kultūras mantojuma digitalizācijas vadlīnijas...visas autora mantiskās tiesības uz šo...

KULTŪRAS MANTOJUMA DIGITALIZĀCIJAS

VADLĪNIJAS

LATVIJAS NACIONĀLĀ BIBLIOTĒKA

VERSIJA 1.1

2018.GADA __._______________

RĪGA

2

Šis dokuments ir izstrādāts Latvijas Nacionālās biblitēkas īstenotajā Eiropas Reģionālās attīstības

fonda projektā „Kultūras mantojuma satura digitalizācija (1.kārta)” un tā uzturēšanu veic Latvijas

Nacionālās bibliotēkas Digitālā mantojuma centrs Aktuālā dokumenta versija ir apstiprināta

____________________________________________________ 2018.gada __. __________.

Visas autora mantiskās tiesības uz šo dokumentu pieder Latvijas Nacionālajai bibliotēkai.

Dokumentā iekļautās informācijas citēšana un izmantošana atvasinātu darbu veidošanai pieļaujama,

iekļaujot atsauci uz šo dokumentu.

Kontaktpersona:

Artūrs Žogla

Latvijas Nacionālā bibliotēka

Mūkusalas iela 3

Rīga, LV-1423

Tālr: 67716007

E-pasts: [email protected]

3

SATURA RĀDĪTĀJS

1. IEVADS ..................................................................................................... 6

1.1. Nolūks un uzturēšana .................................................................................................... 6

1.2. Termini un saīsinājumi ................................................................................................... 6

1.3. Vadlīniju metodika .......................................................................................................... 9

2. DIGITALIZĀCIJAS ORGANIZĀCIJA ...................................................... 10

2.1. Institūciju lomas, procesi, lēmumi .......................................................................... 10

2.2. Institūciju darba organizācija ................................................................................... 11

2.3. Ārpakalpojumu organizācija ..................................................................................... 17

2.4. Speciālisti un lomas ..................................................................................................... 20

2.5. Vides organizācija ........................................................................................................ 21

2.6. Tehnoloģijas ................................................................................................................... 22

2.7. Kvalitātes kontrole ....................................................................................................... 23

3. DIGITĀLO OBJEKTU PĀRVALDĪBA ...................................................... 25

3.1. Arhīvdatņu veidošana ................................................................................................. 26

3.2. Lietotājdatņu veidošana ............................................................................................. 27

3.3. Datņu un mapju nosaukumu veidošana .............................................................. 27

3.4. Metadatu veidošana, importēšana ........................................................................ 29

3.5. Īslaicīgas un ilglaicīgas saglabāšanas vadlīnijas ................................................ 32

3.6. Izplatīšanas vadlīnijas .................................................................................................. 39

4. DIGITĀLO OBJEKTU VEIDI ................................................................... 44

4.1. Teksta dokumentu digitalizācijas vadlīnijas ........................................................ 44

4.1.1. Dokumentu veidi ........................................................................................................ 44

4.1.2. Organizatoriskie jautājumi ..................................................................................... 44

4.1.3. Tehnoloģiskās un kompetenču vadlīnijas .......................................................... 51

4.1.4. Digitālo objektu formāti un metadati ................................................................. 53

4.1.5. Datņu un mapju nosaukumu veidošanas vadlīnijas...................................... 55

4.1.6. Kvalitātes kontroles pasākumi .............................................................................. 57

4.2. Attēlu digitalizācijas vadlīnijas ................................................................................. 59

4.2.1. Dokumentu veidi ........................................................................................................ 59



4




4.3. Kinodokumentu digitalizācijas vadlīnijas ............................................................. 70

4.3.1. Kinodokumentu veidi ............................................................................................... 70






4.4. Video dokumentu digitalizācijas vadlīnijas ......................................................... 81

4.4.1. Video dokumentu veidi ............................................................................................ 81






4.5. Audio dokumentu digitalizācijas vadlīnijas ......................................................... 89

4.5.1. Audio dokumentu veidi............................................................................................ 89






4.6. Pieminekļu 3D digitalizācijas vadlīnijas ................................................................ 96

4.6.1. Objektu veidi ............................................................................................................... 96



4.6.4. Digitālo objektu formāti un metadati ............................................................... 100

4.6.1. Datņu un mapju nosaukumu veidošanas vadlīnijas.................................... 102

4.6.2. Kvalitātes kontroles pasākumi ............................................................................ 102

4.7. Priekšmetu digitalizācijas vadlīnijas ..................................................................... 103

4.7.1. Priekšmetu veidi ....................................................................................................... 103

4.7.2. Organizatoriskie jautājumi ................................................................................... 104

4.7.3. Tehnoloģiskās un kompetenču vadlīnijas ........................................................ 106




4.8. Jaunrades digitalizācijas vadlīnijas ....................................................................... 112

4.8.1. Objektu veidi ............................................................................................................. 112




5



4.9. Nemateriālo vērtību digitalizācijas vadlīnijas ................................................... 118

4.9.1. Objektu veidi ............................................................................................................. 118






4.10. Digitāli radīto objektu vākšanas vadlīnijas ...................................................... 125

4.10.1. Objektu veidi ............................................................................................................. 125






Pielikumi .................................................................................................... 130

6

1. IEVADS

1.1. Nolūks un uzturēšana

Dokumenta mērķis ir veicināt konkrētās kultūras mantojuma digitalizācijas jomas standartizēšanu

neatkarīgi no institūcijas.

Dokumenta auditorija ir Latvijas kultūras mantojuma institūciju vadītāji, digitalizācijas procesu un

funkciju vadītāji, digitalizācijas darbu izpildītāji, kvalitātes vadītāji, kā arī digitalizācijas ārpakalpojumu

sniedzēji (vadītāji un izpildītāji).

Vadlīniju uzturēšanu veic LNB Digitālā mantojuma centrs, kurš sadarbībā ar KISC, LNA, VKPAI

organizē dokumenta periodisku papildināšanu un atjaunošanu. Digitalizācijas vadlīniju dokuments

tiek saturiski pārskatīts papildināts vismaz vienu reizi divos gados.

Šajā dokumentā ir definētas vadlīnijas vairākumam digitalizācijas gadījumu, bet digitalizācijas

projektos iespējamas nestandarta situācijas, kurās lēmumi par atbilstošākajiem risinājumiem

jāpieņem konkrētās institūcijas digitalizācijas projektu vadītājiem.

1.2. Termini un saīsinājumi

Termins, saīsinājums Skaidrojums

3D Trīsdimensiju

AIP Arhīva informācijas pakotne (no angļu val.: Archival information

Package)

Arhīvdatne Digitālais objekts, kurš tiek saglabāts kā digitālais oriģināls digitālā

arhīvā, tehniskie formāti maksimāli identiski oriģināla formātiem

Analogie video (audio) Šajā dokumentā ar to saprotami visi vēsturiski radītie analogie video un

audio formāti un dažādiem nesējiem (kasetes, lentes).

BIM Būvniecības informācijas vadības sistēma (no angļu val.: Building

information management)

DCC Curation Lifecycle

Model

Digitālo objektu saglabāšanas dzīvescikla modelis

DCI Digitālo video standarts (no angļu val.: Digital Cinema Initiatives)

Digitālais objekts (šo

vadlīniju izpratnē)

Digitālais teksta dokuments, attēls, video, audio vai citas programmētās

datnes

7


Digitalizējamais

objekts jeb oriģināls

Šajā dokumentā ar to saprotami visi kultūras mantojuma satura

digitalizējamo objektu veidi, piemēram, teksta dokumenti, attēli, video

dokumenti, kino dokumenti, audio dokumenti, priekšmeti u.c.

DIP Izplatīšanas informācijas pakotne (no angļu val.: Dissemination

information package)

DIVA Digitalizēto video un audio dokumentu informācijas sistēma

Digitālais arhīvs Digitālā krātuve, ilglaicīgas glabāšanas IKT sistēma

Digitālie video (audio) Šajā dokumentā ar to saprotami visi vēsturiski radītie video un audio

materiāli ciparu formātos uz dažādiem nesējiem (kasetes, lentes).

DPCMM Digitālās saglabāšanas veiktspējas brieduma modelis (no angļu valodas:

Digital Preservation Capability Maturity Model)

Digitālā restaurācija Šajā dokumentā ar to saprotama digitālo objektu, datņu kvalitātes

uzlabošana, konvertācija jaunos tehniskos formātos

dpi Digitālo objektu izšķirtspējas mērvienība (punktu skaits uz collu)

EDM Eiropas bibliotēku datu standarts (no angļu val.: Europeana Data Model)

EAD Arhīvu sistēmu datu standarts (no angļu val.: Encoded Archival

Description)

ERAF Eiropas Reģionālās attīstības fonds

EUROPEANA Eiropas digitālā bibliotēka

FFOA Pirmais aktīvais kinodokumenta kadrs (no angļu val.: First Frame of

Action)

FTP Datņu pārsūtīšanas protokols (no angļu val.: File Transfer Protocol)

Greyscale Melnbalts

HD kvalitāte Augstas izšķirtspējas kvalitāte (no angļu val.: High Definition)

HDD Cietais disks (no angļu valodas: Hard Disk Drive)

ID Identifikators

ISIL kods Objekta unikāls identifikators LDKK (no angļu val.: International

Standard Identifier for Libraries and Related Organizations)

IKT Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas

IP Interneta protokols

Izpildītājs Digitalizācijas darbu veicējs

KISC Kultūras informācijas sistēmu centrs

Jaunrade video (audio) Šajā dokumentā ar to saprotami visi pirmo reizi radītie digitālie video un

audio dokumenti, datnes

KM Kultūras ministrija

8


Kultūras mantojuma

institūcijas

Kultūras iestādes un organizācijas, kuras ir iesaistītas kultūras

mantojuma digitalizācijas procesos

LED Gaismas tehnoloģija (no angļu val.: light-emitting diode)

LDKK identifikatori

Starptautiskie bibliotēku un citu saistīto institūciju identifikācijas kodi

(International Standard Identifier for Libraries and Related

Organizations)

Lietotājdatne Digitālais objekts, atvasināts no arhīvdatnes, kurš tiek izmantots citiem

mērķiem, piemēram publiskai izplatīšanai

LNA Latvijas Nacionālais arhīvs

LNB Latvijas Nacionālā bibliotēka

LNB DOM LNB digitālo objektu pārvaldības IKT sistēma

LNDB Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka

LNKC Latvijas Nacionālais kultūras centrs

LNOB Latvijas Nacionālā opera un balets

LR Latvijas Radio

LTO lente Magnētiskā lente datu glabāšanai (no angļu valodas: Linear Tape-Open

(LTO), ir atvērta formāta lentes uzglabāšanas tehnoloģija)

LTV Latvijas Televīzija

MAM Digitālo objektu pārvaldības IKT sistēma (angļu: media asset

management)

MK Ministru kabinets

NMKK Nacionālais muzeju krājuma kopkatalogs

NKC Nacionālais kino centrs

Pasūtītājs Šajā dokumentā kultūras mantojuma institūcija, kura pasūta

digitalizācijas darbus

Profesionālā kopija Atvasināta arhīvdatne, kalpo citiem kultūras mantojuma institūciju

mērķiem

RGB Krāsu modelis attēlu ģenerēšanai ekrānā (angļu valodā: red-green-blue

jeb sarkans-zaļš-zils)

RIXC Jauno mediju kultūras centrs RIXC

OAIS Atvērta arhīvu informācijas sistēma (no angļu valodas: Open Archival

Information System

http://public.ccsds.org/publications/archive/650x0b1.pdf)

OCR Optiskā rakstzīmju atpazīšana (no angļu valodas: Optical Character

Recognition)

OLR Teksta dokumenta loģisko elementu atpazīšana (no angļu valodas:

Optical Layout Recognition)

https://translate.googleusercontent.com/translate_c?depth=1&hl=lv&prev=search&rurl=translate.google.lv&sl=en&sp=nmt4&u=http://searchstorage.techtarget.com/definition/tape&usg=ALkJrhiV049wtynhz6riDMKLsLBSMRlgMw

9


OpenData Atvērtie dati

SIP Iesniegšanas, ielādes informācijas pakotne (no angļu val.: Submission

information Package)

SD Standarta izšķirtspēja (no angļu val.: Standard definition)

VKPAI Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija

VTR/VCR Videomagnetofons (no angļu val.: video tape recorder vai videocassette

recorder)

VVAIS Vienotā valsts arhīvu informācijas sistēma, LNA pamatdarbības

informācijas sistēma

WEB Globālais tīmeklis

1.3. Vadlīniju metodika

Izstrādājot dokumentu, tika izmantoti šādi starptautiski dokumenti:

FADGI Technical Guidelines for Digitizing Cultural Heritage Materials, September 2016.

Metamorfoze Preservation Imaging Guidelines, January 2012.

FADGI DIGITIZATION ACTIVITIES Project Planning and Management Outline, 11.2009.

FADGI Raster Still Images for Digitization A Comparison of File Formats, 09.2014.

DFG-Vordruck 12.151 – 12/16 – Praxisregeln „Digitalisierung“

IASA-TC04 Guidelines on the Production and Preservation of Digital Audio Objects

2.edition

Somijas digitalizācijas vadlīnijas: http://www.kdk.fi/en/digital-preservation/specifications

Šveices videomateriālu digitalizācijas vadlīnijas: http://memoriav.ch/recommendations-

digital-archiving-film-video/

Digital Preservation Capability Maturity Model© (DPCMM), version 2.7, 6.07.2015, Charles

Dollar, Lori Ashley

DCC Curation Lifecycle Model: http://www.dcc.ac.uk/resources/curation-lifecycle-model

Pielikumā D ir pievienots esošo Latvijas un dažu starptautisko digitalizācijas vadlīniju salīdzinājums.

http://www.kdk.fi/en/digital-preservation/specifications

http://memoriav.ch/recommendations-digital-archiving-film-video/

http://memoriav.ch/recommendations-digital-archiving-film-video/

http://www.dcc.ac.uk/resources/curation-lifecycle-model

10

2. DIGITALIZĀCIJAS ORGANIZĀCIJA

2.1. Institūciju lomas, procesi, lēmumi

Latvijas kultūras mantojuma digitalizācijas procesu kopumā pārvalda Kultūras ministrija, bet par

digitalizācijas projektu realizāciju ir atbildīgas vairākas institūcijas, piemēram, LNB, LNA, KISC, VKPAI.

KM ir definēts Kultūras mantojuma digitalizācijas plāns 2016.-2020.g., kurš nosaka:

a) saturiskās prioritātes - ko digitalizēt?

b) kurš digitalizē? Dažādu institūciju lomas un atbildības, piemēram, digitalizācijas projektu (finanšu

un resursu) pārvaldība, digitalizācija, saglabāšana, izplatīšana.

Savukārt digitalizācijas projektu laika plāns (kad digitalizēt?) ir atkarīgs no institūcijām pieejamiem

budžetiem un resursiem. Šajā rokasgrāmatā definētās vadlīnijas nosaka – kā un kādā veidā digitalizēt.

Vadlīnijās ir apkopota Latvijas un ārzemju labākā prakse, tās ir vispārīgas un saistošas visām Latvijas

kultūras mantojuma institūcijām, kuras plāno, realizē un kontrolē dažādus digitalizācijas projektus.

Digitalizācijas projekti var būt dažādi, piemēram, vairāku institūciju kopprojekti, ERAF līdzfinansētie

projekti, atsevišķu kultūras mantojuma institūciju iekšējie projekti, bet digitalizējamie objekti dažādās

institūcijās mēdz būt līdzīgi (pēc satura un formas, informācijas nesējiem, formātiem, kvalitātes).

Svarīgi, lai dažādas institūcijas nākotnē izmantotu vienotus digitalizācijas organizatoriskos,

tehnoloģiskos principus un digitālo objektu kvalitātes standartus. Digitalizācijas procesa rezultātā

analogie oriģināli pēc vienotiem standartiem tiek reproducēti uz digitāliem objektiem, kas tiek nodoti

ilgtermiņa glabāšanai digitālos arhīvos, kā arī digitālajiem objektiem tiek izveidotas digitālas kopijas,

kuras tiks izplatītas dažādām auditorijām dažādās IKT platformās.

Institūciju atbildība digitalizācijas procesos un projektos nozīmē pieņemt lēmumus par konkrētas

jomas digitalizācijas projektu mērķiem, digitalizējamo objektu tipiem un apjomiem, partneriem,

budžetiem, laika plāniem, izvēlētās digitalizācijas tehnoloģijām, digitālo objektu tehniskajiem

standartiem, par digitālo arhīvu un izplatīšanas IKT sistēmām, iepirkumu vadību, ārpakalpojumu

jomām, digitalizācijas darbu kvalitātes un risku vadību.

Digitalizācijas procesu kopumā un atsevišķus digitalizācijas projektus ir iespējams iedalīt četros

posmos.

11

2.2. Institūciju darba organizācija

Kultūras mantojuma institūcijas digitalizāciju veic gan plānveidā (institūciju pamatfunkcijas, katru

gadu plānotā budžeta un pieejamo resursu ietvaros), gan kampaņveidīgi (realizējot projektus vienā

institūcijā vai sadarbojoties vairākām institūcijām). Lai kāpinātu digitalizācijas procesā sasniedzamos

kvantitatīvos un kvalitatīvos rādītājus, digitalizācijas darbus ir ieteicams organizēt kā projektus

(jādefinē projekta mērķi, projekta vadītājs, iesaistītās institūcijas, speciālisti, atbildības, budžets, laika

plāns, projekta realizācija notiek pa posmiem, plānošana, realizācija, koordinācija, kontrole).

Digitalizācijas projektu plānošanā un vadībā ievēro vispārējos projektu plānošanas un vadības

principus. Digitalizācijas procesam un projektiem var izdalīt četrus posmus: plānošana; sagatavošana

(oriģinālo objektu un digitalizācijas resursu sagatavošana digitalizācijai); digitalizācija;

pēcdigitalizācija (darbības ar digitālajiem objektiem un to digitālajām kopijām).

Turpmāk tekstā definētas katra procesa posma funkcijas un darbības.

1. Plānošanas posms

1. Definē digitalizācijas projekta sfēru, prioritātes, mērķus un mērķauditorijas saskaņā ar noteiktajām

digitalizācijas prioritātēm:

a) projekta mērķiem jābūt reāliem, t.i., tiem jāatbilst pieejamajiem resursiem;

b) visi projekta posmi jāplāno atbilstoši izvirzītajiem mērķiem un jāpārliecinās, vai ieguldītais

darbs nodrošinās iespēju sasniegt projektā paredzētos rezultātus;

12

c) projekta mērķiem uzskatāmi jādemonstrē vērtība, ko projekts dos projektā iesaistītajām

institūcijām;

d) definē digitalizējamo objektu tipus (loģiskās grupas, izmēri, nesēji) un apjomus.

2. Atbilstoši Kultūras mantojuma digitalizācijas, ilglaicīgās saglabāšanas un pieejamības

nodrošināšanas plānam 2016.-2020. gadam tiek noteikti digitalizējamo materiālu un dokumentu

atlases kritēriji.

3. Tiek apzināti digitalizējamo objektu veidi (loģiskās grupas) un tehniskie formāti (nesēji).

4. Nosaka, vai nepieciešams veikt partneru piesaisti mērķu sasniegšanai, apzina un definē partnerus,

lomas, pienākumus, tiesības, uzdevumus.

5. Veic izpēti par jau realizētiem līdzīgiem projektiem. Šāda izpēte ļauj apzināt, vai projekts nedublēs

citus projektus, identificēt iespējamās problēmas, ar kurām ir saskārušies citi, un to risinājumus.

Svarīgi izpētīt citu institūciju pieredzi, kas īstenojušas līdzīgus projektus. Šāda izpēte palīdzēs

noteikt darba un resursu apjomu, kas jāplāno projekta izpildei: vai projekta īstenošanai institūcijā

jau ir pieejams personāls ar atbilstošām prasmēm, vai ir atbilstoša tehnoloģiskā infrastruktūra vai

tomēr nepieciešama apjomīga apmācības programma un jaunas tehnikas iegāde; varbūt

jāpieņem lēmums par ārpakalpojuma izmantošanu u.c.

6. Identificē nepieciešamos tehniskos resursus. Tehniskie resursi ietver tehniku, kas nepieciešama

tieši digitalizēšanas procesam (piemēram, skeneri, digitālās kameras), un programmatūru

aparatūras savienošanai ar datoriem, attēlu tveršanas programmatūru, attēlu apstrādes

programmatūru, kā arī programmatūru metadatu apstrādei un pašu digitālo objektu kvalitātes

kontrolei.

7. Veic darbu apjoma izpildei nepieciešamo finanšu un cilvēkresursu aprēķinu, identificē iespējamos

tiešos un papildu finansēšanas avotus. Aprēķinot finanšu resursus, ieplāno ne vien nepieciešamos

resursus projekta realizācijai, bet arī izdevumus izveidoto digitālo objektu uzturēšanai un

piekļuves nodrošināšanai vismaz piecu gadu periodam pēc projekta pabeigšanas.

8. Izstrādā projekta īstenošanas darbību plānu ar laika grafiku un nepieciešamajiem resursiem.

9. Identificē riskus projekta realizācijai, novērtē to ietekmi, kā arī izvirza iespējamās alternatīvas

atsevišķu darbību realizācijā.

10. Pieņem lēmumu par digitalizācijas ārpakalpojumiem, iepirkumu priekšmetu, apjomu, veidu,

definē kvalitātes vadības principus.

11. Institūcijas vadība pieņem lēmumu par digitalizācijas projekta sākumu.

12. Rezervē nepieciešamos resursus ilglaicīgas saglabāšanas IKT sistēmās. Ja kultūras mantojuma

institūcijas rīcībā nav ilglaicīgas saglabāšanas IKT sistēmas, tad institūcijai jāvienojas ar partneriem

par šādas sistēmas izmantošanu.

13

2. Sagatavošanās posms

Pirms digitalizācijas uzsākšanas veic digitalizējamo objektu atlasi un sagatavošanu digitalizācijai,

precizē aprakstošos metadatus, sagatavo personālu un darba vidi, uzstāda nepieciešamo tehniku un

programmatūru, veic tās testēšanu. Sagatavošanās darbi pirms digitalizācijas:

1. Saskaņā ar noteiktajiem kritērijiem veic digitalizējamo objektu detalizētu atlasi jeb sarakstu izveidi.

Institūcijai ir jānodrošina, ka atlasītajiem digitalizējamiem objektiem ir aprakstīti un uzskaitīti

identifikatori. Liela apjoma digitalizācijas projektos paralēli dokumentu atlasei un sagatavošanai

var uzsākt digitalizācijas procesu jau sagatavotajai dokumentu daļai. Šādos gadījumos jāizstrādā

loģistikas shēma, nosakot, kāds dokumentu daudzums nedēļā ir jāatlasa un jāsagatavo

digitalizācijai, lai digitalizācijas procesā nerastos piespiedu dīkstāves.

2. Gatavojot digitalizējamos objektus digitalizācijai, pieaicina saglabāšanas speciālistus, kuri novērtē

oriģinālu fizisko stāvokli, noformējumu (iesējums, ierāmēts utt.). Nepieciešamības gadījumā plāno

konservāciju vai restaurāciju pirms digitalizācijas.

3. Atkarībā no izmantojamās digitalizācijas tehnikas izvērtē, vai ir nepieciešams veikt digitalizējamo

objektu izšūšanu vai izgatavot speciālus aizsarglīdzekļus digitalizējamiem objektiem, piemēram,

poliestera konvertus trauslām kartēm, izmantojot tehniku ar ruļļu padeves mehānismu.

4. Digitalizācijas projektos digitalizējamo objektu pieejamības nodrošināšanai īpaša uzmanība

jāpievērš digitalizējamo objektu metadatiem un to kvalitātei. Kultūras mantojuma institūcijas

sagatavo sākotnējos metadatus, ja digitalizācijas projektam tiek piesaistīti ārpakalpojumu

sniedzēji. Ja digitalizācija plānota ārpus institūcijas, sagatavo visus nepieciešamos juridiskos

dokumentus.

5. Veic metadatu aprakstu pārbaudi un nepieciešamības gadījumā to papildināšanu un precizēšanu.

Ja projekts tiek realizēts kā kopprojekts, šajā posmā pārbauda, cik daudz iespējams izmantot

esošos apraksta metadatus, tos eksportējot, vai tomēr nepieciešams veikt datu atkārtotu

ievadīšanu īpaši projektam izstrādātā datu bāzē. Izstrādājot projektu, pēc iespējas jāizvairās no

situācijām, kad dati jāievada no jauna. Kur vien iespējams, jāizmanto esošie apraksti,

nepieciešamības gadījumā tos papildinot ar jauniem apraksta elementiem.

6. Liela uzmanība pievēršama darba vides sagatavošanai. Darba videi jābūt piemērotai

digitalizējamiem objektiem. Īpaša uzmanība jāpievērš apgaismojumam (dabīgais vai mākslīgais),

telpu mikroklimatam, telpu tīrībai, vibrācijai, dažādiem tehniskiem traucējumiem, oriģinālu

transportēšanai no glabātavām un atpakaļ utt. Jebkurā digitalizācijas projektā ir ļoti svarīgi

garantēt, ka digitalizācijas process nenodara oriģināliem ne vismazāko kaitējumu.

7. Realizējot kopprojektus, projekta plānošanas posmā ar satura partneriem slēdz sadarbības

līgumus, kuros nosaka katra satura partnera uzdevumus un atbildību projekta mērķu sasniegšanā,

14

vienojas par izmantojamajiem standartiem, vietu, kur (kādas IKT sistēmas, datu centri, serveri) un

kā (digitālo objektu formāti, standarti, nosaukumi) glabāsies projekta rezultātā radītie digitālie

objekti un to kopijas. Sadarbības līgumā jānorāda veids, kādā arhīvdatnes un lietotājdatnes tiks

izmantotas, t.sk. ar kopiju izmantošanu un publicēšanu saistītos jautājumus, kas attiecas uz

personas datu aizsardzību un autortiesībām.

8. Sagatavo tehniskos resursus. Ja nepieciešams, veic iepirkuma procedūras tehnikas un

programmatūras iegādei vai īrei. Veic jaunās tehnikas un esošās tehnikas testēšanu un kalibrēšanu

atbilstoši projektā noteiktajām tehniskās kvalitātes prasībām un funkcionalitātei.

9. Definē digitālo objektu datņu veidus un tehniskos parametrus (arhīvdatnes, lietotājdatnes,

atvasinātās datnes, metadatu formāti).

10. Tiek izstrādātas nepieciešamās darba procedūras un instrukcijas. Piemēram, dokumentu atlasei

digitalizācijai; dokumentu sagatavošanai digitalizācijai; dokumentu loģistikai digitalizācijai un pēc

digitalizācijas; digitalizācijas kvalitātes prasībām un kvalitātes kontroles pārbaudei; aprakstu

precizēšanai un papildināšanai, meklēšanas nodrošināšanai; obligātos un papildu metadatus, to

aizpildīšanas un pievienošanas kārtību.

11. Projekta veiksmīgai realizācijai jāiesaista piemērots personāls, proti, darbinieki ar atbilstošām

zināšanām un iemaņām. Nepieciešamības gadījumā jāizstrādā apmācības plāns, lai sniegtu

personālam visas projekta realizēšanai nepieciešamās papildprasmes. Precīzi jādefinē katra

projekta iesaistītā darbinieka darba uzdevumi un atbildība.

12. Jāpārliecinās, vai projekta izstrādē pieprasītie finanšu resursi un cilvēkresursi ir pietiekami, vai

iespējams iekļauties noteiktajos laika grafikos, vai nav jāveic izmaiņas un precizējumi projekta

darbībās.

13. Apsver pilotprojektu vai tehnisko izmēģinājumu nepieciešamību, lai pirms projekta uzsākšanas

varētu pārliecināties, vai darbus iespējams veikt noteiktajos termiņos un kvalitātē un vai visu

paredzamo problēmu risinājumi iekļaujas plānotajā darbu plūsmā. Pārbauda digitālo attēlu

tveršanas un apstrādes programmatūru licenču esamību un derīguma termiņu. Pirms masveida

digitalizācijas uzsākšanas veic testa digitalizāciju, pārbaudot visus tās posmus un procedūras, līdz

pat digitālo objektu pieņemšanai glabāšanā un atbilstībai metadatiem.

14. Ja digitalizācijas projektu laikā tiek izmantoti ārpakalpojumi, tad tiek izstrādāti sadarbības līgumi,

kuros nosaka detalizētas sadarbības procedūras (darba organizācija, telpas, tehnoloģijas,

digitalizējamo objektu loģistika, digitālo objektu tehniskie standarti, metadatu struktūras, digitālie

nesēji, kvalitātes kontroles procedūras un plāni, juridiskie pavaddokumenti).

15

3. Digitalizācijas posms

1. Atbilstoši loģistikas plānam un standartiem veic digitalizējamo objektu (materiālu un dokumentu)

transportēšanu uz digitalizācijas vietu un telpām.

2. Veicot digitalizāciju, stingri ievēro visas izstrādātās instrukcijas par digitalizējamo objektu

aizsardzību pārvietošanas un digitalizācijas procesā, maksimāli samazina iespējamo digitalizācijas

negatīvo ietekmi uz oriģināliem. Ja nepieciešams, digitalizācijas aparatūru (piemēram, digitālo

fotokameru) nogādā uz oriģināla atrašanās vietu, nevis transportē pašu oriģinālu uz kopiju

izgatavošanas vietu.

3. Izmantojot digitalizācijas tehniku, digitalizācijas speciālisti veic digitalizācijas fiziskos darbus

(skenē, fotogrāfē, atskaņo, ieraksta, izveido digitālos objektus u.tml.).

4. Veicot digitalizējamo objektu digitalizāciju, atbilstoši definētajiem digitālo objektu tehniskajiem

standartiem izgatavo digitālos objektus (arhīvdatnes, lietotājdatnes un metadatus).

5. Veic digitālo objektu pirmreizējos kvalitātes kontroles pasākumus: atkarībā no projekta mērķa

projekta darba procedūrās ietver arī kvalitātes kontroles procedūras. Kvalitātes nodrošināšana un

kontrole ietver procesus, kas paredzēti pareizai un pienācīgai digitalizācijas un metadatu

veidošanas garantēšanai. Lielākiem digitalizācijas projektiem datņu un metadatu pārbaudei var

būt lietderīgi izvēlēties statistiski piemērotas izlases pārbaudes metodes. Parasti kvalitātes

kontroli veic divos posmos. Vispirms digitalizācijas tehniķis veic kvalitātes pārbaudi digitālā

objekta veidošanas laikā. Pēc tam cita persona veic vēl vienu pārbaudi. Kvalitātes kontroli veic un

dokumentē visos digitalizācijas projekta posmos.

6. Digitālie objekti tiek saglabāti uz pagaidu datu nesējiem, lai tos nogādātu uz ilglaicīgas

glabāšanas IKT sistēmām.

4. Pēcdigitalizācijas posms

1. Pēc nepieciešamības no arhīvdatnēm tiek izveidotas atvasinātās arhīvdatnes (digitālās kopijas),

kuras ar grafiskās apstrādes programmatūrām tiek tehniski uzlabotas (attēlu, skaņas un tekstu

kvalitāte).

2. Pēc digitalizācijas posmā veic visu metadatu papildināšanu ar ziņām par jaunajām ilglaicīgas

glabāšanas un izmantošanas kopijām un to glabāšanās vietu.

3. Veic digitālo objektu uzskaiti un sagatavošanu glabāšanai un izmantošanai. Digitālās kopijas

aizsargā pret kopiju rediģēšanu un nesankcionētu lejupielādi. Lietotājdatnēm to aizsardzībai var

tikt izmantotas ūdenszīmes (ja projekta ietvaros tādas ir nepieciešamas un puses ir vienojušās par

ūdenszīmju formātiem).

16

4. Notiek digitālo objektu saglabāšana. Izveidotie digitālie objekti (arhīvdatnes, lietotājdatnes,

metadatu datnes) tiek fiziski nodoti un pieņemti digitālos arhīvos un turpmāk glabāti tāpat kā

elektroniskie dokumenti. Digitālajiem objektiem tiek veikta uzskaite, atzīmes reģistros, datu bāzēs.

5. Digitālajiem objektiem jānodrošina automatizēta kopēšana no digitalizācijas iekārtām vai pagaidu

datu nesējiem uz ilglaicīgas glabāšanas IKT sistēmām (datu centri, digitālo objektu pārvaldības un

arhivēšanas sistēmas). Digitālo objektu lietotājdatnes tiek kopētas uz ilglaicīgas saglabāšanas un

izplatīšanas IKT sistēmām.

6. Atsevišķie projekta posmi tiek slēgti. Ja projekta laikā bija ārpakalpojumi, tad tiek noformēti

pieņemšanas-nodošanas akti, tiek veikta kvalitātes kontrole un norēķini.

Digitalizācijas projektu vadītāju lēmumu kontrolsaraksts:

1. Vai digitalizācijas projektam ir Pasūtītājs, Izpildītājs un Projekta vadītājs?

2. Vai digitalizācijas projektam ir izveidoti digitalizējamo objektu saraksti (apjomi, formāti,

glabāšanas vietas)?

3. Vai digitalizējamos objektus var digitalizēt ārpus glabāšanas vietas (autortiesības, fiziskā kvalitāte

u.c. ierobežojoši faktori)?

4. Vai digitalizācijas projektam ir definēts budžets, finansējuma avoti un plūsma, termiņi?

5. Vai digitalizācijas projektam ir definēta nepieciešamā tehnika un tehnoloģijas, darba vietu

aprīkojums un darba vietu skaits?

6. Kuri speciālisti tiks iesaistīti projektā no institūciju puses? Vai ir definētās šo speciālistu, lomas,

prasmes, slodzes, motivācija?

7. Vai iekārtas tiks pirktas vai nomātas, vai arī tās nodrošinās digitalizācijas ārpakalpojumu sniedzēji?

8. Vai ir apzinātas digitalizācijai izmantojamās telpas, izvērtēta to atbilstība digitalizācijas

tehniskajiem kritērijiem?

9. Vai digitalizācijas projektam ir apzināti potenciālie ārpakalpojumu sniedzēji?

10. Vai pirms digitalizācijas ir nepieciešama demo piemēru (kvalitātes etaloni) izveide?

11. Vai digitālajiem objektiem ir definēti tehniskie parametri, prasības, sagaidāmais rezultāts?

12. Vai ir skaidra metadatu struktūra, kura tiks izmantota konkrētiem digitālajiem objektiem?

13. Vai iesaistītām pusēm ir skaidri projekta plānošanas uzdevumi?

14. Vai iesaistītām pusēm ir skaidri projekta realizācijas darbu posmi?

15. Vai iesaistītām pusēm ir skaidrs, kā rīkoties nestandarta situācijās?

16. Vai digitalizācijas darbiem un materiāliem tiek nodrošināta garantija?

17. Vai ir definēta digitalizācijas loģistika (digitalizācijas adreses, transportēšana, juridiskā

pavaddokumentācija)?

18. Vai īpaši vērtīgie, unikālie digitalizējamie objekti tiks apdrošināti?

17

19. Vai pusēm ir skaidri digitālo objektu un metadatu kopēšanas principi uz institūciju IKT sistēmām?

20. Vai institūcijām ir nepieciešami papildu IKT resursi (datņu apstrādes un ilglaicīgas saglabāšanas

programmatūras)?

21. Vai iesaistītām pusēm ir skaidri digitālo objektu kvalitātes vērtēšanas kritēriji?

22. Vai institūcijām ir skaidri digitālo objektu pagaidu un ilglaicīgas saglabāšanas principi un resursi?

23. Vai institūcijām ir skaidri digitālo objektu izmantošanas un publiskās izplatīšanas nosacījumi un

principi?

24. Vai digitālajiem objektiem ir definēts autortiesību statuss?

25. Vai digitalizācijas projekts ir saskaņā ar nozares regulējumu, citiem institūciju normatīvajiem

dokumentiem?

Digitalizācijas projektā darbus var organizēt dažādos veidos:

a) institūcijas veic pašu spēkiem,

b) ārpakalpojumu piesaiste,

c) ārpakalpojumu piesaiste, bet daļa digitalizējamo objektu tiek digitalizēti Pasūtītāju telpās

(piemēram, īpaši retos un vērtīgos materiālus) vai arī miksējot šīs darbu izpildījuma alternatīvas.

Neatkarīgi no izvēlētā digitalizācijas darbu veida, atbilstoši konkrētam digitalizācijas projektam ir

jāspēj saplānot digitalizācijai nepieciešamos resursus (iekārtas, speciālisti, darba organizācijas

maiņas, telpas un kopējais termiņš). Svarīgi ir pieņemt lēmumu par projektam nepieciešamo

optimālo darba vietu skaitu un tehnoloģiski pareizu to izvietojumu.

2.3. Ārpakalpojumu organizācija

Ja digitalizācijas projektā iesaistīto Latvijas kultūras mantojuma institūciju rīcībā nav atbilstošas

modernas digitalizācijas iekārtas un speciālisti, šo darbu veikšana ir jāorganizē kā ārpakalpojums,

rīkojot publiskos iepirkumus, piemēram, sarunu procedūras vai atklātus konkursus, un piesaistot

profesionālus pakalpojumu sniedzējus. Uzsākot digitalizācijas ārpakalpojumus, svarīgi vienoties par

digitalizācijas procesa funkciju (digitalizējamo objektu sagatavošana, digitalizācija, pēcapstrāde)

sadalījumu starp Pasūtītāju un Izpildītāju. Realizējot digitalizācijas projektus, ir vēlams nodalīt

automatizētu digitalizāciju no digitalizācijas ar digitālo restaurāciju (piem., attēlu pēcapstrādi ar

mērķi atjaunot iespējamo oriģināla sākotnējo izskatu), jo tiem ir dažādas tehnoloģijas, personāla

kompetences, patērētais laiks uz vienu vienību un attiecīgi dažādas izmaksas.

18

Jāņem vērā, ka oriģinālu digitalizācijai var būt tehniskie ierobežojumi, piemēram, digitalizējamos

objektus nav iespējams transportēt, un digitalizācija jāveic uz vietas institūcijā. Jārēķinās ar to, ka,

digitalizējamos objektus transportējot, tie var tikt bojāti vai pat iznīcināti. Ārpakalpojumu ietvaros ir

jādefinē digitalizējamo objektu drošības garantijas, piemēram, pret iespējamo oriģinālu zādzību vai

sabojāšanu vai digitālās kopijas zādzību un intelektuālo aizsardzību, t.sk. autortiesību aizsardzību un

personas datu izmantošanu.

Jāņem vērā, ka digitalizējamie objekti var glabāties dažādās institūcijās. Uzsākot digitalizāciju, svarīgi

vienoties par digitalizējamo objektu loģistiku no institūcijas uz digitalizācijas telpām un otrādi

(atbildīgie speciālisti, vietas, laika grafiki, pavaddokumentācija). Atsevišķos gadījumos oriģinālus nav

iespējams izdot ārpus institūcijas un skenēšanas darba vieta iespējama tikai tās telpās, kas nozīmē,

ka ārpakalpojumu Izpildītājam tehnika un speciālisti būs jānodrošina uz laiku Pasūtītāja norādītajās

telpās.

Plānojot digitalizāciju, ir jāņem vērā, ka būs nepieciešams sagatavot atbilstošas telpas, infrastruktūru

un digitalizācijas darba vietas uz digitalizācijas laika periodu, kā arī pusēm jāvienojas par telpas

uzturēšanas izmaksām.

Ja institūciju vadība pieņem lēmumu piesaistīt ārpakalpojumu sniedzējus, nepieciešams definēt

prasības pretendentu kvalifikācijai:

1) finansiālā stabilitāte (piemēram, likviditāte, apgrozījums līdzinās plānotai digitalizācijas

līguma summai);

2) pieredze līdzīga formāta un apjoma materiālu digitālizācijā pēdējos 3 (trīs) gados;

3) atbilstoša projekta komanda, skatīt tālāk sadaļu “Speciālisti un lomas”.

Sagatavojot iepirkumu specifikācijas dokumentus, svarīgi sākumā definēt ārpakalpojuma un

iepirkuma sfēru: digitālo objektu iepirkums vai digitalizācijas darbu iepirkums (t.sk. digitālie objekti).

Plānojot ārpakalpojumu, svarīgi definēt digitalizējamo un digitālo objektu apjomus (vienības un

vienību cenas), digitalizācijai nepieciešamo tehniku (tai skaitā ražotāja atbalsts) un personālu, kā arī

apzināt potenciālo digitalizācijas darbu Izpildītāju pieejamību plānotajos termiņos un nepieciešamās

garantijas pēcdigitalizācijas periodā.

Izvērtējot digitalizācijas ārpakalpojumu piedāvājumus, var izmantot šādus izvērtēšanas kritērijus:

1) cena (izmaksas par vienu vienību, EUR par minūti, lapaspusi u.tml.), kopējais īpatsvars 50-

70%;

19

2) pakalpojumu un digitālo objektu kvalitāte (Izpildītāja personāla profesionālā kvalifikācija un

pieredze; Izpildītāja rīcībā ir atbilstošās iekārtas un tehnoloģijas, pakalpojumu sniegšanas

darba procesu apraksts, kvalitātes un risku vadības sistēma, loģistikas un digitālo objektu

piegādes nosacījumi), kopējais īpatsvars 30-50%;

3) darbu izpildes termiņi atbilstoši Pasūtītāja definētajiem.

Pasūtītājs var definēt šādus piedāvājuma kvalitātes vērtēšanas kritērijus: digitalizācijas pakalpojumu

sniegšanas procesa apraksts; digitalizācijas soļu diagrammas, darbības; tehnisko resursu

uzskaitījums; personāla un lomu uzskaitījums; slodzes aprēķini; procesa mērāmie rezultāti;

komunikāciju plāns; risku vadības plāns; kvalitātes nodrošināšanas plāns; izmaiņu un korekciju

veikšanas principi; darbu izpildes grafiks; datu aizsardzības politika.

Ieteicams pie vērtēšanas kritērijiem iekļaut demo digitālo objektu izveidi. Ja digitalizācija tiks veikta

ārpus institūcijas telpām, pārbauda normatīvo aktu prasības digitalizējamo objektu izsniegšanai.

