Elejas vidusskolas literārais žurnāls

„Ziedu putekšņiem aplipis vārds”

Saturs

Gribam tikt uzklausītas.............................................................................................................3

Baltā galdauta stāsts.................................................................................................................4

Svētku laiks...............................................................................................................................8

S stāstiņš................................................................................................................................10

Smaržu virpulī.........................................................................................................................11

Ziemīgs skats pa trešā stāva logu jeb zem kājām visa pasaule................................................16

„Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā.” (Imants Ziedonis)................................................18

„Rakstīt nav grūti. Atliek tikai apsēsties pie rakstāmmašīnas un asiņot.”...............................19

Vārds otas triepienā................................................................................................................31

2

Gribam tikt uzklausītas

„Jo mēs zinām, ka vārdi nav aizmiguši,

Kaut nebāž galvas no mutes ārā –

Tie vienkārši uz brīdi apklusuši

Un baltu klusuma putru vāra.” (Ieva Samauska)

Šī mācību gada laikā centāmies sajust, izjust, saprast pasauli ar cilvēkam dotajām piecām maņām. Bijām pārsteigtas, cik tā plaša un dziļa. Domas un vārdi plūda pāri trauka malām, tāpēc bija jāmeklē, kur tos likt.

Ļaujam jums sadzirdēt mūsu atmodināto vārdu tipināšanu, dipināšanu, skaļo brāšanos, līgano valsēšanu, marša soli, mierīgo pastaigu un drosmīgo kalnā kāpšanu.

Šajā žurnālā apkopojām visu mācību gada laikā izdomāto, uzrakstīto, uzzīmēto. Lai mūsu ziedu putekšņi sabirst jūsu dvēselē un pielīp jūsu vārdiem!

Elejas vidusskolas jaunās literātes

Agneta, Jana, Sigita, Anna, Justīne un skolotāja Vintra, kā arī skolas labāko radošo darbu autores Ieva, Liene, Daniela, Anete

(Nodaļā “Vārds otas triepienā” skatāmi arī Ievas Vaņinas, Jūlijas Rumbauskas un Viktorijas Kozlovas darbi.)

3

Baltā galdauta stāsts

Katrs stāsts, kas nodots nākamajām paaudzēm, vai tas rakstīts glītā rokrakstā uz bieza vēstuļu papīra, stāstīts, kamēr atmiņu trauslie spārni vēl nozibsnī acu kaktiņā, vai dzirdēts kādā klusā vakarā, sēžot, ietītam siltā segā, ar kūpošu tējas krūzi rokās, kaut kur sākas un kādreiz arī beidzas. Katram stāstam var meklēt saknes kādā īpašā brīdī. Kādā laimes smaidu, uzvaras saucienu, mīlestības vārdu, dižas rīcības, kopības sajūtas, sagrautas dzīves, sāpju asaru, zudušu cerību pārņemtā brīdī, kad tas sapratis, ka jāizdzen savs spēka pilnais asns, kurš augs un zaļos vēl ilgi, nododot tā augļus un sējot sēklas jaunā zemē, kur tas rādīs citiem, cik daudz stāstāmā tam ir.

Šis būs baltā galdauta stāsts. Jo katram latvietim dvēselē ir ieausts baltais galdauts, kurš atspīd tūkstošiem saules staru, ar tiem bruģējot ceļu uz siltu, gaišu un kopīgi radītu nākotni.

Pirmais īstais ģimenes galdauts, kas tik ļoti svarīgs un simbolisks. Galdauts, kas visu saimi aicina sēsties ap galdu, dižojoties ar gardi smaržojošu ēdienu un dzērienu pilniem, tieši šim gadījumam taupītiem, tikko no skapja izceltiem traukiem. Tas kā stingrs pamats tur ne tikai kristāla glāzes, no paaudzes paaudzē nodotus sudraba ēdampiederumus un skaistiem ziediem izgreznotas māla bļodas. Tas saauž kopā arī ikdienas steigā no citām atrautās dzīves, ievelk atpakaļ katru izirušo diedziņu un ļauj ikvienam kopīgā sarunā pastāstīt nesen notikušo, izsmieties, pat ja liekas, ka šis nepavisam nav piemērots brīdis, un notraust nepakļāvīgu asaru, kas jau ilgi gribējusi kādam parādīties. Pirmais īstais galdauts kā dāvana vismīļākajai vecmāmiņai apaļā jubilejā. Pirkts par dārgu naudu, austs pēc pasūtījuma ar speciāli izvēlētiem vismīkstākajiem un spožākajiem diegiem. Rūpīgi izgludināts un salocīts tas guļ ar krāsainu milzu lenti apsietā kastē, gaidot, kad beidzot tiks celts ārā un kārtīgi apskatīts.

Balto galdautu tumsā apspīd mazas, gaiši liesmojošas kuplas un izrotātas egles zaros liktas svecītes. Pīrāgu, taukšķētu zirņu un piparkūku smarža izlauzusies no siltās spozmes pilnās virtuves un tagad savā brīvības reibumā dejo pa visu māju, iekārdinot gan mazus, gan lielus degunus. Tā aicina visus jau atkal sēsties pie galda, skaitīt lūgšanu un beidzot nobaudīt tos gardumus, ko mamma visu dienu čakli gatavojusi. Pēc tam kad pirmais izsalkums apmierināts, laiks tīt vaļā spožos papīros iesietās dāvanas, par kurām prieks it visiem. Galdauts var apskatīt gan jaukas bilžu grāmatas, gan elegantas porcelāna lelles un pat jaunu, kokā grebtu pulksteni.

Uz baltā galdauta pītos grozos gozējas sīpolu mizās tītas un ar mazām puķītēm un zāles stiebriņiem krāsotas olas. Visi pulcējas ap galdu, lai jau atkal varētu izvēlēties to savu īsto un stiprāko olu, ar kuru sakaut citus. Bet arī par zaudētājām ir

4

ne mazāks prieks. Tās beidzot var nolobīt un, klausoties jau sen zināmos sakāmvārdos, apēst ar sāli, lai gadā līdz nākamajai ēšanai nebūtu jāmānās.

Šoreiz baltais galdauts drūmā miglā tīts. Ap to pieklusušas un nomāktas balsis, ne miņas no vienmēr piederīgajām bērnu čalām. Piemiņā tiek paceltas un saskandinātas glāzes, izteiktas runas par to, cik laba vecmāmiņa bijusi, kā tai nekad nav bijis pēc padoma ilgi jāmeklē, kā tā apmīļojusi mazos resgaļus pat pēc trakākajām blēņām. Cik jaukas pie tās vienmēr bijušas vasaras, ar basām kājām izbradājot katru peļķi un ēdot dārzā izaugušās ogas pilnām mutēm. Kā tai vienmēr bijušas zināmas pasakas ar laimīgākajām beigām. Jau drīz kāds kā ar zvaniem ieskandina gaisu, sākot dziedāt visiem zināmu tautasdziesmu. Pie Dieviņa gari galdi, kur nu sēd arī mūsu mīļā vecmāmiņa.

Galdauts turas dažus milimetrus virs galda virsmas. Apkārt virmo pacilāta gaisotne, un tam riņķī sēdošie uztraukumā un gaidās nespēj teikt ne vārda. Tie sazinās un saprotas tikai ar ašiem, cerību un prieka pilniem skatieniem. Valsts šodien svin. Valsts, kuru beidzot par tādu var saukt. Tā ir aizlāpījusi vēl tikko iegūtās rētas veselas sešas reizes ar dziedinošiem, Dieva svētītiem himnas vārdiem. Visas sagrautās un izpostītās sapņu pilis nu atkal var būvēt no jauna. Galdauts mērcēts asarās, kurās jaucas pagātnes pārdzīvojumi ar nākotnes sapņiem.

