Bauskas novada mācība

MĀCĪBU MATERIĀLS

Bauskas vēsture un tematiskās vietas Bauskā

2018

Saturs

IEVADS...............................................................................................................................................4BAUSKAS PILSĒTAS ARHITEKTŪRAS LIECĪBAS PAR PILSĒTAS PIRMSĀKUMIEM UN ATTĪSTĪBU.................................................................................................................................5

BAUSKAS PILS..............................................................................................................................5BAUSKAS RĀTSNAMS.................................................................................................................6TIRGUS LAUKUMS.......................................................................................................................6

KULTŪRVĒSTURISKĀS LIECĪBAS PAR MUIŽNIECĪBU UN ARISTOKRĀTIJU BAUSKĀ UN TĀS TUVĀKAJĀ APKĀRTNĒ (17.-20.GS.).........................................................7

KORFA MUIŽAS KUNGU MĀJA.................................................................................................8BAUSKAS SV. GARA LUTERĀŅU BEZNĪCAS BAUSKAS LATVIEŠU DRAUDZES MĀCĪTĀJMUIŽA............................................................................................................................8BORNSMINDES MUIŽA................................................................................................................8KAUCMINDES MUIŽA................................................................................................................10MEŽOTNES PILS..........................................................................................................................11MAZMEŽOTNES MUIŽA............................................................................................................12RUNDĀLES PILS..........................................................................................................................13VECSAULES MUIŽAS KUNGU MĀJA......................................................................................14CODES MUIŽAS KUNGU MĀJA................................................................................................14JUMPRAVMUIŽAS KUNGU MĀJA...........................................................................................14

VĒSTURISKĀS LIECĪBAS PILSĒTVIDĒ PAR KONFESIJU DAUDZVEIDĪBU BAUSKAS PILSĒTĀ...........................................................................................................................................15

BAUSKAS SV. GARA LUTERĀŅU BAZNĪCA.........................................................................15BAUSKAS EBREJU SINAGOGA................................................................................................17BAUSKAS SVĒTĀ SAKRAMENTA ROMAS KATOĻU BAZNĪCA........................................17BAUSKAS SV. LIELMOCEKĻA GEORGIJA PAREIZTICĪGO BAZNĪCA.............................18

VĒSTURISKĀS LIECĪBAS BAUSKAS PILSĒTVIDĒ PAR PASTĀVĒJUŠAJĀM MINORITĀTĒM..............................................................................................................................19

EBREJI...........................................................................................................................................19VĀCIEŠI.........................................................................................................................................20VOTI...............................................................................................................................................21

VĒSTURISKĀS LIECĪBAS BAUSKAS PILSĒTVIDĒ PAR LATVIEŠU SABIEDRISKĀS DZĪVES UN IZGLĪTĪBAS UZPLAUKUMU................................................................................23

AIZARGU NAMS..........................................................................................................................23NAHMANA JANKELOVIČA TIPOGRĀFIJA............................................................................23BAUSKAS KINO TEĀTRIS “UZVARA”....................................................................................24BAUSKAS EBREJU PAMATSKOLA..........................................................................................24

2

JULIJANAS BEKERES MEITEŅU ĢIMNĀZIJA.......................................................................24INAS KĻAVIŅAS PRIVĀTĢIMNĀZIJA....................................................................................24VĀCU DRAUDZES SKOLA/APRIŅĶA/PILSĒTAS SKOLA/BAUSKAS VIDUSSKOLA.....25BAUSKAS VĀCIEŠU PAMATSKOLA.......................................................................................25

BAUSKĀ UN TĀS TUVUMĀ ESOŠIE PIEMINEKĻI UN PIEMIŅAS VIETAS....................26PIEMINEKLIS PAR LATVIJAS BRĪVĪBU KRITUŠAJIEM (1915 —1920).............................26SINAGOGAS DĀRZS...................................................................................................................26PIEMINEKLIS BAUSKAS AIZSTĀVJIEM.................................................................................26PIEMINEKLIS CĪNĪTĀJIEM PRET PADOMJU OKUPĀCIJAS REŽĪMU, ARESTĒTAJIEM UN NOMOCĪTAJIEM (1940 – 1990)...........................................................................................27VIĻA PLŪDOŅA PIEMINEKLIS.................................................................................................27PIEMINEKLIS K.V. KRAUKLINGAM.......................................................................................27PĒTERAKMENS (LEĢENDA).....................................................................................................27PIEMINEKLIS “CILVĒKU STĀVI”............................................................................................27

3

IEVADS

Izstrādātā mācību materiāla satura mērķis ir pievērst skolotāju un skolēnu uzmanību Bauskas pilsētvidē un tās tuvākajā apkārtnē sastopamajām arhitektūras un kultūrvēstures liecībām, kas saglabājušās līdz mūsdienām un saistāmas ar Bauskas pilsētas pirmsākumiem un attīstību, muižniecību, konfesijām, etniskajām minoritātēm, pilsētas sabiedrisko dzīvi, kā arī piemiņas vietām un pieminekļiem. Uzsvars likts uz laika posmu no 15.gadsimta līdz 20.gadsimta vidum. Mācību materiāls ir kā vadlīnija un pamats atraktīvam un atmiņā paliekošam mācību vielas pasniegšanas veidam, kā iepazīt Bauskas pilsētas vēsturi. Dažādus vēstures objektus pilsētvidē vai krājuma priekšmetus muzejā iespējams apskatīt, kas vizualizācijas un foto atmiņas ceļā vienmēr asociēsies ar konkrētu laika posmu, notikumu vai ievērojamu personību. Izstrādātā materiāla informācija pielāgojama skolotāja izdomai un attiecīgajai vecuma grupai, kā iepazīstināt savus skolēnus ar dotajām tēmām.

Ieteicamās aktivitātes: - orientēšanās uzdevumi pilsētas teritorijā; - kopīga ekskursija pa pilsētas teritoriju; - Aktivitāte “Pa Broces pēdām” – Johans Kristofs Broce (1742-1823) bija apgaismības laikmeta sabiedriskais darbinieks, mākslinieks un vēsturnieks. Sava mūža laikā Broce zīmēja laikabiedrus, ēkas, pieminekļus, priekšmetus, izgatavoja tūkstošiem dokumentu, manuskriptu kopiju, ar apbrīnojamu precizitāti dokumentējot sava laika sabiedrību un sadzīvi, kas mūsdienās kalpo kā vērtīgi vēstures avoti. Iedvesmojoties no Broces, pilsētvidē iespējams zīmēt vēsturiskās vietas un veikt to aprakstu mācību stundās vai ārpus mācību stundām ; - Bilžu prezentācijas mācību stundā atbilstoši tēmai – “Toreiz un tagad” ar stāstījumu un atjautības jautājumiem (senos foto iespējams iegūt Bauskas muzejā); - Bauskas muzeja, Bauskas pils muzeja, Bauskas Rātsnama apmeklējums gida pavadīb, pielāgojoties izvēlētajai tēmai; - Mācību stunda Bauskas muzejā muzeja speciālista vadībā, pielāgojoties izvēlētajai tēmai (stāstījums un krājuma priekšmetu paraugdemonstrējumi); - Patstāvīgie mājas uzdevumi, iesaistot ģimeni (objektu apmeklējums, foto un aprakstu veidošana un citi uzdevumi), rezultātus un galvenos secinājumus katram prezentējot mācību stundā. - Darbs ar ģimenes bilžu albumiem – katrs, kuram ir iespēja, mājās sameklē bildes ar Bauskas skatiem, kuri mūsdienās ir mainījušies, piemēram, kafejnīca “Mūsa” Rātslaukumā, dīķis pie Rimi laukuma u.c., un atnest parādīt pārējiem klases biedriem uz novada mācības stundu.

BAUSKAS PILSĒTAS ARHITEKTŪRAS LIECĪBAS PAR PILSĒTAS PIRMSĀKUMIEM UN ATTĪSTĪBU

1518. gadā pirmo reizi Mēmeles un Mūsas sateces vietā, Ķirbaka pussalā pieminēta apmetne ar nosaukumu Vairogmiests, kurā dzīvoja amatnieki, zvejnieki, tirgotāji. Tur bijusi baznīca (Sv. Ģertrūdes baznīca), krogs, kapsēta, dzīvojamās mājas. 1575. gadā Kurzemes-Zemgales hercogam Gothardam Ketleram piederošajā krogā izcēlās ugunsgrēks, kā rezultātā nodega viss Vairogmiests. Hercogs Gothards Ketlers izlēma miestu neatjaunot, bet sākt jaunas pilsētas būvniecību mūsdienu Bauskas vecpilsētas teritorijā. 1584. gadā sākās Bauskas būvniecība. Vecais miests panīka, un tā teritorija nokļuva Kirbaku māju saimnieka īpašumā, tāpēc šo vietu sāka saukt par Ķirbaka pussalu. 1609. gadā hercogs Frīdrihs Ketlers apstiprināja Bauskas pilsētas zīmogu ar zelta lauvu sarkanā laukā, apstiprināja arī pilsētas tiesības, kā rezultātā tieši 1609.gads uzskatāms par Bauskas oficiālo dzimšanas gadu. 

16. gadsimta beigās un 17.gadsimta sākumā Kurzemes-Zemgales hercogistes pilsētas veidojās kā nozīmīgi saimniecisko aktivitāšu centri. Bauska sākumā bija iecerēta kā nozīmīgs hercogistes administratīvais centrs, taču par tādu Jelgavas konkurences dēļ nekļuva, bet turpināja veidoties kā tranzīta ceļu krustpunkts virzienā no Lietuvas uz Rīgu. Bauska kļuva par tipisku tirdzniecības un amatniecības pilsētu, kuras centrā atradās tirgus laukums, Rātsnams, svaru māja.

18. gadsimtā tirdzniecība un amatniecība bija tā, kas padarīja Bausku par provinciālu mazpilsētu, kāda tā saglabājās arī 19.gs. Visslavenākie bija rotkaļu izstrādājumi, jo īpaši minot faktu, ka Bauskā 17.un 18.gadsimtā aktīvi darbojās zeltkaļi. Par Bauskas pilsētas dzimšanas un pirmo attīstības soļu lieciniecēm var uzskatīt Bauskas pili, Bauskas rātsnamu un Tirgus laukumu.

BAUSKAS PILS

Bauskas pils pirmo reizi vēstures avotos minēta 1443. gadā tieši ar pils celtniecību netālu no Lietuvas tirdzniecības ceļa. Pili cēlis mestrs Heinrihs Vinke no Overbergas savā valdīšanas laikā no 1438. līdz 1450. gadam. Pils celtniecības vieta tika izvēlēta ļoti pārdomāti – uz pussalas pie Mūsas un Mēmeles satekas. Te varēja labi aizsargāties pret lietuviešu un poļu uzbrukumiem. Tolaik karavīru bruņojumā nebija vairs tikai bultas un šķēpi, bet arī lielgabali, tāpēc vajadzēja celt biezas sienas aizsardzībai. Kā darbaspēku pils celšanā izmantoja vairākus tūkstošus gūstekņu no Novgorodas zemēm – votus jeb krieviņus (vairāk lasīt sadaļā par minoritātēm).

Leģenda stāsta, ka vienu stūri pilij nekādi nevarēja uzmūrēt – tikko uzlijis lietus, tas nogruvis. Mūrnieki nosprieduši, ka pili apsēdis velns un gribot dzīvu dvēseli. Nolēmuši, ka iemūrēšot to, kurš no rīta pirmais ies pusceltajai pilij garām. Pirmais nācis suns. To tad arī noķēruši un iemūrējuši sienā. Velns par šādu rīcību saskaities, izlēcis no pils mūra un izgaisis kā dūmi. Bet pils stūris kopš tā laika vairs neesot gruvis. Cita leģenda vēstī, ka pils galā , vakarpusē, esot iemūrēta skaista jaunava. Viņa izlaidusi garu pēc deviņām dienām. Tai vietā iegriezuši krustu.

Bauskas pils piedzīvojusi vairākus karus, pirmais no tiem bija Livonijas karš. 1658. gadā zviedru militārā spiediena ietekmē Bauskas pilī apmetās ienaidnieka garnizons. Poļu-lietuviešu militārā pavēlniecība nebija mierā ar šādu notikumu pavērsienu un mēģināja pili ieņemt. Par poļu uzbrukuma intensitāti liecina minētajā 1660. gada ieroču un munīcijas sarakstā atzīmētās 324 lielgabala lodes, kas esot izšautas uz Bauskas pili aplenkuma laikā.

Livonijas kara rezultātā, 1562. gadā Bauskas pils nokļuva pirmā Kurzemes-Zemgales hercoga Gotharda Ketlera rīcībā. Beidzoties karam, pēc 1584. gada tika sākta Bauskas pils cietokšņa daļas pielāgošana un priekšpils pārbūvēšana par laikmetam tipisku ar bastioniem un  vaļņiem nocietinātu rezidenci valsts aizsardzības, saimnieciskajām un reprezentatīvajām vajadzībām.

5

Pēc  hercoga Gotharda nāves 1587. gadā uz Bauskas pili pārcēlās viņa vecākā dēla hercoga Frīdriha galms un kanceleja. Hercogs Frīdrihs Livonijas ordeņa pilij piebūvēja klāt tā saukto jauno pili , Kurzemes hercogu rezidenc, iegūstot to izskatu, kāds ir redzams mūsdienās atjaunotajā Bauskas pilī. Jaunās, paplašinātās hercoga rezidences  apdare pilnībā tika pabeigta 1596. gadā.

Bauskas pils bija viena no pirmajām Livonijas pilīm, kas 16. gadsimta beigās tika pārbūvēta par Kurzemes hercogistes rezidences pili.

Visu mainīja Ziemeļu karš (1700-1721). Pili ieņēma zviedru karaspēks. Krievijas cars Pēteris I pavēlēja 1706. gadā savam karaspēkam pils aizsargbūves nolīdzināt līdz ar zemi. Spridzināšana visvairāk izpostīja bastionus, zemes vaļņus un pils jaunāko – hercogu rezidences – daļu.

18. gadsimtā pils vairs netika atjaunota un apdzīvota, un varenā būve pamazām pārvērtās par drupām. 19. gs. 20. gados pils pussagruvušie pagrabi tika aizbērti un ejas aizmūrētas. Drupu stāvoklī pils nostāvēja līdz pat 20.gs. 70.gadiem, kad tika uzsākta pils rekonstrukcija.

1990. gadā rekonstruētajās pils telpās tika izvietots Bauskas pils muzejs. Mūsdienās pils jaunākā piebūve ir restaurēta. Periodiski tiek papildināts pils interjers, kā arī veikti konservācijas darbi pils vecajā daļā.

BAUSKAS RĀTSNAMS1615. gadā hercogs Fridrihs piešķīra Bauskai privilēģiju rātsnama celšanai. Rātsnama pirmajā

stāvā atradās pilsētas svari, rātes kalpotāja dzīvoklis un priekštelpa ar kāpnēm uz otro stāvu. Otrajā stāvā bija liela, gandrīz kvadrātveida rātes sēžu zāle, to no trim pusēm izgaismoja lieli logi, bet ceturtajā pusē bija durvis. Otrajā stāvā atradās arī maģistrāta darba telpas. Pagrabstāvā atradās vīna pagrabs.

