foto anita andersone priecīgus ziemassvētkus · 2011. 12. 23. · ar šo brīdi – maisam gals...

Published by Sterling Star Pty Ltd — PO Box 6219, SOUTH YARRA, VIC 3141, AUSTRALIA — Email: [email protected]

Laikraksts LATVIETIS www.laikraksts.comAustrālijas pirmais latviešu elektroniskais nedēļas laikraksts latviešiem pasaulē — An Australian newspaper for Latvians worldwide

NR. 180 2011. gada 23. decembrī TĪMEKLĪ ISSN 1837-6991

9HRLINH*gjjaac+

SatursAustrālijas ziņas ...........................

....................1, 2, 4, 5, 6, 9, 13Latvijas ziņas .............3, 6, 7, 8, 9Latvieši pasaulē .....................6, 7Redakcijā ...................................3Vārds orangutanam ...................1Lasītāja vēstule ......................3, 7Melburnas Latviešu nams ............

.......................... 10, 11, 14, 15Jaunā Gaitā Nr. 267 ...........12, 15Jancis par mūziku ....................13Sarīkojumi un ziņojumi .............16Lata kurss ................................16

Daugavas skolas Ziemassvētku eglīte. Diriģente Jolanta Lārmane. (Skat. rakstu).

FOTO

Ani

ta A

nder

sone

Priecīgus Ziemassvētkusvisiem laikraksta „Latvietis“ lasītājiem, labvēļiem un

citādi domājošiem!Redakcija un valde

Vārds orangutanamKas bija populārākie redakcijai iesūtūtie vārdi

Pēdējo pāris mēnešu laika ir biju-si tiešām lieliska lasītāju atsauksme jautājumā par maza orangutana puiša vārdu.

Kā jau ziņojām laikraksta Latvie-tis 167. un 168. numuros, Marija un Pēters Perejma ceļoja uz Indonēzijas Borneo salā esošo 415 000 hektāru lie-lo Tandžungpuntinga Nacionālo parku (Tanjung Puting National Park). Pār-steigums mūsu ceļotājiem un pēc tam arī mums bija tur sastaptā orangutanu māmiņa Rīga.

Uzzinājām, ka Rīgas dēlam tiek meklēts vārds; pēc visām radu rakstu tradīcijām un noteikumiem, tam jā-sākas ar burtu R un jāturpina saite ar Latviju. Tas varēja būt jebkurš latviešu vārds – gan vietvārds, gan upes, ezera vai cits vārds.

Te būs saraksts no redakcijai iesū-

tītajiem priekšlikumiem:Rolands, Raimonds, Raivis, RIX

(Rīgas kā lidlauka kods), Riks, Rimi, Roga, Ruja, Raitis, Rūdolfs, Riksis, Rakaris, Roja, Rūsiņš, Ritums, Rufus, Ronalds, Rumba, Ragnārs, Razbai-nieks, Rūķis.

Visvairāk ar samērā līdzīgu balsu skaitu tika minēti divi vārdi: Raitis, Rakaris.

Visi vārdi kopā ar vislabākajiem vēlējumiem tiks nosūtīti profesorei Dr. Birutei Galdikasai, ar kuras pašaiz-liedzīgo darbu Borneo Tandžungpun-tinga Nacionālaja parkā tiek uzturēti un dzīvo ap 2000 – 5000 orangutanu. Gaidīsim Dr. Galdikasas lēmumu, un būsim priecīgi, kad varēsim laikrak-sta lasītājiem sniegt ziņas par to, kādā vārdā nosaukts orangutanu māmiņas Rīgas dēls. ■

2. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Piektdien, 2011. gada 23. decembrī

Ir atkal pienācis brīdis, kad gribās sabiedrībā paēst, parunāties, kā arī pie viegliem atspirdzinājumiem padzie-dāt. Vai tiešām? Nē, valdība dod naudu braukšanai, ēdiens pašam jāsedz.

Valdība atsūtījusi divus ierēdņus pārbaudīt mūsu uzskatus par šīm iz-klaidēm. Vispirms aprunājas ar latvie-šu biedrības priekšnieku, pēc tam ar izmeklētiem Laimas pārstāvjiem. Ar šo brīdi – maisam gals tiek atvērts, un sākās stāsti par burvīgo Valarū (Wal-laroo), kur pat dziesma Pie jūras dzīve mana izsauca vietējo daudzstāvu iedzī-votāju aplausus. Kāds kungs pat apjau-tājās, vai esam īri? Nē, latvieši. Līdz ar to sākās dziesma pēc dziesmas.

Tālāk ierēdnes iepazīstinājām ar Flindersa kalnu grēdas (Flinders Ran-ges) masku parādēm. Pēc tam Laimas vadītāja pabeidza savus stāstus. Ierēd-nes bija priecīgas.

Nu varēja braukt uz Virginiju pus-dienās. Krodziņš paslēpies bagātīgā dārzkopības zemē – jauns, liels un cēls. Ēdiens bija neparasti svaigs un garšīgs. Kā jau dārzniecībā, varēja pa-

priecāties par stādiem un tos nopirkt.Nosvinējām Egila Oša kungam

dzimšanas dienu ar brašām svētku dziesmām.

Paldies Brigitai par šo braucienu!Vitauts Mengelsons

Lai valdes locekļi un arī visi biedri smeļas no Biedrības karogā rakstītās mudes: Latvietis, Latvietim un Latvijai!

ALB priekšsēdisBruno Krūmiņš

Pēc Adelaides Latviešu biedrības 2011. g.29. oktobra piln-sapulces jaunās valdes konstruēšanās notika 22. novembra sēdē. Val-des priekšsēža amatā pa-liek Bruno Krūmiņš un

viņa vietnieks ir Dr. Valdis Tomanis. Iepriekšējā gada sekretāri Ingu Pēr-kons-Grauzi nomaina Dr. Ilga Vēvere. Kasieres amatā paliek Velta Voitku-na, biedrzinis Kārlis Ātrens, kultūras daļas vadītāja Astra Kronīte, nama un inventāra pārzinis Artūrs Berķis, padomnieks un sakaru persona ar ve-cāko ļaužu aprūpes grupu Dr. Andris Dārziņš.

Biedrības darbs noris sekcijās un lielākā no tām ir aprūpes grupa Laima, kas nodarbina četras darbinieces ar vadītāju Valdu Pediju (Peddie).

Koris pie Biedrības darbojas jau 60 gadus un šogad lepni nosvinēja 60 gadu jubileju. Kora dzinējspēks ir ļoti enerģiskā kora priekšniece Gunta Ru-dzīte un iemīlētā diriģente Lilita Da-enke.

Ļoti iecienītas ir tā sauktās Lite-rārās pēcpusdienas, kuras vada As-tra Kronīte, un nākamajam darbības gadam ir jau sarunāti divi referenti no Melburnas.

Profesionālās bibliotekāres Zaigas Sudrabas vadībā ir pabeigts bibliotē-kas jaunais iekārtojums, un bibliote-kāre gaida uz lielāku klientu skaitu 2012. gadā.

Muzeja vadī-tāja Māra Kolo-mitseva sola nāka-majā gadā sarīkot vienu no lielāka-jām izstādēm, sa-karā ar DV Ade-laides nodaļas 60 gadu jubileju.

Dr. Ilgas Vē-veres lietišķi va-dītajā grāmatnīcā ir ļoti manāms klientu pieaugums un ceram, ka tas turpināsies arī nā-kamajā gadā, kad tuvojas Kultūras dienas Adelaidē.

Rosmes grupas katra mēneša saie-ti, Ilgas Puides va-dībā, ir ar izdomu pilni un labi ap-meklēti. Katrā šajā senioru sanāksmē braši izskan dzie-dāts Rosmes moto:

Pagurst ceļā bezdelīga,pagurst ceļā ūbeļpāris,vien tu, dvēs’le, nepagursti –trauc tiem garām, trauc tiem pāri.Aizgājušajā darbības gadā Biedrība

ir dāsni ziedojusi skolām, skolotājiem, jauniešiem, korim, mūzikas balvām, Brāļu kapiem Rīgā un stipendiātiem Latvijā, ap $70 000 vērtībā. Biedrība turpinās to darīt arī nākamajos gados.

Published by Sterling Star Pty LtdABN 54053671855

Redakcija / Editorial Office:Sterling StarPO Box 6219

SOUTH YARRA, VIC 3141AUSTRALIA

Tel/fakss: (03) [email protected]@netspace.net.au

www.laikraksts.comEditor: Dr. Gunars Nagels

Associate Editor: Ilze NagelaAbonēšanas cena izdrukātam

laikrakstam: $35 par 10 numuriem (vai $70 par 20 numuriem) ar

piegādi Austrālijā. Čekus rakstīt uz „Sterling Star Pty Ltd“ vārda.Sludinājumu cena: $5 par 1 cm telpu vienā slejā vienā numurā.

Content and design:© Sterling Star and individual

authors 2011. All rights reserved.Tīmeklī/Online ISSN 1837-6991

Abonētājiem/Print ISSN 1837-6983Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītos rakstos izteiktās domas ne katrā gadījumā atbilst redakcijas viedoklim, un redakcija par tām neuzņemas atbildību. Redakcija

patur tiesības manuskriptus un fotogrāfijas rediģēt. Laikraksts honorārus nemaksā.

Ar jaunu sparu uz jaunu gadu

Pirmajā rindā no kreisās: Velta Voitkuna, Bruno Krūmiņš, Dr. Ilga Vēvere, Dr. Andris Dārziņš. Otrajā rindā no krei-sās: Artūrs Berķis, Dr. Valdis Tomanis, Astra Kronīte, Kārlis Ātrens.

FOTO

Pēt

eris

Str

azds

„Laimas“ aprūpes grupa

No kr.: Egils Osis, autobusa vadītājs Denis Džouns (Jones), Brigita Ose.

Piektdien, 2011. gada 23. decembrī Laikraksts „Latvietis“ 3. lpp.

Sveicināti, lasītāji!Dažādu biedrību

Ziemassvētku eglīšu laiks drīz beigsies, un būs pienācis īstais svēt-vakars, kad domāsim tikai jaukas domas. Par

pagātni, par tagadni, par nākotni.Ziemassvētki ir saules atdzimša-

nas svētki, kad esam iekūlušies visdzi-ļākā naktī, un, beidzot, negrimstam vairs tālāk, bet lēnām velkamies uz augšu. Uz augšu – uz gaismu, gan tiešā nozīmē, gan pārnestā nozīmē.

Ziemassvētki ir laiks, kad padomāt par to, kas mums ir, kas mums ir bijis dots. Ne tikai materiālā ziņā, bet, vēl svarīgāk, garīgā ziņā. Jo dāvanu do-šana ir tikai laicīgā puse no vēl svarī-gākas došanas. Ko mēs varam dot, lai stiprinātu viens otru, lai dotu spēku pārvarēt grūtības. Ko mēs varam dot savai tautai, lai tā zeltu un plauktu.

No vienas puses, nav jau gluži ko-rekti aprunāt citu dotās dāvanas, bet, ja tās tiek tik publiski sniegtas tieši šajā laikā, tad tomēr atļaušos komen-tēt. Tikai par garīgām dāvanām, jo tās jau nav atkarīgas no katra cilvēka ma-teriālās rocības.

Sāksim ar pašu valsts galvu, pre-zidentu. Viņa dāvana mums Ziemas-svētkos ir atkārtots apliecinājums, ka netērēs savu vērtīgo laiku, lai ietu balsot nākamgad referendumā, kurā lems par latviešu valodas izdzīvošanu. Referendums ir ļoti svarīgs, ne tikai jā vai nē pateikšanai latviešu valo-dai, bet arī, lai parādītu gan pasaulei, gan mums pašiem, ka mūsu valoda ir mums ļoti svarīga.

Latvijas valdības dāvana Ziemas-svētkos ir Tieslietu ministrijas izpla-tītās proponētās maiņas pilsonības likumā, kas noteiks, ka, piemēram, dubultpilsonība ar Albāniju, Maltu, Kipru, Grieķiju, ASV, Kanādu vai pat Turciju ir pieņemama, bet ar Austrāli-ju – nē!

Mūsu lasītāja Arnolda Tolka dā-vana Ziemassvētkos ir aicinājums aizmirst cēloni tam, kāpēc latviešu va-loda tiek diskriminēta Latvijas zemē, aizmirst par genocīda mēģinājumu, kura sekas vēl šodien ir ļoti aktuālas. Un, galvenais, aizmirst par reāliem draudiem no austrumiem.

Lielas pūles tiek veltītas, lai tu-vinātu Latviju Krievijai. Ko uzbūvēs vispirms – Via Baltica, vai paredzēto ātrvilcienu uz Maskavu (un lēnāko vēl tālāk uz austrumiem)? Tiek traucēti visi sadarbības mēģinājumi Baltijas valstu starpā, un šiem mēģinājumiem ir spēcīgi palīgi pašā Latvijā.

Okupācijas sekas ir nopietnas un nav nekur pazudušas. Tādēļ tiem pa-šiem Arnolda Tolka minētājiem skol-niekiem jāmācās okupantu valoda, lai šodien dabūtu Latvijā labu darbu.

Piektdien, 9. decembrī Latvijas Banka laida apgrozībā atkal jaunu 1 lata monētu – šoreiz ar piparkūkas sirds attēlu reversā. Monētas grafisko dizainu veidoja Rūta Briede un Artis Briedis; ģipša modeli veidoja tēlniece Laura Medne. Jaunās 1 lata monētas tika kaltas Nīderlandes kaltuvē Konin-klijke Nederlandse Munt.

