Jauno laiku izpausmes Latvijas teritorijā

Renesanse Latvijā 16.gs

Renesanses idejas Latvijā izplatījās pārsvarā izglītoto vāciešu vidū un līdz vienkāršajai tautai nenonāca. 16. gadsimtā Rīgā atvēra pirmās bibliotēkas un tajās nonāca pazīstamu humānistu, piemēram, Roterdamas Erasma darbi. Daži humānisti, kas darbojās Rīgā nāca no Vācijas, Solomons Frencels darbojās Rīgas domskolā, Bazilijs Plīnijs rakstīja slavinājuma dzejoļus Rīgai.1588. gadā ar Nikolausa Mollīna palīdzību Rīgā atvēra pirmo tipogrāfiju un sāka drukāt grāmatas. Holandietis Mollīns ar Rīgas rātes atbalstu izlaida 180 grāmatas. Starp tām bija romāni, ābeces, kalendāri un rēķinu grāmatas.

Reformācija Latvijā 16.-17.gs

Reformācija sākās Vācijā un tās tendences Latvijā ienāca no turienes. 1522. gadā Luterisma piekritējs Andreass Knopkens ieradās no Vācijas un sāka sludināt Lutera mācību. Kopā ar viņu Rīgā ieradās citi un jaunā mācība guva panākumus. Rīgas valdība, kas bija atkarīga no katoļu baznīca gribēja izmantot jauno mācību, lai destabilizētu bīskapu varu. 1523. gadā Mārtiņš Luters uzrakstīja vēstuli rīdzeniekiem. 1524. gadā nodibināja pirmo latviešu luterāņu draudzi. Katoļu baznīcas pretestību sagrāva luterāņu uzbrukumi pret klosteriem un katoļu baznīcām. Tas piespieda Livonijas ordeņa mestru Volteru fon Pletenbergu ieviest 1525. gadā Rīgā ticības brīvību. Rīgas arhibīskaps zaudēja varu pār saviem īpašumiem Rīgā. 1530. gadā luterāņu sludinātāji sāka izdot sprediķu tekstus latviešu valodā. 1554. gadā visā Livonijā ieviesa ticības brīvību. 1585. gadā tika izdots luterāņu katehisms latviešu valodā, kas ir pirmā grāmata latviešu valodā.

Livonijas sabrukums 16.-17. gs

15.gs otrajā pusē Krievijā izveidojās vienota centrāla vara ar Maskavu centrā. Lietuva bija apvienojusies ar Poliju un veidoja vietotu spēku Austrumeiropā. Tikmēr Livonijā joprojām pastāvēja sadrumstalotība starp Livonijas ordeni un baznīcas valstīm. 1502. gadā Livonijas ordenis uzvarēja Krievijas armiju, kaujā pie Smoļinas ezera. Tas lika Krievijai uz ilgu laiku novērsties no Livonijas.No 1494. gadam līdz 1535. gadam Livonijā valdīja Livonijas ordeņa mestrs Volters fon Pletenbergs, viņa autoritāte novērsa Livonijas ātru sabrukumu, bet nespēja to novērst pilnībā. Visā Eiropā notika pāreja no feodālās varas sistēmas uz centralizētu monarhijas varas sistēmu. Taču Livonija nespēja veikt tādu pāreju, jo daudzie bīskapi un ordeņa lēņi negribēja atdot savu varu un īpašumus. 1558. gadā Krievijas cars Ivans IV Bargais uzsāka uzbrukumu Livonijai. Krievu armija uzbruka Tērbatai (Tartu), Narvai un Rēzeknei. Livonijas valstiņas nespēja pretoties lielajam krievu armijas pārspēkam. 1560. gadā kaujā pie Ērģemes apvienotie ordeņa un bīskapu spēki tika sakauti. Krievu armija izlaupīja Vidzemi, Latgali un Zemgali. Livonijas kaimiņi poļi un zviedri nevēlējās, ka Baltijas reģions nonāk Krievijas varā un devās uzbrukumā. Pēc 20 gadu ilga kara Livonija tika sadalīta starp

Poliju-Lietuvu un Zviedriju. Krievija neieguva neko. Visa Latvijas teritorija nonāca Polijas-Lietuvas varā. Kurzemē un Zemgalē izveidoja Kurzemes-Zemgales hercogisti. Vidzemē un Latgalē izveidoja Pārdaugavas hercogisti. Ziemeļigaunija nonāca Zviedrijas varā. Jaunie saimnieki centās atjaunot katoļticību, visveiksmīgāk tas izdevās Latgalē.

