LATVIJAS UNIVERSITĀTES VĒSTURE UN FILOZOFIJAS FAKULTĀTE
Teorētiskās filozofijas un loģikas katedra
Filozofijas bakalaura studiju programmas
4. kursa students Edijs Šauers
Stud. apl. Nr. Filz 020051
BAKALAURA DARBS
METAFORAS PROBLĒMA M.BLEKA, D.DEIVIDSONA UN DŽ.LEKOFA DARBOS
Zinātniskais vadītājs: Dr. phil. Jurģis Šķilters
LU Teorētiskās filozofijas un loģikas katedras docents
Rīga, 2006.
2. lapa no 70
SATURS Ievads ............................................................................................................................. 3 1. Iespējamie nošķīrumi pieejā metaforai ........................................................................ 6 2. Metaforas skaidrojums Maksa Bleka darbos................................................................ 9
2.1. Ieskats Maksa Bleka biogrāfijā un filosofisko uzskatu tapšanā.............................. 9 2.2. Metaforas analīzes vispārīgs raksturojums Maksa Bleka darbos.......................... 10 2.3. Metaforas analīze Maksa Bleka darbos “Metafora” ............................................ 12
2.3.1. Analīzes pamatuzstādījumi .......................................................................... 12 2.3.2. Metaforas identifikācija un novietojums ...................................................... 14 2.3.3. Fokusa un ietvara nošķīrums metaforas analīzē............................................ 15 2.3.4. Pragmatisko aspektu nozīme metaforas interpretācijā .................................. 16 2.3.5. Metaforas substitutīvā skaidrojuma kritika................................................... 17 2.3.6. Metaforas salīdzinošā skaidrojuma kritika ................................................... 19 2.3.7. Metaforas interakcioniskais skaidrojums...................................................... 21
3. Ko nozīmē metafora: D.Deividsona atbilde ............................................................... 28 3.1. Ieskats Donalda Deividsona biogrāfijā un filosofisko uzskatu tapšanā ................ 28 3.2. Metaforas analīze Donalda Deividsona darbā “Ko metafora nozīmē” ................. 30
3.3.1 Kritikas uzstādījums ..................................................................................... 30 3.3.2. Kognitīvā satura noliegums metaforā........................................................... 32 3.3.3. Metaforas kā brīnuma (wonder) noraidījums................................................ 33 3.3.4. Metaforas kā salīdzinājuma kritika .............................................................. 33 3.3.5. Metafora nav paplašināta nozīme................................................................. 35 3.3.6. Metafora nav ambigvitātes gadījums............................................................ 36 3.3.7. Metaforas kā vārda mirušās nozīmes kritika................................................. 39 3.3.8. Metafora kā elliptisks izteikums................................................................... 40 3.3.9. Metafora nav salīdzinājums: Bleka un Gudmena kritika............................... 41 3.3.10. Par metaforu patiesumu un aplamumu ....................................................... 43 3.3.11. Metafora un meli ....................................................................................... 45 3.3.12. Metaforas interaktīvā skaidrojuma kritika .................................................. 46 3.3.13. Metafora kā neizsakāmais .......................................................................... 47
4. Džordža Lekofa kognitīvsemantiskā atbilde par metaforas nozīmi............................. 51 4.1. Ieskats Džordža Lekofa uzskatu tapšanā ............................................................. 51 4.2. Metaforas problēma Dž.Lekofa darbos ............................................................... 52
4.2.1. Konceputālās metaforas attiecības ar tradicionālo izpratni par metaforu....... 52 4.2.2. Konceptuālās metaforas kā konceptuāli pieredzes lauku pārnesumi.............. 55 4.2.3. Tēla metaforas ............................................................................................. 59 4.2.4. Vispārinājumi par polisēmiju un slēdzieniem............................................... 59 4.2.5. Metaforu vispārīgā līmeņa struktūra............................................................. 60 4.2.6. Iztēles shēmas un invariences princips ......................................................... 60 4.2.7. Semantiskie pamatkoncepti, kas ir metaforiski............................................. 61 4.2.8. Kopsavilkums par konceptuālo metaforas iedabu un struktūru ..................... 63
Nobeigums.................................................................................................................... 65 Izmantoto avotu un literatūras saraksts .......................................................................... 67
Avoti......................................................................................................................... 67 Papildu literatūra....................................................................................................... 67
Anotācija ...................................................................................................................... 69 The Annotation ............................................................................................................. 70
IEVADS
Viena no mūsdienu filosofijas pamatproblēmām ir valoda. Iepriekš aplūkota
tikai pakārtoti, sākot ar 20.gadsimtu, filosofijā valodai tiek pievērsta vēl nebijusi
uzmanība – tiek izstrādātas fundamentālas valodas filosofijas koncepcijas. Taču
valodas filosofijas ietvaros tiek risinātas problēmas, kas iziet jau viņpus valodas. “Tā
ir filosofija, kas runā par pieredzi, jēgu, vēsturi, cilvēka esamību, komunikāciju,
sabiedrību, varu, raugoties uz šīm tēmām no valodas skatpunkta”1. Līdz ar to
filosofijas tradicionālās problēmas un jautājumi iegūst jaunu perspektīvu.
20.gadsimtā filosofijā norisinās vēl kāds process, kuru ir svarīgi pieminēt,
runājot par valodas filosofiju – parādās nošķīrums starp kontinentālo filosofiju, kas
tiek saistīta ar tādiem galvenajiem pārstāvjiem kā Huserls, Heidegers, Fuko, Deridā
un Hārbermās, un analītisko jeb lingvistisko filosofiju2 vai kā to nodēvē latviešu
filosofs J.N.Vējš, kas ir viens no ievērojamākajiem šīs filosofiskās tradīcijas
popularizētājiem un iedibinātājiem Latvijā – “darbadienas filozofiju”3. “Tas, kas
atšķir analītisko filosofiju tās dažādajās izpausmēs no citām skolām, ir, pirmkārt,
uzskats (belief)4, ka domas filosofisks aplūkojums (account) var tikt sasniegts tikai
caur valodas filosofisku aplūkojumu, un, otrkārt, visaptverošs aplūkojums ir
sasniedzams tikai šādā veidā,”5 raksta viens no ievērojamākajiem analītiskās
filosofijas vēstures un G.Frēges6 pētniekiem Maikls Dammits, piebilsto par tās
galvenajiem pārstāvjiem – “vispārīgi atšķiroties vienam no otra, loģiskais pozitīvisms,
Vitgenšteins7 tā visās karjeras fāzēs, Oksfordas “ikdienas valodas” filosofija8 un post-
1 Kūle M., Kūlis R. Filosofija. Rīga: Burtnieks, 1996, 547 lpp. 2 Turpmāk tekstā lietošu terminu, kas visplašāk aptver šo domāšanas tradīciju – analītiskā filosofija. Savukārt “valodas filosofija ir filosofijas priekšmeta nosaukums, lingvistiskā filosofija galvenokārt apzīmē filosofisko metodi. [..] Veids, kādā lingvistiskiskās filosofijas pārstāvji veic pētījumu, balstās uz noteiktām vispārīgām koncepcijām par to, kā vārdi apzīmē un kā tie saattiecas ar pasauli”(Searle J.R. (ed). The Philosophy of Language. Oxford: Oxford University Press, 1972, 1 p.) 3 Vējš J.N. Darbdienas filozofija. Rīga: Zinātne, 2005, 11.-32.lpp. 4 Iekavās saglabāti oriģinālvalodas vārdi, kuri, analītiskajā filosofijā lietoti kā termini, latviski pieļauj tulkojumu variācijas, kas ne vienmēr atbilst oriģinālvalodā lietotajai nozīmei. 5 Dummet M. Origins of Analytical Philosophy. Cambridge, Massachusetts: Harvard University Press, 1994, 3 p. 6 Gotlabs Frēge (Frege, 1848-1925) – vācu matemātiķis, loģiķis un filosofs. G.Frēges darbos paustajām atziņām par matemātiku un ar to saistīto simbolu jēgu un nozīmi ir liela ietekme uz 20.gadsimta filosofiju, t.sk., uz analītiskās filosofijas turpmāko tapšanu un attīstību. 7 Ludvigs Vitgenšteins (Wittgenstein, 1889-1951) – tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 20.gadsimta filosofiem. Vitgenšteina darbiem “Loģiski filosofiskais traktāts”(1921) un “Filosofiskie pētījumi”(1953) ir bijusi milzu ietekme uz valodas filosofijas un filosofijas kopumā attīstību. 8 Oksfordas “ikdienas valodas” filosofijas galvenie pārstāvji ir Džons Langšovs Ostins (Austin, 1911-1960) un Džilberts Rails (Ryle, 1900-1976).
4. lapa no 70
Karnapa9 filosofija ASV, kuru pārstāv Kvains10 un Deividsons, pieturās pie šīm
divām cieši saistītajām aksiomām”11.
Metaforas problēma filosofijā pēdējos gados ir kļuvusi arvien populārāka,
radot arvien jaunus pētījumus gan analītiskās filosofijas ietvaros, gan ārpus tās. Līdz
ar to metaforas tematikai veltīto darbu skaits pārsniedz jau vairāk nekā četrus
tūkstošos12. Taču bakalaura darbā esmu pievērsies metaforas problēmai triju
analītiskās filosofijas pārstāvju – Maksa Bleka, Donalda Deividsona un Džordža
Lekofa darbos. (Tiesa gan, šeit ir nepieciešams precizējums – pie klasiskās analītiskās
filosofijas tradīcijas pieder tikai pirmie divi no pieminētajiem domātājiem – Bleks un
Deividsons, savukārt Lekofs jau ir cita mūsdienās arvien populārāk kļūstošā
strāvojuma – kognitīvās zinātnes un tās apakšnozares – kognitīvās semantikas –
galvenais pārstāvis). Minētie trīs autori analītiskās filosofijas pieejā metaforai ieņem
īpašu lomu – viņu atziņas par metaforu ir guvušas visplašāko rezonansi analītiskajā
tradīcijā un arī pāri tās robežām.
Savā darbā centīšos arī parādīt, ka katrs no viņiem pārstāv noteiktu attīstības
posmu analītiskās filosofijas tradīcijas pieejā metaforai, tādējādi ļaujot gūt jau
vispārīgāku ieskatu metaforas tēmas attīstībā analītiskās filosofijas tradīcijā.
Bakalaura darba mērķis ir salīdzināt šo trīs autoru galvenās atziņas un
argumentus par metaforu, norādot uz katra autora oriģinalitāti pieejā metaforai
analītiskās filosofijas ietvaros. Pētnieciskā darba izpēte ir veltīta, pirmkārt, katra
autora galvenajam darbam par metaforu, tajā paustajām atziņām un argumentiem. Tie
būtu: Maksa Bleka darbam “Modeļi un metaforas”, īpaši – rakstam “Metafora”,
Donalda Deividsona darbam “Pētījumi par patiesību un interpretāciju”, jo īpaši
rakstam “Ko metafora nozīmē?”, un Džordža Lekofa rakstam “Metaforas mūsdienu
teorija”. Otrkārt, esmu centies iezīmēt, kādu lomu minētie darbi ieņēmuši katra autora
kopējo darbu un atziņu lokā. Treškārt, esmu mēģinājis arī norādīt uz kopīgajām un
atšķirīgajām iezīmēm – pamatnostādnēm, galvenajiem argumentiem metaforas
izpratnē.
9 Rūdolfs Karnaps (Carnap, 1891-1970) – vācu-amerikāņu domātājs, kas pārstāvējis loģiskā pozitīvisma idejas. 10 Vilards van Ormans Kvains (Quine, 1908-2000) – amerikāņu filosofs, viens no ietekmīgākajiem analītiskās filosofijas pārstāvjiem. 11 Dummet M. Turpat. 3 p. 12 Šādu skaitli sniedz Maks Bleks – Black M. More about metaphor. In: In: Ortony A.(ed). Metaphor and thought. Cambridge: Cambridge University Press, 1992, 20 p.
5. lapa no 70
Izraudzītā bakalaura tēma “Metaforas problēma M.Bleka, D.Deividsona un
Dž.Lekofa darbos”, ietverot metaforas aplūkojumu analītiskās filosofijas tradīcijā, kā
arī minēto trīs autoru domu salīdzinājums, Latvijā ir mazaplūkota tēma, turklāt tāda
domātāja kā Maksa Bleka domas evolūcijai ir maz veltītu darbu filosofijas ietvaros
kopumā. Līdz ar to darba novitāte izpaužas ne tikai Latvijā maz analizētās tēmas
izklāstā, bet arī jau plašākā mērogā, piedāvājot ieskatu metaforas problēmas attīstībā
analītiskajā filosofijā.
No iepriekš minētā izriet bakalaura struktūra. Tā pirmajā nodaļā es
pievēršos iespējamajām distinkcijām metaforas problēmas aplūkojumā. Otrajā nodaļā
es pievēršos jau Maksam Blekam, sniedzot ieskatu viņa galvenajos filosofiskajos
uzskatos un metaforas analīzei, aplūkojot metaforas salīdzinošo, substitutīvo un
interaktīvo traktējumus – to pamatnostādnes un galvenos argumentus Bleka izpratnē.
Trešā nodaļa attiecīgi ir veltīta Donalda Deividsona ieguldījumam metaforas
problemātikas risināšanā un ietver viņa argumentus un secinājumus par valodas
iedabu un no tā izrietošajām atziņām par metaforu. Iztirzājuma daļas noslēguma
nodaļā es pievēršos Džordža Lekofa kā kognitīvā semantiķa atziņām un argumentiem
par metaforas izpratni mūsdienās.
6. lapa no 70
1. IESPĒJAMIE NOŠĶĪRUMI PIEEJĀ METAFORAI
Runājot par metaforu analīzi, ir iespējams iezīmēt vairākas distinkcijas pieejā
metaforai, kas attiecas uz hronoloģiju un teorētisko nostāju atšķirību.
Pirmkārt, nostāju attiecībā pret metaforu ir iespējams runāt, raugoties uz
analītiskās filosofijas hronoloģisko attīstību.
Metaforas saturošu izteikumu loģiskās aprakstīšanas problēma analītiskajā
filosofijā parādījās kopš tās pirmsākumiem, līdz ar to vairāk nekā simts gadu ilgajā
analītiskās filosofijas vēsturē iezīmējušies vairāki metaforas izpētes galvenie
posmi[33].
Pirmajā posmā (1910-1940) analītiskā filosofija nodarbojās ar loģiskās
valodas izveidi, ar kuras palīdzību aprakstīt iespējamos pieredzi. Metafora tiek
saprasta kā jēdziens vai izteikums, kura nozīmi nav iespējams noteikt burtiski.
Loģiskā pozitīvisma, B.Rasela, L.Vitgenšteina agrīnajos darbos un citos darbos tiek
parādīts, ka metafora nav pieļaujama stingras ideālās valodas ietvaros. Ja zinātnes
izteikumi satur metaforu, tad vai nu no tiem ir jāatsakās, vai arī jāpārveido stingri
loģiskā formā.
Otrais posms (1950-1970) sākās pēc vēlīnā Vitgenšteina ideju izplatīšanās
rezultātā. Tā kā vārda nozīmi Vitgenšteins traktē kā tā lietojuma valodā, tad saskaņā
ar šo kritēriju nav principiālas nozīmes, vai tiek izmantots zinātnisks termins vai
poētisks izteikums. Vitgenšteins “Filosofiskajos pētījumos” vairākkārtīgi izsaka
secinājums par precīza un vienkārša apraksta neiespējamību. Piemēram, apzīmējums
valodā tiek ieviests kā stingrs un viennozīmīgs, bet citas valodas ietvaros tas pats
spriedums var tikt traktēts kā daudznozīmīgs un pat nenoteikts. Šiem citas valodas
lietotājiem attiecīgais izklāsts var būt metafora. Tieši tāpat arī citu valodu lietotāju
metaforiskie izteikumi citiem var būt viennozīmīgi. Tādējādi Vitgenšteina vēlīnā
filosofija atklāj otro posmu analītiskās filosofijas attieksmē pret metaforu – valodas kā
savstarpēji saistītu atsevišķo valodas kopu (valodspēļu) izpētes posmu.
Pie šī posma būtu minami gan Makss Bleks, gan Raila un Kvaina atzinumi par
valodu. Rails atzīmē, ka ikviena formālā loģiskā sistēma pamatojas ikdienas valodas
„neformālajā” loģikā. Savukārt Kvains, runājot par tulkojuma nenoteiktību, atzīmē, ka
pat viselementārākā teikuma tulkojums svešvalodā rada neatrisināmas grūtības, jo
tulkotājam ne vien mehāniski jāizvēlas adekvāts vārds, bet arī jāvēsta konteksts, kurā
šis vārds tiek lietots. Acīmredzama ir tā neiespējamība, jo valodas ontoloģija nav
7. lapa no 70
pārtulkojama. Metaforas ļauj minimizēt šo problēmu un bieži vien ir palīdzīgas tajās
situācijās, kad loģika ir nepietiekama.
Trešo posmu (no 1970.-ajiem gadiem) mūsdienu analītiskās filosofijas
metaforas aplūkojumā aizsāk amerikāņu filosofs D.Deividsons. Viņš veido valodas
holistisko teoriju, saskaņā ar kuru nepastāv vārda, jēdziena vai izteikuma abstrakta
nozīme ārpus valodiskā konteksta. Deividsons parāda iepriekšējo lingvistisko filosofu
konceptuālā relatīvisma nepietiekamību. Viņš atzīmē: „Mēs nedrīkstam atmest
objektīvās pasaules ideju neatkarīgi no tā, cik mēs to esam izzinājuši. Arguments pret
konceptuālo relatīvismu apliecina, ka valoda nav ne ekrāns, ne filtrs, caur kuru būtu
izlaižamas mūsu zināšanas par pasauli.”[2/xviii] Tai pat laikā Deividsons uzstājas kā
uzstājas kā metaforas loģiski stingrā aplūkojuma piekritējs. Deividsons raksta:
„Galvenā kļūda, pret kuru es iestāšos, tā ir ideja, ka metaforai bez tās burtiskās jēgas
un nozīmes piemīt vēl kāda cita jēga un nozīme.”[2/246] Tādējādi iepriekšējā ikviena
valodas izteikuma kā metaforas aplūkojuma radikālā koncepcija iegūst nopietnu
kritiku. Deividsons metaforiskuma kā valodas „būtības” nostiprināšanu uzskata par
kārtējo filosofisko dogmu. Katra interpretācija, kas satur metaforu, iekļaujas
holistiskās teorijas ietvaros, un tikai tās iekšienē tā iegūst jēgu.
Kā ceturto posmu (no 1960.-ajiem gadiem) noteikti būtu jāmin kognitīvo
zinātņu sniegtās atziņas par metaforu, kas parādīja, ka metaforas lietojums ir ne tikai
ārpusvalodisks, bet, veicot empīriskus pierādījumus, nevis vairs tikai loģisko analīzi,
ir iespējams pamatot tēzi, ka domāšanai piemīt metaforiska iedaba. Viens no
spilgtākajiem kognitīvās semantikas pārstāvjiem ir Dž.Lekofs.
Otrkārt, kā raksta A.Ortonijs [24/1]13, pieejā metaforai ir iespēja runāt arī par
to, kādu nostāju metaforu analizējošais autors ieņem attiecībā pret zināšanu un izziņas
iedabu – vai viņš pārstāv konstruktīvismu vai ne-konstruktīvismu. Ne-konstruktīvisms
uzskata, kas vairāk vai mazāk ir saistīts ar Vitgenšteina izveidoto valodas attēlteoriju
un pieņem, ka pasauli ir iespējams aprakstīt ar speciāli tās aprakstam izveidotu
valodu. Savukārt konstruktīvisms uzskata, ka zināšanas par pasauli nav objektīvi
iegūstams, bet tās tiek mentāli konstruētas.
Treškārt, runājot par metaforu ir iespējams izdalīt, vai autors, kas aplūko
metaforu, to aplūko makroskopiski, vai mikroskopiski. Mikroskopiskajā aplūkojumā
metafora tiek aplūkota, balstoties uz atsevišķiem metaforiskajiem izteikumiem, no 13 Šeit un turpmāk tekstā atsaucēs uz izmantoto literatūru pirmais skaitlis norādīs avotu literatūras sarakstā, bet nākošais skaitlis aiz šķērssvītras – lappusi (lappuses) attiecīgajā avotā.
8. lapa no 70
kuriem tiek izdarīti plašāki secinajumi, savukārt makroskopiskajā aplūkojumā tiek
runāts par metaforu sistēmām.
Ceturtkārt, pieeju metaforai ir iespējams aplūkot, balstoties uz to, kā
metaforas analizētājs traktēt divus būtiskus jautājumus: 1) Kas ir metafora? (What are
metaphors?) – runa šeit ir par metaforas iedabu, un 2) Kāpēc ir metaforas? (What are
metaphors for?) – šeit savukārt ir runa par metaforu lietojumu.
9. lapa no 70
2. METAFORAS SKAIDROJUMS MAKSA BLEKA DARBOS
2.1. Ieskats Maksa Bleka biogrāfijā un filosofisko uzskatu tapšanā
Filosofs Maksa Bleks (1909-1988), kas pats sevi raksturojis kā “izgāzušos
matemātiķi, kaislīgu domātāju un metaforu un šaha pielūdzēju”14[12], ir dzimis ebreju
ģimenē Baku, pašreizējā Azerbaidžānā. Viņa tēvs uzņēmējs Laionels Bleks un māte
Sofija Davinska, ciešot no antisemītisma, neilgi pēc Maksa piedzimšanas pamet
Azerbaidžānu. Sākumā viņi dodas uz Parīzi, taču, uzkavēdamies tur neilgu laiku,
pārceļas uz Londonu, kur 1912.gadā iegādājas māju, kur paliek līdz mūža beigām. Lai
gan augdams ebreju ģimenē, to tradīcijas ģimenei ir tālas, un Maks Bleks uzaug
pilnībā asimilēts angļu kultūrā.
Bleks jau bērnībā izrāda īpašas dotības matemātikā un mūzikā, izceļoties ar
vijolspēles talantu, kas viņu vada izvēlētie mūziķa karjeru – Maks Bleks nolemj kļūt
par profesionālu pianistu. Šahs izrādās vēl kāda Bleka kaislīga aizraušanās, kurai viņš
paliek uzticīgs līdz pat mūža beigām, bieži to kā ilustratīvu piemēru pieminēdams arī
savās filosofiskajās pārdomās. Taču pēc skolas beigšanas Makss Bleks izvēlas kļūt
nevis par mūziķi, bet par matemātiķi, iestājoties Kembridžas Karaliskajā koledžā
(Queen’s College Cambridge), kur atklāj sevī lielu interesi par matemātikas
filosofiskajām problēmām.
Maksam Blekam kā studentam ir iespēja klausīties tā laika Kembridžas
izcilākos filosofus un matemātiķus – B.Raselu15, L.Vitgenšteinu, Dž.E.Mūru16,
F.Remziju17, kuri Blekā vēl vairāk raisa interesi par filosofiju, iespaidojot arī viņa
paša turpmākos filosofiskos uzskatus.
1930.gadā M.Bleks pabeidz koledžu, taču, iegūstot papildu stipendiju, viņš
turpina studijas Getingenē, kur top arī Bleka pirmais darbs “Matemātikas daba” (The
nature of mathematics), kas tiek publicēts 1933.gadā. Tas galvenokārt ir veltīts Rasela
14 “…lapsed mathematician, addicted reasoner, and devotee of metaphor and chess.” [2] 15 Bērtrands Artūrs Viljams Rasels (Russell) (1872-1970) – ievērojams angļu filosofs, viens no analītiskās filosofijas un mūsdienu loģikas pamatlicējiem. Kopā angļu filosofu un matemātiķi Alfrēdu Nortu Vaithedu (Whitehead) (1861-1947) 1902.gadā publicē darbu “Principa Mathematica”. 16 Džordžs Edvarts Mūrs (Moore) (1873-1958) – angļu filosofs, viens no analītiskās filosofijas dibinātājiem. Ievērojams ar darbu “Principa Ethica” (1903) un “veselā saprāta” (common sense) aizstāvību. 17 Frenks Plamtons Remzijs (Ramsey) (1903-1930) – ievērojams angļu matemātiķis un filosofs.
10. lapa no 70
un Vaitheda “Principia Mathematica” kritikai, kā arī Brūvera18 intuitīvisma atbalstam.
Šajā laikā Bleks arī aprecas ar Mišelu Landsbergu, un viņu laulībā piedzimst divi
bērni.
1937.gadā Bleks žurnālā “Philosophical Society” publicē darbu “Nenoteiktība:
Loģiskās analīzes uzdevums” (Vagueness: An exercise in logical analysis), kurā viņš
aplūko nenoteiktības jēdzienu un tā ietekmi uz loģiku, izvēršot “nenoteikto kopu”
(vague sets) teoriju.
Atgriezies Londonā, Bleks uzsāk darbu pie doktora disertācijas, kuru
1939.gadā aizstāv par tēmu “Loģiskā pozitīvisma teorijas”. Līdz 1940.gadam Bleks
arī lasa lekcijas Londonas Izglītības institūtā, kad, saņēmis uzaicinājumu vadīt
Filosofijas katedru Ilinoisas Universitātē, pārceļas uz dzīvi ASV. Sešus gadus vēlāk
Bleks kļūst par filosofijas profesoru Kornelas Universitātē Ņujorkā, kur strādā līdz pat
pensijai 1977.gadā, lasot lekcijas par valodas filosofiju, matemātikas filosofiju,
mākslas filosofiju, konceptuālo analīzi, kā arī par paša padziļināti pētītajiem
domātājiem –Frēgi un Vitgenšteinu.
M.Bleka kopumā publicēto darbu skaits pārsniedz divus simtus. Starp jau
pieminētajiem rakstiem un grāmatām, vēl būtiski atzīmēt viņa un Pīter Gīča (Geach)
kopīgi veikto Frēges darbu tulkojumu, 1954.gadā publicēto “Analīzes problēmas”
(Problems of Analysis), 1962.gadā – “Modeļi un metaforas” (Models and Metaphors),
kā arī M.Bleka nozīmīgo pētījumu “Vitgenšteina Traktāta kompanjons” (A
Companion to Wittgenstein’s Tractatus, (1964)), kas veltīts Ludviga Vitngenšteina
darba “Loģiski-filosofiskais traktāts” detalizētai analīzei un skaidrojumam un vēl
šodien uzskatāms par vienu no detalizētākajiem “Loģiski-filosofiskā traktāta”
skaidrojumiem.