Nu jau desmit gadus Latvijas Bankas turpina šo iedibināto, īpa-šo apgrozības vienlatnieku tradīciju, kuru iesāka monēta ar stārķi. Kopš 2004. gada tiek kaltas divas šādas mo-nētas gadā – viena uz Jāņiem un otra uz Ziemassvētkiem. Kopējā monētas tirāža ir 1 miljons, un tā, tāpat kā citas īpašās apgrozības monētas, netiks pa-pildinātas. Joprojām apgrozībā ir mo-nētas arī ar stārķa, skudras, baravikas, Sprīdīša, Pētergaiļa, kliņģera, Jāņu vainaga, priedes čiekura, pūcessaktas, sniegavīra, ūdensrozes, skursteņslau-ķa, Nameja gredzena, Ziemassvētku eglītes, krupja, pakava (divu veidu) un alus kausa attēliem. Šādas monētas pa-redzēts arī turpmāk izlaist, līdz kamēr Latvija kļūs par pilntiesīgu Ekonomi-kas un monetārās savienības dalīb-valsti un ieviesīs eiro.

Neilgi atpakaļ Latvijas Banka lai-da apgrozībā viena lata jubilejas mo-nētu Rīgas naudai 800, kas veidota kā monēta monētā – bīskapa Alberta

feniņš sudraba latā. Jubilejas monētas autori ir mākslinieki Inta Sarkane un Jānis Strupulis. ■

Redakcijā

Lasītāja Arnolda Tolka vēstulePagājis etaps

Laikraksta Latvietis 168. numurā ir atreferēta šī gada PBLA valdes sēde. Tur prominenta vieta ir dota Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdim Valteram Nollendorfam, kurš pateicās Pasaules Brīvo Latvie-šu Apvienībai par dāsno un noturīgo atbalstu Latvijas Okupācijas muze-jam. Nesen laikrakstā Laiks bija kāda Okupācijas muzeja darbinieka raksts, aicinot ziedot naudu attālu skolnieku

ekskursijām uz Okupācijas muzeju.Vārds okupācija Latvijā tiek plaši

lietots kā personīga labuma, tā sabied-riskas ievērības vairošanas līdzeklis abās pusēs – kā pro, tā kontra. Kā starp latviešiem, tā starp cittautie-šiem. Galvenais strīdiņš ir par to, vai 1940. gadā Latvija tika okupēta jeb tā labprātīgi pievienojās PSRS. Pamatdo-

Jauna piparkūku sirds monēta

Mākslinieki Rūta un Artis Brieži Līgo vakarā.

Monētas aizmugure (reverss).

FOTO

Lat

vija

s Ban

ka

Pat noliktavas tīrītāja darbam bieži tiek pieprasītas labas krievu valodas zināšanas. Ja nebija okupācijas, tad ir grūtāk pamatot prasību nodrošināt latviešu valodu kā vienīgo valsts va-lodu – tad tikai var balstīties uz cieņu pret vēsturiskajiem Latvijas iedzīvotā-jiem, ne uz valstsnācijas tiesībām sar-gāt savas intereses un savu nākotni.

Ja nebija okupācijas, tad nav jāuz-traucas par latviešu zemo dzimstību – pasaulē cilvēku netrūkst, un nebūtu nekādas grūtības uzpildīt Latvijas pilsētas un laukus, kā to jau sāka darīt padomju gados. Bet pasaulē trūkst tie-ši latviešu. Un tas ir nenokārtoto oku-pācijas seku dēļ.

Neatgriezeniska ir tikai nāve, ne kāda dalība Eiropas Savienībā, ANO vai NATO. Latvija bija Tautu savienī-bas locekle, bet tas izbeidzās ar Lat-vijas valsts okupāciju. Kad būs izklī-duši uz visām pasaules malām pēdējie latvieši, un kad latviešu valoda vairs skanēs tikai valodniecības vēstures pētījumu centros, tad varēs celt jaunu, gaišu nākotni teritorijā, kam nosau-kums ir Latvija, bet ko apdzīvos...

Tomēr ar pārliecību, ka latvieši sa-sparosies, un šāds murgs paliks tikai austrumu kaimiņa fantāzijas līme-nī, novēlu jums visiem GAIŠUS UN PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS!

GN

Turpinājums 7. lpp.


Skaistā, saulainā trešdienas rītā Sv. Jāņa baznīcas lau-kumu piepildīja daudz automašīnu. Ar tām veco ļaužu aprūpes Laimas darbinieki bija atveduši savus klientus uz gadskārtējām Ziemassvētku eglītes svinībām.

Baznīcas zāle bija izgreznota ar eglīti un citiem skais-tiem spožumiem. Svētkus atklāja prāvests Kolvins Makfer-sons (Colvin MacPherson), uzrunājot klātesošos latviešu un angļu valodās, jo vairāki Laimas klienti ir nelatvieši. Ziemassvētku dziesmas arī dziedāja latviski un angliski.

Svētku galdu bija gatavojušas baznīcas dāmas – vislie-lākos komplimentus viņām izteica austrālieši, jo viņi nebi-ja pieraduši pie tik grezna aukstā galda.

Viens no viņiem pat teica runu, uzsverot Laimas darbi-nieku draudzību un neatlaidīgi čaklo aprūpes darbu.

Pavadījām skaistu, jauku un svētīgu pēcpusdienu.Baiba Liepiņa

Veco laužu aprūpes Laima vadītājaLaikrakstam „Latvietis“

Jau piekto gadu pēc kārtas ceturtā Adventes svētdienā notika Sid-nejas ev. lut. latviešu draudzes Ziemsvētku koncerts Svētā Jāņa baznīcā. Šogad koncer-

tā piedalījās soprāns Tāra Viljamsa (Williams) Imanta Līča pavadījumā, un draudzes ansamblis. Ziemsvētku koncerts ir kļuvis par skaistu daļu no Adventes laika svinībām.

Koncertu ievadīja ar kopdziesmu Jūs ticīgie, nāciet. Prāvests sveica gan dalībniekus, gan kuplo skaitu apmek-lētājus un teica īsu uzrunu, uzsverot, ka Kristus pasaulē nācis ikkatram no mums.

Soprāns Tāra Viljamsa dziedāja piecas dziesmas Imanta Līča pavadī-jumā. Tāras balss skanēja spēcīgi un visas dziesmas bija pacilājošas.

Draudzes ansamblis dziedāja asto-ņas dziesmas ērģeļu pavadījumā. Viņi dziedāja, stāvot balkonā, un balsis at-skanēja brīnišķīgā harmonijā. Klauso-ties ansambli, grūti bija ticēt, ka sastā-vā ir tikai 7 dziedātāji.

Draudzes ērģelniece Ināra Ged-govda pārsteidza mūs ar diviem ērģeļu

solo atskaņoju-miem – Alek-sandra Boelija (Alexander Boëly) Offertory un J. S. Baha Prelūdija Sol minorā. Šie skaņ-darbi skaiti bagāti-nāja koncertu.

Starp katrām trim dziesmām prāvests lasīja pie-mērotus Bībeles tekstus, kas ap-rakstīja Kristus nākšanu pasaulē. Koncerts bija jauki līdzsvarots starp solisti, ansambli un lasījumiem. Bija iespēja klausītājiem iedziļināties savās domās, pārdomājot šo skaisto svētku nozīmi. Noslēdzot koncertu, visi no-dziedāja iemīļoto korāli Klusa nakts.

Draudzes namā ienākot, uzreiz bija jūtama patīkamā skābo kāpostu smar-ža. Uz skatuves atmirdzēja skaisti de-korēta eglīti un uz galdiem Ziemsvētku krūmiņi (Christmas bush). Pusdienās bija minētie kāposti un cūkas cepetis ar kartupeļiem un pikantu mērcīti. Kas

vēlējās, varēja arī baudīt glāzi vīna un pēc pusdienām kafiju un kūku.

Prāvests īsā uzrunā pateicās vi-siem draudzes darbiniekiem par ražī-gu un svētīgu gadu, pasniedzot mazu Ziemassvētku dāvaniņu. Visi vienojās vēl dažās kopdziesmās, un prāvests nolasīja dažādas dzejas. Vēl viena jau-ka diena pavadīta mūsu iemīļotā lat-viešu draudzes namā.

Kolvins MakfersonsLaikrakstam „Latvietis“

Sidnejas ev. lut. draudzes Ziemsvētku koncertsSkaista daļa no Adventes laika svinībām

Tāra Viljamsa un prāv. Kolvins Makfersons.

FOTO

Ivar

s Bir

ze

Ziemassvētku svinībasSidnejas veco ļaužu aprūpe „Laima“

Svētku dalībnieki. FOTO

Bai

ba L

iepi

ņa

Ziemassvētki Latviešu ciemā MelburnāSvētdien, 18. decembrī Melburnas

Latviešu savstarpējās palīdzības bied-rība aicināja gan Latviešu ciema iemīt-niekus, gan Ciema talciniekus uz Ciema Ziemassvētku eglīti. Ciemā Lielā – Ane-tes Silarājas zāle bija gandrīz pilna, bija ieradušies ap 100 apmeklētāji.

Sarīkojumu ievadīja Aivara Sau-

līša ievadvārdi un pateicība darbinie-kiem, kā arī visiem, kas strādā un rū-pējas par Ciema dzīvi un saimniecību. Tad sekoja mācītāja Daiņa Markovska vadītais svētbrīdis, kuram sekoja ne-liels koncerts. Sandra Birze sniedza klavieru priekšnesumus; Velta Stro-ža – deklamācijas. Klātesošie vienojās

kopīgās dziesmās un baudīja garšīgo svētku mielastu. Sarīkojuma gaitā Sandra Birze ar klusinātām klavieru skaņām radīja mājīgu svētku noskaņo-jumu, pie galdiņiem risinājās sirsnīgas un jaukas sarunas.

Svētki bija izdevušies, un atnāku-šie bija apmierināti un priecīgi. ■


ku vecīša ausis, kurš ieradās ar prāvu dāvanu maisu – ar veltēm ne tikai sko-las audzēkņiem, bet arī viņu brālīšiem un māsiņām, kā arī skolotājiem. Vecīti iepriecināja bērnu Ziemassvētku pan-tiņi, kā arī viņu spontānās dziesmiņas.

Bija sajūta, ka ikviens Eglītes ap-meklētājs atstāj sarīkojumu ar lielu

smaidu sejā un ar labsajūtu sirdī.Anita Andersone

Viena no skolas saimes vecākiem ar siltumu sirdī

MLB Daugavas skolas Ziemassvētku eglītes sarīkojumā svēt-dien, 11. decembrī bija taustāms svētku prieks! Priecīgi bērniņi sanā-kuši savās otrajās mā-

jās – Melburnas Latviešu namā, savās skolas telpās, lai beidzamo reizi šajā mācību gadā pabūtu kopā – iepriecināt ģimenes locekļus un pārējo skolas at-balstītāju saimi ar priekšnesumiem un arī pēdējo reizi tikties, kā skolas sai-mei, pirms vasaras pārtraukuma.

Latviešu nama Lielā zāle bija ļau-žu pilna, pie svētku galdiem sēdēja ap-tuveni 120 skolas saimes atbalstītāji; zāles vidū bija pulcēti Daugavas sko-las audzēkņi, turpat pie 50. Jauks pār-steigums Eglītes dalībniekiem, zālē ienākot, bija uz programmas galdiņa izliktie bērnu zīmētie programmas vā-ciņi – Daugavas skolas senas Ziemas-svētku tradīcijas atjaunošana.

Pēcpusdiena noritēja sirsnīgā, jau-kā un priecīgā gaisotnē. Sarīkojuma pirmā daļā baudījām skolas pārzines Ivetas Laines uzrunu, Andra Ziedara novadīto svētbrīdi ar mācītāja Dai-ņa Markovska sagatavotajiem domu graudiem, Vecāku padomes priekš-sēdes Bites Švolmanes pateicības uz-runu un liecību dalīšanu. Skolas au-dzēkņi pa klasēm bija aicināti saņemt liecības par sekmīgo mācību gada no-slēgumu. Aizkustinošs bija brīdis, kad divi puiši, saņemot liecības, apkampa savu skolotāju. Papildus mīļš šis mo-ments, jo viņi varēja sava auguma dēļ sasniegt tikai līdz skolotājas viducim.

Vislielāko prieku sagādāja bērnu pašu uzvestā ludziņa Kurpnieks un rūķīši, kuras autore un režisore bija skolas pārzine Iveta Lainis. Bērni ar redzamu patiku tēloja dažādās lomas. Redzējām kurpnieku ar sievu, kuriem klājas grūti ar kurpju ražošanu; rūķī-šus, kuri slepeni par nakti izpalīdzēja kurpniekam ar apavu sagatavošanu; bagātnieces – jaunas, uzpucējušās dāmas ar nepieciešamību iegādāties jaunos apavus, kuri nule parādījušies kurpnieka veikala skatlogā; tirgotāji tirdziņā un tā apmeklētāji, klauns un sniegpārsliņas. Audzēkņi, papildus lomu tēlošanai, dziedāja dziesmas, dejoja dančus un piedāvāja instru-mentālu pavadījumu. Par muzikāliem sniegumiem gādāja Jolanta Lārma-ne – skolas dziedāšanas (un folklo-ras) skolotāja. Jolanta kārtējo reizi parādīja savu māku ar audzēkņiem izveidot muzikāli brīnišķu sniegumu. Instrumentālam pavadījumam talkā nāca bijusī Daugavas skolas audzēk-ne – Daina Jefimova un šī gada skolas absolvente – Lija Andersone.