Latvija 17.-18. gs

1600. gadā Zviedrija uzsāka karu ar Poliju-Lietuvu. Karš turpinājās līdz 1629. gadam, kad pēc jaunajiem miera noteikumiem Rīga un Vidzeme nonāca Zviedrijas varā. Zviedrijas valdība uzsāka muižu redukciju, kas ierobežoja vācu muižnieku varu, bet uzlaboja latviešu zemnieku stāvokli. Zviedri atļāva latviešu zemniekiem iesniegt sūdzības pret vācu muižniekiem. Tikmēr Kurzemes-Zemgales hercogiste bija ļoti pastāvīga no Polijas-Lietuvas un piekopa paši savu politiku. Valstī valdīja Ketleru dinastija, kuru pirmais hercogs bija pēdējais Livonijas ordeņa mestrs. Vislielāko uzplaukumu hercogiste piedzīvoja hercoga Jēkaba laikā 1642.-1682. gadā. Viņš ieviesa hercogistē rietumu stila reformas un attīstīja saimniecību. Tika izveidota spēcīga flote un tika iegūtas aizjūras teritorijas Karību jūrā un Āfrikā. Pēc hercoga nāves sākās pagrimums un aizjūras kolonijas nonāca citu lielvaru rokās.

Latvijas nonākšana Krievijas sastāvā 18.-19.gs

17. gadsimta beigās Krievijā par caru kļuva Pēteris I, kas sāka Krievijas vesternizāciju un nolēma, ka Krievijai ir jāiegūst izeja uz Baltijas jūru.1700. gadā Krievija uzsāka Ziemeļu karu ar Zviedriju. Krievijas armija, kas tika apmācīta pēc Eiropas parauga ātri guva uzvaras. 1721. gadā Zviedrija padevās un atdeva Rīgu un Vidzemi Krievijai. Jaunā krievu vara atbalstīja vācu muižniekus un atdeva zviedru atņemtās zemes un tiesības.18. gadsimta beigās Polija-Lietuva nokļuva Prūsijas, Austrijas un Krievijas impērijas ielenkumā. Polija nespēdama pretoties tika sadalīta starp šīm valstīm. 1772. gadā Latgale, jeb Inflantija nonāca Krievijas sastāvā. 1795. gadā Polijas dalīšana tika pabeigta pilnībā un Kurzemes-Zemgales hercogiste nokļuva Krievijas sastāvā. 18.gs beigās visas Latvijas teritorija nonāca Krievijas sastāvā.

Apgaismība Latvijā 17.-18. gs

17. gadsimtā Eiropā sākās apgaismības kustība. Tika izvirzītas jaunas idejas kultūrā un izglītībā. Tika reformēta ekonomika un izglītība, tika novājināta baznīcas vara. Zinības un kultūra nonāca pirmajā vietā. Latvijā apgaismība īstenojās ar izglītoto vāciešu palīdzību. 1775. gadā Jelgavā nodibināja Pētera akadēmiju, kas bija pirmā augstā mācību iestāde Latvijas teritorijā. Apgaismība atbalstīja visu cilvēku izglītošanu, tādēļ sāka izglītot latviešu zemniekus. Vācu apgaismotāji izdeva pirmos laicīgos izdevumus latviešu valodā. Tika izlaisti pirmie dzejoļi un stāsti latviešu valodā. G.F. Stenders izlaida pirmo enciklopēdiju latviešu valodā. Garlībs Merķelis Eiropā izdeva grāmatu “Latvieši” par latviešu tautas grūto stāvokli svešvaru pakļautībā.