1625.gadā pilsētas tiesībās veica papildinājumus – ieviesa kārtības rulli, kurā noteica rātes sastāvu. Tajā ietilpa birģermeistars (pilsētas galva), fogts (amatpersona ar dažādām funkcijām), sekretārs un pieci rātskungi. Ja tika izdarīts noziegums, lietu rātē izskatīja kopā ar pilskungu. Tika izveidota arī pārvaldes tiesa un bāriņu tiesa. Katru gadu rāte drīkstēja noteikt cenu maizei un gaļai. Tikai Bauskas pilsoņi drīkstēja iepirkt zemnieku ražojumus. Pilsētas caurbraucējiem tādu tiesību nebija. Pat ubagiem bija vajadzīga rātes atļauja, lai lūgtos žēlastības dāvanas. Pilsētas ieņēmumus sastādīja pilsoņu nodokļi, tirdzniecības nodokļi, krogu nodoklis un nekustamā īpašuma nodoklis. Krogos varēja iedzert kausu alus vai mazu mēriņu stiprāka dzēriena, taču žūpot bija stingri aizliegts, tāpat spēlēt kārtis. Pastāvēja noteikumi arī tērpu izvēlē – greznus apģērbus valkāt nedrīkstēja pat augstdzimušas dāmas, viesībās atļāva aicināt ne vairāk kā astoņdesmit personas, kāzas varēja svinēt tikai no pulksten diviem pēcpusdienā līdz astoņiem vakarā. Prasības bija spēka līdz pat 19.gadsimtam, kad pārveidoja pilsētas pārvaldes orgānus un apstiprināja citus likumus.

19. gadsimta vidū Bauskas rātsnamam jau bija ievērojams vecums un tā tehniskais stāvoklis bija visai slikts. Ņemot vērā, ka pilsētai nebija arī lieku naudas līdzekļu, 1852. gadā rāte bija spiesta pieņemt lēmumu par rātsnama torņa nojaukšanu, jo tas draudēja sabrukt. 17 gadus vēlāk vecais rātsnams zaudēja arī savu otro stāvu un galu galā arī rātsnama sākotnējo izskatu, jo ēkas atliekas pārbūvēja par veikaliem.

20.gs. 80.gados arhitekte Irēna Bākule izstrādāja rātsnama atjaunošanas projektu. Lai to īstenotu, tika nojauktas vairākas blakus esošās ēkas, tostarp padomju laikā iecienītā kafejnīca “Mūsa”. 2011.gadā atklāts atjaunotais Rātsnams savā sākotnējā izskatā.

TIRGUS LAUKUMS (Bauskas rātslaukums)

Kad tika pabeigts Bauskas rātsnams, ap to izveidojās tirgus laukums. Pamazām laika gaitā ap rātsnamu tika saceltas koka būdas un tirdzniecība notika nepārtraukti visu gadu. Tirgus laukums kļuva par pilsētas galveno centru. 19.gs. arī kādreizējā rātsnama ēka tika pielāgota tirgus noliktavas vajadzībām. 18.-20.gs. sākumā Bauskā bija trīs tradicionālie gadatirgi:

6

Vastlāvju tirgus. Divas dienas pēc kārtas tas norisinājās nedēļu pirms Lieldienu gavēņa. Tirgus galvenā produkcija bija pavasara lauku darbiem noderīgi kokamatnieku izstrādājumi, kā arī sēklas un pārtikas produkti. Tirgus daļā gar tagadējo Rīgas ielu tirgoti tika arī zirgi un citi mājdzīvnieki.

Marijas tirgus. Notika katru gadu jūlija vidū. Tirgotāju piedāvājumā pārsvarā bija pārtikas produkti un mājdzīvnieki.

Franciska tirgus. Ilga piecas dienas oktobra sākumā pēc Miķeļiem. Šajā gadatirgū tika pārdota rudenī ievāktā raža, kā arī dzelzs lietas, galantērija, trauki, amatnieku ražojumi un mājdzīvnieki. Bauskā ieradās apkārtnes zemnieki, rosījās uzpircēji, kas vēlāk uzpirkto pārdeva Rīgā.

Neatkarīgās Latvijas valsts laikā (1918-1940) agrākās tirgus tradīcijas Bauskā ar nelielām izmaiņām tika saglabātas. Kādreizējo Vastlāvju gadatirgu vietā rīkoti pavasara jeb Jurģu gadatirgi. Beidza pastāvēt Marijas tirgus tradīcija, bet Franciska gadatirgi kļuva par Brenča gadatirgiem un katru gadu saglabāja savu agrāko vērienīgumu. Bez minētajiem gadatirgiem Bauskā visos laikos pastāvēja arī nedēļas tirgi. 19.-20.gs. sākumā šādi tirgi bija otrdienās un piektdienās, bet vēlāk 20.gs. 30.gados – pirmdienās, trešdienās, piektdienās līdz plkst. 13.00 vasaras sezonā, bet līdz 14.00 pārējā laikā. Savukārt tirgošanās gadatirgu laikā bija atļauta līdz pat saules rietam.

1938.gadā tika izdoti Bauskas pilsētas saistošie noteikumi par tirdzniecību tirgū, pievēršot lielu uzmanību sanitāri higiēniskajām prasībām. Tika, piemēram, ieviesti tirgus galdi un nojumes, jo līdz tam nereti tirgošanās ar pārtiku notika uz segām, kas izklātas uz zemes vai atradās izklātas ratos un pajūgos. Rūpes par tīrību un kārtību ne reizi vien radīja idejas par jaunu tirgus laukuma izveidi pie Bauskas pareizticīgo baznīcas tagadējās Bauskas Valsts ģimnāzijas vietā. Savukārt 20.gadsimta 30.gados tirgus laukumu bija paredzēts veidot tag. Lāčplēša ielas rajonā virzienā uz Mūsas upi. Iecere par jaunu tirgus laukumu tika realizēta tikai pēc Otrā pasaules kara, kad jaunās padomju varas vadībā no drupām tika atbrīvots laukums starp tag. Plūdoņa un Rūpniecības ielām. 50.gadu sākumā sākās jaunu kolhoza tirgus izbūve.

Padomju laikā pēc Otrā pasaules kara Tirgus laukumu pārveidoja – tika novākts bruģis, nojauktas koka būdas, izveidoti apstādījumi, atklāts Ļeņina piemineklis.

Izmantotie avoti – Bauska. Vietas un laika grāmata, Liesma, Rīga, 1990Bākule I., Rātsnami Latvijas pilsētās, Latvijas dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, Zinātne 2001Latvijas pilsētas. Enciklopēdija, Latvijas pašvaldību savienība, apgāds “Preses nams”, 1999Pētījumi par ordeņpilīm Latvijā III, Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 2002Traņa Jāņa atmiņas “Bauska”, Bauskas muzeja krājuma arhīvs, BNM 2420Urtāns A., Bauskas tirgi, Bauskas muzeja krājuma zinātniskais arhīvs (BNM ZA 1268)Bauskas muzeja nefondētie materiāli

KULTŪRVĒSTURISKĀS LIECĪBAS PAR MUIŽNIECĪBU UN ARISTOKRĀTIJU BAUSKĀ UN TĀS TUVĀKAJĀ APKĀRTNĒ

(17.-20.GS.)

Ievērojama Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa ir saistīta ar tām arhitektūras un mākslas vērtībām, kuras glabā bijušo muižu ansambļi. Muiža kā administratīvi politisks, saimniecības un kultūras centrs izveidojās jau viduslaikos, bet 18. un 19.gadsimtā tā kļuva par neatņemamu ne vien lauku ainavas, bet arī visu laucinieku dzīvesveida sastāvdaļu. Vairāku gadsimtu garumā muižas bija lielākā daļa no visiem Latvijas lauku zemes īpašumiem, kur blakus zemnieku sētām veidojās muižas

7

ēku kompleksi, kur noritēja visa lauku ekonomiskā, politiskā, sociālā un kultūras dzīve. 18.gs. sākās jaunu muižas kungu dzīvojamo ēku celtniecība, un to arhitektūras stili un dažādība bija no vienkāršām koka ēkām līdz krāšņām pilīm. Ne tikai muižas, bet arī mācītājmuižas ir ieņēmušas savdabīgu Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļu. Mācītājmuižas, kaut arī būvētas noteiktos arhitektūras stilos, vairāk atbilda saimnieciskām, nevis reprezentatīvām prasībām, jo mācītājmuiža parasti bija lauku saimniecība, kurā dzīvoja un saimniekoja mācītājs. Mācītājmuižas dzīvojamās ēkas būvniecības stils un pārbūves bieži vien bija atkarīgas no mācītāja personības un viņa garīgi kulturālā pasaules redzējuma. Uzmanība vērsta tieši uz muižām, kuras saglabājušās un atrodas 10 km rādiusā no Bauskas, kā arī glabā gana nozīmīgus vēstures faktus, kas skar ievērojamas dzimtas un Bauskas pilsētas vēsturi.

KORFA MUIŽAS KUNGU MĀJA (Bauska, Salātu iela 10, Korfa dārzs)

Bauskas jauno dzīvojamo namu kvartālu centrā atrodas 19.gadsimta sešdesmitos gados celtā Korfa muižas kungu māja. Kāds poļu izcelsmes muižnieks Korfs, būdams aktīvs poļu tautas atbrīvošanas kustības dalībnieks, svarīgākajos un izšķirošākajos notikumos atteicās piedalīties un, baidoties no iespējamās poļu patriotu atriebības, patvērās šeit, toreizējās Bauskas pievārtē, kur nopirka sev īpašumu un savu dzīvojamo ēku būvēja kā nocietinātu cietoksni ar masīviem mūriem un apkārt uzslietu dēļu žogu. Muižas īpašniekam papildu drošību garantēja visapkārt toreiz šeit esošie dīķi un dūksnāji. Pēc Korfa nāves 1896.gadā Korfa muižas ēkā tika ierīkota privātā meiteņu ģimnāzija, kas pastāvēja līdz 1926.gadam, bet pēc Otrā pasaules kara šeit atradās Bauskas bērnu nams. Kad tika uzcelta Bauskas 2.vidusskola, bijušās Korfa muižas dzīvojamā ēka tika izmantota skolas internāta un ēdnīcas vajadzībām. Mūsdienās ēkā atrodas dzīvokļi un kancelejas preču veikals “Lapa”.

BAUSKAS SV. GARA LUTERĀŅU BAZNĪCAS BAUSKAS LATVIEŠU DRAUDZES MĀCĪTĀJMUIŽA (Rīgas iela 64, Bauska)

Celta Mēmeles upes tuvumā 19.gadsimta pirmajā pusē pēc 1821.gada klasicisma stilā ar ampīra detaļām*. Tā bija vienstāva ēka ar ampīra stila jumta izbūvi otrā stāva līmenī. Pēc Otrā pasaules kara padomju laikos ēka tika pilnībā pārbūvēta – tai uzcelts otrs stāvs, izmainīts plānojums un pilnībā zuduši visi ampīra stila veidojumi. Pilnīgi pazuda tās pirmatnējais veidols.

Pašreiz no vēsturiskās ēkas saglabājušies pagrabi. Interesanti atzīmēt, ka pirmā latviešu draudzes mācītāja māja atradās gruntsgabalā pie baznīcas un 1654. gadā minēta kā nodegusi. Koka dzīvojamo māju un saimniecības ēkas bija cēlis mācītājs Valentīns Regiuss. Nodega mācītājmuižas dzīvojamā ēka ar visiem draudzes reģistriem - gāja bojā visi iepriekš veiktie draudzes locekļu dzimšanas, iesvētību, laulību un miršanas reģistra dati. Pēc tam nākamie mācītāji pārcēlās uz dzīvi mācītājmuižā ārpus pilsētas. Par ampīra dzīvojamo ēku 1854. gadā minēts, ka tā ir labā stāvoklī, jo 1845. gadā remontēta. 1849. gadā uzcelta jauna māla kleķa kūts.

BORNSMINDES MUIŽA (Rundāles novada Rundāles pagasta Ziedoņos)

Bornsminde ir viena no nedaudzajām muižām Latvijā un vienīgā Bauskas apkārtnē, kas vairāk nekā četrus gadsimtus - no 15. gadsimta beigām līdz pat Latvijas Republikas agrārreformai 1920. gadā – atradusies vienas dzimtas - fon Šepingu īpašumā. Fon Šepingi bija sena Vestfālenes bruņniecības dzimta. 1816. gadā Dītrihs Ernsts nodrošināja īpašas tiesības, kas ļāva vēl vairāk kā simt gadus saglabāt muižu Šepingu dzimtas rokās.  Oto Fridrihs (1790--1874) taisīja militāru karjeru Krievijas dienestā. Par sievu apņēmis krievieti Mariju Certkovu, viņš kristīja bērnus pareizticībā un iedibināja krieviski orientētu dzimtas pareizticīgo atzaru, kas vēlāk deva pēdējos Bornsmindes * Ampīrs - Vēlā klasicisma stils Rietumeiropas arhitektūrā un lietišķajā mākslā (ap 1800.-1830. g.), kuram raksturīgas svinīgas, smagas formas, un asi krāsu kontrasti. Būvmateriāls, kas sastāv no saistvielas (piemēram, māla, kaļķu) un liesinātāja (piemēram, salmu, zāģskaidu) maisījuma.

8

muižas īpašniekus. Kopš 1896. gada Bornsminde piederēja īstenajam valsts padomniekam Vladimiram fon Šepingam (1853-1921), kurš arī noslēdza muižas īpašnieku visai garo sarakstu. Bornsmindes zemes īpašumi, kuru platība agrārreformas laikā bija 1635 desetīnas (1785,8 ha), tika nacionalizēti 1920. gadā. Neraugoties uz V. fon Šepinga lūgumu kā muižas neatsavināmo daļu ierādīt Bornsmindes centru, tas tika atsavināts dārzkopības skolas ierīkošanai. Vladimiram fon Šepingam ierādīja 50 ha lielu zemes gabalu Aušgala piemuižā. Vladimirs fon Šepings nomira 1921. gadā bada izmocītajā Maskavā. Viņa vecākie dēli – pulkvedis Dmitrijs fon Šepings un titulārpadomnieks Boriss fon Šepings palika Krievijā un gāja bojā staļinisko represiju laikā. Jaunākie dēli Vladimirs un Mihails kopā ar māti pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Piederēdami krievu kultūrai, viņi tā arī nevarēja integrēties vācbaltu muižniecības vidū. Nespēdami savu zemes īpašumu apsaimniekot, viņi 1929. gada novembrī Aušgala piemuižu, šo kādreiz vareno Bornsmindes īpašumu pēdējo saliņu, pārdeva Latvijas pilsonim Jānim Cepukam. Pēc Bornsmindes pārdošanas ģimene cieta trūkumu. Mihails fon Šepings vēl pirms 1939. gada pārcēlās uz dzīvi Vācijā, kur ,pēc nepārbaudītām ziņām, gājis bojā koncentrācijas nometnē. Arī viņa brālis Vladimirs pameta Latviju un devās uz Franciju, bet, pēc citām ziņām, uz Dienvidameriku. Tā noslēdzās Šepingu dzimtas četrus gadsimtus ilgā valdīšana Bornsmindē.

Līdz mūsdienām saglabājusies ir muižas vecā kungu dzīvojamā ēka, pirmā mūra dzīvojamā māja - viens no vecākajiem nenocietināta tipa muižnieku mājokļiem Zemgales novadā, kas Bornsmindē celta 1590. gadā Dītriha fon Šēpinga valdīšanas laikā. Šo smagnējo, visai primitīvo vienstāva ēku dēvēt par pili šī jēdziena vēlākā izpratnē var tikai nosacīti. Patiesībā tā bija vienkārši liela, ar stāvu divslīpju jumtu segta māja, kuras biezie mūri (līdz 1,5 m) vēl nesa sevī atmiņas par Livonijas cietokšņu būvēm. Kādas tieši izskatījušās vecās dzīvojamās ēkas fasādes, kāds bijis tās plānojums - grūti pateikt. Ēku skāruši postījumi un dažādas pārbūves, kā arī 1701. gadā to nodedzināja zviedru karaspēks. Celtni atjaunoja tikai 18. gadsimta vidū un pēc jaunās kungu mājas uzcelšanas to pārveidoja par noliktavu un mēbeļu glabātavu.

