4 ◆ Bauskas dzīve ◆ laukos: par un pret ◆ 2018. gada 23. janvāris ◆ otrdiEna 2018. gada 23. janvāris ◆ otrdiEna ◆ laukos: par un pret ◆ Bauskas dzīve ◆ 5

Ģirts Vismanis: – Iepriecina tas, ka varu darīt savu sirdsdarbu. Apbēdina tas, ka laukos ir arvien mazāk cilvēku.

Kristīne Rolle: – Nepilnā gadā esmu pabijusi daudzās lauku mā-jās, kur cilvēki dara savu sirds-darbu, no viņiem nāk bezgala sirsnīgs patiesums, kurā grūti ie-raudzīt iznīkšanu. Apbēdina tas, ka lauku dzīvotspēja tiek mērīta tikai ekonomiskos rādītājos ar standarta efektivitāti, nevis no cilvēka perspektīvas.

Uldis Maniks: – Iepriecina, ka laukos veidojas sabiedrība, kas sa-prot, ka šeit dzīvos, un pielāgojas jaunajam līdzsvaram. Sarūgtina pil-sētu plānojumi, kas ir haotiski un nesaprotami, kaut tās varētu augt.

Dace Šileika: – Mani laukos iepriecina brīvības un drošības sajūta. Kaitina pārlieku lielā kriti-zēšana, jo visi cits citu pazīst.

Alīna Žukauska: – Mani ieprie-cina iedvesmojoši veiksmes stāsti par iesācējiem uzņēmējiem. Apbē-dina pasivitāte, jo daudzi runā – va-jag darīt tā un tā, bet no savas mājas iziet un rīkoties neatrod laiku.

Mārtiņš Cimermanis: – Cilvēki ir tas pozitīvais, no kā nāk viss pārē-jais. Tie, kuri dzīvo laukos, dara dar-bu vai ir pašpietiekami savā vidē. Kaitina dalīšana šķirās – bieži lauku ļaudis grib pamācīt Rīgā sēdošie. Trūkst lauku pašapziņas un vīzijas, kas mēs esam un kur gribam aiziet.

Maira Dzelzkalēja-Burmistre: – Lauku vide gan uzņēmējdarbībai, gan dzīvošanai ir ļoti laba. Kaitina ceļi, kā visus lauku uzņēmējus. Skumji arī tas, ka aizvien grūtāk sa-meklēt darbaspēku, jo cilvēku ar-vien mazāk, līdz ar to arī sociālā vide vairs nav tik pievilcīga. ◆Diskusijas apraksta turpinājumu

lasiet 6. – 7. lappusē.

Pērtiķu drošības stratēģija ģimenes saimniecībāspilsētas nav «mirstamā kaite» laukiem ◆ , uzņēmējiem jāizmanto to tirgus

antra Ērgle

Laikraksta «Bauskas Dzīve» rīkotajā diskusijā 16. janvārī eksperti un klausītāji sniedza ieteikumus par tēmu «Kā labi dzīvot un strā-dāt laukos», rezumējot kopš oktobra redakcijas vadīto izziņas

projektu «Dzīve laukos: par un pret, priekšrocības un trūkumi».Diskusijā aicinātie eksperti bija Investīciju un attīstības aģentūras

Bauskas biznesa inkubatora vadītājs Uldis Maniks, Rīgas Stradiņa uni-versitātes doktorante Kristīne Rolle, Zemnieku saeimas valdes priekšsē-dētāja vietniece, Ceraukstes pagasta atpūtas kompleksa «Rožmalas» val-des locekle Maira Dzelzkalēja-Burmistre, Lauku konsultāciju un izglītī-bas centra valdes priekšsēdētājs, Ceraukstes pagasta saimniecības «Strautnieki» īpašnieks Mārtiņš Cimermanis, Mežotnes pagasta SIA «G&Z ražotne» vadītājs Ģirts Vismanis, Vecumnieku novada domes at-tīstības un plānošanas nodaļas vadītāja Dace Šileika un uzņēmējdarbī-bas attīstības koordinatore Alīna Žukauska. Divi diskusijas dalībnieki – U. Maniks un K. Rolle – sniedza prezentācijas.

kas jūs laukos visvairāk iepriecina un kas visvairāk kaitina?

Uldis Maniks prezentācijā apko-poja savu pieredzi, vadot Biznesa inkubatoru Bauskas reģionā:

– Laukos dzīvojot, jāņem vērā, ka ir lietus, sals, salnas un citi da-bas apstākļi. Līdzīgi veiksmīgākai uzņēmējdarbībai visi priekšnotei-kumi ir labāki urbānajā vidē, pro-ti, lielajās pilsētās. Tas tāpēc, ka cilvēks pēc dabas ir sociāla būtne, un tieši socializācijā rodas iedīgļi uzņēmējdarbībai. Uzņēmējdarbī-bas vide sastāv no vairākiem kom-ponentiem, ko moderni sauc par ekosistēmu. Jo tā vairāk attīstīta, jo rezultāti būs labāki. Taču tā nav mirstamā kaite laukiem, tas vien-kārši jāņem vērā.

