Alfrēds Krūklis, MĒS TIKĀMIES MARTĀ 4Laimonis Vāczemnieks, ZIEMAS VAKARS 6

Alfrēds Krūklis, NEPĀRMET MAN 8 Alfrēds Krūklis, SENS IR TAS STĀSTS 12

Alfrēds Krūklis, ZILIE LINI 14 Ziedonis Purvs, LATGALEI 16

Ziedonis Purvs, GAUJAI 18 Alfrēds Krūklis, KĀPĒC MAN DZIEDĀT SVEŠU DZIESMU? 20

Jānis Peters, TUMŠI ZILĀ 22 Arnolds Auziņš, SOMU PIRTS 24

Alfrēds Krūklis, SAVĀDA VASARA 26 Alfrēds Krūklis, VARBŪT 28

Jānis Peters, AI, DUNDUR 30 Jānis Peters, KURZEMĒ 32 Dagnija Dreika, UNDĪNE 34

Jānis Peters, GRIEZE 36 Jānis Peters, LANA 38

Imants Ziedonis, TĀ ES TEVI MĪLĒŠU 40 Imants Ziedonis, DZIESMIŅA PAR PRIEKU 42

Jānis Peters, LATERNU STUNDĀ 44 Alfrēds Krūklis, M E Ž R O Z ĪT E / 46

Alfrēds Krūklis, DZIESMA NENOSALST 48

Alfrēds Krūklis, BALTĀ SAULE 50 Alfrēds Krūklis, TEIC, KUR ZEME TĀ 52

Jānis Peters, MĒMĀ DZIESMA v 54 Jānis Peters, PAR PĒDĒJO LAPU 56

Jānis Peters, TAI PILSĒTAI 58 Vizma Belševica, ES AIZIET NEVARU 60

Vizma Belševica, KAMOLĀ TINĒJA 62 Leons Briedis, DĀVĀJA MĀRIŅA 64

Leons Briedis, CIELAVIŅA 6 6

Augusts Smagars, ZIED IEVAS SIGULDĀ 6 8 Imants Ziedonis, NENES ZVAIGZNES ISTABĀ 70

Jānis Peters, RUDENĪ VĒLU 72 Imants Ziedonis, TĀPĒC JAU... 74

Valdis Artavs, TRĪS RUNČI 76 Vizma Belševica, ES MĪLU TEVI 78

Leons Briedis, PĒC SIMT GADIEM PIEBALGĀ 80 Imants Ziedonis, TIK TĀ VIENA 82

Jānis Peters, KĀ SENĀ DZIESMĀ 84 Jānis Peters, RUDENS OGLE 8 6

Valdis Artavs, PIE JŪRAS DZĪVE MANA 8 8 Leons Briedis, MUĻĶE SIRDS 90

Jānis Peters, GENOVEVA 92 Jānis Peters, ANCES ROMANCE 94

Jānis Anerauds, TRĪS VĪRI 96

Laimonis Vāczemnieks, VISS NĀK UN AIZIET TĀLUMĀv 98 Jānis Peters, KERIJAS DZIESMA 100

Jānis Peters, ZILAIS KARBUNKULI&/102 Ādolfs Alunāns, BRAUCIET LĒNĀM... 104

Jānis Jurkāns, JASMĪNZARS 106 Jānis Peters, NEPAREIZĀ DZIESMA 108

Māra Zālīte, KAD MAN MAZIŅANk/110 Guntars Račs, KŪKO, KŪKO, DZEGUZĪTEvy112

Jānis Peters, MAMBO ITALIANO 114 Jānis Peters, JA TEVIS NEBŪTU 118

Guntars Račs, LECAM PA VECAM 120 Guntars Račs, CĀĻUS SKAITA RUDENĪ 122 Guntars Račs, VISSKAISTĀKIE VĀRDI 124

Guntars Račs, ES SMEJOS 126 Guntars Račs, TAD, KAD LATVIEŠI IET DIEVU LŪGT 128

Guntars Račs, AIZIET! 130 Guntars Račs, LAI DZĪVO! 132

Guntars Račs, TIKAI VIENU REIZI 134 Guntars Račs, NESKATIES PULKSTENĪ 136

Guntars Račs, ES ŠONAKT DZIRDĒJU DZIESMU 138 Guntars Račs, ŠŪPOLES 140

Guntars Račs, RASA 144 Guntars Račs, NEKUR NAV TIK LABI KĀ MĀJĀS 146

Guntars Račs, MANAI DZIMTENEI 149

MĒS TIKĀMIES MARTĀA. Krūklis

1. Mēs tikāmies martā, kad pūpoli zied,Un tīrumā artā vējš dzied.Vēl mežos bij sniegs, vēl upēs bij miegs, Bet mums bij prieks.Un tā jau mēdz būt, viss miers tūliņ zūd, Kad mīlu jūt.

2. Mēs tikāmies martā, kad pūpoli zied,Un tīrumā artā vējš dzied.Vēl mežos bij sniegs, vēl upēs bij miegs, Bet mums bij prieks.Mēs tikāmies martā, mans draugs.

ZIEMAS VAKARSL. Vāczemnieks

1. Visas upes ledū kaltas Klusā, ilgā zemes miegā. Vakarēnas, zili baltas,Līst no egļu zariem sniegā.

2. Debess lokā, viegli trīsot,Pavīd pirmo zvaigžņu bālums.Un pa krēslas brīdi īso Sastingst dzestrais zemes tālums.

Piedz.Logu acīs uguns dzirkstī,Tumsā metot gaismas tiltu.Kā no tuva drauga pirkstiem Sirdī ielīst saules siltums.

NEPĀRMET MANA. Krūklis

9

10

1. Ilgi raugos zilā naktī,Klausos tālu soļu taktī.Nav nekur vairs tavas dziesmas,Nav nekur vairs tavas liesmas,Raugos zilā naktī viens.

- Kurtu zudi, diena sūrā?- Visas upes peld uz jūrām.- Kur tu esi? Kāpēc nenāc?- Nevar atsaukt dienas senās.

Nevar atsaukt senās dziesmas,Nevar atsaukt senās liesmas,Bijušais vairs sapnis vien.

Piedz.Nepārmet man, ja sšpe vēl vientuļa kvēl.

- Atlidos gājputni drīz,-Putna mūžs ir īss.- Viss labais, skaistais ir īss.- Tevī bailes skan?- Nepārmet, nepārmet man!

Nepārmet man, ja sāpe vēl vientuļa kvēl.- Izskanēs šī dziesma vēl.- Dziesmas mūžs ir īss.- Dziesmā vienmēr sāpes dzīst.

Dziesmā sāpes dzīst.

2. Ilgi raugos zilā naktī,Klausos tālu soļu taktī.Nav nekur vairs tavas dziesmas,Nav nekur vairs tavas liesmas,Tikai nemiers krūtīs briest.

- Šķir mūs kalnu klintis stāvās.- Mēs tām paši izaugt ļāvām.- Kāpēc tu tām pāri nenāc?- Nevar atsaukt dienas senās.

Nevar atsaukt senās dziesmas,Nevar atsaukt senās liesmas,Katrs ugunskurs reiz dziest.

Piedz.

SENS IR TAS STĀSTSA. Krūklis

1. Kad gadiem es pāri skatos — Sens, tik sens ir tas stāsts,Tas liekas sen, liekas tik sen... Sens, tik sens ir tas laiks,Bij toreiz man jūnijs matos, Pirmais skats, pirmais smaidsNu salnu vējš salnu dzen. Un glāsts.

2. Kad gadiem es pāri skatos — Sens, tik sens ir tas stāsts,Kas tur aiz vasarām vēl skan? Sens, tik sens ir tas laiks —Tur mīla, sapņi, rudzi statos... Zuda skats, zuda smaidsPar tiem teic vēlreiz, vēl reiz man! Un glāsts.

Piedz.

ZILIE LINIA. Krūklis

1. Zilie lini deg kā briesmas! Piedz. 2. Zili lini deg kā briesmas!Sargies zilo linu jūras! Zied lini — tavās acīs zied! Vai tev bail no ziliem liniem?Vai, vai vai! Zied lini — tavā sirdī zied! Vai, vai, vai!Kur tev acīs tādas liesmas? Zied lini — zilo linu ziedu liesmās Deg it visur linu liesmas!Tās man zilie lini kūra. Sadeg dzīve, mūžs — kā dziesma! Vai tev sāp, kad apdedzinies?Vai, vai, vai! Vai, vai, vai! Vai, vai, vai!Kur tu ņēmi tādas dziesmas? Skan it visur linu dziesmas!Tās es plūcu linu druvā. Vai vairs citas neatminies?Vai, vai, vai! Vai, vai, vai!Ai, jūs lini — zilās briesmas!... Ai, jūs lini — zilās briesmas!...Sargies, sargies nākt man tuvāk! Dedz un sadedz zilos linos!Vai, vai, vai! Vai, vai, vai!

