Nacionālās bankas nacisti izveda 23 000 kilogramus zeltastieņu.2 Beļģijas Valsts bankā konfiscēja zeltu par 550 miljoniem marku. Impērijas saimniecībasministrijā radīja speciālu tirdzniecības firmu «Berlin-ROGES», kuras uzdevumos ietilpa spekulatīvidarījumi un kura Francijas «melnajā tirgū» uzpirka vērtslietas par simtiem miljonu bezvērtīgubanknošu.[11]

«OPERĀCIJĀ «BILDERKLAU»» Pienāca laiks, un antihitleriskās koalīcijas valstu bruņotie spēki, pirmām kārtām Padomju Armija,

sāka spiest fašistiskos agresorus visās frontēs. Ap Vāciju savilkās loks. Beidzot okupantiem bijajāatkāpjas ari no Ungārijas. Hitlera pilnvarotais Budapeštā SS briga- defīrers Edmunds Vēzenmaijers1 arsavu štābu uzsāka vēsturē neredzētu mākslas darbu laupīšanu no privātam kolekcijām. Esesieši paziņojabagātākajiem Ungārijas ebrejiem, ka viņi var glābt dzīvības, ja nekavējoties pārrakstīs savas akcijas,uzņēmumus, muižas un mājas augstām esesiešu amatpersonām. Siem nedaudzajiem cilvēkiem izspiedējiapsolīja sagādāt lidmašīnas braukšanai uz Portugāli, iepriekš gan brīdinot, ka katra pasažiera bagāžanedrīkst pārsniegt 50 kilogramus. Savus upurus esesieši izraudzījās ļoti rūpīgi. Viņu vidū, piemēram, bijadoktors Ferencs Ilorins, doktors Billics, Ungarijas Nacionālās bankas prezidents doktors FerencsĶorbeli, barons Morics Kornfelds, Hanss fon Mautners, Manfrēda Veisa ģimene un citi. Ungārijā viņiempiederēja bankas, universālveikali, lieli uzņēmumi, greznas pilis un vasarnīcas.

Kādā novembra dienā 1944. gada rudenī «Junkers-52» ar minētajiem pasažieriem izlidoja uzLisabonu. Tiklīdz lidmašīna nozuda aiz apvāršņa, speciālās esesiešu komandas uzklupa aizbraucējuīpašumiem. Automašīnās sakrāva porcelāna un fajansa izstrādājumus, sudraba galda piederumus,gobelēnus, brīnišķīgus austrumu paklājus, kā arī vairāk nekā tūkstoti ļoti vērtīgu gleznu. Daļa no tāmpiederēja Rembranta, Rafaela, Dīrera, Koredžo, Pikaso, Matisa un Renuāra otai. Vilcieni bija pieblīvētiar Budapeštas Mākslas vēstures muzeja un Gjeres muzeja eksponātiem. Pilnie vagoni devās Austrijasvirzienā. Daudz vērtīgu lietu, bez šaubām, nozuda esesiešu rekvizitoru čemodānos. Ap šo laiku AlfrēdsRozenbergs ziņoja fīrera kancelejai: lai nosūtītu tikai no Austrumeiropas «tur iegūtos mākslas darbus unkultūras vērtības, bija vajadzīgi 1418 000 dzelzceļa" vāgojn beļ j^7 000 tonnu attiecīgas kravasuosuRtas pa ūdensceļu»'

tirdzniecība ar cilvēkiem

No 1944. gada vidus esesieši zināmos gadījumos sāka prasīt no saviem upuriem izpirkšanas maksu,apsolot viņiem saglabāt dzīvības. Esesiešu virsotnes do- māja, ka tāda kārtā tām izdosies krietni piepildītkabatas un vienlaikus iegūt papildus valūtu, lai redzamākajiem nacistiem radītu iespēju aizbēgt uzārzemēm. Tāpēc tika ierosināts apmainīt vienu miljonu ebreju vīriešu, sieviešu, bērnu un sirmgalvju pret10 000 kravas automašīnām, 200 tonnām tējas, 800 tonnām kafijas, 2 miljoniem kastu ziepju un milzīgudaudzumu volframa, kas hitleriešiem bija vajadzīgs «brīnumieroča»2 ražošanai.

Šo operāciju uzņēmās SS štandartenfīrers Kurls Be- hers — pieredzējis tirgolājs un uzticamsHimlera rokaspuisis. 1944. gada 21. jūlijā uz Šveices robežas viņš tikās ar pārstāvjiem no vispasaulesorganizācijas palīdzības sniegšanai ebrejiem. Saruna ieilga, un Behers piedraudēja, ka SS rokās esošosebrejus iznīcinās. Be- heru jau vairs gandrīz neinteresēja automašīnas un kafija. Viņš par katru cilvēkuprasīja tūkstoš dolāru. 1945. gada pavasarī, kad jau notika sarunas par Vācijas bezierunu kapitulāciju,Beheram daļēji izdevās nokārtot darījumu. Par 1685 cilvēkiem, ko pēc īpaša saraksta izveda noBergcnbelzenas nāves nometnes, esesieši saņēma 1 685 000 dolāru lielu izpirkšanas naudu.

Šantāžu, mākslas darbu zādzības, slepkavības laupīšanas nolūkā, marodierismu, tirdzniecību arcilvēkiem — to visu nacisti jo plaši izmantoja savā praktiskajā darba, līdz ar to parādīdami pasaulei, kavācu finansu

1 Max unil Rulli Seydewitz. Die Dame mit dem Hermelin. Iter- lin, I9G3, S. 175.2 Par «brīnumieroci» hitlerieši sauca «Fau» tipa raķetes, kuras, kā viņi cereja, grozīs kara gailu

Vacijas labā. — Tulk. piez.

2G kapitāls ir ne tikai visagresīvākais, bet arī visnecilvēciskākais. Vācu finansu un rūpniecībasmonopoli pa- stavigi veicināja sakarus starp uniformētajiem sabiedrības padibeņu pārstāvjiem unaugstākajam valsts un saimnieciskajām iestādēm. Rezultātā dzima nepieredzēts politisks bandītisms. SSobergrupenfirers Heidrihs, kas ar spīdzināšanu centās dabūt kodēto kontu šifrus, nēsāja policijas ģenerā|aformas tērpu. Bende un laupītājs Globočņiks bija policijas ģenerālleitnants. Strādādami savusasinsdarbus, viņi neaizmirsa arī savu personisko labklājību, tāpat kā daudzi citi no Hitlera reiha laupītājuaparāta.

Taču viss minētais nav vienīgais esesiešu bagātību avots. To pēdas noved pie cilvēces vēsturēvisplašākās naudas viltošanas.

PAPĪRA IEROČI

naudas viltotāji ar miroņgalvas» emblēmu

1939. gada septembrī Hitlera drošibas policijas priekšnieks Reinhards Heidrihs ataicināja pie sevisAlfrēdu Naujoksu un uzticēja viņam visai «delikātu» uzdevumu. Heidrihs paziņoja, ka drošības dienestam(SD) uzticēts organizēt viltotu ārzemju naudas zīmju izlaišanu. Būdams SS hauptšturmfīrers,nacionālsociālistu partijas biedrs kopš 1931. gada un SD darbinieks kopš 1934. gada, Naujokss tolaikvadīja tā dēvēto tehnisko grupu Valsts galvenajā drošības pārvaldē un tika uzskatīts par «uzticamu»cilvēku. Heidrihs bija pārliecināts: Naujoksam ir visas nepieciešamās īpašības, lai vadītu «Andreasaoperāciju», kā pirmsākumā nosauca naudas viltošanas akciju.

Nacistu vadība Naujoksam parasti uzticēja visnetīrākās lietas. 1934. gadā viņš ielavījāsCehoslovakijā un restorānā «Sagorsi», netālu no Prāgas, nogalināja vācu antifašistu — inženieri RūdolfuFormisu. Naujokss komandēja kriminālnoziedznieku grupu, kas bija ģērbušies poļu armijas formas tērposun inscenēja uzbrukumu Gleivicas raidstacijai. Kā zināms, hitlerieši izmantoja šo provokāciju, laiiebruktu Polijā. 1939. gada novembra sākumā šis politiskais gangsteris kopā ar SD spiegošanas dienestašefu Valteru Šellenbergu Holandes robežpunktā Venlo nolaupīja un aizveda sev līdz angļu virsniekusBestu un Stīvensu. Naujokss pie tam nošāva Holandes ģenerālštāba virsnieku Klopu.

Kara gados Naujokss slepkavoja Beļģijā un Dānijā.[12]Naujokss darīja visu, lai attaisnotu uzticību, ko viņam parādīja augstu stāvošie nacisti. Veselus

septiņus mēnešus pieci labākie Vācijas gravieri diendienā strā- daja, lai izgatavotu matrices viltotobanknošu iespiešanai. Naujokss skubināja viņa rīcībā esošos speciālistus. Viņam gribējās pasniegtHitleram, Himlerarn un Heidriham tādu viltoto produkciju, ko vislabākais pazinējs nevarētu atšķirt noīstās. Viņš piespieda universitāšu profesorus izdarīt papīra analīzes. Ievērojami matemātiķi pūlējāsatšifrēt sistēmu, pēc kuras Anglijas valsts kase numurē banknotes. Papīra izgatavošanu naudas zīmjuiespiešanai uzticēja viskvalificētākajiem meistariem. Prasmīgi gravieri, mākslinieki un litogrāfi veicagijošēšanu2 . Simtiem mēģinājumu, ko izdarīja Naujoksa darbnīcā Berlīnē, cieta neveiksmi. Taču beidzotiespiedmašīnas sāka strādāt.

1941. gada martā kāds SD aģents Šveices bankā uzrādīja vairākas viltotas kredītbiļetes.Paskaidrojis, ka viņš ieguvis tās no personām, kas saistītas ar «melno tirgu», aģents palūdza izdarītekspertīzi. Bankas ierēdņi rūpīgi parbaudīja banknotes un vienprātīgi atzina, ka tās ir īstas.

Lai gan angļu sterliņu mārciņu izgatavošana bija tik sekmīgi sākusies, pavēle no augšas to pēkšņipārtrauca. Tas notika tādēļ, ka nacisti šai laikā veica pēdējos priekšdarbus, lai realizētu «Barbarosas»plānu.3

Drošības dienests jau agrāk bija saņēmis uzdevumu izmantot aviāciju, lai ar tās palīdzību nomestuAnglijā milzīgas summas viltotu sterliņu mārciņu un tādējādi dezorganizētu Anglijas finansu sistēmu. Nošī pasākuma pagaidām bija jāatsakās. Gaisa kara spēkus un degvielas krājumus, kas bija paredzēti šaioperācijai, vajadzēja rezervēt kara darbībai Austrumos. Nacistiskajiem naudas viltotājiem radās jaunaproblēma — steidzīgi bija jāizgatavo padomju naudas zīmes.

Tikai 1942. gada rudenī drošības dienests atkal sāka izgatavot viltotas ang|u banknotes, toties šoreizļoti plašos apmēros. Par naudas viltošanas vadītāju iecēla Valsts galvenās drošības pārvaldes VIpārvaldes «F» grupas priekšnieku SD hauptšturmfīreru Bernhardu Krīgeru. Pie jaunajiem pienākumiemKrīgers ķērās ar plašu vērienu un jau pašā sākumā pārdēvēja «Andreasa operāciju» savā vārdā — par«Bernharda operāciju».

Samērā īsā laikā šim naudas viltotājam izdevās noorganizēt Anglijas un citu zemju valūtas

iespiešanu masveidā. Savus rokaspuišus Krīgers izvietoja Frīden- tales pilī netālu no Saksenhauzenaskoncentrācijas nometnes. So apvidu, kas no ārējās pasaules bija samērā izolēts, sabiedroto aviācijapagaidām vēl nebombardēja. Apsardzi uzticēja Oto Skorcēni. Pēc neilga laika «Che- migraphischeAnstalt» (ar tādu nosaukumu Krīgers maskēja savu slepeno centru) izlaida pirmos darbarīkus, klišejas unmatrices viltotu ang|u sterliņu mārciņu izgatavošanai.

Vācijas finansu buržuāzija un aiz tās stāvošais Hifri- lera drošības dienests, inspirējot viltotasārzemju naudas masveida izgatavošanu, galvenokārt centās sasniegt trīs mērķus.

Pirmkārt, Hitlera reiham bija ārkārtīgi nepieciešamas deficīta izejvielas un citi materiāli kararūpniecībai. Tās varēja dabūt tikai caur neitrālām valstīm un tikai par ārzemju valūtu. Dažas zemes, tovidū Zviedrija, nepārdeva Vācijai stratēģiski svarīgas preces pat par tīru zeltu. Bet reiha valūtas kase bijagandrīz tukša, jo Vācijas ekonomikas pārkārtošana, ko veica sakarā ar gatavošanos karam, gadu gaitāarvien vairāk un vairāk sašaurināja ārējo tirdzniecību. Radās jautājums: kur ņemt ārzemju valūtu? Hitleravaldība cerēja, ka, izgatavojot un realizējot viltotu ārzemju naudu, tai izdosies likvidēt valūtas badu unreizē arī atvieglot nastu, ko uzlika kara budžets, kurš 1943. gadā sasniedza 160 miljardus marku, tādējādipārsniedzot visus Vācijas izdevumus pirmajā pasaules karā, kuri līdzinājās 147 miljardiem marku.

Otrkārt, ar «papīra ieroča» palīdzību hitlerieši cerēja iedragat attiecīgo valstu ekonomiku, noskaņotpret valdībām tautas, kas uz savas ādas izjuta viltotās naudas radītas grūtības, un dezorganizēt pasaulesvalūtas tirgu. Anglijas sterliņu mārciņa, piemēram, pirms otrā pasaules kara tika lietota kā starptautisksmaksāšanas līdzeklis. Būdama stabila valūta, daudzās valstīs kopš 1932. gada tā lika izmantota valūtasuzkrāšanai.

Finansiālā ziņā Anglijas banka Londona līdzinājās zelta citadelei, un tā darīja visu iespējamo, lai šoslavu kapitālistiskajā pasaulē saglabātu. Tāpēc nacistu iecere — sagraut tieši sterliņu mārciņas stabilitāti— radītu lielas izmaiņas kapitālistiskās pasaules tirgū, ko jau tā bija satricinājis ieilgušais karš.

Beidzot, nacistu slepenajam dienestam gluži vienkārši nebija nepieciešamās valūtas, ar ko uzturētmilzīgo spiegu armiju un «piektās kolonas», kas darbojās dažādas zemēs. Šie izdevumi sniedzās miljonos.Turklāt, juzdami, ka karš zaudēts, nacisti cerēja apmainīt viltotās banknotes pret stabilu ārzemju valūtu, kāarī izmantot salaupīto zeltu un dārglietas, lai radītu finansiālu bazi vācu imperiālisma darbībai pēc kara.

Jāteic, ka trešā reiha politiķi, ķerdamies pie «papīra ieroča», nebija oriģināli. Lielbritānija,piemēram, jau 1790.—1796. gada izlaida diezgan daudz viltotu banknošu, lai ekonomiski vājinātu savukonkurenti Franciju.

Napoleons I savukārt pavēlēja slepenpolicijas priekšniekam Zozefam Fušē iespiest angļu, austriešuun krievu banknotes, lai tādējādi dezorganizētu Francijas potenciālo militāro pretinieku saimniecību unvalsts finanses. Pirms karagājiena uz Krieviju franču aģenti iesūtīja Maskava vismaz 34 vezumus viltoturubļu.

Pirmā pasaules kara laikā vācu imperiālisms pirmo reizi plaša mērogā saka izmantot «papīraieroci». Pazīstamais Jalmārs Šahts par savu straujo karjeru galvenokārt var pateikties tam apstāklim, kaviņš veikli prata operēt ar viltotām banknotēm. Kara gados Sālīts vadīja Drēzdenes bankas nodaļuvāciešu okupētajā Beļģijā. Te viņš tik plaši laida apgrozībā viltoto valūtu, ka gandrīz par brīvu piegādājaķeizariskajai Vācijai nepieciešamas izejvielas un ieročus. Vācu monopolisti prata novērtēt Šahta centību:1923. gadā viņš kļuva par finansu ministru, no 1922. lidz 1930. un no 1933. līdz 19-39. gadam bijareihsbankas prezidents, vienlaikus no 1934. līdz 1937. gadam ieņemdams arī saimniecības ministraposteni Hitlera valdībā.

Divdesmitajos gados reihsvēra slepenais dienests izmantoja viltotus ārzemju maksāšanas līdzekļus,lai atriebtos Francijai par zaudēto karu un cīnītos pret jauno Padomju valsti. Ar Vācijas valdības ziņureihsvēra ģe- nerāl is Maksis Hofmanis uzdeva ģenerālštābā pulkvedim Maksim Baueram savāktdeģenerējušos vācu virsniekus, kā arī kriminālistus no krievu emigrantu aprindām, lai izgatavotu frančufrankus un padomju červoncus. 1927. gada augustā policija Frankfurtē pie Mainas pilnīgi nejauši atrada

slēpni, kurā bija 1200 kilogrami viltotu červoncu ne mazāk kā 12 miljonu rubļu vērtībā. Viltoto naudu bijaparedzēts izmantot diversijām, lai grautu nacionalizēto padomju rupniecību, un kontrrevolucionāroaprindu finansēšanai Padomju Savienībā.

Viltoto franku un rubļu izgatavošana, ko veica Vācijas slepenais dienests, ne vienreiz vien izraisījastarptautiskus skandālus. 1925. gada iekrita Vācijas imperiālistu izveidotā naudas viltotāju centraUngarijas filiāle. To vadīja šovinistiski noskaņotais ungāru ministrs princis Ludvigs Vindišgrecs,policijas priekšnieks ģenerālis Emerihs Nadoši un pulkvedis Jankovičs. Norādījumus, kā arīiespiedmašīnas, papīru un citus viltotu naudas zīmju izgatavošanai nepieciešamos materiālus viņi saņēmano reihsvēra pulkveža Makša Bauera. Jankovičs, ko Hāgā aizturēja ar milzīgu summu viltotu franku,nosauca savu augsti stāvošo līdzzinātāju vārdus. Sabiedrības sašutums bija tik liels, ka Vindišgrecs.Nadoši un Jankovičs bija jāapcietina. Taču reihsvērs

Viesnīca «Maison Rougc» Strasburgā. 1944. gada rudeni augstu stāvoši Hitlera reiha pārstāvji teizstrādāja slepenus plānus «Lielvācijas» atdzimšanai pēc kara

Valsts galvenās drošības parvaldes VI pārvaldes priekšnieks Valters Sellenbergs uz apsūdzētosola. 1949. gadā amerikāņu kara tribunāls piesprieda viņam 6 gadu cietumsodu. Taču jau pēc gadaviņš bija briviba

«Bernharda operācijas» vadi.tajs SD šturmbanlirers Bernhards Kri gers. šis naudas viltotājs unslepkava ir atbildīgs par esesiešu noziegumiem SaKsenhauzenas koncentrācijas nometnē prata atbrīvotsavus aizbildināmos. Princi Vindišgrecu, piemēram, ne tikai amnestēja, bet «par nopelniem tēvijas labā»diktators Hortijs paaugstinaja viņu par majoru.

Vācijā reihsvēra slepenais dienests sistemātiski slēpa pēdas, kas varētu liecināt par viltotās naudasizgatavošanu. Pastāvīgi tika mainītas telpas, kur iespieda viltotās banknotes, regulāri tika pārbaudīti visilīdzzinātāji. Un tomēr 1927. gada vasarā izraisījās skandāls, kam pamatā bija rub|u viltošana. Lai ganvaras iestādes pūlējās novilcināt un notušēt šo lietu, tārn tomēr bija jāpiespriež diviem naudas viltotājiemneilgs cietumsods, bet diviem citiem samaksāt simboliskus naudas sodus. Taču tiesneši vēi nepaguvanolasīt spriedumu, kad abi naudas viltotāji — Karumidze un Sadathiraš- viii, kas savā laikā bijaemigrējuši no Krievijas, — ar reihsvēra palīdzību aizbēga uz Zviedriju. Raksturīgi, ka 1933. gadā —tūliņ pēc Hitlera nākšanas pie varas — Karumidzi un viņa «kolēģi» kā «ekspertus» uzaicināja atgrieztiesVācijā, kur nacistu slepenais dienests abus paņēma savā paspārnē.

Himlera drošības dienests rūpīgi apkopoja un vāca visu, kas varēja noderēt viltotas naudasizgatavošanai: pieredzi, tehniskos līdzekļus, naudas viltošanas speciālistus. Ar šiem jautājumiem tiešinodarbojās drošības policijas un SD vadītājs Reinhards Heidrihs, drošības policijas un SD inspektorsVīnē SD brigādefīrers Oto Rašs, kā arī SD hauptšturrnfīrers Vilhelms Hetls, kas uzdevās par vēsturniekuun filozofijas doktoru.

Hitlera valsts neapšaubāmi ieņēma pirmo vietu starp imperiālistiskajām valstīm, kas jebkad bijanodarbojušās ar viltotās naudas izgatavošanu, šo starptautiskā bandītisma paveidu. Ir konstatēts, ka no1939. gada nacisti izgatavoja Anglijas sterliņu mārciņas 5, 10, 20 un 50 mārciņu vērtībā. No 1941. gada— padomju rubļus, no 1944. gada — dienvidslāvu banknotes, kā ari amerikāņu papīrā naudas zīmes 5,10, 50, 100 un 500 dolāru vērtībā.

Laika posmā no 1942. līdz 1944. gadam nacistu naudas viltotāji iespieda 8,9 miljonus Anglijasnaudas zīmju vien 134,6 miljonu sterliņu mārciņu kopvērtībā.

Nav grūti iedomāties, ko šī summa nozīmē, ja viss Britu impērijas zelta krājumu fonds 1933. gada,piemēram, līdzinājās 137 miljoniem sterliņu mārciņu. Protams, ne jau visas iespiestas viltotas angļubanknotes tika realizētas: daļa no tām bija sliktas kvalitates. Tomēr no kāda labi informēta Šveices avotazināms, ka realizēta milzu summa, kas ekvivalenta apmēram 1 miljardam impērijas marku un deponētaŠveices bankā.[13]

Pec tā paša Šveices avota ziņām 1945. gada 1. maijā vajadzēja sākties «otrajai Bernhardaoperācijai», kuras uzdevums bija realizēt amerikāņu dolārus, ko nacisti kopš 1944. gada rudensizgatavoja uzņēmumā «Che- migraphische Anstalt». Organizācijām, kas realizēja viltoto naudu, jau bijaapsolīti pirmie banknošu siītī- jumi 500 miljonu dolāru vērtībā.[14]

Ka zināms, starptautiskas tiesības un atsevišķu valstu likumi paredz bargus sodus par viltotas naudasizgatavošanu un izplatīšanu. 1929. gada 20. aprīļa Ženevas vienošanās, kurai 1933. gada novembripievienojās arī Vacija, uzlika parakstītājām valstīm par pienākumu cīnīties pret naudas viltošanu un bargisodīt visus, kas ar to nodarbojas, neatkarīgi no ta, vai viņi izgatavo pašu zemes vai ārzemju naudas zīmes.Taču fašistiskās varas iestādes, kas šo vienošanos uzskatīja par obligātu iekšzemē, rupji parkapa tostarptautiskā laukā.

Nacistu naudas viltotāju vainu jo vairāk padzi|ina tas, ka saviem noziedzīgajiem mērķiem viņiizmantoja nāvei nolemtos koncentrācijas nometņu ieslodzītos.

i8./iu. bloka noslēpums Šie cilvēki bija nožēlojamāki par nožēlojamiem. Barakas, kuras viņi strādaja un dzīvoja, apjoza

dzeloņstiepļu būris. Dzeloņstieples bija visur: pie logiem, griestiem, ap durvīm. Noslēgti no ārpasaules,viņi bija dzīvi aprakti. Esesieši bija atveduši ieslodzītos no Francijas, Beļģijas, Dānijas, Norvēģijas,Polijas, Dienvidslāvijas, Nīderlandes, Cehoslovakijas, Padomju Savienības un pašas Vācijas. Visi viņibija ebreji. Ikvienu gaidīja nāve gāzes kamerā, lāču patlaban viņi bija vajadzīgi, lapēc dabūjapagarinājumu dzīvei.

1942. gada jūlijā drošības dienests izsūtīja apkārtrakstu Buhenvaldes, Rāvensbrikas unSaksenhauzenas koncentrācijas nometņu komandantiem. Tas uzlika par pienākumu līdz 3. augustam noieslodzītajiem atlasīt iespiedējus, papīra ražošanas speciālistus un citus izveicīgus amatniekus, ieskaitotari frizierus. Drīz Būhen- valdes nometnes skaļruņos atskanēja pavēle: «Ieslodzītajiem iespiedejiem,papīra izgatavošanas speciālistiem un frizieriem nekavējoties jāierodas nometnes laukuma.» Dažiieslodzītie vilcinājās. Ko nozīmē šis rīkojums? Kādu jaunu triku iecerējuši esesiešu bendes?

27 cilvēki izkārtojas ierindā milzīgā nometnes laukuma centrā. Daļa no viņiem līdz šim bijastrādājusi akmeņlauztuvēs, citus esesiešu ārsti speciāli bija izraudzījušies visdažādākajiemmedicīniskajiem eksperimentiem. Pēc īsas sagatavošanās ceļam viņi drīz ieradās jaunajā ieslodzījumavielā: Saksenhauzenas koncentrācijas nometnes I8../19. blokā.

Hanss Kurcveils — viens no nedaudzajiem, kas palika dzīvs no tiem, kuri prel savu gribu bijapadarīti par' naudas viltotājiem, — 1960. gadā Vīnes krimināltiesā liecināja:

«Mani arestēja naktī uz 1939. gada 15. janvāri uz robežas pie Sārbrikenas, kad es mēģināju begl noVa- cijas. Martā mani nosūtīja uz Dahavas koncentrācijas nometni, bet septembrī pārveda uz Būhēnvaldi.Te es atrados līdz 1942. gada augustam, kad mani kopā ar 26 citiem ieslodzītajiem pārvietoja uzSaksenhauzenas nometni…

Saksenhauzenā mūs novietoja 19. barakā. 1942. gada oktobra sakumā uz šejieni atveda jaunasiespiedmašīnas, bet 27 ieslodzītos, kas apdzīvoja šo baraku, pilnīgi izolēja no ārpasaules. Pēc gadaiekārtoja vēl vienu baraku, bet mums uz visstingrāko aizliedza jebkuru saskari ar tās iemītniekiem.Nometnes komandants paskaidroja, kas mums būs jādara. Viņš bez aplinkiem pateica, ka neveiksmesgadījuma mūs pakārs.

Vispārējo vadību pārņēma šturmbanfīrers Kngcrs. Visā komandā es biju vienīgais grāmatsējējs —speciālists. Toreizējais tehniskais vadītājs Augusts Petriks, novērtējis manu kvalifikāciju, nozīmēja manipar brigadieri komandai, kas sagatavoja papīru iespiešanai. Iespiedēju grupu vadīja divi kvalificētispeciālisti: ieslodzītie Snapers un Krebss.

Sakumā papīrs sliktās kvalitātes dēl bija nederīgs. 1942. gada novembrī tomēr pirmo reizi atsūtījalabu papīru, un darbs varēja sākties, kaut gan sērijveida ražošanu noregulēja tikai 1943. gada janvārabeigas. 1944. gada pirmajos mēnešos mūsu komandā jau bija 140 cilvēku, pie tam, izņemot vienīgiieslodzīto Smoļa- novu, mūsu vidu nebija neviena profesionāla naudas viltotāja. Smo|anovu gribējaiesaistīt viltotu dolāru izgatavošanā.

Sākuma posmā esesieši viltoto sterliņu mārciņu izgatavošanā nodarbināja papīra rūpniecības uniespiešanas speciālistus. Vēlāk no dažādām koncentrācijas nometnēm sāka ierasties kādreizējie bankukalpotāji un pat frizieri. Galvenais atlases kritērijs bija prasmīgas rokas.

Gatavās matrices mums piesūtīja no Frīdentāles pils. Tur šo darbu kādu laiku vadīja Oto Skorcēni.Matrices izgatavoja esesieši vai viņu nolīgti kalpotāji vācieši.

Ik mēnesi es saņēmu 10 000 lokšņu papīra banknošu iespiešanai. Man bija jāraugās, lai izmantotutikai tadu papīru, uz kura bija skaidri saskatāmas ūdenszīmes. Gatavās banknotes pēc iespiešanas rūpīgicaurskatīja, lai konstatētu, vai nav kādas neprecizitātes ūdenszīmēs un tekstā.

Kad mūsu skaits sasniedza 140, mūs sadalīja divās komandas. 40—50 ieslodzīto pastāvīgicaurskatīja gatavo produkciju. Mēs to prasījām, jo tādējādi mums radās iespēja izbrāķēt vairāk nederīgonaudas zīmju un novilcināt darbu termiņus.

Kara pēdējās dienās mūs gatavojās likvidēt un šim nolūkam nosūtīja uz Ebenzē koncentrācijasnometni.

Taču tur mēs ieradāmies trīs stundas vēlāk par norādīto laiku, un tas mūs izglāba. 5. maijā mūsatbrīvoja amerikāņi.»

Pazīstamais čehu karikatūrists Leo Ilāss, kas arī bija ieslodzīts koncentrācijas nometnē, atceras:«1944. gada vidū mani 110 «iepriekšējā ieslodzījuma» Prāgas gestapo, kur nokļuvu par «neģēlīgu

propagandu Terēzienšlates geto», nosūtīja uz Osvencimas koncentrācijas nometni. Tā kā es pēcdokumentiem skaitījos mākslinieks, mani drīz vien norīkoja doktora Meņģeles [15] vadītās komandasrasēšanas birojā. Šajā birojā izgatavoja dažādus grafikus un diagrammas, arī me,- dicinas vajadzībām.Taču es saņēmu koncentrācijas nometnes apstākļiem ārkārtīgi neparastu uzdevumu. Esesiešu sargi atnesaman vecus ilustrētus žurnālus «Jugend» un «Westermanns Monatshefte», izraudzījās zīmējumu un lika toprecīzi nokopēt. Savas naivitātes dēļ, kura pa ilgstošā ieslodzījuma laiku nebija mani atstājusi, esizveidoju kompozīciju par uzdoto tēmu, un mani nežēlīgi piekāva. Draudot ar karceri, man otrreizpavēlēja nokopēt zīmējumu tā, lai tas neatšķirtos no oriģināla. Nedaudz vēlāk par mēnesi mani un vēlseptiņus ieslodzītos nosūtīja uz Saksenhauzenas koncentrācijas nometni. Starp mums bija mākslinieki 2i-lovskis no Prāgas un 2ans Lentals no Parīzes. Pārējos Vārdus es jau esmu aizmirsis, bet atmiņāsaglabājies, ka (ie bija poligrāfijas speciālisti no Beļģijas un Dienvidslāvijas.

Kad mēs ieradāmies Saksenhauzenas 18./19. blokā, es sapratu, kādēļ Osvencimā man lika kopētzīmējumu. Tā zināmā mērā bija «derīguma pārbaude» darbam naudas viltotāju blokā.

Es stāstu tik sīki, lai parādītu, kādu nozīmi SS vadība piešķīra viltotas naudas izgatavošanai. Šimpasākumam piemērotus cilvēkus rūpīgi jo rūpīgi atlasīja 110 visām koncentrācijas nometnēm. Tas, acīmredzot, nebija viegli. Mūsu komandā, piemēram, bija tikai viens profesionāls naudas viltotājs. Bez tamnacisti ar sadistisku aukstasinību centās izvēlēties šim pazemojošajam darbam tieši politiskos ieslodzītos,kurus tā vai ta bija paredzēts iznīcināt. Tiklīdz mūsu komandā kads saslima, viņu nekavējoties nonāvēja.Es nekad neaizmirsīšu mūsu biedrus Sukinniku un Zusmani, kuri sagla- baja optimismu un humoru pat tad,kad viņiem jau uzbruka slimība. Abus viņus iznīcināja kā «nekam nederīgus ēdājus», lai gan mums visiembija pārliecība, ka viņus varētu izārstēt.»

Ari 22 gadus vecais Pēteris Ēdels 18./19. blokā nokļuva no Osvencimas. Pec atbrīvošanas viņšpastāstīja:

«19. bloka iemītnieki Saksenhauzenas koncentrācijas nometnē veidoja nāvinieku komandu, kas bijapakļauta pilnīgai esesiešu patvaļai. Ieslodzīto uzdevums bija fabricēt ārzemju banknotes. To izgatavošanabija sakta 1942. gada augustā 19. barakā. Ta paša gada decembrī komandā bija 28 cilvēki. Izmocītie,bada novārdzinātie ieslodzītie, kam jau iepriekš bija paredzēta nāve gāzes kameras, bija atvesti nodažadām nometnēm. Līdz tam neviens no viņiem nezināja, ar ko viņiem bus jānodarbojas. Viņiem minējakaut ko par darbu tipogrāfija, interesējas, ka viņi pārzina tipogrāfijās un gravēšanas darbus.

19. baraka viņi tūlīt iepazinās ar viltoto banknošu izgatavošanas iedvesmotāju, organizētāju un šefuSD šturmbanfīreru Bernhardu Krigeru. Krīgers paskaidroja, ka viņš ir «uzņēmuma» vaditajs un ka ar šobrīdi komandas locekļiem uzlikts visatbildīgākais pienākums —- izgatavot viltotas angļu mārciņas unvisādus dokumentus. Bez tam viņš paziņoja, ka gadījumā, ja viņi sabotēs vai izpaudīs ražošanas raksturu,visu komandu nošaus. Mani no Osvencimas nāves nometnes darbam 18./19. bloka izraudzīja pats Krīgersun haupt- šarfirers Helmuts Bekmanis 1944. gada 27. janvarī. Runa bija par darbu tipogrāfija. Tapat kāmani biedri, arī es nezināju, ar ko man vajadzēs nodarboties. Bet iedomājieties manu toreizējo stāvokli:novājējušu, pusdzīvu ieslodzīto, kurš diendienā gaida nosūtīšanu uz gāzes kameru, iedala speciālākomandā, lai viņš strādātu sava specialitātē.

18. un 19. baraka, burtiski, līdzinājās peļu slazdam: dzeloņstieples bija ne vien visapkārt, bet arīvirs galvas. Nelielās logu rūtis bija pārklātas ar baltu krāsu, lai pārējie ieslodzītie nevarētu redzēt, kasnotiek šajā savdabīgajā krātiņā. Nav brīnums, ka par 18./19. bloku tika sacerētas visādas leģendas unstāstītas briesmu lietas. Taču patiesība tomēr izspraucās cauri aizžogojumam, un, lai arī sīkumus neviensnezināja, driz noskaidrojās, ka tur kaut ko vilto …

Tā ka mēs zinājām bloka noslēpumu, mās pat uz nometnes slimnīcu pavadīja esesiešu konvojs. Jakāds saslima tik nopietni, ka nevarēja piecelties un kļuva darba nespējīgs, viņa liktenis bija iepriekšizlemts. Daudzi mūsu biedri apzināti slēpa savas slimības, baidoties, ka viņus iznīcinās. Kādu laiku viņisirga slepus, taču beigu beigās viņus tomēr nogalināja.

Es atceros kādu pavisam jaunu studentu Sukinniku. Viņš slimoja ar tuberkulozi, ko varēja izārstēt.Sis patiešam talantīgais, ārkārtīgi gudrais cilvēks — biedrs šī vārda labākajā nozīmē — vairākusmēnešus gaidīja nāvi. Viņš labi zināja savu likteni, bet mēs ne reizi nedzirdējām viņu žēlojamies vaisakām kādu ļaunu vai rūgtu vārdu. Saviem tuvākajiem draugiem viņš vienīgi izteicās, ka gribētu nodzīvotlīdz uzvarai. Taču viņa sapnim nebija lemts piepildīties. Dažus mēnešus pirms Hitlera reiha sabrukumaviņu ciniski un viltīgi nogalināja, gluži tāpat kā tūkstošiem cilvēku pirms viņa. Pec Krigera pavēlesoberšārfīrers Heicmanis teicās aizvest Sukinniku uz rentgena caurskati, bet pa ceļam nošāva …

Un vēl viens piemērs, kas raksturo bieži vien traģiskos apstākļus, kuri saistījās ar mūsu ienīstodarbu.

1944. gada jūlija beigās pie mūsu dzeloņstiepļu krātiņa durvīm sakrāva vairākas kastes. Tajāsizrādījās nacistu upuru pases, personas apliecības un citi dokumenti, kuru īpašnieki bija iznīcināti gāzeskamerās vai citādā veidā. Speciāli izraudzītai ieslodzīto grupai vajadzēja šķirot šos dokumentus unuzmanīgi noņemt dažadu zemju zīmogmarkas. Pēc tam šturmbanfīrers Krīgers atlasīja dokumentus, kasviņu interesēja. Viss pārējais tika iznīcināts. Šķirošanas laika varēja vērot sirdi plosošas ainas. Vairākibiedri uzgāja savu nogalināto tuvinieku un paziņu pases un fotokartītes. Neraugoties uz notrulinājumu,kādu pārdzīvoja lielākā daļa no mums, šajos baismīgajos mirkļos mēs bezspēcīgā niknuma līdz sāpēmsavilkām dūres.

Taču arī mušu — nāvinieku barakā, ko apjoza dzeloņstieples, mājoja pretestības gars. Tiklīdz radāsiespēja, ieslodzītie bojaja mašīnas un izejmateriālus, nobēdzināja rezerves daļas. Man pašam reizēmizdevās retušē- jot panākt izkropļojumus iespiešanai sagatavotajos materiālos un tādējādi aizkavētiespiešanu par vairākiem mēnešiem…

Reiz mums pavēlēja pārtraukt darbu un demontēt iekārtu. Tas notika tajā laikā, kad Padomju Armijabija pienākusi pavisam tuvu pie Berlīnes un pastiprinājās gaisa uzbrukumi galvaspilsētai. Mesbaidījāmies, ka tad, kad iesaiņos pēdējās mašīnas un kastes ar naudu, ieslodzītos iznīcinās. Taču mūsaizveda uz Maulhauze- nas koncentrācijas nometni, uz bēdīgi slaveno 20. karantīnas bloku, bet pēc dažāmdienam no turienes pārsūtīja uz Sliras darba nometni.

Te mūs piespieda jau iepriekš sagatavotā barakā mežonīgā tempa uzstādīt iespiedmašīnas. Krīgersteica runu, no kuras bija jaušams, ka viss atkal «ies uz labo pusi» un ka mums nevajadzētu lolot ilūzijaspar drīzu atbrīvošanu, jo «par Vācijas galīgo uzvaru nevar but nekādu šaubu».

Est mums deva tikai reizi dienā. Katrs saņēmām bļodiņu ūdeņainas zupas un klaipiņu maizes, kasbija ja- dala uz deviņiem cilvēkiem. Bet mēs jau tā bijām novārguši līdz pēdējam. Bez tam dienu un nakti,lai arī kāds bija laiks, vajadzēja montēt smagas iespiedmašīnas, rakt un blietē), zemi. Ari šeit mēszaudējām vairākus biedrus, kas gaja bojā aiz pārpūles.

Taja laika stāvoklis frontes ar katru dienu izvērtas hitleriešiem nelabvēlīgāks. Mēs zinājām, kaesesieši sākuši sev gādāt vērmahta formas tērpus. Krigcrs kaut kur pazuda. Tad nāca pavēle: nekavējotiessadedzināt visas izbrāķētās banknotes.

Pēc dažām dienam mūs no jauna sasēdināja automašīnas un aizveda uz Ēbenzē koncentrācijasnometni, kas atradās Austrija netālu no Išlas kūrorta. Ieslodzītos izvietoja tukšā barakā ārpus nometnes.

Tā bija tik maza, ka nebija iespējams pat apsēsties, kur nu vēl atgulties. Drīz vien esesiešu apsardzepaziņoja, ka visiem ieslodzītajiem jāpārvācas no nometnes uz šahtu, lai «paglābtos» no amerikāņuaviācijas uzlidojumiem. Līdz mums nonāca baumas: tiklīdz visi 20 tūkstoši ieslodzīto būs nolaidušiesšahtā, to uzspridzinās. AAēs atsacījāmies iet, un tas mūs izglāba. Esesieši sāka steidzīgi kravat mantas unizklīda kur kurais. 1945. gada 5. maijā ap pusdienas laiku nometnē ielaužas pirmie amerikāņu tanki.» [16]

Antihitleriskās koalīcijas valstu bruņoto spēku straujais uzbrukums neļāva nacistiem īstenot savuplānu un iznicināt Ebenzē koncentrācijas nometnes ieslodzītos. Kopā ar viņiem izglābās arī tie, kuriīstenoja viltotas ārzemju naudas izgatavošanas programmu. Tādējādi vēsturē lielākajai blēdībai palikanejauši liecinieki.

Ieslodzītie, kurus nacisti piespieda kļūt par naudas viltotājiem, pilnīgi apzinājās sava stavokļabezcerību. Tādēļ jo vairak jaapbrīno šo cilvēku vīrišķība, kuri darīja visu, lai sabotētu viltotās naudasizgatavošanu un tādējādi mazinātu «Bernharda operācijās» efektu. Vācu antifašists Kurts Levinskis, kasdivpadsmit gadu ilgaja laikā bija iepazinis nacistu moku kambaru un koncentrācijas nometņu šausmas,prata pārsūtīt no 18./19. bloka uz Saksenhauzenas nometnes dzīvojamam barakām divas pašā sākumāizgatavotās viltoto sterliņu mārciņu asignācijas, cerēdams ar biedru palīdzību atklāt drošības dienestanoslēpumu.

Uz nāvi notiesātajam Nīderlandes Pretošanās kustības dalībniekam Ābrahamam Jākobsonam izdevāsnovilcināt viltoto dolāru ražošanu. Cehu ieslodzītais

J&kars Skala pierakstīja sēriju numurus un viltoto banknošu skaitu, ko iespieda 18./19. blokā, laiizdevīgā gadījumā paziņotu šos datus antihitleriskās koalīcijas valstīm.

Patiesu apbrīnu izraisa šo cilvēku vīrišķība un izturība, tas, ka viņus nespēja salauzt apziņa, ka agrivai vēlu viņus iznīcinās.

Cehoslovakijas pilsonis Alfrēds Burgers, ieslodzītais ar numuru 64401, bija pjekomandēts Krīgerampar apkalpotāju. Viņš rakstīja, ka «ar I8./19. bloka ieslodzītajiem nekautrējoties runāja par visu, jo jauiepriekš bija izlemts, ka neviens no viņiem nekad ncizkļus brīvībā. Viltošanas noslēpumu sargaja tikstingri, ka pat nometnes apsardzes priekšnieks nedrīkstēja zināt, kas notiek mistiskaja 18./19. blokā. Tevara un noteikšana bija vienīgi drošības dienestam.»

Tie ir tikai daži piemēri, kas raksturo vienu no a n t i - fašistiskās kustības frontēm. Tie liecina, kapat 18./19. blokā, kas bija pilnīgi nošķirts no ārpasaules, ieslodzītie prata cīnīties pret nacistu drošībasdienestu.

Tadi ir fakti, kas liecina par nacistisko naudas viltotāju noziedzīgo darbību, organizējot Hitleram«papīra ieroča» izgatavošanu.

Taču arī tagad Vācijas Federatīvajā Republikā ir ļaudis, kas apdzied hitleriešu blēžu«varoņdarbus». Bijušais vērmahta majors Rūdolfs Luzars savā grāmatā «Vacijas ieroči un slepenie ieročiotrajā pasaules karā un to tālākā attīstība», kas pēc kara iznākusi Rietum- vācijā, noziedzīgo «Bernhardaoperāciju» ne bez nodoma nosaucis par «veiksmīgu naudas viltošanas akciju» '.

SPĒLE PAR MILZU SUMMĀM PIRMĀ LIKME: 10 MILJONI MARKU

Sturmbanfīrers Vilhelms Metis savā grāmatā «Bernharda operācijā», kas izdota ar Valtera Hagenapseidonīmu, diezgan sīki atklāj SD mahinācijas ar iespiesto viltoto naudu.

«Reiz, atnacis Berkera ielā ',» raksta Hetls, «es konstatēju, ka mans kabinets aizslēgts. Adjutants,kam bija atslēga, ziņoja, ka pēc pārvaldes priekšnieka (Sel- lenberga) norādījuma kabinetā ienests kautkāds koferis. Noslēpumainais koferis bija pārsiets ar virvēm un aizzīmogots. Tas bija tik smags, ka es arlielām pūlēm tikko varēju uzcelt to uz rakstāmgalda. Ziņkārības pārņemts, es nepārbaudīju, vai visizīmogi kartībā, un steidzīgi atvēru koferi. Tas bija līdz augšai pieblivets ar banknotēm 5, 10, 20 un 50sterliņu mārciņu vērtībā. Es apstulbu. Tad es pārskatīju naudas paciņas un ieve- roju, ka naudas zīmesnelīdzinās tikko iespiestajām. Da|a bija nobružātas, it kā gadiem ilgi butu bijušas apgrozība. Tad es pēcizvēles pārbaudīju numurus un neviena paciņa neatradu banknotes, kurām numuri būtu pēc kartas. Bijaredzams, ka šis naudas sūtījums izraudzīts ļoti rūpīgi.

Es atvēru aploksni, kas bija pievienota naudai. Tajā atradās kvīts par piecsirnttukstoš mārciņusaņemšanu un vairakas lappuses teksta, kurā bija uzradītas naudas zīmju vērtības un numuri. Vajadzēja,protams, pārbaudīt visas naudas zīmes, kuru skaits sniedzas vairakos tūkstošos, un pārliecināties, vaizīmju numuri sakrīt ar tekstā uzrādītajiem. Pretējā gadījumā, ja atklātos iztrūkums, man vajadzētu atbildētpar pazudušajiem miljoniem. Taču es atsacijos no šīs procedūras un parakstīju kvīti, cieši nolēmis nekadvairs neiesaistīties darījumos ar viltotu naudu. Tas man arī izdevās, tāpēc ka operācijas ar viltoto valūtuneietilpa manā kompetencē. Naudas izgatavošanu veica pārvaldes sektors «F 4», bet ar realizācijunodarbojās tās pašas pārvaldes saimniecības sektors un Svenda organizācija, kas strā- daja patstāvīgi.»[17]

Hetla izteikumi, protams, jāvērtē ļoti kritiski. Lai noslēptu savu līdzdalību slepenā dienestamahinācijās, viņš lasītājam piedāvā mistrojumu, kurā meli jaucas ar samērā ticamiem faktiem. Tas, kašturmbanfīrers Hetls saņēma koferi ar viltotu naudu 10 miljonu reihsmarku vērtībā, ir neapstrīdams fakts.Taču tas, ka viņš turpmāk nepiedalījās viltotās naudas realizācijā un spekulācijās ar miljoniem, ir meli.Starp citu, Hetls pats nonāk pretrunā.

«Pa to laiku,» viņš raksta, «Svends pieprasīja no saimniecības sektora jaunu sūtījumu ar viltotunaudu. Atskaiti viņš solīja iesniegt vistuvākajā laikā. Un tiešam, nepagāja ne dažas dienas, kad pie manisieradās feldfēbelis ar Svenda «finansu atskaiti» un peļņas daļu. Sākumā es atteicos to pieņemt, jo parkatru cenu gribēju norobežoties no darījumiem ar viltoto naudu… Bet feldfēbelis neļāvās pierunāties.Viņš teica, ka viņam jāizpilda saņemtā pavēle… Nolēmis, ka tā būs pēdējā reize, es beidzot piekritu untai pašā mirkli nožēloju savu rīcību. Feldfēbelis pavēlēja četriem kareivjiem ienest manā kabinetāvairākas smagas kastes. Tās atvēra manā klātbūtnē. Tajās izrādījās milzum daudz zelta monētu un zeltastieņu, kas svēra Vairākus simtus kilogramu. Bez tam kastēs bija vairākas tērauda kasetes, cieši piebāztasar dolāriem, sterliņu mārciņām un Šveices frankiem. Tad es izdomāju kompromisa lēmumu, kamvajadzēja mani atbrīvot no turpmākas līdzdalības valūtas afērā. Es liku no jauna aizplombēt kastes, tāpēcka biju nolēmis pārsūtīt visu šo kravu uz

1 Wulter flagen. Unternehmen Bernhard. Wels/Starnberg, 1955, S. 113-114.Berlīni: lai saimniecības sektors pats kā pēdējais apliecina kravas saņemšanu, es nospriedu. Bet

feldfēbelim es tīši izdevu kvīti, kura ļoti maz līdzinājās bankas dokumentiem. Taja īsi un skaidri bijateikts, ka esmu saņēmis «četras aizplombētas kastes ar zelta monētām un zelta stieņiem, ka ari trīs kastesar dolāriem, mārciņām un Šveices frankiem», kas tiks nosūtīti Valsts galvenas drošības parvaides VIpārvaldes saimniecības sektoram.» [18]

Raksturīgi, ka IIetls nāca klajā ar šo atzīšanos tikai 1955. gadā, tas ir, tad, kad par noziegumiem, kassaistījās ar naudas viltošanu, noilguma deļ vairs nesauca pie kriminālatbildības. Bez tam Hetls nodevasavu grāmatu iespiešanai tikai pēc tam, kad Augšaustrijas izdevniecība «Welsermūhl», kas izplataneofašistu literatūru, garantēja, ka neizpaudis autora vārdu. Tā radās pseidonīms Valters Hāgens. Tikaiievērojot šos apstākļus, Hetla izteikumus var izmantot par pamatu šādiem secinājumiem.

1. Viltotās naudas izgatavošanu drošības dienests turēja slepenība pat pašā SD aparātā; toizgatavoja un realizēja dažādi resori. Bija ļoti maz cilvēku, kuri zināja, kas notiek ar ieņēmumiem noviltotās valūtas realizācijas.

2. Lai gan ražošanas un realizācijas funkcijas bija sadalītas, vispārējo vadību pārzināja vienīgi VIpārvalde, kas nodarbojas ar visām slepenajām operācijām ārzemēs.

3. SD izmantoja viltotās sterliņu mārciņas, lai okupētajās, sabiedrotajās vai neitrālajās zemēs, īpaširietumvalstīs, «legāli» vai melnajā tirgu apmainītu tas pret zeltu, dārglietām, kā arī valūtu un devīzēm, kasbija apgrozībā pasaules tirgū.

4. Atskaiti par realizāciju kārtoja Valsts galvenās drošības pārvaldes VI pārvaldes saimniecībassektors. Šis sektors, ko bija nodibinājis SD grupenfīrers Valters Sellenbergs, pārvaldē ieņēma sevišķustāvokli.