Baltais galdauts nu jau vairs ne tik balts. Tas noputējis guļ skapja tālākajā un tumšākajā stūrī, svešām acīm slēpts. Pēdējā laikā svētkiem nav noskaņojuma. Bail vilkt ārā sargāto galdautu, kurš ģimenei tik svēts. Dzimtās zemes tikko iegūto brīvību atkal bradā svešu zemju zābaki. Tiem nav svēts itin nekas. Galdauts dreb bailēs, jo katrā brīdī uguns var tikt piešķilta arī tā mājām. Tie, kas vēl nesen sēdējuši ap šo pašu galdautu, sadevušies rokās un nodūruši galvu, mēģinot iespiest atmiņā laimes pilno brīdi, tagad drūmu pelēcību sev kā segu aptinuši. Liekas, ka pati saule spīd blāvāk, salaužot pēdējās ticības valgus, kas vēl nesen devuši vēlmi dzīvot. Tumši laiki šobrīd valda. Brālis spiests cīnīties pret brāli, tēviem atņemtas dzimtās mājas. Svešas rokas tagad tur mūsu tēvijas grožus. Svešas rokas tur nāves nesējus ieročus un sēj nelaimi, postu un iznīcību ar katru soli, kas tiek sperts.

Galdauts nu atkal vilkts ārā, šoreiz rādot savu pretestību. Tas vilkts ārā, svinot aizliegtus svētkus. Tam cauri kā elektrība strāvo domu, jaunu ideju un gribas spēks.

Sen neredzēts tāds prieks un atkal dzimušas cerības. Liekas, ka pagātne atkārtojas. Ikkatrs vēlreiz mēģina noticēt, ka var. Uz galdauta šoreiz tikai radio. Radio, kurš tūlīt paziņos visas tautas nākotni. Un nu lēmums ir pieņemts. Mēs esam PAR. Galdauts nodreb tajā troksnī, kas uzvird gaisā. Jau sen nav redzēta tāda līksme. Pielec kājās pat tie, kuriem tās ilgi nav klausījušas. Baltais galdauts rauts nost no galda un celts gaisā kā plīvojošs karogs. Tas nests ārā, kur var spīdēt kā vēl nekad nav spīdējis.

5

Galdauts iespiests starp atkal brīvajiem latviešiem, kuri apskauj cits citu, tikai tā spējot pateikt vārdiem neizsakāmo.

Tāds nu ir baltā galdauta stāsts. Galdauta, kurā ieausta Latvija. Tā mežģīņu raksti gluži kā puķuzirņi vijas tikai augšup. Tā kājas turas uz zemes, bet acis paceltas pret debesīm. Visi stāsti kādreiz beidzas, bet šis dzīvos mūžīgi. Vēl ilgi tas audīs kopā paaudzes un to pārējos stāstus. Vēl ilgi apkārt vienam kopīgam galdam sēdēs vienota saime. Galdam, kuru nu droši varam saukt par Latviju.

Justīne Dižpētere, 10.a

Nākamgad Latvijai apritēs jau 100 gadu. Mēs esam stipra tauta, kas gājusi cauri daudz kam. Ieguvuši savu neatkarību, uzvarējuši ienaidniekus. Bet kā Latvija ir saistīta ar balto galdautu? Manuprāt, viss aizsākās jau ar teiku, kā radās Latvijas karogs. Teikā tika minēts, ka uz balta palaga, kurš tikpat labi varēja būt galdauts, tika guldīts ievainots strēlnieks, un asinis nokrāsoja karogu sarkanu, atstājot pa vidu baltu svītru. Iespējams arī, ka baltais galdauts simbolizē neatkarības atjaunošanas svinības 4. maijā.

Balts galdauts noteikti mājās ir ikvienam. Citam tas ir gājis cauri vēsturei, citam tas ir jauns un neko nepiedzīvojis. Pilnīgi iespējams, ka kāda galdauts ir piedzīvojis Pirmo un Otro pasaules karu. Cits to ir aizvedis uz Sibīriju sev līdzi vai arī atvedis to no turienes. Stāsti ir dažādi, tāpat arī notikumi. Galdauti ir nodoti no paaudzes paaudzei. Iespējams, ka tieši tavs galdauts kādreiz tika klāts uz galda, lai atzīmētu 1990. gada 4. maijā parakstīto neatkarības deklarāciju. Šī diena latviešiem kādreiz bija ļoti svarīga un to svinēja kārtīgi. Tad galdi tika bagātīgi klāti ar baltiem galdautiem un ēdieniem.

Manuprāt, šo dienu vajadzētu atcerēties arī mūsdienās. Tā ir svarīga mūsu valstij, tautai, zemei. Neaizmirst tās cīņas par mūsu zemi, valsti. Lai balts galdauts simbolizē šo dienu! Lai ikviens latvietis to atceras!

Anete Emīlija Kancere, 8.a

6

Sveiki! Es esmu balts, skaists galdauts. Piederu Saliņu ģimenei jau vairākus gadus. Mani uzauda Skaidrīte Saliņa. Protams, es esmu mazliet apbružāts un mazliet pleķains, bet tas viss tika iegūts īpašās dienās.

Pirmo pleķi es ieguvu, kad Antons Saliņš kļuva par direktoru. Visi sasēdās pie bagātīgi klāta galda, apsveica jauno direktoru un ķērās pie ēšanas. Antons netīšām aizķēra vīna glāzi, un tā apgāzās un izlija. Lai arī kā Skaidrīte šo pleķi centās izmazgāt, viņai tas nesanāca. Tas mani nesarūgtināja, jo nu es visu savu mūžu atcerēšos šo brīnišķīgo dienu, kad visi apbrīnoja to, cik es skaisti esmu uzausts un cik visi bija laimīgi par Antonu.

Otro pleķi es ieguvu, kad Aldis Saliņš kļuva par skolotāju. Visi atkal sasēdās pie bagātīgi klāta galda, jauki parunāja, tad Aldis piecēlās, lai teiktu lielu pateicību visiem, kas ieradās, bet, līdzko viņš cēlās, aizķēra kafijas krūzīti, un tā izlija. Tā es ieguvu savu otro pleķi, un to dienu es atcerēšos visu savu mūžu.

Trešo un pēdējo pleķi es ieguvu pirmajā septembrī. Kad visi Saliņu bērni un vecāki sasēdās pie galda, lai svinētu Zinību dienu. Bet Dacei kūka izkrita no rokām un mazliet sasmērēja galdautu. Es vairs netiku klāts ne svētkos, ne parastās dienās. Es vienkārši stāvēju pūra lādē un gaidīju nākamo Saliņu paaudzi.

Visa sava mūža garumā es sapratu, ka esmu ļoti saistīts ar skolu, skolotājiem un skolēniem. Esmu ļoti pateicīgs Skaidrītei, kas deva man iespēju iepazīt Saliņu ģimeni.

Liene Alise Saliņa, 6.

7

Svētku laiks

Ārā spīd košas zvaigznes, tāpat kā istabā spīd koša eglīte ar spīdīgiem, krāšņiem rotājumiem, uz egles gala ir skaista, liela zvaigzne, kas dod Ziemassvētku prieku. Istaba smaržo pēc plāceņiem un pīrāgiem, uz galda stāv mandarīni un piparkūkas, viss ir tik krāsains, bet ārā balts sniedziņš kā maiga pūka. Mājas apkārt izrotātas ar spīdīgām lampiņām, bērni sacēluši sniegavīrus un sniega namiņus, viss ir tik skaisti. Mājās zem eglītes stāv dāvanas un nevar sagaidīt, kad tās vērs vaļā, lai sagādātu pārsteigumu. Vakariņas ģimenes lokā, ar sarunām un smiekliem, ar rotaļām un dāvanām.