Piedz.

LATGALEIZ. Purvs

1. Rieta stundā vēlā Tu esi daiļa tagad izaugusiNorimst pelēks vējš. Un pēc dienas darbiem dusi vēl.Ilgi klausos senā dziesmā žēlā Es tavu tumšo acu sapņus minu,Un Latgalē. Tevi, kautrā, nepazinu vēl.

2. Zvaigznes ezerdzelmē 3. Ceļas saule dāsnā,Maigas dzirkstis sēj. Mostas rīta vējš.Tāda nakts tik jūnijā var būt Sirds man paliek tavā malā, Rāzna,Un Latgalē. Un Latgalē.

Piedz.

GAUJAIZ. Purvs

1. Šalc koki vēju sarunā, Tevī, upe, tu rāmā un straujā,Peld saule straumē zvtļā. Tevī Dzimteni pasmeļu saujā,Ar tevi nāku parunāt, Tevī grimstu kā atvaru skaujās—Tu — mana Gauja mīļā. Lai esmu cik tālu, es tevi jūtu, Gauja.

2. Pār tevi diena svelmainā 3. Tu esi viena, kurai tāKā zelta spāre laistās. Es liecos pāri dzīlēm,Tu — mana mūžam dzelmainā, Lai sirds kā Rozei TuraidāTu — mana mūžam skaistā. Tik ļoti spētu mīlēt.

Piedz.

KĀPĒC MAN DZIEDĀT SVEŠU DZIESMU ?A. Krūklis

1. Jau sen šo zemi bērzu zemi sauc, 2. Jau sen šo zemi dziesmu zemi sauc.Pie mājas pelēks akmens klaudz. Te gaisma akmenī pat aust.Jau sen te jumtā stārķa dziesma skan, Jau sen te Daugaviņas dziesma skan,Un svēta, dārga tā ir man. Un svēta, dārga tā ir man.

Piedz. Piedz.Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu,Kur svešas skaņas skan un sveša doma šķiet?Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu,Man tuva tā, ko dzimtā zeme dzied.

TUMŠI ZILĀJ. Peters

1. Tā kā ceriņš, tā kā sapnis,Tā kā apinis pēc lietusMana tumši zilā dziesma dziedama.Tā kā zila mētra silā,Tā kā rauda meldros plīvo Un kā migla egļu gatvē dziedama.

Piedz.Tā, lūk, šonakt mana tumši f Zilā dziesma dziedama. *

2. Tā kā Iļģuciema smilgas,Tā kā Aleksandra Čaka Pulksteņķēde sidrabota dziedama.Cerība dreb lietus logā,Cerība dreb apšu lapās,Ka uz kādas no tām būs tavs skats vai mats.

Piedz.

SOMU PIRTSA. Auziņš

1. Sāp katru dienu kauli, kauli, 2. Klau, pirtniek, cik te grādu, grādu?Oi, oi, vairs nevar ciest. Oi, oi, simt trīsdesmit!Ja nelīdz arī zāles,zāles, Kā senās puišu dienās, dienāsKam velti naudu šķiest! Sirds neprātīgi sit.Oi, oi, vai tiešām būtu, būtu Es baidos upē mesties, mesties —Pie tēviem laiks man iet? Var trieka mani ķert.Vēl iedzert sīvo gribas, gribas Bet es vēl gribu mīlēt, mīlēt,Un mīlēt mazuliet. La, la, la... Mazlietiņ sīvo dzert! La, la, la...

Piedz. Piedz.Pirtī! Somu pirtī iesim mēs.Pirtī! Visus tur mūs izārstēs.Pirtī! Tāds kā esi, sārts un pliks.Pirtī! Prom uz upi bariņā — žviks!Pirtī! Upes malā somu pirts.Pirtī! Kļūstu jauns un jauna sirds.Pirtī! Pēkšņi sirds man bailēs gurst—Pirti! Mājās pirti vecene kurs!

SAVĀDA VASARAA. Krūklis

1. Savāda vasara kādreiz bij'.Teic — kur tā steidzās?Savāda gaisma vēl sirdi vij,Vēl sirdi vij.

Piedz.Nejautā, kāpēc gan roze vēl, Smiltīs samīta smaržo.Nejautā, kāpēc gan laimes žēl, Kad projām tā.

2. Savāda dziesma bij' kādreiz man. Teic — kurtā beidzās?Savādi vārdi vēl sirdī skan,Vēl sirdī skan.

Piedz.

VARBŪTA. Krūklis

1. Kad laimi tumšā rozes ziedā Kāds cits tev kādreiz steigsies nest, Varbūt vēl kaut kur dziesmu dziedās,Kā dziedu šovakar tev es.

Piedz.Un varbūt vēl baltas manā dzimtenē Ievas degs kā degām kādreiz mēs.Un varbūt vēl kaut kur dziesmu dziedās, Kā dziedu šovakar tev es.

2. Kad balts kā rudzu vārpa briedā Tev garām iešu tāls un svešs,Varbūt vēl kaut kur dziesmu dziedās,Kā dziedu šovakar tev es.

Piedz.

AI, DUNDURJ. Peters

1. Kad bērziem pirmās lapas plauks, 2. Kad bērziem pirmās lapas plauks,Ai, dundur, dundur, dundundur... Būs klāt tā pērkonstunda,Ej, klausies pērkondunā. Kad tavu jaunu dienu raugsAi, dundur, dundur, dundundur... Spers cauri jumtiem spundi.Uz kaila akmens puķe augs,Ai, dundur, dundur, dundundur... Piedz.Un naktī zirgi runās.Ai, dundur, dundur, dundundur... 3. Kad bērziem pirmās lapas plauks,

Trīs reizes pērkons dunēs,Piedz. Trīs reizes tava mute sauks,

Ai, dundur, dundur, dundundur, Trīs zirgi naktī runās.Cik gudri zirgi runāsPar to, kas bij', par to, kas būs Piedz.Pēc trakās dun dun dun dun dunēšanas.

KURZEMĒJ. Peters

1. Gudra kā jūra visa Kurzem dun, 2. Uguns un dzīve cauri puteņiem iet!Vēji skrien pāri zelta gundegām, un Karsta kā puķe baltai pasaulei dzied,Nīcā un Bārtā brunči sarkani plīv', Balsi pie balss lai šodien pieliekam, unKuršu pavards uguns krāsā dzīvs. Klausies — vecā jūra atkal dun.

Aiziet pār jūru balti puteņi, un Jauniem lai acīs mūžam pavarda guns,Dobji kā bungas visa Dundega dun, Rokās lai mūžam kalves āmuri dun,Rojā un Kolkā asi kadiķi zied, Bāliņš ar baltām rokām likteni kals,Liepu ēnā vecie kurši dzied: Pāri jūrai skanēs viņa balss.

Piedz. Piedz.Kurzemē kūru uguns spīd,Mūži kā saule riet, zvaigznes kā mūži krīt Kurzemē.Kurzemē bites dzēliens salds,Meži kā jūra dūc, jūra kā meži tur šalc.

UNDĪNED. Dreika

1. Mana mazā ūdensmeita, mana nāra zaļā, 3. Upe — tā ir dzīve pati, esi upei draugos,Es nemūžam nevarēšu tikt no tevis vaļā. Upe tevi ģērbs kā nāru zaļos ūdens augos.Nevarēšu tavu smaidu izdzēst smilšu rievās, Es nemūžam nevarēšu tikt no tevis vaļā,Neapskautais vilinājums, mazā ūdens sieva. Mana mazā ūdensmeita, mana nāra zaļā.

Piedz. Piedz.Visu manu baltu mūžu mani dzen un vajā \ _Divas mazas rudens saules acīs dzeltenajās, i xz

2. Upe tek kā milzu plīvurs, baltu vilni uzsit,Upe tā kā pelēks asmens mūžu griež uz pusēm.Upe tā kā teiksmu pūķis slapjus spārnus cilā,Naktī skaita upju vārdus nāras lūpas zilās.

Piedz.