Daudz paliekošāku iespaidu uz Bornsmindes apmeklētājiem, protams, atstāj jaunā 18. gs. celtā dzīvojamā ēka jeb pils. Kaut arī stipri noplukusi un pārbūvju izkropļota, tā tomēr joprojām lepojas ar iespaidīgu divstāvu korpusu un staltu neogotisku torni. Ēka tapusi Fridriha Vilhelma Šepinga laikā starp 1760. un 1783. gadu pēc itāļu arhitekta Pončini projekta, taču jau 19. gadsimta sākumā ievērojami pārbūvēta neogotikas stilā ar trīsstāvu torni, kas saglabājies. 

Līdz mūsu dienām nav saglabājies neviens pils pirmtēlu dokumentējošs attēls vai daudz maz precīzs apraksts. Vēstures avoti liecina, ka 19.gadsimta pilī atradās bagātīga portretu kolekcija – Kurzemes-Zemgales hercogu, fon Šepingu un citu muižnieku portreti zeltītos rāmjos. Pīlī atradās greznas sarkankoka mēbeles, bronzas un porcelāna greznumpriekšmeti, sudraba trauki, kā arī virkne muzejisku un antikvāru priekšmetu. Aiz pils atradās ainavu parks ar divām alejām, pastaigu celiņiem un skatu uz Lielupi, kā arī strūklaka pie pils. Pirmā pasaules kara laikā pilī atradās vācu karavīru lazarete, vēlāk pilī saimniekoja Bermonta-Orlova karavīri, un pils interjers tika izpostīts un izdemolēts.

Agrārreforma - zemes īpašuma un izmantošanas tiesību pārkārtojumi/izmaiņas. Viena no tādām bija 1920. gada agrārā reforma Latvijā, kad pēc Latvijas neatkarības iegūšanas valsts pārņēma lielsaimniecības un muižas, kas lielākoties piederēja Baltijas vāciešiem. Pārņemtos īpašumus bija iespējams iegūt Latvijai lojāliem pilsoņiem, kuri cīnījās par Latvijas neatkarību, un latviešiem, kuri vēlējās iegādāties zemi, lai to iekoptu un veidotu savas saimniecības. Nacionalizēt - pārņemt (privāto īpašumu, piemēram, ražošanas rīkus un līdzekļus, zemi, bankas, sakaru līdzekļus) valsts īpašumā. Neogotisks – saistīts ar arhitektūras un tēlotājas mākslas stilu Rietumeiropā no 12. līdz 15. gadsimtam. Gotikas arhitektūrai raksturīgas augstas karkasveida konstrukcijas ar smailloka arkām (tās izmantoja arkādēs - arku rindās, logu un durvju augšējās daļās, kā arī dekoratīvajos rotājumos), lieliem, augstiem logiem (tajos iestiprināti krāsaini stikli vai vitrāžas - attēli vai ornamenti no krāsaina stikla), arkbutāniem (pusarkām, kas uztvēra sienu sānspiedienu), kontrforsiem (balstiem sienu ārpusē), ribu velvēm, saišķpīlāriem (kolonnām, kas balstīja ribu velves).

9

Pēc 1920. gada agrārreformas, kad Bornsmindes muižas centrs nonāca valsts īpašumā, neviens par pili īpaši nerūpējās. 1926. gada februāri tika izstrādāts Bornsmindes pils pārbūves projekts, lai seno celtni pielāgotu Valsts dārzkopības skolas vajadzībām. 1927. gada 1. augustā pilī svinīgi tika atklāta jaundibinātā Ziedoņu dārzkopības skola. Otrā pasaules kara laikā bojātā ēka savu pēdējo lielāko pārbūvi piedzīvoja ap 1962. gadu, kad pili pielāgoja tuberkulozes dispansera vajadzībām.

Kā nozīmīgu faktu var minēt to, ka no Šepingu dzimtas saglabājušās relikvijas Bauskas Sv. Gara luterāņu baznīcā - saglabājusies Johana Dītriha fon Šepinga un viņa sievas Katrīnas kapaplāksne (1592), kā arī Frīdriha Vilhelma fon Šepinga dāvātais greznais, baltais sols 1770.gadā, bet Frīdriha Rūdolfa atraitne 1699.gadā dāvinājusi Sv. Gara baznīcai baroka stila altāri.

KAUCMINDES MUIŽA (Saulaine, Rundāles pagasts)

Kaucmindes muiža veidojusies pakāpeniski, apvienojoties vairākiem zemes īpašumiem, no kuriem sākotnēji nozīmīgākais bija Īslīce. Sākotnēji Īslīces muižu izlēņoja Šultu dzimtai. 17.gadsimtā tika piepirkta Kaucminde. Šultu dzimtas pārstāvis Johans Ernsts op dem Hamme mazāk interesējās par muižu lietām, bet vairāk par politiku, tāpēc Īslīces-Kaucmindes īpašumus viņš atstāja mantojumā savai vienīgajai meitai Julianei, kura bija precējusies ar Krievijas armijas majoru baronu Pēteri fon der Pālenu, tādējādi īpašumiem tālāk nonākot Pālenu dzimtas rokās.

Kaut gan nav nekādu dokumentāru pierādījumu, agrīnais klasicisma stils un citas stilistiskās pazīmes ļauj Kaucmindes muižas kungu māju attiecināt uz laiku ap 1780. gadu, domājams, pēc arhitekta Severīna Jensena projekta.

1907. gadā Kaucmindes muižu mantoja sestais un pēdējais īpašnieks grāfs Pauls Pēteris Ādolfs fon der Pālens (1862-1942). Viņš bija sācis daudzsološu ierēdņa karjeru Pēterburgā, taču 1889. gadā izstājās no dienesta un devās uz Kurzemi. Sakarā ar tēva slimību viņam tūlīt pat nācās pārņemt muižas pārvaldīšanu. Kopš 1889. gada viņš ilgstoši pildīja Bauskas apriņķa muižniecības maršala pienākumus, no 1912. līdz 1915. gadam bija Krievijas Valsts domes loceklis. Grāfa Paula fon der Pālena laikā notikusi pēdējā un lielākā Kaucmindes pils pārbūve, ko veicis arhitekts Leo Reinīrs un kas literatūrā maldīgi tikusi saistīta ar 1905. gada revolūcijas postījumiem, taču tā paplašināta ģimenes vajadzībām. Patiesībā revolūcija ne Kaucmindē, ne Bauskas apriņķī vispār neizpaudās muižu dedzināšanā, jo muižnieki bijuši ļoti lojāli pret vietējiem. Pēc pārbūves pils galvenais korpuss tika savienots ar blakus būvēm un kopējais komplekss ieguva pakavveida formu ar caurbrauktuvēm un regulāru pils priekšpagalmu.

Kaucmindes muiža pamatīgi tika izpostīta Pirmā pasaules kara laikā, īpaši Bermonta-Avalova laikā, kad ēkai salauza durvis, izņēma logus, noplēsa jumtu. Pēc 1920.gada agrārās reformas Kaucmindes muiža tika ņemta valsts pārziņā. Pauls fon der Pālens vairs nebija ieradies Latvijā, un visas tālākās Pālenu ģimenes lietas Latvijā kārtoja viņa dēls Freds. Grāfs Pauls fon der Pālens turpmāk dzīvoja Kēnigsbergā.

1922. gada 14. februāri tika apstiprināti noteikumi par šo tā saucamo kulturālo centru iznomāšanu, un sākās pieteikumu iesniegšana. Jau 6. februārī šādu pieteikumu iesniedza Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrība, paredzot Kaucmindē ierīkot mājturības skolu. Lūgumu apmierināja, un Lauksaimniecības centrālsabiedrība ļoti strauji ķērās pie viengadīgas mājturības skolas organizēšanas, kas 20.gadsimta 30.gadu beigās kļuva par Mājturības semināru-institūtu. Jau 1923. gada 29. janvāri 43 audzēknes varēja uzsākt mācības. Mācības nācās uzsākt bojātās un nolaistās telpās, kuras tika savestas kārtībā pakāpeniski un pamazām. Kaucmindes mājturības skolas un mājturības semināra darbība nepārtrūka ne padomju, ne vācu okupācijas apstākļos. 1943. gada 30. septembrī notika pēdējais izlaidums, tad pilī tika ierīkota vācu armijas lazarete.

Pēc sarkanarmiešu ienākšanas Bauskas apriņķī 1944. gada septembrī uz Saulaini-Kaucmindi pārcēla Mežotnes lauksaimniecības skolu, kurai izpostītajā Mežotnē vairs nebija apmešanās vietas. Dispansers - speciāla ārstniecības un profilakses iestāde, kas nodrošina noteikta veida slimību ārstēšanu un profilaksi. Lazarete - neliela ārstniecības iestāde (piemēram, karaspēka daļā) īslaicīgai stacionārai slimnieku ārstēšanai.

10

1954. gadā tika uzceltas divas dzīvojamās ēkas, ar ko aizsākās Kaucmindes centra apbūve un rekonstrukcija. Diemžēl ar šo pašu brīdi sākās arī bijušās muižas telpiskās vides un ansambļa vienotības graušana. 1964. gada 1. septembrī mācības tika uzsāktas Saulaines sovhoztehnikuma jaunajā mācību korpusā. Pilī iekārtojās kopmītnes, taču, kad 1981. gadā pabeidza jauno kopmītņu ēku, vecā pils daļa palika tukša.

MEŽOTNES PILS (Pils iela 9, Mežotne, Mežotnes pagasts, Bauskas novads)

Pili klasicisma stilā pēc Pēterburgas galma arhitekta Džakomo Kvarengi meta uzcēla Johans Georgs Ādams Berlics 1798. - 1802. gados.

Vēl 18.gs.vidū, kad pils vēl nebija uzcelta, sākotnējo Mežotnes muižu, kas šodien saglabājusies līdzās Mežotnes pilij (Mežotnes pils pārvaldnieka māja) uz laiku ieguva Johans Frīdrihs fon Mēdems, kurš muižu nomāja. Līdz Livonijas ordeņa beigām Mežotne bija ordeņa muiža. Pēc tam Mežotne piederēja Kurzemes-Zemgales hercogam, kas kalpoja kā hercoga medību un muižas nomnieku miteklis. Muižā 1761. gadā dzimusi nākamā Kurzemes- Zemgales hercogiene un hercoga Pētera Bīrona sieva Anna Šarlote Doroteja fon Mēdema.

Fon Mēdemu dzimta tradicionāli tikusi saistīta ar Jelgavas pils cēlāja Konrāda fon Manderna vārdu. Patiesībā pirmais dzimtas pārstāvis Kurzemē bija Klauss fon Medeheims, ienācējs no Getingenes, kurš 1459.gada dokumentos saukts par Livonijas ordeņa vasali un saņēmis zemes gabalu pie Jelgavas.

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes pievienošanas Krievijas impērijai 1795. gadā ķeizariene Katrīna II hercogu Mežotnes muižu nodeva mūža lietošanā savu mazbērnu audzinātājai Šarlotei fon Līvenai (1742-1828), bet Pāvils I Romanovs Mežotnes muižu 1797.gadā 7. martā to pārvērta Līvenu dzimtīpašumā. No 1797. līdz 1920. gadam Mežotne bija Līvenu dzimtas muiža. Līvenu dzimtas izcelsmei rodamas dziļas saknes, kas meklējamas līdzās mūsu tautas vēsturei. Tā ir viena no senākajām un dižciltīgākajām vietējās izcelsmes vācbaltiešu bruņniecības dzimtām. Leģendas vēsta, ka dzimtas aizsācējs Gerards Livonietis bijis seno līvu vadoņa Kaupo brāļa vai māsas dēls. 1631. gadā dzimta iekļauta Kurzemes bruņniecības matrikulā jeb bruņniecībai piederīgo dižciltīgo dzimtu reģistrā.  Īpašu uzplaukumu dzimta piedzīvoja Krievijas impērijas laikā, kad daudzi tās pārstāvji, būdami saistīti ar cariskās Krievijas galmu, jau no Katrīnas Lielās laikiem kalpojot par cara ģimenes piederīgo audzinātājiem, kļuva par augsta ranga militārpersonām vai politiķiem.

Neskatoties uz to, ka Šarlote fon Līvena nepārtraukti atradās blakus cariskajai ģimenei, jau tajā pašā 1797.gadā viņa nolēma Mežotnē celt jaunu dzīvojamo ēku – mūsdienās redzamo Mežotnes pili. Izmantojot savu ietekmi cariskās Krievijas galmā, firstu Līvenu dzimta pils jaunās ēkas celtniecību uzsāka pēc itāļu arhitekta Džakomo Kvarengi projekta, bet celtniecību vadīja no Berlīnes atbraukušais vācu arhitekts Johans Georgs Ādams Berlics. Celtniecības darbus pabeidza 1802. gadā, bet iekšējās apdares darbi turpinājās līdz 1817. gadam. Pili apņēma angļu stila ainavu parks ar plašu lauku ēkas priekšā. Lielupes krastā bija arī neogotikas paviljoni, no kura saglabājušies vienīgi pamati. Iepriekšējā Mežotnes muiža kļuva par muižas pārvaldnieka mājokli.

Mežotnes pils iekšējā izbūve tika pabeigta tikai 19.gadsimta pirmajā pusē pēc īpašnieces Šarlotes fon Līvenas nāves, kad pili 1828.gadā mantoja jaunākais dēls Johans, taču arī vēlāk, vairākkārt mantojot pili, pils izdaiļošanai roku pielicis katrs īpašnieks.

19. gadsimta vidū otrajā stāvā izveidots pils parādes interjers. Parādes interjerā centrālo vietu ieņem greznā apaļā kupola zāle, kas tiek uzskatīta par nozīmīgāko klasicisma stila telpu Latvijā. Pie parādes interjera pieskaitāma arī zaļganos toņos veidotā ēdamzāle, kā arī puķu istaba, kas līdzinājās ziemas dārzam un radīja pilī īpašu noskaņu. Līveniem bijusi arī vērtīga gleznu kolekcija ar nepilniem simts mākslas darbu un Līvena dzimtas portretu.