Sevišķi vērtīgus un unikālus digitalizējamos objektus apdrošina arī tad, ja to neprasa normatīvie akti.

Atsevišķos gadījumus iepirkumos var iekļaut zaļā iepirkuma kritērijus, piemēram, enerģijas

taupīšanas pasākumi, energoefektīvas iekārtas, ekonomisks papīra izlietojums.

Līgumā ar Izpildītāju nepieciešams iekļaut šādas būtiskas sadaļas:

1) līguma priekšmets atbilstoši digitalizācijas darbu tehniskai specifikācijai;

2) digitalizācijas riski un pušu atbildība;

3) pušu apliecinājumi par digitalizācija kvalitātes veicināšanas pasākumiem;

4) digitalizējamo objektu un digitālo objektu pieņemšana un nodošana pa daļām (sūtījumiem);

5) apmaksas kārtība (atbilstoši sūtījumu grafikam);

6) garantijas nosacījumi, zaudējumu atlīdzības kārtība;

7) pakalpojumu sniegšanas vispārējie nosacījumi (telpas, digitalizējamo objektu loģistika,

kvalitātes vadība, izņēmumu vadība);

8) Izpildītāja digitalizācijas speciālisti un lomu sadalījums;

9) Pasūtītāja pienākumi un tiesības;

10) līguma termiņi;

11) digitalizējamā objekta speciālie nosacījumi (personas datu aizsardzība, informācijas

nenodošana trešajām personām, autortiesību nosacījumi).

Šeit ir atrodami dažādi detalizēti ieteikumi, kā digitalizācijas ārpakalpojumu sniedzējiem rīkoties ar

digitalizējamiem materiāliem: https://www.archives.gov/preservation/technical/vendor-

training.html

https://www.archives.gov/preservation/technical/vendor-training.html

https://www.archives.gov/preservation/technical/vendor-training.html

20

2.4. Speciālisti un lomas

Plānojot digitalizācijas procesus un projektus, ir svarīgi definēt digitalizācijā iesaistīto speciālistu

lomas un profesionālās kvalifikācijas. Digitalizācijas speciālistus var iedalīt 5 grupās: vadītāji, satura

speciālisti, tehniskie speciālisti, digitalizācijas operatori, palīgfunkciju veicēji. Digitalizācijas projektā

ir svarīga speciālistu komanda ar šādām lomām:

Projekta vadītājs;

Digitalizācijas pakalpojumu vadītāji;

Krājuma (fondu) speciālisti (satura vadītāji);

Audiovideo (AV), IT vadītāji un speciālisti (tehniskie vadītāji);

Fotogrāfi, teksta dokumentu skeneru speciālisti (tehniskie vadītāji);

Digitalizācijas operatori (darbam ar skeneriem, audio, video iekārtām).

Digitalizācijas pakalpojumu vadītājiem un bibliotēku, arhīvu, muzeju un citu kultūras mantojuma

institūciju speciālistiem jāzina vēsturisko dokumentu pārvaldība, atlase, to vērtību noteikšana,

oriģinālu arhivēšanas standarti, arhivēšanas tehnoloģijas, liela apjoma digitalizējamo objektu

sakārtošana, aprakstīšana, izvērtēšana, glabāšana, uzkrāšana, loģistika. Arhīvu speciālistiem jābūt ar

analītiskām spējām, t.sk. prasmei veikt dokumentu satura izpēti. Citās valstīs darbojas arhīvu

speciālistu sertificēšanas programmas, piemēram, http://www.certifiedarchivists.org/ var iegūt

detalizētāku informāciju par arhīvu speciālistu profesionālajām kompetencēm un kvalifikāciju. Viens

profesionāls un pieredzējis kultūras mantojuma institūciju vai mediju speciālists var apvienot vairākas

lomas, piemēram, audio inženieris, IT speciālists un metadatu izveides speciālists. Veidojot

digitalizācijas tehnisko speciālistu komandu, vēlams ņemt vērā speciālista izglītību un profesionālo

pieredzi konkrēto digitalizējamo objektu jomā. Kā minimālais kritērijs būtu 5 (pieci) darba gadi.

Digitalizācijas projektiem svarīgi aprēķināt nepieciešamo darba izpildītāju slodzes, piemēram, 1000

stundu vidējas kvalitātes magnētisko lenšu ierakstu digitalizācijai būs nepieciešamas aptuveni 3000

cilvēkstundas darba, t.i., viens kalendārais gads vienam izpildītājam, strādājot 240 stundas (1 un ½

slodze) mēnesī). Projektam, kurā jādigitalizē, piemēram, 4000 stundas, minimālā prasība būtu vismaz

6 attiecīgās jomas speciālisti. Tas novērstu riskus, ka ārpakalpojumu gadījumā, izmantojot viena vai

divu speciālistu pieredzi, darbu izpildei attiecīgajā jomā Izpildītājs faktiski piesaistītu lielāku skaitu

nekvalificētu speciālistu.

http://www.certifiedarchivists.org/

21

2.5. Vides organizācija

Digitalizācijas darbu veikšanai nepieciešamas īpašas telpas, kurām ir būtiski šādi parametri:

1. Telpu funkcionalitāte dažādām digitalizācijas tehnoloģijām var būt atšķirīga. Ja, piemēram, tekstu,

attēlu digitalizācijai, svarīgs ir mikroklimats, apgaismojums un ventilācija, tad video un audio

digitalizācijai svarīgs būs vēl arī trokšņu līmenis.

2. Ērta piekļuve (gadījumos, ja materiāli tiek transportēti no citām institūcijām).

3. Norobežota piekļuve (tikai digitalizācijas speciālistiem).

4. Drošība (apsardze, signalizācija, dūmu detektori, videonovērošana u.tml.).

5. Telpām ir jābūt kosmētiski labā stāvoklī (svarīgi sienu un griestu krāsojumi, vēlams krāsas, kas

neizdala kaitīgas vietas, neitrālos, matētos, pelēkos toņos ar <60% izkliedētās gaismas

atstarojumu).

6. Tīras telpas (svarīgi, lai regulāri tiek veikta telpu uzkopšana un iekārtu atputekļošana).

7. Telpas izmēram ir jābūt atbilstošam iekārtu izvietojumam (lai vienas iekārtas radītās gaismas un

skaņas neietekmē citas iekārtas) un vienlaicīgam speciālistu skaitam telpā.

8. Gaismas intensitāte (vēlams vienmērīgs apgaismojums, gaismekļiem jābūt iespējai regulēt

gaismas intensitāti, nedrīkst būt atstarojošie elementi, ieteicams kā minimums virs darba stacijām

32 luksi, gaismas krāsas temperatūra 5000K ar CRI virs 90).

9. Stabila un jaudīga elektro sistēma (ņemot vērā, ka digitalizācijas iekārtas patērē daudz elektrības

un tās ir tehniski jutīgas, elektrības padevei nedrīkst būt regulāri jaudas traucējumi, ja

nepieciešams, jāizveido atsevišķa drošinātāju, uzskaites un rezervēšanas sistēma).

10. Moderna gaisa ventilācijas sistēma (ņemot vērā, ka digitalizācijas iekārtas izdala lielu siltuma

daudzumu, ir jābūt iespējai to automatizēti novadīt, kā arī pievadīt atbilstošā daudzumā svaigu

gaisu).

11. Telpām ir ieteicamas klimata kontroles un regulēšanas iekārtas, kuras nodrošina atbilstošu un

konstantu mikroklimatu gan oriģināliem, gan darbiniekiem.

12. Ja telpās nav automatizētas gaisa un klimata kontroles sistēmas, tad speciālistiem, strādājot šādās

telpās, ir jābūt iespējai tās periodiski vēdināt (vienlaicīgi aizsargājot oriģinālus no krasām

temperatūrās un gaisa relatīvā mitruma izmaiņām).

13. Stabila apkures sistēma (ar iespēju regulēt telpas siltumu, pēc vajadzības gaisa kondicionieri).

14. Digitalizēšanas iekārtas telpās ir jāizvieto tā, lai izvairītos no atstarojuma un tieša apgaismojuma

uz skeneru un darba staciju monitoru virsmām.

15. Jāizvēlas telpas, kuras neietekmē dažādas ārējās vibrācijas (transporta mezglu tuvums, cilvēku

skaits augštelpās).

22

Definējot prasības digitalizācijas telpām, ir jāņem vērā, ka šajās telpās uz laiku atradīsies

digitalizējamie objekti, kuru uzglabāšanai (arī īstermiņā) ir jāatbilst dažādiem to saglabāšanas

standartiem, piemēram, http://www.conservation-us.org/about-conservation/caring-for-your-

treasures/paper#.Wi6faUxuLIU. Digitalizācijas telpās ir iespējams uzstādīt dažādas mērījumu un vides

parametru monitoringa sistēmas, piemēram, https://www.testo.com/en-

US/applications/museums_and_archives.

2.6. Tehnoloģijas

Digitalizācijas tehnoloģijas (iekārtas un programmatūra) izvēlas atkarībā no digitalizējamo objektu

veidiem, materiālu formātiem, izmēriem, nesējiem un apjomiem, kā arī ņem vērā digitalizācijas

īpašības. Izvēloties iekārtas, ņem vērā personāla pieredzi darbā ar šīm iekārtām vai arī to, cik ilgas un

dārgas būs apmācības. Ieteicams izvēlēties jaunākās paaudzes digitalizācijas iekārtas, kuras

nodrošina labākus definētos digitālo objektu kvalitātes parametrus un rada mazāku risku oriģinālu

sabojāšanai. Ja digitalizējamie objekti ir unikāli, tad, lai tos nesabojātu digitalizācijas laikā, ir vēlams

izmantot profesionālas digitalizācijas iekārtas. Svarīgi ir pieņemt lēmumu, kāda automatizācijas

pakāpe ir nepieciešama, jo augsta automatizācija var radīt kvalitātes riskus, savukārt zema

automatizācija nozīmē lielāku manuāla darba apjomu, kas var būt dārgāk. Katrai digitalizējamo

objektu grupai izvēlas tai piemērotāko digitalizācijas iekārtu.

Digitalizācijas projektos ir ieteicams izmantot šādas iekārtas:

Digitalizējamo objektu veidi Digitalizācijas iekārtas

Teksta dokumenti Skeneri (plakanvirsmas, ātrgaitas, ruļļu, grāmatu robots)

Digitālās fotokameras

Attēli Skeneri (plakanvirsmas, ruļļu, diapozitīvu turētāji)


Kinodokumenti Kinolenšu mazgāšanas iekārtas

Kinolenšu skeneris

Iekārtas magnētisko un optisko fonogrammu digitalizācijai

Video kontroles monitori

Video dokumenti Magnetofoni un atskaņotāji

Datori ar videokartēm, ierakstu sistēmām

http://www.conservation-us.org/about-conservation/caring-for-your-treasures/paper#.Wi6faUxuLIU

http://www.conservation-us.org/about-conservation/caring-for-your-treasures/paper#.Wi6faUxuLIU

https://www.testo.com/en-US/applications/museums_and_archives

https://www.testo.com/en-US/applications/museums_and_archives

23

Digitalizējamo objektu veidi Digitalizācijas iekārtas

Audio dokumenti Magnetofoni un atskaņotāji

Datori ar audio kartēm, ierakstu sistēmām

Jaunrade, nemateriālais

kultūras mantojums

HD video kameras, video un audio miksēšanas serveri un pultis


Priekšmeti (tsk.3D) 3D skeneri


Mobilās fotostudijas

Valsts kultūras pieminekļi 3D skeneri (rokas, zemes dzīļu, stacionārie, gaisa)


Digitāli radītie Programmatūras, piemēram, Heritrix, Spider, WEB Curator

Visiem digitālajiem objektiem Jaudīga un moderna datortehnika un audio un video un grafiskās

apstrādes programmatūras

Pagaidu datu nesēji (LTO ierakstu iekārtas un lentes, HDD, citas

atmiņas kartes)

Definējot digitalizācijas tehniskās darba vietas, svarīgi ievērot iekārtu izmērus un pieejamo telpu

tehnisko specifiku. Jāņem vērā, ka profesionālām iekārtām ir dažādi ražotāji, un tas var ietekmēt

iekārtu savietojamību un digitālo objektu kvalitāti. Svarīgi, lai iekārtām un to programmatūrām būtu

nodrošināts ražotāju atbalsts, kurš nodrošinātu programmatūras atjauninājumu un ražotāja

palīdzības dienesta atbalsta saņemšanu. Kultūras mantojuma institūcijas šādas iekārtas var

iegādāties savām ilgtermiņa vajadzībām vai nomāt uz digitalizācijas projekta laiku. Iegādājoties

digitalizācijas iekārtas un definējot to tehniskās prasības, var ņemt vērā jaunākos digitalizācijas

tehnoloģiju standartus, skatīt: https://www.iso.org/home.html.

2.7. Kvalitātes kontrole

Kvalitātes kontrole ir jānodrošina visos četros digitalizācijas procesa posmos, sākot ar plānošanu,

sagatavošanu digitalizācijai, digitalizāciju un beidzot ar pēcdigitalizācijas darbiem. Digitalizācijas

projektu ietvaros ir vēlams definēt digitalizācijas projekta procesa aprakstu (iesaistītās puses, lomas,

darbības termiņus, izņēmumu apstrāde) un kvalitātes nodrošināšanas plānu, norādot, kādas

kvalitātes pārbaudes un kādos procesa soļos tiks veiktas. Digitalizācijas projektu ietvaros ir vēlams

https://www.iso.org/home.html

24

izstrādāt pakalpojuma sniegšanas procesa aprakstu, iekļaujot visu pakalpojuma sniegšanai

nepieciešamo telpu, tehnisko un personāla resursu sarakstu un pakalpojuma sniegšanas soļu

diagrammu ar paskaidrojumiem, kā arī komunikācijas plānu un risku vadības plānu. Ja ir izveidoti

digitalizācijas projekta procesa un pakalpojuma sniegšanas procesa apraksti, tad digitalizācijas gaitā

ir iespējami šādi kvalitātes kontroles pasākumi:

1. Digitālo objektu saņemšanas termiņa, apjoma kontrole: šī kontroles aktivitāte paredz veikt

periodiskas pārbaudes digitālo objektu nodošanas periodā (ceturksnis, mēnesis utt.). Pārbauda

nodoto objektu atbilstību iesniegtajos pavaddokumentos norādītajam apjomam, kā arī atbilstību

digitalizācijas darbu veicējam izsniegtajam un saskaņotajam darbu veikšanas apjomam.

2. Digitalizācijas darbu kvalitātes jeb pakalpojumu izpildes kvalitātes kontrole: atbilstība

digitalizācijas procesam, soļiem, tehnoloģijām; vai digitalizācijas darbu veicējs procesa izpildei

nodrošina nepieciešamos speciālistus, vai telpas ir atbilstošā kvalitātē, vai oriģināli tiek pareizi

uzglabāti, transportēti, apstrādāti.

3. Digitālo objektu tehniskās un satura kvalitātes kontrole: atbilstoši definētājiem digitālo objektu

datņu tehniskās kvalitātes parametriem, piemēram, datņu nosaukumi, atbilstība formātiem, datņu

tehniskie parametri (piemēram, attēlu krāsas, izšķirtspējas, skaņa, artefakti), metadatu apjomi un

ierakstu kvalitāte, datu nesēju kvalitāte.

Jāņem vērā, ka lielos digitalizācijas projektos nav iespējama katra digitālā objekta visa apjoma

manuāla kvalitātes kontrole, tāpēc ir ieteicams definēt kvalitātes kontroles pasākumus izlases veidā

(piemēram, izlasei tiek atlasīti 3-5% no visiem digitālajiem objektiem, video pirmās 5 minūtes,

vidusdaļā 5 minūtes un pēdējās 5 minūtes, katras grāmatas pirmās 5, vidējās daļas 5 un pēdējās 5

lappuses). Digitālā satura automatizētai pārbaudei ir pieejami profesionālas programmatūras

risinājumi, piemēram, http://jhove.openpreservation.org/, vai metadatu pārbaudei var izmantot

https://en.wikipedia.org/wiki/Comparison_of_metadata_editors.

Specifiskie kvalitātes mērījumi un posmi detalizētāk aprakstīti pie katras digitālā objekta grupas.

http://jhove.openpreservation.org/

https://en.wikipedia.org/wiki/Comparison_of_metadata_editors

25

3. DIGITĀLO OBJEKTU PĀRVALDĪBA

Digitalizācijas procesu un projektu rezultātā tiek radīti digitālie objekti. Digitalizācija nodrošina,

iespējams, vienīgo oriģinālu informācijas pieejamības formu nākotnē. Digitālie objekti ir jāizveido un

jāsaglabā vairākās versijās un formātos. Primāri skenējot, tiek izveidota arhīvdatne jeb digitālā

objekta oriģināls (master file), kura tehniskā kvalitāte un vizuālais izskats ir identisks vai maksimāli

tuvs digitalizējamā objekta oriģinālam. Arhīvdatnes ir nepieciešamas digitālo objektu ilglaicīgai

saglabāšanai, tāpēc ieteicams izvēlēties neatkarīgus un ilglaicīgus formātus. Kultūras mantojuma

institūcijas no arhīvdatnēm var izveidot vairākas atvasinātas arhīvdatnes jeb digitālās kopijas

(production master) ar uzlabotiem tehniskās kvalitātes un vizuālā izskata un audio parametriem, kuras

var izmantot savām profesionālajām vajadzībām. No arhīvdatnēm nepieciešams izveidot arī

vispārējās izmantošanas lietotājdatnes (access file formats) jeb publiskās izplatīšanas datnes. Lai

nodrošinātu ērtu piekļuvi un digitālo objektu lietošanu, tām jābūt saglabātām izplatītos un modernos

datu formātos un jābūt papildinātām ar kvalitatīviem metadatiem, saglabājot tos atsevišķās datnēs.

Vēsturisku, trauslu, fiziski sabrūkošu oriģinālu gadījumā digitalizācija nodrošina tajos esošās

informācijas ilgtermiņa saglabāšanu, tāpēc šādu objektu digitalizācijas procesā jārūpējas par

maksimāli augstas kvalitātes datņu iegūšanu, vienlaicīgi digitalizācijas procesā nodrošinot oriģinālu

saudzēšanu. Jāņem vērā, ka, padarot lietotājiem pieejamu digitalizēto objekta versiju, var samazināt

nepieciešamību izmantot digitalizējamā objekta oriģinālu, pagarinot tā ilgmūžību. Ilgtermiņa

saglabāšanas drošībai visus digitalizācijas gaitā iegūtos digitālos objektus (arhīvdatnes un

lietotājdatnes) vajadzētu rezervēt un glabāt divās fiziski neatkarīgās vietās.

Jāņem vērā, ka digitālo objektu formāti ir dažādi, kas kopā ar dažādu programmatūru versijām

nepārtraukti attīstītās. Vairāk informācijas par dažādiem esošiem datņu formātiem:

https://www.loc.gov/preservation/digital/formats/fdd/descriptions.shtml.

Definējot arhīvdatnes, ir jāizvēlas formāti, kuri dot iespēju maksimāli saglabāt oriģinālā materiāla

īpašības un detaļas. Tā kā digitālo objektu apstrādes programmatūras nepārtraukti attīstās, tad

nākotnē būs jaunas iespējas, lai apstrādātu šos vēsturiskos materiālus un iegūtu jaunas kvalitātes

lietotājdatnes. Jāņem vērā, ka arī digitālo mediju izplatīšanas kanāli un datņu formāti nepārtraukti

attīstās, piemēram, mobilās iekārtas, Interneta pārlūkprogrammas, interaktīvie TV kanāli. Tas nozīmē,

ka nākotnē no arhīvdatnēm vai no atvasinātām arhīvdatnēm būs regulāri jāveido jaunas

lietotājdatnes, lai tās varētu izplatīt un attēlot dažādās jaunās IKT platformās. Definējot digitālā

objekta vēlamos tehniskos standartus un formātus, ir jāizvēlas atbilstoši labākais un modernākais

https://www.loc.gov/preservation/digital/formats/fdd/descriptions.shtml

26

tehniskais standarts. Veidojot lietotājdatnes, ir jāņem vērā izplatīšanas formāts un pārlūksistēmu

licencēšanas nosacījumi, jo bieži vien digitālo objektu atrādīšana specifiskā formātā var radīt papildu

izmaksas.

Jāņem vērā, ka visa veida datnēm, tās kopējot uz digitāliem arhīviem vai migrējot uz jaunākas

paaudzes formātiem vai IKT sistēmām, veicot jebkuras digitālās manipulācijas ar tām, veiktās

izmaiņas ir jādokumentē datņu metadatos.

3.1. Arhīvdatņu veidošana

Arhīvdatne ir augstas kvalitātes datne, kura paredzēta ilgtermiņa saglabāšanai, un no tās jāspēj

izgatavot oriģinālam kvalitātes ziņā atbilstošas kopijas. Jāatceras, ja oriģināls kaut kādu iemeslu dēļ

ies bojā, tad arhīvdatne būs galvenā un, iespējams, vienīgā šī digitalizējamā objekta saglabājusies

kopija. Arhīvdatnei precīzi jāatbilst digitalizējamajam objektam, un nav pieļaujama tās pēcapstrāde

jeb digitālā restaurācija. Arhīvdatnē jāsaglabā visi oriģinālā sastopamie defekti, uzraksti un citi

artefakti.

No arhīvdatnēm ir iespējams izveidot atvasinātas arhīvdatnes, digitālās kopijas (production master)

ar uzlabotiem tehniskās kvalitātes un vizuālā izskata parametriem. Atvasinātās arhīvdatnes kultūras

mantojuma institūcijas var izmantot savām profesionālajām vajadzībām, piemēram, lietotājdatņu

izveidošanai. Vairāku atvasinātu arhīvdatņu veidošana galvenokārt ir nepieciešama kino, video un

audio dokumentiem.

Arhīvdatnē iekļautos defektus var novērst, veidojot atvasinātās arhīvdatnes vai lietotājdatnes. Šādi

jārīkojas, jo, attīstoties grafiskās, skaņas un video apstrādes programmatūrām, digitālo restaurāciju

būs iespējams veikt arvien augstākā kvalitātē.

Ja digitalizējamajam objektam ir pieejami vairāki eksemplāri, tad digitalizācijai jāizvēlas labākās

kvalitātes oriģināla eksemplārs. Ja oriģināls sastāv no daļām (grāmata, laikraksts), tad digitalizāciju

var veikt, apvienojot digitalizējamā objekta dažādu eksemplāru labākās daļas. Arhīvdatnes var tikt

saglabātas dažādos neatkarīgos un ilglaicīgos formātos.

27

3.2. Lietotājdatņu veidošana

Lietotājdatnes ir paredzētas digitālo objektu izmantošanai un izplatīšanai dažādās digitālo mediju

platformās. Tām lietotājdatnēm, kuras paredzētas izplatīšanai tiešsaistes vidē (straumēšana interneta

platformas), jābūt:

ar relatīvi nelielu datnes izmēru. Piemēram, lielformāta kartes arhīvdatne var sasniegt pat 2

GB izmēru, taču tīmeklī nevajadzētu publicēt attēlu datnes, kas pārsniedz 20 MB. Pirms

publiskot liela izmēra digitālos objektus, svarīgi pārliecināties, cik daudz laika aizņems šādu

objektu atvēršana;

izplatītā, brīvi pieejamā datnes formātā, piemēram, PDF/A, JPEG2000, MPEG4, AAC, kuru

būtu iespējams aplūkot, skatīt vai noklausīties pēc iespējas vairākās Interneta

pārlūkprogrammās;

definētiem pieejamības nosacījumiem (t.sk. autortiesību statusam) un saprotamiem digitālā

objekta lietošanas nosacījumiem.

3.3. Datņu un mapju nosaukumu veidošana

Arhīvdatņu un lietotājdatņu nosaukumu veidošanas shēmai jābūt izveidotai un apstiprinātai pirms

digitalizācijas projektu uzsākšanas. Veidojot nosaukumu sistēmu, jāņem vērā, vai identifikatoru

piešķiršanas funkciju paredzēts uzticēt automatizētai sistēmai vai cilvēkam, vai arī tiks izmantotas

abas metodes. Metodes izvēle ir atkarīga no digitalizējamo objektu apjoma. Liela apjoma gadījumā

vēlams izmantot automatizētu pieeju, bet maza apjoma gadījumā nosaukumus ir iespējams mainīt

manuāli, apstrādājot katru digitālo objektu atsevišķi. Lielākos digitalizācijas projektos, kad ir

paredzēta digitālo objektu nodošana vairākos sūtījumos, nosaukumu sistēmā ir jāparedz kodi, kuri

nodrošina objektu grupēšanu atbilstoši sūtījumiem. Jebkurā no metodēm ir jāveic datņu nosaukumu

kvalitātes kontrole, vai izveidotie datņu un mapju nosaukumi ir atbilstoši definētājai kārtībai. Piešķirot

kultūras mantojuma iestādes nosaukuma kodu, ir ieteicams izmantot ISIL kodus jeb starptautiskos

LDKK identifikatorus.

Datņu nosaukumu veidošanas vadlīnijas:

nosaukumi ir unikāli - neviens digitālais resurss nevar dublēt cita resursa identifikatoru;

nosaukumi ir saskanīgi, konsekventi strukturēti - atbilst vienotam paraugam/šablonam;

nosaukumi ir labi definēti – ir loģiskais pamatojums, palīdz standartizēt un strukturēt;

28

nosaukumi ir pastāvīgi - nosaukumā iekļautā informācija nedrīkst attiekties ne uz ko tādu,

kas laika gaitā varētu mainīties, tie nav sasaistīti ar konkrētām programmatūrām, procesiem

un sistēmām;

nosaukumi pakļaujas jebkuriem tehniskiem ierobežojumiem - simbolu ierobežojumiem

nosaukumā - speciālie simboli, pauze, punkts (atskaitot pirms datnes paplašinājuma), kā arī

ierobežojumiem simbolu skaitā. Vēlams, lai nosaukumi nesaturētu pārāk daudz simbolu, jo,

kaut arī IKT sistēmas uztur garus datņu nosaukumus, pastāv programmatūras, kas saīsina

datņu nosaukumus, lai varētu tos atvērt. Tāpat pastāv atsevišķi tīklošanas protokoli un datņu

katalogu sistēmas, kas pārraides laikā var saīsināt pārraidāmo datņu nosaukumus. Laba

prakse ir datnes nosaukumā aprobežoties ar 32 simboliem;

datnes paplašinājums ir obligāts, un tam jānorāda uz datu formātu (piem., .tif, .jpg, .gif, .pdf,

.wav, .mpg);

jāņem vērā maksimālais digitalizējamo objektu skaits, un tas jāatspoguļo nosaukuma ciparu

skaitā (ja lieto ciparu numerācijas shēmu);

nosaukuma sākumā jālieto liekās nulles, lai atvieglotu šķirošanu (ja tiek izmantotas vecās

paaudzes programmatūras);

nelietot pārāk sarežģītu vai garu nosaukumu shēmu, lai novērstu kļūdas manuālās ievades

gaitā;

datnes nosaukumu veido tā, lai nepārprotami būtu identificējams oriģināls, t.i., datnes

nosaukumā obligāti ietver oriģināla uzziņu kodu/inventāra numuru;

nelietot latviešu alfabēta diakritiskās zīmes (valodas burtu īpašās zīmes), lietot tikai latīņu

alfabēta burtus;

var lietot gan lielos, gan mazos burtus;

skenēšanas laiku, vietu, personas vēlams rakstīt metadatos, nevis datnes nosaukumos;

kaut arī nav ieteicams sniegt pārāk daudz informācijas datnes nosaukumā, tomēr neliels

informācijas daudzums zināmā mērā var kalpot par datnes aprakstošiem metadatiem kā

ekonomiska alternatīva bagātāku datu nodrošināšanai citviet;

ja nozīme nosaukumā vērtējama kā īslaicīga, praktiskāk ir lietot vienkāršu numerācijas

sistēmu, kuru pēc tam sasaistīt ar digitālo resursu kādā ārējā datu bāzē.

Datņu mapju struktūru veidošanā rekomendējams ievērot šādus principus:

mapes nosaukums ir neatkarīgs no datņu nosaukumiem tajā;

mapes var būt sakārtotas pēc datumiem vai digitalizācijas nodevumiem;

mapju nosaukumi var atbilst oriģinālu satura grupām, piemēram, kolekcijām, fondiem,

uzskaites sarakstiem, sērijām;

29

mapes var būt grupētas pēc datņu veidiem (arhīvdatnes, lietotājdatnes);

vairāku lappušu dokumentiem mapes var būt saistītas ar lappušu numuriem.

3.4. Metadatu veidošana, importēšana

Digitālo objektu identifikācijai, saglabāšanai, pārvaldīšanai, meklēšanai, izplatīšanai un lietošanai ir

nepieciešams izveidot un uzturēt to metadatus (dati par datiem). Metadatu struktūra, lauku

daudzums, to formāti, lauku saturs dažādiem digitālo objektu veidiem (teksta dokumenti, attēli,

video vai audio) dažādās IKT sistēmās, dažādās institūcijās atšķiras, un nav iespējams izveidot vienotu

standartu visiem digitālo objektu veidiem. Ņemot vērā, ka kultūras mantojuma institūcijas nākotnē

plāno izveidot vienotu digitālo objektu uzskaiti un standartizēt metadatu veidošanu un pārvaldīšanu,

tad šajā dokumentā tiek definētas dažādām digitālo objektu grupām vēlamās metadatu struktūras.

Metadati iedalās vairākos līmeņos (aprakstošie, tehniskie, administratīvie un strukturālie), un

institūcijas tos izmanto gan savām darba vajadzībām, gan arī publiskojot šos digitālos objektus.

Parasti atsevišķās datnēs tiek uzturēti aprakstošie metadati, bet tehniskie metadati (datņu izmēri,

formāti, programmatūras) tiek saglabāti digitālā objekta rekvizītos. Savukārt strukturālie metadati

definē saistību ar citiem digitāliem objektiem, un parasti šie ieraksti atrodami pie aprakstošiem

metadatiem. Administratīvie metadati ir informācija par digitalizāciju (kas digitalizējis, kā digitalizējis,

kad digitalizēts, kādas ir autortiesības un izmantošanas nosacījumi), parasti šie metadati arī ir

atrodami pie aprakstošiem metadatiem. Saglabājot digitālos objektus IKT sistēmās, tiek izvēlēts

objekta tips un tehniskie un aprakstošie metadati tiek izveidoti atbilstoši šim objekta tipam.

Pieņemot, ka Latvijas kultūras mantojuma institūcijas nākotnē veidos centralizētu visu digitālo

objektu pārvaldību, tad būtu nepieciešams visās institūcijās, to IKT sistēmās izmantot vienotas

obligāto metadatu lauku struktūras. LNB DOM digitālajiem objektiem ir 2 līmeņu tipi, augstākais ir

virstips, piemēram, Attēls, Teksts, Skaņa: http://dom.lndb.lv/data/types.html, tad katram virstipam ir

definēti apakštipi, piemēram attēlam apakštipi ir atklātne, fotogrāfija, plakāts:

http://dom.lndb.lv/data/type/image.html. Katram apakštipam ir definēta sava metadatu struktūra,

piemēram fotogrāfijai šāda: http://dom.lndb.lv/data/subtype/photo.html.

LNB DOM metadatu lauki iedalās četrās grupās: Teksta laukos brīvā tekstā tiek saglabāta

informācija, vienīgais ierobežojums ir simbolu skaits, cik katrā konkrētā teksta laukā atļauts norādīt.

Ir atsevišķi teksta lauki, kuri paredz, ka informācija tiek ievadīta noteiktā pierakta veidā, piemēram,

laukā Izdevējs ir noteikts pieraksts: Izdošanas vieta : Izdevējs ; laukā Oriģināla radīšanas datums:

GGGG-MM-DD, GGGG-MM, GGGG ; Punkta koordinātas: 56.733083,21.730646. Piemēri ir ilustrējoši,

http://dom.lndb.lv/data/types.html

http://dom.lndb.lv/data/type/image.html

http://dom.lndb.lv/data/subtype/photo.html

30

pilnīga informācija apkopota pielikumā B. Klasifikatora tipa lauki drīkst saturēt informāciju tikai ar

tām vērtībām, kuras klasifikatoros ir atrodamas http://dom.lndb.lv/data/class.html, protams,

sazinoties ar LNB speciālistiem, klasifikatoru vērtību sarakstus ir iespējams papildināt. Ļoti līdzīga

situācija ar Tezauru vērtībām. Gatavojot datus importam DOM sistēmā, ir jānoskaidro konkrēto

tezauru DOM identifikatori. Identifikatorus iespējams noskaidrot, sazinoties ar LNB speciālisties, via

arī meklējot vērtības Digitālo autoritatīvo datu kolekcijā: http://adk.lnb.lv/. Ar Saišu lauku palīdzību

iespējams noteikt saistību starp objektiem DOM sistēmā. Ar nosacījumu, ka objekts, ar kuru grib

saistīt, jau ir saglabāts DOM sistēmā un ir zināms DOM identifikators. Piemēram, ja plāno DOM

sistēmā ievietot 300 digitālos objektus un norādīt, ka tie pieder “Dziesmu svētku kolekcijai”, tad

objektam, kas ir “Dziesmu svētku kolekcija” jau jābūt sistēmā saglabātam un jābūt zināmam

identifikatoram.

Jāņem vērā, ka digitalizējamiem objektiem bieži vien jau ir izveidoti sākotnējie metadati, tas nozīmē,

ka plānojot to ievietošanu DOM sistēmā, nepieciešams pārskatīt šos sākotnējos metadatus, veikt

kartējumu, kurus metadatu laukus uz kuriem DOM laukiem kartēt. Īpašu vērību pievēršot tieši

klasifikatoru un tezauru tipa laukiem, jo šeit nepieciešams kartēt arī vērtības, kuras tie satur,

noskaidrojot vērtību DOM identifikatorus, detalizētāks pārskats pielikumā B..

Jebkurā institūcijā un jebkurā digitālā arhīva IKT sistēmā obligāti ir trīs lauki: ID numurs, Nosaukums,

Objekta tips. Lai nākotnē veicinātu visu metadatu centralizētu pārvaldību, dažādās IKT sistēmās būtu

nepieciešams reģistrēt vienotos obligātos metadatus (aptuveni piecpadsmit lauki). Katrai digitālo

objektu grupai ir definēti vēlamie vienotie, obligātie metadati, kuri būtu jālieto visām Latvijas kultūras

mantojuma institūcijām (skatīt pielikumu B). Digitalizācijas projektos kultūras mantojuma institūcijām

būtu jākontrolē, lai metadatu lauki tiek aizpidīti pēc vienotiem principiem, izmantojot vienotus

klasifikatorus un vienus digitālo autoritatīvo datu identifikatorus.

Kultūras mantojuma institūcijās tiek izmantoti arī dažādi starptautiskie metadatu standarti, jo katrai

digitālo objektu grupai ir sava specifika. Kultūras mantojuma institūcijām, definējot metadatu

struktūras, būtu ieteicams izmantot šo standartu elementus:

Digitālo objektu

grupa

Starptautiskais metadatu standarts

Teksta digitālie objekti Dublin Core, http://www.dublincore.org/usage/terms/dc/current-

elements/

EDM https://pro.europeana.eu/page/edm-documentation

http://dom.lndb.lv/data/class.html

http://adk.lnb.lv/

https://pro.europeana.eu/page/edm-documentation

31

Digitālo objektu

grupa

Starptautiskais metadatu standarts

EAD3 http://www.loc.gov/ead/

Attēlu digitālie objekti Dublin Core, http://www.dublincore.org/usage/terms/dc/current-

elements/

EDM https://pro.europeana.eu/page/edm-documentation

Muzeju priekšmetu digitālajiem objektiem tiek izmantoti CIDOC CRM

standarti

EAD3 http://www.loc.gov/ead/

Video digitālie objekti EBU Core Metadata Set TECH 3293 (Source: MIM; Version 1.4; 2013)

Kino dokumentiem ieteicams izmantot EN 15744:2009 standartu

Audio digitālie objekti EBU Core Metadata Set TECH 3293 (Source: MIM; Version 1.4; 2013)

3D objekti (priekšmeti,

valsts kultūras

pieminekļi)

Nav izstrādāti vienoti starptautiski standarti, bet var izmantot šo

pieredzi:

https://digitalheritagerecording.wordpress.com/2015/03/12/photogra

mmetry-3d-object-metadata/

http://www.web3d.org/x3d/what-x3d

http://www.cidoc-crm.org/

Vairāk par starptautiskajiem metadatu pārvaldības principiem un ieteikumiem var lasīt:

http://managemetadata.com/msa_r2/. Starptautiskā Digitālo bibliotēku apvienība ir izstrādājusi arī

dažādus citus detalizētus metadatu standartus, piemēram, METS - www.loc.gov/standards/mets/,

MODS - http://www.loc.gov/standards/mods/ un ALTO http://www.loc.gov/standards/alto/.

Atkarībā no izmantošanas nolūka šos standartus var izmantot gan SIP (submission information

package) pakotņu izveidei, gan AIP (archival information package) pakotnēm, gan DIP (dissemination

information package) pakotnēm atvērto arhīvinformāciju sistēmu OAIS vajadzībām.

LNB digitālos objektus eksportē uz starptautiskām digitālām bibliotēkām, izmantojot EDM standartu:

https://pro.europeana.eu/files/Europeana_Professional/Share_your_data/Technical_requirements/E

DM_Documentation/EDM_Definition_v5.2.8_102017.pdf. LNA, eksportējot digitālos objektus uz

starptautiskiem digitāliem arhīviem, izmanto EAD standartu: http://www.loc.gov/ead/. Muzeju

digitālie objekti pagaidām netiek eksportēti uz starptautiskiem digitāliem arhīviem, muzejiem vai

bibliotēkām. Datus eksportējot tālāk uz citām IKT sistēmām, ir būtiski izveidot piemērotas

https://pro.europeana.eu/page/edm-documentation

https://digitalheritagerecording.wordpress.com/2015/03/12/photogrammetry-3d-object-metadata/

https://digitalheritagerecording.wordpress.com/2015/03/12/photogrammetry-3d-object-metadata/

http://www.web3d.org/x3d/what-x3d

http://www.cidoc-crm.org/

http://managemetadata.com/msa_r2/

http://www.loc.gov/standards/mets/

http://www.loc.gov/standards/mods/

http://www.loc.gov/standards/alto/

https://pro.europeana.eu/files/Europeana_Professional/Share_your_data/Technical_requirements/EDM_Documentation/EDM_Definition_v5.2.8_102017.pdf

https://pro.europeana.eu/files/Europeana_Professional/Share_your_data/Technical_requirements/EDM_Documentation/EDM_Definition_v5.2.8_102017.pdf

http://www.loc.gov/ead/

32

lietotājdatnes ar kvalitatīviem metadatiem, t.sk. uzrādīt kvalitatīvu informāciju par datnes

autortiesību statusu un lietošanas nosacījumiem. Latvijas kultūras mantojuma institūcijas savus

digitālos objektus var arī eksportēt uz dažādām OpenData kolekcijām un platformām, piemēram:

https://openglam.org/, ievērojot autortiesību pārvaldības principus. Latvijas kultūras mantojuma

institūcijas digitālo objektu eksporta funkciju nākotnē varētu centralizēt, definējot, kuras institūcijas,

kādus objektus, kādos apjomos, cik bieži, uz kādiem starptautiskiem digitāliem arhīviem un

bibliotēkām, pēc kādiem starptautiskiem standartiem turpmāk eksportēs.

Sākotnēji būtu vēlams standartizēt un centralizēt Latvijā radīto digitālo objektu vienotu digitālo

uzskaiti un pārvaldību. Lai veicinātu dažādu Latvijas digitālo objektu metadatu eksportu uz LNB

DOM, būtu vēlams izmantot LNB pieredzi šīs jomas automatizācijā un standartizācijā. Tāpēc

digitalizācijas darbu veicējam, plānojot projektu, būtu jāsazinās ar LNB speciālistiem, lai izstrādātu

konkrēto digitālo objektu metadatu automatizētas importēšanas shēmas un kartējumus. Veicamās

darbības varētu būt dažādas, atkarībā no situācijas. Ja metadati iepriekš nav sagatavoti, tad tie tiek

veidoti .XLS, iepriekš vienojoties, kāds būs minimālo metadatu kopums, kurš par katru objektu tiks

norādīts, un kuri būs tie metadati, kurus varēs piemērot visiem digitālajiem objektiem vienādus. Ja

metadati jau ir kādā no IKT sistēmām ievadīti, tad tiek veikti gan metadatu lauku, gan to saturošo

vērtību kartējumi. Mērķis ir, rezultātā iegūt metadata.xml, atbilstoši tādu, lai to varētu importēt DOM

sistēmā. Kartējumu piemēri skatāmi pielikumā B.

3.5. Īslaicīgas un ilglaicīgas saglabāšanas vadlīnijas

Latvijas kultūras mantojuma institūcijām ir pienākums un prasības ilglaicīgi saglabāt kultūrvēsturiskā

mantojuma digitālos objektus. Digitālā saglabāšana prasa rūpīgu plānošanu, resursus, saistības un

spēju pielāgoties pastāvīgi mainīgajā juridiskajā, reglamentējošajā, ekonomiskajā, sociālajā un

tehnoloģiskajā vidē. Digitālā saglabāšana prasa rūpīgu institūciju koordināciju un komunikāciju, lai

tādā veidā visekonomiskāk izmantotu digitālās saglabāšanas resursus, nenotiktu nevajadzīga

dublēšanās. Digitālai saglabāšanai ir būtiska rūpīga kontrole par to, kā digitālie objekti tiek saglabāti,

vai saglabāšanas laikā tie netiek bojāti, nevajadzīgi dublēti, vai saglabāšana ir droša, ilgtspējīga un

tos būs iespējams vēlāk atvērt un apstrādāt. Digitālo objektu saglabāšana ir jāplāno šādos aspektos:

digitālo objektu veidi, apjomi, IKT sistēmas, institūcijas, ilglaicīgas saglabāšanas politikas. Latvijas

kultūras mantojuma institūcijām nākotnē vajadzētu veicināt centralizētu ilgtermiņa digitālo objektu

saglabāšanu. Lai to realizētu, ir nepieciešams izveidot centralizētu digitālo objektu saglabāšanas

sistēmu, par piemēru ņemot OAIS jeb atvērto arhīvu informācijas sistēmu modeli. OAIS modeļa

https://openglam.org/

33

pamatā ir loģika, ka kultūras mantojuma institūcija standartizētā veidā spēj pieņemt digitālos

objektus no dažādiem to radītājiem, spēj tos digitāli pārvaldīt un digitālā veidā nogādāt dažādām

auditorijām (lietotājiem). OAIS loģiskais modelis:

Piemēram, Somijas Nacionālā digitālā bibliotēka izmanto un attīsta šādu atvērto digitālo objektu

pārvaldības modeli un standartizētus digitālās saglabāšanas pakalpojumus (standartizēti METS, SIP,

AIP, DIP profili), skatīt vairāk: www.kdk.fi/images/tiedostot/NDL-Metadata_v1.6.1.pdf

Ilgtermiņa digitālo objektu saglabāšanas pamatā ir jābūt definētām atbildēm uz šādiem jautājumiem:

ko saglabāt? kur saglabāt? kā un kādā veidā saglabāt? kam saglabāt? cik ilgi saglabāt? Šajā vadlīniju

dokumentā tiek definētas konceptuālas atbildes uz šiem jautājumiem.