GRIEZEJ. Peters

1. Meitene mana, grieze griezīte,Gūstīja, veda, sauca papardēs.Sapina mani priecīgs apinis, ai, apinis Ar griezi, ar griezīti.

2. Meitene mana, grieze, griezīte, Meitenēm citām pogas izgrieza.Sapinās soļi vienā vītenī, ai, vītenī Ar griezi, ar griezīti.

3. Meitene mana, grieze, griezīte,Pateica man, ka dzirkles nesarūs. Mūžīgi laikam tādēļ dzīvošu, ai, dzīvošu Ar griezi, ar griezīti.

LANAJ. Peters

1. Lana, Lana, pīlādzī sarkans deg rudens, Lana, Lana, dzimtenē manā drīz snigs. Lana, Lana, Baltezers sasals un aizsnigs, Lana, Lana, ziemelis griezīgi kauks.

2. Lai lītos, tai rītos saltos Tev rokas ir gaismā baltasUn mieru man dod, mieru man dod.

3. Lana, Lana, neatstāj rokas zem sniega, Lana, Lana, ziemelis griezīgi kauks.Lana, Lana, lūdzu, man uguni iekur,Lana, Lana, pīlādzī uguni kur.

TĀ ES TEVI MĪLĒŠUI. Ziedonis

1. Pasaki man vēlreiz, (x2) 2. Iesim drusku lēnāk,Kā tu teici daudzreiz: (x2) Neiesim tik ātri."Kam savs draudziņš, (x2) Paliksim tepatās,Tas ar savu draudziņu." (x2) Neiesim nemaz.Ai, ai, rudzu lauki, (x2) Paliksim tumsā,Jūlija naktī, (x2) Siena zārdu naktī.Muzikanti nokliedz (x2) Vienu vārdu naktīPēdējo valsi. Jā, jā, jā... Pasaki man. Jā, jā, jā...

Piedz. Piedz.Tumša nakte ziedēja, zaļa zāle elpoja,Lakstīgala klusēja, vairs nespēdama.Tā es tevi mīlēšu, tā es tevi mīlēšu.Kam nav draudziņa, kam nav draudziņa,Tas ar cisu maisu.

DZIESMIŅA PAR PRIEKUI. Ziedonis

1. Un, ja nu kādreiz nozākāts 2. Jo nevajaga nemaz daudz,Un triekts, un lamāts tieku, Kādreiz pavisam nieku,Es apsēžos un uzrakstu Lai uzrakstītu sev par priekuVienu dziesmiņu par prieku. Dziesmiņu par prieku.

Par prieku sev es uzrakstu Un, ja nu arī tu kaut kāPar savu paša prieku, To neatrodi lieku,Un no šīs savas dziesmiņas Tu vari arī uzdziedātPats priecīgāks es tieku. Šo dziesmiņu par prieku.

Piedz. Piedz.Par prieku sev, par prieku tev Un ļautiņiem par prieku.Ja grib, lai citi arī dzied.Jo kur lai es to lieku? (2x)

LATERNU STUNDĀJ. Peters

1. Laternu stundā, kad matroži un ielas jau kvēlo,Ej, kvēlo, neizkvēlo! (2x)Laternu stundā, kad meitenes un klauni sāk tēlot,Ej, spēlē ielu spēlē, ej, spēlē, nepaspēlē.

Piedz.Spēlē, spēlē, ko tu spēlē, ko tu spēlē man!Es tev esmu šajā spēlē gaisma laternā.Atnāc, kuģa zvaniem zvanot, aizej, kuģa zvaniem zvanot, Aizej, kuģa zvaniem zvanot dvēselē kā laternā.

2. Laternu stundā krīt dvēseles, krīt tieši man rokās,Krīt man kā zvaigznes rokās. (2x)Laternu stundā ai, dvēsele, ai, atkal sāk spēlēt,To seno spēli spēlēt. (2x)

Piedz.

MEŽROZĪTEA. Krūklis

1. Ugunssārtiem ziediem zied 3. Mežrozīte sarkanā,Mežrozīte jaukā, Tu kā liesma spītīgā skurbumāGadi nāk un gadi iet, Pat lietū un negaisāBet viņa zied un zied. Mirdzi laukā.

2. Ja man dažreiz skumji kļūst, 4. Ugunssārtiem ziediem ziedPaskatos, kā laukā Mežrozīte jaukā,Mežrozīte, sveicot mūs, Gadi nāk un gadi iet,Cauri vasarām zied un zied. Viņa sarkdama zied un zied.

DZIESMA NENOSALSTA. Krūklis

1. Māt, atkal logā zvaigznes liesmo, Māt, atkal logā pelēks vakars blāv, Māt, dziedi vēlreiz šūpļa dziesmu, Māt, dziedi vēl — kā tālā bērnībā...

2. Skan tava šūpļa dziesma krūtīs — Tā katrā dzīves solī man ir klāt, Skan priekos, bēdās, kad ir grūti, Skan sirdī man, ak, mīļā, labā māt...

Piedz.Reiz apklust katra balss,Izskan katra šūpļa dziesma,Tikai— dziesma nenosalst, Dziesma cauri mūžiem liesmo, Dziesmai nepienāk pat gals,Kad jau klusē mātes balss.

BALTĀ SAULEA. Krūklis

Balta saule spīd. Visapkārt jūra, jūra vien.Balta laiva slīd, un laivā mēs ar tevi vien.Balta saule spīd, tev sejā jūras spožums krīt.Balta laiva slīd, bez vēja slīd.

Piedz.Vārdi neteikti norimst uz lūpām. Kā reibuši priekā. Sirds kā pirmoreiz sevi un tevi, un vasaru jūt.Un mēs esam tai vietā, kur jūra ar debesīm tiekas, Kur starp mūžībām divām var klusēt un laimīgi būt.

TEIC. KUR ZEME TĀA. Krūklis

1. Teic, kur zeme skaistākā?Te, kur smilgas zied.Teic, kur skarbā zeme tā?Te, kur akmens dzied.

Piedz.Te ir tava dzimtene, smilšainais krasts.Te pa baltu miglas stigu ceļu mājup rast, mājup rast. (2x)

2. Te, kur egles vējā dzied,Te, kur smaržo siens.Te, kur tēvu taka iet,Miglā dzērves brien.

Piedz.

MĒMĀ DZIESMAJ. Peters

1. Man pāri mēma debess plešas Un mēma, mēma pļava zied. Kāpēc es atkal esmu bešā, Kāpēc man vajag tukšā iet?

2. Kāpēc man vajag iet un meklēt To balsi, kura pelnos dun? Klau, vēji maldās dziļi eglē, Klau, vijole tur raud kā suns.

Piedz.Ej un dedz,Sadedz, savu balsi meklējot, Savu balsi, balsi vienīgo,Tikai savu balsi, balsi to.

PAR PĒDĒJO LAPUJ. Peters

1. Dzīvoja reiz lapa zarā, 2. Nemanot tā mūsu lapa,Dzīvoja tā visiem garām — Nemanot par zvaigzni tapa —Arī sev, arī sev. Arī tu, arī tu.Alkdama pēc zvaigznēm kāri, Nemanot tā zemē krita,Dzīvoja tā lapām pāri — Sadegot turpat, kur citas —Arī sev, arī sev. Arī tu, arī tu.

Piedz. Piedz.Skaties ceļiniek,- Tur augstu, augstu gaisā Staigā ziemelis Un māsas lapas kaisa.Viņš jau nežēlos,Viņš metīs tieši sārtā Lapas dzeltenās Un lapas tumši sārtās.

TAI PILSĒTAIJ. Peters

1. Tai pilsētai ir balti bērzu vārti, 2. Tai pilsētai ir mana sirds un acis,Tai pilsētai ir balti goda vārti, Tai pilsētai ir mana gaišā sāpe,Tai pilsētai deg lūpās buramvārdi — Un it neviens to labāk nepasacīsTos uzmini, tos uzmini. Un nezin vai pat uzminēs.To pilsētu es saucu nu par stīgu, Tai pilsētai ir liktens mans un gājums,Par uzvilktu un zelta stīgu, stīgu, Tai pilsētai ar baltiem goda vārtiem,Bet, aiziedams pa kaut ko bezgalīgu, Tai pilsētai ir dzīvot aicinājums —Es spēlēju kā spēlmanis. To atceries šai pilsētā.