11

1881. gadā Mežotni mantoja Anatols Līvens, kas savu karjeru sāka Pēterburgā, taču, sasniedzis gvardes kavalērijas leitnanta dienesta pakāpi, izstājās no armijas un pārcēlās uz dzīvi Mežotnē, taču, sākoties Pirmajam pasaules karam, atkal atgriezās dienestā. 1919. gada janvārī A. Līvens no 60 bijušajiem Krievijas impērijas armijas virsniekiem izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību, kas piedalījās Latvijas Brīvības cīņās pret lieliniekiem, kurai pievienojās arī viena Baltijas landesvēra rota. 1919. gada 16. aprīlī, kad landesvērs gāza Latvijas Pagaidu valdības Kārļa Ulmaņa vadīto ministru kabinetu, A. Līvens atteicās piedalīties un sadarboties ar Andrieva Niedras valdību, taču ar savu vienību turpināja piedalīties kaujās. 1919. gada 24. maijā kaujā pie Ropažiem pret padomju armiju Līvens tika smagi ievainots gūžā, kas lika par sevi manīt visu turpmāko mūžu. 1919. gada 6. jūnijā Līvena vienība tika pārveidota par krievu brīvprātīgo korpusu. Līvenu varam dēvēt kā Latvijas atbrīvošanas kara līdzgaitnieku, kurš cīnījās pret padomju armiju. Lai gan A. Līvens bija saistīts ar Pāvela Bemonta armiju, kura interesēs bija ne tikai cīņa pret lieliniekiem, bet arī Latvijas teritorija, A. Līvens nepieļāva domu likt šķēršļus autonomai Latvijas valstij. Pēc Latvijas Brīvības cīņu beigām Anatols Līvens kļuva par Latvijas pilsoni un vienmēr bija lojāls jaunajai valstij un tās cilvēkiem. Sevišķi vērtīgs ir tas apstāklis, ka Anatols Līvens ar darbiem vienmēr rādīja savu draudzību latviešu tautai arī pirms kara un Latvijas valsts dibināšanas, kad aristokrātiem un muižniekiem bija liela ietekme. Jau A. Līvena tēvs vietējo zemnieku acīs bija iecienīts kā humāns un izpalīdzīgs cilvēks, kas rūpējās par sava pagasta labklājību un attīstību. Viņa laikā un ar viņa atbalstu Mežotnes pagastā tika uzceltas vairākas pagasta sabiedriskās celtnes. Anatols Līvens centās sava tēva tradīcijas vēl padziļināt. Ja pagastā kādu bija piemeklējusi ugunsnelaime vai kādam kāds lops gājis bojā, katrs, kas vērsās pie A. Līvena, saņēma viņa pabalstu naudā vai graudā.

Pils posta laiki sākās Pirmā pasaules kara laikā, kad tajā mitinājās vācu karavīri, kas daļēji iznīcināja pils interjera elementus. Vēlāk posta darbus turpināja Bermonta-Avalova karavīri. Daļa pils iekārtas tika izglābta un vēlāk atradās Mazmežotnes muižā. Neatkarīgās Latvijas laikā pēc agrārās reformas 1920. gadā Mežotnes pilī atradās lauksaimniecības vidusskola. 1936. gadā no Jelgavas uz Mežotni pārcēla valsts lauksaimniecības vidusskolu. 1935. - 1936. gadā pilī tika veikti pārbūves un remonta darbi. 1944.gada septembra kauju laikā vairāki šāviņi trāpīja pils ēkai, to pamatīgi sapostot. 1947. gadā tika konstatēts, ka pils ēka ne tikai cietusi no šāviņiem (sagrauts bija rietumu gals, izgāzts caurums kupola zāles sienā, trūka zāles blakus telpu ārsienas), bet ne mazākā mērā no apkārtējo iedzīvotāju vandālisma. Kaut arī Mežotnes pils ēka 1952.gadā tika ierakstīta Latvijas PSR valsts aizsargājamo arhitektūras pieminekļu sarakstā, pils postīšana turpinājās, un tikai 1958.-1959.gadā sākās vienkārši pils saglabāšanas remontdarbi – sagrauto sienu atjaunošana un jauna jumta likšana. 1966.gadā tika atjaunots pils fasāžu apmetums un sākās vērienīgs pils iekšējā interjera atjaunošanas darbs, kas ilga līdz pat 1989.gadam. Pils krāšņumu izceļ arī plašais angļu tipa parks, kura platība ir apmēram 10 ha.

MAZMEŽOTNES MUIŽA (Mazmežotne, Rundāles pagasts, Rundāles novads)

Mazmežotnes apbūve eksistējusi jau no 17.gadsimta, kura bijusi saimnieciska rakstura, taču nopietnāka apbūve datējama ar 19.gs.

Mazmežotnes muiža celta 19.gs. vidū Šveices stilā. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas agrārās reformas rezultātā Anatols Līvens zaudēja lielāko daļu savu īpašumu, ieskaitot Mežotnes pili. Viņam tika atvēlēta Mazmežotnes muiža Lielupes kreisajā krastā ar apmēram 100 hektāriem zemes, kur A. Līvens ielika visus savus spēkus, pārvēršot šo īpašumu par priekšzīmīgu saimniecību ar tīras sugas lopiem un aizžogotām ganībām, kas vairākkārt godalgotas. Līvena saimniecību apstrādāja tikai precēti latviešu strādnieki, kuru vajadzībām tika izbūvēti ērti ģimeņu dzīvokļi. Paša saimnieka mīļākā nodarbošanās bijis dārzs. Te bieži varēja sastapt vīru audekla biksēs, koka tupelēm kājās un lāpstu rokā. Priekšzīmīgi iekoptais dārzs, skaistu rožu audzētava bija A. Līvena pūliņu rezultāts. Pēc A. Līvena nāves Mazmežotne kopīgi piederēja Anatola Līvena mantiniekiem – atraitnei, dēliem un

12

meitai. Muiža izpostīta Otrā pasaules kara laikā, tai izdegot. Pēckara gados Mazmežotnes ēkas tika labotas un tajās izmitināja lopkopēju un laukstrādnieku ģimenes.

2007. gadā savā īpašumā Mazmežotnes muižu un zemi iegādājas Iveta un Āris Burkāni, kuri atjaunojuši ēkas, sakopuši teritoriju, kā arī izveidojuši viesnīcu.

RUNDĀLES PILS (Rundāles pils muzejs, Pilsrundāle Rundāles pagasts, Rundāles novads)

Rundāles pils ir izcilākais baroka arhitektūras un rokoko dekoratīvās mākslas piemineklis Latvijā. Pils ansamblis tika radīts pēc Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovnas favorīta Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona pasūtījuma kā vasaras rezidence.

1735. gada jūnijā E. J. Bīrons nopirka Rundāles muižu, kura piederējusi Grothusu dzimtai, iespējams- celta jau 13.gs. beigās. Muiža ar zemi Bīronam maksāja tikai 42 000 valsts dālderu, un nu bija piepildījušās viņa ieceres izveidot lielāku zemes īpašumu savā dzimtajā Kurzemē. Bīronam Rundālē nevajadzēja privātmāju — tur bija jāpaceļas nākamā Kurzemes valdnieka vasaras rezidencei, viņa Versaļai. Godpilno uzdevumu radīt šo šedevru uzticēja arhitektam un darbu vadītājam Bartolomeo Frančesko Rastrelli. Celtniecību vajadzēja sākt tukšā vietā, visu nācās radīt no jauna.

Pils celta no 1736. līdz 1740. gadam, un tā pabeigta 1763.-1767. g. Vairāk nekā 60 ha lielais Rundāles pils apbūves un parka komplekss ietver divstāvu mūra pili, bijušos staļļus ar klētīm un kariešu noliktavām, pils krogu, dārznieka māju, regulāro franču tipa parku un "zvēru dārzu" jeb meža parku. Celtnes iekšējā apdare pabeigta 1768. gadā. Šos darbus veica no Pēterburgas uzaicinātie itāļu gleznotāji F. Martīni un K. Cuki, dekoratīvo tēlniecības darbu meistars no Berlīnes J. M. Grafs un citi.

Ēkas pirmajā stāva atrodas Kolonnu galerija, divas parādes kāpņu telpas un Mazā galerija, kas saglabājušās no pils celtniecības sākuma perioda un ir vienīgie B. F. Rastrelli agrīnā stila paraugi. Pils divos stāvos atrodas kopumā 138 telpas. Greznākās telpas ir Zelta zāle, Baltā zāle. Rožu zāle, Marmora zāle, kas atrodas otrajā stāvā.

1780. gada augustā Rundāles pili apmeklēja Prūsijas karalienes kambarkungs grāfs E. A. fon Lēndorfs. Viņš savā dienasgrāmatā raksta: “Tā ir milzīga, ļoti skaista pils ar 110 telpām. Otrajā stāvā ir ļoti grezna iekārta, gandrīz visas zīda tapetes darinātas Berlīnē. Guļamistaba ir ļoti plaša, no tās paveras burvīgs skats uz parku, ko šķērso vairākas alejas, īpaši lieliska ir viena zāle — tajā redzams zaļš marmors un bagātīgs zeltījums. Ļoti skaists šeit arī porcelāns. Vārdu sakot, tā ir karaliska pils”.

Pēc hercoga Ernsta Johana nāves Rundāles muižu mantoja hercogiene atraitne Benigna Gotlība. Ernsta Johana dēls hercogs Pēteris šo pili gan nemīlēja tik ļoti kā viņa tēvs, taču tā joprojām tika uzturēta kā prestiža celtne, uz kurieni veda viesus un kurā laiku pa laikam uzturējās hercogs. Tur tika rīkotas lielas galma svinības, kam pils plašajās telpās pavērās lieliskas iespējas. Hercogs Pēteris vairāk mīlēja mazās pilis.

1795. gada 27. maijā Kurzeme kļuva par Krievijas impērijas guberņu. 29. augustā Krievijas cariene Katrīna II izdeva rīkojumu Rundāles muižu nodot vienam no saviem favorītiem: “Apbalvojot ģenerālporučiku grāfu Valerjanu Zubovu par centīgo un dedzīgo dienestu un lieliskajiem vīrišķīgajiem varoņdarbiem, ko viņš parādījis, komandēdams mūsu karaspēka daļas, kas darbojās Polijā, apspiežot dumpi”. Klusā Rundāle kļuva par Zubovu dzimtas mitekli.

Pirmo lielo triecienu Rundāles pilij deva 1812. gada karš. Napoleona I armijai virzoties uz Rīgu, maršala Makdonalda korpuss, kurā ietilpa prūšu, bavāriešu un poļu pulki, 6. jūlijā ieņēma Bausku. Makdonalda štābs apmetās Grāvendāles muižā, bet netālajā Rundālē iekārtojās artilērijas parks. Pilī atradās lazarete, un tur dzīvoja arī okupācijas armijas virsnieki ar ģenerāļiem. Visas pils istabas bija pilnas ar karavīriem. Greznā, ar bagātīgiem zeltījumiem, spoguļiem un marmora sienām rotātā zāle bija pārvērsta kazarmā, vairāki spoguļi izsisti, viss iznīcināts un iztukšots. Bibliotēka ar apmēram 10 000 dārgu un retu izdevumu, galvenokārt franču valodā, bija tikpat maz saudzēta kā viss pārējais. Ar pusgadu bija pieticis, lai pils kļūtu par galīgu postažu.

Zubovi 1813. gadā pili izremontēja. 1822. gada 7. aprīlī Rundāles pilī nomira kņazs Platons Zubovs. Viņa pēkšņā nāve 55 gadu vecumā izraisīja dažādas leģendas par pašnāvību. Ja 19. gadsimtā

13

pilī parasti rādīja dīvānu, uz kura kņazs esot noindējies, tad 20. gadsimtā populārāks kļuva variants par āķi hercoga guļamistabas sienā, pie kura viņš esot pakāries. P. Zubova Kurzemes muižas mantoja viņa atraitne Tekla, kas apprecējās ar grāfu Andreju Šuvalovu. Šuvalovi dzīvoja Pēterburgā un Rundālē iegriezās visai reti.

Pirmais pasaules karš pilij nodarīja vislielāko postu. 1915. gada rudenī Rundālē ienāca ķeizariskās Vācijas karaspēks. Pilī tika ierīkota komandantūra un lazarete. Kaut gan iekštelpu iekārta bija stipri sagandēta, tomēr pati ēka necieta. Lielākie postījumi sākās ar 1919. gadu, kad pils bija pamesta savam liktenim un tajā katrs varēja darīt, ko gribēja.

Vispirms celtni izlaupīja lielinieki, bet pēdējo triecienu ēkai deva avantūrista Pāvela Bermonta-Avalova karavīri, kas pilī uzturējās 1919. gada rudenī un izlauza daļu no logiem un durvīm, kā arī sagāza krāsnis.

1920. gadā saskaņā ar agrāro reformu bijušo Rundāles muižu nodeva Zemkopības ministrijas pārziņā. 1923. gadā Rundāles pils ēku nedaudz sakopa — pielāpīja un nokrāsoja jumtu, izlaboja logus un durvis, dažuviet ielika jaunu grīdu. 1924. gadā bijušais muižas centrs tika nodots Latvijas Kara invalīdu savienībai, pilī iemitināja ap 30 invalīdu, bet centra saimniecību iznomāja. 1922. gadā vairākās telpās iekārtojās Rundāles pagastskola. 

1933. gada martā Rundāles pils interjerus sāka restaurēt. 30. gadu nogalē Vēstures muzejs bija iecerējis pilī izveidot sakrālās mākslas ekspozīciju. Attiecīgie priekšmeti tiešām tika nogādāti Rundālē, taču ekspozīciju izveidot nepaspēja. Vācu okupācijas laikā muzejs turpināja darboties. Tikai neilgi pirms 1944. gada 17. augusta, kad Pilsrundālē ienāca sarkanarmieši, pils rietumu korpusā bija iekārtojies vācu armijas vads, kas apsargāja inženierkaraspēka inventāru. Sarkanās armijas izlūku grupa bija iekļuvusi pilī un vairākas nedēļas dzīvoja tās austrumu spārnā.

1945. gada decembrī Rundāles pili savā pārziņā pārņēma Bauskas apriņķa izglītības nodaļa. Vēstures muzeja telpas palika neskartas, un pili kopš 1945. gada maija atkal sāka apmeklēt ekskursanti.  1946. gadā pili nodeva Izglītības ministrijai. Nākamajos gados ēkas liktenī nekas nemainījās. Ar laiku Vēstures muzejam nācās izvākt savus eksponātus, no kuriem daļu atkal nogādāja Rīgā, bet pārējos Bauskas pilsētas muzejā.

Bauskas novadpētniecības muzeja direktors Laimonis Liepa uzsāka cīņu par pils atjaunošanu. 1963. gadā pili pārņēma Bauskas novadpētniecības muzejs, kas tur izveidoja savu filiāli. 1964. gadā pilī sāka strādāt divi zinātniskie līdzstrādnieki. Pils ansambļa restaurācija sākās 1972. gadā, kad nodibinājās patstāvīgs Rundāles pils muzejs. Pirmās restaurētās telpas (Zelta zāle un vēl dažas centrālajā korpusā) apskatei atklātas 1981. gadā, taču intensīvais restaurācijas un dārza izveides darbs turpinājās.

Apjomīgie restaurācijas darbi un muzeja izveide vainagojusies labiem rezultātiem pateicoties Rundāles pils muzeja direktora, mākslas zinātnieka un gleznotāja Imanta Lancmaņa uzņēmībai.

VECSAULES MUIŽAS KUNGU MĀJA

Celta 19.gadsimta otrajā pusē un kalpojusi kā Rīgas lieltirgotāja Brandenburga lauku rezidence. Tās veidolu nosaka savstarpēji perpendikulāri grupētu dažāda augstuma korpusu un piebūvju savienojums ar pazeminātu divslīpju jumtu ar zelmeņiem, fasādes rotājumiem un kokgriezumiem rotātām durvīm. Pēc 1920.gada agrārās reformas muižu kungu ēka atradās Tautas nams, bet padomju laikā kultūras nams.