Uzņēmējdarbības ekosistēmā ir vairākas lietas, un dažas laukos ra-dikāli atšķiras no pilsētas. Tas jāie-vēro, plānojot uzņēmējdarbības attīstību. Politika, finanšu pieeja-mība un atbalsta instrumenti ir lī-dzīgi pilsētā un laukos, bet kultūra un socializēšanās ir pilnīgi citādas. Laukos visi cits citu pazīst, ir bailes no neizdošanās, zema tolerance pret risku. Tāpēc cilvēki ne visai gatavi sākt ko jaunu. Jādomā, ko darīt, lai cilvēki aktīvāk socializē-tos, brīvāk justos.

Divas laukos no pilsētas ļoti at-šķirīgas lietas ir cilvēkresursi un tirgus. Lokālie biznesi balstīti uz vietējiem iedzīvotājiem, tirgus ietil-pība ir ierobežota. Rīgā tam ir pavi-sam cits izmērs. Pilsētā cilvēkresur-su izvēle ir lielāka, laukos – mazāka. Mēs esam tuvu Rīgai un Jelgavai, tāpēc labākais veids ir izmantot pil-sētas, lai īstenotu iecerēto.

Manā skatījumā galvenie nosacī-

kristīne rolle patlaban pēta lauku saimniecību dzīvotspēju Latgales pusē:

– Jautājums «Kā labi dzīvot un strādāt laukos» ir ļoti labs, taču es nebūšu mesija, kas uz to var uz-reiz atbildēt. Mans mērķis ir pa-rādīt, kas ir dzīve laukos un ko mēs ar to saprotam. Ja kāds vēlas laukos veidot uzņēmējdarbību, pastāv lielāka varbūtība, ka viņš meklēs citas vērtības. Vienlaikus uzņēmējdarbība nav izslēdzama no lauku vides, tā patiešām ir ne-pieciešama, bet vai tas ir galve-nais, uz ko fokusēties?

Lauku statuss, loma, vieta, vēr-tējums ir pretrunīgs. Eiropas Sa-vienības līmenī lauku attīstība ir sociālekonomiskās un kultūrvi-des pamats. Mums vajag laukus, lai būtu labi! Vienlaikus prioritāte ir ražošanas efektivitāte – visi in-strumenti aiziet tās paaugstināša-

nai, nevis tam, lai saglabātu sociāli ekonomiskās un kultūras vērtības, lai cilvēks justos ērti, nevis mēģi-nātu ietilpt mākslīgi radītās struk-tūrās, prasībās, kritērijos.

Valsts līmeņa politikas plānoša-nas dokumentos – Nacionālajā at-tīstības plānā vai programmā «Lat-vija 2030» – ar reģionālo attīstību viss ir kārtībā līdz brīdim, kad aizej līdz lauku mājai un aprunājies ar cilvēku. Kā tev valsts palīdz? Viss, ko cilvēks redz, ir Valsts ieņēmumu dienests, Pārtikas un veterinārais dienests, Lauku atbalsta dienests un vēl dažas institūcijas. Faktiski tas nav atbalsts, bet kontrole. Cilvē-kam it kā ir doti līdzekļi un poli-tisks atbalsts, bet, lai to saņemtu, viņam jāatbilst tādām prasībām, ka viņš vairs neiekļaujas savā vietā un vidē, ko laukos iemiesojis. Tas kļūst samāksloti, te grūti dzīvotspēju vai konkurētspēju nodrošināt.

Sabiedrības un individuālajā līmenī nevaram teikt, ka dzīve laukos ir ļoti laba vai slikta. Ir dažādi. Mēs labprāt atpūšamies laukos, bet, ja domājam par iz-glītību un veselību, lauki kļūst par problēmu un mēs tur dzīvot īsti vairs negribam. Sociāleko-nomiskajā vērtējuma skalā lauki «aiziet» uz leju, pilsēta – uz aug-šu. Lauku vides vērtība politiskā līmenī tiek mērīta pēc apsaim-niekotajām platībām, saražotā apjoma, gūtās peļņas, darba vie-tu, iedzīvotāju, skolēnu skaita – kvantitatīviem parametriem. Ja tie nav izpildīti, secinājums – laukiem dzīvotspējas nav! Para-dokss, kas parādās manā pētīju-mā – jo vairāk šo kritēriju cen-šamies izpildīt, jo regresīvāka ir attīstība un mazāks efektivizāci-jas process. Rodas problēma, ka lauku cilvēks vairs nedzīvo

vidē un vērtībās, kas viņam atbilst. Tomēr bilde nav pavisam bēdī-

ga. Ģimenes saimniecības – labie piemēri mana pētījuma fokusā – neietilpst kritērijos, ko sagaida politiķi un ekonomisti. Tomēr to izdzīvošanas stratēģija ir tik dažā-da, ka tur ne vienmēr jābūt mār-ketinga instrumentiem. Viedi rī-kojoties, ļoti daudz var izdarīt. Pluss mazajām saimniecībām ir

daudzveidīga saimniekošana un pārmantotas zināšanas. Latgales pusē neviens nevarēja nosaukt pilnīgi no jauna veidotu sekmīgu uzņēmumu. Jauniem cilvēkiem ir jābūt bāzei, uz kā darboties. Palīdz tradīcijas un spēja atrast savu nišu. Pieejas ir ļoti radošas.