Piedz. Piedz.Kā, mīļā, dzīvojas,Tu stīga, stīga, stīga uzvilktā,Tu garumzīme manā dzīvībā,Šai trakā, trakā trakā pasaulē?Nu zelta stīga, nodrebi—Nāk jaunas skaņas tevi atskaņot,Nāk jauni vārdi tevi ievārdot,Tur, jaunā saulē, ievērot.

ES AIZIET NEVARUV. Belševica

1. Tu biji kails un vēju aplauzts koks, 3. Tev liekas, ka tu salapoji pats,Es — lapots tītenis ar ziliem ziedu zvaniem, Tu gribi izrauties no manu stīgi skavām...Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok. Dreb sāpēs tītenis, un zila zieda acsNu pilni tavi zari ziediem maniem. Lej asaras pār zaru rokām tavām.

2. Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets, 4. Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok,Un putni ligzdo zaļu lapu ēnā. Vēl maigāk zvana ziliem ziedu zvaniem:Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec Es aiziet nevaru no tevis, sausais koks,Un spoguļojies ilgi vilnī rēnā. Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem!

KAMOLĀ TINĒJAV. Belševica

1. Ap to mirkli, ap skatienu vienuSavu dienišķo pavedienuTinu nakti un tinu dienu. > л

2xNu mans kamols ir gadiem biezs. 1

2. Kad jel reizi man pietrūks dzijas?Kārtas šķiras un kārtas mijas.Un tas mirklis vai vispār bija? ,Varbūt vienkārši izlicies? >

3. Es vairs nezinu, rokas kustas Gadiem pierastā tinuma krustā. Nebijušā un neizjustā ļ Dzīves bijumiņš ietinies. 1

4. Ap to mirkli, ap skatienu vienu Savu dienišķo pavedienuTinu nakti un tinu dienu. ,

2xNu mans kamols ir gadiem biezs. >

DĀVĀJA MĀRIŅAL. Briedis

1. Kad bērnībā, bērnībā man tika pāri nodarīts, 2. Tā gāja laiks, gāja laiks, un nu jau mātes līdzās nav.Es pasteidzos, pasteidzos tad māti uzmeklēt tūlīt, Vien pašai man, pašai man ar visu jātiek galā jau.Lai ieķertos, ieķertos ar rokām viņas priekšautā. Bet brīžos tais, brīžos tais, kad sirds smeldz sāpju rūgtumā,Un māte man, māte man tad pasmējusies teica tā: Es pati sev, pati sev tad pasmējusies saku tā:

Piedz. Piedz.Dāvāja, dāvāja, dāvāja MāriņaMeitiņai, meitiņai, meitiņai mūžiņu, 3. Kā aizmirsies, aizmirsies man viss jau dienu rūpestos,Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien Līdz piepeši, piepeši no pārsteiguma satrūkstas,Meitiņai, meitiņai, meitiņai laimīti. Jo dzirdu es, dzirdu es, kā pati savā nodabā

Čukst klusiņām, klusiņām jau mana meita smaidot tā:

Piedz.

CIELAVIŅAL. Briedis

1. Ai, tēvu zeme, stūru stūriem, 2. Kā mātes sejā visā raugos,Cik tuvs un pazīstams it viss: Kā māte manī raugās vis:Gan Kolkas raga vēji sūrie, Gan staltais Gaiziņš rudzu laukos,Gan leišu males debesis. Gan bērzu birzīs Inesis.

Piedz. Piedz. (Vidzeme)Visapkārt zeme ziedKā zilis zieds un tik, 3. Var visu mūžu alkt un tiekties,Tik neparasti viegli iet — Vēl vienmēr aicinās it viss:Pat nedomājot, cik. Gan Rāznas tāles neaizsniegtās,Jau dzīvē nostaigāts, Gan Mākoņkalna atbalsis.Jo vēl aizvien, aizvienIk rītus Kurzeme Piedz. (Latgale)Kā cielaviņa pretī skrien.

ZIED IEVAS SIGULDĀA. Smagars

1. Kaist smaržās gaiss kā liesma telpā, 2. Snauž pilskalns gurdā sapnī liegi,Šķiet seno teiksmu balsis san. No zemes dzīlēm skurbums tvan.Pie tevis, Gauja, tavā elpā Pār Gauju kaisās ziedu sniegi,Man sirdī tāla, man srdī tāla, Bet sirdī tāla, bet sirdī tāla,Tāla atbalss skan. Tāla atbalss skan.

Piedz. Piedz.Zied ievas Siguldā, (3x)Siguldā, zied Siguldā. 3. Mulst prāts, un atvars dzelmes atver,

Un dzīve vēlreiz pamāj man,In mani ziedu rokas satver,Bet sirdī tāla, bet sirdī tāla,Tāla atbalss skan.

Piedz.

NENES ZVAIGZNES ISTABĀI 7ier1nnis

1. Pārāk mēs tuvu dzīvojam, 4. Tālumā eju pārbaudīt, 6. Nenes zvaigznes savā istabā,Ticu es vairāk tālumam, Ko tur tā zvaigzne krīt un krīt, Neprasi, lai zvaigznes izdabā.Tālumā melnais sniegs ir balts, Ko tur tā zvaigzne spīd un spīd — Zvaigznei tuvumā būs grūti ciest,Pelēka upe tīrāk šalc. Tālumā eju pārbaudīt. Zvaigzne dziest, zvaigzne dziest.

2. Tuvumā tuvums nebrīvīgs, 5. Pārāk mēs tuvu dzīvojam, 7. Tuvuma siltais pieradumsTuvumā tuvums mazs un sīks, Tuvu, ka neatbrīvojam, Izkaltē lēnām sirdis mums,Tālumā tuvums pārvēršas, Tuvu kad esam otram klāt, Tuvumā tava sirds man dzīst,Nezin neviens, kā notiek tas. Neprotam sevi pasargāt. Tālumā atkal uzausīs.

3. Nenes zvaigznes savā istabā,Neprasi, lai zvaigznes izdabā.Zvaigznei tuvumā būs grūti ciest,Zvaigzne dziest, zvaigzne dziest.

RUDENĪ VĒLUJ. Peters

Dzeguze skaita un nebeidz vēl,Dzeguze šodien mums labu vēl.Ozolā lapas kvēlo vēl, kā kvēlo!

Dvēselei cauri redz likteņacs,Prasot, cik reizes tu biji pats,Satikties ieej sevī pats ar sevi.

Piedz.Sarkanām lapām sniegot, dzeguze rimstas. Vējainie gadi koka dobumā elš.Rudenī vēlu, vēlu vainosim sevi,Vainosim paši sevi, bet dzeguzi— ne.

TĀPĒC JAU...I. Ziedonis

1. Upē naktī pīles kliedz. 2. Izeju no mājām kluss.Un tu arī neiemiedz! Zvaigznes spīd un dubļi dus,Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc. Un var skaidri redzēt laimes naudu.Varbūt, ka ir ņemts par daudz, Tas nekas, ak, tas tik tā,Varbūt, ka par maz ir ļauts, Tas tik tādā klusumā, 2xUn varbūt par maz ir arī sāpēts. Tik no malas izliekas, ka raudu. -

3. Upē naktī pīles kliedz.Un tu arī neiemiedz.Visur kaut kāds troksnis kluss un slāpēts.Tas nekas, ak, tas tik tā,Tas tik tādā klusumā, 2xTāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc. -

TRĪS RUNČIV. Artavs

1. Trīs runči kādā krogā par Rīgas jumtiem dzied, 4. Un saka trešais runcis to garo runču "mjaū!":Par jaunību, kas garām un arī šķērsām iet; Es biju pirmais tenors, vairs kaķiem tāda nav!Cik meiteņu ir mīlēts, cik pelīšu ir ķerts, Uz jumta dāmu bariņš man allaž bija klāt.No priekiem un no bēdām cik baldriāna dzerts. (2x) Nudien, pat Kārlis Zariņš tā nespēj uzdziedāt." (2x)

2. Un saka pirmais runcis, kam Donžuāna skats: 5. Trīs runči kādā krogā vēl ilgi maļ un maļ"Kad es vēl puika biju, man bija baiga acs! Par jaunību, kas paiet un nenāks atpakaļ...Pa kilometru tumsā, pa trim, kad gaisma svīst Te pienāk jaunais runčuks un saka: "Veči, čau!Es manīju, kur kaķes pa jumta kori klīst". (2x) Man nav, kas jums reiz bija,ir, kas jums vairs nav." (2x)

3. Un saka otrais runcis: "Kad es vēl biju jauns,Ak vai, cik skaists es biju, cik elegants un glauns!Ja ne nu Harijs Liepiņš, tad Jakovļevs, jā gan,Un visas Rīgas kaķes tad pakaļ skrēja man." (2x)

ES MĪLU TEVIV. Belševica

1. Es mīlu tevi tā kā priede aug — 2. Viss sīko sāpju mēmais rūgtums gaistTik neatturami, tik mierīgi un klusi, Pret dzīvības un augsmes skaudro prieku.Pār meža smalksni galvu pacēlusi, Kad priedes galotne ar sauli rītos tiekas,Uz pašu sauli jauna priede aug. Viss sīko sāpju mēmais rūgtums gaist.