Ko saglabāt?

Ir jāsaglabā visi vērtīgie Latvijas kultūras mantojuma digitālie objekti, kuri atbilst definētajiem

kritērijiem un prioritātēm (skatīt: “Kultūras mantojuma digitalizācijas, ilglaicīgas saglabāšanas un

pieejamības nodrošināšanas plāns 2016.-2020. gadam”). Ilgtermiņā ir jāsaglabā visi digitālie objekti,

kuri tiek radīti, izmantojot šīs vadlīnijas. Digitalizācijas procesa un projektu ietvaros tiek izveidotas

arhīvdatnes un lietotājdatnes, kā arī tiem atbilstošas metadatu datnes. Digitālie objekti no

digitalizācijas vietām ir jānogādā uz ilglaicīgas saglabāšanas IKT sistēmām (digitālie arhīvi), kuras var

skatīt pielikumā C.

Kur saglabāt?

Kultūrvēsturiskā mantojuma digitālo objektu apjomi ir lieli, t.sk. gada laikā tiek radīti vairāki miljoni

datņu ar kopējo digitālo apjomu daudzu TB apmērā. Šobrīd Latvijas kultūras un informāciju

tehnoloģiju telpā digitālo objektu saglabāšanai ir pieejamas vairākas digitālo arhīvu IKT sistēmas,

http://www.kdk.fi/images/tiedostot/NDL-Metadata_v1.6.1.pdf

34

kuras var skatīt pielikumā C. Nākotnē būtu vēlams veicināt centralizētu digitālo arhīvu sistēmu

attīstību un izmantošanu, kas nodrošinātu augstāku datu glabāšanas risinājumu izmaksu efektivitāti.

Kultūras mantojuma institūcijām, plānojot digitālo objektu ilglaicīgu saglabāšanu, ir jāņem vērā

digitālo objektu digitālie izmēri. Tālāk pievienoti viena digitālā objekta (atbilstoši pielikumā A

definētiem tehniskiem standartiem) aptuvenie izmēri:

Digitālā objekta veids Arhīvdatne Lietotājdatne

Digitālie teksta dokumenti Līdz 20 MB 50-100 kB

Digitālie attēli Līdz 20 MB 500 kB – 1 MB

Digitālie kinodokumenti 50 GB (1min) 10 MB (1min)

Digitālie video materiāli 25 GB (1h) 4 GB (1h)

Digitālie audio materiāli 1 GB (1h) 2 GB (1h)

Pieminekļi 3D 100GB 3GB

Priekšmeti 3D 1 GB 1-10 MB

Metadatu datne 100 kB 100 kB

Digitālo objektu izmēri ir dažādi, un tie atkarīgi no definētiem tehniskās kvalitātes parametriem.

Piemēram, video un audio datnēm izmēru aprēķiniem var izmantot kalkulatorus:

https://www.digitalrebellion.com/webapps/videocalc vai

http://www.audiomountain.com/tech/audio-file-size.html.

Kam saglabāt?

Katra kultūras mantojuma institūcija primāri ir atbildīga par savas jomas digitālo objektu arhīvdatņu

un lietotājdatņu saglabāšanu savās IKT sistēmās, taču jāņem vērā, ka pakāpeniski notiek kultūras

jomas digitālo objektu centralizēta digitālo arhīvu sistēmu plānošana un izveide. Pagaidām katra

kultūras mantojuma institūcija savas iestādes vidēja termiņa stratēģijā un katra kalendārā gada

budžetā plāno nepieciešamos datu glabāšanas resursus, pēc nepieciešamības slēdzot sadarbības

līgumus ar citām kultūras mantojuma institūcijām par digitālo objektu uzglabāšanu. Tajā pašā laikā

LNB turpina attīstīt LNB DOM kā centralizētu visu kultūras mantojuma digitālo objektu metadatu

ilglaicīgas saglabāšanas digitālo arhīvu.

Cik ilgi saglabāt? Kādā veidā saglabāt?

Kultūras mantojuma digitālie objekti būtu jāsaglabā ilglaicīgi, lai nodrošinātu to pieejamību

nākamajām paaudzēm. Ņemot vērā, ka digitālās tehnoloģijas (digitālo objektu formāti, īpašības,

apstrādes un saglabāšanas programmatūras un iekārtu modeļi un jaudas, izplatīšanas kanāli un

https://www.digitalrebellion.com/webapps/videocalc

http://www.audiomountain.com/tech/audio-file-size.html

35

mediju lietotāju iekārtas) strauji attīstās, ir neiespējams definēt ilgtermiņā (10 un vairāk gadi) datu

saglabāšanas tehniskos standartus. Tos ir iespējams definēt vidējam termiņam (aptuveni 3-5 gadi).

Ņemot vērā, ka kultūras mantojuma digitālo objektu skaits un to veidi tikai pieaugs, nepieciešamo

datu uzglabāšanas tehnoloģiju kopējās izmaksas arī pieaugs, lai arī attīstības ietekmē tās

samazināsies, rēķinot vidēji uz vienu vienību. Digitālās saglabāšanas izmaksas var optimizēt un

pārvaldīt efektīvi, periodiski pārskatot kritērijus, kādi digitālie objekti tiek saglabāti, kā arī to, vai

nenotiek digitālo objektu dublēšanās dažādās institūcijās. Ņemot vērā, ka dažādas auditorijas

digitālos objektus meklē Internetā, izmantojot dažādus starptautiskus meklētājus, tad ir svarīgi tos

jau sākotnēji saglabāt Google meklējamus (atrodamus) vai jānodrošina digitālo objektu indeksācija

meklētājiem.

Digitālo tehnoloģiju attīstība digitālo bibliotēku, arhīvu un muzeju jomā to IKT vadītājiem katru gadu

piedāvā jaunus izaicinājumus, problēmas un risinājumus (virtuālie datu centri, mākoņskaitļošana, big

data risinājumi, kiberuzbrukumi, datu zādzības, e-drošība utt.), kas rada digitālo objektu ilgtermiņa

saglabāšanas risku pieaugumu. Kultūras mantojuma digitālos objektus ilgtermiņā vēlams uzglabāt

specializētos nozares datu centros, kuri spēj piedāvāt augstu kvalitāti, fizisko un loģisko drošību,

elastīgu jaudu paplašināšanu, modernas attālinātas datu apstrādes funkcijas, ilgtspējīgas metodes

un konkurētspējīgus izcenojumus. Latvijas kultūras mantojuma institūcijas, pilnveidojot ilgtermiņa

digitālo objektu saglabāšanas procesus, var izmantot dažādu starptautisko pieredzi, piemēram,

https://en.wikipedia.org/wiki/Digital_preservation aprakstīto vai arī starptautiski atzītus modeļus, kā

DPCMM (Digital Preservation Capability Maturity Model) vai DCC Curation Lifecycle Model. DPCMM

būtība ir šāda :

1. Atbilstoši ISO 14721 tiek definēti digitalizācijas procesi un funkcijas (kopā 15 tēmas).

2. Atbilstoši ISO 16363 tiek definēti riska audita kritēriji, labās prakses pazīmes.

3. Tiek izstrādāta strukturēta audita novērtējuma matrica (dalot pa 15 tēmām un 5 punktu līmeņiem).

4. Digitalizācijas auditori atbilstoši definētajiem kritērijiem un tēmām veic katras institūcijas

digitalizācijas brieduma pakāpes novērtējumu (izmantojot specializētu rīku, veicot intervijas, datu

iegūšanas metodes un piešķirot konkrētus punktus katrā tēmā).

5. Vērtējumi tiek apkopoti, uzrādot katras institūcijas vājās un stiprās puses, draudus un iespējas.

Tiek izceltas katras institūcijas digitalizācijas efektivitāte, nepilnības, uzlabojumu jomas.

Tādā veidā būs iespējams noteikt institūciju optimālās digitālās saglabāšanas iespējas, spējas un

nepieciešamos resursus un prioritātes. Šādu digitalizācijas auditu pieeja dot iespēju definēt institūciju

digitālās saglabāšanas evolūcijas ceļa karti.

https://en.wikipedia.org/wiki/Digital_preservation

36

Digitālo objektu pārvaldības dzīvescikla (Lifecycle) vadības pieeja piedāvā iespēju definēt

digitalizācijas procesu loģiskās komponentēs, kur katrai no tām ir iespējams definēt labās prakses

lēmumu un darbību vadlīnijas, skatīt turpmāk DCC Curation Lifecycle modeli:

DCC Curation Lifecycle modelis piedāvā iespēju digitālo objektu pārvaldību un saglabāšanu dalīt

šādās jomās:

Komponente Oriģinālais

nosaukums

Darbības

Digitālie objekti Digital objects Digitālie objekti (tekstu, attēlu, video, audio datnes un

metadatu datnes). Jāizmanto definētie datņu formātu

parametri un standarti.

Datu bāzes Databases Strukturētas digitālo objektu kopas IKT sistēmās.

Aprakstīšana un

atrādīšana

Description and

Representation

Information

Atbilstošo tehnisko, administratīvo, aprakstošo un

strukturālo metadatu izveide un pievienošana, lai

objektu varētu ilgtermiņā pārvaldīt. Jāizmanto

definētie standarti.

Saglabāšanas

plānošana

Preservation

Planning

Atbilstoši dzīvescikla modelim regulāra visu objektu un

funkciju plānošana.

37


nosaukums

Darbības

Auditoriju iesaiste Community

Watch and

Participation

Iesaistīt dažādas digitālo objektu auditorijas, lai

veicinātu koplietošanas standartu, rīku un

programmatūru attīstību.

Ilglaicīga

saglabāšana

Curate and

Preserve

Vadības un administratīvas darbības, lai veicinātu

digitālo objektu saglabāšanu, izmantojot dzīvescikla

pieeju.

Secīgas darbības

Konceptualizēšana

Sequential

Actions

Conceptualise

Definējiet un plānojiet digitālo objektu izveidi, ieskaitot

fiksēšanas metodi un saglabāšanas iespējas!

Izveidošana un

saņemšana

Create or

Receive

Izveidojiet datnes un metadatus! Saņemiet datus

atbilstoši definētajiem standartiem!

Novērtēšana un

atlasīšana

Appraise and

Select

Novērtējiet datnes un definējiet ilgtermiņa

saglabāšanas vadlīnijas!

Kopēšana,

novietošana

Ingest Kopējiet un novietojiet datnes uz datu serveriem,

ilglaicīgas saglabāšanas IKT sistēmās, datu centros!

Ilglaicīga

saglabāšana

Preservation

Action

Veiciet ilgtermiņa saglabāšanas funkcijas! Nodrošiniet

datņu autentiskumu, ticamību, izmantojamību,

integritāti! Darbības ietver datņu tīrīšanu,

apstiprināšanu, saglabāšanas metadatu izveidi.

Saglabāšana Store Nodrošiniet drošu datņu tehnisko uzglabāšanu!

Piekļuve, lietošana,

atkārtota lietošana

Access, Use and

Reuse

Nodrošiniet atbilstošām mērķauditorijām piekļuvi

datnēm! Definējiet piekļuves un autentifikācijas

tiesības!

Pārveidošana Transform Nodrošiniet jaunu (atvasināto datņu, digitālo kopiju)

izveidi, pie nosacījumiem, kad mainās tehniskās IKT

platformas un datņu standarti, formāti!

Dzēšana Dispose Atbilstoši ilgtermiņa saglabāšanas politikai regulāri

veiciet datu attīrīšanu, nevajadzīgo datņu dzēšanu!

38


nosaukums

Darbības

Pārvērtēšana Reappraise Atgriezieties un atkārtoti novērtējiet datnes, kuras

sākotnēji nebija atbilstošas definētajiem standartiem!

Migrācija Migrate Regulāri nodrošiniet datu migrāciju un konvertēšanu

uz jauniem formātiem!

Atbilstoši šajās vadlīnijās definētajiem tehniskajiem formātiem, nosaukumu un mapju struktūrām

digitālos objektus uz digitāliem arhīviem ir iespējams nogādāt divos veidos:

1. Pagaidu datu nesēji. Ja digitalizācijas projekta laikā digitālie objekti sākumā tiek saglabāti uz

ārējiem datu nesējiem (pārvietojamie atmiņu diski, kartes) un pēc tam periodiski tiek nogādāti

digitalizācijas Pasūtītāja datu centrā (uzglabāšanas serveros un IKT sistēmās), svarīgi, lai uz ārējiem

datu nesējiem tiek izveidota identifikācijas sistēma (saraksti, numerācija, uzlīmes). Ja digitalizācijas

projektos ir noteikts, ka digitalizācijas darbu veicējam digitālie objekti ir jāsaglabā pagaidu datu

nesējos, tad vēlams definēt konkrētu termiņu, līdz kuram digitālie objekti ir jāuzglabā, piemēram, 12

mēneši kopš digitalizācijas. Izmantojot šo metodi, ir svarīgi definēt ārējo datu nesēju uzskaites

sistēmu, datu nesēju loģistiku, kā arī drošības un kvalitātes pārbaudes.

2. Tiešsaistes kopēšana. Ja digitalizācijas projekta ietvaros digitālie objekti nekavējoties vai

periodiski (tiešsaistē izmantojot speciālus interneta vai datu pieslēgumus, VPN, WAN) tiek saglabāti

digitalizācijas Pasūtītāja datu centrā, FTP serveros un atbilstošās digitālās mapēs, ir jāizveido

kopēšanas tehniskais pieslēgums un kopēšanas reģistra sistēma (ieraksti, datumi, apjomi).

Arhīvdatņu, lietotājdatņu un metadatu kopēšanas darbus uz digitāliem arhīviem ir ieteicams

automatizēt. Kā arī ir ieteicams automatizēt digitālo objektu metadatu importēšanu uz LNB DOM.

Izmantojot šo kopēšanas pieeju, ir svarīgi izveidot ātrus, stabilus un drošus datu pārraides

pieslēgumus.

Abos gadījumos digitalizācijas Pasūtītājam ar digitalizācijas darbu veicēju ir jāvienojas par datņu

kopēšanas grafiku (stundas, dienas, nedēļas vai mēneša intervāli). Digitalizācijas Pasūtītājam un

digitalizācijas darbu veicējam ir jānodrošina droša (vīrusu pārbaudes) digitālo objektu kopēšana uz

pagaidu datu nesējiem vai tiešsaistē uz serveriem. Abos gadījumos digitalizācijas Pasūtītājam

periodiski, pēc ienākošo digitālo objektu apjoma un kvalitātes pārbaudes iespēju robežās ir jāizveido

digitālo objektu rezerves kopijas (backup).

39

Ilglaicīgai digitālo objektu saglabāšanai būtu ieteicamas tehniskās vadlīnijas:

1. Institūcijām ieteicams izmantot LTO lentes vai jaunākās paaudzes HDD storage sistēmas, kuras

piedāvā vairāki ražotāji, piemēram, WesternDigital, Seagate, Fujitsu, Hitachi, Quantum, Samsung.

2. Digitālajiem objektiem ir jābūt otrajai vai trešajai kopijai - divas galvenajā arhīvu sistēmā, lai

gadījumā, ja kāda no kopijām tiek bojāta, datnes būtu iespējams atgūt.

3. Sistemātiski ir jāpārbauda, vai datu nesējs – LTO lente vai HDD - ir dzīvotspējīgs. Ja parādās kādi

bojājumi, digitālie objekti ir jāpārkopē uz jauniem nesējiem.

4. Parasti pēc aptuveni 2-3 gadiem parādās jaunākas paaudzes datu nesēji - LTO 6,7,8 un HDD SATA,

SAS u.c. Šādos gadījumos arī datnes ir ieteicams migrēt no esošā nesēja, kurš ir divas paaudzes

vecs, uz jaunāko, jo var gadīties, ka pēc kāda laika vecās paaudzes nesēju nebūs iespējams nolasīt.

5. Sistēmām Tape library vai HDD ir jāveic defragmentācija, jo, pārrakstot datnes, veidojas “brīvas”

vietas. Tādēļ tiek veikta datu nesēja defragmentācija, lai atbrīvotos no “neizmantotajām vietām”

un atgūtu vietu digitālo objektu glabāšanai.

6. Fiziskajām datu glabāšanas iekārtām, piemēram, LTO robotics vai HDD sistēmas, ir nepieciešama

pārvaldības sistēma jeb MAM (media asset management), kura nodrošina centralizētu

digitalizācijas procesu un objektu pārvaldību, sākot no digitālo objektu ievades, aprakstīšanas,

montāžas, noskatīšanas, eksportēšanas, objektu pakošanas, izplatīšanas un autortiesību

pārvaldības.

Digitālo objektu ilglaicīgai saglabāšanai digitālos arhīvos vēlams ņemt vērā digitālo arhīvu atbilstību

šādiem starptautiskajiem standartiem:

ISO 14721:2012, Space data and information transfer systems ‐ Open archival information

systems;

ISO 16363, Space data and information transfer systems ‐ Audit and certification criteria

for trustworthy digital repositories;

ISO 20652:2006, Space data and information transfer systems ‐ Producer‐archive interface

‐ Methodology abstract standard;

ISO 3100:2009, Risk Management, Principles and guidelines.

3.6. Izplatīšanas vadlīnijas

Kultūras mantojuma institūcijām ir jānodrošina digitālo objektu izplatīšanas kopiju veidošana un

izvietošana dažādos izplatīšanas katalogos un meklētājos. Digitālajiem objektiem ir jābūt maksimāli

40

pieejamiem dažādām auditorijām, dažādās mediju izplatīšanas platformās (internets, publisko

bibliotēku tīkls, Europeana u.c.). Izplatīšana digitālās platformās nozīmē gan kvantitāti (cik un kādi

digitālie objekti ir pieejami), gan kvalitāti (cik ērti ir lietot digitālos objektus). Kultūras mantojuma

institūcijām ir jākonkurē ar dažādiem Latvijas un starptautiskajiem digitālās izklaides satura medijiem

par vienu un to pašu auditoriju (tās uzmanību, laiku un interesi). Kultūras mantojuma institūcijām ir

jāspēj savas izplatīšanas platformas pozicionēt starp citiem digitālajiem medijiem, skatīt digitālo

mediju kartes piemēru: https://www.slideshare.net/Radler27/digital-media-trends-2017. Kultūras

digitālo objektu izplatīšanas apjomus un kvalitāti Latvijā regulē autortiesību likums, ES direktīvas, kā

arī pušu līgumi, kas bieži vien ierobežo sabiedrībā pieprasīta kultūras mantojuma pieejamību.

Kultūras mantojuma institūcijām nepārtraukti jāseko līdzi digitālo mediju tehnoloģiju attīstības

tendencēm un jaunās paaudzes lietotāju digitālā satura lietošanas paradumiem.

Tālāk uzskaitīti pamata jautājumi, uz kuriem kultūras mantojuma institūcijām pirms digitalizācijas

uzsākšanas būtu jāsniedz atbildes.

Kāds ir izplatīšanas process (plānošana, koordinācija, kontrole)?

Svarīgi ir definēt izplatīšanas mērķus, līdzīgi, kā to dara digitālie mediji (www.lsm.lv, www.delfi.lv).

Piemēram, Latvijas kultūras mantojuma institūcijas varētu kopīgi definēt, ka 3 gadu periodā visās

kultūras mantojuma institūciju izplatīšanas platformās (piemēram, periodika.lv, redzidzirdilatviju.lv,

diva.lv, filmas.lv un citas) vidēji mēnesī ir jāpiesaista 100 000 unikālie lietotāji (tas ļautu Kultūras

mantojuma digitālo objektu izplatīšanas platformām iekļūt starp Top30 Latvijas interneta medijiem).

Lai turpmāk kultūras mantojuma institūcijas varētu monitorēt un analizēt sasniegtās mērķa

auditorijas, var izmantot dažādus monitoringa rīkus, piemēram, Google Analytics, www.Gemius.lv vai

www.tns.lv. Kultūras mantojuma institūcijas var vienoties par kopīgu monitoringa metodiku, jo ir

ieteicams periodiski, piemēram, vienu reizi mēnesī monitorēt lietotāju auditoriju apjomus dažādās

platformās un vienu reizi gadā organizēt lietotāju apmierinātības kvantitatīvas un kvalitatīvas

aptaujas un pētījumus. Lietotāju monitoringā svarīgi ir rast atbildes uz šādiem jautājumiem: Cik

daudz ir unikālie lietotāji? Kādās demogrāfiskās un interešu grupās tie dalās? Ko visvairāk meklē

izplatīšanas platformās? Kad lieto izplatīšanas platformas? Cik bieži lieto izplatīšanas platformas? Vai

ir apmierināti ar meklēšanas ātrumu, ērtumu? Vai meklēto informāciju izdevās atrast? Vai iegūtā

informācija atbilst vēlmēm un vajadzībām, interesēm? Kuros digitālos medijos uzzināja par digitālo

arhīvu, bibliotēku, muzeju piedāvātiem e-pakalpojumiem, datu bāzēm, objektu grupām? Vai lietotāji

ieteiktu saviem draugiem lietot digitālos arhīvus, bibliotēkas, muzejus?

Kādas ir digitālo objektu mērķauditorijas?

https://www.slideshare.net/Radler27/digital-media-trends-2017

http://www.lsm.lv/

http://www.delfi.lv/

http://www.gemius.lv/

http://www.tns.lv/

41

Pēc 2017.gadā LNB veiktā GemiusAudicence (http://www.gemius.lv) pētījuma (iekļautas 5 kultūras

mantojuma institūciju izplatīšanas platformas) var secināt, ka pamatauditorija, kas galvenokārt

ikdienā lieto kultūras mantojuma publiskos digitālos objektus, ir sieviete, kura ikdienā izmanto

internetu, ģimenē sarunājas latviešu valodā, interesējas par kultūru, kultūras notikumiem, kurai nav

bērnu jaunāku par 15 gadiem. Tajā pašā laikā kopējais Latvijas kultūras mantojuma populārāko

interneta vietņu unikālo lietotāju skaits ir aptuveni 42 000 (mēnesī), kur katrai vietnei, piemēram,

filmas.lv, zudusilatvija.lv, arhivi.gov.lv, kulturaskarte.lv, periodika.lv, ir sava unikālā auditorija (vidēji

8000 līdz 15000 lietotāji). Katra kultūras mantojuma institūcija var definēt savas vēlamās auditorijas

(piemēram, jaunieši vecumā no 15-24 g., vīrieši 30+ utt.) un realizēt dažādas digitālā mārketinga

aktivitātes, lai piesaistītu vēlamās auditorijas. Kultūras mantojuma institūcijām ir jāņem vērā, ka daļa

latviski runājošās auditorijas, kura tehniski varētu lietot digitālos objektus, atrodas ārzemēs (Vācija,

UK, ASV u.c.), bet sākumā ir jāatrisina autortiesību jautājumi gadījumos, kad digitālo objektu

pieejamība tiek nodrošināta tikai Latvijas teritorijā.

Kādi digitālie objekti tiek lietoti?

Šajās vadlīnijās digitālie objekti ir iedalīti vairāk kā 50 grupās (skatīt pielikumu B un

http://dom.lndb.lv/data/subtypes.html), un šis dalījums nākotnē var tikt mainīts. Digitālie objekti pēc

satura veidiem var būt ļoti dažādi, piemēram, periodiskie izdevumi, grāmatas, plakāti, fotogrāfijas,

gleznas, kartes, kinohronikas, ilustrācijas, dokumentālās filmas, kinožurnāli, TV raidījumi, radio

raidījumi, koncerti. Skatot 2017.gadā LNB veikto GemiusAudicence pētījumu, var secināt, ka visvairāk

tiek lietoti video materiāli, tad seko digitālās fotogrāfijas, informācija par kultūras notikumiem un

digitālie teksta dokumenti. Nākotnē kultūras mantojuma institūcijām būtu jāveicina dažādu

tematisko kolekciju izveide, vienā kolekcijā var būt ietverti dažāda veida, bet saturiski saistīti digitālie

objekti. Tas ir efektīvs veids, kā uzrunāt dažādu auditoriju intereses un vajadzības. Papildus jāņem

vērā nepārtrauktās gala lietotāju iekārtu tehniskās attīstības tendences (mobilo iekārtu veidi,

operētājsistēmas), kurām ir jāpielāgo izplatīšanas tehniskās platformas.

Kādas izplatīšanas sistēmas tiek izmantotas?

Šajās vadlīnijās sākotnēji ir aplūkotas LNB, KISC, LNA un VKPAI digitālo objektu izplatīšanas sistēmas

(skatīt pielikumu C). Svarīgi ņemt vērā, ka bibliotēku, arhīvu un muzeju digitālo objektu publiskai

izplatīšanai tiek izmantotas dažādas meklētāju sistēmas, kuras piedāvā pēc dažādiem kritērijiem

meklēt digitālos objektus daudzās datu bāzēs, piemēram:

https://primolatvija.hosted.exlibrisgroup.com/primo-

explore/search?vid=371KISCNLL_VU1&lang=lv_LV&sortby=rank vai

http://nmkk.lv/Search/SearchResultForm.aspx?SearchObjectId=0&SearchType=1. Latvijas

http://dom.lndb.lv/data/subtypes.html

https://primolatvija.hosted.exlibrisgroup.com/primo-explore/search?vid=371KISCNLL_VU1&lang=lv_LV&sortby=rank

https://primolatvija.hosted.exlibrisgroup.com/primo-explore/search?vid=371KISCNLL_VU1&lang=lv_LV&sortby=rank

http://nmkk.lv/Search/SearchResultForm.aspx?SearchObjectId=0&SearchType=1

42

Nacionālās digitālās bibliotēkas (LNDB) vienotais meklētājs veic kultūrvēsturisku digitālo objektu

meklēšanu (e-grāmatas, e-izdevumus, periodiskos izdevumus, attēlus, fotogrāfijas, kartes,

sīkiespiedumus, rokrakstus, nošu izdevumus un skaņu ierakstus) LNB un partneru veidotajos

resursos, kā arī veic LNB kataloga ierakstu meklēšanu. LNDB ir lielākā publiski pieejamā dokumentārā

mantojuma digitālā krātuve Latvijā, kuru veido gan vairākas tādas sabiedrībā jau pazīstamas

interneta vietnes kā Zudusī Latvija (zudusilatvija.lv), Periodikas portāls (periodika.lv), Grāmatu portāls

(gramatas.lndb.lv) un Latvijas vēsturisko skaņu ierakstu kolekcija (audio.lndb.lv), gan pavisam nesen

publicētas kolekcijas, kā G. F. Stendera literārais matojums (stenders.lndb.lv), Brāļu draudzes

(rok)raksti (braludraudze.lndb.lv), saistīto datu pilotkolekcija Rainis un Aspazija (runa.lnb.lv) un

akadēmiskais repozitorijs Academia (academia.lndb.lv). Lai veicinātu kultūras mantojuma institūciju

digitālā satura (digitālo objektu) lietošanu un izplatīšanas IKT sistēmu efektivitāti, būtu vēlams

nākotnē centralizēt izplatīšanas platformas, veidojot integrētas universālās multimediju satura

platformas (apkopoti dažādu digitālo bibliotēku, arhīvu un muzeju digitālie teksti, attēli, video,

audio). Nākotnē iespējams veidot arī specifisku mērķauditoriju digitālo objektu izplatīšanas

platformas. Šobrīd aktuālais Latvijas kultūras mantojuma izplatīšanas platformu saraksts pievienots

pielikumā C.

Kādas darbības jāveic, lai veicinātu digitālo objektu izplatīšanu?

1. Kvalitatīvs digitālais objekts. Digitālo objektu lietotājdatnēm un metadatiem ir jābūt modernos

un kvalitatīvos formātos (ērti skatīt, lasīt, klausīties), lai tos ir iespējams lietot tehniski dažādos

interneta mediju pārlūkos (viewer, player).

2. Pieejams digitālais objekts. Kultūras mantojuma institūciju digitālajiem objektiem ir jābūt publiski

pieejamiem (interneta platformas). Jābūt skaidriem noteikumiem par digitālā objekta lietošanas

un izmantošanas nosacījumiem (skaidri autortiesību nosacījumi). Lietotāji vēlas digitālos objektus

atvērt jebkurā laikā un vietā, saglabāt, apstrādāt, izdrukāt, dalīties pieredzē ar citiem lietotajiem.

3. Atrodams. Digitālajiem objektiem ir jābūt ātri un ērti atrodamiem. Jānodrošina digitālo objektu

indeksācija dažādiem populāriem Latvijas un Starptautiskiem meklētājiem, piemēram, Google,

YouTube, Wikipedia. Lietotāji izmanto dažādus meklēšanas rīkus un kritērijus, tie ir jāmonitorē,

jāanalizē un jāpilnveido. Digitālo objektu skaits turpinās pieaugt, un ir jāattīsta digitālo objektu

meklēšanas un pārlūkošanas risinājumi (piemēram, balss meklēšanas komandas).

4. Digitālo objektu izplatīšanas platformām ir jābūt tehniski modernām (iespēja pielāgot digitālos

objektus atainošanai dažādu digitālo nesēju ekrāniem), ātrām un lietotājiem draudzīgām. Svarīgs

ir funkcionālais izkārtojums, lai krāsas un objektu izmēri ir pārdomāti un atbilstoši lietotāju grupu

vajadzībām un lietošanas paradumiem.

43

5. Personalizācija. Lietotāji vēlas meklēt sev vēlamo informāciju, to saglabāt, kārtot pēc saviem

ieskatiem, dalīties ar atrastajiem objektiem. Vēlas periodiski saņemt informāciju par konkrēto

tēmu jaunumiem. Jābūt arī iespējai reģistrēt lietotāju atgriezenisko saiti par digitālajiem

objektiem.

6. Kolekcijas. Kultūras mantojuma institūcijām ir jāveido dažādu satura tēmu kolekcijas, jāorganizē

digitālas mārketinga kampaņas. Jāpilnveido autortiesību pārvaldības, uzskaites un norēķinu

sistēmas.

7. Kultūras mantojuma mārketinga kampaņas. Lai nodrošinātu digitālo objektu un kolekciju

izmantošanas veicināšanu, kultūras mantojuma institūcijām ir jāveic regulāri izplatīšanas kanālu

mārketinga aktivitāšu pasākumi.

44

4. DIGITĀLO OBJEKTU VEIDI

4.1. Teksta dokumentu digitalizācijas vadlīnijas

4.1.1. Dokumentu veidi

Digitalizācijas procesos teksta dokumentus pēc digitalizācijas īpatnībām ir iespējams iedalīt šādās

grupās:

1) seriālizdevumi, periodika (avīzes, žurnāli);

2) grāmatas;

3) nošu sējumi;

4) manuskripti, pergamenti;

5) citi teksta dokumenti.

Teksta dokumentiem ir dažādi fiziskie izmēri (lielākie apjomi arhīvos un bibliotēkās ir sākot no A5

līdz A0), dažādi sējuma veidi (iesiets, iešūts, brošēts, ierāmēts, izklaidu), dažādi drukas veidi (rokraksts,

mašīnraksts, druka, jauktā tipa), dažādi burtu šriftu veidi (vecā un jaunā druka) un dažādas krāsu

formas (melnbalts, krāsains). Plānojot teksta dokumentu digitalizāciju, svarīgi sākumā novērtēt to

fizisko stāvokli (papīra kvalitāte, vecums, nolietojums, teksta izmēri, krāsu kvalitāte, mapju pilnība,

bojājumu un defektu pakāpes, piemēram, netīrs, putekļains, plīsumi, zudumi, deformācija, dziestošs

teksts, dzeltējis, bioloģiski bojājumi, salipis, salūzis, trausls. Tas palīdzēs izvēlēties atbilstošāko

digitalizācijas tehnoloģiju un digitalizācijas darbu procesu un tam nepieciešamo personāla pieredzi

un kvalifikāciju. Ja pieejami vairāki oriģināli, tad digitalizācijai svarīgi izvēlēties labākos eksemplārus.

4.1.2. Organizatoriskie jautājumi

Teksta dokumentu digitalizācija var būt gan ikdienas plānveida darbs ar dokumentu ilglaicīgu

saglabāšanu, gan arī digitalizācijas projekti lielos apjomos. Ieteicams šādu projektu realizāciju

organizēt centralizēti un kampaņveidīgi (vairāku institūciju sadarbība, kopīgu resursu piesaiste,

finansējums, ārpakalpojumu piesaiste, tehnika, speciālisti, IKT sistēmas). Ja atsevišķas kultūras

mantojuma institūcijas plāno saviem spēkiem veikt liela apjoma papīra dokumentu digitalizāciju, tad

digitalizācijas darbos vēlams izmantot šajā dokumentā definētās organizatoriskās un tehniskās

vadlīnijas.

Teksta dokumentu digitalizācija ir tehnoloģiski sarežģīts uzdevums (specifiskas iekārtas un

speciālistu kompetences). Iekārtām (tehnikai un programmatūrai) ir jāspēj noskenēt dažādus papīra

45

dokumentus (piemēram, žurnāli, avīzes, grāmatas, rokraksti, mašīnraksti) un saglabāt to kopijas

mūsdienīgos digitālos formātos (augstas kvalitātes jaunākie TIFF, JPEG2000, PDF formāti). Uzsākot

digitalizāciju, dokumenti bieži vien ir sliktā tehniskā stāvoklī, tiem ir jāveic atbilstoši sagatavošanas

darbi. Digitālajiem teksta un attēlu objektiem ir jāveic pēcapstrāde (kvalitātes restaurācija, metadatu

aprakstīšana, teksta atpazīšana (OCR), segmentācija (OCR ar izdevuma loģisko daļu identificēšanu).

Šādus digitalizācijas darbus kvalitatīvi un lielos apjomos spēj paveikt tikai pieredzējušas un atbilstoši

apmācītas speciālistu komandas.

Svarīgi, lai liela apjoma digitalizācijas darbu veikšanai būtu augsta automatizācijas pakāpe (liels

apjoms īsā laika periodā, ātrums, produktivitāte un atbilstošas kvalitātes procedūras) un pieejami lieli

datu glabāšanas resursi. Plānojot teksta dokumentu digitalizāciju, nepieciešams definēt, kuriem

dokumentiem būs nepieciešama digitālā restaurācija, kas ir dārgāks un ilgāks process, kura laikā

jānodrošina oriģinālu nesabojāšana un digitālo objektu teksta un attēla būtiski uzlabojumi.

Ņemot vērā, ka liela apjoma digitalizācijas gadījumā digitalizējamo objektu apjomi ir lieli un to

pastāvīga uzglabāšana digitalizācijas darba vietā nav vēlama, digitalizāciju ieteicams veikt, sadalot

apjomus pa daļām (ceturksnis, mēnesis, nedēļa, diena).

Teksta dokumentu digitalizāciju var iedalīt četros būtiskos posmos: plānošana; sagatavošana;

digitalizācija; pēcapstrāde. Tālāk uzskaitīti ieteikumi, kurus vēlams ņemt vērā katrā no minētajiem

posmiem:

Plānošana

1. Tiek definēts digitalizācijas projekta plāns (dokumentu veidi, apjomi, partneri, laiks, budžets).

2. Ņemot vērā Kultūras mantojuma digitalizācijas, ilglaicīgas saglabāšanas un pieejamības

nodrošināšanas plānu 2016.-2020. gadam, satura prioritātes un atlases kritērijus, tiek atlasīti

digitalizējamie teksta dokumenti (saskaitīti kopējie digitalizējamo objektu apjomi - vienības un

lappuses, definētas glabāšanas vietas), tiek izveidoti digitalizācijas saraksti.

3. Dokumenti tiek sadalīti loģiskās grupās (dalot, piemēram, pēc satura, izmēriem, sējuma veidiem,

drukas veidiem u.tml.).

4. Tiek atzīmēti tie dokumenti, kuriem pirms digitalizācijas būs nepieciešama restaurācija vai pēc

digitalizācijas segmentācija vai automatizēta tekstu atpazīšana (OCR).

5. Tiek apzināti digitalizācijas resursi (tehnikas, telpas, speciālisti).

46

Sagatavošana

1. Pirms teksta dokumentu skenēšanas jāpārliecinās gan par to fizisko stāvokli, gan par to pilnību,

respektīvi, vai dokumentam ir visas lappuses, pēc nepieciešamības tiek veikta lapu numerācija.

2. Teksta dokumentiem tiek sagatavoti, pārbaudīti un precizēti metadati.

3. Teksta dokumenti tiek sagatavoti skenēšanai (notīra putekļus, salabo plīsumus, locījumus, atbrīvo

no sējumiem, uzlīmēm), ja nepieciešams, saudzējot oriģinālus, tiem tiek pievienotas speciālas

uzlīmes ar norādēm.

4. Ja pieejami vairāki teksta dokumenta eksemplāri, jāizvēlas tas, kurš ir fiziski vislabāk saglabājies

un kurā nav acīmredzamu defektu.

5. Ja uz teksta dokumenta ir uzlīmēts gaismu atstarojošs elements (piemēram, līmlentes gabaliņš),

jāizvērtē, vai to ir iespējams noņemt, nesabojājot pašu teksta dokumentu. Gaismu atstarojoši

elementi skenēšanas procesā var radīt nevēlamus artefaktus digitālajā objektā.

6. Iespieddarbu teksta dokumentu gadījumā ir iespējama digitalizēto lappušu kombinēšana no

dažādiem eksemplāriem, iegūstot virtuālu izdevumu, kas ir augstākā kvalitātē nekā katrs

individuālais teksta dokumenta eksemplārs.

7. Atsevišķiem teksta dokumentiem var būt ļoti ciešs iesējums, dokumenta teksts var būt ļoti tuvu

atvērumam, tāpēc ir risks, ka skenēšanas procesā tas tiks optiski kropļots vai pat netiks ieskenēts

vispār. Šādos gadījumos jāizvērtē iespēja izjaukt teksta dokumentu un skenēt lappuses individuāli,

izvērtējot, vai tas neietekmēs dokumenta autentiskumu. Jāņem vērā, ka parasti nav pieļaujama

juridisku (piemēram, notariāli apstiprinātu un iešūtu), kā arī vēsturiski vērtīgu vai unikālu

dokumentu izjaukšana.

8. Ņemot vērā, ka daļa no teksta dokumentiem varbūt sliktā tehniskā stāvoklī (plēsumi, plankumi,

netīrumi, izbalējusi druka un caurredzama druka no lapas otras puses), tiem sākumā iespēju

robežās nepieciešams veikt restaurāciju.

9. Trauslu, vairāku lappušu teksta dokumentu (piemēram, avīžu) gadījumā var būt nepieciešama to

iepriekšēja konservācija, novēršot lappušu mehāniskus bojājumus, lai skenēšanas gaitā, pāršķirot

lapas, tās netiktu nejauši pārplēstas.

10. Ja teksta dokumentā ir atšķirīga izmēra ielikumi, tad jāizvērtē iespēja tos izņemt no iesējuma un

skenēt atsevišķi no pārējā dokumenta. Ja ielikums izmēru ziņā ir mazāks par pamatdokumentu,

tad pirms skenēšanas aiz tā novieto baltu lapu, lai iegūtajā attēlā aiz ielikuma attēla nebūtu

redzams fona lapas saturs.

11. Ja paredzēts digitalizēto teksta dokumentu tālāk apstrādāt, piemēram, ar teksta atpazīšanas

programmatūru, tad jau dokumenta priekšapstrādes laikā ir svarīgi atzīmēt svarīgākos parametrus

par dokumenta saturu: tekstā sastopamo druku, valodu, lappuses formātu u.c.

47

12. Ja no lielāka teksta dokumenta (piemēram, grāmatas) paredzēts digitalizēt tikai fragmentu, tad

jāizvērtē iespēja tomēr skenēt visu dokumentu, jo pēc tā nodošanas krātuvē vai atdošanas

īpašniekam var būt ierobežotas iespējas to digitalizēt atkārtoti. Turklāt, skenējot teksta

dokumentu tikai vienreiz, tas netiks atkārtoti pakļauts ārējas gaismas iedarbībai, un tādējādi tiks

saudzēts oriģināls.

13. Dokumentu transportēšanai jāizvēlas atbilstoša izmēra un stiprības transportēšanas kastes.

Dokumentu kastēm nepieciešams uzlīmēt identifikācijas uzlīmes. Ja dokumenti ir mapēs, tad arī

mapēm ir nepieciešamas identifikācijas uzlīmes atbilstoši transportēšanas un nodevumu

pavaddokumentiem.

14. Par teksta dokumentu oriģināliem atbildīgā institūcija veic visus sagatavošanas darbus, materiāli

tiek sapakoti loģistikai nepieciešamajos formātos (kastes, mapes) un tiek nosūtīti uz digitalizācijas

vietu un telpu.

Digitalizācija

1. Digitalizācijai saņemtie teksta dokumenti tiek sagatavoti skenēšanai (atbrīvo no sējumiem,

uzlīmēm, pārbauda, vai ir pieejami metadati un identifikatori, pārbauda atbilstību sūtījumu

dokumentācijai).

