TREŠDIEN, 2017. GADA 27. DECEMBRĪ

7. LAPPUSE

Edgara Lāča foto

Eh, atkal uz veikalu…Raimis

Mēs to esam paveikuši! Esam izturējuši iepirkšanās maratonu un palikuši dzīvi. Jā, tagad va-ram uz to atskatīties un izvērtēt, varbūt arī mainīt savu attieksmi, kad mūsu daiļās dāmas atkal teiks: «Ejam iepirkties!»

Man personīgi ir grūti izturams nebeidzamais klejojums pa veika-liem, no viena stenda pie otra. Ja vēl jāmeklē kāds apģērba gabals, tā ir kā neiespējamā misija — aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Mums ir teikts: «Atnāc līdzi, kopā izvēlēsimies dažas dāvanas un ap-ģērba gabalus. Tomēr ikreiz, kad pielaikošanas kabīnē pasakām savas domas, uz mums palūkojas tā, ka jā-saprot sava kļūda — labāk nekad ne-izteikt savu viedokli. Un, kad redzu, ka tāds neesmu vienīgais, veikala burzmā sekojot savām sievām/drau-dzenēm/mammām, var izjust neizsa-kāmu vienotību vīru starpā. Mēs visi jūtam vienu un to pašu bezspēcību un jūtam līdzi tam otram nabadzi-ņam, kuram jānes visi iepirkuma maisi, jātur potenciāli pielaikojamās drēbes, skaidri apzinoties, ka tik drīz viņa ciešanas nebeigsies. Jā, tad ir īsi brīži, kad vīriešu acu skatieni sa-stopas, apmainoties ar bezvārdu no-pūtām, lai atkal dotos pie nākamā stenda.

Jāpiemin arī vīriešu saliektās mu-guras, sēžot uz viena maza soliņa, kas saliktas kopā ar citiem bēdu brāļiem, kuri arī ievilkti šajā iepirkšanās dru-dzī. Galvas ir noliektas gluži kā lūg-

šanā, kaut ātrāk tas viss beigtos, bezce-rīgi lūkojoties savās mobilajās ierīcēs. Ak, laimīgi tie, kuri šos soliņus atrod! Jo tie, kuri paliek bešā, stāv un izlie-kas pētām skatlogu stendus, neveiksmī-gi cenšoties noslēpt savu bezcerību. Pēc iepirkšanās jūtos it kā būtu pārkrāvis vilciena kravu ar ak-meņoglēm. Tā mani tik ļoti iztukšo!

Neskatoties uz to visu, esmu atradis veidu, kā no tā iegūt prieku. Proti, sāku skaitīt sev līdzīgos vīrus katrā veikalā, veidoju statistiku, analizēju un pie se-vis uzjautrinos. Vai arī kādā brīdī dodos tur, kur varu ieslīgt savās fantāzijās un iekšējā bērnā — uz rotaļlietu veikalu! Ja jūs, vīri, neesat tur bijuši, iesaku aiziet! Redzēsiet, kā nogurumā rodas jauna enerģi-ja — tur tak ir tik daudz kā tāda, kā mūsu bērnībā nebija — ar tālvadības pulti vadāmas, paša rokām montēja-mas, aptaustāmas un izmēģināmas rotaļlietas. Pareizi jau saka: ikvienā vīrietī slēpjas bērns. Kāpēc reizēm neļaut, lai tas atgriežas? Šos veika-lus saucu par lielveikalu oāzēm, kur patverties kaut uz pāris minūtēm, lai

atkal atgrieztos lielveikala svelmē un bezjēdzīgajā klejojumā.

Lai vai kā, arī tāds reizēm ir mūsu uzdevums — būt par to lopiņu, kas nes visus iepirkumus, kas klusējot panes karstumu, apnikumu, bet galu galā dod savām dāmām iespēju sevi iepriecināt. Būsim stipri arī nākam-gad, jo tādiem mums jābūt! Ieraudzī-sim arī pozitīvo, proti, ka šādā veidā mēs varam ar darbiem parādīt mīles-tību savām sievietēm.

Dodoties pēc zaļās trofejasRaimis

Vīrieti vada instinkti. Tie ne-kur nav zuduši no tā laika, kad mēs vēl ģērbāmies ādās un skrē-jām basām kājām. Mednieka dziņa ir mūsos no augšienes ie-likta. Šajā laikmetā gan esam to sevī dziļi paslēpuši, jo visu gribas tagad un tūlīt, turklāt bez liekas piepūles. Tomēr gadā ir viens brī-dis, kad varam to izvilināt ārā.Medības un makšķerēšana kļuvušas par sportu,kam ar iztikas gādāšanu nav nekāda sakara, bet arī tā ir mednieka instin-kta atmodināšana vīrietī. Diemžēl ne visi, kuri sevi saucam par vīriešiem, esam mednieku kolektīvos. Tomēr, ir viens laiks gadā, kad savu dziļi ap-slēpto mednieku varam izvilināt ārā. Arī Ziemassvētku eglītes gādāšana ir iespēja šo dziņu aktivizēt. Kurš no mums vismaz reizi nav bridis uz mežu, lai atnestu mājās savu svētku eglīti? Varbūt šīs atmiņas saglabāju-šās no bērnības, kad kopā ar tēvu vai vectēvu, vīrišķīgi klusējot, bridām, meklējām un mājās atnesām mūžza-ļo koku. Arī man ir spilgtas bērnības atmiņas par to, kā gājām uz tuvējo mežu, lai atrastu to — visskaistāko, viskuplāko eglīti.