2.2. Metaforas analīzes vispārīgs raksturojums Maksa Bleka darbos
Raksts “Metafora”, kas publicēts 1962.gadā izdotajā Maksa Bleka rakstu
krājumā “Modeļi un metaforas”, ir Maksa Bleka pirmais raksts, kurā viņš detalizēti
pievēršas metaforas problēmai. Vēlāk metaforas problēmu viņš aplūko arī rakstos “Kā
18 Luicens Egburts Jans Brūvers (Brouwer) (1881-1966) – dāņu matemātiķis, matemātiskā inuitīvisma aizsācējs. Darbā “Dzīve, māksla un misticisms” (1905) Brūvers norāda, ka loģika ir atvedināma no matemātikas, savukārt matemātika balstās uz laicisku intuīciju, kas ir “atkrišana no dzīves mirkļa divās kvalitatīvi atšķirīgās lietās” (falling apart of the life moment into two qualitatively distinct things) [3/50]
11. lapa no 70
metafora strādā: atbilde Deividsonam”19 un “Vēlreiz vairāk par metaforu”20, lai gan
būtisku atšķirību starp rakstā “Metafora” pausto vairs neparādās – Bleks joprojām
paliek uzticīgs metaforas interaktīvajam skaidrojumam, meklējot arvien jaunas
atbildes uz šī skaidrojuma kritiķu pārmetumiem, it īpaši – uz Donalda Deividsona
pretargumentiem. Tieši šī iemesla dēļ galveno uzmanību metaforas analīzē Bleka
darbos veltīšu raksta “Metafora” analīzei.
Darbs “Modeļi un metaforas” ir Maksa Bleka 14 rakstu apkopojums, kas
tapuši laika posmā no 1954.gada līdz 1961.gadam un atspoguļo ar valodu saistītās
filosofiskās problēmas. Bleks šajā rakstu krājumā ir analizējis tādus jēdzienus kā
“loģiskā forma”, “nozīme”, “metafora”, “kārtula”, “laika plūdums”, “indukcija”,
“matemātiskie modeļi” un citus ar valodas filosofiju un filosofiju kopumā saistītu
jēdzienus un problēmas, savus argumentus balstot valodas analīzē – izvērtējot dažādu
filosofu izteikumus par attiecīgo problēmu, salīdzinot tos ar ikdienā lietoto izteikumu
daudznozīmību, tādā veidā norādot uz valodas nenoteiktību un uz attiecībām starp
izsakāmo un neizsakāmo valodā un pastāvīgo un mainīgo pieredzē, taču tai pat laikā
meklējot pēc iespējas skaidrākas un precīzākas atbildes uz filosofiskajiem
jautājumiem. Bleks, rezumējot savu izpratni par valodas analīzi, raksta: «Ikvienam, kuram joprojām šķiet (feel), ka pastāv loģiskās formas identitāte starp valodu un
realitāti, es varu tikai uzstājīgi teikt, ka koncepcija par valodu kā realitātes spoguli ir
radikāli kļūdaina. Mēs ātri vien pamanām, ka visums nav kaprīzs: bērns, kurš mācās, ka
uguns deg un naža asmens griež, zina, ka viņa vēlmēm ir uzliktas sāpīgas robežas. Valodai
ir jāveido saskaņa starp pieredzē atklāto pastāvīgo (regularities) un nepastāvīgo
(irregularities). Taču, lai valoda to spētu izdarīt, tai ir jābūt pietiekami piemērotai, lai
izteiktu jebko, kas var būt un kas nevar būt. Būt apmierinātam ar mazāku nozīmētu būt
apmierinātam ar vēl neartikulēto, jautāt vairāk nozīmētu vēlēties neiespējamo. Nav ceļu,
kas vestu no gramatikas pie metafizikas.» [3/16]
Arī metaforas analīzē Bleks meklē vidusceļu – starp valodas nenoteiktību,
kuru ietekmē un pastiprina tādi valodas pragmatiskie aspekti kā, piemēram, “uzsvars”
un “spēks”, padarot metaforas nozīmes saprašana atkarīgu no situācijas, kurā tā tiek
lietota, un vispārīgiem principiem, kas ļauj noteikt skaidrus nozīmes interpretācijas
kritērijus.
19 Black M. How metaphor work: A reply to Donald Davidson. In: Sacks Sh. (ed.). On Metaphor. Chicago, London: The University of Chicago Press, 1979, 181-192 p. 20 Black M. More about metaphor. In: Ortony A.(ed). Metaphor and thought. Cambridge: Cambridge University Press, 1992, 19-41 p.
12. lapa no 70
2.3. Metaforas analīze Maksa Bleka darbos “Metafora”
2.3.1. Analīzes pamatuzstādījumi
Maksa Bleka raksts “Metafora” sastāv no trim konceptuālajām daļām –
metaforas salīdzinošā un substitutīvā skaidrojuma kritikas un interakcioniskā
skaidrojuma kā visproduktīvākā un precīzākā metaforas skaidrojuma pamatojuma.
Līdz ar to savā rakstā Maks Bleks cenšas atspēkot ironiju, ko piemin raksta sākumā:
“paslavēt filosofu par labu metaforu ir tas pats, kas paslavēt loģiķi par glītu
rokrakstu.”
Noskaidrot, kas ir metafora, Blekaprāt, nozīmē atsegt metaforas “loģisko
gramatiku”21. Tas nozīmē runāt par metaforas nozīmi, nevis par tās ortogrāfiju,
fonētiskajām īpašībām un gramatisko formu, jo metafora pieder pie valodas
semantikas, nevis sintakses [1/28]. Viņaprāt, noskaidrot metaforas nozīmi un tās
lietojumu, nozīmē atbildēt uz šādiem jautājumiem:
1) kā mēs atpazīstam metaforu?
2) vai pastāv kritēriji, kā noteikt metaforu?
3) vai metaforas var tikt pārtulkotas burtiskos izteikumos?
4) vai metafora ir tikai dekorējums “tīrajai jēgai”?
5) kādas ir attiecības starp “metaforu” un “salīdzinājumu”?
6) kādā nozīmē, ja vispār kādā, metafora ir “radoša”?
7) kāda ir metaforu lietošanas jēga?
Summējot šos jautājumus, varētu teikt, ka Bleks jautā – ko apzīmē vārds
“metafora”? “What do we mean by ‘metaphor’?” vaicā Bleks, tādējādi jautādams, ko
īsti mēs domājam, runājot par metaforām, un ko, galu galā, īsti mēs saprotam ar vārdu
“metafora”? Atbildi uz šiem jautājumiem Bleks rod, ieviešot vairākas jēdzieniskās
distinkcijas un norādot uz apstākļiem, kas jāņem vērā, interpretējot metaforu,
piemēram, tas nozīmē pamanīt metaforas “atslēgas vārdus”, nošķirt “fokusu” no
“ietvara”, rakstīto metaforu no sacītās, “galveno subjektu” no “pakārtotā subjekta”, kā
21 Šeit būtu jānorāda, ka ne tikai Bleks analītiskās filosofijas ietvaros runā par gramatiku filosofiskā nozīmē. Piemēram, L.Vitgenšteins vairākkārtīgi savus pētījumus nodēvē par “gramatiskiem”, ar gramatiku saprotot valodas “izteiksmes formu “analīzi”” (Skat., piemēram, Vitgenšteins L. Filosofiskie pētījumi. Rīga: Minerva, 1997, §90). Tādējādi gramatika filosofiskā nozīmē tiek pretstatīta gramatikas tradicionālajai izpratnei, ar ko nodarbojas valodniecība, “kas pētī vārdu un teikumu uzbūvi” (Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Jumava, 1999, 256. lpp.).
13. lapa no 70
arī ņemt vērā metaforas “spēku” un “uzsvaru” un metaforas lietotāja “intences” un
statusu.
Metaforas analīzi Bleks sāk, no zināmā pārejot pie nezināmā, iesākumā minot
piemērus, kas tradicionāli ir atzīti par nekļūdīgām metaforas “instancēm”22, lai gan, kā
atzīst Bleks, vārds “metafora” cieš no nenoteiktības (vague) un šaubīguma
(vacillating). Bleks iepazīstina ar analizējamo materiālu – izteikumiem, kas ir
metaforas, minot šādus metaforu paraugus: 1) Vadītājs ar grūtībām izlauzās cauri diskusijai / The chairman plowed through the discussion;
2) Miglaini pierādījumi; burtiski – dūmu aizsegs pierādījumiem / A smoke screen of witnesses;
3) Argumentēta melodija / An argumentative melody;
4) Vārgas balsis (Henrij Džeims); burtiski – dzēšlapu balsis / Blotting-paper voices (Henry
James);
5) Trūcīgie ir Eiropas nēģeri (Šarmonts) / The poor are negroes of Europe (Chamfort);
6) Gaisma ir tikai Dieva ēna (Sers Tomas Brauns) / The light is but the shadow of God (Sir
Thomas Browne); 7) Ah, baltie bērni, gājputniem līdzīgie, spēlējošies uz valodu drupām (Odens) / Oh dear white
children, causal as birds, Playing amid the ruined languages (Auden). [1/26] Bleka piedāvātie metaforas piemēri netieši norāda, ka par metaforām var tikt
uzskatīti gan jau pabeigtas valodas formas kā teikumi 1, 5, 6, 7, gan nepabeigtas
valodas formas, piemēram, frāzes 2, 3, 4, turklāt Bleka piedāvātie metaforu piemēri,
neuzrādot to lietošanas kontekstu, varētu tikt lietoti visdažādākajās valodas situācijās,
piemēram, sapulču vadīšanā (1), kriminālistikā un jurisprudencē (2), zinātnē,
filosofijā un loģikā (3), politikā (5), reliģijā (6) un daudzās citās situācijās. Izvēlēto
piemēru plašais spektrs liek domāt, ka Bleks ir vēlējies uzsvērt tieši metaforu
lietošanas plašās iespējas, kas neaprobežojas tikai ar metaforu lietošanu prozā vai
poētikā. Tiesa gan tie nav vienkāršākie metaforu gadījumi. Komentējot izvēlētos
metaforas paraugus, Bleks norāda, ka “ja mēs vēlētos bērnam iemācīt, kas ir metafora,
mums būtu jāmin vienkāršāki piemēri kā, runājot par pērkona negaisu ar zibeni, sakot
– “mākoņi raud” un “zari cīnās viens ar otru”.” [1/26]
Analīzes sākšana ar vispārpieņemto ir bijusi raksturīga ne tikai Blekam.
Līdzīgi konstruēti ir jau arī Platona dialogi, kur Sōkrats savu saruna biedru iztaujā,
sākot ar vispār zināmo. Sākt pētījumu ar ikdienā lietojamo izteikumu analīzi ir
raksturīga arī Bleka līdzgaitniekiem, piemēram, Ludvigam Vitgenšteinam, kas it
22 Bleks iesākumā nenorāda, ar kādu tieši valodas formu metafora būtu saistāma – teikumiem, vārdiem, sacījumiem v.tml.
14. lapa no 70
sevišķi darbā “Filosofiskie pētījumi” analizē filosofijas problēmas, lūkojoties uz
valodas ikdienas lietojuma situācijām.
2.3.2. Metaforas identifikācija un novietojums
Bleks uzskata, ka metafora ir noteikta daļa teikumā. Piemēram, aplūkojot
piemēru “Vadītājs ar grūtībām izlauzās cauri diskusijai”, mēs varam, kā raksta Bleks,
“pretstatīt vārdu “izlauzās” pārējiem vārdiem no minētā teikuma – uzreiz ir
pamanāmas atšķirības starp šiem vārdiem. Līdz ar to varētu teikt, ka vārds “izlauzās”
šeit tiek lietots metaforiski, bet pārējie vārdi – burtiskā nozīmē.”[1/27] Bleks turpina –
“ja iesākumā kā metaforas piemēru minējām visu teikumu, mūsu uzmanība jau ātri
vien sašaurinās (quickly narrows) līdz vienam vārdam, kura klātbūtne ir
piemērotākais iemesls metaforas piedēvēšanai”[1/27]. Šādu situāciju Bleks saskata arī
pārējos piemēros, kuros metaforu satur tādi “atslēgas vārdi” (crucial words) kā “dūmu
aizsegs”, “argumentēta”, “dzēšlapa” un “nēģeri”. Tiesa gan Bleks neskaidro, pēc
kādiem kritērijiem mēs varam nošķirt šos vārdus un kāpēc un kā uzmanība tik “ātri
sašaurinās”, nonākot pie tieši šiem atsevišķajiem vārdiem. Vēlāk viņš piebildīs, ka
metaforas saprašanas būtisks nosacījums ir noteiktas valodiskās prakses pārzināšana –
zināt ar vārdiem saistītās asociācijas. Taču ne visos gadījumos situācija ir tik
viennozīmīga, kā iepriekš minētajos metaforu paraugos, un ne vienmēr mūsu
uzmanība tik ātri sašaurinās pareizajā virzienā. Bleks norāda, ka literārajos tekstos
vārdi var iegūt simbolisku nozīmi, stipri pārsniedzot ikdienas lietojuma robežas. Tas
attiecas uz vārdiem Sera Tomasa Brauna citātā “gaisma” un Odena citātā – “balts”.
Bleks šādus piemērus min kā sarežģītus metaforu lietošanas gadījumus, kurus pats
tālāk neaplūkos.
Bleks secina, ka, “runājot par salīdzinoši vienkāršām metaforām, mēs kā
piemērus parasti minam teikumus vai frāzes, kuros kā metaforas tiek lietoti tikai
“daži” vārdi, bet pārējie vārdi tiek lietoti nemetaforiski (nonmetaphorically)”[1/27].
Līdz ar to, atbildot uz jautājumu, kāds ir metaforas novietojums, var teikt, ka metafora
atrodas teikumā – tās ir noteiktas vienības: vai nu vārds, vai frāze. Turklāt teikumā var
būt vai nu viena vai vairākas šādas metaforiskās vienības. Ja no šādām vienībām
sastāv viss teikumus, tad rodas parunas, alegorijas un mīklas.
15. lapa no 70
2.3.3. Fokusa un ietvara nošķīrums metaforas analīzē
Metaforas analīzes turpmākajā gaitā darbā “Metafora”, Bleks norāda, ka,
aplūkojot kādu teikumu kā metaforu, “netieši pieņemam, ka vismaz viens vārds
teikumā tiek lietots metaforiski un ka vismaz viens – burtiski”[1/28]. Šādu
nosacījumu konstatācija ļauj Blekam teikuma ietvaros ieviest distinkciju starp
“fokusu” un “ietvaru” (frame)23 – nošķirt vārdus, kas tiek lietoti burtiski (ietvars), no
tiem, kas tiek lietoti metaforiski (fokuss).
Bleks atzīmē, ka “šādu apzīmējumu ieviešanai ir metaforiska iedaba, taču
pašreizējā analizē tai nav izšķiroša loma”[1/28], tāpēc turpmākā metaforas analīze
norit, jau izmantojot tieši šos jēdzienus. Līdz ar to Blekam aktuāls kļūst jautājums, kā
viens ietvars var radīt kāda vārda metaforisku lietojumu, bet cits ietvars tam pašam
vārdam savukārt nē. Šis jautājums vairs neskar tradicionālo nošķīrumu starp
“burtisko”/“pārnesto” nozīmi, jo Bleks nejautā kā “burtiskā” nozīme kļūst par
“metaforisko” vai “pārnesto” nozīmi. Jautājums ir savādāks – kādas ir ietvara un
fokusa loģiskās attiecības? Šo uzstādījumu Bleks ilustrē ar piemēru, kurā vārds
“izlauzās” jau tiek lietots citā teikumā – “Man patīk lauzties cauri savām atmiņām”,
t.i., tas pats fokuss tiek lietots citā ietvarā. Vai tā būs cita metafora vai arī viena un tā
pati metafora? Bleks uzskata, ka tas būs atkarīgs no līdzības, kādu saskatīsim starp
abiem ietvariem. Tas nozīmē, ka atšķirības starp ietvariem paredz zināmas
konsekvences – izmaiņas attiecībās starp ietvaru un fokusu, atšķirīgu to “saspēli”
(interplay). Taču Bleks nedod viennozīmīgu atbildi par šo atšķirību būtiskumu divu
atšķirīgu metaforu radīšanai – “tas, vai atšķirības ir pietiekamas, lai nosauktu
teikumus par divām metaforā, ir mūsu brīvprātīgs lēmums. “Metafora” ir labākajā
gadījumā nenoteikts vārds, un mums ir jāizvairās piemērot tai striktākus lietošanas
noteikumus, nekā to jau paredz prakse”[1/28]. Līdz ar to Bleks nesniedz striktus
kritērijus tam, kas ir un kas nav metafora, vien norāda, ka metaforas lietojums ir
jāatstāj ikdienas valodas prakses ietvaros, nevis jācenšas to ierobežot ar striktām
23 Jēdziens “frame” vēlāk būtisku lomu iegūst kognitīvajā zinātnēs, kur ar šo jēdzienu tiek saprast noteikts “kadrējums” – “domāšanas konceputālā struktūra”, t.i., noteiktu zināšanu un asociāciju kopums, kas saistās ar noteiktu lingvistisko vienību – vārdu, frāzi, teikumu. Katru šādu “kadrējumu” izraisa nervu elektriskie impulsi smadzenēs. Piemēram, vārds “zilonis” izraisa “kadrējumu” ar ziloņa tēlu un zināšanām par ziloni: zilonis ir liels dzīvnieks, kuram ir lielas un nokārušās ausis, snuķis, kas darbojas gan kā deguns, gan kā roka, un kuram ir stumbriem līdzīgas kājas utt. Cits piemērs ir izteikums “nodokļu atvieglojumi”, kas paredz kadrējumu, ka nodokļi ir “ciešanas”, bet to atvieglojumi – šo ciešanu mazināšana. Sīkāk. skat. Lakoff G. Simple Framing. Skat. internetā: http://www.rockridgeinstitute.org/projects/strategic/simple_framing (22.05.2006.)
16. lapa no 70
kārtulām, lai gan ir gadījumi, par kuriem varam viennozīmīgi teikt, ka tās ir
metaforas.
2.3.4. Pragmatisko aspektu nozīme metaforas interpretācijā
Bleks, analizējot metaforu, īpašu uzmanību velta metaforas lietošanas
apstākļiem – ar metaforas lietošanu saistītajām sajūtām, darbībām un nodomiem.
Bleks norāda, ka ir valodas kārtulas, kuras precīzi ļauj atšķirt metaforu standarta
gadījumus, taču tieši šo kārtulu vispārīgajam raksturam un valodas iespējai veidot
bezgalīgi daudz un dažādus izteikumus, paveras plašas iespējas radoši izpausties,
radot arī tādus izteikumus, kurus nevar saprast un interpretēt, balstoties tikai uz
valodas standarta kārtulām. Bleks saka: “Metaforu saprašanā var būt nepieciešams
pievērst uzmanību sacījuma konkrētajiem apstākļiem. Īpaši svarīgi ir pievērst
uzmanību šai parādībai tāpēc, ka nav stingru kārtulu, kas regulētu izteikumu “svaru”
un “uzsvaru””[1/29]. Līdz ar to bieži vien, lai saprastu metaforu, mums ir jāzina, cik
“nopietni” (seriously) runātājs lieto metaforas fokusu un kādā statusā atrodas attiecībā
pret klausītāju. Piemēram, kad Čērčils par Musolīnī teica – “Šis instruments
(utensil)”, Čērčila balss tonis, valodas un vēsturiskie apstākļi palīdz saprast, ko viņš
bija vēlējies pateikt, lietojot šo metaforu.
Bleks arī norāda uz vēl kādu atšķirību, kas var ietekmēt metaforas nozīmes
saprašanu – atšķirību, kāda pastāv starp runāto un rakstīto tekstu, jo tas, kas var tikt
izmantots runājot, piemēram, intonācija, rakstītajā tekstā vairs nav atpazīstams. Tas
rada lielākas interpretācijas grūtības, pat radot izšķirošu nozīmību saprašanā. Bleks šo
aspektu ilustrē ar piemēru no filosofijas – “tas, vai izteikums “loģiskā forma”
konkrētajā ietvarā būtu jāinterpretē kā metafora, ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā
runātājs saskata analoģiju starp argumentiem un citām lietām (vāzēm, mākoņiem,
cīņām, jokiem), par kurām ir “forma”. Lielā mērā tas ir atkarīgs no tā, vai izteikuma
autors vēlas, lai šīs asociācijas tiktu aktivizēta lasītāja apziņā (lasītāja prātos), un cik
ļoti paša autora domas ir atkarīgas un ierobežo šī analoģija. Šādos gadījumos mums
nav ko cerēt uz “valodas kārtulu” palīdzību.”[1/30] Līdz ar to Bleks secina, ka ir tādi
metaforas aspekti, kas drīzāk būtu attiecināmi uz metaforas “pragmātiku”, nekā uz tās
“semantiku” [1/30]. Šādi Bleka secinājumi, šķiet, vien norāda uz grūtībām un auksto
neviennozīmības risku, ar kuru saskaramies, interpretējot metaforas – sava loma tajā
ir valodas kārtulām, sava – runātāja nodomiem un intonācijai, sava – kontekstam,
17. lapa no 70
kurā tā tiek izteikta, tāpat – vai tā ir izrunāta vai uzrakstīta, galu galā – metafora var
izzust, mainoties ietvaram, kurā tiek lietots fokuss utt.
Ko Bleks ar to ir gribējis pateikt? Ka metafora ir sarežģīts valodisks
veidojums, kuras saprašana prasa ļoti lielu rūpību un uzmanību? Varam pieņemt šādu
versiju, ja pieņemam, ka iepriekš un bieži vien arī vēlāk analītiskā filosofija ir
izturējusies pret metaforu kritiski, aplūkojot to kā sekundāru parādību, kā traucēkli
saprast un noteikt valodas burtisko nozīmi vai pat noraidot metaforas nozīmi vispār,
kā to dara, piemēram, D.Deividsons. Acīmredzot, Bleks, runājot par metaforas
saprašanu iespaidojošajiem pragmātiskajiem apstākļiem, vēlas uzsvērt abus minētos
aspektus – gan metaforas sarežģītību, gan tādējādi arī iezīmēt tās nozīmību valodas
lietojumā.
2.3.5. Metaforas substitutīvā skaidrojuma kritika
Kā jau minēju šīs nodaļas sākumā, Bleka metaforas nozīmes skaidrojumā
vēršas pret divām metaforas nozīmes skaidrojuma koncepcijām – substitutīvo un
salīdzinošo metaforas skaidrojumu.
Substitutīvais metaforas skaidrojums balstās uz tēzes, ka metaforas nozīme var
tik saprasta, metaforu aizstājot ar tai identisko burtiskā nozīmes izteikumu. Bleks
noraida šādu metaforas skaidrojumu, aicinot vēlreiz aplūkot teikumu “Vadītājs ar
grūtībām izlauzās cauri diskusijai / The chairman plowed through the discussion. “Varētu teikt, ka “runātājs, kurš lieto šo teikumu, vēlas kaut ko pateikt par vadītāju un viņa
rīcību kādā sapulcē. Tā vietā, lai to pateiktu vienkārši (plainly) vai tieši (directly), ka vadītājs
kodolīgi tika galā ar iebildumiem un nievājošo attieksmi, runātājs izvēlas lietot vārdu
izlauzās, kas, precīzi sakot, nozīmē kaut ko citu. Taču izglītots klausītājs var viegli uzminēt,
kas runātājam bija prātā. Šādas interpretācijas variantā metaforiskais izteikumus (apzīmēsim
to ar M) tiek traktēts kā cita burtiskā izteikuma substitūts (šo savukārt apzīmēsim ar L), kas
lietots metaforiskā izteikuma vietā, lai izteiktu to pašu nozīmi. Citiem vārdiem sakot,
metaforiskā izteikums (M) ir substitūts kādam citam – burtiskam izteikumam (L).”[1/30-31] “Jebkuru viedokli, kas uzskata, ka metaforiskais izteikums tiek lietots
ekvivalenta burtiskā izteikuma vietā, es dēvēšu par substitutīvo metaforas
skaidrojumu,” raksta Bleks [1/30]. Saskaņā ar šo viedokli, izteikums tiek lietots
metaforiski, ja tas tiek lietots citā nozīmē, nekā ir tā pareizā (proper) jeb normālā
(normal) nozīme, turklāt ja tas tiek lietots kontekstā, kas ļauj noteikt (detect) netiešo
(improperl) vai neparasto (abnormal) nozīmi un to atbilstoši transformēt
18. lapa no 70
(appropriately transformed). Līdz ar to substitucionālā skaidrojuma ietvaros
metaforas fokuss – vārda vai izteikuma nozīme, kurai ir konkrēts metaforisks
lietojums burtiski lietoto vārdu ietvarā – tiek lietots, lai komunicētu nozīmi, kuru
varēja izteikta arī burtiski. Tādējādi autors, lietojot metaforu M, aizstāj kādu burtisko
izteikumu L. Līdz ar to lasītāja vai klausītāja uzdevums ir veikt atgriezenisko darbību:
izmantojot M burtisko nozīmi, jo cits pavediens tam nav dots, noteikt L burtisko
nozīmi. “Līdz ar to metaforas saprašana līdzinās kodēšanai vai mīklu
minēšanai”[1/30]. Blekaprāt, šis ir visizplatītākais metaforas skaidrojums.
Kas liek metaforas autoram liek veikt šādus kodējumus? Bleks sniedz divas
atbildes:
1) valodā trūkst burtisko ekvivalentu, t.i., nav L, līdz ar to metafora kalpo kā kāda
tukšuma aizpildītāja un jaunvārds, papildinot valodas vārdu krājumu jeb
vārdnīcu. Piemēram, angļu valodā ar vārdu “leg” apzīmē gan kāju, gan
ģeometrisko figūru malu. Šādas metaforas tad var uzskatīt par katahrēzes24
gadījumiem – jaunas nozīmes piešķiršanu vārdiem, taču ar laiku jaunā nozīme
iekļaujas vārda tradicionālajā burtiskajā nozīmē, piemēram, vārds “orange”
angļu valodā sākotnēji apzīmējis tikai krāsu, bet tagad apzīmē arī citrusa augli
“apelsīnu”.
2) Ja metaforas nozīmi nevar izskaidrot ar katarhēzes procesu, tad tā tiek
skaidrota kā stilistiska nepieciešamība. Bieži mēdz teikt, ka metaforas
izteikums raksturo kādu objektu daudz konkrētāk, nekā tā burtiskais
ekvivalents, turklāt metafora ir iecerēta kā bauda lasītājam (bauda kāda domas
novirzīt, piemēram, no Ričarda pie lauvas izteikumā “Ričards ir lauva”). Taču
arī šajā gadījumā lasītājam vai klausītājam tiek uzticēti mīklas minēšanas
pienākumi.
Bleks šo nostāju kritizē, ironiski rakstot, ka “princips, kuru vada visi šie
“izskaidrojumi”, šķiet, ir šāds: ja rodas šaubas par kādu valodas īpatnību, tad tās
eksistenci var vienmēr attaisnot ar baudu, ko tā sniedz lasītājam. Šis princips ļoti labi
darbojas pat tad, ja tā pielietošanai nav bijusi īpašas nepieciešamības”[1/34]. Bleks
nodēvē šādus metaforas skaidrojums par spekulācijām, kurām kopējs ir pieņēmums,
24 Latviešu valodā izdotajā svešvārdu vārdnīcā katahrēze tiek skaidrota līdzīgi kā Oksfordas angļu valodas vārdnīcā, kuru kritizē Bleks, proti, tajā teikts, ka katahrēze ir “tādu vārdu savienojums, kuri izteic savstarpēji pretrunīgus jēdzienus; ar nolūku veidot neloģisks izteikums”[28/347]. Bleks norāda, ka katahrēzes procesā nav nekā nosodāma – “katahrēze ir tikai spilgts gadījums nozīmes transformācijai, kas nemainīgi norisinās jebkurā dzīvā valodā”.