Tu vari brūces viņas miesā cirst, Tu sakies mani nesaprotam, draugs!Un karstām lāsēm koka asins strāvos, Kļauj vaigu priedei augošai, līdz dzirdi,Bet drīz pār rētu sveķu bruņas blāvos, Un uzklausi līdz galam viņas sirdi!Jo velti priedes mizā brūces cirst. Es mīlu tevi tā kā priede aug.

3. Es mīlu tevi tā kā priede aug —Tik neatturami, tik mierīgi un klusi,Pār meža smalksni galvu pacēlusi,Uz pašu sauli jauna priede aug.

Tu vari brūces viņas miesā cirst,Un karstām lāsēm koka asins strāvos,Bet drīz pār rētu sveķu bruņas blāvos,Jo velti priedes mizā brūces cirst.

PĒC SIMT GADIEM PIEBALGĀL. Briedis

1. īsa bija Jāņu nakts par visāmi naksniņāmi, 2. īss bij laimes brīdis, īss par visiemi brīsniņiemi.Kad es tevi spēju zagt, klēpītēi saņemdamis. Bet tai brīdī itin viss mūsu bij līdz debesīmi.Kam lai tagad, skumju mākts, taisnojos es, zinādamis Kam lai tagad noskumis taisnojos es zinādamisTo, cik īsa Jāņu nakts par visāmi naksniņāmi? To, cik laimes brīdis īss par visiemi brīsniņiemi?

Piedz. Piedz.Nemiemini dzīvē ļaunu, nepiemini, lai vai kā...Satiksimies mēs no jauna pēc simt gadiem Piebalgā.Kas to zin, cik dienu, nakšu paies vēl, bet, lai vai kā,Reiz es tevi atkal zagšu — pēc simt gadiem Piebalgā.

TIK TĀ VIENAI. Ziedonis

1. Nebij' rūpju, nebij' rūpju, 2. Nebij' manī, nebij' tevī,Nebij' — mēs tās nemaz neredzējām. Nebij' tajā nekā neparasta:Tavu puķi, savu puķi, Bijām tikai cilvēciņi,Savu puķi audzējām un lējām. Cilvēciņi no šī paša krasta.Nebij' baiļu, nebij' baiļu, Tikai tajā vietā, tur, kur,Nebij' — mēs to puķi nesargājām, Tur, kur citiem naids vai sods,Droši gājām, droši gājām Nezin kāpēc, nezin kāpēc,Cauri ciemiem, valodām un mājām. Nezin kāpēc maigums mums bij' dots.

Piedz. Piedz.Neatņēma, neatņēma,Neatņēma it neko, ne nieka,Bija viena, tik tā vienaVien, un nebija mums nekā lieka.Tikai tā, un ko lai ņemtu?Abi bijām trūcīgi no skata,Mīlestību, mīlestību,To jau viņi nemaz nesaprata.

KĀ SENĀ DZIESMĀJ. Peters

1. Nāk rudentiņš kā tanī senā dienā, 2. Būs jāzīlē kā tanī senā dienāNāk ziema un grib ņemti bāleliņš. Tā nākotne, kas nezināma nāk.Grib bāleliņš, grib līgaviņu ņemti, Nūs jāiekur tā Rīgas uguns rudāBet nezin kā šorīt jau viņa paņemta. Šai rudenī, kurš nu tev atkal mīlēt liek,Lūk, vēji nes kļavlabas nosalušas, Jo vēji nes kļavlapas nosarkušas,Caur Rīgu nes projām un skūpsta nost. Caur Rīgu nes projām un skūpsta nost.

Piedz. Piedz.Nost noskūpstītas lapas no rīta šai rudenī,Ko nu būs ņemti šorudentiņu, šorudentiņ'?Jāņem būs sūrā uguns, ko kūra šai rudenī,Sudrabs, ko lēja, zīlējot vējā, ik rudentiņ'.

RUDENS OGLEJ. Peters

1. Visu nakti, visu mūžu 2. Tas nav liktens, tie ir vēji,Viena ogle kvēlojusi. Rudens ogles pielūdzēji,Draudējusi, zvērojusi, Tie ir vēji, tie ir vēji,Tagad vakarā pa manu ceļu skrien, Rudens vakarā, kad krūtis akmens zied.Pāri manam vēlam ceļam pretī rudenim, Pāri manam vēlam ceļam pretī rudenim,Pretī rudenim, pretī rudenim, pretī rudenim, Pretī rudenim, pretī rudenim, pretī rudenim,Pretī, pretī, pretī rudenim. Pretī, pretī, pretī rudenim.

Piedz. Piedz.Vēla, vēla tava gaita, rudens ogle, \ ^Vēju dzītā, nu tev manos pelnos plaukt. '

PIE JŪRAS DZĪVE MANAV. Artavs

1. Es kā smilga smilšu kāpai pieķeros, 2. Es kā kaija pāri jūrai lidinos,Es kā smilga vēja liekta atliecos, Es kā kaija tālu selgā aizlaižos.Es kā smilga smiltis vīta pieceļos, Es kā kaija jūras klēpī šūpojos,Kas man citur tādu spēku, spēku dos. Kas man citur tādu prieku, prieku dos.

Piedz. Piedz.Pie jūras dzīve mana, tāds liktens man ir lemts.Šo zemi un šo jūru man mūžam neatņemt. 3. Es kā vilnis savam krastam paklanos,Gan vēja spīts ir manī, gan zilās jūras sāls. ^s ^ v^n's savam krastam pieglaužos.Jel skani, skani, skani, je l skani man, vilnu balss. (2x) Es ^ v^n's ^ P®c Jūras ilgojos.

Kas man citur tādu laimi, laimi dos.Piedz.

MULKE SIRDSL. Briedis

1. Dar' ko darīdams, teic' ko sacīdams — Vai uz katra soļa tev misējas.Misējas, misējas,Un viss mūžam iznāk otrādi.Jebšu negribot, jebšu tīšuprāt,Bet tie paši labākie nodomi Vēl aizvien, vēl aizvien,Vēl aizvien tev vējā izsējas.

Piedz.Muļķe sirds,Tai nekad, nekur nav gana,Mīlu to, jo tikai mana, xMana ir šī muļķe sirds.

2. Kur tu liksies tāds viens pats pasaulē? Bet vai tādēļ tomēr vērts paļauties, Paļauties, paļautiesJau tūlīt tev gaužām žēlabām?Neba pirmoreiz, neba pēdējo Sirds par tevi izrādās stiprāka, Stiprāka, stiprāka,Un tev atliek vien tai paļauties.

Piedz.

GENOVEVAJ. Peters

1. Mežmalā reiz ēda avenes 2. Nelabais kā nolemts liktenisGenoveva savā nodabā. Genovevai lēnām zagās klāt,Ziedēja un gavilēja gaiss, Trīcēja un uzliesmoja sirds,Klusi sevī smēja nelabais. Un tā sirds nu abiem acīs mirdz.

Piedz. Piedz.Ieklausies, Genoveva, es gribu būt tavs nelabais,Nelabais labu labais, tāds, kuru žēl ir projām laist. 3. Aizgāja pa kalnu saulīte,Paskaties, Genoveva, vai esmu slikts es nelabais? Genoveva projām negāja.Padodies, Genoveva, es esmu tāds kā elle skaists. Nelabais caur sirdi gāja tā,

Genoveva mīļā, nelabā.Genoveva, Genoveva, smej nelabais pie sevis, -Genoveva, Genoveva, reiz nelabais raus tevi— 2x Piedz.Nelabi labais.

ANCES ROMANCEJ. Peters

1. Kā vientulīgi vēji kauc,Tā vilki kauc.Nāc, mīļais, mani vārdā sauc, Nāc mani sauc.

Piedz.Tik saldi zied tā vasara, vasara, Mūsu vasara.Nu lapas krīt kā asaras, asaras, Manas asaras.