CODES MUIŽAS KUNGU MĀJA ("Mācītājmuiža", Codes pagasts, Bauskas novads)

Celta 18.gadsimta vidū, pārbūvēta 19.gadsimta vidū. Ēkai īpašu noskaņu deva jumts, ko greznoja barokāla stila lodziņi (jumts pārbūvēts 1982.gadā, lodziņi likvidēti). Codes kungu muižas

14

ēkas interjerā īpašas bija zāles stūrī izbūvētās gotisku motīvu vītņu metālkaluma kāpnes no čuguna, greznās ozolkoka ārdurvis ar rokoko stila kokgriezumu rotājumiem, kā arī rokoko stila grieztu rotājumi ēkas centrālajā zālē. Codes muižas īpašnieki ļoti bieži mainījās un atkarībā no viņu mantiskā stāvokļa dzīvojamā ēka tika vai nu uzturēta, vai nolaista. Pēc Otrā pasaules kara ēka tika piemērota bibliotēkas, kluba un dzīvokļa vajadzībām.

JUMPRAVMUIŽAS KUNGU MĀJA (Aptuveni 5 km no Bauskas Mežotnes virzienā, Lielupes krastā)

Celta 19.gadsimta pirmajā pusē, bet tā paša gadsimta beigās nodegusi, un turpmāk par muižas kungu dzīvojamo ēku pēc pārbūves pielāgota ēka, kas līdz tam izmantota kā romantiskā pastaigu parka paviljons. Jumpravmuižas kungu māja pārbūvētā veidā saglabājusies līdz šodienai un tajā atrodas vairāki dzīvokļi. Efektīgākā Jumpravmuižas daļa ir parks ar raksturīgu neogotikas elementu – mākslīgām pilsdrupām, kas radītas 18.gs. beigās un kuru galvenais uzdevums bija raisīt asociācijas ar bruņinieku laika romantiku.

Izmantotie avoti:Bruģis Dainis, Bornsmindes muiža, Rundāles pils muzejs, Rīga, 1997Lancmanis Imants, Dievinātā Doroteja, Rundāles pils muzejs, 2018Lancmanis Imants, Mežotnes muiža, Rundāles pils muzejs, Rīga, 1993Lancmanis Imants, Kaucmindes muiža, Rundāles pils muzejs, Rīga, 1999Lancmanis Imants, Rundāles pils, Zinātne, Rīga, 1994Zilgalvis Jānis, Mācītājmuižas Latvijā, Elpa, 2002Ruhocka A., Ar Brīvības cīņām un Mežotni saistītajam firstam Anatolam Līvenam – 145, Bauskas Dzīve, 07.11.2017Urtāns A., Bauskas apkārtnes muižu kultūrvēsturiskā situācija, Bauskas muzeja krājuma zinātniskais arhīvs (BNM ZA 1155)

VĒSTURISKĀS LIECĪBAS PILSĒTVIDĒ PAR KONFESIJU DAUDZVEIDĪBU BAUSKAS PILSĒTĀ

Mūsdienās Bauskā darbojas evaņģēliski luteriskā draudze, Romas katoļu draudze, Sv. Georgija pareizticīgo draudze, baptistu draudze, Bauskas Vasarsvētku draudze, Bauskas Kristīgais centrs "Jaunā dzīve", Septītās dienas adventistu Bauskas draudze.

Vecajā Bauskas miestā Vairogmiestā bijusi Sv. Ģertrūdes baznīca, kas minēta 1546. gadā, bet reizē ar visu miestu 1584. gadā nojaukta. Hercogs 1567. gadā bija paredzējis Bauskā celt jaunu baznīcu, tā bijusi latviešu draudzes Sv. Trīsvienības baznīca, kura atradās mūsdienu Saules dārza teritorijā. To cēla no 1573. līdz1582.gadam, bet 1705. gadā tā jau bijusi sabrukuma stāvoklī. Bija paredzēts to atjaunot, taču 1733. gadā latviešu draudzes baznīca tika nodedzināta, ko izdarīja kāds uz dedzināšanu tendēts skroderzellis Mihaels Heinss, ko vēlāk sodīja ar nāvi sadedzinot uz sārta. Baznīcu vairs neatjaunoja, un latviešu draudze turpmāk apmeklēja dievkalpojumus vācu luterāņu draudzes dievnamā - Sv. Gara luterāņu baznīcā. Jau gadsimtu vēlāk Bauskā parādījās jaunas konfesijas un reliģijas.

15

BAUSKAS SV. GARA LUTERĀŅU BAZNĪCA (Plūdoņa iela 13, Bauska)

1573. gadā Bauskas kristīgo kopiena sadalījās vācu un latviešu draudzē. Latviešu draudze sāka celt baznīcu minētajā Saules dārzā, taču pēc baznīcas nodedzināšanas latviešu draudze sāka noturēt dievkalpojumus vācu draudzes Bauskas Sv. Gara luterāņu baznīcā. Abu draudžu līdzāspastāvēšana dievnamā ilga līdz pat 1939. gadam, kad vācieši aizbrauca no Latvijas.

Sv. Gara vārdā nosaukto vācu draudzes dievnamu sāka būvēt 1591. gadā un tā celtniecību pabeidza jau 1594. gadā. Sākotnēji celtne bija bez torņa, kura būve ieilga līdz pat 1614. gadam. Baznīca celta no dolomīta. Tā ir apmesta un balti krāsota. Sv. Gara baznīcas pašreizējais veidols, salīdzinot ar sākotnējo, nav daudz mainījies. Tas ir viduslaicīgi smagnējs, skarbs, pat askētisks. 1623. gadā tornis ieguva skaistu noslēgumu ar kupolu, vaļēju galeriju un stāvu, piramidālu smaili.

Nopietnus pārbaudījumus baznīcai atnesa Ziemeļu karš. 1701. gadā, kad Bausku ieņēma Kārļa XII vadītais zviedru karaspēks, baznīcā izcēlās ugunsgrēks, kuru tikai ar grūtībām izdevās apdzēst.

1799. gadā dievnama tornī iespēra zibens. Tas pamatīgi bojāja jumta konstrukciju, kura, savlaicīgi nenovēršot bojājumus, pamazām nonāca aizvien bēdīgākā stāvoklī. Sv. Gara baznīcu skāra arī franču -krievu kara notikumi. 1812. gada augustā te tika ieslodzīti kaujā pie lecavas gūstā saņemtie krievu karavīri, bet decembrī baznīcu izmantoja kā armijas pārtikas noliktavu. Torņa remontu uzsāka tikai 1813. gada maijā. Vecā, zibens bojātā smaile izrādījās vairs nelietojama, tādēļ to nojauca un tās vietā uzbūvēja jaunu. Jau 1815. gada 1. maijā tornī atkal trāpīja zibens. Laimīgā kārtā arī šoreiz baznīca neaizdegās. Bija bojāti vienīgi kārniņi, jumta spāres un draudzes telpas durvis.

Savu kārtu sagaidīja arī baznīcas dārzs, kur līdz 18.gs. beigām bija kapi. 1853. gadā kāds Bauskas pilsonis Porešs uzsāka līdzekļu vākšanu tā labiekārtošanai. Jau nākamajā gadā naudas bija savākts pietiekami, lai pasūtītu kalt akmens stabus un iepirktu žogam nepieciešamos kokmateriālus. 1855. gadā žoga būve bija pabeigta un tika uzsākta koku un krūmu stādīšana.

Pirmo pasaules karu Sv. Gara baznīca pārlaida samērā veiksmīgi. Tiesa, jumtu gan ķēra kāds vācu artilērijas lādiņš, taču arī šoreiz celtne neaizdegās. Sv. Gara baznīca ievērojami cieta 1944. gada septembrī, kad Bausku ieņēma Sarkanā Armija. Pilnīgi bija nopostīts celtnes dienvidu puses jumta segums, izsisti visi logi, stipri bojāts apmetums. Arī šoreiz kāda augstāka vara pasargāja seno celtni no iznīcības - netālu no kanceles cauri jumtam baznīcā iekrita liela aviobumba, taču tā nesprāga. Kā piemiņa no šiem pārbaudījumiem baznīcas sienā vēl tagad aplūkojams kāds tajā iestrēdzis šāviņš. Dievnama jumts tika salabots jau tā paša 1944. gada rudenī, šim nolūkam izmantojot daudzu sagrauto Bauskas vecpilsētas namu kārniņus.

Baznīcas interjers glabā skaistas sakrālās relikvijas. Altāris ļoti iespējams sākotnēji dievnamā izmantots no vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas Vairogmiestā. 16. gadsimta altārim bijusi glezna “Pasā mielasts”, kura ir saglabājusies līdz mūsu dienām un 1982. gadā nodota Rundāles pils muzejam. Šī glezna ir viena no senākajām šāda rakstura gleznām Latvijā un datējama ar 16. gadsimtu. Glezna “Pasā mielasts” izmantota arī otrajā 1699. gadā darinātajā pompozā baroka stila kokgriezumu altārī, kuru baznīcai dāvāja korneta Fīlipa Rūdolfa Šepinga atraitne. Altāri rotāja astoņas lielas koka skulptūras. Pārbūves gaitā no altāra tika izvāktas visas astoņas skulptūras (kopš 1933. gada - Latvijas Vēstures muzejā) un abas gleznas. Savu pašreizējo izskatu Sv. Gara baznīcas altāris ieguva 1861. gadā, kad tas tika pārbūvēts pēc Jelgavas mākslinieka Jūliusa Dēringa projekta. Jūliuss Dērings uzgleznojis arī altārgleznu “Kristus pie Krusta”.

Baznīcas iekšienē uz viena no soliem redzams senākais Bauskas ģerboņa attēls. Paši soli saglabājušies no 17., 18.gadsimta.

Bauskas Sv. Gara baznīca līdzīgi kā ap to izveidotā kapsēta apmēram divus gadsimtus kalpojusi kā pilsētnieku un apkārtnes muižnieku apbedījumu vieta. Aizgājēju piemiņas iemūžināšanai piederīgie baznīcā uzstādījuši virkni kapa plākšņu, kuras sākotnēji bija novietotas grīdā, tieši virs mirušā kapa. Mūsdienās baznīcā iespējams aplūkot ievērojamu dzimtu kapu plāksnes, kas pārnestas

16

no baznīcas pagraba un iemūrētas baznīcas sienās. Vecākā kapu plāksne tika uzstādīts virs nelaiķes kapa Sv. Ģertrūdes baznīcā (Vairogmiests) un tikai vēlāk kopā ar mirušās pīšļiem pārvietots uz Sv. Gara baznīcu.

Ar apbedījumiem baznīcā tieši saistīts arī tāds monumentāli dekoratīvās mākslas veids kā epitāfija, kas ir uzraksts (parasti dzejā) uz kapakmens vai pieminekļa. Vēl 20. gs sākumā Sv. Gara baznīcā atradās ap desmit iespaidīga izmēra epitāfiju, kuru vairums darināts 17. gadsimtā. Mūsdienās palikušas tikai dažas, ko iespējams redzēt uz baznīcas iekštelpu sienām.

Savu pašreizējo kanceli Sv. Gara baznīca ieguva 1762. gadā. Tā darināta greznās rokoko stila formās, balti krāsota un zeltīta. Uz kanceles lasāmas ziņas par dāvinātāju. Tas ir Nikolauss Fridrihs Johans fon Korfs, Krievijas senators, ģenerālleitnants, Pēterburgas policijas ģenerāldirektors, kambarkungs un daudzu citu titulu īpašnieks. Nikolauss Korfs nomira Pēterburgā 1766. gada 24. aprīlī. Viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Bausku un 1767. gada februārī pārapbedītas speciāli celtajā kapličiņā pie Sv. Gara baznīcas, ko mūsdienās izmanto kā kapliču.

Pirmās ērģeles Bauskas Sv. Gara baznīca ieguva jau 1595. gadā. 17. gs. sākumā baznīca iegādājās jau lielākas ērģeles, kuras kalpoja līdz pat 18. gs. vidum. 1766. gadā, īsi pirms savas nāves, jau pieminētais N. fon Korfs uzdāvināja baznīcai jaunu ērģeļu prospektu, novēlot tajā iebūvēt jaunu instrumentu. Šis instruments lielu remontu piedzīvoja 1851. gadā, bet 1891. gadā to pārbūvēja un ievērojami papildināja Jēkabpils ērģeļu meistars Mārtiņš Krēsliņš. Minētais instruments kalpo baznīcā vēl šodien.  Baznīcā atrodas arī piemiņas plāksne Latvijas brīvības cīņās kritušajiem Bauskas evaņģēliski luteriskās draudzes dēliem Sv. Gara baznīcā.

BAUSKAS EBREJU SINAGOGA (Bauska, Rīgas iela 35, Sinagogas dārzs)

Bauskas Tirgus laukuma tuvumā Mēmeles krastā atradās ebreju mūra sinagoga, un aiz tās- koka lūgšanu nams (vecā sinagoga). Ielas pusē atradās balta divstāvu mūra sinagoga, bet upes pusē – vienstāva koka lūgšanu nams. Ēkā nr. 37, kas saglabājusies līdz mūsdienām, atradās ebreju rituālā lopkautuve un rituālpārtikas košertirgotava.

Gruntsgabals Rīgas ielā 35 piederēja ebreju draudzei. Gruntsgabalu sinagogas celtniecībai pilsētā ebreju kopiena ieguva tikai ap 1830.gadu. Drīz vien tapa koka sinagoga. Otra sinagoga bija tradicionālā kvadrātveida mūra ēka baltā krāsā, kas ir redzama vairākās 20.gs. pirmās puses fotogrāfijās. Šī mūra sinagoga, spriežot pēc arhitektūras stilistiskajām iezīmēm, ir celta ap 19.gsadsimta vidu. Pēc jaunās mūra sinagogas uzcelšanas vecā koka ēka izmantota kā lūgšanu nams.

Mūra sinagogas interjers pēc laikabiedru atmiņām raksturīgs ar izciliem kokgriezumiem, kas līdz to bojāejai Otrā pasaules kara gados ir bijis greznākais no Latvijas ebreju reliģiskā kulta vajadzībām darinātajiem mākslas darbiem. Viens no tiem ir ebreju svēto rakstu glabāšanas skapis, ko radījis kāds vietējais ebreju amatnieks. Pēc nostāstiem zināms, ka svēto rakstu skapi jeb altāri griezis kāds vecs ebreju amatnieks vārdā Šapša. Trīs gadu laikā viņš darbu pabeidzis un tepat Bauskā miris. Toras šķirsts 1931. gadā tika atzīts par valsts aizsargājamo kultūras pieminekli. Sinagogā bijis arī griestu gleznojums, kā arī marmorētām kolonnām balstīta otrā stāva līmenī esoša galerija sievietēm.

Sinagogā par rabīnu kalpojis Ābrams Īzaks Kuks – izcils reliģiskais domātājs, kabalists, skolotājs, vēlāk pirmais Izraēlas Zemes virsrabīns.

Posta laikus sinagogas piedzīvoja Otrajā pasaules karā. Koka sinagogu nodedzināja vācu okupācijas pirmajās dienās 1941. gada jūlija sākumā, bet mūra ēka izlaupīta un izpostīta nostāvēja visu vācu okupācijas laiku, un sagrāva to tikai 1944.gada augusta beigās un septembra sākumā, kad pilsēta tika pakļauta Sarkanās armijas artilērijas apšaudēm un aviācijas uzlidojumiem.

Viena no ebreju kulta celtnēm Bauskā, kas ir saglabājusies – kādreizējais lūgšanu nams Kalna ielā 2 – neliela kvadrātveida ēciņa, kura pirmā sagaida pilsētas viesus, kad šķērso Mēmeles

17

tiltu. Lūgšanu nams celts laikā starp 1940. un 1882.gadu. Sākotnēji ēka bija daudz lielāka, to sedza masīvs divslīpju jumts. Pēc 1928. gada plūdiem, iebrūkot Mēmeles krastam, celtne daļēji sagruva, tā tika atjaunota pašreizējā izskatā. Šodien tur atrodas Vecpilsētas zobārstniecība.