19. lapa no 70
ka metafora ir “dekorācija”, kura sniedz klausītājam un lasītājam baudījumu, izņemot
gadījumus, ja metafora ir katarhēze, kas papildina vārdu krājumu ar specifiskiem
terminiem, kas attaisno metaforas lietojumu substitutīvā veidā.
Bleks rezumē substitutīvā skaidrojuma būtību, norādot, ka metafora šajā
traktējumā vienmēr tiek raksturota kā novirze (deviation) no vienkārša un stingri
atbilstoša stila. Tādējādi, “ja filosofi vēlas darīt kaut ko daudz vairāk, nekā tikai sniegt
lasītājiem un klausītājiem baudu, tad metaforai filosofiskās diskusijās nav vietas”
[1/34].
2.3.6. Metaforas salīdzinošā skaidrojuma kritika
Otrs metaforas skaidrojums, pret kuru vēršas Bleks, ir metaforas kā
salīdzinājuma skaidrojums. Bleks uzskata, ka salīdzinošā traktējuma aizsākumi jau
meklējami Sengrieķu domātāju darbos, kā, piemēru, minot Aristoteļa “Poētiku”, kurā
teikts: “Metaforu veido vārda došana lietām, kas faktiski pieder citām. Pārnesums var
tikt veikts vai nu no ģints (species) uz sugu (genus), no sugas uz ģinti, no sugas uz
sugu, vai arī balstoties uz analoģiju” (Poētika, 1457b). Bleks norāda: “Metaforisko izteikumu nozīmes skaidrojums, kas nosaka, ka metaforisko izteikumu
nozīme ir izteikumu normālās, burtiskās nozīmes transformācija, ir daudz plašākas
izpratnes par “pārnesto” nozīmi sastāvdaļa. Tā paredz, ka jebkura valodas figūra, kas ietver
semantiskas izmaiņas (ne tikai sintaktiskas kā, piemēram, tradicionālā vārdu kārtības
inversija), sastāv no burtiskās nozīmes transformācijas. Autors rada nevis viņa iecerēto
nozīmi m, bet, lietojot matemātikas terminoloģiju, noteiktu funkciju f(m). Lasītāja
uzdevums savukārt ir pielietot inverso funkciju f-1, tādējādi iegūstot f-1(f(m)), t.i., burtisko
nozīmi m. Pielietojot dažādas funkcijas, tiek iegūtu dažādi tropi. Piemēram, ironijā – autors
saka pretējo, nekā domā; hiperbolā – autors pārspīlē nozīmi utt.”[1/35] Bleks uzskata, ka raksturīgākās pārveidojošās funkcijas, kas tiek ietvertas
metaforā, ir analoģija un līdzība. M nozīme ir vai nu līdzīga, vai analoga tā burtiskā
ekvivalenta L nozīmei. Savukārt metaforas nozīmes saprašana var notikt tad, ja
lasītājs ir pratis konstatēt, vai metaforas autors lietojis analoģiju vai līdzību. Tālāk
interpretatoram, izsekojot pa metaforas autora pretējo ceļu, jānonāk pie izteikuma
burtiskās nozīmes, tādējādi arī atklājot un saprotot metaforas nozīmi. Savukārt to, vai
tiek lietota analoģija vai līdzība, tiek noteikts ar ietvara un plašāka konteksta
palīdzību. Bleks rezumē – “ja autors uzskata, ka metafora sastāv no analoģijas vai
20. lapa no 70
līdzības demonstrācijas (presentation), tad viņš pieturas pie metaforas salīdzinošā
skaidrojuma.”[1/35]
Salīdzinošā skaidrojuma pielietojumu Bleks demonstrē, izmantojot
A.Šopenhauera25 izteikuma skaidrojumu. “Kad A.Šopenhauers ģeometrisko
pierādījuma veidu nodēvēja par peļu slazdu, viņš, balstoties uz minēto metaforas
traktējumu, saka (tiesa, ne pārāk izvērsti): “ģeometriskais pierādījums ir līdzīgs peļu
slazdam, jo tie abi sola maldīgu apbalvojumu – līdzko upuri ļāvies kārdinājumam, tas
sastopas ar nepatīkamu pārsteigumu,” raksta Bleks, piebilstot, ka šis ir metaforas kā
kondensētas vai eliptiskas26 līdzības skaidrojums [1/35]. Tas savukārt noved Bleku
pie secinājuma, ka “salīdzinošais skaidrojums” ir “substitucionālā skaidrojuma”
apakšsgadījums, jo tajā metaforā izteiktais salīdzinājums var tikt aizstāts ar
ekvivalentu burtiskās nozīmes salīdzinājumu. Bleks atsaucas uz Ričardu Veitliju
(Richard Whately) un Aleksandru Beinu (Alexander Bain), kuri aizstāv metaforu kā
slēptu salīdzinājumu.
Starp substitucionālo un salīdzinošo skaidrojumu pastāv atšķirības, ko Bleks
raksturo ar izteikuma “Ričards ir lauva” nozīmes skaidrojumu. Pirmā – substitutīvā
skaidrojuma gadījumā vārds “lauva” aizstāj vārdu “drosmīgs” un nozīmē apmēram to
pašu, ko “Ričards ir drosmīgs”, otrā – salīdzinošā skaidrojuma gadījumā –
skaidrojums ir aptuveni šāds: “Ričards ir līdzīgs lauvai (drosmes dēļ)”. Taču vārdi
iekavās var tikt tikai nojausti, bet ne pateikti izvērstā veidā. Otrajā skaidrojuma
variantā, tā pat kā pirmajā variantā, metaforiskais izteikums tiek lietots, lai aizstātu
kādu burtisko ekvivalentu, taču salīdzinošais traktējums rada daudz komplicētāku
parafrāzi, jo oriģinālais izteikums ir gan par Ričardu, gan par lauvu.
Bleks norāda, ka galvenie iebildumi pret salīdzinošo traktējumi balstīti tā
nenoteiktībā (vagueness), kas robežojas ar bezsaturiskumu (vacuity). “Mūs
nodarbināja doma, kā izteikums M, lietots metaforiski, var funkcionēt kāda burtiskā
izteikuma L vietā, kas ir iecerēts kā aptuvens sinonīms. Iespējamā atbilde saka, ka tas,
ko apzīmē M (tā burtiskajā nozīmē) ir līdzīgs tam, ko apzīmē L. Taču – cik tas ir
informatīvi?” jautā Bleks [1/37].
Bleka kritika pret metaforas salīdzinošo skaidrojumu ir balstīta uz salīdzinājumu
relatīvismu. Blekaprāt, cilvēki parasti uzskata, ka līdzības ir “objektīvi dotas”, līdz ar 25 Artūrs Šopenhauers (Schopenhauer, 1788-1860) – vācu filosofs, pazīstams kā darba “Pasaule kā griba un priekšstats”(1818) autors. 26 Lingvistikā elipse ir kādas vārdkopas vai teikuma elementa izlaidums, kur trūkstošais lasītājam vai klausītājam jāpiedomā pēc konteksta vai situācijas [28/194].
21. lapa no 70
to domā, ka jautājumam “Vai A ir līdzīgs B attiecībā P?” ir definēta un iepriekš
noteikta atbilde. “Ja tas tā būtu, līdzības būtu pakārtotas tik pat stingrām kārtulām,
kādi ir fizikas likumi. Taču līdzība vienmēr ir nosacīta, tādējādi patiesi “objektīvam”
jautājumam būtu jābūt ar šādam: “Vai A ir vairāk līdzīgs B nekā C, balstoties uz tādu
un tādu līdzību P skalu?[1/37]” saka Bleks, atzīstot, ka arvien vairāk šādu arvien
precīzāku jautājumu uzdošana, diemžēl, liek metaforai arvien vairāk zaudēt tās
krāšņumu. “Taisni otrādi, mēs metaforas lietojam tad, kad precizitāte nav
nepieciešama,” raksta Bleks. “Metaforu mērķis nav aizstāt formālu salīdzinājumu vai
jebkuru citu burtisku salīdzinājumu, tām pašām ir savi atšķirīgie sasniegumi un
spējas. Kad mēs sakām “X ir M”, mēs bieži līdz ar to postulējam kādu iztēlojamu
saikni starp M un kādu iztēlotu L (drīzāk kādu bezgalīgu sistēmu L1 L2, L3…), turklāt
tādos gadījumos, kad, ja vien neveidojam metaforu, būtu grūti atrast kādu burtisku
līdzību starp M un L.”[1/37] Līdz ar to Bleks secina: “Dažos gadījumos būtu daudz
izskaidrojošāk, ja mēs sacītu, ka metafora pati veido līdzību, nevis, ka tā izsaka kādu
jau iepriekš dotu līdzību. Šis secinājums ievada Bleka pievēršanos metaforas
interakcioniskajam skaidrojumam.
2.3.7. Metaforas interakcioniskais skaidrojums
Kā vienīgo apmierinošo metaforas traktējumu Bleks atzīst metaforas
interakcionisko skaidrojumu. Bleks uzskata, ka metaforas interakcioniskais
skaidrojums necieš no tiem trūkumiem, kas piemita iepriekšējiem diviem metaforas
traktējuma veidiem – substitucionālajam un salīdzinošajam.
Idejas par metaforu interakcionisko iedabu Bleks aizgūst no A.Ričarda, kurš
raksta: “Kad vienkāršākajos gadījumos formulējam metaforas, mums ir divas domas
par divām atšķirīgām lietām, un šīs domas darbojas kopā un tiek izteiktas ar tikai
vienu vārdu vai frāzi, kura nozīme ir šo domu mijiedarbības (interaction)
rezultāts.”[1/38] Ričarda apgalvojuma pamatojumam Bleks izmanto izteikuma
“Trūcīgie ir Eiropas nēģeri” analīzi. Substitucionālais traktējums teiktu, ka kaut kas
netiešā veidā tiek teikts par trūcīgajiem Eiropā. “Taču – kas? Tas, ka viņi ir apspiestā
šķira, kas nostājas pret sabiedrības oficiālajiem ideāliem, ka trūkums ir iedzimts un
neizdzēšams?” jautā Bleks, lai norādītu uz substitucionālā skaidrojuma
nenoteiktību[1/38]. Savukārt salīdzinošais skaidrojums apgalvo, ka šajā citātā ir
izteikta kāds salīdzinājums starp trūcīgajiem un nēģeriem. Atsaucoties uz Ričardu,
22. lapa no 70
Bleks saka, ka “mūsu “domas” par Eiropas trūcīgajiem un Amerikas nēģeriem
“darbojas kopā” un “mijiedarbojas”, lai veidotu nozīmi, kas ir rezultāts šai
mijiedarbībai”. Līdz ar to Bleks uzskata, ka mijiedarbības rezultātā fokusa vārds
“nēģeri” iegūst jaunu nozīmi, kas “nav vairs īsti ne tā burtiskā nozīme, ne arī tāda
nozīme, kas varētu būt kādam šī vārda burtiskajam aizvietotājam”, jo “jaunais
konteksts izraisa fokusa vārda nozīmes paplašināšanos (extension)”[1/39]. Tādējādi,
lai klausītājs vai lasītājs saprastu metaforas nozīmi, viņam ir “jāapzinās (aware)
nozīmes paplašināšanās, pievēršot uzmanību gan vecajai, gan jaunajai nozīmei
vienlaicīgi”[1/39].
Taču – kas ir tas, kas veido šo nozīmes paplašināšanos? Blekaprāt, un viņš to
pamato, atkal atsaucoties uz Ričardu: abu terminu (“trūcīgie” un “nēģeri”) “kopīgās
īpašības” (common characteristics) ir “metaforas pamats” (ground of the metaphor).
Tas nozīmē, ka vārds, tā metaforiskajā lietojumā, ietver (connote) to īpašību izlasi,
kuras tas ietver burtiskajā lietojumā, taču šo aspektu Ričards ir vēlējies apiet, lai
izvairītos analīzes virspusējības. Savukārt, kad Ričards runā par to, ka lasītājs ir
spiests “savienot” (connect) divas idejas (ideas), Blekaprāt, viņš jau ir uz daudz
pareizāka ceļa. Bleks uzsver, ka tieši šajā “savienošanā” tad arī slēpjas metaforas
noslēpums un mistērija – “runāt par divu “kopā darbojošos” domu “mijiedarbību” (vai
arī “savstarpējo izgaismošanos (interillumination) un “sadarbību” (co-operation)),
nozīmē lietot metaforu, lai uzsvērtu laba lasītāja atsaucību uz labu metaforu”.[1/39]
Minēto apgalvojumu Bleks skaidro, analizējot teikumu “Cilvēks ir vilks”, un
aicina metaforu salīdzināt ar filtru. Šajā teikumā ir divi subjekti: galvenais subjekts
(principal subject) – cilvēks, un pakārtotais subjekts (subsidiary subject) – vilks. Lai
saprastu šo teikumu, ir nepieciešamas, lai metaforas interpretētājs būtu vismaz kaut ko
dzirdējis par vilkiem. Tas nozīmē – jābūt minimālai valodas praksei (tiesa gan, Bleks
nenorāda kritērijus un robežas, ko nozīmē “minimālās zināšanas”). Šeit svarīgi
uzsvērt, ko Bleks saka tālāk – “kas nav tik ļoti nepieciešams, ir tas, ka lasītājam nav
jāzina vārda “vilks” tradicionālā vārdnīcas nozīme – vai jāspēj šo vārdu lieto tā
burtiskajā nozīmē, bet gan drīzāk tas, ko es saucu par vispārpieņemto asociāciju
sistēmu (system of associated commonplaces)”[1/40]. Šis Bleka izteikums iezīmē
būtisku pavērsienu līdzšinējā skatījumā uz metaforu – Bleks atsakās no nošķīruma
“burtiskā/pārnestā nozīme”, atzīstot, ka metafora var tikt saprasta, pat ja nav zināma
vārda burtiskā nozīme. Metaforas saprašanā daudz būtiskākas ir asociācijas, kas ir
saistītas ar vārdiem, ar kuriem metafora tiek izteikta. Šajā Bleka izteikumā ieskanas
23. lapa no 70
gan vēlīnā Vitgenšteina atziņas – vārda nozīme ir tā lietojums, gan Freida
psihoanalīzes atziņas – brīvo asociāciju metode.
Kas tad Blekam ir vispārpieņemto asociāciju sistēma? Bleks atbild:
“Iztēlosimies kādu cilvēku, kas nav speciālists par vilkiem un kurš tiek lūgts, bez
liekas piedomāšanas, pateikt tās lietas, kas, viņaprāt, ir patiesas attiecībā uz vilkiem.
Iegūto apgalvojumu (statement) kopums būs tas, ko es šeit saucu par tradicionālo
asociāciju sistēmu, kas tiek saistīta ar vilkiem”[1/40].
Tradicionālo asociāciju sistēma var ietvert gan patiesus, gan aplamus
priekšstatus par attiecīgo priekšmetu, taču, lai metafora tiktu efektīvi lietota,
svarīgākais nav pat šo apgalvojumu patiesums (piemēram, bieži vali uzskata par zivi,
kaut gan tas ir zīdītājs), bet gan tas, ka apgalvojumi tiek “viegli un brīvi
izteikti”[1/40]. Burtiskā nozīme, kas bieži tikusi saprasta kā objekts, ko vārds pārstāv,
ir asociācijas un predikācijas, kas tiek saistītas ar konkrēto vārdu vai frāzi. Tas
nozīmē, ka vārdu nozīme nav nekas ārpusvalodisks, bet atrodas valodas ietvaros, jo ir
valodas izteikumi – ir tas, kā mēs šo vārdu lietojam: mūsu uzskati (beliefs), “izplatītas
banalitātes”. Tādējādi to, ko Ričards dēvēja par “kopīgajām īpašībām” (common
characteristics) Bleka interpretācijā pārtop par metaforu “vispārpieņemto asociāciju
sistēmu”. Taču Bleks norāda arī uz pietiekami skaidrām robežām nozīmes jēdziena
skaidrojumā metaforas ietvaros. Piemēram, vārda “vilks” lietojums tā burtiskajā
nozīmē pakļaujas arī sintaktiskiem un semantiskiem likumiem, kuru pārkāpšana ved
pie nonsensa vai pretrunām [1/40].
Tas, kas raisa jautājumus, ir šo asociāciju kopu robežas. Bleks to skaidro ar
pretrunas likumu par attiecīgā vārda lietojumu – “noliegt kādu no vispārpieņemtajām
asociācijām, piemēram, sakot, ka vilki ir veģetārieši, vai, ka tie viegli pakļaujas
dresūrai, nozīmē radīt paradoksus un provocēt prasības pēc šādu apgalvojumu
pamatojuma. Kad cilvēks lieto vārdu “vilks”, tiek pieņemts, ka viņš ar šo vārdu saista
niknumu, gaļas ēdāju, neuzticību utt.”[1/40]
Balstoties uz tradicionālo asociāciju sistēmu, Bleks veido skaidrojumu par
metaforas nozīmi – “metaforiski nosaukt kādu cilvēku par “vilku”, nozīmē izraisīt ar
vilka-sistēmu saistītās asociācijas (the wolf-system of related commonplaces)”[1/41].
Teikt, par kādu cilvēku, ka viņš ir vilks, nozīmē teikt, ka viņš medī citus dzīvniekus, ir
nikns, izbadējies un iesaistīts nemitīgās cīņās utt.27 Līdz ar to metaforas uzdevums ir
27 Runājot par vilkiem, ir jāatzīmē, ka latviešu kultūrā vilks vairāk tiek asociēts ar “vientiesīgo pelēci”.
24. lapa no 70
galvenajam priekšmetam (cilvēks) piesaistīt pakārtotā subjekta (vilks) asociāciju
sistēmu, veidojot jaunu asociāciju sistēmu par galveno priekšmetu, turklāt šīm
asociācijām jātiek piesaistītām acumirklīgi. Asociācijas, kas saistās ar vilkiem
acumirklīgi jātiek saistītām ar cilvēku. Iegūtās implikācijas nesakritīs ar
vispārpieņemtajām asociācijām par cilvēku, kuras raisa vārda “cilvēks” burtiskais
lietojums, jo jaunās implikācijas determinē ar vārda “vilks” buriskā lietojuma saistīto
asociāciju modelis28. “Tās cilvēka iezīmes, kas ļauj runāt vilku valodā, uzreiz
aktualizēsies,” apgalvo Bleks [1/40]. Tādējādi metaforas interakcioniskais
skaidrojums nosaka, ka vārda “vilks” lietojums metaforā “organizē” mūsu esošos
priekšstatus par “cilvēku” atbilstoši ar vilkiem saistītām asociācijām.
Šādu skatījumu uz metaforu Bleks salīdzina ar aizsvīdušu stiklu, kurā ievilktas
tikai dažas caurredzamas līnijas, kas ļauj redzēt cauri stiklam, līdz ar to caurredzamo
attēlu organizē atbilstoši līnijām. “Vai metafora nav līdzīga stiklam?” jautā Bleks.
Līdz ar to fokusa vārda raisītās asociācijas metaforā darbojas kā caurredzamās svītras,
bet pati metafora kā aizsvīdušais stikls. “Mēs varam teikt, ka galvenais subjekts tiek
“redzēts caur” metaforisko izteikumu vai, ja vēlamies, galvenais subjekts tiek
“projicēts uz” pakārtotā subjekta laukuma,” raksta Bleks, piebilstot, ka fokusa
izteikuma implikāciju sistēma ir jāuztver kā “projekcijas likumu” determinējoša
[1/41]. Bleks metaforu salīdzina arī ar daudzstūri, kura visi stūri savienoti ar taisnēm,
bet vērotājam ir uzdevums pamanīt visas izveidojušās ģeometriskās figūras. Tā kā to
nav viegli izdarīt, tad Bleks norāda, ka arī metaforai piemīta arī heiristiskas īpašības,
jo ļauj saskatīt atšķirīgus aspektus, kas iesākumā nav bijuši pamanāmi.[4/32]
Interakcioniski skaidrojot metaforu, tajā tiek ievīti arī ētiskie un estētiskie
aspekti. Metaforiskā valoda izmaina attieksmi pret objektu, par kuru metafora tiek
izteikta, jo metaforiskie izteikumi var ietver noteiktu emocionālo nokrāsu. Piemēram,
izteikums “cilvēks ir vilks” (tradicionāli vilks izsauc nepatiku un bailes) norāda, ka arī
cilvēks raisa nepatiku un bailes, turklāt arī nostiprina mūsu negatīvo attieksmi pret
vilkiem. Savukārt, šaha valodai nav šādu emocionālo nokrāsu – “aprakstīt kauju kā
šaha spēli nozīmē izslēgt visas ar karošanu saistītās emocijas”[1/42]. Līdzīgi,
Blekaprāt, metaforas tiek izmantotas arī filosofijā – bez emocionālās nokrāsas.
Bleks, izstrādājot interakcionisko skaidrojumu, atrunā asociāciju sistēmas
metaforiskuma aspektus – kādu metaforu var nākties skaidrot ar citu metaforu, taču 28 The new implications must be determined by the pattern of implications asociated with literal uses of the word “wolf”.
25. lapa no 70
tad skaidrojums, vai nu atgriežas sākotnējā punktā, vai arī ved pie bezjēdzīga
bazgalīguma. Tādējādi Bleks norāda uz piedāvātā metaforas nozīmes skaidrojuma
robežām. (Šeit ir saskatām vēl viens moments – Bleks pietuvojas tam, ko vēlāk jau
apgalvos Dž.Lekofs, respektīvi, ka valoda ir metaforiska.) Taču uz to var iebilst.
Pirmkārt, Bleks saka, ka tomēr ne visas nozīmes izmaiņas ir jāuzskata par
metaforiskām izmaiņām – daudzas no tām labāk aprakstīt kā nozīmes ekstensiju, jo
tās neietver divu jēdzienisko sistēmu mijiedarbību, kas, Blekaprāt, savukārt norisinās
metaforiskajos gadījumos. Otrkārt, ja arī metafora paredz tās skaidrošanā atsaukties
uz kādām pakārtotām metaforām, tad to loma ir “mazāk “emfātiskas29”, t.i., to
implikācijas netiek tik ļoti uzsvērtas”[1/43].
Rezumējot metaforas interakcionālo skaidrojumu, kas balstās uz
“vispārpieņemto asociāciju sistēmu”, Bleks atzīst, ka tas darbojas tikai attiecībā uz
metaforu standarta gadījumiem, kur metaforu autors “spēlējas” ar vispāratzītajām, pat
varbūt aplamajām, zināšanām, kuras autoram ir kopējas ar lasītāju. Taču labā prozā un
poēzijā situācija ir komplicētāka. Tur autors galveno izteiksmju burtiskajām nozīmēm
var radīt jaunas implikāciju sistēmas – izmantot implikācijas retoriskiem nolūkiem.
Piemērs, kuru min Bleks, ir saistīts ar valsts un pilsoņu sabiedrisko līgumu – “autors
var apspiest nevēlamās implikācijas, kas saistās ar vārdu “kontrakts”, sīki skaidrojot
sev vēlamās implikācijas, lai vēlāk jau izvērstu suverenitātes kontrakta teoriju”[1/43]
Līdzīgi Bleks runā par vilku – “vilkus labi pārzinošais dabas pētnieks var daudz par
tiem izstāstīt tā, ka viņa apraksts par cilvēku kā vilku ļoti atšķirsies no tradicionālā
lietojuma”[1/43]. Līdz ar to Bleks secina – “metaforu pamatā var būt gan speciāli
veidotas implikāciju sistēmas, gan arī vispārpieņemtas asociācijas” [1/43]
Bleks atzīst arī to, ka mijiedarbība pastāv ne tikai vienā virzienā – no fokusa
uz ietvaru, bet arī otrādi – no ietvara uz fokusu. Tas nozīmē, ka ne tikai ar vilku
saistītās asociācijas tiek saistītas ar cilvēku, bet arī ar cilvēku saistītās asociācijas tiek
saistītas ar vilku, piemēram, padarot vilku cilvēciskāku. “Un tas ir tieši metaforas
nopelns.”[1/44]
Rezumējot interakcionisko skaidrojumu, tas var tikt izteikts ar septiņiem
punktiem, uz kuriem šis skaidrojums balstās un kas to atšķir no salīdzinošā un
substitucionālā skaidrojuma:
29 Emfātisks – [gr. emphatikos] – sevišķi izcelts, uzsvērts, akcentēts, arī emocionāli izteiksmīgs. (Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Jumava, 1999,195.lpp.)
26. lapa no 70
1) Metaforiskajiem apgalvojumiem (statement) ir divi savstarpēji nošķirti subjekti:
galvenais subjekts un pakārtotais subjekts.
2) Šos subjektus daudz biežāk labāk ir uzskatīts par “lietu sistēmām”, nekā par “lietām”.
3) Metaforas darbojas, pielietojot pakārtotā subjekta “asociāciju implikāciju” sistēmu
galvenajam subjektam.
4) Šīs implikācijas parasti sastāv no “vispārpieņemtā” (commonplaces) par pakārtoto
subjektu, bet izņēmuma gadījumos var sastāvēt no neparastām (deviant) implikācijām,
kuras ad hoc radījis rakstnieks.
5) Metafora izvēlas, uzsver, apspiež un organizē galvenā subjekta īpašības, piedēvējot tam
apgalvojumus (statement), kas parasti tiek piedēvēti pakārtotajam subjektam.
6) Tam seko izmaiņas to vārdu nozīmē, kas pieder pie tās pašas ģimenes vai sistēmas, kurai
pieder metaforiskie izteikumi. Dažas, bet ne visas izmaiņas nozīmēs var būt metaforiski
pārnesumi. (Pakārtotās metaforas tiesa gan ir jālasa mazāk “emfātiski”).
7) Vispārīgi runājot, nav kāda vienkārša “pamata” nozīmes pārnesumu nepieciešamībai –
nav vispārīgu pamatojumu, kāpēc dažas metaforas strādā, bet citas nē.[1/44-45]
Bleks norāda, ka 1.punkts nav savienojams ar “substitucionālā traktējuma”
vienkāršākajām formām, 7.punkts ir nesavienojams ar “salīdzinošo traktējumu”,
savukārt pārējie punkti dod pamatu “salīdzinošo traktējumu” uzskatīt par neadekvātu.
Tiesa gan, Bleks atzīst, ka, ja mēs par metaforām uzskatīsim tikai tās, kas
atbilst visiem septiņiem punktiem, tad mēs varēsim runāt par ļoti šauru metaforu loku.
Taču, lai runātu arī par daudz triviālākiem metaforu gadījumiem, kurus visbiežāk
cenšas skaidrot substitucionālais un salīdzinošais traktējums, “metaforas” nozīme nav
jāizprot tik šauri. Bleks norāda, ka šajā gadījumā var izlīdzēties ar metaforu
klasifikāciju atbilstoši traktējumiem: substitucionālās, salīdzinošās un interakcionālās.
Tiesa gan Bleks tūlīt pat arī piezīmē: “Tikai pēdējās ir nozīmīgas filosofijai.”[1/45]
Kas attiecas uz substitucionālajām metaforām un salīdzinošajām metaforām,
tās viegli var tikt aizstātas ar vārdiem burtiskajā nozīmē, izņemot katarhēzes
gadījumus. Protams, to darot zudīs metaforās ieliktais emocionālais krāšņums, taču
netiks zaudēts to kognitīvais saturs, savukārt interaktīvās metaforas nav iespējams
paplašināt (expandable).
