Individuācijas process- ceļš kā atrast savu būtību un kļūt par labu

speciālistu

Baiba Gerhardepsihoterapeite

• “Notici sev. Radi sev tāda veida dzīvi, kādu vēlētos dzīvot visu atlikušo mūžu. Izdari visu, kas tavos spēkos, uzpūšot sīkās iespēju dzirkstelītes panākumu liesmās.”

Fosters C. Maklenans

• „Vairums cilvēku dzīvo- fiziski, intelektuāli vai morāli- visai ierobežotā sava potenciāla lokā. Ikvienā no mums rodams vitalitātes un enerģijas avots, no kura pasmelt spēku, par ko neesam pat sapņojuši.”

Viljams Džeimss

Autentiskums

• Ar oriģinālu saskanīgs, īsts, pareizs, uz pirmavotu balstīts. (www.termini.lza.lv)

• Autentiskums nozīmē uzticību savai personībai, vērtībām un garam, neatkarīgi no spiediena, kas liek rīkoties citādi, godīgumu pret sevi un citiem un atbildības uzņemšanos par savām kļūdām.

• Vērtības, ideāli un rīcības ir saskaņotas. Tā rezultātā cilvēks kļūst patiess, un ir gatavs pieņemt jebkuras sekas, kas izriet no taisnības un viņa uzskatiem par to, kas ir labi.

• Tas ne vienmēr ir viegli- dzīvot autentiski. Dažkārt zinot taisnību, kuru citi nenojauš, nozīmē, ka jums jāiet pret pūli. Tas var arī nozīmēt būt neparastam, atvērt sevi citiem un dažkārt dot iespēju jūs sāpināt, kā arī rīkoties situācijās, izvēloties grūtāko ceļu. (www.biznesam.lv)

Bērnu galvenās emocionālās vajadzības

• Visos vecumos- pēc mīlestības, siltuma, pieņemšanas, uzmanības, drošības, atzinības, pozitīvā apstiprinājuma.

• 1.dzīves gads- zīdīšana un auklēšana.

• 2-3 g.v.- ļaušana darīt pašam.

• 3-5 g.v.- rotaļāšanās, vajadzība pēc vienaudžu sabiedrības.

• 6-11 g.v.- jaunu zināšanu un prasmju apguve, gribasspēka treniņš, sasniegumu motivācijas izveide.

• 12- 18 g.d.- atdalīšanās no ģimenes.

Individuācijas process- tā ir kļūšana par viendabīgu personību, saiknes uzturēšana ar visām emocijām un zemapziņā apspiestā atraisīšana.

K.G.Jungs

Šķēršļi, kas savažo, traucē redzēt, saprast sevi, realizēt savas izvēles.

• Pārāk svarīgs ir citu viedoklis, vērtējums, attieksme.

• Bailes no neveiksmes, neizdošanās.

• Rūpes un raizes par ikdienu un sadzīvi.

• Vēlme būt vislabākajam.

• Bailes uzņemties atbildību par savu dzīvi, savām izvēlēm.

Šie šķēršļi traucē sajust savas dziļākās vēlmes, piekļūt savām spējām, izvēlēties SAVU ĪSTO ceļu. Ejot pa savai būtībai neatbilstošu ceļu, cilvēks var iemācīties labi darīt kādu darbu, bet viņš nespēs tajā ieguldīt sirdi, aizrauties, kļūt par patiešām labu speciālistu, gūt lielus panākumus. Tad labāk ir apstāties, ieklausīties sevī un uzdrīkstēties meklēt nodarbošanos, kas patiesi aizrauj un piepilda.

Labs speciālists:

• ir profesionāli gudrs;

• jūtas droši, mierīgi, pārliecināts par savu varēšanu, zina savas varēšanas robežas;

• izturas ar cieņu, godīgi, neuzbāzīgi;

• ciena pats sevi, sargā savas robežas, iebilst pret nevēlamu uzvedību;

• spēj pieņemt atteikumus,

• kā ikvienam- ir savi grūtie pacienti un savs ĪPAŠAIS pacients.

• Fizioterapeits- kā „vecāku pārstāvis”.

• Fizioterapeits- „cits svarīgs pieaugušais”.

Atslēga uz pusaudža sirdi

• aizrautība ar savu darbu, prieks to darīt (sajūta, ka tā ir „mana vieta”);

• profesionalitāte, ko vajag spodrināt un spodrināt,

• cieņa un labvēlība pret otru,• cieņa un labvēlība pret sevi pašu.

Ceļa rādītāji uz savas personības kodolu

• pārāk spēcīga reakcija uz notikumiem; • izvairīšanās,• cilvēki, kas nepatīk, sāpina, ar kuriem mēs

neprotam tikt galā- bieži negatīvās šķautnes mūsu dzīvesbiedros;

• pārdzīvojumi, kas uzpeld atmiņā atkal un atkal un sabojā garastāvokli;

• situācijas, ko turpinām „pārmalt”, kad tās jau pagājušas,

Pilnasinīga dzīve

• Dziļa savu jūtu apzināšanās.• Savs viedoklis, redzējums.• Neatkarība no citiem. Iekšēja brīvība.• Sevis pazīšana, savu stipro un vājo pušu apzināšanās, savu

spēju un talantu apzināšanās.• Savs ceļš, savas izvēles, nepārtraukta pilnveidošanās.• Dzīvošana “šeit un tagad”, katra dzīves mirkļa izbaudīšana.• Radošums. Prieks. Harmonija.• Atbildības uzņemšanās.• Īsta mīlestība.

Eriks Berns (1964)

“Par autonomijas sasniegšanu liecina trīs spējas- īstenības apziņa, spontanitāte un tuvība.”

Lai sasniegtu autonomiju, jāatsakās no cilts vai ģimenes vēsturiskajām tradīcijām, pēcāk- no vecāku, sabiedrības un kultūras ietekmes, visbeidzot, daļēji vai pilnībā jāupurē visi tie ieguvumi, kas izriet no piederības konkrētam cilvēku lokam.

“..uz patiesi tuvām attiecībām varbūt nevar cerēt cilvēce kopumā, bet cerība ir atsevišķiem tās locekļiem.”

Klarisa Pinkola Estesa

“Nav daudz durvju uz pirmatnējās savvaļīgās patības valstību, bet tās visas ir ļoti vērtīgas.

Ja tev ir dziļa rēta- tās ir durvis;

ja tev ir sena, sena pasaka- tās ir durvis.

Ja tu mīli debesis un ūdeņus tik ļoti, ka gandrīz nespēj paciest savas jūtas,- tās ir durvis.

Ja tu ilgojies pēc pilnvērtīgas, piesātinātas, saprātīgas dzīves- tās ir durvis.”

“Ja sieviete pietuvojas savvaļīgajai iedabai, tad šī saskarsme apmirdz viņas esību. ..dziļi sirdī mēs viņu zinām un alkstam viņas klātbūtnes.”

Paldies par uzmanību!