Bērnu pēdējā dziesma Reiz mežā dzima eglīte sasniedza arī Ziemassvēt-

VILKIKoncerts svētdien, 2012. g. 5. februārī

plkst. 15.00

Melburnas Latviešu nama Lielajā zālē

Biļetes cena $20 no personas.

Ieeja Daugavas skolniekiem un Latviešu vidusskolas studentiem par brīvu.

Vīru kopa Vilki sniegs divdaļīgu koncertu, dziedot pirmā un otrā pasaules kara Latviešu strēlnieku, leģionāru un nacionālo partizānu dziesmas, spēlējot tā laika

instrumentus.Otrā daļā atskanēs latviešu, lietuviešu un igauņu folkloras danči, tautas mūzikas

instrumentu pavadījumā.

Sēdēšana būs pie galdiem. Pašiem līdzņemami dzērieni. Našķi gādāti.Sāciet jau sarunāt draugus un piesakiet galdus pie Ilzes Ābeles.

Tālr. 9432 3603

„Vilki“.

„Pīrāgam, nabagam, abi gali apdeguši“Melburnas Latviešu biedrības Daugavas skolas Eglīte izskan ar pantiņiem

No kreisās: Karmena Drēziņa, Maija Drēziņa, Kaija Lārmane.

FOTO

Ani

ta A

nder

sone


17. decembra pēcpusdienā Latvie-šu centru Minsterē pieskandināja dau-dzas – turpat 200! – tautiešu balsis. Uz pasākumu ieradās necerēti daudz tu-vējās un tālākās apkaimes latvieši.

Jau kopš rudens šim pasākumam nopietni gatavojās centra bērnudār-za un skoliņas bērni, dejotāji un kora dziedātāji. Bērnu vecāki motivēja bēr-nus dziedāt un dejot, kā arī šuva tēr-pus, gatavojoties lielajam notikumam. Ikviens ieguldīja milzīgu darbu, – gan bērni, mācoties dziesmas, deju soļus, tekstus lomām, gan pieaugušie, at-rodot laiku saspringtajā ikdienā kora mēģinājumiem un dejām, lai Ziemas-svētku pasākums Minsterē kļūtu tieši tāds, kāds tas arī izdevās – pozitīvs, sirsnīgs un atmiņā paliekošs.

Pasākums tradicionāli tika atklāts ar dziesmu Katru gad’ no jauna. LCM valdes locekle Zanda Vevere vadīja vakaru. Pēc tam bija sirsnīga mūsu ungārietes Bogi (Boglarka Nemeth) uzstāšanās – Ziemassvētku stāsta lasī-jums. Bogi ir mūsu vidū labs piemērs visiem cittautiešiem ar savām latviešu valodas prasmēm. Pēc tam sekoja teāt-ra izrāde Burvju stunda – režisore Val-da Dundare, kurā manījām gan mazas, trauslas sniegpārsliņas, gan zaķus, gan lapsu un burvi mūsu pašu bērnu izska-tā; daudziem mazajiem šī bija pirmā uzstāšanās, bet to nemaz nevarēja ma-nīt – visi bija lieliski!

Pēc tam baudījām mūsu enerģiskās

deju grupas priecī-go un precīzo de-jošanu – LCM val-des locekle Inese Eltavila (El Tawil) grupu tikai knapi pusgadu vada kopā ar Maiju Ozolu. Vēl dziedājām visi kopā ar bērnu kori un lielo kori (iestu-dējusi Ilze Erniņa, šoreiz klavieres spēlēja Ingūna Šķestere). Vakara pats skaistākais mirklis bija Circenīša Ziemassvētku dziedāšanas laikā, kad mūsu balsis satikās ar mūsu mazo ķiparu balsīm, un šajā brīdi zālē valdīja vienotība un siltums. Dziesmu, kuru mēs kā bērni esam dziedājuši, tagad dziedam kopā ar mūsu bērniem – mūsdienu pasaulē, kur vērtības strauji mainās... Ir prieks un laime dziedāt ar mūsu bērniem šo dziesmu, kurā tiek izdziedātas pavi-sam citas pasaules vērtības, ne tās, ar kurām mēs šobrīd mūsu ikdienā sasto-pamies...

Ziemassvētku vecītis šogad paspē-ja izdalīt 73 bērniem dāvaniņas, kas bija tiešām speciāli atvestas no Lat-vijas. Tāpat varēja pirkt tirdziņā gan saldskābo maizi, saldumus, piparkū-kas vai piparkūku mīklu, pat kāpostus un Kārumiņa sieriņus, visus savestus

no Latvijas kā tādu tveramu atgādi-nājumu par vietu, no kurienes nākam. Ja kāds nebija uz ēšanu, tad mums Minsterē bija kā vieniem no pirmajiem iespējams palasīt jauniznākušo avīzīti Lettische Zeitung, ko iepriekšējā vaka-rā atvēra Bonnā Elīza Zaļuma.

Kad dziesmas bija nodziedātas un dejas nodejotas, ķērāmies klāt pie visu kopīgi sagatavotajiem gardumiem: bija gan pelēkie zirņi, gan šķovētie kā-posti, gan siļķu maizītes... vienvārds-akot – kā jau pie latviešiem – nekas netrūka. Tā arī jauku sarunu lokā no-slēdzās šis ilgi gatavotais un gaidītais pasākums.

Sirsnīgs paldies visiem dalībnie-kiem un vecākiem par ieguldīto darbu!

Aija Sāmiņa-EdelhoffLaikrakstam „Latvietis“

Sirsnīgie Ziemassvētki Minsterē

FOTO

Inga

Zar

iņa

FOTO

Inga

Pēt

erso

ne

FOTO

Inga

Pēt

erso

ne

Latvijas un Austrālijas ciešākā sadarbībā7. decembrī Viļņas EDSO minis-

tru sanāksmes ietvaros Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs tikās ar Austrālijas ārlietu ministru Kevinu Radu (Kevin Rudd).

Ministrs Edgars Rinkēvičs akcen-tēja Latvijas lielo ieinteresētību attīs-tīt vispusīgu sadarbību ar Austrāliju. „Šis kontinents Latvijai ir nozīmīgs saistībā ar Austrālijā dzīvojošo lielo latviešu kopienu,“ atzīmēja Edgars Rinkēvičs. Austrālijas ārlietu ministrs uzsvēra, ka aktīvā baltiešu kopiena ir

viens no apstākļiem, kāpēc Austrālija ar lielām simpātijām raugās uz Latviju un pārējām Baltijas valstīm.

Kevins Rads augsti novērtēja šī gada septembrī Rīgā parakstīto līgumu par sadarbību sociālās drošības jomā, no kura ieguvēji būs arī Austrālijā dzīvojošie latvieši. „Austrālija labprāt sniegs savu atbalstu Latvijai arī turp-māk, īpaši, ekonomisko un tirdzniecī-bas sakaru veicināšanā ar dažādiem pa-saules reģioniem, kur Austrālijai ir liela pieredze,“ pauda ministrs Kevins Rads.

Sarunā Edgars Rinkēvičs informē-ja Austrālijas kolēģi par Latvijas ārpo-litiskajām un ES politikas prioritātēm, iekšpolitisko situāciju un attiecībām ar Krieviju. Ministri apsprieda globā-lās un Eiropas ekonomiskās norises. Latvijas ārlietu ministrs ar interesi uzklausīja Kevina Rada viedokli par situāciju Afganistānā. Tika apspries-ta Latvijas un Austrālijas sadarbība starptautiskās organizācijās.

LR Ārlietu ministrijasPreses un informācijas nodaļa


Ciemos IrlavāDaugavas Vanagi viesojas bērnu namā Irlavā

Šī gada novembra otrajā pusē Lat-viju bija apciemojis Daugavas Vanagu Kanādas zemes valdes priekšnieks Juris Eglītis. Viņš atveda līdzi arī vērtīgu dāvanu kādam bāreņu namam Latvijā – vanadzes Valijas Ūdres pa-šas adītās vilnas cepures un vestes. Tā kā nebija konkrēta novēlējuma, kuram tieši bērnu namam šāda velte nododa-ma, Juris lūdza palīdzību mums – DV jauniešiem Latvijā, lai nokārtojam sirsnīgās dāvanas nodošanu.

Pēc pirmās sazināšanās ar vairā-kiem bērnu namiem šķita, ka Latvijā nevienam neko (izņemot naudas vel-tes) vairs nevajag – tikām atšūti vai-rākās vietās. Pamatojums – mēs tām humpalām jau pāri kāpjam un vis-pirms parādiet, kas jums tur ir, tad pa-teiksim, vajag vai nevajag. Jāpiebilst, ka ar šādu attieksmi saskārāmies Rīgā un tai tuvākajās aprūpes iestādēs. Ie-spējams, ne visas apzvanījām, bet ro-kas nolaidās jebkurā gadījumā.

Pēc īsām pārdomām nolēmām, ka Rīga un piepilsētas laikam jau atēdu-šies dažādas labdarības, līdz ar to zie-dojuma saņēmēji meklējami nedaudz tālāk. Tā uzdūrāmies informācijai par Raiņa vārdā nosaukto bērnu namu Ir-lavā, kas lepojas ar senām tradīcijām

un atrodas netālu no Tukuma. Pēc pa-visam vienkāršas sazvanīšanās ar bēr-nu nama personālu uzzinājām, ka viņu bērnu namā dzīvo bērniņi no 2 līdz pat 20 gadu vecumam un par ikvienu dā-vanu tur priecāsies. Nolēmām, ka pa-pildus Valijas Ūdris adītajām dāvanām aizvedīsim līdzi arī kādu rakstītu in-formāciju par Daugavas Vanagiem un dažas DVL Jaunatnes nozares rīcībā esošās jaunās bumbas.

Iebraucot Irlavā no Tukuma pu-ses, bērnu namu nepamanīt nav iespē-jams – tas atrodas turpat ceļa malā – liela internāta ēka un citas palīgbūves. Sastapām bērnu nama direktori Sanitu Auziņu, kura mums laipni pastāstīja par bērnu namu, tā ikdienu un reālo situāciju. Kopā bērnu namā ir ap 50 bērnu un jauniešu, no kuriem lielākā daļa apmeklē skolu šajā pašā – Irla-vas – pagastā. Ir arī mazākie bērni, kuriem skolas gaitas vēl priekšā, kā arī daži lielākie, kas jau mācās koledžās vai tehnikumos Rīgā, bet joprojām par savām mājām uzskata bērnunamu. Diemžēl bērni, kas šajā iestādē nonāk, lielākoties nav dzīves lutināti – vai ik-katram kāds ļoti sāpīgs stāsts pagātnē, kas bieži vien atstājis smagas rētas un pēctecību – ne visiem bērniem izdodas

pabeigt skolu un tad mācīties tālāk, lai pilnvērtīgi veidotu savas dzīves.

Vide gan šajā bērnunamā lielis-ka – tīras, skaistas telpas un sirsnīgs personāls, tie bērni, kurus sastapām, ļoti pieklājīgi, un var redzēt – jūtas šeit kā savās īstajā mājās. Gaitenī izliktas fotogrāfijas, kurās redzami bērnuna-ma audzēkņu svētki un ikdiena – kā lielā ģimenē. Pēc direktores vārdiem – nekā vitāli svarīga it kā šiem bērniem netrūkst – visi ir paēduši, aprūpēti, apģērbti. Diemžēl skumjākā situācija esot ar apaviem, jo valsts piešķirtās naudas pietiekot vien tik, cik iegādā-ties ko pavisam lētu, kas drīz saplīst, bet apģērbt 50 bērnu 100 kājiņas lai-kam gan nav tas vieglākais uzdevums!

Pēc viesošanās Irlavas bērnunamā izjūtas divējas – protams, skumji, ka šiem bērniem nav savas ģimenes un savu vistuvāko cilvēku, bet lieliski, ka viņiem radītas šādas mājas un ka ar viņiem kopā ir tik lieliski darbinieki.

Vēlreiz liels paldies čaklajai adītājai Valijai Ūdrei un DV KV priekšsēdim Jurim Eglītim – šoziem raibās, Kanādā adītās cepurēs ziemas priekus baudīt varēs visi Irlavas bērnunama bērni!

Laura MillereLaikrakstam „Latvietis“

No kr.: DVL Jaunatnes Nozares vadītājs Gun-tis Brencāns, Irlavas Bērnu nama direktore Sanita Auziņa, DV KV priekšsēdis Juris Eglītis.

FOTO

Lau

ra M

iller

e

No kreisās: raksta autore Laura Millere un DV KV priekšsēdis Juris Eg-lītis pie Irlavas bērnu nama izkārtnes. Fonā internāta ēka.

FOTO

Gun

tis B

renc

āns

ma ir, ka, ja Latvija tika okupēta, tad tai ir tiesības uz 18. novembra republi-kas atjaunošanu, deokupāciju, dekolo-nizāciju, kompensāciju utt., bet, ja tā ir labprātīgi pievienojusies PSRS, tad tai tādu tiesību nav. Abiem uzskatiem ir daudz spēcīgu aizstāvju, piekritēju un atbalstītāju, un tie dara visu, lai strīdus turpinātos. Neapšaubāmi!