Raksturojot interaktīvo skaidorjumu, Bleks rezumē, kas ir metafora: “Tajās
darbojošais mods pieprasa, lai lasītājs izmantotu implikāciju sistēmu
(“vispārpieņemtā” sistēmu vai speciāli šim gadījumam radīto sistēmu), lai izvēlētos,
uzsvērtu un organizētu attiecības citā laukā (in different field). Jo “pakārtotā subjekta”
lietojums, lai veidotu ieskatu (insight) “galvenajā subjektā”, ir īpaša intelektuāla
27. lapa no 70
darbība, kas prasa vienlaicīgu abu subjektu atpazīšanu, un līdz ar to nav reducējama
uz salīdzinājumu starp tiem.”[1/46]. Līdz ar to mēģinājumi metaforas traktēt ar
vienkāršākiem vārdiem liktu zaudēt tās kognitīvo saturu, jo burtiskā parafrāze pasaka
pārāk daudz, radot arī nepareizu uzsvaru – burtiskā parafrāze nesniedz to ieskatu, ko
spēj dot vienīgi metafora. Bleks arī vēlāk neatkāpjas no šīs atziņas, uzsverot, ka
metafora ir neaizvietojama, respektīvi, ka, aizstājot metaforu ar citu izteikumu, tās
skaidrojumā, metaforas kognitīvais saturs tiek zaudēts [3].
28. lapa no 70
3. KO NOZĪMĒ METAFORA: D.DEIVIDSONA ATBILDE 3.1. Ieskats Donalda Deividsona biogrāfijā un filosofisko uzskatu tapšanā
Donalds Deividsons (1917-2003) tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem
amerikāņu filosofiem un analītiskās filosofijas pārstāvjiem 20.gadsimtā. Viņa darbos
skartās tēmas aptver tādas nozares kā valodas filosofija, nozīmes teorija, darbības
filosofija (philosophy of action), apziņas filosofija (philosophy of mind),
epistemoloģija, metafizika un racionalitātes teoriju. Deividsona atziņas varētu tikt
izteiktas ar nosacītu tēzi, ka tās ir “pārdomas par to, kā cita valodas interpretācija
sasaucas ar to, kā saprotam nozīmi, propozicionālo attieksmi (propositional attitude)
(uzskatus, vēlmes, intences utt), un mūsu epistēmisko pozīciju, paturot cieņā arī mūsu
pašu apziņu, citu apziņu un pasauli ap mums”[21/3].
1939.gadā pabeidzis Hārvardas universitāti, Deividsona sākotnējās intereses ir
saistītas ar literatūru un antīko filosofiju, kā arī ar Nortona Vaitheda idejām. 1942-
1945.gadam Deividsons dien ASV armijā. Atgriežoties universitātē, 1949.gadā
aizstāv disertāciju par Platona darbu “Filēbs”. Tai pat laikā Deividsons jau ir
pievērsies lēmumu teorijas izpētei (decision theory), strādājot pie tās kopā ar Patriku
Suppi (Suppe). Šiem pētījumiem ir nozīmīga loma Deividsona turpmāko domu
attīstībā, it īpaši saistībā ar radikālās interpretācijas skaidrojumu. Tālāk jau
Deividsons aktīvi sāk studēt semantiku, pievēršoties Rūdolfa Karnapa darbiem, līdz
iepazīstas ar Alfrēda Tarska teoriju par patiesumu. Vēlāk, jau esot Stenfordas
univeristātē, Deividsons iepazīstas ar Maiklu Dammitu (Dummett) un līdz ar to ar
Frēges idejām. Savukārt 1958-1959 akadēmiskā gada laikā, saņēmis uzaicinājumu no
Kvaina, Deividsons piekrīt rediģēt viņa “Vārds un objekts” (Word and Object, 1960)
manuskriptu. Izlasītais atstāj uz Deividsonu lielu ietekmi – atziņa, ka valodas
interpretators var balstīties vien uz otra uzvedību (behavior), interpretējot tā lietotās
valodas nozīmi, bieži tiek atkārtota arī paša Deividsona darbos.
Pirmie desmit gadi Stenfordas universitātē ir intensīva Deividsona kā
intelektuāļa, šajā laikā parādās maz Deividsona publikāciju. Taču, sākot ar 1960.gadu,
Deividsons sāk publicēt daudzus rakstus, kas atstāj būtisku ietekmi uz analītiskās
filosofijas turpmāko attīstību. 1970.gadā Deividsonam ir iespēja lasīt prestižo Loka
Lekciju Oksfordas universitātē par tēmu “Patiesuma struktūra”. Savukārt no 1967.
29. lapa no 70
līdz 1970.gadam Deividsons strādā Prinstonas universitātē, ASV, bet 1970.gadā viņš
kļūst par profesoru Rokfellera univeristātē Ņujorkā. 1976.gadā viņš sāk strādāt
Čikāgas universitātē, bet 1981.gadā – Bērklija universitātē Kalifornijā, kur nostrādā
līdz pat mūža beigām.
Deividsona darbiem ir bijusi liela ietekme uz 20.gadsimta otrās puses apziņas
filosofiju un valodas filosofiju. Apziņas filosofijā viņš pārstāv, tā dēvēto, “anomālo
monismu”, tādējādi izprovocējot aktīvas diskusijas par to, kādas attiecības pastāv
starp personu mentālo un fizikālo aprakstu un iespējamību skaidrot notikumus
(events) ar psiholoģisko īpašību palīdzību. “Anomālā monisma” nostāja, pirmkārt,
tiek saistīta ar Deividsona darbu “Mentālie notikumi” (Metal Events, 1970), kurā viņš
jautā, kā ir iespējams padarīt savstarpēji saskanīgas trīs propozīcijas: 1) mentālie
notikumi izraisa (cause) fiziskos notikums; 2) tur, kur ir kauzalitāte (causation), tur
pastāv ar likumu nosakāma regularitāte (lawlike regularity); 3) nav ar likumu
nosakāmas regularitātes, kas saistītu mentālo ar fizisko. Deividsona risinājums
paredzēja identificēt mentālos notikumus ar fiziskajiem notikumiem (tātad –
monisms), taču arī noliedza, ka, klasificējot notikumus kā mentālus, ir iespējams
sniegt tādu aprakstu, kas būtu piemērots vispārīgas noteiksmes iegūšanai (tātad –
anomāls).
Savukārt runājot par valodu, Deividsons atzīst, ka dabiskajai valodai ir
“kompozicionāla” iedaba, t.i., tai piemīt spēja veidot bezgalīgi daudz arvien jaunu un
jaunu teikumu. Šīs pazīmes adekvātai atainošanai Deividsons piedāvā balstīties uz
Tarska izstrādātās patiesuma teorijas. Šī teorija ļauj katram teikumam valodā L
noformulēt teorēmu metavalodā M. Šai teorēmai ir “T-ekvivalences” forma: “s” ir
patiess tikai un vienīgi tad, ja ir “p” (tai pat laikā “s” nozīmē teikumu valodā L). Ja
balstāmies uz to, ka teikuma nozīme ir noteikta, pamatojoties uz šī teikuma patiesuma
nosacījumiem, tad “T-ekvivalence” piešķir nozīmi teikumiem valodā L, neizmantojot
pašu nozīmes jēdzienu. Līdz ar to “T-ekvivalences” pielietojums nozīmes teorijā ir
problemātisks, jo “T-ekvivalence” pieprasa vien to, lai caur “s” apzīmētais teikums
būtu ekvivalents “p” patiesumam vai aplamumam. Taču šāda ekvivalence var piemist
arī teikumiem ar atšķirīgām nozīmēm. Lai apietu šo grūtību nozīmes teorijā,
Deividsons iesaka uzlūkot runājošā uzskatus kā loģiski saistītus un atbilstošus
apkārtējai pasaulei. Līdz ar to Deividsons aizstāv uzskatu, ka tulkojamībā ir jāvadās
saskaņā ar labvēlības principu (principle of charity), turklāt Deividsons atzīst, ka
30. lapa no 70
valoda ir veidota holistiski30. Deividsons noraida arī konceptuālo shēmu ideju, kas
tikusi domāta kā kaut kas īpašs vienai valodai piemītošs, kā skatīties un runāt par
pasauli, argumentējot, ka tur, kur tulkojamības iespējamība ir zudusi, tad vispār ir
zudusi iespēja kaut ko tulkot.
3.2. Metaforas analīze Donalda Deividsona darbā “Ko metafora nozīmē”
Deividsona raksts “Ko metafora nozīmē” pēc tā pirmās publicēšanas žurnālā
Critical Inquiry 1978.gadā ir izraisījis daudz diskusiju. Iemesls tam ir rakstā izteiktais
metaforiskās nozīmes noraidījums. Deividsons aizstāv tēzi, ka “mēs varam izskaidrot,
ko vārdi dara metaforās, tikai balstoties uz pieņēmumu, ka tiem ir tāda pati nozīme,
kāda tiem ir ne-pārnestajos kontekstos. Mēs nespējam izskaidrot metaforu un sniegt
tās cienīgu teoriju, ja postulējam metaforisko nozīmi.”[6/xix] Atsaucoties uz Bleku,
Deividsona uzskatots par metaforu varam runāt par trim tēzēm:
A) Metaforas apgalvojuma radītājs (producer of metaphorical statement)
nepasaka neko vairāk, nekā jau ir pateikts, kad teikums tiek lietots burtiski.
B) Teikumam, kas tiek lietots, lai veidotu metaforisku apgalvojumu, ir tikai un
vienīgi burtiskā nozīme.
C) Metaforas radītājs vērš uzmanību uz līdzībām starp divām vai vairākām
lietām.[2/185-186]
Deividsons uzskata, ka pirmās divas tēzes – A un B – ir kļūdainas, ko cenšas
arī pamatot, un ka metaforas skaidrojumā var tik atbalstīta tikai trešā tēze – C.
3.3.1 Kritikas uzstādījums
Kā Deividsons piedāvā metaforas kritiku? Sadaļa, kurā parādās raksts, saucas
“Burtiskā robežas” – Limits of the Literal. Tātad runa ir par robežām, kuras ir jāņem
vērā, lietojot un interpretējot metaforu, par robežām, kuras, pārkāpjot, nonākam
neizsākamajā. Līdz ar to kritika, runājot par Deividsona izpratni par metaforu, parādās
nozīmē, kas tuvinās I.Kanta kritikas izpratnei – kritika kā robežu novilkšana.
30 Holisms paredz kopuma pārsvaru pār tā daļām. Valodas filosofijā tas nozīmē, ka individuālo vārdu vai teikumu nozīme var tik saprasta tikai to attiecībās ar valodu kopumā – visas teorijas, visas valodas, vai pat visas dzīves formas ietvaros. Tāpat tas attiecas uz apziņas filosofiju – atsevišķais mentālais stāvoklis var tikt saprasts tikai attiecībās ar pārējiem.
31. lapa no 70
Deividsons metaforu aplūko kā ikdienas valodas komunikāciju. “Ja metaforu
apskatām no komunikācijas pozīcijām, tad metafora ne ar ko neatšķiras no daudz
ikdienišķākas lingvistiskās transakcijas, jo jebkura veida komunikācija ir saspēle starp
izteikto un izteiktajā saprasto. Taču metafora papildina ikdienas [transakciju] ar
gūtajiem panākumiem, neizmantojot semantiskos resursus, uz kuriem balstās ikdienas
[transakcijas]31.”[7/245] Līdz ar to Deividsons uzskata, ka nevar tikt doti norādījumi
un instrukcijas, kā būtu jāveido metaforas un ko tās nozīmē, tādējādi iebilzdams
Blekam, kurš uzskatīja, ka valodas kārtulas nosaka to, kas būtu jāuzskata par
metaforu. (Tiesa gan, Bleks piemin semantiskās kārtulas, runājot par to, ka valoda pati
regulē to, ka, piemēram, “govis” netiek uzskatītas par “aitām”, tādējādi ar valodas
kārtulām saprazdams noteiktu valodas praksi un no tās izrietošajām valodas lietošanas
konsekvencēm, piemēram, vilkus neuzskatīt par veģetāriešiem, bet runāt par tiem kā
par gaļēdājiem).
Deividsonam metafora nozīmē radošu valodas izpausmi. “Metafora paredz
noteikta veida un pakāpes artistiskumu32; nav neizdevušos metaforu, tā pat nav
nesmieklīgu joku,” raksta Deividsons, piebilstot, ka tomēr ir bezgaumīgas metaforas,
taču pat tajās ir artistiskums, pat ja to nav vērts pamanīt vai varētu izteikt
labāk[7/245].
Deividsons cenšas atbildēt, ko nozīmē metafora, sakot, ka metafora nozīmē to,
ko nozīmē tajā lietotie vārdi to burtiskajā nozīmē un neko vairāk, turklāt šāds
metaforas aplūkojums padara to par vēl interesentāku fenomenu, nekā tā tikusi
uzskatīta līdz šim. Atliek vien notīrīt kļūdas un pārpratumus, kas saistījušā ar
metaforas izpratni [7/246]. Tādējādi, vērsdamies pret pastāvošajiem uzskatiem par
metaforu, Deividsons ieņem kritisku un noraidošu pozīciju attiecībā pret tādiem
domātājiem kā – litertūrkritiķiem Ričards (Richard), Empsons (Empson) un Vinters
(Winters), filosofiem – sākot no Aristoteļa un beidzot ar Maksu Bleku, psihologiem –
sākot no Freida un viņa sekotājiem un beidzot ar Skineru (Skinner) un viņa ideju
turpinātājiem, lingvistiem – sākot no Platona un beidzot ar Urīlu Vainraihu (Uriel
Weinreich) un Džordžu Lakofu. Deividsonprāt, visiem minētajiem domātājiem kopīgs
ir uzskats, ka metaforai, papildus tās burtiskajai jeb literārajai nozīmei, ir vēl viena
jēga vai nozīme. Šī tēze arī aptver gan tos, kas uzskata, ka metaforu ir iespējams
31 What metaphor adds to the ordinary is an achievement that uses no semantic resources beyond the resources on which the ordinary depends. 32 A metaphor implies a kind and degree of artistic success.
32. lapa no 70
pārfrāzēt burtiski, gan arī tos, kas apgalvo pretējo – ka metaforām nav iespējama
burtiska parafrāze. “Daži pat īpaši uzsver, ka metafora, atšķirībā no parasta vārdu
lietojuma, rada īpašu ieskatu (insight) faktu patiesajā būtībā. Taču arī šajā gadījumā
metafora tiek aplūkota kā ikdienas komunikācijai blakus esoša.”[7/246]
Deividsons iebilst arī pret uzskatu, ka metafora pauž kādas īpašas idejas.
“Metaforas jēdziens kā ideju izpausmes līdzeklis, kaut vai neparastu, ir vienlīdz
aplams kā iepriekš minētā tēze, ka metaforai ir īpaša nozīme,” raksta Deividsons,
piebilsto, ka metaforu nevar pārfrāzēt, un “to nevar izdarīt nevis tāpēc, ka metafora
burtiskajai vārdu nozīmei pievieno kaut ko pavisam jaunu, bet gan tāpēc, ka nav jau
ko pārfrāzēt. Jo parafrāze, neatkarīgi no tā, vai tā ir iespējama vai nē, attiecas uz to, ka
kas ir “pateikts”: parafrāzē mēs mēģinām kaut ko pateikt citādi”[7/246]. Līdz ar to
Deividsons secina – “ja man ir taisnība, tad metafora nepasaka neko vairāk, kā to, kas
ir ietverts tās burtiskajā nozīmē (tāpat kā metaforas lietotājs nepasaka neko vairāk par
metaforas burtisko nozīmi). Tas, protams, nenozīmē, ka tiek noliegts, ka metafora
nevarētu ietvert spilgtumu un ka tās īpatnējums nevarētu tikt parādīts, izmantojot citus
vārdus.”
3.3.2. Kognitīvā satura noliegums metaforā
Deividsons noliedz, ka metaforai būtu kāds īpašs kognitīvais saturs. “Agrāk
tie, kas noliedza, ka metaforai papildus tās burtiskajai nozīmei ir arī īpašs kognitīvais
saturs, tai pat laikā apgalvoja, ka metafora ir pārprotama (confusing) un emotīva, līdz
ar to, ka tā nav derīga nopietnām, zinātniskām un filosofiskām sarunām. Mani uzskati
nebūtu saistāmi ar šo tradīciju,” saka Deividsons, piebilstot, ka metafora ir atļauts
mehānisms (device) ne tikai lietaratūrā, bet arī zinātnē, filosofijā un jurisprudencē; tā
ir efektīva uzslavējot un apvainojot, lūdzot un solot, aprakstot un priekšrakstot. Līdz
ar to es lielā mērā neiebilstu Maksam Blekam, Paulam Henlem (Paul Henle),
Nelsonam Gudmens33 un Monrojam Bērdslejam (Monroe Beardsley) uzskatam par
metaforas darbību, izņemot to, ka tā izdara daudz vairāk, turklāt arī atšķirīgāk.
33 Nelsons Gūdmens (Goodman, 1906-1998) – amerikāņu filosofs, kas pazīstams kā galējā nominālisma pārstāvis, noraidot, ka pastāv jebkāda līdzība starp divām lietām, ja tās tiek domātās ārpus valodas spējas tās apvienot. Pazīstams arī kā “mākslīgo pasauļu” jēdziena izstrādātājs.
33. lapa no 70
3.3.3. Metaforas kā brīnuma (wonder) noraidījums
Deividsons nepiekrīt arī tiem, kas pacilāti uzskata, ka metafora rada brīnumus.
Deividsona nostāja izriet no nošķīruma starp to, ko vārdi nozīmē, un to, kā tie tiek
lietoti. “Metafora pilnībā pieder pie vārdu lietojumu sfēras,” uzsver Deividsons.
Metafora ir saistīta ar vārdu un teikumu tēlainu lietojumu un balstās tikai uz vārdu
burtisko nozīmi, līdz ar to arī uz teikumu burtisko nozīmi.
Devidsons norāda, ka ir bezcerīgi censties izskaidrot, kā funkcionē vārdi, kad
tie veido metaforiskās vai tēlainās nozīmes, vai īpaša veida poētisko vai metaforisko
patiesību, “jo tas nepalīdz” (it is no help). Šāda nostāja neizskaidro metaforu,
metafora pati izskaidro tās – ironizē Deividsons. Ja reiz mēs esam sapratuši metaforu,
mēs varam teikt, ka sapratām “metaforisko patiesību” (metaphorical truth), un
tādējādi varam censties paskaidrot, kas ir “metaforiskā nozīme”. “Bet ļaut šādai
nozīmei palikt metaforā, nozīmētu to pašu, kad, iemiegot no miegazālēm, skaidrot
sapņus, kā miegazāļu efektu,” saka Deividsons. Tas nozīmē, ka nevaram izskaidrot
metaforas nozīmi ar mākslīgiem līdzekļiem, ieviešot vēl neskaidrākus jēdzienus. Tas
nozīmē, ka papildus jeb īpašās nozīmes iekļaušana metaforā neko neatrisina, jo, arī
atmetot šādu pieeju, metaforas nozīme nemainās – respektīvi, nav produktīvi skaidrot
sapni kā miegazāļu efektu, jo starp sapņiem un miegazālēm nav tiešu attiecību, jo
sapņi parādās, arī nelietojot miegazāles. To pamatojot, Deividsons saka, ka “burtiskā
nozīme un tās patiesības nosacījumi (literal truth conditions) var tikt attiecināti uz
vārdiem un teikumiem, neatkarīgi no to lietojuma konteksta.”[7/247]
3.3.4. Metaforas kā salīdzinājuma kritika
Deividsons noraida, ka metafora būtu salīdzinājums – ka tās nozīme ietvertu
salīdzinājumu starp tajā lietotajiem vārdiem.
Viņš savus argumentus pret šo nostāju sāk ar to, ka iezīmē, ko nozīmē “būt
līdzīgam”. “Metafora liek pievērst mūsu uzmanību dažām līdzībām, bieži jaunām un negaidītām, starp
diviem un vairākiem priekšmetiem. Šis triviālais un patiesais novērojums noved, vai vismaz
rada iespaidu, ka noved, pie secinājuma par metaforu nozīmi. Apsvērsim parastu līdzību:
divas rozes ir līdzīgas, jo tām abām piemīt īpašība būt rozēm; divi bērni ir līdzīgi tāpēc, ka
34. lapa no 70
viņi abi ir bērni. Vai, vēl vienkāršojot, rozes ir līdzīgas tāpēc, ka katra no tām ir roze, bērni
ir līdzīgi tāpēc, ka katrs no tiem ir bērns.”[7/247]
Līdz ar to mēs varētu postulēt līdzības vispārīgu nosacījumu, sakot, ka,
piemēram, katra atsevišķā roze ir līdzīga viena otrai, jo tās visas pieder rožu klasei.
Respektīvi līdzības formās nosacījums varētu būt šāds: A(1) ir līdzīgs A(2), jo tie abi ir A.
Taču, kādi secinājumi izrietēs, ja aplūkosim izteikumu, kuru varētu uzskatīt
par metaforu – “Tolstojs bija liels moralizējošs bērns”. Mēs varētu sākt ar to, ka
konstatētu, ka “Tolstojs kādreiz ir bijis bērns”. Tas nozīmē, ka tad, kad Tolstojs bija
bērns, viņš “piederēja” bērnu klasei – “pateicoties tam, ka viņam bija visas bērna
pazīmes, vai, vienkāršāk sakot, tāpēc, ka viņš bija bērns. Lai neatkārtotu vārdus
“pateicoties tam, ka”, varam izvēlēties daudz vienkāršāku ceļu un teikt, ka bērnam-
Tolstojam ar citiem bērniem kopīgs ir tas, ka attiecībā uz viņu var pielietot predikātu
“ir bērns”. Lietojot vārdu “bērns”, mēs izvairāmies no nepieciešamības teikt, ar ko
tieši bērns-Tolstojs bija līdzīgs citiem bērniem. Mēs to varam darīt bez vārda “bērns”;
viss, kas mums ir nepieciešams, ir citi vārdi, kas nozīmē to pašu. Beigu rezultāts ir
vienāds. Vienkāršie salīdzinājumi veidojas no vārdu parastās nozīmes radītajām
grupām. Tādi salīdzinājumi ir dabiski un nav pārsteidzoši, jo standarta veidi, kā
apvienot objektus grupās, ir tieši saistīti ar vārdu vienkāršo nozīmi, ko lieto, lai
apzīmētu šos objektus.”[7/248] Ar to Deividsons norāda uz vairākiem valodas
aspektiem: pirmkārt, uz to, ka jau pati burtiskā nozīme ietver līdzību tādā nozīmē, ka
tā apzīmē vairākus objektus, jo nozīme nav objekts, kas atbilst vārdam, otrkārt, mums
nav nepieciešams teikt, balstoties uz ko tieši, Tolstojs ir bērns, treškārt, tas iezīmē
Deividsona nostāju par valodu kā vienotu sistēmu. Šajā Deividsona uzstādījumā par
vārdu nozīmi var skaidri saskatīt arī viņa uzskatu līdzību ar Kvaina uzskatiem par
valodu. Kvains uzskatīja, ka, radikāli svešas cilts ietvaros, mēs nevarētu pateikt, ko šīs
cilts pārstāvji saprot ar vārdu “Gavagaija”, sakot to ik reizi, kad garām skrien zaķis –
vai tā ir zaķa auss, zaķība, pelēkas krāsas dzīvnieks utt. Kvainu līdz ar to secināja, ka
valodas ontoloģija nav pārtulkojama, bet nozīmes skaidrojumā varam vien balstīties
uz valodas lietotāja uzvedību.
Kā tad interpretēt izteikumu “Tolstojs bija liels moralizējošs bērns”. Šajā
izteikumā runa jau vairs nav par bērnu-Tolstoju, bet gan par Tolstoju – pieaugušu
rakstnieku. Taču, kādā nozīmē Tolstojs-rakstnieks ir līdzīgs bērnam? Tas, kas mums
varbūt šeit ir jādara, ir jāiedomājas objektu klase, kas ietver visus bērnus un papildus
35. lapa no 70
arī pieaugušo Tolstoju, un tad sev jājautā – kāda specifiska īpašība visiem šīs klases
locekļiem ir kopīga. “Ir vilinoša doma, ka, apbruņojoties ar pacietību, mēs varēsim ļoti tuvu pietuvoties, lai
noteiktu šo īpašību, – mēs būsim lieliski tikuši galā ar uzdevumu, ja mums izdotos atrast
vārdu, kas precīzi apzīmē to pašu, ko apzīmē vārds “bērns” tā metaforiskajā
nozīmē.”[7/248]
Lai gan Deividsons nenorāda uz precīziem salīdzinošā skaidrojuma vājajiem
punktiem, viņš tomēr uzsver, ka svarīgi ir nevis tas, vai mēs atradīsim šādu vārdu, bet
gan pieņēmums, ka ir kaut kur jātiecas, lai notvertu metaforisko nozīmi. Tādējādi viņa
argumentācija noslēdzas ar secinājumu, kas izriet no vispārīgāka pieņēmuma par to,
ka vārdi nozīmē to, ko tie nozīmē to burtiskajā nozīmē.
Deividsons norāda, ka, “ņemot vērā, ka tas, ko mēs domājam ar dažādu dārzu
līdzībām, saskan ar to, ko mēs domājam ar dažādu dārzu nozīmēm, ir dabiski postulēt,
ka pastāv neparastās jeb metaforiskās nozīmes, kas palīdz izskaidrot līdzības, kuras
rada metafora.”[7/249] Tas nozīmē, ka metaforas, izsakot salīdzinājumu starp
dažādām objektu klasēm, rada vēlmi meklēt atsevišķu vārdu, kas izteiktu šo līdzību.
Metaforu “Tolstojs bija liels moralizējošs bērns” nozīme tiktu izteikta, ja izdotos
atrast adekvātu vārdu vai vārdu kopu, kas izteiktu līdzību starp “Tolstojs” un “liels
moralizējošs bērns”. Šāds skaidrojums nozīmētu uzrādīt abu izteikumu kopīgo
pazīmi. Tas metaforas skaidrotājus bieži ved pie secinājuma, ka metaforai ir
paplašināta nozīme (extended meaning).
3.3.5. Metafora nav paplašināta nozīme
Deividsons noraida arī viedokli, ka metaforai piemistu paplašināta nozīme. “Tad, kad mēs lasām Bībeli, kurā teikts, ka “Svētais gars laidās pār ūdens virsmu (burtiski – seju)” (the
Spirit of God moved upon the face of water), mums vārds “seja” jāapskata kā ar paplašinātu nozīmi. Šis
paplašinājums attiecas uz to, ko filosofi dēvē par vārda paplašināšanos (extension of the word) Šī
paplašināšanās tiek attiecināta uz entitāšu klasi, uz kuru vārds attiecas. Šeit vārds “seja” attiecas uz
ikdienas sejām un papildus –arī uz ūdens virsmu.”[7/248]. Deividsonprāt, šis paskaidrojums nekādā gadījumā nevar tikt uzskatīts par
pilnīgu, jo, ja šajos kontekstos vārds “seja” un “bērns” patiešām tiek attiecināti uz
ūdeni un Tolstoju, tad ūdenim patiešām ir seja un Tolstojs-rakstnieks burtiskajā
nozīmē ir bērns, un rezultātā – metaforas īpašā nozīme izgaist.