2. Kā vientulīgas sievas raud,Tā akmens raud.Nāc, mīļais, mani atkal skaut! Nāc mani skaut!

Piedz.

TRĪS VĪRIJ. Anerauds

1. Trīs vīri kādreiz bija, 2. Par vella kalpiem sauca, 3. Tā cīnās vella kalpiHei, hei, hei, hei, hei! Un sodu sprieda tiem, Pret ļauniem naidniekiem,Kas mierā dzīvoja, Bet viņi kungus cirta Tie negriež ceļu grāfiem,Hei, hei, hei, hei, hei! Ar saviem zobeniem. Jā! Ne svētiem melnsvārčiem. Jā!Bet sveši kungi nāca,Hei, hei, hei, hei, hei! Trīs, trīs, trīs jaunavas ar bija, Trīs, trīs, trīs vīri cēlās kaujaiKas zemi postīja. Jā! Ko viņi mīlēja, Un droši cīnījās,

Tās visus priekus, bēdas No Daugavas līdz GaujaiTrīs, trīs, trīs vīri cēlās kaujai Ar viņiem dalīja. Par viņiem brīnījās.Un droši cīnījās, La, la, la... La, la, la...No Daugavas līdz Gaujai Par viņiem brīnījās.La, la, la...

VISS NĀK UN AIZIET TĀLUMĀL. Vāczemnieks

1. Un atkal zilā vakarā dzied birzī lakstīgala, 2. Bet cauri zaļiem biezokņiem skan soļu klusie švīksti,Viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala. Un atkal kādam šūpulim kāds meklē bērza līksti.Jau atkal mizā rievainā kāds sirdi griež un bultu, Bet tad, kad sārtas lapas slīd, lai nebūtībā zustu,Zem bērza zara līganā klāj sūnās kāzu gultu. Visbeidzot sirmi vīri nāk cirst baltu bērza krustu.

Piedz. Piedz.Viss nāk un aiziet tālumā, (3x) (Un sākas viss no gala. I

3. Man pāri prieks un bēdas slīd kā raiba rudens lapa,Kas atnāk ļaudis pavadīt no šūpuļa līdz kapam.Un tāpēc bērzā līkajā tik daudz ir dziļu rētu:Lai savu dzimto pauguru līdz saknēm iemīlētu.

Piedz.

KERIJAS DZIESMAJ. Peters

Es varu jūs tik mīlēt Šai mūžā vai vakarā,Bet liktens jau mani zīlē Un neteic ne jā ne nē.

Likteni, likteni,Pažēlo, nerunā,Pažēlo, pažēloUn pēc tam norauj masku, seja.

Tu, vaska bālā Šai karnevālā,Teic, vai tu seja esi Vai masku nesi?

ZILAIS KARBUNKULISJ. Peters

1. Lai slava barokālam un Čipendeila stilam,Bet augstākā no slavām lai karbunkulam zilam. Spīd katram kaut kas krūtīs, bet nevar spīdēt pūlim, Es izspīdu no pūļa ar zilu karbunkuli.

Piedz.Ai, zilais karbunkuli, tur, debesīs, aiz rūtīm, >Es mūžu nodzīvošu ar karbunkuli krūtīs. * * * Ai, zilais, zilais karbunkuli! (2x)

2. Savs karbunkulis katram ir dzīvē nepieciešams,Dēļ viņa zilās gaismas mēs dzīvojam un ciešam. Pat dzejnieki tā dzejo, kad krāmē ceļa kuli —Ik ceļiniekam spīdot pie spieķa karbunkulis.

Piedz.

BRAUCIET LĒNAM...A. Alunāns

1. Caur to ar esam slaveni, 2. Mūs' rkastniecībā tam tik svars, 3. Līdz aplausus tik sadzirdam,Ka gludi mūsu lielceļi. Ko lielīja tas soģu bars. Ar prieku atkal iznākam.Un kur vēl tilti varenie, Tādēļ ar' kritiķieri brauc Bet tomēr beigsim dziedāt nu,Tie glītākie un stiprākie. Un rakstniekus pie tiesas sauc. Kaut daudz mums vēl ir pantiņu.

Bet tos nu, zināms, taupām ar1, Tur vienreiz gadā sunī tos, Jo teātrī dažs atrodas,Cik tādus tik vien taupīt var. Lai rakstniecība paceltos. Kas aizskarts jūtas, pretojas.Un tādēļ katram tiltiņam Tur dzirdam lielas muļķības, Un tā var ietikt procesā,Mēs abos galos uzrakstām: Ka allaž taisni jākaunas. Kur apsūdz mūs un iespundē.

Piedz. Piedz. Piedz.Brauciet lēnām pār tiltu, draugi, (2t) ~Un neiekrītiet un neiekrītiet, 2 tBrauciet lēnām pār tiltu, draugi!

JASMĪNZARSj.Jurkans

1. Uz galda vāzē jasmīnzars, 2. Kad gāji prom, es raudāju, 3. Lai labāk knišļi mani sūc,To nolauzu es šovakar. Feličita, Feličita! Bet zariņi neatdevu. Es negribu vairs ķezā būt.Kad upes malā staigāju, Tu skatījies tik savādi. Dēļ tādiem nieka zariņiem,Ar tiem es knišļus baidīju. Feličita, Feličita! Ap dūšu kļuva sērīgi. Tur upes malā nolauztiem.Tu domāji — ar nolūku Uz galda vāzē jasmīnzars, Ja gribi, pati zarus lauz,Es zariņu to nolauzu. Feličita, Feličita! Nu zinu — ts ir pēdējais. Man neprasi, jo tas par daudz.Man pretī nāci smaidoša Ko nolauzu es upmalā, Ar knišļiem pati galā tiec,Un it kā kaut ko gaidoša. Feličita, Feličita! Kad biju mīlas neprātā! Bet mani, mīļā, mierā liec!

Piedz. Piedz. Piedz.Cik es gan biju neaptēsts —Nu varu tikai matus plēst!Kaut, protams, es to nedaru, x Jo nemīlu plikpaurību.

NEPAREIZĀ DZIESMAJ Peters

1. Par zaļu pat vēl zaļāks ir mūsu skolas laiks. 2. Jau aizejot uz skolu, mēs nākam atpakaļ —Stāv papum mute vaļā un mammai pūcīgs vaigs, Tā vistu māca ola, un bārdu — puika zaļš,Un mammai, (3x) Un bārdu, (3x)Un mammai pūcīgs vaigs. Un bārdu — puika zaļš.

Uz skolu prom un — basta! No skolas atpakaļ, Par zaļu pat vēl zaļāks ir mūsu skolas laiks.Tas karogs augstu mastā irļoti, ļoti zaļš, Stāv papum mute vaļā, bet mammai pūcīgs vaigs,Irļoti, (3x) Bet mammai, (3x)Ir ļoti, ļoti zaļš. Bet mammai pūcīgs vaigs.

Piedz. Piedz.Tik zaļas lapas kokam,Tik zaļi paši mēs,Un nopietni pa jokam, pa jokam, pa jokam x Zaļš prieks mums iekšā sēž.

KAD MAN MAZIŅAMM 7ālīte

1. Kad man maziņam krūtīs iedūrās 2. Akla sāpe atkal te ciemojas,Akla sāpe kā nezināms drauds, Tūkstoš balsīs pasaule sauc.Māte teica — tas tikai tāpēc, Kas man sacīs — tas tikai tāpēc,Tikai tāpēc, dēliņ, ka audz. Tikai tāpēc, dēliņ, ka audz?

Laikam caurvējā esmu stāvējis. Kad man maziņam krūtīs iedūrāsAkla sāpe skursteņos kauc. Akla sāpe kā nezināms drauds,Kas man sacīs — tas tikai tāpēc, Māte teica— tas tikai tāpēc,Tikai tāpēc, dēliņ, ka audz? Tikai tāpēc, dēliņ, ka audz.

Piedz. Piedz.Vecais zābaciņš — mana bērnība.Kā lai projām, projām to sviež?Vecai zābaciņš, mātes gādātais,Nepanesami spiež.

KŪKO, KŪKO, DZEGUZĪTEG. Račs

1. Kūko, kūko, dzeguzīte, 3. Ceļš uz mājām 5. Raudi, raudi, debestiņa,Kūko, cik tev tīk. Putekļiem klāts un balts. Ceļu noskalo.Kūko, kūko, dzeguzīte, Ceļš, kur gājām Raudi, raudi, dvēselīte,Man vēl neapnīk. Dzeguzi ķert, dzeguzi ķert. Tāpat — ne par ko.

