Rīgā, 2011. gada 19. aprīlīAugsti godājamamMinistru prezidentam Valdim Dombrovska kungam

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs,

šobrīd no vairāk nekā 115 tūksto-šiem latviešu leģionāru, kas piedalījās Otrajā pasaules karā, Latvijā dzīvi vairs palikuši pāris tūkstoši, no ku-riem tikai nedaudz vairāk kā 200 bi-jušo leģionāru no Vācijas saņem ma-teriālu kompensāciju par kaitējumiem, kas gūti, karojot Vācijas armijas rin-dās Otrā pasaules kara laikā. Pārējie nekādu papildu atbalstu no Vācijas vai Latvijas valsts nesaņem.

PBLA aicina Latvijas valdību atbal-stīt vēl nedaudzos dzīvus palikušos bi-jušos leģionārus ar naudas pabalstiem, līdzīgi citiem bijušajiem represētajiem. Arī latviešu leģionāri bija svešas oku-

pācijas upuri, jo gandrīz visi no viņiem tika nelegāli mobilizēti, nevis brīvprā-tīgi pieteicās karot zem svešas varas.

PBLA arī aicina Latvijas valdību palīdzēt vēl nedaudziem dzīviem pa-likušajiem leģionāriem, kas līdz šim nav saņēmuši pabalstus no Vācijas, kārtot kompensāciju lietu, griežoties pie Vācijas valdības.

PBLA aicina Latvijas valdību ak-tualizēt starpvalstu līgumu, kas nosa-ka Latvijai piederīgo apbedījumu sta-tusu Krievijas Federācijas teritorijā, lai veicinātu mūsu Otrā pasaules kara karavīru mirstīgo atlieku meklēšanu un pārapbedīšanu Latvijā.

PBLA aicina Latvijas valdību arī rūpēties par Otrā pasaules kara latvie-šu karavīru goda un cieņas aizskāru-mu novēršanu Latvijā un ārzemēs.

Ar patiesu cieņu –PBLA valdes priekšsēdis

Mārtiņš Sausiņš

Published by Sterling Star Pty Ltd — PO Box 6219, SOUTH YARRA, VIC 3141, AUSTRALIA — Email: redakcija@laikraksts.com

Laikraksts LATVIETIS www.laikraksts.comAustrālijas pirmais latviešu elektroniskais nedēļas laikraksts latviešiem pasaulē — An Australian newspaper for Latvians worldwide

Nr. 143 2011. gada 27. aprīlī TĪMEKLĪ ISSN 1837-6991

9HRLINH*gjjaac+

SatursAustrālijas ziņas .........................4Latvijas ziņas ..1, 7, 8, 9, 10, 12, 15Lieldienu vēstis ..........................4Redakcijā ...................................3PBLA ..........................................1Ceļojums ..............................2, 11Iz pagātnes ..........................3, 15Viktors Bendrups ...........5, 14, 15Atis Skalbergs ............................6Ansis Vairogs par valodu ...........6„Iļģiem“ 30 gadi ..........................9Dr. Jānis J. Dimants .................12Uldis Siliņš par interesantiem

cilvēkiem .......................13, 14Dr. Uldis Ozoliņš ......................14Datumi ......................................15Sarīkojumi un ziņojumi .............16

Latviešu leģionāriPBLA vēstule Ministru prezidentam

Jelgava svin LieldienasMērs sveica 127 šogad dzimušos jelgavniekus

Šogad 24. aprīlī jau 18. reizi Jelgavas Pils parkā notika Lieldie-nu pastaiga, kas kā pa-rasti pulcēja ļoti daudz apmeklētāju. Protams, daudzi no rīta bija baz-nīcā, bet pusdienlaikā

pulcējās pie Rastrelli celtā pilsētas lep-numa. Arī laiks bija padevies, kā ziņo

meteoroloģiskie dienesti – pilsētā Lie-lupes krastos tā dzīvsudraba stabiņš sasniedza 22,5 grādus Celsija.

Šūpošanās un olu ripināšana, olu krāsošana, varēja apskatīt trušu iz-stādi, pajāt uz ponijiem, piedalīties dažādās radošās darbnīcas, atrakcijās un konkursos – to visu un vēl vairāk piedāvāja rīkotāji – aģentūra Kultūra un Latvijas Lauksaimniecības univer-

sitātes (LLU) Studentu klubs.Kā ik reizes, arī šogad pils pagal-

mā Jelgavas pilsētas Domes priekšsē-dētājs Andris Rāviņš sveica 127 šogad dzimušos jelgavniekus. Karotītes ar pilsētas simboliku saņēma arī divi dvī-ņu pāri – Māra un Katrīne Berkoldes, kā arī Kristers un Raiens Zīlītes.

Turpinājums 12. lpp.

Lieldienu svētdienā Adelaidē sastaptais koala.

FOTO

Aija

Bie

zaite

2. lpp Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī

uzsākām. Braucot ar mocīti, bija inte-resanti vērot vietējo dzīvi un tās brīv-dienu gaisotni; tur uz vienas verandas klinšu malā vietējais iedzīvotājs izstai-pās, un apkārt uz balkona malas sēd

Published by Sterling Star Pty LtdABN 54053671855

Redakcija / Editorial Office:Sterling StarPO Box 6219

SOUTH YARRA, VIC 3141AUSTRALIA

Tel/fakss: (03) 98273753redakcija@laikraksts.comlatvietis@netspace.net.au

www.laikraksts.comEditor: Dr. Gunars Nagels

Associate Editor: Ilze NagelaAbonēšanas cena izdrukātam

laikrakstam: $35 par 10 numuriem (vai $70 par 20 numuriem) ar

piegādi Austrālijā. Čekus rakstīt uz „Sterling Star Pty Ltd“ vārda.Sludinājumu cena: $5 par 1 cm telpu vienā slejā vienā numurā.

Content and design:© Sterling Star and individual

authors 2010. All rights reserved.Tīmeklī/Online ISSN 1837-6991

Abonētājiem/Print ISSN 1837-6983Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītos rakstos izteiktās domas ne katrā gadījumā atbilst redakcijas viedoklim, un redakcija par tām neuzņemas atbildību. Redakcija

patur tiesības manuskriptus un fotogrāfijas rediģēt. Laikraksts honorārus nemaksā.

Ceļojums ar Harlijdeividsonu pa Dižo okeāna ceļuPasaules lielākais kara piemineklis – ANZAC un citiem Pirmā Pasaules kara kareivjiem

Pirmo reizi mūsu noīrēto mocīti – Harlij-deividsonu – Ultrakla-sisko (Harley Davidson Ultra Classic)satikām Ziemeļmelburnā. Bijām no rīta ielidojuši un lielā sajūsmā sapakojam savu

mazo bagāžu mocīša sānu un aizmu-gures somās, gatavībā lielam braucie-nam. Te nebija runa par augsto fasonu, štukatūru vai matu špricējāmo. Te bija vieta tikai maiņas veļai, biezām ze-ķēm, lietus necaurlaidīgām biksēm un naudas makam.

Es kā vista perēklī sēdēju vīram aizmugurē, kamēr viņš stūrēja cauri Melburnas biezajai satiksmei. Ar kar-ti, ko uzstutēju Pēterim uz muguras, un rokas signāliem beidzot tikām uz krasta pusi. Diena bija skaista un sau-laina, un sēdeklis mīksts, izpolsterēts ap ķermeni, tā kā vēju no aizmugures nejutu. Forša braukšana pa lielceļu, līdz kamēr tikām uz mazākiem ce-ļiem, un pie pirmās bedres – Mmm... – atsperes gan tādas švakākas! Kaulus būs vēlāk jāsaliek pareizās vietās!

Dižais okeāna ceļš (Great Ocean Road) ir 243 kilometri garš, un to uz-būvēja starp 1919. un 1932. gadu. Tas vijās caur ainavām, kas strauji mainās, un galvenokārt apkampj jūras krasta malu. Tur sastop stāvas klintis, lietus mežus, līdzenumus un jūras līčus.

1918. gadā, kad Latvijas Valsts pasludināja savu neatkarību, šai ze-mes stūrītī Džilongas (Geelong) mērs Hauards Hičkoks (Howard Hitch-cock) nodibināja privāto uzņēmumu, Dižā okeāna ceļa trestu (Great Ocean Road Trust), un kopā ar paša ieguldī-jumu viņš savāca naudiņu, lai iesāktu projektu, kas savienotu jūras takas un izolētus ciematus. Viņa domas neplū-da pa gludiem ceļiem, un tamdēļ, kad valdība un citi bija par tām skeptiski, viņš turpināja ar pašdarbību savu vī-ziju piepildīt. Viņš izstrādāja ceļam nākotnes plānu, deklarējot, ka ceļa lietotājiem būs jāmaksā nodeva, līdz kamēr visi parādi atmaksāti, un tad to uzdāvināšot pavalstij.

Dižo okeāna ceļu iesāka būvēt 1919. gadā, un šajā darbā strādāja 3 000 zaldātu un flotes kara veterānu, kas bija atgriezušies no Pirmā Pasau-les kara, ieskaitot no Galipolijas (šai

kaujā, cīnoties par Britu impēriju, bija visvairāk kritušo).

Hičkoka kungam bija tālredzīga doma – ceļu veidot ne tikai tūristu plūsmai, bet arī palīdzēt uzsāktai mež-kopībai un zvejniekiem zivju tirdznie-cībai. Tomēr vadošā un galvenā doma bija nodarbināt kara veterānus fiziskā veidā, iedodot viņiem ne tikai laiku pierast pie miera laika dzīves, bet arī atstāt viņu kritušajiem draugiem palie-košu pieminekli.

Darbs bija galvenokārt ar rokām, lietojot lāpstas, kapļus, ķerras, kā arī saliekot spridzekļus, kas bieži braucot tika turēti klēpī, jo tas bija tiem glu-dākais pārvietošanas veids. Būvēšana gāja lēni, jo apkārtne bija mežonīga un neapdzīvota. Diemžēl daži no šī darba lauka neatgriezās.

Strauji kontūras mainošā krasta mala ieguva palamas vārdu – Kuģu avāriju piekraste (Shipwreck Coast), jo jūras dibenā daudz kuģu atrada sa-vas pēdējās mājas. Viens no tiem bija tvaikonis Casino, kas 1924. gadā ne-tālu no krasta atsitās pret zemūdens klinti, izmetot savu kravu – 500 alus mucas un 120 spirta kastes. Kareivji kravu izzvejoja, un nākamās divas ne-dēļas bija nesagaidītas brīvdienas!

Oficiālais ceļš sākās Torkijas (Torquay) pilsētiņā, un tur arī mēs to

Turpinājums 11. lpp.

Ceļotāja Marija pie Dižā okeāna ceļa vārtiem.

FOTO

Pēt

eris

Per

ejm

a

Abonējiet laikraksta „Latvietis“ drukāto izdevumu!Abonements $35 par 10 numuriem vai $70 par 20 numuriem

ar piegādi Austrālijā.Sterling Star Pty Ltd, PO Box 6219, South Yarra, Vic. 3141

Čeki rakstāmi: „Sterling Star“Abonementu var pieteikt vai pagarināt tīmeklī – http://www.laikraksts.com

Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 3. lpp

Drīz vien pēc drau-dzes darba uzsākšanas Melburnā, no vairākām vietām Viktorijas paval-stī pienāca lūgumi pēc latviskiem dievvārdiem. Draudzes mācītājs svēt-

dienās bija saistīts Melburnā, un tāpēc bija jāņem palīgā citas dienas, visbie-žāk sestdienas, lai nenoraidītu aicinā-jumus un varētu izbraukt uz provinci. Alburijas un Vangaratas tautieši drīz vien nodibināja paši savas draudzes ar savu pārvaldi, jo apstākļi likās tā-dai izejai vispiemērotākie. Abas drau-dzes par mācītāju izvēlējās prāvestu A. Grosbachu, kas aicinājumu arī pieņēma. Pašreiz par abām draudzēm kopā ir 200 locekļi.

Mafra. 1951. g. 3. septembrī drau-dzes mācītājs izbrauca uz Sale’s no-metni ap 120 jūdzes no Melburnas, kur mitinājās tuvu pie simts latviešu, lai tur noturētu savu pirmo dievkal-pojumu. Otrā dienā ceļojums turpi-nājās uz Mafru, kur privātā dzīvē bija izgājuši vairāki desmiti latvieši. Arī šeit notika pirmais dievkalpojums. Visu tautiešu vēlēšanās bija, lai diev-kalpojumus noturētu arī uz priekšu. Salē dievkalpojumus turpināja ik pa 2 mēnešiem reizi līdz pat nometnes slēg-šanai. Pēdējais dievkalpojums Sale’s nometnē notika 1953. g. 10. augustā. Mafrā par draudzes kopas vecāko sā-kumā bija Arnolds Selēns, vēlāk Ro-berts Miezītis, bet pēdējos gados Pauls Krulls. Pirmajos gados dievkalpojumi notika regulāri, bet pēdējā laikā, lat-viešu skaitam samazinājoties, dievkal-pojumi notiek retāk.

Benalla. Benallas nometne atro-das ap 120 jūdzes no Melburnas, un tajā bija 150 latvieši, kad draudzes mā-cītājs vadīja tur savu pirmo dievkal-pojumu 1951. g. Ziemassvētkos. Visus šos gadus par draudzes kopas vecāko ir bijusi Anna Tauriņa. Jauniešu skaits vien nometnē bija tik liels, ka Benallā bija jārīko īpašas jauniešu iesvētības 1952. g. 28. decembrī. Tagad arī šeit latviešu skaits ir samazinājies, un ilgi vairs nebūs jāgaida, ka visi būs izgāju-ši privātajā dzīvē.