36. lapa no 70
Ja atzīstam, ka vārdiem metaforās ir tieša reference uz objektu, tad izzūd
atšķirība starp metaforu un jauna vārda ieviešanu valodas vārdnīcā, ja metaforas
lietošana ir bijusi iecerēta kā katarhēze. Līdz ar to veidot metaforu nozīmētu to
nogalināt, atzīst Deividsons. Respektīvi, tas nozīmē, ka lietot metaforu kā jaunvārdu
būtu bezjēdzīgi, jo tas būtu jaunvārds ar burtisku nozīmi, nevis metafora.
“Ir vai nav metafora atkarīga no jaunās jeb paplašinātās nozīmes, pilnībā ir
atkarīgs no tās oriģinālās nozīmes,” saistībā ar “paplašināto nozīmi” piebilst
Deividsons, uzsverot, ka adekvātam metaforas skaidrojumam noteikti ir jāļauj
primārajai jeb sākotnējai vārdu nozīmei paliekt aktīvai arī metaforiskā
lietojumā.[7/249]
3.3.6. Metafora nav ambigvitātes gadījums
Valodas nenoteiktība jeb ambigvitāte varētu tik uzskatīta par metaforas
nozīmes atrisinājumu – ja valoda ir nenoteikta (piemēram, kā to radikalizē Kvains),
tad varbūt šajā nenoteiktībā var tikt ietverta arī metaforiskā nozīme. Varbūt, ka varētu
skaidrot metaforu kā nenoteiktības gadījumu (kind of ambiguity): metaforas kontekstā
noteiktiem vārdiem ir vai nu jauna, vai arī burtiska nozīme; līdz ar to metaforas spēks
tieši ir atkarīgs no mūsu nepārliecinātības, no mūsu šaubām starp šīm abām nozīmēm.
Deividsons saka – tādējādi, kad Melvils raksta, ka “Kristus bija hronometrs”,
metaforas efekts veidojas no tā, ka vārdu “hronometrs” sākotnēji saprotam tā
burtiskajā nozīmē, bet pēc tam – kādā neparastā jeb metaforiskā nozīmē.”[7/249]
Deividsons noraida šādu metaforas nozīmes skaidrojumu: “jo ambigvitāte
vārdos, ja tāda vispār ir, ir atkarīga no tā, ka ikdienas kontekstā vārdi nozīmē vienu,
bet metaforiskā – citu; bet metaforiskā kontekstā mēs nebūt ne vienmēr uztraucamies
par vārda nozīmi. Tas, par ko mēs satraucamies, parasti ir saistīts ar izvēli, kuru no
metaforas interpretācijām atzīt; mēs reti šaubāmies, ka tā varētu nebūt metafora.
Jebkurā gadījumā metaforas efektivitāte nebeidzas ar neskaidrību par metaforisko
pasāžu interpretāciju. Tādējādi metaforas efekts nevar tikt saistīts ar šāda veida
ambigvitāti.”[7/249]
Tādējādi Deividsons iebilst arī Gudmenam, kurš apgalvo, ka metafora un
ambigvitāte atšķiras galvenokārt ar to, ka “dažādi daudznozīmīga vārda lietojumi ir
līdzās pastāvoši un neatkarīgi viens no otra”, taču, tai pat laikā, metaforā “vārdi, kuru
paplašinātā nozīme ir nostiprināta ar tradīciju, šīs tradīcijas iespaidā tiek pielietoti
37. lapa no 70
attiecībā uz vēl kaut ko citu”. Deividsons norāda, ka Gudmens turas pie uzskata, ka
tad, kad mūsu vēstures izjūta par “diviem lietojumiem” izgaist, metaforas vārds kļūst
vienkārši nenoteikts (ambiguous). Deividsons uzskata, ka pamatkļūda, kas piemeklē
Gudmenu un citus, ir pārliecība, ka metaforā ir ietverti divi “lietojumi”.
Deividsons arī iebilst pret nostāju, ka metafora ir vārds ar divām nozīmēm.
Pieņemsim, ka metafora ir vārds, kuram attiecīgajā kontekstā vienlaicīgi iespējamas
divas nozīmes, kuras abas ir iespējams lietot. Turklāt, ja pieņemam, ka abas šīs
nozīmes varētu tikt aizstātas ar attiecīgu vārdu, tad situācijā, kurā parādās viens vārds,
patiesībā būtu jābūt diviem. Piemēram, kad Šekspīra Kresīda tiek nievājoši sagaidīta
grieķu apmetnē, Nestors viņai saka – “Our general doth salute you with a kiss”, kas
nozīmē – “Mūsu ģenerālis/visi tevi sagaida ar skūpstu”. Šeit vārds “general”, kas
angļu valodā apzīmē gan dienesta pakāpi armijā – ģenerāli, gan vispārīgumu, tiek
lietots divās nozīmēs: pirmkārt, kā “ģenerālis”, attiecinot izteikumu uz ģenerāli
Agamemnonu, otrkārt, kā “visi”, apzīmējot to, ka Kresīdi skūpsta visi, līdz ar to
neviens konkrēti. Līdz ar to iegūstam divu teikumu konjunkciju: “Mūsu ģenerālis
(general) Agamemnons sveic tevi ar skūpstu” un “Mēs visi (in general) sveicam tevi
ar skūpstu”. “Šī bieži sastopamā vārdu spēle nebūt nav metafora. Jo metaforai nav
nepieciešama vairākkārtēja atkārtošana (reiteration); kāda nozīme ir vārdam piešķirta,
tāda nozīme arī saglabājas, katrreiz no jauna izlasot pasāžu,” raksta Deividsons
[7/250], uzskatot, ka pieņēmums, ka vārdam ir divas nozīmes vienlaicīgi, sasaucas ar
līdzīgu pieņēmumu, ka metaforā ir kāds “atslēgas vārds”, piemēram, kā to uzskatīja
Bleks, runājot par gadījumiem, kad metafora ir kā “atslēgas vārds”, kuram ir divas
nozīmes, no kurām viena ir burtiskā, bet otra – pārnestā. Šāda nostāja varētu nozīmēt
to, ka burtiskā nozīme ir kaut kas apslēpts, “latents”, kuras klātbūtni mēs apzināmies
netieši, bet savukārt galvenais uzsvars tiek likts uz pārnesto nozīmi. Taču tas
nozīmētu, ka ir jābūt kārtulai, kas savieno abas nozīmes, jo citādi šāds izskaidrojums
pārvēršanas par ambigvitātes gadījumu. Šādas teorijas aizstāvji, uzskata, ka kārtula,
vismaz attiecībā uz tipiskākajiem metaforas gadījumiem, nosaka, ka vārdi to
metaforiskajā nozīmē tiek attiecināti uz visu, uz ko tie tiek attiecināti savā burtiskajā
nozīmē, un papildus vēl uz kaut ko.
Deividsonprāt, pirmajā mirklī šī teorija šķiet sarežģīta, taču tā ir pārsteidzoši
līdzīga ar to, ko piedāvāja Frēge, runājot par referējošo terminu lomu modālajos
teikumos un teikumos par propozicionālo attieksmi, piemēram, uzskati, vēlmes.
Balstoties uz Frēgi, katram referējošajam terminam ir divas vai vairāk nozīmes, no
38. lapa no 70
kurām viena fiksē referenci burtiskajā kontekstā, bet otra – fiksē referenci speciālajos
kontekstos, kurus rada modālie operatori vai psiholoģiskie darbības vārdi. Savukārt
kārtula, kas savieno abas nozīmes, nosaka, ka vārda nozīme speciālajos kontekstos
veido tādu referenci, kas ir identiska ar nozīmi ikdienas kontekstos. Deividsonprāt,
apkopojot Frēges teoriju un no tās izrietošo skatu uz metaforu, varētu teikt, ka
vārdiem, kopā ar to ikdienišķo pielietojamību vai referenci, ir divas speciālas
pielietošanas sfēras – viena priekš metaforām un otra priekš modālajiem kontekstiem
un tiem līdzīgiem. Abos gadījumos sākotnējā nozīme joprojām funkcionē pateicoties
kārtulai, kas savieno abas nozīmes.
Uzsverot iespējamo analoģiju starp metaforisko nozīmi un Frēges netiešo
kontekstu nozīmēm, Deividsons norāda uz grūtībām, kas izriet no šīs analoģijas,
respektīvi, aplūkojot katru references kontekstu kā atsevišķu viena vārda pielietošanas
gadījumus. Lai labāk izprastu šīs “grūtības”, Deividsons piedāvā domas eksperimentu.
Pieņemsim, ka jūs izklaidējat viesi no Saturna, mācot viņam lietot vārdu “grīda”. Jūs
izmantojat pazīstamas viltības, vadājot viņu no grīdas uz grīdu, norādot ar pirkstu uz
grīdu un atkārtojot vārdu. Jūs mudināt viņu veikt eksperimentus, klauvējot pa
objektiem ar viņa taustekļiem, norādot uz viņa pareizajiem un nepareizajiem
gadījumiem. Jūs gribat panākt, ka viņš iemācās ne tikai to, ka šie konkrētie objekti vai
virsmas ir grīda, bet arī to, kā turpmāk atšķirt grīdu no ne-grīdas, līdz ar to apliecinot,
ka vārda nozīmes mācīšanās ir apgūta. Darbības, kuras veicat, protams, tiešā veidā
“nepasaka”, kas tieši viņam ir jāzina, taču, ja jūsu viesis izrādīs noteiktas spējas, viņš
visu lieliski iemācīsies.
Vai šis process būtu jāuzskata kā tāds, kur notiek mācīšanās par pasauli vai
mācīšanās par valodu? Deividsonprāt, tas ir dīvains jautājums, jo mācīts tiek tas, kā
viens valodas fragments referē uz kādu vienu pasaules fragmentu. Turklāt ir viegli
nodalīt, kad vārda nozīme tiek mācīta, no tā, kad vārds jau tiek lietots, jo tā nozīme ir
zināma. Salīdzinot abas šīs aktivitātes, Deividsons saka, ka pirmās aktivitātes laikā
notiek mācīšanās par kaut ko no valodas, bet otrā aktivitāte apliecina, ka ir apgūtas
zināšanas par pasauli. Līdz ar to, ja viesis no Saturna ir iemācījies, kā jālieto vārds
“grīda”, var mēģināt viņam pateikt kaut ko jaunu, ka – “šeit ir grīda”. Ja viņš būs
iemācījies vārdu trikus, tad tas nozīmēs, ka jūs viņam būsiet iemācījis pateikt kaut ko
par pasauli. Taču – tagad jau jūsu draugs no Saturna ved jūs caur kosmosu uz savu
dzimto planētu, un jūs, atskatoties uz tagad jau uz arvien tālāk paliekošo Zemi un
uzaicinot arī viņu apskatīties, sakāt “floor” (virsma, disks). Iespējams, jūsu draugs
39. lapa no 70
padomās, ka tas ir mācību stundas turpinājums un sapratīs, ka vārds “grīda” tiek
lietots arī attiecībā pret Zemi, vismaz attiecībā uz to, kā Zeme redzama no Saturna.
Taču kā, ja jūs patiesībā bijāt domājis, ka viņš vārda “grīda” (zeme) nozīmi jau ir
iemācījies, un jūs bijāt atcerējies Dantes frāzi, kas arī no līdzīgas vietas debesīs bija
redzējis neapdzīvoto Zemi kā “mazu apaļu virsmu, kas rada mūsos tik daudz kaisles”?
Jūsu nodoms bija metafora, nevis mācību turpinājums. “Kāda būs atšķirība starp to,
kad jūsu draugs šo vārdu uztver vienā vai otrā veidā?” jautā Deividsons – “saskaņā ar
aplūkoto metaforas teoriju – ļoti maza, jo, balstoties uz šo teoriju, vārdam metaforiskā
kontekstā ir jauna nozīme, tādējādi metaforas lietošanas gadījumi katrreiz būs jaunas
nozīmes mācīšanās gadījumi. Mums jāpiekrīt, ka vairumā gadījumu tik pat kā nav
atšķirību, vai mēs, sastopot kādu vārdu noteiktā kontekstā, domāsim par to, kā par
metaforu, vai kā par iepriekš nezināmu vārdu, kas lietots burtiskā nozīmē.”[7/251]
Tādējādi Deividsons argumentē, ka nav iespējams iemācīt metaforas nozīmi, kā vien
to, kas ir metaforā lietotā vārda vai izteikuma burtiskā nozīme.
3.3.7. Metaforas kā vārda mirušās nozīmes kritika
Metaforas nav arī vārdu mirusī nozīme, t.i., nozīme, kādā reiz vārds ticis
lietots. To Deividsons pamato, izmantojot nošķīrumu starp zināma vārda jauna
lietojuma mācīšanos un zināma vārda lietojumu; pirmajā gadījumā mūsu uzmanība ir
vērsta uz valodu, otrajā – uz to, par ko tā ir. Metaforas, kā pieņem Deividsons, attiecas
uz otro sfēru, tātad – uz references, pasaules lauku. Kā uzskata Deividsons, par to var
pārliecināties aplūkojot mirušas metaforas. Senos laikos upēm un burkām, visticamāk,
atšķirībā no šodienas, nebija “mutes” (mouth)34 burtiskā nozīmē. Mūsdienu lietojumā
tam vairs nav tik liela loma, vai mēs vārdu “mute” uzskatīsim par daudznozīmīgu vai
domāsim, ka eksistē vienots plašs vārda pielikuma lauks, kas ietver uzreiz visus
gadījumus. Ir svarīgi, ka tad, kad vārds “mouth” bija metafora, valodas lietotāji
patiešām saskatīja (notice) saistību starp dzīvnieku un burkas atvērumu. (Piemēram,
Homērs par brūču atvērumiem arī runā kā par “mutēm”.) Bet tā kā mūsdienās
lietojumā interesējošais vārds ir tieši saistīts ar burkām, tad nekādas saistības saskatīt
vairs nav nepieciešams. “Nevajag šo saistību pat meklēt, jo tā vienkārši ir tāda, ka
divos dažādos gadījumos tiek lietots viens un tas pats vārds.”[7/252]
34 Angļu valodā “mouth” apzīmē ne tikai muti, bet arī atveri.
40. lapa no 70
3.3.8. Metafora kā elliptisks izteikums
Viedoklis, ka metaforas speciālā nozīme ir identiska ar atbilstošā
salīdzinājuma burtisko nozīmi (vienalga kādā veidā šis “salīdzinājums” tiek atrasts),
nedrīkst tikt sajaukts ar izplatīto teoriju, ka metafora ir eliptisks35 salīdzinājums. “Šī
teorija nenošķir metaforas nozīmi no tai atbilstošā salīdzinājuma nozīmes, un netiek
arī veidots nodalījums starp pārnesto, metaforisko vai speciālo metaforas nozīmi. Šī
teorija uzvar ar vienkāršumu, bet tā šķiet pārāk vienkārša, lai darbotos. Jo, ja mēs par
metaforas burtisko nozīmi uzskatīsim atbilstošā salīdzinājuma burtisko nozīmi, tad
mēs tai pat laikā liedzam pieeju tam, ko mēs agrāk jau sapratām ar metaforas burtisko
nozīmi, un mēs jau pašā sākumā vienojāmies, ka metaforas burtiskajai nozīmei ir
būtiska loma, lai metafora strādātu, lai vai kas pēc tam tiktu saprasts ar neburtisko
nozīmi.”[7/254]
Šīm abām metaforas teorijām – eliptiskā salīdzinājuma teorijai un tās
sarežģītākajam (sophisticated) variantam, kas pielīdzina metaforas pārnesto nozīmi
salīdzinājuma burtiskajai nozīmei, – piemīt fatāls defekts. Tās metaforas slēpto
nozīmi padara pārāk acīmredzamu (obvious) un pieejamu (accessible). Katrā
konkrētajā gadījumā slēptā nozīme tiek atklāta, vienkārši skatoties uz burtisko nozīmi,
kas parasti izsaka triviālu salīdzinājumu. Tas ir līdzīgs šim – “Tolstojs ir līdzīgs
bērnam”, “Zeme ir līdzīga grīdai”. Tas ir triviāli, jo viss ir līdzīgs visam un tā līdz
bezgalībai. Metaforas parasti ir ļoti grūti interpretējamas un, tā teikt, grūti
pārfrāzējamas.
35 Lingvistikā “elipse” apzīmē kādas vārdkopas vai teikuma elementa izlaidumu, kur trūkstošais lasītājam vai klausītājam jāpiedomā pēc konteksta vai situācijas, piemēram, “es tūlīt”, kas nozīmē “es tūlīt nākšu”.
41. lapa no 70
3.3.9. Metafora nav salīdzinājums: Bleka un Gudmena kritika
Maksa Bleka uzskati par metaforas nozīmi ir vieni no centrālajiem kritikas
objektiem Deividsona uzskatos par metaforu. Līdz ar to Bleku pausto Deividsons
bieži izmanto, lai demonstrētu savu nostāju. Deividsons saka: “Apsvērsim šo Maksa Bleka piezīmi:
“Kad A.Šopenhauers ģeometrisko pierādījuma veidu nodēvēja par peļu slazdu, viņš,
balstoties uz minēto metaforas traktējumu, saka (tiesa, ne pārāk izvērsti): “ģeometriskais
pierādījums ir līdzīgs peļu slazdam, jo tie abi sola maldīgu apbalvojumu – līdzko upuri
ļāvies kārdinājumam, tas sastopas ar nepatīkamu pārsteigumu.» Šis ir metaforas kā
kondensētas vai eliptiskas salīdzinājumu skaidrojums.
Es šeit saskatu divus sajaukumus (confusion). Pirmkārt, ja metaforas ir eliptiski salīdzinājumi,
tad tās eksplicīti pasaka to pašu, ko pasaka salīdzinājums, jo elipse ir abrevācijas, saīsinājuma forma,
nevis parafrāze vai netieša norāde. Bet, un tas ir ļoti svarīgi, Bleka apgalvojumus (statement) par to, ko
metafora saka, iziet ārpus tiem rāmjiem, ko pateiktu atbilstošs salīdzinājums – salīdzinājums vienkārši
pasaka, ka ģeometriskais pierādījums ir līdzīgs peļu slazdam. Salīdzinājums nepasaka neko par to,
kādas līdzības jāsaskata, atšķirībā no metaforas. Bleks piemin trīs līdzības, un, protams, mēs varētu
turpināt pievienot līdzības līdz bezgalībai. Taču vai mēs varam uzskatīt šo sarakstu, pat ja tas ir
pārlabots un papildināts, par līdzības burtisko nozīmi? Protams, ka nē, jo salīdzinājums deklarē vien
tikai to, ka pastā līdzība, bet nepasaka – tieši kāda.”[7/255]
Tādējādi Deividsons rakstā “Ko metafora nozīmē” atkārtoti norāda uz to, ka
nav iespējams metaforu pielīdzināt salīdzinājumam, jo nav viennozīmīgu kritēriju, kā
nošķirt “īsto” salīdzinājumu, kas izskaidro metaforas nozīmi, no neīstā.
Ja iecerēts, ka salīdzinājumu saraksts atspoguļos pārnesto nozīmi, tad mēs
neko neiemācāmies par metaforu – tikai to, ka metaforai un salīdzinājuma ir viena un
tā pati pārnestā nozīme. “Nelsons Gūdmens patiešām uzskata, ka “atšķirība starp
salīdzinājumu un metaforu ir niecīga (negligible)”, - Deividsons citē N.Gudmena
pazīstamāko darbu “Language of Art”, piebilstot – Gudmens saka, ka, tas, “vai
lokūcija (locution) ir “ir līdzīgs” vai tikai “ir”, figūra pielīdzina attēlu un personai,
izceļot kādas noteiktas kopīgās īpašības…”. Apskatot jau konkrētus piemērus,
Gudmens aplūko atšķirību starp to, kad tiek teikts, ka attēls ir bēdīgs, un to, kad tiek
teikts, ka tas ir līdzīgs bēdīgai personai. Deividsons uzskata, ka gan vienā, gan otrā
gadījumā, tiek izteikta līdzība starp attēlu un cilvēku, bet ir kļūdaini apgalvot, ka abi
teicienu gadījumi “izceļ” kādu kopīgu īpašību. Salīdzinājums vien pasaka, ka šeit ir
līdzība, taču atstāj mūsu pašu ziņā izcelt kādu vienu vai vairākas iezīmes; metafora
42. lapa no 70
eksplicīti neapgalvo (assert) līdzību, bet, ja mēs akceptējam to, kā metaforu, mēs atkal
esam spiesti meklēt kopīgās iezīmes.
Tā kā “salīdzinājums valkā savu līdzības deklarāciju aiz piedurknes”,
Deividsons uzskata, salīdzinājumu gadījumos mēs atzīmējam to, ko tas burtiski
pasaka – ka divas lietas ir līdzīgas viena otrai, un mums pašiem, salīdzinot šos
objektus, ir jāatrod līdzīgais attiecīgajā kontekstā. To atraduši, mēs tad varētu teikt, ka
salīdzinājuma autors bija iecerējis, lai pamanām tieši šo līdzību. Bet, pamanījuši
atšķirību starp to, ko vārdi nozīmē, un to, ko autors pamanījis, lietojot šos vārdus, mēs
varētu to vēlēties izskaidrot, piešķirot vārdiem vēl otru jeb pārnesto nozīmi.
“Lingvistiskās nozīmes jēdziena būtība ir tāda, ka tai ir jāizskaidro, kas var tikt
izdarīts ar vārdiem,” uzsver Deividsons[7/255]. Bet salīdzinājuma gadījumā pieņemtā
pārnestā nozīme neko neizskaidro, jo tā nav vārda īpašība, kas piemistu vārdam pirms
un neatkarīgi no lietojuma konteksta, un tā balstās uz ne-lingivistiskām parašām,
izņemot tās, kuras regulē ikdienas nozīmi.
Deividosns uzskata, ka tas, kas notiek ar vārdu burtisko nozīmi
salīdzinājumos, ir jābūt iespējamam arī metaforās. “Metafora vērš uzmanību uz tāda
paša veida līdzībām, ja ne tieši uz tādām pašām līdzībām, kā atbilstošs salīdzinājums.
Bet tad visas šīs negaidītās paralēles un smalkās analoģijas, uz kurām mūs virza
metafora, ir jābūt atkarīgām tikai un vienīgi no vārdu burtiskās nozīmes,” atzīst
Deividsons.
Metafora un salīdzinājums ir tikai divi starp bezgalīgi daudziem veidiem, kas
vērš mūsu uzmanību uz dažādiem aspektiem pasaulē, aicinot mūs tos salīdzināt.
Deividsons atsaucas uz T.S.Eliota dzejoli “Nīlzirgs”:
Platās muguras nīlzirgs Atpūšas, guļot uz vēdera dubļos; Kaut gan viņš šķiet mums tik ciets, Tās ir tikai miesa un asinis. Miesa un asinis ir vāja un trausla, Jūtīga uz nervu šoku; Taču Baznīca nekad nesabruks, Jo tā ir celta uz klints. Lai vismaz kaut kā dzīvotu, Studām ilgi skumjais nīlzirgs klimst, Taču Baznīcā nekad nepārstāj kņada, Lai ievāktu tās nodevas.
43. lapa no 70
Nīlzirgs nekad nav varējis aizsniegt Mango augli mango kokā; Bet granātāboli un persiki Veldzē Baznīcu, vesti no aizjūras. [Citēts pēc 7/256]
Deividsons uzskata, ka šajā dzejolī netiek pateikts, ka baznīca līdzinās
nīlzirgam, kā tas ir salīdzinājumā, un mums arī nav šeit jāmeklē līdzības, kā tas ir
metaforu gadījumā, taču vārdi šeit tiek lietoti, lai vērstu mūsu uzmanību uz līdzībām
starp baznīcu un nīlzirgu. Nav arī šeit daudz pavedienu, lai teiktu, ka tiek lietota
pārnestā nozīme, jo uz kuriem vārdiem vai teikumiem tad mēs to attiecinātu? Nīlzirgs
patiešām guļ dubļos uz vēdera; baznīca, kā burtiski teikts šajā poēmā, nekad necieš
zaudējumus un nekļūdās. Poēma, protams, dod mājienu (intimate) uz daudz ko no tā,
kas ir aiz vārdu burtiskās nozīmes. “Taču mājiens nav nozīme,” uzsver Deividsons.
3.3.10. Par metaforu patiesumu un aplamumu
Līdz šim argumenti ir veduši pie slēdziena, ka tik daudz, cik ar metaforu var
tik izdarīts, skaidrojot tās nozīmi, un to patiešām var izdarīt, var tikt izskaidrots,
balstoties uz vārdu burtisko nozīmi. Konsekvences ir sekojošas – teikums, kurā
parādās metafora, ir patiess vai aplams burtiskā veidā, jo, ja vien vārdiem teikumā nav
speciālas nozīmes, teikumiem nav arī speciāla patiesuma. Tas nenoliedz to, ka
nevarētu būt kaut kas tāds kā metaforisks patiesums. Tas tiek noliegts tikai teikuma
ietvaros. Deividsonprāt, metafora norāda uz aspektiem, kas citādi varētu netikt
pamanīti, un tāpēc nav pamatojuma, lai nevarētu teikt, ka vīzijas, domas un sajūtas,
kuras izraisa metaforas, ir patiesas vai aplamas.
Ja, teikums lietots metaforiski, ir patiess vai aplams ikdienas nozīmē (ordinary
sense), tad ir skaidrs, ka tas parasti ir aplams. Deividsons uzsver: “Visuzskatāmākā
semantiskā atšķirība starp salīdzinājumu un metaforu ir tā, kā visi salīdzinājumi ir
patiesi, bet vairums metaforu ir aplamas.”[7/257] Zeme ir līdzīga diskam, tāpēc, ka
viss ir līdzīgs visam. Bet pārvēršot šo teikumu metaforā, ir acīmredzams tā aplamums.
Zeme ir līdzīga diskam, bet tā nav disks. Tolstojs, izaudzis, bija līdzīgs bērnam, bet
viņš nebija bērns. “Mēs parasti lietojam salīdzinājumus tikai tad, kad zinām, ka
atbilstošā metafora ir aplama. Mēs sakām, ka “Misters S ir līdzīgs cūkai”, jo mēs
zinām, ka viņš nav cūka. Ja mēs, lietojot metaforu, teiktu, ka viņš ir cūka, tad tas kļūtu
44. lapa no 70
iespējams nevis tāpēc, ka mēs kaut kā citādi palūkojāmies uz pasauli, bet gan tāpēc,
ka mums gribējās izteikt savu domu citādā veidā.”[7/257]
Attiecībā uz metaforu nevar runāt par kādu īpašu aplamumu, bet gan par
teikumu, kas ir jāuztver kā aplams. Atzīmēsim, kas notiek, kad teikums, kuru lietojam
kā metaforu, uzskatot, ka tas ir aplams, izrādās patiess tāpēc, ka mainās uzskats par
pasauli. Deividsons min piemēru par Ernsta Hemingveja aviokatastrofas
atspoguļojumu medijos. Tad, kad tika ziņots, ka Āfrikā pamanītas Hemingveja
lidmašīnas atlūzas, Ņujorkas Mirror publicēja reportāžu ar virsrakstu “Hemingway
Lost in Africa”, vārds “lost” tika lietots kā norāde uz to, ka viņš ir miris. Tad, kad
izrādījās, ka viņš ir dzīvs, Mirror atstāja virsrakstu nemainīgu, liekot to uztvert
burtiski,” skaidro Deividsons[7/257] Var aplūkot vēl šādu piemēru – sieviete redz sevi
brīnišķīgā apģērbā un saka – “Kāds sapņu apģērbs!” (What a dream of a dress!) un
tad pamostas. Metaforas būtība šeit ir tāda, ka apģērbs ir līdzīgs apģērbam, par kuru
kāds var sapņot, un līdz ar to tas nav sapņu apģērbs. Henle min ļoti labu piemēru no
“Antonijas un Kleopatras”:
Barža, kurā viņa iesēdās, līdzīga spožam tornim,
Degošam uz ūdens.36
Šeit salīdzinājums un metafora dīvaini mijiedarbojas, bet metafora izzustu, ja
iztēlotos burtisku ugunsgrēku. Tādā pašā veidā varētu iznīcināt salīdzinājumu, ja tas
tiktu uztverts nopietni.