2. Tiek sagatavotas skenēšanas iekārtas (kalibrēšana, krāsas, apgaismojums, datorprogrammas

uzstādījumi atbilstoši datņu kvalitātes parametriem).

3. Teksta dokumenti tiek skenēti un novietoti atpakaļ pareizās transportēšanas kastēs atbilstoši

transportēšanas un nodevumu pavaddokumentiem.

4. Teksta dokumentus digitalizē, skenējot katru lappusi atsevišķi un iegūstot vienu attēla arhīvdatni

katrai teksta dokumenta lappusei. Individuālu lappušu līmenī uz teksta dokumentu skenēšanu var

attiecināt principus, ko lieto attēlu skenēšanai.

5. Ja paredzēts skenēt vienotu teksta dokumentu un ir pieejami vairāki skeneri, tad vēlams visu

teksta dokumenta kopumu skenēt uz vienas iekārtas, jo var atšķirties dažādu skeneru radītais

digitālais attēls, kā rezultātā teksta dokumentiem var iegūt dažāda spilgtuma, krāsu gammas vai

kontrasta attēlus, kas oriģinālā izskatās vienādi. Ja tomēr nepieciešams veikt skenēšanu uz

vairākiem skeneriem, tad vajadzētu izvairīties no dažādiem automātiskiem skeneru uzstādījumiem

(piemēram, automātiska kontrasta), kas dažādām iekārtām var tikt interpretēti atšķirīgi.

6. Ja to pieļauj tehnika un konkrētais digitalizējamais teksta dokuments, var izvēlēties skenēt visu

atvērumu uzreiz un pēc tam grafiskās apstrādes programmatūrās to sadalīt divās atsevišķu

lappušu arhīvdatnēs. Šāda pieeja var ietaupīt skenēšanai patērēto laiku.

7. Ja kādā atvērumā attēli, tabulas vai teksti izvietoti pāri atvēruma viduslīnijai, tad šādas datnes

divās individuālu lappušu datnēs nedala, bet atstāj vienu – pilna atvēruma arhīvdatni.

48

8. Jāņem vērā, ka pilna atvēruma skenēšanu nenodrošina grāmatu skenēšanas roboti. Ja atvērumu

tomēr nepieciešams ieskenēt pilnībā, konkrētās lapas jāskenē uz cita tipa skenera.

9. Parasti teksta dokumentiem tiek skenētas visas lappuses, ievākotu dokumentu gadījumā – arī vāki,

taču teksta dokumentos var būt sastopamas arī neapdrukātas (tukšas) lapas, kuras var arī

neskenēt, nezaudējot lietderīgu informāciju.

Tukšās lappuses veids Skenē / Neskenē

Grāmatas priekšlapas Skenē

Ilustrāciju otras puses Skenē

Secīgas tukšās lappuses jebkur teksta dokumentā Skenē, ja tukšo lappušu skaits

nepārsniedz 3

Tukšās lappuses, ja teksts drukāts no vienas puses Neskenē

Ja lappuses ir numurētas un ir tukšas lappuses Var ielikt zīmes par tukšo lappušu

numuriem

10. Dažos teksta dokumentos starp pamatlapām tiek ievietotas caurspīdīgas starplapas. Šīs

starplapas neskenē. Ilustrācijas aiz tām skenē, nenovietojot tām priekšā caurspīdīgo starplapu.

Starplapas nepieciešams skenēt vien tādā gadījumā, ja tās ir īpaši mākslinieciski noformētas

(piemēram, satur kādu ornamentu vai reljefu iespiedumu). Starplapu skenē, zem tās novietojot

baltu lapu.

11. Retos gadījumos teksta dokumentiem lappuses var būt numurētas vai iesietas nepareizā secībā.

Veidojot arhīvdatnes, šo nekorekto lappušu secību saglabā. Veidojot lietotājdatnes, izšķir divus

gadījumus:

1) nepareiza ir tikai lappušu numerācija, kamēr pats dokumenta saturs ir loģiski secīgs. Šajā

gadījumā arī lietotājdatnēs saglabā to lappušu secību, kāda ir bijusi fiziski iesietajā teksta

dokumentā;

2) nepareiza ir lappušu secība pēc būtības. Šajā gadījumā, veidojot lietotājdatni, lappuses

pārkārto tā, lai korekta un loģiska būtu dokumenta satura secība. Šādas korekcijas vēlams

atzīmēt metadatos.

12. Ja teksta dokumentā dažādās lapās ir dažāda satura orientācija, piemēram, vienā lappusē teksts

drukāts horizontāli, bet nākamajā – vertikāli, tad var rīkoties dažādi, atkarībā no plānotā vēlākās

lietotājdatnes formāta:

1) ja paredzēts veidot vienu lietotājdatni no visām individuālu lappušu arhīvdatnēm, tad saglabā

to lappušu orientāciju, kāda tā ir bijusi oriģinālajā fiziskajā iesējumā;

49

2) ja paredzēts veidot lietotājdatni katrai lappusei atsevišķi, tad var veikt arhīvdatņu “digitālu

iztaisnošanu” tā, lai tās saturs būtu orientēts pareizā, lasīšanai paredzētā virzienā.

13. Skenējot dokumentus, ir jāievēro šo vadlīniju pielikumos definētie tehniskie kvalitātes parametri.

Svarīgi ņemt vērā, ka maza formāta teksta dokumentiem ar normāla izmēra burtiem un attēliem

izšķirtspēja var būt mazāka, bet liela izmēra teksta dokumentiem ar maziem burtiem un attēliem

izšķirtspējai jābūt lielākai.

14. Ja liela formāta teksta dokumentu digitalizācijā radītu datu apjoma ekonomijas dēļ jāpieņem

lēmums par kāda digitalizēšanas parametra samazināšanu, tad daudz būtiskāka par datnes

formātu var izrādīties krāsu informācijas saglabāšana, tāpēc jāizskata iespēja nevis mainīt krāsu

skalu no RGB uz Greyscale, bet gan TIFF formātu uz JPEG2000 (bez kompresijas).

15. Teksta dokumentus ieteicams skenēt krāsainus (RGB) pat tad, ja tie ir acīmredzami melnbalti.

Skenējot dokumentu krāsaini, digitalizētajā datnē tiek saglabāts “pierādījums”, ka oriģināls tik

tiešām ir bijis melnbalts, nevis tāds kļuvis digitalizēšanas rezultātā.

16. Ja teksta dokumentam eksistē pielikumi, tad atkarībā no situācijas pielikumus var uzskatīt gan

par daļu no pamatdokumenta, gan arī par patstāvīgiem teksta dokumentiem. Lēmumu par to, vai

dokumentus apvienot vai veidot neatkarīgus, pieņem katrā konkrētajā gadījumā atsevišķi. Viens

no principiem, kurš jāievēro, ir šāds: ja pielikumā turpinās pamatdokumenta lappušu numerācija,

tad pielikumu uzskata par daļu no pamatdokumenta.

17. Ja teksta dokuments ir vizuāli vai mākslinieciski vērtīgs kā fizisks, telpisks objekts, tad jāizskata

iespēja to fotografēt dažādos rakursos, arī kā 3-dimensiju objektu.

18. Ja teksta dokuments ir bojāts tādā pakāpē, ka nav iespējama tā restaurācija, tad šāds dokuments

tiek īpaši atzīmēts un atdots institūcijai vai arī tiek skenēti tikai tā fragmenti, liekot īpašas atzīmes.

19. Uzsākot liela apjoma teksta dokumentu digitalizāciju, ieteicams sākumā izveidot parauga (demo)

arhīvdatnes un lietotājdatnes, kuras tiek saskaņotas ar Pasūtītājiem, lai saņemtu apstiprinājumu,

ka digitālie objekti kvalitātes un metadatu jomā atbilst definētājiem standartiem.

20. Skenējot teksta dokumentus, ieteicams lietot tīrus, baltus kokvilnas cimdus.

Pēcapstrāde

Pēc tam, kad teksta dokumenti ir ieskenēti, var veikt šādus apstrādes darbus:

1. Izveidot arhīvdatnes un lietotājdatnes, neveicot manuālu digitālo objektu apstrādi;

2. Manuāli uzlabot digitālā attēla kvalitāti un izveidot atvasinātas arhīvdatnes un lietotājdatnes;

3. Veikt teksta dokumentu segmentēšanu (vienas lappuses tekstu un attēlu sadalīšana loģiskās

daļās);

4. Veikt tekstu automatizētu atpazīšana (OCR);

5. Izveidot vai papildināt aprakstošos metadatus, izveidot administratīvos un tehniskos metadatus.

50

6. Datnes tiek nogādātās uz ilglaicīgas saglabāšanas un izplatīšanas IKT sistēmām.

Tekstu atpazīšana (OCR)

Ja institūcijas rīcībā vai ārpakalpojumos ir paredzēts izmantot tekstu atpazīšanas programmatūras

(OCR), tad jāņem vērā šādi ieteikumi:

1. Teksta atpazīšana ir iespējama tikai drukātos un mašīnraksta teksta dokumentos un nav

universāla, efektīva risinājuma rokrakstu atpazīšanai. Lai arī teksta atpazīšanas programmatūras

teorētiski var “apmācīt” arī rokrakstu atpazīšanai, praksē tas varētu būt efektīvi tikai ļoti lieliem

viena rokraksta krājumiem. Ja nepieciešams rokrakstu pārvērst elektroniskā tekstā, var izrādīties,

ka ātrākais veids, kā to izdarīt, ir pārrakstīt tekstu manuāli.

2. Viena no populārākajām teksta atpazīšanas programmatūrām ir ABBYY Finereader, kura atbalsta

gan latīņu, gan latviešu, gan kirilicas burtu atpazīšanu. Īpašas ABBYY Finereader versijas atbalsta

arī vecās drukas tekstu atpazīšanu. ABBYY Finereader ir komerciāls produkts, taču eksistē arī

brīvpieejas teksta atpazīšanas programmatūras, starp kurām viena no populārākajām ir Google

uzturētais Tesseract dzinis. Pieejams tiešsaistē: https://code.google.com/p/tesseract-ocr/.

3. Veicot teksta atpazīšanu, svarīgs rezultāta kvalitātes kritērijs ir korekti atpazīto simbolu apjoms

pret visu apstrādāto simbolu apjomu. Dažādu valodu un druku tekstiem sagaidāmā kvalitāte var

būtiski atšķirties.

Teksta veids Pareizi atpazītie simboli

Jaunās drukas (antīkvas) burtiem rakstīts teksts no labā kvalitātē

(400 dpi) skenēta attēla.

99-100%

Vecās drukas (fraktūras) burtiem rakstīts teksts no labā kvalitātē

(400 dpi) skenēta attēla.

90-95%

Mašīndrukā rakstīts, neizbalējis teksts 95-99%

Mašīndrukā rakstīts, izbalējis teksts vai mazs kontrasts <90%

Digitalizācijas projektos būtu nepieciešams tiekties uz 80% pareizi atpazītu vārdu apjomu, lai

uzskatītu, ka OCR ir veikts labā kvalitātē.

4. Teksta atpazīšanas kvalitāti var mērīt gan pareizi atpazīto simbolu, gan pareizi atpazīto vārdu

apjomos, kur vārds tiek uzskatīts par pareizi atpazītu, ja pareizi atpazīti ir visi tā simboli. Jāņem

vērā, ka šie divi parametri vienam un tam pašam tekstam var būtiski atšķirties, un relatīvi augsts

pareizi atpazīto simbolu skaits vēl negarantē arī augstu pareizi atpazīto vārdu apjomu.

5. Kad tiek veikta arī satura izkārtojuma jeb teksta dokumenta loģisko elementu atpazīšana (OLR),

var izskatīt iespēju manuāli salabot atsevišķus svarīgākos teksta elementus, tādējādi nodrošinot

tajos augstāku atslēgvārdu meklēšanas precizitāti. Ir rekomendējams veikt manuālu teksta

https://code.google.com/p/tesseract-ocr/

51

atpazīšanas kļūdu labošanu šādos teksta dokumentu loģiskajos elementos: virsrakstos, attēlu

parakstos, tabulu nosaukumos, autora laukos.

6. Ja nav iespējams pilnībā salabot minētos elementus (piemēram, nepietiekamu cilvēkresursu dēļ),

tad ir rekomendējams izlabot vismaz tajos minētos īpašvārdus: personu vārdus, organizāciju

nosaukumus, vietu nosaukumus u.tml.

7. Teksta atpazīšanas programmatūras dažreiz dod iespēju izmantot vārdnīcas, lai uzlabotu atpazītā

teksta kvalitāti, taču vispārīgā gadījumā tas nav rekomendējami, jo šādā veidā var tikt pazaudēta

informācija par oriģinālā pieļautajām pārrakstīšanās kļūdām un tiktu mākslīgi “atjaunināta”

novecojusī vārdu rakstības ortogrāfija.

4.1.3. Tehnoloģiskās un kompetenču vadlīnijas

Digitalizācijā ieteicams izmantot pieejamākos un modernākos skenerus. Izmantojamā tehnika

nedrīkst nodarīt bojājumus digitalizējamiem objektiem. Digitalizācijas iekārtas jāizvēlas atbilstoši

digitalizējamo dokumentu īpašībām (formāts, izmērs, biezums, iesējumi utt.) un plānotajai

digitalizācijas automatizācijas pakāpei. Digitalizācijā var izmantot vairākas tehnoloģiskās metodes:

a) secīgi skenējot lappuses (ar roku vai robotizēti),

b) skenējot katru lappusi individuāli (digitālā fotofiksēšana).

Izvēloties konkrēto skenera veidu, var ievērot šādus principus:

Teksta dokumenta tips un digitalizācijas īpašības Rekomendētais skenera tips

Periodika

Dokumentu nevar/nedrīkst izjaukt pa individuālām lapām,

bet tas ir relatīvi plāns (piemēram, avīzes numurs). Sākot no

A4, A3, A2, A1, A0.

Plakanvirsmas skeneris

Periodika

Pieļaujama dokumenta izjaukšana pa individuālām lapām.


Ātrgaitas skeneris

Ruļļu skeneris

Grāmatas

Neliela formāta (A4 un mazāk) biezi iesējumi (piemēram,

grāmatas) bez fiziskām deformācijām.

Grāmatu robots

Grāmatas

Neliela formāta (A4 un mazāk) biezi iesējumi ar fiziskām

deformācijām.



Manuskripti (izklaidus) Plakanvirsmas skeneri

52

Dokumenti (izklaidus vai pieļaujama dokumenta izjaukšana

pa individuālām lapām)


Ātrgaitas skeneris

Nošu izdevumi Plakanvirsmas skeneris

Iešūti dokumenti

Liela formāta (A3 un vairāk) biezi iesējumi, kuri nepārsniedz

skenera izmērus.

Skeneris ar regulējamu

“grāmatu šūpuli”

Digitālās fotokameras uz statīva

ar regulējamu “grāmatu šūpuli”

Lieli un biezi iesējumi (grāmatas, periodika) Digitālās fotokameras uz statīva

ar regulējamu “grāmatu šūpuli

Skeneris ar regulējamu

“grāmatu šūpuli”

Kartotēkas (nelielie, izklaidu dokumenti) līdz A4 Plakanvirsmas skeneri

Ātrgaitas skeneris

Skeneri jāizvēlas atbilstoši digitalizējamo teksta dokumentu formātam, pēc iespējas jāizvairās no

dokumenta atsevišķu fragmentu skenēšanas, lai tos vēlāk digitāli savietotu.

Skenerus ar grāmatu turētāju (šūpolēm) izmanto iesietiem teksta dokumentiem, kas nepārsniedz

skenera izmēra parametrus. Šūpolēm jābūt regulējamām atbilstoši iesējuma biezumam. Lielformāta

skeneru komplektācijā bieži vien ietilpst stikla plātnes, kas paredzētas atvērumu lapu piespiešanai un

izlīdzināšanai ar mērķi iegūt kvalitatīvāku skenējumu. Taču jāņem vērā, ka, pielietojot fizisku slodzi

uz ļoti ciešiem iesējumiem, var tikt bojāts teksta dokumenta oriģināls.

Lai arī eksistē populārs pieņēmums, ka retus un vērtīgus teksta dokumentus nevajadzētu skenēt ar

grāmatu robotu, patiesībā grāmatu robots ir saudzīgāks par plakanvirsmas skeneriem, jo tajos teksta

dokumentu nav nepieciešams atvērt par 180 grādiem, un tādējādi digitalizēšanas procesā ir daudz

mazāka slodze uz teksta dokumenta iesējumu. Ir pieejami arī specializēti skeneri, kuros izmanto

spoguļus, un tad ir iespējams skenēt ar atvērumu <90 grādiem.

Digitālo objektu apstrādei nepieciešama jaudīga un moderna profesionāla grafiskās apstrādes

datortehnika. Īpaša uzmanība jāpievērš monitoriem un to tehniskajiem parametriem, piemēram,

krāsu izšķirtspējai, krāsu telpai, skatu leņķiem, spilgtumam, krāsu temperatūrai, krāsu līdzsvariem.

Skenēšanas iekārtas ir nepieciešams periodiski kalibrēt (reizi dienā vai reizi nedēļā).

53

Svarīgi, lai iekārtām un programmatūrām būtu nodrošināts ražotāju atbalsts programmatūras

atjauninājumu un ražotāja palīdzības dienesta atbalsta saņemšanai.

Ja digitalizāciju institūcijā ir paredzēts veikt ilgstošā laika periodā, ir svarīgi izveidot pastāvīgas

vairākas digitalizācijas darba vietas.

Teksta dokumentu digitalizācijas darbu veikšanai nepieciešama projekta komanda ar pieredzi un

zināšanām darbā ar specifiskām skenēšanas iekārtām, programmatūru un līdzīgu papīra un tekstu

dokumentu digitalizāciju.

Vēlamais teksta dokumentu digitalizācijas projekta komandas lomu sadalījums:


Skenēšanas procesa vadītājs;

Segmentēšanas, OCR procesa vadītājs;

Kvalitātes procesa vadītājs;

Skenēšanas operatori;

Metadatu apstrādes operatori (gadījumos, ja digitalizācijas projektā tiek veidoti jauni

metadati vai papildināti esošie).

Projekta komandā katram speciālistam jāpārvalda latviešu valoda vismaz C līmeņa 1. pakāpē, pretējā

gadījumā digitalizācijas izpildes gaitā jānodrošina tulks. Projekta komandas sastāvs atkarīgs no

digitalizējamo objektu apjoma, digitalizācijas iekārtu skaita un to tehniskās kapacitātes (skenēšanas

ātrums un jauda, piemēram, lapas minūtē), speciālistu darba slodzes un grafika, digitalizācijas telpu

pieejamības.

4.1.4. Digitālo objektu formāti un metadati

Veidojot teksta dokumentu digitālos objektus, jāņem vērā, ka oriģināli jeb digitalizējamie objekti ir

dažādās kvalitātēs, piemēram:

a) tīrs, kontrastains dokuments ar iespiestu tekstu (mašīnraksts, iespieddruka, lāzerdruka);

b) vāji salasāms dokuments vai dokuments ar izplūdušiem simboliem (elektrografiskās kopijas,

termopapīrs, rokraksti); dokuments ar pustoņu ilustrācijām, fotogrāfijām, ar roku rakstītām

piezīmēm, zemu vispārējo kontrastu, rakstīts ar zīmuļiem, kuru raksts vāji salasāms,

izplūdusi tinte;

c) dokuments, kas paredzēts pelēkskalas skenēšanai, un/vai gadījumi, kad satura interpretācijai

svarīga ir krāsa. Atbilstoši oriģināla kvalitātes līmenim ir jādefinē digitālā objekta tehniskās

kvalitātes līmenis.

54

Vēlamos teksta dokumentu digitālo objektu arhīvdatnes un lietotājdatnes tehniskos kvalitātes

parametrus skatīt pielikumā A.

Veidojot digitalizētu teksta dokumentu lietotājdatnes, parasti visas individuālu lappušu arhīvdatnes

tiek apvienotas vienā, kopējā teksta dokumenta datnē. Ir četri galvenie scenāriji teksta dokumentu

lietotājdatņu veidošanai, kas atšķiras pēc to tālākas izmantošanas iespējām un potenciālās

funkcionalitātes, ko būs iespējams nodrošināt digitalizēto dokumentu pārlūkošanas rīkā:

Scenārijs Funkcionalitāte

Katram lappuses attēlam tiek veidota atsevišķa

lietotājdatne.

Pārlūkošana teksta dokumentu un lappušu

līmenī.

No lappušu attēliem kombinēta teksta

dokumenta lietotājdatne.

Pārlūkošana teksta dokumentu līmenī.


dokumenta lietotājdatne ar automātiski atpazītu

tekstu (OCR).

Atslēgvārdu meklēšana pilnā teksta

dokumenta tekstā. Meklēšanas rezultāti –

teksta dokumenta līmenī.


dokumenta lietotājdatne ar automātiski atpazītu

tekstu (OCR) un automātiski atpazītu

izkārtojumu (OLR).

Atslēgvārdu meklēšana pilnā teksta

dokumenta tekstā. Meklēšanas rezultāti –

teksta dokumenta loģisko elementu līmenī

(piemēram: rakstu, nodaļu, virsrakstu, u.tml.).

Atslēgvārdu meklēšana noteiktos teksta

dokumenta loģiskajos elementos: virsrakstos,

attēlu parakstos, pamattekstā u. tml.

Ilgtermiņa saglabāšanai nepieciešams izmantot PDF/A formātu, kurā atšķirībā no standarta PDF tiek

saglabāta visa dokumenta renderēšanai nepieciešamā informācija, padarot dokumentu pilnībā

autonomu. Piemēram, PDF/A formāta dokuments tiks pareizi attēlots pat tad, ja uz konkrētā datora

nebūs pieejami dokumentā izmantotie fonti. Atsevišķos gadījumos, saskaņojot ar digitalizācijas

Pasūtītāju, lietotājdatnēm var izmantot ūdenszīmes, bet tās nedrīkst traucēt tekstu atpazīšanai vai arī

digitālo objektu publiskai izplatīšanai.

Digitalizācijas darbu veicējam ir jāsagatavo digitālā objekta metadati XML formātā. Metadatu datnes

nosaukumu izvēlas atbilstoši attiecīgā digitalizētā materiāla datnes nosaukumam, saglabājot to kā

elektronisku dokumentu ar paplašinājumu .xml. Metadatu struktūra ir jāveido, ievērojot Dublin Core,

EDM un EAD standartu rekomendācijas, kā arī definējot papildu apraksta laukus, lai nodrošinātu

ērtāku meklēšanu potenciālajiem publisko izplatīšanas platformu lietotājiem. Teksta dokumentu

55

digitālo objektu vēlamās metadatu struktūras skatīt pielikumā B vai piemēram:

http://dom.lndb.lv/data/subtype/book.html.

Metadata .xml datne jāveido, lai nodrošinātu datu automātisku importu Digitālo objektu arhīvu un

pārvaldības sistēmās (piemēram LNB DOM). Datnei XML formātā jāsatur informācija par konkrētā

digitālā objekta metadatiem un par visām objektam atbilstošajām arhīvdatnēm un lietotājdatnēm. Ja

ir plānots metadatus automātiski importēt LNB DOM, tad Metadata.xml datnēm jāvalidējas pret

attiecīgo formātu LNB DOM importa XSD shēmām.

4.1.5. Datņu un mapju nosaukumu veidošanas vadlīnijas

Veidojot teksta dokumentu digitālo objektu datņu nosaukumus, vēlams izmantot tālāk uzskaitītās

norādes:

1. Iestādes apzīmējums. Ja dažādi digitalizētāji skenē vienu un to pašu dokumentu un pēc tam šie

dati tiek apvienoti, tad pie pārējo datņu nosaukuma elementu sakritības var notikt nejauša

digitalizēto dokumentu pazušana. Iestādes nosaukums var būt ar pilniem vārdiem

(“madonas_novadpetniecibas_muzejs”), saīsināts (“mnm”) vai ar skaitlisku apzīmējumu (“017”).

2. Izdevuma formāta apzīmējums. Parasti viens burts “t” – teksta dokuments; “p” – periodiskais

izdevums; “g” – grāmata vai kāds cits pēc izvēles, taču ar nosacījumu, ka tas tiek lietots

konsekventi.

3. Teksta dokumenta identifikators. Grāmatām tāds identifikators varētu būt ISBN kods, inventāra

numurs vai svītru kods. Periodiskajiem izdevumiem: ISSN numurs vai izdevuma nosaukums,

iespējams saīsināts, kombinācijā ar izdošanas gadu un datumu (vai arī numuru). Arhīva

dokumentiem uzziņu kods u.tml.

4. Lappuses numurs. Veicot teksta dokumenta digitalizāciju un nosaucot tā individuālu lappušu

datnes, nosaukumam pievieno lappuses numura apzīmējumu. Lappuses numura apzīmējumā

ieteicams lietot vienu vai vairākas “0” skaitļa apzīmējuma sākumā, lai datnes tiktu kārtotas pareizā

secībā, piemēram, “004” – 4. lappuse.

5. Datnes tehniskais formāts. Datnes nosaukuma paplašinājums ir rakstzīmju kopa, kas pievienota

datnes nosaukuma beigās un nosaka, ar kādu programmatūru datne var tikt atvērta. Pēc

noklusējuma daudzas programmatūras paslēpj datnes nosaukumu paplašinājumus. Tomēr ir

iespējams padarīt datnes nosaukumā paplašinājumus redzamus.

6. Ja, digitalizējot konkrētu teksta dokumentu, tiek kombinētas individuālas lapas no dažādu iestāžu

krājumā esošiem dokumentiem, tad datnes pozīcijā, kurā minēta organizācija, no kuras

dokuments ņemts, tomēr parasti visam dokumentam lieto vienas konkrētas iestādes apzīmējumu.

http://dom.lndb.lv/data/subtype/book.html

56

Parasti lieto tās organizācijas apzīmējumu, no kuras nāk lielākā digitalizēto datņu daļa. Tas tiek

darīts gan tāpēc, lai, nosaucot datnes, datņu operatoram nebūtu īpaši jāpievērš uzmanība katram

datnes nosaukumam individuāli, gan arī tāpēc, lai datnes mapes ietvaros tiktu sakārtotas pareizā

secībā.

7. Ja vienā datnē tiek ieskenēts viss teksta dokumenta atvērums jeb divas lappuses, tad arī datnes

nosaukumā var iekļaut abus lappušu numurus. Piemērs: p_003_dien1991n017_002-003.tif –

laikraksta atvērums skenēts vienā datnē ,un tajā iekļautas 2. un 3. lappuses.

8. Ja teksta dokumentā ir ielikums, kas nav iekļauts kopējā numerācijā (piemēram, atrodas starp

dokumenta 17. un 18. lappusi), tad, nosaucot šādu datni, izmanto to lappuses datnes nosaukumu,

kas ir tieši pirms ielikuma, pievienojot tam beigās burtus “a”, “b”, “c” utt., ja šādi ielikumi ir vairāki

pēc kārtas. Piemēram: g_lnb_0910300131_017a.tif – grāmatai pēc 17. lappuses sekojoša ielikuma

datnes nosaukums.

9. Veicot vairāklappušu teksta dokumentu skenēšanu, ne vienmēr ir iespējams precīzi ievērot

oriģinālā dokumenta lappušu numurus arī datnes nosaukumā. Piemēram, dokumentam trūkst

lappuses, lappušu numerācija ir nepareiza jau pašā oriģinālā, dokumentā ir nenumurētas tukšas

lappuses u.tml. Šādā situācijā par pilnīgi pieņemamu ir uzskatāma skenēšanas secības numerācijas

iekļaušana datnes nosaukumā, kas var arī nesakrist ar teksta dokumenta lappušu numerāciju.

10. Ieteicamie datņu nosaukumu piemēri:

1) lnb_g_0910300131_001.tif – Latvijas Nacionālās bibliotēkas grāmata ar svītru kodu

“0910300131” 1. lappuse;

2) p_003_dien1991n017_003.tif – laikraksta “Diena” 1991. gada 17. numura 3. lappuses

arhīvdatne, kurai atbilstošais oriģināls glabājas organizācijā ar apzīmējumu “003”;

3) LVVA_F1307_US1_GV2_071.tif, kur LVVA – struktūrvienība, F1307 – fonds, US1 – uzskaites

saraksts, GV2 – glabājamā vienība, 071 – Kopiju datnes kārtas numurs GV.

11. Tā kā teksta dokumenti parasti sastāv no vairākām lappusēm un digitalizācijas rezultātā rodas

vairākas datnes, tad tās jāgrupē un visas jāsaglabā vienā atsevišķā mapē.

Veidojot teksta dokumentu digitālo objektu mapju nosaukumus, vēlams ievērot turpmāk rakstīto.

Lielām kolekcijām jāveido hierarhiska mapju struktūra. Mapju struktūru lielām kolekcijām var veidot,

dalot visas datnes pa mapēm pēc šādiem principiem:

pēc iestādes koda, kurā teksta dokuments digitalizēts. Piemēram, lnb, lna, akad_bibl;

pēc digitālā objekta koda, piemēram, g-grāmatas, p-periodika;

pēc lpp. skaita. Digitālo objektu datņu un lappušu skaits konkrētā mapē;

pēc citiem identifikatoriem, piemēram, pēc digitalizācijas gada, piemēram: 2012, 2013, 2014,

pēc satura kolekciju nosaukumiem. Piemēram, Rainis_Aspazija_001;

57

pēc sūtījumu Nr. Ja teksta dokumenti tiek digitalizēti lielākās porcijās jeb nodevumos, tad šo

porciju Nr. var izmantot mapju nosaukumu struktūrā.

Mapēs jāveido šāds datņu komplekts:

visas objekta arhīvdatnes – katrai lappusei būs viena arhīvdatne;

atbilstošās lietotājdatnes – katrai lappusei vai visam dokumentam;

metadata.xml.

4.1.6. Kvalitātes kontroles pasākumi

Teksta dokumentu digitalizācijas kvalitātes kontrolei ieteicams izmantot šādus kritērijus:

Digitalizācijas

posms

Kvalitātes aktivitāte Periodiskums Atbildība

1. Plānošana Vai digitalizācijas objektu

saraksti atbilst kritērijiem un

budžetam?

Uzsākot projektu Digitalizācijas projekta

vadītājs

2.Sagatavošana 1.Teksta dokumenti

(digitalizējamie objekti) ir

apstrādāti un piegādāti

digitalizācijai.

Uzsākot

digitalizāciju

Digitalizējamo

materiālu sagatavotāji

3.Digitalizācija 1.Tekstu kvalitāte atbilst

definētajai.

2.Pilnīgums (visas lappuses

ieskanētas, katra lappuse

redzama datnē, teksti un attēli ir

pareizi novietoti utt.).

3.Datņu un mapju nosaukumi ir

pareizi.

4.Datņu formāti atbilst

definētajiem, datnes ir

iespējams atvērt.

5.Metadati ir precīzi.

Izlases kārtībā Digitalizācijas veicējs

un digitalizācijas

Pasūtītājs

4.Pēcapstrāde 1.Ja ir veikta digitālā objekta Izlases kārtībā Digitalizācijas veicējs

58

Digitalizācijas

posms


apstrāde, tad atbilst

noteiktajiem tehniskajiem

parametriem.

2. Ja ir veiktas OCR funkcijas, tad

>90% teksti ir atpazīti.

3.Datu nesējs ir lietojams, datnes

ir iespējams kopēt.

un digitalizācijas

Pasūtītājs

Ja digitalizētajos teksta dokumentos (digitālajos objektos) tiek konstatētas kvalitātes neatbilstības,

tad teksta dokumentiem jāveic atkārtota skenēšana, metadatu apstrāde un/vai automatizēta tekstu

atpazīšana.

Digitalizācijas projekta vadītājam ir jāsagatavo katra digitalizējamā objekta digitalizēšanas uzdevumu

izpildes protokols, kurā katrs iesaistītais speciālists veiks atzīmi par paveikto darbu, tādējādi

nodrošinot secīgu visu nepieciešamo darbu izpildi un uzraudzību visos darbu izpildes posmos.

59

4.2. Attēlu digitalizācijas vadlīnijas

4.2.1. Dokumentu veidi

Digitalizācijas procesos attēlus ir iespējams iedalīt šādās grupās:

1) plakāti, afišas;

2) kartogrāfiskie izdevumi;

3) fotogrāfijas (fotopozitīvi);

4) grafikas, zīmējumi, ilustrācijas;

5) rasējumi, plāni;

6) pergamenti;

7) gleznas;

8) fotonegatīvi, diapozitīvi, mikrofilmas – mazie izmēri: 2,5x3,5 cm; 6x6 cm; 7x5,5 cm; 9x6 cm,

līdz 9x12 cm;

9) fotonegatīvi – lielie izmēri: 19x19cm;24x18cm līdz 20x30 cm;

10) atklātnes, etiķetes, exlibri, citi.

Attēliem ir dažādas materiālu formas, noformējuma un drukas veidi un informācijas nesēji. Attēliem

ir dažādi fiziskie izmēri, tos var iedalīt 3 izmēru grupās pēc laukumiem, līdz 108 cm2, 108 līdz 600

cm2, >600 cm2. Attēlus iedala arī izmēru kategorijās, sākot no A5 līdz A0, taču praksē mēdz būt arī

mazāki un lielāki attēli. Attēliem ir dažāda tehniskā kvalitāte (drukas veids, apdruka no vienas vai

abām pusēm, kontrasts, krāsains/melnbalts, locījumi, dažādi tehniski bojājumi). Attēli mēdz būt

apkopoti kolekcijās/fondos, iesieti mapēs/albumos. Ja attēliem ir pieejami vairāki eksemplāri, tad

digitalizācijai svarīgi izvēlēties labākos pieejamos eksemplārus. Bieži vien arhīvos ir pieejami vienīgie

eksemplāri, tāpēc to digitalizācija nedrīkst sabojāt oriģinālo objektu. Piemēram, fotonegatīvu un

nitrocelulozes fotofilmu digitalizācijai ir jāizmanto specifiskas tehnoloģijas. Plānojot attēlu

digitalizāciju, svarīgi sākumā novērtēt to fizisko stāvokli (materiāla kvalitāte, trauslums, vecums, krāsu

veids un kvalitāte, bojājumu un defektu pakāpes), jo tas palīdzēs noteikt atbilstošāko digitalizācijas

tehnoloģiju (atbilstošs skeneris un darba process).


Attēlu digitalizācija ir tehnoloģiski sarežģīts uzdevums (specifiskas iekārtas un speciālistu

kompetences). Iekārtām (tehnikai un programmatūrai) ir jāspēj noskenēt dažādus vēsturiskus attēlu

formātus un saglabāt to kopijas modernos digitālos formātos (augstas kvalitātes jaunākie TIFF,

60

JPEG2000 formāti). Uzsākot digitalizāciju, oriģināli bieži vien ir sliktā tehniskā stāvoklī, tiem ir jāveic

profesionāli sagatavošanas vai restaurācijas darbi, kā arī attēlu digitālajiem objektiem ir jāveic

pēcapstrāde (digitālā restaurācija) un metadatu papildināšana. Šādus darbus kvalitatīvi lielos

apjomos spēj paveikt tikai pieredzējušas un atbilstoši apmācītas digitalizācijas speciālistu komandas.

Svarīgi, lai digitalizācijas darbu veikšanai būtu augsta automatizācijas pakāpe (liels apjoms īsā laika

periodā, ātrums, produktivitāte un atbilstošas kvalitātes procedūras) un pieejami lieli datu glabāšanas

resursi. Plānojot attēlu digitalizāciju, nepieciešams definēt, kuriem attēliem būs nepieciešama digitālā

restaurācija, kas ir dārgāks un ilgāks process, kura laikā jānodrošina oriģinālu nesabojāšana un

digitālo objektu attēla būtiski uzlabojumi. Ņemot vērā, ka digitalizējamo objektu apjomi ir lieli un to

pastāvīga glabāšana digitalizācijas darba vietā nav vēlama, ieteicams digitalizāciju veikt, sadalot

apjomus pa daļām (ceturksnis, mēnesis, nedēļa, diena).

Attēlu digitalizāciju var iedalīt četros būtiskos posmos: plānošana; sagatavošana; digitalizācija;

pēcapstrāde. Tālāk uzskaitīti ieteikumi, kurus vēlams ņemt vērā katrā no minētajiem posmiem:

Plānošana

1. Tiek definēts projekta plāns (attēlu veidi, apjomi, partneri, laiks, budžets).



digitalizējamie attēli (saskaitīti kopējie digitalizējamo objektu apjomi - vienības, definētas

adreses), tiek izveidoti digitalizācijas saraksti.

3. Attēli tiek sadalīti loģiskās grupās (formāti, izmēri, digitalizācijas specifika).

4. Tiek atzīmēti tie attēli, kuriem pirms digitalizācijas būs nepieciešama digitālā restaurācija.

5. Tiek apzināti digitalizācijas resursi (tehnika, telpas, speciālisti).

Sagatavošana

Digitalizācijas darbu Pasūtītājam:

1. Pirms attēlu skenēšanas jāpārliecinās gan par to fizisko stāvokli, gan par to saturisko kvalitāti.

2. Ja pieejami vairāki attēlu eksemplāri, jāizvēlas tas, kurš ir fiziski vislabāk saglabājies un kurā nav

acīmredzamu defektu. Kultūras mantojuma institūcijas speciālisti var atzīmēt eksemplārus

digitalizācijai, kuriem ir slikts fiziskais stāvoklis, bet šie attēli ir unikāli un tāpēc digitalizējami.

3. Ņemot vērā, ka daļa no attēliem varbūt sliktā tehniskā stāvoklī (plēsumi, plankumi, netīrumi,

izbalējumi), tiem sākumā iespēju robežās nepieciešams veikt konservāciju/ restaurāciju.

61

4. Ja uz attēla uzlīmēts gaismu atstarojošs elements (piemēram, līmlentes gabaliņš) jāizvērtē, vai to

ir iespējams noņemt, nesabojājot pašu attēlu. Gaismu atstarojoši elementi skenēšanas procesā

var radīt nevēlamus artefaktus digitālajā objektā.

5. Jāpārliecinās, vai apgaismojums telpā ir piemērots attēlu skenēšanai. Skenerim nevajadzētu

atrasties tiešā ārējas gaismas ietekmē. Piemēram, gaismas lampa virs skenera vai skeneris pie

logiem ar atvērtiem aizkariem vai žalūzijām.

6. Profesionāli restaurācijas, konservācijas speciālisti pēc vajadzības pievieno attēliem speciālus

identifikatorus, kā arī nosaka, kuriem attēliem būs obligāti jāpievieno krāsu skalas.

7. Attēlu transportēšanai jāizvēlas atbilstoša izmēra un stiprības transportēšanas kastes, attēlu

kastēm vai mapēm nepieciešams uzlīmēt identifikācijas pazīmes.

Digitalizācija

1. Digitalizācijai saņemtie attēli tiek sagatavoti skenēšanai (notīra putekļus, labo skrāpējumus,

plīsumus, locījumus, atbrīvo no uzlīmēm, pārbauda, vai ir pieejami metadati un identifikatori).

2. Tiek sagatavota skenēšanas iekārta (kalibrēšana, krāsas, apgaismojums, datorprogrammas

uzstādījumi atbilstoši digitālo attēlu kvalitātes parametriem).

3. Attēli tiek skenēti un novietoti atpakaļ pareizās transportēšanas kastēs vai mapēs atbilstoši

transportēšanas un nodevumu pavaddokumentiem.

4. Attēlus skenē atbilstoši pielikumā A definētiem kvalitātes parametriem, vēlams ar skenera

augstāko iespējamo izšķirtspēju. Zemākā pieļaujamā izšķirtspēja ir 300 dpi (izņēmums melnbalti

lielformāta attēli >A0).

5. Attēlus skenē tā, lai būtu saskatāmas visas attēla detaļas. Nosakot digitalizēšanas kvalitātes

parametrus, vienmēr jāņem vērā attēla vissmalkākais vai vissliktāk saskatāmais / salasāmais

elements.

6. Vairākumā gadījumu attēliem ir reverss, kurš satur būtisku informāciju. Tādos gadījumos skenē

katru pusi atsevišķi un veido vienam attēlam 2 arhīvdatnes (averss un reverss). Fotonegatīviem

seko, lai skenētu no pareizās puses un neveidotos spoguļattēls.

7. Skenējot attēlus, tiem pievieno standartizētu krāsu skalu, piemēram, Greyscale vai krāsainās

Kodak Q13. Skalas standartu norāda metadatos. Krāsu skala nepieciešama, lai uz dažāda

apgaismojuma un kontrasta ekrāniem būtu iespējams „restaurēt” oriģinālā attēla precīzu

sākotnējo izskatu. Krāsu skalās parasti ir iekļauts arī lineāls, kas vēlāk, aplūkojot datni, ļaus saprast

oriģinālā attēla izmēru. Pievienojot attēlam krāsu skalu, vajadzētu parūpēties, lai tā neaizklāj

nevienu attēla daļu. To ieteicams novietot labajā vai kreisajā apakšējā stūrī. Kartēm, rasējumiem

un plāniem pievieno lineālu (mērogu).

62

8. Ja attēls ir vizuāli vai mākslinieciski vērtīgs kā fizisks, telpisks objekts, tad jāizskata iespēja to

fotografēt dažādos rakursos.

9. Ja attēls ir bojāts tādā pakāpē, ka nav iespējama tā digitalizācija vai minimālā restaurācija, tad tas

tiek īpaši atzīmēts atdošanai institūcijai vai arī tiek skenēti tā fragmenti.

10. Uzsākot liela apjoma attēlu digitalizāciju, ieteicams izveidot piemēra vai demo arhīvdatnes un

lietotājdatnes, kuras tiek saskaņotas ar digitalizācijas Pasūtītāju, lai saņemtu apstiprinājumu, ka

digitālie objekti kvalitātes un metadatu jomā atbilst definētājiem standartiem. Digitalizācijas

darbu veicējam vēlams 1-2 reizes dienā veikt kontrolskenējumus, lai pārliecinātos, ka skenēšanas

iekārtām nav izmainīti tehniskie parametri.

Pēcapstrāde

Pēc tam, kad attēli ir ieskanēti, var veikt šādus apstrādes darbus:

1. Izveidot arhīvdatnes un lietotājdatnes, neveicot manuālu digitālo objektu apstrādi. Attēlu

arhīvdatņu apstrādē labojumi, piemēram, traipu digitāla retušēšana, nav pieļaujama.