Bīčvorta. Bīčvorta ir skaista pilsē-ta kalnos ap 170 jūdzes no Melburnas. Šeit apmetušies uz dzīvi daži desmiti latvieši, kas ir pazīstami ar savu lielo patriotismu un ir atsaucīgi visiem lat-viešu pasākumiem. Jau ar 1951. g. Zie-massvētkiem, kad mācītājs šeit vadīja pirmo dievkalpojumu, draudzes kopas vecākā pienākumus uzņēmās Alfons Kalējs. Kādu laiku Bīčvortā pastāvēja koris Eduarda Ruciņa vadībā, kas dzie-dāja dievkalpojumos un reiz par sarī-koja patstāvīgu koncertu austrāliešiem,

iegūstot labas atsauksmes. Bīčvortā dzīvoja vairākus gadus arī pazīstamais sabiedriskais darbinieks Tenisons, kas tagad ar ģimeni ir pārcēlies uz Sidneju.

Morningtona. Pazīstamā kūrvieta Morningtona atrodas tikai 40 jūdzes no Melburnas, kur apmetušies uz dzī-vi daži desmiti latvieši. Ar Hildas Pur-viņas gādību mācītājs sāka turēt šeit dievkalpojumus 1951. g. 30. decembrī. Līdz savai pārnākšanai uz Melburnu, Purviņas kundze bija draudzes kopas vecākā, pēc kam šo amatu uzņēmās Alberts Ceriņš. Latvieši Morningtonā ir ļoti rosīgi un 1954. g. 23. janvārī šeit sarīkoja īpašu latviešu dienu ar diev-kalpojumu un sekojošu koncertu, kuŗā dziedāja vīru koris Kokle Kārļa Nuna-va vadībā. Uz dievkalpojumiem latvie-ši ierodas arī no Dromanas, Rye’s un pat no Sorrento.

Moe. Sale’s nometnei likvidējo-ties, daļa latviešu pārcēlās uz dzīvi Moe’s pilsētā, kas atrodas 80 jūdzes no Melburnas. Pirmo dievkalpojumu šeit noorganizēja Herta Paule ar savu dzīves biedru Arvīdu Pauli 1952. g. 28. februārī. Pauļu ģimene uzņēmās kopas pārstāvja pienākumus un rū-pējās par dievkalpojumiem līdz savai pārnākšanai uz dzīvi Melburnā. Ta-gad kopas vecākais ir Vilis Apinītis. Uz dievkalpojumiem ierodas tautieši arī no Newborough’as un Yallourna’s pilsētām.

Džīlonga. Kā pēdējā draudzes kopa noorganizējās Džīlongā, uz ku-rieni bija pārcēlušās vairākas ģime-nes no Mafras un Bīčvortas. Pirmais dievkalpojums notika dziedoņa Harija Bergera mājā 1953. g. 29. martā. Drīz vien dievkalpojumiem telpas dabūja baznīcā. Kopā ir 40 tautieši, un to vada

Sveicināti, lasītāji!Lieldienas ir nosvi-

nētas, Anzaku diena arī. Īss ieskats vēsturē – Pir-mā pasaules kara laikā Austrālija un Jaunzēlan-de izveidoja kopīgu bru-

ņoto vienību ar nosaukumu Austrāli-jas un Jaunzēlandes armijas korpuss (Australian and New Zealand Army Corps). Šo garo apzīmējumu drīz vien saīsināja uz ANZAC, un tās locekļus dēvēja par anzakiem (Anzacs).

Anzaku slavenākā (un neveiksmī-gākā) kauja notika Turcijā, Galipoli pussalā, kur 1915. gada 25. aprīlī viņi izcēla desantu kopā ar vēl lielākiem sabiedroto spēkiem, lai izcīnītu dro-šu ceļu kuģošanai starp Vidusjūru un Melno jūru. Aizstāvjus vadīja plkv.-ltn. Mustafa Kemals. Sabiedrotie cieta 44 000 kritušo un 97 000 ievainoto, bet Osmaņu impērija cieta 87 000 kritušo un 162 000 ievainoto līdz 1916. gada 9. janvārim, kad pēdējie sabiedroto spēki evakuējās.

Par spīti šai asinsizliešanai, 1934. gadā Turcijas pirmais prezidents, tas pats Mustafa Kemals, rakstīja vel-tījumu Galipoli kritušajiem anzakiem. Veltījums ierakstīts Kemala Ataturka piemineklī Kanberā. Starp citu, viņš saka: „Tie varoņi, kuri izlēja savas asinis un zaudēja savas dzīvības... Jūs tagad guļat draudzīgas valsts zemē. Tāpēc dusiet mierīgi. Mums nav atšķi-rības starp Džonijiem un Mehmetiem, kur viņi tagad guļ viens otram blakus te mūsu zemē... Jūs, mātes, kuras sū-tījāt savus dēlus no tālām zemēm, no-slaukiet savas asaras; jūsu dēli tagad guļ mūsu krūtīs un ir mierā. Zaudējot savas dzīvības šai, mūsu zemē, viņi ir kļuvuši arī par mūsu dēliem.“

Katru gadu Austrālijā lielākie mi-litārie svētki ir tieši šīs nesekmīgās kaujas piemiņa. Anzaku desanta vietā pašā Turcijā katru gadu ir svinīga ce-remonija, kur piedalās gan Austrālijas, gan Turcijas valsts un bruņoto spēku pārstāvji.

Ko mums mācīties no tā? Savstar-pējā draudzība un cieņa pastāv tāpēc, ka tagad ne Austrālija, ne Turcija ne-apspiež viena otru. Turcija netīksmi-nājās par to, ka uzvarēja šai kaujā pret Austrāliju un sabiedrotiem. Varētu teikt, ka pagātne ir nokārtota, un var skatīties uz nākotni.

Bet kas notiks Latvijā pēc pāris ne-dēļām? Vai atzīmēs Otrā pasaules kara beigas Eiropā, vai atkal priecāsies par vienas Ļaunuma impērijas uzvaru pāri otrai. Tie paši, kas saka katrreiz, kad min Latvijas okupāciju un genocīdu pret latviešu tautu, ka nedrīkst dzīvot pagātnē pēkšņi atcerēsies savas impē-rijas uzvaras gājienu.

Kad Latvijai karš beigsies?GN

Redakcijā Draudzes kopasMelburnas ev. lut. latviešu draudzes vēstureRaksts no izdevuma „Draudzes 5 gadi. 1951-1956“ (19., 20. lpp.)

Turpinājums 15. lpp.

4. lpp Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī

Trešdien, 20. aprīlī pulciņš Zelta piekrastes (Gold Coast) baltiešu bija pulcējušies Kaskādes dārzos (Cascade Gardens) svinēt Lieldienas. Mielojāmies gan ar pīrāgiem, gan ar speciālajām Lieldienu maizītēm (hot cross buns). Starp klātesošajiem bijām vairāku tautību eiropieši: gan latvieši un lietuvieši, gan serbi. Mūsu pulkā bija arī libā-nieši un jaunzēlandieši. Visi kopā draudzīgā atmosfērā svi-nējām gaidāmos svētkus.

Elga ĶēniņaLaikrakstam „Latvietis“

Bija pilnīgs klusums un miers. Klusums likās ietiecamies visā Radī-bā ar putnu balsīm, kas pieklusa, sienāžu un citu zemes dzīvībiņu čirkstē-šanu un bišu sanēšanu,

kas piestāja. Delf īni uz brīdi sastājās apaļveidīgās virpuļdejās, kas pierima. Ziloņu taurēšana nebija dzirdama. Odi nesīca. Vējš nepūta. Zeme aizturēja elpu pirms izelpas...

Un tad ap Sauli uzradās vēl trīs Spīdekļi.

No tiem izlējās stari, kas saplūda vienkopus un nolaidās uz Zemes.

Grandiozie Kosmiskie Augstākie Spēki izveidoja milzīgu Pilsētu apkārt vientuļajai akmens alai, kurā dusēja Viņa miesas.

Gaisma izšāvās no visām pusēm, un likās – spārnotās būtnes izpildīja kādu rituālu.

Tie – ar sešiem spārniem – tērpās zeltaini-violeti-mirguļojošos gaismas viļņos.

Tie – ar četriem spārniem – izsta-roja zeltaini-sudrabainus gaismas viļ-ņus.

Tie – ar diviem spārniem – izsta-roja zeltaini-zaļganus gaismas viļņus.

Viss mirgoja Varavīksnes krāsās un likās, skanēja toņa Do absolūtais augstums akmens alas tuvumā, bet toņa Sol absolūtais augstums – 63 metru rādiusā ap to, un vēl tālāk – visa gamma.

Tad Zeme iz-darīja izelpu...

Viss notrīsēja, un tika aktivizē-ti Mūžīgā Strauta Spēki, kas pārvei-do vielu...

Balts spožums aptvēra visu ap-kārtni ar epicentru akmens alas vie-tā...

Notika telpas, laika, enerģijas un matērijas Augstā-kās metamorfo-zes... un virs klints alas uzradās kāds Gaismas tēls.

Tas – kā lido-jumā tika pacelts ap 10 metru virs zemes.

Spožums, kas aptvēra visu matē-riju vairāku kilometru rādiusā, pieņē-mās spēkā.

Spožums, kas līdz šim tika virzīts uz Viņu, arvien intensīvāk sāka plūst arī no Viņa.

Spožums kļuva vērotāja gara vie-duma acīm apžilbinošs...

Bet vēl pēdējos redzējuma brīžos izdzirdot unisonā kā miljoniem balsu.

Tajās izskanēja Viņa Vārds.

Lai gods un slava Viņam pie visām tautām uz bērnu bērniem!

Lai nāk Viņa Valstība un pieaug spēkā, kas jau arī notiek!

Lai atgriezīgie grēcinieki bauda dzīvības eliksīru, kas iztecēja no Viņa rētām!

Lai lieli un mazi dzied Alleluja!Lai slavē Viņa Vārdu, kas spiežas

dziļi iekšā!Lai Betlēmes zvaigzne spīd pār

draudzi!Lai Jūras Karaliene svētī!Un Erceņģelis saka: Amen.

Mācītājs Raimonds Sokolovskis

Lieldienu raksts

Vienības draudzes baznīcā Sidnejā – Pūpolu svētdienas dievkalpojumā altāri bija dekorējusi diakone Gundega Zariņa ar skaistajām Buravangas palma (Burrawang palm (cycad)) lapām.

FOTO

Gun

dega

Zar

iņa

Baltieši Zelta piekrastē svin LieldienasPulcējās daudzu tautību piederīgie

FOTO

Juri

Stra

nte

Māris Brancis – Edgars Krūmiņš 2009Guna Ikona – Dzelmē dzeja 2006 – 2009Raimonds Gunārs Slaidiņš – Kara gaitu dienasgrāmatasInguna Bauere – Lizete, dzejniekam lemtā 2009Baiba Šāberte – Ļaujiet man runāt! Herberts Cukurs 2010

Kārlis Zvejnieks (Kuraž Krišs) – Zelta caunaVelta Sniķere – Savādībiņas 2009Helmuts Feldmanis – Spārni atvēra debesis 2009Inta Purva – JāuzziedViktors Hausmanis – Latviešu teātris Austrālijā 2010  ■

Jaunās grāmatas MLB bibliotēkāBibliotekāre Olga Siliņa ziņo, ka Melburnas Latvieši biedrības bibliotēkas krāju-mi papildināti ar sekojošām grāmatām:

Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 5. lpp

Dažkārt cilvēka dzīvē gadās, ka kādi sīki, šķietami nenozīmīgi noti-kumi bērnībā vai jaunības gados ie-spiežas atmiņā uz ilgu laiku, kaut arī tiem vēlākos gados nav bijusi nekāda ietekme uz cilvēka mūžu.

Tā arī man iespiedies atmiņā kāds notikums no maniem skolas laikiem. Skolotājs vēstures stundā jautāja kla-sei – kas ir kultūra? (Tas notika saka-rā ar seno ēģiptiešu kultūru.) Pārrunu laikā skolotājs izvilka no kabatas matu ķemmīti un jautāja – vai tā ir kultūra? Uzskati mainījās. Mans viedoklis bija negatīvs, jo jēdziens par kultūru tajā laikā man saistījās tikai ar zinātni un mākslu. Visus tehniskos un materiālos sasniegumus pieskaitīju pie civilizāci-jas.

Tikai vēlāk nācu pie atziņas, ka vārdam kultūra ir plašāks jēdziens, kas tomēr viss saistās ar garīgo pasauli.

Arī katrai tautai ir sava īpatnēja tautas kultūra, kas pasargā tautas ga-rīgo stāju un spēj novērst arī pārtauto-šanas parādības. Iznīcinot kādas tau-tas īpatnējo kultūru, iznīcina arī pašu tautu.

Laikā, kad Eiropas tautu politiskās un saimnieciskās robežas kļūst arvien vaļīgākas, jācenšas, lai tautas kultūras robežas paliktu ciešas un nemainīgas, jo tās būs tās, kas atšķirs tautu no tau-tas.

Mūsu tauta nevar lepoties ar lielu locekļu skaitu. Tādēļ mums, latvie-šiem, būtu jābūt sevišķi rosīgiem savas kultūras īpatnību sargāšanā un tālākā veidošanā. Mūsu tautas kultūras robe-žas būs arī mūsu tautas robežas.