Daniela Sjanita, 7.b

Ziemassvētku jampadracis

Uzausa agrs Ziemassvētku rīts, un pasaule spīdēt spīdēja svētku priekā. Katram sirdī bija maza dzirkstelīte gaidu un mazs gabaliņš bažu. Visi cītīgi gatavojās Ziemassvētku vakaram. Iepriecinot citus, elfiņi dziedāja skaistās Ziemassvētku dziesmiņas, un Elfīlijas ieliņas smaržoja pēc piparkūkām. Pārējie pilsētiņas iedzīvotāji līksmoja kopā ar elfiņiem un palīdzēja viņiem gatavoties īpašajam Ziemassvētku koncertam. Katrs no elfiņiem bija sagatavojis krāšņu priekšnesumu un nevarēja vien sagaidīt, kad varēs parādīt savas prasmes visai pilsētai. Elfu meitene Ella jau pirms trim mēnešiem bija izlēmusi nospēlēt savu skaistāko skaņdarbu uz klavierēm. Bet Ellu māca šaubas, ka viņa neuzvarēs, jo Ellas draudzene, kura māk grūtākos trikus, ir pārliecināta par savu uzvaru. Kādu laiku padomājusi, Ella saprata, ka nav galvenais uzvarēt, bet iegūt prieku spēlējot un dāvāt to klausītājiem. Kad Ellai vairs nebija bail, viņa sāka gatavot savu skaistāko, mežģīnēm un pērlītēm izrakstīto kleitu. Pēc kāda laika, kad kleita bija gatava, Ellai vajadzēja atrast piemērotas sudraba pērlēm rotātas kurpītes. Viņa lūdza palīdzību savai krustmātei Emīlijai, kura strādā mazā pilsētiņas veikalā, kurā pārdod satriecošas kurpītes. Tās Ellai iepatikās uzreiz. Un viņa ar prieku tās nopirka. Kad tērps bija gatavs un skaņdarbs atkārtots, beidzot bija laiks koncertam, kurš noritēja lieliski un kurā Ella ieguva pirmo vietu.

Justīne Dižpētere, 10.a, Sigita Sirsniņa, 7.a, Jana Kristiāna Blonska, 7.a

8

Ziemassvētku jampadracis

Ziemassvētku laiks nozīmē to, ka ir gaidāmi brīnumi, kas var priecēt cilvēku sirdis. Dažiem laime nokrīt no debesīm reizē ar mazajām sniega pārsliņām, bet citiem tā paslēpusies spožā papīrā iesaiņotā dāvanā. Visi, gatavojoties šiem brīnumainajiem svētkiem, nav pamanījuši skaisto laiku visapkārt. Cilvēki steigā aizmirsuši, ka jāpaceļ galvas un jāpalūkojas uz sniega mēteļu apsegtajiem kokiem un lāstekām, kurām cauri spraucas zeltaini saules stari. Visi cilvēki apzinās, ko palaiž garām, bet, neskatoties uz to, viņus iepriecina ar balti pūkainiem mākoņiem apsegtā zeme. Pasaule spīd un laistās, uzņēmusi visu izstaroto laimi un prieku, spožas gaismiņu virtenes sasilda ceļu nosalušām dvēselēm, un eglīšu rotājumus var pamanīt pat tālākās kaimiņmājas logā.

Justīne Dižpētere, 10.a, Sigita Sirsniņa, 7.a, Jana Kristiāna Blonska, 7.a

Ziemassvētku jampadracis

Ziemassvētku laiks ir brīnumu laiks.

Katram sirdī deg prieciņš maigs,

Kas spēj iepriecināt sirdis.

Ziemassvētku laiks ir gaismas laiks –

Pazudis viss, kas tumšs un baigs.

Palicis tik tas, kas krāsaini mirgo.

Un visapkārt prieciņš mājo

Tā kā eglītes gaismiņas,

Kuras aizdegušās ar liesmiņu.

Katrs sev ceļā velk līdzi dāvanu vezumu,

Kurā iekšā ir katra daļiņa no viņa sirds –

Tā daļiņa nāk no pašiem dziļumiem,

Kur mītam paši mēs.

Agneta Āboltiņa, Sigita Sirsniņa, Jana Kristiāna Blonska, 7.a, Justīne Dižpētere, 10.a

9

S stāstiņš

Saulainā svētdienā sārtais sivēns Saldumiņš sēž silītē, sapņo par saldējumu. Sirsnīgais sisenis sparīgi skatās uz sivēnu, saprazdams, ka sivēnam situsi skolas stunda. Sulīgā sarunā sisenis un sivēns secina, ka skolas sols un skolotāji sajauc tik sivēna sapņaino saprātu. Sācis sēdēt skolas solā, sivēns saņem stipendiju par saviem sasniegumiem un saprot: skola sniedz superīgas sajūtas. Sisenis, sajūsmināts par sivēna sasniegumiem, sagatavo svētku sainīti – saldējumu, saldu sīrupu, saputotu saldēdienu. Starpbrīdī satikušies, sarokojušies, sasēdās stūrītī, sāka sainīti skatīt. Sirsniņā sivēns sajuta saulainu stariņu spīdam. Sivēns sajūsmā siseni skūpstīja. Sisenim saviļņojumā sirds sāka sisties straujāk. Skola sivēnam un sisenim sanāca sadraudzības sākums.

Anna, Sigita, Jana

10

Smaržu virpulī

Muskatrieksts. Smaržo kā kaut kas neatļauts un bīstams, gandrīz vai rūgts. Atgādina kādu vecu, pamestu māju, kurai aiznagloti logi un visas durvis izlūzušas no eņģēm.

Krustnagliņas. Ļoti patīkama smarža, kuru gribas paturēt prātā visu laiku. Nesmaržo ne pēc kā pazīstama, bet nepazīstamais jau ir tikai sen iepazītais, kas aizmirsts.

Pipari. Sajūta, kā pārāk stipri un ātri atverot garšvielu paciņu, no kuras izplanē simtiem mazo graudiņu, kas gatavi mesties kaujā, cērtot visās vietās, kuras nav aizsargātas. Mazie, bruņotie vīriņi kā melna dūmu sega nolaižas mērces katlā un griežas tikmēr, līdz sareibst galva.

Kanēlis. Sajūta, kā iekāpjot smaržas mākonī, kurā degunu aizlipina ciet salda karamele un pāri mēlei pārklājas cukura sega. Smaržo tik šķebinoši saldi kā tīņu grāmatās aprakstītā pirmā mīlestība. Pārāk labi un stipri, lai būtu patīkama. Galva reibst, kā izkāpjot no pārāk ātra karuseļa.

Ķimenes. Smaržo kā vecmāmiņas istaba un priekšauts, kurš rosās pie plīts. Atgādina dienas, kad prātā laiski gulēja bezrūpība un tās tika pavadītas smilšu kastē, ceļot kristāla pilis visām tām princesēm, kuras radušas mājas pasaku grāmatās. Atgādina tās dienas, kurās tika dziedātas jautras dziesmas un skaitīti nepieklājīgi skaitāmpanti par āboliem un plūmēm. Prātā ielec tās vecās, vecās atmiņas, kuras likās jau sen aizmirstas. Rodas vēlme atkal saņemt nesimetriski nogrieztos matus ciešā sīpoliņā pašā galvas vidū un, iejūtoties tā ādā, klausīties stāstus par paša Sīpoliņa piedzīvojumiem, jūtot cepto kartupeļu smaržu lēnām zogamies prom no virtuves uz pārējām istabām.

Justīne Dižpētere, 10.a

11

Muskatrieksts. Asa, stipra smarža. Kā tikko kas izcepts. Stipri degunā cērtoša.