2. Tiek izveidoti vai papildināti aprakstošie metadati, izveidojot datnes, tiek izveidoti tehniskie

metadati.

3. Lietotājdatnēm ir iespējama attēlu manuāla pēcapstrāde, apgriešana (crop) un iztaisnošana

(deskew).

4. No arhīvdatnēm ir iespējams izveidot atvasinātās arhīvdatnes ar profesionāliem attēla kvalitātes

uzlabojumiem.



Ieteicams izmantot pieejamākos un modernākos skenerus. Izmantojamā tehnika nedrīkst nodarīt

bojājumus digitalizējamiem objektiem. Digitalizācijas iekārtas izvēlas atkarībā no digitalizējamo

objektu formāta, izmēra un digitalizācijas īpatnībām. Ieteicamie skeneru veidi:

Attēla tips un digitalizācijas īpatnības Skenera veids

Plakāti, afišas, kartes Plakanvirsmas skeneris (A5 līdz A0),

Ruļļu skeneri


Atklātnes, fotogrāfijas Plakanvirsmas skeneris (A5 līdz A0)

Grafika, zīmējumi, rasējumi Plakanvirsmas skeneris (A5 līdz A0)

Fotonegatīvi, diapozitīvi, mikrofilmas Fotonegatīvu skeneris

63

Attēla tips un digitalizācijas īpatnības Skenera veids

Plakanvirsmu skeneris ar speciāliem turētājiem

Gleznas, pergamenti Digitālās fotokameras

Profesionālos skenerus piedāvā vairāki ražotāji, piemēram, Epson, Fujitsu, Canon. Lai iegūtu attēlu

no digitalizējamiem objektiem, kurus nevar novietot uz plakanas virsmas vai ievietot skenera

speciālajā turētājā, izmanto digitālās fotokameras. Ja tiek izmantotas digitālās fotokameras, jāizvēlas

modernākās un pieejamākās (augstākā iespējamā kvalitāte, piemēram, kameras ar 20 MP (mega

pikseļi) un vairāk). Digitalizācijas aparatūras ierobežojumu radītos rezultātus nav iespējams novērst

pēcapstrādes procesā. Jāņem vērā, ka digitālā tālummaiņa nedod labāku attēla kvalitāti. Tā tikai

attēlo mazāk pikseļu skata vienībā, tāpēc pieļaujama tikai optiskā tālummaiņa. Digitālo fotokameru

trīs svarīgākie parametri sīku attēla detaļu un toņu gradāciju uztverei ir reģistrējošās gaismjūtīgās

matricas elementu (pikseļu) skaits, krāsu dziļuma bitu skaits un objektīva kvalitāte. Lai izvairītos no

attēla kropļojumiem, izmantojot fotokameras, ļoti svarīgi izvēlēties piemērotu pamatni attēlu un

dokumentu novietošanai - digitalizējamā materiāla plaknei jābūt paralēlai ar fotokameras matricas

plakni, turklāt fotokameras objektīva optiskajai asij jāiet caur digitalizējamā objekta ģeometrisko

centru. Fotokameru lieto kopā ar statīvu, papildu apgaismojumu, filtriem un citām nepieciešamajām

palīgierīcēm.

Skeneri jāizvēlas atbilstoši digitalizējamo attēlu formātam. Jāņem vērā, ka attēlus nedrīkst locīt. Var

būt situācijas, kad ar kultūras mantojuma institūcijas speciālistu piekrišanu attēls var tikt salocīts

atsevišķu tā fragmentu skenēšanas laikā, lai tos vēlāk digitāli savietotu.

Lielformāta skeneru komplektācijā bieži vien ietilpst stikla plātnes, kas paredzētas atvērumu

piespiešanai un izlīdzināšanai ar mērķi iegūt kvalitatīvāku skenējumu. Taču jāņem vērā, ka, izmantojot

fizisku slodzi uz ļoti ciešiem iesējumiem, var tikt bojāts attēla oriģināls.

Fotofilmu un mikrofilmu digitalizācijai izmantojamas specializētas iekārtas ar filmu padeves un

atputekļošanas mehānismiem, ar speciālu optiku attēlu palielināšanai u.c. funkcijām. Skeneri, kas

paredzēti plaknes oriģinālu skenēšanai, parasti nav īpaši piemēroti foto negatīvu digitalizācijai.

Izņēmums varētu būt gadījumā, ja tiek skenētas stikla plates vai fotonegatīvi 10x15cm (4x5) izmērā

un lielāki. Plaknes skenera izmantošana šādā gadījumā, palielinot attēlu, var būt nopietns šķērslis

kvalitatīva digitālā objekta iegūšanai.

64

Digitālo objektu apstrādei nepieciešama jaudīga un moderna profesionālā grafiskās apstrādes


krāsu izšķirtspējai, krāstelpai, skatu leņķim, spilgtumam, krāsu temperatūrai, krāsu līdzsvariem.

Skenēšanas iekārtas ir nepieciešams kalibrēt katru nedēļu, bet fotokameras - katru dienu.

Skenēšanas izšķirtspēju nevar noteikt vienīgi ar rādītāju dpi. Ir nepieciešams arī iegūstamā attēla

izmērs (cm, mm). To var noteikt, izmantojot priekšstatu par digitālā objekta tālāko izmantošanu.

Prakse pierāda, ka, skenējot attēlu ar maksimālo skenera izšķirtspēju, attēla kopējā kvalitāte

ievērojami samazinās. Teorētiski solītais punktu skaits attēlā tiek nodrošināts, bet attēls ir vājākas

kvalitātes, nekā skenējot to ar iepriekš izvēlētu izmēru un izšķirtspēju, pieskaņojot to paredzamajai

drukas vai publicēšanas izšķirtspējai.

Papildus skeneriem ir jānodrošina atbilstoša datortehnika un licencētas grafiskās apstrādes

programmatūras. Attēlu grafiskai apstrādei var izmantot komerciālo Adobe Photoshop

programmatūru, taču lielāko daļu apstrādes funkciju var veikt ar arī brīvpieejas grafiskās apstrādes

programmatūru, piemēram, Irfanview (pieejama tiešsaistē: http://www.irfanview.com/). Ļoti lielu

attēlu apstrādei var izmantot citu brīvpieejas grafiskās apstrādes programmatūru, piemēram, XnView

(pieejama tiešsaistē: http://www.xnview.com/).

Svarīgi, lai iekārtām un programmatūrām būtu nodrošināts ražotāju atbalsts, kurš nodrošinātu

programmatūras atjauninājumu un ražotāja palīdzības dienesta atbalsta saņemšanu.

Ja digitalizācija institūcijā ir paredzēta ilgstošā periodā, ir svarīgi izveidot pastāvīgas 1-2 digitalizācijas

darba vietas.

Attēlu digitalizācijas darbu veikšanai nepieciešama projekta komanda ar pieredzi un zināšanām

darbā ar specifiskām skenēšanas iekārtām, programmatūru un līdzīgu teksta dokumentu vai attēlu

digitalizāciju.

Vēlamais attēlu digitalizācijas projekta komandas lomu sadalījums:


Skenēšanas procesa vadītājs;

Kvalitātes procesa vadītājs;

Skenēšanas operatori, fotogrāfi;

Attēlu grafiskās apstrādes speciālisti;

Metadatu apstrādes operatori ( ja digitalizācijas laikā tiek veidoti jauni metadati vai

papildināti esošie).

http://www.irfanview.com/

http://www.xnview.com/

65

Projekta komandas sastāvs atkarīgs no attēlu digitalizācijas materiālu apjomiem, digitalizācijas

iekārtu skaita un to tehniskās kapacitātes (skenēšanas ātrums un jaudas lp/min) un speciālistu darba

slodzes un grafika, kā arī jāņem vērā telpu pieejamības faktori. Īpašos gadījumos attēlu digitalizācijai

var būt svarīgas latviešu valodas zināšanas.


Definējot attēlu digitālo objektu tehniskās kvalitātes parametrus, ir jāņem vērā, ka to oriģināli ir

dažādās kvalitātēs. Attēlu digitālo objektu arhīvdatnes un lietotājdatnes tehniskos kvalitātes

parametrus skatīt pielikumā A.

No attēlu arhīvdatnēm tiek veidotas samazināta izmēra (un kvalitātes) lietotājdatnes, parasti ērtai

attēlošanai Interneta platformās.

Veidojot attēlu lietotājdatnes, ir iespējams novērst arhīvdatnē esošos defektus jeb veikt digitālo

retušēšanu, taču tas nav rekomendējams, jo lietotājam, apskatot uzlaboto lietotājdatni, tiks radīts

viltus priekšstats, ka tāda pati (bez defektiem) ir arī arhīvdatne (oriģināls).

Var veidot trīs veidu attēlu lietotājdatnes ar dažādu pielietojumu:

Pilna izmēra – pēc būtības oriģinālajai arhīvdatnei maksimāli tuva versija, kas ir paredzēta

attēlošanai pilna ekrāna režīmā.

Priekšskates attēls – samazināta izmēra lietotājdatne, kas paredzēta attēlošanai kopā ar

objekta metadatiem.

Sīkattēls – pastmarkas izmēra attēls, kas paredzēts attēlošanai meklēšanas rezultātos un

daudzu objektu pārlūkošanas sarakstos.

Attēla priekšskates attēlu un sīkattēlu parasti automātiski ģenerē digitālo objektu kolekciju rīki, tāpēc

bieži vien šīs lietotājdatnes versijas nav nepieciešams veidot patstāvīgi.

Ja attēla arhīvdatnē ir bijusi iekļauta krāsu skala, tad pēc digitalizētāja ieskatiem, veidojot

lietotājdatni, to var apgriezt (crop), krāsu skalu lietotājdatnē vairs neiekļaujot.

Veidojot attēla lietotājdatni, tajā ir iespējams iekļaut ūdenszīmi, iepriekš saskaņojot ar digitalizācijas

Pasūtītāju, kultūras mantojuma institūciju. Ūdenszīmes iekļaušana lietotājdatnē nav rekomendējama,

jo tā ierobežo tālāku attēlu ērtu izmantošanu. Ja tomēr ūdenszīmes iekļaušana ir viens no

digitalizācijas projekta nosacījumiem, tad tai vajadzētu būt vizuāli maksimāli neuzkrītošai, neaizklājot

būtiskas attēla daļas. Ūdenszīmes iekļaušana arhīvdatnēs nav pieļaujama.

66

Digitalizācijas darbu veicējam ir jāsagatavo digitālā objekta metadati XML formātā. Metadatu datnes

nosaukumu izvēlas atbilstoši attiecīgā digitālā objekta datnes nosaukumam, saglabājot to kā

elektronisku dokumentu ar paplašinājumu .xml. Metadatu struktūra ir jāveido, ievērojot Dublin Core

un EDM un EAD standartu rekomendācijas, kā arī definējot papildu apraksta laukus, lai nodrošinātu

ērtāku materiālu meklēšanu potenciālajiem publisko izplatīšanas platformu lietotājiem. Attēlu

digitālo objektu metadatu vēlamās struktūras skatīt pielikumā B vai piemērā:

http://dom.lndb.lv/data/subtype/image.html.

Metadata .xml datne jāveido, lai nodrošinātu datu automātisku importu uz digitālo arhīvu un

bibliotēku digitālo objektu pārvaldības sistēmām. Datnei XML formātā jāsatur informācija par visām

digitālajam objektam atbilstošajām arhīvdatnēm un lietotājdatnēm. Ja ir plānots metadatus

automātiski importēt LNB DOM, tad Metadata.xml datnēm jāvalidējas pret attiecīgo formātu LNB

DOM importa XSD shēmām.


Veidojot attēlu datņu nosaukumus, vēlams rakstīt šādas norādes:

1. Iestādes apzīmējums. Ja dažādi digitalizētāji skenē vienu un to pašu dokumentu un pēc tam šie


digitalizēto dokumentu pazušana. Iestādes nosaukums var būt ar pilniem vārdiem

(“madonas_novadpetniecibas_muzejs”), saīsināts (“mnm”) vai ar skaitlisku apzīmējumu (“017”), vai

piemēram LNB, LNA, .....

2. Attēla tipa vai formāta apzīmējums. Parasti viens burts, piemēram, “p”– plakāts; “a”– atklātne; “f”–

fotogrāfija vai kādu citu pēc izvēles, taču ar nosacījumu, ka tas tiek lietots konsekventi.

3. Attēla identifikators. Inventāra numurs vai svītru kods, vai saturisks identifikators, piemēram, vietas

nosaukums vai personas vārds, iespējams saīsināts, kombinācijā ar izdošanas gadu un datumu

(vai arī numuru). Arhīva dokumentiem: uzziņu kods, kā arī, ja tiek skanēts averss un reverss, to

pazīmi var norādīt nosaukumā.




iespējams padarīt datnes nosaukumu paplašinājumus redzamus.

Katra institūcija var noteikt datnes nosaukuma koda sastāva secību, piemēram, Nr.1 ir institūcijas

nosaukuma apzīmējums vai attēla apzīmējums.

http://dom.lndb.lv/data/subtype/image.html

67

Nelielām kolekcijām (līdz 100 attēliem) ērtākais scenārijs ir piešķirt datnēm saturīgus nosaukumus.

Ja visas kolekcijas datnes tiek glabātas vienā mapē, tad, apskatot šādas mapes saturu, būs iespējams

ātri identificēt nepieciešamo attēlu, pat neatverot nevienu no šiem attēliem apskatīšanai.

Vidējām un lielām kolekcijām (1000 un vairāk attēlu) vajadzētu lietot datņu nosaukumus ar kodētu

informāciju. Jāņem vērā, ka lielās attēlu kolekcijās bieži vien būs līdzīgi objekti, kuriem būs grūti

izdomāt to saturu labi raksturojošus nosaukumus. Piemēram, ja kolekcijā plānots iekļaut 20 attēlus

ar Jelgavas tirgus skatiem, tad saturīgi datņu nosaukumi varētu būt Jelgavas_tirgus_01.tiff,

Jelgavas_tirgus_02.tiff, .. Jelgavas_tirgus_20.tiff. Šādi nosaukumi vairs nepilda savu sākotnējo funkciju,

jo, apskatot sarakstu ar šādām datnēm, neatverot katru datni, vairs nav iespējams pateikt, kas tieši

katrā no tām ir redzams.

Ja paredzēts, ka digitalizācijas projektā piedalīsies vairākas institūcijas, datņu nosaukumā obligāti

vajadzētu atspoguļot, kurā organizācijā glabājas attēla oriģināls vai kura organizācija veikusi

digitalizāciju.

Ja institūcija ir izvēlējusies datņu nosaukumu politiku ar kodētiem nosaukumiem, taču attēlu

oriģināliem līdz šim nav piešķirti inventāra numuri, tad sākumā ir nepieciešams attēlus aprakstīt un

uzskaitīt, lai tiem var lietot secīgu numerāciju. Piemēram, ja kolekcijā plānots iekļaut 200-300 attēlus,

tad attēlu numerācijai paredz 3 ciparus: jelg_muz_001.tiff, jelg_muz_017.tiff, jelg_muz_264.tiff u.tml.

„Liekās 0” numerācijā ir nepieciešamas tāpēc, lai datnes mapē tiktu sakārtotas pareizā secībā. Attēla

arhīvdatnei un lietotājdatnei jābūt vienotai nosaukumu stratēģijai, un ideālā gadījumā lietotājdatnes

nosaukums no arhīvdatnes nosaukuma atšķiras tikai ar datnes formāta paplašinājumu. Piemēram:

LNA_LVVA_f02_US017_GV003_011.tiff un LNA_LVVA_f02_US017_GV003_011.jpeg.

Veidojot attēlu digitālo objektu mapju nosaukumus, vēlams ņemt vērā turpmāk rakstīto.



pēc iestādes koda, kurā attēls digitalizēts. Piemēram, lnb, lna, akad_bibl;

pēc digitālā objekta koda, piemēram, f-fotogrāfijas, g-gleznas, p-plakāti;

pēc citiem identifikatoriem, piemēram, pēc digitalizācijas gada: 2012, 2013, 2014,

pēc satura kolekciju nosaukumiem, piemēram, Rainis_Aspazija_001;

pēc sūtījumu Nr. Ja attēli tiek digitalizēti lielākās porcijās jeb nodevumos, tad šo porciju Nr.

var izmantot mapju nosaukumu struktūrā.


68

visas objekta arhīvdatnes – tipiski attēliem būs viena arhīvdatne, taču iesietiem materiāliem

(karšu atlantiem) vienā mapē jāievieto visi iesietā izdevuma attēli;

attēliem atbilstošās lietotājdatnes – viena katrai arhīvdatnei;

metadata.xml.


Attēlu digitalizācijas kvalitātes kontrolei ieteicams izmantot šādus kritērijus:

Digitalizācijas

posms


1.Plānošana Vai digitalizējamo objektu

saraksti atbilst kritērijiem un

budžetam?

Uzsākot projektu Digitalizācijas projekta

vadītājs

2.Sagatavošana 1.Attēli ir apstrādāti un piegādāti

digitalizācijai.

Uzsākot

digitalizāciju

Digitalizējamo objektu

sagatavotāji

3.Digitalizācija 1.Attēlu kvalitāte atbilst

definētajai.

2.Pilnīgums (vai viss attēls ir

redzams datnē).


pareizi.

4.Datņu formāti atbilst

definētajiem, datnes ir

iespējams atvērt.



un digitalizācijas

Pasūtītājs

4.Pēcapstrāde 1.Ja ir veikta digitālā objekta

apstrāde, tad tā atbilst

noteiktajiem tehniskajiem

parametriem.

2.Datu nesējs ir lietojams, datnes

ir iespējams kopēt.


un digitalizācijas

Pasūtītājs

69

Ja digitālajos objektos tiek konstatētas kvalitātes neatbilstības, tad attēliem jāveic atkārtota

skenēšana, metadatu apstrāde.




70

4.3. Kinodokumentu digitalizācijas vadlīnijas

4.3.1. Kinodokumentu veidi

Digitalizācijas procesos kinodokumentus ir iespējams iedalīt šādās grupās:

1) pēc nesējvides: nitrocelulozes lente, triacetāta lente, diacetāta lente, poliēstera lente;

2) pēc lentes platuma: 8 mm, Super 8, 9,5 mm, 16 mm, Super 16 un 17,5 mm, 28 mm, 35 mm

un 70 mm;

3) krāsas – melnbalta, krāsaina;

4) fonogrammas veida – optiskā, magnētiskā;

5) pēc kinodokumenta satura ir iespējams iedalīt šādos žanros:

a. kinožurnāli;

b. dokumentālās filmas;

c. spēlfilmas;

d. animācijas filmas;

e. citas (amatierfilmas, studentu filmas, koncertfilmas).

Lentēm var būt dažādi ražotāji, ieraksta ātrumi, dažāda attēlu un skaņas kvalitāte, tās var būt arī daļēji

bojātas. Kinodokumentu lentes ir satītas ruļļos, un tie tiek uzglabāti kārbās. Kinodokumentu lentēm

ir dažādi ķīmiskie sastāvi (nitroceluloze, triacetāts, diacetāts, poliēsteris), kuri jāņem vērā

sagatavošanas un pēcapstrādes darbos. Lenšu uzglabāšanai ir svarīgs atbilstošs mikroklimats (telpas

temperatūra, ventilācija, gaisa mitrums utt.). Kinodokumentam ir vairāki elementi - negatīvs,

starppozitīvs (lavanda), kontratips, pozitīvs. Kinodokumenta skaņai – magnētiskā fonogramma,

optiskā fonogramma. Digitalizācijai svarīgi izvēlēties labākos pieejamos kinodokumenta elementus.

Vislabāk digitalizēt negatīvu. Plānojot kinodokumentu digitalizāciju, svarīgi sākumā novērtēt lenšu

fizisko stāvokli (kvalitāte, trauslums, attēla un audio kvalitāte, dominējošie toņi), jo tas palīdzēs

noteikt atbilstošāko digitalizācijas tehnoloģiju.


Kinodokumentu digitalizācijā speciālām iekārtām ir jāspēj atskaņot, nolasīt, skenēt dažādus

kinodokumentu formātus un saglabāt, ierakstīt to attēlus un skaņu modernos digitālos formātos.

Uzsākot digitalizāciju, materiāli bieži vien ir sliktā tehniskā stāvoklī, attiecīgi tiem ir jāveic

sagatavošanas darbi (jāpārtin, jālīmē rakordi, jālabo plīsumi), tad tiek veikta digitalizācija un pēc tās

pēcdigitalizācijas apstrāde, digitālā restaurācija, metadatu aprakstīšana. Svarīgi, lai digitalizācijas

darbu veikšanai būtu augsta automatizācijas pakāpe (liels apjoms īsā laika periodā, svarīgs ātrums

71

un produktivitāte) un pieejami lieli datu glabāšanas resursi. Savukārt digitālo kopiju restaurācijai

svarīgākais ir kvalitāte (ierobežotā laika periodā intensīvs un profesionāls, manuāls darbs).

Kinodokumentu digitalizācijas ir iespējama divos veidos:

1. Digitalizācija ar vienkāršoto pēcapstrādi.

2. Digitalizācija ar pilno pēcapstrādi (digitālā restaurācija).

Kinodokumentu digitalizācija ar vienkāršoto pēcapstrādi ir procesu kopums, kurā ietilpst

kinodokumentu digitalizācija (kinolentes skenēšana, magnētiskās fonogrammas pārrakstīšana

digitālā formātā), izmantojot īpaši tam paredzētas skenēšanas/digitalizēšanas iekārtas, un

automatizēta digitalizētā materiāla pēcapstrāde, kuras veikšanai ir nepieciešama minimāla manuāla

iejaukšanās vai tā nav nepieciešama vispār. Šāda veida pēcapstrādi parasti veic ar specializētu

programmatūru/datorsistēmu, kurai skriptu vai līdzīgā iepriekš sagatavotu uzdevumu formā tiek

iestatīti veicamie pēcapstrādes un restaurācijas darbi (piemēram, kadra stabilizācija, putekļu un

skrāpējumu noņemšana, krāsu korekcija, skaņai lieko analogā nesēja radīto trokšņu samazināšana

u.tml.), un tā galvenokārt pastāvīgi šos darbus veic rindas kārtībā, rezultātā izgatavojot

apstrādātus/restaurētus video un audio datnes ilglaicīgas saglabāšanas un izplatīšanas vajadzībām

visos nepieciešamajos formātos. Vienkāršotās pēcapstrādes plusi ir darba ātrums un produktivitāte,

kā arī to veikšanai ir nepieciešami salīdzinoši nelieli cilvēkresursi, līdz ar to - mazāki finansiālie resursi.

Mīnusi ir ne vienmēr labākais iespējamais pēcapstrādes rezultāts (digitāli nelikvidēto skrāpējumu un

putekļu daudzums lielāks nekā pilnās pēcapstrādes gadījumā u.tml.), kā arī potenciāli lielāka

automātisko rīku radīto digitālo kļūdu iespējamība (dažādi digitāli artefakti attēlam un skaņai u.tml.).

Šī pēcapstrādes metode ir piemērota gadījumos, kad jārestaurē/jāpielāgo mūsdienu standartiem liels

kinodokumentu apjoms ierobežota laika un finanšu līdzekļu situācijās, piemēram, dokumentāliem

kinožurnāliem, amatieru kino materiāliem u.tml.

Kinodokumentu digitalizācija ar pilno pēcapstrādi (digitālo restaurāciju) ir procesu kopums,

kurā ietilpst kinodokumentu digitalizācija (kinolentes skenēšana, magnētiskās fonogrammas

pārrakstīšana digitālā formātā), izmantojot īpaši tam paredzētas skenēšanas/digitalizēšanas iekārtas,

un pēcapstrāde, kuras veikšanai paralēli automatizēto digitālas pēcapstrādes rīku lietošanai tiek

veikta arī rūpīga manuālā pēcapstrāde, kuru ar šobrīd pieejamajiem automatizētās digitālās

pēcapstrādes un restaurācijas rīkiem nav iespējams pilnvērtīgi un kvalitatīvi veikt. Manuālās

pēcapstrādes procesā attēla pēcapstrādes un restaurācijas speciālisti rūpīgi pārbauda katru

kinodokumenta kadru un nepieciešamības gadījumā veic korekcijas, kuras automatizētie

pēcapstrādes procesi ir izpildījuši nepietiekamā kvalitātē, kļūdaini vai nav izpildījuši vispār. Tāpat tiek

veikta arī rūpīga attēla krāsu korekcija, kuras mērķis ir likvidēt ar kinolentes vecumu un glabāšanas

72

apstākļiem saistītās ķīmisko procesu radītās krāsu nobīdes, lai rezultātā iegūtu tehniski un

mākslinieciski kvalitatīvu attēlu, atbilstošu kinodokumenta autoru sākotnējām iecerēm.

Nepieciešamības gadījumā krāsu korekciju veic katram kinodokumenta kadram atsevišķi, lai novērstu

nepamatotas krāsu atšķirības starp tiem un nodrošinātu plūdenu un vienmērīgu kinodokumenta

skatīšanās pieredzi. Skaņas pēcapstrādes speciālisti rūpīgi restaurē visu kinodokumenta

fonogrammu, likvidējot vai samazinot nevēlamos skaņas defektus (fiziskā analogā nesēja radītos

trokšņus, fona šņākoņu u. tml.), uzlabojot un mūsdienu standartiem pielāgojot kopējo skanējumu,

vienlaicīgi nodrošinot, lai tas atbilstu kinodokumenta autoru sākotnējām iecerēm. Pilnās

pēcapstrādes pluss ir ļoti augsta restaurācijas kvalitāte un individuāla pieeja katrai problēmai, tomēr

tās veikšanai ir nepieciešams būtiski lielāks laika apjoms, cilvēkresursi un finanšu resursi. Šī

pēcapstrādes metode ir piemērota atsevišķu audiovizuālo darbu, kuri atzīti par īpaši vērtīgiem un

nozīmīgiem, restaurēšanai un pielāgošanai mūsdienu standartiem, piemēram, mākslas filmām,

dokumentālajām filmām u.tml.

Kinodokumentu digitalizāciju var iedalīt četros būtiskos posmos: plānošana; sagatavošana;

digitalizācija; pēcapstrāde. Katrā posmā ir ieteicams ņemt vērā tālāk uzskatītos ieteikumus.

Plānošana

1. Tiek definēts projekta plāns (kinodokumentu veidi, formāti, apjomi, partneri, laiks, budžets).



digitalizējami kinodokumenti (saskaitīti kopējie digitalizējamo objektu apjomi - vienības,

definētas adreses), tiek izveidoti digitalizācijas saraksti.

3. Kinodokumenti tiek sadalīti loģiskās grupās (formāti, izmēri, digitalizācijas specifika).

4. Tiek atzīmēti tie kinodokumenti, kuriem pirms digitalizācijas būs nepieciešama digitālā

restaurācija (ja to ir iespējams novērtēt un definēt plānošanas posmā).

5. Tiek apzināti atbilstošie digitalizācijas resursi (tehnikas, telpas, speciālisti).

Sagatavošana

Digitalizācijas darbu Pasūtītājam jāveic:

1. Kinodokumentu atlasīšana, nepieciešamo identifikatoru pievienošana.

2. Kinodokumenta tehniskā sagatavošana, pārtīšana.

3. Kinodokumenta emulsijas, bāzes bojājumu un uzslāņojumu (putekļi, gruži, skrāpējumi, pleķi, u.

tml.) tīrīšana.

4. Kinolentes mazgāšana ar ultraskaņas iekārtām (ja tāda tehnoloģija ir iepriekš plānota).

73

5. Kinodokumenta mehānisko bojājumu (plaisas, līmējumu vietas u.tml.) labošana, rakordu

pievienošana.

6. Metadatu sagatavošana un pēc grafika nogādāt kinolentes digitalizācijas telpās.

Digitalizācija

1. Jāievieto digitalizējamie kinodokumenti atbilstošās atrādīšanas / atskaņošanas ierīcēs.

2. Jāveic vecam kinodokumentam raksturīgās eksponometrijas nevienmērības (“flicker”)

izlīdzināšana.

3. Ja tas nepieciešams, jāveic vecam kinodokumentam raksturīgās kinokamerā vai kinolentes

kopēšanas brīdī radušās kadra raustīšanās un/vai “peldēšanas” stabilizācija pēc perforācijām,

kadra satura vai citādi.

4. Kinodokumenta kopējā krāsu (kontrasta, blīvuma, balansa u.c.) korekcija; nepieciešamības

gadījumā veicot korekcijas katram kadram atsevišķi.

5. Nepieciešamības gadījumā selektīva vai kopēja attēla trokšņu tīrīšana.

6. Nepieciešamības gadījumā bojātā kinodokumenta grauda aizstāšana ar kvalitatīvu,

kinodokumenta formātam atbilstošu (35mm anamorfisks, 35mm sfērisks u.tml.) kinolentes

graudu.

7. Skenēšana jāveic, ievērojot definēto izšķirtspēju, krāsu dziļumu, atrādīšanas un atskaņošanas

ātrumus.

8. Kinodokumenti jāskenē pilnā garumā. Pēc skenēšanas jāveic ieskenētā materiāla montāža,

atstājot tikai kinodokumenta reāli lietojamo daļu (sākot ar pirmo un beidzot ar pēdējo

kinodokumenta aktīvo kadru) un noņemot lieko tehnisko informāciju un kinolentes defektus

(rakordus, kinolentes pārrāvumus u.tml.).

9. Kinodokumentiem, kuri sastāv no vairākām daļām (vairākiem kinolentes ruļļiem), tās savstarpēji

jāsamontē vienā nepārtrauktā gabalā. Veicot montāžu, jānodrošina, lai pirmā aktīvā

kinodokumenta kadra (“First Frame of Action” jeb “FFOA”) taimkods gan attēlam, gan skaņai sākas

ar vērtību 00:00:00:00, pieņemot konkrētā kinodokumenta spēlēšanas ātrumu (kadru skaitu

sekundē jeb k/s) kā taimkoda bāzi, un tas attiecināms arī uz attēlu sekvenču datņu numerāciju,

t.i., attēlu sekvenču kadru numerācijai jābūt izrietošai no taimkoda vērtības. Šī taimkoda vērtība,

kā arī montētā kinodokumenta hronometrāža katram kinodokumentam jānodrošina visa

turpmākā digitalizācijas darba plūsmas gaitā līdz visu nepieciešamo datņu izveidošanai.

10. Skenējot jānodrošina, lai viss kinodokuments tiktu ieskenēts, izmantojot konkrētajam

kinodokumentam optimālos skenēšanas eksponometriskos un krāsu balansa iestatījumus, t.i., lai

maksimāli iespējamā apjomā un kvalitatīvi tiktu ieskenēts viss kinolentes attēla dinamiskais

diapazons (visa informācija gan attēla gaišajās, gan vidējās, gan tumšajās daļās), kā arī lai krāsu

74

kinolentes gadījumā iespēju robežās tiktu maksimāli koriģētas kinolentes vecuma un ķīmisko

procesu rezultātā radušās krāsu balansa izmaiņas, piemēram, ražotāju “Svema” un “ORWO” krāsu

kinolentēm raksturīgās purpursarkanās krāsu balansa nobīdes u.tml. Tāpat jānodrošina, ka viss

katra kinolentes kadra laukums (gan kadra centrs, gan malas) ir fokusā un jebkurā kadra daļā ir

skaidri saskatāms vienlīdz ass kinolentes grauds, kas ir īpaši svarīgi kinolentēm, kuras ir

savērpušās.

11. Skenēšana jāveic tā, lai pilnā apjomā tiktu ieskenēts viss katra kinolentes kadra aktīvais laukums

un ieskenētajā materiālā nelielā apjomā būtu skaidri saskatāmas visas kadra (kameras vai

kinolenšu kopētāja “rāmīša”) malas (augša, apakša, abi sāni), kā arī kinolentes perforāciju daļa.

12. Attēla kadrēšana, noņemot (“nogriežot”) no visām kadra malām lieko tehnisko kadra daļu -

kameras vai kinolenšu kopētāja “rāmīša” redzamās malas, perforācijas u.tml., vienlaicīgi

nodrošinot, ka netiek mainīta kadra kompozīcija un kinodokumenta autoru iecerētā oriģinālā

kadra malu attiecība vai arī, ja citādāk nav iespējams, tā tiek mainīta pēc iespējas mazāk un

saudzīgāk.

13. Kinodokumenta sākuma, beigu un citu grafisko titru latviešu valodā (vai citas valodas)

atjaunošana pēc nepieciešamības.

14. Skaņas pēcapstrāde, noņemot klikšķus, noņemot vai samazinot analogā fiziskā nesēja fona

šņākoņu, ekvalaizera korekcijas, dinamikas un skaļuma līmeņa korekcijas. Jānodrošina skaņas

sinhronitāte attiecībā pret konkrētā kinodokumenta attēlu.

15. Jāveic kvalitātes kontrole visiem paveiktajiem digitalizācijas un pēcapstrādes darbiem, reālajā

laikā rūpīgi noskatoties visu apstrādāto kinodokumentu etalonkopijas uzreiz pēc to

izgatavošanas.

16. Skaņa (ja konkrētajam kinodokumentam tāda ir) no kinolentes optiskās fonogrammas vai

magnētiskās fonogrammas jādigitalizē mono vai stereo kanālu konfigurācijā, atkarībā no tā, kāda

tā oriģināli ir kinodokumentam. Stereo skaņas gadījumā skaņas datnei jāsatur abi skaņas kanāli

(“interleaved”).

17. Pēc digitalizācijas kinodokumentus nepieciešams rūpīgi iepakot metāla kārbās un atdot

digitalizācijas Pasūtītājam.

18. Jāpievieno vērtējums par materiāla fizisko un satura kvalitātes stāvokli, kā arī ieteikumi tā tālākai

izmantošanai.

Pēcapstrāde

Pēc tam, kad kinodokumenti ir ieskanēti, var veikt šādus apstrādes darbus:

1. Tiek izveidotas arhīvdatnes, neveicot manuālu digitālo objektu apstrādi.

2. Tiek izveidotas atvasinātās arhīvdatnes un lietotājdatnes (citas datnes, čeksummas .xml datnes).

75


metadati.

4. Ja ir paredzēta digitālā restaurācija, tad ar atbilstošām iekārtām (datortehnika, programmatūras,

skaņas iekārtas) tiek veiktas attēlu un skaņas korekcijas, lai uzlabotu to kvalitāti.

5. Lai definētu restaurējamā kinodokumenta kvalitātes tehniskos parametrus, vēlams sākumā

izveidot piemērus vai parauga digitālos video objektus.



Kinodokumentu digitalizācijai rekomendējamās iekārtas:

1. Specializēta kinolenšu ultraskaņas mazgāšanas iekārta.

2. Kinolenšu skeneris, kurš nodrošina:

- attēla skenēšanas izšķirtspēju 35mm kinolentēm ne mazāku kā 4096×3072 pikseļi, un

kinolenšu standartiem, kuri ir šaurāki par 35mm (8mm, 16mm un 17,5mm u.c.), skenēšanas

izšķirtspēju ne mazāku kā 2048×1556 pikseļi;

- nekompresētas vai ar bezzudumu datu plūsmas kompresiju kompresētas RGB vai RAW

(neapstrādāti skenera sensora dati) attēlu plūsmas straumēšanu;

- vēlami skeneri ar LED gaismas avotiem, ar iespēju skenēt optisko skaņu kopā ar attēlu reālā

laikā.

Skeneris nedrīkst radīt krāsu zudumus, draudus kinolentes perforācijām un skrāpēt kinolenti, kā

arī tam nepieciešamības gadījumā jābūt spējīgam droši skenēt kinolentes, kurām ir jau iepriekš

sabojātas perforācijas, no vecuma savērpušās un citādi deformētas vai bojātas kinolentes.

Skeneris nedrīkst pakļaut kinolenti neatbilstoši lielam spriegumam un jebkā citādi to bojāt vai

iznīcināt.

3. Iekārta kinolenšu magnētisko fonogrammu digitalizēšanai.

4. Iekārta kinolenšu optisko fonogrammu digitalizēšanai.

5. Video kontroles monitori (Grade1, OLED tehnoloģija, min HD vai nākotnē 4K rezolūcija) un DCI

projektori (vismaz 2K).

6. Ieraksta iekārtas uz LTO lentām vai vairāki pārvietojamie ārējie cieto disku masīvi, kuri aprīkoti ar

optisko vai 10 Gbit Ethernet datu savienojumu funkcionalitāti.

7. Saglabāšanas sistēma (high bandwidth clustered storage system, piemēram, DDN), lai ieskenētās

datnes reālā laikā varētu tikt pārsūtītas no skenera uz disku masīvu, kā arī, lai datnes varētu vēlāk

reālā laikā atspēlēt, veicot restaurāciju/korekcijas vai vienkārši, lai noskatītos.

76

8. Digitālo objektu apstrādei nepieciešama jaudīga un moderna grafiskās apstrādes profesionāla


krāsu izšķirtspējai, krāstelpai, skatu leņķiem, spilgtumam, krāsu temperatūrai, krāsu līdzsvariem.

9. Programmatūra digitalizētā kinodokumenta pilnai pēcapstrādei, ja paredzēta kinodokumentu

digitālā restaurācija (t.sk. mehānisku un lentas ķīmisku defektu ietekmes novēršanai, krāsu un

ekspozīcijas korekcijai, kinolentes bojājumu restaurācijai);

10. Programmatūra, kas nodrošina arhīvdatņu (piemēram, JPEG2000) pārveidošanu lietotājdatnēs

(dažādi populāri, moderni izplatīšanas formāti, piemēram, ProRes/DNxHR (MXF Op1a vai

QuickTime pakotnē), h.264 (mp4 pakotnē), DCP, Blu-ray, DVD.

Svarīgi, lai iekārtām un programmatūrām būtu nodrošināts ražotāju atbalsts, kurš nodrošinātu

programmatūras atjauninājumu un ražotāja palīdzības dienesta atbalsta saņemšanu.


darba vietas.

Kinodokumentu digitalizācijas darbu veikšanai nepieciešama speciālistu projekta komanda ar

pieredzi un zināšanām darbā ar specifiskām iekārtām un līdzīgu un līdzvērtīga apjoma

kinodokumentu digitalizāciju. Vēlamās projekta komandas lomas:


Skenēšanas speciālists;

Restaurācijas speciālists;

Audio un krāsu korektori;

Restaurācijas un korektoru asistenti;

Metadatu izveides speciālisti;

Kvalitātes vadītājs.

Projekta komandā katram speciālistam jāpārvalda latviešu valoda vismaz C līmeņa 1.pakāpē, pretējā

gadījumā digitalizētājam darbu izpildes gaitā jānodrošina tulks. Projekta komandas sastāvs atkarīgs

no digitalizējamo kinodokumentu apjomiem, digitalizācijas iekārtu skaita un tehniskās kapacitātes

(analogo stundu pārnese digitālā formātā), un speciālistu darba slodzes un grafika, kā arī telpu

pieejamības.


Kinodokumentu arhīvdatnes, atvasinātās arhīvdatnes un lietotājdatnes jāizgatavo formātos, kas

norādīti pielikumā A.

77

Digitalizācijas darbu veicējs sagatavo kinodokumentu metadatus XML formātā. Metadatu datnes

nosaukumu izvēlas atbilstoši attiecīgā digitalizētā kinodokumenta datņu nosaukumam, saglabājot

to kā elektronisku dokumentu ar paplašinājumu .xml. Metadatu struktūra ir jāveido, ievērojot EN

15744:2009 standartu, bet var izmantot arī EBU Core Metadata Set TECH 3293 (Source: MIM; Version

1.4; 2013) rekomendācijas, kā arī definējot papildu apraksta laukus, lai nodrošinātu ērtāku materiālu

meklēšanu potenciālajiem publisko izplatīšanas platformu lietotājiem. Kinodokumentu metadatu

kartītes paraugu skatīt pielikumā B.

Digitālajam objektam ir jāizveido atpazīšanas attēls (attēli uz kārbu vākiem, ja tādi ir), tas ir

jānofotografē vai arī, ja nekādu attēlu nav, tad ir jāizveido kinodokumenta saturam atbilstošs pirmā

kadra digitālais attēls, kuru varēs izmantot digitālo objektu izplatīšanas vajadzībām. Digitālie attēli

jāizveido JPEG2000 formātos un jāpievieno metadatiem.


Veidojot kinodokumentu datņu nosaukumus, vēlams rakstīt šādas norādes:

1. Iestādes apzīmējums. Piemēram, LNA, NKC, iestādes nosaukums var būt ar pilniem vārdiem.

2. Kinodokumenta žanra apzīmējums vai nosaukums. Parasti viens burts, piemēram, “k”–

kinohronika; “d”– dokumentālā filma, vai kāds cits pēc izvēles, taču ar nosacījumu, ka tas tiek

lietots konsekventi.

3. Kinodokumenta apzīmējums. Inventāra numurs vai svītru kods, vai saturisks identifikators,

piemēram, vietas nosaukums vai personas vārds, iespējams saīsināts, kombinācijā ar izdošanas

gadu un datumu (vai arī numuru). Arhīva kinodokumentiem uzziņu kods.





5. Datņu nosaukumu kodos var lietot arī citus apzīmējumus, piemēram, kadru numerāciju, apstrādes

veidu, izmantošanas veidu, valodu, izšķirtspēju, ātrumu.

Piemērs: LNA_KFFDA_F1_1_4119N1-1_PP_EK_0086400.jp2

Veidojot kinodokumentu digitālo objektu mapju nosaukumus, ieteicams izmantot šādus

identifikatorus:

pēc iestādes koda, kurā kinodokumenta digitalizēts. Piemēram: LNA, NKC;

pēc kinodokumenta nosaukuma. Ja gari nosaukumi, tie ir jāsaīsina uz atslēgvārdiem;

pēc citiem identifikatoriem, piemēram, fonda numurs, dokumenta uzskaites numurs.

78

Mapē jāveido šāds datņu komplekts:

visas kinodokumenta arhīvdatnes;

visas atvasinātās kinodokumenta arhīvdatnes;

visas lietotājdatnes;

subtitru datnes;

stundas un garums kontrolsummu datnes (vēlams .md5 formāts);

metadata.xml.