Pie mūsu tautas kultūras būtu jā-pieskaita mūsu valoda, tautas gara mantas un parašas, protams, arī mūsu izglītība, zinātne un māksla un beigās arī mūsu nacionālā stāja un tautas lep-nums.

Tautas kultūra nav meklējama ti-kai zinātnieku kabinetos, bibliotēkās un muzejos, bet arī katra cilvēka sirdī

Kooperātivam ir nauda ko

Aizdot

6.49% gadā, uz jauniem aizdevumiem nodrošināti ar pirmo obligāciju

pirmā gadā maksājiet pazemināto likmi 6.49% gadā un pēc tam aizdevums pāriet uz mainīgo likmi, kas pašlaik ir 7.49%

gadā.

Salīdzinājuma likme “Comparison rate” ir 7.43%

gadā. Bāzēts uz $150,000.00 aizdevuma uz 25

gadiem ar izdevumiem $650.00 kopsummā.

Uz aizdevumiem var būt izdevumi un valdības nodevas.

Pilnīgus aizdevuma noteikumus pieprasiet mums:

Tālrunis 1300 658 528 E-Pasta adrese: lacc@latviancredit.com.au

Tīmekļa adrese: www.latviancredit.com.au

LS008-03/11

Latviešu Kreditkooperātīvs Austrālijā

Atmiņas un pārdomasKas ir „kultūra“?

un nacionālā pārliecībā.Garajos okupācijas gados okupanti

lielā mērā ir panākuši savu mērķi, da-ļēji iznīcinot mūsu tautas kultūru, na-cionālo apziņu un lepnumu. Šķiet, tā labprātīgi, bez sirdsapziņas pārmetu-miem, liec galvas iebraucēju priekšā. Tie taču neesot okupanti... Bet tas, ka tie uzvedas kā okupanti, viņus daudz netraucē, pie tā viņi ir jau pieraduši.

Tautas priekšgalā nāk darbinieki ar padomju mentalitāti, ka valsts ir priekš apzagšanas. Jo veiklāks cilvēks, jo veiksmīgāk viņš to spēj panākt.

Latvija tagad ir brīva, bet vai tā ir arī neatkarīga, kāda tā kādreiz bija? Uz turieni brauc dažādi komisāri un padomdevēji ar norādījumiem un pa-mācībām, kā mums ir jādzīvo, jāsaim-nieko un jāveido mūsu politika.

Un ko dara mūsu pašu politiķi? No tālienes raugoties, viņi sēž Saeimā, pavada labu laiku, drusku pastrīdās un saņem lielas algas. Tautas intereses vi-

ņiem ir otrā vietā. Daži pat nezin, kas tur notiek, jo neprot latviešu valodu. Nupat kā noraidīja arī valodas likuma projektu, lai tikai nesakaitinātu sveš-niekus mūsu zemē. Politiķi arī nepie-dalās mūsu tautas vēsturisko dienu atzīmēšanā, lai tikai nekompromitētu sevi un nekaitinātu lielo kaimiņu, kurš izmanto katru gadījumu, lai varētu ba-zūnēt pa visu Eiropu, par noziedzīgo un nekrietno latviešu tautu.

Mums trūkst tādu vīru kādi bija Krišjānis Valdemārs, Atis Kronvalds, Kārlis Ulmanis un citi, bez personī-gām ambīcijām un personīgo labumu meklēšanas.

Lai pasargātu mūsu tautas kultūru svešumā, mēs jau 1951. gadā sākām rīkot Kultūras dienas, kur galvenā vērība tika piegriezta mūsu kultūras parādei un nacionālās apziņas stip-rināšanai. Tā tas turpinājās daudzus

Viktors Bendrups diriģē Austrālijas Latviešu 53. Kultūras dienās.

FOTO

Gun

ārs N

āgel

s

Turpinājums 15. lpp.

6. lpp Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī

Latviešu ciems ir maza Latvija plašajā Austrālijas kontinen-tā (Latvian Retirement Vilage). Pretī īstajai Latvijai, neviens svešu kultūru tai uzspiest ne-

mēģina. Turpretī īstajā Latvijā, daudzi vēl nevar jeb negrib, no krievu smakas tikt vaļā. Jā, Latviešu ciema cietajā lokā kādreiz rodas problēma, tad to mēģina atrisināt, ja iespējams, bez zo-benu cilāšanas. Tagad Latviešu ciems, no kādreiz grūti radītā mazā pasāku-ma, ir izaudzis par vērā ņemamu iestā-di, kurā bez privātam mājiņām ir 52 istabu liels, veco ļaužu aprūpes nams.

Kad pārcēlos uz Latviešu ciemu, tad domāju, ka visu iemītnieku ikdie-nas valoda simtprocentīgi ir latviešu. Tomēr izrādījās, ka vienā mājiņā runā angliski. Ja ciems pastāvēs, tad droši vien nākotnē pieaugs angliski runājo-šo skaits. Uz saviem skaitļiem balstos, tikai no saviem sakariem no ciema ie-dzīvotājiem. Lai tos pārbaudītu, būtu tumsā jāiet pie logiem klausīties un tā viegli varētu iekulties nepatikšanās.

Ja būtu vēl profesors Dunsdorfs dzīvs un gribētu kuplināt Arķīvu par ciema latviešu valodu, tad tas uztica-mam cilvēkam lūgtu apciemot visas ciema mājiņas. Mani viņš laikam par tādu uzskatīja un, Arķīvam materiālus vācot par latviešu skaitu Austrālijā, lūdza mani saskaitīt latviešus Gipslan-dē. To teikdams, viņš piebilda, ka man kā Austrālijas apbraucējam, tas būšot tikai vienas nedēļas nogales izbrau-ciens. Es tiešām to paveicu ātri – divās nogalēs. Ziņojot par padarīto, piebildu, ka kāda vecāka dāma ar ļoti skanīgu latviešu uzvārdu – Bērziņa kundze neiederas latviešu sarakstā, jo nerunā nevienu vārdu latviski, bet gan tekoši krieviski. Bet viņai taču ir Latvijas pa-valstniecība, atbildēja Dunsdorfs.

Pateicoties par lielo darbu, viņš ar tipisko Dunsdorfa smaidiņu sejā, veikli turpināja, ka kāda neatbildīga persona nav apgājusi viņai uzticamo rajonu, bet es to paveikšot pāris stundās. Šo-reiz viņam gandrīz bija taisnība. Kad gribēju plēst muti iebildumam, viņš jau bija pateicis paldies par vēl darāmo darbu. Liels paldies man bija, kad viņš man, galīgam nemākulim, palīdzēja bez takses izdot dzejoļu grāmatiņu.

Kur tad es ņēmu zināšanas par lat-viešu valodu Latviešu ciemā? Pirmām kārtām, Ciema busiņā un Ciema sa-nāksmēs pie bagāti klātiem ēdienu gal-diem. Domāju, ka sirsnīgām pārrunām labāks ir busiņš, nekā ēdienu galds. Pie klāta galda, uzsverot vārdu, var viegli apgāzt kafijas tasīti vai vīna glā-zi. Un ja nu viņš ir sarkanais, tas ļoti var iespaidot debašu gaitu. Šīs dāmu paskaļās pārrunas dod labu ieskatu par mūsu valodas tīrību.

Ir jau arī mūsu valodiņā ieperinā-jies pa svešvārdam, bet nekas tamlī-dzīgs kā Latvijā. Tur ne tikai ikdienas, bet arī rakstu valoda, sevišķi laikrak-stos un žurnālos, ir piesātināta ar sveš-vārdiem. Bieži vien šie svešvārdi ir tā sakropļoti, ka šejienes lasītājiem nav īsti skaidrs, ko viņi nozīmē.

Pāris mūsu ikdienas svešvārdus gandrīz varētu attaisnot, un tāds ir fridžs. Gadās dienas, kad ledusskapis jāatkārto tik bieži, ka gandrīz sametās mēle. Ir jau taisnība, ka daži salikteņi nav viegli izrunājami. Atceros, ka pir-mās Latvijas laikā bija policisti, kas, lai noteiktu cik aizturētais izdzēris pusstopus, lika ātri atkārtot četrpad-smit. Esmu mēģinājis fridža vietā po-pularizēt vārdiņu ledene, bet atsauks-mes nav. Saka gan, ka pirmās Latvijas laikā esot bijušas ļoti populāras sūkā-jamas konfektes ledenes.

Otrs populārais ikdienas, bet neat-taisnojams vārds ir šoping un šoping

pleisis. Grūtāk izrunājams jau nu nav iepirkšanas centris.

2008. gada otrā pusē un 2009. gada sākumā Austrālijā uzradās gramatiķi, kas latviešu valodu gribēja uzvest uz pareizā ceļa. Cīņa starp pirmās Lat-vijas un padomju Latvijas gramatikas rakstības piekritējiem izvērtās stipri asa. Diemžēl, tā notika tepat Austrāli-jā starp Pēteri un Jāni, bet nevis starp Austrālijas un Latvijas gramatiķiem. Šie strīdi nonāca pat tik tālu, ka viens gramatiķis pret otru sāka lietot apvai-nojošus vārdus.

Galvenie strīdi bija par ch, mīk-stināto r un uzvārdu rakstību vīriešu un sieviešu kārtā. Tiem, kas pirmās Latvijas agrajās skolās bija mācījušies, tiem mīkstinātais r nāca tikai vēlāk. Un arī tad, lai gan bija jāzina, ka jūras krupjiem grāvī grūti, ne visās skolās to spieda mīkstināt. Vai Vācijas nomet-ņu skolās par to mācīja, – nezinu, bet Austrālijas trimdas rakstos tas nav bi-jis pārāk populārs. Turpretī ch jau bija pirmā Latvijas gramatikas grāmatā.

Vienu no lielākiem trokšņiem lai-kam sacēla uzvārdu rakstība, vai vī-riešu kārtas uzvārdu rakstīt sieviešu kārtā. Freimanis un Freimane skan tīri labi, bet ir arī tādi, kas sieviešu kārtā izklausās briesmīgi. Latvijas padomju skolās gājušie, pastāv uz to, ka uzvārdi jāraksta pēc krievu valodas parauga – vīriešu un sieviešu kārtā, bet to apstrīd pirmās Latvijas skolās gājušie. Domā-ju, ka uzvārdu rakstība jāatstāj to nē-sātāja ziņā. Lai raksta tā, kā viņš zem tā labāk jūtas.

Lai nu kā ar ikdienas valodu, bet Latviešu ciema iemītnieku rakstu va-loda ir pilnīgi tīra no svešvārdiem. Ar strīdiem, vai bez strīdiem, bet abas puses atzīst, ka valoda ir lielākā tautas vērtībā.

Ansis VairogsLaikrakstam „Latvietis“

Taisīt troksniŠlesers gatavojas pašvaldību vēlēšanām

2013. gadā Latvijā notiks pašvaldību vēlē-šanas, un politiskās par-tijas tām jau gatavojas.

15. aprīlī TV pre-ses klubā pēc raidījuma 100. pants žurnālisti iz-taujāja PLL apvienībā

esošos politiķus: Šleseru, Šķēli un Za-lānu. Viņi Saeimā bija uzstājušies pret valdības nodomu ierobežot dažādus pabalstus. Un aicināja rīkot pat refe-rendumu par šo tematu. Raidījuma va-dītājs Mareks Gailītis aicināja diskusi-jā piedalīties TV skatītājus un izteikt savas domas. Jautājums: Vai jārīko re-

ferendums par pabalstu ierobežojumu atcelšanu? Iespējamās atbildes: 1) jā, jo valdība citādi nesaprot. 2) nē, tas ir opozīcijas populisms.

Drīz vien jau varēja saprast, ka šie politiķi izmanto šo raidījumu, lai po-pularizētu Latvijas pirmo partiju un Tautas partiju, jo tika skaidrots, cik slikti strādā valdība un cik pareizi rī-kotos viņi, ja vien būtu pie varas.

Nākošajā dienā, 16. aprīlī, noti-ka LPP/LC partijas kongress, kur par tās priekšsēdētāju ievēlēja Šleseru, un viņš paziņoja, ka ar pilnu atbildību var strādāt valdībā un ieviest kārtību. Pazīstot bravūrīgo runātāju, nav grū-

ti saprast, ka viņa mērķis ir taisīt pēc iespējas lielāku troksni, lai pievērstu sev un partijai uzmanību, un cerēt, ka viņam kāds noticēs. Neizskanēja ne-viens vērā ņemams priekšlikums, tikai vispārēja valdības kritika.

TV skatītāju aptaujā 524 zvanītā-ji atbalstīja pirmo variantu, bet 2120 zvanītāji atzina, ka tas ir opozīcijas populisms. LPP reitings ir 0,9% Droši vien trokšņa taisīšana turpināsies, bet latviešu vēlētāji nav tik viegli ietekmē-jami.