2. Raudi, raudi, debestiņa 4. Kūko, kūko, dzeguzīte,Lielām asarām. Siltos vakaros.Raudi, raudi, mirgodama Kūko, kūko, dzeguzīte,Zvaigznes vasarā. Skaiti mirkļus šos.

MAMBO ITALIANOJ. Peters

115

1. Kalniem pāri un avanti, Kalnu galā saule stāv. Dzīvība tu esi mana, Mambo italiano, jā!

2. Saule, saule kalna galā Stāv un stāv un nenoriet. Vējš pa saules tamburīnu Sit, un magnolijas zied.

3. Vējš pa saules tamburīnu, Pulksteņi pa nerviem sit. Magnolijas, magnolijas Nosarkdamas rūtīs krīt.

4. Rūtīs, rūtīs, krūtīs, krūtīs Mambo italiano vien.Pirkstos, pirkstos, pirkstos, pirkstos Dzirksteles un ritmi skrien.

5. Skrien un skrien, un skrien, un skrien, Un kalnu galā saule stāv.Kalniem pāri un avanti,Mambo italiano, jā!

6. Saule, saule, saule, saule,Sniegi, sniegi mirdz un sāp.Kāda maza sinjorinaTevi nežēlīgi krāpj.

7. Kristīts vārds ir Kabīrija,Kurai dvēsele klusi skumst.Teic, vai vienīgā es tev biju?Acīs paliek vien jautājums.

8. Acīs paliek vien dzīve visaTā kā zvaigzne, kas krīt un tumst. Rūgta mīla un laime īsa,Roku līniju noslēpums.

JA TEVIS NEBŪTUJ. Peters

1. Ja tevis nebūtu, es tevi izdomātu 2. Cel mani debesīs, cel, gaišā parādība,No vakarblāzmām tām pār rožu ziedlapām, Kā kalna smaile lai tur lejā pazūd laiks.No slaidām pīnijām un arī akācijām, Ar tevi pazūd laiks, vien paliek ilūzija,Vējš kurām pieskāries kā Mikelandželo. Vējš kuru uzbūris kā Mikelandželo.

Piedz. Piedz.Kā Mikelandželo es tevi uzgleznotu Tur, Siksta kapellā. (2x)Es tevi izdomātu no vēja pieskāriena,Ja tevis nebūtu. (2x)

LECAM PA VECAMG. Račs

1. Lecam uz augšu, lecam uz leju, 3. Lecam tik tālu, lecam tik tuvu,Lecam pa jaunam, lecam pa vecam, lecam! Lecam uz laukiem, lecam uz druvu, lecam!Lecam uz sāniem, lecam uz priekšu, Lecam pa grīdu, lecam pa sienu,Lecam uz āru, lecam uz iekšu, lecam! Lecam pa nakti, lecam pa dienu, lecam!

2. Lecam pa vecam, lecam pa jaunam, 4. Lecam pa vecam, lecam pa jaunam,Aitiņa teica savam vecam aunam. Aitiņa teica savam vecam aunam.Lecam pa jaunam, lecam pa vecam, Lecam pa jaunam, lecam pa vecam,Lecam pār kārti, un pāri plecam lecam! Lecam pār kārti, un pāri plecam lecam!

Piedz. Piedz.Ak, mana mīļā, tu lec uz augšu, \ 2X Es vientuļš lejā te palikšu. 1

CĀĻUS SKAITA RUDENĪG. Račs

1. Cāļus skaita rudenī, tad, kad lapas krīt, 2. Ogas novāc rudenī, tad, kad gatavas,Nemēģi mani vēl šodien pieskaitīt. Neplūc, neplūc mani vēl, esmu pārāk mazs.Šodien es vēl neesmu pārāk pieskaitāms, Šodien es vēl neesmu nogatavojies,Šodien es vēl esmu tāds mazs un nezināms. Paskatīsimies, kā rīt, kā mums rīt vēl ies!

Piedz. Piedz.Jo cāļus skaita rudenī, rudenī,Bet zivis dzīvo ūdenī, ūdenī, 3. Neprasiet, lai ogas ir, kamēr ziedi zied.Putni lido debesīs, debesīs, Neprasiet, lai saule lec, kamēr saule riet!Viens, divi, trīs! Cāļus skaita rudenī, visam ir savs laiks!

Kamēr vāra ūdeni, tikmēr ceļas tvaiks!

Piedz.

VISSKAISTĀKIE VĀRDIG. Račs

1. Visskaistākie vārdi uz pasaules 2. Visdziļākās upes uz pasaulesIr vārdi, ko nepateicām Ir upes, kas klusējot plūstViens otram tai brīdī, kad mīlējām Uz mērķi, kur zili zaļš okeānsUn melot vēl nemācējām. Stāv mūžīgs un neizžūst.

Visdārgākās lietas uz pasaules Visātrākie vēji uz pasaulesIr lietas, kas nepieder mums. Ir vēji, kas vientuļi skrien.Bet mūs viņas iesim un meklēsim, Tie neatrod vietu, kur apstātiesTas ir mūsu pienākums. Un aizlido tālāk arvien.

Piedz. Piedz.Visskaistākie vārdi uz pasaules Ir vārdi, ir vārdi, ko nepateicām .Viens otram tai brīdī, kad mīlējām Un melot, un melot vēl nemācējām. _

ES SMEJOS!G. Račs

1. Es smejos par lietām, kas notiek 2. Es smejos par ziņām no rītaIk dienu mums apkārt arvien. Un neticu tam, ka ir tā.Es smejos par cilvēku bēdām Es smejos par viltotām jūtām,Un nejūtos vainīgs nudien. Kas sola, bet nedod nekā.

Es smejos par bagāto priekiem Es smejos par vēju aiz loga,Un neceru savādāks būt. Jo zinu, ka klusums drīz nāks.Es smejos par avīžu jokiem Es smejos par sevi un ticu,Un ceru reiz populārs kļūt. Ka nevaru kļūt savādāks.

Piedz. Piedz.Es smejos par sevi, es smejos par tevi, ~Es smejos par pasauli jau. ~Es smejos par laimi un nelaimi savu x Un smejos par to, kā mums nav.

TAD, KAD LATVIEŠI IET DIEVU LŪGTG. Račs

1. Tad, kad latvieši iet Dievu lūgt, 2. Tad, kad latvieši iet Dievu lūgt,Mājās paliek tikai sētas suņi. Pāri laukam svētelis iet cēli.Baltais lievenis mirdz nomazgāts Māte lūdz, par saviem bērniņiem,Un ir dzēsti visi malduguņi. Bet par māti aizlūdz viņas dēli.

Pāri pļavai kalnā taka ved, Un tad atpakaļ jau vedīs ceļš,Kur zem krusta vecā zvana mēle Viņi ies un parunās par dzīvi.Lēni šūpojas kā liktenis Bet pār viņu galvām baltajāmUn ikvienam labudienu vēl. Balta saule starus sijās brīvi.

Piedz. Piedz.Tad, kad latvieši Dievu lūdz,Mājās pagalmos apklust viss.Tad, kad latvieši Dievu lūdz,Viņiem uzsmaida debesis.

AIZIET!G. Račs

1. Trīs lietas man ir, bet ceturtās nav, 2. Sen piepildījās tās vēlēšanāsTo nepārdod veikalā, tā ir no sirds, Par mājām, par auto, par mandarīniem,Mans nams, mana pils un mēness tik zils. Bet miera vēl nav, viņa atkal un jauTo nevarēs piekrāšot, aizliegt vai notiesāt, Man stāsta par ceturto pasaules brīnumu.Viņam vienalga, ka tu esi tāds, Aizverot acis, ir ceļu tik daudz,Rabīns desmitreiz izputināts. (2x) Cilvēki zīmes un virzienus jauc. (2x)Trīs lietas ir labas, bet ceturtā ir Trīs lietas ir labas, bet pietrūkst mazliet,Tā galvenā, īstā, kas pasauli šķir. Tā viņa teica un piecēlās iet.

Piedz. Piedz.Aiziet! Ver actiņas ciet! i _Lai notiek, kam jānotiek! > x

LAI DZĪVO!G. Račs

1. Reiz kaut kur tepat zem zilām debesīm 2. Gāja laiks un mūsu dzīve mainījās,Notika kāds notikums par lietām šīm. Daudzas lietas nāca, gāja, notikās.Dzīvoja pie jūras vīrs, kam labi iet, Smējās vīrs un teica: lai jau gadi iet,Skatījās, kā saule riet. Ka tik saule jūrā riet.