Gadījumos, kad kinodokumenta oriģināls ir no vairākām daļām (vairākiem kinolentes ruļļiem), datņu

nosaukumos nav jānorāda elementa daļas un kopijas numurs (pēdējie divi-trīs cipari aiz kodiem N,

L, KT, P, F, MF). Informācija par to, kuri kinodokumenta elementi ir izmantoti šādas datnes

izgatavošanā, ir jānorāda attiecīgās datnes metadatos. Tas pats attiecas arī uz kinodokumentiem,

kuri sastāv no vienas daļas, taču darbam izmantoti vairāk kā viens elements.


Kinodokumentu digitalizācijas kvalitātes kontrolei ieteicams izmantot šādus kritērijus:

Digitalizācijas

posms


1.Plānošana Vai digitalizējamo objektu saraksti

atbilst kritērijiem un budžetam?

Uzsākot projektu Digitalizācijas

projekta

vadītājs

2.Sagatavošana 1.Kinodokumenti ir apstrādāti un

piegādāti digitalizācijai.

2.Kinolentas mehānisko defektu

(pārrāvumi, līmējumu vietas u.tml.)

un bāzes defektu (putekļu,

skrāpējumu, pleķu u.c.)

automatizētās digitālās tīrīšanas

kvalitāte.

3.Digitalizētā kinodokumenta lieko

(tehnisko) daļu nomontēšanas

(noņemšanas) kvalitāte.

Uzsākot digitalizāciju Digitalizējamo

materiālu

sagatavotāji

79

Digitalizācijas

posms


3.Digitalizācija 1.Skenēšanas kvalitāte, atbilstošas

eksponometrijas un krāsu balansa

ievērošana, vai kadrs ieskenēts pilnā

apmērā (redzams viss kameras vai

kinolenšu kopētāja “rāmītis”),

skenētā materiāla asums (fokuss)

visās kadra daļās utt.

2.Krāsu/kontrasta/blīvuma

korekcijas kvalitāte, tajā skaitā arī

nevienmērīgās ekspozīcijas

(“flicker”) stabilizācijas kvalitāte.

3.Kadra stabilizācijas kvalitāte.

4.Skaņas restaurācijas kvalitāte.


pareizi.

6.Datņu formāti atbilst definētajiem,

datnes ir iespējams atvērt.


Izlases kārtībā Digitalizācijas

veicējs un

digitalizācijas

Pasūtītājs

4.Pēcapstrāde 1.Ja ir veikta digitālā objekta

apstrāde, tad atbilst tehniskajiem

parametriem.

2.Kopējas automatizētās digitālās

restaurācijas raksturs - vai attēls un

skaņa digitālās restaurācijas

rezultātā nav ieguvuši digitāla

rakstura defektus un nav kļuvuši

sintētiski, neatbilstoši savam

laikmetam.

3.Datu nesējs ir lietojams, datnes ir

iespējams kopēt.


veicējs un

digitalizācijas

Pasūtītājs

80

Digitalizācijas

posms


4.Kinolentes stāvoklis pēc

digitalizācijas. (kinolentei nav

radušies jauni bojājumi, un tā ir

rūpīgi notīrīta, visa kinolente

iznīcināta vai būtiski bojāta - bojātas

perforācijas, emulsijā radušies jauni

skrāpējumi, kinolentes pārrāvumi,

kinolente nav kārtīgi notīrīta u.tml.).

Ja kinodokumentu digitālajos objektos tiek konstatētas saturiskās un tehniskās kvalitātes

neatbilstības, tad kinodokumentiem ir jāveic atkārtota skenēšana, metadatu apstrāde, pēcapstrāde.




81

4.4. Video dokumentu digitalizācijas vadlīnijas

4.4.1. Video dokumentu veidi

Digitalizācijas procesos video dokumentus pēc informācijas nesēju formātiem ir iespējams iedalīt

šādās grupās:

1) Betacam formfaktora kasetes (SP, SX, Digital), vairāk: https://en.wikipedia.org/wiki/Betacam;

2) VHS kasetes (S-VHS, Super VHS), vairāk: https://en.wikipedia.org/wiki/VHS;

3) DV, DV CAM, miniDV kasetes, vairāk: https://en.wikipedia.org/wiki/DV;

4) citi vēsturiskie formāti (8mm, Hi8, Video8, Digital8, 1”B, 2" Quadruplex, HDCAM, HDCAM SR,

DVCPRO25, DVCPRO HD, HDV, XDCAM, XDCAM HD);

5) dažādi vēsturiski jau digitālā formātā ierakstītu video dokumentu nesēju formāti CD, DVD,

DV matricas;

6) citas analogo vai digitālo video dokumentu nesēju lentes.

Jāņem vērā, ka vēsturisko video dokumentu nesēju un formātu un standartu dažādība ir liela, bieži

vien katram ražotājam, piemēram, Sony, Panasonic, Canon, BOSCH, NZTM bija savi specifiskie

tehniskie standarti, kuri video dokumentu digitalizācijas projektos ir jāņem vērā. Videolentes parasti

atrodas dažāda izmēra kasetēs, kuras tika ierakstītas ar dažādu ražotāju videokamerām, un tās bija

iespējams atskaņot uz dažādu ražotāju magnetofoniem (VTR, VCR). Video dokumentu kasetes

parasti tika dalītas dažādos laika formātos (piemēram, 60 min, 90 min, 120 min). Vairāk informācijas

par vēsturiskiem video dokumentu formātiem un nesējiem var atrast, piemēram:

https://en.wikipedia.org/wiki/Videotape.

Ja ir pieejami vairāki oriģināli, tad digitalizācijai svarīgi izvēlēties labākos pieejamos eksemplārus, bet

biežāk pieejams ir tikai viens oriģināla eksemplārs. Plānojot video dokumentu digitalizāciju, svarīgi

sākumā novērtēt to fizisko stāvokli (lentes kvalitāte, trauslums, attēla un audio kvalitāte), jo tas

palīdzēs noteikt atbilstošāko digitalizācijas tehnoloģiju, piemēram, automatizēta digitalizācija vai

restaurācija. Svarīgi atcerēties, ka sliktas kvalitātes oriģināls pēc digitalizācijas var tikt fiziski

neatgriezeniski bojāts, tāpēc digitalizācija ir jāveic augstā kvalitātē ar profesionālām iekārtām.


Video dokumentu digitalizācija ir tehnoloģiski sarežģīts uzdevums – nepieciešamas specifiskas

vēsturiskas (atrādīšana un atskaņošana) un modernas (ierakstīšana un apstrāde) iekārtas, kā arī

profesionāla video, audio un IT speciālistu pieredze un kompetences. Iekārtām (tehnikai un

https://en.wikipedia.org/wiki/Betacam

https://en.wikipedia.org/wiki/VHS

https://en.wikipedia.org/wiki/DV

https://en.wikipedia.org/wiki/Videotape

82

programmatūrai) ir jāspēj nolasīt dažādus vēsturiskus video dokumentu nesējus un to attēlu un

skaņas materiālu saglabāt modernos digitālos formātos. Uzsākot digitalizāciju, oriģināli bieži vien ir

sliktā tehniskā stāvoklī, attiecīgi tiem ir jāveic sagatavošanas darbi, kā arī digitālajiem video objektiem

ir jāveic pēcapstrāde (restaurācija, metadatu aprakstīšana).

Video dokumentu automātiskā digitalizācija ir procesu kopums, kurā ietilpst video, audio lentes

atrādīšana, atskaņošana un pārrakstīšana digitālā formātā, izmantojot speciāli tam paredzētas

skenēšanas/digitalizēšanas iekārtas un programmatūru. Ņemot vērā lielos analogo video dokumentu

apjomus, digitalizācija ir jāveic, izmantojot automatizētus procesus. Sākumā jānosaka, kuriem

digitālajiem dokumentiem būs jāveic pēcapstrāde un restaurācija, kuras veikšanai ir nepieciešams

manuāls darbs. Restaurācijas darbus vēlams veikt tikai īpaši vērtīgiem un pieprasītiem video

dokumentiem. Video dokumentu restaurācija bieži vien ir manuāls darbu process, kurā digitālā

materiāla video un audio kvalitāte tiek uzlabota (video signāla izbirumu labojumi, krāsu labojumi,

fona trokšņu slāpēšana). Šāda veida pēcapstrādi parasti veic ar specializētu programmatūru vai

datorsistēmu, kurai skriptu vai līdzīgā iepriekš sagatavotu uzdevumu formā tiek iestatīti veicamie

pēcapstrādes un restaurācijas darbi (piemēram, kadru stabilizācija, krāsu korekcija, skaņai lieko

analogā nesēja radīto trokšņu samazināšana u. tml.) Galvenokārt šos darbus veic rindas kārtībā,

rezultātā izgatavojot apstrādātus/restaurētus video un audio datnes digitālā arhīva glabāšanas un

lietošanas vajadzībām visos nepieciešamajos formātos.

Video dokumentu digitalizāciju var iedalīt četros būtiskos posmos: plānošana; sagatavošana;

digitalizācija; pēcapstrāde. Katrā posmā ir ieteicams ņemt vērā tālāk uzskaitītos ieteikumus.

Plānošana

1. Tiek definēts projekta plāns (video dokumentu veidi, formāti, apjomi, partneri, laiks, budžets).


nodrošināšanas plānu 2016.-2020. gadam, satura prioritātes un atlases kritērijus, tiek atlasīti video

dokumenti (saskaitīti kopējie apjomi - vienības un stundas, definētas adreses), tiek izveidoti

digitalizācijas saraksti.

3. Video dokumenti tiek sadalīti loģiskās grupās (formāti, izmēri, digitalizācijas specifika).

4. Tiek atzīmēti īpašie video dokumenti, kuriem pirms digitalizācijas būs nepieciešama digitālā

restaurācija (ja to ir iespējams definēt jau plānošanas posmā).


Sagatavošana


83

1. Video dokumentu atlasīšana, nepieciešamo identifikatoru pievienošana.

2. Video dokumentu tehniskā sagatavošana, pārtīšana, lai noņemtu spriegumus.

3. Video lentu sagatavošana, piemēram, putekļu, gružu, pelējumu tīrīšana vai atdalījušos magnētiskā

pārklājuma daļiņu noņemšana.

4. Video dokumentu mehānisko bojājumu (līmējumu vietas, locījumi, plīsumu u.tml.) labošana.

5. Pirmreizēji pārbaudot oriģinālus, ir iespējams atzīmēt, kuriem būs jāveic restaurācijas darbi.

6. Video dokumenta satura atbilstība metadatiem (hronometrāža, audio un video kvalitāte).

7. Metadatu sagatavošana un pēc grafika oriģinālu nogādāšana digitalizācijas telpās.

Digitalizācija

1. Jāievieto digitalizējamie objekti atbilstošās atspēlēšanas/atskaņošanas ierīcēs.

2. Tiek pieregulētas digitalizācijas iekārtas (video magnetofoni, skaņu pastiprinātāji, pārveidotāji,

datori).

3. Video dokumentu atskaņošana un ierakstīšana digitālā formātā; video ieteicams digitalizēt to

oriģinālajā izšķirtspējā, šajā posmā nedrīkst veikt izšķirtspēju maiņas, piemēram: PAL, SECAM:

720x576, NTSC: 720x486, NTSC DV: 720x480, HD: 1920x1080, anamorfisks HD: 1440x1080 utt.

4. Problēmu gadījumos nepieciešama individuālā pieeja (lentes var pārtīt, pieregulēt magnetofonu

galviņas, mainīt ātrumus), lai video dokumentu būtu iespējams atskaņot tādā kvalitātē, ka to ir

iespējams digitāli fiksēt. Tos oriģinālus, kuriem nav iespējama standarta digitalizācija,

nepieciešams atzīmēt, iespējams, tiem tiks veikta restaurācija.

5. Pēc digitalizācijas oriģinālus nepieciešams rūpīgi iepakot un atdot arhīvā vai institūcijā.

6. Jāpievieno vērtējums par oriģināla fizisko un satura kvalitātes stāvokli, kā arī ieteikumi tā tālākai

izmantošanai.

Pēcapstrāde

Pēc tam, kad video dokumenti ir digitāli ierakstīti, var veikt šādus apstrādes darbus:


2. Tiek izveidotas atvasinātās arhīvdatnes un lietotājdatnes (citas datnes, čeksummas, .xml datnes).


metadati.


skaņas iekārtas) tiek veiktas attēlu un skaņas korekcijas, lai iespēju robežās uzlabotu to kvalitāti.

5. Lai definētu restaurējamā video dokumenta kvalitātes tehniskos parametrus, vēlams sākumā

izveidot piemērus vai parauga digitālos video objektus.


84


Ja atbilstoši digitalizācijas projekta mērķim īsā termiņā jādigitalizē liels apjoms video dokumentu, tad

vēlams izmantot vai izveidot sistēmu, kura nodrošina liela apjoma automatizētu digitalizāciju. Šāda

profesionāla video risinājuma ieteicamās komponentes:

1. Magnetofoni (VTR/VCR), kuri spēj nolasīt un atspēlēt vēsturiskos formātus (Betacam, VHS, HI8,

miniDV u.c.). Tiem ir jābūt labā tehniskā stāvoklī, jāveic regulāras apkopes (regulēšana,

kalibrēšana, tīrīšana).

2. Datori ar atbilstošām kvalitatīvām audio un video signālu tvērējkartēm un datņu konvertēšanas

sistēmām, piemēram, ProMedia Coder.

3. Daudzkanālu (4 vai 8) video serveris (piemēram, Grass Valley vai Omneon) ar iebūvētu

saglabāšanu, kurš nodrošina iespēju ierakstīt, piemēram, SD (DVCAM vai MPEG IMX) un HD (HDV

vai DVCPRO HD) ar maksimāli nekompresētiem 4:2:2 10-bit formātiem, kā arī nodrošina RAID 1 līdz

6 aizsardzības līmeņus.

4. Analogo un digitālo audio un video signālu apstrādes un atskaņošanas iekārtas (audio pultis, laika

bāzes stabilizatori, videosignāla sinhropulsu ģeneratori, profesionālas austiņas un skaļruņi), kuras

nodrošina trokšņu apstrādi, noņemšanu, tukšo vietu izņemšanu.

5. Video dokumentu kvalitātes un pēcapstrādes iekārtas un programmatūra, piemēram, QiuC, Ingest

Professional, AVID, ADOBE, EDIUS.


darba vietas. Būtiski ir izmantot profesionālu tehniku (tādu, kura nodrošina viskvalitatīvāko ieraksta

atspēlēšanu un signālu izvadi, jo tie parasti ir aprīkoti ar vislabākajām video un audio signāla ķēdēm

un nebojā, un neiznīcina oriģinālus). Ja tiek saslēgtas kopā vairākas standartizētas darba vietas, tad

vēlams izmantot automatizētu sistēmu ar specializētu Ingest sistēmu, ar iespēju saslēgt kopā vairākus

VTR magnetofonus (ar MAM līmeņa vadības sistēmu, kura kontrolē VTRus pēc time code, pārvalda

un apraksta datnes), nodrošina automatizētu oriģinālu pārveidošanu uz jauniem digitāliem (ciparu)

formātiem un nodod datnes saglabāšanai uz LTO lentām vai HDD (cietie diski). Ja iekārtas ir saslēgtas

ķēdē, tad svarīgi ir ņemt vērā to, ka vairākas iekārtas ietekmē oriģinālo skaņu un attēlu, un digitālā

objekta kvalitāti.

Digitālo objektu apstrādei nepieciešama jaudīga un moderna grafiskās apstrādes profesionāla

datortehnika, īpaša uzmanība jāpievērš monitoriem un to tehniskajiem parametriem, piemēram,

krāsu izšķirtspējai, krāsu telpām, skatu leņķiem, spilgtumam, krāsu temperatūrai, krāsu līdzsvariem).

85

Digitalizācijas darbu veikšanai nepieciešama digitalizācijas projekta komanda ar pieredzi un

zināšanām darbā ar specifiskām iekārtām un līdzīgu videomateriālu digitalizāciju (vēlama arī

līdzvērtīga apjoma pieredze), kurā darbojas šādi speciālisti:


Satura atlases speciālisti;

Video un audio inženieri;

Datu pārneses un IT speciālists;



Viens profesionāls un pieredzējis audio inženieris, speciālists var apvienot vairākas lomas.

Automatizētu digitalizācijas darbu veikšanai latviešu valodas zināšanas nav obligātas, bet, ja

nepieciešama video dokumentu pilna vai daļēja restaurācija, titru atjaunošana, detalizēta metadatu

aprakstīšana, tad speciālistiem jāpārvalda latviešu valoda vismaz C līmeņa 1.pakāpē. Video un audio

inženieriem ir jābūt ilgstošai profesionālai pieredzei darbā ar analogiem un digitāliem audio

dokumentiem. Projekta komandas sastāvs atkarīgs no video dokumentu digitalizācijas apjomiem,

digitalizācijas iekārtu skaita un tehniskās kapacitātes (fizisko video stundu pārnese digitālā formātā),

un speciālistu darba slodzes un grafika, kā arī telpu pieejamības.


Jāņem vērā, ka vēsturiskie video dokumenti ir uz dažādiem nesējiem un dažādās kvalitātēs, pieejamās

ierakstu tehnoloģijas noteica maksimāli iespējamos video un audio kvalitātes parametrus, piemēram,

signāla tipi, ātrumi, izšķirtspējas, krāsu komponentes, dziļums, attēla kompresijas veids, kadru izvērse,

skaņas formāts. Definējot digitālā objekta vēlamo tehnisko formātu, ir jāizvēlas atbilstoši labākais

iespējamais un modernākais tehniskais standarts. Definējot video digitālā objekta formātu, ir jāņem

vērā datņu kodēšanas veids un datņu konteinera tips. Video dokumentu arhīvdatnes, atvasinātās

arhīvdatnes un lietotājdatnes jāizgatavo formātos, kuri norādīti pielikumā A.

Digitalizācijas darbu veicējs sagatavo video objektu metadatus XML formātā. Metadatu datnes

nosaukumu izvēlas atbilstoši attiecīgā digitalizētā video objekta datnes nosaukumam, saglabājot to

kā elektronisku dokumentu ar paplašinājumu .xml. Metadatu struktūra ir jāveido, ievērojot EBU Core

Metadata Set TECH 3293 (Source: MIM; Version 1.4; 2013) rekomendācijas, kā arī definējot papildu

apraksta laukus, lai nodrošinātu ērtāku objektu meklēšanu potenciālajiem publisko izplatīšanas

platformu lietotājiem. Video dokumentu metadatu kartītes paraugu skatīt pielikumā B.

86

Izplatīšanas vajadzībām digitālajam video objektam ir jāizveido atpazīšanas attēls (attēli uz kasešu

vākiem ir digitāli jānofotografē vai arī ar specializētu programmatūru jāizveido pirmā kadra digitālais

attēls). Digitālie attēli jāizveido JPEG2000 formātos un jāpievieno metadatiem.


Veidojot video dokumentu datņu nosaukumus, vēlams rakstīt šādas norādes:

1. Iestādes apzīmējums. Piemēram, LNA, KISC, LTV. Iestādes nosaukums var būt ar pilniem vārdiem.

2. Video dokumenta žanra apzīmējums vai nosaukums. Parasti viens burts, piemēram, “k”–

kinohronika; “d”– dokumentālā filma, vai kādu citu pēc izvēles, taču ar nosacījumu, ka tas tiek


3. Video dokumenta apzīmējums. Inventāra numurs vai svītru kods, vai saturisks identifikators,


gadu un datumu (vai arī numuru). Arhīva materiāliem: uzziņu kods.





Piemērs: KISC_LTV_100_grami_kulturas_2010_0086400.jp2

Veidojot video dokumentu digitālo objektu mapju nosaukumus, vēlams ņemt vērā turpmāk rakstīto:

pēc iestādes koda, kurā video dokuments digitalizēts. Piemēram: LNA, KISC, LTV;

pēc video dokumenta tēmas nosaukuma, piemēram, kolekcijas. Ja video dokumentiem ir gari

nosaukumi, tie ir jāsaīsina ar atslēgvārdiem;



visas video digitālo objektu arhīvdatnes;

visas video digitālo objektu lietotājdatnes;

subtitru datnes;

stundas un garums, kontrolsummu datnes (vēlams .md5 formāts);

metadata.xml.


Video dokumentu digitalizācijas kvalitātes kontrolei ieteicams izmantot šādus kritērijus:

87

Digitalizācijas

posms


1.Plānošana Vai digitalizējamo objektu saraksti atbilst

kritērijiem un budžetam?

Uzsākot

projektu

Digitalizācijas

projekta

vadītājs

2.Sagatavošana 1.Video dokumenti ir apstrādāti un


2.Video kasešu un lentu tīrīšanas un

mehānisko defektu labošanas kvalitāte.

Uzsākot

digitalizāciju

Digitalizējamo

objektu

sagatavotāji

3.Digitalizācija 1. Digitālo objektu attēlu un skaņas,

subtitru sinhronizācija.

2. Kadra restaurācijas kvalitāte.

3. Skaņas restaurācijas kvalitāte.

4. Datņu un mapju nosaukumi ir pareizi.

5. Datņu formāti atbilst definētajiem,


6. Metadati ir precīzi.


veicējs un

digitalizācijas

Pasūtītājs

4.Pēcapstrāde 1. Ja ir veikta digitālā objekta pēcapstrāde,

tad atbilst tehniskajiem parametriem.

2. Kopējas automatizētās digitālās

restaurācijas raksturs - vai attēls un skaņa

digitālās restaurācijas rezultātā nav

ieguvuši digitāla rakstura defektus un nav

kļuvuši sintētiski, neatbilstoši savam

laikmetam.

3. Datu nesējs ir lietojams, datnes ir

iespējams kopēt.

4. Oriģināla nesēja (piemēram, video lentes

un kasetes) stāvoklis pēc digitalizācijas.


veicējs un

digitalizācijas

Pasūtītājs

Ja video dokumentu digitālajos objektos tiek konstatētas saturiskas un tehniskas kvalitātes

neatbilstības, tad tiem ir jāveic atkārtota skenēšana, metadatu apstrāde, pēcapstrāde.

88




89

4.5. Audio dokumentu digitalizācijas vadlīnijas

4.5.1. Audio dokumentu veidi

Digitalizācijas procesos vēsturiskos audio dokumentus pēc informācijas nesēju veidiem ir iespējams

iedalīt šādās grupās:

1) skaņu plates (metāla, šellaka, vinila, mīkstās, u.c.);

2) magnētiskās lentes;

3) audiokasetes, mikrokasetes, https://en.wikipedia.org/wiki/Compact_Cassette;

4) CD, DVD matricas, MiniDisc, DAT kasetes, citas vēsturiskas audio atmiņas kartes;

5) fonogrāfa ierakstu cilindri/valči;

6) perforēta papīra veltne.

Audio dokumentu nesēji parasti tiek dalīti laika formātos (piemēram 30 min, 45 min, 60 min,...).

Platēm un kasetēm audio ieraksti mēdz būt uz abām pusēm (A puse, B puse). Magnētiskās audio

lentes, audiokasetes tika ierakstītas dažādos ātrumos (76, 38 u 19) uz vairākiem celiņiem (1-4) un tika

atskaņotas ar dažādiem magnetofoniem. Digitalizācijai svarīgi izvēlēties labākos eksemplārus, ja ir

pieejami vairāki oriģināli. Plānojot audio dokumentus digitalizācijai, svarīgi sākumā novērtēt to

fizisko stāvokli (plates, lentes fiziskā kvalitāte, trauslums, audio skaņas kvalitāte), jo tas palīdzēs

noteikt atbilstošāko digitalizācijas tehnoloģiju.


Audio dokumentu digitalizācija ir procesu kopums, kurā ietilpst oriģinālo audio ierakstu atskaņošana

un pārrakstīšana digitālos formātos, izmantojot speciāli tam paredzētas audio atskaņošanas,

ierakstīšanas un pēcapstrādes programmatūras. Ņemot vērā lielos audio dokumentu apjomus (liela

skaita vienāda tipa nesēji ar salīdzinoši labu fizisko nesēju kvalitāti un skaidri identificējamu audio

satura veidu), digitalizācija ir jāveic, izmantojot automatizētus procesus. Ja audio dokumentu apjoms

ir mazs un tie ir vēsturiski, vienīgie eksemplāri un tiem ir neskaidrs audio satura veids, tad ieteicamāka

būtu individuāla un manuāla digitalizācija ar restaurācijas darba metodēm, kurās cilvēka

profesionālajam faktoram ir būtiska nozīme. Uzsākot digitalizāciju, audio dokumenti ir atbilstoši

jāsagatavo, piemēram, putekļu noņemšana no nesējiem, lentu apstrāde, kā arī iekārtām ir jāuzstāda

nepieciešamā konfigurācija jeb tehniskie parametri, jāveic skaņas iekārtu kalibrēšana. Sākumā ir

jānosaka, kuriem audio dokumentiem ir nepieciešama pēcapstrāde un/vai restaurācija, kuras

veikšanai ir nepieciešams manuāls darbs. Bieži vien audio dokumentiem noteikt restaurācijas pazīmi

ir iespējams, tikai tos mēģinot digitalizēt ar standarta tehnoloģijām un metodēm. Audio dokumentu

90

restaurācija ir manuāls darba process, kurā dokumentam tiek uzlabots fiziskais nesējs un tiek

restaurēta audio skaņas kvalitāte (piemēram, fona trokšņu slāpēšana vai cilvēku runas un mūzikas

skaņas tembrālā korekcija). Audio restaurācijas darbus vēlams veikt tikai īpaši vērtīgiem, unikāliem

un pieprasītiem audio dokumentiem. Uzsākot jaunu digitalizācijas projektu, svarīgi, ka sākumā,

izveidojot pirmo digitālo kopiju, Pasūtītājs pārliecinās par tās tehnisko un saturisko kvalitāti, jo bieži

vien tikai uzskatāms piemērs labāk spēj definēt vēlamo kvalitātes etalonu. Realizējot digitalizācijas

projektus, ir vēlams nodalīt automatizētu digitalizāciju un digitalizāciju ar restaurāciju.

Audio materiālu digitalizāciju var iedalīt četros būtiskos posmos: plānošana; sagatavošana;


Plānošana

1. Tiek definēts projekta plāns (dokumentu veidi, formāti, apjomi, partneri, laiks, budžets).


nodrošināšanas plānu 2016.-2020. gadam, satura prioritātes un atlases kritērijus, tiek atlasīti audio

dokumenti (saskaitīti kopējie apjomi - vienības un stundas, definētas adreses), tiek izveidoti

digitalizācijas saraksti.

3. Audio dokumenti tiek sadalīti loģiskās grupās (formāti, nesēji, izmēri, digitalizācijas specifika).

4. Tiek atzīmēti īpašie oriģināli, kuriem pirms digitalizācijas būs nepieciešama restaurācija (ja to ir

iespējams definēt jau plānošanas posmā).


Sagatavošana


1. Audio dokumentu atlasīšana arhīvā, nepieciešamo identifikatoru pievienošana.

2. Audio dokumentu tehniskā sagatavošana, pārtīšana, lai noņemtu spriegumus.

3. Pirms digitalizācijas nav ieteicams veikt lenšu pārtīšanu un atskaņošanu vairākas reizes, tas var

sabojāt oriģinālus (digitalizācijas speciālistam ir jāveic novērtējums, vai pārtīšana vispār ir

vajadzīga, jo, to darot, oriģināls var tikt neatgriezeniski sabojāts).

4. Audio dokumentu tīrīšana (putekļi, gruži, pelējumi). Tīrīšanai jāizvēlas atbilstošā tīrīšanas metode,

tīri, sausi un mīksti audumi, kā arī tikai specializētas birstītes un šķidrumi.

5. Audio dokumentu mehānisko bojājumu (plaisas, locījumu un līmējumu vietas u. tml.) labošana.

6. Ja nepieciešams, jānodrošina audio magnētisko ierakstu termālā apstrāde (t.s. “tape baking”), jo

mēdz būt audio lentes, kurām no vecuma ir degradējies magnētiskā pārklājuma ķīmiskais sastāvs,

91

kuru var īslaicīgi (uz lentas atskaņošanas brīdi) stabilizēt konkrētu laika posmu, to turot konkrētos

temperatūras (parasti paaugstinātas) apstākļos.

7. Svarīgi pārliecināties, vai audio dokumenti ir mono vai stereo, cik celiņu ieraksti (8,16 vai 24

kanāli).

8. Pirmreizēji pārbaudot, ir iespējams atzīmēt, kuriem audio dokumentiem būs nepieciešami

restaurācijas darbi.

9. Audio dokumenta satura atbilstība metadatiem (hronometrāža, audio skaņas kvalitāte).

10. Metadatu sagatavošana un pēc grafika audio dokumentu nogādāšana digitalizācijas telpās.

Digitalizācija

1. Jāievieto digitalizējamie objekti atbilstošās atspēlēšanas/atskaņošanas ierīcēs.

2. Tiek pieregulētas digitalizācijas iekārtas (atskaņošanas magnetafoni, skaņu pastiprinātāji,

pārveidotāji, datori).

3. Audio dokumentu atskaņošana un ierakstīšana digitālā formātā.

4. Vēlams testēt digitālā audio objekta tehniskos kvalitātes parametrus, izmantojot atbilstošās

programmatūras.

5. Problēmu gadījumos nepieciešama individuālā pieeja (lentes var pārtīt, pieregulēt magnetofonu

galviņas, mainīt ātrumus), lai audio dokumentu būtu iespējams atskaņot tādā kvalitātē, ka to ir

iespējams digitāli fiksēt.

6. Ja audio oriģināls ir būtiski fiziski bojāts un pastāv liela varbūtība, ka digitalizējot tas var tikt pilnībā

sabojāts, vai arī, digitalizējot audio dokumentu, pirmajos 10% rodas aizdomas, ka tas tiek

neatgriezeniski bojāts, tad šādos gadījumos automatizētā digitalizācija ir jāpārtrauc, oriģināls ir

jāatzīmē, ka tam nepieciešama individuāla restaurācija.

7. Pēc digitalizācijas oriģinālus nepieciešams rūpīgi iepakot un atdot arhīvā vai institūcijā.

8. Jāpievieno vērtējums par oriģināla fizisko un satura kvalitātes stāvokli, kā arī ieteikumi tā tālākai

izmantošanai.

Pēcapstrāde

Pēc tam, kad audio dokumenti ir digitāli ierakstīti, var veikt šādus apstrādes darbus:


2. Tiek izveidotas atvasinātās arhīvdatnes un lietotājdatnes (attēli un .xml datnes).


metadati.


skaņas iekārtas) tiek veiktas skaņas korekcijas, lai iespēju robežās uzlabotu to kvalitāti.

92

5. Lai definētu restaurējamā audio dokumenta kvalitātes tehniskos parametrus, vēlams sākumā

izveidot piemērus vai parauga digitālos audio objektus.



Ja digitalizācijas projekta mērķis ir veikt liela apjoma audio dokumentu digitalizāciju īsā laika termiņā,

tad vēlams izveidot automatizētu audio risinājuma sistēmu, kura nodrošina liela apjoma

digitalizāciju. Šāda profesionāla audio risinājuma komponentes:

1. Magnetofoni un atskaņotāji, kuri spēj nolasīt un atskaņot šādus formātus:

- magnētiskās lentes ar 2,38 cm/s, 4,76 cm/s ātrumiem, (reti pieejami magnetafoni);

- magnētiskās lentes ar 9,52 cm/s, 19,05 cm/s, 38,1 cm/s un 78 cm/s ātrumiem;

- skaņuplates ar 33,33 apgr/min, 45 apgr/min, 78 apgr/min ātrumiem;

- CD/DVD matricas;

- datu kasetes un citas vēsturiskas audio atmiņas kartes.

Audio ierakstiem uz lentēm svarīgs tehniskais parametrs ir lentes platums (izplatītākie ir ¼ collas)

un ieraksta celiņu skaits (izplatītākie ir 1,2,4 celiņu ieraksti).

Magnetofoniem un atskaņotājiem jāpievērš uzmanība galviņām, kā tās ietekmē oriģinālus.

2. Datori ar kvalitatīvām audiosignāla ievades un digitalizācijas ierīcēm (AD konvertori), kurām pa

tiešo pieslēgti magnetofoni, uz kuriem notiek audio dokumentu pārveidošana uz jauniem

digitāliem (ciparu) formātiem PCM (.wav). Pēc tam datoriem ir jābūt iespējai pieslēgt atmiņas

iekārtas, piemēram, ārējie HDD vai jaudīgas atmiņas kartes, kuras tiek izmantotas kā pagaidu

nesēji līdz dokumentu nodošanai uz ilglaicīgās glabāšanas IKT.

3. Ja tiek izveidotas vairākas standartizētas darba vietas (magnetofoni un datori), tad ieteicams ir

pieslēgt serveri ar iebūvētām un automatizētām arhivēšanas funkcijām, vai arī ja serveris tiek

izmantots audio datņu kvalitātes pārbaudei vai arī centralizētai audio datņu kopēšanai uz

ilglaicīgās glabāšanas IKT.

4. Analogo un digitālo audio signālu apstrādes iekārtas (audio pastiprinātāji, programmatūra, tai

skaitā profesionālas austiņas un skaļruņi), kuras nodrošina audio dokumentu pēcapstrādi, trokšņu

noņemšanu, tukšo vietu izņemšanu.

5. Digitālo audio objektu profesionālās apstrādes programmatūras.

Audio magnetofonus ieteicams slēgt pa tiešo pie datoriem, lai veidotos pēc iespējas mazāk iekārtu

posmu slēgumu ķēdē. Jo garākas ķēdes, jo vairāk tiek ietekmēta oriģināla audio skaņas pārneses

kvalitāte. Būtiski ir izmantot profesionālu tehniku (tādu, kura nebojā un neiznīcina oriģinālus).

93

Digitālo objektu kvalitāte lielā mēra būs atkarīga no praktisko darbu veicēju pieredzes un

kvalifikācijas. Digitalizācijas darbu veikšanai nepieciešami speciālisti, digitalizācijas projekta komanda

ar pieredzi un zināšanām darbā ar specifiskām audio iekārtām un līdzīgu materiālu un apjomu

digitalizāciju. Vēlamās projekta komandas lomas:


Audio skaņu apstrādes inženieris;

Digitālo audio datu (IT) apstrādes speciālists;

Metadatu izveides speciālists;


Viens profesionāls un pieredzējis audio inženieris, speciālists var apvienot vairākas lomas.

Ja audio dokumenti ir latviešu valodā, tad projekta komandā ir jābūt speciālistam, kurš pārvalda

latviešu valodu vismaz C līmeņa 1.pakāpē, pretējā gadījumā darba izpildītājam projekta izpildes gaitā

ir jānodrošina tulks. Audio skaņu inženieriem ir jābūt ilgstošai profesionālai pieredzei darbā ar

analogiem un digitāliem audio dokumentiem.

Projekta komandas sastāvs atkarīgs no audio dokumentu digitalizācijas apjomiem, digitalizācijas

iekārtu skaita un tehniskās kapacitātes (analogo audio stundu pārnese digitālā formātā), un

speciālistu darba slodzes, un grafika, kā arī telpu pieejamības.


Audio dokumentu arhīvdatnes, atvasinātās arhīvdatnes un lietotājdatnes jāizgatavo formātos, kuri


Digitalizācijas darbu veicējs sagatavo digitālo audio objektu metadatus XML formātā. Metadatu

datnes nosaukumu izvēlas atbilstoši attiecīgā digitalizētā audio dokumenta datnes nosaukumam,

saglabājot to kā elektronisku dokumentu ar paplašinājumu .xml. Metadatu struktūra ir jāveido,

ievērojot EBU Core Metadata Set TECH 3293 (Source: MIM; Version 1.4; 2013) rekomendācijas, kā arī

definējot papildu apraksta laukus, lai nodrošinātu ērtāku objektu meklēšanu potenciālajiem publisko

izplatīšanas platformu lietotājiem. Audio dokumentu metadatu kartītes paraugu skatīt pielikumā B.

Ja uz audio analogā nesēja (plates, kasetes vāka) ir attēli (logo, nosaukumi, apraksti), tiem

nepieciešams izveidot digitālos attēlus JPEG2000 formātā, kuri jāpievieno metadatiem.


Veidojot audio dokumentu datņu nosaukumus, vēlams rakstīt šādas norādes:

1. Iestādes apzīmējums. Piemēram, LNA, KISC, LR. Iestādes nosaukums var būt ar pilniem vārdiem.

94

2. Audio dokumenta žanra apzīmējums vai nosaukums. Parasti viens burts, piemēram, “m”– mūzikas

ieraksts; “p”– pasākuma translācija filma, vai kādu citu pēc izvēles, taču ar nosacījumu, ka tas tiek


3. Audio dokumenta apzīmējums. Inventāra numurs vai svītru kods, vai saturisks identifikators,


gadu un datumu (vai arī numuru). Arhīva dokumentiem uzziņu kods.



noklusējuma daudzas programmatūras paslēpj datņu nosaukumu paplašinājumus. Tomēr ir

iespējams padarīt datņu nosaukumu paplašinājumus redzamus.

Piemērs: KISC_LR_Rīga_Dimd_1953_ Fa-23143.wav

Veidojot audio dokumentu digitālo objektu mapju nosaukumus, vēlams ņemt vērā turpmāk rakstīto:

pēc iestādes koda, kurā dokuments digitalizēts. Piemēram: LNA, KISC, LR;

pēc dokumenta tēmas nosaukuma, piemēram, kolekcijas. Ja audio dokumentiem ir gari

nosaukumi, tos ir jāsaīsina uz atslēgvārdiem;



visas audio dokumenta arhīvdatnes;

visas atvasinātās audio dokumenta arhīvdatnes;

visas audio lietotājdatnes;

metadata.xml.


Audio dokumentu digitalizācijas kvalitātes kontrolei ieteicams izmantot šādus kritērijus:

Digitalizācijas

posms





projekta

vadītājs

2.Sagatavošana 1. Audio dokumenti ir apstrādāti un


Uzsākot

digitalizāciju

Digitalizējamo

materiālu

sagatavotāji

95

Digitalizācijas

posms


2. Kasešu un lenšu, skaņu plašu tīrīšanas

un mehānisko defektu labošanas

kvalitāte.

3.Digitalizācija 1. Skaņas restaurācijas kvalitāte.


3. Datņu formāti atbilst definētajiem,




veicējs un

digitalizācijas

Pasūtītājs

4.Pēcapstrāde 1. Ja ir veikta digitālā objekta

pēcapstrāde, tad atbilst tehniskajiem

parametriem.

2. Kopējas automatizētās digitālās

restaurācijas raksturs - vai skaņa

digitālās restaurācijas rezultātā nav

ieguvusi digitāla rakstura defektus un

nav kļuvusi sintētiska, neatbilstoši savam

laikmetam.


iespējams kopēt.

4. Oriģināla nesēja (piemēram, audio

lentes un kasetes) stāvoklis pēc

digitalizācijas.


veicējs un

digitalizācijas

Pasūtītājs

Ja audio dokumentu digitālajos objektos tiek konstatētas saturiskās un tehniskās kvalitātes

neatbilstības, tad tiem ir jāveic atkārtota skenēšana, metadatu apstrāde, skaņas pēcapstrāde.




96

4.6. Pieminekļu 3D digitalizācijas vadlīnijas

4.6.1. Objektu veidi

VKPAI pēdējos gados ir uzsākusi Valsts kultūras pieminekļu digitālo dokumentēšanu, tai skaitā 3D

formātos. Šāda digitālā dokumentēšana tiek veikta, lai precīzi fiksētu pieminekļu aktuālo stāvokli, lai

nomērītu pieminekļu esošos fiziskos izmērus un to materiālo stāvokli. Šie dati tiek digitāli uzmērīti

un saglabāti, lai nākotnē pieminekļu īpašnieki un VKPAI tos varētu izmantot, veicot atkārtotus

mērījumus, salīdzinot tos, un konstatēt bojājumus. Šāda digitālā dokumentēšana nākotnē palīdzēs

sagatavot pieminekļu restaurācijas pamatojumu izpilddokumentāciju un projektēšanas darba

uzdevumus, kā arī 3D modeļi nākotnē nodrošinās efektīvu būvprojektu izstrādi. Paredzams, ka

nākotnē kultūras pieminekļu 3D skenēšanu un 3D modeļus veidos citas valsts institūcijas,

pašvaldības, komercsabiedrības un privātpersonas. Turpmāk VKPAI, uzkrājot savu un nozares

pieredzi, papildinās šīs vadlīnijas.

Valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem ir valsts un vietējās nozīmes statusi, tos ir iespējams

dalīt šādās loģiskās grupās:

1) arheoloģiskais piemineklis;

2) arhitektūras piemineklis;

3) industriālais piemineklis;

4) pilsētbūvniecības piemineklis;

5) vēsturiska notikuma vieta un vēstures piemineklis;

6) mākslas piemineklis.

Katram pieminekļa veidam ir jādefinē individuāli 3D skenēšanas un modelēšanas darba uzdevumi un

mērķi. Kultūras pieminekļu 3D objektus ir iespējams izveidot ar modernām tehnoloģijām, kas dod

iespēju veikt precīzu fiksāciju apdraudētā stāvoklī esošiem valsts aizsargājamiem kultūras

pieminekļiem. Ar 3D lāzerskenēšanas tehnoloģijām ir iespējams iegūt precīzus datus par objektu

substanci, apjomu, formu, materialitāti, kas izmantojami saglabātības stāvokļa precizēšanai,

atjaunošanai, kā arī vēstures dokumentēšanai. Digitalizācijas mērķis ir iegūt precīzus objektu fiksācijas

materiālus, kurus būs iespējams izmantot objektu saglabāšanas un atjaunošanas darbā – precīzai

saglabātības stāvokļa fiksācijai, ieskaitot detalizētu vērtību fiksāciju, defektus, nodiluma un

deformācijas, stāvokļa turpmākam monitoringam un iegūtā materiāla izmantošanai projektēšanā un

restaurācijā kā datu izejmateriālu. Iegūtos objektu 3D punktu mākoņus un 3D modeļus nākotnē varēs

izmantot valsts un pašvaldību institūcijas, objektu īpašnieki un būvniecības nozares dalībnieki:

arhitekti, projektētāji, būvnieki, restauratori.