Atis SkalbergsLaikrakstam „Latvietis“

Lasītāja vēstuleLatviešu valoda, Melburnas Latviešu ciemā

Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 7. lpp

Latvijas īsziņasTrešdien, 20. aprīlī intervijā Ra-

dio 101 sacīja Ministru prezidents Val-dis Dombrovskis atzina, ka emigrāci-jas problēma Latvijā ir ļoti aktuāla un lielā mērā tā ir saistīta ar ekonomisko krīzi valstī un sacīja, ka emigrāciju iespējams apstādināt vai pat pagriezt pretējā virzienā, attīstot Latvijas eko-nomiku un nodrošinot labi apmaksātu darbavietu pieejamību. Viņš sacīja: „Es domāju, ka tā ir fundamentāla at-bilde uz šo jautājumu – tikai caur eko-nomikas attīstību un labi apmaksātu darbavietu pieejamību mēs šo procesu varam apstādināt un pagriezt atpakaļ.“

* * *Ceturtdienas, 21. aprīļa naktī ap

pulksten diviem pēc Maskavas laika (vieniem pēc Latvijas laika) pie Lat-vijas vēstniecības Maskavā tika aiztu-rēti četri prokremliskās kustības Naši (Mūsējie) aktīvisti, kad viņi mēģināja uz asfalta izveidot uzrakstu Kononov – Geroj! (kr.: Kononovs – varonis!), kurā slavināts par kara noziegumiem Latvijā notiesātais sarkanais partizāns Vasilijs Kononovs.

* * *Otrdien, 19. aprīlī ar balsu vai-

rākumu Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) pieņēma lēmumu, ka paraks-tu vākšana par apturētajiem sociālo pabalstu likumiem notiks no šā gada 18. maija līdz 16. jūnijam, bet paraks-tu vākšana par Satversmes grozīju-miem, kas paredz mācības skolā tikai latviski, sākot ar 1. klasi, no 2012. gada 1. septembra, notiks no 11. maija līdz 9. jūnijam. Valsts prezidents otrdien, 19. aprīlī pabalstu likumu publicēšanu ir apturējis uz diviem mēnešiem – līdz 19. jūnijam. Iepriekš savāktie paraksti tiks pieskaitīti CVK organizētajai pa-rakstu vākšanai, un iepriekš parakstī-jušies pilsoņi tajā nedrīkst piedalīties.

* * *Piektdien, 15. aprīlī Finanšu mi-

nistrija (FM) lēma rosināt citās ES valstīs strādājošus latviešus atbrīvot no pienākuma segt starpību starp IIN likmēm mītnes zemē un Latvijā. FM paredz, ka citās Eiropas Savienības (ES) valstīs strādājoši latvieši iedzī-votāju ienākuma nodokļa (IIN) likmju starpību varēs nemaksāt jau par šajā gadā gūtajiem ienākumiem. Ja Saeima atbalstīs grozījumus IIN, tad tie stāsies spēkā 2012. gadā.

* * *Sestdien, 16. aprīlī partijas Pil-

soniskā savienība (PS) kopsapulcē Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete uzsvēra, ka PS nav pieņe-mama SC iekļaušana valdībā un šādu viedokli viņa aizstāvējusi, arī veidojot Valda Dombrovska otro valdību. Tādēļ

Vienotībai kā partijai būtu skaidri jā-pasaka, ka neredz vietu valdībā tādam politiskam spēkam, kas neatzīst Latvi-jas valstiskuma pamatus. Lai gan daļa PS biedru uzskata, ka PS vajadzētu pievienoties Nacionālajai apvienībai, Kalniete atzina, ka tas varētu būt nā-kamais solis, jo apvienībai vispirms pašai jātiek skaidrībā ar sevi un jāpār-top par vienu īstu nacionālu spēku ar vienu programmu.

* * *Ceturtdien, 14. aprīlī Saeima ga-

līgajā lasījumā pieņēma grozījumus likumā par šā gada budžetu, kā arī to pavadošajos likumprojektos. Virkni izmaiņu paredz valsts budžeta gro-zījumi nodokļu likumos; piemēram, ar 1. jūliju dabasgāzei tiks piemērota pievienotās vērtības nodokļa standart-likme. Palielinoties PVN likmei da-basgāzes piegādēm iedzīvotājiem, no 2011. gada 1. jūlija iedzīvotāju izmak-sas attiecībā uz dabasgāzes piegādēm pieaugs par 8,9%. Tiks paaugstināts arī akcīzes nodoklis cigaretēm, stipra-jam alkoholam, tiks palielināts azart-spēļu nodoklis. Plānots paaugstināt akcīzes nodokli degvielai (par 2 santī-miem par litru).

* * *Ceturtdien, 14. aprīlī Saeima pie-

ņēma Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas saga-tavotos grozījumus likumos, par trim gadiem pagarinot, t.i., līdz 2014. gada 30. aprīlim ierobežojumus ārvalstnie-kiem iegādāties Latvijas lauksaimnie-cības un meža zemi.

* * *Latvijas Radio intervijā Nodarbi-

nātības valsts aģentūras (NVA) direk-tore Baiba Paševica sacīja, ka pašlaik Latvijā bez darba un bez iztikas līdzek-ļiem ir 123 000 cilvēku; bezdarbniekos reģistrējušies 163 000 cilvēku, no tiem 40 000 saņem bezdarbnieka pabalstu, pārējiem iztikas līdzekļu nav.

* * *Piektdien, 15. aprīlī Latvijas Ban-

ka laida apgrozībā viena lata jubilejas monētu Miglā asaro logs. Grafisko dizainu monētai veidojis Ilmārs Blum-bergs, bet ģipša modeli – Ligita Franc-keviča. Sudraba 1 lata monēta Miglā asaro logs ir likumīgs maksāšanas līdzeklis Latvijas Republikā. Monētas maksimālā tirāža – 7 000 eksemplāru. Monētas cena Latvijas Bankas kasēs – 33,20 latu.

* * *Kultūras ministres preses sekretārs

Andris Saulītis informēja, ka Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte (Vienotība), kuras pārziņā ir arī sabiedrības integ-

rācijas jautājumi, uzskata, ka Eiropas Padomes (EP) ieteikums pašvaldību topogrāfiskajos apzīmējumos un admi-nistratīvajās iestādēs paralēli latviešu valodai, lietot minoritāšu valodas ir Latvijas situācijai neatbilstošs: „Tas pēc būtības nozīmētu krievu valodas kā otras valsts valodas nostiprināšanu un būtu pretrunā ar pašas EP rezolūcijā atzīto, ka latviešu valodas kā valsts va-lodas aizsargāšana un nostiprināšana ir leģitīms mērķis. Valodas un pilsonī-ba ir katras valsts nacionālā līmeņa po-litikas atbildība, krievu valoda kā otra valsts valoda tikai veicinātu sašķeltas divkopienu sabiedrības veidošanos.“ S. Ēlerte atzinīgi vērtē EP ieteikumu, ka valstij jārūpējas par iespējām mi-noritātēm apgūt latviešu valodu: „Lat-viešu valoda Latvijā ir demokrātiskās līdzdalības valoda, tāpēc to jāzina vi-siem Latvijas iedzīvotājiem.“

* * *Otrdien, 12. aprīlī valdība ap-

stiprināja Demogrāfisko lietu padomi premjera Valda Dombrovska (Vienotī-ba) vadībā. Demogrāfisko lietu pado-me sanāks ne retāk kā reizi ceturksnī. Padomē darbosies vairāki ministri, to skaitā ekonomikas, labklājības, finan-šu, iekšlietu, izglītības un zinātnes, veselības ministri, kā arī Saeimas ko-misiju pārstāvji, zinātnes un sabied-risko organizāciju pārstāvji. Pēdējos gados demogrāfiskās situācijas rādītāji pasliktinās. Jaundzimušo skaits sarūk par aptuveni 10% gadā (2010. g. pie-dzima ap 19 000 bērnu, 2009. – 21 750, 2008. gadā – 23 948).

* * *Latvijas vēstnieks Lielbritānijā

Eduards Stiprais, informē, ka viņš, līdz ar pārējiem Londonā strādājoša-jiem diplomātiem, ielūgts piedalīties arī Lielbritānijas karaliskā pāra laulī-bu ceremonijā.

* * *Pirmdien, 11. aprīlī Latvijas vēst-

nieks Krievijas Federācijā Edgars Skuja Maskavas Valsts universitātes (MVU) Filoloģijas fakultātes Baltu valodu cen-trā atklāja Latvijas kultūras dienas. Vēstnieks teica: „Priecājamies par Lat-vijas vēstniecības Krievijas Federācijas un Maskavas Valsts universitātes Baltu valodu centra aktīvo sadarbību. Mums ir patiess gandarījums, ka šogad uni-versitātē latviešu valodu apgūst ap des-mit studentu. Vēlamies, lai viņi un citi studenti labāk iepazīst Latviju.“

* * *Otrdien, 12. aprīlī apvienības

Saskaņas centrs (SC) Saeimas de-putāts Juris Silovs, kuram izvirzītas

Turpinājums 10. lpp.

8. lpp Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī

Latvijā aizvadīti nu jau par labu tradīciju kļuvušie gadskārtējie baleta svētki – Starptautiskais Baltijas baleta festivāls, kas šogad ar plašu un daudz-veidīgu programmu skatītājus pulcēja jau sešpadsmito reizi. Interesenti varē-ja vērot dažādu stilu bagātīgas baleta un deju uzvedumu koncertprogram-mas. Rīgā pulcējās zvaigznes no pla-šas pasaules, ļaujot dejas cienītājiem baudīt iestudējumus no klasikas līdz avangardam. Kā jau ierasts, festivāla programmu papildināja arī vairākas ar dejas tematiku saistītas izstādes.

Kārtējo reizi iepriecināja talantīgā fotomāksliniece Eiženija Anna Frei-mane, Latvijas Universitātes Aka-dēmiskās bibliotēkas zālē sarīkojot fotoizstādi Dejas vibrācijas. Izstādē pavisam eksponēti melnbaltā tehnikā veidoti 42 darbi. Izstādes atklāšanā bija pulcējušies baleta mākslas pār-stāvji, žurnālisti, kolēģi fotomeistari, viņas talanta un baleta mākslas cienī-tāji. Daudzus gadus man bijusi iespē-ja sekot līdzi šīs talantīgās fotogrāfes darbam, tāpēc, kaut arī esmu citas mūzas kalps (viss mans mūžs atvēlēts skaņu mākslai), tomēr uzdrošinos iz-teikt atsevišķus iespaidus par šo pro-minento latviešu fotomākslinieci.

Ar ko iezīmīga izstāde? Te kopā saplūst vairākas atziņas. Pāri visam – profesionālisms. It visā. Koncepcijā, darbu atlasē, tehniskajā un mākslinie-ciskajā kvalitātē, iekārtojumā. Tu ska-ties un priecājies – skaidri redzams, ka saskaramies ar augstas klases profe-sionāli, teiksim tā – ar cilvēku, māks-linieku, kas labi pazīst drēbi!

Baletu fotografēt nav viegli. Tas visiem zināms. Pasaulē daudzi to cen-tušies darīt, tikai nelielai daļai izde-vies tuvoties un iemūžināt šīs ēteris-kās mākslas nianses, dejas vibrācijas. Un to, aplūkojot izstādi, uzreiz varam pamanīt. Fotogrāfs jau var statiski nofiksēt kādu efektīgu dejotāju pozu, skaistu lēcienu, interesantu satvērie-nu, kustību, bet ne vienmēr fotogrāfijā atainotais uzrunā, jo trūkst šīs vibrā-cijas, šī satura piepildījuma, emocio-nālā strāvojuma, mākslas impulsa, kas pārliecina skatītāju. Trūkst fotogrāfa individuālā skatījuma.

To visu var iegūt tikai ar piere-dzi, rūpīgām dejas izpratnes studi-jām, sistemātisku sekošanu baleta mākslinieku izaugsmes radošajam procesam, viņu dejas īpašību izpētei un vēl daudz kam. Visbeidzot – paša fotogrāfa meistarības treniņam. Tev ir labi jāpārzina fotografējamā izrāde, ik priekšnesums, katra mākslinieka de-jas īpatnības, nu gluži vienkārši – tev fotokameras slēdzis jānospiež parei-zā brīdī, ne par vēlu un ne par agru, ir jāatrod pareizais rakurss, jo izrādē jau otrreiz šādas situācijas vairs nebūs.

Turklāt fiksētajam pilnībā ir jāatbilst baleta mākslas visstingrākajiem kano-niem.

Būsim godīgi, ne jau vienmēr arī baleta māksliniekam dejas brīdī viss izdodas profesionāli precīzi. Tas nozī-mē, ka fotogrāfs atkal būs sastopams nākamajā šī iestudējuma izrādē, lai fiksētu vajadzīgo skatu. Jāpiebilst, ka visi izstādē redzamie darbi ir fotogra-fēti izrādēs, un neviens no tiem nav īpaši fotogrāfam pozēts. Un tas jo īpaši ceļ šīs izstādes vērtību.

Eiženijas Freimanes darbos sais-ta profesionālā precizitāte un daudz-veidīgās baleta mākslas emocionālā izpratne, tās atainojums fotogrāfijā – kompozicionāli sakārtots, melnbalto toņu niansēs bagātīgs, tehniski rūpīgi nostrādāts. Māksliniecei ir savs indi-viduālais rokraksts, un tas nav sajau-cams ne ar kādu citu Latvijā.

Izstādē skatāmas izcilas Latvi-jas un cittautu baleta zvaigznes, kuru vārdi rotājuši daudzu pasaules teātru afišas, kuru māksliniecisko sniegumu allaž pavadījušas skatītāju ovācijas, kritiķu visjūsmīgākie vērtējumi. Mi-hails Barišņikovs, Māris Liepa, Jeka-terina Maksimova, Natālija Boļšako-va, Kristians Holders...