Valūtas realizēšanas operācijās drīz vien lika sevi justvisos piecos kontinentos: esesiešu viltotā produkcija parādījās Amerikā, Āfrikā, Āzijā un Austrālijā;

Eiropā drošības dienesta pūles šai virzienā koncentrējās An- dora, Beļģijā, Dānijā, Francijā, Grieķijā,Īrijā, Itālijā, Dienvidslāvija, Lihtenšteinā, Monako, Nīderlandē, Norvēģijā, Portugālē, Zviedrijā, Šveicē,Slovākijā, Spānijā, Turcija un Ungārijā.

Pēc kara amerikāņu izlūkdienests sastādīja tā dēvēto Maknelija ziņojumu, kurš ietvēra tikai daļējusnorādījumus par to, kur Himlera drošības dienests realizēja viltoto naudu. Tajā bija runa tikai par 9procentiem visu viltoto banknošu. Tomēr ziņojuma ietvertie dati ir visai zīmīgi. Izrādījās, ka no 1943.līdz 1945. gadam SD nosūtījis uz dažadām zemēm viltotas banknotes 12 miljonu sterliņu mārciņu vērtība,lai skaita uz Spāniju, Portugāli, Šveici, Dāniju, Norvēģiju un Zviedriju — 7,5 miljonus sterliņu mārciņu;uz Franciju, Nīderlandi un Beļģiju — 3 miljonus sterliņu mārciņu; uz Turciju un Tuvo Austrumu zemēm— 1,5 miljonus sterliņu mārciņu. Sar kara ar naudas apmaiņu starp valstīm arvien vairāk viltoto sterliņumārciņu sāka parādīties arī Lielbritānijā.

Lai realizētu viltoto naudu, hitlerieši plaši izmantoja gan dažādas tumšas personas, kas apgrozījasdzertuvēs un noziedznieku midzeņos, gan naudas kārus darboņus melnās frakās un baltas vestēs.Realizācijā piedalījas nacistu diplomāti Itālijā, Vatikānā, Šveicē, Spānijā, Portugālē un Zviedrijā.Vienlaikus tic bija arī SD darbinieki. Bijušie koncentrācijas nometņu ieslodzītie Georgs Kons un MaksisBobers vēlāk liecināja, ka viņiem likts iesaiņot maisus ar viltotām sterliņu mārciņām uu rakstīt uz tiemhitleriskās Vācijas vēstniecību tirdznie» čības atašeju adreses Ankārā, Bernē, Lisabonā, Mad-' ridē unRomā.[19]

1943. gada beigās Londonā sāka manīt, ka salu impēriju pārplūdina bīstams viltotas naudas vilnis.Nacistu naudas viltotāji draudēja nopietni iedragāt Anglijas naudas sistēmu: viņu izlaisto viltoto

mārciņu daudzums sasniedza apmēram 40 procentus no īsto mārciņu skaita, kas bija apgrozībā pirms kara.Kad Anglijas bankas ekspertīzes nodaļa 1943. gadā atklaja pjrmās viltotās banknotes, Lielbritānijā

sākumā bija spiesta pārtraukt banknošu izlaišanu 10 un vairāk mārciņu vērtība. Oficiāli to attaisnoja arnepieciešamību «apgrūtināt melna tirgus operācijas». 1945. gada 24. marta Anglijas banka vispār izņēmano apgrozības visas banknotes 10 un vairak mārciņu vērtībā un paslu- dināja tās no 30. aprīļa parnederīgām. Taču apgrozība vēl atradās milzīgs daudzums 5 mārciņu kredītbiļešu, kas sastādīja galvenodaļu no drošības dienesta iespiestajiem viltojumiem. Anglijas bankai dažas nedēļas pēc kara beigām bijajāizņem no apgrozības arī šīs vērtības banknotes un jāizlaiž pilnīgi jaunas.

Tomēr «Bernharda operācija» ar to vēl nebija beigusies. Proti, kara laika VI pārvaldes saimniecības

sektors noguldīja ārzemēs lielas summas sterliņu mārciņu, ar kuru palīdzību pagrīdē aizgājušie nacisti arīpēc reiha sakaves turpinaja graut Lielbritānijas valūtu.

Rietumberlines avīze «Telegraf» 1947. gada 9. aprīli šai sakarībā rakstīja: «5 mārciņu banknotes irizņemtas no apgrozības, bet Anglijas banka tās joprojām apmaina. Kopš 1945. gada septembra (tātadpiecus mēnešus pēc hitleriskās Vācijas bezierunu kapitulācijas. — J. Af.) Londonā, Ņujorka, Briselē uncitās galvaspilsētas tadas banknotes no jauna parādījušās liela skaitā, tāpēc domājams, ka ievērojamudaļu no tām noslēpuši nacisti. Viltojumi ir tik veiksmīgi, ka ne valūtas kontrabandisti, ne melna tirgusdarboņi visā pasaulē nevar atšķirt viltotās banknotes no īstajām. Līdz šim tas izdevies vienīgi Anglijasbankas, Skotlendjarda un «In- lelligencc Service» speciālistiem. Daudzas bankas cietušas milzīguszaudējumus.»

Dabiski, ka avīzi «Telegraf» satrauca banku zaudējumi, nevis miljoniem cilvēku likteņi karaizpostītajā Eiropa. Sie cilvēki nesa uz melno tirgu savas pēdējas zeltlietas, apmainīja tās pret valūtu, kuravēl skaitījas stabila, bet atgriezās mājup ar viltotiem papīrīšiem, ko viņiem bija iemānījuši SD aģenti. Nonacistu naudas viltotāju mahinācijam pirmām kartarn cieta Eiropas tautas, pie tam ne tikai kara laikā, betvēl ilgi pēc hitleriskas Vācijas sabrukuma.

1950. gada 5. jūnijā Londonas laikrakstā «Daily. Mail» parādījās paziņojums, kas no jaunasatricināja kapitālistisko zemju finansu pasauli.

«Pirms pieciem gadiem, kara beigās,» rakstīja laikraksts, «110 visiem kontinentiem uz Hagu (kuratrodas «lnterpol»[20] noda|a cīņai ar valūtas viltotājiem. — J. Af.) sāka plūst «Ilimlera mārciņas», unlīdz šim nav nekādu pazīmju, ka šī straume kļūtu vājāka. Pa lielākajai daļai tās nāk no Eiropas zemēm, betkaut kas atgriežas ari no tālas Argentīnas un Austrālijas.»

Viltotās naudas slepenie krājumi, ko safabricēja hitleriskajā Vācijā, bija viens no cēloņiem tāmkrīzēm, kas satricināja sterliņu mārciņu, lai gan 1949. gadā notika tās 30 procentiga devalvācija.

Hitlers un Himlers jau sen bija satrūdējuši, bet viņu «papīra ieroči» joprojām atgādināja sevipasaules tirgu. 1954. gada Šveices izdevniecība «Neptun», J<as atklati simpatizē pagrīdē aizgājušajiemnacistiem, publicēja grāmatu «Brīnumierocis — viltotā nauda». Kā ņirgādamies par Anglijas bankasgrūtībām, grāmatas autors rakstīja: «Tas bija viens no brīnumieročiem, ar kuru Vācija gribēja uzvarētkarā. Taču to sāka lietot pārāk vēlu.»

divi draudīgi burtiVisam, kas saistās ar nacistu salaupītajām bagātībām-, ir vistiešākais sakars ar impērijas drošības

dienestu (SD).Kopš 1931. gada SD bija slepens aparāts SS organizācijā, un tas vadošos ierēdņus nacistu virsotneuzskatīja par «kungu rases eliti». 1931. gadā esesiešu «melnajā ordenī» bija desmit tūkstoši

Hitleram akli uzticīgu rīkļurāvēju, bet SD rindās bija tikai daži simti cilvēku. Pirmajos kara gados SSkaraspēkā dienēja 240 000 cilvēku, drošības policijā — 65 000 (no tiem 50 000 — gestapo), SD —3000.' Tādējādi tikai katrs astoņdesmitais esesietis piederēja pie konspiratīvā drošības dienesta. SDpakļāva Hitleram Vācijas politiskās partijas, presi un svarīgākās kultūras iestādes.

Aktīvā graujoša darbība, ko izvērsa 3000 SD locekļu un ar viņiem saistītais nepārredzamais aģentuun spiegu tīkls, prasīja milzīgus līdzekļus. 1934. gadā, kad SD aparāts vēl bija dīgļa stadija, toreizējaisSD šefs Reinhards Heidrihs pieprasīja nacistu partijas kases pārzinātājam ikmēneša asignējumus 700 000marku apmēra. Tas aptuveni atbilda biedru naudas kopsummai, ko mēnesī iemaksāja visi NSDAP locekļi.Tad SS ober- grupenfīrers Martins Bormanis iesaistīja SD finansēšana vācu monopolistus, kuri nekavējāsizmantot šo organizāciju savās interesēs. Militārās ekonomikas dižvīru un SD darbība tik cieši savijās, karobežas starp tiem izzuda. «IG-Farbenindustrie» koncernu drošības dienesta pārstāvēja SSoberšturmbanfīrers Heinrihs Bī- tefišs un doktors Maksis Ilgners; akciju sabiedrībā «Ferrostaal» SDpārstāvis bija ģenerāldirektors Francis Kirhners, bet apdrošināšanas koncernā «Deutscher He- rold» —doktors Herberts Vorhs. Līdzīgus piemērus varētu minēt tūkstošiem.

Kara gados, kad līdzekļi, ko drošības dieneslam atvēlēja nacistu partija un vācu monopolistiskāburžuāzija, sāka aptrūkt, SD finansēšanu sāka Hitlera valsts kase un SS daļas, kas izlaupīja Eiropu.Rezultātā SD budžets sasniedza kolosālu summu — vairākus miljonus marku.

Sevišķu, privileģētu stāvokli SD aparātā ieņēma ārzemju izlūkdienests, t. i.. Valsts galvenās drošībaspar- valdes VI pārvalde. Sīs parvaldes priekšnieks Valters

1 Skal. Lord Russel oļ Liverpool. Goiflel der Menschhcit. Berlin, 1960, S. 17—19.Sellenbergs lieligi paziņoja: «Tiklīdz bija vajadzīgi sevišķi valūtas izdevumi, man vienmēr bija

pieejams impērijas saimniecības ministrs (Funks). Tādējādi es beidzot varēju likvidēt vienu 110 slepenadienesta vis- vajakajām vietām. Bez tam papildus valūtu es ieguvu no organizācijas četrgadu plānarealizēšanai (ko vadīja Gērings). Manam priekšgājējam nebija tiesību izlietot vairāk par 100 000markam, turpretim man pēc astoņu mēnešu ilga darba VI pārvaldē izdevās panakt, ka asignējumu summapieauga līdz vairākiem miljoniem, un es pat dabūju pilnvaras, lai sevišķos gadījumos, ko sankcionējaHimlers un Hitlers, varētu rīkoties neatkarīgi no jebkāda limita.»[21]

Ciešo kontaktu, kāds vācu monopolistiem 1111 viņu starpniekiem valsts aparātā bija ar SDvadītājiem, var izsekot no trīsdesmitajiem gadiem līdz fašisma sagravei. Saskaņā ar kapitalakoncentrācijas un centralizācijas likumiem kapitālisma apstākļos arvien ciešāk tuvinājās SS un SDvirsotnes un vācu monopolistu pīlāri. Līdz ar laupīšanu un masu slepkavībām Eiropa, ko SS pielīdzinājavalsts doktrīnai, kustamas un nekustamas vērtības sakrājas par miljardu summām, turpretim miljonu vācupilsoņu īpašumu aprija viņu valsts izraisītais karš.

1944. gada rudenī, kad vērmahts sāka ciest sakāvi pēc sakāves, nacistu bonzas uzdeva SD aparāta VIpārvaldei glābt visu, kas vēl glābjams no salaupītajām vērtībām. No šī brīža parvaldes kabinetos sakasdrudžains darbs, kas nepierima ne dienu, ne nakti.

sarkanas savrupmājas noslēpums Diez vai 1945. gada maija dienās Berkera ielā Berlīnē kāds ievēroja sarkanu ķieģeļu celtni: māja

bija stipri cietusi no bombardēšanas. Logu tukšumos, kas bija nevīžīgi aizsisti ar dēļiem, rēgojas netīrasaizkaru

atliekas. Parādes durvis bija izrautas no eņģēm. Fasāde melnēja no sodrējiem. Sienas bijaizraibinājušas šāviņu šķembas.

Istabās, kas līdz tam bija kalpojušas par dienesta telpām, atradās līdz galam atvērti seifi. Visapkārtneredzēja pat visniecīgāko aprakstīta papīra lapiņu, absolūti neko, kas varētu liecināt par to, kas šajoskabinetos bijis agrāk. To iemītnieki bija papūlējušies noslēpt pēdas, un par to nav jābrīnās, ja zina, kasar- kanajā savrupmājā agrak atradās Sellenberga rezidence.

No šejienes uz ārzemēm plūda zelta centneri, viltotās naudas miljoni un maisiņi ar dārgakmeņiem, uzšejieni nāca šifrēti ziņojumi par sekmīgiem finansu darījumiem. Vel tikai pirms dažām nedē|am te strādājaSD ārzemju izlūkdienesta pārvaldes darbinieki. Viņi darīja visu, lai paspētu izvest 110 Vācijasvērtslietas, valūtu, devīzes, lai nomaskētu esesiešu salaupītās bagātības un nepieļautu, ka tas nonākantihitleriskās koalīcijas valstu rokās. Vardu sakot, tika laisti darba visi SD aparāta spēki un līdzekļi, laisaglabatu materialo bāzi tuvākajiem Hitlera sekotājiem un tiem, kas stāvēja aiz viņa muguras — koncernuīpašniekiem. Berkera ielas savrupmāja norisa gigantiska apjoma darījumi gan ar skaidru naudu, ganvērtspapīriem, gan eksportprecēm, te notika nacistu salaupīto bagatību izpārdošana.

SD darbinieki un viņu aizstāvji no Vācijas koncerniem pasteidzās saglabāt slepenībā visu, kas notikasarkano ķieģeļu savrupmājā. Un tomēr pec ilgu gadu meklējumiem izdevās precizēt vairakus faktus, kasapgaismo Sellenberga un viņa līdzstrādnieku darbību. Amerikāņu varas iestādes atklāja, ka laikā 1101944. līdz 1947. gadam par kapitālu, ko nacisti izveda uz ārzemēm, nopirktas 750 firmas, no tām 214 —Šveicē, 112 — Spānijā, 58 — Portugālē, 331 — Centrālajā un Dienvidu Amerika un 35 — Āzijā.

Šis saraksts ne tuvu nav pilnīgs, toties firmu atrašanās vietas galvenajos vilcienos saskan arvirzieniem, kādos uz ārzemēm tika izvesti nacistu miljoni. Lai

izvestu salaupītos kapitālus vēl līdz Hitlera reiha sabrukumam, finansu oligarhi ja izveidoja VIpārvaldē speciālu orgānu — tā deveto saimniecības sektoru. Sis sektors, ko apzīmēja ar šifru «VI-Wi»,slepenajā Valsts galvenās drošības pārvaldes struktūras aprakstā pirmoreiz figurē tikai 1943. gadabeigas. Nav nejaušība, ka savu darbību tas sāka pēc PSRS, ASV un Lielbritānijas ārlietu ministruMaskavas apspriedes 1943. gada oktobri. Ka zināms, šī apspriede sagatavoja triju lielvalstu vadītājukonferenci Teherānā, kur nepārprotami tika paziņots:

«Kas attiecas uz kara darbību, mūsu militāro štābu pārstāvji piedalījās mūsu sarunās pie apaļa galdaun mēs saskaņojām vācu bruņoto spēku iznīcināšanas plānus. Mēs pilnīgi vienojāmies par mērogiem untermiņiem, kādos veiks operācijas no austrumiem, rietumiem un dienvidiem.

Savstarpējā saprašanās, ko mēs šeit panācām, garantē mums uzvaru …Nekāds spēks pasaulē nespēs aizkavēt mūs iznīcināt vācu armijas uz zemes, viņu zemūdenes jūrās un

sagraut viņu militārās rūpnīcas no gaisa.Mūsu uzbrukums būs nesaudzīgs, un tas nemitīgi kā- pināsies.» 1Tikai dažas dienas pēc apspriedes SD aģents, kas stradaja Anglijas vēstniecībā Ankara, nodeva

saviem saimniekiem slepenos Teherānas protokolus. Tāpēc VI pārvaldes saimniecības sektora darbībasuzplaukumam, kas sākās 1943. gada beigas, bija pavisam reāli iemesli: tuvojošās militārās sagrāvesdraudi piespieda pat Hitleram visuzticamākos monopolistus nopietni sākt domāt par jautājumu, kā izglābtun saglabat nākamībai noteiktu valsts ekonomisko potenciālu. Vācu imperiālisti sāka saprast, ka pēcTeheranas konferences visiem mēģinājumiem vienoties ar Rietumu lielvalstīm un sagraut

antihitlerisko koalīciju diez vai būs kādi panākumi. *—~~~~~ *

Tādos apstākļos bija jāvejc virkne pasākumu. Viens no tiem bija slepena Strasburgas apspriede1944. gadā. To organizēja saimniecības sektors. Sī apspriede, kā jau minēts, koordinēja kapitala izvešanuļoti plašos apjomos.

Ievērojamu uzmanību šai problēmai savos memuāros velta Valters Šellenbergs.«Saimniecības sektoru,» viņš raksta, «es nokomplektēju ar attiecīgi sagatavotiem ekonomistiem un

juristiem. Sākumā sektora kompetencē ietilpa pasūtījumu apstrādāšana, kurus saņēmām no impērijassaimniecības ministrijas. Pec tam sāka apmācīt speciālus aģentus ekonomiskai spiegošanai ārzemēs. Taipašā laika sektors saistīja saimniecības ministriju ar pārējiem slepena dienesta sektoriem. Sektoruizmantoja, piemēram, gadījumos, kad vajadzēja nosūtīt naudu, lai izveidotu maskētās firmas vai bankuuzņēmumus, lai kontrabandas ceļā ievestu mūsu militārajai rūpniecībai ļoti nepieciešamās izejvielas, kāarī tad, kad bija jāpiešķir valūta un izejvielas firmām, kurām kā atlīdzību vajadzēja izpildīt SD uzdevumāīpašus pienākumus ārzemēs. Lūk, piemērs no prakses: spiegu tīkla organizēšanai Dienvidamerikāvajadzēja krietni daudz valūtas. Vācijas lielo firmu ekonomiskā iefiltrēšanās Dienvidamerikas valstīsnoveda pie tā, ka atkal varēja izmantot iesaldētos kredītus un nomaskētos valūtas fondus. Ar impērijassaimniecības ministrijas starpniecību es dabūju šos līdzekļus savā rīcībā. Kā kompensāciju es piedāvājuattiecīgajām firmām atbilstošu ekvivalentu Eiropā . .. Tagad pietika ar radiogrammu, lai mūsu pārstāvjiDienvidamerikā dabūtu līdzekļus, ar kuru palīdzību viņi varēja izvērst darbu pret Ziemeļameriku …

Ar saimniecības ministru Funku man nodibinājās labas attiecības, un arī citu ministriju iesaistīšanamana plānā bija vienīgi laika jautajums … Saimniecības sektors bija saistīts ar melnajiem tirgiem, kasradās visur .. .»1

SPEKULANTI AR DOKTORU GRĀDIEM Kas tie bija par ļaudīm, kuriem Vācijas monopolistiskais kapitāls uzticēja veikt slepenus darījumus

ar summām, kas sniedzās miljonos? Šo cilvēku izcelšanas, viņu plašie personiskie sakari ne tikainodrošināja kontaktus ar visām vadošajām Vācijas finansistu un rūpnieku grupām, bet arī garantēja, kasaimnieku intereses tiks ievērotas.

Valsts galvenās drošības pārvaldes VI pārvaldes saimniecības sektoru vadīja profesors doktorsRoberts Šiīļīds. Hitlera «melnās gvardes» aprindās viņu uzskatīja par vienu no teorētiķiem ekonomikaslaukā. Viņam palīdzēja vesela svīta biržas spekulantu, kas bija uzticīgi kā kungiem no koncerniem, tā arīpēdējo pārstāvjiem nacistu partijas vadībā. Šajā svītā bija tādi ļaudis ka baņķieris Hermanis ViktorsITibe, baroni Rams un Litgendorfs, lielspekulants Fricis Švends, vairāku publisko namu īpašnieks HanssVarzinskis, fabrikanti Hugo Lindenbergs un Rūdolfs Dancigers, «Tālo Austrumu speciālists» doktorsErnsts Justuss Ruperti no apdrošināšanas koncerna «Allianz», drošības policijas virsnieku skolas un SDizlūkošanas skolas docents doktors Hanss O'Gilvi, esesiešu bende Francis Gērings, valsts ierēdņiHermanis Abendrots, Hanss Martins Ceidlers un citi. Šie subjekti — pavisam viņu bija trīsdesmit —veidoja galveno profesora Šmīda balstu un zināma mēra bija sakarnieki starp fašistu virsotni un ierindashitleriešiem. Caur viņu rokam plūda viltotā nauda, dārgakmeņi, zelta stieņi. Manipulācijas ar summām, koizteica sešu un vairakzīmju skaitļi, katram no šiem spekulantiem bija ikdienas nodarbība. Pie tam viņi,protams, neaizmirsa arī savu kabatu.

Ap piecdesmit vācu un ārzemju lielrūpniecības, ārējās tirdzniecības un banku uzņēmumu ņemadalību netīrajas spekulācijas ar nacistu miljoniem. Tā, piemēram, koncerns «Deutsche Gold- undSi.lberscheidean- stali» («DEGUSSA»), kas atradās Frankfuriē pie Mainas un ieņēma vadošo stāvokliVācijas cēlmetālu tirgū, nacisma varas gados pārdzīvoja īstus zelta laikus. Šis koncerns piedalījāsvērmahta pasākumos, kas bija saistīti ar atombumbas radīšanu, ar ballistisko raķešu «Fau-2» sērijveidaražošanu un citiem Hitlera «brīnum- ieroču» projektiem. Tas savukārt garantēja koncernam kāpiegādātājām uzņēmumam īpašu peļņu. «DEGUSSA» bez tam uzpirka un pārdeva cēlmetālus, pārkausējaun attīrīja tos un vienlaikus aktīvi piedalījās visdažādākajos banku un biržu darījumos. Sis koncernspiederēja pie tiem nedaudzajiem monopolistiskajiem uzņēmumiem, kuru firmas zīme uz zelta stieņiem tikaatzīta pasaules tirgu. Tāpēc kara pēdējos mēnešos koncernam uzdeva pārkausēt stieņos atbilstoši pasaulestirgus standartiem sudraba, zelta un platīna rotaslietas, kas nāca no koncentrācijas nometņu krematorijām,geto un VI pārvaldes saimniecības sektora. Kaut arī «DE- GUSSA» kausēšanas krāsnis neapdzisa nemirkli, pārstrādāt visas esesiešu salaupītās vērtslietas līdz kara beigām neizdevās.

Kad saimniecības sektoram kļuva skaidrs, ka ar «DEGUSSA», Prūsijas Monētu nama un cituanalogu uzņēmumu kausēšanas krāsnīm vien nekas nebūs līdzēts, lai pārvērstu sakrājušos cēlmetālus parderīgiem apgrozībai pasaules tirgū, tas organizēja salaupīto vērtību izvešanu to sākotnējā veidā,galvenokārt uz Tuvo un Vidējo Austrumu zemēm. Par to liecina, piemēram, gadījums, kas notika Turcija.Kara beigas. Turcijas policijas ierēdņi bankas seifa, ko īrēja kads Džuzepe Bereta, atklāja vairākuskilogramus zelta rotaslietu un dārgakmeņu, kā arī valūtas paciņas. Pec tam tika konstatēts, ka BeretaStambulā skaitījies Starptautiskā Sarkanā Krusta pārstāvis. Pratināšana viņš sākuma pūlējās noliegtjebkādu vainu. Saprazdams tomēr, ka šadai taktikai nav perspektīvu, Bereta atzinās, ka, maskēdamies arsavu dienesta pasi, viņš bez kontroles piegādājis SD aģentam Vilijām Gccam, kas darbojās Turcijā,valūtu, zelta rotaslietas, briljantus 1111 juvelierizstrādājumus, kuri agrāk galvenokārt piederējanogalinātājiem Holandes ebrejiem. Gecs savu: kārt cieši sadarbojās ar Vācu bankas filiāles direktoruHansu Veidemani, kurš veikli apgāja Turcijas likumus un organizēja salaupītā zelta pārkausēšanu stieņostieši Turcijā. Ar šim vērtībām Gecs papildināja spiegu fondus, kā ari noguldīja tās Turcijas bankās.

avantūrists FINANSISTA LOMA Divus kilometrus no Dienvidtiroles pilsētas Merānas uz vīnogulājiem apstādīta pakalna stāv

Lābersas pils. Torniši, kas to grezno, rada iespaidu, ka pils celta feodālismā laikos. Taču ta nav. Bijušaisceltnes īpašnieks mūsu gadsimta mijā to speciāli pārbūvēja, lai pievilinātu šeit ierīkotajai izpriecu vietaibagātus dīkdieņus no visas Eiropas. Kara laika pils mainīja īpašnieku. Pie smagajiem ozola vārtiemparādījās izkārtne: «3. tanku korpusa sevišķais štābs.» Pils apsargašanu pārņēma ap divdesmit līdzzobiem apbruņoti esesieši. Ap pili starp vīnogulājiem novietoja smilšu maisus un ierīkoja ložmetējuligzdas.

.Jaunais saimnieks, kas sevi dēvēja par doktoru Ven- digu, laiku pa laikam uzvilka SS šturmbanfīreraformas tērpu. Taču bez pases ar Vendiga vārdu viņam vēl bija vesela kaudze viltotu dokumentu ar citiemizdomātiem uzvārdiem. Kopš Vendiga parādīšanās Lābersas pilī tā kļuva par VI pārvaldes saimniecībassektora dienvidu centru. No šejienes uz Berlīni sūtīja zeltu, dargakmeņus un valūtu, kas bija salaupītiItālija un Balkanos.

Doktora Vendiga īstais vārds bija Fricis Svends. Viņu nereti varēja redzēt augstakas sabiedrībassalonos, bet vienlīdz labi viņš jutās ari kopā ar sabiedrības padibenēm. Svendam bija zināma pieredzeattiecībās ar noziedzniekiem. Pēc pirmā pasaules kara viņš kalpoja nelegālā reihsvēra politisko slepkavuorganizācijā, veica vācu ģenerālštāba slepena dienesta diversiju uzdevumus Ķīnā, kā arī plašā mērogānodarbojās ar opija kontrabandu, un, būdams ieroču vairumtirgotājs, Harbinā piepalīdzēja baltgvarduģenerālim Semjonovam. Bet, tiklīdz Svends saprata, ka tirdzniecībai ar ieročiem nav perspektīvu, viņšpārceļoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Kaltenbrunners, Sellenbergs un Smīds tūliņ novērtēja tada avantūrista spējas un nodibināja ar viņusakarus. To izdarīt nebija grūti, jo kara laika Svends bija pārcēlies uz Ziemeļitāliju. Svendamneierobežotos daudzumos piedāvāja viltotas sterliņu mārciņas un dolārus un kā komisijas naudu 33procentus no apgrozījuma. Par šo naudu viņam vajadzēja iepirkt stabilu va- lutu un dažādas vērtības,uzņemties risku par darījumiem un saglabāt visu pilnīgā slepenībā.

Un tā nu Svends dzīvoja Lābersas pilī un no papīra taisīja zeltu. Ap viņu salasījās agrākiekompanjoni no visiem kontinentiem. Viņš tiem uzticēja viltotas naudas realizāciju un maksāja 25procentus no savas komisijas naudas, bet līdz ar to viss risks gulās uz viņiem. Svenda nolīgtie starpniekino Lābersas pils ar cieši piebāztiem čemodāniem izklīda pa visām valstīm, savukārt algoja vidutājus untādā veidā palīdzēja piesārņot ar viltoto naudu legālos, puslegālos un melnos tirgus un uzpirkt īstu valūtu,cēlmetālus un dārglietas. Svenda ienākumi no komisijas naudas pastāvīgi auga, un par tiem viņš pirkajahtas, namus, viesnīcas, zemes gabalus un pat izveidoja savu burinieku flotili, lai jebkuros laikaapstākļos varētu transportēt viltotās banknotes uz Ziemeļāfriku, kur tolaik atradās Rietumu sabiedrotokaraspēks.

Svends izmantoja kapitālistiskās ekonomikas ekspertu un baņķieru pakalpojumus, kuri viņu pastāvīgikonsultēja. Ar Svendu aktīvi sadarbojās arī šturmban- fīrers Hetls, kas Valsts galvenajā drošībaspārvaldē vadīja sektoru, kurš organizēja graujošo darbību Dien- videiropas un Dienvidaustrumeiropasvalstīs. Rakstiskajā liecībā, kas 1955. gada 9. oktobrī nosūtīta advokātam Hansam Valdeijeram(Buenosairesā), Hetls, starp citu, atceras:

'«1943. gadā es Berlīne iepazinos ar Fridrihu Kārnaca kungu. Viņu man rekomendēja kā ievērojamuārzemju finansu ekspertu, un tāpēc es ar Valsts galvenas drošības pārvaldes palīdzību nosutīju viņu uzItāliju par ekonomisko jautājumu padomnieku, všajā amatā Kār- nacs bija pakļauts man.

Itālijā es viņu savedu kopā ar Svendu un ierosināju pēdējam realizēt dažus finansu darījumus arKārnaca starpniecību. Svends tolaik centas daļu sava īpašuma izvest uz ārzemēm, jo tuvojās «ass» valstuneizbēgamā sagrave. Vienā šada operācijā es Svenda kungam pats palīdzēju. Pec mana rīkojuma Šveices

pilsonis Ferijs Mansers 1945. gada 27. martā Lugāno kredītbankā noguldīja Svendam piederošus 300 000Šveices frankus Ženēvas «Societē Generale de Surveillance» sabiedrības kontā Nr. 930. Līdzīgā veidāSvends ar Kārnaca palīdzību gribēja noguldīt savus kapitālus Šveicē, un viņš dabūja manu piekrišanu.Cik atceros, runa bija aptuveni par 100 000 Turcijas mārciņām, 200 000 dāņu kronām un lielam summāmbeļģu franku.»

Protams, ne gluži viss fašistiskajā valūtas spekulantu sindikātā ritēja gludi. Kara beigās saimniecībassektors jau vairs nespēja aizkavēt savus aģentus pildīt ari savas kabatas no veiktajām operācijām. Bijapienācis laiks, kad ikviens centās piemānīt otru un aizbēgt, paķerot līdzi noziedzīgā ceļa iegūtās vērtības.Krāpnieks Teofīls Kambers, kas sava laika skaitījās Svenda «sirdsdraugs», tīkoja noslēpties ar vairākiemmiljoniem angļu sterliņu mārciņu Balkānos. Taču Svends un viņa miesassargi bija pietiekami modri unlaikus izrēķinājās ar Kamberu.

Taču pienāca diena, kad arī Svends juta, ka ir jābēg. Radās jautājums: ka paglābt salaupītāsbagātības? Pusotra miljona Šveices franku viņš nodeva glabāšanā pundurvalsts Lihtenšteinas banka,miljonu Šveices franku ieguldīja nekustamu īpašumu sabiedrībā Triestā, par 350 000 vācu markāmnopirka Vīnes «Trans- danubia-Warenexport- und Importgesellschaft» akcijas,' par 100 000 markamiegādājās vērtspapīrus.1 Ar savas kases pārpalikumu Svends aizbēga uz Kaunsas ieleju, kur cerējapārlaist gaidāmo pēckara juku laiku. Pie dzirnavām, kas atrodas dažus kilometrus no Landekas, viņšieraka zemē 80 kilogramu zelta, 80 000 dolāru, 100 000 Šveices franku un tērauda kaseti arjuvelierizstrādājumiem un dārgakmeņiem.[22] Pat šads daudzums Svenda salaupīto vērtību dodpriekšstatu par viltotas naudas apmēriem, ko viņš laida apgrozība.

aģents «senner 1» atver robežuNacistu kliķe piešķira īpašu nozīmi neitrālajai Šveicei. "Ia uzskatīja šo zemi ne tikai par spiegu

biržu, bet arī par drošu tirgu, lai spekulētu ar zeltu un valūtu. Šveices bankas pieņēma zeltu neierobežotosdaudzumos. Ženēvā tirgojās ar zeltu un valūtu, un īpaši svarīgi bija tas, ka te bija iespēja atvērt šifrētuskontus un tiem tika garantēta absolūta slepenība. Tādi apstākļi bija gandrīz ideāli vācu monopoliem unnacistu drošības dienestam, kuri vēlējas bez riska noguldīt otrā pasaules kara laikā salaupītas bagātības.

Un, lai gan Hitlera ģenerālštābs vēl 1940. gadā bija izstrādājis konkrētu Šveices okupacijas plānu,operācija «Tannenbaurn»[23], ka «poētiski» kodēja paredzēto agresiju, nenotika. Viens no iemesliembija tas, ka Himlers bija ieinteresēts, lai saglabatos Šveices neitralitāte. Valters Šellenbergs savosmemuāros raksta:

«Manas pūlēs, kuru mērķis bija izsargāt Šveici no kara, man joti palīdzēja impērijas saimniecībasministrs Funks, kurš prata pārliecināt augstako vadību, ka Šveici nepieciešams saglabāt kā valūtasrealizacijas tirgu.»[24]

Šellenbergs zināja, ka viņa plāni piepildīsies, jo drošības dienestam sen bija izdevies pārvērstŠveices ģenerālštābu par Trojas zirgu. Jau 1943. gada 3. martā mazā Biglenas ciemata krodziņā «ZumBāren», netālu no Bernes, esesiešu izlūkdienesta vadītājs Šellenbergs sastapās ar Šveices armijaskomandieri ģenerāli Ann Gizānu. Nav precīzi zināms, par ko runāja abu zemju pārstāvji, taču jādomā, kaviņi panāca pilnīgu saprašanos, jo Šveices militārā izlūkdienesta priekšnieks brigādes pulkvedis RodžersMasons un viņa tuvākie līdzstrādnieki turpmāk nelika šķēršļus SD plānu realizēšanā. Drošības dienestsguva iespēju saņemt ļoti svarīgas ziņas par antihitleriskās koalīcijas valstu plāniem, bet no 1944. gadatam bija nodrošināta iespēja spekulēt Šveicē ar valūtu ļoti plaša apjomā. Rēc sarunām Šellenbergs sākagrupām iesūtīt Šveicē drošības dienesta aģentus, kas slēpās aiz diplomātisku darbinieku maskas. Vācijassūtniecībā Bernē paradījas «saimnieciskie padomnieki» — doktors Fricis Alberts, kapteinis MaksisCerls, SS oberšturmfīrers doktors Maksis Hofmanis, 11 ranga kapteinis Hanss Meisners, rotmistrs Hanssfon Pcsatore un kapteinis Jozefs fon Mīlens. Majors Hanss Bolens tika nozīmēts par vicekonsulu Cirihē,bet Volfgangs Langmanis — par konsulāta darbinieku Ženēvā. Vācijas diplomātisko kurjeru čemodānosuz Bērni un Lozannu tika nogādāti lieli daudzumi viltoto angļu sterliņu mārciņu.

Rodžers Masons Vācijas aģentūras tīkla kartotēkā figurēja ar segvārdu «Senner 1». SD aģenti bijaarī Šveices ģenerālštāba izlūkošanas resora darbinieki kapteinis Meijers-Svērtenbahs jeb «Senner 2» unkapteinis Pauls Holcahs jeb «Senner 3».

«Zenneri», ka dēvē Alpu ganus, parasti ir slaveni ar to, ka gatavo lielisku sieru, ko viņi sūta gandrīzuz visām pasaules valstīm. Sellenberga Šveices «zenneri» izcēlās ar ko citu: ar viņu palīdzību vācuizlūkdienests pārsūtīja uz neitrālo Šveici un deponēja tur 50 tonnas zelta, kā arī kapitālus, par kuriemvarēja uzcelt un iekārtot 200 lielus uzņēmumus.

Rietumvācijā izdotajā Jona Kimhes grāmatā «Ģenerāļa Gizāna karš divās frontēs» teikts: «StarpSellenberga darbiniekiem bija ari kādreizējais kavalērijas majors šturmbanfīrers Egens, kurš Lozannānodibināja ļoti solidus ekonomiskos sakarus, kas noderēja par aizsegu viņa spiegošanas darbībai. Egensiepazinās ar Masonam tuvu stāvošiem Šveices izlūkdienesta virsniekiem kapteini Meijeru un kapteiniPaulu Holcahu. Viņi ziņoja savam šefam par sakariem ar Egenu. Masons neiebilda, slepenība cerēdamstada veida kairam gadījumam nodibināt tiešus sakarus ar Šellenbergu. Arī pēdējam tas bija pa prātam.Viņš deva norādījumu Egenam maksimali izmantot radušos sakarus… Tā ka Egens bija ne mazāk rūdītszellis par viņa saimniekiem, viņa izvērstā darbība drīz nesa bagātīgus augļus. Egens tagad varēja iebrauktŠveicē un izbraukt no tās, nerēķinoties ne ar kādām muitas formalitātēm. Ja reizēm Šveices robežsargiviņu arī aizturēja, tūdaļ iejaucās Masons, un Egens turpināja savu ceļu. Lielāku savstarpēju uzticību vairsnevarēja iedomāties.» 1

Komentāri šim citātam nav vajadzīgi. Jāpiebilst vienīgi, ka Šveices varas iestādes SD viltotāsvalūtas ekspertam SD šturmbanfīreram Hetlam izsniedza savas valsts pasi, tādējādi dodot viņam iespējujebkurā laikā bez šķēršļiem apmeklēt Sveici.2

Ja šajā aspektā aplūko dažas pēckara finansu vienošanas, tad gribot negribot janak pie atziņas, kaHitlera saimniecības ministrs Funks un Himlera izlūkdienesta priekšnieks Šellenbergs nebija kļūdījušies,izraudzī- dami Sveici par drošu naudas glabātuvi. Pēc vienošanas, ko 1946. gada noslēdz'a Vašingtonā,Šveice ap- ņēmās realizēt bijušos Vācijas īpašumus savā teritorijā (pēc Šveices ziņām, to vērtībasasniedza 243 miljonus franku) un pusi no iegūtās summas nodot Rietumu sabiedrotajiem. Taču īstenībāviss iznaca citādi: 1952. gada- 26. augustā Šveices valdība noslēdza ar Rietumvāciju tā dēvētoizpirkšanas vienošanos. Uz tās pamata Bonna 1953. gada 2. aprili pārskaitīja uz Bērni 121,5 miljonusŠveices franku, kurus tai pašā dienā nosūtīja Rietumu sabiedrotajiem ka «1946. gada Vašingtonasvienošanās saistību izpildi». Tādējādi vācu monopolu kustamais un nekustamais īpašums, ka arī nacistumiljoni Šveicē palika neskarti, bet rēķinu Vašingtonai samaksāja Rietumvācijas nodokļu maksātāji.

Ar fašistu diktatora Franko atļauju nacisti izveda1 Jon Kimthe. General Guisans Z\vei[rontenkrieg. U'cstherlin, \Vien, Frankfurt/Main, 1962, S. 149.1 Skal. «Der Spiegel». Hamburg; Nr. 48/1963, S. 75.kapitālus arī uz Spāniju. Pēc kara Franko prata saglabāt šos kapitālus noguldītājiem, apliecinādams

antihitleriskās koalīcijas Rietumu valstīm, ka viņš izmantos nacistu īpašumus kā kompensāciju parzaudējumiem, kas Spānijai radušies kara rezullalā. Tie bija skaidri meli. Franko Spānija nekad nebijakarojusi ar Vāciju. Tieši olrādi, Spānijas valdība atklāti palīdzēja Hitleram laupīšanas karā, nododotVācijas rīcībā «zilo divīziju».

Ne mazumu pretimnākšanas hitleriskajai Vācijai izrādīja arī Argentīna ģenerāļa Perona valdīšanasgados. Jau ilgi pirms tam, kad šis fašists, noorganizējis virsnieku puču, 1944. gada martā sagraba valstīvaru, viņš bija Ēberharda fon Jagvica uzticības persona. 1920. gadā kapteinis fon Jagvics, kas līdz tambija ķeizariskās armijas virspavēlniecības rūpniecības daļas priekšnieks, reihsvēra izlūkdienestauzdevumā apmetās Buenosairesa, kur uzdevās par cienījamu veikalnieku un aiz šis izkārtnes izvērsa ļotirosīgu dar- bibu. Drīz vien fon Jagvics nodibināja ciešus sakarus ar virsnieku kamarilju, un jaunaisArgentīnas ģenerālštābā virsnieks Perons neilgi pēc tam jau figurēja reihsvēra aģentu sarakstos.

Kad Vācijā pie varas nāca fašisti, fon Jagvicu izsauca uz Berlīni. Viņam piedāvāja atbildīgu amatu

nacistu partijas Ārzemju organizācijā, kurai bija pakļautas 550 vietējās diversiju grupas un rezidentūras45 valstīs. Kad Perons ieradas Berlīnē kā Argentīnas militārais atašejs, fon Jagvicam, kas tolaik jau bijakļuvis par impērijas saimniecības ministrijas valsts sekretāru, tas nebūt nesagādaja pārsteigumu. Peronssavlaicīgi iepazīstināja viņu ar apvērsuma plāniem Argentīnā, viņi kopā apsprieda sazvērestības detaļas,un, kad Perons devās atpakaļ uz dzimteni, viņš saņēma pieklājīgu summu viltotu angļu mārciņu, ar kouzpirkt vajadzīgos cilvēkus un iegādāties ieročus. Nacistu grupas Argentīna saņēma norādījumu visiemlīdzekļiem atbalstīt Peronu puča sagatavošanas gaitā.

Cerības, kādas SD vadība lika uz apvērsumu Argentīnā, piepildījās, tiklīdz Perons nāca pie varas:na'cis- tiem radās iespēja izvest salaupītos miljonus arī uz Dienvidameriku. 1945. gada martā Peronsformāli pieteica hitleriskajai Vācijai karu. Kara darbību šāds solis, protams, neietekmēja. Bet nacistubagātības atra- das vēl lielākā drošība valstī, kas bija pievienojusies antihitleriskajai koalīcijai. Kāzināms, tūliņ pēc Vācijas kapitulācijas Perons atvēra Argentīnas robežas redzamiem Hitlera partijasdarbiniekiem, «brīnumieroču» konstruktoriem, esesiešu rīkļurāvējiem un sagādaja viņiem drošupatvērumu un solīdu materiālo bāzi, lai gatavotos revanšam.

SPIEGI, KURUS PIEKRAPA UN KURI P1EKRAPA Jo tuvāk nāca nenovēršamā hitleriskās Vācijas sakāve, jo vairāk kopēju puļu vērmahta un SS vadītāji

veltīja graujošas darbības organizēšanai. Valters Šellenbergs vārda tiešā nozīmē mobilizēja sabiedrībaspadibenes no daudzām zemēm. Tūkstošiem spiegu un diversantu saņēma speciāluzdevumus. Viņi zināja,ka iekrišanas gadījumā antihitleriskās koalīcijas valstu aizmugurē vai neitrālajās valstīs viņus sagaidacietums, lode vai elektriskais krēsls. Un tomēr drošības dienestam netrūka gribētāju riskēt ar savudzīvību, jo tos pievilka bagatigi piesolīta atlīdzība: valūta, salaupītais zelts, platīns un dārgakmeņi.Protams, valūta, ko maksāja spiegiem, bija viltota. Te lieku reizi atkartojas tas pats, kas raksturīgs visunoziedznieku un avantūristu sindikātu praktiskajai darbībai: sindikāts krāpj savus līdzdalībniekus, betpēdējie savukārt cik iespējams krāpj sindikātu.

1943. gada angļu policija arestēja nacistu spiegu, kas no lidlaivas bija izsēdies Skotijas piekrastē.Cik liels gan bija aģenta pārsteigums, kad nopratināšanā viņam paskaidroja, ka nauda, ar ko iidz augšaipiebāzts viņa čemodāns, ir viltota.1 šis fakts, protams, neiespaidoja spriedumu: spiegu sodīja ar nāvi.

Līdzīga aina atklājās, kad Irānā arestēja SD haupt-' Skat. «Reader's Digest». PleasantvMe, Nr. 7/1952, p. 26.šturmfīreru Kurmisu. Pie viņa atrada 100000 viltotu sterliņu mārciņu. Kurmiss sākumā centās

pārgriezt sev vēnas, bet pēc tam izlēca pa slimnīcas logu.Neitrālaja Zviedrijā SD aģenti jutās lielākā drošībā. Te viņi pa lielakajai daļai slēpās aiz

diplomātiskām pasēm un baudīja attiecīgas tiesības. Viņu šefs — Vācijas vēstnieks Hanss Tomsens bijak|uvis populārs jau Iklz 1941. gadam, darbodamies par nacistu spiegu Amerikas Savienotajās Valstīs.Kad 1943. gada Tomsens ieradās Stokholma, Vācijas vestniecība pārvērtās par nacistu spiegu štābuEiropas ziemeļos. Desmitiem apšaubāmu personu, kuras vēstnieks piespieda strādāt vācu izlūkdienestalabā, tika bagātigi atalgotas ar viltoto naudu, ko fabricēja SD «darbnīcās».

Tomēr zviedru policija aizturēja nozieguma vietā Vācijas vēstniecības ierēdni SD hauptšārfireruPiohu, kad tas par spiegošanas informāciju atlīdzināja ar viltoto naudu. Tāds pats liktenis piemeklēja arīHimlera policijas inspektoru Engelu, kas Vācijas konsulātā Gē- teborgā bija tirdzniecības atašeja palīgs.Taču pēc Tomsena iejaukšanās konfliktu ātri likvidēja un neveiksmīgos aģentus nomainīja.

Zviedru oficiālo aprindu pasīvā izturēšanās pret nacistu aģentu intrigām nebija nejauša. Pēc karakļuva zināms, ka Hitlera militārais atašejs Stokholmā ģenerālleitnants fon Ūtmanis Vācijas izlūkdienestauzdevumā uzturēja diezgan labus kontaktus ar Zviedrijas ģenerālštāba izlūkdienesta priekšnieku pulkvediĀdler- kroicu, zviedru ģenerāli Kelgrensu un pat ar Zviedrijas bruņoto spēku virspavēlnieku ģenerāliTernelu.[25]

Bijušais ķeizariska ģenerālštāba virsnieks Francis fon Pāpens, kas bija Vācijas vēstnieks Ankarā, ariaktīvi piedalījās viltotās valūtas realizēšanā. Vēl pirmā pasaules kara laikā, būdams Vācijas militāraisatašejs Vašingtonā, kapteinis fon Pāpens tika pieķerts vācu spiega Horsta fon der Golca (BridžmenaTeilora) finansēšanā ar viltotiem čekiem. Baronu fon der Golcu tiesāja angļu kara tribunāls, bet fonPāpens turpināja

Nacistu baņķieris Jalmars Sahts — Hitlera reiba «finansu fcenijs». ['»>■ touzņēmumā viņš novērtēviltotu sterliņu mārciņu, kas izgatavota Krigera «uzņēmumā»

Saksenbauzenas koncentrācijas nometnes I8./I9. bloks. Saja baraka drošības dienests (SD) izmantojaieslodzitos naudas un dokumentu viltošanai

Labersas pils — SS šturmbanfirera Friča Svenda rezidence. N'o šejienes esesieši pārsūtīja uz

Berlīni Itālijā un Balkānos salaupīto zeltu, dargakmeņus un valūtuVācu galvenie kara noziedznieki — Hitlera diplomāts Francis fon Pāpens (no kreisas) un Jalmars

Sālīts Nirubergas prāvā. Pec rietumvalstu pārstāvju neatlaidīgas prasības abi lika at taisnoti

augšupceļu pa karjeras kāpnēm. Trīsdesmitajos gados, kļuvis par valsts kancleru, viņš noslēdzaVācijai liktenīgo vienošanos ar Hitleru un, kad pēdējais nāca pie varas, kalpoja viņam par pirmovicekancleru, bet vēlāk kļuva par vēstnieku Vīnē un palīdzēja nacistiem iespiesties Austrijā. 1939. gadāfon Papens pārstāvēja Vāciju Ankārā. Viņa vēstniecība bija tipiska «eldorādo» visu nokrāsuavantūristiem, kuri kalpoja vācu izlūkdienestam. Pēc Papena lūguma Himlers aizsūtīja viņam palīgāgraujošās darbības speciālistu SD ober- šturmbanfīreru Ludvigu Moizišu, kuram samērā īsā laikā izdevāsveikt sensacionālu pasākumu: par pasakaini augstu summu galīgi lika sakompromitēts Anglijas vēstnieksAnkārā sers Hjūdžs Načbuls-Hjūgsons.

Vēstniekam bija paradums strādāt savā kabinetā, kas atradās līdzās guļamistabai. Turpat stāvējaspeciāls vēstniecības seifs, kura vienīgā atslēga pastāvīgi kara- jas zelta ķēditē, kas bija piestiprināta pievēstnieka biksēm. Tomēr vēstnieka kabata nebija pietiekami droša vieta atslēgas glabāšanai. Spiegs UjassBazna, kas SD dienestam kalpoja ar segvārdu «Cicerons», bet pēc amata bija sera Načbula-Hjūgsonakambarsulainis, ne vienreiz vien izvilka atslēgu, kad vēstnieks gulēja, atvēra seifu un nofotografēja visusdokumentus ar atzīmi «Pilnīgi slepeni». «Cicerons» piekopa savu «delikāto» darbību no 1943. gadaoktobra līdz 1944. gada aprīlim, un tādējādi Hitlera izlūkdienests guva iespēju iepazīties arantihitleriskas koalīcijas valstu Kasablan- kas, Kairas un Teherānas konferenču protokoliem. Bez tam«Cicerons» nofotografēja ari daudzus citus slepenus dokumentus, kuros bija izklāstīti stratēģiski untaktiski plāni, kā ari termiņi, kad Rietumu sabiedroto bruņotajiem spēkiem vajadzēja izceltiesZiemeļfrancijā.

Šellenbergs, fon Pāpens un Moizišs izrādīja neparastu devību. Sera Načbula-Hjūgsonakambarsulainim izmaksāja 300 000 sterliņu mārciņu. Tomēr vēsturē vislabāk apmaksātais spiegs tikapiekrāpts. Kad viņš, aizbēdzis uz Dienvidameriku, nolēma izmantot savas bīstamās pagātnes augļus,policija bez pūlēm pierādīja, ka viņa īpašums sastāv no viltotām banknotēm.

Mazliet citādāk gadījās īru tautas nodevējam spiegam Džonam Frensisam O'Reilijam. Drošibasdienests nometa viņu ar izpletni Īrija un uzdeva savakt ziņas par Anglija izvietoto angļu un amerikāņukaraspēku, kas gatavojas iebrukumam Normandija. Tikko O'Reilijs bija ieracis zemē ūdensnecaurlaidīgokonteineru ar viltotajām banknotēm, viņu arestēja policija.