Bet šodien Latvija ir atjaunojusi savu 18. novembra republikas statusu,

un kā tāda, tā ir Eiropas Savienības, Eiropas Padomes un Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle, un tas ir neat-griezeniski. Tas nozīmē, ka no Latvijas valsts viedokļa šim okupācijas/neoku-pācijas argumentam nav nekādas jē-gas. Šodienas Latvijas iedzīvotājiem, kā latviešiem, tā nelatviešiem ir pārāk daudzas svarīgas lietas kārtojamas, lai nosistu laiku neauglīgos strīdiņos. 70 gadus veciem notikumiem ir vieta vēs-tures muzeja pagrabos. Šodienas skol-niekiem būtu daudz svarīgāk apmeklēt daudzos sekmīgos Latvijas uzņēmu-

mus vai, teiksim, Latvijas floti, lai vi-ņiem rastos idejas par savām nākotnes karjerām nekā kvernēt muzejos.

Gailai Šīhijai ir grāmata, kas sau-cas Pasāžas (Gail Sheehy, Passages), kur runā par cilvēka dzīves posmiem, kur katram dzīves posmam ir savas ci-tādas prioritātes un par nepieciešamī-bu pāriet no viena posma nākošajā, lai saglabātu veselu saprātu. Jautājums ir, vai Okupācijas muzejam nebūtu laiks pāriet nākošajā posmā – durvju slēgša-nu. Mūsu visu labā!

Arnolds Tolks Melburnā

Lasītāja Arnolda Tolka vēstuleTurpinājums no 3. lpp.


Starp Līgatnē dzīvojošajiem lā-čiem, lācenīte Ilzīte ir visjaunākā – vi-ņai 2012. gada 11. janvārī paliks tieši 11 gadi! Savvaļā dzīvojošiem lāčiem tas ir pats spēka brieduma sākums, bet Ilzī-tei... kas zin..!? Šī lācenīte ir pavisam īpaša, un, ja Latvija mācētu tā lepoties ar saviem sasniegumiem kā citas Eiro-pas valstis.., Ilzītei sen būtu piešķirts Latvijas Lāča Slavenības tituls!

Bet jāsāk ar atkāpi pagātnē. Līgat-nes lāču voljerā dzīvojošā Made (Jā, tā pati, kas šovasar brīvsolī pa vietējiem mežiem devās.) nekad nav rūpējusies par saviem mazuļiem, un pirmos trīs gadus tie gāja bojā jau pirmajās dzīves stundās – no bada un aukstuma.

Ceturto reizi viņai piedzima viena lāču meitiņa, kuru es paņēmu uz savu māju. Paņēmu, atklāti sakot, necerot uz pozitīvu iznākumu... jo man tika teikts, ka izaudzināt lācēnu, kas nav saņēmis lāčumātes pienu, nav iespē-jams..., neviens to Latvijā nav darījis, un ir tikai aptuvenas norādes, kā tas būtu darāms. Jāpiebilst, ka tas bija 2001. gadā; man nebija ne interneta, ne citu iespēju iegūt jebkādu informāciju, kā tas būtu pareizi jādara...

Pirmās pāris dienas klausīju vie-tējo speciālistu padomus un gandrīz zaudēju savu, knapi 0,5 kg smago, lā-čabērnu; tad sapratu, ka jāmēģina pa-ļauties galvenokārt uz savu nojautu un sāku barot Ilzīti ar pašizgudrotu tumes maisījumu, kurš Ilzītei sāka palēnām iet labumā, un lācēns sāka augt. Vēlos atzīmēt, ka maziem lācēniem acis at-veras ap 1 mēneša vecumu, bet staigāt tie sāk no 2 mēnešu vecuma. Jābaro bija sākumā cauru diennakti ik pa 2 stundām, tumes vārīšana bija ilgs pro-cess, un mazā bija jātur nepārtraukti siltumā – turēju kartona kastē, kuru sildīju ar karsta ūdens pudelēm, kuras ātri vien atdzisa...

Mana ģimene nu sastāvēja no ma-nis, maniem diviem bērniem – 12 ga-dus vecās meitas un 9 gadus vecā dēla un lācenītes Ilzītes. Teikšu kā ir – viegli nebija vienai tikt ar visu galā... Vienīgi

dabūju drusku atpūsties un izgulēties, kad ciemos atbrauca draudzene no Rī-gas Zooloģiskā dārza, viņa tad iedeva man brīvdienas lācēna aprūpē.

Daudzajos gados, kas nostrādāti Līgatne dabas takās, esmu izaudzējusi dažādu savvaļas dzīvnieku mazuļus, bet audzināt lācēnu nācās pirmo reiz, un viss bija jāapgūst tieši procesa lai-kā... nebiju sagatavojusies arī tam, ka tik ļoti pieķēros Ilzītei... – daudz vairāk, kā to drīkstētu darīt attiecībā pret dzīvnieku. Ilzīte kļuva par manu lāču meitiņu, bet sabiedrībā mani sāka saukt par Lāču mammu.

Ilzītei tika iztaisīta pašai sava liela koka kaste-māja, bet, kad viņa iemā-cījās staigāt, nožogoju lielo pusi vienai istabai, kur viņa dzīvoja, kamēr bija jā-dara citi darbi, jāved bērni uz skolu, utt. Kad visi bijām mājās, arī lācēns tika pa-laists dzīvoties par visu māju un devās skaļās rotaļās ar savu māsu un brāli.

Vēlāk, kad iestājās pavasaris, pa-lika siltāks, un Ilzīte kārtīgi iemācījās staigāt, pieņēmās spēkā – katru dienu devāmies visi kopā aizvien tālākās pastaigās pa apkārtējiem mežiem, kur lācēns varēja vingrināties kokos kāp-šanā (pirmajā kokā man nācās kāpt viņai pakaļ...), peldēt prasmē, sāka ēst dabisko lāču barību – zemes skudru kāpurus un kūniņas, dažādas ogas, vē-lāk arī jaunās ozolzīles, utt.

Vasarā tika uzcelts neliels iežogo-jums arī pagalmā pie mājas, kur (sā-kumā mēs abas kopā) viņa dzīvoja pa dienu, bet naktis joprojām nāca gulēt uz māju – lācēna un cilvēku kopīgo midzeni.

Kopīgās pastaigās devāmies arī ziemā, kopā svinējām Ziemassvētku eglīti un Ilzītes dzimšanas dienu – šie svētki ir kļuvuši par stabilu tradīciju un tiek atzīmēti un svinēti katru gadu! Šie pasākumi ir filmēti un rādīti TV, par Il-zīti ir ļoti daudz rakstīts visdažādāka-jos preses izdevumos – kādreiz mazais lāčabērns ir kļuvis par īstu slavenību!

Vēl pēc gada tika uzbūvēts liels un plašs lāču voljers, kas bija paredzēts

diviem lāčiem (man nākošgad izdevās izaudzināt vēl vienu lāčabērnu – Līzī-ti, kura nodzīvoja 7 gadus, bet šobrīd vairs nav dzīva...), kurā nu dzīvo Ilzīte viena. Apvienot visus lāčus vienā vol-jerā nav iespējams, jo dabā lāči ir vien-patņi, kopā baros nedzīvo (kopā dzīvo mammas ar lācēniem līdz 1,5 gadu ve-cuma un mātītes ar tēviņiem īsu brīdi riesta laikā) un svešu lāču apvienošana nelielā teritorijā nozīmētu kautiņus, visticamāk līdz nāvei...

Patreiz ir pilnīgi skaidrs, ka ve-cais lāču iežogojums, kur kopā dzīvo Mikus, Puika un slavenā bēgle Made, savu laiku ir nokalpojis un nav vairs drošs. Voljers tiek visu laiku pielabots un uzmanīts, bet ilgi tas turpināties tā vairs nevar... Tāpēc, neredzot citu izeju un domājot par apmeklētāju dro-šību, vadība pieņēma lēmumu vai nu atdot prom lācenīti Ilzīti, lai lielos lā-čus pārceltu uz dzīvi patreizējā Ilzītes voljerā, jeb – apvienot visus 4 lāčus vienā – Ilzītes voljerā, pa vidu uzbūvē-jot nosacītu žogu.

Lāču apvienošana, pat ja fiziski tie nevarētu tikt viens otram klāt, radītu milzīgu stresu visos lāčos, bet Ilzītei tas būtu nāves spriedums... Viņa visu mūžu ir dzīvojusi viena, lielā teritorijā (cirkos dzīvniekus tur mazos sprostos, bet tas ir darīts no to bērnības un citu dzīvi tie nemaz nepazīst). Pēc dabas Ilzīte ir samērā nervoza un bailīga – viņu no barības spēj aizdzīt pat krauk-ļu mērķtiecīgs uzbrukums un dažus gadus atpakaļ būtu nomirusi no bada, ja es viņu nebarotu otrā voljera malā – pārdesmit metru attālumā, citā iežo-gojumā, īsu brīdi dzīvoja mežacūku sivēns, kurš skaļi kvieca un runājās, bet briesmīgi biedēja manu lāci.

Vienīgā izeja no radušās situācijas ir uzcelt lācenītei Ilzītei pašai savu, jaunu voljeru (piemērota vieta ir at-rasta un aptuvenās izmaksas aprēķinā-tas), lai uz patreizējo, drošo un plašo Ilzītes iežogojumu uz dzīvi varētu pār-

Līgatnes lācenīte Ilzīte!Viņai steidzīgi vajadzīga palīdzība

Ilzīte maza.

FOTO

Vel

ga V

ītola

Raksta autore Velga Vītola kopā ar lāceni Ilzīti.



Jau otro gadu svētku noskaņā mākslas galerija Jēkabs (Jēkaba iela 26/28, k.2, Rīga) aicina apmeklēt īpa-šu svētku izstādi, uz kuru profesionāli un atpazīstami Latvijas mākslinieki aicināti veidot gleznas, lai piedalītos kopīgā izstādē – akcijā Mākslinieki Ziemassvētkiem, kuras laikā šos dar-bus varēs iegādāties par īpašām svētku cenām.

Ziemassvētki ir gaišs laiks, kurā atveram savas sirdis visu gadu krā-tam brīnumam un labrāt paejam viens otram pretī. Šajā izstādē vērojams kā daudzi dažādi mākslinieki labprāt pie-

AustrālijāAustrālijā darbojās 8

latviešu sporta kopas, kas visas sastāv Austrālijas Latviešu sporta pārvaldē

(ALSP): Sidnejā trīs (ar vienu aktīvu nodaļu Centrālkrastā), Melburnā divas, Balaratā, Adelaidē, Kanberā pa vienai.

Populārākā bumbu spēle vēl arvien bija basketbols, un daļēji tika atjaunots volejbols. Sidnejā notikušas vieglatlē-tikas un peldēšanas sacensības, īpaši iesaistot jauniešus un bērnus, kā arī golfa spēles.

Visvairāk piekritēju bija novusam, kur papildus vietējiem turnīriem noti-ka – kā allaž – pavalstu atklātās meis-tarsacīkstes Sidnejā, Melburnā, Ade-laidē, kurās vienmēr pārstāvēti bija trīs pavalstu spēlētāji.

Tā kā Austrālijas Latviešu meistar-sacīkstes (ALM) savienotas ar Kultūras dienām, vispārīgās ALM šogad nenoti-ka, vienīgi novusa ALM – Melburnā.

Sidnejā latviešu ierosinājumā 2009. g. atsāktās draudzības sacen-sības basketbolā un volejbolā starp latviešiem, lietuviešiem un igauņiem turpinājās. Basketbolā izcīnīja ilgga-dīgā Jaundienvidvelsas (JDV) latviešu sporta vadītāja nelaiķa Jura Katužana Piemiņas kausu, bet volejbolā JDV Baltiešu volejbola vairogu (NSW Bal-tic Volleyball Shield). Piedalījās arī jaunieši un bērni. Abas trofejas atkal

uz gadu palika latviešu glabāšanā.Dienvidaustrālijas junioru peldē-

šanas meistarsacīkstēs Adelaidē pie-dalījās 5 latviešu izcelsmes jaunieši.

Sporta klubs ASK Adelaidē atzī-mēja savu 50. darbības gadu.

LatvijāSkeletona Pasaules kausa (PK) iz-

cīņas kopvērtējumā pirmais bija Mar-tiņš Dukurs.

Arī bobslejistiem vairākkārt izde-vās izcīnīt pirmās vietas PK posmos.

Rosīgs gads bija basketbolā. Pie-augušo konkurencē Eiropas meistar-sacīkstēs (EM) Polijā Latvijas sievie-šu valstsvienība jau ceturto reiz pēc kārtas iekļuva astotniekā. Vīriešu iz-lasei EM Lietuvā neizdevās izkļūt no priekšgrupās, taču jaunais vienības modelis iepriecināja ar cīņas garu.

Trīs Latvijas pilsētas – Liepāja, Valmiera un Rīga – uzņēma sacenso-ņus Pasaules meistarsacīkstēs (PM) zem 19 gadu vecuma vīriešiem. Mā-jinieki ieņēma 10. vietu. Citu vecumu izlases EM arī turējās atzīstami, zem 16 g.v. zēni izcīnoties pat līdz 6. vietai.

Par Latvijas meistariem kļuva VEF Rīga (vīrieši) un TTT Rīga (sievietes). Vefieši iekļuva arī Baltijas līgas finālā.

Volejbola Baltijas Schenkera līgā pirmās divas vietas atkal bija jāatstāj tradicionāli spēcīgajiem igauņiem; Latvijas Poliurs/Ozolnieki 3. vietā.

Futbols, aptaujā vērtēts kā populā-

rākais sports, neguva skatītāju atbal-stu vietējām spēlēm, kā arī palika bez panākumiem starptautiskā arēnā. Par meistarvienību kļuva BK Ventspils.