Arī Latvijas Nacionālās operas dažādu gadu izcilākās personības – Arvīds Ozoliņš, Zita Erss, Lita Beiris, Inese Dumpe, Larisa Tuisova, Vera Švecova, Lora Ļubčenko, Jūlija Gur-viča, Elza Leimane-Martinova, Alla Priede, Genādijs Gorbaņovs, Aivars Leimanis, Viesturs Jansons, Alek-sandrs Rumjancevs, Raimonds Mar-tinovs, Aleksandrs Kolbins, Māris Koristins un daudzi citi, kuru mākslu skatītāji baudījuši Latvijas Nacionālās operas baleta trupas neskaitāmajās viesizrādēs daudzviet pasaulē.

Tu skaties un priecājies, cik dažā-di, cik izteiksmīgi ir šie mākslinieki! Četrdesmit gados, ko fotomāksliniece veltījusi baleta iemūžināšanai, viņa uzkrājusi milzīgu arhīvu, tā mūsu Lat-vijas baleta bagātā vēsture. Izstādes at-klāšanā izskanēja arī kolēģu draudzīgs rosinājums – šī bagātība ir jārāda ne tikai mākslinieces personālizstādēs, jāpublicē dažādos krājumos, bet tā jāapkopo un jāizdod savā albumā. To pelnījusi gan pati fotomāksliniece, gan arī Latvijas balets.

Var jautāt – no kurienes gan visa šī intelektuālā bagātība, teātra un žanra izjūta, vispārinātais plašais un emocionālais skatījums? Nekur tālu jau nav jāmeklē – saknes meklējamas dzimtā, kas nu jau trešajā paaudzē ie-rakstījusi savu vārdu Latvijas kultūrā. Māte – izcilā latviešu primabalerī-na, neatkārtojamā Anna Priede, arī

„Dejas vibrācijas“Eiženijas Annas Freimanes fotoizstāde veltīta baleta mākslai

No kreisās: Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere, Eiženija Anna Freimane, Latvijas Ukraiņu savienī-bas priekšsēdētājs Viktors Stefanovičs.

„Žizele“ – Sarmīte Jakse, Māris Liepa.FO

TO E

ižen

ija A

nna

Frei

man

e

„Žizele“ – Zita Erss, Aivars Leimanis.

FOTO

Eiž

enija

Ann

a Fr

eim

ane

Turpinājums 15. lpp.

Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 9. lpp

Laiks ir pienācis ap-sveikt fenomenālo mū-zikas ansambli IĻĢI – 30 gadu pastāvēšanas jubilejā!

Tomēr, apsveikums nav par pastāvēšanu

vien. Sirsnīgs apsveikums ir arī pel-nīts par to, ka šī grupa, Ilgas Reiznie-ces vadībā, ir saglabājuši, pārveidojuši un pasnieguši latviešu folkloru tādā veidā, ka ieinteresētie klausītāji ir bi-juši tik ļoti iespaidoti, aizkustināti un iedvesmoti. No Iļģiem vienmēr var sa-gaidīt kaut ko pavisam jaunu, svaigu un mazliet savādu. Jāpaskatās disko-grāfijā – www.ilgi.lv – un jānoklausās ieraksti, lai var kaut cik smelt no Iļģu muzikālās bagātības un saprast to, ka te nu ir muzikanti, kuri pēc Ilgas Reiznieces atzinuma: „...no paša sā-kuma mūs interesēja muzicēšana, ne tikai folkloras aktualizēšana, kas bija folkloras ansambļiem pamatā. Tas bija tā... duālistiski: no vienas puses, va-jadzēja dot atpakaļ tautai, pildīt savu folklorista misiju, atgādināt par aiz-mirsto mantojumu, bet otra lieta bija, ka mums vienkārši patika muzicēt – pēc izglītības taču esmu mūziķe. Tā tas roku rokā gāja, līdz beidzot palai-dām sevi brīvībā, bet tas bija apmēram desmit gadus vēlāk – deviņdesmito gadu sākumā.“ (Varat lasīt vairāk bio-grāfijā, Iļģu mājas lapā)

Personīgi piedzīvoju IĻĢU mūzi-kas spēku 2002. gada decembrī, kad Iļģi piedalījās Austrālijas Latviešu 49. Kultūras dienās, Sidnejā. Bija ļoti

interesanti novērot, ka tāda mūzika nebija visiem pa prātam, it sevišķi ve-cākai paaudzei, bet tas jau arī bija sa-protams. Jāatceras, ka visspēcīgākais dzinējs mūsu sabiedrībā ir jaunās pa-audzes aktivitāte. Un to Iļģu piedalīša-nās un līdzdalība noteikti uzkurbulēja.

Pēc Kultūras dienām izveidojās jaunas mūzikas grupas, un eksistējošie ansambļi ļoti izjuta Iļģu mūzikas ener-ģiju un inspirāciju. Jāsaka arī tā, ka ir ļoti kupls skaits cilvēku no vidējās paaudzes, kam Iļģu mūzika ir tikpat svarīga sastāvdaļa no viņu tautiskās dzīves izjūtām un novērtējuma.

Iļģiem ir daudz draugu Austrālijā, gan no grupas pirmā Austrālijas ap-ciemojuma 1989. gadā, kā arī no viņu

iepriekšminētās viesošanās Kultūras dienās 2002. gadā. Ilga Reizniece ir bijusi ielūgtā pasniedzēja 3x3 saietos pāris reizes, no kurām pēdējā bija, lai novadītu Jāņus Folskrīkā, Viktorijas kalnos. Piedzīvot Jāņus vasarā, Aus-trālijā, bija vienreizēji!

Nobeigumā, vēlos pateikties IĻ-ĢIEM par viņu lielo un daudzpusīgo darbu šos 30 gadus gan mūzikas, gan kultūras un cilvēces labā. Ir viens pa-saules stūrītis tālu no Latvijas, kur jūs esat mīļi gaidīti uz atgriešanos, ja tas varētu kādreiz sanākt.

Cerēsim, un gaidīsim! Daudz lai-mes dzimšanas dienā!

Viktorija MačēnaLaikrakstam „Latvietis“

„Iļģiem“ 30No „Iļģiem“ vienmēr var sagaidīt kaut ko pavisam jaunu, svaigu un mazliet savādu

Ar „Iļģiem“... Toms, Ella, Viktorija Mačēni, un Jānis Čečiņš. 2003. g. janvārī Balmoral pludmalē, Sidnejā.

FOTO

Kat

e M

ačēn

a

Galvenais projekta notikums būs bērnu un jauniešu veidoto T-krek-lu apdruku izstāde Rī-gas Latviešu biedrības namā no 1. līdz 30. jūni-

jam, bet labāko darbu autori kā vei-cināšanas balvu saņems pēc savām skicēm izgatavotus T-kreklus.

Projektu atbalsta Valsts Kultūr-kapitāla fonds. Projekta ideja – ar netradicionālu pieeju panākt jaunās paaudzes uzmanību un līdzdalību sava novada tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanā.

Pilns nolikuma teksts http://www.rlb.lv/tautas-terpu-kopa?p=9278

Papildus informācija: Anna Gob-zeme, mob.t. 29474175, e-pasts tautas-terpukopa@gmail.com

Konkursam jāsagatavo: ar roku vai datorgrafikā veidoti zīmējumi A4 (210x297mm) formātā, kuri derētu par apdruku T-kreklam. Jāievēro, ka zī-mējums domāts krekla krūšu vai mu-guras daļai, un nav paredzēts apmaļu un piedurkņu apdrukai.

Zīmējumus konkursam jānosū-ta: pa pastu līdz 1. maijam (pasta zī-mogs), adrese: Merķeļa iela 13, Rīga, vai elektroniski uz tautasterpukopa@gmail.com PDF formātā līdz 10. mai-jam.

Iesniedzot darbus, klāt jāpievie-no pavadvēstule, kurai jāsatur īss dar-ba/idejas apraksts, kā arī informācija par autoru: vārds, uzvārds, vecums un kontaktinformācija: tālrunis (paša vai vecāku), pasta un E-pasta adrese. Ja pievienotā informācija nebūs pilnī-

ga, darbi netiks vērtēti.Iesūtītie darbi tiks vērtēti 4 auto-

ru vecuma grupās: Bērni līdz 6 gadu vecumam, 7 – 10 gadi, 11 – 14 gadi, 15 – 19 gadi.

Darbu vērtēšanas kritēriji:1. Latviešu etnogrāfiskā raksta ele-

mentu izmantojums;2. Izstrādātās skices saistība ar kādu

no Latvijas etnogrāfiskajiem nova-diem (Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale un Augšzeme) – apraksts tiek pievienots pavadvēstulē;

3. Idejas oriģinalitāte;4. Kopējā darba kompozīcija.

Darbus vērtēs profesionāla, at-saucīga un radoša žūrija.

T-krekls ir ne tikai apģērba ga-bals. Tas ir simbols, ar kura palīdzību atpazīt savējos.

„Mans tautiskais T-krekls“Rīgas Latviešu biedrība aicina bērnus un jauniešus piedalīties dizaina konkursāProjekts aptvers visus Latvijas novadus un latviešu kopienas ārvalstīs.

10. lpp Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī

LNO atjaunots leģendārais TURANDOTAS iestudējums

15. aprīlī atjauno-juma pirmizrādi pie-dzīvoja leģendārais 1973. gadā tapušais režisora Jāņa Zariņa ie-studējums – Džakomo

Pučīni opera Turandota. Uzveduma atjaunojums veltīts oriģināliestudē-juma scenogrāfa un kostīmu māksli-nieka Edgara Vārdauņa (1910 – 1999) simtgadei. Titullomā iejutīsies Julian-na Bavarska, Kalafa lomu dziedās Au-gusts Amonovs vai Karloss Moreno, Liu – Kristīne Gailīte vai Evija Mar-tinsone, Timurs – Samsons Izjumo-vas, Krišjānis Norvelis, Romāns Po-ļisadovs u.c., iestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents Modests Pitrens, atjaunojuma režisors Guntis Gailītis, atjaunojuma scenogrāfe Ingrīda Cīru-le, atjaunojuma horeogrāfes Elita Bu-kovska, Regīna Kaupuža, Zane Liel-didža, grims un parūkas Dace Caica, Elita Klāra.

„1973. gada 29. decembrī dzimusī izrāde ir spoža relikvija gan režijas, gan scenogrāfijas aspektā, un, to apzino-ties, Latvijas Nacionālās operas māks-linieciskā vadība nolēmusi un realizēs šīs pērles eksponēšanu arī turpmākajās sezonās. Izrāde, kas LNO repertuārā spēlēta vairāk nekā 30 sezonu, ir kā vēsturiska liecība, kas rada priekš-statu par latviešu operteātra tradīciju uzplaukumu pagājušā gadsimta septiņ-desmitajos gados. Iestudējuma pirm-sākumos publiku valdzinājusi režijas, vizuālā risinājuma un mūzikas piedzī-vojuma harmonija. Turandotā skanēju-šas labākas latviešu operbalsis – Žer-mēna Heine-Vāgnere, Elza Zvirgzdiņa, 90. gados arī Ieva Kepe, Kārlis Zariņš, Miķelis Fišers u.c.“ par izrādi stāsta LNO direktors Andrejs Žagars.

Uzvedums ar žilbinošu spožumu un izpildījuma vērienīgumu pārspēja visas skatītāju un klausītāju cerības. Izrādē, kura piedzīvoja divus atjau-nojumus, valda zeltaino toņu gam-ma – Ķīnas imperatoru galma krāsa. Simboliska ir tautas un Turandotas tērpu krāsu palete – tautai zili pelēkie toņi, Turandotai – asiņaini sārti. Brīva

nosacītība etnogrāfiskajos elementos saskan ar Džakomo Pučīni mūziku, kurā austrumnieciskai nokrāsai cauri vijas itāliskā kaisle. Edgara Vārdauņa Turandotas scenogrāfija un kostīmi skatītājus priecē jau gandrīz 40 gadu garumā.

Latvijas Nacionālās operas sceno-grāfa Edgara Vārdauņa (21.09.1910. – 22.06.1999) dzīves stāsts ir spilgta lie-cība par mākslas sasniegumiem operas namā, kuru viņš mīlēja, un pretrunīgo laikmetu, kurā dzīvoja.

1946. gadā Edgars Vārdaunis at-griezās Latvijā un Operas un baleta teātrī, kura skatuve kļuva par viņa krāsaināko audeklu gandrīz 50 gadu garumā. Vispirms kā scenogrāfs-de-korators, vēlāk (no 1983. gada) jau kā galvenais mākslinieks Edgars Vārd-aunis radīja skatuves noformējumu un tērpus vairāk nekā 80 operas un baleta izrādēm, brīvi pielāgojot savu poētis-ko, dramatisko un trāpīgo stilu dažādu laiku un zemju tēliem.

Edgaram Vārdaunim veltīts daudz slavinošu vārdu. Viņu saukuši par Operas scenogrāfijas lielmeistaru un skatuves burvi, viņš ir saņēmis virkni valsts un starptautisko apbalvojumu, bija laikabiedru, kritiķu un skatītāju mīlēts.

* * *13. aprīlī LNO sākās Bruno Skul-

tes operas Vilkaču mantiniece mēģinā-jumi. Pasaules pirmizrādi opera pie-dzīvos jau šīs sezonas noslēgumā – 3. jūnijā. Jauniestudējums iekļauts arī Rīgas Operas festivāla programmā 15. jūnijā. Iestudējuma režisore – Ināra Slucka, scenogrāfe un kostīmu māksli-niece – Ieva Jurjāne. Pie diriģenta pults pirmajās izrādēs stāsies Andrejs Jan-sons. Lomās iejutīsies Dana Bramane, Andris Ludvigs vai Raimonds Brama-nis, Inga Šļubovska vai Gunta David-čuka, Imants Erdmans, Armands Si-liņš vai Krišjānis Norvelis.