Krustnagliņas. Ļoti patīkama smarža. Asa, bet ļoti patīkama. Pirmais, ko atgādina šī smarža, ir Ziemassvētki. Karstvīns vai karstais upeņu dzēriens liek atcerēties Vecrīgas Doma laukuma tirdziņus, kur visas ielas bija izrotātas ar krāšņiem Ziemassvētku dekoriem.

Kanēlis. Smaržo pēc Ziemassvētku sajūtas. Kā tikko no krāsns izņemtas smalkmaizītes. Patīkams aromāts, uzreiz liek domāt par tumšu, sniegotu vakaru, kad Ziemassvētku eglīte rotā tumšo istabu un sveces gaisma ir vienīgais gaismas avots un smaržo pēc garšauga, smaržauga. Patīkama, skaistu atmiņu raisoša smarža.

Ķimenes. Asa, kodīga smarža. Cērtošs aromāts. Ne visai patīkams. Atgādina kaut ko negaršīgu, nepatīkamu. Atgādina par bērnības atmiņām, kad mamma, cepot siera cepumus, pievienoja šo garšaugu un sabojāja garšu cepumiem. Nedaudz zemapziņā uzpeld ainas par klepu, sāpošu kaklu un šī auga tēju, kura vienmēr bija jādzer ar lielām mokām.

Anna Landorfa, 10.a

12

Muskatrieksts. Šī smarža ir nepatīkama, tā manī izraisa negatīvas sajūtas.

Krustnagliņas. Šī smarža ir tāda saldena, atgādina piedzīvojumus un romantiskas sajūtas.

Pipari. Tā ir spēcīga smarža, kura var sagādāt arī nepatīkamas atmiņas vai atgadījumus.

Kanēlis. Kanēļa smarža ir tik salda, man tā atgādina tikko svaigi izceptu bulciņu smaržu.

Ķimenes. Šī smarža man atgādina labas atmiņas un notikumus. Tā nav pārāk izteikta, bet man patīk, un tās ir arī garšīgas.

Jana Kristiāna Blonska, 7.a

13

Muskatrieksts. Man šī smarža atgādina kaut ko neparastu, bet interesantu. Atsauc atmiņā notikumus, kuri ir bijuši smieklīgi un jautri.

Krustnagliņas. Man šī smarža ļoti nepatika. Tā atgādina kaut ko spēcīgu un ļoti sliktu.

Pipari. Man šī smarža atgādina vietu, kur mēs ar klasi atpūtāmies. Pipari ir gluži neparasti, lai atgādinātu to vietu. Bet tur notika viss kaut kas interesants. Gan spēles, gan strīdi, un pipars man atgādina kaut ko sajauktu.

Kanēlis. Kanēlis atgādināja man klasi. Un tieši tos momentus, kuros mēs visi bijām draudzīgi un laipni pret katru. Pašu neparastāko man atgādināja, visu to, kas ir garšīgs un kam ir piejaukts kanēlis.

Ķimenes. Es ilgāk smaržoju to un sapratu, ka tas man atgādina vasaru, visu labo un jauko!

Sigita Sirsniņa, 7.a

14

Muskatrieksts. Pasmaržojot šo trauciņu, pirmā lieta, ko iedomājos, bija eļļa, jo tā smarža liek degunam kļūt maigākam - eļļainākam.

Krustnagliņas. Domāju, ka šīs varētu būt krustnagliņas, pasmaržojot trauciņu, uzreiz atminējos Ziemassvētku smaržu manā mājā.

Pipari. Domāju, ka trauciņā ir pipari, jo pasmaržojot parādās vīzija, kā mamma karbonādei maļamajās dzirnaviņās maļ piparus, un gribas šķaudīt.

Kanēlis. Pasmaržojot šo trauciņu, atceros vēsos ziemas vakarus, kad dzeru karsto dzērienu, un smarža ir spēcīga, tas ir kanēlis.

Ķimenes. Tās ir ķimenes. Pats pirmais, kas ienāk prātā, ir rupjmaize, un, to ēdot, laiku pa laikam uzkožu kādu ķimeni, un garša nav pārāk patīkama, tad es ķimeni spļauju ārā, tāpēc pasmaržojot man saviebās seja.

Agneta Āboltiņa, 7.a

15

Ziemīgs skats pa trešā stāva logu jeb zem kājām visa pasaule

Neliels skats paveras manām zilajām acīm. Tas it kā nobur un liek aizdomāties par dabu. Zaļās egles kā mātes puslokā sastājušās, un to bērni čiekuri karājas kuplajos egļu zaros. Blakus eglēm, it kā no tām novērsušies, ir satupušies krūmiņi, tādi pliki un vārgi – gribētos tiem pieiet klāt un sasildīt tos. Visu brūno zemi apsedz balta sniega sega, kādā kupenā ir sakrauta malkas grēda, no kuras ir noripojuši daži stīvie baļķi, un skaidas kā mazas skudriņas tipina apkārt malkas grēdai, dziedot tai dziesmas. Tad vēl šeit tāda kā mājele ar spilgti zaļām durvīm un riepu uz tās. Iekšā tai ir visvisādi ķiņķēziņi, pie logiem karājas un sauc mani turp. Šo visu ieskauj plašs lauks ar mežu kā silts vecmāmiņas apskāviens.

Agneta Āboltiņa, 7.a

Skats paveras uz dzīvi plašāk!

Es skatos pa logu un saprotu, ka katrs cilvēks dara savu, un emocijas ir atšķirīgas. Tās trīs minūtes pagāja nemanot, paspēju iedomāties visas pasaules izmaiņas un notikumus. Pa logu pavērās ļoti skaists skats, sniegs mirdzēja tā, ka pat acis apžilba. Un tās pilītes, kuras no loga tecēja, izskatījās pilnīgi bezrūpīgas. Vārdus pat piemeklēt nevarēja, ieraugot skatu no loga. Interesanti iedomāties – varbūt kaut kur pasaulē ir cilvēks, kurš ir līdzīgs man un domā tāpat kā es. Bet, nē, aizceļoju pavisam kaut kur citur. Pasaule – kādam tā ir interesanta, bet kādam tā ir bezrūpīga. Vai kāds cilvēks zina, ka domāt, kur tu ej, ir dziļa apziņas meklēšana? Es aizdomājos, kā būtu, ja sniegs būtu citā krāsā! Skatoties pa logu, šķiet, ka dzīve paskrien ātrāk, un domāju, ko būtu darījusi tad, kad izdarīju citādi. Atcerējos savus draugus, radus, ģimeni un sapratu, ka dažiem cilvēkiem ir tas viss, ko citi vēlas, bet viņi to vienkārši nenovērtē. Bail iedomāties, kā būtu, ja es būtu kāda cita bāreņa vai nabaga vietā. Kā es skatītos uz pasauli, kā es visu saprastu un ko es darītu citādi. Uzdodu jautājumu sev, kāpēc cilvēki nesaprot dabas skaistumu, dabas jēgu dzīvē. Kādu dienu tas viss varētu pazust, un to neviens nepamanītu?

Sigita Sirsniņa, 7.a

16

Ziemīgs skats pa trešā stāva logu jeb zem kājām visa pasaule

Zem kājām visa pasaule. Tur sniegā noslēpušās mazas, kupenās silti iesegtas mājas. Tur tālumā mežs mierīgi šūpojas, it kā pie sevis dungojot kādu slepenu, tikai sev zināmu dziesmu. Aiz sētas, kuru drosmīgi sargā vesels karaspēks tūju zariem nomaskētu karavīru, vientuļi tup vecs, sen pamests traktors. Tas ar savām pieredzējušām, nu jau sen gaismu pazaudējušām acīm skumji veras uz blakus esošo zili balto ūdenstorni. Tornis stalti slejas gaisā, turot sev uz pleciem mūsu dzīvības eliksīru – debesu asaras. Turpat priekšā tam ieritinājušās vairākas tā iznesību apbrīnojošas stikla dabas pasaulītes. Tām klēpjos saknes iedzinuši smaržīgi garšaugi, saldām ogām pilni krūmi un dārzeņu dēsti.