1944. gada jūlijā O'Reilijs izbēga no Dublinas cietuma, izraka savu paslēpto mantu un ar paziņupalīdzību noguldīja viltoto naudu dažādās bankās. Kad viņu drīz no jauna arestēja un ievietoja atpakaļcietuma kamera, viņš varēja tur izciest savu sodu bez sevišķām rūpēm. Pēc kara O'Reilijs par 7000sterliņu mārciņām Dublinā nopirka viesnīcu «Esplanade». Taču viņš maldījās, domādams, ka mierīgivarēs pavadīt vecumdienas par naudu, kas bija iegūta noziedzīgā ccļā.

1948. gada pie viņa ieradās divi nepazīstami cilvēki un pieprasīja līdz pēdējam centam atdot naudu,ko viņš bija saņēmis no SD spiegošanas mērķiem. Viņi leica, ka nauda vajadzīga, lai organizētu vajatonacistu bēgšanu. Kad O'Reilijs kategoriski atteicās atdot prasīto summu, viņam nemitīgi saka pienāktdraudu vēstules. Viņš nolēma, ka visdrošāk ir aizbēgt uz ASV. Līdz šim nav zināms, vai viņam izdeviessajaukt pēdas un tikt vaļā no vajātājiem.

O'Reilija liktenis rada, kas sagaidīja ierindas aģentus, kuri kalpoja SD. Uz liela mēroga blēžiem tasneattiecās. Himlera rezidents Hanss Tomsens pēc kara kļuva par angļu un rietumvācu kluba prezidentu unamerikāņu un rietumvācu biedrības prezidija locekli. Hamburga viņš iegādājās greznu savrupmāju, bet,cik liels bijis viņa bankas konts, kas pārskaitīts no Zviedrijas, joprojām ir noslēpums.

Francis fon Pāpens Nimbergā sēdēja uz apsūdzēto sola, bet iespaidīgi aizbildņi no Anglijas un ASVpalīdzēja viņam izkļūt brīvība". Pēc kara viņš aizdomīgi ātri atjaunoja savus īpašumus Bādenā. Navšaubu, ka ari šoreiz neiztika bez viltotās naudas darījumiem, kuros fon Pāpens ņēma jo aktīvu dalību.

PĒDĒJAIS CĒLIENS «ALPU CIETOKSNIS»

1945. gada sākumā antihitleriskās koalīcijas bruņotie spēki pārgāja Vācijas robežu. Tomēr Hitlersun viņa fanātiķu kliķe nepavisam nedomāja kapitulēt un pasargāt vācu tautu no jauniem upuriem. Tiešipretēji. Viņi darīja visu, lai pārvērstu «trešā reiha» bojā eju par vācu tautas katastrofu. 1945. gada 20.martā Vācijas radio pārraidīja Hitlera pavēli:

«Ciņa par mūsu tautas eksistenci spiež izmantot visus līdzekļus, kas var vājināt pretinieka kaujasspējas un traucēt tā tālāku virzīšanos uz priekšu… Tāpēc es pavēlu:

1. Impērijas teritorijā iznīcināt visus militāras nozīmes transporta un sakaru līdzekļus, rūpniecībasobjektus un apgādes centrus, kā ari reālās vērtības, ko ienaidnieks kaut kādi var izmantot karaturpināšanai vai nu tūliņ, vai pēc neilga laika.

2. Par visu militāro objektu iznīcināšanu, ieskaitot transporta un sakaru līdzekļus, atbildīgas irmilitāras varas iestādes; par rūpniecības objektu, apgādes centru un citu vērtību iznīcināšanu — gauleiteriun impērijas aizsardzības komisāri. Karaspēka vienībām jāsniedz gauleiteriem un impērijas aizsardzībaskomisāriem nepieciešamā palīdzība šī uzdevuma izpildīšanā.

3. Sī pavēle, nekavējoties jāpaziņo visiem karaspēka vienību komandieriem; jebkādi pretējarakstura norādījumi ir spēkā neesoši.» 1

Sai bezprātīgajai fašistu diktatora pavēlei vajadzēja pārvērst Vāciju par izdedzinātas zemes joslu,kur cilvēkiem uz ilgu laiku būtu atņemti jebkādi eksistences līdzekļi. Hitlera kliķe bija nolēmusi karapēdējās dienās fiziski iznīcināt lielu vācu nācijas daļu. Turpretī tai pašai Vācijas militāras sakāvesgadījumā bija īpaši plāni. Grūti pieejamais Austrijas un Bavārijas Alpu Zalckamergūtas rajons tikapārvērsts par tā dēvēto «Alpu cietoksni». Aizmugurē atradās neitrālā Šveice. Izmantojot šo apstākli,hitleriešu virsotnes fanātiķi gribēja te izveidot aizsardzības joslu, nobloķēt nedaudzās kalnu pārejās unnoturēties līdz tam laikam, kad — kā viņi cerēja — padomju un rietumvalstu bruņotie spēki pēcsastapšanas sāks karot savā starpā. Tad nacisti gatavojās atstāt savu slēptuvi, noslēgt ar rietumvalstīmseparātu pamieru un kopa ar tām turpināt karu pret Padomju Savienību. Šādiem plāniem bija savspamats: Himlers un Šellenbergs jau 1943. gada bija no: dibinājuši attiecīgus kontaktus ar ASV unAnglijas izlūkdienestiem, bet pēdējos kara mēnešos centās tos iespējami paplašināt.

Par nozīmi, kāda tika piešķirta «Alpu cietoksnim», sevišķi liecinaja tas, ka pavēlniecību tajāuzņēmās Valsts galvenās drošības pārvaldes priekšnieks SS obegrupenfirers Ernsts Kaltenbrunners. Jau1945. gada pirmajos mēnešos viņš evakuēja uz šejieni lielu daļu ivas pārvaldes un pavēlēja pārceltiesuz dienvidiem drošības policijas un SD vadošajiem darbiniekiem. Hitlera mīlulim SDoberšturmbanfireram Oto Skorcēni tika uzdots izveidot speciālu SS apsardzības korpusu «Alpenland».Taču savu fīreru nacisti tā arī nesagaidīja. 30. aprīlī pienaca radiogramma, kas pavēstīja, ka Hitlersizdarījis pašnāvību.

«Alpu cietoksni», ko nacistu virsotne uzskatīja par savu pēdējo patvērumu, vajadzēja aizstāvētvērmahta daļām, kas atkāpās no Ungārijas, Balkāniem, Italijas un no rietumiem. Bez tam uz turienipārsvieda izpletņu lēcēju divīziju un ap 2000 kareivju no esesiešu izlases karaspēka, kas bija zvērējušiaizstāvēties «līdz pēdējam vīram».

Līdz zobiem apbruņoto militāro vienību paspārnē pulcējās nacistu virsotne ar ģimenēm, mīļākajāmun mājas iedzīvi. Seit ieradās SD oberšturmbanfīrers Ādolfs Eihmanis ar savu ebreju iznīcināšanaskomandu, SD šturrnbanfīrers doktors Vilhelms Hetls, ģenerālis Fā- biunke, nacistu gauleiteri SSobergrupenfireri Augusts Eigrūbers un Konrāds Henleins, Valsts galvenās drošības pārvaldes sevišķaispilnvarotais viltotās naudas realizēšanas jautājumos SS šturrnbanfīrers Fricis Svends. Pēdējo uzskatīja

par visiespējamāko kandidātu finansu un apgades ministra postenim valdībā, ko Kal- tenbrunnersgatavojās sastādīt «Alpu cietoksnī».

Kopā ar brūnajiem un melnajiem izredzētajiem «Alpu cietoksnī» saplūda arī viņu sakrātās bagātības.1945. gada februāra beigās uz šejieni no Saksenhauzenas koncentrācijas nometnes 18./19. bloka atvedaarī viltoto banknošu krājumus, iespiedmašīnas, klišejas un speciālo papīru. Pēc kara klīda ne mazumsbaumu un leģendu par Alpos paslēptajām bagātibam. Un tiešām, apvidus, kur izvietojās Kaltenbrunneraštābs, ar asajam kalnu smailēm un aizās paslēptajiem dzi|ajiem ezeriem un biezajiem mežiem radījaideālus apstākļus, lai iekārtotu slēptuves.

Auszē rajons — pēdējais vācu nacistu rezervāts 1945. gadā — atrodas starp Toteskalniem un ,Dah-šteina kalnu masīvu. Sī rajona centrā, kur var ri6ki 111 tikai pa trijām šaurām kalnu pārejām, atrodasTopii- cas ezers. Kā tagad konstatēts, kopš 1944. gada rudens, uz šejieni — nelielu Austrijas teritorijasda|u, kuras platība aizņem dažus kvadrātkilometrus un kura robežojas ar Bavāriju, — tika vestasbagātības, ko bija salaupījusi nacistu virsotne, vērtības, kuras tā nebija paspējusi izvest uz ārzemēm, unvisslepenākie arhīvi. Kad līdz hitleriskās Vācijas kapitulācijai bija atlikušas vairs tikai dažas dienas,visas minētās bagātības rūpīgi tika noslēptas kalnos vai nogremdētas dzi|ajos kalnu ezeros. So operāciju,protams, realizēja pēc vienota plāna. Seit pat kādā pamestā kalnraktuvju ejā SD oberšturmbanfīrers OtoSkorcēni ar sava aizsardzības korpusa palīdzību ierīkoja milzīgu ieroču un munīcijas noliktavu, ko vēlākvajadzēja izmantot SS, SD un

«Vērvolfa» [26] bandām, kuras gatavojās turpināt pagrīdes cīņu. Lai nepiederošas personasnevarētu piekļūt noliktavai, tās ieeju uzspridzināja. Bez tam tika izplatītas dažādas leģendas, kurāmvajadzēja aizkavēt paslēpto bagātību meklējumus vai vismaz novirzīt tos uz nepareiza ceļa. Šīs leģendasvēl šodien saista preses uzmanību Vācijas Federatīvajā Republikā un citas rietumvalstīs.

ACULIECINIEKI STĀSTA Dņepropetrovskas celtniecības pārvaldē strādā Ivans Volkovs. Viņš ir bijis liecinieks slepenajiem

pasākumiem, ko nacisti veica trešā reiha sabrukuma priekšvakara. Volkovs stāsta:«Man patlaban ir 39 gadi. Pats esmu Brjanskas apgabala Kļincu pilsētas iedzīvotājs. 1942. gada

martā par piederību pie jaunatnes pagrīdes organizācijas vācieši mani apcietināja un nosūtīja uz Vāciju.1943. gadā pēc vairākkārtējās bēgšanas no dažādām koncentrācijas nometnēm mani ar numuru 59793nosūtīja uz Saksenhauzenas nāves nometni. Tur es nokļuvu tā sauktajā «bumbu meklētāju» komandā(«Bombensucherkom- inando»), kas sastāvēja no fiziski spēcīgiem ieslodzītajiem. Mēs bijām īstanāvinieku komanda, jo meklējām nesprāgušās bumbas, kas bija nomestas uz Berlīni un citām reihalielpilsētām.

No 1944. gada maija mēs sākām pārvadāt ar auto- mašīnām metala kastes, kas svēra no 30 līdz 100kilogramiem. Vēlāk no citu ieslodzīto stāstījumiem uzzinājām, ka kastēs atrodas viltota nauda, kā arī zeltsun dārglietas, ko hitlerieši salaupījuši un saveduši no trim nometnēm — Būhenvaldes, Osvencimas unSaksenhauzenas … Vēlāk mēs izvedam arhīvus no Potsdamas cietuma un Dortmundaš kriminālpārvaldes,kā arī no reihstaga ēkas Berlīnē.

Kara beigās mašīnas stingrā apsardzībā devās galvenokārt uz dienvidiem — uz Alpiem. Kadabrauciena laika, atrazdamies naktī nepazīstamā apdzīvotā vietā, es ievēroju bultveida ceļa rādītāju aruzrakstu «Top- litzsee». Kad mašīnas piebrauca pie ezera, mums lika sakraut kastes laivās. Kad laivasatbrauca atpakaļ, ta- jas bija tikai kareivji — ieslodzītie bija nozuduši. Viņi nozuda arī nākamajosbraucienos. Vācu antifašists Rihards, kuru es pazinu kopš nometnes laikiem, brīdināja mani, ka riuis visusgatavojas iznīcināt. Rihards palīdzēja man nokļūt ieslodzīto grupā, kuru nosūtīja uz slepeniem pazemesdarbiem. Tā man izdevās izglābties.. .»[27]

Vairākus tūkstošus kilometru no Volkova dzīvo anglis Patriks Loftuss. Viņš nokļuva hitleriešu gfislāvēl 1941. gadā Tobrukas kaujas laikā Ziemeļāfrikā. Kopā ar divdesmit citiem angļiem un frančiem viņambija jāstrādā Vācijas juras kara flotes izmēģinājumu stacijā Toplicas ezerā. Patriks Loftuss Londonasavīzē «Evening News» rakstīja:

«Ar savām acīm esmu redzējis, kā nacisti nogremdēja savas bagātības Toplicas ezerā. Mēs tur bijāmseptiņi angļi. Reiz ieraudzījām, ka pie ezera krasta piebrauc četras kravas mašīnas. Ar tām ieradāsapmēram divdesmit esesiešu, kas sāka mest ezerā kaut kādas metāla kastes. Mēs nezinājām, kas šajāskastēs varēja būt. Kareivji visu darīja klusēdami. Tikai viens no viņiem vēlāk izteicās, ka pēc Hitlerapersoniskas pavēles visi karagūstekņi, kas atrodas Toplicas ezera rajonā, jānošauj.» 2

Austrijas pilsonis Viktors Gaisvinklers 1945. gada pavasarī dienēja apsardzības komandā pieToplicas ezera. Arī viņš redzēja, kā nacisti nogremdēja 24 kastes.

Tūliņ pēc hitleriskās Vācijas kapitulacijas Zalckamer- gūtas rajonā ieradās divi ASV armijasizlūkdienesta (CIC) ierēdņi. 36 mēnešu laikā amerikāņu kapteinis Aleksanders un amerikāņu inženierisSīmons Vīzentāls nopratināja daudzus arestētos nacistus un izpētīja dokumentus un nopratināšanasprotokolus: viņi meklēja nacistu bagātību pēdas. Aleksanders, kurš pēdējā laikā dzīvo Francijā,konstatēja, ka kada naktī neilgi pirms kara beigām Altauszē ezerā nogremdētas 6 vai 7 kastes, kurās katraatradās 100 — 180 kilogramu tīra zelta.[28]Šis pasākums saucās «slepena operācija Nibelungi».

Simonām Vīzentalam izdevās uzzināt, ka 1945. gada martā un aprīli nacisti sastādīja speciālus aktuspar vērtību nodošanu un saņemšanu. Sava grāmatā «Es dzinu pēdas Eihmanim» viņš rakstīja:

ĢENERĀLINVENTARIZACIJA Katrs, kas vai nu bija redzējis, kā nacisti nogremdē vērtības Zalckamergūtas ezeros, vai arī bija

meklējis to atrašanās vietas, varēja sniegt vienīgi daļējas ziņas. Bet visi ir vienis prātis, ka tieši uz šorajonu esesieši izveda lielāko daļu salaupīto vērtību un dārgumu. Salīdzinot esošās ziņas, atklājas šādaaina.

SD oberšturmbanfīrers Oto Skorcēni 1945. gada 6. maijā atveda uz «Alpu cietoksni» 22 kastes unnogremdēja tās Toplicas ezera. Katrā kastē atradās zelta stieņi 48 kilogramu kopsvara. Par ši zeltaavotiem domas ir pretrunīgas. Daži uzskata, ka impērijas saimniecības ministrs Funks to nodevis Skorcēnino reihsbankas krājumiem; savukārt tiešie nogremdēšanas līdzdalībnieki, kas patlaban atrodas Peru,apgalvo, ka zeltu Skorcēni atvedis no Italijas un ka tā ir bijusi daļa no ta dēvētajām «Rommela armijasbagātībām», t. i., vērtslietām, ko Rommela korpuss salaupīja Tunisā un Džerba.1

Vācu 6. armijas komandieris ģenerālis Fābiunke, bēgdams no Balkāniem, atveda uz Auszē rajonu 20kastes ar zelta monētām un citu valūtu kopsummā par 5 miljoniem marku, kā ari 4,3 miljonus vācu marku,kas at- radās armijas kasē.2 Minētās zelta monētas bija daļa no tā dēvētajām «horvātu bagatibām».

SS štandartenflrers Jozefs Spacīls, kas sākumā strā- dāja operatīvā rajona «Ukraina» staba, betvēlāk Kal- tenbrunnera personiskajā štābā, Altauszē ieradās ar trim kravas mašīnām, kas bija pilnas arzeltu. Viņu pavadīja vlasoviešu bandītu grupa, kas maisos veda padomju teritorijā salaupītās vērtības.3

SD oberšturmbanfīrers Ādolfs Eihmanis 1945. gada maija pirmajas dienās slēpās kaut kur ziemeļosno Altauszē pie Rauhfanga kalna. Viņam līdzi bija 22 kastes ar konfiscētām vērtībām, apmēram par 8miljoniem dolāru.'1

Divi nezināmi esesieši — hauptšturmfīrers un unter- šturmflrers — 1945. gada maija naktīnogremdēja Altauszē ezerā jau minētas f> vai 7 kastes tīra zelta.

Esesiešu vienība kada no pamestajam sāls raktuvju' Skal. Raul liilberg. The Destruction of the European ,le\vs. London, 1961, p. 412—413; «Corrco».

Ļima, 3. XI. 1963; «Sonn- tag», Berlin, Nr. 40/1963, S. 5.2 Skat. Albrechl Gaisminkler. Spning in die Freiheit. Wien, 1947, S. 361; «Der Spiegel». Jlamburg,

Nr. 48/1963, S. 70.3 Skat. «Volksstimme». VVien, 15. X. 1960.4 Skal. Simon VCiesenlhal. Icli jagte Eichman'n, S. 71.šahtām Altauszē rajonā noslēpa septiņas kastes ar baznīcās un klosteros salaupītām zeltlietām, kurām

ir milzīga vērtība.1Cita esesiešu vienība atveda uz Auszē septiņas šāviņu kastes, kas bija piepilditas ar dārglietām. SS

obergrupenfirers un nacistu gauleiters Eigrūbers nogremdēja Toplicas ezerā 25X35 centimetrus lielumetāla kasti, kurā, kā apgalvo, starp citām lietām atrodas gumijas maisiņš ar briljantiem.[31]

SD šturmbanfireri Vilhelms Hetls un Bernhards Krīgers, SS šturmbanfirers Fricis Svends, ka ari SShauptšturmfīrers Kurts Hanšs, kuri 1945. gada aprīļa beigās atradās Rēdlcipfā, bija atveduši uz turieni 30miljonus viltotu sterliņu mārciņu, ievērojamu daudzumu devīžu un zelta, kas bija iegūti «Bernhardaoperācija», ka ari svarīgākos darba rīkus viltotu banknošu izgatavošanai un papīra receptes. Daudznaudas zīmju uu neizlietotā papīra sadedzināja, bet dažas kastes ar viltoto naudu naktī uz 1945. gada 29.aprīli iemeta Ensas upē un nogremdēja Toplicas ezerā.[32]

Martina Bormaņa kancelejas priekšnieks SS hauptšturmfīrers Helmuts fon Hummels izveda uz «Alpucietoksni» divas smagas kastes ar naudas kolekciju, ko viņš bija nozadzis Kremsminsteras klosteriAustrija.4

Aizbēgušais Bulgarijas profašistiskais premjerministrs Cankovs ari slēpās Auszē. Viņš bija atvedislīdzi slepeno valdības arhīvu un daļu no Bulgārijas Nacionālas bankas valūtas krājumiem.1

Protams, šis uzskaitījums ir tālu no pilnības. Lai gan tajā ir runa tikai par vislielākajiem slepenajiemvērtību sūtījumiem, tās tomēr ir tikai atliekas. Galvenās bagātības SD izveda uz ārzemēm. Pēcnepilnīgām ziņām, ko amerikāņu iestādes publicēja pēc kara, tikai Hitleram, Gēringam, Gebelsam, Lejam,Himle- ram un Ribentropam vien dažādās valstīs bija noguldījumi kopsummā par 14883 162 dolāriem,465000 sterliņu mārciņām un akcijas par 600 000 sterliņu mārciņām. Bez tam šie politiskie līķi ar vācuapdrošināšanas koncernu starpniecību apdrošināja savas dzīvības lielajās Amerikas, Zviedrijas,Holandes un sevišķi Šveices apdrošināšanas sabiedrībās kopsumma par 16509 500 dolāriem. Gebelss uzDoiča kunga vārda bija deponējis Buenosairesas bankās ne mazāk par 1850000 dolāriem. Himleraīpašums, kas svārstījās ap 2 miljoniem dolāru, bija izvietots skaidra nauda un vērtspapīros galvenokārtDienvidamerikas valstīs. Raksturīgi, ka nacistu bonzas savas bagātības labprāt noguldīja tieši tajāsvalstīs, uz kurieni parasti savus kapitālus izveda vācu finansu monopoli.'

MĪNĒTĀS BAGĀTĪBAS Austrijā, Zalckamergūtas apgabalā, ko nacisti pārvērta par «Alpu cietoksni», bija noslēptas arī citas

vērtības. Jau 1943. gada fašisti sāka vest uz pamestajam sāls raktuvju ejam pie Altauszē mākslas darbus,kas bija salaupīti Beļģijā, Holandē, Polijā, Francijā un Cehoslovakijā. Uz šejieni nogādāja arī daudzvērtīgu eksponātu no Vācijas un Austrijas muzejiem. To, kas te bija savākts dziļi pazemē, ar pilnāmtiesībām varēja nosaukt par visvērtīgāko un reizē arī visnožēlojamāko mākslās darbu kolekciju, kadajebkad redzēta: neatkārtojami cilvēces kultūras dārgumi bija nozagti, samesti kaudzē un nolemti iznīcībai.Altauszē sals raktuvēs un Laufenas šahtās Traunas ielejā atradās 6500 pasaulslavenas gleznas, 1500kastes ar rokrakstiem, miniatūras, viduslaiku paklāji, skulptūras, gravīras kokā, reliģiska un laicīgarakstura greznuma priekšmeti, simtiem dārgu, skaistu tepiķu.

Kārlis Zībers, ko SS vadība pēc iesaukšanas karadienesta nosūtīja uz Zalckamergūtu parrestaurētāju, pastāstīja: «Priekšmetu inventāra saraksts, kas pastāvīgi papildinājās, aptvēra 6000mašīnraksta lappuses, kuras bija uzrakstītas ar viena intervāla atstarpi. Raktuvju ejas atradās slavenaisGentas altāris, Mikelan- dželo oriģināldarbi, desmitiem Dīrera gravīru, Rotšildu Vīnes kolekcija, izcilasNeapoles kolekciju gleznas un Montekazino klostera dārglietas. Vienkopus bija sakrauti Vermera, Ticiānaun Brigelsa darbi, tiem (īdzās — izjaukts Verdenas zelta altāris. Bet mākslas darbu sūtījumiem nebijagala. Nepietika apkalpojoša personāla, tāpēc par šo dārgumu kvalificētu glabāšanu nevarēja būt ne runas.To, ko saņēma kopš 1944. gada beigām, — bet tās galvenokārt bija vērtības no Un- garijas — gandrīzvispār nereģistrēja. Laikam gan neviens nevar iedomāties, ko mēs, speciālisti, pārdzīvojām, kad 1945.gada pavasari saņēmām pavēli sagatavoties šo neatkārtojamo mākslas darbu pilnīgai iznīcināšanai. Es,burtiski, zaudēju mieru . . .»

Taču «Alpu cietokšņa» pavēlniecībai nebija vienota uzskata par šo mākslas vērtību turpmāko likteni.Kal- tenbrunners nepieciešamības gadījumā gribēja tās izmantot kā spiedienu sarunās ar antihitleriskāskoalīcijas valstīm vai kā apmaiņas līdzekli, lai caur Sveici saņemtu ieročus un pārtiku.

Tai paša laikā nacistu gauleiters un impērijas aizsardzības komisārs Zalckamcrgūtā Eigrūbers kopāar SS hauptšturmfīreru fon Hummelu centās izpildīt Hitlera pavēli un iznicināt pazemes muzeja vērtības.Pēc Ilummela norādījuma aprīļa pēdējās dienās raktuvju ejās ienesa astoņas lielas kastes ar uzrakstu:«Uzmanīgi! A<\arrnors! Nesviest!» Reti kads zināja, ka katrā kastē atradās 750 kilogramus smagaaviācijas bumba. Sinhroni iedarbināto bumbu sprādzienam vajadzēja viena mirklī pārvērst pelnos to, kogadsimtu gaitā bija radījušas cilvēka prasmīgās rokas un radošais ģēnijs.

Bet sprādziens nenotika. Netika iedarbināti arī speciāli sagatavotie liesmu metēji. Taču tas nebija nenacistu nopelns, ne kļūdā.

PĒDĒJĀ IEROČU KALVE Hitlerieši saveda «Alpu cietoksnī» ne tikai zeltu, dārglietas, mākslas darbus, ārzemju valūtu un

viltotu naudu. Toplicas ezera krastā atradas ari viņu pēdējā ieroču kalve. Uz šo grūti pieejamo apvidu, koar ap- kartējo pasauli saistīja viens vienīgs stingri kontrolēts ceļš, no Ķīles pārvietoja bombardēšanācietušo jūras kara flotes izmēģinājumu staciju. Blīva sardzes posteņu ķēde un vairākas dzeloņstiepļuaizžogojumu rindas droši sargāja teritoriju ap ezeru. Konfiscētajās viesnīcas, kur agrāk mēdza apmestiestūristi, izvietojās tehniskie speciālisti, zemnieku mājās un vasarnīcās, kuru saimniekiem lika pārcelties uzciturieni, iekārtoja laboratorijas un darbnīcas. Inženiera kapteiņleitnanta Mesermaņa vadība šeit strādājaĶiles inženieris Kel- lers, ķīmijas un fizikas institūta vadītājs doktors Dēter- manis, inženieri Pihlers,Gērenss, Maijers un citi. Fronte nepielūdzami tuvojās «Alpu cietoksnim». Hitlers jau bija izdarījispašnāvību, bet fanātiskie tehniskie speciālisti joprojām strādāja, meklēdami jaunus ieroču veidus, kas,pēc viņu domām, spētu novērst Vācijas sakāvi.

Alpu kalvē galvenokārt izstrādāja speciālus artilērijas šāviņus betonētu nocietinājumu graušanai,vadāmas un automātiskas darbības torpēdas, miniatūras zemūdenes, kas bija apgadātas ar torpēdām unraķetēm, un raķetes, ko varēja palaist no zemūdenēm.

Artilērijas šāviņu konstrukcija galvenajos vilcienos bija izstrādāta jau tolaik, kad hitleriskā Vācija,ko bija apreibinājušas pirmās uzvaras, gatavojās uzbrukt Gib- raltāras cietoksnim, kurš kontrolēja ieejuVidusjūrā. Saviņu kalibrs bija 170 milimetri, bet tiem bija iekārtotā speciāla vadoša jostiņa, kas devaiespēju izšaut tos ari ar 240 milimetru kalibra lielgabaliem. Šāviņu garums atkarībā no kalibra svārstījāsno 2,2 līdz 3,6 metriem, svars — no 180 līdz 1000 kilogramiem. Bult- veida stabilizators bija izgatavotsno plākšņu tērauda un nodrošināja šāviņa stabilitāti lidojuma trajektorijā. Speciālas kaujas galviņas ļāvapaaugstināt caursiles spējas, kas bija aprēķinātas kalnos iekārtoto betona patvertņu un kazemātu tipabunkuru sagraušanai. Vienlaikus tika pastiprināta šķembu iedarbība. Šāviņu konstrukcija pamatojās uzpētījumu rezultātiem, ko inženieris Gesncrs bija ieguvis Rehlinga metālrūpniecības uzņēmumosFelklingenā (Saras apgabalā). Neilgi pirms kara beigām jūras kara flotes virspavēlniecība centās pierīkotšāviņiem raķešu dzinēju. Raksturīgi, ka pat 1963. gadā ārzemju speciālisti bija pārsteigti par artilērijasšāviņu līmeni, kādu bija izdevies sasniegt Hitlera konstruktoriem.

Jūras kara flotes inženieri ar eksperimentālām torpēdām 110 Toplicas ezera dibena apšaudījaToteskalnu virsotnes. Viņi konstruēja automātisku torpēdu «T-5», ko nosauca par «Zaunkonig»(«Paceplīti»). Te tika radītas un izmēģinātas arī citas «putnu sērijas» torpēdas — «Lerche» («Cīrulis»),«Geier» («Lija»), «Fasan» («Fazāns»), «Pfau» («Pāvs»), kā ari «Steinfisch» («Forele»), «Goldfisch»(«Zelta zivtiņa») un «Steinwal» («Valzivs») tipa torpēdas.

Ezera tika izmēģinātas miniatūras zemūdenes, kam vajadzēja darboties piekrastes ūdeņos ang|u unamerikāņu apgādes līniju tuvumā. Tādas, piemēram, bija «Hai» («Haizivs») un «Delphin» («Delfīns»)tipa torpēdas, ko vadīja cilvēki un kas darbojās pa pāriem, un «Biber» («Bebrs»), «Molch»(«Salamandra») un «Hecht» («Līdaka») tipa zemūdenes, ko vadīja viens cilvēks. Šie zemūdens mikrokuģiun vadāmās torpēdas tika radītas Oto Skorcēni, itāliešu fašista firsta Borgēzes un viceadmirāļa Heijesuzraudzība. Skorcēni, kurš pec Hitlera pavēles pārraudzīja «brinumieroču» pilnveidošanas darbu,steidzināja zinātniekus: viņš dega nepacietība piedzīvot dienu, kad Ņujorku no zemūdenēm apšaudītu arraķetēm.

Esesiešu vadība gandrīz pilnīgi kontrolēja izmēģinājumu staciju Toplicas ezerā. Viens no šisvadības locekļiem bija SD šturrnbanfīrers Hetls. Vēlāk viņš rakstīja:

«Tolaik par Toplicas ezeru gandrīz neviens nezināja, ja neskaita no Ķīles pārvietotās jūraskara flotes izmēģinājumu stacijas darbiniekus, kuri sāka ilgstošus izmēģinājumus. Viņu galvenaisuzdevums bija radit raķetes, kuras varētu izšaut no zemūdenēm, kad tās ir iegrimušas. So darbu

maksimali forsēja. Es atceros, ka SD oberšturmbanfīrers Oto Skorcēni bija cieši pārliecināts, ka artādam raķetēm iespējams apšaudīt Ņujorku …

Mēs gribējām pierādīt, ka nedomājam padoties.»[36]Taču 1945. gada pavasarī raķetēm, ko izmēģināja «brinumieroču» kalvē Toplicas ezerā, vairs nebijapraktiskas nozīmes, lai iespaidotu kara iznākumu. Trūka reālu iespēju ražot šādas raķetes sērijveidā,

un bez tam raķešu konstruktoriem, kas bija noslēpušies Alpos, nebija izejas uz jūru. Tāpēc neatlaidību, arkādu turpinājās iesāktais darbs par spīti tam, ka līdz kapitulācijai bija atlikušas, burtiski, dažas dienas,nevar izskaidrot tikai ar nacistu grupas fanātismu. Jau toreiz viņu mērķis bija sagatavot bāzi pēckararevanšam. Tāpēc laikus vajadzēja noslēpt «slepeno ieroču» projektus, lai tie nenokļūtu antihitleriskāskoalīcijas valstu izlūkdienestu rokās.

īpašas rūpes nacisti veltīja raķešu ieroču projektiem un izejvielām atombumbu izgatavošanai.Tvertnes ar smago ūdeni un urāna oksīdu lika noslēptas netālu no Uaigerlohas pētniecības centraDienvidvācijā. 1945. gada aprīļa beigās ASV izlūkdienests arestēja vairākus vācu fiziķus un pēc ilgaspratināšanas uzzināja, ka daļa smagā ūdens atrodas vecu dzirnavu pagrabā netālu no Haigerlohas.Amerikāņi šo ūdeni nosūtīja uz ASV. Bez tam speciāli apgādātas amerikāņu meklēšanas komandas atklajaHaigerlohas tuvuma pusotras tonnas mazu urāna lodīšu, ftet ari šai gadījumā tās bija tikai nožēlojamaspaliekas, ko nacisti nebija paguvuši noslēpt savā «Alpu cietoksnī» vai izvest uz Spāniju un Argentīnu.

Pēdēja brīdī jūras kara flotes izmēģinājumu stacijas vadība saņēma no SS pavēli noslēpt netālu noToplicas ezera visu dokumentāciju, kas saistīta ar izstrādājamiem ieročiem. Te pagaidām vajadzējapaslēpt sava darba augļus arī citam iestādēm, kas nodarbojās ar ieroču konstruēšanu. Rezervāta pieToplicas ezera saka pienākt neskaitāmi stingri apsargāti kravas sūtījumi. Ar vienu no tiem atbraucaģenerālmajors profesors Erihs Sūmanis, kas vadīja vērmahta virspavēlniecības zinātnes daļu unnodarbojās ar atombumbas problēmām.[37] Jau iepriekš minētais Simons Vīzentāls šai sakarība rakstīja:

«Skaidrības labad jāpiebilst, ka pastāvēja īpaša grupa, kas no 1945. gada marta līdz maijamnogādāja Auszē rajonā un pēc tam uz Toplicas ezeru slepenos plānus, rasējumus, rezervuārus ar smagoūdeni — visu, kam bija sakars ar atompētniecību. Daļa šo mantu tika ievietotas ūdensnecaurlaidīgāskastēs un nogremdētas ezera dibenā. Speciāla grupa jūras kartēs atzīmēja nogremdēšanas vietas. Kadsaculiecinieks vēlāk man stāstīja, ka kastēm ar stiepli bijušas piestiprinātas koka kārtis, kas redzamas 5—7 metru dziļumā zem ūdens līmeņa. Bija pat paredzēts ierīkot īpašu aizsardzību, ja nogremdētās kastesmēģinātu izcelt nepiederošas personas; taču tam jau vairs nepietika laika.» [38]

Nogremdējot tika darīts viss iespējamais, lai pēckara maksimāli ātri un viegli varētu izcelt ezeradibenā noslēptās mantas. Taču hitlerieši atradās briesmīgā laika trūkumā. Pēdējā brīdī atsūtītas kravasbija jānogremdē kopā ar automašīnām. Ezera centrā tika nogremdēti speciāli degļi, konteineri ar pulveri,mērīšanas ierīces, vairākas eksperimentālas bumbas, vadāmie šāviņi «Fau-1» un raķete «Fau-2».

Geslas mežsargs Hanness Steķis, kas dzīvoja zemes šaurumā starp Toplicas ezeru un Grundlezeru,atceras Hitlera reiha pēdējās dienas šaja rajonā:

«Reiz mēs atklajam, ka pieejas Toplicas ezeram aizsprostotas ar dzeloņstieplēm. Piedraudot arnošaušanu, iedzīvotājiem bija aizliegts parādīties kalnos. Tomēr mēs atradām iespēju noverot, kas notiektur lejā, kur beidzas meža takas un sākas stāvas klintis… Mūsu medniekiem taču ir talskati, bet notuvākajām virsotnēm labi saskatāma ieplaka, kurā guļ ezers. Dažreiz mēs redzējām, ka virs spoguļgludasūdens virsmas pacēlās virpuļi milzīgu māju augstumā, bet pec tam atskanēja dārdi, no kuriem nodrebējakalnu nogāzes un mājas iedžinkstējās trauki… Stacijas darbinieki dzīvoja ciemā, un mēs viņus biežiredzējām. Virsnieki bija apmetušies Rota vasarnīcā Grundlezera krastā. Viņiem visiem bija jāglabānoslēpums, tāpēc viņi līdzinājās budistu mūkiem.

Reiz aprīļa beigās ap pulksten diviem naktī mani pamodināja nepazīstams kapteinis un pavēlēja tūlītiejūgt ratos vēršus un braukt uz Rota vasarnīcu. Virsnieks bija līdz neprātam pārbijies un pārskaities.Mans kaimiņš Francis Rastls saņēma tādu pašu pavēli. Kad mēs piebraucam pie vasarnīcas, ratos iekrāva

smagas kastes, un mums lika tās vest caur Geslu uz Toplicas ezeru, kur mūs jau gaidīja kareivji. Viņi tūlītsanesa kastes uz plostiem un aizbrauca ar tiem uz ezera vidu. Drīz kareivji atgriezās, bet jau bez kastēm.Spriežot pēc tā, cik daudz laika bija pagājis, viņi bija nometuši kravu netālu no krasta, kur dziļumssasniedz 60—80 metrus. Vēlāk es redzēju, ka pētniecības stacijas blokmājā un kazarmas ezera krasta bijanolīdzinātas līdz ar zemi. Stāsta, ka arī aparatūra nogremdēta ezerā. Redzams, ka šiem budistu mūkiem jaumina uz papēžiem, un drīz viņi pavisam pazuda no ciema.» 1

Geslas ciema iedzīvotājam Hermanim Steinegeram arī bija jāpārvadā noslēpumainas kravas. Pēckara viņš pastāstīja, ka nogādājis no Rota vasarnīcas uz Toplicas ezeru 40 vienāda lieluma kastes. Tosaturs nav zināms.

Ka pēdējās pie Toplicas ezera tika atvestas 22 kastes, kas bija atsūtītas pec SD šturmbanfīreraBernharda Krīgera pavēles un bija apzīmētas ar burtu«B» un cipariem no I līdz 22. Tajās atradāsSaksenhauzenas koncentrācijas nometnes 18./19. bloka ieslodzīto saraksti, kā ari matrices un citi viltotobanknošu izgatavošanas piederumi, bet, pēc dažām ziņām, — arī kodēto rēķinu šifri Šveices bankās, kurnacisti bija noguldījuši peļņu, kas bija iegūta, realizējot «Bernharda operācijā» izgatavoto viltoto ārzemjuvalūtu. Tādējādi viens pats Toplicas ezers paslēpa sevī ap 100 kastu, no kurām daļa bija izgatavotas nometāla un hermētiski noslēgtas.

Par vērtībām, kas nozuda citos «Alpu cietokšņa» rajona ezeros un šahtās (rajons aptvēra atsevišķas Austrijas, Cehoslovakijas, Bavārijas un

Ziemeļilālijas teritorijas), līdz šim zināms ļoti maz.

PARTIZĀNI IEJAUCAS Lai gan «Alpu cietoksnis» bija pamatīgi nostiprināts apvidus, kurā mudžēt mudžēja visu ieroču šķiru

pārstāvji un esesieši, tomēr pēdējās kara dienas nacisti nejutās drošībā pat šeit. Kareivji uzdrīkstējāsparādīties uz ceļiem vienīgi grupās, bet transportkolonas pārvietojās līdz zobiem apbruņotu konvojupavadībā: «Alpu cietoksnī» darbojas partizāni. Viņi pastāvīgi novēroja komandas, kuras parvadajavērtības. Lai maldinātu partizānus, esesieši sāka izmantot savu kravu nogadāšanai sanitārās automašīnas.Kaltenbrunners bija spiests ķerties pie ārkārtējiem pasākumiem. Viņš izsutija uz visām pusēm daudzas jodaudzas esesiešu grupas, lai tās izsekotu un likvidētu austriešu Pretošanās kustības dalībniekus.

Austriešu Pretošanās kustības dalībnieki, kā arī padomju cilvēki, kas bija izbēguši no koncentrācijasnometnēm, un partizānu pusē pārgājušie vācu kareivji saliedējās ap Austrijas Komunistiskas partijasgrupām, kas nelegāli darbojas Auszē, Obertraunas, Išlas, Gmun- denas, Ēbenzē, Goizernas,Santvolfgangas, Miternzē un Halštates rajonos. 1944. gada beigās bruņoto partizānu skaits sniedzās paripieciem simtiem, un viņus vadija Spānijas pilsoņu kara dalībnieks, Austrijas Komunistiskas partijasbiedrs kopš 1934. gada Zeps Pli- seiss. Ar savu tautiešu palīdzību viņš 1944. gada augustā izbēga noDahavas koncentrācijas nometnes. Viņa meklēšanai esesieši raidīja veselu pulku ar dzinēj- suņiem, tačuPlīseisam izdevās noslēpties kalnos. Nepaspējis atpūsties pēc koncentrācijas nometnē pārdzīvotajāmciešanām, viņš saka izveidot un nostiprināt austriešu Pretošanās kustību Auszē rajonā. Viņa cīņas biedribija komunists Hanss Mozers, kas uzturēja sakarus arī ar padomju kara gūstekņu un spaidu darbos

ar varu aizdzīto padomju cilvēku komunistiskajām grupām, Valentīns Tarra, kas izpildīja militārāpadomnieka pienākumus, galdnieks Kārlis Feldhaminers, kas partizānu rīcībā nodeva savu māju.Goizernā partizānu grupu vadīja Luijs Straubingers. Viens no visaktīvākajiem partizānu grupasdalībniekiem Auszē rajonā bija Viktors Gaisvinklers. Viņš veica sevišķi bīstamus uzdevumus. Partizānugrupas, ko komandēja Gustls Frošs, Ervīns Heirnerls un Hanss Grafls, gandrīz SD un gestapo acu priekšaveica virkni drosmīgu pasākumu un saņēma gūsta vairāk nekā piecsimt kareivju un esesiešu virsnieku.Lokomotīves mašīnists Frīdis Heiss ar savu partizānu grupu, kas sastāvēja no dzelzceļniekiem, nodibinājakontroli par dzelzceļu satiksmi Alpos. Partizānu štābā nekavējoties nonāca ziņas par visiem militārajiemtransportiem un aizdomīgajiem preču vilcieniem.

Neilgi pirms kara beigām, naktī no 8. uz 9. aprīli, angļu izlūkdienests nosūtīja uz Auszē rajonupartizāna Viktora Gaisvinklera brāli Albrehtu Gaisvinkleru un trīs citus austriešus, kas bija speciāliapmācīti diversijām. Grupu vajadzēja nomest ar izpletņiem kalnu plato starp Dahšteinu un Toteskalniemnetālu no Auszē kūrorta. Taču angļu pilots nomaldījās no kursa, un četri austriešu Pretošanās kustībascīnītāji nolaidās četrdesmit kilometrus no norādītās vietas — gandrīz pie Ebenzē koncentrācijasnometnes.

Gestapovieši drīz vien atklāja desanta izsēdināšanu. Ebenzē policijas iecirkņa leitnants Hāderleinspadotības kārtībā ziņoja uz Gmundenu:

«Četri nepazīstami puiši — spriežot pēc dialekta, trīs ir no Vīnes un viens no Stīrijas — 1945. gada9. aprīli pīkst. 4.30 tika izmesti ar izpletņiem no ienaidnieka lidmašīnas netālu no Rīderhites. Trīs noviņiem tērpti civilistu drēbēs un viens vācu lidotāju formā. Viņiem ir sprāgstvielas, ieroči, munīcija unciti uzkabes piederumi. Pārnakšņojuši Rīderliitē, viņi 10. aprīlī ap pīkst. 13.00 nozuda Langvīzasvirziena. Sākta meklēšana. Par izsēdināšanu rakstiski ziņots Gmundenas drošības policijai, gestapo unžandarmērijai, kā arī informētas visas

drošības policijas iecirkņu nodaļas un žandarmu posteņi.» -Gaisvinklera grupas meklēšanai drošības dienests papildus norīkoja savu Linčas nodaļu. Bet četriem

vīrišķīgajiem austriešiem ar vietējo iedzīvotāju palīdzību izdevās izbēgt no vajatājiem, nokļūt Auszērajonā un nodibināt sakarus ar partizāniem, kas tur jau darbojās.

Albrehts Gaisvinklers bija pazīstams kā pieredzējis antifašists. Jau 1936. gadā gestapo viņu arestēja,jo viņš vadīja apvienoto sociālistu UN komunistu pagrīdes organizāciju. Bet pat ar spīdzināšanunacistiem neizdevās piespiest viņu runāt. 1943. gadā viņu ar varu mobilizēja un nosūtīja uz Francijādislocētu aviācijas daļu. Pēc neilga laika viņš dezertēja un aizbrauca uz Angliju. Te Albrehts tika speciālisagatavots, lai piedalītos savas dzimtenes atbrīvošanā. Viņa zināšanas partizāniem lieti noderēja. Visaidrīz fašisti uz savas ādas izjuta Albrehta. Gaisvinklera līdzdalību Plīseisa vienības darbībā.

1944. gada oktobrī gestapo izdevās arestēt Kārli Feldhammeru. Kad viņu veda uz Auszē policijasiecirkni, viņš izdevīgā brīdī izlēca pa logu un aizbēga. Lai atrastu Feldhammeru, nacisti sarīkojamasveida kratīšanas, jo domāja, ka pie viņa glabajas partizānu izlūkošanas ziņas par vērtībutransportēšanu uz «Alpu cietoksni». Taču nokļūt uz pēdām drosmīgajam parti- zanam gestapoviešiemizdevās tikai 1945. gada janvāra beigās. Gestapoviešu ierēdnis nošāva viņu ar auto- mātu sievasklātbūtnē. Viņa tolaik bija mātes cerības. Tai pašā laikā Linčā «par valsts nodevību» ar navi tika sodītsaustriešu partizāns llanss Mozers, kas partizānu nodaļas štābam regulāri piegadāja ziņas par salaupītajāmmākslas vērtībām, kuras tika vestas uz sals raktuvju šahtām. Mozers saliedēja ap sevi nelielu drosmīgucilvēku grupu, kas izvirzīja sev uzdevumu izglābt šīs mākslas vērtības. Savas zemes patriots par- tizansMozers gāja bojā, itin nekā neizstāstījis ienaidniekam.

Partizānu pašaizliedzīgās cīņas rezultātā esesiešiem ne vienmēr izdevās veikt nodomātos postījumus.Kad

nacistu partijas vietējās organizācijas vadītājs Ruperts Kains gatavojās uzspridzināt raktuvju eju,kura bija savakts ļoti daudz mākslas darbu, partizānu grupa izdarīja drosmīgu uzbrukumu un sagūstīja unaizveda Kainu. Partizani noturēja viņu gūstā lidzs pašām kara beigām. Daudzās vietās viņi aizbēra arakmeņiem raktuvju ejas un tādējādi aizšķērsoja ce|u kareivjiem, kam ar ugunsmetējiem vajadzēja iekļūtejās un tur veikt viņiem uzdoto netiro darbu.

Arī ģenerālim Fābiunkem gadījās iepazīties ar partizāniem. 1945. gada 4. maijā viņš pavēlējasadedzināt salaupīto ārzemju valūtu, kas atradās viņa rīcibā. Ģenerāļa kasi eskortēja kareivju vienība,kuras apbruņojumā ietilpa vairaki ložmetēji un četrstobru zenītlielga- bals. Partizāni izdarīja pārgalvīguuzbrukumu un sagrāba kasi.

Divdesmit atbrīvošanās cīņas dalībnieki partizānu grupas komandiera Šteigera vadībā ieņēma Rerrivasarnīcu, kur slēpās gestapo un SD vaditaji, un saņēma viņus gūstā.

Partizāni, kas bruņojuma ziņā krietni atpalika no es- esiešiem un gestapoviešiem, sava taktikagalvenokārt izmantoja pēkšņuma momentu. Pat SS un SD izlases vienības, kas Oto Skorcēni vadība bijaizvietojušās Toplicas ezera rajona, baidījās no partizāniem. Vācijas ka- pitulācijas priekšvakarā austriešuPretošanās kustības dalībnieki atspieda nacistu vienības nomaļajā Ēderas ieleja un nosprostoja abaskalnu pārejas, kas to savienoja ar ārpasauli. Daļa bandītu melnajos formas tērpos bija spiesta padotiessabiedroto bruņotajiem spēkiem, kas drīz vien ieradās šeit, bet citi atrada navi, meklēdami ceļu pārikalniem.

Taču Kaltenbrunners vēl vienmēr loloja domu sašķelt antihitlerisko koalīciju. Saja nolūkā viņauzticības persona SD šturrnbanfīrers Hetls 1945. gada martā un aprīlī vairākkārt devas uz Sveici, laipaplašinātu pirms diviem gadiem nodibinātos sakarus ar amerikāņu izlūkdienestu. Taču sarunas pārliekuievilkās garuma.

1945. gada maija pirmajās dienās, kad Auszē rajonā jau bija dzirdama frontes kanonāde,Kaltenbrunnera stabs negaidīti saira. «Melna ordeņa» pārstāvji, kas nacistu režīmam vēl nesen bijazvērējuši «uzticību līdz galam», kas pieprasīja un pavēlēja pakārt «g|ēvu|us», kuri bija dezertējuši novērmahta, tagad skraidīja kā sadeguši, pūlēdamies glābt savu ādu. Viņi steidzīgi noslēpa melnās unpelēkās uniformas un, izmantodami bagātīgo viltoto dokumentu kolekciju, metās bēgt. Sl) šturrnbanfīrersBernhards Krīgers ar vieglo automašīnu un krietnu daudzumu vērtību nozuda Šveices robežas virzienā. SSšturrnbanfīrers Fricis Svends un viņa ģimenes locekļi nodrošinājās ar Itālijas pasēm, un Hetls viņus

nogādāja Šveicē. Arī Ernsts Kalten- brunners un viņa adjutants šturrnbanfīrers Arturs Šeid- lers,pārģērbušies civiltērpos, drudžaini meklēja drošu patvērumu. Viņi piedāvāja vietējam medniekam Moze-ram jebkuru maksu — naudu, ieskaitot sterliņu mārciņas un dolārus, un dārglietas, — ja tas viņusaizvedīs drošā vietā. Mozers, kas, tāpat kā vairākums austriešu mednieku, bija saistīts ar partizāniem,nekavējoties paziņoja par saņemto piedāvājumu Albrehtam Gaisvinkleram. Tika izstrādāts attiecīgs plāns,un Mozers «pieņēma» Kaltenbrunnera priekšlikumu.

Kadā maija naktī Mozers aizveda abus esesiešu fīrerus uz nomaļu Toteskalnu rajonu.Kaltenbrunners, kas tikai īsi pirms bēgšanas bija noslēpis sava štāba dārgumus, stiepa līdzi cieši piebāztumugursomu. Pēc dažu stundu gājiena viņi nonāca pie pamestas sarga mājiņās maza kalnu ezera krasta.Mozers atgriezās mājup. No šī brīža vienīgo taku, kas no sarga mājiņas veda uz Altauszē ezeru, dienu unnakti uzmanīja partizāni. Kaltenbrunners un viņa adjutants bija nokļuvuši slazdā. Pēc dažām dienām viņusarestēja amerikāņu kareivji un austriešu partizāni. Aizturēšanas brīdī šie kādreiz Varenie esesieši uzvedāska nožēlojami komedianti: radīja viltotus dokumentus, apgalvoja, ka viņi ir ārsti, atsaucās uz Ženēvaskonvenciju un Starptautiskā Sarkanā Krusta statūtiem. Bandītus identificēja un apcietināja.