* * *29. aprīlī pie LNO diriģenta pults

stāsies izcilais un starptautiski atzī-tais japāņu diriģents Hirofumi Jošida. Rīgā maestro diriģēs Džakomo Pučīni

operu Madama Butterfly. Galvenajā lomā viesosies skanīgais poļu soprāns Aleksandra Kačinska, pārējās lomās – skatītāju iemīļoti LNO solisti: Andris Ludvigs, Olga Jakovļeva, Jānis Apei-nis, Evija Martinsone.

* * *5. maijā ļaujieties kārdinājumam

doties ceļojumā ar operas Dons Žuans varoņiem! Pa Mocarta jūru viņi peld kruīza kuģī, no kura nav iespējams aizbēgt. Viens vīrietis – un neskaitā-mas salauztas dzīves un sieviešu sir-dis. Kas ir šis cilvēks, un kāpēc viņam ir tāda vara pār apkārtējiem? Atbildes meklējiet kopā ar diriģentu Aināru Ru-biķi un solistiem Jāni Apeini, Romānu Poļisadovu, Sonoru Vaici, Viesturu Jansonu, Danu Bramani u.c.

Otrdien, 12. aprīlī Milānas teātrī La Scala – notika Džakomo Pučīni operas Turandota jauniestudējums, kurā uz slavenās skatuves debitēja lat-viešu izcilais soprāns Maija Kovaļev-ska, iejūtoties Liu lomā. Cietsirdīgās ķīniešu princeses Turandotas titullo-mā La Scala debitēja M. Kovaļevskas Metropolitēna skatuves kolēģe, ame-rikāņu soprāns Lise Lindstroma, bet princi Kalafu dziedāja pasaulslavenais amerikāņu tenors Stjuarts Neils. Pie diriģenta pults bija izcilais diriģents Valerijs Gergijevs. Šī ir piektā sezona, kopš Maijai Kovaļevskai uzstājas uz pasaules operteātru skatuvēm. Ņujor-kas Metropolitēnā nodziedāts vairāk nekā 50 izrāžu četrās lomās. Šajā se-zonā M. Kovaļevska jau izpelnījusies kritiķu atzinību par Mikaēlas lomu Ž. Bizē Karmenā Koventgārdena Ka-raliskajā opernamā Londonā. Janvārī M. Kovaļevska vācu kritiķi atzinīgi novērtējuši viņu titullomā P. Čaikov-ska operas Jolanta koncertuzvedumā Drēzdenes Semperoper. Maija Ko-vaļevska patreiz dzīvo Boloņā Itālijā. Pēdējos gados Latvijā dziedātāju var dzirdēt Daiņa Kalna izlolotajos Sigul-das Opermūzikas svētkos. Arī 30. jū-lijā M. Kovaļevska tajos piedalīsies, dziedot Tatjanas lomu Pētera Čaikov-ska operā Jevgeņijs Oņegins.

Inga VasiļjevaLNO sabiedrisko attiecību vadītāja

apsūdzības krāpšanā, nolicis deputāta mandātu, iesniedzot Saeimas Prezidijā attiecīgu iesniegumu. Kā nākamais Si-lova vietā Saeimā pēc mandāta apstip-rināšanas sāks strādāt Stopiņu domes deputāts Viktors Jakovļevs, kurš jau ir piekritis nākt strādāt uz parlamentu. TV3 raidījums Nekā personīga infor-mēja, ka Silovs apsūdzēts par krāpša-nu lielā apmērā un pirmā tiesas sēde

paredzēta 26. aprīlī.* * *

Otrdien, 12. aprīlī Rīgā sākās Latvijas bibliotekāru 10. kongress, uz kuru bija pulcējušies bibliotekāri no visas Latvijas. Uz kongresa atklāšanu uzaicinātie oficiālie viesi bibliotekārus ar savu klātbūtni nepagodināja. Kul-tūras ministres Sarmītes Ēlertes (V) vietā kongresu atklāja Kultūras minis-trijas valsts sekretāre Solvita Zvidriņa, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB)

direktora Andra Vilka runu kongresa dalībniekiem nolasīja LNB izpilddi-rektore Dzintra Mukāne, bet Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja Ing-māra Čaklā sveicienu dalībniekiem nolasīja Latvijas Bibliotekāru biedrī-bas priekšsēdētāja Silvija Tretjakova. Uz kongresa atklāšanu aicināts bija arī izglītības un zinātnes ministrs Rolands Broks (ZZS), kurš arī neatrada brīvu laiku, lai ierastos. Izglītības un zināt-nes ministrija nespēja atrasts speciālis-tu, kurš pārstāvētu to kongresā. ■

Latvijas īsziņasTurpinājums no 7. lpp

Latvijas Nacionālās operas ziņas

Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 11. lpp

baltie papagaiļi... Dažas akmeņainās klintis atgādināja Norvēģijas aina-vu bez eikalipta piedevas. Visu laiku dzirdama jūras šalkšana un redzami viļņi.

Pēc Angelsī (Anglesea) pilsētiņas jau no tālienes varēja redzēt skaisto, stalto, balto bāku (Split Point Light-house), kas mūs aicināja apstāties krasta malā. To greznoja Ērgļu klints (Eagle Rock) veidojums jūrā, kuru varēja vērot no skatu platformas. Bija labi izstaigāties un izstaipīt kājas, jo ķermeņa sēdvieta sāka justies plakana.

Kad iebraucām Lornas (Lorne) pilsētā, varējām sajust, ka tā ir īsta tūristu meka – arī cenas veikalā to atspoguļoja. Skaisti izveidotas mājas, daudzas no koka un krāsotas gaišās krāsās, dodot īstu vasaras sajūtu.

Ceļojot tālāk, redzējām vienu māju, kas stāvēja kā ērgļu ligzda vai putnu barotava, uzbūvēta uz lielas be-tona kājas, ar pieeju uz to pa koka lai-pu jeb tiltu, dodot mājas iedzīvotājiem skatus visapkārt – 360 grādu plašumā.

Vējainā pēcpusdienā braucot, es skatījos, ka melnie mākoņi parādās mums labajā pusē, kur bija augstas klintis un ceļoja mums līdzi, bet, brau-cot pa līčiem, baltie mākoņi ceļoja pa kreiso pusi jūras pavadījumā. Kon-trasti lieli un vareni! Aiz katra līku-ma neaizmirstami skati un ainavas. Dažās vietās lēzenais ceļš turpat vai satiek jūru, mazie līcīši bija smilšaini un gandrīz tik tuvu, ka gribējās tos ar roku glāstīt. Mocīts labi turējās, bet melnie mākoņi vinnēja sacīkstes un lika mums to sajust. Iebraucam Apollo līcī (Apollo Bay) lietus šturmītē, bijām gatavi uz nakts mieru.

Nākamajā rītā piecēlāmies agri, un mūs jau gaidīja melno mākoņu sveicie-ni. Nekas, divi jau šo spēlīti var spēlēt, un uzvilkām kājās bikses, kas pasargā no lietus. Caur ķiveri jau lietu nejūt, bet tas tāds godīgs un tikai šad un tad par dienu parādījās. Atstājām pilsētu un no galvenās ielas caur ķiverei sajū-tam brokastu smaržas. Ceļš attālinās

no jūras, jo turpinās caur pavalsts Na-cionālam parkam piederošiem lietus mežiem. Šeit nav tropi, bet tas ir viens no retākajiem lietus mežiem mērenā joslā.

Sākās ceļš kalnup, un ceļmalā sa-ņēmām pirmos rīta sveicienus no va-labija. Kalnu grēdās eikalipti saticīgi sadzīvo ar papardēm. Kad attaisīju savai ķiverei lūciņu, tad nāsīs iesitās rīta svaigums, lietus un floras smar-žas. Bija burvīga sajusta, ka it kā esam vieni ar dabu, jo nevienu citu uz ceļa līdz šim nebijām satikuši. Tālāk redzē-jām, ka ir liels nolūzis koks, kas guļ pāri ceļam. Toties kad apstājāmies, piebrauca vietējais ar zāģi, un trijatā ceļu attīrījām.

Pēc laiciņa redzējām saimniecības, traktorus tīrumos, aitas, govis, kā arī baļķus, kas jau tirgum no meža izves-ti, un zem priedēm aizvējā saimnieki bija salikuši ziemai sarullētos apaļos siena ruļļus.

Tad ceļš veda atpakaļ pie jūras un uz visplašāk pazīstamo vietu – pie 12 Apustuļiem. Bija varens skats, un jāap-brīno dabu, vēju spēku, kas izveidojis kaļķakmens klintis, alas un jūras īpat-nējās ainavas.

Iebraucām Portkambelā (Port Campbell) – mierīgāka un lēnāka pilsēta. 1882. gadā viens joku Pēteris lika plūst baumām tādā laikmetā, kad visiem bija lielas bailes par krievu in-vāziju; proti, ka it kā krievu kuģis ie-braukšot viņu jūras līcī, un tad karavī-ri pa zemes ceļu iekaros Melburnu. Šīs baumas bija plaši izplatītas, un tām vēl izgudrotas visādas interesantas pie-devas. Šis stāsts ir ierakstīts vēstures grāmatās kā viens no Austrālijas sla-venākajiem mānīšanās stāstiem.

Pienāca laiks atvadīties no skais-tā pieminekļa un doties iekšzemē, lai izmestu vēl kādu cilpu pa Grampiana kalniem (Grampians). Kad Melbur-nā nodevām Harlijdeividsonu, četru dienu laikā bijām nobraukuši pāri par 1 000 km.

Bijām laimīgi, ka varējām baudīt šo ceļu, kas gan ne vienmēr mums sniedza tik gludu braukšanu. Ceļš bieži cieš no ugunsgrēkiem, nogruvumiem,

no jūras gribas atgūt zemi, izskalojot ceļus, kā arī pēc lieliem lietiem, kad klintis drūp; tas notika šī gada janvāra sākumā.

Ceļā satikām daudz interesantu raksturu cilvēkus, un visas sarunas aizsākās par mocīti. Tur bija apriņķa ielas darbinieki un veikala ierēdņi, kā arī citi Harlijdeividsona braucēji gan no ārzemēm, gan vietējie, kas bija īrējuši mocīti tāpat kā mēs. Vietējais pāris brauca uz Pertu, Rumānijas un Beļģijas zēni – uz Kērnsu. Bija daudz roku vicināšanās un sveicieni. Mocīts mūs vienoja.

Kaut Hičkoka kungs aizgāja aiz-saules ceļos 3 mēnesus pirms ceļa at-klāšanas, viņam par godu 1932. gada novembrī cits izbrauca viņa mašīnu, un šodien viņam vēl pieder tituls – Ceļa tēvs (Father of the Road). Kad 1936. gadā visi parādi bija samaksāti, tieši kā viņš to bija plānojis, ceļu node-va Viktorijas pavalsts valdībai.

Hičkoka kunga tālredzība turpina īstenoties vēl šodien, jo Dižais okeāna ceļš ir atzīts ne tikai kā lielākais piemi-neklis pasaules kara dalībniekiem, bet arī kā viens no pasaules varenākiem skatu ceļiem, un šogad tas tika ierak-stīts Austrālijas Nacionālā mantojuma (National Heritage) sarakstā.

Cepuri nost tiem 3 000 karavīriem, kas kritušajiem draugiem ar rokām un sviedriem uzbūvēja paliekošu kara pieminekli, ko visa pasaule var apbrī-not, baudīt un apceļot. Mums bija gods pa to braukt.

Marija PerejmaLaikrakstam „Latvietis“

Ceļojums ar HarlijdeividsonuTurpinājums no 2. lpp

Netālu no Torkijas.

FOTO

Pēt

eris

Per

ejm

a

Marija un Pēteris pie 12 apustuļiem. Lietus mežā – bildi uzņēma vietējais, ar kuru kopīgi novācām nogāzušos koku šķērsām ceļam.

12. lpp Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī

Dienu kuplināja koncerts, ko iesā-ka folkloras kopa Dimzēni, bet turpi-

nāja dejotāji no Jelgavas un Ozolnieku Tautas deju ansambļiem un deju ko-lektīviem Lielupe, Laipa, Kalves Zelta smiltis, Bērnu un jauniešu centra Junda dejotāju vecāka grupa Jundari un citi.

Lieldienu saulē gozējās, saulē ce-pinājās un priecājās par to, ka Jelgava prot svinēt svētkus.

Māris BrancisLaikrakstam „Latvietis“

Beidzot esam sākuši runāt tele-vīzijā, radio, rakstīt presē par vienu draudošu problēmu mūsu valstī, kas katru gadu izvēršas plašumā, pieņe-mas un iet dziļumā. To nebūtu tagad grūti nosaukt. Tā ir ZEMĀ DZIMSTĪ-BA Latvijā, kas ir tikai maza daļa no samilzušās negatīvās demogrāfiskās situācijas valstī.

Nesākšu uzskaitīt tos daudzos ie-meslus, kas traucē demogrāfijai attīstī-ties pozitīvā virzienā. To ir tik daudz, ka galva reibst. Vairumu mēs jau zi-nām, tāpēc neatkārtošu. To risināšanu ir jāatstāj Latvijas valdības un Saei-mas ziņā. Cik apzinīgi un cītīgi viņi to ir risinājuši, lai norāda un atbild katrs ministrs un Saeimas deputāts.