Parasti tikai tad, kad mēs teikumu uztveram kā aplamu, mēs to akceptējam kā
metaforu un sākam medīt paslēptās implikācijas. “Iespējams, tieši šī iemesla dēļ
lielākā daļa metaforu teikumu ir nepārprotami aplami, tā pat kā visi salīdzinājumi ir
trviāli patiesi,” saka Deividsons, piebilstot, ka absurdums vai pretruna metaforas
teikumos garantē to, ka mēs tai nenoticam, un aicina mūs, pie noteiktiem
nosacījumiem, pieņemt teikumu kā metaforu.[7/258]
Nepārprotams aplamums ir parasti metaforas gadījumi, bet dažos gadījumos ir
darīšana ar nepārprotamu patiesumu. “Bizness ir bizness” ir pārāk acīmredzams tā
burtiskajā nozīmē, lai mēs to uztveru kā informatīvu, tāpēc mēs meklējam citu šī
izteikuma lietojumu. Burtiskā nozīme šajā kontekstā ir pietiekami neparasta, lai
mudinātu mūs neņemt vērā tās burtisko patiesumu, norāda Deividsons.
36 The barge she sat in, like a burnish'd throne/ Burn'd on the water.
45. lapa no 70
3.3.11. Metafora un meli
Deividsons iztirzā arī gadījumu, kad metafora varētu tik saattiecināta meliem. “Bet tagad ļaujiet man uzdot platonisku jautājumu, salīdzinot metaforas radīšanu ar melu
teikšanu. Salīdzinājums ir piemērots tāpēc, ka meli, līdzīgi kā metaforu radīšana, skar nevis
vārdu nozīmi, bet gan to lietojumu. Dažreiz tiek teikts, ka meli ietver to, kas ir aplams, taču
tas ir nepareizi. Melu teikšana paredz nevis to, ka sacītajam, ir jābūt aplamam, bet gan to,
lai tiktu domāts, ka tas ir aplami. Tā kā mēs parasti ticam patiesiem teikumiem un neticam
aplamiem, vairums melu ir nepatiesība (falsehood). Paralēle starp metaforu radīšanu un
melu teikšanu tiek uzsvērta ar to, ka viens un tas pats teikums var tikt lietots, nemainot
nozīmi, priekš abiem nolūkiem.[7/259] Tādējādi sieviete, kas ticēja raganām, bet nedomāja, ka viņas kaimiņiene ir
ragana, varēja teikt: “Viņa ir ragana”, domājot to metaforiski. Tā pati sieviete,
joprojām domājot to pašu par raganām un par savu kaimiņieni, bet grasoties kādu
maldināt, šos pašus vārdus varētu lietot, lai panāktu pavisam citu efektu. Tā kā
teikums un nozīme ir vieni un tie paši abos gadījumos, dažreiz ir grūti pierādīt, kādas
inteces ir viņpus sacītā, tādējādi vīrietis, kurš saka “Latimors – komunists” un cenšas
melot, vienmēr varēs mēģināt izvairīties, aizbildinoties ar to, ka sacītais ir bijis
metafora.
Tas, kas padara melus atšķirīgus no metaforas, nav atšķirība starp izvēlēto
vārdu lietojumu vai šo vārdu nozīmēm , bet gan tas, kā vārdi tiek lietoti. “Lietot
teikumu, lai pateiktu melus, un lietot teikumu, lai pateiktu metaforu, ir, protams,
pilnīgi atšķirīgi lietojumi, tik ļoti atšķirīgi, ka tie viens otram netraucē, kā, piemēram,
lomas tēlošanas un melošanas gadījumā,” norāda Deividsons [7/259]. Melojot,
apgalvojumam ir jābūt tādam, lai reprezentētu to, kam viņš netic, kā tādu, kam viņš
tomēr tic, savukārt tēlojot izrādē, apgalvojums netiek pieļauts. Metaforai nav saistošas
šīs atšķirības. Tā var būt gan aizskaroša, gan var būt arī apgalvojums, lai pateiktu
otram: “Tu esis cūka”. Taču neviena metafora netika izmantota, kad Odisejs šādus
pašus vārdus adresēja saviem biedriem Circes pilī, kad tie bija pārvērsti par cūkām.
Neviena metaforiskās nozīmes vai metaforiskā patiesuma teorija nevar
palīdzēt izskaidrot, kā metafora darbojas. “Metafora darbojas tāpat, kā darbojas
vienkāršākais teikums (plainest sentence). To mēs redzam no salīdzinājumu
apskatīšanas. Tas, kas atšķir metaforu, ir nevis tās nozīme, bet lietojums – šajā ziņā tā
ir kā mājiens, melošana, solījums vai kritizēšana. Un speciālais lietojums, kādā mēs
lietojam valodu metaforās, nav un nevar būt tāds, kas pasaka “kaut ko īpašu”. Jo
46. lapa no 70
metafora saka tikai to, kas ir parādās tās virspusē – parasti nepārprotamu nepatiesumu
vai absurdu patiesību. Un šai vienkāršajai patiesībai vai nepatiesumam nav
nepieciešama parafrāze – tās nozīme ir dota tās vārdu burtiskajā nozīmē,” savas
domas par metaforu rezumē Deividsons[7/259].
3.3.12. Metaforas interaktīvā skaidrojuma kritika
Deividsons noraida arī Bleka ieviesto interaktīvo metaforas skaidrojumu.
Līdzīgas pozīcijas, kuras kritizē Deividsons, pārstāv arī psihologi Roberts Verbruge
(Robert Verbrugge) un Nensija Makarela (Nancy McCarrell). Saskaņā ar Bleka
metaforas interaktīvo skaidrojumu, metafora liek mums metaforas subjektam
pievienot metaforiskā vārda “vispārpieņemto asociāciju sistēmu”. Metaforā “Cilvēks
ir vilks” ar vilku saistītās vispārpieņemtās īpašības (stereotipus) tiek attiecinātas uz
cilvēku. Metafora, kā saka Bleks, tādējādi “veic selekciju, uzsver, apspiež un organizē
primārā subjekta īpašības, ietverot par to apgalvojumus, kas parasti būtu attiecināti uz
pakārtoto subjektu”. Balstoties uz Bleka nostāju, ja parafrāze neizdodas, tad tas ir
nevis tāpēc, ka metaforai nebūtu kognitīvā satura, bet gan tāpēc, ka parafrāzei “nav
tāds pats spēks, lai informētu un izgaismotu, kā tas ir oriģinālam. “Es vēlos uzsvērt,
ka zaudējums šādos gadījumos ir zaudējums kognitīvajā saturā. Burtiskās parafrāzes
galvenā vājība nav vis tas, ka tā var būt apnicīga liekvārdība (tiresomely prolix) vai
garlaicīgs detalizēts izvērsums (boringly explicit). Tā izgāžas kā tulkojums tāpēc, ka
tā nespēj dot ieskatu (insight), kuru dod metafora.”[7/260]
“Kā tā var būt pareiza?” Ja metaforai ir īpašs kognitīvais saturs, tad kāpēc būtu
jābūt tik grūti vai neiespējami to izpaust? Ja, kā saka Deividsona pieminētais Ouvens
Bārfilds (Owen Barfield), metafora “saka vienu, bet nozīmē citu”, tad kāpēc ir jābūt
tā, ka tad, kad mēs cenšamies tikt skaidrībā par to, ko metafora nozīmē, efekts ir tik
ļoti vājāks, “un gandrīz viss tās gaisīgums (tarning) kopā ar poētiskumu tiek
pazaudēts. “Kāpēc Bleks domā, ka “burtiskā parafrāze neizbēgami (inevitably) pasaka
pārāk daudz un ar nepareizu uzsvaru”? Kāpēc neizbēgami? Vai mēs varam, ja vien
esam pietiekami gudri, pietuvoties tik tuvu, cik mums lūgts?” par Bleka nostājas
pamatotību jautā Deividsons[7/260]
Šajā sakarā, kā ir iespējams, ka salīdzinājums tomēr var iztikt bez īpašas
starpnozīmes (intermediate meaning)? Kopumā, eksperti neuzskata, ka salīdzinājums
teiktu vienu lietu, bet nozīmētu kaut ko citu – viņi nepieņem, ka salīdzinājums nozīmē
47. lapa no 70
kaut ko citu, kā to, kas atrodams vārdu virspusē (what lies on the surface of the
words). “Tas liek mums domāt dziļas domas, līdzīgi kā to dara metafora
(salīdzinājums, tā pat kā metafora, var likt dziļi aizdomāties), tad kāpēc neviens
nepiesauc salīdzinājumu “īpašo kognitīvo saturu”? Un ja atceramies Eliota nīlzirgu,
tur nebija nedz salīdzinājumu, nedz metaforu, bet tas, kas tika panākts, ir tas pats, ko
kāds cits būtu panācis, lietojot metaforu vai salīdzinājumu. Vai tāpēc kāds iesaka, ka
vārdiem Eliota poēmā ir īpaša nozīmē?”
Ja vārdi metaforā nes kodētu nozīmi, kā šo vārdu nozīme var atšķirties no
nozīmes, kuru šie paši vārdi nes tajos gadījumos, kuros metafora mirst, tas ir, kad tā
kļūst par valodas sastāvdaļu? Kāpēc “Viņš aizsvilās”, kā tas ir lietots un domāts tagad,
nozīmē tieši to pašu, ko reiz nozīmējusi svaiga metafora? Un vēl – tas, ko šī mirusī
metafora nozīmē, ir vien tas, ka viņš bija ļoti dusmīgs – šo nojēgumu nav grūti padarīt
izvērstu.
Tādājēdi parastajā metaforas aplūkojumā ir izveidojies “saspīlējums”
(tension). Jo, no vienas puses, parastais aplūkojums grib uzskatīt, ka metafora dara
kaut ko tādu, ko nespēj vienkāršā proza, bet, no otras puses, parastais aplūkojums
vēlas izskaidrot, ko metafora dara, atsaucoties uz kognitīvo saturu – uz to pašu, kā
izteikšanai ir paredzēta vienkāršā proza. Kamēr mēs paliekam šīs teorijas ietvaros,
mums visu laiku šķitīs, ka šis mērķis ir sasniedzams vai vismaz tam var visnotaļ tuvu
pie iet.
3.3.13. Metafora kā neizsakāmais
Deividsons norāda, ka “ir vienkāršs ceļš, kā izkļūt no šī strupceļa.”[7/261]
Viņaprāt, ir jāatsakās no idejas, ka metafora nes ziņu, ka tai ir saturs vai nozīme,
izņemot, tās burtisko nozīmi. “Dažādās teorijas, kuras mēs apskatījām, kļūdās
attiecībā uz to mērķi. Tur, kur viņi domā veidojam kodēto saturu atšifrēšanas
metodes, viņi patiesībā saka (vai mēģina pateikt) kaut ko par efektiem, kādus metafora
uz mums atstāj. Kopējā kļūda ir pieķeršanās domu saturam, kuru izprovocē metafora,
un šī satura attiecināšana uz metaforas nozīmi,” norāda Deividsons, piebilstot, ka, bez
šaubām, metaforas bieži liek mums pamanīt līdz šim neievērotus lietu aspektus; bez
šaubām, tās pievērš mūsu uzmanību pārsteidzošām analoģijām un līdzībām, tās rada
savdabīgu lēcu vai režģi, kā to dēvē Bleks, caur kuru mēs redzam svarīgu fenomenu.
48. lapa no 70
“Problēma nav iepriekš minētajā, bet gan jautājumā, kā metafora tiek saistīta ar to, ko
tā mums liek redzēt.”[7/261]
Deividsons piekrīt, ka prasība, ka metafora izraisa vai uzvedina metaforas
subjektu aplūkot noteiktā veidā, nevis pasaka to tieši, ir parasta lieta, taču viņš
noraida, ka no tā būtu jāizdara secinājumi par metaforas nozīmi. “Aristotelis,
piemēram, norādījis, ka metafora ved pie “līdzību uztveršanas”. Bleks, sekojot
Ričardsam, saka, ka metafora “izsauc” noteiktu atbildi: “piemērotu klausītāju
metafora aizvedīs pie …sistēmas konstruēšanas”. Šis aplūkojuma veids ir lieliski
apkopots tajā, ko Hērakleits teicis par Delfu orākulu: “Tas neko nesaka un neko
neslēpj, tas dod zīmes” – Deividsons norāda uz metaforu kā neizsakāmo [7/262].
“Man nav ko iebilst pret šādiem metaforas efekta aprakstiem, izņemot
aprakstu par to, kā metafora producē šo efektu. Tas, ko es noliedzu, ir tas, ka metafora
dara savu darbu pateicoties tam, ka tai ir īpaša nozīme, īpašs kognitīvais saturs. Es
nedomāju, kā to darīja Ričards, ka metafora producē tās rezultātu pateicoties
metaforas nozīmei, kas veidojas no divu ideju interakcijas. Ir kļūdaini, manuprāt,
teikt, kā to darīja Ouvens Bārfilds, ka metafora “saka vienu, bet nozīmē citu”, vai kā
Bleks, ka metafora apgalvo vai netieši norāda uz noteiktām kompleksām lietām
pateicoties iespiestai īpašai nozīmei, tāpēc izpilda tās uzdevumu, dodot “ieskatu”.
Metafora veic savu uzdevumu caur citiem starpniekiem – pieņemt, ka metafora var
būt efektīva tikai, nododot kodēto ziņu, ir tas pats, kas domāt, ka joks vai sapnis rada
apgalvojumu, kuru gudrs interpretators var pārlikt vienkāršā prozā. Joks, sapnis vai
metafora, līdzīgi kā attēls vai sitiens pa galvu, var likt mums novērtēt noteiktus faktus,
bet ne stāvēt to vietā vai izteikt tos,” savus iebildumus apkopo Deividsons[7/262].
Ja tas ir pareizi, tad tas, ko mēs mēģinām darīt, “pārfrāzējot” metaforu, nevar
tikt saistīts ar tās nozīmes uzrādīšanu, jo nozīme atrodas “priekšplānā” (surface); mēs
drīzāk mēģinām izraisīt, atkārtot to, uz ko metafora vērš mūsu uzmanību. Varētu teikt,
ka runa jau ir tikai par vārda “nozīme” lietojuma ierobežošanu. Tas būtu aplami. “Centrālā kļūda par metaforu ir visvieglāk atspēkojama, kad tā tiek pārvērsta teorijā par
metaforisko nozīmi, bet aiz šīs teorijas tiek postulēta neatkarīga tēze, kas tiek saistīta ar
metaforu – ka metaforai ir noteikts kognitīvais saturs, kuru autors vēlas nodot, bet
interpretatoram tā ir jāuzķer, ja viņš vēlas saprast ziņu. Šī teorija ir nepatiesa (false), tā pat
kā visa tās izpratne par metaforu, neskatoties uz to, vai dēvējam vai nedēvējam iecerēto
kognitīvo saturu par nozīmi.”[7/262] Tas liek mums apšaubīt teoriju, ka par metaforas īpašo saturu. Pamatojums ir
tāds, ka mēs iztēlojamies, ka ir kāds saturs, kuru uztveram, kad patiešām
49. lapa no 70
koncentrējamies uz to, uz ko metafora mūs vedina. Ja tas, uz ko metafora mūs vedina,
būtu ierobežots skaitā un propozicionāls savā iedabā, tad tas pats par sevi neradītu
problēmas – mēs vienkārši projicētu saturu, kuru metafora radīja apziņā, uz pašu
metaforu. Bet, faktiski, nav ierobežojumu tam, uz ko metafora vērš mūsu uzmanību,
un daudz kas no tā, kam mēs esam aicināti pievērstiem, nav propozicionāls. “Kad mēs mēģinām pateikt, ko metafora “nozīmē”, mēs drīz vien atskārstam, ka nav gala
tam, uz ko mēs gribam vedināt. Ja kāds kartē velk ar pirkstu apkārt krasta līnijai, vai arī
priecājas par līnijas skaistumu un mākslīgumu Pikaso gleznās, cik daudz lietām tiek
pievērsta uzmanība? Jūs varētu uzskaitīt daudzas, bet jūs nevarētu apstāties uzskaitē, jo
apstāšanās idejai nav skaidra pielietojuma. Cik daudz faktu vai propozīciju pasniedz
fotogrāfs? Nevienu un bezgalīgi, vai vienu lielu neizsakāmu faktu? Slikts jautājums.
Attēlam nav nepieciešami ne tūkstoš vārdi, ne kādā citā skaitā. Vārdi ir slikta valūta maiņai
ar attēlu,37” atzīst Deividsons [7/263].
Ne tikai tas, ka mēs nevaram izveidot izsmeļošu katalogu ar to, uz ko tiekam
vedināti, kad “ieraugām kaut ko jaunā gaismā”. Atšķirība ir daudz fundamentālāka.
Tas, ko mēs ievērojam vai redzam, Deividsonprāt, nav propozicionāls savā iedabā.
Protams, tas tāds var būt, un, kad tas tāds ir, tad tas var tikt izklāstīts vienkāršos
vārdos. Bet, ja es jums parādītu Vitgenšteina pīli-trusi, un teiktu: “Tā ir pīle”, tad jūs
ar atvieglojumu tajā ieraudzīsiet pīli; ja es teikšu: “Tas ir trusis”, jūs ieraudzīsiet to kā
trusi. Bet ne ar vienu propozīciju nevar izteikt to, ko tad tieši es palīdzēju jums
ieraudzīt, uzskata Deividsons – varbūt jūs izsecinājāt, ka attēls var tikt aplūkots gan
kā pīle, gan kā trusis. Bet to varēja uzzināt arī nekad neredzējis attēlu kā pīli vai kā
trusi. “Redzēt, kā” nav “redzēt, ka”. Metafora liek mums redzēt vienu lietu kā otru,
izdarot kādu burtisku sacījumu (statement), kas iedveš vai mudina uz kādu ieskatu. Tā
kā lielākajā daļā gadījumu tas, ko metafora iedveš vai uz ko mudina, nav kādas
patiesības vai faktu atpazīšana, mēģinājums dot burtisku izteiksmi metaforas saturam
ir vienkārši kļūdaini.
Deividsons uzskata, ka teorētiķi, kas cenšas izskaidrot metaforu, atsaucoties uz
apslēpto ziņu, ir līdzīgi kritiķiem, kas mēģina izteikt šo ziņu, taču abi ir pilnīgi
kļūdaini. Šāds izskaidrojums vai izteikums nav sagaidāms, jo šāda ziņa neeksistē.
“Protams, metaforas interpretācija un izskaidrojums nav nesasniedzami.
Daudziem no mums ir nepieciešama palīdzība, ja vēlamies saskatīt, ko metaforas
autors ir vēlējies, lai mēs ieraugām un ko daudz jūtīgāks vai izglītotāks lasītājs
uztvēra. Tā saucamās parafrāzes leģitīms lietojums ir parādīt slinkajam vai 37 Words are the wrong currency to exchange for a picture.
50. lapa no 70
nevērīgajam lasītājam vīziju līdzīgi, kā to dara labi trenēts kritiķis. Kritiķis ir labvēlīgs
konkurents metaforas radītājam. Kritiķis mēģina padarīt savu mākslu vienkāršāku vai
vieglāk nododamu nekā oriģināls, bet tai pat laikā viņš cenšas reproducēt citos to
efektu, kāds bijis viņam. To darot, kritiķis, varbūt ar labāko no viņam pieejamajām
metodēm, vērš uzmanību uz metaforas pašas par sevi skaistumu vai piemērotību un
apslēpto spēku,” rezumē Deividosns[7/264], tādējādi atstājot metaforu “neizsakāmā”
sfērā, kuru, protams, varam verbalizēt, taču tad tas jau būs cits izteikums, ne vairs pati
metafora.
Ričards Rortijs, runājot par Deividsona atziņām par metaforu, pielīdzina viņu
Vitgenšteinam, un rezumējot Deividsona nostāju pret metaforu, saka: “Mēģinājumā
izvairīties gan no redukcionisma, gan no ekspansionisma Deividsons atgādina
Vitgenšteinu. Abu filosofu attieksme pret dažādiem vārdu krājumiem ir līdzīga
attieksmei pret dažādiem instrumentiem. [..] Metaforas iepīšana tekstā atgādina
kursīvu, ilustrāciju, papildu pieturas zīmju vai teksta formātu lietošanu. [..]
Deividsona viedoklis, ka metaforām nav nozīmju, var šķist tipisks filosofisks
kalambūrs, taču tāds tas nav. Tas ir daļa no lielāka projekta – piespiest mūs nedomā
par valodu kā par vidutāju.”[27]
51. lapa no 70
4. DŽORDŽA LEKOFA KOGNITĪVSEMANTISKĀ ATBILDE PAR METAFORAS NOZĪMI
4.1. Ieskats Džordža Lekofa uzskatu tapšanā
Viens no jaunākajiem novirzieniem 20.gadsimta zinātnē ir kognitīvās
zinātnes38 attīstība, kas ir interdisciplināra zinātņu nozare, kas pēta apziņu (mind) un
saprātu (intelligence), aptverot tādas pētniecības un zinātņu nozares, kā filosofija,
psiholoģija, mākslīgā intelekta izpēti, neirozinātni, lingvistiku un antroploģiju.
Kognitīvās zinātnes pirmsākumi saistās ar 1950-ajiem gadiem, kad aizsākās apziņas
pētījumi, balstoties uz reprezentācijas un skaitļošanas izpēti, ko lielā mērā inspirēja
mākslīgā intelekta un skaitļošanas mašīnu izbūves centieni. Taču turpmākās attīstības
gaitā kognitīvās zinātnes jau pievēršas daudz plašākiem izpētes laukiem, to skaitā, arī
valodas izpētei. Līdz ar to, kā viena no kognitīvo zinātņu apakšnozarēm ir
izveidojusies kognitīvā lingvistika un kognitīvā semantika.
Džordžs Lekofs ir viens no pašreiz populārākajiem un atzītākajiem kognitīvās
semantikas pārstāvjiem pasaulē. Dzimis 1941.gadā, viņš kopš 1972.gada strādā par
lingvistikas profesoru Bērklija universitātē Kalifornijā, ASV.
Lekofs savu akadēmisko karjeru sāka, studējot un vēlāk pasniedzot ģeneratīvo
gramatiku Masačūsetas Tehniskajā Institūtā, ASV, institūtā, kur arī strādā ģeneratīvās
gramatikas pamatlicējs un izveidotājs Noems Čomskis39. Taču jau 1960.gados Lekofs
pievienojas studentu kustībai, kuru vidū ir vēlāk pazīstami lingvisti, filosofi un loģiki,
kā piemēram Hadžs Ross (Ross), Džims Makolijs (McCawley), kurus vieno
atteikšanās no ģeneratīvās gramatikas, veidojot savā ziņā pretēju virzienu – ģeneratīvo
semantiku. Rezultātā Lekofs izstrādā jaunu teoriju par valodas un apziņas uzbūvi un
savstarpējo saikni – konceptuālās metaforas teoriju, kas visdetalizētāk ir izklāstīta
Lekofa un Marka Džonsona 1980.gadā kopīgi uzrakstītajā grāmatā “Metaforas, ar
kurām mēs dzīvojam”(Metaphors We Live By), tādējādi aizsākot metaforas un valodas
izpēti, kas balstīta uz kognitīvās semantikas atziņām. Kognitīvo semantiku pārstāv arī
38 Sīkāk skat., piemēram, Stanford Encyclopedia of Philosophy. Skat. internetā http://plato.stanford.edu/entries/cognitive-science/ (18.05.2006.) 39 Noems Čomskis (Chomsky, 1928 – ) – Amerikāņu lingvists, filosofs un politiskais aktīvists. Viņa darbs “Sintaktiskās struktūras”(1957) tiek uzskatīts par vienu nozīmīgākajiem darbiem 20.gadsimta lingvistikā. Čomskis šajā darbā pauž uzskatu, ka temps, ar kādu bērns iemācās valodu, nevar tikt izskaidrots ar apmācības teoriju, bet paredz noteiktu apziņas (mind) dispozīciju – universālo gramatiku, kas nodrošina to, ka bērns spēj apgūt vissarežģītākās valodas konstrukcijas salīdzinoši īsā laikā.
52. lapa no 70
tādi domātāji kā Marks Džonsons (Johnson), Marks Tērners (Turner), Reimonds
Gibbs (Gibbs), Zoltans Kovāčes (Kovecses) u.c.
Kognitīvā semantika veidojas kā opozīcija līdz tam pastāvošajiem
priekšstatiem par valodu, apziņu un nozīmi. Tā uzskata, ka valodas nozīme nav
valodiska, bet gan ārpusvalodisks veidojums – kaut kas tāds, kas būtu saistāms un top
mentālo darbību rezultātā, kas jau pēc tam var tikt verbalizētas, izteiktas valodā.,
turklāt kognitīvie semantiķi savus pētījumus lielā mērā balsta uz līdz tam valodas
filosofijā maz respektētajiem empīriskajiem pētījumiem. Kognitīvo semantiķu viena
no galvenajām atziņām, kuru visspilgtāk pauž arī pats Lekofs, ir, ka mentālie un
domāšanas procesi ir metaforiski.
4.2. Metaforas problēma Dž.Lekofa darbos40
4.2.1. Konceputālās metaforas attiecības ar tradicionālo izpratni par metaforu
Lekofs kognitīvās semantikas izpratni par metaforu kontrastē ar tradicionālo
viedokli par metaforu. Kā galveno un senāko tradicionālās metaforas teorijas pārstāvi
Lekofs min Aristoteli, atsaucoties uz kuru, varētu teikt, ka vārdi metaforās netiek
lietoti to ikdienas nozīmē, bet kādā neierastā, dīvainā nozīmē. Lekofs apgalvo, ka
klasiskajā valodas teorijā, metafora tiek aplūkota kā valodas, nevis domāšanas
parādība. “Metaforiskie izteikumi tika aplūkoti kā savstarpēji izslēdzoši attiecībā pret
ikdienas valodu: ikdienas valodā nebija metaforu, un metaforas balstījās uz
mehānismu, kas ir ārpus ikdienas konvencionālās valodas sfēras,” [8/202]. Lekofs
norāda, ka “klasiskā metaforas teorija bija pamatā gadsimtiem ilgi, un tās ilguma dēļ
cilvēki neaptvēra, ka tā ir tikai teorija”[ 8/202]. Šī teorija ne tikai bija pieņemta par
patiesu, bet bija arī “definitīva”. Vārds “metafora” tika definēts kā prozas vai poētikas
lingvistiskais izteikums, kurā ir viens vai vairāki vārdi, kas apzīmē kādu citu jēdzienu,
un turklāt tiek lietoti ārpus to konvencionālās nozīmes.