Toreiz bija azarts — atrast cie-nīgu Ziemassvētku koku, ko varētu stiept mājās, ko nebūtu kauns rādīt

ciemiņiem, ja tādi atbrauktu. Turklāt process ar meža izpētīšanu, kopā pa-vadītais laiks ar tēvu vai vectēvu bija svarīgākais. Tur, mežā, varēja pie-dzīvot īpašāku kopā būšanu un ko-pīgi darboties, lai visai ģimenei būtu priecīgāki svētki.

Tagad mums eglīti sola pat uz mā-jām atvest, ja vien esam gatavi maksāt prasītos 25 eiro. Tomēr došanās mežā ir ar pievienoto vērtību, jo no meža iznesam ne tikai eglīti svētkiem, bet tur varam atrast arī savu vīrišķo iden-titāti, atklāt, ka arī manī ir šī tieksme pēc izaicinājumiem un grūtībām, ko pārvarot mana personība būs augusi. Ja jums ir bērni vai mazbērni, kurus varat paņemt līdzi uz mežu, pavadīt laiku skarbākos apstākļos bez elek-triskām ierīcēm, tad dariet to! Tas, iespējams, būs laiks, kas spilgti paliks atmiņā jūsu bērniem un mazbērniem, kuri, pēc gadiem atskatoties, novēr-tēs kopā pavadīto laiku. Varbūt teiks: «Mans vecais bija viens dulls eglītes mednieks!»Operācija «zaļā trofeja» sākas brīdī,kad savos plānotājos vai telefonu kalendāros ierakstām atgādinājumu par eglītes sagādāšanu. Citādi savā steigā un aizņemtībā mēs, vīrieši, varam skriet un darīt savus darbus, līdz pienāk Ziemassvētku vakars, un ir jau par vēlu. Tāpēc viss sākas ar plānošanu. Pēc tam seko vietas iz-vēle. Jāapzina tuvākie Latvijas valsts

meži. Neiesaku doties uz pri-vātīpašumiem — var nākties piedzīvot ļoti asas izjūtas, kad tu vairs neej medībās, bet pats paliec par medījumu.

Otrais posms, ko sauc par ekipējuma izvēli, ir ļoti sva-rīgs. Apģērbam ir liela nozī-me, ja dodamies pēc eglītes. Mežs ir pilns ar pārsteigu-miem, slapjas kājas varam dabūt diezgan ātri — saku no pieredzes. Kurš gan gri-bētu nolikties slims pēc do-šanās uz mežu? Jāizvēlas ūdensnecaurlaidīgi apavi, brīvs apģērbs, vēlams no blī-vāka materiāla, ko nebūs žēl nosmērēt, un jāsagādā cim-di. Egles ir nešpetnas, kaut arī jau uzvarētas. Var dabūt dzeloņus rokās, kājās un pun-cī, ja apģērbs būs plāns un skujas dursies cauri. Te gan jāsaka, ka ir arī tādi tēviņi, kuri izmanto gadījumu, lai uz savu noskrāpēto ķermeņa daļu rēķina iz-pelnītos žēlumu no savām sievietēm, kas reizēm arī ir noderīgi. Izvēle pa-liek pašu ziņā — drošība vai sāpju paciešana un sievietes uzmanības iegūšana.

Protams, nevajag doties mežā bez pienācīgiem instrumentiem — ļoti labi noderēs rokas zāģis jeb tautā sauktais fuksis vai arī kāds ne pārāk liels cirvis. Līdzi jāpaņem arī mēr-

lente, lai zinātu eglītes parametrus. Varam arī sagādāt polipropilēna jeb baltos cukura maisus, kam apakšā izgriezt caurumu, kur ielikt eglīti, lai būtu ērtāk nest. Jāpārliecinās, ka mo-bilais telefons ir uzlādēts — katram gadījumam, ja sirojuma laikā būsim aizmaldījušies tālāk nekā vajadzētu.Kad esam sagādājuši ekipējumu un noteikuši medību zonu,medības var sākties! Galvenais ir atcerēties, ka esam šeit atbraukuši

nevis pēc pirmās eglītes, ko ierau-gām, bet pēc vislabākās, tāpēc izvēle kārtīgi jāizvērtē. Ja nepieciešams, jāapiet apkārt septiņas reizes, un tikai tad jācērt. Pamanīsiet, ka, esot mežā, beidzot var sadzirdēt klusu-mu, ieklausīties savā vīrieša dvēselē, apdomāt svarīgas lietas, kurām ne-pietiek laika ikdienas skrējienā. Var sagaršot to medību garšu, kad ar sa-vām rokām iespējams paveikt lielas lietas — varam pat aizvilkt egli caur purva brikšņiem līdz auto.