Pēc esesiešu vadītāju apcietināšanas Kerri vasarnīcā, kas bija Kaltenbrunnera pēdējā rezidence,kādu laiku vēl dzīvoja viņu sievas. Vasarnīcu apsargāja partizānu vienība. Reiz kāds šīs vienībaspartizans atvilka uz Al- brehta Gaisvinklera štābu metāla kasti. Tajā bija vairāk neka tūkstoš zeltadivdesmitdolāru monētas, kas katra svēra vairāk nekā 30 gramus. Uz vasarnīcu nosūtīja speciālu grupu.Sakņu dārzā ta atrada līdzīgu kasti, kurā bija zelta monētas, banknotes un masīva zelta etvija. Kadsaskaitīja abu kastu saturu, izrādījās, ka ta- jas ir 10 000 zelta monētas 76 kilogramu kopsvarā un 15 000dolāru un 8000 Šveices franku banknotēs. Kaltenbrunners, acīm redzot, cerēja kādā izdevīgā brīdī pēckara to visu likt liotā. Taču vēsturei labpatikās iet citu ceļu. Bijušais Valsts galvenās drošības pārvaldesšefs nonāca uz apsūdzēto sola Nirnbergā un tika pa- karts.

NOSLĒPUMA PLĪVURS PACELTS MAKNELIJS ĶERAS PIE DARBA

Virzīdamies arvien dziļāk «Alpu cietokšņa» teritorijā, amerikāņi no vietējiem iedzīvotājiem saņēmane mazumu ziņojumu par noslēpumainajam akcijām Toplicas ezera rajonā. Amerikāņu virspavēlniecībasāka jo dzīvi interesēties par nacistu «zemūdens seifu». Dažas stundas pēc tam, kad vērmahta karavīri unesesieši iemeta ezerā pēdējās kastes, pie kalnu ciema iedzīvotāja Han- nesa Stekla durvīm pieklauvējaASV armijas speciālās apakšvienības komandieris. Vēlāk Steķis stāstīja: «Nepaiet ne pāris stundu, kadierodas «amiši», viņu priekšpulks. Un luk, viņu kapteinis, kas runā vāciski, jau laipni aicina mani iznāktno mājas un ltidz parādīt viņam vietu, kur notika visa šī jezga ar kastēm. Viņam jau tūlīt pie rokasūdenslīdēji un piepūšamās laivas, un plosti. Bet puiši zem ūdens nepalika ilgi: tur apakšā, — viņi stāstīja,— taisni ka džungļos, viens vienīgs juceklis — koku stumbri guļ krustām šķērsām, tālāk nolaistiesbīstami, tāpēc ka tie peld pusdziļumā un ezers ir it kā ar dubultu dibenu. Te nu virsnieks liek visupārtraukt: sak, atgriezīsies vēlāk, ar īstiem jūrniekiem un jūras ūdenslīdēju aparātiem. Tikai no tā laika este vairs neredzēju nevienu «arniti», toties drīz ieradās angļu slepenais dienests: gribēja uzminēt visu tovelna būšanu ar kastēm, bet līdz ezera dibenam tā arī netika.» [39]

Un tiešām, tehniski labi apgādātā ASV jūras kara flotes ūdenslīdēju grupa atsacījās no mēģinājumaatklāt Toplicas ezera noslēpumu. Viens no atteikšanas iemesliem bija kāda amerikāņu ūdenslīdēja bojāeja.

Drīz angļu un amerikāņu karaspēka galvenās pavēlniecības štābā Frankfurtē pie Mainas nonacasatraucoša radiogramma. Amerikāņu izlūkdienesta virsnieks ziņoja, ka aizturējis vērmahta kapteini arkravas mašīnu, kas līdz malām pielādēta ar kastēm. Tās pilnas ar sterliņu mārciņām.

Sī vēsts lika doties ceļā majoram Džordžam Makne- lijam — CIC speciālistam cīņai ar naudas zīmjuviltošanu. Maknelijs nekavējoties ieradās Auszē rajonā Austrijā, lai uz vietas iepazītos ar kastu saturu.Kad tās atvēra, no tām veselām pakām bira arā angļu banknotes. Summa izrādījās iespaidīga: 21 miljonssterliņu mārciņu!

Amerikāņi vēl nepaguva paziņot par atradumu saviem angļu sabiedrotajiem, kad no Londonas jausteidzīgi atlidoja Angiijas bankas pārstāvis Harijs Rīvzs un trīs labākie Skotlendjarda detektīvi galvenāinspektora Rad- kina vadībā.

Ekspertu grupa, kas sastāvēja no abu izlūkdienestu pārstāvjiem, nekavējoties sāka meklēt esesiešunaudas viltotājus, kas bija piedalījušies «Bernharda operācija». Meklēšanā visiem spēkiem palīdzējadzīvi palikušie koncentrācijas nometņu ieslodzītie, kuri bija strādājuši naudas viltotāju komandās. Daudzino viņiem jau tolaik sniedza amerikāņu virsniekiem sikas ziņas par naudas izgatavošanas tehnoloģiju unnosauca vadītāju un organizētāju vārdus no nacistu drošības dienesta aprindām.

Bijušais koncentrācijas nometnes ieslodzītais, polis Jakobs Laubers sīki pastāstīja Skotlendjardaekspertam par «Bernharda operāciju» un nosauca visus es- esiešus, kas tajā piedalījās, kā ari ieslodzītos,kuri tika izmantoti piespiedu kārtā.

Gandrīz tai pašā laikā Hāgas policijas pārvaldē ieradās cits bijušais ieslodzītais — kādsholandietis, novilka saišu zābaku, atrāva pazoli un parādīja viltotas sterliņu mārciņas, kas zem tās bijaglabājušās mēnešiem ilgi. Viņš ari uzrakstīja holandiešu policijai plašu ziņojumu par Himlera resorapasākumu ārzemju valūtas viltošanā.1

Neparasti vērtīgu dokumentu Maknelijam nodeva čehs Oskars Skala. Koncentrācijas nometnesapstakļos viņš bija atradis iespēju pierakstīt precīzas ziņas par viltoto naudas zīmju daudzumu, kā arīizlaisto sēriju numurus. Metodiski rīkodamies, šis cilvēks ik dienas atzīmēja sava miniatūrajā piezīmjugrāmatiņā ziņas par naudas viltotāju darbību.[40]

Uz banknotes, kas bija nofotografēta ar divdesmit- kārtigu palielinājumu, Skala izmeklēšanaskomisijai paradīja kļūdas, kas bija raksturīgas fašistu drošības dienesta naudas viltotajiem.

Rietumu sabiedroto iegūtās ziņas palīdzēja visai ālri atklat uzņēmumus, kas esesiešiem bijapiegādājuši materiālus viltotās naudas izgatavošanai. Viens no tiem bija pergamenta papīra fabrikaDaselē. Attiecīgās fir- fnas juriskonsults apliecināja šis grāmatas autoram, ka firma pēc SD pavēlestiešām izgatavojusi speciālu papīru un ka šim nolūkam tā bijusi apgādata ar īpašu iekārtu. Sis fakts bijazināms kompetentam ang|u un amerikāņu aprindām.

Maknelijam un pārējiem izmeklēšanas komisijas locekļiem neizbēgami vajadzēja iepazīties arī artām liecinieku liecībām, kas pieradīja, ka viltotās valūtas izgatavošana bija saistīta ar noziegumiem pretieslodzītajiem ebrejiem. Materiāli, kas atmaskoja Bernhardu Krigeru, Smīdu, Frici Svendu un viņu šefuSellenbergu, tika savākti vienkopus angļu un amerikāņu karaspēka galvenajā mītnē. Sellenbergam, kastobrīd jau atradas angļu apcietinājumā, nebija ne mazākā pamata lolot rožainas cerības: tolaik ievērojamikara noziedznieki nevarēja cerēt uz žēlastību. Tomēr Bernhards Krīgers un viņa «galvenais grāmatvedis»Roberts Smīds laikus izmantoja viltotus dokumentus un nozuda. Tiesa gan, viņiem bija maz izredžu paliktnenotvertiem: viņu pēdas acīm redzami veda uz Vācijas un Austrijas da- ļam, ko bija okupējis amerikāņukaraspēks.

Vismaz toreiz, kad Maknelijs Frankfurtē pie Mainas iesniedza galīgo ziņojumu par veiktāsizmeklēšanas rezultātiem, atmaksa šī nepieredzētā nozieguma vaininiekiem likās tikai laika jautājums, kasatkarīgs vienīgi 110 meklēšanas panākumiem.

SPRIEDUMS PASLUDINATS Starptautiskais Kara Tribunāls Nirnbergā, kur tiesāja «pirmā lieluma» nacistu barvežus par

noziegumiem pret mieru, noziegumiem kara un noziegumiem pret cilvēcību, pasludināja taisnīguspriedumu. Divpadsmit apsūdzētajiem, to vidū Kaltenbrunneram, piesprieda nāves sodu, bet septiņiempārējiem — dažāda ilguma cietumsodus, sākot ar desmit gadiem un beidzot ar mūža ieslodzījumu.

Nirnbergas spriedums fašistiskā drošības dienesta lietā bija maksimāli skaidrs. SD kopuma tikaatzīta par noziedzīgu organizāciju. Sprieduma pamatojumā nepārprotami bija teikts:

«Gestapo un SD tika izmantotas nolūkiem, kuri saskaņā ar (Starptautiskā Kara Tribunāla. — J. AI.)Statūtiem bija noziedzīgi un kuros ietilpa ebreju vajāšana un iznīcināšana, zvērības un slepkavībaskoncentrācijas nometnēs, iejaukšanās okupēto teritoriju pār- valdē, piespiedu darbu programmasrealizēšana, kara gūstekņu spīdzināšana un nogalināšana …

Izskatot SD lietu, Tribunāls ņem vērā Valsts galvenās drošības pārvaldes (RSIIA) III, VI un VIIpārvaldi un visus citus SD locekļus, tai skaitā visus vietējos pārstāvjus un aģentus, neatkarīgi no tā, vaiviņi darbojās aiz goda jūtām vai kā citādi un vai viņi formāli bija SS locekļi vai ne.

Tribunāls saskaņā ar Statūtiem atzīst par noziedzīgu grupu, kas sastāvēja no tiem gestapo un SDdarbiniekiem, kuri ieņēma iepriekšēja, paragrafā uzskaitītos amatus, kuri iestājās organizācijā vai palikataja, zinādami, ka ta tika izmantota, lai pastrādatu tādus darbus, kas saskaņā ar Statūtu 6. paragrāfu atzītipar noziedzīgiem, vai arī kā organizācijas locekļi personiski piedalījās līdzīgu noziegumu izdarīšanā. Sitiesas sprieduma pamatā ir organizācijas piedalīšanās noziegumos karā un ar karu saistītos noziegumospret cilvēcību …»[41]

Saskaņā ar Starptautiskā Kara Tribunāla Statūtiem arī SS tika pasludināta par noziedzīguorganizāciju.

Ar to būtība bija pasludināts spriedums SD grupen- fīreram Valteram Sellenbergam un viņatuvākajiem rokaspuišiem: SD štandartenfīreram Smidam, SD šturm- banfīreram Hetlam, SDoberšturmbanfīreram Skorcēni un SD šturmbanfīreram Krīgeram.

Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka plāni, par kuru īstenošanu «Alpu cietoksnī» prātoja SS un SDbarveži, nepavisam nebija nodoti aizmirstībai.

ĢENERĀLIS TEILORS NEATCERAS Starptautiskā Kara Tribunāla spriedumam vajadzēja kļūt par vadošu principu visās kara

noziedznieku prāvās, kas vēlāk notika Nirnbergā un kļuva pazīstamas kā «turpmākās *prāvas». Tajās parsmagiem noziegumiem tiesaja fašistu kara rūpniecības magnātus, ārstus, juristus, ministriju darbiniekus,ģenerāļus un SS augstākos darbiniekus. Bet atšķirībā no Nirnbergas prāvas, kura tiesāja StarptautiskaisKara Tribunāls, «turpmākajās prāvās» bija pārstāvētas vienīgi amerikāņu tiesas.

Starp šim krirriinālprāvain viena no svarīgākajām bija prāva par tā saukto «lietu Nr. 11».Amerikāņu kara tiesas priekšā stajas četri nacistu ministri, septiņi valsts sekretāri un vesela rinda ciluaugstāko Hitlera impērijas valsts ierēdņu. Pēc analoģijas ar Berlīnes ielas nosaukumu, kurā izvietojāsgalvenās fašistu ministrijas, šo prāvu iedēvēja par «Vilhelma ielas prāvu». Tā ilga no 1948. gada līdz1949. gada aprīlim.

Izskatot «lietu Nr. 11», uz apsūdzēto sola sēdēja nacistu slepenā dienesta ārzemju nodaļaspriekšnieks Valters Šellenbergs, bijušais impērijas finansu ministrs grals Svērins fon Krozigs un Vācijasreihsbankas viceprezidents Emīls Pūls. Ta kā šie apsūdzētie lielā mērā bija atbildīgi arī par nacistumiljonu izvešanu uz ārze- mēm, kura sākas 1944. gada rudenī, visa pasaule gaidīja, ka «Vilhelma ielasprāvā» līdz galam atklāsies jautajumi, kuri vēl bija palikuši neskaidri.

Milzīgais amerikāņu apsūdzības aparāts bija sagatavojis izskatīšanai prāvā 550 000 dokumentus;aklu vaki ar tiem aizņēma plauktus 15 metru garumā. Par apsūdzētājiem nozīmēja pazīstamus juristus.Galvenā apsūdzētāja pienākumus uzticēja Telfordam Teiloram, kas tikko bija paaugstināts par amerikāņuarmijas brigādes ģenerāli. Viņa vietnieks bija tiesību zinātņu doktors Roberts M. Kempners. Viņiemasistēja amerikāņu tieslietu zinātnieks profesors Čārlzs S. Laions un tiesību zinātņu doktors AleksandrsDžordžs Hārdijs. Kontaktus ar attiecīgajām ang[u instancēm uzturēja kādas angļu bankas direktora dēlsViljams H. Mersers, kas bija visai kompetents finansu jautājumos.

Bet objektīvie novērotāji, kas prāvā cerēja uzzināt svarīgus atmaskojošus apstākļus un gaidīja, kaSellen- bergu par naudas viltošanu un ar to saistītajiem noziegumiem bargi sodīs, vīlušies atstājaNirnbergu. Beigu beigās Šellenbergam par piederību pie noziedzīgajam SS un SD organizācijām un parizdarītajiem noziegumiem pret cilvēcību tomēr piesprieda… sešu gadu cietumsodu. VāGijas reihsbankasviceprezidents Pūls dabūja piecus gadus. Toties prāvā ne vārds netika minēts par visu SD darbībaskompleksu, kas aptvēra viltotas naudas izgatavošanu un ar to saistītos noziegumus, kurus izdarīja drošībasdienests kopā ar vāctī monopoliem un reihsbanku! Daudzi to uzskatīja par nejaušību.

Patiesībā iespaidīgas rietumvalstu reakcionāru aprindas un finansu kapitala pārstāvji noslēdzadarījumu ar SD noziedzniekiem un Hitlera ģenerāļiem. Saskaņā ar Nirnbergā pasludināto StarptautiskāKara Tribunāla spriedumu SS un drošības dienesta barvežus vajadzēja bargi sodīt. Taču ar viņiemnoslēdza antikomunistisku sazvērestību: par savas pieredzes un sakaru nodošanu amerikāņuizlūkdienestam viņiem atļāva izvilkt galvas no cilpas, kas jau bija uzmesta kakla. Amerikāņu slepenaisdienests pieņēma nacistu noziedzniekus par saviem darbiniekiem. Par to, piemēram, liecina šādi fakti.

Nacistu naudas viltotājs SD šturrnbanfīrers Vilhelms Hetls, kas bija Kaltenbrunnera uzticībaspersona un tuvs Eihmaņa draugs, ne tikai palika nesodīts, bet kļuva par amerikāņu izlūkdienesta aģentuvadītāju ar ļoti augstu atalgojumu.[42] Vēl vairāk, C1C pretojās Hetla izdošanai Ungārijas valdībai, kasoficiāli meklēja viņu ka kara noziedznieku, lai nodotu tiesai.

Hitlera favorīts un Sellenberga diversantu barvedis SD oberšturmbanfīrers Oto Skorcēni, kasatmaskots neskaitāmos kara noziegumos, jau 1947. gadā ar segvārdu «Ābels» noslēdza darījumu aramerikāņu slepeno dienestu. Skorcēni pārdeva «Camp King» nometnē izvietota amerikāņu karaspēka«vēstures nodaļai» savu rakstiski izklāstīto graujošas darbības pieredzi un pretī saņēma «kvīti parķīmisko tīrīšanu».[43] Amerikāņi atsacījās apmie- .rināt arī Cehoslovakijas republikas prasību izdot

Skorcēni, lai gan viņu par noziegumiem pret cilvēcību, ko viņš bija izdarījis fašistu okupētajāCehoslovakijā, meklēja starptautiskā mērogā.

Džordžs Spensers Špics, kas bija viena no nozīmīgākajām figūrām SD aparātā viltotās naudasrealizēšanai, atrada paspārni pie amerikāņu izlūkdienesta priekšnieka okupētajā Bavārijā Čārlza Mikaelaun izmantoja viņa aizbildnību.[45]

To SD aģentu barvedis, kuri darbojās pret Padomju Savienību, un galvenā persona viltoto sterliņumārciņu realizēšana bija Rūdolfs Blašķe. ASV izlūkdienests paglāba viņu no labošanas darbu nometnesun kopā ar brāli Oskaru Blašķi, kas ari bija naudas viltotājs, izlaida brīvībā.

Ar Sellenbergu un Skorcēni cieši sadarbojās Hitlera ģenerālis Reinhards Gēlens, kas Vācijasģenerālštābā (OKH) vadīja spiegošanas un diversiju daļu «Austrumu ārzemnieku armijas». 1945. gadāASV izlūkdienests uzdeva Gēlenam izveidot Rietumvācijā pretpadomju slepeno dienestu, ko bagātīgifinansēja ar dolāriem. Gēlens iesaistīja savā dienestā nacistus un vērmahta virsniekus, un viņi"visisaņēma no amerikāņiem pilnīgu grēku piedošanu.

Turku policijas arestēto SD valūtas un zelta kontrabandas speciālistu Džuzepi Beretu no cietumaatbrīvoja amerikāņu virsnieks Erls un iesūtīja viņu Padomju Armijas atbrīvotajā Bukarestē.2

So uzskaitījumu varētu papildināt ar ne vienu vien simtu faktu un uzvārdu.Tādā veida tika īstenota sazvērestība, par kuru Himlers, vācu ģenerālštābs un vācu rūpniecības

magnāti veda sarunas ar ASV un Lielbritānijas iespaidīgām aprindām, izmantodami starptautiskosmonopolu un aģentūras sakarus, kuri nepārtrūka arī kara darbības laikā. Kļuvušas par Hitlera reihaantikomunisma politikas mantiniecēm, rietumvalstis aicināja sava dienestā arī tos, kurus trešajā reihāuzskatīja par visuzticamākiem un kuriem kara pēdējās dienās bija uzdots noslēpt nacistu miljonus drošāsvielās un stingri turēt slepenībā uzticības personas, kurām šie miljoni bija nodoti glabāšana.

Vadoties pēc šiem apsvērumiem, iespaidīgi Pentagona pārstāvji un ASV reakcionārie politiķi laidadarbā visus līdzek|us, lai izvairītos no nevēlamiem atmaskojumiem. Tāpēc arī amerikāņu kara tribunāliNirnbergā neuzdrošinājās nodot atklātībai operāciju kompleksu, kas saistījās ar nacistu miljonunobēdzināšanu un krimināli sodāmo viltotās naudas izgatavošanu. Tie neuzdrošinājās sodīt arī vainīgos,kuri šī kompleksa ietvaros bija nogalinājuši koncentrācijas nometņu ieslodzītos. Un patiešām — izskatītosvismaz dīvaini, ja Nirnbergā piespriestu sodu nacistu noziedzniekiem, kuri pa to laiku jau bija iekļautiamerikāņu armijas un izlūkdienesta finansu sarakstos!

Sīs sazvērestības izpausmi uz savas ādas dabūja izbaudīt arī autors, sākdams vākt materiālus šaigrāmatai.

Pirms tās rakstīšanas bija nepieciešams noskaidrot veselu virkni jautājumu, kas bija radušies sakarāar «Vilhelma ielas prāvā» atklātajiem faktiem. Sai lielā varēja palīdzēt amerikāņu apsūdzības vadītājsTeilors. Pēc 1950. gada viņš šķīrās no ģenerāļa formas tērpa un atgriezās pie civilā jurista profesijas.1963. gada beigās viņš strādāja par pasniedzēju Kolumbijas universitātes juridiskajā fakultātē Ņujorkā.Atvaļinātā brigādes ģenerāļa atbilde bija maksimāli pieklājīga, toties ļoti īsa:

«Nožēloju, ka pēc tik daudziem gadiem nevaru atce- rēlies nekādus apstākļus, kas saistās arSellenbergu un naudas viltotājiem. Domāju, ka šī lielas daļa atradās doktora Roberta M. Kempnerapārziņā un atbildi uz Jūsu jautājumiem Jūs droši vien varētu saņemt no viņa.»

Grūti bija Teiloram ticēt. Vai tad nelikās dīvaini, ka jurists var aizmirst lietas būtību tāda prāvā,kāda bija «Vilhelma ielas prāva»? Vēsturē visplašākā naudas zīmju viltošana, kas apvienota arnoziegumiem pret cilvēcību, taču nepavisam nav tik sīks noziegums, lai tas viegli izgaistu no atmiņas!

Pamodušās šaubas nebūt nemazinājās, kad kļuva zināms, ka savu karjeru otrā pasaules kara laikāTeilors taisījis amerikāņu armijas militārajā izlūkdienestā — laikā no 1942. līdz 1946. gadam no majoraizvirzīdamies līdz brigādes ģenerālim. Vai tā bija nejaušība, ka tieši amerikāņu izlūkdienesta ģenerālimuzticēja vadīt apsūdzību prāvā pret nacistu slepenā dienesta šefu Valteru Sellenbergu? Var konstatēt, katieši Teilora vadībā šajā prāvā tika formulēts tas politiskais kurss attiecībā uz nacistu noziedzniekiem, ko

vēlāk realizēja ASV reakcionārās aprindas. Tāpēc pret Teilora izteikumiem šajā jautājumā vajadzējaizturēties kritiski.

Nekādus prāvas sīkumus nevarēja atcerēties arī Čārlzs S. Laions, kas tagad arī strādā parpasniedzēju Ņujorkas universitātes juridiskajā fakultātē. Grāmatas autoram viņš izteicās:

«Es toreiz nenodarbojos ar Sellenbergu. Apsūdzība bija sadalita vairākās daļās. Es vadīju tikaivienu daļu, bet Roberts M. Kempners — citu, to, kuras pārziņā atradās Sellenberga lieta. Bez tam esnevaru atcerēties, ka būtu dzirdējis kaut ko par naudas viltošanu.»

Tāds paziņojums liek kļūt uzmanīgam. Profesors Laions taču vadīja apsūdzibu pret nacistu valstsekonomiski politiskajām iestādēm un organizācijām. Tās savukārt ne tikai aktīvi piedalījās visās drošībasdienesta mahinācijās ar viltoto valūtu, bet ari tieši palīdzēja tam noslēpt nacistu salaupītās bagātibasmiljonu vērtībā.

Atlika viena cerība: varbūt kaut ko paziņos doktors Roberts M. Kempners, kas «Vilhelma ielasprāvā» bija ASV galvenā apsūdzētāja vietnieks. 1963. gadā pienāca atbilde arī no viņa:

«Ļoti iepriecinoši, ka Jūs sākāt pētīt lietu par naudas viltošanu. Iesaku iepazīties ar grāmatām, kasiznākušas par šo jautājumu. Viena tāda grāmata pagājušajā gadā izdota angļu valodā. Diemžēl Nirnbergasprāvā es neizmeklēju nacistu afēru ar viltoto valūtu, bet, pats par sevi saprotams, tā būtu maniieinteresējusi. Lai gan mēs kā apsūdzētāji, dabiski, nodarbojāmies ar slepkavībām, ko bija izdarījušigalvenie kara noziedznieki, taču naudas viltotāji tieši neatbilda apsūdzības statu

sam, ko piemēroja kara noziedzniekiem… Aleksandrs Hārdijs, kas prāvā nodarbojās ar Sellenbergalietu, apsūdzības aktā neminēja afēru ar viltotajam banknotēm. Tieši kadu apsvērumu dēļ netika runāts parafēru ar naudu, es Jums nevaru pateikt.»

Vajadzēja griezties pie profesora Hārdija (tagad viņš ir Čikāgas sabiedribas «Automatic CanteenCompany of America» prezidents) un uzdot viņam jautājumus par dažām neskaidrībām šajā lietā. Iekamssniedzu viņa atbildi, piebildīšu, ka Hārdija personā mēs atkal sastopamies ar amerikāņu slepenā dienestaredzamu pārstāvi. Otrā pasaules kara laikā viņš dienēja ASV jūras kara flotes izlūkdienestā «Office ofNaval Intelligence» (ONI), no kurienes arī tika komandēts uz «Vilhelma ielas prāvu». Tādēj Hārdijaatbilde izbrīnu nerada. «Neatceros,» viņš raksta, «ka man būtu nācies izskatīt kaut kādus materiālus, kamsakars ar viltotās naudas izgatavošanu un kas būtu pelnījuši, lai tos izmantotu kādā no tām lietām, kurās esuzturēju apsūdzību. Visi šie materiāli bija doktora Kempnera rokās, un viņam būtu vieglāk atbildēt uz Jūsujautājumu, kādēļ šie kriminālie nodarījumi netika iekļauti apsūdzības slēdzienā pret kādu noapsūdzētajiem «Vilhelma ielas prāvā».»

Un tagad rezumēsim. «Vilhelma ielas prāvā» ameri- kāņu apsūdzības pārstāvji, kuri pa lielākajaidaļai bija ASV slepenā dienesta virsnieki, apgalvo, ka viņiem it kā nav ienācis prātā, ka nacisti ieguvasavas bagātības, slēpa tās, spekulēja ar tām, viltoja naudas zīmes un tās realizēja, vienlaikus izdarotnoziegumus un slepkavības. Bet, ja tiešām ir tā, tad iznāk, ka amerikāņu slepenais dienests jau 1945. gadamaijā apzināti noslēpis Makne- lija ziņojumu, kas sastadīts kopā ar kompetentām angļu instancēm, unsniedzis palīdzīgu roku nacistiem, noklusējot amerikāņu apsūdzētajiem Nirnbergā šo augstakā mērāsvarīgo dokumentu. Lai gan daudz kas runā tādam pieņēmumam par labu, tomēr ir vēl viens dokuments,kas glabājas Vašingtonas seifos. Tas vairāku amerikāņu slepenā dienesta pārstāvju aizdomīgo atmiņaszudumu padara maz ticamu.

Kas tas ir par dokumentu?Viens no koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem, kurus Valsts galvenās drošības pārvaldes VI

pārvalde izmantoja nāvei nolemtajās komandās viltotās valūtas izgatavošanai, bet kuri nejaušibas dēļpalika dzīvi, ir Pēteris Edels. «Vilhelma ielas prāvas» laikā viņš ieradās Nirnbergā un ar zvērestu devaamerikāņu kara tribunālam liecību, kas atmasko nacistu noziedzniekus:

«1944. gada 27. janvāri Aušvicas[46] koncentrācijas nometnē SD šturrnbanfīrers Krīgers iesaistījamani darbā, par kura raksturu man toreiz nebija ne mazākā priekšstata. 1944. gada februāra sākumā mani

kopā ar dažiem citiem ieslodzītajiem nosūtīja uz Saksenhauzenas koncentrācijas nometni. Pēc četru nedēļukarantīnas mūs pārvietoja uz 18./19. bloku. Krīgers mums teica, ka šajā blokā izgatavo viltotu naudu. Viņšpaziņoja, ka gadījumā, ja izpaudīsim to, kas notiek 18./19. blokā (arī nometnes ieslodzītajiem, kas atrodasārpus ši bloka), tiksim sodīti ar nāvi.

Kā es uzzināju pēc ierašanās blokā, tajā izgatavoja ne tikai viltotu naudu, bet arī viltotus dokumentusun apliecību veidlapas, ko izmantoja daudzās valstīs. 18./19. bloks bija Valsts galvenās drošībaspārvaldes uzņēmums …

Visiem bloka ieslodzītajiem no paša sākuma bija zināms, ka šī sevišķā komanda, ko nometnesžargonā dēvēja par «debesbraukšanas komandu», bija nāvinieku komanda, jo visi tās dalībnieki bijaebreji vai jauktas tautības pārstāvji. Esesiešu žargonā runājot, mēs bijām, «noslēpuma nesēji». Ja abas šīsīpašības izrādītos nepietiekamas, lai uzskatītu mūs par nāvinieku komandu, tad par papildu apliecinājumuun pierādījumu varēja izmantot, lūk, ko. Ja gadījās viegla trauma, piemēram, bija ievainots pirksts,ieslodzītos veda uz ambulanci pie ārsta, kuram nebija tiesību pārmīt ar atvestajiem ne vārda. Smagislimos neatļāva ievietot slimnīcas banakā pat tad, jlt viņus varēja izārstēt. Viņus likvidēja, tas ir —nogalināja.

Par to, ka SD neizdevās izpildīt savu nodomu, sevišķās komandas ieslodzītie, kas bija pārvesti uzEbenzē nometni (Mauthauzenas galvenā nometne) Austrijā, var pateikties vienīgi negaidīti ātrajaiamerikāņu karaspēka ienākšanai 1945. gada 5. maijā.

Es devu šo liecību brīvprātīgi, bez jebkādas atlīdzības un bez piespiešanas vai draudiem …»Tā ir tā pali liecība, par kuru, pēc minēto amerikāņu apsūdzības pārstāvju vārdiem, viņi nav zinājuši

vai ari aizmirsuši! Bet šo liecību 1948. gada 24. janvārī personiski apstiprinājis Norberts R. Barrs, kasstrādāja amerikāņu tribunāla priekšnieka izmeklēšanas da|ā un izskatīja kara noziedznieku lietas. Pēc tamamerikāņu liesu orgāni piešķīra šim dokumentam numuru «NG-5508», un tādējādi tas oficiāli pievienotslietai. Pat, ja neņem vērā laikam tiešām nobēdzināto Makne- lija ziņojumu, jau šis dokuments vien apgāžtagadējos stereotipos amerikāņu apgalvojumus, it kā ASV kara tribunāls neko nav zinājis par esesiešunaudas viltotāju noziegumiem pret koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem. Šinī sakarībā jāuzsver vēlviens ievērības cienīgs apstāklis: šis neapšaubāmi ārkārtīgi svarīgais dokuments nav pievienots«Vilhelma ielas prāvas» oficiālajam protokolam, kurā ir vairāk nekā 3800 lappušu un kurš 1951.—1952.gadā iespiests ASV valsts tipogrāfijā ar nosaukumu «Trials of War Criminals, Case 11» (XII—XIVsējums). Tādējādi dokuments, kas atmaskoja fašistu slepeno dienestu, pārvērties par dokumentu, kasatmasko amerikāņu izlūkdienestu.

Taču doktors Roberts Kempners, kas bija lūdzis autoru informēt viņu par šīs lielas pētīšanu, pēkšņinolēma pamēģināt satricināt neapgāžamus pierādījumus. Viņš izvirzīja argumentu, ka tad, kad Edelssniedza savu liecību, visu apsūdzības aklu sastādīšana Nirnbergā jau bija pabeigta; il sevišķi tas attiecasuz apsūdzības slēdzienu «Vilhelma ielas prāvā», kas bija datēts ar 1947. gada I. novembri. Bet āri šisarguments, to tuvāk aplūkojot, neiztur kritiku. Antifašists Pēteris Edels ar savu liecību taču apstiprinājavienīgi to, ko amerikāņu izlūkdienesta virsnieks Maknclijs bija fiksējis savā protokolā 24 mēnešus pirmstam, kad tika izvirzīta apsūdzība «Vilhelma ielas prāvā». Bez tam Edels jau 1947. gada 1. oktobrī, tātadčetras nedēļas pirms minētā apsūdzības slēdziena sastādīšanas, dokumentālā ziņojumā aprakstīja nacistunoziegumus, kuru aculiecinieks viņš bija. Šis ziņojums paradījās populārajā žurnālā «VVcltbūhne»,piesaistīja pasaules sabiedriskās domas uzmanību, un amerikāņu tiesu orgāni, dabiski, nevarēja tonepamanīt. Vēl vairāk, tas bija pievienojams apsūdzības slēdzienam.

Taču ir vēl viens pierādījums tam, ka starp amerikāņu un nacistu slepenajiem dienestiem bijanoslēgta sazvērestība. Jau 1945. gadā SD šturrnbanfīrers Vilhelms Hetls (saukts arī Valters Hāgens), koamerikāņu izlūkdienests no jauna bija licis pie darba, apliecināja visai svarīgu faktu. Viņš rakstīja:«Manā liktenī liela nozime bija tam, ka mans viedoklis saskanēja ar angļu nostāju Nirnbergā. Es toreizbiju «mūžīgais liecinieks» dažādās kara noziedznieku prāvās… Es redzēju savām acīm, kā amerikāņu

apsūdzības instances centās nodot Sellenbergu tribunāla tiesai par «Bernharda operāciju». Mani šajā lietāpratināja ļoti bieži, bet pašu Sellenbergu, protams, vēl biežāk. Taču negaidot visi jautājumi, kas saistijāsar «Bernharda operāciju», pēkšņi tika pārtraukti. Vēlāk kāds amerikāņu virsnieks (kurš. to varēja zināt,tāpēc ka viņam bija iespējams sekot prāvas gaitai) man paziņoja, ka angļu apsūdzības pārstāvji pašilūguši amerikāņus turpmāk nenodarboties ar viltotās naudas afēru. Bet tas nozīmē, ka «Bernhardaoperācijas» realizēšanu līdz paĻ Vācijas kapitulācijas brīdim uzskatīs par pieļaujamu kara viltību.»1

Pārliecinošo pierādījumu ķēdē līdz šim trūka tikai viena posma: šīs rīcības liešo motīvuizskaidrojuma. Bet Hetla atzīšanās aizpilda arī šo robu. Imperiālisms un karš ir nedalāmi. Imperiālistiskākara noziedzīgajam raksturam atbilst arī tā noziedzīgās metodes. Mērķis attaisno līdzekļus — tāda ir tāsiekārtas devīze, kurai karš ir likums. Nav ne mazāko šaubu, ka amerikāņu tiesu orgāni ārkārtīgi rūpīgiizpētīja jautājumu

' Wal(er Hogen. Unternehmen Bernhard, S. 281.kompleksu par naudas viltošanu, kas bija saistita ar neskaitāmiem noziegumiem. Bet viņi atsacījās

publiski apsūdzēt un tiesāt vainīgos nacistus, lai «papīra ieroci» iekļautu savu līdzekļu arsenālā, kasdomāts graujošai darbībai pret sociālistiskās nometnes zemēm.

Te kā uz delnas redzama imperiālisma divkāršā morāle un buržuāzisko tiesību pragmatisms. Kāangļu, tā amerikāņu likumi paredz bargus sodus par naudas zīmju viltošanu. Taču esesiešu bandītiem, kaspielietoja pat masu slepkavības un pēc sava vēriena pārspēja visus līdz tam zināmos naudas viltošanasgadījumus, atradās iespaidīgi aizbildņi to valstu valdību aprindās, kurām ar viltoto valūtu bija radītimilzīgi zaudējumi.

Tas viss galu galā tikai lieku reizi pierāda noziedzī- guma un kriminālelementu augošo ietekmi uzmūsdienu imperiālistisko valstu politiku.

Doktors Kempners ieteica iepazīties ar grāmatu par SD naudas viltotājiem, kas izdota ASV. Sisizdevums ar nosaukumu «Bernharda operācija» pieder Antonija Pīrija spalvai un 1962. gadā iznācisŅujorkā. Uzklausīdams padomu, es ne tikai iepazinos ar to, bet rūpīgi izanalizēju to no faktu viedokļa. Untūdaļ kļuva skaidrs, ka šī grāmata nav nekas cits kā melu, puspatiesības un atzīšanos sajaukums. Kaut ariesošie materiāli liek Pīrijam atzīt, ka viltotās naudas izgatavošana bija saistīta ar koncentrācijas nometņugūstekņu slepkavībām, nekādus secinājumus viņš no tā nevēlas izdarīt. Tieši otrādi, pūlēdamies politiskiun juridiski . atņemt šiem faktiem to atmaskojošo spēku, autors ķeras pie metodes, kas nav savienojama arobjektīvu vēstures analīzi: visiem tiešajiem un netiešajiem noziegumu vaininiekiem autors devis patvaļīgiizraudzītus pseidonīmus, neslēpti cerēdams tādējādi iznīcināt jebkuras lā dēvētās «nepārvarētāspagātnes» pēdas. Sakarā ar šīm «literārajām» brīvībām Antonijs Pīrijs uzskatījis par nepieciešamu sniegivienīgi šādu paskaidrojumu: «Acīm redzot, doktors Vilhelms Iletls uzskata, ka ļoti svarīgi ir aizmirst viņapagātni. Savu grāmatu «Bernharda operācija» viņš izdeva ar Valtera Hāgena pseidonīmu, un ik reizi, kadšinī grāmatā (domāts amerikāņu

izdevums. — J. M.) viņu uzrunāja vārdā, viņš tā vietā ievilka svītru. Pēc viņa parauga arī esizmantoju pseidonīmu.»

Taču nacistisko noziedznieku aizstāvība, ko uzņēmušās zināmas aprindas valstīs, kuras 1949. gadāapvienojās agresīvajā militārajā NATO blokā, ir tikai jautājuma viena puse. Otra puse ir tā, kanoziedzīgās nacistu karošanas metodes kļuvušas par sastāvdaļu Ziemeļat- lantijas bloka militārajāsprogrammās, kuru mērķis ir gatavot agresiju pret sociālistiskās nometnes zemēm.

Par to, starp citu, liecina leitnanta Dž. Kouglena raksts, kas 1951. gadā publicēts Kanādas militārajāžurnālā «Canadian Army Journal». Viņa rakstā, kam dots virsraksts «Novārtā atstāts cīņas ierocis»,mēģināts izdarīt secinājumus no «Bernharda operācijas», kuri būtu aktuāli NATO blokam. Autors,piemēram, raksta: «Ja 1940. gadā postošu bumbu vietā Hitlers būtu nometis uz Angliju viltotas sterliņumārciņas, viņam būtu bijušas daudz lielākas iespējas saglabāt savu «tūkstošgadīgo reihu». Angliju varējanokaisīt ar milzīgu daudzumu tādu banknošu. Par pamatu ņemsim to, ka viena banknote vienas sterliņu

mārciņas vērtībā sver trīs gramus. 400 tonnas tādu banknošu liktu Anglijas valsts bankai nodrošinātapgrozībā apmēram 667 miljonus sterliņu mārciņu, kas tikai nedaudz pārsniedz kopējo banknošu vērtību,kuras tolaik atradās apgrozībā Anglijā. Ja atcerēsimies, ka Vācijas «Luftvvaffe» vienā pašā naktī nometauz Kovenlriju. 400 tonnas bumbu, nonāksim pie secinājuma, ka Vācija vienā naktī būtu varējusi divkāršotnaudas zīmju skaitu, kas atradās apgrozībā, bet vel jo pārliecinošāk to būtu varējusi izdarīt divās vaitrijās nedēļās. Iespaids, kādu tas atstātu uz rūpniecību, būtu vel spēcīgāks nekā fatālais ražošanas līmeņakritums Vācijā inflācijas laikā no 1920. līdz 1924. gadam …»

Kouglens turpina: «…daži var iebilst, ka šāviņi, kaut arī tie izmaksā dārgāk, tomēr ir nozīmīgāki parviltotu naudu. Kara laikā patērētāji apmaksā pirkumus divās valūtās, proti, papīra naudā un ar taloniem.Protams, no lidmašīnām var nomest arī pārtikas un rūpnie- čības preču talonus, kuru viltošana irnesalīdzināmi vieglāka par sterliņu mārciņu banknošu viltošanu.»[47]

Tieši tolaik, kad parādījās šis raksts, Vašingtonā no «Vilhelma ielas prāvas» oficiālā protokolaizņēma materiālu, ko ar zvērestu bija devis vācu antifašists Pēteris Edels.

Simptomātisks ir arī cits fakts: līdz tam laikam, kad parādījās šis raksts, kara noziedznieks ValtersŠellenbergs, kuram amerikāņu kara tribunāls bija piespriedis sešu gadu cietumsodu, jau bija izlaists nokatorgas cietuma un bez kādām grūtībām saņēmis iebraukšanas vīzu NATO blokā ietilpstošajā Itālijā, kurtobrīd vēl pat nebija stājies spēkā noilgums viņa noziegumiem sakarā ar naudas viltošanu. ItālijāSellenbergam policija ne tikai neradīja nekādas nepatikšanas, bet viņš pat varēja dzīvot ar plašu vērienu.So apstākli nešaubīgi var novērtēt kā zināmu aprindu vēlības izpausmi, jo šīs aprindas bija ieinteresētasizmantot Sellenberga pieredzi graujošās darbības jomā un likt to lietā NATO militārajā doktrīnā.

cilvēks, KURS bija KALTENBRUNNERA LABĀ ROKA Kaltenbrunneru pakāra kaņepāju virvē. Bet dzīvi palika tie, kas turpināja viņa noziedzīgo darbu,

starp tiem — SD šturrnbanfīrers Vilhelms Hetls. Agrāk viņš bija Kaltenbrunnera laba roka, bet pēc karaapmetās — protams, ne bez aprēķina! — netālu no Toplicas ezera Austrijā. Būdams «labi informēts»cilvēks un dezinformācijas meistars, Hetls ar Valtera Hāgena pseidonīmu ķērās pie spalvas un kļuva par«rakstnieku». Viņš cenšas reabilitēt drošības dienestu, kas Nirnbergā tika atzīts par noziedzīguorganizāciju, un vienlaikus parādīt arī sevi labākā gaismā, kā vienmēr pirmām kārtām tiekdamies pēcpersoniska labuma. Hetls cer taisīt labu biznesu ar savām atmiņām par SD velnišķīgajiem darbiem. Pietam viņš, protams, vairāk noslēpj nekā pasaka.

Savu parādīšanos rakstniecības laukā Kaltenbrunnera tuvākais rokaspuisis pieteica ar maz izdevušospaša biogrāfijas falsificējumu. Pēc tam kad viņa pseidonīmu atklāja, Hetls kādas plaši izplatītasrokasgrāmatas izdevumam nodiktēja par sevi šadas ziņas: dzimis 1915. gada 19. martā Vīnē; filozofijasdoktors, literāts, privātās ģimnāzijas administratīvais direktors Auszē kūrortā; līdz 1938. gadam —skolotājs; «izdarīja pētījumus kādas Vācijas pētniecības organizācijas uzdevuma». Apbalvojumi: jlpakāpes Dzelzs krusts, militāra medaļa par piedalīšanos otrajā pasaules karā; iemīļotākā nodarbošanās— senu gravīru kolekcionēšana; adrese: Altauszē, Puhena Nr. 3(5, Bartlhofa.1

Kaut kas te ir patiesība, bet tikai kaut kas. Piemēram, tas, ka līdz 1964. gadam Hetls, būdamsģimnāzijas īpašnieks Auszē kūrortā, nodarbojās ar jaunatnes audzināšanu un pasniedza ari… vēsturi! Tačujāatzīmē, ka tur viņš pakāpeniski ieguva īpašumā zemes gabalus, skolas celtnes, mājas un pat veseluskolas internātu. Šis īpašums viņam piederēja kopā ar kompanjonu — kādu doktoru Hermani Oberašeru,kurš, atrazdamies tālajā Teherānā, tēloja skolas aizbildņa lomu Auszē.

Ja par Oberašera personu painteresēsimies mazliet tuvāk, tad atklāsies, ka viņš, būdams SShauptšturm- fīrers, pēc kara beigām ar viltotiem dokumentiem aizbēga uz Tuvajiem Austrumiem unizmantoja tur noslēptās nacistu vērtības. Viņam pievienojās arī.Hetls. Taču tas nebūt nebija vienīgaisHetla bagātību avots. Sniegdams savai sievai lielu finansiālu palīdzību, viņš prata tai nodrošināt izdevīgovaldes locekļa vietu pro- nacistiskajā izdevniecībā «Nibelungen-Verlag» (Vīnē- Lincā), kas publicējaHetla pirmo grāmatu «Slepenā fronte». Arī šo grāmatu viņš izdeva ar Valtera Hāgena pseidonīmu.

Visas šīs operācijas, ko izdarīja meklējamais kara noziedznieks, piespieda Rietumu presi sāktinteresēties par viņa finansiālo līdzekļu avotiem. Ņemot vērā to, cik tuvu Toplicas ezers atradās pie Hetladzīves vietas,

1 Skat. «Wlio is wlio in Austria». tt'ien, 1961, p. 239. 106pat Rietumberlīnes avīze «Telegraf» nevarēja ncuzdot jautājumu, no kurienes gan viņam rodas nauda

tādām celtnēm kā privātskolai, kā ari internāta uzturēšanai, jo tas viss prasija milzum daudz līdzekļu.Avīze atzīmēja, ka šo līdzekļu avoti nekad nav pa īstam noskaidroti. «Telegraf» rakstīja, ka, pēc vienasversijas, Hetls vēl pirms kara beigām pārsūtījis lielus valūtas krājumus uz Šveices bankām, bet, pēc citas,— ironiski piezīmēja laikraksts, — acīm redzot, alklajis savas mājas tuvumā «Nībelungu dārgumus».1

Nav apšaubams fakts, ka Hetls ir viens no tiem laupītājiem un bandītiem, kuri kara laika un sevišķipēdējās tā dienās iedzīvojās pasakainās bagātībās. Bēgdams projām no Budapeštas, kurai tuvojasPadomju Armija, viņš komersanta Lajoša mājā, kur atradās viņa štābs, nozaga daudz vērtību, tai skaitādivas Dīrera gravīras, senu gravīru kolekciju, slavenu holandiešu meistaru audeklus, dārgu porcelānu,gobelēnus, sudraba galda piederumus. Lai aizvestu Hetla «trofejas» tikai no Budapeštas vien, vajadzējavairākas kravas automašīnas. To visu ar zvērestu apliecinājuši aculiecinieki. Taču ar sev raksturīgocinismu Hetls savā biogrāfijā laupīšanas apzīmēšanai izvēlējies daiļskanīgo «kolekcionēšanas» terminu.

Bet tagad palūkosimies, kas tā par «Vācijas pētniecības organizāciju», kurā Hetls darbojies no 1938.gada.

Tā nav nekas cits kā Himlera drošības dienests. To, ka Hetls tur dienējis, apliecina viņa pašaizpildīta anketa, kas atrasta Valsts galvenās drošības pārvaldes arhīvā.

Fakti runā arī par ko citu: drīz pēc kara Hetls iekārtojās amerikāņu izlūkdienestā. Bet vēlākHamburgas žurnāls «Der Spiegel» par viņu rakstīja: «Diez vai patlaban Rietumeiropā ir kaut vienaslepena izlūkošanas organizācija, ar kuru šim cilvēkam nebūtu tiešs vai netiešs kontakts vai no kuras viņštieši vai netieši nesaņemtu dažādas summas.»[48]

Kā jau minēts, autobiogrāfijā Hetls sevi dēvē par «literātu». Un patiešām, savos «skribelējumos»viņš ierāda aizdomīgi daudz vietas zeltam, ieročiem un dokumentiem, ko noslēpis drošības dienests. Toviņš dara ne bez nolūka. Viņa mērķis ir dezinformēt sabiedrību, novirzīt meklējumus un pētījumus uzmaldīga ceļa. Savā grāmatā «Slepenā fronte», ko 1950. gadā laidusi klajā Stutgartes izdevniecība«Veritas», Hetls raksta: «Transportkolona, kurai vajadzēja nogādāt uz Tiroli viltotas naudas zīmes noEbenzē koncentrācijas nometnes, kur tās pēdējā laikā iespieda, nevarēja sasniegt gala mērķi sastrēgumudēļ, kas bija izveidojušies uz ceļa. Tādēļ, ilgi nedomājot, automašīnu kravas sagāza Traunas ezerā.» [49]

Hetls-Hāgens par naudas viltošanu ieminas tikai garāmejot, un tas ir pilnīgi saprotams. Viņam tačušajā operācijā bija vadoša loma, bet tolaik, kad viņš rakstīja savu grāmatu, noilgums šiem noziegumiemvēl nebija iestājies. Hetls apzināti dezorientē lasītāju: viltoto naudu nekad neizgatavoja Ebenzēkoncentrācijas nometnē; bez tam kravu iemeta nevis Traunas ezerā, bet gan — kā norādīts Maknelijaziņojumā 1952. gada jūlijā — Ensas upē un pa daļai Toplicas ezerā.

Pēc diviem gadiem — 1952. gadā — Šveices izdevniecība «Neptun-Verlag», kurai Hetls piegādājamateriālus, laida klajā Eberharda Froveina grāmatu «Bii- numierocis — viltotā nauda». Tā ir vēsturesfalsifikā- cija. Starp citu, šī izdevniecība jau sen specializējas fašistu slepenā dienesta vadītāju«memuāru» izdošanā. Melīgais savārstījums lasītājam tika pasniegts ar apakšvirsrakstu: «Sarakstīts,pamatojoties uz faktiem». Pats faktu piegādātājs Hetls šinī «romānā» figurē ar doktora Ostermaņa vārdu,bet Itālija meklētais esesiešu slepkava Fricis Svends — ar Berntera pseidonīmu.

Taču, tiklīdz 1955. gada maijā iestājās noilgums saukšanai pie atbildības par viltotās valūtasizgatavošanu, Hetls nekavējoties laida tirgū savu preci — grāmatu «Bernharda operācija». Šoreiz viņšsaņēma honorāru no austriešu izdevniecības «Welsermūhl-Verlag Fritsch und Dusi» Velsā. Arī šīizdevniecība izdod veco nacistu un neofašistu «literāros» darbus, kuru mērķis ir maldināt pasaulessabiedrisko domu. Lai raksturotu šo izdevniecību, pietiekami atgādināt, ka tā, starp citu, nesen izdevagrāmatu, kurā heroizē fašistu teroristu esesieti Oto Skorcēni, ko Austrija meklē kā slepkavu un karanoziedznieku.