Vieglatlētikā divi sasniegumi ie-guva visvairāk atzinības: Inetas Ra-devičas bronzas medaļa EM tāllēk-šanā (6,76 m) un Zigismunda Sirmā sasniegtais pasaules rekords junioriem šķēpa mešanā – 84,69 m. Sirmo novēr-tēja arī kā sezonas 5. labāko Eiropas jauno vieglatlētu.

Krita virkne Latvijas rekordu: Ro-nalds Arājs 100 m veica 10,18 sek., Dmitrijs Jurkēvičs 1500 m – 3:37,55 min., Laura Igaune vairākkārt laboja vesera mešanas rekordu, Edgars Eriņš desmitcīņā sasniedza 8312 p., Aiga Grabuste septiņcīņā – 6507, Laura Ikauniece junioru septiņcīņā – 6063 p.

Ernests Gulbis un Anastasija Se-vastova pārstāvēja Latviju tenisa pasau-lē, gan bez ievērojamiem panākumiem.

Hokeja klubs Rīgas Dinamo iekļu-va Kontinentālās hokeja līgas finālgru-pā, kur izstājās otrajā spēļu kārtā.

Vilni Baltiņu, kas bija galvenais iniciators Latvijas Olimpiskās komi-tejas atjaunošanā vēl okupācijas laikā 1988. gadā un vadīja to līdz 2004. ga-dam, apbalvoja ar Starptautiskās olim-piskas komitejas ordeni.

2012 būs nozīmīgais olimpiskais gads.

G.E.B.Laikrakstam „Latvietis“

Atskatoties uz latviešu sporta dzīvi 2011. gadā

Gleznu izstāde „Mākslinieki Ziemassvētkiem“

Rita Uļjanova „Rīts“.

vēršas visiem tuvai tēmai – Ziemas-svētkiem – un cik dažādi par to stāsta savos darbos. Izstādē piedalās: Liena Baklāne, Paulis Postažs, Laima Bikše, Ilze Preisa, Jānis Ziņģītis, Juta Policja un Mareks Gureckis, Sarmīte Caune, Rita Uljanova, Alise Medina un citi. Šo mākslinieku veikumu papildinās arī labi zināmu latviešu vecmeistaru gleznas par ziemas tēmu.

Izstāde skatāma no 12. decembra līdz 5. janvārim. ■

celties dzīvot mūsu lāču trijotne, kur visi trīs lāči dzīvo kopā no agras bēr-nības, tāpēc sen ir saraduši un sadzīvo savā starpā pavisam labi!

Jaunā mājvieta Ilzītei būtu jāuzceļ nākošgad, un līdz tam ir jāsavāc nepie-ciešamās finanses – pats minimums tie ir 26 tūkstoši latu. Meklēju palīdzību visur, jo Gaujas Nacionālā parka fon-

dam nav finansiālu iespēju atrisināt šo jautājumu. Vienkāršo cilvēku atsaucī-ba ir ļoti liela, bet naudas summa arī nav maza...

Tāpēc griežos pēc palīdzības arī pie Jums – palīdzēt lācenītei Ilzītei tikt pie jaunas mājas, līdz ar to – pie iespējas Dzīvot!

Ar vissirsnīgākiem sveicieniem – Ilzītes mamma –

Velga VītolaLaikrakstam „Latvietis“

Kā ziedotMaksājuma saņēmējs:GAUJAS NACIONĀLĀ PARKA

FONDSReģ. Nr. 40008019114Baznīcas iela 3, Sigulda LV – 2150A/S SEB banka konta Nr.:

LV12UNLA0027800700915SWIFT kods: UNLALV2XMaksājuma mērķis: Ziedojums

lācenes Ilzītes mājai

Līgatnes lācenīte Ilzīte!Turpinājums no 8. lpp.


Šodien esam pulcējušies ikgadējā Nama Labad sarīkojumā un, kā katru gadu, šis sarīkojums ir gan brīdis pa-būt kopā, atpūsties, pārrunāt Nama lietas un arī atbalstīt Namu, ziedojot tā uzturēšanas vajadzībām. Taču šo-reiz sarīkojums ir veltīts īpaši Nama Jumta labad. Patreizējo situāciju jau raksturoja Kārlis Kasparsons savā vēstījumā, ko nolasīja Anita Anderso-ne. Tuvāk par to vēlāk pastāstīs Aldis Sveilis.

Savukārt es vēl pirms tam kopā ar jums ieskatīšos Latviešu nama vēs-tures lappusēs. Un varbūt tieši šoreiz vairāk par ziedošanos, ziedojumiem un līdzekļu vākšanu.

Kā radās doma iegādāties namu

Tātad, Namam nākamgad svinē-sim 60 gadus. Bet doma, ka latviešiem vajadzīgs kopējs nams, pirmo reizi pa-rādījās jau 1950. gada 17. aprīlī laik-rakstā Austrālijas latvietis publicētajā Hugo Misiņa rakstā Savam namam. Viņš noteikti minams kā Latviešu nama idejas un tapšanas dvēsele – lī-dzekļu vākšanas rosinātājs un virzī-tājs.

Sāk ar to, ka tiek rīkotas aptaujas, izsūtot tautiešiem aptaujas lapiņas: Vai mums vajag savu namu?

1950. gada Melburnas Latviešu biedrības Ziņotājā Nr. 15 Teodors Sil-kalns rakstīja: „Latviešu skaits Mel-burnā un tās tuvākajā apkārtnē arvien pieaug. Sakarā ar to aizvien rosīgāka kļūst mūsu sabiedriskā un kulturālā dzīve. To kavē piemērotu telpu trū-kums. Melburnas Latviešu biedrības valde atzinusi, ka jāsāk domāt par latviešu nama iegūšanu, respektīvi, celšanu Melburnā. Dibināms līdzek-ļu vākšanas fonds. Valde izstrādājusi

nama fonda darbības noteikumu pro-jektu un plašāku referātu par latviešu nama nepieciešamību nolasīja valdes priekšnieks H. Misiņš šā gada 1. sep-tembrī Piektdienas vakaru sanāksmē.“

Sāk ziedotKas notiek? Rosīgie tautieši ķe-

ras pie ziedojumu vākšanas, un jau 1950. gada septembrī, vienā no toreiz populārajām Piektdienas vakaru sa-nāksmēm tiek saziedotas 205 mārci-ņas. Vai tas ir daudz, vai maz priekš tiem laikiem, neņemos spriest, bet nu tam maisam gals ir vaļā, un nu tik pie darba.

Hugo Misiņš raksta: „Namam jā-kļūst par latviešu sabiedriskās, kultu-rālās un garīgās dzīves centru. Tajā vietu savai darbībai jāatrod visām lat-viešu organizācijām un pasākumiem. Tāpēc paredzēts aicināt visas latviešu organizācijas vākt fondam līdzekļus.“

Citiem vārdiem sakot, pašam na-mam ir jābūt par latviešu sabiedrības jumtu, par kopā saturētāju.

Melburnā nonākušie tautieši drīz vien nolēmuši pirkt namu, bet, pro-tams, vispirms jāatrod nauda tā pirk-šanai.

Enerģiski tiek izstrādāti priekšli-kumi, kādā veidā iegūt līdzekļus. No Melburnas Latviešu nama fonda ko-misijas sēdes 1. protokola citēšu dažus punktus:• jāiekārto adrešu kartotēka (tagad to

sauktu par datu bāzi);• talcinieku orga-

nizēšana;• sarīkojumu par

labu nama fon-dam rīkošana;

• līdzekļu vākša-na;

Tiek domāts arī par atzinības un pateicības iz-rādīšanu devīgā-kajiem ziedotā-jiem, jo tā pašas sēdes 1. protokola septītais punkts ir – Zelta grāmata būtu iekārtojama ar ziedotāju ierak-stiem un nama cel-šanas vēsturi.

Bet 15. punkts skan – izsludināt 1952.-53. gadu kā Latviešu Nama gadu.

Citēju Pro-tokolā Nr. 1: „..Emils Siliņš iesaka vākt zie-

dojumus ar ziedojumu listēm. Sīkāki iztirzājot šo priekšlikumu, arī pārējie komitejas locekļi tam piekrīt. Lai va-rētu apstaigāt pēc iespējas vairāk lat-viešu, iepriekš savācamas jo daudzas adreses.“

Kā atrast latviešus, kuri tanī laikā Melburnā jau bija krietns skaits? Te talkā nāk arī telefonu grāmatas pārla-sīšana. Kā saka, interesanta lasāmvie-la, tikai par daudz darbojošos perso-nu... Daudzi varbūt atceras dzirdējuši, ka bieži vien gadījās smieklīgi pārpra-tumi, jo it kā latviskā uzvārda nesējs, piemēram: Purvis izrādījās nebūt ne-bija latvietis...

Pusotra gada laikā līdzekļi tik tālu ir pieauguši, ka nepieciešama kāda patstāvīga organizācija, kas kārtotu lietas un sekmētu mērķa sasniegšanu – sava Latviešu nama pirkšanu.

Un tā 1952. gadā nodibina un re-ģistrē Melburnas Latviešu nama ko-operatīvu (MLNK).

Sākās ļoti aktīva līdzekļu vākša-na. Citēju protokolus: „Lieli nopelni ir tiem abu dzimumu tautiešiem, kas uzņēmās un veica paju izplatīšanu, apciemojot tautiešus viņu mājās. Šis darbs daudzkārt bija netīkams un pra-sīja lielu pašaizliedzību un izturību kā fiziski tā garīgi.“

Meklē piemērotu namuNu sākas aktīva pareizā nama

Mazliet par Melburnas Latviešu nama vēsturiZiedošanās, ziedojumi un līdzekļu vākšanaIlzes Nāgelas saīsināto Melburnas Latviešu nama vēsturi nolasīja Kristīne Saulīte gadskārtējā „Nama labad“ sarīkoju-mā 16. oktobrī (skat. LL 171). Tagad publicējam nesaīsināto aprakstu.


Melburnas Latviešu nama kooperatī-va (MLNK) emblēma.

ZĪM

ĒJU

MS

Jāni

s Lad

uzān

s

Ēka 3 Dikensa ielā Elvudā.


meklēšana un tad tā pirkšana. Pirmo piemērotu ēku atrod Hotornā (Haw-thorn), bet drīz izrādās, ka darījums jāpārtrauc, jo tā rajona kaimiņi nebija ar mieru, ka tur būs sabiedrisks nams ar aktivitātēm nedēļas nogalēs...

Meklē tālāk un atrod šo ēku! Kāds bija kooperatīva finansiālais

stāvoklis? – 1955. gada augustā koope-ratīva rīcībā bija 3470 mārciņas.

Šaubīgie jautāja: Vai šis ir izdevīgs brīdis namu pirkt?

Piesardzīgākie ieminējās: Vai ne-būtu izdevīgāk vēl nogaidīt?

Taču zinātāji teica, kam varam ti-kai pievienoties, ka nekas lētāks ne-kļūst, un nekustamo īpašumu cenas iet tikai uz augšu, kas nozīmē, ka vilcinā-šanās nozīmētu naudas zaudējumus.

Nopērk namuTātad gan ar šaubīgajiem, gan

svārstīgajiem, bet uzņēmīgāko un drosmīgāko pārliecināti un iedvesmo-ti, tautieši 1955. gadā nopirka šo namu Dikensa ielā Nr. 3, Elvudā. Nams mak-sāja 10 250 mārciņas; pirmā iemaksa 3200 mārciņas. Pirmajā gadā jau no-maksāja (kopā ar depozītu) 5390 mār-ciņas, kuras savāca, pārdodot pajas un sarīkojot dažādus līdzekļu vākšanas pasākumus.

Nākamais citāts mums vēsta, ka: „1955. gada 13. novembrī plkst. 18.11 minūtēs Hugo Misiņš atslēdza Mel-burnas Latviešu nama durvis, un pa durvīm iegāja šī nama īpašnieki. Viņi redzēja arī jau pirmās iegādātās mē-beles – 25 krēslus un 14 galdus!“

Šajā sestdienā notika pirmā no, ne-pārspīlējot, simtajām vēlāk sekojošām talkām, kad, citēju: „...aicināti, lūgti, paši steigšus, atkal simtiem Melburnas

un apkārtnes latvieši pieliek savas ro-kas, savus dara rīkus, savas mašīnas Latviešu nama un apkārtnes sakārto-šanai, pārbūvēm, jaunbūvei un nama uzturēšanai“

Tātad pavisam neilgā laikā – pie-cos gados tika saziedoti līdzekļi, un tas notika daudz un dažādos veidos. Vispirms jau jāsaka, ka ziedojumu vākšanā piedalījās ļoti liels skaits cil-vēku. Un jāatceras, ka itin visi bija pa-visam nesen ieradušies šajā svešajā un tālajā no Latvijas kontinentā ar vairāk vai mazāk, kā saka, ar to, ko pie rokas var paņemt, un bieži vien tie bija mazi bērni. Līdz ar to, visiem vajadzēja lī-dzekļus māju iegādei, mazo bērnu sko-lošanai utt. Bet tika atrasts – ziedots gan savs laiks, gan savs sudraba grasis sava – latviešu Nama idejai.

Nama Dāmu komitejaĀrkārtīgi liels un nenovērtējams

bija Nama Dāmu kopas devums lī-dzekļu vākšanā. ( Maza piebilde. Kaut pagājuši tik daudzi gadi, nevienam nav noslēpums, ka joprojām Nama Dāmu komiteja ir Nama līdzekļu vāk-šanas balsts.)