Kāda sieviete ar meitu auž jostas un ražo ezoteriskas lietas, kas pašlaik tirgū ir ļoti pieprasītas. Viņa izmanto resursus, kas ir tur-pat apkārt, audzē humusu. Vien-laikus viņa strādā algotu darbu, nepaļaujoties tikai uz vienu avo-tu, bet ir ienākumu avotu dažā-došana.

Līdzīgi pērtiķis nekad neatlaiž no zara abas rokas, ar vienu vien-mēr būs tam pieķēries. Ģimenes saimniecībās var redzēt līdzīgu stratēģiju. Kādā saimniecībā sieva ir algotā darbā pašvaldībā, vīram ir galdniecība, viņi kopj aitas, sa-ņemot subsīdijas. Viņi nekad ne-būs lieli uzņēmēji, bet nevaram apšaubīt viņu dzīvotspēju, tāpat kā pirmās saimniecības gadījumā.

Mazajiem saimniekiem piemīt elastīga ražošanas un izplatīšanas taktika. Viņi ir nelieli, tāpēc ir viegli pielāgoties. Ar zemnieku

tirdziņiem un tiešo tirdzniecību viņi apiet lielās ķēdes un nokļūst uzreiz pie klienta, spējot efektīvi reaģēt uz pieprasījumu. Jā, tas prasa resursus, taču ir kustība!

Ģimenes saimniecībām ir aug-sta motivācija pilnveidoties. Kādā saimniecībā vīrs ražo ekskluzīvus nažus un sieva šuj lellītes. Kaut arī viņiem nav meistaru diplomu, viņi izpētījuši visus pieejamos re-sursus internetā, izlasījuši visus rakstus un noskatījušies video, at-raduši visādas instrukcijas, kā uz-labot savus produktus. Viņi spēj nepārtraukti augt un konkurēt. Kad dari savu lietu no sirds, tu ta-jā ieguldīsi visu. Daudzi lauku cilvēki ir savā vietā, dara to, kas viņiem patīk, ar tiem resursiem, kas viņiem ir pieejami.

Lieta, par ko visi runājam, bet tikai laukos ģimenes saimniecī-bas to pa īstam dara, ir vietējo re-

jumi sekmīgai uzņēmējdarbībai ir ekonomiskā aprēķinā balstīts biz-ness, tirgus visā Latvijā vai eksports un laba vadība. Nepietiek, ka ar spī-tu strādā, nesagatavojot labu biznesa plānu. Ja ražo tikai vietējam tirgum, jāizrēķina, vai klientu apjoms būs pietiekams. Nav vērts iet jau piepil-dītā nišā, ja neesi galvas tiesu pārāks par līdzīgiem ražotājiem. Laukos ir priekšrocības telpu un platības ziņā, tās ir lētākas un piemērotākas nekā Rīgā. Vide ir harmoniska, tīrāka un brīvāka nekā Rīgā, kas atsevišķos biznesos ir ļoti svarīgi. Laba uzņē-muma vadība izšķir visu – tā ir gal-va, kas visu izdomā.

Esmu daudz redzējis cilvēkus kļūdāmies ar produkta izvēli – tas ļoti patīk pašam ražotājam, bet neinteresē pircējiem vai to nevar pārdot par prasīto cenu. Nopietni jādomā, lai produkts būtu piepra-sīts tirgū. Veidojot biznesa modeli, jādomā plašākās kategorijās nekā tikai procesa inovācija vai optimi-

zācija. Biznesa modelis var būt tik negaidīts un veiksmīgs, ka atliek tikai pabrīnīties. Piemērs ir uzņē-mums «Omniva», kas paralēli tradicionālajam «Latvijas Pasta» tīklam ar stacionārām ēkām ieli-ka vieglus pakomātus tieši tur, kur ir lielākā klientu plūsma.