Tepat acu augstumā, tālu no savām drošajām meža mājām sakrauti salauztu baļķu kalni. Pie pretējās ēkas sienas nevērīgi nomesti divi krēsli ar nolauztām kājām. Tiem kompāniju sastāda tik mazās sniegpārsliņas, kuras, aizrāvušās savā sniega dejā, brīžiem, metot ritentiņus un griežoties piruetēs, paskrien garām, un kāds nepaklausīgs skolēns, kurš, aizbēdzis no stundām, meklē sev drošu slēptuvi.

Ar pirkstu galiem varu noglāstīt visu pasauli. Tā, aizvērusi acis, lēnām pieliec galvu, lai labāk dzirdētu, kas man stāstāms. Un tā nu es stāstu. Par mājām un mežiem, un kādu klusu meiteni, kura, elpu aizrāvusi, lūkojas pa logu un uzsmaida pasaulei zem kājām.

Justīne Dižpētere, 10.a

17

„Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā.” (Imants Ziedonis)

Sajūta kā tumsas burbulī. Tumsa zem kājām, tumsa priekšā izstieptām rokām un tumsa virs galvas, kur pirms mirkļa vēl bija debesis. Akla uzticība, kā spēlējot paslēpes pašam ar sevi. Sper soli, bet nezini, kur tas tevi aizvedīs. Apgriezies, bet nezini, uz kuru debess pusi. Paļaujies uz otru, bet nezaudē uzmanību. Prātam grūti pierast, ka tas nav pārziņā par nākamo lēmumu. Visa atbildība šoreiz guļas nevis uz pleciem, bet gan kājām. Saka, ka pirmais solis ir pats grūtākais, bet ko darīt, ja katrs nākamais solis ir kā pirmais? Nezināms, neiepazīts, neredzams. Dzīve izspēlē jokus, kuriem nekad nevar sagatavoties. Nolūzis koks nogāzies tieši uz ierastā ceļa. Piemājas veikala elektriskās durvis salūzušas, un jāiet pa aizmugurējām. Tavs ķermenis ir burtiski otra rokās. Bet ko darīt, ja viņš tās palaiž vaļā?

Justīne Dižpētere, 10.a

Pirmā reakcija bija manām kājām. Izejot pa durvīm, pa kājām sāka skriet mazas skudriņas, bet, ejot pa trepēm, tās uzreiz sastinga un kļuva pļurīgas. Vienu brīdi likās, ka es kaut ko redzu, bet redzēju es tumsu, bailes un durvis manā priekšā, kas ved uz nekurieni. Likās, ka atceros bērnību un pašlaik esmu tajā, bet notikumi bija miglā tīti. Bija bailīgi, likās, ka mani atlaidīs, bet, kad atcerējos, kas mani tur, tad sapratu, ka tie ir mīļākie cilvēki uz pasaules un viņi mani neatlaidīs.

Agneta Āboltiņa, 7.a

Pasaule ar acīm ciet

Sajūtas bija vienkārši superīgas! Es katru dienu eju pa skolas gaiteņiem, bet tad, kad man uzsēja lakatu ap acīm, visu to biju aizmirsusi. It kā es iepazītu jaunu skolu, tikai ar acīm ciet. Meitenes mani vadāja visur kur, bet es neatpazinu vietas. Vienu brīdi pat netīšām ar kājām izgāzu spaini. Paiet nevarēju, jo smējos bez apstājas. Aklam cilvēkam ir plusi – viņš var iepazīt pasauli pa savam, nevis tādu, kāda tā ir īstenībā. Tu nevari redzēt cilvēku sejas, emocijas, bet sajust tās un mēģināt pats izdomāt. Meitenes mani vadāja visur, apkārt galdiem, krēsliem. Pa trepēm riņķojām vairākas reizes. Es sapratu, ka viņām uzticos un jebkurā brīdī viņas atbalstīs, un, ja es kritīšu, tad noķers.

Sigita Sirsniņa, 7.a

18

„Rakstīt nav grūti. Atliek tikai apsēsties pie rakstāmmašīnas un asiņot.”

(Ernests Hemingvejs)

Meža lūgums ugunsgrēkā

(Iedvesma no Regīnas Ezeras „Dziesmas par pēdējo jūras govi”)

Deg. Deg pamats zem kājām, deg debesis virs galvas, deg gaiss, kas ir plaušās, un asinis, kas rit dzīslās.

Kā? Kā kaut kas tikko ziedējis un zaļojis var pēkšņi atrasties pelnu čupā uz zemes? Kā var vienā mirklī iznīcināt vairākus desmitus, vairākus simtus gadu?

Lūdzu. Es lūdzu, lai debesis atveras un no tām sāk gāzties brīnišķīgi mierpilnas eņģeļu asaras. Es lūdzu, lai uguns aprimstas. Es lūdzu, lai saknes zem manām kājām paliek neskartas.

Cik vēl ilgi? Cik ilgi ausīs griezīs šie dzīvās dabas saucieni pēc palīdzības? Cik vēl ilgi acīs cirtīs dūmi un asaras? Cik ilgi vēl būs jāgaida likteņa lēmums, kas sekos turpmāk – drāma vai pasakas?

Viss. Viss ir beidzies. Beidzies laiks, beidzies gaiss, un palikušas tikai asaras.

Justīne Dižpētere, 10.a

19

Pirmais negaiss, bet ne pēdējais

Nodārd zeme un debesis. Nodārd klusums, un apklust skaņa. Zeme sastingst gaidās un bailēs. Lēnām melni mākoņi kā tumša sega noklāj tikko spalvu mākoņu un debesu zilgmē iemērkto otu sašvīkātās debesis. Visas dzīvās radības meklē drošu patvērumu, kur noslēpties un nemanāmi ausīties sprādzieniem līdzīgajā dunēšanā.

Uzzibsnī spilgta, acis žilbinoša, enerģijas uzlādēta šautra, un tumsa pazūd. Pirmā lietus pile pilnā ātrumā traucas pretī zemei un sašķīst simtiem pilienos ar spalgu kliedzienu, kuru dzird tikai auglīgais dabas klēpis.

Vējš aizmirsis visas robežas un nu skrien, apreibis no atkal iegūtās brīvības. Tas sapurina katru aizmigušo lapu koku zaros, noglāsta trakojošās viļņu bangas jūrā un apskauj visus mūžībā ieaugušos akmeņus kalnu virsotnēs. Tas sauc pilnā rīklē: „Te nu es esmu, noķer mani!”

Bet to neviens neķer. Visiem bail lauzties ārā no miera radītajiem sapņu burbuļiem. Visi aizspiež ausis un skaita sekundes līdz nākamajam gaismas zibsnim, līdz nākamajai skaņas jūrai, kura aizviļņo pāri pasaulei.

Debesu valdnieka nepaklausīgie dēli zibeņi aizrautīgi vēro radības zem sevis un, nevarot sagaidīt savu iznācienu, plāno, kuru no tām biedēs, kurai no tām garām zemē trieksies.

Tumsas un ūdens pilnie mākoņi vairs nespēj noturēt savu svaru un plīst. Tie aizlido zudībā, bet tiem tuvo asaras tikai līst un līst. Appludo ceļi, un apmaldās zudušas cerības. Viss, kas tik ilgi sausumā dzīvojis, tagad zaļo un mirdz, katra mazākā puķīte un lielākais asniņš paceļ noliektās galvas un ļauj aukstajam gaisam sevi atkal atdzīvināt.