Latviešu tautas atmoda 19.gs

Ekonomiskās un saimnieciskās pārmaiņas Eiropā piespieda Krieviju veikt reformas. 1816.-1819. gadā Vidzemē un Kurzemē tika atcelta dzimtbūšana. Zemnieki ieguva formālas tiesības uz zemi. Tas radīja jaunu cilvēku plūsmu uz pilsētām. Rīgā palielinājās iedzīvotāju skaits. Sāka veidoties strādnieku kārta. Tas radīja Jaunlatviešu kustību, kas sekoja nacionālisma idejām. 1855. gadā Tērbatas universitātē izveidojās latviešu studentu grupa. Šajā grupā bija Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs un Juris Alunāns. Viņi savas dzīves laikā veica nozīmīgu darbu latviešu tautas attīstībā. 1856. gadā tika izdots pirmais laikraksts latviešu valodā “Mājas viesis.” 1862.-1865. gadā K. Valdemārs izdeva laikrakstus “Pēterburgas avīzes,” “Dzirkstele,” un “Zobugals.” 1868. gadā Rīgā izveidoja Rīgas Latviešu biedrību, kas izdeva laikrakstu “Baltijas vēstnesis.” 1873. gadā Rīgā sākās latviešu dziesmu svētku tradīcija.No visiem atmodas laika darbiniekiem minami tādi cilvēki kā K.Valdemārs, kurš attīstīja latviešu kuģniecību, K.Barons, kas apkopoja latviešu tautasdziesmas. Andrejs Pumpurs uzrakstīja eposu “Lāčplēsis,” J.Alunāns un A.Kronvalds uzlaboja latviešu literāro valodu. A.Alunāns atvēra pirmo latviešu teātri un sarakstīja pirmās lugas latviešu valodā. K.Baumanis, J. Cimze un J.Vītols bija pirmie latviešu komponisti. Baumaņu Kārlis sarakstīja himnu “Dievs svētī Latviju,” kas vēlāk kļuva par Latvijas valsts himnu. Straujais latvietības vilnis piespieda Krievijas valdību veikt pretpasākumus. 1882. gadā Latvijā sākās rusifikācija. Krievu valoda kļuva galveno valodu skolās. Latviešu valodas lietošana skolās tika aizliegta un stingri sodīta. Vācu ierēdņi tika padzīti un tos nomainīja krievu darbinieki. Krievu valoda kļuva par galveno valsts iestādēs un tiesās. Tas radīja pretestību jaunlatviešu vidū un 20. gadsimta sākumā radās idejas par pilnīgu latviešu tautas pastāvību un neatkarību.

Rūpniecības attīstība Rīgā 19.gs beigās

19.gs beigās Eiropā notika straujš kapitālisma sistēmas uzplaukums. Kapitālisms atbalstīja rūpniecības un metropoļu radīšanu un paredzēja plašu algotā darbaspēka izmantošanu. Darbaspēks Latvijā radās pēc dzimtbūšanas likvidēšanas. Sāka celt rūpnīcas, kurās izmantoja brīvlaistu zemniekus, kas pārcēlās uz dzīvi Rīgā. 1852. gadā Rīgā atklāja telegrāfa līniju. 1857. gadā sāka Rīgas vaļņu nojaukšanu. Rezultātā sākās Rīgas izplešanās, jo sāka būvēt aiz nojaukto vaļņu robežām. 1861. gadā dzelzceļa līnija savienoja Rīgu un Daugavpili. 1863. gadā Rīgā sāka ūdensapgādes īstenošanu. Vēlāk jau visās Latvijas pilsētās bija ūdensapgāde. Rīga kļuva par trešo attīstītāko pilsētu Krievijā. Rīgā bija 482 tūkstoši iedzīvotāji. Tās rūpnīcās ražoja visu veidu preces ieskaitot vilcienus un automašīnas. Šo pārmaiņu rezultātā līdzīgi, kā visā Eiropā Latvijā radās strādnieku šķira un vidusšķira. Tādēļ arī Latvijā kļuva populāras Kārļa Marksa idejas, kas aizstāvēja strādnieku intereses. Tās virzīja Eduards Veidenbaums, Rainis, Aspazija un Pēteris Stučka. Viņi izveidoja jaunu kustību, ko nosauca par Jauno Strāvu. Tās darbība 20.gadsimtā sākumā veicināja sociāldemokrātu un komunistu partiju rašanos Latvijā. Rainis kļuva par sociāldemokrātu un veiksmīgu rakstnieku, bet Stučka par Latvijas padomju valdības vadītāju 1918.-1919. gadā.