BAUSKAS SVĒTĀ SAKRAMENTA ROMAS KATOĻU BAZNĪCA (Katoļu iela 8, Bauska)

Vairums baušķenieku vienmēr bijuši luterāņi, tomēr līdz ar lietuviešu ieceļošanu 18.gadsimta beigās un 19.gadsimta sākumā Bauskā izveidojās arī katoļu draudze. Draudze kā jezuītu misiju punkts pastāvējis jau 18. gadsimtā, bet kā pastāvīga draudze tā darbojās no 19. gadsimta otrās puses. Ir zināms, ka mūsdienās esošajā baznīcas vietā jau 18.gadsimta beigās bijis no koka celts katoļu lūgšanu nams, bet mūra dievnams celts 19.gadsimta vidū. Pie tam uzceltā baznīca tolaik bija citādāka nekā šodien. Proti, tagadējās baznīcas platums līdz 1902.gadam bija baznīcas garums ar ieeju no tagadējās Plūdoņa ielas.

Pašreizējo ķieģeļu mūra baznīcu uzcēla 1864. gadā priestera Aleksandra Milevska vadībā, kurš 1861. gadā sācis strādāt Skaistkalnes draudzē. Bauskas draudze bijusi tās filiāle.Baznīcā atrodas koka altāris ar 19.gs. 60. gadu altārgleznu “Kristus pie krusta”. Arī kancele saglabājusies no 19.gs. otrās puses.

Mūsdienās iespējams baudīt arī baznīcas nelielo dārzu, kas iekopts ar draudzes locekļu palīdzību.

BAUSKAS SV. LIELMOCEKĻA GEORGIJA PAREIZTICĪGO BAZNĪCA (Uzvaras iela 5, Bauska)

Vienīgā pareizticīgo baznīca Bauskas apkārtnē, kas celta 1881.gadā. Baznīcu projektējis pirmais latviešu arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis (1834-1891), kurš projektējis arī tādus namus kā Latviešu biedrības nams, Nacionālās operas nams, Cirka ēka, Saeimas ēka Rīgā u.c. 1878. gadā J.F. Baumanis izstrādāja projektu arī Bauskas pareizticīgo baznīcai. 1879.gadā Bauskas pilsētas valde noslēdza līgumu ar Prūsijas pavalstnieku Frīdrihu Vilhelmu Šulcu, mūrnieklietu meistaru, par to, ka viņš apņemas vadīt baznīcas būvdarbus un pabeigt tos līdz 1881.gadam, kā tas tika izdarīts. Baznīca projektēta “krievu-bizantiešu” stilā, kas līdzīgs 17.gadsimta senkrievu arhitektūrai. Tai raksturīgi kupoli, fasādes apdarē izmantoti sarkani ķieģeļi ar baltu apmetumu. Daļu baznīcā esošo ikonu, iespējams, darinājuši Latvijas meistari pēc pasūtījuma. Starp tām atrodami arī 18.gadsimta beigās un 19.gs. sākumā un vidū darināti darbi, kas tapuši Pēterburgā, Maskavā un varbūt Pleskavā.

Bauskas pareizticīgo draudze dibināta 1856. gadā, un sākotnēji tā piederēja pie Jelgavas baznīcas, un draudzes vajadzības apkalpoja Jelgavas garīdznieki. Dievkalpojumus sākumā noturēja īrētās telpās. 1876.gadā cara vadībā draudzei dāvināja pie Bauskas esošo Krievijas valsts fermu “Mazo Didri” jeb Ērkšķu muižu ar vairākiem desmitiem hektāru. 1867.gadā tika nodibināta draudzes skola. Pēc baznīcas uzcelšanas 1881. gadā Bauskā bijuši 95 pareizticīgie, 20.gs. 20.gados jau 465 pareizticīgie. Kara laikā un pēckara gados bija jūtams draudzes dzīves apsīkums, taču baznīca turpināja darboties.

Izmantotie avoti: Bruģis Dainis, Bauskas Sv. Gara baznīca 1594-1994, Bauska, 1993Latvijas pilsētas. Enciklopēdija, Latvijas pašvaldību savienība, apgāds “Preses nams”, 1999Novads. Informatīvais biļetens, Nr.4, Bauska, 1991Urtāns A., Ebreji Bauskā līdz Otrajam pasaules karam. Bauskas muzeja krājuma zinātniskais arhīvs (BNM ZA 1119)Bauskas muzeja nefondētie materiāli

18

19

VĒSTURISKĀS LIECĪBAS BAUSKAS PILSĒTVIDĒ PAR PASTĀVĒJUŠAJĀM MINORITĀTĒM

EBREJI

Ebreju vēstures sākumpunkts Kurzemes hercogistē tiek datēts ar 16.gadsimta beigām, kad no Lietuvas puses nākušie ebreji sākuši apmesties Kurzemes-Zemgales hercogistes tirdzniecības centru tuvumā. Jau 17. gadsimtā ebreju rosība ir izteikta, bet 18. gadsimtā ebreji sāka iesakņoties, kļūstot par neatņemamu iedzīvotāju sastāvdaļu. Tiesa gan, ebreji kļuva par neatzītu minoritāti, jo ebreju apmešanās Kurzemes un Zemgales hercogistē bija aizliegta. Ebreji varēja apmesties tikai ar hercoga īpašu atļauju, un hercogistes teritorijā tie atradās zem hercoga jurisdikcijas. Pilsētu pievārtēs ebreji sāka veidot savas apmetnes jeb “Slabadas”. Šāda “Slabada” izveidojās arī pie Bauskas Mēmeles upes labajā krastā iepretim pilsētai. Lai ienāktu pilsētā, ebrejiem bija vajadzīga pilsētas maģistrāta atļauja, bet šī aizlieguma pārkāpēji tikuši publiski sodīti ar pletņu sitieniem.

Ebreju saimnieciskā aktivitāte, kā arī amatu prasme bijusi noderīga gan Kurzemes hercogiem, gan vācu muižniekiem. Ir zināms, ka Rundāles pils celtniecības darbos 18.gadsimtā dalību ņēmuši ebreju tautības jumiķi. Pēc Kurzemes un Zemgales pievienošanas Krievijas impērijai 1795. gadā saskaņā ar Krievijas Senāta 1799. gada likumu oficiāli tika dota atļauja ebrejiem apmesties pilsētās. 19.g. 20.-30. gados ebrejiem bija pilnībā atcelti visi ierobežojumi apmesties Kurzemes un Zemgales pilsētās. Iespējams, 1802.gadā Bauskā izveidojās ebreju kopiena, jo par Bauskas pirmo rabīnu kļuva Mordehajs Rabbiners. 19.gadsimtā ebreji kļuva par vienu no pilsētas nozīmīgākajām iedzīvotāju grupām.

Rīgas ielā kā visdzīvākajā pilsētas ielā atradās daudzas iestādes, uzņēmumi un nekustamie īpašumi, kas piederēja ebrejiem. No visiem nekustamajiem īpašumiem dažādos laikos apmēram 25-35 īpašumi bija ebreju. Uz Rīgas ielas atradušies baušķenieku iecienītie Mozus Voicenoviča un Salomona Hiršovica fotosaloni Rīgas ielā 45. Ebreji bija vieni no tiem, kuri bija gana attapīgi, lai izmantotu upju esamību saimnieciskajai darbībai. Hofšovica Lejas dzirnavas Rūpniecības ielā 1 bija ebreju ģimenes Hofšovicu bijušais īpašums. Sauktas arī par vecajām sudmalām. Dzirnavas celtas 19.gadsimta sākumā. Uz Mēmeles upes bijis aizsprosts, no kura atlikuši tikai dambju balstu paliekas, ko var redzēt mūsdienās. Kopš uzcelšanas dzirnavas izmantotas dažādām vajadzībām – ne tikai graudu malšanai, bet arī kokzāģēšanai, metāla un vilnas apstrādei. 20.gs. sākumā Hofšovici uzcēla audumu fabriku, kurā veica vilnas aušanu, vērpšanu, krāsošanu un ķīmisko tīrīšanu. 1910.gadā fabrikā izcēlās ugunsgrēks, kurā daļēji nodega jumts, taču vērptuve turpināja darbu. Pēc Pirmā Pasaules kara Bauskas uzņēmēji Dāvids Hofšovics un baltvācietis Arvēds Štābens savus uzņēmumus apvieno akciju sabiedrībā “Savienotās dzirnavas Hofšovic un Staeben”, kas bija lielākais industriālais uzņēmums Bauskā. Uzņēmumā tika ražota arī elektrība, kas apgādāja Bausku un tuvāko tās apkārtni ar elektroenerģiju. Padomju laikā ēka pārbūvēta un pielāgota konservu ceham un etiķa fabrikai. Ēkā atradusies arī iebiezinātā piena konfekšu “Gotiņa” ražotne.

Vieni no ievērojamākajiem ebrejiem Bauskā ir tirgotāju Feitelsonu dzimta. 18. gadsimta beigās Bauskā ieradās sīkpreču tirgotājs Izaks Feitelsons, kura dēls Abrahams Feitelsons 1828.gadā dibināja manufaktūras preču tirdzniecības firmu. Audumu un gatavo apģērbu tirdzniecība veicās, un 19.gadsimta otrajā pusē Abrahama dēls Leibs Feitelsons iegādājās vairākus gruntsgabalus pilsētas centrā. Plūdoņa ielā 17 tika uzcelta ģimenes māja, bet Plūdoņa 30 – veikals. L. Feitelsons bija viens no turīgākajiem Bauskas pilsoņiem. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā firmai bija kontakti ar ļoti daudzām Krievijas un ārvalstu auduma manufaktūrām, no kurām uz Bausku tika vesti kvalitatīvi audumi. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Krievijas varas iestādes no Bauskas piespiedu kārtā deportēja Feitelsonu ģimeni, L.Feitelsons mira. Pēc kara Latvijā atgriezās viņa divi dēli Izaks un Neftels, kas 1920.gadā atjaunoja manufaktūru ar nosaukumu “Brāļi Feitelsoni”.

Dzimtas īpašumā Plūdoņa ielā 30 no jauna tika atvērts audumu un apģērbu veikals. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā jaunā padomju vara veikalu atņēma un pārņēma valsts īpašumā. Kādreizējā Feitelsonu ēka nojaukta 1981.gadā.

Kā minoritāte ebreji Bauskā beidza pastāvēt Otrā pasaules karā, vācu okupācijas laikā. Kad 1941. gada vasarā ienāca vācieši, visus pilsētas ebrejus izdzina no saviem dzīvokļiem un aizdzina uz īpaši ierīkoto kvartālu – ebreju geto - aiz Salātu ielas, kā arī novietoti bijušajā Žibeika tirdzniecības-komercskolas ēkā un pagalmā (ēkas vairs nav), kas atradās nosacītā geto teritorijā. Nepatīkamākā holokausta epizode notika 1941.gada jūlija vidū, kad klīnikā Rīgas ielā 51 tika kastrēti 56 ebreji, tai skaitā zēni. Palikušo ebreju likvidācija sākās 1941.gada 9. augusta naktī. No sākuma tuvējā Vecsaules pagasta Likvertenu mežā nošāva Bauskas ebrejus, otrā dienā pārējos pagasta ebrejus. Kopumā tika nošauti ap 600-700 ebreju.

VĀCIEŠI

Vācieši vairāku gadsimtu garumā Kurzemē un Zemgalē bijusi tā sauktā “kungu tauta”. Pēc Kurzemes un Zemglales hercogistes pievienošanas Krievijai 1795.gadā Kurzemes un Zemgales pilsētās saglabājās hercogistes laikā radītā vāciskā kultūrvide un nedalīta ietekme, un vara vietējā pašpārvaldē. 19.gadsimta sākumā Bauskas kultūrvide bija izteikti vāciska. 19.gadsimta vācieši Bauskā darbojās praktiski visās sabiedriskajās un saimnieciskajās jomās, konkurējot gan ar latviešiem, gan ebrejiem.

Pēc 1881.gada datiem visvairāk vācieši Bauskā bija nodarbināti amatniecībā – apmēram piektā daļa no visiem pilsētā dzīvojošajiem vāciešiem bija dažādu amatu pratēji. Līdz pat Latvijas neatkarības iegūšanai 1918.gada 18.novembrī Bauskas pilsētas pārvalde bija izteikti vāciska, ieņemot gan pilsētas galvas, gan citus svarīgus amatus. 19.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā, kad Bauskas attīstība atrādās vāciešu pārziņā, tagadējā vecpilsētas teritorija ieguva tos vaibstus, kas lielākā vai mazākā mērā ir saglabājušies līdz mūsdienām. Piemēram, tika ierīkots tilts pāri Mūsai un Mēmelei (plosta tilts tagadējā gājēju trošu tilta vietā), bruģētas pilsētas galvenās ielās, būvēti mūra nami utt. 1860.gadā Bauskā sāka veidot pirmo pilsētas parku – ar Bauskas pilsdrupu toreizējā īpašnieka firsta Līvena atbalstu pilsdrupu dienvidu vaļņa un grāvja abās pusēs ierīkoja apstādījumus un celiņus, kas turpmāk nemitīgi tika paplašināti, veidojot pilsētnieku iecienītu pastaigu vietu. Latvijas Republikas laikā vāciešiem vairs nebija tādas ietekmes Bauskas pašvaldībā, kaut gan Bauskas Domē regulāri tika ievēlēti deputāti no pilsētas vācu saraksta. Vāciešu dibināta bija arī vecākā Bauskas biedrība – 1869.gadā dibinātā Bauskas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība.

Svarīga vāciešu darbības sfēra Bauskas pilsētā bija luterisko draudžu garīgā audzināšana. Gan latviešu, gan vācu draudzes mācītāji līdz 20.gs. sākumam bija vācieši. Svarīga vāciešu darbības sfēra Bauskā kopš pilsētas veidošanās sākumiem bija arī medicīna. Jau 16.gs. beigu avotos ir ziņas par pirmo zināmo Bauskas ārstu – vācieti Stīverhauzeru. Arī vēlākajos gadsimtos vairums Bauskas mediķu ir bijuši vācieši. Var minēt Robertu Tīlingu, kurš Bauskā praktizēja no 1827. līdz 1855.gadam un 1835.-1936.gadā izveidoja Bauskā slimnīcu. Neatkarīgās Latvijas Republikas laikā pazīstamākais no Bauskas vācu tautības mediķiem bija Bauskas slimnīcas ķirurgs Edmunds Emīls Treijs, kurš Bauskā praktizēja no 1922.gada līdz savai aizbraukšanai no Latvijas 1939.gada nogalē, sešus gadus būdams arī Bauskas pilsētas ārsta amatā. Bauskā vācieši dominēja arī farmakoloģijā. Nav precīzi zināms, kad Bauskā izveidota pirmā aptieka, bet pirmās ziņas par aptiekāra darbību ir no 17.gs. vidus, kad pilsētā strādāja vācietis Bernhards Bedendiks. 19.gs. un 20.gs. sākumā Bauskā bija divas aptiekas. Viena atradās Rīgas ielā un vecākajai baušķenieku paaudzei bija vairāk pazīstama kā Zeibertu aptieka Rīgas ielā 14, jo tajā no 1899.gada līdz aizbraukšanai uz Vāciju 1939.gada nogalē strādāja aptiekārs provizors Vilhelms Zeiberts. Savukārt otra atradās Tirgus laukumā un vairāk bija pazīstama ar nosaukumu “Tīrmaņa aptieka”, jo tur kopš 1902.gada līdz 1929.gadam strādāja aptiekāri tēvs Teodors un dēls Alfreds Tīrmaņi.