Maksimāli jāizmanto pilsētu priekšrocības – izglītība, zināša-nas, pieredze, kontakti, pakalpo-jumi, tirgus. Ļoti cerīgi skatos uz baušķeniekiem vai iecavniekiem, kas Rīgā vai Jelgavā ieguvuši iz-glītību, gadus desmit nostrādāju-ši kādā uzņēmumā un sapratuši, ko varētu attīstīt savā biznesā. Viņiem ir tirgus zināšanas un emocionāla piesaiste dzimtajai vietai, videi, kas ļauj veidot te uz-ņēmumu. Tas nereti saistīts ar ģimeni, jo ar bērniem dzīvot Rī-gā ne vienmēr ir ērti, īpaši, ja esi audzis laukos. Daži pie tā pierod, citi ne, tāpēc cilvēki atgriežas un veido šeit uzņēmumus. ◆

Dzīve mākslīgi radītās struktūrās«paradokss, kas parā-dās manā pētījumā, – jo vairāk kvantitatīvo kritēriju laukos cenša-mies izpildīt, jo regresīvāka ir attīstība un mazāks efektivizācijas process.»

kristīne rolle

sursu ilgtspējīga izmantošana un saglabāšana. Te nelieto ķimikāli-jas un neekspluatē dabu, bet dzī-vo saskaņā ar to un izmanto re-sursus tā, kā ir labi gan vienai, gan otrai pusei.

Laukos svarīgas neekonomis-kās vērtības. Visiem vajag naudu, lai izdzīvotu, tomēr, ja aprunājas pat ar ļoti rūdītu lauku uzņēmēju, viņš neteiks, ka galvenais ir peļņa. Viņi saka – es Rīgā nevaru, es smoku nost! Man vajag lauku pla-šumu, klusumu, mieru! Tur viņš redz savu ģimeni, labi padarīto darbu, tīru pārtiku un gaisu.

Manā skatījumā ar plašāku skatu jāvērtē dzīve laukos. Uzņē-mējdarbība ir ļoti svarīga, bet tā nekad nestrādās, ja būs mākslīgi radīta. Mēs nevaram visi būt uz-ņēmēji, bet katram cilvēkam ir jāatrod sava vieta, un ikvienam ir iespēja to atrast. ◆

Pārtikas ražotne «keeFa» Vecumnieku novada Stelpē – daudz strādāts ar jaunu produktu izstrādi, izraujoties no ierastās plūsmas un atrodot savu nišu tirgū, izmantoti vietējie resursi.

daži labie piemēri no ulda Manika prezentācijas

«laiMa CeraMiCs» Rundāles novada Svitenē – eksports, specifiska niša, zaļa un radoša vide, vadība zina nākotnes virzību.

Būvmateriālu veikals «Florentīna» Iecavā – precīzi mērķēts vietē-jam tirgum, ļoti elastīgs piedāvājums un uzmanīga attieksme pret klientiem.

Ražotne «vizulo» Iecavas novadā – pārvācās šurp telpu dēļ, plašs tirgus un laba vadība.

Uzņēmējdarbības ekosistēma

BaUskas biznesa inkubatorā rit darbs.Foto no Lia a Bausk as BiznEsa inkuBator a aLBuma .

Ģirts visManis. alīna Žukauska.

Maira dzelzkalĒja-BurMistre. Mārtiņš CiMerManis.

daCe šileika. uldis Maniks. Foto – ivars Bogdanovs

6 ◆ Bauskas dzīve ◆ laukos: par un pret ◆ 2018. gada 23. janvāris ◆ otrdiEna 2018. gada 23. janvāris ◆ otrdiEna ◆ laukos: par un pret ◆ Bauskas dzīve ◆ 7

Turpinājums no 4. – 5. lpp.

antra Ērgle

Diskusijā «Bauskas Dzīves» redakcijā eksperti kā pa-matu lauku vides attīstī-

bai nākotnē minēja sadarbību, jauniešu izglītošanu un infra-struktūras uzlabošanu.

kas no Biznesa inkubatora vadītāja novērotā lauku uzņē-mumos darbojas un kas būtu jāuzlabo?

Maira Dzelzkalēja-Burmistre: – Rīgas un Jelgavas tuvums ir nū-ja ar diviem galiem, jo ar pilsētām jākonkurē par darbaspēku. Tāpēc bieži vien mūsu pakalpojumi ir dārgāki, jo nevaram sacensties ar zemākām cenām, kā to varbūt var no lielajām pilsētām tālākās vie-tās. Savukārt lauksaimniecībā lie-lās pilsētas neatņem darbaspēku, tieši otrādi – mēs no pilsētas da-būjam darbiniekus uz laukiem, piemēram, no Jelgavas.