Vīrs nevienam nelūdza ne ņemt, ne dot, Viņš joprojām nevēlējās ņemt, ne dot,Darīja vien to, ko prot. Darīja vien to, ko prot.Bet, kad viņam pajautāja: kā tad tā? Bet, kad viņam pajautāja: kā tad tā?Viņš tad nodziedāja tā! Viņš tik nodziedāja tā!

Piedz. Piedz.Lai dzīvo debesis virs zaļās zemes šīs! , „Lai dzīvo dzīvība, lai dzīvo tā! *

TIKAI VIENU REIZIG. Račs

1. Tikai vienu reizi dienā saule spīd, 3.,4. Tā kā maigu dziju liktenis mūs tin,Tikai vienu reizi ļauj man neizpaust, Viņam jau ir viegli, viņš jau visu zin.Kā man tagad klājas, kā man tagad iet. Tikai vienu reizi varam par to smiet,Šodien manās mājās durvis paliks ciet. Kad mēs iesim cauri durvīm, kuras ciet.

2. Tikai vienu reizi dienā saule spīd, Piedz.Tikai vienu reizi ļauj man neizpaust,Kā man tagad klājas, kā man tagad iet.Šonakt tavas durvis atkal paliks ciet.

Piedz.Tikai vienu reizi mīlestība nāk Un mēs katrs viņu gaidām savādāk.Tikai vienu reizi tā pa īstam zied, x Tikai vienu reizi viņa projām iet.

NESKATIES PULKSTENĪG. Račs

1. Neskaties pulkstenī, neskaties, 2. Neskaties pulkstenī, neskaties,Pulkstenis esi tu pats. Stundas kā gājušas iet.Neskaties atpakaļ, neskaties, Neskaties atpakaļ, neskaties,Zemē guļ ievainots gads. Saule lai vientuļa riet.

Neskaties pulkstenī, neskaties, Neskaties pulkstenī, neskaties,Laiks tagad atpakaļ iet. Laiks tagad dzīvot un būt.Neskaties atpakaļ, neskaties, Neskaties atpakaļ, neskaties,Duvis aiz tevis ir ciet. Pēdas pret vakaru zūd.

Piedz. Piedz.Pacelies augstāk par debesīm lielām, ~Udo, tu vari to, vari to, draugs,Kamēr tas briedis ar sudraba ragiem ^Lejā reiz visus, visus mūs sauks.

ES ŠONAKT DZIRDĒJU DZIESMUG. Račs

1. Es šonakt dzirdēju burvīgu dziesmu, 2. Es šonakt dzirdēju burvīgus vārdus,Tā bija karsta kā dienvidu vējš. Ko tikai vienureiz varētu teikt.Šo melodiju es glabāšu sirdī, Tie skrēja ātri pār kar-sta-jām smiltīmTā ir kā vētra, kas gabalos plēš. Uz savām mājām, kur teikumu beigt.

Es šonakt dzirdēju burvīgu dziesmu, Es šonakt dzirdēju burvīgu dziesmu,Tā bija karsta kā liesma, kas deg. Tā bija dziesma, ko dzied mana sirds.Šo melodiju es turēšu sevī, Tā dega manī ar burvīgu liesmu,Lai tā nekad projām vairs neaizbēg. No kuras mūžam vairs nebūšu šķirts.

Piedz. Piedz.Tā bija dziesma par daiļo senjoru,To kabaļjero ik pusnakti dzied Par viņas melnajām, trakajām acīm Pie augstā loga, kurš atkal ir ciet.

ŠŪPOLESG. Račs

141

1. Es šūpošos tik ilgi, ilgi, ilgi,Līdz kamēr zars no zara nolūzīs.Es mīlēšu tik karsti, karsti, karsti,Cik karsti ogles sadeg ugunī.

Es lidošu kā putni lido projām,Līdz kamēr vējš uz augšu mani cels. Es dzīvošu tik ilgi, ilgi, ilgi,Cik ilgi mani slavēs kāds vai pels.

Piedz.Šī dzīve ir kā šūpoles,Uz augšu ceļ un tūlīt nes uz leju. ^ Šī dzīve ir kā šūpoles,Es nāku un jau tūlīt projām eju.

2. Es šūpojos tik ilgi, ilgi, ilgi,Un lejā krītu, augšup celdamās.Es ticēšu tik ļoti, ļoti, ļoti,Ka mani vienu lejā neatstās.

Es šūpošos tik ilgi, ilgi, ilgi,Līdz kamēr skumjas nenomainīs prieks. Es turēšos pie abiem virves galiem,Līdz šūpoles pret debesīm mūs trieks.

Piedz.

RASAG. Račs

1. Ar aizvērtām acīm, kur zālē guļ rasa 2. Es redzēšu tikai, ko sirds mana saredzKā asaras tikko kā noraustas nost. Un zināšu tikai, ko sirds mana zin.Tur nezāle vienmēr aug stipra un asa, Kad rasu no rītiem nāk saule un sadedz,Jo tur, kur ir laime, var būt arī posts. Es zinu, mans bruņinieks uzvaru svin.

Es stāvu pie rītausmas durvīm un gaidu, Ar aizvērtām acīm, kur zālē guļ rasaKad vērs viņas vaļā un aicinās iet. Kā asaras tikko kā noraustas nost.No kājām tad rasa man noskalos naidu, Tur nezāle vienmēr aug stipra un asa,Un vējš manas acis vērs lēnītēm ciet. Jo tur, kur ir laime, var būt arī posts.

Piedz. Piedz.Es iešu ar aizvērtām acīm uz priekšu,Kur nezāles kājās tik sāpīgi dzels. 2xAr pēdām pret zemi tās putekļos triekšu,Līdz galvu jau atkal tās spītīgi cels.

NEKUR NAV TIK LABI KĀ MĀJĀSG. Račs

1. Nekur nav tik labi kā mājās. 2. Nekur nav tik labi kā mājās.Vai kaut kur vēl pļavas tā zied? Vai kaut kur vēl jūra tā šalc?Nekur nav tik labi man klājies. Nekur nav tik labi man klājies.Vai kaut kur vēl putni tā dzied? Vai liedags vēl kaut kur tik balts?

Nekur nav tik labi kā mājās. Nekur nav tik labi kā mājās.Vai citur tā meitenes smej? Vai kaut kur vēl dziesma tā skan?Nekur nav tik labi man klājies. Nekur nav tik labi man klājies,Vai citur vēl suņi tā rej? Pat dziesma te jāpārtrauc man.

Piedz. Piedz.Nekur nav tik labi kā mājās,Nekur tevi negaida tā. 2xNekur nav tik labi man klājies,Un labāk ar nebūs nekā!

MANAI DZIMTENEIJ. Peters

1. Man stāstīja Daugaviņ', 2. Lai balstiņis vīdamāsKā liktenis vīdamās, Pār novadu aizvijās.Dziesma savus svētkus svin, Dziesma savus svētkus svin,Ar bāliņu celdamās. Ar bāliņu celdamās.

Tā dziedāja bāleliņš, Tā dziedāja bāleliņš,Pret likteni stāvēdams — Ar Daugavu nemirstīgs —Viņa dziesmā gadusimts Viņa dziesmā gadusimtsKā mūžiņis krāsojas. Kā mūžiņis krāsojas.

Piedz. Piedz.Vēl nāks piektais gads,Asins lietus līs Un visaugstākās Priedes nolauzīs.

Iesim strēlniekos,Dziesma vētru sēs,Mūžam gaismas pils Kalnā gavilēs.

PAULA DZIESMU GRĀMATA 150 Ipp., notis, teksts Rīga: MicRec, 2005

ISBN 99 8 4-98 6 0 -2 -0

Dziesmas izvēlējās Raimonds Pauls Raimonda Paula oficiālā mājas lapa internētā

IZDEVNIECĪBA

P U B LIS H IN G

© + ® Izdevniecība MicRec, 2005 Mūkusalas iela 15A, Rīga LV-1004 www.micrecmusic.lv

Musica Baltica: nošu salikums, dizains mākslinieks Viesturs Ozoliņš

K. Barona iela 39, Rīga LV—1011 www.musicabaltica.com

Poligrāfijas aģentūraCitadeles iela 2 - 208, Rīga LV-1010

www.raimondspauls.lv