21

Pie zināmākajiem un pazīstamākajiem 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma vāciešiem var minēt arī alus rūpniekus Teodors un Bruno Lodingus. Lodinga alus darītava Rīgas ielā 39 darbojās no 1873.gada. Dibinātājs bija apņēmības pilnais Teodors Lodings, vēlāk vadību pārņēma viņa dēls Bruno Lodings. Tie bija Bauskas vācieši, kurus nereti sauca arī par Lodiņiem. Lodiņa alus savulaik bijis pazīstams plašā apkārtnē, arī Rīgā un Jelgavā, pat vairākās Lietuvas pilsētās. Fabrikai bija lieli ledus pagrabi (redzami no upes otra krasta, arī no tilta), kur atradās lieli Mēmeles ledus kluči, ko strādnieki parasti sazāģēja ziemā un tad ar ragavām pa speciālām pagraba durvīm ieveda iekšā. 1939.gadā Bruno Lodings repatriējās uz Vāciju. Viņa fabrikas daļu pārņēma valsts, izveidojot “Bauskas alus” (ne mūsdienās zināmo “Bauskas alus”). Padomju laikā fabriku pārveidoja par augļu un dārzeņu kombinātu, vēlāk par iesala cehu. Mūsdienās ēka stāv tukša.

Kā ievērojamus vietējos vāciešus vēl var minēt ādmini un tirgotāju Ekkertu, kuram piederēja ādu ģērētava, apavu darbnīca un veikals Rīgas ielā 3 un 5., vīna un koloniālpreču tirgotāju, kā arī iebraucamās sētas īpašnieku Eduardu Drengeru, kurš atvēra vienu no pirmajiem veikaliem Bauskā Plūdoņa iela 26.

Vācieši kā minoritāte izsīka 1939.gada nogalē, kad saskaņā ar Vācijas un PSRS savstarpējo vienošanos par Austrumeiropas sadalīšanu interešu sfērās 1939. gada 30. oktobrī Latvijas un Vācijas valdības noslēdza līgumu par vācbaltiešu izceļošanu, ka rezultātā sākās vāciešu izceļošana no Baltijas valstīm uz Vācijas okupētās Polijas teritoriju.

VOTI

Voti jeb krieviņi kā karagūstekņi ap 1445.gadu ievesti Bauskas apkaimē no Novgorodas zemēm ar mērķi izmantot tos kā darbaspēku Bauskas pils celtniecības darbos. Voti Bauskas apkārtnē, īpaši Vecsaules pusē, bijuši sastopami līdz pat 20. gadsimtam.

Pirmo reizi votus jeb krieviņus pieminējis Pauls Einhorns 1636.gadā savā hronikā, sākotnēji uzskatīdams viņu valodu par igaunisku. Viņš raksta: “Bez šiem (t.i., bez citiem nevāciem, proti, latviešiem un leišiem) šinī zemē dzīvo vēl kāda sveša tauta, ko par krieviņiem sauc, tie sastopami vienīgi Bauskas apkārtnē, pie leišu robežas, un lielākā tiesa no viņiem ir piederīgi Kurzemes hercogam, mazākā daļa muižniekiem. Divi mācītāji apkalpo viņu draudzes, proti: Bauskas nevācu un Saules mācītājs. Kā viņi šinī zemē nonākuši, to es vēl neesmu izdibinājis. Savā starpā viņi sarunājas igauniski, turpretī ar vāciešiem un latviešiem viņi sarunājas latviski, bet dievkalpojumos viegli noskāršams, ka viņi nav latvieši, jo latviski viņi runā ļoti nepareizi. Viņi ir tādi pat pagāni kā latvieši, pat vēl lielākā mērā, jo nododas daudz vairāk pagānu un māņu ticībai.”

Novgorodas hronika apliecina, ka Livonijas ordenis saņēmis gūstekņus : “Tanī gadā (t.i., ap 1445.gadu) vācieši, mestrs ar saviem karavīriem, nonāca pie Jamas pilsētas, apšaudīja to lielgabaliem 5 dienas, saņemdami gūstekņus un dedzinādami pa Votu zemi, Ižoru, Ņevu, bet Dieva un svētā arhistraga Mihaila apsargāto pilsētu neieņēma.” Karastāvoklis ildzis no 1438.-1448.gadam. No šiem apgabaliem tad arī dzīti voti, kas tad pielikti pie gūstekņu- vergu darba Bauskas pils celšanas laikā. Apzīmējumu “krieviņi” voti ieguva no pašiem latviešiem kā no krievu zemes atdzītiem gūstekņiem, jo votu zeme bija viens no Novgorodas apgabaliem Krievijā.

Pēc savas izcelšanās voti ir sena somu cilts. Paši voti sevi saukuši par vadja, vadi, vaddi, vaddjalaiste. Voti, kamēr vien vēsture to min, ir bijusi dažādu apkārtējo tautu iekarošanas objekts un kara lauks. Tā nemitīgi postīta un laupīta, un paši voti kara vējos mesti kā gūstekņi. Krieviņu izplatīšanās rajons bijis ievērojami plašs, tas apņēmis Bauskas apriņķi, Jelgavas apriņķa austrumdaļu un Jaunjelgavas apriņķa rietumdaļu. Bauskas tuvāko apkārtni uzskata par viņu apmešanās centru, un viņu izplatīšanās notikusi uz ziemeļiem Iecavas un Stelpes virzienā. Vēl līdz 19.gadsimtam voti glabājuši savu nacionālo dzīvību. Tiek uzskatīts, ka pat latviešu rakstnieks Rainis cēlies no votu senčiem. Repatriēties - atgriezties dzimtenē (par karagūstekņiem, emigrantiem, bēgļiem, pārvietotām personām).

22

Līdz 19. gadsimtam krieviņi pamazām pielāgojās un saplūda ar vietējo latviešu tautu un zaudēja savu valodu. Akadēmiķis A. J. Šegrēns, kurš vadīja Sanktpēterburgas Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas etnogrāfisko un lingvistisko materiālu vākšanas ekspedīciju Latvijas teritorijā 1846. gadā, atzīmējis, ka Zemgalē viņam izdevies sastapt tikai 11 krieviņus - astoņas sievietes un trīs vīriešus, kas dzīvo Jaunsaulē. Savu valodu viņi jau bija zaudējuši.

Izmantotie avoti:

Dzilļeja K., J. Raiņa ģeneoloģija, Pa krieviņu pēdām, A.Gulbja grāmatu spiestuve, Rīga, 1932Pētījumi par ordeņpilīm Latvijā III, Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 2002Urtāns A., Bauskas tirgotāju Feitelsonu dzimta un tās liktenis, Bauskas muzeja krājuma zinātniskais arhīvs (BNM ZA 1272)Urtāns A., Dažas vēstures liecības par Rīgas ielu, Bauskas muzeja krājuma zinātniskais arhīvs (BNM ZA 1290)Urtāns A., Ebreji Bauskā līdz Otrajam pasaules karam, Bauskas muzeja krājuma zinātniskais arhīvs (BNM ZA 1119)Urtāns A., Par vācu un ebreju tautību iedzīvotāju lomu un kultūrmijiedarbību un miestu attīstībā, Bauskas muzeja krājuma zinātniskais arhīvs (BNM ZA 1118)Urtāns A., Vācieši Bauskā 19., 20.gs., Bauskas muzeja krājuma zinātniskais arhīvs (BNM ZA 1276, 1278, 1280)Ziņģīte I., Zemgales tautastērpos saglabātās liecības par krieviņiem, Latvijas vēstures muzeja zinātniskie lasījumi 2001-2003:rakstu krājums, Rīga, 2004

23

VĒSTURISKĀS LIECĪBAS BAUSKAS PILSĒTVIDĒ PAR LATVIEŠU SABIEDRISKĀS DZĪVES UN IZGLĪTĪBAS

UZPLAUKUMU

Vissenākā skola Bauskā minēta jau Vairogmiestā. Pēc pilsētas pārcelšanas uz tagadējo Bauskas vecpilsētas vietu Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers lika atvērt skolu. 20. gadsimta sākumā Bauskā darbojās jau vairākas skolas. Arī bibliotēkas ieņēma nozīmīgu lomu - Ž. Ruķera grāmattirgotava un publiskā bibliotēka (1702 sējumi) Kalna ielā 12, Bauskas pilsētas lasītava-bibliotēka (2108 sējumi). Neiztrūkstošas bija dažādas sabiedriskās biedrības, īpaši 20.gs. 20., 30.gados, kas rīkoja dažādus pasākumus. Darbojās Bauskas Saviesīgā biedrība, Bauskas apriņķa Skolotāju biedrība, Bauskas Rūpniecības un amatniecības biedrība, Bauskas draudzes dāmu komiteja, Ebreju atvaļināto karavīru biedrība, Latvijas kara invalīdu savienības Bauskas nodaļa, skautu un gaidu organizācijas u.c. biedrības, kā arī Bauskas Krājaizdevumu sabiedrība. Vecākā (dib. 1869. g.) bija Bauskas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. Bauskas Rūpniecības biedrībai, Bauskas Saviesīgajai biedrībai, Latvijas Atvaļināto karavīru biedrības Bauskas nodaļai bija pat savas bibliotēkas. 20.gs. iznāca arī laikraksti "Bauskas Vēstnesis" (1923. -1940. g.), "Bauskas Darbs" (1944.-1962. g.), "Komunisma Ceļš" (1962.-1989. g.), kas 1989.gadā tika pārdēvēts par laikrakstu "Bauskas Dzīve".

AIZSARGU NAMS (Bauskas Kultūras centra ēka, Kalna iela 18)

Viena no staltākām celtnēm pilsētā un būvēta par apriņķa vācu muižnieku līdzekļiem 19.gadsimtā, sākotnēji ar diviem stāviem. Sākotnēji nams bijis apriņķa muižnieku klubs. 1869.gadā tika izrādīta pirmā teātra izrāde Bauskā - Ā. Alunāna luga "Pašu audzināts". 20.gs. sākumā tas kļūst par Latviešu Ekonomiskās sabiedrības namu. 30.gadu sākumā ēku nopērk Iekšlietu ministrija, veica tajā pārbūvi, uzbūvējot augšējos stāvus, bet 1934.gada beigās īpašums nonāk Bauskas 13.aizsargu pulka rīcībā. Latvijas aizsargi bija starpkaru perioda brīvprātīga un paramilitāra latviešu masu organizācija, kuras galvenie mērķi bija sargāt savu valsti no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem, palīdzēt valsts iestādēm uzturēt mieru un drošību, kā arī audzināt iedzīvotājus nacionālā garā. Bauskas 13.aizsargu pulks izveidots 1922.gadā. Aizsargi līdzās saviem tiešajiem pienākumiem kļuva par īsteniem kultūras dzīves rosinātājiem. Viņi cēla godā Latvijas vēsturi, uzturēja nacionālisma garu, kā arī veicināja kultūras attīstību reģionos. Iegādātajā Aizsargu namā bija lielākā sarīkojumu zāle apriņķī. Bauskas aizsargi netaupīja pūles un līdzekļus, lai priekšzīmīgi iekārtotu telpas un skatuvi savu radošo izpausmju realizēšanai. Darbu uzsāka arī kinoteātris „Lido”. Pateicoties Bauskas un tā apriņķa aizsargu nodaļu dziedātāju koriem, simfoniskajam un pūtēju orķestrim, dramatiskajiem ansambļiem, sporta pulciņiem, aizsargu pulks Bauskas apkārtnes sabiedriski kulturālajā dzīvē ieņēma galveno un noteicošo lomu.

Pēc Otrā pasaules kara, nams pārdēvēts par Tautas namu, un tanī savus birojus un sanāksmes telpas iekārtojusi arī Komunistiskā partija, Sarkanā palīdzība un Strādnieku gvarde. Namā notika dažādas sanāksmes, sarīkojumi, un tas kalpoja vispārējām vajadzībām. Mūsdienās ēkā atrodas Bauskas kultūras centrs un Bauskas Centrālā bibliotēka.

NAHMANA JANKELOVIČA TIPOGRĀFIJA (Rūpniecības iela 7, Bauska)

Tipogrāfija, kurā no 1891.gadā Bauskas ebrejs Nahmans Jankelovičs sāka iespiest pirmo Bauskas laikrakstu “Bauskas Sludinājumi”. Laikraksts iznāca trijās – vācu, krievu, latviešu – valodās. Kad Jankelovičs sāka izdot Bauskas sludinājumu lapu vietējās valodās, interesenti varēja piedāvāt vai arī ko sameklēt. Tā, piemēram, kāds bitenieks piedāvāja “bišu spietus”, kāda

jaunkundze vai madāma par nelielu atlīdzību solīja ļaut uz savām klavierēm vingrināties spēlēt. Neizpalika arī laimes vēlējumi vārda, dzimšanas dienās, saderināšanās un kāzu gadījumos, bieži vien ar pašdarinātiem dzejoļiem. Jankeloviča spiestuvē iespieda arī kāzu, bēru u.c. ielūgumus, jaunskungiem vizītkartes ar tai laikā parastajiem uzvārdiem ģenitīvā un kristītiem vārdiem aiz tā, kā to mēdza darīt svarīgākas personas, piemēram, Jurjānu Andrejs, Kronvaldu Atis u.c. Arī pagastu valdes pasūtīja savas darbvedības veidlapas. Latviešu valodā iespiedis arī ap 15 grāmatu, ap 20 dažādu Bauskas un apkārtnes organizāciju statūtu  un citus sīkiespiedumus. Spiestuve strādāja līdz Pirmajam pasaules karam. Padomju laikā ēkā atradās Bauskas bērnu un jauniešu sporta skola. Mūsdienās ēka stāv tukša.

BAUSKAS KINO TEĀTRIS “UZVARA” (Uzvaras ielas sākums, Bauska)

Ēka uzcelta 1952.gada septembrī, atzīmējot 10. gadadienu kopš pilsētas atbrīvošanas no vācu okupācijas. Ēka būvēta pēc arhitekta Z. Broda projekta tā saucamajā “Staļina baroka” stilā. To var uzskatīt par krāšņāko padomju laika ēku. Kinoteātrī bija viena zāle ar 350 skatītāju vietām un plašu foajē. Filmas tika demonstrētas uz modernas Padomju Savienībā ražotas tehnikas. Kino ēkas otrajā stāvā bija ierīkota lasītava, kur apmeklētāji pirms seansiem varēja šķirstīt jaunākos žurnālus un laikrakstus. Kinoteātrī demonstrēja dažādu žanru filmas, kas bija ražotas gan Padomju Savienībā, gan citās valstīs, piemēram, Francijā, Spānijā, Pakistānā, Itālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un citur. Īpaši iecienītas bija indiešu filmas. Kinoteātris darbojies gandrīz 50 gadus. Televizoru un videokasešu pieejamības rezultātā ar laiku kinoteātra apmeklētāju skaits saruka. Filmas kinoteātrī tika demonstrētas līdz 2002. gada beigām, kad skatītāju trūkuma dēļ darbs tika pārtraukts. Mūsdienās ēka ir tukša. 2006. gadā ēka iekļauta Valsts Kultūras pieminekļu sarakstā kā vietējas nozīmes piemineklis.