Mārtiņš Cimermanis: – Svarī-gākā ir laba pašvaldības stratēģija un precīzi mērķēta izglītība. Līdz šim Bauskas novads pozicionēts kā tūrisma vieta, bet, ja uz ielas cilvēkiem vaicātu, vai viņi zina novada vīziju, rezultāti varētu būt interesanti. Pašlaik novada ģim-nāzijā gatavojam jauniešus aiz-braukšanai. Palaidām garām ie-spēju saglabāt vienīgo lauksaim-niecības skolu Saulainē. Teritorija bez profesionālās izglītības ir no-lemta, jo jauniešus atdodam ci-tiem novadiem. Ekonomikas stundā 12. klasē jautāju, kur jau-nieši ies mācīties, un tikai četri no 20 varēja atbildēt. Mums ir ģim-nāzija ar komercievirzi, bet jau-nieši nezina ne vietējo uzņēmēj-darbību, ne kustību starp Bausku un Rīgu. Kāda jaunieša pētījumā par šosejas A7 ietekmi uz novada attīstību radās iespaids, ka paš-valdības vienīgā stratēģija ir saga-tavot labus speciālistus, kas pelna naudu Rīgā un maksā nodokļus Bauskā, nevis otrādi. Nevajadzētu palaist garām iespēju ar «Rail Baltica» un parādīt rīdziniekiem, ka te ir izcila vieta dzīvošanai – tuvu Rīgai, labi bērnudārzi, sko-las. Ģimeņu pārvākšanās šurp radīs arī mazo biznesu.

Ģirts Vismanis: – Tur, kur strādā mans uzņēmums, ne Rī-gas, ne Jelgavas tuvums neko ne-iespaido. Jelgava ir 40 km, Rīga – 50 km attālumā, bet ceļš ir tik slikts un internets tik vājš, ka uz-ņēmējdarbība nav iespējama. Ne-notiek normāla socializācija. Jau-nieši tur vēl skolas laikā pieturas, bet pēc tam pārvācas uz pilsētu un ļoti reti atgriežas. Papīros viss ir kārtībā – darbojas inkubatori, atbalsta fondi, bet tas ir tikai ķek-sīša pēc. Laukos dzīvojošs cilvēks

ap 30 gadiem vēlas sākt savu biz-nesu pēc desmit gadu nostrādāša-nas Rīgā, bet viņam nav iespējas saņemt atbalstu infrastruktūras uzlabošanai, piemēram, ierīkot jaudīgāku elektrības pieslēgumu. Kad saskaras ar reālo atbalstu vai drīzāk tā neesamību, vairs nav motivācijas sākt ko savu.

labais piemērs valsts institūci-jai, kas sadarbojas ar uzņēmē-jiem un uztur dzīvību laukos, ir vecumnieku novada dome. kā veidota šī sadarbība?

Dace Šileika: – Tā sākās pirms vairākiem gadiem, jo uzņēmēj-darbība ir svarīga joma, lai no-vads dzīvotu. Lēciens līdz tagadē-jai sadarbībai bija ļoti straujš. Ar projekta finansējumu pieņēmām projektu vadītāju, kuras uzde-vums bija strādāt ar novada uzņē-mējiem. Speciāliste apkopoja in-formāciju par vietējiem uzņēmu-miem, veidoja kontaktus ar paš-valdību un uzņēmumu pašu starpā. Organizējām informatī-vos pasākumus, izveidojām atbal-sta grupu, sadarbojāmies ar lauku konsultantiem, konsultācijās pa-līdzējām gatavot projektu pietei-kumus Eiropas fondiem. Mēs konsultējam arī citu novadu uz-ņēmumus, laba sadarbība ir ar Ķeguma uzņēmējiem. Uzņēmēju biedrība radās ar pašvaldības spe-ciālistes palīdzību. Tagad uzņē-mējiem pašiem vairāk jāuzņemas iniciatīva. Uzņēmēju atbalstam svarīga arī infrastruktūras sakār-tošana, industriālo zonu veidoša-na, jauniešu piesaiste, ko darām Nodarbinātības valsts aģentūras

projektos. Daļai jauniešu trūkst praktisko iemaņu, ko viņi var ap-gūt vasaras darbā. Ir tādi, kam slaucīt ielu šķiet pazemojoši. Vi-ņi gaida, ka te kāds atnāks, noliks datoru, maksās labu algu, bet pa-šiem pūles nav jāiegulda. Taču ir jāsāk no vienkāršiem darbiem, lai pakāpeniski tiktu uz priekšu.

kā rit pašvaldības un uzņēmēju sadarbība ikdienā?

Alīna Žukauska: – Mans ik-dienas darbs ir uzņēmējdarbības atbalsta koordinēšana. Man pa-līdz biedrība, jo tas ļauj runāt ar uzņēmējus pārstāvošu organizā-ciju, nevis meklēt katru indivi-duāli. Biedrības rīkotos pasāku-mus pērn apmeklējuši vairāk nekā 90 cilvēku, ne tikai 24 bied-rības biedri. Rīkotas pieredzes apmaiņas tikšanās, braucieni, iz-braukuma sēdes, kam pašvaldība nodrošina transportu. Uzņēmēju savstarpējā iepazīšanās ir liels ie-guvums, jo veidojas jauna sadar-bība pašu starpā.

Dace Šileika: – Cilvēki jāmu-dina komunicēt un sadarboties, jo ikdienā daudzi ir kūtri vai kaut-rējas «traucēt» citus. Ja cilvēkus iedrošina, viņi ir ļoti atsaucīgi.