Kā uzsver Lekofs, šāds pieņēmums nav vis definitīvs, bet gan empīrisks.
“Kognitīvzinātnieks un lingvists varētu jautāt: kas ir tie vispārinājumi, kas pārvalda
lingvistiskos izteikumus, kas attiecas uz klasisko “poētisko metaforu”? Ja šo
jautājumu atbild precīzi, klasiskā teorija izrādās aplama. Vispārinājumi, kas pārvalda 40 Šajā nodaļā galvenokārt balstīšos uz uzskatiem, kas pausti Dž.Lekofa darbā “Mūsdienu metaforas teorija”, kurā Lekofs ir apkopojis galvenos uzskatus par metaforu un tās iedabu.
53. lapa no 70
poētisko metaforu izteikumus, nav valodā, bet gan domā: tie ir vispārīgi jēdzienisko
lauku pārnesumi41. Vēl jo vairāk – šie vispārīgie principi, kas veido jēdzienisko
pārnesumu formu, attiecas ne tikai uz poētiskajiem un prozas izteikumiem, bet lielā
mērā uz parasto ikdienas valodu”[ 8/203]. Līdz ar to Lekofs norāda, ka metaforas
atrašanās vieta jeb lokuss vispār nav valodā, bet gan veidā, kā mēs konceptualizējam
vienu mentālo pieredzes lauku ar cita lauka starpniecību. Vispārīga metaforas teorija
var tikt veidota, aprakstot to, kā savstarpēji pārklājas pieredzes lauku pārnesumi42, kas
noved Lekofu pie pārsteidzošiem secinājumiem – “ikdienas abstraktie jēdzieni kā
laiks, stāvoklis, izmaiņas, cēlonis, iemesls gala rezultātā izrādās metaforiski.”[ 8/203]
Lekofa secinājums ir tāds, ka metafora ir “absolūti centrāla ikdienas dabiskajai
valodas semantikai, un literāro metaforu izpēte ir ikdienas metaforu paplašinātāka
izpēte. Ikdienas metafora tiek raksturota kā neskaitāmi daudz savstarpēji
mijiedarbojošos pieredzes lauku pārnesumu sistēmas, un šīs sistēmas veido prozas
metaforu” [8/203].
Atziņas par konceptuālo metaforu iedabu, Lekofs ir pamatojis ar empīriskiem
pētījumiem, pateicoties kuriem vārds “metafora” mūsdienu metaforas pētījumos tiek
lietots atšķirīgi no iepriekšējās tradīcijas. Kognitīvajā semantikā metafora nozīmē
“konceptuālās sistēmas savstarpēji mijiedarbojošos pieredzes lauku pārnesumi”[
8/203]. Līdz ar to termins “metafora” izsaka domāšanas formu, bet “metaforiskais
izteikums” attiecas uz lingvistisku izteikumu (vārdu, frāzi, teikumu), kas ir metaforu
jeb pieredzes lauku pārnesumu realizācija.
Lekofs norāda, ka par mūsdienu izpratni par metaforu, pirmkārt, ir jāpasakās
Maiklam Redijam (Reddy), kurš, detalizēti analizējot vienu valodas piemēru, bija
parādījis, ka ikdienas angļu valoda ir lielā mērā metaforiska, kliedējot vienreiz un uz
visiem laikiem tradicionālo priekšstatu, ka metafora ir galvenokārt poētiskās valodas
sastāvdaļa jeb “pārnestā” valoda. Tieši Redijs parādīja, ka metaforas vieta jeb lokuss
ir domā, nevis valodā, un ka metafora ir būtiska daļa pasaules konceputalizācijā, kā
arī to, ka mūsu ikdienas uzvedība atspoguļo mūsu domāšanas un pieredzes
metaforisko iedabu. Kā uzskata Lekofs, “Redijs parādīja, kā mēs konceptualizējam
komunikācijas jēdzienu. Tas pavēra ceļu pie plašās metaforu konceptuālās sistēmas.
Kopš tās atklāšanas, ir attīstījies lingvistikas un kognitīvo zinātņu atzars, kas pēta
41 The generalizations governing poetic metaphorical expressions are not in language, but in thought: they are general mappings across conceptual domain. 42 ‘A cross-domain mappings’ es tulkoju kā “pieredzes lauku pārnesumi, kas savastarpēji pārklājas”.
54. lapa no 70
metaforiskās domāšanas sistēmas, kuras mēs lietojam, lai spriestu, un uz kurām
balstām mūsu ikdienas darbības, un kuras ir pamatā lielai daļai valodas struktūru.”[
8/204]
Lekofs uzskata, ka galvenais aplamais pieņēmums, kas ir raksturojis līdzšinējo
metaforas teoriju, ir nošķīrums starp burtisko un pārnesto nozīmi. To izsaka šādas
tēzes: • Visa ikdienas konvencionālā valoda ir burtiska, un nekas nav metaforisks.
• Jebkurš priekšmets var tikt saprasts burtiski, bez metaforām.
• Tikai burtiskā valoda var būt pilnībā vai nu patiesa, vai aplama.
• Visas definīcijas, kas ir dotas valodas leksikā, ir burtiskas, nevis metaforiskas.
• Jēdzieni, kas tiek lietoti valodas gramatikā, visi ir burtiski, un neviens nav metaforisks.[ 8/205] Lekofaprāt, tieši šis viedoklis pēdējos gados ir piedzīvojis vislielākās izmaiņas
tieši pateicoties metaforu sistēmu atklāšanai – konceptuālo sistēmu atklāšana ir
parādījusi tradicionālo metaforas teoriju, kas balstījās uz burtiskā/pārnestā nošķīrumu,
kā aplamu, jo tieši termins “burtiskais”, kā tas tiek lietots tradicionālajā nošķīrumā, ir
saistīts ar visiem šiem aplamajiem pieņēmumiem. Līdz ar to būtiskākā atšķirība starp
mūsdienu un tradicionālo metaforas teoriju balstās nošķīruma burtiskais-pārnestais
atmešanā, kas līdz šim nozīmēja, ka, lai nonāktu pie teikuma metaforiskās nozīmes, ir
jāsāk ar burtisko nozīmi un tai jāpielieto kāds algoritma process, kas līdzinās kodu
šifrēšanai.
Lai gan burtiskā-pārnestā nošķīrums balstījās uz pieņēmumiem, kas tika
pierādīti kā aplami, kāds tomēr varētu apgalvot: jēdzieni, kas netiek saprasti ar
konceptuālo metaforu starpniecību varētu tikt dēvēti par “burtiskiem”. Tādējādi, lai
gan Lekofs uzskata, ka liela daļa zināmo jēdzienu kā, piemēram, “cēlonis” un
“iemesls” ir metaforiski, tomēr ir arī plašs ne-metaforisko jēdzienu loks. Tāds
teikums, kā, piemēram, “Balons pacēlās gaisā” nav metaforisks, līdzīgi kā nav
metaforisks filosofu bieži lietotais teiciens “Kaķis guļ uz tepiķa”, taču “tiklīdz kāds
dodas prom no fiziskās pieredzes un sāk runāt par abstrakcijām vai emocijām,
metaforiskā saprašana ir norma”[8/205]. Līdz ar to Lekofs norāda, ka vienīgie
izteikumi, kas varētu tikt raksturoti, kā ne-metaforiski, ir izteikumi, kas tiek izteikti
par lietu stāvokļu pasauli un tās tiešo pieredzi.
55. lapa no 70
4.2.2. Konceptuālās metaforas kā konceptuāli pieredzes lauku pārnesumi
Lekofs uzskata, ka atziņas par mūsdienu metaforas teoriju, kuru pārstāv arī
viņš, ir atrodamas vairāku zinātnes nozaru pētījumos par ikdienas valodas metaforām.
Lekofs norāda, ka vispārinājumi, kuri ir izdarīti no pētījumiem un kas ir veduši pie
konceptuālo metaforu sistēmu atklāšanas, ir šādi: - vispārinājumi, kas pārvalda polisēmiju, t.i., vārdu lietojumu ar dažādām savstarpēji saistītām
nozīmēm;
- vispārinājumi, kas pārvalda slēdzienu (inference) modeļus (patterns), t.i., kur slēdziena
modelis no viena konceptuālā pieredzes lauka tiek lietots citā pieredzes laukā;
- vispārinājumi, kas pārvalda metaforisko valodu literatūrā;
- vispārinājumi, kas pārvalda semantiskās izmaiņas modeļus;
- psiholingvistiskie eksperimenti.[8/205]
Lekofaprāt, tieši pirmie trīs vispārinājumi ir galvenie apliecinājumi
konceptuālo metaforu darbībai, jo, kā saka Lekfos, tie ir “visspēcīgākie” (the most
robust) [8/205].
Kas tad ir konceptuālā metafora? Pirms sniegt atbildi, Lekofs saka:
“Iztēlosimies mīlestības attiecības, kas būtu raksturotas šādi: “Mūsu attiecības ir
nonākušas strupceļā43”. Šeit mīlestība tiek konceptualizēta kā ceļojums, kuram var
būt tādas implikācijas kā – attiecības var iestigt, mīlētāji nevar turpināt iet ceļu, kuru
gājuši līdz šim, ka viņiem ir jāatgriežas atpakaļ vai pat kopīgi jāpārtrauc attiecības.
Šis nav izolēts gadījums. Angļu valodā ir ļoti daudz ikdienas izteikumu, kas tiek
balstīti uz mīlestības konceptualizēšanu kā ceļojumu, un tas tiek izmantots ne tikai, lai
runātu par mīlestību, bet lai arī par to spriestu. [..] Šie ir parasti, ikdienas izteikumi
(expressions) angļu valodā. Tās nav nedz dzejas rindas, nedz arī īpašām retoriskām
vajadzībām lietoti izteikumi.”[8/206]
Lai varētu izdarīt vispārīgākus secinājumus par konceptuālo metaforu,
Lekofaprāt, nozīmētu atbildēt uz šādiem diviem jautājumiem:
1) vai ir kāds princips, kas pārvalda kā šie lingvistiskie izteikumi par ceļojumu
tiek lietoti, lai raksturotu mīlestību;
2) vai ir kāds vispārīgs princips, kas pārvalda, kā mūsu slēdzienu modeļi tiek
lietoti, lai spriestu par mīlestību, kad tiek lietoti šiem līdzīgi izteikumi?
43 Our relationship has hit a dead-end street.
56. lapa no 70
Lekofs arī pats atbildi: “Atbilde uz abiem jautājumiem ir “jā”. Jo, patiešām, ir
šāds vispārīgs princips, kas sniedz atbildi uz abiem jautājumiem, bet šis princips nav
nedz daļa no angļu valodas gramatikas, nedz daļa no angļu valodas leksikona. Drīzāk
tā ir daļa no konceptuālās sistēmas, kas ir pamatā angļu valodai. Tas ir princips, kas
ļauj mīlestības pieredzes lauku saprasts ceļojuma pieredzes lauka terminos.”[8/206]
Princips, kas varētu veidot “metaforas lietošanas scenāriju”, varētu būt šāds: Mīlētāji ir ceļotāji kopīgā ceļojumā, ar kopējās dzīves mērķiem kā galamērķi, kas ir
jāsasniedz. Attiecības ir transporta līdzeklis, kas ļauj viņiem tiekties uz kopējiem mērķiem.
Attiecības tiek uzskatītas kā viņu nodomu piepildījums tik ilgi, cik tās ļauj viņiem tiekties
pretim viņu kopīgajiem mērķiem. Ceļojums nav viegls. Ir šķēršļi, ir vietas (krustceles),
kurās ir jāpieņem lēmumi par to, kurā virzienā turpināt iet un, vai vispār turpināt ceļojumu
kopā.[8/206]
Metafora tādējādi ietver viena pieredzes lauka (mīlestība) saprašanu pavisam
cita pieredzes lauka (ceļojums) jēdzienos. Tas nozīmē, ka metafora var tikt saprasta kā
pārnesums (mapping) no sākotnējā pieredzes lauka (source domain) uz rezultējošo
pieredzes lauku (target domain), turklāt pārnesums ir sīki strukturēts. “Šeit pastāv
ontoloģiskā korespondence, saskaņā ar kuru entitātes pieredzes laukā par mīlestību ir
sistemātiski atbilstošas (correspond) entitātēm pieredzes laukā par ceļojumu,” raksta
Lekofs [8/207].
Terminoloģiju, kādā tiek aprakstīta metafora, Lekofs ir aizguvis no
mnēmonikas, kas ietver pārnesumus. Mnēmoniskajiem vārdiem pārsvarā ir šāda
forma: REZULTĒJOŠAIS PIEREDZES LAUKS IR SĀKOTNĒJAIS PIEREDZES
LAUKS44 vai alternatīvais variants – REZULTĒJOŠAIS PIEREDZES LAUKS KĀ
SĀKOTNĒJAIS PIEREDZES LAUKS. Šajā gadījumā pārnesuma nosaukums ir:
MĪLESTĪBA IR CEĻOJUMS. Runājot par metaforu MĪLESTĪBA IR CEĻOJUMS,
tiek lietota mnemonika, lai raksturotu ontoloģisko korespondenču kopumu, kas
raksturo pārnesumu:
MĪLESTĪBA-KĀ-CEĻOJUMS pārnesums
Mīlētāji atbilst (correspond) ceļotājiem.
Mīlestības attiecības atbilst transporta līdzeklim.
Mīlētāju kopējie mērķi atbilst viņu ceļojuma kopējam galamērķim.
Grūtības attiecībās atbilst grūtībām ceļojumā.
44 Ar lielajiem burtiem rakstītos izcēlumus Lekofs lieto, lai norādītu, ka ne runā par metaforu lingvistisko formu, bet par metaforas konceptuālo struktūru – par konceptuālajiem pārnesumiem.
57. lapa no 70
Tādējādi Lekofs norāda, ka tā ir tipiska kļūda, ka pārnesuma nosaukumu jauc
ar pašu pārnesumu. Pats pārnesums ir atbilstību, korespondenču kopums. Savukārt
pārnesumu nosaukumiem vienmēr ir propozicionāla forma, piemēram, MĪLESTĪBA
IR CEĻOJUMS, bet paši pārnesumi nav propozīcijas. “Ja kāds jauc pārnesumus ar to
nosaukumiem, tad kāds varētu domāt, ka šajā teorijā metaforas ir propozīcijas, taču tā
tas nav. Metaforas ir pārnesumi, t.i., konceptuālo korespondenču kopums.”[8/207]
Lekofs to raksturo šādi: “Pārnesums MĪLESTĪBA-KĀ-CEĻOJUMS ir
ontoloģisko korespondenču kopums, kas raksturo epistēmiskās korepondences,
pārnesot zināšanas par ceļojumu uz zināšanām par mīlestību. Šāda atbilstība ļauj
mums izdarīt secinājumus par mīlestību, lietojot zināšanas, kuras parasti izmantojam,
spriežot par ceļojumiem.”[8/207] Lekofs atšķirīgo pieredzes lauku attiecības ilustrē ar
šādu metaforas scenāriju: DIVI CEĻOTĀJI atrodas TRANSPORTA LĪDZEKLĪ, CEĻOJOT AR KOPĒJU GALAMĒRĶI.
TRANSPORTA LĪDZEKLIS ietver dažādus šķēršļus un mēdz iestrēgt, t.i., kļūst funkcionēt nespējīgs.
Ja ceļotāji neko nedara, viņi NESASNIEGS KOPĒJO GALAMĒRĶI. Alternatīvu loks ir ierobežots:
Viņi var mēģināt iedarbināt transporta līdzekli atkārtoti, to salabojot vai apbraucot
ŠĶĒRSLI, kas to apstādināja.
Viņi var palikt nefunkcionējošajā TRANSPORTA LĪDZEKLĪ un pamest GALAMĒRĶA
SASNIEGŠANU.
Viņi var atstāt TRANSPORTA LĪDZEKLI.
Palikšana nefunkcionējošajā TRANSPORTA LĪDZEKLĪ neprasa daudz piepūles, taču tas neapmierina
vēlmi SASNIEGT KOPĪGO GALAMĒRĶI.
Ontoloģiskā korespondence, kā to dēvē Lekofs, kas veido metaforu
MĪLESTĪBA IR CEĻOJUMS pārnes ceļojuma ontoloģiju uz mīlestības ontoloģiju.
“Tādējādi scenārijs par ceļojumu tiek pārnests uz atbilstošo scenāriju par mīlestību,
kurā veidojas alternatīvas darbības.”[8/208] Viena lauka zināšanu pārnešana uz citu
pieredzes lauku ir atspoguļotas sekojošajā piemērā, kur ar lielajiem burtiem ir izceltas
tās entitātes, kas ir atbilstošas starp abiem scenārijiem: Starp DIVIEM MĪLĒTĀJIEM ir izveidojušās MĪLESTĪBAS ATTIECĪBAS, VEIDOJOT KOPĒJOS
DZĪVES MĒRĶUS. ATTIECĪBAS paredz noteiktas GRŪTĪBAS, kas var padarīt tās funkcionēt
nespējīgas. Ja viņi neko nedara, viņi nebūs spējīgi SASNIEGT DZĪVES KOPĒJOS MĒRĶUS. Ir
ierobežots skaits turpmāko darbību alternatīvas:
Viņi var mēģināt atsākt iešanu, vai nu salabojot tās vai apejot GRŪTĪBAS.
Viņi var atstāt ATTIECĪBAS nefunkcionālas un pamest MĒĢINĀJUMUS SASNIEGT
KOPĒJOS DZĪVES MĒRĶUS.
Viņi var atstāt ATTIECĪBAS.
58. lapa no 70
Palikšana nefunkcionējošajās ATTIECĪBĀS neprasa daudz piepūles, taču tas neapmierina vēlmi
SASNIEGT DZĪVES MĒRĶUS.
Lekofs norāda, ka šis piemērs arī raksturo slēdzienu modeli, kas tiek pārnests
no viena pieredzes lauka uz otru. “Tieši caur šādiem pārnesumiem mēs pielietojam
ceļojuma zināšanas attiecībā uz zināšanām par mīlestības attiecībām,” saka
Lekfos[208]. Līdz ar to, tas, kas veido metaforu MĪLESTĪBA IR CEĻOJUMS nav kādi
atsevišķi vārdi vai izteikumi. “Tie ir ontoloģiskie pārnesumi starp jēdzieniskajiem
pieredzes laukiem, no sākotnējā pieredzes lauka par ceļojumu uz rezultējošo pieredzes
lauku par mīlestību. Metafora nav tikai valodas esamība, bet domas un prāta esamība.
Valoda ir sekundāra,” saka Lekofs, un tas iezīmē viņa atšķirību no līdzšinējās
tradīcijas, jo Lekofs norāda, ka metaforas nozīme neveidojas valodā, bet gan veidā, kā
darbojas spēja konceptualizēt pasauli. Lekofs raksta: “Pārnesumi ir primārie, tieši tie
dod sankciju lietot sākotnējā pieredzes lauka valodu un slēdzienu modeļus attiecībā uz
rezultējošo pieredzes lauku. Pārnesumi ir knonvencionāli, t.i., tie ir fiksēti mūsu
konceptuālajā sistēmā.”[8/208]
Jo, izejot no pretējā, varētu uzdot jautājumu: kāpēc ir tik daudz metaforu,
kuras var apkopot zem viena nosaukuma “Mīlestība ir kā ceļojums”. Lekofs uzskata,
ka tas norāda uz to, ka valoda šeit “nespēlē noteicošo lomu” un ka cēlonis meklējams
viņpus valodas – mūsu domāšanā, veidā, kā mēs spriežam par pasauli, kā rezultātā ir
iespējams veidot bezgalīgi daudz izteikumu, kuros ietverta mīlestības izpratne kā
ceļojums. Lekofs raksta: “Šāds metaforas aplūkojums ir pilnīgi pretējs, ka metaforas ir tikai lingvistiski izteikumi. Ja
metaforas būtu tikai lingvistiski izteikumi, tad mēs par dažādiem lingvistiskajiem
izteikumiem runātu kā par dažādām metaforām. Tā, piemēram, “mēs esam nonākuši
strupceļā” veidotu vienu metaforu. “Mēs nevaram vairs atgriezties atpakaļ” savukārt
veidotu vēl citu metaforu. “Viņu laulība ir nonākusi uz bīstamas robežas” būtu vēl cita
metafora. Un tā attiecībā uz vēl dučiem metaforu. Taču, šķiet, ka mums šeit tomēr nav
dučiem metaforu. Mums ir viena metafora, kurā mīlestība tiek konceptualizēta kā ceļojums.
Pārnesums mums precīzi pasaka, kā mīlestība tiek konceptualizēta kā ceļojums. Un šis
vienotais mīlestības konceptualizēšanas veids tiek realizēts daudzos dažādos lingvistiskajos
izteikumos.”[8/209]
Līdz ar to ar metaforu netiek vairs saprasts valodiskais izteikums, bet gan
jēdzienu pārnesuma veids, savukārt ar “metaforiskais izteikums” norāda uz valodisko
59. lapa no 70
izteikumu, ar kuru metafora tiek izteikta. Turklāt metafora kā fenomens ietver gan
jēdzienu pārnesumu, gan arī individuālo lingvistisko izteiksmi.
4.2.3. Tēla metaforas
Lekfos norāda, ka līdz ar metaforām, kas ir pārnesumi starp konceptuālajiem
laukiem, ir metaforas, kas ir pārnesumi starp tēliem – tēla metaforas (image
metaphors). Tēla metaforas ir konceputālās metaforas, kas parasti tiek saistītas ar
literatūru – dzeju un prozu. Šo metaforu pielietojumā kā sākotnējais pieredzes lauks
darbojas tēls, kas ir daudz “bagātāks”, nekā rezultējošais tēls. Tēla metaforas līdz ar to
pārnes tikai tēlu uz tēlu, piemēram, dzejā sievietes tēls var tikt pārnests uz upes tēlu.
Pārnesums tēlu metaforās darbojas tā pat, kā tas darbojas pārnesot pieredzes
konceptuālo lauku no viena uz otru. Taču tēla metaforās ar tēlu tiek saprasts –
konvecionāls mentālais tēls. Lekofs min piemēru: “Manas sievas… viduklis ir kā
smilšu pulkstenis.” Šajā gadījumā smilšu pulksteņa tēls tiek “uzlikts virsū” sievietes
tēlam dēļ to kopīgās formas. Metafora šajā gadījumā joprojām ir konceptuāla, taču tā
nav izteiktajos vārdos, bet gan mentālajos tēlos[8/229]. Balstoties uz pētījumiem,
Lekofs atzīst, ka tēlu metaforas bieži izpaužas literatūrā kā personifikācija un parunas.
4.2.4. Vispārinājumi par polisēmiju un slēdzieniem
Lekofs uzskata, ka secinājumi, kas izdarīti, analizējot konceptuālo metaforu,
ļauj skaidrot izteikumu polisēmiju (to, ka vieni un tie paši vārdi, frāzes un teikumi,
tiek lietoti atšķirīgos kontekstos) un slēdzienu modeļus (to, ka par atšķirīgām
pieredzēm, varētu teikt, par atšķirīgā situācijām, tiek spriests un izdarīti secinājumi,
izmantojot vienādus slēdzienu modeļus). Lekofaprāt, tie ir šādi vispārinājumi:
- polisēmijas vispārinājums: svastarpēji saistītu lingvistisko izteikumu jēgas
vispārinājums, piemēram, strupceļš, krustceles, nekur neiet utt.
- slēdzienu vispārinājums: dažādu jēdzienisko pieredzes lauku slēdzienu
vispārinājums.
Tas ļauj atbildēt uz diviem būtiskiem jautājumiem:
- kāpēc, piemēram, runājot par mīlestību, tiek izmantoti vārdi par ceļojumu?
- kāpēc slēdzienu modeļi, kas tiek lietoti, lai spriestu, piemēram, par ceļojumu,
tiek arī izmantoti, lai spriestu par mīlestību?
60. lapa no 70
1) Līdz ar to Lekofs secina: “Tādējādi, raugoties no lingivstiskā analītiķa
viedokļa, šādu savstarpēji saistītu pieredzes lauku vārdu pāru un slēdzienu
modeļu eksistence veido evidenci par šādu pārnesumu eksisteni45.”[8/210]
4.2.5. Metaforu vispārīgā līmeņa struktūra
Lekofa konceptuālās metaforas skaidrojumā pieredzes lauku pārnesumi veido
savdabīgu hierarhiju, kas ir atbilstoša metaforā lietoto kategoriju vispārīgumam.
Lekofs saka, ka metaforām piemīt vispārējā līmeņa (generic-level) struktūra.
Piemēram, MĪLESTĪBA-IR-CEĻOJUMS pārnesumā mīlestības attiecības atbilst
transporta līdzeklim. Transporta līdzeklis ir vispārīgākā kategorija, kas ietver
vienkāršākus pamatlīmeņus kā automašīna, vilciens, kuģis un lidmašīna. Transporta
līdzekļu piemēri metaforās vienmēr tiek ņemti no šī vienkāršā līmeņa kategorijām:
automašīna (garš un kalnains ceļš, griezt mūsu ratus), vilciens (noiet no sliedēm),
kuģis (uzskriet uz klints, nogrimt), lidmašīna (tikko pacēlušies, izlēkt ar izpletni). Līdz
ar to mēs nesakām, ka “Mīlestība ir kā automašīna”, bet gan “Mīlestība ir kā ceļojums
(kā brauciens)”. Taču tieši pamatlīmenis ir bagāts ar dažādiem tēliem un bagāts ar
zināšanu struktūrām. “Pārnesumi vispārīgākajā limenī maksimizē iespēju pārnest
bagātas jēdzieniskās struktūras no sākotnējā pieredzes lauka uz rezultējošo pieredzes
lauku, jo tas pārnes daudzu pamatlīmeņus, kur katrs no tiem ir bagāts ar
informāciju.”[212] Līdz ar to pārnesumi notiek augstākajā līmenī, jo neviens necenšas
atrast pārnesumus starp MĪLESTĪBA IR AUTOMAŠĪNA vai MĪLESTĪBA IR
KUĢIS. Taisni otrādi, tiek meklēts, kā atrast augstāko līmeni. Lekofs atzīst: “Simtiem
izpētītajos konvencionālo pārnesumu gadījumos piepildījās prognozes: tieši
vispārīgākās kategorijas tiek izmantotas pārnesumos.”[8/212]
4.2.6. Iztēles shēmas un invariences princips
Kognitīvās semantikas ietvaros metafora ne tikai raksturo vienas pieredzes
lauka pārnesumu uz citu pieredzes lauku. Konceptuālās metaforas ir atkarīgas no
iztēles shēmām (image-schema) – sava veida konceptuālajām matricām, kas ļauj
strukturēt pieredzi un veidot pārnesumus. Iztēles shēmas var sastāvēt no elementiem 45 Correspondingly, from the perspective of the linguistic analyst, the existence of such cross-domain pairings of words and of inference patterns provides evidence for the existence of such mappings.