BAUSKAS EBREJU PAMATSKOLA (Kalna iela 20, Bauska)

Ebreju reliģiskā skola. Šeit atradās ebreju reliģiskā skola, kā arī rabīna un skolotāju dzīvokļi.

JULIJANAS BEKERES MEITEŅU ĢIMNĀZIJA (Salātu iela 10, Bauska)

19.gadsimta beigās vāciete Julijana Bekere Bauskā bijušajā Korfa muižas kungu mājā atvēra privāto meiteņu ģimnāziju, kas pastāvēja līdz 1926.gadam. Šajā skolā mācījās dažādu tautību skolnieces. Pēc Otrā pasaules kara šeit atradās Bauskas bērnu nams. Kad tika uzcelta Bauskas 2.vidusskola, bijušās Korfa muižas dzīvojamā ēka tika izmantota skolas internāta un ēdnīcas vajadzībām.

INAS KĻAVIŅAS PRIVĀTĢIMNĀZIJA (Rīgas iela 32, Bauska)

Ēkas arhitektūrā redzamas mazpilsētai neraksturīgas jugendstila iezīmes. Bauskas pilsētas privātģimnāzijas īpašniece un dibinātāja bija 20.gs. pirmās puses autoritāte Bauskas vietējā sabiedrībā Ina Kļaviņa. Palīdzīgu roku skolas dibināšanā sniedzis arī firsts Anatols fon Līvens. Kad viņas 1903. gadā Bauskā nodibinātajai zēnu privātskolai Pēterpils mācības apgabals kavējās piešķirt proģimnāzijas tiesības, viņa lūdza firsta Anatola Līvena palīdzību, uz ko viņš, protams, atsaucās un palīdzēja visu nokārtot.

Jūgendstils - 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma dekoratīvi lietišķās mākslas un tēlotājmākslas, arhitektūras un modes stils Eiropā un Amerikā, kam raksturīgas neregulāras viļņveida formas un līnijas un organiskās dabas formu ornamentika, utilitāri funkcionālu elementu saistījums ar viendabīgu stilizāciju.

25

Daudzi baušķenieki bija mācījušies un beiguši šo skolu, kurā pirmajā no Bauskas skolām jau gadsimta sākumā latviešu valoda bija noteikta par obligāti mācāmu priekšmetu, kamēr valsts uzturētajās skolās tolaik latviešu valodu pat bija noliegts lietot savstarpējās sarunās.

Interesants ir fakts, ka skolas agronomu pulciņš piedāvāja apkārtnes lauksaimniekiem veikt piena un kartupeļu analīzes, samaksājot 10 santīmus.

VĀCU DRAUDZES SKOLA/APRIŅĶA/PILSĒTAS SKOLA/BAUSKAS VIDUSSKOLA(Rīgas iela 8, Bauska)

Vecākā zināmā pilsētas skolas ēka, kas celta 1766.gadā uz luterāņu baznīcas zemes. Sākotnēji tā bija koka ēka, un tur atradās vācu draudzes skola. 1820. gadā tās vietā skolas vajadzībām tika uzcelts mūra nams. 19.gadsimta otrā pusē šajā namā tika izveidota trīsklasīgā apriņķa skola (vēlāk pilsētas skola), kur mācījās ne tikai vācu tautības, bet arī citu tautību skolēni. Arī pedagogi bija gan latvieši, gan vācieši. Kā vienu no izcilākajiem vācu tautības skolotājiem var minēt vēsturnieku Leonidu Arbuzovu, kurš šeit strādāja no 1876.-1885.gadam, veikdams vairākus nozīmīgus pētījumus par Bauskas pils un pilsētas vēsturi. Mācījušies daudzi ievērojami ļaudis – Vilis Plūdons, Edvarts Virza, Krišjānis Berķis.

Trešo stāvu ēkai Rīgas ielā 8 uzcēla padomju laikos. Šajā ēkā darbojies bērnudārzs „Pienenīte”, Bauskas Kristīgā skola. Mūsdienās ēkā atrodas Bērnu un jauniešu centrs.

1919. gada 22. septembrī tiek atklāta Bauskas pilsētas vidusskola. 1929. gadā skolu pārdēvē par Valsts Bauskas ģimnāziju. Par vietējās sabiedrības autoritāti neatkarīgās Latvijas laikā bija kļuvis Bauskas Valsts ģimnāzijas direktors Pēteris Andersons, kurš ne tikai vadīja Bauskas apriņķī lielākās vidējās mācību iestādes darbu, bet arī sabiedriskā kārtā, būdams 13.Bauskas aizsargu pulka Kultūras daļas vadītājs, 30.gados pārzināja un organizēja dažādu sabiedriski kulturālo pasākumu norisi Bauskā un apriņķī. 1931. gadā Valsts Bauskas ģimnāzija sāk strādāt Rīgas ielā 32. 1934. gadā skola mācības uzsāka jaunuzceltajā skolas ēkā Uzvaras ielā 10.

BAUSKAS VĀCIEŠU PAMATSKOLA (Rīgas iela 13, Bauska)

Skola pastāvēja līdz 1939. gada nogalei (līdz vāciešu repatriācijai) Rīgas ielā 13. Nelielo skolu līdz 1939.gadam uzturēja Bauskas Vācu Vecāku Savienības nodaļa. Skolā pirmās pamatzināšanas smēlās visu Bauskas vāciešu atvases. Savu darbu tā pārtrauca 1939.gada 1.novembrī, tajā mācījās 20 skolēni un strādāja 3 skolotāji.

Izmantotie avoti: Latvijas pilsētas. Enciklopēdija, Latvijas pašvaldību savienība, apgāds “Preses nams”, 1999Urtāns. A., Gadsimta cilvēki Bauskā, Bauskas muzeja krājuma zinātniskais arhīvs (BNM ZA 1234)Urtāns A., Vācieši Bauskā 19., 20.gs., Bauskas muzeja krājuma zinātniskais arhīvs (BNM ZA 1278, 1280)Traņa Jāņa atmiņas “Bauska”, Bauskas muzeja krājuma zinātniskais arhīvs (BNM 2420)

26

BAUSKĀ UN TĀS TUVUMĀ ESOŠIE PIEMINEKĻI UN PIEMIŅAS VIETAS

PIEMINEKLIS PAR LATVIJAS BRĪVĪBU KRITUŠAJIEM (1915 —1920) (Brīvības bulvāris, Bauska)

Piemineklis veltīts Latvijas brīvības cīņās kritušo kareivju piemiņai. Piemineklī iemūžināti kaujās pret bermontiešiem pie Bauskas kritušo vārdi. Pieminekļa priekšpusē iekalts teksts “Par Latvijas Brīvību kritušiem 1915-1920”, otrā pusē “Tik tas ir liels, kas spēj priekš citiem mirt. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” (V.Plūdons).

1928.gada 28.jūlijā norisinājās Bauskas pilsētas un apriņķa Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo kareivju pieminekļa pamatakmeņa likšanas akts. Pieminekļa pakājē tika guldīti 4 karavīri, viens no tiem nezināms. 1929.gada oktobrī kopā ar valsts prezidenta Gustava Zemgala līdzdalību Bauskas pilskalna dārzā atklāja pieminekli. Piemineklis tapa, pateicoties līdzcilvēku ziedojumiem(5000Ls), bet Kultūras fonds 1000 Ls. Piemineklis celts no Somijas granīta.

Lai gan tika atklāts, tēlnieka Kārļa Jansona iecere netika līdz galam realizēta – piemineklis bija bez mūsdienās pieminekļa augšgalā redzamā senlatvieša karavīra. Tēlnieks bija vēl tikai iecerējis papildināt to ar minēto karavīru, taču ieceri pārtrauca 1940.gads, kad Latviju okupēja PSRS. Pazuda arī pilsētnieku saziedotā nauda ieceres realizācijai. Tēlnieka iecerētais tika paveikts tikai 20.gs. 90. gadu sākumā, kad par jaunu saziedotajiem līdzekļiem tēlnieka Kārļa Jansona dēls Andrejs Jansons pēc tēva skicēm izveidoja šo senlatviešu karavīra tēlu. Pieminekli atklāja 1992. gada 18. novembrī.

SINAGOGAS DĀRZS (Rīgas ielā 35, Bauska)

Memoriāls veidots, godinot Bauskas un tās apkārtnes ebrejus. Piemiņas vietu projektējis un izveidojis tēlnieks Ģirts Burvis, kas ir arī V.Plūdoņa pieminekļa autors. Kopējā memoriālā platība aizņem precīzi tādu pat laukumu, kādā savulaik atradās Bauskas Lielā sinagoga, akmens tēli simbolizē ebrejus, kas iznāk no dievnama pēc dievkalpojuma. Memoriāla centrā ir simboliska skulptūra, uz kuras rakstīts: „Veltījums Bauskas ebrejiem, kas gadsimtiem dzīvoja šeit un cēla šo pilsētu, un kurus 1941. gadā nogalināja nacisti un viņu vietējie palīgi. Godinot ebreju tautas piemiņu – Bauskas ebreju pēcteči un baušķenieki”. Piemiņas memoriāls „Sinagogas dārzs” izveidots, pateicoties Bauskas ebreju pēcteču Izraēlā, ASV un Lielbritānijā iniciatīvai un ziedojumiem un Bauskas novada domes un Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes atbalstam. Sinagogas atklāšana notika 2017. gada 15.oktobrī.

PIEMINEKLIS BAUSKAS AIZSTĀVJIEM (Pie celiņa uz Bauskas pili)

Piemineklis veltīts Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo PSRS okupāciju 1944.gadā un cīņu par savu dzimteni. Atklāts 2012.gadā.

 Cīņas par Bausku 1944.gadā ilga no 28.jūlija līdz 14.septembrim, un tajās piedalījās ievērojams skaits latviešu karavīru – leģionāri, policijas bataljonu kareivji, aizsargi no Bauskas 13.aizsargu pulka, arī jauni puiši un iesirmi vīri no Bauskas atsevišķā bataljona. Kad frontei tuvojās Sarkanas armijas spēki, toreizējais Bauskas apriņķa priekšnieks Jānis Uļuks nevis steidzās evakuēties, bet gan uzaicināja vietējos vīrus ņemt šautenes rokās un pašiem aizsargāt savu pilsētu. Tādējādi no policistiem, aizsargiem un citiem brīvprātīgajiem tika izveidots aptuveni 300 vīru liels bataljons.  Pateicoties šai vienībai, no Lietuvas puses uzbrūkošās sarkanarmiešu vienības tika apturētas Bauskas pievārtē, neļaujot tām pārcelties pār Mūsu un Lielupi un doties tālāk Rīgas virzienā. Tikai 1944.gada 14.septembrī, kad Sarkanajai armijai neizdodoties ieņemt pilsētu, tā izlēma par labu aviācijas uzlidojumiem, pretiniekam tomēr izdevās ieņemt izpostīto pilsētu.

PIEMINEKLIS CĪNĪTĀJIEM PRET PADOMJU OKUPĀCIJAS REŽĪMU, ARESTĒTAJIEM UN NOMOCĪTAJIEM (1940 – 1990) (Brīvības bulvāris, Bauska)

Piemineklis veltīts komunistiskajā režīmā cietušajiem un bojā gājušajiem iedzīvotājiem. Atklāts 2008.gada 18.novembrī – Latvijas 90. dzimšanas dienā. Piemineklis tapis, pateicoties Bauskas politiski represēto klubam “Rēta”, pilsētas Domei un cilvēku ziedojumiem. Piemiņas vietā kontrastē divas krāsas - baltā un melnā. Balto toni veido oļi no grieķu marmora, savukārt celiņos ieklāts sasmalcināts melnais granīts.

VIĻA PLŪDOŅA PIEMINEKLIS (Saules dārzs, Bauska)

Piemineklis veltīts novadniekam, dzejniekam Vilim Plūdonim. Pieminekļa autors ir tēlnieks Ģirts Burvis, un pieminekļa devīze ir "Uz saulaino tāli". Uz plāksnēm var lasīt citātus no poēmas "Uz saulaino tāli", un no tās lapas aizlido gulbis, bet uz otras lapas ir Plūdoņa patriotiskais dzejolis "Tev mūžam dzīvot, Latvija!", tai līdzās stāv pats dzejnieks. Piemineklis atklāts 2014. gada 2. augustā – Viļa Plūdoņa 140. un Bauskas pilsētas 405.gadskārtā.

PIEMINEKLIS K.V. KRAUKLINGAM (Dārza ielā 18, Korfa dārzs, Bauska)

Piemineklis atklāts 1805. gadā, veltīts Kasparam Valentīnam Kraukliņam (1737-1805), kurš bija Bauskas birģermeistars. K.V.Kraukliņš bijis arī ievērojams tirgotājs, viņam bijušas savas tirgošanās vietas. Vietējā presē esot bijuši sastopami Kaspara Kraukliņa sludinājumi, kuros viņš piedāvā dažādas preces no sava vīnu un gastronomijas veikala Bauskā. Mīlējis labas grāmatas un atzinis izglītības lielo nozīmi, tāpēc savam vienīgam dēlam Kārlim, kurš bijis ļoti apdāvināts un labi zīmējis un dzejojis, devis izcilu izglītību. Pats monuments bijis 12 pēdas augsts, veidots no smilšakmens. Ap kupeli, kurš mūsdienās diemžēl ir nopostīts, bija lasāmi vārdi „Casp.Valent.Krauckling. Gestorben den 9.Martc 1805.im 68. Jahre seines Alters”. Pie apakšas, kas līdz šodienai ir saglabājusies, ir marmora tāfele ar uzrakstu „Dem besten Gatten und Vater weihet dieses Denkmal die Liebe”. Pieminekļa apakšējā daļa ar tāfeli atrodas Bauskas Korfa dārzā, pie Korfa nama, Dārza ielas pusē.

PĒTERAKMENS (LEĢENDA) (Kalēju un Rūpniecības ielas stūris, Bauska)

Leģenda par to, ka 18.gs. pašā sākumā pirms Lielā Ziemeļu kara (1700-1721) šeit tikušies un brokastojuši divi tā laika valdnieki – miesās un spēkā stiprie Krievijas cars Pēteris I un Polijas-Lietuvas karalis Augusts II Stiprais un pēc tam sudraba traukus un citus piederumus palikuši zem akmens.

PIEMINEKLIS “CILVĒKU STĀVI” (Vecsaules pagasta Likvertenu mežs)Piemineklis veltīts vācu okupācijas varas noslepkavotajiem Bauskas un tās apriņķa ebrejiem

1941.gadā. Dolomīta piemineklis uzstādīts1971. gadā slepkavības vietā. Skulptors Imants Murovskis. Pie pieminekļa pamatnes atrodas plāksne ar uzrakstu latviešu valodā “Mūžīga piemiņa padomju pilsoņiem, kurus 1941. gadā nogalināja vācu – fašistu okupanti un viņu līdzdalībnieki buržuāziskie nacionālisti”.

Izmantotie Avoti:

28

Kaspars Kraukliņš, Pašvaldību Dzīve, 20.11.1937Karā kritušo pieminekļa pamatā, Bauskas Vēstnesis, 03.08.1928Melers M. Latvijas ebreju kopienas vēsture un Holokausta piemiņas vietas. Rīga: Muzejs “Ebreji Latvijā”, 2013.Novads.Informatīvais biļetens, Nr.4, Bauska, 1991Pieminekļa svinības, Bauskas Vēstnesis, 25.10.1929Bauskas muzeja nefondētie materiāli

29