Grāmatā «Bernharda operācija» Hetls visnekautrīgākajā veidā mēģina falsificēt gan savu pagātni,gan drošības dienesta darbību. Hetls apmelo koncentrācijas nometņu ieslodzītos, kurus ar nāves draudiempiespieda izgatavot viltoto naudu, un galu galā viņš cenšas uzvelt vainu par šo noziegumu pašiemieslodzītajiem.

««Bernharda operācijā» pirmo reizi tika izmantoti koncentrācijas nometņu ieslodzītie, un tā rezultātāoperācijā ieguva baisma noslēpuma odiozo reputāciju,» melīgi raksta šis naudas viltošanas «teorētiķis».«Krīgers koncentrācijas nometnēs atlasīja naudas viltotājus, kas agrak jau bija sodīti un kas tur atradaskopš kara sakuma, būdami pakļauti tā dēvētajam preventīvajam ieslodzījumam. Viņš izmantoja arī citusprofesionālus noziedzniekus. Tādējādi šīs operācijas praktiska puse arvien vairāk pārgāja profesionālunaudas viltotāju rokās.»[50]

Beidzot, Hetls kategoriski noliedz, ka ieslodzītos, kas bija iedalīti viltotās naudas izgatavotājukomandā, iznīcināja: «Neviens ieslodzītais, kam bija saskare ar «Bernharda operāciju», netikanogalināts.»[53]

Un šādi rupji meli Rietumvācijas, Italijas, Francijas, Anglijas, Šveices un ASV lasītajiem tiekpasniegti par viņu pašu naudu! Pārsteidz tas, ka savu «uz faktiem pamatoto stāstījumu par vēsturēvislielāko naudas viltošanu» (kā norādīts grāmatā) Hetls cenšas izdot tieši tajās valstīs, kuru tautas

sevišķi cieta no naudas viltotāju mahinācijām, proti, Itālijā, Francijā, Anglijā un Šveicē.Nolika tieši tas, uz ko Hetls cerēja. Sensāciju kārā prese daudzās kapitālistiskās valstīs izreklamēja

viņa pretīgo sacerējumu. Savu roku te pielika, piemēram, austriešu avīzes «Wiener Wochenausgabe»,«Bild-Tele- graf», «Arbeiterzeitung» un «Kroiienzeitung».

Taču ar honorāriem, ko Hetls saņēma par saviem «literārajiem» pūliņiem, viņam acīm redzaminepietika. 1963. gada oktobri viņš mēģināja izmantot gleznas, kuras, ka jau minēts, viņš bija aizvedis līdzino Budapeštas. Tās atradās raktuvju ejā Auszē rajonā. Pazemes eju labirintā varēja nokļūt no kādas mājaspagrabiem. Hetls piedāvāja šīs mājas saimniekam lielu naudas summu. Taču šo viltīgi izdomāto plānuizjauca austriešu antifašisti.

Pēc tam kad šīs grāmatas autoram 1963. gada decembrī izdevās pierādīt .Austrijas prokuratūrai, kaliecībās, ko Hetls ar zvērestu bija devis sakarā ar Eili- maņa prāvu, viņš par sevi sniedzis melīgas ziņas,no bijušā SD šturmbanfīrera sāka novērsties tie, kas bija izmantojuši viņa pakalpojumus un viņu finansiāliatbalstījuši. Hetls bija spiests paziņot par sava privātā mācību kombināta bankrotu. Bet viņš tālredzīgiparūpējas laikus izņemt savus kapitālus no šī pasākuma un ieguldīt tos kustamā īpašumā, kreditoriematstādams parādus par 15 miljoniem šiliņu. Tas viss nepārprotami rādīja, ka Hetls nolēmis atstāt «Alpucietoksni». Taču

Vīnes avīzei «Kurjer» neapšaubāmi bija taisnība, kad tā 1964. gada 17. februārī rakstīja, ka«bijušais skolas īpašnieks doktors Hetls, neraugoties uz savas iestādes zaudējumu, nebūt nekļuva nabags.Honorāri, ko viņš saņem par savām grāmatām, tai skaitā arī par «Bernharda operāciju»… dos viņamiespēju, vismaz pirmajā laikā, noturēties virs ūdens.»

ejoša prece un tās pircējiNeitrālajā Austrijā antifašistiem tomēr izdevās saukt pie tiesas atbildības vairākus žurnālistus, kas

bija zaudējuši sirdsapziņu un izplatīja Hetla un viņam līdzīgo darboņu melus. Cita lieta — Rietumvācija.Sajā valstī bez mazāka riska var atdzīvināt atmiņas par nacistisko pagāļni un dziedat slavas dziesmastreša reiha režīmam.

Rietumvācu lielburžuāzijas aprindu uzskatus pārstāv Diseldorfas avīze «Industriekurier». 1952. gada24. decembri tā rakstīja: «Otrā pasaules kara laikā pasaule bija lieciniece lielai naudas viltošanās afērai.Tā bija saistīta ar gestapo un SD šefa reihsfīrera Heinriha llimlera vārdu. Saksenhauzenas koncentrācijasnometnē pie Orānienburgas, tas ir, pie pašiem Berlīnes vārtiem, viņš bija sakoncentrējisvispieredzējušākos naudas viltotājus, kas izcieta sodu katorgas cietumos.»

Himlers jau sen satrūdējis zemē, tāpēc «Industriekurier» labprāt uzkrauj viņam vainu vai, pareizāksakot, tikai daļu vainas. Taču pārējo — un lielāko — SD naudas viltotāju vainas daļu pēc Hetla dotāparauga no jauna uzveļ kaut kādiem «kriminālnoziedzniekiem», kas savākti vienkopus Saksenhauzenaskoncentrācijas nometnē.

Koncentrācijas nometņu ieslodzīto nomelnošanu atkārto arī Hamburgas žurnāls «Der Spiegel». Tasraksta, ka komandā, kas nodarbojās ar viltotās naudas izgatavošanu, bija «koncentrācijas nometņuieslodzītie: prasmigi gravieri, grafiķi un visveiklākie naudas viltotāji. So kriminālistu eliti tad ariizmantoja Valsts galvenā drošības pārvalde, lolodama domu ar viltotu naudas zīmju palīdzību sagrautrietumvalstu, īpaši Anglijas valūtas sistēmu.»[54]

Tādējādi arī šinī gadījumā Himlera drošības dienesta vaina tiek novelta uz kaut kādu izdomātu«kriminālistu eliti».

Žurnāls «Der Spiegel» tikai pavirši piemin, kāds mērķis bija SD pasāktajai viltotās naudasfabricēšanai, un pilnīgi neiztirzā jautājumu par nacistu noslēpto miljonu atrašanās vietu. Toties tanī pašažurnāla numurā ievietots «IG-Farbenindustrie» reklāmas sludinājums, kas maksā vairākus desmitustūkstošu marku. Bet «IG- Farbenindustrie» ir koncerns, kas nacistu laikos ne mazums iedzīvojās ar finansumahinācijām. Jāpatur prātā, ka «IG-Farbenindustrie» un līdzīgu monopolu reklāmas sludinājumuievietošana periodiskajā presē ir viena no Rielumvācijas laikrakstu un žurnālu uzpirkšanas formām.

No žurnāla «Der Spiegel» neatpaliek arī ilustrētais žurnāls «Steru». Reklāmās stila pasniegtā rakstusērijā tas attaisno esesiešu sadistus, kas ar sevišķās komandas gūstekņiem Saksenhauzenā un Rēdlcipfāapgājās kā ar vergiem un aukstasinīgi nogalināja viņus, iešļir- cinot viņiem indi. Lai jau iepriekš novērstušo noziegumu vaininieku vajāšanu, žurnāls mainīja viņu vārdus: SD oberšārfīrers Herberts Marokspārvērtās par Sūmani, SD oberšārfīrers Ileincs Vēbers — par Ven- geru, bet SD hauptšārfīrers FricisVerners — par Kurtu Verneru.[55]

Rietumvācu prese nav ieinteresēta atmaskot esesiešu noziedzniekus. Spilgts pierādījums tam irgadījums ar ITamburgas žurnālistu Hansu-Ulrihu fon Klimburgu. Kopš 1957. gada viņš preses slejāscenšas atmaskot noziegumus pret cilvēcību, kas saistīti ar esesiešu naudas viltošanas operāciju.Klimburgam izdevās ne vien sameklēt austriešu tiesu protokolus, bet arī alrast SS noziegumuaculieciniekus, galvenokārt bijušos koncentrācijas nometņu ieslodzītos. Vairāk nekā četrus mēnešus fonKlimburgs veltīgi piedāvāja savus atmaskojošos materiālus dažādiem rietumvācu preses orgāniem, stai-gaja no redakcijas uz redakciju.

Pats viņš par to stāsta: «Vispirms es ar savu materiālu griezos Aksela Springera izdevniecība(«Bild», «Hamburgcr Abendblatt», «Welt», «Welt am Sonntag», «Kristāli» un citi izdevumi). Sākumā parmani izrādija dzīvu interesi, bet vēlāk no publicēšanas atteicās. Pēc tam es to piedāvāju žurnālam «Stern»(Hamburgā), kurš pirmajā bridi, likās, arī ieinteresējās, taču pēc vairāku nedēju gaidīšanas saņēmuatteikumu ari 110 ta. Diemžēl nebija panākumu arī maniem lūgumiem nopublicēt materiālu žurnāla«Revuc» (Minhenē) un vairākās vadošajās preses aģentūrās.» 1

Rietumvācu publicists uzdūrās klusēšanas sienai tādēļ, ka gribēja teikt patiesību, bet Bonnas valstīpēc tās pieprasījuma nav. Toties redakciju durvis, kas aizvērās viņam, plaši atvērtas visāda veidabijušajiem nacistiem, kuri vēlas dalīties atmiņās ar Rielumvācijas sabiedrību. Vai te var runāt par«nejaušību»? Ja Rietumvācijā, no vienas puses, nomelno un nopulgo cilvēkus, ko nacisma laikā vajājapolitisku un rasistisku apsvērumu dēļ, ja apgāna koncentrācijas nometnēs nonāvēto gūstekņu piemiņu, bet,no otras puses, ļauj Saksenhauzenas, Osvencimas, Būhenvaldes un Ebenzē bendēm baudīt brīvību, tad tānav «nejaušība», bet gan sistēma! Un, ja pēc daudzkārtējiem politiskajiem skandāliem, kas pēdējā laikānorisinājušies Vācijas Federatīvajā Republikā, pat rietumvācu sabiedrība sāk uzdot jautājumu, kādēļ gantik «slikti» izrauga ministrus, valsts sekretārus, ģenerālprokurorus, ģenerāļus 1111 tiesnešus, tad uz to varatbildēt: režīmam, kurš nav atteicies no nodomiem par karu pret citām lautām, vajadzīgi ministri un citiaugsti ierēdņi nr fašistisku pagātni.

Bijušo hitleriešu iecelšana amatos, kas tiem ļauj Rietumvācijā lemt par daudzu cilvēku likteņiem,nav nejaušība, bet gan likumsakarība. To nosaka Hitlera reiha 1111 klerikāli militāristiskās VācijasFederatīvās Republikas antikomunistiskās ārpolitikas identitāte.

1 No fon Kliīnburga vēstules autoram 1957. gada 29. aprīli.

RIETUMVĀCIJAS «COSA NOSTRA»

«degussa» un bumba

20 gadi nav mazs laika posms. Nacistu noziedzniekiem pa šo laiku izdevies iznīcināt daudzuspierādījumus. Taču galīgi noslēpt melno darbu pēdas ir grūti: pārāk lieli ir «melnā ordeņa» salaupītobagātību apmēri.

Atgriezīsimies vēlreiz pie Strasburgas apspriedes un atcerēsimies, kādus lēmumus laja pieņēmaVācijas monopolistiskā kapitāla un nacistu virsotnes pārstāvji. Tur nosprieda: drošās vietās noslēptsalaupītās vērtības; pēc kara finansēt Vācijas monopolus; maskētos militāros uzņēmumos turpināt ieročuražošanu; pēckara posmā finansēt nacistu pagrīdes organizācijas; iespaidīgus nacistus iekārtot par«ekspertiem» un «speciālistiem» dažados koncernos.

Tagad, pēc vairāk nekā divdesmit gadiem, var sa- lidzināt viesnīcā «Maison Rouge» formulētosmērķus ar Rietumvācijas īstenību. Parādību būtības analīze un to kopsakars jauj izdarīt neapstrīdamusecinājumu: Rietumvācijas valsts monopolistiskā sistēma ir Hitlera režīma mantiniece. Strasburgāpieņemtie lēmumi nesuši savus aug|us. Tas, starp citu, labi redzams, aplūkojot Rietumvācijas koncernu«DEGUSSA».

No 1943. līdz 1945. gadam koncerna uzņēmumi un administratīvās celtnes stipri cieta no ang|u unamerikāņu.aviācijas uzlidojumiem. Bet jau 1949.—1950. gadā «DEGIJSSA» no jauna sasniedzapirmskara ražošanas līmeni. Laikā, kad Rietumvācijā izdarītā separātā naudas reforma desmitkārtsamazināja vienkāršo vāciešu ietaupījumus, «DEGUSSA» akcionāri saglabāja kara gados sarausto peļņuun milzīgās bagātības, tāpēc ka par katru akciju 1000 reihsmarku vērtībā saņēma akciju 1000 rietumumarku vērtībā. Laikā no 1950. līdz 1959. gadam viņu gada dividendes pieauga no 5 līdz 17 procentiem.Deviņos gados koncerna akciju kapitāls palielinājās no 76,5 miljoniem marku lidz 122,8 miljoniem un1964. gada sākuma sasniedza 155 miljonus marku.

«Ekonomiskais brīnums» piemeklēja koncernu pēc tam, kad koncerns laida apgrozība noslēptos zeltaun valūtas krājumus. Protams, pārkausētajā zeltā ir grīni pazīt koncentrācijas nometņu ieslodzīto zobus unkronīšus.

Ka jau minēts, 1944.—1945. gadā ievērojama daļa Hitlera reiha zelta un valūtas krājumu nonācaŠveicē. Tāpēc koncerns «DEGUSSA» pēc kara nodibināja Cī- rihē akciju sabiedrības filiāli, kas slēpāsaiz pavisam neitrāla nosaukuma «Leukon AG». Sadarbībā ar Šveices bankām «SclnveizerischeBankgesellschaft», «Schweizerische Kreditanstalt» un «Schvveizerischer Bankverein» šai akcijusabiedrībai, kā noradīts oficiālajā rokasgrāmatā, vajadzēja pārstāvēt koncerna «DEGUSSA» ārzemjuintereses.1 Bet Šveicē izdotajā akciju sabiedrību rokasgrāmatā teikts, ka «Leukon AG» ir koncernalīdzīpašnieks arī Vācijas Federatīvajā Republika.2 Aiz visiem šiem miglainajiem formulējumiem slēpjas,lūk, kas: «Leukon AG» uzdevums ir rīkoties ar nacistu miljoniem, kas izvesti uz ārzemēm, un nodrošinātto pārsūtīšanu uz Rietumvāciju, kur tos saskaņā ar jau zināmajiem lēmumiem nodotu stingri noteiktupersonu un aprindu rokās.

Kas ir aicināts vadīt šis sarežģītās operācijas? «DEGUSSA» ģenerāldirektors ir tiesību zinātņudoktors Fēlikss Aleksandrs Prencels. Savu karjeru viņš sāka koncerna «IG-Farbenindustrie» speciālajanodaļā. Sī nodaļā, kas bija maskēta ar neitrālu nosaukumu

' Skat. «Handbuch der deutschen Akliengesellsclīaften 1962/63. Bd. 7. Darmstadt, 1963, S. 705").2 Skat. «Schweizerischcs Rcgionenbuch», Bd. I. Ziirich, 1963, S. 565.«Būro N\V7», bagatīgi subsidēja hitleriešu graujošās organizācijas daudzās zemēs un sekmīgi

sadarbojās ar nacistu slepenā dienesta ārzemju noda|as priekšnieku SD grupenfīreru Sellenbergu.

Prencela uzvārdu arī šodien var sastapt koncerna «IG-Farbenindustrie» uzraudzības padomes locekļusarakstā. Pēc separātās Bonnas valsts izveidošanas Prencels ilgus gadus ieņēma pārvaldes priekšniekaamatu VFR saimniecības ministrijā.

Kopā ar Prencelu «DEGUSSA» uzraudzības padomē ir vesela galerija Hitlera kara rūpniecībasvadītāju. Redzamu vietu viņu vidū ieņem koncerna «IG-Farbenindustrie» un bankas «Dresdner Bank AG»pārstāvji. Sī banka savā laikā apkalpoja esesiešus. Starp pārstāvjiem ir, piemēram, Rietumvācijasatomjautājumu komisijas priekšsēdētājs profesors Vinnakers, viens no noziedzīgā koncerna «IG-Farbenindustrie» stūres vīriem. Blakus viņam «DEGUSSA» uzraudzības padomē svinīgi sēž kādreizējaisHitlera bruņošanās un kara rūpniecības ministrijas augsti stāvošais ierēdnis profesors Kārlis Vursters,kas apbalvots ar «Bruņinieka krustu pie krusta par kara nopelniem». Tagad viņš ir Rietumvācijasķīmiskās rūpniecības savienības viceprezidents un saņēmis augstāko Bonnas valsts apbalvojumu.

«DEGUSSA» uzraudzības padomes priekšsēdētājs Kārlis Gecs pārstāv apdrošināšanas sabiedrības«Alli- anz» un «Minhenes apdrošināšanas akciju sabiedrības» intereses, pie tam «Minhenes sabiedrībā»vadoša loma ir Valsts galvenās drošības pārvaldes VI pārvaldes saimniecības sektora bijušajamdarbiniekam doktoram Ruperti, kas saistīts ar nacistu finansu mahinācijām. Lai būtu pilnīgi skaidrs,norādīsim, ka nacisma laikā «Minhenes apdrošināšanas sabiedrība» maksāja bagātīgus ziedojumusesesiešu fondā un iekaroja paliekamu vietu «SS reihsfīrera (Himlera) draugu» pulkā. Protams, arīkoncernam «DEGUSSA» ir savs pārstāvis «Minhenes apdrošināšanas sabiedrībā». «DEGUSSA»uzraudzības padomē Kārlis Gecs pārstāv banku «Ilain- burger Deutsch-Sūdamerikanische Bank», betkoncernu «DEGUSSA» minētajā banka uz savstarpības pamata reprezentē koncerna direktors RobertsHirts. Par koncerna «DEGUSSA» direktoru strādā arī Hermanis Ilibe, viens no Sellenberga resoradarbiniekiem.

Ar vārdu sakot, tiklīdz sāk zīmēt Rietumvācijas monopolu finansiālo un citu sakaru shēmu, tās centrānemainīgi ir «DEGUSSA».

Taču šis koncerns ne tikai uzkrāja un pārsūknēja nacistu zeltu un ienākumus no spekulācijām arvalūtu. Vel kara laikā tas ķērās pie masu iznīcināšanas līdzekļu ražošanas.

Koncernam «DEGUSSA» piederēja 42,5 procenti tā filiāles — sabiedrības «DEGESCH»(sabiedrības «Deutsche Gesellschaft fūr Schādlingsbekāmpfung» saīsināts nosaukums) kapitāla. No tāskoncerns ieguva līdz 200 procentiem peļņas gadā. Firmai «DEGESCH», kura oficiāli ražoja līdzekļuscīņai ar lauksaimniecības kaitēkļiem, piederēja monopoltiesības piegādāt esesiešiem zilskabi, kaspazīstama ar nosaukumu «Ciklons-B», — briesmīgu gāzi, ar kuru tikai vienā pašā Osvencimaskoncentrācijas nometnē noindēts vairāk neka miljons cilvēku. Tādējādi koncerns «DEGUSSA»iedzīvojās, ne tikai aplaupot savus upurus, bet arī viņus masveidā iznīcinot.

Un, beidzot, «DEGUSSA» piederēja pie tiem koncerniem, kam Hitlers veltīja sevišķas rūpes un kamjau kara pēdējos gados vajadzēja sākt ražot atombumbas. Ir zināms, ka pēc impērijas saimniecībasministra Valtera Funka pavēles, sākot ar 1942. gadu, visās vērmahta okupētajās valstīs koncerna«DEGUSSA» vajadzībām tika konfiscētas izejvielas, kas nepieciešamas urāna iegūšanai.1 So izejvielusagādāšanu Funks raksturoja ka pasākumu, kam ir «svarīga nozīme kāra gaitā». Diemžēl koncerna«DEGUSSA» loma «brinumieroču» izveidošanā lidz šim nav saistījusi nepieciešamo uzmanību.

Fiziķis profesors Semjuels Goudsmits, kas bija amerikāņu atombumbas radīšanas darbu vadītājaASV slepenā dienesta ģenerāļa Leslija R. Grouvsa zinātniskais

' Skat. Les'ie Groves. Now il caii be told. Nevv York, 19G2, p. 219.padomnieks un 1944.—1945. gadā sīki iepazina stāvokli Vācijas atompētniecībā, 1964. gada 24.

martā rakstīja šīs grāmatas autoram: «Savā darbā «Alsos» es, liekas, skaidri parādīju, ka vācu zinātniekinepietiekami apzi- nājās nepieciešamību izmantot rūpniecības palīdzību savas programmas (atombumbasradīšanas programmas. — J. AI) īstenošanā. Vienīgais rūpniecības uzņēmums, kas bija iesaistīts tāsrealizēšanā, bija «DEGUSSA». Tas izgatavoja urānu cietu bloku veidā, turpretim agrāk tas tika ražots

tikai pulvera veidā. Taču man radas iespaids, ka rūpniecības, līdzdalība vēl nebija īpaši nepieciešama, jocietā urāna ražošanu programmas ietvaros realizēja diezgan vēlu, domāju, ka tikai 1944. gada sākumā.Protams, arī no norvēģu rūpniecības prasīja uzlabot smagā ūdens ražošanu…»

Taču slepenais Vācijas atombumbas radīšanas projekts, pie kura no 1944. gada strādāja bruņošanāsun kara rūpniecības ministrija, pēc 1945. gada tika pieminēts aizdomīgi maz. Tas, bez šaubām,izskaidrojams tādējādi, ka «DEGUSSA» centās saglabāt noslēpumā visus plānus, kam bija kāds sakars arkoncernu. Koncernam vajadzēja turpināt atompētījumus galvenokārt ārzemēs un sagatavot augsniRietumvācijas atomieroču izveidošanai. Par labu tadam apgalvojumam runā šādi fakti.

«DEGUSSA» uzturēja ciešu kontaktu ar hitleriskās Vācijas kodolfiziķu grupu, kuri bijaapvienojušies ap kādu Dekeru. Sis Dekers, piesavinājies daudzus agrāko pētījumu materiālus, pēc karaaizbēga uz Argentīnu. Koncernam «DEGUSSA» pēckara gados izdevās pa- nākt, ka Argentīnasatomenerģijas komisija apmaiņai pret mašīnu un iekārtas piegādēm nodeva koncernam vairākas tonnasurāna koncentrāta.[56]

Vēl noderīgāki izrādījās koncerna «DEGUSSA» sakari ar Franko Spāniju; tie bija nodibināti pirmskara un ievērojami nostiprinājušies sakarā ar Vācijas ka- pitalu izvietošanu šajā zemē. Te, Pirenejupussalā, «DEGUSSA» apvienojās ar vadošu urāna sabiedrību. Tādējādi rietumvācu koncerns soli pasolim nodrošināja sev kontroli ne tikai pār urāna ieguvi Spānijā, bet arī pār urāna rūdas pārstrādāšanu.Franko kļuva par izejvielu piegādātāju Rietumvācijai, kura gatavojas uzsākt atomieroču ražošanu. Beztam Spānijas atomenerģijas komisija par 100 miljoniem marku par- deva koncernam «DEGUSSA» urāna-235 lētās ražošanas tehnoloģiju, kuras izstrādāšanā aktīvi bija piedalījušies pie Franko aizbēgušie vācuatomspeciālisli.[57]

Bonnas valstī nekas netiek nodots atklātībā arī par vērmahta augstākās virspavēlniecības zinātnesdaļas bijuša priekšnieka ģenerālmajora profesora Eriha Sū- maņa darbību. Daudzus gadus viņš bija paraizbildni Hitlera zinātnieku atomeksperimentiem, bet kara beigas parūpējās, lai jaunā ieroču veidaražošanas plāni savlaicīgi pazustu. Kā Pauls Harteks, tā arī Erihs Sūma- nis uztur ciešus sakarus arkoncernu «DEGUSSA».

Uz Rietumvācijā izdarīto atompētījumu rezultātiem sabiedrības uzmanību vērsa angļu laikraksts«Financial Times». 1960. gada oktobrī tas rakstīja, ka kopš tā laika, kad koncerns «DEGUSSA» sākaizstrādāt urāna-235 lētās iegūšanas metodi, tā akcijas cēlās par 275 procentiem.[59] Bet urāns-235 irizejas produkts gan urāna, gan arī plutonija bumbu izgatavošanai!

Pār koncernu sāka birt jautājumu krusa, ko bija izraisījis satraucošais paziņojums. Deviņas dienas«DEGUSSA» klusēja. Desmitajā dienā bijušais hitleriešu ministeriāldiriģents un tagadējais koncernaģenerāldirektors Prencels bija spiests paziņot, ka «DEGUSSA» kopā ar Bonnas atomlietu ministriju,Rietumvācijas atomjautājuniu komisiju un koncernu «AEG» konstruē ultragāzes centrifūgu, kuras modelisradīts 1960. gada beigās. Lai nomierinātu satraukto sabiedrību, Prencels piebilda, ka šīs centrifūgasuzbūves principos nav nekā jauna un tie pazīstami jau divdesmit gadus, t. i., kopš 1940. gada.[60]

Sīs atzīšanās nozīme ir ārkārtīgi svarīga. Tā parāda, ka Rietumvācijā daudz tiek darīts, lai radītumasu iznīcināšanas ieročus. Prencels, kas iemācījās turēt mēli aiz zobiem, vēl strādādams koncerna «IG-Farbenindustrie» slepenajā dienestā, mēģināja šo faktu veikli aizplīvurot. Koncerns «DEGUSSA»,ievērojot stingru slepenību, taču pacenties jau patentēt divas no jauna izstrādātās urāna iegūšanasmetodes, un Bonnas valstī šīs patentēs pieder pie kategorijas «Pilnīgi slepeni». Zīmigi, ka arī amerikāņuvaldība, kas tolaik bija ierauta priekšvēlēšanu cīņā, izrādīja interesi: tā palīdzēja notušēt šo notikumu unnepieļaut, lai sabiedrība uzzinātu par citiem sīkumiem.

Kopš tā laika pasūtījumi, kurus saņem koncerna «DEGUSSA» filiāle — sabiedrība «NUKEM»(«Nuklear- chemie und -rnetallurgie Gesellschaft») Volfgangā pie Hanavas, kas iekļāvusies Bonnasvaldības atompro- grammas izpildīšanā, «stipri palielinājušies un garantē pilnu personāla nodarbinātībutuvākajos gados».

Sis cilāts ņemts no sabiedrības gada pārskata par 1962./63. gadu. Pasūtījumi, ko saņēmusisabiedrība «NUKEM», — teikts tālāk pārskatā, — radīja nepieciešamību paplašināt tās štatus par 30procentiem un ievērojami palielināt finansu dotācijas, ko piešķīra «DEGUSSA». Taču izdevumi, kasradušies sakarā ar ražošanas paplašināšanu, ievērojamā mērā jau segti «ar apmaksātiem pētniecībaspasūtījumiem» un «gatavās produkcijas piegādēm».

Bonnas valdība un ģeneralitāte sapņo apbruņot bundesvēru ar atomieročiem. Ar koncerna«DEGUSSA» palīdzību tās radījušas svarīgus materiāli tehniskus priekšnoteikumus, lai varētu neņemtvērā Rietumvācijai uzliktos ierobežojumus bruņošanās jomā un pretēji savu NATO bloka partneru gribaisākt patstāvīgi ražot masu iznīcināšanas ieročus.

Uz šo satraucošo perspektīvu 1963. gadā savā ziņojumā «Par Eiropas drošības stāvokli» vērsauzmanību Holandes parlamenta loceklis Duinstēns.

Pēc Rietumeiropas savienības aizsardzības un bruņošanas komitejas domām, Rietumvācijā ir pilnīgiiespējams slepeni ražot atomieročus. Sis konstatējums ietverts minētās komitejas noslēguma ziņojumā,kas iesniegts Rietumeiropas savienības asamblejai Parīzē 1963". gada novembrī. Sajā dokumentāpaātrināšanas nozīme urāna-235 iegūšanā, pie kuras VFR stājusies 1960. gadā, novērtēta šadi: «No tālaika darbi tiek veikti visstingrākajā slepenībā. Centrifugēšanas metodi varētu izmantot pat sīkākosslepenos kodolieroču ražošanas uzņēmumos, kuriem nav vajadzīgs daudz urāna un kuri būtu spējīgiizgatavot Rietumvācijas kodoltermiskos ieročus.» 1

Ņemot vērā visus šos faktus, var secināt, ka koncerns «DEGUSSA» ir viens no nacistu atomprojektuun to īstenošanai nepieciešamo nacistu bagātību galvenajiem mantiniekiem. Ja Hillers būtu dzīvs, viņambūtu pilnīgs pamats padarīt pašreizējos koncerna «DEGUSSA» direktorus par saviem«vērvirtšaftsfīreriem». Bet, tā kā fīrera līķis jau sen satrūdējis vēstures mēslainē, viņiem jāapmierinās aruzslavām, ko viņiem dāvā mazliet zemāka ranga nacistu dižvīri, — tie, kas šodien pieder pie Bonnaselites, nēsā VFR ordeņus un ir apbērti ar citāda veida labvēlības pierādījumiem.

Koncerns «DEGUSSA» ir tipisks un ne vienīgais pierādījums tam, ka starp Hitlera reibu un Bonnasvalsti pastāv noteikta pēctecība. Starp astoņām lielākajām koncernu grupām Rictumvācijā līdzāskoncernam «DEGUSSA» ir vēl vesela virkne monopolu, kas iejaukti nacistu slepenajās mahinācijās.Tādas, piemēram, ir sabiedrības, kas pārņēmušas un turpina «IG-Farbenindustrie» darbu, kā arī Krupa unSīmensa koncerni.

Ja to visu salīdzina ar uzdevumiem, kādi 1944. gada augustā tika izvirzīti Strasburgas apspriedē, varkonstatēt: Bonnas politikas pamatlīnijas — gan pēc būtības, gan pēc tā, kas šo politiku realizē, —atgādina bankrotējušo Hitlera politiku.

Bet, tā kā Rietumvācijas valsts uzskata sevi par Hitlera reiha mantinieci, tā vēlas saņemt arī nacistubagātības, kas tai pēc testamenta pienākas.

KURP ISTI AIZPLŪDA ZELTS? ♦Kara beigās to nedaudzo hitleriešu rokās, kuriem bija zināms «melnā ordeņa» noslēpums, izrādījās

pasakainas bagātības. Ar tām bija saskārušies tūkstošiem vāciešu un ārzemnieku, kuriem vajadzēja tāsnogādāt pāri robežai vai droši neslēpt Vācijas teritorijā. Valūta un citas vērtības gāja no rokas rokā, tikapārskaitītas fiktīvu personu tekošajos rēķinos, bet sazvērnieku — šo bagatibu īpašnieku loks palika viensun tas pats. Tiesa, dažkārt nacistu krēzi zaudēja precīzu priekšstatu par savu bagātību atsevišķu daļulikteni un uzticības personu atrašanas vietu, kurām bija uzdots bagātības glabat, dažreiz nesakritakopsumma. Taču piesavināšanās gandrīz nekad nenotika.

Esesiešu aģentu vadītājs Hetls-Hāgens, kas tagad atrodas Bonnas dienestā, parūpējās, lai «melnāordeņa» bagātības netiktu sadrumstalotas. Publicēdams savu grāmatu «Bernharda operācijā», viņš saviembi- julajiem līdzzinātājiem lika saprast, ka viņiem glabāšanā uzticētās vērtības jānodod Bonnas valstskasē.

Savā grāmatā Hetls izsaka pārmetumu kādam bijušajam nacistu aģentam. «Rodas jautājums,» rakstaHetls, «vai nevajadzētu sniegt atskaiti federālajai finansu ministrijai vai no jauna izveidotajam VācijasFederatīvās Republikas politiskajam drošības dienestam (domāts «Federālais izlūkdienests»; to vadabijušais Hitlera ģenerālis Gēlens, kas ir arī Hetla priekšnieks.— i. M.). Runa taču kā nekā ir parvairākiem simtiem tūkstošu sterliņu mārciņu.»[61]

Mājiens bija nepārprotams. Taču tā rezultāts palicis nezināms.Bet tas, kas nacistiem bija jāieraksta ailē «zaudējumi», ASV un Anglijas varas iestādem figurēja ailē

«ieņēmumi». Proti, Amerikas Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Francijas valdības vēl 1946. gadajanvārī izveidoja tā dēvēto starpsabiedroto orgānu reparāciju lietu kartošanai un hitleriešu salaupītā zeltaatdošanai. Sīs trīspusīgās komisijas dokumentā, kas 1946. gada 14. janvārī parakstīts Parīzē, starp citu,teikts, ka «Amerikas Savienoto Valstu, Francijas un Lielbritānijas valdības viņu okupētajās Vācijas zonāsdarīs visu šai sakara nepieciešamo»2 .

Sī komisija varētu kompetenti izteikties par to, kur īsti atrodas bagatibas, ko nacisti nolaupījušidaudzām Eiropas tautām. Lai gan tautām ir tiesības prasīt šādu atskaiti, komisija līdz šim laikam izvairāsno atbildes.3 Tiesa, 1946. gadā Francijas valdības pārstāvis komisijā, atbildot uz jautājumu par hitleriešusagrabtā zelta atrašanās vietu un daudzumu, paziņoja, ka okupētajā Vācijā, Šveicē un Zviedrijā atklātiapmēram 277 tūkstoši kilogramu zelta.[62]

Sīs grāmatas autors interesējās, kur atrodas vairāki lieli krājumi trofeju zelta (zeltu parastikonfiscēja ASV armijas virsnieki un amerikāņu izlūkdienesta darbinieki, neievērodami formalitātes), ungriezās pēc padoma trīspusīgajā komisija, cerēdams saņemt no tās nepieciešamas ziņas. Veltigi. Atbildebija laipna, bet izvairīga.

Sī «melnā ordeņa» salaupītā zelta tālākais liktenis nav noskaidrots.Tādi gadījumi, kad ir zināms, ka amerikāņi sagrābuši vērtības, bet nav ziņu par to, kur tās atrodas, —

nebūt nav izņēmums. Varētu minēt arī šādu faktu. Vel 1945. gada februārī nacistu «maatzinis» ValtersFunks pavēlēja paslēpt kālija raktuvju «Kaiseroda» šahtā Rēnas kalnu grēdas atzarojumā pie Merkcrsaspilsētas milzīgu daudzumu zelta un dārglietu no reihsbankas fondiem. Impērijas dzelzceļu direktors Tomssun lidz zobiem apbruņoti esesieši vēroja, kā sevišķa komanda pārnes dārgumu kravu šahtā. Taču apslēptāmanta nepalika ilgi zem zemes. Amerikāņi, kas ienāca šajā rajonā, jau 1945. gada aprīlī, izvietojušistingru apsardzi, sāka atrakt paslēptās vērtibas. Kāda nozīme tika piešķirta šai operācijai, redzams kautvai no tā, ka tās vadību savās rokās ņēma pats amerikāņu karaspēka augstākais virspavēlnieks Eiropāģenerālis Duaits Ei- zenhauers. Lai saglabātu slepenību, amerikāņi iesaistīja darbā vāciešus tikai

izņēmuma gadījumos, pie tam to darīja tā, lai vācieši nekā daudz nevarētu ieraudzīt. Taču kāds vietējaisiedzīvotājs, kas piedalījās izrakumos, tomēr kļuva par liecinieku tam, ka aizokeāna darboņi, kas bijaģērbušies militārajos formas tērpos, nosūtīja ievērojamu daļu vērtīgās kravas Frankfurtes pie Mainasvirzienā.

Tagad ir grūti pateikt, uz kurieni aizplūda zelts — alkatīgo amerikāņu virsnieku kabatās, amerikāņuarmijas kasē un nekontrolējamos ASV slepenā dienesta fondos, nerunīgās trīspusīgās komisijas krājumos— vai ari to izmantoja zelta injekcijai, kas 1948. gadā pēc «Maršala plāna» stimulēja rietumvācurūpniecības aktivitāti.

Trīspusīgās komisijas un tās sastāvā ietilpstošo rietumvalstu valdību pārstāvju nerunība galarezultātā palīdz Rietumvācijas imperiālistiem izvairīties no kontroles operācijās ar «melnā ordeņa»paslēptajām bagātībām. Nav nejaušība arī kas cits: tie, kas pirmie pielika roku pie paslēptā Hitlera zelta,kļuva par pirmajiem, bet turpmāk arī visdedzīgākajiem Rietumvācijas remilitarizācijas aizstāvjiem unatbalstītājiem.

NOZIEDZNIEKI SĀK UZTRAUKTIES 1959. gada 17. jūlijā vientulīgajā Toplicas kalnu ezera vietējie iedzīvotāji pamanīja plostu. Sākuma

viņi domāja, ka tas pieder rietumvācu tūristiem, kam vienkārši sagribējies apskatīt ezeru. Minējums bijagandrīz pareizs. Drīz vien virs plosta parādījās Hamburgas ilustrētā žurnāla «Stern» reklāmu uzraksti.

Krastā, kur līdz tam nebija atļauts iekārtot kempingus, tagad izvietojās «Steru» redakcijas reportierugrupa. Viņi uzslēja telti, ierīkoja improvizētu automašīnu stāvvietu un pat izlika ceļa zīmes. «Steru»redakcijas filiāle iekārtojās uz austriešu federālās mežniecības zemes kā mājās. Ekspedīcijas sastāvā,kuru finansēja žurnāla izdevējs Gerds Bucēriuss — bundestāga deputāts no K.DS (viņš atvēlējaekspedīcijai 25 tūkstošus marku), bija ari llesenes zemes iekšlietu ministrijas pārstāvis, un šis apstāklisekspedīcijai piešķīra tadu kā pus- oficiālu raksturu. «Stern» reportieri stāstīja katram pretimnācējam, kanolēmuši atminēt Toplicas ezera dibenā paslēpto dārgumu noslēpumu un atvērt ezera «zemūdens seifu».Grupas vadītājs un galvenais «pēdu dzinējs», kas kāroja atrast sensacionālu materiālu žurnālam, bija kādsVolfgangs Lēdc. Līdz pat kara beigām viņš dienēja Hitlera jūras kara flotē.

Kādē| tad «Stern» žurnālisti ieradās šeit, pie esesiešu drošības dienesta bagātību zemūdensglabātavas? Pirmkārt — viņi alka sensāciju.

Veselus trīs gadus, apgalvoja Lēde, viņš bija sekojis pa pēdām esesiešu naudas viltotāju bandai.Daudzus mēnešus viņš bija meklējis šo |aužu noziegumu aculieciniekus Dienvidamerikā (Peru), Spānijā,Austrijā, Itālijā, Dienvidslāvijā un Šveicē. Ja var ticēt Lē- dem, viņš iztaujājis simtiem cilvēku. Aiz kautkādiem iemesliem, kurus viņš neuzskatīja par vajadzīgu paskaidrot tuvāk, viņam vērtīgus norādījumus itkā devuši pats Skotlendjarda galvenais inspektors Radkins un kāds izbijis augstu stāvošs angļuizlūkdienesta darbinieks.1 Pēc Lēdes vārdiem, viņš kā uz burvju zižļa mājiena sameklējis pat FriciSvendu, kurš vadīja esesiešu viltotās naudas realizāciju un slēpās Peru ar viltotiem poļu dokumentiem uzVenčeslava Turi vārda. Svends it ka nodevis Lēdem vairākas kaudzītes pārfotografētu vēstuļu un atmiņu,kā arī nodiktējis veselām lappusēm liecību. So pētījumu rezultātu izklāsts, pēc Lēdes apgalvojuma, aptverne mazāk par 3600 lappusēm. Visas šīs ziņas uzvedinājušas uz domām, ka tieši Toplicas ezerā apbedītasvisas nacistu bagātības.

Pagāja desmit meklējumu dienas, un ezera dibenā1 Skat. Anlhonij Pirie. Operation Bernhard, p 282. 126atrada pirmās septiņas kastes, bet pēc divām nedēļām vienu no tām izcēla krastā. Tajā bija viltotas

sterliņu mārciņas — «Bernharda operācijas» augļi. Turpmākajās dienās no 80 metru dziļuma izcēlapārējās kastes. Taču viltotās sterliņu mārciņas ekspedīcijā izraisīja tik mazu interesi, ka tās patnepārskaitīja, bet vienkārši nodeva austriešu varas iestādēm.1 Pa to laiku «Stern» ievietoja sensacionālureportāžu sēriju ar virsrakstu «Naudas — kā spaļu».

Kaut ari ekspedīcijas dalībnieki saņēma vairākas anonīmas draudu vēstules (ar Rietumvācijas pastazīmogiem uz aploksnēm), viss noritēja vairāk vai mazak klusu un mierīgi. Tiesa gan, kāds naktī bijapārgriezis prāmja trosi, taču to drīz vien izdevās salabot.

Reiz no ezera izcēla neparasta izmēra metāla kasti ar uzrakstu: «B 9». Tā svēra apmēram simtkilogramus, bija sevišķi rūpīgi aizdarīta un piebāzta pilna līdz augšai. Saturs bija sensacionāls: kastēglabājās Valsts galvenās drošības parvaldes slepenie dokumenti. Drīz vien «Stern» lappusēs parādījāstrekniem burtiem iespiests paziņojums:

«Nu jau vairākas nedēļas Toplicas ezers saista visas pasaules uzmanību. Tas ir kopš tās dienas, kad«Stern» līdzstrādnieki izcēla no 80 metru dziļuma pirmo kasti ar viltotām sterliņu mārciņām, dienas, kadviņi atrada pēdējos pierādījumus mūsu dokumentālajai reportāžai «Naudas — kā spaļu», proti, — viltotasnaudas zīmes, nr kuru palīdzību esesieši gribēja uzvarēt karā un kuram vajadzēja bez pēdām pazustToplicas ezerā. Taču iznicināt šīs vislielākās naudas viltošanas operācijas pēdas neizdevās. Milzīgi

daudz naudas zīmju tagad guļ Toplicas ezera krastos un Austrijas policijas seifos.Boz tam no ezera izvilkts līdz šim visnozīmīgākais atradums: SS slepenie dokumenti, kam sakars ar

valūtas viltošanu. Tajos ir precīzas zinas par aģentiem, izgatavotajiem, piegādātājiem — par visiem tiem,kas kopš 1945. gada cerēja palikt nezināmi.

«Kad izvilka lielo kasti,» mums paziņoja «Stern» reportieris Lēde, «mēs domājām, ka tajā atkal irnauda. Mēs ar āmuriņu atsitām vaļā sarūsējušo vāciņu un ieraudzījām… dokumentus! Sīkas pavēles SSaģentiem holandiešu, norvēģu, angļu un vācu valodā. Direktīvas par diversijas aktiem, par pretiniekakuģu, aerodromu un citu objektu uzspridzināšanu. Viltotās naudas izgatavošanas dienasgrāmatas. Simtiemslepenu dokumentu.»»

Taču steigā sagatavotajā sensacionālajā ziņojumā «Stern» nepieminēja, ka ezera dibenā tika atrastasjau- nākā tipa zemūdens izmēģinājuma raķetes, kas bija izgatavotas Hitlera «brīnumieroču» kalvē. Beztam Lēde, kā viņš stāstīja, redzējis ezera dibenā līdzās sasistai kastei zella monētas. Tā vai citādi, tačuviss liecināja, ka «Stern» ekspedīcija ir tikusi tuvu klāt nacistu apslēpto bagātību atliekām.

Ziņojumi, ko izplatīja žurnāls, ne pa jokam satrauca tos, kuri ar draudu vēstulēm pauda savas bailesno Toplicas ezera noslēpuma atklāšanas. Nervozitāti sāka just ari dažu Rietumvācijas koncernu kantoros.Ieinteresētas personas nu sāka izmisīgi pūlēties, lai pēc iespējas neļautu noslēpumu pilnīgi atklāt. Pats parsevi saprotams, ka īpaši satraukti Rietumvācijā bija tie, kas bija piesavinājušies lielāku vai mazāku daļuesesiešu vērtību un ar to likuši pamatu personīgajam «ekonomiskajam brīnumam».

Ka šīs grupas raksturīgu pārstāvi var minēt Kurtu Beheru. Trīsdesmitajos gados viņš bijanepazīstams un mazturīgs pilsonis. Kara laikā viņam izdevās izkalpo- ties līdz SS štandartenfīrera rangamun kļūt par Him- lera ekonomisko pilnvaroto okupētajā Ungārijā. Pēc kara viņš pēkšņi uzradās Brēmenēka iespaidīgs triju eksporta un importa firmu vadītājs, kura personiskā

SS obergrupenhrers Augusts Eigrūbers (jau pārģērbies gaišā civil uzvalkā) dod rīkojumu nogremdētToplicas ezerā konteinerus ar nacistu slepenajiem dokumentiem

Sajā kalnraktuvju ejā Auszē rajonā nacisti paslēpa salaupītās pasaules mākslas vērtības

Esesiešu naudas viltotāju produkcija — viltota angļu banknote 20 sterliņu mārciņu vērtībāBuenosairesa. 1954. gads. Oto Skorceni (no kreisās) sastopas ar Argentinas prezidentu Peronu un

Krupa koncerna pārstāvi baronu fon Maltcānu. Visi trīs aktīvi piedalījās nacistu vērtību izvietošanāārzemju bankās

bagātība sasniedza 110 miljonus marku.[65] Uzzinājis par neparasto atklājumu Toplicas ezerā,Behers nekavējoties sazinājās ar savu bijušo miesassargu Viliju Milki. Kādreizējais esesietis Milke jausen bija nomainījis ar automātu bruņota bandīta profesiju pret advokāta darbu un šoreiz bezasinsizliešanas panāca rezultātus, kas Beheram bija svarīgi.

Nemiers pārņēma arī tiesību zinātņu doktoru Helmutu fon Hummelu, kas dzīvoja savā greznajā villāAugšbavārijā. Neviens no viņa kaimiņiem nenojauta, ka šis bandīts, būdams SS hauptšturmfīrers, pēcHitlera un Bormaņa pavēles Auszē šahtās bija iznīcinājis nozīmīgas kultūras vērtības. Tieši otrādi,Bavārijas inteliģences aprindas fon Hummelu uzskatīja par erudītu daiļo mākslu pazinēju, augstākāssabiedrības pārstāvi. Neviens taču nezināja, ka kara pēdējās dienās viņš nozuda, paķēris līdzi čemodānuar antikvārām zelta monētām, kas bija nozagtas austriešu klosterī. Vakardienas laupītājs Bonnas valstīpārvērtās par veiksmīgu Minhenes advokātu un lielas akciju sabiedrības uzraudzības padomespriekšsēdētāju.

Var iedomāties, kā jutās «dižciltīgais» fon Hummels, lasīdams ziņojumus, ka Toplicas ezerā it kāatrasti to personu saraksti, kurām bija uzticēts glabāt esesiešu bagātības. Gluži to pašu var teikt parlielakeionāru Džordžu Spenseru Spiču. Pēc SS šturmbanfīrera Svenda ziņām, šis kungs kara beigās bijasavācis savās rokās gandrīz divus miljonus viltotu sterliņu mārciņu, ar kuru palīdzību «izdziedēja»Minhenes banku namu «Lenz & Co»! Bez tam Spics iegādājās spē|u namus Ziitas salā, Neienārā,Dirkheimas kūrortā, Bādenbā- denā un Konstaneā.

Kungiem no Bonnas elites, kas naktīs pulcējas pie ruletes un kāršu galdiem, nav daļas par to, nokurienes bijušajam SD aģentam Spicam radies kapitāls. Seit taču politiku taisa biežāk nekā Rietumvācijasparlamentā. Bez tam Spicam ne vienreiz vien bija iespēja

izteikt šis pasaules varenajiem savas bažas par ķēdes reakciju, ko varētu radīt atradumi Toplicasezera. Ja- atceras arī tas, ka Bonnas darboņi ir ieinteresēti, lai daudzie Špica spēju nami, tas ir, tajosieguldīta nauda, nestu kuplus ienākumus. No tiem aprēķinātie nodokļi taču ieplūst valsts kasē un palīdz

uzpūst Vaci- jas Federatīvās Republikas militāro budžetu.Banku nams «Lenz & Co» saista Spiču ar koncerna «AGROB» filiālēm Spānijā, Beļģija un Kanāda.

Ne mazāk cieši sakari Špicam ir ar banku «Maffei & Co». Bekers, viens no šīs bankas direktoriem, vēl1927. gadā piedalījās padomju červoncu viltošanā, ko toreiz veica reihsvērs.1

No atradumiem Toplicas ezera dibenā baidās arī Francis Hailers — bijušais Valsts galvenāsdrošības pārvaldes SS grupenfīrers. Ari viņš ir pildījis savas kabatas ar viltoto valūtu. Pēc kara Hailerspielika ne mazumu pūļu, lai noslēptu, no kurienes radies sakuma kapitals viņa nodibinātajai eksportafirmai, un tāpēc reģistrēja sev piederošos zemes gabalus un mājas uz savas sievas vārda.

Līdzīgas bažas ir arī esesiešu bandītam Heinriham Tornesam, kas par piesavināto naudu Minhenēatvēris vienu 110 vislielākajiem Rietumvācijas «konsultāciju birojiem saimnieciskos jautajumos».

Minēt visus esesiešu drošības dienesta bandītus, kas iejaukti viltotās naudas izgatavošanā unrealizēšana un tagad sekmīgi darbojas Rietumvācijā, nav iespējams. Viņu ir vairāki simti. Pietiekatgādināt, ka Vācijas Federatīvajā Republikā ir ap 800 firmu, uz kuram krīt stipras aizdomas, ka tosākotnējais kapitāls aiz- grts no nacistu drošības dienesta līdzekļiem.2

Toplicas ezerā atrastie SD dokumenti izraisīja apjukumu bijušajos hitleriešos, kas bija atradušipatvērumu Spānija. Pie tādiem pieder aviācijas konstruktors Klau- uiuss Dornjē, kurš saskaņā arStrasburgas apspriedes lēmumiem Madridē atvēris kara lidmašīnu būves firmu

' Skat. Albert Norden. Fālscher. Berlin, 1959, S. 108.2 Skat. «\Vochenpost». Berlin, Nr. 49/I9G3, S. 5.«Officina Tecnica», Hitlera mīlulis SD oberšturmbanfīrers Oto Skorcēni, SS štandartenfīrers Eižens

Dolma- nis, bijušais Ribentropa vēstnieks Georgs Gislings un Argentīnas bijušais diktators Perons.Sevišķs nemiers pārņēma aviācijas konstruktoru un aviācijas rūpnieku Viliju Meseršmitu, kas

apmeties Madridē. Tam arī bija pamats: ar SD palīdzību viņš vēl pirms reiha sagrāves bija pratis izvestsavus kapitālus un tehnisko dokumentāciju uz Spāniju. 1951. gadā viņš izveidoja konstruktoru biroju undrīz pēc tam sāka piegādāt Franko jauna tipa kara lidmašīnas, par ko šis diktators apbalvoja viņu ar«Lielo spāņu krustu».