Zemā dzimstība Latvijā rada briesmas, ja neteiktu katastrofu. Visus šos gadus Latvijas valdība un Saeima ir izvairījusies pat runāt par to, jo vese-lības aprūpe plašākā mērogā nav bijusi valsts prioritāte. Otra prioritāte valstī ir izglītība. Tās abas iet roku rokā – at-balsta viena otru. Tagad runāt, kāpēc tā ir noticis, ir jau par vēlu. Bet darīt ko jāsāk tagad ar maziem pasākumiem un projektiem.

Pateicoties sabiedrības neatlai-dīgajam spiedienam no pazīstamiem un profesionāliem cilvēkiem, norādot uz neapskaužamo stāvokli par zemo dzimstību Latvijā, sabiedrībā tagad ir radies nopietns satraukums par šī stāvokļa nopietnību. Mūsu valsts pre-zidents Valdis Zatlers uzrunāja sabied-rību, starp citu, norādot un uzsverot, ka MUMS IR VAJADZĪGI BĒRNI, pirms šis stāvoklis varētu sākt uzla-boties. Tam sekoja ieteikums izveidot Dzimstības veicināšanas padomi ar prezidentu V. Zatleru kā vadītāju, kam ir autoritāte, integritāte, un sabiedrība nav zaudējusi uzticību viņam. Starp-laikā ir nodibinājies Nākotnes fonds

ar demogrāfu Ilmāru Mežu vadībā, norādot, ka „latviešu tauta izmirst“ un ka „nākotne sākas ar trešo bērnu ģi-menē“, ar ieteikumu valsts finansēju-ma piešķiršanu neauglības ārstēšanai. Viss jāsāk ar vienkāršām lietām, jāra-da drošības sajūta valstī.

Demogrāfisko lietu padome – pa-dome dzimstības veicināšanai, veido-jās uz ļoti plašas starpnozaru bāzes ar ministru prezidentu Valdi Dombrov-ski kā vadītāju, kas var izrādīties ļoti neveikla un neefektīga, visu vēloties veidot uz reizi vai vismaz sākt. Arī Saeima pamatoti ir satraukusies, un ir jau izveidota Demogrāfijas politikas apakškomisija ar deputātu Andri Šķēli kā vadītāju, uzsverot, ka „demogrāfi-jas jautājums šodien ir arī nacionālās drošības jautājums“ un „neatliekami jāsāk ar dzimstības veicināšanu“. Bet tad jājautā – kur mēs bijām šos pēdējos desmit gadus, ja pēkšņi šis jautājums tiek vispārīgi apspriests?

Katrā ziņā, nedrīkstam aizmirst 1998. gadā dibināto Latvijas dzimstī-bas veicināšanas biedrību, kas visus šos gadus ir veicinājusi un atbalstījusi neauglības ārstēšanu, cīnoties ar vie-nīgās Latvijas spermas bankas uzturē-šanu. Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur valsts neapmaksā neauglības ār-stēšanu. Tāpēc ir jāmaina normatīvie noteikumi – jātaisa likumdošanas re-vīzija, lai celtu dzimstību valstī, bet ne traucētu neauglības ārstēšanu. Vai pie visa šī mēs paši neesam vainīgi, nosa-kot un izveidojot tādus noteikumus, nedomādami par sekām ilgtermiņā? Te vairs neder nekādi aizbildinājumi vai atrunāšanās.

No visiem šim trim ieteikumiem un veidojumiem ir jāizveido un jāno-stiprina viens – proti Dzimstības vei-cināšanas padome ar valsts prezidentu V. Zatleri kā priekšsēdētāju, sastāvā

pieaicinot demogrāfus, profesionāļus un minimālu politiķu skaitu, jo piere-dze ir radījusi viņu neefektivitāti un pasivitāti. Plānošanas laiki ir cauri, tagad jāseko risinājumiem, un tādus mūsu politiķi nav devuši vai mēģinā-juši dot. Aizbildinājumi vai atrunāša-nās par līdzekļu trūkumu vairs neiztur kritiku, kā to ir pierādījusi prakse, vienmēr rodot līdzekļus, nemaz neru-nājot par tiem līdzekļiem, kas ir pie-ejami caur Eiropas savienības struk-tūrfondiem un Saeimas rezervēm.

Pašā sākumā ir jāceļ, jāsekmē un jāstiprina apziņa un pašapziņa sa-biedrībā, ka mums ir vajadzīgi bērni. Divdesmit gados esam attālinājušies no tā. Latvijas pastam ir jāizdod past-marku sērija, kas godā ceļ ģimeni – tēvu, māti, bērnus. Šīm pastmarkām ir jābūt apgrozībā, ja ne visu laiku, tad ilgi, ilgi. Mums ir visādas pastmar-kas visam kam: visāda veida zvēriem, putniem... utt., bet ne ģimenei. Lielai ģimenei ir jātop, un jābūt prestižai lie-tai ar bērnu burvību un ģimenes vēr-tībām.

Tas varētu būt pats sākums! Mēr-ķim jābūt – veicināt dzimstības pie-augšanu valstī. To var stiprināt ar dzīves un ētikas mācību skolās, saga-tavojot mūsu jaunos cilvēkus dzīvei ar skatu uz nākotni.

Visiem šiem ieteikumiem jābūt vienotai pieejai un politikai ar pozitī-vu virzību ilgtermiņā. Bez politiskās un morālās gribas nekādu nopietnu un risinošu rezultātu nebūs. Politiskā at-bildība līdz šim nav bijusi redzama, un vai vispārīgi Latvijā tāda ir. Vai varam paļauties tikai uz labiem nodomiem, visu pārējo atstājot pašplūsmai?

Jānis J. Dimants, Jr., M.D.Latviešu ārstu un zobārstu apvienības

valdes priekšsēdisLaikrakstam „Latvietis“

Zemā dzimstība Latvijā – visu rūpe tagad!Vajadzīga politiskā un morālā griba

Jelgava svin LieldienasTurpinājums no 1. lpp

Vieni dejo, citi skatās.

FOTO

Mār

is B

ranc

is

Lieldienas pils parkā.

FOTO

Mār

is B

ranc

is

Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 13. lpp

Drīz lielais laukums ir piepildīts. Jāstāv kā sasalušiem. Atskan taure. No muižas ēkas tuvojas trīs vīri. Divi malējie nāk ar šaušanai paceltām mašīnpisto-lēm, stingrā solī, bet vidū esošais, zili tērptais

čekas leitnants tā gāzelējas, ka, liekas, kuru katru mirkli kritīs, taču balss vi-ņam ir spēcīga un griezīga. Vispirms paziņo, ka, nesaņemot pretēju rīkoju-mu, nedrīkst sarunāties, ja negrib da-būt lodi galvā. Rīt būs ikvienam sīki jāpaskaidro, kā viņš nonācis Hitlera bandītu kalpībā, tad redzēs, kurš tiks mājās un kurš tiks nozīmēts darbos. Nakts jāpavada pie nozīmētā mieta. Dabiskās vajadzības izdarāmas uz vietas. Sardze gādās, lai nekādas sa-runas vai nevajadzīgas kustības neno-tiktu. No iepriekšējās grupas divi nav pavēles klausījuši un nošauti. Mūsu jaunais priekšnieks apgriežas, un visi trīs aiziet. Runa tulkota netiek. Kāpēc gan pūlēties?

Jauno bikšu labajā kabatā ir Saknes Latvijas pase. No tās jātiek vaļā. Kad garām nosoļo pēdējā kalna galā pali-kusī grupa, viņš izmanto soļu troksni, lai pārplēstu pases vākus labajā kabatā un vienu no tiem saplēstu sīkos gaba-liņos. Nākamais solis – pase ir jāapēd. Viņš to dara pamatīgi un ar vislielāko rūpību. Rokas kustību no kabatas līdz mutei sargs nevar redzēt. To gan redz metru attālumā esošie viņa likteņa biedri, bet šis risks jāuzņemas. Kaut ko līdzīgu dara arī blakus esošie. Pases vāku norīt nav viegli, bet, ja to ar zo-biem un siekalām saspiež mazā bum-biņā, tad tā lieta iet. Papīra lapas norīt ir vieglāk, rūpes nedara arī fotogrāfija. Pēdējo pases lapu ēdot, siekalu mutē vairs nav. Un tad nav arī vairs pases. „Labi, ka es savu darbu esmu pavei-cis,“ saka Sakne, „Labi? Es esmu uz laiku izglābis savu dzīvību, bet, kā vē-lāk izrādās, šajā naktī esmu sevi notie-sājis uz diviem gadiem spaidu darbos.“

Pa labi no viņa noveļas zemē divi stāvi. Griezīgs svilpiens. Atsteidzas sardze un kritušos aiznes. Lai uztu-rētu ķermenī asins cirkulāciju, viņš vingro – tupus, augšā, tupus, augšā. Tas palīdz. To dara arī daudzi citi. No rīta pa vienam sardze ved uz aku pa-dzerties. Stāvvietas apkopj aptīrītāji. Kad viņi savu darbu beiguši, nav ne mazākās pazīmes no tā, kas tur bijis. Tagad mājās braucējus stāda par jau-nu rindās. Katram jāzina sava vieta. Dzeršana un nostāšanās prasa apmē-ram stundu. Uz aku ejot, var redzēt dzeloņdrāšu krātiņus. Vienā no tiem

Sakne redz pazīstamu seju. Bet kur tā redzēta? Vīrs ir izbalējušā vācu uni-formā ar kapteiņa zīmotnēm.

Atskan komanda: mierā! Viņus at-kal pagodina čekas leitnants, kas vēlāk iegūst palamu Vaņka-Staņka, ar pava-doņiem. Viņš paziņo, ka visi tiks ie-vesti sarakstos. Jāziņo vārds, uzvārds, tautība, dienesta pakāpe vācu armijā, dzimšanas gads un vieta, dzīves vieta, nodarbošanās pirms kara. Visi doku-menti, pat vissīkākais rakstu galiņš jānodod.

Vaņkas-Staņkas pasaulēLeitnants zvārojas gar priekšējo

rindu un, pabeidzis teikumu, pēkšņi sper ar visu spēku vienam no priekšējā rindā stāvētājiem pa ģenitālijām. Tas no pārsteiguma un sāpēm strauji sa-liecas uz priekšu, bet, saņēmis sitienus no pavadoņu automātu laidnēm pa ple-ciem un bļāvienu: „Pieņem pamatstā-ju, kad priekšnieks tevi uzrunā!“ tūdaļ atkal izstiepjas taisns.

Vaņka-Staņka turpina iet gar ie-rindu un saka, ka tādu stāvēšanas kārtību viņiem būs jāievēro vienmēr. Pēkšņi sper atkal. Cietušais ievaidas, bet nesabrūk. Ja kāds prātā jukušais no šīs iestādes mēģināšot bēgt, tad blakus stāvošie, aizmugurējais un priekšējais saņemšot lodi. To viņš ar prieku izpil-dīšot personīgi. Sper atkal.

Viens esot jātur dienu un nakti prātā: viņi esot apzināti cīnījušies pret Māti Krieviju. Attiecīgs spiedogs bū-šot papīros līdz mūža galam. Viņš zvā-rojas gandrīz līdz zemei, rokas lido pa gaisu, bet krist nekrīt. Pie latviešiem viņš iegūst palamu: Vaņka-Staņka. „Mēs visi, ienākot muižā, sapratām, ka cerības, tāpat kā Dantes ellē, ir jāat-stāj ārpusē,“ stāsta Sakne. „Patiesība ir ļaunāka nekā spējām iedomāties. Puse no mums knapi turas kājās. Beidzot saņemam vēsu, šķidru zupu, kas tūlīt jāizdzer.“

Pirmās rindas pieved pie krievu rakstvežiem, kas, neganti lādoties, iz-sniedz jaunas pases, kas sastāv no cie-ta, uz pusēm pārlocīta papīra. Lamā-šanos izraisa rakstvežu acīmredzamās grūtības uzrakstīt uzvārdus ar kiriliska alfabēta burtiem. Saknem pārkrustī-ties par Raimondu nav nekādu grūtību. Viņu rakstvedis pat uzslavē. Lielās Tē-vijas papīros ir kādi burti un numuri, kas nozīmējot noziedzības pakāpi un it kā dienesta pakāpi vācu armijā. Pilnīgi šīs zīmes neizdodas atšifrēt.

Lai arī disciplīna ir ļoti stingra, to-mēr sazināšanās iespējas pastāv. Viņi uzzin, ka kāds Latvijas žīds, kura māte bijusi Brīvības ielā zobārste, vedīs uz-dotās ziņas uz Rīgu pārbaudei. Viņa

māsa strādājusi Stabu ielas čekā un bijusi sadiste.

Latviešu savākšanas punktā ir ap 1200, cittautieši – 800. Bez tam vēl ir 2000 krievu. Runā, ka puse esot vlaso-vieši. Tālāk vārds Saknem: „Ar savām ciešanām šajā 20. g.s. elles iestādīju-mā tie netieši izglāba mani un Jēkabu no drošas, moku pilnas nāves Sibirijas tundrās. Pēc gariem gadiem brīvajā pasaulē no Latvijas nonākušais ebrejs Franks Gordons lasīja referātu. Prasīju viņam tikai vienu jautājumu: kas no-tika ar 1500 leģionāriem, ko saņēma gūstā pēc kara Kurzemē. Atbilde: viņi īsā laikā nomira badā. Ne smagā dar-bā, aiz slimības vai salā. Badā!“

[Šī ziņa, iespējams, ir pārspīlēta. Katrā ziņā, cik tas attiecas uz 15. di-vīzijas vīriem, daudz no maniem pazi-ņām eventuāli nonāca mājās.]