97


3D digitalizāciju iespējams iedalīt 2 darbu veidos:

1. 3D lāzerskenēšana.

2. 3D modelēšana.

Skenēšanas rezultātā tiek izveidots pieminekļa digitālā objekta 3D uzmērījumu punktu mākonis, kuru

ir iespējams pārveidot vienotā 3D modelī. 3D modeli var izveidot pieminekļa ārējam apjomam

(pamati, fasādes, jumts) un iekštelpām. Ar paaugstināto skenēšanas precizitāti ir iespējams ieskanēt

atsevišķas pieminekļa ārējo fasāžu vai iekštelpu detaļas un iegūt precīzus šo būvju elementu digitālos

atveidojumus, kurā atspoguļoti to izmēri, defekti, deformācijas, materiālā substance utt.

Ņemot vērā, ka 3D skenēšana un 3D modeļu izveide ir tehnoloģiski jauns un moderns, sarežģīts

risinājums, kurš prasa profesionāla personāla zināšanas un pieredzi darbā ar specifiskām iekārtām

un 3D programmatūru, ieteicams izmantot profesionālu pakalpojumu sniedzēju nodrošinātos

ārpakalpojumus šajā jomā. Šīs vadlīnijas nākotnē tiks papildinātas, jo kultūras pieminekļu 3D

skenēšana un 3D modeļu izveide ir jauna VKPAI un būvniecības nozares pieredze, ir nepieciešami

vairāki pilotprojekti, lai spētu precīzāk definēt šīs tehnoloģijas mērķus un labo praksi.

Kultūras pieminekļu 3D digitalizāciju var iedalīt četros būtiskos posmos: plānošana; sagatavošana;


Plānošana

1. Tiek definēts projekta plāns (objektu veidi, adreses, 3D tehnoloģijas, 3D objektu kvalitātes

mērījumi, partneri, laiks, budžets).

2. Ņemot vērā KM Kultūras mantojuma digitalizācijas plānu, satura prioritātes un VKPAI pieminekļu

atlases kritērijus, jādefinē pieminekļu saraksts, (konkrēti objekti, adreses, fotogrāfijas, kadastra

apzīmējumi), vēlams vienā digitalizācijas projektā apkopot ne vairāk kā 20-30 objektus.

3. Objekti tiek sadalīti loģiskās grupās (pēc adresēm, pēc būves veidiem u.c.).

4. Tiek apzināti atbilstošie digitalizācijas resursi (skenēšanas tehnoloģijas, speciālisti, IKT sistēmas).

Sagatavošana

Digitalizācijas darbu Pasūtītājam:

1. Jāapseko objekti klātienē, sagatavojot fotogrāfijas, kurās tiks atzīmēti 3D punktu skenēšanas

mērķi (punktu skaits, precizitāte, izšķirtspējas, krāsas u.c.)

2. Katram kultūras piemineklim vai tā atsevišķiem elementiem ir jānosaka skenēšanas precizitāte,

norādot to dalījumu vairākās klasēs.

98

3. Jāinformē objektu īpašnieki, jāvienojas par digitalizācijas laika grafiku (ieteicamais laiks ir

pavasaris vai rudens, kad tuvumā esošie koki netraucē veikt ārējā objekta veidola skenējumus,

svarīgs faktors ir saules intensitāte, jo tā veido skenēšanas defektus jeb ēnojumus).

4. Jāpapildina objektu metadati no VKPAI lietām un informāciju no citām datu bāzēm.

5. Jānosaka katra objekta un tā loģisko daļu skenēšanas tehnoloģija, piemēram, gaisa skeneri,

iekštelpu skeneri, rokas skeneri, pazemes skeneri.

6. Ja tiek izmantota skenēšana no gaisa, tad jāpārliecinās, ka darbu veicējs ir saņēmis atļauju no

Latvijas Civilās aviācijas aģentūras veikt mērījumu lidojumus virs objektiem (atbilstoši 2007. gada

10. jūlija Ministru kabineta noteikumu Nr.481 „Latvijas Republikas gaisa telpas izmantošanas

kārtība attiecībā uz atsevišķām darbībām” prasībām), ja 3D lāzerskenēšana tiek veikta ar pilota vai

bezpilota lidaparātu.

7. Jānosaka 3D skenēšanas tehniskie kvalitātes parametri, arhīvdatņu un metadatu formāti.

8. Jāizstrādā objektu skenēšanas laika plāns (svarīgi plānot labos laika apstākļos).

Digitalizācija

1. Objektā uz vietas pirms skenēšanas iekārtas tiek kalibrētas un notestētas.

2. Atkarībā no konkrētā objekta skenēšanas tehnoloģijas tiek veikta lāzerskenēšana, iegūtie izejas

dati tiek saglabāti to tālākai apstrādei.

3. Objekta skenēšanas laikā tiek veikta tā fotofiksācija un definēto punktu skenēšana (punktu

mākoņu izveide).

4. Ar dažādām metodēm veiktos 3D lāzerskenēšanas iegūtos datus savieto vienotā koordinātu

sistēmā (datiem jāatbilst Latvijas ģeodēziskās atskaites sistēmai – resp., LKS-92 un LAS-2000,5,

kas ir Eiropas vertikālās atskaites sistēmas (EVRS) realizācija Latvijas teritorijā). No visiem atsevišķi

iegūtajiem krāsainiem punktu mākoņa datiem jābūt arī vienā krāsu paletē.

5. Jāizveido 3D modelis, un tas jāsalīdzina ar iegūto punktu mākoni, vizualizējot nobīdes.

6. Jāsagatavo atskaite par izveidotā 3D modeļa salīdzināšanu ar punktu mākoni, no kura veidots 3D

modelis, lai VKPAI varētu pārliecināties par izveidotā 3D modeļa precizitāti atbilstoši definētajiem

tehniskajiem parametriem.

7. Visus iegūtos datus jāsagatavo importēšanai specializētās 3D programmatūrās, piemēram,

„Nawisworks Freedom”.

8. Jāsagatavo uzmērījumu izdrukas, grafiskos materiālos norādot galvenos gabarīta izmērus,

deformācijas, nobīdes un sasvērumus no nosacītas sākotnējās būvju daļu un konstrukciju

vertikalitātes un horizontalitātes.

9. Iegūtie dati tiek pārbaudīti un problēmgadījumos tiek veikta atkārtota skenēšana.

99

Pēcapstrāde

Pēc tam, kad kultūras pieminekļa 3D uzmērījumi ir digitāli fiksēti, var veikt šādus datņu apstrādes

darbus:

1. Tiek izveidotas arhīvdatnes (3D punktu mākoņa datu bāze), neveicot manuālu digitālo objektu

apstrādi.

2. Tiek izveidotas atvasinātās arhīvdatnes un lietotājdatnes (3D apstrādes un attēlošanas

programmatūrām, piemēram, BIM: Tekla, Revit).

3. Tiek izveidoti vai papildināti aprakstošie un tehniskie metadati, izveidojot atbilstošas datnes.

4. Lai definētu kultūras pieminekļu 3D objektu kvalitātes tehniskos parametrus, vēlams sākumā

izveidot parauga 3D digitālos objektus.

5. Pēc 3D modeļu izveidošanas un nodošanas VKPAI īpašumā vēlams organizēt VKPAI darbinieku

un kultūras pieminekļu īpašnieku un restaurācijas nozares dalībnieku apmācību un informēšanas

semināru par šo 3D objektu tālāko izmantošanu pieminekļu restaurācijas projektos.


7. 3D punktu mākoņus un 3 modeļu datnes tālāk ir iespējams izmantot pieminekļu restaurācijas

būvprojektos.


Kultūras pieminekļu 3D skenēšana un modelēšanai ieteicams izmantot šādas tehnoloģijas:

rokas 3D lāzerskenēšana ar precizitāti ne mazāku par 0,1 mm (detaļām ar precizitāti 0,05

mm), piemēram, ražotāji: Artec, Creaform, Threod, Faro;

stacionārā 3D lāzerskenēšana ar precizitāti ne mazāku par 1 mm, piemērām, ražotāji: Faro,

Leica, Surphaser, Trimble, Z+F;

3D lāzerskenēšana no gaisa (piemēram, ražotāji: DJI S900, Sony Alpha 7RII, LIDAR) ar

precizitāti ne mazāku par 5 cm;

zemes dzīļu skenēšana, lai noteiktu, vai objektam ir kādi papildu pazemes būvelementi

(pamati, pagrabi u.c.).

Ja tiek veikta 3D lāzerskenēšana no gaisa, skenēšanai vēlams izmantot diennakts gaišo laiku un labus

laika apstākļus. Skenējot objektus, jāņem vērā saules un ēnu izvietojums, kā arī jāpievērš lielāka

uzmanība skaidram attēlojumam objekta bojājumu, plaisu, nobrukumu, zudumu vietās.

Ar skeneriem iegūto datu pirmapstrāde notiek ar skeneru ražotāju programmatūrām, bet vēlāk 3D

modelēšanai var izmantot šādas profesionālās programmatūras: Geomagic, Rapidform, Solidworks,

KATIA, Revit, Inventor.

100

3D objektu publiskai izplatīšanai tiešsaistes sistēmās ieteicams izmantot šādas "open source”

(bezmaksas) mākoņskaitļošanas programmatūras: https://www.artec3d.com/3d-models/art-and-

design vai http://www.faro.com/en-gb/products/construction-bim-cim/scene-webshare-cloud/ vai

http://3dhop.net/index.php.

Svarīgi ņemt vērā, ka 3D objektu apstrādei tiek izmantotas profesionālās programmatūras, kā Revit,

Tekla, Solibri, AutoCad, kuru izmantošanai ir nepieciešamas maksas licences. Savukārt 3D objektus

publiskai aplūkošanai var izmantot bezmaksas “open source” interneta pārlūkprogrammatūras.

Digitalizācijas darbu veikšanai nepieciešami speciālisti ar pieredzi un zināšanām darbā ar specifiskām

iekārtām, līdzīgiem kultūras pieminekļu veidiem, apjomiem un digitālo objektu formātiem.

Ieteicamās digitalizācijas komandas lomas:


Skenēšanas speciālists (jāņem vērā pieredze ar 3D skeneriem);

3D modelēšanas speciālists (BIM programmatūras);



Svarīgi, lai skenēšanas speciālists ir apguvis apmācības pie skenēšanas iekārtu ražotāja, kā arī saņēmis

ražotāja vai tā oficiālā pārstāvja izsniegtus sertifikātus. Ņemot vērā, ka digitalizācijas laikā ir

jānodrošina metadatu izveidošana, komandā būtu nepieciešami speciālisti ar latviešu valodas

zināšanām un VKPAI speciālisti ar zināšanām un pieredzi valsts kultūras pieminekļu aizsardzības

jomās. Tā kā atsevišķi kultūras pieminekļi ir ar svarīgu kultūrvēsturisku nozīmi, veicot digitalizācijas

darbus, vēlams piesaistīt arhitektus, būvinženierus, restauratorus ar pieredzi kultūrvēsturisku būvju

izpētē, projektēšanā un atjaunošanā.


3D skenēšanas precizitāti iespējams sadalīt šādās klasēs:

A klase – 0,05 mm, paaugstināta precizitāte arhitektūras detaļām un mākslas darbiem, kur svarīga

virsmu faktūra;

B klase – 0,1 mm arhitektūras detaļām ar rokas skeneri, kur svarīga precīza forma;

C klase – 1 mm konstrukciju skenēšanai, punktu mākonis melnbalts;

D klase – 2 mm arhitektūras objektu un formu skenēšanai, iegūstot krāsainu foto realitātei atbilstošu

punktu mākoni;

E klase – 5 cm no gaisa teritoriāliem arhitektūras un industriālā mantojuma KP, izmantojot

fotogrammetrijas metodi ar precīzu kameru, vismaz 36 MP (megapikseļi).

Kultūras pieminekļu 3D digitālie objekti jāveido, ņemot vērā šādus tehniskos parametrus:

https://www.artec3d.com/3d-models/art-and-design

https://www.artec3d.com/3d-models/art-and-design

http://www.faro.com/en-gb/products/construction-bim-cim/scene-webshare-cloud/

http://3dhop.net/index.php

101

kultūrvēsturisko būvju fasāžu attēlojums punktu mākoņa veidā dabā atbilstošās krāsās m

1:50;

kultūrvēsturisku būvju plānu attēlojums punktu mākoņa veidā, griežot telpas 160 cm

augstumā no vidējā grīdas līmeņa ar griezuma līnijas nosacītu platumu 5 mm m 1:50;

kultūrvēsturisku būvju interjeru sienu notinumu (t.i., KP, kur veikta arī iekštelpu uzmērīšana,

izdrukās un .pdf nepieciešams ietvert nozīmīgāko telpu, kur konstatējama dekoratīvā apdare.

Ar interjera notinumiem saprot interjera sienu notinumus, t.i., telpas visu sienu plaknes

fiksācijas, kurā redzama sienu apdare, atvērumi, ailas, detaļas u.c.) attēlojums punktu

mākoņa veidā m 1:20 līdz 1:50, atkarībā no detaļu sarežģītības pakāpes;

arhitektonisku detaļu attēlojums punktu mākoņa veidā m 1:20;

arhitektonisku detaļu griezumu attēlojums punktu mākoņa veidā ar nosacītu griezuma līnijas

platumu 1 mm m 1:5 līdz 1:20 atkarībā no objekta izmēriem un sarežģītības;

kultūrvēsturisku būvju konstrukciju plāni, pretskati un griezumi punktu mākoņa attēlojuma

veidā m 1:5 līdz 1:20 atkarībā no konstrukciju izmēriem un sarežģītības;

teritoriālu objektu fotogrammetriska uzmērījuma attēlojums grafiskā veidā m 1:100 vai 1:250

vai 1:500 atkarībā no objekta un vietas gabarītiem uz A-1 formāta.

Pieminekļu 3D punktu mākoņu datnes var izgatavot šādos formātos: *.mns, *.pts, *.ptb, *xyz, *.xyzt,

*.xya, *.dxf, *.pld, *.ptc, *.spt, *.gpd, *.ptx, *.btx, *.tzs, savukārt 3D modeļu datus arhīvdatnēm un

lietotājdatnēm var veidot šādos formātos: *.catpart, *.xdl, *.mdl, *.igs, *.stp, *.x_t, *.x_b, *.sat, *.sab,

*.model, *.dxf. 3D objektiem pagaidām nav standartizēti un izstrādāti ieteicamie arhīvdatņu un

lietotājdatņu tehniskie detalizētie parametri, kuri būtu atrodami šī dokumenta pielikumos. Kultūras

pieminekļu 3D digitalizācijas projektos ir jāņem vērā, ka viena arhīvdatne (punktu mākonis) var

aizņemt aptuveni 100GB, bet lietotājdatnes aptuveni līdz 3GB.

Pieminekļu 3D objektiem pagaidām nav izstrādāti starptautiskie ieteicamie metadatu formāti un

standarti. VKPAI pēc saviem ieskatiem un pieredzes var noteikt, kādi ir obligātie tehniskie un

aprakstošie metadatu profili. Organizējot pieminekļu 3D skenēšanas un 3D modelēšanas

pilotprojektus un izstrādājot jaunu VKPAI IKT sistēmu, ir ieteicams izmantot šī dokumenta pielikumā

B definēto vēlamo pieminekļu digitālo objektu metadatu struktūru.

2017.g. sabiedriska organizācija www.buvid.lv ir uzsākusi darbu pie Latvijas LVS BIM standarta (3D

definīcijas un tehniskie parametri) izveides. Pēc tā izveides un saskaņošanas ar nozares dalībniekiem

būs iespējams detalizēt šajās vadlīnijās minētos kultūras pieminekļu 3D digitālo objektu tehniskos

parametrus un metadatu struktūras.

http://www.buvid.lv/

102


Veidojot kultūras pieminekļu 3D objektu datņu nosaukumus, vēlams rakstīt šādas norādes:

1. Iestādes apzīmējums. Piemēram, VKPAI, pašvaldība u.c. Iestādes nosaukums var būt ar pilniem

vārdiem.

2. Digitālā objekta grupa vai nosaukums. Var veidot 2 burtu kombinācija, piemēram, “mp”– mākslas

piemineklis ieraksts; “ap”– arheoloģiskais piemineklis, vai kādu citu pēc izvēles, taču ar

nosacījumu, ka tas tiek lietots konsekventi.

3. Objekta apzīmējums. Adrese vai saturisks identifikators, piemēram, vietas nosaukums vai VKPAI

reģistra lietas Nr.





Piemērs: VKPAI_mp_Barona30_Riga_ 23143.xyz

Veidojot kultūras pieminekļu 3D digitālo objektu mapju nosaukumus, vēlams ņemt vērā turpmāk

rakstīto:

pēc iestādes koda, kurā materiāls digitalizēts. Piemēram: VKPAI;

pēc kultūras pieminekļa nosaukuma vai adreses, ja gari nosaukumi, tie ir jāsaīsina ar

atslēgvārdiem;

pēc citiem identifikatoriem, piemēram, kadastra vai VKPAI uzskaites numura.


objekta digitālās fotogrāfijas, apraksti, citi dokumenti;

3D arhīvdatnes (punktu mākoņi, 3D modeļi);

3D lietotājdatnes (punktu mākoņi, 3D modeļi);

metadata.xml.


Ņemot vērā, ka VKPAI rīcībā nav tehnoloģiju un programmatūras, lai pārbaudītu 3D objektu punktu

mākoņu uzmērījumu un datu precizitāti, pagaidām nav iespējams veikt 3D objektu arhīvdatņu un

lietotājdatņu tehniskās kvalitātes pārbaudi. VKPAI var tikai pārbaudīt, vai 3D objektu arhīvdatnes ar

speciālām 3D programmatūrām ir iespējams atvērt, var pārbaudīt programmatūru piedāvātos

mērījumu precizitātes parametrus un datņu nosaukumu, un metadatu atbilstību definētajām

prasībām. Ja nākotnē arhitekti, projektētāji un restauratori izmantos šīs 3D objektu datnes savos

103

kultūras pieminekļu rekonstrukcijas un restaurācijas projektēšanas un būvdarbos, tad būs iespējams

noteikt datņu saturisko kvalitāti, atbilstību reāliem pieminekļu objektiem.

Digitalizācijas projekta vadītājam ir jāsagatavo katra digitalizējamā objekta digitalizēšanas uzdevuma

izpildes protokols, kurā iesaistītie speciālisti var veikt atzīmes par paveikto darbu, tādējādi nodrošinot

secīgu visu nepieciešamo darbu izpildi un uzraudzību visos darbu izpildes posmos, kā arī var tikt

uzkrāta vērtīga pieredze, lai nākotnē papildinātu šīs vadlīnijas.

4.7. Priekšmetu digitalizācijas vadlīnijas

4.7.1. Priekšmetu veidi

Digitalizācijas procesos priekšmetus ir iespējams iedalīt šādās grupās:

1) lietiskie priekšmeti (15 apakšgrupas, piemēram, apģērbs, darba rīki, mēbeles, trauki);

2) tēlojošie priekšmeti (6 apakšgrupas, piemēram, tēlniecība, instalācijas, māksla);

3) dabas priekšmeti (5 apakškategorijas, piemēram, botānika, ģeoloģija, zooloģija).

104

Muzejos pieejamo rakstisko un audio-vizuālo priekšmetu digitalizācija jāveic atbilstoši šo vadlīniju

teksta dokumentu, attēlu, video dokumentu un audio dokumentu digitalizācijas sadaļām.

Priekšmetus ir iespējams digitāli fiksēt (fotografēt un filmēt) un skenēt, izveidot arī 3D modeļus.

3D objektu izveidošanas mērķis ir iegūt priekšmetu trīsdimensionālu uzmērījumu, kuru pēc tam

iespējams lietot dažādiem nolūkiem:

- noņemt izmērus;

- iegūt rasējumus;

- veidot griezumus;

- iegūt nepieciešamo ģeometrisko un vizuālo informāciju restaurācijas darbiem;

- izlikt apskatei digitālajā vidē (mājas lapā; web bibliotēkā u.tml.);

- izdrukāt uz 3D printera.


Priekšmetu digitalizācija ir procesu kopums, kurā ietilpst priekšmetu digitālās kopijas izveide

(izmantojot dažādas tehnoloģijas, piemēram, profesionālā fotofiksēšana, lielformāta skenēšana, 3D

skenēšana), izmantojot īpaši tam paredzētas skenēšanas, digitalizēšanas iekārtas un

programmatūras. Ņemot vērā lielos priekšmetu apjomus, digitalizācija ir jāveic, veicinot

automatizētus procesus. Sākumā ir jānosaka, kuriem priekšmetu digitālajiem objektiem ir

nepieciešama pēcapstrāde un restaurācija, kuras veikšanai ir nepieciešams manuāls darbs.

Restaurācija ir manuāls darbu process, kurā digitālā objekta kvalitāte tiek uzlabota. Restaurācijas

darbus vēlams veikt tikai īpaši vērtīgiem un pieprasītiem priekšmetiem. Uzsākot jaunu digitalizācijas

projektu, svarīgi, ka sākumā, izveidojot pirmo digitālo kopiju, Pasūtītājs pārliecinās par tās tehnisko

un saturisko kvalitāti, jo bieži vien tikai uzskatāms piemērs labāk spēj definēt vēlamo kvalitātes

etalonu. Ņemot vērā, ka 3D skenēšana un 3D modeļu izveide ir tehnoloģiski moderns un sarežģīts

risinājums, kurš prasa personāla zināšanas un pieredzi ar specifiskām iekārtām un programmatūru,

ieteicams izmantot ārpakalpojumus šajā jomā.

Priekšmetu digitalizācijai var izmantot vairākas darba organizācijas metodes:

1. Digitalizācija institūcijā (atbilstošās telpās uzstādot uz laiku vai pastāvīgi digitalizācijas iekārtas un

apmācot speciālistus). Šo metodi ieteicams izmantot lielās institūcijās, kurās glabājas daudz

priekšmetu, piemēram, valsts nozīmes muzejos.

2. Digitalizācija ar mobilām brigādēm (digitalizācijas tehnika tiek uzstādīta atbilstošā transporta

līdzeklī vai arī uz laiku tiek uzstādīta atbilstošā institūcijas telpā), šo metodi ieteicams izmantot,

piemēram, mazos reģionālos muzejos.

105

3. Digitalizācija centralizētā vietā un telpā (digitalizācijas projektā tiek sagatavotas telpas, iekārtas

un speciālisti un muzeja priekšmeti tiek transportēti uz šo vietu), šo metodi ieteicams izmantot, ja

ar institūciju ir iespējams vienoties par specifisku kolekciju drošu transportēšanu, un šī metode ir

ekonomiski pamatota.

Priekšmetu digitalizāciju var iedalīt četros būtiskos posmos: plānošana; sagatavošana; digitalizācija;

pēcapstrāde. Katrā posmā ir ieteicams ņemt vērā tālāk uzskaitītos ieteikumus.

Plānošana

1. Tiek definēts projekta plāns (muzeju priekšmetu veidi, apjomi, partneri, laiks, budžets).


nodrošināšanas plānu 2016.-2020. gadam, satura prioritātes un atlases kritērijus, var definēt

priekšmetu sarakstu.

3. Priekšmeti tiek sadalīti loģiskās grupās.

4. Tiek apzināti atbilstošie digitalizācijas resursi (tehnikas, speciālisti).

5. Tiek definēts, kurās kultūras mantojuma institūcijās notiks digitalizācija uz vietas, kuras kultūras

mantojuma institūcijās izmantos mobilās brigādes.

Sagatavošana

Digitalizācijas darbu Pasūtītājam jānodrošina šādi pasākumi:

1. Kultūras mantojuma institūcijās tiek identificēti digitalizējamie priekšmeti, tiem tiek piešķirti

atbilstoši identifikatori.

2. Priekšmeti ir jāiedala grupās pēc līdzības (divdimensiju, telpiskie, sevišķi mazi makrouzņemšanai).

3. Tiek sagatavotas digitalizācijas darba vietas (tehnika, apgaismojums).

4. Priekšmetu tīrīšanai jāizvēlas atbilstoša tīrīšanas metode , tīri, sausi un mīksti audumi, kā arī tikai

specializētas birstītes un šķidrumi.

5. Priekšmeti tiek nogādāti digitalizācijas darba vietās un tiek atbilstoši nostiprināti. Priekšmetus

jāuzņem tādā pozīcijā, kādā tie glabājas krātuvēs. Tas attiecas uz keramikas, stikla vai citiem

priekšmetiem, kuru normālais stāvoklis ir vertikālais. Lietojot paliktņus, lai iegūtu būtiski

izdevīgāko skatupunktu vai slīpumu, vajadzētu lietot putuplasta vai koka materiālu, kas nebojātu

pašu priekšmetu. Jāraugās, lai stiprināšanas gadījumā nerastos liekas ēnas. Jāpiebilst, ka

priekšmetu nostiprināšana vajadzīgajā leņķī nereti sagādās problēmas, bet tās jāatrisina par labu

priekšmeta izteiksmībai un drošībai pret slīdēšanu vai krišanu.

Digitalizācija

1. Digitalizācijas iekārtas tiek kalibrētas un testētas un sagatavotas darbam.

106

2. Atkarībā no izvēlētās tehnoloģijas priekšmeti tiek skenēti vai digitāli fotofiksēti, iegūtie dati tiek

saglabāti tālākai apstrādei. Var tikt izmantotas krāsu skalas.

3. Darba gaita: (darba vietas izvēle, fona uzstādīšana, skatupunkta (kadrējuma) izvēle, apgaismojuma

uzstādīšana, fotoaparāta iestatījumu pārbaude, pārbaudes uzņēmuma veikšana, attēla kvalitātes

kontrole).

4. Iegūtie dati tiek pārbaudīti, un problēmgadījumos tiek veikta atkārtota skenēšana.


6. Priekšmeti tiek atdoti glabāšanas vietās.

Pēcapstrāde

Pēc tam, kad priekšmeti ir digitāli uzmērīti, var veikt šādus apstrādes darbus:


2. Tiek izveidotas atvasinātās arhīvdatnes un lietotājdatnes (piemēram, digitālie attēli vai 3D

apstrādes un attēlošanas programmatūras).


metadati.

4. Lai definētu priekšmetu 3D objektu kvalitātes tehniskos parametrus, vēlams sākumā izveidot

piemērus vai parauga digitālos objektus.


Priekšmetu digitalizācijai ieteicams izmantot šādu tehniku:

digitālās fotokameras (uzdevumiem atbilstošie fotoobjektīvi);

A0, A1, A2, A3, A4 skeneri (ar fotonegatīvu un diapozitīvu skenēšanas funkcionalitāti);

rokas un stacionārie 3D skeneri (piemēram, ARTEC, CREAFORM);

mobilās foto studijas (studiju lampas, zibspuldzes, atstarotāji, statīvi, foto foni, difuzori);

jaunākās paaudzes portatīvie datori;

digitālo attēlu apstrādes programmatūra;

mobilie datu nesēji (atmiņas kartes, HDD).

Nākotnē lielajos valsts nozīmes muzejos būtu vēlams izveidot pastāvīgas digitalizācijas darba vietas,

kurās muzeju speciālisti varētu pakāpeniski veikt muzeju priekšmetu digitalizāciju.

Ieteicams izmantot jebkuras markas jaunās paaudzes profesionālo foto tehniku, kuru ir iespējams

nokomplektēt ar kvalitatīvu optiku. Ieteicams lietot makro objektīvus ar fiksētu fokusa attālumu

apmēram 100 mm (pilnam matricas (24x36mm) izmēram). Ar makro objektīviem iespējams

fotografēt arī no lielāka attāluma. Fokusa attālums ap 100 mm nodrošina vizuāli ticamu objekta

107

proporciju attēlojumu. Makro objektīviem piemīt spēja asi attēlot priekšmetu arī plakanu virsmu

reproducēšanas gadījumā. Makro objektīvi nerada optisko sistēmu defektus vai rada tos ievērojami

mazākā mērā nekā, piemēram, tālummaiņas objektīvi.

Mūsdienu digitālo fotoaparātu izšķirtspējas standarts minimumam ir 24MP. Lielākas izšķirtspējas

fotoaparāti varētu būt noderīgi liela formāta priekšmetu digitalizācijas gadījumos, ja tos nav

iespējams ieskenēt. Apgaismojumam studijai vai reprodukcijai ir jābūt ar pastāvīgu, paredzamu

gaismas daudzumu un fiksētu krāsu temperatūru vismaz tādā kvalitātē, lai iegūtā datne reaģētu uz

krāsu vadības programatūru, piemēram X-rite ColorChecker vai ColorChecker Passport.

http://xritephoto.com/ph_product_overview.aspx?id=1192&catid=28 vai

http://xritephoto.com/colorchecker-passport-photo.

Attēlu pēcapstrādes programmatūras

Vēlams izmantot Adobe Photoshop un Adobe Photoshop Lightroom programmatūras. Lightroom

vairāk piemērota gadījumā, ja jāapstrādā daudz attēlu, kuriem tiek piemēroti līdzīgi rediģēšanas

parametri, bet Photoshop piemērota darbam ar slāņiem (piemēram, vairāklapu skenējumu montāžai

vai traucējoša fona retušai). Standartu ievērošanu nodrošina arī Capture One (līdzīga Adobe

Photoshop Lightroom) un ON1 (ir iespēja strādāt ar slāņiem un veikt montāžu) programmatūra. Ar

grafisko programmatūru palīdzību priekšmetu attēlu lietotājdatnēm ir iespējams veikt šādas

korekcijas (ģeometriskās, tonālās, krāsu, kompozīciju, retušu, asuma, saglabāšanas atbilstošā izmērā

un formātā).

Priekšmetu fotofiksēšanas darbu veikšanai ieteicams izmantot Muzeju priekšmetu digitalizācijas

rokasgrāmatu (izveidota (ERAF) projektā „Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga (NMKK)

pilnveidošana. 2. kārta” (projekta identifikācijas Nr.: 3DP/3.2.2.1.1/08/IPIA/IUMEPLS/015) 2012.g.),

tomēr ir jāņem vērā, ka skenēšanas, digitālo fotoaparātu un grafiskās apstrādes tehnoloģijas

nepārtraukti attīstās un datņu tehniskie formāti ir jāveido atbilstoši šajās vadlīnijās definētajiem

parametriem.

3D skenēšana

Priekšmetu skenēšanai izmantojams rokas 3D lāzerskeneris, kurš spēj nodrošināt tā orientēšanu

telpā pēc ģeometrijas, tekstūras vai atbalsta marķieriem. Izmantojot šādu tehnoloģiju, ieteicamais

priekšmetu fiziskais izmērs ir 50x50x50 cm. Skenerim jānodrošina rezultātu atkārtojamība ne sliktāka

par 0,1mm, ko iespējams pārbaudīt, salīdzinot iegūtos datus, veicot atkārtotu vienu un tā paša

objekta 3D skenēšanu un salīdzinot iegūtos rezultātus. 3D programmatūru nodrošina 3D skeneru

http://xritephoto.com/ph_product_overview.aspx?id=1192&catid=28

http://xritephoto.com/colorchecker-passport-photo

108

ražotāji, piemēram, Artrec Studio 11 vai VXMODEL. Ar ražotāju programmatūras palīdzību tiek iegūti

izejas dati, kurus ir iespējams tālāk apstrādāt ar citām programmatūrām, piemēram, Geomagic

DesignX, Geomagic Studio, Solidworks, Autodesk ReCap, Inventor, Katia u.c., un digitālos objektus ir

iespējams pārveidot par arhīvdatnēm un lietotājdatnēm, veikt digitālo objektu kvalitātes kontroles

pasākumus.

3D skenēšanas soļi ir šādi: priekšmetam jābūt brīvi pieejamam vismaz 1,5 metra attālumā; spīdīgus

objektus jānoklāj ar specializētu pulveri (spreju), kas padara virsmu matētu, lai to varētu ieskenēt.

Pēc tam tiek veikta 3D skenēšana fiziski, 3D skeneri virzot gar objekta virsmu; pēc tam notiek datu

reģistrēšana; pēdējā stadijā datu tīrīšana un 3D modeļa ģenerācija, un eksportēšana. Vairāk par 3D

skenēšanas tehnoloģijām: https://en.wikipedia.org/wiki/3D_scanner.

Digitalizācijas darbu veikšanai nepieciešami speciālisti ar pieredzi un zināšanām darbā ar specifiskām

iekārtām un līdzīgu fotomateriālu, un līdzvērtīga apjoma automatizētu digitalizāciju. Ieteicamās

digitalizācijas komandas lomas:


Profesionāls fotogrāfs;

Skenēšanas speciālists (jāņem vērā pieredze ar 3D skeneriem);



Tehniskajam personālam būtu obligātas fotogrāfijas pamatu zināšanas, lai varētu patstāvīgi risināt

attēlu kvalitātes problēmas. Tāpat fotogrāfam vai skenētājam būtu nepieciešamas zināšanas un

izpratne par attēlu oriģinālu izgatavošanu, druku (krāsu profilēšana, attēla izšķirtspēja, formāti, datņu

veidi u.c.). Iemaņas, kas nepieciešamas, veicot darbu studijā un rediģējot attēlus, ir apgūstamas

samērā ātri. Kopējā uzmanība personāla kvalifikācijā būtu jāpievērš spējai strādāt, stingri ievērojot

noteiktās normas un kārtību. Ņemot vērā, ka digitalizācijas laikā ir jānodrošina metadatu izveidošana,

komandā būtu nepieciešami speciālisti ar latviešu valodas zināšanām.


Fotografēto un skenēto priekšmetu digitālo objektu arhīvdatnes un lietotājdatnes jāizgatavo

formātos kā attēlu un priekšmetu arhīvdatnes un lietotājdatnes, skatīt pielikumā A.

3D objektu arhīvdatnes ieteicams saglabāt šādos formātos: OBJ, PLY, WRL, STL, AOP, ASCII, Disney

PTEX, E57, XYZRGB, un 3D objektu lietotājdatnes ir ieteicams saglabāt šādos formātos: *.3mf,

*.catpart, *.xdl, *.mdl, *.igs, *.stp, *.x_t, *.x_b, *.sat, *.sab, *.model, *.dxf.

https://en.wikipedia.org/wiki/3D_scanner

109

Digitalizācijas darbu veicējs sagatavo digitālo objektu metadatus XML formātā. Metadatu datnes

nosaukumu izvēlas atbilstoši attiecīgā digitalizētā objekta datnes nosaukumam, saglabājot to kā

elektronisku dokumentu ar paplašinājumu .xml. Muzeju priekšmetu digitālo objektu saglabāšanai un

izplatīšanai tiek izmantots CIDOC CRM standarts, taču, attīstot muzeju priekšmetu digitālo objektu

IKT sistēmu, var ņemt vērā arī Dublin Core (digitālajiem teksta dokumentiem un attēliem) un EBU

Core Metadata Set TECH 3293 (Source: MIM; Version 1.4; 2013) (digitālajiem audio un video

objektiem) rekomendācijas. Uzsākot priekšmetu un 3D digitālo objektu izveidošanu, saglabāšanu un

izplatīšanu, ieteicams izmantot pielikumā B definēto priekšmetu metadatu struktūru.

3D skenēšanai jānodrošina šādi tehniskie parametri:

1. Izšķirtspēja ne sliktāka par:

- 0.5mm objektiem < 2m;

- 0.1mm objektiem < 0.5m.

2. Precizitāte ne sliktāka par:

- 0.1mm objektiem < 2m;

- 0.05mm objektiem < 0.5m.

3. Tekstūras un krāsu fiksēšana ar parametriem, kas ir ne sliktāki par:

- krāsas: 24 bpp;

- tekstūra: 1.3 mp.

Digitālo 3D priekšmetu objektu lietotājdatņu un pārlūku piemēri:

- https://www.artec3d.com/3d-models/centurian-helmet;

- https://www.artec3d.com/3d-models/damaliscus-korrigum;

- https://www.artec3d.com/3d-models/spinal-bone;

- https://www.artec3d.com/3d-models/fox-skull;

- https://www.artec3d.com/3d-models/decorative-plate.

3D objektu publiskai izplatīšanai tiešsaistes sistēmās (web lapās) ieteicams izmantot šādas

programmatūras (plug-in), piemēram: https://www.cl3ver.com/blog/easy-interactive-3d-content-

for-the-web/ vai https://sketchfab.com/. Ņemot vērā, ka priekšmetu 3D datņu standartizācija

pasaulē un Latvijā ir tikai procesā, šeit pagaidām nav iespējams definēt detalizētus arhīvdatņu un

lietotājdatņu tehniskos parametrus.


Veidojot priekšmetu digitālo attēlu (vai 3D objektu) datņu nosaukumus, vēlams ņemt vērā šādas

norādes :

1. Iestādes apzīmējums. Ja dažādi digitalizētāji skenē vienu un to pašu priekšmetu un pēc tam šie


https://www.artec3d.com/3d-models/centurian-helmet

https://www.artec3d.com/3d-models/damaliscus-korrigum

https://www.artec3d.com/3d-models/spinal-bone

https://www.artec3d.com/3d-models/fox-skull

https://www.artec3d.com/3d-models/decorative-plate

https://www.cl3ver.com/blog/easy-interactive-3d-content-for-the-web/

https://www.cl3ver.com/blog/easy-interactive-3d-content-for-the-web/

https://sketchfab.com/

110

digitālo objektu pazušana. Iestādes nosaukums var būt ar pilniem vārdiem

(“madonas_novadpetniecibas_muzejs”), saīsināts (“mnm”) vai ar skaitlisku apzīmējumu (“017”), vai

piemēram LNB, LNA u.tml.

2. Priekšmeta tipa apzīmējums. Parasti viens burts, piemēram, “a- apģērbs”, “t”– trauks; “d”– darba

rīks, vai kādu citu pēc izvēles, taču ar nosacījumu, ka tas tiek lietots konsekventi.

3. Priekšmeta identifikators. Inventāra numurs vai svītru kods, vai saturisks identifikators, piemēram,

nosaukums, iespējams saīsināts, kombinācijā ar izdošanas laiku. Muzeju priekšmetiem var būt

inventāra Nr..





Katra institūcija var noteikt datnes nosaukuma koda izmēru un sastāva secību, piemēram, Nr.1 ir

institūcijas nosaukuma apzīmējums vai priekšmeta apzīmējums.

Nelielām kolekcijām (līdz 100 priekšmetiem) ērtākais scenārijs ir piešķirt datnēm saturīgus

nosaukumus. Ja visas kolekcijas datnes tiek glabātas vienā mapē, tad, apskatot šādas mapes saturu,

būs iespējams ātri identificēt nepieciešamo priekšmetu, pat neatverot nevienu no šiem digitālajiem

objektiem apskatīšanai.

Vidējām un lielām kolekcijām (1000 un vairāk priekšmetu) vajadzētu lietot datņu nosaukumus ar

kodētu informāciju. Jāņem vērā, ka lielās priekšmetu digitālo objektu kolekcijās bieži vien būs līdzīgi

objekti, kuriem būs grūti izdomāt to saturu labi raksturojošus nosaukumus. Piemēram, ja kolekcijā

plānots iekļaut 20 līdzīgus monētu priekšmetus. Šādi nosaukumi vairs nepilda savu sākotnējo

funkciju, jo, apskatot sarakstu ar šādām datnēm, neatverot katru digitālo objektu, vairs nav iespējams

pateikt, kas tieši katrā no tām ir redzams.

Ja paredzēts, ka digitalizācijas projektā piedalīsies vairākas institūcijas, datņu nosaukumā vajadzētu

obligāti atspoguļot, kurā organizācijā glabājas priekšmeta oriģināls vai kura organizācija veikusi

digitalizāciju.

Priekšmeta arhīvdatnei un lietotājdatnei jābūt vienotai nosaukumu stratēģijai, un ideālā gadījumā

lietotājdatnes nosaukums no arhīvdatnes nosaukuma atšķiras tikai ar datnes formāta paplašinājumu.

Veidojot priekšmetu digitālo objektu mapju nosaukumus, vēlams ņemt vērā turpmāk rakstīto.

111



pēc iestādes koda, kurā attēls digitalizēts, piemēram: lnmm, lnvm, lnb, lna, akad_bibl;

pēc digitālā objekta koda, piemēram, L-lietiskie, T-tēlojošie, D-dabas priekšmeti;

pēc citiem identifikatoriem, piemēram, pēc digitalizācijas gada, piemēram: 2012, 2013, 2014,

vai pēc satura kolekciju nosaukumiem. Piemēram, Rainis_Aspazija_001;

pēc sūtījumu Nr. – Ja attēli tiek digitalizēti lielākās porcijās jeb nodevumos, tad šo porciju Nr.

var izmantot mapju nosaukumu struktūrā.


visas objekta arhīvdatnes;

visas lietotājdatnes;

metadata.xml.


Priekšmetu digitālo objektu digitalizācijas kvalitātes kontrolei ieteicams izmantot šādus kritērijus:

Digitalizācijas

posms




Uzsākot

projektu

Digitalizācijas projekta

vadītājs

2.Sagatavošana Priekšmeti ir apstrādāti un piegādāti

digitalizācijai.

Uzsākot

digitalizāciju

Digitalizējamo

materiālu sagatavotāji

3.Digitalizācija 1. Digitālo objektu kvalitāte atbilst

definētajiem parametriem.

2. Pilnīgums (vai viss priekšmets ir

redzams datnē).

3. Datņu un mapju nosaukumi ir

pareizi.

4. Datņu formāti atbilst

definētajiem, datnes ir iespējams

atvērt.

5. Metadati ir precīzi

6. Atdotais priekšmets nav bojāts


un digitalizācijas

Pasūtītājs

112

Digitalizācijas

posms


4.Pēcapstrāde 1. Ja ir veikta digitālā objekta

apstrāde, tad atbilst tehniskajiem

parametriem.


iespējams kopēt.


un digitalizācijas

Pasūtītājs

Ja digitālajos objektos tiek konstatētas kvalitātes neatbilstības, tad priekšmetiem jāveic atkārtota

skenēšana, metadatu apstrāde, pēcapstrāde.