Alīna Žukauska: – Idejas, kā palīdzēt uzņēmējiem, atrodam kopīgi. Otro gadu rīkojam uzņē-mēju aptauju ar konkrētiem jau-tājumiem – kāda ir vide, kādi uzlabojumi vai mācības vajadzī-gas. Pašlaik pieprasītas mācības par grāmatvedību un nodokļiem, kontroles institūciju prasībām, projektu gatavošanu vai dalību iepirkumos.

Dace Šileika: – Pirms tiek izslu-dināta projektu pieņemšana kādā atbalsta programmā, sarīkojam semināru. Sadarbībā aktīvi pieda-lās novada lauku konsultanti.

Alīna Žukauska: – Mūsu no-vadā lielākā daļa ir lauksaimnie-cības uzņēmumi. Izveidota datu-bāze par īpašumiem uzņēmējdar-bībai – pašvaldības un citu īpaš-nieku telpas, ēkas, zeme. Tā nav liela, jo ne visi privātīpašnieki ir atsaucīgi. Uzņēmēji pauduši, ka ar telpām Vecumnieku novadā ir lielas problēmas, jo tās bieži ir sliktā stāvokli, bet īpašnieki nevē-las ieguldīt sakārtošanā.

ko lauku uzņēmēji sagaida vai nesagaida no pašvaldības?

Ģirts Vismanis: – Uzņēmēji parasti plāno vismaz gadus pie-cus uz priekšu. Nevar paredzēt nodokļus un tirgu, jo tie mainās, bet, pirmkārt, vajadzētu saglabāt lauksaimniecības skolu, jo te ir lauksaimniecības reģions, lai jaunieši te paliktu. Otrais ir in-frastruktūras sakārtošana.

Maira Dzelzkalēja-Burmis-tre: – Mums pietrūkst darba vie-tu laukos, lai cilvēki te labi justos un veidotu draudzīgu dzīves vi-di. Pilsētā un ciematos vēl var runāt par uzņēmējdarbību, kur

vajadzīgi darbinieki. Laukos ma-zās saimniecības nespēj radīt tik lielu ekonomisko pienesumu, lai visiem pietiktu ienākumu. Vis-maz vienam no ģimenes vajadzī-ga darbavieta aizbraucamā attālu-mā un stabila alga. Tad viņš brī-vajā laikā vai otrs ģimenes locek-lis var vadīt nelielu uzņēmumu. Pašlaik laukos palikuši pārsvarā vecie cilvēki, kam prasības pret dzīvi nav tik augstas. Tiesa, vi-siem nav jābūt lieliem vai bagā-tiem, tomēr jebkurš cilvēks grib dzīvot, nedomājot, ko viņš ēdīs vai vilks mugurā. Pilsētas vai pat citas valstis spēj piedāvāt darbu un apstākļus, lai cilvēki spētu pie-tiekami nopelnīt. Mēs to laukos pašlaik nespējam. Tāpēc pašval-dībām noteikti jāatbalsta uzņē-mēji, pat ja viņi ir mazi. Mēs pro-tam daudz izdomāt un uzražot, bet latviešiem nesokas ar pārdo-šanu. Pašvaldības varētu palīdzēt uzņēmējiem ar mārketingu, zī-molu veidošanu, kooperatīvu va-dību, lai visi mazie ražotāji kopā varētu tikt tirgū. Šāds modelis darbojas Kuldīgas novadā.

Mārtiņš Cimermanis: – Es gribētu, lai cilvēki aizdomātos par vārda «pašvaldība» nozīmi. Tā ir «pašu valdība», ja sabiedrībai nav saiknes ar to, tad veidojas milzīga plaisa. Pašvaldībai svarīgākais ir teritorijas vērtību definēšana, bet labākie piemēri gan Latvijā, gan Eiropā ir tur, kur cilvēki paši pie-prasa tiesības darīt savā dzīves-vietā to, ko vēlas. Mēs esam pār-ejas periodā, mums ir svarīgi eko-nomiskie rādītāji, tomēr kādā

Rietumeiropas valstī, kur prezi-dents uz darbu iet kājām, sabied-rība atzina – mēs 20 gadus dzinā-mies pēc naudas, tagad esam ba-gāti, bet vairs kaimiņš kaimiņu nepazīstam. Tā cilvēki zaudē sa-darbību un paši savu vērtību. Pašvaldībai svarīgi ikvienu cilvē-ku un uzņēmēju uzklausīt. Baus-kā jau ir lieliska infrastruktūra vietējo ražotāju tirdziņam – Rāts-laukums, ir pašvaldības iekārtots laukums Rundālē. Vēl vajadzētu sakārtot vietu pie galvenā lielvei-kala, lai te varētu tirgoties vietējie uzņēmēji. Tā var garantēt pārdo-šanu arī tiem uzņēmumiem, kas netiek lielajos veikalos, un paš-valdībai par to jāgādā, veidojot tā dēvētās īsās piegādes ķēdes.