Braucot mājās, vajadzētu būt nogurušiem, nedaudz izsalkušiem, nedaudz slapjiem, bet galvenais — gandarītiem. Galu galā — manis atrastā, nocirstā, no meža izvilktā, mašīnā atvestā un savā namā uzstā-dītā Ziemassvētku eglīte ir vislabā-kā! Ja šīs rindas lasa arī kāda daiļā dzimuma pārstāve, uzslavējiet savus vīriešus par to, ka viņi mājās pārne-suši vislabāko zaļo trofeju! Apčubi-niet viņus, iedodiet buču, pārsieniet brūces, kas radušās, cīnoties ar zaļo nezvēru, īsāk sakot — novērtējiet!

A/s «Latvijas valsts meži» savā in-terneta vietnē www.lvm.lv ir sīki un smalki aprakstījusi, kur eglīti drīkst zāģēt, kāda lieluma kociņu drīkst ņemt. Varat ar šo informāciju iepazī-ties elektroniski vai pašķirstīt «Talsu Vēstis», kur pirms kāda laiciņa par to bija raksts. Galvenais ir izmantot iespēju — dodoties sirojumos pēc eglītes, atdzīvināt sevī primitīvos in-stinktus. Lai patīkamas medības!

Siev, kas būs vakariņās?Raimis

Jā, šāds jautājums mums ir aktuāls. Gan ierastā darba die-nā, gan svētkos. Kad sieva prasa, ko ēdīsim vakariņās, liekot sa-prast, ka tā ir arī mana atbildī-ba, parasti atbildu: «Nezinu, ko varētu?» Mēs sagaidām, ka sie-va, mamma vai draudzene mums pagatavos ko gardu, lai varam remdēt savu lāča izsalkumu.

Arī Ziemassvētki un Jaunā gada sagaidīšanas pasākumi nav izņē-mums, kad mūsu vēders prasa savu. Mums tiks iedoti iepirkumu saraks-ti, un veču rindas lielveikalos pie ka-sēm būs zīme — katrā mājsaimnie-cībā noris svētku galda gatavošana.

Zināt, mēs šogad varam sagādāt kādu pārsteigumu arī savām dāmām un viesiem, kas pie mums nāks, pro-ti, parūpēties par daļu no svētku gal-da. Lai jau siļķe kažokā un ierastais rasoliņš ar karbonādēm joprojām paliek uz sievas pleciem. Mēs varam parūpēties par dzērieniem. Nē, ne-runāju par vīnu, kas deg un ir līdzīgs ūdenim, bet par ko daudz izsmalci-nātāku, par ko tādu, kas rada svēt-ku aromātu un garšu. Tas ir karstais dzēriens, gan alkoholisks, gan bezal-koholisks, kas būs lielisks papildinā-jums mūsu svētku galdam.

Man talkā nāk Agnis Dombro-vics no mums, talseniekiem, pazīs-tamā «Martinelli», kurš nu rūpējas par rīdzenieku izsmalcināto vēderu vajadzību apmierināšanu. Agnis piekrita sniegt dažas savas receptes, kuras varam pagatavot mājās, lai varētu sajusties kā restorānā. Tad

nu uzrotām piedurknes un ejam pie plīts!

Alkoholiskā karstā dzēriena pagatavošana:

Dabīgais, sausais sarkanvīns (1 glāze),

Medus (pēc garšas), Kanēļa standziņas, Rozīnes, Krustnagliņas, Blanšētas mandeles,

Pēc izvēles piparots sīrups, var būt arī cidoniju sīrups.

To visu kopā karsējam, bet ne līdz vārīšanās temperatūrai. Karstumiz-turīgā glāzē ielej nedaudz brendija vai liķiera (Tiešām NEDAUDZ! Es jau zinu, ka labāk vairāk, bet šoreiz iztiekam ar mazāk!) Uzkarsēto dzi-ru uzlejam virsū brendijam. Kā pē-dējo ieliekam glāzē apelsīna šķēli. Dzēriens gatavs baudīšanai!

Bezalkoholiskā dzēriena pagatavošana:

Jāņogu sula ar cukuru, var noderēt arī omes kompots (1 glāze),

Kanēļa standziņas, Rozīnes, Krustnagliņas, Blanšētas mandeles, Augļu tēja (beramā), Ingvers (pēc garšas).

Varam pasniegt māla krūzē, uz apakštasītes pievienojot ingvera sukādes un gabaliņu piparkūkas. Galvenais princips ir eksperimen-tēt. Iespējams, mēs sev atrodam kādu unikālu recepti, kas būs mūsu firmas dzēriens, un varēsim pagata-vošanas noslēpumus nodot no pa-audzes paaudzē!

Edgara Lāča foto