61. lapa no 70
Piemēram, iztēles shēma PRIEKŠA-AIZMUGURE sastāv no diviem elementiem:
stāvokļa, kas raksturo būšanu priekšā, un stāvokļa, kas raksturo būšanu aizmugurē.
Kognitīvi semantiķi norāda, ka iztēles shēmas veidojas un raksturo cilvēka ķermeņa
interakciju ar pasauli [9]. Lekofs norāda, ka iztēles shēmas, kas raksturo sākotnējās
pieredzes laukus, piemēram, konteinerus, ceļus, tiek pārnesti uz rezultējošo pieredzes
lauku (kategorijas, lineārie mērījumi). Šo te pārnesumus raksturo invariences
princips.[8/215] Invariences princips raksturo to, kā viens pieredzes lauks tiek
sasaistīts ar otru: “Metaforiskie pārnesumi saglabā sākotnējā pieredzes lauka kognitīvo topoloģiju (t.i., iztēles
shēmas struktūru) tā, ka tas ir konsistents ar rezutējošā pieredzes lauka struktūru.”[8/215]
Līdz ar to invariences principam ir būtiska nozīme konceptuālo metaforu
darbību. Šis princips nodrošina to, ka starp abiem pieredzes laukiem izveidosies
savstarpējā atbilstība un būs iespējams pieredzes lauku pārnesums. Tādējādi ar
invarieneces principu Lekofs skaidro, kā norisinās konceptualizēšanas un spriešanas
process, kas arī nodrošina metaforu lingvistisko izteiksmi.
4.2.7. Semantiskie pamatkoncepti, kas ir metaforiski
Veiktie pētījumi par metaforu konceptuālo iedabu, ir snieguši atklājumus par
ikdienas izteikumu dabu, norādot uz to metaforiskumu. Lekofs min vairākus
tradicionālākos konceputālo metaforu gadījumus. Šeit esmu minējis trīs no tiem:
1) Kategorijas ietver metaforu – KATEGORIJAS IR KONTEINERI.
Saskaņā ar šo metaforu, tradicionālās sugas-ģints attiecības tiek raksturotas kā
konteineru attiecības. Šī metafora raksturo, piemēram, arī tādu slēdzienu formu kā
siloģismu. Runājot par kategorijām, tiek teikts “A ietver B, savukārt C ietver A, tātad
C ietver B”, taču ietveršana nozīmē “atrasties iekš kaut kā” un šāda konceptuālā
shēma parasti tiek lietota, runājot arī par konteineriem. Līdz ar to konteineru pieredzes
lauks tiek pārnests, runājot jau arī par kategorizāciju kā tādu.
2) Kvantitāte un lineārie mērījumi, kurus raksturo metaforas – VAIRĀK IR UZ
AUGŠU, MAZĀK IR UZ LEJU, kā arī LINEĀRIE MĒRĪJUMI IR CEĻŠS.
Šīs metaforas raksturo pārnesumus, kuri tiek izmantoti, spriežot un izsakot
dažādus mērījumus un dažādas attiecības, piemēram, “Džons ir daudz gudrāks par
Bilu”, “Džons prāta ziņā apsteidz Bilu”.
62. lapa no 70
Kā norāda Lekofs, savukārt “ceļa loģika tiek pārnesta uz lineāro mērījumu
loģiku”[214]. Viņš to raksturo ar šādu secinājuma modeli: ja tu dodies no punkta A uz
punktu C, un ja tu pašreiz esi pusceļā punktā B, tad tu esi bijis visos attiecīgajos
punktos, kas atrodas starp A un B, nevis – starp B un C. Tas nozīmē – ja tev bankas
kontā ir tieši 50 latu, tad tev ir pieejami arī 40 latu un 30 latu, bet nevis 60 latu vai 70
latu.[8/214]
3) Laiks. Lekofs uzskata, ka laiks tiek konceptualizēts telpas un priekšmetu jēdzienos.
To raksturo metaforas – LAIKA PLŪDUMS IR KUSTĪBA, kas nozīmē, ka LAIKA
PLŪDUMS IR OBJKETU KUSTĪBA. Ar to saistās gan tādas domāšanas formas,
kurās laika vērotājs sevi priekšstata kā nekustīgu attiecībā pret kaut ko kustīgu, kas ir
laiks, gan arī priekšstatus par laiku, kā kaut ko nekustīgu, bet tā vērotāju – kā kaut ko
kustīgu, gan tagadnes laika uztveršanu kā atrodamies tai pašā vietā, kur laika vērotājs
u.tml.
Lekofs, raksturojot galvenos semantiskos konceptus, kas ir metaforiski, norāda
uz dualitātes aspektu, kas sastopams konceptuālo metaforu lietojumā. Piemēram,
metafora LAIKS IR KUSTĪBA var ietver pakārtotas metaforas, kas savā starpā var
būt arī pretrunīgas, piemēram. Taču dualitātes aspekts nav vienīgais, kas raksturo
konceptuālās metaforas – pieredzes pārnesumiem raksturīgs arī vienlaicīguma
pārnesums (simultaneous mapping), kas nozīmē, to, ka vienā metaforā, var būt
iekļauti vairāku pieredzes lauku pārnesumi vienlaicīgi, piemēram, “Tagadne ir mirklis
no mūžības” ietver gan to, ka KATEGORIJAS IR KONTEINERI, gan to, ka LAIKS
IR KUSTĪBA. Vienlaicīgi pārnesumi īpaši tiek izmantoti literatūrā, tādējādi veidojot
dažādas divdomības un spilgtus epitetus.
Līdzīgā veidā pārnesumi darbojas, konceptualizējot notikumu struktūras.
Dažādie pārnesumi raksturo to, kā uztveram notikumus un kā par tiem izsakāmies –
tādi nojēgumi kā stāvoklis, izmaiņas, process, darbība, cēlonis, iemesls tiek raksturoti,
izmantojot telpas, kustības un spēka metaforas. Piemēram, notikumi tiek
konceptualizēti ar šādām metaforām: - Stāvokļi ir vietas (telpā ierobežotas teritorijas);
- Pārmaiņas ir kustība (iekš vai ārpus ierobežotās teritorijas);
- Cēloņiem piemīt spēks;
- Darbība ir pašizraizošas kustības;
- Nodoms ir galamērķis;
- Ieceres ir ceļš (pie galamērķa);
- Grūtības ir kustības šķēršļi;
63. lapa no 70
- Gaidāmais progress ir ceļojuma grafiks; grafiks ir virtuāls ceļotājs, kas sasniedz pārkārtātos
galamērķus pārkārtotā laikā.
- Ārējie notikumi ir lieli, kustīgi objekti;
- Ilglaicīgi, ar nodomiem pārpilnas darbības ir ceļojumi.[8/220] Ņemot vērā to, ka ar metaforu Lekofs saprot domāšanas formu, to pielietojums
un valodiskā izpausme ir ļoti plaša. Metaforu pielietojumu var sastapt multiplikācijas
filmās (DUSMAS IR KARSTS ŠĶIDRUMS KONTEINERĀ), literārajos darbos
(MĒRĶTIECĪGA DZĪVE IR CEĻOJUMS), rituālos (STATUSS IR KĀPUMS),
sapņu interpretācijās (LAIKS IR KUSTĪGAS ENTITĀTES, DAĻA PĀRSTĀV
VESELO), mītos (ĀRĒJIE NOTIKUMI IR LIELI, KUSTĪGI OBJEKTI), fizikālajos
simptomos (GRŪTĪBAS IR NASTA), sociālajās institūcijās (LAIKS IR NAUDA),
sociālajā praksē (REDZĒT NOZĪMĒ APTAUSTĪT), jurisprudencē
(KORPORĀCIJAS IR PERSONAS), valstu ārējās attiecībās (VALSTIS IR
PERSONAS), diskursu formās (ARGUMENTI IR KARŠ) u.c.
4.2.8. Kopsavilkums par konceptuālo metaforas iedabu un struktūru
Šīs nodaļas nobeigumā vēlreiz uzskaitīšu tos punktus, kurus Lekofs min kā
raksturojošus konceptuālās metaforas iedabu un struktūru.
Lekofs norāda šādām konceptuālās metaforas galvenajā pazīmēm: - metaforas ir galvenais mehānisms, kā mēs veidojam sapratni par abstraktiem jēdzieniem un
izdarām abstraktus spriedumus;
- lielākā daļa priekšmetu – sākot no vis ikdienišķākajiem un beidzot ar zinātniskajām teorijām –
var tikt saprasti tikai ar metaforu palīdzību;
- metaforas ir fundamentāli konceptuālas, nevis lingivstiskas;
- metaforiskā valoda ir konceptuālo metaforu ārēja izpausme;
- lielākā daļa mūsu konceptuālo sistēmu ir metaforiskas, nozīmīgākā daļa no tās nav
metaforiska. Metaforiskā saprašana balstās uz ne-metaforisko saprašanu;
- metafora ļauj mums saprasts relatīvi abstraktus vai nestrukturētas parādības ar daudz
konkrētāku vai vismaz nedaudz vairāk strukturētu parādību starpniecību.[8/244]
Savukārt konceptuālās metaforas struktūru raksturo šādas pazīmes: - metaforas ir konceptuālo pieredzes lauku savstarpēji pārnesumi;
- šādi pārnesumi ir asimetriski un daļēji;
- katrs pārnesums ir stabilu (fiksētu) ontoloģisko korespondenču kopa, kas veidojas starp
entitātēm sākotnējā pieredzes laukā un entitātēm rezultējošā pieredzes laukā;
64. lapa no 70
- tad, kad šīs fiksētās korespondences tiek aktivizētas, pārnesumi var projicēt sākotnējā
pieredzes lauka slēdziena modeli uz rezultējošā pieredzes lauka slēdziena modeli;
- metaforiskie pārnesumi pakļaujas invariences principam: Sākotnējā pieredzes lauka iztēles
shēmas struktūra tiek projicēta uz rezultējošo pieredzes lauku tādā veidā, kas ir konsistents ar
iekšējo (inherent) rezultējošā pieredzes lauka struktūru;
- pārnesumi nav nejauši, bet pamatojas ķermenī un ikdienas pieredzē un zināšanās;
- konceptuālā sistēma ietver tūkstošiem konvencionālo metaforu pārnesumus, kas veido daudz
vispārīgāki strukturētu konceptuālās sistēmās subsistēmu;
- pastāv divu veidu pārnesumi: konceptuālie pārnesumi un iztēles pārnesumi; tie abi pakļaujas
invariences principam.[8/245]
Lekofs norāda uz vēl dažiem metaforas papildu aspektiem: - konvencionālo konceptuālo metaforu sistēma ir lielā mērā neapzināta, automātiska un tiek
lietota nepamanāmi, gluži tāpat kā lingvistiskā sistēma un konceptuālā sistēma;
- mūsu konvencionālo metaforu sistēma ir “dzīva” tādā nozīmē, kā dzīvi ir gramatiskā sistēma
un fonoloģiskie likumi, t.i., tā tiek pastāvīgi, automātiski lietota viņpus apziņas (below the
level of consciousness);
- mūsu metaforiskā sistēma ieņem centrālu lomu pieredzes saprašanā un veidā, kā mēs
rīkojamies saprašanas procesā;
- konvencionālie pārnesumi ir statiskas korespondences, nevis algoritmi, lai gan tas paredz
iespējamību, ka šādas statiskas vienības var tikt izmantotas valodas procesā, kas ietver
nākamo soli;
- metaforas lielā mērā balstās uz mūsu pieredzes korespondencēm, nevis uz līdzībām;
- metaforu sistēma ieņem nozīmīgu lomu gan valodas gramatikā, gan leksikā;
- metapforiskie pārnesumi atšķiras to universālumu; daži ir universālāki, daži – šaurāki un vēl
daži – kultūras noteikti.
- poētiskā valoda ir tikai ikdienas, konvencionālās metaforisko domu sistēmas
pielietojums.[8/245-246]
65. lapa no 70
NOBEIGUMS
Bakalaura darbā pievērsos trīs nozīmīgu domātāju darbu analīzei par
metaforas problēmu – Maksa Bleka, Donalda Deividsona un Džordža Lekofa
darbiem, tādējādi iezīmējot, manuprāt, dažus galvenos virzienus metaforas
aplūkojumā analītiskajā filosofijā kopumā.
Pirmkārt es analizēju Maksa Bleka uzskatus par metaforu. Bleka ieguldījums
metaforas problemātikas analīzē ir ievērojams ar to, ka viņš ievieš vairākas metaforas
analīzē nepieciešamas distinkcijas, piemēram, fokusa/ietvara nošķīrumu. Bleks,
sekojot vēlīnā Vitgenšteina uzskatiem, valodu aplūko ne vairs loģiskā pozitīvisma
garā – kā tādu, kura var un kurai tāpēc ir jāapraksta pasaule viennozīmīgi. Bleks ar
valodu saprot veidu, kā mēs spējam orientēties pasaulē un pašu pieredzē, nošķirt tās
dažādos aspektus. Tai pat laikā metafora Blekam nav tikai salīdzinājums vai vienas
frāzes aizvietošana ar otru. Metaforai Belks piešķir būtiskāku lomu – tā ir veids, kā
mēs spējam vienu lietu ieraudzīt kā otru. Tas ved Bleku jau pie realtīvisma atzīšanas
attiecībā par tradicionālo nošķīrumu starp burtisko/pārnesto nozīmi, postulējot, ka
valodas nozīme, ko atspoguļo metafora, ir asociācijas, kas saistās ar vārdiem, vai,
lietojot Vitgenšteina terminoloģiju, vārdu nozīme ir to lietojums. Un tieši šo dažādo
lietojumu savstarpēja saattiecināšana piešķir metaforai nozīmi, tātad – Blekaprāt –
metaforai ir nozīme, tā ļauj atklāt lietās līdz tam neatklātus aspektus.
Savukārt Donalda Deividsons ir kritisks pret atziņu, ka metaforai piemistu vēl
kada, nozīme, izņemot burtisko. Deividsons rakstā “Ko metafora nozīmē” cenšas
norādīt uz daudzu viedokļu par metaforu maldīgumu. Tādējādi noraidīdams, ka
metaforai piemistu kognitīvais saturs, ka tā izteiktu salīdzinājumu, melus, kaut ko
apslēptu, noklusētu vai ar vārdiem saistītās asociācijas. Deividsonprāt, metafora ir kā
Delfu orākuls – tā dod zīmes, bet to skaidrošana jau paliek paša metaforas
interpretētāja ziņā. Tas, kas like, saskaņā ar Deividsonu, mums konstruēt viedokli par
metaforas īpašo nozīmi, ir, ja lietojam Vitgenšteina frāzi, tas, ka metafora mūs
“nobur” – tās radīto efektu vēlamies uzdot kā tās nozīmi, taču tas tā nav. Līdz ar to
Deividsons atzīst, ka metaforai nav nozīmes, taču tas nenozīmē, ka metaforu būtu
bezjēdzīga un nebūtu lietojama komunikācijā, drīzāk – vai vienmēr tās izmantojam,
lai paustu skaidrus apgalvojumus?
66. lapa no 70
Savukārt Džordžs Lekofs, kas pārstāv kognitīvo zinātņu atzaru – kognitīvo
semantiku, kas lielā mērā balstās uz empīriskiem pētījumiem par smadzeņu, neironu
darbību, noraida visus līdzšinējos tradicionālos priekšstatus par metaforu. Lekofs
uzsakta, ka tradicionāli metafora ir tikusi saistīta ar kaut ko valodisku, kas balstījies
tradicionālajā nošķīrumā starp burtisko un pārnesto nozīmi. Taču patiesībā metafora ir
domāšanas forma, kura ir saistīta ar valodu tik, cik šī domāšanas forma var tikt
verbalizēta neskaitāmi daudz metaforiskos izteikumos. Lekofs demonstrē, ka
metaforiskā domāšana raksturo daudzas ikdienas spriešanas formas, kuras var atrasta
arī zinātniskos traktātos. Metafora Lekofa izpratnē ir viena pieredzes lauka pārnešana
uz citu pieredzes lauku, turklāt tiek pārnests tas pieredzes lauks, kas tiešā veidā
pieejams pieredzē, ķermeņa mijiedarbības rezultātā ar pasauli, uz pieredzes lauku, kas
nav tieši dots pieredzē un ir saistīts ar abstrakcijām un emocijām. Līdz ar to tādi
jēdzieni kā cēlonis, laiks, notikumi, mīlestība utt. tiek raksturoti metaforiski. Lekofa
piedāvātais metaforas skaidrojums, kas ar metaforu vairs neatzīst kā valodas formu,
bet gan kā domāšanas formu, paver plašu pētījumu lauku, kurā iespējams nonākt pie
brīžiem pat pārsteidzošiem secinājumiem – saskatīt ikdienas un jau daudz
teorētiskāku notikumu, parādību, vērtējumu utt. savstarpēji saistīto konceptuālo
struktūru.
Nobeigumā gribētu piebilst, ka katra no šajā darbā aplūkotā autora atziņām par
valodu diezin vai būtu pieņemamas pilnībā, drīzāk – katrs no tiem atklāj jaunus
aspektus, aplūkojot gan metaforas konkrētos gadījumos, gan jau vērtējot valodas
lietojumu vispār. Nevarētu nepiekrist Blekam, kurš izteicis atziņu, kas bieži tiek
pārmesta filosofiem un zinātniekiem – mēģinājums izskaidrot metaforu un sniegt tai
parafrāzi, to noplicina, taču – vai metafora būtu jālieto vien kā žests, kā to iesaka
Deividsons? Taču, iepsējams, metaforas nemaz nevar netikt lietotas, jo tās ir
fundamentālas mūsu konceptuālā aparāta darbības funkcijas?
67. lapa no 70
IZMANTOTO AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS
Avoti
1. Black M. Metaphor. In: Black M. Models and Metaphors. Ithaca, New York: Cornell University Press, 1962.
2. Black M. How metaphor work: A reply to Donald Davidson. In: Sacks Sh. (ed.). On Metaphor. Chicago, London: The University of Chicago Press, 1979, 181-192 p.
3. Black M. Models and Metaphors. Ithaca, New York: Cornell University Press, 1962. 4. Black M. More about metaphor. In: Ortony A.(ed). Metaphor and thought. Cambridge:
Cambridge University Press, 1992, 19-41 p. 5. Davidson D. Essays on actions and events. Oxford, 2001. 6. Davidson D. Inquires into Truth and Interpretation. Oxford: Clarendon Press, 1984. 7. Davidson D.What Metaphors Mean. In: Davidson D. Inquires into Truth and Interpretation.
Oxford: Clarendon Press, 1984, 245-264. 8. Lakoff G. The contemporary theory of metaphor. In: Ortony A.(ed). Metaphor and thought.
Cambridge: Cambridge University Press, 1992, 202-251 p. 9. Лакофф Дж., Джонсон М.. Метафоры, которыми мы живем. Skat. internetā:
http://kant.narod.ru/lakoff.htm (22.05.2006.) Papildu literatūra
10. Blackburn S. The Oxford Dictionary of Philosophy. Oxford, New York: Oxford University
Press, 1996. 11. Coceptual Metafor. Skat. internetā (22.05.2006.):
http://www2.winchester.ac.uk/edstudies/courses/level%20two/conceptmet.htm 12. O’Connor J.J., Robertson E.F. Max Black. Skat. internetā http://www-history.mcs.st-
andrews.ac.uk/Mathematicians/Black.html (06.03.2006.) 13. Grayling A.C. An introduction to philosophical logic. Blackwell Publishers, 2001. 14. O’Grady J. Donald Davidson. Skat. internetā:
http://www.guardian.co.uk/print/0,3858,4746599-103684,00.html (04.10.2005.) 15. Davidson D. Inquires into truth and interpretation. Oxford: Clarendon Press, 1984. 16. Davies, M. Idiom and metaphor. In: Proceeding of the Aristotelian Society, 1982-1983, (83),
67-85 p. 17. Davis S. (ed.) Pargmatics. A Reader. Oxford: Oxford University Press, 1991. 18. Dummet M. Origins of analytical philosophy. Cambridge: Harvard University Press, 1994. 19. Frēge G. Jēga un nozīme. Kentaurs XX1, Nr.20, 1999.gada decembris, 50-57.lpp. 20. Kirk L. (ed.) Donald Davidson. Cambridge: Cambridge University Press, 2003. 21. Kirk L. Introduction. In: Kirk L. (ed.) Donald Davidson. Cambridge: Cambridge University
Press, 2003, 3-34 p. 22. Kittay E.F. Metaphor. Oxford, New York: Clarendon press, 1987. 23. Moran R. Metaphor. In: Hale B., Wright C. (eds.) A companion to the philosophy of language.
Blakcwell Publishers, 248-268 p. 24. Ortony A.(ed). Metaphor and thought. Cambridge: Cambridge University Press, 1992. 25. Ortony A. Metaphor, language, and thought. In: Ortony A.(ed). Metaphor and thought.
Cambridge: Cambridge University Press, 1992, 1-16 p. 26. Reddy M.J. The conduit metaphor: A case of frame conflict in our language about language.
In: Ortony A.(ed). Metaphor and thought. Cambridge: Cambridge University Press, 1992, 164-201 p.
27. Rortijs R. Nejaušība, ironija un solidaritāte. Rīga: Pētergailis, 1999, 21-41.lpp. 28. Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Jumava, 1999. 29. Šķilters J. Alfrēda Tarska semantika: nozīme un patiesums. Kentaurs XX1, Nr.37, 2005.gada
augusts, 149-160.lpp. 30. Turner M. The Study of English in the Age of Cognitive Science. Princeton, New Jersey:
Princeton University Press, 1991. 31. Vitgenšteins L. Filosofiskie pētījumi. Rīga: Minerva, 1997. 32. Wheeler III S.C. Language and Literature. In: Donald Davidson. Cambridge: Cambridge
University Press, 2003, 183-206 p.
68. lapa no 70
33. Wittgenstein L. Logische-philosophische Abhandlung/ Tractatus Logico-Philosophicus. Transl. by D.F.Pears and B.F. McGuinness. Londong: Routledge and Kegan Paul, 1961.
34. Никоненко С.В. Аналитическая трактовка метафоры. Skat. internetā: http://anthropology.ru/ru/texts/nikonenkos/kompar_26.html (17.05.2006.)
69. lapa no 70
ANOTĀCIJA
Metaforas problēma filosofijā pēdējos gados ir kļuvusi arvien populārāka, radot arvien jaunus pētījumus gan analītiskās filosofijas ietvaros, gan ārpus tās. Līdz ar to metaforas tematikai veltīto darbu skaits pārsniedz jau vairāk nekā četrus tūkstošos. Taču bakalaura darbā esmu pievērsies metaforas problēmai triju analītiskās filosofijas pārstāvju – Maksa Bleka, Donalda Deividsona un Džordža Lekofa darbos. (Tiesa gan, šeit ir nepieciešams precizējums – pie klasiskās analītiskās filosofijas tradīcijas pieder tikai pirmie divi no pieminētajiem domātājiem – Bleks un Deividsons, savukārt Lekofs jau ir cita mūsdienās arvien populārāk kļūstošā strāvojuma – kognitīvās zinātnes un tās apakšnozares – kognitīvās semantikas – galvenais pārstāvis). Minētie trīs autori analītiskās filosofijas pieejā metaforai ieņem īpašu lomu – viņu atziņas par metaforu ir guvušas visplašāko rezonansi analītiskajā tradīcijā un arī pāri tās robežām. Bakalaura darbā esmu centies parādīt, ka katrs no viņiem pārstāv noteiktu attīstības posmu analītiskās filosofijas tradīcijas pieejā metaforai, tādējādi ļaujot gūt jau vispārīgāku ieskatu metaforas tēmas attīstībā analītiskās filosofijas tradīcijā.
Bakalaura darba mērķis ir salīdzināt šo trīs autoru galvenās atziņas un argumentus par metaforu, norādot uz katra autora oriģinalitāti pieejā metaforai analītiskās filosofijas ietvaros. Pētnieciskā darba izpēte ir veltīta, pirmkārt, katra autora galvenajam darbam par metaforu, tajā paustajām atziņām un argumentiem. Tie būtu: Maksa Bleka darbam “Modeļi un metaforas”, īpaši – rakstam “Metafora”, Donalda Deividsona darbam “Pētījumi par patiesību un interpretāciju”, jo īpaši rakstam “Ko metafora nozīmē?”, un Džordža Lekofa rakstam “Metaforas mūsdienu teorija”. Otrkārt, esmu centies iezīmēt, kādu lomu minētie darbi ieņēmuši katra autora kopējo darbu un atziņu lokā. Treškārt, esmu mēģinājis arī norādīt uz kopīgajām un atšķirīgajām iezīmēm – pamatnostādnēm, galvenajiem argumentiem metaforas izpratnē. Izraudzītā bakalaura tēma “Metaforas problēma M.Bleka, D.Deividsona un Dž.Lekofa darbos”, ietverot metaforas aplūkojumu analītiskās filosofijas tradīcijā, kā arī minēto trīs autoru domu salīdzinājums, Latvijā ir mazaplūkota tēma, turklāt tāda domātāja kā Maksa Bleka domas evolūcijai ir maz veltītu darbu filosofijas ietvaros kopumā. Līdz ar to darba novitāte izpaužas ne tikai Latvijā maz analizētās tēmas izklāstā, bet arī jau plašākā mērogā, piedāvājot ieskatu metaforas problēmas attīstībā analītiskajā filosofijā.
Tā pirmajā nodaļā tiek uzrādītas iespējamajās distinkcijas metaforas problēmas aplūkojumā. Otrajā nodaļā tiek sniegts ieskats Maksa Bleka galvenajos filosofiskajos uzskatos un metaforas analīzē, aplūkojot metaforas salīdzinošo, substitutīvo un interaktīvo traktējumus – to pamatnostādnes un galvenos argumentus Bleka izpratnē. Trešā nodaļa attiecīgi ir veltīta Donalda Deividsona ieguldījumam metaforas problemātikas risināšanā un ietver viņa argumentus un secinājumus par valodas iedabu un no tā izrietošajām atziņām par metaforu. Iztirzājuma daļas noslēguma nodaļā tiek analizētas Džordža Lekofa kā kognitīvā semantiķa atziņas un argumentiem par metaforas izpratni mūsdienās.
70. lapa no 70
THE ANNOTATION
The problem of metaphor has become one of the most significant theme in analytical philosophy. The author analyses the problem of metaphor in works of three analytical philosophers – Max Blakck, Donald Davidson, and George Lakoff (although G.Lakoff by the most part represents branch of cognitive semantics).
M.Black makes critic about comperative view of metaphor and substitution view of metaphor by showing that both views suffer from vagueness. M.Black thinks that only interaction view of metaphor gives results for interpretation of metaphor, because it gives possibility to interpret metaphor as way to look on things through others. D.Davidsons rejects view that metaphors have special meaning outside literal meaning of words; therefore D.Davidson thinks that metaphor is something like gesture, which do not need paraphrasing. G.Lakoff thinks that metaphor is not form realm of language, but form realm of thought. G.Lakoff argues that metaphor is cross-domain mappings – it is a way in which we conceptualise on mental domain in terms of another. And metaphorical expression is just expression of such mapping.