Ziņa par atradumu Toplicas ezerā Rietumvācijas rūpniecības koncernu un banku monopolu aprindāsradīja bumbas sprādziena iespaidu. Un par to nav jābrīnās. Vadošus amatus tajos taču ieņem bijušieSellenberga atbildīgie darbinieki, kā arī tie, kas gadiem ilgi bija cieši saistīti ar esesiešu virsotni. Tādi,piemēram, ir SS oberšturmbanfīrers un SD aģents Heinrihs Bite- fišs (tagad koncerna «Ruhr-Chemie AG»uzraudzības padomes priekšsēdētāja vietnieks), SD aģents un koncerna «IG-Farbenindustrie» jau minētāsgraujošās darbības nodaļās priekšnieks Maksis Ilgners (piesardzības labad pārcēlies uz Sveici) un citaspersonas. Koncerna «DEGUSSA» direkcijā pēc pirmo ziņojumu saņemšanas no Toplicas ezera pat uzsākadiennakts dežūras.

Rietumvācijas apdrošināšanas sabiedrību bosiem Ern- stani Ruperti — vienam no visveiklākajiemviltotās naudas spekulantiem — un viņa nacistu laika kompanjonam Herbertam Vorham likās, ka viņipārāk lēti apdrošinājuši savus kapitālus.

Nopietni sāka uztraukties 70 gadus vecais Emīls Pūls, kas Bonnas valstī ieņem atbildīgus amatusbankās «Dresdner Bank AG», «Ilamburger Kreditbank AG» un citās. Savā laikā Pūls pieņēma reihsbankā110 es- esiešiem viņu salaupīto zeltu.

Panika pārņēma arī Hermani Hibi — bijušo SD aģentu, kas tagad ir bankas «Hamburger Deutsch-Sūd- amerikanische Bank AG» direktors.

9* 131Satraukumu pārdzīvoja arī dažs labs Bonnas valsts aparāta darbinieks.Ir zināms, ka Amerikas Savienotajās Valstīs pastāv konspiratīva teroristiska noziedznieku

organizācija «Cosa nostra»Tās bosi un vidutāji, kas slēpjas aiz savu kantoru respektablajām izkārtnēm,iespiedušies «lielā biznesa» pasaulē, rūpniecība, bankās, apdrošina- šanas sabiedrības, transportā,

viesnīcās un spē|u na-, mos, viņi kļuvuši par saviem cilvēkiem augstākajā dolāru sabiedrībā. Viņi izvirzaun izbīda augstos amatos sev vēlamus politiķus, uzpērk valdības ierēdņus, iekārto amerikāņu valstsaparātā savus cilvēkus.

Līdzīga «Cosa nostra» ir arī Rietumvācijā. Bijušie SD aģenti, kuriem uzticēts glabāt «melnā ordeņa»ba- gatības, apvienojušies un solidarizējušies. Viņi ieņem vadošus amatus daudzās VFR saimniecībasnozarēs, banku un apdrošināšanas monopolos. Ar viņiem piesātināts Bonnas valsts aparāts. Bijušietrieciennieki, piemēram, bundestāga priekšsēdētājs Gerstenmaijers un VFR ministrs Šreders, bijušieaktīvie Oberlendera, Krafta, Krīgera, Frenkela, Globkes un Lemmera tipa nacisti stabili iekārtojušies uzRietumvācijas politiskās skatuves un kļuvuši par augstākajiem valdības ierēdņiem, tiesnešiem,prokuroriem, bundestāga deputātiem, valsts sekretāriem un Bonnas kabineta ministriem. Saskaņā arStrasburgas lemumiem «otrā lieluma» hitlerieši lauzās uz augšu, un viņtis atbalstīja tie paši aizkulišuspēki, kuri savā laika izraudzīja «fīreru» un padarīja viņu par savu ieroci. Melno, brūno un zaļganouniformu vietā šie ļaudis tagad nēsā melnas frakas vai lieliski pašūtus uzvalkus, kadi piedienrespektabliem darījumu cilvēkiem. Rietumvācu finansu kapitāla un Bonnas valsts monopolistiska aparātapārstāvji ir nesaraujami saistīti ar kādreizējiem Himlera bendēm. Viņi slēpj cits cita vainu.

Tāpēc nav jābrīnās par šādu faktu. Saskaņā ar kara noziegumu izmeklēšanas amerikāņu komisijasautoritatīva locekļa ziņām tikai Rietumvācijas «Federālajā izlūkdienesta» vien, ko vada Hitlera ģenerālisReinhards Gēlcns, darbojas ne inazak par četriem tūkstošiem bijušo SS un SD virsnieku.[66] Tas nozīmē,ka Bonnas slepenajā dienestā ir saplūdis gandrīz viss bijuša impērijas drošības dienesta pamataparāts.Tāds pats stāvoklis ir Rietumvācijas justīcija, policijā, bundesvērā, robežsargu karaspēkā unadministratīvajās iestādēs.

Bonnas ministrijas, burtiski, ir pilnas ar tā dēvētajiem speciālistiem, kas ar- sirdi un dvēseli kalpojaSD. Saimniecības ministrijā par nacistu noslēpto miljonu likteni parūpējās ministeriāldiriģents Prencels.1959. gadā valsts sekretāra amatu finansu ministrijā ieņēma bijušais SS hauptšturmfīrers tiesību zinātņudoktors Kārlis Marija Hetlāge — tas pats Hetlāge, kuram bija vadoša loma Hitlera bruņošanās un kararūpniecības ministrijā. Savā laika viņš palīdzēja Verneram fon Brau- nam ražot «Fau» tipa raķetes. Tagadšis noziedznieks izdara pasūtījumus daudzu miljonu vērtībā pazīstamām monopolistiskām grupām, kasiedzīvojas 110 Rietumvācijas militarizācijas. Tikai viens apstāklis palicis nemainīgs: Hetlāge joprojāmžonglē ar miljoniem, izpildīdams vācu militāristu uzdevumus.

Prencelam, Hetlāgem un viņiem līdzīgiem Toplicas ezerā atrastie dokumenti bija īsts Damoklazobens. Tāpēc labi sadziedajusies esesiešu noziedznieku banda, kas bija izveidojusi Rietumvacijas«Cosa nostra», ķērās pie darba, lai novērstu atmaskošanu.

Žurnāla «Stern» izdevējs Gerds Bucēriuss, kas piederēja pie Adenauera partijas un 1956. gadā bijaapbalvots ar «Lielo federālo krustu par nopelniem», pēkšņi pavēlēja partraukt meklēt kastes, ko nacistibija sametuši Toplicas ezerā.

1959. gada 16. augustā pie Toplicas ezera atkal iestājās klusums.Parasti labi informētā avīze «Linzer Volksblatt» 1959. gada 1. septembrī šai sakarībā rakstīja:

«Uzticī-' Sk;it. T. II. Telēns. The newGermany and tlic old Xazis. New York, 1961. p. 178.bas personu saraksts (ko sastādīja slepenajā Strasburgas apspriedē. — J. M.) pēc Kaltenbrunnera

pavēles tika nogremdēts Toplicas ezera dibenā. Redzami Vācijas Federatīvas Republikas rūpnieki panācano «Stern» to, ko nespēja panākt Adenauers un Srēders (toreizējais VFR iekšlietu ministrs. — J. M.).»

Savus izteikumus par to, ka «Stertr» ekspedīcija pārtraukusi meklējumus, neslēpa rī bijušais SSšturrnbanfīrers Fricis Svends (saukts arī doktors Federiko Vendigs) — viens no nedaudzajiem, kam labizināms, kas īsti atrodas Toplicas ezera dibena. Uztraukdamies par kasti, kas bija izcelta no ezera dibena,viņš rakstīja: «Pats svarīgākais ir šie dokumenti. Ja varētu zināt slepeno tekošo rēķinu numurus, izdotosnoteikt, kas no treša reiha fīreriem vēl palicis starp dzīvajiem … Ir daudz bijušo nacistu, kas tagad ieņem

svarīgus posteņus Rietumvācijas un Austrijas valdībās. Viņi visādi cenšas traucēt 40 kastu meklēšanuToplicas ezerā, un to ir viegli izskaidrot: kastēs ir paglabāti noslēpumi, kas spējīgi pazudināt ne vienuvien pēckara karjeru.» 1

Taču, lai cik svarīgi būtu dokumenti, kas slēpjas zem gludās ezera virsmas, mus vispirms interesē toslepeno materiālu liktenis, kuri tika izvilkti no Toplicas ezera dibena.

Kas galu gala notika ar šīs kastes saturu? Ja apkopo publicētos skopos faktus, atklajas šāda aina.«Stern» ekspedīcijas dalībnieku vidū bija Rietumvācijas Hesenes zemes iekšlietu ministrijas

padomnieks Ādolfs Vēnigs. Viņš izrādīja aizdomīgu interesi tieši par dokumentiem. Kļuva zināms, ka«kastu atvēršana 1111 tajās esošo materiālu pārskatīšana ne tuvu nenoritēja tik oficiāli, ka tika apgalvots.Ne visas kastes tika atvērtas, klātesot (Austrijas. — J. Af.) žandarmērijai un (Austrijas. — J. M.)iekšlietu ministrijas pārstāvjiem. Bieži vien kastu saturu vispirms pārskatīja «Stern» līdzstrādnieki.»2Taču viņi izvairījās no atbildes uz jautājumu: vai starp Valsts galvenās drošības

' «Corrco». Ļima, 3. XI. 19G3." «Volksstimme». Wien, 2b. X. 19G0.pārvaldes dokumentiem ir atrasti tādi, kas kompromitē personas, kuras tagad Rietumvācijā ieņem

augstus amatus?Domājams, ka Bonnas instances izdabūja no austriešu varas iestādēm atskaiti par konfiscētajiem

esesiešu dokumentiem un ka daļa no tiem jau atrodas Rietumvācijas slepenajos arhīvos.[67] Tamlīdzīguspaziņojumus neviens nekad nav atsaucis.

Kompetentas austriešu instances pat nepublicēja konfiscēto dokumentu aprakstus, ignorējot prasību,ko izvirzīja Austrijas Komunistiskas partijas orgāns «Volksstimme».

Austrijas iekšlietu ministrija līdz pat šim laikam kategoriski atsaka visiem, kas gribētu iepazīties arSD materiālu saturu.

Sīs grāmatas autors nosūtīja Austrijas iekšlietu ministrijai pieprasījumu ar lūgumu atļaut pārskatītToplicas ezerā atrastos dokumentus. 1963. gada 12. decembrī atnāca atbilde. Tajā bija teikts, ka šiedokumenti nodoti Austrijas valsts policijai un pašreiz atrodas pie tās. Iespēja iepazīties ar materiāliembija noraidīta.

Bet tagad atgriezīsimies nedaudz atpakaļ un atcerēsimies, ko žurnāls «Stern» rakstīja savāsreportāžās ar virsrakstu «Naudas — kā spaļu». «Stern» lielījās, ka tā rokās atrodas «precīzas ziņas paraģentiem … — par visiem tiem, kas kopš 1945. gada cerēja palikt nezināmi».

Reportāžu ievadā bija teikts: «Kad beidzās karš, nedaudzu cilvēku rokās palika milzīgas naudassummas. Viņi nodibināja bankas, izdevniecības, modes namus, uzcēla greznas viesnīcas. Sie ļaudis arīšodien dzīvo mūsu vidū. Kad «Stern» reportieri nonāca viņiem uz pēdām, viņi sāka piedāvāt kukuļu veidāmilzu vērtības: kafijas plantāciju Gvatemalā, vasarnīcu pie Mīmas ezera, komfortablu māju jebkurāpasaules daļā un, beidzot, — jebkuru naudas summu. Bet visi viņu pūliņi izrādījās veltīgi …»

Rakstu autors bija Mihaels Ilorbahs, bet materiālus piegādāja Volfgangs Lēde. Visi afišu stabiRietumvācijas pilsētas bija nolīmēti ar plakātiem, kas reklamēja sensacionālos «Stern» materiālus.

Taču tas, kurš neļāva reklāmās troksnim apmulsināt sevi, bet rūpīgi analizēja žurnālā minētos faktus,nevarēja neievērot, ka dažos būtiskos jautājumos reportāžas pieļauj acīm redzamu falsifikāciju. SI)darbinieku īsto vārdu vietā, piemēram, lielākoties figurēja pseidonīmi. Radās jautajums: kādu gan mērķigribēja sasniegt žurnāls, izmantojot šo paņēmienu? Vai tā nebija palīdzība esesiešu noziedzniekiem, kasdzīvo Rietumvācijā un Austrija? Un tiešām, preteji skaļajiem solījumiem, ar kuriem «Stern» neskopojās,žurnāla līdzstrādnieki Horbahs un Lēde uzskatīja par labāku nepublicēt visus pētījumu rezultātus un nesāktkonfliktu ar visuvareno nacistu drošības dienesta pagrīdes armiju. Pie tam vēl, kā šīs grāmatas autoramsavā vēstulē no Limas paziņoja bijušais SS šturrnbanfīrers Fricis Švends, Lēde stundām ilgi iztaujājisviņu par Himlera slepenā dienesta darbību. Vēl vairāk, Svenda vēstulē bija vērtīga atzīšanas. Viņšrakstīja, ka «Lēde saņēma no Spica un Linča kukuli un sarausa veselu kaudzi naudas».

Tādējādi Rietumvācijas lasītājs par savu naudu saņēma neapšaubāmi nekvalitatīvu preci. BetRietumvācijas «Cosa nostra» nebija mierā pat ar tādu falsificētu reportāžu. Tā pieprasīja, lai reportāžuvispār pārtrauktu iespiest. Drīz pēc tam Mihaelu Horbahu atlaida no darba «Stern» redakcijā, bet Lēdem,kuram bija iespaidīgi aizbildņi, aizbāza muti ar kukuļiem un augstiem honorāriem. Viņš iegādājās lieliskuzemes gabalu divus kilometrus no Toplicas ezera un publicēja veselu sēriju neģēlīgu rakstu parsociālisma zemēm. Bet «Stern» iz- devējs Bucēriuss par Toplicas ezera reportāžām krita KDS vadītājunežēlastībā un 1962. gada februārī bija spiests atteikties no bundestāga deputāta mandāta un izstāties noAdenauera partijas.

Tur, kur valda nauda un tikai nauda, Rietumvācijas «Cosa nostra» var netraucēti turpināt savustumšos darījumus.

«Stern» reportāža pēc tās autoru ieceres nesprauda sev mērķi atmaskot Hitlera drošības dienestu unnoskaidrot nacistu salaupīto miljonu likteni. Par to liecina gadījums ar Frici Švendu, kas žurnālam bijagalvenais informācijas avots un vienlaikus viens no nedaudzajiem esesiešu bandītiem, kuri žurnālareportāžā figurēja ar savu īsto vardu.

Pēc kara Švendu atmaskoja kā slepkavu, un Itālijas zvērināto tiesa aizmuguriski piesprieda viņam 20gadu ieslodzījumu cietumā. Ar amerikāņu slepenā dienesta un Bavārijas policijas palīdzību viņam 1946.gadā izdevās izbēgt caur Spāniju uz talo Peru. Šī zeme kļuva par bēguļojošo nacistu drošu patvērumu, jotā nebija pievienojusies starptautiskās vienošanās aktiem, kas paredzēja daudzu valstu policijassadarbību noziedznieku meklēšanā. Izmantodams SD izgatavotus viltotus dokumentus, Svends sakumāpieņēma vārdu Venčeslavs Turi un pat uzdevās par ebreju, ko vajājuši nacisti. Bet tas bija tikai sakumā.Drīz vien «Stern», acīm redzot, pateicībā par žurnālam sniegtajām ziņām, sāka diezgan neaizplīvurotukampaņu, lai reabilitētu šo nacistu noziedznieku. Svenda vainu uzvēla viņa adjutantam Gla- vanam.Bonnas ģenerālkonsulāts Milāna pat iesniedza itāliešu tiesai lūgumu pārskatīt lietu un atcelt spriedumu,kāds bija pasludināts slepkavam Svendam.

Gadījums ar Švendu ir pierādījums tam, cik gara un varena ir Rietumvacijas «Cosa nostra» roka.Svends jau sen ir daudzu Rietumvācijas lielsabied- ribu, piemēram, automašīnu rūpnīcu

«Volkswagen- Werke» ģenerālpārstāvis Peru.1 Taču automašīnu pārdošana nav viņa vienīgānodarbošanās. Viņš nelaiž garām arī izdevību kontrabandas ceļa ievest Peru ieročus cīņai pretLatīņamerikas zemju darbaļaudīm un arodbiedrībām.

Kāpēc Svends jūtas tik pašpārliecināti? Vai tikai tāpēc, ka ap viņa māju uzcelts augsts akmens žogsar uzrakstu «Nikni suņi»? Nē. Svends zina: viņa vainu slēpj Bonnas noziedznieku organizācija, kurasdalībnieki ir klerikāli militāristiskā režīma redzami pārstāvji,

• Skat. «Bild-Zeitung». Westberlin, 29. X. 19(33.kam pieder noteikšana Vācijas Federatīvajā Republikā. Viņi nepamet likteņa vara uz ārzemēm

aizbēgušos kolēģus.Bonnas «Cosa nostra» taustekļi iesniedzas daudzās kapitālistiskās pasaules zemēs. Šīs politisko

noziedznieku bandas dalībnieki izmanto saviem mērķiem daudzos Rietumvācijas valsts oficiālos unpusoficialos kanālus, tās ekonomiskās un politiskās organizācijas.

Vācijas Federatīvajā Republikā darbojas vairāk nekā 400 organizāciju, ko ar Bonnas varas iestāžuoficiālu svētību nodibinājuši bijušie esesieši un kas izdod vairāk nekā 16 periodisku izdevumu. Šīsorganizācijas nodibinājušās sakarus ar saviem domu biedriem Tuvajos Austrumos, Āzijā, Spānijā,Portugālē, Latīņamerikā.

Pat amerikāņu slepenais dienests pēc kara bija spiests atzīt, ka tam nav izdevies atklāt un padarītnekaitīgu SD pagrīdes aģentūras tīklu Centrālajā un Dienvidu Amerikā, ko nacisti pastiprināja tieši reihasagrāves priekšvakarā.[68]

Tas viss liecina, ka «humānisms», ar kādu amerikāņu tiesneši Nirnbergā izturējās pret karanoziedzniekiem, novedis pie sazvērestības, kas bīstama mieram un demokrātijai.

APDRAUD DZĪVĪBU! Lai gan ieinteresētajām personām izdevās novērst sev nevēlamu ziņu publicēšanu presē, kaut kādi

fakti tomēr kļuva zināmi atklātībai.Tāpēc SD bandītu mantinieki mēģināja vai nu aizkavēt meklējumus Toplicas ezerā, vai arī paši izcelt

no ta materiālus, kas varētu viņus kompromitēt vai atklāt «melnā ordeņa» bagatību likteni.Jau dažas nedēļas pēc kara beigām vietējie iedzīvotāji ievēroja ezera rajona nepazīstamas

aizdomīgas personas, kas bija bruņojušās ar cērtēm un lāpstām. Šie ļaudis kaut ko meklēja ezera tuvumā,bet reizēm ienira zem ūdens un izvilka no turienes kaut kādus priekšmetus un konteinerus. Kad CICpārstāvji ieradās notikuma vieta, nepazīstamie bija ka ūdenī iekrituši.

1946. gada februārī, kad vel nebija apritējis pat gads pēc hitleriskās Vacijas bezierunu kapitulacijas,Toplicas ezera krastā atrada divus liķus. Policija noskaidroja nogalinato pcrsonibu: tie bija inženieriMaijers un P1I1- lers no Linčas. Pihleram nebija nekādu ievainojumu, tikai uz pirkstiem bija sakaltušasasinis. Maijerain kāds ar asu priekšmetu bija uzšķērdis vēderu.

Netālu no Maijera un Pihlera apmetnes atrada «Fie- seler Storch» tipa lidmašīnu ar iepildītudegvielu. Si lidmašīna līdz 1945. gada maijam izdarīja lidojumus starp Hitlera galveno mītni un esesiešubastionu Auszē, ka arī tika izmantota vērtību pārvadāšanai. Vietējie iedzīvotāji Pihlerā pazina šīslidmašīnas bijušo lidotāju. Izdevās konstatēt, ka Pihlers un Maijers skaitījušies pie Toplicas ezeraizvietotās izmēģinājumu stacijas darbinieku sarakstos. Viņu bojā ejas cēlonis palika nenoskaidrots, laigan pec dažam pazīmēm varēja pieņemt, ka slepkavība notikusi politisku motīvu dēļ un tajā iejaukts kādstrešais.

1949. gadā seši kombinezonos tērpti svešinieki ar ūdenslīdēju piederumiem — ka vēlāknoskaidrojas, nacistu pagrīdes organizācijās dalībnieki — desmit stundu laika Austrijas žandarmu unamerikāņu okupācijas iestāžu pārstāvju acu priekšā izvilka no Altauszē ezera četras kastes, sakrāva tāskravas automašīnās un aizbrauca.[69]

1950. gadā Toplicas ezera rajonā parādījās vēl divi bijušie nacisti: inženieris Kellers un GertsGērenss — abi no Hamburgas un abi agrāk bijuši Toplicas ezera izmēģinājumu stacijas darbinieki.Gērenss «mīklainos» apstakļos nokrita no kraujas un nositās. Radas aizdomas, ka notikusi slepkavība.Kelleru arestēja, taču drīz atbrīvoja, jo nekādus pierādījumus pret viņu iegūt neizdevās. Diezgan bieži pieToplicas ezera bija redzams arī inženieris Dētermanis no Ilamburgas, kurš arī piederēja pie nacistuizmēģinājumu stacijas personālā.

1952. gadā ezera krastā atrada divu vīriešu līķus. Abi bija nošauti 110 muguras. Izmeklēšanaparādīja, ka tie bija esesieši, tas komandas dalībnieki, kura meta kastes ezerā.[70]

Pēc gada ezera apkārtnē parādījās bagats amerikānis, kas uzdevās par žurnālā «Reader's Digest»līdzstrādnieku. Viņš paziņoja, ka grib uziet «Bernharda operācijas» pēdas. Ta ka aizokeāna pēdu dzinējsbija diezgan pasīvs un uzskatīja par labaku nevis pašam meklēt, bet uzklausīt «aculiecinieku» stāstustraktierī, ar viņu nekas nenotika. Fašistu pagrīdes organizācijai viņš briesmas neradīja.

Tiklīdz amerikānis bija atstajis ezera rajonu, tur sāka darbus ūdenslīdēji no Gracas. Darba devējavārdu viņi paturēja slepenībā.

Paslēpto bagātību meklētāji un šo bagātību glabātāji ievērojami aktivizējās 1954. gada. Netālu noAltauszē ezera malkas cirtēji pamanīja bedri. Tai blakus atradās kaste. Tā bija tukša. Četrus gadus vēlāklīdzīgos apstākļos atrada vēl divas tukšas kastes, bet šoreiz pie tām uzgāja beztrokšņa pistoli.

Simons Vīzentāls, kas kādreiz bija CIC uzticības persona un viens no tiem, kas medīja «nāvesgrāmatvedi» Ādolfu Eihmani, sakarā ar notikumiem pie Toplicas ezera rakstīja: «Visas šīs meklētājugrupas nebūt ne- sastāvēja no diletantiem. Tās bija apgādātas ar mīnu meklētājiem, jo paslēptie konteineribija metālā kastes. Ari žandarmērija tālāk par minējumiem netika. Laiku pa laikam grūti pieejamās vietās

tika atrastas atvērtas rakt uvju ejas, un bija redzams, ka tās izraktas nesen. Bez (nacistu. — J. M.)pagrīdes kustības meklētāju grupām šeit, dabiski, darbojās ari amatieri, kas parasti Auszē rajonā ieradāssestdienās, apkrāvušies ar mugursomām, lāpstām un cirtēm.»[71]

Savā grāmatā Vīzentāls pārliecinoši pierāda, ka bijušie SS un SD fīreri gadiem ilgi pēc kara likafinansēti uz Auszē rajonā paslēpto bagātību rēķina.

Taja pašā 1954. gadā Toplicas ezera apkaimi centās iegūt savā īpašumā Bādenbadenas spēļu nams(Rietum- vacija). Tas slēpa savu nodomu aiz Austrijas valdībai vilinoša solījuma palielināt ārzemjutūristu straumi uz šo rajonu. Interesanti atziniet, ka šis spēļu nams ir Minhenes bankas «Lenz & Co» (parto jau runāts iepriekš) filiāles uzņēmums, bet Minhenes bankas sākotnējais kapitāls sniedzās vairākostūkstošos viltotu sterliņu mārciņu.

Pēc gada netālu no Toplicas ezera atkal atrada līķi. Nogalinātais bija inženieris Maijers. Vietējieiedzīvotāji apgalvoja, ka nakti redzējuši šajā rajonā signāl- ugunis. Var pieņemt, ka Maijers veicameklējumus pēc apkārtnes plana, kāds viņu šajā nodarbībā ieraudzīja un — kā rakstīja Rietumberlīnesavīze «Telegraf» — «noslēpumainos apstākļos novāca pie malas»'.

To cilvēku uzskaitījumu, kas nogalināti «noslēpumainos apstākļos», varētu turpināt vairākosdesmitos. Tāpēc ezera apvidus iedzīvotāji sākuši runāt par lāstu, kas it kā guļ pār nacistu apslēptajāmbagātībām. Taču nekādās mistikas te nav. Nevar nepamanīt, ka gandrīz visi nacistu zelta meklētāji ieradāsno Hamburgas, Vis- bādenas, Bādenbādenas un Alinhenes, tas ir, no VFR — no valsts, kas atrodasneitrālās Austrijas kaimiņos. Izbrīnu rada tas, ka Austrijas varas iestādes un drošības orgāni tik bezrūpīgiatļāva izdarīt meklējumus Toplicas un Altauszē ezeru rajonā. Raksturīgs, piemēram, ir tads fakts. 1962.gada bijušo esesiešu virsnieku grupa no Rietumvācijas ar Vīnes advokāta Maksimili- ana Manfrēdastarpniecību dabūja no Austrijas varas iestādēm atļauju izdarīt šajā rajonā meklējumus. To pašu gribējaari ieinteresētas austriešu aprindas. Taču priekšroka tika dota pretendentiem no Rietumvācijas.

1963. gada rudenī Toplicas ezers no jauna piesaistīja visas pasaules uzmanību. Tam par iemesluatkal bija mironis!

Aukslā rudens naktī no 5. uz 6. oktobri 19 gadus vecais Minhenes sportists ūdenslīdējs AlfrēdsEgners ienira tumšaja ūdenī no piepūšamās laivas, kas slepeni bija nogādātā uz ezeru. Sportists vairsneuzpeldēja. Austrijas policija par to uzzināja tikai nākamajā dienā no boja gājušā vecākiem, kurus bijainformējis kāds no Egnera kompanjoniem.

Tā kā bija pārāk acīm redzams, ka noziedznieku pēdas ved uz Rietumvāciju, bet precīzāk — uzBonnas slepenā dienesta rezidenci, Austrijas policija bija spiesta izdarīt izmeklēšanu. Tā atklāja, ka kopaar Egneru pie ezera ieradušās arī citas personas, to vidū — Bonnas izlūkdienesta aģents GeorgsFreibergers.

Freibergera biogrāfija izskaidro viņa īpašo interesi par Toplicas ezeru. Agrāk viņš bija nacistudrošības dienesta redzams darbinieks. 1940. gada 15. jūnijā viņš centās izdarīt diversiju kādā Šveicesaerodromā. Viņu arestēja, tiesāja, un viņam piesprieda nāves sodu, ko vēlāk aizvietoja ar mūžaieslodzījumu. 1952. gada pēc Bonnas valdības lūguma Šveices varas iestādes atļava Freibergeram dotiesuz Rietumvāciju. Tur viņš aktīvi iekļāvās neofašistu partijas izveidošanā un, izlikdamies par pārtikušutipogrāfijas īpašnieku, ķērās pie veca amata. Šoreiz viņš jau darbojās ģeneraļa Gēlena uzdevumā.

Kāds cits slepenās operācijas dalībnieks — Heirics Smits pirms brauciena uz Toplicas rajonu bijaizprašņājis Ledi par kastu atrašanās vietu.

Freibergers, Šmits un vēl dažas tumšas personas savervēja ūdenslīdēju Egneru, samaksādami viņamavansu.

1963. gada oktobra vidū 300 austriešu žandarmi, kas bija apbruņoti ar ātršāvējiem automātiem unapgādāti ar radioaparatūru, ielenca Toplicas ezera rajonu, noslēgdami ceļu uz turieni nepiederošampersonām. Žurnālistiem, kas bija ieradušies no 70 valstīm, atļāva tuvoties ezeram tikai pēc speciālanorādījuma, un viņi tika īpaši kontrolēti.

Austrijas varas iestāžu mērķtiecīgā rīcība un aktivitāte, ar kādu tās ķērās pie darba, nepavisamnebija pa prātam zināmām VFR aprindām, un drīz laikrakstos, ko Rietumvācijā izdeva Aksela Springerakoncerns, parādījās virsraksti: «Padomājiet par sekām!», «Kas meklē zeltu, riskē ar dzīvību». Laikraksts«Bild- Zeitung» neslēpti rakstīja: «Nezināmas personas atsūtījušas uz redakciju magnetofona lenti, kurāierakstīts ultimāts: nekavējoties partraukt visus meklēšanas darbus.» Kad Austrijas varas iestādes tomērnenobijas no Šantāžas, «Bild-Zeitung» paziņoja: «Ūdenslīdējiem Toplicas ezera nav cerību uzpanākumiem, bet katra darbu diena maksā 6500 markas.» Vēl vairāk. Springera prese sāka izplatītbaumas, ka ezera nogremdētās kastes ir mīnētas. Tā kā draudiem nebija cerēto panākumu, tos sāka adresētatsevišķam personām, it sevišķi austriešu antifašistiem, kas palīdzēja veikt meklējumus ezera. Viens noviņiem — Albrehts Gaisvinkiers par nacistu augošo bezkaunību rakstīja: «Viņi rīkojas slepus un izmantojebkurus līdzekļus, lai izjauktu sākto darbu. Viņu iejaukšanās sakas ar uzpirkšanas mēģinājumiem un aizietlīdz nemasketiem slepkavības draudiem.»

Lai gan Austrijas varas iestādes operāciju veica steiga (togad agri iestājās Alpu ziema), tā tomērdeva zināmus panākumus.

Tika atrasts Egnera līķis. Sekcija neko neparādīja, kaut ari bija aizdomas par slepkavību. Egneraneilona signalvirve bija pārgriezta. Policija gribēja nopratināt Freibergeru un Smitu, bet viņi atteicāsierasties austriešu tiesā. Nopratināšanā Rietumvācijā abi deva pretrunīgas liecības. F'reibergers teica, kameklēti slepeni dokumenti, bet Smits runāja par zelta meklēšanu. Tā ka Minhenes policija paziņoja, ka«lieta gūst politisku nokrāsu»[72], nešaubīdamies varēja teikt, ka Bonnas valsti ta agri vai vēlu tiks«nobāzta atvilktnē».

No ezera dibena izcēla 18 kastes ar viltotām angļu banknotēm un 34 klišejām to iespiešanai.Ūdenslīdēji atrada raķešu dzinēju daļas, šāviņus, dažādu ierīču detaļas raķešu palaišanai. Viņiem

izdevās zem ūdens saskatīt divu lielu priekšmetu apveidus, taču tos nevarēja izcelt virspusē.Bez tam pēc Karlsruē (VFR) dzīvojošā antifašista Heinca Rīgela neatlaidīgā pieprasījuma speciālā

preses konferencē Austrijas varas iestādes atzina, ka Auszē rajona kalnraktuvju ejās izdevies atrast 1151gleznu 110 tām, kuras nacisti bija nolaupījuši Ungārijā. Tikai pēc tam Austrija nodeva Ungārijas TautasRepublikai 141 mākslas darbu, ko hitlerieši bija aizveduši no Bu- dapeštas muzejiem.

Toplicas ezera operācija ilga no 1963. gada 23. oktobra līdz 7. decembrim un izmaksaja (izsakotmarkās) apmēram divsimt tūkstošus. Aleklējumi bija organizēti tā, ka varēja sagaidīt vienīgi daļējuspanākumus. Ūdenslīdēju aparatūra izrādījās nepietiekama. Daudziem ūdenslīdējiem turklāt nebijavajadzīgās pieredzes. Tāpēc izdevās izpētīt tikai 16 procentus no apmēram 500 000 kvadrātmetru lielāezera laukuma. Bez tam zemūdens televīzijas kameras un zondes tika izmantotas atsevišķi, taču tikai tokombinēta izmantošana varētu sniegt maksimālu efektu.

Pie viena noskaidrojās ari citi nozīmīgi apstākļi, kurus ir vērts pieminēt.Auszē rajona drošības orgānu priekšnieks vecākais valdības padomnieks liraijs, piemēram, izrādījās

tik stipri sakompromitēts fašists, ka pēc kara amerikāņi viņu kādu laiku turēja Glāzenbahas karanoziedznieku nometnē.

Vīnes firmas «Lestin & Co» ūdenslīdējiem kaut kādā aizdomīgā veidā izslīdēja no rokam un uzvisiem laikiem pazuda Toplicas ezera dūņainajā dibenā kaste, kurā, kā jau bija noskaidrots, atradasslepeni SD dokumenti.'

Laikā, kad Austrijas policija, ko bija saniknojusi Rietumvācijas pilsoņa Heinca Rīgela uzstašanāspreses konferencē, izsūtīja viņu no Austrijas, komisija, kas vadīja darbus Toplicas ezerā, atļavapiedalīties kā «ofici- /

1 Ska(. «Bcrliner Zeitungf», 10. XI. 1903āliem novērotājiem» diviem ārzemniekiem. Tie bija Ba- varijas policijas kalpotaji, tatad — Bonnas

pārstāvji.Tad pat, kā vēlāk tika panņots, Austrijas pilsētā Zalcburgā pēkšņi parādījās Oto Skorcēni, ko oficiāli

meklē Austrijas policija.Bijušais esesiešu virsnieks Maksis Grūbers, kas, pēc paša atzīšanas, piedalījies nacistu vērtību un

dokumentu nogremdēšanā ezera, pēkšņi atteicas 110 savām liecībām, ko bija devis Austrijas policijai.Ārzemju korespondenti, kas satikās ar Grūberu, stāstīja, ka viņš liekoties iebaidīts, it kā uz viņu kads būtuizdarījis spiedienu.

Ievērojot visus šos apstākļus, kļūst saprotama tā atvieglojuma nopūta, ko izdvesa Rietumberlīnesreakcionārā avīze «Der Abend», kad tā 1963. gada 2. decembri paziņoja, ka «35 dienu meklējumurezultātā leģenda par Toplicas ezera bagātībām ir sagrauta».

Tomēr jāpiebilst, ka Austrijas veiktajā operācijā bija daudz robu. Tad pat, kad visas pulēs tikakoncentrētas, lai meklētu ezerā esesiešu elites slepeno tekošo rēķinu šifrus Šveices bankās, Austrijaspolicija neuzskatīja par vajadzīgu nopratināt cilvēku, kas varētu sniegt ļoti vērtīgas ziņas par to, kur un kāpārziņā glabājas «melna ordeņa» salaupītās bagātības.

Sis cilvēks ir Sellenberga tuvākais draugs, bijušais Valsts galvenās drošības pārvaldes VI pārvaldessaimniecības sektora priekšnieks SD štandartenfīrers Roberts Smīds, kas pārzināja esesiešu finanses. Pēcdesmit gadu ilgiem meklējumiem man izdevās noskaidrot, ka viņš dzīvo Vīnē, pie tam gluži legāli, kaut arīcenšas saistīt iespējami mazāk uzmanības. Šis kādreizējais ievērojamais esesietis ir zināms Austrijasvalsts policijai, jo līdz 1964. gadam viņš bija mašīnbūves, katlu un vagonu būves akciju sabiedrības«Simmering-Graz- Pauker» direktors. Šmīds ir vadoša figūra sistēmā, kas izgatavoja un realizēja viltotonaudu, glabāja un izveda nacistu miljonus uz ārzemēm. Viņa vieta ir uz apsūdzēto sola, nevis savrupmājāVīnē, Terēzas ielā 17.

Sis esesiešu bandīts ir jāpiespiež pie sienas un japanak, lai viņš sāk runāt. Tikai tad Varēs cerēt uzpanākumiem, meklējot nacistu bandītu bagātības un SD dokumentus.

nacistu pagrīde darbojas «Melna ordeņa» bagātību galvenā daļa jau sen vairs neatrodas ezeros un raktuvju ejās. Eiropas

tautām nolaupītais zelts pulsē daudzu kapitālistisko valstu, bet sevišķi Bonnas valsts finansu artērijās. Toizmanto, lai noslēptu pēdas vecajiem noziegumiem un gatavotu jaunus.

Sajā sakarībā var minēt tipisku gadījumu, kura galvenais varonis ir SS oberšturmfīrers Hanss ValtersCehs-Nentvihs. Pēc kara viņš Diseldorfā ar Joahima Nansena vārdu ieņēma pirmās klases legācijaspadomnieka un Ziemeļreinas-Vestfales pasu biroja priekšnieka amatus, bet par naudu, kas bija nākusi notumšiem avotiem, viņš Remāgena nopirka fabriku.

Cehs-Nentvihs bieži viesojās Konrāda Adenauera rezidencē Rēndorfā, un viņa «tu» draugs bijatoreizējais federālā kanclera resora valsts sekretārs Hanss Marija Globke. Reiz policija Cehu-Nentvihuarestēja. Tas notika pec tam, kad kadā publiska prava viņa vārds tika minēts sakarā ar masu slepkavībām.Sakuma Cehs- Nentvihs nespēja aizkavēt savu noziegumu izmeklēšanu. Tika pierādīts, ka, būdams SS otrākavalērijas pulka otrā ekskadrona oberšturmfīrers, Cehs-Nentvihs pašrocīgi nogalinājis ebrejus. Pinskasrajona, Pripetes purvos un pie Baranovičiem viņa vadītā SS komanda nošāvusi 5200 ebrejus no Polijasun Padomju Savienības.

Tiesas prāvā Cehs-Nentvihs bija mazrunīgs un apskaužami mierīgs. Prokurors pieprasīja augstākosoda mēru — mūža ieslodzījumu'. Bet Braunšveigas zvērināto tiesas spriedums bija cits, daudz mīkstāks— četri gadi cietumsoda.

Taču Cehs-Nentvihs ncatsēdčja ari šo termiņu. Jau nākamajā dienā pēc sprieduma pasludināšanasRennel- bergas izmeklēšanas cietuma 14. kamera, kurā viņš bija ievietots, izrādījās tukša. Esesiešunoziedzniekam netraucēja nozust pat septiņas maslvas tērauda durvis, čuguna vārti un neskaitāmi sargi.

Kā vēlāk noskaidrojās, nakti uz 1964. gada 22. aprīli slepkava bija pametis savu kameru, ģērbiesrūpīgi izgludinātā uzvalkā. Cietuma uzraugs Dītrihs Cēmanis, ari cilvēks ar nacista pagātni, viņu patpavadīja. Pie cietuma vārtiem noziedznieku savos apkampienos slēdza viena no viņa daudzajammīļākajām — Margita Steinhoijere. Cehu-Nentvihu gaidīja arī vairāki kungi civiluzvalkos. Visinesteidzīgi sasēdās baltā «mersedesā» un devās uz Klausheides aerodromu pie Nordhornas. Tur Cehs-Nentvihs uzrādīja pasi ar savu īsto vārdu un bez sarežģījumiem tika cauri muitas kontrolei. Un tas vissnotika, lai gan tiesas prāvas laikā noziedznieka fotouzņēmumi bija ievietoti daudzās lieltirāžas avīzēs.Aerodromā gatava startam gaidīja kada Ceha-Nentviha domubiedra lidmašīna. Tā izdarīja vairākus lokusvirs naksnīgās Bonnas un pagriezās uz dienvidiem. Cehs- Nentvihs un viņa draugaļa laimīgi nolaidāsBāzelē. Esesiešu bandits devās uz Šveices banku un no sava tekošā rēķina paņēma prāvu ārzemju valūtassummu.

Bonnas varas iestādes aizdomīgi vilcinājās, iekams pasludināja bēgli par starptautiski meklējamunoziedznieku, bet Cehs-Nentvihs pa to laiku caur Atēnām un Beīrutu lidoja uz Kairu. Tur viņu pēc nedēļasatrada, tikai to neizdarīja policija, bet gan… divi Rietumvācijas reportieri. Noziedznieks pieņēmažurnālistus kādā no dargākajam un komfortablākajām viesnīcām un lab- prat sniedza interviju. Nekautrīgismīnēdams, viņš paziņoja: «Es būtu varējis jebkurā brīdī pamest cietumu fraka. Par savas bēgšanasdetaļām labi saprotamu iemeslu dēļ es nevaru stāstīt. Bet jūs vēl redzēsiet, ka arī citi saņems palīdzību!Mums ir labi organizēta informācijā vai — labāk sakot — kontakti.»

Kad Hamburgas reportieri jautāja Ceham-Nentvi- ham par pagrīdes organizācijās raksturu, kurapalīdz

Tādējādi šis starptautiskais skandāls skaidri paradīja, ka Hitlera dienderi un viņu uzticības personassagrabuši izšķirošas pozīcijas Bonnas valsts aparāta. Luk, kur sevi liek manīt bandītu bagātības! Bet, jakaut kadu iemeslu dēļ nacistu noziedzniekus neizdodas laikus pasargāt no tiesas un tas sprieduma, viņiem

palīgā plūst pietiekami lielas naudas summas, lai uzpirktu cietumsargus, iegādātos dokumentus, lidmašīnubiļetes un pat pašas lidmašīnas. Rietumvācijas varas iestādes tādos gadījumos parasti paziņo, ka tasnespēj veikt nekādus radikālus pasākumus. Patiesībā tās ar noluku izliekas nemanām acim redzamaspēdas, kas tieši ved pie personām un aprindam, kuras darbojas aiz kulisēm, kas ved pie tiem, par kuriemar cinisku atklātību runāja Cehs-Nentvihs. Viens no viņiem ir kādreizējais Ceha-Nentviha līdzdarbonisKurts Behers. Kara laikā viņš nēsāja SS štandartenfīrera formas tērpu un noga- linaja tikpat enerģiski kaCehs-Nentvihs. Tagad Kurts Behers ir Brēmenes miljonārs un pieder pie «Rietumvācijas saimniecībasvadošiem spēkiem», par kuriem pēc savas bēgšanas runāja Cehs-Nentvihs.

Skandals, kas izraisījas ap Cehu-Nentvihu, nebūt nav vienīgais gadījums. No Rietumvācijas bezkādiem sarežģījumiem «bēg» tūkstošiem esesiešu bandītu. To vidū, kas ar nacistu pagrīdes aktīvu atbalstuun finansiālu palīdzību devušies uz tālām zemēm, bija SD oberšturmbanfīrers Oto Skorcēni, kas izbēga nointernēto nacistu nometnes un apmetās Spānija; ebreju miljonu slepkava Ādolfs Eihmanis, kura ce|š tagadbeidzies pie karātavām; koncentrācijas nometņu bende ar arsta diplomu SS hauptšturinfirers JozefsMeņģele un masu slepkava Gerhards Bone, kuri par savu apmešanās vietu izraudzījās Dienvidameriku, kāarī daudzi citi.

Totieš tos, kuri pēc notveršanas izmeklēšana un tiesā sāk dot liecības, Rietumvācijas «Cosa nostra»bez žēlastības novāc no ceļa. Buhenvaldes koncentrācijas nometnes ārstam Kārlim Eriham Vāgneram, kassavā laikā 110 nogalināto gūstekņu tetovētas ādas izgatavoja suvenīrus, vajadzēja tikai mazliet sākt pavērtnoslēpumu plīvuru, un jau nākamajā dienā viņu atrada savā kamerā bez dzīvības. Arī esesiešu fīreruGnēvuhu, kas sāka atzīties, ka kopa ar savu priekšnieku SS oberšturm- banfīreru Hermani Raufu gāzeskamerās nogalinājis 90 000 ebreju, cietumsargi atrada bez dzīvības pazīmēm. Tādu pašu liktenipiedzīvoja SS oberšturmbanfīrers Hefle, kas vainīgs Polijas pilsoņu masveida iznīcināšanā. Sāduslepkavību, kas izdarītas aiz bailēm no atmaskošanas, varētu minēt vēl daudz.

Raksturīgi, ka cietumu priekšniecība kvalificēja visus šos gadījumus ka «ieslodzīto pašnāvības».Sevišķi sabiedrības uzmanību saistīja analoģiskas «pašnāvības», ko «izdarīja» gestapo bende

Ēvalds Pa- terss 1964. gada februārī, SS štandartenfircrs Verners Ileide (pazīstams arī ka profesorsZavade) un viņa rokaspuisis Frīdrihs Tillmanis.

Bijušajam SS virsniekam Ēvaldam Petersam Bija izdevies iekļūt slepenās «Bonnas drošības grupas»ierēdņa āmatā. Vairākus mēnešus viņš vadīja toreizējā VFR kanclera Ludviga Erharda personiskoapsardzību. Taču pierādījumi par viņa līdzdalību masu slepkavībās, bija tik pārliecinoši, ka viņuvajadzēja arestēt. Peterss nosēdēja izmeklēšanas cietuma kamerā tikai dažas stuu- das, bet pēc tamnenoskaidrotos apstākļos «izlaida garu». Rietumvācijas prese noklusēja šīs kārtējās «pašnāvības»sīkumus. Taču bija acīm redzams, ka kāds ir bijis ļoti ieinteresēts, lai Peterss nesāktu runāt. Ne veltifranču avīze «Liberation» rakstīja: «Labak viens neērts mironis nekā nepieciešamība reorganizēt visuBonnas policijas dienestu, kura ligzdu sev savijuši nacisti.»

Ta vai citādi, bet Peterss apklusa uz visiem laikiem. Viņš nenosauks savus domu biedrus, kasdarbojas Rietumvācijas slepenpolicija, kriminālpolicijā un «federālajā robežapsardzības karaspēka».Viņam aizbāza muti tāpat kā Heidem un Tillmanim, lai citu noziedznieku un viņu saimnieku vārdi paliktunezināmi.

Uzmanību saista tas, ka gandrīz visiem esēsiešiem, kas aizbēguši no Rietumvācijas, vai nacistunoziedzniekiem, kas kļuvuši par savu līdzzinātāju upuriem, ir bijusi tieša vai netieša saskare ar nacistubaga- tībam.

SS štandartenfīrers Heide, piemēram, pēc kara divas reizes izbaudīja nacistu kases naudaslabdabīgo iespaidu. Hitlera laikā Heide ar lepnumu nēsaja gredzenu ar miroņgalvu un vadīja barbariskoprogrammu — «nogalināt aiz žēlsirdības», tas ir, — sistemātiski iznīcināja cilvēkus, kas bija pasludinatipar neizārstējami slimiem vai nepilnvērtīgiem. 1947. gada jūlijā esesiešu līdzzinātāji pirmo reizi izglābaHeidi, kad viņu ar cietuma transportu sūtīja uz Frankfurti pie Mainas. Esesiešu pagrīde apgādāja viņu ar

gluži jauniem dokumentiem uz medicīnas doktora Friča Zavades vārda, un viņš dabūja ari naudu, par kuruFlensburga, Valtera Fleksa, ielā 16, uzcēla sev skaistu māju. Pēc tam viņam vairak nekā septiņtūkstošreižu bija jābūt par Flensburgas prokuratūras, Rietumvācijas tiesu un dažādu citu oficiālu orgānumedicīnas ekspertu. Daudzi medicīnas profesori, federālie tiesneši un augstākie- ierēdņi ļoti drīz atklaja,kas slēpjas aiz doktora Zavades vārda. Bet viņi sazvērnieciski klusēja. Un tikai 1959. gada Heidi-Zavadiatmaskoja, arestēja un ieslodzīja izmeklēšanas cietumā.

1963. gadā «Cosa nostra» mēģināja izpestīt viņu no Limburgas cietuma. Sim nolūkam ta izmantojaFrank- furtcs advokāta Sindlera pakalpojumus. Kāds nelegālais sakarnieks Vike sākumā bēgšanasorganizēšanai saņēma 1000 markas; veiksmes gadījumā viņam bija apsolītas papildus vēl 20 000 markas.Taču šoreiz cietuma uzraugs laikus atklāja Heides-Zavades kamerā sīku bēgšanas instrukciju, sardzesposteņu maiņu sarakstu, miniatūru fotoaparātu un «mūķīzeri». Saniknots par savu glābēju neveiklo darbu,Heide-Zavade saka draudēt, ka tiesas prava visu «klās va|ā». Drīz viņu pārveda uz drošāku cietumu, kursodu jau izcieta divi uz mužu notiesāti esesiešu bandīti — Stripels un Babs. Viņi strādāja par cietumasanitāriem un izpildīja ari citus uzdevumus, ko prasīja cietuma iekšēja kārtība.

Kadu dienu 1964. gada februārī Heide-Zavade gulēja miris uz savas kameras grīdas. To konstatējadažas stundas pirms tam, kad Limburgas zvērināto tiesā vajadzēja sākties viņa lietas izskatīšanai. Betpirms tam Ķelnē pa astotā stāva logu bija «izlēcis» Tillmanis, kam arī laja pašā prāvā vajadzēja ieraslieska apsūdzētajam. Ķelnes kriminālpolicija, kas neizrādīja ne mazāko dedzību, izmeklējot šo incidentu,paziņoja: «Vai Tillmanis izdarīja pašnāvību, pagaidām vēl nav noskaidrots.» Vienlaikus pazuda vēl kadscilvēks, kas pārāk daudz zināja. 1964. gada 26. februāri Ķīles fjordā pie Tirpica mola uzpeldējaSlēzvigas-Holšteinas kulta lietu ministra Edo Osterlo liķis. Sis Osterlo ilgus gadus bija slēpis Heides-Zavades noziegumus.