Ak, mīļā zeme, nebaidies! Aizver acis un ļaujies. Ļauj vējam sevi šaustīt, zibens gaismai sildīt un dziedinošajām lietus pilēm dzirdīt! Debesis dusmojas un nespēj savaldīties. Tās sūta misijā uzticamākos padotos, lai tie nes nemieru un sēj to zemē. Bet augt tas spēj tikai, ja to ar pašu baro.

Klusums pirms vētras un klusums arī pēc tās. Dzīve pirms dzīvības un dzīve arī pēc tās. Pirmais negaiss, bet noteikti ne pēdējais. Klusums gaisā novirmo, un zeme atmostas.

Justīne Dižpētere, 10.a

20

Tā diena, kurā sniegs dzirksteļoja

Saule paceļ galvu no mīkstā sniega pēļa, kas slēpjas aiz horizonta, un atver acis, lai liktu visam atkal parādīties citā gaismā. Sniegs, kas kādu nakti, kad visi jau ielaidušies ciešā miegā un aizlaidušies uz svešām pasaulēm, lēnām pārlaidies pāri plašajai Latvijas likteņupei un nolēmis pārziemot turpat, dzirksteļo simt dažādās krāsās, apžilbinot katru garāmbraucēju, kas vēl nav pabrīdināts, ka ziemā nav droši lūkoties uz brīnumiem.

Katrā ielā cilvēki, acis plaši iepletuši un elpu aizrāvuši, kā mazi bērni vēlas palēkties gaisā un noraut vistuvāk esošo lāsteku, kurai cauri spraucas zelta saules gaišie stari. Pāri bruģim aiziet, aizskrien, aizslīd tūkstošiem cilvēku, kuri savā dienas pārplānotajā plānā aizmirsuši iekļaut galvas pacelšanu debesīs un beidzot silto sniega mēteļus ieguvušo jumtu ieraudzīšanu.

Parkos mūsu, cilvēku, neko neredzošajām acīm dižojas kailie koki, kuri liekas tik vientuļi, bet patiesībā zem zemes to saknes sadevušās rokās, lai nenosaltu.

Centrāltirgus vidū blakus milzīgajām, arī sniega pārslu sargātajām bijušajām lidmašīnu mājām stāv kāds svešinieks. Svešinieks, kurš domā, ka citiem var tikt zelta rudens, ziedošais pavasaris vai smaržīgā vasara, bet viņam pietiks ar to dienu, kurā sniegs dzirksteļoja.

Justīne Dižpētere, 10.a

21

Viss ir mierīgi, līdz notiek kaut kas. Vārds. Skaņa. Filma. Raksts. Kaut kas, kas izjauc mierpilno un sargājošo mūri, ko uzceļu ap sevi. Liekas, ka viss, kas kādreiz kaut ko nozīmējis, vairs nav svarīgs. Vārdi plūst projām kā izlijis ūdens no tikko apgāzušās glāzes, bet es nespēju pasniegt roku, lai to paceltu. Domas jūk kopā un virpuļo haosā tā, ka liekas, vairs nekad dzīvē nespēšu domāt sakarīgi. Kļūst bail. Tik ļoti, ļoti bail. No visa svarīgā zudības. No sevis. Sirds sitas tik ātri, ka liekas – tā tūlīt apsteigs pašu laiku. Vismaz tā es sev lieku domāt. Ieelpa. Izelpa. Domā. Domā, domā, domā labas domas. Aizmirsti to, ka tavs ķermenis vairs nevalda pār sevi. Aizmirsti, ka sajūta ir tāda, ka gaiss ieplūst ķermenī un izgaist, nesasniedzis plaušas. Skaiti. Ieelpa. Izelpa. Neraudi. Neuztraucies. Aizver acis un ļauj sapņiem vaļu. Ieelpa. Izelpa. Liec sev apstāties. Apstāties domāt tās stulbās, apnicīgās, pilnīgi nevajadzīgās dumjās domas. Apstāties uztraukties. Apstāties dzīvot rītdienai kaut uz mazu, mazmazītiņu brīdi. Elpo tagad. Nedomā par nākamo rītu, kad nevarēsi laikā piecelties. Nedomā par nākamo reizi, kad uzbruks biedējošās domas. Nedomā, ka vari kaut ko neapdomāti izdarīt, jo tā nekad nav noticis un nekad arī nenotiks. Guli. Miedz ciet un domā par tām labajām dienām, kas vēl tikai nāks. Ieelpa. Izelpa.

Justīne Dižpētere, 10.a

22

Zeltītie ceļmalas bērzi

Zeltītie ceļmalas bērzi

Savas nolīkušās skaras

Sniedz pretī rīta saulei.

Sals pārklāj ar ledu

Labības asnus.

Tur tālumā Svētes upes lokos

Miglainā dūmakā ganības.

Un rudens krāšņums priecē,

Un dzestrums veldzē.

Tik nepaiet garām mirdzošai birzij,

Sajust koku čaboņu un lapas sniega vētru.

Skumjas un asaras atstāt

Zāles stiebru rasai.

Svētes lokos sajust brīnumu, mieru un pilnību.

Tik atskanot gājputnu kāsim,

Ieraudzīt, kas mēs patiesi esam.

Ceļmalas bērziem likt pārvērsties,

Tukšumam izgaist un siltumam iezagties.

Dieva klēpī iemīlēt.

Tik nepaiet garām zeltītiem ceļmalas bērziem.

Anna Landorfa, 10.a

23

Atceries?