Maira Dzelzkalēja-Burmistre: – Domāju, ka pašvaldība zina no-vada uzņēmumus un var izveidot datubāzi, lai pamazām ar visiem sazinātos un veidotu sadarbību. Ne katram uzņēmējam jānāk uz pašvaldību. Galvenais, lai pašval-dība būtu par katru informēta un varētu sazināties.

Mārtiņš Cimermanis: – Ikvie-nam uzņēmējam vajadzīga motivā-cija, lai kaut kur piedalītos. Laba prakse ir novada zīmols, ar ko le-poties. Latvijā tāds ir Madonas no-vadā. Austrijā viena reģiona paš-valdības veidoja kopēju zīmolu, un tas kļuva ļoti populārs, jo nevienam uzņēmumam no šīs teritorijas vairs nebija izdevīgi palikt malā.

Maira Dzelzkalēja-Burmistre: – Tas veido piederības izjūtu. Paš-valdībām būtu jādara viss, lai ie-pirkumos slēgtu līgumus ar vietē-

jiem ražotājiem. Nepietiek tikai ar formālu sludinājumu mājasla-pā. Jāzina, kurš ko ražo, jāsūta uz-aicinājums konkrētam uzņēmu-mam – to mēs sagaidām.

Mārtiņš Cimermanis: – Lai to panāktu, vajadzīgas nopietnas sarunas. Iepirkumi ziemai nevar notikt vasaras vidū, jo zemnieki zina, kam pārdos, jau tad, kad ie-sēj vai iestāda nākamo ražu. Vā-cijas pašvaldībās ir trīs, piecu, pat desmit gadu līgumi par vietē-jo ražotāju piegādēm. Tas dod stabilitāti un iespēju zemniekam investēt.

Uldis Maniks: – Manā pie-redzē Latvijā vislabāk ar uzņē-mējiem strādā Ādažu un Baldo-nes pašvaldība. Tās piesaista lielākus investorus no ārvalstu un vietējiem avotiem, kas ļauj ap sevi veidoties mazāku uzņēmu-mu tīklam. Daudz dara Valmie-rā, kur būvē dzīvokļus speciālis-tiem. Svarīga ir laba pilsētas re-klāma, kas rada cilvēkam vēlmi atgriezties. Tā var atgūt jaunie-šus, kas šeit izauguši un kādu lai-ku strādājuši citur. Galvenā vēr-tība ir cilvēki, viņos ir uzņēmēj-darbības potenciāls un nākotne.

kas neatliekami jādara, lai arī pēc 20 gadiem lauki būtu dzīvi un šeit strādātu cilvēki?

Uldis Maniks: – Jāskolo jau-niešos veselīga, neizkropļota uz-tvere un jāveido draudzīga vide. Tas svarīgi, lai nākamie darba devēji saprastu vērtības un gri-bētu šeit atgriezties.

Kristīne Rolle: – No cilvēka

labklājības perspektīvas pašvaldī-bas līmenī spēks ir lielāks nekā valstij. Novada domes priekšsēdē-tājs vai izpilddirektors bieži pie-ņem lēmumu par uzņēmēju dzīvi noteiktā situācijā. Tas ir cilvēka gribas un izpratnes jautājums – rūpēties par kopējo labumu un iz-mantot vietējos resursus.

Ģirts Vismanis: – Jābūt tiešai saiknei starp resursiem un cilvē-kiem. Pagasta pārvalde ir pirmā vieta, kur cilvēks meklēs atbalstu. Pagasta vadītājam jārunā ar cilvē-kiem, jāzina viņu vajadzības, jā-mudina viņus kaut ko darīt.

Dace Šileika: – Svarīgi uzņē-mējiem radīt piederības izjūtu. Pašvaldības cilvēkiem jārunā ne tikai ar uzņēmēju biedrības līderi, bet ar ikvienu cilvēku, noskaidro-jot sabiedrības problēmas. Jāpo-pularizē lauki kā modes lieta, ne-vis jāstāsta, cik grūta dzīve ir lau-kos. Katrai vietai ir savi plusi, jā-izceļ tie, lai veidotos pozitīvs skatījums.

Alīna Žukauska: – Cilvēkiem jāuzlabo spēja pielāgoties, dažā-dot savu darbību un rīcību. Ma-zajiem uzņēmumiem jāvēsta par sevi sociālajos tīklos, lai patērētāji viņus var atrast.

Mārtiņš Cimermanis: – Gal-venais ir izglītība, un tam pašlaik jāpieņem pareizie lēmumi, lai mūsu jaunieši būtu spējīgi risināt dzīves problēmas un saprastu, kur viņi dzīvo. Sistēma pašlaik vi-ņus nesagatavo dzīvei, bet sabied-rība pēc 20 gadiem būs atkarīga no mūsdienu jauniešiem. Nākot-ne ir sapratnē par vietas vērtību, kas jāveido pašvaldībai, tāpēc ta-jās jāstrādā gudriem, tālredzī-giem cilvēkiem. Joprojām Latvijā vairāk tiek aizstāvēts «es» labums, bet «mēs» labums paliek novārtā, tāpēc daudzi aizbrauc. Sabiedrī-bai un pašvaldībām jāsāk domāt vairāk par «mēs» labumu, sadar-boties, lai sakārtotu vidi, tad valsts un lauki būs dzīvi arī pēc 20 gadiem.