Nedēju pirms tam, 1964. gada 19. februārī, Londonas avīze «Daily Mail» publicēja sava Bonnaskorespondenta Džordža Vaina rakslu. Viņš stāstīja, kas slēpjas aiz līdzīgiem «mīklainiem» gadījumiem:«Pa visu pasauli (izņemot, protams, sociālistiskās nometnes zemes. — J. .41.) izkaisīti simtiem, varbūttūkstošiem bijušo esesiešu un bijušo fanātiķu-nacistu. Viņus citu ar citu vieno sazvērestība, kuras mērķis— glābt savu ādu. Sic ļaudis mīt Kaira, Buenosairesā, Īrija. Rietumvācijā viņus var atrast pat policijā unoficiālajās iestādēs. Bet viņu līdzvaininieki ir visur, jo katram, kas kādreiz bijis aktīvs nacists, ir ko slēpt.Viņi ir da|a no tām aizkulišu personām, kas darbojas, lai palīdzētu saviem līdzzinātājiem izbēgi no taisnasoda, paslēpties ārzemēs vai palikt nezināmiem. Rietumu sabiedroto acu priekšā viņi no Vacijas nogādājauz Spāniju, Dienvidameriku un Tuvajiem Austrumiem vadošos nacistus, ieskaitot Ādolfu Eihmani un,domājams, arī Hitlera vietnieku Martinu Bormaņi … Aizkulišu personas ņēma šim nolūkam līdzekļus noesesiešu naudas, kas bija deponēta Šveicē, un no «brīvprātīgiem» ziedojumiem.»

Angļu žurnālistam ir taisnība. Iespējams, rēķinādamies ar to, ka Rietumvācija ir Lielbritānijaspartnere NATO blokā, Vairis diemžēl nenosauc vārdā šis aizkulišu personas, kas slēpj esesiešunoziegumus, lai gan pat Rietumvācijas avīze «Sūddeutsche Zeitung» uzskatīja par nepieciešamu atgādināt,ka «bijušo biedriskums» Rietumvācijā no jauna pārvērties par «varas viru biedriskumu»

Taču tam, ka «bijušie» pārvērtās par iespaidīgiem «varas vīriem», ievērojama nozīme ir «melnāordeņa» bagatībam, ko viņi saņēma mantojumā. Par šī fonda naudu viņi uzpērk slepkavas, kas izpildaslepenās tiesas spriedumus, ar šo naudu viņi finansē dokumentu viltošanas darbnīcas, Bonnasizlūkdienestus, neofašistu šūniņas un vairāk nekā 123 pazīstamas labējo ekstrēmistu grupas un partijasRietumvācijā.

Ziņas par to VFR presē, protams, parādās tikai laiku pa laikam. Līdz tam, kad, piemēram, bijušaHitlera ģe- neraļa Gēlena spiegošanas un terora organizāciju 1956. gadā galīgi iekļava Bonnas valstsaparātā kā «Federālo izlūkdienestu» («Bundesnachrichtendienst»), Rietumvācijas rūpnieki tajā bijaieguldījuši ap 10 miljonus rietumu marku.[75] Ne jau bez savtīga aprēķinā, protams! Gēlena aģentulīdzdalība Toplicas ezera notikumos pietiekami skaidri liecina, ka darījums bija savstarpēji izdevīgs.

Un vel viens piemērs. Kad amerikāņu vēstures viltotājs Deivids L. Hogens sarakstīja grāmatu«Uzspiestais karš», kurā pūlējās notušēt hitleriskās Vācijas vainu par otra pasaules kara izraisīšanu, šoliterāro smērējumu Rietumvācijā tūlīt nopirka. Vēl vairāk: 1956. gada šai grāmatai piešķīra 10 000 markuprēmiju. Jājautā: no kurienes radas ši nauda? Atbildi sniedza Rietumvācijas «Vēstures petniecībasveicināšanas biedrības» priekšsēdētājs Hanss Ricdorfs. Biedrības vārdā viņš paziņoja: «Daudz naudasdeva lielrūpnieki, kas nevēlas, lai viņu vārdi tiktu nosaukti.»[76] Daudz kas kļūst skaidrs, ja ielūkojasDiseldorfas rokasgrāmatā «Vercinsregister». Izrādās, ka šo «vēstures pētīšanas» biedrību dibinājis kādsbijušais SS brigādefīrers, kas savā laikā apbalvots ar nacistu partijas «Zelta nozīmi».

Nacistu pagrīdes organizatori, kas darbojas aiz kulisēm, stingri ievēro konspirāciju. Viņu noaustaistīkls ietver .tos, kas atrodas pie Bonnas valsts vadības stūres. Tas apņem no stikla un betona celtoskoncernu pārvalžu debesskrāpjus, augstako amatpersonu kabinetus, dokumentu viltošanas darbnīcas unšķietami cieši noslēgtas cietumu kameras.

Par tam briesmām, kadas Rietumvācijas iedzīvotājiem rada bijušie nacisti un viņu organizācijas,Vācijas Demokrātiskās Republikas Valsts padomes priekšsēdētājs sava vēstulē Rietumvācijas kancleramLudvigam Erhardam rakstīja: «Pieņemsim, ka Jums taisnība un Jums tiešām nepieciešami revanšistiskimērķi un agresīva politika, lai iegūtu vēlētāju balsis, taču tas nozīmētu, ka stāvoklis Rietumvācijā irslikts, |oti slikts. Tas nozīmētu, ka sacensība starp valdību un visam parlamentā pārstāvētajām partijām,kas ilgst nu jau gadiem un izpaužas centienos pārspēt revanšistu organizācijas šovinisma un revanšismagara iedzīvināšanā, jau radījusi draudošu situāciju, kas drīz var novest pie atklāta fašisma. Par to, ka šisbriesmas Rietumvācijā tiešam pastāv, liecina daudz kas, kaut vai, piemēram, Ceha-Nentviha lieta. Taspierāda, ka valsts aparāts, kuru Jūs vadāt, no augšas līdz apakšai ir piesātināts ar ļaudīm, kas bezatbildīgufašistisko pagrīdes orgāni zāeiju pavēles īsteno centīgāk nekā valdības norādīju mus. Vai Jūs neatceraties,Erharda kungs, ka gluži tā das pašas parādības bija vērojamas Veimāras republika pēdējos gados?» [77]

DOLĀRU VILTOŠANA TURPINĀS

VAI JAUNA «BERNHARDA operācija»?

«Secret Service» ir lā ASV slepenā dienesta daļa, kurai uzticēta dolāra aizsardzība no viltojumiem,un šai daļai rūpju netrūkst. Sākumā to pavisam maz ieinteresēja ziņojums, ka Vīnē 1964. gada martakonfiscētas 20 viltotas sterliņu mārciņas, ko izgatavojis nacistu drošības dienests, un ka sakarā ar toarestēti trīs cilvēki.[78] Lai uztraucas mūsu angļu kolēģi, — nosprieda amerikāņi.

Amerikāņu «Secret Service» aģentiem radās jau- tajurns: vai tie nav jaunas «Bernhardā operācijas»rezultāti? Viņi sāka interesēties par nacistu naudas viltotāju bosu SD šturmbanfireru Bernhardu Krīgeru.

1945. gada maijā viņš nozuda. Amerikāņu slepenā dienesta majors Džordžs Maknelijs kopa arSkotlendjarda darbiniekiem meklēja Krīgera pēdas vairākus gadus. 1952. gadā Maknelijs savā noslēgumaziņojumā rakstīja: «Par naudas viltotāju vadoni Krīgeru ziņu nav, lai gan viņa meklēšanai pūles veltījusipolicija pusducī valstu.» [81]

Pēc gada ang|u vēsturnieks Džeralds Reitlindžers, pieprasījis Skotlendjardam ziņas par Kngerameklēšanas rezultātiem, secinaja, ka viņu atrast ta arī nav izdevies.2

«lnterpol» izplatīja 61 valstī Krīgera fotouzņēmumus ar viņa pazīmju aprakstiem, bet arī tas nedevarezultātus.

Krīgeru meklēja ari šīs grāmatas autors, un meklējumi vispirms noveda sarežģītā pretrunīgu leģendubiezoknī. Daži stāstīja, ka Krīgers kara beigās caur Sveici ielavījies Itālija, citi — ka viņš ir liela mērogabaņķieris Buenosairesā, vēl citi — ka viņš galīgā nabadzībā nomiris Bagdādē.

Taču tas viss ir nepareizi. Pēc hitleriskās Vācijas "kapitulācijas Krīgers bija Rietumvācijā, precīzāksakot, angļu okupācijas zonā. Tai pašā laika, kad angļu un amerikāņu eksperti pārbaudīja Hānemīlespergamenta papīra fabriku, kas esesiešu naudas viltotājiem tonnām piegādāja nepieciešamo papīru,istabiņa, kas atradās zem kāpnēm, sēdēja šī uzņēmuma kalkulators. Tas bija Bernhards Krīgers. Viņšnosēdēja šajā paslēptuvē lidz 1955. gadam, tas ir, līdz laikam, kad iestājās noilgums viņa noziegumiempar naudas viltošanu.

Taču ne tikai angļu un amerikāņu varas iestādes meklēja Krīgeru, lai saukļu viņu pie atbildības parnoziegumiem pret cilvēcību, par piederību pie noziedzīgajām SS un SD organizācijām un par gadiem ilgonaudas viltošanu. Rietumvācijā pašlaik ir spēkā kriminālkodekss, pēc kura 146./147. panta Krigeru parnaudas viltošanu vajadzēja nodot ari Rietumvācijas tiesai. Ar vardu sakot, viņš bija pilnīgi nobriediscietumam. Taču Krigeru pasaudzēja. Viņš pat uzdrīkstējās ierasties de- nacifikācijas komisijā un turnekaunīgi sameloja, ka Valsts galvenās drošības pārvaldes VI pārvaldē bijis vienīgi «referents partehniskiem jautājumiem un tehnikas sektora priekšnieks».

Tā kā Krīgers Rietumvācijā bija pat pierakstits, gan angļu okupācijas varas iestādes, gan palīgāpieaicinatā «lnterpol» komisija, rūpīgi meklējot, būtu varējušas itin viegli viņu atrast. Tas fakts, ka desmitgadu laikā, kuri pagaja no 1945. gada līdz noilguma sākumam, Rietumvācijas tiesa neuzlika Krīgeramroku dzelžus un neievietoja viņu izmeklēšanas cietumā, liek secināt, ka arī šajā gadījumā iespaidīgasrietumvācu aprindas pacēla savas visužēlīgās rokas pār šo noziedznieku, kas bija darbojies vācuimperiālisma interesēs.

Taču viss minētais nobāl salīdzinājumā ar to, kas notika 1957. gadā. Federālajā krimināllietu resorā,kas darbojas ciešā kontaktā ar «lnterpol» komisiju, tika iesniegts rakstisks lūgums pieņemt darbā. To bijaparakstījis . . . bijušais SD šturrnbanfīrers Bernhards Krīgers. Taču nekāds politisks skandals nenotika.Lūgumu, ka pienākas, izskatīja un laipni noraidīja. Federālais krimināllietu resors neuzdrīkstējās pieņemt

darbā nacistu noziedznieku, ko meklēja visā pasaulē, taču arī neierosināja pret viņu tiesas izmeklēšanu.Un tas ir pilnīgi saprotams: federālajā resora taču nav mazums tādu cilvēku kā Krīgers. Acīm redzot,tāpēc arī viņš bija nolēmis lūgt sevi turpmāk nodarbināt.

Avīze «Aberulpost», kas iznāk Frankfurtē pie Mainas, 1957. gada 3. maija publicēja līdzjūtīgukorespondenci ar virsrakstu «Kādreiz viņa priekšā drebēja Anglijas banka». Tajā bija teikts: «Hitleranaudas viltotājs grib kalpot federālajā krimināllietu resora, taču vēl šodien starptautiskajos melnajoslirgos apgrozās banknotes, kas izgatavotas Krīgera «uzņēmumā». Pēc kara, kā stāsta Krīgers, kādasabiedroto lielvalsts piedāvājusi viņam iespēju strādāt tās labā. Viņš noraidījis šo priekšlikumu. TotiesRietumvācijā šī ciivēka sevišķajām spējām neatradās pienācīga viela. Krīgcra lūgums par pieņemšanufederālā resora dienestā tika noraidīts. Bet viņš taču bija licis drebēt Anglijas bankai! Un tagad Krīgersar skumjām konstatē: «Es domāju, ka no manis viņi kaut ko varētu pamācīties.»»

Protams, ir grūti pateikt, cik lielā mērā Bonnas krimināllietu resors izmantojis Krigera «skolu». Tačuviens ir skaidrs: viņš joprojām ir visas pasaules naudas viltotāju elks, lo kriminālistu lielmeistars, kurinodarbojas ar naudas viltošanu plašā apjoma. Nedrīkst aizmirst, ka rieofašislu un gangsteru sindikātupūliņu rezultātā daudzās kapitālistiskajās zemēs ir kļuvušas zināmās Krigera naudas viltotāja praksesorganizatoriskas un tehniskās detaļas. Kāda loma te bijusi viņam pašam, pagaidām nav noskaidrots.Zīmīgi, ka Krīgeru pārņēma patiesas bažas, kad viņš uzzināja, ka viņa noziegumi nav aizmirsti un uz tiemneattiecas noilguma termiņš Vacijas Demokrātiskajā Republikā un citās zemēs. Viņš aizbrauca no Daselesun apmetās Slutgarles piepilsēta Korntālā, iepriekš izplatījis ziņas, ka dodas uz ārzemēm.

1964. gada janvārī šīs grāmatas autors nodeva Lud- vigsburgas prokuratūrai apsūdzības materiāluspret Krīgeru. Sos materiālus viņš bija savācis citās valstīs, un tie bija apstiprināti ar liecinieku liecībām.Materiali tika pārsūtīti Ķelnes virsprokurora centrālajam birojam, kas izmeklēja nacionālsociālistunoziegumus koncentrācijas nometnēs. Sī procedūra aizņēma daudz dārgā laika, bet tas bija izdevīginoziedzniekam. Pēc tam noskaidrojās, ka Ķelnes virsprokurors nevēlas nodarboties ar Ķrīgera lietu.Bonnas Temīdas kalps paziņoja: «Tā kā minētā lieta nav saistīta ar jautājumiēm, kurus mēs izskatam, tānodota Getingcrias prokura- tiīrai.» i

Taču materiāli, kas atmasko Krīgeru, parādījās presē un kļuva zināmi sabiedrībai. Tikai pēc 60dienām Ge- tingenas apgabaltiesas prokuratūra sāka izmeklēšanu pret esesiešu naudas viltotāju bosuBernhardu Krīgeru sakarā ar slepkavībām, ko viņš bija izdarījis Saksenhauzenas koncentrācijasnometnē.[82]

Sajā izmeklēšanā, ja vien tā noritēja pēc visiem likumiem, neizbēgami bija jāsaskaras ar faktu, ka1945. gada pavasarī Krīgers izgatavoja vairākus tuk- stošus viltotu dolāru banknošu un tātad viņam bijaspeciālas klišejas un slepenas ziņas par dolāru izgatavošanas metodēm.

FAKTI LIEK KĻŪT UZMANĪGAM Ne velti amerikāņu, angļu un franču policijai jau 1949. gada ne vienreiz vien gadījās konstatēt, ka

apgrozībā parādās viltoti dolāri. 1949. gada augustā no Londonas ar satraukumu tika ziņots: «Ka šeitapgalvo, naudas viltotāji izmanto klišejas, ko nacisti lietoja kara laikā viltotu dolāru banknošuizgatavošanai. Pēc kara beigām… klišejas, ko izmantoja citu valstu valūtas viltošanai, ir atrastas,turpretim dolāru viltošanas klišejas atrast nav izdevies. Naudas viltotāji, kas pieder pie organizācijas,kura aptver visu pasauli, laiduši apgrozībā milzīgi daudz banknošu ar nominālo vērtību no 50 lidz 500dolāriem. Sīs banknotes nav iespējams atšķirt no īstajām.» [85]

Pēc «Secret Service» slepenajām ziņām, viltotie dolāri no 1947. līdz 1949. gadam parādījās gandrīzvienlaicīgi Francija, Beļģija, Nīderlandē, Šveicē, Austrijā, Somijā, Norvēģijā un pat AmerikasSavienotajas Valstīs.

Vinē tika arestēts kāds Oberndorfers, kas pēc kara savu Vācijas pasi bija apmainījis pret Anglijaspasi. Viņš bija mēģinājis izplatīt viltotus dolārus. Pēc nopratināšanas amerikāņu slepenpolicijā viņšpalūdza aizvest viņu uz viesnīcas istabu un tur kratīšanas laikā, izmantodams izdevīgu brīdi, izlēca palogu. Pasaule tā ari neuzzināja, ka līdz 1945. gadam Oberndorfers bija strādājis Ilimlcra drošībasdienesta. Tā pārtrūka pierādījumu pavediens, kas atmasko pašreizējos naudas viltotājus.

Drīz pēc tam «Secret Service» ar «lnterpol» komisijas palīdzību netālu no Marseļas atrada nelegālunaudas viltotāju darbnīcu un izgatavoto viltoto dolāru krājumus kopsummā par 234 miljoniem dolāru.[86]Taču pašus «meistarus» neizdevās notvert. Rīkus, darbgaldus un papīra receptes viņi bija paslēpuši drošāvietā.

Pēc pieciem gadiem, 1954. gadā, parasti visai mazrunīgais Skotlendjards paziņoja, ka tas meklēviltotu dolāru noliktavu, kurā esot no trīs līdz pieciem miljoniem dolāru. Tika arestēts kāds anglis, kad tasmēģināja laist šos dolārus apgrozībā. Policija domāja, ka šī nauda izgatavota kontinentā.[87]

Viena no pēdējām ziņām par viltoto dolāru parādīšanos tika saņemta no Francijas 1963. gadā.Trešajā Starptautiskajā naudas viltošanas apkarošanas kongresā, kurā piedalījās 38 valstu policisti

un banku speciālisti, ar satraukumu tika runāts par to, ka pēc otrā pasaules kara pastāvīgi pieaugapgrozībā esošās

Nacistu ministrs Funks apsveic SS grupenhreru Franci Hai leru (110 kreisas) sakarā ar viņaapbalvošanu ar «Bruņinieka krustu». Maiiers sava laikā bija viens no tiem. kas organizēja viltotas valūtasrealizešanu. Tagad viņš Rietumvācija ir liet- komersants

viltotās naudas daudzums. Antons Adlers, viens no ievērojamākajiem speciālistiem valūtasjautājumos, konstatējis šo satraucošo faktu, paziņoja, ka naudas viltošana kļuvusi par plaša mērogabiznesu: «Pirms kara bija nelielas naudas viltotāju grupas, kas izmantoja primitīvus instrumentus. Tagadmēs sastopamies ar milzīgām, bagātīgi finansētām starptautiskām bandām, kam ir iespējas apgādāt sevi arlieliski iekārtotām tipogrāfijām.» [88]

Tādējādi tika apliecināts, ka visāda veida kriminālistiem jau sen ir bijusi iespēja izmantot esesiešunaudas viltotāju pieredzi un ka viņi sākuši izgatavot augstas kvalitātes viltotu naudu, turklāt sērijveidā.

To pierāda ari tas, ka visbiežāk tika atklātas tieši tās vērtības banknotes (5, 10, 20, 50 un 100 dolāruvērtībā), kuru viltošanā SD kādreiz bija guvis lielu pieredzi.

Ir kļuvis par tradīciju, ka vācu imperiālisms naudas viltošanai daļēji vai pilnīgi izmanto uzņēmumus,kas izvietoti citās zemēs, lai tādējādi samazinātu atmaskošanas risku. Divdesmito gadu sākumā reihsvēraģenerālštāba pulkvedis Maksis Bauers pielika ne mazums puļu, lai viltoto franku izgatavošanu pārceltu uzUngāriju.[89] Turpretim hitleriskajā Vācijā viltoto banknošu rūpniecisko izgatavošanu garantēja tas, katā notika no ārpasaules izolētās koncentrācijas nometnēs un ieslodzītos, kas tajā piedalījās, nogalināja.

Vācu imperiālisma slepenā dienesta raksturīga iezīme ir ari tā, ka sava «papīra ieroča» kaldināšanaitas vienmēr sadarbojās ar galēji labējām, teroristiskām un profašistiskām aprindām. Veimāras republikaslaikos tādas bija Ungārijas feodālās, fašistiski kontrrevolucio- nārās aprindas, otrā pasaules kara gados— nodevēji un profašistiskie elementi no Ziemeļeiropas, Rietumeiropas un Dienvideiropas, betsešdesmitajos gados — oasieši.

Līdz pat šim laikam naudas viltotāju galvenais patvērums ir Francija un Spānija. 1963. gadā«Interpol» komisijas spiediena rezultātā Barselonā tika atklāta moderni iekārtota naudas viltošanasdarbnīca, ko vadīja bijušie nacisti.[90] Sis fakts pelna ievērību, jo liecina par to, ka Spānija devusiesesiešiem patvērumu, kā arī iespēju izvērst graujošu darbību.

Runājot par lo, ka dolāru viltošana arvien paplašinās, nedrīkst aizmirst, ka ir saglabājies gandrīzviss SD viltotās naudas realizēšanas aparāts. Personas, kas nodarbojās ar šo tumšo lietu, ir palikušasnesodītas, bet tas, dabiski, mudināt mudina piekopt tik izdevīgu amatu. Tādi redzami SD naudas viltotājikā Ilibe, Kārnacs un Mīdīs, kā arī esesiešu «mantzinis» Pūls pēc 1945. gada ieņēma iespaidīgus amatusRietumvācijas bankās un finansu sabiedrību augstākajās instancēs.

Nav nejaušība, ka viltotie dolāri parasti liek atklāti tajās zemēs, kurās SD aparāts savā Laikārealizēja un laida apgrozībā viltotās sterliņu mārciņas. «Secret Service» konstatēja, ka laikā no 1946. līdz1963. gadam par viltotu dolāru parādīšanos ziņojušas Francija, Nīderlande, Šveice, Beļģija, Turcija,Grieķija, Norvēģija, Somija, Zviedrija un Austrija.

Rietumvācijas avīzes ne vienreiz vien ziņojušas par viltotu dolāru parādīšanos arī VFR.Sie fakti skaidri rāda, ka šīs grāmatas nodaļa par slepenajām naudas operācijām un valūtas

viltošanu, lai finansētu pašlaik eksistējošās neofašistu organizācijas, nebūt nav pabeigta. Ne veltiamerikāņu majors Maknelijs savu ziņojumu par nacistu naudas viltotājiem pabeidza ar vārdiem:««Bernharda operācija» bija pasākums, kas angļiem un mums pašiem draudēja ar lielām briesmām un kasvar atkārtoties.»[91]

Amerikāņu kara tribunāli, ieturēdami pret esesiešu noziedzniekiem un SD vadoņiem un aģentiem, kāarī viņu aizkulišu aizbildņiem tādu pašu politiku kā rietumvalstis, neizmantoja iespēju darīt galu Hitleraepi« goņu ļaunprātībām un atstāja tos nesodītus.

Tāpēc esesiešu «melnā ordeņa» salaupītās bagātības un viņu «papīra ierocis» — viltotā naudajoprojām kalpo mērķiem, kas ir pretrunā ar tautu interesēm un apdraud mieru.

PIELIKUMS Banku un rūpniecības uzņēmumu koncerni, kuri otrā pasaules kara laikā piedalījās SD valūtas

operācijāsKoncerna nosaukums Banco Alemān Transatlantico Banco Comercial Tarrasa S. A. Banco

Comercial Transatlantico Banco Espanol del Rio de la PlataL.irnitado Bank in Liechtenstein AG «Bayer» (ICi-Farbenindusfrie) Banca Unione di Credito

Biissing-Kraftwagen GmbH Compaiīia General de Anilinas(IG-Farbenindustrie) Compaiīia Platense de ElectricidadSiemens-Schuckert S. A. DEGUSSA Deutsche Bank Deutsche Oberseeische Bank DornierAVerkeFerrostaal de Centro America Ltda. Ferrostaal de Columbia Ltda. Ferrostaal S. A. C. Ferrostaal de

Vcnezuela S. A. Hormon-Aktia-Bolaget (HOAB)Immobiliara Comercial TransatlanticoS. A. (COMTRANS) Koncerna «IG-Farbenindustrie» centrālā finansu pārvalde (ZEFI) Friedrich

KruppAtrašanās vieta Barselona (Spānijā) Tarasa (Spānijā) Barselona (Spānijā)Buenosairesa (Argentīnā) Vaduca (Lihtenšteinā) Riodežaneiro (Brazīlijā) Lugāno (Šveice)

ManheimaMehiko (Meksikā)Buenosairesa (Argentīnā) Frankfurte pie Mainas Stambula (Turcijā) Hamburga Frīdrihshāfena

Managva (Nikaragvā) Bogola (Kolumbijā) Santjāgo (Cīlē) Karakasa (Venecuēlā) Stokholma (Zviedrijā)tin Kopenhāgena (Dānijā)

Barselona (Spānijā)Berlīne EseneLa Quimica (IG-Farben) La Quimica (IG-Farben) La Quimica «Bayer» (IG-Farben) La Quimica

«Bayer» (IG-Farben) Liinapor S. A. Mentzel & Co (IG-Farben) Messerschmitt AG Rheinmetall AGRochling'sche Eisen- und StabKverke GmbHRohstoffliandelsgescllsclīaft m. b. H.(ROGES) Siemens Industria Electrica S. A.Sociedad Financiera Indastrial Sociētē Genērale dc Surveillance S. A. SOFINDUSTirdzniecības sabiedriba «HISMA» Transdanubia, Export/Import Transportfirma «Marion»Volks\vagenwerkBarselona (Spānijā) Buenosairesa (Argentīnā) Kolumbija (Kolumbijā) Santjāgo (Cīlē) Cīrihe

(Šveicē) Bangkoka (Taizemē) Minhene BerlīneFelklingena (Sāras apgabalā)BerlīneMadride un Barselona(Spānijā) Madride (Spānijā) Zetiēva (Šveicē) Madride (Spānijā) Madride (Spānijā) Berlīne un

Bratislava Lisabona (Portugālē) unMadride (Spānijā) VolfsburgaAģentūras tikla vadītāji, aģenti nn deponētāji, kas drošības dienesta (SD) uzdevumā piedalījās

operācijās ar salaupītajām vērtībām un īstenoja slepenos plānus

Vācija

Ābendrols Hermanis — dzimis 1897. g., NSDAP biedrs, SD šlurmbanfirers, valdības padomnieks,Valsts galvenās drošības pārvaldes (RSHA) VI parvaldes saimniecības sektora sekcijas vadītājs.

Ahmeteli Mihacls, pavārds doktors Mihaels — dzimis 1895. g. SD «Krievijas institūta» vadītājsBerlīnē, palīdzēja sagatavot viltotu rub|u izlaišanu. Pēc kara ieņem vadošu amatu ģenerāļa Gē- lēnavadītajā Bonnas izlūkdienestā. Dzīvo Unterveilbaba pie Daiļavas.

Augsburgs Emīls, pavārds doktors Altliauzs' — dzimis 1904. g., NSDAP biedrs, SD šturmbanfīrers,SD «Krievijas institūta» darbinieks Berlīnē; kara noziedznieks, ko meklē Polijas varas iestādes. Pēc1945. g. ieņem vadošu amatu generāja Gēlena vadītajā Bonnas izlūkdienestā. Dzīvo Minhenē.

Behers Kurts — dzimis 1909. g., SS štandartenfīrers, 1944.— 1945. g. piedalījās Ungārijasiedzīvotāju masveida aplaupīšanā, organizēja koncentrācijas nometnēs ieslodzīto ebreju pardošanu. Karanoziedznieks, ko meklē Ungārijas varas iestādes. Pēc kara miljonārs, vairāku eksporta un importa firmuīpašnieks. Dzivo Brēmenē.

Bekers Reinholds — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD haupt- šturmflrers, RSHA VI pārvaldesdarbinieks; vadīja aģentu grupas, kas darbojās Spānijā, Spāņu Marokā un Portugāle.

Bckmanis Helmūts — dzimis 1914. g., NSDAP biedrs, SDhaupt- šārfirers. Dienēja Saksenhauzenaskoncentrācijas nometnes komandā, kas apsargāja «Bernharda operāciju».

Bēnings — apakšpulkvedis, RSHA militārās pārvaldes «E» un «F» nocia|u priekšnieks, «Havelainstitūta» vadītājs Berlīnē No 1944. gada dzīvoja Austrijā.

Besls Verners — dzimis 1903. g., NSDAP biedrs, SD obergru- penfīrers, RSHA pārvaldespiiekšnieks; «reilia pilnvarotais» Dānija. 1948. g. Dānijā Bestam par kara noziegumiem piespriests nāvessods; 1951. g. pec VFR valdības luguma atlaists uz Rietum- vāciju. Strada Stinnesa koncernā parjuriskonsultu un ekspertu Bonnas ārlietu ministrijā. Dzīvo Milheimā (Rūras apgabala).

Bilšleins Hermanis — dzimis 1909. g., NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers, grupas vadītājs RS1IAVI pārvaldē.

Bilejišs Heinrihs — dzimis 1894. g., SS oberšturmbanfīrers. «IG Farbenindustrie» valdes loceklis110 1934. līdz 1945. g., «SS reilisfīrera draugu biedrības» («Himlera biedrības») biedrs. SD aģents.Fašistisko kontroles orgānu loceklis okupētajā Polijā, Dienvidslāvijā, Rumānijā, Ungārija unCehoslovakijā. Pēc kara akciju sabiedrības «Rulir-Chemie» uzraudzības padomes priekšsē- dētājavietnieks Oberhauzena. 1964. gada martā VFR prezidents apbalvojis ar «Lielo federālo krustu parnopelniem», taču drīz pasaules sabiedriskās domas protestu dēļ apbalvojums anulēts. Dzīvo Esenē.

Bole F.rnsls Vilhelms — dzimis 1903. g., NSDAP biedrs, SS ohergriipenfirers. nacistu partijasĀrzemju organizācijas vadītājs un ārlietu ministrijas valsts sekretārs. Nosūtīja uz ārzemēm valūtu vairākumiljonu marku vērtībā. 1949. gadā amerikāņu kara tribunāls piesprieda viņam 5 gadu ieslodzījumu parpiederību pie noziedzīgam organizācijām; pēc Bonnas valdības lūguma no ieslodzījuma atbrīvots pirmstermiņa.

Bolens — apakšpulkvedis, RSHA militārās pārvaldes darbinieks.Brunners Aloizs — dzimis 1912. g., NSDAP biedrs, SS haupt- šturmfīrers, Gibmaņa adjutants,

pārsūtīja ebrejiem atņemto ipa- šuiiiu uz «Alpu cietoksni». Pēc kara eksporttirgotājs, dzīvo Damaskā(Sīrijā).

Buti/roks — pulkvedis, RSHA militārās pārvaldes darbinieks, «frontes izlūkdienesta štāba»priekšnieks.

Ceidlers Hanss Marlins — dzimis 1911. g., SD šturmbanfirers, līdz 1944. g. aprīlim grupas vaditājsRSHA VI pārvaldes saimniecības sektorā. Dzīvo Ķelnē.

Culirisliāns Valters — dzimis 1906. g., NSDAP biedrs, SD oberšturmfīrers, RSHA VI pārvaldesdarbinieks.

Dancigers Rūdolfs — RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora aģents. Pašlaik fabrikas īpašnieksVīnē.

Daufells Hanss — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD oberšturmbanfīrers, grupas vadītājs RSHAVI pārvaldē.

Dauzers Jozefs — SS oberšturmfīrers, RSHA darbinieks. Pēc kara nodaļas vadītājs banku namā«Lenz & Co» Minhenē. Dzivo turpat.

Derners Hermanis — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers, grupas vadītājs RSHA VIpārvaldes naudas viltošanas nodaļa.

Dētermanis Hermanis — jūras kara flotes virsnieks. Fizikālās ķīmijas institūta vadītājs jūras karaflotes izmēģinājumu stacijā

Toplicas ezerā. Kā vietējo apstākļu pazinējs piedalījās slepeno dokumentu, zelta un valūtasnogremdēšanā. Dzīvo Hamburgā.

Dilis Hanss — SD unteršturmfīrers, RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora administratīvaissekretārs. Pārzināja viltotās naudas un par šo naudu pirkto vērtību glabāšanu un uzskaiti. Dzīvo Minhenē.

Doilmanis Eižens — dzimis 1900. g., NSDAP biedrs, SS štan- dartenfirers Himlera personiskajāštāba. Impērijas pilnvarotais slepeno dokumentu jautājumos. 1945. g. pārsūtīja vērtslietas un slepenusdokumentus uz «Alpu cietoksni». Pēc kara muižas īpašnieks un importa preču tirgotājs. Dzīvo Benidorma(Spānijā).

Dorss Ķsavers — dzimis 1899. g., NSDAP biedrs, SA oberfīrers augstākajā SA vadībā. Impērijasbruņošanās un kara rūpniecības ministrijas munīcijas nodaļas priekšnieks. Pārsūtījis uz ārzemēm slepenusieroču plānus. Pēc kara celtniecības kantora īpašnieks VFR, izpilda darbus ari ārzemēs (Irākā, Kuveitā).Dzīvo Minhenē.

Eihmanis Ādolfs — dzimis 1906. g., NSDAP biedrs, SD oberšturmbanfīrers, vadīja ebrejuaplaupīšanas un iznicināšanas programmu. Pēc Izraēlas tiesas sprieduma 1962. gadā sodīts ar nāvi.

Endemanis Hanss — dzimis 1911. g., NSDAP biedrs, SD unteršturmfīrers, RSHA VI pārvaldesdarbinieks.

Ferids — virsleitnants, RSHA militārās pārvaldes darbinieks, vadīja aģentu grupas Grieķijā,Dienvidslāvijā uri Itālijā.

Ferslcrs Kurls — dzimis 1900. g., NSDAP biedrs, SD unteršturmfīrers, vadīja aģentūru Portugālē,vēlāk stradāja RSHA VI parvaldē.

Fictūms Jozefs —- dzimis 1896. g., NSDAP biedrs, SD grupen- firers, SS karaspēkaģenerālleitnants, SS un policijas vadītājs Albānijā. Izveda salaupītos Albānijas zelta krājumus uz «Alpucietoksni».

Fitbcrts Alfrēds — dzimis 1905. g., NSDAP biedrs, SD oberšturmbanfīrers, RSHA VI pārvaldesdarbinieks.

Foke, pavārds Vilijs — vērmahta virspavēlniecības slepenā dienesta virsnieks, no 1944. g. RSHAVI pārvaldes saimniecības sektora darbinieks.

Funks Valters — dzimis 1890. g., impērijas saimniecības ministrs un reihsbankas prezidents, viensno viltoto padomju banknošu izgatavošanas organizētājiem. Starptautiskais Kara Tribunāls piespriedaFunkam mūža ieslodzījumu cietumā. Atbrīvots 1957. g., miris 1960. g.

Oeperts Ēvalds — dzimis 1914. g., SD unteršturmfīrers, RSHA VI parvaldes sektora vadītājs.Gērings Francis, pavārdi Vilhelms Tobiass, Klauss Tomass,Ernsts Valters, Vilhelms Torvalds, Helmūts Frike — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD

oberšturmfircrs, RSHA VI pārvaldes darbinieks, virsnieks sakaru uzturēšanai ar ministru Jalmāru Šahtu.Rietumvācijā vada Gēlena vadītā Bonnas izlūkdienesta Hamburgas nodaļu. Dzīvo Hamburgā.

Gerte Fēlikss — dzimis 1918. g., NSDAP biedrs, SD unter- šturmfīrers, RSHA darbinieks, aģentugrupas vadītājs. No 1953. gada strādā Bonnas ārlietu ministrijā.

Getss Verners — dzimis 1912. g., NSDAP biedrs, SD šturmbanfīrers, grupas vadītājs RSHA VIpārvaldē.

Gislings Georgs — Hitlera ģenerālkonsuls Merānā (Itālijā). 1,.aunprātīgi izmantodams diplomātiskopasi, viņš kopā ar SS šturmbanfīreru Frici Svendu un Oto Polačeku izveda uz ārzemēm nacistu miljonus.Tagad viesnīcas īpašnieks Benidormā (Spānijā).

Globočņiks Odilo — dzimis 1904. g„ NSDAP biedrs, SS gru- penfīrers, policijas ģenerālleitnants,«Reinharda operācijas» vadītājs. 1945. gada 31. marta nokļuva angļu gūstā, viņam lidzi bija 115 kg zeltaun 63 000 viltotu sterliņu mārciņu. Ieslodzījumā izdarīja pašnāvību.

Gotlobs Jozefs — dzimis 1899. g., NSDAP biedrs, SD ober- šturmfirers, RSHA VI pārvaldesdarbinieks.

Grēļe Heincs — dzimis 1908. g., SD oberšturmbanfīrers, grupas vadītājs RSHA VI pārvaldē.Hāgens Herberts — dzimis 1913. g., NSDAP biedrs, SD haupt- šturmfircrs, RSHA VI pārvaldes

darbinieks.Hailers Francis — dzimis 1900. g., NSDAP biedrs, SS grupen- fīrers, RSHA darbinieks. No 1943.

līdz 1945. g., būdams impērijas saimniecības ministrijas valsts sekretārs, ļoti plaši spekulēja ar valūtu.Pcc kara eksporta un importa firmas īpašnieks Minhenē. Dzīvo turpat.

Hammers Valters — dzimis 1907. g., NSDAP biedrs, SD šturmbanfīrers, grupas vadītājs RSHA VIparvaldē.

Hanke Fridrihs — dzimis 1895. g., SD hauptšturmfīrers, RSHA VI pārvaldes darbinieks.Hanss Kurts - dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD hauptšturmfīrers, RSIIA VI pārvaldes darbinieks,

no 1944. g. beigām komandēja nodaļu, kas apsargaja «Bernharda operāciju». Rēdlcipfā viņam bija uzdotsnoslēpt pēdējos sūtījumus, kuros atradās naudas viltotāju darba rīki un viltotas sterliņu mārciņas.

Harsters Vilhelms — dzimis 1904. g., NSDAP biedrs, SS gru- penfirers, drošības policijas un SDkomandieris Holandē (1940.— 1943. g.) un Itālijā (1943.—1945. g.), nodrošināja viltotās naudasrealizēšanu Itālijā. Pēc kara Minhenes firmas «Europa-Boden-

GmbH» advokāts un viens 110 teroristiskās «Dienvidtiroies atbrīvošanas komitejas» (BAS)vadītājiem. Dzīvo Minhenē.

Ilass Kārlis — dzimis 1912. g„ NSDAP biedrs, SD šturmban- fīrrrs, RSHA VI pārvaldesdarbinieks. 1943. gadā sāka strādāt Hetla vietā noda|a, kas parzināja ar Itāliju saistītos jautājumus.

Hauzens Ginlers — koncerna «IG-Farbenindustrie» centrālās finansu pārvaldes vadošs darbinieks,deponēja valūtu maskētos kontos NSDAP Ārzemju organizācijas un SD vajadzībām.

Heicmanis — SD oberšārfīrers, dienēja Saksenhauzenas koncentrācijas nometnes komandā, kasapsargaja «Bernharda operāciju».

Heide F.rihs — dzimis 1900. g., NSDAP biedrs, SS hauptšturm- fīrers, SD aģents.Hellāge Kārlis Marija — profesors, dzimis 1902. g., SS haupt šturmfirers, impērijas bruņošanās

1111 kara rūpniecības ministrijas rūpniecības organizācijas un finansēšanas noda|as priekšnieks. No1962. gada VFR pārstāvis Eiropas ogļu un tērauda apvienības augstakaja orgānā. Dzīvo Godesbergaskurortā.

Hetls Vilhelms, pavārdi Valters Hāgens, doktors Ostermanis. doktors Vilijs Holtens — dzimis 1915.g., NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers, grupas vaditāja vietnieks RSHA VI pārvaldē, aktīvs «Bernhardaoperācijas» dalībnieks. SS obergrupenfirera Kaltenbrunnera aģents sakariem ar angļu un amerikāņuizlūkdienestu. Līdz 1964. gadam privātās mācību iestādes direktors. Dzīvo Auszē rajona (Ausirijā).

Hibe Hermanis Viktors — dzimis 1901. g., RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora referents,aģents sakariem ar banku koncerniem un apdrošināšanas koncerniem. Pēc kara Hamburgā bankasdirektors un apvienības «Ibero-Amcrika-Verein» viceprezidents. Dzīvo Hamburgā.

Hince Bruno — dzimis 1906. g., NSDAP biedrs. SD unteršturmfīrers, SD aģentūras vadītājsMarokā, vēlāk RSHA VI pārvaldes darbinieks.

Hofers Francis, pavārds Francis Leitners — nacistu gauleiters, impērijas pārvaldnieks 1111aizsardzības komisārs Tirolē, «Alpu cietokšņa» projekta autors. No amerikāņu gūsla aizbēga uz

Argentīnu. Austrijas varas orgāni meklēja Holeru kā kara noziedznieku. Tagad lieltirgotājs Mīllieimā(VFR).

Hummels Helmūts — SS hauptšturmfīrers, Hitlera personiskais pilnvarotais Eiropa salaupītomākslas darbu izvešanai, noslēpšanai un iznīcināšanai. 1945. gadā, piesavinājies kasti ar zelta monētām,nozuda. Pēc kara Anveileras sabiedrības «Email- und Me- talhverke» advokals un uzraudzības padomespriekšsēdētājs. Dzīvo Minhenē.

Ilgners Maksis — dzimis 1899. g., koncerna «IG- Farbenindustrie» finansu direktors, SD aģentssakariem starp koncernu un RSHA VI pārvaldes saimniecības sektoru. Pēdējā laika daudzuRietumvācijas koncernu un akciju sabiedtību priekšsēdētājs un uzraudzības padomju loceklis. DzīvoSvecingenā.

Jagvics Eberhards — dzimis 1887. g„ NSDAP biedrs, atva|ināts majors, impērijas saimniecībasministrijas valsts sekretārs.

Jansens — SD šārfirers, dienēja Saksenhauzenās koncentrācijas nometnes komanda, kas apsargāja«Bernharda operāciju».

Josts Heincs — dzimis 1904. g., NSDAP biedrs, SD brigāde- firers, policijas ģenerālmajors, līdz1942. gadam RSHA VI pārvaldes priekšnieks, veicināja viltoto sterliņu mārciņu izgatavošanu. 1949. gadāamerikāņu kara tribunāls piesprieda Jostām mūža ieslodzījumu par masu slepkavībām, bet 1951. gadāviņu pēc Bonnas valdības lūguma atbrīvoja. Tagad daudzu Rietumvācijas koncernu padomnieks. DzīvoDiseldorfā.

Kaltenbrunners Ernsts — dzimis 1903. g., NSDAP biedrs, SS obergrupenfirers, Valsts galvenāsdrošības pārvaldes priekšnieks, viens no vācu galvenajiem kara noziedzniekiem. Pēc Starptautiskā KaraTribunāla sprieduma Nirnbergā sodīts ar nāvi.

Karstenss Fricis — dzimis 1910. g., NSDAP biedrs, SD šturm- banfīrers, virsnieks sakariem starpRSHA VI pārvaldi un nacistu ārlietu ministriju.

Kcinerts Heincs — dzimis 1913. g., NSDAP biedrs, SD unter- šturinfīrers, aģentu vadītājs Spānijaun Portugālē, vēlāk RSHA VI pārvaldes darbinieks.

Kirhļelds Francis — SD aģents Nr. 7482, koncerna «Ferrostaal AG» valdes priekšsēdētājs lisenē.Iziiigulojot koncerna filiāles, finansēja jebkurus SD pasākumus četrās Dienvidamerikas valstis. Pēckaralaikā metālizstrādājumu tirdzniecības sabiedrības pārvaldnieks un līdzīpašnieks Diseldorfā.

Krigers Bernhards — dzimis 1904. g., NSDAP biedrs, SD šturm- banfīrers, vadīja «Bernhardaoperāciju», kuras mērķis bija viltotas ārzemju naudas un dokumentu izgatavošana, slepkavībulīdzdalībnieks. 1945. gadā aizbēga ar da|u salaupīto bagātību. Tagad vadošs darbinieks amerikāņu unrietumvācu akciju sabiedrībā «Standard-Klektrik-Lorenz». Dzīvo Daselē un Stutgartē.

Kvieks Valters — NSDAP biedrs, SD šturmbanfīrers, grupas vadītājs RSHA VI parvaldē.Langlocs Fricis — dzimis 1890. g., NSDAP biedrs, SD ober- šturmtīrers, RSHA VI pārvaldes

darbinieks.Lapers Hermanis — dzimis 1910. g„ NSDAP biedrs, SD štunn- banfirers, RSHA VI pārvaldes

darbinieks.Lcmanis Hermanis — dzimis 1897. g., NSDAP biedrs, SD šturmbanfīrers, RSHA VI pārvaldes

darbinieks.lēpels Klatiss Joahims — NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers, RSHA militāras pārvaldes darbinieks.Lindenbergs Hugo — SD aģents, strādāja RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora uzdevumā.Litgendorfs — SS oberšturmfīrers SD šlandartenfīrera Roberta Siliīda personiskajā štābā.Mandls Ruperts — dzimis 1910. g„ SD hauptšturmfirers, RSHA VI pārvaldes darbinieks, SD grupas

vaditajs okupētaja Dienvidslāvija, no kurienes viņš nogadāja salaupīto zeltu uz «Alpu cietoksni».Mencels Rūdolfs — profesors, dzimis 1900. g„ NSDAP biedrs, SS brigādefīrers Himlera

personiskajā štāba. No 1943. g. vadīja pētniecības darbus atomieroču radīšanā. 1945. g. šo darbu

rezultātus parsūtija uz Spāniju.Midls Aloizs — RSHA VI pārvaldes aģents viltotās valūtas realizēšanai Amsterdama (Holandē).

Hermaņa Gēringa uzdevumā konfiscēja mākslas darbus okupētajā Eiropa. Tagad baņķieris, daudzusabiedrību akcionārs Rietumberlīnē un Vaducā (Lilitenšteinā). Dzīvo Minhenē un Madride.

Millers Herberts — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers, grupas vadilajs RSHA VIpārvaldē.

Naujokss Alfrēds — dzimis 1911. g„ NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers un grupas vaditajs RSHAVI pārvaldē. Ar «Andreasa operāciju» 1939. g. septembrī lika pamaļu masveidīgai viltotas naudasizgatavošanai. Cehoslovakijas varas iestādes meklē viņu kā kara noziedznieku. No 1950. g. dzīvoRietumvācijā.

Oberašers Hermanis — dzimis 1904. g„ NSDAP biedrs, SS hauptšturmfirers. 1945. g. aizbēga uzTuvajiem Austrumiem, aizvedot līdzi sarakstus par nacistu noguldījumiem un noguldītājiem šajas zemēs.Dzīvo Teherāna.

Oberndorfers Vilijs —- NSDAP biedrs, SD aģents. Pēc kara ieguva Anglijas pavalstniecību, 1949.g. Vīnē arestēts par viltotu dolāru izplatīšanu; izdarījis pašnāvību.

O'Gilvi Hanss — dzimis 1901. g., NSDAP biedrs, SD oberšturmbanfīrers, RSHA VI pārvaldessaimniecības sektora darbinieks, drošības policijas virsnieku skolas un SD izlūkošanas skolaspasniedzējs.

Olecs — ģenerālštāba apakšpulkvedis, RSHA militārās pārvaldes «C» noda|as priekšnieks.Pancingers Fridrihs — dzimis 1903. g„ NSDAP biedrs, SD štandartcnfirers, no 1944. g. RSHA V

pārvaldes priekšnieks. Organizēja viltotās valūtas pārsutīšanu uz ārzemēm. 1959. gada Minhenē izdarījapašnāvību.

Pefgens Teodors — dzimis 1910. g., NSDAP biedrs, SD oberšturmbanfīrers, grupas vaditājs RSHAVI pārvaldē.

Pinters Ruperts — dzimis 1910. g., NSDAP biedrs, SS 88. pulka komandieris Vinē, SDoberšturmbanfīrers, RSHA VI par- valdes saimniecības sektora darbinieks. 1945. g. aizbēga uz Sveici.

Plecs tlanss-Ahims — dzimis 1911. g., NSDAP biedrs, SD Šturrnbanfīrers, RSIIA atašeju grupaspriekšnieks. Ļaunprātīgi izmantodams diplomātisko pastu, pārsūtīja uz ārzemēm valūtu.

Pols Osvalds — dzimis 1892. g., NSDAP biedrs, SS obcrgrupen- hrers. No 1942. g. SS galvenāsadministratīvi saimnieciskās pārvaldes priekšnieks. Viņa pārziņā atradās visas koncentrācijas nometnēssalaupītās vērtības. Pēc amerikāņu kara tribunāla sprieduma sodits ar nāvi par kara noziegumiem.

Pūla Emīls — dzimis 1889. g., NSDAP biedrs, reihsbankas viceprezidents. Sai bankā glabājāsnacistu salaupītie dārgmetāli un valūta. 1949. g. amerikāņu kara tribunāls par noziegumiem pret cilvēcībupiesprieda viņam 5 gadu ieslodzījumu cietumā. Pēc Bonnas valdibas lūguma 1950. g. atbrīvots. Tagadbankas direktors, vairāku Rietumvācijas banku un koncernu uzraudzības padomju un valžu loceklis. DzīvoHamburgā.

Rudens Roberts — dzimis 1888. g., NSDAP biedrs, SD unter- šturmfīrers, RSHA VI pārvaldesdarbinieks.

Radis Kārlis — dzimis 1911. g., NSDAP biedrs, SD haupt- šturmfīrers, Oto Skorcēni adjutants,iesūtīja spiegus Anglijā un ASV.

Rašs Oto — dzimis 1891. g., NSDAP biedrs, SD brigādefīrers, policijas ģenerālmajors, drošībaspolicijas un SD inspektors Vīnē, aktīvi piedalījās «Bernharda operācijas» sagatavošanā.

Raujs Valters — dzimis 1906. g., NSDAP biedrs, SD štandar- tenfīrers, RSHA grupas vadītājs,konstruēja automašīnas — gāzes kameras. 1944.—1945. g. bija SD vadītājs Milānā. RSHA uzdevumāpiedalījās viltotās naudas realizēšanā. Pašlaik lieltirgotājs, dzīvo Cīlē.

Rosners Hermanis — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers, grupas vadītājs RSIIA VIpārvaldē.

Ross Kolitis — RSHA militārās pārvaldes aģents, veica slepenas valūtas operācijas Eiropā, Āzijā,Āfrikā un Amerikā. Apcietināšanas brīdī 1945. g. izdarīja pašnāvību.

Rozenbergs Alļrēds — nacistu partijas valsts vaditājs (reihs- leiters). No 1941. g. impērijas okupētoAustrumu apgabalu ministrs. Pēc Rozenberga pavēles 1941. g. maijā sākās viltotu rubļu masveidaražošana. Vadīja okupēto apgabalu izlaupīšanu. Pēc Starptautiskā Kara Tribunāla sprieduma sodits arnāvi.