Atceries, reiz to mūsu ziemu un mūsu vasaru, rudeni un pavasari? Atceries? Reiz Tu teici, ka viss būs mūžīgs. Bet nekā nav mūžīga. Pat Saule nav mūžīga. Vai atceries, kā reiz pārsaluši nācām mājās un tad pie kamīna sildījāmies, ēdot piparkūkas un dzerot tēju? Reiz Tu teici, ka viss ir mūžīgs, bet nekā nav mūžīga. Atceries, tās baltās, spožās ziemas dienas. Kad baltums acis sāpināja un saules spožums dedzināja ? Vai atceries, to? Reiz Tu teici, ka nekad neaiziesi. Bet vienu dienu pat nebrīdinot aizgāji. Pat neatvadījies. Pat neatskatījies. Ik reiz, kad laukus pārklāj sniegs, tu manās domās dzīvo. Ik reiz, kad plauka pirmās pavasara puķes, es Tevi vienmēr atceros. Tos vārdus, ko teici man. Tu vienmēr smējies. Vai atceries, tās krāšņās dienas, kad laimītes meklējām ceriņos. Kad jautāju es Tev, ja atrod 7 lapu ziediņu, vai tad laime lielāka? Vai es 2x laimes vairāk vēlēšos? Tu atbildēji ar pretjautājumu. Tad varbūt es cita laimi paņemšu? Bet laikam, ka cita laimi nevar paņemt. Tā katram sava un citādāka. Vai cilvēks to apzinās, vai nē. Mēs smējāmies. Un tu ik reizi teici, ka viss būs mūžīgs. Ka ik pēc katras ziemas pienāks pavasaris, un, ka ik katru pavasari uzziedēs ceriņi. Tu reiz teici, ka viss būs mūžigs. Tik žēl, ka reiz aizgāji Tu. Pat neatvadījies... Ik ziemu ceru Tevi atkal redzēt. Jo ziema, tā bija mūsējā. Reiz mani sauci laukā, sniegavīrus celt. Mēs vēlāmies un cēlām. Un smējāmies? Vai atceries, to? Kad pārsalušām, trīcošām rokām, pēc sniega tvēri. Vai atceries, kad gulējām sniegā un ar elpu kausējām sniegpārslas? Vai atceries to? Vai atceries to, kad Tevi mamma mājās sauca? Tu smējies un atbildēji tulīt. Tulīt, izvērtās minūtēs, stundās. Līdz vēlam vakaram. Kad Tavā pagalmā mājoja vesela sniegavīru ģimene. Vai atceries to? Kad teicu, ka man ir auksts. Tu smējies, jo liki man domāt par sniegavīru, kas celts no aukstuma. Tu liki man domāt, cik viņam ir auksts. Un kad mājās es devos, tu neļāvi. Tu teici, ka jāsasildas, citādāk par sniegpārslu pārvērtīšos. Un izkusīšu. Kad ienācām siltumā, mums vaigus dedzināja karstums. Vai Tu reiz to atceries? Kad siltā piena vietā dzērām tēju, ko paši salasījuši bijām no Tavas un mūsu Liepas. Kad skatījāmies, kā mūsu āra apģērbi izkusa un palika slapji. Kad paliku pie Tevis pa nakti? Vai atceries to? Kā naktī Tu noslēpumus man atklāji? Vai atceries? Vai atceries, kā rādīji savu sapņu kolekciju? Un viens no Taviem sapņiem bija būt veselam? Vai atceries? Kā Tu stāstīji, un pa taviem vaigiem plūda asaras? Kā Tu raudāji un man Tevis bija žēl. Vai atceries, to visu? Vai atceries, kā reiz stāstīji savus jokus, bet tad Tu nesmējies? Tu skatījies man acīs un gaidīji, kad no manis nāks smiekli, bet tie palika turpat. Jo tā vietā, raudāju es. Reiz atceries, kā lasījām grāmatas zem mūsu Liepas? Vai atceries? Kā abi manai lellei matus pinām? Vai atceries? Vai atceries, to visu? Bet reiz Tu aizgāji. Pat neatvadoties. Tik atstājot atmiņas, kas manu sirdi silda. Tik atstāji manā galvā tavus smieklus. Tik atstāji savu smaidu. Vai atceries, kā skrējām mēs pa lietu? Vai atceries to? Kad sēdējām upes krastā un runājām, un tad sāka līt lietus. Un tad viņš lija stiprāk un stiprāk. Bet Tu tikai smējies. Un devu es Tev roku, lai dodamies mājas, bet tu smējies vēl vairāk. Un necēlies. Un palikām mēs skatīties uz upi, uz lietu, kas lija upē. Kad mati bija krietni

24

izlijuši un peļķes bija milzum lielas, tu smējies, novilki kurpes, devi man roku, abi lēkājām pa peļķēm. Tad mēs aizmirsām vecāku rūpes. Bet nodevāmies priekam. Līdz lietus bija mitējies. Vai atceries to? Bet reiz ziemas dienā tu aizgāji, pat neatvadījies. Tu atstāji mani vienu raudam. Ilgi. Neredzēju vairs Tavu smaidu un nedzirdēju vairs Tavus smieklus. Vai to visu atceries? Kā ziemas brīvdienās vilkām slidas. Kad devos pie Tevis slidot, bet nebija man slidu, Tu devi savējās un pats vilki tēta, tas nekas, ka Tev tās bija par lielu. Tu man tās devi. Tas nekas, ka kājas sala. Tas jau nekas, ka klupu un kritu, tu tad teici, ka gan jau iemācīšos, ka viss ir mūžīgs. Tad es raudāju. Tik viss mainās. Viss, izņemot daba un cilvēku dvēseles. Viss, izņemot tās. Tagad pagalma krūmā, kur reiz abiem pietika vietas slēpties no ārpasaules, pat putniem liekas, ka pat šauri. Un mūsu liepa zeļ un plaukst. Tās ziedi pielej visu pagalmu ar to smaržu. Reiz atceries, kādas blēņas darījām? Tik šoreiz man žēl. Žēl, ka aizgāji. Žēl, pat neatvadījies. Vai atceries, kā vienu reizi devāmies kopā uz teātri ar Tavu mammu un tēti. Un smējāmies? Vai atceries, ka ēdām konfektes teātra laikā? Vai atceries? Vai atceries to visu? Vai atceries? Vai atceries, ka aplaudējām? Vai atceries, kā smējāmies? Vai atceries, kā devāmies uz kafejnīcu pēc tam? Un ēdām saldējumu bumbiņas, kas mākslīgi tika sakārtotas šķīvītī? Vai reiz atceries, kā teici, ka viss ir mūžīgs? Vai atceries, kā nenāci ar mani ārā sniegavīrus velt un ledu grauzt? Vai atceries? Vai atceries, kā nesu Tev grāmatas un lasīju Tev priekšā. Un stāstīju, kas notiek aiz ledus puķēm, kas vijās gar tavu logu? Kas notiek ārā? Kā kausēju ar elpu Tavu logu rūti, lai ko redzi. Un tad steidzīgi devos ārā uzcelt sniegavīru un saveidot pilnu sniegu ar sniega eņģeļiem? Vai atceries to? Bet loga rūti jau atkal bija pārklājušas ledus puķes. Tu visu laiku smaidīji. Bet es raudāju. Kad teici, lai slauku asaras, bet man bija pārāk liels nespēks? Kad atceros Tavu vienu sapni būt veselam. Es raudāju un nevēlējos doties prom, bet Tu mani mierināji. Un teici, ka viss ir mūžīgs. Un tad, kad vairs Tavu tēlu nesaradzēju caur asarām, tu teici, ka viss ir mūžīgs. Vai atceries, mūsu ragavas? Vai atceries? Kā es tevi vedu un Tu mani vedi? Vai atceries, to? Vai atceries, kā vienā ziemas dienā netvadījies, aizgāji no manis? Vai atceries, kā mēs mīlējām viens otru, kā bērni būdami. Vai atceries? Tik tagad nekas nav tāds kā agrāk. Tik tagad mūsu liepa nesmaržo tā. Tik tagad ziemas citādākas. Un ragaviņas arī. Paldies Tev!

Paldies, ka devi man iespēju dzīvot, mīlēt un raudāt.

Paldies, bet nekas vairs nav tā kā agrāk.

Bet tomēr ne viss ir mūžīgs...