1955. gada 12. jūnijā notiek Sie-viešu palīdzības korpusa – vēlāk Nama Dāmu komitejas dibināša-nas sanāksme. Tajā piedalījās: Lūcija Kalniņa, Nīna Dēliņa, Olga Zaludka, Hermīne Ķiploka, Lija Rozīte, A. Vēr-pele, Valija Misiņa, Marija Sniedze, V. Ulms, Magda Veide, Hugo Misiņš.

Nama Dāmu kopa darbojās, gata-vojot gan siltas pusdienas, gan izslavē-tos pīrādziņus, cepot kūkas un smalk-maizītes gan ikdienā, gan svētkos. Ar lielu vērienu svinētajos Jāņu sarīko-jumos neiztrūkstoši bija Dāmu klātie bagātīgie mielastu galdi.

Ērika Stokāne dalās atmiņās: „...sākuma gados mums tā nauda trūka; mēs tikai domājām, kā nopelnīt nau-du, lai mēs tiktu pie tā, kas ir kaut cik nepieciešams... Katrā ziņā mums gri-bējās iekārtot visu. Mēs pat tiktāl gā-jām, ka par savu naudiņu, piemēram, nopirkām paciņu sviesta, lai būtu ko sviestmaizītēm uzsmērēt un tad varētu pārdot.

Tad mēs nonācām pie ļoti svarīga lēmuma, ka visa tā naudiņa, ko mēs, Nama Dāmu kopa, nopelnīsim, to mēs liksim bankā. Tai naudai nedrīkst ķer-ties klāt valde priekš kādiem remontu darbiem vai kādai ēkas modernizēša-nai, vai kaut kam tamlīdzīgam, bet tai naudai ir jāstāv bankā, lai mums būtu iespēja samaksāt nespējīgos rēķinus Namam. Ļoti bieži Namam nebija ar ko elektrību samaksāt, nebija ar ko pat par ūdeni vai nodokļus samaksāt... Varbūt optimistiski, bet mēs domājām, tad varbūt vēl vienus desmit gadus Nams pastāvēs. Tas ir Nama Dāmu vēlējums, un es ļoti ceru, ka tas tā pie-pildīsies.“

Līdzekļu vākšanas akcijasBet atgriežoties vecajos laikos,

jāatgādina, ka liels atbalsts Nama iegādes līdzekļu vāk-šanā bija no tā laika latviešu katoļu draudzes.

Vēl pāris piemēru par lī-dzekļu vākšanu.

T a u t i e š i rīkoja izbrau-kumus zaļu-mos – gan uz ķiršu dārziem, gan Kingleika (Kinglake) par-ku un citur. Par vienu to tādiem ceļo nostāsts, ka Draškas kundze, kas arī bija viena no 1952. gadā ievē-lētās Melburnas Latviešu nama rīcī-bas komitejas līdzstrādniecēm, vienā no šādiem izbraukumiem laukos ar lielu spaini rokās apstaigājusi publiku, vācot ziedojumus. Netālu no latviešu bariņa bijusi arī kompānija austrālie-šu, kuri bijuši ieinteresēti par kundzes ziedojumu vākšanu. Kad Draškes kundze austrāliešiem paskaidrojusi, kādam mērķim tiek ziedojumi vāk-ti, proti, lai latvieši varētu iegādāties savu namu, arī austrālieši vilkuši ārā savus makus no kabatām un pievieno-jušies ziedotājiem.

Par līdzekļu vākšanas laiku atceras Ansis Vairogs: „Mājas pirkšanas un zāles celšanas uzdevumu maksāšanai tika vāktas pajas. Reizēm arī sarīkoju-mi naudas vākšanas labā.

Vācijas un Anglijas bēgļu nomet-nēs ļoti populāra bija volejbola spēle. Uzzinājis, ka arī Melburnā netrūkst volejbolistu, griezos pie nama ideo-loga Misiņa ar priekšlikumu izbūvēt volejbola laukumu. Viņš man atvēlēja strādnieku no fabrikas, un pēc divām nedēļas nogalēm tagadējās zāles vietā bija pēc precīziem izmēriem būvēts vo-lejbola laukums.

Ar steigu bija jāgādā nama ko-manda, kuru sastādīju no spēli piedzī-vojušām dāmām. Lai komanda izceltos ne tikai ar spēli, bet arī ar ārējo izska-tu – uniformu, no Misiņa fabrikas da-būju Anglijas sāls maisus, kuriem di-bena gala izgriezu caurumus galvām, bet abos sānos mazākus rokām. Manai dāmu volejbola komandai bija liela piekrišana; laikam jau ne tik daudz spēles ka sporta tērpu dēļ.“

Paju pārdošana, pasākumu rīkoša-na līdzekļu vākšanai Namam – tas viss nu rit pilnā sparā.

Vai kāds no klātesošiem varbūt at-ceras stāstu par viena kilometra garo sudraba naudiņas stabu? Ja nevar at-ļauties ziedot lielas naudas summas, tad kādu sudraba grasi labprāt, un tā

Latviešu nama vēstureTurpinājums no 10. lpp.


Pirms jaunās zāles izbūves, koncerti bija jārīko svešā telpās.

MLNK piespraude ar emblēmu.

FOTO

Gun

ārs N

āgel

s


Paplašinātā ziemas numurā ar as-toņpadsmit Ulda Brieža dokumentā-liem fotoattēliem iezīmēts ceļš uz Lat-vijas valsts neatkarības atjaunošanu 1991. gadā. Sākot ar deportēto latvie-šu uzcelto pieminekli Dzimtenei Intā, Komi autonomajā apgabalā, Krievijas tālajos ziemeļos un 1977. gadā Abavas krastā smilšakmens iezī iecirsto pra-sību Brīvību letiņiem tēvzemē! un no-beidzot ar ziediem un svecītēm rotāto nezināma kritušā asinspalti pie Bastej-kalna tiltiņa 1991. gada 21. janvārī un Krievijas karoga neceremoniālo nolai-šanu no Baltijas kara apgabala štāba ēkas Rīgā 1994. gada 26. augustā. Šie attēli spēcīgāk nekā visviedākie vār-di aicina vērtēt un sargāt mūsu svēto mantojumu − mūsu pašu valsti. Ievad-rakstā Rolfs Ekmanis informē par fo-tomākslinieka dzīvi un darbu 44 gadi caur fotoobjektīvu un sniedz raksturo-jumu no personīgas pazīšanās.

Voldemārs Avens iepazīstina (kam iepazīstināšana vajadzīga!) ar glezno-tāju, grafiķi, dizaineru, mākslas foto-grāfu, estrādes dziedoni un ģitāristu Ilmāru Rumpēteri. Viņa darinātie gandrīz jau neskaitāmie Jaunās Gai-tas vāku attēli ir guvuši starptautisku grafiskā dizaina profesijas ievērību un atzinību. Rumpētera jauneklīgo darba tempu var novērot viņa dienišķā pie-nesumā vispasaules tīmekļa feisbuka (Facebook) portālā, no kurienes arī ņemts gan šī JG numura vāka dizains, gan gleznas Vīns, sievietes un dziesma attēls.

Lindas Treijas skatījumā, Vinetas Kaulačas spēcīgās, gandrīz fotoreālis-tiskās gleznas, no kurām šai numurā ievietotas divas (no kājāmgājēja acu augstuma attēlota varbūt lidlaukā at-rodama tukša spīdīga metāla un stikla pāreja, otrā − eskalators), spēj valdzi-nāt ar laika, pat paātrinājuma izjūtu tā, kā vienkāršs foto knipsējums to neva-rētu.

Fricis Zandbergs (1910-1972) mākslas vēsturnieka un kritiķa Māra Branča vērtējumā bija jaunībā daudz-sološs gleznotājs, bet piederēja pie tās nelaimīgās paaudzes, kuru karš un došanās svešumā − viņa gadījumā izsūtīšana uz Sibīriju − skāra vissāpī-gāk. Taču viņa trīs mazmeitas, pašas mākslinieces, to skaitā arī Jaunās Gaitas mākslas redaktore un Ameri-kas Latviešu mākslinieku apvienības priekšsēde Linda Treija, rīko izstādes un „neļauj vectēvam pazust pagātnes miglājā bez pēdām.“ Šai JG numurā attēlota Zandberga 1937. gada glezna Smagie ormaņi.

Helēne Gintere par diriģentu And-ri Nelsonu liecina, ka „...Neparasti talantīgo mūziķi dievina gan publika, gan orķestru mūziķi, gan arī kritiķi...“ Piemēra pēc viņa citē: „..Viņš diriģē kā

iemīlējies, iemīlējies mūzikā, it kā viņš gribētu to ar saviem augšveidīgajiem žestiem apskaut, aptverot visu, nepa-zaudējot nevienu takti. Pilnībā atdo-dot sevi visu.“ Jautāts, kā tas nākas, ka latvieši tik neproporcionāli pārstāvēti pasaules mūzikas kalngalos, Nelsons raksturo latviešu mentalitāti tā: „... ārēji viņi ir kautrīgi un atturīgi, bet iekšēji viņi ir stipri – pat savā melan-holijā. Un mūzikā viņi redz iespēju šo stiprumu atklāt.“

Zem segvārda paslēpusies dzejnie-ce Anna Foma savas dzejai veltītajās septiņās lappusēs atklājas melanholis-ki rotaļīga. Maija Meirāne ievadrak-stā paskaidro: „Annas Fomas dzejā ... loma piešķirta iekšējiem monologiem un uzrunām klāt neesošiem. Tā ir paš-apmāna valoda, ar kuru mēs mierinām izmisumu sevī un citos. Mazie meli, kas liek uz mirkli smaidīt un neredzēt, kas apkārtnē nospiedošs...“

Madara Rutkēviča prozas tēlojumā pirmā personā raksta par šķietami ne-reāla milzīga koka zara invāziju viņas dzīvoklī un par saviem izmisīgajiem, bet neveiksmīgajiem mēģinājumiem ar to sadzīvot, kamēr atklājas, ka mur-gaino parādību izraisījusi itin reāla un nedzēšama bērnības trauma.

Īsā Ziemsvētku tēlojumā Manas daudzās dzīves Laima Kalniņa asto-ņas rindkopas iesāk ar vārdu kādreiz un nobeidz skumji: „Kādreiz būs atkal Ziemsvētki, baznīcā degs Ziemsvētku eglīte un ļaudis vēlēs viens otram prie-cīgus Ziemsvētkus, ārā ejot no svētnī-cas, bet es vairs nebūšu tur. Es nebūšu vairs tur. Es nebūšu vairs nekur. Mana dzīve vairs nebūs...“

Jānis Elsbergs komentē nesen pub-licētās Dzintara Soduma (1922-2008) pēdējo gadu atziņas un vērojumus grā-matā Virtuves piezīmes, kā arī Noras Ikstenas un Ievas Lešinskas kontrastē-jošās kritiskās nostājas iepretī tām.

Rauls Čilačava, dzejnieks gru-zīnu valodā, tulkotājs, atdzejotājs, Ukrainas vēstnieks Latvijā (2006-2010), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktors, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, vairāk nekā simts grāma-tu autors, laidis klajā grāmatu krievu valodā, Tuvošanās Latvijai. Vēstnieka atklājumi. Imants Auziņš to komentē, uzskaita Čilačavas nozīmīgo devumu Latvijas literārai kultūrai un pievieno savā tulkojumā Čilačavas dzejoli par Aleksandru Čaku, kas iesākas tā:

Tur, kur izbeidzas tramvaja sliedes,Čaka pilsētas nomale sākas.Zini vērtību, kāda tai pieder,Bet ar to grūti dalīties nākas... Lilita Zaļkalne, Juris Rozītis un

Uldis Grasis piemin dzejnieku, atdze-jotāju, dramaturgu un režisoru Jāni Gulbīti (Viesienu) (1916-2011). Rozīša vērtējumā, viņš bija cilvēks, „kas spē-

ja sevī apvienot divus pretpolus. Gal-venais – ka tik teātris! Gulbītis kārtīgi un apzinīgi ieturēja sabiedrības pie-klājības normas, bet tajā pašā laikā tikpat viegli piedalījās pārrunās, kas izaicināja sabiedrības klišejas, lab-prāt laužot trafaretus, draiskuļojoties kopā ar jaunajiem un godīgi apšaubot pieņemtas patiesības.“

Elza Ķezbere (1911-2011) jau bēr-nībā mācījusies savas jūtas noslēpt, raksta Dagmāra Vallena, kas arī var-būt daļēji izskaidro viņas lielo popu-laritāti tautā – tā ļaujot lasītājam viņas muzikālajās rindās ietulkot pašam sa-vas izjūtas. Daudz cietusi savā garajā mūžā, un dzīvojusi kā nāvei parādā viņas piemineklis ir viņas kopotie raksti, kuru divi sējumi jau iznākuši; trešais iznākšot drīzumā.

Pēc Jura Šlesera domām, vislabā-kais veids, kā iepotēt latvietību ārpus Latvijas uzaugušā jaunietī ir kultivēt sirsnīgu cilvēcīgumu un nepiespiestu dabīgumu, daloties atmiņās un piedzī-vojumos. Šādu personiskās sirsnības latviskuma augsni viņš saskata Māras Celles atmiņu grāmatā Ilgais ceļš mā-jup.

Katram latvietim jebkurā vietā pa-saulē svarīgas īsziņas Dažos vārdos sniedz Rolfs Ekmanis, Vita Gaiķe, Māris Brancis un Tija Kārkle. Šoreiz īpaša vērība piegriezta politiskajām jukām, kas izrietēja no 17. septembra ārpus kārtas Saeimas vēlēšanām. Arī Kiberkambarī Sveiks kopas ziņu un neziņu paudēji tām pievēršas un nāk pie slēdziena, ka viena no tautisko latviešu politikas vainām ir, ka tai pie-trūkst nopietna kreisā spārna, kas būtu spējīgs konkurēt ar „krievvalodīgo” partiju Saskaņas Centrs.