4.8. Jaunrades digitalizācijas vadlīnijas


Latvijas kultūras telpas aktuālos kultūrvēsturiskos notikumus ir iespējams fiksēt modernos digitālos

formātos. Jaunrades notikumus pēc satura veida ir iespējams dalīt šādās grupās:

1) izrādes (opera, balets, teātra izrādes);

2) koncertu un festivālu pasākumi;

3) izstādes, performances;

4) citi kultūras pasākumi (iekštelpas un brīvdabas pasākumi, raidījumi).

Jaunrades notikumus ir iespējams digitāli fiksēt dažādos multimediju datņu formātos (digitālie teksti,

attēli, video, audio, animācijas).

113


Kultūras mantojuma institūcijas jaunrades saturu digitālos formātos var fiksēt vairākos veidos: a)

pašu spēkiem (ja ir atbilstoša tehnika, speciālisti, pieredze), b) pasūtot kā ārpakalpojumu mediju

producentiem (rīkojot iepirkumus un konkursus).

Jaunrades digitālo fiksēšanu var iedalīt četros būtiskos posmos: plānošana; sagatavošana; notikuma

fiksēšana digitālā formātā; pēcapstrāde. Katrā posmā ir ieteicams ņemt vērā tālāk uzskaitītos

ieteikumus.

Plānošana

1. Kultūras mantojuma institūcijas atbilstoši prioritātēm definē jaunrades mērķus un izveido

notikumu sarakstus (satura tēmas, notikumu laika grafiki, dalībnieki, mērķa auditorijas).

2. Tiek apkopoti nepieciešamie resursi (plānotie digitālo objektu veidi un apjomi, iespējamie satura

producēšanas partneri, jaunrades producēšanas tehnoloģijas, speciālisti).

3. Tiek definēts projekta plāns (jaunrades satura formāti, apjomi, partneri, laiks, budžets).

Sagatavošana

Ja tiek rīkoti multimediju satura producentu pakalpojumu iepirkumi, ieteicami šādi soļi:

1. Jādefinē satura iepirkuma nolikums, iekļaujot šādas sadaļas: iepirkuma priekšmets, satura ideju

mērķi, vēlamie termiņi, satura formātu apraksts, žanri, tematika, objektu skaits, uzbūves

pamatprincipi, mērķa auditorijas, ierakstu uzbūves shēmas (vizuāli un funkcionāli), digitālo

objektu tehniskie formāti (arhīvdatnes, lietotājdatnes, metadati), digitālie apjomi, nesēji un

izmaksu budžets. Šajā sakarā ieteicams izmantot citu kultūras mantojuma institūciju, piemēram,

LTV un NKC esošo pieredzi šādu digitālā satura iepirkumu jomās, piemēram:

http://ltv.lsm.lv/lv/konkursi/ un http://nkc.gov.lv/finansejums/izsludinati-konkursi/.

2. Jādefinē vēlamais autortiesību formāts (autori, producenti, fiziskas un juridiskas personas,

reklāmas nosacījumi, saglabāšanas un izplatīšanas nosacījumi dažādās mediju platformās).

3. Izvēloties producentus, kultūras mantojuma institūcijas var izveidot satura iepirkumu komisijas,

pieaicinot ārējos mediju speciālistus. Nolikumā jādefinē principi, kritēriji, pēc kuriem notiks satura

ideju izvērtēšana, kā notiks satura un tehnisko parametru kvalitātes kontroles pasākumi.

Vērtēšanai var izmantot šādus kritērijus (piemēram, 5 ballu sistēmā, kur 1 – ļoti vāji un 5 – izcili):

- tēmas aktualitāte un nozīmīgums;

- tēmas oriģinalitāte;

- atbilstība projekta mērķiem;

http://ltv.lsm.lv/lv/konkursi/

http://nkc.gov.lv/finansejums/izsludinati-konkursi/

114

- skaidrs un pārliecinošs režisora redzējums par jaunrades objekta ideju, stilu,

struktūru un iespējamo vizuālo risinājumu;

- prognozējamā mērķauditorija, paredzamā rezonanse publiskajā telpā;

- radošās un tehniskās komandas profesionalitāte, kvalifikācija un līdzšinējā pieredze;

- projekta tāmes un kalendārā laika grafika atbilstība projekta specifikai, projekta

īstenošanai paredzētajām termiņam un projekta finansējumam;

- producentu iespējas nodrošināt līdzfinansējumu;

- atsauksmes no citiem medijiem par sadarbību.

4. Saņemtie piedāvājumi tiek izvērtēti, tiek pieņemti lēmumi un noslēgti līgumi, tiek izstrādātas

detalizētas jaunrades digitālās fiksēšanas, digitālo objektu pēcapstrādes, saglabāšanas un

nodošanas un pieņemšanas procedūras.

Notikuma fiksēšana digitālā formātā

1. Satura producenti digitāli fiksē kultūras jaunrades notikumus, izmantojot modernākās video un

audio ierakstu tehnoloģijas.

2. Digitālie objekti (nemontēti), izmantojot tiešsaistes pieslēgumus vai pagaidu datu nesējus, tiek

nogādāti producentu ražošanas studijās.

3. Satura producenti nemontētos jaunrades digitālos objektus apstrādā ar montāžas, grafiskās

apstrādes programmatūrām, uzlabojot audio un video datņu kvalitāti. Satura producenti

montāžas studijās izveido digitālos objektus (arhīvdatnes, lietotājdatnes, aprakstošos un

tehniskos metadatus).

Šajā dokumentā netiek detalizēti aprakstīts audio un video multimediju digitālo objektu izveides

process un funkcijas, kuru nozarē nodrošina mediju nozares profesionāli satura producenti. Vispārīgu

informāciju par šo procesu iespējams iegūt dažādos interneta avotos, piemēram:

https://en.wikipedia.org/wiki/Filmmaking vai https://en.wikipedia.org/wiki/Video_production.

Pēcapstrāde

1. Samontētiem jaunrades digitālajiem objektiem tiek pārbaudīta saturiskā un tehniskā kvalitāte, tiek

izveidotas nepieciešamās atvasinātās arhīvdatnes un lietotājdatnes.

2. Pēc nepieciešamības video un audio digitālajiem objektiem tiek izveidoti pasākumu digitālo

fotogrāfiju albumi (digitālo attēlu arhīvdatnes, lietotājdatnes), kā arī tiek izveidoti atbilstoši

pasākumu apraksti (digitālo teksta dokumentu arhīvdatnes, lietotājdatnes).

3. Visi digitālie objekti tiek apvienoti vienā saturiskā kolekcijā (iespējamas vairākas digitālās video,

audio, attēlu un tekstu datnes).

https://en.wikipedia.org/wiki/Filmmaking

https://en.wikipedia.org/wiki/Video_production

115



Lai fiksētu jaunrades notikumus digitālos formātos, ir nepieciešamas šādas tehnoloģiskās iekārtas:

1) video kameras un papildaprīkojums (vēlams jaunākās paaudzes HD kvalitāte, ar moderniem datu

nesējiem un IP interfeisiem, mobilās kameras vai fiksētās kameras ar atbilstošām skaņas iekārtām,

mikrofoni un apgaismojuma iekārtas utt.);

2) digitālās fotokameras;

3) datori ar atbilstošām video un audio montāžas un attēlu grafiskās apstrādes programmatūrām;

4) video un audio miksēšanas serveri un pultis;

5) pagaidu datu nesēji (jaudīgas atmiņas kartes vai HDD diski, vai LTO lentas).

Darbu veikšanai nepieciešama multimediju kultūras satura producēšanas komanda ar pieredzi un

zināšanām darbā ar specifiskām iekārtām, programmatūrām un līdzīgiem multimediju projektiem un

formātiem. Komandas lomas varētu būt šādas :

Projekta vadītājs (producents);

Radošie speciālisti (režisors);

TV kameru un skaņu operatori;



Grafisko objektu apstrādes speciālisti;

Tekstu un metadatu izveides speciālisti;


Vairāk par multimediju satura producēšanas komandu lomām var skatīt piemērus:

https://en.wikipedia.org/wiki/Television_crew vai https://en.wikipedia.org/wiki/Film_crew

Projekta multimediju satura producēšanas komandas lomas un dalībnieku skaits atkarīgs no

jaunrades pasākuma specifikas (vieta, ārtelpas, iekštelpas, personu skaits, laiks, apgaismojums utt.),

digitālo objektu formātiem un apjomiem, laika grafika , kā arī no pieejamā budžeta.


Definējot jaunrades digitālā objekta vēlamo tehnisko standartu un formātu, ir jāizvēlas modernākais

un pieejamais audio un video tehniskais standarts. Jaunrades teksta dokumentu, attēlu, video un

audio digitālo objektu arhīvdatnes, atvasinātās arhīvdatnes un lietotājdatnes jāizveido formātos, kuri


https://en.wikipedia.org/wiki/Television_crew

https://en.wikipedia.org/wiki/Film_crew

116

Notikuma fiksēšanas digitālā formātā darbu veicējs sagatavo jaunrades digitālo objektu metadatus

XML formātā. Metadatu datņu nosaukumu izvēlas atbilstoši attiecīgā digitālā objekta datnes

nosaukumam, saglabājot to kā elektronisku dokumentu ar paplašinājumu .xml. Teksta un attēlu

metadatu struktūra ir jāveido, ievērojot Dublin Core, bet video un audio datnēm EBU Core Metadata

Set TECH 3293 (Source: MIM; Version 1.4; 2013) standartu rekomendācijas, kā arī definējot papildu


platformu lietotājiem. Jaunrades digitālajiem objektiem vēlams izmantot teksta dokumentu, attēlu,

video un audio metadatu struktūras, skatīt pielikumā B.


Veidojot jaunrades digitālo objektu datņu nosaukumus, vēlams ņemt vērā šādas norādes :

1. Iestādes apzīmējums. Piemēram, LNB, KISC, LTV, LR. Iestādes nosaukums var būt ar pilniem

vārdiem.

2. Digitālā objekta žanra apzīmējums vai nosaukums. Parasti viens burts, piemēram, “k”– koncerts; ,

vai kādu citu pēc izvēles, taču ar nosacījumu, ka tas tiek lietots konsekventi.

3. Digitālā objekta apzīmējums. Saturisks identifikators, piemēram, vietas nosaukums vai personas

vārds, iespējams saīsināts, kombinācijā ar pasākuma gadu un datumu.





Piemērs: KISC_LTV_LV100_Dziesmu_Deju_koncerts_30_06_2017.jp2

Veidojot jaunrades digitālo objektu mapju nosaukumus, vēlams ņemt vērā turpmāk rakstīto:

pēc iestādes koda, kurā materiāls digitāli radīts, piemēram: KISC, LTV, LR;

pēc objekta tēmas nosaukuma, piemēram, satura kolekcijas. Ja gari nosaukumi, tie ir jāsaīsina

ar atslēgvārdiem;

pēc citiem identifikatoriem, piemēram, numurs, datums.

Mapēs jāveido šāds datņu (atbilstoši definētajai jaunrades multimediju kopai) komplekts:

visas jaunrades digitālo objektu arhīvdatnes;

visas jaunrades digitālo objektu lietotājdatnes;


metadata.xml.

117


Jaunrades digitālo objektu kvalitātes kontrolei ieteicams izmantot šādus kritērijus:

Digitalizācijas

posms


1.Plānošana Vai jaunrades pasākumu (notikumu)

saraksti atbilst izvēles kritērijiem un

budžetam?


projekta

vadītājs

2.Sagatavošana 1. Vai jaunrades satura iepirkumos ir

iesniegti kvalitatīvi piedāvājumi?

2. Vai piedāvājumi atbilst projekta

budžetam?

Uzsākot

digitalizāciju

Digitalizējamo

materiālu

sagatavotāji

3.Digitalizācija 1. Digitālo objektu attēlu un skaņas,

subtitru sinhronizācija.

2. Attēlu un skaņas kvalitāte.


4. Datņu kopa ir pilnīga, formāti atbilst

definētajiem, datnes ir iespējams atvērt.

5. Metadati ir precīzi;


veicējs un

digitalizācijas

Pasūtītājs

4.Pēcapstrāde 1. Ja ir veikta digitālā objekta apstrāde,



iespējams kopēt.


veicējs un

digitalizācijas

Pasūtītājs

Ja jaunrades digitālajos objektos tiek konstatētas saturiskas un tehniskas kvalitātes neatbilstības, tad

tiem ir jāveic atkārtota pēcapstrāde, montāžas darbi.

118

4.9. Nemateriālo vērtību digitalizācijas vadlīnijas


Nemateriālo kultūras mantojuma elementus var iedalīt šādās grupās:

1) mutvārdu tradīcijas;

2) paražas, rituāli un svētki;

3) zināšanas par dabu;

4) amatniecības prasmes;

5) citi kultūrtelpas elementi.

Atbilstoši likumam https://likumi.lv/ta/id/285526-nemateriala-kulturas-mantojuma-likums un

UNESCO konvencijai https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1533 Latvijas Nacionālajam

kultūras centram (LNKC) ir jāizveido un jāuztur Latvijas nemateriālo kultūras vērtību saraksts un

jāsaglabā nākamajām paaudzēm nemateriālā kultūras mantojuma elementi. Pašlaik ir uzsākts darbs

pie nemateriālo vērtību elementu saraksta izveides, līdz 2017. gada novembrim ir iesniegti 19

elementu priekšlikumi, ir notikusi to izvērtēšana, atzīstot, ka sarakstā tiek ierakstīti pirmie 6 elementi.

Ir plānots, ka 2018. gada jūnijā pirmo reizi tiks publiskots aktuālais Latvijas nemateriālā kultūras

mantojuma vērtību elementu saraksts. Plānots, ka katru gadu saraksts varētu tikt papildināts ar 10-

15 elementiem, kur katram tiks pievienoti vairāki digitālie objekti: attēli, video, audio, tekstu

dokumenti, interneta saites.

Nemateriālais kultūras mantojums (tā elements vai objekts) nozīmē paražas, spēles un mutvārdu

izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistītus instrumentus, priekšmetus,

artefaktus un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos arī atsevišķi indivīdi atzīst par

sava kultūras mantojuma daļu. Nemateriālo kultūras mantojumu, kas tiek nodots no paaudzes

paaudzē, kopienas un grupas nemitīgi rada no jauna atkarībā no apkārtējās vides, mijiedarbībā ar

dabu un savu vēsturi, un tas veido identitātes un pēctecības izjūtu, tādējādi veicinot cieņu pret

kultūras daudzveidību un cilvēka radošo darbību. UNESCO konvencijā tiek ņemts vērā tikai tāds

nemateriālās kultūras mantojums, kas ir savienojams ar spēkā esošajiem starptautiskajiem

cilvēktiesību dokumentiem un prasībām pēc savstarpējas cieņas kopienu, grupu un indivīdu starpā,

kā arī pēc ilgtspējīgas attīstības.

LNKC vērtības un to elementus pēc satura veida ir iespējams dalīt šādās jomās:

https://likumi.lv/ta/id/285526-nemateriala-kulturas-mantojuma-likums

https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1533

119

Nemateriālais kultūras

mantojuma joma

Elementu piemēri

1. Mutvārdu tradīcijas un

izpausmes, ieskaitot valodu kā

nemateriālā kultūras mantojuma

nesēju;

2. Spēles mākslas;

3. Paražas, rituāli un svētki;

4. Zināšanas un paražas, kas

saistītas ar dabu un Visumu;

5. Tradicionālās amatniecības

prasmes;

6. Kultūrtelpa (kultūrtelpa ir plašāks

NKM elementu kopums, kas

raksturīgs konkrētai teritorijai).

NKM jomas ir vispārīgs

raksturojums, jo realitātē apjomīga

tradīcija (piem., Jāņi) vai ļoti konkrēts

elements (piem., kāzu vārtu un jaunā

pāra sagaidīšanas tradīcija) – atbilst

vairākām jomām.

1. Sēlisko izlokšņu lietojums konkrētos Latvijas

pagastos;

2. Maskošanās tradīcijas Latvijā (ar tautas teātra

elementiem jeb darbību lomās);

3. Latviešu tradicionālā deja pilsētā;

4. Psalmu dziedāšanas tradīcijas Ziemeļlatgalē (tautā

dziedāti katoliskie dziedājumi);

5. Psalmu dziedāšanas tradīcija Vaboles pagastā;

6. Dziedāšana ar “busbolsu” (tradicionālā dziedāšana);

7. Basītes darināšanas un spēlēšanas tradīcijas Latvijā;

8. Caurspēlējamās cītaras spēlēšanas tradīcijas;

9. Ermoņiku Ieviņa spēles tradīcijas;

10. Mežģīņu aušanas tradīcijas;

11. Siguldas spieķa izgatavošanas un lietošanas tradīcija;

12. Vecticībnieku kopienas tradīcijas Latvijas teritorijā;

13. Suitu kultūrtelpa.

LNKC vērtības un to elementus ir iespējams fiksēt dažādos digitālos objektu formātos (teksti, attēli,

video, audio, citi html un multimediju formāti) un uzglabāt digitālos arhīvos, un izplatīt dažādās

digitālās platformās.


Nemateriālā kultūras mantojuma vērtību aprakstošos digitālos objektus izveido dažādi Latvijas

kultūras nozares dalībnieki, šo vērtību uzturētāji un veicinātāji. Latvijas juridiskās un privātās personas

sākotnēji iesniedz LNKC aizpildītas anketas, kurās apraksta vērtības un norāda šo vērtību aprakstošo

digitālo objektu digitālās adreses, (pārsvarā tiek izmantota platforma failiem.lv, bet iespējams

izmantot citas, piemēram: edati.lv, webtransfer.com). LNKC veidlapas atrodamas:

http://www.lnkc.gov.lv/nozares/nematerialais-kulturas-mantojums/. Digitālie objekti ir teksta

dokumenti, digitālie attēli, video un audio datnes. LNKC eksperti veic šo iesniegumu un elementu

http://www.lnkc.gov.lv/nozares/nematerialais-kulturas-mantojums/

120

saturisko izvērtēšanu un pieņem lēmumu, vai konkrētās vērtības tiks iekļautas ilglaicīgās

saglabāšanas sarakstā. Nemateriālā kultūras mantojuma vērtības aprakstošie digitālie objekti un to

metadati būtu jāsaglabā atbilstoši šīm vadlīnijām. Pašlaik digitālie objekti uz pagaidu nesējiem tiek

nogādāti LNKC, kur tiek manuāli pārkopēti uz LNKC FTP serveriem. Nākotnē tiks izveidota jauna IKT

platforma, kurā digitālo objektu autori varēs elementu digitālos objektus augšupielādēt. Vēlāk šos

digitālos objektus varēs strukturēt, kopēt uz ilglaicīgas saglabāšanas un izplatīšanas IKT sistēmām.

Plānots, ka šiem digitālajiem objektiem būs strukturēti metadati (skatīt B pielikumu). Atsevišķi

nemateriālā kultūras mantojuma digitālie objekti ir jānodod tālāk UNESCO. Šajā sakarā būs

nepieciešams izstrādāt jaunu darba organizāciju un sistēmu, kā šie digitālie objekti tiks saturiski un

tehniski sagatavoti to tālākai nodošanai uz UNESCO sistēmām. LNKC un KISC plāno rīkot arī

iepirkumus par atsevišķu nemateriālā kultūras mantojuma elementu digitālo fiksēšanu un kvalitatīvu

pēcapstrādi (piemēram, satura kolekciju izveide, izmantojot citu arhīvu materiālus). Šajā sakarā

ieteicams izmantot iepriekšējā nodaļā definētās jaunrades fiksēšanas vadlīnijas.

Nemateriālā kultūras mantojuma vērtību digitālo fiksēšanu var iedalīt četros būtiskos posmos:

plānošana; sagatavošana; fiksēšana digitālā formātā; pēcapstrāde. Katrā posmā ir ieteicams ņemt

vērā tālāk uzskaitītos ieteikumus.

Plānošana

1. LNKC saņem nemateriālo vērtību elementu pieteikumus, tai skaitā digitāli radītos objektus.

2. LNKC izvērtē nemateriālo vērtību pieteikumus un pieņem lēmumu par konkrēto vērtību

iekļaušanu kopējā sarakstā.

Sagatavošana

1. Kultūras mantojuma institūciju speciālisti novērtē, vai sarakstā iekļauto elementu digitālie objekti

ir atbilstošā saturiskā un tehniskā kvalitātē, kā arī definē kvalitātes uzlabojumu parametrus.

2. Tie digitālie objekti, kuriem ir atbilstoša saturiskā un tehniskā kvalitāte (arhīvdatnes un

lietotājdatnes), tiek nogādāti uz ilglaicīgas saglabāšanas un izplatīšanas IKT sistēmām.

3. Tiem digitālajiem objektiem, kuriem nav atbilstoša saturiskā un tehniskā kvalitāte, atbilstoši šajā

dokumentā definētiem dažādu digitālo objektu datņu tehniskiem parametriem un metadatu

struktūrai tiek veikta to pēcapstrāde.

4. Pēcapstrādi ir iespējams organizēt vairākos veidos: a) digitālā objekta īpašnieks ar saviem

resursiem nodrošina digitālā objekta konvertāciju uz vadlīnijās definētiem tehniskiem

standartiem, b) LNKC un KISC periodiski organizē centralizētus iepirkumus, kuru rezultātā tiek

uzlabota esošo digitālo objektu kvalitāte atbilstoši definētājiem standartiem.

121

5. LNKC un KISC var organizēt centralizētus iepirkumus, lai atsevišķus nemateriālā kultūras

mantojuma elementus digitāli fiksētu pirmo reizi.

Digitalizācija

1. Satura producenti no jauna digitāli fiksē nemateriālā kultūras mantojuma elementus, izmantojot

modernākās video un audio ierakstu tehnoloģijas.

2. Satura producenti apstrādā esošos nemateriālā kultūras mantojuma digitālos objektus. Tiek

izmantotas audio, video montāžas, grafiskās apstrādes programmatūras, uzlabojot audio un

video, tekstu un attēlu kvalitāti.

3. Satura producenti montāžas studijās izveido digitālos objektus (arhīvdatnes, lietotājdatnes,

aprakstošos un tehniskos metadatus).

Pēcapstrāde

1. Samontētiem nemateriālā kultūras mantojuma digitālajiem objektiem tiek pārbaudīta saturiskā

un tehniskā kvalitāte, tiek izveidotas nepieciešamās atvasinātās arhīvdatnes un lietotājdatnes,

metadati.

2. Tiek izveidotas nemateriālā kultūras mantojuma digitālo objektu kolekcija (multimediju datņu

kopa ar video, audio, attēlu, teksta dokumentu datnēm).

3. Datnes tiek nogādātas uz ilglaicīgas saglabāšanas un izplatīšanas IKT sistēmām.


Lai izveidotu nemateriālo kultūras mantojuma digitālos objektus dažādos multimediju formātos, ir

nepieciešamas šādas tehnoloģiskās iekārtas:

1) video kameras un papildaprīkojums (vēlams jaunākās paaudzes HD kvalitāte, ar moderniem datu

nesējiem un IP interfeisiem, mobilās kameras vai fiksētās kameras ar atbilstošām skaņas

iekārtām, mikrofoni un apgaismojuma iekārtas utt.);

2) digitālās fotokameras;

3) datori ar atbilstošām tekstu apstrādes un grafiskās apstrādes un pārlūkprogrammatūrām;

4) video un audio miksēšanas serveri un pultis;

5) pagaidu datu nesēji (jaudīgas atmiņas kartes vai HDD diski, vai LTO lentas).

Darbu veikšanai nepieciešama satura producēšanas komanda ar pieredzi un zināšanām darbā ar

specifiskām video un audio tehnoloģijām, montāžas un grafiskās apstrādes programmatūrām un

līdzīgiem multimediju projektiem un formātiem. Komandas lomas varētu būt šādas:

Projekta vadītājs (producents);

122

Radošie speciālisti (režisors);

TV kameru un skaņu operatori;



Grafisko objektu apstrādes speciālisti;

Tekstu un metadatu izveides speciālisti;


Ņemot vērā, ka nākotnē LNKC varēs pārvaldīt tikai nemateriālā kultūras mantojuma elementu

saturiskās sfēras, tad KISC būtu vēlams izveidot tehniskā atbalsta punktu un atbilstošās

automatizētas IKT sistēmas, kurās šos digitālos objektus kopēt, arhivēt un izplatīt.


Uzsākot nemateriālā kultūras mantojuma elementu digitālo objektu pirmreizējo digitālo fiksēšanu

vai esošo objektu kopēšanu un pēcapstrādi, ir jādefinē vēlamie digitālo objektu arhīvdatņu un

lietotājdatņu tehniskie parametri un metadatu struktūras. Katram video, audio, attēlu un teksta

digitālajam objektam ir jāizveido atsevišķa arhīvdatne un lietotājdatne (vēlamos tehniskos

parametrus skatīt pielikumā A).

Digitālo objektu izveidotājs sagatavo nemateriālā kultūras mantojuma digitālo objektu metadatus

XML formātā. Metadatu datnes nosaukumu izvēlas atbilstoši attiecīgā digitālā objekta datnes

nosaukumam, saglabājot to kā elektronisku dokumentu ar paplašinājumu .xml. Teksta un attēlu

metadatu struktūra ir jāveido, ievērojot Dublin Core, bet video un audio datnēm EBU Core Metadata

Set TECH 3293 (Source: MIM; Version 1.4; 2013) standartu rekomendācijas, kā arī definējot papildu


platformu lietotājiem. Nemateriālā kultūras mantojuma digitālajiem teksta dokumentu, attēlu, video

un audio objektiem ir vēlams izmantot ieteicamo metadatu struktūru, kura norādīta pielikumā B.


Veidojot nemateriālā kultūras mantojuma digitālo objektu datņu nosaukumus, vēlams ņemt vērā

turpmāk rakstīto:

1. Iestādes apzīmējums. Piemēram, LNKC, KISC, LTV. Iestādes nosaukums var būt ar pilniem vārdiem.

2. Digitālā objekta elementa grupas. Parasti viens burts, piemēram, “k”– koncerts;, vai kādu citu pēc

izvēles, taču ar nosacījumu, ka tas tiek lietots konsekventi.

123

3. Digitālā objekta apzīmējums un nosaukums. Saturisks identifikators, piemēram, vērtības vai

elementa nosaukums, vietas nosaukums vai personas vārds, iespējams saīsināts, kombinācijā ar

pasākuma gadu un datumu.





Piemērs: LNKC_Suitu_sievas_koncerts _30_03_2017.jp2

Veidojot nemateriālā kultūras mantojuma digitālo objektu mapju nosaukumus, vēlams ņemt vērā

turpmāk rakstīto:

pēc iestādes koda, kurā materiāls digitāli radīts, piemēram: LNKC, KISC, LTV;

pēc objekta tēmas nosaukuma, piemēram, satura kolekcijas, ja gari nosaukumi, tos ir jāsaīsina

ar atslēgvārdiem;

pēc citiem identifikatoriem, piemēram, LNKC uzskaites saraksta numurs, datums.

Mapēs jāveido šāds datņu (atbilstoši definētajai nemateriālā kultūras mantojuma multimediju kopai)

komplekts:

visas digitālo objektu arhīvdatnes;

visas digitālo objektu lietotājdatnes;


metadata.xml.


Nemateriālā kultūras mantojuma digitālo objektu kvalitātes kontrolei ieteicams izmantot šādus

kritērijus:

Digitalizācijas

posms


1.Plānošana Vai nemateriālā kultūras mantojuma

digitālie objekti atbilst kritērijiem?


projekta

vadītājs

2.Sagatavošana 1. Vai nemateriālā kultūras mantojuma

jaunrades vai montāžas satura

Uzsākot

digitalizāciju

Digitalizējamo

materiālu

sagatavotāji

124

Digitalizācijas

posms


iepirkumos ir iesniegti kvalitatīvi

piedāvājumi?

2. Vai piedāvājumi atbilst projekta

budžetam?

3.Digitalizācija 1. Digitālo objektu attēlu un skaņas

sinhronizācija.

2. Attēlu un skaņas tehniskā kvalitāte.


4. Datņu kopa ir pilnīga, formāti atbilst

definētajiem, datnes ir iespējams atvērt.



veicējs un

digitalizācijas

Pasūtītājs

4.Pēcapstrāde 1. Ja ir veikta digitālā objekta apstrāde,



iespējams kopēt.


veicējs un

digitalizācijas

Pasūtītājs

Ja nemateriālā kultūras mantojuma digitālajos objektos tiek konstatētas saturiskās un tehniskās

kvalitātes neatbilstības, tad tiem ir jāveic atkārtota pēcapstrāde, montāžas darbi.

125

4.10. Digitāli radīto objektu vākšanas vadlīnijas


Latvijas kultūras telpā vēsturiski jau sākotnēji digitālā formātā radītos digitālos objektus (kādu

būtisku daļu no tiem) ir iespējams pakāpeniski savākt un ilgtermiņā uzglabāt centralizēti digitālos

arhīvos, kā arī tos ir iespējams pārveidot modernos digitālos formātos un izplatīt dažādās kultūras

mantojuma institūciju IKT platformās. Digitāli radītos objektus ir iespējams dalīt gan pēc satura veida,

gan pēc digitālo objektu formātiem, piemēram:

1) digitālie teksta dokumenti (elektroniskie dokumenti, e-grāmatas, e-izdevumi) (.csv, .html,

.odf, .pdf, citi Microsoft formāti);

2) digitālie attēli (.dng, .jpeg, .jp2, .png, .tiff);

3) digitālie video dokumenti (DPX, JPEG2000, MPEG-4);

4) digitālie audio dokumenti (AIFF, BWF, FLAC, MPEG-4, WAV, MP3);

5) WEB (HTML tīmekļa lapas) .lv un .gov.lv domēni;

6) digitālie multimediji: digitālā māksla, datorspēles, digitālās animācijas;

7) citi digitālie formāti: datu bāzes, WARC, ARC, GeoTiff, GML, KML, SPSS.

Digitāli radītos objektus var dalīt arī pēc satura tēmām, piemēram, kultūra, vēsture, izglītība, māksla,

zinātne, likumdošana, veselība, informāciju tehnoloģijas, dabas zinības, mediji, izdevēji, sabiedrība,

valdība, pašvaldības, profesionālās organizācijas. Digitālo objektu skaits ir liels, un datņu formāti ļoti

dažādi, skatīt: https://en.wikipedia.org/wiki/List_of_file_formats. Digitāli radītiem objektiem ir dažādi

autori - gan valsts iestādes, institūcijas, organizācijas, gan nevalstiskās organizācijas, gan komersanti

un privātpersonas. Digitāli radītie objekti ir izvietoti uz dažādiem nesējiem: serveri ar interneta

pieslēgumiem, bez interneta pieslēgumiem datoru cietie diski, dažādas pārnēsājamās atmiņu kartes,

CD, DVD u.c.. Lai šos digitālos objektus pārkopētu uz digitāliem arhīviem (ilglaicīgas saglabāšanas

IKT sistēmas), tiem digitalizācijas laikā ir jābūt tehniski pieejamiem (datu vai interneta pieslēgumi).


Digitāli radīto objektu kopēšanu ir iespējams veikt 3 veidos: a) manuāla kopēšana, b) automatizēta

kopēšana, c) daļēji manuāla un automatizēta. Lai definētu vēlamo kopēšanas metodi, ir jāapzina

mērķa digitālo objektu skaits, tehniskie parametri (operētājsistēmas, datu bāzes, datņu formāti, datu

pieslēgumi u.c.) un organizatoriskie jautājumi (tai skaitā autortiesības, izplatīšanas tiesības).

Kopš 2008.g. LNB regulāri veic Latvijas tīmekļa satura vākšanu jeb rasmošanu (automatizēta

kopēšanas sistēma), vairāk informācijas: https://www.lnb.lv/lv/izdevejiem/rasmosana, un jau savākto

https://en.wikipedia.org/wiki/List_of_file_formats

https://www.lnb.lv/lv/izdevejiem/rasmosana

126

saturu ir iespējams aplūkot: http://webarhivs.lndb.lv/. LNB arī turpmāk var nodrošināt centralizētu

digitālo objektu pakāpenisku vākšanu, katru gadu nosakot kopējamo mērķa digitālo objektu apjomu

(TB), jo tas prasa papildus jaunus IKT un finanšu resursus. Jāņem vērā, ka LNA pieņem glabāšanā

valsts un pašvaldību institūciju, kā arī privātpersonu radītos elektroniskos dokumentus, digitāli

radītās fotogrāfijas, audiovizuālos dokumentus un skaņas dokumentus, kuriem ir arhīviskā vērtība. Ja

šiem digitālajiem objektiem ir kultūrvēsturiska vērtība, tad to vākšanai un ilglaicīgai saglabāšanai

būtu vēlams izmantot šajās vadlīnijās definētos dažādo digitālo objektu datņu tehniskos parametrus

un metadatu struktūras.

Digitāli radīto objektu vākšanu var iedalīt četros būtiskos posmos: plānošana, sagatavošana,

kopēšana, pēcapstrāde. Katrā posmā ir ieteicams ņemt vērā tālāk uzskaitītos ieteikumus:

Plānošana


nodrošināšanas plānu 2016.-2020. gadam, satura prioritātes un atlases kritērijus, tiek izveidoti

digitālo objektu saraksti.

2. Tiek apkopoti vākšanai nepieciešamie resursi.

3. Tiek atvērts digitālo objektu vākšanas projekts.

Sagatavošana

1. Tiek apkopoti digitālo objektu fiziskie un saturiskie parametri (datņu formāti, apjomi, serveri,

domēni, piederība kolekcijām, minimālie metadati, autortiesības, īpašumtiesības).

2. Tiek noteikta kopēšanas tehnoloģija (manuāli, automātiski) un laika grafiks.

3. Tiek sagatavoti mērķa kopēšanas resursi (IKT sistēmas, datu bāzes, serveri, datu centri, datu

nesēji). 4.Tiek definēts, kuriem digitālajiem objektiem būs nepieciešama saturiskā un tehniskā

restaurācija.

Kopēšana

1. Sākumā tiek veikta digitālo objektu restaurācija (tai skaitā serveru darbības atjaunošana, datu

pieslēgumu izveide).

2. Ja notiek automatizēta kopēšana, tad ar atbilstošu IKT sistēmu palīdzību tiek definēti mērķa

kopējamie objekti (domēni, web lapu līmeņi, objekti) un kopēšanas fiziskās adreses.

3. Kad sagatavošanas darbi ir pabeigti, tiek uzsākta fiziskā kopēšana.

4. Arhīvdatnes un metadati tiek saglabāti ilglaicīgas saglabāšanas IKT sistēmās.

http://webarhivs.lndb.lv/

127

Pēcapstrāde

1. Tiek veikta datņu konvertācija. Pēc tam, kad digitālajiem objektiem ir pārkopētas oriģinālās

arhīvdatnes, tās ir iespējams uzlabot, izveidojot jaunas atvasinātās arhīvdatnes modernākos

formātos, kā arī tiek izveidotas jaunas lietotājdatnes.

2. Jaunām arhīvdatnēm un lietotājdatnēm tiek papildināti metadati.

3. Tiek pārbaudīta digitālā objekta saturiskā un tehniskā kvalitāte.

4. Jaunās lietotājdatnes tiek izvietotas izplatīšanas IKT sistēmās.


Digitāli radīto objektu kopēšanu ir iespējams veikt, ja ir definēts kopēšanas process, piesaistīti

atbilstošie IKT speciālisti, specializēta programmatūra un IKT iekārtas. Kopēšanas procesa

nodrošināšanai ir nepieciešami satura vadības speciālisti, kuri nosaka saturiskos digitālo objektu

atlases kritērijus, prioritātes un pašus mērķa objektus. Tālāk kopēšanas funkcijas pārvalda IT

speciālisti, kuri, pirms tiek uzsākta kopēšana, tehniski sagatavo oriģinālos digitāli radītos objektus

kopēšanai (vietne, serveris, iespējams, jāveic tehniskā restaurācija) un sagatavo kopēšanas IKT

sistēmas (programmatūras, datu pieslēgumu, serveri) darbam. Ja tiek izmantotas automatizētas

kopēšanas programmatūras, IT speciālisti nodrošina programmatūras darbības vadību un

uzraudzību.

Digitālo objektu vākšanai un kopēšanai ir nepieciešami speciālisti ar šādām kompetencēm:

Satura vadītājs;

IT tehniskais speciālists (WEB crawler programmatūras, datu bāzes, serveri, datu tīkli,

drošība);

IT grafiskās apstrādes speciālists (HTML web lapu un digitālo objektu restaurācijas darbi).

Tīmekļa rasmošana

Automatizētai datņu vākšanai un kopēšanai ir iespējams izmantot WEB crawler programmatūras,

piemēram, Heritrix, Spider, WEB Curator vai citas. Vairāk informāciju par WEB crawler ir iespējams

iegūt dažādos interneta avotos, piemēram: https://en.wikipedia.org/wiki/Web_crawler, vai

http://bigdata-madesimple.com/top-50-open-source-web-crawlers-for-data-mining/. Ir pieejamas

dažādas kvalitātes bezmaksas un maksas WEB crawler programmatūras. LNB rasmošanas funkcijām

pamatā izmanto profesionālas starptautiskas programmatūras un papildina to ar vietējo IKT sistēmu

izstrādātāju veidotu papildu funkcionalitāti. Svarīgi, lai šāda WEB crawler programmatūra nodrošina

šādu funkcionalitāti:

https://en.wikipedia.org/wiki/Web_crawler

http://bigdata-madesimple.com/top-50-open-source-web-crawlers-for-data-mining/

128

1) WEB tīmekļa (HTML lapu, specifisku arhīvdatņu un to struktūras informācijas vākšana),

arhivēšana un attēlošana;

2) sistēmai jāspēj automatizēti savākt no NIC.lv IP adrešu apgabaliem dažādu datņu formātus,

piemēram: pdf, ppt, doc, xls, ps, rtf, eml, arj, gz, rar, tar, zip;

3) norādīto informācijas avotu automatizēta vākšana un ielāde, regulāra to indeksēšana,

atjaunināšana no oriģinālajiem datu avotiem, ātra informācijas sameklēšanas sistēma pēc

jebkuram lietotājam zināma dokumentu datu satura un attēlošana lietotājam draudzīgā

Web tehnoloģiju formātā;

4) sistēmai jāspēj izveidot ARC/WARC tīmekļa arhīva datnes un jānodrošina web aplikācija

vākumu pārskatam. Sistēmas arhitektūrai ir jābūt būvētai tā, lai tā būtu spējīga apstrādāt

lielus datu apjomus, kā arī lai būtu ērti integrējama un papildināma nākotnē;

5) sistēmai ir jābūt izvietotai uz LNB IKT sistēmām (virtuālie serveri, datu centrs).


Digitālo teksta dokumentu, attēlu, video un audio objektiem ieteicams izmantot pielikumā A definēto

arhīvdatņu un lietotājdatņu formātus un parametrus. Nestandarta digitāli radīto objektu kopijām ir

jāizstrādā individuāli datņu tehniskie formāti. Video, audio, attēlu, tekstu un HTML digitālajam

objektam ir jāizveido atsevišķa arhīvdatne, no kuras vēlāk var tikt izveidota lietotājdatne. Digitālo

objektu izveidotājs sagatavo digitālo objektu metadatus XML formātā. Metadatu datnes nosaukumu

izvēlas atbilstoši attiecīgā digitālā objekta datnes nosaukumam, saglabājot to kā elektronisku

dokumentu ar paplašinājumu .xml. Metadatu struktūra ir jāveido, lai nodrošinātu ērtāku objektu

meklēšanu potenciālajiem publisko izplatīšanas platformu lietotājiem. Digitāli radīto objektu

metadatiem ieteicams izmantot pielikumā B definēto struktūru.


Veidojot digitāli radīto objektu datņu nosaukumus, vēlams ņemt vērā šādas norādes:

1. Iestādes apzīmējums. Piemēram, LNB. Iestādes nosaukums var būt ar pilniem vārdiem.

2. Digitālā objekta žanra apzīmējums vai nosaukums. Parasti viens burts, piemēram, “w”– web lapa,

“e”– elektronisks izdevums, vai kādu citu pēc izvēles, ar nosacījumu, ka tas tiek lietots konsekventi.

3. Digitālā objekta apzīmējums. Saturisks identifikators, piemēram, vērtības vai elementa

nosaukums, vietas nosaukums vai personas vārds, iespējams saīsināts, kombinācijā ar digitālā

objekta izveides gadu un datumu.


datnes nosaukuma beigās un nosaka, ar kādā programmatūru datne var tikt atvērta. Pēc

129



Piemērs: LNB_RIXC_Digitala_maksla_2005_12345.html

Veidojot digitālo objektu mapju nosaukumus, vēlams ņemt vērā turpmāk rakstīto:

pēc iestādes koda, kurā materiāls digitāli radīts, piemēram: LNB, RIXC,...;

pēc objekta tēmas nosaukuma, piemēram, satura kolekcijas. Ja gari nosaukumi, tie ir jāsaīsina

uz atslēgvārdiem;

pēc citiem identifikatoriem, piemēram, RIXC uzskaites saraksta numurs, datums.


visas digitālo objektu arhīvdatnes;

visas digitālo objektu lietotājdatnes;

metadata.xml.


Digitāli radītiem digitālajiem objektiem ir iespējams veikt šādu kvalitātes kontroli:

1. Digitālo objektu atrādīšanas kvalitāte (vai objekts ir atverams, apskatāms, nav bojāts).

2. Digitālo objektu saturiskā kvalitāte, atbilstība definētājiem normatīviem un standartiem.

3. Digitālo objektu kopas pilnīgums (video, audio, attēli, teksti), atbilstība aprakstiem.

4. Digitālo objektu atbilstība tehniskajiem parametriem (attēli, teksti, video, audio).

5. Digitālo objektu nosaukumu, mapju un metadatu kvalitāte un digitālo nesēju kvalitāte.

130

PIELIKUMI

1. Pielikums A - Digitālo objektu vēlamie tehniskie formāti

2. Pielikums B - Vēlamie vienotie obligātie metadatu lauki

3. Pielikums C - Kultūras mantojuma institūciju ilglaicīgas saglabāšanas un izplatīšanas IKT sistēmas

kultūras mantojuma digitalizācijas vadlīnijas...visas autora mantiskās tiesības uz šo...

Documents