Maira Dzelzkalēja-Burmistre: – Ceru, ka mēs kā sabiedrība attī-rīsimies un paliks labākais. Lauki būs ekskluzīva dzīvesvieta, kaut arī mums neizdosies saglabāt tik plašu infrastruktūru kā pašlaik. Būs ceļi, no kuriem jāatsakās, jo apdzīvotības blīvums ir mazs. Ceru, ka Bauskai jau drīzumā būs stiprs zīmols, jo te ir izcila vieta. Ir daudzas vietas, kam nav nekā no Bauskas potenciāla, tikai tas jāaptver, jāiepako un jāpadara populārs. Noderētu arī kāds lie-lāks investors un «svaigas asinis» cilvēku vidū, lai piešķirtu nova-dam jaunu virzību. ◆

Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Aicina pašvaldības atbalstīt vietējos uzņēmējusdzīvību laukos nodrošinās ◆ sadarbība sabiedrībā un jauniešu izglītošana

Komentē Klausītāji

agita Hauka, Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja, Iecavas sievie-šu kluba «Liepas» dibinātāja:– Jānovērtē cilvēki un personī-bas, lai vecākos lauku iemīt-niekus neaizvainotu. Ir izaugu-ši brīnišķīgi jaunieši, kas audzina savus bērnus. Visiem jādara savs darbs un jāpalīdz cits citam, tad lauku nākotne būs droša.

kristaps stallīts, Vecumnieku novada lauku konsultants:– Galvenais nepārvērst vidi vienā lielā rapšu laukā, bet saglabāt dažādību, jo cilvēku ir vairāk mazajās saimniecī-bās, nevis lielajās. Vecumnie-ku novadā virzām ideju par vietējo mājražotāju veikaliņu, veidosim iespēju tūristiem ap- meklēt saimniecības. Tikos ar 11. un 12. klašu audzēkņiem visās novada vidusskolās – ar lauksaimniecību saistīti ir četri, savu biznesu sākt plāno divi. Lauku konsultanti varētu stāstīt par bioloģisko lauk-saimniecību un citiem ražoša-nas virzieniem vidusskolās, lai ievirzītu jauniešus nozarē.

anita visMane,Bauskas novada lauku konsultante:– Man ir iespēja tikties ar cilvēkiem vairākos novados, un vislabākās atsauksmes par pašvaldības attieksmi saņemu no Vecumnieku puses lauku ļaudīm. Tur ikvienu novērtē, nevis dala pēc kādiem aiz-spriedumiem. Taču cilvēki ikvienā novadā, īpaši jaunieši, nedrīkst kurnēt malā, bet viņiem droši jāpauž viedoklis, lai kopā veidotu labāku sabiedrību. Ikvienam ir tiesī-bas iesniegt savus priekšliku-mus uzņēmēju biedrībā vai pašvaldībā, un, jo balsu ir vairāk, jo labāk tās dzird. Piemērs ir divi grantsceļi, kuru sakārtošanu Bauskas novadā panācām kopējā akcijā. Mums pašiem jāuzstāj, ka mēs te dzīvojam un turpināsim to darīt, tāpēc pašvaldībai jāpieņem lēmumi un jāstrādā, lai vidi uzlabotu.

saManta Cielava,Bauskas Valsts ģimnāzijas 11.c klases skolniece:– Diskusijā izskanēja ļoti vērtīgi viedokļi, kas mani pārliecināja, ka dzīve laukos ir priekšrocība. Lauki ir tieši tā vide, kurā es kā uzņēmēja varētu veidot savu biznesu. Situācija gan ir pretrunīga – jaunietis, kas vēlas veidot uzņēmējdarbību, zināšanas var iegūt pilsētā, bet darba pieredze vislabāk veidojas laukos. Gatavoju zinātniski pētniecisko darbu par tēmu «Uzņēmējdarbības vides situācija Bauskas novadā», kam noderēs diskusijas eks-pertu secinājumi.

MeŽotnes pagasta saimnieks Ģirts Vismanis (no kreisās) ražošanu laukos pārņēma no vecākiem, izmantojot ģimenes pieredzi. «roŽMalas» jaunu attīstības ceļu sāka pēc tam, kad nonāca vietējo lauksaimnieku – Burmistru un Dzelzkalēju ģimeņu – īpašumā.

Foto no «Bausk as dzīvEs» arhīva .

Mārtiņa CiMerMaņa saimniecība «Strautnieki» pienu pārdod kooperatīvam «Piena ceļš».

Foto no mārtiņa CimErmaņa pErsonisk ā aLBuma .