Gadalaikam, kad zeme nomirst,

„Jaunā Gaita“ Nr. 267Rakstu krājums kultūrai un brīvai domai.



Piektdien, 21. oktobrī Kērnsas (Cairns) Reģionālā Galerijā tika at-klāta Kērnas mākslinieku apvienības biedru gadskārtējā 65. darbu izstāde (Cairns Art Society 65th Annual Ex-hibition). Izstādē piedalījās arī divas

Kērnsas latviešu mākslinieces – Silvi-ja Vatsa (Sylvia Watts) un Zita Sudņi-ka.

Māksliniece Silvija Vatsa ieguva otro godalgu portretu sekcijā ar por-tretu Vecums pirms skaistuma (Age

Before Beauty).Izstāde bija apskatāmā līdz 4. de-

cembrim.Zita Sudņika

Laikrakstam „Latvietis“

Kur palika dziesma?Jancis par moderno mūziku

Taisni jābrīnās, cik cilvēks var kļūt neiecie-tīgs un kasīgs, ja viņam piespiedu kārtā jāguļ kādā veselības iestādē. Neviens neprot izdarīt tā, kā vajadzīgs, katram

līdziemītniekam kāda īpašība, kas tev krīt uz nerviem. Vai nu tā ir skaļā Āzijas tautības slimnieku sarunāšanās savā kliedzošajā valodā, vai kāds cits nepārtraukts troksnis, bet miera nav un tev jācemmējas un jāmēģina sama-zināt troksni ar vates kunkuļiem ausīs.

Bet vienu dienu starp nejaukiem burkšķiem izdzirdu tādu kā svilpoša-nu, kā dungošanu. Skatos un pētu, no kurienes šīs skaņas nāk un pēc laiciņa atklāju, ka viens no līdzslimniekiem, milzīgs, kārtīgi nobarojies vīrs, kusti-na lūpas un ar roku sit pret gultas malu takti. Kad aziāti (nez’ vai tā ir smuki teikt?) uz brīdi atpūšas no vāvuļoša-nas, dzirdu – jā, patiešām, dzirdu – Ak, mana dārgā Klemantīne (Oh, my dar-ling Clementine).

Kad septiņdesmit gadus atpakaļ pamatskolā angļu valodas skolotāja mums iemācīja šo dziesmiņu, tad viņa to darīja tik pamatīgi, ka vēl šodien zinu vienu pantu no galvas. Palika uz reizi tā kā silti ap sirdi; tā bija dziesma ar sakarīgiem vārdiem un smuku, pie-līpošu meldiņu. Tādas jaukas dziesmi-ņas ar smukām meldiņām turpinājās vēl ilgus gadus. Pat iebraucot šinī kon-tinentā vēl bija populāras dziesmas kā

Atdarinātājputnu kalns (Mockingbird Hill) un Cik maksā sunītis skatlogā? (How much is the doggy in the win-dow?) Visām vārdi, visām meldijas, ko pat bērns var iemācīties no pāris reižu dzirdēšanas.

Bet tad kaut kur pamīšu zemē iz-šķīlās vaboles, kas klaigāja Jē, jē, jē un ar to tad arī jauko dziesmiņu laiks bija cauri. Sākās trokšņu laiks. Vabo-lēm vienai otrai dziesmai vēl bija vārdi un varēja saklausīt arī kaut ko melodi-jai līdzīgu, bet pēc tam trokšņi vien, trokšņi, ko cilvēki nekaunas saukt par dziesmu un dziedāšanu. Ar katru gadu baigāk un baigāk – līdz pat šai dienai. Šogad viens spalvām apaudzis tēviņš (viņi visi ir vairāk vai mazāk spalvai-ni) uzkāpj uz skatuves un dažas reizes nelabi ieķērcas, iebaurojas – sit vienu kāju pret zemi, izļodza otru kāju, kuļ vēderu uz priekšu un atpakaļ – un tūkstošiem tīneidžeru krīt vai ģībonī – kliedz, raud, plēš matus – droši vien arī apslapinājās, bet tas viss jau pieder pie šodienas kultūras. Kaut kas briesmīgs!

Un tas nav izolēts gadījums – tāda ir šodienas dziesma un dziedātāji. Fut-bolisti, uzvarējuši spēli, saķeras ro-kās un dzied savu komandas dziesmu (team song) – izklausās kaut kas starp suņu riešanu un melodeklamāciju – par dziedāšanu būtu grēks to saukt. Pat lie-las, šodien iecienītas dziedātājas pēc lielākām sacīkstēm vai pirms dzied Anglijas himnu – Dievs, sargā Kara-lieni (God, save the Queen), bet, lai-

kam gribēdami sevišķi izcelties, viņas iepin meldiņā visādus triļļus un locīju-mus, ka himnu var knapi pazīt. Ja es būtu karaliene, es viņas sūdzētu tiesā, bet kas tev nabagam dos ar plinti šaut.

Kādu laiku mierināju sevi, ka tas jau tā tikai angļu, amerikāņu zemēs, bet tad gadījās redzēt vienu video, kur četri latviešu puiši uzstājās vienā Rīgas naktsklubā. Vai manu dieniņ! Viens lēkā uz vienas kājas, otrs sit pa vēderu uz priekšu un atpakaļ, tāpat kā tas spalvainais, ko minēju; viņi skrai-da pa skatuvi un sit vai nu ar vienu vai otru kāju pie zemes un bieži lec ar abām kājām gaisā. Un dziesmas vār-di – tikai viena rindiņa un to tad lok un staipa uz priekšu atpakaļ. Laikam jau dzejnieki un rīmētāji apmiruši līdz ar Klementīni un droši vien puiši domā-jās ievest rietumu kultūru atpalikušajā dzimtenē.

Uz mūsu trimdas letiņiem iepriekš teiktais, protams, neattiecas – mums ir kori, ir solisti, ir jauniešu grupas, ir skolas, kas vēl zin, kas ir dziesma. Bet, cik ilgi vēl? Paskaties tikai, kā mazais Mikiņš dārzā paņēmis burkānu rokā kā mikrofonu tirina savu vēderiņu, klaigā un ar kājiņu piesit takti – jā, cik ilgi vēl?

Es rūpīgi noslauku plati ar mīkstu lupatiņu, uzlieku uz patafona un esmu gatavs klausīties un baudīt īstu dzies-mu... Atmiņā lakatiņš zilais...

JancisLaikrakstam „Latvietis“

Mākslas izstāde Kērnsā

Zita Sudņika pie savas gleznas „Kaislības liesma“ („Flame of Passion“).

FOTO

And

rejs

Krū

miņ

š

Silvija Vatsa (Sylvia Watts) pie sava godalgotā darba „Vecums pirms skaistuma“ („Age Before Beauty“).

FOTO

And

rejs

Krū

miņ

š


no mazajām monētiņām iekrājās zīmī-ga summa.

Un jau 1960. gada jūlijā – pieci gadi pēc Nama nopirkšanas, pateico-ties Dr. Almas Draškas 100 mārciņu lielajam iemaksājumam, viss pēdējais parāda atlikums ir nomaksāts!

Jaunais namsBet latvieši grib justies ērtāk un

jau 1960. gadā Melburnas latviešu organizācijas ievēl tehnisko komisiju, lai pētītu Jauna nama izbūvi un finan-sēšanas iespējas. Nostiprinās ideja par jaunas ēkas būvēšanu, bet nu jāķeras pie projekta, tā realizācijas... un atkal seko talkas, un tiek rīkoti visvisādi pasākumi līdzekļu vākšanai: izbrau-kumi, vakarēšanas, modes skates, lo-terijas, balles un viesības, un kur tad vēl slavenie laimes ķieģelīši! Katru tādu iegādājoties, tika ziedots Jaunā nama būvei. Vai kādam no klāteso-šajiem varbūt vēl ir mājās vecāku vai vecvecāku pirktais laimes ķieģelītis? Tam tagad vajadzētu ierādīt goda vie-tu Namā!

Divas plaši izvērstās līdzekļu vāk-šanas akcijas, piedaloties pāri par 40 vācējiem, iekasēja ap £19 600.

1960. gada 17. jūlijā Nama pado-mes sēdē komisija sniedz plašu ziņoju-mu par nama paplašināšanas iespējām, t.i., zāles būvi un aptuveniem izmak-

sas aprēķiniem.1962. gadā

pieņem arhitekta Aļģimanta Pūpēža nama paplašināša-nas plānu. Sākumā esot bijusi doma būvēt basketbola zāli, bet arhitekts Pūpēdis esot tei-cis, ka basketbola zāles ir visur un daudz, bet mums vajag Kulturālo zāli.

Ja šodien ru-nājam par ziedoju-miem, tad kā viens no lielākajiem, bez

šaubām ir arhitekta Aļģimanta Pūpē-ža devums. Šo Jauno Namu, kur pat-reiz visi ērti atrodamies, viņš ne tika projektēja, laužot ne vienu vien šķēpu, lai pierādītu, piemēram, ka griestiem jābūt tik augstiem, kādi tie ir, bet ne zemākiem, ka aktieriem vajadzīgas ģērbtuves utt. Viņš divu gadu garumā katru sestdienu un svētdienu bija ne vien šīs būves arhitekts, bet arī būves pārvaldnieks un strādnieks... Un šo darbu viņš veica bez atlīdzības, bez balvām, bez honorāriem!

Šajā darbā bez projekta autora pie-dalījās Z. Apsitis (sākuma posmā), V. Eglīte, J. Daliņš (sen.), I. Kapsis, H. Misiņš, J. Resnais un nama kooperatī-va valdes pārstāvis J. Braunšteins. Arī elektriķis Uldis Ozoliņš un viņa tēvs Nikolajs Ozoliņš divatā veica visu jaunbūves elektrisko instalāciju pil-nīgi bez maksas, atjaunojot arī vadus vecajā namā!

Aktīvi nedēļas nogales talcinieki arvien bija arī Ulms, Fibigs, Misiņš, Veide, Vairogs, Atvarnieks, Kur-lis, Dēliņš, Rumbergs, Hartmanis, Tenis un daudz, daudzi citi... Jānis Braunšteins ne vien ziedoja ļoti lielu naudas summu Nama būvei pēc tam, kad bija loterijā laimējis 10 000 mār-ciņas, bet bija arī nenogurstošs talku vadītājs un fiziskā darba strādnieks pie Jaunā nama būves.

Pie Jaunā Nama būves vispār lie-lākā daļa darbinieki nedēļas nogalēs nāca un strādāja par brīvu. Hugo Mi-

siņš bija ārkārtīgi labs šī darba orga-nizators. Kā zie-dojums uzskatāms arī, citāta sākums: „ Kur vien bija iespējams, priekš-roku deva latvie-šu uzņēmējiem un amatniekiem. Tā piemēram, jaun-būves logi un dur-vis ir A. Kalpiņa uzņēmuma ražo-jumi, stiklojumi – A. Kleinberga, betona grīdas – P. Ziemeļa, krāso-

šanas – G. Zeidaka un R. Tiltiņa, gais-mas ķermeņi – S. Beldava, kafejnīcas un kioska iekārta – A. Rozenberga un citu amatnieku un uzņēmēju veikumi. No visiem ir saņemta zināma atlaide un atvieglinājumi.“

Ērika Stokāne atceras: „... kad sāka Nama jauno ēku būvēt, tad mēs visi, arī draudzes dāmas un es, gata-vojām ēdienu, jo sestdienās un svēt-dienās bija tas lielākais darba laiks... mēs vārījām ēdienus, lai darbiniekiem būtu ko ēst. Tā mēs kopīgi strādājām.

Kad Lielai zālei bija pamati un pirmā lielā iesvētīšana, tad es atceros Krulles kundze bija nopirkusi skaistus sivēnus, lai uz iesvētībām būtu cūkas cepetis ar skābiem kāpostiem, un tas tā arī bija... Ar to brīdi, kad sākās jau-nā Nama būve, sākās arī kafejnīcas darbs... Tad bija daudz palīdzētāju un strādātāju. Es atceros, kā būvējot jau-no Namu kāds, kas nebija mūrnieks, bet bija redzējis kā mūrē, un ķērās tik pie darba. Katrs kaut ko gribēja darīt.“

Arī jaunais Nams – piebūve ir, kā atceras Ansis Vairogs: „... latviešu trimdinieku radīts grūtā darbā. Po-pulārais uzvedums Nama labad tika radīts pēc būvdarbu nobeigšanas, lai kasē vienmēr ieplūstu svaiga naudiņa.(...)

Sarīkojuma zāles celšanā biju pielicis mazo pirkstiņu – no pamatu rakšanas līdz zāles sienu dēlīšu lako-šanai. Vēl jau ir saglabājusies bilde no pamatu racējiem un dažiem skatītā-jiem. Karstākie racēji jau aizsaulē, un es te šovakar vienīgais, kas var lieci-nāt, ka šai zālei ir pamati.

Zāles būves sākumā, kādā koope-ratīva sēdē sēdēju blakus kungam, kas visiem jauniem paziņām paskaidroja, ka viņš ir bijušais Latvijas armijas virsnieks. Tad virsnieks samērā ska-ļi ar lielu ironiju paziņoja, ka nama entuziasti par grāvja rakšanu tālāk netiks. Kad vēlāk zāles atklāšanas ce-remonijā redzēju arī virsnieku, nebija nekādas vēlēšanās pārbaudīt viņa tā-lākos pareģojumus.“

Jaunais nams uzceltsLai arī bija skeptiķi, tad optimisms

un čaklums uzvarēja un 1963. gada 1. novembrī jau notika Jaunā Nama Spāru svētku balle.