Gaļa paliek gaļa, saka Old-Vaverlijs

Mazāki gariņi paziņo, ka mājās braucējus pēcpusdienā sākšot pratināt. Būšot sīki jāizstāsta no piedzimšanas līdz aiziešanai nodevīgajā cīņā pret Tēvzemi. Atskaite jādod par katru die-nu, katru stundu. Valodas nepratējiem būšot tulki. Arī Sakne ir kļuvis valo-das nepratējs. Runājot ar tulka palīdzī-bu ir iespēja apdomāties.

Sarunāties ir aizliegts, bet var sa-čukstēties, jo sargi visur nevar būt klāt. Dzird, ka krievi izšķiroti divās daļās: tādi, kas bijuši vācu gūstek-ņi, un tādi, kas aktīvi cīnījušies pret Tēvzemi. Krievu gūstekņiem īstā pra-tināšana vēl priekšā.

Nodevēju suga pie latviešiem ir pilnīgi iznīkusi, jo visi grib turēties no čekistiem prom, cik tālu iespējams. Latvieši, cik neticami arī tas izklau-

Uldis Siliņš par interesantiem cilvēkiemLaimons Sakne un viņa grāmata „Likteņa rotaļa“ (9)Astotais turpinājums. Sākums LL132, 133, 134, 135, 137, 138, 140, 141.Vaņkas-Staņkas padotībā

Turpinājums 14. lpp.

14. lpp Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī

Pabeidzot sarunu par Tiesību sarga vēlē-šanām, atcerēsimies, ka Vienotība atbalstīja Ko-vaļevsku, uzsverot viņas labās zināšanas cilvēk-tiesību jomā, kas tiesī-

bu sarga amatā būtu svarīgi, kā arī, ka viņa ir administratīvi kompetenta. Šlesers bilda: Jansonu ir noteikti jāat-balsta, jo viņš ir cilvēks, kas atbalsta ģimenes vērtības, mēs to zinām un tas ir svarīgi un tāpēc viņš ir atbalstāms. Rodas jautājums, vai Kovaļevskai nav svarīgas ģimeniskas vērtības? Vai

viņa būtu pret ģimeni kā tādu?Varbūt Šlesers viņu uzskata kā

šausmīgi ekstrēmu feministi, kā eks-trēmu cilvēku tiesību aizstāvi, kas būtu kā dadzis Šlesera acī. Nevienu vārdu pret Kovaļevsku es debatēs nedzirdē-ju; viņa ir kompetenta. Tās debates ne-bija par Kovaļevsku, tās debates bija, ka jāatbalsta Jansons, kas būs mazāk aktīvs nekā Kovaļevska būtu bijusi.

Interesanti, kad Jansonu ievēlēja, viņš pirmajā intervijā teica, ka pirmā lieta, ko viņš grib darīt, ir apskatīt kā tiesību sargs tiek nominēts, jo viņam nepatika šis veids, kā tas notika, un

vēlētos, lai tas ievēlēšanas veids būtu demokrātiskāks un sabiedrībai sapro-tamāks. Viņš arī bilda, ka paredzējis sadarboties ar Kovaļevsku.

ZZS un Šleseram laikam ir cerība, ka viņš (Jansons) nekaitēs cilvēkiem, kam nav jākaitē. Taču jāatceras, ka ar Loskotovu pie KNAB tieši tas notika, ka viņu uzskatīja kā ielikteni, bet viņš tāds nebija. Tas pats jau notika ar Zat-leru, kuru uzskatīja kā ielikteni, bet, man šķiet, ka tas statuss Zatleru milzī-gi saniknoja, un viņš, redzot saeimas un valdības slikto darbošanos, teica – nē un nebija paipuisītis.  ■

Latvijas iekšpolitikaDr. Uldis Ozoliņš laikraksta „Latvietis“ redakcijā 11. martā (4)Noslēgums. Sākums laikraksta „Latvietis“ Nr. 137, 139, 141

sās, saaug vienā saimē. Viena tēvze-me, viens liktenis.

Pēcpusdienā atnāk ziņa, ko šodien pratināšana nebūs. Sākas milzu rosī-ba. Rakstveži novāc kastes, apsargā-jamiem ierindas kārtībā atļauj sēdēt zemē. Latviešu grupai lielu vērību vairs nepievērš, galvenā rosība notiek ap krievu gūstekņiem.

Starpsētā sargi uzmet cilpas lie-lākajiem suņiem, izved laukumā un piesien pie koka. To ir ap 20, lielākā daļa vilku sugas. Katram sunim ir savs barotājs. Badā turētie dzīvnieki rij, ko spēj. Porcijas lielas. Redzot lielos gaļas gabalus, ieslodzītajiem tek siekalas, bet tad kāds zina stāstīt, ka tas ir vecs zirgs, un ēstgriba pāriet. Suņus pabaro vēlreiz, un nu jau tie izturas pavisam rāmi un ēdiena devējiem luncina asti. Kad suņi otrreiz pabaroti, pienāk arī ieslodzīto kārta. Zupa plāna un sālīta. Vienam otram ķeras pa gaļas gabalam. Zirga gaļa? Nu, lai arī tā būtu. „Gaļa paliek gaļa...“, teica Old-Vaverlijs.

No Saknes pa kreisi stāvošam dzird valodā mazu pieskaņu. Par šo vīru Sakne stāsta: „Viņa vārds ir Vik-tors Volonskis un ar šo vīru kļūstam tuvi draugi. Viņš ir īsts draugs, es esmu viltnieks. Pienāks laiks, kad es viņu piekrāpšu un sagādāšu viņam varbūt pat dzīvības briesmas. Par to mani vēl šodien moka sirdsapziņas pārmetumi.“

Viktors ir poļu laukstrādnieks, kas atnācis uz Latviju piepelnīties, iemācījies latviski un apprecējis savu saimnieci. No iesaukšanas Leģionā iz-devies izvairīties, jo teicis, ka neprot latviešu valodu.

Kad krievi ienākuši par jaunu Lat-galē un Vidzemē, viņš iesaukts sarka-narmijā un nosūtīts apmācībai Maska-vas tuvumā. Apstākļi bijuši briesmīgi, cietuši badu. Vācijā viņš iedalīts kādā izlūku grupā, kas apmaldījusies un kritusi vācu gūstā. Pa gūsta laiku viņš

strādājis dzelzslietuvē, bet tad apgaba-lu atbrīvojuši krievi. Savākto gūstekņu barā saticis latviešus, aizmetis savus krievu papīrus un kļuvis atkal latvie-tis. Nakti viņi pavada uz kailas zemes un ar pirmo gaismu, pēc šķīvja plānas zupas, viņus nostāda pie vārtiem. Ļau-sim, lai turpina Sakne:

„Un tad mums sāk soļot garām lai-kam nāvei nolemto simti. Rinda pēc rindas iet krievu gūstekņi. Daļai no viņiem rokas uz muguras sasietas ar drātīm vai dzeloņdrātīm. Rindas abās malās krievi ar suņiem, kam aizsieti purni. Gūstekņiem acis trulas, un viņi tikko spēj paiet. Uz sejām zilumi. Pie vārtiem kolonnu aptur.

Ierodas Vaņka-Staņka, šoreiz čet-ru sargu pavadībā. Tad viņš sper. Zi-bens ātrumā! Saņēmējs krīt, bet zemē nevar nokrist, jo ir piesiets ar virvi pie blakus stāvētājiem, kas tur viņa svaru. Vaņka-Staņka sper vēl vienam, tad pavēl izvest krievu kolonu pa vārtiem. Ar laiku viņi uzzin, ka Vaņka bijis čekists jau jaunībā. Sevišķi mežonīgs kļuvis, kad uzlidojuma laikā dabūjis šķembu gūžā. Ievainojums apārstēts, bet, lai noturētu līdzsvaru, viņš airējas ar rokām gandrīz līdz zemei.

Vaņka-Staņka viņus uzrunā. Šī nometne neesot laba, trūkstot telpas, kur patverties no lietus un sala. Viņš, rūpēdamies par latviešiem, nogādāšot viņus uz labāku vietu. Ieslodzītie zina: ja sola ko labu, tad lai visi svētie viņus sargā. Būšot gan dažas dienas jāiet.

Ja nu kāds fantazējot, ka varēs pa ceļam izbēgt, tad tas neesot pie pilna prāta utt., utt.

Vaņkam esot pienācis no augstā-kās priekšniecības raksts: visi, kas cī-nījušies pret Tēvzemi ar šo mirkli no-tiesāti uz 10 gadiem piespiedu darbos.“

Ceļā uz labāku mājvietu10 gadi pēc Vaņkas-Staņkas do-

mām par Tēvijas nodevību esot ļoti mērens sods. Pēc nostrādātajiem ga-diem visi varēšot tikt mājās. Ceļu uz

mājām segšot padomju valdība. Atbrī-votajiem būšot pilnas Padomju pilsoņu tiesības. Tas attiecoties uz visiem, kas esot uzdevuši pareizus datus. Augstā-kā vadība darot viņu atbildīgu, lai visi runātu taisnību. Apzinātiem meļiem sodu paaugstināšot.

Atveras vārti. Tur gaida nostādī-tie krievi. Viņi sāk soļot, Vaņka brauc mašīnā. Gar malām suņi, jātnieki ar automātiem. Viss sargu vairums ir aplencis krievus. Jauns drakonisks likums; nekādā veidā nesazināties ar vietējiem. Kādā sādžā latviešus apstāj sardze ar suņiem un paziņo, ka lauku virtuve baros tikai savējos.

Apgabals, ko Krievija piešķīrusi Polijai, kara darbībā nav cietis. Viņi varot ņemt ēšanai visu, ko vien var dabūt. Mājās pa lielākai daļai dzīvo-jot latviešu draugi –nacisti, tie tad lai arī viņus barojot. Pārtikas sagādei, sagatavošanai tiek dota viena stunda. Viktors Volinskis izrādās neiedomā-jami labs pašapgādnieks. Viņi abi ar Sakni ir kaislīgi smēķētāji. Saknes uzdevums ir gādāt par tabaku, tās žā-vēšanu un ciešamu tinamo papīru. Par ēdienu viņam nav jābēdā. Ja vispār ir kas atrodams, Viktors to atradīs. Viņš ir arī labs pavārs. Ja pārtika paliek pāri nākamai dienai, tā glabājas pie Vikto-ra, tabaka pie Laimona. Viņa meistar-darbs ir paša šūdināts brezenta maiše-lis, pie tam ar klapi lietainām dienām. Ja reizēm kādam ir kas labi ķēries, bet nav ko pīpot, tad Viktors ar Laimonu izlemj, cik tabakas var dot pret vistas vai zoss spārnu. Viņiem izdodas satikt arī Jēkabu, kas pavisam novājējis, un sakās esam slikts pašapgādnieks. Vik-tors saka, lai iedod Purmalim krietnu žūksni tabakas. Tā manta Saknem vienmēr turas.

Vaņku-Staņku viņi gājiena laikā maz redz, viņam vairāk interesē vla-sovieši. Solījums, ka gājiens vilksies dažas dienas, izrādās tukšs gaiss. Viņi soļo jau divas nedēļas.

Turpmāk vēl

Uldis Siliņš par SakniTurpinājums no 13. lpp

Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 15. lpp

DatumiVārda dienas, dzimšanas dienas un zīmīgi notikumi28. aprīlisGundega, Terēze1770. angļu jūrasbraucējs Džeimss Kuks sasniedz auglīgo Austrālijas aus-trumu krastu, to pasludina par Lielbri-tānijas Karalistes īpašumu un nosauca par Jaundienvidvelsu.1896. gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs Romans Suta.1923. aktrise Vera Singajevska.1951. dzejniece, teātra darbiniece, māksliniece Sniedze Ruņģe.1956. literatūras zinātniece Anita Rožkalne.

29. aprīlisVilnis, Raimonds, Laine1873. tulkotājs, pirmais latviešu tautī-bas grāmatu izdevējs Kārlis Stālber-ģis.1922. mākslinieks, gleznotājs Gunārs Jurjāns.1934. dzimuši brāļi Oļģerts un Valdis Pavlovski. Abi pazīstami kā latviešu sabiedriskie darbinieki un politiķi.

30. aprīlisLilija, Liāna1766. Rīgā notiek latviešu tirdzniecī-bas palīgamatu reorganizācija. Turp-māk pastāv sešas brālības.1909. rakstnieks, filozofs, parapsiho-logs, literāts Konstantīns Raudive.

1920. beidz darbību Latvijas Tautas Padome (pagaidu parlaments.

1. maijsZiedonisLatvijas Republikas Satversmes sa-pulces sasaukšanas dienaDarba svētki1876. literatūras vēsturnieks un rakst-nieks Augusts Melnalksnis.1892. katoļu garīdznieks, garīgās lite-ratūras autors, valodnieks, dramaturgs Pēteris Strods.1920. Latvijas Satversmes sapulce sa-nāk uz pirmo sēdi.1920. SLT aktieris Jānis Pelšs.1945. Otrais pasaules karš: Hambur-gas Radio paziņoja, ka Ādolfs Hitlers ir kritis kaujā, ...cīnoties ar boļševismu līdz pēdējam elpas vilcienam.2004. Latvija, Čehija, Igaunija, Kipra, Lietuva, Malta, Polija, Slovākija, Slo-vēnija un Ungārija kļuva par Eiropas savienības dalībvalstīm.

2. maijsSigmunds, Zigismunds, Zigmunds1881. ģenerālis, Lkok, 1940.g. oku-pētās Latvijas kara mi