Anna Landorfa, 10.a

25

Ir laiks…

Reizēm es nezinu, kas ir sāpīgāk. Būt par upuri, vai redzēt un just, ka kāds ir upuris. Reizēm es pat nesaprotu, kur atrodos. Es nesaprotu, ko rāda spogulis greizais. Es nesaprotu, kas es esmu. Es nesaprotu tik daudz, ka dažreiz jādomā un jāsatraucas, vai ir kāda lieta, ko patiesi saprotu uz šīs Zemes. Bet baidos uzzināt atbildi. Tāpēc atrodu veidu, kā novērsties no visa. Atrodu veidu, kā klusumu nosmacēt. Atrodu veidu, kā nedzirdēt domas savas. Bet ir kāds patiess skaistums uz Zemes šīs. Ilgi nācās meklēt atbildi. Ilgi nācās dzīvot, lai beidzot apziņai skaidrība būtu. Tā ir mīlestība. Naivi, skaisti tas skan. Bet, kas sāpēs, tukšumā ilgi dzīvojis, pat neteiktu, ka skaisti, teiktu – brīnišķīgi. Bet patiesība ir, ka to nemaz nevar izteikt, cik skaisti. Tā noslēpusies ir visur, kur vien acis rauga, tā ir paslēpusies. Skaistākās paslēpes. Ir noteikumi daži, lai meklētājs atrastu. Tam pašam ir jābūt dzirksteļojošai mīlestībai. Dievam bija interesanti mums sagatavot spēli dzīves garumā – meklēt mīlestību. Kas to atrod, tas mainās vietām. Cilvēka dabā ir noliegt visu, kas mazliet nesaprotams mūsu prātam, kas atbildi atrast nevar, tas beidz to meklēt. Bet kā būtu, ja kāds beigtu sapņot? Tam pēkšņi tik daudz visa kā apstātos. Mēs zinām, neesam te uz visu laiku. Kā būtu, ja cilvēks pieņemtu sāpes, ciešanas par tādu kā dzīves asumu un uz to vairs nekoncentrētos. Bet reizēm nespējam mēs. Nespējam ieraudzīt apkārtējo mirdzumu, kas mums kā spilgta gaisma izgaismo acis, lai tur atrastu mīlestību. Varbūt pat varam, bet necenšamies tam uzmanību veltīt. Bet kā būtu, ja tu šo pavasari dzīvotu kā pēdējo? Kā tu to izsmaržotu, sajustu? Vai tu varētu tik viegli paiet zilo sniegpulksteņu pļavai garām, atliekot to uz nākamo vakaru… Vai tu varētu tik pašpārliecināti raudzīties uz kārtējo brīnumaino atdzimšanu. Vai tu varētu nepievērst putnu skanīgajām čalām uzmanību? Vai tu to varētu uztvert kā ko pašsaprotamu, nevis kā Dieva veidoto paradīzi, lai ikviens te atrastu skaistumu? Kā būtu, ja mēs mainītos? Tas skan tik naivi, ka rasas vietā, liekas, skumjas asaras mirdz. Kā būtu, ja tu šo dzīvi neuztvertu kā pašsaprotamu, kā parastu lietu, kas tev jānodzīvo. Kas mainītos, ja šo iespēju dzīvot tu saņemtu kā dāvanu. Kā skaistāko dāvanu no Dieva. Reizēm cilvēki domā, ka ir tik grūti elpot, tik grūti izdzīvot katru dienu. Jo daudz cilvēciskās problēmas, sāpes nomoka, bet varbūt ir iespēja iedziļināties dziļāk par jaušamo un tomēr pameklēt visam cēloņus. Un beidzot pa cik gadiem pa īstam atvērt acis. Un sākt priecāties par zaļojošu krūmu, kaut pašā tevī ir tik daudz kas sabiris. Varbūt ir beidzot mirklis pateikt paldies par to, kas ar tevi ir noticis, mainījies. Un atkal to neuzskatīt par pašsaprotamu. Varbūt pienākusi ir diena, lai atvērtu sirdi mīlestībai. Katrs plaukstošs zieds mostas ar mīlestību. Katrs putns debesīs lido, Dieva mīlestības apņemts, katra atdzimšana sākas ar mīlestību, katrs smaids ir mīlestības auglis. Kāpēc neņemt to, kas tev jau ir? Kāpēc visam meklēt racionālu izskaidrojumu un vienkāršās lietās - problēmas. Kāpēc visu censties sarežģīt? Kāpēc ir tik neiespējami pamosties pēc ilgas dvēseles klusēšanas. Varbūt ir laiks saprast, ka šis,

26

iespējams, ir pēdējais pavasaris, ko ieelpo? Varbūt ir laiks atbildēt uz sevi izzinošiem jautājumiem, nemeklēt grāmatās, domās, bet atvērt acis un tik vien kā paskatīties uz šo kārtējo plaukstoši ziedošo pavasari, lai saprastu, ka atbilde tev jau ir rokā. Ka esi Dieva mīlestības veidots, ka dāvana tev tā dzīvot.

Varbūt ir laiks atvērt sevī to, kas tev jau, nākot pasaulē, tika dots?

Ir laiks…

Anna Landorfa, 10.a

27

DraudzībaTā skan tik naivi,

Bet, kas to baudījis, zina, cik skaisti.

Iegulties plaukstās siltās,

Aizmirst sāpes dziļās.

Nedzirdēt vienam otru mēnešus,

Bet satiekoties redzēt debešus.

Ak, cik skaisti un naivi

Baudīt mīlestību daiļi.

Vārdu upes nerimtīgi plūst,

Un prieka asaras žūst.

Cik brīnišķīga tava dvēsele!

Cik patiesi tā remdēta!

Zini, kā patīc tu man!

Cik burvīgi tas skan.

Kopīgi sapņi piedzīvoti,

Un laimē tie izdzīvoti.

Jā, skumjas mums nebija svešas,

Bet kas par to, ja smaids tavs tagad dziļāk plešas.

Ak, tie apsveikumi jaukie,

Mīlestības vārdi daiļie.

Mans draugs, lai kur tu būtu -

Mākoņos, istabā siltā vai autobusā sarunu gūtu.

Atceries tik vienu -

Mīlu tevi vēl ar vienu.

Anna Landorfa, 10.a

28

Apstājies

Reiz tu man teici apstājies,

Bet tad domāju galīgi dulls.

Tad pļavā margrietām

Ziedlapas rāvu.

Bet tagad sēžu es

Un domāju sazin ko.

Tik sāļums mēli skar

Un dvēsele sāpi pauž.

Bet te nu es raudu un domāju

Par to, kas bij kaut kas.

Tu neticībā domātu, ka tas jau nebij nekas.

Tik es asaru traucu.

Un domāju par to, kā mani sauci.

Un tagad vārdam ‘’apstājies’’

Daudz nozīmes redzu

Un pirmo no tām kā sāpi tveru.

Anna Landorfa, 10.a

29

Akmentiņa ceļojums

Ārā spīdēja saule. Jūras malā sēdēja raibs akmentiņš. Viņam galvā bija viena ideja. Apceļot pasauli. „Ak... kā es gribu nonākt Rīgas centrā!” akmentiņš sapņoja. Te negaidot kāds paņēma viņu rokās. Akmentiņš iesaucās: „Es lidoju!” Bet tad kāda meitenīte viņu iebāza kabatā. „Ak, cik te ir tumšs!” apmulsa akmentiņš. Viņš dzirdēja, kā atvērās mašīnas durvis un pēc tam aizcirtās. Tad mašīna sāka braukt.

Pēc trīsdesmit minūtēm tā apstājās. Izrādījās, ka akmentiņa sapnis ir piepildījies. Viņš atradās Rīgas centrā. Mazā meitenīte iegāja dzīvojamā mājā un nolika akmentiņu uz palodzes. „Manos sapņos Rīga izskatījās citādi,” akmentiņš nopūtās.

Pēc dažām stundām akmentiņš ierunājās: „Man ir tik garlaicīgi! Es šodien bēgšu.” Akmentiņš izlēca pa logu un devās ceļā pretī piedzīvojumiem. Viņš ripoja pa Vecrīgu un satika balodi. „Sveiks, nezināmais radījum!” akmentiņš uzsauca balodim. Balodis pagriezās un paņēma viņu savā knābī. „Eee, ko tu dari?” viņš iesaucās, bet putns nereaģēja. Tas pacēlās gaisā, un viņi lidoja un lidoja, līdz nonāca rapšu pļavā. Balodis akmentiņu iemeta savā ligzdā, kurā gulēja mazi putnēni. Negaidīti viņi uzbruka akmentiņam. „Au, au, au!” akmentiņš vaidēja. Tracis bija tik liels, ka akmentiņš izkrita no ligzdas. „Šitā es vairs nevaru izturēt,” viņš dusmojās, „es vēlos atpakaļ pie jūras!” Un mazais piedzīvojumu meklētājs ripoja uz priekšu.

Pagāja vairākas dienas. Beidzot akmentiņš nonāca pie mīļās jūras. Viņš iegūlās siltajās smiltīs un teica: „Šī ir mana īstā vieta.” Vairs nekad akmentiņam nenāca prātā trakas idejas.

Ieva Muciniece, 5.a

30

Vārds otas triepienā

31

32

33

34

35

36