Bet Jaunā Nama atklāšana – Sa-rīkojumu zāles iesvēte – 1965. g. 16. maijā.

Nama jaunceltnes iesvētīšanas die-nā Latvijas konsulārais pārstāvis Oļ-ģerts Rozītis teica: „Lai mūsu nams ir vieta, kur briesmu brīdī mums patver-ties un citam citu aizstāvēt. Lai latvju nams ir organizatoriskais centrs mūsu idejiskajai valstībai – lai viņš ir tā Burtnieku pils, kuru kaut nogrimušu mēs sargājam neļaujot tai sadrupt un sairt, kaut ilgi vēl būtu jāgaida tautas dēli, kas vārdu uzminējuši sauks pili atkal saules spožajā gaismā. Lai Dievs



Jaunā nama Spāru svētki.

FOTO

Ans

is V

airo

gs

Jaunās zāles sienas paneļu gatavošanas talka.

FOTO

Ans

is V

airo

gs


ļauj visām šīm mūsu vēlmēm piepildī-ties.“

Šīs domas apliecinājums ir Jāņa Laduzāna veidotais Melburnas Lat-viešu nama logo – senlatviešu pils kā patvērums, kā pulcēšanās vieta, lai stiprinātu tautiešu kopības sajūtu.

Nama ir mājvieta Melburnas Lat-viešu biedrībai, bibliotēkai, skolām un daudzām citām latviešu organizāci-jām. Kad rocība atļāva, Nams vēl pa-plašinājās, nopērkot blakus esošo ēku, kur iekārtojās skolas.

Ar smaidu Jānis Berkāns atce-ras: „Staigāju pa Melburnas Latviešu nama telpām – Kultūras baudīšanas nolūkos un atmiņā uzpeldēja senu die-nu ainas no lielās zāles celšanas lai-kiem. Toreiz bija tīri tā kā žēl pazau-dēt volejbola laukumu, bet zāle paliek zāle – pie tam vēl ar skatuvi – kultūras dēļ jau var šo to pieciest.

Bet dūmistabiņa, tas nu gan bija zaudējums! Šodien jauni un veci cilvē-ki skraida šurpu turpu, pa vidam arī kāds pavecāks, bet vai kāds no tiem iedomā arī par dūmistabiņu?

Tā esot bijusi tāda „ maza istabi-ņa, nu patiesībā – tāds pieliekamais kambarītis...un tur tad notika pārru-nas gan par mākslu, gan tautas gara mantām, gan par tīri fiziskām lie-tām – kā sportu. Un, protams, notika pīpēšana... varat iedomāties, ja kādi 15 cilvēki saspiežas iekšā tādā mazā kambarītī, un visi pīpē – nu kā tad citādi tādu kambarīti saukt, ja ne par dūmu istabiņu.

Jānis Berkāns iesaka: „Nudien, va-jadzētu kādu zelta plāksnīti kaut kur tur piesist, lai jaunās paaudzes zin, kur tie kultūras sākumi meklējami un, garām ejot, vai nu noņem cepuri, vai tamlīdzīgi...“

Melburnas Latviešu nama koope-ratīva un Jaunbūves tehniskās komisi-

jas vēlējums:„Atmiņas, piemiņa un pateicība

pienākas: Simtiem darba darītāju, pāri par tūkstoti līdzekļu devēju, du-čiem dāvinātāju, padoma devēji, iz-palīgi un Dievpalīga vēlētāji. Kas lai novērtē, cik katrs devis darbā, pakal-pojumos, naudā? Pateicība šādā kop-darbā pienākas visiem, kas kaut ko pozitīvu devuši un tā dabīgi izriet, ka pateicības devēji ir arī reizē tās ņēmē-ji. Pateikties tādēļ varam viens otram un tāpat viens otram spiest roku un teikt paldies.“

Tagad, pāršķirot vēstures lappu-ses, jūtos tuvāk laikam par ko Oļģerts Rozītis runāja mums tagad tik tālajā 1965. g. 16. maijā:

„..Latviešu tauta ir sīksta tauta, ne jau tādiem spiedieniem vien kā taga-dējais mēs esam izgājuši cauri, atko-pušies un dzīvojuši. Divi tūkstoši piec-padsmitajā gadā Melburnas latviešu nama zālē kāds runātājs kāps tribīne un dos vēsturisku pārskatu par to kā latviešu nams veidojās, kā tapa Mel-burnas latviešu biedrības nama fonds, kā no tā izauga Melburnas latviešu nama kooperatīvs, kā aizpirka nekus-tāmo īpašumu Dikensa ielā kā to no-maksāja un kā uzcēla sarīkojumu zāli. Šī runātāja auditorija ar interesi klau-sīsies, jo viņiem būs sveši šie notikumu gaitas vēsturiskie etapi, viņiem arī būs aizmirsušies aktīvo darboņu vārdi. Mums tas viss nav jāatkārto – mums tā nav vēsture, bet gan mūsu pašu dzīves ikdiena, visi mēs tādā vai citādā veidā esam šo lielo darbu līdzi strādājuši.“

* * *Kavēju jūs ar atmiņām par laiku,

kad tapa šis nams un par laiku, kad tikai radās ideja par šī nama tapšanu. Par laiku, kad es ne tikai nebiju šai kontinentā, bet pat nebiju šai pasaulē. Ja kas bija savādāk, vai, ja kādam ir sa-vas atmiņas par aizgājušajiem laikiem, būšu priecīga uzklausīt un pierakstīt,

lai Nama vēstures pieraksts būtu pilnī-gāks un bagātāks.

Un visa tā pamatā, kādēļ to stāstu, ir – lai atgādinātu, ka kopā mēs varam varenas lietas paveikt, un, ja jau mūsu vecāki un vecvecāki, daudz grūtākos apstākļos esot, dabūja kaut ko tādu ga-tavu, vai tad nu mēs tagad nevarēsim saņemties un par visiem kopā ziedot mūsu Namam, lai tas drošs un spēcīgs zem jauna jumta ir mums patvērums uz priekšdienām!

Paldies par uzmanību!Ilze Nāgela

Kā ziedotJa vēlaties ziedot Melburnas Lat-

viešu nama jumta atjaunošanai:

• Ziedojumu čekus var izrakstīt uz: Latvian Co-operative Ltd un nosū-tīt uz:

Latvian Australian Credit Coop-erative Society Ltd, GPO Box 304 Melbourne Vic 3001.

• Var arī elektroniski pārskaitīt ziedo-jumus Latviešu Kredītkooperatīva kontā:

BSB Number 704 723 Account Number 3319 0101 – Latvian Co-operative Limited.

Latviešu nama kafejnīcā novietota arī ziedojumu lādīte; katrs ziedojums ar prieku tiek pieņemts. ■

raksta Ilga Reizniece, ir dažādi vārdi: veļu jeb zemliku mēnesis, dievaines. Veļi arī saukti par iļģiem, pauriem, vecajiem, vecīšiem, urgučiem, ēniem, mūžiem... Senāk piekopta veļu mielo-šanas tradīcija, pat priežu lubiņas lik-tas pie naktī vaļā atstātiem logiem, lai veļi varētu vieglāk ievelties uz galdā salikto mielastu...

Lasītāju vēstulēs Laimonis Purs turpina dialogu ar Jāni Krēsliņu par vēstures audzinošo lomu: „...kam šo-dien vajadzīga latviešu nācijas vēstu-re, ja tā neiet pa patritotisma taku?“

Grāmatu recenzijas: Jānis Lejiņš par Baibas Bičoles jau-

nāko dzejoļu krājumu Citviet un arī par Voldemāra Avena sakopojumu Avena dzejoļi; Juris Silenieks par Pāvila Va-sariņa veikto rakstu krājumu Ainas

Zemdegas piemiņai No sapņa uz īste-nību; Imanta Auziņa dzejolis, Latviešu elēģija. Ainas Zemdegas Rakstus lasot; Anna Auziņa par Andra Ogriņa dzejas krājumu Zem pulksteņa pulkstens; Jā-nis Krēsliņš, Sr. par Pera Olova Enk-vista (Enquist) memuāru Ett annat liv (Cita dzīve), kur viena nodaļa veltīta latviešu leģionāru izdošanai krieviem 1946. gadā; Maira Asare un Aina Siksna par Sofī Oksanenas romānu Attīrīšanās; Dainis Mjartāns par Hein-riha Stroda pētījumu PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990. 2. sējums; Anita Liepiņa par Latvju Tekstiem (pa-vasara un vasaras numuriem); Andris Pētersons par Gundara Ķeniņa Kinga Krīzes laika komentāriem; un Gundars Ķeniņš Kings par Journal of Baltic Studies 2011. gada jūnija numuru.

Jaunās Gaitas atsevišķu numuru par 10 ASV dolāriem varat pasūtīt, rakstot vai zvanot Jurim Žagariņam,

tālr.: +1-413-732-3803, e-pasts: [email protected]; galvenā redak-tora Rolfa Ekmaņa e-pasta adrese: [email protected] un rolfs. [email protected].

Viena gada abonements (četri numuri) maksā $39, divu gadu − $76 (vienādi ASV valūtā un Kanādas va-lūtā). Lai abonētu Kanādā, izrakstiet čeku Kanādas dolāros Jaunā Gaita Magazine vārdā un nosūtiet Ingrīdai Bulmanei, 23 Markland Drive, Toron-to, ON M9C 1M8, Canada. Lai abo-nētu ASV un visās citās zemēs, sūtiet samaksu ASV dolāros Jauna Gaita Inc vārdā Tijai Kārklei, 616 Wiggins Road, St. Paul, MN 55119, USA. At-sevišķus jaunā numura rakstus, kā arī Jaunās Gaitas vēsturisko rakstu krā-juma e-arhīvu iespējams apskatīt JG mājas lapā: www.zagarins.net/JG.

Juris ŽagariņšLaikrakstam „Latvietis“

„Jaunā Gaita“ Nr. 267Turpinājums no 12. lpp.


Jumta labošanas darbi.FO

TO H

enrij

s Pac

ers


AdelaidēTrešdien, 4 . janv., – 21. janv. LAAJ Annas Ziedares Vasaras vidusskola Dzintaros.Svētdien, 8 . janv., LAAJ Annas Zie-dares Vasaras vidusskolas viesu diena Dzintaros.

Adelaides Sv. Pētera draudzeSestdien, 24. dec., plkst. 18.00 Ziemsvētku svētvakara dievkalpojums ar dievgaldu.Svētdien, 25. dec., plkst. 11.00 Kristus piedzimšanas svētku dievkalpojums ar dievgaldu.Sestdien, 31. dec., plkst. 18.00 Vecga-da vakara dievkalpojums ar dievgaldu.

BrisbanēKvīnslandes latv. ev. lut. draudzeDiakone Brigita Saiva.Piektdien, 23. dec., plkst. 19.00 Ziemsvētku vakara dievkalpojums svecīšu gaismā Nācaretes baznīcā.

KanberāKanberas latv. ev. lut. draudzePiektdien, 23. dec., plkst. 19.00 Ziemsvētku dievkalpojums ar diev-galdu Sv. Pētera baznīcā, Reid. Kalpos prāv. Kolvins Makfersons.Piektdien, 23. dec., plkst. 20.00 pēc dievkalpojuma svētku saiets baznī-cas zālē. Ir aicināti visi, arī tie, kuri dievkalpojumā nevēlas piedalīties. Pie pašu gādātiem gardumiem un at-spirdzinājumiem pakavēsimies svētku sajūtā un draudzīgās pārrunās gaidot Svētku vecīša ierašanos. Lieli un mazi, tuvi un tāli, visi gaidīti!

MelburnāSestdien, 31. dec., plkst. 19.30 Jaunā gada sagaidīšana DV mītnē. Bufete, dziedāšana, pārsteigumi. $48 p.p. Pieteikties līdz 15. dec, zvanot Maigai 9376 6691, vai Martai 9773 2543. Melburnas 1. latv. ev. lut. draudzeMāc. Māra Saulīte.Sestdien, 24. dec., plkst. 11.00 korā-ļu dievkalpojums Latviešu ciemā. Ie-priekš izziņotais dievkalpojums plkst. 21.00 Trīsvienības baznīcā NENO-TIKS. Melburnas Sv. Krusta draudzeMāc. Dainis Markovskis.Sestdien, 24. dec., plkst. 11.00 diev-kalpojums Latviešu ciemā.Sestdien, 24. dec., plkst. 14.00 Svēt-vakara dievkalpojums Sv. Mateja baz-nīcā Futskrejā.Sestdien, 24. dec., plkst. 17.00 Svēt-vakara dievkalpojums.Svētdien, 25. dec., plkst. 10.00 1. Zie-massvētku dievkalpojums angļu valo-dā.Sestdien, 31. dec., plkst. 17.00 Vecga-da vakara dievkalpojums.

PertāPertas ev. lut. Sv. Pāvila draudzeMāc. Gunis Balodis.Sestdien, 24. dec., plkst. 10.30 diev-kalpojums. Kristus piedzimšanas svētki dziesmās un lasījumos.

Sidnejā

Pirmdien, 26. dec., plkst. 12.00 Jau-natnes dienas – Ģimenes diena: sports, stafetes, pusdienas – Strathfield Par

foto anita andersone priecīgus ziemassvētkus · 2011. 12. 23. · ar šo brīdi – maisam gals...

Documents