Ruperti Ernsts Jusluss — dzimis 1898. g., kapteinis, RSHA VI pārvaldes saimniecības sektoradarbinieks. Pēc kara daudzu Rietumvācijas sabiedrību valdes loceklis, dzīvo Minhenē.

Sališs Kārlis Oto — dzimis 1902. g., NSDAP biedrs, SD šturmbanfīrers, RSHA VI pārvaldesdarbinieks.

Skorcēni Oto — dzimis 1908. g.. SD oberšturmbanfīrers, RSHA VI pārvaldes diversiju sektoragrupas vadītājs, militārās pārvaldes «D» nodajas priekšnieks. Patlaban inženieru un mākleru birojaīpašnieks Madridē.

Sellenbergs Valters — dzimis 1910. g„ NSDAP biedrs, SD gru- penfīrers, policijas ģenerālmajors,RSHA VI pārvaldes priekšnieks. 1949. g. amerikāņu kara tribunāls par noziegumiem pret cilvēcību viņampiesprieda 6 gadu ieslodzījumu cietumā. Pēc Bonnas valdības lūguma atbrīvots pirms termiņa 1950. gadā.Miris 1952. g.

Smids Roberts — profesors, dzimis 1906. g., NSDAP biedrs, SD štandartenfīrers, RSHA VIpārvaldes saimniecības sektora vadi- tajs, no 1944. g. vidus Kaltenbrunnera padomnieks ekonomikasjautājumos. Līdz 1964. g. decembrim mašīnu un vagonu būves akciju sabiedrības «Simmering-Graz-Pauker» direktors Austrijā. Dzīvo Vīnē.

Solcs Herberts — dzimis 190]-: g„ NSDAP biedrs, SD štandartenfīrers, Vācijas konsuls Bostonā(ASV), no turienes izraidīts kā SD aģents, piedalījās viltotās naudas realizēšanā Argentīnā. Patlabandzīvo Argentīnā un nodarbojas ar ārējo tirdzniecību.

Spacils Jozefs — dzimis 1907. g„ NSDAP biedrs, SS štandartenfīrers, SS pārvaldes darbinieksokupētajā Ukrainā. Pēc kara tirgotājs. Dzīvo Minhenē.

Srēders Kurls — barons, dzimis 1889. g„ NSDAP biedrs, SS brigādefīrers, reihsbankasviceprezidents, «SS reihsfīrera draugu» fonda pārvaldnieks. Pēc kara baņķieris, dzīvo Ķelnē.

Stcimle Eižens — dzimis 1909. g., NSDAP biedrs, SD štandartenfīrers, grupas vadītājs RSHA VIpārvaldē.

Sulcc-Ftlics Ginters — dzimis 1899. g., impērijas bruņošanās un kara rūpniecības ministrijas valstssekretārs. Pēc kara celtniecības rūpniecības saimnieciskās apvienības padomes loceklis. Dzīvo Esenē.

Sūmanis Erihs — profesors, dzimis 1898. g., ģenerālmajors, vērmahta virspavēlniecības zinātnesda|as priekšnieks, atomieroču pētniecības darbu vadītāja vietnieks. 1945. gadā izveda uz Spāniju ar šiemdarbiem saistītos dokumentus. Pēc kara Helmholca institūta direktors. Dzīvo Rietumberlinē.

Svends Fricis Pauls, pavārdi doktors Vendlgs, Bernters, Ven- česlavs Turi, Dons Federiko,Federiko Svends — dzimis 1900. g., SD aģents, SS šturmbanfīrers, RSIIA VI pārvaldes saimniecībassektorā vadīja grupu viltotās naudas realizēšanai. Bolcāno tiesa aizmuguriski piespriedusi Svendam parslepkavībām 21 gadu ieslodzījuma cietumā. Dzivo Limā (Peru), kur ir firmas «La Estrella S A.»direktors.

Svērins-Krozigs I.ucs — dzimis 1887. g„ NSDAP biedrs, no 1933. līdz 1945. g. Hitlera finansuministrs. 1949. g. amerikāņu kara tribunāls piesprieda viņam 10 gadu ieslodzījumu. Pēc Bonnas valdibasluguma atbrīvots pirms termiņa 1951. g. janvārī.

Timanis Kārlis — dzimis 1894. g., NSDAP biedrs, SD ober- šturmbanfirers, RSIIA VI pārvaldesdarbinieks.

Vahters Erihs — RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora aģents.Vaneks Vilhelms — dzimis 1909. g., NSDAP biedrs, SS ober- šturmfirers, RSHA VI pārvaldes

darbinieks.Vargers Roberts — dzimis 1908. g, SD oberšturmfīrers, Skorcēni štāba darbinieks.Varzinsltis Hanss — dzimis 1903. g„ RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora aģents Francijā un

Spānijā. Pēc kara viesnīcas direktors Oberhofā.Vēbers Heincs — dzimis 1909. g., SD oberšārfīrers, dienēja Saksenhauzenas koncentrācijas

nometnes komandā, kas apsargaja «Bernharda operāciju». Pēc kara komersants, dzivo Slēdehauzenā(Oldenburgas rajonā).

Vetms — II ranga kapteinis, RSHA militārās pārvaldes darbinieks.Verners Ginters Fricis — SS hauptšārfīrers, no 1943. gada dienēja Saksenhauzenas koncentrācijas

nometnes komandā, kas apsargāja «Bernharda operāciju».Vērts Heinrihs — dzimis 1913. g., NSDAP biedrs, SD haupt- šturmfīrers, SS obergrupenfīrera

Ernsta Kaltenbrunnera otrais adjutants.Vestergārds Jūliuss — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD oberšturmfīrers, RSHA VI pārvaldes

darbinieks.Vēzenmeiļers Edmunds — dzimis 1904. g., NSDAP biedrs, SS brigādehrers, impērijas pilnvarotais

okupētajā Ungārijā, organizēja šīs zemes izlaupīšanu. Pēc kara parfimērijas firmas «Pennel undBulgomme» ģenerālpārstavis. Dzīvo Darmštatē.

■ Vialons Fridrihs Kārlis — dzimis 1905. g. Kā «impērijas Ost- larides komisariāta» (Rīga) nacistuvaldibas direktors aktīvi piedalījās nogalināto ebreju īpašumu konfiskācijā un izvešanā. No 1902. gadavalsts sekretārs Bonnas saimnieciskās sadarbības ministrijā.

Virzings Gizelers — dzimis 1907. g., SD hauptšturmfirers, RSHAVI pārvaldes priekšnieka Sellenberga padomnieks ekonomikas jautājumos. Patlaban žurnālā «Clirist

und \Velt» («Kristietis un Pasaule») redaktors. Dzivo Stutgartē.Vilinghofs-Sēls Pauls — dzimis 1884. g., NSDAP biedrs, SD šturmbanfirers, grupas vadītājs RSHA

VI pārvaldē.Vorhs Herberts — dzimis 1913. g„ SD aģents, strādāja RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora

uzdevumā, SD eksperts koloniālos jautājumos. Pēc kara apdrošināšanas akciju sabiedrības «Deut- scherHerold» uzraudzības padomes priekšsēdētājs Bonnā. Dzīvo turpat.

Zandbergers Martins — dzimis 1911. g., NSDAP biedrs, SD štandartenfirers, RSHA militārāspārvaldes «A» nodaļas vadītājs, Sellenberga vietnieks. Amerikāņu kara tribunāls tiesāja viņu kā karanoziedznieku.

Zaurs Kārlis Oto — bruņošanās nodaļas priekšnieks impērijas bruņošanās un kara rūpniecībasministrijā; atbildīgs par fašistu «brīnurnierfiču» projektu slepenu izvešanu uz ārzemēm. Pēc kara ieguvisīpašumā (spiegošanas) dokumentācijas centru bruņošanās jautājumos Minhenē, Jaizera ielā 13;padomnieks nelegālās Rietum- vacijas organizācijās, kas gatavo raķešu ieroču ražošanu. Dzīvo Minhenē.

Zlbeits-Meijers cu Hāge Erhards — dzimis 1909. g., NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers, RSHA VIpārvaldes darbinieks.

Zilis Francis Alfrēds — dzimis 1909. g.. NSDAP biedrs. SD brigādefīrers, ārlietu ministrijaskultūrpolitikas noda|as vaditājs. Ar šīs nodaļas palīdzību nacistu vērtības pārsūtīja uz ārzemēm.Amerikāņu kara tribunāls piesprieda viņam '20 gadu ieslodzījumu cietumā. 1952. gadā pēc Bonnasvaldibas lūguma pirms termiņa atbrīvots. Pēdējos gados Bonnas ārlietu ministrijas sevišķu uzdevumusūtnis, vadošs darbinieks Gēlena vadītajā Bonnas izlūkdienestā. Dzīvo Kresbronna.

Zonnenhols Guslavs Ādolfs — dzimis 1912. g., NSDAP biedrs, no 1944. gada ārlielu ministrijasdarbinieks sakariem ar RSHA militāro pārvaldi un VI pārvaldi. Pēdējā laikā VFR ārlietu ministrijasvecākais valdības padomnieks. Dzīvo Bonnā.

AFRiKA

Komcli nhizepe — Itālijas armijas majors, itāliešu izlūkdienesta vadītājs Ziemeļafrikā. Pēcizraidīšanas no Marokas apmetās Madride un no turienes RSHA militārās pārvaldes uzdevumā vadījaaģentu grupu 31 cilvēka sastavā, kas turpināja graujošu darbību Ziemejāfrikā. Komeli darbība tikafinansēta ar viltotu naudu.

Dienvidāfrikas SavienībaLeibrants Robijs, pavārds Valters Kenipfs — dzimis 1916. g., militārā izlūkdienesta aģents,

organizēja diversijas Joliantiesburgas rajonā. 1943. gadā Johannesburgā notiesāts uz nāvi, 1948. g.atbrīvots. Plantāciju īpašnieks, dzīvo DĀR galvaspilsētā.

Spāņu MarokaBetgers Herberts — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta darbinieks Tetuānā.Brehts Verners — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta darbinieks Tetuānā.Būhmaijera Terēze — RSHA militārās pārvaldes aģente, konsulāta darbiniece Tetuānā.Datikhauss — RSIIA militārās pārvaldes aģents, konsulāta darbinieks Tanžerā.Dotlars Johans — SD aģents Nr. 7594, pēc tautības igaunis, tenisa treneris Rabatā.Figemanis — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta darbinieks Tanžerā.Gīzenhofers Tomass — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulātā darbinieks Tetuānā.Gross Rūdolfs — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta darbinieks Tetuānā.Haukss Valters — SD aģents, tirgotājs. Kara beigās strādāja RSHA VI pārvaldē.Kellers — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta1 darbinieks Tanžerā.Keselmanis — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta darbinieks Tanžerā.Kvitcava Gizela — RSHA militārās pārvaldes aģente, konsulāta darbiniece Tetuānā.Lamprehts — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta darbinieks Tanžerā.Simons — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta darbinieks Tetuānā.Sneiders Alberts — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulātā darbinieks Tetuānā.Veiksners — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta darbinieks Tanžerā.12 — fi"»6 177Viis I.ionels — SD aģents, realizēja viltotu naudu. Pēe 1945. g. organizēja nacistisko noziedznieku

bēgšanu un iekārtošanu. Strādā par apdrošināšanas aģentu Tanžerā.SD aģents Nr. 7591 — SD hauptšturmfīrers, aģentūras tikla vadītājs Spāņu Marokā, Tanžerā un

Franču Marokā, firmas «UNITAS» pārstāvis Tetuānā.SD aģents Nr. 75'Jl/l — aģentu grupas radists, firmas «UNITAS» darbinieks Tetuānā.SD aģents Nr. 7593 — firmas «UNITAS» īpašnieks Tetuānā.SD aģents Nr. 7595 — arābs, precējies ar vācieti, Holandes vēstnieka šoferis Tanžerā.SD aģente Nr. 7596/8 — spāniete, precējusies ar vācu inženieri, aģentu grupu vadītāja Tanžerā un

Gibraltarā.TunisijaGinants Ulrihs — barons, SD hauptšturmfīrers, vadīja Tunisā aģentūras tiklu un viltotas naudas

realizēšanu.AMERIKAAmerikas Savienotās ValstisGimpels Erihs, pavārds kapteinis Edvards Grīns — SD aģents, slepenās «Elstera operācijas»

vadītājs. 1944. g. novembri ieradās ASV kā sabotāžu speciālists, atveda līdzi valūtu un dārglietās kopumāpar 160 000 dolāriem. Tur arestēts un notiesāts. Pēc kara tika pārsūtīts uz Rietumvāciju, kur tika atbrīvotsun tagad ir fabrikas īpašnieks.

ArgentīnaArnolds Johanness — aģents Nr. 7477, vēlāk RSHA VI pārvaldes darbinieks.Perons Huans Domingo — nacistu aģents, vēlāk Argentīnas prezidents.SD aģents Nr. 7478 — mēbeļu fabrikas īpašnieks Buenosairesā.SD aģents Nr. 7480 — SD aģentūras vadilajs Dienvidamerikā, diversiju speciālists, Hcnšela

uzņēmumu pārstāvis.SD aģents Nr. 7486 — Buenosairesas dzelzceļu aģentūras «Fer>o- carriles Alemanes» biroja

vadītājs.BrazīlijaSD aģents Nr. 7498 — vācietis, precējies ar brazilieti, Riodeža- neiro Transatlantikas biroja

ierēdnis.SD aģents Nr. 7498/1 — Sanpaulo firmas «Stoltz und Cia» darbinieks.ČileSD aģents Nr. 7198/2 — Santjāgo firmas «Tbcodor Wille und Cia» darbinieks.SD aģents Nr. 7511 — Santjāgo bankas «Banco del Estado de Chile» darbinieks.MondurasaMellers Heincs — dzimis 1914. g., SD šārfirers, RSHA VI pārvaldes darbinieks, aģentu grupas

vaditajs Dienvidamerikā, tirgotājs un importa firmas līdzīpašnieks.UrugvajaTomsens Helmūts — dzimis 1918. g„ RSHA VI pārvaldes aģents, nacistu partijas Ārzemju

organizācijas vadītājs Urugvajā.

A Z I J A

IndijaBose Sttbass Candra — nacistu aģents, 1938.—1939. g. Indijas nacionālā kongresa partijas

priekšsēdētājs. 1941. gadā aizbēga uz Vāciju, no 1943. g. galvenokārt uzturējās Japāna. Saņēma milzīgassummas viltoto sterliņu mārciņu. 1945. g. augustā gājis bojā.

IrānaKosro Hans — nacistu aģents un puču organizētājs, Nasra Hana jaunākais brālis.Mercs Antons — SD šturmfīrers, vadīja Irānā aģentūras tīklu un viltotās naudas realizēšanu.Nasrs Hans — nacistu aģents, klejotāju cilts vadonis. Par viltoto naudu un zeltu, ko saņēma no Valsts

galvenās drošības pārvaldes, organizēja vairākas sacelšanas, kas bija vērstas pret angļiem.Sttlce Juliuss — majors, RSHA militārās pārvaldes darbinieks, līdz 1944. g. vadīja diversijas Irānā.

Tagad dzīvo Eslingenā.JapānaKrapfs Francis — NSDAP biedrs, SD unteršturrnfirers, RSHA VI parvaldes darbinieks, atašejs

Vacijas vēstniecībā Tokijā. Pēc kara nodaļas vadītājs Bonnas ārlietu ministrijā. Dzīvo Godesbergaskūrortā.

Meizingers Jozefs — NSDAP biedrs, SD štandartenfīrers, RSHA VI parvaldes darbinieks, policijasatašejs Vācijas vēstniecībā Tokija.

ĶīnaEizentrēgers Lotārs — apakšpulkvedis, RSHA militārās pārvaldes darbinieks, slepenas militāras

organizācijas vadītājs Ķīnā; Sanhajas nodaļas referents Vācijas vēstniecībā Nankinā.Hūbers Francis — SD šturrnbanfīrers, policijas atašejs Sanhajā.Ratjē Johanness — virsleitnants, RSHA militārās pārvaldes darbinieks, Ķīnā radītās slepenās

militārās organizācijas vadītāja vietnieks; Vācijas vēstniecības darbinieks Nankinā.SīrijaIzals Darvaza, Muins al Madi, Akrams Aitars — RSHA VI pārvaldes aģenti. Viņu darbību

apmaksāja ar viltotām sterliņu mārciņām.TurcijaBazna lljass, segvārds «Cicerons» — SD aģents, Anglijas vēstnieka Turcijā kambarsulainis. I?)43.

—1944. g. par spiegošanas ziņām saņēma 110 SD vairak nekā 300 000 viltotu sterliņu mārciņu.Bereta Džuzepe — SD darbinieks, Starptautiskā Sarkanā Krusta pārstāvis Stambulā. Ļaunprātīgi

izmantodams dienesta pasi, RSIIA militārās pārvaldes uzdevumā nodarbojās ar zelta, valūtas un dārg-»lielu kontrabandu Turcija.

Gecs Vilijs Maksis — NSDAP biedrs, SD aģents, RSIIA militārās pārvaldes uzdevumā nodarbojāsar zelta, valūtas un viltotās naudas kontrabandu. Vadīja aģentu grupu. 1947. g. Turcijā piespriests 10 gaduieslodzījums. Ar Bonnas bundestāga priekšsēdētāja Gerstenmaijera palīdzību atlaists uz Rietumvāciju.Dzivo Firtā (Bavārijā).

Gross Djerds — SD aģents, nodarbojās ar zelta, valūtas un viltotās naudas kontrabandu Turcijā.Levcrkins Pauls — majors, RSHA militārās pārvaldes darbi- 1 ieks. No 1942. g. militārās

izlūkošanas Stambulas nodaļas vadītājs slepenā militārā Tuvo Austrumu organizācijā. Organizējaviltotās naudas realizāciju. Pēc kara Bonnas bundestāga KDS frakcijas loceklis, KDS ārpolitikas

padomnieks. Dzīvo Hamburgā.Moizišs Ludvigs — SD oberšturmbanfīrers, aģentu grupas va- clītajs, realizēja viltoto naudu, ko

saņēma no vēstnieka fon Pāpena. Tagad lieltirgotājs Vinē.Pāpens Francis — no 1938. līdz 1944. g. hitleriskās Vācijas vēstnieks Turcijā. Organizēja

spiegošanu un diversijas Tuvajos Austrumos. Tagad Rietumvācijā saņem valsts pensiju. Dzīvo Ober-zasbahā (Bādenā).

Sulcs Pauls — SD aģents, krimināllietu padomnieks, Vācijas konsulātā darbinieks Stambulā.Veidemanis Hanss — akciju sabiedrības «Deutsche Bank» Stambulas noda|as direktors.Tuvie AustrumiHajs Amins Ejcndi al Huseini — Jeruzalemes lielmuftijs, nacistu aģents. RSHA VI parvaldes

uzdevumā organizēja sacelšanās Zieme|āfrikā un Tuvajos Austrumos. Par graujošo darbību saņēma viltotunaudu. No 1952. g. dzīvo Pakistānā.

Handi al Sukuns — SD aģents, ar COOOO sterliņu mārciņām aizbēga no franču okupācijas zonasAustrijā. Kara noziedznieks.

Rašids Ali cl Kailani — nacistu aģents, Irakas pučistu vadītājs.Salins Abd al Rahmans — SD aģents, viltotās naudas kontrabandists Tuvajos Austrumos, kara

noziedznieks.Jurmass cl Bari — SD aģents, Irakas pučistu vadītājs, darbojās RSHA militārās pārvaldes

uzdevumā. Aizmuguriski notiesāts uz nāvi.

EIROPA

DānijaLunds Hanss Bents — dzimis 1917. g., SD aģents, realizēja viltoto naudu Dānijā un

Dienvidzviedrijā. Kara beigas viņa rīcībā bija 180 000 viltotu sterliņu mārciņu, kuras viņš realizējapersoniskiem mērķiem. Tagad lieltirgotājs Kopenhāgenā.

DienvidslāvijaBērs Heinrihs — SL) aģents, «Vācu institūta» darbinieks Agramā.

Parecaņins, pavārds Panta — RSHA militārās pārvaldes aģents Sarajeva, realizēja viltoto naudu.Pavēlies Ante — nacistu ?ģents, horvātu fašistu vadītājs, 110 1941. līdz 1945. g. Horvātijas

diktators; piesavinājās lielu da|u horvātu zelta krājumu un aizbēga uz «Alpu cietoksni». Dienvidslāvijaaizmuguriski notiesāts uz nāvi. Dzīvo Argentīnā.

FrancijaĶnohens Helmūts — dzimis 1910. g.. NSDAP biedrs, SD štan- dartenfirers, drošības policijas un

SD vadītājs okupētajā Francijā. Pēc 1945. gada Francijā tiesāts kā kara noziedznieks. 1963. gadā pecBonnas valdibas lūguma atbrīvots.

Konstantīns Pjērs — franču gaisa kara spēku virsnieks, franču brīvprātīgā SS leģiona majors, RSIIAVI pārvaldes aģents.

GibraltāraSD aģents Nr. 7581 — Spānijas konsulāta sekretārs Gibraltārā.ĪrijaO'Reilijs Džons Frensiss — dzimis 1915. g., RSHA VI pārvaldes aģents, 1943. g. decembrī,

apgādals ar lielu summu viltotu sterliņu mārciņu, nolaidās ar izpletni Īrijā.KālijaBlašķe Rūdolfs. Blašķe Oskars — SD aģenti, RSHA VI pārvaldes uzdevumā realizēja viltoto naudu.

Pēc kara tirgojas ar zemes gabaliem. Dzīvo Itālijā.Cēzars Konrāds — RSHA VI pārvaldes aģents, realizēja viltoto naudu.Grēbels Arno — dzimis 1911. g„ NSDAP biedrs, SD unteršturmfīrers, vadīja aģentu grupu, kas

realizēja viltoto naudu.Klūte — SD aģents Nr. 6837, NSDAP Ārzemju organizācijas Milānas grupas vaditājs, vadošs

darbinieks Vacijas tirdzniecības palātā Milāna.Krastans Alberts — Šveices pavalstnieks, kara beigās SD uzdevuma deponēja lielas summas. Dzīvo

Merānā.Neiholds Džanni, pavārds Hanss Neibahs — RSHA VI pārvaldes aģents, realizēja viltoto naudu. SS

šturmbanfirera Friča Svenda radinieks un finansu padomnieks. Ārsts dermatologs. Dzīvo Reko (Itālijā).Volfs Jozefs —- RSHA VI pārvaldes aģents, realizēja viltoto naudu. Dzīvo Merānā.Volfs Kārlis — dzimis 1900. g., NSDAP biedrs, SS obergrupen- firers, SS karaspēka ģenerālis,

Himlera personiska štaba priekšnieks, augstākais SS un policijas komandieris Itālijā. Pēc karalieltirgotājs. Patlaban atrodas apcietinājumā.

SD aģents Nr. 6832 — viesnīcas īpašnieks Boccnā, Dienvid- tiroles SD nodaļas vadītājs.SD aģents Nr. 68.r >l — SD šturmbanfīrers, konsuls Vācijas ģenerāIkonsulāIā Milānā.SD aģents Nr. 6852 —- žurnālists, preses izdevumu «MOncliener Neueste Nachrichten»,

«Sūddeutscbe Sonntagspost» un «Marc Aurēti©» (vācu izdevuma) līdzstrādnieks.SD aģents Nr. 6852/t — vācu firsts, bibliotekārs «Vācu namā» Romā.SD aģents Nr. 6869 — Vācijas konsulāta darbinieks Bolcāno.SD aģents Nr. 6887 — pārtikas preču eksperts Dženovas ostā, pārvadāja viltoto naudu.MonakoČārlzs Eižens — vadīja SD aģentu grupu, kas RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora uzdevumā

realizēja viltoto naudu.NorvēģijaPillings Albins — dzimis 1910. g„ NSDAP biedrs, SD aģents, firmas «AGFA» Norvēģijas filiāles

direktors.PortugāleAmnianis Edmunds — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Baūmanis Rūdolfs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas padomnieks Lisabonā.

Bendiksens Hanss — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Bcntheims Aleksandrs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Besgens Fricis — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Bikings Erihs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Filips Zigfrīds — RSHA militārās pārvaldes aģents, Portugālē nodibinātās militārās organizācijas

kasieris, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Folbrehts — SD šlurmbanfīrers, vācu misijas darbinieks Lisabona.Frenkens Vilijs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabona.Frideriki Rolfs — pulkvedis, slepenas militāras organizācijas vaditājs Portugālē, vācu misijas

vicekonsuls Lisabonā.Gronava Marija Luize — RSHA militārās pārvaldes aģente, vācu misijas darbiniece Lisabonā.Ilope Helmūts — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Janss Aloizs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Kanorina Kristina — RSHA militārās pārvaldes aģente, vācu misijas darbiniece Lisabona.Karslhofs Alberts — RSIIA militārās pārvaldes aģents, vadīja aģentu grupu, kas realizēja viltoto

naudu, vācu misijas tirdzniecības atašeja palīgs Lisabonā.Košniks Francis — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Kramers Fricis — kapteinis, RSIIA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Larencs Rūdolfs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Maijers Kārlis Jozeļs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Merkels Kārlis Oto — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabona.Morgeners Rūdolfs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Peters Ditrihs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Smuks — SD pilnvarotais, no 1943. g. — Lisabonā, no 1914. g. — konsulātā sekretārs Portimanā.Sreibcrs Aloizs — majors, RSHA militārās pārvaldes darbinieks, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Stube Verners — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.Torness Heinrihs — RSHA VI pārvaldes aģents, SD pilnvarotais Lisabonā, transportfirmas

«MARION» filiāles vadītājs.Vizels Peteris — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabona.Zārbaha Elizabete — RSHA militārās pārvaldes aģente, vācu misijas darbiniece Lisabonā.SpānijaBernharts Johanness — dzimis 1897. g., NSDAP biedrs, SS štandartenfirers, vācu un spāņu

tirdzniecības sabiedrības «Socic dad Financiera Industrlal» direktors Madridē.Cirnmers — RSIIA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības darbinieks Madridē.Eihners — RSIIA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības darbinieks Madridē.Flankerls — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības darbinieks Madridē.Gērics Hermanis — kapteinis, RSHA militārās pārvaldes aģents, vicekonsuls Vācijas

ģenerālkonsulātā Barselona.Gross Fricis — NSDAP biedrs, SD oberšturmfīrers, SD nodaļas vadītājs Sansebastjanā.Hūbers Francis — SD aģents Nr. 7563, slāpekļa ražošanas sindikāta direktors Madridē, NSDAP

Ārzemju organizācijas Spānijas nodaļas padomnieks ekonomikas jautājumos.Kanāriss, juniors, — RSIIA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības darbinieks Madridē.Kikebušs Eberhards — apakšpulkvedis, RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības

atašejs Madride.Kileniāls — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības darbinieks Madridē.Kleijenštibers Arno — gaisa kara spēku ģenerālštāba apakšpulkvedis, RSHA militārās pārvaldes

aģents, slepenas militāras organizācijas vadītājs Spānijā.

Kro — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības darbinieks Madridē.Lēbe Valters — leitnants, RSIIA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības padomnieks

Madridē.Lenčs Gustavs — II ranga kapteinis, RSIIA militārās pārvaldes aģents, līdz 1944. g. slepenas

militāras organizācijas vadītājs Spānija, Vācijas vēstniecības atašejs Madridē.Lensprovskis Aljrēds — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas konsulāta darbinieks

Sansebastjanā.Migebergs Fridrihs — RSIIA militārās pārvaldes aģents, Vācijas ģenerālkonsulātā konsuls

Barselonā.Petersens — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas konsulātā darbinieks Seviļā.Pjisterers Aljrēds — RSHA VI pārvaldes aģents Nr. 7553, SD oberšturm fīrers, aģentūras vadītājs

Madridē, četrgadu plāna pilnvarotā pārstāvis.Rēoāgens Herberts — SD aģents, darbojās RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora uzdevumā.

Berlīnes firmas «Sclienker & Co» pārstāvis.Roršcits Kurts — apakšpulkvedis, RSHA militārās pārvaldes aģents. Vācijas sūtniecības

padomnieks Madridē.Smiks Heinrihs — aģents Nr. 7602, SD oberšārfīrers, SD pilnvarotais Ziemeļspānijā.Veiss Hanss — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības darbinieks Madridē.Veizt — RSHA militāras pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības darbinieks Madridē.Verzcns — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības darbinieks Madridē.Zeidels — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības darbinieks Madridē.SD aģents Nr. 7553/1 — frankistu organizācijas «Audzināšana un atpūta» («Erziehung und

Feierabend») vaditajs.SD aģents Nr. 7551 — transportfirmas «MARION» direktors.SD aģents Nr. 7557 — kubietis, Spanijas pavalstnieks, vācu un spāņu tirdzniecības sabiedrības

«HISMA» darbinieks.SD aģents Nr. 7558 — vācu grāmattirgotājs Barsclonā.SD aģents Nr. 7559 — Vācijas vicekonsuls Sevijā.SD aģents Nr. 7564 — vācu vīntirdzniecības firmas pārvaldnieks Malagā.SD aģents Nr. 7568 — aģentu grupas vadītājs Madridē, «Vol- kischcr Beobacbtcr» korespondents.SD aģents Nr. 7571 — «AEG» filiāles direktors Madridē.SD aģents Nr. 7572 — uzturēja sakarus ar Spanijas monarhis- tiskajam aprindām; bara īpašnieks

Madridē.SD aģents Nr. 7574 — SD unteršturmfirers, SD fonda pārvaldnieks Madridē.SD aģents Nr. 7580 — SD liaiiptšārfīrers, SD nodaļas vadītājs Seviļa, vadīja vācu izlūkdienesta

darbu Dienvidspānija un Gibraltārā; vācu un spāņu tirdzniecības sabiedrības «SOFINDUS» darbinieks.SD aģents Nr. 7581 — NSDAP Ārzemju organizācijas pilnvarotais Seviļa, Vācijas konsulāta

darbinieks Seviļa.SD aģenta Nr. 75811a — Sevi|as «Vācu skolas» («Deutselie Schule») direktors.SD aģents Nr. 7581/b — slepeno pārvadājumu speciālists, sabiedrības «1BERIA» darbinieks.SD aģents Nr. 75811c — vācietis, Scviļas viesnīcas «Andalucia Palace» direktors.SD aģenta Nr. 7582 — vācietis, apdrošināšanas inspektors Badahosa.SD aģents Nr. 7583 — spāņu ārsts Aliiesirasā, organizēja sa- botāžas pret Gibraltaru.SD aģents Nr. 760lļs 51 — bijušais Vācijas konsuls, fabrikas īpašnieks Sansebastjanā.SD aģenta Nr. 7601/s 58 — spāņu lieltirgotājs, falangas vadītājs Sansebastjanā.SD aģents Nr. 7601/s 61 — Spānijas armijas majors Sansebastjanā, aģents sakariem starp SD un

Spānijas ārlietu ministriju.

SD aģents Nr. 7602/2 — Barselonas muitnīcas priekšnieks.SD aģents Nr. 7602/4 — Bilbao bankas uzraudzības padomes bijušais loceklis, sakarnieks starp SD

un Spānijas augstākajam finansistu aprindām.SD aģents Nr. 7603 — vācietis, tirdzniecības pārstāvis Barse- lonā.SD aģents Nr. 7603/b 10 — nacistu partijas šūniņas vaditajsBarselona, bankas ierēdnis, SD fonda pārvaldnieks Sansebastjanā.SD aģents Nr. 7603/b 14 — amerikāņu izziņu biroja «R. G. Dun» darbinieks Barselonā.SD aģents Nr. 7603/b 15 — muitas ierēdnis Spānijas un Francijas robežpārejā Lahungcrā.ŠveiceAlberts Fricis — RSHA militārās pārvaldes apakšvirsnieks, vācu misijas darbinieks Bernē.Bolens Hanss — majors, RSHA militārās pārvaldes darbinieks, vicekonsuls Vācijas

ģenerālkonsulātā Cirihē.Cerls Maksis — kapteinis, RSHA militārās pārvaldes aģents, padomnieks ekonomiskos jautājumos

vācu misijā Bernē.Egens Hanss — dzimis 1912. g., SD šturrnbanfīrers, SS galvenās parvaldes darbinieks, vadīja

aģentu grupu, kas realizēja viltoto naudu Lozannā. Sakarnieks starp Valteru Sellenbergu un RodžeruMasonu.

Hojmanis Maksis — SD oberšturmfīrers, padomnieks finansu jautājumos vācu misijā Bcrne.Holcahs Pauls, segvārds «Senner 3» — Šveices militārā izlūkdienesta kapteinis, sakarnieks starp

Valteru Sellenbergu un Rodžeru Masonu.Langmanis Volfgangs — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas konsulāta darbinieks Zenēvā.Manzers Ferijs, pavards Fredijs Mersers — šveicietis, viesnīcas īpašnieks. SD aģents viltotas

naudas realizēšanai; sadarbojās ar Lugāno banku «Banca Unione di Credito» un Zenēvas sabiedrību«Sociēte Gēnērale de Surveillance». Dzīvo Spānija.

Masons Rodžers, segvārds «Senner 1» — Šveices ģenerālštāba brigādes pulkvedis, Šveices militārāizlūkdienesta vaditajs, Valtera Sellenberga aģents.

Meijers-Svērtenbahs, segvārds «Senner 2» — Šveices militārā izlūkdienesta kapteinis, virsniekssakaru uzturēšanai ar SD, RSIIA VI pārvaldes aģents.

Meisners Hanss — II ranga kapteinis, slepenas militāras organizācijas vadītājs Šveicē, Vācijasģenerālkonsuls Bernē. Tagad bundesvēra militārās pretizlūkošanas skolas priekšnieks.

Milens Valrāts Jozefs — kapteinis, RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas padomnieksBernē.

Pesatore Hanss — rotmistrs, RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas padomnieks Bernē.Rcihveins Heins — SS šturmbanfīrera Friča Svenda pilnvarotais Šveicē. Dzīvo Cīrihē.UngārijaDcvoreckis Jozefs — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD hauptšturmfīrers, SD šturmbanfīrera

Vilhelma Hetla kases pārvaldnieks. Dzīvo Vīnē.Moravecs Kārlis —• SD hauptšārfīrers, Vilhelma Hetla palīgs Budapeštā.Salasi Ferencs — nacistu aģents, ungāru fašistu partijas «Krustotas bultas» vadītājs; no 1944. g.

oktobra Ungārijas premjerministrs; 1945. g. ar Ungārijas zelta krājumiem aizbēga uz «Alpu cietoksni».Ungārijas Tautas Republikā sodīts ar nāvi.

Veinteifels Pauls — SS karaspēka majors, Vilhelma Hetla palīgs.Vendls Kārlis — NSDAP biedrs, SD oberšturmfīrers, Vilhelma Hetla palīgs.Zuko ļon Razneks Andrašs — dzimis 1898. g., ģenerālmajors, Ungārijas ģenerālštāba izlūkdienesta

priekšnieks, palīdzēja nacistiem izlaupīt Ungārijas nacionālās bagātības. Dzīvo Rietumvācijā. kur vadaKontrrevolucionāru ungāru bēgļu organizāciju.

Vatikāns

Ellings Georgs — dzimis 1899. g., NSDAP biedrs, SD hauptšturmfirers, SD aģents, zinātniskskonsultants vācu misijā Vatikānā.

ZviedrijaEngels — SD aģents, policijas inspektors, tirdzniecības atašeja palīgs Vācijas konsulātā Gēteborgā.Finke Augusls — SD šturrnbanfīrers, RSHA VI pārvaldē vadīja aģentūru, kas darbojās Zviedrijā.Krēmers Kārlis Heincs — RSHA militārās pārvaldes darbinieks, vācu misijas sekretārs Stokholmā.Krigers — SD aģents, zinātnisks konsultants vācu misijā Stokholmā.Pauluss — majors, ļaunprātīgi izmantodams diplomātiskā kurjera tiesības, RSHA militārās

pārvaldes uzdevumā nogādāja SD aģentūrai Zviedrijā viltotu naudu un spiegošanas instrukcijas.Piohs — SD aģents, SS hauptšārfīrers, vācu misijas darbinieks Stokholmā.Srols Eberhards — RSHA militārās pārvaldes aģents, vicekonsuls Gēteborgā.Tomsens Hanss — no 1943. līdz 1945. g. Vācijas vēstnieks Zviedrijā; RSHA VI pārvaldes aģents.

Spiegošanas darbību finansēja ar viltotām sterliņu mārciņām. Līdz 1954. g. Bonnas diplomāts. DzīvoHamburgā.

SATURS «MELNA ORDEŅA» PLĀNICeļā uz «Maison Rouge»……………………………………………. 3Sazvērestība aiz slēgtām durvīm………………………… 5280 tonnu "zelta…………………………………………………. 7Apsūdzētais Funks izlokās………………………………….. 10BANDĪTI RĪKOJASSalaupītais īpašums………………………………………………… 21Marodieri………………………………………………………………. 22«Operācija «Bilderklau»»……………………………………….. 24Tirdzniecība ar cilvēkiem……………………………………….. 26PAPĪRA IK ROC iNaudas viltotāji ar «miroņgalvas» emblēmu . . 281-8./19. bloka noslēpums………………………………………… 31SPĒLE PAR MILZU SUMMĀMPirmā likme: 10 miljoni marku ……………………………….. 43Divi draudīgi burti…………………………………………….Sarkanās savrupmājas noslēpums…………………………….. 50Spekulanti ar doktoru grādiem………………………………… 54Avantūrists finansista lomā…………………………………….. 56Aģents «Senner 1» atver robežu……………………………….. 50Spiegi, kurus piekrāpa un kuri piekrāpa …. 63PĒDĒJAIS CĒLIENS«Alpu cietoksnis»……………………………………………………. 67Aculiecinieki slāsta………………………………………………… 70Ģenerālinventarizācija……………………………………………. 72Mīnētās bagātības . ………………………………………………… 76Pēdējā ieroču kalve…………………………………………………. 77Partizāni iejaucas…………………………………………………… 83NOSLĒPUMA PLĪVURS PACELTSMaknelijs ķeras pie darba……………………………………….. 89Spriedums pasludināts……………………………………………. 92Ģenerālis Teilors neatceras……………………………………… 93Cilvēks, kurš bija Kaltenbrunnera labā roka . . 105Ejošā prece un tās pircēji……………………………………… 111RIETUMVACIJAS «COSA NOSTRA»«DEGUSSA» un bumba…………………………………………… 114Kurp īsti aizplūda zelts?……………………………………….. 122Noziedznieki sāk uztraukties………………………………… 125Apdraud dzīvībul…………………………………………………. 138Nacistu pagrīde darbojas………………………………………. 146DOLĀRU VILTOŠANA TURPINĀSVai jauna «Bernharda operācija»?………………………….. 155Fakti liek kļūt uzmanīgiem…………………………………….. 159PIELIKUMS……………………………………………………………….. 164

luīius Madcr DER BANDITENSCHATZ Deutsdier Milltārverlag Ucrlin 1005Redaktore L. Riekstiņa. Māksi, redaktors V. Grants, Telin. redaktore Dz. Reigase. Korektore I.

Skalltcrga.Nodota salikšanai l<H>7. g. 22. decembri. Parakstīta iespiešanai I90R. g. 5. aprīlī. Tipogrāfijas

papus Nr. 2. lorinals 84X108/32. 6.38 iii. iespiedi.; 10.46 nzsk. iespiedi.; 11.05 izdevu. I Metiens 30 000eks. Maksā 08 kap. Izdevniecība «I.iesma» Rigā, Padomju bulv. 21. izdevn. Nr. 2I513-Mp79. IespiestaI,atvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfija Rigā.I..eriin;i ielā 1.17/139. Pasfll. Nr. B."i6. 9(A)7+32A

1 NSDAP — nacistu partijas saīsināts nosaukums. — Tulk. pieī.2 - 6563 — 6561 Rudolf Lusar. Die deutsčhen Waffen tind GcheLmwaffen dčs- 7weiten Weltkrieges und ihro

Wciterentwicklung. Miinchen, 1959, S. 248.4 — 6567 - C.fiG1 «Telegraf». Westberli», 10. X. 1963.1 Rietumvācijā augstākais soda mērs ir mūža ieslodzījums. — Lulv. tulk. piez.1 «Siiddeutsche Zeitung». Mūnehen, 28. IV. 1964.[1] reitera aģentūras paziņojums 1945. gada 8. novembrī un «Department of State Bulletin».

\Vashington D. C. 30. III. 1945.[2] skat. «neuc zeitung». miinchen, 14. x. 1946.[3] pie tam reihsbanka pielīdzināja zelta marku parastajai attiecība 1:1.[4] alfrēdu rozenbergu, nacistu partijas reihsleiteru un tās ārpolitikas nodaļas vadītaju, 1941. gada

ieceta par impērijas okupēto Austrumu apgabalu ministru. Pec Starptautiskā Kara Tribunālā spriedumaviņam Nimbergā kopa ar citiem vācu galvenajiem kara noziedzniekiem izpildīja nāves sodu.

[5] emīls pūls bija reihsbankas viceprezidents. — Red. piez.[6] runa ir par himleru. — red. piez.[7] rūdolfs hess — pirmais osvencimas koncentrācijas nometnes komandants. Pec Polijas Tautas

tiesas sprieduma pakārts. — Red piez.[8] oto skorcēni — bijušais ss slepenā dienesta militārās nodn|as priekšnieks, kara noziedznieks,

gangsteris un terorists, kas saistīts ar ASV, VFR un citu kapitālistisko zemju izlūkdienestiem. DzīvoSpānija un bauda diktatora Franko aizbildnību. Sikak par viņa noziedzīgo darbību skat. grāmatu: JūliussMāders. Cilvēks ar rētām sejā. R., 1964.

[9] ar šo šifrēto nosaukumu bija apzīmēta ebreju aplaupīšanās operācija okupētajā Polija, sevišķif.ubjinas vojevodistē.

[10] «ss im einsatz». berlin, 1960, s. 133.' 1948. gadā včzemnaijeram par kara noziegumiem, noziegumiem prel cilvēcību un piederību pie

noziedzīgam organizācijām Nirnbergā piesprieda 20 gadus cietumsoda. Pec 3 gadiem amerikaņuokupacijas iestādes izlaida viņu no Landsbergas cietuma, un Vēzenmaijers uzsāka komerciālu darbībuDarmštatē (VFR). — Tulk. piez.

[12] skat. «Der Mann von Glei\vitz uiid von Venlo». — «Der neuc Mahnruf». Wien, Nr. 10/1963.Kad 1963. gada septembrī Naujokss parādījās Rietumvacija, Hambiirgas prokuratūra bija spiestaierosināt pret viņu krimināllietu par slepkavību.

[13] skat. i:bcrlwrd frowein. u'underwaffe falschgeld. kteuzlin- gen, 1954, S. II.J Skat. turpat.[15] sadistiskais ārsts Meņģele ar nometnes ieslodzītajiem izdarīja necilvēcīgus eksperimentus. Ir

ziņas, ka pec kara šis noziedznieks aizbēdzis uz Brazīliju, kur ari joprojām slēpjas.

[16] «die w('ltl)ūliiie». rerlin, nr. 19/1947, S. 830.[17] iela berlīnē, kur atradās Valsts galvenās drošības pārvaldes VI parvalde. — Tulk. piez.[20] «lnterpol» — komisija, kas kārto slepenpolicijas starptautisko sadarbību. — Tulk. piez.[21] Skat. Anihontj Pirie. Operalion Bernhard. New York, 1902, p. 275.[22] skat. Anthomj Pirie. Operation Bernhard. New Ycrk, 1962, p. 275.[23] egle. — tulk. piez.[25] skat. «goteborgs Handctslidning». Goleboig, 4 Februar 19G0.[25] «Dokumenta der dcutschen Politik», Band V. \Vestberlin, 1954, S. 524.[26] «wer\voif» — vilkacis. Teroristu un diversantu orgauizacija, kurai vajadzēja darboties pēckara

apstākļos. — Red. piez.[27] «ry/iok». 19 hhfiapfl i%4 ro;ia.[28] skal. «nene rheinzeitung». diisseldorf, 20. x. 1963.[29] vilhelms kanāriss — admirālis, vērmahta militārā izlūkdienesta priekšnieks. 1944. gada sodīts

ar nāvi par piedalīšanos sazvērestībā pret Hitleru. Sikak par Kanarisu sk. grāmatu: Jl. MeAb- hukoh, Jl.Vepna.i. /liiyjiiii<uii a/unipaji. no^HTii3,'iaT, 1965. — Tulk. piez.

[30] Skat. «Der Spiegel». Hamburg, Nr. 48/1963, S. 70.[31] skat. «ncue rheinzeitung». diisseldorf, 7. i. 1964.[32] no maknelija ziņojuma 1952. gada jūlijā.[33] no zalcburgas biskapa vēstules jūliusam māderam 1963. gada II. decembri.[34] skat. «stern-wiener illustrierte», nr. 4/1964, s. 10.[34] Skat. Albrecht Gaiswinkler. Sprung in die Freiheit, S. 277.[35] skat. j. pinter, l. szabo. unbestrafte Kriegsverbrecher. Biida- pest, 1&6I, S. 160.[35] Skal. «SS im Einsatz». Berlin, 1900, S. 418, 617.[36] «dur spiegel», nr. 48/1963, S. 75—76.[37] skal. Samuel A. Goudsmil. Alsos. New York, 1947, p. 145.[38] «Die Weltbūhnc». Borlin, Nr. 52/1963, S. 1644—1645.[39] «dic \veltbiihne». berlin, 25. xii. 1963.[39] Skat. «Daily Ma.il», 5. VI. 1950.1 No rakstiska ziņojuma, ko 1904. gada 16. februārī autoram nosūtījis inženieris Oskars Skala, kas

tagad dzīvo Prāgā.[41] «IIiopnfM'prcKiiH npouecc naa r.ianHUMii hpmcukhmh noeiiiibiMH npecTymiHKaMH».

COnpmiK M3TepHa;iOB, t. VII. M, 1961, CTp. 420—421.[42] skat. «der spiegel». hamburg, nr. 17/1953, s. 15.[43] skat. otto skorzeny. wir kāmptten — wir verloren. Sieg- burg-Niederpleifi, 1962, S. 263a Skat. «Corrco». Ļima, 3. XI. 1963.* cit. no asv ģenerālkonsula minhcnē 1959. gada 16. jūnija dokumenta FS.[45] skal. «der spiegel». hamburg, nr. i —2/1900, s. 33.[46] osvencimas nomeincs vācu nosaukums. — Tulk. piez.[47] «canadiati army Journal». Ottaua, Nr. 10/1951.[47] «Telegraf». Westberlin, 3. X. 1963.s «Der Spiegel», Hainburg, Nr. 17/1953, S. IG.[51] 20. gadadiena kopš hitleriešu puča minhenē 1923. gadā. — Tulk. piez.[54] «der spiegel». hamburg, nr. 1—2/1960, s. 34.[55] skat. «stern». hainburg, nr. 38/1959, s. 52.[56] skat. Michael Frank. Die letzte Bastion — Nazis in Argenti- nien. Haniburg, 1902, S. 75.[57] skat. «deutsche aubenpolitik». berlin, nr. 11/1962, s. 1301.[58] skal. samuel a. goudsmit. alsos. s. 94. 122—123. 174.[59] skat. «the financial times». london, 14. x. 1900.

[60] skat. «deutsche zcitung mit wirtschaftszeitung». koln, 23. x, 1960.[60] «Beriincr Zeitung», 29. XI. I9G3.[62] skat. «reparationen, sozialprodukt, lebensstandard». brejnen, Hcft 4/1948, S. 58.[63] skat. albrechl gaiswinkler. sprung in (lie Freiheit, 1947, S. 370.[64] skat. simor. vpiesenthal. ich jagle eicluiiann, S. 126.[64] Dali par atrastās viltotās naudas summu ir atšķirīgi. Pēc žurnāla «Stern» redakcijas

apgalvojuma, Austrijas valdībai tika nodoti 50 tūkstoši piecmārciņu banknošu par 2,9 miljoniem marku(«Stern», Nr. 33/1959, S. 21). Pēc Austrijas federālas iekšlietu ministrijas ziņām, banknošu daudzumspārsniedza 3 miljonu summu. Policijas apsardzība bija tik vaja, ka pazuda vesela paka ar tūkstoš viltotambanknotēm, kuras pēc tam tika pārdotas kā «suvenīri» par 5(H) šiliņiem gabalā.

[65] skal. Ernest Zaugg. The biggest Nazi Whlte\vash. Bouldcr, 1964, p. 142.0 — 656[66] «cosa nostra» itāliešu valodā nozīmē «mūsu lieta». — Red. piez.[67] «volksstimme». wien, 26. X. 1960.[68] skat. o. John Rogge. The official Gcrman Report. Ne\v York/ London, 1961, p. 446.[69] skat. simon \friesenthal. lch jagte Eichmann, S. 128,[70] skat. «correo». lima, 3. xi. 1963.

[72] «nene rheinzeitung». Diisstldorf, 10. X. 1963.[73] skal. «der neue mahnruf». wien, nr. 6/1964, s. 1—3.[74] drīz pēc tam cehs-nentvihs sailgojās pēc dzimtenes. Pēc atgriešanas Rietumvācijā sabiedrības

spiediena rezultātā viņu tomēr nodeva tiesai. Taču Bonnas Temīda izrādījās ārkārtīgi žēlsirdīga.Slepkavam piesprieda smieklīgi vieglu sodu — 10 mēnešu ieslodzījumu cietuma, jo, pēc tiesnešuatzinuma, «subjektīvi viņš nejutās vainīgs». •— Red. piez.

[75] skat. «gesaintdeutsche rundschau». dortmund, 20. i. 1966.[76] «ncues dcutschland». Berlin, 29. VI. 1904.[77] «nenes deutschland», 28. V. 1964.[78] skat. «stuttgarter nachrichten», '28. iii. 1964.[79] skat. «der spiegd». hambtirg, nr. 1—2/1964, s. 13.[80] skat. «der abend». westberlin, 24. viii. 1964.[81] «reader's digest». plcasantville, nr. 7/1952, p. 30.[82] skat. valter hagen, unternebmen bernhard, s. 88.

[84] skat. \x'illwlm hottl. hi'tler's paper \veapon. london, 1955, p. 9—10.[85] «telegraf». vvestbcrlin, 29. viii. 1949.[86] skat. «bz aru abend». berlin, 29. viii. 1949.[87] skat. «associated press». london, 6. v. 1954.[88] «daily mati», 5. vi. 1950.[89] skat. \valter hagen. unternehmen bernhard, s. 35.11 - 659[90] skat. «frankfurter allgemeine», ig. vii. 1963; «der kurier». \vestberlin, 17. vii. 1963.[91] «reader's digest». pleasantville, nr. 7/1952, p. 31.